Sensacionalisenasastronautikasatklajumi(E.fon Denikens)

Annotation

Ērihs fon Dēnikens Sensacionāli senās astronautikas atklājumi Hipotēzes par «kosmosa pēdām» uz zemes Eiropa, Āzija Tuvie austrumi, Ēģipte Amerika AVOTS - R.: «Izdevniecība Avots», 2006.382 lpp., il.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis No vācu valodas tulkojis Juris Veiss Mākslinieks Uldis Baltutis Ēriha fon Dēnikena vārds šodien komentārus vairs neprasa. Tas pazīstams ikvienam, kurš vairāk vai mazāk interesējas par seno astronautiku, proti, par ārpuszemes astronautu atstāto pēdu meklējumiem.

Vai tiešām mūsu Zemi apmeklējuši viesi no Visuma dzīlēm? Kādi pierādījumi to var apstiprināt? Vai pastāv iespējas nodibināt ar viņiem kontaktu?

Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklē Ērihs fon Dēnikens un viņa domubiedri, kuru pētījumu bieži vien sensacionālie rezultāti apkopoti šajā antoloģijā.

Būtiska grāmatas vērtība ir populārāko ar šo problemātiku saistīto teoriju un hipotēžu izklāsts, kas ieinteresētam lasītājam var būt neatsverams palīgs, lai labāk izprastu arī citus šai tematikai veltītus darbus.

Ja Galaktikā eksistē aptuveni miljons pasauļu, kuru civilizācijas raksturo līdzīgi sasniegumi, tās apmeklēs cita citu vidēji reizi tūkstoš gados. No tā izriet, ka citu pasauļu izlūkkuģi pagātnē noteikti jau vairākas reizes apmeklējuši Zemi - varbūt 10 000 reižu visā Zemes vēsturē.

Profesors Karls Sagāns (Cari Sagan, amerikāņu astronoms. 1963) Katastrofu un atjaunošanās cikliskā gaita cilvēces vēsturē uz visiem laikiem varētu beigtie kad mēs būsim nodibinājuši kontaktu ar kādu augstāk attīstītu civilizāciju - tādu, kas jau ir kļuvusi stabila.

Profesors sers Freds Hoils (Fred Hoyle. britu astronoms, 1963) Diezin vai kāds noliegs milzīgo praktisko un filozofisko nozīmi, kāda būtu starpzvaigžņu sakaru atklāšanai.

Tāpēc mēs uzskatām, ka precīzi diferencēti un ieplānoti meklējumi attaisno ievērojamos finansiālos izdevumus; turklāt paredzēt rezultātus ir ļoti grūti. Taču, ja mēs neuzsāksim šādus pētījumus, izredzes noteikti līdzinās nullei…

Profesors Filips Morisons un profesors Džuzepe Kokoni (Philipp Morrison, Giuseppe Cocconi, amerikāņu un itāliešu astrofiziķi, SETI pētījumu programmas dibinātāji, 1959)

ĒRIHS FON DĒNIKENS Saturs Akmeņu bibliotēka SENĀS ASTRONAUTIKAS PRIEKŠNOSACĪJUMI

Pasaules ārpus Saules sistēmas PLANĒTAS ĀRPUS SAULES SISTĒMAS UN TO NOZĪME JAUTĀJUMĀ PAR ĀRPUSZE SAPRĀTU 1. Planētu sistēmas to veidošanas fazē 2. «gatavas» jeb attīstītas planētu sistēmas 3. Mirstošas planētu sistēmas Secinājumi Uz sudrabota putna spārniem STARPZVAIGŽŅU LIDOJUMU IESPĒJAS UN PERSPEKTĪVAS SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS SAULES SISTĒMĀ NORĀDES, NETIEŠI PIERĀDĪJUMI, SPEKULĀCIJAS Dzīvība akmeni Dzīvība uz Marsa: agrak - bet šodien?

Gaismas paradības uz Marsa Nereīda VOYAGER DATI UN TO INTERPRETĀCIJA SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS TUVAJOS AUSTRUMOS Autoimūnslimības: vai citplanētiešu gēnu tehnoloģijas pēdas? īsa ģenetikas ābece Genu tehnoloģijas atziņas AUTOIMŪNSLIMlBAS: VAI CiTPLAMĒTIEšU GĒnU TEHNOLOĢIJAS PēdAS? AUTOIMŪNSLIMĪBAS Карēc es mainīju savus uzskatus Pravieša templis ECEKIĒLA APRAKSTĪTĀS ZEMES BĀZES REKONSTRUKCIJA Metatrons papildina Ecekielu PĀRSTEIDZOŠI FRAGMENTI NO 3. ENOIIA GRĀMATAS SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS Kuriozie hieroglifi Seti templī Abīdā Spārnotās saules zīme LIDOJOŠAS MAŠĪNAS SENAJĀ ĒĢIPTĒ Gīzas Liela piramīda JAUNAS ATZIŅAS PAR CENTAURA ALFU Senas un jaunas zinašanas KAS NESASKAN DATĒJUMOS? SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS ĀZIJĀ Senākās leģendas par lidojumiem Vimanas SENSACIONĀLI TEKSTI NO SENĀS INDIJAS Pasaules karš sirma senatne?

Atlantida, Mu, citplanetieši Apkārt pasaulei Kopsavilkums Tunguskas ķermenis VAI TOMĒR CITPLANĒTIEŠU KUĢIS? SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS AMERIKĀ Lieldienu sala - neatmineta mikla

PARALĒLĒS AR ENOHA GRĀMATU noslēpumaina Dienvidamerika Piramīdu lauki pie Sangaja Marijas paradīšanas 1531. gadā Gvadalupē (Meksikā) Paradīšanas, kuras piedzīvoja Džozefs Smits SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS EIROPĀ Arpuszemes saprata pārstāvju saziņas līdzekļi Stounhendža ka zīmju sistēma Aizvēsturisks brīvdabas muzejs Menorkas salā Vēstījums no pagatnes Grieķijas noslēpumainā ģeometrija Jaunas Grala pēdas Gotiska arhitektūra - vai pakāpieni uz kosmosu?

Ta runa Marija HIPOTĒZES PAR SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDĀM UZ ZEMES IESPĒJAS UN PERSPEKTĪVAS NODIBINĀT KONTAKTU AR ĀRPUSZEMES SAPRĀTĪG BŪTNĒM 6. Rezumējums Apsvērumi par ārpuszemes sabiedrību struktūru paleo5Ј77 hipotēzes aspektā Mīmikrijas hipotēzē Ziņas par autoriem Izmantota literatūra

ĒRIHS FON DĒNIKENS SENSACIONĀLI SENĀS ASTRONAUTIKAS ATKLĀJUMI

Saturs Akmeņu bibliotēka Ērihs fon Dēnikens…………………………………………………………………………………….. 13 Ko vēlas Seno astronautu biedrība?……………………………………………………………… 21 I. SENĀS ASTRONAUTIKAS PRIEKŠNOSACĪJUMI Ārpuszemes dzīvības pēdas meteorītos Hanss Verners Peinigers…………………………….. …………………………………………….

27 Pasaules ārpus Saules sistēmas Planētas ārpus Saules sistēmas un to nozīme jautājumā par ārpuszemes saprātu Johanness Fībags……………………………………………………………………………………… 32 Uz sudrabotā putna spārniem Starpzvaigžņu lidojumu iespējas un perspektīvas Karls Grīns………………………………….. ………………………………………………………… 39 II. SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS SAULES SISTĒMĀ Pirms 3,5 miljardiem gadu: dzīvība uz agrīnā Marsa?

Norādes, netieši pierādījumi, spekulācijas Johanness Fībags……………………………………………………………………………………..

51 Gaismas parādības uz Marsa Volfgangs K. Šrēders………………………………………………………………………………….

60 Nereīda Voyager dati un to interpretācija Johanness un Pēters Fībagi…………………………. …………………………………………… 67 III. SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS TUVAJOS AUSTRUMOS Mīklas Ķibeles mītā par Pasaules radīšanu Pēters Krasa…………………………………………………………………………………………….. 73 Autoimūnslimības: vai citplanētiešu gēnu tehnoloģijas pēdas?

Martina Šteinharte…………………………………………………………………………………….

77 Kāpēc es mainīju savus uzskatus Jozefs F. Blūmrihs…………………………………………………………………………………….

82 Pravieša templis Ecekiēla aprakstītās Zemes bāzes rekonstrukcija Hanss Herberts Beijers……………………………………………………………………………….

87 Metatrons papildina Ecekiēlu Pārsteidzoši fragmenti no 3. Enoha grāmatas Tapio Laine…………………………………………………………………………………………….. 92

IV. SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS ĒĢIPTĒ Kuriozie hieroglifi Seti templī Abīdā Hanss Verners Zahmans un Reinholds Millers……………………………………………. 103 Obelisks: kosmosa lidaparāta simbols?

Pēters Fibags…………………………………………………………………………………………

109 Spārnotās saules zīmē Lidojošas mašīnas Senajā Ēģiptē Reinhards Habeks…………………………………………………………………………………..

121 Gīzas Lielā piramīda Jaunas atziņas par Centaura Alfu Volfgangs Feikss…………………………………………………………………………………….

131 Senās un jaunās zināšanas Kas nesaskan datējumos?

Erihsfon Dēnikens…………………………………………………………………………………..

136 V. SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS ĀZIJĀ Senākās leģendas par lidojumiem Pēters Skaja……………………………….. ……………………………………………………….

155 Vimānas Sensacionāli teksti no Senās Indijas Luks Birgins……………………………….. ………………………………………………………

162 Pasaules karš sirmā senatnē?

Hanss Verners Zahmans………………………….. ……………………………………………. 167 Tunguskas ķermenis Vai tomēr citplanētiešu kuģis?

Tomass Mēners………………………………………………………………………………………

183 VI. SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS AMERIKĀ Roka ezera mikla 10 000 gadu vecas piramīdas zem ūdens?

Valters Jergs Langbeins…………………………………. i……………. …………………….. 189 Lieldienu sala - neatminēta mīkla Rūdolfs Kucers………………………………. ……………………………………………………..

194 Leģendas par «milžiem» Dienvidamerikā Paralēles ar Enoha grāmatu Johanness Fibags……………………………………………………………………………………

199 Noslēpumainā Dienvidamerika Volfgangs Zībenhārs……………………………………………………………………………….

206 Piramīdu lauki pie Sangaja Monumentāli atklājumi Ekvadorā

Ulrihs Dopatka……………………………………………………………………………………….

213 Tiavanaka - atrasta sagrauta un tiek iznīcināta Ērihsfon Dēnikens……………………………………………………………………………………

215 Marijas paradīšanas 1531. gada Gvadalupē (Meksika) Norādes uz ārpuszemes fonu Johanness Fibags…………………………………………………………………………………..

224 Parādīšanās, kuras piedzīvoja Džozefs Smits Kas īstenībā notika mormoņu kustības dibināšanas laikā?

Matiass Kupels………………………………………………………………………………………

240 VII. SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS EIROPĀ Ārpuszemes saprāta pārstāvju saziņas līdzekļi Akmens laikmeta raidītājs Rolreitā un «piktogrammas» labības laukos Anglijas dienvidos Pēters Fibags………………………………………………………………………………………….. 249 Stounhendža kā zīmju sistēma Vēstījums no asteroīda «16 Psihe» Volfgangs Feikss………………………………. ……………………………………………………

259 Aizvēsturisks brīvdabas muzejs Menorkas salā Rūdolfs Ekharts……………………………………………………………………………………….

273 Vēstījums no pagātnes Ērihs fon Dēnikens…………………………………………………………………………………..

277 Grieķijas noslēpumainā ģeometrija Ingo Runde……………………………….. ……………………………………………………………… 284 Jaunas Grāla pēdas Pēters Fibags un Johanness Fibags…………………………………………………………… 291 Gotiskā arhitektūra - vai pakāpieni uz kosmosu?

Armins Šriks…………………………………………………………………………………………… 301 Tā runā Marija Parādības Medjugorjē un to interpretācija paleoSЈ77 hipotēzes aspektā Tomass Riters………………………………… ……………………………………………………… 312 VIII. HIPOTĒZES PAR SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDĀM UZ ZEMES SETI un informācijas noplūdes embargo hipotēze Iespējas un perspektīvas nodibināt kontaktu ar ārpuszemes saprātīgām būtnēm Dleimss Dirdorfs un Johanness Fibags………………………………………………………. 321 Apsvērumi par ārpuszemes sabiedrību struktūru paleoSETI hipotēzes aspektā

Pēters Fibags………………………………………………………………………………………….. 334 Mīmikrijas hipotēze Johanness Fibags……………………………………………………………………………………

339 Ziņas par autoriem………………………………………………………………………………….

345 Izmantotā literatūra………………………………………………………………………………….

351

Akmeņu bibliotēka Ērihs fon Dēnikens Kas to būtu domājis? Mūsu pirmā antoloģija (1989) piedzīvojusi jau piekto izdevumu! Jaunā sējuma ievadā es piedāvāju šo neviennozīmīgi vērtējamo stāstu.

Peru pilsētā Ikā (Ica), kas atrodas uz dienvidiem no Limas, tieši ceļā uz Naskas līdzenumu, kopā ar savu ģimeni dzīvo profesors Dr. Hanvjers Kavrera. 1974. gadā, lasot kādu mana šobrīd jau mirušā kolēģa Robēra Šarū grāmatu, es uzzināju, ka Dr. Kavreram pieder grandioza ļoti senu gravētu akmeņu kolekcija, kurā cilvēki redzami pat kopā ar dinozauriem. [1] Aplūkojis attēlus Šarū grāmatā, es uzreiz sapratu, ka man jālido uz Peru. Vispirms apvaicājos arheologam Dr. Heningam Bišofam no Manheimas Etnogrāfijas muzeja, vai viņš ir informēts par šiem gravētajiem akmeņiem un ko viņš par tiem domā. Atsaucīgais arheoloģijas doktors man paziņoja, ka Ikas akmeņi ir viltojumi, ko izgatavo indiāņi, lai tos par dažiem dolāriem pārdotu tūristiem.

Neraugoties uz speciālista negatīvo vērtējumu, es tomēr lidoju uz Peru. Kavreru ģimenei Ikā pieder liela māja, kāda viņiem tiešām nepieciešama, jo arī ģimene ir liela. Trīs lielās telpās līdz pat griestiem iekārtoti plaukti, kuros glabājas milzīgs daudzums akmeņu. Sākot ar dūres lieluma eksemplāriem un tādiem, kas līdzinās piepūstiem baloniem, līdz pat nelielām klinšu atlūzām. Katra pelēki melnā akmeņa gravējumam ir savs motīvs. Vienā no telpām, iespiests starp akmeņiem un plauktiem, novietots Dr. Kavreras rakstāmgalds. Šo telpu var iztēloties kā olu tirgotavu, tikai

šīs akmens olas nav dējuši putni un tās ir izrotātas ar fantastiskām gravīrām. Tajās redzami indiāņi, kas jāj uz putniem, cilvēki ar nepazīstamiem darbarīkiem rokās, tad atkal indiāņi, kaš pavadā ved dinozaurus, kartes ar nepazīstamu zemju kontūrām, ķirurģisku operāciju attēlojumi un visbeidzot indiānis, kas nepārprotami vēro debesis ar teleskopu.

Aptuveni 65 gadus vecais simpātiskais profesors Kavrera ir stūrgalvīgs vīrs. Četras dienas viņš vilka mani no viena akmens pie cita: Look, Eric! Eric, look here!* Tikko biju koncentrējies uz kādu akmeni, viņš jau vilka mani pie nākamā. Tikai pēc tam, kad viņš man visu bija izrādījis un mēs soli pa solim bijām jau pietiekami iepazinuši viens otru, man ļāva vienatnē aplūkot šo vienreizējo kolekciju.

Kavreras kolekcijā ir vismaz 14 000 akmeņu. Lielāko daļu no tiem viņam atnesuši indiāņi, aptuveni 900 akmeņu viņš atradis pats. Vairākums akmeņu ir dūres lielumā ar putnu, puķu, mītisku koku un grūti identificējamu dzīvnieku attēliem. Uz lielākajiem akmeņiem attēloti tik komplicēti, savstarpēji savijušies, abstrakti motīvi, ka neliktu sarkt pat Pikaso, ja autortiesības pēkšņi tiktu piedēvētas viņam.

Mani nepārtraukti nodarbināja jautājums: vai tie ir īsti (seni) vai viltoti (nesen apstrādāti) akmeņi?

Vai Dr. Kavrera ir labticīgs, akls indiāņu viltojumu upuris? Kādu vakaru, sēžot pie skāba un pārāk stipra vietējā sarkanvīna pudeles, es viņam par to pajautāju.

«Kādā ciemā, kas atrodas 26 kilometrus no šejienes, darbojas viltotāji, kas kopē gravīras un pēc tam tās pārdod man,» atklāti atbildēja Kavrera. «Taču es redzu atšķirības starp īstajiem un viltotajiem akmeņiem. Neskaidros gadījumos es lūdzu veikt ģeoloģiskas analīzes.»

* Skaties, Erik! Ērik, skaties šeit! (Angļu vai.)

Lūdzu Kavreram, lai viņš man aizdod kādu eksemplāru, kuru viņš uzskata par īstu. Es paņēmu šo akmeni un aizbraucu uz nožēlojamu ciematiņu tuksnesī, kur dzīvoja viltotājs Bazilio Ušuja. Apsolīju viņam divkāršu samaksu par vienu no viņa akmeņiem, ja viņš man atļaus paskatīties, kā tiek veidota gravīra. Pēc ilgas stīvēšanās viņš piekrita. Viņa 12 bērnu ielenkumā mēs iegājām būdā. Meistars paņēma no kāda groza akmeni tenisa bumbiņas lielumā, ar zīmuli atzīmēja uz tā līnijas un sāka Sirjuidcs novada Siguldas pagasta bibliotēka darboties ar zāģa atlūzu. Pēc 45 minūtēm viņš pasniedza man akmeni, uz kura bija saskatāmas baloža kontūras.

- Vai jūs izgatavojat arī lielāka izmēra gravīras? - es jautāju. Akmeņkalis lepni pasmaidīja: - Jā, dažādas.

- Dažādas? Uz doktora Kavreras kolekcijas lielajiem akmeņiem redzami sarežģīti attēli. No kurienes jums visas šīs zināšanas?

- No attēliem laikrakstos.

- Un jums nav zināms neviens sens gravēts eksemplārs?

Viņš novērsās. Es ieskatījos viņam tieši acīs: - Vai eksistē īstas gravīras?

- Pretēji arheologu apgalvojumiem es arī īstus eksemplārus saucu par viltojumiem.

- Kāpēc tā? - es gribēju zināt.

- Tāpēc, ka īsti arheoloģiski atradumi nedrīkst piederēt nevienam un nepavisam nedrīkst pieļaut, ka ar tiem tirgojas, - tāda bija viņa pārsteidzošā atbilde.

Kamēr džips līkumoja atpakaļ uz Iku, es sāku rēķināt. Kavreram ir 14 000 akmeņu, viņa kaimiņiem vēl 11 000. Kopā 25 000, neskaitot tos, kas jau iztirgoti tūristiem. Lai uzvilktu vienkāršas baloža kontūras, viltotājam bija nepieciešamas 45 minūtes. Tas bija primitīvs darbs, ko nevarēja salīdzināt ar lielāko daļu Kavreram piederošo gravīru. Kavreras akmeņi bija nesalīdzināmi mākslinieciskāk apstrādāti. Rūpīgākā manierē un ar bagātāku izdomu.

Ja tāda lieluma akmeņu apstrādāšanai, kādi ir Kavreras kolekcijā, - tie ir apmēram 20 reižu lielāki par to dūres lieluma eksemplāru, kuru manā klātbūtnē izgatavoja Bazilio, - nepieciešamas 20 reiz 45 minūtes, viltotājs šādas komplicētas gravīras izgatavošanai patērētu 15 stundas. Lai apstrādātu 25 000 akmeņu, būtu nepieciešamas 375 000 stundas. Par pamatu ņemot 12 stundu darba dienu bez atpūtas pauzēm, rezultātā iegūstam 31 250 darba dienas jeb 85 gadus nepārtraukta darba pa 12 stundām dienā.

Patiesībā šos 85 gadus droši var dubultot, jo neviens indiānis nestrādā 12 stundas dienā bez pārtraukuma - it īpaši jau Peru! Domājams, ka Bazilio Ušuja nav vienīgais viltotājs šajā zemē, viņam varētu būt divi vai trīs konkurenti, tāpēc pieņemtie 170 gadi (2 x 85) jādala uz trijiem. Rezultātā vienalga iegūstam vairāk nekā 56 darba gadus uz vienu viltotāju.

Savādi. Ja akmeņi tiek viltoti jau daudzus gadus, kāpēc par tiem kļuvis zināms tikai tagad? Vai priekšteči savus viltojumus slēpuši? Vai viltotājiem bijusi slepena noruna par gravīru izgatavošanas tehniku un stilu?

Spožā dienas gaismā mēs «īsto» akmeni, kuru man iedeva Kavrera, salīdzinājām ar jaunizcepto no Bazilio būdas. Zem spēcīgas lupas uz viltotā akmens bija saskatāmas tīras taisnleņķa profila līnijas, turpretim rievas Kavreras akmenī viscaur bija apdrupušas un turklāt pārklātas ar plānu glazūras kārtiņu.

Dr. Kavrera parādīja man ģeoloģijas ekspertu slēdzienu oriģinālus, kurus viņš ir publicējis savā grāmatā [2]. Pirmā atsauksme no Maurisio Hohšilda raktuvju sabiedrības sniegta jau 1967. gadā. Dr. Ēriha Volfa parakstītajā dokumentā teikts: «Runa ir par (..) andezītu, kura šķautnes noapaļotas, tam pārvietojoties upes gultnē (..) Es varu apliecināt, ka pārbaudāmo akmeni klāj plāns, bet dabiskas izcelsmes oksidēšanās produktu slānis, kas sedz arī gravējumu rievas (..)»

Kāda cita ekspertīze veikta Nacionālajā tehniskajā augstskolā, Kalnrūpniecības fakultātē (Facultad

de Minas). Šajā pētījumā papildus izmērīta akmeņu cietība. Ārējais slānis = 3 grādi pēc Mosa skalas, kodols = 4,5 grādi. Arī šajā ekspertīzē virs veco akmeņu gravējumiem konstatēts oksidēšanās produktu slānis.

Ko vēl piebilst?

Arheologi secina, ka akmeņi ir viltoti, jo viltoto akmeņu tiešām ir vairāk. Turklāt gravīru motīvi neiederas arheoloģiskajā kopainā. Kāds indiāņiem sakars ar teleskopiem un cilvēkiem - ar zauriem?

(Neviens cilvēks nav redzējis dzīvu zauru.) Turpretī ģeologi apgalvo, ka senās gravīras ir vismaz 10 000 gadu vecas. Kam taisnība? Kurām akadēmiskajām autoritātēm lai tic nespeciālists?

Arheologi Ikas akmeņus uzskata par mūsdienu viltojumiem. Skaidrs, ka viņi negrib tērēt laiku un līdzekļus pētījumiem. Taču man nav saprotams, kāpēc netiek uzklausīts Dr. Kavrera un kāpēc neviens nelasa viņa ekspertīžu slēdzienus. Turklāt Dr. Kavrera jau sašķirojis Ikas akmeņus īstajos un viltotajos.

Vai tad arheologiem nebūtu satraucoši uz kāda akmens atklāt 10 000 gadu vecas teleskopu un gaisakuģu gravīras? Bet varbūt viņi piever acis tāpēc, ka Kavreras akmeņi neiederas pieņemtajā modelī?

Te paveras darbalauks Seno astronautu biedrībai [1] . Tieši par šādiem gadījumiem mēs varētu uzsākt diskusijas un - cik to atļauj līdzekļi kasē - lūgt veikt rūpīgas ekspertīzes.

Krājumā «Kosmosa pēdas» (Kosmische Spureri) visi raksti tika ņemti no AAS biļetena. Tāpat mēs rīkosimies arī šoreiz. Galu galā «Kosmosa pēdu» priekšvārdā es apsolīju «turpināt šo grāmatu sēriju ar aizvien jauniem viedokļiem, par kuriem citur nav iespējams uzzināt».

Sirsnīgi pateicos visiem autoriem, kuri līdzdarbojās šīs antoloģijas tapšanā. Bet lasītājiem, kuri joprojām nezina, kas īsti ir Seno astronautu biedrība, iesaku pievērst uzmanību nākamajām lappusēm.

Ko vēl as Seno astronautu biedrība?

Seno astronautu biedrību (AAS) kā sabiedrisku organizāciju, kas kalpo vienīgi zinātniskiem, literāriem un izglītojošiem mērķiem, 1973. gada 14. septembrī nodibināja amerikāņu advokāts Dr. Džīns M. Filipss (Gene M. Phillips). Organizācija izvirza sev uzdevumu vākt, publicēt un apmainīties ar netiešiem pierādījumiem, kas atbalsta šādas hipotēzes: 1. Vēstures gaitā, sākot ar sirmu senatni, Zemi ir apmeklējuši viesi no Visuma.

2. Pašreizējā tehniski attīstītā civilizācija nav pirmā uz šīs planētas.

3. Abu iespēju kombinācija.

Ideja par vispasaules organizāciju, kurai būtu jārisina tik svarīgas problēmas, radās pēc Ēriha fon Dēnikena pirmo grāmatu iznākšanas. Atbildes, kuras uz konkrētiem jautājumiem piedāvāja fon Dēnikens, šķita loģiskas. Tāpēc bija nepieciešama gluži jauna organizācijas forma, kas cilvēces pirmsākumus aplūkotu no pilnīgi citām pozīcijām nekā tradicionālās zinātnes. Šīs jaunās organizācijas garam bija jābūt brīvam un atvērtam, to nedrīkstēja ietekmēt valdošie uzskati un dogmas. Ieinteresētiem cilvēkiem visā pasaulē bija jāpiedāvā iespēja aktīvi piedalīties patiesības meklējumos par cilvēces pagātni.

Savu darbības jomu mēs turam brīvu no politiskām nesaskaņām. Mēs iedibinājām starptautiskas konferences kā divu līdz trīs dienu seminārus, forumus, kuros autori, pētnieki un ieinteresēti nespeciālisti var paust savas atziņas un uzskatus. Lai nodrošinātu mūsu biedrības locekļiem lielākas iespējas tajās piedalīties, šīs starptautiskās konferences notiek dažādās zemēs. Sakarā ar lielo interesi, ko biedrības darbība izraisa Eiropā, vāciski runājošo zemju pārstāvji rīko arī gadskārtējas tikšanās.

Reizi divos mēnešos mēs izdodam biļetenu Ancient Skies [2] (vācu un angļu vai.). Šīs publikācijas sniedz jaunāko informāciju par mūsu darbības jomu, veido jaunas sasaistes un kalpo par ruporu mūsu organizācijas biedriem. Ancient Skies ir atvērts visiem mūsu biedrības locekļiem.

AAS daudz pūliņu velta tās biedru ceļojumu organizēšanai. Šie ceļojumi nav paredzēti tikai izvēlētiem ekspertiem, iespējas tiek piedāvātas visiem interesentiem, ieskaitot nokļūšanu mazzināmās arheoloģisko atradumu vietās. Personisks skatījums, no vienas puses, nodrošina labāku literatūrā izklāstīto atzinumu izpratni, no otras - dod iespēju ceļojumu dalībniekiem pašiem vākt izziņas materiālu un izdarīt jaunus secinājumus. Atšķirībā no parastiem tūrisma ceļojumiem AAS organizētās ekspedīcijas

aizved to dalībniekus tādos maz pazīstamos apgabalos kā Elfuerte Bolīvijas vidienē vai Petra Jordānijas dienvidos. Līdz šim mēs esam organizējuši ekspedīcijas uz Angliju, Austrāliju, Bolīviju, Brazīliju, Čīli, Ēģipti, Fidži, Franciju, Gvatemalu, Hondurasu, Izraēlu, Jaunzēlandi, Jordāniju, Lieldienu salu, Maltu, Meksiku, Peru, Taiti un Turciju.

Mūs iepriecina fakts, ka gandrīz visi autori, kuri pievērsušies senās astronautikas nozarei, ir mūsu organizācijas biedri. Daudzi no viņiem publicējuši rakstus biļetenā Ancient Skies.

Skolās, baznīcās, universitātēs un sabiedriskās organizācijās mūsu biedrības locekļi 18 darbības gados nolasījuši simtiem lekciju.

Mēs cenšamies dot jaunas atbildes uz šādiem jautājumiem: dzīvības rašanās un attīstība uz Zemes; cilvēka saprāta rašanās; reliģijas pirmsākumi; pasaules mitoloģiju pirmatnējais kodols; dievu un Dieva apraksts antīkajos tekstos un Vecajā Derībā (piemēram, «Dieva» paradīšanās ar uguni, drebešanu, troksni un dū​miem); Dieva atriebības aktu un «dievu karu» attēlojumi; leģendārie vissenākie ķēniņi un pirmtēvi; reliģisko un mitoloģisko tēlu izgaišana «debesīs»; līdz šim neviennozīmīgi izskaidrotā aizvēsturisko un seno laiku celtņu tapšana un tās motivācija; senos rakstos minētie laika nobīdes efekti; ticība «dievu» atkalatnākšanai; seno reliģisko kultu rašanās (Saules kults, zvaigžņu kults, tehniskās ierīces, tādas kā Derības šķirsts, «mannas mašīna», Zālamana lidojošie rati utt.); neskaitāmu visā pasaulē sastopamu reliģiski motivētu klinšu zīmē​jumu rašanās un to nozīme; kulta un dievu figūru izcelsme senatnē; milzīgu, uz zemes izveidotu attēlu izcelsme, kas izvietoti tā, ka tos varēja redzēt «lidojoši dievi».

Mūsu organizācija ir patiešām brīvi veidota, vienīgie saistošie elementi ir biļetens Ancient Skies, gadskārtējās tikšanās un reizi divos gados organizētās konferences. Mēs nekādā ziņā neesam kāda vāciešu (vai šveiciešu) apvienība ar statūtiem, biedru sanāksmēm un balsošanas cīņām. Un tomēr mēs darbojamies lieliski!

Iestāties mūsu biedrībā var jebkurš interesents; nav nepieciešama īpaša kvalifikācija. Mēs lepojamies, ka šodien AAS darbā piedalās pārstāvji no 76 pasaules valstīm. Uz mūsu Zemes un citām Saules sistēmas planētām vēl ir daudz neizpētīta. Ar lielu ticību mēs raugāmies A4S un ar to saistīto ideju nākotnē.

Informāciju par Ancient Astronaut Society jūs varat saņemt, nosūtot pastkarti uz adresi: AAS, CH4532 Feldbrunnen. (Nosūtītāja adresi, lūdzu, rakstīt ar drukātiem burtiem!)

SENĀS ASTRONAUTIKAS PRIEKŠNOSACĪJUMI Vai eksistē daudzas pasaules vai arī tikai viena vienīga? Tas ir viens no vissvarīgākajiem dabaszinātņu jautājumiem.

5k Alberts Lielais (Albertus Magnus. 1193-1280) Daudziem cilvēkiem, protams, nešķiet pievilcīgi tūkstošgadīgi kosmiskie lidojumi. Taču mums nav tiesību uzspiest savu viedokli citiem.

Frimens Daisons (Freeman J. Dyson. 1963) Arpuszemes dzīvības pēdas meteorītos Hanss Verners peinigers Par dzīvības rašanos izvirzītas daudzas teorijas: pēc vispopulārākās no tām, pirmie dzīvības procesi esot aizsākušies pirms aptuveni četriem miljardiem gadu arhaja okeāna «pirmatnējā buljonā». Iesākumā tīri ķīmiska evolūcija, ko izraisījušas atmosfēras elektrības izlādes un kosmiskais starojums, esot novedusi pie organisku vielu uzkrāšanās, un to molekulu spontānas savienošanās rezultātā galu galā izveidojušās pirmās bioloģiskās dzīvības formas. Taču šai teorijai ir savas vājās vietas, jo siltais ūdens, domājams, būtu uzreiz sagrāvis izveidojušās molekulu ķēdes. Šāda polimēru ķēžu sagraušana jau to veidošanās sākotnējā stadijā nenotiktu tikai ļoti aukstos šķīdumos, taču toreiz vēl tikai atdziestošās Zemes jūrās bija viss kas, tikai ne aukstums.

Cita versija ir tāda, ka dzīvība - zināmā mērā jau «gatavā» veidā - nonākusi uz Zemes no Visuma.

Ikviens kaut reizi zvaigžņotā naktī būs redzējis Zemes atmosfērā ielidojuša meteorīta uzliesmojumu.

Noteiktās dienās, kad vesels spiets šādu debess ķermeņu šķērso Zemes orbītu, krītošās zvaigznes (meteorus) var vērot simtiem. Izšķir metāla un akmens meteorītus vai ari abu šo veidu sajaukumu. Parasti tie nāk no starpplanētu telpas, pārsvarā no asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru, un nokrīt uz Zemes.

Meteorītus iedala trīs galvenajās klasēs: a) dzelzs meteorīti; b) akmens meteorīti; c) dzelzs-akmens meteorīti.

Mūs interesē oglekli saturošie hondriti no akmens meteorītu klases, jo tikai tajos atrodamas daļiņas, kas līdzinās mikrofosilijām. To sastāvā ir arī ūdens, bet mazāk metālu. Oglekļa saturs šajos meteorītos ir robežās no 0,2 līdz 5%. Oglekli saturošie hondriti atšķiras no citiem meteorītiem arī pēc izskata. Tie ir melni, samērā mīksti un trausli.

Pirmās ziņas par dzīvības pazīmēm meteorītos sniedza zviedru ķīmiķis Jenss Jākobs Bercēliuss.

Izpētījis kādu 1806. gada 15. martā Alē (Francijā) nokritušu meteorītu, viņš 1834. gadā rakstīja: «(..) varbūt tas dod mums mājienu par organisku struktūru esamību uz citiem debess ķermeņiem?» [1J Kopš šā pētījuma ir analizēti desmitiem oglekli saturošu hondrītu. Nozīmīgu atklājumu izdarīja pētnieki G. Klauss un B. Negijs. 1961. gadā, analizējot kādu oglekli saturošu hondrītu, viņi tajā atrada aļģēm līdzīgas struktūras, kuru izmēri bija robežās no 0,0001 līdz 0,001 milimetram. Staqi šiem organizētajiem elementiem atradās nelielas apaļas plāksnītes, cilindriskas formas un heksagonāli ķermeņi ar trim cauruļveida izliekumiem. [2] Miligramā parauga tika atrastas vairāk nekā 1700 daļiņas. Pēc Klausa un Negija domām, šāda augsta koncentrācija varēja izveidoties, tikai ilgu laiku atrodoties mitrumā. [3] Par citiem atradumiem ziņo profesors Dr. J. Eigsters: «Henesijs un Negijs [4] atrada organizētus elementus ari Alē un Tonkas hondrītos. Arī citi autori, kā, piemēram, Ross [5], Timofīrs un Paliks, atraduši organizētus elementus.

Mamikunians un Brigss [6] apraksta apaļus burbuļveida veidojumus Haripuras meteorītos, kas līdzinās Timofīra atrastajiem, un heksagonālas daļiņas no meteorīta Cold Bokkeveld. Tomēr viņi secināja, ka dažādās retās mikrostruktūrās aptuveni 20 ļJ. lielumā ir neparasti minerālu graudi vai arī šis materiāls ir nācis no Zemes un tā nokļūšanai meteorītā ir sekundārs raksturs.» [7]

Līdz ar to rodas jautājums, vai atrastie organizētie elementi patiešām ir ārpuszemes dzīvības pazīmes vai arī runa ir vienīgi par Zemes izcelsmes piesārņojumu. Principā ir iespējams, ka, ieejot Zemes atmosfērā un gadiem ilgi guļot uz zemes (jo meteorīti bieži vien tiek atrasti un pētīti vairākus gadus pēc nokrišanas), meteorīts tiek piesārņots. Daudzus gadus pārsvaru

29 АrPUSZEMES DZĪVĪBAS PĒDAS METEORĪTOS

Arpuszemes dzīvības pēdas meteorītos

guva organizēto elementu abiogēnās izcelsmes piekritēji. Tikai pēdējā laikā arvien vairāk zinātnieku atbalsta biogēno izcelsmi, respektīvi, viņi ir pārliecināti, ka organizētie elementi norāda uz ārpuszemes dzīvības formām. [7] Pētnieki M. Kelvins un S. K. Vo kādā pētījumu ziņojumā raksta: «Paraugi liecina, ka ari citur norisuši dzīvības procesi, līdzīgi tiem, kādi paši no sevis attīstījušies uz Zemes. Mēs nekādā gadījumā neesam vienreizīgi.» [8] Profesors Eigsters šajā sakarā izsakās: «Labākais pierādījums tam, ka šā tipa elementi ir fosilas izcelsmes, ir definitīvas šūnu membrānas klātbūtne, ko var saskatīt griezumā. Dzelzs, hlora un niķeļa atrašana organizētajos elementos parada, ka šīs daļiņas, ļoti iespējams, nav Zemes izcelsmes piesārņojums.» [7] Pa šo laiku, lietojot uzlabotas ķīmisko analīžu metodes, iegūtas jaunas atziņas. Tā, piemēram, modernie spektrālie mikroskopi spēj konstatēt vismazāko iežu ieslēgumu organisko sastāvu. Tādējādi meteorītu sākotnējās sastāvdaļas var atšķirt no Zemes izcelsmes daļiņām. Gīsenes paleontologs H. D. Pflūgs šajā sakarā raksta: «Šodien var droši apgalvot, ka daļa atradumu pieder meteorītu sākotnējai substancei.» Pflūgs ir pārliecināts, ka neviens paleontologs ne mirkli nevilcinātos meteorītos atklātās šūnu struktūras identificēt kā organismu atliekas, ja tās būtu atrastas Zemes iežos. [9] 1969. gadā kāds organisku vielu ārpuszemes izcelsmes pierādījums burtiski nokrita no gaisa. Pie Aljendes ciema Meksikā 1969. gada 8. februārī 50 kilometru platā un 300 kilometru garā joslā zemē ietriecās 5000 atlūzu. Šajā laikā ASV vairākas laboratorijas bija sagatavotas aseptiskos apstākļos analizēt no Mēness atvestos iežu paraugus. Šie meteorīti gaidošajiem zinātniekiem nāca īstajā laikā.

McDonnelL/Douglas laboratorijā Sentluisā, ASV, tika izpētīta kāda «svaiga» meteorīta atlūza. Gāzu hromatogrāfiskās analīzes uzrādīja nelielu daudzumu ogļūdeņražu savienojumu, tādu kā, piemēram, benzols, toluols un daži alkēni. Šīs konstatētās organiskās vielas nebija iespējams atdalīt no sīkajiem meteorīta putekļiem pat mākslīgajā vakuumā. Tās bija pilnīgi ieslēgtas neorganiskajā iezī. Līdz ar to bija izslēgta iespēja, ka meteorīts varētu būt piesārņots ar Zemes izcelsmes vielām. Bez tam Mēness putekļu un Mērčisonas meteorītu paraugu salīdzinājumi parādīja, ka Aljendes meteorītos ir simtreiz lielāka aminoskābju koncentrācija. [10] Tas liecina, ka Visumā sastopami dzīvības būvakmeņi.

Kādā ievērības cienīgā rakstā par jaunākajām atziņām dzīvības rašanās problemātikā profesors Dr. Hanss Dītrihs Pflūgs atzīmē [11]: «Par starpzvaigžņu putekļu mākoņu dabu šodien iegūtas būtiskas atziņas. Spektrāloptiskie un radioastronomiskie novērojumi tajos līdz šim ļāvuši identificēt 60 dažādu molekulu. Pārsteidzošā kārtā 40 no tām ir organiskas un tikai 20 neorganiskas. Tādējādi starpzvaigžņu telpa sevi definē drīzāk kā organisku, nevis neorganisku pasauli.»

Atbilstoši jaunākajām atziņām meteorītu vecums ir aptuveni 4,6 miljardi gadu. Tikpat veca ir arī Zeme. Tātad dzīvības būvakmeņiem jābūt vecākiem par to. Līdz ar to atbildēt uz jautājumu par dzīvības izcelšanos ir vēl grūtāk nekā līdz šim. Var secināt, ka dzīvības rašanās uz Zemes nav nejaušs un vienreizējs notikums. [12]

Pasaules ārpus Saules sistēmas Johanness Fībags

PLANĒTAS ĀRPUS SAULES SISTĒMAS UN TO NOZĪME JAUTĀJUMĀ PAR ĀRPUSZEMES SAPRĀTU Nozīmīgs aspekts ārpuszemes saprātīgu būtņu problemātikā, kas ietver iespēju, ka Zemi apmeklējuši viesi no kosmosa, ir jautājums par attiecīgu pamatnosacījumu eksistenci. [1] Ar pazīstamās Grinbenka jeb Dreika formulas palīdzību var matemātiski aplēst Galaktikā eksistējošo civilizāciju skaitu atkarībā no atsevišķām komponentēm. [2] Formula ir šāda: kur Rx - vidējais statistiskais gada laikā veidojošos zvaigžņu skaits; f - zvaigžņu daļa, kurām ir planētu sistēmas; ne - planētu daļa, kurām ir dzīvībai piemērota ekosfēra; f( - planētu daļa, uz kurām attīstījusies dzīvība; f. - planētu daļa, uz kurām eksistē saprātīgas dzīvības formas; f - planētu daļa, uz kurām saprātīgas būtnes atrodas sazināšanās fazē; L - tehnoloģiskas civilizācijas vidējais pastāvēšanas laiks; N - tehnoloģisko kultūru skaits mūsu Galaktikā. Šis formulas problemātika saistīta ar tās mainīgo lielumu vērtībām. Proti, izņemot R, pārējie lielumi nav zināmi, un arī Rx var novērtēt tikai aptuveni. Tas nozīmē, ka šodien mēs vēl nezinām, cik lielai daļai zvaigžņu ir planētu sistēmas, uz cik lielas daļas planētu ir dzīvība, saprātīgas būtnes, kāds ir vidējais tehnoloģiskas civilizācijas pastāvēšanas laiks. Kā vienīgais saprātīgu būtņu apdzīvotas zvaigžņu sistēmas piemērs mums zināma tikai mūsu pašu Saules sistēma, tāpēc esam spiesti izdarīt no tā secinājumus par Visumu kopumā. Turklāt mēs nezinām, vai šis piemērs ir izņēmums vai atspoguļo likumsakarību.

Taču šķiet, ka pēdējo gadu pētījumi vismaz vienā punktā mūs tuvinājuši Dreika formulas labākai izpratnei un drīzumā varēsim vismaz kvalitatīvi novērtēt lielumu fp (zvaigžņu daļu, kurām eksistē planētu sistēmas). [3, 4] Jāatzīst gan, ka mēs atrodamies ļoti tālu no tā, lai varētu daudzmaz precīzi novērtēt planētu sistēmu izplatību Galaktikā. Taču aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka vēl pirms dažiem gadiem valdošā pesimistiskā hipotēze par mūsu planētu sistēmas privileģēto stāvokli neatbilst patiesībai un ka, tieši pretēji, planētu sistēmas Visumā, šķiet, ir gluži normāla parādība.

Ekstrasolāro (ārpus Saules sistēmas) planētu meklēšanā problēmu rada milzīgie attālumi starp zvaigznēm. Šā iemesla dēļ ar optiskiem līdzekļiem nav saskatāmas pat Jupitera lieluma planētas, lai gan jau pirms desmit gadiem D. Deiviss no Reaktīvās kustības laboratorijas [3] ierosināja nezināmu planētu sistēmu meklēšanai izmantot kosmosā stacionētus teleskopus. ļ5] Toreiz viņš īpašu uzmanību vērsa uz Centaura Alfu A, Centaura Alfu B, Centaura Proksimu, Eridānas Epsilonu, Valzivs Tau, Procionu A, Sīriusu A. Diemžēl par Habla kosmiskā teleskopa [4] izmantošanu šim nolūkam nevar būt ne runas, tāpēc citu zvaigžņu neredzamo planētu meklējumos jāizmanto netiešas metodes. [6, 7] Šeit īsi tiks aprakstīti trīs varianti (pierādījumu metodes attiecas uz planētu sistēmām dažādās attīstības fāzēs): 1. Planētu sistēmas to veidošanās fāzē.

2. «Gatavas» jeb attīstītas planētu sistēmas (tādas kā mūsējā).

3. Mirstošas planētu sistēmas.

1. Planētu sistēmas to veidošanas fazē 1983. gadā pētījumu veikšanai spektra infrasarkanajā apgabalā orbītā ap Zemi tika ievadīts amerikāņu satelīts IRAS. Desmit mēnešus tas meklēja debesīs infrasarkanā starojuma avotus. Sevišķi interesants izrādījās kāds objekts Gleznotāja zvaigznājā, proti. Gleznotāja Beta. Pirmās analīzes parādīja, ka no turienes nākošais starojums raksturo plakanu gāzu un putekļu mākoni, kas diska formā apņem zvaigzni.

1984. gada rudenī Bredfords Smits un Roberts Terils no Laskampanjas observatorijas pirmo reizi publicēja šā putekļu diska optisko attēlu. [8] Izmantojot dārgu un sarežģītu metodi, viņi bija nomaskējuši zvaigznes gaismu un ieguvuši diska attēlu. Nedaudz vēlāk ar līdzīgu metodi nofotografēt šo disku izdevās arī Eiropas observatorijā Čīlē (ESO). [9] Gleznotāja Beta - sešdesmit gaismas gadu attālumā no Saules - ir jauna mūsu Galaktikas galvenās secības zara A5V tipa zvaigzne. Līdzīgi putekļu diski (tomēr bez gāzu klātbūtnes) konstatēti arī pie Formalhauta, Vegas un citām jaunām zvaigznēm Vērša T stadijā.

Tomēr vislabāk izpētīts ir matērijas disks ap Gleznotāja Betu. Tā rādiuss ir vismaz 400 AU (AU astronomiskā vienība = vidējais attālums no Zemes līdz Saulei), tātad aptuveni desmit reižu lielāks par mūsu Saules sistēmu [10] (jaunākie dati liecina pat par 1100 AU lielu diametru [11]). Matērijas diska mērījumi dažādos viļņu garumos, kurus veica Frančesko Pareske un Kristofers Barouzs no Kosmisko teleskopu zinātniskā institūta [5] , uzrādīja neitrāli pelēku nokrāsu, t.i., gaisma no Gleznotāja Betas tiek atstarota bez būtiskām izmaiņām. Tātad putekļu daļiņām jābūt vismaz milimetra tūkstošdaļu lielām, un tas ir vairāk nekā parastām starpzvaigžņu putekļu daļiņām. [9] Temperatūras mērījumi rāda, ka centrālā zvaigzne sasilda to apņemošo disku līdz pat 160 °C. [11] Nesen veiktās spektrālās analīzes uzrāda arī vājas dzelzs, magnija un alumīnija absorbcijas līnijas, kas laika gaitā strauji mainās un tādējādi liecina par lielāku ķermeņu iekļūšanu un iztvaikošanu matērijas diska centrālajā apgabalā. [12, 13, 14] Šie ķermeņi varētu būt pirmatnējās komētas. Matērijas centrālajā apgabalā atklāts dīvains robs (tādi ir konstatēti ari Vegas un Formalhauta apkārtnē), kura rādiuss sasniedz 20 AU. Viens no iespējamiem šā fenomena izskaidrojumiem būtu vienas vai vairāku planētu eksistence šajā apgabalā, kur tās jau uzsūkušas visu putekļu materiālu. Gleznotāja Betas gadījumā varētu runāt par vienu planētu, kas masas un lieluma ziņā līdzinātos Saturnam, vai ari par vairākām planētām ar līdzīgu kopējo masu. [15] Kopumā apskatītie matērijas diski ļoti labi atbilst tiem modeļiem, kuri apraksta Saules sistēmu tās agrīnajā stadijā. Procesi, kas pašlaik norisinās ap Gleznotāja Betu un citām zvaigznēm, šķiet līdzīgi tiem, kādi pirms vairāk nekā 4,6 miljardiem gadu attīstījās arī mūsu protoplanetārajā sistēmā: vispirms veidojas rotējošs putekļu disks ar sablīvējumu centrā, tad seko putekļu diska asimetrijas izraisīta akrēcija (saspiešanās), tālāk - sablīvēšanās, veidojoties mazākiem ķermeņiem (komētām, asteroīdiem), un visbeidzot - lielāku planetāru ķermeņu veidošanās attīstftas sistēmas centrālajā apgabalā.

Minēto apstiprina arī jaunākie Vērša T tipa zvaigžņu pētījumi. Aptuveni trešdaļai šo zvaigžņu ap tām konstatētajos diskos ir pietiekami daudz masas, lai varētu veidoties planētas, tā ka ap trīsdesmit procentiem visu Saulei līdzīgo zvaigžņu ir iespējami no Zemes nesaskatāmi pavadoņi. [16]

2. «gatavas» jeb attīstītas planētu sistēmas

Atšķirībā no spektra infrasarkanajā apgabalā starojošiem un ar atbilstošiem sensoriem samērā viegli atrodamiem putekļu diskiem konstatēt jau eksistējošas, t.i., attīstītas, planētu sistēmas ir ļoti grūti.

Patlaban to eksistenci var pierādīt tikai netieši, un šim nolūkam izmantotās metodes ir ļoti smagnējas, laikietilpīgas un vēl nepilnīgi izstrādātas. Agrākie šāda veida novērojumi, kuru rezultātā pie Bārzarda zvaigznes it kā tika konstatēta Jupiteram līdzīga planēta, tagad tiek uzskatīti par mērījumu kļūdas izraisītu maldīšanos. 13] Tomēr šķiet, ka līdz ar divu jaunu metožu attīstīšanu tagad varētu būt sasniegti vērā ņemami rezultāti.

Abu metožu pamatā ir planētu izraisītā gravitācijas efekta izpēte. Šeit īpaši vērā ņemamas ir lielās, Jupiteram līdzīgās planētas, kas mijiedarbojas ar savām zvaigznēm. Radiālā ātruma mērījumi, kurus veica Deivids Lenthems un viņa komanda no Smitsona astrofizikālās observatorijas (ASV), kā arī - neatkarīgi no viņiem - Augšprovansas observatorijas zinātnieki Dienvidfrancijā, norādīja uz objektu, kas izmēru ziņā līdzīgs Merkuram, bet masas ziņā desmitkārt pārsniedz Jupiteru un 83,89 dienās apriņķo ap zvaigzni HD 114762, kura atrodas 90 gaismas gadu attālumā no Zemes. [3, 18, 19] Pat ja šajā gadījumā runa nav par planētu šā vārda tiešajā nozīmē, bet gan, iespējams, par kādu brūno punduri 20], tātad objektu, kas klasificējams kā kaut kas vidējs starp planētu un zvaigzni, tā atklāšana vismaz apstiprina lietotās ekstrasolāro sistēmu meklējumu metodikas pareizību.

Brūss Kempbels un viņa komanda no Domīnijas astrofizikas laboratorijas (Kanādā) radiālo ātrumu mērījumos izmantoja paškalibrēšanās metodi. 121] No sešpadsmit pārbaudītajām zvaigznēm septiņos gadījumos rezultāti liecināja par planētām ar masu no vienas līdz desmit Jupitera masām un lielu apriņķošanas periodu. Visdrošākie varētu būt dati par Lielo Lāci 36, kuru, šķiet, trīs reizes desmit gados apriņķo objekts ar pusotrreiz lielāku masu nekā Jupiteram. Pārējās minētās zvaigznes ir Eridānas Epsilons, Jaunavas Beta [22], Jaunavas 61, Dzinēja Ksi A, Ērgļa Beta un Delfīna Gamma. Kempbels u.c.

[21] šajā sakarā raksta: «Ja mūsu pašreizējais atklājums - septiņi pavadoņi sešpadsmit zvaigznēm apstiprināsies, implicēto zvaigžņu daļa, kurām eksistē zvaigžņu sistēmas, ir lielāka par 45 procentiem.»

Tas nozīmē, ka planētu sistēma, tāpat kā Saulei, varētu būt katrai otrajai G klases zvaigznei.

3. Mirstošas planētu sistēmas Pirms aptuveni 24 gadiem radioastronomi, pētot mirīdu tipa maiņzvaigznes, atklāja tā sauktos SiO māzerus. Māzers būtībā ir lāzera radioviļņu analogs, tātad koherents radioviļņu starojums, šajā īpašajā gadījumā ar silīcija oksīdam atbilstošu viļņa garumu. Miridas ir zvaigznes savas evolūcijas pēdējā fazē, pulsējoši sarkanie milži, kas ritmiski izplešas un saraujas. Mūsu Galaktikā tuvākajā apkaimē ir zināmi vairāki tūkstoši šādu zvaigžņu, un arī mūsu Saule kādu dienu, domājams, kļūs par mirīdu, izpletīsies, pulsēs un tādējādi iznīcinās tuvākās planētas līdz pat Marsa orbītai.

SiO māzeri līdz šim atklāti pie vairākām mirīdām. To avoti acīmredzot atrodas mirīdu augšējos atmosfēras slāņos, turklāt uz katras no zvaigznēm tika atklāti tikai nedaudzi cits no cita atšķirīgi māzera starojuma avoti. K. Straks-Marsels no Aiovas Valsts universitātes izvirzījis modeli [23], saskaņā ar kuru SiO māzeru rašanās varētu būt saistīta ar Jupiteram līdzīgām planētām un to magnetosfēru. Jupiteram līdzīgas gāzu planētas varētu būt sastopamas galvenokārt planetāro sistēmu ārējā apgabalā [24], tā ka tās, ņemot vērā to lielo masu, var relatīvi neskartas pārdzīvot centrālās zvaigznes izplešanos. Citādi ir ar šo planētu pavadoņiem, kuri sastāv no ledus un iežiem (silikātiem, tātad būtībā SiO,): temperatūrā, kas pārsniedz 1000 °C, tie iztvaiko, daļiņas nonāk gāzu planētas atmosfērā un izveido māzeru - līdzīgi plazmas toram, kuru, riņķojot ap Jupiteru, rada tā pavadonis Jo.

Secinājumi Pēdējo gadu pētījumu rezultāti liecina par iespējamu pieņēmumu, ka Visumā planētu sistēmas ir visādā ziņā normāla un bieži sastopama parādība. Šodien pastāv virkne priekšstatu par to, kā turpināt darbu, lai apstiprinātu arī citu planētu sistēmu eksistenci.

Reaktīvās kustības laboratorijā Pasadīnā R. Terils vada CIT teleskopa (Circumstellar Imaging Telescope) izstrādes projektu. [25] C/7'tiktu ievadīts orbītā ap Zemi un - ar jau šodien pieejamo tehnoloģiju - spētu izšķirt Jupitera lieluma planētas spektra optiskajā apgabalā. Roberts Brauns no Kosmisko teleskopu zinātniskā institūta piedāvā jaunu Habla kosmiskā teleskopa modeli, kuram būtu sešpadsmit reižu, lielāks optiskais spogulis jeb sešpadsmit reižu augstāka izšķiršanas spēja. [26] R. P. Andžels u.c. piedāvā izvietot orbītā teleskopu, kas, izmantojot infrasarkano spektroskopiju, spētu atklāt pat Zemei līdzīgas planētas. [27] Džordžs Geitvuds no Pitsburgas universitātes Alegeini observatorijas [19] un E. H. Levi komanda no Arizonas universitātes Mēness planetārās laboratorijas izstrādā daudzkanālu astrometrisko fotometru, ierīci, ar kuru būtu iespējams atklāt Saturna lieluma planētas [28].

Visiem šiem tehniskajiem risinājumiem un ar tiem saistītajiem atklājumiem ir liela nozīme ārpuszemes saprāta meklējumos un paleoSЈ77 hipotēzes pamatošanā. Loģika šeit ir viennozīmīga: jo lielākai daļai Galaktikas zvaigžņu ir planētu sistēmas, jo lielāka ir varbūtība, ka uz tām attīstījusies dzīvība un saprāts, kas varēja izplatīties gigantiskos kolonizācijas viļņos. Ja tuvākajā laikā izdotos zināmā mērā ierobežot fp vērtību Grīnbenka formulā (piemēram, ar pieņēmumu, ka pusei visu Saulei līdzīgo G klases zvaigžņu ir planētu sistēmas), mēs būtu spēruši svarīgu soli tuvāk visas formulas aprēķināšanai. Vai kādu dienu mēs šajā formulā varēsim ierakstīt pilnīgi visas skaitliskās vērtības, no tā galu galā atkarīgs, vai mums izdosies nodibināt kontaktu ar ārpuszemes saprātu.

Uz sudrabota putna spÄ rniem Karls grÄŤns

STARPZVAIGŽŅU LIDOJUMU IESPĒJAS UN PERSPEKTĪVAS Pēdējos gados zinātnē nostiprinājies uzskats, ka 1) citu zvaigžņu planētu sistēmas varētu būt līdzīgas mūsējai un 2) mums, cilvēkiem, nav obligāti jābūt vienīgajām dzīvajām būtnēm Visumā.

Domas dalās tikai jautājumā par kontaktu nodibināšanu. Konvencionālajām SETI programmām gan tiek atvēlētas zināmas iespējas, taču «zaļo cilvēciņu» apmeklējuma varbūtību parasti novērtē ar nulli.

[1,2] Ir divi izplatītākie argumenti, kas tiek izvirzīti pret nezināmo lidojošo objektu (NLO) fenomenu izskaidrošanu ar ārpuszemes saprāta izpausmes formām un pret hipotēzi par Zemes apmeklējumu no kosmosa cilvēces agrīnajā vēsturē: vieniem tie ir milzīgie attālumi starp zvaigznēm, otriem - ar to saistītais ilgais ceļojumiem nepieciešamais laiks. Starpzvaigžņu ceļojumi, bez šaubām, nav dažu dienu jautājums, kā, piemēram, lidojums uz Mēnesi, tomēr tie nav neiespējami. Pat mēs, cilvēki, ja to atļautu finansiālās iespējas, jau ar šodien pieejamo tehnoloģiju spētu nokļūt līdz tuvākajām zvaigznēm aptuveni trīsdesmit gados. Kas gan varētu atturēt

41 Uz sudrabota putna spārniem

42 Uz SUDRABOTA лаutna SPARnieM

virzīties uz priekšu Visuma dzīlēs arī kādu citu civilizāciju, kura vismaz līdzvērtīga mums tehnisko sasniegumu ziņā? Civilizācija, kas izmantojusi savas dzimtās planētas izejvielu krājumus, agri vai vēlu ir spiesta uzsākt ekspansiju kosmosa telpā, lai paplašinātu savas saimnieciskās izaugsmes robežas. Kad beigu beigās ir apgūtas un izmantotas visas citas planētas un asteroīdi, kas riņķo ap «savu» zvaigzni, neatliek nekas cits kā doties ceļā uz citu zvaigžņu planētu sistēmām, ja vien attiecīgā civilizācija negrib nolemt sevi bojāejai.

Kādi alternatīvi dzinēji starpzvaigžņu lidojumiem varētu būt mūsu rīcībā šodien?

Viena no iespējām varētu būt raķešu kodoldzinēji, kas ar nosaukumu NERVA (Nuclear Engine for Kocket Vehicle Application) veiksmīgi tika izmēģināti jau 1961. gadā [3], taču budžeta svītrojumi ASV Senātā neļāva turpināt šo programmu. Citu, praksē jau pārbaudītu kodoldzinēju versiju neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām ASV piedāvāja S. Jūloms (5. Ulom) [2]. Runa bija par «periodiskas kodolu dalīšanās dzinēju». Ideja bija šāda: kosmosa kuģa pakaļgalā kosmosa telpā izmest nelielas atombumbas un drošā attālumā tās uzspridzināt. īpašs amortizējošs vairogs uztvertu eksplozijas triecienvilni un tādējādi radītu raķetes paātrinājumu. Šo neprātīgo ideju sešdesmitajos gados projekta Orion ietvaros praksē pārbaudīja ASV Gaisa spēki.

1963. gadā sakarā ar ASV pievienošanos Līgumam par kodolieroču izmēģināšanas aizliegumu atmosfērā darbi tika pārtraukti, jo to turpināšana būtu iespējama tikai izplatījumā. Eksperimentālais agregāts Orion vēl tagad ir aplūkojams ASV Nacionālajā gaisa telpas un kosmosa muzejā (National Air and Space Museum).

Pie šīs idejas 1968. gadā atgriezās ievērojamais ASV fiziķis Frīmens Daisons (Freeman Dyson).

Atombumbu vietā viņš ierosināja izmantot ūdeņraža bumbas. Daisona projekts paredzēja sasniegt lidojuma ātrumu līdz pat 5 procentiem no gaismas ātruma. Lai uzturētu 1 g lielu paātrinājumu (= brīvās krišanas paātrinājumam uz Zemes), būtu nepieciešams katrās trīs sekundēs uzspridzināt vienu ūdeņraža bumbu. Patiešām interesants risinājums, kā atbrīvoties no kodolgalviņām, kas uzkrātas pasaules iznīcināšanai paredzētajos arsenālos.

Daisona amerikāņu kolēģis Roberts Encmans (Robert Enzmann), pamatojoties uz šiem datiem, izstrādāja starpzvaigžņu kosmosa kuģa skici. Degviela - 12 miljoni tonnu sasaldēta deitērija (ūdeņraža izotops) - tiek uzglabāta dobā lodē kuģa priekšgalā.

Aiz tās ar savienojošo mezglu palīdzību var nostiprināt vairākus moduļus, kuros iekārtotas apkalpes dzīvojamās telpas, laboratorijas un kravas nodalījumi. Katrs no moduļiem ir 91 m garš. Kuģa pakaļgalā atrodas dzinēja modulis ar astoņiem Orion tipa agregātiem.

Neraugoties uz gandrīz 700 metru garumu četru pievienotu moduļu gadījumā, Encmana kosmosa lidaparāts nebūt nav kaut kāds monstrs. Mūsdienu supertankkuģiem ir salīdzinoši vēl lielāki izmēri.

Turklāt finansiālu un enerģijas apsvērumu dēļ šāds kuģis būtu jābūvē bezsvara apstākļos kosmosā. Un tur - piemēram, ģeostacionārā orbītā ap Zemi vai Mēnesi - izmēriem vairs nav būtiskas nozīmes - ja nu vienīgi papildu sarežģījumi celtniecības uzraudzības personālam.

Citu versiju par Orion tēmu attīsta Britu starpplanetārā biedrība (British Interplanetary Society) Elana Bolda (Allen Bold) vadībā. Viņu kosmosa lidaparātam dots vēsturiskā Daidala vārds. Ari šeit tiek izmantots deitērijs kopā ar dabā reti sastopamo hēlija izotopu 'He, kuru, dozētu nelielās degvielas lodītēs, pēc tam aizdedzina ar lāzera staru vai lādētu daļiņu kūli. [4] Jau XX gadsimta divdesmitajos gados Visuma apgūšanas pionieris Hermanis Oberts (Hermann Oberth) ierosināja elektriski uzlādēt kosmosa kuģa apkalpes fekālijas, kuras pēc paātrināšanas elektriskos laukos varētu izmest ar lielu ātrumu. Tā dzima ideja par jonu dzinēju.

Tas sastāv no jonu avota, kurā neitrāli atomi - visbiežāk izmanto dzīvsudrabu un cēziju - tiek pārvērsti jonos. Pēc tam uzlādētie atomi tiek paātrināti elektrodu sistēmā. Lai novērstu kosmosa kuģa elektrostatisku uzlādēšanos, paātrināšanas fāzi izgājušajā jonu strūklā tiek injicēti elektroni.

1964. gada 20. aprīlī ar nesējraķeti Scout orbītā tika ievadīts eksperimentālais pavadonis SERTI (Space Electric Rocket Test Satellite). Tajā uzstādītais Kaufmana dzīvsudraba jonu dzinējs nevainojami darbojās 31 minūti. Gadu vēlāk, 1965. gada 3. aprīlī, ar nesējraķeti Atlas Agena D startēja firmas Electro Optical Systems cēzija jonu dzinējs, kuram par enerģijas avotu kalpoja kodolreaktors SNAP I0A. 15] Pēdējās desmitgadēs pie jonu dzinēju pilnveidošanas strādā ar kosmosa apgūšanu saistītas organizācijas visā pasaulē - gan NASA ar savu Reaktīvās kustības laboratorijā radīto ciklotrona rezonanses dzinēju, gan bijušās PSRS «Interkosmos» ar Meteor pavadoņos izmēģināto magnetoplazmodinamisko dzinēju (MPD), gan japāņu NASDA, kas testē firmas Mitsubishi dzīvsudraba jonu dzinēju.

Eiropas kosmosa aģentūra ESA veikusi vairākus izmēģinājumus uz zemes. Itālijā būvētais dzinējs RIT 35 vilces parametru ziņā uzskatāms par jaudīgāko pasaulē.

Gīsenes universitātē izstrādātais ar cēlgāzi ksenonu darbināmais RIT 10 tikšot uzstādīts uz eiropiešu platformas Eureca kosmosa telpas apstākļos. Eiropas kosmosa aģentūra plāno izmantot jonu dzinējus starpplanētu lidojumos - piemēram, programmā CNSR (Comet Nucleus Sample Return), kas paredz komētas kodola paraugu nogādāšanu uz Zemes, kā arī 1995. gadā ieplānotajā misijā Agora, kad viena zonde tiks nosūtīta uz vairākiem asteroīdiem. [Pēc 1992. g. ziņām. - Red.]

Tieši jonu dzinēju tehnoloģija šodien attīstās visstraujāk. Tāpēc var gaidīt, ka tādā vai citādā formā tie atradīs pielietojumu pirmajos starp​zvaigžņu lidojumos.

Alternatīvu dzinēja veidu pārstāv t. s. Saules bura, kurai vilci rada Saules gaismas spiediena iedarbība uz vairāku simtu kvadrātmetru lielu virsmu.

Tā kā starojuma intensitāte ir apgriezti proporcionāla attāluma līdz starojuma avotam kvadrātam, šāda «Saules burinieka» darbības rādiuss ir neliels (tas aprobežotos ar Saules sistēmu). Risinājums varētu būt starojuma jaudas fokusēŠana šaurā staru kūlī. Šī tehnoloģija būtu nepieciešama, izmantojot tā sauktās fotonu buras, kurām dzinējspēku nodrošina lāzera stars. Šim mērķim kosmosā vajadzētu stacionēt spēcīgu lāzeru. Lāzera stars tiktu virzīts uz milzīgu plastikāta buru, kas pārklāta ar plānu alumīnija slāni.

Ap 1000 tonnu smago gondolu ar buru savienotu 32 km garas oglekļa šķiedras troses.

Kā notiek lidošana ar «lāzervēju»? Pieņemsim, ka mēs gribam lidot uz Centaura Alfu, zvaigzni, kas atrodas 4,3 gaismas gadu attālumā no Zemes. Lidojuma pirmajā fāzē notiek «gaismas burinieka» paātrināšana Centaura Alfas virzienā, ko nodrošina lāzera stara radītais starojuma spiediens. Kosmosa kuģim nonākot tālās zvaigznes gravitācijas laukā, tas var (piemēram, ar jonu dzinēju palīdzību) iziet no lāzerstara iedarbības lauka un ievirzīties attālā orbītā ap zvaigzni. Taču ceļā caur svešās zvaigznes sistēmu tas atkal nonāks lāzerstara iedarbības apgabalā un, tagad lidojot pretī «lāzervējam», tiks nobremzēts.

Lai atgrieztos uz Zemes, apkalpei Centaura Alfas sistēmā būtu jāuzstāda vēl viena lāzersistēma.

Izmantojot šo metodi, varētu notikt tuvāko zvaigžņu planētu sistēmu kolonizācija. Šajā procesā citu pēc citas varētu iekļaut daudzas zvaigznes ar to planētām, katrā veidojot atbalsta punktus startam uz nākamajām sistēmām.

Kad nu esam pārliecinājušies, ka lidojumi uz citām zvaigznēm ir tehniski iespējami, tuvāk aplūkosim argumentu, kas saistīts ar ilgo laiku, kuru aizņemtu šādi ceļojumi.

Eridānas Epsilons ir sarkanais punduris, K2 spektra klases zvaigzne Eridānas zvaigznājā, kas atrodas 11 gaismas gadu attālumā no Zemes. Tā bija viena no zvaigznēm, kuras laika posmā no 1971. līdz 1973. gadam 21 cm viļņa garumā pārbaudīja G. L. Feršūrs un viņa komanda no Nacionālās radioastronomijas observatorijas Grīnbenkā, Rietumvirdžīnijā. Toreiz netika konstatēti kādi ārpuszemes saprātīgu būtņu raidīti signāli. [7] Turpretī sešus gadus ilgušos novērojumos ar Kanādas un Francijas 3,6 m teleskopu Maunakeas observatorijā, Havaju salās, astronoms Brūss Kempbels un viņa līdzstrādnieki reģistrēja īpatnēju Eridānas Epsilona kustību, kas norādīja uz planētas eksistenci, kuras masa piecreiz pārsniedz Jupitera masu. [8, 9, 10] Pieņemsim, ka mēs kaut kādu iemeslu dēļ gribam doties uz šo K2 spektra klases zvaigzni. Lai nonāktu no Eridānas Epsilona līdz mūsu Saulei, gaismai nepieciešami 11 gadi. Tas nozīmē, ka kosmosa kuģim, raugoties no Zemes atskaites sistēmas, nepieciešami vismaz 22 gaismas gadi, lai nokļūtu līdz mērķim un atgrieztos atpakaļ.

Bijušās PSRS veikto ilgstošo orbitālo pilotējamo lidojumu un BIO-SAT misiju pieredze, kā arī eksperimenti kosmosa laboratorijā Spacelab pierādījuši, ka ilgstoša uzturēšanās bezsvara stāvoklī ir kaitīga organismam. Vienīgā izeja ir radīt kosmosa kuģī mākslīgu smaguma spēku.

Varētu izmantot kosmosa telpā lēni pārvietojošos kuģi, kas pēc formas atgādinātu milzīgu ap centrālo asi rotējošu velosipēda riteni. Lidojuma laikā tajā nomainītos astronautu paaudzes. Taču šādi kuģi nav piemēroti ātru lidojumu veikšanai starpzvaigžņu telpā.

Bez tam šādas «kosmosa fregates» apkalpei noteikti būtu interesanti arī uzzināt, kā izskatās mērķzvaigznes sistēma, kādi sagatavošanās darbi būtu jāveic pirms ierašanās. Abos gadījumos runa varētu būt par iepriekš aprakstīto dzinēju veidu izmantošanu.

Un tā mēs esam saņēmuši uzdevumu doties uz Eridānas Epsilonu. Jāizmanto tāds dzinējs, kas nodrošina konstantu vilci visa lidojuma laikā. Tas dos tādu pašu rezultātu kā centrbēdzes spēks ritenim līdzīgajā kuģī, proti, tajā valdīs «mākslīgs» smaguma spēks (inerces spēks).

Lidojumu var iedalīt trīs fāzēs: pēc starta - vai nu no ģeostacionāras orbītas ap Zemi, vai arī no Lagranža punkta (kur divu vai vairāku debess ķermeņu smaguma spēki savstarpēji kompensējas) Zemes un Mēness sistēmā - kosmosa kuģis tiek paātrināts. Atkarībā no dzinēja tipa, lidojot garām milzīgajām gāzu planētām Jupiteram un Saturnam, iespējama degvielas (ūdeņradis no planētu atmosfēras) uzpildīšana no kosmosa transportkuģa. Šādus apgādes kuģus, kas lido bez apkalpes, var palaist ar milzīgu paātrinājumu, izmantojot elektromagnētiskās katapultas.

Pieņemsim, ka mūsu kuģa paātrinājums ir konstants vai vienāds ar 1 g. Masas inerces dēļ apkalpe justos tāpat, kā atrodoties uz Zemes.

Pēc pusceļa veikšanas sākas lidojuma B fāze. Dzinējs tiek izslēgts, un kuģī iestājas bezsvara stāvoklis. Tad kuģis tiek pagriezts par 180 grādiem, tā ka tā priekšgals vērsts pret Zemi, bet dzinēja sprauslas - ceļojuma mērķa virzienā. Kad raķete ir orientēta un stabilizēta, atkal tiek ieslēgti dzinēji, un sākas lidojuma C fāze. Tā kā tagad paātrinājums vērsts pretēji kustības virzienam, lidojuma ātrums samazinās. Arī bremzēšanas laikā paātrinājums ir 1 g, tāpēc kuģī atkal valda normāls smaguma spēks.

Lidojuma laikā kosmosa kuģa apkalpe novēro interesantu parādību. Maksimālais lidojuma ātrums, kas tiek sasniegts B fāzes sākumā, ir 98,873 procenti no gaismas ātruma. Savu lomu sāk spēlēt tādi relativitātes efekti kā laika paradokss un Lorenča saīsinājuma likums. Kamēr uz Zemes pagājuši 12 gadi un 9 mēneši, līdz kuģis sasniedzis 11 gaismas gadu attālumā esošo Eridānas Epsilonu, kosmosa kuģa atskaites sistēmā aizritējuši tikai pieci gadi.

Ja kuģis netiktu bremzēts un, ciktāl to atļautu enerģijas krājumi, turpinātu traukties tālāk Visuma dzīlēs, nepārtrauktā paātrinājuma dzīts, aizvien vairāk tuvojoties gaismas ātruma robežai, relativitātes efekti kļūtu vēl izteiktāki. Tā, piemēram, mūsu apkalpe, pēc līdzīga lidojuma plāna (fāzes A-B-C), tikai 28 gados un 5 mēnešos (pēc borta laika) sasniegtu Andromedas miglāju - galaktiku 2,2 miljonu gaismas gadu attālumā, kamēr uz Zemes būtu pagājuši vairāk nekā 2 miljoni gadu!

Lai nokļūtu līdz pašreizējā Visuma robežām (aptuveni 17 miljardi gaismas gadu), mūsu kuģim būtu nepieciešami 45 gadi un 9 mēneši borta laika - viena cilvēka dzīves laikā varētu izlidot cauri visam novērojamajam Visumam. Taču jāšaubās, vai tad - pēc daudziem miljardiem gadu, kas šajā laikā būtu pagājuši mūsu Saules sistēmā, - uz Zemes vairs dzīvotu cilvēki, kas varētu noklausīties ziņojumu par veiksmīgo misiju…

SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS SAULES SISTĒMĀ Pienāks laiks, kad cilvēki vērsīs skatu uz tālām lietām… un raudzīsies uz planētām tāpat kā uz mūsu Zemi. liristofers Rēns (Christopher Wren, 1657) Pirms 3,5 miljardiem gadu: dzīvība uz agrīnā Marsa?

Johanness Fībags

NORĀDES, NETIEŠI PIERĀDĪJUMI, SPEKULĀCIJAS Kad pirmais astronauts bija spēris kāju uz Marsa, mēs jautājām: «Vai tur ir kāda dzīvība?»

Atbilde skanēja: «Jā, mazliet - sestdienu vakaros, bet pārējā laikā tur ir diezgan garlaicīgi.»

Džcimss Ganns «Noklausītāji», 1972 Jautājums par primitīvām dzīvības formām uz Sarkanās planētas aizvien nav līdz galam noskaidrots.

Kamēr vēl joprojām nenorimst diskusijas par datiem, kurus 1976. gadā uz Marsa savāca abas ASV Viking zondes, un eksperimentu rezultāti [1,2] tiek interpretēti, no vienas puses, kā norādījumi uz zemāko organismu eksistenci [3, 4], planetologu redzeslokā nonākusi vēl kāda hipotēze, proti, uz Marsa tiešām varētu būt eksistējušas dzīvības formas, bet pēc vairākiem miljoniem gadu tās izmirušas [6].

Sarkanās planētas ģeoloģiskās vēstures īss pārskats sniegs priekšstatu par vides apstākļiem uz tās un par kopsakarībām, ar kādām saskarsimies. Tas nepieciešams, lai novērtētu laika skalu un periodus, kad varētu būt bijusi iespējama dzīvība.

Marsa ģeoloģija Tāpat kā Zemes, ari Marsa vēsture sākās pirms 4,5 miljardiem gadu. Tajā laikā no iepriekšējās zvaigžņu ģenerācijas putekļu un gāzu materiāla, kas bija palicis pāri pēc supernovas eksplozijas, veidojās Saule un tās planētas. Pēc dažiem desmitiem miljonu gadu šis process beidzās un sākās Zemes grupas planētu ģeoloģiskā attīstība.

Divas trešdaļas Marsa teritorijas, būtībā visu dienvidu puslodi (hemisfēru), aizņem ar krāteriem blīvi nosēta plakankalne, kas atgādina Mēness kalnu līdzenumus. Tā kā Marsa un Mēness kosmisko sadursmju vēsture ir samērā līdzīga, ar meteorītu krāteriem biezi klātais apgabals datējams ļoti agrā planētas vēstures posmā. [7] Spēcīgā meteorītu plūsma apsīka pirms aptuveni 3,8 miljardiem gadu, vēlākie meteorītu trāpījumi, tāpat kā uz citām planētām, bija sporādiski. Marsa ziemeļu daļu aizņem dziļa

ieplaka, kur ir maz meteorītu krāteru, tāpēc tā uzskatāma par jaunāku. Tas pats attiecas uz daudzajām vulkānu formācijām, it īpaši ekvatoriālajā Tharsis Regio. 17] Salīdzinājumā ar Zemi mūsdienās Marss ir seismiski neaktīvs, tomēr eksistē daudzas norādes uz kādreizējiem tektoniskajiem procesiem [8] - vispirms jau Tharsis Regio ar tā gigantiskajiem vairogveida vulkāniem. Lielākais no tiem, Olympus Mцns, paceļas 27 kilometru augstumā. Krāteru blīvums šajā apgabalā ļauj secināt, ka Tharsis Regio veidojies spēcīgās meteorītu plūsmas beigu posmā, t.i., pirms 3,8 miljardiem gadu. [7] Kopsakarā ar to jāaplūko arī Valles Marineris ielejas plaši sazarotā kanjonu sistēma [9], kas plešas vairāk nekā 4500 kilometru uz austrumiem un rietumiem. Dažas aizas ir vairāk nekā 7000 m dziļas un līdz pat 600 km platas.

1. Zemes (augšā) un Marsa laika skala. Laika periods, kurā uz mūsu kaimiņplanētas pastāvēja dzīvībai piemēroti apstākļi, ir aptuveni 3,5 miljardi gadu. Pirmie augsti attīstītie dzīvnieki uz Zemes parādījās pirms 0,57 miljardiem gadu. (Johannesa Fībaga zīmējums, pēc Kristofera Makeja [6].)

Dažas ģeoloģiskās struktūras liek domāt par kādreizēju ūdens klātbūtni. [10, 11] Tām pieskaitāmas zināmas virsmas morfoloģiskās formas, kā ari elementi, kas atgādina grīdas flīzes. Turklāt eksistē ieleju sistēmas, kas salīdzināmas ar tām, kuras uz Zemes veidojušās tekoša ūdens iedarbībā. [12-14] Tādu struktūru atklāšana, kas atgādina Zemes piekrastes rajonus un krasta nogulumiežus, ļāvusi pieņemt, ka kādreiz uz Marsa eksistējuši plaši ezeri un jūras tādos rajonos kā dienvidrietumu Cydonia Regio, kā arī Acidalia Planitia un Deuteronilus Mensae. [15] Ari šajā gadījumā datējumi, izmantojot krāteru skaitīšanas metodi, rāda, ka upju tīkla veidošanās uz Marsa notikusi aptuveni pirms 3,8 miljardiem gadu, t.i., tā sakrīt

ar meteorītu plūsmas beigu posmu.

1. zīmējumā attēlota Kristofera Makeja sastādītā laika skala [6], kurā salīdzināta evolūcija uz Zemes un Marsa. Skaidri redzams, ka dažus pirmos miljardus gadu apstākļi uz Zemes un Marsa bijuši ļoti līdzīgi, taču turpmākā attīstība notikusi pilnīgi atšķirīgi. Raugoties uz planētu evolūciju no mūsdienu izpratnes viedokļa, izšķiroša nozīme bija tam, ka Marss zaudēja lielu daļu savas atmosfēras. Par atmosfēras zaudēšanas tiešo iemeslu, domājams, var uzskatīt Marsa salīdzinoši nelielos izmērus. [16] Var pieņemt, ka šķidrs ūdens uz Marsa virsmas parādījies pirms 4 mljrd. un saglabājies tur 0,5, maksimums - 1 miljardu gadu. [17] Kādi vides apstākļi šajā laikā valdījuši uz Marsa? Varbūt tos var salīdzināt ar apstākļiem, kādi uz Zemes ir Antarktīdā no ledus brīvajās ielejās Viktorijas Zemes dienvidu daļā, tā sauktajā Rosa tuksnesī. Šis akmens tuksnesis ir auksts un sauss, tajā nav acīmredzamu dzīvības pazīmju. Taču šeit eksistē divas dažādas ekoloģiskās nišas, kurās atrastas mikrobioloģiskās dzīvības kolonijas: smilšakmenī un zem pastāvīgi aizsalušo ezeru ledus segas. Šeit varētu vilkt zināmas paralēles, risinot jautājumu par agrīnajām dzīvības formām uz Marsa.

Dzīvība akmeni Antarktīdā sastopamos kriptoendolītos mikroorganismus (t.i., tādus, kas dzīvo akmenī) detalizēti aprakstījis Fridmans kopā ar savu darba grupu. [18-22] Tie dzīvo akmens porās tuvu virsmai un šādā veidā spēj izdzīvot aukstumā un sausumā - apstākļos, kādi valda Rosa tuksnesī.

Vairāk nekā 1600 m augstumā virs jūras līmeņa, kur Viktorijas Zemē paceļas šis smilšakmens veidojums, gaisa temperatūra vienmēr ir zemāka par 0 °C, taču akmens kriptoendolītajā zonā apstākļi ir daudz piemērotāki dzīvībai. Vislielākā nozīme ir tam, ka izteikti poraini ieži spēj uzkrāt un saglabāt mitrumu. Tiešu saules staru ietekmē temperatūra to iekšienē spēj sasniegt 17,8 °C. Bez tam iezis darbojas kā mehānisks vairogs pret vēja abrāziju, kā arī pārāk intensīvu redzamās gaismas un ultravioleto starojumu.

Aļģu faunu, kas pielāgojusies šādiem apstākļiem, var uzskatīt par Marsa mikrobioloģiskās dzīvības pēdējās fāzes iespējamu analogu. [22] Tā kā organismu klātbūtne maina iežu slāņu izskatu un atstāj raksturīgas dēdēšanas pēdas uz to virsmas, pat pēc organismu bojāejas šādus iežus iespējams identificēt.

Tāpēc Antarktīdā atrasto un nākotnes Marsa misijās iegūto iežu paraugu salīdzinājums ļautu viest skaidrību jautājumā par šāda veida dzīvības formām uz Marsa.

Aļģu kolonijas mūžīgi aizsalušajos ezeros Ezeri, kas atklāti izžuvušajās Antarktīdas ielejās, tiek vērtēti kā iespējami analogi ar ledu klātajām paleojūrām Marsa kanjonu apgabalā. [23] Valles Marineris sistēmas virsmu klājošajos sedimentos (nogulumiežos), kas laterāli (sāniski) stiepjas plašā apgabalā, saskatāmas precīzas ritmiskas noslāņošanās pazīmes. Šādi noslāņojumi (it īpaši tādos apgabalos kā Candor, Ophir un Melas Chasmata) varētu būt veidojušies ezeros, kas senos laikos eksistējuši kanjonu sistēmas dziļajās ielejās. [24] Slāņaino nogulu detalizētus pētījumus Valles Marineris sistēmā veica Barbra Lučita [25] un vēl agrāk - Sūzana Nedela ar kolēģiem [24]. Kartografēšana, kas tika veikta, balstoties uz ASV Marsa orbitālās stacijas Viking Orbiter iegūtajiem fotouzņēmumiem, parādīja, ka sedimentus veido ritmiskā secībā nogulsnējušās materiāla kārtas, no kurām daļai ir iespaidīgs biezums. Nedela un viņas kolēģi [24] norāda, ka vienīgais mehānisms, ar ko var izskaidrot nogulumu izplatību, laterālo kontinuitāti (nepārtrauktību), horizontālo pastāvību, slāņu lielo biezumu un ritmisko dabu, ir sedimentācija stāvošā ūdenī.

Kristofers Makejs un Sūzena Nedela [26] izvirzīja hipotēzi, ka Marsa paleoezeru ievērojama daļa varētu sastāvēt no karbonātiem, kas veidojušies liela oglekļa dioksīdu saturošas atmosfēras spiediena apstākļos. Šī izpratne saskan ar Roberta Kāna [27] pozīciju, kurš uzskata, ka karbonātu veidošanās notikusi ilgstošos Marsa vēstures periodos.

Vienīgais Marsa paleoezeru analogs uz Zemes ir mūžīgi aizsalušās ūdenskrātuves Antarktīdas sausajās ielejās. Šo ezeru dibenā sastopamas aļģu kolonijas, ko veido dažāda veida diatomejas un heterotrofas baktērijas, tās izdala kalcītu (kristālisku kalcija karbonātu) un veido organisku un neorganisku vielu laminētus slāņus. Līdzīgi varētu būt veidojušies Valles Marineris karbonāti. [6] Šo ezeru pētījumiem un sedimentu rakstura precīzai izpratnei varētu būt liela loma tādas tehnikas attīstīšanā, kas dotu iespēju veikt attiecīgas analīzes uz Marsa.

EETA 79001 - vai pirmās norādes uz ārpuszemes bioloģiju?

Varbūt mēs atrodamies tuvāk atbildei uz jautājumu par dzīvību uz Zemes kaimiņplanētām, nekā līdz šim bijām domājuši. [28] Kā lasītājam varbūt jau zināms, tiek pieļauta iespēja, ka daudzi Antarktīdas ledus laukos atrastie meteorīti varētu būt nākuši no Mēness un Marsa. [29] Iespējams, ka tie izsisti no šo debess ķermeņu virsmas sprādzienos, ko radījusi gigantisku meteorītu ietriekšanās [30], un pēc dažiem miljardiem gadu sasnieguši Zemi.

Viens no šiem tā sauktajiem SNC meteorītiem ir EETA 79001. 8 kilogramus smagā atlūza ir viens no biežāk analizētajiem un labāk izpētītajiem sava veida objektiem. Tas sastāv pamatā no bazaltiska materiāla ar sakusušu stiklveida iežu ieslēgumiem, kas acīmredzot radušies trieciena procesā.

Pēdējos divos gados meteorītu EETA 79001 ar uzlabotām metodēm atkārtoti pētījuši dažādi zinātnieki. [31-33] Pārsteidzošā kārtā viņi tā sastāvā ļoti nelielā koncentrācijā atklāja kalcija karbonāta un kalcija sulfātā - tātad sāļu klātbūtni. Bez tam viņi tajā atrada ari magniju un fosforu, divus elementus, kuriem ir liela nozīme dzīvības veidošanā. Taču visnegaidītākais bija fakts, ka tika atrasti oglekļa izotopi, kuru sastāvs ir salīdzināms ar oglekļa dioksīda saturu dažos organiskas izcelsmes kaļķakmeņos uz Zemes.

Varbūt visu šo faktu kopums - kalcija sāļi, magnijs, fosfors un visbeidzot oglekļa izotopi - liecina, ka līdz ar šo akmeni mūsu rokās pirmoreiz nonākušas konkrētas norādes uz ārpuszemes bioloģiskiem procesiem.

Dzīvība uz Marsa: agrak - bet šodien?

Kopumā pēdējā laikā veiktie pētījumi un analīzes ir devušas jaunas iespējas atrast uz Marsa dzīvības pēdas (it īpaši izmirušus, fosilus organismus). Taču jāšaubās, vai turpmākie pētījumi ļaus atklāt par baktērijām un aļģēm augstāk strukturētas formas. Jādomā, ka aptuveni 500-1000 miljonu gadu ilgais mitrais un relatīvi siltais periods uz Marsa tam bija par īsu. Uz Zemes posmkāji (piemēram, trilobīti) pirmo reizi parādījās tikai kembrijā, aptuveni 3,5 miljardus gadu pēc vissenāko dzīvības procesu sākšanās. Tas ir trīs līdz septiņas reizes vairāk par to maksimālo laika periodu, kādā bija iespējama dzīvības attīstība uz Marsa. Klimatisko apstākļu pasliktināšanās (atmosfēras lielākās daļas izzušana, temperatūras pazemināšanās, ūdens pilnīga sasalšana) nevarēja nenovest pie visu toreiz varbūt eksistējušo sugu vispārējas izmiršanas.

