apbrīnoja.» Šis notikums pārliecināja bīskapu: kā tēls bija licis, uz Tepejaka vispirms tika uzcelta neliela kapela, bet 1695. gadā šajā vietā uzbūvēja lielu katedrāli. 1754. gadā savā bullā Gvadalupes brīnumu atzina pāvests Benedikts XIV, un turpmākie pāvesti ne vien regulāri uzsvēra šīs atzīšanas pamatotību, bet arī sankcionēja Gvadalupes aizvien augstāko rangu. 1976. gadā tika uzcelta jauna bazilika, kas spēj uzņemt desmit tūkstošus cilvēku, jo vecā katedrāle draudēja iegrimt aizvien vēl purvainajā pamatnē. Pāvests Jānis Pāvils II Gvadalupi apmeklēja 1981. gadā, kad tika svinēta parādīšanās 450. gadadiena. Vēlreiz viņš to izdarīja 1990. gadā. 20 miljoni svētceļnieku no visas pasaules, kas katru gadu apmeklē Gvadalupi, liek to uzskatīt par vienu no lielākajām Marijas svētvietām pasaulē.
3. Zinātniskie pētījumi Kā jau ievadā uzsvērts, attēla rašanās Gvadalupes notikumu rezultātā uzskatāma par vienreizīgu parādību. Madonnas krāsainais attēls (3. attēls) uz Huana Djego tilmas ir 142,24 cm augsts. Vēlākajos gados tajā veiktas vairākas nenozīmīgas izmaiņas (piemēram, pārgleznotas rokas, lai padarītu tās mazākas un līdz ar to «meksikāniskākas»), taču tās ir viegli atpazīstamas. Līdz ar to var uzskatīt, ka mūsu priekšā vēl šodien atrodas tā attēla oriģināls, kas 1531. gadā pēkšņi parādījās vairāku liecinieku klātbūtnē. Pēdējos gadu desmitos veikti daudzi attēla un tilmas materiāla zinātniski pētījumi. To rezultāti ir ārkārtīgi interesanti. 1. Pati tilma: tā austa no rupjām agaves šķiedrām. Parastos apstākļos, pat ļoti saudzīgi apejoties, tās kalpo ne ilgāk kā 20 gadu, turpretim Huana Djego tilma eksistē jau vairāk nekā 450 gadu (divdesmitkārtīgs faktors!), neizrādot nekādas sairšanas pazīmes. 2. Krāsu noturība: 450 gadu laikā krāsas uz tilmas saglabājušās svaigas un dzīvas. Tas ir jo pārsteidzošāk tāpēc, ka pirmos simt gadus attēlu neaizsargāja stikla plāksne. Tilma glabājās mazā, mitrā, atvērtā kapelā, pastāvīgi pakļauta vīraka un ziedojuma sveču dūmu iedarbībai. Slimie likuši tilmu uz sava ķermeņa, to skūpstījuši, un tai pieskārušies desmitiem tūkstošu cilvēku. Ar to berzētas rotaslietas un citas cilvēkiem piederošas lietas, kā arī zobeni un šķēpi. Viens no attēla pētniekiem profesors Filips Kalahans no Floridas universitātes 1979. gadā tiešā tilmas tuvumā izmērīja ziedojuma sveču radīto ultravioleto staru enerģiju. Pēc šiem datiem, 450 gadu ilgajam pastāvīgajam apstarojumam bija jau sen jāsabojā krāsas: «Pārāk spēcīgs ultravioletais starojums izbalina parastos krāsu pigmentus, vienalga, vai tie būtu organiski vai neorganiski; it īpaši izbalē zilie toņi.» [18] Taču faktiski krāsas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. 3. Krāsu sastāvs: 1936. gadā Heidelbergas universitātes ķīmijas pasniedzējs Nobela prēmijas laureāts Rihards Kūns pirmo reizi ieguva tilmas materiāla paraugu analīzei. Tās bija divas šķiedras no Gvadalupes attēla, viena sarkana un viena dzeltena. Pētījumu rezultātā Kūns konstatēja, ka ne uz šķiedrām, ne tajās iekšā patiesībā nav nekādu krāsvielu, t. i., nav lietotas ne augu, ne dzīvnieku valsts izcelsmes, ne ari minerālas krāsvielas. - «Sintētisku krāsvielu izmantošana ir izslēgta, jo tās tika radītas 300 gadu pēc svētā attēla rašanās.» [16] 1946. gadā pirmo reizi tika veikts tiešs tilmas mikroskopisks pētījums. Tas apstiprināja pirms desmit gadiem veikto atklājumu, turklāt tika secināts, ka attēls viennozīmīgi nav gleznojums, jo netika konstatētas nekādas otas atstātas švīkas. 1954. gadā profesora Fransisko Riveras veiktā atkārtotā analīze deva līdzīgus rezultātus. - «Ja attēls nav gleznots - kas tas ir?» [16] 1963. gadā attēla pētījumus veica firmas Kodak eksperti. Viņi konstatēja, ka attēlam «pēc būtības ir fotogrāfisks raksturs» [16]. 1979. gada maijā profesora Filipa Kalahana un profesora Džodija Smita (Floridas universitāte) [19] infrasarkanajos staros veiktās analīzes parādīja, ka uz tilmas nav ne pagleznojuma, ne gruntējuma, ne arī aizsargājoša lakojuma [18]: «Infrasarkanajos staros veiktajos uzņēmumos neparādās nekādas otas triepienu pēdas, un fakts, ka