Issuu on Google+


Annotation

Jānis Ivars Stradiņš VECĀS KAPSĒTAS SPOKS nordik Rīga Nordik, 1998 Redaktore IEV ZITARE Māksliniece SOLVITA JAKOBSONE © Jānis Ivars Stradinš, 1998 © Noskannējis grāmatu u FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pirmā dala I nodala Ērmīgais viesis II nodala plāns III nodala slepkavība IV nodala V nodala prusts Vi nodala pazudusi vēstule VII nodaļa ruta Grabovska VIII nodala IX nodala tās pašas pēdas X nodaļa Šulers? XI nodala veiksme XII nodala novērošanas postenī XIII nodala divi iebrukumi XIV nodala valta atklājums XV nodala nāve kāršu telpā XVI nodala baigais atklājums XVII nodala vecā kāršu spēlētāja zaudējums XVIII nodala atskats Otra daļa I nodaļa pēdu meklējumos II nodala bitēs III nodala senais nostāsts IV nodaļa V nodala VI nodala atmaskojums VII nodala intriga VIII nodala vecās kapsētas spoks IX nodala Šķirstiņš SAGATAVOŠANĀ Jānis Ivars Stradiņš VECĀS KAPSĒTAS SPOKS


Pirmā dala AZARTA APSĒSTIE


I nodala Ērmīgais viesis Pēc liktenīgā šāviena, kas tik tikko nepārrāva Valta Kronberga dzīvības pavedienu, bija aizritējuši vairāki mēneši. Visu šo laiku draugs aizvadīja atpūšoties un lasot, un tikai retumis, noklausījies kriminālhronikas raidījumu, izteica savus spriedumus par to vai citu atgadījumu. Viņš vēl nebija īsti atkopies, kad, līdzjūtības spiests pret kādu jaunu, nelaimīgu un te man gribas piemetināt — visai daiļu sievieti, piekrita izmeklēt viņas ierosināto lietu. Mēs to nosaucām par atgadījumu ar sudraba pūdernīcu. Lai gan Kronbergs problēmu atrisināja dažās dienās, fiziskās piepūles rezultātā viņa veselības stāvoklis atkal pasliktinājās. Nebija šaubu, ka, tikai pilnīgi atveseļojoties, mans draugs no jauna kļūs par to pašu spēkpilno, gudro un nenogurdināmo cīnītāju pret ļaunumu, kādu es to pazinu no mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Tāpēc turpmākos mēnešus es uzraudzīju viiļu kā māte bērnu, un, lai gan par savu pašaizliedzību man nācās noklausīties ne vienu vien skarbu, bet reizēm — ari ironisku repliku, toties sasniedzu sprausto mērķi — kādā vasaras dienā manā klātbūtnē Valta ārsts paziņoja, ka brūce pilnīgi sadzijusi, iekšējie orgāni kārtībā un viņš var ķer​ties pie darba. Jāatzīstas, ka tieši uz šo brīdi manā skapī gaidīja konjaks, un draugs bija pārsteigts, kad tās pašas dienas pievakarē es sa​gaidīju vinu ar klātu galdu, kuru greznoja minētā pudele. — Ko es redzu, Robert? — apsēzdamies savā vietā un vilkdams no kabatas cigaretes (pēc ievainojuma Kronbergs bija atsācis smēķēt), viņš vaicāja. — Izņemot pienu un tēju vai minerālūdeni, šis galds jau vairākus mēnešus neko citu nav redzē​jis. Tev svētki? — Protams. Ārsts… — es daudznozīmīgi apklusu un, tikai tagad aptvēris līdz galam, Valts nogrozīja galvu. — Padomā tik! Tātad visu šo laiku tu ar mani auklējies, gaidīdams uz vienu — daktera slēdzienu? Es pamāju. — Paldies, vecīt! — viņš īsi pateicās, bet mani šie divi vārdi gandarīja daudz vairāk, nekā to spētu gara un izteiksmīga runa. Tovakar mēs aizsēdējāmies līdz pusnaktij, pārcilādami atmiņā izmeklētās lietas un smeldamies šajā domu apmaiņā ne vienu vien noderīgu atziņu priekšdienām. Tad pēc mana ierosinājuma uzspēlējām šahu. Lai gan salīdzinājumā ar Valtu biju visai viduvējs spēlētājs, šoreiz man izdevās izturēt viņa figūru spiedienu līdz pat galotnei, kurā Kronbergam bija tikai viena bandinieka pārsvars. Vainagojot reto veiksmi, mans karalis ' paguva ieņemt vietu tā priekšā, tādējādi noslēdzot ceļu dāmai. Teorētiski šāds stāvoklis ir līdzvērtīgs neizšķirtam, tomēr vis​maz desmit minūtes ar dažnedažādiem manevriem Kronbergs mēģināja izprovocēt mani uz nepareizu pretgājienu. Tā kā es ietiepīgi nepadevos, redzēdams, ka nāksies samierināties ar puspunktu, Valts uzmeta skatienu sienas pulkstenim. — Jau pāri pusnaktij! Cerību, ka kļūdīsies, acīmredzot nekā​du? — Nekādu, — es apstiprināju. — Vienīgi, ja aizmiegu. — Piedāvāju neizšķirtu! — viņš pastiepa roku, un ar augst​maņa cienīgu vēlību es piekritu: — Lai notiek. Pieņemu piedāvājumu. Mēs kopīgiem spēkiem vācām figūras šaha galdiņa atvilktnē, kad negaidīts tālruņa zvans lika man piecelties. — Vai Kronberga dzīvoklis? — viegli dreboša, tāda kā aizkaitinātas sievietes balss, kurā tomēr nepārprotami jautās vī​rietis, vaicāja. -Jā. — Bušu pie jums pēc trim minūtēm! Gaidiet ar atvērtam durvīm! — runātājs bezierunu tonī izmeta, un īsi pīkstieni lie​cināja, ka savienojums pārtraukts. Kad atstāstīju neparasto sarunu Kronbergam, viņš kļuva domīgs un pēc neliela pārdomu brīža jautāja:


— Tavi secinājumi? — To nav. Saruna bija pārāk īsa, turklāt diez vai to var tā nosaukt, jo es nepaguvu pateikt atbildei ne vārda. Runāja viņš pavēloši, taču balss tik tikko jūtami drebēja. — No vecuma? — Spriežot pēc tembra… Nē. Manuprāt, no uztraukuma. Kronbergs pamāja. — Man ari tā šķiet, jo veids, ar kādu viņš grasās ierasties svešā dzīvoklī, kā arī vēlā stunda apstiprina, ka šis cilvēks baidās. Bet neaizmirsīsim, ka mēs ne vienam vien esam kā dadzis acī, Robert. Būsim piesardzīgi. Bet nu ir laiks — trīs minūtes jau garām. Drauga brīdinājums nāca īstajā brīdī, lai pa bezdarbības mēnešiem iesnaudusies piesardzība tiktu atmodināta. Katram gadījumam es nostājos aizdurvē, bet Kronbergs uzmanīgi pagrieza atslēgu. Līdzko noklakšķēja mēlīte, rokturis pēkšņi tika izrauts no viņa pirkstiem un es nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad priekšnamā iespruka pārsteidzoši maza auguma vīrelis. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņš ir invalīds — nemirkšķinoša, it kā nekustīga acs, roka. kas nevarīgi kā pletne nokarājas gar sānu, kāja, kas pacēlās, tikai sasverot visu augumu pretējā virzienā. Izskatījās, ka viņa labā puse ir triekas ķerta. Neraugoties uz to, viņš kustējās strauji, trauksmaini, un… bezmērķīgi. Šķita, ka kreisā kāja, kompensējot labās nevarību, darbojas ar divkāršu sparu. Ienācējs ar kaut ko atgādināja vēlā rudenī istabā iemaldījušos lielo mušu, kas, zaudējusi spējas orientēties, haotiski dauzās pret sienām un griestiem, meklēdama neesošu izeju. Vispirms viņš apmeta loku ap manu draugu, tad pats ap savu asi, bet, kad kuslais plecs negaidīti aizķērās aiz stenderes, viņa labā kāja negaidīti atcerējās par savām funkcijām. Nākamajā mirklī ciemiņš ar īstu rapierista izklupienu pielēca man klāt. — Kronbergs? — brūnas, lielas, nedaudz izvelbtas acis nemirkšķinot vērās manī. Viņam bija dzeltenīga žults slimnieka seja, kuru padarīja pagalam grūtsirdīgu iezilganie maisiņi zem acīm. Cauri šķidrajiem, pelnu pelēkajiem matiņiem, kas kā viegla pūka klāja iegareno galvaskausu, vīdēja iesārta āda. — Nē, — uzlūkodams no augšas sīkuli un jāatzīstas — nedaudz iztrūcies, es pakratīju galvu. — Kronbergs ir viņš. Pēc kaut kādām viņam vien izprotamām pazīmēm novērtējis apmeklētāju, Valts nekavējoties pārņēma iniciatīvu savās rokās. — Nāciet šurp! — viņš pavēloši pameta ar galvu, aizslēdza durvis un ieveda viesi istabā. — Sēstieties un stāstiet! Bija interesanti noskatīties, kā stingrās, pat nedaudz skarbās izturēšanās ietekmē pakāpeniski mainās nožēlojamā cilvēciņa āriene — acis atgūst spējas mirkšķināt, trulā izteiksme stingajos vaibstos atkāpjas, dodot vietu dzīvībai un saprātam, bet roka sāk darboties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Paklausīgi ieslīdzis krēslā, viņš saguma uft no pieres apakšas aplaida apkārt ašu, zaglīgu skatienu. — Kāpēc tāds teātris? — ar pelēkajām acīm cieši vērdamies vīrelim sejā, Valts bargi vaicāja. — Piedodiet! — ciemiņa balss, zaudējusi spiedzīgo toni, tagad šķita tīri patīkama, — esmu tik apjucis. Man bail! — izteicis to, viņš nodrebēja ar visu augumu. — No kā? Ērmīgais viesis izvilka kabatas lakatiņu un, noslaucījis sviedros spīdošo pieri, tikko dzirdami izdvesa: — Es tūdaļ saņemšos un visu izstāstīšu. Diemžēl solītais laiks ievilkās, un tā saīsināšanai Kronbergs ielēja ari mūsu ciemiņam mēriņu. Spēcinošā malka ietekmē slimīgajos vaibstos uzplauka viegls sārtums un reizē atraisījās ari mēle. — Pateicos! Tas bija pašā laikā. Mans vārds ir Arvīds Šterns. Es, — viņš delikāti nokoda cepuma gabaliņu, — esmu vecpuisis un dzīvoju Tomsona ielā seši. Man pieder neliela celtniecības firma, kurā nodarbināti tikai desmit cilvēki. Tomēr mūsu ienākumi, protams, salīdzinoši, ir krietni vien prāvāki par tāda paša profila partneru pelņu. Tas izskaidrojams ar to, ka firmas veikto pasūtījumu kvalitāte ir


ievērojami augstāka. Jūs jau zināt, cik grūti mazajiem uzņēmumiem savilkt galus nesamērīgo nodokļu dēļ, taču mums, kā par brīnumu, tas līdz šim ir izdevies. Pēdējā laikā bankas kļuvušas pārāk nedrošas un tāpēc… — ciemiņš piepeši pacēla acis un aizdomīgi pār​vaicāja, — vai es runāju ar Kronbergu? Mans draugs sakustējās, it kā gatavotos slieties kājās. — Vēlaties ielūkoties pasē? Šterns pietvīka un, pakratījis galvu, atteica: — Es jums ticu. Ironiski pasmaidījis, Kronbergs palocīja galvu. — Pateicos! To patīkami dzirdēt. Bet turpiniet! Jūs apstā​jāties pie bankām. — Jā. Tātad bankas kļuvušas nedrošas, bet uzņēmuma brīvie līdzekļi kaut kur jāglabā, vai ne? Šajos laikos nevienam nevar uzticēties. — Ciemiņa piemiegtās acis, pārbaudoši pārslīdējušas man, apstājās pie Valta. — Jums jāapsola, ka to, ko pastāstīšu, glabāsiet kā noslēpumu. — Apsolu. — Bet… — Štāls ir mans kolēģis un uz viņu varat paļauties tāpat kā uz mani. Droši vien Kronberga stingrā atbilde izmēza pēdējās šaubas no sīkuļa dvēseles, jo, atviegloti nopūties, viņš atlaidās krēslā un, pārsteidzoši brīvi pārmetis kāju pār kāju, sāka stāstīt. Nosvērtā balss un pašapzinīgā stāja tagad ne ar ko neatgādināja to baiļu izmocīto, trauksmaino un nervozo būtni, kas tikai pirms ceturtdaļstundas parādījās mūsu dzīvokļa durvīs. Neraugoties uz niecīgo augumu, mūsu priekšā sēdēja vīrietis ar nepārprotamu savas vērtības apziņu iegarenajā, pelēcīgajā sejā. Manī šī pārsteidzošā metamorfoza izraisīja antipātijas. Turklāt Šterna skatiens šķita kļuvis tāds kā glūnīgs, likās, ka no viņa plūst kādas nesaskatāmas, viltīgas un savtīgu nodomu piesātinātas strāvas. — Tātad firmas brīvā nauda kaut kur jāglabā, — pieklusinājis balsi, ciemiņš atkārtoja un atpogāja virskrekla augšējo podziņu. — Par banku nevarēja būt ne runas, tāpēc, apsvēris, pamatīgi apsvēris visus par un pret, nolēmu to glabāt mājās. Jūs jau saprotat? Rekets, klaji laupītāji un tā tālāk. Tāpēc aptuveni pirms nedēļas es iegādājos nelielu seifu un iemūrēju to sienā. — Iemūrējāt sienā? — Valts pārjautāja, un manā atmiņā uzpeldēja gandrīz vai piemirstā, mūsu pirmā — atvērtā seifa lieta. — Jā, — vīrelis pamāja. — Pals? — Protams, esmu taču celtnieks, turklāt svešs strādnieks… Vietu man izdevās nomaskēt tik veiksmīgi, ka nezinātājam to atrast nav ne mazāko cerību. Šo darbu paveicu pirms četrām dienām, pirms trim — pārvietoju no firmas skapja uz to naudu, bet aizvakar, pārnākdams no darba, atradu dzīvokli uzlauztu! Kronbergs paliecās uz priekšu, un vina pelēkās acis iedzirk- stījās. — Kas vēl zināja par šo nodomu? — Neviens. — Nevar būt! — Neesmu bildis ne pušplēsta vārdiņa pat grāmatvedim. — Bet draugiem? — Man tādu nav. — Pazinām? Ar to es domāju vājā dzimuma pārstāves. — Kā jau minēju, esmu pārliecināts vecpuisis. Jebkuras, pat visnevainīgākās attiecības ar sievietēm slēpj sevī tikai nepatik​šanas un sabojātus nervus, — viņš ar nelielu pārākuma apziņu atmeta. Redzot sīkuli izriežam krūtis, es ar pūlēm apvaldīju smieklus — tik pārsteidzoši līdzīgu iedomīgam gailēnam viou pada​rīja augstprātīgā poza un smailais, debesīs izslietais deguns. — Tātad iebrukums noticis naudas dēl?


-Jā. — Vai visa paņemta? Šterns palaida sīku smiekliņu. — Laupītāji to neatrada. — Hm… Bet varbūt iebrukuma mērķis bijis cits? — Esmu pārliecināts — nauda. — Neraugoties uz to, ka nedz par seifu, nedz jūsu nodomu nevienai dzīvai dvēselei nebija zināms? Atbildes vietā stāstītājs tikai paraustīja šauros plecus. — Nu labi, pieņemsim, ka jums taisnība. Atvainojiet, ka iejaucos stāstījumā. Turpmāk pacentīšos nepārtraukt. Lūdzu, turpiniet! — Tātad aizvakar pārnākot es atradu dzīvokli uzlauztu. Faktiski viss bija vienkāršāk — durvis stāvēja vaļā. Bet policija, kas ieradās uz manu izsaukumu, konstatēja, ka tās atvērtas ar svešas atslēgas palīdzību. Acīmredzot nezināmais ļaundaris bija atradis kādu, kas derēja manai slēdzenei. Kad iegāju ka​binetā, no tur redzamā skata sastingu kā iemiets. Man pieder liela, no vecākiem mantota bibliotēka, kurā atrodami loti veci un vērtīgi izdevumi. Mans tēvs pēc profesijas bija filologs, un kolekcijas lielākie dārgumi, kurus viņš glabāja tikpat rūpīgi kā dāma savas vērtslietas, — ziemeļvalstu folkloras vienpadsmit sējumi mētājās uz grīdas juku jukām ar mūsu pašu un citvalstu izlaistajām grāmatām. Būtu viņš dzīvs, šī aina vien tam maksātu infarktu. Nebija šaubu, ka aiz stelāžām, bet tās slejas līdz pat griestiem, zaglis meklējis seifu, pareizāk — slēptuvi. Taču, — te vīrelis atkal palaida klusu kā putnela čiepstiens smiekliņu, — neesmu tāds mulkis, lai seifam vietu izvēlētos tik prastā vietā. Protams, viņš dabūja aiziet tukšā, bet es izsaucu policiju. Diemžēl tai neizdevās atrast pat pirkstu nospiedumus. Palicis viens, es tajā pašā dienā nomainīju ārdurvju atslēgu, sakārtoju bibliotēku un gulētiedams nodrošinājos no iebrukuma, aizbarikādējot durvis. Nākamajā dienā, kad atgriezos no darba, viss bija kārtībā, un manī modās cerības, ka, cietis neveiksmi, zaglis būs atteicies no sava nodoma. Tomēr prieki izrādījās pāragri, jo šodien mani sagaidīja tas pats skats, turklāt uz galda es atradu zīmīti: "Rīt četros esi uz Stabu un Tērbatas ielas stūra. Atdosi to, kas tev nepieder. Citādi… S." — Vai paņēmāt to līdzi? — Valts tomēr nenoturējās, nepār​kāpis paša doto solījumu. — Nē. — Žēl, — draugs nogrozīja galvu. — Turpiniet! — Jāatzīstas, ka šoreiz es nobijos ne pa jokam. Vai varat iedomāties, kā jutos, zinādams, ka manā mājā nav nekā man nepiederoša. Absolūti nekā! Pat kniepadatas! Daudzpunkte zīmītes beigās izskatījās pēc trim viena otrai sekojošām lodēm… Bet varbūt… Nē, nesaprotu! Galva iet riņķī! Pieredzes izmācīts, šoreiz nolēmu griezties pēc palīdzības pie privātdetektīva. Šā amata rangu tabulā jūs, Kronberga kungs, nenoliedzami stāvat pirmajā vietā.Tāpēc, noskaidrojis adresi, jau sešos izgāju no mājām. Atverot nama parādes durvis, ielas pretējā pusē es pamanīju gara auguma vīrieti, pāri acīm uzvilktā platmalē. Ieraudzījis mani, viņš steigšus novērsās. Tas bija tik aizdomīgi! Aizvēris durvis, nogriezos pa labi un pēc dažiem soliem it kā nejauši atskatījies, ieraudzīju garo sev aiz muguras. Nebija šaubu — mani izseko! Gribēdams izlikties, ka ne​esmu vinu pamanījis, iegāju tuvākajā veikalā un, nopircis ziepju gabaliņu, devos atpakaļ. Lai gan šoreiz garo nekur neredzēju, toties ar muguru jutu ciešu skatienu. Atgriezies dzīvoklī, sāku notikušo pārdomāt. Bija skaidrs, ka līdz rītdienai man nekas nedraud. Bet pēc noliktā laika viens Dievs to zina, kas notiks. Ko darīt? Skaidrs, ka es nedrīkstēju iet pie jums, lai neizraisītu… Ko darīt? Un tad es nolēmu nogaidīt un ap pusnakti, pārģ��rbies, izmainījis gaitu, stāju, sejas izteiksmi, cerot, ka slepenlīža devies atpūsties, atkārtoti doties pie jums. Tā arī izdarīju. Pa ceļam, lai lieki nebūtu jākavējas svešās kāpņu telpās, piezvanīju, un te nu es esmu. Laikam izskatījos diezgan dīvaini, kad ierados? — Diezgan… — Valts, viegli pasmīnējis, piekrītoši palocīja galvu. — Vai tas ir viss? — Viss, — Šterns kā atvieglojumā par izpildītu pienāku​mu tikko dzirdami nopūtās.


Kronbergs piecēlās un, cigareti kūpinādams, sāka mērot paklāju no vienas malas līdz otrai. Rūpēs savilktā piere un satum- sušais skatiens liecināja, ka viņš kaut ko spraigi apsver. Es, dziļi iestidzis savā atzveltnī, paslepšus pētīju mūsu viesi, kas, nezinādams, kur likt rokas, ar abu pirkstu galiem izdauzīja uz ceļgaliem kaut ko līdzīgu marša ritmam. Šterns bija ģērbies tumši pelēkā džemperī ar stāvu apkakli, tādas pat krāsas biksēs un slēgtās, melnās ādas kurpēs ar vismaz centimetru biezu pazoli. Lai gan savu tērpu vīrelis bija izvēlējies ar nolūku iespējami mazāk pievērst sev uzmanību, tik karstam laikam gaužām nepiemērotais apģērbs noteikti izraisīja garāmgājēju pretēju efektu. Viesa pelēcīgā seja spīdēja no sviedriem. Viss liecināja, ka viņam nav ne mazākā priekšstata par primitīvākajiem maskēšanās līdzekļiem un principiem. Atminējies, kā viņš iedejoja mūsu priekšnamā, es gluži neviļus pasmaidīju. Kronbergam acīmredzot mana nodarbošanās un, kā parasti, ari secinājumi nepaslīdēja garām — es pamanīju viņa acīs tādu kā sava smaida atblāzmu. Apsēdies iepretim ciemiņam, viņš jautāja: — Tātad jūs vēlaties, lai mēs noskaidrojam — kas, kādos nolūkos ielauzies jūsu dzīvoklī un bez abām šīm ļaundarībām vēl ķēries pie šantāžas? — Nolūki ir zināmi. Kas? Tas ir galvenais. Ja noskaidrosiet, savāksiet nepieciešamos pierādījumus un nodosiet nelieti tie​sai, es neskopošos. Valts pamāja. — Lai to izdarītu, man nāksies jums uzdot vairākus jautā​jumus. Šterna pirksti aprima. Atgāzies pret atzveltni, viņš sakrus​toja rokas uz krūtīm un teica: — Es klausos. — Pirmais. Vai pēc ielaušanās ir kaut kas pazudis? Kāda vērtīga lieta vai citā vietā nolikta nauda? Pacentieties atbildēt pēc iespējas precīzāk. — Nav. Pat saimniecības nauda. Redziet, es to glabāju nelielā šķirstiņā, grāmatplauktā. Šķirojot izsvaidītās grāmatas, vienā kaudzē ar tām atradu arī šo lādīti. Nauda bija izbirusi sējumu starpā, un vēlāk es to salasīju. Netrūka pat santīma. Kronbergs savilka uzacis. — Bet jūs apgalvojāt, ka iebrucējs tīkojis pēc naudas. Kāpēc tad viņš nepaņēma šo? Droši vien miljons tur nebija, taču mūsu laikos… — Četrdesmit pieci lati un septiņpadsmit santīmi, — ar sīkstuļa cienīgu precizitāti paziņoja Šterns. — Nu, lūk! Tik niecīga summa nav, lai būtu par grūtu pieliekties, vai ne, Robert? Viesis pakratīja galvu. — Es domāju, ka bandīts meklēja tikai seifu, bet lādīti, kas viņam traucēja izvākt no plauktiem grāmatas, pat neat​vēris, ielidināja kopējā kaudzē. Tur no trieciena vāciņš atlēca vaļā un nauda izbira. — Var jau būt, var jau būt. Vai tā bija papīra banknotēs? — Jā, tikai pieci lati sīkākās vienībās — lata un divlatu monētās. . — Skaidrs. Bet tagad visai svarīgs jautājums — vai šurpceļā jums kāds sekoja? Šterns pakasīja ar šķidrajiem matiņiem klāto pakausi un atzinās: — Biju tā iztrūcies, ka pieliku visas pūles, lai mani ne​pazītu. Kronbergs pasmaidīja. — Ja jums tas izdevās tikpat mākslinieciski kā mūsu priekšnamā, šaubām tiešām nav pamata… — lāi gan viņš nenobei​dza, mūsu viesis, šķiet, pārprata Valta vārdos ieslēpto ironiju. Mans draugs paņēma pelnutrauku, kūpinādams cigareti, aizgāja līdz logam un, atstūmis sāņus aizkarus, pavērās laukā. No savas vietas es saskatīju pretējā nama melno kori, bet virs tās, gluži kā dienai austot — gaišu, zilganpelēku debess svītru. — Baltā nakts… Par spīti vēlajai stundai, droši vien ielās gājēju netrūka? Brīnišķīgs laiks pastaigai. Romantisks. — Jā. Sevišķi daudz bija jauniešu — iereibušu un klaigājošu miera traucētāju. Nesaprotu, kur


policija skatās! Vismaz pāris vietās man nācās noklausīties visai aizvainojošas replikas. — Kādas? — es, neslēpdams ziņkāri, pavaicāju. — Re, kā satuntuļojies! Laikam dodas polu iekarot… Vai: šis droši vien no džungļiem, pie mums auksts… Un tā tālāk. — Nekas, — Kronbergs sacīja, — par laimi, esat sveiks un vesels. Bet tagad, Šterna kungs, pastāstiet par saviem apsvērumiem. Kas, kad un kur varēja uzzināt par jūsu nodomu pārvietot uzņēmuma naudu uz savu dzīvokli? Citādāk jūsu versija neiztur kritiku. Pacentieties uztaustīt savā atmiņā kādu aizdo​mīgu epizodi. Iespējams, ka, pavelkot aiz šī diedziņa, mums izdodas izvilkt dienasgaismā ļaundari. Mazais vīrelis noliedzoši pakratīja galvu. — Esmu jau mēģinājis. Diemžēl no tā nekas neiznāca. Viena migla… Nevar neviens to zināt! Nevar! Valts tikko manāmi pavīpsnāja un, izpūtis mazu, virmojošu dūmu aplīti, teica: — Klausieties manu versiju. X kungs no jūsu firmas pamana, ka no skapja pazudusi nauda. īsi pirms tam kāds viņam stāstījis, ka redzējis jūs iegādājamies seifu. Nedaudz pakasījis aiz auss, minētais kungs izdara attiecīgus secinājumus un ķeras pie darba. Kā jums patīk? Protams, ir savas vājās vietas, taču visumā man liekas diezgan pārliecinoši, vismaz saskanīgi ar jūsu uzskatiem. Šterna seja satumsa. — Par tādu variantu nebiju iedomājies, — viņš atzinās. — Ja apstākli sakristu… — Pie kā bez jums vēl glabājas atslēga no firmas naudas skapja? — Pie grāmatveža Otto Kalka. Naudai skapī ir savs nodalījums, bet no tā atslēgas ir tikai man. Ja gadās iziet, atstāju tās grāmatvedim. Kabinetā Otto un mans rakstāmgalds stāv viens otram iepretim. — Vai telpā ir vēl kāda darbavieta? — Nē. — Kaļķis ir uzticams? — Otto jau pensijā. Galvoju, mans grāmatvedis ir godīgs cilvēks. Pazīstu vinu jau divdesmit gadus. — Pieņemsim. Tomēr uzrakstiet šeit viņa adresi, — Kronbergs piestūma ciemiņam baltu papīra lapu un pildspalvu. — Nepiemirstiet arī savējo un firmas. Tāpat tālruņa numurus. Sīksīkiem burtiņiem uzmetis prasīto, Šterns slēpti nožāvājās. — Es laikam iešu. — Agrāko ekspansivitāti bija nomainījusi izteikta miegainība. — Papildināt savu stāstu vēl ar kaut ko es gluži vienkārši patlaban neesmu spējīgs. Acis pašas no sevis krīt ciet. Valts piecēlās un pasniedza viņam roku. — Tiklīdz kaut ko uzzināsim, es zvanīšu. Laika limits diemžēl ir visai ierobežots. Bet, lai kas notiktu, uz zīmītē nolikto satikšanos iet nedrīkstat. Būtu ļoti labi, ja rītdienu jūs pavadītu mājās. — To viegli nokārtot. — Brīnišķīgi. Pa ceļam uzmanieties. Neuzkrītoši pametiet atpakaļ skatienu — vai kāds neseko. Tikai bez cirka numu​riem! Gaidiet manu zvanu! Tā, īsos vārdos instruēdams, Kronbergs pavadīja viesi līdz izejai, un pēc brīža aiz kuslā auguma aizvērās mūsu dzīvokļa ārdurvis.


II nodala plāns Pēc ciemiņa aiziešanas Kronbergs sadabūja tasīti, uzlika uz plīts tējkannu un, gaidot, kamēr uzvārīsies ūdens, apsēdās pie galda. — Gulēt netaisies? — jau iepriekš zinādams atbildi, es tomēr pajautāju. — Gribu padomāt, turklāt jāpārliecinās, vai Šterns laimīgi ticis mājās. Kafiju dzersi? Saprazdams, ka tik ātri gultā netikt, pamāju. Katra jauna problēma, neatkarīgi no diennakts stundas, lika manam draugam nekavējoties ķerties pie faktu izvērtēšanas. "Kal dzelzi, kamēr karsta," viņš mēdza teikt un tā ari darīja. Šie spraigie pārdomu mirkli, kad notikumi vēl nav sākuši aizēnot cits citu un pirmā informācija svaiga, nereti lāva viņam izdarīt visai būtiskus secinājumus. Ne reizi vien pirmajās stundās izdarītās atziņas deva izmeklēšanai ne tikai noteiktu ievirzi, bet arī izgaismoja tās detaļas, kas no klienta stāstījuma nebija apjaušamas. Un tikpat nepieciešama kā paša smadzeņu mašīna Valtam bija arī mana klātbūtne. Dialogs, šī ne ar ko neaizvietojamā domu apmaiņa, kurā man parasti tika atvēlēta apšaubītāja un noliedzēja loma, mūsu starpā jau sen bija kļuvis par apbusēji atzītu nepieciešamību. Tieši tādu sarunu laikā visspilgtāk atklājās Valta analītiskās spējas. — Nu, — ielējis kafiju un aizkūpinājis jau trešo cigareti pēc kārtas, viņš pavērās manī, — ko tu vari teikt par mūsu klientu? Jāatzīstas, ka mani neizturami māca nogurums, plakstiņi lipa ciet un prāts nemaz nenesās uz diskusiju. Taču, norijis karstu tonizējoša dzēriena malku, drīz vien sajutu nelielu ener​ģijas pieplūdumu. — Neko, — isi izmetis, noliku tasīti uz galda. Valts neslēpti pasmīnēja. — Gribi gulēt, tāpēc negribi domāt, — viņš secināja. — Nu labi. Tādā gadījumā noklausies manus spriedumus un, ja kāds no tiem tev nepatiks vai liksies apšaubāms, pateiksi. Ar mieru? Labi saprazdams, ka tādējādi viņš vēlās mani iesaistīt saru​nā, es tomēr pamāju un ierotījos ērtāk. — Šis Šterns, — draugs iesāka, — manuprāt, ir slimīgi aizdomīgs pret visiem. Bet šī īpašība raksturo cilvēku ne jau no labās puses. Tāds spriež pēc sevis, bet tas nozīmē, ka viņš pats nav sevišķi uzticams. Šterns izteicās, ka draugu viņam nav. Šis fakts, kā ari izdarības ar firmas naudu to apstiprina. Tālāk. Sīkula balsī vairākkārt ieskanējās augstprātīgi toņi, kas diemžēl pie maza auguma vīriešiem ir visai izplatīts netikums. Šādi cilvēki netiek cienīti nedz padoto, nedz paziņu vidū. — Noteikti, — es apstiprināju. — Arī idiotiskā maskarāde apstiprina, ka viņa galva domāšanas ziņā nebūt nav tā izcilākā, lai skatītos uz citiem no augšas. Rezumējot es Šternu raksturotu tā: aizdomīgs, neuzticams, augstprātīgs un aprobežots cilvēks. Nemīlēts un ļoti iespējams — pat nīsts. Vai pārsteidzīgi būtu pieņemt varbūtību, ka iebrukumu dzīvoklī organizējis kāds, gribēdams atriebties? Paraustījis plecus, es atvaicāju: — Kāda jēga? Neredzu. — Jēgu atrast var. Teiksim, zinot, ka Šterns firmas naudu glabā mājās, viņš to pievāc, bet pēc tam, darot notikušo zināmu atklātībai, ar vienu sitienu nogremdē kā uzņēmumu, tā īpašnieku. Redzi, lai firma funkcionētu, bez pārtraukuma jālaiž nauda apgrozījumā — jāiepērk materiāli, jānorēķinās par transporta izdevumiem, jāizmaksā algas un tā tālāk. Ko viņš iesāks, ja piepeši šis avots izsīks? — Bankrotēs. — Pilnīgi pareizi, Robert, — Valts palocīja galvu, — bankrots. Liekas, ka tagad esam pietuvojušies iespējamajam cēlonim. Kam izdevīgs būtu šis bankrots? Bez šaubām, konkurējošajām firmām. Šternam esot augstāka izpildījuma kvalitāte, bet tas nozīmē, ka viņš pastāvīgi kādam nokrejo pasūtītājus.


— Jā! — es iesaucos. — Bet, pastāvīgi to darot, viņa firma var novest līdz bankrotam kādu citu. Turklāt jāņem vērā zemā dzīves līmeņa dēl pamatīgi ierobežotais pasūtījumu skaits pēc tāda veida darbiem. — Tu pareizi esi sapratis. Tagad apsvērsim — vai no šiem secinājumiem ir iespējams izkombinēt versiju. Es piedāvāju sekojošu: kāda ieinteresēta persona, teiksim — līdzīga profila uzņēmuma vadītājs, uzpērk to pašu godkārīgo grāmatvedi Otto Ka|ķi, kas, novērojot Šternu, bez īpašas prāta piepūles noprot priekšnieka nodomu. Tagad atliek ielauzties dzīvokli, pievākt naudu un ar vienu šāvienu noguldīt divus zaķus, bet, iespējams, pat trīs: likvidēt konkurējošu uzņēmumu, tikt pie finansēm un nav izslēgts — atriebt kādu pāridarījumu. Ko tu par to teiksi, Robert? — Te neiederas zīmīte. — Draudi izteikti, lai maldinātu policiju. Paraustījis plecus, es atzinos: — Neko īpašu iebilst nevaru. Valts pasmaidīja un, pavēries pulkstenī, piecēlās. — Iešu piezvanīt, manuprāt, mūsu klientam jābūt jau galā. Kronbergs atgriezās pēc pāris minūtēm un, atbildot uz ma​nu jautājošo skatienu, sacīja: — Viss kārtībā, viņš mājās. — Šternam sekoja? — Nē. Tā viņš domā. Taču nule kā uzpeldēja kāda detaļa, kuru sarunā ar mums viņš netika minējis. Izrādās, ka Šterns mitinās divistabu dzīvoklī. Bibliotēka ir tik prāva, ka izvietota abās telpās. Pirmajā ielaušanās reizē viss bijis izgāzts uz grīdas kabinetā, kas ir arī viņa guļamistaba, bet otrajā — viesistabā. Iznāk, ka, nepaguvis pārmeklēt dzīvokli ar vienu piegājienu, iebrucējs iegriezies tur vēlreiz, lai nodarītu savu darbu līdz galam. Man liekas zīmīga viena detaļa — kā pirmajā, tā otrajā reizē durvis atvērtas ar atslēgu. — Pielāgotu? — Otrreiz policijas vietā Šterns izvēlējās mūs, tāpēc noteikt, kas tā bijusi par atslēgu, nav bijis kam. Bet tā kā slēdzene nav sabojāta… Ko tu par to domā? — Diez vai kāds varētu pielāgot atslēgu divām dažādām slēdzenēm. Vienai vēl var pieļaut, bet divām… — Kas no tā izriet? — Valta pelēkās acis ar skolotāja neatlaidību vērās manējās. Es paraustīju plecus, un reizē ar šo kustību pār mani nāca apskaidrība. — Iznāk, ka tās ir… — es apstājos, lai labāk aptvertu negaidīto domu, un, izmantodams iestājušos klusuma brīdi, Valts turpināja manā vietā: — Abas atslēgas ir izgatavotas pēc parauga. Bet paraugs var būt tikai viens — paša Šterna saiškis! Tātad vajadzīgs tikai noņemt nospiedumus un ljeta darīta. Taču pie saiška jātiek. Kur to izdarīt? Protams, darba vietā, kad karstā laika dēl žakete visu dienu karājas uz krēsla atzveltnes. Tādējādi mums ir dibināts iemesls spriest, ka to izdarījis kāds no viņa firmas darbiniekiem. Ielej man vēl vienu glāzīti, — Valts negaidīti palūdza. — Vienā dienā divi ievērojami notikumi — esmu atzīts par veselu un atgriezies pie darba. Tas nav maz, vai ne? Izpildījis lūgumu, ielēju ari sev un, atgāzies krēslā, pāri glāzes malai uzlūkoju biedru. — Ko konkrēti darīsim? Mans jautājums lika Kronbergam paraustīt plecus. — Nudien nezinu. Visprātīgāk būtu neuzkrītoši papētīt, kuram no firmas darbiniekiem ir iespēja brīvi iekļūt Šterna kabinetā. Ja vien iebrucējs nav superaugstas kvalifikācijas kramplauzis kā, — te viņš pasmīnēja, droši vien atcerēdamies savu prasmi šajā jomā, — tev pazīstama persona, tad atslēgas no​spiedumi paņemti tieši tur. — Bet…


— Tur, Robert. Pēc slēdzenes nomaiņas tas izdarīts loti operatīvi, to apstiprina sekojošais iebrukums. — Kronbergs atglauda no pieres matus un nez kāpēc tādā kā dusmīgā balsī turpināja. — Atklāti runājot, noziedznieka mērķis tik šaurā, kā izklāstīja Šterns, izpratnē, man liekas visai apšaubāms. Izbirstot no lādītes monētām, tās noškindētu. Bet cilvēks, kas riskējis ielauzties svešā dzīvoklī tieši pēc naudas, tik dzīvinošu skaņu nekādā gadījumā nepalaistu garām. Turklāt simtslatu banknotēm nebūt nav vajadzīgs kubikmetru liels seifs… M… jā, — Valts nobraucīja zodu, — šis gadījums sākas ar milzumlielu nezināmo skaitu. — Bet ja nu… — es iesāku, taču, nespēdams uzreiz formu​lēt prātā ienākušo domu, apklusu. — Turpini, — pamudināja mani draugs un, kā paradis, atbalstījās ar elkoņiem pret ceļgaliem un salika kopā pirkstu galus. — Es iedomājos kādu variantu. Precedentu, ja tā var izteikties. Tas vairāk balstīts uz manu intuīciju, bet tā uzstājīgi saka, ka mūsu klients nav visai godīgs cilvēks. — Kāpēc intuīciju? — Valts sacēla uzacis. — Bez tās taču eksistē daudz būtiskākas liecības. — Proti? — Skatiens, kustības, paradums sarunas laikā uzlūkot partneri un vesela virkne citu faktu, kas cilvēku raksturo daudz vispusīgāk nekā iekšlietu ministrijā aizpildīta anketa. Izturēšanās, Robert, ir dvēseles spogulis. Šterns lielākoties vairās lūkoties sarunas biedram acīs. Bet, ja to dara, tad laikā, kad tās vērstas sānus. Ko tas nozīme, šķiet, nav jāpaskaidro. Rokas nemierīgas. Nevis tādas kā nelīdzsvarotam, nervozam vai iebai​dītam cilvēkam, bet meklējošas, taustošas, varētu pat teikt — zaglīgas. Lūpas sakniebtas. Visi šie novērojumi papildina viens otru, tā ka puslīdz droši var sacīt, ka uz šī cilvēka dvēseles gulst ne viens vien traips. Es palocīju galvu. — Pieņemsim. Tad, lūk, man ienāca prātā, ka viņš šo firmai piederošo naudu nebūt nav noslēpis mājās. Varbūt pat, ka tāds seifs vispār neeksistē. — Paskaidro! — Atbilde nav tālu jāmeklē. Vēl pavisam nesen, izmantodami nesamērīgi augstās, banku piedāvātās noguldījumu procentu likmes, apšaubāma godīguma direktori ieguldīja savu uzņēmumu līdzekļus tieši tur. Tam nav nozīmes, ka Šterns izteicās par bankām tik noraidoši. Tādējādi algas gan aizkavējās, reizēm pat par vairākiem mēnešiem, toties procenti krājās noguldītāja kabatās. Un ja nu Šterns rīkojies līdzīgi? Protams, procenti nav tie, kas agrāk. Bet, ja noticis kaut kas tamlīdzīgs, zīmītes saturs kļūst saprotams, vai ne? Kronbergs salika rokas aiz pakauša un atgāzās pret atzveltni. Aizmiglotais skatiens liecināja, ka esmu pamatīgi uzkur- bulejis vina domāšanu. — Jā, — Valts piepeši sacīja, — tā nudien varēja notikt. Runājot par noguldījumu, tas neskan reāli, bet nauda varēja tikt aizdota kādam uz loti augstiem procentiem vai arī ieguldīta darījumā, kas tādus nes. Tādējādi visa pelņa nonāk vina kabatā un dalīties ne ar vienu nevajag. Ja kāds uzož… Tātad no tavas versijas izriet, ka Šternu apdraud vina paša ļaudis? -Jā. — Hm… Acīmredzot nāksies parbaudīt, — Valts piecēlās. Varēja redzēt, ka, lai gan ārsta diagnoze skanēja viennozīmīgi — vesels, taču ievainojums joprojām nedeva manam draugam mieru. Piegājis pie loga, viņš ar delnām atspiedās pret palodzi. — Mums vajadzētu formulēt turpmākās rīcības plānu, kas balstīts uz versiju: Šterns ar negodīgu rīcību ir radījis apstākļus, kas nu sāk apdraudēt pašu. Taču, lai arī kāds draņķis šis vīrelis nebūtu, dzīvība ir dzīvība. Mēs nedrīkstam vinu pakļaut briesmām. Tāpēc līdz četriem mums jāpacenšas noskaidrot pēc iespējas vairāk par vina darbabiedriem un konkurentiem. Un reizē jārūpējas par Šterna drošību, kas, manuprāt, nav atliekams uz pēcpusdienu. Es lieku priekšā sadalīties. Viens no mums ies uz Tomsona ielu novērot klienta dzīvokli, lai negaidīta uzbrukuma gadījumā varētu iet palīgā, tikām otrs darbosies jau pieminētajā darbabiedru un konkurentu


laukā. Tavs izbrīnītais skatiens acīmredzot grib jautāt — kāpēc? Ja zīmītes autors līdz sešpadsmitiem negrasās neko uzsākt, kāpēc jāiet uz Tomsona ielu? -Jā. — Redzi, viens fakts dara mani nemierīgu. Es nožāvājos un pieklājības pēc pavaicāju: — Kāds? — Garais, bez bailēm tikt atklātam, varētu izsekot Šternu līdz pat mūsu dzīvokļa durvīm, bet pēc tam noskaidrot — pie kā tas viesojies tik vēlā nakts stundā. — Un tad? Valts pārmetoši paraustīja platos plecus un uzmeta man pārbaudošu skatienu. — Kā vina vietā rīkotos tu? — Es? Uzzinājis, ka mans… upuris griezies pēc palīdzības pie tādas zvaigznes kā Kronbergs… Hm… Droši vien nolikto tikšanās laiku pārceltu uz agrāku stundu. Valts palocīja galvu. — Pareizi. Ja Šternam plānots uzbrukums, viņš var negaidīt līdz četriem… Izmantojot pazīstamos, man ir lielākas iespējas tikt pie ziņām, tāpēc es strādāšu darbinieku un konkurentu laukā, bet tu dosies uz Tomsona ielu. Iebāz azotē šaujamo un katram gadījumam nomaskējies. Tur viss kas var notikt, un nav izslēgts, ka tava seja kādam ir pazīstama. — No kurienes? — es neticīgi pagrozīju galvu. — Noziedznieku pasaule, Robi, lielu uzmanību pievērš saviem pretiniekiem. Mēs taču nezinām, ar ko esam saķērušies. Ja šie cilvēki ir no recidīvistiem, vari būt pārliecināts — mūsu adrese un āriene tiem zināma ne sliktāk par kriminālkodeksa pārkāptajiem pantiem. No šiem vārdiem man kļuva nedaudz neomulīgi. — Varbūt iesim kopā? — es nedroši ieminējos, bet, pamanījis ICronberga pieri saraucamies, steigšus izlaboju, — nē, nē, iešu viens. Bet mums jāpadomā, ko darīsim četros. — Ap trijiem, — Valta seja noskaidrojās, — es piebraukšu pēc tevis. No turienes taisnā ceļā dosimies uz Stabu un Tēr- batas ielas stūri. Manuprāt, ja līdz tam nekas nebūs noticis, tās pāris stundas viņam briesmas nedraudēs. Zīmītes autoram jāpārliecinās, vai draudi sasnieguši mērķi- Var taču gadīties, ka vīrelis galu galā, nespēdams pārvarēt bailes, ir ar mieru izpildīt prasības. — Šterns pat nezina, par ko ir runa. — Bet šim cilvēkam, savukārt, par to nav ne jausmas, vai ne? Starp citu, par Šterna nezinu es nedodu ne santīma, diemžēl bez vina uz nolikto tikšanos iet vieniem nav nekādas jēgas. Šodien mazais cilvēciņš bija pārāk izbiedēts, lai par to runātu, bet no rīta, izgulējies un attapies, cerams, sapratīs, ka iziet uz iebrucēju pēdām visvienkāršāk un ātrāk ir Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Izliksim vinu redzamā vietā par pievilinātāju, bet paši ierīkosimies slēpnī. — Risks… Kronbergs paraustīja plecus. — Tas ar katru dienu pieaugs, ja cilvēku, kas uzrakstījis draudu vēstuli, neizdosies operatīvi atklāt. Būs vēl jāsauc policija palīgā. Bet viss var iegrozīties daudz vienkāršāk, un tu šo bandītu, bet iespējams — grupu, aizturēsi jau Tomsona ielā… Pēc šiem iepriecinošajiem vārdiem Kronbergs piemiedza ar aci un, novēlējis labunakti, nozuda savas istabas durvīs.


III nodala slepkavība Nākamajā rītā, ieslēdzis visderdzīgāko manām ausīm un sirdij mūziku — metālisko roku, Valts bez mazākās piepūles jau pusseptiņos izdabūja mani no gultas. Uz virtuves galda kūpēja kafija, bet lēzenā šķīvī slējās pamatīga sviestmaižu grēda. — Iestiprinies! — draugs pastūma to uz manu pusi. — Kas paliks pāri, ietin līdzi. Kas zina, kad šodien tiksi pie pusdie​nām. īgni purpinādams sev zem deguna, ar vēl neizgulēto miegu acīs, mehāniski, pat nejuzdams garšu, košļāju sviestmaizi ar desu un laiski, it kā tas attiektos uz citu, apsvēru priekšā stāvošo gājienu uz Tomsona ielu. Agrā stunda uzspieda tādu kā atsvešinātas vienaldzības zīmogu pat uz domu par gaidāmajām briesmām. Taču, kad līdz ar kafijas malku manī ieplūda arī dzīvinoša enerģijas deva, kļuvis manāmi mundrāks, pie​cēlos. — Esmu gatavs. — Nomaskējies, Robi! — pūzdams ventilācijas caurumā cigaretes dūmus, Valts ieteica. — Ja tevi pazīs, nedod Dievs, tik prasti izgāzties. Pēc tam aizbrauksim un kopā izpētīsim apstākļus. Vietu novērošanai nebūt nav tik viegil atrast. Tālab jau tik agri modināju. Kusties, vecīt! Ārienes pārveidošana man aizņēma ne vairāk par desmit minūtēm. Kad ienācu virtuvē, tur mani sagaidīja uzkumpis cilvēks ar neredzīgo zaļajām brillēm, kas aizsedza teju pusi sejas un baltu spieķi labajā rokā. Valts — tas bija viņš —, piekasīgi nopētījis manas rūsganās ūsinas, pāri pierei uzsukāto cekulu un visai vieglprātīgiem zīmējumiem izraibināto virskreklu, apmierināti nokrekškējās un satvēra durvju rokturi. — Ejam! Kopš tuvīnā autostāvvieta bija nekaunīgi uzskrūvējusi cenas, mūsu opelis nakšņoja mājas ārdurvju priekšā. Lai kādam neiekārotos to uzlauzt, Kronbergs bija izvācis visu elektroniku, radioaparātu ieskaitot. Uz ielas aplaidis apkārt ašu, pētījošu skatienu, Valts atslēdza durvis un iesēdās šofera vietā. Salonā škebīgi oda pēc aukstas gumijas un eļļas. Ieslēdzis aizdedzi, draugs pagaidīja, līdz iesilst motors, un pagrieza opela strupo degunu uz Hanzas ielas pusi. Līdz darbadienas sākumam bija atlikusi apmēram stunda, kad mēs apstājāmies Tomsona ielā netālu no vajadzīgā nama. Šī bija mājīga, klusa ieliņa. — Pelēkajā mājā ar sarkano jumtu, — neizkāpjot Valts norādīja uz priekšu, — dzīvo Šterns. Trešais stāvs, septītais dzīvoklis. Viesistabas logs iziet uz šo, bet kabineta un virtuves — uz sētas pusi. Kustamies! Izkāpis Kronbergs acumirkli pārvērtās nevarīgā invalīdā, kas dauzīdams ar balto spieķi pa ietves bruģakmeniem izlikto apmali, stīvā gaitā pārvietojās uz priekšu. Pelēcīgais piecstāvu nams izrādījās pamatigi apbružāts — gan no ārpuses, gan iekšpuses, to nespēja noslēpt pat aizkvēpušie parādes durvju stikli. Izgājuši cauri iebraucamo vārtu ejai, nonācām mājas otrā pusē. Te pletās pagalam aizaudzis dārzs, kurā kopā ar ābelēm auga bērzi, liepas, ķirši un kļavas. Acīmredzot bezsaim- nieku valdīšanas laikā agrākais augļu dārzs bija pārvērties tādā kā mežinā. Aiz kokiem slējās deviņstāvu dzeltenīgu ķieģeļu māja. — No šīs puses novērot botu visērtāk, — pamanījis zem pusnokaltušas ābeles nelielu soliņu, es sacīju. — Jā, bet parādes durvis paliek bez uzraudzības — Tāpat kā no ielas — sētas, — es norādīju uz pusvirus stāvošajām zemajām durvīm, aiz kurām neskaidri varēja saskatīt pakāpienus. — Tie, kas vairās no svešiem skatieniem, drīzāk izmantos sētas ieeju. Bez tam pagalms ir caurstaigājams, turklāt mājas kāpņu telpas logi iziet uz šo pusi, redzi? — es pastiepu roku un, izdzirdis Valta neapmierināto ņurdienu, tūdaļ to nolaidu. — No šejienes var saskatīt katru nācēju.


— Kad saule sāks spidēt stiklos, neko tur neieraudzīsi, — Kronbergs iebilda. — Tas notiks ne agrāk kā pēc četrām, piecām stundām, — novērtējis dienas spīdekļa stāvokli un sagaidāmo pārvietošanās trajektoriju, es teicu, un draugs piekrītoši palocīja galvu. — Jā, pagaidām šī vieta patiesi šķiet visērtākā. Krūmi soliņu aizsedz no trim pusēm, bet no nama iedzīvotāju acīm — koka lapotne. Viens gan man nepatīk — ja kaut kas notiek, kā tu zināsi, kad iet palīgā? Piepeši ar ņaudošu troksni aizkrita ārdurvis un no kāpņu telpas atskanēja ašu papēdīšu spalgā klaudzoņa. Nākamajā mirklī pirmajā kāpņu telpas logā parādījās blondas sievietes galva. Bez grūtībām no dārza puses varēja izsekot, kā viņa kāpj arvien augstāk un augstāk, kā pēc kārtas katra stāva logā pavīd dzelteno matu kupena, līdz ceturtajā stāvā noklaudzēja dzīvokļa durvis. Mēs saskatījāmies. — Šī vieta tiešām nāv pelama, — Kronbergs beidzot atzina. — Ienācēju sejas diez cik labi saskatīt nevar, taču palaist ga​rām arī nav iespējams. Norunāts, šis soliņš būs tavs novēro​šanas postenis. Piepeši Valts sagrāba mani aiz rokas un parāva ābeles ēnā. — Kas noticis? — es izbrīnījos. — Šterns. — Kur? — Trešais stāvs, otrais logs no labās puses. Cauri sīku zariņu smalcei man bez grūtībām izdevās atrast norādīto logu. Pelēcīgajā četrstūrī neskaidri vīdēja vīrieša seja, kurā, tikai labi ieskatoties, pazinu mūsu šīsnakts viesi. Viņš cieši lūkojās dārzā, pēc tam strauji pagriezās un nozuda telpas dziļumā. — Šterns agri piecēlies, — Valts norūca un, piebikstījis man pie pleca, nopietni sacīja, — esi uzmanīgs, Robi! Turi šaujamo pa ķērienam, bet šo iebāz kabatā, — viņš iespieda man rokā mobilo tālruni. — Ja gadījumā viņu ir vairāki, neiejaucies, bet nekavējoties zvani policijai. Numuru tu zini. — Vītolam? — Jā. Atceries, ka Vītola vietā tagad… — Zinu, — es pārtraucu,draugu. — Kapteinis Jānis Lācis. — Es viņu brīdināšu. — Valt, es līdz šim tev neesmu uzbāzies, bet kas noticis ar Valdi? — Kas? — Kronberga lūpās iegūla sāpju izteiksme. — Kas viņam var notikt? Protams, izņemot paaugstināšanu amatā… Diemžēl tā arī noticis. Bet nu man jāiet. Pēc brīža Valta augums nozuda iebraucamo vārtu pustumsā un vēl pēc mirkļa ierūcās automašīnas motors. Palicis viens, es, kā draugs bija mani mācījis, vispirms rūpīgi izpētīju apkārtni. Izrādījās, ka no sētas durvīm dārza dziļumā stiepjas cieti nomīdīta taciņa. Nolēmis, ka vēl ir pārāk agra stunda, lai sāktos notikumi, devos izpētīt — kurp tā ved. Izspraucies cauri bieziem krūmiem, nonācu nelielā laukumiņā deviņstāvu mājas priekšā. Taciņa turpinājās un izbeidzās, saplūstot ar asfaltētu ietvi, kas gāja paralēli iedzelteno ķieģeļu celtnei. Droši vien Šterna mājas iedzīvotāji bija ieminuši taku, lai saīsinātu ceļu līdz automašīnu stāvvietai, kura, kā es atcerējos, atradās deviņstāvu mājas viņā pusē. Skaidrs, ja iebraucējam šis ceļš ir zināms, tad nelūgtais viesis visdrīzāk gaidāms tieši no šīs puses. Atgriezies uz soliņa, sāku pārdomāt turpmākās rīcības plānu, taču no tā nekas jēdzīgs neiznāca, jo, gribēdams pakārtot notikumu attīstību savām interesēm, es strauji attālinājos no iespējamās realitātes. Beigu beigās izlēmis, ka vispareizākais ir apbruņoties ar pacietību un rīkoties atkarībā no apstākļiem, izvilku laika īsināšanai līdzpaņemto grāmatu un iegrimu lasīšanā. Tas nebūt nenozīme, ka, aizmirsis par apkārtni, es pilnībā atslēdzos no notiekošā. Nē, manas ausis joprojām fiksēja katru troksnīti un aizdomīgā gadījumā nekavējoties ieslēdza tādu kā bioloģisko slēdzi, kas acumirklī uzmanību no lasītā pārnesa uz dzirdētās skaņas cēloni. Pagaidām, pilsētai tikko mostoties, šie traucējumi bija visai reti, taču ar katru minūti kļuva arvien biežāki un beidzot lika man atrauties no lasīšanas. Grāmatu, kā papildu maskēšanās


līdzekli, es tomēr paturēju rokā, jo, kas zina — ievērojis svešu tik ilgi te sēžam, kāds vēl varētu sākt interesēties. Paldies Dievam, stunda, kad ļaudis masveidā pārvietojas no dzīves uz darba vietām, drīz bija garām. Kņada norima, soļu dipoņa un durvju klaudzoņa apklusa, un tagad tikai retumis kāds aizgulējies, steidzīgi lecot pa vairākiem pakāpieniem, noskrēja lejup. Pēc brītiņa apkārt valdošā klusuma nomierināts, es no jauna ķēros pie grāmatas. Tā pagāja apmēram pusstunda. Piepeši aizmugurē kāds nokrekškējās, un, zibens- ātrumā apsviedies, es tikai ar grūtībām apvaldljos, lai neķertu azotē pēc ieroča. Nez no kurienes uzradies, aizmugurē stāvēja vidēja auguma, plecīgs, gaišmatains vīrietis saulesbrillēs. Viņš bija pieklājīgi ģērbies un rokā turēja neaizdegtu cigareti. — Vai atļausiet piesmēķēt? — pienācēja balsī jautās svešāda pieskaņa. Klusuciešot pagrābājies kabatā, pastiepu viņam šķiltavas. — Paldies! — aizsmēķējis viņš palocīja galvu. Atdevis šķiltavas, nogriezās pa taciņu deviņstāvu mājas virzienā un klu​siem kaķa soliem nozuda aiz krūmiem. — Uff… — bija vienīgā skaņa, ko pēc nelielā starpgadījuma atļāvos, toties domās izsunīju sevi pēdējiem vārdiem. Lai neatkārtotu kļūdu, sagriežos solā šķērsām un, apsēdies jāteniski, uzliku elkoni uz atzveltnes. Tagad ar kreisās acs kaktiņu varēju puslīdz labi pārredzēt taciņu, bet ar labās — Šterna mājas kāpņu logus. Līdz šim, izņemot pašā sākumā redzēto blondīni, visu gājēju ceļš veda vienā virzienā — laukā no nama. Šis fakts manu uzdevumu stipri vienkāršoja. Saulei kāpjot augstāk, kļuva arvien karstāks. Gluži kā laukos, no zieda uz ziedu sanēdamas laidelējās bites, garām nošvīkstēja spāres un acij nejredzamas sīca mušas. Kokos čiepstēja zvirbuli, bet kaut kur augstu gaisā, ievilkdama debesīs pienbaltu svītru, dūca lidmašīna. Šis aizaugušais dārzs šķita kā oāze nokaitētās pilsētas vidū. Piepeši no manas kabatas atskanēja spalga skaņa. Izbīlī es gandrīz palēcos. Biju pavisam piemirsis par mobilo tālruni. Izvilcis iegareno kastīti, nospiedu slēdzi un, pielicis pie auss, sacīju: — Klausos! — Kas jauns, Robi? — atskanēja Kronberga nosvērtā balss. — Nekas. — Vai Šterns nav rādījies? — Nē. — Bet ciemiņi? — Arī ne. — Hm… — draugs novilka, un es saklausīju viņa balsī tādas kā rūpes. — Ko krekšķi? — Nule kā es mēģināju Šternu sazvanīt, bet neviens neat​bild. — Varbūt nepareizi savienots? — Varbūt. Pamēģināšu vēlreiz, bet pēc tam piegriezīšu tev. Gaidi! Taču pagāja veselas piecas minūtes, līdz tālrunis no jauna iezvanījās. — Robi, — šoreiz Valta balsī skaidri jautās satraukums, — viņš joprojām neatbild! — Vai… — Es palūdzu telefonu centrālē pārbaudīt numuru. Viņi paziņoja, ka tas esot kārtībā. Laikam nāksies uzkāpt un pār​baudīt, kas tur lēcies. Var jau būt, ka Šterns to vienkārši atslēdzis. — Labi, — es noburkšķēju. Saklausījis manā balsī nepatiku, Kronbergs sacīja: — Ne jau tev vienam būs jākāpj. Gaidi mani uz soliņa, piebraukšu pēc dažām minūtēm. Kāpsim kopā, vecīt… Drauga pēdējie vārdi atslābināja jau saspringt gatavos nervus, un, noglabājis kā grāmatu, tā tālruni


kabatā, es pavēros augšup. Šterns logos nebija redzams. Palaist viņu garām es nekādi nevarēju. Noklaudzot dzīvokļa durvīm, es katru nācēju pavadīju ar skatienu līdz pat apakšai. Turklāt pa sētas durvju spraugu skaidri bija redzams, kā tie šķērso flīzēm izlikto gaiteni, bet parādes durvju skaņu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Skaidrs, ka Šterna tālrunis kārtībā, un, ja vien viņš to nav atslēdzis, kaut kas ir noticis. Sirdī cēlās satraukums. Tieši pēc piecām minūtēm uz ielas nokaucās automašīnas bremzes un mirkli vēlāk no iebraucamo vārtu pustumsas iznira biedra sportiskā figūra. Viņam līdzās soļoja pazema auguma iesirms vīrietis, kurā es pazinu kriminālpolicijas darbinieku Jāni Lāci. Neraugoties uz attiecību izjukšanu ar Valdi Vītolu, policijā pret Kronbergu izturējās ar cieņu un gatavību sniegt palīdzību. Šīs attieksmes pamatā bija ne tikai Valta profesionālā meistarība, ar kādu viņš atrisināja ļoti sarežģītas lietas, bet arī augošā popularitāte gan valsts, gan starptautiskā mērogā. Mūsu darbs Francijā bija izpelnījies augstu novērtējumu ne vienas vien valsts vadošo kriminālistu vidū. Lācis ar kaut ko tiešām atstāja kepaiņa iespaidu. Robusta seja, dziļi iekritušas acis un rūcoša balss. Soļoja viņš gāzelēdamies, liekot purngalus uz iekšu. Turklāt Lācis bija apbrīnojami spēcīgs. "īsts lācis!" kā darbabiedri pukojās, kad sasveicinoties Jānis mazliet stiprāk paspieda kādam roku. Abu nācēju sejas izskatījās norūpējušās. Atbildot uz jautājošajiem skatieniem, es paraustīju plecus un piecēlies piesardzīgi saroko​jos ar policistu. — Labdien, Robert! — Viņa acīs pavīdēja viegls smaids. — Manuprāt, nav ko kavēties, — pavēries augšup, Kronbergs teica. — Ejam un, dod Dievs, kaut nekas nebūtu noticis. Lācis piekrītoši palocīja galvu, un zosu gājienā cits aiz cita mēs devāmies uz sētas durvīm. Pēc spilgtās saules kāpnēs šķita pavisam tumšs, taču vēl nebijām tikuši līdz otrajam stāvam, kad acis jau bija apradušas. Septītā dzīvokļa durvis salīdzinājumā ar pārējām bija atjaunotas un mirdzēja lakā. Katrā stāvā bija pa trim dzīvokļiem, vienīgi pirmajā — divi. Apstājāmies Šterna durvju priekšā, Kronbergs izvilka lupu un rūpīgi izpētīja slēdzeni un aplodu, meklēdams kādu skrambu vai citu pazīmi, kas liecinātu par. ielaušanos. Acīmredzot nekā neatradis, atliecās un uzspieda rādītājpirkstu zvana pogai. Reizē ar melodisku skanu Lāča pirksti ieslīdēja sānkabatā, kur, kā zināju, viņš parasti glabāja ieroci. Sirds sažņaudzās pēkšņās nelaimes nojausmās, taču iekšā valdīja klusums. Valts vēlreiz piezvanīja, bet atkal nekādas atbildes. Paraustījis plecus, viņš izvilka kabatas lakatiņu un, ar to saņēmis rokturi, nospieda. Atskanēja kluss klikšķis, un durvis pavērās! Mēs saskatījāmies. Lācis, tagad jau neslēpdamies, izvilka no kabatas pistoli un, noņēmis no drošinātāja, pieklājīgi, bet noteikti pastūma manu draugu sānis. Jānis vairākus gadus bija nostrādājis speciālā vienībā, kas praktizējās teroristu un bīstamu noziedznieku aizturēšanā, un Kronbergs bez iebildumiem palaida viņu pa priekšu. Nedz fiziskā ziņā, nedz reakcijas ātrumā, drosmē un prasmē rīkoties kā ar ieročiem, tā — kailām rokām, mans draugs ne par matu nebija vājāks, taču ievainojums varēja ienest savas — nevēlamas korektīvas mūsu pasākumā. Es zināju, ka ārišķīga bravūra viņā nekad neņemtu pārsvaru pār apdomību, kas nes reālus rezultātus, tāpēc šo piekāpšanos vienīgi ļaun​prātīgs nelabvēlis varētu iztulkot kā mazdūšību. Turēdams izstieptā rokā pistoli, Jānis pamāja un sāniski ieslīdēja priekšnamā. Viņam sekoja Kronbergs, bet gājienu noslēdzu es. Grīdu klāja mīksta, pūkaina grīdsega, kas apslāpēja so|u troksni. Taisni iepretim, aiz vaļējām matēta stikla durvīm, bija redzama balti flīzēta, liela virtuve. Blakusdurvis droši vien veda vannas istabā, bet nākamās — viesistabā. Aplaidis apkārt ašu, bet ciešu skatienu, Lācis, joprojām neno- laizdams ieroci, gar sienu devās turp, kur šaurā spraugā vīdēja galda stūris, bet aiz tā — augsta stelāža, pilna ar grāmatām. Tā tiešām izrādījās viesistaba, kuras sienas visā platībā bija atvēlētas bibliotēkai. Vienā tās plauktā stāvēja televizors un šādi tādi niecini — stikla vāzīte, piebāzta ar pildspalvām, trauciņš ar dzēšgumijām, saspraudēm, aproču pogām un vēl šo to, kā arī tālrunis. Kronbergs pacēla klausuli, un es no savas vietas saklausīju signāla skanu. Telpa atstāja turīga mājokļa iespaidu. Visi priekšmeti bija jauni un augstākās kvalitātes, un vienīgi izdevumi, kas gan no tā tikai ieguva, spriežot pēc


iesējumu muguriņām, bija laisti klajā pat pagājušajā gadsimtā. Tiesa, vairākus plauktus greznoja arī mūsdienīgāka literatūra. Visur, kur skaties, valdīja priekšzīmīga kārtība un tīrība. Labajā sienā es pamanīju vēl vienas durvis. Lācis virzījās tieši pie tām. Uzspiedis apakšdelmu rokturim, viņš ar spēku tās atgrūda un nākamajā mirklī atradās tur iekšā. Atvērušās durvis atklāja smagu, veclaicīgu rakstāmgaldu, aiz kura ar muguru pret mums kāds sēdēja. Uz klaudzienu viņš pat neatskatījās. Sēdošā nekustībā jautās kaut kas nedabisks, un agrākās nelaimes nojausmas tagad pārtapa pārliecībā. Ieraudzījis iega​reno, pūkām līdzīgiem matiņiem klāto galvaskausu, es pazinu Šternu. No abām pusēm mēs lēnām tuvojāmies sēdošajam un likās, ka visiem jau bija skaidrs,' kas noticis. Lielajā ādas krēslā Šterns izskatījās pavisam sīciņš. Viņa galva atdusējās uz platā atzveltņa, bet rokas bija nevarīgi noslīdējušas gar sāniem. Sejā ne pilītes asiņu, toties baltais krekls sirds apvidū no tām bija piesūcies gluži sarkans. Pietika acu uzmetiena, lai saprastu, ka mūsu šīsnakts apmeklētājs miris…


IV nodala Spēlmaņi Labu brīdi telpā valdīja nospiedošs klusums. Pirmais to sadūšojās pārtraukt Valts: — Slepkavība izdarīta pirms vairākām stundām, droši vien no rīta. Pēc astoņiem, jo īsi pirms tam mēs Šternu redzējām logā. Jāatzīstas, ka man no šiem vārdiem gluži kā smags akmens uzgūlās uz sirds. Lācis piedūra upurim pie pleca pirkstu un apstiprinoši palocīja galvu. — Jā. Līķis vēl nav sastindzis un, ņemot vērā karstumu… Kronbergs izvilka cigaretes un aizsmēķējis teica: — Man pie tevis lūgums, Jāni. — Kāds? — policists pavērās Valtā. — Dod man stundu laika un tikai pēc tam zvani uz policiju. Redzi, šis cilvēks, — viņš pamāja uz nelaika pusi, — ieradās pie mums pēc palīdzības. Es tev jau stāstīju. Bet tā vietā mēs vinu nosūtījām nāvē! Protams, neviens nevarēja paredzēt, ka uzbrukums notiks tik drīz, jo fakti runāja ko citu, taču tas mūs neatvaino. Sava morālās atbildības nasta par notikušo ir jāuzņemas man ar Robertu. Diemžēl. — Tas nozīmē, ka… — Jā. Gribu izklaušināt kaimiņus un izpētīt notikuma vietu. Šī lieta tagad kļuvusi par mūsu abu sirdsapziņas lietu. Bet, kad beigsim, sāc rīkoties tu. Noziedzniekam jāsaņem pelnītais sods, un viņš to saņems, — Kronberga balsī ieskanējās metāliski toņi, un acis uzzibsnīja tērauda spožumā. Lācis pakasīja aiz auss, nokrekškējās un diezgan negribīgi atteica: — Tas gan ir pret noteikumiem… Bet, ja padomā, tad šeit es esmu tikai pēc tava ielūguma… Labi, Valt, es to apņemos nokārtot. Bet brīdinu — līdz kolēģu atbraukšanai strādāšu kopā ar jums. — Paldies, Jāni. Par to es tevi iepazīstināšu ar visiem mūsu rīcībā esošajiem faktiem. Lieki nekavējoties, mēs ķērāmies pie darba. Strādājām klu- suciešot, un tikai retumis, uzdūrušies kaut kam interesantam, Kronbergs vai Lācis izmeta pa replikai. Rakstāmgalda virsmu klāja bieza organiskā stikla plātne. Tā kā uz tās neatradās itin nekā, acīmredzot cietušais nebija strādājis, bet vienkārši ērtajā atzveltnī atpūties. Iespējams, ka pārdomājis pēdējos notikumus. Uz stikla labajā pusē vīdēja netīra, plata svītra. Nopētījis to caur palielināmo lēcu, Kronbergs sacīja: — Asinis. Lācis, kas tobrīd kaut ko aplūkoja grāmatplauktā, atskatījās un pamāja. — Slepkavības ierocis — nazis ar garu asmeni, — vēl pēc brīža Valts konstatēja. Šoreiz policists atsaucās: — Dūriens izdarīts, slepkavam stāvot aiz krēsla. Droši vien cietušais bija atgāzies, bet varbūt pat iemidzis. Nezināmais pārliecies upurim pāri un… -Jā. Mes metodiski, cits citam netraucējot, parmeklejam visas telpas, bet neatradām nekā, kas liecinātu, ka pirms mums dzīvoklī viesojies vēl kāds svešs. Arī ārdurvju slēdzene nebija bojāta, jo, kad Valts izmēģināja atslēgu, ko bija atradis priekš​namā Šterna žaketes kabatā, tā slēdza kā nule ieeļļota. Kamēr abi pārējie meklēja noziedznieka atstātās pēdas, es apņēmos atrast seifu. Jāteic, ka, apvienojot intuīciju ar radošo izdomu — kā viņa vietā būtu rīkojies es, man tas izdevās bez lielām pūlēm. Viens bija skaidrs uzreiz — Šterns ir noslēpis seifu uzkrītoši atklātā vietā. Uz to norādīja viņa ironiskais smiekliņš, stāstot par iebrucēja neveiksmi, meklējot to aiz grāmatplauktiem. Kronberga izteiktais secinājums par sīkula prātu tiešām apstiprinājās, kad ar pagalam vienkāršu paņēmienu — ar pirkstu


kauliņiem izdauzot sienu — sausu ķieģeļu krāvuma skaņu pēkšņi nomainīja cita, metāliska un dobja. Slēdzenes caurumu aizklāja dekoratīva pīta salmu sedziņa. Jau pieminētajā saišķi atradās arī atslēga, kas tai derēja, taču, atvēruši nelielo dzelzs skapi, iekšā neatradām ne santīma. — Tevī, Robi, — uzsitis man uz pleca, Valts sacīja, — sāk attīstīties īsta dzinējsuņa oža. Kā tev izdevās to atrast? — Gaužām vienkārši, — es atbildēju, — saprātu pielīdzināšanas ce|ā. Nekāda īpašā piepūle nebija vajadzīga. Laikam atminējies paša doto, ne visai glaimojošo sīkula novērtējumu šajā ziņā, Kronbergs pasmīnēja. Beiguši apskati, mēs piezvanījām pie sestā dzīvokļa durvīm. Uz spalgo skaņu atvēra spodri ģērbta večiņa, ar dzeltenā ķēdītē iekārtām zelta brillēm uz krūtīm. Pasmaidījusi apžilbinošu smaidu, atklādama divas dzeltenām pērlītēm līdzīgas zelta zobu rindas, viņa jautāja: — Ko kungi vēlas? — Policija! — panācies uz priekšu, Lācis pacēla atvērtu dienesta apliecību. Vecenīte uzstutēja uz deguna brilles un, labu brīdi piekasīgi pētījusi apliecībā redzamo fotogrāfiju, pārmaiņus salīdzinā​dama to ar priekšā stāvošo oriģinālu, beidzot atkārtoja: — Ko kungi vēlas? — Mūs interesē Šterns, jūsu kaimiņš. — Lūdzu, nāciet iekšā, — viņa atvēra plašāk durvis un, zīmīgi pametusi uz septītā numura pusi acis, piebilda, — uz sliekšņa kāda runāšana… Gadu saliektā namamāte ieveda mūs plašā viesistabā ar dzeltenīga parketa grīdu un labi koptām mēbelēm, kas gadu skaita ziņā droši vien maz ko atpalika no pašas. Apsēdinājusi mūs krēslos ar augstām atzveltnēm smaga, apaļa ozolkoka galda priekšā, viņa grasījās jau pierādīt savu viesmīlību, dodoties uz virtuvi, taču Valts to apturēja: — Atvainojiet, bet mums maz laika. Esiet tik laipna un pastāstiet visu, ko zināt par savu kaimiņu. Vecenīte ļāva nokrist no deguna brillēm, kas palika karājamies savā važiņā, un, neslēpjot aizvainojumu, apsēdās, tad, salikusi klēpī zilām dzīsliņām klātās rokas, rātnas skolnieces manierē jautāja: — Ko konkrēti jūs vēlaties uzzināt? — Visu. Kā jums vārds? — Velta. Velta Lagzdiņa. Visu, cienītais, ne par vienu nevar zināt. Jūs droši vien būsiet ievērojuši, ka skandalozi cilvēki, dzērāji pievērš apkārtējo uzmanību, bet Šterna kungs ir kluss vienpatnis, tāpēc neko daudz par viņu pastāstīt nevarēšu. Uz šejieni viņš pārvācās astoņdesmito gadu sākumā no liela komunālā dzīvokļa Alberta ielā. Tur joprojām dzīvo mana pa​ziņa, viņa par Šternu zina ievērojami vairāk. — Vienu mirklīti! — Valts pārtrauca stāstītāju un izvilka piezīmju grāmatiņu. — Nosauciet adresi un draudzenes vār​du! — Pierakstījis diktēto, viņš iebāza grāmatiņu kabatā un atvainojies lūdza turpināt. — Zinu, — Lagzdiņa atsāka stāstīt, — ka kaimiņš strādā celtniecībā, bet varbūt tam pat pieder neliels būvuzņēmums. Sestdienas vakarus viņš kopā ar brāļiem Celmiem no astotā dzīvokļa parasti pavada pie kāršu galda. Tas laikam ir vienīgais Šterna netikums, ja vien tā šo nevainīgo aizraušanos var apzīmēt. Vienu sestdienu viņi spēlē Celmu, otro — Šterna dzīvokli. Mazliet iedzer, bet ar mēru. Ar veco Celmu mēs esam labi draugi. Lai gan viņam tikpat, cik man — astoņdesmit bez astītes, vasaras mēnešos vismaz pāris reizes nedēļā viņš paradis doties lejā paelpot svaigu gaisu. Tādos brīžos pasauc arī mani. Pasēžam dārzā uz soliņa, atceramies jaunības laikus un dzīve, šķiet, kļuvusi gaišāka. Abiem Kārļa Celma dēliem, Leonam un Bruno, nav savu ģimeņu. Viņi… — Atvainojiet, — šoreiz stāstījumā iejaucās Lācis, — vai kāršu spēlē likmes ir augstas? Lagzdiņa atmeta ar roku. — Ko jūs. Niecīgas. Pāris santīmu punktā. Vinnētājs vienā reizē vairāk par diviem latiem nevarot iebāzt kabatā. Taču pie Celmiem dažkārt iegriežas arī solīdāki spēlētāji. Nopietni. Tad gan ejot augsti.


Vēl nesen Kārlis palielījās, ka Leons aptīrījis savus pretspēlētājus, vienā gājienā vinnot divu gadu mēnešalgas. Dēli, tāpat kā tēvs, ir azarta apsēsti. Atminos, kad Rīgā vēl darbojās hipodroms, vecajam Celmam tā bija kā otra darbavieta. Nereti nospēlējās gluži pliks un nedēļām staigāja, degunu nokāris, bet, kad paveicās, — piepūtās kā pāvs. Bet tā viņi ir klusi, neko sliktu nevaru teikt. Leons ir šķirtenis, bet Bruno tā arī nav atradis sev piemērotu dzīvesbiedri. — Viņa apklusa un, kā gaidīdama atklātību no pārējiem, aplaida apkārt skatienu. — Sakiet, — lēnām ierunājās Valts, — vai no tiem solī​dajiem jums ir kāds pazīstams? — Vienīgi Prusts. Ādolfs Prusts. Pirmo reizi atnācis kopā ar Leonu, viņš durvīs stādījās priekšā vecajam Celmam. — Kas viņš tāds? Namamāte paraustīja plecus un sakārtoja uz krūtīm brilles. — Nezinu. Ģērbies glauni, gluži kā no skatloga. Bagāts. Vienreiz redzēju viņu izkāpjam no greznas automašīnas. Bet sirdsapziņa gan tam nav tīra. — Pēc kā jūs spriežat? — Kronbergs izbrīnījās. — Pēc automobiļa stikliem. Tie bija ietonēti. — Nu un? — es nenoturējos, un blāvās acis pievērsās man tādā kā pārākuma pilnā nožēlā. — Sakiet, lūdzu, kālab viņam vajadzīgi tumši stikli? — vina vaicāja, un tūdaļ pati arī atbildēja, — lai nevarētu saskatīt braucēja seju. Bet kam tā būtu jāslēpj? Tikai tādam, kam ar sirdsapziņu kaut kas nav kārtībā, vai ne? — Aprakstiet šā Prusta ārieni, — Kronbergs palūdza un ironiski piemiedza man ar aci. Saimniece sarauca pieri un, it kā tas palīdzētu koncentrēties, uzlika uz deguna brilles. Vismaz minūti domājusi, nopūtās un sacīja: — Prusts ir gara auguma vīrietis — aptuveni metrs deviņdesmit, varbūt pat nedaudz pāri. Glīts. Apavi — četrdesmit sestais vai septītais numurs. Neraugoties uz gadalaiku, vienmēr staigā platmalē. — Arī tik karstā laikā kā šodien? Lagzdiņa pamāja. — Manuprāt, viņš kautrējas. Varbūt vainīgs ir pliks pauris, bet ko tas nozīmē vīrietim — jūs labāk zināt, bet pilnīgi iespējams… — piepeši viņa aprāvās, nosodoši pakratīja ar galvu un kā atvainodamās piebilda, — atkal tā mēle! Visu mūžu cenšos, bet nekā neizdodas savaldīt, vienmēr gatava sarunāt sazin ko… — Vai nepamanījāt viņā kādu neparastu īpatnību. Gaitā, skatienā, kustībās… Negaidīti vecenīte saslējās. — Atminējos! — viņa uzvaroši iesaucās, — nudien atminējos! Prusts, itin kā saspringti domājot, kā klausoties, tā runājot, bez pārtraukuma rausta labās auss ļipiņu. Bet seju aprakstīt nespēšu, baidos jūs maldināt, jo platmale, apēnojot seju, varēja izkropļot vienu vai otru līniju. Taču kopumā viņš izskatījās glīts. — Vai Prusts pazīst Šternu? — Nezinu, bet liekas, ka ne. Vismaz kopā kārtis vioi acīmredzot nespēlē, jo vecais Celms solīdos ar savu kaimiņu nekad nemin kopā. Acīmredzot Šterns nav tiem līdzinieks. Redzu, jūs gribat jautāt par pārējiem. — Stāstītāja pacēla acis uz Kron- bergu. — Diemžēl viņus esmu redzējusi tikai no mugurpuses, ieejot Celmu dzīvoklī. Salasās tie kopā ne vairāk kā trīs reizes mēnesī. Nu jau kārtējais laiks ir klāt, jo aptuveni pusotru nedēļu viņi nav te rādījušies. — Kā jūs to zināt? — Gaužām vienkārši. Neesmu papētījusi kāpēc, bet manā dzīvoklī stipri atbalsojas kāpņu telpā dzirdamie soļi. Pēc gaitas es pazīstu visus augšējo stāvu iedzīvotājus. Bet tā kompānija vienmēr kāpj kopā, tur kļūdīties nevar. Stāvu, kurā tie apstājas, tāpat Celma durvju klaudzienu, nevar sajaukt ne ar vienu citu. Nemaz nerunājot par to, ka spēlē viņi pie atvērta loga, droši vien tāpēc, ka daži smēķē. Esmu


sajutusi pat smaku, bet balsis saklausīt ar savām ausīm, varu bez mazākām grūtībām. — Cik viņu ir? — Spriežot pēc soļiem… — viņa savilka pieri un, bez skanas kustinādama lūpas, skaitīja, tad skaļi teica, — četri! — Droši? — Absolūti. Lai nu kā ar redzi, bet dzirde man ir teicama. — Prusts nāk kopā ar pārējiem? — Izņemot reizi, kad Leons viņu atveda. Prusta soļus, bariņam kāpjot augšā, var saklausīt jau pa gabalu. Droši vien, liekot kāju uz pakāpiena, viņš nedaudz pašļūc. Rezultātā iznāk tāda nepatīkama, šņirkstoša skaņa. Brīdi bija dzirdams tikai, kā sīc logu starpā iemaldījusies muša. Pēkšņi istabā valdošajā klusumā ielauzās vēl kāda skaņa. Ieklausījies es aptvēru, ka tie ir soļi. Jā, nebija šaubu, tur kāds kāpa augšup pa kāpnēm. — Vai pazīstat to, kas patlaban nāk pa kāpnēm? — vēlēdamies pārbaudīt namamātes vārdus, es jautāju. — Dzidra no ceturtā stāva, — nekavējoties sekoja atbilde. Ne vārda neteicis, Kronbergs izgāja priekšnamā, bet Lagzdiņas kundze sadrūvējās. — Neticat… — Es tik tikko saklausīju. Atgriezies Valts pamāja: — Dzidra no ceturtā stāva, ļums taisnība, kundze. — Un, pamanījis saimnieces satumsušo skatienu, paskaidroja, — pie​dodiet, bet tas ir mūsu pienākums — pārbaudīt. No šiem vārdiem vecenītes vaigs atplauka, un vina atkārtoti izteica vēlēšanos uzcienāt mūs ar kafiju. — Patiesi, mums nav laika. Taču, gadījumā ja iznāks iegriezties pie jums atkārtoti, ar prieku pieņemsim piedāvājumu. Katram gadījumam es atstāšu jums savu tālruņa numuru, — Valts nolika uz galda vizītkarti. — ļa ierodas šī kompānija, esiet tik laipna, piezvaniet. Nekavējoties. Labi? Lagzdiņa piekrītoši palocīja sirmo galvu un piecēlās. Tikai durvīs es sadzirdēju jautājumu, kurš noteikti nedeva viņai mieru kopš mirkļa, kad parādījāmies dzīvoklī. — Kas īsti noticis? — ļūsu kaimiņš miris. Noslepkavots! — atbildēja Kronbergs un, nokritušas no deguna, zelta brilles palika karājamies uz namamātes krūtīm. .