Ja šodien vispār eksistē dzīvība uz Marsa, tā iespējama vienīgi kriptoendolītā formā, varbūt tikai noteiktās, tam īpaši piemērotās vietās. Un atkal uzmanību piesaista Valles Marineris, kur vietām līdz pat septiņiem kilometriem dziļajās ielejās ir lielāks atmosfēras spiediens un virsma piesaista lielāku daudzumu ūdens [34], kā ari tādi reģioni kā Solis Lacus [35], kur konstatēts palielināts mitrums un temperatūras paaugstināšanās brīžiem līdz pat +20 'C. Vēl citas iespējamās dzīvības eksistēšanas zonas tika atklātas, analizējot spektra infrasarkanajā apgabalā izdarītos uzņēmumus, kurus nosūtīja bijušās PSRS automātiskā starpplanētu stacija Fobos-2, neilgi pirms tā izgāja no ierindas 1989. gada pavasarī, tuvojoties Marsa pavadonim Fobosam. [36] Visādā ziņā pastāv arī neliela iespēja, ka zem Marsa Ziemeļpola ledus cepures vēl šodien eksistē ezeri, kas līdzīgi Antarktīdā atklātajiem, un tajos kā pēdējā patvēruma vietā no ekvatoriālajiem rajoniem nonākušas un izdzīvojušas aļģes. [37] Vai tamlīdzīgas norādes un pieņēmumi apstiprināsies, ir atkarīgs no ASV (Mars Observer u. c.) un Krievijas (Mars-94 u. c.) Marsa misijām. Varbūt var cerēt ari uz XXI gadsimtā ieplānoto cilvēku izkāpšanu uz Sarkanās planētas. Apstiprinoši fakti, bez šaubām, stimulētu vēl intensīvākus pētījumus eksobioloģijas jomā un ārpuszemes saprāta meklējumos (SETI).

Gaismas paradības uz Marsa Volfgangs li. Šrēders «Tonakt no tālās planētas izvirda gāzes mutulis. Es to redzēju. Tieši tajā bridi, kad hronometrs rādīja pusnakts stundu, Marsa malā pazibēja sārts uzliesmojums, mazliet izšaujoties ārpus planētas aprisēm.» Ar šiem teikumiem sākas angļu rakstnieka Herberta Džordža Velsa (1866-1946) fantastiskais romāns «Pasauļu karš». Dīvainā kārtā eksplozijas uz Marsa nav tikai slavenā rakstnieka fantāzijas auglis. Uz Sarkanās planētas tiešām novērojami sprādzieni un savādas gaismas parādības.

1896. gada II. decembri angļu astronoms Ilings novēroja uz Marsa «spoži mirdzošu punktu, kas drīz apdzisa».

1924. gada augustā Marsa pētnieks padomju profesors N. P. Barabašovs atklāja «ārkārtīgi spožu baltu svītru, kas bija redzama vairākas minūtes…».

Labi saskatāma bija ari parādība, kuru 1956. gada septembri novēroja Kazahstānas astronomi. Viņi uz Marsa virsmas reģistrēja īpašu punktu: «Laiku pa laikam tas dzirkstīja zilganbaltā gaismā - un šajos brīžos spožuma ziņā neatpalika no planētas dienvidu polārās cepures.»

Kopš teleskopa izgudrošanas astronomi Marsam pievērsuši daudz lielāku uzmanību nekā citām Saules sistēmas planētām. Marss ir vienīgā planēta.

uz kuras no Zemes - kaut arī ļoti vāji - var saskatīt virsmas iezīmes. Citas planētas vai nu atrodas pārāk tālu, vai ari tās ieskauj mākoņi, turklāt dažām planētām vispār nav cietas virsmas. Intensīvi sārtās nokrāsas dēļ Marss senatnē tika nosaukts kara dieva Arēja (sengr. mitol.) vai Marsa (seno romiešu mitol.) vārdā. Sasniedzis maksimālo spožumu, tas šajā ziņā pārspēj visas zvaigznes un planētas, izņemot vienīgi Veneru, Jupiteru un Sīriusu. Tā spožums izskaidrojams ar salīdzinoši nelielo attālumu no Zemes.

Neraugoties uz to, novērot Marsu no Zemes nemaz nav tik viegli. Pat ļoti spēcīgā teleskopā tas saskatāms ne labāk par Mēnesi lauka binoklī. Marsu ir apriņķojuši un uz tā virsmas nosēdušies vairāki kosmiskie aparāti. Marsa virsmu klāj krāteri, tā atmosfēra ir ļoti retināta, un polārās cepures veido sasalis oglekļa dioksīds un ūdens cietā agregātstāvoklī. Tumšie plankumi, ko astronomi novērojuši no Zemes, ir nevis ieplakas, bet gan augstkalnes vai kalnu apgabali. Uz Marsa eksistē atsevišķi gigantiski vulkāniskas izcelsmes kalni ar bāzes diametru līdz pat 600 km (Olympus Mцns), sazarota milzīgu aizu sistēma (Valles Marineris), kosmiska mežonīguma apdvestas haotiskas ainavas un milzīgi krāteri ar sablīvētām smilšu kāpām. Bet eksistē ari milzīgi, gludi, tuksnešaini līdzenumi, kas nosēti ar lielāka un mazāka izmēra akmens atlūzām. Izcilus šādu reģionu attēlus no savām nosēšanās vietām nosūtīja ASV kosmosa zondes Viking 1 un Viking II. 1937. gada 4. jūnijā pasaules sabiedrību satrauca japāņu astronoma Sidsue Madea ziņojums. Viņš teleskopā uz Marsa virsmas Tithonius Lacus rajona bija pamanījis spožu punktu, kas mirdzēja ka zvaigzne un stipri pulsēja: «Spožuma ziņā tas ievērojami pārspēja polāro cepuri. Pēc aptuveni piecām minūtēm tas pazuda.»

Par šo gaismas fenomenu tika izvirzītas dažādas hipotēzes un fantastiski pieņēmumi. Tika uzskatīts, ka gaismas parādību izraisījusi Saules staru refleksija no ūdens virsmas vai apledojušas nogāzes.

Pirms dažiem gadiem savus secinājumus izteica bijušās PSRS astronoms V. Davidovs, kurš gadiem ilgi bija novērojis noslēpumaino gaismas parādību uz Marsa un nācis pie slēdziena, ka šajā gadījumā Saules gaisma tiešām atstarojusies no kādiem objektiem, kas atrodas uz Marsa virsmas. Davidovs raksta: «Šo detaļu virsmām visādā ziņā jābūt atstarojošām (..) Ņemot vērā savstarpējo stāvokli, kādā uzliesmojuma brīdī 1937. gada 4. jūnijā atradās Saule, Marss un novērotājs uz Zemes, es secināju, ka reflektējošā virsma atradusies vertikāli pret Marsa horizontu (..)»

Ari XX gs. piecdesmitajos gados uz Marsa virsmas vairākkārt tika novēroti gaiši plankumi, spīdoši punkti un īslaicīga mirdzošu mākoņu parādīšanās. Grāmatā «Ēnas uz zvaigznēm» (Schatten auf den Sternen) Pēters Kolosimo šajā sakarā citē amerikāņu profesoru Rosu Mičelu: «Šie Marsa mākoņi, ciktāl mēs varam pasacīt, sastāv no putekļiem un ūdens tvaika, kas ļauj uzskatīt, ka tos radījuši procesi planētas iekšienē. Varbūt eksplozija, varbūt spēcīgas tektoniskas kustības. Tā kā mākoņu veidošanās vienmēr notiek neiedomājamā ātrumā, viegli secināt, ka šim fenomenam jāattīstās ļoti strauji.»

Savā grāmatā Pēters Kolosimo atsaucas uz kādu «Dr. Verneru Zandneru no Minhenes», kurš XX gs. piecdesmito gadu sākumā «aptuveni 30 km uz ziemeļiem no Marsa tropiskās zonas redzēja parādāmies baltu, sēnei līdzīgu mākoni, kura izmēri sasniedza 500 km». Šis novērojums mani ieinteresēja. Vai Minhenē dzīvo Dr. Verners Zandners? Es nosūtīju vēstuli uz observatoriju un saņēmu atbildi, ka Dr. Zandners bijis ilggadējs observatorijas līdzstrādnieks un viens no aktīvākajiem planētu novērotājiem pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Vēstulei bija pievienota viņa adrese. Ari pats Dr. Zandners izsmeļoši atbildēja uz maniem jautājumiem. Viņš patiešām esot veicis Kolosimo aprakstīto novērojumu, izmantojot 20 cm refraktoru (lēcu teleskopu). Viņš atcerējās ari japāņu novērotājus, piemēram, profesoru Sajeki, kurš esot redzējis līdzīgas gaismas parādības uz Marsa. Dr. Zandners nodeva manā rīcībā divu blīvi aprakstītu lapu fotokopijas, kurās fiksēti viņa 1952. gadā veiktie Marsa novērojumi. Lūk, daži fragmenti no šā interesantā doku​menta: 1952. gada 3. aprīlis, pīkst 23:05. Uzkrītošs objekts uz Marsa diska, pirmajā mirklī raugoties, ļoti skaidri saskatāms. Dienvidu puslodē meridiāna tuvumā izstiepts ļoti tumšs objekts, ko pārtrauc gaišs tilts, virzās uz dienvidiem līdz ekvatoram (..) 1952. gada 8. aprīlis, pīkst. 22:25. Īpaši jāatzīmē labajā austrumu malā mazs, zvaigznei līdzīgs, uzkrītoši spožs veidojums kā mazs pola laukums nedaudz uz ziemeļiem no ekvatora. Tas ir pārsteidzoši spožs (..) Apjomīgs izgaismojums rietumu malā virs Isidis Rcgio. Uzkrītoši spožs veidojums Chrysc apvidū (..)

1952. gada 17. aprīlis, pīkst. 21:50. Mazs, gaišs plankums Ziemeļpolā. Izstiepts gaišs laukums uz dienvidiem no jūru joslas. Liels izgais​mojums austrumu malā uz dienvidiem no ekvatora (..)

1952. gada 19. aprīlis, pīkst. 02:20. (..) Dienvidrietumu malā gaišs plankums, līdzīgs polam (..)

Dienvidaustrumu kvadrantā tumšs trīsstūrveida veidojums, mazliet mazāks nekā dienvidrietumu kvadrantā (..) Vājš plašs izgaismojums kreisajā saulrieta rietumu malā ekvatora apkārtnē un neliels sevišķi spožs laukums ekvatora ap​kārtnē saullēkta austrumu malā (..)

1969. gadā Dr. Holgers Heizelers no Vilhelma Ferstera observatorijas Berlīnē publicēja plašu sarakstu, kurā bija uzskaitīti šāda veida novērojumi uz Marsa. Pēkšņi radušos mākoņus viņš iedala «baltajos», «pelēkajos» un «zilganajos»: «Uzmanību piesaista «dūmu staba efekts» pelēko mākoņu struktūrā. Objekta augstums tika lēsts ap 30 km. Kopumā ņemot, var secināt, ka pelēkie Marsa mākoņi frekvences, struktūras un krāsas ziņā nav salīdzināmi ar pazīstamajām mākoņu veidošanās parādībām Marsa atmosfērā. Uzkrītošs ir to parādīšanās biežums dienvidu hemisfērā, un G. N. Katerfelds konstatējis divas koncentrācijas zonas: pie 35° dienvidu garuma un pie ekvatora.»

Heizelera apkopotais gaismas parādību uzskaitījums ir iespaidīgs. Par to liecina kaut vai daži piemēri.

1951. gada 8. decembris, novērotājs T. Sajeki, Tithonius Lučus rietumu areāls. Gaišāks nekā

Ziemeļpola cepure, pulsējošs aptuveni 5 minūtes, noslēgumā liela pelēka mākoņa veidošanās aptuveni 300 km diametrā. Parādība ilgst vairāk nekā 40 minūtes.

1954. gada 1. jūlijs, novērotājs T. Sajeki, Edom. Uzliesmojuma ilgums aptuveni 5 sekundes, krāsa mainījās no spoži baltas līdz dzeltenīgi baltai.

1958. gada 6. novembris, novērotājs S. Tanabe, Tithonius Lučus dienvidu gals. Ievērojami gaišāks nekā polārā cepure, parādības ilgums - aptuveni 4 minūtes.

1958. gada 10. novembris, novērotājs S. Fukui, Solis Lacus ziemeļaustrumu apgabals. Spožums kā polārajai cepurei, blāzmojuma ilgums - aptuveni 5 minūtes, lielums - 250 km.

1958. gada 21. novembris, novērotāji S. Sajeki un I. Tasaba, Hellas un Edom ziemeļu apgabals. Divi gaiši plankumi, redzami 5 minūtes, viegli pulsējoši.

1958. gada 5. decembris, novērotājs S. Murajama, Mare Acidalium dienvidrietumu apgabals.

Neliels, ļoti spilgts, baltā krāsā, ilgums - aptuveni 5 minūtes. Līdzīgu baltu plankumu šajā pašā reģionā 1954. gadā laikā no 23. jūlija līdz 3. augustam novēroja T. Sajeki un interpretēja to kā sīku, gaišu mākoni.

1967. gada 20. marts, novērotājs S. Mijamoto, Arcadia, Neith Regio.

Divi ātri izzūdoši balti mākoņi.

1967. gada 21. aprīlis, S. Mijamoto, Hellas. Ārkārtīgi spožs un īslaicīgs.

1967. gada 5. maijs, S. Mijamoto, Nix Olympica. Trīs balti, ātri izzūdoši plankumi.

Kas īsti notiek uz Marsa? Mūsdienās planetologi - gluži pretēji, piemēram, vēl XX gs. piecdesmito un sešdesmito gadu novērotājiem - vienprātīgi atbalsta uzskatu, ka uz Marsa vairs nepastāv vulkāniska aktivitāte. Kā norāda Berbele Lučita, vienīgais izņēmums varētu būt Valles Marineris ieleja. Vulkāniskā aktivitāte uz Marsa izbeigusies jau pirms vairāk nekā miljarda gadu. Vairumā no sarakstā norādītajiem rajoniem (izņemot Nix Olympica) vai nu vispār nav vulkānu, vai ari tie jau sen nav aktīvi (salīdz. Carr: The Surface of Mars). Bet kas tādā gadījumā izraisa pēkšņas spožas gaismas parādības, ja tie nav vulkāni?

Pārsteidzoši, ka tieši pēdējā laikā - precīzāk izsakoties, kopš mēs uz Marsu sūtām savas kosmosa zondes - mirdzoši mākoņi un gaismas parādības vairs nav novērotas. Vai visi iepriekšējo desmitgažu novērotāji būtu nepiedodami kļūdījušies? Vai viņi krituši par upuriem mānīgiem atspīdumiem teleskopos?

Tas ir tikpat neiespējami, cik neiespējams ir pieņēmums, ka toreiz būtībā vēl ļoti aktīva vulkāniskā darbība izbeigusies tieši tajā momentā, kad mēs uzsākām intensīvu Marsa virsmas pētīšanu. Šeit var atļauties uzdot spekulatīvu jautājumu: varbūt ārpuszemes saprātīgās būtnes laiku pa laikam izmanto Marsu par poligonu? Daudzas novērotās gaismas parādības bijušas ļoti īslaicīgas (kā eksplozijas) ar raksturīgu «dūmu staba» efektu. Novērotāju zīmējumi, kurus publicējis Heizelers, ļoti uzkrītoši līdzinās XX gs. piecdesmitajos gados no lidmašīnām izdarīto atombumbu sprādzienu fotogrāfijām. Bet tas nozīmē, ka mūsu Saules sistēmā patiešām darbojas citplanētieši. Rūpīgi vērtējot faktus (piemēram, kas attiecas uz Nereīdu un citiem neparastiem notikumiem), izrādās, ka ideja par sporādisku citplanētiešu darbību uz Sarkanās planētas nebūt nav pilnībā noraidāma.

Nereīda Johanness un Peters Fоbagi

VOYAGER DATI UN TO INTERPRETĀCIJA Jau 1988. gadā iznākušajā sējumā «Kosmosa pēdas» [1,2] tika apsvērta iespēja, ka Neptūna pavadonis Nereīda varētu būt citplanētiešu kuģis. Šīs hipotēzes pamatā ir astronomu B. un M. Šeferu kopīga publikācija [3], kurā konstatētas šā objekta neparastās īpatnības (mainīgs spožums, krāsas atšķirības no citiem līdzīgiem debess ķermeņiem, iespējams, cilindriska forma). Kā vēl viens netiešs pierādījums vērtēta tā ekscentriskā orbīta. Savos rakstos mēs tomēr esam aicinājuši būt piesardzīgiem un norādījām: «varbūtība, ka Nereīda tiešām ir citplanētiešu zvaigžņu kuģis, vērtējama kā maza».

1989. gada augustā ASV kosmosa zonde Voyager 11 lidoja garām Neptūna sistēmai un nosūtīja uz Zemi fotogrāfijas un citus datus par šo tālo gāzu planētu un tās pavadoņiem. Tā kā zinātnisko interešu centrā gluži pamatoti atradās lielākais pavadonis Tritons, trajektorija tika izvēlēta tā, lai Voyager nogādātu šā debess ķermeņa tuvumā, bet Nereīdai tas palidotu garām lielākā attālumā (4,7 miljoni km).

Kā jau bija gaidāms, iegūtais vizuālais materiāls ir zemas kvalitātes (43 km uz pikseli). Labākais no mums zināmajiem attēliem būtībā ir izplūdis gaismas plankums, kurā izšķiramas tikai dažas detaļas (sk. att.). Tā kā puse no pavadoņa atrodas ēnā, var secināt, ka objekts ir apaļš (nevis cilindrisks). Voyager veiktie mērījumi liecina par konstantu albedo vērtību, kura līdzinās

nereīda

12% (t.i., objekts atstaro 12 % Saules gaismas), kas atbilst citiem pavadoņiem Saules sistēmas ārējā apgabalā. B. un M. Šeferu konstatētās spožuma svārstības, pēc Voyager komandas vadošā ģeologa Bredforda Smita domām, izskaidrojamas ar izmantotā fotometra mērījumu kļūdu.

Taču izskatās, ka šī lieta nemaz nav tik vienkārša. Breds Šefers ļ4j raksta: «Nereīdas problēma ir daudz komplicētāka, nekā uzskata Breds Smits. Vispirms jau kļūdains ir viņa apgalvojums, ka mums esot bijušas problēmas ar fona zvaigznēm. Lai Nereīdu vispār varētu identificēt, bija nepieciešama tās kustība, tāpēc vienmēr uzņēmām arī to apgabalu attēlus, kuros Nereīda tobrīd neatradās. Tādējādi pastāvīgi varējām pārbaudīt tukšās pozīcijas un garantējam, ka neviena kaut cik nozīmīga spožuma zvaigzne neizkropļoja mērījumu rezultātus. Otrkārt, Nereīdas variablitāti ir apstiprinājuši arī citi novērotāji. īpaši jāatzīmē Elena Basa no Tūsonas (Arizonā) Lunāro un planetāro pētījumu laboratorijas, kura 1989. gada jūnijā konstatēja izmaiņu par 40 %. Un, treškārt, mūsu dati liecina, ka Nereīdas pulsāciju amplitūda ir mainīga laikā - un Voyager tuvošanās brīdī tā tiešām bijusi neliela.» Šefers min vairākus argumentus, kas norāda uz Nereīdai tomēr piemītošajām neparastajām īpašībām: 1987. gadā iegūtie dati liecina par ievērojamām izmaiņām pat vienas nakts laikā, turklāt maijā un jūnijā/ jūlijā veiktie mērījumi skaidri parāda lielāko amplitūdu izmaiņu no 19'" līdz 20m . Tik lielu kļūdu ir grūti pieļaut. Taču izšķirošais arguments esot šo pulsāciju periodiskums. 1988. gada datu Furjē transformācija uzrādot izteiktu maksimumu un tā diennakts un mēneša svārstības. Nav droši izšķirams, kurš no maksimumiem ir īstais. Tomēr nejaušas kļūdas nekādā gadījumā nevar radīt šādas svārstības

transformācijā: tas pierāda, ka noteikts periods eksistē. Līdz ar to pulsācijas uzskatāmas par reāli pastāvošām. Šķiet, ka šis periods tālāk pakārtots kādam augstākorganizētam svārstību laukam: «Mūsu veikto novērojumu sērija, kas 1989. gada jūlijā turpinājās 14 dienas, gluži negaidīti uzrādīja konstantu Nereīdas spožumu 19"'. Beidzot, trijās naktīs oktobrī, es fiksēju Nereīdas pulsācijas robežās starp 19'"4 un 19m 7 ar trim raksturīgām standartnovirzēm. Tas apstiprina, ka Nereīdas svārstību amplitūda ir mainīga un ka Voyager dati ir iegūti laikā, kad amplitūda bija maza.» Šādas svārstības varētu izraisīt Nereīdas haotiska «streipuļošana», kas raksturīga Hiperionam Saturna sistēmā. Taču, kā raksta Šefers, šādu izpratni nevarēja apstiprināt viens no vadošajiem haosa teorijas pārstāvjiem Džeks Visdoms: «Viņš norādīja, ka šāda veida haotiska kustība sākas tikai gadījumā, ja rotācijas periods līdzinās apriņķošanas periodam.» Tāpēc loģisks ir Šefera secinājums: «Šobrīd vairs nav neviena apmierinoša izskaidrojuma mūsu (un Elenas Basas) novērojumiem. Breda Smita noraidošā attieksme pret no Zemes iegūtiem datiem ir Voyagercentriska un nepamatota.»

Tādējādi Nereīdu joprojām var uzskatīt par vismaz interesantu debess objektu. Voyager misija nav devusi nekādus norādījumus par šā Neptūna pavadoņa mākslīgu izcelsmi, ko ari diezin vai varēja gaidīt.

Turpretī Šefera un Basas novērojumi skaidri parāda, ka šāda iespēja joprojām nav pilnībā izslēdzama, un spožuma svārstības varētu būt atvedināmas uz ārpuszemes saprātīgu būtņu aktivitātēm. īpaši jāņem vērā, ka hipotētiskās Nereīdas iekšienē dzīvojošās saprātīgās būtnes varētu būt neieinteresētas atklāt savu klātbūtni Voyager objektīviem.

Mīkla joprojām nav atminēta. Pārskatāmā nākotnē neviena jauna misija uz Neptūnu netiek plānota.

Atliek vienīgi cerēt uz turpmākiem novērojumiem no Zemes. Varbūt nākotnē šim nolūkam varētu izmantot Habla kosmisko teleskopu (cik mums zināms, līdz šim tas netiek plānots). Līdz tam vēl jāgaida.

SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS TUVAJOS AUSTRUMOS Katra liela patiesība sakuma bija Dieva zaimošana.

Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw, 1856-1950) Mīklas Bībeles mīta par Pasaules radīšanu Pēters Krasa Mūsu skolas laika katķismā Dieva dārza - Paradīzes jeb Ēdenes dārza - «inventārs» bija aprakstīts nepilnīgi. Piemēram, es neatceros, ka būtu tajā lasījis kaut ko par dzīvības koku. Kāda amatieru līmeņa reliģijas pasniedzēja, manis jautāta, kategoriski atteicās akceptēt šāda koka eksistenci. Līdz tam viņa bija pieņēmusi zināšanai tikai un vienīgi laba un ļauna atzīšanas koku. Tikai pēc tam, kad es viņu biju iepazīstinājis ar attiecīgajiem fragmentiem Bībeles tekstā, dāma bija spiesta atteikties no saviem maldīgajiem uzskatiem.

Fakts, ka ierindas reliģijas pasniedzēja acīmredzot nepietiekami pārzina «grāmatu grāmatu», nebūt nepārsteidz. Jau kopš seniem laikiem Baznīca cenšas ierindas kristiešus iepazīstināt tikai ar to Bībeles daļu, kas šķiet visvairāk atbilstoša viņu mentalitātei un garīgajai izpratnei. Agrākajos gadsimtos Bībeli studēt būtībā varēja tikai tie, kas pārvaldīja latīņu valodu. Šajā ziņā arī mūsdienās maz kas mainījies. Vai mūsu līdzpilsoņi pastāvīgā ikdienas stresā ir gatavi pilnībā izlasīt biezu Bībeles izdevumu?

Tātad vairākums nezināja (un arī nezina) pilnu un attiecīgo konfesiju nesabojātu Jaunās un Vecās Derības saturu. Viņiem pietiek ar to, kas ir pieejams: skolas katķisms un skolas Bībele, kuru saturs ir nepilnīgs. Ļaunu vēstošais dzīvības koks Paradīzes notikumos iesākumā spēlē blakuslomu. Skaidri tas tiek pieminēts tikai pašās stāstījuma beigās.

Vispirms izbrīnu rada «Dieva» savāda rīcība, kurš pamaca Ādamu (vel pirms bija radīta Ieva): «No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.» [1. Mozus 2:16, 17] Kad viņa prasība tomēr netiek ievērota, «Dievs» savus divus pirmos cilvēkus padzen ar vārdiem, kas nemaz neskan dievišķi: «Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs, kas ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzivo mūžīgi!» [1. Mozus 3:22] Gandrīz rodas iespaids, ka «Dievs» baidījās no viņa radīto cilvēku pieaugošā intelekta. Un acīmredzot ne bez pamata. Proti, kad vēlāk Ādams un Ieva ēd augli no laba un ļauna atzīšanas koka, viņi paplašina savu redzesloku - pēkšņi viņi spēj atšķirt patiesību no nepatiesības. Bet kāpēc gan viņu radītājs centās tos turēt tālāk no šīs visaptverošās atziņas? Vai viņš bija greizsirdīgs? Baidījās zaudēt savu dominējošo stāvokli? Ja Bībeles tekstu saprotam burtiski, citu pamatotu izskaidrojumu grūti iedomāties.

No otras puses, rodas jautājums - kas varēja pamudināt «Dievu» iestādīt Ēdenes dārzā šos divus kokus, kuri viņam saistījās ar tik lielu risku? Kāpēc, no vienas puses, viņš deva abiem paša radītajiem cilvēkbērniem rīcības brīvību, brīvas izvēles iespēju, ja, no otras puses, tik greizsirdīgi vēroja viņu izaugsmi un attīstību, cenzdamies to aizkavēt?

Vienas vienīgas pretrunas. Bet ari kāda svarīga norāde, ko mums dod pats «Dievs», kad viņš pamato Ādama un Ievas izraidīšanu no Paradīzes: «Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums…»

Ieguvis izpratni par labu un ļaunu, par patiesību un nepatiesību, cilvēks tagad draud kļūt līdzīgs dieviem. Dieviem! Jo tā ir daudzskaitļa forma, kas tik bieži tiek lietota Bībeles pirmajā daļā.

Tātad «Dievs» sevi neuzskata par vienīgo radītāju. Viņš atzīst, ka ir viens no daudziem («kā kāds no mums»), un tas skaidri pierāda: abu Paradīzes koku raksturojumā bikli ieskicēts pirmatnējais priekšstats

par dieviem. Līdzīgi brīnumkoki sastopami ari grieķu un ģermāņu mitoloģijā. Tur tie bija vērtīgs dievu īpašums. Lai saglabātu mūžīgu jaunību, debesu būtnēm bija jāēd brīnumkokos augošie āboli.

Babiloniešiem «dzīvības maize» un «dzīvības ūdens» bija dievu ēdiens un dzēriens.

Dzīvības koka, tāpat kā atzīšanas koka, uzdevums acīmredzot bija ik dienas dāvāt jaunu gudrību un jaunību agrīnā vēstures perioda dievībām. Šādu leģendu fragmenti vēlāk tika pārņemti arī Bībeles tekstā.

Lielākā daļa 1. Mozus grāmatas mītu nāk no babiloniešu avotiem. Kopā ar šiem tekstiem Vecajā Derībā droši vien nonācis pirmajā brīdī mulsinošais izteikums: «Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums.»

Lai vai kā, bet, kad Ādams un Ieva ēda no atzīšanas koka augļa (Bībelē nekur nav minēts, ka tas bijis ābols; šī izpratne radusies daudz vēlāk, proti, viduslaikos), «(..) viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili (..)» (1. Mozus 3:7). Šeit nepārprotami saskatāma tipiska secīgu notikumu virkne: čūska - neraugoties uz Dieva aizliegumu - pierunā Ievu nogaršot atzīšanas koka augli un iedot to ari Ādamam, jo, «kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns», apsola pavedinātāja Ādama sieva padodas kārdinājumam un, lai taptu gudra noplūc šā koka augli.

Un tā mēs esam nonākuši pie daudzslāņainās Paradīzes leģendas īstā corpus delicti (nozieguma sastāva) - tas ir kāds reptilis, kam, atšķirībā no citiem planētas dzīvniekiem, jāsamierinās ar naidu, nepatiku un nicinājumu no tās reliģiskās mācības piekritējiem, kura citādi vienmēr aicina mīlēt savu tuvāko. Jo kristiešiem čūska simbolizē velnu.

Taču cilvēces vēsturē tā nav bijis vienmēr. Senajās reliģijās čūska ir auglības simbols. Babilonieši to pielūdza kā dievību un baidījās no tās spēka. Čūska bija ari gudrības sinonīms, un tas, kuram savulaik bija dots šā reptiļa vārds, bija gudrais. Kā redzams, kādreiz čūska tika uzskatīta par pozitīvu simbolu, tā tika uzlūkota daudzos aspektos un okultās nozīmēs. Kā piemēru var minēt atzīšanas koku, ar kuru šis tagad reliģiski tik ļoti atstumtais dzīvnieks šķiet gandrīz nesaraujami saistīts. Senos laikos visaugstākajā mērā pielūgta, čūska vēlāk tika pazemota par visa ļaunā simbolu, un kristieši to pat pielīdzināja Sātanam.

Ko gan patiesībā noziedzies šis nožēlojamais dzīvnieks? Ādama un Ievas personā tas mūs, cilvēkus, esot pavedinājis grēkā. Tā ir apsūdzība bez pamatojuma.

Jo, sekojot Bībeles tekstam, nonākam pie gluži pretēja efekta: tas bija «Dievs», kurš ar nāves draudiem negribēja pieļaut, ka Ādams un Ieva aizskar atzīšanas koka augļus («(..) no tiem jums nebūs ēst, nedz tos aizskart, citādi jūs mirsit» (I. Mozus 3:3)).

Taču runa nebija par parastu augļu koku - tas bija atzīšanas koks! Vai radītājs gribēja slēpt šo atziņu no paša iedzīvinātajiem cilvēkiem, nepieļaujot viņu nobriešanas procesu? Vai viņš apzināti lika mūsu sugai veģetēt dzīvnieku attīstības stadijā? Gribēja kavēt jebkādu tālākattīstību? Šādi jautājumi pirmajā mirklī patiešām skan kā Dieva zaimošana, taču tie galu galā arī nav mērķēti uz visas esamības patiesajiem pamatiem, uz Visuma īsto radītāju. Jo par kādas dievišķas būtnes patiesu ietekmi uz Homo sapiens garīgo potenci šeit aprakstītajā formā, protams, nevar būt ne runas. Tā būtu Dieva visvarenības gandrīz vai izsmiešana.

Turpretī dievi, elohīm, kā tie saukti Bībelē, šķiet, gribējuši paturēt cilvēkus uz zema garīgās attīstības līmeņa, uz tāda līmeņa, kas neļautu viņiem atšķirt labu no ļauna, patiesību no nepatiesības.

Zināms tikai viens no elohīm, kas pret to sacēlās: Lucifers. Viņa vārda nozīme ir «gaismas nesējs». Viņš gribēja cilvēkiem dot labu, bet citi elohīm viņu par to bargi sodīja. Savukārt čūska, kas tiek simboliski salīdzināta ar Luciferu, gribēja palīdzēt Ādamam un Ievai izprast labu un ļaunu un tādējādi padarīt viņus par saprātīgām būtnēm. Notikumu gaita Bībeles tekstā skaidri parāda, ka čūska nebūt nemeloja un necentās piekrāpt Ādamu un Ievu, bet gan, gluži otrādi, konfrontēja viņus ar patiesību. Izpaužot atzīšanas koka noslēpumu, čūska vienlaikus atmaskoja arī Dieva - precīzāk būtu teikt: Elohima - greizsirdīgos nodomus, Protams, patiesībā nav bijis ne Paradīzes, ne Ādama un Ievas. Viņi, tāpat kā viss stāsts par Ēdenes dārzu, ir tikai alegoriski motīvi, sensenas, daļēji pat ārpus Bībeles sfēras radušās leģendas. Taču tās -

līdzīgi kā citas cilvēku radītās leģendas - skaidri parāda, ka kādreiz uz Zemes bijušas varenas, dieviem līdzīgas būtnes, kas «radīja» cilvēku (iespējams, mākslīgi manipulējot ar gēniem). Taču sākotnēji viņi negribēja piešķirt šiem cilvēkiem intelektu, kas pārsniegtu iepriekš noteiktu zemu līmeni. Tātad par iespēju šodien lasīt šo grāmatu un kritiski vērtēt visas šīs lietas mums jāpateicas tādiem personāžiem kā vēlāk sātanizētajam Luciferam, Prometejam vai arī Bībeles «Dieva dēliem».

Autoimūnslimības: vai citplanētiešu gēnu tehnoloģijas pēdas?

Martina Steinharte Gadiem ilgi es ļoti skeptiski vērtēju iespēju atrast kādus pierādījumus, ka viesi no kosmosa aizvēsturiskajos laikos manipulējuši ar mūsu priekšteču gēniem, uz ko neskaidri norādījumi atrodami, piemēram, Bībeles tekstā - 1. Mozus grāmatā. Taču līdz ar mūsu pašu gēnu tehnoloģijas straujo attīstību pēkšņi parādījušies aspekti, kas atsedz šo problēmu gluži jaunā gaismā. Paši pārveidotie gēni, domājams, vairs nav atrodami, bet to iedarbība - vai, labāk teikt, blakusiedarbība, proti, nevēlama - varbūt norāda zināmas pēdas. Tikai nesen kļuva zināms, ka svešas sugas gēni rada nevēlamas blakusparādības. To pierādīja cilvēka gēnu pārstādīšana dzīvniekiem. Pret šāda sveša gēna produktiem var rasties alerģija.

īsa ģenetikas ābece Zināms, ka šūnas sintezē olbaltumvielas atbilstoši ģenētiskajai informācijai (1. zīm.). Taču olbaltumvielas var izraisīt alerģisku reakciju. Ārsti šo problēmu pirmoreiz iepazina, veicot deguna plastiskās operācijas, kad viņi tā formas uzlabošanai gribēja izmantot liellopu un

cūku skrimšļus. Negaidīti izrādījās, ka šādu operāciju rezultāti saglabājas ne ilgāk par divām nedēļām: pēc tam cilvēka organisms noārda svešas sugas skrimsli.

Vēl problemātiskākas bija orgānu transplantācijas, jo pat cilvēku sugas ietvaros audu atšķirību dēļ notiek pārstādīto orgānu atgrūšana. Šā iemesla dēļ pēc orgānu transplantācijām jānomāc organisma imunitāte.

AUTOIMŪNSLIMlBAS: VAI CiTPLAMĒTIEšU GĒnU TEHNOLOĢIJAS PēdAS?

Genu tehnoloģijas atziņas Gēnu tehnoloģija tagad ir devusi iespēju gēnus izolēt, pārveidot un ievadīt tos svešos organismos (2. zīm.). Pārveidots gēns izraisa pārveidotu olbaltumvielu sintēzi. Ja šāds gēns turklāt vēl tiek ievadīts svešā organismā, iespējama alerģiska reakcija.

AUTOIMŪNSLIMlBAS: VAI CiTPLAMĒTIEšU GĒnU TEHNOLOĢIJAS PēdAS? Pēdējā laikā šādas alerģiskas reakcijas, ko izraisa pārveidoti gēni, patiešām tiek novērotas, tāpēc ārstiem, kuriem tagad atļauts lietot gēnu terapiju cilvēkiem, kas slimo ar vēzi, jārīkojas ļoti uzmanīgi.

Pacienti, protams, tiek brīdināti par iespējamo alerģiju risku.

Kā sevi «nodod» svešs gēns…

Mani interesē jautājums, cik tālu alerģiskas reakcijas ļauj atpazīt svešu gēnu. Šajā aspektā pievērsos tā sauktajām autoimūnslimībām (5. z.īm.).

AUTOIMŪNSLIMĪBAS gandrīz vienmēr izpaužas kā iekaisumi: alerģija pret acs lēcas paliekām pēc tās izoperēšanas Bāzedova slimība (vairogdziedzera iekaisums) noteikti acu iekaisuma veidi spontāna pūšļu veidošanās, kas atstāj rētas asins sadalīšanās hronisks resnās zarnas iekaisums ar audu sarukšanu muskuļu nogurums, muskuļu iekaisums iekaisums pēc sirds infarkta pēc potēšanas radies smadzeņu audu iekaisums kuņģa gļotādas iekaisums, turklāt izzūd kuņģa gļotāda multiplā skleroze (?) nieru iekaisums ar nieru šūnu saindēšanos reimatisms (?)

3. Dažādas autoimūnslimības, kuru iemesli šodien vel nav noskaidroti.

Runa parasti ir par iekaisuma procesiem, ko izraisa organisma pēkšņa alerģiska reakcija pret paša audiem. Kāpēc tā notiek? Kāpēc organisms pēkšņi neatpazīst savas olbaltumvielas? Daži cilvēki ir gluži vai pre- destinēti (iepriekš nolemti) autoimūnsaslimšanām, kamēr citus tās neskar - tāpat kā daži cieš no siena drudža, bet citi - ne. Bet te ir aprakts kāds suns. Ir zināms, ka siena drudža gadījumā alerģiju izraisa ziedputekšņi. Alerģiju var izraisīt ari kaķu spalvas un pēc orgānu transplantācijām - svešā orgāna olbaltumvielas. Nesen kļuva zināms, ka alerģiju var izraisīt sveši gēni.

Bet kā notiek autoimūnsaslimšanas? Tieši to mēs nezinām. Šodien vēl neviens nevar izskaidrot, kāpēc organisms uzskata par svešiem savus audus, pats savas olbaltumvielas. Pat jaunākajā Pširembela «Klīniskajā vārdnīcā» (255. izdevums) nav neviena skaidrojuma par autoimūnslimību rašanos.

Kas varētu būt nepieņemams paša audos! Autoimūnslimības parasti parādās kā parastu saslimšanu sekas un, tāpat kā citas alerģijas, rodas sensibilizācijas rezultātā pēc slimības vai kontakta ar alerģiju izraisošu substanci. Bieži vien pēkšņi un negaidīti.

Vai varētu būt, ka autoimūnslimības rodas tāpēc, ka mūsos tiek sensibilizēti seni sveši gēni, kas ir sveši arī vēl pēc gadu tūkstošiem, jo tādi tie būs vienmēr? Šīs pēdas ir ļoti neskaidras, taču izslēdzama šāda iespēja tomēr nav. Jo tālāk attīstās mūsu pašu zinātne un tehnoloģija, jo dziļāk mēs spējam izprast, ko īsti šeit dara un ir darījuši viesi no kosmosa.

Карēc es mainīju savus uzskatus Jozefs F. Blūmrihs Viss sākās ar kādu tālsarunu starp Longailendu un Hantsvilu. Mūsu dēls Kristofs cita starpā - tā teikt, pēc moto «jā, ko es vēl gribēju sacīt…» - pavēstīja, ka pašreiz lasot kādu nedzirdēti interesantu grāmatu, kuru mums ari katrā ziņā vajadzētu izlasīt; tajā esot rakstīts par viesiem no kosmosa uz mūsu Zemes.

Grāmatas nosaukums esot «Atmiņas par nākotni» (Erinnerungen an die Zukunft) [1]. Autors? - Kāds fon Dēnikens. - Kā paklausīgi vecāki mēs ņēmām vērā daudz lasījušā dēla uzstājīgo ieteikumu un pasūtījām šo grāmatu. Tas notika 1970. gada vasaras vidū.

Kas attiecas uz mani, akceptēju šo pasūtījumu, jo zināju, ka šādas grāmatas vienmēr ir aizraujoša lasāmviela. Dažreiz tās ir pat satraucošas. Tālās zemēs sen pagājušos laikos notiek trakas lietas, kas vairs nav pārbaudāmas. Kā inženieris, kas 1934. gadā sācis strādāt aviorūpniecībā, pēdējos vienpadsmit gadus nodarbojies ar lielo kosmosa raķešu un pavadoņu konstruēšanu, es, protams, labi zināju, ka tās ir tīrās blēņas. - Skaidra lieta!

Pagāja sešas vai septiņas nedēļas, un no Vācijas pienāca grāmata. Kopā ar dažām citām. - Nekas, Dēnikens pagaidīs.

Kad pienāca kārta, to sāka lasīt sieva. Šodien vairs neatceros, ko es toreiz darīju vai lasīju. Taču skaidri zinu, ka viņa neskaitāmas reizes iztraucēja manu kā vienmēr svarīgo domu gājumu ar vienkāršiem izsaucieniem un sajūsmas replikām, ka man tas jāizlasa - noteikti jāizlasa! Arī ar citātiem.

Es - zinošais - tikai pasmaidīju. Tā mūsu skaistajos Amerikas dienvidos nemanot pienāca novembris un arī diena, kad es vairs nevarēju izvairīties no Dēnikena grāmatas lasīšanas. Biju spiests vismaz ielūkoties tajā.

Tas notika kādā vakarā 2. vai 3. novembrī. Kā gan es spētu aizmirst šo stundu!

Es lasīju, smaidīju un uzjautrinājos - un pamazām sāku skaisties. Es taču zināju, kas mani sagaida!

Tad es tiku līdz vietai, kur Dēnikens raksta par pravieša Ecekiēla piedzīvojumiem. Es biju sajūsmināts: te bija kaut kas no tehnikas, kaut kas, kur varēju likt lietā savu profesionālo pieredzi. Pēc visa spriežot, šeit bija pietiekami daudz detaļu, kuras es varēju pārbaudīt. Man bija tikai jāpieiet pie grāmatplaukta un jāpaņem Bībele, lai sev un sievai reizi par visām reizēm pierādītu, kur un kāpēc šim Dēnikenam nav taisnība.

Es aizvēru grāmatu, ar blīkšķi nometu to uz galda un paskaidroju pārsteigtajai sievai, kas viņu tagad sagaida.

Tā es domāju.

Es atkal sāku lasīt - šoreiz pravieti Ecckiēlu, par kuru līdz tam vakaram nebiju zinājis neko vairāk kā vien viņa vārdu. Jau pirmajā nodaļā mani ieinteresēja viņa novērojumi: «Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi nogludināti vara veidojumi.» Tas teikts septītajā pantā.

Lai labāk paskaidrotu to, kas tagad sekos, man īsumā jāpastāsta par savu profesionālo karjeru. 1962./1963. gadā es izveidoju NASA grupu, kuras uzdevums bija meklēt konstruktīvus risinājumus, kas atbilstu jaunām, līdz tam vēl nebijušām prasībām un nosacījumiem. Viens no šiem uzdevumiem bija radīt nosēšanās palīgierīces hipotētiskam Mēness modulim. Mēs uzskicējām vienreizējas izmantošanas teleskopiskus amortizatorus un «kājas», kuru formai un lielumam bija jānodrošina nepieciešamais slodzes sadalījums un slīdamība uz nosēšanās vietas virsmas. Pēc tam mēs izstrādājām detalizētu konstrukciju, darbnīcās tās izgatavoja, un mēs tās pamatīgi pārbaudījām. - Šo darbu laikā, kas ar pārtraukumiem turpinājās vairāk nekā divarpus gadu, es biju ļoti labi iepazinies ar šādu detaļu izskatu.

Tikai vēlāk es sapratu, ka visu redzēto Ecekiēlam nācies aprakstīt tēlaini. Viņš runā par mākoņiem, dzīvām būtnēm un sejām, jo tas viņam bija vienīgais iespējamais izteiksmes veids. Viņam nevarēja būt

tehnisku zināšanu, lai saprastu, ko viņš patiesībā redz un apraksta. Saskatot taisnas kājas un apaļas pēdas, viņš tā arī tās raksturo - un tādējādi, pats to nezinot, sniedz tiešu tehnisku aprakstu.

Tas, ko es izlasīju 7. pantā, bija pirmām kārtām jau tehniski iespējams un vismaz šķietami pareizs attēlojums. Es vairs nesmaidīju. Mani pārņēma ziņkāre: gadījumā, ja šis apraksts patiešām ir «īsts», - kas atklāsies tālāk? Kādu laiku loģika bija vienkārša. Ja kājas bija īstas kājas, viegli secināt, ka katri četri spārni bija īsti spārni, proti, helikoptera rotoru lāpstiņas, un rokas bija vienkārši mehāniskās rokas. Un, ja to visu - spārnus, rokas, kājas un pēdas - uzskicē kopā ar cilindrisku ķermeni, izveidojas konstrukcija, kas izskaidro pravieša apjukumu, kad viņš vispirms runā par līdzību ar cilvēku, bet tad nomaina šo apzīmējumu ar «dzīvām būtnēm».

Grūtākais bija jautājums par šā kosmosa kuģa galvenā korpusa izskatu. No Ecekiēla apraksta izriet vienīgi tā optiskā saistība ar helikopteru. - Es meklēju un izmēģināju dažādus variantus. Kopā ar sievu salīdzinājām tekstus no dažādiem Bībeles izdevumiem, kādi vien bija pieejami, un atradām vēl citus aprakstus pravieša grāmatas turpmākajās lappusēs. Bet labāki pieturas punkti meklētajam risinājumam nekur nebija atrodami.

Es biju pārāk aizrāvies, lai tā uzreiz padotos un atgrieztos pie savas līdzšinējās negatīvās nostājas.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad pēkšņi atcerējos par kādu jaunu lidķermeņa formu, kuras aprakstu biju lasījis pirms vairākiem gadiem. Tas bija gandrīz neticami: pēkšņi bija atrisinātas visas ar formas modelēšanu saistītās problēmas! - Mēs bijām satraukti un atklājām tekstā aizvien jaunas vietas, kas saskanēja ar tikko kā uzburto kosmosa kuģa kopainu. Taču īstais apstiprinājums vēl nebija rasts.

Izšķirošais jautājums bija - vai šis priekšmets spēj lidot? Problēma kļuva arvien nopietnāka.

Jau nākamajā dienā veicu jaudas aprēķinu, balstoties uz aptuveni novērtētu svaru. Šis pirmais aprēķins izrādījās izšķirošs, jo rezultāts kliedēja jebkādas šaubas par izvēlētā ceļa pareizību. Atlika vēl tikai krietni pastrādāt līdz pilnīgai argumentācijai. Jo tālāk es iedziļinājos tekstos, jo vairāk

pārliecinājos par Ecekiēla izteikumu ārkārtīgo precizitāti. Tas bija satraucošs un neaprakstāmi fascinējošs laiks, kas beidzās ar apjomīgas grāmatas [2] publicēšanu.

Ari Ēriha fon Dēnikena «Atmiņas par nākotni» es toreiz izlasīju līdz galam. - Smaidīdams. Taču šis jau bija gluži cits smaids…

Pravieša templis Hanss Herberts Beijers

ECEKIĒLA APRAKSTĪTĀS ZEMES BĀZES REKONSTRUKCIJA Ecekiēla grāmatā (Vecajā Derībā) lasāms par «debesu ratiem», kas, zibeņu, pērkona un viesuļu pavadīti, nolaidās no debesīm. Jozefs F. Blūmrihs loģiskas analīzes rezultātā identificēja šos ratus kā, iespējams, ar kodoldzinēju darbināmu kosmosa kuģa nolaižamo aparātu, kas lidojumam atmosfērā bijis apgādāts ar helikoptera agregātiem. Taču Ecekiēla grāmatas četrdesmitajā un tālākajās nodaļās atrodams arī kāda tempļa detalizēts apraksts - uz turieni pravietis tika aizvests šajos «ratos», un «kāds vīrs, kas izskatījās, it kā būtu no vara», viņam šo celtni izrādīja un sniedza sīkus paskaidrojumus.

Jau iepriekšējos gadsimtos bijuši daudzi mēģinājumi rekonstruēt šo templi, pamatojoties uz Bībeles tekstu, taču tie nedeva apmierinošus rezultātus. Daudzi piemēri Ecekiēla tekstā liecina, ka saskanīgu rezultātu iegūšanai bija nepieciešami daudzkārtīgi teksta pētījumi un skrupuloza daudzu datu analīze. Taču jāņem vērā, ka visi līdzšinējie tulkojumi un rekonstrukcijas balstītas uz pieņēmumu, ka Ecekiēls esot redzējis vīziju un tas, ko viņš skatījis, nav bijis nekas cits kā Jeruzalemes «nākamais templis».

Taču pret šo vīzijas hipotēzi eksistē kāds būtisks arguments, proti, apraksta secība pašā tekstā. Tā ir pilnīgi loģiska. Izsekojot Ecekiēla ceļu caur templi un atsevišķām blakusceltnēm, izrādās, ka viņa pavadonis to izvēlējies ļoti pārdomāti. Vispirms viņš viesim sniedza pārskatu par vārtu izvietojumu, lai tādējādi padarītu skaidru vispārējo iekārtojumu. Tikai pēc tam viņš to veda uz pašu templi, kuru aprakstīt ir daudz sarežģītāk. Tipiska vīzija būtu vispirms koncentrēta uz templi - svētvietu - un tikai nedaudz (ja vispār) pieskartos ārējām struktūrām. Un - visbeidzot - arī izmēru pārbaude liecina, ka Ecekiēls tiešām izvadāts pa reāli eksistējošu celtni. Šī celtne Ecekiēlam tika izrādīta ar lielu apdomu tādā veidā, kas mums vēl šodien ļauj saskatīt tajā arhitektūras meistardarbu. Ecekiēla sniegtajā celtņu kompleksa aprakstā ar visiem tajā ietilpstošajiem vārtiem, pagalmiem, kamerām, mūriem un pašu templi uzrādītajiem izmēriem galu galā jāveido vienots un saskaņots veselums, ko arī apstiprina dažādi aprēķini. Grūti novērtēt, vai par to jāpateicas Ecekiēla vai arī viņa pavadoņa intelektam. Lai kā arī tas būtu, jāapbrīno tālredzība un izpratne, kas ar ierobežotu informācijas daudzumu ļauj sasniegt tik nevainojamu rezultātu.

Gandrīz rodas iespaids, ka noteiktas struktūras Ecekiēlam parādītas tikai tāpēc, lai vēlāk būtu iespējams pārbaudīt šos izmērus. Kā piemēru var minēt tā sauktās sardzes telpas. To dimensijas būtībā ir izšķirošais apstiprinājums tam, ka aprakstītā struktūra un iegūtie mērījumi ir pareizi. Var izveidot dažādas mērījumu ķēdes caur visu celtņu kompleksu, summēt un atņemt citu no cita dažādus attālumus - rezultāti vienmēr precīzi saskan.

Tāpēc gandrīz droši var apgalvot: šā kompleksa plāns ir tieši tāds un ne citāds. Pie šāda slēdziena bija iespējams nonākt, pateicoties Ecekiēla pavadoņa tālredzīgajai rīcībai apgaitas maršruta un nepieciešamo mērījumu izvēlē, paša Ecekiēla izteiksmīguma spēkam un - visbeidzot - ilgam un nogurdinošam krimināltehniskam darbam. [2] Rodas gluži dabisks jautājums, vai tieši tāda nav šā vēstījuma jēga.

Lai vai kā, Ecekiēls ir ļoti precīzi aprakstījis viņam parādīto celtņu kompleksu. Vienīgi tempļa iekšpuse aprakstīta neskaidrāk, un, pat daudzkārt pārlasot, par to paliek iespaids tikai kā par ēku.

Iespējams, ka tas, ko viņš redzēja, pārspēja viņa, kā arī vēlāko teksta tulkotāju telpiskās iztēles iespējas.

Būtībā patiešām attēlota celtne - un šajā aspektā mana jaunā rekonstrukcija atšķiras no visām iepriekšējām -, kas vislabāk būtu salīdzināma ar sava veida stadionu, kura centrā stāvēja Ecekiēls un kura iekšējo daļu - tā saukto «vissvētāko vietu» - apņēma plats, zems mūris. Sekojošie apraksti tad

kļūst viegli saprotami. Bet, ja šāda priekšstata nav vai ari tiek domāta noslēgta celtne, tā ir tikpat kā neizprotama. Tas ir iemesls, kāpēc dažādi tulkotāji un vēlākie rekonstrukciju autori šajā ziņā bija ļoti nedroši.

Kad reiz ir zināma tempļa patiesā forma, iegūtajā ainā kā pats no sevis pievienojas vēl viens mozaīkas akmens: loģiska saistība ar J. F. Blūmriha rekonstruēto kosmosa kuģi. Kad biju fiksējis tempļa aptuveno struktūru, es uz zīdpapīra tādā pašā mērogā uzzīmēju Blūmriha kosmosa kuģa šķērsgriezumu un uzliku to uz tempļa šķērsgriezuma zīmējuma. Rezultāts bija satriecošs! Kosmosa kuģis uzreiz un precīzi iederējās augšdaļā atvērtajā tempļa iekšpusē, tieši tā, kā aprakstīts Bībelē. Vēlāk to apstiprināja neskaitāmas detalizētas analīzes.

Tas bija laiks, kad sāka veidoties mani kontakti ar Jozefu Blūmrihu, un pēkšņi mēs abi reizē sapratām, par ko patiesībā ir runa: templis bija b ā z e, ko izmantoja par kosmosa kuģu nolaišanās un pacelšanās vietu. Šeit bija iespējams veikt visu veidu tehnisko apkopi un remontdarbus, varbūt pat labāk nekā bezsvara stāvoklī kaut kur orbītā. Ar vienkāršām izbīdāmām platformām viegli aizsniedzams bija jebkurš kuģa virsmas punkts, jo celtnes koniskā forma precīzi atbilda lidaparāta kontūrām.

Izrādījās, ka funkcionālu nozīmi ieguva arī citi tempļa elementi, piemēram, masīvais mūra četrstūris celtnes centrā. Kuģa smaile iegremdējās telpas iekšienē, tātad mūris acīmredzot kalpoja dzinēju radītā karstuma ekranēšanai. Skaidrojumu ieguva arī dobumi tempļa sānu kameru daļā. Proti, kad lidaparāts startēja ar helikoptera agregātu palīdzību, bija jānodrošina 100 000 zirgspēku ievirpuļotās gaisa straumes pieplūde un novadīšana.

Cik liela vispār ir varbūtība, ka viesi no citām planētām (ar nosacījumu, ka viņi patiešām bijuši pie mums) šeit uz Zemes būvējuši tamlīdzīgas celtnes? Būtībā tā ir ārkārtīgi maza. No tā var secināt, ka viņi cik es varu par to spriest - saviem mērķiem varēja izmantot vienīgi kādu jau uzceltu būvi, kādu jau ierīkotu templi. Viņiem bija vajadzīga sava veida bāze, ko varētu iekārtot ar pēc iespējas mazākiem izdevumiem. Bija jāizmanto kaut kas no dabiskām vai mākslīgi radītām iespējām. Spēku nenācās pielietot; vietējie iedzīvotāji, sākotnējie celtnieki, droši vien bija iepriecināti un laimīgi par to, ka «dievi» tagad tiešām bija atnākuši un izmitinājušies «savā» templī. Centra atbilstoša pielāgošana vai pārveidošana

prasīja vismazākos izdevumus. Būtnēm, kas spēj pārvarēt starpzvaigžņu attālumus, izturīga betona mūra un aptverošas konstrukcijas izveidošana, kā ari degvielas un rezerves daļu noliktavu iekārtošana nevarēja sagādāt lielas grūtības.

Paliek pēdējais jautājums: kur varēja atrasties šis templis? Acīmredzot tas vēl nav atrasts. Uzlūkojot šo rekonstrukciju, reizēm rodas iespaids, ka acu priekšā ir kāds celtņu komplekss Dienvidamerikā vai Ziemeļamerikā. Daži Dienvidamerikas seno celtņu apraksti vietām precīzi atbilst šā kompleksa atsevišķu daļu vai pat veselu celtņu raksturojumam. Diemžēl aprakstos vienmēr atrodas arī detaļas vai izkārtojumi, kas nepārprotami neiederas rekonstrukcijā. Tomēr paliek iespaids par zināmu līdzību šādu celtņu veidolā.

Varbūt starp tām pastāv kāda «stilu radniecība»? Lielākā daļa no Dienvidamerikā atrastajām tempļu būvēm tiek attiecinātas uz jaunāku periodu nekā Ecekiēla templis (ap 570. gadu pirms Kristus). Tāpēc šeit nevarētu būt nekādu piesaistes punktu. Bet vai nevarētu būt iespējams, ka Ecekiēla templis kalpojis par sava veida etalonu sekojošajām kultūrām?

Par dažiem punktiem tomēr nav šaubu: Ecekiēla templis bija reāls, pravietis pats tur bija, viņa ceļojums tika noorganizēts, maršruts - iepriekš izstrādāts. To visu ļauj secināt četras atziņas: (1) atsevišķu ziņojumā minēto mēru savstarpēja sakritība; (2) harmoniskā saistība ar Blūmriha kosmosa kuģi; (3) no loģikas viedokļa konsekventi izstrādātais maršruts caur tempļa areālu; (4) pats Ecekiēla stāstījums, kas būtībā ir pārdomāts, precīzs ziņojums, loģisks laikā un loģiski analizējams.

Ecekiēls izpildīja savu uzdevumu. Viņš to veica pat t i k 1 a b i, ka mēs šo uzdevumu varam saprast, ja vien g r i b a m. Lai kurš arī atrastu šo templi, tam būs izšķiroša nozīme cilvēces vēsturē - it īpaši, ja tas notiks ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Šis atklājums mainīs cilvēces izpratni par sevi daudz būtiskāk nekā jebkurš cits līdzšinējais notikums. Bet vispirms mūs gaida intensīvi meklējumi.

Metatrons papildina Ecekielu Tapio Laine

PĀRSTEIDZOŠI FRAGMENTI NO 3. ENOIIA GRĀMATAS Tas viss sākās 1973. gadā, kad toreizējais NASA vadošais inženieris Jozefs F. Blūmrihs publicēja savu pētījumu rezultātus [lj. Tie attiecās uz Ēriha fon Dēnikena apgalvojumu, ka pravietis Ecekiēls (Vecajā Derībā) aprakstījis nevis piedzīvotu vīziju, bet gan reālu kosmosa kuģi. Kosmisko lidojumu eksperts Blūmrihs sākumā Dēnikena apgalvojumu uzskatīja par tīru spekulāciju, bet tad sāka rēķināt un zīmēt, un galu galā publicēja grāmatu ar iegūtajiem rezultātiem. Tās priekšvārdu Blūmrihs beidza ar vārdiem: «Nezinu, vai kādreiz pilnīga sakāve ir tik bagātīgi atalgota, bijusi tik fascinējoša un iepriecinoša!»

Divpadsmit garus gadus ap Jozefu Blūmrihu valdīja klusums. Senais pravietis Ecekiēls šķita aizmirsts. 1985. gadā tika publicēta inženiera Hansa Herberta Beijera grāmata «Galvenais liecinieks Ecekiēls» (Kronzeuge Ezechiel) [2]. Beijers pedantiski precīzi bija aprēķinājis un rekonstruējis Ecekiēla ziņojumā detalizēti aprakstīto templi. Pārsteigums bija liels: no Ecekiēla apraksta izrietēja, ka templis bijis nevis noslēgtas ēkas formā, bet gan drīzāk atgādinājis kosmisko piegādes kuģu tehniskās apkopes staciju. Blūmriha atspoles tipa kosmoplāns precīzi iederējās Beijera rekonstrukcijā. Ecekiēla «vīziju» divi viens no otra neatkarīgi strādājoši vadošie inženieri identificēja kā reālu ziņojumu. Ieilgušais klusums divpadsmit gadu garumā, kas valdīja laika posmā starp Blūmriha un Beijera darbiem, mani vienmēr izbrīnījis. Mēģināju pats savā veidā risināt šo problēmu. Ecekiēla aprakstītais kosmosa kuģis būtu bijis jāredz vēl arī citām personām. Tik liels un trokšņojošs objekts kā kosmiskais piegādes kuģis taču nevarēja palikt pārējās pasaules nepamanīts. Es meklēju bibliotēkās papildinošus tekstus, un šie meklējumi pirms dažiem gadiem vainagojās ar panākumiem. Šā apbrīnojamā darba nosaukums: «Tā sauktā ebreju Enoha grāmata (3. Enohs)» [3]. 1982. gadā ar pseidonīmu Toms Pellerts es Somijā publicēju savu pētījumu rezultātus 14]. Turpmākais teksts ir īss pārskats par manu grāmatu.

Vispirms īsa informācija par apstākļiem, kas saistīti ar Enohu, kura vārds ebreju valodā nozīmē «svētītais», «skolotājs». Mozus viņu nosaucis kā septīto no desmit pirmtēviem, tātad viņš ir viens no tā sauktajiem pirmsplūdu laiku patriarhiem. 365 gadu vecumā viņš «ugunīgos ratos» nozuda «debesīs».

Eksistē trīs Enoha grāmatas. Divas pirmās tikušas pierakstītas laika posmā starp 170. gadu pirms Kristus un 70. gadu pēc Kristus. ļ5] Toreiz tās bija lielā cieņā un tika bieži citētas. Evaņģēlijos iekļauti 12 citāti un Jāņa atklāsmes grāmatā pat 21 citāts no Enoha grāmatām. Visu Enoha grāmatu sākotnējais teksts ticis nozaudēts un līdz pat šodienai nav atrasts. Pieejamie Enoha teksti tātad ir tikai senāku oriģinālu kopijas, turklāt 3. Enoha grāmata ir visjaunākā. Tā pierakstīta laika posmā starp 250. un 300. gadu pēc Kristus. Tāpat kā abās pirmajās Enoha grāmatās, ari trešajā tiek runāts par «kunga» personu, taču tad teksts detalizētāk koncentrējas ap «lidojošo ratu» darbībām.

Kā teksta autors tiek minēts kāds rabīns Ismaēls, tāpēc nav jābrīnās par reliģisko uzslāņojumu tekstā.

Manāms apjukums, ko izglītotais rabīns izjutis samudžinātā, komplicētā, bieži pat haotiskā teksta priekšā, kuru viņš rakstiski fiksējis no daudziem senākiem mutiski pārmantotiem avotiem. Katrs, kurš līdzīgi kā rabīns Ismaēls stūrgalvīgi cenšas tikai un vienīgi teoloģiski interpretēt Enoha tekstu, neizbēgami nonāk dīvainu ziņojumu labirintā. Taču, atmetot tēlainā valodā ietērptās maznozīmīgās detaļas un paturot vēstījuma «skeletu», 3. Enoha grāmata pārvēršas gandrīz baisa dramatisma piesātinātā ziņojumā.

Svarīgi vēl minēt, ka Enoha pētnieki grāmatas kodolu pieraksta vienam autoram. Laikā, kad radās šodien pieejamie Enoha teksti, autori un tulkotāji vēl mazāk saprata sākotnējos izteicienus. Jau pirmajam autoram - «Enoham» - trūka konkrētu jēdzienu, lai aprakstītu piedzīvoto. Aculiecinieks un rakstītājs atradās situācijā, kādā nonāktu ikviens, kuram bez roku palīdzības būtu jāattēlo vītņu kāpnes. Ir nepieciešami salīdzinājumi, kas atbilstu tā laika izpratnei un ikdienas valodas lietošanas tradīcijām.

Nespējot precīzos vārdos izteikt piedzīvoto, gan «Enohs», gan vēlākie rakstītāji piepūlēja fantāziju, lai tēlainā Austrumu valodā izteiktu nesaprotamo.

Tas viss sarežģī tekstu. Tomēr paliek pāri pietiekoši daudz vietu, kurās viennozīmīgi runāts par nostāsta galvenā varoņa reālo uzturēšanos kosmosa telpā. Pēc teoloģiskās interpretācijas, runa esot vienīgi par «dvēseles ceļojumu» debesīs. Taču 3. Enoha grāmatā minētas daudzas konkrētas detaļas, kuru patiesā jēga parādās, tikai tās tehniski interpretējot.

Es uzskatu, ka Enoha grāmatas ietekmējušas pat Baznīcas mācības pamatus. Kādā veidā?

Grāmatu vēsture ir neparasta. Kaut arī trūka teksta oriģināla, kristīgās ēras sākumā Enoha grāmatas bija lielā cieņā. Patiesībā tām būtu jābūt iekļautām Bībelē. Taču III gadsimta Baznīcas tēvi bija citādās domās. Viņi ne tikai noraidīja Enoha tekstus, bet pat aizliedza tos. Šīs grāmatas acīmredzot kaut kādā veidā bija bīstamas jaunajai kristīgajai reliģijai. Baznīcas tēvu rīcība kļūst skaidra, tuvāk aplūkojot kristietības vēsturisko attīstību: toreiz centās panākt stingru jaunās reliģijas vienotību. Bija ārkārtīgi nepieciešama doktrināra mācība. Iedomājieties, ka jaunās kristietības rīcībā būtu divdesmit dažādi, daļēji pat pretrunīgi teksti - kaut kas neiespējams! Viena no centrālajām jaunās Baznīcas tēzēm bija konstatējums, ka Jēzus ir Dieva dēls. Lai saistošā formā aizstāvētu šo pamatprincipu, Baznīcas tēvi kontrolēja visus svētos rakstus. Tie, kurus viņi atzina par pareiziem, šodien ir ietverti Bībelē, pārējie nav.

Baznīcas tēvi tāpat meklēja ari izteikumus par Dieva žēlastību pret cilvēkiem.

Laikā ap divsimto gadu pēc Kristus Enoha grāmatas vēl cirkulēja jauno kristiešu draudzēs. Tajās tika runāts par «debesu ratiem», kas ar uguni un troksni nolaidušies uz zemes. Centrālie tēli šajos aprakstos bija «kungs» un «Enohs», kas šajā grāmatā saucas arī «Metatrons» un ir «kunga» kalpotājs. «Kungs» ir «debesu ratu» un savas komandas vadītājs (tagad mēs viņu būtu saukuši par «komandieri»).

Enohs/Metatrons tiek aprakstīts kā jauns ebrejs no maza ciematiņa Izraēlā. «Kungs» viņu uzaicinājis uz «debesu ratiem» pildīt rutīnas pienākumus, tā teikt, pāža vai izsūtāmā zēna lomā. 3. Enoha grāmatā viņš pat bieži tiek saukts par «zēnu».

Metatrona otrs vārds ir «zemākais kungs» vai ari «mazais (mazākais) Jahve». Tā viņu iedēvē kosmosa kuģa apkalpe, jo, ietērpies «kunga» izsniegtajā kombinezonā vai uniformā, viņš izskatās gluži tāpat kā citi «ratu» apkalpes locekļi. Citā vietā Metatrons tiek dēvēts par «vienu no cilvēkbērniem» vai arī par «Jareda dēlu», t. i., Enohu. Nepārprotami norādīts, ka viņš pieder nevis pie «eņģeļiem», bet gan pie cilvēkiem.

Atšķirībā no Metatrona, kurš ir «cilvēka dēls», apkalpes locekļi ir «kunga dēli» vai arī «Dieva dēli». Tas samulsināja Baznīcas tēvus, kuri gribēja sastādīt vienotu mācību grāmatu. Viņu skatījumā varēja būt tikai viens «kunga dēls», un tas bija Jēzus. Tas varētu būt par pamatu, kāpēc Enoha grāmatas nekļuva par kristiešu Bībeles sastāvdaļu.

Vēlākajos gadsimtos Jēzus un Metatrona personas pat saplūda viena ar otru. Atšķirība starp «cilvēka dēlu» un «Dieva dēlu», kurš sevi pašu savukārt dēvēja par «Cilvēkdēlu», kļuva mazāka. Tāpēc agrīnās Baznīcas teologi centās nostiprināt Jēzus kā Dieva vienīgā dēla statusu.

3. Enoha grāmata ziņo arī par «Svētā Gara» izcelsmi. Sākotnēji kon- cepts par šo «Svēto Garu» bija tik samudžināts un neskaidrs, ka 1054. gadā noveda pat pie Baznīcas šķelšanās (grieķu ortodoksālajā un Romas katoļu). Teologi nespēja vienoties par to, vai «Svētais Gars» nāk vienīgi no Dieva Tēva vai ari no Tēva un Dēla.

3. Enoha grāmatā šis neko labu nesološais «gars» minēts vairākas reizes. Metatrons stāsta, ka kungs, sākot «noskaitīšanu» (acīmredzot pirmsstarta laika atskaiti, kurai pēc īsa brīža sekoja veiksmīga pacelšanās), sēdējis uz «troņa» (Ecekiēla ziņojumā minēts komandsēdeklis). Viņa priekšā bijušas atvērtas «grāmatas». Viņš «valdījis» pār «eņģeļiem» (kas šeit nenozīmē neko citu kā uzdevumu un norādījumu došanu tiem). Šīs sagatavošanās rezultāts ir lielas «viesuļvētras» un milzīga trokšņa rašanās (kuģa dzinēju starts). Eņģeļi sāk «trīcēt» un nepārtraukti dzied: «Svēts… svēts… svēts» (domājams, Metatrona kļūdaini interpretēta norādījumu un apstiprinājumu secība starta laikā).

Šeit meklējama «svētā gara» pamatideja. Tēvs ir «kungs», ir «kunga dēli» vai «Dieva dēli» un ir «viesuļvētra ar pērkonu», turklāt ebreju vārds, kas apzimē «garu», tulkojams arī kā «vējš» vai «viesuļvētra».

Pirmatnējā Enoha tulkotāji neko nezināja par tehnoloģiju. Viss tika skaidrots reliģiskā nozīmē.

Juceklis, kas tādējādi radās, teologu aprindās saglabājies līdz pat mūsdienām. Tiek mēģināts konstatēt «ticības noslēpumus» un «dievišķās izpausmes», interpretēt to visu tajā, kas sākotnēji bija pavisam triviāls.

Visa reliģijas celtne, kas balstās uz šiem pirmatnējiem tulkojumiem, nav nekas vairāk kā gigantisks kargo kults [6] ! 3. enoha grāmata satur pat «ticības elementus» un «dievišķo žēlastību». Metatrons brauc «debesīs» un sēž uz «troņa» blakus «kungam». No turienes augšā viņi novērtē «dzīvos un mirušos»… Cik triviāls iemesls - cik grandiozs efekts!

Tagad sekos daži fragmenti no 3. Enoha grāmatas ar maniem komentāriem. Vēl jāpiebilst, ka nodaļas nav hronoloģiski sakārtotas, notikumi pēkšņi apraujas, turpinās citā vietā vai pat tiek izklāstīti, pirms tie norisinājušies. Arī tas norāda uz kādreiz, domājams, nepārtrauktas darbības atstāstījumu, kas vēlāko tulkotāju un rakstnieku (kā pēdējais šajā rindā acīmredzot jāmin rabīns Ismaēls) tehnikas nezināšanas dēļ kļuvis nesaprotams, kļūdaini interpretēts un saraustīts.

6. nodaļā Metatrons ziņo, ka «kungs» esot sūtījis pēc viņa. Viņš pošas ceļā un liela cilvēku pūļa priekšā «ugunīgos ratos» (reizēm tie šeit tiek saukti arī par «Šekinu») uzbrauc «debesīs».

6. nodaļa. Rabīns Ismaēls teica: «Metatrons, sejas valdnieks, teica man: 'Kad Svētais - lai slavēts viņš - lūdza mani pacelties augstumos, viņš vispirms sūtīja Anapohiēlu, valdnieku, un tas pacēla mani no viņu vidus un viņu acu priekšā lika man braukt lielā godībā ugunīgos ratos ar ugunīgiem zirgiem, viņa godības kalpiem. Un viņš pacēla mani kopā ar Šekinu debesu augstumos.'»

Pacelšanas no zemes - pats par sevi saprotams - saistīta ar lielu troksni. Metatrons to salīdzina ar tūkstošiem trompešu un ragu skanējumu.

5. nodaļa. Svētais - lai slavēts viņš - tūlīt pacēla savu Šekinu no zemes, prom no viņu vidus. Tai stundā nāca darba eņģeļi, karaspēka daļas un Arabotas karaspēks ar tūkstoš nometnēm un desmittūkstoš pulkiem. Viņi satvēra trompetes un ņēma ragus savās rokās un apvija Šekinu ar dziesmām un dziedāšanu.

Un viņš uzkāpa debesu augstumos, jo ir sacīts: «Augsti ceļas Dievs, tautām gavilējot, tas Kungs, bazūnēm vareni atskanot» [Psalmi, 47:6].

Metatrona ceļojums sākas. Pēkšņais paātrinājums iespiež viņu sēdeklī. Viņš sajūt savu ķermeni kā uguni, un acu priekšā tam šaudās zibeņi - šajos apstākļos labi saprotama pārslodzes spēku iedarbība uz viņa netrenēto ķermeni. (Ecekiēls, kurš piedzīvoja «tikai» lidojumus atmosfērā, šo efektu apraksta ar vārdiem: «Kad Dieva gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet tā Kunga roka ar pārmērīgi varenu spēku turēja mani» (3:14).) Visapkārt kuģim Metatrons redz liesmas. Arī pašā kuģī viņš uztver klusinātu dārdoņu un izjūt kratīšanu kā zemestrīces laikā.

(Ecekiēls šo sava lidojuma fāzi izjutis līdzīgi. Viņš raksta: «Tad gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas tā Kunga godība» (3:12).) Tas aprakstīts arī 3. Enoha grāmatā.

15. nodaļa. Tiklīdz Svētais - lai slavēts viņš - pieņēma mani dienestā kalpot pie viņa godības troņa un Merkabas riteņiem, un visām Šekinas vajadzībām, mana miesa tūlīt pārvērtās ugiuii liesmās, manas cīpslas - zvērojošā ugunī, mani kauli - irbuleņu svelmē, manu acu gaisma - zibeņu spožumā, mani acu āboli - uguns lāpās, mati uz manas galvas - kvēlojošās liesmās, visi mani locekļi - lunkanās ugunsmēlēs un viss mans ķermenis - degošā ugunī. Un pa labi no manis bija uguns liesmu robeža, pa kreisi no manis liesmojošas lāpas, visapkārt man plosījās viesulis un vētra, un pērkona troksnis ar zemestrīci bija man priekšā un aiz muguras.

Kad Metatrons, domājams, jau bija orbītā, viņam ierāda īpaši sagatavotu sēdekli («troni pēc viņa godības troņa līdzības»), kombinezonu («spožuma priekškaru») un īpašu ķiveri («kroni»).

10. nodaļa. To visu man deva Svētais - lai slavēts viņš. Viņš deva man troni pēc viņa godības troņa līdzības. Un viņš izpleta pār mani spožuma un mirdzuma tēla, skaistuma, labvēlības un Žēlastības priekškaru pēc viņa godības troņa priekškara līdzības. Pie tā bija piestiprinātas visu veidu gaismas universā (..). 14. nodaļa. Kad Svētais - lai slavēts viņš - uzlika man galvā šo kroni, visu ķēniņvalstu valdnieki trīcēja manā priekšā (..).

Sākot ar 28. nodaļu, Metatrons no jauna apraksta kuģa startu: pilots sēž savā sēdeklī, viņam priekšā atrodas lapas ar pirmsstarta pārbaužu instrukcijām, viņš tērpies baltā kombinezonā.

28. nodaļa. Un katru dienu, kad Svētais - lai slavēts viņš - sēž tiesneša tronī un tiesā visu pasauli un viņa priekšā ir atvērtas dzīvo grānuitas un mirušo grāmatas, visi debesu dēli stāv vitm priekšā bailēs, bijībā, šausmās un trīcēšanā. Tajā laikā, kad Svētais - lai slavēts viņš - sēž tiesneša tronī un spriež tiesu, viņa tērps ir balts kā sniegs, mati uz viņa galvas - kā tīra vilna, un viss viņa virsvalks ir kā mirdzoša gaisma. Un viņš ir piepildīts ar taisnīgumu kā [ar] bruņām.

Kamēr notiek sagatavošanās startam, nepieciešams ievērot absolūtu klusumu un koncentrēties.

30. nodaļa. Ikreiz, kad lielais Bejt Dins sēž «Araboth Ragia» augstumos, neviens visā pasaulē nedrīkst atvērt muti, izņemot tos lielos valdniekus, kuri tiek saukti par «S» atbilstoši Svētā - lai slavēts viņš - vārdam.

Tiklīdz sagatavošanās beigusies, tiek iedarbināti dzinēji: no tiem izšaujas uguns, kuģa tiešā tuvumā («Šekinas nometnē») saceļas vētra. Starta laikā apkalpes locekļi koncentrēti veic savu uzdevumu, pēc tam «tie atkal pārvēršas agrākajā veidā» un ir atviegloti par izdevušos lidojumu.

35. nodaļa. Un stundā, kad pienāk laiks teikt «Svēts!», no Svētā - lai slavēts viņš - vispirms iznāk ārā viesuļvētra uti krīt uz Šekinas nometni, un zem tās sākas liela vētra, jo ir teikts [Jeremijas, 23:19]: «Redzi, saceļas tā Kunga vētra, sāk plosīties Viņa bardzība, un gāžas virpuļojošs viesulis (..)» Tajā stundā tūkstošreiz tūkstoši [no viņiem tiek] pārvērsti degošās bultās [resp. dzirkstelēs, zibšņos].

[Tūkstošreiz tūkstoši] no viņiem tiek pārvērsti lāpās. Tūkstošreiz tūkstoši no viņiem tiek pārvērsti sīcošās oglēs. Tūkstošreiz tūkstoši no viņiem tiek pārvērsti liesmās (..). Un pēc tam tie atkal pārvēršas agrākajā veidā, lai ik stundu būtu godbijīgi sava ķēniņa priekšā un vērstu uzmanību uz to, ka ir gatavi katrā laikā izpildīt dziedājumu, jo ir teikts [Jesajas, 6:3]: «Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: 'Svēts, svēts, svēts (..)'.»

Katrs apkalpes loceklis ziņo komandierim par viņam uzticētā iecirkņa funkcionētspēju. Kļūdas gadījumā jāiejaucas pašam komandierim.

40. nodaļa. Tagad, kad darba eņģeļi saka «Svēts!» savā [pareizā] kārtībā Svētā - lai slavēts viņš priekšā, viņa troņa kalpotāji, viņa godības kalpi, priecīgi atnāk pie troņa. Un šajā brīdī, kad viņi saka «Svēts!» ne savā [nepareizā] kārtībā, no Svētā - lai slavēts viņš - mazā pirkstiņa nāk ārā izdeldējoša uguns (..).

16. nodaļā attēlota epizode, kad Metatrons vienatnē atrodas pilota kabīnē. Nejēga, kāds viņš ir, pats sāk rīkoties ar vadības ierīcēm (tā sauktā «tiesāšana»). Izbijies iedrāžas viens no apkalpes locekļiem, vārdā Achers, un ierauga «Merkabas vīziju» (ar to, iespējams, domāts kuģa ārpuses videoattēls vai vienkārši starta elektronikas ziņojumi). Komandieris, izmantojot sakaru iekārtu, jautā, kas noticis. Kāds cits apkalpes loceklis soda Metatronu par viņa rīcību. Notikumu gaita visā šajā stāstā pati par sevi ir loģiska un var būt tikai reāli piedzīvota, nevis uztverta kā vīzija pirms vairāk nekā 2000 gadiem.

16. nodaļa. Sākumā es sēdēju pie septītās pils durvīm uti tiesāju visus augstumu dēlus un augstuma kalpus ar Svētā - lai slavēts viņš -pilnvarām… Un, tiklīdz Achers ienāca, lai skatītu Merkabas vīziju, un vērsa savu skatienu uz mani, viņam bija tik ļoti bail, un viņa dvēselē bija tāds nemiers, ka likās - tā viņu pametīs aiz bailēm, šausmām un bijāšanas, ko viņš izjuta manā priekšā, redzot mani sēžam tronī kā ķēniņu (..).

Tūlīt atskanēja Dieva balss no debesīm, no Šekinas, un tā sacīja: «Atgriezieties, jūs atkritēji bērni [Jeremijas 3:22], izņemot Acheru!» Tajā stundā nāca valdnieks Azizels, godātais, lieliskais,

valdzinošais, brīnišķīgais, bailes iedvesošais, briesmīgais Svētā - lai slavēts viņš - visvarenībā, un sita mani ar 60 uguns sitieniem, un nostādīja mani uz manām kājām.

3. Enoha grāmatas 19., 21., 24. un 33. nodaļa satur detalizētu izmantotās tehnikas aprakstu. Līdzīgi kā pravietis Ecekiēls, arī Enohs apraksta «četrus spārnus» un «astoņus riteņus», zem kuriem «izplūst uguns».

Kosmosa kuģi Metatrons sauc par «ķerubu ratiem», «ērgļu ratiem» vai «ātrā ķeruba ratiem», kā ari izmanto vārdu «Šekina». Helikoptera agregātu viņš sauc par «Merkabu». Tiek pat konstatēts, ka «kungs» pa zemi braucis ratos, kuriem bijuši riteņi, turpretī «debesīs» viņš lidojis ratos ar spārniem, lai gan līdzi tikuši paņemti arī riteņi.

Neraugoties uz sarežģīto tekstu, kuru tā reliģiskā interpretācija un daudzie vēlākie iestarpinājumi vietām padara šķietami pilnīgi nesaprotamu, 3. Enoha grāmata ir īsta bagātību krātuve. Nav jābrīnās, ka mūsu priekšteči tajā spēja saskatīt tikai «dievišķus, noslēpumus». Taču tagad būtu pienācis laiks ebreju valodu pārvaldošiem zinātniekiem no jauna pārtulkot, apstrādāt un interpretēt šos tekstus mūsdienīgā skatījumā.

SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS ĒĢIPTĒ Jāspēj pārredzēt sešus gadu tūkstošus, lai saprastu mirkli.

Johans Volfgangs Gēte (Johann Wolfgang von Goethe, 1749-1832)

Kuriozie hieroglifi Seti templī Abīdā lianss Verners Zahmans un reinholds mi hers Ēģipte!…

Kuram gan šis vārds neliek iztēloties fascinējošas dārgumu krātuves ar zeltu pārpildītās valdnieku kapenēs, visvarenākās celtnes pasaulē - piramīdas - vai arī mītiem apvītos faraonus - daudzu gadu tūkstošu ilgas vēstures robežakmeņus? [Sal. 1 u. c.]

Bet kurš gan, dzirdot Ēģiptes vārdu, iedomājas par ārpuszemes saprātīgām būtnēm, kuras pirms gadu tūkstošiem ar dažāda veida transportlīdzekļiem nolaidās no debesīm? Ja gribam pareizi izvērtēt Ēģiptes vēsturi, mēs nedrīkstam atstāt bez ievērības viesus no kosmosa…

No trokšņainās metropoles Kairas, Āfrikas kontinenta lielākās pilsētas, visas ievērojamākās Ēģiptes vietas sasniedzamas, dodoties gar šīs zemes «dzīvības āderes» Nīlas krastu. Uzņemot virzienu uz Gīzu, Luksoru, Rietumu Tēbām, Fili vai Abū Simbelu, šajā ceļojumā nekādā gadījumā nevajadzētu palaist garām tempļu pilsētu Abīdu (Abydos). No Luksoras Augšēģiptē jābrauc uz ziemeļiem līdz provinces galvaspilsētai Kenai, tad pāri Nīlas tiltam uz upes rietumkrastu un tālāk līdz pat svarīgajam industrijas centram Naghamadi. No turienes 50 km uz ziemeļrietumiem zemes iekšienē aizvijas šoseja līdz pat Abīdai. [2] Ceļš ved gar cukurniedru un kokvilnas stādījumiem, redzamas govis, kas velk primitīvus arklus, darbina čīkstošus ūdensratus vai ir iejūgtas ratos ar augstiem riteņiem. Uzmanību piesaista daudzveidīgie paņēmieni, kādus cilvēki izdomājuši, lai novadītu Nīlas ūdeni uz laukiem. [3] Lai nonāktu tempļu pilsētā Abīdā, vispirms jāizbrauc cauri ciemam ar nosaukumu El Arabat el Madfurna, burtiskā tulkojumā: Apraktā Arabata. Smiltis patiešām aprakušas lielāko daļu šejienes kādreiz vareno monumentu [4], tāpat ari Abīdas majestātiskos tempļus.

1733. gadā mirušais francūzis Dr. N. Granžērs no Dižonas šeit atklāja bagātīgi izrotāto 19. dinastijas valdnieka Seti I templi, kas bija aprakts zem plūstošajām smiltīm. N. Granžēram mums jāpateicas par fundamentālajiem antīko pilsētu pētījumiem Vidusēģiptē un Augšēģiptē. Viņš atraka kādu tempļa logu un bija pirmais cilvēks, kas pēc daudziem gadu tūkstošiem atkal iekļuva templī. Tomēr zinātnieku aprindas viņa atklājumam pievērsa uzmanību tikai pēc tam, kad 1859. gadā svētvietu no vēja sanesto smilšu slāņa atbrīvoja Ogists Mariets. [5] Abīda, kādreizējā Augšēģiptes galvaspilsēta, savā laikā bija viena no vissvētākajām vietām Nīlas zemē. 5. dinastijas laikā tā tika veltīta nāves dievam Ozīrisam, kurš bija nācis senāka vietējā nāves dieva Hontamenti vietā. [5ļ Tas bijis suņa izskatā [61 un ticis uzskatīts par pirmo Rietumu valsts iedzīvotāju [7]. Abīda kļuva par svētceļnieku centru un iespaidīgu mistēriju ceremoniju skatuvi. 18] Kā vēsta mīts, Ozīrisam bija uzticēts valdīt pār visām pasaulīgajām lietām. Viņš esot ieviesis uz Zeme zemkopību un vīnkopību, un ēģiptieši viņam devuši titulu Pilnīgais. Mīts par Ozīrisu vēstī par šā dieva brāli Setu, kuram Ozīrisa popularitāte bijusi kā dadzis acī. 19] Sets ļaunprātīgi nogalināja Ozīrisu, sacirta viņa līķi gabalos un atsevišķās ķermeņa daļas izmētāja pa visām Ēģiptes provincēm. Taču dieviete Izīda, nogalinātā sieva, visas daļas savāca atkal kopā un nogādāja Abīdā. Mīts vēstī, ka mīlošajai sievai esot izdevies uz neilgu laiku atsaukt Ozīrisu dzīvē. [4, 10] Ēģiptiešu priekšstatos Ozīriss pēc nāves valdīja aizkapa pasaulē. Katram ēģiptietim vismaz reizi mūžā bija jādodas svētceļojumā uz Abīdu. Ozīrisa svētvietā Seti templī, ja ticam leģendai, glabājās svarīgākā dieva relikvija - viņa galva. [4] Tāpēc nav jābrīnās, ka pirmie faraoni un bagātākie zemes

augstmaņi savas atdusas vietas lika ierīkot viņu pielūgtā Ozīrisa tieša tuvumā. [7, 9] Šeit viņi varēja iemantot dievišķo augšamcelšanos.

Visi ticīgie ēģiptieši centās iegūt savā īpašumā apbedījumu kapelu vai vismaz piemiņas stēlu šajā antīkajā pilsētā, kas jau sen gandrīz pilnīgi izzudusi no zemes virsas. [4] Tā šeit izveidojās plaša pirmskristietisma laika apbedījumu vieta ar daudziem mirušo tempļiem. Šeit savu pēdējo atdusas vietu atrada ari daudzu ibisu un suņu mirstīgās atliekas [6, 9], par ko priesteri piegādātājiem, protams, lika maksāt bargu naudu.

Pati ievērojamākā vieta Abīdā ir Seti I templis. Šo grezno celtni pēc viņa nāves papildināja Seti I dēls Ramzess II [4], taču viņš nevis pabeidza iesākto, bet blakus tēva templim lika sev uzcelt otru, kas gan bija nedaudz pieticīgāk iekārtots.

Seti I tempļa arhitektūra ir vienreizīga. Celtnei ir četrstūrainas izrotātas galvenās ieejas kolonnas, dabisku izmēru reljefi un lielā zāle, kas pilna reliģisku motīvu attēliem, un šeit redzamās freskas tiek uzskatītas par skaistākajām un reālistiskākajām visā Ēģiptē.

Katram no septiņiem galvenajiem dieviem bija izbūvēta atsevišķa kulta telpa. Nenovērtējams ieguvums nākamajām paaudzēm ir slavenais «Ķēniņu saraksts», kurš novietots kādā sānu gaitenī, kas izved tempļa dienvidu pusē. [2] Taču tikai nedaudziem tempļa apmeklētājiem ir zināms, ka laikā, kad faraons Seti I lika būvēt savu templi, sākotnējam tempļa iekārtojumam jau bija cienījams vecums - ap 1500 gadu. Ar balsta pīlāriem nostiprinātie māla ķieģeļu mūri celti laikā ap 2900. līdz 2700. gadu pirms Kristus, ļlļ Kā norādīts «Ķēniņu sarakstā», Seti I un viņa dēlam Ramzesam II bijuši jau 76 ķēnišķie priekšgājēji. [6, 8] Tempļa kompleksa rietumu pusē atrodas «faraona Seti I šķietamais kaps», joprojām pa pusei smiltīs

ierakts milzu templis, tā sauktais Ozireons. Patiesībā Seti I ir apglabāts nevis šeit, bet gan Ķēniņu ielejā (Rietumu Tēbās). [3, 6] Ozireonā, šajā tagad pilnībā sagrautajā templī, katru gadu notika noslēpumainas un dramatiskas mistēriju spēles, kuras aprakstījis sengrieķu vēsturnieks Hērodots [2]: priesteri kopā ar tautu esot svinējuši Ozīrisa nāvi un viņa atgriešanos dzīvē [7].

