Atvasara
Dažas ziemas sākas, kad spīd saule. Šī sākās svelmaini karstā septembra sākumā nedēļu pirms manas četrdesmitās dzimšanas dienas.
Kopā ar draugiem svinēju gaidāmo notikumu Folkstounas liedagā, kas ietiecas tālu Lamanšā, it kā censtos sasniegt Franciju. Biju ieplānojusi nākamajās divās nedēļās rīkot pusdienas un kokteiļvakarus, lai izvairītos no īpašām dzimšanas dienas svinībām un bez sevišķām problēmām sagaidītu dzīves nākamo desmitgadi. Todien uzņemtās fotogrā jas tagad šķiet absurdas. Pašas lieliskuma apskurbināta, nemitīgi knipsēju atvasaras saules pielietos piejūras pilsētiņas skatus. Vecmodīgo pašapkalpošanās veļas mazgātavu, kurai pagājām garām, iznākuši no autostāvvietas. Pasteļtoņos ieturētās betona ēciņas jūras krastā. Pati savus un draugu bērnus, kas ieskrējienā metās jūrā un plunčājās dzidrajā ūdenī, kas vizēja neticami košā tirkīza zilumā. Nofotografēju arī saldējumu ar čigānkūkas garšu, ar ko našķojos, kamēr bērni rotaļājās.
Mans vīrs H. šajās fotogrā jās nav redzams. Patiesībā tas nav nekas neparasts, jo es gandrīz vienmēr fotografēju galvenokārt savu
13
dēlu Bertu un jūru. Taču apstāklis, ka H. nav iekļuvis nevienā fotogrā jā, kas uzņemta laikā no tās pēcpusdienas līdz brīdim pēc divām dienām, kad viņš varonīgi cenšas uzburt vieglu smaidu, gulēdams slimnīcas gultā, tomēr ir diezgan neparasts.
Jau idilliskajā liedagā H. ieminējās, ka nejūtas labi. Nepievērsu viņa vārdiem īpašu uzmanību, jo esmu pārliecinājusies, ka mazu bērnu vecāki ir spiesti rēķināties ar nemitīgām mikrobu invāzijām: ar sāpošu kaklu, izsitumiem, iesnām un vēdergraizēm. H. pat sevišķi nesūdzējās. Tomēr pēc pusdienām, kurām viņš praktiski nepieskārās, H. uz mirkli kaut kur pazuda, kad mēs devāmies uz bērnu rotaļlaukumu. Es pa to laiku fotografēju Bertu, kas rotaļājās smilškastē, piesējis pie bikšdibena jūraszāļu viju kā asti. Atgriezies H. man pateica, ka viņam esot sameties nelabi.
Atceros, ka nomurmināju: “Nabadziņš!” Centos runāt līdzjūtīgi, taču klusībā nodomāju, ka tā nu gan ir neraža. Droši vien mums vajadzēs atgriezties mājās ātrāk, nekā bijām plānojuši, lai H. varētu kārtīgi izgulēties. Viņš bija aptvēris vēderu ar rokām, taču šajos apstākļos arī tas nešķita kaut kas ārkārtējs. Man vēl negribējās doties prom, un pārējie to laikam noprata, jo ļoti labi atceros, cik satriekta biju, kad mūsu draugs — viens no senākajiem draugiem, kuru pazinām kopš skolas gadiem — pieskārās man pie pleca un teica: “Ketrīn, man šķiet, ka H. ir slims.”
“Slims?” es pārjautāju. “Vai tev tā šķiet?” Paskatījusies uz H., ieraudzīju, ka viņa seja ir nosvīdusi un sāpēs saviebta. Teicu, ka tūlīt pat eju pēc automašīnas.
Arī pēc tam, kad jau bijām atgriezušies mājās, man vēl aizvien šķita, ka H. kaite nav nekas nopietnāks par norovīrusu. Viņš atgūlās, un es mēģināju izdomāt kādu nodarbošanos Bertam, kuram bija laupīta iespēja pavadīt pēcpusdienu pludmalē. Taču pēc divām
14
stundām H. mani pasauca, es uzkāpu augšā un redzēju, ka viņš ģērbjas.
“Man laikam jābrauc uz slimnīcu,” viņš teica. Biju tā pārsteigta, ka iesmējos.
