Savadi ka snieg dagnija zigmonte by firmaartcom

tāpēc ka netika uzaicinātas. Visi viņi bija pieraduši pie tā, un visiem tas šķita dabiski. Pieradums var briesmīgs būt. Māsa aiz sienas šovakar klepoja sevišķi ilgi. Jaunībā viņai bija bijušas aizdomas uz tuberkulozi, bet tā ari tikai aizdomas palikušas. Māsa vēl tagad mēdza teikt, ka viņas liktenis pilnībā esot dieva rokās. Reizēm māsa bija gājusi mātei līdzi uz baptistu dievkalpojumiem, Elvīra domāja, ka retumis viņa to dara vēl šodien. Bet kas par to? Ja jau cilvēki dzīvo ne tikai divos nošķirtos mājas galos, bet Pieradums var briesmīgs būt. Viņa aizmiga, kad klepošana aiz sienas vēl nebija noklususi, un laikam viņa to dzirdēja arī sapnī. Bet no rīta viņa neko neatcerējās. No rīta caur biezo aizkaru spīdēja kvēla saule, un Elvīra, aizkaru atvelkot, vienu īsu brīdi jutās laimīga — pilnīgi bez iemesla, viņai patiesi nebija iemesla laimīgai justies. Tā bija saule ar savu skaidro, nedivdomīgo, aizrautīgo mirdzēšanu. Elvīra atvēra logu; dārzā gan nebija tāda putnu trokšņa kā pavasara pusē, bet kaut kas jau tomēr čivijnāja, spiedza, sarunājās daudzveidīgajā putnu valodā, un, kaut vai tie būtu tikai pelēksvārči zvirbuļi, tas viss izklausījās līksmi un iederīgi šai rītā. Zem ābelēm bija gara, spodri zaļa zāle, kurā laistījās rasa, atkal vienu jauku dienu solīdama. «Gara zāle, jāpļauj beidzot,» Elvīra nodomāja, kā jau kuro rītu pēc kārtas. Un vēl vienmēr viņa nezināja, kur ņemt cilvēku. Šodien nav problēma nopļaut pašu prāvāko kolhoza pļavu, bet ko lai mēs darām ar tiem zāles skumšķiem, kas aug mums dārzā? «Man jaunās dienās vajadzēja iemācīties pļaut,» Elvīra atkal domāja, sev brokastis rīkodama. Viņas prāts vēl vienmēr bija pie zāles, nenopļautās zāles dārzā. Un viņa domāja vēl par to pašu, iziedama pa vārtiem, lai dotos uz darbu. Nesabiedriskā Elvīra strādāja tīri sabiedrisku darbu, viņa bija prečzine rajona patērētāju biedrībā, un neviens no darbabiedriem nekad neteiks, ka Elvīra īpaši atrautos no citiem, jā, viņa pat godīgi brauca līdzi ekskursijās, vienalga, vai tās bija interesantas vai ne. Viņa piedalījās vārda un dzimšanas dienu svinēšanās, ja tās notika turpat darba vietā, pēc darba beigām, parasti viņa aizgāja pirmā, bet to neviens neievēroja, jo visiem bija labi un kļuva arvien labāk. Un reizēm mutīgākie vīri teica, to viņi gan tā neatstāšot, proti, viņi domāja Elvīras māju, kurā neviens no viņiem soli nebija spēris, viņi baidīja, vienreiz viņi atnākšot pie Elvīras par spīti tā vēlāk vakarā, lai kaimiņi redz… «Bet vakaros jau ir tumšs,» Elvīra teica. Nu tad lai būtu ko dzirdēt. Un viņi sataisīšot lielu traci, un Elvīras labā slava būšot vējā. «Kā tad, kā tad,» Elvīra smējās, un viņai kļuva savādi ap sirdi, kad iedomājās neiespējamo, proti, ka viņas istabās varētu ienākt svešs cilvēks, vairāki sveši cilvēki, nē, nekad. Un, protams, darbabiedri bija tik kārtīgi ļaudis, ka atstāja savus draudus nepiepildītus. No pretējās mājas dārza, pie pašas sētas pienākusi, sveicināja kaimiņiene. Tā bija lādzīgs cilvēks, tiesa, varbūt par daudz skaļa, tiesa, varbūt par daudz ieinteresēta un zinoša citu lietās, bet var jau būt, ka tā likās vienīgi Elvīrai. Kaimiņiene sveicināja un teica platu un runīgu muti, viņa esot sarunājusi vienu pļāvēju Elvīras dārzam. — Vai tiešām? — Elvīra apstājās. — Nu kā tad. Es jau redzu, kā jūs katru gadu mokāties. Elvīra nopūtās. — Un jūsu māsa nepalīdz, ne par naga melnumu viņa nepalīdz. Kam jums tāda māsa, kas nepalīdz? Nebūtu viņas, tad jūs pusi mājas varētu izdot. Kaimiņiene bija uz katra brīva kakta izdošanu. Varbūt viņa to darīja ne tik daudz lieka rubļa dēļ, nē, lai tikai rezervē būtu vēl kāds cilvēks, ar kuru papļāpāt, no kura uzzināt ko jaunu. Kaimiņiene mira nost, ja nebija dienā sīki un smalki izrunājusies ar vismaz desmit cilvēkiem. Viņai tas bija