Interesants atklājums Seti templī Abīdā tika veikts pētniecības ceļojuma laikā, kuru 1990. gada maijā organizēja Seno astronautu biedrība. [11] Tempļa ieejas hallē uz kādas griestu sijas atrodas cilnis ar ievērojamāko no visiem zināmajiem «dievu transportlīdzekļu» vizuālajiem attēlojumiem. Starp daudziem citiem šķietami tehniskas nozīmes hieroglifiem un savādām zīmēm saskatāmi trīs īpaši savdabīgi «simboli», kurus bez īpašas iedziļināšanās uzreiz un lieki nepiepūlot fantāziju var atpazīt kā «helikopteram līdzīga lidaparāta», «kaujas tanka» vai «lielgaballaivas» un sava veida neveikla izskata «zemūdenes» attēlus. Zem tiem varētu būt iegravēts otrādi apgriezta «šaujamieroča» attēls.

Kurš gan pagātnē redzējis šādas lietas un iekalis tās akmenī? Ēģiptologs, kurš mūs iepazīstināja ar šiem attēliem, kuriem ir liela nozīme senās astronautikas problemātikas risināšanā, teica: «Nekur citur jūs neatradīsiet tanka hieroglifus, respektīvi, hieroglifus, kas tā izskatās. Tie ir neizprotami attēli. Neviens cilvēks nezina, kas tas ir! Nav tādu hieroglifu, kas tik ļoti atgādinātu helikopteru… Šie attēli vienkārši šeit ir, un neviens cilvēks tos nespēj izskaidrot…» [2] Izvirzās jautājums, vai Seti templis šo reljefa zīmējumu ziņā ir tikpat vienreizīgs kā Hatoras templis Denderā ar tur akmenī iekaltajiem milzīgo «kvēlspuldžu» attēliem. [13] Rodas iespaids, ka senie ēģiptieši šiem svētajiem priekšmetiem, kas nākuši no viņu skolotājiem, piešķīruši īpašu vērtību. Tie tika attēloti tikai tajās vietās, kas veltītas šīm lietām un ar tām saistītajiem «dieviem».

Jāpiebilst, ka helikopteru, tanku vai lielgaballaivu, kā ari zemūdeņu attēlojumi, kādus tos katrs var aplūkot Abīdā, a) norāda tikai un vienīgi uz iespējamu kontaktu ar ārpuszemes saprātīgām būtnēm sirmā senatnē, bet tikpat labi pieļauj arī secinājumu par augsti attīstītas antīkas tehnoloģiskas kultūras pastāvēšanu un b) ir vēl viens dokumentārs apstiprinājums netiešiem pierādījumiem par labu hipotēzei, ka cilvēces pagātnē - lai kas arī to būtu darījis - tika būvēti un izmantoti: - lidaparāti [14]; - kaujas tanki [15, 16]; - zemūdenes [17]. Šādu dokumentāri apstiprinātu viennozīmīgu faktu atrašana, kas runā par labu mūsu hipotēzei, skaidri parāda, ka - neraugoties uz visiem pretējiem apgalvojumiem - jauni atklājumi «mūsu» jomā vēl aizvien notiek. Tiem vajadzētu kļūt par stimulu arheologiem, ēģiptologiem un citiem zinātniekiem, kas nodarbojas ar cilvēces pagātnes pētījumiem, pārvērtēt savus uzskatus. Tomēr pastāv bažas, ka viņi aizvērs acis ari šā acīmredzamā sen pagājušo laiku «vēstījuma» priekšā un labākajā gadījumā līdzcietīgi pasmaidīs…

Obelisks: kosmosa lidaparāta simbols?

Pēters Fibags (..) jo, kurš nav iesvetīts, nespej saprast slepenas lietas (..) Ēģiptiešu «Mirušo grāmata» 1586. gada 30. aprīlis: cilvēku pūļi spiežas šaurajās Romas ieliņās ap Svētā Pētera katedrāli. Viņu mērķis ir kāds necils būvlaukums šīs metropoles pie Tibras pašā sirdī. Nožogojumi tomēr netiek pārkāpti.

Tas, kurš to uzdrošinātos, būtu nolemts drošai nāvei. Gaidošais cilvēku pūlis uzsāk svinīgu lūgšanu.

Pilsētā uz septiņiem pakalniem atskan «Mūsu tēvs debesīs» un «Ave Maria». Tad iestājas klusums.

Neviens no ziņkārīgajiem, tāpat ari strādnieki neuzdrošinās sarunāties vai trokšņot. Gar namu rindām aiztrauc trompetes sidrabainais skanējums. Tā ir gaidītā zīme: deviņsimt septiņi spēcīgi vīri un septiņdesmit pieci zirgi klusumā uzsāk kustību. Milimetru pēc milimetra pirmo reizi kopš antīkajiem laikiem debesīs pār Romu paceļas gigantisks obelisks.

Bija nepieciešami pieci mēneši, līdz šī akmens adata divsimt sešdesmit metru tālāk ieguva savu

jauno mājvietu Sv. Pētera laukuma centrā. Par šā lielā darba paveikšanu pāvests Siksts V iecēla savu arhitektu Zelta pieša bruņinieka kārtā. Pāvests, kā zobojās romieši, tāpat kā viņa priekšgājēji un sekotāji, bija padevies «obeliskomānijai». Baznīcas galvas bija izvirzījuši sev mērķi atbrīvot šos obelisku formas antīkās pasaules brīnumus no gadsimtu gaitā uzkrājušās metriem biezās gruvešu un zemes kārtas un likt tiem atkal slieties Itālijas zilajās debesīs - protams, pirms tam šos «pagānu simbolus» ar eksorcisma rituālu padarot tīkamus Dievam. Jo pie Tibras tie bija nonākuši jau Romas impērijas laikā. Lai pārvestu vienu pašu obelisku, Kaligulam 37. gadā pēc Kristus esot bijuši nepieciešami divdesmit tūkstoši vīru. [1] Kā ķeizara varas un lieluma izpausme četrdesmit līdz piecdesmit obelisku Romā nogādāti pāri jūrai no Ēģiptes. Trīspadsmit no tiem vēl šodien pieejami tūristu apskatei. Turpretī Ēģiptē palikuši vairs tikai pieci.

Gadsimtu gaitā obeliski fascinējuši daudzu valstu un nāciju cilvēkus. Bet kāda ideja ir to radīšanas pamatā? Kas lika senajiem ēģiptiešiem gadiem ilgā smagā darbā izcirst no klintīm šīs milzīgās akmens adatas, transportēt tās simtiem kilometru cauri tuksnesim gar Nīlas krastu un pēc tam uzstādīt šos darinājumus svētajās vietās? Ko tie pirms gadu tūkstošiem nozīmēja faraoniem, priesteriem, vienkāršajai tautai? Ēriha fon Dēnikena grāmatas «Sfinksas acis» (Die Augen der Sphirvc) iespaidā pēdējā laikā vairākkārt pausts viedoklis, ka senēģiptiešu obeliski uzkrītošās līdzības dēļ varētu būt aizvēsturisku raķešu atveidojumi. Līdzīgi apsvērumi ir dzirdēti jau agrāk. [2] Bet vai tie ir pamatoti? Vai šādu ideju var apstiprināt ar netiešiem pierādījumiem?

Akmens obelisku simbolisko saturu mēs varam mēģināt atklāt, vienīgi pētot tos aprakstošos hieroglifus. Vārds «obelisks» nāk no grieķu valodas (obeliskos) un tikai vēlākos laikos tika izmantots slaidas formas akmens stabu apzīmēšanai. Grieķu vārds obelds nozīmē «šķēps, smaila kolonna, iesms».

Tāpēc pat Brokhausa enciklopēdijā (1971) obeliskos tulkots kā «iesms», tātad ironizējoši pamazināmā formā, kā to tomēr, jāatzīst, nebija domājuši grieķi. Drīzāk vajadzētu teikt «smailas kolonnas veida, iesmveidīgs», tātad vienīgi salīdzinošā nozīmē attiecībā uz ārējo formu. [3] Senie arābu rakstnieki lietoja apzīmējumu misallat Fir aun = «faraona lielā adata» (piemēram, Abd al Latifs, XII gs.) un ajn aš-šems = «Saules avoti». Arī šie vārdi mums vēl nespēj daudz palīdzēt problēmas risināšanā.

Senēģiptiešu vārds smailas kolonnas apzīmēšanai ir thn (tehen). Tā pamatā ir darbības vārds thnj (tehenj), kas nozīmē «savainot aci, acs ābolu, ievainot debesis». [4] Tieši tā ēģiptologs Špīgelbergs [5] tulko kādu uzrakstu uz vienas no piramīdām: Divi lieli obeliski stāv ārā tieši viņu [dieviešu Izīdas un Neftīdas - aut. piez.] priekšā un graiza debesu mākoņus. Šeit var diskutēt par divām darba hipotēzēm: a) tradicionālo: šajā nozīmē tas ir metaforisks skatījums mūsu modernā jēdziena «debesskrāpis» nozīmē; b) jauno: runa ir par metaforisku valodas lietojumu, jo, startējot raķetei līdzīgam priekšmetam, aizvēsturiskos laikos šķietami tika «ievainotas, caururbtas» debesis.

Martins [6] thn atvasina no darbības vārda hnj. Tā nozīme ir «nolaisties lejā», «t» šeit esot jāsaprot kā prefikss, un tas norādot uz norises kontinuitāti. Atkal iespējami divi varianti: a) obelisks tiek aplūkots kā «simboliska, uzskatāma 'žēlastības plūsma' no debesīm, [tajā pašā laikā] tas ar norādi uz augšu, uz debesīm, līdz pat saulei (..) un ar atpakaļstrāvojumu no turienes uz zemi (..) [simbolizē] zemes un debesu mijiedarbību, kas bija nepieciešama zemes uzplaukumam un ietilpa ķēniņa kompetences sfērā. Var pat uzskatīt, ka šis ir ķēniņa un viņa lomas abstrakts attēls» [6]; b) šeit var vilkt paralēles ar reāli novērotu notikumu, kad no debesīm uz zemes nolaidies kosmosa kuģis (formas ziņā līdzīgs pēc tā parauga veidotajiem obeliskiem). Vēlāk obeliska vertikālā forma norāde uz augšu, uz debesīm, līdz pat saulei un atpakaļ no turienes uz zemi - tika izmantota ari, lai

simbolizētu mijiedarbību starp zemi un debesīm. Daudzus gadsimtus vēlāk, Jaunās valsts laikā (ap 1550.1080. g. pirms Kristus), lietotais jēdziens mn (men) = «palikt» un mnv(menu) = «piemineklis» tad attiektos uz šīs interpretācijas otru pusi, proti, ka obelisks ticis celts, lai iemūžinātu atmiņas par kādu neparastu atgadījumu.

Ne tikai populārzinātniskos rakstos, bet ari akadēmiskas ievirzes ceļvežos bieži tiek norādīts uz obelisku it kā fallisko saturu. Varētu strīdēties par to,

vai, piemēram, sīriešu-palestīniešu telpā sastopamie neolīta laika akmens stabi simbolizē failu (peni) [7], taču uz seno laiku ēģiptiešu obeliskiem tas neattiecas. Šīs iezīmes un interpretāciju obelisks ieguva tikai piramīdu laikmeta beigās. Kā tas notika?

«Piramīdu tekstos» (Pir. § 1178a) atrodams šāds apgalvojums: «Ķēniņš Pepi ir tas, kurš ir piederīgs abiem Re obeliskiem, kas atrodas uz zemes.»

Jēdziens thn (kas apzīmē obelisku) šajā uzrakstā «attēlots kā vērsis, kas badās, jo «obeliska» nosaukums cēlies no «badīšanas» debesīs» [8]. Šādā nozīmē saprotams arī grieķu obeliskos - kā varens akmens šķēps, kas līdzīgi vērša ragam ieduras debesīs. Šī asociācija, garīgā saikne ar vērsi, noveda pie obeliska funkciju paplašināšanās auglības simbola nozīmē. [9j Taču atgriezīsimies pie pirmavotiem. No tekstiem ir zināms, ka ēģiptieši obelisku (respektīvi, vienas to daļas) formu atvasinājuši no tā sauktā bnbn (ben-ben - «ben-ben akmens»).

Par ben-ben, šo pirmatnējo obelisku, nav nekādu arheoloģisku pierādījumu, par to liecina vienīgi hieroglifi. Par šā priekšmeta sākotnējo formu ēģiptologi spriež pēc rakstiski iemūžināto zīmju attēliem. Tā ir pilnīgi leģitīma uzdrīkstēšanās, jo hieroglifi - līdzīgi kā, piemēram, ķīniešu raksta zīmes - ir tieši aizgūti no reālās pasaules. Ūdens, piemēram, tika attēlots ar viļņotu līniju, piramīda - ar trijstūri utt. Analoģiski var secināt, ka ben-ben bija smaila vai koniski sašaurināta forma. [4] Pēc senēģiptiešu mītiem, ben-ben atradies Bībelē minētajā Hēliopolē, ēģiptiešu jvnv. Hēliopolei, kas atradās 25 km uz ziemeļiem no senās galvaspilsētas Memfisas, kopš seniem laikiem bija nozīmīga loma ēģiptiešu teoloģijā, un vēl pat Hērodota laikā tai piemita īpašas gudrības aura. Mīts par ben-ben sakņojas Senās valsts (2900.-2400. g. pirms Kristus) pirmajās trīs dinastijās, ja pat ne vēl dažus gadsimtus agrāk, un tādējādi eksistē jau kopš dinastiju laikmeta pirmsākumiem. [10] Pats ben-ben, kura kopijas ir obeliski, esot bijis priekšmets, kas uz zemes nonācis no debesīm. Tajā ptradies dievs Re (vēlāk tas saplūda ari ar dievu Atumu), kurš šādā ceļā nonāca pie cilvēkiem un kļuva par pirmo Ēģiptes valdnieku. Senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka lielākie viņu dievi paši personīgi vairākās dinastijās valdījuši zemēs pie Nīlas krastiem, «un, lai raksturotu kaut ko kā ļoti senu, mēdza

teikt, ka tas pastāvot jau 'kopš Re laikiem'» [11]. «Piramīdu tekstos» par Re rakstīts (Pir. § 1652): «Tu parādījies kā ben-ben [akmens].»

Pēc šā priekšstata obelisks bija dievības mājoklis. [9] Vēlāk rakstos tas kopā ar stāvošu vīru ieguva augstāko statusu - kā dieva tēls. bnbn - ko īsti nozīmē šis vārds? Etimoloģiski tas nav viennozīmīgi identificējams. Līdzskaņu savienojuma bn viena no nozīmēm ir saistīta ar jēdzienu «akmens». Kopš piramīdu laikiem eksistē vārds bn(f) ar nozīmi «veids: akmens». Vidējās valsts laikā (2040.-1537. g. pirms Kristus) literatūrā iegājis vārds bnv.t (benut). Šeit tas simbolizē jēdzienu «veids: ciets akmens». Taču «mūsdienu tendence ir lietvārdu bnbn atvasināt no darbības vārda vbn, kas nozīmē 'uzaust', 'mirdzēt', ari 'spīdēt - par sauli un citiem debess spīdekļiem'» [4]. Tālāk tiek minētas tādas nozīmes kā «iztekošais», «tas, kas izšaujas debesīs» [12], jo darbības vārds vbn ir determinēts «ar gaismas stariem, kas izlijuši no saules diska» [9]. Šeit jāatgādina fakts, uz ko savā darbā «Mēs visi esam dievu bērni» (Wir aile sind Kinder der Gotter) norāda Ērihs fon Dēnikens. Klinšu pilsētā Petrā (šodienas Jordānijas teritorijā), ko gaisa līnijā no Hēliopoles šķīra tikai aptuveni 350 kilometru, kopš senseniem laikiem pielūdza mēness dievu Dušaru.

Viņa simbols bija akmens bluķis vai obelisks. Vārds Dušara nāk no arābu dhu-esh-shera un nozīmē «tas, kurš no Šēras». Šera savukārt atbilst Vecās Derības Seirai. Vecajā Derībā par «to, kurš no Seiras», nosaukts Jehova, citiem vārdiem, tā pati persona, kas Dušara; un Jehova tāpat dzīvoja akmens bluķī, bieži sauktā par Bētēlu (Dieva namu). Petras pilsētas dibinātāji nabatieši Dušaru jau no pirmsākumiem uzskatīja par «no debesīm, ne no šīs pasaules» nākušu. Viņš esot pārvietojies «it kā akmenī». Tāds pats obeliskam līdzīgs akmens Indijā bija linga, no debesīm nolaidies ugunsstabs. Pārskatam vienu otrai pretstatīsim tradicionālo tēzi un moderno antitēzi: a) obelisks ir solārā aspektā, tātad attiecībā uz sauli, mītiski konstituēts akmens; b) obelisks simbolizē raķeti, ar kuru reiz no debesīm uz zemes nolaidās Atums-Rc un veicināja attīstītās ēģiptiešu kultūras veidošanos. Domājams, metāliskais kosmosa kuģis materiāla cietības dēļ tika raksturots kā «ciets akmens», kurš «spīd» un «izšaujas debesīs».

Otrajam variantam labi atbilst fakts, ka obeliska smaili, piramidionu, kopš Senās valsts laikiem sauca par bnbn.t (benbenet). Turklāt šis piramidions bija pārklāts ar varu vai elektronu (zelta un sudraba maisījumu), tā ka tas spoži iemirdzējās pirmajos uzlecošās saules staros. Ciešā saistība ar gaismas parādībām, kas bieži pavada obeliska hieroglifus, varētu būt atvedināma uz iespaidīgu kāda kosmosa transportlīdzekļa startu. Kādā zīmējumā ben-ben attēlots kopā ar dievu Minu. Cita starpā Mins bija arī pērkona dievs: a) ēģiptologi uzskata: «Šajā ziņā tas (obelisks) ļoti labi atbilst ben-ben akmenim, kurš, tāpat kā vēlāk Kaabas akmens, kļuvis par pielūgsmes objektu savas ar debesīm saistītās izcelsmes dēļ» [13]; b) modernā versija: «Ciešā saistība ar pērkona dievu līdzās optiskajam (gaismas) aspektam norāda arī uz akustisko aspektu raķetes starta vai nolaišanās laikā. Izcelsmes saistība ar debesīm ir neapšaubāma. Ari forma ir mazāk tipiska meteorītam nekā raķetei.»

Ben-ben, šis «slepenais priekšmets», tika glabāts īpaši tam uzbūvētā celtnē h.tbnbn (hut-benben) Hēliopolē. Norādes uz to mēs atrodam «Piramīdu tekstos» (Pir. § 1652): «Atum-Hepri, tu esi augsts ka kalns. Tu parodies ka ben-ben ben- ben namā Hēliopolē/jvnv.»

Šis bnbn nams, ļoti iespējams, ir identisks ar Saules svētnīcu Hēliopolē. Ben-ben namā ben-ben apsargā divas dievu grupas. Trīs dievi, kuriem «pieder noslēpums», uzrauga ben-ben nama iekšienē; astoņi citi apsargā to no ārpuses. «Mirušo grāmatā» šis dievu divpadsmitnieks tiek saukts ari par «Re airētājiem», kas airē debesu «miljongadu laivu». Dievu uzdevumā ietilpst arī liesmu radīšana Re laivai. Šajā vietā, tuvāk nepievēršoties Re saules barkai, kas sīkāk aprakstīta citur [14, 15], vien jānorāda uz to, ka šā debesu «kuģa» atveidojums akmenī arī atrasts Hēliopolē, tieši blakus Saules svētnīcai.

Var tikai aptuveni spriest par to, kāds patiesībā izskatījies ben-ben nams. Šādu pieņēmumu pamatā savukārt ir kāds hieroglifs, kas bija cieši saistīts ar «augstajām smiltīm» - apaļu valni Hēliopolē. Tiek uzskatīts, ka ar to attēlots mītiskais pirmatnējais paugurs, kas pacēlās pēc grēku plūdiem. Tā apzīmējums bija «liesmu sala». h.t-bn hieroglifā līdzās ben-ben akmenim atrodas putns. Tāpēc to sauc arī par ben putnu. Literatūrā bnv (benu) tiek ieviests kā «svētais, brīnumainais putns Fēnikss; 'Piramīdu tekstos' saistīts ar dievu Re, 'Mirušo grāmatā' deklarēts arī kā Rīta zvaigzne vai kā viena no Ozīrisa atklāsmes formām» [16].

Ar Fēniksu saistīts mīts par ērglim līdzīgu būtni, kas reizi 500 gados dodas uz Hēliopoli un atdzimst no saviem pelniem. Fēnikss, kurš kļuva par nemirstības simbolu ari vēlāko gadu tūkstošu alķīmijas literatūrā un šai sakarā viduslaikos atrada savu vietu Grāla tematikai veltītos darbos, nekādā ziņā nav grieķu izcelsmes vārds. Tā rašanās drīzāk izskaidrojama ar dzirdes kļūdu, kad hellēnisma laikmetā (sākot ar 323. g. pirms Kristus) grieķi kļūdaini atdarināja aptuveni kā boine izrunājamo bnv.

Interesanti, ka zem hieroglifiem ir ari attēli, kuros redzams uz pira- midiona sēdošs Fēnikss: «Tas ir gaismas putns, kurā atklājas saules dievs (Re)» [9]. Mītu par putnu, kas atdzimst no saviem pelniem, saistībā ar ben-ben ēģiptologi līdz šim skaidrojuši šādi: a) nosmailinātais akmens, obeliska smaile, ēģiptiešu domāšanas veidā aplūkojams no putna gaismas īpašību viedokļa, tātad mutatis mutandis (izdarot vajadzīgos grozījumus - tulk. piez.) tas ir «dvēseles mājoklis» [9]; b) (modernā antitēze) Ēģiptē putns ir sens lidojuma vai lidotspējas simbols [17]. Nolaidies putns atbilst piezemētam (iepriekš lidojušam) kosmosa kuģim. Gaismas putns tika izvēlēts kā atbilstošs dievu transportlīdzeklim pacelšanās un nolaišanās laikā. No saviem pelniem atdzimstošais Fēnikss/ben putns simbolizē starta laukumā («liesmu salā») radušos sadegšanas produktus («pelnus»), no kuriem periodiski debesis atkal paceļas tas pats lidaparāts, kas visiem par brīnumu nebija sadedzis.

Uz faraona Pianhi stēlas atrodas kāds uzraksts: Faraons Pianhi uzkāpa pa kāpnēm pie liela loga, lai aplūkotu dievu Re, kas atradās ben-ben iekšienē. Ķēniņš pats, vienatnē tur stāvot, atbultēja un atvēra abas vārtu puses. Tad viņš redzēja savu tēvu Re hutbenben spoli atvērtajā svētumā. [12] Faraons Pianhi dzīvoja laikā ap 751. gadu pirms Kristus. Viņš bija viens no varenākajiem etiopiešu ķēniņiem, kurš liela karaspēka priekšgalā devās uz Nīlas krastiem un nodibināja tur 25. dinastiju. Var tikai minēt, vai toreiz vēl dabā bija aplūkojams ben-ben. Taču minētais uzraksts katrā ziņā apstiprina, ka

pat šajā vēlīnajā vēstures periodā ben-ben, kas atrodas ben-ben namā, vēl ļoti reāli eksistēja ēģiptiešu priekšstatu pasaulē. - Saskaņā ar leģendu, celtnē esot atradušies vēl deviņi citi priekšmeti. Sitčins mudina uzsākt ari šo Re atstāto artefaktu meklējumus. Ja vien tas viss nav tīri reliģisks izdomājums, kāda daļa no tiem galu galā vēl varētu atrasties tuksneša smiltīs.

Hēliopole - pilsēta, kurā risinājās visi šie savdabīgie notikumi, - sākotnēji saucās jvnv (Junu). [4] Attēlotais jun stabs, kas, iespējams, bija identisks vai daļēji identisks ar ben-ben akmeni, noved līdz metropoles nosaukumam: «staba pilsēta». Ja jun stabs simbolizē nevis vienkārši obelisku, bet gan kosmosa kuģi, tādā gadījumā hieroglifa nosaukums loģiski būtu «raķetes pilsēta» (vai atbilstoši saturam: «augšup un lejup kāpjošo zvaigžņu dievu vieta»). Pats no sevis izvirzās jautājums: vai vispirms tuksnesī bijis stabs, ap kuru tad veidojās pilsēta, vai ari stabs bija šajā vietā piezemēta raķetei līdzīga dievu lidaparāta simbols, vēl jo vairāk tādēļ, ka jvnv tika tulkots ari kā «debesu balsta stabs»? [4] Rezumējot var izcelt vairākus punktus, kas bez iebildēm runā par labu obeliskam kā kāda kosmosa kuģim līdzīga priekšmeta atveidojumam.

Tehnoloģiski neizglītotie vietējie iedzīvotāji redz kāda lidaparāta piezemēšanos un startu. Šā priekšmeta formu viņi atveido akmenī (salīdz. - kargo kulti). Staba nosmailināto galu viņi pārklāj ar varu/elektronu, lai tas mirdzētu un metāliski dzirkstītu tāpat kā debesīs lidojošais priekšmets. Kosmosa kuģi vietējie iedzīvotāji nosauc par ben-ben (cietu akmeni), lai norādītu, ka tas bija ciets un kompakts kā akmens. Tajā pašā laikā šis vārds nozīmē «spīdēt, izlīt, izšaut ies debesīs» un norāda uz vēsturiskā/aizvēsturiskā starta norisi. Ar citu apzīmējumu - thn/thnj - tiek pateikts, ka šķēpam līdzīgais priekšmets šķietami «ievainoja debesis», taču tajā pašā laikā «nepārtraukti un vienmērīgi slīdēja uz leju».

To pašu ēģiptieši no jauna parāda ar savām rakstu zīmēm un saista obelisku ar vērsi, kas caururbj debesis - tāpat kā iepriekš to bija darījis varenais kosmosa kuģis. Uz augšu vērstā priekšmeta forma un lidojums izplatījumā simbolizē mijiedarbību starp debesīm un zemi. Dievu lidaparāta attēlu viņi saistīja arī ar pērkona dievu Minu, tā norādīdami uz apdullinošo, pērkonam līdzīgo troksni starta un piezemēšanās laikā. Šeit saskatāmas paralēles ar, piemēram, indiešu vēdām, tāpat ari ar Vecās Derības tekstiem. Ari tur attiecīgi «debesu valdnieku» un Jahves pacelšanās un nolaišanās tiek salīdzinātas ar pērkonu un zemestrīci.

Atbilstoši šai interpretācijai dievs Re - ārpuszemes saprāta pārstāvis - bija kosmosa kuģa komandieris. Viņš nolaidās vēlāk par Junu sauktajā pilsētā. Tur kuģa apkalpošanai tiek uzcelts sava veida angārs (ben-ben nams). Re kādu laiku valda Ēģiptē un «no nekā» zemē pie Nīlas rada augsti attīstītu kultūru. Mitoloģijā Re kļūst par dievu, kurš savā ben-ben nolaidās uz zemes un «staroja kā saule», kad tā «uzaust». Tiek ziņots ari par viņa lidojumiem Visumā, kuros viņš dodas ar savu debesu «barku» - savu lidaparātu (Re «aci», Hora «aci» utt.). Taču Re aizlidoja uz zvaigznēm, pie tam starts notika no platformas, kas vēlāk tika nosaukta par «liesmu salu». Lai iemūžinātu neizprotamo norisi un nodotu šo vēstījumu nākamajām paaudzēm, zinātnieki, priesteri un rakstnieki izdomāja ben putna (Fēniksa) simbolu.

Tas simbolizēja augšāmcelšanos, atdzimšanu no pelniem par spīti sadegšanai (sadegšanas process dzinējos). Tajā pašā laikā putns norāda uz kosmosa kuģa lidojumu. Par piemiņu šim brīnumainajam un neaizmirstamajam notikumam vieta, kur tas norisinājās, tiek nosaukta par Jvnv, kas atbilstoši saturam nozīmē «raķetes pilsēta». Šīs vietas vēlākais nosaukums Hēliopole ir grieķu izcelsmes vārds. Re ir ēģiptiešu vārds, kas apzīmē jēdzienu «saule» (saules dievs). Grieķiski «saule» ir hēlios, tātad saules dieva pilsēta ir Hēliopole. Hēliopolē tikpat kā nav veikti arheoloģiskie izrakumi, jo izrakumu vieta atrodas Kairas piepilsētas zonā. Teritorija tiek lauksaimnieciski izmantota vai ir jau apbūvēta. Izņemot nedaudzas slikti saglabājušās drupas un faraona Sespostrisa I (1971.-1926. g. pirms Kristus) obelisku, Hēliopolē nav ko redzēt.

No obeliskiem vēlāk radās minareti un dievnamu torņi. Neraugoties uz reliģiju maiņām, sākotnējais simboliskais saturs tika saglabāts: obelisks, baznīcas tornis, minarets - pirksts, kas norāda uz Visumu,

vietu, no kurienes nāk «dievišķie vārdi».

Vissenākie ēģiptiešu mīti radās pirms daudziem gadu tūkstošiem. Iespējams, ka tie nāk no laikiem, kad vēl nebija rakstības vai ari tikko kā bija pārkāpta izšķirīgā robeža starp aizvēsturi un vēsturi. Ēģiptiešu mitoloģija ir daudzšķautņaina un sarežģīta, tā ir lokāli veidojusies dažādās vietās, mītiem savstarpēji ietekmējoties un uzslāņojoties, tāpēc kopumā tā ir grūti aptverama. Tomēr šodien, balstoties uz ēģiptiešu mītiem, viņu rakstu zīmēm, tekstiem un monumentālajiem veidojumiem, mums izdodas soli pa solim uzsākt kādas mīklas atšifrēšanu. Tas nebūt nav tik vienkārši, taču pakāpeniski iezīmējas noteiktas aprises. To, vai iepriekšminētie apsvērumi var kļūt par izejas punktiem jaunam skatījumam, rādīs turpmākie pētījumi. Daudzi interesanti uzraksti vēl gaida savu atšifrējumu - bet tie, kas jau ir atšifrēti, slēpj sevī daudz pārsteidzoša. Interpretācijai ir daudz iespēju: «Debesis runā, zeme dreb, zeme trīc; abi dievu apgabali sauc, zeme atveras, kad viņš brauc pa debess jumu. Zeme smejas, debesis smaida, kad ķēniņš ceļas debesīs. Debesis uzgavilē viņam, zeme dreb viņa priekšā. Negaisa vētra dzen viņu, viņš dārdina kā Sets. Debesu sargi atver viņam durvis (..) Tie redz ķēniņu lidojam kā piekūnu, kā dievu. Dzīvot pie viņu tēviem, ēst kopā ar viņu mātēm. Ķēniņš ir debesu vērsis, kura vēders pilns ar maģiju ir no liesmu salas. Viņš lido, šis ķēniņš (..) projām no jums, no jums mirstīgajiem. Viņš nav Zemes, viņš ir debesu. Šis ķēniņš lido kā mākonis pie debesīm, kā putns (..).» [12]

Spārnotās saules zīme Reinhards liabeks

LIDOJOŠAS MAŠĪNAS SENAJĀ ĒĢIPTĒ Dažādu kultūru mīti un leģendas vēsta par varenām cilvēkveida būtnēm, kas reiz pirms gadu tūkstošiem nolaidušās no debesīm. Šie radījumi, kas tika pielūgti kā «dievi», vienmēr ieradušies «ugunīgos ratos», kūpošos «pērkonputnos», zeltā mirdzošās lidojošās «olās», dūmojošās «debesu čūskās», spožos diskos, starojošās «saules barkās» vai spalvotās «mākoņu čūskās», kas, skaļi rēcot, paceļas gaisā. Lai cik atšķirīgi būtu aprakstītas šīs lietas, tām visām ir kopīga kāda būtiska iezīme: tās ir dievu kalpotāji vai ierīces un - tās spēj lidot. [1] Atmiņas par šo pagājušo, taču kādreiz konkrēti piedzīvoto realitāti ir ne vien nodotas tālāk nākamajām paaudzēm, bet arī tēlaini iemūžinātas neskaitāmos attēlos, freskās un ciļņos. Pievērsīsim uzmanību kādai īpaši raksturīgai dievu zīmei. Tas ir spārnotās saules simbols: zeltīta lode vai ripa, dažreiz līdzīga zobratam, ar izplestiem spārniem. Parasti tai vēl pievienoti divi «balsti», ko arheologi bieži pielīdzina mitoloģiskai uguns- spļāvējai čūskai, kurā, no mūsdienu viedokļa raugoties, varētu saskatīt arī lidaparāta reaktīvā dzinēja sprauslas. Uz to, iespējams, norāda kāds cilnis no Teli Halafas Sīrijā. Tajā redzamas trīs hibrīdiem līdzīgas būtnes, kas balsta spārnotu sauli. Šā dievišķā simbola lejasdaļā pierīkotas četras savāda izskata rozetes, kurās nevar nesaskatīt līdzību ar sprauslām vai pārnesumkārbu. [1,2]

Reizēm aizvēsturiskos «debesu ratus» vada cilvēciska būtne vai dievība. Senajos Tuvajos Austrumos, Mezopotāmijā, šis atribūts bija plaši izplatīts, piemēram, Persepolē, šodienas Irānā. Persiešu ķēniņa pils akmens ciļņos, kā ari dažādos monumentos un klinšu pieminekļos attēlots dievu valdnieks Ahuramazda savā lidaparātā virs sapulcējušos cilvēku pūļa. Šie zīmējumi uzskatāmi runā pretim vispārpieņemtajam viedoklim, ka spārnotie diski esot vienīgi Saules vai citu debess ķermeņu attēli. [1,3] Vienkāršākā modelī, tomēr saglabājot savu īsto simbolisko saturu kā lidaparāts, spārnotā saule parādās ari uz daudzām šumeru un asīriešu stēlām, plāksnēm un zīmogiem, kā ari uz Bībeles laika monumentiem, kur Vecās Derības Dieva nolaišanās vienmēr saistīta ar uguni, dūmiem, drebēšanu un troksni.

Dievišķu pielūgsmi ieguvis spārnotais saules disks Jazilikajā, klinšu svētvietā pie hetu galvaspilsētas Bogazkejas šodienas Turcijā. Cauri sen sagruvušiem vārtiem var nonākt 18 metru platā un aptuveni 30 metru garā klints kamerā, kuru šaura eja savieno ar citu spraugu klintī. Klints sienas izrotātas ar vairāk nekā sešdesmit reljefam figūrām, lielākoties spārnotām saulēm, līdzās tām - hetu gravīras. Uz kādas akmens plāksnes no Karakuju redzams no spārniem skaidri atdalīts spieķots ritenis, kas atgādina propelleri. Spārni ir galos roboti, zem korpusa tos pārtrauc izliektas slieces, un tie ir klāti ar krustotām līnijām, kas atgādina režģi. Daži no šiem attēliem atgādina pravieša Ecekiēla aprakstītos «debesu ratus».

Senatnes pētnieki Bitels, Neimanis un Oto šajā sakarā raksta: «Gludo vai babiloniešu un hetu stilā veidoto, ārmalā roboto disku interpretācija ar sauli savā ziņā ir pareiza.» - Pareiza? Šī frāze gluži acīmredzami nozīmē tikai to, ka arī speciālistu aprindās nezina, ko ar šiem attēliem iesākt. Vienprātība valda tikai attiecībā uz «sliecēm» vai «balstiem». Tie tiek klasificēti vienkārši kā «lejupnokarājosās iemīlētas lentes». [1,5] Neskaidra ir arī aina uz kādas hetu ziloņkaula plāksnes, kurā attēlotas vairāk nekā 30 figūras, četras sfinksas un četri vērši. Katra rinda ar sešiem vai vairākiem tēliem balsta nākamās rindas figūras. Augšējā rindā katru no divām spārnotajām saulēm tur divi divgalvaini radījumi. Profesors Heincs Demišs atzīst: «Saules dieva vai saules diska dubultošana līdz šim ir tikpat nepilnīgi izskaidrota kā visas šīs ainas

kopējā nozīme.» [2] Šādu spārnotu sauļu attēli Priekšāzijas tautu telpā pazīstami kopš otrā gadu tūkstoša vidus pirms Kristus. Taču to izcelsme meklējama vēl tālākā pagātnē. Pēdas kā parasti ved uz Seno Ēģipti. Senākā šā simbola forma atvedināma uz pirmsdinastiju laikmetu, t. i., uz laiku vēl pirms 3000. gada pirms Kristus.

Tas izmantots visās senēģiptiešu tempļu būvēs un parasti ir apvienots ar uzrakstu hut vai api, kas tulkojams kā «spārnu izpletējs» vai «lidotājs». Spārnotais disks tiek cieši saistīts ar dievu Horu, Re dēlu, kura dzimtā mājvieta esot bijusi Apollinopole, šodienas Idfū, ap 100 km uz dienvidiem no Luksoras.

Kopš senseniem laikiem tur kā «debesu valdnieks, liels, krāšņi spalvots dievs, kas iznācis no Gaismas zemes», tika pielūgts dievs piekūna veidolā, saukts arī par Horhutu. No kādreizējā tempļa palikušas vairs tikai drupas. Akmenī cirstie uzraksti, kas uz Hora svētvietas sienām saglabājušies cauri gadu tūkstošiem, attēlo varenu kauju ainas Idfū un Tentirā, tagadējā Denderā. Spārnotais saules disks tajās parādās kā nāvējošs ierocis, kas nesaudzīgi tiek izmantots pret dievu tēva Re ienaidniekiem. Ēģiptologs profesors Heinrihs Brugšs, speciālists senēģiptiešu hieroglifu jautājumos, jau 1870. gadā pārtulkoja šo pirmatnējo tekstu. Kādā vietā, piemēram, teikts [6]: «Horhuts, viņš lidoja augšup pretī saulei kā liels spārnots disks. Viņš ņēma pie sevis arī dienvidu un ziemeļu dievietes divējādu čūsku izskatā, un tās ar savu uguns elpu aprija ienaidniekus dzīvus. Viņu drosme noplaka, jo tie izjuta bailes viņa priekšā. Viņi vairs nepretojās un mira uz līdzenas vietas.»

Uguns vai pat lāzera stari no debesu augstumiem? Pirmajā mirklī tas varētu skanēt kā zinātniskā fantastika. Taču diezin vai par to varētu uzvelt atbildību mūsu Saulei, Mēnesim vai ari Rīta zvaigznei.

Kad «Horhuts lidoja augšup pretī saulei», saule jau atradās pie fīrmamenta (debess velves). Zināmos apstākļos saules stari nav gluži nekaitīgi - ar to domājot, piemēram, saules apdegumus -, taču, cik man zināms, «uz līdzenas vietas» tā vēl nevienu nav iznīcinājusi.

Kāds cits oriģinālcitāts attēlo uzvarām vainogoto Horhuta atgriešanos Idfū citu dievu pavadībā.

Vārds vārdā rakstīts [6, 7]: «Viņš veda savā kuģī Harmahisu un nolaidās pie «Hora troņa» pilsētas. Viņš teica Totam: 'Staru raidītājs, ko radīja Re, tas sakāva ienaidniekus ar savu spēku. No šīs dienas to sauc: staru raidītājs, ko radīja gaismas kalns.'»

Dievu ienaidnieku iznīcināšana visās vietās, ko paveica Horhuts un viņa «staru raidītājs», kuru vēlāk interpretēja kā ugunsspļāvēju čūsku, bija patiesais iemesls spārnotā saules diska pielūgsmei un izplatībai.

Par to stāsta Idfū tempļa mācība. Atbilstoši tai dievu valdnieks Re-Harahuti savam pārstāvim un gudrības dievam Totam pavēlēja f6—8]: «Izgatavo šo spārnoto sauli visās vietās, kur es esmu nolaidies, arī dievu vietās Augšēģiptē un dievu vietās Lejasēģiptē!» Tad Tots izgatavoja šos attēlus visos dievu mājokļos un visās vietās, kur viņi bijuši un kur līdz pat šai dienai ir dievi un dievietes.

Turpretī mūsdienu modernās ēģiptoloģijas izpratnē spārnotā saule nav nekas cits kā dekoratīvs motīvs ar spārniem, kas kā debess jums aptver Augšēģipti un Lejasēģipti, ķēniņa nama valstiskuma zīme, simbols saulei vai saules dievam, kas sākotnēji bija pielīdzināts Horam. Vēstures gaitā aizvien vairāk esot savstarpēji sakausējušies neizprotami teksti un jēdzieni, un no tā attīstījies uzskats, ka saule un mēness attēlojot Hora acis. Pēc ēģiptologu domām, līdzīgi radies ari salīdzinājums ar debesu «zeltā mirdzošo» saules kuģi; patiesībā ir divi kuģi, proti, labā Acs - rīta barka Mandžeta - un kreisā Acs vakara barka Mesketete. Ne mazāk samudžināti varētu ari teikt, ka mēness tiek identificēts ar Hora Aci (mēness Acs), bet saule ar Re Aci (saules Acs). Šāda interpretācija vēl šodien reizēm parādās leksikā, taču pēdējā laikā tā tiek stipri apšaubīta ari ēģiptologu aprindās. [9] Par iemeslu tam ir atšķirīgās leģendas par «lidojošām Acīm», kuras dievi izmantojuši novērošanai, meklēšanai un iznīcināšanai. Pie senākajām pieskaitāms mīts par Saules Aci, kas bija «nokļuvusi svešumā». Tā saturs īsumā ir šāds: sensenos laikos, kad Ēģiptē vēl valdīja dievi, Saules Acs strīda iznākumā kļuva patstāvīga un nolaidās tuksnešainā apgabalā uz austrumiem no Nīlas Augšnūbijā. Dievu

tēvs Re tomēr gribēja atgūt savu Saules Aci, kuras spēks viņu tik bieži bija aizsargājis no ienaidniekiem, tāpēc viņš lika gaisa dievam Šu un ģeniālajam dievam paviāna veidolā Totam nogādāt aizbēgušo Aci atpakaļ dzimtenē. [10, 11] Tots, «saules barkas» stūrmanis, valodas, rakstības un tehnikas izgudrotājs, senatnē bija slavens ar savu gudrību un izdomas spējām. Ēģiptiešu «Mirušo grāmatā» ir minēti Tota teiktie vārdi par nokļūšanu saules diska iekšienē: «Redziet, ar spēku es nokļūstu pie saules diska (..).» [12] Papirusā Kufi aprakstīts Saules Acs briesmīgais izskats. Totam tā pēkšņi parādās «saniknotas rēcošas lauvu mātītes Tefnutas» izskatā. Ēģiptologs Vilhelms Špīgelbergs savā pētījumā par Saules Aci citē teksta oriģinālu: «Tās virspuse kūpēja no uguns. Tās aizmugure bija asins krāsā, tās vaigs mirdzēja kā saules disks, tās Acs kvēloja ugunīs. Tās skatieni versmoja kā liesma, kad tā izsvieda uguni kā saule dienas vidū (..) Tā visa mirdzēja.» [13] Beidzot Totam ar «maģijas» palīdzību izdodas atdzesēt Acs karstumu, padarīt to atkal piemērotu lidošanai un nogādāt atpakaļ Ēģiptē. Špīgelbergs [13] šajā ziņojumā saskata vienīgi pasaku par dzīvniekiem vai dabas mītu.

Tikpat vienkāršots un tāpēc absolūti neapmierinošs ir kāds izskaidrojums, kas reizēm tiek minēts, runājot par Hora Aci, kas paceļas un lido. «Mirušo grāmatā» vairākkārt aprakstīta dievišķās Acs pacelšanās un nolaišanās. Tā, piemēram, 140. nodaļā lasāms: «Raugiet, kāds varens dievs paceļas debesīs. Smaržīgu mākoņu apņemts, parādās Tums. Svētīto garu apspīdētas, liesmo debesis (..) un tad iemirdzas dievišķā Acs.» Līdzīgi «tā Kunga godības» parādīšanās attēlojumam Vecajā Derībā, Hora Acs bija viens no veidiem, kā tika aprakstīti dievišķie lidaparāti, kurus vadīja viens pilots vai vesela komanda. Tas daudzkārt iemūžināts ēģiptiešu mītos: «Skati Horu, kas uzturas savā dievišķaja Acī! Skati Tumu viņa staros! Es ienirstu debesu bezdibenī (..)» [12] Vai citā vietā: «Hors tagad sēž tronī, kas paceļas no uguns jūras.» [12] Vai ari: «Skatiet, kā, staru apspīdēts, es debesu barkā slīdu augšup pie zvaigznēm!» [12] Kur tiek izmantota tehnika, notiek arī dažādi negadījumi un remontdarbi, debesu lidaparātam jāveic tehniskā apkope, jāuzpilda degviela, tas atkal jāpadara lidotspējīgs. Sengrieķu vēsturnieks Plūtarhs savos darbos ziņo par kādas «saules barkas» katastrofu. Viņam stāstīts, ka kādu paaudzi pirms viņa ierašanās Ēģiptē uz vienas no Nīlas salām vēl bijušas aplūkojamas sarkanīgi zeltaina metāla atlūzas, kas palikušas pāri no «saules kuģa», ar kuru no «nakts jūras» (t. i., Visuma) reiz esot ieradies Ozīriss. [1] Mazāk dramatiski beidzās gaisa kauja starp Horu un Setu. Par to ziņots jau vissenākajos rakstos. Pie tam tiek bojāta, nolaupīta un atkal atrasta «ugunīgā Hora Acs», kas tiek «izdziedēta», respektīvi, salabota.

Ari šajā reizē tas izdodas gudrības dievam Totam, kas tiek uzskatīts arī par matemātikas pamatlicēju.

Atsevišķas Acs daļas atbilst noteiktiem daļskaitļiem, kuru kopējā summa ir 63/64. Atlikušajai vienai sešdesmit ceturtajai daļai Tots esot ļāvis pazust. Ar aprēķinu un «maģijas» formulu palīdzību viņam izdodas atkal «piepildīt» un salabot bojāto Aci. Svētajās pilsētās Idfū un Denderā rituālas kāpnes ved uz vietām, kur tika svinēta ugunīgās Acs «piepildīšana», izārstēšana. Kopš tā laika atjaunotā Hora Acs saucas Uadžetas Acs. [8, 9, 14] Ēģiptologs profesors Bresteds šajās senajās leģendās saskata tikai un vienīgi «medību motīvu».

«Ugunīgās Acs ceremoniāls» liekot domāt par «primitīvu medību scēnu» un esot «(..) izveidojies no vienkāršiem dabas mītiem (..) krāsains leģendu vainags», kas pieļaujot «ļoti dažādus traktējumus». Vēl vienkāršāk to redz ēģiptologs profesors Rūdolfs Anthess: «Tukšās Hora Acs piepildīšana, izmantojot pilno Hora Aci, ir tikai spēle ar vārdiem par Hora Acs ievietošanu tukšā acs dobumā.» Par pašu lidojošās Hora Acs problēmu viņš saka: «Horam ir divas parastas acis, tātad 'Hora Acs' ir savdabīga

papildu trešā acs, lai arī kas ar to būtu domāts.» [15] Tas, ka ap mums valda ievērojams izskaidrojumu deficīts, neizbrīna. Ēģiptiešu mitoloģijā un valodā daudzkārt sajaukušies būtiski jēdzieni. Tas neizbēgami noved pie pārpratumiem un pretrunām. Kāda jēdziena sākotnējās nozīmes noskaidrošana bieži saistīta ar lielām grūtībām, ja vien vispār izdodas to izdarīt. īsi rezumējot, saskarsmes punkti piedāvā, piemēram, priekšstatu par debess jumu kā piekūnu, pašu Hora piekūnu kā dievību, kā putnu, kā Horhutu spārnota saules diska veidolā, spārnoto sauli, ugunsspļāvējas čūskas, saules Aci, Re Aci, «vienreizīgo» Atuma Aci, sauli kā debess spīdekli, saules laivu, rīta barku, vakara barku, debesu barkas, mēnesi, mēness Aci, «izdziedināto» Uadžetas Aci, Hora Aci, dievietes Hatoras saules Aci, saules Aci kā saules dievieti, dievu Totu kā mēness Aci un tā tālāk un tamlīdzīgi. Sarakstu pēc vēlēšanās var turpināt. [9, 10] Pie tālāka sajukuma noved atšķirīgi seno tekstu tulkojumi, jo, pirmkārt, gadsimtu gaitā mainījies rakstu zīmju ārējais izskats, otrkārt, senatnes priesteri izmantoja viņiem vien zināmu slepenrakstu, kas līdz šim vēl nav pārtulkots, respektīvi, tā nozīme palikusi nesaprasta; treškārt, nav izprotams tekstu faktiskais, reālais saturs un nākas samierināties ar simbolismiem un mājieniem; un, ceturtkārt, vārdu tulkojumi ne vienmēr ir viennozīmīgi. Tā, piemēram, jēdziens «uguns» var tikt tulkots kā «izstarojums» vai «mirdzums». Cits piemērs: vārds «pacelties» vienlaikus var nozīmēt «iznākt», «uzlidot», «izkāpt», «lidot», «uzrāpties» un «attālināties». [9] Skaidrs, ka šādas jēdzienu nenoteiktības gandrīz neizbēgami noved ari pie aplamām interpretācijām, kas pašas no sevis nonāk strupceļā. Taču nepārprotams ir viens: ja oriģinālie avoti apraksta kādu lidojošu priekšmetu, kas, pacēlies no Hēliopoles pilsētas, «mirdzoša kā saule spārnota saules diska, kuru vada Tefnuta un Šu, izskatā apceļo Seta vietu debesīs», ar to nekādi nevar būt domāta saule un vēl jo mazāk mēness. [8] Tamlīdzīgas idejas nav svešas ari ēģiptologu aprindās, un tās noved pie savstarpējām diskusijām.

Profesors Anthess uzskata, ka populārajam viedoklim, pēc kura saule un mēness esot «abas acis», vispār nav nekāda pamatojuma «Piramīdu tekstos» un tas ir pretrunā ar «vienreizīgo Aci», kas aprakstīta «Sarkofāgu tekstos». Taču alternatīva, kuru piedāvā Anthess, ir tikpat nepārliecinoša. Re Acs, pēc viņa domām, varētu būt «zvaigzne, proti, Sīriuss vai, vēl vispārīgāk, rīta zvaigzne un vakara zvaigzne, tātad astronomiski nenosakāma zvaigzne, kas tikai ap gadu miju ir Sīriuss». Šāds juceklis valda mūsdienu ēģiptoloģijā, taču nebūtu pareizi tajā vainot astronomiski izglītotos ēģiptiešu gudrības priesterus. Tā ir pozīcija, kas neliecina par lielu iztēles spēju.

Senie hronisti Sauli, kas domāta kā debess ķermenis, parasti attēloja ar stariem. Turpretī spārnota saules ripa norāda uz gluži citu ķermeni: debesu lodi, «ugunīgu aci» vai saules disku, ko grūti saistīt ar priekšstatu par kādu planētu vai zvaigzni. Senie teksti un attēli drīzāk liek domāt par nepareizi saprastu un sen aizmirstu tehniku: par lidojošiem aparātiem, dievu lidmašīnām, ar kurām reiz Ēģiptē nolaidušies viesi no Visuma. Var tikai pievienoties aizvēsturisko lidmašīnu modeļu atklājējam profesoram Dr. Khalilam Mesiham, kurš raksta: «Debesu barkas - ar tām domāti braucamrīki, kas lido pa gaisu un pat nav sajaucami ar īsto saules laivu.» [16] Turpretī modernajiem arheologiem varētu veltīt gudrības dieva Tota vārdus: «Viss izplatījums ir kosmosa grāmata, rokraksts, milzīgs papirusa rullis, ko radījuši dievi. Centieties izlasīt jūsu priekšā atritināto grāmatu un saprast šo dievu atklāsmi.» [12] Vai esam sapratuši?

G朝zas Liela piram朝da Volfgangs Feikss

JAUNAS ATZIŅAS PAR CENTAURA ALFU Ja ārpuszemes saprātīgās būtnes ir apmeklējušas Zemi un šādi apmeklējumi notikuši agrīnā cilvēces kultūras attīstības posmā, un ja šie apmeklētāji bez tam vēl gribējuši atstāt ziņojumu nākamajām paaudzēm, eksistē tikai viena leģitīma metode, kā meklēt šādu vēstījumu datu bāzes. Šeit it īpaši tiek pievērsta uzmanība senatnes lielajām būvēm. Vairākas no tām jau interpretētas kā ārpuszemes saprāta iespējamās datu bāzes. Starp tām jāmin Gīzas Lielā piramīda, Saules piramīda Teotivakanā, Meksikā, un Stounhendža Anglijas dienvidos [salīdz. 1, 2 un grāmatu «Stounhendža kā zīmju sistēma» (Stonehenge als Zeichensystem).

Gīzas Lielās piramīdas galvenā ķermeņa abas ģeometriskās brīvības pakāpes - bāzes garumu un augstumu - var interpretēt kā divu datu - garuma vienības (3 gaismas gadi) un izsaukuma signāla (ji/2) attēlojumu. Attiecīgie apsvērumi minēti iepriekšējos darbos [1, 2]. Abu skaitļu reizinājums veido 4,712 gaismas gadu lielu attālumu. Tādējādi piramīdas būvēšanas laikā tās ārējā struktūrā iemūžināts attālums līdz mūsu kaimiņzvaigznei Centaura Alfai.

Ideālā piramīdas ķermeņa datu uzglabāšanas iespējas līdz ar to ir izsmeltas. Citas informācijas vienības var saglabāt dažādos veidos: vai nu (1) tiek izjaukta ideālā ķermeņa simetrija, t. i., notiek plānota neliela tā deformēšana, vai arī (2) piramīdā tiek uzstādīti papildu marķējumi;

visbeidzot, datu uzglabāšanai var izmantot iekšējo struktūru. Iespējams meklēt arī ar ģeometriju nesaistītas, piemēram, elektromagnētiskas pēdas. Šajā rakstā pievērsīsimies otrajai iespējai.

Piramīdas ārējā virsmā ir vieta, kas lieliski piemērota marķēšanai: ieeja piramīdas iekšienē. Šīs piekļūšanas vietas apzināta izvēle var ļoti labi kalpot papildu informācijas vienību kodēšanai.

Kā skaitīšanas vienības šeit sevi atkal piesaka kvadru pakāpieni/ kvadru slāņi. Šī vienība jau ir pazīstama, tā labi noderēja, pārrēķinot bāzes garumu gizas Liela piramīda

un piramīdas augstumu uz skaitli n!2. Nākamais jautājums ir šāds: kurš kvadru slānis ir iezīmēts ar ieeju piramīdas iekšienē?

Lai uz to atbildētu, jāpievēršas 2. attēlam. Ieejas vārtus veido milzīga frontona konstrukcija. Šajā daļā labi definēts pakāpienu marķējums nav sagaidāms. Iespējamā vieta atrodas tur, kur priekšējā laukuma virsma robežojas ar piramīdas ārmalu. Attēlā redzams, ka vārtu konstrukcija, ieskaitot priekšējo teritoriju, atrodas virs 16. pakāpiena, tātad, sākot ar 17.

Uzmanību patiešām piesaista kāds īpatnējs divreiz lielāks akmens kvadrs, kas skaidri atšķiras no līdzās esošajiem. Tas varētu būt 17. kvadru slāņa marķējums, kas norāda uz vietu piramīdas ārpusē, kur sākas ieeja tajā. Atšķirīgo akmeni pie ieejas piramīdā varētu uzskatīt par skaitļa 17 marķējumu. Tādējādi līdzās lielumiem t\J2 un 3 gaismas gadi no minētā izriet vēl vienas kodētā ziņojuma daļas vienība. 1. attēlā parādīta kodēto datu skice.

Runājot par skaitļu interpretāciju, der atcerēties diskusiju par garuma vienību. Piramīdas bāzes teorētiskais garums ir 3 x 365,2422 x 21,106 cm. To var interpretēt kā ūdeņraža māzera viļņa garuma intervālos kodētu 3 gadu laika vienību. Pēc relativitātes teorijas šo garumu tāpat var uzskatīt ari par šifrētu 3 gaismas gadu garuma vienību, jo laikus un garumus attiecībā pret gaismas ātrumu var aplūkot līdzīgi. Līdzšinējos darbos [1, 2] izmantota vienīgi 3 gaismas gadu (garuma) iespēja. Šeit papildus aplūkosim 3 gadu laika vienību.

No daudzajām sasaistes iespējām, kas redzamas 1. attēlā, vislielāko interesi izraisa reizinājums 17 x

jt/2 x 3 gadi = 80,1 gads. 80,1 gads ar precizitāti līdz komatam ir dubultzvaigžņu sistēmas Centaura Alfa AB raksturīga iekšējā laika konstante, proti, laiks, kurā komponenti A un B apriņķo viens ap otru. [3] 80,1 gadu var uzskatīt par sistēmas Centaura Alfa AB «pirkstu nospiedumu» - analoģiski kā, piemēram, 365,2422 dienas var kalpot par sistēmu Zeme-Saule raksturojošu lielumu. Līdzīgi ari laika konstantes 80,1 paziņošana ir piemērots veids, kā norādīt uz kaimiņ- zvaigzni.

Noslēgumā tabulā doti atsevišķi dati, to sasaiste un interpretācija. Izrādās, ka reizinājumu var konstruēt un attēlot ļoti simetriski pa soļiem.

Sasaiste Interpretācijā 3 ly 3 gaismas gadi (garuma vienība) vai 3 gadi (laika vienība) 7i/2 x 3 ly 4,712 gaismas gadi Attālums no Centaura Alfas līdz Saulei 2640. gadā pirms Kristus 17 x tī/2 x 3 gadi 80,1 gads Centaura Alfas iekšējā laika konstante (komponentu A un B apriņķošanas laiks)

Senas un jaunas zinašanas Ērihs fon Dēnikens

KAS NESASKAN DATĒJUMOS? Mūsu ierobežotās zināšanas vienmēr attiecas uz tagadni. Pilnībā saprotami, jo mēs taču dzīvojam šodien, nevis aizaizvakar. Mūs uztrauc tas, kas šodien lieliem burtiem iespiests virsrakstos, aizvakardienas notikumi mūs vairs neskar. Šī fatālā tuvredzība laupa mums vēsturisko notikumu jēgu.

Aktuālās tagadnes zināšanas mēs izjūtam kā augstāko labumu, tā teikt, kā visu no pagātnes nākušo zināšanu kulminācijas punktu. Mēs sev iestāstām, ka esam visinformētākā sabiedrība un tāpēc visi mūsu priekšgājēji zinājuši mazāk par mums. Šī nostāja padara mūs augstprātīgus, tā ļauj mums raudzīties uz pagātni nievājoši. Tā ir bīstama, jo tam, ļcurš nezina vēsturi, ir lemts atkārtot tās kļūdas. Vecais bioķīmijas grands, Kolumbijas universitātes, Ņujorkā, Bioķīmijas institūta ilggadīgais direktors, profesors Dr. Ervins Čārgafs, jokoja: «To jau zina katrs: vienīgais, ko var mācīties no vēstures, ir tas, ka neviens no tās nemācās.» [1J Iedoma, ka mūsu tagadējās zināšanas ir saprātīgas un visaptverošas, pavedina vēsturniekus un arheologus daudz neticēt priekšgājējiem. Pārsteidzoša ir izveicība un divkosība, ar kādu šie maldi tiek īstenoti praksē. Ja kāds senatnes vēsturnieks, piemēram, pirms 2500 gadiem dzīvojušais Hērodots, saka kaut ko, kas iederas mūsu šodienas zināšanu rāmjos, mēs priecīgi mājam ar galvu un pieņemam šo izteikumu zināšanai. Bet, ja šis pats vēsturnieks, bieži vien tajā pašā savas hronikas lappusē, izdara piezīmi, kas mums nav pa prātam, aci nepamirkšķinot, mēs viņu apzīmogojam kā meli un pārspīlētāju vai pat degradējam par nejēgu.

Kāds piemērs: mūsdienu ēģiptologi pārņēmuši no Hērodota ziņojumu par to, ka faraons Meness (ap 2920. g. pirms Kristus) augšpus Memfisas pagriezis Nīlu citā virzienā. Taču viņi aizver acis un aizspiež ausis uz to, ko tas pats Hērodots raksta 18 rindiņas tālāk: «Pēc Menesa nāca 330 ķēniņi, kuru vārdus priesteri man nolasīja no kādas grāmatas.» [2] Nīlas pagriešana un Menesa vārds iederas, 330 ķēniņi - traucē. Hērodots raksta, ka Lielo piramīdu licis uzcelt kāds ķēniņš, vārdā Heopss, un pirms 11 340 gadiem dievi vēl esot dzīvojuši cilvēku vidū.

Heopss tiek ar sajūsmu pieņemts, 11 340 gadi - atraidīti. Tiek stilizēts par «mēness gadiem», lai gan katram speciālistam labi zināms, ka senie ēģiptieši nerēķināja mēness gados un ka Hērodots ķēniņu valdīšanas gadus uzskaitīja pedantiski precīzi.

Ari ar vārdu Heopss speciālzinātne rīkojas caur un cauri nezinātniski. Zinātniski būtu savākt un izvērtēt visus ar to saistītos dokumentus. Notiek pretējais. Visi pret Heopsu liecinošie dokumenti tiek bez šaubīšanās nomēzti no galda vai pat vispār netiek ņemti vērā. Ko īsti par Lielās piramīdas pasūtītājiem un finansētājiem saka senie vēsturnieki?

Diodors no Sicīlijas, četrdesmit sējumu biezās «Vēstures bibliotēkas» autors, kurš dzīvoja I gadsimtā pirms Kristus, rakstīja: «Astotais ķēniņi bija Hemiss no Memfisas. Viņš valdīja 50 gadu un uzcēla lielāko no trim piramīdām, kas tiek pieskaitīta Septiņiem pasaules brīnumiem (..) Tā visa veidota no cieta akmens, kuru gan ir grūti apstrādāt, bet kurš arī pastāvēs līdz mūžībai (..) Stāsta, ka akmens ticis vests šurp lielu gabalu no Arābijas un celtniecība notikusi ar dēmonu palīdzību, jo tajā laikā mašīnas vēl nebija izgudrotas. Taču visapbrīnojamākais ir tas, ka, kaut arī šeit uzbūvētas tik lielas celtnes un tuvākajā apkārtnē ir tikai smiltis, nekur nav palikušas ne uzbērumu, ne akmeņu skaldīšanas pēdas, tā ka rodas iespaids, ka šo darbu nav radījušas cilvēka rokas, bet to jau gatavu tuksneša smiltīs novietojis kāds dievs.» [3] Piramīdas aprakstījis arī antīkais vēsturnieks, lielais zobgalis Gajs Plīnijs Sekunds, kuram turklāt bija tā priekšrocība zināt visus savu priekšgājēju darbus. Savas «Dabas vēstures» 36. grāmatā Gajs Plīnijs Sekunds raksta: «Materiālu lielākajai piramīdai piegādāja Arābijas akmeņlauztuves, un pie tās 20 gadu strādāja 360 000 cilvēku (..) Piramīdas aprakstījuši sekojoši autori: Hērodots, Eihēmers, Dūrijs no Samas, Aristagors,

Dionīsijs, Antistens, Dēmetrijs, Dēmotls, Apions. Taču neviens no viņiem nevar nosaukt to cēlājus, un tā šīs augstprātības radītāji pamatoti nolemti aizmirstībai.» [4] Mani šokē tas, kā arheologi šajā gadījumā atsaucas uz Hērodotu, bet neņem vērā Diodoru un Gāju Plīniju Sekundu. Turklāt Gajs Plīnijs Sekunds īpaši uzskaita savus priekšgājējus, kuri jau pirms viņa stāstījuši par piramīdām, un konstatē, ka neviens no viņiem nezina piramīdas cēlāja vārdu. Bet kāda tur daļa mūsu akadēmiskajai zinātnei!

Pirms 700 gadiem Kairas bibliotēkās vēl glabājās senie arābu un koptu manuskripti, kurus savā darbā Hitat apkopoja ģeogrāfs un vēsturnieks Takī ad Dilns Ahmads ben Alī ben Abd al Kadī ben Muhammads al Makrizi (1364.-1442. g. pēc Kristus). Ko tad īsti domāja paši arābi par to, kas bijis Lielās piramīdas cēlājs?

«Skolotājs Ibrahims ben Vāsifs Sāhs al Katibs «Ziņās par Ēģipti un tās brīnumiem» saka tur, kur vjņš stāsta par Sauridu, Husala dēla Tadrasana dēla Tumiduna dēla Sibraka dēla Sahluka dēlu, vienu no ēģiptiešu pirmsplūdu laiku ķēniņiem, kuru mītne bija Amsā, par ko stāstīts vietā, kur šajā grāmatā aplūkotas Ēģiptes pilsētas. Viņš uzcēla abas lielās piramīdas pie Mirsas [Kairas - E. f. D\. Abu piramīdu celšanas iemesls bija tāds, ka 300 gadu pirms grēku plūdiem Saurids redzējis sapni: zeme ar visiem iedzīvotājiem apgriežas otrādi, cilvēki panikā bēg, zvaigznes krīt no debesīm (..).» [5] Precīzā vārdu secība neļauj šo tekstu tik viegli ieskaitīt mītu kategorijā. 300 gadu pirms grēku plūdiem kāds ķēniņš, vārdā Saurids, esot redzējis sapni, kas galu galā rosinājis piramīdu celšanu. Ari viņa padomdevējus un pareģus mocījuši briesmīgi sapņi, kas vēstījuši par civilizācijas beigām. Darbā Hitat stāstīts, ka debesis esot atvērušās, izlauzusies spoža gaisma un no debesīm nokāpuši cilvēki, kas nesuši rokās savādas «vāles».

Pēc arābu leģendām, pirmsplūdu laiku ķēniņš Saurids vaicājis saviem gudrajiem, vai pēc dabas katastrofas Ēģipte atkal būšot apdzīvojama. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš nolēmis uzsākt piramīdu celtniecību, lai saglabātu visas toreizējās zināšanas. Piramīdas virsotnē ķēniņš Saurids licis iekalt uzrakstu: «Es, ķēniņš Saurids, esmu uzcēlis šis piramīdas, un es esmu pabeidzis to būvi sešos gados. Kurš nāktu pēc manis un domātu, ka ir tāds ķēniņš kā es, tas varētu tās nojaukt 600 gados. Zināms, ka nojaukt ir vieglāk nekā būvēt. Es arī esmu, kad tās bija gatavas, pārklājis tās ar brokātu, viņš varētu tās pārvilkt ar pīteni (..).»

Kad ķēniņš Saurids ben Sahluks nomiris, viņš apglabāts austrumu piramīdā, Hugubs - rietumu, bet Karurass - piramīdā, kas apakšā sastāv no Asuānas, bet augšpusē - no Kadanas akmeņiem.

Abū Zaids al Balhī stāsta: «Uz piramīdām bija uzraksts. To saprata un tas skanēja: «Šīs abas piramīdas tika uzceltas, kad 'krītošā lija' atradās Vēža zīmē.» Viņi rēķināja no tā laika līdz praviešu Higrai un ieguva 2 reiz 36 000 gadu.»

Kas bija šis tālredzīgais ķēniņš Saurids? Vai tā ir neskaidra mistiska figūra, kuras izcelsme meklējama vēlmju un cerību sapņu pasaulē, vai ari šai personai ir kāda reāla piesaiste? Darbā Hitat teikts, ka viņš esot bijis «Hermejs, ko arābi sauc Idrisa vārdā». Dievs pats personīgi esot viņam nodevis zvaigžņu zināšanas un pavēstījis, ka pār zemi nākšot katastrofa, taču daļa pasaules to pārdzīvošot un tai būšot nepieciešamas zinātņu gudrības. Tāpēc Hermejs alias Idriss alias Saurids uzcēlis piramīdas. Vēl skaidrāk tas pateikts Hitat 33. nodaļā.

«Ir cilvēki, kas saka: «Pirmais Hermejs, kurš savā 'trlskāršumā' tika saukts par pravieti, ķēniņu un gudro, viņš ir tas, kuru ebreji sauc Enohs, Ādama dēla Šēta dēla Enoša dēla Kanaāna dēla Mahalaleēla dēla Jareda dēls - lai svētība nāk pār viņu un tas ir Idrīss. Viņš lasīja zvaigznēs, ka nākšot grēku plūdi.

Tad viņš lika būvēt piramīdas un paslēpt tajās dārgumus, zinātnieku rakstus un visu, par ko viņš uztraucās, ka tas varētu iet bojā vai pazust, lai pasargātu un labi saglabātu šīs lietas.»»

Visas šīs rakstiskās liecības, vai tas būtu Hitat, Diodors, Strabons vai Gajs Plīnijs Sekunds, nespēj

ieinteresēt mūsu arheologus. Mēs zinām labāk. Tomēr arī mums ir grūti iedomāties piramīdu būvi pirms grēku plūdiem. Situāciju lieliski precizē arābu hronists Muhammads ben Abdallahs ben Abd al Hakams: «Es uzskatu, ka piramīdas var būt uzceltas tikai pirms grēku plūdiem. Ja tās būtu uzceltas pēc tiem, cilvēkiem par tām viss būtu labi zināms.»

Lielisks un grūti apgāžams arguments.

Mūsu modernā zinātne, ar ko mēs tā lepojamies, uzjautrinās par senajiem arābiem. Katru reizi, kad es ar kādu akadēmiskās zinātnes pārstāvi sāku runāt par piramīdām, atbildē saņemu tikai apnikušu smaidu.

Noslēpumi? Tādu nav! Bet, kad es jiorādu uz arābu mītiem un leģendām, kuras stāsta par ejām un zālēm, kas atrodas zem piramīdām un ir piebāztas pilnas ar senām grāmatām un tehniskām ierīcēm, viszinošais speciālists atbild: «Vai jūs ticat «Tūkstoš un vienas nakts» pasakām?»

Kam taisnība? Izpušķotajām arābu leģendām vai mūsu materiāli nodrošinātajai akadēmiskajai zinātnei?

Plaši pazīstams ir starojuma eksperiments, ko 1968. gada beigās un 1969. gada sākumā Hefrena piramīdā veica Nobela prēmijas laureāts fizikā profesors Dr. Luiss Alvaress. Dr. Alvaress un viņa komanda eksperimentā izmantoja faktu, ka mūsu planētu cauru diennakti bombardē kosmiskie stari, kas, ejot cauri cietiem ķermeņiem, piemēram, akmenim, zaudē daļu enerģijas. Sekundes laikā uz kvadrātmetru Zemes virsmas krīt vidēji 10 000 daļiņu. Daļiņas ar augstāku enerģiju izspiežas cauri visbiezākajiem iežu slāņiem, citas - kā, piemēram, neitrino - netraucēti izlido cauri pat visai planētai. Ar mērījumiem var konstatēt, cik daudz elementārdaļiņu caursit kādu iežu slāni. Ja iezī ir tukšumi, daļiņas ceļā cauri tukšajai telpai tiek mazāk bremzētas, tātad daļiņu plūsma tur ir intensīvāka nekā masīvā iezī. Hefrena piramīdā ierīkoja dzirksteļu kameru, pie tam kosmisko daļiņu stari tika fiksēti magnētiskajā lentē.

Rezultāti tika apstrādāti ar IBM datoru. Datorprogrammā tika ņemta vērā piramīdas forma, lielums un krituma leņķis. Jau 1968. gada beigās tika reģistrēti vairāk nekā 2,5 miljoni kosmisko daļiņu trajektoriju. Datoranalīze uzrādīja pareizu piramīdas formu, tātad izmēģinājumu sērijas rezultāti bija sakarīgi un iekārta darbojās nevainojami.

Bet tad nāca īsts pārsteigums: oscilogrāfu rādījumi bija haotiski, it kā kosmiskās daļiņas lidotu «ap stūri». Pat tad, kad apstrādei atkārtoti ievadīja tās pašas lentes, dators izdeva citus datus un citus grafikus.

Zinātnieki bija tuvu izmisumam. Ļoti dārgais eksperiments, kurā piedalījās dažādi amerikāņu institūti, firma IBM un Kairas Ainšamas universitāte, beidzās bez derīgiem rezultātiem. Viens no projekta līdzstrādniekiem, Dr. Amrs Goheds, žurnālistiem teica, ka stāvoklis esot «zinātniski neiespējams», un piebilda, ka vai nu piramīdas struktūra esot īsts mudžeklis, vai ari te esot darīšana ar «mistēriju, ko mēs nespējam izskaidrot. Sauciet to par okultismu, faraonu lāstu, burvestību, maģiju vai kā gribat».

Kopš tā laika telpas piramīdās meklētas ar jauniem aparātiem un jaunām metodēm. Un ar panākumiem. 1986. gada vasarā franču arhitekti Žans Patriss Dormions un Žils Guadēns ar saviem elektroniskajiem detektoriem atklāja dobas telpas Heopsa piramīdā. Ar Ēģiptes Arheoloģijas pārvaldes palīdzību cauri 2,5 metrus biezam akmens slānim tika ievadītas mikro- zondes. Zem ejas, kas veda uz ķēniņieņu kameru, franči atklāja 3 metrus platu un 5 metrus augstu dobu telpu, kas bija pildīta ar smalkgraudainām kvarca smiltīm. Ari zem ķēniņieņu kameras ziemeļrietumu sienas tika nopeilēta doba telpa. Līdz šim nav atklāta neviena eja, kas vestu uz šīm telpām. Kas mums jau zināms? Ar kādām tiesībām mēs arābu senos nostāstus pierakstām pasaku pasaulei?

Franču arhitektu gūto panākumu satraukti, neskopojās ari Tokijas Vasedas universitātes zinātnieki.

Elektronikas izstrādātāji jau bija izmēģinājuši radarierici, kas ļāva precīzi caurskatīt dažādus iežus granītu, kaļķakmeni, smilšakmeni. Vasedas universitātes komandā, kas Kairā ieradās 1987. gada 22. janvāri, bija ēģiptoloģijas profesors, arhitektūras profesors, ģeofizikas doktors un vairāki elektroniķi.

Komandu vadīja profesors Sakuji Jošimura, kurš strādāja kopā ar Ēģiptes Arheoloģijas pārvaldes toreizējo vadītāju Dr. Ahmedu Kadri.

Elektronikas jomā vienmēr lieliskie japāņi, bruņoti ar izciliem pārvietojamiem instrumentiem un

datoriem, caurskatīja gan sienas koridorā, kas ved uz ķēniņieņu kameru, gan ari rajonu ap pašu ķēniņieņu kameru - turklāt vēl virs tās novietotās ķēniņa kameras sienas, visu apgabalu uz dienvidiem no Lielās piramīdas un visbeidzot ari sfinksas un apkārtējo sfinksu lauku. Japāņu pētniekiem izdevās atklāt veselu labirintu, ko veidoja ejas un dobas telpas. Bagātīgi ilustrētajā Vasedas universitātes zinātniskajā atskaitē ļ6] vairāk nekā 60 lappuses aizņem mērījumu dati atsevišķos iecirkņos, kas savienoti ar līnijām koridoriem, šahtām un tukšām blakustelpām piramīdas iekšienē. Liela telpa tika nopeilēta dienvidrietumos no ķēniņa kameras, tāpat ari lielās galerijas galvenās ass dienvidrietumos. Cita eja ved projām no ķēniņieņu kameras ziemeļrietumu sienas, un uz dienvidiem no Heopsa piramīdas lokalizēta 42 metrus gara šahta, kas ved apakšā zem piramīdas. Ko tagad? Kādi pārsteigumi mūs vēl sagaida? Kādu nostāju ieņems tie zinātnieki, kas parasti atvairās ar nogurušiem smaidiem, kad runa ievirzās par neatklātām telpām piramīdās?

To pašu kategorisko konstatējumu - nekādu mīklu, viss ir skaidrs! - mēs dzirdam no speciālistiem ari datējumu jautājumā. Senie hronisti, kuri galu galā dzīvoja tuvāk notikumiem nekā mēs, ziņo par dievu viesošanos un par to, ka šie dievi ietekmējuši jauno cilvēci. Pie tam tiek minēti dati par laiku, kad tas viss noticis. Lai gan šie dati bieži vien ir pretrunīgi, kopumā tie norāda uz laiku, kad mūsu izpratnē aptveramas vēstures vēl nemaz nebija. Tomēr šie dati un leģendas jāuztver nopietni, nevis, kā tas notiek, pašsaprotami jāiedala pasaku un mītu kategorijā. Senajiem vēsturniekiem, kas dzīvoja pirms gadu tūkstošiem, kā nekā bija pieejami avoti, kurus viņi izmantoja tikpat nopietni un atbildīgi kā mēs šodien.

Profesionālā pieredze man iemācījusi senajās hronikās saskatīt kaut ko vairāk par cilvēku fantāziju.

Eksistē noteiktas pazīmes, sava veida siets, kas ļauj atsijāt lieko un koncentrēt kodolu. Ap 700. gadu pirms Kristus sengrieķu dzejnieks Hēsiods «Mītā par pieciem cilvēku dzimumiem» rakstīja, ka sākumā nemirstīgie dievi «Krons un viņa biedri radīja, cilvēkus. Šie bija diženi varoņi, pusdievi, kas laikā pirms mums apdzīvoja bezgalīgo zemi» [7]. Pusdievi bija ari puscilvēki, šīszemes būtnes ar ārpuszemes izcelsmes gēniem. Hermejs, Enohs, Idrīss vai Saurids - visi viņi piederēja pie šā izredzēto klana. Ēģiptē dinastiju skaitīšana sākas ap 2920. gadu pirms Kristus ar ķēniņu, vārdā Meness (ari Mina).

Mēs, kristieši, skaitām gadus no Kristus dzimšanas, romieši atskaiti sāka no urbe condita - Romas dibināšanas 753. gadā pirms Kristus. Turpretī seno ēģiptiešu laika atskaites sākumpunkts, kuru varētu pārveidot skaitļos, mums nav zināms. Nākas «peldēt kā ķīselī» - nav neviena fiksēta punkta, kur «iekosties». Kas attiecas uz hronistiem pēc Menesa, speciālisti viņu hronoloģijas sistēmu rekonstruē smagā darbā, balstoties uz datējamiem atradumiem, būvēm un astronomiskiem aprēķiniem. Ar nelielām novirzēm šī konstrukcija ir sakarīga, taču tā neko nevar pateikt par laiku pirms pirmajām dinastijām. Šeit var palīdzēt leģendas un seno vēsturnieku hronikas. Lai kā tas mulsinātu mūsu zinātniekus, šīs hronikas nosauc precīzus vārdu sarakstus un valdīšanas periodus, kas dokumentēti pat ar skaitļiem. Taču ko iesākt ar vārdiem un skaitļiem, kas nav pierādāmi ar akmens tempļiem? - Tie vienkārši ir mīti…

Laikā ap 300. gadu pirms Kristus dzīvoja kāds augstākais priesteris, vārdā Manetons. Viņš bija «svēto tempļu rakstvedis», un sengrieķu vēsturnieks Plūtarhs viņu min kā pirmā Ptolemaju ķēniņa (304.284. g. pirms Kristus) laikabiedru. Šim Manetonam tiek piedēvēti astoņi darbi, tostarp grāmata par Ēģiptes vēsturi. Šajā darbā minēti aizvēsturisko ķēniņu vārdi un valdīšanas gadi līdz pat pusdievu un dievu laikiem. Kā šie senie dati nonākuši Manetona rīcībā?

Jau kopš vissenākajiem laikiem bija parasts gadus fiksēt pēc ārkārtējiem notikumiem. Tā veidojās datu materiāls, kas vēlāk pārauga annālēs. Priesteri glabāja un kopēja šīs annāles, jo tikai no tām varēja recitēt cilvēku varoņdarbus un dievu izcilo un apbrīnojamo veikumu. Pat vēlāk, kad faraonu valsts atradās augstākā uzplaukuma periodā un annāles vairs neiemūžināja precīzus kalendāra gadus, bija parasts īpašu notikumu gadījumos tos salīdzināt ar vecajām annālēm. Gribēja pārliecināties, vai kaut kas tamlīdzīgs reiz jau nav noticis. Tā tiek ziņots, ka faraons Ram- zess IV, apmeklējot Hēliopoli, ieraudzījis tur kādā kokā ar zeltītām zīmēm uzrakstītu savu vārdu. Tūlīt «pārbaudīja vecās annāles kopš ķēniņvalsts pašiem sākumiem,

ciktāl tās sniedzās priekšgājēju laikos» [8], un neatrada atzīmētu neko līdzīgu. Annālēs meklēja ari, piemēram, ziņas par ārkārtējām klimata katastrofām vai par gaidāmo dievu atgriešanos. Priesteris Manetons savos pētījumos izmantojis tamlīdzīgas annāles. Viņš raksta, ka pirmais valdnieks Ēģiptē esot bijis Hēfests, kas atnesis ari uguni. Tad sekojuši Hrons, Ozīriss, viens no Ozīrisa brāļiem Tīfons, tad Ors (arī Hors), Ozīrisa un Izīdas dēls. Manetons turpina: «Pēc dieviem 1255 gadus valdīja dievu pēcnācēju dzimums. Un atkal citi ķēniņi valdīja 1817 gadu.

Pēc tiem 30 memfitu ķēniņi - 1790 gadu. Pēc tiem atkal citi, 10 tinītu ķēniņi - 350 gadu. Un tad bija dievu pēcnācēju ķēniņvalsts 5813 gadu.» [9] Ēģiptiešu priestera Manetona grāmatas vairs nav pieejamas oriģinālā. Taču lielu daļu viņa darbu nokopēja vēsturnieks Jūlijs Afrikānis un agrās kristietības hronists Eisebijs (miris 339. gadā pēc Kristus), kurš iegājis Baznīcas vēsturē arī kā Cēzarejas bīskaps. Pie tam Eisebijs nepārprotami piezīmejis, ka Manetona minetie dati varētu but uzskatami par meness gadiem, bet summā tie vēl joprojām veido vairāk nekā 14 000 saules gadu. [3, 10, 11] Mūsu arheologiem ir bail no šiem datējumiem gadu desmittūkstošos. Manetona minētie skaitļi tiek pārveidoti par mēness gadiem, viņš pats tiek apvainots pārspīlēšanā, jo kā priesteris viņš esot bijis ieinteresēts atvedināt savu amatu uz iespējami senāku tradīciju. Pat labvēlīgi kritiķi, kas neapšauba Manetona darbu viendabību (integritāti), mierina sevi ar domu, ka Manetons esot kopējis senas annāles, kas jau čumējušas un mudžējušas no pārspīlējumiem. Nav tikai skaidrs, kāpēc gan tik «neiespējamus gadus» izmantoja antīkie autori, kuri nebija nedz priesteri, nedz ari ēģiptieši un kuriem mēs nekādā ziņā nevaram piedēvēt pašslavināšanos.

Diodors no Sicīlijas, kura darbos parasti netrūkst skepses un kritikas, pirmajā grāmatā ziņo, ka senie dievi «paši dibināja Ēģiptē daudzas pilsētas», viņi esot radījuši pēcnācējus, no kuriem daži «kļuva par ķēniņiem Ēģiptes zemē». Šajā tālajā laikā Homo sapiens priekštecis vēl bija primitīva būtne. Kā nekā «tikai dievi atradināja cilvēkus ēst citam citu». No dieviem cilvēki mācījās - tā saka Diodors - mākslas, derīgo izrakteņu ieguvi, darbarīku izgatavošanu, zemes apstrādāšanu un vīna iegūšanu. Arī valoda un rakstība nāca no palīdzīgajām debesu būtnēm. Citāts: «Vispirms viņi esot sadalījuši un izveidojuši visas saprotamās valodas un piešķīruši vārdus daudz kam tādam, par ko līdz tam nav bijis nekādu izteicienu, un arī rakstības izgudrošana nākusi no viņa [šeit domāts dievu sūtnis Hermejs - E. f. D.], tāpat arī dievu pielūgšanas kārtība un upurēšana. Viņš arī bijis pirnuiis, kurš novērojumu rezultātā atradis debess spīdekļu kārtību un dabas toņu harmoniju (..).»

Kāpēc mēs sabožamies pret tamlīdzīgiem nostāstiem, kas pirms gadu tūkstošiem bija vēstures zinātnes neatņemama sastāvdaļa? Vai mūsu vēstures pētījumi, cik tie sniedzas tālāk par faraonu Menesu, var piedāvāt ko citu? Kur ir pārliecinoši argumenti pret Diodoru? Es jau dzirdu, ka visu pārāk vienkāršojot, ka nedrīkst balstīties vienīgi uz veco Diodoru. Taču tieši te ir meklējams mūsu šodienas specializācijas lāsts. Ēģiptologs nepārzina senindiešu leģendas, sanskrita speciālists neko nezina par Enohu, amerikānists - par «Rigvēdu», šumerologs - par maiju dievu Kukulkanu … utt. Ja ari kāda gudra galva izmanto salīdzinošo pētījumu metodi, tas parasti notiek šaurā un pārspīlētā teoloģijas vai psiholoģijas skatījumā. Patiesībā pierādījumu ķēde Diodora ziņojumam ir internacionāli apstiprināta jau pirms gadu tūkstošiem, kaut arī dažādi vēsturnieki izmantojuši dažādus vārdus un rīcības modeļus.

Izsijājot tos, izrādās, ka visi senie hronisti no septiņām pasaules malām ir attēlojuši vienu un to pašu kodolu. Kā tas var būt, ka mēs nespējam noticēt nevienam viņu vārdam? Es zinu, ka patiesība netriumfe, bet tās pretinieki pamazām izmirst. Kādus datumus tad nosauc Diodors un viņa kolēģi vēsturnieki?

«No Ozīrisa un Izīdas līdz Aleksandram, kurš Ēģiptē dibināja viņa vārdā nosaukto pilsētu, esot aizritējuši vairāk nekā 10 000 gadu, kā raksta vieni, bet daži pat - ka tikai nedaudz mazāk par 23 000 gadiem.»

Dažas lappuses tālāk, 24. nodaļā, Diodors stāsta par Olimpa dievu cīņu pret gigantiem. Pie tam

kritiskais Diodors pārmet grieķiem, ka viņi maldās, uzdodami Hērakla dzimšanu tikai vienu paaudzi pirms Trojas kara, jo tas esot noticis «(..) ap pirmo cilvēku rašanās laiku. Kopš tā laika ēģiptieši saskaitījuši vairāk nekā 10 000 gadu, bet kopš Trojas kara pat ne veselus 1200 gadus.»

Tātad Diodors izmantojis avotus, kuru vairs nav mūsu rīcībā. Turklāt viņš labi zinājis, par ko runā, jo 44. nodaļā viņš pat salīdzina ēģiptiešu datus ar savu paša viesošanos Ēģiptē. Tur lasāms, ka sākotnēji «(..) Ēģiptē valdījuši dievi un heroji, nedaudz mazāk kā 18 000 gadu, un pēdējais dievišķais ķēniņš bijis Hors, Izīdas dēls. Cilvēku ķēniņi zemē valdījuši, sākot ar Merisu, nedaudz mazāk kā 5000 gadu, līdz pat 180. olimpiādei, kad es pats ierados Ēģiptē (..).»

Diodors ir izpildījis savu mājas uzdevumu, viņš studējis toreizējos avotus, runājis ar zinātājiem, salīdzinājis datus. Mēs ne. Valdošās reliģijas vai ideoloģijas vārdā mēs satriecam drupās senās bibliotēkas, ļaujam pazust liesmās dārgiem rokrakstiem,' nogalinām šo tautu gudrajos. Mūsu piromāniskā pagātne ir tikpat gigantiska kā salmi revolucionāru galvās.

Ari «vēstures tēvs» Hērodots, kurš Ēģipti apmeklēja vairākus gadsimtus pirms Diodora, savas «Vēstures» 2. grāmatā (141. un 142. nodaļā) sniedz Ēģiptes vēstures lielā senuma uzskatāmu piemēru.

Viņš raksta, ka Tēbu priesteri viņam paši personīgi parādījuši 341 statuju, kas katra iezīmējot vienu augstāko priesteru paaudzi kopš 11 340 gadiem.

«Jo katrs augstākais priesteris tur jau savā dzīves laikā uzstāda savu statuju. Priesteri skaitīja un rādīja man tās visas citu pēc citas kā pierādījumu tam, ka dēls vienmēr seko tēvam. Tā viņi gāja no pēdējā mirušā tēla gar visu rindu līdz pat sākumam (..) Viņi rādīja, ka visi, kuru tēli tur atradās, bija šā tipa cilvēki, stipri atšķirīgi no dieviem. Pirms šiem vīriem Ēģiptē valdījuši un starp cilvēkiem dzīvojuši dievi (..) Ēģiptieši to zinot pavisam noteikti, jo viņi pastāvīgi aprēķināja un pierakstīja gadus.»