H. sēdēja uzņemšanas nodaļas plastmasas krēslā, turēdams rokā plastmasas caurulīti, un izskatījās pagalam nelaimīgs. Bija sestdienas vakars, un uzgaidāmā telpa — pilna kā piebāzta: tur sēdēja regbija spēlētāji, apbrīnodami lauztos pirkstus, dzērāji ar sadauzītu seju un ratiņkrēslos saļimuši vecīši, kurus viņu kopēji atteicās vest atpakaļ uz pansionātu. Biju atstājusi Bertu pie kaimiņiem, solīdamās atgriezties pēc pāris stundām, taču drīz vien biju spiesta nosūtīt īsziņu, lai apjautātos, vai dēlēns nevar pie viņiem pārnakšņot. Kad beidzot izgāju no slimnīcas, bija jau pusnakts, un H. vēl joprojām nebija ievietots palātā.
Atgriezusies mājās, nespēju aizmigt. Nākamajā rītā, kad ierados apraudzīt H., viņa stāvoklis bija pasliktinājies: mans vīrs izskatījās apjucis un dega kā ugunīs. Naktī sāpes esot pastiprinājušās, bet tieši tajā brīdī, kad viņš vairs gandrīz nespējis izturēt, beigusies māsu maiņa, un neesot bijis neviena, kas iedotu viņam pretsāpju līdzekļus. Un tad sastrutojušais aklās zarnas piedēklis plīsis. H. to skaidri jutis un sāpēs iekliedzies, taču dežurējošā māsa viņu norājusi un likusi izturēties klusāk. Kaimiņš blakus gultā, kurš bijis spiests piecelties, lai iejauktos un viņu aizstāvētu, tagad caur gultas aizkaru spraugu mums uzsauca:
“Viņš, nabadziņš, bija briesmīgā stāvoklī.”
Par operāciju neviens pat neieminējās. H. pārņēma bailes.
Arī mani pārņēma bailes. Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tieši tad, kad pametu savu posteni, bija noticis kaut kas briesmīgs un ļoti bīstams. Turklāt nekas vēl nebija beidzies: māsas un ārsti, šķiet,
15
vēsā mierā staigāja pa nodaļu, it kā nevienam nekur nebūtu jāsteidzas, it kā pacients varētu vienkārši gulēt un, pat neievaidēdamies, gaidīt, līdz iekšējie orgāni atteiksies funkcionēt. Piepeši es sapratu, skaudri un nepārprotami, ka varu zaudēt savu vīru. Guļot slimnīcas gultā, viņam bija vajadzīgs kāds, kas viņu aizstāvētu, un tieši to es darīju. Es paliku palātā, ignorēju apmeklētājiem paredzēto laiku, un, kad H. sāpes kļuva neciešamas, saucu nodaļas māsu tik ilgi, līdz viņa beidzot atnāca palīgā. Parasti esmu pārāk kautrīga, lai pasūtītu picu, taču tagad viss bija gluži citādi. Tagad biju tikai es un mani pretinieki, mana vīra ciešanas un slimnīcas nepielūdzamā dienaskārtība. Un man nenāca ne prātā piekāpties.
Tovakar izgāju no slimnīcas deviņos vakarā un pēc tam zvanīju ārstiem ik pa stundai, līdz mans vīrs beidzot tika aizvests uz operāciju zāli. Man bija pilnīgi vienalga, ka šie zvani kādam varētu krist uz nerviem. Pēc tam gulēju nomodā un gaidīju, līdz operācija bija beigusies un H. jutās labāk. Aizmigt tādos brīžos nozīmē iekrist samtainā bezdibenī, lai tūlīt atkal uztrūktos un plati ieplestām acīm raudzītos nakts tumsā, it kā tajā varētu kaut ko saskatīt. Taču vienīgais, ko es spēju aptvert, bija manas bailes: vīra ciešanu nepanesamais fakts un šausmas, iedomājoties vien, ka es varētu palikt viena, bez viņa.
