Issuu on Google+

" Chronists Indriķis visu to nezināja, varēja nezināt un tam to arī n e v a j a d z ē j a z i n ā t..." " Ja pirmā kņaza "Rurika" vārds līdzinās norvēģu "Chrurkam", tad tā jaunākā "brāļa" — Truvora — vārds skan pilnīgi latviski — Druvaris, tāpat kā vesela rinda kņazu chroniķu rakstībā skan vairāk latviski, nekā slāviski, piem., Volodimiers (Valdmiers un ne Valdmirs, kā to tulko krievi tagad) " Gluži tas pats sakāms par "itin kā krieviem" Jersikā, kas ievākuši meslus no Letgales iedzīvotājiem; jersikieši, maksādami meslus s a v a m kungam, kas tanī pat reizē varēja būt kungs arī kādā citā valstī, neapliecināja nekādu atkarību vai padevību š a i c i t a i v a l s t i j." " Pasaciņa par latvju tautas 700 gadu "verdzību" ir tikpat pazīstama, kā Lāčplēša cīņa ar Melno bruņenieku."


Eduards Cālītis

VĒSTURE KĀ AUDZINĀTĀJA

© Eduards Cālītis 1938 © Eraksti 2006 ISBN-794-06-7 23 lpp. / ~ 0,30 MB 2


1. Objektīvais un subjektīvais vēsturē. Vēsture — valsts, tautas, cilvēces dzīves gājums. Tāpat, kā atsevišķa cilvēka dzīves gājums tas var būt ļoti raibs, dēku un piedzīvojumu bagāts. Bet kāda gan nozīme un vajadzība zināt un pētīt, ko kāda tauta piedzīvojusi priekš gadu simteņiem vai cilvēce — gadu tūkstošiem? Vai viena dēka nav līdzvērtīga otrai — tā, kas patiesi notikusi priekš gadu simteņiem, tai, kas varētu notikt tagad, vai ko fantāzijas bagāti cilvēki spēj izdomāt? Nav jau mazums arī tādu cilvēku, kas tā domā. Zinātnieku smagais darbs, rokoties vecos archīvos, meklējot un pētot kādu senu dokumentu vai arī zemē meklējot senās laužu dzīves vietas un kapenēs, lai celtu dienas gaismā senās dzīves sīkos un niecīgos lieciniekus, tiem izliekas par tīro niekošanos, laika kavēšanu, kam nav nekādas praktiskas nozīmes un vērtības. Un tomēr tā tas nebūt nav! Tāpat kā neviens cilvēks, kas netic pats sev, savām spējām, nevar dzīvē nekā laba sasniegt, tāpat arī neviena tauta, kas šaubās par sevi, nevar pastāvēt citu tautu vidū. Tā ir aksioma, kuŗas patiesību pierāda visu tautu vēsture. Un tāpat kā katrs atsevišķs cilvēks, sastopoties dzīvē ar šķietami nepārvaramām grūtībām, meklē pats savā pagātnē, savos agrākajos piedzīvojumos, vai viņš kaut ko līdzīgu jau varējis, tāpat arī tautas, raudzīdamās nākotnē, atceras savu pagātni, lai zinātu, kas jau ir varēts un ko vēl varētu. Tāpēc katra tauta tik rūpīgi krāj savus vēsturiskos pārdzīvojumus un piedzīvojumus. Vēsture tā tad nebūt nav dēku un piedzīvojumu saraksts vai tēlojums, līdzīgs romānam vai stāstam, bet gan tautas atmiņas, kuŗās tā smeļas spēku un drosmi tagadnei un nākotnei. Taisni kā pašapziņas, drosmes un garīgā spēka neizsmeļamam avotam vēsturei visos laikos un visās tautās bijusi neatsverama audzinoša nozīme. Bet lai vēsture būtu audzinātāja, viņai jābūt pārliecinošai. Tā nevar pati pielaist šaubas vai dažādus viena un tā paša notikuma vai pārdzīvojuma izskaidrojumus. Viņai jābūt noteiktai, bez jebkādām varbūtībām. Tādēļ arī vecas tautas ar labi izkoptu un izprastu vēsturi arvienu vēl turpina pētīt, salīdzināt un pārbaudīt gadu simteņus vecus notikumus, lai saprastu to, kas varbūt liekas vēl nesaprasts vai saprasts n e p a r e i z i, jo pārliecinošs ir un var būt tikai patiesi notikušais, p a t i e s a i s. Bet p a t i e s ī b a nav nekāds galīgi nobeigts jēdziens! Kas šodien liekas neapstrīdama patiesība, rītu jau tāda vairs nav, kas vienam patiesība, otram tāda nav. Citiem vārdiem runājot, p a t i e s ī b a atkarīga nevien no laikmeta, cilvēka attīstības pakāpes, ieskatiem un rakstura, kas to meklē, tā tad augstākā mērā s u b j e k t ī v s j ē d z i e n s. Kas attiecas uz v ē s t u r i kā p a t i e s ī b a s p a u d ē j u, mēs sastopam vislielākās dīvainības. Piemēram tad, kad cilvēku sabiedrība vispār bij noskaņota stipri romantiski, arī vēstures pētītāji nebij no tā pasargāti. Arī viņiem vajadzēja tiklab agrākajiem, kā pašu pieredzētiem notikumiem atrast kādu romantisku cēloni, jo bez tā viņu stāstījums neliktos patiess. Kāda nozīme grieķu vēsturē būtu Trojas kaŗam, ja šis kaŗš nebūtu kaŗots nozagtās skaistās Helēnes dēļ? Tāda pat romantika ir arī veselu tautu un viņu varoņu-pusdievu brīnišķā vai taisni dievišķā izcelšanās, ko sastopam tik daudzu tautu vēstures sākumā. Neviena vēsturnieka patiesības mīlestību nav atbaidījis arī fakts, ka tas brīnums, tas pusdievs, ko viņi zin stāstīt par savu tautu, gandrīz vārdu pa vārdam stāstīts arī no kāda citas tautas vēsturnieka un tas dievišķīgais uzdevums viņa tautai, kas ar notikušo brīnumu apstiprināts, tā tad uzdots arī kādai citai vai pat citām tautām pavisam citā vietā un laikā. Šī vēstures romantika kā neapšaubāma vēstures patiesība valdīja visās tautās ļoti ilgi, kamēr tai padarīja galu franču filosofs Voltèrs ar kategorisko prasījumu arī vēsturē palikt "veselā prāta" robežās un anglis Dž. Bokls — izprast vēstures gaitu. Kāda nozīme bij šai krasai ieskatu maiņai? Tāda, ka nu sāka apšaubīt v i s u, par ko stāstīja vēsture. Apšaubīja nevien neticamo (veselajam prātam neticamo), brīnišķo, bet arī vēsturiskas 3


personas, to darbus un notikumus, par kuŗu īstenību līdz tam neviens nebij šaubījies. Apšaubīja visu, neskatoties uz to, ka, liekas, daudzas tautas gadu tūkstošiem ilgi paturējušas savu īpatnību tikai šo kādreiz par patiesību atzīto brīnumu dēļ, ka daudziem varoņdarbiem par ierosinātāju bijuši seni "apšaubāmi" paraugi un katrā gadījumā prasīja neapstrīdamus pierādījumus; liecības, dokumentus u. t. t. Citiem vārdiem runājot: — vēsturei nu vajadzēja s u b j e k t ī v ā s patiesības vietā paust o b j e k t ī v o patiesību, tādas patiesības vietā, ko var atzīt tikai viens vai daži, patiesību, ko par tādu var atzīt visi un katrs. Bet arī šinī stingrajā un jāsaka — pat pārāk stingrajā prasībā, slēpjas sava vājība, kļūda, jo arī "cilvēka veselais prāts" nav nekas objektīvs, bet pilnīgi subjektīva lieta. "Neapšaubāmi patiesi" galu galā varētu būt paši vēsturiskie notikumi (kaut arī tas ne katru reizi tā), piem., zināmā valdnieka valdīšanas laiks, kaŗa gaita, uzvara vai pametums, tautas sacelšanās un t. t., bet ne šo notikumu domājamie cēloņi, norise un iznākums. Piemēra dēļ ņemsim dažus nesenā pagātnē notikušus vēsturiskus notikumus un to vēsturiskos apgaismojumus. 19. gadu simtenis Eiropā sākās ar milzīgām cīņām starp revolucionāro Franciju, kuŗas pulkus vadīja mazais korsikietis Napoleons vienā, un visu pārējo Eiropu otrā pusē. Šis kaŗu cikls beidzās ar to, ka Napoleons beidzot zaudēja kauju pie Vaterloas, to piespieda atteikties no troņa un izsūtīja trimdā. Tāds ir fakts. Kam šai notikumā bija kādi nopelni un kam tie lielāki un kam vislielākie? Angļi saka, ka tas vienīgi viņu nopelns, jo Pits visu mūžu cīnījies pret Napoleonu polītiski, bet virspavēlnieks Vaterloas kaujā pār sabiedrotām armijām bija viņu ģenerālis Vellingtons. Vācieši turpretī apgalvo pavisam ko citu. Viņi saka, ka Napoleons nebūtu uzvarēts, ja, pirmkārt, visa vācu tauta nebūtu sacēlusies pret frančiem un Vaterloas kaujā piesteidzies viņu ģenerālis Blüchers, jo — Vellingtons jau bijis sakauts līdz Blüchera pienākšanai, un kauju izšķīris sabiedrotiem par labu tikai Blüchers. Krievi tikpat nopietni Napoleona sakaušanas godu pieraksta sev, jo Napoleona zvaigzne sākusi rietēt jau 1812. gadā Krievijā, kuŗa tam bija jāatstāj bēgšus un bez armijas. Tā tad šai liktenīgajā kaujā bijis gan viens neapšaubāms zaudētājs, bet veseli trīs uzvarētāji, kas katrs cenšas pierādīt savus nopelnus par lielākajiem un vērtīgākajiem. Bet var būt arī vēl citādi. 1855. gadā Krievija kaŗoja pie Sevastopoles ar vairākām valstīm, resp. valstu armijām. Šis kaŗš, liekas, beidzās neizšķirti, jo pēc Nikolaja I nāves viņa pēcnācējs uz Krievijas troņa pasteidzās noslēgt mieru ar saviem ienaidniekiem, atsakoties no sava priekšteča nodomiem. Tomēr krievi šo kaŗu uzskata kā uzvarētu, tāpat arī turki un angļi. Tā tad kaŗš patiesi bijis, zaudējis to nav neviens, bet uzvarējuši vairāki. Nākošais Krievijas kaŗš ar Turciju 1878. gadā beidzās tos mērķus nesasniedzot, kādi bija to sākot, bet neskatoties uz to, Krievija skaita sevi par uzvarētāju, kaut arī Turcija neuzskata sevi par zaudētāju. Bet vispamācošākais šai ziņā liekas pats pēdējais un lielākais kaŗš — pasaules kaŗš. Tas ir tik tuvā pagātnē, ka katrs pieaudzis cilvēks vēl tagad atceras tā izcelšanos, gaitu un beigas. Bet kuŗš no mūsu laika biedriem ņemsies izšķirt tādus jautājumus, kā: kādēļ šis kaŗš izcēlās, kuŗa no kaujās ierautajām armijām bija labākā un kas šo kaŗu pazaudēja un kas uzvarēja? Laļ pierādītu visai pasaulei, kas īsti bija kaŗa sācējs, tā tad īstais vainīgais kaŗā, sarīkotas formālas objektīvas tiesas, kuŗās pārbaudīti visi dokumenti, pratināti liecinieki, turētas runas, bet — ar šo tiesu spriedumu nav mierā tādēļ, ka tas nav diezgan objektīvs: tikpat karsti, cik Francija centās pierādīt Vācijas vainu pie kaŗa sākšanas, tikpat karsti Vācija vainu krata nost no sevis un veļ virsū citiem. Šis kaŗa vaininieka jautājums šķietas pat tik svarīgs, ka vajadzēja valstu starpā vest īpašas sarunas un slēgt līgumus, lai vismaz šo vārdu neminētu, ja arī īsto vainīgo nevar atrast Bet tā kā kaŗš, bez šaubām, sākās, jo viņš taču turpinājās veselus četrus gadus, par ko šaubu nav nevienam, tad kādam taču to vajadzēja sākt, būt vainīgam. Ka katra valsts, kas šai kaŗā piedalījās, uzskata savu armiju par pašu izcilāko citu starpā, par to nebūtu daudz ko brīnīties, bet kurioza šī vēsturiskā lieta kļūst atkal, tikko pieskaŗas uzvarētājam un pazaudētājam. Vācija pilnīgi kategoriski noliedz, ka viņa būtu šo kaŗu zaudējusi, un jo dienu tālāk no kaŗa beigām, jo katēgoriskāk. Bulgārija arī viņu nav zaudējusi, jo tā — gluži vienkārši izstājās no koalicijas tad, kad kaŗš nebija beidzies. Austro-Un-gārija arī to nevarēja zaudēt, jo tādas valsts 4


vairs nemaz nav, tāpat kā nav Krievijas — pavisam otras koalicijas valsts! — kas tā tad arī nekā nevarēja zaudēt. Bet franči, angļi, itāļi un t. t. taču grib būt uzvarējuši un galīgi, neapšaubāmi uzvarējuši! Kā lai šīs divas tik dažādas gribas un vajadzības saskaņo? Bet ja jau par tādiem vēsturiskiem notikumiem, kuŗu aculiecinieki mēs paši esam, domas un spriedumi, un pie tam tādi spriedumi, kas pamatoti uz dokumentiem, lieciniekiem un objektīviem pierādījumiem, ir tik dažādi, nesaskanīgi, tad nav grūti iedomāties, kas notiek ar tiem notikumiem, kuŗus mēs pazīstam tikai no seno vēsturnieku un chroniķu aprakstiem. Vai šie vēsturnieki un chroniķi bija objektīvāki par tagadējiem polītiķiem un valstsvīriem? Nebūt arī nē! Ja senatnes vēsturiskie notikumi paši, t. i. kaŗa gaitas, uzvaras un pametumi un t. t. mums liekas mazāk pretrunīgi, skaidrāki, tad tas tikai tādēļ, ka mēs par tiem ko zinām tikai no viena stāstītāja mutes. Bet kur tas tā nav, tur arī ziņas par senatnes notikumiem ir tikpat pretrunīgas un neskaidras. Citādi jau tas arī nemaz nevar būt! Tas jau ir tikai kļūmīgs pārpratums, ka vēsturisks vērtējums, tāpat kā jebkurš tagadnes notikuma vērtējums vai tiesas spriedums varētu būt objektīvs, tāds, kas atkarīgs no pašas notikumu norises, pat bez tā novērotāja subjektīvās dabas ietekmējuma; arī neviena tiesa neņemas spriest par to, kas patiesi noticis, bet kas liekas noticis pēc tiem pierādījumiem, ko parti sagādājuši. Bet vai tad tas ko kait pašai vēstures patiesībai, ka viņu nepauž iedomāti, bet neiespējami objektīvi, bet subjektīvi? Neviens anglis taču neraksta vēsturi vāciešu, franču un c. tautu vajadzībām, bet angļu vajadzībām. Bet katram anglim ļoti pamācoši un pamudinoši zināt, ka viņu kādreizējā valstsvīra Pita neatlaidība, kuŗu savā laikā varēja saukt arī par stulbu stūrgalvību, tomēr panāca spīdošu uzvaru pār ienīsto korsikāni. Tāpat viņiem der zināt, ka tas bija viņu ģenerālis Vellingtons, kas pirmais nopietni mācījās kaŗot no tā paša Napoleona, kuŗu viņš beidzot uzvarēja. Ko citas tautas par to domā, tas angļam nav no svara pat zināt, jo tas, ko viņš zina un kas tam jāzina, pilnīgi saskan ar zināmo vēsturisko notikumu: pēc Vaterloas kaujas Napoleons kļuva Anglijas, tā tad uzvarētāja Vellingtona un ne Blüchera vai kāda cita ģenerāļa gūsteknis. Tā tad noraidot domu, ka vēsture varētu būt absolūti objektīva, jo tās avoti ir un var būt tikai subjektīvi, mēs varam no tās prasīt tikai vienu lietu: lai tā būtu nācionāli subjektīva. Tas nozīmē, ka pie tās notikumu vērtēšanas netaptu ievērotas tikai vienas personas, grupas vai šķiras intereses, bet visas nācijas, visas valsts intereses. Tādā gadījumā vēsture kļūst arī n ā c i o n ā l i o b j e k t ī v a, t. i. tāda, kas der katram tautas loceklim kā uzmudinājums, kā audzinātāja!