Kāpēc gan priesteriem būtu tik bezkaunīgi jāmelo ceļojošajam Hērodotam par 11 340 saskaitītajiem gadiem? Kāpēc viņi skaidri uzsver, ka kopš 341 paaudzes starp viņiem vairs neesot dievu? Kāpēc viņi demonstrē precīzus laika datus attiecībā uz šīm statujām? Hērodots nav lētticīgs. Viņš uzsver, ka priesteri «vairumā gadījumu ar faktiem pierādīja, ka tā tas ir bijis». Viņš pedantiski atšķir realitāti no stāstiem.

«Viss, ko es līdz šim esmu darījis zināmu, balstās uz manis paša vērojumiem, uz manis paša spriedumiem, uz manis paša pētījumiem. Tagad es izstāstīšu ēģiptiešu vēsturi, kā es to dzirdēju.»

Līdz šim es rakstīju tikai par datiem, kurus mums nodevuši Diodors, Hērodots, Gajs Plīnijs Sekunds, Manetons un Eisebijs. Pats par sevi saprotams, ka tas attiecas arī uz visiem citiem hronistiem. Unisonā tiek saukti «absurdi» skaitļi, ar kuriem neko nezina vai negrib iesākt mūsu tradicionālā zinātne. Pēc vajadzības tie tiek sagrozīti, pārveidoti vai izmesti papīrkurvī. Mūsu tagadnes aprobežotie prāti taču visu zina labāk. Moderno skaitļu šizofrēniju var apgaismot vēl kāds piemērs: katrs, kurš tic Bībelei, zina arī par desmit pirmsplūdu laiku patriarhu teiksmaini ilgajiem dzīves gadiem un tic (!) tiem. Taču arī babiloniešiem un šumeriem bija zināmi desmit sākotnējie ķēniņi, kas valdījuši pirms plūdiem. Šie desmit ķēniņi un viņu valdīšanas gadi iemūžināti 20,5 cm augstā akmens blokā, kas zinātniskajā literatūrā tiek apzīmēts kā WB 444.

Pēc WB 444, sākotnējie 10 ķēniņi kopš Zemes radīšanas līdz grēku plūdiem valdīja kopumā 456 000 gadu. Pēc plūdiem «ķēniņvalsts atkal nolaidās no debesīm». Un arī 23 ķēniņi, kas kopš šā brīža cits citu nomainīja valdnieka tronī, kopumā tur pavadīja 24 510 gadus, 3 mēnešus un 3 1/2 dienas. Ilustrācijai var minēt dažus piemērus no WB 444: «Kad ķēniņvalsts nolaidās no debesīm, ķēniņvalsts bija Eridu.

Eridu ķēniņš bija Alulims.

Viņš valdīja 28 800 gadu.

Alalgars valdīja 36 000 gadu.

Divi ķēniņi,

viņi valdīja 64 800 gadu.

Badtibirā valdīja Enmenluanna 43 200 gadu.

Siparā bija Enmenduranna ķēniņš, 21 000 gadu viņš valdīja.

Viens ķēniņš, savus 21 000 gadus viņš valdīja. Šurupakā Ubartutu bija ķēniņš, 18 600 gadu viņš valdīja.

Piecas pilsētas, astoņi ķēniņi, 241 200 gadu viņi valdīja.

Pār to nāca plūdi.

Kad plūdi bija beigušies un ķēniņvalsts [atkal] bija nolaidusies no debesīm, ķēniņvalsts bija Kišā.

Kišā Gaurs bija kēninš.

1200 gadu viņš valdīja. Gulla-Nidabannapads valdīja 960 gadu.

Zukakips valdīja 900 gadu, Atabs valdīja 600 gadu, Ataba dēls valdīja 840 gadu, Etana, gans, kurš debesīs pacēlās, kurš nostiprināja zemes, bija ķēniņš. 1560 gadu viņš valdīja.

Enmengalanna valdīja 28 800 gadu. Dievs Dumuzi, gans, valdīja 3600 gadu. Trīs ķēniņi, savus 108 000 gadus viņi valdīja.

Larakā valdīja Enzibzianna 28 800 gadu. Viens ķēniņš, savus 28 800 gadus viņš valdīja.

Balihs, Etanas dēls, valdīja 400 gadu. Tizkars, Samuga dēls, valdīja 305 gadus, liku valdīja 900 gadu, lltasadums valdīja 1200 gadu. [Mcs]-kiag-ga[scrs], Saules dieva dēls, bija augstākais priesteris [un ķēniņš], 1324 gadus [viņš valdīja]. Dievišķais Lugalbanda, gans, valdīja 1200 gadu. Dievs Dumizi, zvejnieks, viņa pilsēta ir Kua, valdīja 100 gadu. Dievišķais Gilgamešs, viņa tēvs bija Lilu - dēmons, Kullabas augstākais priesteris, valdīja 126 gadus.

Urnungals, dēls Gilgamešam, valdīja 30 gadu. Utulkalamma, dēls Urnungalam, valdīja 15 gadu.

Labasers valdīja 9 gadus.»

Tā kā šie dati vedina uz neiespējamām konsekvencēm, arheologi dara to, ko parasti šādos gadījumos mēdz darīt: gadus samaina ar mēness gadiem vai ari paziņo, ka vecie kungi nav pratuši rēķināt. Viņi datus par ķēniņiem esot rakstījuši citu citam blakus, nevis citu aiz cita. Varbūt kāds man tādā gadījumā paskaidros, kāpēc šajos ķēniņu sarakstos minēti ne tikai gadi, bet arī mēneši, atsevišķas dienas un pat dienu daļas? Šie dievi, šīs savādās būtnes, kurām mēs esam uz pēdām, - ko viņi īstenībā darīja, kā izskatījās?

Izcilu piemēru par to savu hroniku 5. sējumā citē Eisebijs. Viņš runā par haldiešu leģendu, kas stāsta par Oannesu: «Un pirmajā gadā tieši babiloniešu apgabalā no Sarkanās jūras esot parādījies briesmīgs nezvērs, kura vārds bijis Oanness, kā savā grāmatā ziņo ari Apollodors: ka viņam bijis zivs ķermenis un zem zivs

galvas pievienota vēl cita galva; un pie astes kājas kā cilvēkam; viņa attēls zīmējumā tiekot uzglabāts līdz pat šodienai. Un par šo dzīvnieku viņš saka, ka tas visu dienu sazinājies ar cilvēkiem un netuvojies nekādam ēdienam; un mācījis cilvēkiem rakstību un dažādu mākslu paņēmienus, pilsētu veidošanu un tempļu dibināšanu; arī rīcības likumus un robežu iedalījuma nosacījumus viņš mācījis; viņš ierādījis arī labības un augļu ražas novākšanu; un vispār visu, kas vien pasaules sabiedriskajā dzīvē var nākt priekšā, viņš nodevis cilvēkiem; un kopš tā laika neviens neko vairāk neesot atklājis. Un, saulei rietot, nezvērs Oanness atkal ieniris atpakaļ ūdenī un atklātā jūrā devies pie miera; tādējādi tas savā ziņā dzīvojis dubultu dzīvi. Arī vēlāk esot redzēti parādāmies vēl citi līdzīgi nezvēri, par kuriem, viņš saka, esot ziņots ķēniņu grāmatā. Un par Oannesu viņš saka, ka tas esot uzrakstījis par radīšanu un valsti kā kopību, kā arī devis cilvēkiem valodas un prasmes.»

Eisebijs šo stāstu nav izzīdis no pirksta. Viņš to pārņēmis no babiloniešu priestera Bērosa, trīs sējumus bieza vēstures sacerējuma autora. Šis darbs ar nosaukumu «Babilonijas vēsture» ir saglabājies tikai fragmentāri, taču no tā citējis romiešu vēsturnieks Lūcijs Seneka, kā ari Jēzus Kristus laikabiedrs Josefs Flāvijs.

Mūsu šodienas zinātne šo nostāstu neuztver nopietni, tas tiek kvalificēts kā antīka pasaka. Es jau izteicos, ka tieši tas ir mūsu specializācijas lāsts. Atstāj nepamanītu, ka tāds pats noslēpumains skolotājs, kas apmāca cilvēkus, iznirst no jūras ari persiešu svētajā grāmatā Avestā. Feniķiešiem līdzīgas izcelsmes būtne ir Tauts, un ari Senajā Ķīnā eksistējis nostāsts par to, ka no ūdeņiem izniris briesmonis, kura mugura bijusi klāta ar rakstu zīmēm un kurš mācījis cilvēkus. Gan Tautu, gan būtni no Ķīnas vai Avestā aprakstīto - tās visas mums grib uzdot par pasaku tēliem vai gariem. Bet gariem nav «zināšanu par zinātnēm un rakstu zīmēm», tie nav spējīgi iemācīt, «kā būvēt pilsētas un tempļus». Pasaku tēli neizdod likumus un nemēra zemi. Tie parasti neraksta ari grāmatas un nenodod tās cilvēcei.

Mūsu šodienas zināšanas ir fragmentāras un labākajā gadījumā tikai nepilnīgas. Taču mēs izturamies tā, it kā mums jau piederētu visas gadu tūkstošiem senās zināšanas. Mēs atstumjam to, ko negribam zināt. Šis konstatējums apstiprinās arī ikdienas jomā, kur dēls nemācās no tēva un sabiedrība neizdara nekādus secinājumus no savas nesenās vēstures. Tāds ir cilvēks: viņš atsakās iebūvēt pagātnes faktus savu moderno zināšanu celtnē. Viņš vienmēr uzsver «es» un «tagad» un lepojas ar savu vienreizīgo vietu vēsturē. Kaut ko vienreizīgu piedzīvoja mūsu priekšteči, kuru dzīves laikā no debesīm nolaidās dievi.

Taču jau pirms diviem gadu tūkstošiem filozofs un vēsturnieks Lūcijs Apulejs pravietiski rakstīja: «Pienāks laiks, un kļūs skaidrs, ka velti ēģiptieši tik centīgi un uzticīgi kalpojuši dieviem, jo dievi no zemes atgriezīsies debesīs un Ēģipte būs pamesta. Ai, Ēģipte! Ēģipte! Par tavām zināšanām paliks tikai nostāsti, kuri šķitīs neticami vēlākajām paaudzēm.»

SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS ĀZIJĀ Aspratīgakais vēsturē ir tas, ka tā pati sevi radījusi.

Pēters Bamms (Peter Bamm, 1879-1975)

Senākās leģendas par lidojumiem Pēters Skaja Kuram gan nav zināms grieķu mīts par Daidalu, valdnieka Mīnoja prasmīgo kalēju, kam izdevās aizlidot no Krētas uz Sicīliju. Tomēr viņa dēlam Ikaram tik labi neveicās, un viņš iegāzās jūrā.

Daudz senāks par šo sengrieķu mītu ir babiloniešu varoņmīts par Etānu. Tā saknes sniedzas vairāk nekā piecus tūkstošus gadu senā pagātnē, un minētie notikumi tēlaini iemūžināti babiloniešu zīmogos.

Eposa par Etānu lielākā daļa nāk no asīriešu ķēniņa Ašurbanipala (668.-626. g. pirms Kristus) māla plāksnīšu bibliotēkas. Stāstījums sākas ar fabulu, kurā čūska noslēdz vienošanos ar ērgli. Taču čūska piemāna ērgli un iemet viņu bedrē, kur tas ir nolemts bada nāvei. Tieši šajā laikā dievbijīgais gans Etana dodas «dzimšanas zāles», sava veida auglības stimulatora, meklējumos un nejauši atrod bedri ar ievainoto un badā mirstošo ērgli. Astoņus mēnešus Etana kopj putnu un beigās ļauj tam uznest sevi Visumā. Sekojošais fragments ir tulkojums no eposa par Etānu otrās un trešās daļas. Tajā ir virkne izteikumu, kas acīmredzot nav bijuši saprotami mūsu priekštečiem, bet kas mūsdienīgā skatījumā var būt nozīmīgi atbalsta punkti AAS tematikai. [1] (..) Kad astotais mēnesis bija pagājis, ērglis pameta bedri. Ērglim bija barība; spēku viņam bija kā rēcošam lauvam. Ērglis teica viņam, Etanam: «Mans draugs, es gribu tevi uznest Anu debesīs, liec savas krūtis uz manām krūtīm, uz manu spārnu lidspalvām liec savas rokas, uz maniem sāniem liec savus sānus!» (..) Kad viņš to kādu brīdi bija nesis augšup, ērglis teica viņam, Etanam: «Paskaties, mans draugs, kāda ir kļuvusi zeme, paskaties uz jūru pasaules kalna malā!»

«Zeme tagad izskatās kā kalns, jūra ir kļuvusi par strautu!»

Kad viņš to vēl otru brīdi bija nesis augšup, ērglis teica viņam, Etanam: «Paskaties, mans draugs, kāda ir kļuvusi zeme!» «Zeme tagad izskatās kā koku stādījums!»

Kad viņš to vēl trešo brīdi bija nesis augšup, ērglis teica viņam, Etanam: «Paskaties, mans draugs, kāda ir kļuvusi zeme!» «Zeme ir kļuvusi par dārza grāvi!»

Kad viņi pacēlās līdz Anu debesīm un nonāca pie Anu, Enlila un Eas vārtiem, ērglis un Etana reizē pazemīgi metās pie zemes. Taču dzimšanas zāles nebija šajās debesīs.

Viņiem bija jāceļas vēl augstāk, līdz Ištaras, māšu dievietes, debesīm. Ērglis teica viņam, Etanam: «Labi, mans draugs, es tevi nesīšu līdz Ištaras debesim; Ištarai, mūsu valdniecei, ir dzimšanas zāle (..).»

Kad viņš to kādu brīdi bija nesis augšup, ērglis teica: «Mans draugs, paskaties lejup, kāda ir kļuvusi zeme!» «No zemes tagad var saredzēt tik vien kā būdu, un plašā jūra ir tik liela kā pagalms.»

Kad viņš to vēl otru brīdi bija nesis augšup, ērglis teica:

«Mans draugs, paskaties lejup, kāda ir kļuvusi zeme!»

«Zeme ir kļuvusi par rausi, un plašā jūra ir tik liela kā maizes groziņš.»

Kad viņš to vēl trešo brīdi bija nesis augšup, ērglis teica: «Mans draugs, paskaties lejup, kā zeme ir izzudusi!» «Es raugos lejup, ka zeme ir izzudusi, un ar plašo jūru es vairs nevaru mielot acis! Mans draugs, es vairs negribu celties debesīs, dari tā, ka es tieku atpakaļ uz zemes!»

Etiopiešu nacionālais eposs Kebra Nagast stāsta par ķēniņa lidojošiem ratiem, kurus etiopiešu ķēniņienei esot uzdāvinājis ķēniņš Zālamans (ap 965. g. pirms Kristus). 30. nodaļā lasāms: «Zālamans dāvināja viņai visu greznību un bagātības, kādas vien sirds var vēlēties; skaistus tērpus un visu etiopiešu zemē vēlamu greznību, kamieļus un ratus, skaitā ap 6000, kas bija piekrauti ar lietām, kādas vien sirds var vēlēties, ratus, ar kuriem brauc pa zemi, un vienus ratus, kuri brauc pa gaisu un kurus viņš bija izgatavojis atbilstoši gudrībai, ko tam bija devis dievs.» [2] Šiem lidojošiem ratiem bija izšķirošā loma Derības šķirsta nolaupīšanā Jeruzalemē un tā aizvešanā uz Etiopiju. Runa ir par lielu vairākstāvu transportlīdzekli, jo, atbilstoši Kebra Naga.it tekstam, lidojošie rati uzņēmuši «cilvēku grupas un kravu, ari pat zirgus un kamieļus». Turklāt lidojošais briesmonis acīmredzot sacēlis milzīgu troksni, jo ēģiptieši žēlojās, ka dažas viņu svētvietas tikušas izpostītas, kad Zālamana lidaparāts brāzies tām pāri (58. nodaļa): «Un Ēģiptes zemes iedzīvotāji stāstīja viņiem, ka ilgu laiku atpakaļ šeit devušies garām ļaudis no Etiopijas, pie tam viņi kā eņģeļi braukuši ratos, kas bijuši ātrāki par ērgļiem debesīs. Pilsētu un piļu iedzīvotāji ir liecinieki tam, ka tad, kad tie ienākuši Ēģiptes zemē, tikuši sasisti un apgāzti mūsu un ķēniņa dievi, kā arī sagrauti dievu obeliski.»

94. nodaļā var kaut ko uzzināt par noslēpumainā lidaparāta ātrumu: «Ķēniņš un visi, kas klausīja tā pavēlēm, viņi lidoja ratos bez slimībām un sāpēm, bez bada un slāpēm, bez sviedriem un noguruma, un vienā dienā tie veica atpakaļceļu trīs mēnešu gājiena garumā.»

Pielīdzinot vienas dienas gājuma attālumu trīsdesmit kilometriem, iegūstam, ka trīs mēnešos būtu veikti 2700 kilometru. Šāds attālums gaisa ratos esot pārvarēts vienā dienā. Ņemot par pamatu 12 stundu lidojuma dienu, nav grūti aprēķināt, ka Zālamana brīnumratu ātrums bijis ap 225 kilometriem stundā. Ja ari ne gluži reaktīvā lidmašīna, tomēr Zālamana laikiem iespaidīgi!

Sanskrita teksti liecina, ka Senajā Indijā bijis pārpārēm ne vien leģendu par lidojumiem, bet arī pašu lidaparātu. Sanskrita speciālists profesors Dr. Kanjilals [3-8] raksta, ka «Rigvēdā» sastopami vismaz 20 fragmenti, kuri attiecināmi uz lidaparātiem, kas aprakstīti kā divstāvīgi un trisstāvīgi, ar trim riteņiem un spējuši uzņemt vismaz trīs pasažierus. Ar šāda veida lidaparātu Ašvini (divi dvīņi) izglābj valdnieku Bhudžju, kurš bija cietis kuģa katastrofā. Samaranganasutradharā iesākumā bijuši uzbūvēti pieci lidaparāti pieciem dieviem: Brahmam, Višnu, Jamam, Kuvēram un Indrām. Vēlāk to bijis ievērojami vairāk. Bijuši četri tipi šo par vimānām saukto lidmašīnu: rukmas, sundaras, tripuras un sakunas. Rukmas bijušas zeltainas un koniskas formas, sundaras - spīdīgas un atgādinājušas raķetes, tripuras bijušas trīsstāvīgas, un sakunas līdzinājušās putnam, respektīvi, lidmašīnai. Viens tāds lidaparāts uzskatāmi aprakstīts eposā «Rāmājana»: «Kad pienāca rīts. Rāma iekāpa debesu ratos. Ratu spēks ir neierobežots. Rati bija divu stāvu augstumā un ar vairākiem nodalījumiem un logiem (..) Tie bija krāšņi un vareni (..) Kad tie pacēlās gaisā, atskanēja debešķīga skaņa (..)» [9] Nodaļā «Rāma un Sīta» aprakstīts, kā nelietis Rāvana nolaupa burvīgo Sītu, aizvezdams to «gaisa ratos, kas līdzinās saulei». Lidojums ved pāri ielejām, mežiem un augstiem kalniem. Ne nolaupītās varoņa sievas palīgā saucieni, ne lūgumi nespēj pārliecināt Rāvanu atgriezties. Kad par savas mīļotās Sītas nolaupīšanu uzzina eposa galvenais varonis Rāma, viņš dod militāri lakonisku komandu: «Nekavējoties izbraukt gaisa ratus!»

Rāvana tajā brīdī lido pāri okeānam Lankas virzienā, taču viņa vajātāja Rāmas lidaparāts acīmredzot bijis ātrāks, jo jau drīz Rāma iesaistās gaisa kaujā ar nolaupītāju. Ar «debesu bultu» viņš sašauj pretinieka lidaparātu, kas «iegāžas bezdibenī». Sīta tiek izglābta, viņa pārsēžas sava vīra debesu ratos, kas «pēc Rāmas pavēles ar milzīgu troksni paceļas mākoņu kalnā».

Indiešiem pieder ari pasaulslavenais eposs «Mahābhārata», neapšaubāmi apjomīgākais dzejojums par kādas tautas vēsturi. «Mahābhāratā» iekļauti ne mazāk kā 180 000 pantu, kas sadalīti 18 nodaļās.

Turpmākais fragments ir no nodaļas «Ardžunas ceļojums uz Indras debesīm»: «Kad pasaules sargi bija aizgājuši, Ardžuna, ienaidnieku bieds, vēlējās, lai pie viņa ierastos Indras debesu rati.

Un pēkšņi gaismas mirdzumā parādījās rati, aizbaidīdami tumsu no gaisa un apmirdzēdami visus mākoņus, visas debespuses piepildīdami ar troksni, kas bija kā pērkons.

Tas bija debesu burvju tēls, no kura patiesi nevarēja atraut skatienu.

No ratiem tad izkāpa viņš, mirdzošs kā dienas valdnieks.

Ar burvju darinājumu viņš brauca, ar saulei līdzīgajiem ratiem, ar debešķīgajiem, uz augšu priecīgs, šī gudrā atvase no Kuru cilts.

Kad viņš nu tuvojās tam iecirknim, ko neredz mirstīgie, pa zemi staigājošie, viņš redzēja debesu ratus, brīnišķīgākos no tūkstošiem.

Tur nespīd ne saule, ne mēness, tur nedeg uguns, bet tur ar cēlu radīšanas spēku neparastā spožumā staro tas, ko lejā no zemes redz kā zvaigžņu tēlus, no liela attāluma lampām līdzīgus, kaut arī tie ir lieli ķermeņi.» [10] Meklējot mīta jēgu vienīgi tajā miglā, kurā to nepārtraukti tin psihologi un teologi, ar tamlīdzīgiem aprakstiem tiešām neko daudz nevar iesākt. Taču hronists minējis pārāk daudz acīmredzamu detaļu, lai tās atstātu neievērotas. Viņš runā par «gaismas mirdzumu, kas aizbaida tumsu no gaisa», atzīmē reālas blakus parādības, kā, piemēram, faktu, ka rati esot piepildījuši «visas debespuses ar troksni, kas bija kā pērkons». Viņa skatiens seko debesu ratiem, līdz tie izzūd Visuma tālēs, kur «nespīd ne saule, ne mēness», īpaši interesanta ir piezīme par zvaigznēm, kas ir «lieli ķermeņi»: «(..) ko lejā no zemes redz kā zvaigžņu tēlus (..) kaut arī tie ir lieli ķermeņi.»

Ne tikai no senās Babilonijas un tālās Indijas nāk leģendas par lidojumiem - tās bijušas pazīstamas ari tuvāk mūsu dzimtajām vietām, piemēram, ģermāņiem. Senislandiešu «Edā» (nodaļā «Brāgi sarunas») tiek ziņots par lidojošu milzi Tjaci, kurš, tērpies ērgļa spalvās, atlido pa gaisu un nolaupa dievieti Idunu ar tās zelta āboliem, kas nodrošina mūžīgu jaunību: «Tad atnāca milzis Tjaci ērgļa ādā, sagrāba Idunu un lidoja kopā ar to projām. Pēc Idunas un viņas ābolu pazaudēšanas āsi kļuva veci un nespēcīgi. Tāpēc viņi aicināja Lokiju un, nepaklausības gadījumā piedraudot ar nāvi, lika viņam atvest Idunu atpakaļ. Lokijs pārbijās un apsolīja pakļauties pavēlei, ja Freija viņam aizdos savu vanaga tērpu. To saņēmis, viņš lidoja uz ziemeļiem un nonāca pie milža Tjaci mītnes. Milža nebija mājās, un Lokijs atrada nolaupīto Idunu vienu. Abi laidās pa gaisu, cik ātri vien spēja. Bet, kad milzis Tjaci, atgriezies mājās, atklāja, ka Iduna pazudusi, viņš paņēma savu ērgļa kreklu un ērgļa ātrumā dzinās pakaļ Lo- kijam.» [11] Kaut ari šis, domājams, nav leģendas oriģinālais variants un tās izcelsme varētu būt meklējama pavisam citos ģeogrāfiskā platuma grādos, tomēr atzīmēšanas vērts ir apstāklis, ka milzis spēj lidot tikai pēc tam, kad ir uzvilcis «ērgļa tērpu». Lokijam savukārt nākas pārģērbties «vanaga tērpā».

Teiksmas par lidojumiem bija plaši pazīstamas ari Senajā Ķīnā. Tajās bieži tiek stāstīts par uguni spļaujošiem un smirdošiem lidojošiem pūķiem. III gadsimta ķīniešu sacerējumā «Povaiči» stāstīts par kādu tautu Čikungas zemē: «Viņi prata izgatavot arī lidojošus ratus, kas, pūšot labam ceļa​vējam, spēja pārvarēt lielus attālumus.

Tanga laikā [1760. g. pirms Kristus] rietumu vējš aiznesa tādus ratus līdz Jičou [Honanai], pēc kā Tangs tos salauza, jo negribēja, ka viņa tauta tos redzētu.» Ķīniešu lidojošos ratus savā grāmatā detalizēti aprakstījis Pēters Krasa [8], bet svarīgāko, kas attiecas uz teiksmām par pūķiem, apkopojusi profesore Irēne Zengere-Breta [12]. Vietas trūkuma dēļ šeit neapskatītas paliek neskaitāmās Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas indiāņu teiksmas par lidojumiem.

Par Klusā okeāna reģiona tautu leģendām, kas saistītas ar lidojumiem, rakstījis Dēnikens [13, 14].

Vimanas Luks Birgins

SENSACIONĀLI TEKSTI NO SENĀS INDIJAS «Debesu iemītnieku lidmašīnas klātas ar pērlēm, zeltu un daudziem dārgakmeņiem. Debesu iemītnieki tiek salīdzināti ar mākoņiem pie debesīm, kurus reizēm izrotā zibeņu uzliesmojumi.» [4, 6, 27] «Paskaties tikai, kā viņu lidmašīnu spieti padarījuši tik ļoti skaistas visas debesis.» [4, 3, 12] «(..) tāpat kā pusdievi ceļo Visumā, kurpretim parastie cilvēki ceļo pa zemes virsu.» [4, 419] Augšminētie citāti ņemti no senindiešu «Bhāgavatapurānas», kas tiek uzskatīta par svarīgāko no 18 galvenajām purānām. Tāpat kā «Mahābhārata» (kas jau daudzkārt tikusi citēta senās astronautikas tematikai veltītajā literatūrā), arī «Bhāgavatapurāna» pieskaitāma darbiem par Senās Indijas vēsturi. Pat autors abiem šiem sacerējumiem ir viens un tas pats, proti, Vjāsa. Tāpēc «Bhāgavatapurānā» fiksēti tādi notikumi, kuri atspoguļoti ari «Mahābhāratā», tikai «Bhāgavatapurānā» papildus minētas detaļas, kuru trūkst «Mahābhāratā». Visi šie teksti pieskaitāmi vēdām. Ar tām saprot augsti attīstītās agrīnās indiešu kultūras senos sanskrita rakstus, kuru izcelsme pat pēc ļoti piesardzīgiem vērtējumiem sniedzas vismaz 5000 gadu senā pagātnē. (Balstoties uz astronomiskiem aprēķiniem, noteiktas «Mahāb- hāratā» aprakstītās kaujas tiek datētas ar 6800. gadu pirms Kristus.) Vēdas pieskaitāmas vissenākajiem pārmantotajiem rakstiem, un tajās aplūkoti dažādi aspekti praktiski no visām zinātnes jomām. Sanskrita vārds vēda būtībā nozīmē «zināšanas».

«Bhāgavatapurāna» aptver 18 000 pantu, kas kopš 1984. gada vairākos sējumos pieejami ari vācu valodā. Lasīšana bieži vien sagādā grūtības, jo tie piesātināti ar filozofiskiem un reliģiska satura domugraudiem, kas tulkojumā bieži skan neveikli un nesaprotami. Taču uzmanīgs lasītājs atradīs daudzus fragmentus, kas ir ļoti interesanti no senās astronautikas viedokļa: «Pat līdz debesu planētām nonāca ziņa no mahārādžas Judhišthiras pasaulīgajiem īpašumiem (..) O brahman, valdnieka bagātība ir tik izmeklēta, ka to iekāro pat debesu iemītnieki.» [1, 12, 5/6] «Šivam tas patika, un viņš kā atalgojumu dāvāja man savu personisko ieroci. Arī citi pusdievi nodeva manā rīcībā savus ieročus, un es pat biju spējīgs savā tagadējā ķermenī apmeklēt debesu planētas, kur man bija atvēlēts pa pusei paaugstināts sēdeklis. Ja es kādu dienu kā viesis uzkavētos uz debesu planētas (..).» [1, 15, 12/13] «Kad visi augstās dieva personas Višnu, transcendences, pusdievi šādā veidā bija pabeiguši lūgšanas, viņi Brahmas un Šivas vadībā atgriezās savās dzīvesvietās uz debesu planētām.» [10, 2, 42] «Tiklā Šati, Dakšas meita, dzirdēja, kā debesu iemītnieki, kas lido pa gaisu, runāja par lielo upuri, ko nesis viņas tēvs. Kad viņa redzēja, ka no visām debess pusēm viņas dzīvesvietai tuvojas debesu iemītnieku skaistās sievas, kuru acis bija ļoti spožas (..).» [4, 3, 8] «Tiklīdz viņa atbrīvošanas pazīmes kļuva redzamas, viņš pamanīja no debesīm nolaižamies ļoti skaistu lidmašīnu, kas apspīdēja visas desmit debess puses, un šķita, ka nolaižas starojošs pilnmēness (..)

Mahārādža Dhruva redzēja lidmašīna divas ļoti skaistas Šri Vinu pavadones. Viņām bija četras rokas un melnīgsnējs ķermeņa starojums. Rokās viņas nesa kaujas vāles un bija tērptas ļoti pievilcīga izskata tērpos ar ķiverēm galvās, viņas bija izgreznojušās ar kakla ķēdēm, roku un ausu riņķiem (..)

Lidojot caur Visumu, mahārādža Dhruva citu pēc citas varēja aplūkot visas Saules sistēmas planētas, un ceļā viņš redzēja visus pusdievus viņu lidmašīnās.» [4, 12, 19/20/34] «Pilsētā pastāvīgi bija dzirdamas pāvu, baložu un bišu balsis, un pār pilsētu lidoja lidmašīnas, pilnas skaistu sieviešu (..).» [8, 15, 20] «Pēc tam Indra, debesu valdnieks, kopā ar visiem debesu planētu vadoņiem piedāvāja Vāmanadevam vietu debesu lidmašīnā un ar Brahmas piekrišanu nogādāja viņu uz debesu planētas.» [8, 23, 25] «(..) tad viņš [Rāmakandra] palīdzēja Sītadevai iekāpt ar ziediem izrotātā lidmašīnā un pēc tam iekāpa tajā pats.» [9, 10, 12]

«Tā kā pusdievi vairs nesaņēma savas upuru daļas, arī viņus pārrīēma satraukums. Viņi pameta savas dzīvesvietas uz debesu planētām un, dēmonu nepamanīti, klīda pa pasauli, vērodami katastrofu.» [7, 2, 16] Mulsina jau tas, ka vēdu tekstos it kā paši par sevi saprotami tiek aprakstīti notikumi, kas mums varētu šķist kā zinātniskā fantastika. Tas, ko mēs, «senie astronauti», meklējam jau trīsdesmit gadus, šeit ir atrodams sapresēts kā tabletē.

Savā rakstā par Ēriha fon Dēnikena grāmatu «Vai esmu maldījies?» (Habe ich mich geirrt?) profesors Kanjilals norāda, ka Senajā Indijā tempļu pilsētas bieži tikušas būvētas pēc debesu pilsētu parauga vai kā to kopijas. Arī «Bhāgavatapurānā» stāstīts par tamlīdzīgām pilsētām.

«Mājas, kurās dzīvo šo planētu vadoņi, būvētas no visvērtīgākajiem dārgakmeņiem, un tajās pastāvīgi čum un mudž nāgas un asuras, kā arī baloži, papagaiļi un tamlīdzīgi putni.»

Kopuma ņemot, šie debesu pilsētu atdarinajumi ir brīnumskaisti veidoti un pievilcīgi izgreznoti: «Parki un dārzi atdarinātajās debesīs pārspēj augšējo debesu planētu dārzu skaistumu (..) uz šīm lejpus zemes atrodošamies planētām laiks nav iedalīts dienās un naktīs, tāpēc nav baiļu, kurām par iemeslu ir laiks. Tur dzīvo daudz lielu čūsku, kurām uz galvas ir dārgakmeņi, un gaisma, kas nāk no šiem dārgakmeņiem, aizdzen tumsu. Šo planētu iedzīvotāji dzer sulas un eliksīrus, kas pagatavoti no brīnumainām Zālītēm, un peldas tajos, tāpēc viņi ir brīvi no visām raizēm un fiziskām saslimšanām. Viņi nepazīst sirmus matus, grumbas un vecuma nespēku, un viņus nemoka ne nogurums, ne arī vecuma izraisīts enerģijas vai dzīvesprieka trūkums.» [5, 24, 9 un turpmāk] «Debesu laiki», tā varētu teikt, bija labvēlīgi. Bet kā īsti izskatījās šie viesi no citām planētām?

Vismaz vienā gadījumā šādu izziņu sniedz « B hāgavatapurāna»: «Ir aprakstīts, Vaikunthas planētas iedzīvotājiem ir mirdzoši debeszila ādas krāsa. Viņu acis līdzinās lotosa ziediem; viņu apģērbs ir dzeltenīgā krāsā, un viņu ķermeniskais izskats šķiet ļoti pievilcīgs. Viņu vecums atbilst nobriedušam jaunietim, viņiem visiem ir četras rokas, viņi ir skaisti izrotājušies ar pērļu virtenēm un grezniem medaljoniem, un viņu ķenneņiem piemīt starojums (..) ap Vaikunthas planētu riņķo daudz lidmašīnu, kas visas staro un mirdz pie debesīm.» [2, 9, 11 un turpmāk] No «Bhāgavatapurānas» tekstiem izriet, ka kosmiskie lidojumi Senajā Indijā, šķiet, bija ikdienišķa parādība. Aprakstīti «mirdzoši kosmosa kuģi», kuros apkārt braukājuši dažādi dievi. Šie citplanētieši arī cīnījušies savā starpā. Attēloti briesmīgi pasaules kari. Tātad «zvaigžņu kari» bijuši jau akmens laikmetā.

Ja kādam to atļauj laiks, viņš var kādā labi apgādātā bibliotēkā palasīt eposa «Mahābhārata» nodaļu «Dronaparva». Teksts ir pieejams angļu valodā. 1888. gadā to no sanskrita angliski pārtulkoja sanskrita pētnieks profesors Dr. Potnaps Čandra Rojs. 690. lappusē (62. pants) rakstīts: «Sākotnēji drošsirdīgajiem asurām debesīs bija trīs pilsētas. Tās visas bija lielas un teicami iekārtotas. Viena bija no dzelzs [jāsaprot: izskatījās kā no dzelzs], otra - no sudraba un trešā - no zelta.

Zelta pilsēta piederēja Kāmalakšam, sudraba - Tārakašam, bet trešajā, kas izskatījās kā dzelzs, valdīja Vidjunmalins.»

77. pantā, 691. lappusē, aprakstīta debesu pilsētu iznīcināšana: «Civa, kurš lidoja ar šiem teicamajiem ratiem, kas bija salikti no debesu spēkiem, sagatavojās iznīcināt trīs pilsētas pie debesjuma (..) Kad šīs pilsētas satikās pie debesjuma [t. i., nonāca uzbrukumam izdevīgā pozīcijā], dievs Mahādeva tās caururba ar savu briesmīgo staru no trīskāršās jostas. Dānavas nespēja raudzīties pretī šim staram, kuru bija apgarojusi jugas uguns. Kad trīs pilsētas sāka degt, turp steidzās Pārvatī, lai noraudzītos šajā izrādē.»

Vai tas viss domāts tikai simboliski, tikai garīgā nozīmē? Kritiķi iebildīs, ka runa ir par «debesīm», nevis par «Visumu». Taču vārds «debesis» sanskritā nav sinonīms vārdam «svētlaime». Vārda sakne nozīmē «tur augšā» un «virs mākoņiem». Kad profesors Potnaps Čandra Rojs, sava laika ievērojamākais sanskrita eksperts, tulkoja šo tekstu angļu valodā, viņš neko nezināja par nākotnes kosmosa pilsētu perspektīvām. Viņš tulkoja kā heaven three cities, bet tad 50. pantā: The three cities came together in the

firmament - «trīs pilsētas sanāca kopā pie debesjuma».

Katrs mēģinājums pārvietot šīs kosmosa pilsētas reliģiskajās debesīs ar to mūžīgo svētlaimi lemts neveiksmei. To nosaka ne tikai viennozīmīgs tulkojums Eiropas valodā un sanskrita vārda skaidrā nozīme, bet ari kāds filozofisks paradokss. Proti, ja pilsētas būtu aplūkotas tikai kā eksistējošas kādās garīgajās debesīs, kari, kaujas un masu slepkavības būtu pretrunā tieši ar šo debesu svētlaimi. Diez vai iespējams būt laimīgam tādā stāvoklī vai vietā, kur tiek slepkavots un nogalināts.

Par šo seno indiešu tekstu sanskrita eksperts profesors Dilēps Kumars Kanjilais (Dileep Kumar Kanjilal) raksta: «Lidmašīnas, raķetes un kosmosa stacijas vēdu un postvēdiskā laikmeta Indijā bija realitāte. Apstrīdēt to kādreizējo eksistenci nozīmētu noliegt indiešu vēsturi un viņu kultūras mantojumu.»

Pasaules karš sirma senatne?

Hanss Verners Zahmans Ja kāda pārmantota nostāsta forma ir izzušanas stadijā, pēdējie tās pārstāvji var visu, kas citādi būtu lemts pazušanai, uzticēt kolektīvajai atmiņai, kas piemīt tautām. Tas ir vienīgais veids, kā zināmā mērā izglābt to, kas vēl ir glābjams. Masu dabiskā neizpratne ir pietiekama garantija tam, ka ezoteriskas dabas elementi nezaudēs savu raksturu un pastāvēs tālāk kā liecība no pagātnes tiem, kas citos laikos būs spējīgi to visu saprast.

Jūliuss Evola Sensenos attēlojumos, pirmatnējos tekstos, manuskriptos, noslēpumainos rakstos un grāmatās, kas nākušas no sen pagājušām dienām, atrodami nepārprotami norādījumi par to, ka kādreiz plosījies liktenīgs un pasauli aptverošs karš.

Iedziļinoties liecībās par šo konfliktu, kuram dokumentos doti dažādi nosaukumi, var saskatīt skaidras kopējas pazīmes, kuras liecina, ka Šis karš izcēlies kosmosā, jo rakstos pastāvīgi uzsvērts, ka tajā bijuši iejaukti dievi. Var pieņemt, ka toreiz sācies karš starp diviem vai vairākiem naidīgiem citplanētiešu grupējumiem, tautām vai tautu savienībām un ka tā gaitā Zeme un tās iedzīvotāji spēlējuši kādu izšķirošu lomu, kuru šodien mēs vēl nespējam rekonstruēt, bet katrā ziņā viņi tur bijuši iejaukti. Kaut kas no tā visa palika cilvēces atmiņā, respektīvi, tās kolektīvajā zemapziņā, un cita starpā atstāja pēdas ari svētajos rakstos.

Atlantida, Mu, citplanetieši Nenoteiktība senās astronautikas pētniecības jomā un līdzšinējais pierādāmu un vēsturiski apstiprinātu faktu trūkums ļoti ātri noveda pie neapvaldītām spekulācijām un literārām fantāzijām, kas tikai traucē objektīvi un bez aizspriedumiem nodarboties ar šo tēmu. Virkne neprofesionālu amatieru, autoru un arī tā saukto «senatnes pētnieku» nebeidz tīksmināties par vairāk vai mazāk interesantām, taču ar netiešiem pierādījumiem vāji balstītām hipotēzēm, tukšiem apgalvojumiem un romānu cienīgiem sacerējumiem, kas veltīti aizvēsturiskiem kariem. Tā, piemēram, viņi raksta, ka pagātnē - pirms 10 000 līdz 20 000 gadu - uz mūsu planētas un Visumā izraisījies karš, kurā bijušas iesaistītas vēlāk nogrimušās zemes - Atlantīda un Lemurija (Mu). Viņi stāsta par gigantiskām kaujām starp šiem leģendārajiem kontinentiem, starp cilvēkiem, ārpuszemes saprāta pārstāvjiem un vēl kādiem kosmosa spēkiem. Daži šajā sakarā piezīmē, ka ap 10 000. gadu pirms Kristus notikusi milzīga katastrofa, kosmiska kataklizma vai Galaktikas mēroga attiecību kārtošana.

Pēc tamlīdzīgiem priekšstatiem, jau sirmā senatnē atlantu rīcībā bijuši lāzerstari, lidmašīnas, televīzija, nāves stari, atomenerģija un kibernētiska kontrole pār cilvēku. Bez tam šī tehnoloģiski augstākstāvošā civilizācija esot pratusi iegūt un pārveidot Saules enerģiju, izmantojot noslēpumainu akmeni (kristālu ?), kuram piemitušas mūsu Saules enerģijas kolektoriem līdzīgas īpašības. Viņi esot uzcēluši milzīgas pazemes elektrostacijas un elektroenerģijas glabātavas ar mērķi nodrošināt aizsardzību kara gadījumā. - Savu tehnisko pārākumu atlanti esot izmantojuši briesmīgos iekarošanas un aizstāvēšanās karos, kurus grieķu filozofs Platons nosaucis par «kariem starp tiem, kas dzīvo šaipus, un tiem, kas viņpus Hērakla stabiem».

Citi autori spēlē iesaista citplanētiešus un uzskata, ka «dievi» apmācījuši dažādu pasaules tautu vadoņus, apgādājuši tos ar ieročiem un ļaunprātīgi izmantojuši saviem mērķiem, musinādami tos pret «naidīgo dievu sveštautiešiem». Astronautu ierašanās uz Zemes bijusi piespiedu nolaišanās vai avārija, kuru tie piedzīvojuši bruņotā kosmiskā konfliktā, kā rezultātā mūsu planēta kopā ar tās iedzīvotājiem iesaistīta liktenīgās norisēs.

Daži rakstītāji nonāk līdz vēl nepamatotākiem apgalvojumiem un uz minēto ideju bāzes (kurai trūkst jebkādu pierādījumu, kaut vai mitoloģiska pamatojuma) būvē savu katastrofu un rasu teoriju, kuras tuvākā izklāstā mēs šeit tomēr neiedziļināsimies.

Apkārt pasaulei Tomēr netrūkst ari kompetentu cilvēku, kas nodarbojas ar ideju par globālu karu cilvēces agrīnās vēstures periodā un godīgi diskutē par šo tēmu. Šāds process norisinās ari akadēmiskās aprindās, parasti tomēr aiz slēgtām durvīm - vienalga kāds tam būtu iemesls. Tā, piemēram, 1952. gadā kodolfizikas problēmām veltītā konferencē, kas norisinājās Ročesteras universitātē, kāds students uzdeva jautājumu «atombumbas tēvam» Dr. Openheimeram (Oppenheimer): «Vai bumba, kas «Trīsvienības projekta» ietvaros tika uzspridzināta pie Alamogordo, bija pirmā?» - uz ko Openheimers atbildēja: «Jā, pirmā mūsu laikos, protams!» Arī Nobela prēmijas laureāts Frederiks Sodijs (Soddy) savā grāmatā «Rādija izskaidrojums» (The Interpretation ofRadium) raksta: «Es uzskatu, ka pagātnē eksistējušas kultūras, kas pazina atoma enerģiju un tika totāli iznīcinātas šīs enerģijas kļūmīgas izmantošanas rezultātā (..).»

Kaut arī tālāk Sodijs izplūst dažādās fantāzijās un nepamatotos priekšstatos, viņa teiktajā ir liela daļa patiesības tajā ziņā, ka pagātnē tiešām noticis kaut kas noslēpumains. Par to vēl šodien atrodami gan uzskatāmi, gan arī mitoloģiski netieši pierādījumi.

Dosimies pēc tiem «ceļojumā apkārt pasaulei», kas parādīs, ka hipotēze, kas tika izvirzīta šā raksta ievadā (kaut ari atsevišķi pieņēmumi varētu tikt kritizēti), nav nemaz tik nepatiesa: proti, ka sirmā senatnē tiešām norisinājies visaptverošs karš, kurā izmantoti ari vismodernākie ieroči. To apstiprina piemēri no visām zemeslodes daļām, pie tam īpaša uzmanība jāpievērš neskaitāmām leģendām no Indijas. Taču sāksim ar Eiropu. Ģermāņi, respektīvi, viņu leģendas, vēsta par tā saukto «āsu kauju», kad dievi uzsākuši briesmīgu karu ap Zemi un kosmosā. Šā kosmiskā notikuma galaiznākumā, par «dievu mijkrēsli» nosauktajā finālā, runa ir par esamības pastāvēšanu un par pasaules galu. - Ģermāņu mitoloģijā par šo «āsu kauju» teikts: «Vai jūs aptverat grēka lielumu? (..) Tad Odins trieca savu šķēpu barā. Bija sagrauts nocietinājums, āsu pils, kurā viņi gribēja patverties, jo bija kaili (..) Viņi bija zaudējuši svētlaimi, patieso labklājības spožumu, savu paradīzi, mainījuši esamību pret šķietamību, un tiem nācās kā vāniem, kā garā vājiem iet kara taku. - Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?»

Ari ziemeļu tautu svētajā grāmatā «Eda» rakstīts: «Milzu dusmās plosās čūska. Viņa uzsit viļņus (..) Ar svelošu karstumu no dienvidiem nāk rūkoņa.

No dieva šķēpa mirdz saule (..) Klintis drūp, cilvēki nonāk Hēlā. Debesis sasprāgst (..) Zemes josta atveras uz debesīm; viņš spļauj uguni un sprausto indi. Dievs dodas pretī tārpam [ari: čūskai, pūķim saistībā ar Jāņa atklāsmes grāmatu, 12:7-12:9, un citiem čūsku iznīcināšanas aprakstiem]. Zemes aizstāvis [Tors] dusmās satriec to. Saule apdziest, zeme nogrimst jūrā. No debesīm krīt spožās zvaigznes. Uguns virpuļi izārda tuvāko izplatījumu. Karstas liesmas laiza debesis.»

Kāda katastrofa toreiz norisinājās mūsu platuma grādos? Varbūt saprast to mums var palīdzēt «elku lauks» Francijas dienvidos, kas uz apmeklētājiem atstāj neapdzīvotas Mēness ainavas iespaidu: neauglīga zeme, kur neaug neviens koks vai krūms, it kā augsne tur būtu izdedzināta uz mūžīgiem laikiem. Neviens to nespēj izskaidrot.

Grieķu mitoloģijā, kas kā neviena cita ir bagāta ar dievu karu attēlojumiem, mēs varam lasīt par «titānu cīņām», kas norisinājušās par virskundzību starp dažādām dievu kārtām. Homēra «Iliādā» par šiem sengrieķu dievu kariem teikts: «Dievi atsitās viens pret otru ar milzīgu troksni, kas satricināja tālas zemes (..) Kāpēc tu atkal grūd dievus strīdā ar dieviem?»

Tālāk senajos grieķu rakstos runāts par karu starp dieviem: «Dievi nonāca līdz ļoti niknai sadursmei. Viņi atsitās viens pret otru ar milzīgu troksni, un tālas zemes drebēja visapkārt, tālajās debesīs atskanēja it kā bazūnes. Zeva sirds līksmoja, kad viņš redzēja dievus cīnāmies.» «Zemi pāršķēlu Poseidons, kurš lika tai nodrebet; tik milzīgs bija troksnis, kas radās,

kad cīņā sadūrās dievi.»

«Klajumā vispirms tika aizdedzināti un sadega mirušie, un nodega viss līdzenums. Zuši un zivis mocījās virpuļos, kas mutuļoja un vārījās skaidrajos ūdeņos.»

Ari Ziemeļāfrikā, Ēģiptē, bija zināms par šīm dievu cīņām. Tā, piemēram, ēģiptiešu «Mirušo grāmatā» mēs varam lasīt par saules dieva Re cīņu pret saviem atkritušajiem bērniem Visumā. Tuvajos Austrumos runā par «kritušajiem eņģeļiem», par ko stāsta arī Bībele (Jāņa atklāsmes grāmata, 12:7-12:9): «Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs (..) Viņš tika nogāzis zemē un līdz ar viņu tā eņģeļi.»

Jāņa atklāsmes grāmatā šis «dievu karš» aprakstīts sevišķi detalizēti. Teksts daļēji kā «pravietojums» ir projicēts nākotnē, taču atklāsmju autors, visticamāk, balstījies uz seniem nostāstiem rakstiskā vai mutiskā formā. Katrā ziņā mēs pastāvīgi sastopamies ar savādu cīņu starp «debesu» un «dēmoniskajiem» spēkiem. Šajā aspektā tiek norādīts arī uz «gaismas dēlu karu pret tumsas dēliem», kas aprakstīts Nāves jūras rakstu tīstokļos (Kumranas tekstos). Atklāsmes tekstā ir vietas, kurās cita starpā ziņots: «Tad eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, pildīja to ar altāra uguni un bēra to lejā uz zemi. Un cēlās pērkons un balsis, zibeņi un zemes trīce.» [Atkl. 8:5] «Kad pirmais bazūnēja, tad krusu un uguni, asinīm sajauktu, meta uz zemi (..)» [Atkl. 8:7] «Trešā daļa zemes apdega, trešā daļa koku sadega, un visa zāle izdega.» [Atkl. 8:7] «Kad otrs eņģelis bazūnēja, tad kā lielu kalnu, degošu ugunīs, gāza jūrā; trešā daļa jūras tapa par asinīm, un trešā daļa jūras radījumu, kam bija dzīvība, nomira, un trešā daļa kuģu tika izpostīta.» [Atkl. 8:8-8:9] «No debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu.

Zvaigznes vārds saucās Absints, un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.» [Atkl. 8:10-8:11] «Tapa tumšs.» [Atkl. 8:12] «Es redzēju zvaigzni krītam no debesīm, un no akas pacēlās dūmi, aptumšojās saule un gaiss no akas dūmiem.» [Atkl. 9:1-9:2] «Tika nokauta trešā daļa cilvēku, ar uguni, ar dūmiem un ar sēru.» [Atkl. 9:18] Kā apstiprinājums šiem atomkaru atgādinošajiem notikumiem Libānā atrodams stiklam līdzīgs iezis, kas, kā to pēc rūpīgiem pētījumiem konstatējuši amerikāņu zinātnieki, satur radioaktīvus izotopus un nav veidojies vulkāniskā darbībā vai nokrītot meteorītam. Šai sakarā jāatgādina, ka smiltis un ieži sakūst stiklam līdzīgā masā tikai ļoti augstā temperatūrā (virs 1200 °C).

Plaši pazīstams ir Bībeles stāsts par Sodomu un Gomoru, divām pilsētām pie Jordānas upes (1.

Mozus 19:24 un turpmāk). Apraksta detaļas neizslēdz iespēju, ka šīs pilsētas kritušas par upuri atombumbas eksplozijai. īpaši skaidri tas izriet no tā sauktajiem Kumranas tīstokļiem, kur cita starpā rakstīts: «Pacēlās dūmu un putekļu stabs, kurš līdzinājās dūmu stabam, kas nāk no zemes sirds. Tas apbēra Sodomu un Gomoru ar sēra un uguns lietu, iznīcināja pilsētu, visu līdzenumu, visus iedzīvotājus un augus.

Lota sieva pagriezās un pārvērtās sālsstabā. Un Lots dzīvoja Coārā, tad apmetās kalnos, jo baidījās palikt Coārā. Cilvēkiem bija pavēlēts pamest pilsētas pirms gaidāmās eksplozijas, neuzturēties neaizsargātās vietās, neraudzities uz eksploziju un slēpties zem zemes (..) bēgošie, kas pagriezās, kļuva akli un nomira (..)»

Tālāk dosimies uz Mezopotāmiju - Divupi - šodienas Irākas teritorijā. Tur mēs sastopam senbabiloniešu leģendu par pūķi Tiamatu, kas sacēlās pret augstākajiem dieviem. Atkal interesanta sakarība, neparasta saskaņa ar jau minētajiem mītiem un tekstiem, kuros gandrīz visos bez izņēmuma kā dievu pretinieki parādās čūskas un pūķi.

Senajās mitoloģijās, kas nāk no Eifratas un Tigras krastiem, mēs sastopam attēlojumus, kuros

saskatāmas paralēles ar jau minētajām leģendām («Gudeas augstā dziesma», Šumera, 2100. g. pirms Kristus).

«Debesu «Mituma ierocis», kas kā mežonīga viesuļvētra dodas pret ienaidnieka zemi, «Šarura ierocis», kaujas orkāns, vāle pret naidīgajām zemēm (..)

Manam ķēniņam Mullils deva varenu dievu ieroci, kas satrieca pīšļos visas ienaidnieku zemes, iznīcināja dumpīgās zemes (..)

Mullil, tavs briesmīgais spožums izvāra zivis jūrā, putnus debesīs. Zivis jūrā trīc un dreb tā priekšā (..)

Ka «Šīta ierocis», septiņgalvainais, tika izmantots (..) ka «Emegira ierocis», «Mituma ierocis» [ar kuru šumcri saistīja Ūras pilsētas bojāeju] visu ienaidnieka zemi (..) pārvērta kā ūdenī (..)»

Kas notika ar Ūru? Vai tur risinājušies līdzīgi notikumi kā Sodomā un Gomorā? 1816. gadā Dž. S. Bakingems (J. S. Buckingham) veica izrakumus Kišas apkārtnē aptuveni 150 kilometrus uz ziemeļiem no Ūras. Cita starpā viņš drupu spraugās, it īpaši pie pilsētas mūra, atklāja dīvainus baltus putekļus. Putekļu slānis viens pats droši vien vēl nebūtu nekas neparasts, bet tur tuvumā atradās ari pamatne, ko veidoja kausēts stikls. Arheologi to atklāja noteiktā dziļumā. Stikls veidojas lielā karstumā - mīti stāsta par .šo lielo karstumu. No minētā varam secināt, ka toreiz īsu brīdi tiešām valdījusi ļoti augsta temperatūra (virs 1200 °C). Tā kā vulkānu izvirdumi un meteorītu ietriekšanās atkrīt, šis karstums varēja būt radīts tikai mākslīgi - pielietojot vismodernākos ieročus. Tieši par to, šķiet, stāsta leģendas, piemēram, eposs par Gilgamešu (7. gadsimts pirms Kristus).

«Visu iznīcinoša viesuļvētra brāžas pār zemi, apgāž pilsētas kuģus, iznīcina tos (..) [Mullils] iejāj debesu firmamentā, liek no viesuļvētras līt ugunij (..) viņš sagrābj dienas spožo gaismu. Spožās saules zemē tā šķiet kā zvaigzne vakarā. Nakti, kas citkārt sniedz prieku un atvēsinājumu, sagrābusi dienvidu vētra. Cilvēku kausi ir putekļu pilni (..) Uguns vētra, kas iznīcina zemi, klāj pār pilsētu nāvīgu klusumu, pārklāj Oru kā lakats, sasaista to kā valgos. Viesuļvētra uzbrūk zemei kā bullis - tauta vaimanā. Tajā dienā pilsēta zaudēja gaismu, pārvērtās drupās (..) Tās lielajos vārtos guļ līķi, tās tirgos izkaisīti cilvēki (..) Cilvēki nav bruņojušies ar ķiverēm, nav uzlikuši zobena siksnas. Tie guļ savās asinīs, it kā būtu vietā, kur tos dzemdējusi māte. Tie, kurus skāris «Mituma ierocis», nebija uzlikuši nekādas bruņas. Nedzēruši reibinošus dzērienus, cilvēki streipuļoja (..) Orā vienādi gāja bojā vājie un stiprie. Sirmgalvjus un sirmgalves, kas nebija pametuši savas mājas, ķēra uguns. Bērni, kas gulēja mātes klēpī, tika aiznesti prom kā zivis (..) Visi zemē savāktie labumi ir apgānīti. Pār svētvietu dārgumu glabātavām visā zemē nolijis uguns lietus (..) Kaucošā vētra, kas izpostīja pilsētas, kas izbeidza zemē visu labo (..), kas negaidīti uzbruka sievietēm un bērniem, kas lika zust gaismai (..).» [Raudu dziesma par Ūras pilsētas bojāeju, māla plāksnīte Ašūras bibliotēkā.] «Šausmīgs bija nutns sapnis, o, Gilgameš. Uzvandītā zeme dunēja un drebēja. Gaisā bija vētras brāziens. Uzliesmoja uguns kā izkausēta nāve. Izzuda gaisma. Pelēks pelnu lietus krita man virsū. Ko tas nozīmē, draugs? - Ļauj mums padomāt.

Atskanēja briesmīga debesu vērša šņākšana. No tā izplestajām nāsīm liesmoja uguns. Daudzi simti cilvēku jau bija krituši. Trīs sitnti degoši nogāzās zemē. Āres gruzdēja, labība dega.» [Eposs par Gilgamcšu.]

Mēs dodamies uz Ķīnu. Šeit Gobi tuksnesī konstatēts, ka smiltis vietām pat kilometriem plašā apvidū ir sakusušas stiklainā masā, ari šajā gadījumā bez jebkādām norādēm uz vulkānisku darbību vai citiem dabiskiem iemesliem. Ar pastāvīgu saules starojumu šādiem procesiem nepietiek. Par šīs noslēpumainās zemes fascinējošo mitoloģiju un tās šķietami «utopisko» pagātni dažās savās grāmatās dzīvi diskutējis Pēters Krasa. Viņš uzskata, ka ķīniešu leģendās mitoloģiski aprakstīti kādi moderni ieroči, piemēram: «zibens šķēpi», «pērkona spērieni» (bumbas?),

«mirdzoši gaismas stari», «lodveida uguns», indīgas gāzes, «debesu lietussargi» (?), «neredzamības plīvuri» un «migla, kas aizsedz cilvēkiem skatu», tanki («Viņu ķermeņi bija no bronzas un viņu pieres - no dzelzs. Viņiem bija cilvēku sejas, bet ķermeņi kā dzīvniekiem.»), mākslīgi izraisīti karstuma viļņi, vareni mākslīgi izraisīti negaisi.

Pievēršoties Indijas subkontinentam, mēs sastopam milzīgu daudzumu materiālu, kas liek domāt, ka reportieri šeit bijuši īpaši centīgi sirmā senatnē notikušā kara literārā atspoguļošanā. Varbūt šeit tas plosījies visnegantāk? - Aplūkojot šajā apvidū reģistrētos arheoloģiskos atradumus, cits secinājums nemaz nav iespējams.

Indas ielejās mēs atkal atrodam stiklā sakusušus iežus, kas liek domāt par īslaicīgu ļoti augstas temperatūras iedarbību. Pārsteidzošs atklājums tika izdarīts, pētot drupas rajonā starp Gangu un Radžmahalas kalniem. Tās bija daļēji sakusušas un pārklātas ar burbuļiem - vismaz tā mums ziņo pazīstamais pētnieks de Kamps (de Camp). Viņš raksta, ka kāds šajā vietā atrakts skelets uzrādījis radioaktivitātes līmeni, kas 50 reižu pārsniedz normālo.

Vēl kāds svarīgs pieturas punkts mūsu ceļā ir Mohendžodaro drupu pilsēta Indas ielejā. Šī vieta ir lielākā zināmā indiešu kultūras pilsēta no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus un tiek uzskatīta par vienu no senākajām cilvēku apmetnēm. Līdzās Harapai (Pakistānā) Mohendžodaro jau pirms 5000 gadiem bija ievērojams tirdzniecības centrs, kas uzturēja sakarus ar dravīdu Indiju, Šumeru un citām Mezopotāmijas kultūrām, kuras atradās vēl tikai attīstības stadijā. Pilsētas bojāejas iemeslu tradicionālā zinātne nespēj nosaukt.

Atvērtāki pētnieki, piemēram, Deivids V. Devenports (Davenport), tomēr uzskata, ka šeit jārunā par aizvēsturiskas atomkatastrofas radītu drupu lauku, jo tamlīdzīgs postījumu apgabals - arheologi tādus sauc arī par «nāves pilsētām» - nevarētu rasties lēna un pakāpeniska sabrukuma rezultātā.

Toreiz visbriesmīgākajos apstākļos bojā varētu būt gājuši vismaz 30 000 cilvēku! Atrastie skeleti bija līdz nepazīšanai izkropļoti. Līdzīgi kā pēkšņas dabas katastrofas gadījumā (kā, piemēram, Pompejos), bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Izmērītais radioaktīvais starojums aptuveni 20 reižu pārsniedzis normālo līmeni.

Turklāt virkne pazīmju esot norādījušas uz pēkšņas un varenas iedarbības radītiem postījumiem. Šai sakarā tiek minēts liels karstums (Devenports aprēķinājis 2000 °C); postījumi, ar augstu ticamības pakāpi, esot sākušies no centra, jo tie samazinoties, attālinoties no šā punkta. Pašā centrā arheologi atraduši tūkstošiem savādu melnu piku, kas, tuvāk izpētot, izrādījās vienkārši māla trauki - taču sakusuši ārkārtīgi augstā temperatūrā. Vulkāna izvirdums atkrīt ari šajā gadījumā, jo Mohendžodaro nav atrasta ne lava, ne vulkāniski pelni. Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un ka Mohendžodaro drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā.

Kā iepriekš jau minēts, indiešu mitoloģijā atrodamas interesantas norādes uz šo «atompostījumus» atgādinošo drupu lauku rašanos. Vissenākajos rakstos, piemēram, «Rigvēdā» (tiek datēta ap 2000. gadu pirms Kristus), teikts: «Visa radība baidās no viņa [Pardžanjas] un tā briesmīgā ieroča; arī nevainīgie atkāpjas viņa priekšā, kad viņš, Pardianja, kuram ir bu[ļa spēks, zibeņodams nosit ļaundarus.

O, priesteri, kas ar vienu metienu satrieci Kambaros simt pilis (..)

Steigšus lido tavas virpuļojošās liesmas, seko pa pēdām, drosmē starodamas. Atbrīvodamās visapkārt izlīst spārnotas liesmas (..)»

Tas, kas šeit skan gandrīz poētiski, kādā citā vietā kļūst par nāvējošu noteiktību (eposs «Rāmājana»):

«Ietērpts debešķīgās drānās, Rāma iekāpa ratos un metās kaujā, kādu cilvēka acis vēl nebija redzējušas. Dievi un mirstīgie vēroja cīņu, trīcēdami skatījās, kā Rāma uzbruka ar debesu kaujas ratiem.

Nāvējošu šāviņu mākoņi aptumšoja debesjuma spožo seju. Virs kaujas lauka satumsa.

Pakalnus, ielejas un okeānu sapurināja briesmīgi vēji, saule šķita bāla. Kad kauja arī tagad vēl nebeidzās. Rāma savā nihuunā paņēma Brahmas ieroci, kas bija pielādēts ar debesu uguni. Tas bija spārnotais gaismas ierocis, nāvīgs kā debesu zibens. Apaļa loka paātrināts, šis zibensierocis drāzās lejup un caururba Rāvanas cieto sirdi.»

Indiešu sanskrita pētnieks profesors Dilēps K. Kanjilals šai sakarā min arī kauju starp gaismas dieviem un asurām (dēmoniem): Agni, uguns dievs, un trīsdesmit trīs pirmie dievi uz Zemes esot ieradušies pa gaisu pēc tam, kad Vritra, asuru vadonis, gaisā cīnījies ar debesu valdnieku Indru. Cīņa esot turpinājusies, dēmoniem nereti nācies meklēt patvērumu pazemes alās. Atkāpties bieži bijuši spiesti arī dievi. Neraugoties uz savu pārākumu, viņiem nācies ciest ari sakāves un pazemojumus, taču galu galā dievi cīņu beiguši kā uzvarētāji.

Indiešu galvenais eposs «Mahābhārata», senu ziņojumu un stāstu apkopojums, cita starpā vēsta par Ardžunu un Krišnu, kuri pirms kaujas aicina Šivu-Pašupati un Durgu apbruņot viņus ar ieročiem, kas pielādēti ar «maģiju». Un Ardžuna tiešām izdevīgā brīdī raida mērķī šausmas iedvesošo «zibens šautru šāviņu», kas spējīgs pilsētai likt izgaist briesmīgā baltā mākonī. īsumā aplūkosim «Mahābhāratā» aprakstīto kauju starp Ardžunu un asurām. Ardžuna esot pacēlies debesīs, lai no debesu būtnēm iegūtu dievišķos ieročus un iepazītos ar to lietošanas instrukcijām. Viņa vizītes laikā Indra, debesu valdnieks, esot pieprasījis Ardžunam, lai tas sakauj vareno asuru pulkus. 30 miljoni dēmonu dzīvoja cietokšņos jūras dzelmē. Indra, debesu valdnieks, nodeva Ardžunas rīcībā savu personīgo gaisakuģi, kuru pilotēja debesu valdnieka kalpotājs Matali. Šis transportlīdzeklis spēja pārvietoties ari zem ūdens. Nežēlīgās kaujas laikā asuras izraisīja grēku plūdiem līdzīgas lietusgāzes, taču Ardžuna izmantoja savu dievišķo ieroci, kas lika visam ūdenim izžūt. Asuras bija uzvarēti, un pēc kaujas Ardžuna nolaidās lejā, lai aplūkotu sakauto dēmonu pilsētas. Viņu burtiski satrieca zemūdens pilsētu greznība un skaistums. No gaisakuģa pilota Ardžuna uzzināja, ka šīs pilsētas sākotnēji savām personīgajām vajadzībām esot uzbūvējuši dievi.

Kādā citā vietā par šo briesmīgo kauju ziņots, ka tās laikā augstu debesīs tikusi uzsviesta gaisa pilsēta, tad tā atkal gandrīz nokritusi uz zemes, tikusi mētāta no vienas puses uz otru un pat ienirusi dziļi jūrā. Kad kauja ar mainīgām sekmēm bija jau ilgi turpinājusies, Ardžuna izšāva nāvējošu šāviņu, un tas visu pilsētu saraustīja gabalos, kas nogāzās uz zemes. Un vēl kāds citāts no «Mahābhāratas»: «Turpat bija zobeni, drausmīgi šķēpi un briesmīga izskata kaujas vāles, un ar debesu varenību apveltīti metamie šķēpi, un žilbinoši spoži zibeņi, tāpat arī zibens šautras (..) lidojošas bumbas, kas rada vēju (..) kurās bija lielā mākoņa atbalss (..) Tāpat no gaisa krita simtiem skaļi skanošu, ar vēja brāzmām saistītu, trokšņojošu, sprāgstošu meteorītu, no kuriem mati cēlās stāvus.»

Citā šā indiešu mītu apkopojuma nodaļā - «Dronaparvā» - mēs lasām par noslēpumainiem «lidojošiem šķēpiem», kas nolīdzinājuši līdz ar zemi pat stipri nocietinātas pilsētas. Ar šodienas acīm tajos varbūt varētu saskatīt raķetes. «Dronaparvā» mēs atrodam iespaidīgus šā aizvēsturiskā, daļēji laikam pat ar kodolieroču izmantošanu saistītā bruņotā konflikta izpausmju aprakstus. Lasot tos, neviļus nāk prātā ziņojumi par amerikāņu atombumbu nomešanu uz Hirosimu un Nagasaki.

«Cukra meta pērkonu no visām pusēm uz trīskāršo pilsētu. Viņš meta savu šāviņu, kas slēpa sevī Visuma enerģiju, uz trim pilsētas daļām. Tās aizdegās. Biezi dūmi, kas līdzinājās tūkstoš saulēm, spoži versmoja gaisā. Sākās spēcīga vētra; lija straumēm. Bija dzirdami pērkona grāvieni, lai gan debesīs nebija neviena mākoņa. Zeme drebēja. Ūdens līmenis stipri pacēlās. Kalnu galotnes sašķēlās. Satumsa.

Bija tā, it kā būtu atbrīvoti elementi. Saule griezās pa riņķi. Ieroča svelmes apdedzināta, pasaule reiba kā drudzī. Ziloņi mežonīgi skraidīja šurp un turp, meklējot patvērumu no briesmīgās svelmes. Ūdens sakarsa, dzīvnieki gāja bojā, ienaidnieks bija iznīcināts, un trakojošā uguns rindām gāza kokus. Zirgi un

kaujas rati sadega. Tūkstošiem ratu bija iznicināti, tad pār jūru nolaidās klusums. Sāka pūst vējš, un zeme izgaismojās. Acīm pavērās baismīgs skats. Karstums bija tā sakropļojis kritušo līķus, ka tie vairs neatgādināja cilvēkus. Nekad agrāk mēs nebijām dzirdējuši par tādu ieroci, un nekad agrāk mēs tik baismīgu ieroci nebijām redzējuši.»

Arī citās «Mahābhāratas» nodaļās lasītājs var iepazīties ar tikpat mulsinošām detaļām, kā, piemēram: «Tas bija nepazīstams ierocis, spēcīga zibens šautra, gigantisks nāves vēstnesis, kas pārvērta pelnos visus Vrišni un Andhaka rasei piederīgos. Sadegušie līķi nebija atpazīstami, mati izkrita un nagi nomaucās, trauki saplīsa bez redzama iemesla, putni kļuva balti. Stundas laikā visi ēdieni kļuva nelietojami.»

«Mahābhāratā» atrodams ne viens vien izteikums, kas skaidri liecina par postošu atomkaru.

Aprakstītās detaļas pārāk precīzi saskan šajā vienā punktā; to nevar uzskatīt vienkārši par sagadīšanos: zibens uzliesmojums, karstums, satumšana, vētras sākšanās, radioaktīvā starojuma iedarbība (matu izkrišana, nagu nomaukšanās, saindēta pārtika) utt. Precīzāk to nemaz nevar attēlot!

Indiešu mitoloģijā attēlotas arī norises, kas seko šādam briesmīgam notikumam, piemēram, vairākās vietās aprakstīts putekļu lietus: «Zibens uzliesmojums noplaka un kļuva par smalkiem putekļiem. Vairoties no šis uguns, kareivji metās upēs, lai nomazgātos paši un nomazgātu savu bruņojumu.»

Tēmai par putekļu lietu interesants papildinājums atrodams taju leģendu pasaulē. Šīs tautas precīzu izcelsmi līdz šim nav izdevies noskaidrot. Viņu mitoloģija stāsta par divgalvainu debesu čūsku Thien Ši: «Debesu čūska aptumšoja debesis; tur, kur viņa virzījās, tās elpas iespaidā cilvēki kļuva nespēcīgi.

No viņas apvalka uz zemi nepārtraukti bira balti putekļi, kuri ne tikai apgrūtināja elpošanu, bet izraisīja arī nedziedināmus izsitumus, kas atņēma cilvēkiem spēkus, līdz viņi mira mokpilnā nāvē. Baltie putekļi nosmacēja arī visus augus un sīkos dzīvniekus.» Šai sakarā (attiecībā uz «izsitumiem») pieminēšanas vērts ir kāds fragments no Bībeles, kas skaidri parāda, cik dziļi šis karš iespaidojis cilvēkus, jo tas atstājis pēdas visās pasaules malās un gandrīz katrā zemē: «Pirmais gāja un izlēja savu kausu pār zemi, tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem (..).» [Atkl.

16:2J Mēs pametam Āziju un tagad pievērsīsimies Amerikai. Kanādas indiāņu teiksmas stāsta, ka kādreiz briesmīgi dēmoni uzbrukuši pilsētām dienvidos un iznīcinājuši tās ar zibeņiem un «zibens šautrām». Un patiešām Nevadā (ASV) atrastas sagrautas pilsētas, kuru drupās atklātas kušanas pēdas un pat stiklveida masā sakusuši ieži.

Mūsu pēdējais pieturas punkts ir Vidusamerikas un Dienvidamerikas reģions. Tur eksistē leģendas par to, ka dievi reiz sadedzinājuši zemi ar ieročiem, kas bijuši karsti kā saule. Maiju svētajā grāmatā «Popol-Vuh» atrodamas vietas, kas liek atcerēties Bībelē attēloto Sodomas un Gomoras bojāeju, it īpaši epizodi, kad Lota sieva pēkšņi pārvērtās sālsstabā, ar ko, iespējams, domāta atombumbas eksplozijas izraisīta redzes zaudēšana.

«Kā vīrs paceļas saule, un nepanesams bija tas karstums. Un tūlīt (..) sastinga (..) visi [un] pārvērtās akmenī (..).»

Arī Brazīlijā senās drupās var atrast stiklā sakusušus iežus, karstuma radītus burbuļus, piemēram, Sete Cidadē - «Septiņās pilsētās». Stiklā sakusuši ieži konstatēti arī Andu augstkalnu ielejās, tomēr šeit ne vienmēr var pilnībā izslēgt iespējamo saistību ar vulkānisko darbību. Savukārt augšpus senā inku nocietinājuma Saksavamanas (Peru), kuru es apmeklēju pirms dažiem gadiem, zemē guļ apstrādātas klinšu atlūzas, drupu gabali un akmens monstri, kas šķiet kā kādreizēja vienota veseluma gabali - neiedomājami milzīga spēka izmētāti un sadragāti. Mērījumi šeit atsevišķās vietās esot uzrādījuši spēcīgu radioaktīvo starojumu, un - kā es pats par to varēju pārliecināties - te atrodami arī stiklveida masā sakusuši ieži.

Kopsavilkums Balstoties uz minētajiem faktiem, var izvirzīt vairākas hipotēzes.

• Sirma senatne uz musu planētas un Visuma plosījās brutāls karš, kurā dažādas interešu grupas cīnījās līdz pēdējam.

• Šā kara izraisītāji bija ārpuszemes saprāta pārstāvji («dievi»); mums nezināmu iemeslu dēļ tajā tika ierauta Zeme un cilvēki.

• Šis karš, kurā tika izmantoti arī kodolieroči, bija nevis lokāli ierobežots, bet gan globāls.

• Izmantotos ieročus var daļēji salīdzināt ar mūsdienu bruņojumu. Tātad ir loģiski tos uzskatīt par kādas tehnoloģiski augstākstāvošas civilizācijas produktu.

• Daļa kara laikā pieredzētā nostiprinājās cilvēces kolektīvajā atmiņā un cita starpā atstāja pēdas arī svētajos rakstos.

Pēc šā raksta sākumā minēto spekulatīvo hipotēžu atmešanas mums tagad ir to faktu saraksts, kas runā par labu autora hipotēzēm: - mitoloģiskas izcelsmes fakti: piemēram, «āsu kauja», «titānu cīņas», «eņģeļu krišana», «gaismas dēlu cīņa ar tumsas dēliem», «cīņa starp gaismas dieviem un asurām», kurus, kopumā ņemot, var interpretēt kā karu, ko uz Zemes un Visumā izcīnīja dažādu interešu grupu ārpuszemes saprāta pārstāvji («dievi»), izmantojot kodolieročus un citu «moderno» bruņojumu; - arheoloģiski vai ģeoloģiski apstiprināmi fakti: piemēram, paaugstināta radioaktivitāte drupās un skeletos (Libānā, Peru, Indijā), ģeoloģiski kuriozi (Francijā) un drupu lauki (Tuvajos Austrumos, Indijā, Dienvidamerikā), kā arī neparasti, stiklveida masā sakusuši ieži (Tuvajos Austrumos, Indijā, ASV, Dienvidamerikā).

Tādējādi autors uzskata, ka tagad mums ir tikai viena iespēja, kā atbildēt uz virsrakstā uzdoto jautājumu.

Tunguskas ķermenis Tomass Mēners

VAI TOMĒR CITPLANĒTIEŠU KUĢIS? Būtu lieki vēlreiz visās detaļās iedziļināties notikumā pie Podkamennaja Tunguskas, kas 1908. gada 30. jūnijā satricināja Krievijas taigu un kļuva par vienu no lielākajām XX gadsimta mīklām. Tā sauktajam Tunguskas meteorītam veltīto publikāciju skaits ir milzīgs. Šodien eksistē vairāk nekā 100 hipotēžu, kas cenšas izskaidrot toreizējo katastrofu. Un katru gadu tām pievienojas jaunas: no zibens izraisītas milzīga apjoma purva gāzes eksplozijas līdz Saules matērijas triecienam pēc varena tās izvirduma - tik plašs ir aplūkoto iespēju loks. Zinātniski pārbaudītas ir tikai dažas no šīm teorijām. Starp tām ir ne tikai meteorītu, komētu un planetoīdu teorijas, bet ari fantastiski skanošais pieņēmums par ārpuszemes izcelsmes kosmosa kuģa avāriju.

Hipotēze, ka Tunguskas objekts bijusi komēta, vēl nesen tika uzskatīta par visiespējamāko šīs mīklas atminējumu. Taču amerikāņu astronomes Z. Sekaninas (Sekanina) kritiskie pētījumi parādīja, ka šai interpretācijai piemīt būtiski trūkumi. Sekanina aprēķināja, ka, Tunguskas komētai ieejot atmosfērā, būtu notikusi bremzēšanās un ar to saistīta ātruma samazināšanās vismaz par 5 km/h [7] . pie tam uz ķermeni darbotos aptuveni 10 000 N/cm2 liels spiediens, kas vairāk nekā 100 reižu pārsniedz komētas kodola izturības robežu. Tunguskas komēta nekādi nebūtu varējusi neskarta tik dziļi ielidot atmosfērā, jo sairšanas pazīmju parādīšanās un sabrukšana būtu notikusi jau agrāk. [1,2] Lūk fakti, kas jāņem vērā, risinot šo problēmu: 3000 km2 iznīcināta meža, paaugstināta radioaktivitāte epicentrā un izteiktas magnētiskās anomālijas visā teritorijā. Insekti Tunguskas apkārtnē ir lielāki par saviem sugasbrāļiem, un ari noteiktiem augiem konstatēts gigantisms, kas nav izskaidrojams tikai ar papildmēslojumu, kuru augsne saņēma ar sadegušo koku pelniem pēc Tunguskas meteorīta krišanas izraisītajiem mežu ugunsgrēkiem. Mednieki, kas šķērso šo apgabalu, nepaļaujas uz kompasa rādījumiem, jo katrs zina, ka tie šeit ir haotiski.

Kopš 1946. gada eksistē teorija, kuru pirmais izvirzīja padomju inženieris Aleksandrs Kazancevs.

Pēc šis teorijas, Tunguskas objekts esot bijis avarējis kosmosa kuģis. Kazanceva teorijas pamatojums sīki analizēts Pētera Krasas grāmatā «Uguns krita no debesīm» (Feuer fiel vom Himmel) [3], kā ari Dž.

Bakstera un T. Atkinsa darbā «Garām gāja uguns» (The fire came by) [4], tāpēc es atturēšos no tās detalizēta apskata. Kazanceva ideja atrada savus piekritējus ari zinātnieku aprindās. Šeit būtu jāatzīmē pētnieki Zolotovs un Zīgels (Sigel), kuriem ar kosmosa kuģa hipotēzi izdevās saprātīgi izskaidrot veselu virkni primāru un sekundāru parādību. Šis pieņēmums tomēr šķita pārāk fantastisks, lai tiktu akceptēts zinātnieku aprindās. [5] Jau 1967. gadā pazīstamajā Dubnas Apvienotajā kodolpētījumu institūtā (bijušajā PSRS) tika veikta Tunguskas katastrofas rajona koku zaru radioaktivitātes pārbaude. Šo rūpīgo analīžu rezultāti apkopoti Mehedova rakstā [6], kas tapis ar B. V. Kurčatova līdzdalību. Diemžēl šis ziņojums pazīstams tikai nedaudziem Rietumu zinātniekiem. Mehedova raksta saturs un tajā izdarītie secinājumi ir šokējoši: «Veiktie mērījumi rāda, ka paaugstināts radioaktivitātes līmenis novērojams gan nokaltušu, gan dzīvu koku gadskārtās, kas veidojušās pēc 1908. gada. Šo apstākli var uzskatīt par pierādījumu tam, ka pirmās kārtas rašanās nav saistīta ar jaunāko laiku nokrišņu atnesto radioaktīvo vielu (pēc kodolieroču izmēģinājumiem kopš 1945. gada) izspiešanos cauri gadskārtām koka dzīves laikā (..)

Mūsu mērījumi atspēko meteorīta hipotēzi, jo zinātnei nav zināmi radioaktivitātes rašanās gadījumi meteorītu krišanas rezultātā. Tā kā radioķīmiskās analīzes apstiprina izteikto viedokli par radioaktivitāti, mēs esam ieguvuši viennozīmīgu norādi uz antimatērijas eksploziju. Minētais savukārt apstiprina vai nu Konstantinova izvirzīto hipotēzi par antimatērijas eksistenci Visumā, kas ir interesanta jau pati par sevi, vai arī pieņēmumu par saprātīga konstruktora piedalīšanos Tunguskas objekta būvē. Tas nozīmē, ka mēs atgriežamies pie pieņēmuma, ka Tunguskas katastrofu izraisījusi ar antimatēriju darbināma kosmosa kuģa avārija. Par labu šādam pieņēmumam runā grūtības, kas rodas, mēģinot izskaidrot antimatērijas gabalu

iziešanu cauri atmosfērai, ķermeņa lidojuma aculiecinieku izteikumi, Zīgela piezīme par ķermeņa «savdabīgo manevru» tieši pirms eksplozijas, kā arī jaunākie Zolotova apkopotie dati par ballistiskā viļņa enerģiju un par ķermeņa ātrumu un bremzēšanos.»

Pirms kāda laika Mehedova rakstu no jauna aktualizēja kāda papildu informācija. Līdz tam tika uzskatīts, ka — neskaitot dažas neapšaubāmi sīkas daļiņas - nav atrodamas nekādas atlūzas vai daļas, kas varētu tikt identificētas kā mākslīgi izgatavotas. Taču tagad viss izskatās savādāk. Kāpēc?

1976. gadā - tātad 68 gadus pēc Tunguskas katastrofas - divi makšķernieki Vaškas upes krastā Komi Republikā (Krievijas ziemeļos), vairākus tūkstošus kilometru no Podkamennaja Tunguskas, atrada neparastu metālisku priekšmetu. Tas gulēja tieši Tunguskas objekta trajektoriju iezīmējošās līnijas turpinājumā. Kad makšķernieki pacēla šo metāla gabalu, tas izkrita viņiem no rokām, atsitās pret akmeni un izšļāca dzirksteļu lietu. Tika nolemts nosūtīt objektu uz galvaspilsētu. Tur zinātnieki atradumu sazāģēja trīs 1,5 kg smagās daļās. Tās tika analizētas dažādos pētniecības institūtos, un šajos neatkarīgajos pētījumos tika konstatēts neparasts leģējuma sastāvs: 67% cērija, 10% tīra lantāna (uz Zemes tas sastopams tikai saistītā formā), 8% neodīma, 0,4% tīras dzelzs bez oksidācijas pēdām un 14,6% citu ļoti retu metālu. Zinātnieku slēdziens bija viennozīmīgs: šāda veida metālu savienojumi (pamatā no retzemju metālu grupas) Zemes tehnoloģijām nav zināmi. Un vēl kāda interesanta detaļa: kūdras un grunts slāņos Tunguskas eksplozijas rajonā konstatēta 400 līdz 600 reižu paaugstināta retzemju metālu koncentrācija.

To grūti uzskatīt tikai par sagadīšanos.

Rodas jautājums, kāpēc nekādas atlūzas nav atrastas pašā katastrofas vietā. Tātad eksplozija un tās atbrīvotā enerģija ir pilnībā iznīcinājusi Tunguskas ķermeni. Un tomēr - atradums pie Vaškas to skaidri parāda - dažas konstrukcijas daļas vai nu aizsviedis uz priekšu eksplozijas spēks, vai arī tās atdalījušās jau kritiena brīdī virs Sibīrijas taigas.

Par 1976. gada atradumu padomju prese sāka rakstīt tikai pēc desmit gadiem. Vispirms parādījās neskaidri mājieni, bet tad viss noskaidrojās: Tunguskas objekts atstājis aiz sevis neparasta sastāva atlūzas. 1986. gadā viens no Anomālo parādību komisijas locekļiem Maskavā Dr. Valerijs Fomenko paziņoja: «Analizējot atlūzu tās sākotnējā izskatā, pētnieki nonāca pie slēdziena, ka tā ir daļa no gredzenveida, cilindriskas vai sfēriskas formas detaļas 1,2 m diametrā. Tajā pašā laikā speciālisti apgalvoja, ka vēl nav tādu iekārtu, kas ar desmitiem tūkstošu atmosfēru lielu spiedienu spētu presēt šāda izmēra izstrādājumus (..) Varētu pieņemt, ka tā ir bijusi piedeva kādam mums nezināmam degvielas veidam. Nav izslēdzama ari cita versija, kas saistīta ar leģējuma neparastajām magnētiskajām īpašībām.

Atlūzas iekšienē magnētiskā lauka intensitāte atšķiras 15 reižu.»

Pagāja vēl divi gadi, līdz šī informācija kļuva zināma ārpus Padomju Savienības robežām. [7, 8] Kādam nolūkam kalpojusi šī atlūza? To mēs nezinām. Ari padomju zinātnieki nespēja izdibināt tās pielietojuma mērķi; viņi nespēja pat izskaidrot, kā šāds leģējums vispār iespējams. Arī es pats ilgu laiku uzskatīju, ka Tunguskas mīkla izskaidrojama ar minikomētas eksploziju. Taču jauno atziņu iespaidā es revidēju šo uzskatu: 1908. gadā kāds saprātīgu būtņu vadīts lidķermenis cieta avāriju un nogāzās Sibīrijā pie Podkamennaja Tunguskas.

SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS AMERIKĀ Tas, ka lietas notiek, nav nekas. Visu nosaka tas, ka tās tiek apzinātas.

Egons Fridels (Egon Friedell. 1878-1938) Roka ezera mīkla Valters Jergs Langbeins 10 000 GADU VECAS PIRAMĪDAS ZEM ŪDENS? Roka ezers ir tikai piecus kilometrus garš un atrodas uz austrumiem no Madisonas, Viskonsinas štata (ASV) dienvidos. Taču tas glabā sevī kādu līdz pat šodienai neatminētu mīklu.

1863. gadā Natenjels Haiers ezera krastā atrada piramīdu. Viņš to nosauca par Atcalanu (leģendārās acteku pilsētas vārdā). Arheologi šo celtni sākotnēji novērtēja kā sešus līdz septiņus gadsimtus vecu.

Datēšana ar radioaktīvā oglekļa metodi parādīja, ka patiesībā tā ir dažus gadsimtus vecāka, nekā iepriekš tika uzskatīts, un tikusi uzbūvēta, vēlākais, 1000. gadā pēc Kristus.

Taču īstā Roka ezera mīkla atrodas zem ūdens: tās ir piramīdas un citas noslēpumainas akmens konstrukcijas ezera dibenā. Lai gan šīs savādās būves vietējos nostāstos bija zināmas jau pirms daudzām paaudzēm, intensīvi pētījumi sākušies tikai pēdējā laikā.

Ap deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta miju Roka ezera apkārtnē valdīja liels sausums un ūdens līmenis ievērojami kritās. Klods un Lī Vilsoni, nelielas apdzīvotas vietiņas Leikmilas galva un viņa brālis, toreiz no laivas pamanīja ezera dibenā skaidri saskatāmas akmens struktūras. Viņu ziņojums uz īsu brīdi radīja zināmu satraukumu, taču šis atklājums jau drīz nogrima aizmirstībā.

1936. gada pavasari Viktors S. Teilors rakstīja: «Roka ezera dibenā atklātas četras piramīdas, iespējams, indiāņu, varbūt acteku būvētas.» Šis ziņojums ieinteresēja Dr. B. V. Saundersu, kāda ASV tūrisma ceļveža autoru. Viņš nolīga nirējus meklēt uzrakstus uz piramīdām, lai būtu iespējama šo celtņu datēšana. Šo uzdevumu apņemas veikt vesturnieks Dr. Čarlzs E. Brauns un ģeologs profesors Ernests F. Bīns.

Līdz ar siltāka un sausāka laika iestāšanos bija paredzēts uzsākt pētījumus, taču klimatiskie apstākļi palika šim laikam slikti, un abi vīri beidzot atteicās no sava plāna. Roka ezera piramīdas atkal nogrima aizmirstības dziļajos ūdeņos.

Tās atkal uznira tikai 1962. gadā - šoreiz pat oficiālā izdevumā: The Columbia Lippincott Gazetter of the World, ko izdeva Leons E. Zelcers un University of Columbia Press ģeogrāfisko pētījumu štābs, rakstīja: «Roka ezers. Tā dibenā eksistē milzīgas akmens piramīdas, kuras, kā tiek uzskatīts, cēluši aizvēsturiskie indiāņi.»

Atkal aizsākās pētījumi. To gaitā uzmanība tika pievērsta 1937. gada pavasara ziņojumiem. Toreiz zemūdens piramīdas uz savu roku bija meklējis niršanas speciālists Makss Gens Nols. Viņš ar nelielu laivu bija apbraukājis ezeru, velkot sev līdzi primitīvu «meklēšanas ierīci»: garā virvē iesietu dzelzs stieni.

