SANATORIJA Sāra Pīrsa No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana
e Sanatorium © Sarah Pearse Ltd 2020 No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana Literārā redaktore Sandra Skuja Maketētājs © Jāks Rītels Vāka foto © Alamy © Tulkojums latviešu valodā, Ilze Paegle-Mkrtčjana, 2022 © Izdevums latviešu valodā © Apgāds Izdevniecība Helios OÜ, 2022 Iespiests Print Best ISBN www.izdevniecibahelios.lv978-9916-9759-5-4
Raugies tikai uz durvīm, neskaties atpakaļ! Taču skatienu neviļus piesaista vispārējais sabrukums, jo katram priekšmetam ir savs stāsts. Nav grūti iztēloties klepus mocītos pacien tus, kas reiz klimta pa šo ēku.
Daniels Lemetrs ciešāk satver portfeļa rokturi, izjuzdams spēju pretīgumu: nepielūdzamais laiks, šķiet, ir laupījis šai ēkai dvēseli, vie tā atstājot kaut ko riebīgu un pūstošu. Viņš steidzīgi iet tālāk, un katrs solis atbalsojas īzēm izliktajā gai tenī.
Reizēm pat šķiet, ka iespējams saost ēkas pagātni ‒ asu, kodīgu medikamentu smaku, kas vēl aizvien vēdī vecajās operāciju zālēs. Gaiteņa vidū Daniels piepeši apstājas. Priekšā pazib kaut kas neizprotams ‒ tumšzils, izplūdis plankums. Sirds sažņaudzas, un Daniels sastingst kā sālsstabs. Skatiens nervozi pārslīd pār neskaidri saskatāmajiem priekšmetiem krēslainajā telpā ‒uz grīdas ir izmētāti papīri, samudžinātas elpošanas aparāta caurulī tes, salauzta gulta, no kuras nokarājas platas, apspurušas saites. Miesa satraukumā iekņudas, taču nekas nenotiek. Ēkā valda klu sums un miers.
9
Prologs 2015. gada janvāris Uz grīdas mētājas aprūsējuši skalpeļi un citi ķirurģiski instrumen ti, stikla burku un pudelīšu lauskas, veca ratiņkrēsla apskrāpētā atzveltne. Pie sienas nevērīgi piesliets saplēsts, tumšdzelteniem plan kumiem izraibināts matracis.
cenzdamies
vieglojumu,
10
Doma par mājām Danielu uzmundrina, tomēr ne uz ilgu laiku. Šķērsodams autostāvvietu, viņš jau sāk izjust neskaidras bažas par mājupceļu.
Daniels atviegloti nopūšas un iet tālāk. Neesi muļķis, viņš sev saka. Tu esi noguris. Pārāk vēlu ej gulēt, pārāk agri celies. Lūk, arī vestibils. Daniels atver ārdurvis. Vējš nikni iegaudojas, tās aizcirst, un, tikko Daniels pārkāpj pāri slieksnim, sejā iesitas sauja ledainu sniegpārslu. Acis aizmiglojas, taču viņš izjūt at ka ir ticis ārā. Sanatorija iedveš neskaidras bailes, kaut arī Daniels zina, kāda tā būs nākotnē, ‒ viņš taču ir uzzīmējis katru durvju ailu, katru logu un slēdzi. Tomēr šajā mirklī viņš daudz asāk reaģē uz pagātni uz to, kas reizArībija.no ārpuses ēka neizskatās labāk – Daniels domā, paskatīda mies augšup. Sanatorijas monolīto taisnstūri vietām izraibina snie ga plaiskumi. Pamestā ēka pamazām brūk, garā veranda, balustrādes un balkoni ir nolupuši un apdrupuši. Dažos logos vēl ir saglabājušās stikla rūtis, tomēr lielākoties tie ir aizsisti ar kokskaidu plātnēm, kas neglīti izraibina fasādi. Šo graustu nevar ne salīdzināt ar Daniela māju Vevē, pašā ezera krastā. Mūsdienīgajos, stūrainajos blokos ir dāsni iestrādāts stikls, lai nekas netraucētu baudīt skaisto skatu. Uz jumta ir izbūvēta terase, bet krastā ‒ neliela piestātne. Māja ir Daniela projektēta, izstrādāta līdz pēdējam sīkumam. Atceroties mājas, gara acu priekšā iznirst arī Džojas, Daniela sie vas, tēls. Viņa droši vien ir tikko pārnākusi mājās un, vēl aizvien lau zīdama galvu par reklāmas budžetu un jaunāko informāciju, mudina bērnus pasteigties un ātrāk izpildīt mājas darbus. Daniels iztēlojas, kā Džoja virtuvē gatavo vakariņas, prasmīgi sa griež un sasmalcina dārzeņus, ik pa brīdim nepacietīgi atmetot rudo matu šķipsnas, kas krīt acīs. Vakariņās droši vien būs kāds vienkāršs ēdiens ‒ varbūt spageti, varbūt dārzeņi ķīniešu gaumē vai zivs. Ne viens no viņiem abiem nevar lepoties ar izcilu pavārmākslu.
