VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Vecumnieku sarkanais skārda jumts. Jādomā, ka šis celiņš noslēdzās tieši tur. Pēkšņi ar acs kaktiņu es labajā puse fiksēju kādu kustību. Vainīgie izrādījās divi stalti zirgi, kurus aiz pavadām veda plecīgs vīrietis. Nebija šaubu, ka tas ir meklētais — Jānis Platais. Gribēju pievērst Valta uzmanību, bet viņš jau pats bija ieraudzījis.

— Būs jāiet pāri pļavai, — es sacīju, un mēs tā arī darījām.

Vīrietis mūs pamanīja jau pa gabalu, taču izlikās neredzam.

Es ievēroju zaglīgus skatienus, ko, dzīdams ar cirvja pietu zemē dzelzs mietiņu, viņš no pieres apakšas raidīja uz mūsu pusi. Pēkšņi no tuvējiem krūmiem atskanēja skaļas rejas un izlēk- šoja abi mūsu paziņas.

— Mierā! — vīrietis uzbrēca pērkona balsī, un acumirklī abi varoņi, astes nolaiduši un ausis pieglauduši, iemuka atpa​kaļ krūmos. — Ko jūs te meklējat? — Tas jau zīmējās uz mums.

— Jāni Plato, — Valts atbildēja.

— Tas esmu es.

Pienākuši mēs sarokojāmies, un Kronbergs īsos vārdos iepazīstināja vinu ar stāvokli. Sakrustojis rokas uz krūtīm, vīrietis — viņam nevarēja būt vēl četrdesmit gadu —, nepārtraucot klausījās un, kad Valts apklusa, teica: — Ja jau tēvs par šo notikumu visu izstāstījis, kāda note atkārtot? Varu tikai piebilst — tas spoks patiesi bija šausmīgs. Diez vai tādu pat delīrija murgos varētu ieraudzīt.

Kronbergs paraustīja plecus.

— Cik zināms, tieši tādiem tiem arī jābūt.

— Nesmejieties. Ja jūs būtu redzējuši… Vispār viņš ne ar ko neatšķīrās no dzīva cilvēka, bet acis… seja… Tā bija sāta​niska! Līdz šai dienai — tiklīdz atceros, roka pati meklē glāzīti.

— Vai viņš pārvietojās?

— Nevaru pateikt, pats biju stīvs no bailēm. Bet liekas, ka ne. Vismaz, kamēr es stāvēju. Bet, tiklīdz spēju pakustēt, tā likos prom.

— Pēc kā tas izskatījās? Pēc vīrieša vai sievietes?

Platais nosmīkņājis atteica: — Spoks jau nevar būt sieviešu kārtas. Kur tas dzirdēts — spocene?

— Par to varētu pastrīdēties. Kas viņam bija mugurā?

— Tāds kā apmetnis. Garš, līdz pašiem papēžiem. Melns.

— Zem kokiem droši vien bija tumšs?

— Kā nēģera vēderā.

— Tādā gadījumā kā uz šī fona jums izdevās saskatīt ap​metņa krāsu?

— Hm. Jums taisnība. — Platais izskatījās apmulsis. Pieri saraucis un domīgi vērdamies tālumā, viņš kasīja pakausi. Pēkšņi iedegusī seja atplauka. — Atminējos! Viņu apņēma tādas ka auksts, nedzīvas gaismas oreols! Turklāt no apakšas plūda sarkanīga, it kā degoša ugunskura atblāzma. Izskatījās, ka pats nelabais izkāpis virszemē sagandēt kādam naktsmieru. Acis — zvērojošas ogles. Pēkšņi, kā pārsteigumā, viņš pasvieda gaisā labo roku. Garā piedrukne nobruka, un ar klusu vaidu rēgs… izgaisa! Pazuda un pat sēra smaka nepalika! Šis skats man maksāja uz pāris dienām sabojātu garastāvokli un pusstopu tajā pat naktī. Bet zirgi pazaudēja labākās ganības.

— Vai esat pārliecināts par to, ko redzējāt? — es jautāju.

— Un, ja nu tas bijis tikai cilvēks, kas…

Platais dusmīgi pakratīja galvu.

— Manas acis stāv pierē un netaisās mainīt vietu, bet prāts tāpat. Dzeru ar mēru, nesmēķēju, bet baltās pelītes esmu redzējis vienīgi Madonas zooveikalā. Cilvēks, pat kropls, ir dabisks, bet šis… — Platais saviebās tādā kā derdzīgumā.

— Vai kreiso roku pamanījāt?