Nolam tiešām izdevās atklāt ezera dibenā kādu šķērsli. Noteicis tā lokalizācijas vietu, viņš vairākas reizes ienira dzelmē. Tā patiešām bija piramīda: «Celtnei ir nošķelta konusa forma, augšpusē atrodas neliela kvadrātveida platforma, malas garums - 1,4 metri. Malas garums pie pamatnes - 5,43 metri.

Augstums - 8,83 metri. Konstrukcija acīmredzot veidota no akmeņiem, kas sastiprināti ar javu. Tā ir plaši klāta ar zaļganām putām, kas ir viegli noskrāpējamas. Daļēji akmeņi ir labi saredzami.» Taču šķiet, ka bez Maksa Gena Nola šis atklājums toreiz nevienu nav ieinteresējis.

Gandrīz precīzi pēc trīsdesmit gadiem pie darba atkal ķērās nirēji. Taču viņi vairs nezināja, kur Makss Gens Nols toreiz bija izdarījis savu atklājumu. 1967. gada 30. jūlijā grupa septiņu cilvēku sastāvā beidzot devās meklēt piramīdas Roka ezerā. Taču jau desmit metru dziļumā bija jūtami auksts - un nedaudz dziļāk ārkārtīgi duļķainajā ūdenī nirēji vairs nespēja saskatīt pat izstieptu roku.

Nirēji padevās un atgriezās virspusē. Tikai viens no viņiem izšķīrās palikt dziļumā - Džons Kenedijs no Lombardas, Čikāgas starptautiskās O'Haras lidostas pārvaldes ierēdnis un pieredzējis niršanas instruktors. Skābekļa krājumi šajā brīdī viņam bija atlikuši vairs tikai piecām minūtēm.

Džons Kenedijs peld virs viļņota zaļgana dūņu slāņa. Bet tad viņa priekšā iezīmējas taisnās līnijās veidota acīmredzami mākslīgas izcelsmes struktūra. Tā ir sešus reiz divpadsmit metrus liela platforma, kas paceļas aptuveni pusotru metru virs ezera dibena. Cik dziļi tā sniedzas dūņu slānī, to Džons Kenedijs nespēj saskatīt.

Atlikušais laiks ir iztecējis. Taču Džons Kenedijs vēl atdala no platformas trīs akmeņus, pirms atgriežas virspusē. Tomēr viņam neviens netic. Kolēģi ir pārliecināti, ka viņu piemeklējusi «nirēju slimība», un aizsviež līdzatnestos pierādījumus kā parastus akmeņus.

Neko neizdodas atrast arī Milvoki muzeja nirēju komandai, kas drīz pēc tam dodas meklējumos Lona Merikla vadībā. Kādā simpozijā, kas 1968. gada 30. martā notiek Čikāgā, Merikls paziņo: «Četras dienas ilgušos nopietnos niršanas darbos mēs nespējām atklāt nekādas zemūdens piramīdu pēdas. Mēs tam esam veltījuši daudz laika. Es varu vienīgi pateikt, ka tur, kur mēs meklējām, nekādu piramīdu pēdu nav.»

Džons Kenedijs, kurš labi zināja, ko ir redzējis, turpina niršanu. Viņam pat izdodas uzņemt piramīdas krāsu foto. Taču duļķainā ūdens dēļ pēc attīstīšanas no tās maz ko var saskatīt.

1968. gadā jaunu mēģinājumu ar savu Narcosis Knights veic nirējs Maiks R. Kutska. Pēc veltīgas darbošanās viņš no vietējiem iedzīvotājiem uzzina, ka meklējot nepareizā vietā. Un patiešām 130 metrus tālāk no šīs vietas komandas locekļi atrod mākslīgas struktūras. Viena no tām, pēc viņu aplēsēm, paceļas piecus metrus virs dūņām. Kāda cita celtne ir divdesmit metrus gara un piecus metrus plata.

Tagad piramīdu eksistence Roka ezera dibenā šķiet patiešām mazāk apšaubāma. Niršanas jautājumiem veltītā žurnāla Skin Diver 1970. gada janvāra numurā rakstīts: «Piramīdas ir neticamas. Tās nedrīkstētu būt. Tās būtu pārāk vecas un tādā vietā, kur tās neviens nebūtu varējis uzcelt. Loģiski spriežot, tās nedrīkstētu eksistēt. Tomēr vēsture reti ir loģiska. Un kāda tur loģika: pārāk bieži piramīdas iznirst no Roka ezera ūdeņiem, lai samulsinātu tik loģiski domājošos Amerikas senatnes pētniekus.»

Tomēr pāragras izrādījās vietējo Roka ezera piramīdu pētnieku cerības. Viņi gaidīja, ka tagad no visas pasaules sabrauks zinātnieki un atrisinās ezera mīklu. Taču bija jāpaiet vēl divdesmit gadiem, līdz Roka ezera noslēpums sāka izgaist uz visiem laikiem.

Kreigs Skots, Maskīgonas (Mičiganā) nirēju grupas Seci Search prezidents, pirmo reizi izmantoja moderno elektroniku: «Lai cik mazs būtu ezers, paļaujoties tikai uz cilvēku acīm, visa Roka ezera dibena pārbaudīšana ir gandrīz neizpildāms uzdevums.»

Tā vietā komanda strādāja ar hidrolokatoru: «Garlaicīga nodarbošanās, kas ir gandrīz vai iemidzinoša. Lai gan duļķainais ūdens kļūst caurspīdīgs un tumšās vietas izgaismojas, stundām ilgi nav redzams nekas cits kā vienmuļš viļņoti paugurains dūņu klajums!» Taču beidzot septiņpadsmit metru dziļumā ezera vidū viņi skaidri saskatīja taisnstūrainas konstrukcijas ar asām šķautnēm.

Džons Šaleks, viens no nirēju komandas locekļiem, izteicās: «Ar Roka ezeru esmu nodarbojies sešus gadus. Tad lietā tika likta hidrolokācijas elektronika. Tika atrasta viena piramīda pēc otras. Sevišķu iespaidu uz mani atstāja divas celtnes ezera vidū. Viena ir četrus metrus plata, trīsdesmit metrus gara un paceļas 2,40 metru augstumā virs dūņainā dibena. Tā veidota no dažāda lieluma akmeņiem, turklāt lielākie ielikti apakšā, bet mazākie atrodas virspusē. Plašas konstrukcijas daļas ir kā sacementētas, it kā celtnieki akmeņus būtu rūpīgi salaiduši citu ar citu un tad sastiprinājuši ar cementu.»

Otra struktūra, pēc Šaleka teiktā, atrodas tikai dažus metrus no pirmās, tā ir aptuveni tikpat plata, bet īsāka un veidota stāvākā leņķī. Pēc datu apstrādes izrādījās, ka eksistē vismaz viena lielāka un deviņas mazākas konstrukcijas.

Pēc Madisonas universitātes (Viskonsinā) inženiera Dr. Džeimsa Šerca domām, piramīdas ir «fantastisks atradums. Lielā zemūdens piramīda orientēta precīzi uz ziemeļiem». Džeimss Šercs uzskata, ka no tās, iespējams, novērota Saule, Mēness, planētas un zvaigznes.

Vēl nav zināms, cik lielas patiesībā ir piramīdas, jo līdz šim nav veikti nekādi pētījumi par to, cik dziļi tās iegrimušas ezera dūņās. Džons Šaleks apraksta savus iespaidus: «Tas izskatās spokaini. Tu nirsti virs dūņainā klajuma, un pēkšņi parādās piramīdas. To sienas ir gludas un pārklātas ar cementu vai tam līdzīgu masu.»

Cik vecas ir mākslīgi radītās struktūras Roka ezera dibenā? Pats ezers ir aptuveni desmit tūkstošus gadu vecs. Toreiz, pēdējā leduslaikmeta beigu posmā, kusa Viskonsinas glečers un piepildīja ar ūdeni ieplaku, kas šodien veido Roka ezeru.

Tas nozīmē, ka piramīdām ezera dibenā jābūt vismaz tikpat vecām - protams, tas sagādā grūtības konservatīvajiem arheologiem un sen- amerikānistiem šo tradicionālajā vēstures ainā tik neiederīgo struktūru pētījumos. Līdz šim ir noskaidrots tikai tas, ka šo būvju celtniecībā izmantota java vai cements, kas bija pilnīgi nepazīstams materiāls senajā Amerikā, kā arī citās agrīnās kultūras telpās. Varbūt zemūdens piramīdas ir kāda vēstījuma nesējas nākotnei? Vai tās pirms 10 000 gadiem būvējušas saprātīgas būtnes, kas savā attīstībā tālu pārspējušas toreizējo cilvēku? - Lai kā arī tas būtu, par vienu vairs nav nekādu šaubu: piramīdas Roka ezera dibenā tiešām eksistē. Vai un kādu vēstījumu tās nes, rādīs nākotne.

Lieldienu sala - neatmineta mikla Rūdolfs Kucers

Savā grāmatā «Atpakaļ pie zvaigznēm» (Zurьck zu den Sternen) [1] Ērihs fon Dēnikens raksta: «Pagājuši ir laiki, kad salu reizi sešos mēnešos apmeklēja viens čīliešu karakuģis. Mūs uz salas nogādāja Lan-Chile četrmotoru Constellation. Hoteļu tur vēl nav, un mēs visu laiku nodzīvojām teltī (..).»

Pagājuši ir arī šie laiki. Desmit stundu vietā, kuras toreiz prasīja lidojums ar turbopropelleru lidmašīnu, tagad 4500 km virs okeāna no Taiti vai Santjago (Čīlē) novecojušais, bet uzticamais gargabalnieks reaktīvais B 707 veic tikai piecās stundās. Kaut arī pirms nepilniem 18 gadiem stādītās palmas un eikalipti, arī banāni un citi augļu koki labi padevušies, salai tomēr trūkst visa tā, kas veido dienvidjūras salu: aizsargājoša rifa, lagūnas, smilšainas pludmales. Bez lidlauka ar trīs kilometrus garu skrejceļu, kas stiepjas no viena krasta līdz otram, šodien uz salas ir labs hotelis un trīsdesmit privātpansiju.

Rapa-nui (Lielo zemi) jeb Te Pito o te Henua (Pasaules nabu), jeb Mata ki te Rani (Acis uz debesīm), jeb arī Lieldienu salu 1956./57. gadā ar savu ceļojumu un amizanti uzrakstīto grāmatu «AkuAku. Lieldienu salas noslēpums» [2] pasaulē plaši pazīstamu padarīja Tūrs Heijerdāls. Pirms tam eksistēja tikai nedaudzi, ne vienmēr par zinātniskiem atzīti ekspedīciju ziņojumi (piemēram, Metro; pēc Robēra Šarū Lieldienu salas jautājumam pievērsies vēl tikai Ērihs fon Dēnikens).

Es negribu šeit tuvāk runāt par zināmām lietām, tikai īsumā atgādināt, ka kopš tā laika uzrakstīts daudz nepareiza, tāpēc vēlos piezīmēt, ka Lieldienu salas mīklu nevar uzskatīt par zinātniski «atrisinātu».

Tiek pat apgalvots, ka «Lieldienu salas noslēpuma» vispār neesot.

Dīvaini, ka holandietis Rogevēns, kurš 1722. gada Lieldienu svētdienā atklāja šo salu, saskatīja tajā tikai paradīzes stūrīti, kurā uzturējās vienu dienu. Viņš stāstīja par dīvainiem cilvēkiem, tostarp arī par baltādainiem un blondiem, par savādām figūrām, kuras viņš tuvāk nebija izpētījis. Diezin vai pazīstamāks ir salas otrais atklājējs spānietis Gonsaless i Aedo, kurš 1770. gadā (48 gadus vēlāk) to aprakstīja daudz lietišķāk: gandrīz kaila, ar neaizsargātiem krastiem un vēl vertikāli stāvošajām statujām. Rodas jautājums, vai Rogevēna paradīzes stūrītis tiešām bija Rapanuja. Slavenais Kuks tikai četrus gadus pēc spānieša redzēja salas kultūru jau sabrukuma stadijā. Kuks ziņoja, ka iedzīvotāji pat nepūloties salabot bojātās statujas. Cik zināms, šajos četros gados nav bijis postošu cīņu starp polinēziešu «īsausaiņiem» un «garausaiņu» vairākumu. «Garausaiņu» iznīcināšanai sekoja tā dēvētais «cilvēkēdāju karš», pilsoņu karš starp uzvarētājiem, kas vēl neilgi pirms tam bija no platformām nogāzuši visas (garausaiņu) statujas veselas 600! Tās visas bija atradušās uz 80 no aptuveni 200 esošajām tā dēvētajām Ahu platformām - uz katras pa septiņām vai astoņām. Ja visas platformas bijušas aizņemtas, kopā gar krastu varētu būt atradušās ap 1500 moai statuju. Pie tām pieskaitāmas vēl daudzas lielākās, pat līdz 10 m dziļi iezī paslēptās cita tipa moai figūras Rano Raraku krāterī. Visas šīs sadursmes pirmiedzīvotāju starpā katrā ziņā notikušas pēc salas atklāšanas un balto kolonizatoru ierašanās, kuri par šo zemes nostūri neizrādīja nekādu interesi. Turpretī 1882. gadā ap tūkstoti salinieku aizveda peruāņu vergu tirgotāji. Līdz ar to 1887. gadā uz salas bija palikuši tikai 111 iedzīvotāju. Pateicoties Taiti misionāru pūlēm, piecdesmit vēl dzīvi palikušie salinieki atgriezās dzimtenē. Pēc tam sala nonāca čīliešu pakļautībā.

Pagājušajās desmitgadēs - pirms Šarū un Dēnikena - notikušas tikai dažas nopietnas ekspedīcijas: Tomsons (1886), misis Rautledža (1914), Lavašers un Metro (1934), Tūrs Heijerdāls (1956). Tikai pēdējos gados Lieldienu salai pievērsušies čīliešu arheologi - par to 1990. gada 11. novembrī izskanēja informācija raidījumā Terra X. Bet ari šajā ziņojumā

bija sastopami fragmentāri datējumi, pārāk bezrūpīgi izteikumi par it kā blīvo salas apmežojumu, tīri tehniski nepamatoti apgalvojumi par statuju izgatavošanu un transportēšanu, nepilnīgs dažādu tā dēvēto moai figūru tipu, kā arī abu sākotnējo salas iedzīvotāju pamattipu apraksts - tie nav pietiekoši skaidri definēti kā divas pamatos atšķirīgas cilvēku rases. To jau 1957. gadā savā «Aku-Aku» pierādīja Tūrs Heijerdāls, tomēr vēlākos grāmatas izdevumos šis svarīgais un ar daudzām fotogrāfijām ilustrētais fakts vienkārši reducēts.

Oficiālā salas arheoloģija vēl nav veikusi pašsaprotamu «eksperimentālo griezumu» Raraku krātera konusā. Gluži pretēji - savulaik Hei- jerdāla izveidotās izrakumu vietas ir atkal aizbērtas. Kā nekā tur bija atraktas līdz pat divdesmit metru augstas statujas un atrasta viena «svešā», kas nekādi neiederējās citu Lieldienu salas arheoloģisko atradumu starpā.

Restaurācijā turpretī ir šis tas paveikts. Nogāztās moai ir no jauna uzstādītas. Raksturīgi, ka šodien pazīstamākā moai grupa Ahu Akivi, kas grezno pat Lan-Chile aviobiļetes, Tūram Heijerdālam nebija pazīstama pat pēc nosaukuma. Ari Ērihs fon Dēnikens sešdesmito gadu beigās neredzēja šo grupu uzstādītu. Tā ir svarīga tāpēc, ka vienīgi šīs grupas figūru skatieni ir vērsti projām no zemes. Kādreiz ar koraļļiem un obsidiānu izrotātie septiņu Akivi lavas iežu moai acu dobumi skatās uz rietumos norietošo sauli. Tas vedina uz domām, ka tie spēja būt garo viļņu gaismas (starojuma sarkanajā apgabalā) uztvērēji, it īpaši tāpēc, ka pamatu šādiem apsvērumiem saistībā ar enerģijas pārveidošanu dod Rolreitas akmeņi Anglijā. [3, 4]

Citu moai skatieni - kādas 600 statujas atrodas uz 80 no aptuveni 200 Ahu platformām - sastopas salas vidusdaļā. [5| Izņēmums ir Ahu Vinapu - uz tās dubultajiem tā dēvētajiem «Inku mūriem» stāv vismaz 15 moai statujas. Tās noraugās uz Ahu Tahai. Terra X filmā šī svarīgā Ahu Vinapu neizprotamu iemeslu dēļ tika rādīta tikpat maz kā Ahu Tahai ar tās sešām plus vienu uz zemes iekšieni vērsto moai figūru. Šeit aiz mūrēta četrstūru ūdensbaseina paceļas ari pati lielākā moai statuja - Kote Riku. Galvā tai ir viena no 56 atrastajām «cepurēm», kas izgatavota no Puna Pau krātera kalna sarkanā tufa. Sasniegt šo vietu džipā var, tikai riskējot lauzt kaklu.

Arheoloģiski nav izpētīts, ko nozīmē leģendā minētā «mana uzlādēto acu staru apvienošanās» (mana saliniekiem ir kāda «maģiska spēka» apzīmējums), jo sastapšanās punkts virs salas smaguma centra nav ņemts vērā.

Nav tikušas un netiek pētītas ari citas leģendas, piemēram, ka reiz salā ieradušās septiņas svešas būtnes. Kāds cits nostāsts atbilst rakstu pētnieka Važas de Melo konstatējumam, ka Rapanuja, «Lielā zeme», kādreiz tiešām bijusi liela zeme. Rapaiti sala, «Mazā zeme», atrodas 3000 km uz rietumiem no it kā saplosītās salu pasaules. Turklāt vēl nav atrisināts jautājums, vai runa varētu būt tikai par lielāku, kādreiz augstāku salu vai ari par kādas patiešām lielākas zemes centrālo apgabalu.

Absolūti nepietiekami iztirzāts jautājums par reljefos attēloto dievu Make Make un tā dēvēto «putnu cilvēku kultu». Katru gadu, riskējot ar dzīvību, no priekšā esošās «lielās salas» Motunui, kas ir viena no trim nelielajām tā dēvētajām «putnu salām» viņpus Ranokao krātera stāvā nogruvuma salas dienvidrietumos, tiek atnesta «ola».

Rodas vairāki jautājumi. Kādam nolūkam savā kopumā varētu būt kalpojušas visas šīs moai grupas?

Vai Mata ki te Rani - «Acis uz debesīm» - veido saikni ar Visumu?

Vai Ērihs fon Dēnikens nav jau izteicis domu, ka kontaktu ar ārpuszemes saprātu mēs varbūt meklējam nepareizā frekvencē? Ko mēs zinām par lielo akmens figūru lēnajām svārstībām; kāpēc mūsu priekšteči (un kā uzdevumā?) tās uzstādījuši visā pasaulē? Vai mēs nepieļaujam kļūdu, aplūkojot akmens apļus un tempļus tikai un vienīgi no materiālistiskā redzes viedokļa kā «mirušu matēriju»?

Radioteleskopa antena ari ir «mirusi matērija», tomēr tā raida un uztver.

Robērs Šarū šajā aspektā runā par «uzlādētiem elkiem» un «bioloģiskām raidstacijām» - svārstošies minerāli un molekulas var būt kaut kādā veidā «uzlādēti». Baznīcu torņi, minareti, obeliski, menhīri, Lieldienu salas statujas?…

Lieldienu salas - šīs Klusā okeāna «dievu pamestās» paradīzes zemes noslēpums līdz pat šodienai nav atklāts.

Leģendas par «milžiem» Dienvidamerikā Johanness Flbags

PARALĒLĒS AR ENOHA GRĀMATU Viens no interesantākajiem apokrifiem - L i., ar Bībeles tekstiem saistītiem sacerējumiem, kuri agrās kristietības laikā tika noraidīti kā «neīsti», - ir Enoha grāmata. Neraugoties uz izslēgšanu no Bībeles kanona, vēl pirmajos gadsimtos pēc Kristus tā bija lielā cieņā, taču tad, lielā mērā pateicoties svētā Hieronīma (347-419) pūliņiem, tika pasludināta par apokrifu un iznīcināta. Tikai 1774. gadā Enoha grāmatu Abesīnijā atrada Āfrikas pētnieks skots Džeimss Brūss. Trīs tās norakstus viņš nogādāja Eiropā, taču tikai 1833. un 1938. gadā parādījās pirmie Enoha grāmatas tulkojumi vācu valodā. Turpmākā teksta labākai izpratnei es īsumā atgādināšu, kas veido Enoha grāmatas saturu.

PaleoSETI hipotēzes aspektā visinteresantākie fragmenti atrodami 6.-11. un 12.-82. nodaļā. Tur cita starpā aprakstīta «eņģeļu krišana», t. i., «Dieva dēlu» grupas ierašanās uz Zemes un viņu seksuālās attiecības ar Zemes sievietēm: Enoha grāmatā (6:1-6 un 7:1) par to var izlasīt: «Kad cilvēkbērni vairojās, viņiem toreiz dzima skaistas un piemīlīgas meitas. Kad eņģeli, Dieva dēli, tās redzēja, viņi tās iekāroja, un viņi runāja savā starpā: «Mēs gribam sev sievas no cilvēkbērnu vidus, lai tās rada mums bērnus!»

Kopā to bija divi simti, kas Jareda dienās nolaidās Hermona kalna galā (..) Un viņi ņēma sev sievas, un katrs no viņiem izvēlējās .fev vienu. Tad viņi sāka iet pie tām un aptraipījās ar tām.»

Ari Vecajā Derībā atrodams fragments, kas varētu būt saistīts ar Enoha grāmatu (1. Mozus 6:1, 2, 4): «Un notika, ka cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika. (..) Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.»

Tātad «milži» bija Zemes sieviešu un ārpuszemes «Dieva dēlu» jeb «debesu sargu» - arī tā viņi tiek saukti Enoha grāmatā - kopīgi radīti bērni. To nepārprotami apstiprina ari Enoha grāmata (7:2): «Viņas kļuva grūtas un dzemdēja tiem 3000 olekšu garus milžus (..).»

Diezin vai var piekrist, ka «milži» tiešām bijuši «3000 olekšu gari», jo ir labi zināma antīko autoru tieksme uz pārspīlējumiem, it īpaši tādos nostāstos kā šis, kura izcelsme tīta pagātnes miglā. Ari datēt to ir ļoti grūti. Pēc Enoha grāmatas, 200 «debesu sargu» ierašanās un viņu dzimumattiecības ar Zemes sievietēm notikušas «Jareda dienās», t. i., Enoha tēva laikā. Taču ne Enohs, ne ari Jareds nevarētu būt vēsturiskas personas šā vārda tiešā nozīmē. Līdz ar to iespējama tikai ļoti aptuvena datēšana, turklāt jāpamatojas uz pieņēmumu, ka aprakstīts laika posms ilgi pirms pirmā puslīdz droši datējamā Vecās Derības personāža Abraāma laika (ap 1800. g. pirms Kristus).

Enoha grāmata vēsta, ka «milžu» uzrašanās noveda pie īsta posta (7:2-6): «Bet viņas kļuva grūtas un dzemdēja tiem 3000 olekšu garus milžus, kas apēda visus cilvēku krājumus. Bet, kad cilvēki tiem vairs nespēja neko piešķirt, milži vērsās pret viņiem un ēda tos. Un cilvēki sāka apgrēkoties ar putniem, zvēriem, rāpuļiem un zivīm, ēda cits cita gaļu un dzēra asinis. Tad zeme žēlojās par netaisnīgajiem.»

Kā rakstīts Enoha grāmatā, šis «tikumu pagrimums» noveda pie grēku plūdiem, t. i., pie gandrīz pilnīgas cilvēku dzimuma iznīcināšanas (šodien mēs zinām, ka Bībelē aprakstītie grēku plūdi bija tikai lokāla plūdu katastrofa Mezopotāmijā, jo arī stāsta par grēku plūdiem izcelsme meklējama Divupē; visi līdzšinējie pētījumi liecina, ka globālu plūdu nav bijis). Šo sodu piesaka arī par «Enohu» nosauktā persona, kas devusies pie «kunga» lūgt par «debesu sargiem» (Enoha grāmata 15:2-3 un 16:4): «Ej turp un saki debesu sargiem, kas tevi sūtījuši lūgt par viņiem: «Īstenībā jums būtu jālūdz par cilvēkiem, nevis cilvēkiem par jums. Kāpēc jūs esat pametuši augstās, svētās un mūžīgās debesis, gulējuši ar sievietēm, aptraipījušies ar cilvēku meitām, ņēmuši sev sievas, rīkojušies kā zemes bērni un radījuši milžus dēlus?» (..) Saki viņiem: «Jums nebūs miera!»»

Minētais kopumā ļauj izdarīt trīs secinājumus.

1.

Kaut kad aizvēsturiskos laikos grupa ārpuszemes izcelsmes saprātīgu humanoīdu, par spīti viņiem noteiktajam aizliegumam, nolēma doties uz Zemi un tur seksuāli savienoties ar Zemes sievietēm.

2. Šo kontaktu iznākumā piedzima «milži», kas ar savu uzmācīgo izturēšanos izprovocēja arī pārējos cilvēkus uz «grēcīgu» rīcību.

3.

Kāda augstāka institūcija («kungs» vai «dievs») tāpēc nolēma iznīcināt «Dieva dēlus», «milžus» un «samaitātos cilvēkus». Šīs leģendas radušās jūdu-ebreju kultūras telpā, taču, iespējams, atvedināmas uz daudz senākiem mezopotāmiešu avotiem. Pārsteidzoši, bet eksistē vēl arī kāds cits avots, kas šajā aspektā līdz šim nav ņemts vērā. Kaut arī nācis no pavisam cita mūsu planētas reģiona (bet varbūt arī tieši tāpēc), tas ir noderīgs, lai apstiprinātu un pilnīgotu iezīmējušos ainu. Inku pēcnācējs Garsilaso de la Vega, kaut arī bija pārgājis kristīgajā ticībā, nekad nenoniecināja savas tautas pirmskoloniālo vēsturi. 1609. gadā parādījās viņa slavenais darbs «Patiesi komentāri par inku valsti». Garsilaso tajā apraksta viņam zināmo savas tautas vēsturi, tomēr tas notiek stipri jūtamā kristietības iespaidā. Šis apstāklis gan jāņem vērā, taču tam ir otršķirīga nozīme. Nodaļā, kuras nosaukums ir «Par milžiem, kas bija šajā apvidū, un par viņu nāvi», Garsilaso cita starpā raksta: «Pirms mēs pametam šo apkārtni, būtu vietā pastāstīt kādu ārkārtīgi pārsteidzošu nostāstu, kuru kopš sen pagājušiem laikiem no saviem senčiem pārmantojuši šejienes vietējie iedzīvotāji, proti, par milžiem, kuri, kā teikts, nākuši no jūras un pie zemesraga, kas nosaukts svētās Helenas vārdā, nonāca uz zemes (..)

Iedzimtie stāsta, ka vienam no tiem parasts cilvēks pilnā augumā bijis tikai līdz ceļiem. Viņi apgalvo, ka tiem neesot bijis bārdu un ka daži bijuši ģērbušies zvērādās, bet daži tādos tērpos, kādus dalxt tiem devusi, un viņiem neesot bijis sievu (..).»

Pēc savas ierašanās «milži» esot dibinājuši ciemu, izrakuši dziļas akas un prasmīgi apšuvuši tās ar akmeņiem. Garsilaso turpina: «Kad šie lielie cilvēki jeb milži bija dibinājuši savu apmetni un tur ierīkojuši akas vai cisternas, no kurām viņi dzēra, tie notiesāja visu pārtiku, ko atrada apkārtnē, un to viņi patērēja tādā daudzumā, ka, kā tika ziņots, viens no viņiem apēdis vairāk, nekā to spējuši piecdesmit šīs zemes iedzimto; un, kad pārtikas, ko vini atrada, iztikai vairs nav pieticis, tie nonāvēja daudzas zivis jūrā ar tīkliem un ierīcēm, kādas viņiem bija. Iedzimtie viņus ļoti neieredzēja, jo tie nogalināja viņu sievas, guļot ar tām, un vīriešus viņi nogalināja citu iemeslu dēļ.»

Noslēgumā Garsilaso raksta: «Kad bija pagājuši vairāki gadi un milži vēl aizvien bija šajā zemē, un viņiem trūka sieviešu, bet iedzimto sievietes viņiem nederēja, jo tie bija tik lieli vai arī tāpēc ka viņiem varbūt piemita ierasts, no velna mantots netikums, tie piekopa savā starpā pretdabiskas izvirtības briesmīgo grēku, un viņi to darīja atklati un neslepti, bez bailēm no Dieva un bez mazākās kaunēšanās pašiem no sevis.»

Salīdzinot Garsilaso pierakstīto iezemiešu stāstījumu ar Enoha zi​ņojumu, redzam interesantas paralēles.

1. Abos avotos minēta neliela tikai vīriešu dzimuma milžu grupa, kas sagādā lielas nepatikšanas cilvēkiem visā apkārtnē un noved tos pie «grēcīga» dzīvesveida.

2.

Gan Enoha grāmatā aprakstītie, gan šajā dienvidamerikāņu leģendā attēlotie milži paši šķiet vairoties nespējīgi. Nekur nav ziņu par to, ka tiem varētu būt bijuši savi dēli vai meitas. Tas varētu būt visai iespējams, ņemot vērā, ka tie paši bijuši divu dažādu rasu, proti, Zemes cilvēku un citplanētiešu,

«krustošanās produkts». Šāds fenomens novērots dažādos eksperimentos ar dzīvniekiem.

Zīmīgi, ka milži, kuru ētiskā uzvedība bija ļoti primitīva, zināmās jomās, it īpaši tehniskajā, tomēr bija pārāki par iezemiešiem: viņi izveidoja perfekti apdarinātas akas, viņu rīcībā bija zvejošanas «ierīces», kamēr pamatiedzīvotāji to visu neprata. Ja viņu tēvi tiešām bijuši ārpuszemes izcelsmes Visuma ceļotāji, par to visu nebūtu jābrīnās.

Kas notika ar «milžiem» Dienvidamerikā? Mazāzijā, kā teikts Enoha grāmatā, viņus kopā ar to tēviem un «grēkā» kritušajiem cilvēkiem iznīcinājis Dievs. Arī Garsilaso raksta: «Un visi iezemieši apgalvo, ka Dievs, mūsu Kungs, kurš nav gribējis piesegt tik briesmīgus grēkus, sūtījis tiem atbilstošu sodu; un tā viņi stāsta, ka reiz, kad visi milži bijuši kopā un piekopuši savas trakās izvirtības, no debesīm nākusi uguns, baiga un briesmīga, un sacēlusi lielu troksni, no kura iznācis mirdzošs eņģelis ar asu zibsnījošu šķēpu rokā, ar kuru tas ar vienu cirtienu viņus visus nogalinājis, un tos aprijusi uguns tā, ka pāri palikuši tikai daži kauli un galvaskausi.» Šeit skaidri parādās kristīgo priekšstatu uzslāņojums, taču tas nemaina leģendas kodolu, jo galu galā nav nekādas nozīmes tam, vai atnākušās «personas» nosauktas par «eņģeļiem», «herojiem» vai «dievu sūtņiem». Svarīgi ir vienīgi, lūk, kas: ugunīgs lielu troksni radošs «kaut kas» nolaižas no debesīm un ar «zibeņojošu šķēpu» nogalina nežēlastībā kritušos «milžus». Šādi zibeņus un uguni raidoši šķēpi aprakstīti arī Bībelē (1. Mozus 3:24): «Un viņš tam lika būt par svešinieku, un ķerubiem ar atvēzta zobena liesmu lika apmesties austrumos no Ēdenes dārza, lai tie apsargātu ceļu uz dzīvības koku.»

Cilvēkus iznīcinoša uguns no debesīm minēta arī saistībā ar Sodomas un Gomoras sagraušanu (1.

Mozus 19:24-25): «Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm. Un viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.»

Par to var lasīt arī ījaba grāmatā (1:16): «Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: «Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.»»

Arī apokrifa «Abraāma apokalipse» (8:7) atrodams atbilstošs fragments.

«Es vēl nebiju aizgājis līdz pagalma durvīm, kad atskanēja skaļš pērkona grāviens un no debesīm krita uguns, un tā sadedzināja viņu, viņa namu un visu, kas tajā bija, līdz pašiem pamatiem četrdesmit olekšu platumā.»

Pagaidu mēģinājums savstarpēji apvienot no ebreju/mezopotāmiešu un dienvidamerikāņu kultūras telpas nākušās leģendas par milžiem rāda, lūk, kādu ainu: pēc ārpuszemes izcelsmes «Dieva dēlu» ierašanās un «milžu» piedzimšanas tie izplatījās aizvien jaunās teritorijās, it īpaši Tuvajos Austrumos.

Tomēr dažas izkliedētas grupas nonāca ari citos reģionos un zemēs. Viena no šādām grupām paštaisītos kuģos izcēlās krastā netālu no Helenas raga mūsdienu Peru teritorijā, nodibināja tur apmetni, naidīgi izturējās pret vietējiem indiāņiem, aizskāra iezemiešu sievas, pie tam tās nonāvējot, un visbeidzot pārgāja uz homoseksuālām attiecībām. Tāpat kā tas notika Austrumos, arī šai grupai beidzot tika sadzītas pēdas un tā tika iznīcināta. Šādā notikumu interpretācijā ņemtas vērā zināmo Dienvidamerikas un Tuvo Austrumu leģendu visas detaļas. Turklāt var izslēgt iespēju, ka Garsilaso de la Vega varētu būt norakstījis no Enoha grāmatas vai arī bija ko dzirdējis par attiecīgajām leģendām, jo Garsilaso savu darbu uzrakstīja 1609. gadā - 165 gadus, pirms Džeimss Brūss Etiopijā atrada Enoha grāmatu.

Garsilaso raksta, ka pirmie spāņu ieceļotāji iezemiešu norādītajās vietās vēl esot atraduši milzīgus kaulus. Parasti gan izrādās, ka «milžu kauli» ir aizvēsturisko mugurkaulnieku fosilizēti skeleti.

Cilvēkveidīgas būtnes, kuru garums pārsniegtu 2,80 metrus, uz mūsu Zemes nemaz nevarētu eksistēt, jo tās sabruktu zem sava svara, turklāt tās būtu spiestas pastāvīgi uzņemt barību. Nav āri atrasti ne

antropoloģiski norādījumi uz īstiem milžiem, ne viņu skeleti vai darbarīki. Taču, ņemot vērā, ka vidējais cilvēka augums šajā agrīnajā vēstures periodā diezin vai pārsniedza 1,50 līdz 1,60 metrus, ari aptuveni divus metrus gari cilvēki varētu tikt uzskatīti par milžiem. Un, tā kā ziņojumos tiek runāts par relatīvi nelielu grupu dažu simtu vīru sastāvā, kuri turklāt vēl nav bijuši spējīgi radīt pēcnācējus, nav grūti izskaidrot, kāpēc līdz pat šodienai nav nekādu atbilstošu arheoloģisku atradumu.

Tomēr būtu rekomendējami intensīvi arheoloģiski pētījumi tajos reģionos, kurus Garsilaso de la Vega nosaucis par «milžu» koloniju Dienvidamerikā. Iespējams, ka tur līdzās pārogļotām lielu cilvēku mir​stīgajām atliekām atrodas pavisam citas lietas…

noslēpumaina Dienvidamerika Volfgangs Zībenhārs Netālu no senās inku galvaspilsētas Kusko atrodas viena no mīklainākajām Peru drupu pilsētām Olantaitambo. Tas esot bijis inku cietoksnis, kura celtniecība sākta ap 1460. gadu pēc Kristus, taču nav pabeigta. Šodien datējums tiek atvirzīts aizvien tālāk pagātnē, jo tas neapstiprinās. Pastāv šaubas, vai sākotnējo Olantaitambo iekārtojumu vispār veidojuši inki. Šīs šaubas, šķiet, ir ļoti pamatotas, kā to rāda piemēri par citām Peru drupu pilsētām, kas tiek pārsteidzīgi piedēvētas inkiem.

Nopietna Olantaitambo ansambļa analīze atklāj vismaz divas dažādas celtniecības fāzes: vienu, kas attiecas uz inkiem ar viņu vienkāršo akmens atlūzu mūrēšanas tehniku, un otru, megalītisko, kuras izcils piemērs ir seši milzīgi granīta monolīti uz; tempļa augšējās terases. Katrs no tiem sver līdz pat 50 tonnām!

Lūk, to izmēri: 1. bloks - 3,50 m augsts, 1,65 m plats, 1,15 m biezs; 2. bloks - 3,40 m augsts, 1,35 m plats, 1,10 m biezs; 3. bloks - 3,90 m augsts, 1,30 m plats, 0,70 m biezs; 4. bloks - 3,65 m augsts, 1,83 m plats, 0,90 m biezs; 5. bloks - 3,60 m augsts, 2,00 m plats, 0,80 m biezs; 6. bloks - 4,05 m augsts, 1,90 m plats, 1,80 m biezs.

(Nevienmērīgā biezuma dēļ 5. un 6. blokam ir novirzes apakšējā daļā.) Šie monolīti nākuši no akmeņlauztuves otrā ielejas pusē, kas atrodas augstu kalna nogāzē. To transportēšanas veids lidz pat šodienai palikusi neatminēta mīkla, jo līdz pat 50 tonnu smagie akmeņi bija jānogādā ielejā, jāpārved pāri straujai upei un visbeidzot otrā ielejas pusē pāri citām tempļa terasēm jāuzvelk uz augšējās. Šodien mēs zinām, ka šie monolīti veido celtnes vecāko daļu, tiem apkārt uzbūvētais ir inku veikums un tātad jaunākas izcelsmes. Līdz pat šodienai paliek neatminēta mīkla, kurš uzcēlis šo megalītu kompleksu.

Taču būvdarbi acīmredzot pēkšņi pārtraukti. To pierāda ielejā vēl guļošie tā dēvētie «nogurušie akmeņi». Tie ir līdz pat septiņus metrus gari monolīti, kas nepārprotami bijuši paredzēti transportēšanai uz Olantaitambo. Tie ir tik smagi, ka zem sava milzīgā svara ir daļēji iegrimuši zemē. Leģenda stāsta, ka ceļā tie noguruši un nav spējuši doties tālāk. Inki vēlāk tos acīmredzot vairs nav spējuši izkustināt no vietas. Viņiem nācās turpināt darbu Olantaitambo daudz mazākās dimensijās.

Taču jautājumi paliek. Kas bijuši celtnes sākotnējie būvētāji; ar kādiem līdzekļiem, kas tālu pārsnieguši inku iespējas celtniecībā un arhitektūrā, tika transportēti megalīti? Kāpēc darbi pēkšņi pārtraukti? Vai šī mums nezināmā megalītu cēlāju tauta vispār nāk no Peru? Varbūt Dienvidamerikā eksistējusi kāda šodien mums nepazīstama augsti attīstīta kultūra, kam sākumi meklējami zemē, kurai, ja runājam par augsti attīstītām kultūrām, vispār nav vēstures, - Brazīlijā?

Uz absurdu šai sakarā norādīja jau pirmie spāņu hronisti. 1541. gadā Inku valsts nežēlīgā iekarotāja Fransisko Pizarro brālis Gonsalo Pizarro devās ekspedīcijā uz džungļiem. Viņš gribēja atrast teiksmaino pilsētu Eldorado, par kuru bija dzirdējuši spāņi.

Ar lielām pūlēm ekspedīcija šķērsoja Andus. Mūžamežā virzīšanās uz priekšu bija tik apgrūtinoša, ka spāņi, nonākuši līdz lielai upei, nolēma uzbūvēt divus kuģus. Vispirms bija jāizbrauc daļai komandas Fransisko de Oreljanas vadībā un jāsagādā pārtika pārējiem. Taču straumes nepazīstamajā upē neļāva Oreljanam atgriezties pie Pizarro un viņa ekspedīcijas dalībniekiem. Gribot negribot pasākumu nācās pārtraukt, un ekspedīcijai tikai ar lieliem zaudējumiem izdevās atgriezties Peru.

Turpretī Oreljana un viņa grupa kļuva par pirmajiem baltajiem cilvēkiem, kas braukuši pa Amazoni. Šā ceļojuma detalizētu dienasgrāmatu mums

piedāvā dominikāņu priesteris Frajs Gaspars de Karvahals. Braucienu pa upi raksturo daudzas sastapšanās un kaujas ar indiāņiem, kuri - un tas ir svarīgi - nekad vēl nebija sastapušies ar baltajiem cilvēkiem. Tāpēc vēl jo pārsteidzošāks ir turpmāk minēto notikumu izklāsts, ko mums atstājis Gaspars de Karvahals.

Netālu aiz Rionegro ietekas Amazonē spāņi izkāpa krastā, lai sagādātu pārtiku. Viņi iegāja kādā indiāņu ciemā, kura vidū atradās savāds trīs metrus augsts koka monuments. Tajā bija attēlota pilsēta ar mūriem, torņiem un vārtiem. Torņus, kuriem bija logi, savienoja brustvērs. Pie galvenajiem vārtiem sēdēja divi rēcoši lauvas. Spāņiem paskaidroja: «Tā ir mūsu zemes valdnieku pilsēta, precīzs tās vietas, kur viņi dzīvo, attēls.» - «Kas ir šie valdnieki?» gribēja zināt Oreljana. Un indiāņi atbildēja: «Sievietes, kas dzīvo vienas pašas.» Ari nākamajā ciematā atradās kareivīgo sieviešu pilsētas attēls.

Vēl pēc dažu dienu ceļojuma notika pat sadursme ar šīm karotājām - amazonēm. Garīdznieks Karvahals ziņo: «Sievietēm bija ļoti gaiša ādas krāsa, liels augums un spēcīga miesasbūve. Ar lokiem un bultām rokās viņas bija tik iespaidīgas, ka jebkura no tām varētu mēroties spēkiem ar desmit vīriem.» No sagūstītajiem indiāņiem spāņi uzzināja vēl vairāk: sievietes dzīvojot kādā akmens pilsētā zemes iekšienē, kas atrodoties septiņu dienu gājiena attālumā no upes (Amazones): «Mājas ir no akmens, tām ir logi un durvis. Ciemus savieno mūru ieskauta taka, un visur stāv sargi, tāpēc bez atļaujas neviens tur nevar ieiet.»

Kad Spānijas karalis apšaubīja viņa stāsta patiesīgumu, Karvahals paziņoja, ka tas esot tikpat patiess kā Evaņģēlijs. Šodien šis ziņojums tiek uzskatīts par izdomājumu, jo neviens nav redzējis amazones, nav arī atklāta neviena viņu pilsēta - neviens tās, protams, ari nav meklējis. Paturēsim prātā: vienkāršiem indiāņiem, kuri nekad agrāk nav redzējuši balto cilvēku un nevarētu zināt, kas ir pilsēta, ir liecības par kādu akmens pilsētu. Viņu izteikumi par tās valdniecēm izrādījās patiesi. Uz kāda pamata tik kategoriski tiek apšaubīta stāsta pārējā daļa? Loģiski būtu atzīt, ka pie Amazones eksistējusi šodien mums nezināma augsti attīstīta kultūra, kas līdz šim tikusi vētraini apstrīdēta.

Taču ir arī vēl citas norādes uz mums nezināmu Brazīlijas vēsturi: 1601. gadā spānis Barko Kentenera ziņoja par drupu pilsētu Granmokso. Tur esot atradusies astoņus metrus augsta kolonna, kuras galā bijis piestiprināts mēness, kas naktīs apgaismojis pilsētu. Elektriskais apgaismojums aizvēsturiskajā Brazīlijā?

Riodežaneiro Nacionālajā bibliotēkā ar numuru 512 atrodas kāds 1753. gada dokuments, kurš uzskatāms par tālāku pierādījumu mums nezināmas civilizācijas kādreizējai eksistencei Brazīlijā - un varbūt ari par pirmo norādi uz katastrofu, kas varētu būt ietekmējusi visu Dienvidameriku.

Dokumentu sastādījusi portugāļu grupa, kas kopš 1743. gada Brazīlijas mūžamežos meklēja pamestas sudraba raktuves. Pēc gadiem ilgušiem veltīgiem meklējumiem viņi atklāja milzīgu kalnu masīvu. Viņi uzkāpa augšā un otrā pusē ieraudzīja plašu līdzenumu. Tajā varēja saskatīt lielu pilsētu. Vispirms viņi iedomājās par spāņu apmetni, taču tad pārsteigti konstatēja, ka pilsēta acīmredzot jau sen kā bija pamesta.

Dokumentā sniegts detalizēts šīs apmetnes apraksts. Virs pilsētas vārtiem bija dažādi uzraksti, taču tie atradās tik augstu, ka portugāļi tos varēja nokopēt tikai daļēji. Dokumentā sniegtās kopijas nav salīdzināmas ne ar vienu līdz šim zināmu rakstības veidu. Līdz pat šodienai tiek principā noliegts, ka kāda Dienvidamerikas kultūra varētu būt pazinusi rakstību!

Taču atgriezīsimies pie pilsētas apraksta: platas ielas ar lielām mājām vairāku stāvu augstumā.

Centrālajā laukumā - četri obeliski, līdzīgi ēģiptiešu analogiem, taču tik stipri bojāti, it kā tos būtu ķēris zibens. Tālāk ziņots par tempļiem, taču portugāļi aizvien atgriežas pie lielajiem postījumiem pilsētā, kurus viņi izskaidro ar zemestrīci: «Aiz šīs celtnes atrodas liela grupa dzīvojamo ēku, kas ir pilnībā sagrautas un guļ briesmīgos krāteros, apraktas ar zemi. Nekur visā apkārtnē nav redzama zāle, neaug neviens koks vai kāds cits augs, redzamas tikai apstrādātu un neapstrādātu akmeņu kaudzes.»

Portugāļi norāda uz to, ka nevienā mājā viņi nav atraduši mēbeles vai kādus rotājumus, neskarti palikuši, šķiet, bijuši tikai akmeņi. Savādi bijis ari tas, ka, izņemot «milzīgu skaitu» sikspārņu, pilsētā nav uzturējies neviens dzīvnieks, kas ir ļoti neparasti pamestai pilsētai. It īpaši pārsteidz postījumu apraksts: ja tiek runāts par «briesmīgiem krāteriem», kuru apkārtnē nav nekādas veģetācijas, tas vairāk atgādina kodolsprādziena nekā zemestrīces sekas. Varbūt tāpēc katastrofu pārdzīvoja tikai akmeņi un dzīvnieki izvairījās no šīs pilsētas?

Tā, protams, ir tikai spekulācija, jo šī pilsēta līdz pat šodienai nav atrasta. Ziņojums noslēdzas ar lūgumu Bahijas vicekaralim organizēt jaunu ekspedīciju, jo ārpus drupu pilsētas esot dārgmetālu atradņu pazīmes. Ziņnesis atskaiti nogādāja Bahijā, taču nekas netika uzsākts. Tikai XX gadsimtā šo pilsētu atrast mēģināja angļu pulkvedis Persijs Herisons Fosits. Viņš pat uzskatīja par iespējamu, ka vēl šodien slepenā vietā, kuru viņš nosauca par «Z», turpina eksistēt kādas mums nepazīstamas civilizācijas paliekas. Šo ideju savā daudz diskutētajā grāmatā turpināja ARD korespondents Dienvidamerikā Karls Brugers, kurš vēlāk gāja bojā mīklainos apstākļos. Savos pētījumos viņš atkārtoti sastapās ar vietējo indiāņu stāstiem par kādu nezināmu civilizāciju, kuras attīstības līmenis, iespējams, bijis augstāks par mūsējo. No pēdējās ekspedīcijas, kas devās meklēt šīs bez vēsts pazudušās civilizācijas paliekas, viņš neatgriezās. Viņa pēdējā zināmajā vēstulē rakstīts: «Vienalga, vai mēs sasniegsim mērķi un iznāksim ārā (..) viens ir skaidrs: antīkās Dienvidamerikas - un varbūt pat visas aizvēsturiskās pasaules - mīkla tiks atminēta, ja tiks konstatēta šīs senās pilsētas atrašanās vieta, padarot iespējamu tās zinātnisku izpēti. Es zinu, ka pilsēta eksistē (..).»

Te nav ko piebilst - teoriju, kas apgalvo, ka Dienvidameriku tikai pirms 12 (XX) līdz 20 000 gadiem sākuši apdzīvot ienācēji no Sibīrijas, nopietni satricinājuši jaunākie pētījumi. Itāļu arheologs Fabio Parenti, analizējot Brazīlijas ziemeļaustrumos atrastos nogulumiežus, kuros konstatētas aizvēsturisko mednieku ugunskuru pēdas, nonāca pie secinājuma, ka tie ir 14 300 līdz 47 000 gadu veci. Un brazīliešu antropoloģe Marija Beltrao, izpētījusi kaulus, kas tika atrasti kādā alā 900 jūdžu uz ziemeļiem no Riodežaneiro, ieguva vēl daudz senāku datējumu: atradumu vecums ir starp 200 000 līdz 350 000 gadiem.

Ja šie dati apstiprināsies, Dienvidamerikas vēsture būs jāraksta no jauna - vēsture, kas ari vēl šodien ir ļoti neskaidra, tāpat kā tās nezināmās augsti attīstītās kultūras izcelsme, kas atstājusi drupas Brazīlijā un Peru (piemēram, Olantaitambo).

Piramīdu lauki pie Sangaja Ulrihs Dopatka MONUMENTALI ATKLAJUMI EKVADORĀ «Aptuveni piecu kilometru attālumā no Sangaja vulkāna (Ekvadoras austrumos),» raksta arheologs un garīdznieks Pedro Porrass Gasess no Universidod Catolica Kito, «mēs atradām kaut ko tādu, kas pievērsa mūsu uzmanību, bet ir saskatāms tikai no gaisa.» Jau 1974. gadā pie Upano upes (Austrumkordiljeros, Amazones ielejas malā) tika atklātas vismaz 180 piramīdas, kuras pilnībā bija pārņēmuši džungļi. Līdz 1984. gadam uz šo apgabalu bija devušās 14 ekspedīcijas. «Visvairāk mūs interesēja centrālās grupas platformas (..),» raksta atklājēji. «Tās veido (divus kilometrus garā un 400 metru platā laukumā) uz zemes attēlu ar cilvēkiem un dzīvniekiem līdzīgām figūrām (..). Apakšējā figūra stilizē, domājams, jaguāra mātīti, blakus tai atrodas cilvēks. Abi kopojas. Taču jaguārs - 400 metru garš ir lielāks par cilvēka figūru.» [1] 1990. gada maijā televīzijas kanāls Sьdwest 111 ziņoja par «Ceļojumu laikā pa Ekvadoru». Ceļojuma autore vāciete Annelīze Zēringa nebija nobijusies ne no dabas sagādātiem pārsteigumiem, ne organizatoriskām problēmām un, ejot pa toreiz jau 83 gadus vecā garīdznieka pēdām, no jauna atklāja piramīdu kompleksu pie Upano. Dažos gados, kad naudas trūkums bija spiedis arheologus pārtraukt pētījumus, džungļi bija atkal aprijuši celtņu kompleksu. [2] Kaut ari šā iemesla dēļ Annelīze Zēringa necaurejamajā apvidū uzturējās tikai īsu bridi, viņas savāktais plašais materiālu klāsts un veiktie pētījumi ir interesanti no senās astronautikas aspekta.

Vērotāja uzmanību vispirms jau piesaista pati fantastiskā kompleksa struktūra. Vairāk nekā 180 piramīdu konusu, kā konstatē autore, liecina par «valstisku organizāciju». No izrakumu vietām ņemto zemes paraugu datējumi ar radioaktīvā oglekļa l4 C metodi «uzrāda laiku no 1870. līdz 4700. gadam pirms Kristus. Turklāt senākie slāņi vietām atrodas virs jaunākajiem, kas liecina par to, ka piramīdu celtniecībā izmantotā zeme ņemta no vēl senākām apmetņu vietām». Zēringas kundze atzīmē arī spekulācijas, kurās celtņu kompleksa izcelsme tiek saistīta ar Čavinas kultūru. Tikusi meklēta radniecība arī ar citām kultūrām, bet to ir grūti pieņemt, jo piramīdu lauki pie Sangaja ir «senākās atrastās liecības» par kādu kultūru šajā telpā.

Interesants ir arī fakts, ka lielais piramīdu komplekss visā savā kopumā uz zemes veido zīmējumus un figūras. Tās atgādina lielos zemē iekašņātos zīmējumus slavenajā Naskas līdzenumā. Arī motīvi, kas atklājas tikai no lielāka augstuma, ļauj vilkt paralēles ar senās astronautikas tematiku. No vienas puses, tā ir dzīvnieku/cilvēku savienošanās dokumentācija (šeit: jaguārs un cilvēks), no otras - tālākas detaļas, par kurām ziņo Annelīze Zēringa. Tā, piemēram, viņa saskatījusi figūru ar «kaut ko līdzīgu diadēmai vai kronim (..), vienu centrālo aci pierē, abām anatomiskajām acīm, degunu, zvēra pumu divās pakāpēs».

Televīzijas filmā bija redzams, kā kāds indiānis pasniedz autorei aptuveni trīs metru dziļumā atrastu neparastu priekšmetu: tas ir cilvēks ar ķiveri galvā, no viņa sejas aug «ziloņa snuķis», kas līdzīgi šļūtenei vijas ap ķermeņa augšdaļu un beidzas «mugursomā». Atšķirībā no redzētā ciļņiem līdzīgajos attēlos Centrālamerikā, šajā gadījumā šļūtene brīvi nokarājas, tātad nepiekļaujas ķermenim. Šajā aspektā es gribu norādīt uz El Baul stēlu (Gvatemalā), «ziloņa snuķi» Montealbanā (Meksikā) un Tikalas stēlu, par kuru savā darbā [3] ziņojis Ērihs fon Dēnikens.

Viss celtņu komplekss un tā apkārtne, šķiet, ir noderīgs mērķis turpmākiem pētījumiem. Ar AAS Feldbrunnas centra palīdzību es dibinu kontaktus ar atbildīgām arheoloģijas iestādēm. 14] Mērķis ir jauna ekspedīcija un fotogrāfiska izpēte. Nedrīkst būt, ka tik interesanta atradumu vieta paliek slēgta pētījumiem tikai tāpēc, ka tā atrodas grūti pieejamā rajonā un oficiālās iestādes - kārtējo reizi! - nepiešķir naudu izrakumu veikšanai.

Tiavanaka - atrasta sagrauta un tiek iznicināta Erihs fon Denikens Kopā ar ceļotāju grupu es neilgi uzturējos Bolīvijas plakankalnē. Mēs atkal apmeklējām Tiavanaku un tai piederīgo Puma Punku; kopš mana iepriekšējā apmeklējuma bija pagājuši astoņi gadi. Šajā laikā arheologi bija rekonstruējuši vairākas Tiavanakas daļas. Par to būtu jākaunas katram speciālistam!

Paviršs darbs bez jebkādas zinātniskas vērtības. Par Puma Punku un Tiavanakas arheoloģisko vēsturi zināmi vairāki dati un fakti.

Pirmās ziņas par Dienvidamerikas drupu pilsētām Vecajā pasaulē nogādāja spāņu iekarotāju pēcnācēji. XVI gadsimta vidū spāņu hronists Pedro de Sjesa drupas apzīmēja kā vienreizēju būvlaukumu ar «gigantiskām statujām un milzīgu terasi»: «Neviens šo baiso vietu nav redzējis citādi kā drupās.» [1] Viņa tautietis Antonio de Kastro i del Kastiljo, kurš 1651. gadā bija Lapasas bīskaps, atzīmēja: «Kaut arī agrāk tika pieņemts, ka drupas ir tas, kas palicis pāri no inku būvētā nocietinājuma kara laika vajadzībām, tagad ir atzīts, ka šī būve ir no pirmsplūdu laikiem (..). Ko es apbrīnoju, tie ir šie precīzi salāgotie akmeņi.» [2] XIX gadsimta pirmajā pusē Bolīvijas plakankalni apceļoja franču paleontologs Alsids Orbiņī (1802-1857). Viņš ziņoja par «monumentāliem vārtiem», kas atrodas uz «varenām akmens plāksnēm». [31 Kāda platforma bez robiem, pēc viņa vārdiem, esot bijusi 40 metru gara. Šodien neviena šāda platforma vairs nav aplūkojama. Tās ir sadragātas, salauztas, sasistas, laikazoba saēstas.

XIX gadsimta otrajā pusē Bolīvijas plakankalni pētīja vācu arheologi Makss Ūle (1856-1944) un Alfonss Stībels (1835-1904). Par saviem pētījumiem un izrakumiem Tiavanakā un Puma Punku viņi sarakstīja darbu trīs sējumu apjomā. [4] Ūle un Stībels piegādāja precīzas skices un zīmējumus. Viņi bija fascinēti un bieži bez padoma bija spiesti stāvēt neaptveramā priekšā. Stībels raksta: «Puma Punku drupu neparastāko daļu veido «platformas», kas vēl joprojām atrodas savās vietās, un starp tām izkaisītie veselie un salūzušie bloki, kuri formas, lieluma un apstrādes ziņā ir ļoti dažādi (..). Pašreizējais drupu stāvoklis liecina par lielu nekārtību (..).»

1869. gadā drupu laukā nonāca šveiciešu ceļotājs un rakstnieks Johanns Jakobs fon Čudi. Viņš fiksēja atsevišķu andezīta bloku izmērus, aprakstīja monolītus ar asām rievām, apbrīnoja milzīgās terases.

[5] XX gadsimta pirmajā pusē Tiavanakā un Puma Punku tika uzsākti vērienīgi izrakumi profesora Artura Poznanska vadībā. Bijušais inženieris Poznanskis bija Bolīvijas Arheoloģijas biedrības prezidents un Bolīvijas Antropoloģijas, etnogrāfijas un seno laiku vēstures institūta direktors. Viņš ne vien pazina indiāņus ar to rituāliem, dejām un leģendām, bet kā inženieris zināja ari kaut ko par akmens apstrādi un transportēšanu. Pēc vairāk nekā četrdesmit gadu ilgušiem pētījumiem Tiavanakā profesors Poznanskis konstatēja: «Tiavanakas priesterastronomi visas savas celtnes izvietojuši pēc astronomiskām likumsakarībām. Viņi pārzināja planētu, Mēness un stāvzvaigžņu kustību debesīs, kЈ ari precīzus kalendāra datus. Viņu astronomiskās zināšanas bija neticami plaši attīstītas (..).» [6] Poznanskis bija pārliecināts par celtņu «kosmoloģisko konceptu». Viņš rakstīja par ciešu saistību starp Zemi un kosmosu. «Priesterastronomi,» izteicās Poznanskis, «pirms gadu tūkstošiem pārstāvēja zinātnisku kultūru.»

Pēc Poznanska Tiavanakā strādāja Vīnes profesors Hanss Šindlers- Belamijs (savas dzīves pēdējos desmit gadus profesors Belamijs bija AAS biedrs). Belamijs nopietni pievērsās tā sauktajiem Tiavanakas Saules vārtiem. Tie ir veidoti no viena vienīga bloka, kas ir trīs metrus augsts un četrus metrus plats. To svars šodien tiek lēsts ap 12 tonnām. Uz Saules vārtu frizēs trīs rindās cita virs citas atrodas 48 kvadrātveida figūras, kuras ielenc centrā novietotu būtni lidojoša dieva izskatā. Tāpat kā pirms viņa Poznanskis, ari Belamijs Saules vārtu frizē saskatīja precīzu sirmā senatnē radītu kalendāru. Ar šā akmens

kalendāra palīdzību var noteikt ekvinokcijas, astronom i skcjs gadalaikus, Mēness pozīcijas katrai stundai, kā arī Mēness kustību - pat ņemot vērā Zemes griešanos. [7] Saules vārti sākotnēji tika atrasti sakaltušos dubļos kāda grāvja dibenā. Augšējā daļa bija ielūzuši.

Vārti acīmredzot kādreiz bijuši kāda mūra sastāvdaļa. Šodien tos ietver rekonstruētais mūris. Diezin vai kāds apstrādātais bloks vēl atrodas tur, kur tas sākotnēji atrasts. Nekas vairs nav savā vietā. Pārāk daudz akmens atlūzu Tiavanakas iedzīvotāji izmantojuši māju un baznīcu būvei. Pārāk maz bijis arheoloģisku aizsardzības pasākumu. Šodienas Tiavanaka ir juceklis, ko veido atsevišķas būvdetaļas, kuras sākotnēji atradušās citās vietās. Un šis juceklis, ko vada rutīna, turpinās. Kāda restaurēta pagalma sienā iestrādātas akmens galvas. Kādreiz, Poznanska laikos, šīs pašas galvas raudzījās no kāda ārējā mūra.

1966. gadā, kad es pirmo reizi uzturējos Tiavanakā, mani nodarbināja savādo «ūdensvadu» mīkla.

Tās ir gludi nošķeltas cauruļu pusītes ar pulētām iekšējām un ārējām virsmām un precīzām malām. Šīs cauruļu pusītes ir piegrieztas tā, lai ar rievu un izciļņu palīdzību tās iederētos cita citā. Te izmantots unificētu elementu montāžas princips. Jau toreiz, stāvot šo cauruļu pusīšu un taisnstūrveida cauruļu priekšā, mani mulsināja šo darbu tehniski amatnieciskā perfekcija. Taču vismulsinošākais ir tas, ka neviena no šīm caurulēm nevarēja kalpot par ūdensvadu, jo trūkst paša svarīgākā - apakšējās daļas, pa kuru būtu bijis jāplūst ūdenim!

Kur šīs pierādījumu detaļas atrodas šodien? Cauruļu pusītes, kuras kādreiz gulēja augsnē, tagad atradušas savu vietu rekonstruētajā mūri! Tās pilnīgi bezjēdzīgi iemontētas sienā, varbūt kā dekoratīvs izskaistinājums, kas domāts tūristiem, taču nekas vairāk. Cauruļu iebūvēšana der kā govij segli. Zemē gulošās cauruļu pusītes acīmredzot nebija iederējušās arheoloģijas sīkumaino pedantu rēķinos.

Taisnstūrveida stūru detaļas, kuras es fotografēju pirms 22 gadiem, vairs nekur nebija ieraugāmas.

Tikpat bezatbildīga bijusi izrīkošanās ar monolītiem. Manas grāmatas «Atpakaļ pie zvaigznēm» (Zurьck zu den Sternen) 72. lappusē publicēts monolītu rindas attēls. Tajā skaidri saskatāmas ideāli taisnas vertikālas

rievas monolītu sānos. Šodien - kauns visai arheologu cunftei! - šie paši monumenti iekļauti mūrī, sākotnēji tik ļoti svarīgās rievas ir vienkārši aizsegtas.

Tiavanaka un Puma Punku pirms gadu tūkstošiem bija viena milzīga kulta vieta, kur bijusi iespēja izmantot tādas tehnoloģijas un astronomijas zināšanas, kādu nebija pirmsinku laikmeta cilšu rīcībā. Kad

Fransisko Pizarro 1532. gadā izvaicāja inkus par Tiavanaku, tie viņam teica, ka neviens cilvēks šo pilsētu nav redzējis citādi kā drupās, jo Tiavanaku vēl cilvēces nakti esot uzcēluši dievi.

Mitoloģija apstiprina šo izteikumu. Demiurgs Virakoča bija mūžsena un elementāra dievība, kuru ciltis pielūdza jau sen pirms inkiem. Leģendas vēsta, ka Virakoča radījis pasauli un izkalis no akmens milžu dzimtu. Taču tie viņam nepatikuši, un viņš tos nogremdējis lielos plūdos. Pēc tam viņš licis virs Titikakas ezera uzlēkt saulei un mēnesim. Visbeidzot viņš izveidojis cilvēku un dzīvnieku figūras, kurās iedvesis dzīvību. Šim dzīvajām būtnēm

viņš iemācījis valodu, paražas un mākslas un tad nogādājis tās dažādos kontinentos, kur tās vairojušās un izplatījušās. Pēc šā darba paveikšanas Virakoča kopā ar diviem palīgiem ceļojis pa daudzām zemēm un pārbaudījis, kā tiek pildītas viņa pavēles un kas no tām iznācis. Tērpies veca vīra drānās, Virakoča ceļojis gar krastu un augšup Andos. Viņš esot devis norādījumus un pamācības, un tādēļ viņam par godu uzcelti daudzi tempļi.

Tiavanaka/Puma Punku sākotnēji bija grandiozu izmēru viena kopīga dievu rezidence. Cilvēki šīs vietas ietekmējuši tikai vēlāk, kad Virakoča un viņa pavadoņi jau sen kā bija atkal projām. Izmantoto tehniku šodien vēl ir iespējams pārbaudīt, it īpaši Puma Punku, kaut ari milzīgās terases un precīzi apstrādātās detaļas vēja un laika apstākļu iedarbībā sadrupušas. Mūsdienu arheoloģija pieraksta Puma Punku aimariem, indiāņu ciltij, kas tur augšā dzīvoja ap 600. gadu pēc Kristus. Tomēr vairāku apstākļu dēļ grūti iedomāties aimarus kā šo vareno pilsētu cēlājus.

• Pielietotā tehnika pārspēj visu, kas zināms par pirmsinku laikmeta cilšu darbarīkiem.

• Ticis strādāts pēc plāna. Kopējā plānojuma pamatā bija ģeometriski un astronomiski mērījumi.

• Detaļu izpildījums ar ideāli taisnām rievām diorita blokos, kā ari masveidā sagatavotās būvdetaļas liecina par augsti attīstītu tehnoloģiju.

• Šāda formāta plānojumam nepieciešama rakstības zināšana. Ievērot, aprēķināt un fiksēt tik lielu skaitu pozīciju nav iespējams bez rakstības.

• Akmens masu transportēšanai celtniekiem bija jāzina un jāizmanto aprēķinos to svars, cietība un trauslums.

• Gigantiskās platformas, kuru svars lēšams ap 200 tonnām, bija sastiprinātas ar skavām.

Arheologi runā par «vara skavām». Vara cietība ir tikai 3 (pēc Mosa skalas no l līdz 10). Varš nekad nespētu saturēt kopā tik smagus objektus. Esmu nofotografējis šādus «karabīnes aizslēgus», kuros kādreiz atradušās skavas. Aimaru laikos, nemaz nerunājot par viņu priekšteču laikiem, nebija tik izturīgu materiālu, kas būtu piemēroti šādu skavu izgatavošanai.

Rēķins ir vienkāršs: plānošana + aritmētika + ģeometrija + transports + iepriekš sagatavoti būvelementi + nezināma veida skavas = tehnika, kas bija līdzvērtīga mūsējai, bet varbūt pat pārspēja to.

Pirms 118 gadiem mans novadnieks Johanns Jakobs fon Čudi brīnījās: «Vēl vairāk par milzīgo akmens masu pārvietošanu mūs pārsteidz akmeņkaļa darbu nevainojamais izpildījums, it īpaši, ja ņemam vērā, ka senajiem indiāņu amatniekiem nebija dzelzs darbarīku un viņiem pazīstamie vara un cinka leģējumi bija pārāk mīksti, lai ar tiem veiksmīgi varētu kalt granītu.»

Un tagad? Vējš un laika apstākļi turpina bojāt Tiavanaku un Puma Punku. To glābšanai nekas netiek darīts, un šajā apstāklī varbūt arī ir savs labums. Kamēr jauno laiku arheologi, savu aizspriedumaino uzskatu vadīti, nerakņāsies pa Tiavanakas zemi, nepazudīs arī «ūdensvadi», un tie būvelementi, kas vēl guļ zemē, neskarti saglabāsies tur nākamajām, saprātīgākām paaudzēm.

Marijas paradīšanas 1531. gadā Gvadalupē (Meksikā) Johanness Fībags NORĀDES UZ ĀRPUSZEMES FONU 1. Ievads Tā dēvēto «Marijas parādīšanās gadījumu» vieta un loma hipotēzē par vēsturisku un aktuālu ārpuszemes saprāta (ĀS) iejaukšanos cilvēces vēsturē iepriekš aplūkota jau citos darbos [1, 2], kā ari autora monogrāfijā [3]. It īpaši jāatzīmē parādīšanos sērija Fatimā [salīdz, cita starpā 4, 5], kas ar saviem objektīvi uztveramajiem sekundārajiem fenomeniem, kā, piemēram, «gaismas lidmašīna», pērkona grāvieni, gaismas uzliesmojumi, elektrostatiskā uzlādēšanās, kustošas zvaigznes, lejup krītoši «ziedi», kas izzūd, saskaroties ar zemi, gaišredzīgu bērnu medikamentozas manipulācijas, kā ari rotējoša «saule», kas tiek raksturota kā sudrabots disks, skaidri norāda uz paralēlēm ar mūsdienu NLO fenomenu. Atbilstoši šim modelim pašu Marijas tēlu varētu definēt kā «objektīvu», t. i., kādas augstākas tehnoloģijas producētu optisku/akustisku un/vai fiziski uztveramu šķietami trīsdimensionālu apkārtni ietekmējošu virtuālu projekciju, kas ar nolūku tiek producēta parādības brīdī. Tas pats attiecas ari uz citiem parādīšanās gadījumiem vai uz to sērijām, piemēram, Heroldsbahā [6J, Montihiari [7J vai aktuālāko Medjugoijē [8,9]. Šī interpretācija labi saskan ar Džeimsa Dīrdorfa embargo hipotēzi [10J, kā ari ar mīmikrijas hipotēzi [11] un varētu tikt pieņemta kā forma, kādā ārpuszemes saprātīgās būtnes sazinās ar mums [12]. Pirmās idejas šajā aspektā jau pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem izvirzījis Ērihs fon Dēnikens [13].

Vēl kādu citu parādīšanās gadījumu - 1531. gadā Gvadalupē (Meksikā) - turpmāk aplūkosim tuvāk. Šis gadījums ir īpašs ar to, ka ir līdz šim vienīgais, no kura palicis kāds artefakts. Uz šo paleoSfT/ hipotēzei svarīgo aspektu pirmais norādījis Rūdolfs Ekharts [14].

2. Paradīšanos sērijas apraksts Pirmais ziņojums par parādīšanos sēriju Gvadalupē pieder acteku augstmanim donam Valeriano, kurš to 1649. gadā pārtulkoja no seniem spāņu tekstiem un nosauca par Nican Mopuhua. [15] Sākotnējais spāņu izdevums gadu gaitā ir pazudis, tāpēc Nican Mopuhua (turpmāk saukts par NM) šodien uzskatāms par senāko vēl eksistējošo šā nostāsta variantu.

Pirmā sastapšanās. Vēl pirms saules lēkta 1531. gada 9. decembrī toreiz piecdesmit septiņus gadus vecais Huans Djego kā katru ritu devās no savas dzīvesvietas Tolpetlakā uz deviņās jūdzes attālo Tlatilolko. Tur viņš gribēja noklausīties svēto mesu. Huans Djego pats bija vārdā Kauhtlatohuaks. Dzimis acteks, viņš pirms sešiem gadiem bija pārgājis kristīgajā ticībā. Viņa ceļš veda pa akmeņainu, paugurotu apvidu. Netālu no Tepejaka kalna viņš izdzirdēja no tā skanošu neparastu debešķīgu mūziku. Par to lasāms NM: «11. Viņš paskatījās uz pakalnu tajā pusē, kur lēca saule un no kurienes skanēja debešķīgā dziesma.

12. Un, kad dziesma pēkšņi aprāvās, kad tā vairs nebija uztverama, viņš izdzirdēja, ka no pakalna viņam kāds uzsauc: «Huanito, Huan Djegoito!»

14. Un, nonācis pie pakalna virsotnes, viņš ieraudzīja dižciltīgu jaunkundzi, kas tur stāvēja.

15. Viņa tam uzsauca, lai viņš pienāk tuvāk.

2. Huans Djego atver savu tilmu: «ziedi» krīt zemē, parādās attēls. 1743. gada zīmējums.

3. Marijas parādības oriģināls uz Huana Djego tilmas. Šodien tas glabājas un tiek publiski izrādīts no jauna uzceltajā Marijas bazilikā Gvadalupē.

17. Viņas tērps mirdzēja kā saule, it kā tas atstarotu gaismu, 18. un akmens, klints, uz kuras atradās viņas kāja, dzirkstīja staros; 19. viņas mirdzums bija kā dārgakmens, kā visskaistākā rota, 20. zeme uzplaiksnīja it kā varavīksnes mirdzumā.

21. Kaktusi un citi augi, kas tur parasti auga, izskatījās kā smaragdi.

To lapotne bija kā tirkīzs, un to zari un ērkšķi mirdzēja kā zelts.»

Huans Djego nokrita uz ceļiem. Parādība viņu atkal uzrunāja un stādījās priekšā kā «pati pilnība svētā jaunava Marija» (NM, 26). Viņa esot nākusi, lai šeit, Tepejaka kalnā, ierīkotu svētvietu, un Huans Djego esot izvēlēts, lai ar šo lūgumu vērstos pie Mehiko bīskapa: «(..) un tev viņam jāpavēstī, cik ļoti es vēlos, lai viņš man šeit uzceļ namu» (NM, 33).

Indiānis devās uz Mehiko. Pēc stundām ilgas gaidīšanas viņu pieņēma bīskaps Huans de Sumarraga.

Viņš gan uzklausīja Djego ziņojumu, taču acīmredzot nenoticēja viņa stāstījumam.

Bīskaps viņu atlaida ar norādījumu noteiktajā laikā ar to nodarboties.

Otrā sastapšanās. Huans Djego vīlies atgriezās pie Tepejaka kalna. Tur viņš atkal sastapa «debesu karalieni» (NM, 48). Viņš nožēloja piedzīvoto neveiksmi un lūdza viņa vietā sūtīt kādu citu, kurš būtu vairāk piemērots šim uzdevumam. Taču parādība bija neatlaidīga un uzsvēra, ka «ir ļoti svarīgi, lai tu personīgi aizietu un lūgtu», lai «ar tavu piedalīšanos tiktu izpildīta mana vēlēšanās» (NM, 59).

Nākamajā dienā Huans Djego - atkal pēc vairāku stundu gaidīšanas - vēlreiz vērsās pie bīskapa.

Pārsteigts par indiāņa neatlaidību, tas tomēr vēl nebija gatavs viņam noticēt. Tāpēc bīskaps viņam uzdeva lūgt parādībai «kādu citu zīmi, lai varētu noticēt, ka debesu karaliene sūta viņu personīgi» (NM, 78).

Trešā sastapšanās. Huans Djego atgriezās pie Tepejaka kalna, kur viņu jau gaidīja sievietes tēls.

Viņš nodeva tai bīskapa lūgumu, un parādība atbildēja: 90. «Labi, mans dēls, tu rīt šeit atgriezīsies, lai varētu nogādāt bīskapam zīmi, ko viņš no tevis prasa.

93. Un tagad ej; rīt es tevi šeit gaidīšu.»

Maruas parAdISanAs 1531. oadA GvadalupC (MtksikA) Ceturtā sastapšanās. Nākamajā ritā, 1531. gada 12. decembri, Huana Djego tēvocis Huans Bernardino bija tik slims, ka Djego baidījās, ka viņš varētu tajā pašā dienā nomirt. Tāpēc viņš nolēma neiet uz norunāto tikšanos pie pakalna, bet devās tieši uz Tlatilolko baznīcu, lai atvestu priesteri. Nonācis Tepejaka kalna apkārtnē, viņš gribēja to apiet cerībā, ka «svētā jaunava» viņu nepamanīs.

«104. Viņš domāja, ka no turienes, kur viņš pagriezīsies, tā viņu neredzēs, tā, kas pilnībā redz visu.

105. Bet viņš viņu redzēja, kā viņa nokāpj no pakalna, ka viņa to pamanījusi no vietas, kur agrāk to redzējusi.

106. Viņa nāca tam pretī no pakalna puses, viņa tam nogrieza ceļu; viņa tam teica:

107. «Kas noticis, mans mazākais dēls? Kurp tu ej, kurp dodies?»»

Huans Djego, bēdu sagrauzts, pavēstīja par tēvoča slimību. Tēls apsolīja to tūlīt izdziedināt. Un tajā pašā brīdī tas arī notika. Tomēr attiecībā uz Huana Bernardino slimību nav vienprātības; NM par to vienkārši teikts: 229 «95. Kad viņš atgriezās mājās, viņa tēvocim Huanam Bernardino bija uzbrukusi slimība, viņš bija ļoti smagi slims.»

Citos nostāstos tiek minēts tā dēvētais kokolikstla drudzis, kas neizbēgami beidzas ar nāvi. [16] Citas versijas, kas tiek atzītas vēl šodien, XX gadsimta piecdesmitajos gados izvirzīja Gvadalupes pētniece Helena Bērensa [17], tostarp arī tādu, ka Bernardino bijis nāvīgi ievainots ar bultu mugurā. Šķiet, ka visa šī epizode ar tēvoča saslimšanu/ievainošanu, ieskaitot izārstēšanos, ko ceturtajā sastapšanās reizē panāca Djego, nav nekas cits kā leģendas veidošanās. Te pieskaitāmi ari vēlākie šķietamie «brīnumi». [8] Šaja laika Tepejaka risinājās izšķirošie notikumi: «125. Viņa tam teica: «Nāc augšā, mans mazākais dēls, augšā uz paugura virsotni, kur tu mani esi redzējis un kur es tev devu uzdevumus.

126. Tad tu redzēsi, ka tur ir dažādi ziedi. Noplūc tos, savāc tos un saliec tos kopā; tad nokāp lejā, atnes tos šeit manā klātbūtnē.»

127. Un tad Huans Djego uzkāpa pakalnā, 128. un, kad viņš bija uzkāpis virsotnē, viņš ļoti brīnījās par to, cik daudzas un dažādas ziedošas puķes tur ir, to pumpuri atvērti, skaisti un brīnišķīgi, kaut arī vēl nebija pienācis to laiks.

129. Jo šajā laikā viss bija sastindzis salā.»

NM vairākkārt uzsvērts, cik brīnišķīgs un pārsteidzošs bijis šis fakts: par spīti aukstajai ziemai, tur augšā, Tepejaka virsotnē, ziedēja brīnišķīgas puķes, vietā, kur pat vasarā nebija nekā cita kā «daudz stāvu klinšu, dadžu, ērkšķu un kaktusu» (NM, 132). Huans Djego plūca puķes, kā viņam bija uzdots, un lika tās savā tilmā, lakatveidīgā apģērba gabalā, kas līdzinājās priekšautam. Tad viņš atgriezās pie sievietes tēla, kas viņu gaidīja pakalna pakājē: «135. un, kad viņa tās [puķes] redzēja, viņa tās paņēma savās godājamajās rokās; 136. tad viņa tās atkal ielika viņa tilmā un teica viņam: 137. «Mans mazākais dēliņ, šie dažādie ziedi ir pierādījums, zīme, kas tev jāaiznes bīskapam; 138. manā vārdā tev viņam jāsaka, ka no tā viņam jāsaprot mana vēlēšanās un jāpilda mana prasība un griba.

139. Un tu (..), tu, kas esi mans sūtnis (..), tevī ir ielikta absolūta uzticība; 140. un es tev stingri pavēlu, lai tu neatvērtu savu tilmu nekur citur kā vien bīskapa klātbūtnē un parādītu viņam, ko tu nes.»» (1. attēls) Huanam Djego atkal bija jāpošas ceļā, atkal viņam bija stundām ilgi jāgaida, lidz bīskaps viņu pieņēma. Šoreiz viņš nebija viens, telpā atradās vairākas augstas baznīcas amatpersonas, arī bīskaps Sevastjans Ramiress i Fuenleals. Huans Djego nokrita ceļos Sumarragas priekšā un pastāstīja, kas noticis, proti, ka viņš Tepejaka kalnā saplūcis ziedus, un tā esot zīme, ko bīskaps pieprasījis: «180. «Šeit tā ir; lūdzu, saņem to!»

181. Un tad viņš izpleta savu balto tilmu, kurā viņa bija ielikusi ziedus.

182. Un šajā brīdī zemē nokrita dažādi dārgi ziedi, 183. tad tā [tilma] pārvērtās zīmē, pēkšņi parādījās pilnības mīļais attēls, jaunava Marija, Dievmāte tajā formā un veidolā, kāda tā tagad ir. (2. attēls) 184. Tur, kur tas tagad tiek uzglabāts viņas mīļajā mazajā namā, viņas mazajā svētvietā tur, uz Tepejaka, kas tiek saukts par Gva- dalupi.

185.

Un, kad valdošais bīskaps to redzēja un visi, kas tur bija, nokrita ceļos, viņi to ļoti

apbrīnoja.» Šis notikums pārliecināja bīskapu: kā tēls bija licis, uz Tepejaka vispirms tika uzcelta neliela kapela, bet 1695. gadā šajā vietā uzbūvēja lielu katedrāli. 1754. gadā savā bullā Gvadalupes brīnumu atzina pāvests Benedikts XIV, un turpmākie pāvesti ne vien regulāri uzsvēra šīs atzīšanas pamatotību, bet arī sankcionēja Gvadalupes aizvien augstāko rangu. 1976. gadā tika uzcelta jauna bazilika, kas spēj uzņemt desmit tūkstošus cilvēku, jo vecā katedrāle draudēja iegrimt aizvien vēl purvainajā pamatnē.

Pāvests Jānis Pāvils II Gvadalupi apmeklēja 1981. gadā, kad tika svinēta parādīšanās 450. gadadiena.

Vēlreiz viņš to izdarīja 1990. gadā. 20 miljoni svētceļnieku no visas pasaules, kas katru gadu apmeklē Gvadalupi, liek to uzskatīt par vienu no lielākajām Marijas svētvietām pasaulē.

3. Zinātniskie pētījumi Kā jau ievadā uzsvērts, attēla rašanās Gvadalupes notikumu rezultātā uzskatāma par vienreizīgu parādību. Madonnas krāsainais attēls (3. attēls) uz Huana Djego tilmas ir 142,24 cm augsts. Vēlākajos gados tajā veiktas vairākas nenozīmīgas izmaiņas (piemēram, pārgleznotas rokas, lai padarītu tās mazākas un līdz ar to «meksikāniskākas»), taču tās ir viegli atpazīstamas. Līdz ar to var uzskatīt, ka mūsu priekšā vēl šodien atrodas tā attēla oriģināls, kas 1531. gadā pēkšņi parādījās vairāku liecinieku klātbūtnē.

Pēdējos gadu desmitos veikti daudzi attēla un tilmas materiāla zinātniski pētījumi. To rezultāti ir ārkārtīgi interesanti.

1. Pati tilma: tā austa no rupjām agaves šķiedrām. Parastos apstākļos, pat ļoti saudzīgi apejoties, tās kalpo ne ilgāk kā 20 gadu, turpretim Huana Djego tilma eksistē jau vairāk nekā 450 gadu (divdesmitkārtīgs faktors!), neizrādot nekādas sairšanas pazīmes.

2. Krāsu noturība: 450 gadu laikā krāsas uz tilmas saglabājušās svaigas un dzīvas. Tas ir jo pārsteidzošāk tāpēc, ka pirmos simt gadus attēlu neaizsargāja stikla plāksne. Tilma glabājās mazā, mitrā, atvērtā kapelā, pastāvīgi pakļauta vīraka un ziedojuma sveču dūmu iedarbībai. Slimie likuši tilmu uz sava ķermeņa, to skūpstījuši, un tai pieskārušies desmitiem tūkstošu cilvēku. Ar to berzētas rotaslietas un citas cilvēkiem piederošas lietas, kā arī zobeni un šķēpi. Viens no attēla pētniekiem profesors Filips Kalahans no Floridas universitātes 1979. gadā tiešā tilmas tuvumā izmērīja ziedojuma sveču radīto ultravioleto staru enerģiju. Pēc šiem datiem, 450 gadu ilgajam pastāvīgajam apstarojumam bija jau sen jāsabojā krāsas: «Pārāk spēcīgs ultravioletais starojums izbalina parastos krāsu pigmentus, vienalga, vai tie būtu organiski vai neorganiski; it īpaši izbalē zilie toņi.» [18] Taču faktiski krāsas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.

3.

Krāsu sastāvs: 1936. gadā Heidelbergas universitātes ķīmijas pasniedzējs Nobela prēmijas laureāts Rihards Kūns pirmo reizi ieguva tilmas materiāla paraugu analīzei. Tās bija divas šķiedras no Gvadalupes attēla, viena sarkana un viena dzeltena. Pētījumu rezultātā Kūns konstatēja, ka ne uz šķiedrām, ne tajās iekšā patiesībā nav nekādu krāsvielu, t. i., nav lietotas ne augu, ne dzīvnieku valsts izcelsmes, ne ari minerālas krāsvielas. - «Sintētisku krāsvielu izmantošana ir izslēgta, jo tās tika radītas 300 gadu pēc svētā attēla rašanās.» [16] 1946. gadā pirmo reizi tika veikts tiešs tilmas mikroskopisks pētījums. Tas apstiprināja pirms desmit gadiem veikto atklājumu, turklāt tika secināts, ka attēls viennozīmīgi nav gleznojums, jo netika konstatētas nekādas otas atstātas švīkas. 1954. gadā profesora Fransisko Riveras veiktā atkārtotā analīze deva līdzīgus rezultātus. - «Ja attēls nav gleznots - kas tas ir?» [16] 1963. gadā attēla pētījumus veica firmas Kodak eksperti. Viņi konstatēja, ka attēlam «pēc būtības ir fotogrāfisks raksturs» [16]. 1979. gada maijā profesora Filipa Kalahana un profesora Džodija Smita (Floridas universitāte) [19] infrasarkanajos staros veiktās analīzes parādīja, ka uz tilmas nav ne pagleznojuma, ne gruntējuma, ne arī aizsargājoša lakojuma [18]: «Infrasarkanajos staros veiktajos uzņēmumos neparādās nekādas otas triepienu pēdas, un fakts, ka

daudzajās neaizpildītajās starptelpās, kas redzamas materiālā, trūkst līmējuma, ir vispārzināms. Šāds fenomens ir fantastisks (..). Izrādās, ka auduma sārtā krāsa laiž cauri infrasarkano starojumu, kas uzskatāma par vēl vienu mīklu. Parastie sārtie pigmenti ir caurspīdīgi infrasarkanajā gaismā, taču tā tas nav ar tiem nedaudzajiem, kas atrodas attēlā.»

4. Atspulgs: 1929. gadā meksikāņu profesionālais fotogrāfs Alfon- so Gonsaless pirmais atklāja, ka Marijas attēla acīs uz tilmas šķiet atspoguļojamies cilvēka seja. Viņš paziņoja par savu atklājumu, taču kompetentās Baznīcas iestādes to vispirms paturēja noslēpumā, bet vēlāk «nodeva arhīvā un aizmirsa» [16].

Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem, 1951. gada 29. maijā, Marijas sejas palielinājumu ar lupu pārbaudīja grafiķis S. Karloss Salinass Čavass. Attēla labās acs zīlītē viņš atklāja bārdaina cilvēka sejas vaibstus (4. attēls). Pēc tam Mehiko arhibīskaps Luiss Marija Martiness sasauca īpašu komisiju, kas 1955. gada 11. decembri ne vien apstiprināja šo atklājumu, bet ari paziņoja, ka, ļoti iespējams, attēlā redzama Huana Djego (5. attēls) seja. [20J Vēlākos pētījumos, ko veica acu ārsti, optiķi un fiziķi, noskaidrojās vēl citas detaļas. Acu ārsts Dr. Rafaels Lavuaņjē, piemēram, rakstīja: «Es to izmeklēju ar vislielāko rūpību un tiešām pamanīju, ka abu acu radzenēs saskatāms vīrieša krūšutēls. Optiskā attēla novietojums un izkropļojumi atbilst tam, kā tas veidojas normālā acī» [citēts 16].

1962. gadā tilmu kopā ar optiķu un citu ārstu komandu rūpīgi pārbaudīja acu ārsts Dr. K. Vāligs.

