Tagadnes spēks

Genre religion_esoterics Author Info Ekharts Tolle Tagadnes spēks Ekharts Tolle Tagadnes spēks Ceļvedis uz garīgu apskaidrību Lai dotos ceļojumā uz Tagadnes spēku, analītisko prātu un ego būs nepieciešams atstāt aiz sevis. No pašas pirmās nodaļas mēs pārceļamies citos augstumos, kur jūtama garīguma elpa. Kaut arī ceļojums ir grūts, Ekharts Tolle palīdz to veikt ar vienkāršas valodas palīdzību, stāstījumā izmantojot jautājumu un atbilžu formu. Vārdi šeit paši ir kā ceļazīmes.

Lielākā daļa lasītāju ceļojuma laikā atklās daudz ko pavisam jaunu — ka mēs neesam mūsu prāts, ka ir iespējams atbrīvoties no psiholoģiskajām sāpēm un ka patiesais cilvēka spēks rodams, tikai padodoties Tagadnei. Mēs uzzinām arī to, ka ķermenis ir viens no ceļiem, kā iegūt iekšēju mieru, līdzīgi kā apkārt esošais klusums un telpa. Visus šos vārtus ir iespējams izmantot, lai ieietu Tagadnē pašreizējā mirklī, kurā problēmas nepastāv. Tieši šeit mēs rodam prieku un spējam iegūt savu patiesi būtību. Tieši šeit mēs atklājam, ka esam pabeigti un pilnīgi.

Ja spējat pilnībā pievērsties pašreizējam mirklim un soli pa solim doties Tagadnē un piedzīvojat tādas lietas kā iekšējo ķermeni, padošanos, piedošanu un Nesaredzamo, tad ceļu uz pārvērtību esat atraduši caur Tagadnes spēku.

Ekharts Tolle ir dzimis Vācijā. Divdesmit deviņu gadu vecumā dziļa garīga pārveidošanās patiesi iznīcināja viņa veco identitāti un radikāli mainīja viņa dzīves ceļu. Nu viņš ir padomdevējs un garīgais skolotājs. Viņš dzīvo Vankūverā, Britu Kolumbijā.

"Grāmatas Tagadnes spēks autors — zinātnieks Ekharts Tolle — izmanto vārdus, lai aizvestu lasītājus aiz vārdiem. Norādot uz mūžīgās Tagadnes vārtiem, šis praktiskais, modernais mistiķu evaņģēlijs piedāvā mums neparastas patiesības, kas sniedz brīvību."

Dens Millmens, grāmatas Apskaidrība ikdienā autors No angļu valodas tulkojusi Paula Praulina Redaktors Andris Remerts Riharda Bargā makets alda aleka vāka dizains Eckhart Tolle THE POWER OF NOW A guide to Spiritual Enlightenment © 1997 by Eckhart Tolle © Paula Prauliņa, tulkojums latviešu valodā, 2003 © "Arka", 2003 ISBN 9984 34 054 6 Jūs esat šeit, lai veicinātu Visuma dievišķās jēgas atklāšanu. Lūk, cik jūs esat svarīgs! Ekharts Tolle Ekharts Tolle Tagadnes spēks Ceļvedis uz garīgu apskaidrību saturs Nekas neeksistē ārpus Tagadnes 72 Ceļš uz garīgo dimensiju 73 Tuvošanās Tagadnes spēkam 75 Atbrīvošanās no psiholoģiskā laika 78 Psiholoģiskā laika bezjēdzība 81 Negativitāte un ciešanas sakņojas

laikā 82 Atrodiet savu dzīvi pašreizējā dzīves situācijā 84 Visas problēmas ir prāta radīta ilūzija 86 Milzu solis apziņas evolūcijā 89 Esamības prieks 90 Ceturtā nodaļa: Prāta stratēģija, izvairoties no Tagad Tagadnes zaudēšana — maldīšanās būtība 93 Vienkāršā neapzināšanās un dziļā neapzināšanās 95 Ko viņi meklē? 98 Vienkāršās neapzināšanās iznīcināšana 99 Atbrīvošanās no ciešanām 100 Lai kur arī būdami, esiet tur pilnībā 105 Dzīves ceļojuma dziļākais mērķis 111 Pagātne nav spējīga pastāvēt Tagadnē 113 Piektā nodaļa: Atrašanās Tagadnē Tas ir pavisam kas cits, nekā jūs domājat 117 Vārda "gaidīšana" ezoteriskā nozīme 119 Skaistums rodas Tagadnes klusumā 120 Tīrā apziņa 123 Kristus: dievišķās Tagadnes esamība 128 Sestā nodaļa: Iekšējais ķermenis Esamība ir cilvēka dziļākais "es" 131 Palūkojieties aiz vārdiem 132 Nesaredzamas un nesagraujamas realitates atrašana 134 Savienošanās ar iekšējo ķermeni 136 Pārveidošanās ar ķermeņa palīdzību 137 Sprediķis par ķermeni 140 Iedziļinieties sevī 141 Pirms ieiet ķermenī, piedodiet 144 Saikne ar Nesaredzamo 146 Novecošanas procesa palēnināšana 147 Imūnsistēmas stiprināšana 148 Ļaujiet elpai ienest jūs ķermenī 150 Prāta radoša izmantošana 151 Māksla klausīties 151 Septītā nodaļa: Vārti uz nesaredzamo Pilnībā izjūtiet savu ķermeni 153 Ci avots 155 Bezsapņu miegs 156 Citi vārti 158 Klusums 160 Telpa 161 Telpas un laika patiesā būtība 164 Apzināties nāvi 167 Astotā nodaļa: Apskaidrotas attiecības Dodieties Tagadnē, lai kur arī esat 169 Mīlestības un naida attiecības 172 Pieradums un pilnības meklēšana 174 No pieraduma uz apskaidrotām attiecībām 178 Attiecības kā garīgās nodarbības 181 Kāpēc sievietes atrodas tuvāk apskaidrībai? 189 Sieviešu kolektīvo sāpju iznīcināšana 191 Partrauciet attiecības ar sevi 197 Devītā nodala: Miers ir rodams aiz laimes un ciešanām Augstākais labums aiz labā un sliktā 201 Dzīves drāmas beigas 204

Nepastāvīgums un dzīves cikli 207 Negativitātes izmantošana un atbrīvošanās no tās 213 Līdzjūtības būtība 220 Pretī citādākai realitātes kārtībai 223 Desmitā nodala: Padošanās nozīme Tagadnes pieņemšana 231 No prāta enerģijas uz garīgo enerģiju 237 Padošanās personīgajās attiecībās 239 Slimību pārvērst apskaidrībā 243 Kad notiek nelaime 246 Ciešanas pārvērst mierā 247 Krusta ceļš 251 Iespēja izvēlēties 254 Paskaidrojumi 258 RASELA E. DIKARLO grāmatas Pretī jaunam pasaules redzējumam (Toivards a Neiv World Viezv) autora, PRIEKŠVĀRDS Koši zilu debesu iekļautie, oranži dzeltenie rietošās saules stari dažreiz sniedz mums tāda neizmērojama skaistuma mirkli, ka jūtamies pilnīgi apstulbuši un kā sastinguši to vērojam. Šī brīža krāšņums tik ļoti apžil­bina, ka nepārtraukti darbīgais prāts uz brīdi apstājas, lai garīgi nepārceltu mūs kādā citā vietā, izņemot to, kas ir šeit un tagad. Šķiet, ka, gaismas apmirdzētas, at­veras durvis uz citu realitāti, kas pastāv vienmēr, taču reti kad tiek pieredzēta. Ābrahams Maslovs (Ābraham Masloiv) šādus mirkļus dēvēja par "virsotnes piedzīvošanu", jo virsotne at­tēlo dzīves gaišos brīžus, kad esam priecīgi un it kā pārkāpuši parastā un ikdienišķā robežas. Tikpat labi tos varēja nosaukt arī par "ieskātīšanās mirkļiem". Šo atklāsmes brīžu laikā mēs nozogam acumirkli no mū­žīgās Esamības valstības. Ja arī tikai uz īsu brīdi, tomēr mēs pārnākam mājās pie savas patiesās būtības.

"Ak," kāds varbūt teiks. "Cik lieliski… Ja vien es va­rētu tur palikt! Kā gan iespējams iegūt pastāvīgu dzī­vesvietu šai valstībā?"

Esmu veltījis jau desmit gadus, lai to uzzinātu. Mek­lējumu laikā mani ar sarunām ir pagodinājuši daži no vispārdrošākajiem, iedvesmojošākajiem, izprotošāka­jiem mūsdienu "paradigmu pionieriem" medicīnā, zi­nātnē, psiholoģijā, darījumu pasaulē, reliģijā un cilvē­ces iespēju pētīšanā. Visi šie dažādie cilvēki vienbalsīgi atzina, ka cilvēce šobrīd piedzīvo milzu soli savā evo­lūcijā. Mainās arī pasaules uzskats — pamatdoma par to, kā pasaule darbojas. Tiek meklēta atbilde uz diviem nozīmīgiem jautājumiem: "Kas mēs esam? Kāda ir iz­platījuma būtība?" Atbildes uz šiem jautājumiem no­saka kvalitāti un iezīmes mūsu personiskajās attiecībās ar ģimeni, draugiem un kolēģiem. Plašākā nozīmē tās iezīmē arī robežas sabiedrībā.

Tas nebūt nav pārsteidzoši, ka tagad jau tiek apšau­bītas daudzas lietas, ko Rietumu sabiedrība uzskata par patiesām.

PIRMAIS MĪTS CILVĒCE IR SASNIEGUSI SAVAS ATTĪSTĪBAS VIRSOTNI. Esalen institūta līdzdibinātājs Maikls Mērfijs (Michael Murphy), sasaistot kopā augstākās reliģiskās studijas, me­dicīnu, antropoloģiju un sportu, nāca klajā ar izaicinošu domu, ka eksistē arī augstākas cilvēces attīstības

pakā­pes. Līdzko cilvēks sasniedz garīgā brieduma augstākos līmeņus, viņā attīstās neparastas īpašības — spēja mīlēt, dzīvesprieks, individualitāte, sava ķermeņa apzināšanās, intuīcija, izpratne, sazināšanās spēja un gribasspēks.

Pirmais solis ir apzināties šo īpašību pastāvēšanu. Vairums cilvēku tās neapzinās. Šādā gadījumā ir iespē­jams izmantot noteiktus paņēmienus, lai tās pamanītu.

OTRAIS MĪTS MĒS ESAM PILNĪGI ATŠĶIRTI N0 CITIEM, DABAS UN KOSMOSA. Šī citādāks nekā es mīta dēļ bijuši kari, notikusi planētas sagandēšana, kā arī izpaudušās citas cilvēku netaisnīgas rīcības formas. Galu galā, kurš gan no laba prāta darītu pāri citiem, ja sajustu tos kā daļu no sevis? Stens Grofs (Stan Grof) savos pētījumos par neparastiem apziņas stā­vokļiem secina, ka "ikviena cilvēka psihe un apziņa at­bilst visam, kas ir, jo nav nekādu absolūtu robežu starp ķermeni, ego un Esamības kopumu".

Doktora Lerija Dosija (Dr. Larry Dossey) Era­3 metodi, kur viena indivīda domas, attieksme un vēlme dziedināt var ietekmēt otra cilvēka psiholoģiju (pretstatā Era­2, kur dominē prāta un ķermeņa medicīna), lieliski papildina arī zinātniskās studijas par lūgšanu dziedinošo spēku. Saskaņā ar vispārzināmajiem fizikas principiem un tradi­cionālās zinātnes pasaules uzskatu, tas nav iespējams. Tomēr pierādījumu pārsvars liek domāt, ka ir gan.

TREŠAIS MITS EKSISTĒ TIKAI MATERIĀLĀ PASAULE. Matērijai piesaistītā tradicionālā zinātne pieņem, ka tas, ko nevar izmērīt, pārbaudīt laboratorijā vai sajust ar kādu no piecām maņām vai kādu no tehnoloģijas brīnu­miem, vienkārši neeksistē. Tas nav "īsts". Tātad — rea­litāte ir tikai materiālā pasaule. Garīgās jeb, kā es to sauktu, nemateriālās dimensijas no realitātes ir izraidītas.

Tas nesaskan ar "ilggadīgo filozofiju" — to filozo­fisko vienprātību, kas savieno gadsimtus, reliģijas, tradīcijas un kultūras; tā apraksta atšķirīgas, taču ne­pārtrauktas Esamības dimensijas — sākot ar aprobežo­tām un ar apzināšanos nesaistītām, ko mēs sauktu par materiālām, līdz viedākajām un apzināšanās apgais­motajām, t. i., līdz garīgajām dimensijām.

Būdams pietiekami saistošs, šis paplašinātais daudzdimensionālās realitātes modelis ir iedvesmojis kvantu teorētiķus, piemēram, Džeku Skarfeti (Jack Scarfetti), kurš apraksta ceļojumus gaismas ātrumā. Citas reali­tātes dimensijas tiek izmantotas, lai izskaidrotu ceļo­šanu, kas būtu vēl ātrāka par gaismas ātrumu (par kuru lielāka nav). Vai atceraties leģendārā fiziķa Deivida Boma (Dāvid Bohm) darbu, viņa attīstītās (materiālās) un sasaistītās (nemateriālās) realitātes daudzdimensiālo modeli?

Tā nav tikai tukša teorija — 19 8 2. gadā Francijā tika veikts eksperiments, kurā tika demonstrēts, ka divas reiz savienotas kvanta daļiņas arī atšķirtas lielā attā­lumā kaut kā tomēr paliek saistītas. Mainot vienu da­ļiņu, acumirklī mainījās arī otra. Zinātnieki tā arī nav sapratuši, pēc kādiem darbības principiem risinās šis par gaismu ātrākais ceļojums, taču daži teorētiķi uz­skata, ka šāds savienojums notiek pa augstāku dimen­siju ceļiem.

Tāpēc pretēji to cilvēku uzskatiem, kas apliecina uz­ticību tradicionālajām paradigmām, visi mani slavenie sarunu biedri uzskata, ka cilvēce vēl nav sasniegusi savas attīstības augstāko virsotni un mēs esam savstar­pēji saistīti, nevis neatkarīgi no visa pārējā, un pilnīga apziņa sevi ietver gan materialo, gan lielu daudzumu nemateriālās realitātes dimensijas.

Savā būtībā šis jaunais pasaules uzskats liek mums skatīties uz sevi, citiem un visu pārējo nevis šauri, tik pasaulīgajām ego acīm, kas saskata tikai to laiku, kurā esam piedzimuši, bet gan ar dvēseles — mūsu Esamī­bas — patiesā "es" acīm. Arvien vairāk cilvēku nokļūst šajā augstākajā sfērā.

Ar grāmatu Tagadnes spēks Ekharts Tolle pilntiesīgi ieņem savu vietu pasaules mēroga garīgo skolotāju īpašajā lokā. Ekharts vēsta: cilvēces problēma ir dziļi iesakņojusies cilvēka prātā. Jeb drīzāk tajā, ko maldīgi uzskatām par prātu.

Mūsu apziņas plūsma un tendence izvēlēties vieg­lāko ceļu, pilnībā neatveroties pašreizējam mirklim, rada tukšumu. Ar pasaulīgo laiku saistītais prāts, kas patiesībā ir veidots, lai kalpotu mums, mēģina rast līdz­svaru un tāpēc pasludina sevi par saimnieku. Gluži kā taurenis laižas no viena zieda pie otra un vāc medu, tā prāts savāc pagātnes notikumus vai, demonstrējot savu jaunradīto filmu, paredz, kas notiks nākotnē. Ļoti reti mēs spējam atpūsties Tagadnes okeāna dziļumos. Jo tikai šai brīdī — Tagadnē — mēs atrodam savu patieso "es", kas pastāv starp fizisko ķermeni, plūstošajām emo­cijām un darbīgo prātu.

Cilvēces attīstības beigas nav atkarīgas no spējas do­māt, kaut gan tieši tas mūs atšķir no dzīvniekiem.

Inte­lekts, tāpat kā instinkti, ir vienīgi atskaites punkts šajā "ļā. Mūsu augstākais liktenis ir atkalsavienošanās ar s avu pamata Esamību un no šīs neparastās, dievišķās realitātes ik brīdi izpausties arī ikdienišķajā materiālajā pasaulē. Ir viegli to pateikt, taču nav daudz tādu, kas būtu sasnieguši augstākās cilvēka attīstības sfēras.

Laimīgā kārtā ir ceļveži un skolotāji, kas palīdz mums šajā ceļā. Ekharta — kā skolotāja un ceļa zinā­tāja — varenais spēks tomēr neslēpjas mākā izveicīgi priecēt lasītājus ar izklaidējošiem stāstiem, abstraktā iz­skaidrošanā vai apgādāšanā ar noderīgiem tehniskiem paņēmieniem. Viņa maģija drīzāk balstās paša perso­nīgajā pieredzē — viņš ir cilvēks, kas zina. Tā rezultātā viņa vārdos ir tāds spēks, kāds atrodams vienīgi viscie­nījamāko garīgo skolotāju mācībās. Dzīvodams Augstā­kās Realitātes dzīlēs, Ekharts ceļu uz to rāda arī citiem.

Un ja nu mēs patiešām viņam piebiedrotos? Nešau­bos, ka tā pasaule, ko pazīstam, tad mainītos uz labo pusi. Esamības virpulis aizrautu nebūtībā cilvēces baiļu nastu un beidzot atklātos patiesās vērtības. Būtu dzi­musi jauna civilizācija.

Kur gan ir pierādījums, ka šāda Augstākā Realitāte eksistē? Es piedāvāju vienīgi šādu līdzību: kopā var sa­nākt vai vesela zinātnieku armija un izklāstīt jums vi­sus zinātniskos pierādījumus par to, ka banāni ir rūgti. Taču vienīgais, kas jums jāizdara, — jāpagaršo viens, lai saprastu, ka banāni garšo pavisam citādāk.

Galu galā pierādījumi rodami nevis intelektuālos argumen­tos, bet gan saskaroties ar svēto sevī un citos.

Ekharts Tolle meistarīgi paver mums šādu iespēju.

Rasels E. Dikarlo Eri, Pensilvānija, ASV 1998. gada janvārī PATEICĪBA Es sirsnīgi pateicos Konijai Kello par gādīgo atbal­stu un nozīmīgo lomu mana manuskripta izveidošanā par šo grāmatu un tās izvešanu pasaulē. Ir patiess prieks strādāt kopā ar viņu.

Es pateicos Korea Ladneram un tiem lieliskajiem cilvēkiem, kas ir sekmējuši šīs grāmatas tapšanu, do­dot man telpu, šo visdārgāko no dāvanām — telpu rak­stīt un telpu būt. Paldies Adrianai Bredlijai Vankūverā, Maragaretai Millerei Londonā un Endžijai Frančesko • Glastonberijā (Anglijā), Ričardam Menlo parkā un Rennijai Frumkinai Sosalito, Kalifornijā.

Esmu pateicīgs Sērlijai Speksmenai un Hovardam Kello par manuskripta izlasīšanu, izteiktajiem ierosi­nājumiem un noderīgo atbalstu, tāpat arī pateicos tiem cilvēkiem, kas novērtēja un papildināja

manuskriptu arī vēlāk. Paldies Rozai Dendīvičai par manuskripta ap­strādāšanu tikai viņai raksturīgajā unikālajā, prieka pilnajā un profesionālajā manierē.

Visbeidzot, es vēlētos paust mīlestību un pateicību savai mātei un tēvam, bez kuriem šī grāmata nekad nebūtu tapusi, kā ari saviem garīgajiem skolotājiem un visvarenākajam guru no visiem — dzīvei.

IEVADS KA RADAS Šī GRAMATA Kaut ari ļoti maz runāju par savu pagātni un reti par to domāju, tomēr es vēlētos īsi pastāstīt, kā kļuvu par ga­rīgo skolotāju un kā radās šī grāmata.

Līdz trīsdesmit gadu vecumam es atrados gandrīz nepārtrauktā nemiera stāvoklī, kas mijās ar pašnāvnie­ciskas depresijas periodiem. Tagad, par to runājot, man ir sajūta, ka stāstu par kāda cita cilvēka dzīvi.

Kādu nakti, neilgi pēc savas divdesmit devītās dzim­šanas dienas, pamodos ar ārkārtīgu baiļu sajūtu. Es arī agrāk biju pamodies ar šādu sajūtu, taču šoreiz tā bija daudz stiprāka nekā jebkad iepriekš. Nakts klusums, neskaidrās mēbeļu aprises tumšajā istabā, garāmbrau­coša vilciena troksnis tālumā — viss likās tik svešs, nai­dīgs un tik ļoti bezjēdzīgs, ka radīja manī dziļu riebumu pret pasauli. Vispretīgākā lieta, protams, bija tieši mana eksistence. Kāda gan jēga turpināt dzīvot ar ciešanu nastu plecos? Kāpēc turpināt šo nepārtraukto cīņu? Es sa Jutu, ka dziļās alkas pec pilnīgas sevis iznicināšanas, Pec neesamības kļūst daudz spēcīgākas par instinktīvo y elmi dzīvi turpināt.

"Es vairs nespēju ar sevi sadzīvot." Tā bija doma, kas visu laiku atkārtojās manā prātā. Tad pēkšņi es ap­zinājos, cik gan šī doma ir dīvaina. "Vai es esmu viens vai divi? Ja jau vairs nevaru ar sevi sadzīvot, manī ir jābūt diviem — man pašam un tam, ar ko es nevaru sadzīvot. Varbūt," es iedomājos, "tikai viens no mums ir īsts." Šī savādā iedoma mani tā apstulbināja, ka mans prāts pārstāja darboties. Es biju pie pilnas apziņas, bet domu vairs nebija. Tad es jutu, ka iegrimstu tādā kā enerģijas virpulī. No sākuma tā bija lēna kustība, pēc tam tā kļuva jau straujāka. Mani sagrāba stipras bailes, un mans ķer­menis sāka drebēt. Es sadzirdēju vārdu "nepretojies" it kā skanam savās krūtīs. Es sajutu, ka tieku ierauts tuk­šumā. Man likās, šis tukšums drīzāk ir manī, nekā ār­pusē. Piepeši baiļu vairs nebija, un es ļāvu sev krist šajā tukšumā. Man nav ne jausmas, kas notika pēc tam.

Mani pamodināja putnu čivināšana aiz loga. Nekad agrāk nebiju dzirdējis šādu skaņu. Manas acis vēl bija aizvērtas, un domās es redzēju vērtīgu dimantu. Ja di­mantam būtu balss, tā būtu tieši šāda. Es atvēru acis.

Pirmie saules stari spraucās cauri aizkariem. Bez domā­šanas es sajutu un zināju, ka gaisma ir daudz kas vai­rāk, nekā mēs varam iedomāties. Tas maigais mirdzums aiz aizkariem bija pati mīlestība. Man acīs saskrēja asa­ras. Piecēlos un apgāju apkārt istabai. Es pazinu šo is­tabu un tajā pašā laikā apzinājos, ka nekad agrāk pa­tiesībā neesmu to redzējis. Viss bija svaigs un tīrs, it kā tikai nupat būtu radies. Es ņēmu rokās lietas — zī­muli, tukšu pudeli — brīnīdamies par to Esamību un skaistumu.

Todien es staigāju pa pilsētu pilnīgi pārsteigts un izbrīnījies par to, ka uz zemes ir dzīvība, it kā pats tikai nupat būtu nācis pasaulē.

Nākamos piecus mēnešus dzīvoju nepārtrauktā dziļa miera un svētlaimes stāvoklī. Vēlāk šā stāvokļa intensitāte it kā samazinājās, droši vien tāpēc, ka tas bija kļuvis par manu dabīgo stāvokli. Es vēl aizvien spēju darboties pasaulē, lai ari apzinājos, ka nekas, ko jelkad varētu izdarīt, nespētu papildināt to, kas man jau bija.

Protams, es apzinājos, ka ar mani ir noticis kaut kas loti nozīmīgs, taču to ne mazākajā mērā neizpratu. Līdz

brīdim, kad dažus gadus vēlāk, izlasījis garīga satura grāmatas un pabijis kopā ar garīgajiem skolo­tājiem, sapratu, ka tas, ko visi meklē, ar mani jau ir noticis. Es sapratu, ka spēcīgais ciešanu slogs tajā naktī droši vien ir piespiedis manu apziņu atteikties no sais­tības ar to nelaimīgo un ļoti nobijušos "es", kas pa­tiesībā ir tikai prāta izdomājums. Šī atteikšanās laikam bijusi tik pilnīga, ka neīstais, ciešanu pilnais "es" mo­mentāni sabruka, līdzīgi kā saplok piepūšama rotaļ­lieta, kad tai izņem sprūdu. Pāri bija palikusi tikai mana patiesā būtība kā mūžīgi klātesošais "es esmu" — ap­ziņa tās tīrajā stāvoklī, nesasaistīta ar formu. Vēlāk iemācījos ieiet šajā mūžīgajā iekšējā valstībā, kur nav nāves un ko sākumā uztvēru kā tukšumu, turklāt pil­nībā palikdams pie skaidras apziņas. Es piedzīvoju tā­dus neaprakstāmas svētlaimes un dievišķuma mirkļus, kuru priekšā pilnīgi nobāl pat tikko aprakstītās realitā­tes sākotnējā pieredze. Rezultātā uz laiku pazaudēju visu, kas eksistē materiālajā pasaulē. Man nebija ne attiecību, ne darba, ne māju, pat ne noteiktas sociālās identitātes. Gandrīz divus gadus pavadīju, sēžot parkā uz soliņa un izbaudot neaprakstāmu prieku.

Taču pat visskaistākie piedzīvojumi nāk un aiziet. Daudz nozīmīgāka par tiem, iespējams, ir iekšējā miera plūsma, kas kopš tā laika mani ne uz brīdi nav pametusi. Reizēm tā ir ļoti stipra, gandrīz vai sare­dzama, un arī citi to jūt. Reizēm tā ir kaut kur fonā, kā tāla melodija.

Tagad laiku pa laikam cilvēki nāk man klāt un saka: "Es gribu to, kas ir tev. Vai tu vari man to iedot, vai vis­maz parādīt, kā tas iegūstams?" Un es atbildu: "Tevjau tas ir. Tu vienkārši to nejūti, jo tavs prāts rada pārāk lielu troksni." Šī atbilde vēlāk tapa par grāmatu, ko šo­brīd turat savās rokās.

Pats to neaplauzdams, atkal biju ieguvis ārēju iden­titāti. Es biju kļuvis par garīgo skolotāju.

PATIESĪBA, KAS IR CILVĒKA Pēdējo desmit gadu laikā esmu strādājis kopā ar atse­višķiem garīguma meklētājiem vai mazām to grupām Eiropā un Ziemeļamerikā. Šī grāmata ir mana darba bū­tība, cik nu to var izteikt vārdos. Dziļā cieņā un mīles­tībā vēlos pateikties šiem īpašajiem cilvēkiem par viņu drosmi, vēlmi iegūt iekšējas pārmaiņas, izaicinošajiem jautājumiem un gatavību klausīties. Šī grāmata nebūtu radusies bez viņu palīdzības. Viņi pieder vēl aizvien ma­zai, taču laimīgā kārtā augošai garīgo pionieru grupai — cilvēkiem, kas pamazām sasniedz to līmeni, kurā ir iespējams izlauzties no mantotā kolektīvā prāta mo­deļa, kas turējis cilvēkus ciešanu gūstā jau mūžību.

Es ticu, ka šī grāmata atradīs ceļu pie tiem, kas ir gatavi šādai radikālai iekšējai pārvērtībai, un tā darbo­sies kā katalizators. Ļoti ceru, ka tā sasniegs arī tos, ku­riem šīs grāmatas saturs liksies pārdomu vērts, lai gan viņi varbūt vēl nav gatavi to izdzīvot vai pieņemt. Iespē­jams, pēc kāda laika šīs grāmatas iesētā sēkla, apvie­nojusies ar katrā cilvēciskā būtnē esošo apskaidrības sēklu, pēkšņi sāks dzīt asnus un augt.

Grāmatas pašreizējā uzbūve veidojusies bieži vien neapzināti, kā atbilde uz jautājumiem, kas man uzdoti semināros, meditācijas seansos un individuālajās no­darbībās, tāpēc šeit esmu arī izmantojis jautājumu un atbilžu formu. Sajās nodarbībās mācījos un saņēmu tikpat daudz, kā jebkurš no jautātājiem. Dažus jautāju­mus esmu pārrakstījis praktiski vārdu pa vārdam. Citi ir vispārēji, pareizāk sakot, sakombinēti no visbiežāk uzdotajiem noteikta tipa jautājumiem vienā; un no vi­sām attiecīgajām atbildēm ir paņemts pats būtiskākais, lai radītu vienu vispārēju atbildi. Brīžiem rakstīšanas procesā man radās pavisam jaunas atbildes, daudz dzi­ļākas vai izprotamākas par tām, ko jelkad tiku sniedzis. Dažus papildu jautājumus man uzdeva redaktors, lai grāmatā nebūtu neskaidrību.

Jūs redzēsiet, ka no pašas pirmās līdz pēdējai lapai dialogi nepārtraukti tiek risināti divos atšķirīgos līmeņos.

Vienā līmenī es vēršu jūsu uzmanību uz to, kas cilVe ka ir mākslīgs. Es runāju par cilvēka neapzināšanās un prāta darbības traucējumu būtību un to visbiežāka­jām izpausmēm uzvedībā — no konfliktiem personīga­jās

attiecībās līdz karadarbībai starp tautām vai valstīm. Šīs zināšanas ir ļoti svarīgas, jo, bez apzināšanās, ka ne jau jūs esat neīsts, bet tāds ir mākslīgais, ilgstošas pār­vērtības nebūs iespējamas un jūs vienmēr nonāksiet at­pakaļ pie maldiem un sāpēm. Šajā līmenī arī stāstu, kā nepadarīt prāta radīto "es" par sevi pašu un savu per­sonisko problēmu, jo tieši tādā veidā mākslīgais iz­paužas.

Otrā līmenī runāju par dziļu cilvēka apziņas pār­veidošanu — ne kā par tālu nākotnes ieceri, bet iespē­jamu jau tagad, lai arī kas vai kur jūs būtu. Jums tiek parādīts, kā atbrīvot sevi no prāta verdzības, kā ieiet apziņas apskaidrotajā stāvoklī un tur arī palikt līdz mūža galam. Šajā līmenī vārdi ne vienmēr ir saistīti ar informā­ciju, bet bieži izkārtoti tā, lai lasot jūs tuvinātos jaunajai apziņai. Atkal un atkal es tiecos jūs paņemt līdzi mū­žīgās Tagadnes Esamības apziņā, lai sniegtu jums kaut nedaudz apskaidrības. Līdz brīdim, kad pieredzēsiet to, ko aprakstīju, šīs rindas varbūt liksies apnicīgas.

Vēlāk jūs sapratīsiet, ka tajās ir ļoti daudz garīgās ener­ģijas, un, ļoti iespējams, tās kļūs par visnozīmīgākajām šajā grāmatā. Tā kā ikviens cilvēks sevī nes apskaid­rības iedīgli, bieži vēršos tieši pie zinātāja, kas mīt aiz domātāja, — pie dziļākā "es", kas tūdaļ spēj pazīt ga­rīgu patiesību, sasaucas ar to un iegūst no tās spēku.

Pauzes simbols A pēc rindkopas nozīmē, ka ir ietei­cams uz brīdi pārtraukt lasīšanu, mierīgi pasēdēt, sajust un izdzīvot nupat lasīto patiesību. Varbūt tekstā būs vietas, kur pauzi ieturēsiet neapzināti un dabiski.

Sākot lasīt šo grāmatu, tādu vārdu kā "Esamība" vai "Tagadne" nozīme jums varbūt nebūs īsti skaidra.

Vienkārši turpiniet lasīt. Iespējams, ka lasot jums pēk­šņi radīsies kādi jautājumi vai iebildumi. Droši vien at­bildi uz šiem jautājumiem vēlāk sniegs pati grāmata, bet varbūt tiem arī vairs nebūs nozīmes, kad arvien vairāk iedziļināsieties šajā mācībā un sevī.

Nelasiet tikai ar prātu! Meklējiet sevī sajūtu, kas "atsaucas" lasītajam un to pazīst. Es nevaru pateikt jums tādu garīgo patiesību, ko jūs jau nezinātu. Vie­nīgais, ko varu izdarīt, ir atgādināt jums aizmirsto. Tad tiek atmodinātas zināšanas par dzīvi, kas ir tik ļoti se­nas un tomēr mūžīgi jaunas, un tās brīvi izvietojas katrā jūsu ķermeņa šūnā.

Prāts vienmēr grib kaut ko dalīt kategorijās un salīdzināt, taču šī grāmata vairāk palīdzēs tad, ja nemē­ģināsiet salīdzināt tajā rakstīto ar citu mācību termino­loģiju, pretējā gadījumā jūs apmulsīsiet. Tādu vārdu kā "prāts", "laime" un "apziņa" lietojums nevienmēr sa­krīt ar to nozīmi citās mācībās. Nepieķerieties vārdiem! Tie ir tikai pakāpieni, kuri jāatstāj aiz muguras, cik ātri vien iespējams.

Brīžiem citējot Jēzus vai Būdas teikto, apvienības Ceļš uz brīnumu sludināto vai kādu citu mācību, es ne­daru to, lai salīdzinātu, bet gan, lai vērstu jūsu uzmanību to, ka pamatu pamatos pastāv un vienmēr ir pa­stāvējusi tikai viena garīgā mācība, kaut arī pausta da­žādās formās. Dažas no šīm formām, piemēram, senās "liģijas, ir pārklājušās ar tik daudz svešām ietekmēm, ka to garīgā būtība ir tikusi gandrīz pilnībā aizēnota. Tāpēc, ja vien nepēta tuvāk, to dziļākā nozīme vairs nav zināma un pārveidošanas spēks ir zudis.

Citējot senās reliģijas vai kādu citu mācību, mans mērķis ir atklāt to dziļāko nozīmi un tādējādi atjaunot seno pār­veidošanas spēku — it īpaši to lasītāju labā, kas ir šo reliģiju vai skolotāju sekotāji. Es šiem cilvēkiem saku: nav vajadzības doties pēc patiesības kaut kur citur. Ļaujiet man parādīt, kā atrast to, kas jums jau ir.

Lielākoties esmu centies izmantot pēc iespējas neit­rālāku terminoloģiju, lai sasniegtu lielāku lasītāju loku. Šo grāmatu var uzskatīt par vienīgās mūžīgās garīgās mācības — visu reliģiju būtības — mūsdienīgu aplieci­nājumu. Tā nav radusies kādu ārēju spēku ietekmē, bet gan no Pirmsākuma cilvēkā, tāpēc tā nav balstīta teori­jās vai pieņēmumos. Es stāstu par savu iekšējo piere­dzi, un, ja brīžiem izsakos spēcīgi, tad tikai tāpēc, lai izlauztos cauri biezajam prāta aizsardzības slānim un sa­sniegtu to vietu jūsos, kura, tieši tāpat

kā es, zina un pazīst patiesību, kaut reizi to dzirdējusi. Tad parādās sajūsma un pieaugoša dzīvesprieka sajūta, jo kāds iek­šienē it kā saka: "Jā, es zinu, ka tā ir taisnība."

PIRMĀ NODAĻA jus neesat jusu prĀts ..

LIELAKAIS ŠĶĒRSLIS APSKAIDRĪBAS IEGŪŠANAI Kas tas ir — apskaidrība?

Kāds ubags bija nosēdējis ceļa malā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Kādu dienu viņam garām gāja kārtē­jais svešinieks. "Palīdziet nelaimīgajam!" nomurmi­nāja ubags, automātiski pastiepjot pretī savu veco cepuri. "Man nav nekā, ko tev iedot," teica svešinieks. Tad viņš pajautāja: "Kas tas ir, uz kā tu sēdi?"

"Nekas," at­bildēja ubags. "Vienkārši veca kaste. Es sēžu uz tās jau kopš pirmās dienas." "Vai esi kādreiz apskatījies, kas tur ir iekšā?" vaicāja svešinieks. "Nē," ubags atbildēja. "Kāda jēga? Tur nekā nav." "Bet tu labāk paskaties," neatlaidās svešinieks. Ziņkārības dzīts, ubags arī at­lauza kastes vāku. Liels bija viņa pārsteigums, neticība un sajūsma, ieraugot, ka lāde ir pilna ar zeltu.

Es esmu šis svešinieks, kam nav nekā, ko dot, un kurš liek jums paskatīties iekšā. Ne jau kādas lādes iekšpusē, kā minētajā līdzībā, bet kaut kur stipri tuvāk — sevī.

'Bet es neesmu ubags," es dzirdu jūs sakām.

Tie, kas nav atraduši savas patiesās vērtības, proti, Esamības dzirkstošo prieku un tam sekojošo dziļo, nesatricināmo mieru, ir nabagi, pat ja viņiem pieder lielas materiālās bagātības. Piepildījuma vai prieka mir­kļus, apliecināšanos, drošību vai mīlestību viņi meklē ārpusē, taču patiesībā dārgums, kurā ietvertas ne tikai jau nosauktās lietas, bet kurš ir neizmērojami lielāks par to, ko pasaule var piedāvāt, atrodams viņos pašos.

Vārds apskaidrība uzbur domu par kādu pārcilvē­cisku sasniegumu, un mūsu ego patīk to par tādu uzskatīt, taču patiesībā tas ir cilvēka dabiskais stāvok­lis — izjust vienotību ar Esamību. Tas ir stāvoklis, kad esam savienoti ar kaut ko neizmērāmu un nesagrau­jamu, kaut ko, kas, lai cik dīvaini tas neskanētu, esam mēs paši un tomēr daudz plašāks par mums. Apskaid­rība ir savas patiesās būtības atrašana aiz vārda un ķer­meņa. Nespēja just vienotību ar Esamību rada no­šķirtības sajūtu no sevis un pārējās pasaules. Tad jūs apzināti vai neapzināti sākat sevi uztvert kā atsevišķu daļu. Rodas bailes, un gan iekšēji, gan ārēji konflikti kļūst par ikdienišķu parādību.

Man patīk Būdas dotā vienkāršā apskaidrības definī­cija — "ciešanu beigas". Tas nav nekas pārcilvēcisks, vai ne? Protams, kā definīcija tā nav pilnīga. Tā pasaka tikai to, kas apskaidrība nav — tā nav ciešanas. Bet kas tad paliek, kad ciešanu vairs nav? Par to Buda klusē, un viņa klusēšana liek domāt, ka tas ir jānoskaidro katram pa­šam. Buda izmanto negatīvu definīciju, lai prāts ne­uztvertu apskaidrību kā kaut ko tādu, kam ticēt, vai kā pārcilvēcisku sasniegumu — mērķi, ko nav iespējams sa­sniegt. Par spīti šai piesardzībai, lielākā daļa budistu vēl aizvien uzskata, ka apskaidrība iespejama tikai budam, n e viņiem un vismaz ne šajā dzīvē.

Jūs lietojāt vārdu "Esamība". Vai varat paskaidrot, kas ar to ir domāts?

Esamība ir mūžīgā, vienmēr pastāvošā Vienīgā Dzīve aiz neskaitāmajām dzīvības formām, kas pakļau­tas dzimšanai un nāvei. Tomēr Esamība ir ne tikai aiz ikvienas formas, bet arī dziļi to iekšpusē kā šo formu visdziļākā, nesaredzamā un nesagraujamā būtība. Tas nozīmē, ka tā ir sasniedzama, jo atrodas dziļi jūsos un ir jūsu patiesā būtība. Taču necentieties to uztvert ar prātu. Nemēģiniet to saprast. To ir iespējams iepazīt tikai tad, kad prāts klusē. Atrodoties pašreizējā brīdī, kad uzmanība ir pilnībā un pastiprināti vērsta uz Ta­gadni, ir iespējams sajust Esamību, taču jūs nekad ne­sapratīsiet to ar prātu. Esamības apziņas iegūšana,

tās sajušana un apzināšanās — tā ir apskaidrība. s Kad jūs sakāt — Esamība — vai jūs runājat par Dievu? fa i kāpēc to tā arī nesaukt?

Vārds Dievs tūkstošiem gadu ilgušas ļaunprātīgas ""mantošanas rezultātā ir kļuvis par tukšu skaņu. Daž­reiz es to lietoju, taču daru to atturīgi. Ar ļaunprātīgu lz mantošanu es saistu tos cilvēkus, kas nekad pat ar vienu acs kaktiņu nav ielūkojušies svētuma valstībā, bezgalīgajā plašumā aiz vārda "Dievs" nozīmes, taču lieto to ar lielu pārliecību, it kā zinātu, par ko vispār runā. Vai arī tos, kas Dievu apstrīd, it kā viņiem būtu kāda nojauta, kas tad īsti tiek noliegts. Šī kļūdīšanās rada absurdas reliģijas, kļūdainus apgalvojumus un maldus, kā piemēram, "mans vai mūsu Dievs ir vienī­gais patiesais Dievs; jūsējais ir neīsts," vai arī Nīčes slaveno izteikumu — "Dievs ir miris".

Vārds Dievs ir kļuvis par pabeigtu jēdzienu. Tajā brīdī, kad šis vārds tiek izrunāts, prātā rodas tēls. Droši vien tas vairs nav vecs vīrs ar baltu bārdu, taču tomēr vēl aizvien garīgs tēls, kas atveido kaut ko vai kādu ārpus cilvēka, un, jā, gandrīz nenovēršami — kaut kas vai kāds vīriešu dzimtē.

Ne vārds Dievs, ne vārds Esamība, ne arī kāds cits vārds nevar nosaukt vai paskaidrot neaprakstāmo realitāti aiz vārdiem, tāpēc būtiski ir tikai tas, vai šis vārds palīdz vai traucē jums piedzīvot to, uz ko no­rāda. Vai tas norāda uz transcendentālu realitāti, vai arī ātri kļūst par domu, kurai ticat un kas drīz pārvēr­šas par jūsu prāta elku?

Vārds Esamība neko nepaskaidro, taču arī vārds Dievs ne. Tomēr vārdam Esamība ir tā priekšrocība, ka tas ir atvērts jēdziens. Tas nepārveido bezgalīgo Nesaredzamo par ierobežotu realitāti. Tam ir iespējams radīt garīgu tēlu. Nevienam nevar būt īpašu tiesību uz Esamību. Tā ir pati cilvēka būtība, un tā jums ir pieejama momentāni — kā savas esības sajušana, kā apjauta "es esmu", pirms nosakāt, kas tieši. Tāpēc no vārda Esamība līdz pašas Esa­mības pieredzēšanai ir tikai viens mazs solis. ](jis ir lielakais traucēklis šis realitates pieredzešana?

Identificēšanās ar prātu, kas liek domām kļūt neval­dāmām. Nespēja pārtraukt domāt ir šausmīga nelaime, tikai cilvēki to nesaprot, jo no tās cieš gandrīz katrs, un tāpēc to uzskata par normālu. Nepārtrauktais prāta troksnis neļauj jums atrast iekšējā miera valstību, kas nav atšķirama no Esamības. Domu troksnis izveido arī mākslīgu, prāta radītu "es", kas met baiļu un ciešanu ēnu. Mēs to apspriedīsim sīkāk nedaudz vēlāk.

Filozofs Dekarts ticēja, ka ir atradis visnozīmīgāko patiesību, teikdams: "Es domāju — tātad esmu." īste­nībā viņš formulēja visnozīmīgāko kļūdu — domāšanas vienādošanu ar Esamību un personības vienādošanu ar domu. Nerimstošie domātāji, tas ir, praktiski visi cilvēki, atrodas šķietamas nošķirtības stāvoklī — ārprātīgi sarež­ģītā nepārtrauktu problēmu un konfliktu pasaulē, kas at­spoguļo arvien pieaugošo prāta kundzību. Apskaidrība ir stāvoklis, kad cilvēks ir pati pilnība un vienots ar sevi; līdz ar to radis sevī mieru. Vienots ar dzīvi tās redzamajā aspektā — ar pasauli — un vienots arī ar savu dziļāko "es" un Nesaredzamo dzīvi — ar Esamību. Apskaidrība lr ne tikai ciešanu un nepārtraukto iekšējo un ārējo kon­fliktu beigas, tā izbeidz arī šausmīgo vergošanu nepār­trauktajai domu plūsmai. Kāds neticams atvieglojums!

Identificējoties ar prātu, izveidojas necaurredzama Jēdzienu, apzīmējumu, tēlu, vārdu, spriedumu un definīciju siena, kas stāv priekšā patiesām attiecībām. Attiecībām ar sevi pašu, ar citiem cilvēkiem, ar dabu un Dievu. Tieši šī domu siena izveido nošķirtības ilū­ziju, domu, ka esat jūs un — pilnīgi atšķirīgie "citi".

Jūs aizmirstat nozīmīgo faktu, ka, par spīti atšķirībām fi­ziskajā izskatā un atsevišķās formās, mēs esam vienoti ar visu pastāvošo. Ar vārdu "aizmirst" es domāju to, ka vairs nespējat sajust šo vienotību kā

pašsaprotamu realitāti. Jūs varat ticēt, ka tāda ir, taču vairs to neap­zināties. Ticība var mierināt. Taču tikai ar personiskās pieredzes palīdzību tā var jūs atbrīvot.

Domāšana ir kļuvusi par slimību. Slimības parādās, kad tiek izjaukts līdzsvars. Piemēram, tas nav nekas slikts, ja šūnas organismā dalās un vairojas, taču tad,; kad šis process turpinās, neievērojot organisma vaja­dzības, mēs sākam slimot.

Piezīme: prāts ir lielisks instruments, ja to pareizi izmanto. Aplami lietots, tas var būt ļoti postošs. Skaid­rāk izsakoties, jūs ne tik daudz izmantojat savu prātu aplami — jūs vienkārši neizmantojat to vispār. Tas izmanto jūs. Tā ir slimība. Jūs ticat, ka esat jūsu prāts. Tas ir maldīgi. Instruments ir pārņēmis jūs.

Es tam īsti nepiekrītu. Tā ir taisnība, ka man bieži sanāKl domāt bezjēdzīgi, tāpat kā vairumam cilvēku, taču vēl aizvie spēju izmantot savu prātu, lai kaut ko iegūtu un sasniegtu sa­vus mērķus, un to es daru nemitīgi.

Tas, ka spējat atrisināt krustvārdu mīklu vai uzbūvēt atombumbu, vēl nenozīmē, ka izmantojat savu prātu.

Tā­pat kā suņiem patīk grauzt kaulus, arī prātam patīk sevi nodarbināt. Tāpēc tas risina krustvārdu mīklas un iz­gudro atombumbas, jāi neinteresē nekas no tā. Ļaujiet man jums pajautāt: "Vai jūs spējat atbrīvoties no sava prāta, kad vien vēlaties? Vai esat atraduši pogu, kā to izslēgt?"

Tas nozīmē — pavisam pārtraukt domāt? Nē, to nevar, ja nu vienīgi uz īsu mirkli.

Tātad prāts jūs izmanto. Jūs neapzinoties esat identi­ficējušies ar savu prātu, un nemaz nenojaušat, ka esat kļuvis par tā vergu. Un savu paverdzinātāju maldīgi uzskatāt par sevi pašu. Sākums ceļam uz brīvību ir izpratne par to, ka neesat prāts — tas, kas domā. Tajā brīdī, kad sākat vērot domātāju, aktivizējas augstāks ap­ziņas līmenis. Tad jūs saprotat, ka arī aiz domām ek­sistē milzīga garīgo spēju valstība, ka domas ir vienīgi mazītiņš šo spēju gabaliņš. Jūs sākat saprast, ka visas lietas, kam patiešām ir nozīme, — skaistums, mīlestība, jaunrade, prieks, iekšējs miers — rodas ārpus prāta. Jūs sākat atmosties.

ATBRĪVOŠANAS NO PRATA VAŽAM Ko tieši nozīme "verot domātāju"?

Ja cilvēks aiziet pie ārsta un paziņo, ka dzird balsis savā galvā, viņu, visticamāk, nosūtīs pie psihiatra.

Pa­tiesībā līdzīgi ikkatrs dzird vienu vai vairākas balsis savā galvā nepārtraukti — netīšos domu procesus, ku rus cilvēki nemāk apstādināt. Nepārtrauktus monolo­gus vai dialogus.

Jūs droši vien kādreiz esat sastapuši "trakus" cilvē­kus, kas nepārtraukti runājas ar sevi vai kaut ko mur­mina. Nu lūk, tas daudz neatšķiras no tā, kas notiek ari jums un citiem "normāliem" cilvēkiem, tikai jus to nefl izpaužat skaļi. Prāta balss komentē, pārdomā, spriež™ salīdzina, sūdzas, ir apmierināta, neapmierināta un tam­līdzīgi. Balsij nav noteikti jābūt saistītai ar pašreizējo situāciju, tā var no jauna atdzīvināt notikumus nesenā un tālā pagātnē vai arī iztēloties un izdzīvot iespēja mos nākotnes notikumus.

Nākotnes gadījumā tā biežB iedomājas, ka viss noies greizi un rezultāts būs nega tīvs, — to sauc par raizēšanos. Dažreiz šim skaņu ce­liņam pievienojas arī vizuāli tēli jeb "prāta filmas". Pat tad, ja balss darbosies saistībā ar pašreizējo situāciju, t interpretēs to saskaņā ar pagātnes pieredzi. Tas notie tādēļ, ka balss pieder ierobežotajam prātam, kas ir jūs pagātnes un arī pārmantotās kolektīvās atmiņas radīt Tāpēc jūs saskatāt un vērtējat Tagadni ar pagātnes ac: un iegūstat pilnīgi izkropļotu tās ainu. Nav nekas n parasts, ja šī balss ir cilvēka lielākais ienaidnieks. Daudzi cilvēki dzīvo ar mocītāju savā galvā, kas nepārtraukti uZ brūk, soda tos un atņem tiem dzīves enerģiju. Tas ari ir neizmērojamo ciešanu un nelaimju, kā arī slimību cēlonis.

Labā ziņa ir tā, ka no prata važām ir iespējams at­brīvoties. Tā ir vienīgā īstā brīvība. Un jūs varat veikt pirmo soli jau tagad. Sāciet ieklausīties balsī, kas skan jūsu galvā; dariet to, cik bieži vien varat. Pievērsiet

īpašu uzmanību visiem domu modeļiem, kas atkārtojas, — tām vecajām platēm, kas ir spēlētas jūsu prātā, iespē­jams, jau gadiem ilgi. Tā būs "domātāja vērošana" — tas vienkārši ir cits nosaukums procesam, kad jūs ieklausā­ties balsī, kas skan jūsu galvā, un jūs esat tā liecinieks.

Klausoties šai balsī, dariet to objektīvi. Pareizāk sa­kot — nevērtējiet to. Netiesājiet un nenosodiet dzirdēto, jo šāda rīcība nozīmētu, ka balss atkal ir jūs pakļāvusi. Klausoties tajā un vērojot to, jūs drīz sapratīsiet: tur ir balss, un te esmu es. Šī es esmu izpratne, spēja izjust pašam savu klātbūtni, nav doma. Tā rodas aiz prāta.

Tāpēc, ieklausoties savās domās, jūs apzināties ne tikai domas, bet arī sevi kā šo domu liecinieku. Ir ra­dusies jauna apziņas dimensija. Klausoties domās, jutāt apzinātu klātbūtni — savu dziļāko es — aiz doma m. Tad tās zaudē savu spēku pār jums un tūdaļ norimst, jo jūs vairs nedodat prātam enerģiju, neiden­ cējaties ar to. Šis ir nepārtrauktās netīšās domāšanas bel gu sākums.

Kad domas norimstas, jūs piedzīvojat prāta plūs­mas pārtraukumu — mirkli "bez prāta". Sākumā šie mirkļi būs īsi, varbūt dažas sekundes, taču pakāpeniski kļūs ilgāki. Šādos mirkļos cilvēks jūt pārliecinošu klu­sumu un mieru sevī. Tas ir sākums vienotībai ar Esa­mību — cilvēka dabisko stāvokli, ko parasti aizēno prāts. Ja turpināsiet vingrināšanos, klusuma un miera sajūta padziļināsies. Patiesībā šim dziļumam nav beigu. Jūs arī sajutīsiet no šīm dzīlēm nākošu smalku prieka plūsmu — prieku par Esamību.

Tas nav transam līdzīgs stāvoklis. Nepavisam. Šeitļ apziņa nepazūd. Pat pilnīgi pretēji. Ja maksa par mieru būtu apziņas pavājināšanās un maksa par klusumu — dzīvesprieka un modrības trūkums, tad nebūtu vērts tos iegūt. Iekšējas vienotības stāvoklī jūs esat daudz modrāks, daudz vairāk nomodā nekā ar prātu identi­ficētajā realitātē. Jūs esat pilnībā dzīvs. Tas arī palielina vibrāciju biežumu tās enerģijas laukā, kas dod dzīvību fiziskajam ķermenim.

Ieejot aizvien dziļāk šajā "valstībā bez prāta" klāt­ļ būtnes, kā to dažreiz sauc Rietumos, jūs sasniedzat tī­ras apziņas stāvokli. Šeit izjūtat pats savu Esamību tik intensīvi un ar tādu prieku, ka visas domas, emocijas, fiziskais ķermenis, tāpat kā arī visa pārējā pasaule prak­tiski zaudē savu nozīmi. Un tomēr, tas ir nevis ego, bet gan nesavtīgs stāvoklis. Tas paceļ jūs pāri tam, ko iepriekš uzskatījāt par savu "es". Šī Esamība ir jūsu būtība un tajā pašā laikā tā ir neiedomājami varenāka pārjums. Tas, ko šobrīd mēģinu pateikt, varbūt izklau­sās paradoksāli vai pat pretrunīgi, taču nav cita veida, kā to paskaidrot. s "Domātāja vērošanas" vietā pārtraukumu prāta straumē var radīt, gluži vienkārši sakopojot savu uz­manību uz Tagadni. Sajūtiet tieši pašreizējo brīdi. Tas ir loti patīkami. Šādā veidā aiznesat apziņu prom no prāta aktivitātēm un radāt mirkli bez prāta, kad jūsu apziņa ir ārkārtīgi modra, taču jūs nedomājat. Tāda ir šīs me­ditācijas būtība.

Ikdienā varat vingrināties, uzsākot jebkuru vien­kāršu darbību, kas parasti ir tikai līdzeklis izvirzītā mērķa sasniegšanai, un pievēršoties tai ar pastiprinātu uzmanību, lai tā pati kļūst par mērķi. Piemēram, katru reizi, kāpjot augšā vai lejā pa savas mājas vai darbavie­tas kāpnēm, pievērsiet īpašu uzmanību katram pakāpie­nam, katrai kustībai, pat savai elpošanai. Esiet pilnībā šajā brīdī. Vai arī, mazgājot rokas, pievērsiet uzmanību visām sajūtām, kas rodas šīs darbības laikā — ūdens skaņai, ūdens pieskārienam, jūsu roku kustībām, ziepju smaržai un tā tālāk. Vai arī, iekāpis savā mašīnā un aiz­vēris durvis, apstājieties uz mirkli un pavērojiet savas elpas plūsmu. Sāciet apzināties kluso, taču spēcīgo Ta­gadnes klātbūtni! Ir viens noteikts kritērijs, kā pārbau­dīt, vai vingrinoties esat guvis panākumus, — miera Pakāpe, ko jūtat sevī. s Tātad pirmais, taču ļoti svarīgais solis ceļā uz ap­skaidrību — iemācīties nošķirt sevi no prāta. Katru reizi,

kad izveidosiet pauzi prāta plūsmā, jūsu apzinās gaisma kļūs spēcīgāka.

Kādu dienu jūs pamanīsiet, ka balss galvā šķiet uzjautrinoša, tikpat smieklīga kā rotaļa ar bērnu. Tas nozīmē, ka vairs neuztverat sava prāta saturu tik no­pietni, jo sava "es" apziņa vairs no tā nav atkarīga.

APSKAIDRĪBA: PACELŠANĀS PĀRI DOMĀM Vai tad domāšana nav nepieciešama, lai spētu izdzīvot šajā pasaulē?

Prāts ir ierīce, instruments. Tas ir izmantojams īpa­šiem uzdevumiem un, kad uzdevumi ir paveikti, tas atkal jānoliek malā. Šobrīd, es teiktu, apmēram 80 vai 90 procenti no cilvēku domām ne tikai atkārtojas un ir bez­jēdzīgas, taču to disfunkcionalitātes un bieži negatīvās būtības dēļ — arī diezgan kaitīgas. Pavērojiet savu prātu, un jūs redzēsiet, ka man ir taisnība. Tā rodas nopietna dzīves enerģijas noplūde.

Patiesībā nepārtrauktā domāšana ir sava veida pie­;; radums. Kas ir pieradums? Vienkārši — nespēja no kaut kā atteikties. Tas ir stiprāks par jums. Tas arī sniedz jums mākslīgu prieka sajūtu — prieku, kas vien­mēr pārvēršas sāpēs.

Kapec gan lai mes butu pieraduši pie domašanas?

Tāpēc, ka identificējat sevi ar domāšanu, kas no­zīmē, ka apziņu par savu "es" veidojat pēc prāta satura un aktivitātes. Jums šķiet, ka, pārtraucot domāt, jūsu vairs nebūs. Laika gaitā izveidojat prātā tēlu par to, kas esat, balstoties uz personiskajiem un kultūras nosacīju­miem. Nosauksim šo iedomāto sevi par ego. Ego veido prāta darbība un uztur tikai nepārtraukta domāšana. Termins "ego" katram nozīmē kaut ko citu, taču šeit ar to apzīmēju mākslīgo "es", ko radījusi neapzināta iden­tificēšanās ar prātu. Šim ego pašreizējais brīdis gandrīz neeksistē. Tikai pagātne un nākotne tiek uzskatītas par nozīmīgām.

Pilnīgā patiesības pārgrozīšana rodas no apstākļa, ka ego režīmā prāts nespēj pilnvērtīgi darboties. Tas allaž ir nodarbināts ar pagātnes uzturēšanu atmiņā, jo kas gan būtu cilvēks bez tās? Prāts pastāvīgi mēģina ieska­tīties nākotnē, lai būtu drošs, ka turpinās eksistēt, un mēģina tajā atrast kaut nedaudz atvieglojuma vai pie­pildījuma. Tas saka: "Tai dienā, kad notiks šis, tas vai vēl kaut kas, tad būs labi — es būšu laimīgs un atradīšu mieru." Pat tad, kad ego šķietami ir noraizējies par paš­reizējo brīdi, tas neredz Tagadni: ego to uztver pilnīgi aplami, jo skatās ar pagātnes acīm. Vai arī pazemina Tagadni par līdzekli mērķa sasniegšanai; un šis mērķis vienmēr ir prāta veidotā nākotne. Pavērojiet savu prātu, un jūs redzēsiet, ka tieši tā tas arī notiek.