2. Vēstures materiālu ticamība. Daudz lielākus panākumus vēsturisko notikumu izpratnē jau sniedz Džoņa Bokla prasījums neapstāties pie atsevišķa notikuma, pie atsevišķa fakta un neiztirzāt to kā pašu par sevi noslēgtu parādību, bet pētīt to kā epizodi veselā notikumu virknē, t. i. pētīt visu notikumu gaitu. Arī šī pētīšanas metode tiecas itin kā pēc objektīvitātes, pēc visiem derīgas un pieņemamas patiesības, tomēr tā stipri atšķiras no Voltēra "veselā prāta" metodes, kas vienkārši šķiroja ticamo no neticamā, iespējamo no neiespējamā un pēdējo aicināja atzīt kā meklēto patiesību. Lai labāk saprastu Bokla metodi, aplūkosim kādus piemērus. Pasaules kaŗš 1914. gadā, kā visiem zināms, sākās pēc Sarajevā izdarītā atentāta uz Austro-Ungārijas troņa mantinieku un viņa laulāto draudzeni. Rīkojoties pēc "veselā prāta" metodes ar Sarajevas slepkavību pilnīgi pietiek, lai izskaidrotu pasaules kaŗa izcelšanos, jo tiklab pati slepkavība, kā arī Austro-Ungārijas sašutums pēc tās ir ticams un iespējams. Tāpat ticama, saprotama un pilnīgi iespējama ir pārējo Eiropas valstu ieraušana kaŗā pēc tam, kad Austro-Ungārijas armija jau bij pārgājusi Serbijas robežu un viņu pūliņi samierināt abas kaŗotājas palika velti. 5


Mēs turpretī zinām, ka šāds izskaidrojums nevienu neapmierinās, jo pats Sarajevas notikums nav nekāds patstāvīgs notikums, bet gan tikai sīka epizode gaŗā notikumu virknē, kas sākās ļoti sen priekš tā un beigusies nav arī vēl tagad — piecpadsmit gadus pēc izkaŗotā kaŗa. Risinot vaļā šo gaŗo notikumu mudžekli, mēs tanī atrodam nevien ļoti daudz un dažādu valstu polītisko nodomu krustojumus, bet arī saimnieciskus un beidzot arī tīri personīgus nodomus. Jo, ievērojot ekshercoga pārāk nolaidīgo apsardzību Sarajevā arī pēc tam, kad jau bij norādījumi, ka atentāts notiks, rodas šaubas, vai Austro-ungārijas galms pats nevēlējās, lai tas patiesi arī notiktu, kaut arī ar mazāk bēdīgām sekām, un rastos gaidītais un meklētais, visiem saprotamais kaŗa iemesls. Tāpat ja vēl tagad Vācijai pārmet, ka viņa bijusi īstā kaŗa sācēja un vaininiece, tad to dara nevis tādēļ, itin kā viņa būtu vainīga pie Sarajevas notikumu norises, un arī ne tādēļ, ka viņa pasteigusies izsludināt mobilizāciju ātrāk, nekā tas būtu bijis nepieciešami vajadzīgs, bet gan tādēļ, ka tā, cenzdamās pēc saimnieciskas virskundzības pasaulē, ilgi gatavojusies kaŗam, vēlējusies kaŗu un kad radās kaŗa iemesls, necentās to novērst, bet gluži otrādi — kūdīja uz to. No šī piemēra tomēr redzam, ka arī tik lieliem un svarīgiem notikumiem, kāds bez šaubām bij pasaules kaŗš, kas kā zilonis nevarētu līdzi odiem izlīst cauri kārstuvei, visai pasaulei paustais un visiem saprotamais iemeslis paliek ļoti tāļu no patiesajiem iemesliem un cēloņiem. Un ja tas notiek tagad, kad katras valsts un tautas dzīve norisinās tā sakot visas pasaules acu priekšā, kad katrs kaimiņa solis un pat nodoms zināms visiem citiem, ko tad lai saka par vecākiem vēsturiskiem notikumiem, kur tas tā nav?! Dž. Bokla pētīšanas metodei tomēr ir viena ievērojama priekšrocība: tā atļauj neticēt arī "neapstrīdamiem" dokumentiem un atstāj pašam vēsturniekam visplašāko ierosmi pie notikumu izpratnes, protams, paliekot katra laikmeta vispārējo interešu attīstības u. t. t. robežās. Tas jāsaprot tā, ka vēsturnieka priekšā ievērības cienīgs nav vienīgi tas, ko katrs ķildnieks saka par sevi un savu pretinieku un kādus pierādījumus viņš grib piegādāt savu vārdu apstiprināšanai, bet ko saka viņi abi un a r ī c i t i par viņu ķildu. Piem., ja vēsturniekam nāktos palaisties tikai uz dokumentiem, kādi pieietami par pasaules kaŗa izcelšanos, tad viņam gribot vai negribot vajadzētu atgriezties pie tā paša Sarajevas notikuma kā izejas punkta, bet pieaicinot talkā arī visus citus apstākļus, kas tam zināmi par Eiropu 1914. gadā, viņš, neko negrēkojot pret patiesību, var mierīgi teikt, ka pie kaŗa izcelšanās vainīgas ne viena vai otra valsts, bet vairākas. Vienādā mērā vainīgas tiklab tās valstis, kas, sekodamas savām agresīvajām tieksmēm, gatavojās kaŗam, kā tās, kas, baidīdamās zaudēt savu agrāko stāvokli, tāpat gatavojās kaŗam un priecājās, ja tā var teikt, ka kaŗu izkaŗojot beigsies viņu baiļu cēlonis. Ja visu cilvēka dzīvi var saukt par nepārtrauktu cīņu, tad vēl labāk visu cilvēces vēsturi var saukt par cīņu jeb ķildu vēsturi. Tādu notikumu vēsturē nav, kuŗā nestāvētu vismaz divas personas vai grupas naidīgi viena pret otru. Labi, ja šie ķildinieki abi atstājuši liecības, dokumentus par savas ķildas gaitu un iznākumu, bet ko tad, ja tas tā nav? Cilvēka dabā jau ir slēpt savas vājības un kaites, bet savu ienaidnieku parādīt visā kailumā, īsto patiesību vai kautko tuvu patiesībai te var gūt vienīgi vēsturnieks ar plašu ierosmi, protams, vispirms izpētot un izpazīstot pašu liecības devēju, tad tik viņa sniegto liecību. Vēstures stāsti mudž no cēlu varoņdarbu, augstsirdīgu valdnieku dzīves, darbu un nodomu aprakstiem, par kuŗiem jāšaubās, vai tie jel maz notikuši, bet ja tur kaut kas līdzīgs bijis, tad katrā ziņā ne tas un tā, kā tas aprakstīts. Tas sakāms tā nevien par veco vēsturi, kuŗas vēsturnieki ļāva fantāzijai brīvu vaļu un kur tādēļ Dievi personīgi vai viņu dēli iejaucās virszemes un cilvēku darbos, bet arī par jaunākā laika un pat visjaunākā. Šādas subjektīvas vēsturiskas domas paustas nevien cildinošā, bet arī peļošā nozīmē. Tādas klasiskas domas par vēsturiskām personām vēl tagad top paustas pat skolu vēsturēs, piem., par Jūdejas pavaldoni Erodu, kas esot licis apkaut bērniņus Betlēmē, un par Romas ķeizara Nērona zvērībām, kādas tas pastrādājis pret kristīgajiem. Šīs subjektīvās patiesības paudēji, protams, bija paši kristīgie, kas savam ienaidniekam un iedomātajam pretiniekam pierakstīja visus iespējamos ļaunumus un netikumus. 6


Kā rodas šādas subjektīvas vienas personas vai grupas patiesības, labu piemēru sniedz arī krievu revolūcionāri. Ja 19. gadu simteņa Krievijas vēsture būtu jāraksta tikai no tiem pārbagātajiem vēstures materiāliem, ko krājuši šie revolūcionāri, tad mēs redzētu, ka uz Krievijas troņa sēdējuši tikai plānprātiņi, kuŗu vienīgais dzīves prieks bijis — slepkavot cilvēkus. Tāpat ministri un it īpaši policisti bijuši izmeklēti muļķi, ar vienīgo tieksmi spīdzināt, nokaut un vajāt tos, kas labāki par viņiem. Šie labākie, protams, bija paši revolūcionāri, kas cik spēdami šāva un dūra ļaunos ķeizarus, ministrus un policistus, un uzņēmās "nevainīgi" par to ciest visas tautas labā. Kā tas īstenībā bija, to mēs zinām no personīgām atmiņām, bet nākošās paaudzes varēs no šiem pašiem revolūcionāru stāstiem izlobīt īsto patiesību, zinot, ka šie revolūcionāri, vēstures materiālu sniedzēji, arī uz monarchistisko Krieviju skatījās kā uz savu iekaŗojumu, un tādēļ viss, ko darīja monarchijas aģenti, bija viņiem ļauns un kaitīgs, bet ko darīja viņi paši — labs un cildens; tādēļ revolūcionāri paši slepkavodami bija cēli varoņi, bet policisti, sodīdami slepkavas, asinssuņi un varmākas. Arī šis paraugs ņemts no tagadējiem laikiem tādēļ, lai lasītājs, kas pats tos pārdzīvojis un pazīst, labāk redzētu, kā vēsturiskos ,,dokumcntus" iespaido to autoru subjektīvā sajūta, pārliecība vai nolūki. Tā kā cilvēku vājības un spējas negrozās, bet paliek visos laikos vienādas, tad jāpieņem, ka agrākos laikos, gadu simteņus vai tūkstošus atpakaļ, tas nebūs bijis citādi. Tā tad arī senraksti, lai viņi kur un no kā sastādīti, nav uzlūkojami par objektīvām liecībām, kas uzņemamas par patiesību burtiski. Arī viņos meklējams subjektīvais autors, kādēļ viņš rakstījis tā vai kādēļ viņš nav rakstījis citu. Piegriežoties tagad tieši mūsu, Latvijas vēsturei, jāsaka, ka mums vēl nav nācis vēsturnieks ar kautcik plašāku ierosmi. Tā sauktā Latvijas vēsture, arī tā, ko māca skolās un — es iedrošinos domāt! — arī Latvijas ūniversitātē, nebūt nav Latvijas vai latvju tautas vēsture, bet gan neizdevusies vācu kolonijas vēsture. Brīžiem taisni žēl kļūst skatoties, ar kādu bijību mūsu vēsturnieki turas pie šīs vācu kolonijas vēstures senrakstiem, kā pie absolūtas patiesības. 1934. gadā, tā tad nule pat Jelgavā cand. hist. P. Dreimanis (agrāk Tokarevs?) izdevis brošūriņu: "Senlatvijas polītiskā iekārta un zemgaļu simtgadu cīņas", kuŗā lasām: "Šaī laikā kaimiņi, pagāni zemgaļi, izdzirduši par akmeņu būvi un nezinādami, ka viņus (akmeņus) savstarpēji nostiprina ar kaļķiem, atnāca ar lielām kuģu tauvām un domāja savā muļķa prātā aizraut pili Daugavā; bet ievainoti no bultu metējiem un cietuši zaudējumus, viņi atkāpās." Šis stāsts par zemgaļu "muļķa prātu" ņemts no Indriķa chronikas, no turienes tas izstaigājis Arbuzova (tēva) vēstures pirmo un trešo izdevumu (otrajā izdevumā tā nav, bet trešajā, kas iznāca vācu okupācijas laikā, tas atkal parādās) prof. Švābes un laikam arī citu vēsturēs. Šī stāsta baltās šuvas saskatāmas jau tanīs "l i e l a j ā s k u ģ a t a u v ā s", ko zemgaļi ņēmuši līdz. Jo ja jau zemgaļiem bija l i e l a s t a u v a s, tad tiem bija arī k u ģ i, un tie brauca ar tiem nevien pa Lielupi un Daugavu, bet arī jūru un uz kurieni īsti, to izpauž pēc tā paša Indriķa vārdiem salaspilieši, prasīdami bīskapam: ,,Cik maksā sāls un vadmala G o t l a n d ē ?" No tā jāsecina, ka zemgaļiem, sēļiem un citām latvju ciltīm ar Gotlandi un īpaši tās lielo tirdzniecības pilsētu Visbiju bija ciešāki un v e c ā k i sakari, nekā vācu dzimtļaudīm, no kādiem sastāvēja hanzas tirgoņi. Bet apmeklējot Gotlandi un Visbiju, šīs ciltis sen priekš Salaspils uzcelšanas varēja ļoti labi iepazīties, kā nostiprina celtnēs akmeņus ar kaļķiem, jo Visbijā toreiz bija nevien akmeņa pilsētas sēta, bet arī vairākas akmeņa baznīcas, mājas un noliktavas. Ka kuršu, zemgaļu u. c. cilšu tirgotāji bijuši Visbijā vecāki un biežāk sastopami viesi, nekā hanzieši, spriežams no tam, ka arī austrumu hanzieši, t. i. tie, kas brauc no Libekas, Brēmenes un t. t. uz Visbiju, v a d m a l u sauc tāpat kā salaspilieši par ,,vadmalu", t. i. nepārprotami baltu valodu (latviešu) vārdā, tāpat kā "kuģi" par "kogge". Chronists Indriķis visu to nezināja, varēja nezināt un tam to arī n e v a j a d z ē j a z i n ā t, jo viņš bija bīskapa Alberta galma dzejnieks, kuŗa vienīgais uzdevums bija slavināt to pašu bīskapu Albertu. Viņš savu chroniku sācis rakstīt, liekas, tikai ap 1225. gadu, kad pie bīskapa Alberta ieradās pāvesta sūtnis Viļums, kad šim Viļumam un visai pasaulei vajadzēja parādīt, ko bīskaps Alberts laba padarījis, kāds tas varonis, cik grūta tam bijusi cīņa ar pagāniem un cik pēdējie lieli muļķi, viltīgi, briesmīgi un t. t. un kuŗu pārvarēšana tādēļ jo tīkamāka Dievam un slavenāka 7