Tika izgatavots acu divdesmitpieckārtīgs palielinājums. Viņi atklāja ne vien divas citas atspoguļotas sejas, bet spēja rekonstruēt arī tēlu ģeometrisko izkārtojumu, kāds bijis attēla rašanās momentā: «Brīdī, kad Huans Djego nodeva bīskapam ziedus, telpā tiešām bijusi klāt ari Mūsu Mīļotā Sieviete, taču viņa gribējusi palikt neredzama. Tā vietā viņa vēlējusies atstāt redzamu ilglaicīgu zīmi par savu klātbūtni uz Huana Djego apmetņa, autentisku pašas attēlu, kurā viņa redzama stāvam līdzās un vērojam šo ainu. Attēls ir perfekts visās detaļās, ieskaitot Huana Djego un citu personu, kas stāv viņam līdzās, atspulgu viņas acīs, turklāt redzama vēl kāda persona, kas, šķiet, skatās viņai pār plecu. Pēc Huana Djego un divu citu personu izturēšanās var spriest, ka tie nav apzinājušies vissvētākās jaunavas klātbūtni. Divi no viņiem, šķiet, skatās uz Huanu Djego, un tas savukārt uzlūko bīskapu.» [21] 1986. gada sākumā jaunus attēla pētījumu rezultātus prezentēja Gvadalupes Marioloģijas studiju centrs monsinjora Enrikes Salsara vadībā [salīdz. 22, 23]. Tos ar elektronu mikroskopijas un datoranalīzes palīdzību bija veicis acu ārsts Dr. Horhe Eskalante Padilja. Grohtmans [24] savā disertācijā par brīnumu pārbaudāmību raksta: «Ar modernās tehnikas palīdzību tagad konstatēts, ka Gvadalupes svētās jaunavas attēla acu zīlītes atspoguļo ainu, kāda pirms 450 gadiem bijusi bīskapa namā: acu zīlītēs var saskatīt trīs personu un kādas ģimenes attēlu. Atklājās šāda aina: kāds vecāks vīrs (acīmredzot bīskaps Sumarraga) sarunājas ar citu cilvēku (acīmredzot ar tulku Gonsalesu), kurš tajā pašā laikā pievērš uzmanību indiānim, kas tup zemē un izpleš garu mēteli (Huans Djego). Klāt ir ari kādas indiāņu ģimenes locekļi: māte ar bērnu uz muguras un viņai pretī - vīrs kopā ar mazu indiāņu zēnu.»

Džonstons [16J norāda uz to, ka nebija nekādu zinātnisku datu par acu refleksiem, līdz tos XIX gadsimta astoņdesmitajos gados kādā traktātā par aci neapgāžami pierādīja optiķis fon Helmholcs: «Tā kā pirms fotoaparāta izgudrošanas nebija iespējams fiksēt atspulgus, mūsu priekšā ir zinātniski neizskaidrojams fenomens - jo kurš gan to būtu varējis zināt un izmantot 1531. gadā?» - Šo jautājumu mēs turpmāk centīsimies noskaidrot.

4. Diskusija un interpretācijā Pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem, ir noskaidrots, ka attēls uz tilmas Gvadalupē nav ne Huana Djego laikos naivā ticībā radīta glezna, ne ari vēlāks viltojums, tāpēc eksistē tikai divi iespējami

izskaidrojumi: a) attēls patiešām radīts Marijas, respektīvi, Dieva tiešas brīnumainas ietekmes rezultātā un tāpēc neprasa tālāku skaidrojumu, vai b) jāanalizē visi zināmie ar attēla rašanos saistītie faktori un jācenšas racionāli izskaidrot tā eksistenci.

Pirmā iespēja dedzīgi aizstāvēta reliģiskajā literatūrā par Gvadalupi. Saskaņā ar to viss izskaidrojams ar dievišķu brīnumu, kas noticis brīdī, kad Huans Djego atvēra savu tilmu. Tuvāki pavadošo apstākļu pētījumi dod ne visai saprātīgu rezultātu, kam netiek dota priekšroka jaunākajās publikācijās [25]. Šeit jāiet cits ceļš: jau virspusējā skatījumā Gvadalupes «attēla brīnums» iedalāms trīs daļās. Šāds apakšiedalījums, cik man zināms, līdz šim reliģiskajā literatūrā nav veikts, tāpēc arī nav izprasta tā nozīme kopējā ainā. Taču tas kļūst acīm redzams, ja hronoloģiski pārskatām kopējo norisi.

1. Laicīga sagatavošanās: 10. decembra vakarā Huans Djego nodod Marijai bīskapa lūgumu sagādāt kādu zīmi. Atbilde skan: 90. «Tas ir labi, manu dēliņ, rīt tu šeit atgriezīsies, lai varētu bīskapam aiznest to, ko viņš tev pieprasa.»

No tā izriet, ka «ziedošo puķu brīnums» netika radīts uzreiz, bet tam bija nepieciešama sagatavošanās (šeit: priekšāstāvošā nakts). Līdz ar to var uzskatīt par izslēgtu tiešu visvarenā Dieva iejaukšanos, t. i., tādu darbību, kas nav atkarīga no telpas, laika un fizikas likumsakarībām.

2. Organizatoriska sagatavošanās: kad nākamajā rītā Huans Djego bija saplūcis ziedus, viņam tie bija jānes atpakaļ pie Marijas tēla. Džonstons šo ainu apraksta šādi 116]: «Izpletis savu tilmu kā priekšautu, viņš to piepildīja ar krāsu mirdzumā zaigojošiem ziediem un kāpa lejā uz vietu, kur viņu gaidīja ovālā oreolā ietvertā sieviete. Kad viņš tai parādīja krāšņo ziedu klājienu, viņa to rūpīgi sakārtoja ar pašas rokām» (skat. NM 134-136). Šī «ziedu» kontrole acīmredzot bija nepieciešama, lai pārbaudītu, vai ir pietiekami daudz eksemplāru no katras vēlamās sugas. Tas atkal pierāda, ka šajā gadījumā nevar runāt par brīnumdarbu šā vārda tiešajā nozīmē, bet gan par apzinātu plānveida rīcību.

Sakarā ar organizatorisko sagatavošanos jāmin vēl kāds svarīgs fakts. NM 140 mēs par to varam lasīt: «(..) un es tev stingri pavēlu, lai tu neatvērtu savu tilmu nekur citur kā vien bīskapa klātbūtnē un parādītu viņam, ko tu nes.» Šis norādījums ir raksturīgs visai kopējai notikumu gaitai: Dieva paveikts brīnums - atbilstoši brīnuma teoloģiskajai definīcijai - ir neatkarīgs no jebkura cilvēka rīcības. Taču šajā gadījumā skaidri parādās, ka ieplānotais «brīnums» bijis atkarīgs no noteiktiem apstākļiem, it īpaši tas attiecas uz aizliegumu atvērt tilmu pirms iepriekš determinēta laika punkta pienākšanas.

3. Pats attēla brīnums: attēla parādīšanās - tas izriet no visiem sagatavošanās pasākumiem - bija atkarīga no ziediem, kurus Huans Djego nesa savā tilmā. NM par to teikts: 182. «Un šaja brīdī zemē nokrita dažādi dārgi ziedi, 183. tad tā [tilmaj pān'ērtās zīmē, pēkšņi parādījās pilnības mīļais attēls, jaunava Marija, Dievmāte tajā formā un veidolā, kāda tā tagad ir.»

No tā izriet acīmredzami kauzāla kopsakarība: ziedi (noteiktā un Marijas kontrolētā sakārtojumā) un tilmas atvēršana izraisīja attēla parādīšanos tieši tajā momentā, ko bija izvēlējusies parādība. Vēl viens norādījums uz to, ka tas bijis plānots, laikā un telpā koordinēts notikums, nevis brīnums vai brīnumaina norise, tātad nekādā gadījumā ne «mūsu pieredzes pasaulē ekstraordināri izpaudies notikums, kas izskaidrojams nevis ar mūsu pasaulē eksistējošiem iemesliem, bet gan ar tiešu vai netiešu dievišķu iejaukšanos» [26].

No minētā izriet, ka augšminētais punkts (a) ir pilnībā noraidāms. Gvadalupes attēla rašanos nav izraisījusi ne Marijas, ne Dieva iejaukšanās.

Tā kā attēls tomēr eksistē un tam piemīt visas 3. nodaļā minētās īpatnības, atliek tikai viena iespēja, proti, ka pretēji teologu un it īpaši mariologu uzskatiem tā bijusi kaut ari ne visās detaļās izskaidrojama, tomēr pilnībā racionāli saprotama norise: attēlu vizualizējuši ārpuszemes saprāta pārstāvji.

Tādā gadījumā ir izskaidrojamas visas pretrunas, kas rodas, šo notikumu saistot ar Dieva paveiktu brīnumu. Atšķirībā no visvarenā Dieva pat tehnoloģiski augsti attīstītai kultūrai jāievēro fizikas likumsakarības, tā nevar momentāni reaģēt uz pēkšņām prasībām (piemēram, sagādāt «zīmes»), tai ir nepieciešams sagatavošanās laiks, un tai jāievēro noteikta darbību secība. Pieņemot ĀS iejaukšanos, var rekonstruēt Gvadalupē norisinājušos notikumu kodolu.

Trešās parādīšanās laikā ĀS pārstāvji, kas bija projicējušies Marijas tēlā, apsolīja viņu izraudzītam «pravietim» sagādāt saskatāmu zīmi, pierādījumu. Būtībā viņi izvēlējās savas projekcijas «fotogrāfiju», kurai saprotamu iemeslu dēļ bija jāparādās tikai tajā brīdī, kad Huans Djego atradīsies bīskapa tiešā tuvumā (priekšlaicīgi izgatavots attēls neapšaubāmi varētu tikt uzskatīts par viltojumu).

Tepejaka kalnā notika nepieciešamā sagatavošanās. Huans Djego saņēma ziedus, kas saturēja krāsu fotoemulsiju vai paši bija no tās veidoti, tomēr tos vēlreiz pārbaudīja Marijas projekcija. Pravietis tika stingri brīdināts nepieļaut priekšlaicīgu gaismas ieplūšanu tilmā, lai «fotogrāfija» attīstītos īstajā brīdī.

Ieplānotā notikuma brīdī Huans Djego atvēra tilmu. Pat reliģisko interpretāciju atbalstošais autors Džonstons par šo notikumu raksta: «Tas bija tā, it kā Huana Djego tilma būtu bijusi uzņēmumam sagatavota krāsu fotofilma, uz kuras Dievmāte, kaut arī acīm neredzama, uzņemta tieši tajā brīdī, kad Huans Djego atspoguļojās viņas acīs.»

Attēla rašanās process tomēr nebija fotogrāfija parastajā izpratnē. Huana Djego tilma darbojās gan kā «lēca», gan kā «krāsu filma», turklāt fotografējamais objekts - proti, Marijas tēls - norises laikā bija neredzams. Iespējams, ka tā bijusi sava veida infrasarkanā fotogrāfija, kas ļauj fiksēt acij neredzamus viļņu garumus. Nav šaubu par to, ka «kaut kas» ir atradies telpā, jo citādi Huans Djego un citas personas nevarētu būt atspoguļojušās tēla acīs.

Kaut arī mūsu vēl nepietiekamās tehnoloģiskās zināšanas neļauj izprast visas šīs «fotografēšanas» detaļas, tomēr skaidri ir saskatāms notikuma tehniskais fons. Nozīmīgs netiešs pierādījums tam ir ne vien krāsu īpašības (varbūt tomēr tās ir sintētiskas; pētījumi šajā virzienā nav veikti, tāpēc šādu iespēju nevar izslēgt), bet it īpaši atspulgs acīs, kas liek domāt par tīri fizikāli nosacītu norisi.

Varbūt attēlā ir arī citas, šodien vēl neatklātas norādnes uz tā patieso izcelsmi. Kā tās atklāt?

Iespējams, ka tās izpaužas vispārzināmās detaļās vai ari slēpjas attēla «anomālijās».

Rezumējums Pārbaudījis ziedus Tepejaka kalnā, Marijas tēls teica Huanam Djego: 137. «Šie dažādie ziedi ir pierādījums, zīme, kas tev jāaiznes bīskapam.» Šo pierādījumu Huans Djego aiznesa ne tikai Mehiko bīskapam, viņš to nodeva visiem planētas Zeme iedzīvotājiem. Šodien tas atrodas - aiz stikla un visiem apskatāms - Gvadalupes jaunajā lielajā katedrālē. Miljoniem cilvēku to aplūkojuši, aptaustījuši, simtiem tūkstošu reižu fotografējuši, pētījuši, analizējuši infrasarkanajos staros, optiski palielinājuši, tā sastāvdaļas liktas mēģenēs, ir konstatētas «neizskaidrojamas», «brīnumainas», «mis​tiskas» šā pierādījuma īpašības…

Un kas notiek? Tāpat kā pirms 450 gadiem, tas tiek reliģiozi pielūgts, kvēpināts ar vīraku, tā priekšā aizdedz sveces, katru dienu tam par godu tiek noturēti dievkalpojumi un mesas, katru gadu to apmeklē miljonu miljoniem svētceļnieku, tūkstoši no tiem - uz asiņainiem ceļgaliem, tā kopijas kā karogi tiek vestas līdzi jūras un sauszemes kaujās, un ticīgie, tāpat kā viduslaikos, pie tā gūst grēku atlaišanu. Pāvesti tam veltījuši īpašus svētkus, viņi to «kronējuši», tam par godu radīti īpaši mesu teksti, zem šā attēla 1981. gadā pāvests Jānis Pāvils II atklāja Latīņamerikas bīskapu konferences trešo pilnsapulci… Šo gigantisko

kargo kultu varētu uzskatīt par satīrisku teātra grotesku, ja nebūtu zināms, ka tas viss patiešām notiek, ka tā ir šodienas realitāte.

Meksika, Gvadalupe, Marijas bazilika: tur atrodas pierādījums «brīnumaina attēla» formā. «Cilvēka bērns,» jau pirms 2500 gadiem dievi teica pravietim Ecekiēlam, «tu dzīvo pretspriedzigas un nepadevīgas cilts vidū: tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird.»

(Ec. 12:2) Šķiet, ka kopš tā laika nekas nav mainījies.

Paradīšanas, kuras piedzīvoja Džozefs Smits Matiass Kapels KAS ĪSTENĪBĀ NOTIKA MORMOŅU KUSTĪBAS DIBINĀŠANAS LAIKĀ? Ārpuszemes izcelsmes parādības bijušas par pamatu ne vienam vien mītam un dažai labai leģendai: paleoSЈ77 teorijas piekritējiem tādu zināms daudz. Pat šodien miljoniem ticīgo piesaistījušās pasaules reliģijas - jūdaisms, kristietība un islāms - radušās uz kādreiz reģionāli ierobežotu leģendu nedrošajiem pamatiem. Nu jau vairāk nekā 20 gadu tiek mēģināts savākt pierādījumus, ka tās atspoguļo kādreiz reālus notikumus - kontaktus ar ārpuszemes saprāta pārstāvjiem.

Jauns varētu būt tas, ka līdzSgas norises, proti, reliģijas veidošanās uz ārpuszemes izcelsmes parādību bāzes, notikušas pat jaunākajos laikos un padarījušas vēl bagātāku mūsu ar dažādām reliģijām un ticības novirzieniem nebūt ne tik nabago pasauli.

Runa ir par šodien aptuveni piecus miljonus piekritēju apvienojošo Jēzus Kristus Pēdējās dienas svēto baznīcu. Šīs reliģiskās kopienas locekļi, kas tiek saukti arī par mormoņiem, savas ticības spēku smeļas «Mormoņa grāmatā» [1]. Tas ir apzīmējums veselai rindai tekstu, kuri līdzīgi Vecās un Jaunās Derības kanonam sarindoti cits aiz cita.

Tālāk īsumā pievērsīsimies jaunās ticības dibināšanai.

1. Pravietis Džozefs Smits.

1823. gada 21. septembri toreiz septiņpadsmitgadīgais Džozefs Smits gatavojās noskaitīt vakara lūgšanu. Pēkšņi viņa istabā iemirdzējās spoža gaisma un īsu brīdi vēlāk kļuva redzams tēls, kas stādījās priekšā kā Moronijs. Šis Moronijs jaunajam Smitam lika doties uz noteiktu vietu un sameklēt vairākas aprakstītas zelta plāksnītes, kuru saturs vēstīšot par Amerikas kontinenta iedzīvotāju vēsturi un viņu izcelsmi. Moronija sniegtie dati apstiprinājušies. Aprakstītās plāksnītes atradušās noteiktajā vietā Kumora pakalnā netālu no Mančestras ciema Ņujorkas štatā. Taču tikai četrus gadus vēlāk Smitam tika atļauts ieskatīties savādajā darbā. Vēl pēc diviem gadiem, kad Smits ar noslēpumaino akmeņu Urima un Tumima palīdzību jau bija pārtulkojis daļu rakstu un parādījis plāksnītes vienpadsmit lieciniekiem, Moronijs pieprasīja tekstus atpakaļ, norādot, ka aizzīmogotā daļa tikšot atklāta vēlāk.

Nozīmīgi ir tas, ka jau drīz ap Smitu pulcējās ticīgo kopiena, tā dēvētie liecinieki. Džozefa Smita tālākā dzīve un darbība, kā arī viņa iedzīvinātās reliģiskās kustības izvērtējums nav šā raksta mērķis. Šim nolūkam pieejami daudzi citi avoti. Mūsu raksta sakarā interesanti atzīmēt, ka «Mormoņa grāmatas» daļas aplūkojis Ērihs fon Dēnikens vienā no savām grāmatām [2]. Toreiz, meklējot noslēpumaino, pravieša Ecekiēla aprakstīto templi, viņš domāja, ka «Mormoņa grāmatā» ir atradis informāciju par tā iespējamo atrašanās vietu. «Mormoņa grāmatā» apgalvots, ka Amerikas kontinentu divos ieceļošanas viļņos kolonizējuši ienācēji no Tuvajiem Austrumiem. Pirmā izkāpšana krastā esot notikusi Bābeles torņa būves laikā (1. Ētera grāmata), bet otrā - krietni vēlāk, neilgi pirms Jeruzalemes sagraušanas, ko paveica babilonieši (1. Nefīja grāmata). Ērihs fon Dēnikens, sekojot pa Nefija grāmatā atrastajām pēdām, galu galā identificēja Peru augstkalnē atrodošās Čavinas de Vantaras tempļa drupas kā Nefija un viņa pavadoņu pēc Jeruzalemes Zālamana tempļa parauga ierīkoto svētvietu un izdarīja secinājumu par tās identitāti ar aptuveni šajā laikā Ecekiēlam izrādīto templi. (Kā mēs šodien zinām, Čavina de Vantara nevarēja būt «Ecekiēla templis», jo no H. H. Baiera [3] veiktās rekonstrukcijas izriet cita pamatu mūru konfigurācija.) Paliek neatbildēts jautājums par to, kas atklāja Džozefam Smitam zelta plāksnīšu noslēpumu. Šeit var palīdzēt Johannesa Fībaga pētījumi. Savā 1986. gadā iznākušajā grāmatā [4] viņš diskutē par mīklaino eņģeļu un Marijas parādīšanos sēriju, ko, sākot ar 1916. gadu, vairāk nekā gada laikā pieredzējuši trīs bērni no Fatimas (Portugālē). Viņam izdevās pierādīt, ka toreizējie notikumi šodienas skatījumā norāda uz vienu konkrētu mērķi un jāsaprot kā ilgtermiņā apzināti ieplānota akcija, ko veikuši ārpuszemes saprāta pārstāvji.

Paralēli Fatimas notikumiem Fībags [4] pētījis līdzīgus scenārijus saistībā ar reliģiski interpretētām parādībām un NLO fenomenu. Šeit tuvāk jāaplūko kāds gadījums, kas ne vien lieliski iekļaujas Fībaga 14J izveidotajā pierādījumu ķēdē, bet savulaik palīdzēja dibināt pasaulē plaši izplatītu reliģiju: tas ir Džozefa Smita gadījums.

Notikumos, kas saistīti ar mormoņu baznīcas dibināšanu, atrodamas vairākas pazīmes, kas tiek uzskatītas par raksturīgām trešās kārtas sastapšanās gadījumos (pēc profesora Allena Hineka [5] definīcijas).

1. Parādību sēriju jeb trešās kārtas sastapšanās gadījumos ar NLO darbojošās figūras parasti raksturotas ar tādiem apzīmējumiem kā «neticami gaišs», «balts kā sniegs», «pārdabisks spožums».

Palūkosimies, ko Smits raksta par tikšanos ar Moroniju: «Viņam bija vaļigs, neparasti balts apģērbs, baltāks par visu, ko esmu pasaulē redzējis. Es arī nedomāju, ka kaut kas pasaulīgs varētu radīt tādu ārkārtīgu baltumu un spožumu (..) Viņa seja žilbināja kā zibens.»

2. Tamlīdzīgu manifestāciju novērotāji parasti ir pārsteigti par brīvas lidināšanās stāvokli, kādam acīmredzami ļaujas šādu parādību galvenie varoņi. Šādas spējas demonstrējuši ne vien «eņģeļi» un «Dievmāte» Fatimā; Fībags saskata vairākas paralēles arī NLO jomā [4:143., 182. lpp.ļ. «Mormoņa grāmatā» aprakstīta atbilstoša norise: «(..) viņš stāvēja gaisā, jo viņa kājas neskārās pie zemes. Šajā mirklī es redzēju it kā šahtu atveramies līdz pat debesīm, un viesis cēlās augšup, līdz bija pazudis.» Šeit saskatāma pārsteidzoša sakritība ar notikumiem Fatimā un ap to. Atbilstoši Fībaga [4] hipotēzei ari sakarā ar šiem «viesiem» - tāpat kā dažos NLO sastapšanas gadījumos - varētu runāt par «objektīvām projekcijām», kas veiktas, izmantojot hologrāfiju, tikai ar ārpuszemes saprāta radītu daudz augstākas tehnoloģijas metodi. Minētais gūst apstiprinājumu Dž. Smita gadījumā, jo - tāpat kā Fatimas un citos parādīšanās gadījumos - vispirms kļuva redzams tikai gaismas stars vai gaismas lauks (respektīvi, tas bija jāizveido), no kura tikai |>ec dažām sekundēm formējās tēls.

Vēl viens norādījums par labu šāda izskaidrojuma iespējai ir Džozefam Smitam «vīzijas» formā nodotais - tātad, domājams, tieši smadzenēs ievadītais - tās vietas attēls, kur bija jāglabājas aprakstītajām zelta plāksnītēm. Līdzīgi ari Fatimā Marijas trešās parādīšanās laikā varētu būt nodota tā dēvētā «elles vīzija».

3. Trešās kārtas sastapšanās liecinieki mūsdienās bieži stāsta par laika zudumu (time-lapsing), kas saistīts ar ievērojamu fizisku nespēku (abus šos efektus Fībags |4ļ konstatējis ari Fatimas gadījumā).

Laika zudumam tagad ir atrasti izskaidrojumi, turpretī organismu vēlāk pārņemošajam nespēkam vēl nav atrasts apmierinošs izskaidrojums. Izmantojot metodi, kad cilvēki, kas sastapušies ar NLO apkalpēm, ar hipnozes palīdzību tiek atvesti atpakaļ pagātnes notikumos, noskaidrojās, ka šķietamajos «lēcienos laikā» daudzi mūsu laikabiedri pārcietuši lielas šausmas: šajās vienā, divās vai vairākās trūkstošajās stundās, par kurām liecinieki nomoda stāvoklī parasti vispār neko nespēj atcerēties, NLO apkalpes locekļi reizēm viņus pakļāvuši ļoti sāpīgiem ķermeņa izmeklējumiem. Iespējams, ka šeit ari jāmeklē cēlonis vēlākam fiziskajam nespēkam. Speciālajā literatūrā iepriekšminētais tiek apzīmēts ar jēdzienu «abdukcija» «nolaupīšana» [salīdz. 5-9]. Šajā aspektā interesanti ir Džozefa Smita izteikumi: atklāsmes naktī no 1823. gada 21. uz 22. septembri «vīrs», kurš sevi dēvēja par Moroniju, pie viņa viesojās trīs reizes. Spriežot pēc Smita vārdiem, katrs no ap​meklējumiem nevarētu būt aizņēmis pārāk daudz laika. Taču viņš raksta: «(..) Tikko debesu sūtnis bija mani pametis trešo reizi, dziedāja gailis, un es pamanīju, ka ir jau diena. Tātad šie apmeklējumi acīmredzot bija ilguši visu nakti.»

Acīmredzot?… Vai jau tad, pirmā apmeklējuma laikā, bija noticis laika zudums? Saskaņā ar Smita izteikumiem šajā rītā viņš piecēlies un sācis gatavoties parastajiem dienas darbiem. Taču jau drīz «(..) es biju tik pārguris, ka neko nespēju».

Tēvs viņu aizsūtīja uz mājām, un Smits devās atpakaļceļā. «(..) lauka malā, kur mēs strādājām, es gribēju pārrāpties pāri logam, bet spēki mani atstāja, un es nevarīgs nokritu zemē. Kādu laiku es gulēju bez samaņas.»

Smits runā par samaņas zaudēšanu, bet tas varētu būt arī vēl viens laika zudums, jo tieši pēc

pamošanās viņš ieraudzīja savā priekšā atkal stāvam «dieva sūtni», kurš atkārtoja pagājušajā naktī dotos norādījumus. Ja Džozefam Smitam būtu pielietota hipnotiskā laika regresija, rezultāti varētu būt intriģējoši.

Un visbeidzot jautājums: kam tas viss? Kāpēc tiek veiktas šādas procedūras ar naivajiem, savā reliģiskajā vidē stingri ieslēgtajiem Zemes bērniem? Viena no iespējamajām atbildēm varētu būt tāda, ka ārpuszemes saprāta pārstāvji apzināti ietekmē savu novērojamo pasaules skatījumu, laiku pa laikam implantējot cilvēku apziņā paziņojumus, kas tehniski izglītotajai nākotnes cilvēcei norādīs pēdas uz novēroto fenomenu patiesajiem cēloņiem.

Taču var apšaubīt, vai pat mūsdienās - un tieši mūsu paaudze taču uzskata sevi par ārkārtīgi izglītotu - cilvēki spēj un, galvenais, vai grib saprast šo parādību pamatā esošo realitāti. Līdz ar to zūd ari cerības tuvākajā nākotnē nodibināt kontaktu ar kādu mums radniecīgu saprātu Visumā. Cilvēce, šķiet, vēl nav tam gatava!

SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDAS EIROPĀ Nekas pasaulē nav tik varens kā ideja, kuras laiks pienācis.

Viktors igo (Victor Hugo, 1802-1885)

Arpuszemes saprata pārstāvju saziņas līdzekļi Pēters Fībags AKMENS LAIKMETA RAIDĪTĀJS ROLREITĀ UN «PIKTOGRAMMAS» LABĪBAS LAUKOS ANGLIJAS DIENVIDOS «Viņi uzņems kontaktu ar mums, bet mums jāuzmanās, lai reģistrētu viņu signālus.»

Ronalds Breisvels Vienmuļajā līdzenajā vai nedaudz paugurainajā virsājā Anglijas dienvidos slejas gigantiski, aptuveni 5000 gadu veci monolīti. Kaut arī daļa no tiem ir apgāzta, grūti atbrīvoties no fascinējuma, ko tie izstaro.

Tie ir milzīgie akmens apļi, kromleki, kurus kādreiz izveidojuši mūsu priekšteči. Šīs noslēpumainās kultūras pazīstamākais monuments, bez šaubām, ir Stounhendža (Stonehenge) - «akmens dators».

Jau sen ir ticis uzdots jautājums par šo monumentu jēgu. ļl] Arheologi tikai ar grūtībām spēj izskaidrot, kāpēc primitīvajiem zemkopjiem, kuri tikko kā bija iemācījušies iegūt no zemes savus trūcīgos iztikas līdzekļus, bija nepieciešams tā pūlēties. Galvu liek lauzīt jau transportēšanas veids, ar kuru daļa šo līdz pat 50 t smago akmens gigantu atvilkta no 230 kilometru attāluma, kā arī akmens apļu matemātiski astronomiskā orientācija, taču tagad radusies vēl kāda problēma, kas varētu sagādāt jaunus netiešus pierādījumus paleoSЈ77 hipotēzei.

Attiecībā uz menhīriem un kromlekiem Francijā inženieris Rūdolfs Kucers norādījis, ka tie pa lielākai daļai sastāv no granīta un līdz ar to zināmā mērā no kvarca (SiOj), minerāla, kas mūsdienās plaši tiek izmantots modernajā tehnikā (piemēram, radiouztvērējos un kvarca pulksteņos): «Šeit ir svarīgs jautājums, vai lielie akmeņi bijuši kaut kādā veidā «uzlādēti» vai «ierosināti» ar kādu mums nezināmu enerģijas veidu un vai tādi tie daļēji vēl tagad ir.» [2] Pēdējo gadu pētījumu rezultāti apstiprina šo pieņēmumu. Plašākas sabiedrības neievērots, Lielbritānijā vairākus mēnešus ilga tā dēvētais «Drakona projekts». Tas notika ziemeļrietumos no Oksfordas, kur atrodas Rolreitas akmens monuments, ko apvij neskaitāmas leģendas. To veido akmens aplis (diametrs 31,6 m), no kura 70 metru tālāk novietots menhirs (vertikāls akmens stabs) un dolmens (kapenes no milzīga akmens). [3] Viss sākās ar to, ka kāds zoologs, kurš ar ultraskaņas mērierīci pētīja sikspārņu lidojumu, bija braucis garām akmens aplim un pamanījis savā aparātā negaidītu fluktuāciju (novirzi no vidējās vērtības).

Viņš sazinājās ar Oksfordas universitātes arheoloģijas nodaļu un pastāstīja par saviem novērojumiem. Tā tika sākts Project Dragon - «Drakona projekts». [4] Mērījumi, kurus vadīja Dr. Dons Robinss, parādīja, ka, austot ritam, no akmens monumenta nāk ultraskaņas viļņi, kas pulsē ar augstu intensitāti. Lielais menhīrs (King Stone) uzrādīja vislielāko vērtību: 7 vienības uz mērskalas (bāzes vērtība šajā apkārtnē ir starp 0 un 1). Starojums akmens aplī izrādījās zemāks par normālo, kamēr sāk starot ari trešā akmeņu grupa - The Whispering Knights («čukstošie bruņinieki»). Pastāv arī sezonālas svārstības: pavasara un rudens saulgriežu (ekvinokciju) laikā novērojams aktivitātes maksimums, savukārt vasaras un ziemas saulgriežos - minimums.

Bez tam atsevišķām akmeņu grupām ir dažādi starojuma cikli. Tā, piemēram, ziemā menhīram ir augstāka aktivitāte nekā akmens aplim. Tad abu objektu starojuma intensitāte palielinās, turklāt apļa radītie ultraskaņas viļņi pastiprinās straujāk nekā tie, kas nāk no menhīra, līdz pavasara maksimuma laikā tos pat pārsniedz.

«Visos mērījumos, saulei austot, varēja novērot stipru pulsāciju ap menhīru, kā arī uz ceļa un laukā

starp menhīru un apli, taču tā izbeidzās, līdzko kāds iegāja aplī. Šīs izmaiņas starp intensīvām pulsācijām un ļoti vājām, kas nepārsniedz pamatvērtības, atkārtojās visā novērojumu periodā, un šo faktu apstiprināja liels skaits novērotāju,» savā ziņojumā raksta Dons Robinss. [5] Turpmākie mērījumi parādīja, ka menhīra starojums ietekmē apkārtni gandrīz 45 metru attālumā; ārpus šīs zonas - ar tagadējiem mērinstrumentiem - nekāds starojums nebija konstatējams. Lai izslēgtu kļūdas, tika veikti daudzi kontrolmērījumi. Tika pārbaudītas citas akmens sienas, kāds netāls trigonometriskais punkts, betona celtnes un dabiskas smilšakmens formācijas. Taču attiecībā uz ultraskaņas viļņiem visi rezultāti bija negatīvi.

Pamatojoties uz šiem faktiem, projektā iesaistītie arheologi secināja, ka enerģētiskos procesus varētu būt izraisījis akmeņu precīzais ģeomet​riskais izkārtojums (gan virszemes daļā, gan zem zemes).

Fizikāli apsvērumi to, šķiet, apstiprina: ultraskaņas viļņu rašanos acīmredzot nosaka kaut kādi vēl pilnībā neizprasti enerģētiski procesi, kas norisinās starp akmeņiem. Elektriskos procesus, kas rada vājas strāvas, izraisa no Saules nākošais radioviļņu starojums. Starojuma efekts tātad rodas, radioviļņiem mijiedarbojoties ar akņiens monolītu sastāvdaļām, respektīvi, ar to trisdimensionālo molekulāro režģi, ko veido silīcija un skābekļa saites. Šeit jāpievērš uzmanība apstāklim, ka katra atsevišķa akmens enerģija ir gandrīz neizmērāmi maza.

Tikai precīzais visu akmeņu izkārtojums liek enerģijai sasniegt izmērāmas vērtības. Sava ziņojuma nobeigumā Dons Robinss pauž viedokli, ka neolīta laikmeta cilvēki, kas veidoja Rolreitas kompleksu, pratuši apzināti izmantot šo enerģētisko efektu. [6] Rodas jautājums: vai ganu un zemkopju sabiedrībai patiešām varētu būt bijušas tik fundamentālas zināšanas par matemātiku, astronomiju un tehnisko enerģētiku? Šiem cilvēkiem pat nekad nav bijusi iespēja pierakstīt savas zināšanas un rakstiski nodot tās tālāk (nemaz nerunājot par ultraskaņas mērierici, kas noteikti būtu bijusi nepieciešama, lai pēc akmeņu uzstādīšanas pārbaudītu precīzas to pozīcijas). Vai viņi saņēma norādījumus no tehnoloģiski augstākattīstītām būtnēm, kuras precīzi zināja, kādi starojuma efekti rodas?

Dienvidanglijas akmens apļi vēl nav atklājuši savus pēdējos noslēpumus, kad tieši šis apvidus atkal kļuva par noslēpumainu norišu arēnu. XX gadsimta beigās, laikmetā, kad dabaszinātnes veica ne ar ko nesalīdzināmu triumfa gājienu, notika neizskaidrojamais: rajonā uz ziemeļiem no Sauthemptonas un Solsberi labības laukos gadu pēc gada veidojas neizprotamas apļu un līniju sistēmas. Neviens nezina, kā tās rodas.

Viss sākās ar to, ka 1976. gadā lauksaimnieks Jens Stīvenss kādā no saviem laukiem (uz rietumiem no autoceļa A 34) atklāja apli 6,50 m diametrā, kurā labība bija nospiesta pie zemes, taču nekādu darbību pēdas nebija pamanāmas. Kopš tā laika šādus apļus atrada aizvien biežāk, to izmēri pieauga, un pēdējos gados tie sāka veidot pat ģeometriskas struktūras.

Vietējie zemnieki bija noskaitušies. Sākumā to uzskatīja par muļķīgu joku, taču notikumi attīstījās un sašutums pieauga. Tomēr ļaundari līdz šim [9] vēl nav izdevies notvert. Aiz diviem rentniekiem, kas 1991. gadā masu saziņas līdzekļu sarīkotā izrādē publiski uzņēmās vainu uz sevi, stāv kāda sliktu slavu iemantojusi firma Mfli un aiz tās, domājams, varas iestādes. Pastāv ļoti liela varbūtība, ka tā bija tikai britu slepeno dienestu inspirēta dezinformācijas kampaņa. Pa šo laiku saradies daudz ziņkārīgo, kas grib aplūkot naktīs radušos veidojumus. Taču ir arī pētnieki, kas meklē atrisinājumu šo savdabīgo apļu struktūru mīklai, - jo ne lietus un vēja iedarbība, ne vienkārša nomīdīšana vai tamlīdzīgas darbības nevarētu radīt šos noslēpumainos formējumus. Ir izkristalizējusies virkne pazīmju, kas apvieno visus šos veidojumus.

• Apļi ir asi norobežoti, to malās saskatāmās pazīmes liek domāt par centrbēdzes efektiem, kas

stiebrus ar lielu spēku noliekuši uz sāniem.

• Pie zemes nospiestie stiebri nav salauzti, kā tas būtu nomīdīšanas gadījumā. Gluži pretēji, noliektie labības stiebri paliek guļam un aug tālāk horizontāli, līdz nogatavojas.

• Noliektajiem stiebriem ir komplicēts sakārtojums: apļi, žuburi, līnijas, izliekti stari, savītas struktūras, spirāles, kas sagrieztas gan pulksteņa rādītāju kustības virzienā, gan pretēji tam.

• Zemes virskārta bieži ir pulverizeta, taču ne cilvēku, ne dzīvnieku pēdas, par spīti intensīviem meklējumiem, nav atrastas.

Tika un tiek izvirzītas dažādas ad hoc [10] teorijas un pieņēmumi. Savu versiju piedāvā Dr. Mīdens no Oksfordas universitātes. Viņš postulē, ka apļu struktūras rodas viesuļstabu vai elektrisko potenciālu starpības rezultātā. [7J Pēc amerikāņu profesora Džona Snova domām, virs netālās pakalnu grēdas veidojoties nelieli gaisa virpuļi, kas pēc tam nolaižoties lejā un ieurbjoties laukos. [8] Citi pētnieki par pamatu ņem ežu un stirnu uzvedību pārošanās laikā, kas esot tāda, ka varētu radīt apļveida izmīdījumus.

Vēl joprojām aizdomās tiek turēti blēži un jokdari, taču tiek minēti ari lodveida zibeņi, smaguma spēka efekti, gāzu spiediena veidošanās, Zemes griešanās radītie centrbēdzes spēki, plūdmaiņas efekti, vulkāniskas dabas spiediens no Zemes iekšienes, Saules vēja daļiņas - un tā līdz pat zemes stariem un magnētiskiem spēka laukiem. Netiek aizmirsti pat «maģiskie fenomeni».

Tomēr neviens no šiem pieņēmumiem nav apstiprinājies. Gluži pretēji — parādās aizvien komplicētāki raksti un struktūras.

Savu maksimumu apļu fenomeni līdz šim sasnieguši 1990. un 1991. gadā. Tajā pašā laikā tie ieguva plašu sabiedrības ievērību: par norisēm Anglijā tika ziņots televīzijas pārraidēs, sākot ar plašām reportāžām (NDR, BBC, Japānas televīzija), līdz īsiem ziņojumiem vācu televīzijas kanālos (ZDF, RTL).

Pat Stern labvēlīgi pievērsās kādai teorijai, kuru sākumā diezin vai kāds būtu uzdrošinājies piedāvāt: ārpuszemes saprāta pārstāvji rada milzīgas piktogrammas Dienvidanglijas labības laukos, šādā veidā sūtot signālu planētas Zeme cilvēkiem.

Cik atbilstošas ir šīs dažādās teorijas?

Sākumā nosauktās teorijas nespēj pamatoti izskaidrot veidojumu ģeometrisko struktūru. Šajā ziņā savās nozarēs gluži bezpalīdzīgi ir tādi zinātnieki kā, piemēram, lodveida zibeņu eksperts japāņu profesors Jošihiko Ohtsuki no Vasedas universitātes (Tokijā). [8] Pa šo laiku plaši izplatījies uzskats, ka sarežģītās struktūras spējot veidot vienīgi cilvēks. Šī alternatīva tomēr ir pretrunā ar to, kas līdz šim zināms par šo fenomenu. Nekad - izņemot dažus acīmredzamus krāpšanas gadījumus - nav atrasti pēdu nospiedumi ne labības laukā, ne pašā aplī. Tas bieži atrodas uz sausas un pulverizētas zemes, tāpēc saglabātu katru nospiedumu. Neizskaidrots līdz šim palicis arī tas, kā var notikt centrifugālā stiebru saspiešana apļa malās un kāpēc «nospiestie» stiebri nenolauzti paliek «guļam» un horizontāli aug tālāk, līdz nogatavojas. Parasti paši no sevis neiztaisnojas tikai nolūzušie, salauzītie stiebri, kuriem tiek pārtraukts augšanas process. Bez tam jokdaru veidotos apļus varēja ātri identificēt, jo tajos nebija šo tipisko pazīmju. Ar nodomu veidotajos apļos nav bijis ari komplicētās iekšējās struktūras (griešanās, vijumu u. c.). Šie netiešie pierādījumi runā pretī ari viesuļvētru teorijai: netipiska ir iekšējā struktūra, un netipiska ir arī precīzā ārējā forma, kas jau sen vairs nav tikai vienkārši apļi.

Tāpēc pagaidām kā visiespējamākais atliek tikai viens pieņēmums, proti, ka šeit darbojušies ārpuszemes saprāta pārstāvji. Šādu viedokli it īpaši atbalsta divi pētnieki - Pets Delgado (radaru eksperts un kādreizējais NASA projektu līdzstrādnieks) un Kolins Endrū (Test Valley Borough Council vadošais elektroinženieris). 19] Šī teorija var izskaidrot to, ko nespēj citas: iekšējās un ārējās struktūras simetriju, augu noliekšanos, apļu pēkšņo rašanos. Savdabīgi, ka zīmes veidojas tikai naktīs. Vietās, kur vēlāk parādījušies apļi, liecinieki vairākas reizes redzējuši oranži spīdošas lodes un spieķotiem riteņiem līdzīgas gaismas parādības, vairākas reizes dzirdētas arī no apļiem nākošas savdabīgas skaņas. Vienā no apļiem reiz atrasta sava veida «plazma», kas netika viennozīmīgi identificēta. Endrū un Delgado materiāla paraugus

nosūtīja pārbaudei uz Sari universitāti un Albury Laboratories Ltd. Dr. Mūss no Sari universitātes spēja vienīgi konstatēt lielu skaitu cietes daļiņu un kristālus, kas varētu būt kalcija karbonāts, tāpat arī, iespējams, augu šūnu struktūras un baktērijas, turpretī šķīstošu kristālu paraugā nebija. Arī Olberi laboratorijā neko tuvāk par galertveidīgo substanci uzzināt neizdevās. Tāpat attiecībā uz radioaktīvo starojumu, pH vērtību un orga​nismiem netika atklāts nekas neparasts. [10] Mūsu pašu planētas zinātnieki ar kosmosa zondēm Pioneer un Voyager nosūtījuši Visumā piktogrammas ārpuszemes adresātiem, no gigantiskiem radioteleskopiem jau gadu desmitiem viņiem tiek sūtīti izsaukuma signāli.

[11J Uz divdimensionālu attēlu nozīmi kontaktu dibināšanā ar ārpuszemes civilizācijām jau 1973. gadā norādīja padomju astronoms Suhotins. Kad pirms vairākām desmitgadēm tika diskutēts par iespējamo stratēģiju kontaktu dibināšanai ar ārpuszemes civilizācijām, tika apspriestas trīs iespējas: (1) radiosignāli, (2) gaismas signāli, (3) optiski marķējumi raksturīgos Zemes punktos. Attiecībā uz trešo punktu tika apspriesta iespēja apstādīt atsevišķas platības ar dažādu krāsu augiem tā, lai veidotos universāli ģeometriski un matemātiski simboli. [6] Varbūt šīs struktūras Hempšīras laukos liecina par ārpuszemes izcelsmes saprātīgu būtņu mēģinājumu nodibināt kontaktu ar mums? Varbūt tās ir cieši saistītas ar tūkstošiem gadu vecajiem akmeņu krāvumiem Anglijā, Skotijā un Īrijā, no kuriem vispazīstamākie ir Stounhendža un Eivberi Avebury), bet visnoslēpumainākais - Rolreitas akmens aplis. Arī citās pasaules zemēs, piemēram, Kanādā, Brazīlijā un Japānā, labības, rīsa un rapša laukos nesen parādījušies apļi. Varbūt te ir meklējams atbalsta punkts izskaidrojumam, kāpēc pirms gadu tūkstošiem veidoti akmens apļi visās pasaules malās: - Indijas dienvidos (Brahmagiri), - Peru (Siljustanī), - Ekvadorā (Keneto), - Marokā (Msourā), - Senegālā (Nioro du Ripā), - Jordānijā (Gilgā un Ain es Zerkā), - Saūda Arābijā (Nedždā), - Austrālijā (uz dienvidrietumiem no Emu tuksneša), - Japānā (Hokaido salā), - Portugālē, Francijā, Vācijā, Vidusjūras salās un citur. [6] Vai tas nav izskaidrojums arī ģeometriskajām zīmēm Naskā (Peru), 800 metru garajai apļu un trijstūru virknei Saūda Arābijas tuksnesī, noslēpumainajām 1,5 kilometrus garajām bultām Ustjurtā (Uzbekistānā) [131, attēliem Blaitā (uz dienvidaustrumiem no Losandželosas), zīmēm Sonoras tuksnesī (Meksikā) un Čīles provincē Antofagastā? Vai tā mums nerodas iespēja interpretēt citas mīklainas figūras Lielbritānijā - Afingtonas «Balto zirgu», Vilmingtonas «Garo vīru», attēlus Hodhilā, Hembldonhilā, Bedberihilā, Ogberi, Hemšildičā? Visi šie attēli ir labi saskatāmi tikai no liela attāluma un augstuma. Vai tie ir vēstījumi dieviem, kas no «debesīm» ierodas pie primitīvajiem iezemiešiem, - dieviem, kurus šodien mēs varētu saukt par ārpuszemes saprāta pārstāvjiem?

Mēs vēl nezinām, kā rodas apļi un simetriskās struktūras Hempšīrā - dabiskā ceļā vai mākslīgi, fizikālu, ķīmisku vai bioloģisku procesu rezultātā, vai par to jāvaino jokdari vai patiešām ārpuszemes saprāta pārstāvji, kas sūta mums vēstījumu. Kamēr pastāv pamatotas šaubas par šo figūru izcelsmi, mums jābūt piesardzīgiem un kritiskiem faktu izvērtēšanā. Ja pastāv kaut vismazākā iespēja kontaktam ar kādas zvaigznes civilizāciju, mums tā jāizmanto. Varbūt viņi jau gadiem ilgi sūta vēstījumu, un šī ziņa skan vienkārši: «Mēs esam šeit un gribam nodibināt ar jums kontaktu!» - Kad un ko mēs atbildēsim?

Stounhendža ka zīmju sistēma Volfgangs Feikss VĒSTĪJUMS NO ASTEROĪDA «16 PSĪHE» Ievads Kosmolingvistikas elementi tiek apspriesti un praktiski izmantoti jau ilgi. [1] Kāda vēstījuma būtiskākās sastāvdaļas var būt šādas: (1) izsaukuma signāls, (2) nosūtītāja identifikācijas dati, (3) dati par nosūtītāja un saņēmēja savstarpējām attiecībām, (4) vēstījuma saturs. [2] Izsaukuma signāls pievērš vērotāja uzmanību kādam nedabiskam materiālas, enerģētiskas, sintropiskas, informatīvas vai spirituālas izcelsmes priekšmetam.

Ja uzmanības piesaiste ir panākta, var nodot informāciju par sūtītāja identitāti. Šajā ziņā visvairāk interesē telpas un laika pamatkategorijas («Kur mēs esam?» - «Kad mēs bijām?»); otrām kārtām var nodot paziņojumu par stāvokli, īpašībām un kvalitātēm («Kādi mēs esam?»).

Kā attiecību datus loģiski ir izvēlēties universālas Galaktikas pazīmes, kas kopīgas visām saprātīgajām populācijām. Tās varētu būt: (1) fizikas bāzes konstantes: šeit īpaši interesanta šķiet sīkstruktūras konstante a0 = 137 ", kas nosaka elektromagnētiskos spēkus un līdz ar to signālu apmaiņu; (2) Galaktikas bāzes konstantes: Piena Ceļu, kaut ari ļoti niecīgā koncentrācijā, piepilda starpzvaigžņu ūdeņraža jūra. Šīs gāzes pēdas rada universālu starojumu 1,4 GHz frekvencē jeb ar viļņa garumu 21,1 cm; (3) matemātikas bāzes konstantes: matemātikas kā loģisko operāciju bāzes zinātnes klātbūtne kosmolingvistikā ir nepieciešama. Sfēriskās simetrijas konstante я = 3,14159 šeit ir priekšplānā. Šie dati varētu tikt izmantoti arī kā izsaukuma signāli.

Stounhendža kā datu nesēja Akmens laikmeta monuments Stounhendža Anglijas dienvidos uzcelts vairākos laika posmos. [3-5] Šeit jāņem vērā tikai klasiskā perioda elementi (ap 1450. g. pirms Kristus). Līdz ar šīs kārtas fundamentālajām konstrukcijām agrāko svētvietu var uzskatīt par pilnīgi no jauna ierīkotu. Vispārēju priekšstatu par kompleksu sniedz 1. attēls. 2. attēlā parādīts monumenta ideālais plānojums. Šajā darbā tiks pētīti šādi monumenta objekti: - piecu trilītu aplis, - trīsdesmit monolītu aplis, - 56 Obrija bedru aplis, - altāra akmens, - papēža akmens, -11. monolīts, - 19. monolīts.

No tiem ir nolasāma divu veidu skaitliskā informācija: (1) digitālie dati: 5-30-56 (acīmredzami), 3,5 - 5,5 - 6 - 4 - 11 (atvasināti); (2) analogie dati: monolītu apļa diametrs - 28,9 m, attālums no altāra akmens līdz papēža akmenim - 77,1 m, periodiska galvenās ass orientācija 21.

jūnijā, perioda ilgums - 365,2422 dienas/gads.

Turpmāk tiks aplūkotas dekodēšanas metodes.

Kāda skaitliska lieluma vērtībai ir divas daļas: mērvienība un multiplikators. Šī atšķirība noteiks visa darba interpretāciju. Kā primārais - acīmredzot multiplikators - šeit ir skaitlis 5, atbilstoši pieciem Stoun- hendžas centrālajiem vārtiem. Citi multiplikatori tiks aplūkoti turpmāk. Mērvienības definēšana un tās dekodēšana ir par veselu kārtu sarežģītāks uzdevums. Kā turpmāk redzēsim, Stounhendžas celtniecības plānā varēja būt paredzētas laika vienības. No kombinācijas mērskaitlis/multiplikators un laika vienības izriet laika koordinātas un īpatnējais laiks. Šie lielumi jāinterpretē, balstoties uz objekta aprakstu.

Kādi laika lielumi varētu būt nepieciešami, lai aprakstītu kādu objektu Visumā? Tie ir apriņķošanas laiks un paša objekta rotācijas periods. Ar šiem laika datiem pietiek, lai identificētu kandidātu starp daudziem konkurentiem.

Kompleksa orientācija Stounhendžas akmens aplis jau sen identificēts kā aizvēsturiska precīzijas observatorija. [3-5] Kā ievērības cienīgākā novērošanas metode pazīstama galvenās ass orientācija uz saullēkta punktu 21. jūnijā. Šī orientācija šeit jāvērtē kā tās perioda ilguma demonstrācija, proti, 365,2422 dienas/gads. Tādējādi akmens aplī ir ierakstītas Zemes gada un Zemes dienas laika vienības.

Piecu trilītu vārtu hierarhiski privileģētais stāvoklis, to skaidrība un dominance, šķiet, liek domāt par apriņķošanas laiku piecās laika vienībās, tātad piecos gados. Mūsu planētu sistēmā ir divi objekti, kas apriņķo Sauli tieši piecos gados: asteroīdi Psīhe un Dembovska. Turpmākais pētījums būs par rotācijas periodu.

30 monolītu vārti un 5 trilītu vārti Lai noteiktu rotācijas periodu, jāpievēršas nākamajam akmeņu izkārtojumam - 30 monolītu vārtiem.

To simetriskā noslēgtība varētu norādīt

uz vienību maiņu; Zemes rotācijas laika vienība - diena - tiek sadalīta trīsdesmit daļās. Šī jaunā atvasinātā vienība tad atbilst 48 minūtēm.

Ņemot vērā trilītu vārtu multiplikatoru 5, rotācijas periods būs piecas atvasinātās vienības, tātad 5 x 48 minūtes = 240 minūtes jeb 4 stundas. Šis fakts priekšplānā izvirza Psīhi, nevis Dembovsku. Pieejamie mērījumu dati apstiprina, ka Psihes rotācijas periods ir 4,2 stundas, bet Dembovskas - 4,7 stundas. [6] Tālāk jānorāda uz trilītu apļa atvērto pakavveida formu. Šķiet, ka sesto vārtu pozīcija atstāta tukša apzināti; ja šo spraugu aizpildītu, izveidotos noslēgta simetriska elipse. Šo sestās pozīcijas izslēgšanu varētu izskaidrot kā apzināti atstātu zīmi tukšas vietas formā. Skaitļa 6 lietošana ir «aizliegta». Attiecinot šo nosacījumu uz laika vienību 1 gads, kā arī uz 48 minūšu vienību, iegūstam nosacījumu: 6 gadu apriņķošanas periods un 4,8 stundu (6 x 48 minūtes) rotācijas periods ir izslēdzami parametri. Izteikuma otrā daļa pilnīgi un galīgi izslēdz Dembovsku. Savukārt pirmā daļa dod vēl vienu apstiprinājumu izvēlētās interpretācijas pareizībai.

Asteroīdu joslai, pie kuras pieder objekts Psīhe, raksturīga stipra rezonanse, ko izraisa Jupitera gravitācijas lauks. Šā iemesla dēļ eksistē noteiktas zonas, kurās asteroīdu atrašanās ir «aizliegta». Šīs zonas sauc par Kērkvuda spraugām. Pati izteiktākā sprauga atbilst apriņķošanas laikam, kas ir puse no Jupitera apriņķošanas laika, - respektīvi, 6 gadiem. Tātad informācija «apriņķošanas periods 6 gadi izslēgts» precīzi atbilst 2:1 Kērkvuda spraugai asteroīdu joslā.

Minētie rezultāti apkopoti 1. tabulā. Gan pozitīvie - «Psīhe» -, gan izslēdzošie - «Dembovska» un «2:1 Kērkvuda sprauga» - konstatējumi ir loģiski noslēgti un papildina viens otru.

Triliti un altāra akmens Tālāk tiks aplūkota izsaukuma signāla un citu attiecību datu iespējamā eksistence. Vispirms jāpievērš uzmanība tā dēvētajam altāra akmenim. Tas atrodas aptuveni trilītu apļa vidū. Akmens ir apgāzts un ir ticis pārvietots. Šeit jāpieļauj iespēja, ka altāra akmens varētu būt digitāli saistīts ar to ieskaujošajiem trilītiem. Nelielie akmeņi trilītu aplī tur novietoti vēlāk, tāpēc šeit netiek ņemti vērā.

Digitālo attiecību varētu konstruēt šādi: trilītiem piekārto vērtību 1. Šie akmeņi gan ir dažāda izmēra, taču vērtība šajā gadījumā jāaplūko digitāli, nevis analogi. Altāra akmens nekādā gadījumā nevar būt vienvērtīgs, jo tam, piemēram, nav trilītu dubultstruktūras. Piemērota piekārtotā vērtība tam varētu būt 1/2. Altāra akmens sadala trilītu pakavu divās zonās: trīs bāzes vārti elipses noapaļojumā un divi tās atvērumā. Šis iedalījums ir relatīvi nejūtīgs pret altāra akmens pārbīdīšanu.

3. attēls sniedz shematisku pārskatu par minētajām attiecībām un vērtībām. Altāra akmens iesaistīšanas rezultātā tiek piešķirtas šādas digitālas vērtības: bāzes vārtu noapaļojumam - 3,5, visam pakavam - 5,5.

Abi skaitļi uzreiz liek atcerēties rotācijas konstantes dalījuma ar divi precīzu tuvinājumu: it/2 = 5,5/3,5.

Līdz ar to trilītu apli var uzskatīt par rotācijas konstantes demonstrāciju.

Monolītu apļa īpatnības Otrajā solī jāpievērš uzmanība monolītu apļa īpatnībām. Uzmanību piesaista fakts, ka šā apļa akmeņi ir aptuveni vienāda augstuma, izņemot 11. un 19. akmeni. 4. attēlā parādītas 11. akmens kontūras. Tas ir krietni mazāks par savu kaimiņu Nr. 10, un tam ir neregulāra forma, it īpaši pie pamatnes. Šā akmens īpatnības būtu jāņem vērā un jāinterpretē kā apzināta tā iezīmēšana. Protams, nav izslēgti pēdējo gadsimtu gaitā gūti bojājumi, taču jebkura datu banka principā pakļauta sabrukuma vai gadījuma kļūdu riskam. Šāda iespēja principiāli apgrūtina datu nolasīšanu. Tomēr šajā gadījumā interpretācijas līnija jāturpina, jo

parādās atbalstošas paralēles.

Principiāla datu aizsargāšanas iespēja ir to ierakstīšana vairākkārt (redundance). Patiešām izrādās, ka ari 19. akmens monolītu aplī ir krietni mazāks par saviem kaimiņiem. Tomēr tas ir apgāzts. 5. attēlā parādīti zemē guļošo monolītu relatīvie izmēri. Arī šeit principā nav izslēgta vēlāku bojājumu iespēja.

Abas pozīcijas, 11. un 19., aplī atrodas spoguļsimetriski viena pret otru; spoguļsimetrijas ass ir Stounhendžas centrālā ass. Pieņemot, ka 11. un 19. akmens ir apzināti iezīmēti (tos samazinot), rodas šāda aina (6. attēls):

SToumienožA KA zīmju sistēma

pa kreisi no galvenās

- abi akmeņi dala katrs savu apļa pusi 4 vārtu grupa un 11 vārtu grupā; - informācija ierakstīta abās pusēs, tātad tā ir dublēta.

Tātad monolītu aplī nolasāms skaitļu 4 un 11 marķējums. Skaitļus 4 un 11 var uzskatīt par fizikas bāzes konstantes - 137 - attēlojumu: 137 = 42 + ll2 .

Tādējādi monolītu aplī digitālā formā, šķiet, ir ierakstīts skaitlis 137.

Monolītu apļa, altāra akmens un papēža akmens sasaiste Pirms analogo datu analīzes jānorāda uz ūdeņraža starojuma ar viļņa garumu 21,1 cm universalitāti. Šis viļņa garums definē kosmisku mērogu, kuram var būt nozīme ne tikai elektromagnētisko viļņu apgabalā, bet ari attiecībā uz attālumiem starp dažādām vietām uz Zemes. Konkrētais attālums var tikt sadalīts 21,1 cm vienībās, un iegūtais mērskaitlis ir noteikta informācija. Šādā veidā tika pētīti divi centrālie intervāli Stounhendžas kompleksā: monolītu apļa iekšējais diametrs un attālums starp altāra akmeni un papēža akmeni (cik zināms, gar papēža akmeni virzienā uz saullēktu tika noteiktas ekvinokcijas). Principā var iebilst, ka šie attālumi nav zināmi pietiekami precīzi, un bez tam - atsevišķu akmeņu gadījumā - tie varētu būt arī laika gaitā mainīti. Taču mērījumu rezultāti ir pietiekami interesanti, lai noderētu par stimulu veikt jaunus precīzus attālumu attiecību mērījumus uz vietas.

Monolītu apļa diametrs: 28,9 m = 137 x 21,1 cm Attālums no altāra akmens līdz papēža akmenim: 77,1 m - 365,24 x 21,1 cm Skaitļu 137 un 365,24 interpretācija ir acīmredzama. Pirmais (137) sakrīt ar universālu fizikas konstanti, kas raksturo elektromagnētisko mijiedarbību un ari tehniskos radiosakarus. Otrais (365,24) apstiprina mērvienības izvēli gados un dienās, kā ari apriņķošanas un rotācijas periodu izvēli un norāda uz Zemi, kuru raksturo tieši tāds skaitlis (365,24 dienas/gads).

Trilītu elipsoīds Nākamajā interpretācijas soli jāmeklē papildu apstiprinājumi par labu šai tēzei. Viens no punktiem

attiecas uz trilītu novietojuma formu Stoun- hendžas centrā. Ņemot vērā sesto tukšo vietu, izveidojas simetriska elipse (3. attēls). Arī asteroīds Psihe ir izteikti deformēts ķermenis.

Vai šeit ir kāda saistība? Vai trilītu loks patiešām varētu signalizēt par asteroīda Psihe vispārējām aprisēm?

Rezultāts Šķiet, būtu loģiski relatīvo skaitli 5 izmantot vairākkārt, jo arī piecas vārtu konstrukcijas ir sadalītas vairākos posmos. Tā, piemēram, kārtas skaitlis 5 apraksta kārtību Saules sistēmā. Zeme ir trešā planēta, skaitot no Saules, piektā pozīcija pienākas asteroīdu joslai. Psihe atrodas aptuveni asteroīdu joslas centrā (2,5 līdz 3,3 astronomisko vienību (AU) attālumā no Saules; 1 AU = attālums no Zemes līdz Saulei).

Tāpēc kārtas skaitlis 5 jāuzskata par vēl vienu izvēlētās interpretācijas apstiprinājumu.

Apriņķošana - 5 gadi, rotācija - 4 stundas: Psihe 56 Obrija bedres Psīhe ir 16. asteroīds joslā, un tāpēc tā nosaukums ir «16 Psihe». 1851. gadā to atklāja De Gaspariss, un tā vidējais diametrs ir aptuveni 250 kilometru. Psīhe ir M klases asteroīds, respektīvi, tā galvenās sastāvdaļas ir tīra dzelzs un niķelis. Absorbcijas joslās nav atklātas silikātu un karbonātu pēdas.

Tīri metāliski ķermeņi asteroīdu joslā joprojām ir neatminēta mīkla. Psīhe ir lielākais zināmais M klases asteroīds. [6-8] Tā kā Psīhes sastāvā ir ievērojams daudzums metāliskās dzelzs, pievērsīsimies pēdējam atlikušajam datu nesējam: 56 Obrija bedrēm. Dažās no tām atrastas pirms Stounhendžas klasiskā perioda atstātas pēdas, taču kompleksa pārveidošanas laikā, ap 1450. gadu pirms Kristus, tās acīmredzot tikušas papildinātas. Līdz ar to informācijas vienība 56 šeit jāakceptē kā apzināts solis.

Skaitlis 56 iekļaujas interpretācijā kā dzelzs (un ar niķeli leģētas dzelzs) atommasas skaitlis: dzelzs atommasas skaitlis ir 55,85. Tātad Obrija aplis vērtējams kā Psihes sastāva (dzelzs un niķelis) atspoguļojums.

2. tabulā apkopoti sekundārie dati, uz kuriem balstīta šī interpretācija.

Psihe - līdzšinējo pētījumu rezultāti Planetoloģijai veltītajā literatūrā [9-11] Psihei ierādīta īpaša vieta. Atšķirībā no līdzīga lieluma asteroīdiem - piemēram, Jūnonas - Psihei ir izteikti neregulāra un asimetriska gaismas līkne (gaismas līkne apraksta rotējoša ķermeņa spožuma maiņu). īpašu uzmanību piesaistīja fakts, ka 1983. gada 22. maijā četru stundu laikā Psihes gaismas līknē nebija nekādu izmaiņu, kamēr parasti novērojamas būtiskas intensitātes svārstības. 1983. gada 20. februāri gaismas intensitāte pēkšņi samazinājās. Gaismas līknes izteiktās īpatnības noveda pie pieņēmuma, ka Psihei varētu būt raksturīgas novirzes no regulāras formas un homogēnas ārējās virsmas struktūras. Šo īpatnību izskaidrojumam tiek piedāvāti dažādi modeļi, kuru konsekvences pārbauda ar gaismas līknes palīdzību.

No vienas puses, varētu iedomāties, ka Psīhe ir izteikti asimetriska visos trīs virzienos. Izmēru attiecība pa trim asīm tad būtu 288 km: 218 km: 172 km, kas atbilst skaitļu attiecībai 5:4:3. No otras puses, ķermeņa virsmai varētu būt raksturīga struktūra gan ar lielāku reflektivitāti, gan ar augstāku ēnainību un dūmakainību, kā arī citas topoloģiskas īpatnības.

Planetoloģijā Psīhei tātad ir ierādīta īpaša vieta. Tiek plānoti jauni pētījumi, piemēram, radiolokācijas izmantošana.

Tie, kas pārstāv hipotēzi par ārpuszemes saprāta aktuālu klātbūtni Saules sistēmā, jau vairākkārt norādījuši, ka asteroīdu josla ir ārkārtīgi piemērota ārpuszemes tehniski saprātīgu būtņu bāzes novietošanai. [12-15] Šai vietai ir vairākas priekšrocības: - derīgu metālu un minerālu krājumi; - Jupitera ūdeņraža enerģijas avotu tuvums; - ūdens (ūdens ledus) pieejamība uz Jupitera pavadoņiem un Marsa polārajās cepurēs; - izdevīga pozīcija Zemes novērošanai.

Norādes uz 2:5 Kerkvuda spraugu

Pēdējā solī no jauna pievērsīsimies informācijas nesējam monolītu aplim. No tā jau tika nolasīts informācijas lielums «30», kas tika interpretēts kā Zemes dienas daļas definīcija - 48 minūtes. Uzkrītoši, ka šī mērvienību maiņa no «1 dienas» uz «48 minūtēm», kas gan ir nepieciešams process kopējā kontekstā, pati par sevi nesniedz nekādas interesantas ziņas. Šiem datiem, šķiet, ir otršķiriga nozīme.

Līdzās trilītu grupai monolītu aplis ir tikpat svarīga Stounhendžas centrālā iekārtojuma sastāvdaļa.

Tāpēc šajā aplī vajadzētu būt iekodētai tikpat svarīgai - kaut arī citādi strukturētai - informācijai kā trilītu grupā.

Uzsākot monolītu aplī ierakstītā, par laika vienību maiņu nozīmīgākā vēstījuma meklējumus, jāpievērš uzmanība apļa rādiusam. Līdzās aploces garumam rādiuss ir jebkura apļa centrālais parametrs.

30 vienību garai riņķa līnijai atbilst 4,77 vienības garš rādiuss.

Apkārtmēra digitālajai kodēšanai piemīt ievērojamas priekšrocības, kas izpaužas datu drošībā un viennozīmīgumā. Tomēr parādās zināmas neprecizitātes informācijas pārnešanas procesā, jo apkārtmērs var palielināties vai samazināties tikai veselās vienībās. Ņemot vērā šo neprecizitāti, atbilstošā rādiusa vērtība ir (4,77 ± 0,07) vienības. Ņemot vērā, ka vienība atbilst 1 gadam, kas uzdots ar visa kompleksa orientāciju uz saullēkta punktu 21. jūnijā, iegūstam ziņojumu: «(4,77 ± 0,07) gadi» Šo informāciju var uzskatīt par norādi uz vēl kādu asteroīdu joslas īpatnību, proti, uz 2:5 Kērkvuda spraugu. Kā jau minēts, joslā eksistē noteikti rezonanses apgabali, kuros asteroīdu trajektorijas «aizliegtas». Atbilstošie Saules apriņķošanas periodi tiek noteikti ar Jupitera Saules apriņķošanas perioda racionālām daļām. 2:5 Kērkvuda spraugai atbilst 4,74 gadu Saules apriņķošanas periods; to atklāj iepriekš minētais vēstījums.

Tāpēc bāzes ziņojumu no Stounhendžas varētu turpināt šādi: apriņķošanas periods 5,00 gadi - objekts Psihe, apriņķošanas periods 4,75 gadi - 2:5 Kērkvuda spraugas orbitālā telpa.

Kā saskan abas šīs informācijas? Neskaitot asteroīdus, piemērotas tehniskā aprīkojuma un datu banku nesējas ir kosmiskās stacijas orbītā ap Sauli; uz tām neattiecas telpiskie ierobežojumi, kuriem pakļauti asteroīdi. Kosmisko staciju orbītām piemērotas ir tieši Kērkvuda spraugas, jo pārējā joslā pastāv briesmas sadurties ar nelieliem asteroīdiem. 2:5 Kērkvuda sprauga atrodas tuvu kaimiņos objektam Psīhe.

Izvirzītajā interpretācijā runa, šķiet, ir par dubultu vēstījumu: kopumā apgalvojums atklāj divus radniecīgus, taču strukturāli dažādus orbitālo spraugu un atsevišķu ķermeņu iespējamos stāvokļus. Šī informācija attēlota dažādos akmens apļa elementos un «pakava» grupā. Šie elementi iekļauti monumenta kopējā konstrukcijā.

Nepieciešami turpmāki pētījumi, lai apstiprinātu šeit izvirzīto interpretāciju un noskaidrotu Stounhendžas īstos autorus. Saprātīga būtu sistemātiskas noklausīšanās un raidīšanas programma asteroīda «16 Psīhe» un 2:5 Kērkvuda spraugas virzienā, kā arī tur eventuāli izvietoto datu banku meklējumi.

Es pateicos Dr. Johannesam Fibagam par ļoti vērtīgiem norādījumiem, ierosinājumiem un literatūras citātiem.

Aizvēsturisks brīvdabas muzejs Menorkas salā Rudolfs ekharts Kad dievi bija radījuši pasauli, viņi gribēja vainagot savu darbu ar kaut ko īpašu. Viņi apspriedās un teica: «Labi, lai notiek tā! Mēs radīsim ari dažas paradīzes salas. Nāks cilvēki no visām zemēm un būs tur laimigi zem saules.» Un dievi nāca un iesvieda jūrā Baleāru salas. Viņi radīja Maljorku, Ivisu, Formenteru un Menorku. Šis radīšanas stāsts noteikti ir mitoloģija. Taču šodien, masu tūrisma laikmetā, katru gadu miljoniem cilvēku tiešām dodas uz saulainajām salām Vidusjūras rietumos. Maljorkas mazā māsa Menorka jau sen ir pāraugusi tūrisma pabērna lomu. No tās galvaspilsētas Maonas moderno tūristu straumes plūst uz liedagu, brīvdienu kolonijām un restorāniem.

Taču tālāk no saules izslāpušo pulcēšanās vietām Menorkā var izzināt arī salas tūkstošiem gadu seno pagātni, aplūkot iespaidīgos un noslēpumiem apvītos aizvēsturiskos monumentus: talajotus, taulas un navetas. Speciālā arheoloģijas literatūra aprobežojas ar vienkāršu to pieminēšanu, reti kurš tūrists tos ievēro.

Talajoti reiz bijuši milzīgi koniskas formas torņi, no kuriem lielākoties palikušas pāri tikai drupu kaudzes, kas tomēr vēl joprojām slejas četru, piecu vai pat vairāk metru augstumā. Vislabāk saglabājušies no tiem - kā, piemēram, Talayot de Torello netālu no Maonas - slejas mūsu priekšā kā gigantiski, sešus līdz desmit metrus augsti strupi konusi, kas veidoti no tonnām smagiem milzīgiem kvadriem, kuri sastiprināti bez javas. Visiem ir viena ieeja, lielākoties apbērta, un divas kameras, kas novietotas viena otrai blakus, kā ari apakšzemes pieeja.

Par šīm celtnēm arheologiem nav pietiekama un vispārpieņemta izskaidrojuma. Šodien talajotos pārsvarā saskata sargtorņus un aizsardzības būves. Menorkas platība ir tikai 669 km2 , taču līdz šim ir saskaitīti krietni pāri par 300 talajotu. Citiem vārdiem: viens aizvēsturiskais «sargtornis» uz diviem kvadrātkilometriem! Talajotu izvietojums neizpauž to kādreizējās izmantošanas mērķi. Stratēģiski neizdevīgi tie izretināti līdzenajās pļavās. Vietām divi vai trīs «novērošanas posteņi» ar milzīgu piepūli uzslieti uz kāda dabiska pakalna, no kura jau tāpat var baudīt fantastisku skatu. Paši arheologi nejūtas droši par saviem traktējuma mēģinājumiem. Atraduši kaulus (dažas apdegušu kaulu atliekas, kas neko neizsaka), viņi pieķeras mirušo kultam un raksta īsi un kodolīgi: «Talajoti varēja kalpot kā augstmaņu dzīvesvietas, kā kulta vietas vai kā sargtorņi, bet varbūt pildīja visas šīs funkcijas reizē.»

Menorkas talajoti nav atrauti no citām kultūrām. Šīs megalītiskās celtnes līdzinās tām, kas atrodas Sardīnijā. Tās atgādina koniskos torņus Zimbabvē. Saskatāmas paralēles arī ar Peru. Inki šādus torņus sauca par «lidojošo cilvēku istabām». Varbūt tieši te meklējamas «talajotiskās kultūras» mīklainās pamatidejas pēdas.

Turpat līdzās Talatī talajotiem no deviņiem monolītiem veidota akmens apļa vidū paceļas taula (Tauta Talati de Dalt). Neizskaidrojamais kvadrātā! Sešus līdz septiņus metrus augsts milzīga T burta formā izveidots smags megalītisks akmens koloss, uz kura kā galda virsma (taula = galds) novietota milzīga akmens plāksne, kam nav spējuši kaitēt ari gadu tūkstoši. Tā ir 73 cm bieza, vairāk nekā 3 m gara un gandrīz 1,20 m plata.

Salā vēl var aplūkot 30 taulas. Bez tipiskajiem T burta formas veidojumiem sastopami arī tādi, kur slīpi novietota akmens plāksne it kā papildus balsta «galda plāksni», kaut ari no statikas viedokļa šāda konstrukcija nebūt nav nepieciešama. Vertikālie nesošie akmens briesmoņi parasti ir no vienas puses gludi pulēti un regulāri «piegriezti». Akmens stabu vidū reizēm iezīmējas paplašinājums. Vismaz četrus tūkstošus gadu vecie kādas aizmirstas kultūras mēmie liecinieki dominē apkārtnes ainavā. Atkal rodas jautājumi: kādiem mērķiem kalpoja taulas? Vai tie bija altāri, uz kuru milzīgajiem galdiem satrūdēšanai

tika novietoti mirušie augstmaņi? Milzīgi upurgaldi? Taču to nepraktiskais augstums ļauj šo iedomu mierīgi aizmirst. Vai taulas bija dievu troņi? Ar pārāk lielu komfortu tie tomēr nevarētu būt izcēlušies.

Vērā ņemama ir hipotēze par debesu kultu, kas saistīts ar zvaigžņu novērošanu. Vai taulas bija astronomiskas palīg- konstrukcijas, tāpat kā Stounhendža? Uz šo jautājumu nebūs atbildes, kamēr kāds nepapūlēsies veikt precīzus mērījumus. Ērihs fon Dēnikens savā grāmatā «Ceļojums uz Kiribati» (Reise nach Kiribati) aizstāv sensacionālo teoriju, kas varētu būt piemērojama ari akmens veidojumiem Menorkā. Šī teorija apgalvo, ka iesvārstīti akmeņi elektronu apmaiņas ceļā varētu savstarpēji sazināties, apmainīties ar informāciju. Vai taulas bija «antenas», ar kuru palīdzību aizvēsturiskie priesteri sazinājās ar zvaigžņu dieviem? Jaunas, netradicionālas hipotēzes ir pelnījušas, lai tās tiktu ievērotas vismaz kā pārbaudes vērtas.

Iespaidīgi salas megalītiskie monumenti, kurus tiešām var saukt par «aizvēsturisku brīvdabas muzeju», ir ciklopiskās navetas. Netālu no ceļa, kas no Maonas ved uz Menorkas slepeno metropoli Sjudadelu, atrodas pazīstamākā no šīm celtnēm: Naveta d'es Tudons. Vārdu naveta (= kuģis) vietējie iedzīvotāji šo būvju apzīmēšanai izvēlējušies tāpēc, ka tās ir augšpusē sašaurinātas un atgādina ar ķīli uz augšu apgāztu kuģi. Šaura un zema eja ved celtnes iekšienē izvietotajā pakavveida kamerā, kuras griesti veidoti no milzīgām akmens plāksnēm. Visai nepārliecinoši skan ekspertu viedoklis «Aizvēstures rokasgrāmatā»: «Varētu nešaubīties, ka tās ir sepulkrālas [11] celtnes, kaut arī par to netieši liecina tikai daži atradumi.» Pārsedzošajos akmeņos precīzi izurbtie caurumi tādējādi bijuši ļoti noderīgi: pa tiem bez pūlēm varēja «aizlidot» mirušā dvēsele.

Bet kas gan patiesībā bija šie vienreizējie arhitektūras relikti no 2. gadu tūkstoša pirms Kristus? Vai apgāztā kuģa forma ir tikai sagadīšanās vai arī bronzas laikmeta cilšu vadoņi vēlējās arī pēc nāves atdusēties «augšpusē noslēgtos» kuģos, iespējams, tādos, ar kādiem brauca debesu un jūras dievi?

Ja reiz iesākts, jāturpina šīs savdabīgās kultūras liecību meklējumi. Virzienrāžu šeit ir maz. Menorku caurauž neskaitāmu mākslīgi izveidotu alu tīkls, te ir daudz pazemes telpu, kas atgādina bunkurus.

Maljorkas stāvkrastā atklātas pat aizvēsturiskos laikos apdzīvotas alas, kas iesniedzas simtiem metru dziļi klintī un veido savstarpēji saistītas sistēmas. Šo sirmās senatnes pēdu sarakstu var pēc patikas turpināt. Pļavām klātajos līdzenumos gaisā slienas izcirsti, bet neapstrādāti menhīri. Nelielajā Sjudadelas muzejā atrodas kronētas harpijas attēls - harpija (grieķiski «nolaupītāja») bija pa pusei plēsīgs putns, pa pusei sieviete ar pilnīgām krūtīm. Izrakumos atrasti galvaskausi, kuros izurbti apaļi caurumi trīs līdz piecu centimetru diametrā. Skaidri saskatāmās kaulu reģenerācijas pēdas atveres malās liecina, ka pacients pārcietis ārstnieciskos nolūkos veiktu galvaskausa trepanāciju.

Kopumā ņemot, Menorku kā pētnieciska ceļojuma mērķi es varu ieteikt visiem, kas interesējas par senās astronautikas tematiku!

Vēstījums no pagatnes Ērihs fon Dēnikens Bretaņā, netālu no Kārnākās (Carnac), kur kolonnās rindojas tūkstošiem menhlru, atrodas arī nelielā Gavrinī saliņa. 750 metru garo un 400 metru plato salu ieskauj koku audzes, sūnām līdzīgā zāle klusina soļus, it kā apakšā būtu paklāts biezs tepiķis, kas ved svētnīcā… Un kādā vēl svētnīcā! Tā dēvētais «ejas kaps», kurā nav atrasts neviens sarkofāgs, nemaz nerunājot par kaulu atliekām, satur tādu matemātisku vēstījumu, kas mums, pārgudrajiem, liek paklusēt.

Bretaņas vietējie iedzīvotāji vienmēr zinājuši, ka pakalns ir mākslīgi veidots un ka zem tā glabājas neizprotamā megalītu laikmeta noslēpumu atslēga. Tikai 1832. gadā tika atrasta ieeja, un laikā no 1979. līdz 1984. gadam ciklopisko celtni restaurēja arheologu komanda Dr. Šarla Tangija Lerū vadībā. Gavrinī ir dramatiska, tā ir kā fantoms no utopiskas pasaules, abstrakta, šķiet, haotiska, un tomēr tajā ir loģiskākā no visām atbildēm: matemātika.

Jautājums zinātnei: vai tiem, kas kādreiz dzīvoja šajā pseidokapā, piemitis saprāts? Un kāds vēl saprāts! Gavrinī pamatne ir mākslīgi plānota. Tad tika atvests milzīgs daudzums ciklopisku megalītu, kas bija paredzēti pašam «ejas kapam». Pat salas pamatni veido mākslīgi izgatavotas plāksnes; celtne bija domāta mūžībai.

No monolītiem celtā un ar monolītiem pārsegtā galerija ir 13,10 metru gara. «Svētnīcas», kas tiek saukta arī par «kapenēm», garums ir vēl 2,60 metri, tā ir 2,50 metrus plata un 1,80 metrus augsta. Kamera veidota no sešām milzīgām plāksnēm, un to pārsedz milzīgs akmens, kura izmēri ir 3,70 x 2,50 m.

Kopumā pašā «ejas kapā» iebūvēti 52 «lieli akmeņi», pusē no kuriem - 26 - iegravētas savāda izskata zīmes. Savstarpēji savijušās neskaitāmas spirāles un loki, tad vēl savdabīgi krokojumi, kas atgādina palielinātus pirkstu nospiedumus, izliektas līnijas, kās bieži pāriet no viena monolīta uz otru, un visā šajā juceklī atrodas viens akmens ar attēliem, kas visdrīzāk atgādina cirvjus vai galā nosmailinātus akmens dūraiņus. Noslēpumaina pazemes pasaule, kurā gaismas avots met spokainas ēnas uz sienām, kas klātas ar dīvainiem ornamentiem. Šie krokojumi stāsta. Tajos ir matemātisks vēstījums, kuram neeksistē laiks un kurš ir pieejams katrai paaudzei, kas prot rēķināt.

To atklāja Gvenklāns Leskuezeks [1], bretonis un acīmredzot matemātikas ģēnijs, kaut arī viņš vienkārši uzskata, ka vēstījums no gadu tūkstošu dzīlēm ir acīmredzams visiem. Skaitīšana sākas ar to, ar ko tai matemātikā jāsākas, - ar vienu. Skaitot no ieejas, īpaši raksturīgs ir sestais akmens: tas ir mazāks par citiem, nedaudz pacelts un lepojas ar vienu vienīgu «pirksta nospiedumu». Nekā cita, vienīgi kāda «pirksta gala» izliektās līnijas. Tas ir vienīgais akmens ar tikai vienu zīmi. Uz citiem vai nu vispār nav gravējumu, vai ari tie ir vairāki. Vai «sestais akmens» norāda uz skaitli 6? Vai tas pasaka priekšā, kādā sistēmā veikti aprēķini?

Uz galerijas 21. akmens apakšā ir «pirksta nospiedums», tālāk trijās rindās redzamas vertikāli cita virs citas izvietotas pavisam 18 cirvjiem līdzīgu priekšmetu gravīras. Saskaitot zīmes, iegūstam skaitli 18 jeb 3x6. Reizinājums 3x4x5x6 dod skaitli 360 jeb 60 x 6. Savukārt 18, «cirvju» skaits, norāda uz divdesmito daļu no 360 - bet 360 ir grādu skaits noslēgtā aplī.

Cits aiz cita uzrakstīti, cipari 3, 4, 5 un 6 decimālajā sistēmā lasāmi kā 3456. Cipari saistīti ar 21. monolītu. Dalot 3456 ar 21, rezultātā iegūstam 164,57. Tas savukārt ir apkārtmērs riņķim ar diametru 52,38. Nekā īpaša? 52 grādi un 38 minūtes vasaras saulgriežu dienā ir dienvidu azimuts Gavrinī pozīcijai! Vai vēl jāpiebilst, ka pats «ejas kaps», protams, ir orientēts uz saulgriežu punktu? Skaitli 3456 mēs dalījām ar 21, jo tas (3456) tika nolasīts no 21. monolīta. Rezultātā ieguvām 164,57, un tas izrādījās apkārtmērs riņķim, kura diametrs ir 52,38. Kas notiek, dalot abus šos skaitļus? Paņemiet

3. Ērihs fon Dēnikens strādā Gavrinī tā dēvētajās «kapenēs. kalkulatoru, neko citu jūs neiegūsiet: 164,57 : 52,38 = 3,14. Tas ir zināms katram skolēnam: 3,14 ir slavenais Ludolfa skaitlis 7t, kas parāda attiecību starp riņķa līnijas garumu un tās diametru.

«Tīrā sagadīšanās!» sauks skeptiķi, un no skaitļiem taču var izkombinēt daudz ko. Ja minētie piemēri būtu vienīgie, es, protams, paklusētu. Taču kā lai klusē, ja vēstījumi no tūkstošiem gadu senas pagātnes tiek ignorēti tikai tāpēc, ka tie neiederas oficiāli apstiprinātajā domāšanas shēmā? Gavrinī ir nosēta ar matemātiskiem piemēriem. Lūk, vēl daži no tiem!

Megalītu skaits un to pozīcijas izvēlētas ar nolūku, jo trīs raksturīgas grupas ir integrētas matemātiskā sistēmā: a) ejas labā rinda ar 12 akmeņiem; b) «kapenes» ar 6 akmeņiem; c) ejas kreisā rinda ar 11 akmeņiem.

Abi pirmie skaitļi, 12 un 6, iederas shēmā, to summa ir 18, un tieši tik daudz «cirvju» iegravēti uz 21. monolīta. Bet kāda nozīme ir 11 monolītiem ejas kreisajā rindā? Skaitlis 11 principā neiederas sešinieku sērijā. Ko gan tas varētu izteikt aritmētiskajā struktūrā?

Lūdzu, atsvaidziniet savu atmiņu! Pamatskaitlis, pie kura atkal un atkal nākas atgriezties, bija 3456.

Izdaliet to ar 11! Rezultāts: 314,18. Atkal n kombinācija. Ievietojot starp 3456 komatu un izdalot 34,56 ar 11, rezultātā, protams, neiegūstām neko citu kā vien 3,14. Gavrinī ir skaitļu seifs, kurā integrētas trīs dažādas cita no citas neatkarīgas skaitīšanas sistēmas, kas tomēr var savstarpēji kombinēt: sešinieku sistēma ar saviem daudzkārtņiem, decimālā sistēma, kā ari skaitīšanas sistēma ar bāzi 52 un tās

apakšlielumiem 26 un 13. Uz pēdējo no minētajām (ar bāzi 52), starp citu, balstās maiju kalendārs un maiju matemātika (tas liek domāt par paralēlēm ar maiju matemātikas izcelsmi). Gavrinī skaitļu vēstījuma nosūtītāji bija padomājuši par visu. Lai kādu skaitīšanas sistēmu izmantotu nākamās paaudzes, saprātīga suga jebkurā gadījumā nonāks pie atrisinājuma. Gavrinī datu bankā integrēts ne tikai skaitlis n, bet ari Pitagora teorēma, sinodiskais mēnesis (ar precizitāti līdz komatam!), Zemes lodveida forma, kā arī Zemes dienu skaits gadā (365,25 dienas). Vai ar to vēl nepietiek? Lūdzu!

Visu «ejas kapu» kopumā veido 52 elementi. 21. akmenī iemūžināti 18 «cirvji». Saskaitot 52 un 21, rezultātā iegūstam 73. Nu un tad? No 21. akmens nolasītais pamatskaitlis, pie kura tik bieži nākas atgriezties, bija 3456. Ķeramies pie kalkulatora: 3456 : 73 = 47,34. Nu jau gandrīz ir par daudz: 47°34' precīzi atbilst Gavrinī ģeogrāfiskajam platumam! Ja kāds vēl joprojām nav sapratis, tam nepieciešamas papildstundas.

Gvenklāns Leskuezeks, kurš «uzlauza» Gavrinī matemātisko kodu, savu ievērības cienīgo darbu noslēdz ar vārdiem: «Pilnīgi iespējams, ka starp daudzajiem aprēķiniem daži ir mazāk pamatoti par citiem, kuriem patiešām ir izšķiroša nozīme. Taču ir pārāk daudz atbilstību, lai varētu uzskatīt, ka galvenās kopīgās iezīmes radušās nejauši.» [1] Šajā aspektā dažas pārdomas atmiņas atsvaidzināšanai: kādā valodā mēs sazināsimies ar ārpuszemes saprāta pārstāvjiem, kad mums kādu dienu būs izdevies nodibināt ar tiem starpzvaigžņu radiosakarus?

Protams, matemātikas valodā, jo diezin vai citplanētieši runās vāciski, angliski vai franču valodā. Šāda veida ziņojums ārpuszemes civilizācijām ir ceļā jau kopš 1972. gada. Toreiz ASV nosūtīja Visumā kosmosa zondi Pioneer 10, kas sen jau kā pametusi saules sistēmu. (Ari tās dvīņumāsa Pioneer 11, kas 1973. gada 6. aprīlī tika palaista no toreizējā Kenedija zemesraga, ir veikusi vairāk nekā 5 miljardus kilometru un jau atstājusi Saules sistēmu.) Uz to borta bez visa cita atrodas ari ar zeltu pārklātas alumīnija plāksnītes, kuru izmēri ir 15,29 x 29 x 1,27 cm. Plāksnītēs iegravēts matemātisks vēstījums, kas domāts ārpuszemes saprāta pārstāvjiem, kuri varbūt kādreiz pārtvers un pētīs zondi.

Bet kas notiktu, ja šīs plāksnītes nonāktu tādas kultūras pārstāvju rokās, kas nepazīst bināro skaitīšanas sistēmu? Vai mūsu nezināmie brāļi Visumā tās neuzskatītu par augsto debesu dievu dāvanu?

Varbūt viņi mācītu saviem bērniem izgatavot līdzīgus attēlus, lai ar to palīdzību varētu pielūgt debesu būtnes? Bet varbūt izgatavotu kopijas un uzstādītu tās savos tempļos? Vai ari citplanētiešu arheologi apgalvotu, ka tie ir tikai mākslinieciski ornamenti?

Būtnes, kas slēpjas aiz Gavrinī vēstījuma, bija ņēmušas vērā visus variantus. Tās uzrunā mūs nevis vienā, bet gan veselās trīs matemātikas valodās. Mēs savas alumīnija plāksnes, kas nosūtītas ar Pioneer 10 un Pioneer 11, pārklājām ar zeltu, lai tās saglabātos tūkstošiem gadu. Gavrinī konstruktori deponēja savu vēstījumu mākslīgi izveidota pakalna iekšienē iebūvētā arhitektūras un ornamentikas ziņā vienreizējā «ejas kapā», kas veidots no mūžīgiem ciklopiskiem monolītiem, kuriem nespēj kaitēt gadu tūkstoši. Un ko darām mēs? Novēršam acis! Ironiski smaidām! Rīkojam disputus, lai ar pļāpāšanu atgaiņātos no «neiespējamā vēstījuma»! Vēl viens jautājums zinātnei: vai uz Zemes ir saprātīgas būtnes?