Pašreizējais brīdis ir atslēga uz brīvību. Taču jūs ne spēsiet ieraudzīt šo brīdi, kamēr būsiet identificējies prātu.

Es nevēlos pazaudēt spēju analizēt un izšķirt. Es neiebilstie pret iespēju iemācīties domāt skaidrāk, koncentrēties, taču es nevēlos zaudēt savu prātu. Spēja domāt ir visdārgākais, kas mums ir. Bez tās mēs būtu tikai vēl viena dzīvnieku suga.

Prāta eksistence nav nekas vairāk kā apziņas evolūci­jas pakāpe. Mums ir steidzami jādodas uz nākamo pa­kāpi, pretējā gadījumā prāts mūs iznīcinās, jo ir kļuvis par briesmoni. Es par to runāšu izvērsti mazliet vēlāk. Domāšana un apziņa nav viens un tas pats. Domāšana ir tikai sīka apziņas daļiņa. Doma nevar pastāvēt bez apziņas, taču apziņai doma gan nav vajadzīga.

Apskaidrība nozīmē pacelšanos pāri domām, nevis atgriešanos dzīvnieka vai auga līmenī, kad domāt nav iespējams. Apskaidrības stāvoklī jūs vajadzības gadī­jumā vēl aizvien spējat izmantot savu domājošo prātu, taču daudz efektīvāk un koncentrētāk nekā agrāk. Jūs izmantojat to lielākoties praktiskiem mērķiem un esat brīvi no negribēta iekšējā dialoga — jūsos valda miers. Arī pašreizējā — prāta pārvaldītajā — stāvoklī un it īpaši, ja nepieciešams radošs risinājums, jūs apmēram ik pēc pāris minūtēm svārstāties starp domām un

klu­sumu — prātu un stāvokli "bez prāta". Šis stāvoklis ir apziņa bez domām. Tikai šādā stāvoklī ir iespējams do­māt radoši, jo tad domām nav nekādas reālas varas. Doma viena pati, tiklīdz tā vairs nav savienota ar daudz plašāko apziņas valstību, ātri kļūst tukša, vājprātīga, iznīcinoša.

Prāts ir vienīgi praktisks instruments. Uzbrukt un aizsargāties pret citiem prātiem, savākt, saglabāt un ap­strādāt informāciju — tāds ir prāta uzdevums, taču tas ne pavisam nav radošs. Visi īstenie mākslinieki, pat arī paši to neapzinādamies, rada no "bezprāta" zonas, no iekšējā klusuma. Prāts tikai piešķir formu radošajam impulsam vai atklāsmei. Pat visdižākie zinātnieki ir ap­stiprinājuši, ka viņu lielākie radošie sasniegumi ir vei­dojušies brīžos, kad prāts klusējis. Aptaujājot par savām darba metodēm visas Amerikas izcilākos matemātiķus, Einšteinu ieskaitot, tika iegūti pārsteidzoši rezultāti. Viņi apgalvoja, ka domāšanai "ir tikai otrā plāna loma īsajā, izšķirošajā radīšanas akta brīdī". Tāpēc es teiktu, ka iemesls, kādēļ vairums zinātnieku nespēj radīt, neslēp­jas neprasmē domāt, bet gan tajā, ka viņi neprot domas apstādināt!

Tāds brīnums kā dzīvība uz zemes vai jūsu ķermenī un tās uzturēšana nav ne prāta, ne domāšanas no­pelns.

Ir skaidrs, ka šeit darbojas intelekts, kas ir daudz varenāks par prātu. Kā gan vienkārša cilvēka šūna, kuras diametrs ir viena tūkstošā daļa no collas, var savā DNS saturēt informāciju, kas aizpildītu tūkstoš grāmatu, katru 600 lapu biezumā? Jo vairāk mēs uzzi­nām par ķermeņa darbošanās principiem, jo vairāk saprotam, cik bezgalīgs ir to radījušais intelekts un cik maz mēs zinām. No jauna savienojoties ar šo intelektu, prāts kļūst par visbrīnišķīgāko palīgu. Tad tas kalpo kaut kam lielākam par sevi.

EMOCIJAS: ĶERMEŅA REAKCIJA UZ PRĀTU Bet ka tad ar emocijām? Es biežāk sapinos savas emocijas nekā prātā.

Prāts — manis lietotajā nozīmē — ir ne tikai domas. Tas ietver sevī arī emocijas un jebkurus citus mentālos vai emocionālos reaģēšanas modeļus. Emocijas rodas tur, kur satiekas prāts un ķermenis. Tā ir ķermeņa re­akcija uz prātu jeb — prāta atspulgs ķermenī. Piemē­ram, agresīva vai naidīga doma liks ķermenī parādīties tai enerģijai, ko saucam par dusmām. Ķermenis saga­tavojas cīņai. Doma, ka esat apdraudēts, vienalga, fi­ziski vai psiholoģiski, liek ķermenim sarauties, un tā ir baiļu fiziskā puse. Pētījumos ir pierādīts, ka spēcīgas emocijas izraisa pārmaiņas pat ķermeņa bioķīmijā. Šīs bioķīmiskās izmaiņas ataino emociju fizisko jeb mate­riālo aspektu. Protams, jūs ne vienmēr apzināties visus savu domu modeļus, un bieži tikai ar savu emociju no­vērošanas palīdzību ir iespējams sākt tos apzināties.

Jo stiprāk identificējaties ar savu domāšanu, sim­pātijām un antipātijām, vērtējumiem un interpretāci­jām, tas ir, jo mazāk jūs dzīvojat Tagadnē, jo lielāks būs emocionālās enerģijas lādiņš, vienalga, apzināsieties jūs to, vai arī ne. Ja nejūtat nekādas emocijas, ja it kā esat no tām nošķirts, tad galu galā pieredzēsiet tās tīri fiziskā līmenī — kā fizisku problēmu vai slimību. Pē­dējā laikā par to tiek ļoti daudz rakstīts, tāpēc nav vajadzības tajā iedziļināties. Spēcīgs, neapzināts emo­cionālais modelis var parādīties pat kā ārējs notikums, šķietami ir "gadījies". Piemēram, esmu novērojis, ķa tos' cilvēkus, kuri sevī nes lielas dusmas, tās nemaz neapzinādamies "" nekādi neizpauzdami, visātrāk vār­diski vai pat fiziski aizskars tādi paši dusmīgi cilvēki, un loti bieži bez jebkāda redzama iemesla. Viņiem ir spē­cīgs dusmu starojums, ko noteikti cilvēki uztver neap­zināti un kas ļauj vaļu viņu pašu apslēptajām dusmām.

Ja jums ir grūti sajust emocijas, sāciet koncentrēt uz­manību uz sava ķermeņa iekšējo enerģijas lauku.

Izjūtiet ķermeni no iekšienes. Tas jums liks saskarties ar savām emocijām. Bet to mēs mācīsimies nedaudz vēlāk. jūs sakāt, ka emocijas ir prāta atspulgs ķermenī. Taču daž­reiz starp tiem rodas konjlikts: prāts saka "nē", savukārt emo­cijas — "jā", vai otrādi.

Ja vēlaties patiešām iepazīt prātu, ķermenis vien­mēr sniegs patiesu tā atspoguļojumu, tāpēc vērojiet savas emocijas, jeb drīzāk — sajūtiet tās savā ķermenī. Ja starp prātu un emocijām radies konflikts, domas būs tās, kas melo, bet emocijas paudīs patiesību. Nevis augstāko patiesību par cilvēka Esamību, bet gan rela­tīvo patiesību par prāta stāvokli šajā brīdī.

Konflikts starp virspusējām domām un neapzinātiem garīgajiem procesiem ir bieži novērojama lieta. Jūs var­būt vēl nespējat ienest apziņā savas neapzinātās prāta darbības domu formā, taču tās vienmēr atspoguļojas jūsu ķermenī kā emocijas, un to gan jūs varat pamanīt Vērot emocijas šādā veidā ir būtībā tas pats, kas klau­sīties vai vērot savas domas; to es aprakstīju jau iepriekš Vienīgā atšķirība ir tā, ka doma mīt prātā, savukārt emocijas ir spēcīga fiziska sastāvdaļa un tāpēc galve­nokārt tiek sajustas ķermenī. Varat ļaut emocijām tur būt, bet neatrasties to kontrolē. Vairs nebūdams emo­cijas, jūs esat vērotājs, novērojošā Tagadne. Šādi vin­grinoties, viss, kas ir neapzināts, pamazām iznāks apziņas gaismā.

Tātad emociju novērošana ir tikpat nozīmīga kā domu vē­i r ošana?

Jā. Lai tas kļūst par paradumu, jāpajautā: kas gan notiek manī šobrīd? Šis jautājums jūs uzvedīs uz pa­reizā ceļa. Taču neanalizējiet, vienkārši vērojiet. Kon­centrējiet uzmanību uz iekšieni. Sajūtiet emocionālo enerģiju. Ja emociju nav, ielūkojieties dziļāk ķermeņa iekšējās enerģijas laukā. Tie ir vārti uz Esamību. s Emocijas parasti atveido paplašinātu un pastiprinātu domu modeli, un bieži to nepārvaramā enerģētiskā lā­diņa dēļ sākumā nav viegli noturēties Tagadnē tik ilgi/ lai spētu tās pavērot. Tās cenšas jūs pārņemt, un parasti tām arī izdodas — ja vien jūsos nav pietiekami daudz Tagadnes. Ja tiekat ievilkts apzināšanās neapgaismotā tifikācijā ar emocijām Tagadnes trūkuma dēļ, kā parasti notiek, emocijas pamazām kļūst par jūsu "es" Bieži starp domāšanu un emocijām rodas apbur• loks" tās viena otru baro. Domu modelis rada pār­ietu sevis atspulgu emociju formā, savukārt emociju vibrācijas turpina uzturēt sākotnējo domu modeli, paturot prātā situāciju, notikumu vai cilvēku, kas ir at­tiecīgo emociju cēlonis, domas dod enerģiju šīm emo­cijām, kuras savukārt atkal aktivizē domu modeli un tamlīdzīgi.

Pamatā visas emocijas ir atvasinājumi no vienas pir­matnējās, neizprotamās izjūtas, kas radusies, pazaudējot aiz vārdiem un formām esošo apziņu. Šīs izjūtas ne­izprotamās būtības dēļ ir grūti atrast vārdu, kas to precīzi raksturotu. "Bailes" ir tuvs apzīmējums, taču bez nepārtrauktās apdraudētības sajūtas šī izjūta iekļauj sevī arī dziļas atšķirtības un nepilnības sajūtu. Varbūt labāk būs lietot vārdu, kas ir tikpat nenosakāms kā šī pamatizjūta, un vienkārši sauksim to par "sāpēm". Viens no svarīgākajiem prāta uzdevumiem ir cīnīties pret tām un atbrīvoties no šīm emocionālajām sāpēm (kas arī ir viens no tā nepārtrauktās darbības iemes­liem), taču vienīgais, ko iespējams šādā veidā iegūt, — īslaicīgi tās noslēpt. Patiesībā, jo cītīgāk prāts mēģina atbrīvoties no sāpēm, jo lielākas tās kļūst. Prāts nekad neatradīs risinājumu un arī neļaus jums to meklēt, jo pats ir būtiska problēmas sastāvdaļa. Iedomājieties, kas notiek, ja policijas priekšnieks mēģina atrast ļaunprā­tīgu dedzinātāju, bet patiesībā šis dedzinātājs ir pats Policijas priekšnieks. Jūs neatbrīvosieties no sāpēm, kamēr neatbrīvosieties no identificēšanās ar prātu, no ego. Tikai tad prāts tiks nogāzts no sava varenā troņa un Esamība atklāsies kā jūsu patiesā būtība.

Jā, es zinu, ko jūs gribējāt jautāt.

Es gribēju jautāt: taču kā tad ar pozitīvajām emocijām — tā­dām kā mīlestība un prieks?

Tās nav atšķiramas no cilvēka dabiskā stāvokļa — iekšējās vienotības ar Esamību. Mīlestības un prieka mir­kļi vai neilgie iekšēja miera brīži tiek piedzīvoti katru reizi, kad domu straumē rodas pārtraukums.

Lielāka­jai daļai cilvēku šādi pārtraukumi rodas reti un tikai nejauši — brīžos, kad prāts tiek saukts par "mēmu", vai nu liela skaistuma, ārkārtējas fiziskās piepūles vai arī lielu briesmu rezultātā. Tad pēkšņi parādās iekšējs klusums. Un šajā klusumā ir tik tikko manāms, taču spēcīgs prieks; te ir mīlestība un miers.

Parasti šādi brīži ir neilgi, jo prāts steidzīgi atsāk savu trokšņaino darbību, ko saucam par domāšanu.

Mīlestība, prieks un miers nespēj zelt un plaukt, kamēr neesat atbrīvojušies no prāta važām. Un es tās tomēr nesauktu par emocijām. Tās atrodas starp emocijām, taču daudz dziļākā līmenī. Tāpēc ir pilnībā jāapzinās savas emocijas un jāprot tās sajust, pirms spēsiet pie­dzīvot ari to, kas ir aiz tām. Vārda "emocijas" burtis­kais tulkojums ir "traucēklis". Šis vārds nāk no latīņu valodas vārda emovere, kas nozīmē "traucēt".

Mīlestība, prieks un miers ir dziļi Esamības stāvokļi, vai drīzāk — trīs aspekti iekšējai vienotībai ar Esa­mību. Kā tādiem tiem nav pretstatu. Tie rodas aiz prāta sfēras. Emocijas,kā daļa no dubultā prāta ir pakļautas pretstatu likumiem. No tā izriet, ka nevar būt labais bez ļaunā. Tāpēc neapskaidrotajā stāvoklī, kad identi­ficējamies ar prātu, tas, ko maldīgi saucam par prieku, parasti ir tikai īslaicīga nemitīgi mainīgā sāpju un prieka cikla patīkamā puse. Šāds prieks vienmēr tiek iegūts no lietām ārpus cilvēka, taču patiess prieks rodas ti­kai iekšienē. Tā pati lieta, kas šodien jūs priecē; rīt jau sāpinās vai arī izzudīs — un tās trūkums atkal radīs sāpes. Un tas, kas bieži tiek uzskatīts par mīlestību, varbūt kādu laiku būs patīkams un aizraujošs, taču patiesībā ir tikai pieradums un pieķeršanās, ārkārtīgi nepilnīgs stāvoklis, kas vienā brīdī var pārvērsties ciešanās. Daudzas "mīlestības" attiecības pēc tam, kad sākotnējā eiforija ir pagājusi, patiesībā svārstās starp "mīlestību" un naidu, valdzinājumu un atsveši­nāšanos. īsta mīlestība neliek cilvēkam ciest. Kā gan tā to varētu? Tā pēkšņi nepārvēršas naidā, tāpat kā patiess prieks nepārvēršas sāpēs. Kā jau teicu, pat pirms ap­skaidrības sasniegšanas, pirms atbrīvošanās no prāta važām ir iespējams uz mirkli piedzīvot patiesu prieku, mīlestību vai dziļu iekšēju mieru, klusumu. Tie ir cil­vēka patiesās būtības aspekti, ko parasti aizēno prāts. Pat "normālajās" pieraduma attiecībās var būt mirkļi, kad sajūtams kaut kas neviltots un patiess. Taču tie būs tikai īsi brīži, ko drīz atkal noslēps prāta iejaukšanās. Tad var likties, ka jums ir piederējis kaut kas ļoti vēr­tīgs, kas nu pazaudēts, vai arī prāts var jūs pārliecināt, ka tā bijusi tikai ilūzija. Patiesībā tā nebija ilūzija un to nav iespējams pazaudēt. Tā ir daļa no cilvēka da­biskā stāvokļa, ko prāts var aizēnot, taču nekad nespēj iznicināt. Pat tad, kad debesis ir tumšu makonu aiz­klātas, saule nav pazudusi. Tā vēl aizvien ir tur, aiz mākoņiem.

Buda ir teicis, ka sāpes un ciešanas rodas no alkām un vēl­mēm, tāpēc, lai atbrīvotos no ciešanām, ir jābeidz vēlēties.

Alkas ir prāta darbības rezultāts, tās meklē glābiņu vai piepildījumu ārējās lietās un nākotnē, aizvietojot Esamības prieku. Tik ilgi, kamēr identificējos ar prātu, es identificējos arī šīm alkām, vajadzībām, iegribām, pieķeršanos un atsvešināšanos, un bez tām nav nekāda cita "es", izņemot vienīgi iespējamību, nepiepildīto po­tenciālu, sēklu, kas vēl nav uzdīgusi. Šajā stāvoklī pat vēlme pēc brīvības vai apskaidrības ir tikai vēl vienas alkas pēc piepildījuma vai vienotības nākotnē. Tāpēc necentieties atbrīvoties no alkām vai "sasniegt" ap­skaidrību. Sāciet dzīvot Tagadnē! Esiet tajā kā prāta novērotājs! Tā vietā, lai atsauktos uz Budu, esiet pats Buda, esiet "atmodinātais", jo tieši to vārds "buda" arī nozīmē.

Cilvēki ir dzīvojuši sāpju varā jau mūžību, kopš tā laika, kad no augstākās valstības ienāca laika un prāta pasaulē un zaudēja apziņu par Esamību. Tajā brīdī cil­vēki sāka sevi uzskatīt par nenozīmīgām daļiņām sve­šajā izplatījumā, nesavienotām ar Pirmsākumu un citai ar citu.

Sāpes būs nenovēršamas tik ilgi, kamēr identificēsie­ties ar savu prātu, kamēr, garīgajos terminos runājot, jūsu apziņa nebūs modra. Es domāju galvenokārt ga­rīgās sāpes, kas ir galvenais fizisko sāpju un fizisko

slimību cēlonis. Aizvainojums, naids, sevis žēlošana, vainas apziņa, dusmas, nomāktība, greizsirdība un tā tālāk, pat vissīkākais aizkaitinājums — tās visas ir sāpju formas. Un katrs prieka vai emocionālas "pacilātības brīdis ietver sevī sāpju sēklu — tas ir nešķiramais pret­stats, kas laika gaitā sevi parādīs.

Katrs, kurš reiz ir lietojis narkotikas, lai "paceltos debesu augstumos", zina, ka bauda beigās izsīkst, ap­mierinājums pārvēršas sāpēs. Daudzi cilvēki no savas pieredzes zina arī to, cik viegli un ātri intīmas attie­cības no prieka avota var pārvērsties par sāpju jūru. Raugoties no augstāka skatupunkta, gan negatīvā, gan pozitīvā polaritāte abas ir vienas monētas divas pu­ses — abas ir daļa no pamatā esošajām sāpēm, kas nav nošķiramas no tā apziņas stāvokļa, kurā esam identi­ficējušies ar prātu.

Ir divi sāpju līmeņi — sāpes, ko radāt šobrīd, un sāpes no pagātnes, kas vēl aizvien mīt jūsu prātā un ķermenī. Kā pārtraukt radīt sāpes Tagadnē un kā atbrī­voties no pagātnes sāpēm — tieši to es vēlos tagad ar jums pārrunāt.

OTRĀ NODAĻA APZINA: atbrĪvoŠanĀs NO SĀPĒM NERADIET TAGADNĒ VĒL VAIRĀK SĀPJU Neviena cilvēka dzīve nav pilnībā brīva no sāpēm un cie­šanām. Vai tad drīzāk nav jāiemācās ar tām sadzīvot, nevis jācenšas no tām izvairīties?

Lielākā daļa cilvēces sāpju ir nevajadzīgas. Tās ra­dām mēs paši tik ilgi, kamēr nepieskatītais prāts valda pār mūsu dzīvi. Sāpes, ko radāt šobrīd, vienmēr ir esošā nepieņemšanas, neapzinātas pretestības forma. Domu līmenī šī aizsargāšanās izpaužas kā vērtējums. Emo­cionālajā līmenī — kā negativitāte. Sāpju intensitāte ir< atkarīga no pakāpes, kādā jūs pretojaties pašreizējam mirklim, kas savukārt atkal izriet no tā, cik ļoti esat identificējušies ar prātu. Prāts vienmēr cenšas noliegt Tagadni un no tās aizbēgt. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk esat identificējies ar savu prātu, jo vairāk ciešat. Varētu to pavērst arī tā — jo vairāk jūs spējat pieņemt un godāt Tagadni, jo vairāk atbrīvojaties no sāpēm un ciešanām, kā arī no ego prāta.

Kāpēc prāts pastāvīgi noliedz vai atraida Tagadni? Tāpēc, ka tas nespēj funkcionēt un saglabāt vadības grožus bez laika, kas ir pagātne un nākotne; tāpēc tas uztver bezgalīgo Tagadni kā draudu. Laiks un prāts patiesībā ir nešķirami.

Iedomājieties zemi, brīvu no cilvēkiem, kur vienī­gās dzīvības formas ir augi un dzīvnieki. Vai šeit vēl aizvien būtu pagātne un nākotne? Vai mēs vēl jopro­jām runātu par laika nozīmi? "Cik ir pulkstenis? Kāds šodien datums?" — šādi jautājumi būtu diezgan nejē­dzīgi, pat ja būtu kāds, kas spētu tā pajautāt. Ozols vai ērglis būtu apmulsuši, izdzirdot šādus jautājumus. "Cik pulkstenis?" — tie pārjautātu. "Nu protams, ka Ta­gadne. Šobrīd ir Tagadne. Kas gan vēl cits varētu būt?"

Jā, cilvēkiem ir nepieciešams gan prāts, gan laiks, lai spētu darboties šajā pasaulē, taču ir tāds brīdis, kad tie abi pārņem mūsu dzīvi, un tieši tad arī sāk rasties darbības traucējumi, sāpes un ciešanas.

Lai nodrošinātu savu kundzību, prāts ar pagātnes un nākotnes palīdzību nepārtraukti cenšas aizsegt paš­reizējo mirkli un tāpēc tiek aizēnota cilvēka patiesā bū­tība, jo dzīvības pilno un bezgalīgo Esamības radošo potenciālu, kas nav nošķirams no Tagadnes, aizsedz laiks. Aizvien lielāka un smagāka laika nasta uzkrājas cilvēka prātā. Visi cilvēki cieš no šīs nastas, un šīs nas­tas smagums palielinās ik reizi, kad tiek ignorēts vai noliegts kāds vērtīgs brīdis, vai arī tas tiek padarīts par līdzekli, kā iegūt kādu mirkli nākotnes ainā, kas ek­sistē tikai prātā un nekad ne realitātē; Laika uzkrājumi gan kolektīvajā, gan individuālajā cilvēka atmiņā ietver sevī arī lielu daudzumu pagātnes sāpju.

Ja vairs nevēlaties sāpināt sevi un citus, ja vairs nevēlaties pievienot vēl kādu artavu sevī mītošajam pagātnes sāpju krājumam, tad neradiet vairs laiku, vai vismaz neradiet vairāk laika, nekā nepieciešams, lai

tiktu galā ar dzīves praktiskajiem aspektiem. Kā iz­beigt laika radīšanu? Pilnībā jāapzinās, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas jums vispār ir. Padariet Tagadni par centrālo savā dzīvē. Ja agrāk dzīvojāt laikā, bet Tagadnē paciemojāties tikai uz īsu brīdi, tad pārcelieties dzīvot Tagadnē un apciemojiet pagātni un nākotni tikai tad, kad nepieciešams risināt praktiskās dzīves situācijas. Sakiet vienmēr "jā" pašreizējam brīdim. Kas gan varētu būt vēl bezjēdzīgāks, vēl nesaprātīgāks, kā radīt iek­šēju pretestību pret kaut ko tādu, kas nenovēršami iri Kas var būt vēl nesaprātīgāk kā pretoties dzīvei, kas vienmēr ir šeit, tieši šajā brīdī?

Padodieties tam, kas iri Sakiet dzīvei "jā" — un jūs manīsiet, ka tā pēkšņi sāk darboties jūsu labā, nevis pret jums. s Pašreizējais brīdis dažreiz ir nepieņemams, nepatīkams vai pat briesmīgs.

Tas ir tāds, kāds ir. Pavērojiet, kā prāts to apzī­mogo un kā šis apzīmogošanas process, šī nepārtrauk­tā vērtēšana un tiesāšana, rada sāpes un ciešanas. Vērojot prāta darbības principus, izejiet no tā pre­testības sistēmas un ļaujietpašreizējam mirklim notikt. Tas jums dos iekšējas brīvības apziņu — brīvību no ārējiem apstākļiem un patiesu miera stāvokli. Un tad, raugoties uz notikumiem, rīkojieties, ka vajadzīgs vai iespējams.

Pieņemiet to — un tad rīkojieties. Lai ko pašreizē­jais brīdis nestu, pieņemiet to, it kā pats būtu to iz­vēlējies. Vienmēr darbojieties kopā ar to, nevis pret. Lai tas ir jūsu draugs un sabiedrotais, nevis ienaidnieks! Tas patiešām neticami pārvērtīs visu jūsu dzīvi. s PAGĀTNES SĀPES: SĀPJU ĶERMEŅA IZNĪCINĀŠANA Kamēr nespējat piekļūt Tagadnes spēkam, piedzī­votās emocionālās sāpes atstāj jūsos pēdas. Tās apvie­nojas ar tur jau esošajām pagātnes sāpēm un ieperinās jūsu prātā un ķermenī. Tur iekļautas arī bērnībā pie­dzīvotās sāpes, kad nokļuvāt šajā apzināšanās neap­gaismotajā pasaulē. Šīs uzkrātās sāpes ir negatīvās enerģijas lauks, kas pārņem visu jūsu prātu un ķermeni. Ja skatāties uz to kā Nesaredzamu, neatkarīgu realitāti, tad neesat sevišķi tālu no patiesības. Tas ir emocionālais sāpju ķermenis.

Tas darbojas divos režīmos: snaudas un darbīgajā re­žīmā. Sāpju ķermenis var snaust 90 procentus no laika un tad, ja tas atrodas dziļi nelaimīgā cilvēkā, — dar­boties nepārtraukti. Daži cilvēki dzīvo tikai savā sāpju ķermenī, un ir arī tādi, kas ar to sastopas tikai noteiktās situācijās, piemēram, intīmās attiecībās, ar pagātnes zaudējumiem vai vientulību saistītos notikumos, kad piedzīvota fiziska vai emocionāla pārestība un tamlī­dzīgi. To var aktivizēt jebkas, it īpaši, ja jūsu pagātnē atrodams līdzīgs sāpju modelis. Kad sāpju ķermenis ir sagatavojies pamosties no snaudas stāvokļa, pat viena doma vai kāda tuva cilvēka nevainīga piezīme var to iedarbināt.

Daži sāpju ķermeņi ir nepatīkami, taču relatīvi ne­kaitīgi, piemēram, bērnam, kas nepārtraukti činkst. Citi ir nežēlīgi un iznīcinoši dēmoni, patiešām briesmoņi. Daži ir arī fiziski, taču lielākā daļa tomēr emocionāli vardarbīgi. Daži no tiem uzbruks jums apkārt esoša­jiem vai tuvajiem ķermeņiem, savukārt citi tiranizēs jūs, savu saimnieku. Domas un izjūtas par savu dzīvi tad kļūst ļoti negatīvas un iznīcinošas. Arī slimības un nelaimes gadījumi nereti rodas šādā veidā. Daži sāpju ķermeņi noved savus saimniekus līdz pašnāvībai.

Kad liekas, ka pazīstat kādu cilvēku pilnībā, bet pēkšņi ieskatāties acīs pilnīgam svešiniekam, ļaunam radījumam, jūs jūtaties diezgan satriekts. Protams, ir daudz svarīgāk pētīt šī notikuma sekas sevī, nevis otrā cilvēkā. Novērojiet jebkādas ciešanu pazīmes sevī, jebkādā formā — tas var būt pamodinātais sāpju ķer­menis. Tas var pieņemt visdažādākās formas — aiz­kaitinājuma, nepacietības, slikta garastāvokļa,

vēlmes sāpināt, dusmu, niknuma, depresijas, vēlmes dramati­zēt savas attiecības u.tml. Apstādiniet to brīdī, kad tas mostas no miega!

Sāpju ķermenis grib izdzīvot, tāpat kā jebkura ra­dība realitātē, un izdzīvot tas var tikai tad, ja liek jums neapzināti ar to identificēties. Tikai tad tas var pamosties, pārņemt jūs, kļūt par jums un dzīvot jūsu iekšienē.

Tas barojas nojums. To baros katrs pārdzīvo­jums ar līdzīga veida enerģiju, viss, kas kaut kādā veidā spēj turpināt sāpes — dusmas, pašiznīcinošas domas, naids, skumjas, emocionālas drāmas, vardarbība un pat slimība. Reiz Jūs pārņēmis, sāpju ķermenis radīs jūsu dzīvē situācijas, kas sniedz tam nepieciešamo barību — līdzīga veida enerģiju. Sāpes var barot tikai sāpes. Sā­pes nevar baroties no prieka. To sāpes nespēj sagremot.

Ja sāpju ķermenis ir pārņēmis jūs, būs nepieciešamas arvien jaunas sāpes. Jūs kļūsiet par upuri vai vainīgo.

Jūs vēlēsieties vai nu radīt sāpes vai tās piedzīvot, vai ari abus kopā. Jūs pats to, protams, neapzināsieties un aiz­rautīgi apgalvosiet, ka nevēlaties ciest. Taču ieskatieties dziļāk, un tad redzēsiet, ka jūsu uzvedība un domāšana nepārtraukti veido situācijas, kas sāpina gan jūs, gan ci­tus. To patiesi apzinoties, šis modelis pazustu, jo vēlēties ciešanas ir neprātīgi, un apzināti neviens nav neprātīgs.

Sāpju ķermenis, kas ir ego tumšā ēna, patiesībā bai­dās no apziņas gaismas. Tam ir bail, ka to atradīs. Tā eksistence ir atkarīga no neapzinātās identificēšanās ar to, kā arī no neapzinātajām bailēm saskarties ar sāpēm sevī. Taču, ja nestāsieties tam pretī, ja neienesīsiet ap­ziņas gaismu savās sāpēs, tad nāksies tās pārdzīvot atkal un atkal. Sāpju ķermenis var likties kā bīstams briesmonis, uz ko ir baisi pat skatīties, taču es jums galvoju, ka tā ir tikai mazsvarīga iedoma, kas nespēj uzvarēt Tagadnes spēku.

Dažas garīgās mācības apgalvo, ka sāpes ir vienīgi ilūzija, un tas ir ļoti patiesi teikts. Jautājums ir tāds: vai tā ir patiesība arī jums? Tikai ticība nepadara nevienu apgalvojumu patiesu. Vai vēlaties dzīvot sāpēs visu atlikušo mūžu un nemitīgi apgalvot, ka tās ir tikai ilū­zija? Vai tas atbrīvos jūs no ciešanām? Daudz svarīgāk ir šo patiesību īstenot, tas ir — padarīt to patiesu savā pieredzē.

Tāpēc sāpju ķermenis nevēlas tikt novērots un ieraudzīts visā pilnībā. Tajā brīdī, kad to novērojat, sajūtat tā enerģijas lauku sevī un pievēršat tam uzma­nību, šī identitāte tiek salauzta. Ir iesaistījusies aug­stāka apziņas dimensija. Es to saucu par Tagadni. Jūs tagad esat liecinieks, sāpju ķermeņa novērotājs. Tas nozīmē, ka sāpju ķermenis vairs nespēj jūs izmantot, izliekoties par jūsu "es", un nespēj nojums sevi arī pa­pildināt. Jūs esat atradis pats savu iekšējo spēku. Esat atradis Tagadnes spēku.

Kas notiek ar sāpju ķermeni, kad mūsu apziņa kļūst pietie­kami modra, lai mēs salauztu identijicēšanos ar to?

To rada neapzināšanās; apziņa pārvēršas sevī. Apus­tulis Pāvils ir ļoti skaisti noformulējis šo universālo prin­cipu: "Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma." Tāpat kā nav iespējams uzvarēt tumsu, nav iespējams uzvarēt ari sāpju ķermeni. Mēģinājumi to izdarīt radītu iekšēju konfliktu un sāpes turpinātos. Vērošana ir pietiekami efektīva. Tas nozīmē — pašreizējā brīdī pieņemt sāpju ķermeni kā daļu no esošā.

Sāpju ķermenis sastāv no ieslodzītas dzīvības ener­ģijas, kas ir atdalījusies no lielā enerģijas lauka un ne­dabiskajā procesā, kad identificējaties ar prātu, uz laiku kļuvusi autonoma. Tā it kā sāk iedarboties pati uz sevi, līdzīgi dzīvniekam, kas cenšas noķert savu asti, un kļūst nomācoša. Kāpēc gan tad, jūsuprāt, mūsu civilizācija ir sākusi pati sevi iznīcināt? Tomēr arī dzīvību nomāco­šie spēki vēl aizvien ir dzīves enerģija.

Kad pamazām atbrīvosieties no šīs identitātes un kļūsiet par vērotāju, sāpju ķermenis kādu laiku vēl tur­pinās darboties un mēģinās jūs atkal ievilināt savā slazdā. Lai arī jūs vairs nedodat tam enerģiju

identifi­cējoties, tas kādu brīdi turpinās būt aktīvs, līdzīgi kā propellers kādu laiku turpina griezties, pat ja to vairs nedarbiņa. Šajā posmā tas var radīt arī fiziskas sāpes un vainas dažādās ķermeņa daļās, taču tās neturpinā­sies ilgi. Palieciet Tagadnē, uzturiet apziņu modru! Esiet allaž modrs savas iekšējās telpas sargātājs. Jums ir ne­pieciešams būt Tagadnē, lai spētu tieši novērot sāpju ķermeni un sajust tā enerģiju. Tad tas nevarēs kontrolēt jūsu domas. Tajā brīdī, kad domāšana nokļūst vienā lī­menī ar sāpju ķermeņa enerģijas lauku, jūs no jauna ar to identificējaties un barojat to ar savām domām.

Piemēram, ja galvenās enerģijas vibrācijas sāpju ķer­menī ir dusmas un ja jūs risināt dusmas raisošas do­mas, kavējoties pie tā, ko kāds jums nodarījis vai ko taisāties nodarīt viņam, jūsu apziņa vairs nav modra un sāpju ķermenis ieņem jūsu vietu. Aiz dusmām vien­mēr slēpjas sāpes. Kad jums ir slikts garastāvoklis un jūs sākat šķetināt negatīvas domas, uzskaitot, cik šaus­mīga ir jūsu dzīve, domāšana jau atkal ir apvienojusies ar sāpju ķermeni —jūsu apziņa atkal ir zaudējusi modrumu un jūs esat viegli ievainojams sāpju ķermeņa uzbrukumos. "Apziņas modruma zaudēšana" šajā gadījumā apzīmē mentālu vai emocionālu modeli. Tas norāda uz pilnīgu vērošanas trūkumu.

Ilgstoša apzināta uzmanība pārrauj saikni starp t sāpju ķermeni un domu norisēm un aizsāk pārmaiņu procesu. Sāpes it kā kļūst par apziņas liesmas deg­vielu, kas rezultātā kvēlo vēl spožāk. Tā ir senās al­ķīmijas mākslas ezoteriskā nozīme: vienkāršs metāls tiek pārvērsts zeltā — ciešanas tiek pārvērstas apziņā. Sašķeltais tiek sadziedēts, un jūs atkal esat vesels. Tad jūsu pienākums ir vairs neradīt sāpes.

Tātad īsumā process ir šāds. Sakopojiet uzmanību uz izjūtām sevī. Apzinieties savu sāpju ķermeni.

Pie­ņemiet tā Esamību sevī. Nedomājiet par to — neļaujiet izjūtai kļūt par domu. Nevērtējiet un neanalizējiet. Ne­veidojiet šādi savu identitāti. Palieciet šajā brīdī un tur­piniet vērot, kas notiek jūsu iekšienē. Apzinieties ne tikai emocionālo sāpju, bet arī klusā vērotāja Esamību. Tas ir Tagadnes spēks, jūsu apzinātās Esamības spēks. Un tad gaidiet, kas notiks. s Daudzām sievietēm sāpju ķermenis atmostas tieši laikā pirms menstruācijām. Par tā iemesliem sīkāk ru­nāšu mazliet vēlāk. Šobrīd teikšu vienīgi to, ka jums ir iespēja iegūt visspēcīgāko garīgo rūdījumu un īsā laikā uzveikt visas pagātnes sāpes, ja spējat palikt modra un dzīvot pašreizējā brīdī, un vērot visu, kas notiek jūsu iekšienē, un nepakļauties tam.

EGO IDENTIFICĒŠANA AR SĀPJU ĶERMENI Nupat aprakstītais process ir ļoti iedarbīgs un vien­kāršs. To var iemācīties pat bērns, un es ļoti ceru, ka kādu dienu tā būs viena no pirmajām lietām, ko bērniem mācīs skolā. Ja esat sapratuši atrašanās Tagadnē pa­matprincipu — novērot to, kas notiek iekšienē — un apzināties to, jo esat pieredzējis pašreizējo brīdi, tad jūsu rokās atrodas visspēcīgākais pārveidošanās instruments.

Es nenoliedzu, ka jums vajadzēs saskarties ar spē­cīgu iekšējo pretestību, lai atbrīvotos no sāpēm. Tas būs sevišķi grūti gadījumā, ja esat bijis ļoti cieši saau­dzis ar savu emocionālo sāpju ķermeni lielāko dzīves daļu un tajā balstās gandrīz visa jūsu izpratne par sevi. Tas nozīmē, ka esat padarījis sevi nelaimīgu ar sāpju ķermeņa palīdzību un ticat, ka šī prāta radītā ilūzija ir jūsu "es". Šādā gadījumā neapzinātās bailes zaudēt savu identitāti radīs spēcīgu pretestību jebkādiem mē­ģinājumiem no tās atbrīvoties. Citiem vārdiem sakot, jūs labprātāk būsiet sāpēs — būsiet sāpju ķermenis —, nekā metīsieties nezināmajā un riskēsiet zaudēt nelai­mīgo, taču tik ļoti pazīstamo "es".

Ja jūs tiešām tā jūtaties, pavērojiet šo pretestību sevī. Pavērojiet, kā esat pieķēries savām sāpēm. Esiet modrs. Ievērojiet dīvaino baudu, ko gūstat no savām ciešanām. Ievērojiet nepārvaramo tieksmi par tām

ru­nāt vai domāt. Pretestība beigsies, ja apzināsiet to. Tad jūs spēsiet koncentrēties uz sāpju ķermeni, kļūt par tā liecinieku un uzsākt pārveidošanu.

To varat paveikt tikai jūs pats. Neviens to nespēj izdarīt jūsu vietā. Taču, ja jums palaimējas atrast cilvēkus, kas ir pilnībā izkopuši apziņas modrumu, un ir iespējams vi­ņiem pievienoties un kopīgi doties Tagadnes stāvoklī, tas var būt noderīgi un paātrināt notikumu gaitu. Tādā veidā arī jūsu apziņas gaisma kļūs stiprāka.

Ja pagali, kas nupat sākusi dūmot, ieliek ugunskurā, arī no tā iz­ņemta, tā degs spēcīgām liesmām. Galu galā, uguns jau ir viena. Būt par šo uguni ir viens no garīgā skolotāja uzdevumiem. Daži skolotāji to spēj, jo ir pārkāpuši prāta robežu un spēj radīt un noturēt intensīvu apzi­nātās Tagadnes stāvokli, arī strādājot ar citiem.

BAIĻU IZCELSME Jūs minējāt bailes kā dalu no mūsu emocionālajām sāpēm. Kā rodas bailes un kāpēc to ir tik daudz cilvēku dzīvē? Un vai tad noteikts baiļu daudzums nav pat nepieciešams, lai sevi pasargātu? Ja man nebūtu bailes no uguns, es varbūt ieliktu tajā savu roku un apdedzinātos.

Iemesls, kāpēc jūs neliekat roku ugunī, nav bailes — jūs to nedarāt, jo zināt, ka apdedzināsieties. Jums nav nepieciešamas bailes, lai izvairītos no nevajadzīgām briesmām, bet gan nedaudz intelekta un veselā saprāta. Šādās praktiskās lietās ir noderīgi izmantot pagātnē iegūtās zināšanas. Taču, ja kāds draudētu ar uguni vai fizisku vardarbību, jūs izjustu kaut ko līdzīgu bailēm. Tā ir instinktīva vēlme izvairīties no briesmām, nevis tas psiholoģiskais baiļu stāvoklis, par ko es runāju. Psiholoģiskais baiļu stāvoklis nav saistīts ar jebkādām konkrētām un reāli draudošām briesmām. Šīs bailes parādās dažādās formās kā nemiers, raizes, uztraukums, nervozitāte, saspringums, šausmas, uzmācīga baiļu sa­jūta un tamlīdzīgi. Tās ir bailes no lietām, kas varētu notikt, ne par to, kas notiek konkrētajā brīdī. Jūs esat tieši šeit un šajā brīdī, savukārt prāts atrodas nākotnē.

Tas rada raizes. Un cilvēkam, kas identificējies ar savu prātu un pazaudējis saskari ar Tagadnes spēku un vien­kāršību, raizes kļūst par pastāvīgu pavadoni. Vienmēr ir iespējams tikt galā ar pašreizējo brīdi, taču ir neie­spējami mēroties spēkiem ar kaut ko, kas ir tikai prāta projekcija, — nav iespējams pieveikt nākotni.

Turklāt tik ilgi, kamēr esat identificējies ar prātu, jūsu dzīvi vada ego, kā jau pirmīt norādīju. Iedomātās būtības dēļ un kā par spīti smalkajiem aizsardzības me­hānismiem, ego ir ļoti viegli ievainojams un par sevi nepārliecināts, un vienmēr jūtas apdraudēts. Tā, starp citu, ir pat tajos gadījumos, kad ārēji ego ir ļoti pašapzi­nīgs. Tagad atcerieties, ka emocijas ir ķermeņa reakcija uz prātu. Kādu informāciju gan ķermenis nepārtraukti saņem no ego — mākslīgā, prāta radītā "es"? "Jāuz­manās, es esmu apdraudēts." Un kādas emocijas rodas šī nepārtrauktā vēstījuma rezultātā? Protams, bailes. Šķiet, ka bailēm ir daudz iemeslu. Bailes no zaudē­juma, bailes no neveiksmes, bailes tikt sāpinātam un tam­līdzīgi, taču patiesībā tās ir tikai ego bailes no nāves, no iznīcības. Ego vienmēr liekas, ka nāve jau gaida to aiz stūra. Stāvoklī, kad esat identificējies ar prātu, bai­les no nāves ietekmē visus dzīves aspektus.

Piemē­ram, tāda šķietami ikdienišķa un "normāla" lieta kā vēlēšanās uzvarēt strīdā un pierādīt, ka otrs cilvēks maldās, aizstāvot to mentālo pozīciju, kas ir kļuvusi par jūsu identitāti, ir tieši saistīta ar bailēm no nāves.

Kļūdīšanās prātā balstītajam "es" nopietni draud ar iz­nīcību. Tāpēc jūs, tāpat kā ego, nevarat atļauties kļū­dīties. Kļūdīšanās ir nāve. Šī iemesla dēļ ir izcīnīti daudzi kari un izjukušas neskaitāmas attiecības.

Ja esat atbrīvojies no prāta važām, ir pilnīgi vienalga, vai jums ir taisnība, jo spēcīgā, nepārvaramā un dziļi ne­apzinātā vēlme nekļūdīties, kas ir savdabīga vardarbības forma, vairs nepastāv. Jūs varat tieši un skaidri izklāstīt, kā jūtaties un ko domājat, taču nebūs vairs ne agresijas, ne aizsargāšanās. Tad "es" sajūta rodas no

dziļākas un patiesākas vietas sevī, nevis no prāta. Uzmanieties no jebkādas aizsargsistēmas radīšanas sevī!

Ko gan jums aizsargāt? Iedomātu identitāti, prāta veidotu tēlu, neīstu realitāti? Padarot šo modeli apzinātu — to izdzīvojot — jūs spējat no tā atrauties. Apziņas gaismā neapzinātais modelis ātri izzudīs. Tās būs beigas visiem strīdiem um cīņai pārvāru, kas tik ļoti posta attiecības. Vara pār citiem ir par spēku nomaskēts vājums. Patiesais spēks ir cilvēka iekšienē, un jums ir visas iespējas to iegūt.

Tāpēc katram cilvēkam, kurš identificējies ar savu prātu un tādējādi atdalījies no patiesā spēka avota — dziļākā "es", kas atrodas Esamībā — mūžīgais kom­panjons būs bailes. To cilvēku skaits, kuri nokļuvuši aiz prāta robežas, vēl aizvien ir niecīgs, tāpēc var pieņemt, ka praktiski ikviens satiktais vai pazīstamais cilvēks dzīvo bailēs. Atšķiras tikai to intensitāte. Tā svārstās no nemiera un šausmām vienā skalas galā līdz nelielam satrauku­mam un tālas apdraudētības sajūtas otrā. Lielākā daļa cilvēku tās apzinās tikai tad, kad bailes pieņemas spēkā.

EGO MEKLEJUMI PEC VIENOTĪBAS Emocionālām sāpēm, kas ir neatņemama ego prāta sastāvdaļa, ir vēl kāds aspekts — dziļi iesakņojusies trūkuma vai nepilnīguma sajūta, vienotuma neesa­mība. Daži cilvēki to apzinās, citi — ne. Apzināti tā izpaužas kā pastāvīgā, sarūgtinošā sajūta, ka neesat pietiekami labs vai vērtīgs. Neapzinātu to var sajust ti­kai netieši — kā spēcīgas alkas, iegribas un vajadzības. Jebkurā gadījumā, lai spētu šo tukšumu sevī aizpildīt, cilvēki bieži sāk aizrautīgi dzīties pēc apmierinājuma un lietām, ar ko identificēties. Būtībā viņi tiecas pēc lieliem īpašumiem, naudas, panākumiem, varas, atzi­nības vai īpašām attiecībām tikai tāpēc, lai justos labāki un pilnīgāki. Taču pat tad, kad visas šīs lietas ir iegū­tas, viņi ātri atskārš, ka tukšums vēl aizvien pastāv, ka tas ir nepiepildāms. Un tad patiešām rodas problēmas, jo ilgāk viņi nespēj sevi maldināt.

Nu labi, spēj un tā arī dara, taču tas kļūst arvien sarežģītāk.

Tik ilgi, kamēr dzīvi vadīs ego prāts, jūs nespēsiet būt pilnīgi bezrūpīgi, nespēsiet būt mierīgi vai piepildīti, iz­ņemot dažus īsus brīžus pēc iegribu apmierināšanas vai kārotās lietas iegūšanas. Ego ir kļuvis par jūsu "es", un tam ir nepieciešams identificēties ar ārējām lietām. Tam nemitīgi ir nepieciešama gan aizsardzība, gan "barības vielas". Visparastākās ego identifikācijas saistās ar īpašu­miem, darbu, sociālo statusu un atzinību, zināšanām un izglītību, ārējo izskatu, īpašām spējām, attiecībām, per­sonisko un ģimenes vēsturi, uzskatu sistēmu un bieži ar politiskām, nacionālistiskām, reliģiskām, rasu un citām kolektīvajām identifikācijām. Nekas no tā neesat jūs pats.

Jums tas šķiet biedējoši? Vai arī jūtaties atvieglots, to visu uzzinot? Agrāk vai vēlāk jums nāksies no vi­sām šīm lietām atteikties. Iespējams, pagaidām ir grūti tam noticēt, un es pilnīgi noteikti arī nelūdzu jūs ticēt, ka jūsu personība nav atrodama nevienā no šīm lietām. Jūs to paši sajutīsiet. Jūs to sapratīsiet tajā brīdī, kad sa­jutīsiet tuvojamies nāvi. Nāve atņems visu, kas neesat jūs pats. Dzīves noslēpums ir nomirt, pirms ierodas nāve, un saprast, ka nāves patiesībā nemaz nav.

TREŠĀ NODAĻA DZIĻA IEIEŠANA TAGADNĒ NEMEKLEJIET SEVI SAVA PRATA Man šķiet, ka nepieciešams uzzināt vēl ļoti daudz par prāta darbības principiem, līdz, būs iespējams kaut cik pietuvoties pil­nīgai apziņai vai garīgai apskaidrībai.

Nē, nav vis. Prāta problēmas nav iespējams atrisi­nāt prāta līmenī. Ja esat sapratis galveno, nekas īpaši vairāk nav jāuzzina vai jāiemācās. Prāta komplicētības pētīšana var padarīt jūs par labu psihologu, taču tā ne­aizvedīs jūs aiz prāta robežām, tāpat kā dziļas pārdo­mas par ārprātu nebūs pietiekamas, lai radītu veselu psihi. Jūs jau esat sapratuši neapzinātā stāvokļa darbī­bas pamatprincipus: identificēšanos ar prātu, kas rada

mākslīgu "es" — ego — kā aizvietotāju jūsu patiesajai būtībai Esamībā. Jūs kļūstat par "vīnogulājam nogrieztu zaru", kā teica Jēzus.

Ego vajadzības ir nebeidzamas. Tas jūtas viegli ievainojams un apdraudēts, tāpēc dzīvo baiļu un iegribu pasaulē. Ja zināt, kā veidojas galvenie prāta darbības traucējumi, nav vajadzības vairs pētīt to ne­skaitāmās izpausmes, nav vajadzības to padarīt par sarežģītu personisko problēmu. Ego, protams, tas pa­tiktu. Tas vienmēr meklē kaut ko, kam pieķerties, lai tādējādi uzturētu un stiprinātu maldīgo "es" sajūtu, un tas ir pilnībā gatavs pievienoties jūsu problēmām. Tieši tāpēc ļoti daudziem cilvēkiem, domājot par sevi, mo­mentāni ir jādomā arī par savām problēmām. Tādā gadījumā pēdējais, ko viņi vēlas, ir no tām atbrīvoties, jo tas nozīmētu — pazaudēt savu "es". Ego ieguldī­jums jūsu ciešanās un sāpēs var būt ļoti liels.

Tāpēc, izprotot neapzināšanās saknes būtību — identificēšanos ar prātu, kas, protams, ietver arī emocijas —, jūs no tā atbrīvojaties. Jūs nokļūstat Tagadnē. Esot Ta­gadnē, jūs varat prātam ļaut darboties, nebaidoties, ka tajā atkal pazudīsiet. Prāts kā tāds nav disfunkcionāls. Tas ir lielisks instruments. Darbības traucējumi rodas, kad sākat meklēt tajā sevi un noturat to par savu "es". Tad tas kļūst par ego prātu un pārņem jūsu dzīvi.

ATBRĪVOJIETIES NO MALDIEM PAR LAIKU Šķiet, ka atbrīvoties no prāta važām ir gandrīz neiespējami. Mēs visi esam tajā nogrimuši. Kā gan var iemācīt zivij lidot?

Te ir atslēga: atbrīvojieties no maldiem par laiku. Laiks un prāts ir nešķirami. Atdaliet laiku no prāta, un jūs to apstādināsiet —ja vien nevēlēsieties to atkal izmantot.

Identificēties ar savu prātu nozīmē būt iesprosto­tam laikā — nepārvaramā tieksmē dzīvot gandrīz vie­nīgi atmiņās un nākotnes cerībās. Tas rada nebeidzamas raizes par pagātni un nākotni un nelabprāt pieņem un atzīst pašreizējo mirkli, un neļauj tam notikt. Šāda ne­pārvarama tieksme rodas tāpēc, ka pagātne sniedz jums identitāti, savukārt nākotne sola pestīšanu, jeb­kāda veida piepildījumu. Taču tās ir tikai ilūzijas.

Bet — kā gan mēs spētu darboties šajā pasaulē bez laika izjūtas? Tad vairs nebūtu mērķu, pēc kā tiekties. Es pat nezinātu, kas esmu, jo tieši pagātne padarījusi mani par to cilvēku, kas esmu šodien. Manuprāt, laiks ir kaut kas loti dārgs, un mums ir jāiemācās izmantot to gudrāk, nevis jāiznieko.

Laiks nemaz nav dārgs, jo tas ir tikai ilūzija. Tas, ko jūs uztverat kā dārgumu, ir nevis laiks, bet gan viens mirklis šajā laikā: Tagadne. Tā tik tiešām ir dārga. Jo vairāk koncentrēsieties uz laiku pagātnē vai nākotnē, jo vairāk pazaudēsiet no Tagadnes — visdārgākā, kas vien var būt.

Kāpēc tā ir vislielākais dārgums? Pirmkārt jau tāpēc, ka tā ir vienīgā. Nekā cita nav. Mūžīgā Tagadne ir tā telpa, kurā atklājas visa cilvēka dzīve, vienīgais faktors, kas paliek nemainīgs. Dzīve ir šis brīdis. Nekad nav bijis tāda laika, kad jūsu dzīve nebūtu bijusi konkrētais brī­dis, un nekad arī nebūs. Un otrkārt, Tagadne ir vienīgā, kas var izvest jūs aiz prāta šaurajām robežām. Tā ir vienīgā pieeja bezgalīgajai, bezveidīgajai Esamībai. s NEKAS NEEKSISTE ĀRPUS TAGADNES Vai tad pagātne un nākotne nav tikpat īstas, dažreiz pat vēl reālākas par Tagadni? Galu galā pagātne nosaka, kas mēs esam, kā arī to, kā uztversim lietas un uzvedīsimies nākotnē. Un mūsu nākotnes mērķi nosaka šī brīža rīcību.

Jūs vēl aizvien neesat uztvēruši manis teiktā būtību, jo cenšaties to izprast ar prātu. Prāts nespēj to saprast.

Tikai jūs varat. Lūdzu, paklausieties!

Vai esat kādreiz kaut ko piedzīvojuši, darījuši, do­mājuši vai sajutuši ārpus Tagadnes? Vai tas vispār ir

iespējams? Vai kaut kas ir spējīgs notikt ārpus Tagad­nes? Atbilde taču ir acīmredzama, vai ne?

"Nekas nekad nav noticis pagātnē; viss notiek Tagadnē.

Nekas nekad nenotiks nākotnē; viss notiek Tagadnē.

Tas, ko jūs uzskatāt par pagātni, ir prātā saglabāju­šās atmiņas par agrāku Tagadni. Domājot par pagātni, jūs aktivizējat atmiņas — un darāt to šobrīd. Nākotne ir iedomāta Tagadne, prāta projekcija. Kad tā pienāk, tā pienāk kā Tagadne. Arī par nākotni jūs domājat tieši šobrīd. Ir skaidrs, ka pagātnei un nākotnei nav pašām savas realitātes. Tāpat kā mēnesim nav pašam savas gaismas — tas tikai atspoguļo saules gaismu, tāpat arī pagātne un nākotne ir tikai vārgs mūžīgās Tagadnes spožuma, spēka un realitātes atspulgs. Tie savu eksis­tenci ir "aizņēmušies" no Tagadnes.

Manu vārdu būtību nevar izprast ar prātu. Taču brīdī, kad jūs to uztverat, notiek apziņas pārslēgšanās no prāta uz Esamību, no laika uz Tagadni. Pēkšņi viss šķiet dzīvs, izstaro enerģiju — nāk no Esamības. s CEĻŠ UZ GARĪGO DIMENSIJU Dzīvību apdraudošās ārkārtas situācijās apziņas pār­slēgšanās no laika uz Tagadni bieži vien notiek dabiskā ceļā. Personība ar pagātni un nākotni acumirklī atkāp­jas un tiek aizvietota ar intensīvi apzinātu Tagadni — pilnīgi mierīgu, taču tajā pašā laikā arī ļoti modru. Lai arī kāda reakcija būtu nepieciešama, tā nāk tieši no šī apziņas stāvokļa.

Iemesls, kāpēc dažiem cilvēkiem patīk iesaistīties bīstamās aktivitātēs, piemēram, kalnu kāpšanā, ātrumsacīkstēs un tā tālāk, ir tas, ka šādā veidā viņi, paši to nemaz neapzinoties, nokļūst Tagadnē — neticami dzī­vajā stāvoklī, kas ir brīvs no laika, brīvs no problēmām, brīvs no domāšanas un brīvs no personības nastas. Novēršanās no Tagadnes kaut tikai uz mirkli var atnest nāvi. Nelaimīgā kārtā, lai iegūtu šo stāvokli, viņi ir at­karīgi no šīs konkrētās aktivitātes. Jums nav nepiecie­šams uzkāpt Eigera ziemeļu smailē. Jūs varat nonākt šajā stāvoklī tūlīt pat.

Jau kopš senseniem laikiem visu garīgo mācību sko­lotāji ir norādījuši uz Tagadni kā ceļu uz garīgo dimen­siju. Par spīti tam, tas, šķiet, ir palicis noslēpumā. To pilnīgi noteikti nemāca baznīcās vai lūgšanu tempļos. Aizejot uz baznīcu, jūs dzirdēsiet lasījumus no evaņ­ģēlija, piemēram, šādus: "Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies." Vai arī: "Ne­viens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai." Varbūt jums gadīsies dzirdēt rindas par skaistajām puķēm, kas neuztraucas par rīt­dienu, taču bezrūpīgi mājo mūžīgajā Tagadnē un dzīvo pārpilnībā Dieva aprūpētas. Šo mācību dziļums un augstākā būtība netiek pilnībā izprasta. Šķiet, ne­viens nesaprot, ka tās domātas, lai radītu cilvēkā pil­nīgu iekšēju pārmaiņu. s Visu dzenbudisma galveno būtību varētu raksturot kā staigāšanu pa Tagadnes asmens malu — tik absolūtu, tik pilnīgu atrašanos Tagadnē, ka nekādas problēmas, ciešanas — jebkas, kas nav cilvēka patiesā būtība, — nespēj viņā pastāvēt. Tagadnē — laika neesamībā — vi­sas problēmas pazūd. Ciešanām ir nepieciešams laiks, tās nespēj izdzīvot Tagadnē.