cilvēkam. Bet notikums pie Salaspils norisinājies 1183.—1185. gadā, tā tad apmēram 40 gadus agrāk, nekā Indriķis sācis rakstīt savu slavas dziesmu Albertam, un šo notikumu viņš pats nav piedzīvojis, bet dzirdējis citus par to runājam. Tāda pat "vērtība" ir arī Indriķa stāstam par to, ka zemgaļi, īpaši Viesturs, lūdzis no vāciešiem kādus vīrus, kas prastu izrīkot ļaudis kaujās. Arī šis stāsts attiecas uz laiku, kad Indriķis tikai atstāsta dzirdēto un tā nolūks skaidrs: parādīt pāvesta legātam (un līdz ar to visai pasaulei), cik zemgaļi muļķi, viltīgi un nemākuļi kaŗa vešanā n o t o r e i z ē j ā E i r o p a s v i e d o k ļ a r a u g o t i e s, jo izmācījušies no vāciešiem kaŗa vešanas mākslu, tie kaŗo ar pašiem vāciešiem, saviem skolotājiem. Tas neko nekait, ka tam pašam un nākošajiem chronistiem, runājot par faktiem, notikušajām kaujām, jāatzīst, ka vācieši tādas nekad un nevienas nav uzvarējuši. Viņi gan reizu reizēm priecīgi gājuši laupīdami un dedzinādami pa zemgaļu novadiem, bet, satiekoties ar zemgaļu kaŗaspēku, viss prieks pārgājis, tie bēga vai palika kaujas laukā asins sviedrus svīzdami cauri dzelzs bruņām. Ja Indriķa stāsts būtu ticams, tad Viesturs, lūgdams no bīskapa kādus vīrus, kas pamācītu viņa zemgaļus kaŗot, būtu gājis skolā pie sliktāka pratēja, nekā bija viņš pats un viņa ļaudis. No bīskapa Alberta, visu viņa laika kristiešu un arī chronista Indriķa subjektīvā viedokļa šāds notikumu novērtējums pilnīgi pareizs. Lai arī zemgaļu (un tāpat arī visu citu cilšu un valstu) kaŗaspēks būtu cik varens, lai arī viņu valsts iekārta cik laba, lai arī viņu reliģija cik humāna un iecietīga, no viņu un visas toreizējās Eiropas viedokļa raugoties, tas viss bija pagalam nevērtīgs, zems, maldīgs, tumsonīgs, pagānisks. Tādēļ arī katrs darbs, arī ļauns un noziedzīgs, pret pagānisko zemgali ir slavējams, augsti teicams un cildens, bet katrs zemgaļu solis, arī visvaronīgākais un cēlākais, tikai nīstama pagāniska viltība un velna sekmēta nelietība. (Salīdzini krievu revolūcionāru stāstus pret Krievijas monarchiju, un pirmkristiešu — pret Nēronu.) Bet ja šāds "kultūrtrēģeŗu" viedoklis saprotams un pat attaisnojams XII. un vēlāko gadu simteņu tumsonīgai garīdzniecībai un tās kopā saturētai feodālai Eiropai, tad pavisam nesaprotams un neattaisnojams tas ir Latvijas — tagadējās — vēsturniekam. Nesaprotama un arī nevajadzīga ir P. Dreimaņa lauzīšanās ap senās Zemgales valsts satversmi, meklējot pie tam analoģijas ģ e r m ā ņ u ciltīs, ar kuŗām mums, latvjiem un baltiem, nav nekā kopēja, tāpat kā nesaprotams ir vēsturnieka Landava un prof. Švābes pārdrošais apgalvojums, ka latvju ciltis no paša likteņa jau bijušas lemtas pakļaušanai citām tautām: ja to nebūtu padarījuši vācieši, saka Landaus un Švābe, tad būtu padarījuši krievi vai leiši. Krievi, kas 13. gadu simta sākumā paši nokļuva tatāru jūgā? Un leiši, kas tāpat ir tikai viena cilts lielajā baltu saimē, kā zemgaļi, kurši, jatvingi, prūši, goti un gudi? Šī nesaprotamā un neattaisnojamā izturēšanās pret mūsu tautas pagātni izskaidrojama vienīgi ar nespēju izšķirt svešu subjektīvo patiesību no nācionāli latviskās subjektīvās patiesības, nespēju atsvabināties no citu uztieptiem vērtējumiem un nespēju saskatīt starpību starp toreizējo Rietumu un Austrumu sabiedrības satversmi. Svarīgākā loma te piekrīt ģ i n t n i e c ī b a i.

3. Divu principu sadursme. Bet ejot tālāk pa šīs metodes (Bokla) vēstures pētīšanas ceļu, atduŗamies uz negaidītiem kavēkļiem! Arī vēsture grib sniegt par tautas, valsts vai cilvēces pagātni nevien ticamas, bet it īpaši pilnīgas, sakarīgas ziņas. Tā sauktie vēstures materiāli jeb dokumenti tādas nesniedz. Un, kā jau redzējām, arī dokumentiem bieži vien jāiegūst pavisam citāds saturs, nekā tas, kas burtiski viņos izteikts. Ko iesākt ar tām tukšajām spraugām, ja tā varētu teikt, kas rodas, savirknējot visus pieietamos dokumentus un liecības par kādas tautas vai valsts pagātni? Īsākā atbilde būtu: to pašu, ko dara visas citas zinātnes ar parādībām, kas tām nav zināmas: aizpildīt tās ar hipotēzēm, t. i. i e d o m ā j a m ā m patiesībām, kas paliek savā vietā tik ilgi, kamēr nezināmais kļūst patiesi zināms. Citas izejas nav. 8


Vēsturei pie šādiem zināmas patiesības atvietojumiem (hipotēzēm) jāķeŗas biežāk, nekā jebkuŗai citai zinātnei un to viņa arī vienmēr darījusi. Kāds "neapstrīdams" vēstures liecinieks, piem., varētu būt zemē izrakta kaula šķembele, poda lauska vai ogļu kārtiņa par cilvēkiem un to dzīvi priekš gadu tūkstošiem izrakuma vietā? Un tomēr tādi tie ir. No šādiem sīkiem izrakumiem vēsturnieki ar savas ierosmes palīdzību sastādījuši diezgan pamatīgas ziņas par lieliem un tāliem attīstības periodiem. Bet arī daudz jaunāki laikmeti nevar iztikt bez šādiem papildinājumiem. Kas attiecas uz mūsu vēsturi, tad jāsaka, ka arī tai nevarēja paiet secen, ja arī ne mūsu tautas dēļ, tad katrā ziņā zemes dēļ, uz kuŗas tā dzīvo. Tā tad arī Latvija ieņem savu vietu tanī zinātniskajā sistēmā, ko mēs saucam par vēstures zinātni un ja arī ne ar lieliem izcilus notikumiem, tad ar to, ka viņa nav un nevar būt nekāds izņēmums no vispārējā attīstības likuma. A r ī L a t v i j ā v a j a g b ū t n o t i k u š a m k a t r ā l a i k m e t ā a p m ē r a m t a m p a š a m, k a s n o t i c i s l ī d z ī g o s a p s t ā k ļ o s u n l a i k m e t o s c i t u r. Tā ir tā sauktā zinātniski atzītā vēsturiskā patiesība, pret kuŗu nedrīkstētu vērsties neviens nopietni ņemams vēsturisks pētījums. Tik tālu viss tiešām labi un jauki, bet nu rodas jautājums, kā saskaņot šos laikmetus jeb attīstības pakāpes dažādās tautās, jo arī tā zināma patiesība, ka attīstība nebūt nav norisinājusies visur vienādi ātri? Piem., uz kādas attīstības pakāpes atradās latvieši priekš desmitā gadu simteņa, salīdzinot ar citām tautām, kas toreiz ap tiem dzīvoja un uz kāda tie atrodas 12. un 13. gadu simteņos, salīdzinot ar Vakareiropas tautu attīstību. (Šai vietā nav domāta garīgā attīstība, bet sabiedriski-polītiskā un saimnieciskā). Tikai šo jautājumu sekmīgi atrisinot mums rodas izejas punkts tālāko notikumu pareizai izpratnei, jo nemaz nevar būt runa par to, ka mēs varētu izprast kautcik pareizi latvju tautas vēsturi no 12.—19. gadu simteņam, ja mēs novērtējam viņu toreizējo attīstību p a r z e m u v a i a u g s t u. Bet šai darbā mums nekā nevar līdzēt "v i s p ā r a t z ī t ā s v ē s t u r e s p a t i e s ī b a s". Tas jādara mums pašiem. Jo priekš vispārējās (visas pasaules) vēstures mūsu tautas vēsture ir un paliek tikai sīka epizode, kuŗas šāda vai citāda, vairāk vai mazāk patiesa izpratne lielas pārgrozības ienest nevar. Tas jādara mums pašiem tādēļ, ka nevienas citas tautas vēsturnieks nezin par mums un nevar zināt to, ko zinām mēs paši (piem., mūsu valodu neprot nevienas citas tautas vēsturnieki, bet vienas valodas vārdi, kas pārgājuši citās valodās, bieži vien ir vērtīgāki vēstures liecinieki, nekā sīku priekšmetu izrakumi šo tautu attiecību noskaidrošanā). Tas jādara mums pašiem arī tādēļ, ka visas tās trūcīgās ziņas par šo laikmetu, visi dokumenti, kas no tā palikuši, rakstīti no cittautiešiem un tādēļ nebūt neatspoguļo mūsu tautas dzīvi un vēsturi. Citiem vārdiem runājot, Latvijas vēsturniekam vajadzētu vismaz tik daudz ierosmes, lai tas iedrošinātos patstāvīgi kritizēt vācu kolonistu atstātās senziņas un, otrkārt, papildināt tās "vispāratzītās vēsturiskās patiesības", hipotēzes no savas puses ar ziņām, kas šīs "vispāri atzītās patiesības" nodibinātajiem nav bijušas zināmas un pieietamas. Neviens no līdzšinējiem mūsu oficiālajiem vēsturniekiem (kas rakstījuši vēstures skolām un citu tautu iepazīstināšanai ar latvju pagātni) nav pierādījuši, ka viņi gribētu vai prastu pildīt šo no katra vēsturnieka prasāmo pienākumu. Kā jau agrāk redzējām, p a t s t ā v ī b a s vietā tie ļoti labprāt pakļaujas citu, mums naidīgi noskaņotu senziņu iztirzājumam arī tādos gadījumos, kur šo senziņu nepatiesība pavisam viegli saskatāma. Nav grūti iedomāties, ka tas darīts tādēļ, lai nenonāktu asās pretrunās ar "vispāratzīto vēsturisko patiesību" arī sīkumos, par lielākām un svarīgākām lietām jau nemaz nerunājot. Mans nolūks nav uzrakstīt še Latvijas vēsturi vai kritizēt tādu visā visumā, bet gan meklēt līniju, pa kuŗu vajadzētu iet Latvijas vēstures pētījumiem, lai tā arī mūsu tautai dotu to spēku, ko citām tautām dod viņu vēstures. Tādēļ arī manis pievestie piemēri nav uzlūkojami kā izlīdzinājuma viela, t. i. kā viss un vienīgais pārbaudāmais mūsu vēsturē, bet gan kā piemērs, kas nepieciešams manu domu paskaidrošanai. Kā mūsu vēsturnieki gatavi uzņemt arī senrakstu aplamības par ticamu un "objektīvu" patiesību, redzējām jau šā raksta pagājušā nodaļā. Tagad palūkosimies, kā viņi arī paši savas domas bez kādas vajadzības pakļauj citu domām, lai tikai nenonāktu pretrunā ar "vispāratzīto", kaut arī mums naidīgo un nepatieso vēstures izpratni. 9


Jau agrāk pieminētais cand. hist, P. Dreimanis*), piem., par ģ i n t n i e c ī b u raksta vārdu pa vārdam tā: "Ģ i n t s atšķiŗas no valsts ar to, ka viņā nav s a b i e d r i s k o š ķ i r u. Zemgalē ģints k o p d z ī v e vairs nepastāvēja, lai gan šīs k o p d z ī v e s parašas vairākos gadījumos v ē l rēgulēja zemgaļu attiecības. Tāpēc Zemgales novadu iedzīvotājiem nebija v a i r s radnieciskie sakari, bet territoriāli polītiskie un pa daļai nācionālie." Bet "Letgales kungu t i e s ī b a s ir izveidojušās no ģints vecākā varas," viņš turpina. Tas ir vispilnīgākais gandarījums "vispār atzītai patiesībai" par cilvēces attīstību. Ģints (dzimta) ir cilvēku sabiedrības pirmā un viszemākā pakāpe, kad vīrietis vairs nepamet savas sievas un bērnu mītni, bet arī pēc savu iegribu apmierināšanas turpina ar tiem kopīgu dzīvi. T a g a d šāds pirmatnējais sabiedrības veids sastopams tikai pie Dienvidafrikas bušmeņiem un Dienvidamerikas mežonīgākajām indiāņu ciltīm. Visa pārējā cilvēce no šīs ģints satversmes uz augstāku pakāpi pārgājusi jau kopš gadu tūkstošiem, vienīgi — zemgaļi un letgaļi, vācu kolonistiem iebrūkot Latvijā, v ē l uzglabājuši ierašas no šiem ģints laikiem vai arī to kungu tiesības atvasinātas no ģints vecākā (stiprākā) tiesībām! Nākošā augstākā pakāpe pēc primitīvās ģints satversmes ir — cilts satversme ar cilts vecāko kā neaprobežotu kungu un pavēlnieku visas cilts priekšgalā. Šāda cilts-valsts līdzinās vecajā derībā aprakstītai sentēvu (patriarchu) "valstij" — bez noteiktas territōrijas, bet ar kopīgu mantu un. atminamu vai arī vairs neatminamu radniecību visu pavalstnieku starpā. Šādā valstī sentēvspatriarchs, pamatodamies uz vīra-tēva tiesībām (stiprākā tiesībām), neaprobežots kungs un valdnieks sava valstī. "Kopīga" manta galu galā ir viņa manta (jo "nepaklausīgos" viņš var izstumt no ģints), bet visi ģints piederīgie ir viņa kalpi vai vergi. Jādomā, tikai tādēļ Dreimanis runā arī par seno Zemgali un Latgali, ka tanīs kopdzīves vairs nav, bet vēl ir dažas parašas no tās laikiem. Patiesība turpretim ir stipri citāda! Tāda ģints, ar ģints vecāko kā neaprobežotu varu pār pārējiem ģints locekļiem un visas ģints kopīgu mantu, latvjiem nekad nav bijusi, vai vismaz tāda nav bijusi mūsu ēras sākumā, jo tāda tā varēja rasties tikai klejoņu-ganu tautās, kas dzīvoja tuksnešos vai mazapdzīvotos klajumos un kalnājos, kur tiešām ģints ieņemtai territōrijai nebija nekādas nozīmes. L a t v j i g a n u t a u t a n e k a d n a v b i j u s i, u n s a v u t a g a d ē j o m ī t n i t i e i e ņ ē m u š i k ā k a r e i v j i-z e m k o p j i, t. i. nomezdamies uz dzīvi šai zemē, kuŗu mēs tagad saucam par savu, tie atrada priekšā citas tautas, kuŗas tiem vajadzēja pārvarēt ar labu vai ļaunu. Tā tad būtu pavisam veltīgas pūles 12. un 13. gadu simteni latvju ierašās un valsts iekārtā meklēt kaut kādas ģints kopdzīves atliekas, un šo gadu simteņu latvju cilšu valdnieku kompetencēs nebija šo ģints vecāko tiesības. Un tomēr arī latvjiem nevien šais gadu simteņos, bet arī vēlākos laikos svēts bija ģints princips. Tas pat bija vienīgais, uz ko dibinājās viņu satversme, katra atsevišķa locekļa tiesības un pienākumi. Tikai šis princips neietveŗ sevī vienīgi t i e s i s k ā s v a r a s j ē d z i e n u, bet jo vairāk s a b i e d r i s k i o r g a n i z ā t o r i s k o jēdzienu, uz ko mūsu oficiālie vēsturnieki, nevēlēdamies nonākt pretrunā ar vispārpieņemtām vēsturiskām "patiesībām", arvienu vēl negriež vajadzīgo vērību. Kā jau teikts, ienākot savā tagadējā mītnē, latvji atrada tanī priekšā citas tautas. (Tas pierādīts arī ar jaunākā laika atrakumiem un citiem vēstures lieciniekiem.) Kā iekaŗotājiem ienācējiem vai arī *) Šā autora brošūru esmu vairāk reizes pieminējis un citējis nevis tādēļ, ka tā būtu ievērojamāka par citām, bet gan tādēļ, ka tā ir visjaunākā un no "vispār pieņemtās patiesības" viedokļa ļoti raksturīga; līdzīgas paviršības un līdzīga akla pakļaušanās svešu ļaužu mūsu vēstures izpratnei sastopamas arī citos rakstos.

