Evakuācija, remonti un nepārtraukta frontes apgāde — viss tas bija jāveic vienā un tai pašā laikā. Darba spraigums Bermonta cīņu laikā sasniedza augstāko pakāpi. Mobilizētie un brīva līguma darbinieki strādāja cauras dienas un naktis pusbadā un bez kurnēšanas. Kad no ārzemēm bija saņemti lielgabali bez tēmēšanas ierīcēm, tās drīz izgatavoja uz vietas. Mašīnrakstītājas šuva maisiņus artilerijas dzenpildiņu izgatavošanai. Padarītais, protams, neatbilda noteikumiem, nebija izturīgs ilgai lietošanai, bet pietiekoši labs, lai ieročus varētu tūliņ vērst pret uzbrūkošo ienaidnieku. Armijai nāca talkā arī dzelzceļu darbnīcas. Liepājas mezglā saformēja divus bruņotos vilcienus «Kalpaku» un «Pikolu». Lokomotīvēm un vagoniem uzlika bruņu plates, kuŗas pastiprināja ar smilšu maisiem. Darbs tika veikts dažās dienās un, stingri ņemot, bija tikai improvizācija. Bet kaŗotājos tas radīja sajūsmu un drosmi, jo tie zināja, ka nav vieni un grūtos brīžos var cerēt uz visas tautas atbalstu. Ar Bermonta izdzīšanu darbu spraigums daudz neatslāba, jo radās jauni steidzīgi uzdevumi. Decembrī pienāca ziņas, ka Igaunija gatavojas slēgt pamieru ar Padomju Savienību, un tāpēc bija jāsteidzina Latgales atbrīvošanas sagatavošanas darbi. Bermonta cīņās mūsu armija bija ieguvusi 32 dižgabalus, 1.750 smago un vieglo ložmetēju, 10 lidmašīnu, apm. 20.000 artilerijas šāviņu un daudz citu kaŗa mantu. Visus iegūtos apbruņojuma piederumus vajadzēja savākt, izlabot un steidzīgi nosūtīt uz Latgales fronti, apbruņojot arī jaunformēto ceturto Zemgales divīziju. Šim darbam Jelgavā nodibināja galveno armijas mechanisko darbnīcu nodaļu un 2. artilerijas noliktavu, bet Liepājā — artilerijas municijas noliktavu pie Lejaskurzemes kaŗa apgabala. Šo noliktavu vēlāk nosauca par Liepājas artilerijas noliktavu un laboratoriju, un no tās ar laiku izveidojās Artilerijas laboratorija. Pēc Latgales atbrīvošanas Rēzeknē uzsāka darbu arī 3. artilerijas noliktava, kuŗu vēlāk pārveda uz Pļaviņām kā Galvenās artilerijas noliktavas nodaļu. Arī no ārzemēm 1919. gada decembrī un 1920. gada pirmos mēnešos turpināja pienākt ieroču un municijas sūtījumi, kuŗus visus vajadzēja caurskatīt un nogādāt uz fronti. Uzdevumu apgādes iestādes veica apmierinoši, un Latgales atbrīvošanas pēdējā posmā ieroču un municijas trūkums vairs nebija tik jūtams. Atbrīvošanas kaŗa beigās armijā skaitījās vairāk kā 75.000 cilvēku, un tā bija apbruņota ar dažādu sistēmu ieročiem un techniskiem līdzekļiem. Tā šauteņu bija 8 sistēmas, ložmetēju 7, patšauteņu 6 u. t. t. Armijai demobilizējoties liekos ieročus un techniskos kaujas līdzekļus vajadzēja pieņemt noliktavās uzglabāšanā, iepriekš tos izlabojot un sašķirojot, pie kam darbs bija jāizkārto tā, lai armijā miera laika lietošanā paliktu daudz maz vienādu sistēmu ieroči. Uzdevums bija plašs un sarežģīts, un tādēļ arī apbruņojuma apgādes iestāžu pārkārtošana miera laika apstākļiem ievilkās līdz 1922. gada sākumam, kad Artilerijas pārvaldi un Technisko pārvaldi apvienoja vienā — Bruņošanas pārvaldē, un visas apbruņojuma un technisko līdzekļu darbnīcas vienā iestādē — Arsenālā. Vienīgi Artilerijas laboratorija palika patstāvīga, pievienojot tai arī tās laboratorijas, kas pastāvēja pie artilerijas noliktavām. Ap to laiku jau bija apvienotas vienā iestādē — Galvenā artilerijas noliktavā — arī visas apbruņojuma un technisko līdzekļu noliktavas ar to nodaļām. Šāda apgādes iestāžu organizācija pastāvēja līdz mūsu dienām, izņemot Bruņošanas pārvaldi, kuŗu 1933. gada jūnijā ietilpināja Apgādes pārvaldē, pārvēršot par šīs iestādes daļu.
249