Lielais dzenbudisma skolotājs Rinzai (Rinzai),. lai no­virzītu savu mācekļu uzmanību no laika, bieži mēdzis pacelt pirkstu un lēnām jautāt: "Kā šobrīd trūkst?" Dižens jautājums, kam nav nepieciešama atbilde prāta līmenī. Tas ir veidots, lai pievērstu pastiprinātu uzma­nību Tagadnei. Vēl kāds līdzīgs jautājums dzenbu­disma tradīcijās: "Kad tad, ja ne tagad?" s

Tagadne ir arī centrālais jautājums sūfismā, mis­tiskajā islama novirzienā. Sūfistiem ir teiciens: "Sūfists ir Tagadnes dēls." Un Rumi, lielais sūfisma skolotājs un dzejnieks, saka: "Pagātne un nākotne aizsedz mūsu skatienam Dievu, tāpēc sadedziniet tās abas ar uguni."

Meistars Ekharts (Meister Eckhart), garīgais skolotājs, kas dzīvojis, kas dzīvojis trīspadsmitajā gadsimtā, to visu skaisti apvienoja: "Laiks ir tas, kas neļauj gaismai mūs sasniegt. Dievam nav lielāka šķēršļa par laiku."

8 TUVOŠANĀS TAGADNES SPĒKAM Pirms brīža, kad stāstījāt par mūžīgo Tagadni un pagātnes un nākotnes neesamību, es tieši lūkojos ārā pa logu, uz to koku. Jau pāris reizes biju uz to paskatījies, taču šoreiz tas bija ci­tādāk. Tā ārējais izskats gan nebija sevišķi mainījies, ja nu vienīgi krāsas likās košākas un dzīvākas. Taču nu tam klāt nāca vēl kāda dimensija. To ir grūti izskaidrot. Nezinu kā, taču es apzinājos, ka jūtu kaut ko nesaredzamu, kas varētu būt šī koka būtība vai gars. Un kaut kādā veidā arī es biju dala no tā. Tagad saprotu, ka patiesībā nekad agrāk nebiju redzējis šo koku, tikai vienmuļu un nedzīvu tēlu. Tagad, paskatoties uz koku, kaut kas no šīs apziņas vēl ir palicis, taču jūtu, kā tā pazūd. Vai redzat, piedzīvotais jau ir nokļuvis pagatne. Vai tas kādreiz vispār var būt kas vairāk par īslaicīgu mirkli?

Uz brīdi jūs bijāt brīvs no laika. Jūs iegājāt Tagadnē un tāpēc uztvērāt koku bez prāta radītā plīvura. Ap­ziņa par Esamību kļuva par daļu no jūsu uztveres. Līdz ar bezgalīgo dimensiju rodas arī citādāka izpratne, tāda, kas "neiznīcina" katrā radībā un lietā mītošo garu. Izpratne, kas neiznīcina dzīves svētumu un noslēpu­mainību, bet satur dziļu mīlestību un cieņu pret visu pastāvošo. Izpratne, par kuru prātam nav ne mazākās nojausmas.

Prāts nespēj saprast koku. Tas tikai var zināt faktus vai informāciju par koku. Mans prāts nespēj izprast jūs, tas izprot tikai vērtējumus, faktus un viedokļus par jums. Tikai Esamība izprot.

Ir vieta, kur prāts un prāta zināšanas ir noderīgas. Tā ir praktiskā ikdienas pasaule. Taču tajā brīdī, kad prāts pārņem visus jūsu dzīves aspektus, ieskaitot at­tiecības ar citiem cilvēkiem un dabu, tas kļūst par baisu parazītu, kas neapturēts bez piepūles iznīcinās visu dzīvo uz planētas un beigās arī pats sevi, nogalinot savu saimnieku.

Jūs esat guvis ieskatu, kā bezgalīgais spēj pārvērst uztveri. Taču, to pieredzot, vēl neesat ieguvis pietie­kami daudz, lai cik skaisti vai dziļi tas būtu bijis. Tas, kas nepieciešams un ar ko mēs šeit nodarbojamies, ir — iegūt pastāvīgu šādu apziņas stāvokli.

Tāpēc salauziet veco Tagadnes nolieguma modeli un beidziet tai pretoties. Vingrinieties novērst savu uzmanību no pagātnes vai nākotnes, ja vien tās nav nepieciešamas. Izejiet no laika dimensijas tik bieži, cik vien iespējams ikdienas dzīvē. Ja jums ir grūti ieiet Tagadnē pa vistaisnāko ceļu, sāciet novērot prāta ierasto mēģinājumu izvairīties no Tagadnes. Jūs pamanīsiet, ka nākotne vienmēr tiek iztēlota vai nu sliktāka, vai labāka par Tagadni. Ja labāka, tad tā dod jums cerības vai patīkamas nojautas. Ja sliktāka, tad rada nemieru.

Taču abas ir tikai ilūzija. Ar pašnovērošanas palīdzību Tagadne automātiski ienāk jūsu dzīvē. Brīdī, kad sa­protat, ka neatrodaties Tagadnē, jūs tajā atgriežaties. Katru reizi, kad novērojat savu prātu, jūs vairs neesat tajā ieslodzīti. Ir iesaistījies kāds cits faktors, kas nenāk no prāta, — pieredzētā Tagadne.

Esiet Tagadnē kā sava prāta vērotājs — liecinieks savām domām, emocijām un arī reakcijai dažādās si­tuācijās. Esiet vismaz tikpat ieinteresēti savās reakcijās kā situācijā vai cilvēkā, kas liek jums šādi reaģēt.

Ievē­rojiet arī to, cik bieži jūsu uzmanība ir vērsta uz pagātni vai nākotni. Netiesājiet un neanalizējiet to, ko redzat. Sekojiet līdzi domām, sajūtiet emocijas, vērojiet reakciju. Un neveidojiet no tā visa sev problēmas.

Tad jūs saju­tīsiet kaut ko daudz spēcīgāku par jebkuru no vērota­jām lietām — kluso, pastāvošo Tagadni, kas atrodas viņpus jūsu prāta satura.

Intensīva Tagadne ir nepieciešama brīžos, kad no­teiktas situācijas atbrīvo reakcijas ar spēcīgu emocio­nālo lādiņu, piemēram, kad apdraudēts jūsu paštēls vai stāvat pretī bailes izraisošai problēmai, kad lietas "saiet grīstē" vai atmodināts kāds emocionāls pagāt­nes pārdzīvojums. Šādos gadījumos jūs it kā "atslēdza­ties".

Jūs pārņem reakcija vai emocijas — jūs kļūstat par tām. Un rīkojaties. Jūs vērtējat, kļūdāties, uzbrūkat, aizsargājaties… Tikai tas nemaz neesat jūs, bet gan rea­ģējošais tēls — prāts savā ierastajā praktiskajā režīmā.

Identificēšanās ar prātu dod tam vairāk enerģijas, to­ties prāta novērošana enerģiju atgrūž. Identificēšanās ar prātu tam rada vairāk laika, turpretī prāta novērošana paver ceļu uz bezgalīgo. Enerģija, kas tiek atņemta prā­tam, pārvēršas par Tagadni. Kad esat sajutuši, ko nozīmē būt Tagadnē, kļūst daudz vienkāršāk izlemt atbrīvoties no laika dimensijas, kad vien tā nav nepieciešama prak­tiskiem mērķiem, un doties dziļāk iekšā Tagadnē. Tas nevājina jūsu spēju izmantot laiku — pagātni vai nākotni —, ja ir vajadzība to izmantot praktiskās lietās. Tas arī nevājina spējas izmantot prātu. Patiesībā šīs spējas pat palie­linās. Tagad prāts būs asāks, spēs labāk koncentrēties.

ATBRĪVOŠANĀS NO PSIHOLOGISHĀ LAIKA Iemācieties izmantot laiku — to varētu saukt par "pulksteņa laiku" — tikai dzīves praktiskajos aspek­tos, un momentāni atgriezieties apziņā par Tagadnes mirkli, kad praktiskās lietas ir nokārtotas. Šādā veidā netiks izveidots nekāds "psiholoģiskais laiks", kas ir identificēšanās ar pagātni un nepārtraukta, nepārva­rama tieksme veidot nākotnes projekcijas.

Pulksteņa laiks nav tikai satikšanās vai ceļojuma or­ganizēšana. Tajā iekļaujas arī pagātnes pieredze, lai ne­atkārtotu atkal un atkal vienas un tās pašas kļūdas. Tā ir mērķu nospraušana un došanās tiem pretī. Tā ir nā­kotnes paredzēšana ar sistēmas, fizisku, matemātisku un citu, sen apgūtu likumu palīdzību un spēja attiecīgi rīkoties, balstoties uz šiem paredzējumiem.

Taču pat šeit, dzīves praktiskajā sfērā, kur nav iespējams iztikt bez pagātnes un nākotnes, Tagadnes moments vēl aizvien ir būtisks faktors. Jebkura pagāt­nes mācība kļūst derīga un tiek izmantota tikai Tagadnē. Jebkura plānošana, tāpat kā darbs kāda mērķa sasnieg­šanai, tiek veidota Tagadnē.

Apskaidrota cilvēka uzmanības centrā allaž ir Ta­gadne, taču viņš vēl aizvien apzinās laiku. Citiem vār­diem sakot, viņš turpina izmantot pulksteņa laiku, taču ir brīvs no psiholoģiskā.

Esiet modrs vingrinoties, lai neviļus pulksteņa laiku nepārvērstu atkal psiholoģiskajā. Piemēram, ja esat pie­ļāvis kļūdu pagātnē un tagad no tās mācāties, tiek iz­mantots pulksteņa laiks. Taču, ja prātā pie šīs kļūdas kavēsieties, kritizēsiet sevi, nožēlosiet vai jutīsieties vai­nīgs, tad kļūda ir tikusi pārnesta "es" un "man" kate­gorijā — jūs esat padarījis to par daļu no sava "es", un atkal ir iestājies psiholoģiskais laiks, kas vienmēr sais­tās ar aplamu sevis apziņu. Nepiedošana noteikti no­zīmē smagu psiholoģiskā laika nastu.

Nospraužot sev mērķi un darbojoties tā sasniegšanai, jūs izmantojat pulksteņa laiku. Jūs zināt, kur vēlaties nonākt, un godājat un sniedzat pilnu uzmanību tam solim, ko šobrīd sperat. Ja pārāk intensīvi nododaties šim mērķim, iespējams, tāpēc, ka meklējat tajā laimi, piepildījumu vai pilnīgāku sevis apziņu, Tagadne vairs netiek godāta. Tā kļūst tikai par pakāpienu pretī nākotnei, kam nav būtiskas vērtības. Tad pulksteņa laiks pārvēršas psiholoģiskajā laikā. Jūsu dzīves ceļo­jums vairs nav piedzīvojums, bet gan uzmācīga vaja­dzība gūt panākumus, kaut ko iegūt savā īpašumā, "paspēt". Jūs vairs nejūtat puķu smaržu ceļa malā un neapzināties dzīves skaistumu un brīnumainību, kas paveras jums visapkārt, kad esat Tagadnē.

s Es saprotu Tagadnes pārāko nozīmi, taču nevaru īsti pie­krist jums, kad apgalvojat, ka laiks ir absolūta ilūzija.

Sakot, ka laiks ir ilūzija, mans nodoms nav filozofēt. Es vienīgi atgādinu jums vienkāršu patiesību, tik acīm­redzamu, ka tā var likties grūti uztverama un pat bez­jēdzīga, taču, reiz pilnībā izprasta, tā var kā ar nazi nogriezt visus prāta radītos sarežģīto "es" problēmu slā­ņus. Es teikšu to vēlreiz: pašreizējais mirklis ir viss, kas jums vispār ir. Nekad nav tāda brīža, kad jūsu dzīve nebūtu "šis mirklis". Vai tas nav acīmredzami?

PSIHOLOĢISKALAIKABEZJEDZIBA Jums vairs nebūs šaubu, ka psiholoģiskais laiks ir ga­rīga slimība, paskatoties uz tā kolektīvajām izpausmēm. Tas parādās, piemēram, tādu ideoloģiju formā kā ko­munisms, nacisms vai jebkāda veida nacionālisms, vai arī stingrās reliģiskajās sistēmās, kas nešaubīgi darbo­jas pēc principa, ka augstākais Dievs ir meklējams nā­kotnē, tāpēc mērķis attaisno līdzekļus. Mērķis ir doma, punkts prāta iedomātajā nākotnē, kad tiks iegūta jebkāda veida pestīšana — laime, piepildījums, vienlīdzība, at­brīvošanās un tamlīdzīgi.

Nereti to cenšas iegūt pa­kļaujot, mokot un iznīcinot Tagadnes cilvēkus.

Piemēram, ir aprēķināts, ka apmēram 50 miljoni cil­vēku tikuši noslepkavoti, lai sekmētu komunisma attīstību un radītu "labāku dzīvi" Krievijā, Ķīnā un citās zemēs2 . Tas ir šausminošs piemērs, kā ticība nā­kotnes paradīzei rada elli Tagadnē. Vai vēl ir iespējams šaubīties, ka psiholoģiskais laiks ir nopietna un bīs­tama garīga slimība?

Kā šis prāta modelis darbojas jūsu dzīvē? Vai jūs vienmēr cenšaties nonākt kaut kur citur, nevis tur, kur esat pašreiz? Vai lielākā daļa lietu, ko darāt, ir tikai lī­dzeklis mērķa sasniegšanai? Vai piepildījums vienmēr ir jau tepat aiz stūra vai saistīts ar īslaicīgām baudām, piemēram, seksu, ēšanu, dzeršanu, narkotikām, sa­traukumu vai uzbudinājumu? Vai nemitīgi cenšaties kaut ko sasniegt, par kaut ko kļūt, kaut ko iegūt vai arī dzenaties pēc jauna satraukuma un baudām? Vai uz­skatāt, ka, iegūstot aizvien vairāk lietu, sevi pilnvei­dosiet, kļūsiet labāks vai psiholoģiski pilnvērtīgāks?

Vai gaidāt kādu sievieti vai vīrieti, kas dotu jēgu jūsu dzīvei?

Parastajā, prāta veidotajā jeb neapskaidrotajā apziņas stāvoklī spēks un bezgalīgais radošais potenciāls, kas atrodas Tagadnē, pilnībā ir psiholoģiskā laika aizēnoti. Jūsu dzīve tad zaudē enerģijas vibrāciju intensitāti, savu svaigumu un brīnumainību. Vecie domu, emociju, uzve­dības, reakciju un alku modeļi tiek izspēlēti nebeidza­mos, atkārtotos priekšnesumos; scenārijs jūsu prātā sniedz sava veida identitāti, toties sagroza vai noslēpj Tagadnes realitāti. Prāts tad izveido apsēstību ar nākotni kā iespēju aizbēgt no nepatīkamās Tagadnes.

NEGATIVITĀTE UN CIEŠANAS SAKŅOJAS LAIKĀ Taču ne vienmēr ticība, ka nākotne būs labāka var Tagadni, ir ilūzija. Tagadne var būt šausmīga, un lietas var kļūt labākas nākotnē, un loti bieži tā arī ir.

Parasti nākotne ir pagātnes reprodukcija. Ir iespēja­mas virspusējas izmaiņas, taču patiesa pārvērtība notiek reti un ir atkarīga no tā, vai spējat būt Tagadnē pietie­kami, lai iznīcinātu pagātnes važas, sastopoties ar Tagad­nes spēku. Tas, ko uztverat kā nākotni, ir neatraujama jūsu pašreizējās apziņas daļa. Ja prāts nes sevī smagu pagātnes nastu, jūs pieredzēsiet daudz ko tai līdzīgu. Tagadnes trūkuma dēļ pagātnei būs iespēja izpausties. Nākotni veido jūsu apziņas pašreizējā kvalitāte, kas var tikt pieredzēta tikai kā Tagadne.

Jūs varat laimēt 10 miljonus dolāru, taču šāda veida pārmaiņas ir absolūti virspusējas. Jūs turpinātu izspē­lēt tos pašus nosacītos modeļus, tikai krietni greznākā vidē. Cilvēki ir iemācījušies sadalīt atomu. Tagad tā

vietā, lai apsistu desmit vai divdesmit cilvēkus ar koka nūju, viens cilvēks var nogalināt miljonu, vienkārši no­spiežot pogu. Vai tā ir īsta pārmaiņa?

Nākotnes vīziju nosaka pašreizējā apziņas kvali­tāte, bet — kas tad savukārt nosaka apziņas kvalitāti? Tas, cik ļoti jūs mītat Tagadnē. Tātad vienīgais veids, kā iegūt patiesu pārmaiņu un iznīcināt pagātnes rēgus, ir dzīvot Tagadnē. s Negativitāti rada tikai psiholoģiskā laika uzkrājums un Tagadnes noliegšana. Nemieru, raizes, saspringumu, stresu — visas šīs baiļu formas — rada nākotne un Ta­gadnes trūkums. Vainu, nožēlu, aizvainojumu, bēdas, skumjas, rūgtumu un visas citas nepiedošanas formas rada pagātne un Tagadnes trūkums.

Lielākajai daļai cilvēku ir grūti noticēt, ka ir iespē­jams stāvoklis, kurā esam brīvi no negativitātes. Taču tas ir brīvais stāvoklis, ko māca visas garīgās mācības. Tas ir solījums atpestīt, taču nevis kādā tālā nākotnē, bet tūlīt un tepat.

Varbūt jums ir grūti saprast, ka tieši laiks ir ciešanu un problēmu cēlonis, jo ticat, ka tās izraisa noteiktas dzīves situācijas. No ierastā skatupunkta skatoties tā arī ir. Taču līdz tam brīdim, kad tiksiet galā ar.galveno, problēmas veidojošo prāta darbības traucēkli — pie­ķeršanos pagātnei un nākotnei un Tagadnes nolieg­šanu —, problēmas patiesībā nebūs iespējams aizmirst. Ja visas jūsu problēmas vai pieņemtie ciešanu un ne­laimju cēloņi brīnumainā kārtā šodien tiktu jums atņemti, taču jūs pats nebūtu pievērsies Tagadnei, apzi­nāšanās apgaismots, tad itin drīz jūs atkal attaptos ar līdzīgu problēmu vai ciešanu un to cēloņu komplektu, kas sekotu kā ēna, lai kur jūs ietu. Patiesībā problēma ir tikai viena — ar laiku saistītais prāts.

Es nespēju noticēt, ka varētu kādreiz sasniegt stāvokli, kurā būtu pilnībā atbrīvojies no savām problēmām.

Jums taisnība. Jūs nekad nevariet sasniegt šādu stā­vokli — jūs tajā jau esat.

Pestīšana laikā neeksistē. Jūs nevarat kļūt brīvs nā­kotnē. Ceļš uz brīvību ir Tagadne, tāpēc brīvs jūs varat būt vienīgi tagad.

ATRODIET SAVU DZĪVI PAŠREIZĒJĀDZĪVES SITUĀCIJĀ Nesaprotu, kā gan šobrīd varu būt brīvs. Tieši šobrīd savā dzīvē esmu ļoti nelaimīgs. Tā tas ir, un būtu maldīgi censties sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, jo tā nav patiesība. Šobrīd esmu ļoti nelaimīgs, un tas it nemaz neatbrīvo. Es nepadodos tikai tāpēc, ka ceru, ka nākotnē būs labāk.

Jums šķiet, ka koncentrējaties uz pašreizējo brīdi, bet patiesībā esat pilnībā laika varā. Nav iespējams vien­laicīgi būt nelaimīgam un pilnībā atrasties Tagadnē.

Tas, ko jūs saucat par savu "dzīvi", patiesībā ir jā­sauc par "dzīves situāciju". Tas ir psiholoģiskais laiks — pagātne un nākotne. Konkrētas lietas pagātnē nenotika gluži tā, kā bija iecerēts. Jūs vēl aizvien pretojaties pa­gātnes notikumiem un pretojaties arī Tagadnei. Cerība liek jums nepadoties, taču tādā veidā jūs nepārtraukti koncentrējaties uz nākotni. Tā savukārt ir Tagadnes noliegums, un tāpēc rodas nelaimes.

Tā ir taisnība, ka mana pašreizējā dzīves situācija ir pagāt­nes notikumu rezultāts, tomēr tā vēl joprojām ir mana paš­reizējā situācija un dara mani nelaimīgu.

Aizmirstiet savu dzīves situāciju uz brīdi un pievēr­siet uzmanību dzīvei.

Kāda gan tur starpība?

Dzīves situācija eksistē laikā.

Dzīve ir šobrīd.

Dzīves situācija ir prāta radīta.

Dzīve ir īsta.

Atrodiet "šauros vārtus, kas ved uz dzīvi". Tos sauc par Tagadni. Sašauriniet savu dzīves uztveri tikai uz šo brīdi. Jūsu dzīves situācija varbūt ir problēmu pilna — lielākā daļa tādas ir —, tomēr pamēģiniet noskaidrot, vai pastāv kāda problēma arī tieši šajā brīdī. Nevis rīt vai nākamajās desmit minūtēs, bet tieši šajā brīdī. Vai ir?

Ja esat problēmu pārņemts, jūsos vairs nav vietas nekam jaunam, nav vietas risinājumam. Tāpēc, kad vien iespējams, atbrīvojiet nedaudz vietas sevī, lai spētu atrast savu dzīvi aiz pašreizējās situācijas.

Izmantojiet pilnībā savas maņas. Esiet tur, kur esat. Palūkojieties apkārt. Vienkārši skatieties, nemeklējiet skaidrojumu. Ieraugiet gaismas, formas, krāsas struk­tūru. Apzinieties katras lietas kluso klātbūtni.

Apzinie­ties telpu, kas atļauj visam būt. Ieklausieties skaņās, tās nevērtējot. Ieklausieties klusumā aiz šīm skaņām. Pieskarieties kaut kam, jebkam, sajūtiet un pieņemiet tā Esa­mību. Pavērojiet savas elpošanas ritmu, sajūtiet gaisu sevī ieplūstam un izplūstam, sajūtiet dzīves enerģiju savā ķermenī. Ļaujiet visam būt — gan iekšienē, gan ārpusē. Atzīstiet visu lietu Esamību. Ieejiet dziļi Tagadnē.

Aiz sevis jūs atstājat nomācošo mentālās abstrakcijas — laika — pasauli. Jūs atbrīvojaties no nesaprātīgā prāta, kas izsūc dzīves enerģiju, lēnām saindē un iznīcina zemi. Jūs mostaties no laika sapņa —jūs mostaties Tagadnē.

VISAS PROBLĒMAS IR PRĀTA RADĪTA ILŪZIJA Sajūta ir tāda, it kā no pleciem būtu noņemta smaga nasta. Viegluma sajūta. Es jūtos brīvs… Bet manas problēmas taču vēl aizvien mani gaida, vai ne? Tās neviens nav atrisinājis. Vai ne­sanāk, ka esmu tikai īslaicīgi no tām atbrīvojies?

Pat, ja jūs kādu dienu nonāktu paradīzē, nemaz nepaietu ilgs laiks, kad prāts teiktu: "Nūjā, bet…" Patie­sībā runa nav par problēmu atrisināšanu. Ir vienkārši jāsaprot, ka problēmas neeksistē. Ir tikai situācijas, ar ko vai nu tūlīt jātiek galā, vai arī jāatstāj tās mierā un jā­pieņem kā pašreizējā brīža sastāvdaļa, līdz tās pazūd pašas no sevis vai arī kļūst atrisināmas. Problēmas ir prāta radītas, un to pastāvēšanai ir nepieciešams laiks. Tās nespēj izdzīvot Tagadnes realitātē.

Koncentrējiet savu uzmanību uz Tagadni un pasa­kiet, lūdzu, kādas problēmas tad jūs nomoka pašrei­zējā mirklī.

Es nesaņemu nekādu atbildi, jo nav iespējams būt problēmu nomāktam, ja cilvēks ir pilnībā nodevies Ta­gadnei. Var pastāvēt tikai situācijas, kuras vai nu jāat­risina, vai jāpieņem. Kāpēc gan pārvērst tās par prob­lēmām? Kāpēc vispār pārvērst kaut ko par problēmu? Kam tās vajadzīgas? Prāts neapzināti ir pieķēries prob­lēmām, jo tās sniedz sava veida identitāti. Tā tas ir, un tas ir nesaprātīgi. "Problēma" nozīmē, ka esat iesaistī­jies situācijā mentāli, bez patiesa nodoma vai iespējas rīkoties tūlīt, un neapzināti padarāt to par daļu no sava "es" apziņas. Jūs tik ļoti nomāc šī dzīves situācija, ka zaudējat apziņu par dzīvi, par Esamību. Vai arī ienēsāt savā prātā nevajadzīgu nastu, veidotu no neskaitā­mām lietām, ko darīsiet vai ko vajadzēs darīt nākotnē, ta vieta, lai sakopotu uzmanību uz to vienu lietu, ko varat darīt Tagad.

Radot problēmu, jūs radāt arī sāpes. Viss, kas vaja­dzīgs, ir vienkārša izvēle, vienkāršs lēmums: lai kas no­tiktu, es neradīšu sev vēl vairāk sāpju. Es neradīšu sev vairāk problēmu. Kaut tā ir ļoti vienkārša izvēle, tā tomēr ir arī ļoti radikāla. Jūs nespēsiet izdarīt šo izvēli, ja vien ciešanas jums patiesi nedergsies, ja vien jums patiešām nebūs gana. Un jūs nespēsiet šo apņemšanos izpildīt, ja vien nesāksiet izmantot Tagadnes spēku. Neradot vairs sāpes sev, neradīsiet sāpes arī citiem. Jūs vairs neapgā­nīsiet ne skaisto Zemi, ne savu iekšējo mieru, ne cilvēces kolektīvo prātu ar negācijām un problēmu taisīšanu.

8

Ja kādreiz esat atradies situācijā, kad uz spēles likta dzīvība, tad zināt, ka tā nebija problemātiska. Prātam vienkārši nebija laika muļķoties un veidot no tās prob­lēmu. Reālā ārkārtas situācijā prāts apstājas, jūs pilnībā nokļūstat Tagadnē un sāk darboties kaut kas nešaubīgi varenāks. Tieši tāpēc ir zināmi gadījumi, kad vienkārši cilvēki pēkšņi spējuši paveikt varoņdarbus. Jebkura ārkārtas situācija, vienalga, vai jūs paliekat dzīvs, nav problēma.

Daži cilvēki dusmojas, kad saku, ka problēmas ir ilū­zijas. Manis teiktajā viņi sajūt draudus pazaudēt sava "es" apziņu. Viņi ir ieguldījuši daudz laika, lai radītu mākslīgo sevis izjūtu. Daudzus gadus viņi neapzināti ir veidojuši savu identitāti no problēmām vai cieša­nām. Kas gan viņi bez tām būtu?

Lielākā daļa vārdu, domu vai rīcības patiesībā ir baiļu motivēta — jūs skatāties nākotnē un zaudējat saikni ar Tagadni. Tā kā Tagadnē nav problēmu, tad tajā nav arī baiļu.

Nonākot situācijā, kad nepieciešams tūlītējs risinā­jums, rīcība būs skaidra un noteikta, ja to motivēs pašreizējā brīža apziņa. Tā būs arī efektīvāka. Tā nebūs prātā esošās pagātnes nosacīta reakcija, bet gan intuitīva atbilde uz situāciju. Dažos gadījumos, kad ar laiku saistītais prāts būtu uzskatījis par vajadzīgu reaģēt, jūs sapratīsiet, ka iedarbīgāk ir nedarīt neko — vienkārši turpināt atrasties Tagadnē.

MILZU SOLIS APZIŅAS EVOLŪCIJĀ Man ir gadījies nokļūt jūsu aprakstītajā stāvoklī, kad cilvēks ir brīvs no prāta un laika, taču pagātne un nākotne ir tik spēcīgas, ka es nekad nespēju tur noturēties ilgāk par mirkli.

Ar laiku saistītais apziņas režīms ir dziļi iesakņojies cilvēka psihē. Taču mēs šeit veicam daļu no pilnīgās pārveidošanās, kas notiek visas planētas un visuma ko­lektīvajā apziņā; mēs modinām savu apziņu no vielas, formas un atšķirtības sapņa, mēs atbrīvojamies no laika. Mēs laužam prāta modeļus, kas ir noteikuši cilvēku dzīvi jau veselu mūžību. Prāta modeļus, kas ir radījuši neiedo­mājamas ciešanas plašā mērogā. Es nelietoju vārdu "ļau­nums". Labāk sauksim to par neapzināšanos vai neprātu. Šī vecā apziņas vai drīzāk neapzināšanās modeļa salaušana; mums tā ir jāpanāk, vai arī tā notiks pati no sevis? Tas ir, vai šī pārmaiņa ir neizbēgama?

Kā uz to skatās. Panākt un notikt patiesībā ir viens un tas pats, jo esat vienots ar apziņas kopumu, jūs ne­varat būt nošķirts. Taču nav nekādas garantijas, ka cil­vēcei tas izdosies. Šis process nav neizbēgams vai automātisks. Jūsu līdzdalība ir ļoti nozīmīga. Lai kā uz to skatītos, tas ir milzu solis apziņas evolūcijā, kā arī vienīgā iespēja cilvēkiem izdzīvot kā sugai.

ESAMĪBAS PRIEKS Lai noteiktu, vai dzīvojat psiholoģiskajā laikā, varat izmantot pavisam vienkāršu paņēmienu. Pajautājiet sev: "Vai tajā, ko es daru, ir jaušams prieks, vieglums un gaišums?" Ja nav, tad laiks aizsedz pašreizējo mir­kli un dzīve tiek uztverta kā nasta vai cīņa.

Ja jūsu paveiktajā nav prieka, viegluma vai gaišuma, tas nenozīmē, ka noteikti jādara kas cits. Pilnīgi pie­tiek, ja mainīsiet veidu, kā kaut ko darāt. "Kā" vienmēr ir svarīgāks par "ko". Pamēģiniet pievērst vairāk uzma­nības darbībai nevis rezultātam, ko cerat sasniegt. Vel­tiet vislielāko uzmanību visam, kas rodams pašreizējā mirklī. Tas nozīmē, ka pilnībā ir jāpieņem notiekošais, jo nav iespējams kaut kam veltīt visu uzmanību un tajā pašā laikā arī turēties tam pretī.

Tiklīdz jūs atzīsiet pašreizējā brīža vērtību, visas likstas un cīņas pazudīs un dzīve sāks likties jauka un prieka pilna. Rīkojoties saskaņā ar Tagadnes apziņu, visā, ko darāt, — pat visvienkāršākā darbībā — mīt veiksme, gādība un mīlestība. s

Tāpēc nedomājiet par savas rīcības augļiem — vien­kārši pievērsiet uzmanību pašai rīcībai. Rezultāti būs tāpat. Šis ir spēcīgs garīgais vingrinājums. Bhagavadčitā — vienā no vecākajām un skaistākajām garīgajām mācībām — nepieķeršanās savas rīcības rezultātiem tiek saukta par "karmas jogu". Tā tiek aprakstīta kā "svētīta darbība".

Kad zūd nepārvaramā tieksme bēgt no Tagadnes, ikvienā jūsu rīcībā ienāk Esamības prieks. Brīdī, kad uzmanību pievēršat Tagadnei, jūs sajūtat savu Esa­mību, klusumu un mieru. Jūs vairs neesat atkarīgs no piepildījuma vai gandarījuma nākotnē, jo nemeklējat tajā pestīšanu. Tāpēc jums nav arī svarīgi rezultāti. Ne neveiksmes, ne panākumi nespēj mainīt jūsu iekšējo stāvokli. Jūs esat atradis īsto dzīvi aiz savas pašreizējās situācijas.

Psiholoģiskā laika prombūtnē apziņa par sevi nāk no Esamības, nevis no personīgās pagātnes. Tāpēc psi­holoģiskā vajadzība kļūt par kaut ko citu, nekā jūs esat, vairs neeksistē. Parastajā pasaulē — dzīves situācijas līmenī — jūs varbūt tiešām kļūsiet bagāts, gudrs un veiksmīgs, atbrīvosities no bēdām, taču Esamības dzi­ļākajā dimensijā būsiet vienota un vesela Tagadne.

Vai šaja pilnības stāvokli cilvēks vel aizyien spej un veļas sasniegt personīgos mērķus?

Protams, taču jums vairs nebūs mānīgas cerības, ka nākotnē kaut kas vai kāds jūs izglābs vai arī padarīs laimīgu. Kas attiecas uz jūsu dzīves situāciju — tajā var būt lietas, ko vēlēsieties iegūt vai sasniegt. Taču tikai šajā formālajā ieguvumu un zaudējumu pasaulē. Dzi­ļākajā līmenī jūs jau esat pilnība un, to saprotot, visas jūsu darbības pavada rotaļīga, prieka pilna enerģija. Atbrīvojies no psiholoģiskā laika, jūs vairs nedzenaties pakaļ mērķiem ar drūmu nolemtību un jūs nevada bai­les, dusmas, neapmierinātība vai vajadzība kļūt par kādu. Un jūs arī nesēžat bezdarbībā, baidoties no "iz­gāšanās", kas ego nozīmē sevis zaudēšanu. Kad dzi­ļākā apziņa par savu "es" nāk no Esamības un cilvēks atbrīvojas no psiholoģiskas vajadzības par kaut ko "kļūt", nedz laimes sajūta, nedz sevis apziņa tad vairs nav atkarīga no darbības iznākuma, un tāpēc cilvēks ir atbrīvojies no bailēm. Jūs nemeklējat pastāvību, kur tā nav atrodama, proti, formālajā ieguvumu un zaudē­jumu, dzīvības un nāves pasaulē. Jūs negaidāt, ka situā­cijas, apstākļi, vietas vai cilvēki padarīs jūs laimīgus, un nepārdzīvojat, ja cerības nav piepildījušās.

Viss tiek augstu vērtēts, taču nekam nav nozīmes. Formas rodas un pazūd, taču jūs apzināties, ka ir arī mūžība. Jūs zināt, ka "patieso nav iespējams ap­draudēt".3 Ja šāds ir jūsu Esamības stāvoklis, kā gan vispār ir iespējamas neveiksmes? Jums jau ir paveicies.

CETURTĀ NODAĻA PRĀTA STRATĒĢIJAS, IZVAIROTIES NO TAGADNES TAGADNES ZAUDĒŠANA — MALDĪŠANĀS BŪTĪBA Pat pilnībā pieņemot, ka laiks ir ilūzija, kādas pārmaiņas tas var radīt manā dzīvē? Man tik un tā jādzīvo pasaulē, kur pil­nībā valda laiks.

Intelektuāla šīs patiesības pieņemšana ir ticības jau­tājums un neradīs gandrīz nekādas pārmaiņas jūsu dzīvē.

Lai izprastu šo patiesību, jums tā ir jāizdzīvo. Kad katra jūsu ķermeņa šūna tik ļoti mīt Tagadnē, ka vibrē vienā ritmā ar pašu dzīvi, un jūs spējat sajust dzīvi kā Esamības prieku, tad var teikt, ka esat brīvs no laika.

Taču man tik un tā būs jāmaksā rēķini, un es tik un tā nove­cošu un beigās nomiršu, tāpat kā visi pārējie.

Tad kā es varu apgalvot, ka esmu brīvs no laika važām?

Rēķini nav problēma. Arī fiziskā ķermeņa sairšana nav problēma. Problēma ir Tagadnes zaudēšana, jo tad vienkāršas situācijas, notikumi vai emocijas pārvēršas par personīgu problēmu un personīgām ciešanām.

Ta­gadnes zaudēšana ir arī Esamības zaudēšana.

Būt brīvam no laika važām nozīmē būt brīvam no psiholoģiskās vajadzības pēc pagātnes, ar ko

identifi­cēties, kā arī no piepildījuma meklēšanas nākotnē. Tā ir pati dziļākā apziņas pārveidošana, ko vien var iedo­māties. Dažos gadījumos apziņas pārslēgšanās notiek dramatiski, krasi un uz visiem laikiem.

Parasti tas no­tiek, kad cilvēks ir pārāk daudz cietis. Tomēr lielākajai daļai cilvēku šī pārvērtība ir jāpanāk.

Kad esat jau pāris reižu ieskatījušies apziņas bez­galīgajā stāvoklī, jūs sākat pārvietoties turpu un atpa­kaļ starp laika un Tagadnes dimensijām. Vispirms jūs apzināties, cik reti jūsu uzmanība patiešām ir pievērsta Tagadnei. Taču apzināties, ka neesat Tagadnē, ir milzu solis uz priekšu: šī apziņa ir Tagadne — pat ja sākumā tā ilgst tikai dažas sekundes pulksteņa laika un tad at­kal tiek pazaudēta. Tad jūs pastiprināti izvēlaties kon­centrēt savu apziņu uz pašreizējo brīdi, nevis uz pagātni vai nākotni. Arvien biežāk pamanot, ka esat atkal zau­dējis Tagadni, jūs spējat palikt tajā ne tikai pāris sekun­des, bet arī ilgāku laiku. Ir tikai normāli, ka, pirms cieši nostiprināties Tagadnes stāvoklī un esat izkopis apziņu modru, jūs pārslēdzaties turp un atpakaļ starp apziņu un neapzināšanos, starp Tagadni un prāta kundzības stā­vokli. Jūs zaudējat Tagadni un atkal tajā atgriežaties. Visbeidzot Tagadne kļūs par jūsu eksistences stāvokli.

Lielākā daļa cilvēku Tagadni nepiedzīvo nekad vai arī piedzīvo to tikai kā nejaušību ļoti īslaicīgi un retos gadījumos, nemaz neapzinoties, kas ar viņiem notiek. Lielākā daļa cilvēku svārstās nevis starp apzināšanos un neapzinašanos, bet tikai starp dažadiem neapzinašanās līmeņiem.

VIENKĀRŠĀ NEAPZINAŠANAS UN DZIĻĀ NEAPZINĀŠANĀS Ko jūs domājat, sakot — starp dažādiem neapzināšanās lī­meņiem ?

Kā jūs jau droši vien zināt, miegā cilvēks nepārtraukti pārvietojas no bezsapņu miega fāzes uz sapņošanas fāzi. Līdzīgi arī lielākā daļa cilvēku, būdami nomodā, pārvietojas no vienkāršās uz dziļo neapzināšanos. Tas, ko saucu par vienkāršo neapzināšanos, ir identificēša­nās ar savu domu procesu un emocijām, reakcijām, vēl­mēm un antipātijām. Lielākajai daļai cilvēku tas ir ierasts stāvoklis. Šajā stāvoklī cilvēku vada ego prāts un viņš neapzinās Esamību. Tas nav spēcīgu sāpju vai cie­šanu stāvoklis, tomēr tajā kā fons gandrīz nepārtraukti ir nomācošs nemiers, neapmierinātība, garlaicība vai ner­vozitāte. Jūs varat to neapzināties, tāpat kā nemanāt arī nepārtraukto, nomācošo gaisa kondicionētāja trok­sni, līdz tas nav apstājies, — jo tas ir tik ierasts "nor­mālā" cilvēka dzīvē. Kad tas pēkšņi apstājas, rodas atvieglojuma sajūta. Daudzi cilvēki izmanto alkoholu, narkotikas, seksu, ēdienu, darbu, televīziju vai pat iepirk­šanos kā anestezējošu līdzekli, neapzināti mēģinot atbrī­voties no nemiera. Tas var būt ļoti patīkami, taču arī var izvērsties par nepārvaramu ieradumu, un vienīgais, ko ar to var sasniegt, ir ļoti īss atvieglojuma brīdis.

Vienkāršās neapzināšanās nemiers pārvēršas par sāpēm dziļajā neapzināšanās līmenī — stāvoklī, kad parādās spēcīgākas un jūtamākas ciešanas un skumjas. Stāvoklī, kad viss "saiet grīstē", un ir apdraudēts ego, kad gaidāms, vienalga, īsts vai iedomāts, bet liels pār­baudījums, kad piedzīvoti draudi, kāds zaudējums dzī­ves situācijā vai nesaskaņas attiecībās. Tā ir pastiprināta vienkāršā neapzināšanās, atšķirīga nevis savā veidolā, bet gan pakāpē.

Vienkāršās neapzināšanās stāvoklī ierastā aizsar­dzība vai esošā noliegums rada to nemieru un neap­mierinātību, ko vairums cilvēku uzskata par normālu. Kad šī aizsardzība pastiprinās kāda pārbaudījuma vai ego apdraudētības rezultātā, rodas tādas spēcīgas ne­gācijas kā dusmas, lielas bailes, agresija, depresija un tamlīdzīgi. Dziļā neapzināšanās bieži nozīmē to, ka ir atmodies sāpju ķermenis un jūs esat ar to identificējies. Fiziska vardarbība bez dziļās neapzināšanās nebūtu iespējama. Tā drīz parādās, jebkurā vietā un laikā, kur cilvēku pūlis vai pat vesela nācija ir radījusi negatīvo kolektīvās enerģijas lauku.

Labākais neapzināšanās līmeņa indikators ir spēja tikt galā ar dzīves pārbaudījumiem. Ar šiem pārbau­dījumiem cilvēks var vairot savu neapzināšanos, savu­kārt apzināšanās apgaismots cilvēks —

apzināšanos. Jūs varat izmantot pārbaudījumus, lai pamostos, vai arī ļaut tiem iegrūst sevi vēl dziļākā miegā.

Vienkāršās neapzināšanās sapnis tad kļūs par murgu.

Ja nespējat atrasties tagadnē pat ikdienišķos ap­stākļos, piemēram, vienatnē sēžot istabā, staigājot pa mežu vai klausoties kāda stāstītajā, tad jūs noteikti nebūsiet spējīgs saglabāt modru apziņu, kad dzīvē jūs piemeklēs likstas vai kad nonāksiet aci pret aci ar ne­patīkamiem cilvēkiem vai situācijām, zaudējumu vai draudiem kaut ko zaudēt. Jūs izmantosiet tādus reak­cijas modeļus, kas noteikti būs kāda baiļu forma, un tiksiet iegrūsti dziļajā neapzināšanās līmenī. Tas ir kā pārbaudes darbs. Tikai veids, kā tiekat galā ar saviem pārbaudījumiem, parādīs gan jums, gan citiem kādā neapzināšanās pakāpē atrodaties; to nevar uzzināt pēc tā, cik ilgi spējat nosēdēt ar aizvērtām acīm vai kādas vīzijas redzat.

Tāpēc ir svarīgi savā dzīvē izmantot modro apziņu arī situācijās, kad viss šķiet ritam gludi. Šādā veidā tiek vairots Tagadnes spēks. Tas rada augstas vibrācijas enerģijas lauku jūsos un jums apkārt. Nekāda neapzi­nāšanās, negativitāte, nekādas nesaskaņas vai vardar­bība nespēj ienākt šajā laukā un eksistēt tajā, tāpat kā tumsa nespēj pastāvēt, parādoties gaismai.

Mācoties būt par savu domu un emociju liecinieku, kas ir ļoti svarīga daļa no atrašanās tagadnē, jūs varbūt būsiet pārsteigts, pirmoreiz izdzirdot vienkāršās neapzi­nāšanās "fonu" un saprotot, cik reti esat ar sevi patiešām apmierināts. Domāšanas līmenī noteikti sastapsieties ar lielu pretestību — ar vērtēšanu, neapmierinātību un ga­rīgu virzīšanos prom no Tagadnes. Emocionālajā līmenī pastāvēs apslēpta nemiera, saspringuma, garlaicības un nervozitātes plūsma. Abi šie aspekti ir prāta rīcība ieras­tajā aizsardzības režīmā.

KO VINI MEKLE? Karls Jungs vienā no savām grāmatām atstāsta sarunu ar kādu Amerikas indiāņu cilts virsaiti, kas piezīmējis, ka viņa uztverē vairumam balto cilvēku raksturīgas sa­springtas sejas, ieplestas acis un cietsirdīga izturēša­nās. Viņš teicis: "Viņi vienmēr pēc kaut kā tiecas. Ko viņi meklē? Baltie cilvēki vienmēr kaut ko grib. Viņi vienmēr ir satraukti un nemierīgi. Mēs nesaprotam, ko viņiem vajag. Mēs viņus uzskatām par trakiem."

Apslēpta pastāvīgā satraukuma plūsma, protams, pastāvēja jau sen — pirms radās Rietumu industriālā civilizācija, kas nu pārņem gandrīz visu pasauli, ieskai­tot lielāko daļu Austrumu, taču tikai šeit satraukums izpaužas nedzirdēti spēcīgā formā. Tas eksistēja jau Jēzus laikā un pastāvēja arī vēl 600 gadus pirms Jēzus, kad mācīja Buda, un pat vēl pirms tam. Kāpēc mēs allaž esam nemierīgi? Jēzus jautāja saviem mācekļiem: "Cik dzīvības dienu gan nemiera domas dos jūsu dzī­vei?" Un Buda mācīja, ka ciešanu sakne ir meklējama mūsu nepārtrauktajās vēlmēs un alkās.

Pretošanās Tagadnei kā kolektīva disfunkcija ir nešķirami saistīta ar Esamības apziņas zaudēšanu un veido mūsu necilvēcīgās industriālās civilizācijas pa­matu. Freids, starp citu, arī apzinājās šīs apslēptās nemiera straumes esamību un rakstīja par to savā grā­matā "Civilizācija un tās neapmierinātība" (Civilization and Its Discontents), taču viņš neizprata šī nemiera patieso cēloni un nespēja saskatīt, ka iespējams no tā atbrīvoties. Šī kolektīvā disfunkcija ir radījusi ļoti nelai­mīgu un neticami cietsirdīgu civilizāciju, kas kļuvusi par draudu ne tikai sev pašai, bet ari visai parejai dzī­vībai uz planētas.

VIENKĀRŠĀS NEAPZINĀŠANĀS IZNĪCINĀŠANA Tad kā ir iespējams atbrīvoties no šī posta ?

Sāciet to apzināties! Pavērojiet dažādos ceļus, kā ne­miers, neapmierinātība un saspringums veidojas jūsu iekšienē ar nevajadzīgiem spriedumiem, pretošanos eso­šajam un Tagadnes noliegšanu. Jebkas, ko neesat

apzi­nājies, pazūd tajā brīdī, kad to apspīd apziņas gaisma. Ja jūs zināt, kā iznīcināt vienkāršo neapzināšanos, jūsu Esamības gaisma spīdēs jo spoži un būs daudz vien­kāršāk tikt galā ar dziļo neapzināšanos, kad vien saju­tīsiet tās pievilkšanas spēku. Tomēr sākumā vienkāršo neapzināšanos nav nemaz tik viegli pamanīt, jo tā ir tik ierasta.

Lai mentāli emocionālā stāvokļa pārraudzīšana — sevis novērošana — kļūst par jūsu ieradumu! "Vai es šajā brīdī esmu mierīgs?" Tas ir labs jautājums, ko ieteicams uzdot sev itin bieži. Varat jautāt arī tā: "Kas šobrīd manī notiek?" Esiet tikpat ieinteresēts sevī no­tiekošajos procesos kā tajā, kas risinās jums apkārt. Ja nodibināsiet kārtību sevī, ārējā pasaule pati nostāsies savā vietā. Primārā realitāte ir iekšienē, ārpuse ir tikai sekundāra. Tomēr neatbildiet uz šiem jautājumiem mo­mentāni. Vērsiet savu uzmanību uz iekšieni. Kāda veida domas jūsu prāts šobrīd rada? Ko jūs jūtat? Virziet savu uzmanību uz ķermeni. Vai tajā ir manāms sa­springums? Atklājis apslēpto nemieru sevī — iekšējo fonu —, mēģiniet saprast, kādā veidā jūs atvairāt, pre­tojaties vai noliedzat dzīvi un atsakāties no Tagadnes. Ir daudz veidu, kā cilvēki neapzināti pretojas pašreizē­jam mirklim. Es sniegšu jums dažus piemērus. Ar vin­grināšanos spēja sevi novērot — šī prasme pārbaudīt savu iekšējo stāvokli — kļūs izteiktāka.

ATBRĪVOŠANAS NO CIEŠANAM Jums nepatīk tas, ar ko nodarbojaties? Piemēram, jūsu darbs. Vai varbūt esat piekritis kaut ko izdarīt, taču kāda daļa jūsos tam pretojas un jūtas aizvainota. Var­būt jūs nesat sevī neizteiktu aizvainojumu pret kādu tuvu cilvēku? Vai jūs maz apzināties, ka enerģija, ko tā rezultātā izstarojat, kļūst tik kaitīga, ka patiesībā jūs apgānāt gan sevi, gan apkārtējos cilvēkus? Ieskatieties dziļi sevī! Vai tur ir atrodamas kaut visvājākās aizvai­nojuma vai negribīguma pēdas? Ja ir, pavērojiet tās gan mentālajā, gan emocionālajā līmenī. Kādas domas prāts rada sakarā ar šo situāciju? Pēc tam pavērojiet emoci­jas, kas ir ķermeņa reakcija uz šīm domām. Izjūtiet sa­vas emocijas! Vai tās ir patīkamas vai neaptīkamas? Vai tā ir enerģija, ko jūs patiešām vēlētos glabāt sevī? Vai jūs to spējat izvēlēties?

Varbūt jūs tik tiešām esat ticis izmantots, varbūt darāmais ir garlaicīgs, varbūt kāds jums tuvs cilvēks patiešām ir nekrietns, kaitinošs vai mīt neapzināšanās stāvoklī, taču tam visam nav nekādas nozīmes. Nav svarīgi, vai jūsu domas un emocijas sakarā ar šo situā­ciju ir attaisnojamas. Fakts ir tāds, ka jūs pretojaties esošajam. Jūs padarāt pašreizējo mirkli par savu ienaid­nieku. Jūs radāt ciešanas, konfliktu starp iekšējo un ārējo pasauli. Ciešanas piesārņo ne tikai jūsu iekšējo Esamību un apkārtējos cilvēkus, bet arī kolektīvo cilvē­ces psihi, kuras neatņemama sastāvdaļa esat jūs pats. Planētas piesārņošana ir ārējs iekšējā psihiskā piesārņo­juma atspulgs: miljoniem neapzināšanās stāvoklī esošu indivīdu neuzņemas atbildību par savu iekšējo telpu.

Vai nu pārtrauciet iesākto, izrunājieties ar attiecīgo cilvēku un pilnībā izpaudiet savas izjūtas, vai arī tieciet vaļā no negativitātes, ko prāts jau ir paguvis radīt ap šo situāciju un kas kalpo tikai vienam mērķim — stiprināt mākslīgo "es". Apzināties ciešanu bezjēdzību ir ļoti svarīgi. Negativitāte nekad nav piemērots veids, kā tikt galā ar situāciju. Patiesībā lielākajā daļā gadījumu tā liek jums apstāties, aizkavējot īstas pārmaiņas. Viss, kas tiek darīts negatīvās enerģijas iespaidā, ir ar to saindēts un laika gaitā izraisa arvien lielākas sāpes un ciešanas. Vēl jo vairāk, jebkurš negatīvs stāvoklis ir lipīgs — cie­šanas izplatās daudz ātrāk nekā fiziska slimība. Ar re­zonanses likuma palīdzību tiek atbrīvota un barota arī citu cilvēku apslēptā negativitāte, ja vien viņi nav pil­nībā imūni, tas ir, izkopuši savu apziņu modru.

Kā tad ir — jūs piesārņojat pasauli vai palīdzat to atjaunot? Tikai jūs pats esat atbildīgs par savu iekšējo telpu, tāpat kā esat atbildīgs arī par planētu. Ko sēsi, to pļausi — ja cilvēki novērsīs iekšējo piesārņojumu,

tad pārtrauks radīt arī ārējo.

Ka ir iespejams atbrīvoties no negativitates?

To aizsviežot. Kā jūs aizmetat karstu ogles gabalu, ko turējāt rokās? Kā jūs atbrīvojaties no smagas un ne­vajadzīgas nastas, ko nesāt? Tikai apzinoties, ka nevē­laties ciest sāpes vai stiept nastu vēl ilgāk, un tiekot no tām vaļā.

Dziļajā neapzināšanās stāvoklī sāpju ķermeni vai ci­tas dziļas bēdas, piemēram, mīļotā cilvēka zaudējumu, pārveidot ir iespējams tikai pieņemot tās pilnībā un ap­gaismojot ar Tagadnes gaismu — pastiprināti uzmanot. Savukārt vienkāršās neapzināšanās stāvoklī daudzus prāta modeļus var viegli salauzt, apzinoties, ka tie nav vajadzīgi, un saprotot, ka ir iespējams izvēlēties un jūs neesat vienkārši nosacījuma refleksu saišķis. Tas no­zīmē, ka ir nepieciešams saskarties ar Tagadnes spēku. Bez tā jums nav nekādas izvēles.

Saucot dažas emocijas par negatīvām, vai jūs neradāt men­tālu labā un sliktā polaritāti, ko izskaidrojāt iepriekš?

Nē. Polaritāte radās agrākā pakāpē, kad prāts vēr­tēja pašreizējo mirkli kā sliktu; šis spriedums tad radīja arī negatīvās emocijas.

Taču, ja dažas emocijas tiek sauktas par negatīvām, vai tad patiesībā tas nenozīmē, ka tām nevajadzētu tur būt, ka nav labi, ja cilvēkam ir šādas emocijas? Es domāju, ka ikvienam drī­zāk vajadzētu sev ļaut izjust visas emocijas, kas vien rodas, nekā vērtēt, vai tās ir sliktas un pieņemamas. Tas nekas, ja jūta­mies dusmīgi, sakaitināti, drūmi un tamlīdzīgi — šīs emocijas apslapējot, rodas iekšejs konjīikts, noliegums. Viss ir tieši ta, kā jābūt.

Protams. Ja jau prāta radītais emociju vai reakcijas modelis atrodas jūsos, pieņemiet to! Jūs nebijāt pietie­kami izkopis apziņas modrumu, lai izvēlētos. Tas nav spriedums, vienkārši fakts. Ja būtu bijusi iespēja izvēlē­ties vai apzināties, ka tāda ir, ko tad jūs izvēlētos — ciešanas vai prieku, bezrūpību vai raizes, mieru vai ne­saskaņas? Vai jūs izvēlētos domas un emocijas, kas at­rauj jūs no dabiskā stāvokļa Esamībā — iekšējā dzīves prieka? Jebkuru šādu izjūtu es saucu par negatīvu, tas vienkārši ir slikti. Ne tādā nozīmē, ka "jums nevaja­dzēja to darīt", vienkārši kā sliktu faktu, līdzīgu kā ne­labuma sajūta vēderā.

Kā gan iespējams, ka ir nogalināti vairāk nekā 100 miljoni cilvēku tikai vienā pašā divdesmitā gadsimtā?4 Tas, ka cilvēki nodara tik milzīgas sāpes cits citam, ir kaut kas neaptverams. Šajā skaitlī pat nav iekļauta tā men­tālā, emocionālā un fiziskā vardarbība — mocības, sā­pes un nežēlība —, ko ikdienas dzīvē cilvēki turpina nodarīt cits citam un arī pārējām jutīgām būtnēm.

Vai cilvēku rīcības iemesls ir saskaršanās ar savu da­bisko stāvokli, iekšējo dzīves prieku? Nē, protams.

Tikai cilvēki, kas ir dziļu negāciju varā, kas jūtas ļoti slikti, radītu šādu realitāti kā atspoguļojumu savām izjūtām. Nu tie iznīcina dabu un planētu, kas tos uztur. Neti­cami, bet fakts. Cilvēki ir bīstama, vājprātīga un slima suga. Tas nav spriedums. Arī tas ir fakts. Tāpat kā fakts ir tas, ka aiz šī neprāta slēpjas arī saprāts. Un tieši šobrīd jums ir iespēja sevi dziedināt un kļūt brīviem.

Atgriežoties pie tā, ko jūs teicāt, — tā noteikti ir patiesība, ka, pieņemot savu aizvainojumu, drūmumu, dusmas un tā tālāk, jūs vairs neesat spiests tās nesa­prātīgi izpaust un droši vien neizgāzīsiet tās pār citiem.

Taču es ceru, ka nemaldināt sevi. Kad esat iemācījušies šīs izjūtas pieņemt, pienāk brīdis, kad ir jādodas uz nā­kamo līmeni, kurā negatīvās emocijas vairs nerodas vispār. Ja tā nenotiek, "pieņemšana" kļūst par mentālu etiķeti, zem kuras ego turpinās ļauties ciešanām, tādē­jādi stiprinot atšķirtību no citām būtnēm, apkārtējās vi­des un pašreizējā brīža. Kā jau zināt, tieši nošķirtība ir ego pamats. Patiesa izjūtu pieņemšana cilvēku momen­tāni pārvērš. Un, ja jūs tik tiešām dziļi sevī justu, ka viss ir kārtībā (kas, protams, ir

taisnība), vai tad jums vis­pār būtu negatīvas izjūtas? Bez vērtēšanas, bez pretes­tības esošajam tās nerastos.

Ar prātu jums šķiet, ka viss ir labi, taču dziļi sevī jūs tam patiesībā neticat, tāpēc vecie mentāli emocionālie aizsardzības modeļi vēl aiz­vien ir savā vietā. Un tas liek jums justies slikti.

Arī tas ir normāli.

Vai jūs aizstāvat tiesības uz neapzināšanos, tiesības ciest? Neuztraucieties — neviens jums tās nost neņems.

Taču, ja esat reiz piedzīvojuši, ka noteikts ēdiens iz­raisa jūsos nelabumu, vai turpināsiet to ēst un pieņem­siet, ka slikti justies ir normāli?

LAI KUR ARI BŪDAMI, ESIET TUR PILNĪBĀ Vai varat minēt vel kādus vienkāršās neapzinašanas piemerus?

Pavērojiet, vai gadās brīži, kad sūdzaties runā vai domās par situāciju, kurā atrodaties, par citu cilvēku darīto vai teikto, par apkārtējo vidi, dzīves situāciju un pat par laiku. Žēlošanās vienmēr nozīmē esošā nepie­ņemšanu. Tā vienmēr sevī ietver neapzinātu negatīvu lādiņu. Žēlojoties jūs padarāt sevi par upuri.

Darbojo­ties jūs apliecināt savu spēku. Tāpēc mainiet radušos si­tuāciju ar darbību vai izrunājoties, ja nepieciešams un iespējams, vai arī liecieties mierā un pieņemiet to. Rīko­ties citādi ir neprāts.