kolonistiem pati dzīves nopietnība tiem uzspieda zināmas sadzīves formas, kuŗas tiem vajadzēja ievērot, lai viņu iekaŗojums neietu zudumā vai lai tie paši nepazustu iekaŗotās tautas masā. Un pirmais prasījums bija: v i e n m ē r p a t u r ē t a t m i ņ ā ģ i n t i, n o k u ŗ a s k a t r s c ē l i e s. Cik nopietni senie latvji raudzījušies uz piederību pie ģints, liecina lielais vairums tautas dziesmu par bāliņiem un tautiešiem, un māsiņām un tautietēm. Ilgie gadu simteņi, kamēr šī iekaŗošana10


kolōnizēšana norisinājusies, samierināja ienācējus latvjus ar priekšā atrastām tautām. Viņu piederīgo starpā pat varēja notikt jauktas laulības (tādēļ Latvijā neradās kastu sabiedrība kā Indijā, kur iekaŗotājiem tāda asins jaukšana bija noliegta), bet katrs tāds gadījums bija apsverams no izdevības un neizdevības viedokļa. Neviena ģints labprāt negribēja zaudēt arī tautās izprecēto jaunavu, tādēļ par to vajadzēja saņemt kompensāciju vai nu materiālo vērtību veidā vai arī pašu tautu dēlu uzņemt bāleliņos, ja viņam bija tās morālās īpašības, kādas no bāleliņa prasīja. ("Dod, tautieti, otru simtu, tad vedīšu sētiņā".) Ļoti spilgtu un raksturīgu ainu uz ģints (nevis tikai "ģints vecākā") tiesībām iejaukties pārējo ģints locekļu dzīvē mums paveŗ kādas pa daļai sabrukušas tautas romances fragments. Šī romance apdzied bāleliņu, kas dabūjis zināt, ka viņa tautās izprecēto māsu niecina. Tādēļ viņš auj baltas kājas, kā jau svarīgā gaitā posdamies, apjož zobenu un dodas pie savas māsas niecinātāja. Tur nonācis, viņš cērt zobenu vārtu stabā, lai nevienam nebūtu šaubu, ka viņa gaitai ļoti nopietns nolūks un dzied: "Nāc ārā, vaiņa brāli! Kāda vaina mani māsi? Vai tev trūka sāls un maize, Vai baltā paladziņa?" Arī šī ļoti drāmatiskā romance beidzas ar asins izliešanu tuvu radu starpā (kā līdzīga norvēģu romance, kuŗai gan pavisam citi motīvi un sekas), bet tā liecina, ka arī uz "tautu", kas bija precējis "īstu māsu", raudzījās kā uz bāleliņu, kaut gan to sauca par "vaiņa brāli", t. i. ,,malējo", "klātpienākušo" brāli, un no tā prasīja tādu pat izturēšanos, kā no īsta (ģints) locekļa. Katrai ģintij bija no svara būt stiprai un skaita ziņā lielai. Tādēļ, ka jo lielāka bija kāda ģints, jo sekmīgāk tā varēja aizstāvēt katru savu locekli pret citu pārestībām (piem., augšā piemin. romances garā), labāk rūpēties par savas ģints nelaimē un nabadzībā kritušajiem vai par savām atraitnēm un bāreņiem. (Sal. Ķijevas dižkunga Valdmāra Puikas Saulītes vēstuli dēliem.) Bet kur katrs ģints loceklis dzīvoja vai apmetās uz dzīvi (kā jau sensenie kolōnisti), tas nebija no liela svara. Arī tālās zemes aizprecētās "māsiņas" un aizgājušie "bāleliņi" neaizmirsa savu ģinti, un tā viņi un nopietnā vajadzības gadījumā arī tālumā aizgājušais varēja cerēt uz ģints atbalstu un palīdzību. (Salīdzini rušu kņaza Jurija Gaŗroča dēku, kas, padzīts no Suzdaļas "galda", nāk u z D a u g a v a s p i e k r a s t i vervēt jaunu k a ŗ a d r a u d z i, bet to savervējis, negriežas vis atpakaļ uz Suzdaļu, bet iebrūk Igaunijā.) Viegli saprotams, ka lielās un slavenās ģintis bez kādām liekām pūlēm ieguva lielāku un svarīgāku nozīmi arī vietējā sabiedriskajā dzīvē, tāpat ka tāda tām bija starptautiskajā un polītiskajā. Labietis nevarēja nākt no kaut kādas mazas, panīkušas ģints, kas n e a t c e r ē j ā s savus kopīgus senčus ar citām ģintīm vai kuŗu neatcerējās šīs lielās ģintis. Bajāri un pat dižbajāri bija pašu ievērojamāko ģinšu cienījamākie un apdāvinātākie locekļi. U n t ā k ā v i ņ u t i e s ī b a s: s p r i e s t t i e s u p ē c s e n ā m i e r a š ā m u n t i k u m i e m, dot pavēles un rīkojumus tādā pat nozīmē bija atvasinātas no visas ģints stāvokļa sabiedrībā, tad pats par sevi saprotams, ka šīs tiesības bija mantojamas, t. i. pārgāja no tēva uz dēlu, ja vien dēls pildīja tos pašus pienākumus pret ģinti, ko viņa tēvs, un proti — rūpējās par visu labklājību un neaizkaramību, ierašu un tikumu respektēšanu. Senlatvju a u g s t m a ņ u sadalīšana: vecajos, pirmajos, labākajos un t. t., kas ņemta no latīņu valodas dažādu personu epitetiem, kādi lietoti chronikās, nav nekas cits, kā šo chronistu izdomājums, un L a t v i j a s vēsturniekiem nebūtu nekādas vajadzības tos atkārtot. Šis ģintniecības princips, kas atradās seno latvju sabiedriskās un valsts sakārtas (organizācijas) pamatos, ir tik skaidrs, saprotams un tam ir tik bezgala daudz apstiprinājumu tautas dziesmās un tautas ierašās pat līdz pag. gadu simteņa vidum (pilnīgi tās zudušas nav arī tagad), ka tiešām jānožēlo tās neauglīgās pūles, kādas oficiālie vēsturnieki izšķiež, meklēdami līdzības mūsu cilšu satversmei ģermāņu cilšu satversmē! Tikai viens trūkums ir šai seno latvju satversmei: viņu nepazīst "vispāratzītā vēsturiskā patiesība" vai pazīst to visai vāji. Un nepazīst viņu tādēļ, ka 11


Vakareiropā, kas ir arī katram laikmetam piemērotas vēsturiskās patiesības radītāja bez izņēmuma visas valstis radušās pavisam citādi, kā senās Latvijas valstis. Tur tās radījuši i ek a r o t ā j i svešnieki, uzmezdamies pirmiedzīvotājiem par kungiem, augstāko kārtu, kamēr latvji nekādu territōriju nav iekaŗojuši, bet gan to ieņēmuši pamazām, asimilēdami vai atspiezdami pirmiedzīvotājus atpakaļ uz ziemeļiem un kungu kārta tiem attīstījās kā l a b ā k o i z l a s e. Kādēļ chronisti nemin ne vārda par šo senlatvju sabiedrisko sakārtu (organizāciju)? Tādēļ, ka chronisti paši bija kristīgās ticības pionieŗi, kuŗu pienākums bija slavināt kristietību, bet kristietība 12. un 13. gadu simteņos nebūt nebija tikai ētiska mācība, reliģija, kā tagad, bet arī un pat galvenā kārtā — s a b i e d r i s k a s a k ā r t a. Pāvests tad bija nevien baznīcas, bet visas sadzīves galva un noteicējs. Visa pasaule piederēja viņam (iedomāti) un valstis, zemi un citus dzīves avotus piešķīra viņš tiem, kam gribēja mūža lietošanā pret zināmiem pakalpojumiem. Visa tā laika kristietība izsakāma vārdos: p ā v e s t s, l ē ņ u ņ ē m ē j s un d z i m t c i l v ē k s. No šīs sakārtas nevarēja strīpot nekā, lai tā paliktu vesela. Un ja pat 20. gadu simteņa latvju vēsturniekam tik grūti saprast šo senlatvju satversmi un principu, uz kādu tā dibinās, ko tad lai saka par 13. gadu simteņa mūku? Tā vājā izglītība un šaurais redzes aploks arī gribošam neatļautu toreiz redzēt neko citu, kā: vienā pusē evaņģēlija gaismu un otrā — pagānisko nelietību. Pie tam pie "evanģēlija gaismas" kā pats par sevi saprotams piederēja nevien kristība, bet jo vairāk desmitā nodeva baznīcai un viņas kalpiem {priesteŗiem, tiesnešiem un ordeņa brāļiem), akla padevība baznīcas lēmumiem arī par visu kristītā mantu un pat dzīvību. Jo kristīties, uzņemties krustu, nozīmē uzņemties nastas, atteikties no visa sava virszemes dzīvē, lai par to iegūtu debesu valstību pēc nāves. Pie pagāniskās nelietības turpretī piederēja itin viss latviskais: latvju īpatnā valsts iekārta, tikumi, ierašas, — uz ģintniecību dibinātā likumība. Ka šīs "evanģēlija gaismas" nesējiem senajā Latvijā bij grūta cīņa ar latvju "pagānisko nelietību", spriežams kaut vai no chronista Indriķa īgnuma par seniem latviešiem,. Tas taču nebij evaņģēlijs tagadējā nozīmē, no kuŗa vairījās zemgaļi un citi, jo veselas latvju ciltis, kā piem. letgaļi, jau bij kristīgi priekš vācu ienākšanas un satiekoties ar citām kristīgām tautām, Kristus mācība arī pārējiem nevarēja būt sveša. Tas, no kā kristītie latvji atkrita, bij taisni tā Vakareiropas toreizējā sakārta, kas latvjiem bij tikpat pretīga, kā vāciem latvju sakārta, bet kuŗas abas blakus pastāvēt nevarēja. Šī vācu "evanģēlija gaismas" niknā cīņa ar latvisko pagānisko nelietību turpinājās arī vēlāk, arī tad, kad aprimušas jau bij zemgaļu un kuršu cīņas ar iebrucējiem kaujas laukos. Pēc niknās cīņas atbalsis mēs redzam vispirms nepārtrauktajos dumpju uzliesmojumos, nepārtraukti līdz pat 19. gadu simteņa vidum, tad pašas kristīgās baznīcas draudžu šķirošanu v ā c u un n e v ā c u draudzēs. Dumpji nav nekas cits, kā veco ģinšu sacelšanās, kaut arī spontāna un nesekmīga, pret nepelnītu pārestību un varmācību, kamēr nevācu kristietim vajadzēja nozīmēt to pašu, ko jaunatgrieztajam (prozelitam), kas savas pagāniskās nelietības dēļ nav atzīstams par: pilntiesīgu kristieti. Arī šai kristiešu dalīšanai īsti kristīgajos un šaubīgi kristīgajos — bijušas tālu ejošas sekas, ko Latvijas vēsture nekādā gadījumā nedrīkstētu ignorēt, ja tā gribētu būt patiesa Latvijas vēsture.

4. Baltu ciltis. Ka mūsu vēsturnieki gatavi bez iebildumiem senos latvjus arī no 12. un 13. gadu simteņiem pielīdzināt gluži pirmatnējām pusmežoņu tautām, lai tikai nebūtu jānonāk pārāk lielās pretrunās ar "vispāratzīto vēsturisko patiesību", mēs jau redzējām. Protams, šī "vispāratzītā patiesība" nebūt nav tik vispāratzīta. Tā cēlusies vispirmā kārtā mūsu pašu vācu kolōnistu galvās un arī nebūt šais gadu 12