V nodala prusts

Tikuši kāpņu telpā, mēs apstājāmies iepretim Celmu dzīvoklim. Lācis, kas jau labu brīdi izrādīja nepārprotamas nepacietības pazīmes, paskatījās rokaspulkstenī un, zīmīgi pavēries Kronbergā, piedauzīja ar nagu pie ciparnīcas. — Tavs laiks ir cauri, Valt. Es zvanu uz nodalu. Ko uzzināsim tur, — policists pamāja ar zodu uz Celma durvīm, — to pastāstīšu vakarā. Domājams, iegriezīšos pie jums ap astoņiem. Bet, ja nebūšu, noteikti piezvanīšu. Uz redzi! — viņš paspieda mums roku un izvilka no kabatas portatīvo rāciju. Jau kāpjot lejup, Lācis pārliecās un uzsauca: — Ņem nost ūsas, Robert. Lauj taču atpūsties virslūpai, — tumšajās acīs pavīdēja smīns, galva pazuda un līdz mums atlidoja neskaidra, ētera sprak- škoņas apslāpēta balss. Jāatzīstas, es pavisam biju aizmirsis par maskarādi. Juzdams, ka patiesi būtu jādod virslūpai atelpa, jau pacēlu roku, taču draugs mani apturēja: — Lai paliek, Robert. Pēc stundas mums jābūt Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Pusdienas pagūsim paēst mājās. Nāc! Kad aiz muguras ar neizturami derdzīgu troksni aizkrita parādes durvis, viņš pavilka mani aiz piedurknes turp, kur ielas viņā pusē stāvēja mūsu opelis. Tikko bijām ieņēmuši vietas, taurēdami kā uz ugunsgrēku, bremzēm nokaucoties, Šterna nama priekšā apstājās trīs policijas automobili. Kronbergs, kas vairākus gadus bija nostrādājis drošības orgānos un pazina vismaz pusi no priekšniecības vaigu vaigā, laikam gribēdams izvairīties no nevajadzīgas aizkavēšanās, pagrieza aizdedzes atslēgu un, līdzko ierūcās motors, nospieda gāzes pedāli. Pilsēta grima mokošā karstumā. Runāt negribējās un mājās es pirmām kārtām palīdu zem dušas. Pēc tam steigā iekodām, bet tikai tad, kad no jauna iesēdāmies automašīnā, lai dotos uz Šternam nolikto tikšanās vietu, man ienāca prātā, ka satraucošo notikumu ietekmē esmu pavisam aizmirsis painteresēties, kā pa rīta cēlienu veicies manam draugam. — Pabiju mūsu klienta uzņēmumā, — Valts attrauca un pēkšņi kā sāpēs saviebies cauri zobiem izlaboja, — nelaika klienta… Tas izrādījās pavisam neliels, spriežot pēc telpu izkārtojuma — pārbūvēts firmas vajadzībām četristabu dzīvoklis. Šterna kabinets ir pagalam maziņš, tā ka abi rakstāmgaldi aizņem teju trešo dalu no telpas platības. Dokumentu skapis, ar atsevišķu nodalījumu virsdrēbēm, tas arī ir viss iekārtojums. Pie sienas karājās pāris bezgaumīgu reprodukciju. Naudas skapis stāv uz grīdas stūrī aiz Šterna rakstāmgalda. Standart- veida aplupis padomju laiku seifs. Atslēga visparastākā. Man tādu dabūt vaļā izdotos pat ar spraužamadatu. Kalkis sēdēja savā vietā un spaidīja datora taustiņus. Grāmatvedis izrādījās vecs, izdilis vīrs, ar vismaz sprīdi garu kaklu, kura galā zvālojās olveida galva ar atkarenām sikspārņa ausīm un tik cietiem, melniem sarveida matiem, kādus var ieraudzīt tikai pusaudžiem. Bieza stikla brilles turas uz paša degungala, tādējādi, kad palielinājums nebija vajadzīgs, viņš caur pieri raudzījās tām pāri. Apģērbs stipri padilis, acīmredzot nekādu lielo algu viņš tur nesaņem. Kārtīgs, pat pedants. Uz to skaidri norādīja viņa rakstāmgalda virsa, kur es neredzēju pavirši noliktu ne zīmuli, ne dzēšgumiju. Priekšistabā sēž sekretāre. Es stādījos priekšā kā potenciāls klients, kas meklē firmas privātmājas celtniecībai un vēlas noskaidrot kā darbu, tā materiālu izmaksas. Protams, viņa nekavējoties nosūtīja mani pie. grāmatveža. Es to tikai vēlējos. Blenzdams manī pāri brillēm, Kalkis atgādināja profesoru, kas vēro mēģenē notiekošo reakciju. Nepieceldamies paspiedis roku, viņš apsēdināja mani Šterna krēslā un sāka uzdot jautājumus. Vecais pārvarēm centās izspiest no manis — kāds kapitāls ir manā rīcībā. Psihologs — ne pielikt, ne atņemt. Bet, kad es nepadevos, bija spiests samierināties un uzmeta aptuvenu izmaksu tāmi. Tas prasīja laiku, un es paguvu visu kārtīgi apskatīt. Pēc brītiņa, kā starp citu ieminējos, ka esmu pa​zīstams ar šefu — Šternu. Tas grāmatvedi noskaņoja pavisam labvēlīgi. — Būtu uzreiz teicis… — viņš norūca, un es pamanīju, ka tāmē ierakstītais skaitlis piepeši kļūst


par veselu ceturto dalu mazāks. Es sēdēju, pētīju aizrestoto logu un prātoju — kā uzzināt, kas atrodas seifā man aiz muguras, kad piepeši atsprāga dur​vis un kabinetā ienāca notraipītā kombinezonā ģērbies jauns puisis. — Otto, — viņš jau no sliekšņa sauca, — kur ir apsolītās lāpstas? Jau ceturtai kāts pušu! — Redzi, esmu aizņemts! — galvu nepaceldams, atrūca grāmatvedis, taču ienācējs nebija ar pliku roku ņemams. Atspiedies ar netīrajām rokām pret rakstāmgaldu, viņš pieliecās Kalkim pie pašas auss un negaidīti iebļāvās tā, ka pat man gandrīz ausis aizkrita. — Dod naudu, pats nopirkšu! Man cements cietē! Kalkis, it kā nekas nebūtu noticis, pasmīnēja. — Esi gan tu… Kad beidzot nogrābsi angīnu… Piecēlies viņš apgāja apkārt galdam un, aizspraucies man aiz muguras, atslēdza seifu. Es gandrīz iesmējos, kad viņš izņēma apavu kārbas lieluma koka lādīti un, nolicis uz galda, noskaitīja puisim dažus desmitus latu. Kad tas bija aizgājis, vaicāju: — Vai nav bīstami turēt tik atklātā vietā naudu? Vecais paraustīja plecus. — No vilkiem baidīties, pie sēnēm netikt… — Bet Šterns teica, ka viņam tas neliekoties droši. Cik man zināms, viņš grasās to glabāt savās mājās. Kalkim pat acis iepletās. — Pirmā dzirdēšana. — Varbūt viņš jau pārvedis? Tas bija pirms trim dienām. — Es šorīt pārskaitīju — viss savā vietā. Mīlu kārtību, un tā daru katru ritu. Droši vien būsiet viņu pārpratis… Lai nomierinātu veco viru, es piekrītoši palocīju galvu. — Droši vien. Atviegloti nopūties, grāmatvedis noglabāja kastīti seifā un aizslēdzis atgriezās savā vietā. Atslēgu viņš iebāza kabatā. Vēl pēc minūtēm desmit beidzis darbu, pasniedza man lapiņu, kurā sīki bija uzskaitītas visas iespējamās izmaksas un kuras gala summa bija miljonāra cienīga. Taču es nelikos par to zinis. Pārskrējis skaitļiem ar acīm, salocīju un, iebāzis papīrīti ka​batā, piecēlos. — Mājās papētīšu. Ja tāme mani apmierinās, iegriezīšos pēc pāris dienām. Paldies! — Gaidīšu! — viņš atvadu vietā nočiepstēja, un, aizverot durvis, es saskatīju Kaļķa acīs vāru cerības stariņu. Manī tas izraisīja nelielas aizdomas, ka Šterna izlielītā firmas darbība nemaz nav tik veiksmīga, kā tās īpašnieks bija to notēlojis. Pie ārdurvīm sastapu to pašu enerģisko puisi, kas no Kaļķa bija izspiedis naudu lāpstām. Uz ielas to gaidīja tikpat nosmulēta kravas automašīna kā pats. Viņš jau grasījās sēsties šofera vietā, kad es to uzrunāju: — Sakiet, vai jūsu firmai daudz pasūtījumu? Nolūkojis mani ar vērtējošu skatienu, puisis atjautāja: — Gatavojaties iesniegt savu? Es pamāju. — Tāds nodoms man ir. — Un kas, ja nav noslēpums? — Divstāvu privātmāja. Strādniekam iemirdzējās acis. — Būtu pašā laikā… jo ar pasūtījumiem mums pašvaki. Maksātspēja zema un tā tālāk. Mani sauc Antons Grīnblats, esmu meistars. Ja vēlaties, lai tāmes izmaksas samazinātos vismaz par divdesmit procentiem, es te nedomāju darbus, bet materiālus, varat griezties pie manis. Man ir pieejamas


vairākas… vietas, kur, neko nezaudējot kvalitātes ziņā, var iegādāties būvmateriālus par zemākām cenām. Tāpat santehniku. Citur tādu iespēju neatradīsiet. Galvoju! — Hm… — es, kā pārdomājot dzirdēto, norūcu. — Un kur jūs meklēt? Izvilcis no kombinezona krūšu kabatas vizītkarti, viņš pastiepa to man un, pirms aizcirst durvis, pamāja: — Uz redzēšanos! Kad kravas mašīna bija nozudusi aiz stūra, jau gribēju iet atpakaļ, lai papļāpātu ar sekretāri, bet tad pārdomāju. Atgriežoties es riskēju saskrieties ar grāmatvedi un izraisīt vecajā vīrā aizdomas. Tāpēc nolēmu, ka pirmajai reizei pietiks, sameklēju tālruņa būdiņu un piezvanīju Šternam. Par brīnumu, viņš neatbildēja. Domādams, ka esmu nepareizi savienots, atkārtoti uzņēmu numuru un atkal — nekā. Tad nosoļoju veselu kvartālu, lai izmēģinātu citu automātu, gadījumā ja šis bojāts. Taču uz zvanu neviens neatsaucās tāpat kā iepriekš. Man iešāvās prātā — varbūt sīkulis lauzis norunu un, neraugoties uz manu brīdinājumu, tomēr devies laukā. Tāpēc piezvanīju tev. Atklājās, ka viņš nav rādījies. Es nepieļāvu pat domu, ka tu būtu novērojamo palaidis garām! Bet pēc tam, kad pārbaudījuši telefonu centrāles darbinieki paziņoja, ka Šterna numurs esot kārtībā, sāku uztraukties. Sirdī jutu — kaut kas noticis. Nebija izslēgta vardarbība un, lai viss notiktu likuma ietvaros, sameklēju Lāci un mēs kopā devāmies uz Tomsona ielu. Pārējo tu zini. Kronbergs nesteidzīgi aizsmēķēja un ielika sērkociņu pel- nutraukā. — Ko tu domā par notikušo? — es vaicāju. — Ja draudu vēstules autors izsekojis Šternu un noskaidrojis, pie kā tas griezies tik vēlā nakts stundā, tad, kā jau apspriedām, viņš sācis rīkoties pirms noliktā termiņa. — Bet tādā gadījumā doties uz satikšanos nav nekādas jēgas! — es iesaucos. Izputis kuplu dūmu mutuli, Kronbergs pavērās manī ar neizturami ciešu skatienu. — Kāpēc? Drauga jautājums nez kāpēc man aizdeva dusmas. Turklāt šis skolotāja skatiens… — Kas tur ko skaidrot! Viņš taču zina, ka Šterns… Gaidīt mironi, kuru pats… — Ja viņš neieradīsies, Robert, — Valts ar uzsvaru sacīja, — tas ļaus mums izdarīt visai būtisku secinājumu — to, ka šis cilvēks var būt iejaukts slepkavībā. Bet, ja viņš ieradīsies… Tad mūsu spriedumi… Viss var izrādīties ievērojami sarežģī​tāk, Robi. Atradis brīvu spraugu garās, cieši sablīvētās automobiļu rindas vidū, Kronbergs novietoja tur mūsu opeli un atskatījās uz nule kā pārbraukto krustojumu. — Vai pamanīji kaut ko aizdomīgu? Es papurināju galvu. — Neko. Skaties, uz katra no četriem stūriem atrodas pa veikalam. Manuprāt, vislabākais novērošanas punkts ir kādā no tiem. Lūkojies cauri vitrīnai, bet pašu nevar redzēt. Viņš vēl nav ieradies, jo, — es parādīju pulksteni, — līdz četriem atlicis vēl stundas ceturksnis. — Ja šis cilvēks gadījumā ar Šternu ir bez vainas, viņam jābūt šeit. Jautājums, kā viņu atklāt. Būtu mums sīkuļa dubult​nieks! Ko darīt, kāpjam laukā un paļausimies uz gadījumu. Citu neko izdomāt nespēju. Valts uzlika zaļās brilles, uzkumpa un, paņēmis balto spieķi, izkāpa no automašīnas. Ieķēries man elkonī, lēnām likdams kājas, Kronbergs nedrošā gaitā sāka virzīties uz priekšu. Tikai es no malas varēju redzēt, kā iezaļgano stiklu aizsegtās acis cieši, sprīdi pa sprīdim iztausta tikšanās vietas katru stūri, katru tur redzamo cilvēku un attālāk stāvošo automašīnu salonus. Lai kā sasprindzināju redzi un pārējos jutekļus, ja tā var nosaukt intuīciju vai spēju sajust svešu skatienu, taču nekas neliecināja par slepenu novērotāju. Bija tā rimtā stunda, kad darbs vēl nav beidzies un ielās (audis uz pirkstiem saskaitāmi. Svelošie saules stari burtiski dedzināja atklātās ķermeņa daļas un izsūca pēdējos enerģijas pilienus. Uz mani tik karsts laiks vienmēr iedarboj��s nomācoši


— neiedomājami ātri samazinājās spējas aktīvi darboties, domas kļuva gurdas un bezsaturīgas. Turklāt asfalta izgarojumi kopā ar izplūdes gāzēm veidoja tik reibinošu kokteili, ka jau pēc dažām minūtēm es kļuvu galīgi nelietojams. Bet Kronbergs, spriežot pēc ciešā, pētošā skatiena, nejuta nedz atmosfēras, nedz vides iedarbību. Kā jau minēju, krustojumā katrā nama stūrī atradās pa veikalam. Pirmais mūsu ceļā izrādījās pavisam neliels, tas bija izvietojies divstāvu koka nama apakšējā stāvā. Acīmredzot arī Valts nebija pamanījis neko aizdomīgu, jo, kad pienācām pie atvērtajām durvīm, viņš tikko dzirdami norūca: — Ieiesim. Veikaliņa tirdzniecības zāle izrādījās šaura un gara, bet preču sortiments nekā nevarēja apmierināt vīriešu vajadzības. Te bija izstādītas galvenokārt kleitas, bet vitrīnā rēgojās viens otrs intīmāks vājā dzimuma apģērba gabals. Tā kā zālē apmek​lētājus neredzēja, turpat no sliekšņa aplaiduši apkārt skatienus, devāmies atpakaļ. Uz stūra nekas nebija mainījies. Pulkstenis rādīja tieši sešpadsmit, kad, šķērsojuši Tērbatas ielu, iegājām audumu veikalā. Te, tāpat kā iepriekšējā neviena nebija. Būtu garlaicīgi aprakstīt mūsu vizīti pārējos divos, jo tur, izņemot gaišmatainu jaunekli drogu veikalā, tāpat pircēju nebija. Bet uz ielas joprojām nerādījās neviens, kas izskatītos pēc atnākuša uz satikšanos. Retie gājēji apstājās pie krustojuma vienīgi, lai nogaidītu gaismas signāla maiņu. Līdzko iedegās zaļais, šķērsojuši ielu, tie nekavējoties devās tālāk. Lai mazāk pievērstu sev uzmanību, mēs atgājām metrus trīsdesmit un, it kā iegrimuši sarunā, sākām gaidīt. Lēnām, gluži kā sviedri pa manu nabaga muguru, ritēja laiks. Uz galvas likās uzmaukta sakarsēta ķivere un droši vien daudz netrūka, lai smadzenes, tāpat kā asfalts, sāktu atmiekšķēties. Piepeši, desmit minūtes pāri četriem, pārbraucis pāri krustojumam, pie drogu veikala apstājās taksometrs. Atvērās durvis, un virs mašīnas izslējās garš vīrieša stāvs… platmalē! No mūsu vietas viņa seju saskatīt nevarēja. Aplaidis apkārt ašu skatienu, viņš iesēdās atpakaļ un ierūkusies dzeltenzaļā mašīna turpināja pārtraukto ceļu. Tai garāmbraucot, es ielūkojos salonā, cerēdams saskatīt pasažiera vaibstus, bet kā par spīti viņš raudzījās uz pretējo pusi. Kad taksometrs bija izgaisis aiz nākamā stūra, Kronbergs noņēma zaļās brilles, ielika kabatā un, pasitis pa​dusē balto spieķi, izvilka cigaretes. — Ko teiksi? — aizsmēķēdams viņš pavērās manī. — Prusts, — es atbildēju, un draugs piekrītoši palocīja galvu.


Vi nodala pazudusi vēstule Atgriezušies mājās, kā parasti pēc saduršanās ar jaunu, neizprotamu problēmu, uzlikām vārīties kafijai ūdeni un aizsmēķējuši atlaidāmies katrs savā iemīļotajā vietā. Jāatzīstas, nogurdinošā laika dēl sanīcis, es spēju tikai laiski zvilnēt un blenzt griestos, gaidot, līdz sāks burbuļot tējkanna. Jābrīnās, ka, ieraugot garo vīrieti platmalē, es vēl spēju sasaistīt viņa ārieni ar Lagzdiņas aprakstīto Prustu. Taču, kad biju norijis pāris malkus karstā tonizējošā dzēriena, manāmi atžirgu un, sameklējis skapī trauciņu ar rozīnēm, kas, lai cik dīvaini nebūtu, man itin labi aizstāja smalkmaizītes, sacīju: — Šis Prusts nokavēja. Kronbergs pavērās manī tukšu skatienu, un es sapratu, ka drauga smadzeņu mašīna patlaban sāk uzņemt apgriezienus. Droši vien viņš pat nedzirdēja mani. Negribēdams traucēt norises Valta galvā, malkoju kafiju, pa starpām kūpinādams cigareti vai iemezdams mutē pa rozīnei, un prātoju — cik jauki tagad būtu plunčāties jūras vēsajā ūdenī un ne par ko neraizēties. Redzēdams, ka draugs vēl tik drīz netaisās pamest garīgo sfēru, nomazgāju savu tasīti un devos palasīt. Uz labu laimi iegrūdis roku plauktā, izvilku saistošo Džordža Maikla grāmatu. Spraigi aprakstītie piedzīvojumi pamazām vien izstūma no apziņas baiso notikumu ar mūsu klientu, un jau pēc brīža kopā ar Maiklu ģimeni es klejoju pa Āfrikas mežonīgajiem apvidiem. Kāds brīnišķīgs spēks slēpjas grāmatā, ļaujot izdzīvot to, ko reālajā dzīvē nav lemts. Piepeši pie durvīm pieklauvēja. Skarbais signāls tik pēkšņi atsauca īstenībā, ka jutos tā, it kā pašā filmas vidū, visaizrau​jošākajā mirklī būtu nodzisis kinokadrs. — Lūdzu! — drūmi atsaucos un noliku grāmatu uz galdiņa. Ienācis Valts vainīgi pasmaidīja un ieslīga atzveltnī. — Pa kuru laiku tu pazudi no virtuves? Joprojām nespēdams pilnībā atslēgties no lasītā, es paraus​tīju plecus un atjautāju:* — Ko labu izdomāji? — Lieta ir visai sarežģīta. Mūsu rīcībā ir vairāki, cits citu šķietami izslēdzoši fakti. Šterna paziņojums, ka uzņēmuma brīvā nauda pārvesta uz mājām, bet Kalka — ka tā joprojām atrodas firmas seifā. Es to redzēju. Tālāk. Prusts kārtis spēlē kopā ar Celmiem un Lagzdiņas pieminētajiem solīdajiem, bet nekad ar Šternu, lai gan izrāda pret to nepārprotamu interesi. — Tu runā par šodienu? — Jau vakar, kad Šterns devās pie mums pirmo reizi, viņš to nofiksēja. Es izbrīnījos. — Prusta vārdu es dzirdēju tikai no Lagzdiņas. — Pilnīgi pareizi. Taču tu aizmirsi par novērotāju — garo platmalē, to pašu, kura dēļ viņš pirmajā reizē bija spiests griezties atpakaļ. Nav šaubui ka šis cilvēks bijis Prusts, jo pat es līdz šim nebiju sastapis tādu dīvaini, kas nešķirtos no platmales tik karstā laikā. — Bet slepkava? Arī viņš? Kronbergs pakratīja galvu. — Ja Prusts botu slepkava, viņš nebūtu nācis uz tikšanos. Taču viens ir skaidrs — draudu zīmīti rakstījis neviens cits kā viņš. Redzi, veidojas pamatīgs jūklis — cilvēks draud, draudi tiek izpildīti, bet draudētājs izrādās nevainīgs! Te gribas piemetināt, ka šī atziņa atbrīvo mūsu… sirdsapziņu no atbildības nastas par nenosargāto dzīvību, jo iznāk, ka Šterns kritis par upuri pavisam citam ļaundarim. — Prāta spēle… — es noņurdēju. — Nomierināt tas nevar. — Nevar, — Valts pamāja. — Un tieši tāpēc mēs turpināsim izmeklēšanu. Man šī lieta .šķiet ļoti intriģējoša. Es zināju, ka Kronbergam nebija lielāka prieka, kā likt lietā savu pārsteidzošo loģiku, lai atšķetinātu


sarežģītu noziegumu. Vienkāršie viņu garlaikoja, un ar tādiem Valts nodarbojās nelabprāt. Bet sarežģītie bija šī cilvēka iemīļotākā nodarbošanās. Viņš varēja stundām pārdomāt kādus pāris faktus, meklējot to vietu kopējās norisēs un analizējot loģisko atbilstību pārējiem spriedumiem. Tādās reizēs draugs atgādināja krustvārdu mīklas risinātāju, kurš, noskaidrojis vienu vai divus burtus nezināmā vārdā, meklē tādu, kas atbilstu šīm prasībām. Tādējādi, salīdzinot dažādus pieļaujamos sinonīmus, reizē rodas izdevība pārbaudīt jau atrasto vārdu pareizību. Un kādu gandarījumu viņam sagādāja noslēgums — kad viss sakrita, ieņēma savu viennozīmīgo vietu un noskaidrojās kopējā aina. Noslēpums atklāts! Turklāt, es to ievēroju jau sen, ja viņš nosauca lietu par intriģējošu, tā vienmēr izrādījās pilna ar negaidītiem pavērsieniem, bagāta notikumiem, bet noslēgums — pārsteidzošs. — Manuprāt, — Kronbergs no jauna ierunājās, — Prusts, izmantojot Celma dzīvoklī nodibināto, ja tā var teikt — spēlmaņu klubu, iesaistījies tajā, lai ārēji legāli varētu pietuvoties tieši Šterna mājoklim. Varam pieņemt, ka tāpēc viņš iepazīstas ar Leonu, kas arī īsteno šo ieceri, ievedot garo savā mājā. — Un tālāk? — Spriežot pēc draudu vēstules, vina mērķis bijis kaut kas Šterna dzīvoklī. — Nauda. — Tā domāja nelaiķis. Bet, ja ijcm vērā sarežģīto priekšspēli — to, ka Prusts uzradās Tomsona ielā, vēl pirms Šterna galvā bija dzimusi doma par mājas seifu un tā tālāk, tad uzprasās pavisam cits secinājums. Ne nauda, bet gan kāds priekšmets, par kura eksistenci tā nelaimīgajam īpašniekam nebija ne jausmas. Reizē nevar izslēgt varbūtību, ka Šterns vienkārši melojis, lai tikai pēc iespējas ātrāk neitralizētu savu pretinieku. Bet tādā gadījumā viņam bija zināms, ko Prusts no vina grib, vai ne? Lai nu kā, bet pagaidām atturēsimies no versijām. Pagaidīsim Lāci, varbūt policijai izdevies atklāt kaut ko tādu, kas mums noderēs par atspēriena punktu. — Bet ja nu ne? — Tad dosimies uz Alberta ielu, — Kronbergs atteica un, neko tuvāk nepaskaidrodams, nozuda durvīs. Pārdomādams drauga noslēpumainos vārdus, es centos rast tiem izskaidrojumu, bet nevarēju. Taču iet un pajautāt to viņam nelāva mans nolāpītais pašlepnums. Tāpēc, paņēmis no galdiņa grāmatu, turpināju pārtraukto lasīšanu. Nepagāja ne minūte, kad ap mani pārstāja eksistēt ierastie priekšmeti un, izteiksmīgo aprakstu pārcelts, es no jauna garā atgriezos Dien- vidāfrikā. Un tikai, kad vēders uzstājīgi sāka atgādināt par pienākumiem pret sevi, beidzot atrāvos no lasīšanas, lai ietu sagrabināt kaut ko vakariņām. Izdzirdis trauku šķindoņu, Valts pabāza durvīs galvu. — Jaušu, top pankūkas… — viņš dziļi ievilka nāsīs gaisu un ienācis piemetās uz krēsla maliņas. — Vai mani arī ierē​ķināji? — Ja uzservēsi galdu, iespējams, kāda tiks. Un ātrāk par divdesmit minūtēm neceri. Pankūku cepšana nav zagļu tvar​stīšana… Lai gan mans ērkšķis bija domāts kā atmaksa par Alberta ielu, Kronbergam bija bieza āda. Versiju, kuras ticamība bija zemāka par trīsdesmit procentiem, viņš nekad neapsprieda. Tādās reizēs nebija nekādas jēgas iztaujāt. Tiepīgi kā āzis, tikai citās skaņās, Valts neapnicis varēja atmurmināt kaut ko pagalam bezjēdzīgu, līdz izveda mani no pacietības. Bet, kad saniknojies es apklusu, viņš visžēlīgi paziņoja: "Par to parunāsim vēlāk!" Protams, šādas izturēšanās pamatā nebija iedomība, bet noteikts, loģisks apsvērums, un, kad ar laiku biju to aptvēris, pārstāju uzmākties. Tomēr mani joprojām kaitināja viņa maniere izmest noslēpumainu frāzi, lai pēc tam ar zinātnieka bezjūtību noraudzītos manās mokās apjēgt — kas aiz tās slēpies. Valtam, gluži kā gaišreģim, nepaslīdēja garām ne sīkākā manu pārdzīvojumu nianse, taču ar skolotāja stingro un neatlaidīgo izturēšanos viņš panāca to, ko pats es nekad nespētu, — izstrādāja manī ne vienu vien pozitīvu īpašību. Pateicoties viņam, ar laiku es kļuvu ievērojami piesardzīgāks spriedu​mos, jo, dažādu situāciju izmācīts, apjēdzu pārsteidzības sekas un bezjēdzību. Mainījās mana attieksme visu uzlūkot kritiski un tā tālāk. Ar vārdu sakot, drauga


ietekmē es ieguvu lēnprātību vispozitīvākajā tās nozīmē. Esmu pārliecināts, ka no Kron- berga, ja vien apstākli būtu iegrozījušies tam labvēlīgi, būtu iznācis izcils pedagogs. Vioš nekad neuztiepa savu viedokli, ļaujot sarunbiedram pašam pārdomu ce|ā nonākt pie saviem secinājumiem. Bet, kad salīdzināju tos ar Valta atzinām, viņam vienmēr izrādījās taisnība. Šāds paņēmiens bija krietni vien iedarbīgāks un paliekošāks par augstprātīgu, skolmeistara cie​nīgu pamācīšanu. Pankūkas pamazām krāvās kaudzītē un, kad pēdējā ieņēma savu vietu pašā virsū, atskanēja durvju zvans. — Tas noteikti ir Lācis, — pieceldamies sacīja Valts. Jānis izskatījās noguris un atgādināja ķepaini vairāk nekā citkārt. Pat pankūkas, lai gan, tāpat kā es, arī viņš tās cienīja vairāk par visu, šoreiz nespēja viņu uzmundrināt. Smagi atslīdzis krēslā, Jānis nopūtās un, ar dūrēm izberzējis dziļi iekritušās, nedaudz asarojošās acis, atzinās: — Noskrējos kā suns, bet pie kaula netiku. Valts ielēja viņam tēju un piestūma šķīvi. — Ēd un stāsti! — īsi runājot, — nodzēris malciņu, policists sacīja, — dzīvoklī neatradām nekādas pēdas. Nekas neliecināja, ka tur bijis kāds svešs. Šterns ir izteikts pedants — viņam viss stāv savās vietās. Protams, uz to spētu atbildēt tikai viņš pats, bet, spriežot pēc sekundārām'pazīmēm, nekas nav paņemts. Slepkava atslēdzis durvis, iegājis, aukstasinīgi nodūris savu upuri un mierīgi aizgājis. Lūk, kāda aina, draugi. Dzīvokli atradām tikai paša namatēva pirkstu nospiedumus. Durvis atvērtas, tā domā mūsu eksperts, ar pakaldarinātas atslēgas palīdzību. — Slepkavības ierocis? — Nazis, ar garu, šauru un plānu asmeni. Apmēram tāds kā šis, — stāstītājs norādīja uz manu virtuves nazi. — Uz rakstāmgalda malas izdevās atklāt asins pēdas. Izskatās — kāds mēģinājis tās noslaucīt. — Kāds… — Kronbergs pasmaidīja, un Lācis atbildot ie​smējās. — Ne jau upuris. — Asins grupu noskaidrojāt? — Vēl ne, bet nav šaubu, ka tās ir Šterna. Es domāju, noticis tā: dūrienam trāpot pašā sirdī, izšāvās asins strūkla un notraipīja slepkavam rokas. Neuzmanīgi atspiedies pret galdu, viņš atstāja uz tā pirkstu nospiedumus. Pamanījis savu kļūdu, nekavējoties nodevīgos traipus izberzējis. — Ar ko? Policists paraustīja platos plecus. — Mēs pārbaudījām pat atkritumu spaini, bet neatradām. Droši vien paņēmis līdzi. Pilnīgi iespējams, ka tas bijis kāds uz rakstāmgalda atrasts laikraksta gabals. — Tātad papīrs? — Jā. Dažas plūksniņas liecina, ka traipi izberzēti ar papīru. — Hm… Bet kā ar seifu? — Nekā. Izņemot mūs un īpašnieku, izskatās, neviens to vēris vaļā nav. Rūpīgi aplūkojot putekļu kārtiņu dibenā, konstatēts, ka tur gulējusi nauda. Palikuši tikko saskatāmi nospiedumi akurāt mūsu banknošu lielumā. Spriežot pēc atstātajām pēdām, summa bijusi pamatīga. "Dīvaini," es nodomāju, atcerējies par Otto Kalka liecību. "No kurienes tur nauda?" — Pēc tam nopratinājām veco Celmu. Jāteic, ka, neraugoties uz gadiem, tas ir spēcīgs tēvainis, ar platiem cīkstoņa pleciem un muskuļotām rokām. Rudmatis. Blenž caur pieri, bet skatiens — nenāc ne tuvu! Nomācošs tips. Tikai kājas vār​gas. Vēnas. Vecais nemaz neslēpa, ka pie viņa sanāk spēlmaņi. Par kaimiņu šai ziņā izteicās visai nievājoši — pie īsta kāršu galda tādu nevarot laist pat tuvumā. Manuprāt, viņam ar smadzenēm pašam kaut kas nav kārtībā. Lai par ko runātu, skaties — jau atkal iet vajā


par azartu. Totalizatoru, preferansu un tā tālāk. Galīgi jucis. Tādam nospēlēt miljoniem vērtu īpašumu būtu viens spļāviens. Dēlu mājās nebija. Celms apstip​rināja Lagzdiņas vārdus, ka pie Šterna sveši gandrīz nemaz nerādoties. Bet par tiem… nopietnajiem, nekā jēdzīga pastāstīt nevarēja. Vienīgi Prustam viņš zināja uzvārdu, bet pārējos tikai pēc vārdiem — Alnis, Rolands un Aivars. — Vai dēlus sameklēji? — Leons strādā par autoatslēdznieku nelielā privātā firmā pašā Ķengaraga viņā galā. Izrādījās, ka Prusts pie viņa labojis savu Audi markas automobili. Kā jau parasti, kamēr remontē braucamo, īpašnieks pļāpā ar atslēdznieku par šo un to. Uzzinājis, ka Celmi ir aizrautīgi kāršu spēlmaņi, garais pieteicies kompānijā. Leons piekritis. Arī pārējie… nopietnie, lai gan sākumā izturējušies pret jauno aizdomīgi, taču redzot, ka spēlēt tas prot, bet galvenais — nauda turas, jau bez iebildumiem uzņēmuši savā vidu. Apmēram pirms mēneša Prusts sācis regulāri apmeklēt Celmus un droši vien arī rītdien neiztrūkšot. Viņiem uz sešiem vakarā nolikta spēle. Par pārējiem, lai cik dīvaini nebūtu, arī Leons nevarēja nekā pastāstīt. Zināja tikai vārdus. Bet atradis arī šos pats, ja tā var nosaukt paviršu iepazīšanos restorānā. Sagadījies, ka sēdējis ar tiem pie viena galdiņa un dzērumā izlielījies, ka pokerā tam neviens līdzās nespējot stāvēt. Galdabiedri pavilkuši lielībnieku uz zoba, līdz saskaities tas piedāvājis pārvākties ar visu dzeramo pie viņa. Tā arī izdarījuši, un kopš tās reizes Celmu dzīvoklī regulāri tiek organizētas kāršu spēles. Taču, kad mēģināju noskaidrot, kādas ir likmes, viņš izvairījās no tiešas atbildes, norūcot "kā kuro reizi". Pēc tam apmeklēju Bruno. Jaunākais no Celmiem strādā nelielā gaļas veikaliņā par izcirtēju. Pašā Rīgas otrā galā. Šis zināja pastāstīt vēl mazāk par abiem iepriekšējiem. Ar Šternu spēlēt nepatīkot, jo slkulis iemanoties vienā laidā kļūdīties, bet skaitīt neprotot labāk par trešklasnieku. Liekas, ka vienīgi Bruno no visiem Celmiem spēja domāt un runāt ārpus azarta kategorijām. Bet, izklaušinot citus mājas iedzīvotājus, neizdevās uzzināt ne tik. Es uzmanīgi ieminējos — varbūt Šternam ir kāda uzticības persona, kurai, aizbraucot uz ilgāku laiku, viņš atstāj sava dzīvokļa atslēgas, taču neviens tādu nezināja. Jā, nelielā kārbiņā, grāmatplauktā, mēs tomēr atradām naudu. — Daudz? — Kaut kas zem simts latiem. Tas arī viss, — Lācis atgāzās pret atzveltni un tikai tagad ieraudzīja, ka pa stāstīšanas laiku prāvā pankūku kaudzīte sarukusi vismaz uz pusi, neraugoties uz to, ka mēs ar Valtu tai nebijām piedūrušies. Pašpārmetoši nogrozījis galvu, Jānis jautāja: — Un to visu es? — Pankūkas ceptas eļļā, — Kronbergs iesmējās, — tāpēc sekmēja runāšanu. Bet, ja vajadzēs, Robis pieceps vēl, vai ne? Man neatlika nekas cits, kā apstiprinoši palocīt galvu. — Kāda ir oficiālā versija? — es painteresējos. — Slepkavība izdarīta, lai bez traucēkļiem varētu nolaupīt seifā noglabāto naudu. Tā ir pamatota uz paša Šterna iesniegumu, kuru tas uzrakstīja sakarā ar ielaušanos dzīvoklī. Viņš noteikti apgalvoja, ka kāds gribējis to aplaupīt. — Vai toreiz seifu pārbaudīja? — Nē. Nebija nekādas vajadzības, jo cietušais teica, ka nekas neesot pazudis. Tika konstatēts vienīgi ielaušanās fakts. Jāsaka, ka arī es nesaskatu citu iemeslu. —"Pie mums Šterns ieradās sakarā ar saņemto draudu vēstuli. Tai bija jābūt dzīvoklī. Jūs to atradāt? Lācis noraidoši pakratīja galvu. — Nē. Viņam ir tik milzīga bibliotēka, kuru, lai pārskatītu vien, paietu vairākas dienas. Bet, ja vēstule ielikta kādā grāmatā, tad, lai atrastu, nāktos lūgt talkā visu Rīgas policiju. Vai… — Jānis pavērās Kronbergā ar vaicājošu skatienu. — Nekas, nav tik svarīgi. Kas nodarbosies ar Šterna slep​kavības lietu? — Es. Bet jūs? — Mēs? — Valts domīgi pakasīja pakausi. — Mūsu pienākumi līdz ar klienta nāvi ir beigušies.


Detektīvu aģentūra strādā uz pasūtījumu, bet, ja pasūtītāja piepeši vairs nav… Pats saproti. Diemžēl morālie pienākumi… Lācis saprotoši pamāja un, smagnēji piecēlies, teica: — Es nu iešu. Patlaban no manis ne zirgs, ne arājs… Paldies, Robert, par pankūkām! Tās, kā viss tevis gatavotais, bija lieliskas. īsts Gardeguns! Ja uzradīsies kaut kas jauns, zvanīšu. Ar labu nakti, zēni! — Ar labu nakti! Kad aiz nogurušā policista bija aizvērušās ārdurvis, es pār​metoši sacīju: — Kāpēc tu neuzstāji, lai viņi parakņājas. Vēstule… — Viņi to tāpat neatrastu. — Kāpēc tā? Atbildes vietā Valts atjautāja: — Ko, tavuprāt, liktenīgajā rītā, sēžot pie rakstāmgalda, darīja Šterns? Es paraustīju plecus. — Uz tā jau nekā nebija. — Tur jau ir tā lieta. Nekā! Dīvaini, vai ne? Noguris cilvēks, kas atgriezies vēlā nakts stundā, jau no agra rīta bezmērķīgi sēž pie galda, tā vietā, lai baudītu atpūtu savā gultā. Vai šis fakts tevī nerada nekādus secinājumus? — Tu domā — viņš pētījis vēstuli? — Iespējams, ka vēl kaut ko. — Bet kur tā varēja palikt? Kronbergs izstaipījās tā, ka kauli nobrakšķēja, un piecēlies atteica: — Atbilde ir viena — to pievācis slepkava. — Bet… — Slepkava, — ar uzsvaru turpināja Valts, — ar to pašu vēstuli izberzēja paša atstātos asins traipus no Šterna rakstāmgalda un, lai policijas rokās nenonāktu lietiskais pierādījums, aizejot iebāza kabatā.


VII nodaļa ruta Grabovska Lai gan es noteikti nebiju mazāk noguris kā Lācis, vismaz pusi nakts, pārdomādams dīvainās lietas detaļas, pavadīju nomodā. Kas bijis šis aukstasinīgais varmāka, kam daži graši ir dārgāki par cilvēka dzīvību? Tad man ienāca prātā pats upuris. Kāpēc viņš meloja, apgalvodams, ka firmas naudu ir pārvedis uz mājām? Šis fakts man šķita pagalam absurds. Kālab jārunā nepatiesība, turklāt tad, kad bez tās var pilnīgi iztikt? Taču tad es atcerējos ne vienu vien, kam piemita šis netikums tādā mērā, ka bija škebīgi par to pat domāt. Gluži kā kleptomānija, tā bija patoloģiska, nepārvarama tieksme runāt melus. Tālāk es pievērsos tam, cik gan degradējusies ir pēdējā laikā sabiedrība, cik melus nav nācies dzirdēt gan no ekrāna, gan lasīt laikrakstu lapaspusēs, gan noklausīties no līdzpilsoņu mutes. Iedziļinoties nomācošajā faktā, man gluži neviļus ienāca prātā Bībelē lasītie vārdi: "Jūs esat no sava tēva velna. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs." ŠI bija vieta, kas raksturoja ļauno. Sātanu. Mana dzīves pieredze liecināja, ka meli vienmēr ir bijuši laužu savstarpējo kontaktu neatņemama sastāvdaļa. Šī doma man lika iedziļināties, mēģināt izprast cilvēka būtību, jo muļķīgi būtu iedomāties, ka Dievs to teicis, lai apvainotu. Skaidrs, ka te ieslēpta patiesība. Varbūt cilvēks nemaz nav tik vienkāršs, kā to notēlo un līdz šim mums mācīja ateisti — matērija ir visa pamats, bet ideja, radošā darbība — tās produkts. Kaut kas te nesaskanēja. Patiesi vēlēdamies izprast šo noslēpumu, atvēru jau vairākus mēnešus necilāto Bībeli un lasot tā aizrāvos, ka tikai pirmsausmas bālā svēdra, parādījusies virs kaimiņmājas jumta, lika beidzot nodzēst gaismu un mēģināt ie​migt. Tagad tas man izdevās acumirklī. Pamodos no šalkoņas. Pretstatā vakardienai, svelošo saules staru vietā no pelnu pelēkajām debesīm gāzās lietus šaltis. Virtuvē rosījās Valts. Šī bija tā retā reize, kad draugs labprātīgi uzņēmās pavāra darbu, jo mūsu starpā jau no sākta gala eksistēja vārdos neizteikta vienošanās, ka tas ir mans pienākums. Jāteic, es to nebūt neizjutu kā slogu. Man patika darboties gar plīti, dozēt garšvielas, radoši veikt šo diemžēl nepateicīgo darbu, kas jo labāk padarīts, jo ātrāk nozuda no galda, atstādams tikai atmiņas par ieguldītajām pūlēm. Arī no Kronbergā varētu iznākt tīri pieņemams pavārs, ja vien viņam nepiemistu trūkums — pārāk pedantiska, varētu pat teikt — matemātiska pieturēšanās pie pavārgrāmatā izklāstītajām receptēm. Man vairāk patīk improvizēt, bet viņam — izpildīt. Ja rakstīts, ka sāls jāņem divpadsmit grami, tad tas burtiski tika arī izdarīts, absolūti neievērojot, ka vienas šķirnes bietes var izrādīties saldākas par citām vai apaļais sīpols sīvāks par iegareno. Taču, kad bija jāpagatavo kaut kas vienkāršs, bez grāmatas palīdzības, drauga prasme stipri pietuvojās manējai. Arī šajā reizē — omlete ar ceptu šķiņķi bija bez vainas. Brokastojām klusēdami. Atstūmuši tukšos šķīvjus, aizsmēķējām. Pilnais vēders, cigaretes dūms un ieaijājošā lietus šalkoņa aiz loga uzdzina miegainību. Kaut kur apziņas dzijumos modās vāra cerība, ka Kronbergs nebūs izdomājis neko, kas liktu tik nejaukā laikā pamest omulīgo dzīvokli. Diemžēl manas cerības izkūpēja kā rīta migla uzlecošās saules staros, kad, nodzēsis cigareti, Valts paziņoja: — Mums noteikti vajadzīgs Prusts. Es nevaru pieļaut, ka norunātajā stundā viņš parādījās Stabu un Tērbatas ielas stūrī tikai sagadīšanās dēļ. Lācis gan apsolīja noskaidrot par šo cilvēku visu iespējamo, taču mani māc aizdomas, ka garā nosauktie vārds un uzvārds nav viņa. Rīkosimies šādi. Tagad, nomazgājuši traukus, dosimies uz Tomsona ielu pie Lagzdiņas kundzes. Palūgsim atvēlēt mums logu, pa kuru var dzirdēt Celmu dzīvoklī notiekošo. Kas zina, varbūt mums izdosies noklausīties spēlmaņu sarunas. Bet, ja ausis izrādīsies par vājām, izmantosim aparatūru. Man ir jutīga noklausīšanās ierīce, kas reizē ieraksta. Iespējams, ka tādējādi mēs varētu iegūt svarīgas ziņas. Nav šaubu, ka baismīgā slepkavība blakus dzīvoklī būs kāršu spēlmaņu uzmanības centrā. Bet, analizējot nepiespiestu sarunu, reizēm izdodas saņemt atbildi uz tādu jautājumu, uz kuru, atklāti interesējoties, nekad nedabūt. Ja Prusts ir iejaukts vardarbībā, tam ir jāparādās kaut vai atturībā runāt par kutelīgo tematu. Bet, kad viņi beigs, pacentīsimies garo izsekot. Protams, ja vien viņš atnāks.


— Ja Prusts ir iejaukts, neredzēt viņu tur kā savu ausu. — Kas zina, Robert, kas zina. Noziedznieki reizēm izdara prātam neaptveramus gājienus. Taču pagaidām viss liecina, ka garajam par notikušo nav ne jausmas. Bet tas nozīmē, ka viņš būs. Taisies veicīgāk! — Viņi taču nāks tikai sešos! — es izšāvu pēdējo iebildumu. — Pilnīgi pareizi. Taču vai tev zināms, ka varbūt šajā laikā Lagzdiņai nolikta tikšanās ar savu jaunības draugu? Mums jānodrošinās, lai noteiktajā laikā varētu tikt dzīvoklī. Bet tās stundas, kas šķir no spēlmaņu noliktās satikšanās, pacentī​simies aizvadīt pēc iespējas lietderīgāk. Kronbergs izņēma no virtuves skapīša konfekšu kārbu, ko pēc veiksmīgi atrisinātas lietas viņam bija uzdāvinājusi kāda jauna dāma, un šķīstošās kafijas kārbu. — Ciemakukulim, — ielicis to visu portfelī, viņš paskaidroja un noākēja no pakaramā lietussargu. — Ejam, vecīt! Un pacenties, lūdzu, nomainīt šo skumju sagrauzto izteiksmi uz maķenīt priecīgāku. Neizšķīdīsi, neesi jau cukurgrauds. Laukā plosījās negaiss. Par laimi, mūsu opelis stāvēja tikai pāris metru atstatumā no parādes durvīm. Lai atslēgtu mašīnu un iekāptu, Kronbergs bija spiests atvērt lietussargu. Es pagaidīju un, kad viņš atgrūda aizmugures durvis, pāris lēcienos iespruku drēgnajā un miklajā salonā. — Būtu sēdējuši mājās, — nespēdams apvaldīt kā drebuļus, tā sapīkumu, es noburkšķēju. Bet, pieradis pie līdzīgām neap​mierinātības izpausmēm, draugs pat neatbildēja. Stiklu tīrītājiem bija ko rauties, lai aizslaucītu sāņus vējstiklam pāri plūstošās straumes. Par laimi, ielas bija gandrīz tukšas, jo tik mežonīgā lietusgāzē lielākā dala autobraucēju neriskēja sēsties pie stūres. Kronbergs brauca lēnām un, kaklu pastiepis, ar grūtībām orientējās priekšmetu izplūstošajās aprisēs. Kad mašīna apstājās Šterna mājas priekšā, viņš atviegloti nopūtās. — Nudien, gluži kā ar aizsietām acīm! — Paldies Dievam, ka daudz tādu trako nav, citādi būtu ar ko saskrieties… — es norūcu, bet Kronbergs iesmējās. — Paldies Dievam! Un tagad — cik ātri varam, sprūkam iekšā! Tas mums izdevās itin veiksmīgi, saņemot uz muguras tikai pa ceturtdalspainim ūdens. Kad pretīgās šņirkstoņas pavadījumā aiz manis aizvērās ieejas durvis, Valts uzlika zaļās brilles, bet man pastiepa polietilēna maisiņu ar kaut kādu rudu spalvu kušķi. — Osas! — viņš paskaidroja. — Namamāte pazīst tevi tikai ar tām. Līmē klāt, es paturēšu spogulīti. Šī procedūra aizņēma ne vairāk par dažām sekundēm. Kritiski aplūkojis mani no visām pusēm, Kronbergs palika apmierināts. — Tagad varam iet. Vecenītei acis, ieraugot mūs, iemirdzējās. Gluži kā senus paziņas ievedusi viesistabā, viņa atzinās: — Pēc šī baismīgā notikuma dzīvoju vienās bailēs. Tas taču noticis tepat aiz sienas, tikai pāris metru attālumā. Kad par to iedomājos, nudien, auksts pārskrien pār kauliem. Visu laiku liekas — kāds grabinās pie durvīm. Jau gribēju zvanīt draudzenei, lai uz kādām pāris nedēļām pārvācas pie manis. Vai arī aizbraukt uz laukiem, man tur radi. Sēstieties, sēstieties! Kas tad tas? — redzot Kronbergu uzliekam uz galda ciema- kukuli, viņa mulsi pajautāja. — Jums un mums. Laika( īsināšanai. Redziet… — un mans draugs īsiem, skaidriem teikumiem izklāstīja savu nodomu. Negaidītais priekšlikums Lagzdiņas kundzi pat iepriecināja. — Lūdzu, lūdzu! — viņa, saprotoši mādama ar galvu, sacīja. — Man nekas nav pretim, būs drošāk. Logs, pa kuru var sa​dzirdēt Celmus, ir virtuves. Tikai salasās gan viņi vakarpusē. Valts piecēlās. — Mēs zinām, tāpēc arī pienāksim ap pieciem. Ieradāmies tik agri, lai izlūgtos jūsu piekrišanu.


Bet tagad parādiet, lūdzu, virtuvi. Tā izrādījās diezgan prāva — kvadrātmetrus četrpadsmit liela telpa. Spodra un kārtīga kā pati saimniece. Logs no tās izgāja uz sētas pusi. Izliecies laukā, Kronbergs labu brīdi aplūkoja kaimiņu logu. Apmierināti nokrekškējies, izvilka no kabatas nelielu kastīti un pārliecies pabāza zem Lagzdiņas pa​lodzes skārda. Kad, aizvēris logu, viņš pagriezās, namamāte, neslēpjot izbrīnu, jautāja: — Ko jūs tur darījāt? — Novietoju sausā vietā rezerves ausis, — Valts veltīja vecenītei nomierinošu žestu. — Noklausīšanās ierīci. — Ā… — vina atviegloti novilka. — Bet es domāju, ka tā ir mīna… Kronbergs pasmaidīja. — Jūs laikam daudz laika veltāt telepārraidēm? — Nu jā, ko citu man darīt? Kur skaties, tur šauj, dur un spridzina… Bet man tā fantāzija vēl no bērnu dienām… Desmit pirmskara gadus nostrādāju teātrī… Laikam… Varbūt iedzersiet pa kafijas tasītei? — Paldies, — Kronbergs atteicās, — mēs nule kā pabrokastojām. Turklāt patlaban nav laika. Tātad varam būt droši, ka ierodoties tiksim iekšā? — Protams. Es gaidīšu! — viņa uzsmaidīja manam draugam savu apžilbinošo, zeltzobaino smaidu un izvadīja mūs pa durvīm. Pa šo laiku lietus bija jūtami pierimis. Reizē arī mākoņu sega kļuva plānāka un cēlās temperatūra. Pārsteidzoši ātri gaiss no drēgna pārvērtās sutīgā. Valts iedarbināja motoru un, pametis skatienu uz augšu, ieteicās: — Varbūt parunāt ar veco Celmu? — Un tūdaļ kā attapies atmeta ar roku. — Nē, nedrīkst. Viņš var kļūt aizdomīgs un, nedod Dievs, izraisīt to pašu arī spēlmaņos. Gan jau pagūsim papļāpāt ar viņu. Bet tagad, kamēr mums laiks, aizbrauksim uz Alberta ielu vienpadsmit. Izdzirdis intriģējošo adresi, es saausījos, taču, spīta pārvarēts, nebildu ne vārda. Uzmetis man greizu skatienu, Kronbergs nospieda gāzes pedāli. Minētā ieliņa atradās netālu no mūsu mājām. Tā izrādījās šaura un bruģēta, abās pusēs tai slējās savā laikā noteikti brīnišķīgi, bet tagad — pagalam nolaisti nami. Vienpadsmitais izskatījās vislabāk saglabājies pārējo vidū. Uzbraucis ar labās puses riteņiem uz ietves, Valts izslēdza motoru un atvēra durvis. — Ejam. Iepazīsimies ar Lagzdiņas draudzeni. Tikai tagad es atcerējos, ka šo adresi bija nosaukusi vecā kundze, bet joprojām nesapratu, kas mums tur darāms. Paraustījis plecus, paklausīgi izkāpu un sekoju draugam. Ticis līdz trešajam stāvam, viņš apstājās kokā grieztu durvju priekšā. Spriežot pēc joprojām pievilcīgajām kāpņu telpām, te kādreiz dzīvojuši turīgi ļaudis. Uz zvanu ilgi neviens neatbildēja. Tikai pēc kādas minūtes atskanēja šļūcoši soli un zema sievie​tes balss jautāja: — Kas tur? — Mēs nākam no jūsu draudzenes Lagzdiņas kundzes, — atbildēja Kronbergs. Noskrapšķēja atslēga, un durvju spraugā parādījās pētoša acs. Nekautrīgi iztaustījusi mūs no galvas līdz kājām, tā pazuda un no iekšienes atlidoja nākamais jautājums: — Un ko jums no manis vajaga? — aizdomīgā balss liecināja, ka pie ziņām diez vai būs tik viegli tikt. — Mums šis tas jānoskaidro par Arvīdu Šternu, — Valta balss tagad skanēja neatlaidīgi un stingri. Noņēmis zaļās brilles, viņš cieši pavērās spraugā. — Lagzdiņa apgalvoja, ka jūs pazīstot viņu daudz labāk. — Kas noticis? — Arvīds Šterns šonakt nogalināts. Mēs izmeklējam nozie​guma apstākļus.


Līdz mums atlidoja tikko dzirdama nopūta. Durvis aizvērās, nograbēja noņemtā drošības ķēde un, kad tās atkal atvērās, mūsu priekšā stāvēja vidēja auguma sirma sieviete, ar šauru, putnam līdzīgu seju. Vina bija ģērbusies puķainā rītakleitā. Pietika acu uzmetiena, lai saprastu, ka negaidītā ziņa to pār​biedējusi līdz nāvei. — Ruta Grabovska, — sieviete stādījās priekšā un, negaidot atbildi, tā, it kā mums dzītos kāds pakal, nepacietīgi uz​sauca, — nāciet iekšā! Ašāk, ašāk! Tikko bijām pārkāpuši slieksnim, aiz muguras aizkrita smagās durvis, noskrapšķēja atslēga un aizliekot nožvadzēja dro​šības ķēde. Spriežot pēc izbalējušajām tapetēm un grīdas, uz kuras krāsa bija saglabājusies tikai sienmalēs, dzīvoklis bija pamatīgi nolaists. Pārbaudījusi, vai ārdurvis kārtīgi noslēgtas, namamāte aizvēra iekšējās un aizšāva smagu bultu. Apmierināti nokrek- škējusies, vēlreiz nospieda rokturi un, kad durvis nepadevās, pagriezās un, ne vārda neteikusi, aiztipināja uz priekšu turp, kur atvērtās durvis iezīmēja uz priekšnama grīdas blāvu gais​mas četrstūri. — Lūdzu! — tikusi līdz tām, viņa palaida mūs pa priekšu un, aizdarījusi aiz sevis, rūpīgi noslēdza arī šīs. — No kā jūs baidāties? — es nenoturējos, bet vecenīti mans jautājums pat neizbrīnīja. — Tik daudz ļaunuma… — Atslēga no tā nespēj pasargāt, — Kronbergs, kas, atļauju neprasīdams, bija apsēdies veclaicīgā krēslā, paklusām noteica, un piekrītot Grabovska viegli' palocīja galvu. — Nespēj. Bet drošības sajūtu dod. Dzīvoklī taču esmu palikusi viena. Ko lai dara, ar drosmi nekad neesmu varējusi palepoties. Un kur nu vēl vecumdienās. — Kur tad visi palikuši? — pārliecināts, ka vina runā par savu ģimeni, es vaicāju. — Pārbraukuši uz jaunajām dzīvesvietām. Mājai taisīšot . kapitālo remontu un pēc tam izīrēšot naudīgākajiem. Tāpēc saimnieks visus pamazām pārcel uz citurieni. Drīz arī es pārvākšos. Šis ir komunālais dzīvoklis, — beidzot aptvērusi mana neizpratnes pilnā skatiena jēgu, saimniece paskaidroja, un tagad arī es sapratu. — Kur jums ierādīta jaunā dzīvesvieta? — Imantā. Šonedēļ dokumenti būs kārtībā, bet nākamajā domāju pārbraukt. — Bez šīs jums pieder vēl kāda istaba? — Es pārlaidu skatienu pieticīgajam iekārtojumam. — Nē, tikai šī. Bet, lūdzu, sēstieties! — vina piestūma man krēslu, un pati atlaidās lielā ādas atzveltnī. Cauri augstajiem logiem — telpā to bija divi — plūda pelēcīga gaisma un ietina apkārtni grūtsirdīgā noskaņā. Droši vien tukšais dzīvoklis un namā valdošais nedabiskais klusums uzjundīja to neatkārtojamo neomulības sajūtu, kāda pārņem cilvēku pamestā miteklī. Te viss iedvesa skumjas — gan vecās mēbeles, gan sen neremontētā telpa, gan pati saimniece. Pretstatā savai draudzenei, vina izskatījās blāva un neizteiksmīga, bez mazākās prieka dzirksts. Man pat likās, ka Grabovska neprot smaidīt. Skatiens drūms un sāpju pilns. Droši vien vina bija slimīga. — Vai šis ir liels dzīvoklis? — piepeši ierunājās Kronbergs. — Astoņas istabas. — Oho! īrnieku laikam bija vairāki? — Trīs ģimenes, neskaitot mani. Lai gan esmu pieradusi pie centra, tomēr, paldies Dievam, turpmāk neviens nemaisīsies pa kājām. Kas tā par dzīvi, ja pavardu, vannas istabu un tualeti jādala ar pavisam svešiem, vai ne? Neko citu kā konfliktus tāda sadzīve izraisīt nevar. Ja jūs būtu izbaudījuši komunālā dzīvokļa "jaukumus", man nebūt jāpaskaidro. Mēs ar Valtu saskatījāmies. — Viss atkarīgs no kaimiņa, — draugs lēnām atteica. — Protams, ir jau tādi, kas bārdu skuj


pusstundu vai ar savām ābolu pankūkam aizņem plīti ilgāk, nekā būtu pieļaujams… Un tādiem maz rūp, ja kāds labāk izvēlētos karbonādi… — Valta acis smaidīja. — Mēs zinām, kundze, kas ir komunālais dzī​voklis, jo… abi tādā dzīvojam. Namamāte vispirms uzrāva izbalējušās uzacis, bet tad, pārmaiņus uzlūkodama te Kronbergu, te mani, nez pēc kādām pazīmēm noteikusi, atzina: — Jūs noteikti dzīvojat saticīgi. — Kāpēc tā? — mans biedrs gribēja zināt. — To var redzēt. — Šis dīvainais pamatojums viņai pašai laikam šķita neapstrīdams. — Pateicos! — Valts nopietni palocīja galvu. — Jūs uzminējāt. Bet tagad pārslēgsimies uz citu tematu. Uz Arvīdu Šter​nu! Palūgšu atbildēt pēc iespējas precīzāk. Ko jūs par viņu varat pastāstīt? Bija redzams, ka Grabovskai grūti par to runāt. Pelēcīgā seja savilkās kā piepešās sāpēs, un pastiepusies viņa izņēma no nelielas lādītes stikla caurulīti ar mikroskopiskām table- tītem. Droši vien tas bija nitroglicerīns. Iemetusi vienu mutē, mirkli domīgi lūkojās griestos, laikam gaidīdama uz iedarbību, tad kā attapusies nolaida acis uz jautātāju un sacīja: — Par Alfrēdu es maz ko zinu. Toties loti labi atceros Leonīdu — viņa tēvu. Viņš bija aizrautīgs ziemeļvalstu folkloras pētnieks. Pēc izglītības — filologs. Arī es esmu ilgus gadus nostrādājusi žurnālistikas laukā, tā ka mūsu intereses daudzos jautājumos sakrita. Leonīdam piederēja liela bibliotēka, no kuras es ne vienreiz vien esmu ņēmusi grāmatas sev. Leonīds sarakstījās teju ar trešo da|u pasaules valstu zinātniekiem un bija to vidū vispāratzīta autoritāte.. Kad viņš nomira, dēls apmainīja savas istabas ar daudzbērnu ģimeni un pārvācās uz dzīvokli Tomsona ielā, lai cik dīvaini nebūtu, vienā stāvā ar manu draudzeni Veltu. — Kāda Šternam jaunākajam izglītība? — Viņš beidzis celtniecības fakultāti. — Pastāstiet par vina draugiem, domubiedriem vai vien​kārši pazinām. Vecenīte pakratīja galvu. — Nevienu nezinu. Atminos, vēl Leonīdam dzīvam esot, pajautāju, vai dēls netaisās precēties, bet viņš tikai atmeta ar roku. Arvīdam bija nepatīkams, noslēgts raksturs, un es zinu, ka mūsu dzīvoklī neviens vinu neieredzēja. Pareizāk… no vina visi vairījās. Arvīds bija bārenis. Tēvs pastāvīgi aizņemts, kāds tur brīnums, ka puisis izveidojās skarbs un nerunīgs. Bez mātes mīlestības cilvēks aug kā zieds bez ūdens — panīcis un neapmierināts ar likteni. Tieši tāds bija arī Arvīds. Viņš pat fiziskajā ziņā manāmi atpalika no vienaudžiem. Es Šternus pazīstu kopš četrdesmit septītā gada. Marta, Leonīda sieva, nomira agri, drīz pēc dēla piedzimšanas. Zēns auga gan aprrpēts, bet bez maiguma un glāsta. Tēvam — te komandējums, te ārzemju brauciens, te simpozijs, sēde, vai vēl kas cits. Visu bērnības laiku Arvīdu uzraudzīja algota sieviete, kura par pareizāko audzināšanas metodi atzina bardzību, nevis laipnību kopā ar stingrību. Pērt gan nepēra, jo nebija jau pašas bērns, taču arī labu vārdu viņam neteica. Ar laiku Arvīds kļuva tāds, ka pat svēto spētu izvest no pacietības. Jautā, bet viņš it kā nebūtu dzirdējis, neatbild ne pušplēsta vārdiņa. Jautā — viņš klusē. Skolā zēns ar labām sekmēm, protams, lepoties nevarēja, un es biju visai pārsteigta, uzzinājusi, ka tas beidzis Politehnisko institūtu. — Kāda bija Šterna attieksme pret alkoholu? — Valts painteresējās. — Kā jau zinātnieks, Leonīds reizēm… — Es jautāju par Arvīdu. — Ak, par Arvīdu, — vina nez kāpēc viegli pietvīka. — Arvīdu neesmu redzējusi iereibušu. Ne reizi. — Grabovska mirkli klusēja, tad domīgi piebilda: — Droši vien mazā auguma dē| viņš nemīlēja sportu un nav izslēgts — kautrējās no meitenēm. Tāds dzīves izstumtais, ne pielikt, ne atņemt. — Vai viņš bija godīgs? Šis jautājums lika namamātei aizdomāties. Labu brīdi viņa klusēja un, spriežot pēc sarauktās pieres, intensīvi pārcilāja atmiņā sava bijušā kaimiņa dzīvi.


— Cik atceros, — Grabovska salīgi savilka uz krūtīm vaļīgo rītakleitu, — Arvīds nesagājās ar aizdomīgiem vai tumšiem ļaudīm. Es saprotu, ka tas nav nekāds arguments. Taču reiz, īsi pirms viņš pārcēlās uz Tomsona ielu, es skaidri saklausīju, kā pa tālruni viņu nosauca par zagli! — Kā to var sadzirdēt? — es izbrīnījos. — Pie mūsu kaimiņienes Frīdas tolaik mitinājās viņas puskurlā māte. Meita bija paradusi tai vairākkārt zvanīt no darba, taču vecenītei ar dzirdi k|uva arvien švakāk un švakāk. Beigu beigās Frida bija spiesta sarunāt ar meistaru un tas iemontēja telefonā pastiprinātāju. Pēc tam klausuli likt pie auss nebija ko domāt, varēja pārsprāgt bungādiņas. Tālrunis stāvēja gaitenī, un garāmejot es sadzirdēju skaidri — tu esi zaglis! — Vai pārējie dzīvokļa iemītnieki Arvīdu pazina tikpat labi? — Ko jūs! — vecenīte atmeta ar roku. — Kā jau teicu, es par viņu šo to zinu tikai tāpēc, ka man ar viņa tēvu bija kopīgas intereses. Pārējie no Arvīda vairījās. Viņš jau pieaudzis pat sveicināties kā pienākas nebija iemācījies. — Vai nezināt, kur meklēt Šterna bijušo audzinātāju? — Meža kapos. Jau gadi desmit, kopš viņa aizgājusi uz mūža dusu. Berta dzīvoja mūsu mājā, bet vecumdienās paga​lam palaidās dzeršanā. Šis netikums arī noveda nabadzīti kapā. — Bet namīpašnieku… kā viņu sauc? — Krišjānis Rūmnieks. Dzīvo Baznīcas ielā. — Precīzi varat pateikt? — Jā. — Grabovska atvilka nobružāta sekretāra atvilktni un izņēma iedzeltena papīra strēmeli. Pametusi uz mana drau​ga pusi vaicājošu skatienu, teica: — Nosaukt? — Lūdzu. Pierakstījis adresi piezīmju grāmatiņā, Kronbergs jau sarosījās, it kā grasīdamies atvadīties, tad, laikam kaut ko atce​rējies, jautāja: — Vai pēdējā laikā Arvīdu Šternu šeit nav kāds meklējis? Man par izbrīnu, Grabovska palocīja galvu. — Apmēram pirms mēneša bija iegriezies kāds vīrietis. Es viņam pateicu, kur atrast Arvīdu. — Hm… Vai varat aprakstīt viņa ārieni? — Diemžēl, nē. Mēs runājām pie durvīm, bet tur, kā zināt, ir patumšs. — Lūdzu, papūlieties! Varbūt atmiņā palikusi kāda detaļa… Izturēšanās, žestikulācija, balss… Vecenīte paraustīja plecus. — Augums… man nācās atgāzt galvu… Pareizi! — viņa kā bērns piepeši sasita plaukstas. — Uz ielas todien bija vismaz trīsdesmit grādu karsts, bet viņam… — Turpiniet! — Šim cilvēkam galvā bija līdz pat ausīm uzmaukta plat​male…


VIII nodala Atkal garais platmale Man šī ziņa nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesim. Bet, spriežot pēc drauga mierīgās sejas, viņš kaut ko tādu bija paredzējis. Tomēr arī Kronberga pelēkās acis iemirdzējās metāliskā spožumā un vaigu galos uzplauka tikko manāms sārtums. Kā nu ne, sāka parādīties pirmo pēdu reālās aprises. Diemžēl, neraugoties uz Valta mērķtiecīgajiem un uzvedinošajiem jautājumiem, neko vairāk vecenīte pastāstīt nevarēja. Kad aiz mums aizvērās smagās dzīvokļa durvis, nokrakšķēja atslēga un žvadzēdama aizkrita ķēde, es paraustīju plecus. — Grabovskas istabelē nebija nekā vērtīga. Nudien nesaprotu, pret kādu iebrucēju vērsti visi šie aizbīdņi, ķēdes un atslēgas. Varbūt tu spēj izskaidrot? — Klusāk, Robert, —. kāpdams lejā, draugs atčukstēja un brīdinoši pielika pie lūpām pirkstu, — viņa var sadzirdēt! — Un tikai tad, kad bijām tikuši līdz pirmajam stāvam, sacīja: — Tas ir cilvēka iekšējais stāvoklis. Diemžēl baiļu avots, kas nomāc šo sievieti, nav meklējams materiālajā pasaulē. Lielākā cilvēces dala cieš no tā paša, bet tā arī neapzinās, ka šo baiļu cēlonis ir pašu naidīgumā pret Dievu. Pat tā daļa, kas sevi dēvē par ticīgajiem, nebūt nav nonākusi pie lietas izpratnes. Kas no viņiem var atbildēt — kāpēc iet bojā bērni, kāpēc tik daudzas nelaimes grūst pār vienu vai otru tautu, kāpēc uz zemes plosās kari, terors, bads un slimības? Divdesmitā gadsimta nogalē, laikā, kad tehniskajam progresam, liekas, būtu sen laiks atrisināt visas problēmas. Taču tā vietā negatīvais samilzis kā nekad agrāk. Jau sēdēdams mašīnā, es ieminējos: — Tas, kas varētu uz to atbildēt, spētu izvest no strupceļa cilvēci. Kronbergs paraustīja plecus un uzmeta man dīvainu ska​tienu. — Diemžēl neviens vinu neuzklausītu. Paveries blakussēdētājā ar greizu aci, es sacīju: — Tu runā tā, it kā to zinātu. — Jā, — Valts mierīgi atteica, — es to tik tiešām zinu. Zinu mērķi, kāpēc radīta šī zeme, cilvēks, un kāds būs visa tā rezultāts. Lai gan Kronbergs nekad un neko neapgalvoja, tukšas lielības dzīts, jo visi vina spriedumi vienmēr pamatojās uz kristāl- tīru loģiku, šoreiz biju spiests atzīt, ka draugs pāršāvis pār strīpu. — Visa pasaule nezina, zinātnieki jau cik gadsimtus par to kasa galvas, bet tu, lūk, zini… Mans sarkasms tomēr netrāpīja mērķī, jo, iegrozījies šofera sēdeklī ērtāk, Valts pavērās manī ar skatienu, kurā nebija ne miņas no aizskarta pašlepnuma. — Zinu, Robert. Un šīs zināšanas nebūt neesmu ieguvis ar savu gudrību, piespiešanos vai ieguldīto darbu, bet man tās atklājis Dievs. Starp citu, es noteikti neesmu vienīgais, kas to zina. — Tad tev vajadzīga tikai tribīne… Kronbergs iesmējās. — Lai gan tu arī lasi Bībeli, tomēr neesi apguvis vissvarīgāko — to atskaites punktu, no kura sākas izpratne, kad Dievs sāk skaidrot. — Tu vari to nosaukt? — Tā ir paklausība. Ja nesūtīts es paklausītu tevi un kāptu tribīnē, tad jau es būtu kungs un faktiski kļūtu nepaklausīgs īstajam Kungam. Tas nav tālu no nodevības, Robi. Dieva noslēpumus cilvēks nedrīkst izpaust, tas ir taisnākais ceļš uz elli. Redzi, cik vienkārši, — šie noslēpumi ir pieejami katram, jo es tev pateicu, kur meklējama rakstu izpratnes atslēga, taču kas tos ir sapratis? — viņš atbildēja un. ieslēdzis motoru, nospieda gāzes pedāli.


Automašīnai gliemeža ātrumā zvalstoties pa Alberta ielas nelīdzeno bruģi, es pārdomāju drauga pārsteidzošos vārdus. Es arī pats jau diezgan sen biju aptvēris, ka mūsu pasaules neizprotamo lietu skaidrojums ir dots Bībelē, bet diemžēl neko vairāk par uzvedības normām vai aicinājumu mīlēt līdzcilvēkus tur nebiju atradis. To pašu, ko sludina teologi. Neraugoties uz to, es kaut kur zemapziņā sapratu, ka ielaisties diskusijā ar draugu par šo tematu nav nekādas jēgas. Manu zināšanu līmenis acīm redzami bija pakāpi zemāks. Ignorējot to, varēju nonākt trešklasnieka ādā, kas klaji apšauba pieredzes bagāta profesora atrisinātā diferenciālvienādojuma pareizību. Taču pašlepnums, šī neredzamā iedarbības atspere, bija palaista vaļā. Un tad es apņēmos likt lietā Kronberga piedāvāto atslēgu un pārbaudīt vina apgalvojumus. Un ne tikai. Pats noslēpums vilināt vilināja. Kā būtu, ja man tiešām izdotos atklāt to, pret ko daudzu paaudžu gaišākie prāti ir aplauzuši zobus, proti, — kāds ir cilvēces eksistences mērķis? Saprotams, ka jautāt draugam nebija nekādas nozīmes. Pēc dabas esmu visai neatlaidīgs, savā zinā pat stūrgalvīgs un, ja kaut ko ieņemu prātā, mani grūti no tā atrunāt. Es skaidri atminējos, ka, nedaudz atlabis pēc smagā ievainojuma, Valts cauras dienas bija pavadījis lasot. Lai gan nepievērsu uzmanību tam, ko viņš turēja savā priekšā, tagad atcerējos — nemainīgi vienu un to pašu grāmatu. Lielu un smagu. Nebija šaubu, ka visus šos mēnešus, no rīta līdz vēlam vakaram, diendienā, Kronbergs bija studējis Rakstus. "Dīvaini," es domāju, "bet baznīca? Vai var izprast šo grāmatu bez tās? Neviens cits Bībeles patiesību skaidrošanu, iz​ņemot baznīcu, līdz šim nav uzņēmies?" Es labi zināja, ka Valts nekad mūžā, ja nu pāris reizes, kad bija to darījis, darba pienākumu spiests, brīvprātīgi nebija spēris kāju pāri dievnama slieksnim. It k�� atminējis manas domas, draugs teica: — Uzņem Rakstus kā patiesību un tev nebūs vajadzīgs neviens cits, kas māca. Tici un paklausi, no pirmā izriet otrais. Kad mana dzīvība karājās mata galā un tikai solis šķīra no ieejas ēnu valstībā, es piepeši atskārtu, ka nezinu, kas tur mani sagaida! Un tad es pirmo reizi nobijos. īstas, saltas, ledusaukslas bailes stindzināja sirdi un prātu. Tās nebija bailes no nāves, ne. Ar domu par tās neizbēgamību jau sen biju apradis. Tās bija bailes no… tiesas un Tā, ar ko katram no mums stāv priekšā tikšanās. Ar Tiesnesi! Es taču nezināju — kāds būs manas prāvas iznākums! Un ja nu mana nākotne ir mūžīgajā moku vietā? Un tad, zobus sakodis, svēti nosolījos — ja palikšu dzīvs, lai tur vai kas, bet patiesību izdibināšu. Tā kā pasaulē, izņemot Bībeli, neviens sacerējums, neviena doma, neviena grāmata nav nosaukta par patiesību, skaidrs, ka atbilde meklējama tikai tur. Redzi nu, es esmu dzīvs un savu apņemšanos daļēji piepildījis. Patiesība, Robert, izrādījās pavisam cita, nevis tā, kuru stāsta no kanceles. Tā ir patiesa prieka vēsts! Pasaule to nezina. Šo vēsti jeb ceļu — līdz zināmai robežai tas ir vienāds visiem, taču pats noslēgums — katram savs, māca pats Dievs tikai tiem, kas paklausa. Tev nav iemesla man pārmest, jo tavas glābšanas vēsti es nezinu, to tu vari uzzināt tikai no Viņa. Kustība ielā k|uva dzīvāka, un Kronbergs apklusa. Iegrimis sēdeklī, es vēros logā un pārdomāju dzirdēto. Raugoties laužu drūzmā, greznajos skatlogos, garāmbraucošajās automašīnās — šajā pilsētas rosmē, kas it kā apliecināja visa pastāvošā nepieciešamību un nemainību, manās smadzenēs gluži kā bojātā platē atkārtojās viena un tā pati frāze: tavas glābšanas vēsts… tavas glābšanas vēsts… a pieņem to par pamatu, tad viss, ko es skatīju, nebija nekas cits ka īslaicīgs fragments, patiesības dala, kas, kad tās uzdevums bus galā, ies bojā. Protams, tāds analfabēts es nebiju, par visu to biju dzirdējis jau agrāk, taču drauga vārdi manī bija piepeši savienojušies ar to grūti formulējamo realitātes izjūtu, kas veido pārliecību. Gluži kā ar cita cilvēka acīm es tagad skatīju šo skudru pūzni, iekšēji brīnīdamies — kāpēc neviens nesatraucas, neviens nemeklē izeju? Visi bija aizņemti tikai ar savām ikdienas rūpēm. Bet tad iedomājos sevi — cik maz līdz šim mani bija uztraukušas globālās problēmas, cik maz biju par tām domājis. Pēkšņi opelis tik strauji apstājās, ka es tikai ar pūlēm izvairījos no trieciena vējstiklā. Atjēdzies papurināju galvu. Īslaicīgā vīzija, ko nule kā biju skatījis garā, nebija no patīkamajām. — Baznīcas iela, — atvērdams durvis, paziņoja Valts. — Kāp​jam laukā! Krišjānis Rūmnieks, Alberta ielas nama īpašnieks, izrādījās vidēju gadu plikpaurains vīrietis, ar


inteliģenta vaibstiem un nosvērtām kustībām. Koptās rokas, brilles zeltītā ietvarā un korektais apģērbs vērta viņu līdzīgu pašapzinīgam augstskolas pasniedzējam. — Kronbergs? — izdzirdis mana drauga vārdu, namatēvs izbrīnījās un reizē neslēpa ieinteresētību. — Esmu par jums dzirdējis. Priecājos! Ar ko varu būt noderīgs? — Es un mans draugs Štāls pārstāvam detektīvaģentūru, kas… — Jā, jā, — Rūmnieks gluži vai atplauka. — Lūdzu, nāciet iekšā! Tātad kaut kas nolicis! — gluži kā gardēdis, sēzdamies pie bagātīgi klāta galda, viņš priecīgi saberzēja rokas. Nopakaļ viesmīlīgajam namatēvam mēs iegājām lielā, kvadrātveida viesistabā ar kristāla lustru pie griestiem un vaskotu, iedzeltena parketa grīdu. Gaumīgais un reizē dārgais iekārtojums liecināja, ka te mitinās turīgs vīrs. — Ludzu, sēstieties! — viņš norādīja uz diviem ērtiem atzveltņiem un pavilka aiz žurnālu galda maliņas. Virsējā plātne aizslīdēja sānis un zem tās atklājās padziļinājums, pilns ar pudelēm un glāzēm. Atsevišķā nodalījumā gulēja cita uz citas sakrautas konfekšu kārbas un cepumu trauciņš. — Ko dzersim? Valts noteikti papurināja galvu. — Neko, Rūmnieks kungs. Darbs ir darbs. Mēs ieradāmies, lai… — Vienu mirklīti, — saimnieks vinu pārtrauca un izcēla melnu pudeli ar apzeltītu etiķeti. Pielējis glāzīti, sabīdīja žurnālu galdiņu agrākajā stāvoklī un apsēdās. — Ar stiprāku malku ir interesantāka klausīšanās, — viņš pasmaidīja un pielika glāzīti pie lūpām. Nobaudījis mazu malciņu, vēlīgi pamāja. — Tagad esmu gatavs. Klausos. — Rūmnieks kungs, jūs savā namā Alberta ielā, šķiet, gata​vojaties uzsākt remontu? Namatēvs palocīja galvu. — Pēc mēneša, lielākais — diviem. Tikko būs pārcēlušies uz jaunajām dzīvesvietām pēdējie īrnieki. — Cik viņu palicis? — Trīs dzīvokli. Kaķīši, tad Zanders no piektā stāva un… vēl tā vecenīte… kā viņu sauca? — Varbūt Ruta Grabovska? — Jūs viņu pazīstat? — Rūmnieks izbrīnījās. — Kopš šā rīta. Tā bija viņa, kas nosauca jūsu adresi. Mēs izmeklējam slepkavību, Rūmnieka kungs. Namatēva acis iepletās, to nespēja noslēpt pat pamatīgās briļļu lēcas. — Manā namā! — Viņš laikam iedomājās par to, kā negaidītā vēsts ietekmēs nākotnes nodomus. Man viņš tagad iz​skatījās pēc salta aprēķinātāja. — Nē. īsā atbilde acumirklī pārvērta saimnieka sadrūmušo seju agrākajā — vēlīgajā un nedaudz pašpārliecinātajā. — Paldies Dievam! — viņš atviegloti nopūtās un vēlreiz pacēla pie lūpām glāzīti. — Es jau nobijos! Bet tādā gadījumā man nav saprotams — pa kādiem ceļiem jūs esat nonākuši šeit? Intriģējoši! Esmu šo to lasījis par dedukciju, izmeklēšanas metodēm, kā arī dzirdējis par jūsu sensacionālajiem panākumiem, Kronberga kungs. Par jūsu nemaldīgajiem spriedumiem, kas balstīti uz dažnedažādu faktu analīzi un, protams, intuīciju, klīst leģendas. Tas viss padarījis jūs par visvairāk atzīto speciālistu noziedznieku izsekošanas jomā. Es… — Pateicos, Rūmnieka kungs, — manīdams, ka monologs var ieilgt, Valts to bez ceremonijām pārtrauca. — Vai atļausiet uzsmēķēt? — Lūdzu! Pagriezies namatēvs pārvietoja no greznās sekcijas plaukta uz žurnālu galdiņu ar cigarešu galiem pilnu, zābaka veidā izlietu bronzas pelnutrauku. Nolicis glāzi, izvilka cigaretes un pastiepa Kronbergam, bet pēc tam arī man. Izņēmuma kārtā šoreiz es neatteicos. Ievilcis pamatīgu dūmu, Valts pārlaida acis


augstam grāmatu skapim. — Jums laikam liela bibliotēka? — Ko jūs! Nekad neesmu aizrāvies ar daiļliteratūru un tas, ko jūs te redzat, ir viss vairāku Rūmnieku paaudžu uzkrājums. Es vienmēr esmu devis priekšroku paša meklējumiem un dzīves pieredzei, nekā centies to iegūt no svešu cilvēku gara darbiem. Mans tēvs bija gluži tāds pats. Arī vectēvs. Jāteic, ka tieši šis pasaules uzskats — paļaušanās uz paša spēkiem — ļāva tam ieguldīt ar kokmateriālu tirdzniecību uzkrāto kapitālu Alberta ielas nama celtniecībā. Un sakiet, ko gribat, lai gan pāri Latvijai pārvēlās divu okupāciju vilnis, šis kapitāls nav pazudis! Stāv savā vietā kā stāvējis! Tādējādi vectēva tālredzība un paļaušanās uz sevi ir nodrošinājusi nākotni mazdēlam. Man! — Rūmnieks iesmējās un vēlreiz pacēla glāzīti. — Uz vecā Hermana veselību! — Tātad, ja es pareizi sapratu, tad Hermanis Rūmnieks, jū​su vectēvs, uzcēla Alberta ielā namu? — Pilnīgi pareizi. Protams, pēc kara to atsavināja, bet līdzko tika atjaunota Latvijas valsts, es pieteicu savas tiesības. — Tas nozīmē, ka jūsu tēvs ir miris? — Jā. Septiņdesmit devītajā gadā. Viņš tā arī nesagaidīja šo brīdi… Bet tagad Rūmnieki beidzot atguvuši savu mantu. Par nožēlošanu, nams ir pamatīgi nolaists. Jāmaina instalācija, arī Starpsienas izžuvušas tā, ka nav kur naglu iedzīt, ūdensvada caurules sarūsējušas, pārsegumi ieliekušies, un tā tālāk. Darba tur atliku likām. — Tam vajadzīga nauda. — Nepieciešamos līdzekļus man atsūtīja tēvocis no Amerikas. Tēva brālis. Arī viņš grib redzēt Rūmnieku īpašumu tā bijušajā godībā. Kad tas būs savests kārtībā, esam nodomājuši iznomāt telpas vai arī atvērt viesnīcu. Alberta iela ir bijušais pārstāvniecību rajons, pati par sevi prestiža vieta. Nami kā bildes, tikai jāatjauno. — Kāda ir jūsu profesija? — Kronbergs uzdeva negaidītu jautājumu. — Esmu piegriezējs, — skanēja pārsteidzoša atbilde. — Pareizāk sakot — biju, jo vēl tikai jāaizbrauc pēdējiem iemītniekiem un es pārvērtīšos būvuzņēmējā. Sākumā, ar tēvoča palīdzību, biju domājis atvērt savu šūšanas ateljē. Taču apkārt tāda nabadzība, ka tas noteikti izputētu. Taču jūs, Kronberga kungs, līdz šim neesat pastāstījis, kas par noziegumu jūs at​vedis uz manu mājvietu. Kronbergs atmetās pret atzveltni un, vērdamies kaut kur garām namatēva saintriģētajām acīm, sacīja: — Piektajā, Rutas Grabovskas dzīvokli agrāk divās istabās mitinājās kāds Arvīds Šterns. Šis cilvēks tikko kā nogalināts. Tas īsumā ir viss. Tagad jūs saprotat, kas mūs atvedis šeit. Pētot kādas vardarbības apstākļus, ne vienreiz vien nākas iedziļināties arī paša upura pagātnē. , Līdz ar uzzināto, kā man šķita, Rūmnieka nedaudz uzspēlētā interese manāmi noplaka. Sekojošie vārdi apliecināja šo novērojumu: — Cik prozaiski… — namatēva acis tagad raudzījās vienaldzīgi. Droši vien vina iztēlē nozieguma neatņemami līdzgaitnieki bija baigi piedzīvojumi un prātus mulsinoši noslēpumi. — Diemžēl, — viņš rāmi turpināja, — es pazīstu tikai pēdējos īrniekus, jo visu savu mūžu esmu nodzīvojis šeit. Bet pagaidiet! Vai šis Šterns nav no pirmskara īrniekiem? Kronbergs paraustīja plecus. — Ne jausmas. Viņš jau nu noteikti ne, bet par vecākiem man nav zināms. Bet ja tā būtu? — Man kopš vectēva laikiem ir saglabājusies īrnieku grā​mata. Vai nevēlaties ieskatīties? Mana drauga seja liecināja, ka no šī priekšlikuma viņš nekā jauna negaida. Taču jau asinīs iesakņojies paradums pārbaudīt visu iespējamo līdz galam lika viņam atbildēt: — Labprāt. Rūmnieks atvāza sekcijā kādas durtiņas un izņēma plānu mapīti. Tajā glabājās brūnos ādas vākos iesieta grāmata ar zeltā iespiestiem burtiem: Alberta iela 11. Jā, mūslaiku namu pārvaldes papīri ne tuvu nevarēja nostāties līdzās patiesa namīpašnieka dokumentiem. Grāmata saturēja irnieku sarakstu ar līgumu,


kas katru gadu bija apstiprināts ar namīpašnieka un īrnieku parakstiem, kā arī apzīmogots. Rūmnieks atšķīra piektā dzīvokļa lapu un skali lasīja: — Konrāds Svarinskis. Tālāk uzskaitīti visi ģimenes locekli — sieva un divi dēli. — Namatēvs pāri brillēm uzmeta ma​nam draugam dīvainu skatienu. — Četri cilvēki astoņās istabās… — ar nelielu skaudības pieskanu balsī ēs norūcu. — Kurā gadā pēdējo reizi puses parakstījušas līgumu? — Četrdesmit ceturtajā. Četrdesmit piektajā mans vectēvs Hermanis no īpašnieka jau bija pārvērties sētniekā. Vecais vēl novilka tikai dažus gadus. Beigu beigās nabagam sirds nepār- cieta pārestību un, nesasniedzis pat pensijas vecumu, viņš mira ar infarktu. Tēvs nodibināja savu ģimeni un pārvācās pie sievas vecākiem uz Baznīcas ielu. Tādējādi par to, kas visus šos gadus notika mūsu mājā, man nav ne jausmas. Sameklējiet namu pārvaldi, un, ja vien virji nebūs sadedzinājuši padomju laika dokumentus, iespējams, tiksiet pie vajadzīgajām zinām. — Bet šis taču ir privātīpašnieku rajons. — Daudzi nami pārgājuši pašvaldību īpašumā. Vai nu mantinieki nav pieteikuši savas tiesības, vai arī nav gribējuši kē- pāties. Mājas tik nolaistas, un, ja nav pietiekamu līdzekļu remontam, šāda manta neko citu kā zaudējumus sagādāt nevar. — Vai nezināt kaut ko par šiem — piektā dzīvokļa biju​šajiem īrniekiem? — Svarinskiem? -Jā. — Tēvs saruna ar māti reiz viņus pieminēja. Tie bijuši bagāti ļaudis. Tagad atceros! Negaidot krievu ienākšanu — tēvs gan toreiz uzsvēra, ka tās var izrādīties tikai baumas — viņi emigrējuši uz rietumiem. Dievs to zina. kad tieši, bet ģimenes pazušana atklājusies tad, kad līdz atrisinājumam palicis pavisam nedaudz. Es ar to domāju padomju karaspēka ienākšanu Rīgā. Līdz kara beigām dzīvoklis droši vien stāvēja tukšs, jo tēvs zināja, ka tikai tad, kad vectēvs jau veica necilos sētnieka pienākumus, uzradušies pirmie gribētāji. Tādējādi elegantie apartamenti pārvērsti komunālajā dzīvoklī ar visām no tā izrietošajām sekām. Kas par cilvēkiem toreiz tika tajā iemitināti, man nav zināms. Arī par tādu Šternu neesmu dzirdējis. Diemžēl. Starp citu, — stāstītājs uzmeta Valtam mīklainu skatienu, — jūs neesat pirmie, kas interesējas par šo dzīvokli. — Nevar būt! — Mana drauga pelēkajās acīs iedegās man pazīstamā uguntiņa. — Pirms mēnešiem diviem kāds cilvēks mēģināja noskaidrot kaut ko par Svarinskiem. Viņš uzdevās par šo cilvēku radi​nieku. — Kāpēc neteicāt uzreiz? Rūmnieka vaigi savilkās divos ābolīšos. — Arī es mīlu noslēpumus. Bez tam jūs interesējāties par pavisam citu. Bet šis vīrs par Šternu neko pat nejautāja. — Vai varat viiju aprakstīt? Paraustījis plecus, it kā atminas atsvaidzināšanai saimnieks pacēla pie lūpām glāzīti un, tikai nobaudījis kārtējo malciņu, nesteigdamies atbildēja: — Gara auguma lamzaks. Nepieklājīgs. Ieradās platmalē un, pat sasveicinoties, nevīžoja to pacelt.


IX nodala tās pašas pēdas Kronberga sejā iegūla apmierināta izteiksme. It kā guvis apstiprinājumu savām domām, viņš izpūta kuplu dūmu mutuli un pameta uz manu pusi daudznozīmīgu skatienu. Mirkli klusējis, pievērsās stāstītājam: — Interesējoties par Svarinsku ģimeni, manuprāt, šis vīrs platmalē nevarēja paiet garām jautājumam par dzīvokļa vēlākajiem īpašniekiem. Redziet, Rūmnieka kungs, ja man nāktos meklēt savus radiniekus, neko nezinot par viņu likteni, es noteikti izpētītu visu iespējamo, vai ne? Un pirmais, kas man ienāktu prātā, — vai viņi nav apmainījuši savu dzīvokli, gluži tāpat kā to izdarīja ar savām istabām Arvīds Šterns. Ar vārdu sakot, es pacenstos aptvert pēc iespējas plašāku personu loku, kas varētu kaut ko zināt par pazudušo ģimeni. Kā domājat jūs? Manāmi glaimots, namatēvs palocīja galvu. — Tāpat. — Bet tādā gadījumā… Gluži kā orators, lai apklusinātu pārāk skaļo auditoriju, Rūmnieks pacēla roku. — ļums taisnība, viņš tiešām par to painteresējās. — Un jūs? — Ieteicu to pašu — pajautāt namu pārvaldē. Taču es neslēpu to, kas man zināms par Svarinsku ģimeni. Baumas par tās pazušanu, tā būtu pareizāk. — Kā viņš to uzņēma? — Gaužām vienkārši — iespējams, iespējams… Vienu varu teikt droši — šī ziņa to nepārsteidza. — Vai ieaicinājāt viņu dzīvoklī? — Nē, mēs sarunājāmies kāpņu telpā. Pie ārdurvīm. — Vai varat savu apmeklētāju aprakstīt? Rūmnieks palocīja galvu, un Kronbergs uzmeta man uzva​rošu skatienu. — Šim cilvēkam mugurā bija gaiši pelēks krekls, ar tikko samanāmu, cauraustu zelta dzīslojumu. Uz krūtīm kabatiņa, īsas piedurknes. Iedzeltenās perlamutra podziņas labi harmonēja ar auduma zeltaino nokrāsu. Josta — pīta. ādas, pieskaņota kreklam. Bikses ar atlokiem! — it kā pateicis kaut ko pārsteidzošu, namatēvs caur brillēm uzlūkoja vispirms Kron- bergu, pēc tam mani. — Bikšu audums… Valts ar nepacietīgu žestu pārtrauca patiesi aizrāvušos stās​tītāju. — Mūs interesē āriene, Rūmnieka kungs. Tas, ko jūs stāstāt, ir diezgan būtiski, taču to visu var novilkt, nomainīt. Tāpēc mums vajadzīgāks ir cits apraksts — vaibstu, žestu, rakstu​rīgāko pazīmju — rētu, dzimumzīmju… — Par apģērbu varu pastāstīt, bet par ārieni… — Rūmnieks paplēta koptās rokas. — Tā ir mana profesija — piegriezums, modelis, audums… Bet šis vīrs turklāt runāja, galvu pieliecis, tā kā, izņemot platmales malu, neko citu nevarēju saskatīt. Vienīgais, ko atminos un ko tik bieži kā kreklu nenomaina… Viņam uz labās rokas mazā pirkstiņa bija sudraba gredzens, pēc formas līdzīgs senatnē lietotajiem zīmoggredzeniem. Uz tā bija iegravēta krustam līdzīga zīme. — Ko jūs varat teikt par balsi? Rūmnieks paraustīja plecus. — Neko. Normāla, ne augsta, ne zema. Mazie, cits citam sekojošie malciņi namatēva vaigu galus bija iekrāsojuši spilgti sarkanā krāsā. Kad viņš no jauna pastie​pās, lai piepildītu iztukšoto glāzīti, Valts piecēlās. — Pateicos par ziņām! — Bet noziegums? — Saimnieka uzacis izliecās pārmetošā lokā. — Jūs taču neesat pat pateikuši, ar ko tas izdarīts! Ar pistoli vai… — Ar nazi! Ar garu, asinskāru nazi! — drauga balsī jautās tikai man uztverama ironija. — Trāpīts


pašā sirdī. Un nekādu pēdu! — Ak, Dievs! Nekādu pēdu! Te ir par ko padomāt! Jūs jau aizejat? Biju domājis noklausīties kādu neparastu versiju, pārsteidzošu slēdzienu. Žēl gan… Uz ielas Kronbergs iesmējās. — Varu saderēt, ka viņš tagad sēž, malko un iedomājas sevi detektīva lomā. Taču virzienu Rūmniekam izdevās pareizi noteikt. Iesim, iegriezīsimies namu pārvaldē. Es zinu, kur to meklēt. Opelis lai paliek tepat. Izlocīsim kājas, tas nav tālu un pa ceļam apmainīsimies domām. Ko tu vari teikt par jauna​jām zinām? — Prusts! — Jā. Bet ko no tā var secināt? — Viņš dzinis pēdas Šternam. Manuprāt, viņi pazīstami jau sen. — Paskaidro! — Kā citādi iztulkot viņa vizīti nelaika bijušajā dzīvoklī? Un pēc tam pie Rūmnieka? — Secība nav zināma, Robert. Drīzāk jau pirmo Prusts ir apciemojis namīpašnieku un tikai pēc tam Grabovsku. Nav šaubu — viņš centies noskaidrot Šterna pašreizējo adresi. Kad tas izdevās, nodibināja kontaktus ar Celmiem, lai tādējādi tiktu pie viņu kaimiņa dzīvokļa atslēgām. Un nav izslēgts, ka viens no brāļiem šajā ziņā tam izpalīdzējis. Nauda spēj visu. — Bet, — es domīgi ierunājos, — visa šī intriga aizsākusies, vēl pirms Šterns iegādājās sayu seifu. Tātad aiz tās slēpjas kaut kas tāds, ko mēs nezinām. Un nesaprotam. Valts pamāja. — Noteikti. Turklāt, ja garais būs apmeklējis arī namu pārvaldi, te būs par ko padomāt. Viens gan šķiet skaidrs — ar firmas naudu Prustam nav nekāda sakara. Eh, kā derētu no​skaidrot, kas viņš īsti ir! — Diez vai šīs ziņas spētu novest mūs uz slepkavas pēdām… Manā balsī dzirdamā skepse lika Kronbergam saraukt uzacis. Šādā veidā draugs vienmēr reaģēja, ja man gadījās pateikt kaut ko muļķīgu vai pārsteidzīgu. — Un kāpēc gan ne? Nestrīdēsimies, nezīlēsim, bet pagaidām vilksim aiz vienīgās aukliņas, bet, ja tā izrādīsies tukša… nu ko, meklēsim citu. Esam klāt! — Valts ar zodu pameta uz dzeltenīgas četrstāvu mājas pusi. Namu pārvaldē bija tukšs un kluss. Tikai gaitenī mēs sastapām neiedomājami resnu, gaišmatainu sievieti ar koši sarkanu seju. — Ko jūs meklējat? — gluži kā sargkareivis aizšķērsojusi mums ceļu, vina stingri noprasīja. Valts īsos, kodolīgos vārdos izteica mūsu vajadzību, un pamājusi vina atvēra kādas durvis. — Nāciet iekšā! Izrādījās, ka esam uzskrējuši pašai namu pārvaldes priekš​niecei. Izvilkusi no rakstāmgalda atvilktnes dokumentu mapi, vina izņēma sagrafētu papīra lapu un jau notēmēja ar resno pirkstu uz aizpildīto ai|u pusi. — Kāda adrese? Taču, pirms kāds no mums paspēja atbildēt, it kā kaut ko atcerējusies, atgāzās krēslā un uzlūkoja mūs ar blāvām, gaiši zilām acīm. — Alberta iela vienpadsmit? Izbrīnījies Kronbergs palocīja galvu. — Kā jūs uzminējāt? Sievietes pabiezajās lūpās uzplauka smaids. — Tāpēc, ka ar jautājumu par padomju laika īrniekiem līdz šim pie manis griezies tikai viens cilvēks. Bet, ja drīz pēc tam ar tādu pašu ierodas pats Kronbergs, skaidrs, ka abi šie fakti ir savstarpēji saistīti. — Hm… — Valts nogrozīja galvu. — Nekļūdīgi. Jūs mani pazīstat?