Vienkārša neapzināšanās vienmēr ir kaut kādā veidā saistīta ar Tagadnes noliegšanu. Tagadne, protams, no­saka arī šo brīdi. Vai jūs pretojaties šim brīdim un Ta­gadnei? Daži cilvēki vienmēr vēlas būt kaut kur citur. Viņiem "šis brīdis" nekad nav pietiekami labs. Ar sevis novērošanas palīdzību mēģiniet uzzināt, vai tā ir arī ar jums. Lai kur arī esat, esiet tur pilnībā. Ja "šis brīdis" un Tagadne nav paciešami un dara jūs nelaimīgu, ir trīs iespējas kā rīkoties: attālināties no konkrētās situ­ācijas, mainīt to vai pilnībā pieņemt. Ja vēlaties būt at­bildīgs par savu dzīvi, ir jāizvēlas viena no šīm iespējām, un jādara tas tūlīt pat. Un ir jāpieņem sava lēmuma se­kas. Bez atrunām. Bez negativitātes. Bez psihiska pie­sārņojuma. Turiet savu iekšējo telpu tīru.

Uzsākot darbību — attālinoties no attiecīgās si­tuācijas vai to izmainot, pirmām kārtām, ja iespējams, tieciet vaļā no negativitātes. Darbība, ko motivē izpratne, ir daudz efektīvāka par negāciju izraisītu darbību.

Jebkura darbība bieži ir labāks risinājums nekā bez­darbība, it īpaši, ja labu laiku jau esat iestrēdzis kādā nelāgā situācijā. Ja esat pieļāvis kļūdu, jūs no tās mācā­ties, un tad tā vairs nav kļūda. Turpinot tajā dzīvot, jūs neiemācāties neko. Vai jums ir bail kaut ko uzsākt? Tad atzīstiet savas bailes, vērojiet tās, pievērsiet tām īpašu uzmanību, pilnībā izjūtiet tās. Šādi rīkojoties, tiks pār­rauta saikne starp bailēm un domāšanu.

Neļaujiet bai­lēm iezagties jūsu prātā! Izmantojiet Tagadnes spēku! Bailes nespēj to uzvarēt.

Ja tiešām nav iespējas neko darīt, lai mainītu paš­reizējo brīdi, tad pieņemiet to pilnībā, atbrīvojieties no jebkādas iekšējas pretestības. Mākslīgais, nelaimīgais "es", kuram patīk justies nožēlojamam, aizvainotam un patīk pašam sevi pažēlot, tad vairs nespēs pastāvēt. To sauc par padošanos. Padošanās nav vājums. Tas ir liels spēks. Tikai cilvēkam, kurš padevies, piemīt garī­gais spēks. Ar padošanās palīdzību jūs kļūsiet iekšēji brīvs no konkrētās situācijas. Un iespējams, ka tad situācija mainīsies bez jūsu palīdzības. Jebkurā gadī­jumā — jūs būsiet brīvs.

Varbūt ir kāda lieta, ko "vajadzētu" darīt, taču tā tomēr netiek darīta? Nu tad celieties augšā un izda­riet to tagad! Pretējā gadījumā, pieņemiet pilnībā savu pašreizējo slinkumu, bezdarbību un pasivitāti, ja tāda ir jūsu izvēle. Izdzīvojiet to pilnībā! Izbaudiet to. Esiet tik slinks un pasīvs, cik vien iespējams. Ja apzināsieties un izdzīvosiet to pilnībā, drīz iznāksiet ārā no tā. Vai varbūt neiznāksiet. Jebkurā gadījumā, nebūs vairs iek­šēju konfliktu, pretestības un negāciju.

Vai esat uztraucies? Vai esat tik ļoti aizrāvies ar vē­lēšanos atrasties nākotnē, ka Tagadne ir kļuvusi tikai par

līdzekli, kā tur nokļūt? Stress rodas tad, ja esat "šeit", bet vēlaties būt "tur" — atrodoties Tagadnē, bet vēloties būt nākotnē. Jūs iekšēji sašķeļaties. Radīt un dzīvot ar šādām iekšējām plaisām ir nesaprātīgi. Fakts, ka ari visi citi tā dara, nenozīmē, ka tas ir saprātīgi. Ja nepieciešams, jūs varat kustēties, strādāt ātri vai pat steigties bez projicēšanās nākotnē un bez Tagadnes no­liegšanas. Taču kustoties, strādājot un steidzoties — dariet to ar pilnu atdevi! Izbaudiet enerģijas plūsmu, šī brīža spēcīgo enerģiju! Nu jūs vairs neesat uztraucies, vairs nesašķeļat sevi. Jūs vienkārši kustaties, steidza­ties un strādājat — un to izbaudāt. Vai arī — jūs varat likt tam visam mieru un apsēsties parkā uz soliņa. Taču, to darot, vērojiet savu prātu. Tas varbūt teiks: "Tev. šo­brīd vajadzētu strādāt. Tu izšķied laiku." Vērojiet prātu. Pasmejieties par to.

Vai jūsu uzmanība lielākoties ir vērsta uz pagātni? Vai bieži runājat un domājat par to, vienalga, pozitīvi vai negatīvi? Atceraties varoņdarbus, ko kādreiz pa­veicāt, savus piedzīvojumus un pieredzi; kavējaties atmiņās un žēlojaties, aprakstot tās šausmīgās lietas, kas jums nodarītas, vai varbūt to, ko pats esat kādam nodarījis?

Vai jūsu domu procesi rada vainas apziņu, lepnību, aizvainojumu, dusmas, nožēlu vai sevis žēlo­šanu? Tad jūs ne tikai no jauna stiprināt savu mākslīgo "es", bet arī palīdzat paātrināt sava ķermeņa noveco­šanās procesu, jo uzkrājat savā psihē pagātni. Pārbaudiet šo apgalvojumu, pavērojot apkārtējos cilvēkus, kam ir spēcīga tieksme pieķerties savai pagātnei.

Lieciet pagātnei norimt. Jums tā nav vajadzīga. Iz­mantojiet to tikai tajos gadījumos, kad tā noteikti nepie­ciešama Tagadnei. Sajūtiet šī brīža spēku un Esamības pilnību. Sajūtiet savu Esamību. s Vai jūs raizējaties? Jums ir ļoti daudz "taču—ja nu" domas? Tad jūs esat identificējies ar savu prātu, kas projicē iedomātās nākotnes situācijas un rada bailes. Ar šādām situācijām tikt galā ir neiespējami — jo tās nemaz neeksistē. Tās ir prāta radīts tēls. Jūs varat pār­traukt šo veselību un dzīvi saēdošo neprātu, vienkārši atzīstot pašreizējo mirkli. Apzinieties, ka elpojat. Sajū­tiet gaisu plūstam iekšā un ārā no sava ķermeņa.

Sa­jūtiet savu iekšējās enerģijas lauku. Viss, ar ko jums ir jātiek galā, kas jāatrisina reālajā dzīvē (ne prāta vei­doto projekciju pasaulē), — pašreizējais mirklis. Pajau­tājiet sev, kāda gan problēma jums ir tieši šobrīd — nevis nākamgad, rīt vai nākamajās piecās minūtēs. Kas vainas šim brīdim? Vienmēr ir iespējams tikt galā ar Tagadni, turpretim nekad — ar nākotni, un tas jums nemaz nav jādara. Atrisinājums, spēks, pareizā rīcība un iespējas radīsies tieši tajā brīdī, kad nepieciešamas — ne pirms, ne pēc tam.

"Kādu dienu tas man izdosies." Vai mērķis prasa tik daudz uzmanības, ka Tagadni nepieciešams pārvērst par līdzekli tā sasniegšanai? Un tāpēc ir vērts zaudēt prieku par to, ko darāt? Vai jūs gaidāt, kad varēsiet sākt dzīvot? Attīstot šādu domu modeli, lai ko jūs arī sasniegtu vai iegūtu, Tagadne nekad nebūs pietiekami laba — nā­kotne vienmēr šķitīs labāka. Pareizā recepte pastāvīgai neapmierinātības un nepiepildījuma sajūtai, vai ne?

Vai esat pieradis gaidīt? Cik daudz no savas dzīves jūs pavadāt gaidot? Nīkšanu rindā kādā pasta nodaļā, satiksmes sastrēgumā vai lidostā, gaidīt kādu ieroda­mies, ilgas pēc darba dienas beigām — to es sauktu par "maza mēroga gaidīšanu". "Liela mēroga gaidīšana" ir ilgošanās pēc nākamā atvaļinājuma, labāka darba, bērnu ātrākas pieaugšanas, pēc patiesi vērtīgām attie­cībām, panākumiem, naudas, pēc svarīguma un ap­skaidrības. Nav nekas neparasts, ka cilvēki visu savu dzīvi pavada gaidot, kad beidzot varēs sākt dzīvot.

Gaidīšana ir prāta stāvoklis. Pamatā tas nozīmē, ka jūs vēlaties nākotni — jūs negribat atrasties Tagadnē. Jūs nevēlaties to, kas jums ir, un gribat to, kā jums nav. Ar katru gaidīšanas formu jūs sevī neapzināti radāt iekšēju konfliktu starp pašreizējo mirkli, kurā nevēla­ties atrasties, un iedomāto nākotni, kurā alkstat nokļūt.

Tas manāmi samazina dzīves kvalitāti, jo liek jums zaudēt Tagadni.

Nav jau slikti censties uzlabot savu dzīves situāciju. To jūs varat paveikt, taču jūs nevarat uzlabot pašu dzīvi.

Dzīve ir galvenais. Dzīve ir dziļākā iekšējā esamība. Tā jau ir vesela, pilnīga, ideāla. Dzīves situāciju veido ap­stākļi un pieredze. Nav slikti, ja nospraužat sev mērķus un cenšaties kaut ko sasniegt. Kļūda ir tā, ka izman­tojat to kā aizvietotāju dzīves sajūtai — Esamībai.

Vienīgais veids, kā nokļūt Esamībā, ir Tagadne. Pretējā gadījumā jūs esat kā arhitekts, kas nepievērš nekādu uzmanību celtnes pamatiem, taču pavada daudz laika, strādājot pie virsbūves.

Piemēram, daudzi cilvēki gaida labklājību. Taču to nevar sasniegt nākotnē. Tikai pilnībā godājot, atzīstot un pieņemot pašreizējo realitāti — kur esat, kas esat un ko šobrīd darāt; tikai pilnībā pieņemot to, kas jums ir, jūs sākat justies pateicīgi par to visu — pateicīgi par esošo, pateicīgi par Esamību. Pateicība pašreizējam mirklim un dzīve Tagadnē ir patiesā labklājība. Tā nevar pienākt nākotnē. Laika gaitā labklājība pati parādīsies visdažādākajos veidos.

Neapmierinātība vai pat vilšanās un dusmas par to, kā jums nav, var jūs motivēt kļūt bagātam, taču, pat sa­pelnījis miljonus, jūs turpināsiet izjust iekšēju trūkumu un dziļi sevī vēl aizvien jutīsieties nepiepildīts.

Jūs spē­siet iegūt visu, kas nopērkams par naudu, taču tie ne­būs pastāvīgi ieguvumi — tukšuma sajūta un vajadzība pēc turpmāka fiziska vai psiholoģiska gandarījuma ne­izzudīs nekad. Jūs nedzīvosiet Esamībā un neizjutīsiet Tagadnes dzīves sniegto pilnību, kas ir vienīgā patiesā labklājība.

Tāpēc pārtrauciet atrašanos šajā prāta stāvoklī — gai­dīšanu. Kad jūtat, ka sākat kaut ko gaidīt, ātri novērsie­ties no tā. Ienāciet pašreizējā mirklī. Vienkārši esiet un izbaudiet savu esamību. Atrodoties Tagadnē, nekad ne­rodas nepieciešamība kaut ko gaidīt. Tāpēc nākamreiz, kad kāds teiks, lai atvaino, ka licis gaidīt, jūs varat at­bildēt: "Nekas, es jau nemaz negaidīju. Es vienkārši stā­vēju šeit un izbaudīju sevi — prieku sevī." Šie ir tikai daži prāta ierastie paņēmieni, kā noliegt pašreizējo mirkli, tā radot vienkāršās neapzināšanās stāvokli. Tos ir viegli nepamanīt, jo tie ir ārkārtīgi ierasta ikdienišķās eksistences daļa — pastāvīgs nemiera fons. Taču, jo vairāk vingrināsieties novērot savu iekšējo men­tāli emocionālo stāvokli, jo vieglāk jums būs saprast, kurā brīdī pagātne vai nākotne, tātad — neapzināšanās, jūs ir ieslodzījusi, un pamosties no laika sapņa Tagad­nē. Uzmanieties: mākslīgais, nelaimīgais "es", kas vei­dojies, identificējoties ar prātu, dzīvo laikā. Tas zina, ka Tagadne ir tā beigas, un jūtas ļoti apdraudēts. Tas darīs visu, lai jūs no tās novirzītu. Tas centīsies jūs turēt ieslo­dzītu laikā.

DZĪVES CEĻO JUMADZIĻĀKAIS MĒRĶIS Es redzu jēgu jūsu teiktajā, taču, manuprāt, cilvēka dzī­vei vēl aizvien ir nepieciešams mērķis, pretējā gadījumā mēs vienkārši ļausimies pašplūsmai; un mērķis taču nozīmē nā­kotni, vai ne? Kā lai to saskaņo ar dzīvošanu Tagadnē?

Dodoties ceļojumā, vienmēr ir noderīgi zināt, uz kurieni īsti dodaties, vai vismaz galveno virzienu, taču neaizmirstiet: vienīgais, kas jūsu ceļojumā ir patiešām īsts, ir solis, ko sperat Tagadnē. Tikai tā ir.

Jūsu dzīves ceļojumam ir gan ārējais, gan iekšējais mērķis. Ārējais uzdevums ir nonākt pie mērķa jeb ga­lapunktā, paveikt to, ko vēlējāties — kaut ko sasniegt, kas, protams, iesaista nākotni. Taču, ja galamērķis vai darbības, ko plānojat veikt nākotnē, prasa tik daudz uzmanības, ka kļūst nozīmīgāki par to, ko darāt šo­brīd, tad esat pilnībā attālinājies no ceļojuma iekšējā mērķa, kam nav nekāda sakara ar to, kur jūs ejat vai ko darāt, bet gan — kā. Tam nav nekāda sakara ar nākotni, taču tas pilnībā ir saistīts ar jūsu pašreizējo apziņas kvalitāti. Ārējais mērķis pieder horizontālajai laika un telpas dimensijai; iekšējais mērķis attiecas uz iedziļinā­šanos Esamībā — vertikālajā bezgalīgās Tagadnes di­mensijā. Ārējā ceļojuma gaitā jums varbūt

būs jāsper miljoniem soļu, iekšējā ir nepieciešams tikai viens — tas, ko veicat tieši šobrīd. Jo vairāk apzināties šo vienu soli, jo labāk saprotat, ka šis solis ietver sevī arī visus pārējos soļus un pat galamērķi. Šis viens solis tad kļūst par pilnības izpausmi, par dižena skaistuma un cē­luma aktu. Tas ievedīs jūs Esamībā, un jūs iemantosiet Esamības gaismu. Tas ir iekšējā ceļojuma — ceļojuma sevī — mērķis un piepildījums. s Kāda nozīme ir tam, vai mēs sasniedzam savu ārējo mērķi, vai piedzīvojam panākumus vai neveiksmi ikdienišķajā pasaulē?

Tas būs svarīgi tik ilgi, kamēr nebūsiet izpratuši iek­šējo mērķi. Pēc tam ārējais mērķis ir tikai spēle, ko varat turpināt spēlēt vienkārši tāpēc, ka jums tā patīk. Pa­stāv iespēja arī pilnībā ciest neveiksmi, mēģinot piepildīt ārējo mērķi, un tajā pašā laikā gūt lieliskus panākumus iekšējā mērķa sasniegšanā. Var notikt arī otrādāk, kā patiesībā sanāk biežāk: cilvēks materiālajā ziņā ir ba­gāts, taču iekšēji pilnīgs nabags, vai arī viņš "iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele," kā teicis Jēzus. Pa­tiesībā katram ārējam mērķim ir lemts agrāk vai vēlāk ciest neveiksmi, vienkārši tāpēc, ka tas pakļauts lietu nepastāvīguma likumam. Jo ātrāk sapratīsiet, ka ārē­jais mērķis nespēs dot ilgstošu piepildījumu, jo labāk. Izpratuši ārējā mērķa ierobežotību, jūs atsacīsieties no nereālajām cerībām, ka, sasniedzot to, kļūsiet laimīgs, un iekšējais mērķis kļūs par galveno.

PAGATNE NAV SPĒJĪGA PASTĀVĒT TAGADNĒ Jūs minējāt, ka nevajadzīgas domas vai sarunas par pagātni ir viens no veidiem, kā mēs izvairāmies no Tagadnes. Taču — vai tad aiz tā pagātnes līmeņa, ko atceramies un ar ko, iespējams, esam identijicējušies, neatrodas vēl viens, daudz dziļāks līmenis? Es ru­nāju par to neapzināto dalu, kas nosaka mūsu dzīvi, it īpaši pie­dzīvotais agrā bērnībā vai pat notikumi iepriekšējā dzīvē. Un pastāv taču arī kultūras noteiktie apstākli, kas saistās ar tautas ģeogrājisko novietojumu un vēsturisko laika periodu. Visas šīs lie­tas nosaka mūsu pasaules uzskatu, reakciju, domāšanu, attiecības un dzīvesveidu. Kā gan vispār ir iespējams to visu apzināties vai no tā atbrīvoties? Cik ilgu laiku tas prasa? Un, pat ja tas iespē­jams, kas tad paliek pāri?

Kas paliek pāri, kad zūd ilūzijas?

Nav vajadzības pētīt neapzināto pagātni sevī, ja nu vienīgi tās pašreizējās izpausmes — domas, emocijas, vēlmes, reakciju vai ārējos notikumus. Visu, kas jums jāzina par neapzināto pagātni, izgaismos Tagadnes pārbaudījumi. Ja rakņāsieties pagātnē, tā kļūs par bez­dibeni — un pastāvēs allaž. Varbūt jūs domājat, ka ir nepieciešams vairāk laika pagātnes izprašanai vai iespē­jai no tās atbrīvoties, jeb, citiem vārdiem sakot, ka nā­kotne jūs atbrīvos no pagātnes? Tie ir maldi. Tikai Tagadne spēj atbrīvot no pagātnes. Vēl vairāk laika ne­var jūs atbrīvot no laika važām. Pievērsieties Tagadnes spēkam. Tā ir atslēga.

Kas ir Tagadnes spēks?

Nekas cits kā vien jūsu esības spēks, jūsu apziņa, at­brīvota no domāšanas modeļiem.

Tāpēc cīnieties ar pagātni Tagadnē. Jo vairāk uzma­nības pievērsīsiet pagātnei, jo tā kļūs spēcīgāka un jo lielāka iespēja, ka izveidosies mākslīgs "es". Nepār­protiet: pievērst uzmanību ir svarīgi, taču ne pagātnei kā pagātnei. Pievērsiet uzmanību Tagadnei; pievērsiet uzmanību savai uzvedībai, reakcijai, garastāvoklim, do­mām, emocijām, bailēm un vēlmēm, kad tās parādās Tagadnē. Tās arī ir jūsu pagātne. Ja pietiekami ilgi spē­jat būt Tagadnē, lai novērotu visas šīs lietas, nevis kri­tiski vai analītiski, bet bez vērtējuma, tad jūsos tiešām notiek cīņa ar pagātni un tā pamazām izšķīst jūsu Esa­mības spēkā. Nav iespējams atrast sevi pagātnē. Sevi var atrast tikai Tagadnē.

Vai tad nav noderīgi izprast pagātnes notikumus un sa­prast, kāpēc rīkojamies tieši tā, tieši tādā veidā, vai arī kāpēc neapzinati radam traģēdijas sava dzīve, konkrētus attiecību modeļus un tamlīdzīgi?

Arvien vairāk apzinoties pašreizējo realitāti, jūs va­rat pēkšņi iegūt konkrētas atklāsmes par to, kāpēc rī­kojāties tieši tādā veidā, piemēram, kāpēc jūsu attiecības veidojas pēc noteikta parauga, un tad jūs atceraties pa­gātnes notikumus vai ieraugāt tos jaunā gaismā. Tas ir labi un var būt noderīgi, taču nav būtiski. Būtiska ir jūsu apzinātā Tagadne. Tā iznīcina pagātni. Tā ir pār­vērtību radošais spēks. Tāpēc necentieties izprast savu pagātni, taču esiet tik daudz Tagadnē, cik vien iespē­jams. Pagātne nav spējīga pastāvēt Tagadnē. Tā var pastāvēt tikai bez tās.

PIEKTĀ NODAĻA ATRAŠANAS TAGADNE TAS IR PAVISAM KAS CITS, NEKĀ JŪS DOMĀJAT Jūs arvien runājat par atrašanos Tagadnē kā ceļu uz ap­skaidrību. Intelektuāli es to izprotu, taču nezinu, vai kādreiz esmu ko tādu piedzīvojis. Es nesaprotu — tas ir tas, ko es iedomājos, vai kaut kas pavisam cits?

Tas ir pavisam kas cits! Jūs nevarat domāt par Ta­gadni, prāts nav spējīgs to izprast. Tagadnes izprašana ir atrašanās tajā.

Veiciet mazu eksperimentu. Aizveriet acis un sakiet sev: "Interesanti, kāda būs mana nākamā doma?" Tad kļūstiet modrs un gaidiet savu nākamo domu. Esiet kā kaķis, gaidot pie alas peli. Kāda doma tagad iznāks no alas? Pamēģiniet to tūlīt!

S Nu? Man bija jagaida diezgan ilgs bridis, līdz paradijas kada doma.

Tieši tā. Tik ilgi, kamēr intensīvi atrodaties Tagadnē, jūs esat brīvs no domām. Jūs esat mierīgs, tomēr ļoti modrs. Brīdī, kad apzinātā uzmanība zaudē savu in­tensitāti, parādās doma. Mentālais troksnis atjaunojas, miers ir pazaudēts. Jūs esat atgriezies laikā.

Daži dzenbudisma skolotāji, lai pārbaudītu, cik pil­nīgi viņu mācekļi atrodas Tagadnē, mēdza pielavīties tiem no mugurpuses un iesist ar nūju. Diezgan šokē­joši. Māceklis, kas pilnībā atradies Tagadnē un bijis modrs, saglabājis "gurnus apjoztus un lāpas degošas" (viena no līdzībām, ko izmantojis Jēzus Tagadnes stā­vokļa nosaukšanai), pamanītu skolotāju piezogamies un izvairītos no sitiena vai būtu to apstādinājis.

Taču, ja māceklis ļauj sev iesist, tas nozīmē, ka viņš ir bijis iegrimis domās — vēl aizvien palicis laikā, neapzinā­jies šo brīdi.

Lai atrastos Tagadnē arī ikdienā, ir noderīgi būt pil­nīgi vienotam ar sevi, pretējā gadījumā prāts, kas ir spēcīgs virzītājspēks, kā strauja upe aiznesīs sev līdzi.

Ko nozīmē "būt vienotam ar sevi"?

Tas nozīmē — apdzīvot savu ķermeni pilnībā. Vien­mēr turēt daļu no uzmanības pievērstu ķermeņa iekšējās enerģijas laukam. Tā sakot, izjust ķermeni no iekšpu­ses. Arī sava ķermeņa apzināšanās notur Tagadnē. Tā noenkuro jūs pašreizējā brīdī (skat. 6. nodaļu).

VARDA "GAIDĪŠANA" EZOTERISKĀ NOZĪME Savā ziņā atrašanos Tagadnē iespējams pielīdzināt gaidīšanai. Šādu alegoriju izmantoja Jēzus dažās savās līdzībās. Tā nav parastā garlaicības pārņemtā vai ne­miera pilnā gaidīšana, kas ir Tagadnes noliegums un kuru minēju jau iepriekš. Tā nav gaidīšana, kad uzma­nība tiek koncentrēta uz kādu brīdi nākotnē, savukārt Tagadne tiek uztverta kā nevēlams traucēklis kārotā iegūšanai. Šī ir cita veida gaidīšana — tāda, kas prasa pil­nīgu modrību. Ikkatru brīdi var kaut kas notikt, un, ja ne­būsiet pilnīgi modrs un mierīgs, tad palaidīsiet to garām. Par šāda veida gaidīšanu runā Jēzus. Šajā stāvoklī visa uzmanība ir vērsta uz Tagadni. Sapņošanai, atmiņām, domām un cerībām nepaliek pāri nekas. Nav nekāda sa­springuma vai baiļu, tikai modrības pilna

Tagadne. Jūs esat Tagadnē ar visu savu Esamību, ar katru sava ķer­meņa šūnu. Šajā stāvoklī tas "es", kuram bija svarīga pa­gātne un nākotne, gandrīz vairs nepastāv. Un tomēr — nekas vērtīgs nav zaudēts. Jūs vēl aizvien esat jūs pats. Patiesībā, jūs esat daudz vairāk pats nekā jebkad agrāk, jeb drīzāk — tikai tagad jūs esat patie­šām pats.

"Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kā­zām pārnākam," saka Jēzus. Kalps nezina, kurā brīdī ieradīsies viņa saimnieks. Tāpēc viņš paliek nomodā, modrs, līdzsvarots, mierīgs, lai tikai nenokavētu kunga ierašanos. Citā līdzībā Jēzus runā par piecām vieglprā­tīgām (apzināšanās neapgaismotām) sievietēm, kurām nav pietiekami daudz eļļas (apziņas), lai uzturētu lāktu­rus gaišus (atrastos Tagadnē), tāpēc viņas palaiž garām līgavaini (pašreizējo mirkli) un netiek uz kāzu mielastu (apskaidrību). Šīs piecas sievietes ir pretstatītas citām piecām, kuras parūpējušās, lai eļļas pietiktu (tām, ku­ras izkopušas modru apziņu).

Pat tie vīri, kas sarakstīja evaņģēlijus, neizprata šo lī­dzību nozīmi, tā radot pirmās aplamās interpretācijas un sagrozījumus rakstos. Beigās kļūdainās interpretācijas noveda pie patiesās nozīmes zaudēšanas. Šīs līdzības runā nevis par pasaules galu, bet gan par psiholoģiskā laika izzušanu. Tās norāda uz ego prāta pārveidošanu un iespēju dzīvot pilnīgi jaunā apziņas stāvoklī.

SKAISTUMS RODAS TAGADNES KLUSUMĀ Tas, ko iepriekš aprakstījāt, ir kaut kas līdzīgs īsajiem brī­žiem, ko šad un tad piedzīvoju, būdams vienatnē vai dabas tuvumā.

Jā. Dzenbudisma skolotāji lieto vārdu satori, lai ap­rakstītu izpratnes acumirkli — brīdi, kad iestājas pil­nīga Tagadne un prāts pazūd. Lai arī satori nav ilgstoša pārvērtība, esiet pateicīgi, ka varat to piedzīvot, jo tas sniedz jums nojausmu par apskaidrību. Varbūt jūs pa­tiesi esat daudzreiz to piedzīvojuši, nemaz nezinot, kas īsti un cik svarīgi tas ir. Tagadne ir nepieciešama, lai spētu apzināties dabas skaistumu, majestātiskumu un svētumu. Vai esat kādreiz skaidrā naktī ieskatījies kos­mosa bezgalībā, pārņemts ar godbijību par tā abso­lūto mieru un neiedomājamo plašumu? Vai esat mežā klausījies, patiesi ieklausījies kalnu strauta skaņās? Vai arī melnā strazda dziesmu krēslainā vasaras vakarā? Lai spētu apzināties šādas lietas, prātam ir jāklusē. Uz brīdi ir jānoliek malā sava personiskā problēmu, pagāt­nes un nākotnes, tāpat arī zināšanu kaudze, citādi jūs skatīsieties neredzot un klausīsieties nedzirdot. Jums ir pilnībā jābūt Tagadnē.

Aiz ārējo formu skaistuma ir iespējams atrast vēl vai­rāk: kaut ko, kas pat nav vārdā nosaucams, kaut ko neaprakstāmu, kādu dziļu, iekšēju, svētu būtību. Kad un kur vien parādās skaistums, šī iekšējā būtība kļūst saredzama. Tā atklājas tikai tad, kad atrodaties Tagadnē. Vai varētu būt tā, ka jūsu Esamība un šī neaprakstāmā būtība ir viens un tas pats? Vai tā eksistētu bez jūsu klāt­būtnes? Iedziļinieties tajā. Uzziniet to paši.

8 Piedzīvojot šos Tagadnes brīžus, jūs, visticamāk, ne­apzinājāties, ka esat uz brīdi atbrīvojies no prāta važām.

Tas tāpēc, ka mirklis starp šo stāvokli un domu plūsmu bija ļoti īss. Jūsu satori ilga varbūt tikai dažas sekundes, pirms atkal iesaistījās prāts, tomēr jūs to piedzīvojāt, jo citādi nebūtu ieraudzījis šo skaistumu.

Prāts nav spē­jīgs skaistumu ne pazīt, ne radīt. Šis skaistums un svē­tums bija iespējams tikai uz dažām sekundēm, kamēr pilnībā atrādāties Tagadnē. Tā kā mirklis bija tik īss un jūs bijāt nepietiekami piesardzīgs un modrs, tad nepa­manījāt brīdi, kad uztverē notika būtiskā maiņa: kad skaistums tika apzināts bez domāšanas iesaistīšanas un tas tika nosaukts un interpretēts kā doma. Laika sprī­dis bija tik īss, ka jūs nekādas pārmaiņas nemanījāt. Protams, ka tajā mirklī, kad atkal parādījās doma, no šī brīža bija pāri palikušas tikai atmiņas.

Jo lielāks ir attālums starp uztveri un domu, jo dziļāk atveras jūsu cilvēciskā Esamība un jo modrāka ir jūsu apziņa.

Daudzi cilvēki ir sava prāta cietumnieki jau tādā pakāpē, ka dabas skaistums viņiem vispār vairs neek­sistē.

Viņi spēj izsaukties: "Cik skaista puķe!" Taču tā ir tikai mehāniska, mentāla etiķete. Viņi nedzīvo klu­sumā, nedzīvo Tagadnē, tāpēc patiesībā arī neredz šo puķi, nejūt tās būtību, tās svētumu — tāpat kā nejūt paši sevi, savu būtību, savu svētumu.

Tieši tāpēc, ka dzīvojam prāta pārvaldītā kultūrvidē, lielākā daļa modernās mākslas, arhitektūras, mūzikas un literatūras (ar ļoti retiem izņēmumiem) ir bez skaistuma, bez iekšējās būtības. Cilvēki, kas radījuši šīs lietas, nespēj pat ne uz brīdi atbrīvoties no prāta važām. Tā­pēc viņi nekad nenonāk tajā vietā, kur rodas patiess skaistums un oriģinalitāte. Prāts savā nodabā rada šīs kroplības, un ne jau tikai mākslas galerijās.

Paskatie­ties uz savas pilsētas kopējo ainavu un industriālajiem rajoniem. Neviena civilizācija līdz šim nav radījusi kaut ko tik neglītu.

TIRA apziŅa Vai Tagadne ir tas pats, kas Esamība?

Kad sākat apzināties Esamību, patiesībā Esamība sāk apzināties pati sevi. Kad Esamība pati sevi ir apzi­nājusies — tā ir Tagadne. Tā kā Esamība, apziņa un dzīve ir praktiski viens un tas pats, varētu teikt, ka Ta­gadne ir apziņa jeb dzīve, kas apzinās savu Esamību. Taču nepieķerieties pārāk vārdiem un necentieties to izprast. Jums neko nav nepieciešams saprast, pirms ne­esat nokļuvuši Tagadnē.

Es saprotu, ko nupat teicāt, taču šķiet, ka Esamība, augstākā transcendentālā realitāte, tomēr nav pilnīga un tā ir attīstības procesā. Vai Dievam ir nepieciešams laiks, lai izaugtu?

Jā, taču tikai no redzamā kosmosa ierobežotā ska­tupunkta. Bībelē Dievs saka: "Es esmu A un O, visu valdītājs." Dieva bezgalīgajā valstībā, kas ir arī jūsu mājas, sākums un gals — Alfa un Omega — ir viens un tas pats. Un visam, kas jebkad ir bijis vai būs, būtība ir mūžīgā Tagadne Nesaredzamā vienotības un pilnības stāvoklī aiz visa, ko cilvēka prāts spēj iztēloties vai saprast. Mūsu šķietami atšķirīgo formu pasaulē bez­galīga pilnība ir neaptverams jēdziens. Šeit pat ap­ziņa, kas ir mūžīgā Pirmsākuma gaisma, šķiet pakļauta attīstības procesam, taču tas ir tikai mūsu ierobežo­tās uztveres rezultāts. Patiesībā tā nav. Tomēr ļaujiet, man vēl brīdi parunāt par apziņas evolūciju mūsu pasaulē.

Visam pastāvošajam ir Esamība, Dievišķā esence, kāda apziņas pakāpe. Pat akmenim ir elementāra ap­ziņa, citādi tas nespētu eksistēt, jo tā atomi un moleku­las izklīstu. Viss ir dzīvs. Saule, zeme, augi, dzīvnieki, cilvēki — tās visas ir apziņas izpausmes dažādos lī­meņos; apziņai, kas parādījusies kā forma.

Pasaule radās, kad apziņa pieņēma veidus un for­mas — domu formu un vielisko formu. Paskatieties uz miljoniem dažādo dzīvības formu uz šīs planētas vien! Jūrā, uz zemes, gaisā — un katra no šīm formām tiek pārkopēta miljoniem reižu. Kāpēc? Vai kāds vai kaut kas izklaidējas, rotaļājoties ar formu? Šādu jautājumu uzdevuši Senās Indijas gaišreģi. Viņi pasauli redzēja kā lila, Dieva spēlētu dievišķu spēli. Individuālās dzīvības formas acīmredzot šajā spēlē nav īpaši nozīmīgas. Liela daļa jūrā radušos dzīvības formu pārstāj eksistēt jau dažas sekundes pēc to rašanās. Arī cilvēciskā forma diezgan drīz pārvēršas pīšļos, un nekas vairs neliecina, ka tā kādreiz būtu pastāvējusi. Tas šķiet traģiski un cietsirdīgi? Tikai tad, ja katrai formai piešķir atsevišķu identitāti, ja aizmirst, ka tās Dievišķā būtība ir apziņa, kas izpaudusies formā. Taču to jūs pa īstam nevarat sa­prast, kamēr neesat izpratuši paši savu tīro apziņu kā Dievišķo būtību.

Ja jūsu akvārijā piedzimst zivtiņa, ko nosaucat par Džonu, jūs izrakstāt tai dzimšanas apliecību un pastās­tāt ģimenes vēsturi, bet divas minūtes vēlāk šo zivtiņu apēd cita zivs; tas ir traģiski. Taču tikai tāpēc, ka radījāt

atsevišķu "es" tur, kur tāda nemaz nav. Jūs uztvērāt dinamiska procesa daļu, molekulāru deju, un iztēlojā­ties to par atsevišķu realitāti.

Apziņa pieņem dažādas formas, līdz sasniedz tādu formu sarežģītības pakāpi, ka pazūd pati sevī. Mūs­dienu cilvēkam priekšstats par apziņu pilnībā atbilst tās redzamajai formai. Cilvēks pazīst sevi tikai kā fi­zisku vai psiholoģisku formu, tāpēc dzīvo nepārtrauk­tās bailēs no iznīcības. Baidās ego prāts, un tieši šajā brīdī rodas ievērojami tā darbības traucējumi. Tad lie­kas, ka kaut kad sen evolūcijas gaitā kaut kas ir sa­misējies. Taču arī tā ir daļa no lila, Dievišķās spēles. Beigu beigās šo acīmredzamo prāta darbības traucēju­mu radītais spiediens liek apziņai atšķirties no formas un pamosties: tā atgūst sevis apziņu, taču jau daudz dziļākā līmenī nekā tad, kad tā tika pazaudēta. Šis process ir izskaidrots Jēzus līdzībā par pazu­dušo dēlu, kas pamet tēva mājas, lai vēlāk ciešanas viņam liktu atkal atgriezties. Kad tas notiek, tēvs mīl viņu vēl stiprāk nekā pirms tam. Dēls it kā ir tāds pats, kāds bija, pametot mājas, un tomēr ne tāds pats. Ir pievienojusies dziļuma dimensija. Šī līdzība apraksta ceļojumu no neapzinātas pilnības caur acīmredzamu nepilnību un "ļaunumu" uz apzinātu pilnību.

Vai nu jūs saskatāt dziļāko un plašāko nozīmi pastā­vēšanai Tagadnē? Tur var nokļūt, vērojot savu prātu.

Katru reizi, to darot, jūs no prāta formām atšķirat ap­ziņu, kas kļūst par prāta vērotāju jeb liecinieku.

Rezul­tātā vērotājs — tīrā apziņa, kas atrodas aiz formas — kļūst stiprāks, bet mentālās formas vājākas.

Vērojot savu prātu, jūs piedalāties notikumā, kam patiešām ir kosmiska nozīme: jūsos apziņa mostas no sapņa, kurā bija identificējusies ar formu, un no tās atbrīvojas. Tas vēsta par notikumu un ir jau tā daļa, kas, raugoties no hronoloģiska laika, droši vien vel joprojām ir tala nā­kotnē. Šo notikumu parasti dēvē par pasaules galu. s Apziņa, atbrīvojoties no identificēšanās ar fiziskām un mentālām formām, kļūst par tīro jeb apskaidroto apziņu, jeb Tagadni. Ar dažiem indivīdiem tas jau ir noticis, un, šķiet, ka drīz notiks arī daudz plašākā mērogā, kaut gan nav nekādas īpašas garantijas, ka tā patiešām būs. Lielākā daļa cilvēku vēl aizvien ir apziņas ego režīma spīlēs, identificējušies ar savu prātu un ir tā vadīti. Ja viņi laicīgi no tā neatbrīvosies, prāts viņus iznīcinās. Viņi piedzīvos pieaugošu jucekli, nesaskaņas, vardarbību, slimības, iz­misumu, ārprātu. Ego prāts ir kā grimstošs kuģis. Ja ne­tiksiet no tā nost, nogrimsiet arī pats. Kolektīvais ego prāts ir visnesaprātīgākā un iznīcinošākā realitāte, kāda jelkad uz šīs planētas pastāvējusi. Kas, jūsuprāt, notiks ar šo planētu, ja cilvēka apziņa paliks nemainīga?

Lielākā daļa cilvēku šobrīd vienīgo atelpu no pašu prāta iegūst, laiku pa laikam izveidojot apziņas līmeni aiz domām. Tas katru nakti notiek miegā. Taču to mē­ģina iegūt arī ar seksa, alkohola vai narkotisku vielu palīdzību, kas apspiež prāta pārmērīgo darbību. Ja ne­būtu alkohola, trankvilizatoru, antidepresantu un arī nelegālo narkotiku, kas tiek patērēti milzīgā daudzumā, cilvēka prāta traucētā darbība būtu vēl spilgtāk redzama nekā šobrīd. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairums cil­vēku, ja neizmantotu šādus nomierinošus līdzekļus, kļūtu bīstami sev un citiem. Šīs zāles, saprotams, prāta darbību neuzlabo. To lietošana tikai aizkavē veco prāta struktūru sabrukšanu un augstākās apziņas iegūšanu. Ikdienā šo zāļu patērētāji varbūt gūst kādu atvieglo­jumu no prāta radītajām mokām, tomēr tās nepalīdz radīt tik daudz apzināšanās apgaismotās Tagadnes, lai nokļūtu aiz domām un rastu patiesu brīvību.

Nokļūšana atpakaļ apziņas līmenī bez domāšanas iespējām, kas ir mūsu seno senču, augu un dzīvnieku līmenis, arī nav izeja. Atpakaļceļa nav. Ja cilvēce grib izdzīvot, tai ir jādodas augstāk. Apziņa attīstās visā izplatījumā miljardiem formās. Tāpēc, pat, ja mēs nesa­sniegtu apskaidrību, kosmiskā mērogā tam nebūtu

nekā­das nozīmes. Nekas no apziņas nepazūd, vienkārši pa­rādās citā formā. Taču kaut vai tikai apstāklis, ka es šeit runāju un jūs klausāties vai lasāt, ir drošs pierādījums, ka jaunā apziņa sāk iegūt atbalstu arī uz šīs planētas.

Tajā nav nekas personisks — es jūs nemācu. Jūs esat apziņa un klausāties sevī. Austrumos ir tāds teiciens: "Skolotājs un doma kopā rada mācību." Jebkurā gadī­jumā, vārdi paši par sevi nav būtiski. Tie nav Patiesība, tie tikai norāda uz to. Es runāju no Tagadnes, un šajā brīdī varbūt jūs spēsiet man pievienoties.

Protams, lai arī katram manis izmantotajam vārdam ir vēsture un, kā ikviena valoda, tie nāk no pagātnes un satur augstas Tagadnes enerģijas vibrācijas, kam nav nekāda sakara ar šo vārdu nozīmi.

Klusums ir pat vēl spēcīgāks Tagadnes nesējs, tā­pēc, klausoties manā runā vai to lasot, apzinieties arī klusumu starp un aiz vārdiem. Apzinieties atstarpes. Klausīšanās klusumā, lai kur jūs atrastos, ir viegls un drošs veids kā nokļūt Tagadnē. Pat tad, ja skan trok­snis, aiz un starp skaņām vienmēr ir arī klusums. Un kas gan cits vēl varētu būt klusums, ja ne Tagadne, apzināta atbrīvošanās no domu formām? Lūk, tāda ir patiesā izpratne par to, ko visu laiku esam apsprieduši. s KRISTUS: DIEVIŠĶĀS TAGADNES ESAMĪBA Nepieķerieties nevienam manam vārdam! Jūs varat aizvietot vārdu "Tagadne" ar vārdu "Kristus", ja tam jūsu uztverē ir lielāka jēga. Kristus ir jūsu Dievišķā bū­tība jeb Es, kā to biežāk dēvē Austrumos. Vienīgā atšķi­rība starp Tagadni un Kristu ir tā, ka Kristus attiecas uz jūsu iekšējo Dievišķumu, nav svarīgi, vai jūs to apzi­nāties, savukārt Tagadne nozīmē jūsu Dievišķuma jeb Dievišķās būtības atmodināšanu.

Daudzi pārpratumi un maldīgi priekšstati par Kristu noskaidrosies, ja sapratīsiet, ka viņā nav ne pagātnes, ne nākotnes. Teikt, ka Kristus bija vai būs, ir acīmredzama pretruna. Jēzus bija. Viņš bija cilvēks, kas dzīvoja pirms divtūkstoš gadiem un izprata Dievišķo Esamību — savu patieso būtību. Tāpēc viņš teica: "Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es." Viņš neteica: "Es biju jau pirms Ābrahama piedzimšanas." Tas nozīmētu, ka viņš vēl aizvien atrodas laika dimensijā un veido identitātes. Vārdi "esmu es", lie­toti teikumā, kas sākas ar pagātnes laiku, liecina par radikālu pārmaiņu, par neturpināšanos laicīgajā dimen­sijā. Līdzīgi arī dzenbudisms māca par varenu dziļumu. Jēzus Tagadnes nozīmi — sevis apzināšanos — mēģi­nāja izpaust tieši, nevis ar analizējošām domām. Viņš izgāja ārpus laika pārvaldītās apziņas dimensijas un no­nāca mūžīgajā valstībā. Mūžības dimensija bija atrasta. Mūžība, protams, nozīmē nevis bezgalīgu laiku, bet gan bezlaiku. Tādējādi vīrs, vārdā Jēzus, kļuva par Kristu, tīrās apziņas nesēju. Un kāda gan ir Bībelē atrodamā Dieva pašdefinīcija? Vai Dievs teica: "Es vienmēr esmu bijis un vienmēr arībūšu?" Protams, ka nē. Tas norādītu uz pagātni un nākotni.

Dievs teica: "Es esmu." Nekāda laika nav, ir tikai Tagadne.

Kristus "otrā atnākšana" ir cilvēka apziņas pārveido­šana, pārslēgšanās no laika uz Tagadni, no domāšanas uz tīru apzināšanos, nevis kāda vīrieša vai sievietes atkalatdzimšana. Ja "Kristus" kādu dienu atgrieztos kādā kon­krētā ārējā formā, tas, ko viņš vai viņa teiktu, būtu: "Es esmu Patiesība. Es esmu Dievišķā Tagadne. Es esmu mū­žīgā dzīve. Es esmu jūsos. Es esmu šeit. Es esmu Tagad."

Nekad nepersonificējiet Kristu. Nepiešķiriet Kristum identitāti un formu. Avatāras, dievišķās mātes un ap­skaidrotie skolotāji, no kuriem tikai daži ir īsti, nav īpaši kā personības. Bez mākslīgā "es", ko atbalstīt, aizsargāt un barot, viņi ir bijuši daudz vienkāršāki, daudz ikdienišķāki nekā parastie vīrieši un sievietes.

Cilvēks ar spēcīgu ego uzskatītu tos par nenozīmīgiem vai, visticamāk, vispār tos nepamanītu.

Ja sekojat kādam apskaidrotam skolotājam, tas no­tiek tāpēc, ka jūsos jau ir pietiekami daudz Tagadnes, lai

ieraudzītu to arī citos. Bija daudzi cilvēki, kas neat­zina Jēzu vai Budu, tāpat kā vienmēr ir bijuši cilvēki, kas seko viltus skolotājiem. Ego pievelk spēcīgāki ego. Tumsa nevar atzīt gaismu. To var tikai gaisma. Tāpēc neticiet, ka gaisma ir ārpus jums vai ka tā var atnākt tikai vienā noteiktā veidā. Ja tikai jūsu skolotājs ir Dieva iemiesojums, kas tad esat jūs? Jebkura veida izņēmumi ir identificēšanās ar formu, kas nozīmē ego, lai arī cik labi tas būtu paslēpts.

Izmantojiet skolotāja klātbūtni, lai atklātu pats savu identitāti aiz vārda un formas un ātrāk nokļūtu Ta­ t gadnē. Jūs drīz sapratīsiet, ka Tagadnē nav jēdzienu "mans" vai "tavs". Tagadne ir vienota.

Strādāšana grupās var būt noderīga, lai pastiprinātu savu Tagadnes gaismu. Cilvēku grupa, kas kopīgi pie­dzīvo Tagadni, rada ļoti spēcīgu kolektīvās enerģijas lauku. Tas ne tikai pastiprina katra grupas dalībnieka at­rašanos Tagadnē, bet palīdz arī atbrīvot cilvēces kolektīvo apziņu no pašreizējās prāta varas.

Tas padarīs Tagadnes stāvokli cilvēkiem pieejamāku. Tomēr, ja vismaz viens cil­vēks šajā grupā nav jau cieši nostiprinājies Tagadnē un spējīgs uzturēt šī stāvokļa enerģijas intensitāti, ego prāts itin viegli varēs aizstāvēties un izjaukt grupas pūliņus. Lai arī darbs grupā ir ļoti vērtīgs, ar to vien nepietiks, tāpēc nedrīkstat paļauties tikai uz to. Nedrīkst paļauties arī tikai uz skolotāju, ja nu vienīgi pārejas periodā, kad mācāties par Tagadnes nozīmi un atrašanos tajā.

SESTĀ NODAĻA IEKŠEJAIS ĶERMENIS 9 ESAMĪBA IR CILVĒKA DZIĻAKAIS "ES" Jūs jau agrāk minējāt, cik svarīgi ir būt vienotam ar sevi jeb apdzīvot savu ķermeni. Vai varat paskaidrot, ko tas nozīmē? Ķermenis var kļūt par vārtiem uz Esamības val­stību. Papētīsim to dziļāk.

Taču es vēl aizvien neesmu drošs, ka pilnībā saprotu, ko no­zīmē Esamība. "Ūdens? Ko tas nozīmē? Es nesaprotu." Tā teiktu zivs, ja tai būtu cilvēka prāts.

Lūdzu, necentieties izprast, kas ir Esamība. Jūs esat piedzīvojuši nozīmīgus mirkļus Esamībā, taču prāts vienmēr to mēģinās iespiest mazā kastītē un uzlikt tai etiķeti. To nedrīkst darīt. Tā nevar kļūt par zināšanu objektu. Esamībā subjekts un objekts saplūst vienā.

Esamību var sajust kā vienmēr pastāvošo es esmu, kas eksistē aiz vārda un formas. Sajust un zināt, ka esat, un dzīvot šajā dziļajā stāvoklī ir apskaidrībai, Jē­zus vārdiem sakot — tā ir patiesība, kas atbrīvo.

Atbrīvo no ka?

Atbrīvo no ilūzijas, ka esat tikai fiziskais ķermenis un prāts. Šī "ilūzija par sevi", kā to sauca Buda, ir cil­vēka galvenā kļūda. Patiesība atbrīvo no bailēm, kas ir ilūzijas nenovēršamās sekas, to neskaitāmajās formās; bailēm, kas pastāvīgi jūs nomoka, kamēr vien no ātri zūdošās un vārīgās formas tiek veidota apziņa par savu "es". Un vēl patiesība atbrīvo no grēka, kas ir ciešanas, ko neapzināti nodarāt sev un citiem, kamēr vien mākslī­gā sevis sajūta valda pār jūsu domām, runu un darbību.

PALŪKOJIETIES AIZ VĀRDIEM Man nepatīk vārds "grēks". Tas norāda, ka tieku vērtēts un atzīts par vainīgu.

To es saprotu. Gadsimtu gaitā nezināšanas, pārpra­tumu, varaskāres dēļ ar vārdu grēks ir tikuši un joprojām tiek saistīti daudzi kļūdaini uzskati un interpretācijas, taču tie visi satur būtisku patiesību. Ja nespējat palūkoties aiz šīm interpretācijām un saskatīt realitāti, uz ko šis vārds norāda, tad neizmantojiet to.

Nepalieciet vārdu lī­menī. Vārds nav nekas vairāk kā līdzeklis mērķa sasnieg­šanai. Tas ir abstrakcija. Kā ceļa rādītājs tas norāda uz mērķi. Vārds medus vēl nav pats medus. Jūs varat uzzināt par medu un apspriest to, cik vien jums tīk, taču jūs ne­kad to patiešām nesapratīsiet, kamēr nebūsiet pagaršojuši. Pēc pagaršošanas vārds vairs nav svarīgs. Jūs tam vairs nepieķeraties. Līdzīgi jūs visu dzīvi varat nepārtraukti runāt vai domāt par Dievu, taču — vai tas nozīmēs to, ka saprotat vai esat ieskatījušies realitātē, uz ko šis vārds norāda? Tas nebūs nekas vairāk kā apsēstībai līdzīga pieķeršanās ceļa rādītājam, mentālam elkam.

Mēdz notikt arī tā: ja kādu iemeslu dēļ vārds medus liktos nepatīkams, jūs atturētos no tā pagaršošanas. Ja pret vārdu Dievs jūtat spēcīgu nepatiku, kas ir pieķer­šanās negatīvā forma, jūs varat sākt noliegt ne tikai vārdu, bet arī tā norādīto realitāti. Tas viss, protams, rodas no identificēšanās ar savu prātu.

Tāpēc, ja vārds neliekas piemērots, aizmirstiet to un aizvietojiet ar kādu saprotamāku. Ja jums nepatīk vārds grēks, izmantojiet vārdu neapzināšanās vai neprāts. Tas vairāk tuvinās jūs patiesībai — realitātei aiz vārda — nekā jau sen pārprasti vārdi, kā, piemē­ram, grēks, un neliks justies vainīgam.

Man nepatīk arī šie nosaukumi. Tie liek domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Es tieku vērtēts.

Protams, ka ar jums kaut kas nav kārtībā — taču jūs netiekat vērtēts.

Es nevēlējos jūs personiski aizskart, tomēr — vai tad jūs nepiederat pie cilvēku sugas, kas ir nogalinājusi vairāk nekā 100 miljonus sev līdzīgo divdesmitajā gad­simtā vien?

Jūs domājat cilvēku kopējo vainu?

Nav svarīgi, kurš ir vainīgs. Kamēr jūs vada ego prāts, jūs esat daļa no kolektīvā vājprāta. Droši vienjūs neesat sevišķi iedziļinājušies vai pētījuši cilvēces paš­reizējo stāvokli, kurā prāts ir galvenais noteicējs. Tad atveriet acis un skatiet visur esošās bailes, izmisumu, alkatību un vardarbību. Skatiet neizmērojamo, šaušalīgo nežēlību un ciešanas, ko cilvēki ir radījuši un turpina radīt saviem sugas brāļiem un arī citām dzīvības for­mām uz mūsu planētas. Nav vajadzības nosodīt. Vienkārši pavērojiet. Tas ir grēks. Tas ir vājprāts. Tā ir neapzināšanās. Un pāri visam, neaizmirstiet vērot savu prātu. Atrodiet tajā neprāta sakni.

NESAREDZAMAS UN NESAGRAUJAMAS REALITĀTES ATRAŠANA Jūs teicāt, ka identificēšanās ar fizisko formu ir dala no ilū­zijas. Bet — kā gan ķermenis, fiziskā forma, var novest pie Esa­mības izpratnes?

Tas ķermenis, ko spējat ieraudzīt un kuram varat pie­skarties, tas neievedīs jūs Esamībā. Redzamais un sa­taustāmais ķermenis ir tikai čaula, jeb, drīzāk, ierobežota un sagrozīta dziļākas realitātes izpratne. Savā dabis­kajā stāvoklī — vienotībā ar Esamību — šī dziļākā rea­litāte ir jūtama katru brīdi kā Nesaredzams iekšējais ķermenis, dzīvā Tagadne jūsos. Tātad "apdzīvot ķer­meni" nozīmē just dzīvību ķermenī, tādējādi uzzinot, ka eksistējat arī ārpus ārējās formas.

Taču tas ir tikai iekšējā ceļojuma sākums, kas jūs ievedīs vēl krietni dziļāk varena klusuma un miera un liela spēka un vibrāciju pilnas dzīves pasaulē. Sākumā varbūt to piedzīvosiet tikai uz īsu brīdi, taču tas būs pamats izpratnei, ka neesat tikai starp dzimšanu un nāvi pastāvoša, nenozīmīga svešā izplatījuma daļa, ku­rai ļauti daži īsi prieka mirkļi, kuriem seko nāve un iznīcība. Bez ārējās formas jūs esat saistīti ar kaut ko tik bezgalīgu, tik neizmērojamu un svētu, ka to nevar ne aptvert, ne aprakstīt, kaut arī es par to šobrīd runāju. Es runāju ne tāpēc, lai dotu jums kam ticēt, bet lai pa­rādītu, kā pašam iespējams to izzināt.

Jūs esat atšķirts no Esamības tik ilgi, kamēr prāts piesaista visu jūsu uzmanību. Tad — un ar lielāko daļu cilvēku tā notiek nepārtraukti —jūs neesat savā iekšējā ķermenī. Prāts uzsūc visu apziņu un pārvērš to par savu instrumentu. Jūs nespējat nedomāt. Nepārtrauktā domāšana ir kļuvusi par kolektīvu slimību. Tad visas domas par savu "es" rodas no prāta darbības. Jūsu identitāte vairs nesakņojas Esamībā, tāpēc kļūst viegli

ievainojama un pārtop prasīgā mentālā konstrukcijā, kur bailes ir galvenās un vadošās emocijas. Jūsu dzīvē trūkst vienīgās patiešām nozīmīgās lietas — sava dzi­ļākā "es" apziņas, jūsu Nesaredzamās un nesagrauja­mās realitātes.

Lai sāktu apzināties Esamību, no prāta ir jāatgūst sava apziņa. Tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem cilvēka garīgajā ceļojumā. Ir jāatbrīvo liels apziņas ap­joms, kas iepriekš bijis ieslodzīts nevērtīgā un nepār­trauktā domāšanā. Visefektīvāk to var paveikt, vienkārši beidzot koncentrēties uz domāšanu un vēršot savu uz­manību uz iekšējo ķermeni. Tur Esamību iespējams sa­just kā Nesaredzamo enerģijas lauku, kas dod dzīvību fiziskajam ķermenim.

SAVIENOŠANAS AR IEKŠEJO ĶERMENI Lūdzu pamēģiniet to tūlīt. Iespējams, vingrinājums veiksies labāk, ja aizvērsiet acis. Vēlāk, kad "atrašanās ķermenī" kļūs dabiska un viegla, tas vairs nebūs nepie­ciešams. Vērsiet savu uzmanību uz ķermeni. Sajūtiet to no iekšpuses. Vai tas ir dzīvs? Vai jūsu plaukstās, rokās, kājās un pēdās ir dzīvība? Un vēderā, krūtīs? Vai sajū­tat maigo enerģijas lauku, kas izplatās pa visu ķermeni un dod vibrāciju pilnu dzīvīgumu katram orgānam, kat­rai šūnai? Vai sajūtat to vienlaicīgi visās ķermeņa daļās kā atsevišķu enerģijas lauku? Kādu laiku turpiniet kon­centrēties uz savu iekšējo ķermeni. Nesāciet par to do­māt. Sajūtiet to. Jo vairāk uzmanības tam pievērsīsiet, jo skaidrāka un stiprāka kļūs šī sajūta. Jūs jutīsiet, ka ik­viena šūna kļūst arvien dzīvāka un, ja jums ir labi attīs­tīta iztēle, varēsiet iedomāties, ka ķermenis sāk spīdēt. Lai arī šāds domu tēls var uz īsu brīdi palīdzēt, pievēr­siet vairāk uzmanības sajūtai nekā tēliem, kas rodas. Tēls, lai cik skaists vai spēcīgs būtu, jau tiek definēts formā, tāpēc samazinās spēja iekļūt sevī vēl dziļāk. s Iekšējais ķermenis ir bez formas, neierobežots un neizdibināms. Vienmēr ir iespējams ieiet tajā vēl dzi­ļāk.

Ja pašreizējā pakāpē neko daudz nesajūtat, pievēr­siet uzmanību tam, ko spējat sajust. Iespējams, ka tā ir tikai viegla kutoņa plaukstās vai pēdās. Šobrīd ar to pilnīgi pietiek. Vienkārši koncentrējieties uz šo sajūtu.

Jūsu ķermenis kļūst dzīvs. Vēlāk mēs pavingrināsimies vēl. Tagad, lūdzu, atveriet acis, taču daļu no uzmanī­bas atstājiet sakopotu uz iekšējo enerģijas lauku, turklāt skatoties, kas notiek istabā. Iekšējais ķermenis ir sliek­snis starp formālo identitāti un galveno, patieso bū­tību. Nekad nezaudējiet saskari ar to. s PĀRVEIDOŠANĀS AR ĶERMEŅA PALĪDZĪBU Kāpēc lielākā dala reliģiju ir ķermeni nosodījušas vai nolie­gušas? Šķiet, ka garīgie meklētāji vienmēr pret to attiekušies kā pret traucēkli vai pat grēka avotu.