Grieķijas noslēpumainā ģeometrija Ingo Runde Vēl nesen Grieķijas pagātne tika salīdzināta ar atvērtu grāmatu, kurā izlasāma jebkura nodaļa.

Jaunākie arheoloģiskie pētījumi pārliecina mūs par ko citu.

Par Grieķijas vēsturi, kas sniedzas sirmā senatnē līdz pat aizvēsturiskiem laikiem, pēdējos gados aizvien biežāk norisinās asas debates. Apbrīnojami spoži sasniegumi arhitektūrā, revolucionāra saimnieciskā prakse un kādas šķietami pilnīgi svešas kultūras ietekme ir kā milzīga jautājuma zīme, kas paceļas senatnes pētnieku priekšā. Nepieminētas nedrīkst palikt arī lokālās leģendas. Aizvien vairāk nostiprinās uzskats, ka tieši tajās meklējama daudzu antīkās pasaules mīklu atrisinājuma atslēga. Runa ir par svešajiem kolonizatoriem - «dieviem»: «dievu tēvs» Zevs un viņa pavadoņi ieveda līdz tam nepazīstamu tehniku un mācīja grieķiem zinātnes gudrības.

Kas bija šie kolonizatori un no kurienes viņi nāca, to es šajā vietā tuvāk nekomentēšu. Daudz kas liecina par kādu Āzijas - iespējams, senindiešu vai ķīniešu - civilizāciju.

Ja Senajā Grieķijā valdīja sveši kolonizatori, viņu darbības pēdas neapšaubāmi ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Vēl vairāk: domājams, ka ar nolūku tika atstāti vēstījumi nākamajām paaudzēm. Seno astronautu biedrības struktūrās par šo problēmu notikušas neskaitāmas diskusijas, jo kā gan varētu izskatīties vēstījums, kuram jāsaglabājas cauri gadu tūkstošiem, ari tādiem laika posmiem, kad plosās kari un dabas katastrofas var noslaucīt no zemes virsmas veselus apgabalus? Šādu nosacījumu priekšā uzreiz jāatmet rakstisku vēstījumu iespēja, jo tie jau pēc dažiem gadu simtiem noteikti būtu krituši par upuri ekstrēmajiem apstākļiem. Ideālu atrisinājumu es nesaskatu ari monumentālajā arhitektūrā. Tādas celtnes kā Empire State Building Ņujorkā vai Ķelnes Domu var uzbūvēt arī bez tehnoloģijas palīdzības, izmantojot vienīgi liela daudzuma cilvēku darbaspēku. Šā iemesla dēļ nav iespējams pierādīt, vai varenās celtnes uzceltas, lietojot ceļamkrānu vai nodarbinot milzīgus vergu pulkus. Par iespējamu alternatīvu šajā aspektā varētu uzskatīt kādu kilometriem garu un tāpēc neiznīcināmu zīmi, kuru atstājuši kultūras nesēji.

Kā to saprast?

1967. gadā tika uzsākts jauns, sensacionāls pētījums Grieķijas arheoloģijas jomā. Toreiz - plašas sabiedrības neievērots - Atēnās tika publicēts raksts «Senās grieķu pasaules neredzamā harmonija» (The invisible harmony of the ancient Greek world). Tā autors - matemātiķis Dr. Teopanis Maniass - šajā rakstā bija apkopojis savu ilggadējo pētījumu rezultātus.

Par ko ir runa šajā manuskriptā? Dr. Maniass pētīja attālumus starp visiem politiskajiem un kultūras centriem, kuriem bija nozīmīga loma Senās Grieķijas agrīnajā vēsturē, kā, piemēram, dievu svētnīcām, orākuliem un Mikēnu kultūras centriem. Ilgstošo pētījumu rezultāti bija satriecoši: eksistē likumsakarības, kuru gadījuma raksturs ir izslēdzams. Attālumi starp antīkajiem centriem bieži vien ir identiski vai atbilst aritmētiskai progresijai. Šādas proporcijas Dr. Maniass atklāja ne vien ģeogrāfiski plašākos apgabalos, bet ari Atēnu Akropoles izmēros.

Gaidītā reakcija no starptautisko speciālistu kolēģiju puses ir izpalikusi līdz pat šodienai. Zināmu ieinteresētību gan ir izrādījuši daži grieķu vēsturnieki, piemēram, profesors Džons Ksantakis, Grieķijas Zinātņu akadēmijas loceklis. Viņš uzteica šos pētījumus kā jaunu zinātnes novirzienu «ģeometriskajā arheoloģijā». Ari Evangeloss Stamatis runāja par «zinātnisku revolūciju» Grieķijas senatnes pētniecības jomā. Taču ārzemju Zinātņu akadēmijas, sākot ar Savienotajām Valstīm un beidzot ar Vāciju, klusēja.

Klasiskās arheoloģijas konservatīvā nostāja nav šādas attieksmes vienīgais iemesls. Daļēji vainīgs ir arī pats Dr. Maniass. Rūpīgi pārbaudot viņa rakstu, var konstatēt, ka daži šķietami sensacionāli atklājumi pa daļai ir stipri apšaubāmi un grūti pārbaudāmi, piemēram, viņa apgalvojums, ka, savienojot ar līnijām visas kulta vietas starp Krētas salu un Delfiem Grieķijas ziemeļos, izveidojoties 500 kilometru gara

delfīna projekcija. «Kulta vietas» definīcija taču ir tik vispārīga, ka šis jēdziens automātiski attiecas uz tūkstošiem svēto kalnu, grotu, avotu un tempļu. Konstruēt delfīnu (vai kas tas arī būtu) starp Krētu un Delfiem tad vairs nav nekāda problēma, jo no pietiekama daudzuma punktu var konstruēt jebkuru figūru.

Taču tāpēc nevajag pieļaut kļūdu un dažu maldīgu interpretāciju dēļ pilnībā ignorēt Dr. Maniasa rakstu.

Tagad es piedāvāju iepazīties ar dažiem raksturīgiem ģeometrisko sakarību piemēriem, no kuriem dažus atklājis grieķu matemātiķis, bet citos gadījumos tas izdevies man.

Aplūkojot sengrieķu pasaulslavenās Mikēnu pils pozīciju, viegli konstatēt, ka tā atrodas tādā pašā attālumā no Delfiem kā no kopš senseniem laikiem apdzīvotās Atēnu Akropoles. Savukārt no Delfiem vienādā attālumā atrodas milzīgā Tīrintas pils un mistēriju svētvieta Eleisīnā. Tāpat ir pierādāms, ka, savienojot ar taisnēm Poseidona kulta vietu Pallantijā ar Tīrintu un Spartu, veidojas vienādsānu trijstūra daļa (/. attēls).

Atmetīsim tik labprāt piesaukto sagadīšanos kā šo ģeometrisko atbilstību izskaidrojumu (pārāk daudz pierādījumu liecina pret šādu pieņēmumu) un centīsimies saprast, kā tika īstenota šo milzīgo imagināro trijstūru antīkā konstrukcija.

Profesors Frics Rogovskis no Braunšveigas Tehniskās universitātes XX gadsimta septiņdesmitajos gados nāca klajā ar teoriju, ka kilometriem garās sistēmas ierīkotas bez īpašu tehnisku ierīču palīdzības.

Proti, viņa nopietnie pētījumi parādīja, ka skatiena attālumā no katras šīs kulta vietas atrodas savādi, no akmeņiem veidoti apļi. Aiz katra šāda apļa uz teorētiski pagarinātas līnijas profesoram Rogovskim izdevās atrast nākamo, līdz šādas virknes galā viņš nonāca nākamajā kulta vietā. Šķietami nekam nederīgos akmeņu apļus Rogovskis identificēja kā zemes mērīšanai paredzētus stāvpunktus jeb trigonometriskos punktus, kā tos sauc speciālisti. Rogovskis uzskata, ka ar to viņš esot likvidējis pretrunas, kas saistītas ar Maniasa atklājumu, un novērsis iespējamās spekulācijas.

Manā skatījumā Rogovskis savā risinājuma variantā stipri vienkāršojis komplekso problēmu.

Lietišķais izskaidrojums, kas balstīts uz nogriežņu nospraušanu, gan šķiet visai ticams, ja runājam par sauszemes apgabaliem, taču, attiecināts uz jūras rajoniem, tas ir stipri apšaubāms. Tamlīdzīgi piemēri patiešām eksistē. Līdz šim man jau izdevies atklāt lielu skaitu šādu iespaidīgu distanču.

Delfi, kas antīkajā Grieķijā tika uzskatīti par «pasaules nabu», atrodas vienādā attālumā no Olimpijas un Atēnām. Tas ļauj kombinēt ar Argosas pozīciju, jo no tās identiskas distances ved uzreiz uz trim nozīmīgām vietām - Olimpiju, Delfiem un Atēnām. Šo pārsteidzošo sakarību rezultāts ir divi milzīgi vienādsānu trijstūri ar vienu kopīgu asi - nogriezni, kas savieno Argosu un Delfus (2. attēls).

Šis fakts pats par sevi neapgāž Rogovska teoriju, taču tai nāk klāt vēl kāds aspekts. Distancē DelfiOlimpija 20 km posms ved pāri jūrai, tāpat kā tas ir ar savienojumu Argosa-Delfi; gan tur, gan te ceļā ir platais Korintas līcis. Darbojoties ar neapbruņotu aci, šāds attālums ir pārāk liels precīzai zemes mērīšanai.

Vēl daži citi piemēri.

• Dodona uzskatāma par senāko Grieķijas orākulu. Kā pierāda tehniskie mērījumi, Atēnas no šīs svētvietas atrodas tādā pašā attālumā kā Sparta. Ari šajā gadījumā aptuveni 20 km garš posms ved pāri jūrai.

• Krētas galvaspilsēta Knosa un jau minētā Argosa atrodas vienādā attālumā no Dēlas (3. attēls).

Dēla līdzās Delfiem tika uzskatīta par ievērojamāko Apollona svētvietu un arī par Zemes centru.

Sensacionālas konsekvences izriet no vienkāršā fakta, ka posms no Krētas salas līdz Grieķijas cietzemei aptuveni 300 km ved pār Egejas jūru. Ja ticam profesora Rogovska teorijai par ģeometrisko sistēmu veidošanu, šis 300 kilometru garais posms ir bijis pārskatāms, taču bez tehnisku palīglīdzekļu izmantošanas tas ir pilnīgi neiespējami.

• Savienojot uz kartes Knosu Krētas salā, Spartu Peloponēsas pussalā un Atēnas, veidojas gigantisks vienādsānu trijstūris. Arī šajā gadījumā antīkajiem zemes mērītājiem vairāku simtu kilometru garu posmu bija nācies nospraust atklātā jūrā, kur viņi orientācijai nevarēja izmantot trigonometriskos punktus.

Analizējot ģeometriskās sakarības, es no daudzajiem piemēriem centos izkristalizēt kādu kopēju sistēmu. Šo eksperimentu var uzskatīt par daļēji izdevušos. Man izdevās atklāt sava veida «svēto mērauklu», kas atbilst attālumiem starp daudzām antīkajām vietām. Iepazīsimies ar dažiem piemēriem!

• Ģeogrāfiskajās kartēs šī «svētā mēraukla» saskatāma vairākkārt, un tā atbilst 66 kilometriem.

Tieši tāds ir attālums starp Spartu un Tīrintu, starp Spartu un Argosu un starp Argosu un Megarām.

Megaras nebūt nav celtas klasiskajā laikmetā, kā tas apgalvots dažos tūrisma ceļvežos, tās jau 2. gadu tūkstotī pirms Kristus nodibināja mīnojieši.

• 66 km distance atbilst attālumam starp Olimpiju un Pilu, kā ari starp Olimpiju un Mantineju.

• Korinta atrodas «svētās mērauklas» attālumā no agrīnā perioda sengrieķu orākula Troizēnā.

Ari mikēniešu valdnieku pilsētu Orhomenu no Korintas šķir tieši 66 kilometri. Ģeometrisko savienojumu fenomens atklāj pilnīgi jaunas dimensijas klasiskajā arheoloģijā. Ar šāda sistematizēta tīkla palīdzību varētu ne vien atrast bez vēsts pazudušas drupas, bet ari no jauna atklāt mitoloģisko kultūras nesēju mantojumu. Minēto pētījumu ignorēšana būtu uzskatāma par nezinātnisku un bezatbildīgu rīcību.

Jaunas Grala pēdas Pēters Fibags un Johanness Fībags Pirms dažiem gadiem divi britu inženieri un valodnieki Džordžs Sasūns un Rodnijs Deils [1], balstoties uz tūkstošiem gadu seniem jūdu tekstiem, rekonstruēja mašīnu, kas acīmredzot bija spējusi ražot pārtiku lielos apjomos. Salīdzinot kabalistiskos (Zoharas grāmata) un 2. Mozus grāmatas (Exodus) tekstus, viņi atšifrēja Bībeles mannas brīnumu, kas 40 gadu garumā bija nodrošinājis ar pārtiku tuksnesī klīstošos izraēļus. Pārtika veidojās ražošanas procesā noslēgtā ekoloģiskā sistēmā. Tā pamatā, domājams, bija hlorellas aļģu audzēšana. Sasūns un Deils postulēja, ka šo ierīci Mozum nodevuši ārpuszemes saprāta pārstāvji, lai nodrošinātu ar pārtiku Izraēla tautu gājiena laikā pa tuksnesi. Secinājums ir loģisks, jo tajā laikā uz Zemes neviens nebija spējīgs uzbūvēt komplicētu tehnisku iekārtu. Proti, aļģu augšanu ierosināja jaudīgs gaismas avots (lāzers), ūdens un barības vielu pievadīšana. Šī mašīna pirms tam, iespējams, bija ražojusi pārtiku citplanētiešiem viņu kosmosa kuģī. Līdzīgi plāni pašlaik tiek izstrādāti ASV kosmosa stacijām.

Gadiem ilgā darbā mēs esam izsekojuši mannas mašīnas (/. attēls) ceļu - acīmredzot tā tikusi transportēta ievietota Derības šķirstā. [2,3] Vispirms mašīna tikusi uzglabāta tai īpaši ierīkotajā Zālamana templī Jeruzalemē, bet vēlāk, pirms babiloniešu uzbrukuma, Jeremija to paslēpis.

Nodēvēta par Svēto Grālu, tā no vēstures miglas atkal iznirst XII gadsimta beigās Eiropā, proti, stāstos par Parsifalu. [4] Šeit mēs uzsākām savus pētījumus un, balstoties uz tā atribūtiem, funkcijām un dotajiem nosaukumiem, atšifrējām Grālu un izsekojām tā pēdām cauri viduslaikiem. Šajā darbā mums palīdzēja tas, ka stāsta par Grālu vācu versijas autors Volframs fon Ešenbahs savā darbā iekļāvis kādu ļoti nozīmīgu elementu: Grāla sargus - Grāla bruņniecību. Tā atgādināja Templiešu ordeni, kas tika dibināts Krusta karu laikā. [5] Templiešu ordenis konstituējās 1128. gadā. Tā varenība un autoritāte auga ātri. Tam tika pārrakstīti īpašumi, templieši tika atbrīvoti no nodevām un muitas nodokļiem, viņi dominēja tirdzniecībā un banku lietās, ordeņa brāļi nāca no tā laika visdižciltīgākajām ģimenēm. Tā īpašumi atradās daudzās Eiropas un Mazāzijas zemēs.

Taču ordeņa bagātība kļuva tam liktenīga. Par Templiešu ordeņa beigu sākumu uzskatāms 1305. gada 14. novembris, kad Lionā tika kronēts pāvests Klements V. Jau no paša sākuma viņš izjuta stipru Francijas karaļa Filipa IV Skaistā spiedienu (pāvesti toreiz atradās trimdā Francijā). Neilgi pēc pāvesta iecelšanas amatā Filips tikās ar Klementu un apsūdzēja templiešus dažādos noziegumos. Taču karaļa patiesie motīvi bija varaskāre un nepārprotamā tieksme pēc bagātības.

Pēc pāvesta ielūguma uz Franciju no Kipras (tur atradās templiešu galvenā mītne) devās ordeņa lielmestrs Žaks de Molē. Pāvests un lielmestrs ļoti atklāti runāja par Filipa pārmetumiem ordenim un par šķietamajiem ļaunprātīgas rīcības gadījumiem. Žakam de Molē izdevās pārliecināt pāvestu, ka pret viņu un ordeni izvirzītie pārmetumi nav pamatoti.

Tomēr jau pēc neilga laika liktenis pavērsās nelabvēlīgi pret templiešiem. Filips steidzās pie Baznīcas galvas. Viņš cēla jaunas apsūdzības pret ordeni.

1. Džordža Sasūna un Rodnija Dcila rekonstruētās mannas mašīnas modelis. 3 2. Templiešu pazemes eju sistēma Kronbergā (Austrijā).

3. Templiešu kulta telpa Lokenhauzas pilī. Griestos izveidota «gaismas acs», zem tās atrodas bļodveida padziļinājums. Apsīdā novietots savādais «simbolakmens».

4. Lokenhauzas pils simbolakmenī iegravētais zīmējums. Vai te ir attēlota vienīgi kāda «divgalvaina čūska», vai arī templieši ieskicējuši mannas mašīnu ar tās sastāvā ietilpstošajām viena otrā ieslēgtajām

kultivēšanas tvertnēm un dobajām lodēm, kurās tika savākta saražotā manna?

Pāvesta uzsākto izmeklēšanu karalis uzskatīja par vilcināšanos. 1307. gada 14. septembrī tika pieņemts lēmums par visu Francijā atrodošos templiešu apcietināšanu un viņu īpašumu konfiskāciju.

Viens no apsūdzības punktiem attiecās uz elku pielūgšanu. Apsūdzības rakstā teikts, ka elkiem bijušas «galvas», «kurām bija pa daļai trīs, pa daļai viena vienīga seja, un ka dažas no tām bija cilvēku galvaskausi». Filips acīmredzot bija uzzinājis par kādu noslēpumainu priekšmetu, kurš tika saukts par Bafometu un bija pieejams tikai augstākā ranga ordeņa vadītājiem.

Pēc sava apraksta Bafomets atbilst Sasūna un Deila rekonstruētajai izraēļu mannas mašīnai. Mannas mašīna, Grāls un Bafomets bija viens un tas pats priekšmets. Mēs pieņemam, ka ordeņa dibināšanas laikā templieši Palestīnā mašīnu atraduši un nogādājuši to Eiropā.

To, ka šīs ir pareizās pēdas, apliecina reliģijas zinātnieka Šonfīlda [6] 1984. gadā veiktā šā vārda transkripcija. Šonfīlds izskaidroja, ka Bafomets acīmredzot ir slepenajā ebreju kabalistiskajā šifrā atbašā rakstīts vārds. Saskaņā ar to Bafometa atšifrējums ir vārds «Sofija», kas grieķiski nozīmē «gudrība» un ir viens no nosaukumiem, kuru Sasūns un Deils 1979. gadā - neko nezinot par atbaša šifru - atšifrēja sakarā ar mannas mašīnu.

Jautājums ir šāds: kur pēc ordeņa sagraušanas palika mannas mašīna, šis ārpuszemes civilizācijas pārstāvju atstātais artefakts? Nav nekādu ziņu par šādas mašīnas atrašanu vai transportēšanu. Taču eksistē dažas norādes.

1307. gada naktī no 12. uz 13. oktobri Francijā tika apcietināti visi templieši. 16. oktobrī Filips nosūtīja aicinājumu visiem Eiropas karaļnamiem sekot viņa piemēram.

Beidzot ari pāvests Klements nolēma nepretoties Filipa nodomiem. Savā 22. novembra bullā viņš pavēlēja sekot Filipa piemēram un apcietināt templiešus, kā arī konfiscēt viņu īpašumus. Taču tas notika vairāk nekā mēnesi pēc pirmajiem arestiem. Ordeņa liktenis gan bija izlemts, tomēr pastāv ļoti liela iespēja, ka templiešiem bija pieticis laika nogādāt drošībā savus dokumentus un dārgumus. Un kas gan varētu būt bijis svarīgāk nekā paslēpt drošā vietā pašu vērtīgāko no īpašumiem - priekšmetu, kas, pēc viņu pārliecības, bija nācis no paša Dieva.

Uz dažām pēdām mēs jau esam norādījuši [3], taču ir nākušas klāt jaunas.

Netālu no Vīnes, Ziemeļaustrijas vīnkopības rajonā, atrodas neliela apdzīvota vieta Kronberga. Zaļi vīnogulāji šeit vijas virs akmens vārtu velvēm un mākslinieciski izrotātām koka durvīm, aiz kurām kāpnes ved lejā ar mucām piekrautos vīna pagrabos. Kādreiz pāri nelielajiem namiņiem un ciemata baznīcai lepni slējās varena pils, no kuras tagad pāri palikuši vairs tikai daži akmeņi. Stāvs ceļš ved uz kādu savdabīgu celtni. Tās īpašnieks ir profesors Hermanis Bauhs. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš cenšas atklāt Lejasaustrijas templiešu noslēpumu. Pēc seniem nostāstiem, ordeņa locekļi esot patvērušies milzīgajā pazemes eju sistēmā.

Vecas akmens kāpnes ved mūs lejā, Kronbergas pazemes pasaulē. Neskaitāmas platas un šauras, augstas un zemas ejas šeit sazarojas un ved vēl neizpētītā tumsā. Trīs stāvu dziļumā plešas tuneļu un dobumu tīkls, kura sākuma punkts kādreiz acīmredzot atradies pilī. Ejas lielākoties ir aizbērtas vai aizmūrētas, taču to kopējā platība tiek lēsta ne mazāka par 20 kvadrātkilometriem. Pēdējais līdz šim zināmais horizonts atrodas trīsdesmit metru dziļumā.

Zem baznīcas agrāk atradās milzīgs pagrabs. Tur esot atrasti arī daži skeleti, uz kuru skrandās sairušajiem tērpiem vēl bijuši saskatāmi astoņstūrainie tempļa krusti. Saglabājušies pieraksti vēsta, ka apkārtnes vietējie iedzīvotāji dažādās akmens dēmonu galvas gotisko baznīcu iekšpusē un ārpusē gadsimtiem ilgi saistījuši ar «elku Bafometu», un ilgu laiku cirkulēja leģendas par templiešu apcietināšanu un viņu dārgumu nogādāšanu drošībā.

Pirms dažiem gadiem Hermanis Bauhs izrakumos atklāja kupolveidīgu pazemes kapelu. Vēl šodien tautas mutē eksistē leģenda, kas stāsta par to, ka laikā, kad Francijā liesmoja sārti, daži templieši esot meklējuši patvērumu pie Kronbergas kungiem. Vēl pirms dažiem gadiem šīs apdzīvotās vietas vecie ļaudis centās atturēt jauno paaudzi no ložņāšanas pa ejām, stāstot par «melnajām mesām» un slepeniem rituāliem, kurus tur lejā vēl joprojām piekopjot «sarkansvārči» templieši.

Kopā ar profesoru Bauhu mēs izpētījām tālākās ejas, kurās ilgu laiku nebija spēris kāju neviens cilvēks. Lampu un sveču gaismā mums pavērās kāds vēl neatklāts noslēpums: 1,80 metru augstās sienas klāj reljefi izkalti attēli, kurus šeit lejā pirms daudziem gadsimtiem bija radījis kāds mākslinieks.

Vairākus metrus tālāk kāds nezināms tēlnieks akmenī iekalis Jēzus Kristus krustaceļu. Krustaceļam netipiska šeit ir augšāmcelšanās aina. Taču visneparastākais šajā attēlā - un šajā aspektā nav zināma neviena atbilstoša kristīgās mākslas tradīcija - ir Jēzus dzimšanas ainas attēlojums knistaceļa galā. - Vai tas vispār ir krustaceļš šā vārda tradicionālajā nozīmē? Varbūt figūrās un zvaigznēs pie debesīm ir paslēptas zīmes?

Tālāk labirintā ceļu aizsprosto mūris un smalki gruveši - vismaz pagaidām, jo līdz šim Vīnes universitātes Arheoloģijas institūta speciālisti šeit nekādus izrakumus nav veikuši. No seniem plāniem un zīmējumiem ir zināms, ka ejas sniedzas tālāk un to sistēmā eksistē hallēm līdzīgas telpas ar velvētiem griestiem.

Netālu no savas mājas Hermanis Bauhs licis uzstādīt tempļa bruņinieka atveidojumu. Uzraksts zem tā vēstī: «XII gadsimtā uz kalna pie Kronbergas bija apmetušies tempļa bruņinieki. Pāvests Klements V un Francijas karalis Filips IV viņus iznīcināja, sadedzinot sārtā kā ķecerus.»

Vairs nav nekādu ar Kronbergu saistītu tā laika dokumentu, tādus mēs neatradām ari pazemē. Taču

labirinta nepieejamajā daļā varbūt vēl eksistē pilnīgi neskartas norādes. Būtu laiks izgaisināt noslēpumu, kas klājas pār šo Lejasaustrijas vīnkopības apgabalu.

Pēc apcietināšanu viļņa Francijas templieši patvērumu acīmredzot meklējuši ari Austrijas Burgenlandē. Kaut arī par to vēsturē eksistē tikai dažas piezīmes (par ko nav jābrīnās, jo ordenim piederīgie bēgļi taču gribēja palikt nezināmi), ar templiešiem cieši saistīts tiek, piemēram, ap 1200. gadu celtās lepnās Lokenhauzas pils vārds. Ungārijas austrumu provinces templieši acīmredzot jau pirms laba laika šeit bija ierīkojuši savu «kulta telpu», pie kuras mēs vēl atgriezīsimies. Tā kā templiešiem Lokenhauzas pils apkārtnē piederēja īpašumi un tuvākais konvents atradās tikai desmit kilometru attālajā Bejas pilsētā, puslīdz droši var uzskatīt, ka «leģendai par templiešu bojāeju Lokenhauzas pilī pamatā ir reāli fakti, un tautas mutē templiešu nāve kļuva par leģendu, kas tika nodota tālāk» [7].

Kopā ar citiem Seno astronautu biedrības biedriem mēs 1990. gada rudenī apmeklējām priekšzīmīgi restaurēto Lokenhauzas pili. īpaši mūs interesēja tā dēvētā «kulta telpa», kur iegravēts templiešu krusts un kur viņi acīmredzot noturējuši savus slepenos rituālus. Pirmajā brīdī mēs jūtamies drīzāk vīlušies: acīm paveras gandrīz pilnīgi tukša halle bez jebkādiem rotājumiem, ar velvētiem griestiem un taisnstūrainu vidusdaļu, ko abos galos norobežo lukta. Taču pirmais iespaids ir mānīgs: halles griestos tieši centrā izveidota tā dēvētā «gaismas acs», lejā zem tās - puslodes formas padziļinājums, kas, domājams, sākotnēji bijis pildīts ar ūdeni. Līdzīgas konstrukcijas sastopamas Sīrijā un arī Žizoras pilī Francijā. Tās tika izveidotas, lai noteiktā gada naktī kādas zvaigznes vai zvaigznāja gaisma kristu telpā un atspoguļotos trauka ūdenī. Telpas matemātiski astronomiskā koncepcija izriet ari no tās precīzās orientācijas ziemeļu-dienvidu virzienā pretstatā citām ēkām Lokenhauzā.

Visvairāk mūs interesē savādais «simbolakmens», kas atrodas priekšējā apsīdā un acīmredzot bijis tabemākuls. Tas ir 1,20 m augsts akmens klucis, iekšpusē dziļi izdobts (lai tajā atrastos vieta kausam ar hostijām), taču bez jebkādas kristīgas simbolikas. Tās vietā «simbolakmens» priekšpusē iegravēts īpatnējs zīmējums, kuru mēs aplūkosim nedaudz tuvāk (4. attēls).

Zīmējumā saskatāms taisnstūris, kura augšējā mala veido pusloku. Zem šā pusloka un daļēji tajā ieslēgts atrodas vēl viens pusloks, kas virzienā uz leju pāriet divos apļos, kuri savstarpēji saskaras.

Taisnstūra apakšējā daļā atkal attēlotas divas ovālas struktūras, kas arī saskaras viena ar otru. Pēc oficiālās interpretācijas, «augšējais simbols attēlo divgalvainu čūsku, kas sasaistīta ar svēto mezglu» [7].

Pat liekot lietā visdzīvāko fantāziju, tomēr ir grūti atpazīt minēto «divgalvaino čūsku». Turpretī, kas attiecas uz diviem apakšējiem ovāliem - un šeit mēs varbūt nedaudz tuvojamies patiesībai -, skaidrojums ir šāds: «Simbols uz akmens nozīmē vārdu maize. Maizes laušana ir vissenākais apzīmējums: Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūlīgi.»

Kaut arī šis teikums ir aizgūts no Jaunās Derības, tomēr interpretācijā jaušamas neskaidras atmiņas par to, kas šeit parādīts ļoti vienkāršā, tomēr pārsteidzoši uzskatāmā veidā: templiešu elks Bafomets mannas mašīna. Uzmanību piesaista cits citā ieslēgtie apļi un pusapļi - arī Zoharā par mašīnu teikts tieši tas pats, piemēram, MSS [12] 59: «Trīs galvas ir dobas: šī ir iekšā laja un šī virs tās otras. Viena galva ir gudrība; tā ir visapslēptākā (..).»

Vai ari MSS 175: «Ir trīs augšējās galvas; divas galvas un viena, kas tās satur.»

Ja zīmējumā ar apļiem un pusapļiem tiešām attēlota mannas mašīnas augšējā daļa, gandrīz neizbēgami rodas secinājums, ka abi apakšējie ovāli simbolizē mannas savākšanas tvertnes. Salīdzinot zīmējumu uz «simbolakmens» ar Sasūna un Deila mannas mašīnas rekonstrukciju, redzams, ka šie ovāli ir pareizi pozicionēti attiecībā pret kopējo konfigurāciju.

Mēs, protams, negribam apgalvot, ka Lokenhauzas pilī atrastais zīmējums neapšaubāmi ir mannas mašīnas attēls; tajā ir pārāk maz detaļu, lai tās varētu atbilstoši interpretēt. Tomēr šāda iespēja nav izslēgta. Turpmākajiem pētījumiem - ari mēs vēl strādāsim šajā virzienā - jāizšķir, kurai interpretācijai

dodama priekšroka: «divgalvainajai čūskai ar svēto mezglu» vai mannas mašīnai.

Tāpat kā daudzos citos gadījumos, ari šoreiz mūsu sākuma punkts ir laika posms neilgi pēc templiešu apcietināšanas, ko veica Filips. Proti, ordenis, kura locekļi sākumā aukstasinīgi ļāva sevi sagūstīt, būdami pārliecināti, ka spēs pierādīt savu nevainību, tagad pakāpeniski sāka organizēt pretošanos. Piemēram, Monkonā (Spānijā) Aragonas templieši aizstāvēja savu cietoksni pret karali Haimi līdz pat 17. maijam.

Iepriekš viņš bija rakstījis Filipam, ka ordeņa locekļi vairākkārt atdevuši savas dzīvības par viņa priekštečiem un viņš zinot, ka templieši ir tīri un katoļticīgi un viņu nopelni - nenovērtējami. Tikai pēc vairākkārtējas sūtņu apmaiņas, pēc brīdinājumiem un pāvesta bullām - un ari tad ar smagu sirdi - Haime nostājās pret templiešiem.

Templiešu ordenim Spānijā piederēja daudzas komturijas, baznīcas un pilis. Astūrijā baznīcās vēl šodien var atrast mīklainas templiešu zīmes, piemēram, Svētās Marijas baznīcā Ljanesā. Senais templiešu mantojums atrodams ari Bilbao apkārtnē un Svano, šādas zīmes mēs atradām kapiteļos Servatosā, Bersedo un Sanguesā. Arī Montalbanas cietoksni pārvaldīja templieši.

Redzot, ka Baznīcas autoritātes to iedzinušas stūrī, karalis Haime vienkārši nodibināja jaunu apvienību - Montesas ordeni. Viņa zemes templieši apvienojās jaunajā ordenī, kur tos nekas neapdraudēja. Rodas jautājums: kas notika ar viņu zināšanām? Vai šo cilvēku vidū bija tādi, kas zināja par mannas mašīnu un tās paslēptuvi?

Tikai 27. maijā padevās templieši Kiprā. Par slepeniem arestiem, kā tas notika Francijā, šeit, kur toreiz atradās templiešu galvenā mītne, nebija pat ko domāt. Ordenis jau bija brīdināts. Kipras karalis konfiscēja templiešu īpašumus, taču viņi paši palika uz brīvām kājām un tāpat kā līdz tam drīkstēja pieņemt sakramentu. Nopratināšanās, kas sākās tikai 1310. gadā, pat apsūdzības liecinieki apgalvoja, ka par templiešiem varot teikt tikai labu. Maljorkā lieta nonāca tikai līdz nopratināšanai.

Ari citu valstu valdnieki pavēli par templiešu apcietināšanu pildīja visai negribīgi. Portugālē Templiešu ordeni vienkārši pārdēvēja par Kristus ordeni, Trirē templieši tika attaisnoti. Maincā divdesmit templieši pilnā apbruņojumā Reinzemes komtura grāfa Igo vadībā ieradās pie arhibīskapa, kurš tos pilnībā attaisnoja.

Varbūt pēdējā komtura grāfa Igo pastāvīgās dzīvesvietas Maincas, kā ari Trīres un Magdeburgas apkārtnē, rūpīgi meklējot, vēl varētu atrast kādas pēdas.

Uzmanību piesaista fakts, ka ne masveida kratīšanās, kas tika praktizētas Filipa ietekmes zonā, ne ari pārmeklēšanās, kas tika veiktas citās zemēs, netika atrasti ordeņa īstie arhīvi. Tika atklātas vienīgi dažas mājas bibliotēkas. Neatbildēts paliek jautājums, kur palikuši visi šie dokumenti. [9] Izsekosim vienas no pēdējām pēdām: veselus divus mēnešus pēc ordeņa locekļu apcietināšanas Francijā arestēt savas zemes templiešus beidzot bija spiests ari Anglijas karalis Edvards. Tas notika laikā no 1308. gada 7. līdz 10. janvārim. Taču, piemēram, Anglijas templiešu augstākais mestrs Viljams de la Mors ieslodzījuma laikā dzīvoja gluži normālu un patīkamu dzīvi.

Turklāt daudzi templieši vēl joprojām bija brīvībā. Divus gadus viņi klīda pa zemi. Pat pāvests beidzot žēlojās, ka templieši esot pilnīgi saplūduši ar civiliedzīvotājiem un slēdzot ar tiem laulības acīmredzot ne bez valsts varas pārstāvju ziņas. Īrijā tika īstenota līdzīga novilcināšanas stratēģija. īpaši izpalīdzīgs, šķiet, bijis Skotijas karalis Roberts I. Karaļa radinieki bija ordeņa locekļi, un viņš pats 1306. gadā tika ekskomunicēts. Roberts I atradās karastāvoklī ar Edvardu, tāpēc Anglijas karaļa pavēles Skotija nepildīja.

Iespējams, ka Skotijā patvērumu bija atraduši daudzi vajātie templieši. Ir pierādīts, ka aizbēgt uz Skotiju izdevās kādai grupai Overņas lielmestra vadībā. Tempļa ordenim bija pieslēgušās mūrnieku un akmeņkaļu cunftes. Tās baudīja daudzas privilēģijas. Viņu tērpos no vajāšanas izbēga vairāki mūki.

Dažādas leģendas vēstī, ka templieši esot aizbēguši uz Skotijas salu Mallu un tur pat nodibinājuši jaunu slepenu ordeni. Šim notikumam savā grāmatā «Templis un loža» (The Temple and the Lodge) izsekojuši britu autori M. Beidžents un R. LI. (10] Šis darbs gan tiek kritizēts par dažiem pārsteidzīgiem

secinājumiem, tomēr tajā atklātas vairākas patiesi inte​resantas detaļas.

Kilmārtinā Beidžents un Lī uzgāja XIV gadsimta kapakmeņus, kuru vienīgais rotājums ir zobens.

Tiem laikiem tas bija ļoti neparasti, un eventuāli runa varētu būt par askētiskajām templiešu apbedījumu vietām. Taču šis atklājums ir īpaši interesants tāpēc, ka šī tradīcija vēlāk turpinājās un tajā papildus tika integrēts viens otrs brivmūrniecisks elements. Pēc vācu brīvmūrnieka Karla fon Hunda XVIII gadsimtā izklāstītās versijas, templietis Pjērs d'Omons esot aizbēdzis uz Skotiju un nodrošinājis tur ordeņa turpmāku pastāvēšanu. Acīmredzot kādreizējo būvmeistaru ģilžu - šajā gadījumā tieši brīvmūrnieku — aizsardzībā varēja rasties jauna slepena apvienība, kas nodeva tālāk senās zināšanas.

Tādējādi mannas mašīnas ceļā eksistē visdažādākās pēdas: difūzas un noslēpumainas, bieži vien aizbērtas, taču pamazām tās atkal atklājas. Tāpat kā agrāk, mums priekšā stāv saistoši meklējumi.

Gotiska arhitektūra - vai pakāpieni uz kosmosu?

Armins Šriks Raugoties no paleoSETI hipotēzes pozīcijām, eksistē vesela virkne gigantisku arhitektūras pieminekļu, kas uzdod vairāk jautājumu nekā sniedz adekvātu atbilžu. Šajā aspektā mēs nedomājam tikai par Sak- savamanu, Stounhendžu vai Gīzas piramīdām. Būtībā par visiem šiem objektiem mums droši zināms tikai viens, proti, tie visi izveidoti pirms Kristus dzimšanas. Taču eksistē arī celtnes tepat mums līdzās, turklāt būvētas pēc Kristus dzimšanas, kuras ir tikpat mīklainas, tikpat noslēpumainas un par kuru izcelsmi nav zināms tikpat kā nekas. Šai sakarā es nedaudz tuvāk aplūkošu divus piemērus, kuri šaurākā un plašākā nozīmē saistīti ar vienu un to pašu tautu - ar gotiem.

Aptuveni kilometra attālumā no Ravennas pilsētas centra atrodas Teodoriha Lielā muzejs. Šis ostgotu karalis 493. gadā iekaroja Itāliju un izveidoja tur valsti, kas visādā ziņā bija līdzvērtīga tā laika lielākajai pretspēlētājai Bizantijai. Viņa valdīšanas gados Itālija piedzīvoja jaunus ziedu laikus, kādus šī zeme nebija pazinusi kopš Marka Aurēlija dienām. Teodorihs (Theodoric) neapšaubāmi bija inteliģents un izglītots valdnieks. Dzimis 454. gadā, viņš lielāko daļu savas jaunības pavadīja Bizantijas imperatora pilī, kur ieguva izcilu izglītību. Vēlāk, pēc Itālijas iekarošanas, viņš parādīja ģeniālas spējas diplomātisko problēmu risināšanā.

Tāpēc šķiet visai dīvaini, ka tieši viņš bija viens no pirmajiem valdniekiem, kas izdeva sava veida «aparteida likumu», respektīvi, absolūtu aizliegumu noslēgt laulības starp gotiem un itāliešiem. Reizē ar to tika izslēgta abu tautu sajaukšanās, kas galu galā arī izrādījās par vienu no iemesliem, kāpēc goti Itālijā bija lemti iznīcībai. Šīs striktās norobežošanās pamatā acīmredzot bija gotu dižciltīgāko dzimtu pārliecība, ka to saknes sniedzas taisnā ceļā pie dieviem.

Jau dzīves laikā kļuvis par leģendu, Teodorihs nolēma uzcelt sev mūžīgu pieminekli: tumšas ciprešu audzes vidū majestātiski paceļas gluži nereāli izturīgas konstrukcijas mauzolejs. Pirmajā mirklī tas atgādina Otrā pasaules kara laika bunkuru.

Senākās līdz mums nonākušās rakstiskās ziņas par to nāk no kāda nezināma, domājams, vēl Teodoriha valdīšanas laika avota, kas pazīstams kā Anonymus Valesianus: «Dzīves laikā viņi no kvadriem pats sev uzcēla pieminekli, apbrīnojama lieluma celtni, un meklēja varenu klinti, ar ko to pārsegt.»

Laika posmā starp 520. un 526. gadu (pēc aptuvena vērtējuma) uzceltās kapenes veidotas no Istras kaļķakmens blokiem, kas cieši savienoti bez jebkādu saistvielu palīdzības. To nostiprināšanai izmantotas vienīgi vienkāršas skavas (mazākajiem blokiem) vai dzelzs mūra naglas ar dubultiem āķveida fiksatoriem (lielākajiem). Apbrīnojami, ar kādu precizitāti izveidota šī visā Rietumu telpā vienreizējā celtne.

Piemēram, velvēto nišu kvadri piegriezti un salāgoti ar precizitāti līdz milimetram.

Kapenes acīmredzot celtas trīs etapos. Apakšējā stāvā ar tā daudzajām velvētajām nišām un desmitstūru pamatstruktūru jaušama romiešu ietekme. Iespējams, ka pēc tam plāns ticis mainīts, jo otrais stāvs drīzāk atgādina tos vairākstāvu kapu torņus, kādi bija modē vēlāko laiku antīkajā Sīrijā. Augšējā daļā darbs šķiet izpildīts mazāk precīzi. Pamatplānojums gan atkal ir desmitstūru, taču kopējais iespaids drīzāk atgādina apli. Tas piešķir mauzolejam zināmu līdzību ar observatoriju. Vairums arheologu uzskata, ka šeit marmora sarkofāgā tikušas uzglabātas mirušā karaļa mirstīgās atliekas.

Celtni vainago tas, ko es gribētu nosaukt par «Ravennas mīklu». Trešais celtniecības etaps ir īsta ģermāniska spēka manifestācija, monumentāls un - cik man zināms - bez analoga visā pasaulē: 1 metru biezs un 3 metrus augsts monolīts 10,9 metru diametrā, kura kopējais svars ir ap 300 tonnām!

Vēlākais šajā celtniecības etapā mauzoleja cēlājiem neizbēgami bija jāsaskaras ar milzīgām tehniskām problēmām. Senatnes arhitektūras eksperts Moriss Vjē šai sakarā raksta: «Lai paceltu augšā jumta nolēdzošo daļu, būtu bijusi nepieciešama tāda mašinērija, kāda nav savietojama ar tā laika tehniskajiem priekšstatiem.» Šis gigantiskais monolīts, tāpat kā viss pārējais piemineklis, veidots no Istras kaļķakmens. Tas ir visai īpatnēji Ravennai, kur visas pārējās šā laikmeta celtnes darinātas no māla ķieģeļiem. Šai ziņā izņēmums nav pat Gailas Placidijas mauzolejs, kas ievērojams ar tā pasaulslavenajām mozaīkām.

Celtniecībā izmantotais kaļķakmens atvests no Istras pussalas šodienas Horvātijas teritorijā.

Domājams, ka tas nāk no akmeņlauztuvēm, kas atrodas dažu kilometru attālumā no ostas pilsētas Pūlas.

Droši vien nebija nemaz tik vienkārši nogādāt Ravennā apakšējā stāva izbūvei izmantotos masīvos kvadrus, bet kā izskaidrot monolīta transportēšanu?

Speciālistu aprindās līdz pat šodienai nav vienota uzskata par to, kādā stāvoklī - apstrādāts vai neapstrādāts - monolīts nogādāts Ravennā. Daži lietpratēji uzskata, ka tagadējā forma monolītam izveidota jau Istrā, lai samazinātu transportējamo svaru. Turpretī citi speciālisti domā, ka risks pārvešanas laikā sabojāt vai pat sadragāt jau gatavu kupolu būtu bijis pārāk liels, jo tādā gadījumā viss tā

izkalšanā ieguldītais darbs būtu burtiski vējā. Personīgi es drīzāk pievienojos otrajam variantam. Istras kaļķakmens ir ļoti trausls un spiediena vai triecienu iedarbībā ātri sašķeļas. Ja patiesībai atbilst pēdējais no abiem minētajiem pieņēmumiem (t. i., uz Ravennu transportēts neapstrādāts bloks), aprēķini liecina, ka tā svaram bija jābūt trīs reizes lielākam par no tā izcirstā jumta pārseguma galīgo svaru, tātad aptuveni 900-1000 tonnu.

Līdz ar to zinātne atkal tiek konfrontēta ar nepatīkamu jautājumu: kādā veidā senatnē pārvietoti šādi smagumi?

Vienīgi jautājumā par transportēšanas ceļu speciālistu aprindās valda vienprātība. Pārvešana pa zemes ceļu tiek pilnībā izslēgta, jo tā būtu bijusi pārāk ilga un apgrūtinoša, ņemot vērā toreizējo ceļu stāvokli, turklāt purvainajos rajonos pie Venēcijas pat pilnīgi neiespējama. Tiek uzskatīts, ka monolīts Itālijā visdrīzāk ir nogādāts pa jūras ceļu, kas ir vairāk nekā 150 km garš. Šim nolūkam būtu bijis nepieciešams īpaši konstruēts plosts.

Man tomēr ir grūti iedomāties, ka mūsu priekšteči savulaik šo smago kravu kaut kādā veidā būtu varējuši transportēt pa ūdeni, kaut ari šādam variantam ir zināmas priekšrocības. Tiek uzskatīts, ka arī Stounhendžas tonnām smagie akmeņi celtniecības vietā varētu būt nogādāti ar plostu. Taču Ravennas monolīts bija ievērojami smagāks nekā milzu menhīri Dienvidanglijā. Turklāt tas bija nevis vienkārši jāpārved pār samērā mierīgu upi, bet gan jātransportē pāri Adrijas jūrai, kas var būt daļēji neaprēķināma.

Lejupejošās gaisa straumes tur var mainīt laika apstākļus burtiski dažās minūtēs.

Eksistē vairāki punkti, kas liek apšaubīt priekšstatu par monolīta transportēšanu ar plostu.

• Būtu bijis ļoti grūti uzvilkt akmeni uz plosta tā, lai tā otrs gals neuzslietos gaisā un monolīts nenoslīdētu un nenogrimtu jūrā. Šis izklāsts nekādā ziņā nav uzskatāms par pabeigtu un pilnīgu, taču man šķiet svarīgi reizi par visām reizēm aplūkot šo problemātiku no praktiskās realizējamības viedokļa. Šajā aspektā arheologi un vēsturnieki to bieži novērtē kļūdaini, jo viņu hipotēzes daudzos gadījumos tiek konstruētas, neuzklausot tehniķu viedokli, un balstās uz novecojušiem uz​skatiem.

Atstājot transporta problemātiku bez ievērības un pieņemot, ka dieviem ar itāliešu palīdzību izdevies monolītu neskartu nogādāt Ravennā, tomēr paliek neatbildēts jautājums: kā viņi to uzcēluši uz 11 metru augstajiem sienu mūriem? Diskusijām tiek piedāvāti daudzi varianti, kuri, pats par sevi saprotams, savstarpēji nesedzas un acīmredzot ir atkarīgi arī no ikreizējā laika gara. Pamatā šos variantus var iedalīt vairākās grupās.

1.

Kupols no ostas tika nogādāts vietā, kur šodien atrodas piemineklis. Tur to novietoja un, piepaceļot ar svirām, lika zem tā akmeni pēc akmens. - Redzot šādu montāžas secību, katram mūsdienu būvinženierim mati saceltos stāvus, iedomājoties kaut vai tikai par daudzajām velvētajām nišām un smalkajiem ielaidumiem. Ari es labprāt paskatītos uz šādām svirām un to izmantošanu, jo tām būtu bijis jāpaceļ ne tikai 300 tonnu smagais kupols, bet arī visas tūkstošiem tonnu smagās kapenes.

2.

Pie celtnes apakšējās daļas tika izveidota slīpa plāksne, divpadsmit āķos, kas redzami vēl šodien, nostiprināja tauvas, piepacēla kupolu un palika zem tā koka veltņus. Pēc tam monolīts lēnām ticis uzvilkts uz sienu mūriem. - Pret šo variantu runā apstāklis, ka kupola mala neizbēgami būtu atsitusies pret mūri, kas, ņemot vērā šā materiāla īpašības, neapšaubāmi būtu izraisījis fatālas sekas. Kupolā patiešām saskatāma aptuveni 3 m gara plaisa, kuras izcelsme tika saistīta ar kupola novietošanu uz celtnes sienu mūriem. Taču itāliešu arheologs Tarlaci tagad ir pierādījis, ka plaisu radījusi nevis monolīta hipotētiskā celšana vai vilkšana, bet gan celtnes dienvidu puses nosēšanās par aptuveni 15 centimetriem. Tās izraisītie mehāniskie spriegumi, kuru iedarbību pastiprināja sakaršana un atdzišana, ari izraisīja plaisas veidošanos. Minētajā variantā nav ņemts vērā vēl kāds apstāklis: senatnē Ravenna bija «ūdenspilsēta», salīdzināma ar mūsdienu Venēciju. Teodoriha laikā gar kapeņu vienu pusi plūda kanāla ūdeņi, bet otru pusi no netālās piekrastes apšļāca Adrijas jūras viļņi. Ņemot vērā šos apstākļus, rodas vairāk nekā pamatots jautājums: kur gan vispār būtu bijis iespējams novietot slīpo plāksni?!

3.

XX gadsimta septiņdesmito gadu vidū veikto tehnisko pētījumu rezultāti liecinot, ka kupola pacelšana līdz pirmajam stāvam notikusi pa slīpu plāksni, bet tālāk monolīts pakāpeniski celts uz augšu ar sviru palīdzību. - Šis variants tikai zināmā mērā apvieno 1. un 2. variantu, nesniedzot būtiski jaunu skatījumu, un tāpēc noraidāms tāpat kā abi iepriekšējie.

4.

Kā zināms, romiešu rīcībā bijuši «celtņi», kas spējuši uzsliet līdz pat 300 tonnu smagus obeliskus. Līdzīgi «celtņi» esot izmantoti arī Ravennā. - Patiesībā ir liela atšķirība starp obeliska uzsliešanu un monolīta pacelšanu un uzstādīšanu 11 metru augstumā. Romiešu celtņi to nebūtu spējuši.

Diskutējot par kupola problemātiku, es sev uzdevu jautājumu, vai un kā mēs šodien veiktu šādu celtniecības pasākumu. Dažādi eksperti, kā, piemēram, būvinženieri Kucers (Vācija) un Hulligers (Šveice), viens no otra neatkarīgi nonāca pie secinājuma, ka šāds projekts prasītu gluži astronomiskus tehniskus izdevumus, bet toreizējie topogrāfiskie apstākļi tam vispār pārvilktu svītru.

Lielākais hidrauliskais celtnis ir firmas Lieberherr radītais B 25, kura maksimālā celtspēja ir 250 tonnu (Teodoriha kapenes pārsedzošais monolīts sver 300 tonnu). Taču šādu celtspēju tas var sasniegt tikai ar nelielu izlici un pavisam nelielā darbības rādiusā. Kapeņu jumta augstumā, kas tomēr ir 11 metru, celtspēja samazinātos un noslīdētu zem 200 tonnām. Tātad, lai paceltu klints bloku, būtu nepieciešami vismaz divi šādi tērauda nezvēri. Abiem celtņiem būtu absolūti sinhroni jāstrādā no divām pusēm.

Visniecīgākajai kļūdai aprēķinos būtu fatālas sekas. Bez tam neatrisināta paliktu vēl pamatnes problēma, jo katrs šāds hidrauliskais monstrs jau pats sver 129 tonnas. Izrādās gan, ka kāds no tamlīdzīgiem variantiem tomēr varētu būt izmantots, jo ģeoloģiskie pētījumi parādījuši, ka kapeņu tiešā tuvumā pamatni veido pucolāns ar sīku akmentiņu piejaukumu, tātad sava veida cements.

Kā jau iesākumā minēts, mauzoleja augšējā daļa atgādina observatoriju. Neizbēgami rodas jautājums, vai kapenes nav kalpojušas pavisam citiem, proti, astronomijas mērķiem. Neraugoties uz vairākām interesantām interpretācijām, kuras piedāvā Dr. Dankans Lunans (Skotija) un profesors Buhers no Lucernas planetārija (Šveice), līdz šim vēl nav atrastas nekādas konkrētas norādes, kas liecinātu par labu šim pieņēmumam.

Netiešs pierādījums šajā virzienā, iespējams, varētu būt divpadsmit āķi, kuri kā kronis grezno kupolu. Daži eksperti domā, ka tie kalpojuši monolīta pacelšanai. Taču dāņu arheologs Dvige un vairāki manis konsultēti inženieri uzskata, ka āķi nekādā gadījumā nebūtu noturējuši monolīta svaru, to paceļot. Ļoti grūti iedomāties, ka tiem varētu būt bijusi mākslinieciska nozīme, jo kapeņu pamatstruktūra ir desmitstūru, bet āķu ir divpadsmit.

Varbūt tam visam ir gluži cits, visādā ziņā netradicionāls izskaidrojums. Jordans, vienīgais gotu vēsturnieks, kura pieraksti ir saglabājušies, savā grāmatā De actibus gethorum apraksta kāda noslēpumaina vīra, vārdā Decinejs, pēkšņu ierašanos. Tas esot noticis ap 100. gadu pirms Kristus. Šis Decinejs tiek attēlots kā ārkārtīgi gudrs vīrs, kurš gotiem mācījis dažādas dabaszinātņu disciplīnas, tostarp ari ģeogrāfiju, fiziku un astronomiju. No viņa goti uzzinājuši, ka Zeme patiesībā ir lode, kā arī to, cik liels ir attālums no Zemes līdz Saulei. Viņš tiem devis zināšanas ari par divpadsmit debess ķermeņiem: Sauli, Merkuru, Veneru, Zemi, Mēnesi, Marsu, asteroīdu joslu, Jupiteru, Saturnu, Urānu, Neptūnu un Plūtonu. Kas bija šis Decinejs un no kurienes viņš ieguvis savas zināšanas astronomijā, kas tālu pārspēja tā laika zināšanu līmeni? Vai Teodorihs Lielais gribēja saglabāt nākotnei viņa tautai kādreiz atklāto patiesību? Vai divpadsmit apaļie āķi jumta blokā simbolizē divpadsmit debess ķermeņus? Ja turpmākos, detalizētākos pētījumos tiešām tiks pierādīta mauzoleja astronomiskā orientācija, šāda doma nemaz nebūtu tik nereāla.

Varbūt man ar savu viscaur provokatīvo «Ravennas mīklas» interpretāciju būs izdevies ieinteresēt speciālistu aprindas un stimulēt intensīvāku pētījumu uzsākšanu. Līdz tam laikam kapenes tā arī paliks fantastiskās pagātnes mēmas liecinieces.

Atļausimies vēl vienu ekskursu šķietami gluži citā pasaulē: viduslaiku Krusta karu un lielo katedrāļu laikmetā. Daudziem lasītājiem šāds «sānsolis» šķitīs dīvains, jo virspusējā skatījumā te nav saredzama

saistība ar gotu vēsturi.

XII un XIII gadsimtā Eiropa, it īpaši Ziemeļfrancija, piedzīvoja fenomenu, kas vēl šodien spēj pārsteigt ieinteresētus ceļotājus, - gotiskās katedrāles. Tikai aptuveni 100 gadu laikā Ildefransā un Ziemeļfrancijā kā no zemes izauga vairāk nekā 80 katedrāļu, starp tām šedevri Šartrā, Parīzē, Evrē, Ruānā un Reimsā. Vispārsteidzošākais ir tas, ka gotiskais stils jau no paša sākuma bija perfekts un arhitektoniski nekad iepriekš nekādā veidā nebija izmēģināts romānikā vai kādā tās pārejas formā, turklāt tas radās tūlīt pēc Krusta kariem. Romāņu stils kā gotikas priekšgājējs turpināja eksistēt tai paralēli, taču to pārstāvošie arhitekti acīmredzot nespēja iejusties gotikā.

Gotiskās katedrāles it kā radušās no nekā, šķiet, ka tās konstruējušas un būvējušas slepenas brālības, kuras savas zināšanas acīmredzot turējušas noslēpumā hermētiski noslēgtā lokā. Šīs brālības pēc to nosaukumiem mums pazīstamas vēl šodien: Hīrāma, Zaķa, Pēra Subisa, Zālamana u. c. No tām nāca atribūti un tehniskās fineses, kas izbrīnā liek nogrozīt galvu pat mūsdienu inženieriem. Sākot ar logu fenomenālajām gaismas īpašībām, līdz pat vērienīgajiem kosmoloģisko konstelāciju attēlojumiem - viss ir savā veidā perfekts un varens. Šā raksta ietvaros nav iespējams iedziļināties visās atklātajās detaļās.

Lielākās problēmas droši vien sagādāja šo celtniecības aktivitāšu finansējums. Izmaksas bija galvu reibinošas. Ar muižniecības, katoļu baznīcas, karaļa un pilsoņu ziedojumiem vien šādi projekti nebija īstenojami. Tikko kā beigušies Krusta kari bija novājinājuši valstis. Toreiz eksistēja tikai viena vienīga institūcija, kuras rīcībā bija pietiekams daudzums līdzekļu un nepieciešamā infrastruktūra, - Tempļa bruņinieku ordenis.

Kopš savas dibināšanas 1128. gadā līdz tā sagraušanai pēc Filipa IV Skaistā pavēles 1307. gadā ordenis bija uzkrājis neizmērojamas bagātības. To bija veicinājuši vairāki faktori.

• Ieviešot efektīvu banku un vekseļu sistēmu ar augstām maržām, ordenis padarīja sevi par «1.

Eiropas banku».

• Vērienīgs sudraba imports no Meksikas. Šis punkts man šķiet īpaši nozīmīgs un aktuāls. Fakts ir tāds, ka viduslaiku uzplaukuma periodā pēkšņi jūtami palielinājās sudraba naudas daudzums un tās apgrozījums. Tā arī nav noskaidrots, no kurienes nācis šis sudrabs, jo lielākās tolaik zināmās sudraba atradnes Eiropā bija jau izsmeltas. Profesoram Zakam de Majē vairākos darbos, kas uzskatāmi par orientieri turpmākiem pētījumiem, izdevies pierādīt, ka templieši bija atklājuši jūras ceļu uz Ameriku un ekspluatējuši Meksikas sudraba raktuves.

Templieši gan sniedza finansiālu atbalstu, tomēr viņi nebija katedrāļu konstruktori. Viņu īpašā aizsardzībā darbojās jau minētās brālības, kuru locekļu tērpus greznoja nevis tempļa krusts, bet gan uz krūtīm novietota plāksne, kas atgādināja roku. Par šo apvienību pirmsākumiem, uz ko vēl šodien savu izcelsmi atvedina brīvmūrnieku ložas, dzirdēts daudz spekulāciju. Tieši no Dienvidfrancijas (Akvitānijas) nāk leģendas un tautasdziesmas, kurās atrodamas norādes uz šo ļaužu izcelsmi. Tajās viņi tiek saukti par kagotiem.

Līdz ar to mēs - kaut ari ar lielu līkumu - esam nonākuši atpakaļ pie apzīmējuma «gotika», kas noteikti nejau velti tiek saukta šajā vārdā. Vēsture mums māca, ka ostgotu valsts sabruka 554. gadā pēc Kristus un 711. gadā pēc Kristus tāds pats liktenis piemeklēja vestgotu valsti. Neraugoties uz to, viduslaiku uzplaukuma periodā goti nebūt nebija aizmirsti, un viņu vēlākā ietekme vislabāk izpaudās kādā sakarā ar Bāzeles koncilu (1431-1449) rīkotā disputā, kur daži augstākie garīdznieki savas pretenzijas uz vadošajiem posteņiem centās pamatot, atvedinot savu izcelsmi uz gotiem. Citi atribūti, kā, piemēram, gotiskās rūnu zīmes katedrālēs, runā skaidru valodu.

Pats vārds «kagots» nav nekas cits kā latīņu canis gothii («gotu suns») saisinajums. Šo apzīmējumu nekādā ziņa nedrīkstetu saprast devalveta nozīmē. Kādā senā akvitāniešu tautasdziesmā norādīts uz kagotu tiešu saistību ar vestgotiem. Šķiet, ka runa ir par tautas grupu, kas atradusies īpašā gotu aizbildniecībā.

Turpat atrodama ari interesanta norāde uz to, ka kagotu izcelsme meklējama Tuvajos Austrumos un ka viņi esot līdzdarbojušies Zālamana tempļa celtniecībā. Tagad ir savākti pamatoti pierādījumi par to, ka šis

templis kalpojis vispirms jau kā Derības šķirsta un tajā ievietotās mannas mašīnas uzglabāšanas vieta.

Bībele atklāj mums tempļa būvētāja vārdu: Hīrām-Abijs, feniķietis.

Kagoti acīmredzot bijuši kādas ļoti senas, pārmaiņām bagātu vēsturi piedzīvojušas celtnieku ģildes pārstāvji. Viņi bija lielo katedrāļu un varbūt arī Teodoriha Lielā mauzoleja īstie konstruktori (kāpēc gan ne, vēl jo vairāk tādēļ, ka par to nav tikpat kā nekādu rakstisku liecību). Viņu rīcībā bija neparastas zināšanas un spējas, kuras tie savā noslēgtajā lokā bija saglabājuši cauri gadu tūkstošiem. Šīs zināšanas ir tik grandiozas un vienreizējas, ka, balstoties uz daudziem netiešiem pierādījumiem, ļauj formulēt hipotēzi par to ārpuszemes izcelsmi vērienīga plāna ietvaros, kurā bija paredzēta to nodošana noteiktām, īpaši izvēlētām cilvēku grupām.

Daudzi aspekti un netieši pierādījumi, kuri šajā rakstā netika minēti, vēl jāpēta un jākonkretizē, piemēram, templiešu saistība ar Svēto Grālu, kura pēdas, šķiet, krustojušās jau ar kagotiem un gotiem, tāpat ari dīvainā svilpienu valoda, ar kuras palīdzību kagotu pēcnācēji vēl šodien sazinās dažādās pasaules malās.

Darāmā vēl ir tik daudz…

Ta runa Marija Tomass Riters PARĀDĪBAS MEDJUGORJĒ UN TO INTERPRETĀCIJĀ PALEO<SE77 HIPOTĒZES ASPEKTĀ Medjugorje - miljoniem kristiešu no visas pasaules jau apmeklējuši šo ciemu Hercegovinā. Baznīcas apkopotie dati liecina, ka svētceļnieku straumes turpina pieaugt. Tam ir savs pamats, jo 1981. gada 24. jūnijā šajā nelielajā apdzīvotajā vietā notika šķietami neticamas lietas…

Minētajā dienā ap pieciem pēcpusdienā divas meitenes - toreiz piecpadsmitgadīgā Ivanka Ivankoviča un sešpadsmitgadīgā Mirjana Dragiceviča - bija uzkāpušas pakalnā augšpus ciema. Pēkšņi Ivanka nokalnē pamanīja spožu gaismu. Tuvāk aplūkojot, viņa saskatīja mirdzošu jaunas sievietes tēlu, kas lidinājās gaisā virs zemes. Vēl neko neaptverdama, viņa uzsauca savai ceļabiedrenei: «Skaties, Gospa!» (Gospa - tā horvāti sauc Dievmāti.) Gaismas parādība, kas turēja rokās bērnu, ar žestu norādīja, lai abas meitenes pienāk tuvāk. Taču viņas bija pārāk izbijušās un pārsteigtas, lai sekotu šim aicinājumam.

Nākamajā dienā Ivanka un Mirjana vairāku jauniešu (Marijas Pavlovičas, Jakova Colo, Vickas Ivankovičas un Ivana Dragiceviča), kā ari dažu citu ciema iedzīvotāju pavadībā atkal dodas uz minēto vietu. Visi līdzatnākušie jaunieši tur tiešām redz Gospu, bet daži ciema iedzīvotāji saskata trīs gaismas uzliesmojumus. Sākas sazināšanās starp gaismas būtni un jauniešiem. Uz jautājumu, vai viņa parādīsies arī nākamajā dienā, Gospa atbild ar galvas mājienu.

Kopš šā brīža Marijas parādīšanās Medjugorjē notiek katru dienu. Q1 —4J Gospa sludina jauniešiem «vēstījumus», kurus viņi nodod tālāk ticīgajiem. Parādība vienmēr norisinās pēc vienas un tās pašas shēmas. Marija Pavloviča par to stāsta: «Pirms Gospas parādīšanās mēs vispirms trīs reizes ieraugām gaismu. Tad viņa nāk un saka: «Lai svētīts Jēzus Kristus!»… Mēs atbildam… un pēc tam saņemam Gospas vēstījumu. Tikšanās beigās viņa saka: «Ejiet Dieva mierā!»… Kad viņa nāk, izskatās tā, it kā viņa nāktu no tālienes…»

Minēto vēstījumu saturs, ciktāl to atsedz dažādi reliģiska satura izskaistinājumi, saprotams kā neatlaidīga vēršanās pie cilvēku morāles ar prasību saudzīgi apieties ar mūsu civilizāciju un planētu Zeme.

Varētu, protams, censties noraidīt Marijas parādīšanās faktu kā reliģiozu cilvēku iztēles radītu fantāziju, taču sešu jauno praviešu medicīniskās izmeklēšanas rezultāti pierāda pretējo. Pārbaudi veica ārsti no Dienvidslāvijas, Itālijas un Francijas. Līdz šim visdaudzpusīgāko Medjugorjes fenomena analīzi 1984. gadā laika posmā no 24. marta līdz 30. decembrim veikusi franču zinātnieku komanda Monpeljē universitātes Medicīnas fakultātes onkoloģijas speciālista profesora Anrī Žuā vadībā. Četrās uzturēšanās reizēs Medjugorjē franču zinātnieki veica apjomīgus medicīniskus testus, kā arī praviešu klīnisko novērošanu.

Pēc pētījumu pabeigšanas profesors Žuā kopā ar pazīstamo teologu un Marijas pētnieku Renē Lorentēnu publicēja detalizētu ziņojumu. [5] No tā izriet, ka jauniešu ekstāzes visās fāzēs (pirms un pēc parādīšanās, kā arī tās laikā) nav novērojamas nekādas klīniskās pazīmes, kas raksturīgas individuālu vai kolektīvu halucināciju, histēriju, neirožu vai patoloģisku ekstāžu gadījumos. Ekstāze izpaužas kā funkcionāls stāvoklis, kurā parastās maņas izslēdzas, dodot priekšroku kāda objekta optiskai uztveršanai.

Konverģējošā situācija liecina par savā būtībā objektīvu uztveri, kuras radītā aina vērotājam ir reālāka

par normālo apkārtējo pasauli.

Akceptējot šos pētījumu rezultātus, bet tomēr nevēloties tos aplūkot vienīgi no reliģijas pozīcijām kā dievišķu atklāsmi, mēs neizbēgami nonākam pie jautājuma: kurš vai kas noved jauniešus ekstāzē?

Meklējot atbildi, par vienu no atbalsta punktiem būtu loģiski izmantot dažādās sekundārās parādības, kas novērotas Medjugorjē. Tajās saskatāmas nepārprotamas paralēles ar fizikālajiem blakusefektiem, kas tika novēroti Marijas parādīšanās reizēs Fatimā (1916-1917). Analizējot šos gadījumus, Fībags [6,7J rekonstruēja to patieso fonu kā iespējamu NLO fenomenu (trešās kārtas, t.i., tiešu, kontaktu ar NLO apkalpes locekļiem) un pašu «Marijas tēlu» kā tā dēvēto «objektīvo projekciju», kas radīta ar augsti attīstītas tehnoloģijas palīdzību.

Medjugoijei raksturīgie fenomeni, it īpaši neparastas gaismas parādības, visbiežāk tiek novēroti Kriczevacā (Krusta kalnā). Šā 520 metru augsta kalna virsotnē 1984. gada 15. martā tika uzstādīts 12 metru augsts betona krusts, pie kura dienu un nakti lūdzas svētceļnieki. 1984. gada 25. jūnijā, laikā starp pusnakti un diviem naktī, lūgšanās iegrimušo pūli tur pārsteidza «liela zvaigzne», kas parādījās virs Kriczevaca un atkal pazuda. Šo notikumu ar videokameru uzņēma Angela un Nello Pontorieri no Neapoles. Savādā spīdošā objekta parādīšanās klasificējama kā pirmās kārtas kontakts ar NLO, jo līdz pat šim brīdim nav izdevies izdibināt šīs gaismas parādības cēloņus.

Kāds cits svētceļnieks, Luijs Derips no Bordo, 1984. gada 7. augustā ap sešiem no rīta atradās pie Medjugoijes draudzes baznīcas, kad viņa skatienu pēkšņi piesaistīja gaismas parādība virs Kriczevaca.

Krusts pakāpeniski ietinās «gaismas plīvurā», līdz beidzot pilnīgi izzuda skatienam. Tā vietā tur, kur atrodas krusta cokols, parādījās matēti spīdoša lode un virs tās - sievietes siluets, taču no lielā attāluma (aptuveni 3000 m) tas bija slikti saskatāms. Deripa kungs tomēr izvilka no somas kinokameru un aptuveni divu minūšu laikā nofilmēja turpat trīsdesmit minūtes ilgušās parādības beigu fazi. Attīstītajā filmā notikums bija iemūžināts tik kvalitatīvi, ka šis materiāls tika izmantots jau minētajā Lorentēna un Žuā ziņojumā. [5] 1984. gada 16. jūlijā «Saules fenomenu», kas līdzinājās Fatimā novērotajam (salīdz. [6,7]), ar kinokameru Super-8 nofilmēja Tambaskijas kundze.

Laika posmā no 1990. gada 30. jūlija līdz 7. augustam es kopā ar Aneti Mannu atrados pētnieciskā izbraukumā Medjugorjē, kad tur norisinājās starptautiska jauniešu tikšanās. Šā izbraukuma mērķis bija parādību sērijas pētījumi paleoSE77 un citu ar to saistīto hipotēžu (embargo hipotēze, mīmikrijas hipotēze) aspektā.

1990. gada 4. augusta vakarā mēs kādu bridi piedalījāmies dievkalpojumā, kas notika jauniešu sanāksmei īpaši iekārtotā lielā teltī, jo bijām nodomājuši uzzināt no svētceļniekiem par viņu izjūtām un Medjugorjē pieredzēto. Tā kā jaunieši tomēr neizrādīja gatavību dalīties ar mums personiskajos pārdzīvojumos, ap pīkst. 21.15 mēs atstājām telti. Mēs atradāmies aptuveni 800 kvadrātmetru lielā laukumā aiz telts. No turienes pavērās lielisks skats uz Kriczevacu. Arī šajā vakarā kalna virsotni izgaismoja degoši kabatas lukturīši, sveces un vējlukturi, kurus bija atnesuši pie betona krusta lūdzošie svētceļnieki.

Divdesmit vienos un divdesmit septiņās minūtēs Anetes jaunkundze pamanīja oranži iekrāsotu objektu, kas bija lielāks par zvaigzni un no rietumu puses tuvojās Kriczevacam. Viņa nekavējoties pievērsa manu uzmanību savam atklājumam, tāpēc jau pēc dažām sekundēm ari es varēju sākt novērot objektu. Pēc mūsu aptuvenām aplēsēm, tas atradās apmēram 10 loka grādus virs horizonta un izstaroja neparastu, ļoti intensīvu oranžu gaismu. Pie tam objekts pārvietojās pa gandrīz taisnu trajektoriju no rietumiem uz austrumiem. Lidojuma laikā tas kustējās neregulāri, it kā raustīdamies. Tas atgādināja krītošas lapas saraustīto lidojumu. Šāda izturēšanās varētu būt izskaidrojama ar objekta lidojuma ātruma straujām izmaiņām. Neregulārā kustība tomēr neietekmēja objekta gaismas īpašības. Visbeidzot, atzīmēšanas vērts ir pilnīgais klusums, ar kādu objekts pārvietojās gaisā.

Pēc aptuvenām aplēsēm, objekta ātrums divas līdz trīs reizes pārsniedza skaņas ātrumu gaisā.

Vizuāli vērtējot, lidojums norisinājās aptuveni 2000 līdz 3000 metru augstumā un bija novērojams 50 līdz 60 sekundes. Tad objekts pazuda mūsu skatieniem aiz Kriczevaca. Ar šo kalnu sākas pagara kalnu grēda, kas stiepjas austrumu un dienvidaustrumu virzienā un norobežo plakankalni, kur atrodas Medjugorje.

Parādība tika novērota siltā un skaidrā vasaras naktī (āra temperatūra 24-26 °C). Debesis bija ļoti skaidras, tajās nebija neviena mākoņa, un varēja saskatīt daudz zvaigžņu un zvaigznāju. Novērošanas laikā valdīja gandrīz pilnīgs bezvējš. Nakti izgaismoja pilnmēness. Tas atradās uz austrumiem no objekta, aptuveni 25 loka grādus virs horizonta.

Droši var apgalvot, ka novērotais objekts nebija a) kabatas lukturīšu, starmešu vai tamlīdzīgu gaismas avotu atspulgs naksnīgajās debesīs.

Tamlīdzīgu gaismas parādību īpašības nekādā ziņā nesaskan ar novērotā objekta raksturojumu. Turklāt atspoguļošanās vai atstarošanās - piemēram, no zemiem mākoņiem vai inversiem atmosfēras slāņiem pilnīgi skaidrās nakts apstākļos ir maz ticama;

b) parasta lidmašīna vai helikopters. Astoņas līdz desmit minūtes pēc šā novērojuma mums palaimējās redzēt parastu lidmašīnu, kas atradās 20 līdz 25 loka grādu augstumā virs horizonta. Skaidri bija saskatāmas sarkani un zaļi mirgojošās gabarītu ugunis un dzirdams kluss dzinēja troksnis. Lidmašīna pārvietojās pa kursu no rietumiem uz austrumiem. Tā acīmredzot bija parasta reisa lidmašīna, kura gan līdz šim nav viennozīmīgi identificēta; c) parasts gaisa balons. Ar gāzes degļiem vadāmie gaisa baloni Vācijas un Viduseiropas gaisa telpā visbiežāk tiek kļūdaini identificēti par NLO. Oranžais starojums patiešām varētu būt par iemeslu šādai interpretācijai. Tomēr pret to liecina vairāki apstākļi, kā, piemēram, tamlīdzīgu faktu reģistrācijas trūkums šā rajona gaisa telpā. Šajā ziņā kā pārliecinošāko faktoru var minēt pilnīgo bezvēju. Šādos apstākļos gaisa balons novērošanas laikā nebūtu varējis veikt minēto distanci, nemaz nerunājot par tā aplēsto ātrumu.

Kopā ar mums šo gaismas parādību novēroja vēl vairākas personas. Tās gan, iespējams, reliģiozu apsvērumu vadītas, šo parādību interpretēja kā «debesu», respektīvi, «dievišķa» spēka zīmi. Kaut arī objekts bija jāredz daudziem svētceļniekiem Kriczevaca kalnā, viņi par to mums negribēja neko stāstīt.

Taču vismaz dažiem no viņiem šī parādība bija jāredz.

Aprakstītais neidentificētās gaismas parādības novērojums liek domāt par tās iespējamo tīri tehnisko izskaidrojumu. Līdz ar to tā būtu ieskaitāma NLO fenomenu problemātikas sfērā. Ņemot vērā Fībagu [6,7] hipotēzi par parādību sēriju Fatimā, kura to interpretē kā ārpuszemes saprātīgo spēku iejaukšanos, jānonāk pie secinājuma, ka ari Medjugorjes notikumi (līdzās parādību sērijām Heroldsbahā un Montihiari) ir vēl viens ķēdes posms uz reliģiozas bāzes veidotiem kontaktiem ar ārpuszemes saprātu.

Notikumi Medjugorjē - šķietami saistīti ar «pārdabiskām parādībām» - veido saiti ar Džeimsa Dīrdorfa [8] embargo hipotēzi. Šīs hipotēzes kodols ir pieņēmums, ka ārpuszemes saprātīgajām būtnēm būtu jāievēro tāda stratēģija, kas nepieļautu kultūras šoka iespēju pēc pirmās oficiālās satikšanās. Varētu uzskatīt, ka tā dēvētā «Marijas parādīšanās» ir tāda plāna sastāvdaļa, kuram būtu jāsagatavo cilvēce priekšāstāvošajam kon​taktam.

Noslēgumā jāpiezīmē, ka vietējais Franciskāņu ordenis Medjugorjē šķietamo «brīnumu» cenšas izmantot savtīgiem mērķiem, cerot nostiprināt savas pozīcijas lokālo Baznīcas vadītāju priekšā. Taču pat kardināls Jozefs Ratcingers, Vatikāna ticības jautājumu kongregācijas priekšsēdētājs, paziņoja, ka parādību sērija Medjugorjē nav pilnībā akceptēta no oficiālās Baznīcas puses. [9] Šāda nostāja saistāma ar Vatikāna kopš Fatimas notikumiem piekopto politiku, kas neatzīst Marijas parādīšanos. Kā jau norādījis Fībags [6], Baznīcas vadītāji šādu parādību faktu spētu atzīt tikai pēc «Fatimas trešā vēstījuma» pilnīgas izpētes. Līdz ar to Medjugorjē atkal no jauna parādās profānā un sakrālā, politikas, biznesa, reliģijas sajaukums, kur verificējama arī ārpuszemes saprātīgu būtņu līdzdalība. Šajā aspektā sevi piesaka tālāku, vispirms fizikālas dabas, pētījumu nepieciešamība, kas būtu jāveic Medjugorjē, lai šīs problēmas atrisināšana norisinātos uz objektīvas zinātniskas bāzes.

HIPOTĒZES PAR SENĀS ASTRONAUTIKAS PĒDĀM UZ ZEMES Visumā valda skaistums un kārtība, tā likumsakarības ir paredzamas. Kad cilvēce izpratīs šīs likumsakarības un sāks tās ievērot, tā iekļausies Visumā.

Verners fon Brauns (VVernher von Braun. 1912-1975) SETI un informācijās noplūdes embargo hipotēze Džeimss Dīrdorfs un johanness fibags

IESPĒJAS UN PERSPEKTĪVAS NODIBINĀT KONTAKTU AR ĀRPUSZEMES SAPRĀTĪGĀM BŪTNĒM 1. Ievads Hipotētiska ārpuszemes saprāta (ĀS) eksistence un iespēja nodibināt ar to kontaktu pieder pie visdziļākajām un aizraujošākajām tēmām, kas jebkad nodarbinājušas cilvēci. Taču vēl nav apzinātas sekas, kādas šāds iespējamais kontakts varētu radīt zinātnes, filozofijas, sociālajā, etniskās morāles un reliģijas sfērā. Šim darbam [salīdz. 1 ] pirmām kārtām jāiepazīstina ar līdzšinējo pētījumu projektiem, kuru temats ir ārpuszemes saprāta pastāvēšana ar dažiem modeļiem, kas izskaidro ārpuszemes civilizāciju eksistences iespēju Galaktikā. Tiks minēti apsvērumi par to, ciktāl iespējama šādu civilizāciju saskarsme ar mūsu planētas iedzīvotājiem, un, visbeidzot, tiks aktualizēts jautājums par to, vai šāds vēstījums tādā vai citādā veidā jau nav sasniedzis mūsu pasauli.

2. SETI projekts

Pamatojoties uz faktu, ka ķīmiskie elementi Visuma sadalīti līdzīgi, ka visur valda vieni un tie paši matemātikas un fizikas likumi, kā arī uz jaunāko laiku novērojumiem, kuri liecina, ka planētu sistēmu veidošanās ir gluži normāls un parasts process [2], mēs varam izdarīt pieņēmumu, ka organiskas dzīvības formas varētu būt radušās un attīstījušās par saprātīgām bioloģiskām sistēmām arī ārpus Zemes. Līdz šim tomēr nav iegūti nekādi pamatoti pierādījumi par ārpuszemes dzīvības formu eksistenci, tāpēc visi mūsu apsvērumi ir un paliek tikai spekulāciju līmenī. Taču pieaugošā izpratne par norisēm Visumā, kā arī par dzīvības rašanos un evolūciju uz mūsu planētas novedusi pie tā, ka ārpuszemes bioloģisku formu pastāvēšanas iespējamība tiek vērtēta ļoti augstu. Šādu apsvērumu vadīti, jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem divi fiziķi - Filips Morisons un Džuzepe Kokoni [3] - zinātniskajā žurnālā Nature ierosināja uzsākt ārpuszemes saprāta pārstāvju raidītu signālu meklēšanu, izmantojot lielus radioteleskopus. Signālus būtu saprātīgi meklēt ūdeņraža spektra 21 cm līnijas diapazonā, jo, pirmkārt, ūdeņradis ir visizplatītākais elements Visuma telpā un, otrkārt, šajā 1420 MHz frekvences apgabalā ir viszemākie kosmiskie «fona trokšņi». Kokoni un Morisons uzskatīja, ka šie fakti būtu jāzina arī svešām civilizācijām un, ja tās savstarpēji sazinātos vai pat sūtītu kādus vēstījumus uz Zemi, mums tie agri vai vēlu būtu jāatklāj.

Taču viņi vai nu to nedara, vai mūsu tehnika nav pietiekoši kvalitatīva, vai ari mūsu apsvērumos slēpjas kāda kļūda - jo līdz pat šodienai nav izdevies uztvert šādus signālus no Visuma dzīlēm. Visas līdzšinējās noklausīšanās programmas SETI (Search for Extra-Terrestrial Intelligence [13] ) ietvaros nav guvušas panākumus - sākot ar Frenka Dreika projektu OZMA 1961. gadā, līdz pat mūsdienu projektam META, ko vada Pols Horovics no Hārvarda universitātes Masačūsetsā [4J. Izņemot vienu vienīgu «notikumu», ko 1974. gadā reģistrēja Boba Diksona vadītā komanda no Ohaio universitātes [5], rezultātu nav. Toreiz aptuveni minūtes laikā tika uztverts «patiešām saprātīgas izcelsmes signāls patiešām ne no Zemes» (Diksons). Tas nekad vairs neatkārtojās, un ziņojums tika nodots arhīvā kā «kuriozitāte».

Par spīti visam, mums būtu jāņem vērā, ka atrodamies pašā šā ceļa sākumā. Mēs esam pirmā paaudze, kurai vispār ir šādu meklējumu iespēja. Tāpēc ari nemaz nevar gaidīt, ka uzreiz un bez lielām problēmām izdosies uztvert kādu «ārpuszemes ziņu pārraidi» vai «starpgalaktisku tālsarunu».

Šodien visdaudzsološākais ārpuszemes kultūru meklējumu projekts ir META (Multichannel ExtraTerrestrial Array [14] ), kura ietvaros ar hārvarda universitātes 25 m antenu var vienlaikus noklausīties un analizēt 8,4 miljonus radiokanālu. ]6] Salīdzinājumam: OZMA 1961. gadā strādāja ar vienu vienīgu kanālu. [7] Projekts META II, kas Buenosairesā tiek veidots Raula Kolombo vadībā un ar lielu privātas organizācijas Planetary Society finansiālu atbalstu, pirmo reizi paredz pastāvīgu debess dienvidu hemisferas galaktiku noklausīšanos. [8] Līdzās tai tiek aktivizētas arī dažādas citas programmas, kā, piemēram, SERENDIP Bērklija universitātē Kali- fornijā. [9] SERENDIP darbojas paralēli kārtējiem astrofizikāliem novērojumiem, nenoslogojot «teleskopu laiku». Ari NASA plāno savu noklausīšanās programmu. [10, 11] Gandrīz katru gadu norisinās to zinātnieku konferences, kuri nodarbojas ar ārpuszemes dzīvības formu meklēšanu. Pirmo reizi šādu astronomu un astrofiziku, biologu, ķīmiķu un fiziķu kopēju sanāksmi pie Balatona ezera (Ungārijā) 1987. gadā rīkoja Internacionālās astronomu apvienības IAU «Komisija 51». [12] 1982. gadā IAU iedzīvināja «Komisiju 51», lai tā rūpētos par ārpuszemes kultūru pētījumu «zinātnisku relevanci» [13].

3. Turpmāko meklējumu stratēģija

Mūsdienās pētījumi vairs neaprobežojas tikai ar iespējamo radiosignālu meklēšanu. Fiziķis Frimans Daisons 1960. gadā nāca klajā ar ideju [14], ka augsti attīstītas civilizācijas varētu pārveidot savu sauļu sistēmas tādā veidā, ka centrālo spīdekli apņemtu demontētu planētu un planetoīdu apvalks. Ieguvums būtu optimāla zvaigznes enerģijas izmantošana, un šādi veidojumi, kas jau drīz tika nosaukti par Daisona sfērām, izturētos kā optiskajā diapazonā neredzami infrasarkanā starojuma avoti. Gandrīz 25 gadus šādu objektu meklējumi palika nesekmīgi. Bet 1985. gadā pazīstamais krievu astrofiziķis V. I. Slišs IAU speciālizdevumā [15] paziņoja par pieciem iespējamiem kandidātiem, kuru pēdas ar infrasarkano uzņēmumu palīdzību uztaustījuši IRAS satelīti. Visi pieci infrasarkanā starojuma avoti izturas tieši tā, kā to bija paredzējis Daisons, un tie visi atrodas nepilnu 3 līdz 60 gaismas gadu attālumā, tātad zināmā mērā mūsu zvaigžņu telpas kaimiņos.

Cits astrofiziķis - Aleksejs Arhipovs no Ukrainas radioastronomijas institūta - SETI problēmām veltītajā konferencē Budapeštā [16] paziņoja, ka viņa institūts četrām Saulei līdzīgām mūsu kaimiņzvaigznēm konstatējis starojumu, kas līdzinās Zemes «industriālajam starojumam» (it īpaši nepārtrauktajai raksturīgajai radioviļņu emisijai frekvenču diapazonā starp 100 un 1000 megaherciem).

Arī starojuma avotu attālums no mātes zvaigznes esot identisks ar to, kāds tiek uzskatīts par piemērotāko apdzīvotu planētu rajonam (runa ir par zvaigzni HD 21899 Eridānas zvaigznājā 88 gaismas gadu attālumā, HD 100623 Hidras zvaigznājā 31 gaismas gada attālumā, HD 187691 un HD 187923 Ērgļa zvaigznājā attiecīgi 59 un 52 gaismas gadu attālumā).

Tomēr rodas pamatots jautājums par to, kāpēc mēs līdz šim vēl neesam uztvēruši nevienu vēstījumu, nevienu vērstu signālu. Daži astronomi, kas grupējas ap fiziķi Frenku Tipleru, piemēram, nemaz nav pārsteigti par līdzšinējām neveiksmēm. [17] Viņi uzskata, ka ārpus Zemes vispār nav nekādu saprātīgu būtņu, jo citādi mums jebkurā gadījumā būtu bijis par tām kaut kas «jādzird» vai «jāredz» (tā dēvētais Fermi paradokss, kas tā nosaukts pēc Enriko Fermi slavenā jautājuma: «Ja viņi eksistē - kur gan viņi visi ir?»).

Vai varbūt vienkārši nepareiza ir mūsu meklēšanas stratēģija? Varbūt ārpuszemes saprātīgās būtnes sazinās gluži citādā veidā? Vai mēs neatrodamies tādā stāvoklī kā primitīvs iedzimto bars, kas par jaunumiem pavēsta ar bungu rībināšanu, kamēr attīstītas civilizācijas tajā pašā laikā ziņas izplata ar telekomunikāciju satelītu palīdzību?

4. Zooloģiska dārza hipotēze Šādu iespēju mēs, protams, nevaram izslēgt. Taču iespējams ir vēl kāds scenārijs, proti, ka mūsu planēta gluži apzināti tiek norobežota no galaktiskajām komunikācijām. Kā pirmais uz šādu iespēju 1973. gadā uzmanību vērsa Džons Bols. [ 18J Saskaņā ar šo ideju Zemei varētu apzināti būt «uzlikta karantīna», līdz pašattīstošā saprāta līmenis būtu tiktāl gatavs, lai to uzņemtu «Galaktiskajā klubā», - vai ari līdz tas pats sevi iznīcinātu. Kopš tā laika šī «zooloģiskā dārza» hipotēze tiek bieži piesaukta un izstrādāta, un šajā aspektā mēs vēl atgriezīsimies pie informācijas noplūdes embargo hipotēzes.

Bet pirms tam vēl būtu skaidri jānorāda, ka būtībā eksistē tikai divas alternatīvas: vai nu ārpuszemes saprātīgo būtņu nav vispār, vai ari ar tām ir gandrīz pārsātināta visa Galaktika. Pirmais «Komisijas 51» priekšsēdētājs Mihaels Papagianis to formulējis šādi: «Vai nu viņu nav nekur, vai ari viņi ir visur.» [19] Kā veidojās šī savā būtībā diezgan provokatīvā hipotēze?

1974. gadā fiziķis Džeralds O'Nīls no Prinstonas universitātes nāca klajā ar savu konceptu par kosmosā izveidotām lielām mākslīgām struktūrām. [20] Tām būtu ļoti maz kopīga ar kosmosa stacijām mūsu parastajā izpratnē. Tās būtu gigantiskas, kilometros mērāmas caurules un cauruļu sistēmas, pie kuru ārējām sienām rotācijas rezultātā tiktu radīta mākslīga gravitācija. Tajās varētu ietilpt veselas pilsētas, kalni, ielejas un ainavas, kur dzīvotu līdz pat vairākiem miljoniem cilvēku. Jau pirmā «uz borta» dzimusī paaudze šādu struktūru uzskatītu par dzimteni. Rastos pilnīgi jaunas sociālas kopības, kas pilnībā apdzīvotu Saules sistēmu. Tehnoloģiskā ziņā šādas konstrukcijas būtu realizējamas jau dažos gadu desmitos, finansiālajā - diez vai.