Tā bija tikai viena no nebeidzamajām kaujām, kuras vajadzēja izcī nīt, lai panāktu projekta īstenošanu. Vispirms visi apgalvoja, ka iestā jas par progresu un ar vislielāko prieku iekasēs tūristu naudiņu, taču, kad pienāca laiks uzsākt būvdarbus, pēkšņi pārdomāja. Daniels zināja, kāpēc tā notika. Neviens nemīl uzvarētājus.
11
Līdz sanatorijai nav viegli nokļūt pat labā laikā, tā atrodas augstu kalnos un ir izolēta no ārpasaules. Vieta savulaik tika izraudzīta ar gudru ziņu, lai diloņslimniekiem nevajadzētu elpot pilsētu piedūmo to gaisu un veselajiem savukārt nevajadzētu ar viņiem saskarties.
Daniels manīja, ka, pēc šo ļaužu domām, ir sasniedzis visu, ko cil vēks var vēlēties, un pārējais būtu alkatības pazīme. Tikai trīsdesmit gadu vecumā viņam jau piederēja plaukstoši arhitektu biroji Sjonā, Lozannā, Ženēvā. Nākamo bija paredzēts atvērt Cīrihē.
NON AUX TRAVAUX!! NĒ BŪVDARBIEM!!
Daniels samin plakātu, juzdams, ka uzbango dusmas. Protestētāji uzradās pirms nedēļas. Vairāk nekā piecdesmit cilvēku, kas vicināja spilgtus plakātus un skaļi izkliedza dažādus apvainojumus. Pikets tika no lmēts, video ievietots sociālajos tīklos.
To pašu varēja teikt par Lūkasu, nekustamā īpašuma projektu attīs tītāju un senu Daniela draugu. Tikko sasniedzis trīsdesmit piecu gadu vecumu, Lūkass jau bija triju augstas klases viesnīcu īpašnieks.
Tā bija teicis tēvs, un Daniels nešaubījās, ka viņam ir taisnība. Sākumā vietējie lepojās un priecājās par viņa pirmajiem nelielajiem panākumiem ‒ toreiz, kad tika celts iepirkšanās centrs Sionā un daudzdzīvokļu ēka Sjērā ar skatu uz Ronu, taču pēc tam izrādījās, ka viņš ir sasniedzis pārāk daudz. Kļuvis pārāk veiksmīgs, pārāk izcils.
Taču nomaļā vieta nozīmē, ka ceļš, kas ved uz sanatoriju, ir īsts murgs ‒ tas ved caur egļu mežu un līkumo kā piedzēries. Braucot augšup, Daniels tik tikko spēja saskatīt ceļu, jo sniegpārslas, kas gluži kā sīkas, ledainas adatiņas nemitīgi kapāja priekšējo stiklu, ļāva kaut ko saskatīt labi ja pāris metru tālāk. Daniels ir gandrīz sasniedzis savu auto, kad kāja piepeši aizķeras aiz nobružāta, pa pusei apsniguša plakāta, uz kura vēl var saskatīt sar kanu, nevīžīgi uztrieptu uzrakstu.
Daniels bija mēģinājis ieminēties par šīm baumām Lūkasam, taču draugs novirzīja sarunu uz citu pusi. Šī doma viņam ne mirkli nedod miera, tāpat kā daudzas citas domas, kas saistītas ar projektu, tomēr Daniels mēģina tās atvairīt. Ignorēt. Jākoncentrējas, lai sasniegtu gal veno mērķi. Viesnīca nostiprinās viņa reputāciju. Lūkasa enerģija un prasme ievērot pat sīkākās detaļas pamudināja Danielu izstrādāt se višķi ambiciozu dizainu ‒ agrāk viņš nebūtu iedrošinājies par kaut ko tāduDanielssapņot.jau stāv pie savas automašīnas. Priekšējo stiklu klāj svaigi sasniguša sniega kārta, pārāk bieza, lai tīrītāji tiktu ar to galā. Vajadzēs notīrītTaču,pašam.meklēdams kabatā automašīnas atslēgas, Daniels pamana ko neparastu.Sniegāpie priekšējā riteņa guļ aproce. Plāna vara stīpiņa.
12
Daudziem skauda šādi panākumi. Un šis projekts bija pēdējais piliens. Daniels un Lūkass jau bija pie redzējuši visu: interneta troļļu uzbrukumus, niknas e-pasta un paras tās vēstules. Iebildumus pret plānoto projektu.
Danielu tas satrauca vairāk, nekā viņš būtu gribējis atzīt. Baumas par kukuļošanu. Par korupciju.
Daniels noliecas, lai to paceltu, pavirpina pirkstos un ierauga iekš pusē iegravētu skaitļu virkni... varbūt tas ir datums? Viņš domīgi sarauc pieri. Aproci droši vien ir pazaudējis cilvēks, kas pabijis šeit vēl šodien, citādi arī tā būtu apsnigusi. Taču kas nepazīstamajam bija meklējams pie viņa auto? Atmiņā pavīd protestētāju niknās, ņirdzīgās sejas. Varbūt kāds no viņiem?