Kāpēc tikai nedaudzi no meklētājiem ir kļuvuši par atradējiem? Ķermeņa līmenī cilvēki ir radniecīgi dzīvniekiem. Visas ķermeniskās pamatfunkcijas — bauda, sāpes, elpo­šana, ēšana, dzeršana, izkārnīšanās, gulēšana, dzinulis atrast pretējā dzimuma pārstāvi un radīt pēcnācējus un, protams, piedzimšana un nomiršana — mums ar dzīv­niekiem ir kopīgas. Kādu laiku pēc nokrišanas no aug­stākās valstības un vienotības un nokļūšanas ilūziju pasaulē, cilvēki pēkšņi attapās un ieraudzīja, ka atrodas dzīvnieciskā ķermenī, un tas šķita ļoti traucējoši. "Ne­māni sevi! Tu esi tikai dzīvnieks." Šķita, ka tā tiešām ir patiesība, taču pārāk traucējoša patiesība, lai ar to samie­rinātos. Ādams un Ieva ieraudzīja, ka ir kaili, un nobijās. Momentāni parādījās neapzināts savas dzīvnieciskās da­bas noliegums. Iespēja, ka tos pārņems spēcīgie instinkti, kas cilvēkiem liktu atgriezties pie neapzināšanās, tik tie­šām bija ļoti reāla. Par atsevišķām ķermeņa daļām un funkcijām, it īpaši ar seksualitāti saistītajām, bija kauns, un tāpēc radās dažādi aizliegumi. Viņu apziņas gaisma nebija pietiekami spēcīga, lai "sadraudzētos"

ar savu dzīvniecisko dabu, lai ļautu tai būt un spētu izbaudīt to sevī — lai izpētītu sevi un ilūzijā atrastu tur paslēpto Dievišķo realitāti. Tāpēc tika darīts tas, ko uzskatīja par nepieciešamu. Cilvēks sāka norobežoties no sava ķer­meņa. Jaunais uzskats bija tāds, ka cilvēkam ir ķermenis, nevis, ka cilvēks pats ir ķermenis.

Līdz ar reliģiju rašanos vēl vairāk pastiprinājās, no­robežošanās un uzskats, ka "tu neesi tavs ķermenis".

Daudzi cilvēki Austrumos un Rietumos gadsimtiem ilgi ir centušies atrast Dievu, pestīšanu vai apskaidrību, no­liedzot savu ķermeni. Tas izpaudās kā juteklisko baudu, īpaši seksualitātes, noliegums, gavēšana un citi askē­tisma veidi. Ķermenim pat tika nodarītas sāpes, lai to vājinātu vai sodītu, jo tas tika uzskatīts par grēcīgu. Kristietībā to sauc par miesas savaldīšanu. Citi centās aizbēgt no ķermeņa, ieejot transa stāvoklī vai meklējot piedzīvojumus ārpus tā. Un daudzi tā dara vēl aizvien. Stāsta, ka pat Buda ir piekopis ķermeņa noliegšanu, gavējot un sešus gadus dzīvojot ļoti askētisku dzīvi, to­mēr viņš nesasniedza apskaidrību, kamēr nebija no tās atteicies.

Patiesībā neviens nekad nav ieguvis apskaidrību, noliedzot savu ķermeni, apspiežot to vai meklējot pie­dzīvojumus ārpus tā. Lai arī šādi piedzīvojumi var būt aizraujoši un sniegt ieskatu, kā tas ir — nebūt atkarī­gam no materiālās formas — beigu beigās vienmēr nākas atgriezties ķermenī, kur patiesībā notiek ļoti bū­tiska pārveidošanās daļa. Pārveidošanās notiek ar ķer­meņa palīdzību, nevis kaut kur atsevišķi no tā.

Tāpēc neviens īsts skolotājs nekad nav atbalstījis ķermeņa no­liegšanu, lai ari viņa garīgie sekotāji to ir darījuši.

No tā, kas senajās mācībās bijis rakstīts par ķer­meni, saglabājušies tikai nedaudzi fragmenti, piemē­ram, Jēzus frāze "tad visa tava miesa būs gaiša", vai arī mīti, piemēram, uzskats, ka Jēzus nekad neatstāja savu ķermeni, bet palika ar to vienots un tika uzņemts "de­besīs". Līdz šai baltai dienai gandrīz neviens nav izpratis šo fragmentu jēgu vai mītu apslēpto nozīmi, un "tu ne­esi tavs ķermenis" uzskats visur guvis virsroku, nove­dot pie ķermeņa noliegšanas un mēģinājumiem no tā aizbēgt. Daudzi garīguma meklētāji tāpēc nav spējuši iegūt izpratni par sevi un kļūt par atradējiem.

Vai ir iespējams atgūt zaudētās mācības par ķermeņa no­zīmīgumu vai varbūt atjaunot tās no fragmentiem, kas ir sa­glabājušies?

Tas nav vajadzīgs. Visas garīgās mācības ir cēlušās no viena Pirmsākuma. Tādā gadījumā eksistē un vien­mēr ir eksistējis tikai viens skolotājs, kas parādījies da­žādās formās. Šis skolotājs esmu es, un tāpat — arījūs, ja vien spējat piekļūt Pirmsākumam sevī. Un to jūs va­rat paveikt ar iekšējā ķermeņa palīdzību. Kaut arī visas garīgās mācības cēlušās no šī paša Pirmsākuma, vār­dos izteiktas un pierakstītas, tās acīm redzami vairs nav nekas vairāk kā vārdu sakopojums, un vārdi ir ti­kai ceļa rādītājs, kā jau to noskaidrojām iepriekš.

Visas mācības ir ceļa rādītāji, kas norāda virzienu atpakaļ uz Pirmsākumu.

Esmu jau runājis par ķermenī paslēpto patiesību, taču vēlreiz īsumā atstāstīšu seno mācību zudušo jēgu — tas būs vēl viens ceļa rādītājs. Lūdzu, lasot vai klauso­ties, centieties sajust savu iekšējo ķermeni.

SPREDIĶIS PAR ĶERMENI 'r / Tas, ko uztverat kā blīvu fizisku struktūru un sau­cat par ķermeni un kas ir pakļauts slimībām, vecumam un nāvei, patiesībā nemaz nav īsts — tas neesat jūs. Tā ir kļūdaini izprasta cilvēka būtiskā, aiz dzimšanas un nāves pastāvošā realitāte. Tas ir noticis prāta ierobe­žojumu dēļ, kas, zaudējis saikni ar Esamību, uztver ķermeni kā pierādījumu maldīgajam, iedomātajam priekšstatam par nošķirtību un tādējādi attaisno savas bailes. Taču nevajag novērsties no sava ķermeņa, jo šis nepastāvīgumu, ierobežotību un nāvi simbolizējošais veidojums (kā to izprot prāts) patiesībā ir būtiskās un nemirstīgās realitātes greznums. Nevērsiet savu

uzma­nību uz kaut ko citu, meklējot patiesību. Tā ir atro­dama tikai jūsu ķermenī.

Necīnieties pret ķermeni, jo tā jūs pretojaties paši savai Esamībai. Jūs esat ķermenis. Tas, kam varat pie­skarties un redzēt, ir tikai smalka, iedomāta maska.

Aiz tās atrodas nesaredzamais iekšējais ķermenis, vārti uz Esamību, Nesaredzamo Dzīvību. Iekšējais ķer­menis jūs cieši savieno ar šo Nesaredzamo Vienīgo Dzīvību — bez dzimšanas, bez nāves, vienmēr Ta­gadnē. Iekšējais ķermenis jūs uz visiem laikiem sa­vieno ar Dievu.

8 IEDZIĻINIETIES SEVĪ Svarīgākais ir vienmēr būt vienotam ar savu iekšējo ķermeni, sajust to nepārtraukti. Tas ātri padziļinās un pārvērtīs jūsu dzīvi. Jo vairāk apziņas raidīsiet iekšē­jam ķermenim, jo augstāka kļūs tā vibrācija, līdzīgi kā gaisma, kas kļūst spožāka, kad nospiežat reostata slēdzi, tādējādi palielinot elektrības plūsmu. Šajā aug­stākajā enerģijas līmenī negativitāte vairs nespēj jūs ietekmēt, un jūs it kā pievelkat sev jaunus, šo augstāko frekvenci atspoguļojošus apstākļus.

Pēc iespējas biežāk pievēršot uzmanību iekšējam ķermenim, jūs pamazām noenkurosieties Tagadnē. Jūs nepazaudēsiet sevi ārējā pasaulē vai savā prātā. Do­mas un emocijas, bailes un vēlmes varbūt vēl neizzu­dīs, taču tās nespēs pārņemt jūs savā varā.

Lūdzu, pārbaudiet, kam pievērsta jūsu uzmanība šajā brīdī. Jūs klausāties manī vai arī lasāt šos vārdus grā­matā. Tas ir jūsu uzmanības centrā. Tai pašā laikājūs ap­zināties arī apkārtējo vidi, citus cilvēkus un visu pārējo.

Vēl jo vairāk — iespējams, ir jaušama arī kāda prāta darbība tajā, ko lasāt vai dzirdat, kāds garīgs komen­tārs. Tomēr nav nepieciešams, lai jūs tam pievērstos pilnībā. Pacentieties būt saskarē ar savu iekšējo ķer­meni visu laiku. Vērsiet uzmanību uz iekšu. Neļaujiet uzmanībai izklīst. Sajūtiet visu savu ķermeni no iek­šienes kā atsevišķu enerģijas lauku. Lai jūsos rodas sajūta, ka klausāties vai lasāt gandrīz ar visu ķermeni. Lai tas kļūst par jūsu ikdienas vingrinājumu tuvākajās nedēļās.

Neveltiet visu savu uzmanību tikai prātam un ārē­jai pasaulei. Protams, ir jākoncentrējas uz pašreizējo darbību, taču vienlaikus, ja vien iespējams, ir jāsajūt arī savs iekšējais ķermenis. Esiet dziļi sevī. Tad pavērojiet, kā tas pārvērš jūsu apziņas stāvokli un darbības kva­litāti.

Lai ko jūs gaidītu, lai kur atrastos, izmantojiet šo laiku, lai sajustu savu iekšējo ķermeni. Šādā veidā sa­tiksmes sastrēgumi un stāvēšana rindā var kļūt ļoti patīkami. Tā vietā, lai garīgi projicētu sevi ārpus Ta­gadnes, dodieties tajā vēl dziļāk, ieejot savā iekšējā ķermenī.

Māksla apzināties savu iekšējo ķermeni kļūs par pilnīgi jaunu dzīvesveidu, esot pastāvīgi saistītam ar Esamību, un pievienos dzīvei tādu dziļumu, kādu ne­kad agrāk neesat apjautis.

Kad esat dziļi iesakņojies savā ķermenī, ir viegli palikt Tagadnē kā prāta vērotājam. Lai kas notiktu ār­pusē, nekas vairs nespēj jūs satricināt.

Ja nepaliksiet Tagadnē, un sava ķermeņa apdzīvošana vienmēr ir būtiska tā daļa, tad turpināsiet dzīvot prāta vadībā. Jūsu uzvedību un domāšanu noteiks sen iegaumētais scenārijs — prāta nosacījumi. Varbūt jūs uz īsu mirkli spēsiet no tā atbrīvoties, taču ļoti reti kad ilgāk. Jo sevišķi patiesi tas būs brīžos, kad kaut ka mi­sēsies vai tiks zaudēts, vai izjaukts. Jūsu nosacītā reakcija būs netīša, automātiska un paredzama, radusies no prāta pārvaldītā stāvokļa pamatizjūtas — bailēm.

Tāpēc, saskaroties ar problēmām, ko nākas darīt vienmēr, iemācieties uzreiz ieiet sevī un koncentrēties, cik vien iespējams, uz sava ķermeņa iekšējās enerģijas lauku. Tas nav jādara ilgi, tikai dažas sekundes, taču tieši

tai brīdī, kad problēma parādās. Jebkura kavēša­nās radīs nosacītās mentāli emocionālās reakcijas, un tās pārņems jūs savā varā. Koncentrējoties uz iekšu un sa­jūtot iekšējo ķermeni, jūs momentāni nomierināsieties un nonāksiet Tagadnē, jo atņemsiet prātam apziņu. Ja attiecīgajā situācijā ir nepieciešama atbilde, tā nāks no šī dziļākā līmeņa. Tāpat kā saule ir krietni spožāka par sveces liesmu, tā arī gudrības daudz vairāk ir Esamībā nekā jūsu prātā.

Apzināti kontaktējoties ar savu iekšējo ķermeni, jūs esat kā koks, kas dziļi iesakņojies zemē, vai ēka ar dzi­ļiem un stipriem pamatiem. Pēdējo alegoriju izmanto­jis arī Jēzus lielākoties maldīgi izprastajā līdzībā par diviem vīriem, kas ceļ māju. Viens to būvē smiltīs, bez stipriem pamatiem, un, kad uznāk vētra un plūdi, māja tiek aizslaucīta no zemes virsas. Otrs vīrs rok dziļi, līdz sasniedz cietu pamatu, un tad uzceļ māju, ko plūdi ne­spēj aizskalot.

PIRMS IEIET ĶERMENI, PIEDODIET Es sajutos ļoti neērti, kad centos koncentrēties uz šakti iekšējo ķermeni. Es biju satraukts un jutos slikti.

Tāpēc man nav izdevies pieredzēt to, par ko stāstījāt. Šīs izjūtas ir ieilgušās emocijas, kuras pats nemaz neapzinājāties, līdz nepievērsāt uzmanību savam ķerme­nim. Ja netiksiet ar tām galā, piekļūšana iekšējam ķer­menim būs krietni sarežģītāka, jo tas atrodas dziļākā līmenī — aiz šīm emocijām. Pievērst tām uzmanību ne­nozīmē par tām domāt. Tas nozīmē vienkārši vērot šīs emocijas, tās izjust pilnībā, tādējādi atzīstot un pieņemot to Esamību. Dažas emocijas ir viegli nosakāmas, pie­mēram, dusmas, bailes, skumjas un tamlīdzīgi. Ar ci­tām var būt grūtāk. Tās var uzplaiksnīt tikai kā vārga nojauta par nemieru un smagumu vai kā ieslodzījuma sajūta kaut kur pa vidu starp emocijām un fiziskām sa­jūtām. Jebkurā gadījumā, svarīgi ir nevis piešķirt tām mentālu etiķeti, bet gan sākt tās apzināties pēc iespējas intensīvāk. Uzmanība ir ceļš uz pārveidošanos; pilnīga uzmanība norāda uz esošā pieņemšanu. Uzmanība ir kā gaismas stars — apziņas spēka centrs, kas pārvērš visu par sevi.

Pilnīgi funkcionējošā organismā emocijām ir ļoti īss mūžs. Tās ir kā acumirklīga ņirboņa vai vilnis uz Esa­mības virsmas. Taču, kad neesat savā ķermenī, emocijas var pastāvēt jūsos dienām un nedēļām ilgi vai pievie­noties citām emocijām ar līdzīgu frekvenci un kļūt par sāpju ķermeni — parazītu, kas var mājot cilvēkā ga­diem un baroties no viņa enerģijas, novest pie fiziskām slimībām un padarīt dzīvi nožēlojamu (skat. otro nodaļu).

Tāpēc pievērsiet uzmanību emociju izjušanai un pārbaudiet, vai prāts neturas pie tādiem aizvainojuma modeļiem kā vainas apziņa, sevis žēlošana vai satrau­kums, kas visi ir emociju barība. Ja tā ir, tas nozīmē, ka neesat piedevuši — visbiežāk sev vai kādam citam cil­vēkam; taču tikpat labi tas var attiekties arī uz kādu situāciju vai apstākļiem pagātnē, Tagadnē vai nākotnē, ko prāts atsakās pieņemt. Jā, ir iespējama nepiedošana arī nākotnē. Tas ir prāta atteikums pieņemt ne­ziņu — pieņemt, ka nākotne patiesībā nav paredzama. Piedošana ir vajadzīga, lai atbrīvotos no aizvainojuma un skumjām. Tas notiek dabīgā ceļā tajā brīdī, kad saprotat, ka aizvainojumam nav cita mērķa kā vien stiprināt kļūdaino "es" apziņu. Piedošana ir nepretošanās dzīvei, ļaušana tai dzīvot sevī. Pretējā gadī­jumā rodas sāpes un ciešanas, stipri ierobežota dzīves enerģijas plūsma un daudzos gadījumos — fiziska slimība.

Brīdī, kad patiesi piedodat, jūs esat atbrīvojuši savu spēku no prāta važām. Nepiedošana ietilpst prāta bū­tībā, tāpat kā tā radītais mākslīgais "es". Ego nevar izdzīvot bez nesaskaņām un konfliktiem. Prāts nespēj piedot. Tikai jūs to varat. Jūs nokļūstat Tagadnē, ieejat savā ķermenī, izjūtat spēcīgo mieru un klusumu, kas nāk no Esamības. Tieši tāpēc Jēzus teica: "Pirms ieiet templī, piedodiet!" s

SAIKNE AR NESAREDZAMO Kadas ir attiecības starp Tagadni un iekšejo ķermeni?

Tagadne ir tīra apzināšanās — no prāta un formālās pasaules atgūtā apziņa. Iekšējais ķermenis ir jūsu saikne ar Nesaredzamo un savā dziļākajā būtībā arī ir Nesa­redzamais Pirmsākums, no kura plūst apziņa, tāpat kā no saules — gaisma. Iekšējā ķermeņa apzināšanās ir ap­ziņa, kas atceras savu izcelsmi un atgriežas pie Pirm­sākuma.

Vai Nesaredzamais ir tas pats, kas Esamība?

Jā. Vārds "Nesaredzamais" ar nolieguma palīdzību mēģina izteikt To, ko nevar pateikt, apdomāt vai iztēlo­ties. Tas norāda, kas tas ir, pasakot, kas tas nav. Esamība savukārt ir pozitīvs termins. Lūdzu nepieķerieties ne­vienam no šiem vārdiem un nesāciet tiem ticēt. Tie ir tikai ceļa rādītāji. jūs teicāt, ka Tagadne ir apziņa, kas atgūta no prāta. Kurš to ir atguvis?

Jūs. Taču tā kā savā būtībā jūs pats esat apziņa, tik­pat labi var teikt, ka tā ir apziņas atmošanās no ārējo formu sapņa. Tas nenozīmē, ka jūsu paša forma pēkšņi pazudīs gaismas eksplozijā. Jūs varat turpināt dzīvot savā pašreizējā formā un tajā pašā laikā apzināties ne­mirstīgo bezveida dziļumu sevī.

Man jāatzīst, ka tas viss ir pāri manai saprašanai, tomēr kaut kādā dziļākā līmenī es zinu, par ko jūs runājat.

Tāda ir tikai sajūta. Vai tā ir maldīga?

Nē, nekādā gadījumā. Sajūta vedīs jūs tuvāk patie­sībai par sevi nekā domāšana. Es nevaru jums pastāstīt neko tādu, ko dziļi sevī jūs jau paši nezinātu. Kad esat sasnieguši noteiktu iekšējās vienotības pakāpi, tad pa­zīstat patiesību ik reizi, kad to dzirdat. Ja neesat vēl sa­snieguši tādu pakāpi, tad vingrinājumi apzināties savu ķermeni radīs nepieciešamo dziļumu.

NOVECOŠANAS PROCESA PALĒNINĀŠANA Iekšējā ķermeņa apzināšanās fiziskajā pasaulē var būt ļoti noderīga. Viens no ieguvumiem ir fiziskā ķer­meņa novecošanās procesa palēnināšana.

Ja ārējais ķermenis parasti noveco un dara to diezgan ātri, tad iekšējais ķermenis laika gaitā nemainās, ja nu vie­nīgi tajā nozīmē, ka jūs jūtat to aizvien dziļāk un tuvojaties pilnībai. Ja šobrīd jums ir divdesmit gadu, iekšējā ķer­meņa enerģijas lauks būs tieši tāds pats arī astoņdesmit gadu vecumā. Tas būs tikpat dzīvs.

Tiklīdz kā ierastais stāvoklis, kad atrodaties "ārpus" ķermeņa, ieslēgts prāta važās, mainās uz stāvokli, kad esat savā ķermenī un Ta­gadnē, jūsu fiziskais ķermenis izjūt vieglumu, skaidrību, daudz vairāk dzīvesprieka.

Tā kā ķermenī ir vairāk ap­ziņas, tā molekulārā struktūra vairs nav tik blīva. Vairāk apziņas nozīmē to, ka mazinās ilūzijas par materialitāti.

Ja arvien vairāk identificēsieties nevis ar ārējo, bet ar mūžīgo iekšējo ķermeni, Tagadne kļūs par ierasto ap­ziņas režīmu un nedz pagātne, nedz nākotne vairs ne­aizņems jūsu uzmanību, jūs vairs neuzkrāsiet savā psihē un ķermeņa šūnās laiku. Laika uzkrāšana kā smaga psi­holoģiskā pagātnes un nākotnes nasta izteikti mazina šūnu atjaunošanās spēju. Tāpēc, ja pilnībā apdzīvosiet savu iekšējo ķermeni, ārējais novecos daudz lēnāk, un, pat tam notiekot, jūsu mūžīgā būtība mirdzēs cauri ārējai formai un nemaz neliksies, ka jūs esat vecs.

Vai tam ir arī kāds zinātnisks pierādījums?

Pamēģiniet, un jūs paši tam būsiet pierādījums.

IMŪNSISTĒMAS STIPRINĀŠANA Vēl viens ieguvums fiziskajā pasaulē no šiem vingri­nājumiem ir imūnsistēmas nostiprināšanās, kas noris, kad sākat apdzīvot savu ķermeni. Jo vairāk apziņas jūs tajā ienēsāt, jo imūnsistēma kļūst stiprāka. Ik šūna

at­mostas un priecājas. Ķermenim tīk jūsu uzmanība. Tā ir arī iespēja pašam sevi izdziedēt. Vairums slimību pa­rādās tad, kad neatrodaties savā ķermenī. Ja saimnieka nav mājās, tur iemitinās dažādi šaubīgi tipi. Kad apdzī­vojat savu ķermeni, nevēlamajiem viesiem būs grūti ienākt.

Ne tikai fiziskā imūnsistēma kļūst stiprāka, vairo­jas arī psiholoģiskā noturība. Tā aizsargā jūs no citu cil­vēku negatīvā mentāli emocionālā spēka, kas ir ļoti lipīgs. Ķermeņa apdzīvošana neizveido vis vairogu, bet gan palielina jūsu vispārējā enerģijas lauka frek­venci; tādējādi viss, kas vibrē zemākā frekvencē, piemē­ram, bailes, dusmas, depresija un tamlīdzīgi, atrodas pavisam citā realitātē. Tas vairs nevar ienākt jūsu ap­ziņas laukā, un, pat ja ienāk, nav vajadzības izveidot kaut kādu aizsardzību pret to, jo tas vienkārši iziet jums cauri. Lūdzu nenoraidiet un nepieņemiet tāpat vien manis sacīto. Pārbaudiet to!

Ir vienkārša, taču ļoti spēcīga sevis dziedināšanas meditācija, ko varat veikt ik reizi, kad sajūtat vēlmi stip­rināt savu imūnsistēmu. Tā ir sevišķi efektīva, ja tiek izmantota, tikai parādās pirmie kādas slimības simp­tomi, taču palīdzēs arī tad, ja slimība jau ir nostipri­nājusies — gan ar nosacījumu, ka izmantosiet to, bieži un pastiprināti koncentrējoties. Tā darbosies pretī arī jebkuriem negāciju radītiem enerģijas lauka pārrāvu­miem. Tomēr tā nevar aizvietot nemitīgo vingrināša­nos atrasties ķermenī, pretējā gadījumā tās iespaids būs īslaicīgs. Lūk, te ir šī meditācija.

Brīvajā brīdī, noteikti īsi pirms gulētiešanas, kā arī no rīta, kad esat nupat pamodušies, "appludiniet" savu ķermeni ar apziņu. Aizveriet acis. Guliet uz mu­guras. Izvēlieties dažādas sava ķermeņa daļas, uz ko vispirms koncentrēt uzmanību: plaukstas, pēdas, rokas, kājas, vēderu, krūtis, galvu un tā tālāk. Sajūtiet dzīves enerģiju šajās daļās tik spēcīgi, cik vien iespējams. Pa­lieciet pie katras daļas apmēram piecpadsmit sekun­des. Tad vairākas reizes lieciet uzmanībai pārskriet pār visu ķermeni kā vilnim, no galvas līdz kājām un atpa­kaļ. Tas ilgst apmēram minūti. Pēc tam sajūtiet savu iekšējo ķermeni visā pilnībā, kā atsevišķu enerģijas lauku. Saglabājiet šo sajūtu pāris minūtes. Centieties pastiprināti atrasties Tagadnē — esiet Tagadnē ar katru sava ķermeņa šūnu. Neuztraucieties, ja prātam pēkšņi izdodas novērst uzmanību no ķermeņa un jūs pazūdat kādā domā. Tiklīdz jūtat, ka tas ir noticis, lieciet uzma­nībai atgriezties pie ķermeņa. ĻAUJIET ELPAI IENEST JUS ĶERMENI Brīžos, kad mans prāts ir loti aktīvs, tas kļūst par tādu spēku, ka ir praktiski neiespējami novērst uzmanību no tā un sajust iekšējo ķermeni. It īpaši tādos brīžos, kad esmu paļāvies raižu vai nemiera modelim. Vai jūs varētu man kaut kā pa­līdzēt?

Ja kādreiz ir grūti piekļūt iekšējam ķermenim, sā­kumā koncentrējieties uz savu elpošanu. Apzināta el­pošana, kas pati par sevi jau ir spēcīga meditācija, pakāpeniski novedīs jūs arī pie ķermeņa sajušanas.

Uzmanīgi vērojiet elpu, kā tā plūst iekšā un ārā no ķer­meņa. Elpojiet un sajūtiet vēdera dobuma vieglo iz­plešanos un saraušanos katras ieelpas un izelpas laikā. Ja jums ir laba iztēle, aizveriet acis un iedomājieties sevi gaismas apspīdētu vai iegrimušu starojošā vielā — apziņas jūrā. Tad ieelpojiet šo gaismu.

Sajūtiet, kā mir­dzošā viela piepilda jūsu ķermeni un padara starojošu arī to. Tad pamazām sāciet koncentrēties uz sajūtu. Jūs tagad esat savā ķermenī. Nepieķerieties nekādiem vi­zuāliem tēliem. s PRĀTA RADOŠA IZMANTOŠANA Ja ir nepieciešams izmantot prātu kādam īpašam mērķim, tad izmantojiet to saistībā ar iekšējo ķermeni.

Tikai tad, ja spējat uzturēt modru apziņu un nedomāt, ir iespējams prātu izmantot radoši. Visvienkāršāk šādā stāvoklī var nokļūt ar sava ķermeņa palīdzību. Kad vien nepieciešama kāda atbilde, risinājums vai radoša ideja, uz bridi pārstājiet domāt, koncentrējot uzmanību uz savu iekšējās enerģijas lauku. Apzinieties sevī

mieru. Rezumējot domāšanu, tā kļūst svaiga un radoša. Pie­radiet ik pēc dažām minūtēm pārslēgties turp un atpa­kaļ starp domāšanu un ieklausīšanos sevī — iekšējā klusumā. Varētu pat teikt: nedomājiet tikai ar galvu, domājiet ar visu ķermeni.

8 MĀKSLA KLAUSĪTIES Klausoties citā cilvēkā, mēģiniet to darīt ne tikai ar prātu, bet ar visu savu ķermeni. Jūtiet sava ķermeņa enerģijas lauku. Tas attur jūs no domāšanas un rada klusu telpu, kas ļauj patiešām klausīties bez prāta iejaukšanās. Jūs dodat otram cilvēkam telpu — vietu, kurā būt. Tā ir vislielākā dāvana, ko varat kādam sniegt. Vairums cilvēku neprot klausīties, jo lielāko dalu vinu uzmanības panēm domāšana. Vini vairāk pievēršas savām domām, nekā klausās otra cilvēka teiktajā, un ne mazākajā mērā neseko līdzi tam, kas patiešām ir nozīmīgi, — otra cilvēka Esamībai aiz vār­diem un prāta. Protams, nav iespējams sajust kāda cita Esamību citādāk kā vien ar savējo. Tas ir sākums ap­ziņai par vienotību, kas būtībā ir mīlestība. Esamības dziļākajā līmenī viss ir vienots.

Lielākā daļa cilvēkattiecību veidojas vienīgi prātu mijiedarbības rezultātā, nevis sazinoties citam ar citu.

Nevienas attiecības tādā veidā nespēj augt, un tāpēc tajās rodas tik daudz nesaskaņu. Kad prāts valda pār dzīvi, nesaskaņas un konflikti ir nenovēršami. Saskar­sme ar savu iekšējo ķermeni rada brīvu telpu bez prāta, kurā ir iespēja uzplaukt arī attiecībām. septītā nodaļa vĀrti uz nesaredzamo ..

PILNIBAIZJUTIET SAVU ĶERMENI Es varu .sajust enerģiju savā ķermenī, īpaši savās rokās un kājās, taču šķiet, ka tomēr nespēju ieiet dziļāk, nekā jūs ap­rakstījāt.

Pārvērtiet to par meditāciju! Tas nav jādara ilgi. Pie­tiks ar desmit vai piecpadsmit minūtēm. Vispirms pārliecinieties, ka nebūs nekādu ārēju traucējumu, pie­mēram, telefona zvanu vai ciemiņu. Sēdiet uz krēsla, taču neatbalstieties pret atzveltni. Mugurkaulu turiet taisnu. Tas jums palīdzēs palikt modram. Varat izvēlē­ties arī kādu citu iecienītu meditācijas pozu. Ķermenim noteikti ir jābūt atbrīvotam. Aizveriet acis. Dziļi ievelciet elpu pāris reizes. Izjūtiet katru elpas vilcienu arī vēderā. Pavērojiet, kā tas viegli izplešas un saraujas pie katras ieelpas un izelpas. Tad apzinieties visu ķermeņa iekšējo enerģijas lauku. Nedomājiet par to — izjūtiet. Šādā veidā jūs atgūstāt no prāta apziņu.

Ja jums tas palīdz, izmantojiet "gaismas" vizualizēšanu, ko aprakstīju iepriekš.

Kad spējat sajust iekšējo ķermeni skaidri un kā atse­višķu enerģijas lauku, atsakieties, ja iespējams, no jeb­kādiem vizuāliem tēliem un koncentrējaties vienīgi uz sajūtu. Tāpat ir ieteicams atbrīvoties arī no jebkāda vi­zuāla fiziskā ķermeņa tēla. Tas, kas paliks pāri, būs vis­aptveroša Tagadnes izjūta jeb "Esamība", un iekšējais ķermenis tiks sajusts bez robežām. Tad pievērsiet uz­manību šai sajūtai vēl dziļāk.

Savienojieties ar to. Saplūstiet ar enerģijas lauku, lai vairs nerastos iedomātā dualitāte starp vērotāju un vērojamo — jums un jūsu ķermeni. Šajā brīdī pazūd arī atšķirība starp iekšējo un ārējo, tāpēc iekšējais ķermenis patiesībā vairs nepastāv. Ieejot dziļi savā ķermenī, jūs esat to pārspējuši.

Palieciet šajā tīrās Esamības valstībā tik ilgi, cik vien jums patīk, tad sāciet atkal apzināties savu fizisko ķer­meni, savu elpošanu un fiziskās sajūtas un atveriet acis. Uz brīdi aplūkojiet savu apkārtni meditatīvā veidā — tas ir, ar prātu to neapzīmogojot — un turpiniet sajust savu iekšējo ķermeni, jo tagad jūs to nešaubīgi jūtat.

s Ieiešana šajā bezveidīgajā valstībā patiešām atbrīvo. Tā atbrīvo no pieķeršanās formai un no identificēšanās ar to. Tā ir pati dzīvība tās vienotajā stāvoklī pirms iz­plūšanas daudzās dažādās formās. Mēs varam to saukt par Nesaredzamo, par neredzamu visu lietu Pirmsā­kumu, par Esamību visās būtnēs. Tā ir dziļa klusuma un miera valstība, taču tajā var atrast arī prieku un dzīvīgumu. Kad vien atrodaties Tagadnē, jūsos it kā sāk spīdēt gaisma — no Pirmsākuma izstarotā tīrā ap­ziņa. Jūs saprotat, ka gaisma nav atšķirama nojums, jo tā veido jūsu patieso būtību. ČI AVOTS Vai Nesaredzamais ir tas, ko Austrumos sauc par či — uni­versālu dzīves enerģiju ?

Nē, nav vis. Nesaredzamais ir či avots. Ci ir ķer­meņa iekšējās enerģijas lauks. Tas ir tilts starp ārējo un Pirmsākumu. Tas atrodas starp saredzamo — formālo pasauli — un Pirmsākumu. Ci var pielīdzināt upei vai enerģijas plūsmai. Dziļi koncentrējoties uz savu iekšējo ķermeni un apziņu, jūs sekojat šīs upes plūsmai atpa­kaļ uz tās Pirmsākumu. Ci ir kustība, taču Nesaredza­mais ir miers. Sasniedzot absolūta miera pakāpi, kas tomēr ir pilna dzīvības, jūs esat aizgājuši aiz iekšējā ķermeņa un či uz pašu Pirmsākumu — Nesaredzamo. Ci ir saikne starp Nesaredzamo un fizisko izplatījumu.

Tāpēc, pievēršot pastiprinātu uzmanību iekšējam ķer­menim, ir iespējams sasniegt to pakāpi, to savdabīgo valstību, kurā pasaule saplūst ar Nesaredzamo un Ne­saredzamais pieņem či enerģijas straumes formu, tā­dējādi kļūstot par pasauli. Šis ir dzimšanas un nāves mirklis. Kad jūsu apziņa tiek vērsta uz āru, rodas prāts un pasaule. Vēršot to uz iekšu, tā apzinās pati savu Pirmsākumu un atgriežas mājās pie Nesaredzamā.

Ap­ziņai atkal atgriežoties redzamajā pasaulē, jūs no jauna apzināties uz brīdi aizmirsto formālo identitāti.

Jums ir vārds, pagātne, dzīves situācija, nākotne. Taču vienā ļoti būtiskā ziņā jūs vairs neesat tas pats cilvēks, kas iepriekš, jo esat ieskatījies sevī pastāvošajā realitātē, kas nav "no šīs pasaules", kaut gan patiesībā nav arī no tās atšķirama, tāpat kā tā nav atšķirama no jums.

Lai tas kļūst par jūsu garīgo vingrinājumu: virzoties pa savu dzīvi, neveltiet simtprocentīgu uzmanību ārē­jai pasaulei un savam prātam. Koncentrējieties arī uz iekšu. Es par to jau esmu runājis. Sajūtiet iekšējo ķer­meni pat ikdienas aktivitātēs, it īpaši tajās, kas saistītas ar attiecībām vai dabu. Sajūtiet sevī mieru. Turiet vār­tus atvērtus. Arī ikdienā ir patiešām iespējams nepār­traukti apzināties Neredzamo. Jūs izjūtat to kā dziļu mieru kaut kur fonā — klusumu, kurš nekad jūs ne­pamet, lai kas arī notiktu ārpusē. Jūs kļūstat par tiltu starp Nesaredzamo un redzamo, starp Dievu un pa­sauli. Tā ir vienotība ar Pirmsākumu — to mēs saucam par apskaidrību.

Nesāciet domāt, ka Nesaredzamais ir kaut kas pa­visam nošķirts no redzamā. Kā gan tā varētu būt? Tas ir jebkāda veida dzīvība, visa pastāvošā iekšējā būtība. Tas atrodas pasaulē. Ļaujiet man paskaidrot.

BEZSAPNU MIEGS Jūs dodaties ceļojumā uz Nesaredzamo katru nakti, kad atrodaties dziļajā bezsapņu miega fāzē. Jūs saplūs­tat ar Pirmsākumu un ņemat no tā enerģiju, kas kādu laiku jūs spēcinās, kad būsiet atgriezies redzamajā atsevišķo formu pasaulē. Šī enerģija ir daudz svarīgāka par pārtiku: cilvēks nedzīvo no maizes vien. Taču bezsapņu miegā jūs nenonākat tur apzināti. Lai arī ķer­meņa funkcijas vēl aizvien darbojas, jūsu "es" vairs šajā stāvoklī nepastāv. Vai varat iedomāties, kā būtu ieiet bezsapņu miegā ar pilnu apziņu? To nav iespē­jams iedomāties, jo šim stāvoklim nav būtības.

Nesaredzamais neatbrīvo, kamēr nenonākat tur apzināti. Tieši tāpēc Jēzus neteica, ka "patiesība atbrī­vos," bet gan šādus vārdus: "Un jūs pazīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." Tā nav jēdzieniska pa­tiesība.

Tā ir aiz formas esošās dzīves patiesība, ko iespējams iepazīt tikai tiešā veidā. Tomēr necentieties palikt pie apziņas bezsapņu miega stāvoklī. Diez vai jums tas izdosies. Varbūt ir iespējams palikt pie apziņas sapņu fāzes laikā, taču ārpus tās gan ne. To var saukt par skaidro sapņošanu, kas mēdz būt interesanta un aizraujoša, taču ne atbrīvojoša.

Tāpēc izmantojiet iekšējo ķermeni kā vārtus, pa kuriem ieiet Nesaredzamajā, un turiet šos vārtus atvēr­tus, lai paliktu vienoti ar Pirmsākumu visu laiku. Kamēr esat saistīts ar iekšējo ķermeni, nav nekādas nozīmes, vai ārējais ķermenis ir jauns vai vecs, vārgs vai spēcīgs. Iekšējais ķermenis ir mūžīgs. Ja vēl aizvien nespējat to sajust, izmantojiet kādus citus vārtus, kaut arī savā bū­tībā tie visi ir viens. Par dažiem jau es esmu gari un plaši runājis, taču īsumā pieminēšu arī šeit.

CITI VĀRTI Varētu teikt, ka Tagadne ir galvenie vārti. Taču tā ir būtiska daļa arī no citiem vārtiem, ieskaitot iekšējo ķer­meni. Jūs nevarat būt savā ķermenī, ja pastiprināti neat­rodaties Tagadnē.

Laiks un redzamā pasaule ir nesaraujami saistīti, tā­pat kā bezgalīgā Tagadne un Nesaredzamais. Intensīvi apzinoties Tagadnes brīžus, jūs sākat apzināties Nesare­dzamo gan tieši, gan netieši. Tiešā veidā jūs to jūtat kā sa­vas apzinātās Esamības starojumu un spēku — nekāda satura, vienkārši Tagadne. Netieši jūs sākat apzināties Nesaredzamo ar izjūtu pasaules palīdzību. Citiem vār­diem sakot, jūs izjūtat Dievišķo būtību ik dzīvniekā, puķē un akmenī, un saprotat: "Viss, kas pastāv, ir svēts." Tieši tāpēc Jēzus, runājot pilnībā no savas būtības vai Kristus identitātes, saka: "Atšķeliet kokam gabalu, un es tajā esmu. Paceliet akmeni, un es tajā esmu."

Vēl vieni vārti uz Nesaredzamo rodas, pārtraucot do­māšanu. To var sākt ar ļoti vienkāršām lietām, piemē­ram, veicot elpošanas vingrinājumus vai ļoti modri vērojot puķi, vienlaicīgi rūpējoties, lai nebūtu nekādu mentālu komentāru. Ir dažādi veidi, kā radīt pārtrau­kumu nemitīgajā domu plūsmā. Tieši tāda ir meditācijas jēga. Domas ir daļa no redzamās valstības. Nepārtraukta prāta aktivitāte jūs ir ieslodzījusi formālajā pasaulē un kļūst par necaurredzamu sietu, kas traucē jums apzi­nāties Nesaredzamo, bezveidīgo un bezgalīgo Dievišķo būtību jūsos un arī citās lietās un radībās. Pilnībā at­rodoties Tagadnē, jums nav vajadzības uztraukties par to, kā pārtraukt domāšanu, jo tā beidzas pati no sevis.

Tieši tapec es apgalvoju, ka Tagadne ir ļoti būtiska visu vārtu daļa.

Padošanās — atbrīvošanās no mentāli emocionālās pretestības esošajam — arī kļūst par vārtiem uz Nesa­redzamo. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs — iekšējā pre­testība nošķir jūs no pārējiem cilvēkiem, no sevis un pasaules jums apkārt. Tā pastiprina atšķirtības sajūtu, kas ir nepieciešama ego, lai izdzīvotu. Jo spēcīgāka ir atšķirtības sajūta, jo vairāk jūs pieķeraties redzamajam, atsevišķu formu pasaulei. Jo vairāk jūs pieķeraties at­sevišķo formu pasaulei, jo stiprāka un necaurredzamāka kļūst jūsu formālā identitāte. Vārti ir aizvērusies, un jūs esat nošķirts no iekšējās dimensijas, no dziļuma di­mensijas. Taču, kad jūs sākat padoties, formālā iden­titāte kļūst elastīgāka un it kā mazliet "caurspīdīga", tāpēc Nesaredzamais jūsos spēj iemirdzēties.

Tas ir jūsu ziņā, vai atvērsiet savā dzīvē vārtus, kas ap­zināti ved uz Nesaredzamo. Piekļūšana iekšējā ķermeņa enerģijas laukam, pilnīga atrašanās Tagadnē, atbrīvoša­nās no prāta važām, padošanās esošajam — tie ir vārti, ko varat izmantot, taču nepieciešami ir tikai vieni.

Vieni vārti noteikti ir arī mīlestība?

Nē, nav vis. Tiklīdz kādi no vārtiem atveras, mīles­tība jau atrodas jūsos kā vienotības apziņa. Mīlestība nav vārti — tā pa vārtiem ienāk šajā pasaulē. Kamēr esat pilnībā ieslodzīts kādā formālā identitātē, mīles­tība nav iespējama. Jūsu uzdevums ir meklēt nevis mīlestību, bet gan vārtus, pa kuriem mīlestība spēj ienākt.

KLUSUMS Vai ir vel kadi vārti bez tiem, ko minējāt?

Jā, ir gan. Nesaredzamais nav nošķirts no redzamā. Tas atrodas pasaulē, taču ir tik labi nomaskēts, ka nav pamanāms gandrīz nevienam. Ja zināsiet, kur meklēt, atradīsiet to it visur. Katru brīdi atveras kādi vārti.

Vai dzirdat tālumā suņu rejas? Vai garāmbraucošu mašīnu? Vai spējat sajust Nesaredzamā klātbūtni tajā?

Nespējat? Meklējiet to klusumā, no kura visas šīs ska­ņas nāk un kurā atgriežas. Vairāk uzmanības pievēr­siet klusumam nekā skaņām. Uzmanības pievēršana ārējam klusumam rada iekšējo klusumu — prāts kļūst mierīgs. Un vārti atveras.

Katra skaņa dzimst klusumā, tajā atkal nomirst, un pat tās pastāvēšanas brīdī to ietver klusums. Klusums ļauj skaņai pastāvēt. Tā ir neatšķirama, taču nesare­dzama ikvienas skaņas — toņa, dziesmas vai vārda — daļa.

Nesaredzamais pastāv mūsu pasaulē kā klusums. Tieši tāpēc jau runā, ka nekas mūsu pasaulē nelīdzinās Dievam vairāk kā klusums. Vienīgais, kas jādara, ir jā­pievērš tam uzmanība. Pat sarunas laikā apzinieties mirkļus starp vārdiem, īsos klusuma brīžus starp teiku­miem. Ja tā darīsiet, klusuma dimensija jūsu iekšienē augs. Nav iespējams pievērst uzmanību klusumam un tajā pašā laikā nebūt arī iekšēji klusam. Klusums ār­pusē — tas ir klusums arī iekšienē. Jūs esat ienākuši Nesaredzamajā.

TELPA Tāpat kā neviena skaņa nevar pastāvēt bez klu­suma, nekas nevar pastāvēt arī bez tukšuma — bez neaizpildītās telpas, kas ļauj tam būt. Katra fiziska lieta vai ķermenis ir radies no tukšuma, to aptver tukšums, un kādu dienu tas atkal kļūs par tukšumu. Tas vēl nav viss — arī ikvienā fiziskā ķermenī ir daudz vairāk tuk­šuma nekā "kaut kā cita". Fiziķi apgalvo, ka matērijas veselums ir tikai ilūzija. Pat šķietami blīva matērija, arī fiziskais ķermenis, gandrīz simtprocentīgi ir tukša telpa — tik liels ir atstatums starp atomiem salīdzinā­jumā ar to izmēru. Vēl vairāk, pat katrā atomā ir lie­lākoties tikai tukša telpa. Pāri paliek tikai vibrējoša frekvence, līdzīga muzikālai notij, nevis blīva viela. Bu­disti to ir mācījuši jau 2500 gadu. "Forma ir tukšums, tukšums ir forma," vēsta Sirds sūtra, viens no pazīsta­mākajiem senajiem budisma tekstiem.

Visu lietu būtība ir tukšums.

Nesaredzamais šajā pasaulē pastāv ne tikai kā klu­sums, tas atrodas arī visā fiziskajā izplatījumā kā telpa — gan iekšējā, gan ārējā. To ir tikpat viegli nepamanīt kā klusumu. Visi pievērš uzmanību lietām telpā, taču kurš gan pievērš uzmanību pašai telpai? Šķiet, ka jūs netieši norādāt, ka "tukšums" nav vienkārši "nekas", ka tam piemīt kādas noslēpumainas īpašības. Kas tas īsti ir?

Jūs nevarat man uzdot šādu jautājumu. Jūsu prāts cenšas pārvērst neko par kaut ko. Brīdī, kad tas notiks, jūs būsiet jau palaiduši to garām. Tukšums — telpa — ir Nesaredzamā parādīšanās kādas parādības veidolā uztveramajā pasaulē. Vairāk par to nav iespējams neko pateikt, un tas savā ziņā ir paradokss. Tas nevar kļūt par zināšanu objektu. Jūs nevarat iegūt filozofijas dok­tora grādu "tukšumā". Zinātnieki, pētot telpu, parasti padara to par kaut ko un tieši tāpēc nespēj uztvert tās būtību. Nav nekāds pārsteigums, ka jaunākajās teori­jās apgalvots, ka telpa nepavisam nav tukša, bet to pie­pilda kāda viela. Ja ir teorija, nav nemaz ik grūti atrast pierādījumus, vismaz kamēr nav radušies vēl kādi citi pieņēmumi.

Tukšums tikai tad var kļūt par vārtiem uz Nesa­redzamo, ja necenšaties to aptvert vai izprast.

Vai tad tieši to mēs šeit necenšamies izdarīt?

Ne mazākajā mērā. Es dodu jums norādes, kas ap­raksta, kā ienest Nesaredzamo dimensiju savā dzīvē. Mēs necenšamies to izprast. Tur nekas nav jāsaprot.

Telpai nav "eksistences". "Eksistēt" parasti nozīmē "parādīties". Jūs nevarat saprast telpu, jo tā neparādās.

Lai arī pati par sevi tā neparādās, tā ļauj eksistēt visam pārējam. Arī klusumam nav eksistences, un tās nav arī Nesaredzamajam.

Tātad, kas notiek, ja novēršat uzmanību no lietām telpā un sākat apzināties pašu telpu? Kāda ir šīs ista­bas būtība? Mēbeles, gleznas un pārējās lietas atrodas šajā istabā, taču tās nav pati istaba. Grīda, sienas un griesti nosaka istabas robežas, taču arī tie nav istaba. Tātad — kas ir šīs istabas būtība? Telpa, protams, tukša telpa.

Bez tās "istabas" nemaz nebūtu. Tā kā telpa ir "nekas", mēs varam teikt, ka tas, kā nav, ir svarīgāks par to, kas tur atrodas. Tāpēc sāciet apzināties telpu ap sevi. Nedomājiet par to. Sajūtiet to! Pievērsiet uzmanību "nekam".

Kad jūs to darāt, jūsu iekšienē notiek apziņas pār­slēgšanās. Tā iemesls ir šāds: līdzīgi kā telpā atrodas mēbeles, sienas un citas lietas, arī prātā ir šādi objekti — domas, emocijas un izjūtas. Līdzīgi kā ārpusē ir telpa lietām, jūsu iekšienē ir apziņa, kas ļauj pastāvēt prāta veidojumiem. Tāpēc, novēršot uzmanību no lietām — objektiem telpā —, jūs automātiski novēršat uzmanību arī no prāta veidotajiem objektiem. Citiem vārdiem sa­kot, nav iespējams domāt un apzināties telpu vai arī klusumu. Sākot apzināties tukšo telpu ap sevi, vien­laicīgi jūs sākat apzināties arī telpu aiz prāta — tīro apziņu, Nesaredzamo. Lūk, šādā veidā telpas vērošana var kļūt par vārtiem.

Telpa un klusums ir divi vienas un tās pašas lietas aspekti — tas pats tukšums. Tie ir iekšējās telpas un iek­šējā klusuma — miera, bezgalīgā visa esošā radītāja — parādīšanās kādā ārējā veidolā. Vairums cilvēku ab­solūti neko nenojauš par šo dimensiju. Nav ne iekšējās telpas, ne klusuma. Viņi ir izsisti no līdzsvara.

Citiem vārdiem sakot, viņi pazīst pasauli vai vismaz domā, ka pazīst, taču šiem cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par Dievu. Viņi tikai identificējas ar fizisko un psiho­loģisko formu, neapzinoties savu būtību.

Ikviena forma ir ļoti nenoturīga, tāpēc cilvēkiem nākas dzīvot bailēs. Bailes rada dziļi kļūdainu uztveri par savu "es" un ci­tiem cilvēkiem — izkropļotu pasaules redzējumu.

Ja kāds kosmisks satricinājums atnestu pasaules galu, Nesaredzamo tas ne mazākā mērā neietekmētu.

Ap­vienība Ceļš uz brīnumu to pasaka ļoti kodolīgi: "Nekas patiess nevar būt apdraudēts. Nepatiesais nepastāv. Tā izpaužas Dievišķais miers."

Apziņā savienojušies ar Nesaredzamo, jūs novērtē­siet, mīlēsiet un dziļi cienīsiet to un ikvienu dzīvības formu tajā — kā aiz formām esošās Vienīgās Dzīves iz­pausmi. Jūs arī zināsiet, ka ikviena forma ir lemta iznīcī­bai un patiesībā nekam ārējā pasaulē nav lielas nozīmes. Jēzus vārdiem sakot, jūs būsiet "uzveikusi pasauli", vai, kā mācīja Buda, "pārpeldējis otrā krastā".

TELPAS UN LAIKA PATIESA BUTIBA Tagad apdomājiet šādu lietu: ja bez klusuma nekā cita nebūtu, jūs to nespētu saprast —jūs nezinātu, kas tas ir. Tikai parādoties skaņai, parādās arī klusums. Lī­dzīgi arī, ja būtu tikai telpa bez jebkādiem objektiem tajā, jums tā patiesībā neeksistētu. Iztēlojieties sevi kā apziņas bultu traucamies plašajā izplatījumā — bez zvaigznēm, bez galaktikām — vienkārši tukšumā. Pēk­šņi izplatījums vairs nebūtu plašs — tā nebūtu vispār.

Nebūtu ne ātruma, ne arī kustības no viena punkta līdz otram. Ir jābūt vismaz diviem atskaites punktiem, lai rastos attālums un telpa. Telpa rodas brīdī, kad Viens kļūst par diviem, savukārt divi pārtop "desmit tūkstoš lietās", kā Lao Dzi sauc redzamo pasauli; un izplatī­jums kļūst arvien plašāks. Pasaule un telpa rodas vien­laicīgi.

Nekas nevar pastāvēt bez, telpas, tomēr telpa ir tuk­šums. Pirms radās izplatījums, pirms "lielā sprādziena", ja jums tā patīk labāk, tāda tukša telpa, kas gaida pie­pildījumu, nemaz nepastāvēja. Nebija telpas, jo nebija

nekā. Bija vienīgi Nesaredzamais — Vienīgais. Kad Vie­nīgais kļuva par "desmit tūkstoš lietām", pēkšņi uz­radās telpa un deva iespēju būt arī citām lietām. No kurienes tā radās? Vai to radīja Dievs, lai noregulētu izplatījumu? Protams, nē. Telpa ir tukšums, tāpēc ne­viens to nav radījis.

Izejiet ārā kādā skaidrā naktī un palūkojieties de­besīs. Desmitiem tūkstoši zvaigžņu, ko varat ieraudzīt ar neapbruņotu aci, ir tikai sīka izplatījuma daļiņa. Ar spēcīgiem teleskopiem jau ir iespējams uztvert tūkstošus un miljonus galaktiku, katru kā atsevišķu izplatījumu ar bezgalīgu daudzumu zvaigžņu. Tomēr vēl lielāku bijību iedveš paša izplatījuma bezgalīgums, dziļums un klusums, kas ļauj pastāvēt visam šim krāšņumam.

Nekas nevar būt vēl majestātiskāks par izplatījuma ne­aptveramo plašumu un klusumu, taču — kas tas patie­sībā ir? Tukšums, bezgalīgs tukšums.

Prāta un izjūtu veidotais priekšstats par izplatījuma telpu ir Nesaredzamais, kas pieņēmis ārēju formu. Tas ir Dieva "ķermenis". Un pats lielākais brīnums ir tas, ka klusums un plašums, kas ļauj izplatījumam pastā­vēt, neatrodas tikai tur, izplatījumā, bet arī cilvēkā. Kad pilnībā atrodaties Tagadnē, jūs sastopaties ar to kā rāmu iekšējo telpu aiz prāta robežas. Jūsos tas ir bez­galīgs dziļumā, nevis plašumā. Telpisks plašums ir bezgalīgā dziļuma — transcendentālās realitātes — kļū­daina uztvere.

Saskaņā ar Einšteina uzskatiem, telpa un laiks ir nedalāmi. Nekad neesmu to sapratis, taču, viņaprāt, laiks ir izplatījuma ceturtā dimensija. Viņš to sauc par "telpas un laika nepār­trauktību ".

Taisnība. Tas, ko uztveram kā telpu un laiku, ir pil­nīga ilūzija, tomēr ne bez savas patiesības. Ir divas bū­tiskas Dievu raksturojošas īpašības — bezgalīgums un mūžīgums — ko uztveram kā eksistējošas ārpus mums. Tomēr cilvēkā ir kas līdzīgs gan laikam, gan telpai, kas atspoguļo to patieso būtību, tāpat kā jūsējo.

Ja telpa ir klusā, neizmērojami dziļā valstība aiz prāta, tad laika iekšējais līdzinieks ir Tagadne, mūžīgās Esamības apziņa. Atcerieties, ka starp tiem nav atšķirības. Kad telpa un laiks tiek apzināts kā Nesaredzamais — kā valstība aiz prāta un Tagadne —, ārējā telpa un laiks turpina pastā­vēt, taču kļūst mazāk svarīgi. Arī pasaule turpina ek­sistēt, taču jūs vairs neesat tai piesaistīts.

Tādējādi pasaules augstākais mērķis nav rodams pasaulē pašā, bet gan tās transcendencē. Tāpat kā jūs neapzinātos telpu, ja tajā nebūtu dažādu objektu, Ne­saredzamajam, lai spētu izpausties, ir nepieciešama pasaule. Jūs varbūt esat dzirdējuši budistu teicienu: "Ja nebūtu ilūziju, nebūtu arī apskaidrības." Tikai šai pa­saulē, un visvairāk tieši jūsos Nesaredzamo var apzi­nāties. Jūs esat šeit, lai veicinātu Visuma Dievišķās jēgas atklāšanu. Lūk, cik jūs esat svarīgs!

APZINATIES NДVI Bez jau pieminētā bezsapņu miega ir vēl vieni vārti. Tie atveras uz īsu mirkli fiziskās nāves brīdī. Pat, ja esat palaidis garām visas iespējas iegūt garīgu atklāsmi dzī­ves laikā, pēdējie vārti atvērsies automātiski tajā brīdī, kad ķermenis būs miris.

Ir daudz liecību, ko snieguši cilvēki, kas atgriezušies no tā sauktās klīniskās nāves. Šie pēdējie vārti izskatās kā spoža gaisma. Daudzi ir stāstījuši arī par svētlai­mīgu gaišuma un dziļa miera sajūtu. Tibetiešu Mirušo grāmatā tā tiek aprakstīta kā "starojošs bezkrāsainā Tukšuma gaismas spožums", kas ir "cilvēka patiesā būtība". Šie vārti atveras tikai uz ļoti īsu brīdi, un, ja vien nebūsiet sastapušies ar Nesaredzamā dimensiju jau dzīves laikā, visticamāk, palaidīsiet šo brīdi garām. Vairums cilvēku nes sev līdzi pārāk daudz pretestības un baiļu, pārāk lielu pieķeršanos jutekliskajai piere­dzei un identitātēm redzamajā pasaulē. Tāpēc viņi, ieraugot šos vārtus, bailēs novēršas un zaudē apziņu. Lielākā daļa no tā, kas notiek pēc tam, ir netīšs un automātisks process. Galu galā seko vēl viens dzim­šanas un nāves aplis. Šo cilvēku Tagadnes izjūta nav bijusi pietiekami stipra, lai iegūtu apzināšanās apgais­motu nemirstību.

Tātad iziešana pa šiem vārtiem nenozīmē iznīcību?

Tāpat kā ejot pa citiem vārtiem, jūsu starojošā bū­tība nemainās — mainās jūsu personība. Jebkurā ga­dījumā vienīgais, kas ir patiess vai patiesi vērtīgs jūsu personībā, ir tieši šī starojošā būtība. Tā nezūd nekad. Nekas, kam ir vērtība, nekas īsts nekad nespēj zust.

Tuvošanās nāvei un pati nāve — fiziskās formas izzušana — vienmēr ir lieliska iespēja iegūt garīgu at­klāsmi. Šī iespēja bieži tiek palaista garām, jo mēs dzīvojam kultūras pasaulē, kas par nāvi nezina gan­drīz neko, tāpat kā gandrīz neko nezina par patiesi no­zīmīgām lietām.