— Protams, — viņa pamāja un aizsmēķēja garu tievu cigareti. — Jūsu māja Vidus ielā taču atradās manā rajonā. Jūs, Kronberga kungs, bijāt viens no pēdējiem, kuru es iegrāmatoju. Es taču strādāju namu pārvaldē jau divdesmit gadu un savus īrniekus pazīstu. — Bijušos, — es izlaboju. — Mūsu nams pārgājis privāt​īpašumā. — Par ko šis cilvēks interesējās? — Valts jautāja. — Par īrniekiem. Visiem, kas dzīvojuši piektajā dzīvoklī. Man nebija iemesla atteikt. Starp citu, viņš uzdevās par radi​nieku tiem, kas kādreiz tur dzīvojuši. Kā viņus… — Svarinskiem? — Kronbergs palīdzēja. — Jā. Līdz kara beigām tur mitinājusies it kā viena vienīga ģimene. Taču, kad māju nacionalizēja, viņi bija pazuduši. Apmeklētājs apgalvoja, ka cenšoties tos atrast. Mēs pārbaudījām pēckara sarakstu un izrādījās, ka tikai viens īrnieks ir pārcēlies uz citu dzīvesvietu. Kāds Arvīds Šterns. Tas arī bija viss, ar ko varēju pakalpot. Jā, vēl viņš palūdza dzīvokļa plānā parādīt tās telpas, kurās mitinājies šis Šterns. — Vai pēc adreses, uz kuru Šterns pārcēlies, viņš nevaicāja? — Vaicāja. Dzīvokļu maiņas gadījumos tās tiek iegrāmatotas. Redziet, — resnais rādītājpirksts atdūrās pret kādu aili sarakstā. — Tomsona ielā… Jūs pierakstīsiet? — Nē, mums tā zināma. Kāpēc nelikvidējat vecos doku​mentus? • — Ar ko tad es būtu izpalīdzējusi jums? — priekšniece skaļi iesmējās. Izpūtusi pret griestiem tievu dūmu strūkliņu, ielika papīru atpakaļ un, iemetusi mapīti rakstāmgalda atvilktnē, vaicāja. — Vai viss? — Vēl tikai viens jautājums. Aprakstiet šā cilvēka ārieni. Sieviete, paraustīja masīvos cīkstoņa plecus un domīgi at​teica: — Atceros tikai augumu. Augumu un… Pagaidiet, tas bija garš, stipri virs vidusmēra vīrietis. Jā, lai cik dīvaini neizskatītos vasaras vidū, — platmalē! — Platmalē? — kā izbrīnījies sacēla uzacis Valts. — To taču viegli noņemt. — Tur jau tā lieta, — viņa piekrītoši palocīja galvu. — Pieklājīgs cilvēks tā darītu, tur šaubu nav. Bet šis — nē! Sēdēja tāds uzkucis un glūnēja no platmales apakšas. Pat seju lāgā nevarēja saskatīt. Tā, lūk! Apmainījušies vēl ar dažām pieklājības frāzēm un nedaudz liekuļotas sirsnības smaidiem, mēs ar Valtu pametām viesmīlīgās priekšnieces kabinetu. Visu atpakaļceļu līdz pat automašīnai, kas uzticīgi mūs gaidīja turpat, kur bijām to atstājuši, Kronbergs klusēja. Saule kā dusmās lēja pāri pilsētai neciešamu versmi. Par laimi, mūsu opelis stāvēja ēnas pusē. Neraugoties uz to, salonā bija karsts kā cepeškrāsnī. Un smacīgs. Pat nenorunājuši, atvērām visas durvis un iesēdušies aizsmē​ķējām. — Uff… — es nopūtos, — tagad pašā laikā būtu aizšaut uz jurmalu, vai ne? — Taču mana cerīgā balss atsauksmi ne​rada. Valts tikai atmeta ar roku. — Strādājot mazāk jūt karstumu… — Ar ko? — Ar smadzenēm, vecīt. Ar smadzenēm. Tāpēc savilksim galus. Izrādās, ka šis Prusts ir pabijis visur — Alberta ielā, pie Rūmnieka un namu pārvaldē. Ko no tā varam secināt? — Varbūt viņš tiešām meklē pazudušos Svarinskus? — Bet draudu vēstule? Pēc tam — viņa ierašanās uz tajā nolikto tikšanos? Es paraustīju plecus. — Netieku gudrs. Lai kur mēs ietu, šis vīrs, gluži kā rēgs, kā ļaunais gars, vienmēr ir priekšā, un tajā pašā laikā mums nav ne jausmas, kas viņš ir. Ja izdotos to noskaidrot, man liekas, šī cilvēka noslēpumainā rīcība kļūtu saprotama. Bet patlaban visi mūsu rīcībā esošie fakti izskatās tādi kā sagrābstīti. Haotiski. Nav kopsakarības, cits ar citu tie nekādi negrib sasaistīties. Es domāju, ka līdz mums nav


nonākusi, ja tā var teikt — jēga, izpratne par notikušo. Valts palocīja galvu. — Nevaru nepiekrist. Bet, ja nav izpratnes, mums atliek tikai braukt. Uz kurieni? Līdz vizītei pie Lagzdiņas atlikušas divas stundas. Izlem tu — kur ēdīsim? — Protams, mājās. Man no vakardienas pusdienām šis tas palicis pāri, Bet, ja būs par maz, uzcepsim pa olai. Aiziet, Valt! Dušā — es pirmais! Kronbergs pasmīnēja un, iedarbinājis motoru, pagrieza opeli atpakaļceļam. Kāda laime, ja cilvēkam ir omulīga vietiņa, kur patverties no nelabvēlīgiem atmosfēras apstākļiem, laužu drūzmas vai gluži vienkārši — atpūsties no tiem negāciju viļņiem, kas dien no dienas vēlās pāri mūsu tautai. Aizmirst, kaut uz brīdi, raizes, grūtības, ļaunumu un neviena netraucētam iegrimt saistošā grāmatā. Bet, ja līdzās ir draugs, neuzbāzīgs, uz kuru var paļauties kā baltā, tā nebaltā dienā, tad uz pārējo fona mans liktenis izskatās krietni vien labāk. Kad bijām nomazgājuši sviedrus un paēduši, man atlika veselas četrdesmit brīvas minūtes. Šo laiku es izlietoju, lai kopā ar Maiklu ģimeni paklejotu pa Āfrikas zvēriem bagātajām teritorijām. Kronbergs turpretim to pavadīja, labodams savu vecum veco radiouztvērēju. Spraigu pārdomu brīžos draugam ik pa laikam bija nepieciešama garīgā atslodze. To viņš vislabāk guva vai nu fiziskajā darbā, vai arī rakņājoties pa dažnedažādām tehniskajām ierīcēm. Šī atslodze nebūt neapstādināja Valta smadzeņu darbību. Es to salīdzinātu ar dzesēšanas iekārtu, kas nepieciešama, lai pie intensīvas ekspluatācijas nepārkarstu dzinējs. Atminos, reiz, kad izmeklēšana bija nonākusi strupceļā, Valts izjauca mūsu opelim karburatoru, jo mašīna bija pasākusi strādāt ar pārtraukumiem. Reizēm nevarēja iedarbināt motoru, bet dažkārt tas noslāpa visnepiemērotākajā brīdī. Turklāt degvielas patēriņš pārsniedza visas pieļaujamās robežas. Ar vārdu sakot, izdarījis to, pie kā normālos apstākļos viņš nekad neķertos klāt — iztīrījis, izpūtis visas sprauslas, noregulējis benzīna padevi, Kronbergs ar vienu piegājienu atrisināja divas problēmas — salaboja mūsu automobili un izveda no strupceļa izmeklēšanu. Taču šajā reizē, lai gan radio sāka strādāt, spriežot pēc neapmierinātās sejas izteiksmes, pamatproblēmas laukā Valts nebija guvis panākumus. Drūmu vaigu draugs sakārtoja izsvaidītos darbarīkus, izslēdza lodāmuru un paskatījās pulkstenī. — Celies, Robi! Mums laiks. Jāpagūst ieņemt novērošanas posteni, pirms ierodas Celmu viesi. Nepiemirsti par ūsām! Šķita, ka Lagzdiņas kundze mūs gaidījusi, stāvēdama aiz durvīm, jo, tiklīdz nospiedu zvana pogu, tās atvērās. Vecenītes vaigi ziedēja kā rozes — notikumu gaidās satrauktie nervi nodevīgi atainoja viņas iekšējo stāvokli sejas krāsā. — Neviens vēl nav nācis… — mezdama apkārt bailīgus skatienus, viņa pusēukstus paziņoja, un Valts, viegli pasmai​dījis, tikpat sazvērnieciski atrūca: — Nekur viņi nepazudīs… Pie virtuves loga, kur bijām ieplānojuši izvietot mūsu posteni, stāvēja trīs krēsli, neliels galdiņš ar tasītēm, bet uz plīts vārījās kafija. Varēja redzēt, ka namamāte no savas puses pacentušies izdarīt visu iespējamo, lai gaidīšana nekļūtu pārlieku nomācoša. Sākumā mēs patīkami patērzējām par pēdējiem notikumiem, bet pēc tam, malkodami kafiju, pakavējām laiku ar visdažādākiem briesmu stāstiem. Uz šo tematu mūs noskaņoja dzīvoklī valdošā noslēpumainā atmosfēra, kuras avots, protams, bija pati namamāte. Ja baigākus par Valta piedzīvojumiem diez vai spētu izdomāt pat Gogolis, tad saimnieces atstāstītie notikumi, tāda ir mana pārliecība, bija ņemti no pirmskara "Atpūtu" pēdējās lapas. Es vienīgais tikai klausījos. Mirklī, kad Lagzdiņa savā stāstā par elektrizēto kaķi bija sasniegusi kulmināciju, vina piepeši apklusa. Pavērtā mute un plati ieplestās acis nekļūdīgi liecināja — kaut kas atgadījies. Vecenīte vēl vairāk piešķieba galvu un, atbraucījusi matus no auss, ieklausījās. Lai gan no malas tas izskatījās mazliet teatrāli, taču es jutu, kā saspringst muskuļi. Pēc dažām sekundēm viņa iztaisnojās un, aplaidusi apkārt neredzošu skatienu, tikko


dzirdami izdvesa: — NÄ k!


X nodaļa Šulers? Kaut arī līdz šim man nav bijis iemesla apšaubīt savas dzirdes spējas, šoreiz nācās atzīt, ka lāgā nebiju zinājis, kādas tās ir, jo, lai kā ieklausījos, neko, izņemot tālīnu motora rūkoņu, man sadzirdēt neizdevās. Pavēros Kronbergā, bet viņš atbildes vietā tikai paraustīja plecus. Toties vecenīte no jauna pašķieba galvu un, klusi murminot, sāka skaitīt: — Viens… divi… trīs… — Piepeši viņa pacēla galvu. — Starp viņiem nav Prusta! — Varbūt kļūdāties? Lagzdiņa enerģiski papurināja galvu. — Nē. Nedzirdu šļūcošos soļus. Viņa noteikti tur nav. Kronbergs saslējās. — Robert, tev nāksieš pārbaudīt. Izlaidiet viņu laukā, kun​dze! Tikai veicīgāk, ka nenokavējat. Namamāte pietrūkās un, ne vārda neteikusi, iztipināja priekšnamā. Pārbraucis ar roku galvvidum, uzbužināju cekulu un ieslīdēju pakalpīgi pavērto durvju spraugā. Tūlīt arī izdzirdu vairāku cilvēku solus. Nekavējoties ne mirkli, sāku kāpt lejā. Ar pretimnācējiem sastapos kāpņu vidū. Vinu tiešām izrādījās trīs. Kā pirmais soļoja zema auguma resnītis. Viņam, iedami viens otram līdzās, sekoja divi vienāda auguma vīrieši. Pirmais bija brūnēts, otrs — gaišmatis. Ātrumā nedz sejas, nedz sevišķās pazīmes pamanīt neizdevās. Turklāt es baidījos pievērst sev uzmanību. Ja viņi zina par slepkavību, pārāk ciešs skatiens varēja izraisīt aizdomas. Lagzdinai bija taisnība — cilvēka platmalē vinu vidū nebija. Nokāpis lejā, pa sētas durvīm iznācu pagalmā un cauri iebraucamajiem vārtiem aizzagos līdz ielai. Palūrējis pa labi, tad — pa kreisi un, neredzēdams neko aizdomīgu, atvilkos vārtu ēnā. Vēl minūtes piecas, cenzdamies lieki nekustēties, cerībā, ka parādīsies garais, vēroju tuvāko apkārtni. Diemžēl nekas'nemainījās un, vēlreiz pārlaidis apkārt skatienu, piesardzīgi devos atpakaļ. Zvanīt nebija vajadzības, jo, līdzko biju uzkāpis līdz vajadzīgajam stāvam, Lagzdiņas ārdurvis pavērās. Kronbergs sagaidīja mani, sēdēdams krēslā pie vaļējā loga. — Prusta nav, — es teicu, un draugs palocīja galvu. — Celms nule kā to paziņoja pārējiem. Dienas vidū piezvanījis. Sēties, Robi, klusē un klausies. Viņi tikko kā sāka spēli. — Likmes? — Astronomiskas. Gluži kā Lasvegasā izklaidēties atbrau​kušiem miljonāriem. Es atslīgu savā krēslā, bet man līdzās ierīkojās namamāte. Tagad viņas vaigi kvēloja. — Vai par slepkavību nav runājuši? — es paklusām ievaicājos, un, pielicis pie lūpām pirkstu, Valts papurināja galvu. — Nē. Parastās pieklājības frāzes. Bet runā klusāk, kas zina, vai vinu vidū nav kāds tikpat dzirdīgs kā mūsu Lagzdiņas kundze. Piepeši līdz mums atlidoja rupja, sēcoša balss: — Vai dzirdējāt jaunumu? Lagzdiņa pieliecās man pie auss. — Vecais Celms, — viņa nočukstēja, un, apstiprinot, ka esmu sapratis, es palocīju galvu. No kaimiņu dzīvokļa atskanēja daudzbalsīga murdoņa ar skaidri saklausāmu jautājošu pieskaņu. — Pagājušajā naktī noslepkavots mans kaimiņš, — Celms paziņoja, un sacēlās troksnis. — Oho! — smalka, spiedzīga, tāda kā dusmīgas sievietes balss iesaucās. — Vai vainīgais atrasts? — Nē. Pateicu to, lai jūs uzmanītos. Policija veic izmeklēšanu, un var gadīties, ka tiekat nopratināti. Nav teikts, bet var gadīties. Tāpēc atcerieties — par likmēm ne vārda! Tas var pievērst uzmanību. — Bet varbūt atliksim spēli, — kāds bailīgi nosvepstēja, un tūdaļ sekoja vesela nosodošu


izsaucienu lavīna. Bija skaidrs, ka tur salasījusies apsēsto kompānija, kuru no kāršu galda varēja padzīt vienīgi tukšs maks. Iestājās klusums, kuru retumis pārtrauca īsa replika. Pēc brīža, droši vien partijai beidzoties, balsis atskanēja no jauna. — Kaimiņ… — patīkams baritons ierunājās, — ar ko tad nabadziņš aizraidīts uz viņpasauli? — Ar nazi! — Celms atbildēja. — Nodurts! — Ak, Dievs! Vai tiešām nevar atrast humānāku paņēmie​nu! Nokaut cilvēku kā cūku! Atceros… — Turi muti! — spiedzīgā balss iesaucās. — Tu no laika gala esi bijis ciniķis! Nekā svēta… — Bet tev? — spriežot pēc intonācijas, baritons sadusmojās. — Kas tad tev ir svēts? Māte, tēvs? Bet varbūt sieva, kuru tu… Labāk pats turi muti! Skolmeistars atradies. Mēsls, nekas vairāk! — Mierā, draugi, tikai mieru! — nomierinoši sacīja svep- stošās balss īpašnieks un droši vien, lai mainītu tematu, jautāja: — Kur tavi dēli, saimniek? — Darbā, — vecais Celms atņurdēja. — Spēlē, tev pirmā roka. No jauna iestājās klusums. Tas ilga līdz otrās partijas beigām. Visu šo laiku varēja saklausīt, kā švīkst kārtis, nodun pret galdu kāda enerģiska spēlētāja roka vai īsā izsaucienā atskan uzvaras prieks vai zaudējuma vilšanās. — Tev jādala, — baritons kādam teica un skali piebilda, — man šis Prusts nepatīk! — Kāpēc? — jautātājs noteikti bija namatēvs. — Nezinu, — pēc nelielas pauzes baritons atbildēja. — Skatiens… pārāk godīgs, vai? — Atskanēja smiekli. — Nepatīk un viss. Paklausieties, draugi, varbūt tiešām atliksim spēli? Kaut kā neomulīgi. Turklāt tā policija… Šoreiz kā par brīnumu neatskanēja neviens protesta sauciens. Tā vietā līdz mums atlidoja piekrītoša murdēšana, kuru pārskanēja Celma rupjā balss: — Taisnība, metam mieru! Nedod Dievs, ka policija uzdrāžas mums un sāk tirdīt. Labāk ļausim, lai šī jezga nedaudz pierimst. Lieku priekšā tikties šajā pašā laikā pēc nedēļas! Kas par? Pieņemts. Izklīstam. Nākamajā mirklī, paspiedis namamātei roku, Kronbergs steidzīgi izmeta: — Piedodiet, kundze, bet mums laiks. — Bīdīdams mani uz durvju pusi, piebilda, — tas aparātiņš aiz loga pagaidām lai paliek savā vietā. Mēs vēlāk ienāksim atkal. Ar Celmiem par noziegumu un mums ne vārda! — Bet kurp tik… — Vienīgi jums, kundze, varu pateikt. Paļaujoties uz godaprātu, — atvēris ārdurvis, viņš pabāza spraugā galvu un, tā kā kāpņu telpā neviena nebija, pagriezies klusām, bet ar uzsvaru sacīja, — mēs dodamies viņus izsekot! Namamāte nobāla. Piepeši kaimiņu dzīvoklī atskanēja soli un, vairāk nekavēdamies, uz pirkstu galiem metāmies lejup. Celma durvis noklaudzēja vienlaicīgi ar nama parādes durvīm. Mēs jau sēdējām automašīnā, kad uz ielas parādījās kāršu spēlētāju trijotne. Arī šoreiz pa priekšu soļoja resnītis, bet gājienu plecu pie pleca noslēdza abi sportiskie puiši. Pie durvīm visi apstājās. Kronbergs palaida uz leju sānstiklu. — Uz redzi! — līdz mums atlidoja baritona balss. Runātājs izrādījās resnītis. Neraugoties uz samtaino toni, es sajutu metā​lisku pieskaņu. Nebija šaubu, ka nekādi draugi viņi nav. — Dzīvo vesels! — spiedzīgā balsī izmeta gaišmatis un kopā ar biedru nogriezās pa labi. Resnis paraustīja plecus un, pārgājis pāri ielai, iesēdās gaiši pelēkā mersedesā. Kronbergs uzmeta man jautājošu skatienu, bet es bez vārdiem biju viņu sapratis. Ar vienu kustību atbrī​vojies no apgrūtinošās maskarādes, iegrūdu liekās ūsas kabatā un atvēru durvis.


— Paiešos aiz tiem diviem. — Labi, Robert. Tikai uzmanies. Ieroci paņēmi? Es pamāju. Man izkāpjot, iezibsnījās priekšā stāvošā mersedesa virzienrādis. Aizcirtis durvis, atvadām pamāju, un Kronbergs nospieda gāzes pedāli. Pavadījis ar skatienu līdz stūrim vienu otrai sekojošās automašīnas, pagriezos nopakaļ abiem puišiem. Kaut ko dzīvi apspriezdami, viņi patlaban attālinājās centra virzienā. Ja, satiekot viņus kāpnēs, man tie bija likušies gan pēc gadiem, gan miesas būves aptuveni vienādi, tad tagad es redzēju, ka biju kļūdījies. Gaišmatis bija ievērojami vecāks par savu draugu. To apliecināja gan krietni vien gausākā gaita, gan — stīvākās kustības. Droši vien dzeltenīgie salmu krāsas mati slēpa ne vienu vien sirmu pavedienu. Toties no brūnēta lauztin lauzās enerģija. Katra kustība, katrs solis, pat galvas pagrieziens apliecināja spēku un jaunību. Pietuvojies līdz piecpadsmit soliem, apslāpēdams vēlēšanos samazināt šo attālumu vēl vairāk, laiskā gaitā slāju nopakaļ. Spriežot pēc izturēšanās, nelaikā pārtrauktā kāršu spēle bija izjaukusi abu plānus. Vini soļoja nesteidzīgi, un pēc žestiem es spriedu, ka galvenais sarunas temats ir — kā nosist laiku? Tā mēs soļojām vairākus kvartālus. Visu šo ce|u vini ne reizi neatskatījās. Manuprāt, šis fakts liecināja, ka šiem cilvēkiem nekā slēpjama nav. Un tomēr… Jaunībā, kad aktīvi nodarbojos ar sportu, īpaši izbraukumu laikā, man ne viena vien nakts aizritēja kāršu spēlē. Zolītē. Tādējādi kopā ar komandas biedriem es īsināju laiku, jo izklaidēšanās svešā pilsētā, turklāt vēl maču laikā, ir visai ierobežota. Protams, visintriģējošākā jau bija prāta spēle un iznākums, bet azarts… Par to neviens nedomāja. Uz šo atminu fona brūnēts man šķita dīvains. Jauneklis pašos spēka gados, kam visapkārt tik daudz interesanta, par galveno laika kavēkli izvēlējies nožēlojamu azartu! Es to nespēju saprast, un droši vien tāpēc jutu pret vinu mostamies antipātijas. Es labi sapratu, ka augošā nepatika var izrādīties pamatota uz nepilnas atzinās, kas nepavisam nav jaunā cilvēka patiesās būtības atainojums, taču neko nevarēju padarīt. Negaidīti pa priekšu ejošais paris nogriezās kādās durvīs. Es nekavējoties pieliku soli un, kad nonācu līdz tām, izrādījās, ka tur atrodas neliela kafejnīca. Tagad man ienāca prātā Lāča stāstītais, ka Leons Celms ar nākamajiem kāršu partneriem iepazinies restorānā pie glāzītes. Riskēt? Laika pārdomām nebija un, iekšēji nolēmis — kas būs, būs, pagrūdu stiklotās durvis. Abi vīrieši jau sēdēja pie bāra letes, ar mugurām pret mani. Viņu priekšā, pārcilādams garu pudeļu rindu, rosījās izdarīgs vīrs baltā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Trīs galdiņi bija aizņemti. Vienīgā brīvā vieta visā kafejnīcā atradās līdzās brūnētam, un nekavējoties es to ieņēmu. Man kreisajā pusē kāda nosmiņkejusics pusmūža dāma sūca kokteili. Klusa, melodiska mūzika radīja mājīga miera izjūtu. Arī apmeklētāji nebija no tiem skaļajiem, vulgārās uzvedības pārstāvjiem, ar kuriem pilnas ir ielas kafejnīcas. Man apsēžoties, brūnēts pat nepagriezās. Saskalojis sarežģītu maisījumu, bārmenis piepildīja divas augstas glāzes un, piestūmis jaunajiem viesiem, uzmeta man jautājošu skatienu. — Ko pasūtīsiet? — Kaut ko vienkāršāku un ne pārāk stipru, — es atteicu. — Paļaujos uz jūsu gaumi. Acīm redzami glaimots, baltkreklis palocīja galvu, salēja vienā kausā pa malciņam no vairākām pudelēm, uzmeta virsū ledus gabaliņu un, piebīdījis man, teica: — Ceru, ka garšos. Nobaudījis biju spiests atzīt, ka viņš savu amatu pieprot. — Pašā laikā! Paldies! , Viņš no šiem vārdiem gluži kā atplauka un turpmāk centās nolasīt no manas sejas katru vēlēšanos. Tā iznāca, ka es aizsēdējos kafejnīcā līdz vēlam vakaram. Taču šis laiks nepagāja velti, jo jau pēc stundas biju iepazinies ar saviem blakussēdētājiem, bet vēl pēc vienas mēs pārgājām uz tu. Vecākais stādījās priekšā kā Aivars, bet brūnēts — kā Alnis. Šie vārdi sakrita ar tiem, pēc kādiem tos pazina Celmi, tātad man nebija iemesla tos apšaubīt. Gaišmatis izrādījās īsta anekdošu krātuve. Lai cik dīvaini nebūtu, viņa spiedzīgā balss tik labi saderējās ar savdabīgo mīmiku kalsnajā sejā, ka, vēl pirms skaļi tika pateikta


notikuma sāls, visi klausītāji smējās, vēderus turēdami. Turklāt, jo vairāk viņš iereiba, jo amizantāks kļuva. Toties ar viņa biedru notika gluži pretējs process. Ar katru glāzīti Alnis kļuva arvien drūmāks un noslēgtāks, līdz beidzot uzgūlās ar elkoņiem uz letes un sāka… krākt! Bārmenis par to nelikās ne zinis, un, kad es ieminējos — vai nevajadzētu gulošo pār​vietot uz ērtāku vietu, viņš tikai pasmaidīja. — Pēc piecām minūtēm viņš būs uz pekām. Un sāksies viss no gala… Un tiešām, noliktais laiks vēl nebija cauri, kad brūnēts atvēra acis, nožāvājās un pasūtīja jaunu glāzīti. Lai kā skatījos, puiša sejā nevarēja pamanīt ne miņas no reibuma, neraugoties uz to, ka nule kā viņš bija piesūcies līdz pēdējam! Nu man kļuva skaidrs, ka abi tie šeit ir bieži apmeklētāji. Tas atviegloja uzdevumu, (aujot cerēt, ka vismaz vienu man izdosies neizlaist no redzesloka. Sarunas risinājās vispārējas — par politiku, notikumiem pasaulē, sportu, taču neskāra nevienu no klātesošajiem. Ne pušplēsts vārds netika minēts par darbu, dzīvesvietu vai paziņām. Gaišmatis bez apstājas bārstīja savas anekdotes, līdz ap viņu bija salasījusies prāva kompānija. Jāatzīstas, man krietni nācās sevi apvaldīt, jo ar katru iztukšoto glāzīti strauji dilstošās piesardzības vietu visai agresīvi centās ieņemt izteikta vieglprātība. Tā pārvarēm centās izprovocēt mani uz neapdomīgu, tiešu jautājumu. Par laimi, bārmeņa pagatavotais kokteilis nespēja nomākt veselo saprātu, un, kad pašas jautrības vidū gaišmatis, negaidīti uzplājis savam biedram uz pleca, pavēloši izmeta: "Laiks mājās!", es nebiju pateicis neko lieku. Kad viņi piecēlās, arī es, it kā attapies, samaksāju un, bāra apkalpotāja vēlīgā skatiena pavadīts, kopā ar abiem pametu omulīgo kafejnīcu. Taču aiz durvīm draugi noteikti atvadījās no manis un divus namus tālāk nozuda parādes durvīs. Nedaudz vīlies, iegaumēju adresi un lēnā gaitā steberēju mājup. Tikai tagad kā galvā, tā kājās ielija svina smagums. Soļoju kā pārvarot stāvu kāpumu un, kad aiz manis aizvērās dzīvokļa durvis, jutos kā veicis grūtu pārgājienu. Valta nebija. Tukšajā kuņģī skalojās tikai kokteilis, un piepeši es jutos briesmīgi izsalcis. Sameklējis, ko likt uz zoba, sēdos pie galda. Nebiju ticis ne pusē, kad pārradās Kronbergs. Apstājies pie virtuves durvīm, viņš dziļi ievilka nāsīs gaisu un uzmeta man ciešu skatienu. — Ceru, ka tu nešņaboji kopā ar tiem diviem? — Veltas cerības, draudziņ, — ar pilnu muti es atņurdēju, — šņaboju gan. Bet nomierinies, neko lieku nejautāju, tikai klausījos anekdotes. Faktiski neko jēdzīgu, izņemot nama numuru, kurā abi pazuda, izdibināt man neizdevās. — Un īsos vārdos es atstāstīju draugam savus šīvakara piedzīvojumus. Redzami nomierināts, Valts noāva kurpes, iekāpa čībās un apsēdās iepretim. Pelēko acu skatiens bija noguris. Iemetis mutē maizes doniņu, viņš atgāzās pret atzveltni un izvilka cigaretes. Parasti pirms gulētiešanas draugs nesmēķēja, bet, ja gadījās šo nerakstīto noteikumu pārkāpt, tam vienmēr bija savs iemesls. — Redzu, tev jaunumi. Sapratis manu domu gaitju, Valts pasmīnēja. — Šādi tādi ir, bet pats galvenais — esmu noguris kā suns. Rolands Kiršteins, tāds ir šī vīra vārds. Viņam pieder jauna divstāvu māja netālu no Baltezera un pamatīgs sargsuns. Man nācās pielikt visu savu māku, lai nepamanīts izsekotu resni līdz pat galam. Par laimi, viņu neinteresēja, kas notiek aizmugurē, taču tas nenozīmēja, ka varēju kļūt nolaidīgs. Tāpēc, drošs paliek drošs, ievēroju visus piesardzības pasākumus, bet tas atņēma spēkus. Vispirms viņš aizveda mani līdz Brīvības piemineklim. Atstājuši braucamos maksas stāvvietā pie Operas, kājām devāmies iekšā Vecrīgā. Kiršteins ir izteikts gardēdis. Restorāns, kurā, viņam sekodams, nonācu, šajā ziņā varēja lepoties ar savu augsto klasi. Te mēs paēdām, turklāt resnis izdarīja pasūtījumus, pat neieskatoties ēdienkartē. Skaidrs, ka viņš ir šīs vietas, tāpat kā tavējie — kafejnīcas, pastāvīgs apmeklētājs. Par naudas trūkumu acīm redzami sūdzēties nevar, jo, kad, norēķinoties ar viesmīli, vīrs atvāza savu maku, es ieraudzīju, ka tas ir kā bāztin piebāzts ar simtslatu banknotēm, turklāt atsevišķā nodalījumā pavīdēja arī dolāri. Tāds apaļīgs miljonāriņš. Paēdis viņš sēdās savā mersedesā un devās uz Jūrmalu. Lielupē izkāpa un droši vien, lai kuņģis labāk spētu


sagremot neiedomājami lielo delikatešu daudzumu, kājām izmeta pamatīgu līkumu līdz Bulduriem un atpakaļ. Vientulīgās ieliņas tik loti apgrūtināja izsekošanu, ka, opelī sēzdamies, biju slapjš kā izmērcēts. Visas pazīmes liecināja, ka vīram nekur nav jāsteidzas. Tikai reiz viņš apstājās kādas vasarnīcas priekšā itin kā bez kādas vajadzības, taču tā varēja būt arī sagadīšanās. Izklaiņojušies mēs griezāmies atpakaļ un, šķērsojuši Rīgu pa Brīvības ielu, iebraucām Baložu privātmājiņu rajonā. Tas plešas šaipus kanāliņam, kas savieno Juglas ezeru ar Baltezeru. Var jau būt, ka šis ciematiņš pieder pie Berģiem, nezinu. Galapunkts — metālā kalts žogs, līdzens kā galds zālājs, baseins, mūra garāža un nams, kādu var atrast vienīgi ārzemju prospektos, viss liecināja, ka resnim santīms nav nauda. Novietojis mersedesu garāžā, viņš nozuda mājā. Tagad arī es izkāpu un kā svaiga gaisa baudītājs lēnām devos uz priekšu. Kad pienācu tuvāk, nez ņo kurienes izlēkšoja melns suns. Lai gan likās, ka tas nepievērš''ne mazāko uzmanību uz ielas notiekošajam, es varēju derēt — tikai viens vienīgs solis uz kaltā žoga pusi acumirklī liktu tam mesties pretim. Protams, es to nedarīju un, dīki vērodams apkārtni, drīz vien biju garām, — un tūdaļ ari rotveilers zaudēja jebkādu interesi par mani. Neraugoties uz to, ka diena gāja uz beigām, ielas viņā pusē, zem liela krūma zariem, divas pirmsskolas vecuma jaunkundzītes rotaļājās ar lellēm. Sasēdinātas ap klātu galdiņu, kur katrai priekšā stāvēja sasmalcinātu pieneņu lapu kaudzīte, lelles atgādināja to dāmu kompāniju, kas tauku nodzīšanai gribasspēku aizvietojušas ar plānu kāpostu lapiņu. Pārgājis viņu pusē, es diezgan ātri atradu ar mazajām kopēju valodu. Pēc tam jau nesagādāja nekādas grūtības uzzināt visu, ko man vajadzēja. Viņas arī pateica, kā resno sauc. Izrādījās, ka dzīvo viņš viens un tikai dažreiz to apciemojot kāda tante garos zābakos. Jaunās paziņas zināja, ka reizi vai divas nedēlā te ierodoties trīs greznas automašīnas ar viesiem, kā ari auto- busiņš. Autobusiņš gan atbraucot pirmais un atvedot veselu pārtikas kalnu. Droši vien tas ir kāda restorāna transports, kas piegādā pārtikas preces mājās. — Tētis teica, — uz manu jautājumu, ko viņi tur darot, mazā ar raibu lenti matos atbildēja, — ka tie onkuli spēlējot kārtis. Uz naudu! — to viņa izmeta pa pusei pārmetoši. Nebija šaubu, ka šādu sarunu tā noklausījusies mājās. — Redzi, Robert, ja meitenes runājušas taisnību, tad šī grupa ir līdzīga tai, kura salasās Celmu dzīvokli, tikai pakāpi augstāka. Puslīdz droši varam teikt, ka esam uzdūrušies nelabojama azarta vergiem. Bet tagad padomāsim par šādu, dzīves pieredzes apstiprinātu faktu. Ja kāds ir godīgs kāršu spēlmanis, tam priekšā stāv neizbēgams bankrots! Izputēšana. Tāds ir likums. Kāpēc? Tāpēc, ka kompānijās, kas pēlē uz augstām likmēm, vienmēr sēž kāds šulers. Reizēm pat divi. Dievs man piedos, ja es kļūdos, bet domāju, ka Kiršteins ir tieši tāds! Es neticīgi pasmīnēju. — Nevīpsnā pirms laika, Robi. Apsvērsim, kas runā šim pieņēmumam par labu. Pirmkārt — nauda. Tās viņam netrūkst, un greznais īpašums to apstiprina. Protams, ja izrādīsies, ka viņš ir ienesīgas tirdzniecības firmas galva, esmu gatavs ņemt savus vārdus atpakaļ. Bet ja ne… Pastāvīgi spēlējot, tikai miljardieris spētu saglabāt vienmērīgu dzīves līmeni. Nākamais. Spēle notiek pie viņa. Lai blēdītos, pati primitīvākā metode ir — iezīmēt kārtis. Taču — kur risks ir nopietns, tur tas neiet cauri, jo katrai spēlei liek pirkts savs — jauns komplekts. Tātad te vajadzīgas telpas. Noteiktas telpas un kaut kas tāds, kas lautu ieskatīties pretinieka kārtīs. Tehniskais aprīkojums, es teiktu. Ja cilvēkam galva strādā, tādu izdomāt nav neiespē​jami. Nav šaubu, ka šī kompānija ir krietni vien nopietnāka par to, kas pulcējas Celmu dzīvoklī. — Bet kāpēc tad Kiršteins krāmējas ar sīkumiem? Valts paraustīja plecus. — Pilnīgi iespējams, ka resnim kādreiz gribas uzspēlēt brīvi, nezinot gala iznākumu. Nav taču izslēgts, ka viņš ir tikpat apsēsts kā vecais Celms. Bet lai nu šā vai tā, es nonācu pie slēdziena, ka esam uztapuši uz kāršu šulera pēdām. Bez šau​bām, tas vēl jāpierāda, bet viss liecina, ka neesmu kļūdījies. — Nu labi, bet kāds tam visām sakars ar slepkavību? — es iebildu. — Kāds? — Valts domīgi ievilka dūmu. — Pagaidām nezinu. Un nav izslēgts, ka nekāds. Mēs taču


izgājām uz šiem ļaudīm vienīgi tāpēc, ka vardarbība notika kaimiņos. Prusts… atslēgas… M… jā, Robi, tev taisnība. Ja Kiršteins ir blēdis, tas mums pagaidām neko nedod. Nelaiķis taču netika aicināts pie solīdajiem, vai ne? Bet tas nozīmē, ka viņš tos nemaz ne​pazina. Un tomēr es nojaušu, ka te kaut kam jābūt.


XI nodala veiksme Pa sarunas laiku ārā bija satumsis. Nodzēsis cigareti, Valts k|uva pavisam miegains. Redzēdams, ka draugs ir patiesi noguris, es uzstājīgi pavēlēju tam likties uz auss. Rūpes par Kron- berga veselību bez sirdsapziņas pārmetumiem lāva man izvēlēties skarbāku toni nekā parasti. Tā nebija pirmā reize, un parasti Valts arī nepretojās. Droši vien pa ieilgušo krīzes laiku viņš bija apradis ar domu, ka tā vajag. Ilgi nespēdams iemigt, grozījos no viena sāna uz otru, līdz neizturējis ķēros pie grāmatas. Bet šoreiz tā nespēja palīdzēt, turklāt lasītais tikai ar grūtībām nonāca līdz apziņai. Nolicis Maiklus uz naktsgaldiņa, sāku pārdomāt šodienas notikumus. Galvā, cita par citu fantastiskākas, dzima dažnedažādas versijas. Droši vien tās rosināja vēlīgā bārmeņa gatavotais kokteilis, un cik dīvaini — reizē tas dzina prom miegu. Pēkšņi aiz loga atskanēja liega šalkoņa, un tajā pat acumirklī plakstos iegūla svina smagums. Ar pēdējām apziņas drumslām aptvēris, ka tas ir lietus, iekritu melnā bezjūtu bezdibenī. Rīts atausa apmācies. Blāva gaisma spiedās cauri rūtīm, ietinot priekšmetus pelēcīgā autā. Aiz loga sijājās smalks, miglai līdzīgs lietutiņš. Mani šāds laiks iepriecināja. Es ciest nevarēju karstumu un kur nu vēl pie paaugstināta atmosfēra mitruma. Esmu pārliecināts, ka miklajos Brazīlijas džungļos ilgāk par nedēlu nespētu izvilkt. Par laimi, lietus pie mums vienmēr nes sev līdzi temperatūras pazemināšanos, un tas uz mani iedarbojās ļoti labvēlīgi. Juzdams jaunu enerģijas pieplūdumu, veicīgi piecēlos. Minūtes piecas pavingrojis pie atvērta loga, palī- du zem dušas un ķēros pie brokastu gatavošanas. Atminoties drauga nogurušo seju ar ziliem lokiem ap acīm, baidījos, vai tikai ievainojums neliek sevi no jauna just. Taču, kad Kronbergs parādījās durvīs, man ap sirdi kļuva viegli. Tur stāvēja vīrs, kura skarbie vaibsti liecināja, ka vakardienas īslaicīgais vājums nebija spējis pārmākt spēkus atguvušo ķermeni. Apsēdies savā vietā, Valts pavērās logā. — Līst. — Kā jūties? — es vaicāju, un draugs pasmaidīja. — Ciešami… auklīt! — Un jau nopietni piebilda. — Nomierinies, viss kārtībā. Starp citu, aizmirsu pateikt — vakar sa​zvanīju Lāci un viņš apsolīja šodien piekāpt. — Cikos? Piepeši atskanēja durvju zvans, un Kronbergs piecēlās. — Tam vairāk nav nozīmes. Viņš ir klāt. Lācim piemita īpatnība jebkuru klātu galdu uzskatīt par servētu sev. Man patika šī vienkāršība, spējas iejusties, tāpēc, ne vārda neteicis, uzliku trešo tasīti un, ielējis kafiju, piebīdīju šķīvi ar grauzdētajām maizītēm. — Sveiks visapkārt, — mūsu ciemiņš pamāja un, iebēris cukuru, karotīti šķindinādams, enerģiski sāka maisīt kafiju. Mēs ar Kronbergu klusēdami gaidījām, kad Jānis ierunāsies. To viņš spēja tikai pēc trešās maizītes. Atgāzies pret atzveltni, noslaucīja kabatlakatiņā lūpas un bēdīgā balsī paziņoja: — Esmu nonācis strupceļā! Nekādu pēdu! Vienu brīdi aizdomas krita uz Otto Kaļķi, Šterna firmas grāmatvedi, bet viņam izrādījās alibi. Mēs pārbaudījām. — Un sekretāri? — Valts iesmējās. — Nezirgojies, — policijas pārstāvis sadusmojās, — citādi neteikšu, ko esmu uzzinājis. Kronbergs pastiepās un, piepildījis tukšo tasīti, priekšnieka balsī pavēlēja: — Stāsti! — Par Prustu mums ziņu nav. Vienkārši tāds neeksistē, — Lācis paklausīgi atbildēja. — Kā tā? — Valts izbrīnījās. — Tev taču ir viņa auto​mašīnas numurs. Leons Celms… — Šī automašīna pieder Teodoram Brīdakam no Madonas. Kinomehānikim. Iebraucis Rīgā, lai iznomātu jaunākās filmas. Apstājies viesnīcā. Mēs vinu atradām ātri. Vakar sākām novērot, bet šorīt tas


pazuda… — Atklāja asti? — Dievs vinu zina. Pazuda un viss. Numurā nav rādījies, taču bagāža uz vietas. Man tas šķiet aizdomīgi. Vai tikai šis nav tas pats, kam Šterns var pateikties par priekšlaicīgo nāvi. — Nē. Bez tam nem vērā, ka rīts vēl nav garām. — Hm… — Jānis uzmeta ieinteresētu skatienu manam drau​gam. — Pēc kā tu spried? — Tā ir tikai hipotēze, kurā šim cilvēkam nav vietas, — Kronbergs pasteidzās vinu nomierināt. — Bet kā ir ar veco Celmu? Painteresējies? — Jā. Kārlis Celms visu savu mūžu nostrādājis kā atslēdznieks. Plaša profila meistars ar zelta rokām, tā viņu raksturoja bijušais priekšnieks. Disciplinēts, nedzērājs. Tas arī viss. — Paldies par izziņu, mums tā aiztaupīja vismaz pāris dienu. Atmaksai slepkavu arestēt pasauksim tevi. Arī laurus sa​dalīt. Nesaprazdams, vai Kronbergs runā nopietni vai joko, Lācis katram gadījumam noteica: — Turu pie vārda! Pēc tavas sejas saprotu, ka par versijām nav jēgas prasīt? — Nav, — Valts palocīja galvu. — Tad uz redzi! Un gaidu… izsaukumu. Bet Ādolfs Prusts tomēr… — taču, neizteicis līdz galam, viņš pamāja ar roku un nozuda durvīs. — Kāpēc tu nepalūdzi ievākt ziņas par Kiršteinu? — es vaicāju. — Tāpēc, ka to darīsim mēs. Šis cilvēks noteikti ir piesardzīgāks par pārējiem, ņemot vērā, ko par vinu teicu. Nav liela māka saņemt visu gatavu. Bez tam Lāča puiši reizēm rīkojas pavisam lāciski, bet mēs nedrīkstam izraisīt ne mazākās aizdomas. Jārīkojas delikāti un nemanāmi. Jaušu, ka šis resnulis var izrādīties ciets rieksts. Kronbergs piecēlās, paraudzījās sērīgajā logā, pa kuru gluži kā asaru lāses ritēja lietus pilieni, un atzinās: — Labprāt vēl stundiņu pasnaustu. Bet… Neaizmirsti ūsas! Diemžēl pārāk daudzi mūs pazīst pēc sejām. Tas rada neērtības. Pagaidi! Nē! Osas atstāj kabatā, viņš taču uz kāpnēm tevi redzēja ar šo rotu. Starp citu, ko tu sacīsi par to, ka Ādolfs Prusts ir mistifikācija? Es paraustīju plecus. — Tas sarežģī lietas āpstāklus. — Gluži otrādi, Robert, gluži otrādi, — Kronbergs mīklaini noteica. — Šis fakts to vienkāršo. Taču mums laiks braukt. Aizlaidīsim līdz Kiršteina mājai. Parādīšu tev suni un pacentīsimies pēc iespējas neuzkrītošāk noklaušināt kaimiņus. Uz ielas joprojām lija, tikai tagad jau pamatīgi. Varēja vienīgi brīnīties, cik nepastāvīgi ir kļuvuši laika apstākli. Likās, ka atmosfērai, gluži tāpat kā cilvēcei, viens pēc otra veļas pāri aizvien smagāki stresa viļņi. Tikai atmiņas vēl glabāja tās skaistās vasaras, kad valgme bija sadalīta tā, lai zeme dotu savu ražu un ļaudis priecātos. Bet tagad — grūtsirdība gan ārā, gan sirdī. Es jau no tālienes ievēroju Kiršteina namu. Tas tiešām izcēlās pārējo vidū ar savu impozanto, pilij līdzīgo izskatu. Līdzeni nopļautais zālājs un šur tur grantētā celiņa malās izmētātie gaismas ķermeņi radīja samākslota, auksta, tāda kā statiska skaistuma iespaidu. Es nekad neesmu sapratis šablon- veida dizainu, kurā trūkst tās pirmatnējās nekārtības, kas vienīgā spēj veidot patiesi māksliniecisku neatkārtojamību. Suns, melns rotveilers, ar platiem buldoga žokļiem un masīvām krūtīm, izstarodams ap sevi draudus, klaiņoja gar sētu. Nebija šaubu, ka tas ir īsts sargs, un — vai! — tam, kas bez saimnieka atļaujas iedomāsies pārkāpt metālā kaltajam žogam. Laiks bija tik nejauks, ka nebija ko cerēt ieraudzīt kādu no apkārtējo māju iedzīvotājiem. Kronbergs lēnam pabrauca garām dīvainajam namam un apturēja pie krustojuma. Līdzko apklusa motors, k|uva dzirdama lietus grabināšanās pa opela virsbūvi. — Es domāju, ka mūsu vajadzībām vispiemērotākās ir četras mājas. Divas blakusstāvošās Kiršteina īpašumam, kā arī šīs divas — otrpus ielai. Tajā pelēcīgajā mitinās sešgadīgās jaunkundzes, par


kurām tev stāstīju. To atstāsim pēdējo. Tagad jautājums — ko teiksim? Kā stādīsimies priekšā? Manuprāt, mums būtu jāuzdodas par policijas pārstāvjiem. Tālu no taisnības tas nebūs. Izmeklējam vakar šajā rajonā izdarītu nozie​gumu. Improvizēsim, Robi. Ko tu par to teiksi? — To pašu. Kas būs, būs. — Bet brīdinu — nevienu tiešu jautājumu par Kiršteinu vai vina viesiem. Tātad, — .Valts pakasīja pakausi, — vakarnakt netālu no šīs te mājas aplaupīta pusmūža sieviete. Atņemta rokassomiņa ar naudu un… — Un sadots pa aci! Kronbergs iesmējās. — Lai tā būtu. Pa aci! — Uzlicis zaļās brilles, izņēma no rokas bagāžas nodalījuma lietussargu un atvēra durvis. — Uz priekšu, vecīt! Pirmajā no izraudzītajām mājām, vienstāva ar dakstiņu jumtu, uz zvanu neviens neatsaucās. Es nospiedu vārtiņu rokturi, taču tie izrādījās aizslēgti. Acīmredzot visi iemītnieki bija darbā. Lietus ar katru mirkli k|uva arvien stiprāks un zem Valta lietussarga drīz vien kļuva par šauru. Tāpēc, lieki nekavēdamies, devāmies uz priekšu. Šoreiz mums laimējās. Mēs pienācām pie nākamajiem vārtiņiem gandrīz reizē ar kādu sievieti. Izņēmusi no rokassomiņas atslēgu, viņa atdarīja tos un jau grasījās doties iekšā, kad Kronbergs viņu uzrunāja: — Labdien, kundze! Mēs no policijas. Sievete pagriezās un, aizdomīgi nopētījusi mūs no galvas līdz kājām, jautāja: — Kas to var apliecināt? Man par izbrīnu Kronbergs izvilka no krūšu kabatiņas padomju milicijas darbinieka apliecību un pastiepa vaicātājai. Žests, ar kādu viņš to darīja, bija patiesi smalkākais meistardarbs — tajā nepārprotami varēja nojaust aizskartu pašlepnumu, nosodījumu par nevērību pret otra pienākumiem, atturīgajos vaibstos iegūla aizvainojuma izteiksme, pelēkās acis kā sāpēs satumsa. Viņš neteica ne vārda. Jā, tā bija augstas klases spēle, un sieviete to zaudēja. — Nevajaga, nevajaga, es ticu. — Viņa pat pietvīka. — Lū​dzu, nāciet iekšā! Es gandrīz iesmējos, kad, piedodoši pamājis, Valts iebāza atpakaļ kabatā sarkanīgajos vāciņos iesieto, nekam nederīgo dokumentu. Nopakaļ sievietei mēs šķērsojām ar pelēkām flīzēm izliktu mauriņu un nonācām pie dzeltenbrūnu ķieģeļu mājas. Vienkāršā būve liecināja, ka, namu ceļot, īpašnieki priekšroku bija devuši līdzekļu ekonomijai. Noberzuši apavus kājslauķi un atstājuši slapjo lietussargu uz vadža gaitenī, mēs nokļuvām kvadrātveida viesistabā. Pieticīgais iekārtojums apstiprināja, ka nekādi bagātnieki šeit nedzīvo. — Lūdzu, sēstieties! — viņa norādīja uz diviem krēsliem, bet palika stāvam pie durvīm. — Bet jūs? Saimniece vainīgi pasmaidīja. — Esmu tā izmirkuši, ka labāk pastāvēšu. Tikai tagad es pamanīju, ka viņas puķainā kleita ir tik slapja, ka varētu izgriezt, bet zem kājām pamazām krājas peļķīte. Ieraudzījis to, Valts sacīja: — Ejiet, pārvelciet kaut ko sausu, mēs tikmēr pagaidīsim. Kā jūs sauc? — Zenta Lapiņa. Es tūlīt. Vina atgriezās pēc pāris minūtēm, tērpusies mīkstā, zalgan- dzeltenā pcldmētelī un siltām rītakurpēm kājās. Slapjos matus, gluži kā turbāns, apņēma frotē dvielis. Namamāte izskatījās kā tikko izkāpusi no vannas. Apsēdusies uz mīksta atzveltņa maliņas, vina atvainojās: — Piedodiet, ka aizkavēju. Nāku no darba un nebiju sagatavojusies uz tādu lietusgāzi. Nakts maina. Tagad klausos. Kronbergs tik daiļrunīgi aprakstīja vakarnakt te nenotikušo vardarbību, ka Lapiņas plati ieplestajās acīs pavīdēja neviltotas bailes.


— Es nebiju mājās, bet vai tiešām neviens nedzirdēja? — Vina nekliedza. Respektēja draudus un… nazi. Bet mums ir aizdomas, ka uzbrucēji — viņi bijis divi — iznākuši no kādas tuvākās mājas. Vai jūs labi pazīstat kaimiņus? Saimniece pamāja, bet tad nedaudz saminstinājās. — Izņemot Kiršteinu. Viņu diemžēl neviens labi nepazīst. Tas ir dīvains cilvēks — gu|, ceļas, ēd, — visu viņš dara ne tā kā citi. Arī viesi tādi paši. Sabrauc un cauru nakti spēlē kārtis. Citi guļ, bet pie Kiršteina dārzs vienos uguņos. — Kā jūs zināt, ka tur spēlē kārtis? Sieviete pietvīka. — Dēls redzēja. Valts izbrīnījās. — Kā? Iegāja pie viņa naktī? — Nē taču. Mums ir binoklis. — Varēja redzēt, ka vina nožēlo savu pārsteidzība taču izlietu ūdeni nesasmelsi. Un, protams, Kronbergs šādus gadījumus nepalaida garām. Ieā- kējies kā vēzis, neatlaidās, iekāms bija iztincinājis visu līdz galam. — Interesanti, no kurienes viņš vēroja? Jā, starp citu, kura ir šī Kiršteina māja? — Lūk, tā ar tiem dīvainajiem tornīšiem, — namamāte norādīja logā, kur ceriņu krūmu pa pusei aizsegts rēgojās resnā kāršu pielūdzēja savādais nams. — Bet te neko nevar saskatīt! — Pēteris skatījās pa bēniņu lūku. — Viņš mājās? — Nē. Aizbrauca ar tēvu uz laukiem. Atpakaļ būs ne agrāk kā pēc nedēļas. Tagad brīvlaiks, turklāt jāpalīdz vectēvam. Pie reizes saelposies svaigu gaisu. — Vai tā māja… — Valts pagriezās pret mani, — nav tā pati, kuras pagalmā mēs redzējām to suni? — Saimnieku? — Lapiņa jautāja. Kronbergs paraustīja plecus. — Suni. Lapiņa iesmējās, un šķita, ka viņas kalsnā, noslēgtā seja atdzīvojās it kā iekšējas gaismas apstarota. — Sunim vārds ir Saimnieks. — A… — Saimnieks ir loti bīstams, metas virsū bez brīdinājuma. Agrāk Kiršteins reizēm izveda to pavadā un uzpurnī, bet tad, kad tas sakoda garāmejošu vīrieti, tur to tikai pagalmā. — Cauri uzpurnim? — Kronbergs nošūpoja galvu. — No tāda tiešām jāturas tālāk. Bet vai viesus viņš neaiztiek? — Kad tie sabrauc, Saimnieku pieķēdē un, kad visi sagājuši namā, no jauna palaiž va|ā. Tāpēc jau dēls tik loti ieinteresējās, kas tur notiek. Trīspadsmit gadi, paši zināt, cik zeni šajā vecumā ziņkārīgi. Es neko nezināju un, tikai ieraudzījusi viņu nakts vidū kāpjam no bēniņiem, pieprasīju… Jūs jau saprotat. — Viņi spēlē uz naudu? — Jā. Pēteris redzējis pat, kā tie norēķinās. Vai zināt ar ko? Ar banknošu paciņām! Varat iedomāties? Nevis ar naudaszīmēm, bet ar paciņām! Vieni dzīvo pusbadā, citi mētājas ar tūkstošiem! Kur taisnība? Kronbergs klusēdams klausījās un ar aizmiglotu skatienu vērās kaut kur tālumā. Bija skaidri redzams, ka viņš kaut ko spraigi apsver. Piepeši piecēlās un, piegājis pie loga, pašķīra aizkarus. — Es arī gribētu paskatīties, kas tur darās, — kā sarunādamies pats ar sevi, viņš tikko nomurmināja. — Un ja nu uz​brucēji nākuši no turienes?


Paraustījusi plecus, Lapiņa atzinās: — Viss var būt. Tie cilvēki tiešām ir… aizdomīgi. Bet dēls, — viņa pēkšņi atcerējās, — paņēma līdzi tālskati! Tā jau varētu. — Tiešām? — mana drauga balsī ieskanējās možums. —Jums nekas nav pretim? — Binoklis… — Tā nav problēma. Galvenā — jūsu atļauja. — Bet, lūdzu. Tikai nav zināms, kad ieradīsies viesi. Esmu ievērojusi, ka viņi sabrauc reizes divas vai trīs nedēlā. — Mēs, kundze, esam pacietīgi. Pēdu dzinēji. Varat būt droša — arī neapgrūtinoši. Padežurēsim pēc kārtas un gan jau viņi parādīsies. Tikai, — Kronbergs palūkojās namamātē ar stingru skatienu, — nevienam ne vārda! Ziņām par… mūsu pasākumu nonākot nepareizās ausīs, var izgāzties visa operācija. Bet jauš mana sirds — tā ir nopietna. Vai pa dienu būsiet mājās? — Jā. Bet vakarā atkal eju uz darbu. Man šonedēļ nakts maina. Strādāju gaļas pārstrādes uzņēmumā. Darīsim tā — es atstāšu zem kājslauka atslēgu. Katram gadījumam, ja kaut kur aizeju. Bet agrāk par sešiem Kiršteina viesi nenāk. — Skaidrs. Bet nu parādiet sava dēla novērošanas posteni. — Nāciet līdzi! — Lapiņa piecēlās. Pa šaurām koka kāpnītēm, no priekšnama cauri lūkai, mēs viens aiz otra uzkāpām bēniņos. Uz šķērsām starp sijām novilktajām aukliņām karājās dažnedažādu zāļu pušķīši un izplatīja gaisā reibinošu aromātu. Bēniņi bija zemi un, lai pārvietotos, nācās pieliekties. Vajadzīgais logs atradās pašā galā, un pie tā stāvēja neliels soliņš — acīmredzot ziņkārīgais Pē- teritis bez visa bija arī ērtību cienītājs. — Caur kuriem logiem viņš tos novēroja? — nez kāpēc čukstus vaicāja Kronbergs. — Pa tiem diviem, otrajā stāvā, — saimniece norādīja ar roku. — Vakarā, kad iededzina gaismu, tur viss redzams kā uz delnas. Ceriņkrūmi, kas aizsedza skatu no pirmā stāva, tagad bija palikuši zem mums. Pāri zaļajām, vēja šūpotajām kupenām raugoties, nams likās kā jūrā peldošs kuģis. Kiršteinu mājā viss bija kā izmiris — ne kustības, ne gaismas stariņa. Pelēkās rūtis augšmalā atspoguļoja par apkārtni nedaudz gaišāko padebesi, bet to apakšdaļa bija melna. Joprojām lija, un apkārtne šķita drūma. Suni nekur neredzēja. — Jūs minējāt, ka kaimiņa dzīvesveids atšķiras no citu cilvēku. Nez, ko viņš patlaban dara? — Guļ, ko citu, ja naktis ir nomodā. Paši redzēsiet. — Dīvains cilvēks, — Valts norūca. — Iznāk, ka viņš nekur nestrādā, taču, neskatoties uz to, par naudas trūkumu žēloties nevar. Hm… Te tiešām ir par ko padomāt. Bet, runājot par viesiem… vai nevarat kādu aprakstīt? — Nē, — Lapiņa papurināja galvu. — Tuvumā nevienu redzējusi neesmu. Tikai automašīnas. Elegantas, droši vien maksā pasakainu naudu. Logs pamatīgi aizkvēpis, — viņa notrauca zirnekļa tīklu. — Taču, ja nevarēsiet saskatīt, to var atvērt. Jāatāķē tikai krampītis. Veras uz āru, bet, lai aiztaisītu, jāpavelk aiz šīs te aukliņas. Nu tā, liekas būšu parādījusi visu, kas vajadzīgs. — Palicis tikai kājslauķis, — Kronbergs iebilda, un saim​niece iesmējās. — To atrast nebūs grūti, stāv ārpusē. Bet tagad kāpjam lejā, gribu uzcienāt jūs ar kafiju. Šis priekšlikums apstiprināja, ka beidzot esam iekarojuši viņas uzticību. — Paldies, bet citā reizē, kundze. Patlaban mums nav laika, priekšā darbs. Katram gadījumam atstāšu jums tālruni — vizītkartes vietā viņš izvilka no kabatas papīra lapiņu un, uzrakstījis numuru, pastiepa namamātei. — Gadījumā, ja vini iero​das agrāk, esiet tik laipna, piezvaniet! Uz ielas Kronbergs atvēra lietussargu un no apakšas pavērās drūmajās debesīs. — Zini, braucam mājās, — viņš piepeši paziņoja. — Līst kā pa Jāniem! Bet tas ir gruzis uz gigantiskās veiksmes fona, vai ne, vecīt? Atrast novērošanai vietu un kur nu vēl tukšā mājā! Visīstākā likteņa dāvana. Braucam, jāsagatavojas naktij! Pirmajā reizē izlūkos iesim abi kopā.


— Bet mēs vēl neesam iegriezušies… — Lai paliek, Robi. Papildināt uzzināto ar kaut ko vēl neviens no kaimiņiem nespēs. Lapiņa taču teica, un arī es par to esmu pārliecināts, — Kiršteinu te neviens nepazīst. Starp citu viņa dīvainais dzīvesveids to apstiprina. Kāp iekšā, — atslēdzis opela durvis, viņš apgāja apkārt mašīnai un iesēdās šofera vietā.


XII nodala novērošanas postenī Diena bija patiesi nejauka. Reizēm likās, ka negaiss pierimst, taču jau pēc brīža, it kā atguvies, tas sāka ārdīties ar jaunu sparu. Ja sākumā mērena vējiņa pavadībā tikai lija, tad uz pēcpusdienu lietusgāze izvērtās pamatīgā vētrā. Vējš vilka smeldzīgu melodiju skurstenī un dārdināja jumta skārdu — nomācošs pavadījums lietus šalkoņai aiz loga. Dabas skumjā simfonija uzjundīja sirdī grūtsirdību, un, ticis mājās, es neka​vējoties ķēros pie sen pārbaudītā nomierinātājlīdzekla — grā​matas. Ceturksni pāri pieciem atskanēja tālruņa zvans. Man ienāca prātā, ka Lapiņa grib padot zinu, taču tas izrādījās Lācis. — Ekspertīze noteikusi, ka izberzētais plankums uz Šterna rakstāmgalda atbilst saimnieka asins grupai, — viņš īsi pateica un, atbildi negaidīdams, nolika klausuli. — Kas zvanīja? — no dzīvokļa dziļumiem atskanēja Kron- berga balss. — Lācis. Uz rakstāmgalda atrastais plankums atbilst Šterna asins grupai. — Skaidrs. Tā bija domājams. — Izspūris un samiegojies durvīs parādījās draugs. — M… jā, tu tiešām ar pilnu atbildības sajūtu esi gatavojies nakts ekspedīcijai, — es pasmīnēju. — Bet, lai būtu par visiem simts procentiem, uzliec kafiju. Kad, paņēmuši visu nepieciešamo, nepiemirstot arī Valta armijas binokli, devāmies ceļā, šķita, ka negaiss sasniedzis savu maksimumu. Uz ielas valdīja dziļa krēsla, un lietus šaltis ar mežonīgu spēku triecās vējstiklā. Tīrītāji nespēja tikt galā ne ar desmito daļu no pāri plūstošās straumes. Lai gan izbraucām laikus, ņemot vērā nejaukos apstākļus, līdz galam tikām ar dažu minūšu nokavēšanos. — Ja lietus nenorims, mums nebūs te ko darīt, — atverot vārtiņus, Kronbergs pameta ar galvu sāņus un, palūkojies turp, gluži kā pusmiegā skatītā vīzijā cauri lietus pelēkajam aizkaram ar grūtībām samanīju Kiršteina mājas neskaidrās kon​tūras. Saimniece mūs sagaidīja ar rūpju izteiksmi sejā. — Nudien nezinu, kā tikšu uz darbu. Tā gāž! — Es aizvedīšu, — piedāvājās Valts, un viņas vaigs acu​mirklī noskaidrojās. — Paldies! Bet ar ko? — Aiz stūra stāv mūsu mašīna. Atstājām, lai nepievērstu uzmanību. — Brauciet taču pagalmā. Aiz nama ir vieta, tur to pamanīs vēl mazāk. Kas par laiku! Te karsts kā uz ekvatora, te slapjš kā Brazīlijas džungļos lietus perioda laikā, — viņa nošķaudījās. — Šoreiz no kafijas, es ceru, ncalsacisieties? Lai gan no pēdējās tasītes nebija pagājusi pat stunda, Kron​bergs palocīja galvu. — Labprāt. Vai viesi nav rādījušies? — Nē, bet drīz būs klāt, — it kā pati tos būtu izsaukusi, namamāte noteikti atbildējai. — Kā jūs to zināt? — īsi pirms ciemiņiem vienmēr atbrauc autobusiņš ar produktiem, — Lapiņa apstiprināja Kronberga no meitenēm iegū​tās ziņas. — Kāršu spēle tiek apvienota ar iedzeršanu. — Bet dāmām? Saimniece papurināja galvu un ieveda mūs lielā, spodrā, balti tlīzētā virtuvē. Es uzreiz sajutu, kā no katra stūra te starot staro mājība un omulība. — Reizēm gan iegriežas… tāda… Bet tikai tad Kiršteins ir viens. Lūdzu, sēstieties! Paskat, kā līst! Ja pat ābeli, — tā atrodas no loga četru metru attālumā, var tik tikko saskatīt, uz ko jūs cerat? — Ceram, ka sāks skaidroties, pretējā gadījumā nebūtu braukuši. Vētra visspēcīgāk plosās īsi pirms negaisa beigām. Uz ielas debesis ar zemi griežas kopā, un nav izslēgts, ka pēc stundas iestāsies klusums. Kronbergam izrādījās taisnība. Jau pēc trīsdesmit minūtēm vētra manāmi sāka zaudēt savu sparu, bet, kad saimniecei pienāca laiks doties uz darbu, cauri saplosīto mākoņu driskām atspīdēja uz rietu ejošā, sarkanīgā saule. Tās slīpajos staros gluži kā dārgakmeni uzdzirkstīja lietus pilieni, bet debesīs savu


daudzkrāsaino loku ievilka varavīksne. Kad, iesēdinājis Lapiņu opeli, Valts bija nozudis aiz stūra, es apbruņojos ar tālskati un uzkāpu bēniņos. Par laimi, zemā saule atradās nama viņā pusē un es varēju nebaidīties no nodevīga stara atspīduma sava instrumenta lēcās. Piesardzīgais Kiršteins it kā uzspieda apdomības zīmogu arī manai rīcībai. Divdesmit minūtes pēc tam, kad, izmantojot visas iespējamās ērtības, biju iekārtojies, pie novērojamās mājas vārtiem apstājās spilgti sarkans limuzīns. No tā izrausās apbrīnojami masīvs sirmbārdis, bet mašīna apgriezušies aizbrauca atpakaļ. Tikai tagad es pamanīju, ka suns ir piesiets pie mājas pakša, aiz kura tik tikko saskatāma rēgojās pelēka būda. Mēli izkāris, tas tupēja pie stūra un negrasījās pat riet. Atbraucējs nospieda zvana pogu, un tajā pat mirklī atvērās mājas durvis. Jau no sliekšņa pamājis, Kiršteins teciņiem piesteidzās pie vārtiņiem un atslēdzis ielaida viesi pagalmā. Viņš atgādināja iztapīgu sulaini, kuru kungs izsūtījis sagaidīt ievērojamu ciemiņu. Jāteic, ka sirmbārdis tieši tā arī izturējās. Vēlīgi un reizē augstprātīgi pametis ar galvu, viņš pa priekšu namatēvam, it kā pats tas būtu, devās uz mājas pusi. Taču pie pašām durvīm pagriezās pa labi — turp, kur tupēja melnais sargs. Tālskatī es skaidri saskatīju, ka, viņam tuvojoties, aizvien vairāk saspringst suna gurnu muskuli. Atbraucējs tomēr apstājās drošā atstatumā, izvilka no kabatas kādu sainīti un iztinis pasvieda sunim desas līkumu. Taču tas pat neapostīja negaidīto dāvanu — sēdēja un stingi blenza devējā. Nepatikā paraustījis plecus, masīvais vīrs pagriezās uz durvīm. Garāmejot Kiršteinam, gluži kā savam kalpam, iespieda rokā saņurcīto papīru un nozuda ieejas melnajā četrstūrī. Resnis pavērās apkārt, laikam gribēdams pārliecināties, vai tuvumā kāda nav, nospļāvās sev zem kājām un gurdā gaitā sekoja viesim. Tikai tagad suns noliecās pie zemē gulošās desas. Nākamais, melnā folksvāgenā, ieradās garš, izstīdzējis rud- matis. Šis pret Kiršteinu izturējās kā pret līdzīgu. Atstājis auto​mobili uz ielas, cigareti kūpinādams, dzīvi tērzēdams ar nama​tēvu, arī garais apstājās pie ieejas un pagriezās pa labi. Atiezis ilkņus, suns pagājās tam soli pretim, un iesmējies, tēlotā izbīlī, rudmatis iesteidzās mājā. Tad gaišpelēkā buikā atbrauca vidēja auguma sportiskas ārienes vīrietis. Arī viņš savu braucamo pameta uz ielas. Kad aiz viņa bija aizdarījušās nama ārdurvis, Kiršteins palaida suni brīvībā. Tas nekavējoties metās uz vārtiem apriet abus automobiļus, bet saimnieks atgriezās pie ciemiņiem. Nebija šaubu — visi spēlētāji ieradušies, un es pavērsu binokli pret Lapiņas norādītajiem logiem otrajā stāvā. Taču tie gluži kā tumšas, vienaldzīgas acis, aiz kurām nezinātājam nav iespējams iespiesties, lai uzzinātu to īpašnieka domas, vērās manī ar tukšu skatienu. Saskatīt, kas notiek aiz tiem, nebija iespējams. Piepeši jau tā tumšie stikli k|uva vēl melnāki un, palūkojies apkārt, sapratu, ka saule no jauna aizslēpusies aiz mākoņiem. Es jau gaidīju jaunu lietusgāzi, bet šoreiz tās nebija. Tomēr savu ieguvumu negaidītā tumsa deva, jo pēkšņi aizdomīgajos logos iedegās gaisma. Reizē kaut kur lejā atskanēja motora rūkoņa, kurā bez grūtībām es pazinu mūsu opeli. Droši vien ari draugs bija pamanījis apgaismotos Kiršteina logus un kur nu vēl abas mašīnas tā vārtu priekšā, jo viņa steidzīgo so|u dipoņa stipri atšķīrās no ikdienā nosvērtās gaitas. Lēkdams pa trim pakāpieniem, draugs vienā mirklī bija augšā un aiz​elsies jautāja: — Vai visi klāt? — Visi. — Kas redzams? — Tur tikko kā iededzināja gaismu, neesmu vēl paguvis paskatīties. Līdz tam viss bija melns, — es atteicu un pieliku pie acīm tālskati. Sākumā viss rādījās izplūdis kā miglā, bet, noregulējis asumu, ieraudzīju kompāniju pilnā sastāvā sēžam ap apaļu galdu. Viņu logs atradās nedaudz zemāk par manējo, un es varēju saredzēt pat rokas, kas turēja kārtis. Mazajam Pēterītim bija taisnība — tie bija spēlmaņi. Azarta apsēstie, kam nauda laikam dedzināja kabatas. — Nu? — Kronberga balsī ieskanējās nepacietība. Nekā ievērības cienīga nesaskatīdams, paraustīju plecus un pasniedzu tālskati viņam. Apsēdies uz ķeblīša malas, Valts pielika to pie acīm, bet tad, redzami


neapmierināts, atāķēja krampīti un atgrūda logu. No ārpuses ieplūda svaiga vēsma, un priekšā gulošā ainava kļuva divreiz kontrastaināka. Nebiju pat iedomājies, cik loti aizkvēpušais bēniņu logs bija padarījis to neskaidru. Atspiedis elkoņus pret palodzi, ar kaut ko atgādinādams pretinieka pozīcijas novērojošu ģenerāli, vismaz pusstundu draugs klusuciešot lūkojās binokli. Ar katru minūti kļuva aizvien tumšāks un tumšāks. Es gaidīju, ka šoreiz tiešām sāks līt, bet tad iedomājos, ka vainīga ir saule, kam patlaban bija tieši laiks nogrimt aiz apvāršņa. Mākoņu dē| rietu redzēt nevarēja, to apliecināja tikai strauji pieaugošā tumsa. Beidzot Kronbergs atliecās un izvilka cigareti, bet es paņēmu tālskati. — Ko viņi tur dara? — ieraudzījis telpas galā saspiedušos pūliti, es vaicāju. — Apmazgā kārtējo partiju, — Valts atteica un uzšķīla uguni. Tagad es pamanīju diviem rokās glāzes, bet resni graužam vistas stilbu. — Nekā interesanta, — es vēl brītiņu pavēroju, tad uzkāru binokli, aizāķēdams siksniņu aiz loga krampīša un arī aizsmēķēdams. Dūms bija mikls un negaršīgs, it kā pievilcies ar bēniņos sakārto zālīšu smaku. Vēl pāris reizes ievilcis, ielidināju ar knipi izsmēķi ceriņos un no jauna ķēros pie tālskata. Iestiprinājusies kompānija bija atgriezusies pie galda. Kārnais patlaban dalīja kārtis, Kiršteins slaucīja galīgās lūpas kabatlakati​ņā, bet masīvais virs par kaut ko sarunājās ar sportiskās ārie​nes viesi. — Manuprāt, — piepeši ierunājās Valts, — viņi beigs ne ātrāk kā pēc desmit, divpadsmit stundām. Bet jau pēc pusnakts kļūs rožaini un krietni mazāk piesardzīgi nekā sākumā. Es aizdomīgi pavēros draugā. — Ko tu ar to gribi teikt? — To, ka ar šo te daiktu, — viņš ar knipi piesita binoklim, — neko jēdzīgu nevar saskatīt. Derētu pieiet tuvāk. Tagad es sapratu, kas viņam padomā. — Bet suns? — pajautāju, lai gan labi zināju, ka šis argu​ments to neiebaidīs. — Man līdzi ir ampula. — Labi, pieņemsim, ka esam tikuši pagalmā. Ko tālāk? Līdz otrā stāva logam mums neaizsniegt. — Ieklūsim namā. — Bet ja tas aizslēgts? — Man vienmēr klāt ir nepieciešamie instrumenti, — draugs piedauzīja pie labās kurpes papēža, kur slepenā padziļinājumā glabājās vesels mūķīzeru komplekts. Tā kā šajā jomā viņš varēja dot priekšā pamatīgu handikapu pat profesionālam kramplauzim, man nebija ko iebilst. Es labi zināju — ja Kronbergs kaut ko ieņēmis galvā, tad viņu, gluži tāpat kā mani, neparko no tā neatrunāt. — Uzrausimies vēl uz nepatikšanām, — burkšķēju, iekšēji apzinādamies, ja piepeši Valts gribētu atteikties no šī gājiena, tad es nekādā zinā nepiekristu. Jau tiklīdz viņš ieminējas par savu nodomu, manī kā dzinējsunī pec medījuma pamodās piedzīvojumu alkas. Taču spēle, kurā ar analīzes palīdzību izkristalizējās visi iespējamie varianti un kurā man piederēja oponenta loma, uzreiz nenorima, tai bija jāveic savs uzdevums līdz galam. Mirkli padomājis, teicu: — Viņam visa māja var būt pieslēgta pie signalizācijas. — Kālab tad jālaiž vaļā suns? — Kronbergs atjautāja. — Turklāt Kiršteina piesardzība nebūt nav tāda, kam pa prātam saskarties ar drošības orgānu palīdzību. — Tagad ir privātfirmas, kas… — Sastāv no bijušajiem policistiem, — pārtraucis Valts turpināja manā vietā. — Tie nebūt nav sarāvuši kontaktus ar agrāko priekšniecību. Ja netici, pajautā Lācim. Un tādi kā… tie tur, — viņš pameta ar galvu sānis, — to noteikti zina. — Bet ja nu viņi ir apbruņoti? Šoreiz Kronbergs pat neatbildeja, tikai pavīpsnāja. — Labi, bet namā būs tumšs un mums nav lukturīša.


— Tas gul opelī, bagāžas nodalījumā, Robert. Tavi iebildumi ir galīgi nederīgi, tāpēc šoreiz labāk paklusē. Bet pagaidām vēl pavērosim un tikai tad, kad spoku stunda būs klāt, iesim izlūkot. Es kaut kur zemapziņas līmenī jaušu sakarību starp Kiršteinu, viņa viesiem un Šterna slepkavību, diemžēl izteikt to vārdos nevaru. Nojauta, starp citu, vienmēr ir bijusi tava stiprā puse. — Hm… Tikai pēc šiem vārdiem es pēkšņi sajutu, ka Valtam ir taisnība. Sajutu — citādāk šo pārliecību nosaukt nav iespējams. Tā cēlās kaut kur manī, droši vien balstīdamās uz agrāk saņemtās informācijas pamata, sasaistīdama faktus ar to neredzamo, intuitīvo saiti, kas, vēl ar prātu nezinot patiesību, jau nesa to sevī. Tā bija dīvaina atklāsme. Zināt un būt pārlie​cinātam, nezinot ne nieka! Drīz k|uva pavisam tumšs, un piepeši blakus pagalmā uzliesmoja kāds desmits baltu, gar celiņiem un zālājā izvietotu bumbu. Tās izstaroja matētu, nespodru gaismu, kuras atblāzmā suns šķita divtik liels un draudošs, bet savādais nams atgā​dināja miglā grimstošu noslēpumainu pili. Viesi joprojām pēc katras partijas sagāja stūrī, kur uz tādas kā bāram līdzīgas letes gaidīja vairākas pudeles un trauki ar uzkodām. — Vai pamanīji Kiršteina uzvedībā kādu dīvainību? — pēkšņi bēniņos valdošo klusumu pārtrauca mans draugs. Paraustījis plecus, atzinos: — Izņemot apetīti, neko. Bet rij negausis par trim… — Būs par visiem četriem, — Valts pamāja. — Bet dīvaini, ka viņš nedzer, vai ne? Tas tiešām ir savādi. — Varbūt šim gastrīts… — Kad vakar viņu izsekoju, neraugoties uz to, ka bija jāsēžas pie stūres, Kiršteins restorānā izmeta pamatīgu mēriņu. Resnis nav nekāds atturībnieks, taču šajā kompānijā nedzer. Manuprāt, tam ir savi iemesli, Robert. Nekas, būsim pacietīgi, gan jau viss noskaidrosies. Tā, pārmaiņus ielūkodamies tālskatī, mēs klusuciešot nosēdējām līdz pat pusnaktij. Apkārtējos namos cits pēc cita nodzisa logi. Palika vienīgi Kiršteina māja, kurai pagalms joprojām laistījās kā iluminācijā, bet otrajā stāvā salasījusies kompānija pat nedomāja doties pie miera. Savāds klusums ietina apkārtni, un, iedomājoties par priekšā stāvošo gājienu, satraukumā sažņaudzās sirds. Tieši divpadsmitos Valts pavilka aiz aukliņas un, aizvēris logu, sacīja: — Mums laiks, Robi. Kāpjam lejā. To gan bija viegli pateikt, bet nepavisam izdarīt, jo apakšā valdīja piķa melna tumsa. Kronbergs uzšķīla uguni, taču šķiltavu liesmiņas bija par maz, lai kaut cik apgaismotu prāvo priekšnamu. Nācās paļauties uz tausti. Tikai pēc laba brīža man izdevās uziet elektrisko slēdzi, kas nez kāpēc atradās aizdurvē. Līdzīgās situācijās draugs bija pieradis rīkoties enerģiski un mērķtiecīgi. Tikko pie griestiem iedegās lampa, viņš nekavējoties devās pie durvīm. Atvēris aplaida apkārt ciešu skatienu un apmierināti nokrekšķējās. — Melns kā nēģera vēderā! īstais laiks. No mājas viņā pusē novietotā ope|a pievācis kabatas lukturīti, Kronbergs katram gadījumam iebāza kabatā arī gāzes baloniņu. Pēc tam, cenzdamies -nesacelt troksni, mēs aizza- gāmies līdz žogam, kas atdalīja Lapiņas īpašumu no Kiršteina. Izrādījās, ka tikai ielas pusē ir kalts metāla žogs, bet šeit stiepās augsta, zaļi krāsota dēlu sēta. Bez kāpnēm tai nebija ko domāt tikt pāri. Cauri spraugām no rešņa pagalma puses lau​zās gaisma. — Nāksies iet pa ielu, — neatradis vietu pat kur aizķerties, Kronbergs sapīcis neapmierināti noburkšķēja. — Startēsim no paša stūra, tur, kur šis žogs beidzas. Tikai uzmanīgi, varbūt kādā mājā visi vēl negul. Nedod Dievs, ka mūs notur par zagļiem. Uz ielas bija tumšs kā akā. Nedega neviens lukturis un, ja no Kiršteina pagalma neplūstu gaisma, liktos, ka esam nokļuvuši neapdzīvotā vietā. Uz stūra, kur koka sēta pārtapa metāla žogā, apstājāmies.


Valts uzmanīgi pavērās spokainās gaismas pielietajā laucitē, bet suni nekur neredzēja. — Ja Saimnieks gul, tas var izjaukt visus mūsu plānus, — draugs pačukstēja, un, kā to vien gaidījis, no ceriņu biežņas izlēkšoja melnais sargs. Nekavēdamies Kronbergs izrāva no kabatas šļircei līdzīgu priekšmetu un pavērsa pretim uzbrucējam. Mirklī, kad suns bija klāt, atskanēja kluss paukšķis, taču labu brīdi nekas nenotika. Zvērojošām acīm, Saimnieks gluži kā sprostā iekļuvis tīģeris mētājās turp atpakaļ, un viņa dobjā riešana pieskanēja visu apkārtni. Piepeši Kiršteina mājā atsprāga otrā stāva logs un dusmīgs baritons noblāva: — Vai klusēsi, muļķi! Marš, būdā! Tajā pašā brīdī, it kā saņēmis ribās lodi, rotveilers apklusa, sagrīļojās un kā maiss apvēlās uz sāna. Balss, kurā es nemal​dīgi pazinu resno namīpašnieku, kādam istabā izmeta: — Ko es teicu? Saimnieks ir īsts suns. Paklausīgs. Tāds… — pārējo mums saklausīt neizdevās, jo logs atkal aizcirtās. — Tagad žigli pāri! — Valts nočukstēja un pastiepās pēc dzelzs stieņa, kas veidoja žogu. Ķeroties pie tā, mums visai ātri izdevās nokļūt viņā pusē. Suns gluži kā melns traips izdalījās uz nedaudz gaišākā zālāja. — Ņemam aiz ķepām un velkam. Viņš jāpieķēdē, jo kas zina, cik ilgi tas gulēs. Turklāt jāņem vērā, ka varam mājā aizķerties. Negribētos Saimnieku divas reizes vienā nakti nolikt garšļaukus, tas varētu kaitēt viņa veselībai. Aiziet! Ne bez iekšējām trīsām sagrābu suni aiz masīvās priekš- kepas. Tad šķērsām zālienam aizrāvām to līdz mājas stūrim un pieķēdējām pie smagas dzelzs ķēdes, kas turpat mētājās zemē. Tikuši ar nepatīkamo darbu galā, abi reizē izslējāmies. — Tas nu būtu darīts. Bet tagad raudzīsim tikt iekšā. Līdz šim veiksme bija mūsu pusē. Protams, paļaujoties uz suni, nevienam no viņiem nenāca ne prātā skatīties logā. Toties mums bija pienācis izšķirošais brīdis. Kas mūs gaidīja namā? Varbūt signalizācijas apdullinošā gaudošana apturēs jau uz sliekšņa? Bet varbūt mums priekšā asiņaina sadursme ar ievērojami lielāku pārspēku? Jāatzīstas, ka, iedomājoties par to, jutu mugurai pārskrienam skudriņas. Cieši gar sienu aizzagāmies līdz ieejai. Valts vispirms rūpīgi apskatīja aplodu visā tās garumā, bet, nekā aizdomīga neatradis, satvēra rokturi un pavērās manī ar jautājošu skatienu. Kā atļauju dodams, palocīju galvu un čukstus sacīju: — Ar Dieva palīgu!


