Latvijas armija 20 gados

priekšu. Pretinieka uguns kļuva aizvien spēcīgāka. Arī jātnieki sāka atbildēt ar uguni.

Iedegās kauja, kas pakāpeniski pieņēmās niknumā.

Priekšējam vadam drīz pienāk klāt pārējie jātnieku vadi. Uzbrukums turpinās, bet jo tuvāk mežmalai jātnieki pievirzās, jo vairāk viņus aiztur pretinieka uguns. Lai pabalstītu uzbrukumu, virsleitnants Krievs no lielceļa grāvja atklāj uguni ar patšauteni. Mežmalā jātnieku ķēde tomēr spiesta apstāties; tās priekšā pretinieka ložmetēju lodes kuļ sniegu.

Arī Studentu un Cēsu rotai pulkvedis Kalpaks pavēl doties uzbrukumā un pats steidzas pa lielceļu uz priekšu. Nonācis pie jātnieku ķēdes, pulkvedis sauc: «Jātnieki — uz priekšu!» Jātnieki pieceļas un no jauna metas uzbrukumā. Virsleitnants Krievs dodas uz priekšu ar patšauteni rokās un tāpat stāvus šauj ar to. Turpat tuvumā pa lielceļa grāvi traucas vācu baterijas leitnants Šrinders un šauj ar karabīnu. Pa lielceļu iet pulkvedis Kalpaks. Ap uzbrucēju ķēdēm pretinieka ložmetēju ložu kārtas sit gaisā sniega šaltis.

Jātnieku nodaļas priekšnieks lūdz pulkvedi Kalpaku saudzēt sevi un noiet no lielceļa.

Pulkvedis gan paklausa un speŗ jau dažus soļus uz meža pusi, bet ir jau par vēlu... Ar patšauteni rokās saļimst virsleitnants Krievs, bet viņa ierocis nemitas šaut, līdz magazīnā izsīkst patronas. Lielceļa malā krīt vācu baterijas leitnants Šrinders. Pēc dažiem soļiem sabrūk pulkveža Kalpaka staltais stāvs. To lode smagi ievainojusi viduklī. Jātnieki steidz paklāt savam, asu sāpju mocītam pavēlniekam segas un ar kaŗavīra ūdenspudeli veldzēt viņa kalstošās lūpas. Turpat tuvumā, lecot pār lielceļa grāvi, saļimst arī Studentu rotas komandieris kapteinis Grundmanis. Jau kaujas laukam steigā tuvojas Neatkarības rota, tās komandieris ģenerālis Balodis dodas pie mirstošā pulkveža. «Balodi, palieciet manā vietā!» — nojauzdams nenovēršamo, novēl pulkvedis pasāktā darba un cīņu turpinājumu savam tuvākam līdzdarbiniekam. Drīz pēc tam stāj pukstēt pulkveža Kalpaka degsmes pilnā sirds. Tai laikā, neraugoties uz ienaidnieka spēcīgo uguni, uzbrukums neatlaidīgi turpinās. Abās pusēs dun arī artilerijas grāvieni. Jau Cēsu rota sāk apņemt pretinieka kreiso spārnu un Studentu rota gatavojas triecienam, bet tad atskan saucieni: «Nešaut, nešaut — priekšā savējie!» Attālumam starp pretiniekiem samazinoties, abas puses saskatījušas, ka tiklab vieniem, kā otriem ir tās pašas vācu tipa bruņu cepures. Uguni pārtrauc. Kauja aprimst.

Bija noticis nelaimīgs pārpratums. Pretim atradās Borkes bataljons. Sasniedzis Skrundas-Saldus lielceļu pie Airītēm, Borkes bataljons te bija saņēmis dažus ienaidnieka kareivjus gūstā. Tie bija izteikušies, ka aiz viņiem nākot atejošie lielinieku spēki. Tas tad arī bija pamudinājis Borkes bataljonu ieņemt poziciju ar fronti pret rietumiem. Noturējis mežmalā parādījušās latviešu vienības par lieliniekiem, bataljons tās bija sagaidijis ar uguni.

Kā noskaidrojās vēlāk, lielinieku spēki, vai nu zinādami, ka pie Airītēm ceļš tiem jau aizsprostots, vai arī cenzdamies ātrāk izvairīties no vajāšanas, pie Engurniekiem bija nogriezušies no Saldus lielceļa un pa mežu devušies uz ziemeļiem.

Kauja bija prasijusi sāpīgus upuŗus. Latvju bataljons bija zaudējis savu pirmo kauju vadoni, pulkvedi Kalpaku, un 2 izcilus virsniekus — kapteini Grundmani un virsleitnantu Krievu; bija kritis arī viņu drosmīgais līdzcīnītājs vācu baterijas leitnants Šrinders. Bez šiem kritušajiem bija vēl daži ievainoti. Arī Borkes bataljons bija zaudējis 9 kritušos un vairākus ievainotos.

Vēsts par pulkveža Kalpaka nāvi satrieca ne vien Kalpaka bataljona kaŗavīrus, bet rādīja arī dziļu saviļņojumu Liepājā un it visur, kur vien bija uzdīdzis latviskās cerības dīglis.

79