simteņos, bet daudz vēlāk. Arī šo "patiesību" ierosinājusi sīvā un nebeidzamā cīņa ar latvju "pagānisko nelietību", kuŗu tie nekā neprata pārvarēt un kas galīgi pārvarēta nav arī vēl tagad. Tā radās un galīgi nostiprinājās tad, kad šīs ārkārtīgi augstprātīgās un stupidās galvas, jaunām vētrām pār mūsu zemi nākot, iedomājās, ka nu viņi beidzot ar c i t u p a l ī d z ī b u kļuvuši situācijas kungi un latvji, kā n e l i e l a t a u t a skaita ziņā, nolemti iznīcībai, ar tiem vairs nav jārēķinās. Bet ja mūsu oficiālie vēsturnieki nerīkotos vienīgi ar jau gatavām un viegli pieejamām "patiesībām", ja viņi paši papūlētos pārbaudīt pieejamos vēstures materiālus un patstāvīgi atvasinātu no tiem savus slēdzienus, kā to darījuši jau daži franču, angļu un citi vēsturnieki, kaut arī tik netieši pieskārdamies Latvijas likteņiem, tad aina būtu pavisam cita. Tad mēs redzētu, pirmkārt, ka latvju tauta nebūt nav bijusi tik niecīga skaitliski. Tagadējās latvju tautas senči nebūt nav bijuši 12.—13. un a g r ā k a j o s g a d u s i m t e ņ o s kautkāda likteņa pameslam nomesta tautas šķembele, bet neatraujams loceklis baltu cilšu saimē, k u ŗ ā m a p g a d u t ū k s t o š u m a i ņ u bijis nenoliedzami liels iespaids uz visas Eiropas kultūras a t t ī s t ī b u; pēc Romas sabrukuma visā Austrumu un Viduseiropā vienīgais civilizācijas sargs un kultūras tālāk virzītājs bij šīs baltu ciltis un nevis slāvi, somi-ugri, ģermāņi, ale-māni un vandali, kas tās ieslēdza no visām pusēm*). Vārds "balti" gotu valodā nozīmē: "brašie", "drošsirdīgie". (Salīdz. mūsu tautas dziesmu "E, kur stalti kaŗavīri mani b a l t i bāleliņi"). Tā tad būtu jāsaka nevis Baltijas, bet Baltu jūra. Jau dažus gadu simteņus priekš Kristus dzimšanas uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no šīs jūras dzīvojušas vairākas radnieciskas ciltis, sākot no Oderas upes (senais nosaukums šai upei "Labā") līdz Daugavas grīvai, pa to augšup līdz Veļupei, tagad "Veļikaja" un Dņepras iztekai, pa to lejup un atpakaļ uz vakariem līdz Karpatu kalniem. Vēsture min šādus šo cilšu vārdus: prūši, sāmieši, kurši, zemgaļi, latgali, sēļi, jatvingi, gudi, goti, vendi un vēl citas. Tās visas runāja radniecīgas valodas, tā kā vienas cilts loceklis, nokļuvis citas cilts mītnē, sapratās bez lielām grūtībām, kas ļoti veicināja vienādas kultūras un reliģijas nodibināšanos šais ciltīs. Tā ir savdabīga kultūra, ko šīs ciltis rada uz visas indo-eiropiešu rāsas kultūras pamata, bet kas gājusi citus ceļus, nekā grieķu-romiešu kultūra, kuŗu tik lielā mērā iespaidojušas austrumu tautu kultūras. Šī kultūras savdabība izpaužas tiklab sabiedrības un valsts sakārtā, kā arī visai indoeiropiešu rasei piemītošā domu un jūtu skaidrībā, kas izpaudusies viņu dziesmās, teikās un pasakās, kā arī lieliskajā celtniecības stilā. Domu un jūtu skaidrības ziņā latvju un leišu tautas dziesmas un pasakas ir tikpat cēlas, nesatricināmi mierīgas, kā gotiskā stila dievnami un pilis, kuŗu pieminekļi izkaisīti visā vidus un dienvidus Eiropā; tikpat skaidra un c i l v ē c ī g a, bez murgaini-asiņainās mistikas piemaisām, ar kādu tik pārbagātas visas austrumu, neāriešu, reliģijas, ir gotu bīskapa Arija mācība par Kristus personu, kuŗas dēļ to pārējā slimīgi-mistiskā baznīca nolādēja. Bet četrus gadu simteņus pēc Kristus visas Eiropas tautas pārdzīvoja lielus satricinājumus, kuŗu cēlonis bij huņņu iebrukums no Āzijas stepēm. No visām baltu ciltīm visvairāk šai iebrukumā cieta goti, kas, neizturējuši to, atstāja savu dzimteni un pa vairākiem ceļiem, apkārt Alpiem, devas uz Eiropas dienvidiem un no turienes pat uz Afrikas ziemeļu krasta. Latvju tauta atmiņas par šo huņņu iebrukumu uzglabājusi pasakās par "sumpurņiem". Baltu atstātās mītnes, īpaši ap Dņepru un Karpatos, palēnām ieņēma slāvu ciltis, nākdamas no Eiropas dienvidaustrumiem. Šī tautu pārvietošanās, kas turpinājās vairākus gadu simteņus un kas vēsturē apzīmēta ar vārdu tautu *) Šo citiem jau sen zināmo patiesību beidzot atzinis arī mūsu profesors Šmits kādā priekšlasījumā. Par nožēlošanu šis priekšlasījums vēl nav publicēts, kādēļ ar to nav iespējams tuvāk iepazīties.

pārvietošanās, kas turpinājās vairākus gadu simteņus un kas vēsturē apzīmēta ar vārdu tautu staigāšana, radīja arī lielas pārmaiņas šo tautu sabiedriskajā un polītiskajā nogrupējumā. Ap astoto gadu simteni, kad Eiropas vakaros jau atkal bij iestājies miers un nostiprinājās zināma kārtība, Eiropas ziemeļu vakaros sākās jauna ļaužu kustība. Šīs kustības izejas punkts bij Baltu jūra. Tautas, kas dzīvoja uz ziemeļiem no šīs jūras, sāka plānveidīgi apdraudēt nevien Ziemeļu jūras piekrastes, bet arī zemes tālu uz dienvidiem, iekaŗoja seno Albionu un radīja tur jaunu valsti, 13


tagadējo Angliju. Šos iekaŗotājus vēsturē dēvē par normāņiem, t. i. vienkārši par ziemeļniekiem vai arī par "vikingiem", kā viņi paši sevi saukušies. Ap to pašu laiku un no tās pašas Baltu jūras, tikai pavisam citā virzienā, un proti — uz austrumiem un dienvidus austrumiem no Baltu jūras, virzījās citi iekaŗotāju pulki, kas paši sevi saucās par "varingiem" un kā tos sauca arī tautas, caur kuŗu zemi tie gāja, tāpat kā Bicancē (Konstantinopolē), kas tiem bij par tālā ceļa mērķi. No šo kaŗotāju nometnēm ceļa uz Bicanci ar laiku izveidojas jaunas valstis ar gluži īpatnu valsts iekārtu. Ziemeļos — Pliskavā un Naugardē — šīs valstis pārvaldīja kungi (kņazi), kopā ar ģinšu vecākajiem, kuŗus kņazi sauca apspriedē katrā vajadzīgā brīdī, bet dienvidos — Ķijevā — valsti pārvaldīja kņazi, kopā ar savu kaŗa draudzi. Kas varēja būt šie brašie iekaŗotāji v a r i n g i e? Oficiālā vēsture, kuŗa daudz lauzījusi galvu ap šo jautājumu, atzīst, ka tie bijuši tie paši normāņi-vikingi, kas sirojuši Atlantijas okeānā un tā līčos (Ziemeļu jūrā). Un šīs savas domas viņa pamato ar šādiem pierādījumiem: 1) Kādam jūras laupītājam tirgotājam, vārdā Ivaram, Zviedrijā uzcelts piemineklis par to, ka tas vairāk reizes savos kuģos apmeklējis Kursu (Apulē) un atgriezies dzimtenē. 2) Chronisti vienu rušu kņazu vārdā sauc par "Ruriku", ko uzskata par Krievijas dibinātāju, bet šis vārds ļoti līdzīgs norvēģu vārdam "Chrurk". 3) Otro pēc kārtas varingo dibināto pilsētu-valsti sauc par Naugardeni-Novgorodu, t. i., Jauno pili, kas ir zviedru vārds. Šo liecību vēsturniekiem pietiek, lai pierādītu, ka normāņi — zviedri un norvēģi — braukuši arī pār Baltu jūru, apmeklējuši tās dienvidus piekrasti, nodibinājuši te savas kolōnijas un, savu tautas brāļu vikingu panākumu pamudināti, devušies arī tālāk uz austrumiem un dienvidu austrumiem līdz pat Bicancei. Ar vienu vārdu sakot oficiālai vēsturei ar to pietiek, ar apgalvojumu, ka "varingie" un "vikingi" ir vienas un tās pašas zemes un tautas ļaudis. Mūsu vēsturnieki, protams, atkārto to pašu, jo ir taču neērti runāt pretī "zinātnei", kaut gan mūsu vēsturniekiem, protot latvju valodu, bij daudz vieglāk tikt patiesībai tuvāk, kā norvēģu, vācu vai kādas citas nācijas vēsturniekiem, kuŗi neviens šo valodu neprot, tāpat, kā tie neprot nevienu no baltu cilšu valodām. Bet, protot latvju valodu, arī šiem vēsturniekiem rastos nesaprašana, kādēļ šiem austrumu ceļa normāņu raitniekiem vajadzēja sevi dēvēties tīri latviskā vārdā par "varingiem", t. i. "varīgajiem". Tāpat tīri latviski un nevis norvēgiski vai zviedriski un arī ne slāviski nosauktas pirmo divu pilsētu-kolōniju — Pliskavas un Naugardes, tautu sapulces par večiem, bet dievs līdz kristietības pieņemšanai arī Kijevā nosaukts par Pērkonu un nevis Tōru. Krievu mitologi sadzinuši pēdas pat tādai dievībai kā "Vējamāte", ar ko tie nezin nekā iesākt, jo tautā par viņu uzglabājušās visai vājas atmiņas, kā jau par svešnieci, kas tur valdījusi visai īsu laiku kopā ar Pērkonu. Tāpat l a t v i s k i un ne norvēģiski vai slāviski skan arī daudzi valsts sakārtas vārdi jaunajā Krievijā. Tāds jau ir vārds "valsts" un "valdīt", ko chronisti raksta kā "volostj" un "volodit". Tādi pat vārdi ir arī "eža" (mežā, rubeža), "raitnieks"-kareivis (ratņiks, raķ), "rinda" (kareivju un miesas sargu rinda). Ja pirmā kņaza "Rurika" vārds līdzinās norvēģu "Chrurkam", tad tā jaunākā "brāļa" — Truvora — vārds skan pilnīgi latviski — Druvaris, tāpat kā vesela rinda kņazu chroniķu rakstībā skan vairāk latviski, nekā slāviski, piem., Volodimiers (Valdmiers un ne Valdmirs, kā to tulko krievi tagad) u. c. Bez šiem valodnieciskajiem un ētiskajiem (reliģiskajiem) lieciniekiem, kuŗu ir daudz, daudz vairāk, nekā še minēts, interesi modina vēl viena savādība! Tie normāņi-vikingi, kas dodas no Skandināvijas uz dienvidus vakariem, i e k a ŗ o j u š i ar ieročiem rokā svešu zemi (Angliju), rada valsti, kādas pazīstamas un sastopamas visa Vakar-Eiropā un arī Skandināvijā. Šīs valsts priekšgalā ir ķēniņš ar neaprobežotu varu pār visiem pavalstniekiem, viņa pavadoņi kaŗa kalpi kļūst jaunajā zemē par augstmaņiem, bet dzīvi palikušie zemes agrākie iedzīvotāji — to kalpi, vergi, "zemnieki". Bet dienvidus austrumu raitnieki izturas pavisam citādi. Vispirms viņi nevienu zemi un valsti neiekaŗo, bet tikai nometas uz laiku vai uz visiem laikiem svešā zemē. Iekams radās Pliskavas, Naugardes un Kijevas v a l s t i s ar savu kungu (kņazu) un "veču" padomi vai kaŗa draudzi priekšgalā, šais vietās jau sen pastāvēja cauri staigājošo raitnieku nometnes. Starp "vikingu" un "varigo" r a d ī t o v a l s t u satversmēm ir tik liela starpība, ka kļūst galīgi nesaprotams, no kurienes šī satversme, ja vikingi un varīgie būtu nākuši no vienas tautas, no vienas dzimtenes ar 14


vienādu kultūru, vienādām ierašām un tradīcijām. Ka senajā Latvijā, Kursā un arī Letgalē bijušas arī īslaicīgas zviedru nometnes, nebūt nepierāda, ka "varigie" nākuši no Skandināvijas: tādas pat kuršu nometnes atradušās arī Zviedrijā, piem., ap Melara ezeru un kurši Zviedrijā iejaukušies aktīvi pat šās zemes iekšējos polītiskajos notikumos. Tas pierāda tikai to, ka senajiem latvjiem bijuši cieši sakari ar visām kaimiņu tautām tiklab uz ziemeļiem, kā austrumiem un dienvidiem no tiem un tie un to zeme vēl 12. gadu simtenī bij "jāatrod" tikai tādai maz civilizētai, maz kulturālai "tautai", kādi bij vācu dzimtļaudis — hanzas tirgoņi. Te vēl mazliet jāpakavējas pie mantojuma dalīšanas kārtības, kāda pastāvēja šo Krievijas dibinātāju vārīgo rušu ģintī! Tā pilnīgi atbilst tam, ko mēs teicām par vienīgi iespējamo ģintniecību pie senajiem latvjiem, t. i. v a l d o š ā b i j ģ i n t s, bet ne viena vai otra persona. Citiem vārdiem runājot, ikviens šīs ģints loceklis (protams, tā bij pati lielākā un svarīgākā ģints ciltī!), kas vien to vēlējās, varēja kļūt par kungu (kņazu) savā valstī. Lai to panāktu, tam vajadzēja savākt pietiekoši stipru un iespaidīgu kaŗa draudzi (družinu) no pārējiem savas ģints locekļiem, labvēļiem un atbalstītājiem, aiziet ar to izraudzītajā vietā un tur "apsēsties pie galda", t. i. ievākt savām un savas kaŗa draudzes vajadzībām meslus no iedzīvotājiem. Līdz Valdmieram, kas pirmais mēģināja apvienot visas šīs ģintis, tā dibinātas valstiņas zem vienas, savas, virsvaras, "Rurika nama" minēto kņazu rinda ir stipri problemātiska, bet arī Valdmiera dēliem dalāmā tēvišķā nekā neatšķiŗas no jau minētā kārtībā iegūtajām citu kņazu valstīm: nevis Valdmiers dalīja s a v u, paša spēkiem iekaŗotu zemi, bet gan vēlējas, lai viņa dēli atzītu vienu no saviem brāļiem par dižkungu, t. i. ietilpinātu katrs savu ieņemto valsti kopīgā dižkunga valstī. Protams, neba visi ģints piederīgie vēlējās sēdēt paši pie sava galda. Daudzi apmierinājās ar vietu kaŗa draudzē vai bajāru sanāksmē, citiem arī gribošiem tas neizdevās: tos padzina no ieņemtā galda vietējie vai arī tie krita ievācot meslus, jo šī meslu ievākšana gan daudz neko neatšķīrās no laupīšanas un bij savienota ar lielu risku. Bet katrā ziņā valdīt varēja tikai ģints loceklis. To pierāda Polockas valsts vēsture. Sākumā te valda kādas citas ģints kungi. Bet tie krīt rušu pievilti un pārvarēti: tos izkauj. Bet kad arī rušu kņazs nevar noturēties pie Polockas galda, to padzen paši polockieši, — tad dažus gadus no vietas tur par kņazu uzmetas kāds turīgs pilsonis. Tas, protams, nav pielaižams un beidzot ruši padzen ar negodu un izsmieklu šo "viltus kņazu" un paši nosēstas droši un paliekoši tur. Ļoti raksturīga ir kāda šīs ģints Valdmiera dēka! Jau tad, kad vācu iebrukums Latvijā sācies, šis Valdmiers ir soģis Letgalē (Valmierā). Beidzot viņš šo vietu zaudē kā "kukuļu ņēmējs" (jādomā, te ne mazumu darbojusies vācu intriga), aiziet uz Pliskavu, pēc kāda laika viņš ir atkal soģis Letgalē, bet beigu beigās, pēc dažām jukām Pliskavā, viņš ir tur kņazs. Vai ir domājams, ka letgaļi, kuŗiem taču bij ļoti labi noorganizēta valsts un j o s t i p r i a t t ī s t ī t s ģ i n t a s p r i n c i p s (sal. Straupes kunga Tālivalda dēlu atriebības kaŗus ar igauņiem) aicinātu par soģi savā zemē svešnieku vai pat sveštautieti, kad viņiem pašiem netrūka cienījamu vīru, kas labi zināja viņu ierašas un tikumus, lai būtu soģis? Katrā ziņā tas bij iespējams tikai tādēļ, ka letgaļi šo ģinti atzina par savu, atcerējās tās izcelšanos, tāpat, kā ruši atcerējās un zināja savus radus Letgalē. Gluži tas pats sakāms par "itin kā krieviem" Jersikā, kas ievākuši meslus no Letgales iedzīvotājiem; jersikieši, maksādami meslus s a v a m kungam, kas tanī pat reizē varēja būt kungs arī kādā citā valstī, neapliecināja nekādu atkarību vai padevību š a i c i t a i v a l s t i j. Šis fakts var apliecināt vienīgi to, ka arī seniem latvjiem meslu nešana saviem kungiem un viņu kaŗa draudzēm par miera un kārtības uzturēšanu zemē bij pazīstama. Ka meslojot jersikieši neapliecināja padevību citai, domātai krievu valstij vai tautai, pierādāms jau ar to, ka ā r p u s p a š a k ņ a z a u n v i ņ a k a ŗ a d r a u d z e s t ā d a s v a l s t s n e m a z n e b i j: kņazi ar savām kaŗa draudzēm taču apmetās pie galda maz apdzīvotajās slāvu, somu, ugru vai pat zemitu (chozaru) cilšu mītnēs, tā tad dažādu svešu tautu vidū, kuŗas par rušiem (krieviem) sāka justies un saukties pēc tatāru jūga. No visa sacītā redzams, ka mūsu vēsturnieki, iespaidoti no vācu kolōnistu radītās "vispār atzītās vēstures patiesības", vērtē mūsu tautas garīgo un polītisko attīstību z e m ā k, nekā tā varēja būt, 15


spriežot pēc vēl pieietamiem materiāliem un t ā d ē ļ tie nespēj dot apmierinošus izskaidrojumus arī vēlākiem notikumiem. Visa mūsu tā sauktā "vēsture" mudž no neatrisinātām problēmām, no vēsturiskām mīklām, pat tīriem "brīnumiem", kuŗus ar līdzšinējām "patiesības" metodēm nekad neatrisinās.