XIII nodala divi iebrukumi Kronbergs aizturēja elpu, ieklausījās un nospieda rokturi. Viegli ieskrapšķējušās, durvis atvērās. Priekšā rēgojās melna tumsa, un Valts ieslēdza kabatas bateriju. Spilgtais stars izrāva no tās pūkainu grīdsegu un ar lakotiem koka paneļiem apšūtas sienas. Es sarāvos, nedaudz tālāk pamanījis kustīgu, it kā kārtainu plankumu, taču tas izrādījās tikai lukturīša gaismas atspulgs ar malu pret mums stāvošā lielā spogulī. Cik klusu vien spēdami, ieslīdējām iekšā. Es gāju pēdējais un, pirms aizvērt durvis, aplaidu apkārt vērīgu skatienu. Nekas neliecināja, ka esam pamanīti. Pirmais šķērslis bija pārvarēts! Tagad bija jāatrod kāpnes uz otro stāvu. Priekšnama sienās rēgojās trīs durvis. Kas nav izbaudījis līdzīgu situāciju, nespēs saprast, kādu nervu pārslodzi prasīja no mums atvērt pat vienu no tām. Mana nelabojamā fantāzija zīmēja galvā vienu par otru baigākas ainas, un, kad satvēris rokturi, draugs pavilka, biju gandrīz gatavs laisties lapās. Taču tur izrādījās tikai virtuve. Aprīkota ar visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem, mirdzē​dama flīzēs un nikelī. Aiz nākamajām durvīm mēs atradām lielu istabu, kas ar savu grezno iekārtojumu man nez kāpēc atgādināja goda viesiem atvēlētu telpu kādā ārvalsts vēstniecībā. Te viss bija smagnējs, sākot no ovālā galda, krēsliem ar augstām atzveltnēm un beidzot ar monumentālajiem gleznu ietvariem. Pat šajos mākslas darbos atainotie skati it kā uzsvēra šīs vietas nozīmīgumu. Līdzās lielam kamīnam rēgojās vēl vienas durvis, taču Valts vispirms gribēja tikt galā ar tām, kas atradās priekšnamā. Tāpēc, atgriezušies uz pūkainās grīdsegas, ielūkojāmies trešajā telpā. Te atradās liela bibliotēka. Ar kaut ko tā atgādināja nelaika Šterna grāmatu krātuvi. Ja Kiršteins bija izlasījis kaut piekto daļu no tur redzamajiem daiļdarbiem, biju gatavs uz vietas vina priekšā noņemt cepuri. Masīvais rakstāmgalds, itin kā apliecinādams savu nozīmīgo lomu saimnieka dzīvē, rādīja uz pulētās virsmas atvērtu senlaicīgu foliantu. Bet milzīgā atlanta uzdevums, uz kura uzlikts dižojās resnvēderains globuss, noteikti bija demonstrēt namatēva dziļo interesi par ģeogrāfiju. Es pamanīju plauktos vairākus retus izdevumus filozofijā un vēsturē. Taču to, kas mūs interesēja visvairāk, — kāpnes, šeit neredzējām. — Dīvaini, — Kronbergs, galvu pacēlis, nomurmināja. — Kā viņi tikuši augšā? Viņš palūkojās apkārt, tad pārlaida uzmanīgu skatienu ste- lāžām. Kaut ko pamanījis, pieliecās, iespīdināja baterijas staru grāmatplauktā un beidzot iebāza tur brīvo roku. Pēkšņi kaut kas nokniķškēja un es satrūkos — vesela sekcija, kopā ar visu saturu, pagriezās ap savu asi, atklādama slepenu eju. Pat vājās atblāzmas pietika, lai sirds iepukstētos straujāk. Kāpnes! Varēju tikai pabrīnīties par drauga pārdabiskajām spējām kritiskajos mirkļos atrast pareizāko izeju no situācijas. Šajā reizē, protams, — ieeju! Kāpnes izrādījās šauras, aptuveni pusotra metra platumā. Pakāpieni arī bija neparasti — vismaz divas reizes augstāki nekā standarta un gāja stāvus uz augšu. Mēs paspērām ne vairāk par trim četriem soliem, kad es piepeši sagrābu pa priekšu ejošo draugu aiz piedurknes. Bet viņš jau pats bija sadzirdējis — no augšas atplūda vairāku balsu murdoņa. Kronbergs apstājās un pagrābājās azotē. Kad vina labā roka atkal parādījās, tā turēja gāzes pistoli. Varēja redzēt, ka draugs nopietni sagatavojies nakts ekspedīcijai. Tumsas dēļ Valta seju saskatīt nevarēju, taču biju gatavs likt galvu ķīlā, ka pelēkajās acīs zvī|o man tik pazīstamā uguntiņa, kas gluži kā sažņaugtā dūre liecināja par Kronberga gatavību cīņai. Pēc tam viņš pamāja — šo kustību es vairāk uztvēru kā vēziena izraisītu gaisa vilni — un uz pirkstgaliem turpināja ce|u augšup. Ar katru soli balsis kļuva aizvien skaļākas un skaļākas. Piepeši Valts apstājās — tālāko ceļu aizšķērsoja masīvas koka durvis. Draugs nodzēsa lukturīti, un mūs apņēma necaurredzama tumsa. Taču pēc mirkļa acis pierada un priekšā saskatīja tādu kā vāji iezīmētu četrstūri. Tās bija durvju spraugas, kuras ievilka no ārpuses plūstošā gaisma! Droši vien tā bija tikai atblāzma, iespējams, no kādas blakustelpas, jo šaurā, pienbaltā stīdziņa bija tikko samanāma. Balsu murdoņa šķita skanam pavisam netālu, tomēr atsevišķus vārdus joprojām atdalīt nebija


iespējams. Es dzirdēju, kā Kronbergs dziji ievelk elpu, tad atskanēja metālisks klikšķis un sprauga labajā pusē sāka vērties platāka. Reizē gaismas svītra kļuva arvien spilgtāka un pēkšņi kāpņu telpas tumsu kā spožs nazis pāršķēla vertikāls stars. Kronbergs pieplaka pie spraugas, bet es pastiepos pirkstgalos, cenzdamies kaut ko saskatīt pāri drauga plecam. Kad tas neizdevās, es vienkārši pastūmu Valttf nedaudz sānus. Šaurajā redzes laukā atklājās neliels, priekšnamam līdzīgs gaitenis, kuru tāpat kā pirmajā stāvā sedza pūkaina, mīksta grīdsega. Mazliet pa labi es ieraudzīju augšmalā liektas, stiklotas divviru durvis. Matētais stikls laida cauri baltu, izkliedētu gaismu. Aiz durvīm bija dzir​dama balss. Kāds dziļā basā, manuprāt, masīvais viesis, pa​mācoši runāja: — Naudai jēga ir tikai tad, ja to māk izlietot. Mulkis iedomājas sevi gudru, ja prot to nopelnīt, un tāpēc jau viņš ir un paliek mulkis. Tāds māk tikai notērēt to, ko ar sviedriem vaigā ieguvis, un rezultātā visu mūžu pavada pelnot. Tā nu mulkis nopūlas un strādā. Bet gudrais nopelnīto liek lietā. Nauda taisa naudu, — nav no gaisa grābts sakāmvārds, tā ir visīstākā dzī​ves patiesība. — Pareizi, — piebalsoja man pazīstamais baritons, bet bass indīgi painteresējās: — Cik tad tavi nopelnītie līdzekli gadā ienes dividendes? Atbilde nesekoja, un pēc nelielas pauzes viņš nicīgi novilka: — Tā, lūk, draudziņ. Bet es varu to pateikt. Vienīgi negribu. Nevēlos, lai kādam no jums sāktu skaust. Bet nu laiks turpi​nāt partiju. Ejam pie galda! Atskanēja solu troksnis, noškindēja kāda glāze un noskrapšķēja pievilktie krēsli. Pavēris durvis platāk, Kronbergs, bet aiz viņa es, ielavījāmies iegarenajā telpā. Nedzirdami pietuvojies stiklotajām durvīm, Valts pieliecās pie atslēgas cauruma. Es nepacietīgi dīdījos aizmugurē, taču šoreiz draugs nebija izkustināms no vietas. Veselas piecas minūtes, gluži kā neremdināmas ziņkāres urdīta sieva, viņš neatraudamies vērās nelielajā caurumiņā. Tagad aiz durvīm valdīja klusums, kuru tikai retumis pārtrauca aizsmacis klepus vai īss izsauciens. Piepeši Kronbergs atliecās un, cieši satvēris manu apakšdelmu, aizvilka uz kāpnēm. Protestēt nebija nekādas jēgas. Nerunādami ne vārda, baterijas ovālā stara vadīti, atgriezāmies bibliotēkā. Pagriezis rotējošu durvju veidā nomaskēto ieeju tā, ka grāmatplaukts ieguva savu iepriekšējo izskatu, Valts dziļi nopūtās. Zinādams, ka no šejienes mūs neviens nesadzirdēs, es jautāju: — Ko tu redzēji? — Ak, Robert, — draugs atmeta ar roku, — manuprāt, tie visi ir visīstākie draņķi. Bet Kiršteins — šulers. — Mēs tā jau spriedām. — Bet es redzēju. Taču tas vēl jāpierāda, Robi. Kabatzaglis, kamēr nav pieķerts pie rokas, ir tāds pats godīgs pilsonis kā tu vai es. Diemžēl te joprojām neiekļaujas Šterna nāve. Bet ejam! Suns vēl noteikti gul. Atraisīsim un lasīsimies projām. Cerams, ka pēdas neesam atstājuši. — Nē. Zini, nams tik liels… kas to kopj? Neticu, ka pats saimnieks. Viņam vēdera dē| kurpes aizsiet ir vesela problēma. — Acīmredzot tā dāma zābakos, lebojāta fantāzija šīs vizītes noteikti pieskaitītu pie namatēva… nu tu jau saproti. Bet es domāju, ka viņa vienkārši ir apkopēja. Algots cilvēks un vairāk nekas. Iespējams, pie reizes kaut ko arī pagatavo. Bet ejam, nav ko lieki kavēties. Mums pietika ar pāris minūtēm, lai atbrīvotu melnā rotvei- lera resno kaklu no smagās ķēdes un pa veco ceļu atgrieztos Lapiņas mājā. Nezinu, kā pēc gājiena jutās draugs, taču man bija tāda sajūta, ka esmu pabijis nevis greznā, bagātīgi iekārtotā namā, par kādu mani līdzcilvēki pat sapņot nevarēja, bet gan piemēslotā, ar puvekļiem un dažādām nešķīstībām pilnā vietā. Garīgā netīrība manā uztverē bija daudzkārt nepanesamāka, pat — taustāmāka par miesas draņķiem. Saskarsme — vienalga ar kuru — parasti manī izraisīja nepārvaramas ilgas pēc vannas. Pieticīgā Lapiņas māja uz šo iekšējo pārdzīvojumu fona likās kā svētnīca, kurā katrs ķieģelītis iemūrēts ar tīru sirdsapziņu un katrs priekšmets iegūts ar personīgo darbu. Bet


Kiršteins šķita kā gliemezis, kas lienot izplūst gļotās, lai savu nelietīgo dzīvi izbeigtu zem nejauša garāmgājēja papēža. Ierīkojušies virtuvē, uzvilkām pa dūmam, un es jau grasījos ķerties pie kafijas kannas, kad atcerējos, ka neesam savās mājās. Nopūties aplaidu apkārt miegainu skatienu, kas, neko interesantu savā ce|ā nesastapis, apstājās pie drauga sejas. Kron- berga acis, zaudējušas savu skadrumu, vērās kaut kur sānis nogurušas un vienaldzīgas. — Kā būtu, ja mēs dotos mājup? — es nedroši ieminējos, un kā par brīnumu draugs piekrita. — Labi. Visu, ko bija iespējams, esam redzējuši, nu atliek intuīciju savienot ar saprātu. Zini, ar mani ir gluži kā ar skolnieku — uz mēles ir, bet pateikt nevaru. Jā, laikam tagad pats prātīgākais stāvoklis ir miers, kafija un atzveltnis. Ja tas viss būs, tad nojausmai nekas cits neatliks, kā pārtapt reālā, loģiski pamatotā faktā. Ejam! Atstājuši namamātei uz galda zīmīti, bet atslēgu zem kāj- slauķa, devāmies projām. Es atvēru iebraucamos vārtus, bet Valts izstūrēja opeli uz ielas. To vāji apgaismoja no Kiršteina pagalma krītošā gaisma, bet tālāk viss grima melnā naktī. Smidzināja sīks lietutiņš. Kad braucām garām metālā kaltajam žogam, es pamanīju melnu meimurojošu ēnu — acīmredzot nule kā atjēdzies. Saimnieks mēģināja spert pirmos grīļīgos soļus. Nez ko no visa notikušā suns bija sapratis? Mājās pārradāmies pēc diviem. Visu ceļu noklanījies kā uzvilkta lelle, tikko iespēru kāju dzīvoklī, nekavējoties pagriezos uz savas istabas pusi. — Robert, — Kronbergs uzlika man uz pleca smagu roku, — vai neizdzersim pa kafijas tasītei? Pie Lapiņas tu jau biji gatavs, bet kā mājās, tā tūlīt uz gultu. — Gāžos no kājām, veco zēn! — es gurdi atrūcu. — Nu labi, tikai vēlāk nenožēlo. Man pietika spēka tikai atmest ar roku un jau pēc dažām minūtēm gulēju ciešā, bezsapnu miegā. Pamodos vēlu. Dzīvokli valdīja klusums un tā īpatnējā at- mostēra, kas bez vārdiem ziņoja — Kronbergs ir prom! Piecēlos ar uztūkušu seju, noskuvos un, atguvis cik necik cilvēcisku izskatu, paēdu brokastis. Valts pārradās tikai ap vie​niem. — Veicīgi, Robert! Met nost grāmatu un braucam! — Vina seja dega nepacietībā, un drauga satraukums pielipa arī man. Neko nejautādams, ar armijā ietrenētu veiklību pusminūtē icmetos apģērbā. — Gatavs! Tikai opelī Kronbergs sāka sniegt paskaidrojumus. Izrādījās, ka nta pusē viņš bija atgriezies Lapiņas mājā, lai pavērotu Kiršteina viesus aizbraucam. īsi pirms septiņiem, kā viņš bija domājis, beigusi spēlēt, kompānija pa vienam izklīda. Izlaidis pēdējo viesi, Kiršteins negājis vis mājā vai atbrīvot no ķēdes suni, bet, rokas uz muguras salicis, domīgi sācis riņķot pa zālāju. Izskatijās, ka resnim nav ne prātā likties uz auss, neraugoties uz nomodā pavadīto nakti. Pec tam viņš nozudis namā un veselas divas stundas ārā nav rādījies. Taču Valts to vairākkārt pamanījis vienā vai otrā logā. Visas pazīmes liecinājušas, ka viņš ir ne pa jokam satraukts. Tūlīt pēc deviņiem Kiršteins izbraucis no garāžas savu melno mersedesu un… — Vai vari iedomāties, uz kurieni viņš devās? — Valts jautāja. Protams, es tikai paraustīju plecus. — Uz Lielbritānijas vēstniecību! No īsās sarunas, ko man izdevās noklausīties pie durvīm, es sapratu, ka viņu interesē iebraukšanas vīzas. — Taisās laisties lapās? — Tā izskatās, Robi. Viņam nolika laiku uz pusdiviem un, kamēr resnis nebūs mājās, mums… — Atkal! — es dusmīgi iesaucos. — Jau atkal! Tu tā vien uzprasies uz nepatikšanām! Līst bez ordera, turklāt gaišā die​nas laikā svešā īpašumā… Ja mūs arestēs, es neklusēšu, Kron- berg! Valts iesmējās. — Toties mūsu rokās, iespējams, nonāks trumpis. — Kāds?


— Gan redzēsi. Lapiņa jau bija atgriezusies no darba, un droši vien mūsu negaidītā ierašanās izrāva vinu no miega, jo acis raudzījās gurdi un neizteiksmīgi. Bet, uzzinājusi par mūsu nodomu, kuru Valts mācēja ietērpt skaistos, bet neko neizteicošos vārdos, tā manāmi atdzīvojās. Vina pat atslēdza malkas šķūnīti un iedeva garas, neticami vieglas koka kāpnes, tā ka mums nevajadzēja meklēt ceļu pāri žogam ielas pusē. Ak, Dievs, ja vien nabaga sieviete zinātu, kādā afērā ielaižas! Kad, pieslējuši kāpnes, uzrausāmies uz sētas, suns, kas joprojām sēdēja, piesiets ķēdē, sāka riet tā, ka viss pagalms skanēja. No cilvēku acīm pagaidām varējām nebaidīties, jo ar nolūku bijām izvēlējušies vietu, kur kā Lapiņas, tā Kiršteina pusē auga lieli ceriņu krūmi. Sēdēdami jāteniski, uzvilkām pa abiem trepes augšā un pēc tam nolaidām zemē rešņa teritorijā. Jau pēc brītiņa stāvējām zemē un, izlīduši cauri biezajām pazarēm, iznācām zālājā. Saslējies pakaļkājās, ar kakla siksnas aizžņaugtu rīkli, putas šķiezdams, Saimnieks tagad izgrūda dīvainas guldzošas skaņas. Naids suņa acīs bija tik spīvs, ka bail skatīties. Par laimi, ķēde bija pietiekami stipra, lai noturētu melno briesmoni uz vietas, turklāt es zināju, ka drauga kabatā glabājas divi gāzes baloniņi. Lēnām, lai nepievērstu uzmanību, kā pastaigādamies iznācām mājas priekšā. Valts nospieda rokturi, taču šoreiz durvis nepadevās. Uz ielas nevienu neredzēja. Apkārtnē valdīja rāms miers. Mākoņu sega ar katru brīdi k|uva arvien plānāka, un droši vien nebija tālu tas bridis, kad saule parādīs savu kvēlojošo vaigu. Izvilcis no pazoles mūķīzeru komplektu, Valts pieliecās pie slēdzenes. Nepagāja ne divdesmit sekundes, atskanēja kluss klikšķis un durvis atvērās. Es pa šo īso laiciņu biju paguvis nosvīst gluži slapjš. Kronbergs nekavējoties devās uz bibliotēku un, atvēris slepenās durvis, uzkāpa otrajā stāvā. Viņš soļoja droši, neiedegdams gaismu, vienīgi tumšākajās vietās apgaismodams ceļu ar kabatas lukturīša staru. Tikuši augšā, šķērsojām gaitenīti un atvērām stiklotās durvis. Telpa, kurā Kiršteina viesi šonakt bija spēlējuši kārtis, izrādījās ļoti liela, ar diviem logiem un parketa grīdu. Pie iekārtajiem griestiem vairākās rindās, gluži kā izliektas briļļu lēcas, vīdēja vismaz desmit lampiņas. Stūrī stāvēja lielas klavieres, pie loga — palma, otrajā stūrī savu milzīgo muti bija pavēris marmorā darināts kamīns, trešajā ieraudzījām jau pazīstamo bāra leti. Uz tās joprojām rindojās- kādas četras pudeles ar daudzkrāsainām etiķetēm un netīras glāzes. Ceturto kaktu aizņēma vairāki spogulplaukti, pilni ar visdažādākajiem dzērieniem. Telpas vidū stāvēja apaļš galds, kas balstījās uz vienas, toties resnas, apakšdaļā platākas kājas. Vismaz sprīža platumā, sākot no grīdas, tā bija apvilkta ar dzeltenbrūnu vara plāksni, ar kādām reizēm apsit parādes durvju apakšmalu. Droši vien šis monumentālais galds saimnieka acīs bija ļoti vērtīgs, ja viņš šādā veidā bija nodrošinājies, lai kāda nervozāka viesa kāja to nesabojātu. Tiešām, vērīgāk aplūkojis, biju spiests atzīt, ka tas tiešām ir izcils meistardarbs — dažādas krāsas, formas un tekstūras dēlīši, no kā bija izlikta virsa, veidoja savdabīgu mozaīku, bet biezā lakas kārta to padarīja gludu un spīdīgu. Pašā vidū stāvēja trīs cits uz cita salikti kāršu komplekti. Pirmām kārtām Kronbergs apsekoja sienas, izmēģināja visus elektriskos slēdžus, pārbaudīja, kā deg griestu lampiņas un ielūkojās katrā skapī un plauktā. Beidzot, laikam neatradis to, ko meklēja, domīgi kasīdams pakausi, apstājās istabas vidū. — Kas tev pazudis? — es jautāju, bet draugs tikai nepacietīgi atmeta ar roku. Kā pārbaudīdams, vai viss izdarīts kārtīgi, viņš divas reizes pēc kārtas aplaida apkārt lēnu un vērīgu skatienu un tad atgriezās priekšnamā. Nelielajā kvadrātveida telpā bez stiklotajām durvīm atradās vēl divas. Uz kāpnēm un kreisajā pusē. Manu skatienu piesaistīja vidēja izmēra glezna, kas karājās pie sienas vietā, kur bija vissliktākais apgaismojums. Šķita dīvaini, ka priekšnamā, kas nekam citam kā iziešanai cauri nebija derīgs, karājas ar rupjiem triepieniem glez​nota ainava. — Savādi, — es ierunājos, — šī glezna… Lai to apskatītu, jāatkāpjas vismaz četru, ja ne piecu metru atstatumā, bet šeit nav kur! Kronbergs uzmeta man izbrīnītu skatienu, tad saņēma gleznu aiz apakšējās malas un pavilka. Negaidīti, gluži kā skapja durvis, tā atvērās, atklādama padziļinājumu, kurā atradās kāda gaiši pelēka, ar


taustiņiem izraibināta pults. — Dators! — Kronbergs uzsita man uz pleca un nebrīdinājis nospieda ieslēgšanai paredzēto taustiņu. Nekas nemainījās, tikai uzliesmoja signāllampiņa. Uz pults malas stāvēja neliela, sērkociņu kārbiņai līdzīga kastīte. Atvēris Valts izņēma no tās sīku, zirnim līdzīgu baltu bumbiņu. Tā bija no plastmasas ar tādu kā cauraustu, sudrabotu tīklojumu. Iebāzis kārbiņu ar visu bumbiņu kabatā, kaut ko atcerējies, draugs iesita sev pa pieri un atgriezās kāršu telpā. Te, pie pašām durvīm stāvēja mīkstas vīriešu rītakurpes. Pacēlis viņš apgrieza tās ar pazolēm uz augšu un apmierināts nokrekškējās. — Ko teiksi? Labās kājas apava visa priekšējā apakšdaļa spīdēja un laistījās. Neticēdams acīm, pārvilku ar pirkstu dīvainajam materiālam. Tas izrādījās gluds, pīts no smalkiem, zirnekļa tīmekļa resnuma pavedieniem. Šie pavedieni, spriežot pēc krāsas un taustes, bija no metāla. Palocījis vienu, tad otru pazoli, biju spiests atzīt, ka abas ir vienādi elastīgas un ejot labās radītais troksnis ne ar ko neatšķirtos no kreisās. — Ko tas nozīmē? — neizpratnē pavēros draugā. — Tikai to, ka gudra cilvēka prāts ir ievērojami bīstamāks par automātisko ieroci. Tāds, kam ar godīgumu nav pa ce|am, to var pavērst gan vienā, gan otrā virzienā, bet sekas… Protams, ir ne mazums arī tādu, kas to vien gaida, lai gudrais izdara savu atklājumu, bet, ja viņš to izlieto savās interesēs, pat nepadomājot, pie kā tas novedīs. Tā iznāca ar Open- heimeru. Viņš ar vienu atklājumu radīja gan atombumbu, gan elektrostaciju. Vienu, kas iznīcina, otru, kas rada. Paradokss, vai ne? Vienu, kas veicina tumsu, otru, kas ražo gaismu! Un momentāni uzradās ļaudis, kas pirmām kārtām iedarbināja tumsas varu, iznīcināšanas mehānismu! Rezultāts visiem zināms — Hirosima, Nagasaki un turpmākā dzīve kā uz pulvera mucas, gan Eiropā, gan Amerikā. Interesanti, kas viņš pēc izglītības, šis Kiršteins? Tā runādams, draugs izdarīja kaut ko tādu, par ko namatēvs viņam noteikti būtu norāvis galvu. Ar visām kurpēm uzkāpa vispirms uz krēsla, bet no tā — uz galda! Redzot netīrās pēdas, kas gluži kā melni traipi uz sniegbalta krekla palika uz spoguļ- gludās virsmas, pat man dūša sagriezās. — Būtu vismaz novilcis apavus! — Nav laika, — Valts atsaucās un, pastiepies uz pirkstgaliem, izskrūvēja vienu no izliektai lēcai līdzīgajiem izkliedētājiem. Zem tā atradās spuldze. Tad, pagājis soli sānis, Valts to pašu veica ar blakuslampu. Bet šajā reizē spuldzes vietā es ieraudzīju tādu kā telekameru, kurai objektīvs bija vērsts uz leju. — Kas tas ir? — Kā redzi — kamera. — Neko nesaprotu. Ieskrūvējis abus izkliedētājus atpakaļ, Valts nokāpa no galda un tagad, kad, likās, pēc tā nav nekādas vajadzības… noāva kurpes. Es jau gribēju kaut ko teikt, taču viņš uzvilka pie durvīm atrastās rītakurpes, izņēma no kabatas kārbiņu un iebāza ausī zirnim līdzīgo bumbiņu. Kad, gluži kā biju redzējis tālskatī, līdzīgi kāršu spēlmaņiem Kronbergs apsēdās pie galda un pievilka sev virsējo kāršu komplektu, es neizturēju: — Varbūt paskaidrosi, kas te notiek? Atbildes vietā draugs pavēlēja: — Izņem no šī komplekta trīs kārtis un apsēdies vienā no krēsliem. Pārbaudīsim, vai es varu atminēt, kas tev rokā. — No debesīm nokritis gaišreģis… — es pavīpsnāju, taču paklausīju. Izvilcis kāravu kalpu, ercenu devītnieku un pīku dūzi, apsēdos attālākajā krēslā. Turēdams rokā kārtis, pāri galdam uzsaucu: "Mini nu!" Kādu brīdi Valts sēdējā kā sastindzis, stīvi blenzdams manu kāršu muguriņās, laikam gribēja ar skatienu izspiesties tām cauri. Šķita, ka draugam kaut kas nogājis greizi, jo viņa seja, sākumā gaidu pilna,


pamazām pārvērtās bezcerīgā. Taču nākamajā mirklī pelēkajās acīs uzliesmoja pārsteigums, kuru nomai​nīja uzvaras prieks. — Ercenu devītnieks, kāravu kalps un pīku dūzis, — Kron​bergs noskaldīja, un man, atzīstot sakāvi, nekas cits neatlika kā paplēst rokas. — Trāpīts! Tagad paskaidro! Taču draugs nebija pierunājams. Cik ātri spēdami, izdzēsām visas pēdas, kas varēja nodot svešu ciemošanos namā un atgriezāmies pagalmā. Rotveilers droši vien pa šo laiku bija izrējis veselu nedēļas devu, jo, mēli izkāris, ar stulbām, vienaldzīgām acīm nolūkojās, kā Kronbergs aizslēdz durvis un pēc tam abi nelūgtie viesi nozūd ceriņu krūmā. Te mūs gaidīja vieglās kāpnes, un pēc dažām sekundem, aizelsušies, bet apmierināti, atradāmies drošībā Lapiņas pagalmā.


XIV nodala valta atklājums Tikai tagad mēs pamanījām, ka pa viesošanās laiku Kiršteina namā mākoņi izklīduši un saule… Ul'f… Tā svilināja tik nežēlīgi, ka droši vien tikai hotentots spētu tādā karstumā justies cik necik ciešami. Kad nervu spriedze sāka norimt, minūti vēlāk es elsu gandrīz tikpat smagi kā Saimnieks, bet vēl pēc vienas, neraugoties uz namamātes viesmīlību, kategoriski paziņoju, ka gribu zem dušas. Kā spēdams, nomierinājis viņu un vēlreiz piekodinājis klusēt, Valts sēdās pie stūres un, Lapiņas nogurušā skatiena pavadīti, mēs lēnām izripojām no pagalma. Dienas spīdeklis kā dusmās par piespiedu bezdarbību acumirkli bija padarījis tukšās centra ielas. Cilvēki slēpās aiz namu sienām, un tās pašas, kas pa dienu aizsargāja, naktī atdos uzkrāto enerģiju. Iedomājoties vien par priekšā stāvošo sutīgo nakti, man k|uva nelabi. Kronbergs kaut ko ieminējās, ka derētu iegriezties Šterna firmā, taču es tik nikni norūcos, ka viņš uzreiz apklusa. Valts pat nepiedāvāja izlozēt, kā reizumis tamlīdzīgās situācijās bijām darījuši — kam pirmajam piederēs vannasistaba, bet bez iebildumiem noskatījās, kā es pazūdu tās durvīs. Un, tikai pavadījis vairākas minūtes zem remdena ūdens strūklas, es atkal biju spējīgs viņam uzsmaidīt. — Tava kārta. Taču draugs, kas neciešamajā karstumā nebija zaudējis apetīti un patlaban tiesāja pamatīgu desas gabalu, kuru uzlū​kojot vien man pārskrēja drebuļu vilnis, atteicās: — Gribu pagūt uz Šterna firmu pirms slēgšanas. Redzi? Pēc stundas darbadienas beigas. Jāatzīstas, man nebija pat spēka pabrīnīties par neizsīkstošo enerģiju, kas kūsāt kūsāja Kronbergā. Kopš liktenīgās nakts, kad mūsu dzīvoklī ieradās dīvainais klients, viņš šķita pavisam cits cilvēks. Lai gan kustībās vēl nedaudz lēnāks, taču domu skaidrībā un rīcības mērķtiecībā pat nedaudz pārāks par agrāko. Turklāt pirmais bija viegli atgūstams, jo darbs acīm redzami kalpoja viņam par labāko dziedināšanas līdzekli. — Liekas, ka tevī briest atkal kāda ideja? — ar mitro dvieli ap kaklu es iezvēlos savā krēslā un izstiepu visā garumā kājas. Kronbergs paraustīja plecus. — Tā pati vecā, mēs jau apspriedām. Mēģinu intuīciju aizpildīt ar faktiem. Kaut kādam kopsakaram te jābūt, ne jau velti arī tevī Šterns—Kiršteins izraisa līdzīgu reakciju. Faktiski tā būs labāk, tu man maisīsies tikai pa kājām. Paliec mājās, lasi savus Maiklus, ar šo darbiņu es tikšu galā viens. Bet vakarā mēģināsim savilkt galus, labi? Es piekrītoši palocīju galvu un, tiklīdz aiz drauga aizvērās ārdurvis, nekavējoties sekoju viņa padomam. Taču negulētā nakts un spraigiem piedzīvojumiem bagātā diena bija mani tā nogurdinājusi, ka jau pēc piecām minūtēm gulēju dziļā miegā. Pamodos no tālruņa zvana. Streipuļodams kā piedzēries, aizklumburēju līdz priekšnamam un nocēlu klausuli. — Jā? — aizsmacis izgrūdu. — Vai Kronbergā dzīvoklis? — es pazinu Lāča balsi. -Jā. — Tas esi tu, Robert? -Jā. — Kas tev noticis? Angīna? Es atklepoju kaklā iēstregušo kunkuli un jau skaidrā balsī atteicu: — Neliela nakts pastaiga plus pārtraukta nelaikā pēcpus​dienas atpūta… — Skaidrs. Piedod. Valts lūdza noskaidrot šo to par tādu Kiršteinu. Klausies: Rolands Kiršteins, inženieris… un tā tālāk. Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu. Elektroenerģētikas fakultāti. Piedzina un automatizācija. Vairākus gadus nostrādājis šajā pašā mācību iestādē par pasniedzēju. Interesējies par elektroniku un mikroshēmām. Docents. Deviņdesmit pirmajā gadā aizgājis no darba un nodibinājis pats


savu tirdzniecības firmu. Taču gadu vēlāk tā apvienojusies ar citu — lielāku. Viņš joprojām skaitās tajā par vicedirektoru. — Kas tā par firmu? — "Color". Celtniecības materiāli un krāsas. Tas ir viss, ar ko varu pakalpot. Uz redzi! Ar galīgi dullu galvu aizlīgojis uz virtuvi, uzliku vārīties kafiju. Tonizējošais malks it kā izmēza nogurumu no ķermeņa un atdeva galvai skaidrību. Tikai tagad es beidzot sāku pārdomāt saņemto informāciju. Nebija šaubu, ka resnis jau sākotnēji iecerējis savu māju par tādu kā kāršu klubu izredzētajiem. Bet sevi par saimnieku, kura rokās nonāk visas dividendes no ienesīgā biznesa, kurš turklāt netiek aplikts ne ar vienu nodokli. Būdams speciālists elektronikā, turklāt ar radošu iztēli apveltīts cilvēks, negodīgs azartists, viņš, apsvēris visus par un pret, izlemj likt savu nākotni uz kārts šā vārda patiesajā nozīmē. Es atcerējos vairākkārt lasītos Dieva brīdinājumus par to, kas sagaida tādus cilvēkus kā Kiršteins, un gandrīz vai sajutu līdzcietību pret šo gudro cilvēku, kas tik prasmīgi bija aprīkojis kāršu spēlei paredzēto telpu, ar to pierādīdams, ka ir… apaļš mulkis! Man joprojām nebija skaidrs, kā Valts bija spējis atminēt, kādas kārtis turu rokā. Es labi atcerējos drauga mainīgo sejas izteiksmi, tātad, neraugoties uz to, ka viņa rokas mierīgi gulēja uz galda, kaut kas šajā laikā notika, tikai es to neredzēju. Jā, tur šaubu nebija! Itin kā tas būtu šobrīd, es no jauna skaidri redzēju uzliesmojam pēkšņu uzvaras prieku Kronbergā vaibstos un nākamajā brīdi viņš kā skaldīt noskaldīja atbildi! Un te pār mani nāca apskaidrība. Rītakurpes! Ne jau velti, lai gan laika nebija nemaz, viņš pārvilka apavus ar aizdomīgo pazoli. Bet tālāk? Ko var iesākt ar tādiem apaviem, kam vienu zoli klāj smalks metāla sietiņš? Metāla… Un te es tālāk netiku, jo noskrapšķēja ārdurvis un pēc mirkļa uz manas istabas sliek​šņa izauga Valta atlētiskā figūra. — Šajā reizē duša ir mana! — slaucīdams sviedrus no pieres, viņš paziņoja un kā starp citu piebilda, — kā tagad derētu kafija, vai ne? Un, ja klāt vēl būtu grauzdētās maizītes… — draugs pamirkšķināja un nozuda vannasistabā. Dienas svelme jau sāka norimt, un virtuvē pie atvērta loga saimniekot bija tīri patīkami. Izpildījis Kronbergā lūgumu, uzklāju galdu un sāku gaidīt, kad viņš beigs plunčāties. Taču laiks gāja un likās, ka draugs ir netaisās nākt ārā. Neizturējis es uzsaucu: — Ātrāk, Valt! Maizītes drīz būs cietas, un kafija auksta. — Tūlīt! Ūdens šļakstēšana apklusa, un pēc brīža draugs parādījās durvīs. — Ceru, ka nav par vēlu? Noņēmis salveti no grauzdētajām maizītēm, teicu: — Sēdies un stāsti! Ielēju viņam kafiju un, piestūmis tasīti, nogaidoši uzlūkoju svaigumu atguvušo seju. Pelēkās acis raudzījās moži un dzīves​priecīgi, varētu droši apgalvot, ka draugs atgriezies savā ieras​tajā elementā. — Varu derēt, — viņš sacīja, — ka tu pa manu prombūtnes laiku esi mēģinājis atrast atbildi uz jautājumu — pēc kā es noteicu, kādas kārtis tavā rokā? — Jā, — es nemaz nedomāju slēpt. — Un kā? — Tu pārāk agri atgriezies… Kronbergs skali iesmējās un pašpārmetoši nošūpoja galvu. — Vainīgs. Būtu zinājis… Bet labi, līdz kam tu tiki? — Līdz ritakurpēm. — Skaidrs. īsuma labad, izstāstīšu savus apsvērumus un pabeigšu arī tavu domu. Iebildumi? Nav. Tātad tā. Spēles telpā man uzkrita pirmām kārtām iekārtie griesti un apgaismojums. Tāda konstrukcija būtu attaisnojama kafejnīcā vai uzņēmumā, bet, manuprāt, galīgi neiederīga dzīvojamā telpā. Faktiski iekārtos griestus lieto tur, kur dabiskie ir par augstiem, vai ari lai noslēptu caurules, vadus vai tamlīdzīgi.


Neko vairāk par putekļu uzkrāšanu personīgajā namā tie dot nevarēja. Bet lampiņas… Tad man ienāca prātā, ka aiz tām tiešām kaut kas noslēpts un aiz izkliedētāja neatrodas vis spuldzīte, bet gan… kamera novērošanai! Bet tādā gadījumā uzpeld vesela virkne jautājumu. Viena kamera nekad nespēs aptvert trīs spēlētājus uzreiz, tad — kā lai zina, uz kuru no visiem tā vērsta, tālāk — šī vizuālā informācija taču jāapstrādā un jānoraida uztvērējam skaidri saprotamā veidā. Kļūdu izslēdzošā. Un es sapratu, ka bez skaitļotāja te neiztikt. Tā arī izrādījās. Tas biji tu, kas atrada datora pulti un reizē arī kārbiņu ar sudrabaino bumbiņu. — Kas tā bija? — Mikroskalrunis, Robert. Tādas konstrukcijas, lai ērti varētu iebāzt ausī. Kāršu partneris pat no dažu centimetru atstatuma, pat ar tādu dzirdi kā Lagzdiņai, nespētu saklausīt ne skaņu. Nu manās rokās bija fakti, kas ļāva jau uzsākt drošu spriedumu ceļu. Redzi, ja saimnieks, vienmēr vinnot, pastāvīgi sēdētu vienā un tajā pašā vietā, tas neizbēgami pārējiem spēlētājiem kļūtu aizdomīgi. Ar laiku, protams. Tātad Kiršteins bija paredzējis, kā pieslēgt novērošanas ierīci vajadzīgajam objektam no katra krēsla. Sākumā, es iedomājos, ka tai jābūt kādai slepenā vietā iemontētai pultij, ar kuru var manipulēt atkarībā no apstākļiem. Bet spēlējot viņš taču bija spiests visu laiku turēt rokas uz galda. Kā tādā gadījumā iedarbināt vajadzīgajā brīdī šo sistēmu? Atbilde bija viena — ar kāju. Spēlējot neviens nepievērš uzmanību, ko vina pretinieks dara ar savām kājām. Faktiski to nemaz nav iespējams izdarīt. Tātad noslēpums varēja būt meklējams apavos. Es nekavējoties atgriezos istabā un te pie pašām durvīm atradu rītakurpes. Pats redzēji, cik dīvaina bija labās pazole. No metāla stieplītēm, pīta, lai saglabātu elastību. Bet metāls, kā labi zināms, ir labs strāvas vadītājs… — Tieši te tu mani pārtrauci, — es iespraudu. — Tātad pavisam tuvu atrisinājumam. Bet ko ar tādu pazoli varēja izdarīt? Un tad es sapratu — tā bija kontakts! Elastīgā metāla zole bija jāuzliek uz diviem kailiem izvadiem, lai tādā veidā noslēgtos elektriskā ķēde. Rezultātā tiktu iedarbināta kamera, kompjūters, raidītājs un uztvērējs. Tātad šī zole bija gluži kā slēdzis. Bet tādā gadījumā izvadiem bija jāatrodas zem galda, taču tur nekā nebija. Tad manu uzmanību piesaistīja ar vara plāksni apvilktā galda kāja — vienīgā metāliskā virsma. Vai ievēroji, ka tā sastāvēja no četrām atsevišķām dalām? — Valts jautāja. — Nē. — Tā bija. Nelielas spraugas, ne platākas par milimetru atdalīja tās vienu no otras un gandrīz nebija pamanāmas. Katra no tām atradās sava krēsla priekšā. Uz kādu domu šis fakts tevi uzvedina? — Vara plāksne bija tevis meklētie izvadi. — Pilnīgi pareizi. Tagad vajadzēja uzlikt spraugai virsū kaut ko metālisku, mūsu gadījumā rītakurpes pazoli, lai ķēde noslēdzas un sistēma tiek iedarbināta. Vēl atlika pārbaudīt, vai sākotnējais spriedums par to, kur noslēpta nolasītājierīce, ir pareizs. Tā kā laika bija maz, izraisot tavu protestu, es ar visām kurpēm uzrausos uz galda un, kā jau biju domājis, — aiz izkliedētājiem atradu kameras. Nav šaubu, ka kopā to ir četras un katra notēmēta uz savu krēslu, bet izliektā lēca, gluži kā durvju actiņa, ļauj neizlaist spēlētāju no redzesloka, ja viņš piepeši iedomātos pastumt krēslu sāņus. Tas nu bija noskaidrots, taču uzradās nākamās grūtības. Spēlē piedalās četri spēlētāji, bet Kiršteinam jāsaņem informācija tikai pa viena kārtīm. Turklāt vajadzīgajā brīdī. Tāpēc es uzāvu rītakurpes, iebāzu ausī bumbiņu un nosēdināju tevi krēslā ar kārtīm rokā. Jāatzīstas, ar drebošu sirdi uzspiedu labās kājas pazoli uz spraugas. Arī te, kā visā, jautās precīzs aprēķins — kustība iznāca pavisam dabiska un neprasīja ne mazāko piepūli. Atskanēja tikko dzirdams knikškis, un vienaldzīga balss manā ausī noteica: "Viens nulle." Neizpratnē, ko tas nozīmē, atkārtoju mēģinājumu un atkal saņēmu to pašu atbildi. Mirkli sēdēju kā apstulbis un drudžaini meklēju izskaidrojumu. Gluži neviļus mana kāja pati no sevis divas reizes piesita pie plāksnes, un piepeši balss sacīja: "Divi nulle." Protams, es to pašu nekavējoties atkārtoju trīs reizes un tagad saņēmu vajadzīgo atbildi: ja pareizi atceros — pīku dūzis, kāravu kalps un ercenu devītnieks? — Jā, — es apstiprināju.


— Tagad tev viss skaidrs? Datora programmā katrs krēsls ir ievadīts ar savu numuru un, cik reizes savieno abus kontaktus, — pie tā apstājas. Kamera nolasa vajadzīgās kārtis, un raidītājs tās paziņo Kiršteinam. Namatēvam jāzina tikai numerācija. Kad kāja no kontakta tiek noņemta, sistēma ar nelielu aizturi atgriežas izejas stāvoklī. Ģeniāli, vai ne? Savelkot galus, varam teikt, ka Rolands Kiršteins, firmas "Color" vicedirektors, ir augstas klases krāpnieks. Nav šaubu, ka partnerus viņš izraudzījies rūpīgi un no naudīgākajām aprindām. Varu tikai nojaust par summām, kas satecējušas šā nelieša kabatās. — No vina iznāktu izcils izgudrotājs, — es drūmi norūcu. — Kā skaļrunis var iztikt bez pievadiem? Iegūtās elektro- svārstības jāpievada pie zirnīša, jo tikai tā var iegūt akustiskās. Nesaprotu. — Manuprāt, te lietots cits princips — radio. Cilvēka ķermenis kā vertikāls vadītājs varētu tikt izmantots primitīvas antenas vietā, bet detektors ar visu skaļruni — iepresēts zirnītī. Kiršteins noteikti ir pirmklasīgs speciālists. Es aizsmēķēju un pastiepu degošu sērkociņu draugam. — No kā tu uzzināji, kas šis Kiršteins ir? — No Lāča, — dzi|i ievilcis dūmus, Valts atbildēja. — Es lūdzu to noskaidrot. Viņš zvanīja? -Jā. — Ak tā. Tātad tu arī to zini. Bet tagad, Robert, sasprin- dzinies! Saki, kas, tavuprāt, sasaista Kiršteinu ar Šternu? Pa​domā! Man tas nebija vajadzīgs. Paraustījis plecus, es sacīju: — Esmu par to izdomājies krustu šķērsu, bet, izņemot kārtis, neko kopēju neesmu atradis. Taču spēles līmeņu atšķirība viņus nostāda gaužām nevienlīdzīgās un līdz ar to — atšķirīgās pozīcijās. Pats padomā — kas kopējs viesnīcas direk​toram ar vienkāršu apkopēju? Kronbergs pamāja. — Jā, bet padomā vēl! — Es taču teicu! — Bet viesnīca, Robert? — Valts izpūta kuplu dūmu mutuli. — Kā viesnīcas direktoram, tā apkopējai… — Nams! — pār mani nāca apskaidrība. — Nu, protams, tas ir nams! Šterna firma… — Beidzot! Pilnīgi pareizi, manu zēn, tas ir nams. Lai noskaidrotu šo faktu, es šodien neslinkoju kā viens otrs, bet devos pie Otto Kalka, kurš apstiprināja, ka firma, izpildot pasūtījumu, ir uzcēlusi Kiršteinam šo namu. Tā, lūk!


XV nodala nāve kāršu telpā Kāda dīvaina lieta ir intuīcija. Pamatota ar faktiem, tā jau kuro reizi apstiprinaja savu nemaldīgumu. Un tomēr savādi bija apzināties, ka kaut kas it kā ar svešu, ārpus tevis esošu domu savieno vienā veselā vēl tikai nojausto un jau saprasto, veidojot neizsakāmu pārliecību. Nu tā bija apstiprinājusies un atlika nobrīnīties par rezultāta precizitāti. Tātad nams! Būdams būvuzņēmējs, Šterns noteikti bija rūpīgi izpētījis ceļamā objekta projektu. Diez vai viņam varēja paslīdēt garām dīvainības — maskētā ieeja uz otro stāvu, tāpat iekārtie griesti. Kas zina, vai tikai viņš pats arī neuzstādīja novērošanas kameras. Nu, protams! Griestus varēja iekārt tikai pēc tam. Bet kas no tā izriet? Kā gribēdams man palīdzēt, Valts sacīja: — Arī Šterns bija spēlmanis… — Tu domā, viņš nojautis, kādam nolūkam… — es neno​beidzu, bet Kronbergs mani saprata. — Ja zināja, ka Kiršteins spēlē kārtis, noteikti. — Un tomēr slepkavība te neiederas. — Tu tā domā? — Valta balsī ieskanējās divdomīgi toņi, un es sapratu, ka aiz tā kaut kas slēpjas. Taču uz manu pretjautājumu draugs neatbildēja. Nebija šaubu, ka viņš ir nodarbināts ar versijas izstrādāšanu, mums taču tādas līdz šim nebija. Jau sen biju ievērojis — ja Kronbergs, uzdevis jautājumu un nesaņēmis atbildi, ieraujas sevī, tas nozīmēja, ka paša jautājums tam devis noteiktu domu ievirzi. Bet tās gandrīz vienmēr visai drīz izdeva jaunu, gatavu versiju. Nebija nekādas nozīmes šādos brīžos vinu traucēt, pats labākais, ko varēju darīt, — atstāt vienu. Uzmetis vēl vienu skatienu drauga atsvešinātajai izteiksmei, es devos uz savu is​tabu. Apšaubu, vai viņš pat pamanīja manu aiziešanu. Labu brīdi neveiksmīgi nopūlējies atšifrēt Valta mīklainos vārdus, es, protams, pacentos aizmirsties iemīļotās grāmatas lasīšanā. Gluži nemanot aizritēja minūtes, un es pat nepamanīju, kā piezagās vakars. Spriežot pēc dzīvoklī valdošā klusuma, draugs bija aizgājis gulēt. Vēlreiz noskalojies zem dušas un pienākuma pēc iemetis mutē grauzdētu maizīti, es sekoju vina piemēram. Nākamajā rītā mēs satikāmies pie brokastu galda. Kronbergā možā seja liecināja, ka vina galvā kaut kas bija nobriedis. Taču es pieturējos pie sen izstrādātas taktikas neko nejautāt, bet gaidīt, kad viņš pats visu atklās. Pāragri iejaucoties drauga domu gaitā, kā tas ne reizi bija noticis, varēju izsist viņu no sliedēm. Bet tas nozīmēja skarbu vārdu man un mokošu pazaudētā pavediena meklēšanu viņam. Pēc bro​kastīm, novācis netīros traukus izlietnē, Valts sacīja: — Kamēr nav pārāk karsts, aizbrauksim uz Kiršteina firmu. — "Color"? — Jā. Pazondēsim tur gaisu. Protams, kā klienti, kam jāiegādājas lielāka preču partija. Starp citu, jo tā ir lielāka, jo augstākstāvošai personai iespējams piekļūt. Tirgojoties vairumā, viņiem ir izdevīgi nolaist cenu, bet to var tikai tie, kas sēž spicē. Noslauki muti un braucam. Kiršteina uzņēmums bija izpleties pa visu otro stāvu lepnā piecstāvu namā Blaumaņa ielā. Mūs pieņēma slaida sekretāre ar to uzspēlēti sirsnīgo intonāciju balstinā, kas it kā liecināja par vislielāko pretimnākšanu. Diemžēl jau vairākkārt biju sadūries ar to, ka noteiktos apstākļos tā varēja pārvērsties nai​dā degošās acīs un neticami vulgārā atbildē. — Jums vajadzīgas krāsas? — vina pārjautāja un, saņēmusi apstiprinājumu, nolika mūsu priekšā sagrafētu lapu ar nosau​kumiem. — Izvēlieties un atzīmējiet daudzumu. Kronbergs paraustīja plecus. — To grūti izdarīt, jo objekts ir loti liels. Piecstāvu nams, sešdesmit dzīvokli. Rekonstrukcija, pati saprotat. Esmu dzir​dējis, ka pie lielāka pasūtījuma varam cerētu uz diezgan prā​vām atlaidēm. — Jā, bet par to jums jārunā ar direktoru. — Kad varam vinu satikt?


— Vienu mirklīti! Sekretāre pastiepās un ar rādītājpirkstu nospieda priekšā stāvošajā pultī kādu taustiņu. — Klausos! — telpā atskanēja dobjš bass. — Pie manis atnākuši cilvēki, kas vēlas iegādāties lielu krāsu partiju. Objekta rekonstrukcija. — Lai ienāk. Paklausot sekretāres norādījumiem, mēs izgājām cauri garam gaitenim, pa kuru vienā laidā šurp turp šaudījās cilvēki ar dokumentiem rokās, radot rosības pilnu, plaukstoša uzņēmuma iespaidu. Atraduši vajadzīgās durvis, pieklauvējām un, atskanot lāča rūcienam līdzīgam uzaicinājumam, Kronbergs nospieda rokturi. Kad ieraudzīju plašā, mājīgi iekārtotā kabineta saimnieku, man tikai ar pūlēm izdevās saglabāt miera izteiksmi sejā. Firmas "Color" direktors izrādījās tas pats masīvais Kiršteina viesis ar sirmo lāpstveida bārdu, kas tik aizskaroši bija izturējies pret namatēvu. Taču pret mums direk​tors bija vēlīgs. Laipni pamājis uz divu atzveltņu pusi, jautāja: — Vai paņēmāt līdzi tāmi? — Diemžēl ne, — atbildēja Valts. — Pagaidām mēs tikai apsekojam firmas, kas lielākām partijām paredzējušas atlaides. Kādi ir jūsu griesti? — Septiņi procenti, ja pasūtījums pārsniedz tūkstoš latu. — Nav daudz. — Ko darīt? — direktors paraustīja platos plecus un pieglauda bārdu. — Ja dosim lielāku, darījums kļūs neizdevīgs. Kā jūs lēšat — aptuveni par cik lielu summu… — Diemžēl, — Valts viņu pārtrauca, — neko konkrētu pateikt nevaru. Projekts vēl nav gatavs, un aprēķini būs ne agrāk kā pēc mēneša. — Nu ko, — direktors piecēlās visā milzīgajā augumā un pastiepa roku, — gaidīšu jūs pēc mēneša. Lūk, mana vizītkarte. — Viņš izņēma no rakstāmgalda atvilktnes nelielu kartona četrstūrīti un pasniedza Kronbergam. — Uz redzēšanos! Tikuši uz ielas, kopā skali lasījām: — Teodors Birzgalis, firma "Color", direktors. — Ko teiksi, Robert? — Valts pavērās manī. — Tas ir viens no Kiršteina viesiem. — Jā. Vakarrīt redzēju viņu aizbraucam. Atsveicinoties pat roku nepaspieda saimniekam. M… jā! Aptīrīt personīgo priekšnieku— tur vajadzīgas iekšas. Un drosme. Arī nekaunība. Iedomājies pats — diendienā tikties ar to, kuru esi apkrāpis! Šim Kiršteinam sirdsapziņas galīgi nav! Varbūt direktora ne​laipnā izturēšanās pret viņu izskaidrojama ar to, ka sirmbār​dis sācis apjaust, ar ko tam darīšana? — Man arī tas ienāca prātā, — es pamāju. — Bet tādā gadījumā — kāpēc viņš tur brauc spēlēt? Kronbergs paraustīja plecus. — Manuprāt, azarta vergi ir īpašas sugas ļaudis. Mums viņus līdz galam nesaprast. Varbūt tā viņam ir vienīgā vieta, kur uzspēlēt. Klubi ir klubi, tur visi sveši. Bet te pazīstami un neviena nenovēroti; var spēlēt, uz cik lielām likmēm grib. — Man liekas, — es aizdomīgi norūcu, — tu jau esi ticis skaidrībā par Šterna slepkavību. — Joprojām intuīcijas līmenī, Robert. Bet domāju, ka mums kaut kas jādara. Pilnīgi iespējams, ka ar faktu palīdzību šo cilvēku dienasgaismā neizvilkt. Būs jāķeras pie psiholoģiskā spiediena. Tikai nezinu, kā to izdarīt, — draugs domīgi paka​sīja pakausi. — šis Kiršteins… — Tu domā — viņš? — Viss runā par to, ka te darīšana ar šantāžu, — Valts izvairīgi atbildēja. — Šterns — izspiedējs, Kiršteins — upuris. Pēkšņā vizīte vēstniecībā var nozīmēt to, ka, uzzinājis par Šterna nāvi un baidoties, ka tā var tikt piešūta viņam, nolēmis laisties plašajā pasaulē. — Interesanti. Bet, ja tā ir taisnība, viņš atpirkās no izspie​dēja, vai ne? — Atpirkās. To apstiprina policijas atrastie banknošu paciņu nospiedumi uz seifa putekļainās


grīdas. — Bet kur tās palikušas? — Pievāca slepkava. — Kiršteins? — Pret to, ka Kiršteins varētu būt reizē izspiedēja upuris un tā slepkava, Robert, runā fakts, ka Šterns naudu saņēmis. Padomā pats — kālab maksāt tam, kas tavās acīs jau ir… līķis? Tomēr šantāžas fakts mums jānoskaidro. Tāpēc paķersim līdzi Jāni, lai viss izskatītos pēc iespējas oficiālāk, un šovakar dosimies pie Kiršteina vizītē. Nāksies uz viņu uzspiest, citu izeju neredzu. Bet šā vai tā, krāpšanai jādara gals. — Lācis jau zina? — Jā. Solīja ierasties ap sešiem. — Vai policijai ir kas jauns slepkavības lietā? — It nekas. Pat ne tik, cik melns aiz naga. Gribēju tevi palūgt — nestāsti, kā mēs esam atraduši Kiršteinu. Baidos, ka, forsējot iestrēgušo lietu, policija var aizbaidīt slepkavu. Labi? Es pamāju. — Bet ko tu teici Jānim? — Ka esam tikuši uz kāršu šulera pēdām. — Viņš nesaistīs to ar Celmiem? — Lai saista. — Bet, pag! Tu taisies uzspiest… bet Lācim arī ir ausis! Tikko lūdzi nestāstīt, bet pats, nopratinot Kiršteinu, grasies atklāt. Kā to saprast? Valts iesmējās. — Gan redzēsi. Nekā es netaisos atklāt, vecīt. Jānis ieradās sešos. Tieši. Jau agrāk biju ievērojis, ka, nosakot tikšanās laiku, viņš lietoja vārdu — aptuveni, taču ieradās vienmēr precīzi. Policista raupjie vaibsti pauda nogurumu. Gāzelēdamies iesoļojis virtuvē, kur mēs parasti apspriedām visas problēmas, un smagi atslīdzis krēslā, Lācis uzmeta Kron​bergam aizdomīgu skatienu. — Vai šis krāpnieks, pie kura jūs gatavojaties doties, gadījumā nav saistīts ar Šterna lietu? Ar viņa kaimiņiem? Valts pakratīja galvu. — Nē. Faktiski pareizākā atbilde būtu — ir jā, ir nē. Jā, tāpēc, ka, tikai saskaroties ar spēlmaņu pasauli, uztapām uz viņa pēdām. Bet nē, tāpēc, ka viņš nav slepkava. Manuprāt, mums vajadzētu šo vīru mazliet pabaidīt, lai taču protas. Arestēt un iesēdināt, pats saproti, nav ne mazākās cerības. Pierādi nu, ka telpas aprīkojums ir izdarīts ar nolūku ieskatīties svešās kārtīs. Arī par krāpšanu sūdzību nav. Viņš var atbildēt, kas vien ienāk prātā, un pierādi, ka tas tā nav. Taču, ja atstāsiet mūs divatā, es viņam pratīšu izskaidrot, kas un kā. Bet tu, Jāni, mums būsi tāds kā pierādījums, ka lieta nopietna. Turklāt gribu sagādāt Kiršteinam pārsteigumu — ielauzties bez atļaujas! — Bet… — Lāča iekritušajās acīs uzliesmoja protesta dzirksts. — Nebaidies! Tavu kārti, turklāt tikai kā uz mirkli pavērtu dienesta apliecību, izspēlēsim vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā. Esmu pārliecināts, ka viņam pietiks ar paziņojumu — policija! Netīrā sirdsapziņa ar fantāzijas palīdzību piespēlēs iztrūkstošo. — Iekulšos es ar jums… — lai gan balsī vēl nebija izzudusi īgnuma nots, pēc sejas varēja redzēt, ka policists ir nomieri​nājies. — Kad izbraucam? — Tūlīt. Tikai pārliecināšos, vai viņš mājās. Kronbergs piecēlās, un mēs dzirdējām viņu gaitenī griežam tālruņa numuru. Brīdi valdīja klusums, tad atskanēja Valta balss: — Vai Kristīne mājās? — Un pēc nelielas pauzes, — Ak tā? Nevar būt! — Pēc tam viņš iesmējās


un noteica: — Pie​dodiet! Laikam nepareizi savienots. Noklaudzēja klausule, un pēc mirkļa durvīs parādījās Kron​bergs pats. — Varam braukt, Kiršteins ir mājās. Mašīnā es painteresējos, ko dzirdētajā sarunā bija nozīmē​jis — nevar būt! Kronbergs pavīpsnāja. — Resnis pierādīja savu humora izjūtu. Kad vaicāju — vai Kristīne mājās? — viņš atbildēja — vannā! Tad man tas arī paspruka. Bet tūlīt jau piebilda, ka esmu kļūdījies. Nez kāpēc tagad man viņš šķiet tīri simpātisks. Varbūt tāpēc, ka uz tik pamatīgām summām mūsu laikos algots cilvēks nekādi nevar spēlēt. Iznāk, ka Kiršteins aptīra tos, kas to pašu, reizēm pat nekaunīgākā veidā, dara ar citiem. Ar tiem, kam nav gandrīz nekā. — Tādam tikai ordeni dot… — aizmugurē sarkastiski norūca Lācis. — Robins Huds, ne pielikt, ne atņemt. Kronbergs apturēja automašīnu pie Lapiņas vārtiem un izkāpis nozuda mājā. Atgriezies kopā ar saimnieci, atvēra vārtus un uzsauca: — Robi, brauc iekšā! Apstājies aiz mājas. Ar grūtībām ierausies šofera vietā, es aizstūrēju mašīnu ap stūri un, novietojis zem loga, izslēdzu aizdedzi. Kaut ko neap​mierināti murminādams, pēc manis izkāpa Lācis. — Tad šī ir tā vieta? Nebiju domājis, ka iebrukums notiks tik civilizētā veidā — namamātei pašai atverot durvis! — Šī nav tā vieta, — es paskaidroju un, kad iznācām durvju priekšā, pamāju uz zaļā žoga pusi. — Tur, aiz tās sētas būs tā vieta. — Rādās, ka jūs šo ceļu jau esat… iestaigājuši, — viņš jautājoši pavērās manī, bet, atcerējies Valta brīdinājumu, es tikai paraustīju plecus. Lapiņa patlaban steidzās uz darbu, un mēs bijām paspējuši pēdējā brīdī. Neraugoties uz to, ka pie debess neredzēja ne mākonīša, acīmredzot iepriekšējās reizes izmācīta, viņa parādījās uz sliekšņa ar lietussargu vienā un somiņu otrā rokā. Sievietei sekoja Kronbergs. Apstājusies viņa pāri plecam teica: — Atslēgu atstājiet zem kājslauka. — Pagriezusies pret mums, pārlaida aizdomīgu skatienu Lācim. — Labdien, neesmu jūs redzējusi. Bet tagad atvainojiet, man jāsteidzas. — Pametusi ar galvu, Lapiņa teciņiem vien devās ārā pa vārtiem. — Vienīgais policijas pārstāvis un tāda neuzticība… — Valts pasmīnēja. Lai gan saule vēl nebūt netaisījās uz rietu, Kronbergs nedomāja kavēties. Pievācis no malkas šķūnīša trepes, viņš pāris vārdos izskaidroja Lācim situāciju un pieslēja tās vietā, no kuras bija sācies mūsu iepriekšējais reids uz kaimiņiem. Līdzko, pieturēdamies pie ceriņu zariem, Valts bija ticis augšā, žoga vinā pusē atskanēja nikna rūkšana, kas tūlīt pat pārauga dobjā riešanā. Acīmredzot, nojautis kaut ko nelabu, Saimnieks bija klāt. Apsēdies jāteniski, draugs izņēma no kabatas stob​riņu ar ampulu un, paliecies uz priekšu, notēmēja kaut kur lejup. Sekoja tikko dzirdams paukškis, taču riešana kļuva vēl niknāka. Sēdēdams sētas augšmalā, Kronbergs vienā mierā aizsmēķēja. Viņš paguva izkūpināt gandrīz trešo dalu cigaretes, kad riešanu nomainīja tāda kā šķaudīšana vai šņaukāšanās. Suns aiz žoga vēl dīvaini ieīdējās un beidzot apklusa pa īstam. Visu šo laiku mēs ar Jāni nesarunādamies gaidījām lejā. Tagad draugs izvilka no azotes tālskati un, cauri lapotnei rūpīgi nopētījis pagalmu, pavērsa to augstāk — droši vien uz namu. Šķiet, suņa riešana resnī nebija radījusi aizdomas, jo pēc brīža, uzkāris binokli zarā, Kronbergs pamāja: — Uz priekšu, zēni! Es kāpu pirmais un, tiklīdz biju augšā, iekāries rokās žoga augšmalā, Valts nolēca Kiršteina pusē. Pēc mirkļa man pievienojās Lācis. Apsēdušies jāteniski, uzvilkām augšā kāpnes un pēc tam nolaidām Kiršteina pagalmā. Kronbergs sagaidīja mūs lejā, uzmanīgi cauri zariem vērodams apkārtni. Suns, galvu nokāris, ar atvērtām acīm gulēja, iesprūdis divu zaru staklē. Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi, redzot vienā punktā vērsto, stingo skatienu un siekalainām putām klāto mēli, kas kā sarkana lupata karājās starp


spēcīgajiem, baltajiem ilkņiem. Izspraukušies līdz krūmu malai, piesardzīgi palūkojāmies laukā. Apkārtnē valdīja miers. Beidzot uz rietu sataisījusies saule iekrāsoja dzeltensarkanīgā atblāzmā visu pret mums vērsto dīvainā nama rietumu fasādi. Logos nemanīja ne mazāko kustību. Nespēdami sadūšoties tālākajam ceļam, pietu- pušies kā startam, vērojām apkārtni. Pirmais ierunājās Valts. — Manuprāt, tagad mums sprintera ātrumā jāpacenšas šķērsot pagalmu. Apstāsimies pie durvīm. Ja viņš nepamanīs, viss būs labi, bet ja… Pārmijuši skatienus, mēs ar Jāni paraustījām plecus par šo ja, un nākamajā mirklī skarbs kā pletnes cirtiens čuksts — aiziet! — iedarbināja kājas. Cik klusu spēdami, plecu pie pleca mēs gluži kā uzbrukumā drāzāmies uz priekšu. Ce|ā pagāja labi ja piecas sekundes, taču, kad tikām līdz ieejai, sirds manās krūtīs dauzījās kā pēc grūta skrējiena. Apstājušies apvaldījām straujo elpu un ieklausījāmies. Mājā valdīja klusums. Mirkli vilcinājies, Kronbergs pielika pie lūpām pirkstu un nospieda rokturi. Durvis bez trokšņa atvērās. Acīmredzot, kad Saimnieks skraidīja savā va|ā, Kiršteins tās neslēdza ciet. Priekšnama mīkstā grīdsega apslāpēja solu troksni. Kad visi bijām sagājuši, Valts, droši vien pēc agrāk izstrādāta plāna, devās taisnā ce|ā uz bibliotēku. Te neviena nebija. Atvēris slepenās durvis, Kronbergs jau kuro reizi, galvu piešķiebis, ieklausījās. Mājā joprojām nedzirdēja ne skanas. Tad, paklausot vina mājienam, virknītē cits aiz cita, sākām kāpt augšup. Uz nelielā laukumiņa durvju priekšā Valts atkal apstājās. Piepeši sirds man sažņaudzās tuvas nelaimes nojausmās. Kā uzminējis, Kronbergs nomierinoši uzsita man uz pleca un… izvilka pistoli! Ieraugot ieroci, Lāča pierē ievilkās stāva rieva. Lai gan viņš neko neteica, bija skaidrs, ka mūsu ekspedīcija ar katru mirkli policijas pārstāvim patīk arvien mazāk. Pavēris divus trīs centimetrus platu spraugu, Valts piepla- ka durvīm. Arī es gribēju tikt tām klāt, taču Jāņa plecīgais augums gluži kā klints aizšķērsoja ce|u. Piepeši dzirdēju draugu dziji ievelkam elpu. Nākamajā sekundē, pat nepapūloties rīkoties klusāk, viņš atvēra durvis līdz galam. Pirmais, kas iekrita acis, kad skatienam atklājās nelielais gaitenītis, — stikloto durvju labā puse stāvēja vaļā. Pa to varēja saskatīt kāršu galda malu un tās priekšā krēslu, kurā ar muguru pret mums kāds sēdēja. Nebija šaubu, ka tas ir pats saimnieks, es pazinu viņa uz celiņa pāršķirtos matus. Neraugoties uz Kronbergā sacelto troksni, viņš pat neatskatījās. Droši vien ačgārnā dzīvesveida izmocītais Kiršteins bija aizsnaudies. Valts piegāja pie vaļā stāvošajām durvīm un ar pirkstu kauliņiem pieklaudzināja pie, matētā stikla. Sēdošais nekustējās. Laikam kaut ko pamanījusi, Kronbergs ar Jāni saskatījās, un pēkšņi arī es ieraudzīju! Uz grīdas līdzās krēslam gulēja… pistole! Vēl daži bikli soli un mūsu acīm atklājās atbaidoša aina — krēslā ar cauršautiem deniņiem sēdēja Kiršteins! Pietika pavirša skatiena, lai no​teiktu, ka resnis ir miris!


XVI nodala baigais atklājums Klusuciešot abi speciālisti noziegumu izmeklēšanā rūpīgi no visām pusēm pētīja notikuma vietu līķim tuvākajā apkārtnē. Tā pagāja vismaz piecas minūtes. Beidzot, pārmijuši skatienus, viņi apsēdās brīvajos krēslos. — Pašnāvība, — Lācis pa pusei jautājoši, pa pusei apstip​rinoši novilka. — Spriežot pēc ieroča, labās rokas un ķermeņa stāvokļa, tā izskatās. — Kāpēc izskatās? Kronbergs paraustīja plecus. — Nevaru pieļaut domu, ka tāds cilvēks kā šis, — viņš pamāja uz miroņa pusi, — beigtu dzīvi pašnāvībā. Tas neatbilst būtībai. Turklāt tā desa… — Kāda desa? — Ak, nekas nopietns, — Valts atmeta ar roku. Taču šis žests policistu neapmierināja, jo viņš labi zināja, ka Kronbergs nemēdz mētāties ar tukšiem vārdiem. Ar ilgu, ciešu skatienu nopētījis manu draugu, bet tā arī nesaņēmis nekādu atbildi, Lācis sacīja: — Parādi, kā darbojas sistēma. Valts piecēlās un, izgājis priekšnamā, atvēra par gleznu nomaskētās durtiņas. Te viss stāvēja savās vietās, kā bijām redzējuši iepriekšējā reizē. Nospiedis datora pultī ieslēgšanas taustiņu, viņš paņēma kārbiņu ar mikroskalruni. Atvēra un paskatījās manī ar tukšu skatienu. — Kas noticis? — uztraucies pavilku viņu aiz piedurknes. Ne vārda neteicis, draugs pastiepa man kastīti. Sudrabotais zirnītis, bez kura visa šī sistēma nebija graša vērta, bija pa​zudis! Pārmaiņus uzlūkodams te mani, te Kronbergu, Jānis gaidīja paskaidrojumus. Bet Kronbergs, pārsteigdams viņu, piecēlās un ielūkojās vispirms vienā, tad — otrā līka ausī. Lai to izdarītu, vajadzēja sagāzt miroņa galvu nedaudz sānis. Acīmredzot neatradis apstiprinājumu savām aizdomām, atgriezās savā vietā un paraustīja plecus. — Viņš miris apmēram pusstundu pirms mūsu ierašanās — vēl nav paguvis sastingt. Runājot par to, kas pazudis… Pazudusi uztveršanas ierīce. — Valts pameta skatienu uz durvju pusi, pēc tam, paliecies sāņus, uz namatēva kājām un drūmi nobeidza, — arī rītakurpes. Protams, ja vien Kiršteins nebūs šos priekšmetus pārvietojis uz citu, mums nezināmu vietu. Taču to es apšaubu. Un, ja man taisnība, tas liek domāt, ka te diez vai mums darīšana ar pašnāvību. — Ar ko tad? — itin kā nesaprastu, kurp viņš tēmē, jautāja Lācis. — Ar nelaimes gadījumu? — Nesmīdini! — Kronbergs atmeta ar roku. — To atstāj tiem… Hm… šī lieta klust sarežģīta, — drauga balsī, par spīti traģiskajam notikumam, ieskanējās apmierināti toni- Tas nozīmēja, ka viņš nobriedis tieši tādai lietai. Raugoties policista drūmajā sejā, es labi sapratu, cik neapskaužamā stāvoklī esam viņu nostādījuši. Jānis bija no tiem izpildītājiem, kas pat par mata tiesu centās neatkāpties no li​kuma burta. Bet tagad viņam nāksies sniegt sīkus paskaidrojumus — kā, uz kāda pamata un ar kādu nolūku, izmantojot neatļautu ceļu, iekļuvis svešā īpašumā. Laikam gribēdams draugam palīdzēt, Kronbergs sacīja: — Ja vārtiņi izrādīsies vaļā, mums atliks tikai pieķēdēt suni. Bet, ja ciet, nav liela problēma dabūt vaļā, vai ne? Atslēgas gan nav laika meklēt, turklāt drīz būs tumšs. Manuprāt, tev laiks zvanīt uz nodalu, Jāni. Mēs ar Robertu, paņemot līdzi Lapiņas īpašumu — kāpnes, nozudīsim ceriņu krūmos. Bet Saimnieks, ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai ierastos tavējie, būs jau attapies. Uz pekām, tā teikt. Ar vārdu sakot — labi? Ja priekšniecība pārlieku sāks tirdīt, paskaidro, ka Kiršteins ir viens no Celma pastāvīgajiem klientiem kāršu spēlē, ja vien tā viņu var apzīmēt. — Tiešām? — Jāņa acīs uzliesmoja prieka dzirksts.


— Jā gan, vecīt. Nekas nav izsapņots. Ja netici, vari pieaicināt veco Celmu, lai identificē līķi. Vai arī firmas "Color" dar​biniekus. Viņš kā nekā tur skaitās vicedirektora amatā, pats teici. Vai Prustu atradi? — Nē. — Nu nekas. Labi, zēni, tā kā mums daudz laika nav, darīsim tā — iegriezīsimies virtuvē, tad pārbaudīsim vārtiņus, novietosim vietā suni un pēc tam lai sāk darboties tavi puiši, mister Lāci. Cenzdamies nekam nepiedurties, mēs nokāpām lejā. Man par brīnumu virtuvē, zinot, kāds gardēdis bija Kiršteins, nekā sevišķa neatradām. Toties vesels plaukts te bija atvēlēts suņa barībai, redzams, namatēvs par Saimnieku rūpējās no sirds. Lieki nekavējoties, devāmies uz vārtiņiem. Lācim par lielu atvieglojumu, tie izrādījās nodrošināti tikai ar aizbīdni. Nu atlika pieķēdēt suni un izsaukt policiju. Pēdējo, turklāt nekavējoties, apņēmās izdarīt Jānis. Viņš iegāja atpakaļ mājā, bet mēs ar to pašu paņēmienu kā iepriekšējā reizē aizvilkām smago rot- veileru pie būdas un pieķēdējām. Turpat mētājās aizkosts desas gabals. Pieliecies Valts to ietina kabatlakatiņā un iebāza ka​batā. — Mums mājās ir, — es ieminējos, bet Kronbergs pat nepa​smaidīja. Pa to pašu, ceļu kā bijām ieradušies, no jauna atgriezāmies Lapiņas teritorijā. Novietojuši kāpnes šķūnītī, aizslēdzām durvis, bet atslēgas pabāzām zem kājslauķa. īsi pirms vienpadsmitiem, vēlreiz pārbaudījuši, vai viss izdarīts kā nākas, devāmies projām. Izbraucot uz Brīvības ielas, skali gaudodami mums garām pašāvās trīs policijas automobili ar ieslēgtām gais​mas signālierīcēm uz jumta. — Lāča komanda, — Valts pamāja ār galvu atpakaļ, kur trokšņainā kavalkāde patlaban nozuda aiz pagrieziena. — Viņam neiznāks nepatikšanas? — Cik Jāni pazīstu, viņš spēs no šī gadījuma ne tikai izgrozīties, bet pat pateicību izsist. Es iedevu viņam rokā trumpjus, pārējais viņa dala. Lai izspēlē. — Valt, — pēc brītiņa es ierunājos, — tā desa… Draugs pameta spogulīti uz mani greizu skatienu. — Kas ir ar to? Ēst gribi? Varu atvēlēt gabaliņu… — Tu neteiksi? — es tieši jautāju, un Kronbergs pakratīja galvu. — Pacieties, Robi. Noskaidrosies aina, tad. Bet patlaban tā ir tukša padarīšana, ēsma, kas zināmos apstākļos kādam var uzspiest uz vājās vietas. Nomierinies. īsi sakot — tas nav desas gabals, bet gan… ideja. Taču ideju, kas iemiesota tik prozaiskā priekšmetā, nav nemaz tik viegli pasniegt skaidri saprotamā veidā. Varu tikai pateikt, ka jau rīt mēs to piedāvāsim kādam cilvēkam un tad jau redzēsim, kas tajā vairāk — desas vai idejas. Bet, ja jau runa sākusies par barību… lieku priekšā paēst vakariņas nevis mājās, bet kafejnīcā. Zinu vietiņu, kur pieklājīgi gatavo, cenas mērenas, bet roka vietā atskaņo neuzbāzīgas, liriskas melodijas. Šovakar atslēgsimies no slepkavībām, varasdarbiem un noslēpumiem. — Lai notiek, — es piekritu. — Izņēmums noteikti ir nepieciešams, lai skaidrāk aptvertu pašu virtuves priekšrocības. Ved! Drauga piedāvātā vieta atradās tikai puskvartāla atstatumā no mūsu dzīvesvietas. Tā izrādījās neliela, mājīgi iekārtota telpa ar sešiem galdiņiem, bāra leti un patiesi garšīgiem ēdieniem. Man te patika. Džeza improvizācijas trompetei, kas plūda kaut kur no zāles stūra ar savu neuzbāzīgo un tajā pašā laikā — maķenīt noslēpumaino skanējumu, raisīja sirdī omulību un mieru. Publikas arī nebija daudz — tikai divi pārīši un vecs vīrs, kas, sēdēdams pie pašām durvīm, sūca caur salmiņu kokteili. Pārīši, aizņemti viens ar otru, nepievērsa apkārtnei uzmanību. Vienīgi vecais vīrs reizēm pameta uz mūsu pusi ieinteresētu skatienu ūn, spriežot pēc mainīgās sejas izteiksmes, ieklausījās sarunā. Apkalpoja mūs jauna, simpātiska meitene ar lietišķu ārieni un tādām pašām manierēm. Pēdējie notikumi kā manī, tā Valtā, pretēji gaidītajam, bija pamodinājuši vilka apetīti. Droši vien viesmīles acīs mūsu pasūtījums radīja pārliecību par diviem superizēdājiem, taču īstenībā tā bija tikai reakcija uz pedejo stundu pārdzīvojumiem. Lēnais blūzs, nomierinošā apkārtne, pilnais vēders, cigaretes dūms un līdzās sēdošais draugs vedināt vedināja uz nepiespiestu sarunu. Kā pēdējā laikā nereti


gadījās, tā atkal aizklīda pie civilizācijas pamatdimensijām un sūtības. Pie tā, ko ikdienā mēs saucam par dzīvi un dzīvību. Kronbergs šādos brīžos it kā pārvērtās. Man likās, ka atbildes vai domas, ko viņš izteica, nāk no kāda daudz augstākas civilizācijas pārstāvja. Loģiskā skaidrība, kas parasti piemita drauga prātam, tādās reizēs ieguva tādu kā apgarotību un spēja pamatot šķietami nepamatojamas lietas. Šis fenomens izraisīja manī apbrīnu par vina spējām un neat​laidību aizrakties līdz būtībai, līdz pašai saknei. Mēs tā aizsēdējāmies, ka attapāmies jau krietni pāri pusnaktij. Man bija tik interesanti, ka gribētos klausīties un klausīties, taču meitenes vaicājošie skatieni skaidrāk par vārdiem apliecināja — laiks! Viņai laiks slēgt kafejnīcu, mums — gulēt. Abi pārīši jau bija aizgājuši, vienīgi vecais vīrs sūca savu kārtējo kokteili. Kad gājām garām, viņš uzslējās un, sniegdams Valtam roku, sacīja: — Paldies! No kādām krātuvēm jūs, jaunais cilvēk, sme- laties tādu gudrību un atziņu bagātību? — No Bībeles, — Valts, spiezdams viņam roku, atbildēja. Droši vien vienkāršie vārdi vecajam bija tik pārsteidzoši, ka neko citu viņš nespēja, kā nomurmināt: — Man tā visu mūžu put grāmatplauktā… Jau uz ielas, nogrozījis galvu, Kronbergs norūca: — Vienam put, otram gul pagalvī, trešais tajā urbjas kā matemātikā, ceturtais raksta par tās saturu traktātu pēc traktāta, un tas viss bez jebkādas jēgas! Viņi nesaprot! Dīvaina pasaule! Redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird! Gvelž par progresu, mirstot badā! Cildina sirdi, no kuras izverd netīrība. Tveras pēc labā, bet nevēlas atmest ļauno! Nepieņem, Robert! Cilvēce nepieņem patiesību, bet bez tā šī grāmata prātam ir kā aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem. Taču patiesība ir viena! — Bet cilvēces apgarotākie prāti ir devuši savu ieguldīju​mu… Hēgelis, Kants, Konfūcijs un… — Kādu ieguldījumu? Kur? Starp citu par ieguldījumu… Tu neminēji Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Nīči… Paanalizē šo ieguldījumu! Katrs no prātotājiem ir devis savu ieguldījumu, lai vairotu kopējo… stulbumu! Mūsu bērniem joprojām māca Darvina teoriju, lai gan jau sen pierādīta tās aplamība. Kāpēc? Es zinu tavu vājību uz filozofiju, bet, lai man nebūtu ko pārmest, es atbildēšu, ko par to saka Dievs. Labi? Tad klausies: "Es zinu gudro domas — tās ir tukšas!" Skaidrs, ja prātotāja prātošanas pamatā nav patiesības, iznāk meli! Bet, kas ir melis, to mēs jau agrāk noskaidrojām. Tā, lūk, veco zēn! Ar katru gadu, ar katru dienu pasaule tuvojas atrisinājumam, un jābūt aptaurētam, turklāt — pamatīgi, lai lolotu rožainas nākotnes cerības. Zinot, kas to sagaida, normāls cilvēks gatavotos. Ja slikts — meklētu izeju, ja labs — priecātos. Dievs neslēpj, kas stāv priekšā Zemes iedzīvotājiem. Bet tā vietā, lai meklētu glābiņu, skan gudras runas par Visuma izcelšanos, dažnedažādas koncepcijas, arī cita par citu gudrākas, par tā attīstību un kā kronis visam — par to, kāda izskatīsies Zeme vēl pēc pāris tūkstošiem ar zinātnisko progresu piesātinātiem gadiem. — Runājot parasti tik mierīgā Valta seja bija pietvīkusi, bet acis nez kāpēc liesmoja aizturētās dusmās. — Tu uztraucies? Draugs pašūpoja galvu un pasmaidīja savādi skumju skaidu. — Ja tevi gaidītu nāve pēc stundas, tu juktu prātā, ja pēc dienas — skaitītu atlikušās minūtes, pēc gada — aizietu izdzert liķiera glāzīti, bet, ja beigas būtu priekšā tikai pēc pieciem, pat to zinot, šis fakts tev kjūtu nenozīmīgs. Jo vairāk attālinās noliktais termiņš, jo nereālāks tas liekas, vai ne? Taču no tā nekas nemainās. Atlikušais laiks saruks neiedomājami ātri un, kad pienāks pēdējā minūte… ko tad? Bet nu gan pietiks. Parunāsim par kaut ko priecīgāku. Ko tu vari teikt par Kirš​teina slepkavību? Atstājuši savu opeli turpat, kur izkāpām, mēs lēnā garā soļojām uz mājas pusi. Ielu vāji apgaismoja jūlija nakts debesis. Apkārtnē valdīja pilsētai neierasts klusums. Ļaudis jau bija devušies pie miera, un tikai vienā vai otrā logā joprojām dega gaisma. Lai gan prāts nemaz nenesās uz domāšanu, ar gribasspēka palīdzību iedarbinājis to, sacīju: — Simts pret vienu, ka Kiršteins pašnāvību nav izdarījis! — Pamato!


— Sarunā ar Lāci tu jau to izdarīji. Spēlmanis, kas mīl dzīvi un kuram nav jārūpējas par dienišķo maizi, neies izbeigt dzīvi tik barbariskā veidā. Bet varbūt viņam bijis sabiedrotais? — galvā pēkšņi iesitusies doma, izteikta skaļi, lika man pārstei​gumā apstāties. — Jau siltāks… — Ja sabiedrotais uzzina, ka Kiršteins nokļuvis policijas uzmanības lokā… Tad apdraud arī viņu… arī ienesīgo nodarbošanos… Bet… Jā, pazudis taču mikroskaļrunis un rītakurpes ar metālisko pazoli… Ja Lācis tās neatradīs, tas nozīmēs… — es izmisīgi papurināju galvu, it kā ar to varētu uzlabot smadzeņu darbību, un atkal uzņēmu gaitu. Visu šo laiku Valts nebija bildis ne pušplēsta vārda, bet, kad es apklusu, nekavējo​ties piebikstīja: — Kur šie priekšmeti varēja palikt? — Tos pievācis līdzzinātājs… Bet tādā gadījumā viņš ir arī… — Runā! — Slepkava! — es izgrūdu un pavēros draugā ar apmulsu​šu skatienu. — Mūždien tevi jābiksta, lai gan bez tā itin labi varētu iztikt. Negribi piepūlēties, slinki! Bet, kad sāc domāt, redzi, iznāk ne sliktāk kā man. Tātad — līdzzinātājs! Minētos priekšmetus viņš pievācis, lai policija, ja gadījumā tai izdotos atklāt sienā iemontēto datora pulti un zem iekārtajiem griestiem no​slēptās kameras, nespētu aptvert, ar kādu nolūku tas izdarīts. Taču viena lieta mani joprojām mulsina. — Kāda? — Lai cik bagāts viņš arī būtu, es nepieļauju domu, ka dārgo namu, kurš turklāt aprīkots ar visu, kas nepieciešams ienesīgai krāpšanai, tas vienkārši pamestu likteņa varā. Šis ir visai vājš punkts mūsu spriedumu virknē, tāpēc rīt no paša rīta pacentīšos to noskaidrot. — Kur? — Kādā no firmām, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu pirkšanu un pārdošanu. Iespējams, ka īsi pirms nāves Kiršteins piespiests ir veicis fiktīvu darījumu. Ja māja pārdota, uzzinot jaunā īpašnieka vārdu, mēs loti ātri tiksim uz līdz​zinātāja, kas reizē ir arī slepkava, pēdām. Gluži neviļus man paspruka smaga nopūta. Klajā vardarbība, kas vairumam bija kļuvusi par ikdienišķi ierastu parā​dību, manī joprojām izraisīja vārdos neizsakāmu smagumu. — Ko pūt? — Apsēstība, vairāk nekas! Atnāca pie mums Šterns, un kur viņš ir tagad? Tikām uz pēdām Kiršteinam — tas pats! Tā vien liekas — līdzzinātāju atradīsim ar cilpu kaklā. Tā jau nav tālu līdz secinājumam, ka mēs paši esam īstie vainīgie. Līdzko nonākam kontaktā ar cilvēkiem, kam galvenais dzīves virzītājspēks ir skanošais, tā priekšā līķis! — Tad jau uz policijas rēķina to ir kaudzes, — Valts pavīpsnāja. — Tomēr nevar noliegt, ka zināma dala patiesības tavos prātojumos ir. Ņemsim to vērā un uz priekšu rīkosimies maksimāli piesardzīgi. Uz ielas centīsimies rādīties tikai nomas- kējušies. Ja tevi tās ūsas apgrūtina, izdomā kaut ko citu. Grims, garderobe, frizūra… vai man tevi jāmāca. Grimase, galu galā. Pasēdi pie spoguļa un patrenējies. Tā sarunādamies, mēs bijām pienākuši pie savas mājas. Kāpņu telpā bija tumšs, un no pagraba vilka puvuma smaka. Valts nospieda slēdzi, un pie sienas iedegās blāva, matēta lam​pa. Ceļš pa sen neremontēto kāpņu telpu līdz durvīm nebija no patīkamākajiem, taču aiz tām mūs gaidīja omulība un mājīgums. Laiks bija vēls, un mēs tik noguruši, ka, turpat priekšnamā apmainījušies ar rokasspiedieniem, devāmies savās istabās. Vēl kādu brīdi man nelāva atslēgties uzmācīga vīzija — mirušais Kiršteins ar baismīgu, nāves konvulsijās saviebtu seju, bet tad tā izplēnēja pelēkā migliņā un, miega pārvarēts, es aizmigu. Nākamajā rītā mani atmodināja drauga rosīšanās. Itin kā atrastos dzīvoklī viens, viņš pat necentās izturēties klusāk. Taisni otrādi — virtuvē demonstratīvi grabēja kastroli un pannas, šķindēja trauki, šņāca tējkanna un kā dīvains pavadījums šai skaņu kakofonijai skanēja drauga melodiskā svilpošana. Liekas — "Kur tu teci, gailīti mans". Es sapratu, ka tā nav nekas cits, kā savdabīga manis modināšana. Uz pavēli —


celties! — man vienmēr atradās kāda dzēlīga replika. Taču rīkojoties šādi, Valts atradās drošā atstatumā, lai sarkasma bultas līdz viņam nesniegtos, bet rezultāts bija viens un tas pats. Kad, izmazgājis miegu no acīm, parādījos virtuvē, nelāgais garastā​voklis kopā ar ziepēm jau bija aizskalots kanalizācijā. — Labrīt! — es moži sveicināju, un Valts palocīja galvu. — Labrīt, Robčik! Kā gulēji? — Viņa seja smaidīja gluži kā pilnmēness maija naktī. — Brīnišķīgi, dārgais draugs. Un tu? — Arī es atiezos grimasē, kurai bija jāapzīmē sirsnīgs smaids. — Izcili labi. Izcili. Maķenīt iedūruši viens otram un kā pēc izpildīta pienākuma juzdamies apmierināti, reizē nodzinām dumjos smaidus, un jau normālā balsī Valts sacīja: — Pannā tevi gaida ceptas olas ar speķi. — Tu neēdīsi? — Es jau. Vai brauksi man līdzi? — īpašas vēlēšanās nav, bet skābekļa bads plaušās jūtams. Es braucu. Tikai paēdīšu, labi? — Gaidīšu istabā, — Valts pamāja un nozuda durvīs. Pārveidojuši savu izskatu kā nu katram bija labpaticis, ap desmitiem rītā mēs pametām dzīvokli. Valts, ar zaļajām neredzīgo brillēm uz deguna un balto spieķi rokā, konservatīvi pieturējās pie pārbaudītā maskēšanās veida. Bet es, atteicies no karstuma dēļ apgrūtinošajām ūsām, nosukājis līdz pat uzacīm matus, iekrāsoju slimīgi bālus vaigus un, apvilcis uzkrītoši izraibinātu kreklu, ielūkojos spogulī un biju spiests atzīt, ka šī pieticīgā maskarāde padarīja mani krietni vien nepazīs​tamāku nekā agrākā. Automašīnu atradām kafejnīcas priekšā turpat, kur atstājuši. Lai gan rīts bija svaigs un pat nedaudz dzestrs, varēja nojaust, ka, saulei kāpjot augstāk, diena izvērtīsies karsta. — Kurp mēs dodamies? — ieņēmis vietu priekšējā sēdeklī, es jautāju. — Uz Blaumaņa ielu. Gribu neuzkrītoši pavērot Birzgala uzņēmumu. Papētīt apkārtni. — Bet nekustamo īpašumu firmas? — Tur nekas nesanāk, Robert, es šorīt jau painteresējos. Pirmkārt, izrādījās, ka šādu firmu ir gandrīz vairāk nekā piedāvāto darījumu. Otrkārt — tādas izzinās, aizstāvot savu klientu intereses, viņi neizsniedz. Taču, ja mana versija ir pareiza un kaut kas tāds tomēr noticis, es domāju — ja Kiršteina mājai uzradies jauns īpašnieks, tam jābūt iereģistrētam pašvaldības zemes grāmatā. Es jau piezvanīju un sarunāju, ka pēcpusdienā saņemšu atbildi. Nav ko rāpties kalnā, ja var izbraukt cauri tunelim… — izteicis šo apbrīnojamo dzīves gudrību, Kronbergs nospieda gāzes pedāli. Mēs apstājāmies kādus piecdesmit metrus no objekta. Jau pa gabalu, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, milzīga reklā​ma vēstīja, ka te atrodas krāsu tirdzniecības uzņēmums. — Bet, paklau! — kad bijām izkāpuši uz ietves, es ar zodu pametu uz daudzkrāsainajiem burtiem, — viņiem taču pazu​dis u — Liela muiža — ar vai bez u. Tam, kam garīgā mugura ir saliekta kumpā, sulainiskā padevībā, tam viens pīpis. Latvietis, protams, ja viņš ir latvietis, nekad nerakstītu neko citu kā "Krāsas". Bet šiem "Color" vai "Colour" nauda nesmird, tāpēc ir pilnīgi vienalga, kā un ko rakstīt, viņu uzdevums — pārdot! Kāds sakars tādiem ar ideju? Dzimtene, valoda un tauta tiem ir tukša skaņa. Netālu no durvīm es ieraudzīju spilgti sarkanu limuzīnu, to pašu, kas bija atvizinājis pie Kiršteina viņa šefu, masīvo sirmbārdaino Birzgali. Šoferis — jauns, izstīdzējis puisis — ar sūkli slaucīja noputējušo vējstiklu. Mēs apstājāmies un, it kā iegrimuši sarunā, neuzkrītoši vērāmies apkārt. Kur vien skaties — visur mašīnas. Zilas, pelēkas, sarkanas, baltas, visi iespējamie toņi un nokrāsas, firmas un formas. Rīgas ieliņas šai iekarotāju armijai jau sen bija kļuvušas par šaurām. Piepeši Valts piegrūda man pie pleca: — Ieiesim gaļas veikalā, — viņš pamāja ar galvu atpakaļ, un apgriezies es tikai tagad ieraudzīju, ka stāvam lielas vitrīnas priekšā. Līdz šim visa uzmanība bija vērsta pāri ielai, kur vizuļoja


daudzkrāsainā "Color" izkārtne. Man ienāca prā​tā, ka aiz vitrīnas biezā stikla draugs atradis neuzkrītošāku novērošanas vietu, un, pametis pēdējo skatienu aizdomīgā uzņēmuma virzienā, sekoju draugam atvērtajās veikala durvis. Zāle izrādījās plaša, ar veselām trim nodaļām — svaigas gaļas, pusfabrikātu, kā arī nodaļas, kas tirgojās ar žāvētu škiņki un desām. Man par izbrīnu, Valts nevis mēģināja atrast vietiņu stūrī vai aiz palmas, kas stāvēja vitrīnas priekšā, bet taisnā ceļā devās uz desu nodaļu. Apstājies letes priekšā, pārlaida vērtējošu skatienu izliktajiem produktiem, bet pēc tam dažādu šķirņu desu virtenēm, kas karājās pie sienas. It kā neatradis meklēto, nošūpoja galvu un izņēma no kabatas papīra sainīti. Laikam pieradusi pie visu kategoriju dīvaiņiem, pārdevēja pacietīgi gaidīja. Attinis papīru, Valts izņēma… desu! Kaut arī gals tai bija akurāti nogriezts ar nazi, es varēju apzvērēt, ka tā ir tā pati, kuru Kronbergs bija pacēlis Kir​šteina suņa būdas priekšā! — Sakiet, lūdzu, vai jums pārdošanā ir šīs šķirnes desa? Pārdevēja paņēma divos pirkstos Kronbergā pasniegto gabalu un, apskatījusi no griezuma puses, kā arī visā garumā, drošā balsī atbildēja: — Jā. Šo desu ražo neliels cehs Babītes tuvumā. Mēs pie viņiem iepērkam visu partiju, jo tā ir garšīga un pircēju ļoti iecienīta. — Kāds tai nosaukums? — Mājas. — Iznāk, ka citur to nemaz nevar dabūt? — Nē. Visu partiju ņemam mēs. — Hm… Tādā gadījumā nosveriet man vienu līkumiņu. Šo, — ietinis viņš iebāza atnesto gabalu atpakaļ kabatā, — man iedeva tikai paraugam. Neesmu pat nogaršojis. Lūdzu, tikai tādu lielāku. Jā, tas būs pašā laikā! Kad ar dīvaino pirkumu parādījāmies veikala durvīs, Birz- gaļa šoferis joprojām mazgāja mašīnu. Kronbergs paskatījās "Color" logos, pameta aci pa labi, tad — kreisi un, šķērsojis tukšo ielu, apstājās nepilnu divu metru atstatumā no izstīdzējušā jaunekļa. Tas no limuzīna stikliem jau bija pārgājis uz virsbūvi un patlaban apstrādāja motora pārsegu. Radiatora priekšā stāvēja ar putām pilns plastmasas spainis. — Nudien, — skali, lai teikto varētu sadzirdēt arī jauneklis, Valts ierunājās un, attinis nopirkto desu, paostīja, — manuprāt, tā ir no vecas gaļas. Varbūt pārdevēja jau nedēlu domājusi, kur to likt, līdz beidzot ieradāmies mēs, muļķi. Kamēr neesam aizgājuši, derētu tomēr nogaršot. — It kā meklēdams kaut ko, viņš pavērās apkārt un, ieraudzījis šoferi, uzsauca, — jaunais cilvēk, vai jums neatradīsies nazis? Uzrunātais pacēla galvu. — Redziet, mēs tur, — mans draugs pamāja ar galvu lielās vitrīnas virzienā, — nule kā nopirkām desu. Izskatās tāda aizdomīga, bail nest mājās. Vai tikai neesam apšmaukti! Un, kamēr veikals vēl blakām, katram gadījumam nolēmām pa​garšot. Diemžēl nav, ar ko nogriezt. Slaucīdams rokas lupatā, jauneklis pienāca tuvāk un pie​liecās pie Valta pirkuma. — Mājas? — zinātāja balsī viņš jautāja. — Mājas, — Kronbergs apstiprināja. — Jūs pazīstat šo šķirni? — Protams, — šoferis izvilka no kabatas salieceni un, sniegdams Kronbergam, paskaidroja, — mans šefs to tikai pērk. — Kā jūs to zināt? — Tāpēc, ka to daru es. Vina uzdevumā, protams. Pēdējo reizi tas bija vēl vakar. Valts nogrieza divas ripinās. Vienu iebāza mutē sev, bet otru pastiepa man. — Degustē, vecīt! Nogaršojis pat acis piemiedzu labsajūtā — cik garšīga tā izrādījās, pat ar tik tikko jaušamu šampinjonu piedevu. — Kolosāla!