Ikvienos vārtos ir ietverta nāve — mākslīgā "es" beigas. Izejot pa tiem, jūs vairs netiecaties veidot savu identitāti no psiholoģiskās, prāta radītās formas. Tad jūs saprotat, ka nāve ir tikai ilūzija, tāpat kā identifi­cēšanās ar formu bijusi ilūzija. Šīs ilūzijas beigas — arī tā ir nāve. Tā sāpina tikai tik ilgi, kamēr esat pieķē­rušies šai ilūzijai. astotā nodaļa APSKAIDROTAS ATTIECĪBAS DODIETIES TAGADNE, LAI KUR ARI ESAT Vienmēr esmu domājis, ka patiesa apskaidrība nav sasnie­dzama, ja nu vienīgi attiecībās starp vīrieti un sievieti. Vai tad tieši tās nepadara mūs atkal par pilnību? Kā gan cilvēka dzīve var būt piepildīta, ja nav atrasta mīlestība?

Vai to jūs sakāt pēc savas pieredzes? Vai ar jums tā ir noticis?

Vēl ne, bet vai tad varētu būt citādāk? Es zinu, ka tas notiks.

Citiem vārdiem sakot, jūs gaidāt kādu notikumu nā­kotnē, kas jūs izglābs. Vai tad tieši tā nav galvenā kļūda, par ko visu laiku esam runājuši? Pestīšana nenotiks kādā citā vietā vai laikā. Tā ir iespējama tikai šeit un tagad.

Ko tad tas īsti nozīmē— "pestīšana ir šeit un tagad"? Es nesaprotu. Es pat nezinu, ko nozīmē vārds "pestīšana".

Lielākā daļa cilvēku dzenas pēc fiziskām baudām vai dažāda veida psiholoģiska gandarījuma, jo tic, ka šīs lietas padarīs viņus laimīgus vai atbrīvos no baiļu un nepietiekamības izjūtas. Laimi var uztvert kā pastipri­nātu dzīvīguma izjūtu, kas sasniegta ar fiziskas baudas palīdzību, vai drošāku un pilnīgāku sevis apziņu, kas sa­sniegta kāda psiholoģiska apmierinājuma rezultātā. Tie ir meklējumi pēc pestīšanas no neapmierinātības un nepie­tiekamības stāvokļa. Šādā veidā gūts apmierinājums vienmēr ir īslaicīgs; apmierinājuma vai piepildījuma iz­jūtas radīšanai nepieciešami noteikti nosacījumi, tāpēc to sasniegšana atkal tiek projicēta uz kādu iedomātu brīdi ārpus "šeit un tagad". "Kad es dabūšu to vai atbrīvošos no šā — tad viss būs kārtībā." Šis neapzinātais prāta mod­elis rada ilūziju par pestīšanu nākotnē.

Patiesa pestīšana ir piepildījums, miers un dzīve visā tās krāšņumā. Tā ir dzīvošana sev, spēja sajust sevī labo, kam nav pretstatu, — Esamības prieku, kas nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Tas ir jūtams nevis kā pagātnes pieredze, bet kā pastāvoša Tagadne. Teistiskā valodā runājot, tā ir "Dieva iepazīšana" — nevis kā kaut kas ārējs, bet kā sava iekšējā būtība. Patiesa pes­tīšana nozīmē iepazīt sevi kā nešķiramu daļu no bez­galīgās un bezveidīgās Vienīgās Dzīves, no kuras viss pastāvošais iegūst savu Esamību.

Patiesa pestīšana ir atbrīvošanās — no bailēm, no cie­šanām, no nepietiekamības sajūtas un tādējādi arī no jebkādām iegribām, vajadzībām, pieķeršanās vai alka­tības. Tā ir atbrīvošanās no nepārtrauktas domāšanas, negativitātes un — arī no pagātnes un nākotnes kā psi­holoģiskas nepieciešamības. Prāts apgalvo, ka nav iespējams nokļūt šādā stāvoklī. Kaut kam ir jānotiek, ir jākļūst par to vai šo, pirms spēsiet kļūt brīvi un piepildīti. Tas teic, ka ir nepieciešams laiks — ir nepie­ciešams uzzināt, sakārtot, izdarīt, sasniegt, iemantot,

panākt vai izprast kaut ko, pirms iespējams kļūt brīvam un sasniegt pilnību. Jūs redzat laiku kā ceļu uz pestī­šanu, bet patiesībā tas ir lielākais šķērslis ceļā uz to. Jums šķiet, ka nevarat to piedzīvot — tāds, kāds un kur šobrīd esat — jo neesat vēl pietiekami gatavs vai pietiekami labs. Taču patiesībā šis brīdis ir vienīgais, kad iespējams iegūt pestīšanu. To iegūst, izprotot, ka jums jau tā ir. Jūs atrodat Dievu tajā brīdī, kad saprotat, ka nav vajadzības viņu meklēt. Tāpēc uz pestīšanu ne­ved tikai viens ceļš — tas ir iespējams pa jebkuru ceļu un nekādi īpaši nosacījumi nav vajadzīgi. Tomēr pes­tīšana ir iespējama tikai vienā brīdī — Tagadnē. Ārpus šī brīža pestīšana nepastāv. Jūs esat vientuļš un bez dzīves drauga? Dodieties Tagadnē!

Jums ir attiecības? Dodieties Tagadnē arījūs!

Ne ar kādu darbību vai sasniegumu palīdzību nav iespējams nokļūt tuvāk pestīšanai, kā esot pašreizējā brīdī.

To varbūt ir grūti saprast prātam, kas pieradis domāt, ka viss vērtīgais atrodas nākotnē. Un nekas no pagātnē izdarītā vai nodarītā jūs nevar atturēt pateikt "jā" tam, kas ir, un pievērst dziļu uzmanību Tagadnei. Pestīšanu nevar iegūt nākotnē. To dara vai nu tagad, vai nekad. s MĪLESTĪBAS UN NAIDA ATTIECĪBAS Kamēr nebūsiet sasnieguši apzināšanās apgaismotu Tagadnes stāvokli, visas attiecības, un jo īpaši intīmās attiecības, būs dziļi traumētas un pilnībā disfunkcionālas. Varbūt uz brīdi tās liksies ideālas, kamēr būsiet "iemīlējušies", taču arvien biežāk un biežāk šo šķie­tamo pilnību nenovēršami graus ķildas, strīdi, neap­mierinātība un emocionāla vai pat fiziska vardarbība. Izskatās, ka lielākā daļa "mīlestības attiecību" neilgā laika periodā kļūst par mīlestības un naida attiecībām. Tad mīlestība vienā mirklī var pārvērsties mežonīgā uzbrukumā, naidīgās izjūtās vai pat pilnīgā mīlestības zudumā. Un tas tiek uzskatīts par normālu parādību. Attiecības tad kādu laiku svārstās — dažus mēnešus vai gadus — starp "mīlestību" un naidu un sniedz tik­pat daudz prieka, cik sāpju. Nereti pāri pat pierod pie šī cikla. Viņu drāmas liek tiem justies dzīviem. Kad zūd līdzsvars starp pozitīvo un negatīvo, kas notiek agrāk vai vēlāk, iznīcinošie brīži atgadās arvien biežāk un spēcīgāk, un tas nozīmē, ka nebūs vairs ilgi jāgaida līdz šo attiecību sabrukumam.

Var likties, ka, ja vien būtu iespējams atbrīvoties no negatīvajiem vai iznīcinošajiem brīžiem, viss būtu labi un attiecības skaisti uzplauktu, taču — ak vai! — tas nav iespējams. Polaritātes ir savstarpēji atkarīgas. Tās nevar pastāvēt viena bez otras. Pozitīvais jau ietver sevī vēl neredzamo negatīvo pusi. Abi patiesībā ir at­šķirīgi vienas disfunkcijas aspekti. Es šobrīd runāju par to, kas parasti tiek sauktas par romantiskām attiecī­bām, nevis patiesu mīlestību, kurai nav pretstatu, jo tā rodas aiz prāta robežām. Mīlestība kā nepārtraukts stāvoklis pašreiz vēl ir ļoti reti sastopama — tikpat reti, kā cilvēki ar modru apziņu. īsi un grūti pamanāmi mīlestības brīži tomēr dažreiz ir iespējami, ja radies pārrāvums prāta plūsmā.

Negatīvo attiecību pusi, protams, ir vieglāk izprast kā disfunkcionālu. Un ir arī vieglāk ieraudzīt negativitātes avotu partnerī, nevis sevī pašā. Tas var izpausties dažā­dās formās: privātīpašnieciskumā, greizsirdībā, varas kārē, kā atsvešināšanās un neizrunāts aizvainojums, tiek­smē pierādīt savu taisnību, vienaldzībā un iegrimšanā sevī, emocionālās prasībās un manipulācijās, vēlmē strī­dēties, kritizēt, vērtēt, vainot vai uzbrukt, dusmās, neap­zinātā tieksmē atdarīt pagātnē vecāku nodarītās sāpes, niknumā un fiziskā vardarbībā.

No pozitīvā viedokļa skatoties, jūs esat "iemīlējies" savā partnerī. Tas pirmkārt jau ir ļoti apmierinošs stā­voklis. Jūs jūtaties ļoti dzīvs. Jūsu eksistencei pēkšņi ir radusies jēga, jo esat kādam vajadzīgs, kāds jūs grib un liek justies īpašam, un tāpat jūs izturaties pret viņu. Būdami kopā, jūs jūtaties kā viens vesels. Šī sajūta var būt tik spēcīga, ka pārējā pasaule sāk šķist nenozīmīga.

Tomēr varbūt jūs būsiet ievērojuši, ka šai spēcīgajai sajūtai līdzi nāk arī pieradums un pieķeršanās. Jūs kļū­stat atkarīgs no otra cilvēka. Viņš vai viņa ir kā narko­tika. Jūs jūtaties lieliski, kad narkotikas ir dabūjamas, taču iespēja vai doma vien par to, ka šā cilvēka jums vairs nebūs, var novest pie greizsirdības, privātīpašnie­ciskumā, mēģinājumiem manipulēt ar emocionālas šan­tāžas palīdzību, vainošanu un apsūdzēšanu — bailēm pazaudēt šo cilvēku. Ja otrs cilvēks patiešām jūs pamet, tas var izraisīt ārkārtīgi spēcīgu naidīgumu vai visdzi­ļākās bēdas un izmisumu. Kur ir palikusi mīlestība? Vai tā spēj pēkšņi pārvērsties naidā? Un sākumā? Tā bija mīlestība vai vienkārši pieradums, pieķeršanās un atkarība?

PIERADUMS UN PILNĪBAS MEKLEŠANA Kāpēc lai mums rastos pieradums pie cita cilvēka?

Iemesls, kāpēc romantiskas attiecības ir tik spēcīgs un vispārīgi kārots piedzīvojums, ir tāds, ka tās it kā piedāvā atbrīvošanos no dziļajām bailēm, vajadzībām, nepietiekamības un nepilnības, kas ir daļa no cilvēka nepiepildītā un neapskaidrotā stāvokļa. Šim stāvoklim ir gan fiziska, gan psiholoģiska dimensija.

Fiziskajā līmenī jūs acīmredzami neesat pilnīgs un nekad arī nebūsiet: jūs esat vai nu vīrietis vai sieviete, kas nozīmē — puse no pilnības. Šajā līmenī ilgas pēc veseluma — atgriešanās vienotībā — izpaužas kā vī­rišķā un sievišķā pievilkšanās spēks; vīrieša vajadzība pēc sievietes un sievietes vajadzība pēc vīrieša. Tā ir gandrīz nepārvarama tieksme pēc savienošanās ar pre­tējas polaritātes enerģiju. Šīs tieksmes sakne ir garīgas izcelsmes: ilgas pēc dualitātes izbeigšanas, atgriešanās veseluma stāvoklī. No fiziski iegūstamām seksuālā savienošanās ir tam vistuvākā. Tieši tāpēc tā ir vis­dziļāk apmierinošā pieredze, ko var piedāvāt ķerme­nis.

Taču seksuāla savienošanās nav nekas vairāk kā īslaicīgs ieskats veselumā, svētlaimes brīdis. Kamēr tā neapzināti tiek kārota kā iespēja uz pestīšanu, jūs meklējat dualitātes beigas formālajā līmenī, kur to nav iespējams atrast. Jums tiek dots mokošs brīdis para­dīzē, taču nav atļauts tur apmesties, un jūs atkal kļūs­tat par atsevišķu ķermeni.

Psiholoģiskajā līmenī nepietiekamības un nepilnī­bas sajūta ir pat vēl spēcīgāka nekā fiziskajā. Tik ilgi, kamēr identificējaties ar prātu, jūsu "es" izjūtu veido ārējas ietekmes. Tā sakot, jūs iegūstat izpratni par sevi no lietām, kam patiesībā nav ar jums ne mazākā sa­kara, — no sava sociālā stāvokļa, īpašumiem, ārējā iz­skata, panākumiem un neveiksmēm, uzskatu sistēmas un tā tālāk. Šis mākslīgais, prāta radītais "es" — ego — jūtas ievainojams, nedrošs un vienmēr meklē jaunas lietas, ar ko identificēties, lai gūtu apstiprinājumu, ka eksistē. Taču nekad nekas nespēj sniegt tam ilgstošu apmierinājumu. Ego bailes saglabājas, tāpat kā sagla­bājas nepietiekamības un vajadzības sajūta.

Un tad cilvēkam rodas šīs attiecības. Tās šķiet kā atbilde uz visām ego problēmām un piepilda visas tā vajadzības. Vismaz sākumā tā šķiet. Pārējās lietas, no kurām sākumā ieguvāt sava "es" apziņu, kļūst relatīvi nenozīmīgas. Jums tagad ir viens vienīgs centrālais punkts, kas aizvieto visus pārējos un piešķir jēgu dzī­vei un ar tā palīdzību jūs nosakāt savu identitāti, — cil­vēks, kurā esat "iemīlējušies". Jums šķiet, ka vairs neesat atvienots fragments naidīgā Visumā. Jūsu pasaulei nu ir centrs — mīļotais cilvēks. Fakts, ka centrs ir ārpus jums un tādējādi jums vēl aizvien ir ārēji iegūta sevis apziņa, sākumā šķiet maznozīmīgs. Svarīgi ir tas, ka pamatā esošā nepilnības, baiļu, nepietiekamības un nepiepildījuma izjūtu, kas tik raksturīgas ego prātam, vairs nav — vai arī tomēr ir? Vai tās ir pazudušas vaii vienkārši turpina eksistēt zem laimīgā realitātes slāņa?

Ja attiecībās piedzīvojat gan "mīlestību", gan tās pretstatus — uzbrukumus, emocionālu vardarbību un tamlīdzīgi —, tad, visticamāk, jūs esat sajaucis ego pie­ķeršanos un pieradumu ar mīlestību. Nevar vienu brīdi mīlēt savu partneri, bet otrā brīdī tam jau uzbrukt. īstai mīlestībai pretstatu nav. Ja jūsu "mīlestībai" tādi

ir, tad tā vairs nav mīlestība, bet gan spēcīga ego vajadzība pēc pilnīgākas un dziļākas sava "es" izjūtas, vajadzība, ko uz īsu brīdi spēj apmierināt otrs cilvēks. Šādi ego aizvieto pestīšanu un uz īsu brīdi jūs tiešām jūtaties atpestīts.

Taču pienāk brīdis, kas partneris sāk uzvesties tādā veidā, kas neapmierina jūsu vajadzības, jeb, pareizāk sa­kot, jūsu ego. Baiļu, sāpju un nepietiekamības izjūtas, kas ir no ego apziņas neatšķiramas, bija "mīlestības at­tiecību" aizklātas, bet nu atkal parādās. Tāpat ir ar jeb­kuru pieradumu — jūs jūtaties labi, kad narkotikas ir dabūjamas, taču nenovēršami pienāk brīdis, kad tās vairs neiedarbojas. Sāpīgās izjūtas parādās atkal, un tās ir pat vēl spēcīgākas nekā agrāk. Vēl vairāk — nu jūs uztverat savu partneri kā to izraisītāju. Tas nozīmē, ka jūs projicējat savas izjūtas uz āru un uzbrūkat otram ar mežonīgu spēku, kas ir daļa no jūsu sāpēm. Šis uz­brukums var atmodināt partnera paša sāpes, un tas dos pretsitienu jūsu uzbrukumam. Šajā brīdī ego vēl aizvien neapzināti cer, ka uzbrukums vai mēģinājumi manipulēt būs pietiekams sods, lai piespiestu partneri mainīt uzvedību, tādējādi no jauna aizklājot sāpes.

Katrs pieradums rodas no neapzinātas atteikšanās sastapties ar sāpēm un izdzīvot tās. Katrs pieradums sākas un beidzas ar sāpēm. Lai kas arī būtu pieraduma objekts — alkohols, ēdiens, legālas vai nelegālas nar­kotikas vai cilvēks —, jūs izmantojat kaut ko vai kādu, lai apslāpētu savas sāpes. Tāpēc arī brīdī, kad sākot­nējā eiforija ir zudusi, intīmajās attiecībās rodas tik daudz ciešanu un sāpju. Attiecības neizraisa sāpes un ciešanas. Attiecības atbrīvo tās sāpes un ciešanas, kas jau ir jūsos. To dara jebkurš pieradums. Brīdī, kad tas vairs neiedarbojas, jūs jūtat sāpes vēl skaudrāk nekā parasti. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc liela daļa cilvēku allaž cenšas aizbēgt no Tagadnes un meklē pestīšanu nākotnē. Pirmā lieta, kam viņi spētu stāties pretī, ja tik koncentrētos uz Tagadni, ir viņu pašu sāpes; un tieši tas arī ir biedējoši. Ja cilvēki zinātu, cik vienkārši ir nokļūt Tagadnē un izjust tās spēku, kas iznīcina pa­gātnes sāpes, izjust realitāti, kas iznīcina ilūziju. Ja viņi zinātu, cik tuvu atrodas paši savai Esamībai, cik tuvu Dievam!

Bēgt no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm, arī nav risinājums. Sāpes tik un tā būs. Trīs neizdevušās attie­cības trīs gadu laikā vairāk jūs virzīs uz atmošanos nekā trīs gadi, kas pavadīti uz neapdzīvotas salas vai atrodoties ieslēgtam savā istabā. Taču, ja jūs spētu sa­vai vientulībai pievienot intensīvu Tagadni, nekas ne­traucētu arī jums būt laimīgam. s NO PIERADUMA UZ APSKAIDROTĀM ATTIECĪBĀM Vai ir iespejams pārvērst pieraduma attiecības patiesas at­tiecībās?

Jā — atrodoties Tagadnē un pastiprinot to ar vēl dziļāku uzmanību. Vienalga, vai esat viens vai kopā ar dzīvesbiedru, tieši šī ir atslēga. Lai mīlestība spētu plaukt, jūsu Tagadnes gaismai ir jābūt pietiekami stiprai, lai do­mātājs un sāpju ķermenis vairs nespētu jūs pārņemt. Apzināties sevi kā Esamību aiz domām, apzināties klu­sumu aiz mentālā trokšņa un mīlestību un prieku aiz sāpēm — tā ir brīvība, pestīšana un apskaidrība. Atbrī­vošanās no sāpju ķermeņa ir Tagadnes ienešana sāpēs, un tādējādi — to pārveidošana.

Atbrīvojoties no domā­šanas, jūs kļūstat par domu un uzvedības, it īpaši prāta, atkārtoto modeļu un ego spēlēto lomu klusu vērotāju.

Pārtraucot "sevis" papildināšanu, prātam zūd ne­pārvaramā tieksme vērtēt, ar kuras palīdzību jūs pa­rasti pretojaties esošajam un radāt konfliktus, drāmas un jaunas sāpes. Patiesībā tai brīdī, kad, pieņemot esošo, tiek izbeigta vērtēšana, jūs kļūstat brīvi no prāta važām. Jūs esat radījuši telpu mīlestībai, priekam un mieram. Vispirms jūs beidzat vērtēt sevi un tad — savu partneri. Spēcīgākais katalizators pārmaiņām

attiecī­bās ir pilnīga sava partnera pieņemšana bez vēlēšanās partneri vērtēt vai jebkādā veidā mainīt. Tas momen­tāni aizved jūs aiz ego. Visas prāta spēlītes, atkarība un pieķeršanās tad beidzas. Vairs nav ne upuru, ne vai­nīgo, ne apsūdzētāja, ne apsūdzamā. Tās ir beigas arī jebkādai savstarpējai atkarībai — nokļūšanai kāda cita neapzinātajā modelī, tādējādi ļaujot tam turpināties. Tad jūs vai nu šķirsieties — ar mīlestību —, vai kopīgi dosieties vēl dziļāk Tagadnē, Esamībā. Vai tiešām tik vienkārši? Jā, tiešām tik vienkārši.

Mīlestība ir Esamības stāvoklis. Mīlestība neatrodas ārpusē, tā ir dziļi cilvēkā. To nav iespējams pazaudēt, tā nevar jūs atstāt. Tā nav atkarīga no kāda cita ķer­meņa, kādas ārējas formas. Tagadnes klusumā jūs va­rat izjust pats savu bezveidīgo un bezgalīgo Esamību kā nesaredzamo dzīves enerģiju, kas dod dzīvību arī fiziskajai formai. Tad ir iespējams sajust to pašu ener­ģiju arī ikvienā citā cilvēkā vai radībā. Jūs paveraties aiz formas un nošķirtības maskas. Tā ir vienotības ap­ziņa. Tā ir mīlestība.

Kas ir Dievs? Mūžīgā, Vienīgā Dzīve aiz visām dzīvī­bas formām. Kas ir mīlestība? Vienīgās Dzīves Esamī­bas izjušana dziļi sevī un citās radībās. Būt Esamībai. Tāpēc visa mīlestība ir dievišķa. s Mīlestība neizvēlas, tāpat kā to nedara saules gaisma. Tā nepadara kādu cilvēku īpašu. Tā nav ekskluzīva.

Ekskluzivitāte nav Dievišķā mīlestība, bet gan ego mī­lestība. Tomēr intensitāte, ar kādu tiek izjusta patiesa mīlestība, var atšķirties. Var būt kāds cilvēks, kas jūsu mīlestību atstaro skaidrāk un intensīvāk nekā citi, un, ja šis cilvēks jūtas tāpat arī attiecībā pret jums, var teikt, ka pamazām starp jums veidojas mīlestības attie­cības. Saikne, kas vieno jūs ar šo cilvēku, ir tā pati, kas vieno jūs ar blakussēdētāju autobusā, kādu putnu, koku vai ziedu. Atšķiras tikai intensitātes pakāpe.

Pat pieraduma attiecībās var gadīties brīži, kad uzmirdz kaut kas patiesāks, kaut kas ārpus savstarpējās atkarības noteiktajām vajadzībām. Tie ir brīži, kad jūsu un jūsu partnera prāts uz brīdi ir norimis un sāpju ķer­menis atrodas snaudas stāvoklī. Tā var notikt fiziskas tuvības brīžos, pieredzot bērna piedzimšanas brīnumu, nāves tuvumā vai smagas slimības gadījumā — ik reizi, kad prāts tiek apklusināts. Tādos brīžos atklājas Esamība, kas parasti ir paslēpta aiz prāta trokšņa; un tas dara iespējamu patiesu sazināšanos.

Patiesa sazināšanās ir iespējama tad, kad apzināties vienotību, kas rodama mīlestībā. Parasti tā ir īslaicīga, ja vien nespējat palikt Tagadnē pietiekami ilgi, lai iz­vairītos no prāta un tā ierastajiem modeļiem. Tiklīdz atgriežas prāts un atjaunojas identificēšanās ar to, jūs vairs neesat pats, bet gan mentāls tēls un sākat atkal spēlēt prāta spēlītes un lomas, lai apmierinātu ego va­jadzības. Jūs atkal esat prāts, kas izliekas par cilvēcisku būtni un mijiedarbojas ar otru prātu, iestudējot drāmu, kas tiek saukta par "mīlestību".

Kaut arī ir iespējamas īslaicīgas pārmaiņas, mīlestība nespēj uzplaukt, ja vien neesat pastāvīgi brīvs no iden­tificēšanās ar prātu un atrašanās Tagadnē nav pietie­kami intensīva, lai iznīcinātu sāpju ķermeni. Ir jāspēj atrasties Tagadnē vismaz kā vērotājam. Sāpju ķermenis tad nespēs jūs pārņemt, tādējādi iznīcinot mīlestību.

ATTIECĪBAS KA GARĪGAS NODARBĪBAS Tā kā ego apziņas režīms un visas tā radītās sociālās, politiskās un ekonomiskās struktūras ir pēdējā pakāpe pirms sabrukuma, attiecības starp vīrieti un sievieti at­spoguļo to dziļo krīzes situāciju, kurā šobrīd atrodas cilvēce. Tā kā cilvēki arvien vairāk identificējas ar savu prātu, vairums attiecību nesakņojas Esamībā un tāpēc tās kļūst par sāpju avotu un ir piesātinātas ar prob­lēmām un konfliktiem.

Miljoniem cilvēku dzīvo kā vientuļie vecāki — ne­spējīgi nodibināt intīmas attiecības vai arī nevēloties atkārtot iepriekš pieredzētās, vājprātīgās drāmas. Citi metas no vienām attiecībām otrās, no viena baudas un sāpju cikla otrā un tādējādi meklē ceļu uz piepildījumu, savienojoties ar pretēja pola enerģiju. Savukārt citi

sa­mierinās un turpina būt kopā disfunkcionālās attiecī­bās, kurās dominē negativitāte. Viņi nešķiras bērnu, drošības vai pieraduma spēka dēļ, baidoties būt vieni vai kādas abpusēji "izdevīgas" vienošanās dēļ, vai pat tādēļ, ka neapzināti pieraduši pie emocionālo drāmu un sāpju radītā uzbudinājuma.

Tomēr katra krīze ir ne tikai briesmas, bet arī iespēja. Ja attiecības dod enerģiju un stiprina prāta ego mode­ļus, un aktivizē arī sāpju ķermeni, turklāt tas notiek ne­pārtraukti, kāpēc gan drīzāk nepieņemt šo faktu, nevis mēģināt no tā izvairīties? Kāpēc gan nesadarboties ar šo faktu, nevis izvairīties no attiecībām vai turpināt alkaini ticēt iedomai par ideālu partneri kā visu prob­lēmu atrisinātāju vai līdzekli piepildījuma gūšanai? Iespēja, ko sevī ietver jebkura krīze, neparādās, kamēr nav pilnībā atzīti un pieņemti visi konkrētās situācijas apstākļi. Kamēr jūs tos noliedzat, kamēr cenšaties no tiem aizbēgt, logs uz iespēju neatveras, un jūs paliekat ieslodzīts situācijā, kas arī turpmāk neuzlabosies vai; pat pasliktināsies.

Pieņemot un atzīstot konkrētos faktus, rodas arī zi­nāma atbrīvotības sajūta no tiem. Piemēram, kad jūs zināt, ka pastāv disharmonija, un šīs "zināšanas" nezau­dējat, parādās jauns apstāklis un disharmonija nevar pa­likt nemainīga. Zināšanas, ka neesat ar kaut ko mierā, rada klusu telpu, kas maigi un mīloši ieskauj jūsu ne­mieru un tad pārvērš to mierā. Kas attiecas uz iekšēju pārveidošanos, tur jūs neko nevarat līdzēt. Jūs nevarat mainīt sevi, un pilnīgi noteikti nevarat mainīt savu partneri vai kādu citu. Vienīgais, ko jūs varat darīt, ir radīt telpu pārvērtībai — telpu, kurā var ienākt gai­šums un mīlestība.

8 Tāpēc ik reizi, kad attiecības it kā iestrēgst un uz­modina "vājprātu" jūsos un jūsu partnerī, esiet prie­cīgs.

Tas, kas bijis neapzināts, nu tiek iznests gaismā. Tā ir iespēja uz pestīšanu. Katru brīdi apzinieties paš­reizējo mirkli, it īpaši savu iekšējo stāvokli. Ja jūtat dus­mas, apzinieties, ka esat dusmīgs. Ja tur ir greizsirdība, aizsargāšanās, vēlme strīdēties, pierādīt savu taisnību, iekšējs bērns, kas pieprasa mīlestību un uzmanību vai jebkāda veida emocionālas sāpes — lai kas tas arī būtu, apzinieties pašreizējā brīža realitāti un ieskaujiet to. Attiecības tad kļūst par sadhana — jūsu garīgajām nodarbībām. Vērojot sava partnera neapzināšanās ap­gaismoto uzvedību, ieskaujiet to ar savu apzināšanos, pats nekādi nereaģējot. Neapzināšanās un apzināšanās nevar kopā pastāvēt ilgi — arī tad, ja modrā apziņa piemīt otram cilvēkam, nevis neapzināšanās stāvoklī esošajam partnerim. Tai enerģijas formai, kas slēpjas aiz naidīguma un uzbrukuma, mīlestība ir kaut kas pilnīgi neciešams. Reaģējot uz sava partnera neapzi­nāšanos, jūs arī pats pamazām zaudējat apziņas modrumu. Atceroties, ka jāapzinās sava reakcija, nekas tāds nenotiks.

Cilvēcei ir ārkārtīgi nepieciešama attīstība, jo tā ir mūsu vienīgā iespēja izdzīvot kā sugai. Tas ietekmē vi­sus dzīves aspektus, un jo īpaši tuvās attiecības. Nekad agrāk to veidošana nav bijusi tik problemātiska un ne­saskaņu pilna kā šobrīd. Kā varbūt esat jau pamanījuši, tās nedara jūs laimīgus un nesniedz piepildījumu.

Ja turpināsiet dzīties pēc pestīšanas ar attiecību palīdzību, jums atkal un atkal nāksies vilties. Toties, pieņemot, ka attiecības ir domātas, lai padarītu jūsu apziņu modru, ne­vis darītu jūs laimīgu, jums var tikt dota iespēja iegūt pestīšanu; un jūs nostāsieties blakus augstākajai apzi­ņai, kas vēlas ienākt arī šajā pasaulē.

Neatbrīvojoties no vecajiem domu modeļiem, radīsies tikai arvien vairāk sāpju, vardarbības, apmulsuma un vājprāta.

Saprotu, ka ir nepieciešami divi cilvēki, lai attiecības pa­darītu par jūsu ieteiktajām garīgajām nodarbībām.

Piemēram, mans partneris vēl aizvien turpina izspēlēt savus ierastos greizsirdības un varas izpausmju modeļus. Es viņam esmu to aizrādījusi vairākas reizes, taču viņš to nespēj saskatīt.

Cik cilvēku ir vajadzīgs, lai pārvērstu savu dzīvi par garīgu nodarbību? Tas nekas, ja partneris nesadar­bojas.

Veselais saprāts — apzināšanās — var ienākt šajā pasaulē tikai ar jūsu palīdzību izkopt modru ap­ziņu, pirms iegūstat apskaidrību. Jums nav jāgaida, kad pasaule kļūs vesela vai kāds cits. Tā jūs gaidīsiet mūžīgi.

Neapsūdziet cits citu par neapzināšanos. Tajā brīdī, kad sākas strīds, jūs esat identificējušies ar mentālu pozī­ciju un aizstāvat ne tikai to, bet arī savu neīsto "es". Ego vada jūs. Jūsu apziņa nav modra. Dažreiz tiešām ir labi norādīt uz dažiem partnera uzvedības aspektiem. Ja esat ļoti modrs un atrodaties pašreizējā brīdī, tad varat to izdarīt arī bez ego iesaistīšanas — bez vainas uzkraušanas, apvainošanas vai otra padarīšanas par slikto.

Kad jūsu partneris uzvedas tā, ka saprotat — viņa apziņa nav modra —, nevērtējiet viņu. Vērtēšana vai nu liks attiecīgajam cilvēkam neapzināto uzmanību uztvert kā savu būtību, vai arī atspoguļos jūsu neapzināšanos, otra uzvedību noturot par viņa "es". Atteikšanās no vērtēšanas nenozīmē, ka vairs neapzināties prāta dar­bības traucējumu un neapzināšanās izpausmes. Tā ir apzināšanās, nevis reaģēšana un tiesāšana. Jūs vai nu nereaģējat nemaz, vai arī reaģējat apzinoties; jūsos ir telpa, kurā reakcija tiek novērota un pieņemta. Tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, jūs nesīsiet gaismu. Jūs nereaģēsiet uz maldiem, bet saskatīsiet tos un vienlaikus redzēsiet tiem cauri. Apzināšanās rada brīvu vietu Tagadnei, kas ļauj visām lietām un cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi ir. Nav varenāka katalizatora pārvērtībai. Šādi vingrino­ties, jūsu partneris nevar būt kopā ar jums un tajā pašā laikā palikt apzināšanās neapgaismots.

Ja abi vienojaties, ka attiecības būs garīgas nodar­bības, tad vēl jo labāk. Nu jūs varat paust savas domas un jūtas viens otram tai mirklī, kad parādās tās vai arī reakcija uz tām. Tādējādi nerodas laika brīdis, kurā ne­izpaustas vai nepieņemtas emocijas un aizvainojums var augt un tikai nomocīt cilvēku. Iemācieties paust savas izjūtas, nevienu nevainojot. Iemācieties klausīties savā partnerī atvērti un neaizsargājoties. Dodiet savam partnerim telpu, kurā izpausties. Apvainošana, aizsar­gāšanās un uzbrukšana — visi šie modeļi, kas radīti, lai stiprinātu un aizsargātu savu ego vai apmierinātu tā vajadzības, tad kļūst lieki. Ir ļoti svarīgi dot telpu gan citiem, gan sev pašam. Bez tās mīlestība nespēj plaukt. Atbrīvojušies no šiem diviem attiecības posto­šajiem faktoriem — kad sāpju ķermenis ir pārvērsts un jūs vairs neidentificējaties ar prātu un mentālām pozīcijām —, jūs pieredzēsiet attiecību plaukšanas svēt­laimi. Jūs vairs neatspoguļosiet viens otram savas sā­pes un neapzināšanos un neapmierināsiet savstarpējās atkarības ego vajadzības, bet sniegsiet viens otram dziļi sevī justo mīlestību, kas rodas no apziņas par savu vienotību ar visu esošo. Šī ir mīlestība, kurai nav pretstatu.

Ja partneris vēl aizvien identificējas ar prātu un sāpju ķermeni, bet jūs jau esat brīvs, attiecību veido­šana būs diezgan problemātiska — nevis jums, bet gan jūsu partnerim. Nav viegli dzīvot kopā ar apskaidrotu cilvēku, jeb, pareizāk — tas ir tik vienkārši, ka ego uz­tver to kā draudus. Atcerieties, ka ego ir nepieciešamas problēmas, konflikti un "ienaidnieki", lai stiprinātu nošķirtības sajūtu, no kuras ir atkarīga tā identitāte.

Neapskaidrotā partnera prāts būs dziļi neapmierināts, jo tā nemainīgajām pozīcijām neviens nepretosies, kas nozīmēs, ka tās kļūs nestabilas un vājas, turklāt parā­dās "draudi", ka tās sabruks pavisam un tādējādi tiks pazaudēts mākslīgais "es". Arī sāpju ķermenis nesa­ņems prasīto atbalstu. Vajadzība pēc strīdiem, drāmas un nesaskaņām netiks apmierināta. Uzmanieties: daži neatsaucīgi, neatvērti, nejūtīgi vai no jūtām attālināju­šies cilvēki var uzskatīt un mēģināt pārliecināt citus, ka tieši viņi, nevis partneris ir apskaidroti vai vismaz, ka ar viņiem "viss ir kārtībā", toties partneris nemitīgi kļūdās. Vīriešiem ir lielāka tieksme uz to nekā sie­vietēm. Viņi mēdz uztvert savas partneres kā nesa­prātīgas vai emocionālas. Taču, ja spējat sajust savas emocijas, tad neesat tālu no starojošā iekšējā ķermeņa atrašanas. Atrodoties tikai prātā, šis attālums ir

daudz lielāks, tāpēc ir nepieciešams ļaut apziņai ienākt ari emocionālajā ķermenī, pirms iespējams piekļūt iekšē­jam ķermenim.

Ja jūsos nav mīlestības un prieka starojuma, pilnī­gas Tagadnes izjūtas un atvērtības pret visām būtnēm, tad apskaidrība nav iegūta. Vēl viens rādītājs tam ir cil­vēka uzvedība sarežģītās vai izaicinošās situācijās — kad viss šķietami samisējas. Ja "apskaidrība" ir ego vadīta sevis maldināšana, tad drīz vien jūsu dzīvē at­kal parādīsies problēmas, kas atklās jūsu neapzināša­nos jebkurā formā — kā bailes, dusmas, aizsargāšanos, vērtēšanu, depresiju un tamlīdzīgi. Attiecībās daudzi sarežģījumi var būt partnera radīti. Piemēram, sie­vietei problēmas var sagādāt neatsaucīgs vīrietis, kurš lielākoties dzīvo savā prāta pasaulē. Problēmas ra­dīs viņa nespēja ieklausīties, sniegt viņai uzmanību un telpu, kurā būt; tā cēlonis ir neatrašanās Tagadnē. Mī­lestības trūkums attiecībās, ko parasti vairāk izjūt sie­vietes nekā vīrieši, atbrīvos ari viņas sāpju ķermeni, kas sāks uzbrukt partnerim — vainot, kritizēt, padarīt viņu par slikto un tā tālāk. Tad tās kļūst arī par viņa problēmām. Lai aizsargātu sevi no sievietes sāpju ķer­meņa uzbrukumiem, ko vīrietis uztver kā pilnīgi nepa­matotus, viņš vēl vairāk nostiprinās savās garīgajās pozīcijās, jo cenšas sevi attaisnot un aizstāvēt vai arī doties pretuzbrukumā. Galu galā var atmosties arī viņa paša sāpju ķermenis. Kad prāts šādā veidā ir sācis kon­trolēt abus partnerus, tad tiek sasniegts dziļas neap­zināšanās līmenis — emocionāla vardarbība, mežonīgi uzbrukumi un pretuzbrukumi. Tie nenorimsies, kamēr abi sāpju ķermeņi nebūs sevi no jauna piepildījuši un atgriezušies snaudas stāvoklī. Līdz nākamajai reizei.

Tas ir tikai viens no daudziem iespējamajiem sce­nārijiem. Ir sarakstītas, un tiks sarakstītas vēl daudzas grāmatas par to, kā neapzināšanās ienāk vīrieša un sie­vietes attiecībās. Taču, kā jau iepriekš teicu, — kad esat sapratuši traucējumu cēloni, nav vajadzības pētīt vis­dažādākās to izpausmes.

Aplūkosim vēlreiz nupat aprakstīto scenāriju. Ik­viena tajā radusies problēma patiesībā ir nomaskēta iespēja uz pestīšanu. Katrā disfunkcionālā procesa pakāpē ir iespējama atbrīvošanās no neapzināšanās.

Piemēram, sievietes naidīgums varētu kļūt par zīmi vī­rietim, ka nepieciešams atbrīvoties no prāta verdzības stāvokļa, atmosties Tagadnē un dzīvot pašreizējā brīdī, nevis vēl vairāk identificēties ar savu prātu un neuztu­rēt apziņu modru. Tā vietā, lai kļūtu par sāpju ķer­meni, sieviete pati varētu būt tā, kura apzinās un vēro emocionālās sāpes sevī, tādējādi tuvojoties Tagadnes spēkam un sākot sāpju pārveidošanu. Tas atbrīvotu no nepārvaramā un automātiskā sāpju izvirduma. Tad viņa spētu izpaust partnerim savas jūtas.

Protams, nav nekā­das garantijas, ka viņš klausītos, taču tā atkal ir lieliska iespēja pievērst viņu Tagadnei un tas pilnīgi noteikti sa­lauzīs ierasto, netieši izspēlēto, nenormālo prāta modeļu ciklu. Ja sieviete palaiž garām šādu izdevību, vīrietis pats varētu vērot savu mentāli emocionālo reakciju uz viņas sāpēm, savu aizsargāšanos, nevis patiešām rea­ģēt. Tad viņš pamanītu sava emocionālā ķermeņa at­mošanos un ļautu apziņai ienākt savās emocijās. Šādā veidā rodas skaidra un klusa tīrās apziņas telpa — apzināšanās, klusais vērotājs. Apzināšanās nenoliedz sāpes, tomēr stāv pāri tām. Tā ļauj sāpēm būt un vien­laicīgi arī tās pārvērš.

Tā pieņem un pārvērš visu. Un arī sievietei atvērtos durvis uz šo telpu, un viņa it viegli varētu piebiedroties savam vīrietim.

Ja savās attiecībās jūs nepārtraukti vai vismaz pār­svarā atrodaties Tagadnē, partnerim radīsies sarežģī­jumi.

Viņš nespēs izturēt jūsu klātbūtni ilgāku laiku un palikt neapzināšanās stāvoklī. Ja viņš būs tam gatavs, tad izies pa jūsu pavērtajām durvīm un pievienosies jums Tagadnē. Ja ne, jūs atšķirsieties tāpat kā eļļa un ūdens.

Gaisma ir pārāk sāpīga tādam, kas vēlas palikt tumsā.

KAPEC SIEVIETES ATRODAS TUVĀK APSKAIDRĪBAI? Vai šķēršļi apskaidrības sasniegšana sievietem un vīriešiem ir vienādi?

Jā, taču niansēs tie ir nedaudz atšķiras. Vispārīgi ru­nājot, sievietei ir vieglāk būt savā ķermenī, tamdēļ viņa dabiski ir tuvāk Esamībai un apskaidrībai nekā vīrie­tis. Tieši tāpēc daudzas senās kultūras instinktīvi par bezveidīgās un transcendentālās realitātes attēlotāju izvēlējās sievietes figūru vai kaut ko sievieti simboli­zējošu. Šo realitāti bieži redzēja kā dzemdi, kas dod dzīvību visam esošajam, stiprina un baro to visas vie­liskās pastāvēšanas laikā. Vienā no vecākajām un dziļā­kajām grāmatām, kāda jelkad uzrakstīta, ir Daodedzin; dao, ko varētu tulkot arī kā "Esamību", tiek aprakstīts kā "nebeidzama, vienmēr pastāvoša visuma māte". Dabiski, ka sievietes ir tuvāk apskaidrībai nekā vīrieši, jo faktiski viņas "iemieso" Nesaredzamo. Un vēl vai­rāk, visām radībām un lietām galu galā ir jānonāk at­pakaļ pie Pirmsākuma. "Visas lietas pazūd Dao. Tas ir vienīgais, kas paliek." Tā kā Pirmsākums tiek uzskatīts par sievišķu, mitoloģijā un psiholoģijā tas tiek atspo­guļots kā arhetips par labo un slikto sievietē. Dievībai jeb Dievišķajai Mātei ir divi aspekti: viņa dzīvību dod un arī atņem.

Kad prāts pārņēma vadību un cilvēki zaudēja sa­skari ar Esamību jeb savu Dievišķo būtību, viņi sāka do­māt par Dievu kā vīrieša tēlu. Sabiedrībā sāka valdīt vīrišķais, un sievietes tika pakļautas vīrietim.

Es necenšos pierunāt cilvēci atgriezties pie senajiem sievišķajiem Dievišķā attēlojumiem. Daži cilvēki tagad lieto terminu Dieviete vārda Dievs vietā. Viņi cenšas iz­līdzināt sen zaudēto līdzsvaru starp vīrieti un sievieti, un tas ir labi. Taču vārds vēl aizvien rada tikai tēlu un priekšstatu, kas, iespējams, kādu brīdi ir pat derīgi — kā. karte vai norāde; tomēr tie kļūst par šķērsli brīdī, kad esat gatavs izprast realitāti aiz jēdzieniem un tēliem. Toties prāta enerģijas frekvence katrā ziņā ir vīrišķa. Prāts aizstāvas, cīnās par varu, izmanto, manipulē, uz­brūk, cenšas iegūt un padarīt par savu un tamlīdzīgi. Tieši tāpēc tradicionālo izpratni par Dievu attēlo patri­arhāla, varu apliecinoša figūra; bieži vien dusmīgs vīrs, no kura vajadzētu bīties, kā to norāda Vecā Derība. Šis Dievs ir cilvēka prāta attēlojums.

Lai nokļūtu aiz prāta robežām un atkal savienotos ar Esamības dziļāko realitāti, ir nepieciešamas dažādas darbības un īpašības — padošanās, nevērtēšana, atvēr­tība, kas ļauj dzīvei būt, nevis to noraida, spēja mīlestībā ieskaut visas lietas. Tas vairāk ir raksturīgs sievišķajam. Ja prāta enerģija ir blīva un nekustīga, tad Esamības enerģija ir maiga un elastīga, taču tik un tā spēcīgāka par prātu. Prāts vada mūsu civilizāciju, savukārt Esamība ir atbildīga par visu dzīvību gan uz šīs planētas, ganA ārpus tās. Esamība ir Visuma saprāts, kura redzamā iz­pausme ir fiziskais izplatījums. Lai arī sievietes ir tam tuvāk, arī vīriešiem ir iespējams tam piekļūt.

Pašreiz liela daļa vīriešu, tāpat kā sieviešu, vēl aizvien ir ieslēgti prāta važās — identificējušies ar domātāju un sāpju ķermeni. Tas, protams, aizkavē apskaidrību un mīlestības uzplaukšanu. Vispārīgi skatoties, vīriešiem vislielākais šķērslis uz to ir domājošais prāts, savukārt sievietēm — sāpju ķermenis, kaut gan atsevišķos gadī­jumos var būt arī otrādāk vai arī abi šie faktori vienlīdz spēcīgi.

SIEVIEŠU KOLEKTĪVO SĀPJU IZNĪCINĀŠANA Kāpēc sāpju ķermenis sievietēm ir lielāks šķērslis?

Sāpju ķermenim parasti ir gan kolektīvs, gan perso­nisks aspekts. Personiskais aspekts ir katra paša pagātnē piedzīvoto emocionālo sāpju uzkrājums. Kolektīvais as­pekts ir tās sāpes, kas krājušās kolektīvajā cilvēces psihē kopš senseniem laikiem — un par iemeslu tam ir biju­šas slimības, mocības, kari, slepkavības, cietsirdība, vāj­prāts un tamlīdzīgi. Katra cilvēka personiskais sāpju ķermenis piedalās kolektīvā sāpju ķermeņa veidošanā. Kolektīvais sāpju ķermenis var ietekmēt dažādi. Pie­mēram, noteiktām tautām vai valstīm, kurās notikušas galējas nesaskaņas un vardarbība, kolektīvais sāpju ķer­menis ir spēcīgāks. Jebkurš cilvēks, kuram ir spēcīgs sāpju ķermenis un nepietiekami modra apziņa, lai no šī sāpju ķermeņa atbrīvotos,

ne vien nepārtraukti vai ik brīdi būs spiests izdzīvot savas emocionālās sāpes, bet viņš arī viegli var kļūt par vardarbības upuri vai vai­nīgo, kas savukārt ir atkarīgs no tā, vai sāpju ķermenis pārsvarā ir aktīvs vai pasīvs. No otras puses, šis cil­vēks atrodas tuvāk apskaidrībai. Protams, to viņš ne vienmēr apzinās, taču, ja dzīvojat murgā, tad motivācija atmosties jums noteikti būs spēcīgāka nekā cilvēkam, kurš pieķēries parastā sapņa gaišajiem un tumšajiem brīžiem.

Katrā sievietē, ja vien viņa nav pilnībā izkopusi ap­ziņas modrumu, bez personiskā sāpju ķermeņa, mīt arī tas, ko varētu nosaukt par sieviešu kolektīvo sāpju ķer­meni. Tas sastāv no to sāpju uzkrājuma, ko sievietes pārcietušas, atrodoties vīriešu pakļautībā — vergojot, tiekot izmantotas un izvarotas, zaudējot savus bērnus un citādi ciešot jau tūkstošiem gadu. Emocionālās vai fiziskās sāpes, ko daudzas sievietes piedzīvo pirms menstruācijām vai to laikā, ir sāpju ķermeņa kolektīvais as­pekts, kas tieši šajā laikā mostas no snaudas, lai gan to var pamodināt arī citos brīžos. Tas ierobežo dzīves ener­ģijas brīvo plūsmu caur ķermeni, un menstruācijas ir tā fiziska izpausme. Pakavēsimies pie tā uz brīdi un no­skaidrosim, kā tas var palīdzēt iegūt apskaidrību. Ļoti bieži šajā laikā sāpju ķermenis pārņem sievieti savā varā. Tam ir ļoti spēcīgs enerģijas lādiņš, kas viegli panāk jūsu identificēšanos ar to. Sievieti tad pilnībā pār­ņem aktīvs enerģijas lauks, kas iemitinās iekšējā telpā un izliekas par viņas "es", taču, saprotams, tāds nav. Tas runā, darbojas un domā ar jūsu palīdzību. Tas rada jūsu dzīvē negatīvas situācijas, lai varētu baroties no to, enerģijas. Tas grib vēl vairāk sāpju, vienalga, kādā formā. Esmu jau aprakstījis šo procesu. Tas var būt nežēlīgs un iznīcinošs. Tās ir tīrās sāpes, pagātnes sāpes — tā neesat jūs.

To sieviešu, kuras šobrīd tuvojas pilnīgai apskaid­rībai, jau ir vairāk nekā apskaidrotu vīriešu, un turpmā­kajos gados viņu būs vēl vairāk. Vīrieši viņas panāks varbūt tikai pašās beigās, tāpēc diezgan ilgu laiku pa­stāvēs dziļa aiza starp vīriešu un sieviešu apzināšanās pakāpēm. Sievietes pamazām atgūst savu pirmatnējo funkciju — būt par tiltu starp redzamo pasauli un Ne­saredzamo, starp fizisko un garīgo, tāpēc ar viņām tas notiek vieglāk nekā ar vīriešiem. Jūsu galvenais uzde­vums kā sievietei ir pārvērst savu sāpju ķermeni tā, lai tas vairs nespētu nostāties starp jums un jūsu patieso "es" — jūsu esības būtību. Protams, vēl būs jātiek galā arī ar citiem šķēršļiem ceļā uz apskaidrību, proti, do­mājošo prātu, taču arī jūsu radītā intensīvā Tagadne, pieveikusi sāpju ķermeni, var atbrīvot jūs no identifi­cēšanās ar prātu.

Pirmā lieta, kas jāatceras, ir šāda: kamēr vien veido­siet savu identitāti no sāpēm, no tām nebūs iespējams atbrīvoties. Kamēr daļa no jūsu "es" apziņas tiks iegul­dīta emocionālajās sāpēs, jūs neapzināti pretosieties vai izjauksiet katru mēģinājumu šīs sāpes iznīcināt. Kā­pēc? Gluži vienkārši — jūs vēlaties palikt neskarta, un sāpes ir kļuvušas par būtisku jūsu daļu. Tas ir neapzi­nāts process, un vienīgais veids, kā to pārvarēt, ir izkopt apziņas modrumu.

Pēkšņi saprast, ka patiesībā esat pieķērušās savām sāpēm, varbūt diezgan pārsteidzošs atklājums. Tajā brīdī, kad to saprotat, pieķeršanās pazūd. Sāpju ķer­menis ir enerģijas lauks, gandrīz kā realitāte, kas uz kādu brīdi ir atradusi pajumti jūsu iekšējā telpā. Dzī­ves enerģija ir nokļuvusi krātiņā, tā vairs nespēj plūst. Protams, sāpju ķermenis jūsos ir radies noteiktu pagāt­nē notikušu atgadījumu rezultātā. Tā ir jūsos dzīvojošā pagātne, un, identificējoties ar to, jūs pati kļūstat par pagātni. Par upuri jūs kļūstat tad, ja ticat, ka pagātne ir spēcīgāka par Tagadni, kas ir pilnīgi pretēji patiesībai. Tas ir uzskats, ka citi cilvēki un viņu nodarītais radījuši to, kas jūs esat tagad, — jūsu emocionālās sāpes vai nespēju būt par savu patieso "es". Patiesība ir tā, ka vienīgā pastāvošā vara ir pašreizējais mirklis — tas ir jūsu Tagadnes spēks. Reiz to aptvērušas, jūs sapratīsiet arī to, ka šajā brīdī pati esat atbildīga par savu iekšējo telpu nevis kāds cits un pagātne nav spējīga pretoties

Tagadnes spēkam. s Tieši identificēšanās ar sāpju ķermeni kavē jūs no tā atbrīvoties. Dažas sievietes, kas jau ir pietiekami izko­pušas savas apziņas modrumu un atbrīvojušās no upura identitātes personiskajā līmenī, vēl aizvien turas pie kolektīvās upura identitātes, "ko vīrietis ir noda­rījis sievietei". Viņām ir taisnība — un tajā pašā laikā arī nav. Viņām ir taisnība tajā ziņā, ka kolektīvais sieviešu sāpju ķermenis tik tiešām ir radies no vīrieša vardarbības, kas bijusi vērsta pret sievieti, un it visur pasaulē jau vairāk nekā gadu tūkstoti ilgušā sievišķā principa noliegšanas dēļ. Taču viņas maldās, no šī fakta veidojot apziņu par savu "es" un tāpēc ieslogot sevi kolektīvajā upura identitātē. Ja sieviete turpina dusmo­ties, apvainoties vai nosodīt, viņa vēl aizvien ir pieķē­rusies sāpju ķermenim. Tas var sniegt mierinošu sava "es" un sieviešu solidaritātes sajūtu, taču patur viņu pagātnes robežās un aizšķērso pieeju savai būtībai un patiesajam spēkam. Norobežojoties no vīriešiem, sie­vietēm rodas nošķirtības sajūta un tādējādi stiprinās ego. Un, jo stiprāks ir ego, jo tālāk jūs esat no savas pa­tiesās būtības.

Tāpēc neizmantojiet sāpju ķermeni, lai veidotu savu identitāti. Izmantojiet to apskaidrības iegūšanai.

Pārvērtiet to apziņā. Viens no labākajiem brīžiem, kad to mēģināt paveikt, ir menstruāciju laikā. Es tiešām uz­skatu, ka turpmāko gadu laikā ne viena vien sieviete nokļūs pilnīgas apzināšanās stāvoklī tieši šajā laikā.

Parasti daudzām sievietēm menstruācijas ir iekrišana dziļā neapzināšanās stāvoklī, jo kolektīvais sāpju ķerme­nis viņas pārņem pilnībā. Tomēr, sasniedzot noteiktu apzināšanās līmeni, jūs varat to mainīt —jūs nepārejat neapzināšanās stāvoklī, bet sasniedzat vēl pilnīgāku ap­ziņas modrumu. Esmu jau aprakstījis pamata procesu, kā to izdarīt, taču iziesim tam cauri atkal, šoreiz īpaši norādot uz sieviešu kolektīvo sāpju ķermeni.

Tuvojoties menstruāciju dienām, pirms izjūtat pirmās pazīmes, ko parasti sauc par pirmsmenstruālo spriedzi, un pirms sieviešu kolektīvais sāpju ķermenis ir pa­modies, jums jākļūst ļoti modrai un jāapdzīvo savs ķermenis pēc iespējas pilnīgāk. Kad parādās pirmās spriedzes pazīmes, jums ir jābūt pietiekami modrai, lai tās "noķertu", pirms esat nokļuvusi to varā. Pirmās iz­pausmes varētu būt, piemēram, pēkšņs, spēcīgs aizkai­tinājums vai dusmu uzliesmojums, vai varbūt arī tīri fiziska sajūta. Lai kas tas būtu, notveriet to, pirms tas pārņēmis jūsu domāšanu vai uzvedību. Tas nozīmē, ka jāpievērš tam intensīva uzmanība. Ja tā ir kāda izjūta, sajūtiet spēcīgo emocionālo lādiņu aiz tās. Apzinie­ties, ka tas ir sāpju ķermenis. Tajā pašā laikā apzi­nieties arī savu Esamību un sajūtiet tās spēku. Jebkuras emocijas, kurās ieliksiet Tagadni, ātri norims un sāks pārveidoties. Ja tā ir tīri fiziska sajūta, pievērstā uzma­nība atturēs to no pārvēršanās emocijās vai domās. Tad turpiniet uzturēt modrumu un gaidiet nākamo sāpju ķermeņa izpausmi. Kad tā parādās, rīkojieties tāpat kā iepriekš.

Vēlāk, kad sāpju ķermenis būs pilnībā atmodies no snaudas stāvokļa, jūs varat kļūt diezgan nevaldāma, ne­spējot sakārtot savu iekšējo telpu, iespējams, pat vairā­kas dienas. Lai notiek kas notikdams, palieciet Tagadnē. Pievērsiet uzmanību tikai tai. Vērojiet nekārtības sevī. Apzinieties, ka tās tur ir. Apskaujiet tās.

Atcerieties — nedrīkst pieļaut, ka sāpju ķermenis sāk izmantot prātu un pārņem jūsu domāšanu. Vērojiet to.

Sajūtiet tā ener­ģiju tieši — savā ķermenī. Kā jau zināt, pilnīga uzma­nība nozīmē pilnīgu pieņemšanu.

Ar pastāvīgas uzmanības un pieņemšanas palīdzību notiek pārveidošana. Sāpju ķermenis pārvēršas staro­jošā apziņā, līdzīgi kā pagale, kas, nolikta blakus uguns­kuram, vienā brīdī aizdegas. Menstruācijas tad kļūs ne tikai par prieka un piepildījuma pilnu jūsu sievietības izpausmi, bet arī par svētu pārveidošanās brīdi, kad dodat dzīvību jaunai apziņai. Jūsu patiesā būtība tad mirdz un laistās gan tās sievišķajā Dievietes

aspektā, gan arī kā Dievišķā Esamība, kas jūs esat aiz vīrišķā un sievišķā dualitātes.