5. Vēsturiskās mīklas. Pati lielākā un grūtākā mīkla mūsu vēsturē, kuŗu atminēt nevar nedz sabiedrība, nedz vēsturnieki, kā liekas ir jautājums, k ā i e n ā c ē j i v ā c i p a k u n d z ē j a L a t v i j u u n I g a u n i j u u n k a d t a s n o t i k a. Sabiedrība gan pat nav tikusi līdz šīs mīklas īstajam kodolam. Viņa kopš bērnu dienām dzirdējusi tik daudz sentimentālu dziesmu par dzelzīs kaltiem bruņeniekiem, par nevienādām, kaut arī izmisušām un varonīgām cīņām starp naiviem, ādās vai nātnos paltrakos ģērbtiem, vālēm un spriguļiem bruņotiem saviem senčiem un vareniem bruņeniekiem, ka viss tas tai tā iespiedies smadzenēs kā patiesība, ka viņa to vairs nemēģina apšaubīt, tirzāt un pārbaudīt. Teiksmainā Lāčplēša cīņa ar Melno bruņenieku kļuvusi par simbolu. Tāpat par laiku, kad tas būtu noticis, sabiedrībai nav ne mazāko šaubu un proti — tas esot noticis kopš 700 gadiem, tā tad 13. gadu simtenī. Pasaciņa par latvju tautas 700 gadu "verdzību" ir tikpat pazīstama, kā Lāčplēša cīņa ar Melno bruņenieku. Pie šīs pasaciņas sacerēšanas un izplatīšanas vienādi lieli nopelni tiklab mūsu vācu kolōnistiem, kā pašu tautas asarainiem dzejniekiem un vēsturniekiem. Pirmie vietā un nevietā uzsveŗ, ka viņi, resp. viņu senči, par šo zemi, t. i. Latviju lējuši asinis, to iekaŗojuši un tādēļ tā pieder viņiem. Otrie, pirmos daudzos gadījumos pat pārspēdami, nopūlās pēc sava ģīmja un līdzības rast šim svarīgajam notikumam izskaidrojumu un atrod to latvju senču "muļķa prātā", lētticībā un sliktajā, mežoņu tautām piemērotā kaŗa apbruņojumā, salīdzinot to ar iebrucēju apbruņojumu un kaŗa mākslu. Bet kur tad tam visam pierādījumi? Ja jau hanzieši, bruņenieki un krustneši būtu bijuši tik vareni kaŗotāji, salīdzinot ar latvjiem, tad arī chronisti to nebūtu noklusējuši. Ja jau ienācēji būtu guvuši kaut arī niecīgu uzvaru cīņā, tad chronisti to katrā ziņā būtu aprakstījuši visos sīkumos kā lielu lielos varoņdarbus, jo taisni tas taču bij viņu pienākums — slavināt ienācējus un to ieroču slavu. Bet abās vecākajās chronikās, kas uzlūkojamas par pirmavotu arī citām sīkākajām vietējām chronikām, par tādām uzvarām neatrodam ne vārda. Pašas lielākās un izšķirošās kaujas, kā 1236. gadā pie Saules, 1278. gadā zemgaļu kaŗa gaitas uz Prūsiju, Durbes kauju — uzvarēja latvji un zaudēja vācu dzelzīs kaltie bruņenieki ar saviem palīgiem un palīgu palīgiem. Ka vācu bruņenieki "neuzvarēti" un dzīvi atgriezās no dažiem sīkiem sirojumiem latvju zemē, no visrupjākiem laupīšanas, slepkavošanas un dedzināšanas iebrukumiem, tas vispārējo notikumu gaitu negroza, jo p a n ā k t i, arī no sirojumiem tie neatgriezās, bet, kā chronisti gleznaini saka, palika jeb kuŗos krūmos guļam varoņu nāvē, svīzdami asins sviedrus arī cauri dzelzs bruņām. Bet no šīs vietas arī īstenībā sākas tā "mīkla". Tas taču nenoliedzams, ka 19. gadu simtenī un pat 20. sākumā vāci bij Latvijas zemes patiesie kungi un viņi paši šīs savas tiesības uz Latvijas zemi atvasināja no 12. gadu simteņa notikumiem: hanziešu itin kā nejaušo iemaldīšanos Daugavas grīvā, krusta kaŗu Latvijā u. t. t. Kā tad viņi pie šīm tiesībām tika, kā viņi kļuva zemes kungi, ja viņi nav latvjus uzvarējuši? — Atbildi uz šo jautājumu dod tie paši 12. un vēlāko gadu simteņu notikumi. Kad mūks Meinhards atgriezis pirmos četrus lībjus pie kristīgās ticības, viņš dodas atpakaļ uz Brēmeni, kuŗas archibīskaps to ieceļ par v i s a s L ī b i j a s (Livonijas) b ī s k a p u. Kādēļ b ī s k a p u? Atgrieztajiem četriem lībju "tēviem" pilnīgi būtu pieticis ar priesteri, kāds Meinhards jau bij, lai

16


sagatavotu tos "pēdējai stundiņai" un debesu valstībai, kāds toreiz bij kristīgo priesteŗu svarīgākais uzdevums. Šim Meinharda paaugstināšanas aktam pēc toreizējiem jēdzieniem bij ļoti liela nozīme! Līdz tam Meinhards — kā mūks un kristīgo tirgoņu dvēseļu apkopējs bij darbojies kā misionārs un privāts cilvēks (tas tā arī uzsvērts Indriķa chronikā), bet pēc formēlās iecelšanas bīskapa amatā tas ar savu personu piesaistīja visu Lībiju lielajai Vakareiropas kristīgo draudzei. Līdz tam Meinhards pats Lībijā bij svešnieks, viesis, atkarīgs no vietējo viesmīlības un iecietības, pēc tam viņš jau bij b a z n ī c a s v a l d n i e k s L ī b i j ā, kam tur varēja būt draugi vai ienaidnieki. Ar draugiem viņš satika kā pats prata, bet ienaidnieki bij arī kristīgās baznīcas un visas kristīgās pasaules ienaidnieki, ar kuŗiem kā tādiem arī apgājās. Un jaunā bīskapa, baznīcas un kristīgās pasaules ienaidnieki bij visi nekristītie. Ja līdz Meinharda iecelšanai bīskapa amatā varēja runāt par kautkādu misionāra darbu, pamācīšanas un pārliecināšanas darbu, tad pēc tam tas viss atkrita: lībjiem v a j a d z ē j a būt kristītiem, bet ja viņi tādi nebija, tad tas notika viņu "s t ū ŗ g a l v ī b a s" dēļ un "velna" kūdīšanas dēļ. Šis tagad pagrūti saprotamais ieskats uz notikušo pārmaiņu ļoti skaidri atspoguļojās chronikas stāstā par Meinharda tielēšanos ar salaspiliešiem. Viņš draud tos atstāt un aizbraukt un jautā, vai tie grib atgriezties pagānībā vai palikt pie kristītiem. Salaspilieši, protams, grib palikt sadraudzībā ar kristīto pasauli un Meinhards paliek. Šī komēdija atkārtojās otrreiz Meinhardam mirstot, kad salaspilieši paši "vēlas" tam pēcnācēju. Tādā pašā kārtā norisinās arī viss tālākais Latvijas "atgriešanas" un ,"iekaŗošanas" darbs. Trešais Lībijas bīskaps jau kļūst a r c h i b ī s k a p s un pats uz savu roku ieceļ bīskapus SēlijaiZemgalei, Kursai u. t. t., bet zeme joprojām nav vēl kristīta. Kad nodibinās "Zobinbrāļu" ordenis, starp to un archibīskapu notiek pašas zemes dalīšana, bet tā nebūt nav vēl iekaŗota. Kaŗi turpinās, cīņas turpinās vēl veselu gadu simteni, bet tas, kā katra kaŗotāju puse uz šiem kaŗiem skatās, ne iztālēm nav savienojams. Kamēr s e n i e l a t v j i p a d z e n n o s a v a s z e m e s u n p ā r m ā c a s i r o t ā j u s vai arī cīnās ar i e b r u c ē j i e m, kā Saules kaujā ar lībjiem, letgaļiem, pliskaviešiem un to sabiedrotajiem vācu bruņeniekiem un krustnešiem, tikām v ā c u b r u ņ e n i e k i u n k r u s t n e š i c ī n ā s a r d u m p i n i e k i e m, s a v u l i k u m ī g o t i e s ī b u n o l i e d z ē j i e m. Šī divu dažādo principu, dažādo ideju un tiesību izpratnes sadursme Latvijā 12. gadu simtenī atgādina tādu pat tagadnē visā Eiropā! Arī tagad kommūnistu internācionālai partijai ir savi "rezidenti" visās valstīs. Kur kommūnistu partija legāla, tur arī šie rezidenti zināmi, kur tas tā nav, tur viņi darbojas slepeni un citiem nezināmi. Bet tas arī nemaz nav vajadzīgs, lai visi zinātu šos rezidentus. Pietiek, ka tos zin tikai viņu tāpat illegālie partijas biedri, kuŗiem tie izdod rīkojumus un likumus, bet, — tas tas galvenais! — ka šie partijas biedri visu, ko dara legālās un likumīgās valsts iestādes un valdības, uzskata par "sacelšanos" pret sevi, par "dumpi" un pagaidām nenovēršamu ļaunumu un nevis otrādi*). Kāda nozīme šādiem kommūnistu rezidentiem" jeb slepeniem aģentiem, mēs piedzīvojām Rīgā *) Šis tiešām dīvainais stāvoklis, kad divi dažādu ideju pārstāvji uz vienu un to pašu notikumu raugās dažādi, pierāda, ka Platonam taisnība, sakot, ka, iekams rodas pati "lieta", rodas šīs lietas "i d e j a". — No aprakstītajiem piemēriem redzams, ka arī v a l s t s var dzimt vispirms kā i d e j a u n p a s t ā v ē t k ā i d e j a p a t g a d u s i m t e ņ u s, i e k a m s t ā k ļ ū s t r e ā l a "l i e t a". Tā tad v a l s t s j ē d z i e n a izpratnē jāietilpst nevien v a r a s un s p ē k a, bet arī i d e j a s pamatiem; neviena valsts nevar palaisties uz sev paklausīgo durkļu daudzumu un likumu bardzību, ja tai nav kopojošas un augošas i d e j a s.

un visā Latvijā 1918. un 1919. gadu maiņā. Tūdaļ pēc nācionālās Latvijas proklamēšanas 18. novembrī Rīgā sāka darboties arī illegālā "strādnieku-deputātu padome". Rīkojumus un pavēles izdeva Pagaidu valdība un strādnieku padome, katra savus, bet kad krita Pagaidu valdības pēdējais aizsargs pie Rīgas jaunā Latvijas armija un tā bij spiesta pārcelties uz Liepāju, Strādnieku deputātu padome kļuva l e g ā l a, tā vienā dienā pārņēma visas valdības funkcijas savās rokās, bet Pagaidu valdību pat nepieminēja, itin kā tās nemaz nebūtu bijis. Pagaidu valdības laikā nošautie 17


kommūnistu musinātāji un dumpinieki padomes laikā pārvērtās par "mocekļiem", ko bij nogalinājuši baltie "dumpinieki". Par krievu revolūcionāriem, kas savos vēstures materiālos uzskata monarchistiskās cara valdības aģentus, kas izpilda tikai likumus, par varmākām, bet pašus revolūcionārus par "n e v a i n ī g i" c i e t u š i e m, kaut gan tie pat lepojās ar likumu pārkāpšanu, jau rakstīts agrāk. Šī visu notikumu izpratnu dažādība arī izskaidro to, kādēļ neviena kauja nav galīga un izšķiroša, kādēļ senie latvji neizmanto savas uzvaras polītiski, bet vācu kolōnisti, arī sakauti, var netraucēti turpināt savu ārdīšanas darbu visā zemē un tautā. Piem., pēc Saules kaujas 1236. gadā*), kad viss ordenis, viss krustnešu bars un Rīgas tirgoņu milicija, kopā ar saviem sabiedrotajiem letgaļiem un pliskaviešiem palika guļam "Saules zemes" purvājos, pietiktu visniecīgākā spiediena, lai viss bīskapa Alberta radījums, Rīga, pazustu no zemes virsus. Zemgaļi tomēr pāri Daugavai negāja, Rīgu neaizskāra un ļāva sakautajiem atžirgt. Kādēļ? Tādēļ, ka Rīga bij Lībijas pilsēta ar vācu viesiem, bet ar Lībiju zemgaļi tobrīd nekaŗoja. Tādēļ, ka zemes iekaŗošanas un pakundzēšanas jēdziens senajiem latvjiem bij svešs un arī ienācēji vāci tiem izlikās mazāk bīstami, nekā tie vēlāk izrādījās. Pat 1278. gadā, ejot uz Prūsiju, zemgaļi negāja iekaŗot krustnešu pilis, lai tās paturētu, bet — pārmācīt tos, kas nemitīgi cēla nemieru viņu pašu mājās. Vācu panākumu mīklas atminējums slēpjas arvienu plašāki izplatāmai "evanģēlija gaismai" taisni tādā nozīmē, kā to toreiz saprata. Tā pamazām sadrupināja vecos ģintniecības principus, jo nemaz nav domājams, ka toreiz arī starp latvjiem nevarēja atrast cilvēkus, kas nebūtu iekārojuši netaisnu mantu, kas nebūtu tīkojuši tiesības, kādu tiem nebij. Visu to, ko tie kāroja netaisni, vecie tikumi un kārtība tiem liedza, bet jaunā "evanģēlija gaisma" deva labprāt; ikviens latvietis, bet var būt arī vergs, pieņemot kristīgo ticību, varēja cerēt uz lēņu muižu, kurŗs likumīgais īpašnieks bij nokauts vai padzīts vai arī kuŗas mantinieku tiesības bij sarežģījušās. Šāds netaisns ieguvējs tā tad ar "evanģēlija gaismas" palīdzību ieguva nevien materiālus labumus, bet arī "kristīgo mieru", kā chronisti saka, t. i. savas netaisni iegūtās mantas un tiesību paturēšanai atbalstu no visiem kristīgajiem, kamēr nekristīgajiem tāda "miera" nebij. Ļoti iespējams, ka šī paša "kristīgo miera" dēļ dažs labs latvietis pārgāja kristīgajā ticībā, lai pasargātu savas druvas no nodedzināšanas un lopus — no apkaušanas. Bet tas nebūt vēl nenozīmē verdzības sākšanos un vācu varas nodibināšanos! Šī abu principu cīņa aprakstītā veidā turpinājās gadu simteņus, līdz pat ticības reformai, kad tiešām arī sākas īsta dzimtatkarība, kā to prasīja "evaņģēlija gaisma". Tiesa, bīskapa un ordeņa vasaļu sanāksmēs gan šad un tad runā arī par zemnieku (arāju = Bauer) bēguļošanu un līdzekļiem šā ļaunuma novēršanai. Bet ne katru reizi šīs sapulces bēguļošanu atzīst par ļaunumu, jo zemes arāji vajadzīgi arī tiem, pie kuŗiem viņi aizbēg, kā tas dzirdams Klaipēdas sanāksmē pat 15. gadu simtenī. No tā spriežams, ka vācu "evanģēlija gaismas" trešais balsts — dzimtatkarība Latvijā nebij ievedama pat līdz 16. gadu simtenim, kaut gan visā pārējā Eiropā tā bij sasniegusi savas attīstības *) Chronikā minētā "Terrae Sauleorum" katrā ziņā nav tagadējā Saule Zemgalē, bet gan Šauļu apgabals tagadējā Lietuvā, kas agrāk piederēja pie Zemgales. To pierāda pirmkārt tas, ka zemgaļu visbeidzot celtās pilis pret vāciem — Sidrabene un Rakte — atrodas šai apriņķī, otrkārt tagadējās Saules apkārtnē nav tādu muklāju, kur pēc chronista vārdiem aizgāja bojā vācu sabiedroto armija pret zemgaļiem. Treškārt tagadējo Sauli vācu armija nebūtu sasniegusi "dažās" dienās, ejot pār Daugavu kā parasts, pie Salaspils; beidzot vāci nevien baumas izlaida, ka viņi iet kaŗā uz Lietuvu, bet katrā ziņā to ar viltus manevri arī gribēja apstiprināt pēc tam, kad bij laimīgi tikuši cauri Sēlijai un virzījās uz tiem Zemgales novadiem, kas tieši pieslējās Lietuvai, tā tad Šauļiem.