Veselu nedēļu es praktiski neatkāpos no H. gultas, tikai no rīta aizvedu dēlu uz skolu un pēc nodarbībām atvedu atkal mājās. Biju slimnīcā, kad ķirurgs, kura balsī ieskanējās kaut kas līdzīgs godbijīgām šausmām, paskaidroja, cik tālu bija izplatījusies infekcija; biju slimnīcā, kad H. temperatūra neparko negribēja kristies un skābekļa līmenis asinīs atteicās normalizēties. Palīdzēju viņam lēnītēm pastaigāties pa nodaļu un pēcāk noraudzījos, kā viņš aizmieg, reizēm iesnauzdamies pusteikumā. Palīdzēju viņam pārģērbties
16
tīrās drēbēs un pienesu pie gultas neticami mazas ēdiena porcijas. Mēģināju nomierināt un iedrošināt Bertu, kurš baidījās, kas varētu notikt ar tēvu, ja jau viņš ir pieslēgts pie tik daudziem vadiņiem, caurulītēm un nemitīgi pīkstošām ierīcēm.
Kaut kur pašā katastrofas epicentrā atvērās tukšums. Vairākas stundas dienā biju spiesta pavadīt, braucot no mājām uz slimnīcu un no slimnīcas — uz mājām; sēžot pie H. gultas, kamēr viņš snauduļoja; sēžot slimnīcas kafetērijā un gaidot, līdz beigsies ārstu apgaita. Dienas bija vienlaikus saspringtas un tukšas: visu laiku vajadzēja kaut kur būt, modrai un koncentrētai, taču vienlaikus es biju lieka, traucējoša. Daudz laika pavadīju, bezmērķīgi skatoties
apkārt un lauzot galvu, ko darīt, kamēr smadzenes izmisīgi pūlējās klasi cēt jauno pieredzi, iekļaut to kaut kādā kontekstā.
Un šajā tukšumā mani piepeši pārņēma sajūta, ka tas ir nenovēršami. Savāda, neatvairāma viesuļvētra jau brāzās pār manu dzīvi, un notiekošais bija tikai tās loģisks turpinājums. Tikai pirms nedēļas biju uzteikusi savu pasniedzējas darbu, cerēdama, ka dzīve vērsīsies uz labo pusi, kad būšu tikusi prom no modernās universitātes dzīves mūžīgā stresa un trokšņa. Un tagad, par spīti rudens semestra pirmo nedēļu aizņemtībai, biju spiesta lūgt ārpuskārtas atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ. Ne mirkli nešaubījos, ka kolēģu pacietības kauss drīz būs pilns, taču nebija neviena, kas manā vietā varētu tikt galā ar visiem sarežģījumiem.
Turklāt pavisam nesen biju publicējusi pirmo grāmatu pēc sešu gadu pārtraukuma, un man vajadzēja tikt galā ar darbiem, lai paspētu visu līdz nākamajam termiņam, kas nepielūdzami tuvojās. Mans dēls bija tikko atsācis skolas gaitas pēc garajām vasaras brīvdienām, un es, kā jau jebkura māte, raizējos, kā viņš tiks galā ar pirmās klases izaicinājumiem. Izmaiņas jau bija sākušās, un tagad
17
mani apciemoja visu izmaiņu brālis — cilvēka mirstīgums, kas nevis pieklauvēja pie namdurvīm, bet bez jebkādām ceremonijām atgrūda tās vaļā kā īpaši brutāls linča tiesas bende.
Savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā es biju nejauši iemaldījusies bērēs. Iegāju pabā, kur biju norunājusi satikties ar draudzeni, un pārsteigta konstatēju, ka tas ir rezervēts īru ģimenes bēru mielastam. Telpu rotāja melnas drapērijas, un vienā stūrī bija iekārtojusies mūziķu grupa — divas jaunas sievietes, kas spēlēja vijoli un dziedāja tautasdziesmas. Man, protams, būtu vajadzējis apgriezties un nekavējoties aiziet, taču es bažījos, ka draudzene mani neatradīs, turklāt ārā lija. Nolēmu, ka varu neuzkrītoši pakavēties kaut kur pie
durvīm cerībā, ka neviens mani nepamanīs. Patiesībā es pat nevaru pateikt, ko tobrīd domāju: jebkurš saprātīgs cilvēks nevilcinoties
būtu izgājis no paba un nosūtījis draudzenei īsziņu. Taču es paliku, nospriedusi, ka tā ir zīme — kaut kas līdzīgs nāves priekšvēstnesim, kas brīdina, ka zaļā jaunība ir beigusies.