— Jā, — košļādams savējo, Kronbergs pamāja. — Jūsu šefam laba gaume, bet es atzīstu savu kļūdu. — Atdodams nazi, viņš kā starp citu piebilda, — desa noteikti ir brīnišķīga, taču tai piemīt kāds visai nopietns trūkums. — Kāds? — šoferis izbrīnījās. — Dārga. — Kā kuram, — jauneklis paraustīja plecus. — Mans šefs brokastīs varētu ik rītu atļauties visu to gastronomiju otrpus ielai, turklāt kopā ar pārdevējām. — To pateicis, viņš no jauna ķērās pie pārtrauktā darba. Valts iebāza pirkumu kabatā, un mēs lēnā garā kā pastaigādamies turpinājām ce|u Barona ielas virzienā. Spriežot pēc sarauktās pieres, draugs kaut ko spraigi apsvēra. Pēkšņi, nebrīdinājis viņš cieši sagrāba mani aiz rokas un ierāva pirmajās parādes durvīs. Izvilcis mobilo tālruni, uzņēma numuru, pamāja man ar roku, lai izturos klusu, un pielika pie auss. Gaidīdams atbildi, nodūra galvu un ar tukšu, neizteiksmīgu skatienu blenza sev zem kājām. Es, protams, nepacietībā dīdī- jos, nespēdams izprast Kronbergā dīvainās rīcības iemeslus. — Klausos! — piepeši līdz manīm atlidoja rupja balss. — Lūdzu, Jāni Lāci! — Mirkli pagaidiet! Pēc brīža atskanēja Jāņa balss: — Lācis klausās! — Te Kronbergs. Vai roku dzelži tev ir? — Pietiekamā vairumā, lai pietiktu jums ar Robertu. — Loti labi. Bet tagad ņem divus brašus puišus un drāz uz Blaumaņa ielu. Firma "Color". Atrast mācēsi? — Zinu. Būšu apmēram pēc piecām minūtēm. Vai tas… — Jā, pirmais, — Valts mīklaini atteica un izslēdzis iebāza tālruni kabatā. Lai gan man joprojām nebija skaidrs drauga nodoms, tuvo notikumu klātbūtne lika sevi manīt — kaut kur dziļi sirdī cēlās satraukums. Sākumā kā gandrīz nemanāma, viegla vēsma, kas pamazām k|uva aukstāka, ar savu stindzinošo saltu​mu apdvesdama dvēseli, līdz atmodināja kaut kur zemapziņā snaudošos, pirmatnējos instinktus. Galvenais no tiem — pašsaglabāšanās — lika nekavējoties iegremdēt roku azotē. Pis​tole joprojām atradās sava vietā, un šis fakts lāva atgūt paš​apziņu. — Tātad Birzgalis? — Jā, tā es atrisinu Kiršteina slepkavības mīklu. Slepkava ir upura priekšnieks. Vienīgais, kas mani joprojām mulsina, — nav pietiekamu pierādījumu. Es izbrīnījos, jo labi zināju, ka Kronbergs neko un nekad neuzsāks, ja tam nebūs lietiskā pamatojuma. — Bet uz kāda pamata… Prokurora sankcija arestam tāpat… — Apzīmēsim to par operatīvās aizturēšanas gadījumu. Bet nu ejam sagaidīt policiju. Nedomāju, ka mums priekšā stāv šaudīšanās, — viņš ironiski piemiedza ar aci, ar to atgādinādams manu pirmītējo žestu, un atvēra durvis. Kā solījies, Lācis ieradās sekundi sekundē. Divi, viens aiz otra nobremzējuši policijas automobili lāva nojaust, ka viņš sataisījies uz bīstamu incidentu. Taču, kad Kronbergs ieteica ņemt līdzi tikai divus, bet pārējos atstāt mašīnās, Jānis uzrāva uzacis: — Vai pietiks? — Bet ko policija domā par vakardienas slepkavību? — at​bildes vietā atjautāja Valts. — Mēs… tas ir — vadība ir pārliecināta, ka te darīšana ar divu azarta biznesā iesaistītu grupu sadursmi. Interešu sadur​smi. Tāpēc, kad uzzināja par tavu lūgumu, lika paņemt līdzi rezervi… Kronbergs pieliecās un, ielūkojies tuvākajā mašīnā, skali iesmējās.


— Turklāt brunuvestēs! Liec, dārgais, lai velk nost, vēl izcepsies. Nudien, tik karstam laikam šis apģērba gabals ir par smagu. Automāti arī lai paliek. Kā jau teicu: nem divus un ejam! Sarkanais limuzīns joprojām stāvēja savā vietā. Tagad tas spīdēja un laistījās. Bet šoferis, darba nogurdināts, snauda, at​gāzies sēdeklī. Viens no policistiem atvēra durvis, un mēs de​vāmies iekšā. Ieraudzījusi parādāmies savā priekšā cilvēku bariņu, starp kuriem trīs bija policijas formās, sekretāre apmulsa, pietvīka, bet, tūdaļ pat atguvusies, pastiepās pēc iekšējo sakaru pults. Lācis ar zibenīgu kustību pārtvēra viņas roku, bet Kronbergs pavēlošā balsī sacīja: — Sēdiet, kur sēdējusi, un dariet savu darbu! Atstāj te vienu no savējiem, Jāni, lai viņai neienāk prātā kāda muļķība, bet pārējos lūdzu sekot. Pa gaiteni, tāpat kā iepriekšējā reizē, turp atpakaļ bez apstājas šaudījās cilvēki ar dokumentu mapēm rokās. Mūsu grupiņai neviens nepievērsa uzmanību, un pēc brīža mēs stāvējām pie direktora kabineta durvīm. Pirms nospiest rokturi, Kronbergs, vērsdamies pie visiem, pačukstēja: —Runāšu es! Rīkoties tikai pēc manas pavēles! Lai gan viņa attiecības ar policijas dienestu nebūt nebija tik ideālas, lai varētu tās pārstāvjiem pavēlēt, visi kā viens bez ierunām pamāja. Pasmaidījis Valts atvēra durvis. — Ā, tas esat jūs! — no iekšpuses atskanēja direktora sauciens. — Jau aprēķinājāt? Bet kā jūs tikāt garām sekretārei? Vina man… — bet te, redzot citu pēc cita iemaršējam kabinetā pārējos, viņš piepeši nobāla. — Kas tā par armiju? Birzgalis bija pa pusei saslējies krēslā, acīmredzot grasīdamies apsveicināties, bet, ieraugot policistus, atkrita sēdus un, atvilcis atvilktni, iebāza tajā resno roku. — Jāni, dzelžus! Asais, pletnes cirtieniem līdzīgais kliedziens atskanēja novēloti, jo, redzot draudīgo kustību, Lācis kā lingas sviests akmens jau pats metās uz priekšu. Manuprāt, sirmbārdis diez vai saprata, kas notiek, jo vina rokas ar zibenīgu rāvienu atradās uz galda un ap apakšdelmiem vienlaicīgi aizkrita tērauda slazdi. Jānis iemeta skatienu atvilktnē un, izņēmis pistoli, nosvieda to uz galda! Direktora seja no bālas tagad bija pār​vērtusies zalganpelēkā. — Man ir atļauja… — tas bija vienīgais, ko viņš spēja izdvest. — Pārbaudīsim, — Lācis norūca un, kā atdodams uz brīdi pārtverto iniciatīvu Valtam, viegli pamāja. Kronbergs apsēdās krēslā un, uzlicis elkoņus uz rakstāmgalda, zodu atspiedis dūrēs, ar smagu skatienu ieurbās aiz​turētajā. Jāteic, ka to darīt viņš prata meistarīgi. — Stāstiet! — pavēle noplīkšķēja kā revolvera šāviens, un masīvais vīrs nodrebēja ar visu augumu. — Ko? — Kāpēc jūs vakar ap astoņpadsmitiem vakarā nošāvāt savu kompanjonu Rolandu Kiršteinu viņa namā? — Pirmā dzirdēšana! Es nekā nezinu! — milzis, kā gribēdams atbrīvoties no uzmācīgas domas, papurināja galvu un atkārtoja, — es nekā nezinu! — Tādā gadījumā aplūkosim šo te, — Valts izņēma sainīti un, attinis desas gabalu, nolika rakstāmgalda vidū. — To mēs pacēlām pie Saimnieka būdas. Kiršteina suna. Par nožēlošanu, ieradāmies pārāk vēlu, lai pagūtu novērst noziegumu, bet laikā, lai izglābtu šo desas gabalu. Lai izskatītos nedaudz ētiskāk, es atļāvos koduma vietu nogriezt, taču šeit, šeit un vēl šeit, ir saglabājušās rotveilera zobu atstātās pēdas. Zināms, ka dakti- loskopiskā analīze uzrādīs… Izskatījās, ka masīvais Birzgalis tūdaļ nogāzīsies no krēsla. Vai nu tas bija pēdējais cerību salmiņš, vai arī nule kā pārdzīvotais šoks, bet direktors neatbildēja ne vārda. Nogrozījis galvu, Kronbergs pārliecās pāri rakstāmgaldam un ielūkojās vaļā stāvošajā atvilktnē. Taču redzeslauks acīmredzami bija par mazu, tāpēc, apgājis galdam, viņš nostājās līdzās krēslam, kurā sēdēja aizturētais.


— No kurienes šīs atslēgas? — viņš pacēla roku ar nelielu saiškīti. — No durvīm un seifa, — drebošā balsī atteica direktors un, it kā tikai tagad ieraudzījis savas saslēgtās rokas, izbailēs sarāvās. — Kur atrodas seifs? — Tur, — Birzgalis ar zodu pameta uz nelielām, metāliskām durtiņām sev aizmugurē. Pārskatījis atslēgas, Valts paņēma rokā vienu, kas pēc formas visvairāk atbilda slēdzenei, un skalā čukstā teica: — Padomājiet par desu un… vaļsirdīgu atzīšanos kā vainu mīkstinošu apstākli. Taču tagad kabineta saimnieka platajā sejā parādījās spīts. Ieraudzījis kēmīgo grimasi, mans draugs nopūtās un pagrieza atslēgu. Brīdi kaut ko pētījis, izvilka no apakšējā plaukta kurpju kārbu un nolika uz galda. To uzlūkojot, Birzgalis norīstījās, bet joprojām neteica ne vārda. Uzmetis viņam izsmejošu skatienu, Valts nocēla kārbai vāku. Zem tā atklājās… rīta- kurpju pāris, bet uz tā neliela kartona kārbiņa! Atvāzis vāciņu, draugs nolika kārbiņu līdzās kurpju kastei un, apsēdies iepretim Birzgalim, vērās viņā ar savām pelēkajām, metāliski spīdo​šajām acīm. Visi, kas atradās kabinetā, paspēra soli tuvāk. Kastītē, gluži kā dārgakmens vizēdams sudrabainā mirgā, gu​lēja… mikroskalrunis!


XVII nodala vecā kāršu spēlētāja zaudējums Kronbergs atgāzās krēslā un, izvilcis cigaretes, aizsmēķēja. Telpā joprojām valdīja saspringts klusums. Spītīgo sejas izteiksmi Birzgalis bija nomainījis pret domīgu. Viņš domāja tik loti, ka platajā pierē pietūka stāva, zilgana dzīsla. Acis zem spurainajām uzacīm šķita zaudējušas jebkādu izteiksmi. Pie​peši direktora vaibsti atslāba un, izgrūdis: "Pie velna!", viņš pacēla uz pretimsēdētāju skatienu. — Kas man draud? Kronbergs paraustīja plecus. — To izlems tiesa. Taču tā var ņemt vērā vainu mīkstinošus apstākļus. Es jau teicu. Lai jūs līdz galam saprastu notiekošo un atmestu liekas un nevajadzīgas ilūzijas, pateikšu, ka šīs te rītakurpes kalpo par ieslēdzēju novērošanas kamerām, bet sudrabotais zirnītis patiesībā ir mikroskalrunis. Milzis saviebās kā pēkšņās sāpēs un, laikam tikai tagad atmetis pēdējās cerības, pamāja: — Es runāšu! Tajā pašā acumirklī sasprindzinājums atslāba. Lācis, parakņājies uz rakstāmgalda stāvošajos dokumentos, izvilka baltu rakstāmpapīru un apsēdās stūrī, lai ieprotokolētu Birzgala liecību. Policists tika izsūtīts gaitenī ar uzdevumu — kamēr nebūsim beiguši, nelaist nevienu iekšā. Kronbergs, protams, uzņēmās pratinātāja pienākumus, bet es piegāju pie loga un, atspiedies pret palodzi, vēroju notiekošo. — Acīmredzot man jāpalīdz jums iekustēties, — droši vien juzdams, ka ieilgusi pauze var nelabvēlīgi ietekmēt direktora liecību, ierunājās Valts. — Sāciet ar to — kad un kā jūs uzzinājāt par šantāžu — Šterna pieprasīto kompensāciju par mutes turēšanu. Faktiski mēs tāpat zinām visu un to, ka ar jums auklējamies, varat uzskatīt par lielāko pretimnākšanu. — Vispirms jums jāzina, ka Kiršteins ir ne tikai "Color" vicedirektors, bet arī manas māsas Lidijas vīrs! — Kronbergs uzmeta man žiglu skatienu un pašpārmetoši nogrozīja galvu. — Lai gan viņi joprojām skaitās precējušies, jau gadu kā dzīvo atsevišķi- Tas mēsls… bet lai nu paliek. Lai izprastu notikušo, tad ziniet — nevis šantāža bija par iemeslu tam, kas notika, bet tieši tas. Šī doma… jā, tā radās pirms trim gadiem. Tolaik mēs ar Rolandu apmeklējām tādu kā pagrīdes pokera klubu. Dalībnieki bija tikai loti naudīgi ļaudis, jo likmes… Drīz es ievēroju, ka visus lielākos vinnestus nemainīgi pievāc šī kluba saimnieks. Summas bija milzīgas, diemžēl pierādīt, ka te notiek krāpšana, nebija ko domāt. Mani tas saniknoja un, kad Rolands to uzzināja, vinu ne mazāk. Mums bija skaidrs, bet pārējiem — ne. Spēlētāji ir dīvaini ļaudis, no tās sugas, kurai eksistē tikai viens dievs — Fortūna. Laimēsies — tā ir ar tevi, nelaimēsies — ko var darīt! Liktenis. Kādu vakaru, pasēdējuši ilgāk pie konjaka glāzītes, mēs aplēsām — ja mums piederētu tāds klubs, tad gada pelnās pilnībā pietiktu, lai nosegtu Rīgas domes budžeta ienākumu dalu. Un tad mēs salikām kopā prātus. Kiršteins, starp citu, ir… bija speciālists mikrotehnikas jomā, bet man prāts kopš bērnu dienām ir nesies uz izgudrošanu. Tā par abiem mēs izstrādājām projektu, kas ļāva fik​sēt… hm… partneru kārtis. To atklāt praktiski bija neiespē​ jami. — To pateicis, viņš izbrīnīti, acīmredzot tikai tagad līdz galam aptvēris Kronbergā vārdus par rītakurpēm un mikro- skalruni, vaicāja: — Kā jums tas izdevās? — Gaužām vienkārši, — Valts pasmaidīja. — Pacentos iedomāties sevi jūsu vietā. Bet turpiniet. — Projekta sekmīgai realizācijai bija nepieciešams nams. Nevis dzīvoklis, bet izolēts privātnams. Nauda mums bija, vieta tāpat un tā izlēmām celt māju. Bet tad uzradās svarīgs jautājums — kam uzticēt šo darbu? Kiršteinam bija sens pazina, kam piederēja būvuzņēmums, — Šterns. Paši saprotat — bija vajadzīgs cilvēks, kas prot turēt mēli aiz zobiem. Protams, uz pasaules tādu neatrast, taču paziņa ir labāks nekā svešs. Turklāt viņam tika maksāts lielāks atalgojums, caur puķēm pasakot — par ko. Lai gan mūsu iekārtu montēja citi, Šterns, kas arī pats spēlēja, protams, nojauta, kam tā domāta. Tomēr tieši netika teikts ne vārds — tikai aplinkus. Kad māja bija gatava un aparatūra pārbaudīta, mēs pa vienam vien vecā kluba partnerus pārvilkām pie sevis. Ienākumi, kurus mēs ar Rolandu dalījām uz pusēm, galu galā


pārsniedza visas mūsu iepriekšējās kalkulācijas. Varu sacīt, ka māju mēs atspēlējām nepilnos trijos mēnešos. Viss risinājās tik sekmīgi, ka es jau nopietni sāku domāt par rančo kaut kur Floridas piekrastē vai villu Montekarlo apkārtnē. Bet te, pilnīgi negaidīti māsas ģimene izira! Rolands izrādījās nodevējs, bet par to es nevēlos runāt. Lidijas gods… Diemžēl darbs ir darbs un, kamēr mūsu klubs funkcionēja, pamest to nevarēju. Taču manas attiecības ar Rolandu bija kļuvušas vēsas, lai neteiktu vairāk. Gāja laiks, un nauda krājās. Neslēpšu, man bija pat tīkami aptīrīt tos naudas maisus, kas, nekā nenojauzdami, regulāri sabrauca spēlēt, cerot to izdarīt ar citiem. Tas bija tāds kā savdabīgs azarts. Jāpiezīmē, lai nekļūtu aizdomīgi, mēs ar Rolandu mainījāmies — te vinnētājs bija viens, te — otrs. Kiršteins bija no tiem, kas gatavi spēlēt dienu un nakti. Drīz uzzināju, ka viņš uzgājis kādu ģimeni, uz kuru, kad paša mājās viesu nav, dodas viens pats spēlēt. Kas man? Lai spēlē. Ja kopējai lietai tas ļaunu nedara, iebildumu nevar būt. Taču kā par nelaimi izrādījās, ka šai ģimenei kaimiņos dzīvo… Šterns. Jā, tas pats Šterns, kas uzbūvēja mums māju. Un skaidrs kā diena, ka tam, kas notika, kādreiz bija jānotiek, proti — vini satikās kāpņu telpā. Šterns zināja par kaimiņu aizraušanos, jo pats ar tiem bieži spēlēja, bet būtiskākais — šis fakts apstiprināja aizdomas par to, kādam nolūkam paredzēta viņa celtajā mājā iemontētā vizuālās nolasīšanas iekārta. Tobrīd ar pasūtījumiem būvniecības laukā gāja ne sevišķi spoži un Šterns bija nonācis pamatīgās naudas grūtībās. Faktiski — bankrota priekšā. Acīmredzot, pakasījis aiz auss, viņš nāca pie slēdziena, ka nebūs nekāds grēks uzlabot savus finansiālos apstākļus uz mūsu rēķina, zinot, kā pie naudas tiekam mēs. Nākamajā reizē sastapšanās jau nenotika nejauši. Viņš ieaicināja Kiršteinu pie sevis un ārkārtīgi nekautrīgā veidā pieprasīja no mūsu komercijas dividendes sev. Vienreizējas izmaksas veidā. Juzdams, ka nav kur sprukt — es tanī laikā biju komandējumā Francijā —, Rolands samaksāja. — Cik? — Simts tūkstošus. — Hm. Turpiniet. — Es par to uzzināju tikai pēc atgriešanās. Kiršteins to ne tikai pavēstīja kā notikušu faktu, bet uzstādīja savas pretenzijas — atdot samaksātās summas pusi! Protams, es viņu turpat uz vietas pasūtīju vienu māju tālāk… Bet viņš, mūdzis, sāka draudēt. Man! Es ar mazo pirkstiņu varētu to kotletē… — pēkšņi atcerējies savu stāvokli, Birzgalis pablenza uz saķēdētajām rokām un jau rimtākā tonī turpināja. — Drīz pēc tam nāca vēl viens trieciens — Šterns tika nogalināts. Rolands bija panikā. Viņš bija pārliecināts, ka izspiedējam samaksātā summa nonākusi policijai rokās un viņam var likt inkriminēta līdzdalība slepkavībā, jo uz naudas paciņām taču bija viņa pirkstu nospiedumi. Veltas bija manas pūles ieskaidrot, ka tās ir tikai iedomas, ka tikpat labi šī nauda nolaupīta, Kiršteins ar katru dienu kļuva nervozāks un nervozāks. Reiz viņš pat ieminējās — vai nebūtu laiks klubu likvidēt! Mulkis bija nonācis pie tās robežas, aiz kuras varēja notikt viss. Mūsu savienība man tagad kļuva pavisam apgrūtinoša, un es nopietni sāku pārdomāt — kā tikt no viņa vaļā. Tikai neiedomājieties, ka plānoju slepkavību. Nē. Bet vakar vakarā atrisinājums nāca pats no sevis. Jau darba laikā Rolands paziņoja, ka gribot ar mani izrunāties. Tonis, kādā viņš to pateica, bija draudošs, tomēr mēs norunājām, ka vakarā es aizbraukšu. Man ne prātā nenāca viņu nogalināt, bet, zinot, cik uzbudināts pēdējā laikā viņš ir, drošības pēc kabatā iebāzu ieroci. Saruna jau pašā sākumā izvērtās smaga. Kiršteins histēriski apvainoja mani klajas necieņas izrādīšanā citu klātbūtnē, pieprasīja Šternam samaksāto naudu un galu galā, izrāvis pistoli, sāka draudēt. Šaujamo es bez kādas piepūles atņēmu, bet resnais lops ir nedomāja rimties. Gadiem krātā žults beidzot bija atradusi izeju. Cietos, zobus sakodis, bet, kad samazgu spainim par mērķi tika izraudzīta manas māsas Lidijas galva… mērs bija pilns! Jā, es viņu nošāvu! Nožmiedzu kā netīru, smirdošu tārpu un nemaz nenožēloju savu darbu! Viss, ko viņš mācēja, — bija rit! — Birzgalis pēkšņi aprāvās un palūdza, — iedodiet uz​smēķēt! Iespraudis stāstītāja biezajās lūpās cigareti, Kronbergs uzšķīla uguni. Dziļi ievilcis dūmus, tagad jau bijušais firmas "Color" direktors pateicīgi palocīja galvu. — Es nošāvu Kiršteinu, kungi, tāpēc, ka viņš bija kļuvis bīstams. Un ne tikai man, bet arī


apkārtējiem. Runāju nopietni — ja ne es, tad viņš būtu nokniebis mani. Vai uzrīdījis suni. Par normālu Rolandu noteikti nevarēja atzīt. — Tad tāpēc tā desa… Jūs baidījāties? — Jā. Es jau teicu — viņš bija pilnīgi kā vājprātīgs. Ja suns tiktu klāt, tas saplosītu. Tas ir baismīgs suns. Slepkava. Tāpēc gadījumam, ja kaut kas tāds notiktu, es pacentos nodrošināties. Bet tālāko jūs jau saprotat paši, vai ne? Bija skaidrs — kad nāve atklāsies, uz kādu laiku juceklis neļaus turpināt spēli. Taču ar laiku… Māju es negribēju zaudēt, turklāt tā piederēja manai māsai. Tāpēc pievācis to, pēc kā kāds izsmalcināts prāts, iespējams, spētu noteikt mūsu iekārtas nozīmi, devos projām. Te lieti noderēja mana tālredzība, jo suns kā parasti skraidīja savā va|ā. Saņēmis savu desas līkumu, Saimnieks palika rāms, un es netraucēti tiku projām. Tas ir viss. Varu teikt atklāti — ja Kiršteins nebūtu mani apdraudējis, viņš joprojām būtu dzīvs. — Birzgalis atgāzās krēslā un kā nogurumā aizvēra acis. — Iznāk — slepkavība bez iepriekšēja nodoma? — Valts pavērās Lācī, kas patlaban pārlasīja protokolu. — To noteiks izmeklēšana, — Jānis paraustīja plecus un, beidzis lasīt, nolika papīru kabineta saimniekam priekšā. — Parakstieties! Bet ja tev, Valt, ir viss, mēs brauksim. Aiztu​rētais ir jānogādā uz izolatoru. — Vēl viens jautājums. Sakiet, Birzgali, vai jums bija zināms, ka Kiršteins gatavojas pamest dzimteni? Pārcelties uz ārzemēm. Šai nolūkā viņš jau bija aizgājis uz konsultāciju vēstniecībā. — Protams, uz Londonu? — Kāpēc tieši — Londonu? — Tur viņam radi. Nē, es par to neko nezināju, bet nebrīnos — žurkas pirmās mūk no grimstoša kuģa… — Tad vēl. Vai Lidijai, jūsu māsai, zināms par jūsu ko​merciju? — Nē. Viņa, protams, zina, ka spēlējam, taču uzskata to par nevainīgu aizraušanos. Tā kā nekādas blakusparādības — teiksim, dzeršanu — viņa nav redzējusi, tad pat nenosoda. Iedzert jau iedzeram, bet ar mēru. Pokeru iereibis nevar spēlēt, tam vajadzīgs skaidrs prāts. Arī par likmēm un summām Lidijai nav ne jausmas. Apstiprinot, ka jautājumu vairāk nav, Valts pamāja. Lācis izsauca pa rāciju vēl trīs policistus un, norādīdams uz Birzgali, pavēlēja: — Vediet aizturēto uz mašīnu! "Color" direktors lēnām izslējās visā monumentālajā augumā un kā atvadoties pārlaida skatienu kabineta iekārtai. Platā seja neizteica neko, kad stingrā, noteiktā solī viņš devās uz durvīm. Aiz tām, gluži kā izbiedētu aitu bariņš, klusi sačukstēdamies, cits pie cita spiedās darbinieki. It kā viņus neredzēdams, Birzgalis ar policistu pie katra sāna, bailīgu skatienu pavadīts, nozuda gaiteņa galā. Mēs palikām trijatā. Jānis aiz​vēra durvis un pastiepa Kronbergam roku. — Paldies, Valt! Tas bija viss, ko viņš pateica, bet šajos divos vārdos bija ietverta ne tikai pateicība, bet arī izbrīns un cieņa pret Kronbergā augsto profesionalitātes līmeni, kuram pateicoties nepilnu divdesmit četru stundu laikā viņam bija izdevies atklāt samezgloto noziegumu. — Valt, atdod desu Jānim, lai iztaisa daktiloskopisko ana​līzi, — es atgādināju. Draugs, nesaprazdams, par ko runāju, pavērās manī ar izbrīnītu skatienu, bet tad aptvēris, skaļi iesmējās. — Uz desas, veco zēn, neatrast nevienu Birzgaļa pirkstu nospiedumu. — Kā tā? — tagad bija mana kārta brīnīties. — Tu viņam taču teici, ka… Viņš nemūžam nebūtu… Kur tad tie palikuši? — Saimnieka vēderā. Parādi suni, kas neaplaizīs tādu dārgumu kā desa, pirms iecirst tajā zobus.


Bez tam tā bija pa​matīgi izviļāta smiltīs. — Tātad… — Jā, Robert, tas bija īstais trumpis. Neredzams, bet iedarbīgs, un lielais spēlētājs Birzgalis uzkērās. Bet nedomāju, ka viņam izdotos izgrozīties. Lietiskie pierādījumi seifā apstiprinātu, ka slepkavības vakarā viņš bijis Kiršteina namā. Bet pārējo izvilkt spētu pat vidusmēra izmeklētājs. Tagad tev, Jāni, nepatikšanu vietā draud apbalvojums un, iespējams, pat prēmija. Cik gan krasi ir liktens pavērsieni, vai ne? Zini, ko gribēju tev lūgt… Lācis uzmeta viņam ciešu skatienu. — Kad dzirdu kaut ko tamlīdzīgu no tavas mutes, manī pašas no sevis mostas dīvainas aizdomas par jaunu afēru. Un kur tad šoreiz taisies mani ievilkt? — Komandai pa spēkam .aiztransportēt arestēto uz izolatoru bez tavas līdzdalības, ja? — kā nedzirdējis, Kronbergs atvai- cāja. Paraustījis plecus, Jānis palūdza: — Nevelc garumā un runā skaidri. Uz kurieni šajā reizē jāskrien? — Uz Tomsona ielu. Bez tevis Šterna dzīvoklī mums neie- kjūt, bet man prātā kāda ideja. — Pazīstu tevi… un tavas idejas. Labi, to nokārtošu, tikai vispirms parakstiet protokolu. Izpildījuši šo formalitāti, mes aizslēdzām direktora kabinetu ar seifā atrasto atslēgu, bet Lācis papildus aizzīmogoja durvis. Policists, gluži kā dziļi ierakts stabs, joprojām nekustēdamies stāvēja savā vietā. Ziņkārīgais pūlītis jau bija izklīdis. Izskatījās, ka "Color" šefa arests būtu vienā rāvienā izmainījis visu firmas darba ritmu — gaitenī tagad neredzēja nevienu cilvēku, tikai no kabinetiem atplūda satrauktu balsu murdoņa. — Uzņēmumam tas būs pamatīgs trieciens, — Jānis teica. — Diez vai tas spēs atspirgt. Partneri ārzemēs rūpīgi seko savam prestižam un nekādā ziņā nevēlēsies, lai viņu vārdu kāds saistītu ar "Color" direktora vai vicedirektora vārdiem. Bet firma eksistē tikai uz importa sūtījumu rēķina. Jā, uzņēmumam nav nākotnes. Uz ielas nekas nebija mainījies. Sarkanā limuzīna šoferis, neko nenojauzdams, joprojām snauda savā sēdeklī. Droši vien viņš nebija pat pamanījis uzņēmumā valdošo satraukumu, bet Birzgali ar saslēgtām rokām jau nu noteikti ne. Pretējā pusē stāvēja abi policijas automobili. Pirmajā, aizmugures sēdeklī, iespiesta starp diviem iespaidīga auguma puišiem, slējās direktora masīvā figūra. Mums pienākot, no mašīnas izrausās rud- matains vīrietis formā. — Aizvediet arestēto uz izolatoru, — Jānis pavēlēja, — bet pēc tam atgriezieties nodaļā. Ja kāds pēc manis vaicā, būšu Tomsona ielā. Skaidrs? — Skaidrs, — rudmatis noskaldīja un, papildus apliecinot, ka sapratis, palocīja galvu. Pēc tam iesēdās līdzās šoferim un, izbāzis pa logu roku, pamāja. Paklausot šim signālam, abas automašīnas startēja vienlaicīgi. Redzot tās nogriežamies gar stūri, jutu sirdī kaut ko iesmeldzamies. Kāpēc gan šim nenoliedzami gudrajam un stiprajam vīram, kam jau tā visa bija vairāk nekā dažam labam jaunbagātniekam, bija jādzenās pēc negodīgas pelņas? Bet varbūt tas viņam bija tāds pats azarts kā pokers? Jā, cik gan mīklaina būtne ir cilvēks! Pa šo laiku saule jau bija paguvusi uzkāpt zenītā. Tai pārvietojoties pa zilo debesjumu, mūsu opelis, kas sākumā stāvēja ēnā, tagad bija nokļuvis zem versmainajiem stariem. Rīta dzestrums, nozudis gluži kā ūdens piliens no sakarsētas pannas, bija atdevis vietu elles svelmei. Laiks kārtējo reizi demonstrēja savu untumaino dabu. Pirms sēsties mašīnā, vajadzēja kaut nedaudz atdzesēt piekarsušo salonu. Tāpēc, atvēruši visas durvis, lāvām caurvējam ienest dzīvinošu elpu piesmakušajā telpā. Kad gaiss bija kļuvis lietojams un temperatūra maķenīt zemāka, ar Valtu pie stūres devāmies uz nelaiķa Šterna māju. — Vai roku dzelžus paņēmi? — Kronbergs uzmeta jau​tājošu skatienu blakussēdošajam Lācim. — Tos aiznesa sev līdzi "Color" direktors Birzgalis, — policists atbildēja un izbrīnījies saslējās sēdeklī. — Ko tu teici? Vēl viens?


Kronbergs paraustīja plecus. — Kas gan nenotiek pasaulē. Rezervei vienmēr jābūt pie rokas. Vienā otrā punktā man vēl pietrūkst skaidrības, taču ar kopējiem pūliņiem es ceru šo robu aizpildīt. — Kad reiz runāsi skaidru valodu! — Lācis sapīcis noņurdēja un pagriezies izmeta man pār plecu: — Kā tu spēj ar viņu sadzīvot, Robert? — Nav jau sieva. Bet, atklāti runājot, nekāda paradīze tā nav. Viņš… — un asprātīgā dialogā mēs sākām pārspriest Kronbergā raksturu, par atbalsta punktu ņemot tītara uzpūtību, piebārstot domas ar kodīgiem vārdiņiem, gaidot, kad neizturējis viņš atklās kārtis. Taču Valtam tas bija kā pīlei ūdens. Viņš tikai vīpsnāja un klusuciešot grozīja stūri. Kad, izsmēluši savu asprātības krātuvju saturu, mēs apklusām, Kronbergs nogrozīja galvu un iesmējās. — Daiļrunības vietā prātīgāk būtu bijis apsvērt slepkavības lietā esošos faktus, varbūt tie jums dotu atbildi. — Un, no​bremzējis Šterna mājas priekšā, paziņoja: — Esam klāt! Paklausot draugam, lai tiktu namā, mēs izmantojām nevis parādes ieeju, bet, izgājuši cauri iebraucamo vārtu telpai, — sētas durvis. Pagalmā svelmainā saule bija padarījusi pagalam gurdu visu radību, tikai šur tur retumis vārgi iečiepstējās kāds zvirbulis. Pat koki izskatījās sašļukuši un to lapas, gluži kā zaļas lupatas, bez dzīvības nokarājās no zariem. Vienīgi parastās istabas mušas neietekmēja nedz versmainie stari, nedz neciešamais karstums. Saules pusē sasēdušās uz rupjās sienas veselās kolonijās, tās labpatikā uzņēma gaisa vannas. Pēkšņi, kā pēc komandas mūris palika tukšs, jo, sacēlušās spārnos, mušas samudžinājās vienā melnā, sīcošā murskulī. Bet nākamajā mirklī dīvainā deja tikpat strauji kā sākusies beidzās, un mazie lidoni, gluži kā sīki, tumši graudiņi, atkal izsijājās pa pelēcīgo sienu. Droši vien kā Lagzdiņas kundzei, tā vecajam Celmam šis laiks bija par karstu, jo viņu soliņš stāvēja tukšs. Salīdzinājumā ar pagalmu kāpņu telpā pirmajā mirklī likās auksts kā ledus- pagrabā. Taču nebijām vēl tikuši līdz pusstāvam, kad sākotnējais temperatūru kontrasts, paguvis izlīdzināties, lāva sajust, ka ari šeit ir pamatīgi karsts. Mēs uzkāpām līdz Šterna dzīvoklim, un, kamēr Lācis meklēja pa kabatām atslēgas, Valts nopētīja apzīmogoto papīru. Tas nebija skarts. Aiz neko darīt mans skatiens aizklīda sāņus un apstājās pie Lagzdiņas durvīm. Pēkšņi es pamiru! Visa durvju priekša bija vienās asinīs, bet uz grīdas pludoja pamatīga peļķe! — Ak, Dievs! — Kas noticis? — ieraudzījis manu pārvērsto seju, Kron​bergs satrūkās. — Tur… — nespēdams pateikt vairāk, es ar drebošu pirkstu norādīju uz baigajiem plankumiem. Ne vārda nesacījis, Valts paspēra soli uz priekšu un nospieda Lagzdiņas dzīvokļa zvana pogu. Skaņa vēl vibrēja gaisā, kad durvis atvērās un uz sliekšņa ar spaini rokā parādījās namamāte. — Kas noticis? — drauga balss pauda satraukumu. Vecenīte pietvīka un drebošā balsī atzinās: — Pie visa vainīgs tas šleperis! Man saplīsa burka ar jāņogu sīrupu, jo tas… Nervu spriedzei atslābstot, mums visiem, izņemot veco dāmu, izlauzās homēriski smiekli. Pat nosvērtais Lācis, kuru gan biju redzējis smaidām, bet nekad — smejamies, burtiski rēca kā viņa vārdabrālis no meža. Nekā nesaprazdama, Lagzdiņa bailīgi lūkojās uz mums un droši vien jau sirdī domāja par atpakaļceļu. No malas veroties, mēs noteikti izskatījā​mies pēc tādiem, kas nav pie pilna prāta. Beidzot sadūšojusies, viņa teica: — Man saplīsa burka… Kad sniedzos pēc šlepera… Redzat, cik tas augstu? — joprojām nespēdama apturēt savu nedrošo skatienu, ar kādu uzlūkoja visus pēc kārtas, vecenīte skaidroja. — Tīkliņu biju uzmaukusi uz rokas, otrā — soma. Varēju taču, vecā mulke, iedomāties un nolikt uz grīdas. Bet ne. Jāpieliecas taču. Tikko iedabūju atslēgu slēdzenē, tā pati virsējā burka apmeta kūleni un — blaukš! — taisni uz roktura un saplīsa, palaidne! Man jau no sākuma tā likās tāda… nu tāda… Savācu lauskas un nācu uzmazgāt, bet te — zvans! Jūs… Nu kas tur tik smieklīgs? Diemžēl nebija neviena, kas uz viņas jautājumu spētu dot daudzmaz jēdzīgu atbildi. Uzlūkojot


nopietno, droši vien negaidītā zaudējuma dēļ nedaudz skumjo seju, veciški blāvās acis, kas neviltotā izbrīnā klīda no viena pie otra, mēs zvie- dzām gluži kā neaptēsti pusaudži. Pirmais aprima Jānis, pēc viņa arī Valts un kā pēdējais es. Kad, izslaucījuši no smiekliem asaru pilnās acis, bijām izskaidrojuši, kādas asociācijas izraisījušas notašķītās durvis un grīda, večiņa beidzot aptvēra mūsu jautrības iemeslu. Atvieglojuma nopūtai nolidojot no iezilganajām lūpām, blāvajās acīs atgriezās miers. — Man jau likās, ka jums kaut kas sagājis… —viņa gan nenobeidza, bet doma visiem bija skaidra. — Viss kārtībā, kundze, — Valts pacentās vinu papildus nomierināt ar savu balsi. — Ieradāmies, lai vēlreiz ielūkotos jūsu kaimiņa dzīvokli. Vai ir kas jauns? Atbildes vietā Lagzdiņa pakratīja galvu un pieliekusies izstiepa kāpņu telpā ūdens spaini, kura dibenā skalojās pelēka grīdas lupata. Pa to laiku Jānis bija ticis galā ar Šterna durvīm un, apsolījušies promejot iegriezties, mēs sagājām priekšnamā. Gaiss nevedinātajā dzīvoklī bija škebīgi smags un sastāvējies. Pētoši aplūkodams katru priekšmetu, Kronbergs izstaigāja visu dzīvokli un kabinetā apstājās līdzās krēslam, kurā savu pēdējo elpas vilcienu bija izdvesis Šterns. Rakstāmgalda stūrī stāvēja neliels tranzistors ar izvilktu antenu. Valts pastiepās un nospieda ieslēgšanas taustiņu. Piepeši telpu pieplūdināja Šopēna piecpadsmitās prelūdijas burvīgās skaņas. Reizē likās, ka dzīvokļa drūmajā pamestībā ielauzies kaut kas dzīves​priecīgs un gaišs. Noregulējis skaļumu uz vidēju, Kronbergs pagriezās pret Lāci. — Šeit Šterns acīmredzot gulējis, — viņš norādīja uz diben- sienu, kur stūrī, robežojoties ar grāmatplauktiem, stāvēja zems dīvāns. — Kāpēc tu tā domā? — Pēc naktslampiņas un tā nelielā skapīša, uz kura aiz​miegot loti parocīgi nolikt lasīto grāmatu. — Iespējams. — Kas atrodas aiz šīs sienas? — Celmu dzīvoklis. — Ja jau esam ierunājušies par Celmiem, vai tu mūs neiepazīstinātu? Mēs ar Robertu neesam ar viņiem tikušies. — Varu, bet izņemto veco, pārējie būs darbā. — Nekas, papļāpāsim ar viņu. — Tad ejam! Izslēdz tranzistoru! — Tev elektrības žēl? Lai spēlē. Vecais Celms izskatījās uz mata tāds, kādu viņu bija aprakstījis Jānis izmeklēšanas sākumā. Pazema auguma, drukns rudmatis ar gluži baltām skropstām, sarkanu, rupju seju un muskuļotām rokām. No viņa dvesa spēks, bet kā pretstats, kā apstiprinājums cilvēka nepilnībai — resns spieķis, papild- balsts no vecuma nespēcīgajām kājām. Gaišās acis no pieres apakšas raudzījās drūmi un neuzticīgi. Pamanījis Lāci, viņš uzrāva labo mutes kaktiņu, kas acīmredzot nozīmēja smaidu, un rupjā, sēcoša blasī sacīja: — Es jau visu izstāstīju. Visu, ko zināju. Pamājis Lācis atteica: — Jā, bet kolēģi vēlas iepazīties. Kur dēli? — Darbā. — Kur mēs varētu papļāpāt? — Nāciet iekšā! Virtuvē nekārtība — es laboju ūdenskrānu. Tāpēc iesim manā istabā. Nedaudz pieklibodams, smagi balstīdamies uz resnā spieķa, viņš ieveda mūs kvadrātmetrus divpadsmit lielā telpā. Tā bija iekārtota ar spartisku vienkāršību. Dīvāns, galds, divi krēsli, vecs veļas skapis un televizors. Varēja redzēt, ka ērtības namatēvam bijušas nebijušas. Kronbergs ar Celmu apsēdās uz dīvāna, bet mēs ar Jāni — krēslos. Un te es izdzirdu liegās Šo- pēna prelūdijas skaņas tik skaidri, it kā Šterna tranzistors atrastos te. — Mēs iegriezāmies, — Valts iesāka, — lai noskaidrotu, kas nelaiķis bijis par cilvēku. Jūs jau vairākus gadus dzīvojat līdzās, turklāt abiem patīk kārtis.


— No īstas spēles Šternam nebija nekādas jēgas. — Kādā nozīmē? Prasmē vai naudā? — Abās. Ar trim kāraviem rokā izdarīt tādu muļķību! Bet ko es te runāju! Jums droši vien no pokera nav lielas sa​prašanas? — Nav, — Kronbergs apstiprināja, — taču, manuprāt, tā nav nekāda nelaime. Namatēva nožēlas pilnais skatiens izteica kaut ko pavisam citu. Droši vien visus nespēlētājus viņš ierindoja zemākā ka​tegorijā. — Pastāstiet par Prustu, — Valts palūdza. — Ādolfu Prustu, ja pareizi esmu atcerējies viņa vārdu. — Kas tur ko stāstīt? Prustam bija viss — gan galva, gan maks. Tas ari viss. Kopš šī notikuma vairāk nav pie manis rādījies. Tikai īstas dzirksteles garajam gan pietrūka, spēlmaņa dzirksteles. — Manuprāt, naudai jūsu dzīvē nekad nav bijis lielas no​zīmes? Tā kā jebkurš azarts saistījās tieši ar to, izbrīnījies pablenzu uz draugu, pārsteigts par muļķīgo jautājumu. Taču vecais Celms palocīja galvu. — Nav, man gandarījumu sniedz pati spēle. Risks zaudēt, risks vinnēt, bet pati nauda kā benzīns mašīnai. Diemžēl bez tās neiznāk spēle. Jo mazākas summas, jo mazāk emociju, zūd riska asums. Bet man patīk noskatīties, kā nobāl partneris, kā svīst un mokās, raucot pieri… izgāž stulbumu. Te vajadzīgs auksts aprēķinātāja prāts. — Jūs esat pensijā? -Jā. — Bet kāds var būt… risks ar tik niecīgiem ienākumiem? — Dēli pelna. — Dēli paši spēlē… Celma sarkanā seja pietvīka vēl sārtāka. Viņam noteikti bija paaugstināts asinsspiediens un, spriežot pēc ekspansivitātes, sagrauta nervu sistēma. Acīmredzot ikdiena kārtīs prasīja pa​matīgu nervu slodzi. — Ko jūs ar to gribat teikt? — Lai pastāvīgi spēlētu, jābūt arī pastāvīgiem ienākumiem. Vai arī kontam bankā. Ja jau likmes… — viņš pieliecās blakussēdētājam pie auss un kaut ko pačukstēja. Es redzēju, ka namatēva šaurās ačeles pēkšņi iepletās un tajās kā uguns liesma lukturī iedegās naids. Turklāt tik spīvs, ka bail skatīties. Taču vecais neko neatbildēja un, uzkāris spieķi uz mana krēsla atzveltnes, pagriezās pret sienu. Likās, ka viņam kļuvis nelabi. Taču izskats pauda, ka uz tālāku pretimnākšanu mums nav ko cerēt. — Tātad likmes bija tik lielas, ka bez papildienākumiem turpināt spēlēt nebija ko domāt, vai ne? Demonstratīvi aizgriezies, Celms turpināja klusēt. — Labi, ja nevēlaties atbildēt uz šo, varbūt dosiet atbildi uz nākamo jautājumu — ar ko jūs nogalinājāt savu kaimiņu Šternu? Šķita, ka saimnieka seja tūlīt uzliesmos, un bijis viņš gadus trīsdesmit jaunāks, — manam draugam klātos plāni. Taču tagad viss, ko vecais varēja likt pretim, bija nicīga atbilde: — Ar knipi. — Ar knipi… Kronbergs pastiepās un, noākējis no mana krēsla atzveltnes Celma spieķi, ar interesi sāka pētīt inkrustēto rokturi. Tas bija no griezta koka ar sudraba izrotājumiem, bet spieķa gals, lai mazāk diltu, vismaz desmit centimetru garumā bija izliets no metāla. Droši vien apgaismojums bija par vāju, jo piecēlies viņš piegāja pie loga. Mēs ar Lāci sasprindzināti vērojām manu draugu, taču es pamanīju, ka policists reizē neizlaiž no redzes​loka arī veco vīru. Ticis līdz spieķa pusei, Kronbergs piepeši apgrieza to otrādi un, atstutējis ar rokturi pret galdu, sāka pētījumus no otra gala. Kaut ko pamanījis, viņš apmierināti nokrekšķējās, saņēma aiz dzelzs uzgaļa, .pagrieza, pēc tam pavilka un… viņa rokā palika duncis ar garu, šauru asmeni! Tajā pašā mirkli atskanēja baismīgs rēciens un, saķēries ar spēcīgo veci, Jānis nokrita uz grīdas. Nākamajā sekundē klāt bija Valts un roku dzelži noklakšķēja ap Celma apakšdelmiem. Uzrāvuši


kājās, viņi pa abiem iegrūda dzīvokļa saimnieku krēslā, un, pamājis uz arestētā pusi, Kronbergs noteica: — Dzelžus pēc tam atdosi. Redzi, cik labi, ja kādi ir rezervē. Domāju, te viss skaidrs, un ne mirkli nešaubos, ka Šternam nolaupīta summa nav tālu jāmeklē. Likās, ka veci kers trieka, kad pieliecies Kronbergs pacēla saliekamā dīvāna vienu pusi un atklājās gultas veļai domātais padziļinājums. Pabāzis roku zem ne visai baltajiem palagiem, viņš sāka čamdīties dziļumā. Piepeši kaut ko sataustījis, pamāja mums ar galvu un, pieturēdams palagus un segu, izvilka… melnu diplomātu. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka namatēva seja kļuvusi balta kā krīts. Izskatījās, ka viņš tikai ar pārcilvēcisku gribas piepūli spēj noturēties uz krēsla, lai nenokristu zemē. Uzlicis atradumu uz galda, Valts vienlaicīgi noknikšķināja slēdžus un pacēla vāku. Mūsu acīm atklājās cieši cita pie citas sarindotas naudas paciņas. — Ko teiksiet? — viņš uzmeta skatienu aizturētajam, taču vecajam droši vien pārdzīvojumi bija atņēmuši pēdējos spēkus. Piepeši Celma degošais skatiens apmiglojās, kā riebīgā smīnā atņirdzās zobi, galva nokārās un no apakšlūpas gluži kā balts pavediens notecēja gara, tieva siekalu strūkliņa. Iegārdzies viņš noraustījās ar visu ķermeni un sāniski noslīdēja uz grīdas. Pa visiem mēs aiznesām smago augumu uz dīvānu un apguldījām uz muguras. Lācis uzspieda īkšķi uz veča platā apakšdelma un gaidās sastinga. Acīmredzot pulsa nebija, jo, pēc brīža pakratījis galvu, viņš paziņoja: — Trieka. Sirds nav izturējusi. Celms ir miris. — Varbūt tā ir pat labāk, — Valts pamāja un, noņēmis roku dzelžus nu jau vairs nekādu ļaunumu izdarīt nespējīgām rokām, iebāza kabatā. — Diemžēl apsolīju tev slepkavu, bet saņēmi līki. — To, ka viņš bijis vainīgais, vēl jāierāda. Priekšniecība mani var… — Neko tā tava priekšniecība nevar. Bet attiecībā uz pierādījumiem. Mums ir Birzgaļa liecība, ka Kiršteins Šterna pieprasīto summu samaksājis. Cik tā liela — zināms. Tev atliek nodot šā diplomāta saturu daktiloskopiskajai analīzei un vari būt pārliecināts, ka tā tur atradīs ne vienus vien rešņa pirkstu nospiedumus. Sauc šurp savus puišus un sataisieties nevis uz nepatikšanām, bet fanfarām. Vienā dienā saņemt ciet divus slepkavas — ne katram izmeklētājam viņa profesionālās karjeras laikā ir bijis tāds gods. Mēs ar Robertu gaidīsim tevi uz vakariņām un tur saliksim visus iztrūkstošos punktus uz būvmeistara slepkavības lietas, labi? Sauc un, kad viņi ieradīsies, mēs taisīsimies prom. Līdz tam pasēdēsim šeit — katram gadī​jumam, ja nu ierodas kāds no jaunajiem Celmiem. — Tu domā — līdzdalībnieki? — Esmu pārliecināts, ka ne. Ja viņi par to pat nojaustu, tad nauda nekādā ziņā neglabātos zem tēva matrača. Lācis izvilka rāciju un, kamēr viņš runāja, es ne bez iekšēja pretīguma aplūkoju nekustīgo ķermeni. Nāve, šķiet, bija pārāk stipri uzspiedusi savu zīmogu, jo, audiem sastingstot, Celma seja pakāpeniski ieguva taisni velnišķīgu izskatu. Apakšžoklis atkārās, atsedzot lielus, dzeltenus zirga zobus, vaļējo acu ska​tienā iegūla sātanisks ļaunums, bet krampju sarautie roku pirksti atgādināja plēsīga putna nagus. Domājot katrs savu domu, mēs sēdējām un gaidījām. Beidzot, kad no kāpņu telpas atskanēja vairāku cilvēku smagie soli, pavēstot, ka Lāča komanda ir klāt, reizē nopūtušies, celāmies augšā. Tur jau viņi nāca — ar automātiem gatavībā, tērpušies melnās bruņuvestēs. Apstājies kāpņu galā, Valts pacēla roku: — Atslābinieties, zēni! — Un, uzmetis greizu skatienu līdzās stāvošajam komandas priekšniekam, paziņoja, — lieta darīta!


XVIII nodala atskats Kā balvu par pārsteidzošo Šterna lietas noslēgumu, mājās es bez ierunām Jāvu Valtam pirmajam palīst zem dušas. Jāteic, ka lielāku upuri no manis nevarēja prasīt, kā labprātīgi mirkt sviedros. Paradis laiku izmantot lietderīgi, klausoties, kā draugs labsajūtā sprauslo zem spēcīgās ūdens strūklas, es uzvārīju kafiju. Biju gaidījis, ka pie tasītes viņš vismaz īsumā iepazīstinās mani ar neparastās lietas detaļām un saviem spriedumiem, taču Valts atsacījās ne tikai runāt, bet arī no kafijas. Man neatlika nekas cits kā izmantot drauga atbrīvoto vannu. Kad, slaucīdams dvielī mitros matus, ar labsajūtu visā ķermenī, es iznācu priekšnamā, klusūms dzīvoklī vēstīja, ka Kronbergs ir prom. Gribēju sadusmoties par to, ka viņš aizgājis, mani nebrīdinājis, taču biju iespaidu un karstuma tā izvārdzināts, ka nekas vairāk par sarauktu pieri neiznāca. Izstrēbis savu tasīti ar auksto kafiju, gāju palasīt. Kronbergs atgriezās pievakarē, stiepdams veselu delikatešu saini. — Vakariņām, lai nebūtu jāgatavo, — izkravādams uz virtuves skapīša savu nesamo, viņš paskaidroja. — Drīz jābūt klāt Jānim. Kur klāsim galdu? Noslēgums kaut nedaudz, bet jāatzīmē. — Virtuvē, kur citur. Te viss pie rokas, turklāt Lācis pie šīs viesistabas jau pieradis, — es atbildēju. — Labi, klāsim virtuvē. Tikai veicīgāk. Taču mēs tikko paguvām uzlikt šķīvjus, kad atskanēja durvju zvans. Ar milzīgu nelku pušķi vienā un tortes kārbu otrā rokā, sievas pavadībā uz sliekšņa parādījās gaidītais ciemiņš. Martu mēs pazinām, tā bija jauka, klusa sieviete, taču šai reizei galīgi neplānota. Ieraudzījis viņu, Valts zīmīgi pameta man ar aci. Tas nozīmēja — pārkravājies uz manu istabu! Steigā sa​sveicinājies, ar šķīvjiem, nažiem, dakšiņām un visu, ko bija sanesis draugs, cik ātri spēdams, pārcēlos uz viņa istabu, bet Valts pa to laiku izklaidēja viesus manējā. Izrādījās, ka ziedus viņam sūta kriminālpolicijas vadība, bet torte kā piedeva nāca no paša Jāņa. Pēc brīža, pārlaidis kritisku skatienu servējumam un konstatējis, ka nekā netrūkst, gāju aicināt pie galda. Divi trīs tosti uz mana drauga veselību ielīksmoja sirdi un nesa atvieglojumu arī tiem, kaut kur pavisam nezināmā ķermeņa da|ā ieslēptajiem, vēl līdz galam neatslābušajiem nerviem. It kā kluss miers izolēja mūs no ārpasaules steigas, ļaujot sarunām risināties interesanti un nepiespiesti. Marta sekoja tām līdzi neiejaucoties un ierunājās tikai tad, ja kāds pievērsās tieši viņai. Es zināju, ka Marta ir teicama namamāte un, kamēr Lācis ar Valtu iztirzāja kāda tehniska aizturēšanas paņēmiena priekšrocības un vājās puses, mēs pārspriedām sēņu marinēšanas receptes. Taču, lai par ko tērzētu, visi, nepacietību valdīdami, gaidīja, kad beidzot Kronbergs pastāstīs, kā viņam izdevies aizvadīt sarežģīto lietu līdz galam. Un tikai tad, kad sadūšojusies šo jautājumu skali uzdeva Lāča simpātiskā dzīvesbiedre, Valts ar padevīgu izteiksmi sejā nolika dakšiņu un, noslaucījis kabatlakatiņā lūpas, teica: — Nu tad klausieties. Kā jau jūs zināt, Šterns ieradās pie mums ar Robertu pēc palīdzības. Viņa dzīvoklī divas reizes pēc kārtas notika ielaušanās, atverot durvis ar pakaldarinātas atslēgas palīdzību. Nekas nolaupīts gan netika, vienīgi izrakņāta lielā bibliotēka. Bet otrajā reizē uz galda tika atstāta draudu zīmīte — atdot to, kas tam nepieder. Būvmeistars — Šternam piederēja neliela celtniecības firma — bija galīgi neizpratnē, jo vina mājās nekas svešs neatradās. Bet pēc atgriešanās no vizītes mūsmājās nākamajā rītā viņš tika nogalināts! Lai gan mēs, vīrieši, to zinām, stāstu plašāk, lai Martai būtu vieglāk aptvert kopainu. Pirmās aizdomas krita uz Prustu, vienu no vecā Celma kāršu partneriem. Es šodien apmeklēju abus vecā dēlus un izrādījās, ka tie ar nopietniem nemaz nav spēlējuši, vienīgi tēvs. Protams, tūdaļ uzradās būtisks jautājums — kur viņš nem naudu? Kāršu spēlmaņiem ir nerakstīts likums — nespēlēt uz parāda. Nereti, pirms sēsties pie galda, pieņemts parādīt, kāda summa ir katra rīcībā. Šis bija pirmais fakts, kas veco nostādīja visai aizdomīgā stāvoklī. Šterns noteikti apgalvoja, ka nule kā pārvietojis uz personīgo seifu visus savas firmas brīvos līdzekļus. Taču pārbaudot atklājās, ka tie ir meli un nekas


tamlīdzīgs nav noticis. Manā klātbūtnē grāmatvedis Otto Kalkis atvēra seifu un izmaksāja no firmas naudas strādniekam nelielu summiņu lāpstu iegādei. Es domāju, ka Šterns to minējis vienkārši kā ieganstu, lai būtu iemesls aizsākt lietu. Tāds bija pirmais iespaids. Reizē ar šo atklājumu vecais Celms it kā palika ārpus aizdomām, jo, izņemot lielo bibliotēku, būvmeistara dzīvokli nekā vērtīga nebija. Tomēr pārbaudīt vajadzēja un tādēļ mēs ierīkojām Lagzdiņas dzīvoklī slēpni ar nolūku noklausīties kāršu spēlmaņu sarunas. Viņu nākamajā sanākšanas reizē tas ari izdevās. Un te atklājās, ka neesmu kļūdījies, — slepkava ir vecais Celms! — Ko! — man aizrāvās elpa. — Jau tad! Kāpēc es to nezināju? Un, galu galā, kādēļ tu viņu neņēmi ciet! — es iekaisu ne pa jokam. — Visu laiku noņemties ar Kiršteinu, bet īstais slepkava staigā brīvībā! — Bez Kiršteina, Robert, — Kronbergs mani pārtrauca, — mēs nebūtu tikuši pie vardarbības iemesla. Nepiktojies, visam savs laiks, beigās paskaidrošu savu slēdzienu, jo tā būs pārliecinošāk. Izsekojot resno Kiršteinu, mēs uztapām uz pēdām vēl vienai spēlmaņu grupai. Šī bija klasi pārāka pat par solīdajiem. Turklāt aizdomīga, jo, sākoties spēlei, vienmēr tika palaists vajā suns, tātad vini baidījās tikt pārsteigti. Tā es pieņēmu sākumā, jo tur gāja vaļā uz astronomiskām summām. Taču pēc tam, kad pabijām rešņa mājā, viss atklājās. Jau novērojot spēli tālskatī no kaimiņmājas bēniņiem, man šis tas likās dīvaini, bet, kad iepazināmies ar telpas aprīkojumu, kļuva skaidrs, ka te darīšana ar liela mēroga krāpšanu. Katra detaļa gluži kā ar vārdiem liecināja, ka visu to izdomājis patiesi gudrs prāts. Tādējādi mēs bijām nokļuvuši pie viena pavediena gala — vietas, kur uzkrājas negodīgā ceļā iegūtas, milzīgas naudas summas. Nojauta teica, ka pavediena otrais gals varētu kaut kur saistīties ar Šternu. Mums vienīgi atlika to pārbaudīt. Un te izrādījās, ka intuīcija nav mani vīlusi, jo šo kāršu afērista namu bija uzcēlusi tieši Šterna būvniecības firma. Pats būdams spēlmanis, lai gan ne tik augsta ranga, viņš varēja apjaust nama dīvainā aprīkojuma mērķi. Turklāt, ja tam nebija noslēpums Kiršteina aizraušanās, tad divtik. Nu jau sāka iezīmēties neskaidras nozieguma aprises. Pēc rakstura Šterns bija ļoti nejauks, un šis fakts lāva pieņemt, ka, nonācis naudas trūkumā, viņš sācis šantažēt savu bijušo klientu. Pārbaudījām firmas finansiālo stāvokli, un tas izrādījās ne tuvu tik spožs, kā to mums bija notēlojis tās īpašnieks. Bet tādā gadījumā uzprasījās noteikts secinājums — seifs viņam bija vajadzīgs šantāžā iegūtās naudas glabāšanai. Tiktāl viss skaidrs? — Jā, — visu vārdā atbildēja Marta, bet viņas vīrs piepildīja glāzītes. — Iedzersim! Man šī jezga prasījusi vismaz trīs sirmus matus. — Lai iet! — Valts pacēla glāzīti. — Iedzersim uz tevi, lai mazāk piepūlies, jo diez vai pāragri nosirmojusi galva būs Martas gaumē. Kad klātesošie bija uzkoduši un no jauna gatavi klausīties, ar Jāna dzīvesbiedres atļauju aizsmēķējis, Kronbergs turpināja: — Tātad mēs bijām noskaidrojuši iespējamo naudas pārvietošanos no Kiršteina negodīgās kabatas uz ne mazāk negodīgo būvmeistara Šterna seifu. Tātad — turpat līdzās vecajam Celmam. Skaidrs, ka cilvēks viņa gados savu finansiālo stāvokli ar laupīšanu neies uzlabot. Tas prasa pamatīgu fizisko piepūli. Bet pavisam cita lieta, ja nauda pati nāk klāt, vai ne? Tagad atlika noskaidrot — vai versija par šantāžu atbilst patiesībai. Tālab kopā ar tavu Jāni, Mārtiņ, pa slepenām takām mēs ieza- gāmies Kiršteina mājā. — Uzrunātā uzmeta ašu skatienu vīram, acīmredzot tā viņai bija pirmā dzirdēšana, bet skali neko neteica. — Mans nolūks bija piespiest resno namatēvu ar faktiem pie sienas, pirmkārt, ar to, ka šo namu būvējis Šterns, bet sagraut pretošanās spējas pavisam, parādot krāpšanas sistēmu darbībā. Es gatavojos pat apvainot viņu būvmeistara slepkavībā, lai būtu pēc iespējas iedarbīgāk. Tādejādi visam kopā vajadzēja piespiest Kiršteinu atzīties. Diemžēl visi mani plāni sabruka, jo mēs ieradāmies vienīgi, lai konstatētu viņa nāvi. Par to, ka tā saistīta ar namā notiekošo krāpšanu, šaubu nebija — to pierādīja pazudušās rītakurpes un mikroskalrunis, bez kā Kiršteina mājas aprīkojums nebija graša vērts. Un te manu uzmanību pievērsa desas līkums. Jau agrāk, novērojot rešņa viesu ierašanos, man uzkrita kāds masīvs, sirmbārdains vīrs, kas atnesa līdzi desu sunim. Šis vīrietis izturējās pret namatēvu ar klaju necieņu, kas


norādīja, ka šo cilvēku starpā eksistē kaut kas vairāk par divu kāršu partneru attiecībām. Šī desa izveda mūs uz firmas "Color" direktoru Birzgali. Kad mēs trijatā lavījāmies Kiršteina namā, suni nācās iemidzināt. Tas, ka rotveilers nebija paguvis notiesāt visu desu, nozīmēja, ka noziegums noticis tikai dažas minūtes pirms mūsu ierašanās. Nebija šaubu, ka cienastu atnesis slepkava, lai, gadījumā ja suns nebūtu piesiets, netraucēti varētu izkļūt no nama. Ka iekļūt viņam nebija problēmas, pierādīja piederība pie spēlētāju grupas. Droši vien viņš piezvanīja un saimnieks pats ielaida. Starp citu, to, ka viss norisinājies īsi, pirms ieradāmies mēs, apstiprināja fakts, ka līķis vēl nebija paguvis sastingt. Tas un desa pārliecinoši norādīja uz vainīgo. Lūk, kāpēc es tādu nozīmi piešķīru šai desai, — Valts uzlika roku Lācim uz pleca. — Tā bija visīstākais pierādījums, un reizē es to nolēmu izmantot kā lamatas, lai izspiestu atzīšanos. Man ne prātā nenāca, ka Kiršteina mājā pievāktos mikroskalruni un rītakurpes ar metāliskā sietiņa pazoli Birzgalis glabā darbavietas seifā. Tu biji klāt un redzēji, kā viņš reaģēja tieši uz desu. Pārsteiguma dēļ viņš pat neiedomājās, ka Saimnieks ar savu plato mēli labāk nekā ar lupatu ir nodzēsis visus pirkstu nospiedumus. Bet, kad visam pievienojās skaļrunis un čības, sirmbārdis kapitulēja. Tādējādi, neraugoties uz to, ka Kiršteins bija jau viņsaulē, mēs noskaidrojām galveno — šantāža tiešām notikusi. Galveno, ja neņem vērā "Color" direktora arestu. Bet tagad atgriezīsimies Šterna mājā. Atminaties, noklausoties spēlētāju sarunu, kā es sacīju, atklājās, ka kaimiņa slepkava ir vecais Celms? — Jā, — es atbildēju. — Bet kā? — To pateica viņš pats. Atsauc atmiņā sarunu. Kāds, liekas Kiršteins, toreiz vaicāja, ar kādu paņēmienu novākts blakus- dzlvokļa īrnieks. Vecais Celms atbildēja — nodurts! Bet šo faktu, un to apliecinās Jānis, zināja tikai policija un… īstais Šterna slepkava! Turklāt to apstiprina fakts, ka tu nepamanīji nevienu aizdomīgu ieejam namā. Bet tas nozīmēja vienu — slepkava ir šīs mājas iemītnieks, vēl vairāk — no tā paša stāva. — Iznāk, ka mēs… — Mēs visu šo laiku vācām pierādījumus, ar kuru palīdzību pierādīt atbaidošā veča vainu, Robčik. Nu manās rokās bija jau divi trumpji — nauda kaimiņa seifā un paša Celma pārsteidzīgā frāze. Taču viņš varēja noliegt, ka jebko zinājis par naudu. Es ilgi domāju — no kurienes viņam šī informācija, līdz beidzot uz to mani izveda… Lagzdiņas kundzes ausis! Jā, jā, nesmejieties. Šī dzirdīgā kundze no sava dzīvokļa spēja saklausīt soļus kāpnēs un ne tikai! Viņa pēc so|u skaņām varēja atpazīt gandrīz katru augšstāva iemītnieku. Ko no minētā varam secināt? — To, ka šai kundzei ir viņas vecumam neparasti dzirdīgas ausis, — atbildēja Lācis. — Un tikai? — Droši vien kāpņu telpā ir laba akustika, — iespraudu es. — Kā vienam, tā otram no jums ir taisnība, taču svarīgākais ir fakts, ka šī nama sienām ir apbrīnojami laba skaņu caurlaidība. Bet, ja mans spriedums pareizs, tad vecais Celms, kura istaba robežojās ar kaimiņa kabinetu, varēja noklausīties, kas tur notiek. Tas arī bija pēdējais punkts manu pārdomu virknē, un tāpēc, tūlīt pēc Birzgaļa aresta, mēs devāmies uz Tomsona ielu. Jāatzīstas, ieraudzījis notašķītās Lagzdiņas dzīvokļa ārdurvis, es gandrīz… Hm. Faktiski mēs visi… Par laimi, tās nebija asinis, bet gluži nevainīgs jāņogu sīrups. Šterna kabinetā es atradu tieši to, kas bija vajadzīgs iecerētajam eksperimentam. Tranzistoru. Ieslēdzis noskaņoju uz Šopēna prelūdiju un gāju iepazīties ar veco Celmu. Līdz šim mēs nebijām redzējušies, bet, ieraugot draudīgos vaibstus, gribot negribot prātā iezagās doma, ka pati daba gribējusi brīdināt sabiedrību no šī cilvēka. Kā jau biju domājis, viņš neko nenojauzdams, ieveda mūs savā istabā, un te es saņēmu savai versijai pēdējo apstiprinājumu — Šopēna piecpadsmitā prelūdija bija dzirdama tikpat labi kā blakusdzīvoklī. Tagad skaidrs — noklausījies Šterna un Kiršteina tirgošanos, vecais Celms nolēma kaimiņu aplaupīt. — Bet slepkavība? Viņam taču pietika ar zādzību. — Te, lūk, skaidrību ienesa abi brāli Celmi. Kad šodien viņus vienu pēc otra apmeklēju, ne vienam, ne otram vēl nebija zināms par notikušo. Tikos ar viņiem darbā. Uzzinājuši par tēva nāvi, abi


apliecināja, ka tēvs Šternu esot neieredzējis ar tik zvērīgu naidu, kādu grūti iedomāties. Jāteic, ka tēva un dēlu starpā es nespēju pamanīt ne mazāko siltu jūtu atblāzmu. Izrādījās, ka, sēdēdams kabinetā, nevienam nevajadzīgais, neviena nemīlētais, vientuļais būvmeistars pamazām tā uzlādējies ar ļaunumu, ka beigu beigās, nespēdams to ne pār vienu izgāzt, sācis skali sarunāties pats ar sevi. Ar laiku tas viņam kļuvis par paradumu un dienu no dienas vecajam Celmam nācies noklausīties, kā viņš pēc kārtas lamā savus darbabiedrus, valdību, ierēdņus, nodokļus un tā tālāk. Sava tiesa tikusi kā Dievam, tā velnam. Taču visvairāk veco aizskārušas samazgas, kas lijušas pār viņa un dēlu galvām. Bet par programmas naglu kļuvusi nakts, kad pēc kopā pavadīta vakara pie kārtīm Celms uzzinājis, ka ir vispēdīgākais krāpnieks un blēdis. Manuprāt, Šterns tieši ar to parakstīja sev nāves spriedumu, jo kārtīgam spēlmanim uz pasaules nav lielāka goda aizskāruma par šo. Uzzinājis, ka nauda saņemta, vecais, un to izdarīt viņam bija ārkārtīgi vienkārši, noņēma no kaimiņa atslēgām nospiedumus. Pēc tiem izvīlēt pakaldarinājumus bijušajam atslēdzniekam nekādas grūtības sagādāt nevarēja. Un tā liktenīgajā rītā vecais vīrs devās izpildīt savu baigo nodomu, bet tikpat labi — spriedumu. Viņam bija nenoliedzami stipri nervi, jo kaimiņš jau bija augšā. Diemžēl tie uzdeva, kad mēs veco atmaskojām. Jūs visi redzējāt ieroci? — Ekspertīze apstiprinājusi, ka Šterna slepkavība izdarīta tieši ar to, — sacīja Jānis. — Jā. Garš, šaurs asmenis… Tāds nav ne galda nazim, ne duncim. Vienīgi pīka smaile varētu tam nedaudz līdzināties. Un tad es atcerējos kādu senu slepkavību. Tā notika vēl padomju laikā, kad es strādāju iekšlietu orgānos. Mežā tika atrasts cilvēks, nogalināts ar dūrienu vēderā. Ievainojums bija apbrīnojami līdzīgs Šterna brūcei — tāds pats dziļš griezums ar šauru asmeni. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka atrastais līķis ir kāds Vereškovs, viens no pagrīdes kāršu kluba turētājiem. Slepkavu toreiz notvert neizdevās, taču visi fakti liecināja, ka to izdarījis kāds no šā kluba pastāvīgajiem apmeklētājiem. Jau- šat, kā viss satek kopā? Ja šis un toreiz lietotais ierocis ir viens un tas pats, tad tam jābūt kaut kam īpašam, ja pēc tik daudziem gadiem tas no jauna bija spējis cirst nāvējošu brūci. Un tad man ienāca prātā Celma slimība — vēnas. Parasti tā vīriešiem sāk attīstīties ap piecdesmit gadiem. Dažiem ātrāk, dažiem vēlāk. Vienam tā var traucēt tikai iemigt, bet citam — pat staigāt. Tātad nebija izslēgts, ka jau tad ejot viņš lietojis spieķi. Un ja nu šis ierocis ir iemontēts nūjā? Spriežot pēc dūruma formas, tas tā varētu būt. Tādā gadījumā kļūst skaidrs — kāpēc tas pa šiem gadiem nav nedz pazaudēts, nedz notrulis. Abi brāli — starp citu, ne vienu, ne otru tēva negaidītā nāve ne mazākā mērā neaizkustināja — apstiprināja, ka viņš jau kopš seniem laikiem lietojis trešo atbalsta punktu. Tādējādi te nebija nekā pārdabiska, ka pirmo Celma istabā es pacēlu pārbaudīt tieši spieķi. īpašais dzelzs uzgalis nodilis gluži apaļš, līdz spīdumam nopulētais rokturis, šur tur no laika zoba cietusī inkrustācija — viss apliecināja, ka vecā vīra īpašumā tas ir jau sen. Biju domājis, ka duramais iemontēts augšgalā, taču izrādījās, ka tā spals ir tieši šis dzelzs uzgalis. Bet, runājot par naudu, tā nevarēja būt tālu. Vecs vīrs, ar kuru pati nāve ir draugos, neies kēpāties ar bankām, bez tam naudai pastāvīgi bija jābūt pa rokai, jo viņš taču spēlēja. Tādējādi iznāk, ka ar vienu… dūrienu Celms guva kā gandarījumu — apmierināja atriebības kāri, tā arī mūsdienām patiesi pasakainu summu. — Bet tu ar nelaiķi biji vienisprātis, ka nauda viņam vien​aldzīga, — es iebildu. — Es joprojām tā domāju. Nu sakiet man — Celmam, kā cilvēkam, kādas iespējas bija to tērēt? Kur? Varu atbildēt — nekur. Tātad nauda tam bija vajadzīga kā ieejas biļete, kā atļauja piedalīties spēlē! Visa viņa dzīve apliecina, ka ārpus azarta tam nav bijušas citas intereses. Tikai viens! Azarta upuris, nekā citādi viņu nosaukt nevar. Turklāt viņa gaumē bijis nevis tāds azarts, kas ar mikliem, trīcošiem pirkstiem bāž kabatās vinnētās banknotes, bet gan vesels pārdzīvojumu komplekss. Es aptuveni varu iedomāties šo ekstāzei līdzīgo psihisko stāvokli, kas it kā padara viņu pārāku, pacel pāri citiem vinnesta gadījumā. Viņš it kā izgaršoja to, ko ikdienā nespēja parasts atslēdznieks, — savu pretinieku pazemojumu. Manuprāt, vecais bijis pamatīgi godkārīgs. Varbūt, ka tādās reizēs, aizmirsis par savu pieticīgo sabiedrisko stāvokli un slimību, viņš jutās kā karalis niecīgo pavalstnieku vidū. Kas zina? — Bet… — es ierunājos, un Kronbergs pasmaidīja.


— Mans oponents, — viņš paskaidroja Martai. — Runā, Robi! — Es gribēju teikt — ja sienas mājā tik caurlaidīgas, Celms varēja noklausīties izmeklētāju sarunas, vai pat mūsu, kad at​radām Šternu mirušu, un tā uzzināt par nāves cēloni. — Varēja, — Kronbergs piekrītoši pamāja. — Taču patieso nāves cēloni var noteikt vienīgi ekspertīze. Bet viņa atbildē es dzirdēju simtprocentīgu pārliecību. Celms zināja! — Nestrīdos. Taču lieta vēl nav pabeigta. — Kā tā? — izbrīnījās Jānis. — Divi slepkavas, uz katru pa upurim. Viens aiz restēm, otrs — morgā. Kā tu vari teikt, ka lieta nav pabeigta? Priekšniecība man jau prēmiju apsolīja, bet tu… Nav pabeigta! Redzot policista tēlotā izbīlī plati ieplestās acis, es skali iesmējos — tik jocīgi viņš izskatījās. — Nav pabeigta Šterna ierosinātā lieta, to es gribēju teikt. Tā, ar ko viņš ieradās pie mums ar Valtu. Būvmeistars atnāca pēc palīdzības sakarā ar draudu vēstuli. — Nu tie piepildīti, — Jānis sacīja. — Vēstules autors nekādā ziņā nebija Celms, — iejaucās mans draugs. — To pieņemt būtu absurds. Turklāt tikšanās kaut kur pilsētā… Bleķis! Robertam taisnība. Arī Prusts nav nekāda mistifikācija, gluži tāpat viena otrai sekojošās ielaušanās, grautiņš bibliotēkā. Nav pat izslēgts, ka šis nepazīs​tamais sadarbojies ar veco Celmu, jo abas reizes ticis iekšā ar pakaldarinātu atslēgu palīdzību. — Ko tas nozīmē? — Marta vaicāja. — Tas nozīmē, ka ar rītdienu mēs ķeramies pie darba, — Valts uzlika roku man uz pleca un sirsnīgi pasmaidīja. — Vai ne, Robert? Smagi nopūties, es aizgriezos un pacēlu glāzīti.


Otra daļa VECAIS FOLIANTS


I nodaļa pēdu meklējumos Kopš tās liktenīgās dienas, kad Kronbergs pirmo reizi parādījās dzīvokli, mana dzīve bija kļuvusi raiba kā dzeņa vēders. Tikai pavisam nelielu laika sprīdi, kas Valtam bija nepieciešams veselības sakārtošanai pēc Pēterburgā gūtā ievainojuma, mēs pavadījām relatīvi mierīgā atmosfērā. Pa šo laiku es paguvu izlasīt vismaz pāris desmitus romānu, bet ar katru dienu mana piedzīvojumus alkstošā sirds sāka izjust arvien lielāku nepatiku pret apkārt valdošo mieru. Bet tad, kad mēs no jauna atsākām savu darbu un notikumu virpulī pat apreiba galva, arī šis stāvoklis kļuva nomācošs un prasīja arvien lielāku nervu atdevi. Es labprāt būtu kādas dienas atpūties, diemžēl mans nenogurdināmais draugs, gluži kā dzinējsuns, kas uztapis uz medījuma pēdām, bija gatavs drāzties uz priekšu līdz galīgam spēku izsīkumam. Un vilka līdzi arī mani. Likās, ka mūs nekas vairāk nesaista, es domāju — morālā ziņā, ar nelaiki būvmeistaru Šternu. Viņa slepkava bija atklāts un līdz ar to sirdsapziņas uzliktais pienākums pret nelaimīgo izpildīts. Turpinot aizsākto lietu, uz atalgojumu arī nebija ko cerēt. Mēs jau tā dzīvojām uz veco ietaupījumu rēķina, un, ja tas tā turpināsies, varēja pienākt brīdis, kad jāsāk meklēt al​gotu darbu. Taču Kronbergs nebija pierunājams. — Mums nav neviena klienta, neviena pasūtījuma, — noklausījies manus argumentus, nākamajā rītā teica draugs. — Izmantosim brīvo laiku lietderīgi. Turklāt pati problēma, vismaz man, liekas ļoti intriģējoša. Šis Prusts… Cilvēks, kas nenoņem no galvas platmali — karsts laiks vai auksts… Ko viņš meklēja Šterna dzīvoklī? Zīmīte liecina, ka runa ir par kaut ko vērtīgu. Par ko? Manuprāt, Prusts iesaistījies kāršu spēlē ar noteiktu nolūku. Varbūt — lai tiktu pie kaimiņa durvju atslēgām? Nav izslēgts, ka pie tām viņš ticis ar vecā Celma palīdzību. Ja tas ir tā, cik gan skaidrāka kļūtu lieta. Un tieši šīs atslēgas varēja uzvedināt veci uz domu par noziegumu. Jā, jā. Teiksim, dabūjis nospiedumus, Celms pie viena uztaisīja eksemplāru arī sev. Lai nu kā, man ir vēlēšanās aizbraukt uz Madonu. — Ko tur? — es izbrīnījos. — Autoservisā Prusts laboja savu braucamo pie Leona Celma. Viņš arī iegaumēja tā numuru, bet policija noskaidroja, ka šī automašīna reģistrēta uz Teodora Brīdaka vārda Madonā. Kinomehāniķa. Esi aizmirsis? Man apskrējās dūša. — Tādā karstumā! Galapunktā mēs būsim kā izspiesti citroni. Un kur tur atrast dušu? Turklāt kāda garantija, ka tas Leons nav kļūdījies? Varbūt tomēr… Bez tam policija jau… — Kā gribi, — vienaldzīgi attrauca draugs, — ja nevēlies, braukšu viens. Valts ļoti labi zināja, ka tieši tāda reakcija ir labākās zāles man. Smagi nopūties, pats pret savu gribu pavēstīju: — Es dodos līdzi. — Tādā gadījumā taisies. Paķer kaut ko ēdamu un braucam. — Tikko pasmaidījis, piebilda: — Izvēdināties. Kronbergā pēdējais vārds lika man saviebties, jo uz ielas valdīja tik neganta svelme kā Sahārā. Purpinādams pie sevis un iedomās skatīdams priekšā stāvošo ce|u kā mokpilnu spēku pārbaudi, es, pašam nemanot, uzkurinājos arvien vairāk un vairāk. Necik ilgi mani jau sāka kaitināt gan neasais nazis, kam rupjmaizes garoza bija kļuvusi par cietu, gan Bērziņa durvju blīkšķis, gan kādas mašīnas signalizācijas gaudošana aiz loga. Pamanījis, ka kuru katru mirkli varu aizsvilties, Valts nāca man palīgā. Drauga nomierinošā ietekme drīz vien izgai​sināja drūmās domas, un nomācošais garastāvoklis kļuva it kā gaišāks. — Šķiet, ka varam braukt, — nopētījis ar kritiski ironisku skatienu mani no galvas līdz kājām, draugs secināja un, negaidot atbildi, pārmeta maisiņu ar līdzi ņemamajiem produktiem pāri plecam. — Uz priekšu, vecīt!


Kad izbraucām, saule jau stāvēja augstu, taču, kā par brīnumu, karstums šķita nokrities. Pavēries debesīs, es tikai tagad pamanīju plānu, dūmakai līdzīgu mākoņu kārtiņu. Droši vien tā aizturēja labu tiesu dienas spīdekļa uz zemi mestās versmes. Ja vien laiks nenoskaidrosies, diena ceļojumam varēja izvērsties pat patīkama. Es laiski zvilnēju blakām draugam un piemiegtām acīm vēroju, kā garām aizzib koki, mājas un pretimbraucošās automašīnas. Pēc brīža, domām laiski klejojot pa pagātni, tās atgriezās piecus gadus atpakaļ, kad pa šo pašu ceļu, izmeklējot mūsu pirmo — atvērtā seifa lietu, bijām devušies uz kādām lauku mājām. Es labi atminējos abas sirmās dvīņumāsas, kas tur dzīvoja. Vienas vārds bija Emīlija, bet otrās? Lai kā pūlējos, nespēju atcerēties. Kopš tās reizes šai pusē mums nebija nācies būt. Nez vai viņas vēl dzīvas? Kādus piecus kilometrus aiz pļaviņām, atraduši ceļa malā omulīgu vietiņu, apstājāmies atpūsties un ieturēt pusdienas. No rīta karstuma nebija palicis ne miņas. Debesis arvien vairāk apmācās, likās — velkas uz lietu, taču Kronbergs tikai nolie​dzoši šūpoja galvu. — Tā ir tikai migla, kas kāpj augšup, — vērdamies zemajos, plūksnainajos mākoņos, kas tālumā saplūda ar zemi vienā pelēkumā, viņš sacīja. — Turklāt paskaties uz putniem. Redzi — dzied, laidelējas apkārt. Tiešām no tuvējā alksnāja skanēja daudzbalsīgs lidoņu koris. Es atcerējos, ka pirms lietus vienmēr viss apklust, putni kaut kur pazūd un pāri zemei nogulst it kā gaidas. Nezinādami, kad iznāks paēst atkal, mēs kārtīgi ieturējāmies. Pēc tam, sadedzinājuši papīrus, kuros bija ietīti produkti, ripojām tālāk. Šoreiz pie stūres sēdos es. Koki un krūmi tagad tinās pelēkā dūmakā un, uzbraucot pakalnā, tālāk par puskilometru saskatīt nevarēja. Gaiss kļuva smags, līdz pēdējam piesātināts ar mitrumu, taču no debesīm joprojām nebija nokritis ne piliens. Madonā iebraucām pēcpusdienā. Pilsētiņa sagaidīja mūs neviesmīlīgi — ar tukšām ielām, ietinusies miklā miglas plīvurā. Apstājies asfaltētajā laukumā līdzās stacijai, es pavēros draugā. — Kurp tālāk? Parakņājies rokas bagāžas nodalījumā, Valts izvilka Latvijas autoce|vedi, bet no tā — rūtiņu burtnīcas lapu. — Jānis man uzmeta aptuvenu maršrutu. Viņa puiši jau pabija šeit, taču bez panākumiem. Kinomehānikis apgalvojis, ka Rīgā gan bijis, bet kategoriski noliedza, ka būtu savu automobili kādam devis un par Prustu dzirdot pirmo reizi. Bet nav dūmu bez uguns. Manuprāt, mums jāpacenšas par šo cilvēku uzzināt pēc iespējas vairāk. Teodors Brīdaks dzīvo privātmājā, Zvirbuļu ielā seši. Tai jāatrodas dzelzceļa viņā pusē. Šķiet, ka būsim pabraukuši garām. Tieši tajā mirklī mums cieši līdzās nobremzēja gaišs policijas automobilis, un Valts izkāpa noskaidrot ce|u. Resns seržants ar sarkanu seju, uzklausījis viņu, norādīja ar roku atpakaļ, tad apvilka gaisā lielu loku. Palaidis uz leju sānstiklu, es paguvu noķert pēdējos vārdus: — Vai sapratāt? — Jā, — draugs palocīja galvu. — Paldies! Atgriezies viņš apsēdās līdzās un izvilka cigaretes. Aizsmēķēja, iesprauda vienu lūpās man un pavēlēja: — Apkārt griezties! Pēc simts metriem — pagrieziens pa kreisi, tad trīs simti — taisni, tā būs Odens iela, pēc tam pirmā šķērsiela arī būs meklētā. Aiziet, Robert! Policista norādītais ce|š izrādījās apbrīnojami precīzs, un jau pēc desmit minūtēm es apturēju opeli Ūdens un Zvirbuļu ielas stūrī. Visapkārt pletās augļu dārzi. Nelielās privātmājiņas slēpās garāmgājēju skatienam zaļo kupenu dziļumā. Tās neizcēlās ar formām vai greznu apdari, taču bija koptas ar to netveramo mājīguma piedevu, kuru spējīgas piešķirt vienīgi rūpīgas, kārtīgas saimnieka rokas. Izslēdzis motoru, pavēros draugā. — Ko darīsim tālāk?