augstāko pakāpi jau 11. gadu simtenī. Piemēram Francijā pilsētas no dzimtatkarības sāka sekmīgi atkratīties tikai 13.g. s. beigās un 14. sākumā, bet ka arī arāji — zemkopji— varētu būt svabadnieki, tas nemaz nebij iedomājams. Ka Latvijā tas varēja būt un bij citādi, tas izskaidrojams arī ar tiem sevišķajiem apstākļiem, kā norisinājās šīs zemes pakundzēšana. No paša sākta gala tā sauktajā "Māras" zemē jeb valstī nebij 18


vis viena, bet veselas divas "augstākas varas": archibīskaps un ordenis. Un ne vienai, nedz otrai no šīm varām nekādu nācionālu mērķu nebij. Vispirms bīskapam, kā internācionālās kristīgās baznīcas valdniekam, bij viena alga, kas aŗa zemi, vāca ražu, ja tik viņš saņēma savu desmito un kaŗa laikā — raitniekus. Tādēļ jādomā, ka tikai ar retiem izņēmumiem latvju muižas un mājas arī pēc kristīšanas tiešām palika viņu agrāko īpašnieku lietošanā kā lēnis. Arī ordeņa daļā tas nebij citādi. Ordenis gan uzcēla lielu tiesu jaunu piļu, kuŗās dzīvoja viņa ieceltie apgabala pārvaldnieki — komtūri — un kaŗa kalpi, bet zemi šie kaŗa kalpi neapstrādāja. Arī tiem bij vajadzīgi arāji, no kā piedzīt desmito. Šo domu pareizību apstiprina arī uzglabājušies darījumu akti par zemes objektiem, atkāpjoties no lēņa mantojuma citam ģimenes loceklim par labu, pērkot un pārdodot to vai arī testāmentāriski to kādam novēlot. Šais aktos parasti figurē tādas personas, kā: "Tīss" (Matīss), Kaspars u. t. t., t. i. t i k a i k r i s t ī t i e personu vārdi, bez pavārdiem. No Vācijas un citurienes ienākušajiem turpretī pielika arī pavārdu. To darīja nevis sevišķas lepnības dēļ vai pārākuma apzīmēšanai, bet vienkārši tādēļ, lai norādītu uz svešās, citiem nezināmās ģints izcelšanās un piederības vietu. Pašu ļaudis visiem bij pazīstami un katrs zināja, no kādas ģints cēlies ,,Tīss" un kādas ,,Kaspars". Arī šie "svešnieku" pavārdi nekā neatšķīrās no parastajiem vietas apzīmējumiem Latvijā, piem., pati pirmā un vecākā Latvijā uz dzīvi palikusē vācu ienācēja dzimts saucās "von Tiezenhausen'i". Tas nozīmē: "no Tīsa (Matīsa) mājām". Pats par sevi saprotams, ka paturot agrāko zemes īpašumu, kristītais latvju labietis paturēja arī tās pašas tiesības, kādas tam bij agrāk. Un kas gan lai viņam tās būtu apstrīdējis? Kā uz šiem "prozelitiem" raudzījās vai gribēja raudzīties komtūru pilis un bīskapa rezidence Rīgā, tas taču bij puslīdz viena alga, jo līdz "desmitās" piedzīšanas reizei, ko savā pagastā izdarīja arī tas pats labietis, ikdienas dzīve ritēja parastajā gaitā. Bet ja kāds labietis jutās savās tiesībās aizskarts, tad viņš atrada savā ģintī diezgan daudz aizstāvju. Jādomā, ka pirmajos gadu simteņos šādu patstāvīgu vasaļu bijis īsti daudz un viņu muižas tādēļ mazas (par bīskapa daļu zināms, ka tas tā bijis). Bet ar laiku, īpaši cīnoties ar "pagānisko nelietību", t. i. latvju nepiekāpību pret vācu patvarībām, ko viņi sauca par "evaņģēlija gaismu", daudzi savas tiesības un zemi zaudēja. Šiem "stūŗgalvjiem" atņemto zemi piešķīra "padevīgākajiem", t i. tādiem, kas no laba prāta atteicās no "pagāniskās nelietības": centās piedzīt vairāk meslu no pagasta un kā īsti kristīto pazīšanās zīmi sāka lietot arī mājās vācu valodu. Tomēr līdz pat 16. gadu simtenim vēl bij diezgan plaša latvju svabadnieku kārta. To liecina, piemēram, arī fakts, ka Krievijā iestājoties juku laikiem, Viltu Dimitrijs I Latvijā savervēja veselu pulku kareivju, kas saucās par "Livonijas" pulku. Dimitrijs, kā zināms, savu armiju vervēja Polijā un kaut arī tad jau armijās lietoja šaujamos ieročus, tomēr algotņiem, iestājoties pulkā, vajadzēja sava zirga, apģērba un auksto ieroču. To nevarēja veikt kautkuŗš mazturīgs vīrs un izbēdzis dzimtcilvēks jau nu nekad n��. Tā tad jāpieņem, ka šis Dimitrija Livonijas pulks sastādījies no brīvprātīgajiem un svabadniekiem (labiešiem), jo poļi vispār bij un ir ļoti jūtelīgi pret augstu un zemu ļaužu dzimumu: dzimtļaudis tanī laikā vispār armijās necieta, ja viņi kautkādā ceļā līdz tam būtu tikuši. Pavisam citāda šī aina kļūst, kad sākās ordeņa sabrukums un ticības reformācija, t. i. ar veco kārtību neapmierinātie vasaļi pāriet no katoļu ticības jaunajā Lutera ticībā, lai kļūtu par patstāvīgiem un neatkarīgiem dzimtkungiem. Pirmkārt tad jau ir pietiekoši daudz tādu labiešu, kas jau runā īsto kristīgo valodu. Kas to nedara un neprot, top pabīdīti pie malas, jo sava "muižiņa" jādod arī tiem ordeņa brāļiem un kalpiem, kas tagad paliek bez maizes un ienākumiem. Ka taisni šai laikā notikušas daudzas varmācības pret latvju arājiem, spriežams no tam, ka zviedru laikā sāktajā muižu redukcijā izrādījās, ka gandrīz 50% no visiem muižu īpašniekiem nevarēja pierādīt, kā viņi pie saviem īpašumiem tikuši. Kas varēja kaut vai ar lieciniekiem pierādīt, ka viņi tās mantojuši no senčiem, to muižas nereducēja; tāpat kā to nē, kas pierādīja, ka pirkuši. Tā tad tādu, kas nevarēja ne vienu, ne otru pierādīt, bij gandrīz puse, vai, citiem vārdiem runājot, tie bij tās "iekaŗojuši" "reformācijas" un poļu laikiem sākoties. 19


Bet arī tad vēl nebij galīgi izskausta labiešu kārta. Ka arī poļu laikā vēl bij svabadnieki, pierāda kaut vai tas pats tagadējais Vācijas brīvkungs von Gails, kas kā labietis kalpojis vispirms poļu armijā, tad pārgājis uz Vāciju dzīvot un līdz šai dienai viņa dzimta palikusi "brīva", kā bijusi. Katrā ziņā tas nevar būt un nav vienīgais gadījums. Arī Kārļa XII armijā kalpojuši īsti daudz virsnieku ar pārsteidzoši latviskiem vārdiem, kā tas lasāms Kelcha chronikā. Zviedri nu gan uz dzimtatkarību raudzījās savādāk, kā poļi, viņu acīs tā nebij cilvēka pazemošana un pilnīga beztiesība, bet fakts pats par sevi, ka latvietis toreiz varēja nokļūt kaut vai līdz kareivju vervēšanas punktam, liek domāt, ka izslavētā verdzība nebij tik pilnīga. Dzimtcilvēks, bez kustības tiesībām, arī to nebūtu varējis, kur nu vēl zviedru armijā uzkalpot līdz virsnieka pakāpei. Arī Gustava Ādolfa latvju jātnieku pulki visiem zināmi.

6. Latvijas vēsture. No kuŗas vietas sākt Latvijas vēsturi? Kuŗu notikumu lai uzskata par izšķirošo, aiz kuŗa vajadzētu virknēties pārējiem, kas sastādītu vēsturi: t a g a d ē j ā s Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gadā, tautisko atmodu 19. g. simteņa pēdējā pusē vai arī dzimtatkarības atcelšanu šī gadu simteņa sākumā? Bet ko tādā gadījumā lai iesāk ar tiem nelaimīgajiem "700 gadiem", kad mums ir kautkādas, kaut arī ne visai jaukas, ziņas par latvju tautu un tās cīņām ar saviem apspiedējiem? Vai tos ietilpināt Latvijas vēsturē, vai nē? Daudzi domā, ka to nemaz nevajadzētu darīt, jo tā nemaz neesot nedz Latvijas, nedz latvju tautas, bet verdzības un vācu varmācības vēsture. Liekas, arī daudzi skolu vēsturnieki domā tāpat, tādēļ tie tā sauktos "aizvēsturiskos" laikus stiepj gaŗumā, plaši jo plaši izrunājas par cilvēces pakāpenisko attīstību, par "kultūru", kas nemaz nedrīkstētu ietilpt t a u t a s vēsturē, un tanī pašā laidā runā arī par vācu iebrukumu Latvijā 12. gadu simteņa beigās, itin kā apliecinādami ar šiem stāstiem savas "kultūras" attīstības likumu pareizību, sak: tā, lūk, augstākā kultūra uzvar zemāko. Profesors Švābe savas vēstures priekšvārdā pat lielās, ka uzrakstīt latvju tautas kultūras vēsturi viņam esot tīrais nieks, bet kad tas jādara, tad iznāk to pašu vācu kolōnistu sarakstītās "Livonijas" vēsture vien. Patiesībā turpretī Latvijas vēsture sākama no tās vietas un laika, kad ir ziņas par latvju tautu, jo tauta ir tā, kas nes sevī v a l s t s i d e j u un ar savu garīgo un materiālo attīstību dod šai idejai piemērotu iemiesojumu. Tanī laikā, kad mums jau ir t i e š a s rakstītas ziņas par latvju tautu, t. i. 12. gadu simt., mēs viņu redzam kā g a r ī g i a u g s t u s t ā v o š u u n m a t e r i ā l i b a g ā t u u n l a b i n o o r g a n i z ē t u s a b i e d r i s k o d z ī v i un valsti. Tas viss nebij sasniegts vienā dienā un paņēmienā. Tā tad loģiski ņemot, latvju tautai vajadzēja dzīvot patstāvīgu, no citiem neatkarīgu dzīvi jau daudz, daudz gadu simteņus agrāk, lai pie visa tā tiktu. Lai atzīmētu šo tautas tapšanas ceļu vēsturē, mums jāgriežas un jāizmanto arī netiešas ziņas, pie kam arī šo vēstures daļu vēl nebūt nevarētu saukt par "aizvēsturisku". Īsti aizvēsturiski laiki tautai var būt tikai tie, par kuŗiem tai nav nedz tiešu, nedz netiešu ziņu un kad neatliek nekas cits, kā meklēt šķietami iespējamus faktorus, kas sekmējuši tās r a k s t u r a u n g a r ī g ā s s t r u k t ū r a s v e i d o š a n o s. Tā tad Latvijas vēsturei jāsākas vismaz ar 9. gadu simteni, kad visas Bicances gaitu rezultātā plašajā Saimatijas līdzenumā radās jauni polītiski veidojumi. Jo šai laikā latvju tauta sajuta sevī tādu spēku briedumu, kā bišu pārpilns strops, varēja atdalīt no sava vidus pietiekoši daudz ļaužu nezināmām dēkām tālā zemē. Bet Latvijas vēstures viela? Ne tiešie, ne netiešie vēstures materiāli nemin nevienu tautas varoni vārdā, tie nerunā arī par ievērojamiem iekaŗojumiem, slavenām kaŗa gaitām, sadursmēm ar citām tautām. Visus tos gaŗos gadu simteņus, kopš mums ir kādas ziņas par latviešiem, tā spēlējusi itin kā pasīvu lomu citu tautu starpā. Tiesa, dažas chronikas raksta, ka 10. gadu simtenī zemgaļi kaŗojuši Pliskavā, bet kurši iebrukuši dāņu galvas pilsētā, izlaupījuši to un pat nodedzinājuši. Tāpat 20


