Latvijas armija 20 gados

spēkus, kuŗi aizstāvēja Skrundas skolas un Skrundas-Saldus lielceļa rajonu. Tā kā apvidus šeit nebija izdevīgs frontālam uzbrukumam no Skrundas puses, tad arī bija radies darbības plāns, pēc kuŗa vispirms bija paredzēts ieņemt Jaunās muižas rajonu, lai no šejienes varētu sist flankā pretinieka spēkus, kas turēja Skrundas skolas un SkrundasSaldus lielceļa rajonu. 6. martā Kalpaka bataljonam vajadzēja izpildīt šā plāna otro pusi un līdz vakaram sasniegt Airīšu-Aizupju rajonu. Sagaidot spēcīgu pretestību no ienaidnieka puses, kuŗa spēkus šeit vērtēja krietni prāvus, bija izlemts, ka Kalpaka bataljonam piepalīdzēs vācu Borkes bataljons, kuŗam bija jāuzbrūk no Pampaļu rajona caur Grāveļiem uz Airītēm un te jāsavienojas ar kalpakiešiem. Pēc uzbrukuma virziena Borkes bataljona darbībai varēja gan būt nozīme vienīgi jau Kalpaka bataljona sakautā pretinieka vajāšanā, bet kaujas smagums gūlās uz mūsu bataljonu.

5. marta vakarā no Liepājas ieradās Skrundā arī Neatkarības rota, tā viss Kalpaka bataljons bija sapulcēts frontē 6. marta uzbrukumam. Saņemtā uzdevuma izpildīšanai pulkvedis Kalpaks bija nolēmis vispirms padzīt ienaidnieku no Ulītēm, Lejzemnieku, Stērķu un Ezergaiļu mājām un tādā kārtā nodrošināt savu flanku un aizmuguri, lai pēc tam uzbruktu Skrundas skolai. Pēc Skrundas skolas ieņemšanas vajadzēja sākt uzbrukumu no Skrundas arī Neatkarības rotai gar Skrundas-Saldus lielceļu.

Atstājot Garāju, Dzirnieku un Evaļas rajonā izlūkus, ar rīta gaismu sākās Cēsu un Studentu rotas uzbrukums. Pēc nelielām sadursmēm Cēsu rota viegli atsvieda ienaidnieku no Ulītēm un, virzoties tālāk caur Lapsaišiem, tāpat viegli ieņēma arī Lejzemnieku un Stērķu mājas, bet Studentu rota — Eglienus, Ezergaiļus un Kripas, pēc kam abas rotas savienojās mežā uz lielceļa apmēram pusotra km dienvidos no Skrundas skolas, lai kopīgi tai uzbruktu. Uzbrukuma pabalstīšanai piebrauca arī vācu baterija. Skrundas skolu ienaidnieks aizstāvēja jau daudz sīvāk. Tomēr Kalpaka bataljona straujais uzbrukums ienaidnieka flankā tā pretošanos drīz vien salauza. Uguns kauja šoreiz bija īsa, un abas rotas, ilgi nekavējoties, ar spēcīgu urrā devās uz priekšu. Sekmīgi darbojās arī vācu baterija, kuŗa tieši tēmējot apšaudīja skolu. Pametot 2 ložmetējus, ienaidnieks steidzīgi atkāpās Dutēnu virzienā.

Pēc sakārtošanās un īsas atpūtas, Cēsu un Studentu rota sāka virzīties gājiena kolonnā no Skrundas skolas pa meža ceļu uz Dutēniem. Kolonnas priekšā jāja Jātnieku nodaļa.

Nelielā atstatumā aiz tām gāja Cēsu rota, baterija un Studentu rota. Mežā jātniekiem brīžiem nācās apšaudīties ar ienaidnieka pēdējām patruļām.

Pie Dutēnu mājām kolonna novirzījās uz Skrundas-Saldus lielceļu. Te klajumā kļuva redzami savējie kājnieku izlūki un aiz tiem, tālāk — atejoši ienaidnieka kājnieki un jātnieki. «Jātnieki — uz priekšu!» pavēlēja pulkvedis Kalpaks. Lauka lēkšos Jātnieku nodaļas I vads virsleitnanta Krievu vadībā devās lielceļa virzienā vajāt ienaidnieku.

Nelielā atstatumā tam sekoja pārējie 2 jātnieku vadi. Ienaidnieks, pamezdams ieročus, uzkabes piederumus un citus priekšmetus, kas apgrūtināja bēgšanu, steidzīgi pazuda apmēram kilometru attālajā mežā. Sasnieguši mežu, jātnieki turpināja virzīties uz priekšu.

Pie Engurniekiem notika neliela apšaudīšanās, pretinieku te tomēr ātri padzina. Tālāk bataljons virzījās ar Studentu rotu gar lielceļu, bet ar Cēsu rotu — pa labi no tās, gar bijušo šaursliežu dzelzceļu. Abpus lielceļam un dzelzceļam te izplešas mežs, kas beidzas apmēram kilometru rietumos no Skudru mājām, kur bija paredzēts savienoties ar Borkes bataljonu.

Kad jātnieki, kas virzijās bataljona priekšā, tuvojās meža austrumu malai, tos sāka apšaudīt no uzkalniņiem pie Airītēm. Jātnieki kājniekojās un turpināja virzīšanos uz 78