— Kāpsim laukā izlocīt kājas. Migla jau izklīst, un pastaiga būs pašā laikā. Pacentīsimies atrast kādu informācijas avotu. Pats labākais — vecas sievietes izskatā. Viņas vienmēr visu zina, it sevišķi par kaimiņiem, un par visu ir lietas kursā. Tā kā pilsētā darbojas tikai viens kinoteātris, kinomehānikis te noteikti ir visai ievērojama persona. Es paraustīju plecus un pamāju uz apaļajiem diskiem, kas greznoja katra otrā nama kori. — Apšaubu. Redzi, gandrīz katra māja apbruņota ar satelīt- antenu. Televizors noteikti būs izkonkurējis kino, tā ka par šo mehāniķi te var arī nezināt. — Neaizmirsti par jaunatni, — Valts atgāzās sēdekli un uzlika kreiso elkoni uz atzveltņa. — Teiksim, norunā puisis ar meiteni randiņu. Pa ielu nestaigāsi — te visi cits citu pazist, naudas par maz, lai ietu kafejnicā, bet kino — pašā laikā! Turklāt, kas gan var atsvērt tās minūtes, ko neatrast citur — tumsā, neviena netraucētiem sēdēt sānu pie sāna ar savu drau​dzeni! Bet teleekrānā lai blenž veči! Izkāpuši aizslēdzām opela durvis un pagājuši nedaudz uz priekšu, apstājāmies uz paša krustojuma. Škērsieliņā stūra mā​jai uz žoga karājās plāksnīte ar uzrakstu — Zvirbuļu iela 24. — Astoņpadsmit numuru starpība! Varbūt pabrauksim uz priekšu un apstāsimies tuvāk? — es ierosināju, bet Kronbergs pakratīja galvu. — Iesim kājām. Starp citu, tie astoņpadsmit numuri ir tikai deviņas mājas. Jautājums — uz kuru pusi iet? — Vai nav vienalga? Pie nākamās uzzināsim. Nogriezušies pa labi, mēs nosoļojām gar divdesmit ceturtā numura nekrāsoto žogu, līdz nonācām pie robežas, aiz kuras jau sākās cits īpašums. Šeit līdzīga pirmajai plāksnīte vēstīja, ka tas pieder P. Ozoliņam, bet mājas numurs bija kļuvis par divi lielāks nekā iepriekšējai. Nācās iet atpakaļ. Ieliņa bija šaura, grantēta, ar vietumis dziļi iebrauktām riteņu sliedēm. Cik tālu vien skaties, mēs ar Valtu te bijām vienīgie gājēji. Pēc Rīgas piesārņotās atmosfēras gaiss šķita dzīvinošas enerģijas piesātināts un pat nedaudz reibināja. Lai tiktu līdz sestajam numuram, nācās noiet prāvu gabalu. Taču kā man, tā draugam šī pastaiga nāca tikai par labu. Es redzēju, kā Valta sejā pakāpeniski izlīdzinās vaibsti, vaigos uzplaukst sārtums un no ceļa stīvi kļuvušie locekļi atgūst vingrumu. Arī es jutu, ka ar katru soli kļūst elastīgāka gaita, plaušas pildās ar skābekli, liekot asinīm straujāk ritēt pa dzīslām. Tonuss cēlās ar katru minūti. Vajadzīgais nams izrādījās vecs un liels. Divstāvu, celts no brūngansarkaniem ķieģeļiem, ar šīfera jumtu. Augsts žogs apjoza krietni lielāku zemes platību nekā citiem un ļāva saskatīt vienīgi mājas otro stāvu. Taču, kad nonācām līdz vārtiem, radās izdevība ielūkoties arī pagalmā. Lai cik dīvaini nebūtu, bet mājas priekšā neauga neviens ogu krūms, nedz stiepās dobe. Te pletās meža laucītei līdzīga pļaviņa ar izkaltušu zāli un septiņiem slaidiem bērziem. Pagalmā nevienu neredzēju, bet mājas durvis šķita aizslēgtas. Negribēdami pievērst kāda uzmanību, mēs soļojām uz priekšu. Likās savādi pie mūsu nabadzības redzēt mājas priekšā neiekoptas zemes laukumu, un, kā uzminējis manas domas, Kronbergs sacīja: — Tur, kur aug bērzi, nekas, izņemot sēnes, negrib dzīvot. Bērzs ir iedomīgs koks un necieš savā tuvumā svešus. Lēnām, kā pastaigādamies, mēs nosoļojām līdz pat Zvirbuļu ielas galam. Tā noslēdzās ar T-veida krustojumu un, neredzēdami šķērsielā nekā ievērības cienīga, griezāmies atpakaļ. No trešā numura, kas atradās pretējā pusē ielai, pēkšņi atlidoja skaļš troksnis. Nevarēju saprast, kas tur notiek — dzirdi skāra tāda kā kņada, kā gāgināšana — pirmās dzīvības pazīmes, kopš spērām Zvirbuļu ielā kāju. Pienākuši tuvāk, cauri drāšu sieta žogam ieraudzījām pusmūža sievieti tumšā katūna kleitā ar padusē iespiestu alumīnija katlu un lielu pavārnīcu rokā. Viņas priekšā, satraukumā vēzēdamas spārnus, drūzmējās vismaz desmit sniegbaltu zosu. Sieviete ar pavārnīcu smēla no katla putru un kratīja iegarenā koka silē. Rijīgie putni, acumirklī notiesājuši devu, no jauna sadrūzmējās ap viņu un, kaklus izstiepuši, pieprasīja nākamo kausu. Laikam, lai tiktu visām, arī vājākajām, kam piekļūt pie siles neļāva lielākās un dūšīgākās


ciltsmāsas, sieviete ēdamo kratīja te vienā, te otrā siles galā, reizēm ar pavārnīcu pastumdama uz priekšu kādu no biklākajām. — Dievs palīdz! — Kronbergs skali uzsauca, taču lielie putni sacēla tādu jandāliņu, ka viņa nesadzirdēja. Pagaidījis, līdz kņada nedaudz pierimst, Valts atkārtoja sveicienu, un šoreiz viņa atskatījās. — Paldies. — Mēs esam apmaldījušies, saimniec. Meklējam Zvirbuļu ielā tādu Kārli Liepiņu, bet nekā nevaram atrast. Varbūt jūs varat uzvest uz ce|a? Izkratījusi putras atliekas silē, sieviete nolika katlu zālē, iemeta tajā pavārnīcu un, slaucīdama rokas tikpat tumšā kā kleita priekšautā, pienāca pie sētas. — Piedodiet, nesaklausīju. Ko jūs meklējat? — Kārli Liepiņu. Viņš dzīvo Zvirbuļu ielā, bet diemžēl numurs man piemirsies. — Liepiņš… Liepiņš… — namamāte domīgi murmināja, lūkodamās sev zem kājām, un, piepeši atdzīvojusies, pacēla uz mums lielas, brūnas acis. — Zinu! Trīsdesmitajā numurā dzīvo Liepiņš. — Kārlis? — Nē, — viņa pakratīja galvu. — Fricis. Fricis Liepiņš. Bet vai vēl kādas pazīmes neatminieties? Kādā krāsā mājai jumts, kāds žogs, vai… — Tā esot sarkana ķieģeļu celtne. Divstāvu… — Are! Pāri ielai akurāt tāda. Tikai tur Teodors mitinās, mūsu kinomehānikis. — Teodors Brīdaks? — kā izbrīnījies par sagadīšanos, Valts sacēla uzacis. — Esmu par viņu dzirdējis. Personīgi gan nepazīstu, bet draugs teica, ka gribējis no viņa nopirkt automašīnu. Nez vai tā komercija notika vai ne? — Ko jūs stāvat aiz sētas. — Namamāte piepeši apķērās. — Nāciet iekšā! Te, lūk, soliņš, varēsim parunāties. — Viņa atāķēja krampīti un plati atvēra mūsu priekšā vārtiņus. Pamanījusi manu skatienu, iedrošinoši pasmaidīja. — Nebaidieties, zosis svešus neaiztiek. Viņas man miermīlīgas. Reizēm ēdot gan gadās kādai iepērt savu sāncensi, bet tā — draudzīgas. Soliņš, uz kura mūs apsēdināja runātīgā saimniece, bija nedaudz apsūnojis, biezs un plats uz diviem zemē ieraktiem sta​biem uzsists dēlis. — Jūs jautājāt par mašīnu. Vēl vakar redzēju viņu braucam, tātad pārdevis Teodors to nav un neesmu pat dzirdējusi, ka taisītos. Un diez vai Silvija maz to lautu. — Sieva? — Jā. Viņiem trīs bērni un Āronas pusē lauku māja. Tur dzīvo tikai māte, jo bērniem taču jāiet skolā. Vasaras gan lielāko tiesu mazie pavada pie vecāsmātes. Bet ar ko tad braukās turp? Kinomehāniķu ziedu laiki jau garām, tāpēc Brīdaks kopā ar visu ģimeni strādā tur. Valijai, Teodora mammai, pieder mantota zeme, savi trīsdesmit hektāri būs, turklāt māja un saimniecības ēkas. Vienai apsaimniekot tādu platību nav ko domāt, bet par trijiem, arī mazie savu tiesu dod, tā lieta ejot tīri labi. Un kā bez sava braucamā savedīsi vasarā sarūpētos labumus? Ievārījumu burkas, kartupeļus, dārzeņus. Brī- dakiem tāds pagrabs, kaut veselai armijai produktus glabā. Varēja redzēt, ka stāstītāja noilgojusies pēc klausītājiem, un, to pamanījis, Kronbergs pacentās ievirzīt sarunu mums vaja​dzīgajās sliedēs. — Pag! — viņš pēkšņi iesaucās. — Vai Teodoram gadījumā nav draugs? Tāds garš, gandrīz divus metrus īpatnis, kas jeb​kurā laikā staigā platmalē? Saimniece paraustīja plecus un, atmetusi no šaurās pieres tumšu matu cirtu, atteica: — Nezinu, neesmu redzējusi. Kopš Teodoram uzradās bērni, viņš sarāva visas attiecības ar agrākajiem draugiem. Pirms tam mīlēja iemest, pasēdēt kompānijā, bet tagad tikai par ģimeni vien domā. Silvija labu vīru dabūjusi, ne katrai tāds tiek. Bet agrāk… Tad arī es biju maķenīt jaunāka… Vasaras vakaros, kad satumsa, mes gājām pie viņa skatīties kino. — Uz kinoteātri?


— Nē, Teodoram bija tāds neliels importa aparātiņš. Viņš izkāra kokos ekrānu — baltu galdautu, un visi tuvākie kaimiņi varēja noskatīties pilsētā demonstrējamās filmas bez maksas. Teodoram visvairāk patika komēdijas. Jā, tie bija laiki… — sievietes balsī ieskanējās skumjas. — Skaisti. Trūcīgi, bet jaunība atsver visu, vai ne? Un draudzīgi bijām, ne tā kā tagad… Ja kādam ko vajadzēja, par devēju gribēja būt katrs. Bet nu? — Nabadzības zīmogs ir smags, tas pārveido dabu, — Kron​bergs sacīja, un viņa pamāja. -Jā. — Bet atvainojiet, vai Valijai, Teodora mātei, ir vienāds uzvārds ar dēlu? — Nē. Viņa ir Grīnberga. Teodora tēvs nomira loti agri no tuberkulozes, un viņa apprecējās vēlreiz. Tad tepat pāri ielai dzīvoja. Diemžēl jaunais vīrs izrādījās alkoholiķis un, nepaguvis lāgā iedzīvoties, dzērumā iekrita zivju dīķī un noslīka. Valijai no tā tika vieglāka dzīve, jo nekāds lāga cilvēks tas nebija. Arī dēls viņu nemīlēja. Bet tad, gluži kā sniegs uz galvas, nokrita mantojums — zeme un māja. Mēs bijām labas draudzenes, un es jau nu zinu — viņa jutās laimīga, pārceļoties uz jauno vietu, jo te viss saistījās ar drūmām atmiņām. Turklāt arī darba nebija. Kronbergs, paliecies uz priekšu, uzmanīgi klausījās un, enerģiski pamādamas pēc katra teikuma, radīja ilūziju, ka viņu ārkārtīgi interesē viss, ko saka namamāte. Blēdis zināja, ar ko iekarot padzīvojušu dāmu sirdis, kā izvilkt no tām to, par ko pat sirdsdraudzenei nebija ne jausmas. — Kad jūs tā stāstāt, man liekas, ka pazīstu Valiju Grīn- bergu jau veselu mūžību. Manuprāt, viņa ir jauka sieviete, ja viņai tāda draudzene. Neraugoties pat uz to, ka pārdzīvojusi divus vīrus, — Valts viegli pasmaidīja. — Interesanti, kur at​rodas viņas mājas? Man Āronas apkaimē dzīvo vairāki paziņas. — Netālu no Āronas upītes, tās ielokā. Vietā, kur sākas ceja kāpums. Aptuveni pusstundas brauciens no Madonas. Bet mājas saucas Pliederi. Esat dzirdējis? Valts kā aizdomājies sarauca pieri un pēc brītiņa atzinās: — Nē. Jāsaka gan, ka jau ilgāku laiku neesmu tur bijis. Bet vietas atceros — skaistas. Man atmiņā neliels ciematiņš, liekas, tas nevar būt tālu no Pliederiem. Šķiet, tam līdzās pletās veca kapsēta. Saimniece pamāja, bet mani pamatīgi izbrīnīja drauga zināšanas par vietām, kurās, kā es zināju, viņš nekad nebija bijis. — Jā, taču tas pat nav ciematiņš, tikai dažas mājas, kas sabūvētas vienuviet. Tām kopēja nosaukuma arī nav. Lai gan nē, visi to dēve pec lielākās saimniecības vārda — par Bitēm. Jums taisnība, vietas skaistas, diemžēl vietējā kapsēta padarījusi apkārtni par tādu, kurai ļaudis labprātāk met līkumu, nekā iet cauri. — Sievietes balsī ieskanējās savādi toņi. — Valija no vecās kapsētas baidās kā velns no krusta. — Kāpēc tā? — Tur spokojas! — Nu, nu, — Kronbergs neticīgi novilka. — Spoki jau sen kā izzuduši kopā ar raganām, alķīmiju un viduslaiku pilīm. — Es nemeloju. Valija pati dzirdējusi. Vecajā kapsētā vēl pagājušajā gadsimtā apglabāts kāds bezdievīgs grēcinieks, īstenībā viņš ticis aprakts ārpus kapsētas — aiz žoga. Bet, tā kā sētas jau sen kā nav, tad nav arī atšķirības. Šis slepkava it kā esot nogalinājis vairākus cilvēkus, un izdarītās ļaundarības pat kapā tam nedodot mieru. Šo parādību redzējuši vairāki cilvēki — pārdabiska būtne, kas tumsā izstarojot dīvainu gaismu, žēli vaidot, izkāpdams no kopiņas, brīdi stāvot, itin kā gribēdams kaut ko saskatīt, tad dziļas nopūtas pavadījumā lēnām izplēnējot gaisā! — viņa pārlaida mums dīvainu skatienu, bet lielās, brūnās acis raudzījās nopietni.


II nodala bitēs Mēs vēl brītiņu patērzējām ar /unātīgo namamāti par šo un to. Zosis, plūkādamas īso zālīti, ganījās ap mums un tikai retumis, noskaidrojot attiecības, kaklus izstiepušas, sarājās viena ar otru. Taču pārsvarā, kā jau saimniece bija teikusi, lielie putni izturējās miermīlīgi. Pirms aiziešanas Kronbergs vēlreiz atgriezās pie namamātes pieminētās, dīvainās parādības. — Šis spoks… vai viņš no laika gala ir tik nemierīgs? — Nostāsti klīst, ka priekš pirmā pasaules kara tas vairākkārt redzēts, bet tad kādu brīdi nav rādījies. Bet tagad jan​dāliņš sacēlies pavisam nesen, ja nemeloju, tad pēdējās nedēļas laikā. — Kas šim noticis? Grib svaigā gaisā? — pajokoja mans draugs, taču saimniece šo lietu laikam ņēma pārlieku nopietni, jo pat nepasmaidīja. Atvadījušies un pateikušies par mums ziedoto laiku, pali​cējas vēlīgo skatienu izvadīti, mēs devāmies tālāk. Zvirbuļu iela joprojām izskatījās kā izmirusi — ne pagalmos, ne namu logos nemanīja ne mazāko kustību un šķita, ka vienīgā dzīvā dvēsele visā tās garumā ir pļāpīgā zosu īpašniece. Tikai reiz, krekškēdams un lēnām pedāļus mīdams, uz divriteņa pabrauca garām sirms pastnieks ar piebāztu vēstuļu somu uz muguras. — Rādās, ka patlaban vel par agru, lai tiktu pie kādām zinām. Laikam visi darbā. Uz kinoteātri iet maza jēga, varam tikai satraukt Brldaku. Un ko mums vini var pateikt? Es domāju tā, — Valts pagriezās atpakaļ un, apstājies līdzās resnai liepai, atspiedās ar plecu pret vareno stumbru, — brauksim tagad uz centru, paēdīsim, bet pec tam atradīsim aiz pilsētas kādu omulīgu vietiņu, kur papļāpāt. Papriecāsimies par dabu un pie reizes pārspriedīsim situāciju. Bet jau tagad, savelkot galus, iznāk, ka Ādolfs Prusts nav nekas cits kā mistifikācija. Tas tā — pavirši savelkot. — Bet mēs taču viņu redzējām! — Tas nozīmē, ka viņš nav Prusts. Bērziņš, Liepiņš, viss, tikai ne Prusts. Bet kādēļ… — Valts aprāvās un, mehāniski aizsmēķējis cigareti, sāka lokoties tālumā. Es jau domāju, ka šis pārdomu mirklis ieilgs, kā tas ne reizi vien bija noticis, taču šoreiz, jau pēc pāris desmit sekundēm atrāvies no liepas stumbra, viņš sāka solot atpakaļ. Bet tā kā draugs nerunāja, acīmredzot viņa smadzenes joprojām bija aizņemtas. Drīz vien mēs bijām pienākuši pie opela. Atslēdzis durvis, es iesēdos vadītāja vietā, bet Kronbergs smēķēdams vēl kavējās ārpusē. Beidzot, ielidinājis cigaretes galu grāvī, kas atdalīja Odens ie​las žogus no braucamās daļas, iezvēlās man blakus. — Uz ēstuvi, šofer! — Vienmēr gatavs, šef! — es braši atsviedu un iedarbināju mūsu uzticamā automobiļa rūcošo sirdi. Pilsētas centrā, izņemot galveno ielu, transporta kustības regulēšana izrādījās sarežģīta. Ja tikām uz ieliņas, kuras malā atradās kafejnīca, tad nebija, kur apturēt mašīnu, bet, ja tālumā pamanījām apetīti rosinošu izkārtni, iela izrādījās vienvirziena un turklāt — uz nepareizo pusi. Beidzot mums laimējās un, atstājuši braucamo stāvvietā liela laukuma malā, drīz vien sēdējām mājīgā, tukšā kafejnīciņā, kuras ēdienu karte patiesi varēja lepoties ar piedāvātā sortimenta dažādību un dīvainajiem nosaukumiem. Ne man, ne draugam prāts nenesās uz tērzēšanu. Klusuciešot paēdām, samaksājām un atvadoties pamājām aiz letes zvilnošajam bārmenim, kas reizē pildīja ari viesmīļa pienākumus. Saņēmuši atbildes sveicienu — mehāniski uz augšu parautu lūpu kaktiņu, aizvērām smagās durvis un devāmies uz mašīnu. Debesis joprojām aizsedza pelēki vienlaidus mākoņi, taču krietni vien augstāki un reizē — plānāki. Līdz ar to apkārtnē bija kļuvis manāmi gaišāks. Droši vien ari intensīvā iztvai​košana bija mitējusies, jo kā ieelpojot, tā ar ādu varēju sajust, ka mitruma daudzums gaisā strauji samazinājies. — Uz kurieni dosimies? — uzlicis roku uz stūres, es pa​vēros draugā. Kronbergs paliecās uz priekšu un izvilka no rokas bagāžas nodalījuma karti. — Vai no tās tu smēlies smalkās zināšanas par Madonas tuvāko apkaimi?


Valts pamāja. — Tā ir apbrīnojami sīka. Faksimilizdevums, ar pirmskara nosaukumiem. Vakarnakt es pamatīgi to pastudēju un rezul- , tātā zosu īpašniecei neradās ne mazākās aizdomas. Paskatīsimies, kur vislabāk apstāties. Pašlaik nepētīsim, bet… paskat, manuprāt, šī būs īstā vieta. Priekšā plaša nogāze, tātad no turienes ne tikai pavērsies skaists skats, bet varēsim pārredzēt mūs interesējošo rajonu. Protams, pa gadiem tur var būt aizaudzis, bet nekas — uz vietas redzēsim. Labi, spied uz pedāļa, vecīt, bet es pacentīšos laikus brīdināt, kur nogriezties. Izbraucot no Madonas, abās ceļa pusēs slejas augsts mežs. Taču pēc dažiem kilometriem kreisajā pusē atklājas plašs skats. Kad bijām šķērsojuši kādus trīs četrus, cits citam sekojošus pakalnus, kas kaskādes veidā samazinājās braukšanas virzienā, ari labā puse beidzot tika vaļā no milzīgo egļu izveidotās barjeras un skatienam pavērās līdz šim aizsegtās tāles. Ja vien laiks būtu skaidrāks, ar priekšā redzamo ainavu varētu mielot un mielot acis, taču mākoņu aizklātās debesis radīja drūma mijkrēšļa iespaidu, turklāt tālāk par diviem kilometriem neko saskatīt nevarēja — viss grima pelēcīgā dūmakā. Piepeši Valts, kas uzmanīgi vēroja ceļa malas, skali iesaucās: — Stop! Kāja acumirklī uzspieda uz bremzes pedāļa, un gluži kā zirgs, kam pēkšņi pievilkti groži, opelis, riepām nokaucoties, apstājās. — Hm, — tik tikko neietriecies ar pieri vējstiklā, draugs nomurmināja. — Tev laba reakcija… — Taču vairāk neko neteica, bet, atlocījis karti, izklāja to uz pults un, ar pirkstu vilkdams un bez skaņas kustinot lūpas, sāka pētīt priekšā gulošo ainavu, salīdzinādams ar kartē attēloto apvidu. Mēs stāvējām augsta pakalna virsotnē, kas lēzenā kritumā aizstiepās līdz pat redzes iespēju robežām. Abpus ceļam pletās iekopti lauki, šur tur izmētātas bērzu birztaliņas un vientuļas lauku mājas. — Bites! — piepeši iesaucās mans draugs un pastiepa uz priekšu roku. — Kur? — Skaties, tas garais šķūnis ar ieliekušos jumtu. Pļavas vi​dū, līdzās ozolam. Redzi? -Jā. — Tālāk un nedaudz pa kreisi — neliels ēku pudurītis. No tā iziet lauku ceļš uz mūsu šosejas pusi. Tur tas apraujas bērzu birztalas priekšā, bet aiz tās atkal parādās. Tās nedaudzās mājiņas ir Bites, bet birztala… Vai vari uzminēt — kas šī ir par birzi? Es paraustīju plecus, bet piepeši atcerējos, ka pirms pēdējā reisa uz Kiršteina māju Valts bija iemetis rokas bagāžniekā arī savu armijas binokli. Neatbildējis pārliecos šķērsām pāri blakussēdētājam. Atvēris vāku, sataustīju siksniņu un pavilcis ne bez grūtībām izcēlu smago instrumentu no nodalījuma un pieliku pie acīm. Draugs, kam mana rīcība traucēja, pavisam aizmirsies, bez neviena pārmetuma, centās gan no vienas, gan otras puses man garām ielūkoties atvērtajā kartē. Palielinājums bija pietiekams, lai saskatītu baltos stumbrus izraibinošos planku​mus, taču dziļāk viss grima necaurredzamā tumsā. — Neko neredzu, — sapīcis nolaidu rokas ar tālskati klēpī. — Kas tad tā īsti ir? — Spoku mājvieta, — atteica mans draugs. — Vecā kap​sēta. — Izskatās tīri mājīga, — es sacīju, no jauna pacēlis binok​li pie acīm. — Ir gan tev savdabīgs humors, — nogrozīja galvu draugs. — Mājīga mājvieta kapā!… Droši vien tāpēc tas spoks lien no tā laukā… Bet re, kur taciņa — labajā pusē pie tā laukak- mena. Nogriezies un tur tajā pļaviņā apstājies. Aiz krūmiem. Pārspriedīsim situāciju, turklāt no turienes ari viss kā uz delnas. Es paklausīgi iedarbināju motoru un nogriezos norādītajā virzienā. Sasniedzis pļaviņu, pametu ceļu un apstājos aiz kuplas lazdas. Te mūs diez vai kāds varēja pārsteigt, jo ce|š īstenībā bija divas mālainajā augsnē dziļi iespiestas ratu riteņu sliedes. Nebija šaubu, ka to lieto reti, bet, spriežot pēc augstajām smilgām riteņu starpā, — gājēji vispār ne. Izkāpis Kronbergs pievāca no bagāžnieka brezenta gabalu.


Izklājis apsēdās un, savilcis zem sevis kājas pa turku modei, aizkūpināja cigareti. Pēc tam atlocīja karti un, pamājis man, teica: — Ierīkojies, Robert! Tā kā austrumnieku sēdēšanas metode man bija sveša, turklāt tik modīgi izlocīt kājas ari nebija ko domāt, apmierinājos ar pieticīgāku un maniem locekļiem pieņemamāku paņēmienu. Apsēdies līdzās draugam, noliku uz brezenta tālskati un izvilku cigaretes. Apkārtnē valdīja miers, tikai retumis garām aizšāvās kāda vieglā automašīna. Šoseju aizsedza laz- dājs, un mēs varējām saklausīt vienīgi motoru radīto troksni. Tā mēs zvilnējām un, laizdami gaisā dūmu gredzenus, laiski vērojām lēzenās pakalnu nogāzes, pa kurām tālumā, izskatīdamies gluži kā melni, kustīgi punktiņi, klīda aitu bariņi, vientuļo lauku māju pelēkos skaidu jumtus un pie apvāršņa zilg- mojošos mežu masīvus. Manā galvā neraisījās neviena kaut cik jēdzīga doma, un, ja kāds pēkšņi pajautātu — kāpēc atro​dos šeit, diez vai es spētu ko sakarīgu atbildēt. — Kiršteins, lūk, kas pie visa vainīgs! — Piepeši norūca Kronbergs, un iztrūcies es palūkojos viņā ar neizpratnes pilnu skatienu. — Kāpēc? — Viņš ir visa ļaunuma sakne. Viņa dēļ Celms nokāva Šternu, un vienīgi viņa naudas dēļ pats būvmeistars nokļuva uz slidena ceļa. Bet tagad, bez visām iepriekšminētajām neģēlībām, viņš vēl traucē domāt. Nācās piekrist drauga dīvainajam, bet precīzajam formulējumam. Jo tiešām pēdējie azarta upuri ar savu baigumu bija pilnīgi aizseguši sākotnēji ierosināto lietu. Prusts un viss, kas ar viņu saistījās šo notikumu iespaidā, likās galīgi izdzisuši no atmiņas. — Sauksim viņu arī uz priekšu par Ādolfu Prustu, — ne-' gaidīti ierosināja Valts. — Manuprāt, ir tev, ir man, labākais būtu atsaukt atmiņā, kas ar viņu saistās, vai ne? Ja tev nekas nav pretim, tad to izdarīšu es. Sākšu ar to, ka šo cilvēku, šo kāršu spēlmani uz vecā Celma midzeni atvedis viņa dēls, Leons Celms. Tikai pēc Leona ievērotā numura, noskaidrojot automobiļa īpašnieku, policija nonāca pie Teodora Brīdaka, kinomehānika. Tādējādi, vienīgi pateicoties Leonam, mēs esam šeit, un nav nekādas garantijas, ka viņš atcerēsies šo numuru pareizi… Mums ir aizdomas, turklāt dibinātas uz nelaika Šterna liecību un pašu novēroto Stabu un Tērbatas ielu stūrī, ka tieši uz Prusta sirdsapziņas gulst divas ielaušanās Šterna dzīvoklī un grautiņš bibliotēkā. Tālāk, šis pats Prusts apmeklējis namu pārvaldi, uzdodamies par Svarinsku, ja pareizi atceros šo vārdu, radinieku, kas meklē kara laikā pazudušās ģimenes pēdas. Viņš arī iegriezies pie nama īpašnieka Rūmnieka, kā arī Alberta ielas dzīvoklī, kurā pirms kara mitinājusies Svarinsku ģimene. Namu pārvaldē viņu nez kāpēc interesējušas tieši tās istabas, kurās pirms pārvākšanās uz Tomsona ielu dzīvojis Šterns. Tad nāk draudu zīmīte, viņa ierašanās, jau pēc slepkavības, uz tajā nolikto tikšanos, bet pēc tam garais platmalē izgaist kā šis cigaretes dūms planētas atmosfērā. Tas ir viss, kas attiecībā uz Prustu saglabājies manā atmiņā. Ko no visa tā mēs varētu izsecināt? — Visai maz, — es atbildēju. — Nekā! Nepievērsdams uzmanību maniem vārdiem, Kronbergs do​mīgi teica: — Viens ir skaidrs — viņš kaut ko meklējis. Turklāt… Bet kāds ar to sakars sen pazudušajai ģimenei? Turīgajiem vēl īsi pirms Kurzemes katla bija visas iespējas bez īpašiem šķēršļiem pamest Latviju, bet Rīgu… Hm. Nav izslēgts, ka Svarinskis tieši tā arī izdarījis, pat vairāk — tas ir ticams. — Un tālāk? Kronbergs paraustīja plecus. — Nezinu. Varbūt vilkt aiz šī pavediena? Pamēģināt atrast kādu no bijušā spirta rūpnieka radiniekiem? — Pēc uzvārda? — Kaut vai.


— Niecīgas izredzes. Bet pēc tam? — Pamēģināt noskaidrot — kas īsti noticis. Redzot manu atturīgi nošūpoto galvu, Valts kļuva pikts. — Jāstrādā, Štāl! Tikai tā var tikt pie rezultātiem. Vienīgi Ivanuškam, nenokāpušam no krāsns, laime pati iekrita klēpī. Diena drīz pagalam, bet mēs esam turpat, kur sākuši. Gribi, parādīšu Pliederus? — Rādi, — es vienaldzīgi atteicu. Man šķita, ka mūsu iz​braucienam sāk pietrūkt jēgas. — Tur tā baltā māja ar ābeļu dārzu, — Valts norādīja uz nākamā pakalna virstotni, kura galā stāvēja, spriežot pēc palīg​āku skaita, liela saimniecība. — Kā tu zini? — es izbrīnījos. — Kartē ir nosaukums. Varbūt darīsim tā? Pliederus pagaidām liksim mierā. Bet, tā kā no turienes līdz Bitēm nav sevišķi tālu, pirmām kārtām apmeklēsim šo ciematiņu, ja vien to tā var nosaukt. Gan jau kāds pastāstīs par Pliederu saimnieci, tās dēlu, vedeklu un viesiem. Varbūt pēdējo vidū mēs atkal uzduramies vīram, kura dabā ir nēsāt platmali, lai cik karsts būtu laiks. — Bet mums jārēķinās ar to, ka šovakar līdz Rīgai atpakaļ netiksim, — es iebildu. — Kur pārlaidīsim nakti? — Kaut vai opelī. Tikai vispirms jāatrod kāds veikaliņš un jānopērk produkti vakariņām un rītdienas brokastīm. — Bet pa to laiku, kamēr mēs te vazājamies, cenzdamies noķert Prusta ēnu, pats Prusts Rīgā būs ievārījis tādas ziepes! — es izmetu makšķeri, bet draugs ēsmu nenorija. — Brauc, Robi! Tev šodien neveselīgi prātot. Stūrē, vecīt, tur sevišķa prāta piepūle nav vajadzīga. Tikai vēro! Aptuveni šeit, — viņš iebadīja ar rādītājpirkstu kartē, — atzarosies lauku ceļš uz Bitēm. Nepabrauc garām. — Brauc, Robi! — es ņurdēju zem deguna, ir nedomādams atkauties no nelāgā garastāvokļa. Tomēr, paklausīgi iedarbi​nājis motoru, darīju, kā draugs teicis. Pagrieziens uz Bitēm, kā no pelēkas lentes izspraucies balts diegs, rēgojās jau pa gabalu. Taču šis baltais diegs, piebraucot tuvāk, izrādījās ar traktoru lielajiem riteņiem neiedomājami izdangāts, mālains ceļš. Lielas, dziļas pelkes, līdz malām ar sarkanīgu ūdeni, no vienas vietas aizšķērsoja brauktuvi, likdamas mest bīstamus likumus gar dziļa meliorācijas grāvja pašu maliņu. Riteni slīdēja un, lai tiktu uz priekšu, nācās pielikt visu māku. Tā zvalstoties un lavierējot, mēs nobraucām aptuveni kilometru, un piepeši ceļš izlīdzinājās. Milzīgie protektoru nospiedumi kā izbijušies nogriezās klajā laukā, kur aiz tuvīnā pakalna kores rēgojās vairāki gari šīferu jumti. Droši vien tā bija ferma. Tagad braukt kļuva vieglāk un drīz vien priekšā parādījās binoklī redzētā bērzu birzs. — Lūk, arī kapsēta klāt, — noteica draugs, skatīdamies uz visām pusēm. Zem kuplajiem, lielajiem kokiem valdīja mijkrēslis. Kapsēta izrādījās tik veca, ka lielākā dala no koka krustiem jau satrunējuši gulēja zemē, tikai viens otrs no pareizticīgo, metālā darinātajiem, bija spējis turēties pretim laika zobam. Kaut kur dziļumā pavīdēja melna marmora piemineklis, un nu jau mēs bijām cauri. Priekšā atklājās lēzena nogāze, kuras apakšējā daļā tecēja neliela upīte. To skaidri varēja noteikt pēc čūsk- veidā izlocīto alkšņu apaugām. Nedaudz sāņus stāvēja četras dzīvojamās mājas un vairākas vienkopus saceltas saimniecības ēkas. Kolhozs? - es ieminējos. Mini. — Valts palocīja galvu. — Tajā ceļš arī izbeidzas. Mājas nav no jaunākajām, pirmskara. Nez kāpēc tā saceltas? Laukos parasti katra atrodas savas saimniecības vidū. Apkārt pļavas lopiem, apartie lauki, ērti. Bet te — visas kopā. Savādi. Paklau, tu aizmirsi par spoku, Robi. Vajadzēja paskatīties. Varbūt pagriezīsim atpakaļ? — Līdz pusnaktij vēl tālu, — es atņurdēju un nez kāpēc jutu ceļamies sirdī saltas drausmas. Taču ar gribasspēku man izdevās savaldīt zemapziņas reakciju uz pirmatnējo nojausmu izraisīto.spiedienu un es turpināju lēnām ripināt opeli uz priekšu. Piepeši mums pretim iznesās divi plušķaini suni. Viens no otra


smeldamies enerģiju riešanai, tie ar savām skaļajām balsīm pievaukšķēja pilnu apkārtni. Turklāt katrs no savas puses, tie pārvarēm centās sagrābt zobos mūsu braucamā aizmugures riepas, un man visu laiku likās, ka kāds tūlīt paskries zem riteņiem. Tā lēnām mēs iebraucām zālainā sētsvidū. No tā atzarojās trīs taciņas — katra uz savu debespusi, uz trim attālāk stāvošajām mājām. Ceturtā — pavisam īsa — aprāvās lielākās priekšā. Tā bija divstāvu, apmesta, ar mansardu un augstu slieksni. Durvis izgāja tieši uz pagalmu. Suni joprojām nerimās, taču ari cilvēki nerādījās. Beigu beigās uz lieveņa iznāca sirms vecis ar zarainu nūju rokā. Dusmīgi uzsaucis: "Prom!", viņš draudoši pakratīja gaisā savu spieķi- Abi vaukškētāji acumirklī apklusa un pazuda gar mājas paksi. Beidzot varējām izkāpt. Lievenis bija augsts, un vecis uz tā, ar sarkani iedegušo seju, sirmo matu lēkškēm, zaraino nūju, kas atgādināja primitīvu scepteri, un nekustīgiem, dziļu rievu izvagotajiem vaibstiem izskatījās pēc indiāņu cilts vadoņa, kas iznācis uzklausīt tautas balsi. Jāteic, ka, neraugoties uz ievērojamo vecumu, viņa stāja bija cēla un liecināja par joprojām dzīvo pašapziņu. Parau​dzījies augšup, Kronbergs skaļā balsī jautāja: — Vai te tuvumā nav kāds veikals? — Nē. — Vecis vērās viņā ar nemirkšķinošām acīm. — Iegriezāmies cerībā… Ko nu lai darām? — kā padomu vaicādams, draugs pavērās manī. Es paraustīju plecus, bet sirmgalvis, nokāpis no sava paaugstinājuma, nostājās mums līdzās. Garš viņš bija, vismaz pus- galvu garāks nekā Valts, turklāt plecos platāks, bet no darba piepūlētās rokas atgādināja divas divpudu bumbas. — Kas tad jūs atvedis mūsu pusē? — viņš vaicāja, taču gaišās, no vecuma izbalējušās acis raudzījās nez kāpēc nedrau​dzīgi un man likās — aizdomīgi. — Esam no Rīgas. Ieradāmies nospraust īpašuma robežas, — drosmīgi atbildēja Kronbergs. — Diemžēl šejieniešiem nepavisam nerūp, kā varam atbraukt, kā aizbraukt. Atsūta zīmīti — pulksten tikos un tikos, tādā un tādā datumā jāierodas uz robežu nospraušanu starp mūsu un kaimiņu mājām. Atprasies nu no darba, turklāt — kur palikt, ja no mājām patiesībā viens nosaukums palicis? Nobraucām vairākus kilometrus, meklēdami, kur nopirkt kaut ko ēdamu. Būtu zinājuši, ka te tāda tukšība, iegrieztos Madonā, lai gan tā mums pretējā virzienā. Bet tagad acīmredzot nāksies ciesties. Bet galvenais — darbu pabeigs tikai rīt, jo mērnieki, redziet, arī esot tikai cilvēki. Viņiem tāpat kā citiem nepieciešama atpūta. Bet mums? Guli nu klajā laukā! — draugs runāja kā profesionāls īgņa un no malas droši vien izskatījās pavisam dabiski. — No tālienes jūsu mājas izskatījās pēc ciematiņa, un mēs nospriedām, ka te jābūt veikalam. Bet tagad redzam, ka esam kļūdījušies. — Mēs te esam četri saimnieki. — Bet kāpēc tā saspiedušies? Vietas trūkst, vai? Vecais vīrs pasita nūju padusē, izvilka kalkīti, piebāza ar tabaku un, tikai aizkūpinājis, atteica: — Te sanāk kopā četras robežas. Varēja jau būvēties kā parasti — kaut kur zemes vidū, bet tad vajadzīgs ceļš, papildus izdevumi, turklāt bariņā — jautrāk. Paskat, Vecumnieku īpašnieks gribēja savrup un kas no tā iznāca? Tagad Blome nezina, kur dēties. — Kuri ir tie Vecumnieki? — Es painteresējos, nesaprazdams, par kuru māju viņš runā, jo tās citu no citas atdalīja ne platākas par trīsdesmit metriem zālāja strēmeles. — Tie! — izvilcis no mutes kalkīti, vecis ar pīpes kātu norādīja atpakaļ. Un tikai tagad mes ieraudzījām vecās kapsētas labajā pusē vientuļu lauku māju ar sarkanu skārda jumtu. Raugoties no mūsu novērošanas posteņa, nebijām to pama​nījuši, jo priekšā stāvošā birztala aizsedza skatu. — Manuprāt, lielas starpības nav, — Valts paraustīja plecus. — Ja sagribas papļāpāt, cik tur tālu ko soļot? Vecais vīrs uzmeta viņam asu skatienu. — Vai tad runa ir par attālumu? Dīvainais pretjautājums mani izbrīnīja.


— Bet par ko tad? — Par ko? Par to, kas līdz pat šim laikam nedod mieru apkārtnes iedzīvotājiem. Par vecās kapsētas spoku. Gluži neviļus man izlauzās: — Nu, nu… — Es runāju nopietni. Vecajā kapsētā, tur pie tām divām liepām, guļ slepkava. Redzat, no šejienes var saskatīt galotnes! Akurāt iepretim Vecumnieku logiem, — veča balss skanēja dobji, liecinot par aizturētu uztraukumu. Es jutu mugurai pārskrienam drebuļu vilni.


III nodala senais nostāsts Mūsu sarunas biedrs nomērīja Valtu, bet pēc tam mani ar nelaipnu skatienu un, izgrūdis smaršīgu dūmu grīsti, pēkšņi izteica ar izturēšanos gaužam nesaderīgu priekšlikumu: — Palieciet šeit. Vecā Šveica labprāt izdos jums vienu vai pat divas istabas. Viņai tikai pusgadu atpakaļ nomira virs, tel​pu pietiek. Vecā pat nopriecāsies, jo vienai nav jau kaut kā. Negaidītais ierosinājums Kronbergam bija pa prātam, jo es pamanīju drauga pelēkajās acīs iedegamies man tik pazīstamo uguntiņu, kas liecināja par nodomu piepildīšanos. — Tātad šī ir viņas māja? — Nē. Šīs ir Bites, te saimniekoju es. Mans nams. Bet viņa dzīvo, rau, tajā! — Šoreiz pīpes kāts norādīja uz vienkāršu guļbaļķu ēku ar skaidu jumtu un sarkanu, padrupušu skursteni. — Ja vēlaties, iepazīstināšu. Jāatzīstas, ka ne viņš pats, ne priekšlikums man negāja pie sirds. Kaut kas šajā vīrā man atgādināja veco Celmu. Vai nu tā bija tikpat varenā miesas būve, gadi, vai arī nelaipnais skatiens, bet iespaids bija gaužām spēcīgs. Negatīvs. Virkne asociāciju ar centrējumu uz vardarbību, kombinētu ar aukstu nežēlību. Diemžēl kārtējo • reizi mana fantāzija, apvienojusies ar jūtu pasauli, grasījās izdarīt netaisnību, jo es taču nezināju, kāds patiesībā ir šis vecais Bišu saimnieks. Smagi atspiezdamies uz spieķa, viņš aizveda mūs līdz Šveicas mājai un ar bumbiņai līdzīgo uzgali piedauzīja pie durvīm. — Lūdzu, lūdzu! — no iekšpuses atbildēja sievietes balss, un pēc maza brītiņa mēs stāvējām lielā, spodri izbērtā virtuvē. Ieraudzījusi nepazīstamus cilvēkus, namamāte sākumā izbrīnījās, taču tas izpaudās vienīgi mazliet platāk ieplestajās acīs. — Tu jau zini, Rūdīt, visapkārt mērnieku laiki, — mūsu pavadonis, atsēdies uz balta virtuves ķebļa un neizlaizdams no mutes kalkīti, teica. — Puiši no Rīgas atbraukuši nospraust savai zemei robežas. Darbu nav pabeiguši, bet māju tur vairāk nav. Pati saproti. Viņi te iemaldijušies, meklēdami veikalu, ēst gribot. Kā būtu, ja tu šos galvaspilsētas švītus uz nakti izmitinātu, ko? Izskatās tīri simpātiski, un tev vietas gana,. Acīmredzot vecenīte, priekšlikuma pārsteigta, uzreiz nespēja apjēgt, kas un kā. Apmulsusi, pietvīkušiem vaigiem, burzīdama rūtainā galdauta malu, vina izskatījās tik nelaimīga, ka Valts nolēma iet palīgā. — Mēs, — viņš iesāka, bet nepaguva pabeigt, jo pēkšņi, it kā atcerējusies kaut ko neatliekamu, ne vārda neteikusi, Švei cas kundze iztipināja no virtuves. — Piesēdiet, — Bišu saimnieks pameta ar pīpes kātu uz diviem baltiem ķebļiem. — Viņa tūdaļ būs atpakaļ. — Jopro​jām, ieraugot svešus, mulst kā sešpadsmitgadīgs skuķis. Vecajam izrādījās taisnība — saimniece drīz vien atgriezās, bet pavisam citā noformējumā kā izgājusi. Bezveidīgo uzsvārci bija nomainījusi vecmodīga, labi uzšūta un teicami saglabājusies zīda kleita ar sniegbaltu apkaklīti, bet nomītās čības — lauku sētai pagalam nepiemērotas lakkurpes. Akurāti sasukātie mati bija saņemti mezglā un kopumā viņa ar kaut ko atgādināja kā bargu skolotāju, tā — skolnieci reizē. Vienīgi grumbainā seja un zilās, dzīslām klātās rokas nodeva viņas īsto vecumu. Spriežot pēc noteiktajām kustībām un atklātā ska​tiena, viņa jau bija attapusies no pārsteiguma. v — Piedodiet, nebiju gaidījusi ciemiņus. ESišu saimnieks nogrozīja galvu un piesita ar pīpes kātu pie baltajiem zobiem. — Bet mēs… — Jūs būsiet mani ciemiņi, — tagad jau bezierunu tonī viņu pārtrauca namamāte. — Ernests pareizi pateica — vietas pietiekoši, turklāt gribas uzzināt kaut ko jaunu. Pastāstīsiet mazliet par Rīgu — cik nu vecam cilvēkam tā prieciņa vajag. Bet par to es katram piešķiršu pa istabai un paēdināšu godam. — Mēs samaksāsim, — Kronbergs iesāka, bet arī šajā reizē nepaguva pabeigt.


— Ir nedomājiet! — Izrādījās, ka Šveicas kundze prot arī dusmoties. — No laika gala neesmu tirgojusies, bet kur nu vel ar… sirdi. — Redziet nu, puiši, — izskatījās, ka arī Bišu saimnieka seja kļuvusi gaišāka, — cik labi viss sanāca. Pie manis jau vietas nav mazāk, bet tā vedekla… Atvainojiet, kā jūsu goda​vārdi? — Valts Kronbergs un Roberts Štāls, — pamājis uz manu pusi, draugs atteica. Likās, ka veča blāvās acis izvelsies no orbītām — tā, izdzirdējis mūsu vārdus, viņš tās izbolīja. Labu brīdi blenzis Valtā, beidzot izstomlja: — Vai tas pats Kronbergs? Droši vien lielum lielākais vairums priecātos par tādu popularitāti. Pēdējās izmeklēšanas laikā jau vairāki cilvēki pēc uzvārda vien bija atpazinuši slaveno detektīvu. Taču uz manu draugu šis fakts atstāja gluži pretēju iespaidu. Apgrūtinošu un traucējošu. Es varēju derēt, ka nākamajā reizē līdzīgā situācijā viņš stādīsies priekšā ar izdomātu vārdu. — Tas pats, — Valts drūmi atrūca, bet abi vecie cilvēki nepamanīja nedz toni, nedz viņa satumsušo seju. Gluži kā izstādē vērodami nez kādu apskatei izliktu retumu, viņi, acis nenolaizdami, vērās Kronbergā, likdami pat man justies neērti. Pirmais attapās vīrietis. — Uz to derētu pa mēriņam, vai ne, Rūdīt? — Un, paspiedis Valtam roku, piesita sev pie krūtīm ar pīpes kātu. — Mani sauc Platais, vārdā — Ernests. — Tātad mājas nosaukums nav cēlies no uzvārda? — Nē. Vectēvs vienkārši bija dravnieks. — Skaidrs. Loti patīkami. Pa to laiku namamāte bija sarūpējusi uz galda uzkožamos, kristāla glāzītes uz augstām kājiņām un kā beidzamo paša vidū novietoja pudeli ar dzirkstošu, sarkanu šķidrumu. — Pīlādžu liķieris. Pašas taisīts, ar aroniju piedevu krāsai, — viņa skaidroja, dauzīdama no slaidā kakliņa brūnās lakas kār​tiņu. Saslaucījusi drumslas, teica: — Lūdzu, attaisi, Ernest! Tā ir mana cieša pārliecība, ka noteiktos apstākļos neliela alkohola deva ir nevis nosodāma, bet gluži pretēji — apsveicama, nepieciešama. Šī bija tieši tā reize, lai kā es, tā mans draugs spētu atraisīties no neveiklības sajūtas, ko bija radījusi abu veco cilvēku neviltotā apbrīna. Bet viss izrādījās ievērojami vienkāršāk. Pirms pāris gadiem mēs bijām izmeklējuši kādā zādzībā nepatiesi apvainota cilvēka lietu. Šis nelaimīgais, kurš, ja mums neizdotos pierādīt viņa nevainību, vēl tagad smaktu cietumā, izrādījās Platā māsasdēls. Kad to uzzinājām, man kļuva skaidrs, ka diez vai tuvākajā apkārtnē atradīsies kaut viens, kas par mums nebūtu dzirdējis. It kā nolasījis manas domas, vecais lepni teica: — Mēs visi jūs pazīstam! — Kas tie — visi? — Visi, kas te dzīvo. Jūs taču izglābāt puiši no pazušanas. Tagad viņš beidzis augstskolu, strādā un paguvis pat nodibināt savu ģimeni. Paldies visas Plato dzimtas vārdā! Un — tā nav nekāda mazā, jo kopā ar mazmazmazbērniem mūsu ir simt divdesmit septiņi! Tagad viņš izskatījās pavisam cits cilvēks. Aizdomīgais nīg- rums, ar kādu vecais sagaidīja mūs, bija izzudis, un, lai gan manī joprojām pirmie iespaidi — par līdzību ar Šterna slepkavu Kārli Celmu — bija dzīvi, jau pēc otrās glāzītes tie izplēnēja apziņā, bet pēc trešās mūsu priekšā sēdēja gadu saliekts vīrs, darbarūķis, kas pamatoti lepojās ar savas dzimtas kuplumu. — Mēs te visi esam radi, — viņš stāstīja, — visas četras mājas. Iznāk, ka pirmo kooperatīvo saimniecību Latvijā, vēl pirms padomju varas nodibināšanās, organizējusi Plato dzimta. Rudītes vīrs bija mana brālēna dēls pa mātes līniju, Bergmanis no blakusmājas ar pelēko šīfera jumtu — brāļa mazdēls, bet Sproģis — māsas Frīdas mazdēls. Mēs ģimene bijām vienpadsmit bērni — septiņi brāli un četras māsas. No visiem dzīva​jos esmu palicis viens. — Bet kāpēc jūs esat tā saspiedušies? — Kronbergs neatlaidās. — Mani ne visai pārliecināja jūsu argumenti par papildizdevumiem. Cara laikos Latgalē zemniekiem iemērīja zemes strēmeli, reizēm pat


vairāku kilometru garumā. Kāds tur darba vai līdzekļu ietaupījums? Solot to gaisa gabalu apstrādāt? Vai pārvest mājā izaudzēto? Kaut kas līdzīgs ir pie jums, vai ne? Dzīvojot apstrādājamās zemes malā, taču nekas cits kā pa​pildu neērtības nerodas un, ja vēl kārtīgi paskaitītu, diez kāds būtu patiesais rezultāts. Abi vecie cilvēki saskatījās, un nokrekškējies Platais no jauna piepildīja savu apdzisušo kalkīti. Likās, ka viņa acis pēkšņi sākušas vairīties no mūsu skatieniem, kustības kļuvušas neveiklākas, tādas kā stīvas un izturēšanās atturīga. Kaut kāds noslēpums gūlās pāri šiem četriem namiem un tur mītošajiem iedzīvotājiem. Nez kāpēc man likās, ka viņi no kaut kā baidās. Spriežot pēc vecuma, celtņu lielākā dala bija būvētas gadsimtu mijā. Bet kas kopējs varēja būt manai nojautai par bailēm ar šīm vienkopus saceltajām ēkām? Kas zina, ja tajos laikos te klejoja laupītāju bandas, tad tādā gadījumā šāda rīcība būtu attaisnojama. Bet kā tas saistās ar mūsdienām? Manus prātojumus, kas grasījās iestigt kaut kur starp asociācijām un nojautu, pārtrauca Šveicas kundze. Kaut kā vainīgi paskatījusies uz savu radinieku, viņa sacīja: — Jums taisnība, Kronbergā kungs. Ne jau radniecības saišu ciešums bija tas, kas lika apmesties vienkopus. Nē, iemesls bija pavisam cits. Kroplais Sīlis, izbēdzis katrodznieks, lūk, kas. Atgriezies dzimtaja pusē, viņš apdraudēja tos, kas bija vainīgi viņa nelaimē. — Tātad… — Jā, kungs, jūs mani pareizi sapratāt, — namamāte palocīja galvu. — Tas bija Mārtiņš Platais, pār kura galvu nogruva atriebība, jo tieši viņa dēļ… Sīlim piesprieda piecus gadus Sibīrijā. Katorgu! — Vai varat izstāstīt šo notikumu? Kā atļauju dodams, vecais vīrs palocīja galvu, un, salikusi sastrādātās rokas klēpī, Šveicas kundze klusā balsī sāka stāstīt. — Sīlis bija skroderis. Runā — prasmīgs, jo visi apkārtnes iedzīvotāji un pat dažs labs no Madonas pie viņa vien šuvu- šies. Tolaik Mārtiņš Platais vēl nebija uzcēlis šo namu, kurā tagad dzīvo Ernests. Mārtiņa māsa Elizabete bijusi apkaimes glītākā jaunava, un nav nekāds brīnums, ka bildinātāju starpā bijis arī vietējā muižnieka Berga jaunākais dēls Pēteris. Meiča tam devusi savu jā vārdiņu, un drīzumā bijušas gaidāmas jauno kāzas. Stāsta, ka jaunavā ieskatījies arī Sīlis, tad vēl nepavisam ne kropls, bet, neraugoties uz amatu, — glīts, labi noaudzis puisis. Bet Mārtiņš, kam loti bija no svara, lai māsa saradotos ar Bergiem, visvairāk centās no vienas puses — savest viņu kopā ar Pēteri, no otras — izolēt no Sī|a. Līgavainis, par šo intrigu neko nenojauzdams, pasūtīja savai sirdsdāmai kāzu tērpu taisni pie sava sāncenša. Faktiski viņam nebija izvēles, jo labāku šī amata meistaru diez vai varēja atrast pat Rīgā. Un notika tā: kad Pēteris Bergs ar savu iecerēto ieradās pie Sīļa uz uzlaikošanu, klāt bija arī Mārtiņš Platais. Itin kā gribēdams papriecāties par māsas jauno tērpu. Taču, kad pāris devās prom, izrādījās, ka jaunā muižnieka naudas maks pazudis! Platais, kas tā vien visu laiku trinies apkārt, aplinkus licis nomanīt, ka zaglis nav neviens cits kā meistars Sīlis. Un tiešām, izdarot kratīšanu skrodera mājās, policija atradusi pazudušo zuteni. Tas vāļājies zem gultas. Sīlis notiesāts uz spaidu darbiem, bet Elizabete, apprecējusies ar Pēteri, pārvācās sākumā uz muižu, pēcāk — uz Rīgu, bet vēl vēlāk — aizbrauca uz Eiropu, liekas — Vāciju. Bet Mārtiņš uz atvieglotiem noteikumiem ieguva savā īpašumā Bergu zemi un uzcēla māju. Viss šķita nokārtojies loti labi, ja vien pēc pieciem gadiem Āronas apkaimē pēkšņi neuzrastos bijušais skroderis Sīlis. Taču tas vairāk nebija brašais puisis, bet gan pāragri novecojis vienrocis. Nosaldēto roku viņam amputēja kāds Sibīrijas veterinārs, kad pēc izbēgšanas no katorgas viņš iemaldījies tā mājā. Šis lopu ārsts arī palīdzējis Sīlim tikt atpakaļ uz dzimteni. Tā nelaimīgais atgriezās mūsu pusē. — Tātad tās pārējās trīs mājas tika uzceltas jau pēc tam… — Kronbergs saprotoši novilka, un Šveicas kundze pamāja. — Jā. Mārtiņš Platais sacēla kājās, ko vien spēja, kad uzzināja par Sīļa atgriešanos. Jāteic, ka nevienam neesot bijušas šaubas par to, ka visu šo nesmukumu ievārījis tieši viņš. Un tāpēc nevienu sevišķi neizbrīnīja ziņa par Elizabetes brā|a varmācīgo nāvi. Nav zināms, kādas bijušas jaunās meičas


attiecības ar skroderi pirms aresta, taču klīdušas baumas, ka viņa to mīlējusi. Un, tikai paklaudamās brutālā un mantkārīgā brā|a varai, jo abu vecāki bija miruši, izgājusi pie jaunākā Berga. Mārtiņu Plato atrada šajā pašā namā, — viņa pamāja uz divstāvu mājas pusi, — ar ielauztu galvaskausu. Līdzās vāļājies cirvis, ar ko bija izdarīta slepkavība, bet uz sienas rēgojies nemākulīgi ar asinīm uzzīmēts putns! Sīlis! To sapratuši visi, un, kad arī radi nolēmuši celt savas mājas, tad bailēs no bijušā katordznieka tās uzbūvējuši kopā. Faktiski ar to viņi it kā pasvītroja gan savu attieksmi pret Sīli, gan solidaritāti ar tā upuri Mārtiņu Plato. Kā redzat, nekāds lielais gods tas Plato dzimtai nav, un tāpēc, lūdzu, nestāstiet to tālāk. — Protams, — Valts pamāja. - Tā ir neatņemama mūsu profesijas sastāvdaļa - klusuciešana un noslēpumu glabāšana. Tomēr es te kaut ko nesaprotu — kāpēc pārējiem bija jābaidās, ja jau Sīlis ar savu ienaidnieku bija izrēķinājies? — Pirmais, ko es domāju, — bijusi attieksme. Es par to jau minēju. Turklāt Sīlis no pārdzīvotā bijis tā kā nedaudz jucis. To var saprast, turklāt vēl roka… Viņš bijis kā apsēsts — jebkurš no Plato dzimtas viņa acīs licies kā līdzvainīgs viņa liktenī. Desmit gadu laikā pēc Mārtiņa nāves, lai kā uzma​nījušies, vēl trīs no Platajiem kļuvuši par bijušā katordznieka upuriem. — To noteikusi policija? — Nē, bet ar asinīm līdzās upuriem atstāts iepriekšējais autogrāfs — putna attēls. Par Sīļa galvu ticis izsolīts pamatīgs atalgojums, bet nevienam nav izdevies sadzīt viņa pēdas. Tolaik te auguši drūmi, biezi meži, kuros pat varas pārstāvji baidījušies spert kāju. Runāja, ka viņš dzīvojis zemnīcā, turklāt… precējies! Kronbergs izbrīnījās. — Ar ko? Savaldzinājis ar savu ārieni pašu meža karalieni? — Ar savu jaunības draudzeni. Mildu. Tā bijusi tā pati, kurai Sīlis gatavojies kļūt neuzticīgs daiļās Elizabetes dēļ. Meitene jau pirms aresta viņam tā pieķērusies, ka visus piecus gadus nav gribējusi nevienu redzēt, pārliecināta, ka Sīlis atgriezīsies. Un viņš atgriezies ar. Atstājusi vecākiem zīmīti, Milda varonīgi devusies savam izredzētajam līdzi uz mežu, un tur viņai piedzimis dēls. Vai varat iedomāties kroplā katordznieka dēļ pamest visu — mājas, vecākus, radus un draugus. Sabiedrību. Jā, tā bijusi patiesa mīlestība. Neparastā stāsta aizrauts, es pavēros logā. Pa to varēja saskatīt Platā namu ar mansardu un Bergmaņu mājas stūri. Cik gan briesmīgām bijis jābūt bailēm no atriebības, lai tik tuvu apmestos cits pie cita! Es nodrebēju, iedomās skatīdams tumšās naktis, milzīgos, drūmos kā ielenkumā sastājušos mežus, sveces gaismu un apkārt klīstošo, vājprāta skarto Sīli ar naidā degošam acīm un rokā sažņaugto asinskāro cirvi… Valts bija iegrimis domās. Saimniece rosījās ap galdu, novākdama tukšos traukus. Platais joprojām kūpināja savu kalkīti. Viņa vaigi ziedēja kā rozes, acīmredzot vecais vīrs atļāvās iztukšot pa glāzītei tikai loti retās reizēs. Piepeši Kronbergs pacēla galvu. — Manuprāt, šīs senās bailes, — viņš pārlaida pārbaudošu skatienu vispirms namamātei, tad Platajam, — līdz šim ir dzīvas, reālas. — Kāpēc jūs tā domājat? — jautāja Šveica. — Pirmkārt, tāpēc, ka mēs tikām uzņemti loti… aizdomīgi, tā es teiktu. Otrkārt — apšaubu, vai jūs ar šo stāstu, kas nebūt nedara īpašu godu šeit dzīvojošajiem Mārtiņa Platā pēctečiem, iepazīstināt pirmo, kas pagadās. Bet no tā izriet, ka mums izdevās to noklausīties vienīgi, pateicoties… profesijai. Tātad, ja manu spriedumu virkne ir pareiza, — jūs no kaut kā bai​dāties. Baidāties un meklējat palīdzību. Taču fakti, kas ir jūsu rīcībā, droši vien nav pietiekami, lai grieztos pie varas iestādēm, vai ne? Bet mēs būtu pašā laikā. Ko teiksiet? Vecais virs izņēma no mutes pīpi, pieklaudzināja pie priekšzobiem, kas bija pārāk balti, lai būtu dabiskie, un klusā balsī atbildēja: — Es teikšu, Kronbergā kungs, ka jūsu prāts tik tiešām ir apbrīnas vērts. Viss ko teicāt, viss ir


taisnība. — Tātad… Kā izšķiroties, Platais atmeta ar roku. — Jau nedēlu kā uz manas mājas sienas naktīs parādās dīvains zīmējums, — vina balss skanēja dobji. — Izskatās, ka tas izdarīts ar asinīm, bet pēc formas atgādina putnu… Ar acs kaktiņu es redzēju, kā pie šiem vārdiem nodrebēja saimnieces rokas.


IV nodaļa Vienošanas Jāatzīstas, ka arī manī vecā vīra paziņojums izraisīja veselu pārdzīvojumu lavīnu. Itin kā es būtu tas Mārtiņš Platais, kas, mantkārības dzīts, bija uzkrāvis uz sevis lāstu, manā sirdī cēlās neizprotamas bailes. Tās nāca nenokurienes, jo, lai nu kurš, bet es visādā zinā biju svešs kā nelaiķim, kroplajam Sīlim, tā šeit dzīvojošajiem Mārtiņa pēctečiem. Kaut kas pārdabisks dvesa no visa uzzinātā un papildus ietina šo jau tā dīvaino vietu noslēpumainības plīvurā. Pēc dabas esmu ārkārtīgi jūtīgs. Mana uztvere ir cieši saistīta ar fantāzijas pasauli un tādējādi, ja Valts katru jaunu informāciju pirmām kārtām pārstrādāja smadzenēs, tad es - iedomās. Manī tās spēja izraisīt visneiedomājamākās ainas, kas bieži vien aizēnoja patiesos faktus un līdz ar to nelāva aptvert lietas būtību. Nedomāju, ka saprāta ziņā mani būtu jānovieto uz zemāka pakāpiena par citiem, jo tad, kad šis jūtu mehānisms netika iedarbināts, tas ir — informācija nesaturēja nekā tāda, ko varētu attiecināt uz labo vai ļauno, mana iztēle palika tādā kā snauda stāvoklī, un tad smadzenes bez grūtībām tika galā ar pasniegto problēmu. Ja augstskolā netiktu liktas atzīmes, droši vien es būtu teicamnieks. Taču pieņemtais skaitliskais zināšanu novērtējums kā pirmās ieslēdza jutas, bet tās savukārt — iztēli, līdz ar to nobloķējot domāšanu. Un kamēr es prātoju — kā mani līdzcilvēki reaģēs, ja man nelaimēsies un saņemšu zemu atzīmi, nepaguvis sagatavoties atbildei, aizņemts ar idiotisku, absolūti nepamatotu paššaustīšanos, es to tiešām ari saņēmu. Ar prātu es labi sapratu, no kā ce|as šī iekšējā nesakārtotība, kā arī tās izraisītās sekas, taču mainīt neko nespēju. Tāds nu es biju. Toties Valts bija domātājs. Kā jau sacīju, pirmais, ko jaunā informācija iedarbināja vinā, bija smadzenes, auksts, vērtējošs prāts. Ari tagad, kā dusmās saraucis pieri, viņš ar tukšu skatienu vērās logā. Es biju pārliecināts, ka draugs neredz nedz abus namu stūrus, nedz pļavu aiz tiem, nedz ari stārki, kas zemā, planējošā lidojumā nozuda aiz krūmu rindas. Viņš saspringti domāja, un tāpēc rezultāts, ko deva viņš, nepavisam nelīdzinājās manējam. — Vai suņi naktīs nav devuši ziņu? — Viņi mums tādi padumji. Stundām var apriet mēnesi. Ej nu sazini — vai tur bija kāds svešs, vai tikai ezis pārčāpojis pāri pagalmam. Novākusi traukus, saimniece apsēdās savā vietā. — Tātad, jūs baidāties… — ne pie viena nevērsdamies, norūca Valts, un Šveicas kundze dedzīgi pamāja. — Kā ne, ja kroplais Sīlis joprojām, pat kapā, nespēj un nespēj rimties? — Jūs domājat, — Kronbergs izbrīnījies palūkojās viņā, — ka tos mākslas darbus uz sienas zīmējis viņš? Vecās sieviņas atbilde pārspēja visu gaidīto, turklāt par tās patiesumu liecināja iekšējās pārliecības pilnais tonis. — Protams, viņš! "M… jā," es domās novilku, "te tev nu ir divdesmitais gadsimts!" Tie paši aizspriedumi, tā pati māņticība, kas gadsimtiem sakņojās latviešu dvēselēs, joprojām atradās tur. Ja mans saprāts ar laiku vienmēr spēja atšķirt reālo no pārdabiskā, salikt katru savā plauktiņā, tad viņos tas bija saplūdis vienā veselā. Platais, gluži tāpat kā Šveica, nopietnām, baiļpilnām acīm nepacietīgi gaidīja, ko teiks mans draugs. — Ja pareizi sapratu, tad jūs uzskatāt, ka Sīlis, atrazdamies viņpasaulē, meklē iespēju atriebties Mārtiņa pēctečiem? Abi vecie cilvēki vienlaikus palocīja, galvu, bet saimniece piebilda: — Viņu redzējuši.


Tas nu pat man bija par daudz, un, nespēdams apvaldlties, es ironiski novilku: — Droši vien kāds no elles iemītniekiem… — Jūs tā nejokotu, jaunais cilvēk, — pārmetoši pakški- nādams savu īso pīpīti, teica vecais, — ja zinātu, kas te notiek. Starp citu, arī agrāk daži no šejieniešiem ir miruši noslēpumainā, neizskaidrojamā nāvē drīz pēc tam, kad parādījās šie zīmējumi. — Tas ir droši zināms? Platais paraustīja plecus. — Tā stāsta. — Jūs tos esat redzējis savām acīm, vai šī ir pirmā reize? — Pirmā. Taču Bergmaņu Janka, pirms noslīka ezerā, stāstījis, ka uz savas mājas sienas redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Arī Ruta, kas gāja bojā zem vilciena… Atminies, Rūdīt? Šis zīmējums parādās uz tās mājas sienas, kurā kādam tās iemīt​niekam tuvākajā laikā jāmirst… Šoreiz tas ir uz… manējās. Drūmais tonis lāva nojaust, ka par savu nākotni vecajam vīram nav nekādu ilūziju. — Bet šī ir sfēra, kas pa zobam vairāk mācītājam nekā detektīvam vai policijai. — Bet varbūt jūs spētu pārliecināt mācītāju… — varēja redzēt, ka viņš ir pagalam apjucis un nezina, pie kā pieķerties. — Jūs esat ar viņu runājuši? Un kas iznāca? — Nekas. — Platais atmeta ar roku. — Viņš teica, ka droši vien kāds grib mūs izjokot. — Bet varbūt viņam taisnība? — Kronbergs pajautāja, un tas vecajam aizdeva dusmas. — Sīli redzējuši vairāki cilvēki! Bijušais kolhoza priekšsēdētājs Kviesis, mans dēls, tad Alvīne. Un tieši tobrīd, kad tas cēlies no kapa, bet, kur tas atrodas, to visi mēs zinām, sajaukt nevaram. Ko jūs uz to teiksiet? — Interesanti. Jāatzīstas, man šī lieta šķiet ārkārtīgi intriģējoša. Un cik te vielas pārdomām! Bet vai neesat apsprieduši vēl vienu varbūtību - to, ka šie zīmējumi ir jums nezināmu, dzīvu cilvēku ļaunprātība? — Esam. Bet mums ienaidnieku nav. Nevienam. Turklāt kāda gan jēga brīdināt savu iecerēto upuri? — Hm. Tur nu jums nenoliedzami ir taisnība. Tiešām, jēga ir tikai vienā gadījumā — kad upurim tas jāzina. Un tā var būt tikai atriebība. Ko domājat darīt? — Nezinām. Varbūt jūs varat palīdzēt? Mums tas būs pats pēdējais salmiņš, vai ne, Rūdīt? Namamāte palocīja galvu un nedroši piebilda: — Kur ir tā robežlīnija starp miruša un dzīva cilvēka ļaunprātību? Prāts, tā taču nav materiāla būtne un tomēr — viss ļaunais uz zemes nāk tikai ar tā starpniecību. Un ko mēs vispār zinām par aizkapa pasauli vai šo, kurā paši staigājam? Nekur nav teikts, ka gaiša galva nevar izdarīt tikpat, ja ne vairāk kā melnā sutana. Varbūt tieši jums šī lieta būs pa spēkam, ko? — viņa aplaida apkārt skatienu un, dzirdot šos vārdus, es sapratu, ka mans agrākais spriedums bijis stipri pārsteidzīgs. Bailes šajos cilvēkos gluži vienkārši bija sastindzinājušas kā gribu, tā prāta spēku, un tikai tāpēc reāli iespējamais viņu domās bija saplūdis ar pārdabisko. Nu es varēju atviegloti uzelpot, jo mani nepavisam nepriecēja doma palikt šajā vietā kopā ar pustrakiem fanātiķiem. — Labi, — Kronbergs īsi atbildēja, un, lai gan biju gatavs kaut ko tādu izdzirdēt, neapmierinātības rūciens izlauzās it kā pats no sevis: — Bet Rīga? — Pagaidīs. Pāris dienas šurp vai turp, kāda starpība? Nekur nedeg, Robert. Pacentīsimies noskaidrot, kas īsti ir šis baidītājs. Bet, — viņš pagriezās pret Šveicu, — tādā gadījumā jums būs jāizmitina mūs kādas dienas. — Ar lielāko prieku! Ar lielāko prieku, Kronbergā kungs! — saimniece iesaucās, un, redzot pavīdam gaišajās acīs neviltotu sirsnību, es sapratu, ka līdz ar viesmīlību tās ataino iekšējo gandarījumu,


jo, kamēr mēs būsim šeit, vina varēs justies drošībā. Lasītājs droši vien zina, cik enerģisks ik reizes kļuva mans draugs, ja vien kaut kur parādījās kāda interesanta problēma. Taču, manuprāt, šajā gadījumā viņš gāja uz galveno mērķi — atrast neuzkrītošu vietu iespējami tuvāk Teodora Brīdaka pašreizējai mājvietai, lai tādējādi pacenstos uzzināt kaut ko par Ādolfu Prustu. Es apšaubīju, vai veco cilvēku māņticība spējusi kaut cik nopietni Valtu ieinteresēt. Tā es domāju, bet nāka​majā mirklī biju spiests atzīt, ka esmu kļūdījies. — Jūs pieminējāt vairākus cilvēkus, kas redzējuši Sīli. — Jā, — Platais palocīja galvu. — Kur viņus varētu sastapt? — Dēlu… Viņš droši vien ir pie zirgiem. — Labi, sāksim ar dēlu. Ja pie zirgiem, tad droši vien pļavā. Stallī lopiņiem tik jaukā laikā nav, ko darīt. Vai tas ir tālu? — Savs gabaliņš būs. Gribat aizstaigāt vai pagaidīsiet? — Vietas te jaukas, protams, aizstaigāt, — Valts atbildēja. — Turklāt jāiepazīstas ar apkārtni. Vecais piecēlās un, pamājis ar pīpes kātu, piegāja pie loga. Paklausot aicinājumam, arī Kronbergs uzslējās un, nostājies līdzās, pavērās laukā. Tā kā trešajam tur vietas nepietika, es paliku sēžam. — Skatieties! Gar Bergmaņu mājas labo stūri aiziet taciņa. Redzat? — Redzu. — Ejiet pa to tikai uz priekšu, līdz labajā pusē ieraudzīsiet četrus piesietus zirgus. Tie ir mūsējie, jā, ja ceļā pagadās suņi, nu tie paši, nebaidieties, viņi tikai rej. Dēls ap šo laiku iet pārsiet, bet tam vajadzīgs laiks. Ja satiksiet, garām nepaiesiet. Platais! — Kādā nozīmē? — Plecu un visa pārējā. Vīrs kā ozols. Vārdā Janka. — Bet varbūt viņš vēl mājās? — Aizgāja, es redzēju. — Vai zīmējums uz mājas sienas saglabājies? — Nē, — vecais vīrs paplēta rokas. — Lietus noskaloja. — Vēl pēdējais jautājums. Mārtiņš Platais, kas jums viņš ir? Es ar to domāju arī pārējos, kas te dzīvo. — Visiem tiešajiem Plato pēcnācējiem atkarībā no vecuma viņš ir vai nu vecvecvecvectēvs, vai vecvecvectēvs vai vecvectēvs. Vienīgi man un Rudītes nelaika vīram — vectēvs. Bet, ja jau esat gājēji, nāciet! Pavadīšu jūs līdz taciņas sākumam. Mums izejot, namamāte nosauca nopakaļ; — Gaidīšu uz vakariņām! Iemetis acis pulkstenī, es izbrīnījos — septiņi. Izrādījās, ka abu veco cilvēku sabiedrībā gluži nemanot bija aizskrējušas divas stundas! Apstājies pie Bergmaņu mājas stūra, mūsu pavadonis sacīja: — Tovakar Janka gāja zirgu pārsiet. Divdesmitajā jūlijā. Saule jau gāja uz rieta pusi, un cēlās migla. Zirgi ganījās netālu no vecās kapsētas. Piepeši dēls pamanīja koku starpā uguntiņu. Man tas puisis kopš bērnu kājas ir traki ziņkārīgs, bāž degunu, kur vajaga, kur ne. Pametis savu Baltiņu, viņš piezadzies pie pirmajiem krūmiem. Kapsētā jau sen nevienu neglabā, un dažviet kopiņas laiks nolīdzinājis ar zemi. Tikai daži satrunējuši krusti un pa pusei sagāzusies kapliča ir viss, kas palicis no tās pāri. Piepeši vietā, kur viņš bija redzējis ugun​tiņu, no zemes izlīdis… spoks! Taisni no Sila kapa! — Kā viņš tumsā to noteicis? — Tajā kāds iedzinis pamatīgu apses mietu. Pret nelabo. Skats, ko viņš ieraudzījis, bijis tik baismīgs, ka tonakt, tikai pamatīgi pacilājis glāzīti, puika beidzot pārstāja drebēt. — Varbūt kāds aizmidzis dzērājs, tuvās nakts drēgnuma atmodināts, bija piecēlies, lai dotos uz


mājām? — Nē, — vecais kategoriski papurināja galvu. — Spoks… kā to lai pasaka, neesot uzslējies ar tādu kustību, ar kādu to darītu sēdošs vai gulošs cilvēks. Tā bijusi tik nedabiska, ka šaušalas gājušas pār kauliem. Viņš izaudzis, gluži kā koks lienot stāvus no zemes. Brr… Par to iedomājoties vien… No apakšas šo izdzimumu apspīdējusi sarkanīga gaisma — paša elles atblāzma! Bet ģīmis bijis tāds, ka, iebrēcies kā kaujams, aizmirsis par to, kāpēc nācis, dēls ņēmis kājas pār pleciem. Bet, lai nu kā ar citu, taču Platie nekad mīkstpēdiņi nav bijuši. Atminos kā tēvs, tad es vēl biju pusaudzis, ar sētas mietu tā noslānīja veselus trīs laupītājus, ka tie tik tikko dzīvi aizvilkās. Mūsējiem visiem spēks kaulos turējies. Arī Alvīne no fermas, pagājušo ceturtdien braucot ar divriteni, redzējusi to pašu. Es viņu pazīstu, nekad nerunās tukšu. Arī Kviesis stāstīja tāpat. Toreiz gan viņš bijis pamatīgā švunkā. Pudeles brāli vēlāk apstiprināja — aiztenterējis no kroga tāds, ka katra kāja uz savu pusi vilkusi. Toties sieva viņu sagaidījusi staltu kā unter- oficieri, pilnīgi skaidrā un baltu kā palagu. Ja pēc pirmās reizes vēl nekas, tad pēc šā gadījuma visi met šai vietai līkumu. Kviesis ar Alvīni dzīvo lejāk, — pīpes kāts norādīja uz divām lauku mājām, kas stāvēja aptuveni kilometru atstatu viena no otras un tikpat daudz arī no Bitēm. Nebijām tās pamanījuši, jo abas saimniecības atradās lēzenā nogāzē. Nekāda ceļa turp neredzēja, tikai divas gājēju taciņas. — Kur atrodas ferma? — Āre, jumts vien redzams. Tās bija tās pašas iegarenās un zemās ēkas, kuras bijām ievērojuši iebraucot. — Ap cikiem dēls redzējis to spoku? Uzrunātais paraustīja plecus. — Pievakarē. Todien tikai pret vakaru laiks nedaudz noskaidrojās, bet tā visu dienu lija. Atminos, bija jau patumšs, cik — nezinu. Cauri kapsētai ved īsākais ceļš uz šoseju, bet jau pa to — uz veikalu, krogu vai pilsētu. Apkārtējie nez ko dotu, ja kāds šo briesmoni padzītu. Pat mācītājs Tiltiņš, viņš dzīvo otrpus Apšukalnam, vairāk uz mūsu pusi kājām nenāk, bet brauc tikai ar autiņu. Un tas viss spoka dēļ. — Iznāk, ka pat apses miets šim nespēja stāvēt pretim. Un kulta kalps tic tādiem māņiem? — Vai tic, vai ne, to es nezinu. Stāstu tikai to, ko redzu. Tiltiņš vecajā kapsētā nav rādījies kopš tās dienas, kad Janka… Bet nu ejiet! — Vecais vīrs pamāja un, smagi atspiezdamies uz zarainās nūjas, aizkliboja atpakaļ. Kad Bergmaņu māja, kuras vienā logā sēdēja maza meitenīte ar lielu lelli uz palodzes un pavadīja mūs ar izbrīnītu ska​tienu, palika aizmugurē, pametis skatienu atpakaļ, Kronbergs jautāja: — Ko teiksi, vecīt? Spoks! Nepietika mums ar dēmonu villas lietu, bet še tev — jau atkal! Tā vien šķiet, ka to pasaulē savairojies vairāk nekā viduslaikos. — Bet vai tā mēs neattālināmies no sava uzdevuma? — es atbildēju ar pretjautājumu. — Šurp braucām taču, ejot pa Prus​ta pēdām. — Kas zina, vai tās kaut kur nekrustojas. Vismaz Prusts ne sliktāk par spoku prot pazust kā nebijis. Elpo dziļāk, iztīri plaušas no Rīgas kvēpiem, bet es pa to laiku padomāšu. Taciņa abiem bija par šauru, tāpēc Kronbergs soļoja pa priekšu, bet es no muguras. Negribēdams vinu traucēt, klusu- ciešot vēroju apkārtni, kas mākoņu segas dēl izskatījās sērīgi pelēcīga. Iežogotajās fermas ganībās neredzēja nevienu govi, acīmredzot lopi bija sadzīti kūtīs uz vakara slaukšanas reizi. Augstu gaisā majestātiski planēja liels vanags, bet pa pļavu, kājas stīvi cilādams, soļoja pelēkbalts stārķis. Turpat attālāk, nolauztas liepas galotne es pamanīju viņa ligzdu. Veco kapsētu no šejienes saskatīt nevarēja — to aizsedza lēzens pakalns, kura virsotnē, gluži kā spīdīgs cekuls uz nerātņu galvas, slējās neliela krūmu skupsna. Tās aizmugurē auga vientuļš sēru vītols. Vieglajā vējiņā plivinājās sudrabotas lapas. Garas, augstas smilgas iežogoja taciņu un ejot durstīja rokas. Mālainā zeme bija cieta kā krams, acīmredzot te vairākas dienas nebija lijis. Taciņa uzveda mūs lēzenā pakalna virsotnē, garām sēru vītoliem un turpinājās pa nogāzi lejup uz vecās kapsētas pusi. Tālumā tai gandrīz līdzās vīdēja


Vecumnieku sarkanais skārda jumts. Jādomā, ka šis celiņš noslēdzās tieši tur. Pēkšņi ar acs kaktiņu es labajā puse fiksēju kādu kustību. Vainīgie izrādījās divi stalti zirgi, kurus aiz pavadām veda plecīgs vīrietis. Nebija šaubu, ka tas ir meklētais — Jānis Platais. Gribēju pievērst Valta uzmanību, bet viņš jau pats bija ieraudzījis. — Būs jāiet pāri pļavai, — es sacīju, un mēs tā arī darījām. Vīrietis mūs pamanīja jau pa gabalu, taču izlikās neredzam. Es ievēroju zaglīgus skatienus, ko, dzīdams ar cirvja pietu zemē dzelzs mietiņu, viņš no pieres apakšas raidīja uz mūsu pusi. Pēkšņi no tuvējiem krūmiem atskanēja skaļas rejas un izlēk- šoja abi mūsu paziņas. — Mierā! — vīrietis uzbrēca pērkona balsī, un acumirklī abi varoņi, astes nolaiduši un ausis pieglauduši, iemuka atpa​kaļ krūmos. — Ko jūs te meklējat? — Tas jau zīmējās uz mums. — Jāni Plato, — Valts atbildēja. — Tas esmu es. Pienākuši mēs sarokojāmies, un Kronbergs īsos vārdos iepazīstināja vinu ar stāvokli. Sakrustojis rokas uz krūtīm, vīrietis — viņam nevarēja būt vēl četrdesmit gadu —, nepārtraucot klausījās un, kad Valts apklusa, teica: — Ja jau tēvs par šo notikumu visu izstāstījis, kāda note atkārtot? Varu tikai piebilst — tas spoks patiesi bija šausmīgs. Diez vai tādu pat delīrija murgos varētu ieraudzīt. Kronbergs paraustīja plecus. — Cik zināms, tieši tādiem tiem arī jābūt. — Nesmejieties. Ja jūs būtu redzējuši… Vispār viņš ne ar ko neatšķīrās no dzīva cilvēka, bet acis… seja… Tā bija sāta​niska! Līdz šai dienai — tiklīdz atceros, roka pati meklē glāzīti. — Vai viņš pārvietojās? — Nevaru pateikt, pats biju stīvs no bailēm. Bet liekas, ka ne. Vismaz, kamēr es stāvēju. Bet, tiklīdz spēju pakustēt, tā likos prom. — Pēc kā tas izskatījās? Pēc vīrieša vai sievietes? Platais nosmīkņājis atteica: — Spoks jau nevar būt sieviešu kārtas. Kur tas dzirdēts — spocene? — Par to varētu pastrīdēties. Kas viņam bija mugurā? — Tāds kā apmetnis. Garš, līdz pašiem papēžiem. Melns. — Zem kokiem droši vien bija tumšs? — Kā nēģera vēderā. — Tādā gadījumā kā uz šī fona jums izdevās saskatīt ap​metņa krāsu? — Hm. Jums taisnība. — Platais izskatījās apmulsis. Pieri saraucis un domīgi vērdamies tālumā, viņš kasīja pakausi. Pēkšņi iedegusī seja atplauka. — Atminējos! Viņu apņēma tādas ka auksts, nedzīvas gaismas oreols! Turklāt no apakšas plūda sarkanīga, it kā degoša ugunskura atblāzma. Izskatījās, ka pats nelabais izkāpis virszemē sagandēt kādam naktsmieru. Acis — zvērojošas ogles. Pēkšņi, kā pārsteigumā, viņš pasvieda gaisā labo roku. Garā piedrukne nobruka, un ar klusu vaidu rēgs… izgaisa! Pazuda un pat sēra smaka nepalika! Šis skats man maksāja uz pāris dienām sabojātu garastāvokli un pusstopu tajā pat naktī. Bet zirgi pazaudēja labākās ganības. — Vai esat pārliecināts par to, ko redzējāt? — es jautāju. — Un, ja nu tas bijis tikai cilvēks, kas… Platais dusmīgi pakratīja galvu. — Manas acis stāv pierē un netaisās mainīt vietu, bet prāts tāpat. Dzeru ar mēru, nesmēķēju, bet baltās pelītes esmu redzējis vienīgi Madonas zooveikalā. Cilvēks, pat kropls, ir dabisks, bet šis… — Platais saviebās tādā kā derdzīgumā. — Vai kreiso roku pamanījāt?


— Tās vietā nokarājās tukša piedurkne. Sīlis bijis vienrocis. Starp citu, Kviesis stāstīja to pašu. Un Alvīne, — viņš kaut kā mulsi piemetināja un, pārlaidis mums skatienu, pasmaidīja. — Skatos, jums nagi niez nogrābt šo aiz čupra? Ja izdosies, lieku mučeli — man pagrabā glabājas pirmklasīgs alus. Aiziet? Es zināju, cik Valtam šis piedāvājums bija kārdinošs. Viņš cienīja alu vairāk par visiem citiem dzērieniem, un kur nu vēl pašbrūvēto. Mirkli vilcinājies, it kā izcīnīdams iekšēju cīņu, draugs pastiepa Platajam roku un piekrītoši palocīja galvu. — Aiziet! Izdzersim pa visiem. Bet, tā kā starp mums vairāk neieinteresētas personas nav, es vēlētos uzmest aci noti​kuma vietai. Mūsu jaunā paziņas seja tajā paša mirklī apmācās. Kā palīdzību meklēdams, viņš aplaida apkārt skatienu. — Varbūt rīt? Redzat, klust arvien tumšāks. — Varēja skaidri redzēt, ka lielais, spēcīgais vīrietis kā mācēdams cenšas novilcināt laiku. — Vai tikai jums vienkārši nav… — es iesāku. — Kas par muļķībām! — Platais steigšus mani aprāva pusvārdā un, kā izšķiries par kaut ko nopietnu, atmeta ar roku. — Ejam! Šķērsojuši pļavu, mēs iznācām uz taciņas. Abus suņus nekur neredzēja. Pēc divsimt metriem nonācām lidz kapsētai un, nosoļojuši gar tās malu vēl gabaliņu, pa kādu spraugu ielauzāmies biezajā krūmājā. Brašais pavadonis izskatījās pamatigi notrūcies. Uzkucis, gluži kā bokseris gatavodamies tuvcīņai, pierāvis masīvo zodu pie krūtīm, pirkstus sažņaudzis dūrēs un mezdams apkārt aizdomīgus skatienus, viņš izskatījās pēc tāda, kas kuru katru mirkli gaida nodevīgu uzbrukumu no sāniem vai aizmugures. Man ienāca prātā ieteikt viņam atslābināties, taču laikā attapos, ka tas tikai to samulsinās, turklāt pavisam nevajadzīgi. Krūmāja vidū viņš piepeši apstājās un, norādījis pa kreisi, kur zaru spraugās varēja saskatīt kapsētu, nez kāpēc čukstus sacīja: — Kopiņu zem tām kopā saaugušajām liepām redzat? -Jā. — Akurāt no tas arī izlīda. Tur apses miets iedzīts, bet tas viņam bijis nebijis. — Pieiesim tuvāk, — Kronbergs vedināja, bet Platais pēkšņi kļuva pagalam nevaļīgs. — Gandrīz aizmirsu, man taču sievai jāpalīdz kūti izmēzt. Apsolījis esi, ko darīt? — viņš kā atvainodamies paplēta milzīgas rokas un, atbildi negaidīdams, sāka spraukties atpakaļ. Ticis uz takas, nemaz neslēpjot atvieglojumu, skaļi uzelpoja. — Neaizmirstiet par alu! — atvadām mēs vēl saklausījām, un drīz vien viņa steidzīgo soļu dipoņa izgaisa tālumā. — Ir gan jēra dvēsele, — es nenocietos. — Vīrs kā ozols, bet dūša kā… — Netiesā, Robi, lai pats netiktu tiesāts! Tu taču neesi redzējis, ko viņš. — Valta balsī skanēja dziļa nopietnība. — La​bāk apskatīsim vietu, bet pēc tam izlemsim, kā rīkoties tālāk.