Situācija kļuva vēl nelāgāka, kad ieradās mana draudzene un izrādījās, ka viņa ir pārsteidzoši līdzīga vienai no abām mūziķēm, kas tobrīd jau bija pazudušas aiz improvizētajām kulisēm. Līdzību pamanīju ne tikai es, bet arī nelaiķa tuvinieki, kas acīmredzot noturēja viņu par pazudušo vijolnieci. Viņi apskāva manu draudzeni, spieda viņai roku, plikšķināja pa muguru un uzstājīgi lūdza, lai viņa vēl mazliet pakavējas un iedzer kādu glāzīti. Neaptverdama, kas patiesībā notiek, un, kā vēlāk uzzināju, nospriezdama, ka pie visa vainīga īru sirsnīgā viesmīlība, draudzene piekrita un kādu laiku varonīgi atvairīja jautājumus par savu muzikālo talantu šķietamā pieticībā, kas patiesībā bija kategorisks noliegums. Mums izdevās tikt prom tikai tāpēc, ka varējām uzrādīt biļetes uz teātri kā neapstrīdamu pierādījumu, ka jau pēc īsa brīža jābūt citā vietā.
18
Šī epizode atgādina
Šekspīra
komēdiju, kas uzvesta speciāli man par godu, taču, atskatoties pagātnē, saprotu, ka patiesībā tas bija gluži jauks piedzīvojums. Savas četrdesmitās dzimšanas dienas slieksni es pārkāpu kopā ar H., kas tikko bija izrakstīts no slimnīcas. Visas iepriekš plānotās svinības bija atceltas. Desmitos vakarā dzirdēju, ka mani sauc Berts, kuram bija sameties nelabi. Viņš apvēma mani no galvas līdz kājām un tādā pašā garā turpināja vēl vairākas stundas. Kad viņam beidzot kļuva labāk, man vairs nenāca miegs. Kaut kas bija mainījies.
Ikdienas sarežģītajā tīklojumā reizēm atveras bezdibenis, kurā mēs iekrītam un nonākam citā pasaulē. Dzīves ritms Citā Pasaulē ir pavisam citāds nekā šeit un tagad, kur turpinās ierastā rosība. Cita Pasaule ir vieta, kuru apdzīvo rēgainas, neredzamas būtnes, tikai uz mirkli pamanāmas reālās pasaules iemītniekiem. Cita Pasaule eksistē ar laika nobīdi, un to nav iespējams sinhronizēt ar reālo pasauli. Varbūt es jau biju balansējusi uz bezdibeņa malas, taču tad piepeši jutu, ka krītu, nenovēršami un vienlaikus nemanāmi, kā smilšu grauds, kas ieslīd grīdas spraugā. Un pārsteigta sapratu, ka Citā Pasaulē jūtos kā mājās.
Šajā mirklī sākās ziema.
Ziemošana piemeklē mūs visus, bet dažus no mums tā piemeklē atkal un atkal.
Ziemošana ir aukstais gadalaiks, neauglīgs periods mūsu dzīvē, kad mēs zaudējam saikni ar pārējo pasauli, jūtamies atraidīti, atstumti, nobīdīti malā vai spiesti kļūt par autsaideriem. Ziemošanas cēlonis var būt slimība, bēdas vai bērna piedzimšana; to var rosināt
19
neveiksme vai pazemojums. Ziemošana reizēm sākas pārejas periodā, kad mēs neziņā kavējamies uz divu pasauļu robežas. Dažkārt ziemošana piezogas nemanāmi, kad pamazām, bet nenovēršami izbeidzas kādas attiecības, kad pakāpeniski pieaug pienākumu nasta, aprūpējot nevarīgus vecākus, kad mēs soli pa solim zaudējam pašapziņu. Citreiz tā sākas netīkami spēji, teiksim, ja piepeši atklājam, ka pēc mūsu profesijas vairs nav pieprasījuma, ka uzņēmums, kurā strādājam, ir bankrotējis vai mīļotais cilvēks ir iemīlējis citu. Lai kāds būtu ziemošana cēlonis, tā parasti nav atkarīga no mūsu gribas, turklāt ievada vientuļu un ārkārtīgi sāpīgu periodu mūsu dzīvē. Tomēr ziemošana ir neizbēgama. Mums patīk iztēloties, ka dzīve var būt mūžīga vasara, tikai mums vienīgajiem nez kāpēc nav izdevies panākt, lai tā nekad nebeigtos. Mēs sapņojam par tropu klimatu, par iespēju mūžam gozēties saulītē un baudīt nebeidzamas laimes dienas. Taču dzīve ir pavisam citāda. Mūsu emocijas vairāk līdzinās smacīgi tveicīgām vasarām un aukstām, tumšām ziemām, tām raksturīgas spējas temperatūras svārstības, gaismas un ēnu mija. Pat tad, ja, pateicoties neticami laimīgai apstākļu sakritībai, mums izdodas saglabāt veselību un dzīvot laimīgi līdz mūža galam, no ziemas mēs tomēr nevaram izvairīties. Vecāki noveco un mirst; draugi nevairās no sīkām nodevībām, un galu galā mēs esam spiesti kapitulēt pasaules mahināciju priekšā. Neizbēgami pienāk brīdis, kad viss ir sagājis grīstē. Un tad, gluži nemanot, iestājas ziema.