Pirmais, kas apzinājās relevanci attiecībā uz diskusijām par ārpuszemes saprātu, bija fiziķis Maikls Hārts. [21] Jau gadu pēc O'Nīla viņš vērsa uzmanību uz to, ka šādas struktūras, apgādātas ar dzinējiem, varētu nokļūt līdz zvaigznēm. Tikai sekundāra nozīme būtu tam, kura paaudze sasniegtu mērķi.

Konsekvences, kas no tā izriet, ir acīmredzamas: nav nepieciešami nekādi «superkuģi», nekādi ar virsgaismas ātrumu caur hipertelpu traucoši «zvaigžņu kreiseri», kas apgādāti ar šodien vēl pilnīgi utopiskām piedziņas sistēmām, - jau tās tehnoloģijas, kas šodien ir mūsu rīcībā, principā dod iespēju nokļūt līdz zvaigznēm un apdzīvot Galaktiku. Hārts un pēc viņa arī citi [22-25] veica dažādus šādu kolonizācijas viļņu modeļu aprēķinus un nonāca pie secinājuma, ka visa Galaktika tiktu apdzīvota piecu līdz desmit miljonu gadu laikā. Tas ir ļoti īss periods, ja apdomā, ka kopš dzīvības rašanās uz Zemes pagājis astoņsimt reižu ilgāks laiks.

Ja tas ir tik vienkārši - kāpēc gan citas saprātīgas būtnes Galaktikā jau nebūtu varējušas spert šādu soli? Kāpēc tad visa Galaktika nevarētu būt pilnībā kolonizēta?

Jautājums, kas rodas pats no sevis, ir šāds: vai Galaktika tiešām vēl nav apdzīvota? Ja gribam būt godīgi, mums jāatzīst, ka mūsu pašreizējās astronomiskās iespējas ir ļoti ierobežotas un mēs nemaz nespējam atšķirt svešu saprātīgu būtņu kolonizētu Galaktiku no tādas, kurā vispār nav dzīvības. It īpaši tad, ja mūs no šīs atziņas gribētu apzināti atturēt. Līdz ar to mēs esam atgriezušies pie «zooloģiskā dārza» hipotēzes un tās variantiem, no kuriem nedaudz detalizētāk vajadzētu ieskicēt vienu, proti, informācijas noplūdes embargo hipotēzi. [26, 17]

5. Informācijas noplūdes embargo hipotēze 5.1. Ārpuszemes scenāriji. Džona Bola «zooloģiskā dārza» hipotēze saka vienīgi to, ka mūsu Zeme tiek uzskatīta par sava veida patvēruma vietu, nenosaucot šādas ārpuszemes saprātīgu būtņu izturēšanās motivāciju. Principā būtu arī iedomājams, ka ārpuszemes būtnes ir noskaņotas ekspluatatoriski un drīzāk līdzinās nezvēriem no dažādām otrās šķiras zinātniski fantastiskām filmām. Taču būtu jābūt kādam

iemeslam, kāpēc mūsu Zemi tās 4,6 miljardus gadu ilgajā vēsturē neviens svešinieks nav pārņēmis savā īpašumā, kolonizējis vai paverdzinājis cilvēci.

Volters Ņūmens no Prinstonas universitātes un profesors Karls Sagāns [25] pirms vairāk nekā desmit gadiem izvirzīja hipotēzi par to, ka varētu pastāvēt universāli šķēršļi kosmiskam imperiālismam. Viņi pieņēma, ka varbūt eksistē «Galaktikas kodekss», kas vada un aizsargā jaunas planetāras sabiedrības.

Augsti attīstītas civilizācijas ar senu vēsturi ir iemācījušās, kā labvēlīgi izturēties pret jaunām kultūrām un sabiedrībām to attīstības sākumposmā.

Edvards Harisons no Kembridžas universitātes uztvēra šīs idejas un paplašināja tās ar postulātu, ka gluži dabiski jāeksistē «biogalaktiskam» likumam, saskaņā ar kuru saprātīgas, bet destruktīvas dzīvības formas ir tendētas pašas sevi iznīcināt dzimtās saules sistēmā. Tāpēc tās nemaz nebūtu spējīgas kolonizēt Galaktiku. Tādējādi viņš secināja, ka no šā selekcijas procesa izriet sava veida aizliegums tiešam kontaktam ar civilizācijām, kuras vēl ir piesaistītas planētām, kā, piemēram, mūsējā. Embargo tad izpaustos tā, ka šāda civilizācija nedrīkstētu tikt ne pamudināta, ne atbalstīta priekšlaicīgi atstāt savu saules sistēmu. Tai vispirms jāpierāda spēja būt miermīlīgai gan savstarpējās attiecībās, gan saskarsmē ar ārpuszemes civilizāciju pārstāvjiem. Un vislabākais veids, kā pārliecināties par šādām spējām, ir nogaidīt, vai augošā planetārā sabiedrība pati sevi neiznīcina.

5.2. Kontakta konsekvences. Tagad mēs gribētu aplūkot tieša kontakta iespēju. Ronalds Breisvels no Stenforda universitātes [29] uzskata, ka jebkura kontakta gadījumā ar ārpuszemes saprātu - vienalga, vai tas būtu radiosignāls no Visuma vai atsūtīta zonde - varas iestādes, bez šaubām, pieliks visas pūles, lai atšifrētu vēstījumu, taču tikai tāpēc, lai šo informāciju padarītu slepenu nacionālās drošības interesēs.

Jebkurš cits pieņēmums būtu uzskatāms par ārkārtīgi naivu, jo šāds vēstījums varētu saturēt informāciju, kas ļautu gūt militāras vai ekonomiskas priekšrocības.

Bez tam mums jāapdomā, cik satriecošas sekas pat mūsdienās šāds kontakts varētu radīt lielai daļai cilvēces. Ārpuszemes saprāta pārstāvjiem, bez šaubām, būtu vienkāršāk simultāni nolaisties lielākajos pasaules centros, lai demonstrētu savu pārākumu, un tikai tad uzsākt pašu sazināšanās procesu. Taču tas ir gandrīz neiespējami, jo šāda notikumu gaita novestu pie ētiski neattaisnojamām konsekvencēm, ko augstākattīstītai rasei vajadzētu paredzēt. Diezin vai varētu sākties tāda masu panika kā pēc Orsona Velsa «Iebrukuma no Marsa» 1938. gadā ASV. Taču jebkuru svešu kosmosa kuģi, kurš ne gluži tam piemērotā apvidū stundām vai pat dienām ilgi veiktu nosēšanās manevru, mēs acīmredzot uzskatītu par bīstamu un iespējas gadījumā censtos to iznīcināt. Nav šaubu, ka šāda ārpuszemes kuģa apkalpes locekļi šādu iespēju būtu paredzējuši un sagatavojušies vērst pret mums aizsardzības pasākumus, kas varētu iekļaut sevī ari spēka lietošanu.

Pat pakāpeniski vairāku mēnešu laikā atklāta informācija par ārpuszemes civilizācijas pārstāvju klātbūtni plašai sabiedrībai kļūtu par tik šokējošu atklājumu, ka varētu izraisīt ekonomisku haosu un varas krīzi visā pasaulē. Pat tikai reliģiskās konsekvences varētu būt iespaidīgas. Jebkura reliģija, kas balstās uz cilvēkiem līdzīgu dievu vai dievu figūru pielūgšanu, tad vairs nešķistu universāla. Pilnīgi citā gaismā parādītos jautājums par to, cik daudzu mūsdienu reliģiju izcelsme meklējama agrākajos kontaktos. Jau defīnitīva izpratne par to, ka eksistē ārpuszemes saprātīgas būtnes, kurām aiz muguras ir daudzus tūkstošus vai pat miljonus gadu gara vēsture un gluži citi reliģiskie vai garīgie uzskati, varētu novest pie novēršanās no līdzšinējām reliģijām. Tāpēc pret mums labvēlīgi noskaņoti ārpuszemes saprāta pārstāvji censtos izvairīties no tik pēkšņu pārmaiņu izraisīšanas.

53. Hipotētiska kontakta forma. Uzskatāmu ārpuszemes tehnoloģiju piemēru demonstrēšana. Šādi ĀS pārstāvji turpretī varētu nodot cilvēcei zināmu daudzumu īpaši izvēlētas informācijas, proti, konfrontēt nejauši izvēlētas atsevišķas personas vai nelielas grupiņas ar augsti attīstītu tehnoloģiju. Tas varētu notikt, piemēram, demonstrējot šiem lieciniekiem savu zemes transportlīdzekļu augstās manevrētspējas un acīmredzot multidimensionālās iespējas. Priekšroka droši vien tiktu dota cilvēkiem, kuru personīgais pasaules skatījums ļautu tiem akceptēt faktu, ka mūsu tehnoloģiskā attīstība vēl atrodas bērnu autiņos. Ar

izvairīšanos no naidīgām akcijām - izņemot akūtas pašaizsardzības gadījumus - viņi varētu likt mums arī saprast, ka tos nevada nekādi iznīcināšanas vai paverdzināšanas motīvi. Šī stratēģija tad ietvertu sevī ari jau minēto taktiku - parādīties tikai šad tad un atstāt aiz sevis ļoti maz pierādījumu. Šādā veidā viņi varētu konstatēt, ka zinātnes aprindas lielā vienprātībā neveltī nekādu uzmanību neparastiem notikumiem, kā tas praktiski ari notiek attiecībā uz NLO fenomeniem, ko jau ir sapratuši Kipers un Moriss. [30] Tādēļ tamlīdzīgas norises varētu ignorēt arī valdības - globāla panika būtu novērsta. Ņemot vērā to, ka šis «logs» embargo stratēģijā attiecas tikai uz ierobežotu kontingentu (t. i., sākumā tikai uz nedaudziem cilvēkiem, pie kam šī grupa laika gaitā pieaug), šādu akciju apjomam dažu gadu vai desmitgažu - tātad vairāku paaudžu - laikā vajadzētu palielināties.

5.4. Kontakta forma vēstījuma izplatīšanai. Pieņemsim, ka kāda ārpuszemes civilizācija ilgākā laika periodā bez mūsu ziņas novēro cilvēku sabiedrību un tādējādi ir ļoti labi izpētījusi tās psiholoģiju.

Izpratne par to, kas ap mums īsti notiek, tādā gadījumā, kā mēs to jau redzējām, pieaugtu ļoti lēnām un pakāpeniski - katrā ziņā ne ātrāk, kā cilvēce iekšēji tam sagatavotos. No šādas metodes gūtu labumu arī ārpuszemes saprāta pārstāvji, jo viņiem nebūtu jāpieņem nekādi ad hoc lēmumi par to, kad un vai vispār tiks sasniegts brīdis kontaktu uzsākšanai. Pats par sevi saprotams, nebūtu ari nekādas varenas ārpuszemes spēku intervences demonstrācijas, tāpēc Zemes valdības būtu brīvas lēmumu pieņemšanā.

Ja rastos nepieciešamība nodot mums precīzāku un detalizētāku informāciju, ārpuszemes saprāta pārstāvji varētu ari tieši sazināties ar dažām izraudzītām personām. Taču, neraugoties uz šiem ierobežotajiem kontaktiem, nepieciešamība ievērot embargo saglabātos ilgstošā laika periodā. Viņiem konsekventi nāktos nodrošināties, ka, nododot izraudzītajiem adresātiem vēstījumu, ik reizi ir klāt tikai daži vai nav vispār neviena liecinieka. Šādā veidā mums varētu tikt nodota informācija par viņu ārpuszemes izcelsmi, par laika periodiem, kuros viņi pagājušo tūkstošgažu laikā mūs apmeklējuši vai atstājuši mūs vienus, kā arī par savas pašreizējās klātbūtnes iemesliem utt.

Paredzams, ka šādiem kontaktiem netiks izraudzīti zinātnieki, vēl jo vairāk - pazīstami. Iemesli ir acīmredzami: no vienas puses, tas viņiem būtu pārāk liels šoks, jo diezin vai nostiprinātu viņu lielākoties jau stingri iesakņojušos pasaules skatījumu, no otras - viņi par šādu kontaktu, visticamāk, neziņotu atklātībai, baidoties par savu reputāciju, karjeru un vairoties no konsekventas izsmiešanas, kas būtu sagaidāma no zinātnes aprindām.

Turpretī izraudzītās kontaktpersonas ilgstošā laika periodā tiktu apgādātas ar ļoti apjomīgu informāciju, rūpējoties par to, lai šie cilvēki saprastu tās saturu, un atļaujot iegūt dažus pierādījumus par šīs informācijās reālo izcelsmi.

5.5. Kontakta norises formas. Kādas kontakta formas būtu iedomājamas? Šajā jautājumā mums diemžēl paveras tikai plašs dažādu spekulāciju lauks, kas veido ļoti nedrošu pamatu un rada briesmas ieslīdēt nezinātniskā un grūti pārbaudāmā «pelēkajā zonā». Kā nekā, vienmēr pastāv iespēja, ka procentuāli neliela NLO novērojumu daļa tiešām tajā ieskaitāma. [31, 32] Šeit zināmu lomu varbūt spēlē pēdējos gados aizvien pieaugošais ziņojumu skaits par «nolaupīšanām». [33-37] Iesaistītās personas, pēc viņu domām, esot sagūstījuši «citplanētieši», kas tās izmeklējuši un pēc tam atbrīvojuši, reizēm nododot kādu vēstījumu [salīdz., piemēram, 38]. Dažiem «nolaupītajiem» šādi piedzīvojumi atgadījušies vairākkārt un parasti sākušies jau bērnībā. Kopumā ņemot, šādas norises ļoti labi atbilst mūsu priekšstatiem par ārpuszemes saprātīgo būtņu akcijām, taču ne vienmēr atbilst to patiesajai motivācijai.

Būtībā svarīgs varbūt ir tikai pats notikums un vēstījums (turklāt, iespējams, ka vairumā gadījumu jau pats notikums ir vēstījums), bet ne blakusapstākļi, kas pavadījuši «nolaupīšanu» un aizvešanu uz kosmosa kuģi (vai to, ko mēs par tādu uzskatām).

5.6. Vēstījumu saturs. Informācija, kas tiktu nodota kontaktpersonām, varētu saturēt tikai ļoti virspusēju ārpuszemes tehnoloģiju aprakstu, ko mēs saprastu kā maģiju vai zinātnisko fantastiku. Bez tam varētu sagaidīt, ka katrai informācijai būtu apzināti pievienoti absurdi, turpretī tajā nebūtu detalizētu instrukciju, kas nodrošinātu revolucionāru izrāvienu tehnoloģijā. Tam būtu jānodrošina, lai jebkurš

zinātnieks, kurš censtos izskaidrot vēstījumu, to jau drīz vien uzskatītu par blēņām vai fikciju. Pat no kontaktpersonām iegūtos pierādījumus zinātne noliegtu, jo viņu akceptētie principi par notikuma realitāti prasa tā pastāvīgu reproducējamību vai ari lai to būtu novērojis īpaši uzticams pētnieks. Drīzāk varētu sagaidīt, ka vēstījums tiktu publicēts kopā ar citiem okultiem rakstiem, pārtulkots un izplatīts pasaulē.

Interesanti atzīmēt, ka šādu literatūru jau piedāvā vairākas izdevniecības.

Domājams, ka pats vēstījuma saturs būtu tā veidots, ka norādītu uz ārpuszemes kultūru eksistenci. Bet ne tas vien: atbilstoši gaidāmajam ārpuszemes saprāta pārstāvju augstajam garīgajam līmenim tāpat jārēķinās ar noteiktiem garīgiem vēstījumiem. No citas puses, tieši šis iemesls atturētu zinātniekus no pētījumiem. Ja ar to nebūtu pietiekami, tiktu izplatīti vēl citi vēstījumi, kas izrādītos apzināti bezjēdzīgi un novestu pie pilnīga sajukuma. Nedaudz uzmanīgāk pavērojot šodienas scenārijus (NLO, «zvaigžņu cilvēki» un it īpaši «kontakti ar augstākām sfērām»), viegli nonākt pie secinājuma, ka tieši šobrīd mēs atrodamies kontakta uzsākšanas fāzē.

Tomēr nedrīkst par zemu novērtēt sabiedrības attieksmi, tai saskaroties ar vēstījumu, lai cilvēki to spētu atšķirt no visa šā apkārtējā jucekļa un okulti reliģiozā raibuma, ko rada gan paši ārpuszemes saprāta pārstāvji, bet lielākoties dažādas šķietamas «kontaktpersonas», kuras tikai vēlas peldēt līdzi okulti spirituālajā modes straumē. Taču tieši šīs grūtības garantē lielu laika posmu ārpuszemes vēstījuma akceptēšanai, tās samazina līdz minimumam masu panikas un reliģisku apvērsumu briesmas un, visbeidzot, padara nepieciešamu loģiskas domāšanas procesu izmantošanu, lai atšķirtu īstu vēstījumu no neīsta. Tieši šī īpašība, t. i., neatkarīgas pārdomas par šo tematu, turklāt apzinoties, ka mūsu pašreizējais tehnoloģiskais standarts, tāpat arī mūsu garīgie un ētiski morālie pamatprincipi atrodas tālu zem svešinieku līmeņa, varētu būt tie ārpuszemes saprāta pārstāvju izvēlētie priekšnosacījumi, lai embargo beidzot tiktu atcelts.

5.7. Informācijas noplūdes embargo hipotēzes priekšnosacījumi un sekas. Embargo pret Zemi tātad būtu caurlaidīga «barjera», kas tiktu izveidota tā, lai tā funkcionētu pret zinātniekiem un valdībām, tomēr tajā pašā laikā pakāpeniski pēc vairākām paaudzēm pavērtu ceļu uz kopēju sabiedrību. Šāda iespēja nozīmētu, ka ārpuszemes saprāta pārstāvji acīmredzot jau ļoti ilgi kontrolē visu pasauli. Par to mūsdienās eksistē vairāki netieši pierādījumi, tomēr tos mēs šeit tuvāk neaplūkosim [skat. šo grāmatu un, piemēram, 39-46]. Ja tas ir tā, ari viņi saglabā neierobežotu rīcības brīvību, tostarp visdažādākajos veidos sazināties ar savām kontaktpersonām. Lai varētu veikt šādas akcijas bez mūsu ziņas, viņiem būtu nepieciešama ļoti augsti attīstīta tehnika, kas mūsu acīs šķistu maģiski okultiska.

Iespējams, ka tieši tā būtu kvalificējami vairāki līdz šim kā reliģiski mistiski interpretēti fenomeni. [4752J Laikam gan visiem zināmi slavenie Artura Klarka teiktie vārdi par to, ka pietiekoši augsti attīstīta tehnoloģija vairs nav atšķirama no maģijas. [53] Ari Karls Sagāns uzsvēris, ka maģiskas darbības varētu sagaidīt pat tad, ja ārpuszemes saprāta pārstāvji tehnoloģiskajā attīstībā mūs apsteigtu tikai par pāris gadiem. [54] Faktiski Galaktikā varētu eksistēt kultūras, kas mūsējās vecumu pārsniedz par miljoniem un pat miljardiem gadu, jo mūsu Saule ir tikai otrās vai trešās paaudzes zvaigzne. Martins Fogs no Londonas universitātes [55] norādījis, ka visa Galaktika, domājams, bijusi apdzīvota jau tad, kad mūsu Zeme un Saules sistēma vēl nemaz nebija dzimušas. Šādām civilizācijām jābūt sasniegušām tādu tehnoloģiskās un garīgās attīstības līmeni, kādu mēs pie labākās gribas pat nespējam iedomāties.

Kopumā ņemot, būtu ļoti grūti atšķirt īstu ārpuszemes vēstījumu no dažādiem fiktīviem tekstiem.

Vajadzētu ļoti rūpīgi pārbaudīt kontaktpersonu sniegtos pierādījumus. īpaši būtu jācenšas pierādījumus novērtēt, pamatojoties uz katra liecinieka uzticamību, nevis uz to, cik saprātīgi vai nesaprātīgi no mūsu tehnoloģijas līmeņa viedokļa šķiet «maģiskie» apraksti. Taču tam nepieciešami intensīvi un laikietilpīgi pētījumi. It īpaši vajadzētu savstarpēji salīdzināt visus vēstījumus, kuriem ir šķietami pārdabiska vai ārpuszemes izcelsme, meklējot tajos iespējamās apslēptās pamatstruktūras, kas atkārtojas aizvien no jauna, un noskaidrot, vai šīs struktūras nav saistāmas kontekstā ar ārpuszemes saprātīgu būtņu vēstījumu. Ņemot vērā milzīgo skaitu šodien pieejamo maģiski spirituālo «vēstījumu», tas būtu tik gigantisks

uzdevums, ka acumirklī grūti pat iedomāties, kā to izpildīt, pat ja tiktu izstrādātas speciālas datorprogrammas.

6. Rezumējums

Ārpuszemes saprāta meklējumi tagad iegājuši gluži jaunā fazē. Pat IAU «Komisija 51» rēķinās ar jaunajām attīstības tendencēm un ierosina uzsākt meklējumus vairākos virzienos, kad kā varianti tiktu akceptēti pat līdz šim par absolūti nezinātniskiem uzskatīti domāšanas modeļi (piemēram, ārpuszemes saprāta pārstāvju faktiska klātbūtne Saules sistēmā). [12] Mēs nezinām, ciktāl realitātei atbilst šeit izklāstītā «caurlaidīgā embargo» hipotēze. Taču, ja tā ir patiesa, vispirms no mums pašiem ir atkarīgs, kad notiks kontakts ar ārpuszemes saprātīgām būtnēm. Šādam notikumam acīmredzot būtu tik smagas sekas, kādas cilvēce savā vēsturē vēl nav piedzīvojusi, taču tajā pašā laikā tas pavērtu neaptveramas iespējas nākotnē.

SETI projekta iniciatori Filips Morisons un Džuzepe Kokoni pirms trīsdesmit gadiem rakstīja [3]: «Mēs domājam, ka «viņi» jau kopš ilga laika izveidojuši sakaru līniju, kuru mēs kādu dienu atklāsim, un tagad pacietīgi gaida atbildi no Saules sistēmas, kas viņiem pavēstīs, ka saprātīgo būtņu apvienībā ienākusi jauna sabiedrība.»

Varbūt jau miljoniem gadu viņi gaida kaut kur ārā. Kad mēs pierādīsim, ka esam saprātīgas būtnes?

Kad mēs sevi pieteiksim?

Apsvērumi par ārpuszemes sabiedrību struktūru paleo5Ј77 hipotēzes aspektā Pēters Fibags Nonākot kā pētniekam aizvēstures laukā, no visām pusēm gāžas virsū nepazīstami nosaukumi, datu kolonnas, notikumi un skaitļu eskadras. Nepietiek ar to, ka jau viena vienīga kultūra, viena vienīga zeme sagādā tik daudz materiālu, ka ar tiem var piepildīt veselu bibliotēku, - mums taču ir darīšana ar neaptveramu kultūru daudzveidību un daudzskaitlību, un tās ir izmētātas un izkaisītas pa visu zemeslodi.

Vēl sliktāk, mūsu godkāre dzen mūs tālāk un tālāk atpakaļ: miljoniem gadu, juras un triasa laikmetā, kad pa mūžamežu purviem vēl bradāja dinozauri, vēl tālāk proterozojā un arhajā - līdz pat pašam sākumam pirms 4000 miljoniem gadu. Un daži met skatienu vēl tālāk.

Ir grūti pārskatīt visus attiecīgos notikumus. Retrospektīvi aplūkojot divdesmit līdz trīsdesmit gadu jauno senās astronautikas pētījumu vēsturi, jāatzīst, ka šajā laikā izkristalizējusies vesela rinda iespējamo kontaktu, iejaukšanos un apmeklējumu. Netiešie pierādījumi nāk no dažādām ērām un kontinentiem.

Mēs nonākam pie jautājuma, vai mūsu postulētos citplanētiešu iebrukumus raksturo kontinuitāte, respektīvi, pastāvība, vai arī tie bijuši variabli, respektīvi, notikuši pēc vajadzības vai nejauši, pēc sava prieka un patikas. Nākamie jautājumi ir neizbēgami: vai mūs ir apmeklējuši vienas vai vairāku zvaigžņu civilizāciju pārstāvji, vai tas ir noticis vienu reizi, vairākas reizes vai permanenti, t. i., nepārtraukti, un eventuāli vēl notiek, vai apmeklējumi bijuši/ir nejauši vai mērķtiecīgi? Jebkuram uzskaitījumam par citplanētiešu iejaukšanos, kādu mēs varam sastādīt, pamatojoties uz līdz šim savāktajiem datiem laika un telpas skatījumā, neizbēgami būs fragmentārs raksturs, jo par, domājams, pavisam citādajām būtnēm ar pilnīgi atšķirīgu domāšanas struktūru, ar gluži citiem zinātniskajiem, paleontoloģiskajiem, varbūt ari reliģiskajiem un sociālajiem uzskatiem, izpratni un pieredzi mēs varam spriest tikai no sava viedokļa un ar savu domāšanu; šeit vēl jāpieskaita mūsu neizbēgami trūcīgais materiāls, jo paleoSE77 pētījumi vēl ir tikko kā iesākušies, tiem pietrūkst finansiālo un materiālo līdzekļu un šajā jomā profesionāli kvalificētu speciālistu.

Sāksim ar to, ka vismaz daļa analizēto kontaktu laika ziņā sakrīt, kas ļauj rupji iezīmēt kaut ko līdzīgu struktūrai. Šķiet, ka iejaukšanās notikušas pašos dzīvības pirmsākumos. Izšķirošajiem notikumiem, kas gan vēl būtu precīzi jārekonstruē, iesākumā raksturīga liela laika distance starp tiem: vispirms miljardi, tad miljoni, pēc tam simti tūkstoši un visbeidzot simti gadu. Notikumu secība kļūst jo ātrāka, jo vairāk dzīvība attīstās saprātīgas sugas virzienā, līdz pat pacēluma punktam mūsu gadsimtā (ar to domāta civilizācijas tehnoloģiskā robeža, no kuras sākot kultūra ir spējīga pati izlauzties uz zvaigznēm un noraidīt vai uztvert vēstījumus). Taču te jāņem vērā viens apstāklis: jo notikums tuvāks mūsu tagadnei, jo vairāk šo laiku raksturo informācijas blīvums un tās apjoms, tāpēc līdz šim iegūtie dati par ļoti seniem laika posmiem varētu būt kļūdaini.

Tomēr pamazām iezīmējas kaut kas līdzīgs sarkanam pavedienam, kas vijas cauri laikmetiem. Šķiet, ka uz mūsu Zemes notiek eksperiments, kas turpinās jau neaptverami ilgi - katrā ziņā, ja mēs pieņemam, ka ļoti ilgā laika posmā mums ir darīšana ar vienu civilizāciju vai vismaz ļoti nelielu to skaitu un viss nav tikai daudzu neatkarīgu kultūru darbības nejaušs rezultāts. Pēdējo gadu tūkstošu laika telpā, kaut ļoti neskaidri, iezīmējas kāds plāns, ko raksturo, piemēram, Feiksa [1-3] pētītie informācijas nesēji vai paralēles dievu aprakstos visā pasaulē.

Jautājuma nostādne ir šāda: kas tā par bioloģiski sociālo sistēmu, kas tā par sabiedrības formu, kura tik milzīgā laika periodā spēj turēties pie viena plana? Šeit vietā butu minēt kādu tezi, kaut ari ta vērtējama uz mūsu ierobežoto zināšanu fona par dzīvību, vēsturi, laiku un telpu.

Ja būtnes ļoti ilgā laika periodā, kas mērāms no tūkstošiem līdz simtiem miljonu gadu, veic

novērojumus un iejaukšanos uz Zemes, mēs varam būt pārliecināti, ka mums ir darīšana ar loti stabilu statisku sabiedrību.

Ar ko pamatots šāds apgalvojums? To attaisno apsvērums, ka tik plašus projektus var izplānot, uzsākt un novest līdz mērķim, tikai iepriekš veicot vismaz aptuvenu izpēti. Statiskas sabiedriskās sistēmas mums ir pazīstamas tikai no primitīvu cilšu apvienību piemēriem, kur pārmaiņas kavē galvenokārt reliģiski ierobežojumi. Augstākstāvošām kultūrām raksturīga drīzāk brīvdomība, bet ar to parasti saistīta evolucionāra attīstība vai pat revolūcijas. īpaši stabilas sistēmas gan pastāv ļoti ilgi, taču izturas neelastīgi un reaģē parasti tikai ārkārtējās situācijās, turklāt lēni un smagnēji. Neparedzēti atgadījumi tās gluži vai apgāž un nolemj bojāejai. (Kā piemērs te var kalpot ēģiptiešu augsti attīstītā kultūra, kas gandrīz trīs tūkstošus gadu bija pasaules vadošā vara. Taču savas pastāvēšanas beigu posmā tā bija kļuvusi tik stinga, ka pietiekoši ātri neizprata jauno valstu spēku un nespēja tām pretoties.

1987. gadā Fogs [4] publicēja rakstu, kurā bija izklāstīts šāds domu gājums: mūsu Saule un līdz ar to arī mūsu planēta ir trešās paaudzes objekti. Visuma sākumā - pirmā zvaigžņu cikla laikā - smagie elementi tikko sāka veidoties, tāpēc planētu un līdz ar to dzīvības rašanās bija maz iespējama, taču miljards gadu vēlāk jau bija paspējis izveidoties un izdzist neskaitāms daudzums sauļu. Dzīvībai, kas radās toreiz, bija tādas pašas iespējas kā tai, kas pastāv šodien. Tas apstiprina pieņēmumu, ka Galaktikas kolonizācija notika jau iepriekšējā sauļu dzīves cikla laikā. [5-8] Plašas vai pat pilnīgas Galaktikas kolonizācijas sekas bija varas robežu nospraušana, respektīvi - ja runa ir par vienu vienīgu stellāru kultūru - eksistē teritoriāli «aizņemta» zvaigžņu zona. Fogs [4] uzskata, ka no tā brīža visām kultūrām bija jāsasniedz līdzīgs kultūras un civilizācijas līmenis un sistēmai jāpaliek statiskai, kaut ari uz augsta līmeņa. Pārmaiņas varēja sākties tikai līdz ar jaunu sauļu rašanos. Šā pieņēmuma rezultātā Fogs izvirzīja interdikta hipotēzi [4], saskaņā ar kuru uz Zemes - kas acīmredzami nav kolonizēta - bija aizliegts apmesties (bet ne to novērot). Tāpat kā de Sans [7], Dīrdorfs [9] un Fībags [10], ari Fogs [4] uzskata, ka šis aizliegums attiecas uz visām planētām, uz kurām dzīvība var attīstīties patstāvīgi.

Tātad evolucionāras vai pat revolucionāras pārmaiņas augsti attīstītām kultūrām vairs nav pieņemamas, pie tam Foga apsvērumus šai ziņā papildina pēdējos gados veiktie dabisko sistēmu pašorganizēšanās pētījumi, kas parādīja, ka dzīvas struktūras ilgstoši nav stabilizējamas [11]. Tikai izolētas sistēmas spēj sevi uzturēt aptuvenā līdzsvarā; dzīvas sistēmas vienmēr zināmā mērā ir atvērtas, tās, piemēram, importē enerģiju un eksportē en​tropiju, līdz ar to tās ir disponētas uz evolūciju.

Pat ļoti augstām kultūrām jāņem vērā «nelīdzsvara faktors». Vispirms jau nav izslēgts regress. Kāds īpaši nožēlojams un šokējošs piemērs, kas pierāda, ka pat augsti attīstīta kultūra var atkāpties senā, ja ne arhaiskā pagātnē, ir Eiropas fašisms: «To varētu aprakstīt kā vēsturiski «ļoti senā» invāziju, kā to jau tā parādīšanās brīdī diagnosticēja Ernsts Blohs. Tagadne kļuva par aizvēsturi, un uz skatuves sāka valdīt «maģiski triki».» [V. Kempfers, 12] Progresīvajā industriālo nāciju Eiropā triumfēja priekšstati, kas šķita nākuši no tautu staigāšanas laikiem. [12] XX gs. trīsdesmito un četrdesmito gadu Vācijas briesmīgais piemērs noteikti ir visiespaidīgākais, tajā pašā laikā tā nav vienīgā vēstures maldu ceļu un regresa paradigma. Šādu atkritienu uz, šķiet, sen pārvarētām formām nevar pilnībā izslēgt arī ļoti augsti attīstītās sabiedrībās. Varbūt arī mītos minētās «dievu kaujas» norāda uz ķildām starp šiem «zvaigžņu dieviem».

(Ja vien mūsu senči nēuztvēra lidojošu ķermeņu nejaušu sadursmi vai reaktora eksploziju u. tml. kā kaujas darbību - atbilstoši savai ikdienas pieredzei, ko veidoja uzbrukums un aizstāvēšanās; vai arī tas tika skaidrots mīmikrijas hipotēzes [13] garā.)

Principā nevar izslēgt arī smagu pārrāvumu vai līmeņa maiņu.

Dīrdorfs [9] šai sakarā izsaka savas domas par to, kāpēc iejaukšanās notikusi, izmantojot samērā primitīvu tehniku. Aplūkojot, piemēram, NASA inženiera J. F. Blūmriha pēc Bībeles apraksta rekonstruēto «kosmosa kuģi», mēs redzam, ka šī tehnika varbūt tikai par dažiem gadu desmitiem apsteidz mūsējo. Ārpuszemes saprāta pārstāvju rīcībā it kā vajadzēja būt gluži citādiem, tehniskā ziņā daudz

pārākiem transportlīdzekļiem. Viņi taču jau miljardiem gadu lido kosmosā. Mēs paši redzam, ka vētrainā tehniskā attīstība no V 2 līdz Space-Shuttle fantāzijas ziņā pārspēj visu, ko cilvēce iespējusi gadu tūkstošu laikā, nemaz nerunājot par iepriekšējiem miljoniem gadu. Tieši par šāda veida apsvērumiem bieži tiek kritizēta paleoSЈ77 hipotēze un it īpaši tās prominentākais pārstāvis Ērihs fon Dēnikens. Dīrdorfa piedāvātā iespējamā atrisinājuma pamatideja ir tāda, ka iniciatorkultūra, tātad vissenākā, kura reiz izdomāja lielo plānu, principā gan bija tendēta palikt statiska tehniskā un saimnieciskā ziņā, taču evolucionēja tālāk garīgajā jomā. Šodien lielā plāna autori visas norises varot vērot no saviem augstumiem. Attiecīgo kontroli un ietekmēšanas funkcijas viņi jau sen kā deleģējuši citai, jaunākai zvaigžņu civilizācijai, kas gan vēl nav sasniegusi viņu līmeni, taču savā attīstībā aizgājusi tālāk par mums, cilvēkiem. Ja tas ir tā un mēs šobrīd atrodamies vismaz mūsu pašu civilizācijas attīstības pacēluma punktā (garīgajā ziņā es to vēl nespēju saskatīt), drīzumā - t. i., tuvāko gadsimtu laikā - mūs varētu sagaidīt interesanti uzdevumi kosmisko lidojumu tāluma ziņā. Mūsu kosmiskā tehnika gandrīz jau ir sasniegusi nepieciešamo standartu (no starpzvaigžņu lidojumiem mūs šķir varbūt vēl daži desmiti vai simti gadu). Tai paralēli mākslīgās, t. i., ģenētiski ietekmējamas, bioloģijas virzienā strauji attīstās gēnu tehnoloģija, kas ir obligāts priekšnosacījums speciālu manipulāciju veikšanai, lai cilvēki spētu pārvarēt lielus attālumus, tā ka uz mūsu planētas kādreiz nogadatais dzīvības imports drīz var parversties par eksportu un tādējādi sekmēt Galaktikas tālāku urbanizāciju. Vienīgi garīgā, ētiski morālā evolūcija, kā man šķiet (protams, subjektīvi vērtējot), vēl joprojām palikusi akmens laikmeta līmenī. Tehniskā ziņā mēs atrodamies XXI gadsimtā, bet ko teikt par mūsu primitīvajiem instinktiem, neskaitāmajām slepkavībām, barbariskajiem kariem, šausminošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem?

Mīmikrijas hipotēzē Johanness Fībags Būtiskākā kritika, kas tiek vērsta pret paleoSЈ77 hipotēzi, balstās uz izplatīto priekšstatu par vispāratzītā ārpuszemes saprāta pārstāvju zinātniski tehniskā standarta nesavietojamību ar mītos un leģendās faktiski aprakstīto tehnoloģiju. [1] Starpzvaigžņu attālumus pārvarēt spējošo ĀS pārstāvju iespējām būtu jābūt tādām, kas mums liktos vienīgi kā «maģija» (t. i., saskatāms ir tikai rezultāts, nevis cēlonis). Tās ietvertu ari psihisko un tā saukto «parapsihisko» fenomenu pilnīgu pārvaldīšanu.

Turpretī mīti un leģendas «dievu tehnoloģiju» parasti rāda tādu, kas gandrīz vai uzkrītoši atbilst mūsējai - varbūt projicētai ne vairāk kā simt gadu tālā nākotnē. Kā piemērus var minēt: - Ecekiēla kosmosa kuģi [2], - Ecekiēla templi [3J, - mannas mašīnu [4, 5], - vimānu aprakstu senindiešu literatūrā [6, 7], - «astronautu» attēlus, piemēram, «lielais Marsa dievs» un «lidojošais dievs» Palenkē [8] vai arī figūra uz El Baul stēlas [9], - «dievu» izturēšanos (kari, intrigas u. tml., ko drīzāk var uzskatīt par primitīvu uzvedību).

Tas būtībā nav savietojams ar mūsu priekšstatiem par ĀS augsto attīstības līmeni, kas tālu pārspēj mūsējo (relatīvi primitīva tehniska kultūra, protams, kas izmanto vienīgi ģenerācijas tipa kosmosa kuģus).

Tas tā ir, it īpaši, ja apdomā, no kāda attāluma šie viesi ieradušies. Pat aplūkojot tikai laika posmu no cilvēka rašanās (intelektuālais lēciens) lidz mūsdienām, nav skaidrs, kāpēc šajos divos miljonos gadu nav bijis nekādu ekstrēmu pārmaiņu tehnoloģijas standartos. Ecekiēla kosmosa kuģis [2] vēl joprojām ir būtībā vienkārša ierīce, kādu mēs paši droši vien spētu konstruēt tuvāko desmitgažu laikā. Kāpēc ĀS pārstāvjiem, kuri pirms miljoniem gadu spēja nokļūt līdz mūsu planētai, vēl pēc tik ilga laika (proti, tikai pirms 2500 gadiem) tā vēl joprojām jāizmanto? Vēl uzkrītošāka šī pretruna kļūst, ja mēs atzīstam, ka tamlīdzīgas iejaukšanās notikušas jau daudz agrāk, t. i., visas gandrīz četrus miljardus gadu garās dzīvības vēstures gaitā. [11] Ir tikai divas iespējas, kā atrisināt šo paradoksu. Vienu, kura izriet no Foga [13] un Dīrdorfa [14, 15, 16] darbiem, iepriekšējā rakstā galvenajos vilcienos jau ieskicējis P. Fībags [12]. Saskaņā ar to varētu būt iespējams, ka ārpuszemes sabiedrības, kuras, tāpat kā mēs, iet pa progresīvas attīstības ceļu, atsakās no definētām darbībām (piemēram, novērošanas, evolūcijas vadīšanas uz citām planētām) un uztic šos uzdevumus jaunākām starpzvaigžņu sabiedrībām. Šādai nomaiņai jānotiek efektīvi un saskaņoti. No mūsu pašu vēstures pieredzes mums zināms, ka šāda uzdevumu deleģēšana saistīta ar zināmām problēmām.

Taču tas ir sociocentrisks uzskats, jo ārpuszemes civilizācijas varētu būt pakļautas pavisam citiem sabiedris​kajiem nosacījumiem.

Tagad pievērsīsimies otrai iespējai, kas diskusijā tiks pieteikta kā mlmikrijas hipotēze. Ar mīmikriju biologi saprot augu un dzīvnieku spēju piemēroties apkārtējai videi, optimāli maskējoties. Pārnesot to uz mūsu problemātiku, mīmikrijas hipotēzes kodols ir šāds: «Mūs apmeklēt spējīgu ārpuszemes saprāta pārstāvju tehnoloģiskais («maģiskais») standarts ir tik augsts, ka viņi spēj sevi parādīt atbilstoši dažādu laikmetu cilvēku atšķirīgajam kultūras līmenim.

Vienlaikus viņi vēlas nākamajām paaudzēm, kas nodarbosies ar lidojumiem kosmosā, respektīvi, šajā gadījumā mums, kas sāk atklāt viņu pēdas un tādējādi sagatavojas kontaktam, dot norādījumus par viņu ek​sistenci, viņu apmeklējumiem un iespējām.» Šāda hipotēze pietiekoši labi spēj izskaidrot parādības, kas saistītas ar ĀS pārstāvju viesošanos, it īpaši viņu izmantotās tehnikas šķietami primitīvo līmeni. Tas tiek darīts, lai šodien dotu mums iespēju

interpretēt to ka tehnoloģiju (nevis kā «brīnumu», «maģiju» vai «mistiku») un šāda veidā izprast aiz tās stāvošā saprāta patieso būtību. Tajā pašā laikā tā tika izveidota un pielietota tā, ka agrākos laikos dzīvojušie cilvēki to varēja piekārtot savam izpratnes horizontam, t. i., uzskatīt par parādībām, parasti par dievišķās varas izpausmēm.

Kā šāda veida (telpā un laikā specifiskai kultūras videi un tās priekšstatu pasaulei atbilstošus) piemērus var nosaukt: Bībelē aprakstītos Dieva parādīšanās gadījumus, kas, no vienas puses, lieliski ļauj saskatīt aiz tiem stāvošo tehnoloģiju (kosmosa kuģis un Ecekiēla templis, mannas mašīna), bet, no otras puses, ebrejiem bija jāsaprot kā dievišķas atklāsmes [2-5]; dievu parādības Indijā, kas līdzīgā veidā bija pieskaņotas šai kultūras videi un reliģiski misticiskajai izpratnei, bet tajā pašā laikā mūsdienu skatījumā pieļauj tehnoloģisku interpretāciju (vimānas, militārā tehnoloģija u. c.) [6, 7]; viduslaikos novērotās parādības debesīs, kas vienmēr atbilda attiecīgajam priekšstatu horizontam («lidojošie vairogi», «fejas», «rūķi» u. c.), bet šodien uzrāda paralēles ar antīkiem un aktuāliem kontaktiem [17-20]; gaisakuģu fenomenus XIX gadsimtā, kad tika novēroti objekti, kas gan pilnībā atbilda tā laika cilvēku izpratnes līmenim, tomēr tajā pašā laikā pārspēja konkrētos tehnoloģiskos standartus [21, 22]; Marijas parādīšanās fenomenus vairāku gadsimtu garumā līdz pat mūsdienām, kas izpaužas kā mīmikrizētas izturēšanās ekstrēms variants un tiek pielietots, lai pakļautu novērošanai un manipulācijām katoļticīgu cilvēku grupas [23]; visbeidzot, mūsdienu NLO fenomenus: NLO un ar tiem saistītie «trešās kārtas kontakti» un «nolaupīšanas» [24-27] ļoti labi atbilst mūsu priekšstatiem par ārpuszemes izcelsmes kosmosa kuģiem un to apkalpēm, kā arī par šo apkalpes locekļu iespējamo izturēšanos [28]. Tieši tāpēc viņi nevarētu reprezentēt neko citu kā tieši šo priekšstatu par ārpuszemes tehnoloģiju mūsu gadsimtam piemērotu refleksiju, tātad attēlot reāli eksistējoša ārpuszemes spēka un mūsu pašu iztēles [29] sintēzi.

Kas attiecas uz pēdējo punktu, mīmikrijas hipotēze tādējādi apvieno populāro materiālo objektu hipotēzi ar tiem argumentiem, kurus līdz šim izvirzījuši «psiholoģiski» orientētie NLO pētnieki (NLO kā bezapziņas fenomens [piemēram, 30, 31]). Saskaņā ar to NLO - tāpat kā Marijas parādīšanās, XIX gadsimta gaisakuģi, viduslaiku lidojošie vairogi un senatnes «dievu» un «Dieva» parādīšanās - nav nekas cits kā ikreizējai priekšstatu pasaulei pieskaņotas kādas ĀS maskētas projekcijas. Ar šādu mīmikrizētu izturēšanos viņi īsteno savus plānus un ir tik pārāki, ka vēl pat šodien mums sagādā grūtības saskatīt viņos bioloģiskas būtnes - vai vismaz tādas būtnes, kas kādreiz bijušas bioloģiskas. (Tas viss, protams, neizslēdz dažu augsti attisutu starpzvaigžņu kultūru eksistenci vai klātbūtni Saules sistēmā.)

Cik iespējama ir viena šāda pārāka ĀS eksistence Galaktikā? Ja mēs pieņemam - kā skaidro Fogs [13] -, ka viss Piena Ceļš jau bija apdzīvots, kad Zeme vēl tikai radās, šādu varbūtību varētu vērtēt pat kā ekstrēmi augstu. Saprātam, kas var atskatīties uz vairāk nekā četrus miljardus gadu garu apzinātu un beidzot pat paša apzināti vadītu evolūciju, varētu būt maz kopīga ar to, ko mēs saprotam ar jēdzienu «bioloģiska dzīvības forma». Psihisko spēku apzinātas manipulācijas (kā, piemēram, prekognīcija, bilokācija astrālie ceļojumi u. c.) viņiem varētu būt tikpat parasta lieta kā apmaiņa ar citām esamības dimensijām (salīdz, cita starpā [32]) vai - kā izriet no Morisa et al. fundamentālā darba [33] - ceļojumi laikā. Grūti iedomāties, ka šāda «rase» miljardiem gadu sevi velta mūsu planētai, taču ari civilizācijas (vai civilizāciju apvienības), kas atrodas krietni zem šā «maksimālā līmeņa», jau varētu būt spējīgas radīt šeit aprakstītos fenomenus. Dīrdorfs [14] apraksta kādu tikai ap 500 gadu tālā nākotnē projicētu attīstības stāvokli, kurā visas darbības mums šķistu kā «maģiskas» norises.

Tātad mīmikrijas hipotēzes pieņēmumi ir šādi:

1. Galaktikā eksistē vismaz viena ļoti augsti attīstīta civilizācija, kas jau ilgu laiku novēro vai vada dzīvības attīstību uz Zemes (un varbūt ne tikai uz tās) vai arī ir deleģējusi attiecīgos uzdevumus, saglabājot labvēlīgu interesi par cilvēci.

2. Šīs augsti attīstītās (vai tās deleģētās) civilizācijas tehnoloģiskais standarts ir tik augsts, ka mēs arī šodien to uzskatītu par «maģisku».

3.

Balstoties uz šo tehnoloģiju, svešā saprāta pārstāvji var iejaukties attīstībā uz Zemes, pieskaņojoties dažādu laiku un vietu attiecīgajam kultūras līmenim. Iejaukšanās tiek veiktas divos virzienos: no vienas puses, konkrētās situācijās viņi slēpjas zem «debešķīgā» maskas, taču katrā ziņā tās ir kā augstākas varas pārliecinošas izpausmes, kas dod iespēju mērķtiecīgām manipulācijām; no otras puses - viņi dod mums, kas tagad paši esam pārkāpuši tehnoloģiskā laikmeta slieksni, iespēju saprast, interpretēt un pareizi rīkoties, lai radītu priekšnoteikumus apzinātam kontaktam nākotnē un uzņemšanai «Galaktiskajā klubā».

4. Šādas izturēšanās priekšnoteikums ir ilgstoša plānošana un liela pieredze šajā jomā. Tāpēc jāpieņem, ka attiecīgā programma uz Zemes tiek realizēta ne pirmo un ne vienīgo reizi un ka jau daudzas kultūras Galaktikā ir absolvējušas šo mācību kursu.

Tāpat kā jebkurai citai, arī mīmikrijas hipotēzei jābūt spējīgai prognozēt, un tieši ar šo prognožu palīdzību var pārbaudīt hipotēzes pareizību. No iepriekšminētās argumentācijas izriet, ka pieaugošajam progresam tehnoloģijā jābūt saistītam ar proporcionāli pieaugošu izpratni par seno mītu un leģendu tehnoloģisko saturu (piemērs: mannas mašīnas rekonstrukcija nebūtu iespējama bez zināšanām par lāzerstariem un mikroprocesoriem). Tātad teksti, attēli un citas kultūras mantojuma sastāvdaļas, kas atbilstoši pašreizējam tehnoloģijas standartam vēl šķiet «pasakainas», «mistiskas» vai «okultas», nākotnē var kļūt saprātīgi interpretējamas un atvedināmas uz savu sākotnējo saturu.

Mīmikrijas hipotēze apvieno Foga interdikta hipotēzi [13] un Dīrdorfa informācijas noplūdes embargo hipotēzi [14-16], tādējādi veidojot saprātīgu turpinājumu pastāvošajam jautājumu kompleksam par ĀS un tā ietekmi uz dzīvības attīstību uz Zemes. Turpmākajās diskusijās tā nedrīkst palikt neievērota.

Ziņas par autoriem

Hanss Herberts Beijers (Lorša, VFR) ir diplomēts inženieris, ieņem vadošu amatu kādā Vācijas lieluzņēmumā. Gandrīz desmit gadu strādājis pie Ecekiēla attēlotā tempļa rekonstrukcijas un tādējādi sniedza otru (pēc Blūmriha darba), šoreiz arhitektonisku, pierādījumu Ecekiēla apraksta pareizumam un realitātei. Par saviem pētījumiem viņš publicēja grāmatu (Kronzeuge Ezechiel, Mьnchen 1985). Beijers bija referents Seno astronautu biedrības (AAS) vispasaules konferencē Cīrihē 1985. gadā un vienas dienas konferencē 1986. gadā Baireitā.

Jozefs F. Blūmrihs (Estiparka, ASV) ir lidmašīnu un raķešu būvinženieris. Līdz aiziešanai pensijā un NASA īstenotās nolaišanās uz Mēness programmas laikā viņš bija projektu konstruktoru nodaļas vadītājs un atbildīgais par nolaišanās aparāta uz Mēness būvniecību. Rekonstruējot Ecekiēla kosmosa kuģi, viņam kā pirmajam izdevās pierādīt, ka antīkie raksti satur tehniska rakstura informāciju. Blūmrihs ir publicējis divas grāmatas par paleoSЈ77 tēmu (Da tat sich der Himmel auf, Dьsseldorf 1973; Kasskara und die sieben Welten, Dьsseldorf 1979) un bijis vairāku AAS vispasaules konferenču referents.

Luks Birgins (Bāzele, Šveice) ir Bāzeles universitātes mūzikas zinību, ģermānistikas un tautas mākslas students. Vairākus gadus viņš nodarbojas ar robežzinību fenomeniem, it īpaši - ar ārpuszemes saprātīgo būtņu fenomenu. Birgins ir žurnāla Sign izdevējs. Šis žurnāls publicē informāciju par ārpuszemes saprātīgo būtņu pētniecību un seno astronautiku. Ērihs fon Dēnikens (Feldbrunnena, Šveice) ir 18 grāmatu un neskaitāmu publikāciju autors kopš 1968. gada, populārākais senās astronautikas jeb paleoSЈ77 pārstāvis un īstenais dibinātājs. Kopš tā laika viņš ar savu darbību ir centies pievērst zinātnieku uzmanību mūsu pagātnes vēl neatrisinātajām mīklām un noslēpumiem, piedāvājot savu uzskatu modeli, ko zinātne pa šo laiku ir daļēji akceptējusi kā hipotēzi.

Referāti, uzstāšanās televīzijā, diskusijas augstskolās un pētniecības iestādēs. kā ari neskaitāmi ceļojumi uz visdažādākajām pasaules vietām, kas vēl šodien glabā mīklainus pagātnes notikumus, - tās ir viņa nenogurdināmās darbības sfēras, lai rastu atbildi uz cilvēces mūžseno jautājumu: no kurienes? un uz kurieni? Viņa līdz šim iznākušās grāmatas: Erinnerungen an die Zukunft, Dьsseldorf 1968; Zurьck zu den Sternen, Dьsseldorf 1969; Aussat und Kosmos, Dьsseldorf 1972; Meine Welt in Bildern, Dьsseldorf 1973; Erscheinungen, Dьsseldorf 1974; Besucher aus dem Kosmos, Dьsseldorf 1975; Beweise, Dьsseldorf 1977; Erich von Dдniken im Kreuzverhцr, Dьsseldorf 1978; Prophet der Vergangenheit, Dьsseldorf 1979; Reise nach Kiribati, Dьsseldorf 1981; Strategie der Gцtter, Dьsseldorf 1982; Der Tag, an dem die Gцtter kamen, Mьnchen 1984; Habe ich mich geirrtl Mьnchen 1985; Wir alle sind Kinder der Gцtter, Mьnchen 1987; Die Augen der Sphinx, Mьnchen 1989; Die Spuren der AuЯerirdischen, Mьnchen 1990; Die Steinzeit war ganz anders, Mьnchen 1991. Ērihs fon Dēnikens bijis daudzu AAS vispasaules konferenču un vienas dienas tikšanos referents.

Dr. Džeimss V. Dīrdorfs (Korvelisa, ASV) bija fizikas un atmosfēras fizikas profesors Oregonas universitātē, Journal of the Atmospheric Sciences izdevējs un mācību grāmatas Boundary-Layer Meteorology līdzizdevējs. Viņš tika ievēlēts par Amerikas meteorologu biedrības un Amerikas zinātnes attīstības asociācijas biedru, kā arī apbalvots ar daudzām godalgām un goda nosaukumiem. Dīrdorfs ir attīstījis informācijas noplūdes embargo hipotēzi un iepazīstinājis ar to zinātniskās aprindas (piemēram, izdevumos Quarterly Journal of the Royal Astronomical Society un Journal ofthe British Interplanetary Society). Dīrdorfs bija referents AAS vispasaules konferencē 1989. gadā Čikāgā.

Ulrihs Dopatka (Cīrihe, Šveice) ir bibliotēku zinātnieks un kopš XX gadsimta septiņdesmito gadu sākuma aktīvi darbojas senās astronautikas jomā. Viņš lieliski pārzina pasaules literatūru par šo tematu un ir pirmā leksikona izdevējs šajā jomā. Viņš ir uzrakstījis divas grāmatas (Das Spiegelbild der Gцtter, Bonn/Bad Godesberg 1975; Lexikon der Prд-Astronautik, Dьsseldorf 1979) un referējis AAS vispasaules konferencēs un vienas dienas tikšanās reizēs.

Rūdolfs Ekharts (Berlīne, VFR) studējis arheoloģiju un etnoloģiju, pašlaik darbojas ekonomikas jomā. Galvenokārt interesējas par senajām Amerikas un akmens laikmeta Eiropas kultūrām. Ekharts izdod žurnālu, kura temats ir robežzinības. Ekharts ir referējis vairākās AAS konferencēs.

Dr. Volfgangs Feikss (Frankfurte, VFR) ir diplomēts fiziķis un ieguvis doktora grādu eksperimentālajā fizikā. Kā zinātnieks aktīvi piedalījies nozīmīgos pētījumos savā zemē un ārzemēs.

Galvenie darbības virzieni šodien: zinātniskas publikācijas, zinātnes eksports, konsultācijas inovācijas jomā. Feikss vairākus gadus pēta antīkos arhitektūras pieminekļus kā hipotētiskus ĀS vēstījuma informācijas nesējus.

Dr. Johanness Fībags (Neištate, VFR) ir diplomēts ģeologs, ieguvis doktora grādu planetoloģijā. Jau divus gadu desmitus pēla jautājumu par iespēju nodibināt kontaktus ar ārpuszemes saprātu un šai tēmai tuvas jomas. Kopā ar savu brāli Pēteru izdevis pirmo zinātniski orientētu antoloģiju par senās astronautikas tēmu (Aus den Tiefen des Alls, Tьbingen 1985). Neskaitāmu publikāciju autors (Rдtsel der Menschheit, Luxemburg 1982; Die geheime Botschaft von Fatima, Tьbingen 1986; kopā ar Pēteru Fībagu Die Entdeckung des Grals, Mьnchen 1990; Himmelszeichen, Mьnchen 1992), kā ari referents vairākās AAS vispasaules konferencēs un vienas dienas tikšanās reizēs. Kopš 1992. gada sākuma - AAS preses orgāna Ancient Skies galvenais redaktors.

Pēters Fībags (Braunšveiga, VFR) ir diplomēts ekonomikas pasniedzējs. Studējis filoloģiju un komunikācijas zinības, vairākus semestrus studējis ari viduslaiku literatūru. Gandrīz divus gadu desmitus publicējies par paleoSЈ77 hipotēzes tēmu (kopā ar savu brāli Johannesu izdevis antoloģiju Aus den Tiefen des Alls, Tьbingen 1986; darba Die Entdeckung des Grals, Mьnchen 1990, līdzautors), referējis vairākās AAS vispasaules konferencēs un vienas dienas tikšanās reizēs.

Karls Grīns (Vīne, Austrija) ir diplomēts fiziķis un strādā pie disertācijas par Saules stellāro fiziku Vīnes Tehniskās universitātes Kodolfizikas institūtā. īpaši nodarbojas ar hipotētiskām fizikāli tehnoloģiskajām iespējām nodibināt kontaktus ar ĀS. Bijis referents AAS vienas dienas tikšanās reizēs 1989. un 1990. gadā.

Reinhards Habeks (Vīne, Austrija) pēc amata ir mērījumu tehniķis, taču jau gadiem ilgi pazīstams kā daudzu avīžu un žurnālu ilustrators un karikatūrists. Aktīvi darbojas ari žurnālistikā, kopā ar Pēteru Krasu uzrakstījis grāmatu Das Licht des Pharaos, Mьnchen 1992. Habeks ir referējis AAS vispasaules konferencē 1982. ga​dā Vīnē un daudzās vienas dienas tikšanās reizēs.

Matiass Kapels (Šandava, VFR) ir zinātniskais asistents Drēzdencs Tehniskās universitātes Tautsaimniecības institūtā. Vairāk nekā desmit gadu publicējas ari par senās astronautikas jautājumiem un, izmantojot diapozitīvus, ar saviem priekšlasījumiem popularizējis šo tēmu ari bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Kapels publicējis rakstus vairākos žurnālos par ĀS tematu.

Pēters Krasa (Vīne, Austrija) strādājis par žurnālistu un redaktoru dažādās Austrijas avīzēs. Kopš XX gs. septiņdesmitajiem gadiem uzrakstījis vairākas grāmatas un neskaitāmus rakstus par senās astronautikas tēmu, vairāk pieskaroties Ķīnai un Bībeles Vecajai Derībai (Als die gelben Gцtter kamen, Mьnchen 1973; Gott kam von den Sternen, Tьbingen 1974; Und kamen auf feurigen Drachen, Wien 1984; kopā ar R. Habeku Das Licht des Pharaos, Mьnchen 1992; kopā ar F. Farkasu Lasset uns Menschen machen, Mьnchen 1985). Krasa referējis vairākās AAS vispasaules konferencēs un vienas dienas tikšanās reizēs.

Rūdolfs Kucers (Kulmbaha, VFR) ir diplomēts inženieris un līdz savai aiziešanai pensijā strādājis par būvstatiķi un arhitektu. 1980. gadā organizējis ceļojumu uz Lieldienu salu, kurā pats piedalījies. Kopš tā laika nopietni nodarbojas ar šīm problēmām, raksta grāmatu (Die Insel des Make make). Interesējas arī par akmens laikmeta megalītceltnēm Eiropā. Bijis vairāku AAS vienas dienas tikšanās reižu referents.

Tapio Laine (Vantaa, Somija) strādā vadošu darbu kādā lielā Somijas uzņēmumā. Kopš iepazīšanās ar Blūmriha veikto Ecekiēla kosmosa kuģa rekonstrukciju viņu īpaši nodarbina šī tēma. To studējot, Laine 3. Enoha grāmatā ari atrada kosmosa kuģa aprakstu, tas gan nebija tik precīzs kā Ecekiēlam, taču šķiet, ka

runa ir par vienu un to pašu lidaparātu. Par savu atklājumu viņš Somijā izdeva grāmatu (.Raamatun arvoilus ja Halleyn komeetta, Helsinki 1982), kas izraisīja plašu diskusiju Somijas masu medijos.

Valters Jergs Langbeins (Ligde-Nīze, VFR) ir studējis teoloģiju, pašlaik strādā par žurnālistu, savus rakstus publicē galvenokārt par robežzinātņu tēmu. Langbeins ir uzrakstījis par šo tēmu grāmatu (Astronautengotter, Luxemburg 1981), kā ari neskaitāmus rakstus avīzēs un žurnālos visās vāciski runājošajās zemēs. Referējis vairākos AAS vispasaules kongresos un gandrīz visās vienas dienas tikšanās reizēs.

Tomass Mēners (Zūla, VFR) ir klientu apkalpošanas nodaļas vadītājs kādā lielā tehnoloģisko iekārtu firmā. Jau vairākus gadus viņš nodarbojas ar senās astronautikas un ĀS jautājumiem. Šajā darbā viņam ļoti palīdz kontakti ar bijušā austrumu bloka valstīm un bijušo Padomju Savienību. Bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā viņš bija pazīstams referents par minēto tēmu. Tagad bieži publicējas dažādos attiecīga profila žurnālos.

Reinholds Millers (Ulma, VFR) ir realizācijas daļas vadītājs automobi|u ražošanas firmā un jau gadiem ilgi raksta grāmatas. Uzrakstījis vairākus rakstus par senās astronautikas tēmu. It īpaši pievērsies hipotēzei, ka dažas «dievu» aktivitātes varētu būt atvedināmas uz ceļotājiem laikā - iespēja, kura kopš Morisa u. c. autoru darbu parādīšanās vairs pilnībā nav izslēdzama.

Haass Verners Peinigers (Lidenšeida, VFR) strādā tālsarunu dienestā Vācijas federālajā pastā (TELECOM). Kopš 1972. gada nodarbojas ar ĀS pētniecības jautājumiem un ir Ārpuszemes saprātīgo būtņu fenomena pētniecības biedrības priekšsēdētājs Lidenšeidā (Journal fur UFO-Forschung izdevējs).

Peinigeram pieder apjomīga meteoritiskas izcelsmes akmeņu kolekcija, viņš izdod ari žurnālu Meteor.

Tomass Riters (Posendorfa/Rundteila, VFR) pēc profesijas ir metalurgs, pašlaik Bundesvēra štāba virsnieks. Viņš gatavojas studijām Drēzdencs Tehniskajā universitāte. Riters publicējis rakstus vairākos žurnālos, kas nodarbojas ar robežzinātnēm.

Ingo Runde (Freiburga, VFR) studē etnoloģiju, vēsturi un politiskās zinības. Vairākus semestrus studējis ari ārzemēs, cita starpā - trīs mēnešus Indonēzijā. Runde referējis AAS vienas dienas tikšanās reizē Baircitā 1986. gadā, attiecībā pret seno astronautiku viņa nostāja ir kritiski nogaidoša.

Hanss Verners Zahmans (Dortmunde, VFR) ir vadošs darbinieks un kopš XX gs. septiņdesmito gadu sākuma darbojas senās astronautikas jomā un raksta grāmatas. Daudzus gadus ir sava izveidotā robežzinātnēm veltītā žurnāla Mysleria līdzizdevējs. Zahmanam iznākušas divas grāmatas par attiecīgo tēmu (Die Epoche der Engel, Baden-Baden 1980; Die Waffen der Gцtter, Baden-Baden 1989), viņš referējis vairākās AAS vienas dienas tikšanās reizēs.

Pēters Skaja ir pazīstama Šveices žurnālista un rakstnieka pseidonīms.

Armins Šriks (Bīle, Šveice) studējis ķīmiju un farmāciju, strādā kāda Šveices informātikas koncerna menedžmenta daļā. It īpaši pēta iespējamās ĀS aktivitātes Eiropā, kā arī devis daudzus norādījumus par iespējamo Svētā Grāla atrašanās vietu. Šriks bijis vairāku AAS vienas dienas tikšanās reižu referents.

Volfgangs K. Šrēders (Hannovere, VFR) ir mēbeļu galdnieks, vairāk nekā desmit gadu kā astronoms amatieris pēta senās astronautikas un ĀS jautājumus un nenoskaidrotus astronomiskus fenomenus.

Publicējies dažādās avīzēs, piedalījies radioraidījumos par astronomijas un SETI tēmu.

Volfgangs Zībenhārs (Berlīne, VFR) ir apdrošināšanas aģents un jau ilgi nodarbojas ar iespējamiem kontaktiem ar ĀS Latīņamerikas areālā, kur viņš vairākkārt uzturējies ceļojumos un ekspedīcijās. Viņš daudz publicējies dažādos žurnālos, referējis A4S vienas dienas tikšanās reizēs.

Dr. Martina Steinharte (Vīne, Austrija) studējusi zooloģiju un cilvēka bioloģiju, nodarbojas arī ar etnoloģijas un etnogrāfijas jautājumiem. Viņa ir zinātniskā līdzstrādniece Ludviga Bolcmana institūtā Vīnē. Martina Steinharte referējusi AAS vispasaules konferencē 1985. gadā Cīrihē un vienas dienas tikšanās reizē 1990. gadā.

Izmantota literatūra

Ērihs fon Denikens. Akmeņu bibliotēka [1] Charroux, Robert: L'engime des andes, Paris 1974.

[2] Cabrera Darquen, Janvier: The Message of the engraved Stones of lea. ICA. 1989.

Hanss Verners peinigers. Дrpuszemes dzīvības pēdas meteorītos [1ļ Boschke, F. L.: Erde von anderen Sternen. Dьsseldorf, 1965.

[2] herrmann, ].: Astrobiologie - Organisches Leben im AIR Stuttgart, 1974. [ 3 ] claus, G. und Nagy, B.: A microbiological examination of some carbonaceous chondrites.

Nature 192, 1961.

[4] eugster, J.: Handbuch der Astronautik. Bd. 1, Heft 5 und 6, Konstanz, 1960.

[5] ross, h. h.: a synthesis of evolutionary theory. Englewood Cliffs, N. Y., 1962. [ 6 ] mamikunian, G. und Briggs, M. H.: Catalogue of microstructures observed in carbonaceous chondrites. Technical Report 32 to 398, Jet Propulsion Laboratory (Pasadena), 15. 3. 1963.

[7] eugster,).: die forschung nach auЯerirdischem Leben. Zьrich, 1969.

[8] calvin, m. v.: extraterrestrial life. lawrence radiation Laboratory, UCLL 8993, 12 (Berkeley), 1959.

[9] pflug, h.-d.: lebensspuren дlter als die erde? bild der Wissenschaft, 1, 62, 1982.

[10] dose, k. und rauchfuss, h.: chemische evolution und der ursprung lebender Systeme. Stuttgart, 1975.

[11] pflug, h.-d.: gedanken zum Ursprung des Lebens. Umschau, 1, 1985.

[12] peiniger, h.-w.: auЯerirdische Lebensspuren in Meteoriten. Journal fьr UFO-Forschung, 2, 44, 1982.

Johanness fībags. pasaules ārpus saules sistēmas - planētas ārpus Saules sistēmas un to nozīme jautājumā par ārpuszemes saprātu [1 ] Burke, B. F.: Detection of planetary systems and the search for evidence of life. Nature, 322, 340-341, 1986.

[2] Drake, F. D.: Discussion at Space Science Board. National Academy of Sciences Conference on Extraterrestrial Intelligent Life. November 1961 (Green Bank, West Virginia), 1961.

[3] Lindley, D.: Solar systems beyond our own. Nature, 334, 467, 1988.

[4] Norman, C. A. und Weaver, H. A.: Body building in the solar nebula. Nature, 334, 474-475, 1988. [ 5 ] davies, d. w.: direct imaging of planetary systems around nearby stars. Icarus, 42, 145-148, 1980.

[6] Huang, S. S.: Extrasolar planetary systems. Icarus, 38, 339-379, 1973.

[7] Bracewell, R. N. und MacPhie, R. H.: Searching for nonsolar planets. Icarus, 38, 136-147, 1979.

[8] Smith, B. A. und Terrile, R. J.: A circumstellar disk around Beta Pictoris. Science, 226, 1421-1422, 1984. [ 9 ] hahn, h.-m.: die rдtselhafte scheibe: ein ausgewachsenes Planetensystem. Bild der Wissenschaft, 4, 1 34-1 35, 1987.

[10] lanna, P. A.: Planeten jenseits unseres Sonnensystems. In: J. u. P. Fiebag (Hrsg.), Aus den Tiefen des Alls, 41-52, Hohenrain (Tьbingen), 1985.

[11] Telesco, C. M„ Becklin, E. E„ Wolstencroft, R. D. und Decher, R.: Resolution of the circumstellar disk of Beta Pictoris at 10 and 20 pm. Nature, 335, 51-53, 1988.

[12] hobbs, l. m.: observations of gaseous circumstellar disks. The Astrophysical Journal, 308, 854858, 1986.

[13| Vidal-Madjar, A., Hobbs, L. M.( Ferlet, R„ Cry, G. und Albert, C. E.: The circumstellar gas cloud around Beta Pictoris. Astronomy and Astrophysics, 167, 325-332, 1987.

[14| Lagrange, A. M., Ferlet, R. und Vidal-Madjar, A.: The Beta Pictoris circumstellar disk.

Astronomy and Astrophysics, 173, 289-292, 1987.

[15] Backman, D. E. und Gillet, F. C.: IRAS statistics on main sequence stellar IR excesses and models of circumstellar particle clouds. In: G. Marx (Hrsg.), Bioastronomy-The next steps, Astrophysics and Space Library, 144,93-99, Kluwer Academic Publications (Dordrecht-Boston-London), 1988.

[16] Basri, G.: Solar Systems in the making. Nature, 346, 515, 1990.

[17] Black, D. C. und Suffolk, G. C. J.: Concerning the planetary system of Barnard's Star. Icarus, 19, 353-357, 1973.

[18] Waldrop, M. M.: Secrets of an unremarkable Star. Science, 241, 790,1988.

[19] Vaas, R.: Planeten bei anderen Sonnen? Naturwissenschaftliche Rundschau, 10, 415-416, 1988.

[20] Latham, D. W., Mazeh, T., Stefanik, R. P., Mayor, M. und Burki, G.: The unseen companion of HD 114762: a probable brown dwarf. Nature, 339, 38-40, 1989.

[21] Campbell, B., Walker, G. A. H. und Yang, S.: A search for planetary mass companions to nearby stars. In: G. Marx (Hrsg.), Bioastronomy - The next steps, Astrophysics and Space Library, 144, 83-98, Kluwer Academic Publications (Dordrecht-Boston-London), 1988.

[22] feix, W.: Stonehenge - ein kosmisches Zeichensystem? Ancient Skies, IV, 8-11, 1987. [ 2 3 ] struck-marcell, C.: SiO masers in late-type giant stars - Jovian planets engulfed. The Astrophysical Journal, 330, 986-991, 1988.

[24] dole, S.: Computer simulation of the formation of planetary systems. Icarus, 13, 494-508, 1970.

[25] Terrile, R. J.: Direct imaging of extra-solar planetary systems with a low- scattered light telescope. In: G. Marx (Hrsg.), Bioastronomy - The next steps, Astrophysics and Space Library, 144, 125-1 30, Kluwer Academic Publications (Dordrecht-Boston-London), 1988.

[26] Brown, R. A.: Systematic aspects of direct extrasolar planet detection. In: C. Marx (Hrsg.), Bioastronomy-The next steps, Astrophysics and Space Library, 144, 117-123, Kluwer Academic Publications (Dordrecht- Boston-London), 1988.

[27] Angel, R. P., Cheng, A. Y. S. und Woolf, N. J.: A space telescope for infrared spectroscopy of Earth-like planets. Nature, 322, 341-343,1986.

[28] Levy, E. H„ McMillan, R. S., Gatewood, G. D„ Stein, J. W., Castalaz, M. W., Buffington, A., Nishioka, N. und Scargle, J. D.: Discovery and study of planetary systems using astrometry from space.

In: G. Marx (Hrsg.), Bioastronomy - The next steps, Astrophysics and Space Library, 144, 131-136, Kluwer Academic Publications (Dordrecht-Boston-London), 1988.

Karls grīns. uz sudrabotā putna spārniem - starpzvaigžņu lidojumu iespējas un perspektīvas [1 ] Ashpole, E.: The search for extraterrestrial intelligence. Blanford Press, 1989.

[2] Trefil, J. und Rood, R.: Sind wir allein im Universum? Goldmann (Mьn​chen), 1987.

[3] NERVA-Forschungsbericht. Westinghouse Electric, 1968.

[4] Ruppe, H. O.: Interstellarer Flug - wann? In: W. Fuchs (Hrsg.), Neue Beweise der PrдAstronautik, 42-63, Moewig (Rastatt), 1979.

[5] Lцb, H. und Freisinger, J.: lonenraketen. Sammlung Vieweg (Braun​schweig), 1978.

[6] Asimov, I.: AuЯerirdische Zivilisationen. Bastei Lьbbe (Bergisch-Glad- bach), 1981. [ 7 ] verschuur, g. l.: a search for narrow band 21 cm wavelength signals from ten nearby stars.

Icarus, 19, 329-340, 1973.

[8] hecht, j.: canadians discover planet beyond our solar system. newscientist, 1567, 29, 1987.

[9] Lindley, D.: Solar system beyond our own. Nature, 334, 467, 1988.

[10] Waldrop, M. M.: Extrasolar planets, maybe - but Brown Dwars, no. Science, 1236, 16231624, 1987.

Johanness Fībags. Pirms 3,5 miljardiem gadu: dzīvība uz agrīnā Marsa ? Norādes, netieši pierādījumi, spekulācijas [I] Levin, C. V.: Detection of metabolically produced labeledgas: The Viking Mars lander. Icarus, 16, 153-166, 1972.

[2| Levin, G. V. und Straat, P. A.: Recent results from the Viking labeled release experiments on Mars. Journal of Geophysical Research, 82/28, 4663-4667, 1977.

[3] Lewis, R.: Yes, there is life on Mars. New Scientist, 106-108,12. Oct. 1978.

[4] Levin, G. V. und Straat, P. A.: A reapprisal of life on Mars. In: D. B. Reiber (Hrsg.), The NASA Mars Conference, No. 71, 187-208, American Astro- nautical Society, 1987.

[5] Plumb, R. C., Tantayanon, R., Libby, M. und Wen, W. X.: Chemical model for Viking biology experiments: Implications for the composition of the martian regolith. Nature, 338, 633-635, 1989.

[61 McKay, C.: Exobiology and future Mars missions: The search for Mars' earliest biosphere.

Advanced Space Research, 6/12, 269-285, 1986.

[7] Neukum, G. und Wise, D. U.: Mars: A standard crater curve and possible new time scale.

Science, 194, 1381-1387, 1976.

[8[ Wise, D. U., Glombek, M. P. und McGill, G. E.: Tectonic evolution on Mars. Journal of Geophysical Research, 84/B 14, 7934-7939, 1979.

[9) Schonfeld, E.: Origin of Valles Marineris. In: R. B. Merrill (Hrsg.), Proceedings of the 10th Lunar and Planetary Science Conference, Houston, Texas, Vol. 3, 3031-3038, Pergamon Press (New York), 1979.

Carr, M. H.: Water on mars. Nature, 326, 30-35, 1987.

[II] Squyres, S. W.: The history of water on Mars. Anual Revue of Earth and Planetary Sciences, 12, 83-106, 1984.

[12] carr, M. H. und Clow, G. D.: Martian channels and valleys: Their characteristics, distribution, and age. Icarus, 48, 91-117, 1981. [ 13] mars Channel Working Group: Channels and valleys on Mars. Bulletin of the Geological Society of America, 94, 1935-1054, 1983.

[14] pieri, d. C.: Martian Valleys: Morphology, distribution, age, and origin. Science, 210, 895897, 1980.

[15] Parker, T. J.: Geomorphic evidcence for ancient seas on Mars. In: V. Baker, M. Carr und T. Maxwell (Hrsg.), MECA Symposium on Mars: Evolution of its Climate and Atmospheres, 96-98, LPI Tech-Report 87- 01, Lunar and Planetary Institute (Houston), 1987.

[16] Melosh, H. J. und Vickery, A. M.: Impact erosion of the primordial atmosphere of Mars.

Nature, 338, 487-489, 1989.

[17] Pollack,). B., Kasting, J. F., Richardson, S. M. und Poliakoff, K.: The case for a wet, warm climate on early Mars. Icarus, 71, 203-224, 1987. [ 1 8 ] friedmann, E. I. und Ocampo, R.: Endolithic blue-green algae in the dry valley: Primary producers in the Antarctic desert ecosystem. Science, 203, 1247-1249, 1976.

[19] friedmann, E. I.: Endolithic microorganisms in the Antarctic cold desert. Science, 215, 10451053, 1982. [ 2 0 ] friedmann, E. I. und Ocampo-Friedman, R.: The Antarctic cryptoen- dolithic ecosystem:

Relevance to exobiology. Origins of Life, 14, 771- 776, 1984.

[21 ] Friedmann, E. I.: The Antarctic cold desert and the search for traces of life on Mars. Advanced Space Research, 6/12, 265-268, 1986.

[22] Friedmann, E. I. und Koriem, A. M.: Life on Mars: How it disappeared (if it was ever there).

Advanced Space Research (als Manuskript, im Druck 1988), 6 S. [23] Nedell, S. S.: Sedimentary geology of the Valles Marineris, Mars, and Antarctic dry valley lakes. Dissertation, Departement of Geology, San Jose State University, 1986 (Zusammenfassung).

[24J Nedell, S. S., Squyres, S. W. und Andersen, D. W.: Origin and evolution of the layered deposits in the Vallis Marineris, Mars. Icarus, 70, 409- 441, 1987.

[25] Lucchitta, B. K.: Lakes or playas in Valles Marineris. NASA Technical Memorandums. 84211 233-234 (abstract), 1981.

[26] McKay, C. P. und Nedell, S. S.: Are there carbonate deposits in the Valles Marineris, Mars?

Icarus, 73, 142-148, 1988.

[27] Kahn, R.: The evolution of C02 on Mars. Icarus, 62, 175-190, 1985.

[28] Holl, M.: Doch Leben auf dem Mars? Sterne und Weltraum, 11, 636,1988.

[29] Schultz, L.: Meteorite vom Planeten Mars. Die Geowissenschaften, 6, 2, 53-58, 1988.

[30] O'Keefe, J. D. und Ahrens, T. J.: Oblique impact: A process for obtaining meteorite samples from other planets. Science, 234, 346-349, 1986.

[31 ] Gooding, J. L., Wentworth, S. J. und Zolensky, M. E.: Calcium carbonate and sulfate of possible extraterrestrial origin in the EETA 79001 meteorite. Geochimica et Cosmochimica Acta, 52, 909-915, 1988.

[32] Wright, I. P., Grady, M. M. und Pillinger, C. T.: Carbon, oxygen and nitrogen isotopic compositions of possible martian weathering products in EETA 79001. Geochimica et Cosmochimica Acta, 52,917-924, 1988.

[33] Clayton, R. N. und Mayeda, T. K.: Isotopic composition of carbonate in EETA 79001 and its relation to parent body volatiles. Geochimica et Cosmochimica Acta, 52, 925-927, 1988.

[34] Lucchitta, B. K.: Valles Marineris, Mars: Wet debris flows and ground ice. Icarus, 72, 411429, 1987.

[35] Huguenin, R. L„ Clifford, S. M., Sullivan, C. A. und Miller, K.).: Mars: On oasis in Solis Lacus. EOS, 60/18, 306, 1979.

[36] Radio Moskau vom 30. 3. 1988.

[37] Wallace, D. und Sagan, C.: Evaporation of ice in planetary atmospheres: Ice-covered rivers on Mars. Icarus, 39, 385-400, 1979.

Volfgangs K. Šrēders. Gaismas parādības uz Marsa Bьdeler, W.: Faszinierendes Weltall. Knaur (Mьnchen), 1981.

Carr, M. H.: The surface of Mars. Yale University Press (New Haven) 1981.

Das Weltall. Natur und Wissen. Bertelsmann (Mьnchen), 1984. dtv-Atlas zur Astronomie. Deutscher Taschenbuch-Verlag (Mьnchen), 1983.

Fiebag, J. und P.: Nereide - Voyagers Daten und ihre Interpretation. Dieses Buch.

Heuseier, H.: Betrachtungen zur Vulkanaktivitдt auf dem Planeten Mars sowie synoptische Studien atmosphдrischer Trьbungserscheinungen. Die Sterne, 45, 7/8, 133-148, 1969.

Kolosimo, P.: Schatten auf den Sternen. Fischer-Tb (Frankfurt am Main), 1976.

Komarow, V. N.: Neue unterhaltsame Astronomie. Verlag Harry Deutsch (Frankfurt am Main), 1977.

Ksanformaliti, L.: Planeten. Verlag Harry Deutsch (Frankfurt am Main), 1986.

Lucchitta, B. K.: Recent mafic volcanism an Mars. Science, 235,565-567,1987.

Lucchitta, B. K.: Young volcanic deposits in the Valles Marineris, Mars? Icarus, 86, 476-509, 1990.

Meyers Handbuch Weltall. Meyer (Mannheim), 1984.

Johanness un pēters ftbagi. nereida - voyager dati un to interpretācija [1 ] Fiebag, J. und P.: Nereide - ein weiteres kьnstliches Objekt im Sonnensystemi Ancient Skies, V, 6-10, 1988.

(2j Fiebag, J. und P.: Chiron und Nereide - kьnstliche Objekte im Sonnensystem? In: E. v. Dдniken (Hrsg.), Kosmische Spuren, 262-271, Goldmann- Verlag (Mьnchen), 1989.

[3] Schaefer, M. W. und Schaefer, B. E.: Large-amplitude photometric variations of Nereid.

Nature, 333, S. 436-438, 1988.

[4] schaefer, b. e.: nereides helligkeit schwankt doch! skyweek, 46,1,1989.

Pēters Krasa. miklas bībeles mīta par Pasaules radīšanu Farkas, V. und Krassa, P.: Lasset uns Menschen machen - Schцpfungsmythen beim Wort genommen.

Meyster (Mьnchen), 1985.

Jozefs F. Blumrihs. kapec es mainiju savus uzskatus [1 ] Dдniken, E. V.: Erinnerungen an die Zukunft. Econ (Dьsseldorf-Wien), 1968.

[2] Blumrich, J. F.: Da tat sich der Himmel auf-die Raumschiffe des Propheten Ezechiel und ihre Bestдtigung durch modernste Technik. Econ (Dьssel- dorf-Wien), 1973.

Hanss Herberts Beijers. pravieša templis - ecekiela aprakstītas zemes bāzes rekonstrukcija [1 ] Blumrich, J. F.: Da tat sich der Himmel auf-Die Raumschiffe des Propheten Ezechiel und ihre Bestдtigung durch modernste Technik. Econ (Dьsseldorf-Wien), 1973. [2] Beier, H. H.: Kronzeuge Ezechiel-Sein Bericht, sein Tempel, seine Raum​schiffe. Ronacher (Mьnchen), 1985.

Tapio laine. metatrons papildina Ecekiēlu - pārsteidzoši fragmenti no 3. Enoha grāmatas [1 ] Blumrich, J. F.: Da tat sich der Himmel auf - Die Raumschiffe des Propheten Ezechiel und ihre Bestдtigung durch modernste Technik. Econ (Dьssel​dorf-Wien), 1973. [ 2 ] beier, h.h.: kronzeuge Ezechiel - Sein Bericht, sein Tempel, seine Raumschiffe. Ronacher (Mьnchen), 1985.

[3] Hoffmann, H. (Hrsg.): Das sogenannte hebrдische Henochbuch (3 He- noch). Bonner Biblische Beitrдge, Bd. 58. Verlag Peter Hanstein (Bonn), 1984.

[4] Pellert, T.: Raamatun arvoitus ja Halleyn komeetta. Tammi (Helsinki), 1982.

[5] Kautzsch, E.: Die Apokryphen und Pseudepigraphen des Alten Testaments, Bd. 2. Georg Olms Verlagsbuchhandlung (Hildesheim), 1962.

Hanss Verners zahmans un reinholds millers. kuriozie hieroglifi Seti templī Abīdā [1 ] Wьnsche, E. und Schwerberger, M.: Дgypten. F. Bruckmann (Mьnchen), 1985.

[2] Hassnain, S.: Дgypten mit den Augen eines Дgypters erleben. Glendyn- Verlag (Aarau), o. D. [3] Berlitz Reisefьhrer Дgypten. 8. Auflage, Falk-Verlag (Hamburg), 1986/ 1987.

[4] Chalaby, A.: Дgypten. Casa Editrice Bonechi (Florenz), 1989. * īsumā aplūkosim viena šāda «brīnuma» izteiksmīgu piemēru: 1629. gadā Mehiko piemeklēja postoši plūdi. Taču bijusi kāda «dievbijīga māsa Petronella» [15], kura redzējusi Gvadalupes jaunavas vīziju, kas balstījusi apdraudētos pilsētas 6. Akmeņi Nr. 11 un 19 dala katru no apļa pusēm pa labi un ass divās grupās: 4 vārtu grupā un 11 vārtu grupā.

• Lai monolītu no krasta uzvilktu uz plosta, būtu bijuši nepieciešami tūkstošiem palīgu. Velkot klinšu bloku, tiem agri vai vēlu būtu jānonāk jūrā. Atbilstoši vispārzināmam fizikas principam, cilvēks, iegremdējies ūdenī, nemaz nevar pielikt tādu spēku, kāds nepieciešams šāda darba veikšanai. Gluži pretēji, viņš jau tā būtu gandrīz pilnībā aizņemts ar pārvietojamā priekšmeta līdzsvara saglabāšanu.

• Saskaņā ar aprēķiniem, kurus pēc mana lūguma veica kāds kuģu būves inženieris, šādam

plostam būtu bijis jābūt 80 m garam, 80 m platam un vismaz 1,25 m biezam - tātad aptuveni futbola laukuma lielumā. Šādi izmēri būtu padarījuši gandrīz neiespējamu tā vadību un navigāciju, it īpaši krīzes situācijās, nemaz nerunājot par to, ka nav ne rakstisku, ne kādu citu liecību par tik gigantisku plostu Teodoriha laikā.

• Ordeņa piekoptā prakse pārņemt savā īpašumā visas materiālās vērtības, kas bija piederējušas tā biedriem, kuri lielākoties tika rekrutēti no dižciltīgām dzimtām.

[1] ancient astronaut society (aas).

[2] senās debesis. (angfu vai.)

[3] jet propulsion laboratory.

[4] hubble space telescope (hst).

[5] space telescope science institute.

[6] kargo kults (angļu vai. cargo - [kuģa] krava) - reliģijai lidzīgs kults dažās Dienvidjūru salās ticība, ka radinieku senču gari atgriezīsies kuģos, kas pilni ar dažādām mūsdienu civilizācijas precēm, un tā aizsāks salās pārticības «zelta laikme​tu». - Red. [7] Šeit, iespejams, pieļauta neprecizitāte. Novērtējums šķiet pārāk piesardzīgs. (Tulk. piez.) mūrus. acīmredzot neveiksmīgi, jo tajā brīdī jau bija noslīkuši 30 000 cilvēku. Māsa Petronella attiecībā uz «jaunavu» diezgan lakoniski piezīmējusi, «ka neskaitāmie iedzīvotāju grēki bija pelnījuši daudz smagāku sodu ar uguni, tomēr, pateicoties viņas lūgšanām un grēku nožēlošanai, sods esot mīkstināts un aizstāts ar plūdiem…» [15]. (Kāda žēlastība!) Taču, neraugoties uz to, Meksikas arhibīskaps lika svinīgā procesijā atvest ar laivu no Tepejaka uz Mchiko Gvadalupes tēlu: «Kaut ari ūdens vēl ilgu laiku nekritās, tauta nemitīgi lūdzās par atbrīvošanu, un, kad lūgšanas beidzot (pēc četriem gadiem! - aut. piez.) tika uzklausītas, mūsu Mīļā Sieviete no Gvadalupes tika proklamēta par Meksikas aizstāvi» [16]. - Tiktāl par «Meksikas aizstāves» šķietamajiem brīnumdarbiem.

[9] t. i., līdz 1992. gadam, kad publicēts šis izdevums. - Red. [10] tieši šim gadījumam domātas. (Tulk. piez.)

[11] apbedījumu. - red.

[12] «maza svētā sapulce». (Tulk. piez.)

[13] Ārpuszemes saprāta meklējumi. (Angļu vai.)

[14] daud/.kanalu ārpuszemes iekārta. (Angļu vai.)