V nodala Pretruna Vismaz piecpadsmit minūtes Kronbergs nolīknāja ap norādīto kapa kopiņu, meklēdams kādus nebūt pierādījumus, ka Platā redzētā parādība attiecas uz mūsu — materiālo pasauli. Tomēr pat ne aizlauztas smilgas stiebrs neapliecināja, ka pēdējā laikā tur būtu stāvējušas cilvēciskas būtnes kājas. Tāpat kā visu kapsētu, arī Sila kopiņu klāja bieza zāles sega, kuras vidū tiešām rēgojās kāda dīvaiņa iedzītais apses miets. Jā, neatstājot pēdas, te varēja pabūt vienīgi spoks. — Hm… — pēc veltīgiem pūliņiem Valts atliecās un izvilka cigaretes. — Tā vien rādās, ka mums pie tās mučeles netikt. Neviena, pat mazākā pierādījuma, ka te kaut kas noticis. Platais taču norādīja precīzi? — itin kā es labāk zinātu, Kronbergs jautājoši pavērās manī. — Precīzāk nevar, — es atteicu. — Lūk, apses miets. Bet… — es uz mirkli apklusu, lai labāk aptvertu domu un tad turpināju, — ja nu viņam ir taisnība? Pasaulē notiek viss kas, un dīvaini, neizskaidrojami atgadījumi nav nekāds retums. Piemēram — poltergeists. Lai gan zinātnieki nievājoši rausta plecus, attiecinādami šo parādību uz tumsonību, tā ir neskaitāmu cilvēku apliecināta realitāte. Tad kāpēc tāds nevarētu būt arī spoks? Zini ko, — es teicu un piepeši jutu, ka mani sagrābj neizskaidrojamas bailes. Ja kaut kas tāds bija noticis ar mūsu pavadoni, tagad es nespēju viņu nosodīt. — Zini ko, — es atkārtoju, — ja tas tā ir, tad pats prātīgākais, ko varam darīt, ir — nekavējoties lasīties prom. Personīgi es nejūtu ne mazāko aicinājumu uzsākt cīņu ar tumsas varu. Jau tagad šķiet… — piepeši, kā apliecinot manu vārdu patiesību, kapsētā iestājās krēsla. Dīvainas, baigas ēnas uzsūca dienas gaismu, un reizē tumša grūtsirdība smagi uzgūla sirdij. — Laikam gaidāms lietus, — pametis skatienu augšup, sacīja Kronbergs. Dažas sekundes ar pavērtu muti lūkojies pelēkajos mākoņos, paraustīja plecus un pārlaida apkārtnei vērīgu skatienu. Vienu mirkli tas pakavējās pie brīnišķīgās ainavas, tad nedaudz tālāk — tur, kur kā ar nazi nogriezts pēkšņi aprāvās kapsētas malā augošais krūmājs. Lai gan skatu daļēji aizsedza divu triju birztalas pašā malā augošo bērzu stumbri, tālē zilgmojošais mežs, lēzenie, ar dzeltenīgu zāli klātie pauguri, varenais ozols, kas kā sargādams bija izplētis zarus pāri rudzu laukam, un pat Vecumnieku mājas sarkanais skārda jumts, it viss ieņēma savu noteiktu vietu kopējā dabas izaustajā rakstā. Pat svinpelēkie draudošie mākoņi, kas peldēja šurp no austrumu puses, nespēja izjaukt mierpilno harmoniju. Uz šī fona jo pretdabiskākas likās tās drausmas, kas nu jau kā nakts lietuvēns žņaudza manu sirdi un prātu. Neizturējis drauga klusēšanu, es teicu: — Iesim, Valt! Līdz lietum mums jātiek zem jumta. Redzi, kļūst arvien tumšāks. Drīz te nekas nebūs redzams. Kā apstiprinot manus vārdus, tālumā noducināja pērkons. Kronbergs pēdējo reizi pavērās tumstošajās debesīs un piekrī​toši novēzēja roku. — Ejam ar. Tikai atceries par to tiesāšanu… — Likās, ka drauga balsī ieskanējās slēpta ironija, taču man bija vienalga, galvenais — ātrāk tikt no šejienes prom. Šveicas kundzes namdurvis mēs sasniedzām reizē ar pamatīgu vēja brāzmu, kas nesa sevī pirmos lietus pilienus. Pa pagalmu blandījās viens no suņiem, taču, kā par brīnumu, tas mums nepievērsa ne mazāko uzmanību. Droši vien bez partnera nejutās drošs, ka, paceļot balsi, neiekulsies nepatikšanās. Negaidīti uzvēdīja īsts ziemeļu aukstums. Toties mājā bija sitlti un omulīgi, smaržoja pēc nule kā ceptām pankūkām. Laikam negribēdama likties uzbāzīga, saimniece uzklāja galdu un atstāja mūs vienus, lai, kā vina izteicās, pabarotu pārējo saimi. Aiz loga dzirdamā, satrauktā vistu kladzināšana apliecināja, kas ir tās locekļi. Gaidītais, spriežot pēc melnajiem mākoņiem, briesmīgais negaiss ilga tikai minūti un, pārvērties sīkā


lietutiņā, pārgāja, pat īsti nesācies. Gluži kā vāks sabiezējušie atmosfēras tvaiki aizpeldēja uz rietumiem, un uz burvju mājienu viss uzliesmoja zeltā — rietošā saule izlēja savu sarkanīgo gaismu pāri zemei. Saimniece gribēja ierādīt mums katram savu istabu, bet, tā kā vienā no tām jau stāvēja divas gultas, mēs nolēmām gulēt vienā. Telpā spēcīgi smaržoja pēc kaltētām piparmētrām. Vēsie linu palagi un pa saspringto dienu uzkrātais nogurums darīja savu. Tiklīdz mana galva pieskārās mīkstajam spilvenam, miegs acumirklī ierāva kā melnā atvarā. Vecā Šveica izrādījās ārkārtīgi taktiska un viesmīlīga namamāte. Viss, kas bija nepieciešams, viņas sagādāts, jau gaidīja vajadzīgajā brīdī un vajadzīgajā vietā. Vai tas būtu karsts ūdens bārdas skūšanai, brokastis vai padoms. — Mēs gribam apciemot Alvīni, — pēc sātīgajām brokastīm iegājis blakustelpā, kur saimniece patlaban klaudzināja šujma​šīnu, sacīja Valts. — Kā viņai uzvārds? — Fridenberga, — nepārstādama strādāt, viņa atbildēja. — Ko jūs par viņu zināt? Apturējusi šujmašīnu, Šveicas kundze atlaidās pret atzveltni. — Neko daudz. Viņa strādā pienotavā. Fermai ir sava pienotava. Uz darbu braukā ar divriteni. Reizēm Alvīnei iznāk aizsēdēties darbā līdz pusnaktij, — vecās sievietes balsī jautās vāji slēpta, dīvaina, tāda kā dusmīga un reizē — nožēlas pilna ironija. — Dzīvo kopā ar vecākiem. — Tas viss izskanēja lakoniski un bezpersoniski, gluži kā aizpildot anketu. — Kādas ir viņas aizraušanās? Atbildes vietā Šveica tikai paraustīja plecus. — Tātad viņa patlaban ir darbā? — Manuprāt, ne. Alvīnei darba laiks nav normēts, un ap šo stundu vina parasti ir mājās. Kā es to zinu? Viņai, lai tiktu mājās, ir jābrauc garām maniem logiem. Jums Platais parādīja, kur viņa dzīvo, vai ne? Nu, lūk. Diezgan glīta, trīsdesmitgadīga brunete, turklāt nenosvērta. Neprecējusies. Ko vēl lai pastāstu? — Acīmredzot neko, — Kronbergs iesmējās un pamāja man. — Ejam, Robi! Apciemosim Alvīni Fridenbergu un, kas zina, varbūt tu līdz mūža galam nepaliksi vecpuisī. Namamāte pakratīja galvu. — To tik ne! — Kāpēc? — es izbrīnījos. — Esmu labākajos gados, bet varbūt viņai ir cits kandidāts? — Kāpēc? — Šveicas kundze domīgi pārjautāja. — Ja vien es zinātu — kāpēc? Bet ejiet, ejiet, nav ko klausīties prātu izkūkojušas vecenes tērgāšanā. — Dīvaini, — aizverot durvis, es nomurmināju, — kas viņai lēcies? — Pati taču teica, — atrūca Kronbergs un pamāja uz Bišu mājas sliekšņa smēķējošajam saimniekam. Atbildei tas pacēla savu zaraino nūju un nozuda durvju melnajā četrstūrī. Nogriezušies gar Bergmaņu mājas stūri, sākām naigi solot uz to pusi, kur no šīs atzarojās vakar redzētā taciņa uz Alvīnes Frīdenbergas māju pusi. Logā joprojām sēdēja mazā meitenīte ar savu lelli, taču šoreiz izbrīna vietā pavadīja mūs ar skumju, pieaugušas sievietes skatienu. Dīvainu iespaidu atstāja šis izolētais stūrītis no četrām mājām un tās savādajiem iemītniekiem. Bet rīta svaigums, piepildījis plaušas ar smaržojošu gaisu, iznēsāja pa dzīslām enerģiju, un vieglais vējiņš ātri vien izpūta no dvēseles grūtsirdību. Drīz klāt bija arī atzarojums, un mēs jau pagriežamies, lai dotos lejup, kad aizmugurē pēkšņi atskanēja divriteņa melodiskais zvaniņš. Atskatījies es ieraudzīju jaunu sievieti, kas ar lielu kannu uz bagāžnieka, enerģiski minot pedāļus, grasījās mūs apdzīt. Nebija šaubu, ka tā ir mums vajadzīgā Alvīne. — Labrīt! — jau pa gabalu uzsauca Valts un, kad viņa bija klāt, jautāja, — vai jūs gadījumā neesat Alvīne Fridenberga? — Jā, — sieviete koķeti pasmaidīja un nobremzējusi apstājās. Sasvērusi riteni uz vienu pusi, viņa


atbalstīja labo kāju pret zemi, bet kreiso atstāja uz pedāļa. Es jau grasījos mesties pie kannas, pārliecināts, ka pie tāda leņķa tās pienākums ir nokrist. Taču mana palīdzība izrādījās nevajadzīga — kanna droši bija piestiprināta pie sēdekļa un bagāžnieka režģa ar tievas, stipras auklas palīdzību. — Ko vēlaties? — samtainā balsī atskanēja standartjautājums. — Vēlamies apjautāties par vecās kapsētas spoku, — rotaļīgā tonī attrauca mans draugs, taču efekts iznāca pretējs gaidītajam. Itin kā Valts pats negaidīti būtu pārvērties baismīgā rēgā, Alvīnes brūnās acis, viņu uzlūkojot, pēkšņā izbīlī plati iepletās un, apspiežot kliedzienu, roka aizklāja muti. — Nē, nē, negribu! — viņa tikko dzirdami izdvesa. Izbrīnījies Kronbergs nopētīja jauno sievieti ar ciešu, caur​urbjošu skatienu. — Kāpēc? — Tas ir pārāk… pat atmiņas. Līdz šim neesmu attapusies! Naktis kļuvušas kā viens nepārtraukts murgs, — samtainā balss tagad drebēja. — Cikos tas notika? — Ap pusnakti. — Hm… Braucot ar riteni no pienotavas? Frīdenbergas bālie vaigi piepeši pietvīka. — Kas jums par dalu? — viņa rupji atcirta un, pagalam pārsteigdama mani, uzsēdās uz divriteņa un, ne vārda netei​kusi, aizbrauca pa taciņu uz leju. — M… jā, — tas bija viss, ko Kronbergs šajā reizē spēja atbildēt. Mēs klusuciešot noraudzījāmies, kā attālinoties kļūst arvien mazāks un mazāks Frīdenbergas košā kleitā tērptais augums, līdz to aizsedza mājas priekšā augošais ceriņkrūms. Paraustījis plecus, Valts pagriezās pret mani. — Kā tad būs ar to vecpuiša dzīvi? — viņa acis smaidīja. — Kandidēsi, vai ari lai paliek pa vecam? Atbildes vietā es tikai atmetu ar roku. — Pareizi esi izlēmis, Robi. Nekad nevar zināt, kas slēpjas aiz glītas dāmiņas ārienes. Labi, pagaidām atmetīsim Alvīni kā līdz galam nenoskaidrotu jautājumu, neaktuālu. Bet nav izslēgts, ka mums vēlreiz nāksies atgriezties pie tā. Bet tagad, ja tev nav labāka priekšlikuma, iegriezīsimies pie bijušā priekš​sēdētāja Kvieša. Vai opelī mums nav kaut kas dzerams? — No grādīgajiem? — Jā. Man atmiņā, ka bagāžniekā kaut kam jābūt. — Priekš kam? — Priekš kam? Cik nopratu no dzirdētā, tad šis Kviesis taisnā ceļā no priekšsēdētāja amata pārgājis dzērājos. Pudeles brāli, krogs, kājas, kas katra solo uz savu pusi, — vai tā nav pienācīga rekomendācija un pamats manam secinājumam? Ejam, paskatīsimies. — Viņš pagriezās atpakaļ pa taciņu un pēc dažiem soliem piebilda, — ja saimniekam būs paģiras, tad labāku kontaktu par pudeli mums neatrast. Valtam izrādījās taisnība. Satīts četrās avīzēs, instrumentu somā gulēja liķieris. Iebāzis to kabatā, viņš aizcirta bagāžnieka vāku, un jau otro reizi mēs devāmies ceļā. Pagrieziens uz Kvieša māju aizsākās nedaudz tālāk nekā uz Alvīnes. Taciņa izrādījās tāda pati šaura ar garu smilgu apmali kā visas pārējās. Bijušais priekšsēdētājs dzīvoja baltu ķieģeļu mājā, kas no tālienes izskatījās kā turības apliecinājums. Taču, kad pie- nācām tuvāk, nācās atzīt, ka Kronbergā secinājumi bijuši pareizi. Tos apstiprināja ne tikai izgāzušās kūts durvis un izsistais, ar papīru aizlīmētais logs, bet ari pats namatēvs. Liela ķirša ēnā zvilnēdams vecā, izsēdētā mīkstajā krēslā ar lokveida atzveltni, viņš ar maizes drupatām baroja tādu kā pats — izspūrušu un netīru gaili. Kviesim bija pliks pauris un, spriežot pēc profila, bargs raksturs. Droši vien agrāk tīri normālais deguns


bija ieguvis uzburbuša kartupeļa formu. Turklāt reizē mainījis ari krāsu uz zilgansārtu. Ieraudzījis mūs, pat neiz​kustējies no vietas, viņš vienaldzīgā balsī jautāja: — Kāds vējš jūs te atpūtis? Mēs apstājāmies līdzās krēslam. Tikai tagad es pamanīju zālē lielum lielu pudeli, līdz pusei pilnu ar atbaidoši duļķainu šķidrumu. Logā pavīdēja izspūrusi sievietes galva, acīmredzot Kvieša kundze. Spriežot pēc piemēslotā pagalma, kopš šīs ģi​menes ziedu laiki bija garām, ne tikai ar vīru, bet ari ar sievu bija krietni gājis uz leju. Laikam tāpēc visu sarunas laiku vina tā arī neparādījās. Noklausījies par mūsu vizītes mērķi un, cik nu viņa apmiglotajā stāvoklī iespējams, arī aptvēris to, namatēvs izbrīnījās. Ieņēmis pamatīgu malku no savas pudeles un noslaucījis nosmulētā krekla piedurknē muti, viņš saviebās un tikai, kad malks bija" nonācis tam paredzētajā vietā, at​bildēja: — Spoks kā jau spoks. Briesmīgs! Trešo reizi ar tādu tikties man nav ne mazākās vēlēšanās. Šo, — viņš ar knipi piesita duļķainā dzēriena traukam, — svešiem nepiedāvāju. Tam nepieciešamas specifiskas iekšas. Tādas kā manējās… — paklusi nosmējies, Kviesis nolika pudeli zālē un nolīdzsvarojis atkrita pret atzveltni. Pa to laiku Valts izvilka cigaretes un aizsmēķēja. — Mans vārds ir Kronbergs, — viņš teica, un saimnieks palocīja galvu. — Esmu to dzirdējis no Platā. — Tādā gadījumā mums atliek tikai cerēt uz izpratni. Sēdošais paraustīja plecus un, uzmetis ašu skatienu mana drauga bezkaislīgajai sejai, pasmīnēja: — Kā redzu, jūsu kolekcijā, Kronbergā kungs, saglabājusies viena vakance… Spokam, vai ne? Izstāstīt jau izstāstīšu, bet vai tam kāda jēga? Runa ir par nemateriālu… personu taču. Pie tiesas tādu nesauksi, bet inkriminēt neko, izņemot dažu garāmgājēju izbīli, nevar. Apšaubu, vai šim rēgam maz ir Lat​vijas pilsonība un vai uz to var attiecināt mūsu valsts likumus. — Vienkārši interesanti, — Valts atteica, bet Kviesis dusmīgi pakratīja ar pirkstu. — Es redzu jums cauri. Nedomājiet, ja iemetu, tad reizē šeit k|ūst tukšāks, — viņš piedauzīja sev pie pieres. — Arī šādā ce|ā iegūstama un vairojas atziņa. Jums ir mērķis. Bet ja mērķis, tad — iemesli. Ja iemesli, kaut kur jābūt cēloņiem. Tā, lūk! Kronbergs izpūta gaisā dūmu aplīti un nopietni palocīja galvu. — Jums taisnība. Cēlonis un iemesls šajā gadījumā ir viens un tas pats — spoks. Mērķis — pamēģināt to atrast, lai palūgtu uzvesties… atturīgāk. Vismaz nebaidīt cilvēkus. Pastāstiet par šo atgadījumu, lūdzu. Šoreiz namatēvs pasmaidīja tik vienkārši un pievilcīgi, kā droši vien bija darījis, sēdēdams priekšsēdētāja krēslā. — Labi. Viss notika tā. Pagājušo ceturtdien, mēs — neliels kādreizējo darbabiedru pulciņš, atminoties aizgājēju Krēsliņu, mūsu ekonomistu, nolēmām atzīmēt gadskārtu, kopš viņš guldīts zemes klēpī. Vakarpusē salasījāmies "Sievu nopūtās". — Kur kur? — Tā mēs dēvējam tuvīnā ciemata krodziņu. īsi pirms pusnakts, juzdams, ka mans mērs ir pilns un var sākt iet pāri, cēlos. Vietējie vēl palika, bet man trīs kilometri ko kājot. Izvēlējos ceļu cauri kapsētai, jo pa taciņu gar Vecumniekiem var nolauzt kaklu. Kad nonācu līdz mirušo atdusas vietai, krēsla jau bija pārtapusi naktī. Nācās gaitu palēnināt. Par laimi, es tur zinu katru cinīti, katru akmentiņu. Neesmu nekāds gļēvulis, bet… Kad biju ticis, kā rēķinu — iepretim Vecumniekiem, tajā pusē uzliesmoja sarkana gaisma! Bet no tā, kas pēc tam izlīda no kapa, reibulis acumirklī izkūpēja kā nebijis. Līdz peļķītei, saku to vaļsirdīgi, pietrūka pavisam nedaudz. Man grūti atcerēties detaļas, ceru, ka saprotat, kāpēc? — Kronbergs pamāja. — Tad labi. Mugurā spokam bija kaut kas līdzīgs apmetnim ar platām piedurknēm. Ar kapuci. Acis bal​tajā līka sejā burtiski liesmoja. Izlīdis virspusē, viņš izslēja gai​sā roku un… pazuda! — Ar vaidu?


Kviesis uzrāva biezās, rūsganās uzacis. — Pilnīgi iespējams. Jāatzīstas, ka kaut ko līdzīgu teļa īdie- nam es tiešām izdvesu. Paspruka. — Es runāju par spoku, — ar vieglu smaidu lūpās Valts paskaidroja. — Ā… Par to gan nezinu. — Kas tam bija rokā? — Tāda kā atvērta grāmata. — Labajā? — Nē. Kreisajā. — Padomājiet! — Tur nav ko domāt. Droši zinu — kreisajā. — Skaidrs. Un kas notika pec tam? — Atjēdzos tikai mājās. — Kad tas notika? — Es jau teicu — pagājušo ceturtdien. — Kam? — Kronbergs paraustīja plecus. — Bet vienu gan atminos — ka trešo reizi ar to tikties jums nebūtu nekādas ve​lēšanās. Tātad tas nozīmē, ka ar spoku esat ticies divas reizes, vai ne? — Ak, es muļķītis! — Kviesis piesita sev pie pieres. — Un tā apsolīju neteikt. — Kam? Šoreiz namatēvs diezgan nelaipni atcirta: — Nekam! — Bet laikam ar visu skurbuli juzdams, ka pāršāvis pār strīpu, pameta piesardzīgu skatienu uz loga pusi un čukstus sacīja: — Otrpus šosejas dzīvo mans draugs. Brūvē. Mēs kopā palaikam iemetam. Bet sieva… Ja padzirdēs, no mājas laukā nelaidīs. Tikai jums to saku — svētdien, pusnaktī, kad nācu no turienes, es to spoku redzēju otrreiz. Tikai — tss! — Kviesis pamāja uz mājas pusi, un apliecinādams, ka sapratis, Kronbergs palocīja galvu. — Tagad, lai gan vecā Blome tur suni, eju gar Vecumniekiem pa taciņu. Tomēr drošāk. Tas ir viss. — Paldies par to pašu, — Kronbergs paspieda saimniekam roku. — Ja atminēsieties vēl kaut ko, mēs dzīvojam pie Šveicas kundzes. — Zinu, — Kviesis pamāja. — No šejienes jumts redzams. Visu labu un… nedomājiet neko ļaunu. Tikai uzmanieties! Ja ari nav dzirdēts, ka spoki kostu, tad izbailes ne vienu vien novedušas kapā. Brīdinu, jo zinu, ko redzēju. Kad nonācām līdz taciņai uz Šveicas kundzes māju, Valts atskatījās un drūmi sacīja: — Vērtīgs cilvēks, bet iet bojā acu priekšā. Žēl! Ko lai dara, paša izvēle. Kas šodien par dienu? — Trešā kopš nedēļas sākuma. Brīdi Kronbergs kaut ko saspringti apsvēra. Domīgā seja un nekustīgais skatiens liecināja, ka problēma, kas nodarbināja vina smadzenes, ir loti nopietna. Piepeši apstājies, viņš palūkojās manī ar satumsušu skatienu. — Pēdējais laiks savilkt galus, Robi. Un ja nu mēs tiešām meklējam loģisku atbildi uz to, kas nāk pavisam no citas pa​saules. Ko tu par to teiksi? Dzi|i ievilcis plaušās svaigo, smaržu piesātināto gaisu, es paraustīju plecus. — Varētu jau pieņemt, ka aiz visa slēpjas kāds ļauns nolūks, taču es neredzu neviena, pret ko tas būtu vērsts. Pret Plato? Bet ko var nodarīt cilvēkam zīmējums uz sienas? Neko. Ja vecais to nevēlēsies, neviens viņu nepiespiedīs spert vecajā kapsētā savu kāju, bet nepieciešamības gadījumā tai var apiet ar līkumu. Varbūt Sīlim nepatīk, ka šo ceļu lieto dzīvie? Traucē mieru? Nē, tās visas ir muļķības. Bērni zīmē, bet māņticīgie veči nezina, ko darīt. Spoks? Vīzija, halucinācija. Bet, ja tā ir patiesība, mēs tāpat nekā nevaram. Būs jāatzīst, ka esam saskārušies ar kaut ko tādu, ko nedz mūsu pieredze, nedz saprāts nespēj izskaidrot. Es domāju, katram savs darbs. Lai viņš spokojas, ja jau tā nolikts, bet mums jādabū rokā Ādolfs Prusts. Vai arī jādodas makšķerēt. Tu pamanīji aiz Kvieša mājas ezeriņu?


— Jā, bet izmet to no galvas, Robert. Mums jāstrādā. Man tā mučele ir pamatīga ēsma. Manuprāt, pēcpusdienā mums vajadzētu aizstaigāt līdz Vecumniekiem. — Ko tur? — Apjautāties, vai kāds no viņiem nav redzējis parādību. Cik paspēju pamanīt, tad mājas logi iziet akurāt uz to vietu, kur spokojas kroplais Sīlis. Nams ir pietiekami tuvu pie kapsētas, lai visu skaidri saskatītu. Tā sarunādamies, mēs apmetām līkumu ap kupli saaugušu lazdāju un pēkšņi atradāmies aci pret aci ar Alvīni Frīden- bergu! Sievietes seja spīdēja no sviedriem un vaigos dega rozes sārtums. Līdzās gulēja divritenis. — Es redzēju, kā iznācāt no Kvieša mājas, — viņa aizgūtnēm izdvesa, — un ierados, lai atvainotos! Mana uzvedība bija nepiedodama. — Neraugoties uz to, mēs piedodam, — nomierinoši pasmaidījis, Kronbergs atteica. — Palaikam arī ar mani tā gadās, ja no rīta izkāpju no gultas ar nepareizo kāju. Bet, izmantojot gadījumu, es tomēr lūgšu jūs atcerēties neparasto notikumu. Alvīne, lai gan ar izteiktu nepatiku, to izdarīja divos trijos teikumos. Viņas liecība mats matā sakrita ar citām. — Kurā rokā rēgs turēja grāmatu? — Kad jaunā sieviete apklusa, Kronbergs painteresējās. — Labajā. — Atbilde izskanēja pārliecinoši. — Jūs braucāt no pienotavas? — Jā. Cauri kapsētai. Man likās, ka esmu aizmirsusi aizslēgt kabineta durvis. Visu vakaru nomocījos — nekur mieru neva​rēju rast. Galu galā neizturējusi, aizbraucu pārbaudīt. — Durvis bija ciet? — Jā, vainīgi mani nervi. Esmu pienotavas vadītāja un nesu atbildību. Bet, atgriežoties mājās, tad ari viss tas notika. — Vai pa ceļam kādu satikāt? — Nē. — Atbilde izskanēja ne sevišķi pārliecinoši. — Tātad — labajā… — Valts tikko dzirdami nomurmināja un uzmeta Frīdenbergai ciešu skatienu. — Iznāk, ka jūs iera- dāties mūs satikt ar vienu vienīgu mērķi — atvainoties? — Ne tikai. Dodoties uz darbu, līdz šim braucu pa ceļu cauri kapsētai. Bet ir vēl viena — lopu taciņa. Tā gan met pamatīgu līkumu, bet… Ja zinātu, ka redzētais bijis māns, vai halucinācija, pat kaut vai kāda muļķa nelietīgas izdarības, tad… Varbūt kāds pirms tam šajā vietā manījis aizdomīgu cilvēku… Jūs mani saprotat? — Cenšos. Tātad, ja šis spoks izrādīsies materiālas izcelsmes, jūs nebaidoties izmantosiet agrāko ceļu, bet, ja pārda​biskas, — priekšroka tiks dota taciņai un līdz ar to līkumam? — Man jāzina, kā rīkoties. Kronbergs iesmējās, bet, tūdaļ pat atguvis nopietnību, sacīja: — Pagaidām pāragri prasīt no mums padomu. Bet, kamēr nekas skaidri nav zināms, visprātīgākais būtu šai vietai mest līkumu. Tiklīdz būsim kaut ko noskaidrojuši, jūs bez kavēšanās tiksiet informēta. Bet viens jautājums — no kā jūs uzzi​nājāt, kas mēs esam? Uzrunātā paraustīja košajā kleitā tērptos plecus. — Mums te katrā mājā ir tālrunis. Mamma šorīt sazva​nījās… — Skaidrs. Uz redzēšanos. Kad, svarīgi mīdama pedāļus, Alvīne bija nozudusi aiz nokalnes, Valts kaut ko dusmīgi nopurpināja sev zem deguna un, neko nepaskaidrodams, pamāja: — Ejam! Liekas, šī lieta var izrādīties daudz nopietnāka, nekā likās sākumā. Paēdīsim pusdienas un pēc tam aizkāpsim uz Vecumniekiem. Šveicas kundze sagaidīja mūs ar kārdinoši smaržojošu māju. Pusdienās bija vistas cepetis, tātad par


vienu saimes locekli bija kļuvis mazāk. Šajā reizē ēdām trijatā. Saimniece gluži kā gādīga māte uzminēja katru mūsu vēlēšanos un rūpējās, lai nekā nepietrūktu. Jau pie beigām Kronbergs palūdza pastāstīt par Vecumniekiem un to iemītniekiem. — Tur dzīvo vecā Blome viena pati, — viņa atbildēja. — Bijusī skolotāja, tagad pensijā. Māja pie kapsētas, nekāda omulīgā vieta jau nav, tāpēc viņa tur suni. Bīstamu. Telpās. Nekur neiet, draugu tai arī nav, tik vien kā tā bibliotēka. Tā gan ir pamatīga. Sēž viena un lasa. Ļoti nesabiedriska sieviete, un es nebrīnītos, ja Blome par tās mājai līdzās redzēto parādību neko nezinātu. — Mēs gribam viņu apciemot. — Baidos, ka nekāda ciemošanās jums neiznāks, mīļie. Tikai retais ir spēris kāju pāri Vecumnieku slieksnim. Manās acīs šī sieviete joprojām ir barga un bezkaislīga skolmeista- riene. Nesaprotu — kāpēc vecie Blomes uzcēluši māju tik tuvu pie kapsētas? Runāja, ka māņticīgākus ar uguni nevarētu sameklēt. Un še tev — dzīvo līdzās mirušajiem! Bet, ja jau esat nolēmuši iet, ejiet, lai gan jutu, ka jēgas no tā nebūs. Pēc brītiņa mēs jau trešo reizi šīs dienas laikā soļojām pa šauro taciņu uz kapsētas pusi. Pļavā es pamanīju Jāni Plato. Vīrs patlaban veda pārsiet govi. Tā droši vien bija no jaunajām — niķīga un tā vien rāvās pie katra zāles kušķīša, kas auga sānis. Nez kāpēc viņai tie izskatījās kārdinošāki par tiem, kas zem kājām? Ieraudzījis mūs, Platais pacēla roku svei​cienam. — Kad atgriezīsimies, neaizmirsti atgādināt, lai pajautāju Šveicai par Jankas sievu, — Valts sacīja. — Pacentīšos, tu tikai neaizmirsti to atgādināt man, — es pasmējos. Kad tikām līdz kapsētai, saule, kas šodien bija pierimusi un vairāk sildīja, nekā cepināja, aizslēpās aiz kuplo bērzu galotnēm. Drīz parādījās Vecumnieki, un, apstājies netālu no mājas, Kronbergs pamāja uz krēslainās aizgājēju atdusas vietas pusi. — Lūk, divas kopā saaugušas liepas. Bet tagad paskaties uz māju! Redzi? Blomes kundzes nama logi tām taisni iepretim. Bet kas tad tas? Izskatās, ka no iekšpuses tie aizslēģoti. Hm… Tas gan ir jaunums! Un kā es to nepamanīju pirmajā reizē? — Logos atspīd dienas gaisma, un nav nemaz tik viegli ieraudzīt kaut ko aiz tiem. — Tā jau ir, taču arī šis fakts uzvedina uz nojautu, ka mūs tur gaida neveiksme. Nesabiedrisks cilvēks, aizslēģoti logi, suns istabās… Šveicai taisnība — diez vai mūs aicinās iekšā, mēs te turklāt esam svešinieki. Bet izvilkt vārdu no tādas, kam citi nav vajadzīgi… Taču mēģināts nav vēl zaudēts! Iesim, varoni, uzbrukumā un, kazi — uzvara būs mūsu, — tā sevi un mani mierinādams, Valts bravūrīgi runāja, bet pēc acīm varēja redzēt, ka ne uz ko lielu viņš tomēr necer. Drīz vien mēs stāvējām Vecumnieku durvju priekšā. Blomes kundze izrādījās tieši tāda, kādu biju viņu iedomājies. Seja bāla, iegarena un barga. Sirmie mati sasieti smagā mezglā, no kura rēgojas vismaz pusducis matadatu. Acis cauri brillēm raugās ar to stingra un prasīga skolotāja skatienu, kas līdz šai dienai spēja man iedvest bijību. Pavērusi durvis sprau​gā, viņa nomērīja mūs ar neuzticīgu, vēsu skatienu un jautāja: — Kas jūs tādi un ko te meklējat? — Valts Kronbergs, — mans draugs palocījās un, norādījis uz mani, piebilda, — Roberts Štāls. — Es jūs nepazīstu. Lai gan Valta galantā uzvedība vienmēr bija atstājusi labvēlīgu iespaidu uz dāmām gados, šoreiz bargo izteiksmi no​mainīja tikai garlaikoti iecietīgs vaigs. — Blome. Ko vēlaties? — Bija skaidri redzams, ka aicināt mūs iekšā viņa netaisās. — Mēs tikai vakar atbraucām un no Šveicas kundzes uzzi​nājām par nepatīkamo jaunumu. — Par kādu? — Apkārtnē manīta kāda… būtne, — saudzīgi atbildēja Kronbergs. — Šveica mūs lūdza noskaidrot, ar ko te darīšana — pārdabisko vai kāda cilvēka neizdevušos joku. Jums, protams, zināms šis


notikums? Saimnieces iegarenajā sejā neizmainījās ne vaibsts. — Nē. Man nav nekādas daļas gar to, es pat nesaprotu, par ko jūs runājat. — Lieta tā, ka šī, hm… būtne, redzēta jūsu mājas tuvumā. — Kur tieši? — Vecajā kapsētā. Negaidīti Blome nobālēja tā, ka es izbijos. Sagrīļojusies vina izdvesa kaut ko līdzīgu vaidam vai dziļai nopūtai un krampjaini, gluži kā slīcējs, pieķērās pie stenderes. It kā tas vinu ne mazākā mērā neuztrauktu, Kronbergs vienā mierā runāja tālāk: — Tie, kas to redzējuši, vienā mutē apgalvo, ka šī būtne bijusi spoks! Namamāte aizvēra acis un neskanīgā balsī jautāja: — Kas viņam bija rokā? — Grāmata. — Tas ir pats liktenis… — Blome tikko dzirdami nočukstēja un satvēra durvju rokturi. — Vienu mirklīti! — Valts lūdzoši iesaucās. — Kādas ir jūsu attiecības ar Alvīni Frīdenbergu? Vina dzīvo… — Nekādas, — vecā sieviete jau bija atguvusies. — Man no viņas pienotavas piegādā pienu. — Vai jums nav gadījies kapsētā — tur, kur divas kopā saaugušas liepas, redzēt kaut ko aizdomīgu? — Kronbergs steidzās uzdot nākamo jautājumu. — Nē. — Blomes kundze pakāpās soli atpakaļ un ar noteiktu kustību, pat sveiki neteikusi, aizvēra smagās durvis. Tikai tagad līdz mums atlidoja kluss smilkstiens — beidzot suns izrādīja pirmās dzīvības pazīmes. — Pēdējais laiks atklāt šejieniešiem labas uzvedības kursus, — Valts norūca un pagriezās atpakaļ. — Man rezerve vēl bija vismaz četri jautājumi, bet še tev! — Laukos cilvēki ir nedaudz dīvaini, — es pievienojos. — jau bērnībā ievēroju, ka tās problēmas, kas pilsētniekiem nav izēstas olas vērtas, lauciniekiem debesskrāpja augstumā. Un otrādi. Cita vide. Liekas, no vienas tautas, bet attieksme, domāšana, rīcība krasi atšķirīgas. Nezinu, kā Valts, bet es mājās atgriezos pavisam saguris. Ņemot vērā mīklaino atgadījumu vecajā kapsētā un to, cik tā izmeklēšana arī turpmāk atņems laiku, mūsu sākotnējais plāns — Prusts — acīmredzot, vismaz pagaidām, bija jāatliek. Jāatzīstas, šī doma man aizdeva neizskaidrojamas dusmas. Tās valdīdams, izvilku no opela līdzpaņemto grāmatu un demonstratīvi ierīkojos savas gultas stūrī. To manījis, Valts pasmīnēja un aizgāja aprunāties ar saimnieci. Pēc minūtēm piecpadsmit aiz loga ierūcās motors un, pavēries laukā, redzēju mūsu mašīnu ar Kronbergu pie stūres un Šveicas kundzi blakussēdeklī izripojam no pagalma. Mani tas neizbrīnīja, jo arī agrāk līdzīgā veidā draugs bija iekarojis ne vienas vien gados vecākas sievietes sirdi. — Novecojot viņas kļūst nekaitīgas un līdz ar to — simpā​tiskākas, — viņš reiz bija paskaidrojis. Vai nu pēdējās dienas bija izrādījušās pārāk smagas, bet varbūt kaltētām piparmētrām piemīt iemidzinošas īpašības, taču, līdzko mašīnas rūkoņa izgaisa tālumā, es iesnaudos. Miegs, par nožēlošanu, bija sekls, murgains un, kad noklaudzēja durvis, vēstot, ka draugs ir atgriezies, es nemaz nebiju atpūties. Bet, palūkojies logā, izbrīnījos. Laukā valdīja nakts! Valta seja izskatījās nogurusi. Nebija ari nekāds brīnums, jo pulkstenis rādīja krietni pāri pusnaktij. — Kur Šveicas kundze? — Jau stundas divas kā guļ. Pārsteigts paslējos uz elkoņa. — No kurienes tad tu? — No vecās kapsētas. Cerēju sastapt to… ar grāmatu. Tev ir ko palasīt, bet man? Varbūt izdotos aizņemties. Bet viņš, kā zinādams, nerādījās. Spoku stunda atnāca, tāpat — aizgāja, taču no šā ne minas.


Tumšs, kluss, drūms, tikai koku lapas čabinās. Pēc tam nācu mājās. — Bet uz kurieni jūs braucāt ar mašīnu? — Pavizināties. Iegriezāmies pie mācītāja Tiltiņa, pēc tam pilsētā noskatījāmies kinofilmu, apēdām pa kūkai un, gluži sagurušu aiz laimes, es atgādāju Šveicas kundzi atpakaļ. Bet tu, spriežot pēc pozas, visu šo laiku esi nogulējis pat nepa​kustējies. Tagad ari es kritu no kājām. Ar labu nakti! Neielaizdamies sarunā, Valts veikli izģērbās un, palīdis zem segas, jau pēc minūtes gulēja ciešā miegā. Drauga novēlējums nepiepildījās. Savijoties ar dzirdētajām baumām, nez no kurienes cēlušās baigās nākotnes nojausmas atpūtai domātās stundas pārvērta mokošās gaidās pēc rītausmas. Pietika tikai iegrimt snaudā, kā tajā pašā mirklī acu priekšā iznira atbaidošs pekles izdzimtenis un, aukstus sviedrus svīzdams, es momentā biju augšā. Tagad es aptuveni apjēdzu — kāpēc spoku redzējušie negribēja par to atcerēties. Tikai tad, kad palsa, pelēka gaisma — tuvīnās ausmas vēstnese — sāka iezīmēt augļu koku galotnes, man beidzot izdevās aizmigt pa īstam. Kad pamodos, saule jau bija gabalā. No loga puses atlidoja balsu čala un smiekli. Pavēries laukā, ieraudzīju Kronbergu un Šveicas kundzi sēžam pie rupji darināta koka galdiņa zem ābeles, malkojam kafiju un par kaut ko jautri pļāpājam. Kad gluži sakaunējies parādījos viņu priekšā, mani sagaidīja vienots sveiciens: — Labdien, Robert! — Labrīt! — berzēdams ar dūrēm no acīm miegu, es atrūcu un, atslīdzis uz soliņa, atspiedu muguru pret vēso stumbru. — Labdien! — draugs atkārtoja. — Pulkstenis jau viens, gulava! Es jutos tik šļaugans, ka nespēju pat pienācīgi atbildēt, tikai palūdzu: — Ielej arī man. Drīz vien tonizējošais dzēriens iedarbojās, asinis dzīslās sāka ritēt straujāk un necik ilgi, jau biju atguvies. Visu šo laiku Kronbergs dzīvi tērzēja ar savu dāmu par aizgājušo laiku… modēm! Man pat prātā nebija nācis, cik daudz slīpētajam pēdu dzinējam ir zināms par pirmskara sieviešu apģērbiem. Dīvainie un trāpīgie salīdzinājumi Šveicas kundzei šķita tik uzjautrinoši, ka ik pa brīdim viņa aizgūtnēm iesmējās. Beidzot temats bija izsmelts un mēs palikām divatā. Ne mirkli nekavējoties, es ķēros vērsim pie ragiem. — Par ko tu runāji ar mācītāju? Izvilcis cigaretes, Kronbergs aizsmēķēja. — Sākās viss ar to, ka es pacentos izkombinēt kādu versiju. Vēl vakar tu minēji — ja šīs ir ļauna cilvēka izdarības, tad nav neviena, pret ko tās būtu vērstas. Bet pēc vakardienas vizītes Vecumniekos laikam arī tu būsi mainījis domas? — Blome? — Jā. Laukos sētas suni bez nopietna iemesla istabā neturēs, it sevišķi vasarā. Tāpēc sāku ar to, ka pirmām kārtām aizbraucu pie mācītāja Tiltiņa. Es spriedu tā — ja kaut kur vēl saglabājies vecās kapsētas plāns, tad visdrīzāk tur. Pie draudzes gana. Un ja nu, nevis kroplā Sīļa, bet kādai citai — līdzās kapu kopiņai ir kaut kas vienojošs ar nesabiedrisko Vecumnieku saimnieci? Par laimi, mācītāju mājā plāns tiešām atradās. Jāpiebilst, ka Tiltiņi nu jau trešajā paaudzē ir vietējās draudzes mācītāji. Jaunais neko man pastāstīt nevarēja, toties viņa tēvs labi atcerējās, ka līdzās kroplajam Sīlim ir tikai viens kaps. Par pašu Sīli viņš izteicās loti atturīgi, vairāk sliekdamies uz to, ka te darīšana ar kādu nostāstu, kas ar laiku ieguvis tādu kā realitātes nokrāsu, nevis patiesību. Turklāt plānā šī vieta tolaik nevarēja skaitīties, jo atradās aiz žoga. Tikai pēc tam, kad tas galīgi sabrucis un novākts, sākuši glabāt arī tur. Tātad man izdevās noskaidrot, ka blakām atriebējam guldīts kāds necils kurpnieks, apkārtnē plaši izplatītās Kārklu dzimtas pārstāvis. Vecais Tiltiņš esot pat noturējis runu pie aizgājēja pēdējās atdusas vietas. Šim cilvēkam ar Blomēm neesot nekā kopīga. Vecumniekos agrāk saimniekojuši Marta un Andrejs — Blomes kundzes vecāki. Pati


viņa pārcēlusies uz šejieni tūlīt pēc kara. Vecais Tiltiņš labi atminējās, kā jaunā sieviete atbraukusi ar kravas automašīnu, sēdēdama uz grāmatu kastes. Bibliotēka patiesi esot bijusi pasakaina — viņš personīgi palīdzējis izsaiņot. Adas iesējumi, poligrāfijas meistardarbi, par autoriem pat nerunājot. Liekas, tur bijuši pat pergamenti. Izrādījies, ka Katrīna Blome — Katrīna ir Blomes kundzes vārds — mācīdamās augstskolā Rīgā, apprecējusies ar nabadzīgu studentu. Lai kaut kādā veidā nodrošinātu sevi ar iztiku un piepalīdzētu vīram, viņa uzņēmusies mājskolotājas pienākumus kādā bagātā ģimenē. Viņas aizgādībā nodoti divi zēni. Bet tad sācies karš. Četrdesmit ceturtajā, liekas, gadā, saimnieki aizbēguši uz ārzemēm. Vīrs, students, tajā pašā gadā iesaukts Vācijas bruņotajos spēkos, nosūtīts uz Kurzemes katlu un jau nākamajā dienā netālu no Dobeles kritis. Kad visa šī jezga bijusi aiz muguras, vīlusies un sarūgtināta, viņa pametusi pilsētu un atgriezusies laukos pie vecākiem. Šeit trīsdesmit gadu nostrādājusi vietējā skolā par matemātikas skolotāju. Lai pēc iespējas mazāk pagātne atgādinātu sevi, pieņēmusi atpakaļ meitas uzvārdu. Otrreiz tā arī nav apprecējusies. Mācītāja Tiltiņa tēvs stāstīja, ka vecie Blomes bijuši neiedomājami māņticīgi. Piekopuši dažādus garu izsaukšanas rituālus, ticējuši veļiem, aizkapa dzīvei un burvestībām. Nebūtu nekāds brīnums, ja meita būtu visu to pārmantojusi, vai ne? Zinu, zinu — redzot manu iebildumam pavērto muti, draugs pasteidzās ātrāk, — augstskola, zinātniskais komunisms, ateisms, stāvoklis sabiedrībā, profesija, kas pati par sevi izslēdz kaut ko tamlīdzīgu, un tā tālāk. Diemžēl, Robert, māņticīga cilvēka apmātība nemainās no tā, cik augstā krēslā viņš sēž un kādu ļaužu vidū apgrozās. Ieraudzījis pārskrienam pāri ceļam melnu kaki, tāds griezīsies atpakaļ, pat ja viņu gaidītu Valsts prezidents. — Un tomēr es nespēju aptvert — ko tas viss nozīmē? — Streipuļojot pa ceļu, Kviesis bija redzējis parādību turam grāmatu kreisajā rokā, turpretim Fridenberga no tās pašas vietas — labajā. — Kas tur dīvains? — izbrīnījies paraustīju plecus. — Bijušais priekšsēdētājs nenoliedz, ka bijis pamatīgās burās. Tādā stāvoklī ne tikai rokas var sajaukt. Otrkārt — vai rēgs ir ieprogrammēts? Ja nav, tad tā ir brīva izvēle — ņem, kurā gribi, galvenais — pildi savus pienākumus — spokojies. — No spoku viedokļa tas tā būtu, bet no vienroča Sīļa un loģikas… — Viņš paplēta rokas. — Un vēl kas ir dīvaini — ir Alvīne, ir Kviesis redzēja to, līdz tas izgaisa, bet viens otru nez kāpēc ne. Vai nav savādi?


VI nodala atmaskojums Pavēries debesīs, draugs ar baudu izstaipījās un piepeši piedāvāja: — Vai nevēlies izmest līkumu ar opeli? — Tāpat? — Jā. Bet pie reizes tuvīnajā ciematiņā apmeklēt Eduardu Klimpu. — Ak, Dievs, kas par vārdu! — Jā. Šis Klimpa esot Alvīnes Frīdenbergas pielūdzējs. Pacentīsimies uzzināt kaut ko par viņa sirdsdāmu, varbūt viņš pastāstīs vairāk nekā visi citi. Alvīnei esot zināmas problēmas ar jaunā cilvēka raksturu, un te vēl tas uzvārds… — Tātad tev ir viņa adrese? — Nav. Taču ciematiņš esot tāda mikro lieluma. Turklāt mums ir trumpis — uzvārds, kādu domādams neizdomāsi. Esmu pārliecināts, ka ikviens to zina un mācēs norādīt, kur meklēt tā īpašnieku. Smagi nopūties, uzslējos un sekoju draugam. Šodien saule bija saņēmusies un ar saviem stariem piekarsējusi opela salonu. Taču mēs vēl nebijām tikuši līdz kapsētai, kad caurvēja izvēdinātais gaiss atdzisa, un tālākais brauciens jau norisa ciešamos apstākļos. Ceļš bija īss. Izbraukuši uz šosejas, nogriezāmies uz Rīgas pusi un pēc diviem kilometriem — pa labi. Ciematiņš stāvēja līdzenā vietā, kuru no trim pusēm ieskāva augstu egļu mežs. Namu bija pavisam nedaudz. Apstājušies aplaidām apkārt skatienu. Nekur neviena cilvēka, viss kā izmiris. Taču Kronbergā asais skatiens bija pamanījis kādā mazdārziņā līk- ņājošu muguru. Tā izrādījās izbalējušā, puķainā vasaras kleitā ģērbusies vidēju gadu sieviete. Pabraucis uz priekšu, Valts apturēja mašīnu cieši līdzās drāšu žogam, izkāpa un pāri opeļa jumtam skali uzsauca: — Atvainojiet, vai nevarat pateikt, kur dzīvo Eduards Klimpa? Sākumā uzrunātā pacēla galvu, pēc tam braucīdama krus​tus, izslējās visa. — Otrais dzīvoklis, — zemains, sastrādāts pirksts norādīja uz sarkanu ķieģeļu namu viņpus ceļam. Ar to mūsu saruna beidzās, un sieviete nopūtusies no jauna pārliecās pāri līdz pusei izravētajai dobei. Viņai līdzās stāvēja zils plastmasas spainis ar iedzelteniem, pāraugušiem gurķiem. — Tādi tikai Latgales salātiem der, — es noburkšķēju, un Kronbergs iesmējās. — Arī lai nomētātu tev līdzīgu īgņu. Sarkano ķieģeļu nama kāpņutelpa bija drēgna kā pazemes kazemāts. Tā bija veca māja, droši vien būvēta vēl pagājušajā gadsimtā. Turklāt pagalam nolaista. Vairākas vertikālas plaisas šķērsoja neizskatīgo fasādi, liecinot, ka pamati ierakti par seklu. It kā lai atbaidītu nelūgtus viesus, te neizturami smirdēja pēc kaķiem un sausās tualetes. īsts difterijas perēklis. Otro dzīvokli atradām pirmajā stāvā. Uz zvanu durvis atdarīja žirgts puisis ar cietiem, melniem matiem un tādas pašas krāsas acīm. Lai gan kustējās viņš enerģiski, iedzeltenā sejas krāsa lika domāt, ka ar veselību viņam nav visai lāgā. — Ko meklējat? — ieraudzījis nepazīstamus cilvēkus, viņš manāmi satrūkās. — Jūs, — gandrīz ar nepieklājīgu skatu nopētījis puisi no galvas līdz kājām, Kronbergs atteica. — Eduardu Klimpu. Jauneklis atspieda plecu pret stenderi un, izvilcis no krūšu kabatas cigareti, virtuozi iemeta to mutes kaktiņā un aizsmēķēja. Viss liecināja par vienaldzību, taču es pamanīju sejā ar gribasspēku uzspiestu masku. Nebija šaubu — iekšēji viņš bija kā savilkta stīga, teju gatava trūkt. — Te pie mājas es pamanīju soliņu, — Valts teica. — Kāpņu telpā ir… drēgns, bet saulītē būs pašā laikā. Varēsim uz​pīpēt un aprunāties. — Par ko? — Par Alvīni Frldenbergu un… mākslu. Puisis greizi pasmīnēja un, aizcirtis durvis, it kā nevis mēs, bet viņš būtu izteicis šo priekšlikumu,


devās uz izeju. Kronbergā pieminētais soliņš stāvēja pie pašas mājas, ļaujot atbalstīt muguru pret mūri. Mēs ar Valtu apsēdāmies, bet Klimpa palika stāvam. Augumā viņš nebija nekāds gigants, ari ar bicepsiem lepoties diez kā nevarēja, bet bija redzams, ka nav ari vārgulis. Stiegrains, šķita, ka viņā nav ne kripatiņas tauku, tikai kauli, muskuli un āda. Reizē jo nesaderīgāks ar ārieni likās tā dīvai​nais vārds. — Mēs izmeklējam kādas mīklainas lietas apstākļus, — Valts bez aplinkiem sacīja. — Un gribam šajā sakarībā uzdot jums dažus jautājumus. Tikai tagad es pamanīju, ka neveselīgais dzeltenums puiša sejā nav nekas cits, kā sasituma sekas. Nebija šaubu, ka vēl pavisam nesen vina labā acs bija aizplūdusi. Vēl nepaguvis pilnībā uzsūkties, asinsizplūdums veidoja tumši violetus apļus ap acīm, padarīdams seju slimīgu. Acīmredzot jauneklim nebija nekā slēpjama, jo gluži mierīgā, netēlotā balsī viņš atteica: — Uzdodiet, ja jau vajaga. — Tādā gadījumā pastāstiet par savām attiecībām ar Alvīni Frīdenbergu. — Tādu vairāk nav. — Tad par tām, kas bija. Puisis paraustīja plecus. — Kas bija — izbija. Kāda jēga runāt par to, kā nav? — Ne jau mēles trīšanai, Eduard, es lūdzu. Tas vajadzīgs izmeklēšanai. Un varat nebaidīties, neviens neko no jūsu teiktā neuzzinās. — Es nebaidos, — jaunekļa acis uzliesmoja drūmas uguntiņas. — Labi, es runāšu. Cik noprotu, kāds jau ir pastāstījis, ka Alvīne ir mana meitene. Bija… — rūgti pasmīnējis, viņš izlaboja. — Bet es viņu… Tad nu klausieties. Tas notika aptuveni pirms divām nedēļām. Kādu vakaru es pēkšņi iedomājos viņu izvilkt no mājas. Uzsēdos uz riteņa un devos ceļā. Laiks bija kā uz pasūtījumu, lai kaut kur aizbrauktu. Mēs arī agrāk bieži, tā bez kāda noteikta mērķa, paceļojām. Ritenis ir ērts un parocīgs braucamais. Parasti, dodoties pie Alvīnes, es izvēlējos ceļu cauri vecajai kapsētai, tad — Bišu pagalmam un tad pa nokalni līdz pat galam. Bet šoreiz nez kāpēc braucu pa taciņu, kas ved gar Vecumniekiem. Biju jau tiem garām, kad pļavā, siena gubā, piepeši pamanīju pavīdam Alvīnes košo kleitu. Es labi pazīstu tās krāsu, tāpēc nokāpu no riteņa un, atstājis to takas malā, devos turp. īsi sakot — es viņus pār​steidzu! — Ko? — man paspruka. — Plato Janku ar manu… — puisis nospļāvās caur zobiem un neslēptā pretīgumā norūca, — ar Alvīni! Bet ko domājat? Viņa pat nenosarka! Alvīnei pietika nekaunības sabļaut, ka es to izspiegojot un tā tālāk. Pat manu uzvārdu neaizmirsa pieminēt. Platais! Es viņam iebraucu zobos. Bet… — Viņš tev starp acīm, — Kronbergs pasmaidīja. — Vēl joprojām zīmogkrāsa nav nogājusi. Divu džentlmeņu cienīga attiecību nokārtošana. Un ar ko tad viss galu galā beidzās? — Alvīnei turpat gubā vāļājās ritenis. Viņa uzsēdās un aizbrauca. Tad aizgāja Janka un… mazliet vēlāk — es. — Tātad viņš tevi pamatīgi samizoja. Eduards pamāja. — Pamatīgi. Attapos tikai, kad abi bija projām. Bet ir nu gan mēsls! Pašam mājās sieva, bērni, bet nepietiek. Kur tādi rodas, nudien nesaprotu. — M… jā, Platajam tikai retais varētu stāties pretim. Un kas notika pēc tam? — Nekas, — Klimpa paraustīja plecus un aizgriezās. Varēja skaidri redzēt, ka melot puisis nav iemācījies, un tas manās acīs viiju padarīja simpātiskāku. — Es tev palīdzēšu, — Valts piedāvājās. — Gribi? — Man neviens nevar palīdzēt. — Es ne par to. Palīdzēšu atcerēties. Tu pļavā piedzīvoji pamatīgu, nepiedodamu pazemojumu, vai ne? Pazemojumu, kas prasīja atmaksu. Noteikti kratīs viss vārījās un, pārdomājot dažādus variantus, laikam nebija viegli izvēlēties, kā atriebties. Platais ir noteikti spēcīgāks, tā ka šis ceļš atkrita. Varmācība


nav tavā dabā — tas tev uz deguna uzrakstīts. Arī par nodevēju nespēji kļūt, jo Gitai, Jankas sievai, līdz šim par notikušo nav ne jausmas. Ko darīt? Un te tev ienāca prātā senais nostāsts par Mārtiņu Plato un kroplo Sīli. Vai te daudzi to zina? — Visi. — Nu, lūk. Un tā tu pieņēmi lēmumu nodoties… mākslai. — Man par brīnumu, puisis palocīja galvu. — Pirmais darbs uzradās uz Plato sienas droši vien tad, kad acis sāka redzēt. Tu tiešām trāpīji pašā desmitniekā. Faktiski Janka vienīgais varēja nojaust par autoru, bet pastāstīt atklāti nevarēja, jo tādā gadījumā būtu jāatzīstas savos nedarbos. Tu trāpīji, Eduard, jo viņš, lai gan ir spēcīgs fiziski, patiesībā ir izteikts gļēvulis. Gļēvulis, lai gan viņa tēvs apgalvoja, ka Plato dzimtā mīkstpēdiņu nezinot. Manuprāt, tieši ar Mārtitju viņu gēnos ieprogrammējās… bailes. Viņam — no kroplā Sī|a, bet pēcnācējos tās jau pārveidojās par neatņemamu rakstura sastāvdaļu. Par gļēvulību. Ne jau velti viņi tik cieši saspiedušies kopā. Bet gļēvulība iet roku rokā ar varmācību un nelietību, tāpēc Jankas rīcība kā pret tevi un Alvīni, tā pret tevi pļavā, šķiet, likumsakarīga. Tas ir mantojums, lāsts, ko viņš saņēmis no sava vecvectēva un pec tam no tēva. Cik reizes tu viņiem pakutināji nervus ar saviem zīmējumiem? — Trīs, — viegli pietvīcis, puisis atzinās. — Suņi nerēja? — Mani pazīst. Reizēm caurbraucot nometu arī pa kau​liņam. — Skaidrs. Bet tev laikam ne prātā nenāca, ka esi atradis kopēju valodu ar… spoku? — Ar kādu spoku? — Klimpa no tiesas izbrīnījās. — Ar vecās kapsētas spoku. Tu tiešām nezini? — Valts cieši vērās viņam acīs ar to caururbjošo skatienu, kas līdzīgi rentgenstariem likās caurskatām cilvēku caur caurīm, taču šoreiz jauneklis nenovērsās. — Nē. — Ar Sīli. Ar sen mirušo, kroplo Sīli. Izkāpis no sava kapa, viņš parādījās abiem… pārkāpējiem. — Nevar būt! — Redzi, ka var. Un šoreiz Janka pa īstam notrūkās. īstā daba parādījās kā nekad klaji. Manuprāt, kopš tās reizes viņam ar Alvīni sagāja dēlī, jo… Varbūt ņemsi atpakaļ? Atbildes vietā Eduards tikai nospļāvās. — Piekrītu, — Kronbergs pamāja. — Starp citu, tev, drau​dziņ, viss varēja beigties daudz bēdīgāk! — Kā? — jaunekļa acīs iemirdzējās ziņkārība. — Kā? Ar kāzām! — Kronbergs atbildēja un piecēlies pastiepa viņam roku. — Dzīvo vesels. Došu padomu — uz priek​šu, pirms apkampt nākamo draugu, pārbaudi! Ari draudzeni… Jau sēžot opelī, es pametu skatienu atpakaļ. Atkritis mūsu atbrīvotajās vietās, ar elkoņiem atbalstījies pret ceļiem un no​kārto galvu rokās atspiedis, puisis izskatījās pēc īstas nelai​mes čupiņas. — Nekas, — iedarbinājis motoru, Kronbergs noteica, — tā viņam būs laba mācība. Ari vientiesība nav tikums. — Tāpat kā izteikts aizdomīgums, — es atbildēju, un Valts palocīja galvu. — Tev taisnība, vecīt. Zelta ce|š — vidusmērs, bet kurš to saprot? Visi grib būt priekšā citiem, gudrāki, varošāki, labāki un tā tālāk. Maksimālisti, ari vecie. Mums pametot miegaino ciematiņu, debesis piepeši apmācās. Par laimi, tie nebija lietus mākoņi un vizināties automašīnā kļuva pat patīkami. Es ierosināju aizbraukt līdz Madonai, taču Valts noliedzoši papurināja galvu. — Nevaram izniekot laiku, Robert. Es jūtu, ka lieta tuvojas noslēgumam, un mums katra minūte ir no svara. Kaut kas briest, taču kopējā aina joprojām nav skaidra. Tikai minējumi. Ja spoks ir materiāla būtne, tad spokojas viņš ar noteiktu nolūku. Tas ir skaidrs. Bet, ja ar nolūku, tad kādu? Pabaidīt garāmgājējus vai veco Blomi? Nē, Robert, te jaušas noteikta rīcība, lai panāktu vajadzīgo rezultātu. Zini ko, Madonas vietā es tev lieku priekšā aizlaist uz Rīgu.


Iedomājoties vien par mašīnu pieblīvēto galvaspilsētu, man sametās nelabi. — Ko tur? — Gribu šur tur ieskriet, šo to pārbaudīt, izprašņāt vienu otru. Pilnīgi iespējams, ka atrisinājums vecās kapsētas spoka lietā ir meklējams tur. Man drauga vārdi likās tik absurdi, ka, neko neatbildējis, es tikai paraustīju plecus. — Nevēlies? — Ne tik, cik melns aiz naga. — Tad paliec. Un faktiski tā būs labāk, citādi kāds vēl var sacelt mums neslavu, domājot, ka, nespēdami tikt galā, esam gluži vienkārši aizmukuši. Bet tad tu būsi par ķīlu. Un gar- laicigi tev nebūs. Ezeriņš ir tepat pie durvīm, bet Platajam zem jumta spāres es pamanīju aizbāztus vairākus makšķerkātus. Aizņemies kādu un aizej pasēdēt uz laipas. Bet rīt pēc​pusdienā es atgriezīšos. — Vai iztiksi bez manis? — Jā. Nekādas briesmas nav gaidāmas. Tev atvest kaut ko? Fīdleru vai Hemingveju? Bet varbūt pēdējos laikrakstus? — Man neko nevajag. Ja tikšu pie makšķeres un laipas… hā! Bet izrādījās, ka man paveicās vēl vairāk, jo laipas vietā es tiku pie laivas! Paēdis Kronbergs nekavējoties devās ceļā, bet man vecais Bišu saimnieks aizdeva savu makšķeri. Tā bija gara, viegla, no nomizotas un izžāvētas lazdas. Mazliet par lokanu gan, bet es ātri vien pieradu un iemetot gals vairāk nenoplunkšķēja ūdenī. Saracis mēslu kaudzē tārpus un iebāzis kabatā Šveicas kundzes sarūpētās sviestmaizes, tūlīt pēc pusdienām devos uz Zālezeru — tā sauca šo nelielo ūdenstilpi. Apmācies laiks solīja, ka, neraugoties uz vēlo stundu, man var kaut kas arī pieķerties. Ezeriņš izrādījās tik gleznains, ka ne acis atraut. Ja es būtu mākslinieks, kas dzīvo šajā apvidū, tad tas pastāvīgi viesotos uz maniem audekliem. Vienīgi jūrā esmu novērojis tās bagātīgās krāsu nianses un toņu pārejas, kādās atkarībā no vēja stipruma un mākoņu segas spēj ietērpties ūdens klajš. Šajā ziņā nelielais Zālezers bija vienkārši unikāls. Savu ieguldījumu nepārtrauktajās pārvērtībās deva mainīgais vējš un mākoņi, kas, it kā gribēdami nodemonstrēt ūdens virsmas iespējas, kļuva te draudoši melni, te plāni kā dūmaka, līdz piepeši debesis noskaidrojās, lai pēc brīža no jauna aizvilktos ar svina pelēkiem padebešiem. Uz neprātīgo galvu un tādu pašu roku sakropļotās dabas fona Zālezers atgādināja oāzi izkaltušā tuksnesī. Brīvi pieiet pie malas acīmredzot varēja tikai vienā vietā — tur, kur pāri ūdenim stiepās laipa. Kad izmēģināju krastu nedaudz tālāk, pamats bīstami nolīgojās zem mana svara, kaut kas nožlarkstēja, un es saklausīju kaut kur zem zemes noslēpumainu burbuļošanu. Diemžēl ezers aizauga. Taču man tas nozīmēja, ka mani nekas negaida, izņemot klusumu un mieru. Nogājis līdz laipas galam, atradu laivu. Laipa bija no jauniem dēliem, redzams, pavisam nesen kāds uzsitis jaunu klājumu. Toties pāli, uz kuriem tas balstījās, bija loti veci un pamatīgi ūdens saēsti. Laiva bija piesieta, izvelkot govs ķēdi cauri pālī iedzītai skavai. Noņēmis piekaramo atslēgu, atbrīvoju no ķēdes airus un drīz vien cauri ūdensrožu platajām lapām īros mājīga, meldru iežogota ieloka virzienā, kura priekšā vīdēja tīra ūdens laucīte. Tā kā enkura man nebija, iebraucis zālē, noliecu garu meldru kušķi un, uzsēdies tam virsū, varēju būt mierīgs, ka šis primitīvais enkurs mani noturēs uz vietas un vieglais vējiņš negrozīs laivu, kā tam patīk. Pēc tam uzmaucu uz āka enerģisku slieku un, iemetis ēsmu ūdenī, sāku gaidīt. Nezinu, kā ir ar citiem, bet es šādos brīžos loti ātri spēju atslēgties no īstenības. Tagadne it kā savijas ar pagātni, domas rit mierīgi un nesteidzoties, es atrodos kā bērnībā, tā jaunībā, tā tur, kur patlaban, un tas viss notiek vienā reizē. Liekas, esmu izgājis ārpus telpas un laika, negaidīti iekļuvis kādā prāta vēl neizzinātā sfērā, kur valda vārdos neizsakāms miers un labsajūta. Šis pustransa stāvoklis nebūt nepazemināja manu modrību un neatslābināja kontroli pār pludinu. Šajā ziņā gan veiksme nebija manā pusē, un visu laiku, ko pavadīju uz ezera, tas ne reizi pat nesakustējās. Taču tā nebija liela bēda. Galvenais — biju beidzot viens, ārpus steigas, rūpēm, nepiepildītiem nodomiem un nākotnes plāniem, kam bija lemts nepiepildīties. Gars un miesa malkiem dzēra dzīvinošo atpūtu, un, kad beidzot atcerējos


par pulksteni, prāts atteicās noticēt acīm: septiņi! Šveicas kundze sagaidīja mani ar pārmetumiem. — Varējāt gan pateikt, Robert, cik ilgu laiku būsiet projām. Es jau sāku nervozēt — Vai tikai nav kāda nelaime uzbrukusi. Jūsu draugs, Kronbergā kungs, gan tā nebūtu rīkojies. Tēlotā vainas nožēlā es paplētu rokas un piesēdos pie vakariņu galda. Lai pierādītu, ka vismaz vienā ziņā neesmu vājāks par biedru, nolocīju dubultporciju un, tā kā līdz ar to mani šodienas pienākumi bija izpildīti, grasījos iet, lai ķertos pie grāmatas, kad negaidīta doma lika pajautāt: — Te, otrpus šosejai atrodas saimniecība? — Žēlavi? — Nē. Puravi, atvainojiet, Pliederi. — Pliederi? A, atminos, Kronbergā kungs man par tiem jautāja. Diemžēl, kā jau parasti, draugs atkal izrādījās mani apstei​dzis. Taču es neatlaidos un taujāju tālāk. — Kas tur saimnieko? — Valija Grīnberga kopā ar dēlu un vedeklu. Dēls Madonā strādā par kinomehāniķi. Kad mēs ar Kronbergā kungu aizbraucām izklaidēties, viņš aizvilka mani uz kino. Liekas, šo mehāniķi sauc… sauc… Ek, tā atmiņa! — Brīdaks, — es palīdzēju, un viņa man pateicīgi uzsmai​dīja. — Jā. Bet todien viņam akurāt bija iekritusi brīvdiena. Darbabiedri par šo Brīdaku runāja loti labi. Stāstīja, cik viņš izpalīdzīgs, iejūtīgs. Šajos grūtajos laikos šis cilvēks ne vienam vien bez atlīdzības piegādājis paša izaudzēto. —1 Vai pie viņa neviesojas kāds vīrietis? Garš, mūždien staigā platmalē. Bet varbūt kāds no šejieniešiem, draugs? — Arī par to Kronbergā kungs jautāja. Taču neviens par tādu nebija pat dzirdējis. — Skaidrs, Šveicas kundze, — es palocīju galvu. — Un paldies par garšīgajām vakariņām! Bet nu, ja jums nav nekas pretim, es iešu mazliet palasīt. — Nav, — viņa pasmaidīja un cēlās novākt galdu. Diemžēl nekāda lasīšana man neiznāca. Svešā, neierastā apkārtne, kas ne uz brīdi nelāva sevi aizmirst ar reibinošo piparmētru aromāta palīdzību, dīvainā aura, kas apņēma šo četru māju vietu, neļāva koncentrēties. Atlicis grāmatu sāņus, sāku pārdomāt notikumus. Līdz šim no pārējo divu namu iedzīvotājiem biju redzējis tikai meitenīti logā ar lelli. Kas viņi ir — fur mītošie cilvēki? Varbūt tie apzināti vairās no mums ar Kronbergu. Kāpēc? Droši vien tās bija manas iedomas, kas pat visparastākajā lietā centās atrast kaut ko noslēpumainu. Šveicas kundze bija teikusi, ka visi tie ir Plato radinieki. Pati viņa gan nāca no citas dzimtas. Apprecējusies ar Mārtiņa Platā meitas dēlu. Varbūt tieši tāpēc visas Plato pazīmes, kuras minēja Valts sarunā ar Eduardu Klimpu, mūsu saimniecē nemaz nebija pamanāmas. Faktiski — to nebija. Nedz plātīguma, ne sevis izcelšanas. Tā vietā — sirsnība, gādība par citiem. Pat tā nervozēšana, par kuru viņa runāja, man pārmezdama, nebija nekas cits kā rūpes un mātei piedienīgā palaidņa no- strostēšana, lai tas labotos. Pēc tam es mēģināju savirknēt puslīdz jēdzīgā secībā visus faktus, kas attiecās uz vecās kapsētas spoku, taču, izņemot nojautas un minējumus, tas ne pie kā nenoveda. Sapratis, ka nedz no lasīšanas, nedz prātošanas nekas tāpat nesanāks, pa- līdu zem segas un tajā pašā acumirkli atslēdzos. Kad pamodos, likās pagājušas tikai dažas minūtes. Arā joprojām viss izskatījās pelēks un apmācies. Taču, kad saimniece, pieklaudzinājusi pie durvīm, palūdza ienest ūdeni, es pavēros pulkstenī. Prātā kaut kas sagriezās, jo tas bija… pakāpies par stundu atpakaļ! Atsaucies, ka tūdaļ nākšu, es sāku pārdomāt dīvaino faktu, līdz pēkšņi pār mani nāca apskaidrība — biju nogulējis vienpadsmit stundas pēc kārtas! Kaut kas tāds ar mani bija gadījies vienīgi bērnu dienās. Rīgā mans miegs bija trausls, pašsajūta tikai retu reizi atbilda pirmajai laika prognozei. Bet šai vietai miega ziņā līdzīgu vel nebiju redzējis. Vienīgais, kā


pietrūka, bija dzīvesprieks, jo Bišu mājas apkārtnē valdošā smaguma iespaidā dvēselē savu pastavīgu vietu centās saglabāt nomāktība. Saģērbies sanesu ūdeni, viens pats ieturēju jau atdzisušās brokastis, jo Šveicas kundze to jau bija izdarījusi pirms divām stundām, un devos pastaigāties. Gluži nemanot kājas pašas izveda mani uz taciņas un pēc tam aiznesa līdz pat kapsētai. Jāatzīstas, man no laika gala paticis klaiņot pa ēnainām cilvēku pēdējās atdusas vietām. Mani vilināja tur valdošais miers, turklāt valdzināja lasīt uz kapakmeņiem iegravētos vārdus, salīdzinot miršanas un dzimšanas gadus, noteikt vecumu, kādā apglabātos pārsteigusi nāve. Tādējādi, liekot lietā fantāziju, es pārveidoju šo cilvēku likteņus pēc savas patikas, un tas bija tik interesanti, itin kā es tos būtu izdzīvojis pats. Neaizejot līdz Vecumniekiem, es pametu taku un ieniru krūmājā. Šķērsojis to, drīz vien nonācu līdz pirmajām kopiņām. Diemžēl te nebija neviena kapakmena, tikai sagāzušies, satrupējuši koka krusti. Acīmredzot apkārtnes iedzīvotāji ar bagātību jau tolaik nebija varējuši lepoties. Viss aizaudzis. Kapsēta nepavisam nelīdzinājās tām, kurās tuvinieki joprojām rūpējas par savu radu atdusas vietām. Un tad es iedomājos par to — cik gan īss un nenozīmīgs ir mūžs un cik ātri izplēn atmiņas par aizgājušiem aizsaulē. Kapu kopiņa, krusts, kas, radiem izkliedējoties pa pasauli, sapūst gluži kā miesas zem tā. Paies gadi, un kapsētas, kuras ēnainās alejas kādreiz valdzināja, vairāk nebūs, un nebūs arī neviena, kas tevi atcerētos. No pīšļiem esi nācis, par pīšļiem tev jāpaliek! Kāds tad ir cilvēces eksistences patiesais mērķis? Piedzimt, lai nomirtu, vai zem tā visa ir vēl kaut kas, ko es nesaprotu? Kronbergs teica, ka viņš to zinot! Bet kāpēc citi ne? Šādām domām jaucoties pa galvu, es soļoju pa mīkstajām sūnām starp kopiņām un piepeši līdz manīm atlidoja melo​diska skaņa. Es labi atcerējos, ka pavisam nesen kaut kur tādu biju dzirdējis. Bet kur? Gribēdams izdibināt, kas īsti tā ir, pagriezos tās virzienā. Skaņa piepeši atkārtojās, tad atkal un atkal, arvien tuvāk un tuvāk. Viens bija skaidrs, ka ne vien es, bet arī šīs skaņas avots virzās šurp. Es nepavisam nevēlējos kādu satikt, tāpēc, pamanījis tuvumā kuplu krūmu ceru, iešā- vos tur iekšā un sāku gaidīt. Pēc brītiņa zaru spraugā ieraudzīju kaut ko pavīdam. Pietika acu uzmetiena, lai košajā krāsā pazītu Alvīnes Frīdenbergas kleitu, bet melodiskajās skaņās — divriteņa zvaniņu. Viņa nāca uz manu pusi un, kad starp mums palika ne vairāk par pieciem metriem, es ieraudzīju, ka jaunās sievietes seja ir līdz nepazīšanai pārvērtusies. Man pat nebija ienācis prātā, ka viņa varētu tāda izskatīties. Bāla, ar degošiem vaigu galiem, asarām noplūdusi. Sieviete, gluži kā akla, gāja bez ceļa, neskatīdamās, kas zem kājām. Viņa ar abām rokām stūma sev līdzi riteni un ik reizi, kad tas kaut kur aizķērās, ar nepacietīgu rāvienu atbrīvoja no kavēkļa. Tādās reizēs, kā protestēdams, melodiskais zvaniņš nekavējoties iedžinkstējās. Asaras straumēm plūda pāri sejai, bet viņa ir nedomāja tās notraukt. Bija baigi skatīties šajos sāpju izķēmotajos vaibstos, bet vēl baigāk bija tas, ka no pelēcīgajām lūpām nenolidoja neviena skaņa — ne vaids, ne elsas! Fridenberga ar milzīgu piepūli lauzās uz priekšu, velkot līdzi savu braucamo, un tas man šķita tik bezjēdzīgi, ka gluži neviļus prātā iešāvās doma — vai viņa nav sajukusi? Jaunā sieviete pagāja man garām triju solu atstatumā, un plati ieplestajās acīs, gluži kā mēnessērdzīgā skatienā, nebija nekā cilvēciska. Tukšas tās raudzījās kaut kur nenosakāmās tālēs. Viņa izlauzās cauri krūmājam un drīz vien izzuda skatienam. Kā dzīvas, pāri mugurai man pārskrēja trīsas — cik mīklaini bija šie ļaudis, cik noslēpumaini! Dīvainu, baigu nojausmu pārņemts, es izlīdu no sava krūma un turpināju ce|u. Tagad man likās, ka svešs, naidīgs skatiens seko katram solim un prātā ienāca griezties atpakaļ. Bet aptvēris, ka tā nebūtu nekas cits kā mazdūšība, kuru pamodinājusi Alvīne ar savu pusvājprātīgo uzvedību, es sasparojos. Jāteic, ka nekāda īpaša mērķa manai pastaigai nebija, un, kad nonācu līdz vietai, no kuras varēja saskatīt Vecumnieku sarkano jumtu, gribēju jau doties atpakaļ. Bet tad iedomājos, ka nebūtu par ļaunu mazliet pavērot noslēpumaino namu un tā skarbo saimnieci. Tāpēc, pagājis vēl uz priekšu un līdzās kroplā Sīļa kapam atradis celmu, apsēdos. Cik savādi — cits mērķis padarīja pagalam nesvarīgu šo vietu, kas Platajam Jankam jau pa gabalu iedvesa nepārvaramas šausmas. Manās acīs kaps tagad bija vienīgi ar


sūnām un zāli apaudzis, neliels, pavisam nekaitīgs zemes uzkalniņš, kurā ar visu piespiešanos es nespēju saskatīt nekā pārdabiska. Celms bija līdzens, sēdēšana ērta, gaiss svaigs un ne pārāk karsts un, ja kas mani traucēja, tad vienīgi atmiņas par nule kā redzēto jaunās sievietes seju. Taču drīz vien tā kaut kur atkāpās, un es atguvu garīgo līdzsvaru. Tā nepakustēdamies, es nosēdēju kādu pusstundu. Kad, atmetis cerības ieraudzīt Vecumnieku pagalmā kaut niecīgākās dzīvības pazīmes, jau grasījos slieties kājās, lai dotos atpakaļ, piepeši, no manas vietas neredzamas, noklaudzēja durvis. Nākamajā mirklī gar mājas stūri izlēkšoja milzīgs suns. Nezinu, kādas sugas, bet no spēcīgā auguma strāvot strāvoja neapvaldīts niknums. Viņam bija pelēka, nedaudz sidrabota spalva«, bet ne tik gluda kā vilkam un arī ne tik gara kā kollijam. Visvairāk tā atgādināja Sibīrijas aitu suņa nedaudz sprogoto vilnu. Jāatzīstas, man dūša saskrēja papēžos, redzot šo briesmoni. Kas būs, ja tas sadomās nākt uz manu pusi? Bailēm liela* acis! Suns turpat pie pakša pacēla kāju, un te es pamanīju, ka no kakla siksnas gar stūri aizstiepjas pavada. Tūlīt arī parādījās Vecumnieku saimniece, turēdama tās otru galu. Blome izskatījās vēl bālāka nekā pagājušajā reizē, bet joprojām saglabāja pelēcīgajos vaibstos tādu kā atturīgu, augstprātīgu stingrību. Bija skaidrs, ka vina izvedusi suni suņa darīšanās. Apmetis divus trīs lokus, dzīvnieks nokārtoja savas dabiskās vajadzības, un pēc tam abi nozuda tur, no kurienes bija nākuši. Noklaudzēja durvis, tad līdz manīm atlidoja spalga skaņa — acīmredzot aizšautas bultas troksnis, un es piecēlos. Te man nebija vairāk ko darīt, jo bez sava miesassarga Blome droši vien nekur negāja. Iepazīties ar suņa zobiem man nenāca ne prātā. )a viņš iedomātos uzbrukt, saimniece ar savu niecīgo svaru to noteikti nespētu noturēt. Pēkšņi likās, ka tās bailes, kas lika tik cieši noslēgties bijušajai skolotājai un turēt sev pa rokai modro sargu, būtu pielipušas man. Neskaidru drausmu pilns, es pagriezos un, la- vierēdams starp aizaugušajām kopiņām, devos uz māju pusi.


VII nodala intriga Soļojot pa taciņu, es pēkšņi jutos tik vientuļš, it kā negaidīti būtu pārnests viņā pasaules galā. Tur, kur viss ir nepazīstams un draudīgs. Ak, ja tagad līdzās man atrastos draugs! Droši vien šo vientulības sajūtu bija radījušas dīvainās bailes. Par laimi, jo vairāk es attālinājos no Vecumniekiem, jo mazāk jutu to iedarbību. Tas bija apmēram tā, it kā lēnām atejot no ugunskura. Pakāpeniski svelme zaudē savu spēku, līdz pavisam izzūd. Kad biju nonācis līdz taciņai, kas atzarojās uz Frīden- bergu mājām, dvēselē no jauna iestājās miers. Vecais Bišu saimnieks sēdēja mājas priekšā uz krēsla uņ kūpināja savu neiztrūkstošo kalkīti. Mājas galā rosījās jauna, glīta sieviete ar nedaudz gražīgu sejas izteiksmi un saraustītām kustībām. Viņa žāva nule kā izmazgāto veļu, un turpat zālītē spēlējās gadus divus vecs bērns. — Labrīt, saimniek! — es pamāju sveicienu, un, izņēmis no mutes pīpīti, Platais cienīgi palocīja galvu. Izvilcis cigaretes, piegāju pie sēdošā un aizsmēķējis nostājos līdzās. — Jauks laiks, — es teicu. — Ne auksts, ne silts. Man tāds patīk. Tikai žēl, ka apmācies. Tādā slikti žūst veļa. Un ja vēl lietus savelkas… — Nav gaidāms. Redzi, mans barometrs, — viņš norādīja uz nodrāztu egles zaru, kas bija piesists virs durvīm. — Ja būtu uz lietu, šim deguns uz leju, bet, ja tā kā tagad, — nelīs. Patiesi, izliecies dīvainā līkumā, zara gals raudzījās tieši de​besīs. — Vedekla? — pieklusinājis balsi, es pieliecos namatēvam tuvāk un ar acīm norādīju uz jauno sievieti. — Vedekla, — vecais apstiprināja. — Gita. Viņa mums tāda nervoza. Reizēm ne par šo, ne par to — asarās, bet citā reizē gluži ne par ko smejas kā kutināta. Bet tā jau lāga sievišķis. Strādīga. Bet kur palicis Kronbergs? Šorīt skatos — mašīnas nav. Izčibējusi. — Aizbrauca uz Rīgu. Platais izbrīnījās. — Pavisam? — Šovakar solīja atgriezties. — Paldies Dievam! Es jau iedomājos, ka apnicis un… Vai esat kaut ko izdibinājuši? — Šo to esam, — es atturīgi atbildēju. — Bet lieta ir sarežģīta un neko konkrētu pagaidām pateikt jums nevaru. Vecais grasījās kaut ko sacīt, bet pēkšņi no Šveicas durvīm atskanēja ska|š: — Pusdienās! Pavēries turp, ieraudzīju uz sliekšņa namamāti. — Sauc, — es atvainojos, un Platais saprotoši pamāja. — Ja jau sauc, jāiet. Labu apetīti, ej vien! — Paldies! Namamāte izskatījās sadrūmusi. Biju domājis, ka tas Kronbergā dēļ, taču vaina izrādījās pavisam cita. — Ar Alvīni pavisam slikti, — viņa, redzot manu vaicājošo skatienu, paskaidroja. — Frīdenbergu? — Jā. Pusstundu atpakaļ viņa nokrita tur — taciņas galā no divriteņa. Labi, ka pa logu ieraudzīju. Tagad guļ pie Berg- maņiem un gaida ātro palīdzību. — Tik stipri sasitusies? — Nē, — vecenīte papurināja galvu. — Izrādījās, viņa bijusi stāvoklī un pa ceļam no darba tai sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Bērns piedzima nedzīvs. Tāpēc es domāju — kāpēc viņa to košo kleitu


valkā? Alvīnei ir laba -gaume, taču diendienā staigāt tik žilbinošas krāsas tērpā… Gluži kā dzelzceļnieka kamzolis, jau pa gabalu krīt acīs. Taču tā bija plata… — Bet viņa nav precējusies. Kas tad… — Jūs interesē, kas bijis šā sauli tā arī neieraudzljušā bērna tēvs? — Jā. Šveicas kundze paraustīja plecus. — Alvīne sagājās ar kādu puisi no ciemata, viņš te parasti brauca cauri. Varbūt, ka viņš, bet varbūt ne. Kas to lai zina. Mūsdienu jaunatnei šajā ziņā aizspriedumu nav. Jāatzīstas, ka negaidītais jaunums mani pārsteidza visai maz. Acīmredzot Alvīnes pusjukusī, sāpju un izmisuma pilnā seja,kuru biju redzējis vecajā kapsētā, bija sagatavojusi mani uz kaut ko tamlīdzīgu. Tā nu iznāca, ka, gribēdama daudz, viņa bija saņēmusi apa|u nullīti. Netika nedz Platais Janka, nedz Eduards no ciemata, bet beigās — arī pašas bērns! Tomēr nez kāpēc manī neatradās vieta žēlumam pret šo sievieti. Laikam jau tāpēc, ka arī viņai tāds neatradās pret nelaimīgo jaunekli. Kad pēc stundas atbrauca ātrā palīdzība, es pat nepaskatījos logā, lai redzētu, kā viņu aizved. Un faktiski pēc tā nebija nekādas vajadzības, jo vēlāk visu man pastāstīja Šveicas kundze. — Alvīne zaudējusi daudz asiņu. Par laimi, viņiem bija līdzi, ko pārliet. Nabadzīti aizveda uz Madonas slimnīcu. Teica, ka ātrāk par nedēļu neatgriezīšoties. Alvīnes mamma aizbrauca līdzi, bet tēvs — bijušais mežsargs, apsolījis sagriezt pamatīgu žagaru bunti, lai būtu ar ko sagaidīt meitu atpakaļ, nikns kā zvērs aizsoloja uz mājām. Pat neatvadījās. — Traģēdija, — es norūcu. — Bet kāpēc tas noticis pirms dabas noliktā laika? — Dakteris teica — uz nervu pamata. Meičai bijuši kaut kādi pārdzīvojumi, bet kādi, to neviens nezina. Lai nu kā, bet tieši tāpēc viņa dzemdējusi nelaikā. Es iedomājos, ja viņa pajautātu par šiem pārdzīvojumiem man, droši vien es spētu atbildēt. Bet viņa nejautāja un, patei​cies par pusdienām, es devOs savā istabā mazliet atpūsties. Likās, kas gan var notikt tik nomaļā lauku stūrī kā šis. Bet tā vietā — cik traģēdiju, konfliktu, nesaskanu, nodevības un ļaunprātības uz tik niecīga zemes gabaliņa. Un mantkārības, savtīguma. Man ienāca prātā — ja par izejas punktu izvēlēties šīs vietas platību, tad ar kādu skaitli tā būtu jāreizina, lai iegūtu visas cilvēces apdzīvotās virsmas lielumu zemes mērogā. Bet, ja ļaunums un platība būtu savā starpā proporcionāli lielumi, tad, ar šo pašu skaitli reizinot šeit redzēto ļaunumu, varētu aprēķināt ļaužu patieso stāvokli uz visas zemeslodes. Skaitlis būtu graujošs, par to nav šaubu. Sākumā šī atziņa man šķita smieklīga, taču apdomājies es sapratu, ka tajā ir liela dala patiesības. Jā, tā nebija tukša iedoma. Kari, zādzības, laupīšanas, slepkavības ir izsakāmi ar skaitļu palīdzību, kad aprēķina to nestos zaudējumus. Tādējādi, aprēķinot ļaunumu, vardarbība un daudz kas cits ietilptu ļaunuma materiālajā izpausmē. Skaitliskajā. Zemeslodes atmosfēru saindē ne tikai sadegšans produkti vien. Nav noliedzams, ka mes dzīvojam globālas nolemtības apstākļos, brīdī, kad nenovēršami un ar gara acīm saskatāmi tuvojas noslēgums. Ļaunuma gals. Gulēdams gultā, rokas aiz pakauša salicis, es ar tukšu skatienu vēros griestos. Droši vien baltās krāsas iespaidā, ari domas sāka skaidroties. Tagad drūmās nospiestības vietā nāca atmiņas, un es atcerējos, ka pēcpusdienā bija solījies atgriezties Valts. Ap sirdi uzreiz k|uva priecīgāk. Un tur jau viņš brauca! Mūsu opela rūkoņu es spētu atšķirt starp simtām citu. Mašīna apstājās pagalmā, motors apklusa, un noklaudzēja durvis. Pēc brīža drauga noteiktie soli atbalsojās priekšnamā, rokturis noslīga lejup un uz sliekšņa izauga atlētiskais stāvs. Valts izskatījās noguris. — Sveiciens no galvaspilsētas! — Viņš pameta man vīstoklī satītas avīzes un iekrita savā gultā. — Kas jauns? — Sveiks, klaidoni! Jaunums ir. Alvīne Fridenberga izrādījās stāvoklī! — es atbildēju un, neko neizlaižot, pastāstīju visu notikumu no sākuma līdz galam. Reizē ar biedru gluži taustāmi bija atnākusi līdzi drošība un miers.