Daniels saņemas un lēni, dziļi ievelk elpu, taču, bāzdams aproci kabatā, pamana kustību autostāvvietas malā pie pašas sienas, kur pu tenis sapūtis veselu kupenu.
Daniels bija pirmais, kam nācās ciest no šiem uzbrukumiem. Vie tējie blogeri un sociālie tīkli sāka izplatīt baumas, ka uzņēmumu pie meklējušas neveiksmes. Pēc tam pienāca Lūkasa kārta. Līdzīgas bau mas, kuras nebūtu grūti atspēkot, un viens sevišķi ļaunprātīgs mājiens.
Šaušalīgs. Tās ir neizprotamas baismas, kas izni rušas no tumšākajām zemapziņas dzīlēm. Domā, Daniels sev pavēl, domā! Prātā pazib iespējas, ko viņš va rētu darīt, lai noskaņotu šo neizprotamo radījumu neitrāli vai varbūt pat labvēlīgi. Droši vien tas ir tikai ļauns joks, tas arī viss: kāds protes tētājs mēģina viņu iebiedēt. Tad stāvs pasper soli uz priekšu. Precīza, apdomīga kustība. Daniels gluži kā kino lmas tuvplānā redz tuvojamies vienīgi drausmīgo, melno masku, kas pārvilkta pār nepazīstamā seju. Gu mijas caurules rievas. Un tad kaut ko saklausa: savādas, guldzošas, žļerkstošas skaņas, kas plūst no maskas. Šļurkstošus elpas vilcienus. Sirds neprātīgi iepukstas. ‒ Ko tas nozīmē? ‒ Daniels izdveš, apzinādamies, ka balsī ieskanas bailes. Trīsas, kuras viņš velti pūlas apspiest. ‒ Kas jūs esat? Ko vēla ties?Pār seju norit dažas ūdens lāses. Sniegs, kas kūst uz kaistošās ādas, vai varbūt sviedri? Grūti pateikt. Neuztraucies, Daniels sev pavēl. Saņemies un nomierinies! Tas ir tikai stulbs nelietis, kam sagribējies izspēlēt ļaunu joku.
13
Pazib izplūdis pro ls. Daniels jūt, ka plauksta, kurā sažņaugtas mašīnas atslēgas un piekariņš ar tālvadības pulti, jau ir mikla no sviedriem. Viņš apņēmīgi nospiež podziņu, lai atvērtu bagāžnieku, neviļus paceļ acis un sa stingst.Tieši priekšā, aizšķērsojot ceļu uz mašīnu, stāv cilvēks.
Mirkli Daniels nespēj ne pakustēties, tikai stingi raugās uz sveši nieku, kamēr prāts izmisīgi pūlas aptvert redzēto, ‒ kā var kustēties tik zibenīgi, turklāt bez jebkāda brīdinājuma? Nepazīstamais ir ģērbies melnā. Seju aizklāj savāda ierīce, kas mazliet atgādina gāzmasku, tikai ltra vietā ir bieza, melna gumijas caurule, kas savieno degunu un muti. Savienotājcaurule. Rievota un melna, tā viegli notrīs, kad maskotais stāvs pārnes svaru no vienas kājas uz Efektsotru.irgraujošs.
Taču augums ir kā sastindzis, atsakās paklausīt. Daniels kā apburts klausās savādajos elpas vilcienos, kas plūst no maskas. Tagad tie ir skaļāki, straujāki, it kā nepazīstamais elpotu ar lielām grūtībām. Klusa, guldzoša ieelpa un spalgi svelpjoša izelpa. Atkal un atkal. Stāvs grīļīgi tuvojas, rokā kaut kas pazib. Varbūt nazis? Danielam neizdodas saskatīt, kas tas ir. Priekšmets gandrīz pilnībā pazūd biezā cimdā. Kusties, kusties taču!
14
Taču šajā mirklī Daniels pamana citu automašīnu. Melnu Nissan pikapu. Kad viņš novietoja savu mašīnu autostāvvietā, tā šeit vēl ne bija.
Vienkārši paej garām un sēdies mašīnā.
Danielam izdodas pārvarēt stingumu, paspert vispirms vienu, pēc tam arī otru soli, bet muskuļi aiz bailēm krampjaini saraujas. Labā kāja paslīd sniegā, un viņš paklūp. Kad izdodas atgūt līdzsvaru, jau ir par vēlu: cimdota roka aizspiež muti. Daniels saož sastāvējušos pelējuma smaku, kas plūst no cimda, un gumijas maskas savādo gruzdošas plastmasas dvaku, taču tai pie jaucas vēl kaut kas. Kaut kas ļoti pazīstams. Iekams Daniels paspēj aptvert, kas tas ir, gurnā ieduras kaut kas ass. Spējas, skaudras sāpes. Apjukums. Galva pēkšņi ir tukša kā iz slaucīta.Pēcdažām sekundēm apziņa izdziest un tukšumu nomaina nebū tība.
Neuztraucies, Daniel! Uz priekšu!