Ja jūsu partneris ir izkopis apziņas modrumu, viņš var jums palīdzēt šajās nodarbībās, arī pats uzturot nepārtrauktu, intensīvu Tagadnes enerģijas frekvenci. Ja viņš paliek Tagadnē, tad katru reizi, kad atkal sāksiet identificēties ar sāpju ķermeni, kas sākumā var notikt un arī notiks, jūs spēsiet atkal ātri pievienoties viņam Ta­gadnē. Kad vien jūs pārņems sāpju ķermenis — vai nu menstruāciju laikā vai kādā citā brīdī, jūsu partneris ne­noturēs to par jūsu "es". Pat, ja sāpju ķermenis viņam uzbruks, ko tas droši vien darīs, viņš neuztvers to kā jūs, attālinoties vai izmantojot kādu aizsardzības paņēmienu. Viņš paliks intensīvā Tagadnes stāvoklī. Nekas cits pār­vērtībai nav vajadzīgs. Citos brīžos jūs spēsiet izdarīt to pašu arī partnera dēļ un palīdzēsiet viņam atgūt no prāta apziņu, pievēršot viņa uzmanību pašreizējam brīdim ik reizi, kad viņš sāks identificēties ar savu domāšanu. Šādā veidā starp jums radīsies pastāvīgs tīras un augstas frekvences enerģijas lauks. Bez ilūzijām, bez sāpēm, bez strīdiem — bez visa, kas jūs neesat, un bez tās realitātes, kurā mīlestība nespēj pastāvēt. Tas attēlo Dievišķā piepildījumu, jūsu attiecību augstāko jēgu. Tas kļūst par apziņas virpuli, kas piesaistīs arī citus. s PĀRTRAUCIET ATTIECĪBAS AR SEVI Kad cūvēks pilnībā izkopis apziņas modrumu, vai viņam vispār vairs ir nepieciešamas attiecības? Vai vīrieti vēl aizvien saista sieviete? Un vai sieviete vēl aizvien nav pilnīga bez vīrieša ?

Pat apskaidroti, jūs vēl aizvien esat vīrietis vai sie­viete, tāpēc formālajā identitātes līmenī jūs neesat pil­nīgs. Jūs esat puse no veseluma. Šī nepilnība tiek izjusta kā vīrišķā un sievišķā savstarpējā pievilkšanās, tiek­sme pēc pretējas polaritātes enerģijas, lai cik modra ap­ziņa jums būtu. Taču iekšējas vienotības stāvoklī jūs šo tieksmi izjūtat kā tādu, kas atrodas kaut kur virspusē vai dzīves perifērijā. Atrodoties apskaidrotajā stāvoklī, tāds šķiet viss notiekošais. Visa pasaule šķiet kā viļņi vai ņirboņa uz bezgalīga un plaša okeāna virsmas. Jūs esat šis okeāns un, protams, esat arī ņirboņa, taču ņirboņa apzinās, ka patiesībā tā ir arī okeāns, tikai, salīdzinā­jumā ar tā plašumu un dziļumu, viļņu un ņirboņas pasaule nav tik svarīga.

Tas nenozīmē, ka jūs vairs neesat dziļi saistīti ar ci­tiem cilvēkiem vai savu partneri. Patiesībā dziļa saistība ir iespējama tikai tad, ja apzināties Esamību. Apzino­ties Esamību, jūs spējat ieskatīties aiz formu sienas.

Esamībā vīrišķais un sievišķais ir viens. Formai varbūt vēl aizvien ir dažādas vajadzības, taču Esamībai tādu nav vispār. Tā jau ir pilnīga un vienota. Ja šīs vajadzī­bas tiek apmierinātas — lieliski, taču tas, vai tā patie­šām notiek, nekādi neietekmē jūsu iekšējo stāvokli. Apskaidrots cilvēks tik tiešām var sajust nepietieka­mību vai nepilnību ārējā Esamības līmenī, ja vajadzība pēc vīrišķās vai sievišķās polaritātes netiek apmieri­nāta, tomēr tajā pašā laikā viņš guvis piepildījumu, ir pilnīgi vienots un iekšēji mierīgs.

Vai apskaidrības meklējumos cilvēka homoseksualitāte ir šķērslis vai traucēklis, vai varbūt tam nav nekādas nozīmes?

Kad cilvēks kļūst pieaudzis, neskaidrība par savu seksualitāti, kam seko apziņa, ka esat "citādāks" nekā pārējie, var veicināt novēršanos no sociāli nosacītajiem domu un uzvedības modeļiem. Tas automātiski paceļ apziņas līmeni pāri apzināšanās neapgaismotajam vai­rākumam, kas nejautājot pieņem visus pārmantotos mo­deļus. Šajā gadījumā homoseksualitāte var būt noderīga. Savā ziņā, ja esat svešinieks, kurš neiederas citu vidū vai kāda iemesla dēļ tiek noraidīts, jūsu dzīve kļūst grū­tāka, taču rodas lielākas iespējas sasniegt apskaidrību. Jūs gandrīz ar spēku tiekat izrauts no neapzināšanās stāvokļa.

No otras puses, ja sāksiet attīstīt uz homoseksualitāti balstītu identitāti, tad vienkārši būsiet izmukuši no

vie­nām lamatām, lai iekristu citās. Jūs spēlēsiet tās lomas un spēlītes, ko noteiks homoseksualitātes diktētais men­tālais tēls. Jūsu apziņa atkal vairs nebūs modra. Jūs kļū­siet neīsts. Aiz sava ego maskas jūs būsiet ļoti nelaimīgs. Šādā gadījumā apskaidrības meklējumos homoseksua­litāte būs kļuvusi par šķērsli. Taču vienmēr, protams, ir vēl viena iespēja. Lielas ciešanas spēj atmodināt.

Vai tas ir tiesa, ka ir nepieciešams izveidot labas attiecības un mīlēt sevi pašu, pirms iespējams nodibināt piepildītas at­tiecības ar citu cilvēku?

Ja, būdams vienatnē, nespējat būt mierā ar sevi, tad attiecībās jūs meklēsiet aizsegu savam nemieram. Va­rat būt drošs, ka laiku pa laikam nemiers tomēr iezagsiesjūsu attiecībās, tikai citās formās, un droši vien jūs tajā vainosiet savu partneri.

Vienīgais, ko nepieciešams izdarīt, ir pilnībā pie­ņemt pašreizējo mirkli. Tad jūs būsiet apmierināts gan ar pašreiz notiekošo, gan pats ar sevi.

Taču vai vispār ir nepieciešamas kaut kādas attie­cības ar sevi? Kāpēc jūs nevarat būt pats? Kad jums ir attiecības ar sevi, jūs sašķeļaties divās daļās: "es" un "pats", subjektā un objektā. Šī prāta radītā dualitāte ir galvenais visu nevajadzīgo sarežģījumu, problēmu un konfliktu cēlonis jūsu dzīvē. Sasniedzot apskaidrību, jūs esat jūs pats — "es" un "pats" saplūst vienā vese­lumā. Tad jūs vairs sevi nevērtējat, nemīlat, neienīstat un tamlīdzīgi. Sevi atspoguļojošā prāta radītā šķelša­nās ir sadziedēta, lāsts ir noņemts. Nav vairs tāda "es", ko aizstāvēt, aizsargāt vai barot. Kad esat apskaidrots, ir kādas attiecības, kas izbeidzas, — tās ir attiecības ar sevi. Kad esat tās pārtraukuši, visas pārējās attiecības kļūs par mīlestības attiecībām. devītā nodaļa MIERS IR RODAMS aiz laimes un cieŠanam AUGSTAKAIS LABUMS AIZ LABĀ UN SLIKTĀ Vai ir kāda atšķirība starp laimi un iekšēju mieru?

Jā, ir gan. Laime ir atkarīga no apstākļiem, ko uztve­rat kā pozitīvus, bet iekšējais miers nav no tiem atkarīgs.

Vai nav iespējams piesaistīt savai dzīvei tikai pozitīvus ap­stākļus? Ja attieksme un domāšana vienmēr ir pozitīva, tad visi notikumi un .situācijas arī šķiet pozitīvas, vai ne?

Vai jūs patiešām zināt, kas ir pozitīvais un kas negatīvais? Vai to var pilnībā nošķirt? Daudziem cil­vēkiem ierobežojumi, neveiksmes, zaudējums, slimība vai jebkuras"sapes ir izrādījušās lielākie skolotāji. Tās viņiem ir iemācījušas atbrīvoties no sava neīstā "es" tēla un mākslīgā ego diktētajiem mērķiem un vēl­mēm. Tās ir devušas viņiem dziļumu, raisījušas vi­ņos pazemību un līdzjūtību. Tās ir padarījušas viņus īstākus.

Kad ar jums notiek kas slikts, ziniet, ka tajā ir iekļauta dziļa mācība, kaut arī uzreiz varbūt to nespējat ieraudzīt. Pat viegla slimība vai negadījums var atklāt, kas jūsu dzī­vē ir īsts vai neīsts, kam patiesībā ir nozīme un kam ne.

Raugoties no augstāka skatupunkta, apstākļi vienmēr ir pozitīvi. Vēl precīzāk — tie nav ne pozitīvi, ne negatīvi. Tie ir tādi, kādi ir. Un, kad dzīvojat, pilnīgi pieņemdams esošo — kas ir vienīgais saprātīgais dzīves veids —, jūsu dzīvē vairs nav ne "labu", ne "sliktu" apstākļu. Ir tikai augstākais labums, kas iekļauj sevī arī slikto. No prāta perspektīvas raugoties, protams, eksistē gan labais un sliktais, gan patīkamais un nepatīkamais, gan mīlestība un naids. Tāpēc Pirmajā Mozus grāmatā ir sacīts, ka Āda­mam un Ievai vairs nebija ļauts palikt "paradīzē", kad viņi "ēda no laba un ļauna atzīšanas koka".

Tas izklausās pēc nolieguma un sevis maldināšanas. Kad es vai man tuvs cilvēks piedzīvo kaut kas šausmīgu .— negadī­jumu, slimību, kādas sāpes vai nāvi —, es varu izlikties, ka tas nav nekas slikts, taču fakts paliek fakts. Kāpēc to noliegt?

Jūs neko nenoliedzat. Jūs vienkārši visam ļaujat ritēt savu gaitu. Šī "ļaušana būt" aizved jūs aiz prāta robe­žām, kur vairs nedarbojas aizsardzības modeļi ar pozi­tīvo un negatīvo polu. Lai spētu piedot, ir jāņem vērā šis būtiskais aspekts. Piedot Tagadni ir pat vēl svarīgāk nekā piedot pagātni. Ja jūs piedodat katru mirkli — ļaujiet tam būt, kāds tas ir —, tad neuzkrāsies aizvainojums, no kura būs nepieciešams atbrīvoties kaut kad vēlāk.

Atcerieties, ka mēs šobrīd nerunājam par laimi. Piemēram, ja nesen ir nomiris jūsu mīļotais cilvēks vai jūs jūtat tuvojamies pats savu nāvi, tad nevarat būt lai­mīgs. Tas nav iespējams. Taču varat būt mierīgs. Varbūt līs asaras un jūs māks skumjas, taču — nepretojoties — jūs aiz tām sajutīsiet dziļu mieru un klusumu, svēto Tagadnes mirkli. Tas ir Esamības starojums, iekšējais miers. Labajam nav pretstatu.

Taču —ja nu es tomēr spēju attiecīgajā situācijā ko līdzēt? Kā ir iespējams ļaut tai būt un to mainīt vienlaikus?

Dariet, kas jums darāms. Bet pieņemiet arī esošo. Tā kā prāts un pretestība ir viens un tas pats, situācijas pieņemšana momentāni atbrīvo jūs no prāta vadības un atkal savieno jūs ar Esamību. Tā rezultātā ego ierastā motivācija kaut ko darīt — bailes, alkatība, varaskāre, neīstā "es" aizsargāšana vai tā barošana — vairs ne­spēs darboties. Vadību pārņems par cilvēka prātu daudz spēcīgāks intelekts, tāpēc jūsu darbībās ieplūdīs pavi­sam cita apziņas kvalitāte.

"Pieņemt visu notiekošo, kas ieausts likteņa rakstos — kas gan varētu būt vēl svarīgāk?" To pirms 2000 ga­diem rakstījis Marks Aurēlijs, viens no tiem ārkārtīgi reti sastopamiem cilvēkiem, kuriem piederējusi laicīgā vara un kas tai pašā laikā iemiesojis sevī gudrību. Šķiet, ka lielākajai daļai cilvēku ir nepieciešams pie­dzīvot ļoti daudz ciešanu, pirms viņi spēj atbrīvoties no pretošanās, pirms tie spēj pieņemt un piedot. Tik­līdz tas ir paveikts, notiek viens no lielākajiem brīnu­miem — tajā, kas šķiet ļauns, atmostas Esamības apziņa, ciešanas pārvēršas iekšējā mierā. Visa ļaunuma un ciešanu augstākā ietekme uz pasauli ir tā, ka tās piespiež cilvēkus apzināties, kas tie ir aiz vārda un for­mas.

Tādējādi tas, ko no sava ierobežotā skatupunkta uztveram kā ļauno, patiesībā ir daļa no augstākā labu­ma, kuram nav nekādu pretstatu. Tā, protams, nevar notikt, kamēr neesat piedevuši. Tikmēr ļaunums nekur nezudīs.

Ar piedošanu, kas savā būtībā nozīmē pagātnes mazsvarīguma apzināšanos, un ļaujot pašreizējam brī­dim būt, kāds tas ir, pārveidošanās brīnums notiek ne tikai iekšienē, bet arī ārpusē. Klusā intensīvās Tagad­nes telpa rodas ne tikai jūsos, bet arī jums apkārt. Šis lauks ietekmēs jebkuru un jebko, kas tajā ienāks, daž­reiz uzskatāmi un acumirklī, dažreiz arī dziļākā līmenī, kad redzamas pārmaiņas parādīsies tikai laika gaitā. Jūs iznīcināt nesaskaņas, dziedējat sāpes un izkliedējat neapzināšanos, pilnīgi neko nedarot, vienkārši esot un atrodoties intensīvas Tagadnes stāvoklī. s DZĪVES DRĀMAS BEIGAS Vai šādā pieņemšanas un iekšējā miera stāvoklī mūsu dzīvē var kas notikt, pat ja jūs to vairs nesaucat par "ļaunu", kas no parastās apzināšanās viedokļa tomēr tāds liktos?

Vairums tā saucamo slikto lietu, kas dzīvē mēdz at­gadīties, rodas no neapzināšanās. Tās ir pašradītas jeb, pareizāk sakot, ego radītas. Es to dažreiz saucu par "drāmu". Kad esat pilnībā izkopis apziņas modrumu, jūsu dzīve vairs nav drāmu pilna. Ļaujiet man īsumā atgādināt, kā darbojas ego un kā tas rada drāmu.

Ego ir nenovērotais prāts, kas vada jūsu dzīvi, kad neesat Tagadnē kā vērojošā apziņa un vērotājs. Ego sevi uztver kā atsevišķu fragmentu naidīgajā izplatījumā bez jebkāda patiesa savienojuma ar citām būtnēm. Tas

atro­das citu ego ielenkumā, kurus tas uztver kā draudīgus vai mēģina tos pakļaut un izmantot savām vajadzībām. Ego pamatmodeļi ir veidoti, lai mēģinātu pieveikt dziļās bailes un nepietiekamības sajūtu. Tā ir pretošanās, va­raskāre, uzkundzēšanās, alkatība, aizsardzība un uzbru­kums. Dažas no ego veidotajām stratēģijām ir ļoti labas, tomēr to izmantošana nepalīdz patiesi atrisināt nevienu problēmu — vienkārši tāpēc, ka pats ego ir problēma.

Vairākiem ego sanākot kopā — vai nu personiskajās attiecībās vai organizācijās un institūcijās —, agrāk vai vēlāk notiek kaut kas slikts, noris visdažādākās drā­mas — konflikti, problēmas, cīņa pārvāru, emocionāla vai fiziska vardarbība un tamlīdzīgi. Tas ietver arī ko­lektīvi pastrādāto ļaunumu, piemēram, karus, genocīdu un ekspluatāciju, kas rodas tikai no lielas neapzināša­nās koncentrācijas. Vēl jo vairāk, ego nepārtrauktās pre­testības dēļ rodas daudz dažādu slimību, jo pretestība veido norobežojumus un šķēršļus, neļaujot enerģijai plūst pa ķermeni. No jauna savienojoties ar Esamību un atbrīvojoties no prāta vadības, jūs pārtraucat to da­rīt. Jūs vairs neradāt jaunas drāmas un tajās nepieda­lāties.

Katru reizi, kad kopā atrodas divi vai vairāk ego, risi­nās kāda drāma. Taču pat tad, ja dzīvojat absolūti viens, jūs ari pats sev radiet drāmu. Drāma ir sevis žēlošana. Drāma ir vainas apziņa un nemiers. Ļaujot pagātnei vai nākotnei aizēnot Tagadni, jūs radāt psiholoģisko laiku, kas ir drāmas rašanās iemesls. Katru reizi, kad negodi­nāt pašreizējo brīdi, neļaujat tam būt, jūs radāt drāmu.

Vairumam cilvēku patīk savas dzīves drāmas. Dzī­vesstāsts ir viņu identitāte. Viņu ego valda pār viņu dzīvi.

Tajā ir balstīta visa cilvēku sevis apziņa. Par ego daļu kļūst pat parasti neapzinātā vēlme meklēt kādu atbildi, risinājumu vai dziedināšanu. Tas, no kā cilvēki visvairāk baidās un kam pretojas, ir drāmas beigas. Ka­mēr cilvēks identificējas ar savu prātu, visvairāk viņš pretojas un baidās tieši no savas pamošanās.

Pilnīga esošā pieņemšana būs jebkuras drāmas bei­gas jūsu dzīvē. Neviens ar jums nevarēs sastrīdēties, lai arī kā censtos. Nav iespējams saķildoties ar cilvēku, kurš ir pilnībā izkopis savas apziņas modrumu. Strīdi norāda uz identificēšanos ar savu prātu un mentālajām pozīcijām, kā arī uz pretestību un reakciju uz otra cil­vēka pozīciju. To rezultātā pretējo polu enerģijas tiek savstarpēji uzlādētas. Tāds ir neapzināšanās darbības princips. Apzinoties jūs vēl aizvien spējat izteikties skaidri un noteikti, taču tam vairs nepiemīt reaģējošais spēks — aizsardzība vai uzbrukums. Tāpēc tas nepār­vēršas drāmā. Kad esat pilnībā izkopis apziņas mod­rumu, jūs beidzat ķīvēties. "Neviens, kurš ir vienots ar sevi, strīdu nevar pat iedomāties," māca Ceļš uz brī­numu. Tas attiecas ne tikai uz strīdēšanos ar citiem cil­vēkiem, bet būtībā vairāk uz konfliktiem pašā cilvēkā, kuri beidzas tad, kad izzūd nesaskaņas starp prāta pra­sībām, cerībām un esošo.

NEPASTAVIGUMS UN DZĪVES CIKLI Protams, kamēr atrodaties fiziskajā dimensijā un esat saistīti ar cilvēces kolektīvo apziņu, vēl aizvien, kaut arī reti, ir iespējams izjust fiziskas sāpes. Tās nevajag jaukt ar ciešanām, ar garīgajām sāpēm. Visas ciešanas ir radījis ego un pretestība. Atrodoties šajā dimensijā, jūs esat pakļauti tās cikliskajai būtībai un visu lietu nepastāvīguma likumam, taču neuztveriet to kā kaut ko sliktu — tas vienkārši tā ir. Ļaujot visām lietām būt, aiz pretstatu spēles atklā­jas dziļāka dimensija — pastāvošā Tagadne, nemainī­gais, dziļais klusums, beziemesla prieks viņpus labā un ļaunā. Tas ir Esamības prieks, Dievišķais miers.

Formālajā līmenī eksistē šķietami nesaistītu formu dzimšana un nāve, radīšana un iznīcība, attīstība un sabrukšana. Tas atspoguļojas it visā — gan dzīvības ciklos uz zvaigznēm un planētām, gan fiziskajā ķer­menī, kokos un puķēs, gan valstu, politisko sistēmu un civilizāciju spožumā un postā, gan nenovēršamajā cil­vēka dzīvības iegūšanas un zaudēšanas ciklā.

Ir panākumiem bagāti dzīves posmi, kad lietas it kā pašas nāk pie jums un viss veicas labi, un ir arī

neveik­smīgi posmi, kad tās attālinās vai pazūd, un jums ir jāļauj tām iet, lai radītu telpu jaunu lietu izveidošanai vai veco pārveidošanai. Pieķeršanās kaut kam un palik­šana vienā punktā nozīmē atteikties no ļaušanās dzī­ves plūsmai, un tā rodas ciešanas.

Nav taisnība, ka virzība uz augšu ir laba, savukārt virzība uz leju — slikta, ja nu vienīgi prāta vērtējumā.

Izaugsmi parasti uzskata par pozitīvu, taču nekas nevar augt mūžīgi. Jebkura veida attīstība, ja tā tikai turpinā­tos un turpinātos, vienā brīdī kļūtu bīstama un iznīci­noša. Kaut kam ir jāsairst, lai rastos jauna attīstība. Šie procesi nevar pastāvēt viens bez otra.

Garīgai izaugsmei absolūti ir nepieciešama arī vir­zība lejup. Lai spētu nonākt garīgajā dimensijā, nepie­ciešams piedzīvot lielu neveiksmi vai dziļu zaudējumu un sāpes kādā citā līmenī. Visiem jūsu panākumiem ir jākļūst tukšiem un nenozīmīgiem, jāizvēršas par ne­veiksmi. Jebkuros panākumos slēpjas kaut kas no neveiksmes, un jebkura neveiksme ir arī ieguvums. Šajā pasaulē, tā saucamajā formālajā līmenī, ikviens agrāk vai vēlāk noteikti piedzīvo neveiksmi un visi pa­nākumi galu galā kļūst par tukšu neko. Visas formas ir nepastāvīgas.

Jūs vēl aizvien varēsiet būt aktīvs, izbaudīt redzamo un radīt jaunas formas un apstākļus, taču vairs neidentificēsieties ar tiem. Jums tie nebūs vajadzīgi sava "es" veidošanai. Tie nebūs jūsu dzīve, bet gan vienīgi dzī­ves situācija.

Arī jūsu fiziskā enerģija ir pakļauta cikliskumam. Tā nevar vienmēr būt virsotnē. Būs gan spēcīgas, gan vā­jas enerģijas brīži. Ir periodi, kad esat ļoti aktīvs un radošs, un gadās arī brīži, kad viss šķiet stāvam uz vie­tas, kad liekas, ka nekur nevirzāties un neko nesasnie­dzat. Šie posmi var ilgt tikpat labi dažas stundas, gan ari vairākus gadus. Ir lielie posmi, un tiem pa vidu — ma­zāki. Daudzas slimības rodas no pretošanās enerģijas vājajiem posmiem, kas ir svarīgi atjaunošanās procesā. Kamēr esat identificējies ar prātu, nepārvaramā tieksme darboties un tendence iegūt savu identitāti un vērtības apziņu no ārējiem faktoriem, piemēram, panāku­miem, — tas viss ir nenovēršama ilūzija. Tad ir ļoti grūti vai pat neiespējami pieņemt vājas enerģijas pos­mus un ļaut tiem būt. Tādā gadījumā organisms ir pietiekami gudrs, lai aizsargātos un radītu slimību, kas apturētu jūs, lai varētu notikt nepieciešamā atjau­nošanās.

Izplatījuma cikliskā būtība ir cieši saistīta ar lietu un situāciju nepastāvīgumu. Būdas mācībā tas ir centrālais jautājums. Visi apstākļi ir nestabili un nepārtraukti mai­nās jeb, kā viņš teicis, nepastāvīgums ir raksturīgs kat­ram apstāklim, katrai situācijai, ko cilvēks pieredz dzīves gaitā. Tā mainīsies, izzudīs vai arī jūs vairs neapmie­rinās. Nepastāvīgums ir centrālais arī Jēzus mācībā: "Gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neiz­sīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt…"

Kamēr vien vērtējat kādu apstākli savā prātā kā "labu", vai nu tās būtu attiecības, īpašums, sociālā loma, vieta vai fiziskais ķermenis, prāts tam pieķeras un sāk ar to identificēties. Tas dara jūs laimīgu, liek justies labi un var kļūt daļa no izpratnes par savu "es". Taču nekas nav mūžīgs šajā dimensijā, kur kodes un rūsa spēj^iznīcināt tik daudzas lietas. Viss beidzas vai mainās, vai arī tiek pakļauts polāro pretstatu maiņai — tas pats apstāklis, kas vakar vai pērn licies labvēlīgs, pēkšņi vai pakāpeniski ir kļuvis par nelabvēlīgu. Tas, kas nesen darījis jūs laimīgu, nu liek justies nelaimī­gam. Šīsdienas veiksme rīt kļūst par vienkāršu patē­riņa preci. Laimīgās kāzas un medusmēnesis kļūst par ciešanu pilnu šķiršanos vai neizturamu kopdzīvi. Tajā pašā laikā — kāds apstāklis zūd, padarot jūs laimīgu. Zūdot vai mainoties apstākļiem vai situācijai, kam prāts ir pieķēries un ar ko identificējies, prātam ir ļoti grūti to pieņemt. Prāts pieķeras zūdošajiem apstākļiem un pretojas pārmaiņai. Tam šķiet, ka no ķermeņa būtu atrauts kāds loceklis.

Mēs reizēm dzirdam par cilvēkiem, kas, zaudējuši visu naudu vai reputāciju, izdara pašnāvību. Tie ir

ekstremāli gadījumi. Citi, piedzīvojot kādus zaudēju­mus, vienkārši kļūst loti nelaimīgi vai saslimst. Vini nespēj saskatīt atšķirību starp savu dzīvi un dzīves situāciju. Es nesen lasīju par kādu slavenu aktrisi, kura nomirusi astoņdesmit gadu vecumā. Novecojusi un pazaudējusi savu skaistumu, viņa jutusies tik izmisusi un nelaimīga, ka kļuvusi par vientuļnieci. Arī viņa bija identificējusies ar kādu apstākli — ar savu ārējo iz­skatu. Vispirms šis apstāklis bija viņas prieka avots, tad tas kļuva par nelaimi. Ja viņa būtu spējusi savieno­ties ar bezgalīgo un bezveidīgo dzīvību sevī, tad būtu mierīgi un rāmi vērojusi izmaiņas savā ārējā formā, ļau­jot tām vienkārši būt. Vēl vairāk, viņas ārējā forma kļūtu arvien caurredzamāka, tā atklājot no iekšienes nākošo nenovecojošās patiesās būtības gaismu. Tāpēc skaistums patiesībā nevis pazustu, bet vienkārši pār­vērstos par garīgu skaistumu. Protams, neviens gan viņai neteica, ka tas ir iespējams.

Vissvarīgākās zinā­šanas vēl nav tik plaši pieejamas. s Buda mācīja, ka pat laime ir dukkha, kas nozīmē "cie­šanas" vai "neapmierinātību". Tie ir nešķirami pret­stati. Tas nozīmē, ka laime un ciešanas patiesībā ir viens un tas pats. Tās šķir tikai laika ilūzija.

Tas nav negatīvisms. Tā vienkārši ir lietu būtības apzināšanās, lai jūs visu savu atlikušo dzīvi nedzītos pakaļ ilūzijai. Tas arī nenozīmē, ka nevajadzētu vairs novērtēt patīkamās vai skaistās lietas un apstākļus. Taču meklēt tur to, ko tie nespēj dot — identitāti, pastāvīguma un piepildījuma sajūtu — ir veids, kā pie­dzīvot ciešanas un vilties. Visa reklāmas industrija un patērētāja sabiedrība sabruktu, ja cilvēki kļūtu apskaid­roti un vairs nemēģinātu atrast savu identitāti starp lie­tām. Jo vairāk jūs meklēsiet laimi šādā ceļā, jo vairāk tā nojums izvairīsies. Nekas no ārējām lietām nespēs jūs pilnībā apmierināt, ja nu vienīgi īslaicīgi un virspusēji, taču vajadzēs piedzīvot daudzas vilšanās, kamēr spē­siet aptvert šo patiesību. Lietas un apstākļi var sniegt baudu, taču tie sagādās jums arī sāpes. Lietas un ap­stākļi sniegs jums baudu, taču nespēs dot prieku. Nekas nevar sniegt prieku. Priekam nav cēloņu un tas nāk no iekšienes kā Esamības prieks. Tas ir būtiska iekšējā miera stāvokļa daļa; šis stāvoklis tiek saukts par Dievišķo mieru. Tas ir jūsu dabiskais stāvoklis, nevis kaut kas tāds, ko var iegūt, smagi pūloties un cīnoties.

Daudzi cilvēki tā arī nekad nesaprot, ka viņi nevar rast "pestīšanu" tajā, ko dara, kas tiem pieder vai ko tie sasniedz. Tiem, kuri to saprot, bieži uznāk dzīves apni­kums un depresija: ja nekas nespēj dot patiesu piepildī­jumu, pēc kā tad lai tiecas, kāda gan visam jēga? Vecās Derības pravietim vajadzēja atrasties mūsu civilizācijā, kad viņš rakstīja: "Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķer­šana." Kad beidzot esat to sapratis, jūs atrodaties tikai vienu soli no izmisuma — vienu soli no apskaidrības.

Kāds budistu mūks man reiz teica: "Viss, ko pa šiem divdesmit gadiem mūka tērpā esamu iemācījies, ir iekļaujams vienā teikumā: viss, kas rodas, arī pazūd. To es zinu." Viņš bija iemācījies nepretoties esošajam, iemācījies ļaut pašreizējam brīdim būt un pieņemt visu lietu un apstākļu nepastāvīgo būtību. Tā viņš bija ra­dis mieru.

Nepretoties dzīvei nozīmē būt debesīs, miera un vieg­luma stāvoklī. Šajā stāvoklī cilvēks vairs nav atkarīgs no lietu Esamības noteiktā veidā — labā vai sliktā. Tas šķiet gandrīz paradoksāli, tomēr, kad iekšējā atkarība no formas ir zudusi, vispārīgie dzīves apstākļi — ārē­jās formas — it kā krietni uzlabojas. Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri jums agrāk šķita nepieciešami, lai kļūtu laimīgi, nu pie jums nāk bez kādas sevišķas cīņas un piepūles, un jūs spējat tās izbaudīt un novērtēt — pro­tams, kamēr tās pastāv. Visas šīs lietas drīz izzudīs, posmi mainīsies, taču, ja atkarība ir zudusi, nav vairs bail kaut ko zaudēt. Dzīve plūst mierīgi.

Laime, kas tiek rasta, smeļot no kāda sekundāra avota, nekad nav sevišķi dziļa. Tā ir tikai vārgs Esa­mības

prieka atspulgs. Bet prieks ir vibrējošais miers, ko iegūstat, kad vairs nepretojaties. Esamība aizved jūs aiz prāta polārajiem pretstatiem un atbrīvo no atkarī­bas un formas. Pat tad, ja viss apkārtējais sabruktu un sairtu, dziļi sevī jūs vēl aizvien būtu mierīgs. Jūs var­būt nebūtu laimīgs, taču miera pilns gan. s NEGATIVITĀTES IZMANTOŠANA UN ATBRĪVOŠANĀS NO TĀS Visa iekšējā pretestība tiek piedzīvota kā vienas vai otras formas negativitāte. Arī negativitāte ir pre­testība. Šajā kontekstā šie divi vārdi ir gandrīz sino­nīmi. Negativitātes robežas sniedzas no aizkaitinājuma vai nepacietības līdz nevaldāmām dusmām, no depre­sīva noskaņojuma vai drūma aizvainojuma līdz paš­nāvnieciskam izmisumam. Dažreiz pretestība atbrīvo emocionālo sāpju ķermeni un tādā gadījumā pat vis­nenozīmīgākā situācija var radīt intensīvas negācijas, piemēram, dusmas, depresiju vai dziļas skumjas.

Ego tic, ka ar negāciju palīdzību ir iespējams mani­pulēt un iegūt kāroto. Tas tic, ka ar negāciju palīdzību var piesaistīt vēlamos apstākļus vai iznīcināt nevēla­mos. Ceļš uz Brīnumu pareizi norāda — ik reizi, kad cil­vēks jūtas nelaimīgs, pastāv neapzināts uzskats, ka ciešanas "nopirks" kāroto. Ja "jūs" — prāts — neticētu, ka ciešanas palīdz, kāpēc tad tās radītu? Patiesībā no negativitātes nav nekāda labuma. Tā vietā, lai piesais­tītu vēlamos apstākļus, tā neļauj tiem rasties. Tā neiz­nīcina nevēlamos apstākļus, pat otrādi — tā neļauj tiem izzust. Negāciju vienīgā funkcija ir ego stiprināšana, un tieši tāpēc ego tās tik ļoti patīk.

Ja esat identificējušies ar kādām negācijām, jūs vairs nevēlaties no tām atteikties un dziļi neapzinātajā līmenī nevēlaties arī pozitīvas pārmaiņas. Tās liktu jūsu identitātei šķist nomāktai, dusmīgai vai sarežģī­jumu pilnai. Tāpēc jūs ignorējat, noliedzat vai izjaucat pozitīvo savā dzīvē. Tā ir parasta parādība. Un tas ir vājprāts.

Negativitāte ir absolūti nedabiska. Tā ir psihisks pie­sārņotājs, un ir dziļa saistība starp dabas piesārņošanu un iznīcināšanu un bezgalīgo negativitāti, kas tiek uz­krāta cilvēces kolektīvajā apziņā. Neviena cita dzīvības forma uz šīs planētas nepazīst negativitāti, tikai cilvēki, tāpat kā neviena cita dzīvības forma negandē un ne­piesārņo Zemi, kas tos uztur. Vai esat kādreiz redzējuši nelaimīgu puķi vai satrauktu ozolu? Vai jums ir gadī­jies satikt depresijas māktu delfīnu, vardi, kurai ir prob­lēmas ar pašapziņu, kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas sevī nes naidu un aizvainojumu? Vienīgie dzīvnieki, kas varbūt kādā brīdī piedzīvo kaut ko lī­dzīgu negativitātei vai izrāda neirotiskas uzvedības pa­zīmes, ir tie, kas dzīvo ciešā kontaktā ar cilvēkiem un tādējādi sasaistījušies ar cilvēka prātu un tā radīto ārprātu.

Pavērojiet jebkuru augu vai dzīvnieku un ļaujiet, lai tas jums iemāca pieņemt esošo, padoties Tagadnei. Ļaujiet tam iemācīt jums Esamību. Ļaujiet tam iemācīt veselumu, kas nozīmē — būt vienotam, būt pašam, būt īstam. Ļaujiet tam iemācīt jums, kā dzīvot un mirt un kā nepadarīt dzīvi un nāvi par problēmu.

Es esmu dzīvojis kopā ar dažiem dzenbudisma sko­lotājiem — kaķiem. Pat pīles man ir devušas nozīmīgas garīgās mācības. Arī vienkārša to vērošana ir meditācija. Cik mierīgi tās peld garām, pilnīgi apmierinātas ar sevi, pilnīgi atrazdamās Tagadnē, tik cienīgas un sa­sniegušas pašu pilnību, kas iespējams tik tādai radī­bai, kas brīva no prāta važām. Vienā brīdī, protams, divas pīles var uzsākt cīņu — dažreiz bez jebkāda re­dzama iemesla vai arī tāpēc, ka ir nokļuvušas viena otras personiskajā telpā. Cīņa parasti ilgst tikai dažas sekundes, tad pīles atkal nošķiras, aizpeld pretējos vir­zienos un sparīgi sasit savus spārnus dažas reizes. Tās turpina mierīgi peldēt, it kā cīņa nekad nebūtu no­tikusi. Kad novēroju to pirmoreiz, es pēkšņi sapratu, ka ar spārnu plakšķināšanu tās atbrīvojas no pārpali­kušās enerģijas, lai tā nenokļūtu ķermeņa slazdā un ne­pārvērstos negativitāte. Tā ir dabiska gudrība, un pīlēm tik viegli dzīvot ir tāpēc, ka tām nav prāta, kas ne­vajadzīgi uztur pagātni dzīvu un tad uzbūvē ap to identitāti.

Vai tad negatīvajām emocijām nav arī kāds nozīmīgs uz­devums? Piemēram, ja es bieži jūtos nomākts, tas var būt sig­nāls, ka ar manu dzīvi kaut kas nav kārtībā, un var pamudināt paraudzīties uz savu dzīves situāciju un veikt kādas pārmai­ņas. Varbūt vajag ieklausīties emociju teiktajā, nevis vienkārši atvairīt tās kā negatīvas?

Jā, atkārtotas negatīvas emocijas dažreiz tiešām dod kādu ziņu, tāpat kā slimība. Taču jebkuras ieviestās pārmaiņas, vai nu sakarā ar jūsu darbu, jūsu attiecī­bām vai apkārtējo vidi, būs vienīgi "kosmētiskas", ja neizraisīs izmaiņas apziņas līmenī. Un tas var nozīmēt tikai vienu — jācenšas nokļūt Tagadnē. Kad esat iegu­vuši noteiktu pakāpi, atrodoties Tagadnē, vairs nav nepieciešamas negācijas, kas vēstītu par nepieciešamo jūsu dzīves situācijā. Taču, kamēr vien negācijas pa­stāv, izmantojiet tās. Izmantojiet tās kā signālu, kas at­gādina, ka nepieciešams vairāk atrasties Tagadnē.

Kā ir iespējams pārtraukt negāciju rašanos un kā lai no tām atbrīvojas, ja tās jau ir radušās?

Kā jau teicu, to rašanos var apturēt, pilnībā atro­doties Tagadnē. Taču nezaudējiet drosmi. Vēl aizvien ir ļoti maz cilvēku, kas spēj uzturēt nepārtrauktu Tagad­nes stāvokli, lai arī daudzi atrodas tam ļoti tuvu.

Ma­nuprāt, drīz viņu būs vēl vairāk.

Ikreiz, pamanot, ka ir radusies kāda negativitātes forma, neskatieties uz to kā uz neveiksmi, bet gan kā noderīgu signālu, kas jums vēsta: "Mosties! Tiec vaļā no prāta važām! Esi Tagadnē!"

Oldesam Hakslijam (Aldous Huxley) ir novele, kuras nosaukums ir "Sala" un kas sarakstīta mūža nogalē, kad viņš ļoti ieinteresējās par garīgajām mācībām. Tā stāsta par vīru, kurš, izdzīvojis kuģa avārijā, nokļūst uz salas, kas ir atšķirta no pārējās pasaules. Uz šīs sa­las pastāv unikāla civilizācija. Neparasti ir tas, ka visi salas iedzīvotāji, pretstatā cilvēkiem pārējā pasaulē, ir saprātīgi. Pirmā lieta, ko vīrs pamana, ir kokos sa­laidušies krāsainie papagaiļi, un tā vien šķiet, ka tie nemitīgi ķērc vienus un tos pašus vārdus: "Uzmanību. Šeit un tagad. Uzmanību. Šeit un tagad." Vēlāk mēs uzzinām, ka salas iedzīvotāji ir iemācījuši papagai­ļiem šos vārdus, lai vienmēr atcerētos, ka ir jāatrodas Tagadnē.

Tāpēc katru reizi, kad jūtat sevī augošu negativitāti, ko izraisījis vai nu kāds ārējs faktors vai domas, vai arī pats īsti nezināt, kas, tad uzlūkojieties to kā balsi, kas saka: "Uzmanību. Šeit un tagad. Uzmanību. Šeit un ta­gad." Pat visvieglākais aizkaitinājums ir nozīmīgs — tas ir jāapzinās un jānovēro, citādi radīsies apslēpto reak­ciju kopums. Kā jau teicu, no tā atbrīvoties ir iespējams tajā brīdī, kad apzināties, ka nevēlaties turēt šādu ener­ģijas lauku sevī un ka tam nav nekādas jēgas. Taču no­teikti atbrīvojieties no tā pilnībā. Ja nespējat to izdarīt, vienkārši pieņemiet tā Esamību un pievērsiet uzma­nību izjūtām, kā norādīts iepriekš.

Otra iespēja, kā apstādināt negatīvo reakciju, ir likt tai pazust, iedomājoties, ka esat caurredzams attiecībā pret reakcijas ārējo cēloni. No sākuma es ieteiktu to iz­mēģināt ar nenozīmīgām, pat triviālām lietām.

Pie­ņemsim, ka baudāt klusumu savās mājās. Pēkšņi no ielas atskan caururbjošs mašīnas signalizācijas trok­snis. Jūs jūtaties aizkaitināts. Kāda ir šī aizkaitinājuma jēga? Pilnīgi nekāda. Kāpēc jūs to radījāt? Jūs neradī­jāt. Prāts radīja. Tas bija pilnībā automātiski, pilnībā neapzināti. Kāpēc prāts to radīja? Tāpēc, ka neapzināti uzskata, ka tā pretestība, ko piedzīvojat kā negāciju vai ciešanas, kaut kādā veidā nevēlamo apstākli spēj iz­nīcināt. Tas, protams, ir maldīgi. Prāta radītā pretes­tība — šajā gadījumā, aizkaitinājums un dusmas — traucē daudz vairāk nekā sākotnējais cēlonis, ko tas mēģina iznīcināt.

To visu var pārvērst garīgā nodarbībā. Sajūtiet sevī, ka kļūstat caurredzams, ka materiālais ķermenis zaudē blīvumu. Tad ļaujiet troksnim vai kādam citam negatīvās reakcijas izraisītājam iziet tieši jums cauri. Tas vairs neatsitlsies pret blīvu "sienu" jūsos. Kā jau teicu, sā­kumā vingrinieties ar maznozīmīgām lietām. Ar mašī­nas signalizācijas skaņām, suņu rejām, bērnu klaigām, satiksmes sastrēgumiem. Nebūvējot sevī

aizsardzības valni, kas nepārtraukti saņem sāpīgus triecienus no lietām, kam "nevajadzētu notikt"! Ļaujiet visam iet sev cauri!

Kāds pasaka jums kaut ko rupju vai sāpinošu. Tā vietā, lai veidotu neapzinātu reakciju un negācijas, pie­mēram, uzbruktu, aizsargātos vai atkāptos, ielaidiet to sevī. Nepretojieties. Jūs jutīsiet, ka iekšienē nav neviena, kas tiktu sāpināts. Tā ir piedošana. Šādā veidā jūs kļū­stat neievainojams. Jūs vēl aizvien varat pateikt šim cil­vēkam, ka viņa vai viņas uzvedība ir nepieņemama, ja to vēlaties. Taču šis cilvēks vairs nespēj kontrolēt jūsu iekšējo stāvokli. Jūs tad esat pats sev valdnieks — jūs neregulē ne kāds cits cilvēks, ne arī jūsu prāts. Vai tās būtu mašīnas signalizācijas skaņas, rupjš cilvēks, plūdi, zemestrīce vai īpašumu zaudēšana, jūs esat pilnīgi mierīgs.

Esmu mēģinājis meditēt, apmeklējis seminārus, izlasījis daudzas grāmatas par garīgiem meklējumiem un cenšos ne­pretoties — taču, ja jāsaka godīgi, vai esmu sasniedzis patiesu un ilgstošu iekšējo mieru, mana atbilde ir "nē". Kāpēc es ne­esmu to atradis? Ko vēl ir iespējams darīt?

Jūs vēl aizvien to meklējat ārpusē un nespējat izkļūt no šāda režīma. Varbūt nākamajā seminārā es atradīšu atbildi, varbūt ar nākamo paņēmienu beidzot sasniegšu apskaidrību. Jums es teikšu tā: nemeklējiet mieru.

Ne­meklējiet nevienu citu stāvokli, kā tikai to, kurā jau atrodaties šobrīd, pretējā gadījumā radīsies iekšējs kon­flikts un neapzināta pretestība. Piedodiet sev, ka neat­rodaties miera stāvoklī. Brīdī, kad pilnībā pieņemsiet savu nemieru, tas tiks pārvērsts mierā. Viss, ko pieņe­mat pilnībā, novedīs jūs tieši tur — mierā.

Tas ir pado­šanās brīnums.

8 Jūs varbūt esat dzirdējuši frāzi "pagriezt otru vaigu", ko visiem zināms apskaidrības skolotājs teicis pirms 2000 gadiem. Viņš mēģināja simboliski attēlot nepretošanās un nereaģēšanas noslēpumu. Šajā izteikumā, tāpat kā visos citos, viņš domāja tikai par iekšējo rea­litāti, nevis ārējo dzīves situāciju.

Vai zināt stāstu par Bansanu? Pirms kļūt par dižu dzenbudisma skolotāju, viņš pavadīja daudzus gadus apskaidrības meklējumos, taču tā no viņa izvairījās. Tad kādu dienu, staigājot pa tirgus laukumu, viņš iz­dzirdēja sarunu starp miesnieku un pircēju. "Dodiet man vislabāko gaļas gabalu, kas jums ir," teica pircējs. Un miesnieks atbildēja: "Katrs gaļas gabals ir pats labākais. Man nav šeit tāda gaļas gabala, kas nebūtu la­bākais." To dzirdot, pār Bansanu nāca apskaidrība.

Es jau redzu, ka jūs gaidāt kādu paskaidrojumu. Kad jūs pieņemat esošo, katrs gaļas gabals — katrs brī­dis — ir pats labākais. Tā ir apskaidrība. līdzjūtības BUTIBA Aizejot ārpus prāta veidotajiem pretstatiem, jūs kļūs­tat par dziļu ezeru. Ārējā dzīves situācija, lai kas tur arī risinātos, ir kā ezera virsma. Dažreiz rāma, dažreiz vē­jaina un vētraina, atkarībā no cikliem un gadalaika.

Pašā dzelmē ezers vienmēr paliek netraucēts. Jūs esat viss ezers, nevis tikai virsma, un jūs esat saistīts pats ar savu dzelmi, kas ir pilnīgi mierīga. Jūs nepretojaties pārmaiņām, mentāli pieķeroties kādai situācijai. Jūsu iekšējais miers nav no tās atkarīgs. Jūs atrodaties Esa­mībā, kas ir nemainīga, bezgalīga un bez nāves, un vairs neesat atkarīgs no ārējās pasaules nepārtraukti mai­nīgajām formām, tiecoties pēc piepildījuma vai laimes. Jūs varat tās izbaudīt, ar tām rotaļāties, radīt jaunas formas un priecāties par tā skaistumu. Taču nav nekā­das vajadzības kādai no tām pieķerties.

Kad cilvēks nonāk šādā nošķirtības stāvoklī, vai tas neno­zīmē, ka viņš ir pavisam attālinājies no citiem cilvēkiem?

Gluži otrādi. Kamēr jūs neapzināties Esamību, citu cilvēku realitāte no jums izvairīsies, jo neesat atradis pats

savējo. Jūsu prātam vai nu patiks vai nepatiks viņu forma, kas ir ne tikai ķermenis, bet arī viņu prāts.

Pa­tiesas attiecības iespējamas tikai tad, kad jūs apzināties Esamību. Tad jūs uztversiet otra cilvēka ķermeni un prātu tikai kā masku, aiz kuras iespējams izjust pa­tieso realitāti, tāpat kā jūs jūtat pats savējo. Tāpēc, saskaroties ar cita cilvēka ciešanām vai apzināšanās neapgaismoto uzvedību, jūs turpināt palikt Tagadnē un saskarties ar Esamību, un tādā veidā spējat ieska­tīties aiz formas un sajust otra cilvēka starojošo un tīro Esamību. Esamības līmenī visas ciešanas tiek apzinā­tas kā ilūzija. Ciešanas rodas no identificēšanās ar formu. Dažreiz ar šādas izpratnes palīdzību var notikt brīnumi — ir iespējams atmodināt apziņu par Esamību arī citos, ja vien viņi tam ir gatavi.

Vai tā ir līdzjūtība?

Jā, to sauc par līdzjūtību, kad apzināties dziļo saikni starp sevi un visām citām radībām. Taču līdzjūtībai ir divas puses, pastāv divi šīs saiknes aspekti. No vienas puses, tā kā vēl aizvien eksistējat kā fizisks ķermenis, jūs, tāpat kā jebkura cita dzīva būtne, savā fiziskajā formā esat viegli ievainojami un mirstīgi. Nākamreiz, kad sakāt, ka jums "ar šo cilvēku nav nekā kopīga", atcerieties, ka kopīga jums ir diezgan daudz — pēc da­žiem gadiem, nav svarīgi, diviem vai septiņdesmit, jūs abi kļūsiet par trūdošiem ķermeņiem vai pelnu kau­dzītēm un tad izzudīsiet vispār. Tā ir vienkārša un pa­zemīga apzināšanās, kas neatstāj necik daudz vietas lepnībai. Vai tā ir negatīva doma? Nē, tas ir fakts. Kā­pēc izlikties to nemanām? Šajā ziņā jūs un jebkurš cits radījums esat pilnīgi vienlīdzīgi.

Viens no visspēcīgākajiem garīgajiem vingrināju­miem ir dziļa meditācija par fizisko formu mirstī­gumu.

To sauc par "nomiršanu pirms nāves". Ieejiet tajā dziļi. Jūsu fiziskā forma pazūd, tās vairs nav. Tad pienāk brīdis, kad arī visas prāta formas jeb domas nomirst. Tomēr jūs aizvien vēl esat — kā Dievišķā Tagadne. Nekas īsts nespej nomirt, to var tikai vardi, formas un ilūzijas. Šīs beznāves dimensijas apzināšanās, jūsu patiesā būtība, ir līdzjūtības otra puse. Dziļajā sajūtu līmenījūs tagad apzināties ne tikai pats savu nemirstību, bet līdz ar to arī ikviena cita radījuma nemirstību. Formālajā līmenī jūs dalāties mirstīgumā un eksistences mainī­gumā. Esamības līmenī dalāties mūžīgajā dzīvības sta­rojumā. Tie ir līdzjūtības divi aspekti. Šķietami pretējās skumju un prieka izjūtas saplūst vienā veselā un pār­vēršas dziļā iekšējā mierā — tā ir līdzjūtība. Tas ir Dievišķais miers. Tās ir vienas no viscēlākajām izjū­tām, uz ko cilvēki ir spējīgi, un tām ir liels dziedinā­šanas un pārveides spēks. Taču patiesa līdzjūtība, kādu nupat aprakstīju, ir ļoti reta. Lai justu dziļu empātiju pret citu būtņu ciešanām, noteikti ir nepieciešama aug­stas pakāpes apzināšanās, taču tā ir tikai viena līdzjū­tības puse. Tā nav pilnīga līdzjūtība. Patiesa līdzjūtība sniedzas aiz empātijas vai simpātijām. To nevar izjust, kamēr skumjas nav sajaukušās ar prieku — Esamības prieku, mūžīgās dzīves prieku.

PRETĪ CITĀDĀKAI REALITĀTES KĀRTĪBAI Es nepiekrītu, ka ķermenim ir nepieciešams mirt. Esmu pār­liecināts, ka iespējams iegūt nemirstību arī fiziskajā ziņā. Mēs ticam nāvei, un tāpēc arī ķermenis mirst. Ķermenis nemirst tāpēc, ka jūs ticat nāvei. Šī iemesla dēļ ķermenis pastāv, vismaz tā liekas. Ķermenis un nāve ir daļa no tās pašas ilūzijas, ko radījis ego apziņas režīms, kas ne mazākajā mērā neko nenojauš par dzī­vības Pirmsākumu un uztver sevi kā atsevišķu un vien­mēr apdraudētu "es". Tāpēc tas rada ilūziju, ka jūs esat ķermenis — blīva, materiāla mašīna, kas vienmēr ir ap­draudēta.

Uztvert sevi kā ievainojamu ķermeni, kas ir piedzi­mis un nedaudz vēlāk mirs, — tā ir ilūzija. Ķermenis un nāve ir viena un tā pati ilūzija. Tās nevar pastāvēt būt viena bez otras. Jūs vēlaties atbrīvoties no vienas un

paturēt otru, taču tas nav iespējams. Vai nu.paturiet abas vai arī atbrīvojieties no abām.

Protams, no sava ķermeņa aizbēgt nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs. Ķermenis ir neticami kļūdaina jūsu patiesās būtības uztvere. Taču jūsu patiesā būtība ir meklējama kaut kur šajā ilūzijā, nevis ārpus tās, tāpēc ķermenis vēl aizvien ir vienīgais veids, kā tai piekļūt.

Ja jūs ieraudzītu eņģeli un noturētu to par akmens statuju, vienīgais, ko nepieciešams darīt, būtu ielūko­ties ciešāk šajā "akmens statujā", nevis sākt skatīties kaut kur apkārt. Tad jūs saprastu, ka akmens statuja nekad nav eksistējusi.

Ja ķermeni rada ticība nāvei, kapec tad dzīvniekam tads ir? Dzīvniekiem taču nav ego, un dzīvnieks netic nāvei…

Taču tas mirst tik un tā, vismaz tā liekas.

Atcerieties, ka jūsu pasaules uztvere ir apziņas stā­vokļa atspulgs. Jūs neesat no tā nošķirti, un tur ārā nav nekādas objektīvās pasaules. To pasauli, kurā dzīvojat, nemitīgi rada cilvēka apziņa. Viens no lielākajām mūs­dienu fiziķu atklājumiem ir tāds, ka vērotājs un vēroja­mais ir savā starpā vienoti — cilvēku, kas veic šādu mēģinājumu, proti, novēro apziņu, nav iespējams at­šķirt no novērotās parādības, un atšķirīgi skatupunkti arī novērotajai parādībai liek izskatīties atšķirīgi. Ja dziļākajā līmenī ticat atšķirtībai un cīņai par izdzīvo­šanu, šis uzskats arī atspoguļojas apkārtējā pasaulē un pār jūsu uztveri valda bailes. Jūs dzīvojat nāves pa­saulē, kur ķermeņi cīnās, nogalina un aprij cits citu.

Nekas nav tāds, kā izskatās. Pasaule, ko esat radījis un redzat ar ego prātu, var likties ļoti nepilnīga, pat tāda kā bēdu ieleja. Taču jūsu uztvertais ir sava veida simbols, gluži kā sapņu tēls. Tā ir tikai apziņas inter­pretācija un mijiedarbība ar izplatījuma molekulārās enerģijas deju. Šī enerģija ir neapstrādāta fiziskā rea­litāte. Jūs to redzat kā ķermeņus, dzimšanu un nāvi vai kā cīņu par izdzīvošanu. Ir iespējams un patiesībā arī pastāv bezgalīgs daudzums pilnīgi atšķirīgu interpre­tāciju, pilnīgi atšķirīgu pasauļu, kas visas ir atkarīgas tikai no uztverošās apziņas. Katra būtne ir apziņas viduspunkts, un katrs šāds viduspunkts ir radījis pats savu pasauli, kaut gan tās visas ir savstarpēji saistītas. Ir cilvēku pasaule, skudru pasaule, delfīnu pasaule un tamlīdzīgi. Ir daudzas būtnes, kuru apziņas frekvence tik ļoti atšķiras no jūsējās, ka jūs pat, iespējams, neapzi­nāties to eksistenci, un otrādi. Būtnes ar izkoptu apzi­ņas modrumu, kas izprot savu vienotību ar Pirmsākumu un citai ar citu, dzīvo pasaulē, kas jums šķitīs kā pa­radīzes valstība, kaut arī vārdi tajā vēl aizvien nozīmēs to pašu.

Mūsu kolektīvo cilvēku pasauli galvenokārt ir ra­dījis tas apziņas līmenis, ko saucam par prātu. Pat ko­lektīvajā cilvēku pasaulē ir lielas atšķirības, daudzas "apakšpasaules", kas atkarīgas no to uztvērēja vai pa­sauļu radītāja. Tā kā visas pasaules ir savstarpēji saistī­tas, cilvēces kolektīvajai apziņai pārvēršoties, izmaiņas atspoguļosies arī dabā un dzīvnieku valstībā. Tādēļ arī Bībelē var atrast teicienu, ka pienāks laiks, kad "vilks mājos pie jēra". Tas norāda, ka ir iespējama arī pavi­sam citādāka realitātes kārtība.

Pasaule tās pašreizējā izskatā, kā jau teicu, galveno­kārt ir ego prāta radīta. Kā neizbēgamās ego maldīšanās sekas šo pasauli pārvalda bailes. Tāpat kā sapņu tēli ir iekšējā stāvokļa un sajūtu simboli, tāpat mūsu kolektīvā realitāte ir simboliska baiļu un smaga negativitātes iz­pausme — slānis, kas uzkrājies cilvēces kolektīvajā ap­ziņā. Mēs neesam nošķirti no savas pasaules, tāpēc brīdī, kad lielākā daļa cilvēku atbrīvosies no ego maldīšanās, šī iekšējā pārmaiņa ietekmēs visas radības. Jūs burtiski sāksiet dzīvot jaunā pasaulē. Tā ir planetārās apziņas pārslēgšana. Savādais budistu teiciens, ka ikviens koks un zāles stiebrs tad kļūs apskaidrots, norāda uz šo pašu patiesību. Saskaņā ar apustuļa Pāvila uzskatiem, visa radība gaida, kad cilvēki sasniegs apskaidrību. Tā es izprotu viņa sacīto, ka "arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad

Dieva bērni parādīsies savā godībā". Svē­tais Pāvils turpina, sacīdams, ka visa radībā tādā veidā atbrīvosies: "Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aiz­vien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes."

Dzimst jauna apziņa un, kā tās neizbēgamais at­spulgs, — jauna pasaule. Tas ir vēstīts arī Jaunās De­rības Atklāsmes grāmatā: "Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi."

Taču nesajauciet cēloņus ar sekām. Jūsu galvenais uzdevums nav meklēt pestīšanu, radot labāku pasauli, bet gan atmosties no identificēšanās ar formu. Tad jūs vairs nebūsiet saistīts ar šo pasauli, šo realitātes līmeni.

Jūs varat izjust savas saknes Nesaredzamajā un tāpēc esat brīvi no pieķeršanās redzamajai pasaulei. Jūs vēl aizvien spējat izbaudīt garām zibošos šīs pasaules prie­kus, taču vairs nav bail tos zaudēt un jūs tiem nepieķeraties. Kaut arī spējat izjust sajūtu baudu, ilgošanās pēc to pieredzēšanas vairs nepastāv, tāpat kā nepastāv nemitīgā piepildījuma meklēšana ar fiziskiem ieguvu­miem, nemitīgi barojot ego. Jūs saskaraties ar kaut ko bezgalīgi varenāku par jebkuru baudu un jebkuru re­dzamu lietu.

Savā ziņā tad pasaule vairs nav vajadzīga. Jums pat vairs nevajag, lai tā būtu citādāka, nekā ir.

Tikai šajā brīdī jūs esat devis patiesu ziedojumu la­bākas pasaules atnākšanai, pretī citādākas realitātes kārtības radīšanai. Tikai šajā brīdī jūs spējat izjust pa­tiesu līdzjūtību un palīdzēt citiem pamata līmenī. Tikai tie, kuri ir pārvērtuši pasauli, spēj veidot to labāku.