Es iemācījos ziemot jau mazotnē. Mans autisms nebija laikus diagnosticēts, tāpat kā daudzām citām manas paaudzes meitenēm, un bērnību es pavadīju vientuļa un nesaprasta. Septiņpadsmit gadu vecumā mani piemeklēja depresija, turklāt tik smaga, ka mēnešiem ilgi nespēju neko darīt. Biju pārliecināta, ka to nepārdzīvošu. Biju pārliecināta, ka negribu to pārdzīvot. Taču kaut kur pašā izmisuma
20
dziļumā izdīga vārs dzīvotgribas asns, kas, man par lielu pārsteigumu, izrādījās neticami izturīgs. Turklāt līdz ar dzīvotgribu modās arī savāds optimisms. Ziema bija mani izdzēsusi, norāvusi visas aizsargkārtas. Ziemas žilbinošajā baltumā es saskatīju iespēju pārradīt sevi no jauna. Ne bez vainas apziņas sāku pārveidot savu personību, lai kļūtu par sievieti, kas reizēm spēj būt rupja, ne vienmēr rīkojas pareizi un ir pietiekami dumja, lai pašas plašā sirds mūžīgi sagādātu ciešanas, taču vienlaikus ir pelnījusi dzīvot šajā pasaulē, jo viņai ir kaut kas, ko dot citiem.
Gadiem ilgi es stāstīju visiem, kas bija ar mieru klausīties: “Septiņpadsmit gadu vecumā es piedzīvoju nervu sabrukumu.” Daudzi
jutās diezgan neomulīgi, dzirdot šo atzīšanos, taču bija arī tādi, kas uzklausīja mani ar pateicību, atklājot kopīgas pieredzes fragmentus. Lai būtu kā būdams, biju pilnīgi pārliecināta, ka par šīm problēmām ir jārunā, un mans pienākums ir pastāstīt, kā tikt ar tām galā, ja jau man bija izdevies izstrādāt puslīdz noderīgu stratēģiju.
Tas gan nepalīdzēja paglābties no otrā un pēc tam arī no trešā nomāktības perioda, taču ar katru reizi tie kļuva mazāk bīstami. Mazpamazām iepazinu savas ziemošanas raksturīgākās iezīmes, pratu uzminēt, cik ilgi tā vilksies un cik daudz spēka prasīs. Es zināju, ka ziemošana nav mūžīga, un sapratu, ka jāatrod vislabākais veids, kā iekārtoties iespējami ērtāk un gaidīt pavasari.
Apzinos, ka, runājot par tādām lietām, pārkāpju nerakstītus pieklājības likumus. Laika periodi, kad mēs zaudējam saikni ar ikdienas dzīvi, joprojām ir tabu. Bērnībā mums neviens nemāca saprast, kas ir ziemošana, un atzīt tās neizbēgamību. Mēs drīzāk sliecamies uzskatīt ziemošanu par pazemojumu, par kaut ko tādu, kas slēpjams no ļaužu acīm, lai nešokētu sabiedrību. Mēs izliekamies, ka viss ir vislabākajā kārtībā, un sērojam klusībā. Mēs izliekamies neredzam
21
citu sāpes un uzskatām ziemošanu par apkaunojošu anomāliju, kuru pieklātos slēpt vai ignorēt. Taču tas nozīmē, ka normālam, ikdienišķam procesam tiek piešķirts noslēpuma statuss, un tie, kuru dzīvē ir sācies šāds periods, kļūst par izstumtajiem, spiesti atsacīties no ikdienas dzīves sīkumiem, lai slēptu savu neveiksmi. Taču par šādu attieksmi nākas maksāt ļoti augstu cenu. Daudzas dziļākās un svarīgākās atklāsmes mēs gūstam tieši ziemošanas laikā, un viedums atnāk pie tiem, kas savā dzīvē ir piedzīvojuši šādu periodu.