Zviedrijā kaŗojuši kādi latvju kareivji, kas bijuši nometušies pie Melara ezera. Bet chronikas nekā nemin par šo kaŗa gaitu iemesliem un — iznākumu vairāk, kā tikai to, ka latvji viņās visās palikuši uzvarētāji. Bet pēc zemgaļu uzvaras Pliskavā, kuršu — Kopenhāgēnā un Zviedrijā šais u z v a r ē t a j ā s pilsētās nekādas tālākas pārmaiņas nenotika. Liekas, ka šie uzbrukumi svešām vietām no latvju puses bijuši nejauši untumi, bez redzama iemesla un tālākiem nodomiem. Pēc gūtās uzvaras uzvarētāji gluži mierīgi atgriezušies savās mājās, bet uzvarētie turpinājuši dzīvot kā agrāk, itin kā nekas nebūtu noticis. Tādu ļaužu tiešām netrūkst,kas vēsturi bez kaŗiem, kaujām un varmācībām pār citām tautām nemaz nevar iedomāties. Un itin kā šiem stipru pārdzīvojumu mīļotājiem par prieku Eiropas vēsture arī tiešām zin stāstīt par vareniem iekaŗotājiem, valdniekiem un tautām. Tādas "varonīgas" tautas bez šaubām ir huņņi, kas, iebrūkot Eiropā, sajauca visu kārtību tanī. Tiem pēc daudziem gadu simteņiem seko tatāri, tad turki. Tāpat varoņi bij arī vikingi, kas iekaŗoja Angliju, paturēja to savās rokās un radīja jaunu valsti. Lielu un varonīgu kaŗavadoņu ir bezgalīgs vairums, jo vēsture līdz šim tiešām centusies minēt tikai tos, atstādama pie malas visu citu, itin kā ievērības necienīgu. No vecajām tautām kā ārkārtīgi varonīgu un kareivīgu mēs pazīstam vecos romiešus. Kopš šīs valsts sākuma līdz viņas sabrukumam tā kaŗojusi bez pārtraukuma. Viņa iekaŗojusi tik daudz zemju un tautu, ka savā ziedu laikā tā tiešām jutās kā visas (toreiz zināmās) pasaules valdniece. Bet pavisam maldīgi būtu domāt, ka tikai kaŗos un i e k a ŗ o j u m o s izpaužas tautas varonība un iekšējais spēks. Blakus romiešiem mēs varētu minēt s e n o s g r i e ķ u s, k a s v i s ā s a v ā p a s t ā v ē š a n a s l a i k ā n a v i e k a ŗ o j u š i n e p ē d a s s v e š a s z e m e s, atskaitot Aleksandru Lielo, kā vienīgo izņēmumu. Pie tam neviens neņemsies apgalvot, ka grieķi nebūtu bijuši teicami kareivji. Gluži otrādi, viņi cīnījās varonīgi, pat tik varonīgi, ka pat izslavētie romieši tikai ar lielu pārspēku tos varēja pieveikt, b e t t i k a i a r i e b r u c ē j i e m s a v ā z e m ē, a i z s t ā v o t s a v u z e m i. Vai nebūtu pārdroši teikt, ka arī senajiem grieķiem nav vēstures? Seno grieķu iekšējais spēka briedums izpaudās pavisam citā virzienā! Viņu garīgais spēks — mākslās, kas sasniedza tādu attīstības pakāpi, ka visas pārējās ap viņu dzīvojošās tautas nav varējušas to aizsniegt nedz toreiz, nedz arī tagad, bet materiālais — kolōnijās. Ko romieši panāca ar zobenu, to grieķi ar mierīgu un sūru darbu, dibinot savas nometnes svešās zemēs. Un ja beidzot romieši pārvaldīja ar zobenu pakundzētu "visu pasauli", tad tikpat labi var sacīt, ka senie grieķi valdīja pār visu pasauli ar savu prātu un mākslām, pie kam viņu kolōnijas nebij mazāk svarīgi kultūras cietokšņi, kā romiešu kaŗa nometnes; grieķi valdīja arī pār romiešiem pēc tam, kad pēdējie bij uzvarējuši tos ar zobenu kaujas laukā. Gaŗajā kaŗu, uzvaru un slavenu kauju virknē Eiropas vēsturē mums paveŗas arī kāda cita aina kā oaze tuksnesī, kā saulains stūrītis vētras izpostītā dabā. Tā ir baltu cilšu apdzīvotā zeme un šo cilšu likteņi! Kad goti pagura cīnīties pret nemitīgajiem huņņu uzbrukumiem, t a d v i s a t a u t a atstāja savu mītni un — gāja tādu meklēt citur. Ejot cauri visai vidus un dienvidus Eiropai viņi visur atstājuši savas kultūras pieminekļus, atmodinājuši arī pusmežonīgajās ģermāņu ciltīs slāpes pēc kultūras. Arī šai ceļā pēc jaunās dzimtenes gotiem bij jāizcīna ne viena vien sīva kauja, bet nekur tie nav uzvarējuši, n a v p a l i k u š i k ā v a l d n i e k i i e k a ŗ o t a j ā z e m ē. Arī zemgaļi, pēc simts gadus ilgiem nepārtrauktiem kaŗiem, beidzot apnikuši savas dzīves traucējumus, atstāj savu mītni un izklīst Lietuvā un Polijā. Jādomā, ka šo abu tautu straujo spēka un varas uzplaukumu, kas nāca tūdaļ pēc zemgaļu iziešanas no Zemgales, ne mazums būs sekmējusi zemgaļu ietilpšana viņās. Vai tā būtu vājuma zīme, bailes griezt krūtis pretī briesmām? Nebūt arī nē! Ka zemgaļi, tāpat kā pārējas latvju ciltis, nekad nav vairījušies no briesmām, ka tie bijuši n e p ā r v a r a m i k a u j a s l a u k ā, liecina visas chronikas. Tikai viņu dzīves izpratne, viņu kultūras satversme bij citādas, nekā tām tautām, ar kuŗām tiem iznāca sadurties. Šo kultūras satversmi, kas īpatna visām baltu ciltīm, varētu raksturot kā vislielāko iecietību un cieņu pret citām tautām, ne sprīdi neatkāpjoties tomēr no sava. Cik reižu tad leiši, piemēram, nav ieņēmuši Maskavu, bet ne reizes tie nav izrādījuši tieksmes palikt tanī kā valdnieki, atspiest no Maskavas galda rušu kņazus! 21


Tā ir cildena rakstura īpašība, ne vājuma zīme! Tāpat kā grieķi jo plaši atvēra savu kolōniju vārtus visām tautām, kas ap tām dzīvoja, piem. Kartagā, Trapenzundā u. c., p i l n ā p ā r l i e c ī b ā, ka viņu pašu kultūras pārākums, viņu gars būs tas, kas savaldīs labāk barbarus, nekā iecelta soģu pātaga un zobens, tāpat arī baltu ciltis necentās savu spēku uztiept citiem ar varu, bet panāca to ar savu kulturālo pārākumu. Bet piepildījuši "veco telpu", tie miera ceļā meklēja telpu jaunām nometnēm. Šo jauno nometņu vietu meklēšanu es salīdzināju ar bišu saimju spietošanu. Varbūt šis salīdzinājums arī ir vispareizākais, kā apzīmēt to tautas izplešanās norisi, kas raksturīga visām baltu ciltīm un kas pilnīgi atvieto pie citām tautām parasto "iekaŗošanu". Šī norise ar bitēm saistās nevien simboliski, bet arī gluži reāli: līdz pat jaunākiem laikiem visā Latvija pastāvēja tā sauktais bišu sekošanas likums. Šī "likuma" saturs tāds, ka katrs dravnieks var netraucēts sekot arī pār citu sējumiem un īpašumiem saviem bišu spietiem un panācis tās jaunajā nomešanās vietā, paturēt sev, pie kam tās nebij jāpārceļ no viņu pašu izraudzītās vietas atpakaļ uz veco. Viegli saprotams, ka tādā kārtā latvju dravniekiem varēja rasties jaunās d r a v a s l ī b j u, i g a u ņ u u n k r i e v u (kriviču) a p d z ī v o t ā s v i e t ā s, kuŗas bij tāpat apkopjamas un sargājamas, kā vecās. Tādā kārtā citu tautu apdzīvotās vietās radās sākumā mazas latvju nometnes, kas ar laiku kļuva lielākas, līdz beidzot tās ar savu kulturālo pārsvaru ietekmēja visu apkārtni un agrāko lībisko vietu pārvērta par latvisku. Bet šo dravu dēļ pat kaŗus varēja kaŗot, par ko raksta arī chronikas, ja kāds iedrošinājās pārkāpt "bišu likumu". Ka latvjiem bijusi galīgi sveša "iekaŗošana" ar ieročiem, liecina nevien tas, ka viņi neskaitāmas reizes uzvarējuši vācu ienācējus un krustnešus, nekad nepadzen tos no viņu ieņemtās zemes, arī Rīgas nē, bet arī tas, ka tie nav uzmākušies arī lībjiem, lai ar varu atrautu tiem viņu zemi. Ap 12. gadu simteni Latvija atgādina latvju tautas jūru, kas no visām pusēm ietveŗ dažreiz īsti prāvas lībju salas. Šīs salas pamazām izirdināja latvju iespiešanās viņās. Un šis process turpinājās arī visus tos gadu simteņus, kuŗus mēs dēvējam par savas verdzības gadu simteņiem! — Tieši par pašas tautas "spietiem" jau jāuzskata 9. gadu simteņa "varingo" dibinātās valstis, tagadējās Krievijas robežās. Ka šie varingie bijuši balti un visticamāk latvji, tas nepārprotami skaidrs. Ja varingie būtu bijuši normāņi (norvēģi vai zviedri), tad apstājušies Pliskavā, Naugardē vai Kijevā tie būtu brasējuši uz visām pusēm kā auka, apkāvuši visus, kas stātos pretī, lai vēlāk izbēguļojošos savāktu kā paklausīgus vergus sev, t. i. rīkojušies tā, kā vikingi rīkojās Anglijā, langabardi ziemeļu Itālijā, alemaņi Gallijā un vispār kā rīkojās ģermāņu ciltis, iekaŗojušas svešu zemi. Pārceļoties no vienas vietas uz otru tautas nemaina nedz ierašas, nedz raksturu, bet paliek tādas pat, kādas tās bijušas agrākajā dzīves vietā. Bet varingie rīkojās pavisam citādi! Lai atrastu vietu galdam, tie nekad neizraudzīja jau apdzīvotu vietu (atskaitot Kijevu), bet gan derīgu vietu jaunai nometnei. Ja šie nelūgtie kakla kungi arī izturējās pret izraudzītās zemes agrākajiem iedzīvotājiem zināmā mērā augstprātīgi, tad tomēr nekad ne varmācīgi un netaisni. Vislabākā liecība par to ir Kijevas dižkunga Volodimera Puikas Saulītes vēstule-testāments dēliem, kuŗā tas piekodina tiem īpaši rūpēties par "atraitnēm un bāriņiem", arī s m e r d e ļ u a t r a i t n ē m u n b ā r i ņ i e m. Kuŗas tautas ētika tā laika Eiropā vēl piemin "atraitņus un bāriņus", kā vērā liekamus radījumus, kad pat kulturālās Romas ētika prasīja vājo samīt? Vienīgi latvji (un leiši) pazīst šo "mīkstčaulību". Arī tā ir baltu cilšu kultūras un rakstura īpatnība, ka viņu valstis palika neapvienotas lielākā vienībā. (Neapvienotas palika arī senās Grieķijas valstiņas, līdz romieši tās iekaŗoja un pakundzēja). Jaunradītas rušu kņazu valstiņas tādas palika tik ilgi, kamēr tatāru jūgs parādīja tām apvienošanās nozīmi un nepieciešamību. Kā redzams, arī bez žilbinošām kaŗa gaitām vielas ir vairāk, kā vajaga tādai Latvijas vēsturei, kas noderētu kā paraugs un iedvesmotāja tagadējai un nākošām paaudzēm. V a i g a n s ū r a i s i k d i e n a s d a r b s n a v t i k p a t c i l d e n s, k ā k a ŗ a p o s t ī j u m i, k u l t u r ā l i e i e k a ŗ o j u m i v a i r ā k v ē r t i, k ā i e r o č u d o t i e? Atveŗat patiesā Latvijas vēsturē viņas tautas īsto vaigu, viņas lielo paļāvību sev un labajam, kam tā ticēja, viņas drosmi un bezbēdīgo 22


ierosmi, viņas panākumus un kļūdas, kas ir vairāk kā cilvēcīgas, un jūs redzēsit, ka šī senču gara apdvesta kļūs stipra jaunā latvju paaudze. Bet lai šādu vēsturi pieredzētu, jābūt diezgan stipriem atkratīties no "vispāratzītām" vēsturiskām patiesībām, tāpat, kā no svešiem, mums nesaprotamiem jēdzieniem par varonību, slavu un kultūru. Šai jaunajā, vēl gaidāmajā Latvijas vēsturē, protams, būs jāredz arī daži citi korrektīvi, kas attiecas jau uz jaunākiem laikiem. Mums kā tautai nav ko līdzi citiem gavilēt un jūsmot, piemēram, par tā saukto ticības reformāciju, kas patiesībā bij tikai vasaļu cīņa dēļ neatkarības no saviem lēnu kungiem un tautas ticību neskāra ne pa naga melnumu. Tāpat korrektūru prasa tā sauktās dzimtatkarības novērtējums. Atceļot dzimtatkarību latvju tautas tiesiskais un materiālais stāvoklis nekļuva vis labāks, bet ļaunāks, jo tikai pēc tam latvju tauta pazaudēja to zemi, kas tai piederēja vai kuŗu tā lietoja no laiku laikiem un tikai pēc tam pazuda latvju dzimtie labieši, augstmaņi, kas sakusa kopā ar juridiski brīvajiem zemniekiem. Tikai pēc "brīvlaišanas" arī rodas "z e m n i e k u" kārta, t. i. nevis ļaudis, kas nodarbojas ar zemkopību — tādus līdz tam sauca par arājiem! — bet gan ļaudis, kas kā k ā r t a stāvēja zemāk par citām. Tanī pat reizē, kad nosprauda zemnieku (arāju) lietotās zemes robežas, aplēšot viņu klaušas muižai, bij nospraustas arī patvarīgi sagrābto muižu robežas (visa pārējā zeme, kas neietilpa vaku grāmatā!). Tā bij p i r m ā a g r ā r ā r e f o r m a L a t v i j ā, konfiscējot latvju tautai piederošos tīrumus, pļavas un mežus muižniekiem par labu. Šīs agrārās reformas beigu cēliens bij — gruntniecības nodibināšanās, kad visa zemniekiem nolemtā zeme tapa sadalīta un atdota gruntniekiem. Arī šis pēdējais akts — gruntniecības radīšana — nozīmē latvju tautas materiālā stāvokļa pasliktināšanu, pirmkārt radot bezgala lielu bezzemnieku šķiru, otrkārt, sabeŗot muižnieku kabatās bezgala daudz nepelnītas naudas, — zemju ie- un izpirkšanas naudas. Latvijas necerēti un neticami straujā rūpniecības un tirdzniecības uzplaukšana stāv pārāk tuvu gruntnieku zemes izpirkšanas maksu pieaugumam, lai par pašu gruntnieku turības pieaugumu runātu kā par tautiskās atmodas, izglītības un beidzot arī separātisma ierosinātāju. Šī zemnieku-arāju turība nevarēja aiziet tiem secen arī tad, ja viņi savu zemi nebūtu iepirkuši, bet Krievijas "varenais ērglis" raudzījies uz to, ka viņa izdotos likumus arī pilda citi un viņš pats, t. i. ka klaušas nepaaugstinātu patvaļīgi, kā tas bij noteikts vakās. Kā p r i v ā t i e z e m e s ī p a š n i e k i, tā arī rentnieki turības, darba mīlestības un saimnieciskā progresa ziņā bij līdzīgi.

23


Vesture Ka Audzinataja [Lat]