Jūs varbūt atcerēsieties, ka mēs runājām par patie­sās līdzjūtības duālo būtību, kas izpaužas tad, kad ap­zināties kopīgo saikni starp dalīto mirstīgumu un ne­mirstību. Šajā dziļajā līmenī līdzjūtība kļūst dziedinoša visplašākajā nozīmē. Tās dziedinošā ietekme balstās galvenokārt nevis uz darbību, bet gan uz esību. Visus cilvēkus, ar kuriem jums nākas sastapties, skar jūsu Esamība un ietekmē jūsu izstarotais miers, nav svarīgi, vai viņi to apzinās. Kad pilnībā atrodaties Tagadnē un jums apkārtējie cilvēki izrāda apzināšanās neapgais­motu uzvedību, jūs nejūtat vajadzību uz to reaģēt, tā­dējādi nepadarot to par realitāti. Jūsu miers ir tik plašs un dziļš, ka viss, kas bijis nemierīgs, izzūd, it kā nekad nebūtu eksistējis. Tas salauž karmisko darbības un re­akcijas ciklu. Dzīvnieki, koki un puķes sajutīs jūsu klāt­būtni un tai atsauksies. Jūs mācīsiet, vienkārši esot, izpaužot Dievišķo mieru. Jūs kļūsiet par "pasaules gaismu", tīrās apziņas starojumu, un tāpēc atbrīvosie­ties no ciešanām pamata līmenī. Jūs atbrīvosiet pasauli no neapzināšanās. s Tas nenozīmē, ka nevarētu mācīt arī darot, piemē­ram, norādot, kā atbrīvoties no prāta važām, kā pazīt apzināšanās neapgaismotos modeļus savā iekšienē un tamlīdzīgi. Taču jūsu Esamība vienmēr būs daudz būtis­kāka mācība un daudz spēcīgāks pasaules pārveido­tājs par jūsu teikto, un daudz būtiskāka arī par darīto.

Vēl jo vairāk, Esamības pārākuma apzināšanās un dar­bošanās pamata līmenī neizslēdz iespēju, ka līdzjūtība izpaudīsies vienlaicīgi gan darbībā, gan kā ietekmējošs spēks, atvieglojot ciešanas katru reizi, tās sastopot.

Kad izsalkušais lūdz maizi un jums tā ir, dodiet viņam to. Dodot šo maizi, notiek mijiedarbība — kaut arī ļoti neilgi. Šis dalītās Esamības mirklis, ko simbolizē maize, ir patiesi nozīmīgs. Tajā brīdī notiek dziļa dziedinā­šana. Šajā brīdī nav ne devēja, ne ņēmēja.

Bet vispirms taču vajadzētu izskaust badu. Kā gan ir iespē­jams radīt labāku pasauli, ja neesam izskauduši tādu ļaunumu kā bads un vardarbība?

Viss ļaunums ir neapzināšanās sekas. Jūs varat at­vieglot neapzināšanās sekas, taču nav iespējams no tām atbrīvoties, kamēr neesat atbrīvojies no to cēloņa. Patiesās pārmaiņas notiek iekšienē, nevis ārpusē.

Ja jūtat aicinājumu atvieglot pasaules ciešanas, tas ir ļoti cēls uzdevums, taču neaizmirstiet koncentrēties ne tikai uz ārējo, citādi sastapsieties ar vilšanos un iz­misumu. Bez dziļām pārmaiņām cilvēces apziņā pasau­les

ciešanas ir kā bezdibenis. Tāpēc neļaujiet līdzjūtībai kļūt vienpusīgai. Empātija pret kāda cita sāpēm vai nabadzību un vēlēšanās palīdzēt ir jāsabalansē ar dzi­ļāko izpratni par visa dzīvā mūžīgo būtību un sāpēm kā ilūziju. Tad ļaujiet savam mieram ieplūst visā, ko da­rāt, un jūs vienlaicīgi darbosieties gan cēloņu, gari seku līmenī.

Tas attiecas uz jums arī tad, ja atbalstāt kādu kustību, kas apņēmusies aizkavēt dziļi neapzināšanās stāvoklī esošus cilvēkus no sevis, citu un planētas iznīcināšanas un neļaut šiem cilvēkiem likt nežēlīgi ciest citām jutī­gām būtnēm. Atcerieties: tāpat kā jūs nevarat sakaut tumsu, tā nevarat sakaut arī neapzināšanos.

Mēģinot to darīt, pretpoli kļūs vēl stiprāki un iesakņosies dzi­ļāk. Jūs sāksiet identificēties ar vienu vai otru polu, jūs radīsiet sev "ienaidnieku" un tādējādi paši iekritīsiet neapzināšanās stāvoklī. Vairojiet apziņu, izplatot infor­māciju, vai vēl labāk — vingrinieties pasīvā aizsardzībā. Taču pārliecinieties, ka nenēsāt sevī nekādu pretestību, naidu vai negativitāti. "Mīliet savus ienaidniekus," saka Jēzus, kas, protams, nozīmē: "Lai jums nav ienaidnieku!"

Kad jūs rīkojaties seku līmenī, ir pavisam viegli pa­šam tajā pazust. Saglabājiet modrību un intensīvi mītiet Tagadnē. Galvenajai uzmanībai vēl aizvien ir jābūt pamata līmenī un apskaidrības mācībai — jūsu galve­najam mērķim un mieram, visvērtīgākajai dāvanai, ko sniedzat pasaulei. desmitā nodaļa padoŠanas nozĪme ..

TAGADNES PIEŅEMŠANA Jūs dažas reizes minējāt "padošanos". Man nepatīk šī doma. Tas izklausās kaut kā fatāli. Ja mēs vienmēr pieņemtu lietas, kādas tās ir, tad ne mazākajā mērā nepūlētos tās uzla­bot. Man šķiet, ka tieši tāda ir progresa būtība gan personīgajā, gan kolektīvajā dzīvē — nepieņemt Tagadnes ierobežojumus, bet censties nokļūt aiz tiem un radīt kaut ko labāku. Ja mēs nebūtu to darījuši, tad aizvien vēl dzīvotu alās. Kā iespējams savienot padošanos ar situāciju pārvēršanu un veiksmīgu atri­sināšanu?

Daži cilvēki padošanos varbūt uztver ar negatīvu blakus nozīmi, kas norāda uz sakāvi, bezcerīgumu un izgāšanos, stājoties pretī dzīves izaicinājumiem, uz apātiskumu un tamlīdzīgi. Patiesa padošanās tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tā nenozīmē pasīvu samieri­nāšanos ar jebkuru situāciju un neko nedarīšanu. Tā nenozīmē arī beigas plānu veidošanai vai pozitīvas darbības uzsākšanai.

Padošanās ir vienkāršā, taču dziļā gudrība pie­kāpties, nevis pretoties dzīves plūsmai. Vienīgā vieta, kur iespējams pieredzēt dzīves plūsmu, ir Tagadne, tā­pēc padoties nozīmē pieņemt pašreizējo mirkli bez ierunām un bez iebildumiem. Tā ir atbrīvošanās no iekšējās pretestības. Iekšējā pretestība saka "nē" eso­šajam ar mentāliem spriedumiem un emocionālu negativitāti. Sevišķi spilgti tas ir redzams, kad dzīvē parādās kādi sarežģījumi, kas nozīmē, ka radusies plaisa starp prāta prasībām vai noteiktām cerībām un esošo. Tā ir sāpju plaisa. Ja esat dzīvojuši jau gana ilgi, tad zināt, ka lietas dzīvē misējas itin bieži. Tieši šajos brīžos ir jāvingrinās padoties, ja vēlaties atbrīvoties no sāpēm un ciešanām. Esošā pieņemšana momentāni atbrīvo jūs no identificēšanās ar prātu un tādā veidā no jauna jūs savieno ar Esamību. Pretestība jau pati ir prāta darbība.

Padošanās ir tīri iekšēja parādība. Tas nenozīmē, ka ārējā līmenī jūs nespējat darboties un mainīt situāciju.

Patiesībā tā pat nav vispārējā situācija, kura ir jāpie­ņem, kad padodaties, tikai mazītiņa tās daļa, ko sauc par Tagadni.

Piemēram, ja jūs iestrēgtu dubļos, jūs taču neteiktu: "Nu labi, es samierināšos, ka esmu iestidzis dubļos."

Samierināšanās nav padošanās. Jums nav vajadzības nevēlamu vai nepatīkamu dzīves situāciju atzīt par

pa­reizu. Nav vajadzības arī sevi maldināt un teikt, ka iestrēgt dubļos nemaz nav tik slikti. Nē. Jūs pilnībā ap­zināties, ka gribat tikt no tiem laukā. Tad jūs sašaurināt savu uzmanību līdz pašreizējam brīdim, to nekādā veidā neapzīmogojot. Tas nozīmē, ka Tagadnē nav vērtēšanas momenta. Tāpēc nav arī pretestības, nav emocionālas negativitātes. Jūs pieņemat šībrīža Esamību. Jūs sākat rīkoties un darāt visu, lai tiktu ārā no dubļiem. Šādu darbību es saucu par pozitīvu. Tā ir daudz efektīvāka nekā negatīva darbība, kas radusies no dusmām, izmi­suma vai vilšanās. Līdz brīdim, kad sasniegts vēlamais rezultāts, jūs turpināt vingrināties un padodaties, at­turoties apzīmogot Tagadni.

Es minēšu kādu vizuālu līdzību, lai paskaidrotu teikto. Iedomājieties, ka naktī ejat pa ceļu un visapkārt ir bieza migla. Taču jums ir spēcīgs gaismeklis, kas spīd cauri miglai un rada šauru, skaidru telpu jums priekšā. Šī migla ir jūsu dzīves situācija, kas iekļauj sevī arī pagātni un nākotni, gaismeklis ir jūsu apzinātā Esamība, savukārt tukšā telpa ir pati Tagadne.

Nepadošanās jūsu psiholoģisko formu — ego čaulu — padara blīvāku un rada spēcīgu nošķirtības sajūtu.

Pasauli sev apkārt un it īpaši citus cilvēkus jūs sākat uztvert kā draudīgus. Rodas apzināšanās neap­gaismotā, nepārvaramā tieksme iznīcināt citus ar sa­viem vērtējumiem, tāpat kā vajadzība sacensties un būt pārākam. Pat daba kļūst par jūsu ienaidnieku, un jūsu uztvere un interpretācijas ir baiļu pilnas. Garīgā slimība, ko saucam par paranoju, ir tikai nedaudz spēcīgāka šī tik ierastā, taču disfunkcionālā apziņas stāvokļa forma.

Ne vien jūsu psiholoģiskā, bet arī fiziskā forma — jūsu ķermenis — pretojoties kļūst blīvs un nekustīgs.

Dažādās ķermeņa daļās rodas spriedze, un saraujas arī pats ķermenis. Dzīves enerģijas brīvā plūsma, kas ir loti būtiska netraucētai ķermeņa darbībai, tiek krietni ierobežota. Fiziskas nodarbības un noteikti fiziskas terapijas veidi var palīdzēt atjaunot šo plūsmu, tomēr, ja vien ikdienā nevingrināsieties padoties, tas sniegs tikai īslaicīgu atvieglojumu, jo iemesls — pretestība — nebūs iznīcināta.

Jūsos ir kaut kas tāds, ko dzīves situāciju ietekmē­jošie apstākļi nespēj iespaidot, un tikai ar padošanās palīdzību jūs varat tam piekļūt. Tā ir jūsu dzīve, jūsu paša Esamība, kas ārēji pastāv kā bezgalīgā Tagadnes valstība. Šīs dzīves atrašana ir tā pati "tikai viena lieta, ko vajaga", par ko runāja Jēzus. s Ja dzīves situācija šķiet neapmierinoša vai neciešama, tikai iepriekš tai padodoties, jūs varat salauzt neapzināto pretestības modeli, kas padara šo situāciju mūžīgu.

Padošanās ir pilnībā savienojama ar dažādu darbību veikšanu, pārmaiņu uzsākšanu un mērķu sasniegšanu.

Taču padošanās stāvoklī jūsu darītajā ieplūst pilnīgi cita veida enerģija, cita kvalitāte. Padošanās savieno jūs ar enerģijas avotu — Esamību, un, ja darbībā ir ielikta Esamība, tā kļūst par prieka pilnu dzīves enerģijas go­dināšanu un ved jūs vēl dziļāk Tagadnē. Ar nepretošanos jūsu apziņas kvalitāte, un tādējādi arī visu jūsu darbību kvalitāte neapšaubāmi tiek paaugstināta. Rezultāti būs tie, kas atspoguļos šo kvalitāti. Mēs to varētu saukt par "padošanās darbību". Tas vairs nav darbs, kādu esam pazinuši tūkstošiem gadu. Vēl lielā­kam pulkam cilvēku iegūstot apskaidrību, vārds strādāt pamazām izzudīs no valodas un, iespējams, tā vietā tiks radīts kāds cits.

Tieši apziņas kvalitāte pašreizējā brīdī ir galvenais noteicējs pār to, kādu nākotni jūs pieredzēsiet, tāpēc padošanās ir visbūtiskākā lieta, ko iespējams darīt, lai radītu pozitīvas pārmaiņas. Jebkura rīcība būtībā ir sekundāra. Patiesi pozitīva darbība nevar rasties no tāda apziņas stāvokļa, kurā nav padošanās.

Cik saprotu, tad, atrodoties situācijā, kas ir nepatīkama vai neapmierinoša, un pilnībā pieņemot mirkli, kāds tas ir, vairs ne­būs ne ciešanu, ne nelaimju. Es būšu pacēlies tām pāri. Tomēr es vēl aizvien nespēju īsti

saprast, kur radīsies tā enerģija vai mo­tivācija, kas liks sākt rīkoties un radīs pārmaiņas, ja cilvēkā nebūs noteikts daudzums neapmierinātības.

Padošanās stāvoklī jūs ļoti skaidri redzat, ko ir ne­pieciešams darīt, un rīkojaties, pilnībā koncentrējoties uz pašreizējo darbību. Mācieties no dabas — pavēro­jiet, cik tajā viss ir pabeigts un kā atklājas brīnums — dzīve bez neapmierinātības vai ciešanām. To ir teicis arī Jēzus: "Pavērojiet lilijas, kas ne vērpj, ne auž."

Ja jūsu vispārīgā situācija ir neapmierinoša vai ne­patīkama, izdaliet atsevišķi šo mirkli un padodieties esošajam. Tas ir gaismeklis, kas iziet cauri miglai. Tad ārējie apstākļi pārtrauc kontrolēt jūsu apziņas stāvokli. Jūs vairs neļaujaties reakcijām un pretestībai.

Pēc tam paskatieties uz attiecīgās situācijas speci­fiku. Pajautājiet sev, vai ir iespējams kaut ko darīt, lai kaut ko mainītu, uzlabotu vai atbrīvotos no šīs situā­cijas. Ja ir, tad attiecīgi arī rīkojieties. Koncentrējieties nevis uz tām 100 lietām, ko plānojat darīt vai kas būtu jādara kaut kad nākotnē, bet uz to vienu, ko varat izdarīt tieši šobrīd. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu neko plānot. Ļoti iespējams, ka tieši plānošana ir vienīgā lieta, ko šobrīd iespējams darīt. Taču pārliecinieties, ka neesat sācis skatīties "mentālās filmas" — projicēt sevi nākotnē, tādējādi zaudējot Tagadni. Iespējams, ka veiktā darbība augļus nenesīs uzreiz. Kamēr tas nenotiek — nepretojaties esošajam. Ja nav iespējams neko mainīt un jūs nevarat no šīs situācijas arī atbrīvoties, tad iz­mantojiet to, lai padotos vēl intensīvāk, lai ieietu vēl dziļāk Tagadnē, vēl dziļāk Esamībā. Ieejot bezgalīgajā Tagadnes dimensijā, bieži vien visdīvainākajā veidā kaut kas mainās, jums pašam neko nedarot.

Dzīve jums sāk palīdzēt un sadarbojas ar jums. Tādi iekšējie faktori kā bailes, vainas apziņa vai kūtrums, kas agrāk atturējuši no kādas darbības veikšanas, pazudīs savas esības apzināšanās gaismā.

Nejauciet padošanos ar frāzēm, kas pauž attieksmi — "mani tas vairs nespēj satraukt" vai "man ir pilnīgi vienalga". Ieskatoties dziļāk, mēs redzam, ka šāda veida attieksme patiesībā ir aizvainojuma formā slēpta negativitāte, tāpēc tā nav vis padošanās, bet gan slēpta pre­tošanās. Padodoties vērsiet savu uzmanību uz iekšieni, lai pārbaudītu, vai ir palikušas kādas pretošanās pē­das. To darot, esiet ļoti modri, citādi daļa pretestības, kādas domas vai apzināšanās neapgaismotu emociju formā, var turpināt slēpties kādā tumšā stūrī.

NO PRATA ENERĢIJAS UZ GARĪGO ENERĢIJU Atbrīvoties no pretestības — to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Es vēl aizvien īsti nesaprotu, kā tas paveicams. Jūs sakāt — padodoties, taču jautājums paliek: "Kā tas izdarāms?"

Sāciet ar apzināšanos, ka pretestība tiešām pastāv. Esiet tur, kad tas notiek, kad radusies pretestība.

Pavē­rojiet, kā jūsu prāts to rada, kā tas uzlīmē etiķeti situā­cijai, jums pašam un citiem. Pavērojiet iesaistīto domu procesu. Sajūtiet savu emociju enerģiju. Apzinoties savu pretestību, jūs redzēsiet, ka tai nav jēgas.

Koncentrējot visu savu uzmanību uz Tagadni, apzināšanās neap­gaismotā pretestība tiek padarīta par apzināšanās ap­gaismotu, un tādējādi tā izzūd. Jūs nevarat apzināties un būt nelaimīgs vienlaicīgi — apzināties un būt negā­ciju pārņemts. Negativitāte, skumjas vai ciešanas no­zīmē, ka pastāv pretestība, un pretestība vienmēr ir apzināšanās neapgaismota.

Es taču varu apzināties arī to, ka esmu nelaimīgs?

Vai jūs izvēlētos būt nelaimīgs? Ja jūs to neizvēlē­jāties, kā gan tāds kļuvāt? Kāda tam ir jēga? Ko tas tur pie dzīvības? Jūs sakāt, ka apzināties savas nelaimīgās emocijas, taču patiesībā esat identificējies ar tām un tur­pināt to darīt ar nepārtrauktas domāšanas palīdzību. Tas notiek neapzināti. Ja jūs apzinātos, pareizāk sakot, pilnībā atrastos Tagadnē, tad visa negativitāte gandrīz momentāni pazustu. Tā nespētu pastāvēt Tagadnē. Tā var pastāvēt tikai tad, ja Tagadnes nav. Pat sāpju ķer­menis nespēj ilgi pastāvēt jūsu klātbūtnē.

Neesot Ta­gadnē, jūs saglabājat savas ciešanas dzīvas, dodot tām laiku. Laiks ir to asinis. Atņemiet tām laiku, intensīvi apzinoties pašreizējo brīdi, un tās izzudīs. Bet vai jūs maz gribat, lai tās izzūd? Vai jums patiešām pietiek? Kas gan jūs būsiet bez savām ciešanām?

Kamēr nesāksiet izkopt padošanos, garīgā dimen­sija jūsu izpratnē būs tikai kaut kas, par ko var izlasīt grāmatās, parunāties, sajūsmināties, pārdomāt vai kam ticēt — vai arī neticēt, pilnīgi vienalga. Tur nebūs ne­kādas starpības. Kamēr jūs nepadosieties, tā nekļūs par pastāvīgu jūsu dzīves realitāti. Kad esat padevu­šies, tad enerģija, ko izstarojat un kas vada jūsu dzīvi, ir ar daudz augstāku frekvenci nekā prāta enerģija, kas vēl aizvien valda pār pasauli. Šī enerģija, kas radījusi sociālās, politiskās un ekonomiskās mūsu civilizācijas struktūras un nepārtraukti apliecina sevi ar izglītības sistēmas un masu informācijas līdzekļu palīdzību. Ar padošanos šajā pasaulē ienāk garīgā enerģija. Tā nerada ciešanas ne jums, ne citiem cilvēkiem, ne arī kādai citai dzīvības formai uz šīs planētas. Pretēji prāta enerģijai, tā nepiesārņo zemi un nav pakļauta polāro pretstatu likumiem, kas nosaka, ka nekas nepastāv bez sava pretmeta, ka nevar būt labais bez sliktā.

Cilvēki, kas darbojas ar prāta enerģijas palīdzību, un tā vēl aizvien ir lielākā zemes iedzīvotāju daļa, tā arī neapzinās garīgās enerģijas Esamību. Šī enerģija pieder citai rea­litātes kārtībai un tā radīs citādāku pasauli, kad pie­tiekami liels cilvēku daudzums beidzot būs padevies, tādējādi absolūti atbrīvojoties no negācijām. Ja Zeme izdzīvos, tieši šī enerģija būs tā, kas piemitīs tās iedzī­votājiem.

Jēzus runāja par šo enerģiju, kad teica savu slaveno Kalna sprediķi: "Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi." Tā ir klusa, taču intensīva Tagadne, kas iznīcina prāta neapzinātos modeļus. Kādu laiku tie vēl var dar­boties, taču tie vairs nevadīs jūsu dzīvi. Ārējie apstākļi, kuriem iepriekš pretojāties, drīz pēc padošanās arī mai­nās vai izzūd. Tagadne ir spēcīga cilvēku un situāciju pārveidotāja. Ja apstākļi nemainās momentāni, spēja pie­ņemt Tagadni ļauj pacelties tiem pāri. Jebkurā gadī­jumā, jūs esat brīvs.

PADOŠANAS PERSONISKAJĀS ATTIECĪBĀS Un kā paliek ar cilvēkiem, kas grib izmantot, manipulēt vai iegūt kontroli pār mani? Vai man jāpadodas arī viņiem?

Viņi ir atrauti no Esamības, tāpēc neapzināti cenšas iegūt enerģiju un spēku no jums. Tā ir taisnība, ka vie­nīgi neapzināšanās stāvoklī esošs cilvēks centīsies iz­mantot vai manipulēt ar citiem, tomēr taisnība arī, ka tikai šādam cilvēkam ir iespējams tikt izmantotam. Pre­tojoties vai mēģinot apkarot citu neapzināšanās ne­apgaismotu uzvedību, arī jūs pats zaudēsiet apziņas modrumu. Taču padošanās nenozīmē, ka ļaujat ne­apzināšanās stāvoklī esošiem cilvēkiem sevi izmantot. Nemaz ne. Ir pilnīgi iespējams pateikt skaidru un stin­gru "nē" kādam cilvēkam vai situācijai, aiziet no tiem prom un vienlaicīgi atrasties iekšējas nepretošanās stāvoklī. Sakot "nē" kādam cilvēkam vai situācijai, ļau­jiet šai atbildei veidoties nevis no reakcijas, bet gan no atklāsmes, no skaidras apzināšanās par to, kas jums šajā brīdī ir vajadzīgs. Ļaujiet tam būt bezreakcijas "nē", augstākās kvalitātes "nē", tādam "nē", kas ir brīvs no negativitātes un nerada tālākas ciešanas.

Man šobrīd darbā ir ļoti nepatīkama situācija. Esmu centies tai padoties, taču tas nav iespējams. Manī ir pārāk daudz, pre­testības.

Ja nespējat padoties, momentāni rīkojieties: sāciet runāt vai dariet kaut ko, lai mainītu šo situāciju, vai arī atbrīvojieties no tās. Uzņemieties atbildību par savu dzīvi! Nepiesārņojiet savu skaisto, starojošo iek­šējo Esamību, un nepiesārņojiet ar negativitāti arī Zemi. Lai kas arī notiktu, neļaujiet ciešanām rast mā­jokli jūsos.

Ja nespējat darboties, piemēram, atrodaties cietumā, tad jums ir tikai divas iespējas: pretoties vai padoties.

Ierobežojumi vai iekšēja brīvība no ārējiem apstākļiem. Ciešanas vai iekšējs miers.

Vai nepretošanos vajag praktizēt arī ārējā dzīvē, piemēram, nepretojoties vardarbībai, vai arī tā attiecas tikai uz mūsu iekšējo dzīvi?

Jums ir jādomā tikai par iekšējo aspektu. Tas ir sva­rīgākais. Protams, tas pārvērtīs arī ārējās dzīves ievirzi, jūsu attiecības un tā tālāk.

Pēc padošanās attiecībās ļoti daudz kas mainīsies. Ja nespējat pieņemt esošo, tas nozīmē, ka nespēsiet pieņemt arī nevienu cilvēku tādu, kāds viņš ir. Jūs spriedīsiet, kritizēsiet, līmēsiet etiķetes, noraidīsiet vai centīsieties kādu pārvērst. Vēl jo vairāk, nepārtraukti padarot Tagadni par līdzekli sava mērķa sasniegša­nai nākotnē, arī katrs satiktais vai tuvais cilvēks būs tikai šāds līdzeklis. Attiecības — un otrs cilvēks — tad bieži ir svarīgs tikai sekundāri, vai pat vispār nav sva­rīgs. Tad primārais ir tas, ko varat iegūt no šīm attie­cībām, vai nu tas būtu kāds materiāls labums, varas apziņa, fiziska bauda vai kāda cita ego apmierināša­nas forma.

Es jums paskaidrošu, kā padošanās var palīdzēt at­tiecību veidošanā. Iesaistījušies strīdā vai kādā konflik­tsituācijā ar partneri vai kādu citu tuvu cilvēku, sāciet novērot, cik ļoti cenšaties aizsargāties, kad jums uz­brūk, un sajūtiet savas agresijas spēku, kad uzbrūkat otram cilvēkam. Pavērojiet, kā esat pieķēries saviem uzskatiem un viedokļiem. Sajūtiet mentāli emocionālo enerģiju aiz tieksmes pierādīt savu taisnību un padarīt otru par slikto. Tā ir ego prāta enerģija. To atzīstot un sajūtot kā pilnīgi iespējamu, jūs padarāt to apzināša­nās apgaismotu. Kādu dienu strīda vidū jūs pēkšņi sapratīsiet, ka jums ir izvēle un jūs varat atteikties no savas reakcijas — tikai lai pavērotu, kas notiks. Jūs padodaties. Es nedomāju atteikšanos no reakcijas, sakot: "Nu labi, tev taisnība." Turklāt darot to ar tādu izteik­smi sejā, kas vēsta: "Es paceļos pāri šīm bērnišķībām." Tā būs vienkārši pretestības pārcelšana citā līmenī, kur vēl aizvien valda ego prāts, kas pieprasa sava pārākuma atzīšanu. Es runāju par atbrīvošanos no visa mentāli emocionālās enerģijas lauka jūsu iekšienē, kurš cīnās par varu.

Ego ir viltīgs, tāpēc jums jābūt ārkārtīgi modriem, pilnībā jābūt Tagadnē un ļoti godīgiem pret sevi, lai iz­prastu, vai patiešām esat atbrīvojies no prāta važām un identifikācijas ar mentālu pozīciju. Ja pēkšņi sajūtaties ļoti viegli, skaidri un esat mierīgs, tad tā ir nepārpro­tama zīme, ka esat pilnībā padevies. Un tad pavērojiet, kas notiek ar otra cilvēka mentālo pozīciju, jo jūs vairs nedodat tai enerģiju ar savu pretošanos.

Kad identifi­cēšanās ar mentālām pozīcijām ir izbeigta, sākas pa­tiesa saskarsme.

Nu bet kā lai nepretojas, saskaroties ar vardarbību, agresiju un tamlīdzīgām lietām ?

Nepretošanās nenozīmē nedarīt neko. Tā nozīmē, ka "darbība" nenāk no reakcijas. Atcerieties to dziļo gudrību, ko izmanto Austrumu cīņu mākslas nodar­bībās: nepretojieties pretinieka spēkam. Piekāpieties, lai uzvarētu.

To zinot, "nekā nedarīšana", atrodoties intensīvas Ta­gadnes stāvoklī, ir ļoti spēcīgs cilvēku un situāciju pār­veidotājs un dziedinātājs. Dao mācībā ir tāds termins wu wei, kas parasti tiek tulkots kā "bezdarbīgā aktivi­tāte" vai "sēdēšana klusi, neko nedarot". Senajā Ķīnā to uzskatīja par vienu no augstākajiem sasniegumiem vai tikumiem. Tas radikāli atšķiras no bezdarbības parastajā apziņas stāvoklī, jeb, pareizāk sakot, — neap­zināšanās stāvoklī, kas rodas no bailēm, kūtruma vai neizlēmības. Patiesā "nekā nedarīšana" norāda uz iek­šēju nepretošanos un intensīvu modrību.

No otras puses, ja ir nepieciešama darbība, jūs vairs nevada ierobežotais prāts, bet jūs reaģējat uz situāciju no apzināšanās apgaismotās esības stāvokļa. Tad prāts ir brīvs no jēdzieniem, tai skaitā arī vardarbības jē­dziena. Tāpēc — kas gan var paredzēt, ko jūs darīsiet?

Ego tic, ka spēks ir rodams spējā pretoties, tomēr patiesībā tieši pretošanās nošķir jūs no Esamības. Vie­nīgi tur ir rodams patiess spēks. Pretošanās ir vājuma un baiļu izpausme, kas maskējas kā spēks. Tas, ko ego redz kā vājuma izpausmi, patiesībā ir Esamība visā savā tīrībā, šķīstībā un spēkā. Ko ego redz kā spēku, tas ir vājums. Tāpēc ego nepārtraukti darbojas pretestības režīmā un izspēlē neīstas lomas — lai apspiestu "vā­jumu", kas patiesībā ir jūsu spēks.

Kamēr neesat padevies, neapzināta lomu spēlēšana veido lielāko daļu no cilvēku mijiedarbības. Padodo­ties jums vairs nav nepieciešama aizsargsistēma un maskas. Jūs kļūstat ļoti vienkāršs, patiesi īsts. "Tas ir bīstami," saka ego. "Tevi sāpinās. Tu kļūsi viegli ievai­nojams." Ego, protams, nezina, ka, tikai atbrīvojoties no pretestības un kļūstot "ievainojamam", ir iespējams atklāt savu patieso un būtisko neievainojamību.

SLIMĪBUPĀRVĒRSTAPSKAIDRĪBA Ja kāds, nopietni saslimis, pilnībā pieņem .savu stāvokli un padodas slimībai, vai tad nepazūd arī vēlēšanās atgūt veselību? Apņemšanās pieveikt slimību taču vairs nepastāv, vai ne?

Padošanās ir iekšēja esošā pieņemšana bez jebkādiem iebildumiem. Mēs runājam par jūsu dzīvi — šo mirkli; ne­vis par apstākļiem vai nosacījumiem jūsu dzīvē, nevis par jūsu dzīves situāciju. Mēs to jau esam apsprieduši.

Runājot par slimībām, ir tā: slimība ir daļa no jūsu dzīves situācijas. Kā tādai, tai ir gan pagātne, gan nā­kotne. Pagātne un nākotne veido nepārtrauktu situāci­jas turpināšanos, ja vien ar apzināšanās apgaismotās esības palīdzību netiek aktivizēts atbrīvojošais Tagad­nes spēks. Kā jau zināt, aiz dažādajiem apstākļiem, kas veido laikā pastāvošo dzīves situāciju, ir kaut kas dzi­ļāks, daudz būtiskāks —jūsu Dzīve, pati Esamība bez­galīgajā Tagadnē.

Tā kā Tagadnē nav problēmu, tad nav arī slimību. Ticība etiķetei, ko kāds attiecina uz jūsu stāvokli, liek šim stāvoklim saglabāties, dod tam spēku, un no īslai­cīga līdzsvara zuduma tiek izveidota šķietami blīva realitāte. Rodas ne tikai realitāte un blīvums, bet arī turpināšanās laikā, kas agrāk nemaz nepastāvēja.

Kon­centrējoties uz šo mirkli un atturoties no tā mentālas apzīmogošanas, slimība tiek reducēta uz vienu vai ne­daudzām tās izpausmēm: fiziskām sāpēm, vājumu, neēr­tībām vai nespēku. T«s ir tas, kam jūs padodaties — pašreizējam mirklim. Jūs nepadodaties domai par "sli­mību". Ļaujiet ciešanām iegrūst jūs pašreizējā mirklī, intensīvas apzināšanās stāvoklī. Izmantojiet tās apskaid­rības iegūšanai.

Padošanās nepārvērš esošo, vismaz ne tieši. Pado­šanās pārvērš jūs pašu. Kad esat pārvērties pats, pār­vēršas arī visa pasaule, jo pasaule ir tikai spoguļattēls. Mēs par to jau runājām.

Ja, paskatoties spogulī, jums nepatiktu tas, ko ierau­gāt, būtu diezgan nesaprātīgi uzbrukt attēlam. Taču tieši to jūs darāt, nepieņemot esošo. Ja uzbrūkat savam spoguļattēlam, tas, protams, dodas pretuzbrukumā. Ja pieņemat tēlu tādu, kāds tas ir, ja kļūstat pret to drau­dzīgs, tas vienkārši nespēj jums kaitēt. Tādā veidā jūs maināt pasauli.

Ne jau slimība ir problēma. Problēma esat jūs — kamēr vien tiekat ego prāta vadīts. Būdams slims vai nevarīgs, nejūtieties kā izdarījis ko aplamu vai par kaut ko vainīgs. Nevainojiet dzīvi, ka tā ir pret jums netaisnīga, un nevainojiet visā arī sevi. Tā ir pretestība. Ja jūs piemeklējusi smaga slimība, izmantojiet to ap­skaidrības iegūšanai. Visu "slikto", kas atgadās jūsu dzīvē, izmantojiet apskaidrības iegūšanai. Atņemiet sli­mībai laiku. Nepiešķiriet tai ne pagātni, ne nākotni. Ļaujiet tai ienest jūs intensīvā pašreizējā brīža apziņā — un tad pavērojiet, kas notiek.

Kļūstiet par alķīmiķi. Pārvērtiet parastu metālu par zeltu, ciešanas par apziņu, nelaimi par apskaidrību.

Jūs patiešām esat nopietni slims un jūtaties dusmīgs par to, ko nupat teicu? Tad tā ir skaidra zīme, ka

sli­mība ir kļuvusi par daļu no jūsu "es" apziņas un ka šobrīd jūs aizstāvat savu identitāti — tāpat kā aizstāvat slimību. Apstāklim, kas ir apzīmogots kā "slimība", nav nekāda sakara ar jūsu patieso būtību.

KAD NOTIEK NELAIME Kas attiecas uz lielo, vēl apzināšanās neapgaismoto cilvēces daļu, tikai kritiskā, galējā situācijā tā spēs pār­lauzt ego biezo čaulu un piespiest to padoties, lai bei­dzot atmostos. Galēja situācija rodas, kad, notiekot kādai nelaimei vai radikālam apvērsumam, dziļam zaudēju­mam vai ciešanām, visa jūsu pasaule sašķīst drumslās un tai vairs nav nekādas jēgas. Tā ir sastapšanās ar nāvi — psiholoģisku vai fizisku. Ego prāts, šīs pasau­les radītājs, sabrūk. No vecās pasaules pelniem tad var rasties jauna pasaule.

Protams, nav nekādas garantijas, ka tas tiešām no­tiks, taču iespēja pastāv vienmēr. Dažu cilvēku pretes­tība esošajam šādā situācijā pat vēl pastiprinās, un tad tas kļūst par kritienu ellē. Citi varbūt padodas tikai daļēji, taču arī tas viesīs viņos noteiktu dziļumu un rā­mumu, kāda agrāk nav bijis. Ego čaula ieplīsīs, un tādā veidā kaut nedaudz būs saredzams aiz prāta esošais starojums un miers.

Galējās situācijās ir notikuši daudzi brīnumi. Ir dzir­dēts par slepkavām, kas, gaidot nāves soda izpildī­šanu, pēdējās savas dzīves stundās nokļuvuši aiz sava ego un pieredzējuši to dziļo prieku un mieru, kas ro­dams Esamībā. Iekšējā pretestība situācijai viņu iekšienē bija kļuvusi tik intensīva, ka tā radījusi nepanesamas ciešanas, un nav bijis nekādas iespējas paslēpties vai kaut ko darīt, lai no tām izvairītos; nav līdzējusi arī prāta projicētā nākotnes vīzija. Tāpēc viņi bija spiesti pilnībā pieņemt nepieņemamo. Viņi bija spiesti pado­ties. Šādā veidā viņi spēja sasniegt to augsto stāvokli, kas atnes pestīšanu, — pilnīgu atbrīvošanos no pagāt­nes. Protams, ka, atrodoties ierobežotā situācijā, nav iespējams radīt telpu krāšņam brīnumam un pestīša­nai, ja vien neesat padevies.

Tāpēc katru reizi, kad notiek nelaime vai kaut kas nopietni sarežģās — kad saslimstat, zaudējat spēku, māju, bagātību vai kādu sociāli noteiktu identitāti, kad saraujat tuvas attiecības, piedzīvojat lielas ciešanas vai aizsaulē aiziet kāds mīļš cilvēks, vai arī jums pašam draud nāve —, tad apzinieties, ka šai situācijai ir arī otra puse un jūs esat tikai soli no kaut kā neticama — pilnī­gas alķīmiskas pārveidošanās no parastā sāpju un cie­šanu metāla par zeltu. Šo vienu soli sauc par padošanos.

Es nesaku, ka kļūsiet laimīgs šādā situācijā. Jūs tāds nebūsiet. Taču sāpes un bailes vērtīsies par iekšēju mieru un skaidrību, kas nāk no dziļumu dziļumiem — no Nesaredzamās būtības. Tas ir "Dievišķais miers, kas iet pāri cilvēka saprašanai". Salīdzinājumā ar to, laime ir kaut kas diezgan virspusējs. Līdz ar šo starojošo mieru parādās arī izpratne — nevis prāta līmenī, bet gan dziļi jūsu Esamībā —, ka esat nesagraujams un ne­mirstīgs. Tā nav vienkārši ticība. Tā ir pilnīga patie­sība, kam nav nepieciešami ārēji pierādījumi no kāda sekundāra avota.

CIEŠANAS PĀRVĒRST MIERA Esmw lasījis par kādu stoicisma filozofu senajā Grieķijā, kurš, uzzinājis, ka viņa dēls ir gājis bojā nelaimes gadījumā, atbildējis: "Es zināju, ka viņš nav nemirstīgs." Vai tā ir padošanas? Ja ta, tad es to neveļos. Ir dažas situācijās, kuras padošanās šķiet nedabiska un necilvēcīga.

Atšķirtība no emocijām nav padošanās. Taču mēs nezinām, kāds bija šī cilvēka iekšējais stāvoklis, kad viņš teica šos vārdus. Dažās galējās situācijās vēl aiz­vien var būt neiespējami pieņemt Tagadni. Taču vien­mēr ir iespēja padoties.

Pirmā iespēja atbrīvoties no ciešanām ir padoties katram pašreizējā brīža realitātes mirklim. Zinot, ka esošo nav iespējams padarīt par neesošu — jo tas jau eksistē —, jūs sakāt "jā" esošajam vai pieņemat to, kas eksistē. Tad jūs darāt to, kas jums jādara un kas šajā situācijā ir nepieciešams. Pilnībā pieņemot notiekošo,

jūs vairs neradāt nekādas negācijas, nekādas ciešanas un nekādu neapzināšanos. Kad nepretojaties, jūs ap­ņem gaisma un vieglums, un jūs esat brīvs no cīņām.

Katru reizi, kad nespējat pieņemt notiekošo, kad pa­laižat garām šo iespēju — vai nu tāpēc, ka neatradāties pietiekami intensīvi apzināšanās apgaismotajā Tagadnē, lai neļautu parādīties ierastajiem un apzināšanās ne­apgaismotajiem pretestības modeļiem; vai arī tāpēc, ka apstāklis ir tik ārkārtējs, ka šķiet absolūti nepie­ņemams, — ikvienā šādā reizē jūs radāt kādu sāpju un ciešanu formu. Var likties, ka ciešanas ir izraisījusi situācija, tomēr tā tas nav — tas noticis jūsu pretestī­bas dēļ.

Padošanās ir otrā iespēja. Ja nevarat pieņemt ār­pusē notiekošo, pieņemiet to, kas atrodas iekšpusē. Ja nespējat pieņemt ārējos apstākļus, pieņemiet iekšējos. Padodieties sāpēm, izmisumam, bailēm, vientulībai vai jebkurai citai attiecīgajai ciešanu formai. Piedzīvo­jiet to bez mentālas apzīmogošanas. Ieskaujiet to. Un tad pavērojiet, kā padošanās brīnums dziļās ciešanas pārvērš dziļā mierā. Tā ir jūsu "krustā sišana". Ļaujiet tai kļūt par augšāmcelšanos un debesbraukšanu.

Es nesaprotu, kā ir iespējams padoties ciešanām. Kā pats teicāt, ciešanas ir nepadošanās. Kā ir iespējams padoties tam, kam nepadodies?

Uz brīdi aizmirstiet par padošanos. Kad sāpes ir dzi­ļas, visas runas par padošanos droši vien šķitīs veltīgas un bezjēdzīgas tik un tā. Kad sāpes ir dziļas, jums, visti­camāk, būs spēcīga vēlme no tām aizbēgt, nevis pado­ties. Jūs negribat just to, ko jūtat. Kas gan varētu būt vēl dabiskāk? Taču aizbēgt nav iespējams — izejas nav. Bēgt var dažādi — strādājot, lietojot alkoholu un narkotikas, dusmojoties, iztēlojoties nākotni, apspiežot sevi vai vēl kā citādāk —, taču tas neatbrīvos jūs no sāpēm. Ciešanu intensitāte nemazinās, ja padarāt tās apzināšanās ne­apgaismotas. Ja noliedzat emocionālās sāpes, ar tām pie­sātinās visas jūsu domas un darbības, kā arī attiecības. Jūs pārraidāt šīs sāpes kā enerģijas starojumu, un pārējie to uztver instinktīvi.

Cilvēki, kuri neuztur savu apziņu modru, var pat sajust tieksmi jums uzbrukt vai kaut kā sāpināt, tāpat arī jūs varat sāpināt viņus ar neapzinātu savu sāpju projicēšanu. Jūs piesaistāt un izpaužat visu, kas atbilst jūsu iekšējam stāvoklim.

Ja nav atrodama izeja, vienmēr ir ceļš, kas ved cauri. Tāpēc nenovērsieties no sāpēm. Stājieties tām pretī.

Izjūtiet tās pilnībā. Izjūtiet tās — nedomājiet par tām.

Izpaudiet tās, ja nepieciešams, taču neveidojiet prātā no tām scenāriju. Vērsiet visu savu uzmanību uz izjū­tām, nevis pievērsieties kādam cilvēkam, notikumam vai situācijai, kas šķietami tās izraisījuši. Neļaujiet prā­tam izmantot sāpes, lai veidotu no tām upura identitāti. Sevis žēlošana un savu bēdu stāstīšana citiem ciešanas nemazina. Tā kā no savām izjūtām aizbēgt nav iespē­jams, vienīgā iespēja, kā mainīties, ir iedziļināties tajās, citādi, viss paliks pa vecam. Tāpēc veltiet pilnīgu uz­manību tam, ko jūtat, un necentieties to mentāli apzī­mogot. Iedziļinoties savās izjūtās, esiet ārkārtīgi modrs. Sākumā tās var šķist kā kaut kas tumšs un biedējošs; kad parādās tieksme bēgt projām, novērojiet to, tomēr nerīkojieties. Turpiniet koncentrēt savu uzmanību uz sā­pēm, turpiniet izjust skumjas, bailes, šausmas, vientulību un tamlīdzīgi. Turpiniet būt modrs, palieciet pašreizējā mirklī ar visu savu Esamību, ar katru sava ķermeņa šūnu. Tā darot, jūs ienesīsiet gaismu šajā tumsā. Tā ir jūsu apziņas gaisma. Šajā stadijā jums vairs nav jāuztraucas par padoša­nos. Tas jau ir noticis. Kā? Pilnīga uzmanības veltīšana ir arī pilnīga pieņemšana — tā ir padošanās. Pievēr­šoties kaut kam visā pilnībā, tiek izmantots Tagadnes spēks, kas patiesībā ir jūsu esības spēks. Neviens pa­slēpies pretestības gabaliņš nespēj tajā izdzīvot.

Tagadne atņem laiku. Bez laika nevar pastāvēt ne ciešanas, ne negativitāte.

Ciešanu pieņemšana ir ceļojums nāvē. Saskaršanās ar dziļām sāpēm, ļaušana tām būt un to novērošana ir

apzināta došanās nāvē. Šādi "nomiruši", jūs saprotat, ka nāves nav un ne no kā nav jābaidās. Mirst tikai ego.

Iedomājieties saules staru, kas ir aizmirsis, ka pats ir nešķirama saules sastāvdaļa, un maldina sevi, domā­jot, ka ir nepieciešams cīnīties par savu pastāvēšanu un radīt, un pieķerties kādai citai identitātei nevis sau­lei.

Vai šo maldu pārtraukšana nebūtu ārkārtīgi atbrī­vojoša?

Jūs gribat vieglu nāvi? Jūs vēlaties aiziet bez sāpēm, bez agonijas? Tad mirstiet katrā pagātnes brīdī un ļau­jiet apziņas gaismai izgaisināt smago, pie laika piesais­tīto "es", ko uzskatāt par sevi pašu. s KRUSTA CEĻŠ Daudzi cilvēki apliecina, ka Dievu ir atraduši dziļās cieša­nās; kristiešiem ir termins "krusta ceļš", kas acīmredzot nozīmē to pašu.

Tieši par to mēs arī runājam.

Taisnību sakot, šie cilvēki nav atraduši Dievu savās ciešanās, jo ciešanas norāda uz pretestību. Viņi ir atra­duši Dievu padodoties, ar pilnīgu esošā pieņemšanu, uz ko tos piespiedušas spēcīgas ciešanas. Kaut kādā līmenī viņi acīmredzot saprata, ka viņu sāpes ir pašu radītas.

Kā gan padošanos var pielīdzināt Dieva atrašanai?

Tā kā pretošanās ir prāta darbība, tad atbrīvošanās no pretestības, proti, padošanās izbeidz kalpošanu prā­tam — krāpniekam, kas izliekas pārjums, šim mākslīga­jam Dievam. Vērtēšana un negativitāte zūd.

Esamības valstība, ko iepriekš aizsedzis prāts, tad atveras. Pēk­šņi jūsu iekšienē rodas liels klusums, neiedomājama miera sajūta. Un šajā mierā mīt liels prieks. Savukārt priekā ir mīlestība. Un pašā kodolā — svētais un ne­izmērojamais. Tas, kas nav vārdā nosaucams.

Es to neuzskatu par Dieva atrašanu, jo kā gan var at­rast to, kas nekad nav pazudis, kas ir jūsu pašu dzīve?

Vārds "Dievs" ir ierobežots ne tikai tāpēc, ka tūksto­šiem gadu ticis kļūdaini lietots un pārprasts, bet arī tā­pēc, ka netieši norāda uz kādu citu realitāti, nevis uz jums. Dievs ir pati Esamība, nevis eksistence. Šeit nevar būt nekādu subjekta­objekta attiecību, nekādas duali­tātes, nekāda "es un Dievs". Dievišķā apziņa ir visda­biskākā no visām. Apbrīnojams un neizprotams fakts ir nevis tas, ka jūs varat sākt apzināties Dievu, bet gan tas, ka to neapzināties.

Jūsu pieminētais krusta ceļš ir sens veids, kā iegūt apskaidrību, un līdz šim ir bijis arī vienīgais. Taču ne­noraidiet to un nenovērtējiet par zemu tā efektivitāti. Tas vēl aizvien ir efektīvs.

Krusta ceļš ir pilnīgas pārmaiņas. Tas nozīmē, ka vissliktākais jūsu dzīvē, jūsu krusts, kļūst par labāko, kas jelkad ir noticis, piespiežot jūs padoties, "iet nāvē", kļūt par neko, kļūt par Dievu —jo arī Dievs ir nekas. Šobrīd vairumam cilvēku krusta ceļš ir vienīgais veids, kā iegūt apskaidrību. Viņi atmodīsies tikai ar ciešanu palīdzību, tāpēc apskaidrību kā kolektīvu parādību iepriekš vēstīs lieli, satraucoši notikumi. Sis process notiek pēc universāla likuma, kas nosaka apzi­ņas izaugsmi un darbības principus, tāpēc daži gaiš­reģi jau ir vēstījuši par tā atnākšanu. Tas ir aprakstīts, piemēram, Atklāsmes grāmatā vai Apokalipsē, kaut arī ietverts neskaidros un dažreiz pavisam nesaprota­mos simbolos. Dievs nav licis cilvēkiem ciest — cilvēki paši ir radījuši ciešanas — gan sev, gan citiem. Ar no­teiktu aizsardzības līdzekļu palīdzību arī Zeme, kas ir dzīvs, saprātīgs organisms, cenšas sevi pasargāt no straujā cilvēku vājprāta uzbrukuma.

Tomēr tagad jau kļūst vairāk to cilvēku, kuru ap­ziņa ir pietiekami attīstījusies, lai tie nevēlētos vairs ciest un dotos ceļā uz apskaidrību. Jūs varat būt viens no tiem.

Apskaidrība ar ciešanu palīdzību — krusta ceļš — nozīmē tikt ar varu piespiestam nokļūt debesu valstībā.

Jūs beidzot padodaties, jo vairs nespējat izturēt savas sāpes, taču ir iespējams atbrīvoties no sāpēm jau ilgi

pirms šādām ciešanām. Apzināti izvēlēties apskaidrību nozīmē atbrīvoties no pieķeršanās pagātnei un nākot­nei un padarīt Tagadni par savas dzīves galveno cen­tru. Tas nozīmē izvēli atrasties pašreizējā brīdī, nevis laikā. Tas nozīmē teikt "jā" esošajam. Tad jums vairs nav vajadzīgas sāpes. Kā jūs domājat — cik daudz laika vēl vajadzēs, līdz varēsiet teikt: "Es vairs neradīšu jau­nas sāpes, es vairs neradīšu jaunas ciešanas." Cik daudz sāpju vēl būs nepieciešams, lai jūs spētu izvēlēties?

Ja domājat, ka tam nepieciešams vairāk laika, tad to arī dabūsiet, bet piedzīvosiet arī vairāk sāpju. Laiks un sāpes ir nešķirami.

IESPEJA IZVELETIES Kas notiks ar cilvēkiem, kas acīmredzot grib ciest? Man ir draudzene, kuras partneris viņu fiziski aizskar, un viņas iepriekšējās attiecības bija līdzīgas. Kāpēc viņa izvēlas šādus vīriešus un kāpēc atsakās atbrīvoties no šīs situācijas tagad? Kāpēc tik daudzi cilvēki tomēr izvēlas sāpes?

Es zinu, ka vārds izvēlēties mūsdienās ir ļoti iecienīts termins, taču šajā kontekstā tas nav īsti piemērots. Tas liek domāt, ka cilvēks ir "izvēlējies" disfunkcionālas attiecības vai jebkuru citu negatīvu situāciju savā dzīvē.

Izvēle norāda uz apzināšanos — augstas pakāpes ap­zināšanos. Bez tās izvēle nav iespējama. Izvēle rodas tajā brīdī, kad atbrīvojaties no prāta važām un tā no­teiktajiem modeļiem — kad nokļūstat Tagadnē. Līdz šī punkta sasniegšanai, garīgos terminos runājot, ap­ziņa nav modra. Tas nozīmē, ka esat spiests domāt, just un darboties noteiktā veidā — saskaņā ar prāta nosa­cījumiem. Tāpēc Jēzus teica: "Piedodiet tiem, jo tie ne­zina, ko tie dara." Tam nav nekāda sakara ar saprātu vispārpieņemtajā pasaulīgajā nozīmē. Esmu saticis dau­dzus ļoti inteliģentus un izglītotus cilvēkus, kas ir bi­juši pilnībā identificējušies ar savu prātu. Patiesībā, ja mentālā attīstība un palielinātais zināšanu daudzums netiek līdzsvaroti ar attiecīgu apziņas izaugsmi, iespēja piedzīvot nelaimes un ciešanas ir ļoti liela.

Jūsu draudzene ir iestrēguši attiecībās ar partneri, kas dara viņai pāri, un nejau pirmoreiz. Kāpēc? Tāpēc, ka neizvēlas. Prāts, kādu to nosaka pagātne, vienmēr meklē atjaunošanos tajā, ko pazīst un prot. Pat tad, ja tas ir sāpīgi, tas tomēr ir kaut kas pazīstams. Prāts vien­mēr pieķeras pazīstamajam. Nepazīstamais ir bīstams, jo pār to nav kontroles. Tieši tāpēc prātam nepatīk ap­zināties pašreizējo mirkli. Pašreizējā brīža apzināšanās rada ne tikai pārrāvumu prāta plūsmā, bet arī pagāt­nes un nākotnes nepārtrauktībā. Nekas patiesi jauns un radošs nevar ienākt šajā pasaulē, ja nu vienīgi caur šo plaisu — brīvo, bezgalīgo iespēju telpu.

Tāpēc jūsu draudzene, identificējoties ar savu prātu, varbūt no jauna rada pagātnē apgūtu modeli, kurā intimitāte un aizvainojums ir nesaraujami saistīti. Pārmaiņus varbūt tiek izspēlēts arī bērnībā apgūts prāta modelis, saskaņā ar kuru viņa ir nevērtīga un sodāma. Iespējams, ka šī sieviete savas dzīves lielāko daļu iz­dzīvo ar sāpju ķermeni, kas vienmēr meklē arvien jau­nas sāpes, no kā baroties. Viņas partnerim ir pašam savi neapzināšanās modeļi, kas papildina viņējos. Pro­tams, situācija ir egocentriska, taču kas ir šis "es", kurš to radījis? Mentāli emocionāls pagātnes modelis, nekas vairāk. Kāpēc izveidot no tā apziņu par sevi?

Sakot draudzenei, ka viņa ir izvēlējusies apstākļus vai situā­ciju, jūs veicināt savas draudzenes identificēšanos ar prātu. Taču vai tad prāta modelis ir viņa pati? Vai tas ir viņas "es"? Vai viņas patiesā būtība ir iegūstama pagātnē? Parādiet savai draudzenei kā kļūt par vēro­jošo Tagadni aiz domām un emocijām. Pastāstiet viņai par sāpju ķermeni un kā no tā atbrīvoties. Iemāciet vi­ņai iekšējā ķermeņa apzināšanās mākslu. Attēlojiet Ta­gadnes nozīmi. Tajā brīdī, kad viņa spēs ieiet Tagadnē un tādā veidā salauzt savu nosacīto pagātni, viņai būs izvēle.

Neviens neizvēlas prāta darbības traucējumus, kon­fliktus un sāpes. Neviens neizvēlas vājprātu. Tas pastāv, jo cilvēkā nav pietiekami daudz Tagadnes, lai iznīcinātu pagātni, nav pietiekami daudz gaismas, lai

izkliedētu tumsu. Jūs neesat pilnībā šeit. Jūs neesat vēl īsti pamo­dušies, un tikmēr nosacītais prāts valda pār jūsu dzīvi.

Līdzīgi ir tad, ja esat viens no tiem daudzajiem cil­vēkiem, kam ir nesaskaņas ar saviem vecākiem. Ja vēl aizvien nesat sevī aizvainojumu par kādu viņu rīcību, tad joprojām ticat tam, ka viņiem bija izvēle — ka viņi varēja rīkoties citādi. Vienmēr izskatās, ka cilvēkiem ir bijusi izvēle, taču tā ir tikai ilūzija. Kamēr prāts ar tā nosacītajiem modeļiem valda pār jūsu dzīvi — kamēr jūs esat prāts —, kāda gan jums ir izvēle? Nekāda.

Jūsu patiesībā nemaz nav. Stāvoklis, kad esat identificēju­šies ar prātu, ir ārkārtīgi disfunkcionāls. Tas ir vājprāta paveids. Gandrīz katrs cilvēks cieš no šīs slimības, atšķi­ras tikai intensitātes pakāpe. Tajā brīdī, kad to saprotat, aizvainojums vairs nepastāv. Kā gan var apvainoties par kāda slimību? Vienīgā piemērotā atbildes reakcija ir līdzjūtība.

Tātad tas nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par to, ko dara? Man nepatīk šāda doma.

Būdams prāta vadīts, kaut arī jums nav izvēles, jūs vēl aizvien cietīsiet no neapzināšanās sekām un radī­sies vēl lielākas ciešanas. Jūs nesīsiet sevī baiļu, kon­fliktu, problēmu un sāpju nastu. Radītās ciešanas galu galā piespiedīs jūs iziet no apzināšanās neapgaismotā stāvokļa.

Tas, ko jūs teicāt par izvēli, acīmredzot var tikt attiecināts arī uz piedošanu. Apziņai ir jābūt pilnībā modrai un ir jāpa­dodas, pirms iespējams piedot.

Vārds "piedošana" kā termins ir ticis lietots 2000 ga­dus, taču lielākā daļa cilvēku vēl aizvien nesaprot tā nozīmi. Nav iespējams patiesi piedot sev vai citiem, ka­mēr apziņu par savu "es" iegūstat no pagātnes.

Vienīgi saskaroties ar Tagadnes spēku, kas ir jūsu paša spēks, ir iespējama patiesa piedošana. Tas padara pagātni bez­spēcīgu, un jūs dziļi apzināties, ka nekas no jūsu darītā vai jums nodarītā nav spējis pat vismazākajā mērā aiz­skart jūsu patieso, starojošo būtību. Visi priekšstati par piedošanu tad kļūst nevajadzīgi.

Un kā lai es noklustu līdz šādai apziņas pakāpei?

Padodoties esošajam un pilnībā atrodoties Tagadnē, pagātnei vairs nav nekādas varas. Jums tā vairs nav vajadzīga. Atslēga ir esība. Atslēga ir Tagadne.

Un kā es zināšu, ka esmu padevies?

Kad vairs nebūs vajadzības uzdot šādu jautājumu.

PASKAIDROJUMI 1.A. Koestler, The Gost in the Machine, (Arkana, London, 1989), p. 180.

2. Z. Brzezinski, The Grand Fauure (Charles Scribner's Sons, New York, 1989), pp. 239 — 40.

3.A Course in Miracles, (Foundation for Inner Peace, 1990), Introduction 4. R. L. Sivard, World Military and Social Expenditures 1996,16th Edition, VVorld Priorities, Washington D. C, 1996), p. 7.

Ekharts Tolle Tagadnes spēks Ceļvedis uz garīgu apskaidrību Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas apliecība nr. 000330181, Blaumaņa ielā 16/18­2a, Rīga, LV­1011, e­pasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets tipogrāfijā a/s "Preses nams", poligrāfijas grupa Jāņa sēta