Nepielūdzami rosīgajā mūsdienu pasaulē mēs nemitīgi pūlamies attālināt ziemas sākumu. Mēs neiedrošināmies izjust ziemas aukstumu un neiedrošināmies izrādīt, cik dziļas pēdas ziema atstāj mūsu dzīvē. Mums lieti noderētu daža laba skaudra ziemošana. Laiks atteikties no naivās ticības, ka šie periodi mūsu dzīvē ir gandrīz smieklīga neveiksme, ko piedzīvojam tikai tad, ja pietrūkst drosmes un gribasspēka. Laiks atteikties no centieniem tos ignorēt vai mēģināt tikt no tiem vaļā. Šie periodi mūsu dzīvē ir realitāte, un tiem ir savas prasības. Mums jāiemācās uzņemt ziemu kā viesi. Varbūt mēs nekad labprātīgi neizvēlēsimies ziemošanu, taču varam izvēlēties, kā gribam pārdzīvot šo periodu.
Pārsteidzoši daudzu romānu un pasaku darbība notiek ziemas sniegos. Mūsu zināšanas par ziemu ir bērnības fragments, gandrīz iesūktas ar mātes pienu. Dzīvnieki rūpīgi gatavojas aukstajiem bada mēnešiem, ziemas miegam un migrācijai; lapkoki nomet lapas. Tā nav nejaušība. Izmaiņas, kas notiek ziemā, ir savdabīga alķīmija, maģisks triks, ko ikdienišķas radības izmanto, lai izdzīvotu. Susuri uzaudzē biezu tauku kārtu, iekams laižas ziemas miegā, bezdelīgas
22
atrod ceļu uz Āfrikas dienvidiem, koku lapotnes pēdējās rudens nedēļās uzliesmo kā ugunskurs. Pārdzīvot pavasara un vasaras dāsnos mēnešus vedas pavisam viegli, taču ziemā mēs redzam, cik patiesā krāšņumā daba spēj uzplaukt pat grūtos laikos.
Augi un dzīvnieki nepretojas ziemai, neizliekas, ka tā nav iestājusies, un necenšas dzīvot tieši tāpat, kā ir dzīvojuši vasarā. Tie sagatavojas. Piemērojas. Pakļaujas gluži neticamām pārvērtībām, lai pārdzīvotu šo periodu. Ziema ir laiks, kad jāieraujas sevī un jāpaslēpjas no svešām acīm, maksimāli efektīvi un pat nesaudzīgi izlietojot visus skopos resursus, taču vienlaikus tas ir arī laiks, kad sākas vislielākās pārvērtības. Ziema nav nāve un ceļa gals, tā ir dzīves kausējamais katls.
Ja mēs vairs neilgojamies pēc vasaras, tad izrādās, ka ziema var būt lielisks gadalaiks, kuram piemīt lakonisks skaistums, jo pat uz ietvēm spīgo sarmas kristāli. Ziema ir atpūtas un pārdomu laiks, nesteidzīgas atlabšanas laiks, kad beidzot varam savest kārtībā savu dzīvesvietu.
Mūsdienās, šķiet, nekas nav radikālāks kā bezgala vecmodīgs lēmums palēnināt dzīves ritmu, ļauties brīva laika, miega un atpūtas vilinājumam, taču patiesībā šāda izvēle ir ārkārtīgi svarīga. Dzīves krustcelēs mēs gluži kā čūska nometam veco ādu, atsedzot jēlu miesu un jutīgus nervu galus. Kādu laiku mēs esam tik neizsargāti un ievainojami, ka noteikti jāatrod laiks, lai parūpētos par sevi. Ja tas netiks darīts, mūsu jaunā āda sarepēs bieza un cieta kā bruņas.
Tā ir viena no svarīgākajām izvēlēm mūsu dzīvē.
23