— Tā jau es domāju, — viņš palocīja galvu, un es izbrīnījies jautāju: — Paskaidro! — Lieta pavisam vienkārša. Braukdams no Rīgas, pa cejam es vēlreiz iegriezos ciematiņā papļāpāt ar Klimpu. Runājot īsi — pie viņa šorīt negaidīti ieradusies Alvīne un paziņojusi, ka viņš ir tās nākamā bērna tēvs. Bet puisis parādījis raksturu. Tikai man viņš, neslēpjot derdzīgumu, atzinās, ka tik pretīgu savu neseno izredzēto nespējis pat iedomāties. Vari iedomāties — vina, turklāt kategoriskā formā, pieprasījusi apprecēties! Argumentējot, ja viņš to atstumšot, tēvs Eduardu noteikti neatstāšot dzīvu. Nositīšot. Pat manās acīs šī nekaunība pārsniedz visas pieļaujamās robežas. — Jā, — es piekritu. — Tikai nevaru iedomāties, kādu vina iztēlojās kopdzīvi. — Diez vai vina vispār par to domāja. Šāda tipa sievietes, izdarījušas nekrietnību, parasti meklē sev attaisnojumu ar tāda paša paņēmiena palīdzību. — Bet kādi rezultāti ir tev? — Šādi tādi ir, — viņš izvairīgi atteica. — Diemžēl atbildēt konkrēti joprojām nevaru. Taču man rādās, ka līdz atrisi​nājumam palicis pavisam nedaudz. — Cik? — Tas iestāsies vai nu šonakt, vai rītnakt, — Kronbergs vienā mierā attrauca. Man viņa vārdi šķita pašpārliecināti, jo mūsu rokās joprojām nebija neviena fakta, nevienas liecības, kas apstiprinātu mērķtiecīgu ļaunprātību, kurā galvenā persona būtu vecās kapsētas nemateriālais iedzīvotājs. Un te — šāds apgalvojums! Droši vien Rīgā Valts bija ticis pie kādiem man nezināmiem pierādījumiem. Un skaidrs, ka es par tiem uzzināšu tikai tad, kad tie būs apstiprinājušies praksē. Jautāt nebija nozīmes — es viņu pazinu. — Bet, ja nav noslēpums, — kur? — Vecajā kapsētā. — Domā šavaņģot spoku? Kādā veidā? Iestūķējot polieti​lēna kulītē vai sasienot uz muguras rokas? — Gan jau redzēsi. Bet tagad, ja tev nekas nav pretim, paklusēsim un padomāsim. Lai gan kā vienmēr Kronbergā noslēpumainība tieši izšķirošajos brīžos man aizdeva dusmas, taču šoreiz atvieglojums, ko viņš bija atnesis sev līdzi, spēja pārmākt uzliesmojumu. Atlocījis avīzi, pārskrēju ar acīm slejas, bet, neatradis nekā inte​resanta, pametu to zem gultas un izvilku no pagalvja grāmatu. — Jā, — es atcerējos, — te visi interesējās — kur tu esi pazudis. Vecais no Bitēm, Šveicas kundze. Ja es nebūtu palicis, kāds noteikti būtu skali izteicis mums neuzticību. Starp citu, es redzēju Jankas sievu. Gitu. — Un kādu iespaidu vina atstāja? — Glīta. Bet pēc vecā vārdiem — traki nervoza. Te raudot, te smejoties. — Domāju gan, ja vīrs vazājas apkārt. Labi, Robert, ļauj tagad padomāt. Desmit minūtes, labi? Iegrimis savā lasāmvielā, es atslēdzos no apkārtnes un tikai pēc laba brīža, aptvēris, ka drauga noliktais laiks jau pāri, iemetu acis blakusgultā. Joprojām salicis rokas aiz pakauša, Kronbergs nebija pat pakustējies. Tikai acis bija ciet! Viņš gulēja! Tā nu gan bija izņēmuma reize, jo es zināju vienīgi pāris gadījumu, kad dienas laikā draugs būtu aizmidzis. Droši vien pie tā bija vainīgas piparmētras. Ne jau no nekā, ienākdams šeit, es tūdaļ sajutu nepārvaramu nogurumu. Nebija nekāds brīnums, ka arī Valts pēc garas un grūtas dienas reibinošās smaržas priekšā, pats to negribot, bija kapitulējis. It kā sajutis manu skatienu, viņš atvēra acis un pamatīgi izstaipījās. — Liekas, biju iemidzis? — Tā varētu būt, — es ironiski atmetu. — Bet solījies padomāt… Varbūt aiziesi sasveicināties ar Šveicas kundzi? Viņa noteikti jau pamanījusi opeli. Dzirdi, kā grabinās pa virtuvi? — Tūlīt. — Kronbergs izvilka no krūšukabatas šokolādes tāfeliti un piecēlās. — Bet pēc tam aizstaigāsim uz veco kap​sētu. Jāpaskatās un jāatrod, kur izlikt spokam slazdu. Izpildījis pienākumu pret veco dāmu, Valts pasauca mani, un mes devāmies ceļā. Laiks joprojām


bija apmācies, un apkārtne tinās pelēkā dūmakā. Kronbergā solis bija manāmi smagāks nekā citkārt, arī kustībās jautās nogurums. — Tu, šķiet, esi galīgi izpumpējies? — es ieminējos, un viņš pamāja. — Pilnīgi un galīgi. Bet tas ir sīkums, ja vien šodien, nu sliktākajā gadījumā — rit, izdotos atrisināt šo lietu. Diez vai es klūdos, bet izskatās, ka arī ar Šterna slepkavību saistītie, vēl neatklātie notikumi arī tuvojas gaismai. — Tev izdevās sameklēt Prustu? — Nē, Robert. Bet esmu gandrīz pārliecināts, ka mūsu iepazīšanās brīdis nav aiz kalniem. Tā sarunādamies, mēs lēnā garā virzījāmies pa taciņu uz vecās kapsētas pusi. Drīz vien jau priekšā izslējās stalto bērzu stumbri. Šķērsojuši krūmu joslu, ienirām krēslainajā pamežā. Starp kopiņām neviena neapgrieztie dzīvžogi ar laiku bija izauguši cilvēka garumā, veidojot tādu kā pa pusei kultivēta pameža iespaidu. Raidīdams apkārt piesardzīgus skatienus, Kronbergs soļoja man pa priekšu. Lai gan kapsētā likās ievērojami tumšāks nekā no rīta, tagad gluži kā necaursitamas bruņas manu nervu sistēmu no melnajām drausmām sargāja drauga klātbūtne. Ari no bezpalīdzības nebija ne miņas, varēju kaut kalnus gāzt. — Šeit laikam gājusi Alvīne? — pēkšņi apstājies, Valts norādīja uz līču loču sliedi, kas stiepās sūnājā ap un pāri kapu kopiņām. — Jā. Viņa stūma divriteni. Pamājis draugs turpināja ceļu un pie kopā saaugušajām liepām apstājās. Nepievērsdams ne mazāko uzmanību spoka mājvietai, viņš sāka uzmanīgi pētīt apkārtni. Es domāju — Kronbergs meklē kādas pēdas, taču izrādījās, ka viņš cenšas atrast vietu paslēptuvei. Beigu beigās Valts izšķīrās par resnu bērzu, kura pakājē auga kupls ievas cers. Sēžot uz zemes, no šejienes, paši paliekot neredzami, mēs labi varējām saskatīt kroplā Sija atdusas vietu, kā arī Vecumnieku mājas galu. Izmēģinājis paslēptuvi, Kronbergs apmierināti noskremšlojās, pavērās debesīs un, paplētis rokas, sacīja: — Viss! Viss, Robert! Tagad atliek doties uz mājām un gaidīt turpmākos notikumus. Ejam, tikai šoreiz pa ceļu. Uzgriezuši muguru vecās Blomes īpašumam, jau pēc pāris minūtēm sasniedzām cietu, iešanai ērtu pamatu. Te jau varēja iet blakām un, izmantodams gadījumu, es pacentos izvilkt no drauga, kas viņam padomā. — Šis spoks, Robert, — viņš diezgan negribīgi atteica, — ir kaut kas būtiskāks par parastu rēgu, kura dabā ir vienīgi kādu nobaidīt. Bet aiz šā slēpjas mērķis. Noteikts. Faktiski spoks ir tikai līdzeklis, lai to sasniegtu. Blomes vecāki bijuši neiedomājami māņticīgi, un, atmetot agrākos iebildumus, pats vari iedomāties, kāda šai ziņā ir viņa. Tas tā — pārdomām. Redzi, es līdz šim brīdim nezinu šo mērķi, lai gan aptuveni spēju iedomāties darbojošās personas. Bet viens gan ir skaidrs — tas ir saistīts ar vecās Blomes mājām. Ar Vecumniekiem. Bet nav jēgas par to runāt pirms laika, vai ne? Bija skaidri redzams, ka Kronbergs lielum lielāko vairākumu noklusē. Es daudz labprātāk būtu atbildējis pavisam ko citu, bet, apzinādamies, ka tas tāpat nekā nemainīs, tikai atrūcu: — Protams, ser! Mums iesoļojot Bišu mājas pagalmā, pretim iznāca pats vecais saimnieks. — Tad klāt gan, beidzot! — ieraudzījis Valtu, viņš iznema no mutes kalkīti un nedaudz uzspēlētā priekā iesaucās. — Mēs jau te sākām domāt — vai tikai atgriezīsies. — Tāpat kā sarunā ar mani, Platais pārgāja uz familiāru toni. — Es līdz galam nepadarītu darbu nekad nepametu. Neslēpti skarbā atbilde Plato tomēr nesamulsināja. Iesācis kārtējo dūmu — viņš to darīja bieži, bet sekli, plaušās ievilkdams tikai niecīgu daļu, bet vairumu paturēdams mutē, vecais nokāsējās. Tūdaļ arī izpūtis un lūkodamies kaut kā iesāņus, it kā vairīdamies sastapt Valta skatienu, jautāja:


— Tev droši vien zināms, kas te notika? — Par Alvīni? -Jā. — Roberts stāstīja. Kronbergs atbildēja ar īsām, aprautām frāzēm un bija redzams, ka šāds runas veids veco sāk nervozēt. Ievilcis dūmu dziļāk nekā paradis, viņš aizrijās un sāka klepot. Vecais vīrs klepoja smagi, sēkdams, ar visu ķermeni raustīdamies smagā piepūlē pēc svaiga gaisa, bet Kronbergs neizprotamā vienaldzībā vēroja viņa mokas. Atguvis elpu, Platais nevis iebāza kalkīti kabatā, bet man par izbrīnu — mutē un, ievilcis pa​matīgu dūmu, sacīja: — Man tās klepus zāles — ar ko saslimis, ar to ārstējies. Bet zini, ko gribēju tev pajautāt, — mēs te visi esam kā viena ģimene, Kviesis var apstiprināt. Ari Alvīne, lai gan dzīvo nostāk. Bērni, kā zināms, no gaisa nekad nav krituši, arī zirņos tos atrast nevar, jā? Katram jābūt savai mammai un… tētim. Es šodien dikti sadomājos par Alvīni. Būtu zināms tam bērnam tēvs, varētu pieprasīt… Bet nav. — Ko pieprasīt? — Lai apprec. Bet diez vai viņa teiks, taču meiča jāapprecina. Es būtu gatavs dot pūrā govi, lai tikai viņai labāk klājas, ko? — Platā acīs jautās viltība, un es varētu galvu likt ķīlā, ka viņam viss zināms. Iespējams, pat Alvīnes vizīte pie Edu​arda. — Varbūt tu vari to noskaidrot, ko? Kronbergs paraustīja plecus. — Kāpēc jānoskaidro tas, kas tāpat nav nekāds noslēpums? — Kā nav? — vecais izbijās. Nevis izbrīnījās, bet izbijās, ar to apstiprinot manas aizdomas. Un te man iešāvās prātā — vai tikai Fridenberga nav apmeklējusi Klimpu pēc vina iniciatīvas? — Tā, — Kronbergs mierīgi atbildēja. — Bet, lai būtu saprotamāk, atgādināšu kādu senu notikumu. Man to pastāstīja… Reiz dzīvoja jauns, izskatīgs puisis, vārdā Ernests. Precējies, sieva brīnišķīga. Liekas, ko vairāk vēlēties, bet puisim melnā dvēsele nespējusi rimties. Krāpis viņš savu brīnišķīgo sieviņu, varat iedomāties! Krāpis ar netālu dzīvojošā saimnieka jaunāko meitu Zani. Un, kā pareizi pieminējāt, — kā jau tādās reizēs mēdz būt, meičai, protams, ne jau zirņos atrasts, uzradās bērniņš. Pirms tam Ernests zvērēdams bija solījis šķirties un atdot Zanei kā savu sirdi, tā roku. Bet ko nu? Viņš, gluži tāpat kā šoreiz, vienojies ar tēvu un sāpju naudas vietā piedāvājis… govi! Un ne tikai. Apkārt klīst aizdomas, ka uzpir- cis Zanes jaunības dienu aizraušanos — Konrādu, kas bijis nabags un viens kā koks, un nodibinājis jaunu ģimeni. Varu tikai iedomāties par atmosfēru, kas tajā valdīja. Vai nav tiesa — zem saules nav nekas jauns. Viss kādreiz bijis. Valtam runājot, vecā vīra vaigs arvien vairāk un vairāk apmācās. Kad Kronbergs apklusa. Platais uzmeta viņam tik spīva naida mirkli, ka bail skatīties, tiešām — īstens Mārtiņa pēcnācējs. Pēc tam, itin kā nekas nebūtu noticis, pagriezās un, dungodams kādu pirmskara šlāgeri, nozuda Bišu mājas durvīs. — Vecais lapsa! — mana drauga balsī jautās drūma nožēla. — Visu viņš zinājis, bet ko darījis, lai atturētu dēlu no grēka? Neko. Varbūt pat izgaršojis notiekošo, kā sava veida atmiņas. Bet tagad grib atpirkties, aizdabūt Alvīni prom no acīm. Es nedodu ne pieci, ja mēs atbalstītu vinu tumšos nolūkus, apgalvojot, ka Klimpa ir bērna tēvs, arī mums pie labas gribas varētu tikt… govs! Acīmredzot, beidzot apjēguši, ar ko liktenis vinu savedis zem viena jumta, Gita sākusi posties prom. Ejam, Robi! Jāatzīstas, man līdz kaklam šīs traģēdijas. Vakaru mēs aizvadījām savā istabā, spēlējot šahu. Kā par brīnumu, vecās Šveicas kumodē tāds atradās. Vina to atcerējās tikai tagad, jo mājās neviens nekad nespēlēja. Figūras bija vecas, krāsa nolupusi, dēlītis nodrāztiem stūriem un gribot negribot man iegribējās uzzināt — kā, ja neviens to nav spē​lējis, tas bija tik nolietots? Rindojot uz lauciņiem figūras, es it kā starp citu ieminējos: — Tas droši vien būtu visizcilākais detektīvs, kas spētu pateikt — kāpēc Šveicas kumodē atrastais šahs, par spīti saimnieces apgalvojumam, ka vina to nespēlē un vispār nav ņēmusi nekad laukā, ir tik nolietots? — Pateicu un uzmetu nevainīgu skatienu savam biedram.


Novietojis savā vietā pēdējo figūru, Valts atlaidās pret at​zveltni un sacīja: — Domāju, ka to nebūta tik grūti izdarīt. Viņa atbilde lika man iesmieties. — Tad, lūdzu! — es pastūmu galdiņu uz viņa pusi. — Dari to! Kronbergs viegli pavīpsnāja, pieliecās tuvāk melnbaltajam kvadrātam, atbalstījās ar elkoņiem pret ceļgaliem un kā pa​radis, kaut ko uzskaitot, salika kopā pirkstu galus. — Labi, — viņš atteica un, mirkli rūpīgi pētījis, turpināja. — Sākšu ar to, ka šis šahs nācis aptuveni no divdesmito gadu vidus. Tātad pamatīgi vecs. — Kāpēc tu tā domā? — Tāpēc, ka tādas formas figūras šabloniskajos padomju laikos netaisīja. Tomēr nevar nepamanīt, ka tās ir loti vienkāršas. Zinot, ka Latvijā ekonomiskais uzplaukums sākās tikai trīsdesmitajos gados, domāju, ka šo te komplektu izgatavojusi kāda galdnieku darbnīca gadus desmit agrāk. Tad pēc izsmalcinātas apdares vēl neprasīja, tad pati svarīgākā lieta, lai pārdotu, bija preces zemā cena. Bez tam vietās, kur no figūrām noberzta krāsa, koka vecums apliecina šo slēdzienu. — Pieņemsim. Un kas tālāk? — Manuprāt, šis galdiņš kādreiz bijis Šveicas kundzes tēva īpašums. To apstiprina, kā jau teicu, vecums un laiks, ar kuru es datēju tā ienākšanu šīs ģimenes īpašumā. Bet tālāk acīmredzot noticis tā. Šo galdiņu par grašiem iegādājies mūsu saimnieces tēvs, kas droši vien pats bijis aizrautīgs spēlētājs, bet, tā kā mājā nebijis neviena partnera, tas, neviena neaiztikts, ilgus gadus nogulējis kumodē. Tādus secinājumus jauj izdarīt Šveicas kundzes apgalvojums. — Paskaidro savu slēdzienu pqr grašiem. — Redzi, ja viņš to būtu iegādājies veikalā, tas joprojām būtu jauns un mirdzošs. Kāpēc? Es jau stāstīju — tāpēc, ka nebūtu, kam to spēlēt, jo Šveicu ģimenē, izņemot tēvu, neviens šo spēli nav mācējis. Bet par grašiem, — es pat pieļauju varbūtību, ka viņš to ieguvis par velti, tāpēc ka jau tad šis galdiņš bija nodrāzts, kādu redzam to tagad. Skaidrs, ka par tādu daudz neprasīsi, vai ne? Diez vai es daudz klūdīšos, ja teikšu, ka šī manta kādreiz piederējusi kādam klubam, jo tā nodrāzt šahu var, tikai lietojot ik dienu. Tāda būs mana atbilde uz tavu jautājumu. — Derētu to pārbaudīt, — es sacīju. — Pajautāsim pašai saimniecei, labi? Atsauktā Šveicas kundze apstiprināja, ka viņas tēvs, Vili- balds Šveics, bijis visai labs šahists, kluba "Zilā zvaigzne" biedrs. Kronbergā uzvedinošo jautājumu rezultātā vina sāka atcerēties gadiem uzglabātā, pašai nevajadzīgā šaha galdiņa vēsturi. — Tagad atminos, — viņa piepeši atplauka. — Tas bija divdesmit ceturtā vai divdesmit piektā gada ziemā. Mēs tolaik dzīvojām Liepājā. Kādu dienu tēvs pārnāca ar šo galdiņu padusē. Mātei viņš paskaidroja, ka kluba vadība iegādājusies jaunu inventāru, bet veco par brīvu atdāvinājusi pastāvīgajiem biedriem. Kad, zaudējis trīs partijas pēc kārtas, apgriezu galdiņu, lai saliktu figūras, tā dibenā ieraudzīju pamatīgi padzisušu violetu zīmogu. Tikai ar pūlēm man izdevās saburtot tajā ietverto lokveida uzrakstu — šaha klubs "Zilā zvaigzne". Liepājā. Apmēram līdz pusdivpadsmitiem Kronbergs šķirstīja līdzatvestos laikrakstus, bet es, protams, lasīju grāmatu. Man šķita, ka draugs kaut ko gaida, jo es pamanīju, ka vairāk par redzi viņš sasprindzinājis dzirdi. Līdzko priekšnamā atskanēja saimnieces šļūcošie soli, viņš tajā pašā mirklī saslējās. Taču seko​jošais durvju klaudziens, tai ieejot savā istabā, lika drauga mus​kuļiem atslābt, uguntiņa pelēkajās acīs apdzisa, un viņš no jauna ķērās pie pārtrauktās nodarbošanās. Beidzot, kad aiz loga jau valdīja melna tumsa, nometis avīžu saišķi uz krēsla, Valts nogurušā balsī pavēstīja: — Laiks gulēt. — Tātad šonakt mēs nekur neiesim?


— Neiesim, Robert. Man likās dīvaini, ka, pa dienu nolūkojis vietu slēptuvei, stundā, kuru jau iepriekš nolicis, Kronbergs pēkšņi maina savus plānus. Visu vakaru es biju gatavojies vienam — nakts ekspedīcijai uz veco kapsētu, bet kā izrādās — velti. — Kāpēc? — Tāpēc, ka, spriežot pēc visām pazīmēm, spoks nolēmis šonakt paņemt brīvdienu. — Man likās, ka reizē ar atbildi Valts tikko manāmi pasmīnēja. — Kā tu to zini? Viņš padeva ziņu, vai arī jums ir sava noruna? Signāls? — Tu gandrīz uzminēji, — Valts mīklaini atteica. — Bet šī ekspedīcija, vecīt, nekur nepaliks. Ja šonakt mums nav jāiet, tad rīt gan. — Bet ja arī nākamajā naktī viņš paņem brīvdienu? Atliks spokošanos uz gadu, vai pat diviem un dosies ziemas gu|ā? Tā mēs te nezin uz cik ilgu laiku iesprūdīsim. — Tādā gadījumā mēs tam pakutināsim nervus. Piebik​stīsim, lai sarosās. — Iedzenot vēl vienu apses mietu kapa kopā? — Robi, — draugs pārmetoši pašūpoja galvu, — katrai lietai savs laiks. Pacietība ir brieduma pazīme. Pārbaudīsim sevi, labi? Saldu dusu! Atbildes vietā kaut ko atrūcis, es noģērbos un jau pēc minūtes gulēju šai vietai raksturīgi ciešā miegā.


VIII nodala vecās kapsētas spoks Nākamajā rītā, tūlīt pēc brokastīm, Valts ierosināja izvē- dināties. — Paņemsim opeli un aizbrauksim līdz Pliederiem. Ne jau līdz mājām, — pamanījis manu izbrīnīto skatienu, viņš paskaidroja, — bet pamēģināsim atrast piemērotu novērošanas vietu. Līdz vakaram mums tāpat nav ko darīt, bet ar Šterna slepkavību aizsāktā lieta ir pavisam atstāta novārtā. Un ja nu izdodas ieraudzīt Prustu. Biedra priekšlikums man bija īsti pa prātam. Pavadīt visu dienu istabā ar grāmatu rokā, atrodoties laukos, likās galīgi bezjēdzīgi, bet prasīt atslēgu no laivas un makšķeri vecajam Bišu saimniekam pēc visa uzzinātā mani pat ar koku nepiespiestu. Bez tam pastaigai te bija pavisam maz vietas — pāris taciņu un ceļš, jo pa klaju lauku jau izklaidēšanās pēc vien nebridīsi. Bet mašīna, kurai nav jārēķinās nedz ar laika ap​stākļiem, nedz ceļa grambām vai atstatumu, bija vienīgā, kas spēja kompensēt pašreizējās neērtības. Pagalmā, stalti sēdēdams krēslā, savu māla pīpīti sūca Platais. Likās, ka vakar nekas nebūtu noticis, jo, ieraudzījis mūs, viņš atplauka smaidā un vēlīgi pamāja ar roku. Mums ar Valtu nepaslīdēja garām, ka šī sirsnība ir uzspēlēta, smaids neīsts. Jau sēžot mašīnā, es ieminējos — vai tikai vecis nespēlē teātri pārējo iemītnieku priekšā. — Noteikti, — Kronbergs palocīja galvu. — Tas ir sava veida psiholoģiskais uzbrukums mums, Robert. — Mums? — es izbrīnījos. — Ar sirsnību? — Nu par to sirsnību nav jārunā. Bet paraksim dziļāk, ja jau tev nav skaidrs. Padomā tā — sirsnība, lai arī tēlota, gluži kā sekretāres standartsmaids, tomēr ir attieksme. Labvēlīga, vai ne? Ko tā iedarbina tevī? — uzlicis kreiso roku uz stūres, bet labo elkoni uz sēdekļa atzveltnes, draugs pavērās manī. — Ko? — es uzreiz nespēju aptvert jautājuma jēgu, bet, kad Valts grasījās to papildināt, man pēkšņi pielēca. — Droši vien iedarbinātu… to pašu, tikai… Labvēlību pret to, kas manī izraisījis šo labvēlību. Kas parādījis savu sirsnību. — Pareizi. Bet ja šī labvēlība ir falša? Mākslota? Pamatojoties uz to, pacenties atšifrēt — kas vecim padomā. Es pakasīju pakausi un atzinos: — Ne jausmas. Varbūt — notušēt iespējamo traci? — Roc dziļāk, Robi. Protams, tas ko teici, ietilpst kopējā nolūkā, bet vienīgi kā sastāvdaļa. Bet galvenais? — Nezinu. — Galvenais ir, lai neviens neuzzinātu par… govi! Saprati? Par to visu, ko zinām mēs. Pretējā gadījumā visi Platā plāni izjuks kā kāršu namiņš. Turklāt — kauns pa visu pagastu! Tikai nedomā, ka viņš ir atteicies no sava nodoma. Un nav izslēgts, ka tā ir Gitas prasība, — lai Alvīne aizvāktos un vairāk šeit nekad nerādītos. Viņš iedarbināja motoru un pagrieza opela strupo degunu uz šosejas pusi. Laiks joprojām bija apmācies un pēc Rīgā piedzīvotā karstuma — gaužām patīkams. Iebraucot vecajā kapsētā, likās, ka pēkšņi savilcies uz lietu, tik tumšs kļuva visapkārt. Taču, kad augsto bērzu birztala palika aizmugurē, pavēries debesīs, es redzēju, ka nekas nebija mainījies. Tās pašas vienmuļi pelēkās debesis pletās līdz pašam apvārsnim, ja tā var nosaukt tuvākā pakalna muguru. Ticis uz šosejas, Kronbergs nogriezās pa kreisi un pēc kādiem simts metriem — pa labi, platā lielceļā ar rupjas grants segumu. Šis bija īsts lauku ceļš, kas, metot līkumus, it kā vēlēdamies pietuvoties aiz tiem stāvošajām mājām, aizvijās tālumā kā balta lenta uz zemes zaļā fona. Tā kreisajā pusē auga veci, grubuļaini sēru vītoli ar laika gaitā pamatīgi iz- pluinītām lapotnēm, bet labajā — stiepās sekls


notekgrāvis. Pliederi no lielceļa atradās ne tālāk par piecdesmit metriem, un, lai nepievērstu uzmanību, Valts bija spiests pabraukt tālāk. Mūs interesējošā māja stāvēja labajā — neparocīgajā pusē, tur, kur nebija nekāda aizsega. Pat krūmu. Taču aiz līkuma es pamanīju stigu. Droši vien to bija ieminis govju ganāmpulks, jo mālainajā zemē no vienas vietas rēgojās šķelto nagu atstātie nospiedumi. Zeme kopš pēdējām lietavām bija paguvusi sakalst kā akmens un nebūtu ko domāt izbraukt pa šiem kukuržņiem, ja līdztekus neietu riteņu sliedes. Sliedes veda mums vēlamajā virzienā, un Valts nekavējoties nogriezās pa tām. Pliederi no šejienes bija saskatāmi vēl labāk nekā no lielceļa, bet tā pati bēda — nekur ne mazākā aizsega. Piepeši priekšā parādījās neliela krūmu skupsna. Tā auga labajā — mums vajadzīgajā pusē, un, ja izrādītos pietiekami liela, lai varētu aizklāt opeli, neko labāku mēs nevarētu vēlēties. Par laimi, mūsu cerības attaisnojās — krūmi, lai gan zemi, bija pietiekami, lai aizsegtu mūs no Pliederu iemītnieku acīm. Tuvumā neredzēja citu māju, tā ka varējām būt droši, ka šeit mūs neviens nepārsteigs. Kronbergs izslēdza motoru un, atvēris durvis, aizsmēķēja. Es pa to laiku sameklēju tālskati un pavērsu to uz Pliederu pusi. Diemžēl krūmi bija tik biezi, ka cauri vīdēja tikai nenoteiktas mājas aprises, kas, uzpūšot vējiņam, ik brīdi mainīja savu formu. Nācās kāpt laukā un pameklēt ērtāku vietu. Tāda atradās turpat cera labajā pusē. Nometies kuplajā zālē garšļaukus, es tagad labi varēju pārskatīt gan Pliederu pagalmu, gan aiz tā stāvošās saimniecības ēkas. Pirmais, kas iekrita acīs, — elegants audi ar tumši tonētiem stikliem. Pie akas salīkusi sēdēja sieviete un mizoja kartupeļus. Tālumā, pie šķūņa stāvēja kā no skatloga nācis jauns traktors. Spriežot pēc sakoptības, ar Pliederu saimniecību gāja uz augšu. Priekšā redzamā ainava likās rāma miera apdvesta. Uz šī fona kaut kā galīgi neiederējās mūsu versija par Prustu kā cilvēku, kas slepus iezogas svešā dzīvoklī, lai apgrieztu to ar kājām gaisā. Piepeši man ienāca prātā, ka mums joprojām nekas nebija zināms par vina mērķiem. Pēc brītiņa man līdzās nogūlās Valts. Ar neapbruņotu aci pārlaidis Piederiem skatienu, viņš vaicāja: — Nu kā? Es sapratu, ka šis jautājums pirmām kārtām zīmējas uz . garo viru platmalē un, noliedzoši pakratījis galvu, atteicu: — Nekā. Kronbergs izpūta gaisā pēdējo dūmu un, nodzēsis cigareti pret zemi, palūdza: — Iedod man arī. Pie akas kāds sēž, bet saskatīt kā nākas nevaru. Klusuciešot pasniedzis binokli draugam, es izvilku cigaretes. Saraucis pieri, Valts ar optiskā instrumenta palīdzību rūpīgi pētīja balto māju. Viqš ar kaut ko atgādināja armijas izlūku, kas šķērsojis frontes līniju un iezadzies pretinieka aizmugurē ar uzdevumu atklāt munīcijas un pārtikas vienību, kā ari štābu dislokācijas vietas. Guļot uz vēdera, nebija nekāda ērtā smēķēšana, tāpēc, apvēlies uz muguras, aizliku roku aiz pakauša. Augšā pletās vienlaidu pelēks klaids. Tas šķita nekustīgs kā stāvošs ūdens, bet, labi ieskatoties, varēja pamanīt, ka tur nebūt nav viendabīga mākoņu masa, kā sākumā licies. Uz nedaudz tumšākā fona slīdēja tādas kā šķidras vates pūciņas, acīmredzot mākoņi gluži kā pīrāgs slāņojās kārtām. Piepeši līdzās gulošais draugs saspringa. Es to nevarēju redzēt, jo lūkojos debesīs, bet jutu tik skaidri, it kā tas būtu noticis manu acu priekšā. Apvēlies atpakaļ uz vēdera, ieraudzīju, ka, elpu aizturējis, Valts stingri veras okulāros. Dziļi ievilcis plaušās gaisu, viņš noņēma optisko instrumentu no acīm un pastiepa man. Ar lēcu palīdzību pietuvinājis baltās mājas priekšu acīm, līdzās sievietei pie akas ieraudzīju gara auguma vīrieti. Viņa galvu klāja… platmale! Nebija šaubu, ka beidzot mēs esam uztapuši uz noslēpumainā Ādolfa Prusta pēdām. — Pēdējais punkts! — Valts klusu norūca, un pavēries es pamanīju pelēkajās acīs uzvaras prieku. Mēs vēl kādu stundu pusotru pakavējāmies savā novērošanas postenī, taču neko aizdomīgu atklāt neizdevās. Garais jau pēc mirkļa nozuda mājā un laukā vairs tā arī neparādījās. Pēc brīža sieviete gados, laikam pati saimniece, ar diviem spaiņiem devās uz kūti, droši vien pabarot cūkas. Kartupeļu mizotāja, beigusi savu darbu, aizgāja tai nopakaļ. Pītu drāšu iežogojumā pa melnu, izkašņātu zemi rakņājās kāds


desmits lielu vistu, mazliet nostāk zālē ganījās zosis, bet mājas priekšā kā liels priekšnieks, piepūties un seksti izslējis, pastaigājās tītars. Saimniecībā kūsāja sava dzīve. Beidzot Valts krūma aizsegā piecēlās un, izstaipījis no ilgās gulēšanas uz cietā pa​mata notirpušos locekļus, uzsauca: — Braucam, Robi! — Bet Prusts? — kāpdams mašīnā, es pajautāju. — Nekur viņš nepazudīs. Tagad jau garantēju. Varbūt aiz​laižam kaut kur paēst? Man šis ierosinājums bija gaužām pa prātam, bet, atcerējies mūsu gādīgo saimnieci, pret savu gribu biju spiests iebilst: — Šveicas kundze apvainosies. Vina tā rūpējas, lai mums nekā netrūktu un kad uzzinās… — Bet mēs neteiksim. Atbrauksim vēlāk un viss. Atklāti runājot, man Bišu saimnieka un vina spēcīgā dēla klātbūtne pat Šveicas māju padarījusi netīkamu. Redzi nu, cik visaptveroši darbojas viņu iekšējais ļaunums. Liekas — mēs šeit, viņi tur, savā miteklī, bet ne! Šī aura, gluži kā gamma stari, iet cauri matērijai, šķērso mājas sienas, ieiet svešos namos un saindē gaisu arī tur, lai gan cilvēki, kas to izplata, atrodas pavisam citā vietā. — Es arī to izjutu. Bet kur gan te var paēst? — Kilometrus septiņus uz Rīgas pusi, ceļa malā, loti gleznainā vietā stāv neliela kafejnīca garāmbraucējiem. Guļbūve, veclaicīgs interjers kopā ar neuzbāzīgu modernismu, lens blūzs, — tā ir vieta, kur mūs neviens netraucēs. Šurpbraucot biju tur iegriezies pēc cigaretēm un pie reizes ieskatījos ēdienu kartē. Tajā bija pat pankūkas… — Ar āboliem? — es neticīgi vaicāju. — Ar āboliem, — Kronbergs apstiprināja. Jāatzīstas, es ne visai ticēju viņa vārdiem. Man šķita, ka Valts, zinādams manu vājību, izmetis šo āķi vienīgi tāpēc, lai būtu vieglāk mani pierunāt. Liels bija mans izbrīns, kad pārlie​cinājos, ka viņam taisnība. Kafejnīcas ēdienkarte, kas karājās turpat pie sienas, melns uz balta bija rakstīts — pankūkas ar āboliem! Turklāt tās izrādījās akurāt manā gaumē — ne jēlas un ne pārāk sīkstas, ar saldskābām, plānām ābolu šķēlītēm. Ja visam vēl pievieno zirņu .zupu ar kūpinātu cūkas stilbu un teļa ga|as ragū, iegūtā labsajūta nebija vārdos izsakāma. Šeit tiešām loti gaumīgā veidā vecas lauku mājas interjers bija sakombinēts ar apgaismojumu, rupji aptēsto galdu un solu lakas klājumu, pāris ainavām pie ba|ku sienas un lēnu, lirisku melodiju. Aiz loga sākās diezgan stāva nogāze, kas lāva pārskatīt lielas platības. Gravas dibenā, no augšas tikko samanāma pārlīkušo koku spraugās, tecēja neliela upīte. Aiz tās tūlīt pletās dzeltenu rudzu lauks, kura labajā malā stāvēja, no attāluma raugoties, mazītiņš siena šķūnītis. Aiz rudzu lauka varēja saskatīt jau ar citu kultūru, spriežot pēc krāsas, — kartupeļiem apsētas platības, kuru vietām šķērsoja taisnas alkšņu rindas. Droši vien tur stiepās meliorācijas grāvji. Pāris kilometru tālumā rēgojās vientuļas lauku mājas, bet pakalnā aiz tām slējās mežs, kas, no šejienes skatoties, atgādināja tievu zilganpelēku, viļņotu svītru. Mūs apkalpoja jauna, glīta meitene. Darīja viņa to izveicīgi, bez sulainiskas padevības, un aizejot es pamanīju, ka Valts viņas rociņā atstāja prāvu dzeramnaudu. — Plato iespaids, — es noburkšķēju, ticis aiz durvīm. — Kā glītāks skuķis, tā maks uzreiz vaļā… Valts iesmējās un piemiedza man ar aci. — Tas bija no mums abiem, vecīt. Es tā arī pateicu. Mēs tūdaļ vēl neatgriežamies mājās, bet izmetām pamatīgu līkumu, priecādamies par skaistajām ainavām, kas ik pēc brīža nomainīja cita citu. Pēc tam kādu stundu nozvilnējām neliela, brīnumjauka ezeriņa krastā, vērodami vientuļu makšķernieku un velti gaidīdami, ka viņš izvilks kādu zivi. Atceļā kafejnīcā, kur bijām ieturējuši pusdienas, paķērām ciemaku- kuli mūsu saimniecei. — Šveica ir traki kāra uz saldumiem, — likdams konfekšu kārbu uz aizmugurējā sēdekļa, Valts sacīja. — Esmu pār​liecināts, ka tā viņu nomierinās. Tiešām vecā kundze bija manāmi sanervozējusies, un šoreiz es ar gandarījumu noklausījos ari


Kronbergam adresētos pārmetumus. Konfekšu kārbu, ko viņš pasniedza cerībā pārtraukt runas plūdus, viņa, pat neaplūkojusi, atlika malā un tikai, kad bija izteikusi visu, kas uz sirds, izlasīja uzrakstu. — Zefīrs šokolādē! — namamāte priecīgi sasita plaukstas un, nogrozījusi galvu, nopūtās, — esat gan jūs viltnieks, Kron​bergā kungs! Starp citu, stundu atpakaļ jums zvanīja. — Kas? — Kāda dāma. Vārdu neminēja, bet, spriežot pēc balss, — jau labi gados. — Vai viņa lika kaut ko pateikt? — Tikai vienu vārdu — šodien. — Šodien… — Kronbergs domīgi nomurmināja un piepeši, pārsteigdams mani, noskūpstīja Šveicai roku. Pietvīkusi kā jauna meitene, viņa pasmaidīja un it kā saprazdama, ko izteicis šis viens vārdiņš, novēlēja: — Lai jums veicas! — Paldies. Istabā Kronbergs sagatavoja somu, droši vien, lai viss laikus jau būtu pa rokai. Ielika tajā gumijota brezenta gabalu, ko mēs vadājām līdzi katram gadījumam, ja iznāktu kaut ko labot, lietus laikā guļot zem automašīnas, tad divus kabatas lukturīšus un savu pistoli. — Tātad — šonakt? — vērodams viņu, es jautāju. — Šonakt, Robi. Paķer līdzi ari tu savu stobru, jo, lai gan, manuprāt, nekāda šaudīšanās nav gaidāma, taču nakts tumsā viss kas var atgadīties. — Kas tev zvanīja? — Aģents numur seši, —Kronbergs pavīpsnāja. — Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi. Taču, pirms rīta saule uzlēks pāri vecās kapsētas bērzu galotnēm; pirms tas notiks, tev viss k|ūs skaidrs, draugs! — viņš nodeklamēja un, zinādams, ka nav velti ko muti dzesēt, es iekritu gultā un pēc brītiņa — jau iemīļotajā lasāmvielā. īsi pirms vienpadsmitiem Valts sarosījās. Izņēma no somas ieroci, pārbaudīja drošinātāju, aizbāza aiz jostas un pāri pārlaida vieglu svīteri. Pēc tam iebāza kabatā bateriju, bet otru pasniedza man. Uzkāris somu uz pleca, viņš vēlreiz aplaida apkārt acis, itin kā meklēdams, ko būtu aizmirsis, un pamāja: — Ejam, vecīt! Līdzko atdarījām istabas durvis, priekšnamā iespurdza ari Šveicas kundze. Ieraudzījusi mūs tādā gatavībā, viņa, ārēji neizrādot nekādu satraukumu, ar mātes gādību painteresējās: — Vai visu paņēmāt? Atbildes vietā Kronbergs pamāja. — Ilgi būsiet projām? Šoreiz mēs reizē paraustījām plecus, bet Valts atbildēja: — Domāju, ka līdz ausmai atgriezīsimies. — Es gaidīšu! — vecā kundze apsolīja un atvēra mūsu priekšā ārdurvis. — Lai Dievs stāv jums klāt! Kad, apgājuši Bergmaņu mājas stūrim, iznācām uz taciņas un iededzinājām savus lukturīšus, pamājis atpakaļ, Valts sacīja: — Šī Šveicas kundze ir īsts zelta gabals! Tīrradnis! Neviena lieka vārda, ne mazākas ziņkārības izpausmes, bet taču zina! Nojauš par visiem simts procentiem. Un kāda pašaizliedzība! Es gaidīšu… Bet tagad — ne vārda! Tik klusā laikā pats niecīgākais troksnītis aizskan vairākus kilometrus tālu. Kronbergs apklusa, un sirdij uzgūla neskaidru baiļu smagums. Lai gan zināms, ka noslēpumainais vienmēr izskatās daudz briesmīgāks, nekā ir patiesībā, vieglāk no tā nekļuva. Priekšā stāvošā tikšanās ar vecās kapsētas spoku darīja savu. Apkārtnē valdīja necaurredzama tumsa. Divi blāvie kabatas bateriju mestie plankumi nelāva pamanīt visus šķēršļus, un kājas vienā laidā klupa pret zemes nelīdzenumiem vai ķērās garajā zālē, kas auga takas malās. Bet, kad tikām kapsētā, sāka iet pavisam grūti. Rēgāinās kapu


kopiņas, kuras kā teiksmainas rokas sargāja pārlīkušie krūmu zari, bērzu stumbri, kas atgādināja draudīgi klusējošu cilvēku augumus, fantastiskās ēnas, kas ārpus baterijas staru gaismas, tumsai sabiezējot, ieguva bīstamu plēsoņu apveidus, atmiņas par liecinieku stāstīto, tas viss, nemaz nerunājot par nakti un tuvojošos divpadsmito stundu, padarīja veco kapsētu par noslēpumainu un baigu vietu, lika saspringt nerviem un nodrebēt no mazākā troksnīša. Pat agrākajās dēkās gūtais rūdījums izrādījās bezspēcīgs pret šo stindzinošo baiļu tīmekli, kas kā dzīvs, smacējošs, kaklā iestrēdzis kamols pārvērta katru priekšmetu ļaunā, glū​nošā būtnē. Bet Kronbergs, it kā pastaigādamies pa pazīstamajām Rīgas ielām, soļoja man pa priekšu droši un, neraugoties uz līkumoto un šķēršļoto ceļu, ne reizes nenomaldījās no takas. Kad tikām līdz Vecumniekiem, pulkstenis rādīja pusdivpadsmit. Kapsētas pusē namam dega divi logi. Draugs bez kļūmēm atrada iepriekš ielāgoto vietu — resnā bērza aizsegā un, izklājuši zālē gumijoto brezentu, mēs apsēdāmies. Izstiepām kājas, atspiedām muguras pret grubuļaino stumbru un sākām gaidīt. Mana pulksteņa fosforescējošā ciparnīca rādīja, ka līdz pusnaktij palikušas divdesmit piecas minūtes. Labu laiku nekas nenotika. No bezmērķīgās blenšanas aklajā tumsā acu priekšā sāka peldēt ugunīgi loki, un es pievēru plakstiņus. Virs galvas nošvīkstēja kāda naktsputna spārni, un pavisam līdzās kāds nošņaukājās. Droši vien ezis. Pēkšņi Valts satvēra manu roku un tajā pat acumirklī es izdzirdu… solus! Lai gan likti klusu, tie bija smagi. Spriežot pēc nevienmērīgajām skaņām, nācēju bija divi. Nebija šaubu, ka viņi virzās pa ceļu no šosejas puses. Piepeši priekšā kaut kas uzzibsnīja, droši vien kabatas lukturītis, un soli kļuva gandrīz nedzirdami. Gājēji bija iegriezušies kapsētā. Vēl pēc brītiņa pavisam netālu kaut kas metāliski noklaudzēja un no Vecumnieku logiem krītošajā atblāzmā pavīdēja ēna. Tā zagās pilnīgi bez trokšņa tieši uz vecās Blomes mājokļa pusi. Lai neizlaistu to no acīm, man nācās atliekties: Drīz vien varēju saskatīt, ka tas ir vīrietis, spriežot pēc gausajām kustībām, nekāds jaunais. Negaidīti viņš ienira tuvākā loga mestās gaismas kūlī un, atstājis uz palodzes kādu priekšmetu, atgriezās nakts aizsegā. Neizturami lēnām vilkās laiks. Joprojām nekas nenotika. Bet tieši divpadsmitos kaut kur no augšas atlidoja viegla švīkstoņa, līdzīga tai, kas rodas, velkot ar pirkstu pa papīru. Tad no jauna atskanēja jau dzirdētais klaudziens, un nākamajā mirklī man asinis sastinga dzīslās — divu kopā saaugušo liepu stumbri un kaps atspīdēja aukstā, nedzīvā gaismā! Viss kopā tas šķita tik baismīgi, ka jutu pakausī sakustamies matus un gluži neviļus parāvos atpakaļ. Par laimi, bērza stumbrs stāvēja kā klints. Pēc tam zāle saviļņojās sarkanīgā — īstā elles uguņu atblāzmā. Ar katru mirkli tā kļuva arvien tumšāka, it kā kāds to pamazām aizsegtu, bet nedaudz augstāk — spilgtāka. Vienu brīdi pat likās — tūlīt uzliesmos tur augošie krūmi. Un tad!.. Ak, Dievs, kā gan aprakstīt šo briesmoni, šo pusnakts rēgu, pašas pekles izdzimumu, kad tas parādījās no apakšas plūstošajā gaismā? Vispirms virszemē iznira smaila mūka kapuce, zem kuras baltā pierē dega caururbjošas acis. Kā koks, augot no zemes, tām sekoja garš, plēsīgs ērgļa deguns un cietsirdīgā smīnā savilktas plānas lūpas. Tad parādījās melnā apmetnī tērpti uzrauti pleci, ar virvei līdzīgu jostu savilktais viduklis un visbeidzot kājas. Tās gan tik tikko varēja samanīt zem garā apmetņa, kas nokarājās gandrīz līdz zemei. Nebija šaubu, ka tā ir dzīva būtne, — par to liecināja saviļņojies audums un nejauša kustība. Šķita, ka briesmonis ar savu degošo skatienu urbjas tieši manī un baiļu skudriņas bariem vien tekalēja pa muguru augšā lejā. Kad baismīgais skats bija sasniedzis kulmināciju, pēkšņi es sajutu, ka Kronbergā līdzās nav! Jāatzīstas, ka tas mani izbiedēja ne mazāk par asinis stindzinošo parādību, un neziņā, ko darīt, es, aizmirsis visu piesardzību, izrāvu ieroci un pielēcu kājās. Reizē ar manu kustību pavisam netālu atskanēja sauciens: — Nekustēties! Seanss beidzies, kungi! Neskatīdamies, kur speru kāju, uz labu laimi metos balss virzienā, jo nešaubīgi biju pazinis tajā Kronbergu. Gluži kā bāka, man norādot ceļu, priekšā piepeši atspīdēja spoža gaisma. Šajās sekundēs, kā viesulim traucoties bez ce|a cauri krūmiem, es pavisam biju aizmirsis par spoku. Kad klupdams krizdams izjoņoju nelielā klajumiņā netālu no kroplā Sī|a pēdējās atdusas vietas, manām acīm atklājās dīvains skats. Uz kailas zemes sēdēja divi solīdi pusmūža vīrieši. Kalsnākajam, kas reizē bija arī garākais, galvu


sedza pelēka… platmale! Vinu priekšā stāvēja saliekamais alumīnija galdiņš, bet uz tā kāds aparāts, no kura plūda neizturami spilgta gaisma. Tikai pēc mirkļa es aptvēru, ka tas ir šaurfilmu kinoprojektors. Aparāts bija neliels, portatīvs, droši vien domāts amatieru vajadzībām. Atvāztais vāciņš atsedza projekcijas spuldzi. Virzītā stara vietā tā savu gaismu pašlaik atdeva apkārtnei. Zem galdiņa rēgojās kāda tumša priekšmeta, laikam akumulatora aprises. Kronbergs, kas kā sargkareivis slējās pāri sēdošajiem, pieliecās, atskanēja kluss klikšķis un spilgtā spuldze nodzisa. Tagad tās vietā biezo zāli apgaismoja kabatas lukturītis manā un drauga rokās. Pacēlis skatienu uz augšu, ieraudzīju tikai melnu tumsu — vecās kapsētas spoks bija pazudis bez pēdām! — Celieties! — Kronbergs pavēlēja, — un ejiet taisnā ceļā uz māju! Brīdinu — bez jokiem! Pat nedomādami pretoties, abi vīri uzrausās kājās un paklausīgi sāka virzīties uz Vecumnieku pusi. Bālās sejas un plati ieplestās acis liecināja par pamatīgu izbīli. Spriežot pēc apģērba un ārienes, tie bija parasti vidusmēra pilsoņi, kuru dzīvēs noziegums saistījās vienīgi ar kriminālhronikas ziņām. Lai kā centos, ne garajā, ne viņa biedrā man neizdevās atklāt tos nodevīgos vaibstus, ar kuriem daba apzīmogo morāli pa​grimušu cilvēku sejas. Blomes kundze sagaidīja mūs durvīs. Pagalmu apgaismoja veclaicīgs, bet pietiekami spilgts lukturis. Ieraudzījusi nācējus, viga paspēra nedrošu soli uz priekšu un cieši ielūkojās abu svešinieku sejās. Tikko tie parādījās luktura gaismas ielokā, pagalam pārsteigdama mani, nīgrā sieviete ar šļupstu metās garajam ap kaklu. — Valfrīd! — viņas balsī jautās aizkustinājuma asaras. — Mazais nebēdni, Valfrīd! Jāatzīstas, es pavisam apstulbu, un, kā likās, ne mazāk pār​steigti bija arī abi gūstekņi. — Vai suns piesiets? — pirmais atguvās Kronbergs. Atlaidusi apmulsušo vīrieti, kuru man joprojām gribējās dēvēt par Prustu, Blomes kundze pamāja. — Ieslodzīju šķūnītī. Bet tagad nāciet iekšā. Vakariņas jau galdā! Jāatzīstas, ka pēc tumšās, drēgnās kapsētas un baismīgās parādības piepeši atrasties omulīgā viesistabā pie bagātīgi klāta galda ir visai pārsteidzošs kontrasts. Izņemot pašu saimnieci un Valtu, mēs pārējie jutāmies diezgan neveikli. Bet Blomes kundzi pat pazīt nevarēja — kaistošiem vaigiem, spridzīgām acīm viņa šķita jaunāka vismaz par trīsdesmit gadiem. Aizdomīgais skarbums bija pazudis, un tagad mūsu priekšā sēdēja viesmīlīga un iekšēja maiguma pārvērsta sieviete. Glāzīte, ko namamāte piespieda mūs uz vietas iedzert, beidzot atraisīja mēles, un drīz vien mīklainais notikums noskaidrojās. Uzzinājuši, kas mēs ar Valtu esam, abi aizturētie, nekā neslēpdami, izstāstīja visu. Visu, ieskaitot intrigu ar Šternu. Izrādījās, ka abi vīrieši ir brālēni. Augumā mazākais bija mums jau vismaz pēc vārda pazīstamais Teodors Brīdaks, kinomehānikis no Madonas. Garais platmalē — Valfrīds Sva- rinskis, iebraucējs no Austrālijas. Četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar vecākiem viņš bija emigrējis no Latvijas un visu mūžu nodzīvojis svešumā. Tā izrādījās tā pati pazudusī spirta rūpnieka Svarinska ģimene, kurā Katrīna Blome jaunības dienās bija pildījusi mājskolotājas pienākumus. No Alberta ielas vienpadsmitā numura. Šodien Valfrīds Svarinskis, viens no viņas audzēkņiem, tagad jau iesirms vīrs, pēc tik daudziem gadiem atkal sēdēja tās priekšā. Atklājās, ka Blomes kundze, tajā laikā — Zariņa, bija loti pieķērusies abiem nerātņiem un šķiršanās no Svarinsku ģimenes viņai izrādījās gandrīz tikpat liela traģēdija kā vīra zaudējums. Aizbraucot bagātais rūpnieks atdāvināja mājskolotājai savu plašo, paaudzēm krāto bibliotēku. Starp grāmatām atradās kāds unikāls izdevums — sens Francijas ģeogrāfijas biedrības izlaists foliants. Pareizāk, tādu bijis divi. Pirmais, vismaz trīs kilogramus smagais sējums nācis no Lionas spiestuves, bet otrais bijis tikai imitācija. Lai gan ārēji tos nevarētu atšķirt pat speciālists, neīstais faktiski bija nevis grāmata, bet gan lādīte, nomaskēta par grāmatu. Šajā paslēptuvē uzņēmēja sieva, kāda beļģu magnāta atvase, glabāja savas dārglietas. Četrdesmit ceturtajā gadā, baidīdamies, ka var tikt atgriezti no ostas, izmantojot kāda drauga negaidītu priekšlikumu un paķēruši pašu nepieciešamāko, starp tiem ari šķirstiņu


— grāmatu, Svarinski, visa ģimene, devās emigrācijā. Neviens pat iedomāties nevarēja, ka drudžainajā steigā namatēvs dārglietu vietā ir paķēris… grāmatu! Tā kā tā stāvējusi vienā plauktā ar lādīti, kļūda ir viegli saprotama. Bet, kad tā nāca gaismā, bija par vēlu — "dzelzs priekškars" nošķīra īpašniekus no viņu īpašuma. Bet pēc dažiem gadiem, kad vēstules no rietumiem sāka aizsniegt Rīgas adresētus, Blomes kundze līdz ar visu bibliotēku bija jau pārcēlusies uz Vecumniekiem un turklāt mainījusi uzvārdu no Zariņas atpakaļ uz Blomi. Tikai pēc neatkarības atgūšanas jaunākais no brāļiem, Valfrīds, sāka dzīt pēdas ģimenes dārglietām. Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka, neprazdama franču valodu, turklāt visai vēsi izturēdamās pret ģeogrāfiju, bijusī mājskolotāja ne reizi nebūs papūlējusies atvērt šo grāmatu. Biezos ādas vākus savie​noja trīs vecajiem slēpju klamburiem līdzīgi stiprinājumi. Tā​dējādi visus šos gadus viņa vienā mierā bijajiodzīvojusi pie​ticīgu dzīvi, pat nenojauzdama par bagātībām, kas glabājās tās grāmatplauktā. t Ar brālēna palīdzību Valfrīdam izdevās noskaidrot visu vajadzīgo personu adreses, izņemot vienu — bijušās Svarinsku mājskolotājas, Katrīnas Zariņas dzīvesvietu. Protams, lai tiktu pie bibliotēkas, pirmām kārtām vajadzēja atrast tieši viņu. Turklāt nebija teikts, ka jaunā sieviete grāmatas paņēmusi līdzi, jo to bija ārkārtīgi daudz. Ja tās būs pamestas dzīvoklī, jaunie īrnieki bez kādām bailēm vai sirdsapziņas pārmetumiem bibliotēku varēja pārņemt savā īpašumā. Tāpēc par izejas punktu Valfrīds izvēlējās Alberta ielas dzīvokli. Iebraucis Rīgā, ērtību labad uz meklēšanas laiku viņš aizņēmās Teodora audi. Tad arī nolēma katram gadījumam nenosaukt savu īsto vārdu, bet uzdoties par Ādolfu Prustu. Namu pārvaldē viņam izdevās tikt uz pēdām Šternam, cilvēkam, kas pēc kara pirmais bija iemitinājies tajās Svarinsku dzīvokļa istabās, kurās agrāk bija glabājusies bibliotēka. Turklāt Ruta Grabovska no Alberta ielas apstiprināja, ka, Arvīdam Šternam pārceļoties uz jauno dzīvesvietu Tomsona ielā, bagāžas lielāko daļu aizņēmusi tieši… bibliotēka! Lūk, no šī brīža austrālietis aizgāja pa nepareizām pēdām. Cik vienkārša kļūda un cik graujošas bija tās sekas! Jau nākamajā rītā Svarinskis sāka novērot aizdomīgo būvmeistaru un drīz vien iepazina tuvāko kaimiņu sejas. Bet vēl pēc dažām dienām viņam kļuva skaidrs, ja dārglietas ir pie Šterna, atgūt tās nebūs viegli. Valfrīds zināja, ka realizēt padomju varas gados šīs rotaslietas nebūtu viegli, un tāpēc pieņēma, ka šķirstiņš — grāmata ar visu saturu joprojām ir neskarts. Visai drīz un gluži nejauši liktenis saveda viņu ar Leonu Celmu, Arvīda Šterna kaimiņu. Tas notika autoservisā, kur Svarinskis iegriezās salabot niķoties sākušo karburatoru. Viņš, ieraudzījis savu mehāniķi, tajā pašā acumirklī sazīmēja vecā Celma dēlu no Tomsona ielas. Kā jau pieņemts, pļāpājot par šo un to, vārds pa vārdam viņi aizkļuva līdz kārtīm un jau te austrālietim iešāvās prātā izmantot Celmu ģimenes aizraušanos savā labā. Tad viņš pat nedomāja par ielaušanos būvmeistara dzīvoklī, bet tikai centās tam pietuvoties, lai izpētītu vietējos apstākļus. Kārtis izrādījās labs iegansts, un drīz vien viņš Celmu dzīvoklī bija gaidīts viesis. Valfrīds, būdams labs psihologs, drīz vien zināja par veco Celmu ne mazāk kā viņa dēli. Tādējādi, maz pamazām atklādamās, veča daba ļāvusi izplānot tālāko ce|u. Svarinskis redzēja, ka Celmam uz pasauJes nebija nekā svarīgāka par spēli. Spēlēt, spēlēt, spēlēt! Bet tam vajadzīga nauda. Beidzot, iepazinis Celmu tiktāl, lai uzsāktu atklātu valodu, viņš iepazīstināja to ar uzdevumu — izzagt no kaimiņa dzīvokļa veco foliantu. Valfrīds labi sapratis, ka dārglietas, nonākot vecā rokās, var likt tam pārvērtēt situāciju. Pievākt tās sev un atsacīties no piesolītā atalgojuma. Taču viņš nolēmis riskēt, jo nav varējis iedomāties sevi izpildītāja lomā, turklāt paļāvās uz to, ka vecim būs bail. Piesolītā summa lika Celmam nekavējoties ķerties pie darba. Viņš noņēmis nospiedumus no Šterna atslēgām tieši spēles laikā. Pēc tam izgatavojis dublikātus. Tālākais jau grūtības nesagādājis. Kaimiņa prombūtnē, meklējot veco foliantu, pirmajā reizē vairāk par bibliotēkas pusi Celms pārbaudīt nepaspējis. Šterns nekavējoties nomainījis atslēgas, taču dabūt jaunos nospiedumus vecajam atkal izdevies bez kādām grūtībām. Un atkal neveiksme. Paredzēdams to, Valfrīds licis vecajam atstāt uz galda draudu zīmīti ar nolikto tikšanās vietu. Bet te, kārtējo reizi viņam novērojot māju, tagad jau ar nolūku izsekot, ko dara vecais Celms, pēkšņi, kā no gaisa nokritusi, ieradās policija. No kāda vecāka vīra, kas nedaudz vēlāk iznāca no nama, pārsteigtais austrālietis uzzināja, ka Arvīds Šterns nogalināts! Visas cerības bija sabrukušas. Tomēr, bīdamies, ka tās


var izrādīties tikai baumas, Valfrīds noteiktajā stundā ieradās uz nolikto tikšanos, bet piesardzības pēc — ar taksometru. Tas, ka būvmeistars nebija ieradies, kā arī vēlākais zvans vecajam Celmam apstiprinājis, ka te viņam vairāk nav ko darīt. Grāmata — šķirstiņš bija pazuduši uz neatgriešanos.


IX nodala Šķirstiņš Kad Valfrīds Svarinskis apklusa — visu to bija stāstījis viņš, Blomes kundze pieskārās platmalei, kuru, pat sēžot pie galda, tas nebija noņēmis, un, neslēpjot līdzjūtību, vaicāja: — Vai neesat mēģinājis valkāt parūku? — Esmu. Sāp. Izrādījās, ka, vēl dzīvojot Rīgā, Svarinsku ģimenē atgadījusies nelaime. Gribēdams paskatīties, kas notiek uz plīts, mazais Valfrīds nejauši pagrūdis un uzgāzis sev uz galvas verdoša piena katliņu. Zēnam tik briesmīgi applaucēta galva, ka ne vien nogājuši visi mati, bet nācies pat pārstādīt ādu. Pēc operācijas palikušas atbaidošas rētas, sarkani plankumi, turklāt uz matiem vairs nebijis nekādu cerību. Bez visa tā jaunā āda kļuvusi tik pārsteidzoši jūtīga, ka bez galvassegas viņš vairāk nevarējis rādīties uz ielas. — Mani interesē, — Kronbergs ierunājās, Svarinskim apklustot, — kā jums beigu beigās tomēr izdevās atrast savu bijušo mājskolotāju? — To pastāstīšu es, — pirmo reizi sarunā iejaucās Teodors Brīdaks. Atšķirībā no brālēna, viņam bija nedaudz čigāniska seja, taču melnīgsnējie vaibsti neatainoja ne mazāko viltību. Izrādījās, ka, Šterna slepkavības izbiedēts un mocīdamies neskaidros sirdsapziņas pārmetumos, jo kaut kur zemapziņā nojautis, kas varētu būt slepkava, Valfrīds nekavējoties pametis Rīgu un devies pie brālēna uz Madonu. Taču Teodors pa vasaru bija pārcēlies pie mātes uz Pliederiem. Par laimi, Svarinskis zinājis to atrašanās vietu un ieradies taisni uz siena laiku. Divas trīs intensīva darba dienas tam ātri vien ļāvušas atgūt nedaudz sašķobīto dvēseles līdzsvaru. Kādu vakaru, visiem atpūšoties kopā, Teodora māte, kas bija Valfrīda tēva māsasmeita, palūdza pastāstīt par dzīvi Austrālijā. Svarinskis labprāt paklausījis un, lai stāstījumu padarītu krāsaināku, atnesis līdzpaņemtās fotogrāfijas. Starp tām bijis arī kāds vecs, sadzeltējis uzņēmums no viņa bērnības dienām. Uz Valijas jautājumu — kas ir šie divi mazie puišeli, Valfrīds skumji atteicis: — Es un brālis. Te es vēl esmu ar matiem… — Bet kas ir šī jaunā sieviete, te — aiz jums? — Mūsu mājskolotāja, Katrīna Zariņa. Te jāpiezīmē, ka Teodora mātei nebija ne jausmas par Svarinska nodomiem. — Hm… — viņa novilkusi. — Ja vien es nezinātu, varētu apzvērēt, ka tā ir Vecumnieku saimniece Blome savās jaunības dienās. Katrīna Blome. — Katrīna? — Valfrīdam izlauzies. — Jā, Katrīna, turklāt arī profesija — skolotāja. Tāda pati iegarena seja, acis… Esmu vinu vairākkārt satikusi veikalā. Stingra, atturīga, ar svešiem sarunās negrib ielaisties. Jā, tas nu bijis kā aklai vistai grauds. Katrīna Zariņa, kuru Svarinskis bez panākumiem bija izmeklējies kā Rīgā, tā Latvijā, izrādās dzīvoja tikai pāris kilometru attālumā no Pliederiem! Protams, brālēni tūdaļ pat ievāca visas ziņas. Tāpat kā Valtam, arī viņiem vecais Tiltiņš, sēžot uz grāmatu saiņa, atstāstījis Blomes ierašanos Vecumniekos. Bet, kad viņš iepazīstinājis ar nelaimīgās sievietes dzīvesstāstu, izzudušas pēdējās šaubas. Valfrīds viņu pat reiz saticis, taču pazīt nespējis un bijis pārliecināts, ka pa šiem gadiem arī mājskolotāja būs aizmirsusi kā savus bijušos darba devējus, tā — abus audzēkņus. Jāteic, ka, apspriežot situāciju, abi brālēni bijuši vienisprātis — Blome Svarinsku dārglietas ir gluži vienkārši piesavinājusies. Teodors pat izteicis varbūtību, ka viņa izvēlējusies vientulīgo dzīvesveidu un ir tik atturīga pret cilvēkiem, lai varētu netraucēti tīksmināties ar ieguvumu. Viņi ilgi prātojuši, kā tās atgūt, līdz izšķīrušies vienkārši piezvanīt un pieprasīt atdot. Šo pienākumu uzņēmies Teodors. Lāga nezinādams, kā uzsākt sarunu, viņš, pat nestādoties priekšā, piedāvājis apmainīt grāmatas, būdams pilnīgi pārliecināts, ka lai nu ko, bet to vecā sieviete sapratīs. Diemžēl viņš šo priekšlikumu izteicis visai asā formā, jo bijis pārliecināts, ka runā ar krāpnieci. Nesaprazdama, par ko ir


runa, Blomes kundze strupi atteikusi un dusmās nometusi klausuli. Uzskatīdami šo atteikumu par pierādījumu, ka viņa netaisās šķirties no svešās mantas, bet klaja šantāža var apdraudēt viņus pašus, brālēni sākuši pārdomāt dažādus variantus, kā piespiest Blomi paklausīt. Tad arī noskaidrojās, ka šī ģimene jau no laika gala bijusi neiedomājami māņticīga. Šo faktu tad abi nolēmuši izmantot. Tagad uz Vecumniekiem piezvanījis Valfrīds un aizkapa balsī pavēstījis — ja viņa grāmatas neapmainīšot, pats nelabais nākšot no kapiem un atņemšot svešo mantu. Pēkšņi Blomes kundze skali iesmējās, un tas bija tik ne​parasti, ka visas acis pievērsās viņai. — Es kādreiz esmu tēlojusi arī uz skatuves, — vecā dāma paskaidroja. — Vai negribat noklausīties nelielu epizodi? To, ko šis mazais nerātnis man pateica, — viņa pameta šķelmīgu skatienu uz Valfrīda pusi un, atskanot piekrišanas saucieniem, gluži kā skolā, lai nomierinātu satrakojušos klasi, pacēla roku. Kad iestājās klusums, pazeminājusi balsi līdz dobjam čukstam, teica, — tagad klausieties. Zvans. Es noceļu klausuli un… Blome, šī ir liktenīga stunda, jo tu dzirdi sava likteņa balsi. Likteņa, kas vēl var pavērsties uz labo pusi, ja paklausīsi. Tieši pusnaktī es celšos un nolikšu savu grāmatu uz palodzes loga, kas vērsts pret kapsētu. Paņem to, Blome! Tā ir tava. Ņem un noliec tās vietā to, kas tev nepieder! Tu netici? Tad paveries logā! Tieši pusnaktī es parādīšos, kaps atvērsies un tu redzēsi!.. Piesargies, Blome, tā stunda ir tuvu! Tā tuvojas! Lēnām un neatvairāmi! Noliktā, liktenīgā stunda. Mirušo pasaule ir sašutusi! Atdosi grāmatu un viss būs labi! Bet ja ne… — stāstītāja pagriezās pret Svarinski un, neslēpjot smaidu, pavaicā​ja, — nu kā, Valfrīd? Viegi pietvīcis, vīrs platmalē palocīja galvu. — Uz teicami. Joprojām uzskatīdama, ka viņu kāds mēģina ļauni izjokot, Blomes kundze nav piešķīrusi šiem vārdiem nozīmi. Taču, kad paklīdušas baumas par spoku, gribot negribot sākusi izturēties pret draudiem nopietni. Jāpiezīmē, ka atšķirībā no vecākiem viņa nav ticējusi māņiem. Ticēt vai neticēt ir viens, bet pavisam kas cits ir mosties pusnaktī no noslēpumainiem zvaniem. Maz pamazām vecās sievietes nervi sākuši uzdot. Kad ieradāmies mes ar Kronbergu, viņa jau bija novesta līdz izmisumam. Skatīties, kas gu| uz palodzes, kā Blomes kundze atzinās, to nepiespiestu pat nāves draudi un kur nu vēl ielūkoties kapsētā. Tā runājot, viņa atvēra logu un paņēma no palodzes tur gulošo priekšmetu. Tā izrādījās milzīga, brūnos ādas vākos iesieta grāmata, nodrošināta ar trim klamburiem. Zeltītais uzraksts kā uz muguriņas, tā vāka, kaut arī bija franču valodā, tomēr lāva nojaust tās saturu. — Ak šī! — ieraudzījusi sējumu, namamāte sasita plaukstas un, piesteigusies pie augstas stelāžas, izņēma kā dvīņubrāli pirmajam līdzīgu foliantu. Nolikusi līdzās, sacīja, — es taču nezināju, par kādu grāmatu ir runa… Valfrīda Svarinska nedaudz vientiesīgā seja nobāla, un, pastiepis baltu, koptu roku, viņš citu pēc cita atdarīja visus trīs klamburus. Kad biezais vāks pacēlās, titullapas vietā mēs ieraudzījām vatē ievīstītas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas dārglietas. Sarunas noslēgums man paliks atmiņā uz visu mūžu kā liecība par reizēm ārēji skarba un nesabiedriska cilvēka dziļāko būtību. Maigi noskūpstījusi savu bijušo audzēkni, Blomes kundze piestūma viņam šķirstiņu un teica: — Paldies, Valfrīd, ka apciemoji mani. Tagad nebūs grūti pamest arī šo pasauli. Visu mūžu kā lielāko dārgumu esmu glabājusi savā sirdī atmiņas par tavu ģimeni. Priecājos, ka ar šo mazumiņu varu atdarīt to labo, ko tavi vecāki devuši man. Kā vēlāk noskaidrojās, šis "mazumiņš" izrādījās rakstāms ar septiņciparu skaitli. Kad vēlā naktī, atstājuši dīvainos viesus Vecumnieku saimnieces gādībā, atgriezāmies mājās, Šveicas kundze, atvieg​lojumā nopūtusies, paziņoja, ka viesistabā gaidot kafijas galds! Pat nejautājot, laikam pēc mūsu izskata vien, varēja pateikt, ka vecās kapsētas spoka lieta ir veiksmīgi atrisināta. Nepārprotamais mājiens lika mums ar Valtu saskatīties. Izlasījis arī manās acīs, ka tāpat kā namamāte es vairāk par visu ilgojos uzzināt noslēpumainā notikuma detaļas, Kronbergs padevīgi


paraustīja plecus un kā padodamies pacēla rokas. — Lai notiek. — Apsēdies krēslā, viņš pievilka tuvāk tasīti un pārlaida mums savu pelēko, ciešo acu skatienu. — Notikumus Rīgā, tu, Robert, zini, bet mūsu cienījamai saimniecei es tos pastāstīju izklaidēšanās brauciena laikā. Tāpēc sākšu ar šejieni, ar to, ka spoks ir dīvaina parādība no kārtības sargātāju viedokļa, vai ne? Kāpēc? Tāpēc, ka to nevar aptaustīt, satvert un tāpēc — arestēt. Taču, tā kā rēgam ir cilvēka izskats, man ienāca prātā, ka šo faktu būs izmantojušas mums līdzīgas — satveramas un tāpēc — arestējamas būtnes. Tas tad arī bija pirmais aizmetnis, iedrošinājums lietai, kuru nosauksim… — Valts jautājoši pavērās manī. — Vecais foliants. — Nē, nē, — Šveicas kundze iesaucās. — Bet kur te noslēpums? Sauksim to — vecās kapsētas spoks. — Labi, — Kronbergs piekrita. — Dāmām priekšroka, turklāt skan tīri labi. Un tāpēc es sākšu tieši ar to. Ar spoku. Rēgu bija redzējuši trīs cilvēki — Alvīne Fridenberga, bijušais kolhoza priekšsēdētājs Kviesis un jūsu kaimiņš Jānis Platais. Visi redzējuši viņu vienā un tajā pašā vietā, kas atrodas taisni iepretim Vecumnieku logiem. Sākumā es šos faktus — māju un spoku — nesasaistīju savā starpā, jo loti aizdomīga man šķita pienotavas vadītāja Fridenberga. Alvine apgalvoja, ka, nespēdama rast mieru, pusnaktī devusies pārbaudīt — vai nav aizmirsusi aizslēgt darbavietas durvis. Man šis apgalvojums likās vairāk nekā nepārliecinošs. Padomājiet paši, kurš no jums gaidīs līdz vēlai naktij, lai tumsā cauri kapsētai brauktu ar divriteni pārbaudīt to, ko jau sen varēja izdarīt dienas gaismā. Turklāt nebija nekādas garantijas, ka tas nav tukšu iedomu auglis. Fermā man izdevās noskaidrot, ka spoku viņa redzējusi pagājušajā ceturtdienā. Kas tas bija par datumu? — Kronbergs aplaida apkārt skatienu, bet, tā kā mēs klusējām, atbildēja pats, — divdesmitais jūlijs. — Man tas neko neizsaka. — Divdesmitajā jūlijā, tieši pusnaktī, šo pašu parādību bija redzējis ari Platais. Tātad… — Tu domā… — Sākumā man viss šķita kā tikai šo divu cilvēku intriga pret kādu trešo. Bet, kad atminējos par Jāna Platā sievu Gitu, arī es vinu redzēju, turklāt Šveicas kundzes raksturojums mats matā sakrita ar tavējo, Robert. Es sapratu, ka vairāk par rakstura īpašībām viņas uzvedība ataino… greizsirdību! Vīrs krāpj sievu, un viņai tas nav nekāds noslēpums. Vieta, kur spokojās, atradās aiz Bišu īpašuma robežām, krietni vien uz Frīdenbergu saimniecības pusi. Esmu pārliecināts, ka viņiem tur bijusi nolikta tikšanās. Zirgs ir vienīgi atruna. Es pavēru muti, grasīdamies iebilst, taču Valts mani ap​turēja, paceļot roku. — Pagaidi, Robi, vispirms izanalizēsim faktus. Divas kopā saaugušas liepas aug vietā, kas atrodas starp ceļu un pļavu, uz kuras stāv Vecumnieku mājas. -Jā. — Raugoties no pļavas puses, spoks turējis pacelto gramatu labajā rokā. Tā atstāstīja Platais un Alvīne. Taču, ja viņa būtu stāvējusi uz ceļa, kā apgalvoja, tad šī pati grāmata, raugoties no turienes, izskatītos kreisajā rokā. Kāpēc tā? Te mums jāatceras visu triju liecinieku liecības, proti, viņi visi kā viens bija redzējuši parādību no priekšpuses. Kā tas varēja notikt? Vai tiešām te darīšana ar cilvēkveida rēgu, kuram pakauša vietā ir vēl viena seja? Protams, ne. Šis fakts jau pašā sākumā uzvedināja mani uz domām, ka tas ir kinoattēls, projicēts uz ekrāna. Gaismai no projektora krītot uz audekla, tā spīd cauri un, raugoties no otras puses, būs redzams nedaudz blāvāks… spoguļattēls. Tas ir — labās rokas vietā — kreisā, kreisās kājas vietā — labā un tā tālāk. Tikai tādā gadījumā visu triju liecinieku liecības varēja būt patiesas, sapratāt? Jo spoku visi bija redzējuši no priekšpuses, lai kur paši stāvējuši. Bet kā ar Alvīni? Viņas un Kvieša liecības nesakrita, lai gan pienotavas vadītāja apgalvoja, ka spokošanās laikā stāvējusi uz ceļa. Bijušais priekšsēdis grāmatu redzējis kreisajā, bet viņa — rēgam labajā rokā. Kviesim es ticu par visiem simts procentiem — iereibis cilvēks neies vērpt nez kādas intrigas. Skaidrs, ka Fridenberga


bija melojusi. Un te uzreiz uzrodas jautājums — kāpēc? Visi vini spoku bija redzējuši vienā dienā un tieši pusnakti, bet tādā gadījumā nesatikt pa ceļu klum- burējošo Kviesi jaunā sieviete vienkārši nevarēja — ritenis pat necaurredzamā tumsā pārvietojas ātrāk par kājāmgājēju, turklāt viņai tas aprīkots ar starmeti. Ko tas nozīmēja? Vienīgi to, ka liktenīgajā brīdī viņa bija atradusies nevis uz ceļa, bet pļavā. Plavā, kopā ar Plato Janku. Pašā sākumā gan man likās, ka Fridenberga iejaukta kaut kādā tumšā intrigā pret Blomes kundzi, taču pēc tam, kad biju redzējis Gitu un uzzinājis par viņu šo to sikāk, es sapratu, ka Alvīnes rīcība izskaidrojama ar kaut ko pavisam citu. Platais bija viņas miļākais, un ši bijusi norunāta tikšanās. Lai novērstu aizdomas, viņa sameloja un tādā kārtā nostādīja sevi loti aizdomīgā stāvoklī. Tiktāl, es ceru, jums viss skaidrs? Mēs reizē palocijām galvas, un Kronbergs turpināja. — Bet ko man bija darīt tālāk? Acīmredzot vienīgais — pieņemt, ka te iejauktas mums joprojām nezināmas personas un tā bijusi viņu intriga pret Blomes kundzi. Cita upura, izņemot Vecumnieku saimnieci, vienkārši nebija. Doma par ekrānu man bija stipri iesēdusies galvā, un es vēlreiz, šoreiz vienatnē, iegriezos vecajā kapsētā to pārbaudīt. Mērķtiecība ir viena fantastiska lieta. Pētot notikuma vietu, meklējot pēdas uz labu laimi, ir pavisam kas cits, kā mērķtiecīgi meklēt pierādījumus noteiktai versijai. Šoreiz es meklējumu loku paplašināju un netālu no spokošanās vietas, metrus piecpadsmit uz Vecumnieku pusi, atradu nelielu laucīti. Tajā vietā bija nomīdīta zāle un turpat zemē rēgojās simetriski viena pret otru četri sekli iedobumi. Jau tad es tos pieņēmu par neliela galdiņa kāju nospiedumiem. Pacēlis galvu, kāda bērza stumbrā metru divu augstumā ieraudzīju iedzītu naglu. Pie tās bija piesieta aukliņa zaļā krāsā, kas pilnīgi saplūda ar apkārtni, ja es, kā jau teicu, nebūtu mērķtiecīgi meklējis pierādījumus, man nekad to neizdotos atklāt. Lūk, cik praktiskā veidā reizēm izvēršas lieka domājot pavadīta stunda. Ne bez grūtībām izsekojis pavedienam ar skatienu, es nonācu pie divām kopā saaugušām liepām un zaros ieraudzīju zaļu, tik tikko saskatāmu, iegarenu saini! Pēkšņi man galvā iešāvās kāda doma. Izvilcis no kabatas aukliņu, kas tur gulēja kopš neatminamiem laikiem, piesēju to galā tai, kuru nomaucu no naglas un sāku lēnām laist va|ā. Mezglam ceļoties arvien augstāk, zaļais sainis sāka ritināties vaļā un drīz vien līdz pašai zemei nokarājās… ekrāns! Pieskaņots savam mērķim, ar robotām, iekrāsotām malām, kas apgrūtināja saskatīt tā kontūras un piedeva spoka tēlam papildus baigumu. Manas aizdomas bija spīdoši apstiprinājušās — redzētā parādība bijusi nekas cits kā kinoattēls. Un kas pats svarīgākais — neviens no visiem trim lieciniekiem nebija iejaukts intrigā. Tātad atlika meklēt patiesos spoka rašanās inicatorus. Tagad, kad biju aptvēris tehnisko pusi, pievērsos tās izpildītājiem. Jums zināms, Šveicas kundze, ka uz šejieni mēs atbraucām, sekodami Ādolfa Prusta pēdām. Tās mūs noveda pie Teodora Brīdaka, Madonas kinoteātra mehānika. Speciālista. Skaidrs, ka projektors nesver vienu kilogramu un arī galdiņš, lai gan alumīnija, ir visai neparocīgs nesamais. Es sapratu, ka cilvēki, kas to organizējuši, nevarēja nākt no tālienes. Mašīnu uz ce|a Kviesis nebija redzējis, un tas varēja nozīmēt, ka vini, lai nepievērstu sev lieku uzmanību, nākuši kājām. Katram gadījumam es pārmeklēju abas ceļa puses visā kapsētas garumā, taču neatradu nekādas pēdas, kas liecinātu, ka tur iebraukta kāda automašīna. Kā redzat, pamazām vien visas aizdomas sāka koncentrēties ap Teodoru Brīdaku, kino- mehāniki, kurš vasaras pavada šajā rajonā — Pliederu mājās, kas atrodas tikai divdesmit minūšu gājiena attālumā no vecās kapsētas. Būdams Madonā kopā ar Šveicas kundzi, es painteresējos par šī speciālista darba grafiku. Un kas izrādījās? Izrādījās, ka tieši divdesmitajā datumā, spokošanās dienā, viņam bijusi brīvdiena. Tagad redzat, kā tas viss iet kopā? Bet Brīdaku mes atradām, pateicoties Ādolfam Prustam. Un tad man ienāca prātā fantastiska doma — Rīgā aizsāktā būvmeistara Šterna slepkavības lieta un intriga ar vecās kapsētas spoku nav vis divas, bet viena lieta! Bet tādā gadījumā vajadzēja noskaidrot, kas īsti ir šī Vecumnieku dīvainā saimniece Blome? Nebija taču izslēgts, ka viņas pagātnē slēpās kaut kas tāds, kas spētu izgaismot neizskaidrojamos notikumus. Es atminos, ka, dzīvojot Rīgā, vina kādu laiku bija strādājusi par mājskolotāju. Un ja nu šī ģimene, kurā Blome, bet tolaik — Zariņa, pildīja savus pienākumus, ir tā pati


kara laikā pazudusi bagātā spirta rūpnieka Svarinska ģimene no Alberta ielas? To uzzināt es, protams, varēju vienīgi Rīgā un tālab, lieki netērējot laiku, devos turp. Man izdevās atrast divus vecus cilvēkus — viru un sievu, kas Alberta ielas namā, turklāt vienā stāvā ar Svarinskiem, bija nodzīvojuši visu savu mūžu. Vioi labi atcerējās, ka pēc rūpnieka pazušanas dzīvoklī vēl vairāk par gadu saimniekojusi ģimenes uzticības persona, jauniņā mājskolotāja Katrīna Zariņa! Lūk, par ko galu galā pārvērtās skarbā Vecumnieku saimniece. Vecie cilvēki atminējās viņu kā loti izpalīdzīgu un strādīgu meiteni. Mums jau zināms, ka, negribēdama apgrūtināt sevi ar atmiņām, viņa atgriezās vecāku mājās un pieņēma atpakaļ meitas uzvārdu. Atgriezās ar lielum lielu bibliotēku! Kur jaunā lauku meiča un tās nabadzīgais vīrs — students, starp citu, viņiem kopā iznāca nodzīvot tikai nepilnu mēnesi, kur viņi ņēmuši tādu grāmatu krājumu? Protams, tikai vienā gadījumā — ja Svarinski aizbraucot uzticēja tās uzglabāšanu viņai vai arī atdāvinājuši, jo tādu bagāžu paņemt līdzi emigrācijā nebija ko domāt. Tagad arī šis minējums jau apstiprinājies. Bet tagad parunāsim par Prustu. Rīgā viņš it kā meklēja pazudušās Svarinsku ģimenes pēdas. Taču, uzzinājis Šterna adresi, nekavējoties uzsāka' intrigu ar Tomsona ielas dzīvokli. Šis fakts varēja nozīmēt vienu — viņš meklēja nevis cilvēkus, bet gan kādu priekšmetu, lietu. Vērtīgu. To, ka šis priekšmets atradies starp grāmatām, apstiprināja abas ielaušanās būvmeistara dzīvoklī. Kā pirmajā, tā otrajā reizē bija cietusi tikai bibliotēka. Un es sapratu, ka Prusts nav nekāds Prusts, bet Svarinskis, kas meklē savai ģimenei piederošo, līdz ar bibliotēku pazudušo īpašumu. Taču, vai ari te iejaukts viņš? Es runāju par vecās kapsētas spoku. Līdz šim nebijām Prustu manījuši nedz Vecumnieku apkārtnē, nedz kāds varēja par vīrieti platmalē kaut ko pastāstīt. Tad es iedomājos, kā viņa vietā rīkotos es. Noteikti pēc Šterna slepkavības es pacenstos neafišēties, bet gan padzīvot nomaļus un klusumā. Un ja nu šī vieta, kuru izvēlējies nenotveramais Prusts, ir… Pliederos? Atgriezies no Rīgas, es kopā ar Robertu devos šo versiju pārbaudīt, un te mūs gaidīja veiksme — tikai īsu mirkli Pliederu pagalmā pavīdēja garš vīrietis platmalē, taču tā pietika, lai apjēgtu lietu kopumā. Prusts un Teodors Brīdaks darbojas uz vienu roku, un šī darbošanās ir vērsta pret Blomes kundzi. Tagad bija loti no svara pēc iespējas ātrāk noskaidrot — kad gaidāms atkārtots spokošanās akts? Kāpēc atkārtots? Tāpēc, ka pirmajā tikšanās reizē nelaipnā Vecumnieku saimniece pateica dīvainus vārdus — tas ir pats liktenis! Tas nozīmēja, ka kaut kas vēl nav novests līdz galam, kaut kas vēl gaidāms priekšā. Tāpēc es piezvanīju uz Madonas kinoteātri un palūdzu pie tālruņa Teodoru Brīdaku. Man laipni atbildēja, ka šajā un vēl nākamajā dienā kinomehānikim ir brīvdienas. Tagad es ar pilnām tiesībām varēju pieņemt, ka spokošanās nolikta vai nu uz šo, vai rītdienu. Blomes vārdi un vienkāršā loģika lika domāt, ka viņai kaut kas ir zināms. Kaut kas tāds, ko tuvu draugu trūkuma dē| noslēgtā, vientuļā sieviete bija spiesta glabāt pie sevis. Kavēties nedrīkstēja, un tāpēc es devos atkārtotā vizītē uz Vecumnieku mājām. Nav šaubu, ka es tur nekad netiktu iekšā, ja Šveicas kundze pa tālruni nebūtu palūgusi Blomi mani pieņemt. Šis ieteikums līdzēja, un tad arī noskaidrojās, ka pēdējā laikā viņai izteikti draudi. Draudi un pavēle, kuru tā, gluži tāpat kā nelaiķis Arvīds Šterns, pat gribēdama nespēja izpildīt. Sapratusi, ka esmu ieradies, lai palīdzētu, Blome apsolīja atstāt kapsētas pusē degam logos gaismu un brīdināt, līdzko atskanēs nākamais zvans. Pirmajā dienā tomēr nekas nenotika un, nogaidījuši līdz pusdivpadsmitiem, mēs ar Robertu likāmies uz auss. Kā zinām, tad Blome, kuru jūs, Šveicas kundze, nebijāt varējusi pēc balss pazīt, piezvanīja nākamajā dienā un man tika nodota norunātā parole — šodien. Šodien — tas nozīmēja, ka kārtējie draudi saņemti un pusnaktī kroplais Sīlis no jauna pacelsies virszemē, lai pabaidītu Vecumnieku sirmo saimnieci. — Kron- bergs apklusa un, pārlaidis mums skatienu, vaicāja: — Jautājumi ir? Nespēdams ātrumā neko sagudrot, saskatījos ar Šveicas kundzi un paraustīju plecus. Valts nomalkoja kafiju un, at​meties pret atzveltni, turpināja stāstu. — Taču es līdz pat šim nebiju varējis izskaitļot — kas īsti ir šis vērtīgais priekšmets, kuram ar tādu


neatlaidību nenogurstoši dzina pēdas Ādolfs Prusts. Intrigas galamērķi, kodolu. Bet tad es atcerējos grāmatu, kuru rokā bija turējis spoks. Un lielo bibliotēku Vecumniekos. Un bibliotēku Tomsona ielā. Un to, kā šis fakts — es runāju par grāmatu parādības rokā — bija satraucis Blomes kundzi. Bet grāmata nav nekas tāds īpaši vērtīgs, vai ne? Varbūt vienīgi kāds rets izdevums. Taču lai nu kā, bet ne jau tik dārgs, lai ap to savērptu tik sarežģītu intrigu. Tātad runa šeit varēja būt tikai par īpašu grāmatu. Manī atplauka vāra nojausma, ka tā varētu būt imitācija, taču es ap šo jautājumu neko daudz galvu nelauzīju, pārliecināts, ka beigu beigās viss atklāsies pats no sevis. Nebija šaubu, ka spokošanās vieta ir izraudzīta ar nolūku, lai Blome varētu visu saskatīt no saviem logiem. Vēl es atminējos par šīs ģimenes māņticību un sapratu — ja nekavējoties neiejauksimies, sekas var izrādīties visbēdīgākās. Fakti liecināja, ka šoreiz esam sadūrušies nevis ar rūdītiem noziedzniekiem, bet ar nesaprātīgiem diletantiem, kas pat nespēj aptvert savas neapdomīgās rīcības iespējamās sekas. Lai novērstu tiešos draudus, jo kas varēja zināt, ko šajā reizē nebūs izgudrojuši abi spokotāji, es gribēju pirmām kārtām atrast grāmatu, lai noliktu to noteiktajā vietā, bet, ieraugot bibliotēku, sapratu, ka par to nav ko domāt. Un labi vien bija, jo nezin, kā viss iegrozītos, ja viņi to atrastu uz palodzes. Bet tā viss atrisinājās labāk, nekā varējām iedomāties. Kā redzat, vecās kapsētas spoks reizē atklāja Bišu saim​nieka un viņa dēla patieso seju. Bailēm lielas acis, un netīra sirdsapziņa spēj izspēlēt ar tās īpašnieku ļaunu joku. Cik spēcīgi uz Platajiem iedarbojās pašu iedomas — kroplā Sila kaps, ar sarkanu krāsu uz mājas sienas uztrieptais putna atveids — Klimpas pirmais mēģinājums glezniecībā, pat vienrocis, un tā jau bija absolūti ne ar ko nepamatota iedoma, tas viss sāka darboties, vilkt laukā netīrumus pēc netīrumiem. Bet kroni vi​sam, protams, uzlika… govs! — Kāda govs? — Šveicas kundze nesaprata. — Ar ragiem un tesmeni. Bet nav par to ko runāt, pārāk jau netīri skanētu. Starp citu, Janka noturēja spoku par vienroci tāpēc, ka garās un platās piedurknes nosedza arī rokas. Kad viņš pacēla to — ar grāmatu, piedurkne nobruka un uz tās fona šķita, ka otras vispār nav. Diez vai Platais to iedomātos, ja apkārt neklīstu baigais nostāsts par Sīli, kas nodarījis tik daudz ļauna viņu dzimtai. — Bet pats spoks… —. Nešaubos, ka tas nācis no kādas Šekspīra traģēdijas ekranizējuma vai fantastiskas piedzīvojumu filmas. Iegūt kaut ko tādu Brīdakam bija vienkāršāk par vienkāršu. Domāju, — Valts pavērās Šveicas kundzē, — nodot atklātībai… minējumu par Alvīni un Plato… attiecībā pret Gitu nebūtu… — Jā, — viņa piekrita. — Jums nav paveicies ar kaimiņiem, — es piezīmēju. Skumji pasmaidījusi, namamāte ar noteiktu kustību atmeta no pieres matus un teica: — Man Liepājā dzīvo māsa. Aicina pie sevis. Cik nu mums tur palicis, bet divām būšot vieglāk vadīt vecumdienas. Esmu nolēmusi pārdot māju un pārvākties pie viņas. Kronbergs uzmanīgi ielūkojās vecās sievietes acīs un pie​krītoši palocīja galvu. — Jūsu vietā es rīkotos tāpat.


SAGATAVOŠANĀ Linna Pembertone jaunībā ir bijusi daudzsološa modele, kuras karjeru un visu turpmāko dzīvi izmaiiia iepazīšanās ar nākamo vīru — uzņēmēju Maiku Pembertonu. 1981. gadā abi piepilda savu sapni un atver viesnīcu Barbadosā — vietā, kur kādreiz bijuši ļoti laimīgi Veiksme viņus pavada visās lietās — šobrīd luksusa viesnīcas 'Pembertan Hotels" ir vienas no lielākajām un labākajām pasaulē, bet Linna Pembertone — visa šī milzīgā kompleksa direktore. Platīna sala — tā ir pasakaini krāšņa, romantiska Kārību jūras daba, kur savu medusmēnesi pavada jaunais, veiksmīgais būvuzņēmējs Stīvens un Krislīna. Dzimst fantastiska iecere — pārvērst šo salu par tūrisma un atpūtas biznesa pērli. LINNA PEMBERTONE Tlatīna sala" ir Linnas Pembertones pirmais un spožākais romāns. Tajā, tāpat kā dzīvē, savijas viss — mīlestība, bizness, ģimenes intrigas. Ari egoisms, nežēlība, nodevība — kā visur, kur apgrozās liela nauda. Savus grandiozos plānus īstenojot, Stīvens, diemžēl, iekļūst mafijas tīklos, tādējādi parakstīdams sev nāves spriedumu…

"TAPALA" un "NORDIK" jaunā adrese ir Rīgā, Pārdaugavā, Daugavgrīvas ielā 36-9 Ekspedīcija - Jēzus baznīcas iela 7/9 PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA TAPALS Jaunums!


Sērijas "Mūsdienu krievu bestsellers" 3. grāmata. Šodienas dzīves skarbākā puse — reketieri, bandīti, alkatīgi ministri, tautas "glābēji". Ir ļaudis, kas pārticīgas dzīves dēļ ir gatavi pārdot dvēseli kaut pašam Nelabajam. Svītraino vāku sēRIja • Emils Gaborio (1832-1873) ir franču detektīvliteratūras aizsācējs.


f

• Gaborio noziedznieks nav parasts nelabojams recidīvists, bet gan sabiedrībā pazīstams, bagāts un inteliģents cilvēks. Izmeklētājs Lekoks ir stipras gribas, enerģisks un tālredzīgs profesionālis, viņa spējas iejusties noziedznieka psiholoģijā vēlāk pārmantos komisārs Megrē. KARTERA BRAUNA ROMĀNI PASTĀVĪGI SAISTĪJUŠI HOLIVUDAS UZMANĪBU, TIE B EKRANIZĒTI. ARĪ LASOT ŠĶIET, KA SKATĀMIES FILMU, KURĀ INTRIĢĒ ELEGA NEVĒRĪBA PRET IERASTĀM MORĀLES'NORMĀM, LĒRUMS LĪKU UN TIKPAT DAUDZ DA DĀMU, KAS BEZ LIEKAS KAVĒŠANĀS NODODAS MĪLAS ROTAĻĀM. UN KĀDS DETEK IR TIK NEATVAIRĀMS UN ČAKLS SEKSA LAUCIŅĀ, KA, ŠĶIET, MAIZES DARBU VIŅŠ V STARP CITU — KĀ ROTAĻĀDAMIES! IZNĀKUŠAS JAU' 5 GRĀMATAS, KATRĀ DIVI ROMĀNI! "DĀMA", "PELĪTES MILJONS" "CIETSIRDĪGĀ SALOME", "SANIKNOTĀS AMAZONES" "SFINKSAS ACS", "BLONDĪNF' "ATRAITNE NERAUD", "KARMENA" IZPARDOŠANA ! KĀRTERS BRAUNS

"NĀVE KAPENĒS", "KAĶĒNS"


VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins