Issuu on Google+


Annotation Dagnija Zigmonte Savādi, ka snieg STĀSTI SATURS Atvasaras diena . Brālītis un māsiņa Provinciāls blūzs . Aiz žoga . Pirmais logs upes pusē . Savādi, ka snieg . Siena pļāvējs . Gladiolas tirgum . Lietus blūzs . Vājredzīgo blūzs . . Ieskatīšanās akā . Grāfs Monte-Kristo . Pārplūdīs valks . Silu laiks Bureniekos . Aptiekāra sievas portrets . Kapteiņa Bleka dārgumi . Rudens pļavas . Perseīdas . …un zaļa zāle . Jaunajā stāstu krājumā rakstniece turpina savas īsās prozas zīmigakās tematiskās un idejiskās līnijas, risinot galvenokārt morāli ētiskus jautājumus labi pazīstamās Rīgas nomales vai Kurzemes jūrmalas fona. Stāstu sižetu situācijas veido ikdienā vērīgu aci samanīti konflikti (audzināšanas k|ūmes, jauno infantilisms, egoisma lāsts, mietpilsonības inde, vientulības bailes. Izniekota mīlestība u. cL ), kas lielākoties risinās varoņu izjūtās, uz āru izlauzoties niansētās detaļās, dabas simbolu paralēlēs vai kontrastos Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis Rīga «Liesma» 1981 mākslinieks viesturs grants © «Liesma», 1S81

ATVASARAS DIENA BRĀLĪTIS UN MĀSIŅA PROVINCIĀLS BLŪZS AIZ ŽOGA PIRMAIS logs upes puse SAVĀDI, KA SNIEG SIENA PĻĀVĒJS GLADIOLAS TIRGUM LIETUS BLŪZS VĀJREDZĪGO BLŪZS IESKATĪSANĀS AKĀ GRĀFS MONTE-KRISTO PĀRPLŪDĪS VALKS SILU LAIKS BURENIEKOS APTIEKĀRA SIEVAS PORTRETS KAPTEIŅA BLEKA DĀRGUMI RUDENS PĻAVAS PERSEĪDAS …UN ZAĻA ZĀLE Dagnija Zigmonte Savādi, ka snieg STĀSTI


ATVASARAS DIENA

Tante vienmēr mācēja kartupeļu rakšanu iekārtot pašās skaistākajās rudens dienās, cik nu to vēl bija palicis — viena vai divas, citu gadu varbūt arī vairāk, bet tad nu tik jaukas, ka negribējās ticēt — tām pa priekšu jau gājuši salti vēji un lieti, un grūtu miglu smagums. Cilvēka prāts paradis noticēt ātri — un drīzāk jau sliktajam, ne labajam —, un šis cilvēka prāts tādās reizēs saka sev: tā, galā nu ir vasara, nevienas gaišas, nevienas saulainas dienas vairs līdz jaunam pavasarim, bet tas ir vēl tik tālu nezināmajā. Un tikai retais notic, ka saule uzspīdēs gan, un tātad viņam ir liela un gaiša ticība. Tantes māja piederēja pie tā ēku pudura, kurš izslējies pašā Zemgales lauku vienmuļi rāmās audzelības vidū. Mājas bija sastājušās pašā Lielupes krastā, tā lai varētu ielūkoties mūžam mainīgajā ūdeņu zilganumā un vien​laikus ar visu augumu justu drošu mālainās zemes atbalstu. Ap mājām kuploja augļu dārzi; gadam aiz gada aizsteidzoties, ābelēm dārzos kļuva arvien šaurāk, tās lūkoja pārsnicgties žogiem. Gadījās pat, ka lielum lielais augļu vairums nobira ceļmalā vai kaimiņu sētas pusē, bet tāpēc nenotika nekas slikts, cilvēki šeit izauguši godīgi, viņi netīkoja pēc cita labuma, viņiem pietika savējā. Un, ja pilnu azoti pielasīja garāmbraucējs vai svešs kājāmgājējs, tad māju ļaudis tikai nopriecājās un teica, lai nu labi garšojot. Augļi taču domāti, lai kāds tos apēd ar kāru muti. Tantei dārzā neauga ābeles, tikai kļavas un kastaņas. Viņas tēvs, kalējs, visu mūžu nodzīvojis kā savdabis, īpatnis, varens sava amata pratējs, bet citādi vairāk malā stāvētājs, jā, pat iedzert pa garo mūžu tā arī nebija iemācījies, lai gan tāds karsts arods prasīt prasās pēc biežāka atveldzējuma. Brīvajos brīžos viņš nesa no tālīnā meža mazus kociņus un, jautāts, kāpēc tā dara, atteica: nekas viņa ausij tā netīkot kā koku šalkšana, un, ja šai jaukajai vietai ko varot pārmest, tad tikai, ka te neesot koku. Dabu citādu pārradīt viņš nespējot, te viņa prāts par īsu, bet savā dārzā kokus ieaudzēt, to gan. Ja Balodis būtu slikts sava amata meistars bijis, citi droši vien būtu smējušies viņam acīs, bet izveicīgajam kalējam gan varēja piedot dažu untumu un dīvainību. Un tā Balodis kala un kala, un stādīja kokus, ik iznīkuša vietā jaunu, un, kad beidzot viņš nolika āmuru, lai nekad vairs to necilātu, un kad viņa smēdē uz visiem laikiem izdzisa uguns, tad paša stādītie koki jau bija tādu tiesu paaugušies, ka nelaiķa kalējam zem tiem iznāca ēna, pirms pēdējās gaitas atpūšoties. Kad viņa vienīgā meita nu bija palikusi viena un varēja pēc sava prāta izrīkoties ar mazo zemīti, viņa pārsteigta manīja, ka nemaz nevēlas jauno kļavu, kastaņu un bērzu vietā stādīt ķiršus un ābeles. Tēvs bija aizgājis, atstādams meitai savas gaišās domas paša stādīto koku šalkās. Un zelta atvasaras dienās, kad visi tantes dārza koki savilkās pašas greznākās drānas, zinādami taču, ka drīz nāks ziema, kuru visu tiem nostāvēt kailiem un mēmiem, trīsot aukstajos vējos, kas nemitēdamies nāca pāri


Lielupei no plašajām līču pļavām, — tais dienās tantes klusās istabas izskatījās kā sapostas milzu svētkiem, tās bija zeltainas gaismas pilnas, lapu gaišums lija istabās, un istabas staroja. Tad ari tante jutās brīnum bagāta, viņa būtu ar mieru skriet un saukt kaimiņus, lai skatās. Tad tomēr sakautrējās, jo tā jau bija tikai mānīga zelta atblāzma, kas pazudīs, lapām nokrītot. Un tāpēc viņa viena staigāja pa savām zeltotajām istabām, — un vai tās šobrīd bija sliktākas par Rundāles pils Zelta zāli? Un, viena tik lielā skaistumā tomēr neizturēdama, viņa tad rīkoja kartupeļu talku savām dažām vadziņām, lai būtu iemesls ataicināt krustdēlu no Rīgas. Viņa rakstīja Daumantam tik lūdzošā un maigā tonī, ka tas ari nekavējās atbraukt, augstu turēdams svēto izpalīdzēšanas likumu. Un tante sagaidīja viņu kā vienīgo glābēju un cēla viņam priekšā pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu. Kā lai izpēta, kur tantei tie meža zemeņu lauki, ja cits ne lāga odziņu nedabūja, bet viņai trīs četras burkas katru gadu. Daumants ēda un slavēja, bet tante savukārt slavēja viņu, ka palīgos atbraucis. Un gulēt krustdēlu viņa lika savā goda istabā, kur pie sienas vēl vecā kalēja izbalējusī fotogrāfija, stikls vienmēr rūpīgi ar mitru drāniņu noslaucīts. Viņa novēlēja Daumantam gulēt saldi un neuztraukties, ja pa apaļo ceļa bruģi gadītos aizklimst kādam vēlīnam vai atkal pārāk agram braucējam. Maz jau šodien tādu braucēju bija pa​licis, tāpēc to saceltais troksnis ausij vēl nepierastāks. — Kur tad Edvīns? — viņš vēl iejautājās, kad tante jau gāja pa durvīm laukā, un viņa atteica: — Gan rītā redzēsieties. Gulēja Daumants kā dieva ausī, un, kad viņš no rīta pamodās, plaksti bija pilni saules zelta, kas lauzās cauri zeltītām lapām. Un tante nāca iekšā ar laba rīta vēlējumu un lielu krūzi cigoriņu kafijas rokā. Daumants tikai no​pūtās: — Tante, pie tevis taču ir kā pasaku valstībā! Tante nolika krūzi uz galdiņa blakus Daumanta guļasvietai un klusēdama ņēmās skatīties dzīvā zelta plūdumā, kas paloja pa visu istabu, likās, tūlīt tantes vecmodīgi garā svārka ieloces samirks rudens zeltā. — Es arī domāju, ka skaisti, — viņa klusi sacīja. Un tas arī bija viss, un viņa nedomāja atzīties krustdēlam, ka ne jau kartupeļu vagu dēļ, ko nu, tikai šo rudens lapu apjūsmošanai viņa aicinājusi šurp krustdēlu, kurš pa šiem gadiem palicis viņai vienīgi tuvais. Tos kartupeļus viņa noraktu smiedamās… bet tad jau nebūtu neviena, kas redz, cik skaisti šoruden atkal vecā kalēja stādītie koki un ka vismaz šai brīdī tante ir viskrāšņākā dārza īpašniece. — Vai tad patīk gan? — viņa vēl pavaicāja un viltīgi smaidīja, bet tūlīt arī centās nodzēst smaidu, jo viņai šķita, ka aiz tā katrs varētu izlasīt prātā noslēpušos domu. Viņa, vecā, labā tante, jau nezināja, cik maz viltības ir visā viņas būtībā, viņa bija tik atklāta kā viņpusupes lauku plašums, kad zeme vēl ir brūna un brīva un nejaudā apslēpt pat nevienu vienīgu kurmja rakumu. Un tā tas bijis vienmēr, Daumants atcerējās, jau kopš viņa bērnības. Pa gabalu Daumants allaž zināja, vai tantei rokā konfekte vai pīrāgs, nu, bet par žagariem jau nemaz runa nevarēja būt, tante pārlieku mīlēja mazo puišeli, bet viņš savukārt, tīri neērti tagad, vīra gados, atzīties, jā, viņš tai bija pieķēries vairāk nekā savai īstajai mātei. Un, kad viņš brauca pie tantes ciemos, tad tie vienmēr bija lieli svētki, paši lielākie un paši īstākie. Mazais miests Zemgales līdzenuma vidū, pašā Lielupes krastā nostājies, viņam kopš bērnu dienām bija licies īstās mājas, kurp tā vien kārojās atbraukt. Daumants, kaut pilsētā dzimis, tomēr sakņojās vēl laukos, tāpat kā tas ir ar daudziem mūsu pilsētniekiem, kuri nespēj aizmirst tīrumu smaržu, kaut to elpojuši tikai viņu vecāki vai pat vecvecāki. Viņi vairs nespēj šķirties no pilsētas, kur tik daudz dienu aizvadīts, kur viņi izauguši lieli un nostājušies uz pieaugušu cilvēku atbildības ceļa, — bet klusas ilgas kā tāla dzērvju kāša balsis sauc viņus kaut uz īsu brīdi atgriezties pie zemes. Tā Daumants atkal bija pie tantes, viņš ēda brokastis, kuras tā bija parūpējusi cik spēdama


garšīgas, un vēl vienmēr neatraudamies skatījās rudens saules starojumā caur spodrajiem logiem. — Kā tu, tante, vienmēr proti atrast visskaistāko laiku. — Es jau nemaz neatrodu, man viņu pasaka, — tante svarīgi teica, un Daumants nejaucās valodā ar saviem jautājumiem. Ja tantei būs kas īpašs sakāms, viņa pateiks, un, ja uzskatīs, ka nav vairs ko piebilst, tad nav arī ko diedelēt paskaidrojumus. — Man viņu pasaka, — tante atkārtoja, un viņas plānās, vecīgās lūpas apvija mazs smaids. — Nekad vēl rudens nav varējis iestāties, mums pāris atvadu dienas neatvēlējis. Tur viņam rokas par īsām. Un, kad vienu dienu man verandiņa pilna ar tauriņiem … un kad pēc tam es viņus esmu izlaidusi laukā — viņi, muļķīši, jau citu neko nezina kā plivināties gar rūtīm — un kādi tad viņiem pēc tam tie spārni? — un kad es pēc tam ieraugu dārzu tauriņu pilnu… tad es daudz nedomāju, paskatos vēl, kā zirnekļi atsākuši tīklus aust, un nāku vien uz istabu un rakstu tev vēstuli. Un; beigās viss izrādās pareizi. Daumants tikai nopūtās. Viņš bija studēts jauns cilvēks, bet ciešā saikne ar dabu, kas senčiem bijusi, viņam pašam bija pagaisusi kaut kur pilsētas akmeņos. — Un kā tad tu dzīvo? — tante pajautāja. — Vai vēl vienmēr vecpuisī? — Tā nebija vienkārša ziņkāre, tante no tiesas gribēja zināt vairāk par savu radinieku, un tas savukārt tantes priekšā bija atklātāks nekā, sacīsim, kad gadījās runāt ar sava vecuma cilvēkiem. Tante vienmēr bija tik brīnišķīgi saprotoša. Arī tagad viņš tikai nopūzdamies atmāja ar roku, un tante nopūtās savukārt. — Tā mums īsta nelaime, — viņa teica pēc brīža, — visiem mūsu dzimtā. Prasīgi mēs esam bez gala, kad būtu īstais laiks, nemākam un nemākam izvēlēties. Es skatos, tu neesi ne par matu labāks, tāpēc uzmanies vien, ka pie beigām nepaliec tukšā. — Vai nu tagad sieviešu trūkst, — Daumants raudzīja neveikli atjokot. Tante palika nopietna. — Netrūkst, to visi saka, bet vai tad tu ņemsi no tām, kuras citi agrāk izbrāķējuši? Vai varbūt beigās paķersi kādu skuķēnu, ar kuru tev ne sarunāšanas, ne sadzīvošanas? To es tev nenovēlu, un kaut man pašai tas nebūtu jāpieredz, bet varbūt tāpēc visvairāk… — Viņa nopūtās atkal, šoreiz īsti smagi, un Daumantam sametās tantes žēl. Viņa taču bija ne tikai laba, arī gudra, savam laikam par visai izglītotu saucama. Tas kalējs, tas jocīgais vīrs, bija ne tikai gādājis meža kokiem jaunu mājvietu, arī par savu vienīgo meitu viņš bija no sirds rūpējies un laidis skolās, cik nu tās rocības bijis, pareizāk sakot, krietni vēl pāri rocībai. Ja viņa nebijusi Zemgales kalēja meita, kas zina, kāda vīzīga jaunkundzīte, kāda uzpūtīga mājskolotājiņa tad tur būtu iznākusi, iespējams, vēl par vācieti būtu gribējusi tikt. Bet tagad tante savus gadus bija nostrādājusi par vienkāršu lauku skolotāju, un dažs labs no apkārtnes iedzīvotājiem vēl tagad, viņu sastopot, mēdza tā uzrunāt, lai gan tante šo darbu pametusi, kad gadu nasta kļuva jūtama. Tagad viņa vairs neskoloja bērnus, un acīmredzot viņas vienīgā rūpe atkal palikusi tēva stādītie koki dārzā. Tā tas ar gadiem notiek, vienam otram kokam kas nav bijis pa prātam, varbūt tas slepenībā iz​slimojis kādu slimību, mēs taču nezinām, pagājuši tie laiki, kad koki ar cilvēkiem sarunājās. Tante ar bažām jau vairakus gadus bija vērojusi, ka viens liels sērmūkslis kļuvis pavisam vārgulīgs, jau agri tas mēdza nomest lapas, stāvēja kails un drebinājās pat siltajā atvasaras vējā. Jā​domā — nav dzīvotājs. Slims viņš man, slims, — tante bēdīgi teica. — Un tēvs to tā mīlēja. — Un tad viņa nedroši pavaicāja Daumantam, kā tas domā, ja, sacīsim, nāktu atkal kāda rudens vētra, kā aizviņugad kaut vai, un vispār pēdējos gados mūs tās vētras par biežu sākušas apmeklēt… vai tad sērmūkslis izturēšot, viņai esot bailes… — Vienu koku nolauž, cits uzaug vietā, — Daumants atteica patiesīgi, bet pārāk viegli gan, un tūlīt viņš to apjauta un gribēja izlabot… bet tante tad atmāja ar roku un teica, tas tiešām esot taisnība, arī kokam tāpat savs mūžs, un garāku tu nepadarīsi nevienu mūžu… un tad viņa sāka runāt par ko citu. Un pa logu iekšā staroja zel​tīti koki, un aiz tiem nemaz nevarēja saskatīt saslimušo sērmūksli.


Kad viņi izgāja pagalmā, Daumants apstājies dziļi ievilka gaisu: lai cik plaši atvērts tev istabā stāvētu logs, āra gaiss, pludodams apkārt, rada pavisam citu sajūtu, tādos brīžos no sirds jāpriecājas par to, ka esi dzīvs, jo citādi nepieredzētu taču tādu brīnumainu atvasaras rītu un tādu saules palojumu pavisam īsu brīdi pirms visas zemes ieslīdēšanas pelēkā rudens drēgnumā. — Nu, tante, kur tie kartupeli? — viņš jautāja. Tante smējās, viņai ap acīm bija simt līksmu grumbiņu. — Kāds tu man čakls! Cits ar varītēm pie darba jā​spiež. Vispirms Daumantam nācās pārģērbties, tante deva viņam «kaut kādas» vecas drēbes, lai Daumants nenotrieptu savējās, uz veca dīvāna jau bija salikts Daumanta šīsdienas pūrs, gan apvalkāti, bet apbrīnojami tīri drēbju gabali, žēl vai vilkt mugurā, pie ikdienas darba ejot. Pabalējušais vilnas džemperis ap kaklu mazdrusciņ spieda; Daumants lūkoja pastaipīt to vaļīgāku un brīnījās, cik pazīstams viņam šis apģērba gabals. Nu kā tad, tas jau bija viņa paša vecais. Pirms gadiem viņš to bija atvedis šurp un teicis, lai taču ņem kaut lupatām, viņam pašam vairs nederot. Izrādījās, ka der gan, tikai par strupu palicis. Nu, tā jau notiek. Vai tad cilvēks savā mūžā nepārtraukti neaug laukā no lietām, gan priekšstatiem? Daudz sliktāk būtu stāvēt uz vielas. Kartupeļu laksti tīrumā gulēja pie zemes, tie bija padevušies kādai spēcīgākai salnai, zinādami savu augšanas laiku pagājušu esam. Gaisā lidoja sīki zirnekļu tīmekļi, viens no tiem pieskārās Daumanta vaigam un atkal aiz​lidoja, iekams viņš paspējis skart to pirkstiem. — Lido, jā, — tante teica, sekodama krustdēla skatienam.— No rugāja uz rugāju, no zariņa uz zariņu. Nez, ko viņi meklē. Laikam taču ko labāku, reiz visi kājās. Daumants pasmējās. Grūti iedomāties, kāds īpašs labums nieka tīmeklim meklējams un kur, lai gan… ej nu sazini. — Tā jau katrs pasaulē sev labāku vietu meklē, — viņš teica un paskatījās turp, kur, zirgu arklā iejūdzis, uzma​nīgiem, gausiem soļiem šurp virzījās Edvīns. — Sācis tev nopietni, palīdzēt. — Izlīdzam viens otram, kā jau nu varam un protam. Izdzirdis Daumanta balsi, Edvīns sveicināja. Viņš bija pagriezis galvu uz abu stāvētāju pusi, acis viņam saule bija platas, platas un pavisam gaišas. Pirms pieciem gadiem dūšīgais slēpotājs Edvīns, no kalna braucot, bija ietriecies kokā, un kopš tā brīža viņa dzīve kļuva pavisam cita, varētu teikt, Edvīns, pa slimnīcas vārtiem iznācis, negribot sācis jaunu dzīvi. Ja aklums vai līdzīga vaina piemeklē tādu, kurš visu mūžu čīkstējis kā greizs stumbrs, kas zina, varbūt bēda tad nav tik liela. Bet Edvīns slimības nepazina kopš bērna kājas. Tagad viņš bija kļuvis akls, kopjamāks par bērnu, citu aprūpējams. Tas bija grūti panesams, un pavisam negribējās ticēt, ka šis stāvoklis kādu dienu var mainīties. Citi teica, viņš drīzumā gribējis precēties, bet kā tur īsti bija… Edvīns vismaz nestāstīja nevienam. Viņš atkal dzīvoja pie māsas, kurai līdz nelaimei bijis izveicīgs palīgs. Tagad, kad palīdzības vajadzēja pašam, izrādījās, ka māsas māja sarāvusies nožēlojami maza un rocība viņai un viņas vīram arī, ja tā varētu teikt, plašāka vis nav kļuvusi… Diezin ko Edvīns būtu uzsācis, uzzinājis to visu, un arī Lielupe tepat lejā, bet te viņam ceļā, jauši vai nejauši, kas lai zina, nē, tante gan to zina, — jā, tad tante pagadījās viņa ceļā un teica, lai jel Edvīns nākot pie viņas, viņa jau sen kārojot pēc kāda, ar ko parunāties, spēki tā vien ejot mazumā. Edvīns lūkoja iebilst, ka tante nav savu izvēli līdz galam apdomājusi un vēl ko līdzīgā modē, bet viņa atteica pavisam skaidri: — Tu ātri vien apradīsi. Ja cilvēkam viens no viņa jutekļiem paņemts, tie citi drīz nāk talkā. Tu esi vēl jauns, par agru par diez kādām tur beigām domāt. Tic bija nepārprotami vārdi, galvenais, bez kāda īpaša žēlojuma pateikti, un Edvīns, sev par


izbrīnu, atbildēja: — Nu var jau pamēģināt. Un tā viņš dzīvoja tantes mājā, paprāvā istabā, kurai pašai sava atsevišķa izeja, ja kādreiz pēc tādas vajadzība rastos. Un viņš tiešām bija zaudējis savu sākotnējo sasaistību. Viņš prasmīgi darīja to un citu darbu, un pēdējā laikā bija pat dzirdēts, ka Edvīna māsai māja kā par tīriem brīnumiem, jā, kas viss gan notiek, atkal telpīgāka kļuvusi. Sī sacījusi, nudien neesot nekāda prāta, ka cilvēks dzīvojot pie svešiem, ja radu mājas turpat degungalā. Taču Edvīns no savas puses tikai noteicis, viņam pārlieku patīkot tā istaba ar atsevišķo ieeju, un māsai, cik nu viņš atceroties, tādas vis neesot. Zirgs arī bija gauss un mierīgs, garu darba mūžu no​dzīvojis. Neviens tam vairs nelika mālainajos tīrumos smago zemi art, zirgam tagad bija ērts vecumdienu amats — uzart apkārtējiem ļaudīm tās nedaudzās vagas lauciņā, kas turpat pie mājas, un ar to zirgs tika galā godam. Un no visiem, kas vecajam zirgam ķērās klāt, tas visvairāk atzina tieši Edvīnu, viņam tas gāja vagā paklausīgs kā norāts bērns. — Es palīdzēšu, — Daumants piedāvājās, redzēdams, ka Edvīns klusītēm lūko, kur īsti vagai sākums. — Mēs paši, — tas nesteidzīgi atteica. — Man varbūt neiet tik ātri, kā jūs raduši, bet mēs šai pusē uz steigu ne pārāk. Nū! — Un zirgs spēra pirmo soli, kartupeļu talka bija sākusies. Gaisā vēl arvien lidoja bezgaldaudz bezbēdīgu tīmekļu, saule spīdēja vasarīgi, un kaut kur augstu debesīs sasaucās gājputni, atkal savus tālos ceļus uzsākdami. — Kaut tikai neuznāktu agra ziema šogad, — tante bažīgi teica. — Laukos vēl tik daudz darāmā, — un viņa pamāja uz lielo klajumu, kur vietām jau līksmoja zelmeņa zaļums, bet citur vēl rēgojās garas jo garas nenovāktas vagas. — Kāpēc tu tā domā? — Daumants jautāja. — Steidzas, — ar galvas kustību tante parādīja uz augšu. — Es esmu dzirdējis, gulbji lidojot tikai naktī, — Dau​mants sacīja. — Jā, citunakt koklē no tumsas līdz gaismai. Gulbji — tie ir īpaši putni, tāpēc cilvēks viņus nešauj. Nevar šaut tādu skaistumu. Kartupeļi vēlās laukā no savas siltās, drošās zemes pajumtes, kura veselu vasaru tos audzējusi un briedinājusi. — Tev vajadzēs līdzi paņemt, — tante sacīja. — Kur tad esi Vai man maz ir kur glabāt! — Daumants uztraucās. — Tu taču zini, man nav pagraba. Jaunajās mājās pagrabu nav, — viņš skaidrības pēc piebilda. — Kas tā par māju, kur nav pagraba, — tante sapīkusi teica. — Nesaprotu, kā tādā var dzīvot. — Un viņa ņēmās rakt vēl sparīgāk. Izskatījās, ka viņa no sirds dusmotos uz celtniekiem, kuri šādu ačgārnību izdomājuši, lai gan, ja šie pagrabi ari būtu, dievs vien zina, ko iemītnieki tajos glabātu. — Bet vismaz pagaršošanai tev tomēr būs jāpaņem, — viņa beidzot teica jau piekāpīgāk, un tagad nepretojās ari Daumants, viņš mīļu prātu sacīja jā. Sai mirklī viņam pat varen sagribējās nobaudīt tieši tantes audzētos kartupeļus, un viņš domāja, ka pacienās ar tiem arī dažus draugus, viņi jau nevarēja iedomāties, nabadziņi, kas tas ir — paša lasīts kartupelis. •— Es skatos, Edvīns strādā, ka prieks skatīties, — Daumants pēc brīža sacīja, kad viņi vieni palikuši, Edvīns ar zirgu labā gabaliņā. Tante lietišķi pamāja. — Kur tad paliks, jauns cilvēks taču. — Un tas tavs nopelns, — Daumants sacīja apbrīno​dams. — Liec nu tu man mieru. Saki paldies viņa jaunībai. Tā katram cilvēkam laužas uz āru. Un tā meitene vēl vienmēr nav ne ar vienu apprecējusies. — Tante nopūtās. — Edvīnam nevajag visu mūžu


kā nabaga invalīdam nostaigāt. Vēl nav izmēģināts viss, ne tuvu nav izmēģināts viss, un man rādās, tagad viņš pats sāk to gribēt. Es jau pati sākumā … Es domāju, galvenais, ka viņam kāda dzīva dvēsele blakus, kur savu mūžīgo tumsu kaut domās izkliedēt. Bet kāpēc tad domāt, ka tā tumsa ir mūžīga? Nemaz nedrīkst būt, — tante ātri pabeidza', jo Edvīns jau atkal virzījās šurp. — Un tad tu atkal paliksi viena, — Daumants teica. — Pavisam viena es neesmu bijusi nekad, — tante mierīgi atteica. Un vairāk viņi pie šīs sarunas neatgriezās. Laikam tante domāja, ka pateikusi visu, lieki paskaidrojumi tantei nekad nebija patikuši, te viņā vienmēr paudās bijusī skolotāja. Ak jā, un Edvīns taču arī viņas kādreizējais skolnieks, šķiet, no pēdējā izlaiduma. — Es nezinu, kas tas cilvēkam ir, —tante atsāka, kad viņi labu laiku bija rosījušies klusēdami. — Man patīk nokopts lauks un padarīts darbs, vienalga, vai tas būtu noadīts cimdu pāris vai noslaucīts celiņš mājas priekšā… nu, par tām burtnīcu kaudzēm, ko skolotāji labo, par tām nerunāsim. To darbu, kuru iespējams pavirzīt uz rītu, es labāk tomēr padaru šodien un ne aiz kādas īpašas čaklības, es nemaz neesmu tik čakla, kā dažs varbūt domā, — tante ātri teica un pietvīka, tas savītušajai sejai izskatījās itin jauki un piederīgi. — Bet es zinu, viņš, tas darbs, nakti neļaus man gulēt un izjauks pašu saldāko miega brīdi… Un vecam jau tā miega ir tik maz, tāpēc jāsaņemas vien un jāizdara. Bet mums te netāl kaimiņos dzīvo viens jauns laulāts pāris, viņi abi no agra rīta līdz vēlam vakaram tikai priecājas viens par otru, viņi pat skūpstās, cilvēkiem redzot, bet pie mums, saproti, tā nav pieņemts… un es vienmēr domāju, jauki tomēr, ka var tā mīlēt. Bet, kad ieiet viņu istabās, tad tev dvašu ņem ciet iemērktas un sen nemazgātas veļas bļoda. Un tad es domāju, vai tad ap viņiem viss nevarētu būt tikpat gaišs kā viņu smaidi, kad viņi viens otru uzlūko… un, ja nav, tad tikai tāpēc, ka tur nepadarīti darbi pa vidu. Tu tikai nedomā, ka es viņus nosodu, — tante stingri teica. — Mēs neviens neesam bez trūkumiem, ak vai, ak vai, un šo patiesību mēs aizmirstam visbiežāk. Es tikai gribēju pa​sacīt, ja jau darbs cilvēku radījis un veidojis … — Un veido vēl šodien. — Vai ne? Un tad jau tas ari jāpadara, es domāju. Tante bija maza un izskatījās pavisam trausla, bet viņai bija diezgan daudz spēka. Noraugoties, kā viņa nes kartupeļu grozus, Daumantam modās aizdomas, ka viņa palīdzība tantei nav nemaz tik nepieciešama. Viņai bija vajadzīgs Daumantš pats — un viņš priecājās par to. Parasti mēs atceramies šādas vecas lauku tantes tad, kad nobriest āboli vai arī no kārēm tiek izņemts ziedu medus. Te bija citādi… un Daumants gatavs zvērēt, ka tas ir tantes, ne viņa nopelns. Kad viņi nāca uz mājām pusdienās — viņš ar Edvīnu, jo tante jau aiztecējusi pa priekšu, viņai jālūko viss galdā ceļamais —, Edvīns piedūra roku Daumanta elkonim. — Vai dzirdat, kas par ņigu ņegu? Viņi uzrunāja viens otru ar jūs, jo īstenībā bija sveši cilvēki — varbūt tāpēc, ka abi atturīgi, katrs uz savu iekšpusi pavērsušies. Daumants ieklausījās. — Nudien, ja nebūtu rudens, es teiktu, ka strazdi. — Pavasaris nav, bet strazdi ir, — Edvīns pasmējās. Viņš jau smējās. Tante gan bija laba audzinātāja. — Es vienmēr tādās reizēs brīnos, ziema pie durvīm ar visām tās rūpēm, bet viņi vītero kā aprīļa saulītē. Un par ko? Vai tiešām tā priecājas par gaidāmo lidojumu? Bet putniem tajos nepavism neklājoties viegli, — viņš domīgi piebilda. Un tad viņi kādu brīdi klausījās abi, kā atvasaras saulē iejūsminājušies dziedoņi treļļoja tāpat kā sulu laikā.


— Sīs ir brīnišķīgas dienas, — Edvīns teica. — Kad es vēl biju redzīgs, es tajās nemaz neieskatījos. Bet tagad atceros un redzu visu — tad, kad saule tā spīd kā pašreiz. Un ko es tomēr vairs neatminos, to skolotāja atgādina. Ar saviem lielajiem talkas darbiem viņi nenovilka ne līdz launagam. Pēdējā vaga bija cauri, par ātru, tā likās Daumantam, un viņš priecājās, ka kartupeļi vēl jānogādā līdz mājām, tur tante tos šķiros un izbērs žāvēties. Tas tika darīts ar lielu nopietnību. Un, kad cilvēks tā atlieca muguru un pārlaida skatienu tālu pārredzamajam klajumam, tad varēja redzēt, ka daudzās vietās cilvēki dara to pašu. Tā bija īsta kartupeļu svētdiena te Zemgales laukos. Tie bija īsti kartupeļu svētki te lēzenajos Lielupes krastos. Tante rosījās celt galdā launagu. — Vēl jau neredzēja dzērves to aiznesām, — viņa teica un smaidīja, bet Daumants lūdza pagaidīt. Viņš vēl bija sāta pilns pēc bagātīgajām pusdienām. Izmantojis gadījumu, ka tante pazudusi kaut kur istabā, Daumants paņēma lāpstu un devās ceļā. Bija gan tā brīnišķīga dienai Tīmekļi, nenogurdināmie ceļotāji, vēl vienmēr laidās caur rudenīgi dzidro gaisu, un tad nu gan jādomā, ka tiem tiešām svarīgs ceļš priekšā. Tālu caur lauku klusumu skanēja ļaužu valodas, tās visas bija skaļas un priecīgas — kā jau pienākas kartupeļu svētkos. Pašreiz neviens nedomāja par tuvīno rudeni un ziemu, slapjdraņķiem un dubļiem. Tālā meža mala, visu garo vasaru vienādi zaļa vīdējusi, tagad uzvilnīja veselu krāsu klēpi. Labprāt Daumants turp aizietu … bet šoreiz tas viņam iznāca par tālu, viņš bija izdomājis citu gājienu un citu darbu. Tepat netālu, gandrīz pašā Lielupes krastā, bija vecas krāsmatas, vēl no kara laikiem, viss aizaudzis, viss sabrucis. Rēgojās vēl pagraba vieta, spocīgi slējās dūmeņa paliekas. Un augļu dārza vietā bija sakuplojusi visādu koku un krūmu biežņa. Nebija jau pārāk ērti augt tik cieši kopā, bet neviens nesērojās, visi turējās, cik kuram spēka un izmaņas, un vēl pēc pāris gadiem te ne​manīs ij drupu pēdu. Te nu arī Daumantam bija tās darīšanas. Viņš ienāca dzeltēt sākušajā biezoknī, un tūlīt viņa roku sāpīgi sadūra mežarozes zars. — Es jau neko sliktu negribēju, — Daumants atvainodamies nomurmināja. Bet mājinieki, redzams, negribēja ticēt pēc pirmā apgalvojuma, viņi visi te bija vienoti, cik kurš spēja, tas dūra, cits tā bija izlocījis zarus nācēja priekšā, ka nekādi cauri izspraukties, nācās meklēt apkārt​ceļus. — To es vis nesauktu par viesmīlību, — Daumants bija sarūgtināts. Beidzot viņš tomēr bija izkļuvis biezokņa malā. Te bija skaisti, lejā vizēdami plūda Lielupes ūdeņi. Tā bija pārāk lepna straume, lai tīra nieka pēc mestu līkumu. Lielupe, reiz savu ceļu izlauzusi, pie tā arī turējās. Viņa baroja un veldzināja visu šo pusi, un viņa zināja arī, ka cilvēki raugās šurp ar pateicību. Un, kad upe aizsalusi skanēs zem gājēju un braucēju soļiem, arī tad ūdenszāļu dzīvīgums ledus paslēptajā straumē paudīs katras upes galveno domu, ka nāves nav, ir tikai nebeidzama kustība un tālākvirzīšanās. Te Daumants nolūkoja smuidru sērmūkslīti, tā — īstajā vecumā, lai būtu viegli pārstādāms un lai jau pēc gada, nu, diviem, nestu ražu. Lai gan ne vipnmēr galvenās ir ogas. Sērmūkslis bija nometis gandrīz visas lapas, pašas pēdējās nobira no Daumanta rokas pieskāriena. Viņš raka lēni, taustīdamies, lūkodams neievainot smalkās saknes, jau tā viņš nebija spējīgs izrakt tās visas. Pabeidzis viņš rūpīgi aizlīdzināja bedri, lai kāds lauku vai ūdens gariņš, tā savā nodabā klaiņodams, nepakluptu vai pat nesalauztu kājeli. Pirms Daumanta atnākšanas te bija pastāvējusi kārtība, lai tad nu tā arī tāda paliktu. Un tad viņš sameklēja kabatā auklu, diezgan nemākulīgi aptina ar to savu sērmūksli un lika pār plecu. Daumants vienmēr bija augstās domās par savu spēku bijis, bet šoreiz nācās pasvīst. Nesamais


vairākkārt bija jānoliek zemē, un labi, ka ap viņu tāda skaidra un maiga pēcpusdiena, kad acīm nenopriecāties par vienkāršākajām lietām, kurām desmitiem reižu garām paiets. Viņš skatījās pakaļ strazdu bara nemierīgajam, klaigainajam lidojumam: vai viņi tiešām domāja tik nedisciplinēti aizlidot līdz siltajām zemēm? Nu, tad tiem nāksies papūlēties. Daumants noklausījās, kā tālu, tālu, vēl aiz tā šodien neaizsniegtā meža, darbīgi aiztrokšņoja vilciens. Grandīja ilgi: droši vien tas bija precinieks. Dīvaini, bet preču vilcieni iet arī svētdienās. Daumants iedomājās, cik sen nav vilcienā braucis, un viņam gauži sagribējās sēdēt tagad vagonā, tā ērti pie loga, un skatīties, bez gala skatīties garāmslīdošajās ainavās. Jā, labprāt viņš to darītu, labāk varēja būt vienīgi pašlaik, šeit, šinī vietā, ar izrakto un tūlīt pārstādāmo sērmūksli līdzās. Mājās viņam laimējās iešmaukt, neviena nepamanītam. Viņš vērīgi lūkoja, kur gan Lielupes krasta viesim varētu būt labākā vieta, ilgi svārstījās un beidzot domāja atradis un raka bedri. Daumants bija nepieradis koku stādītājs, viņam secās lēni, viņš visu gribēja izdarīt sevišķi kārtīgi — kā tas klājas vecā kalēja dārzā. Un, kad lāpsta pēdējo reizi bija izvilkta no zemes un pats darītājs ar cieņu noskatījās, tad arī viņam aiz muguras noskanēja tantes balss: — Daumant mīļo, tas taču ir tik jauki! Daumants satrūkās, viņš jutās neganti neveikli. Viņš bija gribējis atstāt tanti neziņā, lai neko nenojauš… līdz tam brīdim varbūt, kad sērmūkslis pirmo reizi uzziedēs, tad viņa brīnīsies un taujās, un prašinās visus, un neviens nemācēs neko pateikt, beigās viņa sāks saprast un, kad būs sapratusi, rakstīs radiniekam vēstuli uz Rīgu, vēstuli smalkiem, ļoti labi salasāmiem burtiem, ilggadīgas skolotājas rokrakstā. Un šajā vēstulē viņa sacīs Dauman​tam paldies. Tagad nekas no tā nebija iznācis. Tante stāvēja tepat līdzās un staroja, un bija skaidrs, ka viņa tikai kautrējas, citādi viņa krustdēlu būtu apskāvusi. — Es domāju, tu pirmīt par to sērmūksli, un tad es nolēmu, var jau iet paskatīties, varbūt tuvumā kāds aug. Lai jau tev būtu prieks, — viņš teica neitrālā balsī un nemaz neskatījās uz tanti. — Man ir liels prieks, — viņa klusi teica. — Es daudz tev varētu palīdzēt, ja vien vajag. Bet tu pasaki, ko īsti, citādi es nezinu. — Tevis paša man vajag, — tante teica. — Man visa ir gana, tikai cilvēku par maz. Tā man tagad liekas var​būt tāpēc, ka esmu veca. — Ko tu … — Veca gan. Bet nebaidies, vel mēs stādīsim kartupe​ļus. Viņi abi skatījās dārzā, kur caur lapotni spīdēja vēlie, slīpie pēcpusdienas saules stari. — Un nu drīz atvasara būs cauri, — tante sacīja. •— Tā vien rādās, ka šī būtu pēdējā diena. Bet tas nekas, man patīk miglas pār Lielupi. Es domāju, nav nevienas tik nepatīkamas dienas, ka par to ne kripatiņu nevarētu prie​cāties. Un tad viņi gāja istabā, tur uz galda jau bija baltmaize tin medus, un tante sauca arī Edvīnu, un viņi trīs sēdēja pie galda un slavēja aizgājušās vasaras medu un bišu čaklumu. — Es jau tev teicu, bez darba nav iespējams nekas, — tante smaidīdama sacīja, un jaunais, stiprais Daumants juta, ka skauž viņai. Un laukā lēni beidzās šī gada pēdējā atvasaras diena, un pamalē slepus krājās smagi mākoņi.


BRĀLĪTIS UN MĀSIŅA

Bērnībā viņi abi bija tik līdzīgi viens otram, ka viņus varētu noturēt par dvīņiem, ja vien nebijusi vecuma atšķirība. Monvīds par Santu bija pusotra gada vecāks: parasti notiek, ka vecākie brāļi savas māsas uzskata par dieva sodību, bet ar viņiem abiem tas bija pavisam citādi. Monvīds māsu mīlēja ar pavisam nopietnu mīlestību. Santai viņš bija pirmais aizstāvis, karsts un pašaizliedzīgs. Sevis dēļ viņš diezin vai ietu kauties ar puiku, kurš acīmredzami vecāks un stiprāks: tiklīdz lutausis gribēja nodarīt pāri Santai, Monvīds vairs neapdomāja, nevilcinājās ne mirkli, viņš metās kautiņā kā zvērēns, un, kā līdzīgos gadījumos reizēm notiek, viņš patiesi uzvarēja — varbūt tāpēc, ka cīnījās par taisnību, savu un Santas taisnību. Ar laiku Monvīdu sāka dēvēt par kausli, taču Santu ķircināt neuzdrīkstējās neviens. Mazajā ieliņā, kur viņi auga, Santa bija nekronēta karaliene. Viņa gāja pa nelīdzeno bruģi, turēdama galvu augstu kā īsta valdniece, un ieliņas sievas jau agri sāka pārmest Santai uzpūtību. Un viņas arī teica — nekas cits jau nevarot būt gaidāms ģimenē, kur nav neviena pamācītāja un audzinātāja. Tik traki jau īstenībā nebija, bet sievu mēles pārspīlē vienmēr. Patiesība gan bija, ka Santas un Monvīda tēvs iedzēra, bet dzēra gandrīz visi tēvi mazajā ieliņā. Un nenodzēra taču viņš visu, diezgan palika pāri, lai ģimene būtu paēdusi un apģērbta. Un Santas un Monvīda māte savukārt nepavisam nebija slikta sieviete, viņa rūpējās par savu pavardu, cik labi spēdama; ja tas ne vienmēr izdevās, vai tur viņas vienas vaina? Viņai vienkārši nebija stingrības. Viņa rājās un draudēja vienā gabalā, bet neviens viņas drauds vēl nebija piepildījies; vēl mazāk cerību, ka piepildīsies tie, kas tiks izteikti. Bērni pierada pie mātes niknošanās; gadījās, ka, spēlē ar citiem bērniem aizrāvušies, viņi pat neieklausījās, ka kaut kur patālāk jau atkal tiek izkliegti bargi vārdi. Un, kad ieklausījās, tad māte bija rājusies jau krietnu brīdi. Tad kāds no vi​ņiem, visbiežāk tas bija Monvīds, pagrozīja galvu un teica: — Laikam mamma sauc. Būs jāpaskatās, kas tur īsti ir. Un aizgāja — lēni, nesteigdamies, un māte turpināja bārties, un par to neuztraucās neviens, pat ja uztraukumam būtu iemesls. Tas viss bija pierasts — tāpat kā mazā ieliņa, kurā viņi auga un kur veidojās viņu raksturi. Un nevienam nebija īstas daļas, kādi šie raksturi galu galā izveidosies. Nu jā, brālītis un māsiņa vēl taču bija tikai bērni. Pēc dabas Monvīds bija rāmāks un klausīgāks, laikam tāpēc, ka ilgi jau pieradis klausīt savu mīļoto, ne pa jokam uzstājīgo māsu. Santas raksturam bija skaidri izteikti nadziņi, un viņa nemēdza ilgi vilcināties — pirms laist tos darbā. Brāļa aizstāvība bija viņai nodrošinājusi privileģētu stāvokli mazajā ieliņā, un mājās — nu, mājās Santa mātē nemaz neklausījās. Un tēvs vispār nedomāja bērnus audzināt, viņš saskaitās tikai, ja tracis viņa četrās sienās draudēja izvērsties pārāk liels. Viņš taču


bija nostrādājies, tiem trim iztiku pelnīdams, un tagad viņš gribēja atpūsties. Vai viņam bija vai nebija tiesību uz atpūtu — šais četrās sienās? Tā viņš jautāja un centās pacelt balsi cik spēdams, citādi viņu neviens nedzirdētu. Un, kad māte vēl nerimās audzināt un izglītot savas atvases, tad tēvs izmantoja pēdējo līdzekli, viņš sāka ģērbties promiešanai. Un to māte nedrīkstēja piejaut, viņa varēja iedomāties, kāda tā promiešana būs un ar cik smagu galvu tēvs atgriezīsies. Tāpēc viņa aprāvās, vēi pēdējo reizi nogauzdamās par sliktiem bērniem, un par kādiem grēkiem tie gadījušies tieši viņai. Jautājums tā arī palika neatbildēts, tēvs nomierinājās un turpināja snauduļot pie televizora, un māte teica, ka vienīgā cerība viņai vēl paliekot skola, tur jau dažs labs zvērs par cilvēku pataisīts. Bērni nezināja, ko par to domāt. Par skolu viņiem nebija tikpat kā nekāda priekšstata, vienīgi, ka, sākot iet skolā, jāatvadās no dārgās brīvības. Bet, kamēr šīs skolas vēl nebija, arī tie likās tukši draudi. Taču, kad skolas laiks tomēr pienāca, viņi bija sarūgtināti ne pa jokam. Skolā Monvīdam un Santai — tur viņus saukāja par «abiem Kraukļiem», jo viņi tāpat palika nešķirami, — klājās viduvēji, var teikt, tīri ciešami. Pretēji mātes drūmajiem pareģojumiem viņiem izrādījās gaišas galvas, kuras, ja vien tās gribēja likt lietā, savus īpašniekus kaunā neatstāja. Sevišķi Santai mācīties bija pavisam viegli, un, ja burtnīcās tomēr parādījās divnieki, tad tā bija viņas pašas vaina. Viņi bija paraduši darīt, ko paši grib, un, ja viņi negribēja mācīties, viņi arī nemācījās. Un kašķīgi viņi bija, pirmajā vietā atkal Santa, kura ari šeit centās iekarot vadošu vietu. Ķīviņi iznāca bieži, noteikti par biežu, un tomēr skolotāji viņus ieredzēja it labi, tur par iemeslu bija brāļa un māsas patstāvība un visvairāk jau saticība. Ja vienam pienāca nepatikšanas, otrs uzticīgi dalījās tajās, un tāda attieksme tad arī nepatīkamākās nepatikšanas vērta panesamas. Ja kaut kas atgadījās ar Santu, Monvīds darīja, ko varēja: ja kādu bija iespējams iekaustīt, viņš nekavējās. Skolā viņam radās daži draugi, bet šīs draudzības nemazināja pieķeršanos māsai. Un, kad viņš palika uz otru gadu, visiem likās, ka Monvīds tā izdarījis tikai, lai būtu ar māsu vienā klasē. Kas zina, vai tā tiešām nebija. Un nu viņi bija vienā klasē, sēdēja blakus un sāka itin labi mācīties. Nē, no abiem Kraukļiem noteikti vajadzēja kam iznākt. Un vispār, no katra cilvēka jau kaut kas iznāk, vai ne? Viņi nu bija pastiepušies augumā, Monvīds jau izskatījās pēc jauna puiša, un pēc Santas pašreizējās ārienes varēja spriest, ka viņa būs skaista. Tieši šai laikā notikās, ka viņi sāka domāt par dzīvi, ko iepriekš nebija darījuši. Santa, piemēram, ievēroja, ka viņas dzīve jūtami atšķiras no tās, kādu dzīvo viņas klases biedrenes, un salīdzinājums nebija par labu Santai. Citām meitenēm tika vairāk — un kāpēc? Daudzas no viņām dzīvoja jaunās, skaistās mājās, daudzām bija tēvi, kuri nedzēra, arī algas dienās ne, un viņiem bija automašīnas, viņi vizināja savas meitas. Santa juta, ka sāk ienīst mazo ieliņu. — Kā tu domā, — Santa jautāja Monvīdam, — ja cilvēks ļoti vēlas kaut ko panākt, vai viņš arī panāk? Monvīds padomāja. Jā, viņam šķita, ka panāk gan. Citādi jau neviens ne pēc kā necenstos. — Es gribētu pelnīt daudz naudas, — Santa sacīja. — Tad tev jākļūst par slavenu cilvēku. — Un citādi nevar? — Es pelnīšu daudz naudas, — Monvīds teica pēc brīža ļoti noteiktā balsī. — Tik daudz, ka tev pilnīgi pie​tiks. — Nu … — Santa vilka. — Tas nemaz nav tik vienkārši. Kurš tad negrib daudz pelnīt? Tik daudz naudas nemaz nav pasaulē, lai visiem iznāktu, cik grib. — Man būs, — Monvīds teica. — Man pašam uz viņu, uz to naudu nospļauties, man viņas nevajag, ja nu tikai kādu drusku, bet, ja tu gribi, es nopelnīšu. Lai tev ir viss, ko vēlies. — Arī mašīna? — Santa nedroši jautāja.


— Nu, ar laiku iztaisīsim arī mašīnu. Man tikai ātrāk jāk|ūst lielam. Pieaugušie dara, mēs varam vienīgi prātot. — Tas būs tik ilgi, — Santa skumji teica. — Tas nemaz nebūs ilgi. Es jau tagad esmu liels. Un vispār, kāpēc jāmācās? Es varu sākt strādāt. Daudzi puiši manā vecumā jau strādā. Un nopelna. — Es jau nekā negribu, — Santa teica vēl skumjāk. — Bet tu redzi pats, kā citas meitenes ģērbjas. Un māte dod tik maz naudas. Mums nekad neiznāk, cik vajadzīgs. — E, — Monvīds sacīja. — Man gan pietiek. — Tāpēc ka tu neredzi, cik ir citiem, — Santa teica un uzmeta lūpu. Ak, viņi taču auga laikā, kad veikalu skatlogos bija redzamas tik kārdinošas lietas. Tās aicināja tikai pirkt, pirkt un pirkt; kurš bija tik stiprs un noturējās aicinājumam pretī? Santa vismaz nebūtu varējusi. Jā, tie vis nebija skopie pēckara gadi, kad iekārojama lieta bija pat tenisa čībiņas. Tagad tās kaudzēm rēgojās veikalā «Gumijas apavi» un neviens neizjūta sevišķu tieksmi pēc tām, v.ismaz Santa ne. Viņa bija uztīkojusi lakādas zābaciņus līdz ceļiem, bet maz ticams, ka mātes acīs šīs ilgas radīs atbalsi. Un jaunu vējjaku viņai vajadzēja… un vispār, kas bija tāds, ko Santai nevajadzētu? Visu to, kas bija citiem, un vēl labāku, un vēl vairāk. — Citas meitenes brauc uz dienvidiem, — Santa teica kādā tveicīgā vakarā, kad viņi abi klimta pa putekļainajām ielām. Bija svētdienas vakars, neciešamākais vakars, kad ļaudis bariem vien atgriezās no izbraukumiem, cits ar sabiedrisko transportu, citi savās mašīnās, visi noguruši un apmierināti, viņi ilgojās tikai pēc savām gultām un vēsiem baltiem palagiem, dažs labs sānus bija atspiedis, teltī gulēdams, un citu caurumainu kā sietu bija izkoduši odi. Bet viņi neviens nenožēloja aizvadīto laiku, tas bijis tik brīnišķīgi, nedēļu tur būs ko stāstīt draugiem un darba biedriem. Viņi veda sev līdzi izfotografētas filmiņas, tagad tās tikai jāattīsta, un tad ziemas vakaros būs ko stāstīt un atcerēties, visu varēs pārdzīvot no jauna, vēl spožāku, vēl aizraujošāku. Sie priecīgie, apmierinātie cilvēki plūda garām abiem Kraukļiem, un šai brīdī Santa jutās vientuļāka nekā jebkad, viņai pat asaras saskrēja acīs, kad Monvīds teica: — Un es taču sacīju, mums vajadzēja aizbraukt uz Jūrmalu! — Man nevajag tavu Jūrmalu! — Santa iekliedzās. — Man pat lāga peldkostīma nav ko mugurā vilkt! — Tavs taču ir pavisam glīts. — Ko tad tu saproti, — Santa atteica un sāka raudāt. Santa raudāja reti, Monvīds pavisam apjuka. — Nevajag, — viņš sacīja. Santa nerimās. Un tas viss bija tik skumji karstajā, sakrēslojušajā vasaras vakarā, ka Monvīds domāja: viņš saprot savu māsu. Viņš bija stūrains puisis, kurš neko augstu nevērtēja citu jūtas, arī asaras ne, nu, bet Santa, tas bija kas pavisam cits. Visā savā līdzšinējā mūžā viņš nevienu nebija mīlējis, ne tēvu, ne māti, pat nevienu pusauga skuķi vēl ne, un viņam pašam likās, ka nemīlēs arī nekad. Skaistā un niķīgā Santa viņa acīs bija pati pilnība, kaut arī Monvīds tik labi redzēja viņas trūkumus … Bet tie bija Santas trūkumi, viņai tādi drīkstēja būt. — Santa, mīļā, neraudi! Viņa caur asarām paskatījās brālī. — Nu kaut es zinātu, kā tev palīdzēt! Jūs meitenes tomēr esat jocīgas, — viņš sacīja ar rūgtumu. — Pašas nezināt, ko gribat. Vai tad nav vienalga, kā tu esi ģērbusies … es domāju, ja tu esi tik skaista, tev vienalga skatīsies pakaļ. — Skaista? Vai tiešām tu domā — es esmu skaista?


— Nu skaidrs, un citi puikas arī tā saka. — Un ja es vēl varētu apģērbties, kā nākas! — Tu taču esi… — Nesāc atkal runāt par lietām, kur tu nekā nesajēdz. Ja visas būtu vienkārši ģērbušās, nebūtu nekādas nelai​mes. Un māte saka, viņa vairāk nevarot, nevienu kapeiku. Viņa grūti nopūtās un apklusa. Un Monvīds savā stūrainajā pusaudža prātā grozīja un locīja vienu domu: ko darīt? Viņš jau zināja, jā, viņš zināja, cik dumjas ir meitenes, un viņam bija pilnīgi vienalga, ko viņas pārdzīvo kaut kādu vienu brunču dēļ. Bet ja cieta viņa Santa … — Paklausies, — viņš teica, tā bija negaidīta, laimīga doma, — nudien, pietiek man tai skolas solā spiesties. Es eju prom — un viss. Stājos darbā — un viss. — Tu? — Citi puikas strādā vel jaunaki. — Bet… — Santa vilcinādamās teica. Lai cik maz viņa bija likusies zināt gar citiem… savu brāli viņa tomēr bija ievērojusi. Tam pēdējā laikā sāka padoties fizika, skolotājs viņu slavēja, kamēr citi cīnījās cauri šim priekšmetam kā slīcēji bangainai jūrai. — Tev taču patika, tu teici, tev patīk fizika, tu vēl … — Kādi nieki! Man tā fizika bijusi nebijusi. Es vienmēr esmu vēlējies būt patstāvīgs. — Tā? — Santa šaubījās. Vai brālis runāja patie​sību … un, ja arī, vai viņš pie tās turēsies? — Nolemts, es eju projām. — Bet māte un tēvs? — Daudz ko viņi teikuši, daudz vēl teiks… Es gribu pelnīt naudu. — Un tad es skolā palikšu viena? Nē, es arī stājos laukā! Monvīds ar maigumu skatījās māsā. — Tu ne. Tu nekādā gadījumā. Tu vēl esi tik jauniņa. Un tev būtu grūti strādāt. Strādāšu es, un es nopelnīšu arī priekš tevis. Tu tikai mācies. Vienam no mums jābūt gudram, tikai tad mēs varēsim sev palīdzēt. Tu varētu iet augstskolā… — Ko tad tur? — Santa brīnījās. — Es gribu, lai mana māsa ir studente. Es visiem stāstīšu, ka tu studē. Tu varētu izmācīties par ārsti, nudien, kāpēc ne? Tu staigātu baltā uzsvārcī, un visi uz tevi skatītos, un visi gaidītu, ko tu teiksi, un visās lietās jautātu tev padomu, un tu visu zinātu, tu būtu slavena ārste. Kā es lepotosl — Vai tad tagad tu nelepojies? — Santa jautāja un smaidīja viltīgi un mīļi. — Bet saki — vai tu kādreiz esi domājusi par precēša​nos? — Monvīds jautāja pēc brīža, un viņam bija neparasti grūti izrunāt šos vārdus, kauns viņam bija. Santa dzidri iesmējās, tā viņa smējās vienmēr, kad bija apmulsusi. — Precēties? Kā tev tas ienāca prātā? — Tāpat, — Monvīds sarka un priecājās, ka ir krēsla. — Nu vispār… — Santa vilcinājās, — domājusi jau esmu. Visas meitenes domā, — viņa atvainodamās pie​bilda. — Bet kāpēc tu tā jautā? — Tāpēc, ka es kādreiz domāju: un ja nu tu ņem un appreci kādu riebekli, kurš darīs tev pāri? — Man pāri? — Santa smējās atkal. — Nevaru iedo​māties. — Bet es gan varu. Un es pat zinu, ko es ar viņu darītu. Es viņu ņemtu un nosistu kā krupi, — Monvīds teica. — Nosistu? Šausmas! Un… ja es viņu tomēr mīlētu? — Vienalga nosistu, — Monvīds atkārtoja.


— Nē, tu nudien esi… — Bet tu taču esi mana māsa. Un tev pāri nedrīkst da​rīt neviens. Santa papurināja galvu, sejā viņai bija izklaidīgs pusaudzes smaids. Viņa vēl nebija paguvusi iemīlēties, pat kādā no saviem skolotājiem ne. Santa ļoti mīlēja sevi, tāpēc nebija paspējusi iemīlēties citos. Katrai mīlestībai, arī naivākajai pusaudža jūsmai, vajadzīgs talants. Sādu talantu sevī Santa vēl nebija atklājusi. Mājās viņus sagaidīja ņurdoša māte un pret visu vienaldzīgs tēvs, kurš jau atkal vārstīja acis pie televizora. Santa piegāja pie loga un izliecās laukā: tepat, ar roku aizsniedzamas, auga liepas, pašreiz tās ziedēja. Viņa skatījās krēslā, kuru kliedēja ielu spuldzes, un nedomāja neko, un tomēr pēc brīža atzina, ka ir nelaimīga un būs tāda tik ilgi, kamēr dzīvē nekas nemainīsies. «Es negribu būt nelaimīga,» viņa domāja. «Lai taču nelaimīgi ir citi, es darīšu visu, lai būtu laimīga.» Rudenī Monvīds tiešām vairs neatgriezās skolā, un skolotāji sacīja, tas gan neesot pareizi, bet Monvīds apsolījās mācīties tālāk, un beigās viņi šķīrās tīri draudzīgi. Smagi to pārdzīvoja vienīgi Santa, lai gan brālis taču aizgājis tikai, lai pelnītu daudz naudas. Viņa tagad jutās pavisam vientuļa, ar izbrīnu atzīdama, ka pa visiem skolas gadiem nav īsti iedraudzējusies ne ar vienu meiteni. Un tagad viņai šķita par vēlu. Un vēl Santai šķita, ka viņa ir vairāk pieaugusi nekā skolas biedrenes. Viņa gaidīt gaidīja stundu beigas un vakaru, un satikšanos ar Monvīdu. Viņš tagad strādāja pie celtniekiem, cēla un būvēja taču visās malās, un visās malās trūka darbaroku. Monvīds nekad nesūdzējās un neteica, ka ir noguris, bet noguris viņš bija. Un bija arī vīlies, jo pie lielās naudas pelnīšanas kā netika, tā netika. Viņš jau ne par sevi… bet, kad pirmo reizi nesa mājās algu, ar izbailēm gaidīja, ko teiks Santa. Viņš nolika nopelnītos rubļus māsas — jā, māsas, nevis mātes — priekšā un skatījās, skatījās. Santa pārlaida acis plānajai kaudzītei un tikai teica: — Tā jau es domāju. Monvīds iekoda sev lūpā. Bet jau Santa apķērās brālim ap kaklu — laikam taču bija paskatījusies tam sejā — un smējās, un teica: tas taču esot lielisks sākums, tagad Monvīdam vajagot sakrāt sev naudu uzvalkam, ja jau viņšk|uvis par pieaugušu cilvēku. — Nē, es gribu tev zābaciņus. Tu taču sapņo par zāba​ciņiem. — Nē, tev vajag uzvalka. — Sis ir labs diezgan. Es jaunu nemaz nevilkšu mu​gurā. — Un es nevilkšu kājās tos zābakus. — Tad es tev tos uzvilkšu. Tā bija māsas un brā]a mīloša ecēšanās, nesalīdzināma ar mātes delgšanu. Santa maigi skatījās brālim acīs un uzturēja spēkā savu pieprasījumu pēc jauna uzvalka Monvīdam, bet sirds dziļumos bija rūgti vīlusies. Kā bērns viņa bija ticējusi, ka pietiek tikai Monvīdam sākt strādāt — un jau ar straumi plūdīs nauda. Un tad vēl pienāca klāt māte, kur tad bez mātes, un mīlīgi jautāja, vai tad dēliņš nedomājot kaut ko arī priekš kopīgā katla … reiz jau no tā katla ēdot… un tad gals arī bija visai priecīgajai noskaņai; pēc brīža jau viņi sēdēja pie galda un ēda sakņu sautējumu, Santa tikai ar mokām varēja norīt kumosu. Un viņa bija izsapņojusies, ka Monvīds aizvedīs viņu uz ka​fejnīcu! Rādās, Monvīds pats jutās pavisam labi. Viņš stāstīja tēvam par savu darbu, un tas pavirši klausījās. Par velti, par velti tu pūlies, Santai gribējās uzsaukt brālim, vai tad neredzi, ka tēvs aizņemts tikai ar savām slimībām! Krauklis kopš kāda laika jutās savārdzis, un tad nu izrādījās, ka viņš ar prieku pavada garas stundas poliklīnikas uzgaidāmajās telpās, klimst no viena daktera pie otra, tādās raizēs viņš bija par savu nākotni. Kur nu viņam tagad domāt par citiem, tāda tikuma viņam arī agrāk tikpat kā nebija.


— Māga sāp, — Krauklis sūrojās, un māte ātri, ar Jaunu prieku teica: — Un kad es tev sacīju, ka ar to mūžīgo dzeršanu tu neko labāku nepiedzīvosi? Vai tad tu klausīji? Vārgsti nu, un neviens tev nepalīdzēs! Santa pateica paldies par vakariņām un piecēlās, vēl vienmēr viņas iztēlē plaiksnījās kafejnīca. Un vecākus ar bērniem, kā vienmēr, vienoja tikai tās pašas sienas un vakariņu reize, un arī to bērni labprātāk būtu nokavējuši. Santa ar Monvīdu vienmēr bija kopā gājuši uz kino; nekas nemainījās ari tagad, turklāt Monvīdam taču bija uzradusies sava nauda, un gājieni pie reizes izvērtās īstās izpriecās. Pēc filmas viņi šad tad iegriezās kafejnīcā, tāda bija Santas vēlēšanās, un ko Monvīds varēja, un ko viņš gribēja māsai aizliegt? Pats viņš tādā iestādē kāju neiespertu; Santai tas bija sapnis, un Alonvīds padevās. «Viņu» kafejnīca atradās netālu no kino, tur bez maizītēm un kafijas, un sulām, protams, varēja dabūt arī vīnu un konjaku. Santai gribējās nogaršot kā vienu, tā otru: cilvēki taču sēdēja pie glāzēm ar dzeltenīgu vai sārtu šķidrumu, dzēra to un runājās, tā šeit bija pieņemts, un Santa gribēja darīt visu, kas pieņemts. Konjaks, šis izslavinātais dzēriens, sagādāja vilšanos, Santa briesmīgi saviebās, tikko lūpas apmērcējusi, un nekad vairs nelūdza Monvīdu to pasūtīt. Viņa palika pie vīna, pie vienas glāzes vīna, un to viņa izsūca ar patiku. Viņai bija pa prātam noskatīties, kā šeit apgrozās cilvēki, daudz cilvēku, un visi tie Santai šķita interesanti. Te nāca diezgan daudz puišu ar meitenēm, kuri noteikti nebija brāļi un māsas, viņi tērzēja, galvas cieši kopā sabāzuši, tad jau laikam bija runājams kas tāds, kas nav domāts citu ausīm. Santai ar Monvīdu tādu noslēpumu nebija, un viņai bija žēl, ka tā. Bet vīns viņai tomēr garšoja, un tad viņa mēdza pateicīgi paraudzīties brālī un teikt: tu gan esi labs, un tā viņa ari domāja. Monvīds bija labs, jo veda māsu uz kafejnīcu, un droši vien taisnība viņa optimistiskajām iecerēm, ka ar laiku viņš tiešām pelnīs daudz naudas, kaut tikai nebūtu pārāk ilgi jāgaida! Kādudien, viņiem atkal kafejnīcā sēdot, uz blakus krēsla atmetās kāds puisis un gari un sirsnīgi ņēmās sveicināties. Santa augstu uzvilka plecus, Monvīds teica sveiks un pajautāja, kā tad nu klājoties. Viņi bija pazīstami. Pirms apmēram desmit gadiem Inārs bija dedzīgi ķircinājis Santu, un pirms tiem pašiem desmit gadiem Monvīds pēc visiem bruņinieku likumiem bija izsaucis Ināru uz divcīņu. Kā divcīņa tā bija sākusies — un beigusies kā pats parastākais kautiņš, viens no tiem, kurā nav viegli noteikt neapšaubāmo uzvarētāju. Iejaucās pagalma sievas, un Monvīds ar Ināru bija spiesti atstāt kaujas lauku — viens ar asiņojošu degunu, otrs ar pārsistu lūpu. Bet, kā jau teikts, bija pagajuši desmit gadi, un toreizējie cīnītāji vairs neatcerējās, kuram cietusi lūpa, kuram — deguns. Viņi nu bija pieauguši, un tikpat kā pieaugusi arī Santa, un uz šo satikšanos Inārs gribēja kopā ar viņiem izdzert pa glāzei konjaka, tas izskatījās tik vīrišķīgi un turklāt liecināja, ka uzaicinātājam ir nauda. — Es konjaku nedzeru, — Santa ātri teica. Izšķīrās par vīnu. Arī no tā viņi drīz vien kļuva jautri, atcerējās pagājušus gadus un centās daudz nerunāt par šodienu. Vienu brīdi Monvīds atvainojās un izgāja, tad Inārs tūlīt pieliecās Santai un teica, ne velti Monvīds bēr​nībā stāvējis un kritis par māsu, viņa taču esot vienkārši burvīgai — Es pateikšu Monvīdam, — Santa brīdināja. — Viņš tevi uz vietas piekaus. — Toreiz, cik atceros, mūsu sastapšanās beidzās neizšķirti, — Inārs smējās. — Var jau gadīties, ka mums jāsatiekas vēl reizi. Vienmēr der noskaidrot, kurš no diviem ir stiprākais. Monvīds atgriezās un jautāja, kā viņiem labi klājoties, un Santa atteica, ka burvīgi, viņa daudz smējās, laikam jau vīna iespaidā. Vēlāk, divatā paliekot, Monvīds jautāja, kā tad māsai Inārs paticis. — Jauks puika, — Santa atteica, rādās no tīras sirds. — Es tā neteiktu. — Kāpēc? — Cik man zināms, nevienā darbā neturas — un vispār…


— Kas vispār? — Nu, vispār man patiktu, ja tu uz viņu neskatītos. — Tāds kā, — Santa teica, bet neskatīšanās solījumu viņa nedeva. Kopš Monvīds strādāja, viņš pie reizes bija jokains, vispār — citāds nekā agrāk. Par daudz nopietns, Santa domāja, reizēm viņai pat nebija ko runāt ar brāli. Kad viņa stāstīja par kārtējo klases palaidnību, viņš negaidot varēja nosodoši paskatīties un teikt: «Labāk būtu mācījušies…» Tad Santai vairs nebija prieka ne par Alonvīdu, ne arī par izdarīto draiskulību. — Tu ņem vērā, — Monvīds bija nolēmis turpināt aizsākto sarunu, — Inārs ir īsts vējagrābslis, un es turklāt zinu, viņš neko augstu nedomā par meitenēm. — Hm, — Santa neatkarīgi nomurmināja. — Tu jau arī esi meitene, — Monvīds teica. — Bet tu esi mana māsa, un tāpēc es negribu, lai par tevi tāpat kā par visām citām … — Ak, nu, — Santa sacīja nomierinoši. — Un tu vispār nekā nesaproti no dzīves. — Un tu — baigi daudz? Monvīds iesmējās, un no tā, kā viņš iesmējās, Santa noprata, ka brālis zina gan vairāk. Sais gados jau pat tik neievērojama vecuma starpība ir kā augsts slieksnis, kuram viens jau ir pāri, bet otram pirms laika nekādi ne​pārkāpt, ķepurojies, kā gribi. — Neaizmirsti, ka tev jāstudē un jākļūst par ārsti. Tā, kā jau runājām. — Bet man galīgi negribas mācīties, — Santa atklāti teica. — Es jau tagad skaitu dienas, cik man to palicis līdz skolas beigām. — Jā, es redzēju, tev tur ir vesela grāmatvedība … — Nu lūk. Un kad viss būs cauri… Klausies, es jau i/domāju, es iešu strādāt par pārdevēju. Galva man apķērīga, sev par ļaunu es nenorēķināšu. Es strādāšu galantērijas nodaļā vai kur tamlīdzīgi, sierus svērt negribu, tie ož … Un vienmēr es dabūšu pašas modernākās mantas, pārdevējas visu dabū. Nu, Monvīd! — Tev jāmācās par ārsti, — Monvīds stūrgalvīgi at​teica. — Es negribu! Mācies pats! — Es mācīšos. Iešu šoferu kursos. Bet tev jākļūst par ārsti. Un tāpēc tu tagad nedrīksti dauzīties apkārt ar puišiem. — Es — dauzīties? — Nu, es jau nesaku, ka tu tā dari. Bet daudzi skuķi dara, riebjas skatīties. Un kas tur beigās iznāk? Vai pati neesi redzējusi? Santa saviebās un aizspieda ausis ar abām rokām. — Negribu to visu dzirdēt, tas man ir pārāk gudri, man no tādām lietām sāp galva, un vispār… es arī gribu būt patstāvīga. Viņa vēl arvien runāja gražīga skuķa balsī, bet saskaitusies bija ne pa jokam. Kam gan to vajadzēja uztvert, ja ne brālim, kurš Santu taču pazina kopš brīža, kad viņu vispār bija iespējams pazīt. Viņš satvēra māsas rokas, cieši saspieda tās («Nežņaudz!» Santa iekliedzās) un teica: — Bet Santa, nu Santa mīļā, es taču tikai tevis pašas dēļ! Tev jāpaklausa man, un vienu dienu tu redzēsi, ka tas bijis pareizi darīts … — Nu labi, labi, — Santa beidzot rādījās apžēlojamies; viņa smaidīja mīļi un piekrītoši, un Monvīds pilnā mērā noticēja šim smaidam, un izrādījās, ka viņš tomēr līdz galam nepazīst savu māsu. Jo Santa negribēja mācīties par ārsti, lai Monvīds varētu ar viņu lepoties. Santa gribēja strādāt un būt patstāvīga, jo — tā viņa redzēja — Monvīds vēl ilgi nenopelnīs tik daudz naudas, lai Santa tiktu pie visa tā, kas viņai dzīvē pilnīgi nepieciešami vaja​


dzīgs. Tāpēc Santa tikai smaidīja un teica labi, un Monvīds pilnīgi nomierinājās. Bērnībā viņi bija tik līdzīgi, ka viņus varētu noturēt par dvīņiem. Tagad līdzība kļuva daudz mazāk uztverama, Monvīds pašlaik bija plecīgs puisis, labi izveidotu augumu, glītu seju, kurā tomēr nebija saskatāms nekas ārkārtējs. Santa izvērtās par skaistuli, nudien, kāda tur varēja iznākt ārste, visi slimnieki viņā iemīlēsies un izdarīs muļķības, rīkosies pretēji viņas norādījumiem jau tāpēc vien, ka nemaz nebūs tajos klausījušies, dzirdējuši vienīgi viņas maigo balsi, un tāda balss var sacīt visu ko, arī pēdējos niekus, tāpēc tajā klausīties nav mazāk patīkami. Veikalā viņai vislabāk būtu strādāt vīriešu galantērijas nodaļā, tad no pircējiem nekad nebūtu jādzird pretenzijas, bet nedaudzās pircējas, kuras tomēr gribētu tādas izteikt, tiktu apklusinātas no tiem pašiem vīriešiem. Ja Santas dzīve varētu tā ievirzīties, tad viss būtu labi, viss kārtībā. Nebijis tikai Monvīda ar viņa godkārīgajiem sapņiem par māsas nākotni! Pat Santas atzīmēm viņš pasācis sekot kā birokrāts tēvs, kuram meitas nopelnītais piecnieks šķiet visu vēlmju kalngals. Taču Santa iespītējās, beidzot viņa pateica skaidri un gaiši: ja arī viņa liktu eksāmenus medicīnas institūtā, iekšā tikt viņai tāpat nav izredžu, pārāk pavirši viņa mācījusies visus iepriekšējos gadus. Monvīdu tas neuztrauca, viņš uzskatīja, ka sliktākajā gadījumā Santa var vēlreiz kārtot eksāmenus. Viņi abi nekādi nevarēja saprasties, un tas jau arī bija tas nepārkāpjamais slieksnis. Nevarēja teikt, ka darbs Monvīdam kaulus lauztu, un tomēr — cik tāla bija īstenība no bērnišķajiem sapņiem! Toreiz viņam šķita, ka vajag tikai gribēt — un viss nāks rokās ar minimālāko piepūli. Tagad viņš redzēja, ka «daudz—naudas—pelnīšana» ir saistīta ar milzumu noteikumu. Monvīds bija iestājies šoferu kursos, un galva viņam bija apķērīga, tomēr arī šai galvai nācās piespiesties. Reizēm Monvīds jutās briesmīgi noguris. I iesa, mājās māte viņam vairs nekrita uz nerviem, dēls t.igad bija pilntiesīgs naudas pelnītājs un kā tāds drīkstēja sev atļauties dārgo patstāvību. Bet rūkt viņa tomēr rūca tāpat, viss bija slikti, gandrīz viss nepareizi, un neviens viņā neklausījās, un tas bija tik apnicīgi kā nekad. Tēvs pa šo laiku bija piedomājis pilnu galvu visādu slimību, citu par citu briesmīgāku, viņš runāja par tām vienmēr un visur, un ar visiem, kad vien gadījās izdevība. Un Santa niķojās, negribēja mācīties. Monvīds, kopš strādāt sācis, bija kļuvis daudz nopietnāks, pasaule viņam bija pavērusies liela — jautājumu un uzdevumu pilna, te vairs nebija vietas niekiem un bērnišķībām. Nē, nē, sveši brālis ar māsu viens otram nebija kļuvuši, bet… tas varēja notikt. Un viņa satikās ar Ināru. Un tas Monvldam nepatika, un te nu Santa pat nedomāja paklausīt brālim. Kad Monvīds aicināja Santu uz kino, viņa diezgan bieži atteica, viņa, lūk, jau bija redzējusi šo filmu kopā ar Ināru. Monvīds bija vīlies un apbēdināts. Un Santa savukārt atteica, visām viņas klases meitenēm esot savi puiši, ja nu vienīgi pašām nesmukākajām'ne. — Santa, es teicu, nevajag ar to Ināru … Santa uzlūkoja brāli maigām, viegla žēluma aizplīvurotām acīm un sacīja, viņa nesaprotot, kā Monvīds tā pār​vērties. Un īsti nesaprata arī Monvīds. Vai visa iemesls tikai tas, ka viņš pelna naudu, strādā, ka viņam ir darbagrāmatiņa, ne vairs skolnieka apliecība? Nē, tur bija kas cits ari vēl, viņš tikai nemācēja visu, kā nākas, izvērtēt. Reiz viņš sastapa Ināru uz ielas — vienu, bez Santas, un skatījās bijušajā draugā ilgi un ar īpašu skatienu. Inārs pat sadrūkstījās netīksmē. Viņš uzrunāja Monvīdu, katram redzams— viņam vislabākie nodomi, bet Monvīdam rīklē visu laiku šķita spriežamies pārāk liels un nekādi nenorijams kumoss. — Paklausies, — viņš teica ar pūlēm, — liec Santu mierā. Viņa ir vēl tikai skuķis, viņai jābeidz skola un jāsāk studēt. — Es viņai lieku tikpat daudz miera, cik viņa man. Mums patīk, un mēs satiekamies. Un tālāk


mācīties Santa nemaz negrib, brīnums, ka tu to vēl nezini. — Viņa mācīsies, — Monvīds drūmi teica, — un tu liksi viņai mieru. — Paklausies, tu turi mani par ēzelil Tu man pavēlēsi neiet ar meiteni, kura man patīk? — Viņa ir mana māsa. — Hā! Aizliedz taču viņai, kas zina, paklausīsi Es gan šaubos. — Un viņš nosmējās un aizgāja. Un arī Monvīds šaubījās, un tomēr viņš gribēja runāt, meklēja tikai īsti piemērotus vārdus, un tos atrast nebija viegli, diena gāja pēc dienas, Santa bieži izpalika no mājas, un atzīmes viņai bija pavisam sliktas. Monvīds lauzīja galvu, kas gan būtu darāms, viņš mokoši sajuta savu vienatni. Ne ar māti, ne ar tēvu viņš nevarēja un negribēja runāt par Santu, viņi nekā nesaprastu, viņu acīs tā bija bijis un būs vienmēr, māte tikai nosacītu: vai tad viņa nav pareģojusi, ka tā tas iznāks, reiz Santa tik neklausīga. Un skolā… skolā par Santu nežēlojās, tad kā lai Monvīds skrietu turp un žēlotos pats? Un atkal viņš mek​lēja vārdus, un Santas nebija mājās, vienu, divus, vairāk vakarus. Kādu svētdienas vakaru Monvīds atkal bija viens. Viņš pa virtuves logu skatījās uz mazo ieliņu, kur viņi visus šos gadus bija dzīvojuši un auguši. Tur tagad spēlējās citi bērni, un izskatījās, ka ieliņa pieder vienīgi viņiem. Monvīds raudzījās un raudzījās, un viņam taču nepavisam nebija laika tādai dīkai sēdēšanai, bija jāmācās motora uzbūve, jādara tik daudz kas, jāsāk pelnīt daudz naudas, lai Santa var mācīties par ārsti un staigāt baltā uzsvārcī. Bet Monvīda smadzenes šovakar bija neparasti laiskas, diez no kādiem laikiem atmiņā bija uzpeldējis vienkāršs tautas dejas motīvs: Brālit's māsiņu dancot veda, Pie rociņas turēdams … Skolā viņi bija daudz lēkuši šo danci, īstenībā tam vajadzēja jau kārtīgi apnikt, un droši vien citiem tas arī bija apnicis, tikai Monvīds dejoja to ar vienādu aizrautību. Brālītis māsiņu … Santa tad viņam likās sevišķi saudzējama un sargājama, viņa dejoja tik skaisti, viņa visu darīja skaisti! Monvīds skatījās logā un dungoja — to pašu deju, to melodiju. Palaiž vaļā, soļo tālāk Un tad atkal satiekas. Kāpēc palaiž vajā? Kāpēc soļo tālāk? Viņam tas šķita svarīgi, viņš tikai nezināja, kāpēc. Un beigās viņi atkal satikās, un tas bija pats galvenais. Viņš atsāka par jaunu. Sī melodija bija apmājusi Monvīdu, pasaulē bez tās nebija nevienas citas. Un Santas vēl vienmēr nebija mājās, kur viņa palikusi? Aiz sienas rājās tēvs ar māti. Vai tiešām viņi nemācēja neko citu? Cik bēdīgai gan vajadzēja būt viņu mājai, ja Santa no tās bija aizgājusi kaut vai ar Ināru! Viņam bija tukša, tukša galva, un, kad beidzot vērās durvis un nāca Santa, viņš nejuta ne prieku, ne sašutumu. Arī tad, kad viņa tumšajā virtuvē uzdedza uguni, Mon​vīds palūkojās bez kādas intereses. Santa smagnēji apsēdās uz virtuves ķeblīša un skatījās — arī bez intereses, kaut kā nedzīvi, vienā punktā, un Monvīds tur neatradās. Viņai bija sasarkusi seja un puspievērti plakstiņi, un pagāja labs brīdis, kamēr Monvīds to ievēroja. Nez no kurienes viņam bija uzmākusies muļķīga sajūta, ka tas, kas notiek ar Santu, uz viņu vairs neattiecas. Santai viņš nebija vajadzīgs, tātad… Nesaprotarni tikai, kāpēc viņa vēl skatās uz brāli, jā, toinēr skatās, tagad jau pavisam cieši. Monvīds nolaida skatienu un pamanīja, ka Santai zeķe stilbā saplēsta. — Tev zeķe pušu, — viņš teica. Santa neatbildēja. — Zeķe pušu, — viņš pēc brīža atkārtoja neiecietīgā tonī. Kāpēc Santa te sēdēja un rādīja viņam savas caurās zeķes? — Es nobrāzu kāju, — Santa atteica svešā, drebošā balsī un atkal novērsa skatienu. — Nu tad nesēdi te, — viņš sacīja vēl īgnāk, — ej taču un salāpies. Vai tu rīt tāda domā iet uz skolu? — Es nemaz neiešu uz skolu.


— Kas tev ir, vai esi slima? — Monvīds vaicāja un ciešāk ieskatījās Santā. Pietvīkusī seja, gurds skatiens… — Ja tu esi slima, vajag likties gultā un gulēt, nevis skraidīt apkārt. Veikli gultā, varbūt rīt jau viss būs kār​tībā. Un, ja ne, sauksim dakteri, lai skolā viss būtu, kā pienākas. — Tu nesaproti, — Santa sacīja klusi un noteikti, — es vispār vairs neiešu skolā. Vairs ne. Es tur nevienam neesmu vajadzīga. Un man tur nekas nav vajadzīgs. Monvīds juta, ka asinis saskrien galvā, bet viņš pūlējās nomierināties. Stāvoklis bija skaidrāks par skaidru: Santa šodien atkal bijusi kopā ar Ināru, un tas, kā Santa pati lielījusies, pilnīgi atbalsta viņas nemācīšanās nodomus. Meitene satrakojusies — un viss. Tad tāpēc Monvīdam šodien bija tik nemierīgs prāts. Labi, viņš domāja, nekā iepriecinoša, bet gan es tikšu galā. — Inārs? — viņš jautāja tieši un pabrīnījās, ieraudzījis Santu nodrebam. — Bez šaubām, — Monvīds turpināja, — to jau varēja iedomāties. Vai varbūt viņš tev piedāvāja vietu veikalā? Inārs ir darbīgs uz visām pusēm, to tev apliecinās katrs, kas viņu pazīst… Un apliecinās arī, ka beigās tur nekas neiznāk, nekas! Ja tu esi noticējusi viņa solījumiem, tad steidzīgi met to visu pie malas, lai tev neiznāktu vilties. Lai gan, — Monvīds īsi iesmējās, — mazliet vilties tu būtu tikai pelnījusi, tu taču neklausīji nevienu manu vārdu! Kas pazina Ināru, tu vai es? Es ar viņu kopā esmu iemetis aliņu un vīnu, un tagad man žēl, ka tā bijis. Tagad es… — Monvīds nenobeidza. Santa bija piecēlusies kājās un lēni nāca pie viņa. Santa gribēja runāt, tas atspoguļojās viņas sejā, taču pāri lūpām nenāca ne vārds. Monvīds raudzījās, un viņam metās bail. Mēs vienmēr visvairāk baidāmies no neizsacītā, ne no tā, ko jau zinām. — Kas ir? — viņš jautāja. Santa apstājās nepilnu soli no viņa. — Ja es pastāstīšu … vai tu nepārmetīsi? Tātad tas bija kas ļaunāks par nevaldāmo nodomu kļūt patstāvīgai. Kas bija ļaunāks? Ak, tik daudz kas varēja būt… un nu ko tādu bija piedzīvojusi viņa Santa . .. — Saki, — viņš teica. — Es mēģināšu. — Lūdzu, lūdzu, — Santa čukstēja un sāka raudāt, un to bija pārsteidzoši un grūti skatīties, tas tā neatgādināja Santu, kura jau agrās bērnu dienās bija mācējusi staigāt un skatīties kā karaliene, un, pat ja viņai rotaļās kāds jauši vai nejauši nodarīja pāri, viņa neraudāja — aiz spītības un dusmām. Viņa labprāt raudātu, lai tiktu žēlota, bet viņa bijās izsmiekla. Santa raudāja, un Monvīds klusēja. Viņš piegāja pie loga, aiz kura bija akla tumsa. Mazā ieliņa, kurā viņi auguši, klusa, nevienā logā uguns. Daudz cilvēku bija aizgājuši gulēt, cilvēki, apmierināti ar aizvadīto dienu un dienām, bija nolikuši galvas uz spilveniem tai labajā sajūtā, ka rīts atausīs tikpat drošs un sološs kā vienmēr, viņiem nebija baiļu no nākamās dienas, no nākamā brīža, kurš varbūt spējīgs iznīcināt visu, kas tev līdz šim bijis. Un šo cilvēku dzīvokļos droši vien neraudāja neviens, neviens pats. — Beidz taču reiz, — Monvīds nepacietīgi sacīja, un viņam gribējās pateikt ko aizvainojošu, tāpēc ka ap​vainots bija viņš pats un viņa mīlestība pret Santu. Viņa neatbildēja. — Es to nelieti nositīšu, — Monvīds teica. — Esi droša, neviens kauliņš viņam nepaliks vesels. Toreiz mēs neva​rējām izkauties līdz galam, mūs iztraucēja, bet tagad ne​iztraucēs. — Ak, — Santa bezcerīgi teica. — Tad jau tev jāsit arī mani. Monvīds brīdi klusēja, viņš domāja: cik savādi, vai nu sen strādāju, bet es taču esmu pavisam pieaudzis. Visu laiku man pietiekamu gandarījumu sagādāja apziņa, ka Santa iet skolā, sēd stundās,


atbild skolotājiem. Manās acīs viņa bija pasargāta, mācījās ko labu un noderīgu. Viss bīstamais atsitās pret skolas durvīm un nekādi netika pa tām iekšā, nekādas briesmas nevarēja uzglūnēt Santai, meitenei skolnieces formas tērpā. Manai labajai, mīļotajai māsai. Bērnībā, muļķa puika būdams, es mācēju Santu pasargāt. Vai tagad tas man vairs neizdotos? Tad jau nav cilvēkam nozīmes pieaugušam būt, tad viņš nemaz nav pieaudzis. — Bet kas tad jums tur ir? — viņš jautāja. Santa skatījās caur asarām un laikam gan bijās kādu vārdu izteikt. — Kas jums bija? — viņš atkārtoja. — Tad nu tu beidzot pārliecinājies, ka viņš ir nelietis? — Monvīds jautāja tālāk, un Santa mēmi pamāja. Viņa turpināja klusu elsot, laikam netikdama galā ar savam pirmajām nopietnajām bēdām, un dīvainā kārtā Monvīdam vairs negribējās tincināt, kas noticis. Protams, tas bija nepareizi, bet… Pietika jau, ka Santa viņam piekritusi. Pietika jau, ka viņa nākusi pie Monvīda, jauzdama, baidīdamās, ka brālis neteiks viņai nekādus uzslavas vārdus. — Muļķe, muļķe, — viņš klusu teica. Vienalga, vai Santa šos vārdus dzird vai ne, viņam "tie bija jāizsaka. Maza meitene, kura gribēja būt pieaugusi tāpat kā lielie. Mazā, lutinātā meitene, kurai viņš pats katru akmentiņu no ceļa nobīdījis. Redz, ka visus tomēr nevar, jau tāpēc vien, ka katra ceļi iet savrup. Ne bērns, ne īsti pieaudzis cilvēks — tāda tagad sēdēja Santa viņa priekšā. Bērns, kurš vairs negrib uzklausīt padomus, pieaudzis cilvēks, kurš vēl nav gana pieaudzis, lai spētu vērtēt pats. Brālit's māsiņu dancot veda … Monvīds atkal atcerējās šo melodiju un skolas vingrošanas zāli, un viņš saprata, cik tālu ir no tā, kas tagad šķita tik vienkāršs, skaists un neaizsniedzams, tā bija pagātne, bet pagātne vienmēr mēdz būt nežēlīga, tā liek bijušo atcerēties spilgtāku, nekā bijis, skaistais tad izrādās brīnumains, bet sliktās atmiņas kļūst par mokošām drausmām. Divi mazi spītspakauši, tādi viņi bijuši gadiem, nomaļus no citiem, gudrāki par citiem… Aiz sienas bija tēvs, un aiz sienas bija māte, — bet ko tie tagad varēja līdzēt? — Jā,—Monvīds lēni teica, — mēs vienmēr gribējām būt patstāvīgi. Kā tu domā, vai tagad tu tāda pratīsi būt? Santa klusēja, bet tā nebija pavisam izmisusi klusēšana. — Paklausies — vai tu atceries, kā mēs skolā mācījāmies tautas dejas? Zini, tur bija viena tāda — «Brālītis un māsiņa», vai atceries? — Jā, jā! — Santa atguva balsi. — Es visu atceros» skolotāja mūs vienmēr lika kopā, un tu biji tāds neveikls, un, ja tu nebūtu mans brālis, es laikam būtu kaunē​jušies … — Bet tu nekaunējies. Santa, es tev palīdzēšu, bet ar citu tev vienai būs jātiek galā. — Visi taču tiek, — Santa ātri sacīja, un Monvīds, lai gan domāja, ka nedrīkst būt vienis prātis, neko neiebilda. — Ja tu gribi, es iešu uz to institūtu … Logā gulēja tumsa. — Un tomēr es viņu piesitīšu, — Monvīds teica un cēlās kājās, kad Santas roka pieskārās viņa plecam. — Nevajag, — māsa sacīja. — Es taču tāpat zinu, kāds viņš ir. Un man būs bailej par tevi, — viņa piebilda bēr​nišķīgi nopietni. — Man vienmēr ir bijis bail, kad tu neesi kopā ar mani. Monvīds nopūtās. Kāds no mums vienmēr ir žēlojams, un tad taču jābūt kādam, kas žēlo. Vesels mūžs mums ir priekšā, viņš domāja, vesels mūžs …


PROVINCIĀLS BLŪZS

Visu to, kas notika, jā, to varēja sagaidīt. Ja neticat man, pajautājiet kuram cilvēkam mūsu ciemā gribat, visi pateiks. To varēja sagaidīt. Nedomājiet, ka es priecājos, ka ar Severīnu tā iznāca. Nav tur ko priecāties, es saku, slikti un bēdīgi tas ir, bet Severīns pats ir vainīgs, viņš un neviens cits. Kas viņu grūda kā trakam skriet ar motociklu? Zinām, kas no tādām skriešanām iznāk. Nekas neiznāk, to ir izsvērušas galvas, par tevi un mani gudrākas. Bet Severīns jau negribēja uzklausīt nevienu. Protams, tagad, kad nelaime notikusi, nav glīti daudz par to visu spriedelēt. Es arī neko negribu sacīt, lai citi, ko citi, bet es Severīnam sliktu vardu pakaļ mest negribu. Skaidrs, meitenes jau arī viņam sagrozīja galvu. Kur gāja Severīns, tūlīt visas acis viņam līdzi, it kā mēs cilvēki nebūtu. Ballē, kad dāmu deja, klupdamas krizdamas skrēja viņu aicināt, mēs citi, mēs tikām lūgti vienīgi pēc tam, kad Severīns jau bija izķerts. Pats viņš par to smējās, teica: gabalos viņas mani saplēstu kā karstu pīrāgu, tikai es jau neļaušos. Un jūs varbūt domājat, Severīns bija briesmīgs skaistulis? Nekā! Tāds pats kā mēs visi. Reizēm nesaproti, uz ko tās meitenes skatās. Iedomīgs arī bija diezgan, ziniet, no tiem cilvēkiem, kuri neviena vārdus neņem pa pilnu, rīkojas, kā pašiem patīk. Nu, izrīkojās… Tagad mūsu klubiņā tāpat taisa balles, orķestrītis spēlē, kāds nu kuro sestdienu pagadās, mēs ejam dejot, dejojam, visi, tikai Severīns vairs nevar dejot. Tā kādreiz notiek, un tas ir bēdīgi. Viens man tomēr jāpasaka, iekams sāku stāstīt tālāk: Severīns bija pārāk augstās domās par sevi. Jūs varbūt kādreiz esat dzirdējuši, ka tā ir īsta nelaime — viens pats bērns-, nu, dēls ģimenē. Un Severīns, lūk, bija vienīgais. Viņa tēvs ir mežzinis un visādi labs cilvēks. Bet ļaudis apgalvo — un man nav pamata ļaudīm neticēt —, ka tad, kad viņam pēc trim meitām beidzot atgadījies dēls, viņš bijis kā pusmuļķis aiz prieka. To es nepavisam nesaprotu. Dēls vai meita — kāda tur galu galā starpība? Un stāvus gaisā lēkt es nemaz neredzu iemesla. Dabiski, pilnīgi bez bērniem arī nevar, tagad jau par to raksta cik spēdami. Es domāju tā: ja man būs bērni, labi, lai tad viņi ir, bet paviegls aiz priekiem gan nekad nekļūšu, to jūs velti gaidīsiet. Nu, un Severīna tēvs puiku mīlēja kā traks. Protams, es jau nezinu, bet visi tā saka. Mājā viņu esot lutinājuši, vienīgais dēliņš, kā tad! Bet mēs zinām, lutināšana ir nelāga būšana un var novest cilvēku nepavisam ne uz tiem ceļiem, kādi viņam kā jau cilvēkam būtu jāstaigā. Es pats atceros, Severīna tēvs vai ik svētdienas ņēma puiku pie rokas un gāja kaut kur pa mežu blandīties. Vai nav smieklīgi, tēvs ar dēlu! Es nesaprotu, ko viņš tur varēja ar tēvu runāt! Es ar savu veco, piedodiet, savu tēvu, kad kopā pagadāmies, lāga vārdiņu nepārmainām, lai viņš runā ar cilvēkiem pēc savas šnites, es atkal atradīšu savējos. Es vienmēr esmu kopā tikai ar


citiem puikām, tad var izdomāt, kādas blēņas vien grib, un neuzskatīt tās par blēņām, var nobaidīt skuķus, mežā kādā klusākā vietā pašaudīties, kur zini, ka neviens no lielajiem nenāks. Ja man būtu jāiet staigāt divatā ar tēvu, tad es labāk tupu veselu nedēļu istabā kā aiz restēm. Skaidrs, labu jau Severīna tēvs gribēja. Kā stāsta, viņš esot vēlējies, lai Severīns arī par mežzini izmācās. Nu protams, mums mežniecība tepat blakus, varētu izmācīties un nākt šeit atpakaļ un strādāt uz velna paraušanu, tiem, kas ar mežu sakarā, šad tad kāds zvēra cepetis galdā — un vispār. Bet Severīns nekad mežā vairs neies. Viņš nevarēja un nevarēja kā visi cilvēki. Vienpadsmitajā klasē salēcās ar latviešu valodas skolotāju, mums bija atnākusi jauna, nu, ne jau gados, īstenībā tāda krietni nostāvējusies kūka, bet no citas puses atnākusi. Pašā gada sākumā viņa uzklupa Severīnam, ka viņš savu sacerējumu esot norakstījis. Bija par brīvo tēmu, es vairs neatminu, par ko īsti, bet Severīns bija izcepis kaut kā dikti skaisti un gari, es arī vairs neatminos, kā īsti, nebija jau mans sacerējums. Viņš pie mums vispār pie reizes forši rakstīja, tad, kad tēma patīk, viņš teica, un citreiz atkal uz vāju trijnieku. Nu, vecā skolotāja, tā jau to zināja, tā daudz nebūtu brīnījusies, bet šitā laikam pirmo reizi savā mūžā redzēja, ka puika uzrakstījis prīmā sacerējumu. Un viņa teica, lai Severīns tūlīt atzīstoties, no kā viņš to visu esot norakstījis. Varbūt viņai uzreiz nevajadzēja tik šerpi. Bet Severīns jau arī bija labais, cirta pretī: kā viņa drīkstot. Nu padomājiet — vai tā var skolotājai? Vai mūs vienmēr nemāca, ka pedagogi jācienī? Prātā tu paturi, ko gri​bi, bet uz āru nav atļauts. It kā Severīns to nezinātu, nē, man smiekli nāk. Nu, un īstenībā viņi gluži vienkārši salamājās tā visas klases priekšā, un mēs sēdējām vaļā mutēm, smieties jau nedrīkst, kod vai mēli nost, un pēc kā tas viss izskatās! Tad nu skolotāja beigās apķērās, ka nav vairs labi, un viņa teica, lai Severīns atvainojoties, tad viņa to visu uzskatīšot par nenotikušu, man rādās, tas no viņas bija itin solīdi, kā nekā Severīns taču bija rējies pretī. Bet Severīnam laikam bija melnais uznācis, viņš teica, lai vispirms skolotāja ņemot atpakaļ savus vārdus par norakstīšanu. Jocīgs. Kā skolotāja uzreiz ņems savus vārdus atpaka]. Un kam viņai tas arī būtu vajadzīgs? Klase būtu aizmirsusi viens divi — un skolotāja tāpat. Bet Severīns, saprotiet, nevarēja rimties, es jau teicu, viņš bija šausmīgi augstās domās par sevi. Tur, kur patiesībā būtu tikai pār plecu jānospļaujas, viņš taisīja traģēdijas. Nepiekāpās— un viss, un skolotāja jau nepiekāpās ne tikko tad viņa pretējā gadījumā būtu ar disciplīnu iesākusi? Un tā nu Severīns aizgāja no skolas, jūs redzat, pilnīgu nieku pēc. Teica, tēvs viņam esot atstājis brīvas rokas, tad viņš varbūt arī domāja, ka Severīnam taisnība? Saproti nu tos cilvēkus, es domāju — vairumu es saprotu, un vai​rums arī saprot mani, esiet droši. Es jau teicu, tas bija pašā agrajā rudenī, mēs tikko kā bijām pārradušies no kolhoza. Un tā Severīns vairs nenāca uz skolu. Mums te jau nav kā pilsētā, mēs viens otru redzam katru dienu reizes divas trīs, ja ne vairāk. Un tā no rīta mēs visi, zelta jaunatne, tā sakot, pa zeltītām lapām ejam uz skolu. Mums ir jauna skola, tikai trīs gadus kā uzcelta, pirmajā gadā gan drusku lietus nāca cauri, bet tad kolhoza būvbrigāde pielāpīja, un tagad nenāk cauri nekas. Un tā mēs nākam uz skolu, un mūsu Severīns aiziet kaut kur uz mežu. Viens pats. Jocīgi. Atminu, vienu rītu bija lietus un bija liels vējš, tāds vējš, kas galvu rāva nost, mums pie skolas ir liels parks, daudz vecu koku, tie visi vienā dienā bija pliki nopūsti, izskatījās, it kā viss dārzs kā tādi lieli putni vicinātu spārnus un gribētu aizlidot. Severīns gāja pa lietu un lapām, taisni pretī viņš man izgadījās, mēs divi vien. Sasveicinājāmies, atkārtoju, man uz viņu zobs nekad nav bijis, žēl, ka viņš pie reizes manī neieklausījās, tad mēs vēl tagad sestdienu vakaros padejotu klubiņā, lai jau tās meitenes plēšas viņa dēļ. Jā, sasveicinājāmies tātad, un es jautāju, vai viņš tomēr ncnāks atpakaļ. Nē, viņš atbild. Es saku: vai tad tev nav garlaicīgi, pa tiem gadiem ar klasi kopā sarasts. Severīns saka, garlaicīgi esot un sarasts tiešām. Es saku: tad nāc, netūļājies, un viss būs aizmirsts, skolotāja arī būs aizmir​susi, nu, pateiksi dažus vārdus, ja tas maz būs vajadzīgs …


Severīns teica, viņš ticot gan, ka skolotāja aizmirsusi, bet viņš neesot aizmirsis. Tad es sapratu, ka mums par to vairs nav ko runāt. Ja tu esi stīvs kā vilka mugura, es jau nu tevi locīt neiešu. Alēs aizgājām katrs uz savu pusi, es uz skolu, Severīns diezin kur, un lietus nāca tā ieslīpi vien, ieslīpi vien, un lielais parks viss šalca un elsa, tas viss tiešām gribēja pacelties spārnos un aizlidot, un es vēl iedomājos, kā gan tas izskatītos, ja visi koki paceltos gaisos. Protams, tas nekad nevar notikt, es tikai uz mirkli tā iedomājos. Vējštoreiz patiesi bija milzīgs, es jau sacīju — visas lapas vai vienā dienā noplēsa. Un ātri togad atnāca ziema, un Severīns skolā tā arī neatgriezās. Bet pavasarī viņu iesauca armijā. Kad mēs visi citi paliekam dzīvot uz vietas, bet viens vienīgs šo vietu atstāj, tad viņš pamazām vien aizmirstas, jāsaka, aizmirstas diezgan ātri. Tie divi gadi pagāja. Severīns, kā dzird, rakstījis vēstules uz mājām, bet citiem nevienam, un viņam jau arī maz bija draugu. Bet draudzenes? Visas meitenes ir vienādas, ja tu esi viņām acu priekšā, tad viņas par tevi domā, nu, bet, ja tevis nav, tad viņas viegli atrod citus, kurus sestdienas vakarā uz dāmu deju lūgt. Jā, lūdza, mani arī, un nemaz neizskatījās, ka trūktu kaut kā, tad jau laikam netrūka arī. Pāris mūsu zēnu aizgāja studēt, kādu pārīti iesauca armijā, mani neņēma, man esot kaut kas ar plaušām. Tā mēs dzīvojām, un patiesi bija piemirsies, ka tāds Severīns arī kādreiz skaitījies mūsu pulkā. Mana māsa apprecējās, nu, bija arī laiks, aizgāja pie vīra uz pilsētiņu, un man tika viņas istaba, nu jau es varēju sākt par precēšanos domāt. Lai gan steig​ties es negribēju. Es pazinu Severīna māsu Inesi, smieklīgi gan sacīt — pazinu, mēs taču visi te pazīstam cits citu, un tad nu Inese būtu kas sevišķs? Un visu laiku nebija arī, bet pēc skolas beigšanas es tā vērīgāk sāku uz viņu skatīties un dejot lūdzu biežāk nekā agrāk, gandrīz viņu vienu lūdzu, ja jau gribu atklāts būt. Bet tā īsti vēl neko nedomāju. Tad atnāca atpakaļ Severīns. Bija atkal pavasaris — tāpat kā toreiz, kad viņš aizgāja armijā, parkā visiem kokiem lielas lapas, un neviens nevarētu pasacīt, ka ikkatru rudeni vējš tās visas noplēš un nomet zemē, tā ka pavasarī skolniekiem jāgrābj kopā. Jaunie koki izaug lielāki, vismaz no tā tad var zināt, ka laiks gājis uz priekšu, bet pie pašiem lielajiem kokiem pat to nemana. Severīns neko daudz nebija mainījies. Es viņu sastapu kādas pāris dienas pēc atgriešanās. Viņam jau bija privātās drēbes mugurā, droši vien pielāgotas viņa augumam, jo vismaz garumā pastiepies viņš bija krietni. Mēs teicām viens otram labdienu un tad palikām skatoties kā divi teļi, jo neērti bija ar to vienu pliko labdienu atkal iet tālāk, bet es nekādi nevarēju izdomāt, par ko lai runā. Un tad es jautāju, kā viņam pa armiju gājis. Severīns atsa​cīja, ka gājis labi, un atkal mēs klusējām. — Un ko tu tagad darīsi? — es pajautāju, it kā man būtu nezin cik liela interese, ko viņš darīs. — Tad jau redzēs, — Severīns atteica. — Būs jāpabeidz vidusskola. Es uzreiz iztēlojos, kā viņš ies un sēdīsies atpakaļ solā, un tad viņam atkal būs jāsatiekas ar to skolotāju, tā nekur nebija pazudusi, tepat vien mācīja un lika piecniekus un divniekus, ko nu katrs bija pelnījis, kā domā vismaz. Severīns laikam nojauta manas domas, viņš iesmējās un teica: pilsētā taču esot vakarskola, viņš domājot uz turieni. — Bet tas jau ir tālu, — es teicu. — Nav tālu, — Severīns atbildēja. — Un autobuss uz turieni iet. Autobuss gāja gan, tas nebija noliedzams, mūsējie, kad bija apnicis klausīties vietējo orķestrīti, arī pie reizes aiz​šāva uz pilsētu padejot. Bet braukt uz turieni — uz skolu? Nu, bet vēl jau bija tikai pavasaris, un Severīns tikko no armijas atgriezies. Tāpēc viņš daudz par skolu nedomāja, tēvs viņu iekārtoja darbā, mežā. Armijā bija iemācījies mašīnu vadīt. Tā nu viņš braukāja, es bieži redzēju viņu uz mūsu ciema vienīgās ielas. Mašīna nepavisam nebija izcila, veca grabaža, cik šoferi jau ar to bija izkratījušies — un tagad kratījās Severīns. Tēvs jau gan būtu varējis


parūpēt dēlam ko labāku, kur tad nu te vairs ir tā mīlestība? Bet varbūt bija Severīnā vīlies, pēc visiem tiem notikumiem. Ak, man jau vienalga! Sākumā viņš uz ballēm nenāca, bet tad laikam bija sameties garlaicīgi, un vienu sestdienas vakaru viņš tomēr bija klāt. Meitenes pa stūriem grūda cita citai sānos un čukstējās, un es jutu, ka atgriezīsies laikam vecās dienas un mēs dabūsim noskatīties, kā Severīnam nepelnīti tiek visa viņu uzmanība. Un tā jau arī notika, nevar vienīgi teikt, ka Severīns īpaši būtu to prātā ņēmis. Padejoja, tad pasēdēja ar puišiem, pie reizes mēs aiz lielajiem akāciju krūmiem iedzērām pa vīniņam, ne jau nu bez jēgas, bet tāpat, tīri aiz gara laika. Kad nedēju strādā, tad liekas — sestdiena nekad nepienāks, bet, kad beidzot ir klāt, tad šķiet bezdievīgi gara iztiepusies. Vispār jau nedrīkst klubā vīnu dzert, bet mēs taču iekšpusē arī nedzērām, un ārā mūs neviens pārlūkot nenāca. Jūs laikam nezināt, es esmu kārtības sargos, taču es iedzēru kopā ar visiem, pie manas saites citi ir pieraduši, un neviens īpaši neskatās. Severīns vienreiz pajautāja, vai es pa saviem kārtības sarga laikiem daudzus bīstamus pārkāpējus esot aizturējis, bet es nemaz neklausījos. Man likās, viņam pašam tīri labi patiktos tā saite, vismaz viens otrs no puišiem mani stingri apskauda — un varbūt apskauda arī Severīns, bet viņš centās to neizrādīt. Divi gadi armijā viņu nudien nebija pāraudzinājuši, es jums saku, skatiens viņam mums pāri galvām vien staigāja. Būtu tikai bijis, par ko skatīties no augšas! Tos divus gadus nolauzi kā vairums pelēko zoļļuku, uzdienējis arī neesi, tad jau par to kas būtu ticis zināms, kurš gan labu slavu pie sevis noturēs, nav jau kā ar slikto, ko būtu gatavs vai līdz zemes vidum ierakt. Jā, meitenes bija un palika uz viņu kā uzburtas. Es reizēm gudroju, kāpēc tas tā. Nu, smuks jau viņš bija, bet ka tā īpaši… Es vismaz tur gribēdams nekā īpaša nesaskatīju. Vienreiz pajautāju Astrīdai, viņa man te ciemā liekas prātīgākā starp skuķiem, strādā bibliotēkā, un es pajautāju, kas īsti tas Severīns ir par tādu meduspodu, ka visas uz viņu vien, uz viņu vien. Astrīda pašķieba galvu, neatbildēja uzreiz, un es redzēju, ka viņa tiešām domā, ko man teikt, un droši vien domā arī, kā būtu pareizāk. — Redzi, viņš gluži vienkārši ir savādāks nekā jūs, — Astrīda tad sacīja, un tā nu bija man galīga migla un melni mākoņi, es no tā neko nevarēju saprast, un tā es arī Astrīdai pateicu. — Viņš taču ir uz mata tāds pats kā mēs visi, — es biju pavisam apskaities. — Nekā tu neredzi, — Astrīda atcirta, un tagad likās, ka skaišas arī viņa. — Viņš ir pavisam, pavisam cits. Bet šeit jau to tikpat kā neviena neredz. Es ticu, reiz Severīns sevi parādīs — un tad jūs visi tikai pabrīnīsieties. — Tu laikam gribētu, kaut viņš parādītu tieši tev, — sacīju pavisam sapūties un meklēju cigareti. Es zinu, ka smēķēšana ir kaitīga, es tikpat kā nepīpēju, tikai tad, kad sevišķi satraucos vai atkal kad rokām galīgi nav ko darīt. Astrīda tikai nošņaukājās un pagrieza man muguru. Nu, lai griež, no viņas izcili miglainā paskaidrojuma man nebija ticis ne silts, ne auksts. Tādas tās meitenes ir, pašas sadomājas diezin ko un tad grib savu izgudroto iemānīt mums par īstenību. Nieki un muļķības, dzīvē notiek tā, kā vajag notikt, nevis kā to kurš katrs skuķis gribētu. Es aizmirsu pateikt, ka vienreiz Inese — jūs jau atceraties, Severīna māsa, viņa man tīri labi patika — pastāstīja, ka Severīns rakstot dzejoļus. Tanī laikā viņš vēl bija armijā. Es mēms no tā paziņojuma paliku, mute laikam labu brīdi stāvēja vaļā. — Severīns — dzejoļus? — es tikai nodvesos. — Jā, jā, bet tu tikai nestāsti nevienam, Severīns mani nositīs! — Tad kaunas gan, — es smējos. Viņa par to nosišanu pateica tik nopietni, it kā Severīns šai brīdī atrastos nevis kaut kur pasaules galā, aiz tūkstošiem kilometru, bet tepat aiz klubiņa sienas. Jocīgā. — Neteikšu, neteikšu, — es apsolījos. Vai jūs nebūtu apsolījies glītai meitenei, ar kuru tai


vakarā visvairāk dejojis? Bet norimties es nevarēju. — Nopietni — dze​joļus? — Pavisam nopietni, — Inese atteica. — Un man tie dzejoļi patīk. Meitenēm jau vispār pantiņi patīk, to es no skolas atceros. Smiekli man nāca, bet es izlikos nopietns. Dzejoļi, ak tu kungs! Protams, tagad es ar to faktiņu neko nevarēju iesākt, mūsu puikām tu stāsti vai nestāsti, viņi pat neieklausīsies. Bet man bija ko padomāt. Mēs visi zinām, ka dzejnieki dzīvo tālu Rīgā, tur viņi raksta, un tur tas nav nekas īpašs. Bet šeit pie mums un vēl mūsu puika, ar kuru tikpat kā vienā solā esi sēdējisl — Vai tu man tos dzejoļus nevari parādīt? — es jau​tāju. Inese pakratīja galvu. — Kad brauca projām, viņš tos kaut kur nobāza. Vai varbūt sadedzināja, es nezinu. — Bet ja tu pameklētu? — Es nezinu, kur meklēt, — Inese bēdīgi pašūpoja galvu, viņa tiešām rādījās noskumusi, ka nevar izpalīdzēt man, lāga puikam, tikpat kā kaimiņam un nu jau labu laiku ciešākajam deju partnerim. — Tiešām nezinu. Es liku viņu mierā un pat izlikos, ka esmu aizmirsis. Tai vakarā un ari pēc tam mēs Severīna dzejoļus vairs nepie​minējām. Un nu Severins bija atgriezies, viņš strādāja mežā, braukāja sagrabējušā kravas mašīnā un izskatījās tāds pats kā mēs visi, tikai meitenes atkal pievērsa viņam par daudz uzmanības. Droši vien, ja nebūtu bijis meiteņu, es tā nebūtu skaudis. Un vispār ir taču taisnība, ka visādas nebūšanas, nu, kautiņi un tā tālāk, visvairāk gadās tieši meiteņu dēļ. Viņas it kā nebūtu nekas īpašs mūsu acīs, bet pienāk viena reize, un tu citādi vairs nevari, tev vajag izplātīties tieši tad, kad redz viņas vai visbiežāk viņa, un tev vajag izrādīties sevišķi gudram (un tas ne katram ir tik viegli) vai drosmīgam. Protams, tas jau ir vieglāk, jo parasti var atrast kādu, kurš ir vājāks vai vismaz bailīgāks par tevi. Viņa skatās — un tu esi priecīgs. Vismaz uz to brīdi. Bet laime jau arī ir tikai uz brīdi, vismaz man neko ilgāk laimīgam būt nav trāpījies. Un es jau biju gandrīz piemirsis, ka Severīns raksta dzejoļus. Bet, kas zina, varbūt pēc armijas bija kļuvis prā​tīgāks un vairs nerakstīja. Pavasaris bija pagājis, un arī vasaras klaipam kārtīga šķēle jau nogriezta. Jāņus mēs nolīgojām, kā jau tas bija pieņemts, dzērām alu kā tādi negauši un vizinājāmies laivās pa mūsu upi. Tā mēs darām katru gadu. Vispār skaisti, tikai ar dzeršanu drusku jāpiesargās, kad pa ūdeni dzīvo, ātri var aiziet pa burbuli. Jāņus mēs svinam dūšīgi, gribi vai negribi, bet tā sanāk: ciemā, skaties, astoņi Jāņi, tādi, kas var un grib alu dzert, par bērniem un veciem vecīšiem jau neviens nerunā. Vēl trešajā dienā visiem galvas džinkst, bet tad no tā nekaunas, jo katrs zina otra vainu, vēl, ceļā saticies, līdzjūtīgi apvaicājas par veselību un aicina iedzert kādu glāzi. Un kāda glāze jau ir palikusi katram — tin vai nu viena glāze vien. Kādai nedēļai jāpaiet, pēc senču parauga tā līdz Pēterdienai, Pēteri mūsuciemā ir tikai divi, un tad jau arī ir izgaisuši visi mūsu ciemā brūvētā un ciema veikalā pirktā alus tvaiki, un do​mas un darbi tad paši no sevis ievirzās pa ikdienas celiņu. Severīns Jāņos nebija ar mums kopā. Es jautāju Inesei, kur tad brālis, man jau tas nebija tik svarīgi, tomēr es pajautāju. Inese atmeta ar roku. Esot aizbraucis pie dienesta biedra, apsolījies. Es teicu, ak tad dienesta biedrs svarīgāks par tiem, ar kuriem kopā izaudzis un tagad diendienā strādā. īsti precīzi tas nebija, mēs citi nestrādājam mežniecībā, bet es jau biju domājis vispār, un, ja saka vispār, tad vienmēr ir pareizi, vispār tu drīksti teikt jebkuros apstākjos, nu varbūt pie tiesas ne. Inese viscaur man piekrita, mēs visu Jāņu vakaru bijām kopā un pa nakti pavisam atsevišķi, un mums bija prīmā. Inese ieminējās, cik man gan esot labi, vienam vesela istaba, un es teicu, vainītes nav, istaba tik liela, ka tur varbūt arī divi varētu… Vispār es biju reizēm sācis par kāzām domāt. Māte jau man ir laba, bet māte paliek māte, man vienmēr licies, ka tai īstajai aprūpētajai un žēlotājai jābūt sievai, un


sakiet — vai tas nav pareizi? Inesei ir laipna un piemīlīga balss, un es jau tad dzirdēju, domās pagaidām, ka viņa sauc mani vārdā un vaicā, vai es nejūtos slikti, vai neesmu noguris un vai man kaut kā nevajag. Tad es sāku domāt, ko gan tādu man vajadzētu, jo vajag jau cilvēkam kaut kā vienmēr, vai ne? Un tikai tad es atcerējos, ka ir Jāņu nakts un mēs divi kopā, bet ne jau manā māja un istabā, un ka Inese man vēl pagaidām kā svešs cilvēks. Nu, bet, kad jau ir Jāņu nakts, tad neviens otram nav īsti svešs. Un es Inesei tieši neatbildēju, bet pats nolēmu nopietni padomāt. Man likās, Inese varētu būt rūpīga sieva. Vai nu aiz tā iemesla, vai, bet kopš tā laika es sāku Severīnu uzskatīt gandrīz par rada gabalu. Man briesmīgi patīk, kad radi labi sadzīvo un izpalīdz. Kad tev mežniecībā savējie, par malku nevajag rūpēties. Pirmo reizi pēc Jāņiem saticies, sasveicinājos un labu brīdi runājos turpat ciema ceja malā. Bija nejauki putekļains laiks, mašīnas, kā par spīti, gāja garām cita pēc citas, izskatījās, ka šoferi aiz ceļa līkuma satikušies un sarunājuši, ka tagad gan pamatīgi apputinās mūs abus. Bet mēs tikai stāvējām un runājām, jo īstiem vīriem ceļa putekļi bjuši nebijuši, un es, starp citu, jautāju, kā īsti Severīns domā ar mācī​šanos. Un viņš atkal sacīja, ka rudenī iešot vakarskolā. — Ej nu ej, — es atteicu, — tev jau pēc sievas jāskatās, nevis jāspiežas atpakaļ skolas solā, tev jau tie visi tagad būs par šauriem. Vai varbūt tu domā, ka vakarskolā īpaši tiek platāki taisīti? Mēs abi pasmējāmies, jocīgi gan, ka mēs nezinām tādas lietas, kā ir ar vakarskolu soliem. Bet tur taču mācās dažs labs goliāts, vai tādam nevajag lielāka sola? Un Severīns man likās draudzīgs un tuvs, es tiešām skatījos viņā kā radiniekā un tik tikko nepateicu, ka gribu precēt Inesi. Bet vēl jau īsti neko nebiju teicis pašai Inesei. Un tad kāda gan brālim par māsas gaitām darīšana? — Un kā tev pa to mežu? — es jautāju. — Dunduri kož, — viņš atteica. Man sanāca smiekli, bet patiesībā jau tur nebija ko smieties, mežā tiešām kož dunduri, vai tad tas nezināms? Vēl es pajautāju — pēc skolas, tad jau Severīns droši vien domā mācīties tālāk? Viņš sacīja, gribot gan, bet vai galvā tik daudz gudrību līdīšot iekšā, to viņš gan nezinot. Visa saruna bija draudzīga un pa jokam, to taču varēja just. Un draudzīgi un pa jokam es viņam teicu, ko nu tādam par gudrībām uztraukties, kas pat dzejoļus raksta, un tā nudien nav nieka padarīšana. Severīns samācās vienā mirklī kā debess pirms pamatīga negaisa, es tīri sabijos, arī kā pirms negaisa, kas klajā laukā jāaizvada. Bet es neizrādīju un tikai pēru tālāk, ka tur nav ko kaunēties, forši tas ir, ja cilvēks prot dzejoļus rakstīt, ne jau velti Severīnam skolā sacerējumi tā padevās. Un vēl izvilku dienas gaismā to atgadījumu skolā un runādams sapratu, ka gāžu briesmīgus podus, un turpināju gāzt, Severīns klausījās un klusēja, bet varbūt viņš klusēja tāpēc, ka es vārījos vienā gabalā, man bija bailes, kas būs tad» kad apklusīšu, un man gribējās Severīnam pierādīt, ka dzejoļu rakstīšanu es nudien neuzskatu par kauna lietu. Ja cilvēks visādi citādi ir godīgs un strādīgs. — Kas tev to teica? — Severīns beidzot jautāja. Un es pateicu, ka man stāstīja Inese, un pats pēdējais, ko vēl piebildu, ka gribu Inesi precēt. — Ak tu, — Severīns teica un skatījās uz mani, viņš skatījās uz mani kā uz mazu vaguliņu, kurš lielīgi izsaka savas prasības īstam milzim. Milzis atradies! Es citādi nevarēju, man uznāca dusmas, tās bija lielākas par mani, un es tikko noturējos, lai pavisam puiciski nekluptu Severīnam virsū. Bet vai tad es to drīkstēju, ciema kārtības sargs, kaut brīvprātīgais? Un es gribēju precēt Severīna māsu, tagad es sapratu, ka gribu to precēt katrā ziņā un tieši tāpēc, ka Severīnam tas varētu nepatikt. Es vēl vairāk savaldījos, nolēmu būt gudrākais un sniegt Severīnam roku kā savam nākamajam svainim … Un tad viņš pasmīnēja — tā, kā to prot vienīgi viņš. Nu, toties tagad viņam vairs prātā nenāk smīnēt. Un, kad es par to padomāju, tad saprotu, cik pareizi darīju tai brīdī, kad atkāpos soli sānis, vairāk jau nebija vajadzīgs. Bet tad es spēru vēl vienu un tad vēl, un tad man atlika tikai iet projām, un Severīns


stāvēja un mani neaizkavēja. Es gāju un domāju — visiem izskatīsies, ka es bēgu. Un man atkal bija šausmīgas dusmas uz Scverīnu, kad es to visu atcerējos vēlāk, un, kad to atceros tagad, tad man jāsaka, tā tiešām bija viņa vaina, ka mēs tā izšķīrāmies, es viņam gribēju tikai labu, vēl tagad atceros, ka tai reizē man sākumā gribējās pateikt Severīnam kaut ko īpaši tīkamu, vai galu galā es arī tos dzejoļus nepieminēju, tikai lai Severīns saprot, kā es cienu viņu un viņa prātu. Nu, vai viņš nevarēja tā domāt? Bet viņš jau nekad negribēja domāt un saprast tā kā citi. Un tā es gāju projām, un izskatījās, ka es bēgu, labi, ka neviens neredzēja. Severīns skatījās man nopakaļ un smīnēja, es jau neredzēju, bet zināju, ka smīn, kurš viņa vietā tādā brīdī nebūtu smīnējis? Kad sastapu Inesi, viņa teica, ka negribot ar mani vairs runāt, viņa neesot domājusi, ka vīrieši tādi pļāpas. Tad man sanāca dusmas arī uz viņu, bet beigās sapratu, ka pie visa vainīgs taču tikai Severīns. Un es atcerējos, ka biju nolēmis Severīnam par spīti Inesi apprecēt. Inese stāvēja un pūtās, bet es skatījos un pārliku: Inese nudien ir glīta meitene, par skaistu saukt, kaut domās, man viņu negribējās, bija bailes, ka Inese varētu manas domas uzzināt un kļūt iedomīga, un iedomīgu sievu es negribu. Un beigu beigās sievai nemaz nevajag būt žilbinošai skaistulei. Sievai pietiek, ja viņa ir glīta un prot aprūpēt savu vīru. Es jau neesmu par īpašu sieviešu apspiešanu, bet man tikai nepatīk, ja ģimenei ir divas galvas, tas jau būtu tikpat kā teļš ar divām galvām, nenormālība un vairāk nekas. Un mājās es veļu un traukus nemazgāšu, to lai neviens necer. Es savai sievai vēlēšu tikai vislabāko — un vai tad ar to nepietiek, kādas tad viņai vēl īpašas vēlmes vajadzīgas? Esjnesei teicu, ka gribu viņu precēt, un Inese jauki nosarka, izskatījās, it kā tas viņai būtu milzu pārsteigums. Bet īstenībā jau nebija vis, es zināju, ka viņa gaida šo brīdi un šos vārdus. Un te nu tie bija, un man prieks, ka Inese laimīga. Mēs nolēmām, ka precēsimies, cik vien drīz varēsim, nu tā uz agra rudens laiku, mēs jau nebijām nekādi senči, kas jaunu ražu gaidīs un tikai pēc tam rīkos kāzas, vai ciema veikalā kādreiz vasaras vidū maizes un visa pārējā ir trūcis? Inese man jautāja, vai mājās viņa par to drīkstot stāstīt. Un es atbildēju, ka vārdus pa vējam nemēdzu svaidīt, protams, viņa drīkst. Kad nedēļas beigās atkal ieraudzīju Severīnu — es jau sacīju — ciems ir mazs, un pat divi niknākie ienaidnieki nevar sev atļauties tādu greznību kā nesatikties, šai nolūkā tad vismaz vienam jābrauc projām —, kad es Severīnu ieraudzīju, viņš atkal pasmīnēja, man likās, ka visu to laiku, kamēr neredzējāmies, viņš par mani smīnējis. Vai tad viņš nesaprata, ka ar to kaitē sev? Ka neviens cilvēks nav tik nekaitīgs, lai pie reizes nesagādātu otram, tādam smīnētājam, nepatikšanas? — Bet tavu māsu es tomēr precēšu, — es viņam sacīju bez labdienas. — Viņa jau nav vainīga, ka viņai tāds brālis. — Preci vien, — Severīns atbildēja un aizvien vēl ņirdza. Es nudien būtu viņam sitis, bet es taču gribēju precēties ar Inesi. Un tāpēc aizgāju tālāk savās gaitās, vai jūs domājat, man trūkst kur iet? Un, kad mēs jau visu bijām sarunājuši ar maniem un Ineses vecākiem un kad svinēja derības, Inese pati man pieveda Severīnu un teica, nu pietiekot uzpūsties, viņai tā nepatīkot. Un Severīns paspieda man roku, bet to viņš varēja arī nedarīt, jo es biju pārliecināts, ka viņam nepatīk, man vismaz nepavisam nebūtu paticis, ka manu māsu apprec mans ienaidnieks. Un viņš atkal skatījās man pāri. Nevienam nepatīk, kad viņam pāri skatās. Mēs nosvinējām kāzas, pienāca rudens, un Severīns patiešām iestājās skolā. Es par to maz ko zināju, Inese dzīvoja pie manis, istaba nemaz tik liela nav, bet tā ir mūsu istaba, un mums tā patīk. Vakaros mēs ar Inesi gājām pastaigāties. Un Severīns brauca uz savu vakarskolu. Es Inesei sacīju: redzi, ja viņš toreiz nebūtu ietiepies, jau sen būtu pabeidzis skolu un droši vien studētu, viņam nebūtu bijis jāmīcās pa armiju un tagad jāstrādā mežā, es jau biju dzirdējis, neko daudz viņš tur neizsitot. Rudens bija briesmīgi lietains, riebās vakarā laukā iet, ja biji siltumā ticis. Severīns nopirka motociklu. Droši vien tēvs arī bija kādu tiesiņu naudas piešķiebis, vai nu citādi. Kāda man tur daļa.


Mēs ar Inesi sestdienu vakaros aiztaigājām uz dančiem. Inese gan ieminējās, viņa būtu ar mieru mājās tupēt, es teicu: tad tupi, bet es gan ne, un tad viņa nāca līdzi. Vēl jau viņa varēja, pēc jaunā gada — tad vairs nevarēs. Varēja jau viņa īstenībā pagaidīt, es biju sācis krāt naudu mašīnai, tagad būs pagrūti atlikt. Es gribu mašīnu un nevis motociklu, ar kuru ērti braukt tikai vasarās un tad, kad saule spīd. Es pelnu un gribu dzīvot. Es dzīvoju par savu naudu, ievērojiet to, te jums neiznāks, ko pārmest. Es to mašīnu jau tagad redzu sapņos, goda vārds, redzu. Es gribu sarkanu, lai saskata pa gabalu, nevis kaut kādu tur pelēcīgu. Lai redz, kad es braukšu. Ja gribat, sauciet to par lielīšanos. Ar ko tad cilvēks lai lielās, ja ne ar savu godīgi sapelnītu, ar visām savām tiesībām iegādātu? Man patīk, kad setdienās un svētdienās pa ce|iem braukā privātās mašīnas, turpceļā tās ir spīdīgas kā lakotas olas, atpakaļ braucot — ar putekļainiem sāniem, un iekšā sēd apmierināti cilvēki. Mēs ar Inesi arī tā brauksim. Nu, un ar mūsu mazajiem. Lai gan es negribētu pārāk daudz bērnu, to es Inesei jau teicu. Ar Severīnu mums rudenī bija izteikti vēsas attiecības. Ja viņš nebūtu Ineses brālis, virsū es viņam nebūtu skatījies, briesmīgi man viņš vajadzīgs, eža kažoks tāds. Bet es negribu, ka cilvēki par mani runā, un runā jau par katru, kurš dod mazāko iemeslu. Pie mums Severīns nenāca. Kad mēs svētdienās aizgājām pie Ineses vecākiem pusdienas paēst, Severīns citkārt nenāca pie galda un aizbildinājās ar citām darīšanām, kas pēkšņi uzradušās. Mani tas neaizskāra. Labi, ka cilvēkam ir darīšanas, ko bez darīšanām pasaulē iesāktu? Jaungadā gan mēs bijām kopā, Jaungadā jau mājas ļaudīm neklājas projām iet, un tad uz rīta pusi es Severīnam atkal pajautāju, kā tad īsti tagad ir ar to dzejoļu rakstīšanu. Citādi es laikam nebūtu jautājis, bet bija atnākusi tā meitene, Astrīda, es jau sacīju, viņa strādā bibliotēkā. Man rādās, viņa bija nākusi Severīna dēļ: kā tad agrāk viņa šo māju neapmeklēja? Viņa pārsteigta paskatījās, un Severīns pietvīka sarkans, it kā es būtu pieminējis nevis cēlo dzejošanas mākslu, bet gan kādu nosodāmu un no cilvēku acīm slēpjamu izdarību. Nu, Severīns droši vien kaunējās, ka neprot rakstīt kā tie, kurus drukā un visos rakstos piemin. Vispār tas jau man ir vienalga, es dzejoļus nekad nerakstīšu, esiet par to droši. Vēlāk Inese pārmeta, ka es Severīnu apcēlis. — Saproti, Severīns ir savādāks nekā jūs visi, — Inese vilka atkal to pašu veco dziesmu. Diezgan to esmu izklau​sījies, bet klausīties vēlreiz no paša sievas man nav ne​kādas vēlēšanās. — Savādāks gan, — es piekritu. — Skolu nejaudā pa​beigt, godīgāku darbu nevar atrast, jākuļas vecā autiņā pa meža brikšņiem … Patiesi — savādāks! Lāga krekla viņam mugurā nebūtu, ja tēvs un māte nepalīdzētu. Inese sāka raudāt. Es jau zināju, viņa raud nevis brāļa dēļ, bet gan tāpēc, ka sievietes viņas stāvoklī paliek jocīgas. Man māte tā ij sacīja, lai es tagad Inesi neņemot par pilnu. Ne nu gluži tādiem vārdiem, bet jēga tā pati. Pēc Jaunā gada Inese kļuva pilnīgi neciešama. Čīkstēja par mazāko nieku, pati vairs negāja nekur un gribēja, lai es par katru cenu arī kvernu mājās. Bet es tā nevaru. Es gāju šoferu kursos. Ja ne pavasarī, tad uz rudeni mašīnu nopirkšu un negribu, ka man tā vienu dienu par velti šķūnī stāvētu. Tiesībām vajag būt kabatā. Un sestdienās kādu reizi aizgāju un dančiem, ne jau bieži, īstenībā man nemaz negribējās, bet tad jau puiši mani dzīvu apēstu, ņirgtu, ka es sievas priekšautā ieķēries. Bet es negribu ķerties un negribu, ka par mani tā domā. Tāpēc aizgāju. Vienu reizi tur sastapu Severīnu ar bibliotēkas Astrīdu. Mēs abi ilgāku laiku nebijām runājušies, tagad Severīns jautāja, kur tad Inese esot. — Mājās, — es atbildēju. — Un tu šeit, — viņš sacīja, un es atbildēju, ka viņa acis rāda pareizi, es esmu šeit — kā vairums mūsu zelta jaunatnes pārstāvju. Un, ja mana sieva gaida bērnu, tad man taču nav viņai visu laiku pie sāniem jākvern! Severīns atkal paskatījās uz mani kā nejēgas vaguliņu, es jau domāju, nu


viņš atkal kaut ko izmetīs, bet tad viņš negai​dot teica: — Klausies, tev tagad vajag saudzēt Inesi. Tu taču viņu mīli, vai ne? Es atrūcu, ka, protams, mīlu. — Tad taču nevar būt grūti saudzēt otru cilvēku,— Severīns teica gluži pa gaisu. Es neko neatbildēju, bet to​vakar man vairāk nepatikās dejot. Ir tādi cilvēki, viņi neiederas nekur un nekādā kompānijā. Vai Severīns iederējās starp mums? Tagad jau teiks, ka iederējās gan, pēc tam, kad kaut kas tāds ir noticis, visi saka tā, kā vajadzētu, nevis kā viņi domā. Tāpēc nevajag viņiem ticēt. Severīns pats vainīgs, ka tā notika. Un vispār, nekas nebūtu noticis, itin nekas, vai es toreiz nebūtu mājās pārnācis, vai? Līdz šim es vienmēr esmu pārnācis mājās, toreiz arī būtu. Es jau taisījos, un ja visā nebūtu iejaucies Severīns ar savu gudrību … Janvāris bija noturējies krietni auksts, bet, kad pienāca februāris, uzreiz atlaidās. Mani šoferu kursi gāja uz beigām, īstenībā biju gan atradis laiku — tagad ziemā! Bet mūsu instruktors, protams, bija priecīgs, ka Var nopelnīt naudiņu, un vienmēr dīca mums, ka tie, kas grūti mācoties, vēlāk viegli braucot. Nu, lai dieviņš dod, es labprāt brauktu viegli. Uz kursu beigšanu mēs bijām noorganizējuši tādu mazu saiešanu, tikai pašu puikas, neviens cits. Bija pāris meiteņu, bet tās bija godīgi mācījušās ar mums kopā, un tagad viņām, tāpat kā mums, stāvēja priekšā vieglas braukšanas laiki. Varbūt kādam mūsējam bija savs romāniņš, es par tādām būšanām ne sapņos nedomāju. Ja gribi vadīt mašīnu, nevajag uz sieviešiem cīlēt. Inesei es nesacīju, ka paredzēta iedzeršana. Parastās nodarbības — un viss. Viņa vēl varēja iespītēties un nelaist, vaidēja, ka cauras dienas sēdot viena — un tad vēl vakari… Es neminēju — Severīns bija sācis pie viņas pieskriet, smiekli nāk, kā tāda aukle. Vai es vainīgs, ka man maize jāpelna? Un vizināties viņai gan patiks. Jau kādu nedēju bija kusis, naktīs piesala, un dienās kusa atkal, zeme vietumis bija plika, bet ceļi pa salto laiku tā piebraukti, ka tur ledus nedomāja iet nost, spīdēja tīri balts cauri visiem virsū uznestajiem dubļiem. Instruktors mācīja, no tādiem ceļiem vajagot sargāties. Es domāju, nav ko sargāties, vienkārši nevajag virsū braukt. Kad man būs mašīna, es nekad tādā ceļā nelaidīšos. Lai vāģis stāv garāžā un gaida. Mēs drusku aizkavējāmies, mums visiem bija viegli un jautri, kā jau pēc padarīta darba. Protams, eksāmeni vēl stāvēja priekšā, bet instruktors — viņš arī līksmoja kopā ar mums — teica, par to mēs varot būt pilnīgi mierīgi, tie, kas viņa skolu izgājuši, neviens eksāmenos vēl neesot izkrituši. Un es jau jutu, ka man kabatā ir maza, sarkana grāmatiņa ar uzrakstiem krievu un franču valodās. Mēs drusku aizkavējāmies, pēdējais autobuss, kas no pilsētas iet garām mūsu ciemam, bija aizgājis, bet mēs neuztraucāmies, jo allaž pagadās kāda mašīna, un divdesmit kilometru ir tikai divdesmit kilometru, tos var nobraukt kaut kravas kastē, lai arī februāra vidus. Mēs priecīgi izgājām uz ielas, atkal bija drusku noskaidrojies, gandrīz pilns mēness spaidījās mākoņiem pa vidu, un izskatījās, it kā tas vienus savus nepavisam apaļos sānus, caur mākoņiem spaidīdamies, noberzis būtu. Brauca viens pašizkrāvējs, šoferis bija sirds cilvēks un bez vārda runas paņēma mani un vēl vienu puisi kabīnē, un mēs laidām ka prieks. Pusceļā mums garām aizskrēja viena ātrās palīdzības mašīna, neganti kaukdama. Ir gan tiem dakteriem darbs: ceļā diena vai nakts, ja tikai kāds savus kaulus salauž. Par tiem kauliem man ienāca prātā, kad redz��ju ceļa malā nogrūstu moci un pie tā pāris cilvēku. Mēs vēl pastrīdējāmies, vai tā ir slikta zīme vai ne un vai vispār cilvēkam vajag būt māņticīgam. Toreiz jau es nevarēju zināt, ka ātrā palīdzība nupat aizvedusi man garām manu svaini un ka tas motocikls arī pieder viņam. Nu jau jasaka, piederēja, jo Severīns ar to vairs nebrauks, būs jāpārdod.


Protams, es biju pie viņa slimnīcā — vairākas reizes, un man Severīna bija patiesi žēl. Kā lai ncfiožēlo jaunu cilvēku, kurš uz mūžu kropls palicis? Un es sargājos, lai tikai neizteiktu Severīnam ne vārda no savām patiesajām domām par šo notikumu. Inesei gan pasacīju. īstenībā pie visa vainīga bija Inese. Nu, mēs tai vakarā aizkavējāmies, nav jau cilvēks nekāds mehānisms, kas noteiktajā mirklī sāk tirkšķēt — ne minūti ātrāk un ne vēlāk. Tās nieka stundiņas dēļ viņai tak nebija vērts jezgu sacelt. Nu, gadījās, ka manu veco nebija mājās, vai tiem Inesei pie astes bija jāsēd? Iedomājieties, viņai kļuvis slikti! Kāds sliktums var būt, ja vēl pusotra mēneša laika? Viņa nav varējusi mani sagaidīt. Būtu gaidījusi, būtu sagaidījusi. Jā, izrādās, autobuss jau aizgājis, šī pa logu re​dzējusi, un tad … Nu, tad viņa skrējusi uz savām dzimtajām mājām pēc diezin kādas palīdzības. Skrējusi, skrējusi… Visi skrējuši, visi bez jēgas un vajadzības. Pēc tam Severīns, tikko kā no vakarskolas atkūlies, licies mocim seglos un jozis uz pilsētu raudzīt, kas ar mani, un pie viena ārstu izsaukt. It kā ārstu nevarētu izsaukt pa telefonu. Un it kā es nebūtu atbraucis mājās sveiks un vesels kā ercens. Tā rīkojas tie, kas negrib citus uzklausīt. Kas tad ar mani būtu noticis, es jautāju vēlreiz! Es neesmu tas cilvēks, kurš ļaus ar sevi kam notikt. Mierīgi viņi varēja sust mājās, es būtu pārnācis, un nekas tāds nebūtu atgadījies. Jo Severīnam, kad viņš braucis, ceļa līkumā laidis pretī kāds tur vieglais, braucis pa pretējo pusi, un Severīns citādi neesot varējis … Tā viņi saka. Varbūt tā, varbūt citādi tas notika, tukšs ceļš, vēls laiks, un lieciniekos tikai mēness, tas ar no​brāzto malu. Bet mēnesi neviens nevar piesaukt par lieci​nieku. Kaut kā jau Severīnu saārstēs. Un invaliditāti viņam maksās, šodien tādas nelaimes dēj nevienam nav ar baltu spieķi jāstaigā. Skaidrs, ka man viņa žēl. Jauns cilvēks, radinieks turklāt. Inese raud un bēdājas. Bet abi mēs iedomājamies Severīnu, kad mūsu klubiņā atkal spģlē orķestris, kāds nu kuro reizi pagadās, tagad jau Inese atkal var'iet uz dejām. Un meitenes gaida, kad būs dāmu deja, tad viņas sacenzdamās skrien uzlūgt pašu skaistāko puisi, drīz viņas būs aizmirsušas, ka tāds bijis Severīns. Viņš vairs nedejos, un ar moci viņš nebrauks, tagad viņš, ja grib, var rakstīt dzejoļus. Man Severīna ir žēl, es saku vēlreiz. Es neesmu nejūtīgs cilvēks, taču man ir galva uz pleciem un smadzenes īstajā vietā. Es ne uz vienu neskatos no augšas. Tie, kas no augšas skatās, kādreiz tiek par to sodīti… lai gan es, protams, ne domās neticu kādam tur dieva sodam. Tad jau tas dažu labu būtu ķēris.


AIZ ŽOGA Slimnīcas vecā sēta, neatminami ilgus gadus kalpojusi, beidzot bija nojaukta. Tagad tā vairs nebija sēta, tikai atsevišķas trunēt sākušu dē)u kaudzes, un, skatoties uz šiem dējiem, varēja vienīgi pabrīnīties, kā gan sēta tik ilgi noturējusies pretī iznīcībai un pēdējo rudeņu viesuļiem. Bet tagad tās stunda tomēr bija situsi, un garāmgājēja acij atklājās viss, kas ilgus gadus aiz sētas slēpies un slēpts. Tur bija veci šķūnīši, arī sen jau nojaucami, kaut kadas barakas, kurām tagad metās neērti, redzot sev pievērstus tik daudzus skatienus, tās bija paradušas vientulībā. Un tur bija pērno lapu kaudzes, vēl nenodedzinātas. Bet bija vēl diezgan laika to izdarīt, gaisā tikai iesnaini elpoja priekšpavasaris, brīžiem skopi pavērdams mākoņus saules vaiga priekšā, tad atkal skaudīgi noslēpdams to. Jā, bija tikai tās dienas, kad jāiztiek ar domu par pava​sari vien, pašu pavasari tā arī vēl gaisā nejūtot. Tātad vecā sēta bija nojaukta. Mirta gāja garām, skatījās un domāja, ka ik nojaukta sēta, ik uzrakts ielas posms ar visu savu pārejošo nekārtību, ar visām neērtībām, ko mums rada, liek tomēr priecāties uz priekšdienu rēķina. Uzcels jaunu sētu, un iela tiks gluda noasfaltēta, un… Uzskrēja ašs, melns mākonis, iesvieda sejā sniegu, ar lietu sajauktu. Uzskrēja un aizskrēja, cilvēki vēl nebija paspējuši, kā pienākas, saviebties, ievilkt sejas dziļāk mēteļu apkaklēs. Un tie vēl bija ziemas mēteļi. Arī Mirtai. Jā, ziemas mētelis viņai bija mugurā, un tomēr spējš vēsums spieda nodrebināties. Mājās šodien vēl nebija ticis kurināts, jau uz ielas viņa bija iznākusi, vēsos drebuļos satinusies. Mirta pameta ātru skatienu rokas pulkstenī, un tā četrstūrainais vaigs (kāpēc gan cilvēki pasākuši ražot četrstūrainus pulksteņus? Mēs taču kopš bērnu dienu pasakām esam pieraduši: pulksteņa ciparnīca ir apaļa kā pilnmēness. Bet nu tev jāskatās četrstūrī!) mierinoši sacīja: ir vēl laika diezgan. Tad jau labi, Mirta bez skaņas atteica pretī. Tad jau labi. Viņai briesmīgi sagribējās kafijas tases. Un tieši pari pretī bija kafejnīca. Tiesa, kafiju tur deva tikai ar neizbēgamo kondensēta piena piedevu, kafija bija vāja un gauži salda, bet karsta tā gan vienmēr, un pašreiz tas Mirlai likās galvenais. Savu mazo lēmumu pieņēmusi, viņa devās pāri ielai un vēra kafejnīcas durvis. Te nekad netrūka apmeklētāju. Vienā stūrī trīs vīri sēdēja pie karafītes, pēc sasārtušajiem vaigiem spriežot, pirmā karafīte tā nu vairs nebija. Un pie pašām durvīm klusu un it kā izbijušās sēdēja četras večiņas, galdiņš viņu priekšā bija tukšs, pat sulas glāze uz tā neatradās. Un neviens par to nebrīnījās, arī bufetniece ne. Otrā pusē dzīvajai satiksmes maģistrālei, vecu apšu aizsegts, atradās pansionāts, tur dzīvoja veci vīri un sievas, kuriem agrākā dzīve sen otrpus pansionāta zaļi krāsotajiem vārtiem palikusi. Bet viņi vēl vienmēr negribēja tik lēti no šīs dzīves atteikties, meklēja saskarsmi ar to — ik dienas, ik stundas. Un viens no šiem saskarsmes veidiem bija avīze, tā pati «Rīgas Balss», kuru noteiktās stundās kioskā pieveda steidzīgs taksometrs. Sai stundai vecie ļaudis allaž gatavojās ka kam svinīgam, nopietnam, neparko, nekādi nenokavējamam. Sai stundā viņi iznāca uz ielas, siltā, saulainā laikā sēdēja uz soliņiem kioska tuvumā. Bet drēgnās dienas, tadas ka ši, spieda vārgākos uzmeklēt aiz​vēni. Un tad viņi nāca un apsēdās kafejnīcā un pa visiem pasūtīja kafiju un rožmaizītes. Bet bija arī dienas, kad viņi tikai sēdēja un nepasūtīja neko, un neviens par to neko neteica, arī apkopēja, kura novāca izlietotos traukus un vienmēr staigāja ar smagi piekrautu paplāti un laikam tāpēc sevišķi asiem elkoņiem, arī šī apkopēja izlikās neredzam aizņemto galdiņu, uz kura nebija nekādu pasūtījumu. Vecie ļaudis sēdēja un bālām, dziļu krunku ieskautām acīm skatījās pa plato kafejnīcas logu, caur kuru varēja redzēt kiosku, pie kura vēl vienmēr nebija piebraucis avīžu taksometrs. Un viņi jutās pašas dzīves vidū, un viņiem vēl stāvēja priekšā astoņas pēc svaigas iespiedkrāsas smaržojošas lappuses,


kuras siltajā, klusajā pansionāta istabā varēs izlasīt no viena gala līdz otram, arī sludinājumus, kuri stāstīja, ka tiek meklēti virpotāji un atslēdznieki, mašīnrakstītājas un pārdevējas, vienkārši krāvēji un sarežģītu darbu pratēji, un vecie cilvēki ieklausījās ik vārdā, un atmiņa uzpeldēja tie laiki, kad vēl viņi paši… Bet tas jau nu bija sen. Un tagad viņi sēdēja un gaidīja avīzi. Mirta dzēra savu kafiju sīkiem malciņiem, jo tā tiešām bija karsta, un piekoda klāt pīrādziņu. Mirtai negaršoja kūkas, par to brīnījās visi, reizēm arī Mirta pati, bet tur nekas nebija grozāms, ar kūkām Mirta nespeja sadraudzēties. Mirta dzēra un reizēm pameta skatienu uz četrām vecajām sievām, un negaidot viņai ienāca prātā pašas agrīnā bērnība, viņa vairākus gadus bija dzīvojusi pie tantes. Tanti viņa ļoti mīlēja un tikpat ļoti necieta onkuli, tantes vīru, jo viņš mēdza iedzert, un tante tad vienmēr bija tik bēdīga. Kādreiz Mirtai pavisam nejauši — jo tādas lietas vienmēr atgadās tikai nejauši — bija izlijusi tinte, vesela pudelīte tintes uz parketa grīdas. Tā bija briesmīga nelaime, tante tā lepojās ar savu parketu, un Mirtai ne apjausmas, kā nelaimi labot. Tad viņa ņema virtuves nazi un mēģināja ar to izskrāpēt melno plankumu, bet nazis nebija gana ass un nespēja palīdzēt, kaut pūlējies cik spēdams. Un tad Mirta atcerējās onku|a bārdas nazi. Viņam bija divi, abi vēl «no miera laikiem», onkulis lepojās ar savu nazi tāpat kā tante ar parketu. Mirta veicīgi paķēra vienu no abiem Solingeniem un ņēmās skrāpēt, un, raugi, traips beidzot padevās, drīz vien tā nebija. Mirta bija sajūsmināta, vieglu roku viņa atlika nazi atpakaļ etvijā, viņai pat nāca smiekli, uzskatot, cik drausmīgiem robiem tagad ir smalkais asmens. Laiks pagāja, un, bez šaubām, onkulis nazi atrada, bet viņš neteica ne vārda, ne viena vienīga vārda neteica un nemeklēja vainīgo. Gadiem Mirtai šis notikums bija glabājies aizmirsts, viņa to atcerējās tikai šai brīdī, uz vecajiem ļaudīm skatīdamās. Un nu viņai kļuva žēl robainā asmens un arī onkuļa, kurš taču nebija teicis ne pušplēsta vārda. Kaut arī viņam bija paticis iedzert. Mirta sūca savu kafiju un koda pīrādziņā, viņa dzēra tik sīkiem malciņiem un koda tik mazus kumosus, ka tā jau vēl stundu varētu nosēdēt. Viņa sēdēja tada rāma un izskatījās tāda kārtīga… lai gan īstenībā Mirta vienmēr bijusi nedaudz haotiska un vairāk par visu apskaudusi cilvēkus, kuri savu dzīvi prot pakļaut vienkāršiem, skaidriem, pilnīgi neapstrīdamiem likumiem. Skolas gados Mirta tā arī nespēja izkļūt no mūžīgās viduvējības — un ne jau tāpēc, ka viņa būtu neapdāvināta. Mirtā rosījās ass vērotājs un vērtētājs prāts, bet ko gan tas līdzēja? Ko līdzēja, ka kļūdu Mirtas burtnīcās pavisam maz, toties mūžīgais karš ar visparastāko glītrakstību, labāk varbūt nosaukt to par kārtīgrakstību, ja vien tāds termins būtu. Mirtas burtnīcās ne cipari, ne burti negribēja iespiesties kārtīgajos rūtiņu un šķērssvītru būros, tie visi šūpojās kā lielā vējā, citi no šī vēja bija pavisam noliekti pie zemes, dievs vien zina, vai maz jaudās kādreiz pacelties. Un tie cipari, tie visi atkal bija samaināmi viens ar otru, ja gribi, saproti septiņnieku par septiņnieku, ja gribi, sauc par divnieku. Un tā tas gāja ne jau tāpēc, ka Mirtai trūktu labas gribas. Griba bija, tikai pie izpildīšanas tā diezin kur pagaisa, laikam tais pašos vējos, kuri šķieba un lieca viņas rakstītos burtus un vārdus. Un viņas raksturs, ja ne īsti par gaisīgu apzīmējams, tomēr reizēm tīkoja atrauties no zemes, lai dotos kādā pavisam nenosakāmā ceļojumā. Vai nu citādi toreiz tā tintes pudelīte būtu izlijusi. Ne jau katrs cilvēks izgāž uz grīdas pudeli tintes, pie tā es palieku, un sakiet jūs, ko gribat. Te nepieciešama sava vieglprātības tiesa. Tad jau Mirtai tā bija piemitusi. Mirta nemācēja dzīvot, tur tā vaina. Mirta nemācēja dzīvot, tā viņai ne vienu vien reizi bija teikusi tante, galvu bēdīgi nogrozīdama. Tante toties dzīvot prata, un viņa prata apieties ar cilvēkiem un iekārtot savas darīšanas tā, lai no visa


gūtu maksimālu labumu, turklāt pret citiem slikta nebūdama. Un, skatīdamās uz Mirtu, viņa noskumdama redzēja, ka tā vis ne​mācēs. Viņa būtu vēlējusi Mirtai labu. Tante nu ir mirusi, līdz ar savu vīru — onkuli, kurš mēdza iedzert un līdz ar to apbēdināt tanti. Bet tagad viņi saticīgi guļ viens otram blakus Pleskodāles kapos un nu gan nestrīdas un nepārmet viens otram. Vai īstenībā nebūtu labāk, ja dzīvē būtu otrādi iekārtots: dzīvs būdams, tu saki un dari otram tikai patīkamo, pieciet un saproti, pārmetumi un ķildas lai paliek tam laikam, kurš zem velēnām būs jāpavada. Bet to jau nebija iespējams izdarīt. Tikai dzīvs būdams, cilvēks rīkojas pareizi vai arī kļūdās, bet pēc nāves ir vienīgi nekustība un vienaldzība — kā satrunējušam kokam, kurš sen aizmirsis, kā bija tad, kad viņa stumbrā un zaros staigāja visuspēcīgās dzīvības sulas. Mirta jau gribēja celties augšā, pēdējais kumoss apēsts, tasītē palicis viens vienīgs malks, brīvā laika rezerve arī sāka iet uz beigām, kad, kafejnīcas durvīm kārtējo reizi veroties, pa tām ienāca Zinaīda. Mirla priecīgi satraucās un tūlīt pamāja Zinaīdai ar roku, un tā nekavēdamās nāca šurp, apsveicinājās sirsnīgi un līksmi. Zinaīda bija tāds cilvēks, kāda vienmēr vēlējusies būt Mirta — un vēlējusies, protams, veltīgi. Mēs neviens nevaram kļūt par kādu citu, mums savā mūžā lemts novalkāt tikai pašiem savu ādu un uzvilkt to, kas otram pieder, nav ne mazāko cerību. Zinaīda bija enerģiska, drosmīga un sabiedriska, un droši vien viņai piemita vēl daudzas citas labas un vēl labākas īpašības, bet tieši par pirmajām trim Mirta viņu bija neganti skaudusi. Jo Mirta nebija sabiedriska, viņa nemācēja drosmīgi ūn enerģiski aizstāvēt savas tiesības, neatkāpjoties ne solīti. Zinaīda bija no tiem cilvēkiem, kuri prot dzīvot, tīrais prieks skatīties, cik droši un strauji viņa iet caur pasauli un garām citiem cilvēkiem. «Kā tu tā vari!» Mirta vienmēr brīnījās atklāti un ne​daudz vientiesīgi, un Zinaīda atjokoja: «Bet vai tad citādi maz iespējams?» Protams, Zinaīdai nebija iespējams. Viņa veikli piesēda uz brīvā krēsla, smējās baltiem zo​biem: — Tu kafejnīcā? Brīnos es! Un viena pati! Vai randiņš? — Nē,— Mirta teica tik bailīgi, ka ikvienam, kurš Mir'tu mazāk pazītu, uzreiz būtu skaidrs: tā un ne citādi, Mirtai, godīgajai Mirtai norunāta satikšanās, un viņa — neveikla un bailīga kā vienmēr — atnākusi pirmā un nezina, ko iesākt. Taču Zinaīda tā nedomāja ne mirkli. Viņa, lūk, Mirtu pazina. — Labi jau, labi! — Zinaīda teica. — Vai tu jau paēdi? Pagaidi, nerunā pretī, es tūlīt! — Un, atstājusi uz krēsla lietussargu, aizskrēja pie bufetes. Un Mirta zināja, ka tagad draudzene pasūtīs abām, un Mirta nemācēja bilst pretī. Pēc brītiņa viņas sēdēja katra pie savas kafijas tases, un abām priekšā bija nolikts šķīvītis ar kūkām, Mirtai viena, bet sevi Zinaīda bija atļāvusies uzcienāt ar divām. Ne aiz skopuma, bet tāpēc, ka viņa taču pazina Mirtu un arī tās attieksmi pret kūkām. Taču draudzības pēc viena Mirtai tomēr bija jānoēd. Mirta varonīgi dūra karotīti kūkas krāsainajā krējumā. — Ļoti garšīgas kūkas viņiem šeit, — Zinaīda dzīvotpriecīgi sacīja. — Es allaž ieskrienu kādu apēst. Vienmēr svaigas. — Jā, — Mirta skumji sacīja. — Apbrīnoju cilvēkus, kuriem negaršo kūkas. — Jā, — Mirta sacīja. — Un tu tā arī neesi iemācījusies tās ēst? — Jā, — Mirta sacīja. — Jā, neesmu.—Viņa nožēloja sevi par šiem «jā», kurus savā mūžā


laikam bija paspējusi pateikt nesaskaitāmi daudz. Kāpēc? Viņa nudien nebija tāda aitiņa. Bet vienmēr kaut kā iznāca… Reizēm viņai bija žēl cilvēka, kura domām vai rīcībai nespēja piekrist, reizēm viņa kautrējās, bet visbiežāk likās, ka tas ir pats vienkāršākais ceļš — piekrist, nerunāt pretī, lai nebūtu lieku pārspriedumu, beigu beigās pat ķildu. Mirta ķildu bezgala vairījās. Viņai tās likās cilvēka necienīgas. Tad jau labāk piekāpties, kaut tikai vārdos, lai nebūtu iespējams uzliesmot mazai, sūrai strīda ugunij. Un uguns sāk pieņemties spēkā, un tad jau neglābjami kaut kas tiek nopostīts — un bez vajadzības… Bet Zinaīda gan nekad nepateiks «jā», ja domās «nē». Mirta apēda vēl vienu kumosu. — Nu re, kā garšo! — Zinaīda līksmoja. Laukā vējš atkal bija sadzinis vienkop prāvu mākoņu baru, tie lija lejā aukstās, lielās lāsēs, citai bija pat sma​gas, mitras pārslas veids. Lietus sitās kafejnīcas logos, un Mirta noskurinājās. — Ko tu purinies? — Zinaīda vaicāja. — Briesmīgs laiks. — Briesmīgs? Man gan patīk, goda vārds! Šitāds lietus, tā ir pati labākā sejas masāža, pēc tam vaigi tik pa​tīkami deg… — Tev gan labi dzīvot, — Mirta sacīja ar skaudību. — Tev par labu nāk pat vējš un lietus. — Es viņus piespiežu nākt man par labu. Es jau būtu mu|ķe, nudien, pēdējā muļķe, ja nemācētu izspiest sev la​bumu pat no šitā draņķīgā laika. Un kaut vai tikai iestāstītu to sev. Mirta nopūtās. — Un kā tev pa darbu? — Zinaīda jautāja šo neizbē​gamo jautājumu, ar kuru ik reizes apmainās cilvēki, kuri nav redzējušies kaut tikai vienu nedēļu. Un atbilde viņus interesē maz, nebūsim nesmalkjūtīgi un neteiksim, ka ne​interesē pavisam. — Kā vienmēr. — Es jau jūtu, tu ar kaut ko neesi mierā. — Tā nemaz nav, kā tu domā, — Mirta atteica un no​dūra galvu pār kafijas tasi. — Nesaprotu, — Zinaīda sacīja un ķērās pie otrās kūkas, — tiešām nesaprotu. Un kursā tu biji labākā stu​dente … — Nē jau! — Nu tad viena no labākajām. Es tevi sākumā vēl saucu par zubrītāju. Bet tas nebija tiesa, vēlāk sapratu, neuztraucies. Tu vienkārši nemācēji citādi. Un, ja vien mums bija uzdots kas izdarīt, tu arī vienmēr izdarīji — un cik reižu tu tāda biji vienīgā! Es taču saku, tu nemācēji citādi, — Zinaīda sacīja skaļi un pat asi, tā ka nebija iespējams saprast, vai viņa studiju biedreni uzslavē vai arī nožēlo, bet varbūt pat nosoda. — Un toreiz es domāju, te nu gan izaugs viens jaunais speciālists, visiem par paraugu, mēs neviens tev zābakus nedrīkstēsim notīrīt. Un tagad tu, tāpat kā daudzi — un ne jau veiksmīgākie, tupi savā trestā un triep papīrus. — Kādam jau tie papīri jātriepj, — Mirta teica, kā sevi, kā savu trestu atvainodama. — Bet ne tev! Saki — vai tev tiešām nav ne piciņas godkārības? — Ir gan, — Mirta atteica tīru taisnību. — Jā, jā, es tev gandrīz ticu… bet parādīt tu nemāki. Zēl, ka mēs nestrādājām vienā vietā, es nudien papūlētos arī par tevi. Tie tavi priekšnieki droši vien iedomāties ne​var, kāds tu esi talants. — Ak nē, nevajag. Pietiek jau, ka tu pati. — Tas tiesa, sevi novārtā es nekad neatstāšu! — Zinaīda atkal nosmējās. Un atkal tā bija patiesība. Labi gan cilvēkam, kurš ir tik stiprs un par sevi pārliecināts, ka var vienmēr visiem patiesību runāt. Tas ir, par drosmīgu patiesības runāšana saucama tādos brīžos, kad tā citiem skan


nepatīkami. — Laimīgā, — Mirta sacīja. Iesānis viņa pavērās Zinaīdā. Ak jā, vienalga, pēc cik ilga laika viņas abas sastaptos, Zinaīda vienmēr izskatījās svaiga un skaista, kaut varbūt tik skaista nemaz nebija. Zinaīdas izskats, nē, tomēr viņas skaistums bija no tiem, kas citus prot pārliecināt, tas lepni nostājas jūsu priekšā: tādai jābūt sievietei, tā viņai jāsmaida, tā jāpavērš skatiens, tā jāsukā mati un tādas krāsas šalle jāvalkā! Ja šadai sievietei uz deguna būs vasaras raibumi, jūs jau pēc īsa brīža svēti uzskatīsiet, ka īsts skaistums bez vasarraibumicm nemaz nav domājams. Un, pat ja viņa mazliet šķielētu, jā, arī tas tikai vairotu viņas īpatnējo dai​ļumu un pievilcību. Es nekad nemācēšu skaista būt, Mirta domāja ar skum​jām. Zinaīda savā krēslā sarosijas. — Vai tev briesmīgi jāskrien? — Nu protams. — Bez šaubām, — Zinaīda teica tai nenopietnajā tonī, kādā tik bieži mēdza runāt ar Mirtu. — Es taču jautāju tikai, lai pārliecinātos, ka ar tevi viss vēl vienmēr ir tāpat. Tādām sievietēm kā tu allaž būs jāskrien, vismaz viņas pašas tā domā. Visa pārējā pasaule bez steigas ies solīšiem, viena tu skriesi bez elpas. Un beigās redzēsim, cik tālu tu būsi aizskrējusi. — Es… — Labi, labi. Klau, ko es gribēju teikt: izdzersim pa glāzei šampanieša. Mirta pacēla lielas acis. — Nesāc tikai runāt pretī! Tu tik jauki proti piekrist. Nudien nesaprotu, kur tiem vīriešiem ir acis, ka viņi neprec sievieti, kurai uz pieres rakstīts: viņa piekritīs visam, ko teiks viņas kungs un pavēlnieks. Ak vai, — Zinaīda nopūtās, tad ātri piecēlās. — Un tagad ne vārda vairs, un es maksāju! Es loti priecājos, ka satiku tevi. Un Mirta, bez šaubām, palika sēdam. Mirta mierīgi sēdēja arī, kad Zinaīda atgriezās ar divām glāzēm — gan​drīz līdz malām pilnām ar šampanieti. Un viņa tik ļoti gribēja protestēt. — Bērniņ, — Zinaīda sacīja, viegli pieskandinādama Mirtas glāzei. — Jo vairāk es uz tevi skatos, jo vairāk tu man liecies bērniņš. It kā tikai man laiks būtu gājis uz priekšu, it kā tikai es ar katru gadu būtu kļuvusi vecāka, bet tu palikusi tieši tāda pat kā toreiz, kad mēs beidzām studijas… vai īstenībā vēl agrāk, kad mēs vēl sēdējām auditorijā. Nē, tiešām, tu neesi mainījusies! Citas pa šo laiku iedzīvojušās korpulencē un pat sirmos matos, un savā ģimenē jau laikam katra … tikai tu viena esi palikusi bez ģimenes un nemainīga. Zini, es tevi nemaz neapskaužu par to. Lai gan man kādreiz nepatīk atcerēties, ka starp mums visiem, kuri savus studiju gadus aizmirsuši apmēram tāpat kā tās formulas, kuras kādreiz bija jāmācās un nu vairs nav vajadzīgas… un laikam nebūs arī, līdz tam vismaz, kamēr ūdens Daugavā sāks atpakaļ tecēt… ka tu viena tās turi svēti un augstu. Tas jau ir burvīgi, mīļā, — Zinaīda teica un pasmaidīja, — bet kam tas vajadzīgs? Kam tev nakts vidū zināt formulas, kuras tev neviens ne​prasīs? — Es nesaprotu… _— Es varbūt arī ne, es tikai zinu vienu: nav nozīmes būt labākam par tiem cilvēkiem, kurus tāpat par sliktiem nesauc. Pasaulē, es domāju, savai kārtībai jābūt visur. Ja mūs uzskata par labiem, kāpēc tad mums censties būt vēl labākiem? — Ja tu par mani domā, tad es nemaz necenšos. — Un, ja tu tāda esi bez cenšanās, tad vēl sliktāk, — Zinaīda nebija pielūdzama. — Tas ir briesmīgi, Mirta, tici man, ka cilvēks nemainās līdzi gadiem un nepiemē​rojas tiem. Mirta klusēja, viņa nemācēja atbildēt. Reizēm viņai piemetās tāda kūtra domāšana, kas nepēja


izskriet citu domu lidojumiem līdzi un, sliktākais, nemaz nepūlējās to darīt. — Nu ko tu tik daudz par mani, — viņa pēc brīža sacīja un jutās neērti: klusums bija ieildzis, un Mirta uzskatīja sevi par vainīgu pie tā. — Pastāsti labāk, kā tev klājas. — Kas nu man, — Zinaīda sacīja viegli, tomēr redzami apmierināta, ka var kādam pastāstīt par savu dzīvi, savu izdevušos, savu labo dzīvi. — Tāpat vien. — Vīrs, bērni… — Tāpat vien. Turu stingri, neizlaižu. Citi domā, mīlēt — tas nozīmē izlaist, bet es mīlu un turu dūrē. Un viņi zina, nekad es vieglāk nepalaidīšu. Smiekli: vīrs man reizēm saka — kāpēc viņam neesot kā citiem vīriem? Tie pasēd kopā pie pudelītes, iedzer, kārtis paspēle… Kāpēc man mūžīgi jānāk mājās un jāsēd kā štikam? Tā viņš saka. Un vai saprot, ka man pietiks uz vienu mirklīti palaist grožus, kad gals jau būs ritenī? Un ko tad? — Protams… — Katrs cilvēks var būt labs un derīgs, bet katram vajag sava mācītāja un bīdītāja. Tā un tikai tā! — Un tevi nebīda neviens? — Mirta apvaicājās ar vīpsnu. Bija taču pārliecināta, ka vēl nav dzimis cilvēks, kuram Zinaīda atļautu sevi vadīt. Ka par brīnumu draudzene nopūtās. — Par to nav ko runāt, — viņa sacīja. — Katram ir kaut kas, par ko runāt nevajadzētu. Labāk no tā nekļūs, sliktāk gan. Tad kam tas vajadzīgs? Mirta domāja. Jautāt negribējās, viņa jau neprata tā jautāt — kā nopratinot. Kur sarunas biedrs apstājās, tur soli tālāk negāja arī Mirta. Bet — ko šie vārdi nozīmēja? Zinaīda raudzījas logā, aiz kura jau labu laiku atkal spīdēja pusaizplīvurojusies saule. Zinaīda raudzījās logā, un sejā viņai bija neparasta izteiksme. Mirta nezināja, tikai pēc briža viņa iedomājās, ka ta izskatās cilvēki, kad tie ir skumji. Un tāpēc Mirtai šī izteiksme pie Zinaīdas bija šķitusi sveša. Zinaīda nekādi nesaderējās ar skumjām. Nebija saderējusies. Vai gan tagad kas noticis? — Tur nav ko runāt, — Zinaīda atkārtoja, it kā Mirta jau plītos virsū. — Vispār nieki, es saku. Nu ko tu tā skaties? Tagad tu gudro, ko tas viss varētu nozīmēt, vai ne? Vai tu varbūt jau esi aizdomājusies līdz vārdam mīlestība? Nu, iemīlēšanās? Labi, tev jau var pateikt, tu esi kaps vai, smukāk izsakoties, kluss mežezers. Tev var pateikt: nu, uztrakojos. Pašai brīnums, pašai kauns. Ja viņš vēl pirmais būtu uzrunājis, atzinies… īstenībā jau es, es pati! Protams, es redzēju, ka viņš uz mani skatās. Bet bez manis jau nebūtu… Ak, ko tur. Nieki, pāries. Iedzersim! Mirta nedomādama pacēla glāzi Zinaīdai pretī. Viņai negribējās. Tāpat kā kūku Mirtai negribējās arī smalkā dzēriena šampanieša. Ko tur runāt, Mirta bija un palika šķērss cilvēks, tāds, kurš gadiem cauri nav aizmirsis tintes traipu uz parketa un samaitāto onkuļa bārdas nazi. Un onkulis turklāt mēdza iedzert un sāpināja tanti, tā ka, spriežot skaidri un pat galvas rēķinus nepielietojot, viņam tas bija nācis tikai pelnīti. — Bet varbūt nevajag, lai pārietu? — Mirta jautāja. — Varbūt tā ir īstā mīlestība? Teica un sakautrējās līdz matu galiem. Viņa neprata izsacīt tādas domas. Turklāt baidījās aizvainot. Zinaīda tikai pasmējās. — Kur nu tev par mīlestību spriest. Tu varbūt dzejoļus lasi, tur tad arī ir tavas milestības izpratnes griesti. Mīļā, un pat ja tā būtu… Mīlestība, redzi, es domāju, mīlestība izaug tik liela, cik lielai mēs paši tai ļaujam attīstīties. Ko tad, tu domā, man varbūt negribas pamest visu ierasto un līdz kaklam apnikušo un bez ceļa un takas skriet pie tā viena vienīgā? Gribas. Bet jāpadomā taču tālāk. Aizskriešu — un kas pēc tam? Man ir ģimene, man ir māja, kā mēs pūlējāmies, kamēr uzcēlāml Ko ar


to darīs? Dalīs uz pusēm? Nav jau tik liela. Es gan varu mīlēt, līdz elpa aizraujas, bet es arī nevaru iedomāties dzīvi bez savas istabas un bez savas gultas, un, ja es pamostoties neieraudzīšu pie loga tieši tos aizkarus, vai tu domā, es tad varētu būt laimīga? Un… — Zinaīda pieklusināja balsi, — kas būs tad, kad tur, ar viņu, pienāks apnikums? Ko tad man darīt? — Es nesaprotu. — Nu, vai tad es jau pirmīt neteicu? Es vienkārši esmu sajūsmā par tevi, Mirta, tu vēl vienmēr esi tikpat atklāta kā toreiz. Nē, nē, netikt tev uz priekšu, nabadzīte! Tu atdosi savu vietu citiem, jo nebūsi līdz galam pārliecināta, ka šī vieta tiešām tev domāta. Bet tas otrs paņems nepaskatīdamies, domāt viņam nenāks ne prātā. Ko lai dara, katram savs liktenis. — Aizkari, — Mirta lēni teica un iedomājās, ka neatceras, kādi aizkari gan ir pie logiem viņas istabā, lai gan pati tos tur piestiprinājusi, pati nesusi mazgāt. Dīvaini. — Es tomēr esmu tik nelaimīga, — Zinaīda sacija. — Iedzersim! Šoreiz viņa ātrāk nelikās mierā, kamēr Mirta savu glāzi tukšu neatlika uz galdiņa. Avīzi šodien neveda ilgi. Apkopēja, iedama garām galdiņam, pie kura sēdēja pensionāres, jau kuro reizi bija uzmetusi viņām zīmīgi skatienu, taču neko neteica. Redzams, neteiks arī, te jau valdīja tāds nerakstīts likums. Un, kaut arī kafejnīca pašreiz bija piegruvusi pilna apmeklētāju, kaut brīva vieta tika meklēta ar meklēšanu, abām sēdētājām vienkārši palaimējies, ka viņu galdiņa abus brīvos krēslus, zemīgi klanīdamies un atvainodamies, bija aizvākuši divi garmataini un ūsaini jaunekļi, nelielas bet valodainas kompānijas locekļi. — Sitās gan es nevaru ciest, — Zinaīda pēkšņi sacīja, ar īgnu žestu norādīdama uz četrām klusētājām. — Ko tādām te vispār ļauj kvernēt! Būtu sēdējušas savā nabagmajā! Nē, kafejnīca jānāk. Man viņas bojā apetīti! — Un viņa skaļi pavilka savu krēslu, tā ka tam kājas griezīgi nočīkstēja pret akmens flīžu grīdu. — Veci cilvēki, — Mirta atteica, — mēs visi reiz būsim veci, — viņa sacīja un pati palika izbrīnā par saviem vārdiem. Tā kaut ko izrunā tik viegli un neko nedomā klāt, un neko nesecina… Šoreiz viņa iedomājās sevi pašu, uz mirkli iedomājas sevi vecu un nevarīgu, sēdot, kas zina, varbūt tādā pat kafejnīca ar saviem vientulības biedriem un gaidot kaut kādu nākotnes «Rīgas Balsi» vai nu kā varētu saukt to avīzi, kas iznāks tad, kad Mirta būs veca … Viņa pati jutās pārsteigta par to. Zinaīda piecēlās un paņēma tukšās glāzes. — Vīrieši var ieraut, kad viņiem bēdas, — kāpēc lai mēs to nevarētu? Es pie tam savam vīram nemaz neļauju. Tad jau varu viņa vietā. Pagaidi! — Viņa ar galvas mājienu nobīdīja malā Mirtas pretošanos un šaubas un aizgāja atkal pie letes. Mirtai gauži gribējās iet projām. Viņa zināja, ka neies vis, jo tas apvainotu Zinaīdu, un viņa negribēja apvainot nevienu cilvēku. Turklāt vēl cil​vēku, kuram pašreiz smagi ap sirdi. Zinaīda atgriezās ar divām pilnām glāzēm. — Negramsties ap naudasmaku, — viņa sacīja, redzot, ka Mirta lūko atvērt somiņu. — Nu, neknibinies, — viņa izlaboja un neveikli pasmējās, — es jau zinu, tev nekad nav paticis tāds stiprāks un trāpīgāks izteiciens. Bet ta taču ir īstā dzīve! Vai tev no tās bail? — Un vai dzīvei vienmēr jābūt tikai tādai? — Mirta jautāja un sakaunējās par šo jautājumu. Varbūt vidusskolu beigušajai tas piestāvētu, nevis cilvēkam kā viņa, kas jau nosvinējusi savu desmito darba jubileju. Nosvinējusi, protams, viena pati, jo tādas jubilejas neviens oficiāli neriko, un labi un pareizi, ka tā, jo tad jau mēs vienās jubilejās vien mirktu un nevarētu atrast laiku, kad pastrādāt. — Man tiešām jāsteidzas. — Darbs nav zaķis. Un, ja arī to nokavētu, saki skaidri — vai tikai tā nebūtu pirmā reize?


— Pirmā, — Mirta neērti atteica un izdzēra mazu, bailīgu šampanieša malku. Šampanietis bija silts, viņai šķita, ka pirmā glāze vēsāka būtu bijusi. Bet īstenībā tas bija vienalga, viņai jau negaršoja tā vai tā. Mirta skatījās uz Zinaīdu, kura vēl vienmēr bija tikpat skaista un svaiga kā ienākot, kaut arī āra uzdvestais sārtums viņas sejā bija pazudis, bet šampanietis nebija paspējis iedegt savējo. — Mans vecākais puika šai ceturksnī gandrīz bija teicamnieks, — Zinaīda sacīja. — Pietrūka latviešu valodā. Es nesaprotu, kāpēc jāuzdod tik grūti sacerējumi. Es zvēru, mūžā viņš neviena sacerējuma neuzrakstīs, no literātā viņā nav ne smakas. Un vēstules — .tās jau šodien tikpat neraksta. Ja nu vienīgi atstāj zīmīti uz galda: steidzos, nevarēju sagaidīt, neatliekamas darīšanas, mājās būšu vēlu, negaidi, viss ēdamais ledusskapī. — Jā. — *Bet mans… nu, viņš… viņš man bija uzrakstījis vēstuli. Vājprātīgais, uz māju! Labi, ka mans vecais nekad neiet pie vēstuļkastītes, iet vai nu puikas, vai es. Un tai reizē gadījos es. — Un ja būtu tavs vīrs? — Mirta pajautāja bez inte​reses. — Ja būtu? — Zinaīda paskatījās logā. — Protams, kas tur nu liels būtu, vai viņš vispār daudz drīkst man pretī pīkstēt, un izmeloties jau arī var katrā laikā… Tomēr nepatīkami. Vienmēr labāk, ja tas otrs nevar atrast nekā, ko piemest, kad tāda tālākejošāka izrunāšanās sanāk. — Viņa pacēla glāzi. — Nu, iedzersim! — Atlika atpakaļ. Līmenis nepavisam nebija krities. — Bet vēstule bija skaista… — Viņa nopūtās, pieskārās rokassomiņai, likās, tūlīt ņems vēstuli laukā, tūlīt lasīs. Mirta pat satrūkās, viņai bija bail no svešām jūtām un svešiem noslēpumiem, tikpat viņai nebūs lemts izjust tos kā savējos. Bet Zina​īda atkal pavilka roku atpakaļ un nervozi iesmējās: — Nav, nav man vairs tās vēstules. Vienu laiku nēsāju līdzi, bet saproti pati, cik tādā lietā vajag: viens sīkums, viena nejaušība — un jau tā ir rokā citam, un nu to prieku vietā ir tīras asaras. Pa nakti glabāju naktsgaldiņā, vai nav smieklīgi? — Viņa iesmējās skaļi un sīvi, redzams, nikna pati uz sevi un pat uz sava naktsgaldiņa atvilktni. — Bet tur man visādas zāles stāv, ja kādam ievajagas, tā tūlīt klāt un ņemas rakāties kā pa savējo … Es jau varēju tās zāles citur pārlikt, bet tad atkal būtu runāšana un tirdīšana: kādēļ, kāpēc, kas par vainu, ka nevar vairs tur stāvēt… Nekur nebija vietas. Padomā, vai nav jocīgi, tev pieder vesela māja, bet nav drošas vietas, kur vienu papīriņu nolikt. Jo ērtāka mums kļūst dzīve, jo mazāk tajā paliek vietas mums pašiem un mūsu jūtām… Un tā nu es to vēstuli sadedzināju, turpat virtuvē uz gāzes, jo centrālapkuri pagrabā jau vīrs kurina. Bet vēstule bija skaista. Es atceros… —Viņa pievēra acis, varbūt domās skaitīja sev priekšā vēstuli, jādomā, vienīgo, jo droši vien pēc tam 'bija savam mīļajam pieteikusi nekad vairs nedarīt līdzī​gas muļķības. Beidzot piebrauca gaidītais avīžu taksis. Četras pensionāres piecēlās kā pēc pavēles un izgāja laukā, durvīm ar negantu troksni aizsitoties. Mūsu laikmetā ir daudz skaļu durvju, Mirta domāja, varbūt tāpēc, lai mēs nevarētu sa​dzirdēt aizejošā nopūtu. Pienāca apkopēja, sakārtoja krēslus, tīri bez vajadzības pārlaida ar mitru lupatu spīdīgajam plastmasīgajam galda ģīmim. Diez vai galdam patīk, kad to slauka ar lupatu? Nē, ko visu gan cilvēks spējīgs iedomāties. — Tad nu projām gan, — Zinaīda teica ar atvieglinājuma nopūtu, it kā tās četras klusās sēdētājas ar nodomu traucējušas viņu, turklāt vairāk par visu pasaulē. — Jā, aizgāja. Viņām gan laikam ir skumji. — Kādreiz, kad esmu īsti nogurusi, tad vairāk nekā negribētu, tikai pūsties un pūsties visu cauru dienu. Laimīgi viņi visi ir.


Pie kioska sāka pārdot avīzes. — Iedzersim. — Zinaīdas balss bija klusāka kļuvusi. Un glāzēs atkal nebija krituma. — Labi, ka tevi satiku. — Kāpēc tad? — Nu … vienkārši tāpat. Tāpēc, ka tu esi tāda … es jau teicu, mežezers tu esi. Kam citam lai es to stāstītu? Visiem tikai būtu lielie brīnumi, ka Zinaīda uz vecumdienām dumja kļuvusi. Un kuram tad gribas izrādīties par dumju citu acīs? Tu vienīgā tā nedomā. Vai varbūt domā? Nu, man vienalga. Tu vismaz neko nesaki. Mežezers tāds! — Viņa iesmējās. — Bet nu man visā nopietnībā jāiet, — Mirta teica. — Mūžam tev jāiet. Citi var palikt, bet tev jāiet. Ko tu domā, vai citi bez tevis galā netiks? Tiks — un kā vēl! — Es zinu. — Un tomēr ej. Jā, kas cits tev atliek, tu jau esi viena. Mums darbā, zini, arī ir viena vecmeita, tā tāpat pūlas visiem pa priekšu. Tu domā, kāds viņu par to briesmīgi ieredz, liek sev par paraugu? Ciest nevaram tāpēc, ka viņa jau pār mēru cēls piemērs kļuvusi: paraug, biedri, kā vajag strādāt! Bet kad mums bez darba ir vēl kas cits? Mā​jas, bērni? — Mīlestība, — Mirta klusu sacīja. — Nu … Jā, paklausies, neņem manus vārdus tik nopietni. Gan man pāries, redzēsi. Jā, ir arī mīlestība, protams. Dzirdi, tev vajag iemīlēties! Tu esi tik labs cilvēks, tu noteikti būsi laba arī pret savu vīru! Man darbā ir viens inženieris, burvīgs cilvēks, arī viens kā koks. Vai tu negribi, es jūs iepazīstināšu? Viņš iet uz kino un teātriem, esmu pārliecināta, viņš tev būs pa prātam. — Nevajag, — Mirta sacīja. Viņas reizē izgāja no kafejnīcas. Mainīgais gadalaiks laukā atkal pulcēja debesīs smagus mākoņus. — Labi gan, ka paņēmu lietussargu, — Zinaīda teica. — Ciest nevaru, kad drēbes izlīst. Viņas stāvēja uz ielas stūra un runājās vēl par šo un to, kas nu tīri nevajadzīgs prātā iekrīt, un brīdgaismas tepat viņām blakus iedegās gan sarkanas, gan dzeltenas, gan zaļas, šoferiem šai krustojumā bija viegli braukt, brīdgaismas visu pateica priekšā: tagad stāviet un gaidiet, tagad esiet uzmanīgi, un tagad jums ceļš vaļā! Un vajadzēja tikai skatīties uz gaismām, un viss bija kārtībā, vismaz šai vienā ceļa krustojumā. Neregulējamos krustojumos ir grūtāk. Un visgrūtāk ir tur, kur tev vienam, pavisam vie​nam jāspriež un jāizvēlas. — Piezvani man, — Zinaīda sirsnīgi sacīja. — Neaiz​mirsti mani, tu taču zini manu numuru? Un Mirta apliecināja, ka zinot, un viņa zināja arī, ka nepiezvanīs un Zinaīda nemaz negaidīs viņas zvanu. Brīdgaismas mirkšķinājās. — Paskaties, slimnīcas sētu nojaukuši. — Mirta rādīja pāri ielai. — Bija jau arī veca, — Zinaīda teica. — Jā. Un tagad varam ieskatīties iekša un redzam, kādas visādas grabažas un grausti aiz sētas slēpušies. Reizēm nemaz nav tik patīkami ieskatīties aiz tādas nojauktas sētas, — Mirta domīgi sacīja. — Es domāju, sētu tomēr vajadzētu ap katru māju. Tāpēc vien, ka tikai retā pagalmā mēs spējam uzturēt pavisam labu kārtību. Vienmēr būs kāds vecs šķūnītis, bez kura it kā nevaram iztikt, bet kurš jau sen ne pēc kā vairs neizskatās. Un dara mums tikai… Viņa gribēja teikt «kaunu», bet neizteica. Zinaīda laikam neievēroja. — Ka tad, — viņa pēc brīža moži sacīja. — Mums ir stieples žogs, bet mums mājās viss


kārtībā, tip top, var teikt, nekādas drazas nesaskatīsi, kaut arī neviena žoga nebūtu. Viņas sniedza viena otrai roku un gāja katra uz savu pusi, un Mirtai likās — viņai viegli reibst galva. Savāds cilvēks tā Zinaīda: šampanieti dzer. It kā no tā kas mai​nītos. It kā būtu līdzēts. Viņa iekāpa tramvajā, un tas, kā kad Mirtu vien pacieiigi gaidījis, tai pašā brīdī sāka kustēties. Vienu brīdi vēl Mirta redzēja Zinaīdas stāvu brūnā mētelī ar brūnu kažokcepurīti, bet tad tramvajs pabrauca tālāk — un Zinaīda vairs nebija saskatāma. Tramvajs sāka braukt gar slimnīcas sētu, un Mirta redzēja: to jauc nost visā garumā. Strādnieki rosījās čakli, gluži kā priekš sevis, Mirta nodomāja. Un vienā vietā bija redzamas nokrautas garas, baltas plāksnes. Tad tā laikam izskatīsies jaunais žogs. Pro​tams, tas būs daudz skaistāks.


PIRMAIS logs upes puse

Svētdienas pusdienas bija paēstas, viņi visi sēdēja viesistabā, un nu bija laiks saticīgi un bez steigas parunāt par šo un par to. Māte izlikās interesējamies par Toma vecākiem un viņa dzīves apstākļiem, un Inga ar sarūgtinājumu redzēja, ka šī interese ir dzēlīga un pāristāvoša. Inga kopš paša sākuma bija jutusi, ka Toms nav mātes gaumē, un kā lai viņa to nejustu, viņa taču bija savas mātes meita, dažs labs ģimenes draugs apgalvoja pat, ka Ingas raksturā esot vai viss no mātes, gan jau tas ar gadiem nākšot redzams. Vai nu gluži tā, bet te taču bija un palika ilgie kopdzīves gadi, dienu dienā, stundu stundā līdz šim pašam brīdim, kad Inga ne tikai kā bija izaugusi, viņa bija pavisam pieaugusi un vairums viņas bērnības un skolas draudzeņu paguvušas apprecēties. Tas bija laiks, kurā iespējams vienam otru sīkumos izpazīt. Un Inga pazina un re​dzēja, ka nekas labs te nav gaidāms. Toms sēdēja ērtā atzveltnes krēslā, tie nebija vis tie vārgie, nedrošie, kurus veikalos var nopirkt. Tos bija taisījis tēvs pats, citiem zinošiem vīriem ar padomu piedaloties. Krēsli iznāca dārgi, māte mēdza teikt ar nopūtu, tomēr ne bez lepnuma, ka par to naudu, ko viens krēsls izmaksājis, pusduci varējuši nopirkt veikalā. Bet kad viņai tā veikala manta nav patikusi. Krēslu bija pavisam trīs, un Tomam tātad piešķirts gods sēdēt vienā no tiem. Toms laikam nezināja, cik šis gods liels, viņš sēdēja kaut kā pārāk ikdienišķi, un laikam jau māte redzēja arī to, un viņas balss bija uzsvērti laipna un vienaldzīga, kad viņa jautāja, vai Tomam vecāki vēl dzīvi, un viņš tad atbildēja: jā, esot gan, abi dzīvojot laukos. Tālu laukos. — Tad jau jūs reti pie viņiem aizbraucat? — māte vai​cāja. — Jā, pārāk bieži vis neiznāk. — Tā jau ir, tā ir, — māte sacīja, un balsij nebija izteiksmes. — Kā nu kurš radis. Mēs atkal visa ģimene vienmēr kopā turamies. Mēs citādi nemācētu. Tā iegājies. Bet visādi jau mēdz dzīvot, kā tad, — viņa teica, un laikam pat trim atzveltnes krēsliem bija skaidrs, ka citādi nekāda dzīvošana vis nav. Toms sēdēja atzveltnes krēslā, un Inga reizēm paskatījās viņā ar klusām bažām. Viņa gribēja brīdināt, pamācīt, bet… no kā lai brīdinātu un kā lai pamācītu? Viss izskatījās normāli, sarunas ritēja gan gausi, bet bez asumiem, tā varēja runāt un runāt stundām, un tā varbūt cilvēki varēja sarunāties visu mūžu. Inga skatījās Tomā un domāja, ka patiesi mīl viņu, un cik tas šausmīgi, ka Toms nepatīk mātei. Māte atkal jautāja Tomam kaut ko par tā ģimeni, un Inga iedomājās, ka visā laikā, kopš viņi abi satikās, viņa ne reizes nav pajautājusi Tomam par vecākiem un agrāko dzīvi. Tas bija galīgi nesvarīgi, svarīga tikai viņu abu šodiena, svarīga viņu mīlestība, kura bija sākusies tik negaidīti, neparasti, vismaz Ingai tas bija neparasti, viņa vēl tagad brīnijās… Un nekad jau tā nebūtu iznācis, ja


vien nejauši sastaptais cilvēks tieši nebūtu Toms. Laukā vēl bija gaišs, bet nupat gaisma grasījās pāriet mijkrēslī, kurš tagad, pašā ziemas tumšumā, ir tikai viens solis uz vakaru un nakti. Pēc kalendāra datiem mēs atradīsim dienu vai divas, kuras būs saucamas par pašām īsākajam, bet īstenībā jau tā ir vesela īsu, tumšu, īpaši bezcerīgu dienu virkne, kuras stājas cita citai līdzās un kurām galu nevar iedomāties. Tik ir gaišuma kā saules stars, kad tas samiegojies pamirkšķina starp zemajiem, biezajiem mākoņiem un atkal pazūd tajos, it kā savu nevarību apzinādamies. Ir jāgaida, ilgi un pacietīgi jāgaida, līdz saule atkal būs spēkus saņēmusi, tad tā atgrūdīs mākoņus ar vienu vēzienu, un tad zeme tūlīt sāks smaržot pēc pavasara, pat ja to vēl sniegs klātu. Arī sniegam var pava​sara smarža būt. Bet tagad bija pašas īsākās dienas, un Ingai likās, vai tikai pali īsākā nav šī: jau no agra rīta istabu kaktos tupēja ēnas, tas bija palikušas no aizgājušās nakts un ne domāt nedomāja šos kaktus atstāt. Tagad ēnas tūka acīm redzot. Inga atkal paskatījās uz Tomu. — Es pavasarī beigšu vakara vidusskolu, — Toms sa​cīja un smaidīja. — Tā? — māte jautāja. — Jūsu gados, man liekas, tai jau sen vajadzēja būt pabeigtai. Aiz kam tad tā aizķērāties? — Jaunībā, tad tās zināšanas ne aklas galvā nelien,— Toms smaidīja atkal, viņam tas laikam šķita tik saprotami, tik dabiski, ka viņš gaidīja saprašanu arī sev pretī. Bet māte labu brīdi nosodoši klusēja. — Kas vienreiz nokavēts, to vairs nevar atgūt visā mūžā, — viņa tad pareģoja. — Tam nu es neticu, — Toms atkal smējās, un Ingai likās, vai tiešām viņš nejūt, ka smaida un smejas par daudz. Viņai gribējās pārtraukt šo sarunu. Bet tas nebija iespējams, tādas lietas māte nepiedotu. Tēvs sēdēja trešajā ērtajā krēslā un klusēja. Viņš gaidīja, kad viesis aizies, tad varēs ieslēgt televizoru. Viņa mājā nekad nedarbojās televizors, kad viesi atnākuši. Tas neattiecās tikai uz tuvākajiem kaimiņiem, kuri vakarā dažreiz iesoļoja kopīgi paskatīties futbolu vai hokeju, tad tā bija pavisam cita lieta. Bet Toms jau nevarēja zināt, ka Ingas tēvs neslēdz televizoru viņa dēļ. Toms daudz ko nezināja, viņš šai mājā bija pirmoreiz. Un Inga tik maz bija stāstījusi. Inga atkal pameta acis laukā, aiz lielā loga pletās liels balto ceriņu krūms, protams, šodien diez vai kāds pateiktu, vai tie ir baltie vai zilie, vienkārši vai potēti ceriņi, tas bija tikai pinkains krūms, kails nometies, vēl rudenīgi sīkiem, vārgiem pumpuriem, un pelēcīgajos zaros līdzīgi pēdējām rezignētajām lapām tupēja daži zvirbuļi, sabozušies un nosmulēti. Zvirbuļiem nepatika ziema. Zvirbuļi ziemu necieta, vienalga, vai tā bija ar sniegu vai bez, un viņi mēdza, neticīgi čiepstēdami, noklausīties veco zvirbuļu stāstus par tik tālām ziemām, ka tās pat viņi nebija pieredzējuši, tikai kā teiku klausījušies no citiem vecajiem, — jā, par tālām un aukstām, un ļoti sniegotām ziemām, kad uz ielām varēts atrast, cik gribi, gluži siltu zirgābolu… īstenībā viņi to stāstīja par tīru velti. Jaunajai paaudzei zirgābolu vārds bija tukša skaņa, un viņi tikai aiz pieraduma čiepstēja līdzi. Ja tur knābi ciet, aukstumu panest vēl grūtāk. Nav jau kā tiem aiz loga — siltumā, kur viņi izēdas labu labo, bet tad vēl nevīžo kaut pa virtuves logu izsviest sauju maizes drupaču. Dzīve ir netaisna, lie​cināja zvirbuļu mazie, drūmie knābji. — Un kur jūs dzīvojat? — māte atkal vaicāja. Toms atbildēja: pagaidām viņu apmierinot gultas vieta, bet uz pa​vasari, nu kaut uz rudeni viņš cerot dabūt dzīvokli. — Vai tad neprecētiem arī dod? — māte sveši iejau​tājās. — Nav jau teikts, ka es vēl ilgi būšu neprecēts, — Toms jokojot iesāka, bet māte pārtrauca: — Jums tas mednis vēl rādās itin augstā kokā sēžam. — Mednis? — Toms brīnījās diezgan muļķīgi. — Jā, tāda ir vecā latviešu paruna, es domāju, ka jūs zināt… Bet tagad jau mazāk ar veco


gudrībām, vairāk ar savu jauno prātu. Kaut nu tikai katrai reizei arī pieticis, — māte dzedri sacīja. Un Toms neatbildēja. Bērnībā māte Ingai bija likusies ļoti skaista. Viņa pati nemanīja, kad iemantojusi citu priekšstatu par skaistumu. Bet māte tiešām neizskatījās slikti, arī tagad viņa vēl bija stalta sieva, nebija neviena sirma mata, un acis tik tumši brūnas, ka likās tiri melnas. Acis mātei bija ar savādu, cietu skatienu, no šī skatiena nedaudz bijās visi mājinieki, pat tēvs, labais mēbeļu galdnieks. Mātei matos nemanīja sirmumu, bet tēvam atkal nepateiksi, ka viņš nokustu, ko smagāku darot, neizdzirdēsi, ka viņš sūdzētos par nogurumu. Tēvam vajadzēja iet pensijā, bet viņš pat nedomāja iet pensijā. Tēvs mūžā nebija slimojis nevienu dienu, kādreiz viņš teica — savu rajonu viņš pazīstot itin labi, vienu vien nezinot un proti — kur viņiem te poliklīnika. Ja viņam tās ievajadzētos, nāktos vaicāt ceļu bērniem. Tēvs un māte abi bija jau gados, bet neviens netaisījās atdot savas noteicēju tiesības mājas dzīvē. Vienīgais no mājiniekiem, kurš šodien nebija klat, bija Ingas miesīgais brālis Imants. Imantam šodien bija jāiet tiesāt basketbola spēle, jaunībā viņš pats ar to bija aizravies, bet nu jau kļuvis par tiesnesi. Tas bija vērā ņemams iemesls, tāpēc māte neiebilda, tikai nožēloja, ka Imanta nebūs klāt šai svarīgajā brīdī, kad visai ģimenei jānoskata tas… Ingas izredzētais. — Nu, arī bez manis jūs viņu gana noknābāsiet, — Imants atbildēja. Alāte saskaitās, tādās lietās viņa jokus neprata. — Nerunā muļķības! Jāredz taču, ko Inga izvēlējusies! — Tieši tāpēc, ka Inga izvēlējusies viņu sev un nevis kādam no mums, mums nepavisam nevajadzētu jaukties viņas darīšanās. Un Ingas sirdslietās. Pietiks, ja viņa savu dārgo mums uz kāzām parādīs. — Klab kā klabiklas, — māte īdzīgi nosacīja. Imantu viņa mīlēja vairāk par Ingu, tāpēc Imants pie reizes varēja sev kādu brīvību atļauties. Un tieši tagad viņš bija projām. «Viņam gan galīgā nereizē tas basketbols gadī​jies,» Inga bēdīgi nodomāja. Vienā istabas stūrī sēdēja Edīte, Imanta sieva. Viņa izskatījās vēl tīri bērns, bet viņiem ar Imantu jau bija trīs gadus vecs puišelis. Edīte nekad nevēra muti vaļā, ja sprieda māte. Tāpēc māte uzskatīja Edīti par prātīgu vedeklu. Tagad Edīte droši vien juta Ingai līdzi. Tā tomēr ir par maz, Inga domaja, tikai līdzi just. Viņa gan būtu vēlējusies Edītes atbalstu. Jā, bet kas tad te bija balstāms? Ingas māte jauki tērzēja ar Tomu, jautāja viņam šo un to, tā jau pieklājas iz​turēties pret cilvēku, ko drīz vien varbūt uzņems šai ģimenē. Nē, nē, neuzņems! Inga jauta to. Kāda neprāte gan viņa bijusi, izstāstīdama mātei, kā notikusi viņu iepazīšanās! Vai māte vairs varēja domāt par Tomu kā par nopietni ņe​mamu cilvēku? Inga mīlēja savu māti — un nebija pamata nemīlēt. Māte bija rūpējusies par viņiem visiem diendienā, Inga neatcerējās reizi, kad viņu mājā kas nebūtu līdz galam padarīts, neatcerējas nevienu brokastlaiku, kad māte jau nesēdētu pie galda, uz kura kūp kafijas krūzes, un ka drēgnākajā diena pie sāniem nebūtu bijis silta pavarda. Kā māte to visu paspēja, turklāt vēl aiziet uz darbu, tur arī pastrādāt godam un vakarā būt mājās savā vietā … to Inga īsti neapjauta. Kādreiz viņa bija mātei jautājusi, puspajokam varbūt, un tad māte arī pasmējās kā jokam un teica: — Kad jau pati būsi par sievu tikusi, tad sapratīsi, kā vajag un kā var izdarīt. Un tagad bez laika nesteidzies uzzināt, tā nav nekāda vieglā skola. Bet nepieciešama viņa ir. Kad biju jauna, es arī ātrāk gribēju liela būt, un, kad nu man visi pienākumi bija kaklā, tad neviens ari nejautāja, vai tos negribu malā nomest. Un kas tad būtu bijis, ja es nometusi? Inga paklausīja mātei un daudz nelikās zinis par to tālo, bet varbūt arī pavisam tuvo nākotni, kad viņai būs pašai savi aprūpējamie, sākumā viens, bet tad divi vai pat vairāki… viņa priecājās, ka galdā ir brokastis un vakariņas, un viņa lūkoja nepārnākt mājās pārāk vēlu, jo tad māte tūliņ jautāja,


kur Inga bijusi. Māte jautāja vienmēr, viņai viss bija jāzina, viss par saviem bērniem, un pat Imants negribīgi klāstīja, kur un kāpēc aizķēries, un māte tad teica, nevajagot tā aizķerties, tā neesot nekāda kārtība. Jā, tā viņa teica Imantam, kurš pats bija tīrākais kārtības iemiesojums! Viņa teica, un Imants uzklausīja. Un tagad māte runāja ar Tomu. Inga atkal palūkojās logā. Zvirbuli tupēja ceriņkrūmā kā tupējuši, bet varbūt tagad tie bija citi? Visi zvirbuli ir vienādi, Inga domāja. Viņa allaž brīnījusies, kā gan zvirbuļu mātes prot atšķirt savus mazos un zina, kuram no tiem lielajiem brēcējiem viņai pienākums bāzt knābī maizes drupatu vai ko citu, kas nu mīlošai mātes sirdij tai brīdi tuvumā gadījies. Toms… Puisis, kurš tik vienkārši uzrunāja Ingu autobusa pieturā un nemaz nesakautrējās, kad viņa acumirklī aizgrieza galvu projām. Jo Inga nekad neuzsāka sarunas ar svešiem cilvēkiem, pat nepagodināja tos ar skatienu. Inga tiešām bija savas mātes meita. Tas bija vēls rudens miglas piesūcies vakars, migla bija gaisā, migla bija aptinusies elektrības vadiem, miglu ieelpoja cilvēki. Centra ugunis likās kaut kur bezgalīgi tālu, austrumu pusē pletās to gaišais blāzmojums. Kā aiz lie​liem un tāliem kalniem, Inga domāja. Viņa bija dzimusi un augusi Rīgas priekšpilsētā, īstenībā viņa nekad nebija vēlējusies dzīvot kur citur, bet vakaros, kad debesīs iestie​pās centra uguņu atmirdzums, Ingu sāka mākt klusas un īstenībā pavisam nedibinātas skumjas. Un tad viņai likās, ka atrodas pasaules malā. — Vai jūs dusmojaties? — tas nepazīstamais viņai līdzās ievaicājās. Vel nevar likties mierā, Inga sapīkusi domāja. Viņai prātā nenaca paraudzīties, tā viņa arī palika stāvam, iešķērsu pagriezusies. — Es tikai domāju, jūs izlikaties noskumusi,—viņš sacīja vēl pēc brīža. — Es skatījos, un man tā likās. Ne​dusmojieties vairs un piedodiet man. Inga beidzot tomēr pagrieza galvu. Nepazīstamais skatījās, ielas spuldzes zilganā gaisma neskaidri krita viņam sejā. Sai ielā tikai pirms pāris gadiem bija iekārtojuši dienasgaismas spuldzes, un Ingas mate sacīja, ciest viņa tās nevarot. Ingai gan bija vienalga. Viņa tikai domāja — mate tā runā tāpēc, ka savu jaunību aizvadījusi zem citām spuldzēm. Savas jaunības vakarus. Nevarēja taču būt, ka māte ne reizes nav gājusi uz satikšanos. Tad viņas acis gan neskatījās tik skarbi. Ingai ienāca prātā, ka pati iz​skatās pār mēru sapīkusi, un neviļus viņa ierunājās. — Es nemaz neesmu noskumusi. — Protams, tas nav 1 abi, ja cilvēks skumst, — svešais sacīja, — bet šoreiz man gribējās, lai tā būtu. Mazu, mazu nieciņu un tīrā sīkuma dēļ. Un lai jūs ļautu man sevi mie​rināt. — Svešam cilvēkam? — Inga brīnījās, un vēl vairāk viņa brīnījās par to, ka sarunājas ar šo svešo cilvēku. Viņš spēra mazu solīti uz Ingas pusi. Solis bija par niecīgu, lai Inga uztrauktos un savukārt domātu par atkāpšanos. Viņa palika stāvam, kur bijusi. — Mēs taču varam iepazīties, — viņš sacīja. — Un tad mēs vairs nebūsim sveši. Tad Inga izdarīja to, ko nemūžam nebūtu sev atļāvusies vēl pirms neilga brīža. Viņa pasmaidīja, smaids bija tikko manāms, tas bija apmēram tāds pat kā tas nieka solis, ko svešais pirmīt spēra viņai tuvāk, — bet viņš ievēroja un silti pasmaidīja pretī. — Vai ne? — viņš jautāja. Inga kratīja galvu, bet tas vairs nebija no tīras sirds. Autobuss nāca, autobuss bija pilns. Pa aizmugures durvīm izlīda apaļa tortes kārba, pašu īpašnieku nevarēja redzēt, laikam jau viņu vēl nepielūdzamās skavās turēja pārējo braucēju bars. Torte izmisīgi šūpojās gaisā, beidzot varēja ieraudzīt roku, un pašās beigās ļoti saburzītā stāvoklī krišus izkrita laukā pats braucējs. Viņš ar muti ātri tvēra gaisu un palika stāvam uz slapja trotuāra,


šūpoda​mies ka iereibis. Autobuss aizgāja, šai pieturā neiekāpa neviens. Atbraucējs rādījās atguvis garīgo un fizisko līdzsvaru, tagad viņš lēni sāka iet, atstādams Ingu un viņas lidzāsstāvētāju vienus. — Aizgāja, — Inga sacīja acīmredzamo patiesību. — Autobuss? Jā, un es domāju, tādā sulu spiedē mums nav ko darīt. Atļaujiet, es jūs pavadīšu! — Man te viss pazīstams, nevajag, ka mani pavada. — Bet man tas dara prieku. Atļaujiet tomēr. Inga paraustīja plecus, viņa cerēja, ka izdarījusi to pietiekami pašapzinīgi. Tad viņa sāka iet. Viņa tīši necentās pieskaņot savu soli viņējam un pat nepaskatījās uz savu pavadoni. Viņš nav pirmais, kurš Ingu pavada mājās. Viens otrs ir vadījis — līdz mājas vārtiņiem un tālāk ne soli, un ne uz mirkli Inga nav palikusi stāvam ilgāk, vienīgi tik, cik vajadzīgs, lai vienaldzīgā balsī pateiktu arlabvakaru. Ja svešais vēlas, arī viņam var pa​teikt šos pašus vārdus pie šiem pašiem vārtiem. Migla vērta ielas spuldžu gaismu blāvu, taču tai pat laikā plašāku. Bet māju logi, kuros arī gaisma aizdegta, likās slēpjamies dziļi dārzos, lai gan īstenībā nekāda īpaša dziļuma tur nebija, tie jau bija tikai mazi dārzi, kuros izaug āboli pašiem priekš sevis un puķes, lai būtu vasaru un rudeni ko vāzēs ielikt un aiznest kaimiņiem, ja kāds īpatnējāks zieds padevies. Taču šai vakarā viss izskatījās nedaudz sveši. Inga domāja, te jau varētu apmaldīties gluži zināmā vietā, bet nē, tā bija iedoma. Tad gan vaja​dzētu daudz dziļākas miglas. Viņi runāja maz. Svešais aizsāka sarunu, bet Inga rādījās tīri mēma. Viņa nezināja, ko tērzēt ar cilvēku, kuram pat seju lāgā nevarēja saskatīt. Vai tad labāk nebija klusēt? Viņš pavadīja Ingu līdz viņas mājas vārtiņiem, tieši kā Inga bija domājusi, un viņa jau bija satvērusi vārtiņu rokturi un gribēja teikt arlabvakaru, kā domājusi, kad viņš sacīja lielā steigā: — Lūdzu,lūdzu, kurš logs ir jūsu? — Kāda tam nozīme? — Inga iesmējās. — Tam ir liela nozīme, — svešais atbildēja. — Es nemāku teikt, vai tas būs rīt vai parīt, vai varbūt pēc nedēļas vai vēl vēlāk, bet katrā ziņā tas būs tad, kad man ļoti sagribēsies jūs redzēt un kad tas nebūs iespējams. Tad es atnākšu šurp un skatīšos jūsu logā, vai tur ir gaisma vai nav. Tad es taču zināšu, ka tieši tas ir jūsu logs. — Vai tad tas nav vienalga? — Inga brīnījās par viņa vārdiem. Vēl neviens puisis tā nebija runājis ar Ingu. Bet tie jau arī bija pazīstami puiši, kuri zināja, kur Ingas logs atrodas… un, tā viņai šo brīdi likās, viņi diezin vai būtu ar mieru stāvēt un tikai skatīties, kā viņas logā deg uguns. — Tas nav vienalga, — viņš teica. — Ja jūs būtu manā vietā, jūs saprastu. — Ne nu nāksiet, nekā, — Inga sacīja ļoti banāli, bet viņai bija bail aizdomāties tālāk. Viņa nezināja, kas uz tādiem vārdiem būtu atbildams. Viņai tas bija par daudz sveši. — Es nākšu, — viņš teica. Inga atskatījās uz ceļu, pa kuru nupat iets. Te bija akmens tilts pāri upītei. Lai cik šaura un maza ir upīte, arī tādai pāri jābūvē tilts, un dīvaini — palu laikā ūdens te ir līdz pašai augšai, tas biedējoši rūc, it kā tā būtu pavisam cita upīte, nē, jau upe, sveša, nepazīstama, dusmīga. Kad pavasara vakaros Inga atvēra logu un dzirdēja ūdens balsi, viņai sametās ap sirdi tā, it kā nekad nebūtu upīti pazinusi. Bet ūdeņi noskrēja atri, un atkal zem tilta bija dzirdama tikai mīlīga murdoņa. — Pirmais logs uz upes pusi, — viņa negribīgi pa​sacīja. Nu jā, tas jau arī bija tik maz. — Pirmais logs, — viņš atkārtoja. — Te laikam ir skaisti… saules gaismā. — Iespējams, — Inga atteica. Viņa tiešām bija izrunājusi visu, un svešais laikam saprata, viņš atvadījās utī gaja projām, un Ingai pat sametās žēl, mazu nieciņu tikai, apmēram tā kā upītes pavasara balss, kuru ik gadus neilgu laiku varēja dzirdēt.


Tāds bija tas vakars, un tās varēja arī beigas būt, un varbūt tā būtu labāk — tomēr pasaulē joprojām ir nejau​šas sastapšanās. Un tagad viņi sēdēja lielajā istabā un māte sacīja: — Man bija ļoti patīkami ar jums iepazīties. — Man tāpat, — Toms atteica, un istabā iestājās klusums. Vai vismaz tēvs nevarēja ko teikt? Kāpēc visiem vajadzēja klusēt? Kāpēc vajadzēja klusēt Ingai pašai? Vai' tad viņa šobrīd bija par citiem labāka? Nē, tāda pali. Un Toms te sēdēja pavisam viens. Inga atkal pavērās logā, viņai vienkārši nebija kur skatienu piesaistīt. Un zvirbuļi bija aizlaidušies, un ceriņkrūms bija pavisam tukšs. Bet laukā tumsa jau rosījās ķerties pie sava nebeidzamā vakaru un nakšu audekla. Māte strādāja bibliotēkā. Māte vienmēr lepojās, kad lasītāji lūdza ieteikt kādu grāmatu. Ingai tas šķita dīvaini. Droši vien bija labi, ja atradās kāds cilvēks, kurš var ieteikt, ko lasīt un ko ne… bet vai nav briesmīgi, ka bez ieteicēja tu to nezini pats? Inga skatījās mātē un domāja, kā gan varējusi cerēt, ka Toms atradīs labpatikšanu viņas acis. Inga nezināja, kādu znotu mātei īsti vajadzētu, bet zināja, ka Toms mātei nederēs. Kāpēc viņa vispār bija uzaicinājusi Tomu savās mājās? Bet citādi nevarēja. Un. sākums bija tik jauks, Inga ieveda Tomu savā istabā, un pirmais, ko viņš darīja, bija, ka viņš atvēra logu un iz​liecās ārā. — Es tikai gribēju zināt, vai tiešām tas ir pats pirmais logs upes pusē, — Toms atbildēja, kad bija logu aizvēris. — Vai tu man neticēji? Viņš neko neteica. — Un vai tu tiešām stāvēji un skatījies uz manu logu? — Inga vaicāja. — Jā. Vai tu nemanīji? Viņa nosarka. Tas bija tik savāds jautājums. Toms skatījās laukā. — Upīte tomēr ir diezgan tālu no tava loga. — Jā. Vai tam ir kāda nozīme? — Nē, bet tai vakarā man likās, tā tek gar tavu māju tieši garām. Bet toreiz jau bija migla un tumšs. — Tu taču esi nācis te garām ne tikai tumsā un miglā? Viņš atkal neatbildēja. Tagad viņš skatījās uz Ingu, un Inga nezināja, kur acis likt. Pirmo brīdi kopš tās reizes, kad Toms bija pateicis, ka mīlot Ingu — un viņa to saskatīja jau pirms tam —, viņai sāka likties, ka tas viss ir veltīgi un neprātīgi. Varbūt tāpēc, ka tepat aiz sienas jautās mātes tuvums. Viņas istabā Toms izskatījās pavisam citādi nekā viņš bija izskatījies, kad viņi abi klejoja apkārt, sēdēja rudenīgā parkā uz soliņa un vispār — bija tikai divi vien, kaut apkārt ļaužu tūkstoši. Te bija tikai Ingas māja un viņas piederīgie, bet Inga jutās kā stingrā ielenkuma. Un tagad viņi sēdēja te, vēl vienmēr sēdēja lielajā istabā, un apkārt bija iepleties klusums, un neviens ne​mēģināja ierobežot to tiesībās, kuras tas pats sev bija ņēmis. Tēvs sakustējās savā ērtajā, dārgajā krēslā, un, it kā nule būtu attapusies, māte sacīja: — Vai, tu jau laikam gribēji televizoru skatīties! Tēvs kaut ko atņurdēja. Ingai sejā saskrēja karstums. Viņai bija žēl Toma. Kāpēc māte tā rīkojās? Vai varbūt viņa bija aizmirsusi, nekādi negribēja aprast, ka Inga vairs nav mazs bērniņš, bet ir jau pieaugusi sieviete? Un vai tas viņai būtu jāatgādina? Manas draudzenes jau apprecējušās, Inga īgni domāja jau kuro reizi. Pēdējā laikā viņa bieži pieķēra sevi pie šīs domas. Es tūlīt celšos, lai tikai viņi slēdz iekšā


savu televizoru, savu bezgala dārgo, bezgala nepieciešamo televizoru, un lai skatās to, kamēr kineskopā caurums. Mēs iesim uz manu istabu. Nē, mēs iesim staigāt. Tas nekas, ka laukā jau krēsla, mēs taču iepazināmies galīgā tumsā. Smieklīgi, ka tieši tas mātei likās visnepieņemamākais. Un kāpēc man vajadzēja stāstīt? Lai gan tas jau ir vienalga. Man priekšā ir mana dzīve, un tā man jādzīvo, kaut mēs ar Tomu jūras dzelmē būtu iepazinušies. Mums vairs nav ko sēdēt šeit. Oficiālā pieņemšana beigusies. — Tom, — viņa sacīja, — tu taču vēl ienāksi pie manis? — Protams, — viņš atbildēja. Māte paskatījās, istabā jau bija kļuvis pārāk krēslains, lai Inga pilnībā varētu novērtēt šo skatienu. Bet Ingai tas nebija vajadzīgs, viņa taču bija liels cilvēks. Tātad viņa cēlās, un Toms sekoja. — Paldies par visu, — viņš sacīja mātei. — Ne par ko, — māte atsaucās, atkal pati laipnība un pats vēsums. — Parasti gan mēs maltītes ieturam vieni paši, tikai ģimenes lokā, bet man tiešām nav nekas pretī, ja reizēm pie galda apsēstas arī kāds svešs cilvēks. Tā pa​visam jau nedrīkst atrauties, vai ne? Edīte izlavījās tūlīt aiz viņiem, Inga dzirdēja, kā veras viņas istabas durvis. Un tagad viņi bija drošībā, Inga iededza uguni un smaidot jautāja Tomam: — Vai pazīsti? — No ārpuses viss izskatās maķenīt citādi, — viņš atbildēja. Viņi godīgi apsēdās viens otram pretī un skatījās. Dzirdēja klusinātas mūzikas skaņas. Tēvs bija ticis pie sava mīļā televizora. — Tev laikam bija ļoti garlaicīgi? — Inga apjautājās. — Nē, kāpēc, — Toms pieklājīgi atbildēja. — Man tu taču vari teikt, ko domā, — viņa sacīja ne​daudz nepacietīgi. •— Kas man tāds īpašs būtu jādomā, — viņš paraustīja plecus, un šis žests šķita paužam nogurumu. — Tu taču esi te izturējusi gadus. Inga nogaidot klusēja. — Un gatavojies izturēt vēl, cik es jaušu, — viņš turpi​nāja. Inga piecēlās un aizvilka logam priekšā dzeltenīgus aiz​karus. — Es tā esmu pieradusi, — viņa teica, it kā Toms ko būtu vaicājis. Viņš palocīja galvu. — Citādi man liekas, ka skatās kāds iekšā. Var ieskatīties, — viņa izlaboja sevi, tad neveikli iesmējās. — Dieva dēļ, ne jau par tevi es runāju! Bet es to esmu darījusi tik daudz gadu, vairs neprotu citādi. Tu taču vari iedomāties, vai ne? Toms atkal palocīja galvu. Viņš izturējās ļoti nopietni. No lielās istabas, kur vecāki tagad palikuši divi vien, varēja dzirdēt basketbola spēles pieteikuma muzikālo signālu. Inga vienmēr bija brīnījusies, ar kādu pacietību māte sēd tēvam blakus un skatās visas sporta spēles. Un vēl brīnījās, kā pa šo garo laiku māte nav iemācījusies ne tik cik melns aiz naga no visu šo dažādo spēļu likumībām, kaut pašām vienkāršākajām. Viņa nezināja, ar ko atšķiras volejbols no basketa, lai gan skatījās kā vienu, tā otru. Viņa skatījās hokeju un tikai mīļi smaidīja, kad ekrānā rēca publika un kad tēvs kādreiz nenocieties arī sāka bļaut līdzi. Un pēc tam viņa teica mājiniekiem un uz ielas sastaptiem paziņām: mēs ar vīru vakar skatījāmies hokeju. — Vecāki, viņi dzīvo šausmīgi saticīgi, — Inga sacīja. — Jauki, vai ne? Tu arī tā gribētu? Inga palocīja galvu. Tas bija pašsaprotami. — Un tu viņus ļoti mīli, vai ne? Inga atkal palocīja galvu. — Jā, tā jau man likās, — Toms sacīja. — Un es mazliet baidījos no tā. Bet tur nu nekā


nevar darīt. — Ko nevar darīt? — Inga prašņāja. — Es jau teicu, nekā nevar darīt. — Es nesaprotu. — Jā, jā, — Toms sacīja un nopūtās, un Inga brīnījās, kāpēc viņš vairs nav tik smaidīgs un gaišs, kāds bijis vi​sās iepriekšējās tikšanās reizēs. — Es tevi ļoti mīlu, — viņa steigdamās sacīja. — Tu man esi galvenais, vai saproti? — Jā? — Toms jautāja. — Protams, es brīnos, kāpēc tu tā runā. Toms pasmaidīja. — Vai zini, īstenībā bija jaukāk, kad es tikai skatījos tavā logā. Kad es skatījos tajā no upes puses. No ielas. Kad es stāvēju laukā, cik vien man patika, un domāju, kas vien man patika. Tad nevienam man līdzās nevajadzēja uzgriezt televizoru un es nevienu netraucēju, arī tevi ne. — Ak, lai taču vecīši skatās savas pārraides, — Inga viegli sacīja. — Lai viņi dara, kp grib, bet mēs darīsim, ko gribēsim pašil — Jā, jā. — Klausies, vai tiešām tu esi neapmierināts, ka nevis stāvi uz ielas, bet esi pie manis? Es tevi nesaprotu, — Inga sacīja un nemeloja. Toms nopūtās. — Tavā mājā nesmēķē, vai ne? — Nē, — Inga atbildēja un tad teica mazliet apjukusi: — Bet tu taču arī nesmēķē, vai ne? — Pilnīgi pareizi, — Toms sacīja. — Es tikai iedomājos, kā būtu, ja es smēķētu. — Manai mātei patīk citus mācīt. — To es redzēju visu pēcpusdienu. Inga pietvīka. — Tev viņa nepatīk. — Un vai varbūt es patīku viņai? Tas jau aklam redzams. — Nē, — Inga atteica. — Aklam nekas nav redzams. Tā tikai saka. Aklais neredz neko, neko. — Inga, mijā … — Toms saņēma viņas roku. — Kāpēc gan nevar būt tā, — Inga sarūgtināta jautāja, — ka viss ir pavisam labi? Kāpēc tu nevarētu patikt mātei? Viņa taču ir labs cilvēks. Un tu … — Un es arī esmu labs, vai ne? — Vai tad tu neesi tāds? — Es cenšos, — Toms atbildēja. — Man tu esi pats labākais. Brīdi bija klusums, un aiz sienas dzirdēja saucam klusinātas līdzjutēju balsis: «Sarauj, sarauj!» Ingas tēvs šoreiz neklaigāja līdzi. — Vai tavam tēvam patīk sports? — Laikam. Vismaz viņš ir pieradis klausīties visas pārraides. Mūsu ielā visi vīrieši skatās. Paklau, Tom, tātad mums vispirms ir jāapprecas, un tikai tad mēs varam cerēt uz dzīvokli? — Nu jā. — Un tas nekas, ka mums ir māja? Tas ir, man. Nu, vecākiem. — Bet tā taču nav liela māja?


— Nē, tā nav liela māja, — Inga piekrita. — Tu taču redzēji? — viņa jautāja. — Es uz māju daudz neskatījos. — Vajadzēja paskatīties. Vecākiem patīk, ka māju apskata un uzslavē. Viņi ļoti centās, kad māju cēla, un viņi cenšas vēl tagad. Zini, kā ir ar citiem: kamēr māja vēl jauna, to lako un spodrina, bet ar laiku laka aptumst, un tad neviens vairs necenšas … Un tad māja kļūst veca … Mani vecāki cenšas tāpat kā pirmajās dienās. Ja tu redzētu, kādas mātei vasarā puķes. — Jā. Un tu arī pūlies? — Nu … mēs vienmēr rīkojam visādas talkas, rudeņos un pavasaros. Un kad vispār vajag palīdzēt. — Jā. — Bet kadu laiku mums te varbūt nāksies padzīvot, — Inga teica. — Pat tad, ja tev vēlāk piešķirs dzīvokli. Viņa teica to ļoti nopietni, bet Toms sāka smieties. Inga raudzījās pārsteigta. — Kas tev te liekas smieklīgs? — viņa jautāja. — Un vai tu pati neredzi? — Nē. — Man šeit nav vietas, — Toms teica. — Tu runā niekus. Kur esmu es, tur būs vietas arī tev. — Jā, tev gan viss skaidrs. Logu aizsedza dzeltenais aizkars, tas it kā noslēdza telpu no visas apkārtnes. Ir jau tiešām nepatīkami, ja tev kāds slepeni skatās pa logu. Vai arī, teiksim, ja ir sajūta, ka varētu skatīties. Ziņkāru ļaužu pasaulē vēl vienmēr ir daudz, un nav pamata cerēt, ka tie ar reizi izbeigsies. — Man būs jāiet, — Toms sacīja. — Nav glīti, ka es te sēdu un sēdu. Es jau esmu nobijis šeit tik ilgi. — Vai tu tā domā? — Inga jautāja. Viņa taču bija laba un mīļa, un pirmo reizi viņa Tomam šķita sveša. Cauri Ingas sejai viņš redzēja kādus citus vaibstus, vēl tie bija miglaini, bet pienāks laiks — un seja pārvērtīsies. Inga neticētu, ja viņš tagad teiktu. Viņa bija pārliecināta, ka viss ir tāpat kā tai miglas vakarā, kad viņa sacīja — pirmais logs upes pusē. Bet nebija tāpat. Logam bija dzeltens aizkars, un zem tilta urdza upe, un te bija Ingas māja un viņas tuvinieki, kuriem Toms bija nesatuvināmi svešs. Viņa pavadīja Tomu līdz vārtiņiem. Savādi, lai gan pašreiz gada īsākās dienas, gaiss laukā bija kā pavasarī. Pavasaros te ir tādas valganas novakares. Un, ja ieklausī​jās, varēja dzirdēt upīti urdzam. — Te tiešām ir skaisti, — Inga centās runāt sevišķi pārliecinoši. •— Vai tiešām tu domā, ka tev būs tik grūti pavadīt šeit kādu laiku? Kopā ar mani? Tom? — Un vai tev nebūs grūti — doties projām? — Zini, es nekad neesmu īsti padomājusi par to, —• Inga sacīja godīgi un piekjāva vaigu Toma plecam. Tas vēl turēja istabas siltumu. Viņi pagāja mazu gabaliņu, tālāk Inga baidījās iet, jo viņa mājās visu bija atstājusi vaļā. — Nav jau tā, — viņa teica, — nemaz jau tie zagļi… un vispār… apkārt neklaiņo, bet, zini, pie mums tā pierasts. Un māte bārsies. — Tas ir labi, ka tu tāda klausīga, — Toms smaidīja, bet kaklā viņam bija kamols. Es jau varu censties, cik gribu, būt stiprs, viņš domāja, bet ar manis viena cenšanos te nepietiek. Gan jau kādudien Inga sāks par mani domāt pēc savas mātes prāta. Toms noskūpstīja Ingu vairākas reizes — ļoti sirsnīgi un ļoti mīļi. Viņš noklausījās, kā Inga tumsā aizskrien. Ingai bija tādi soļi, tos nevarēja sajaukt ne ar vienu citu cilvēku. Es nevarēšu bez


viņas, Toms domāja. Es negribu padoties. Un tad viņš gāja savu ceļu tālāk, bet Inga atgriezās mājās un rūpīgi slēdza visas durvis ciet. — Izskrējusi biji? — māte iznāca priekšnamā. Basketbols bija beidzies, tēvs otrā istabā klepoja. — Jā. — Viņš nav priekš tevis, — māte sacīja īsi un cieti. — Es pati zināšu, kas ir priekš manis! — Inga nesaval​dīgi iesaucās. — Vēl ilgi tu nezināsi, — māte atteica un iegāja virtuvē. — Tu gribi lai es par vecmeitu palieku? — Inga sauca viņai pakaļ. Virtuves durvis palika ciet, māte neuzskatīja par vajadzīgu sarunu turpināt. Inga iegāja savā istabā. Māte vienmēr prot visu izmaitāt, viņa domāja. Brīnums, kā viņa savā bibliotēkā prot cilvēkiem atrast piemērotāko lasāmo. Bet varbūt neprot, tikai lepojas? Un varbūt tie, kam viņa grāmatas dod, paši nezina, kas viņiem piemērotākais? Es nekad neklausīšu māti. Es mīlu Tomu, viņš man ir dārgākais cilvēks. Ko māte no tā saprot? Viņa jau sen aizmirsusi mīlestību. Savādi, ka viņa mani nesaprot, savādi, ka mēs esam tik atšķirīgas. Bet cilvēki, kas zvana pa telefonu, jauc mūsu abu balsis. Viņa piegāja pie spogu]a. Ap lūpām bija mazas rieviņas. Man ātri jādzīvo pašai sava dzīve, Inga domāja, ātri un bez mātes padomiem. Es zinu, es saprotu labāk. Tur, priekšnamā, māte, kā jau katru vakaru, sauca kopā savu ģimeni. Vakariņās.


SAVĀDI, KA SNIEG

Un notikās, ka savas laulības vienpadsmitajā gadā Veltens iemīlējās. Vienpadsmit, tas nav ne pārāk liels, ne mazs skaitlis, par mazu, lai no tā pārbītos, bet par lielu savukārt, lai tam vienkārši skatītos pāri. Vispār tas ir skaitlis, par kuru daudz nedomā. Nekādas jubilejas nav gaidāmas, dzīve rit kā jau dzīve, nav ko īpaši aizprātoties. Tāds laiks, kad lielākā daļa patiesību apzinātas: paies ziema, atnāks pavasaris, tā katru gadu bijis, tā katru gadu būs, un neviens pavasaris nav mūžīgs, lakstīgala dzied skaisti, un reizēm tajā var ieklausīties, bet šī dziesma ātri apklusīs, ij ne Jāņus nesagaidījusi. Nupat vēl p]avā puķu bija tik, ka acīm neatskatīties, bet raugi: jau tās tukšas, un pareizi, ka tā, jo visas puķes pārzied, tas viens, bet otrs ir tas, ka lopiem taču vajag ēst. Un atnāks atkal rudens un ievārījumu laiks un pēc tam ziema, kad šos ievārījumus ēst, un aiz tās atkal pavasaris. Jau teikts — viss ir bijis un viss atkal atkārtosies, tas ir labi zināms, un tieši tas, ka zināms, šai apstāklī ir pats bēdīgākais. Tiklīdz mums apkārt nav vairs neviena noslēpuma, dzīvot kļūst par daudz ikdienišķi. Veltens to nemanīja. Nebija laika. Viņš kārtīgi nostrādāja savas stundas savā pārvaldē, un nebija vēl atgadījies, ka viņš nokavētu darbu. Pa visiem šiem gadiem viņš gan divas reizes bija slimojis ar gripu, bet tad viņam bija zilā lapa, un to vairs nevar saukt par kavēšanu. Veltens bija inženieris, studiju gados bija sapņojis par skaistu, grūtu, atbildīgu darbu kaut kur celtniecībā, un praksē viņam bija labi veicies. Varbūt tieši tāpēc viņu pēc studiju beigšanas uzaicināja strādāt pārvaldes aparātā, tas tomēr bija krietni vairāk par vienkāršu inženieri, kurš vismaz sākumā — un nekad nevar noteikti zināt, cik šis sākums būs ilgs, — pakļauts visādiem priekšniekiem, priekšnieku vietniekiem un vietnieku vietniekiem. Un reizēm cilvēks tā arī paliek iestrēdzis un netiek tālāk. Veltens bija gana redzējis šādus tālāk neticējus. Un tāpēc viņš piekrita uzaicinājumam. Viņam pašam likās, ka nav to nožēlojis. Beigu beigās var jau katru mīļu brīdi doties tieši inženiera darbā. Viņa sieva strādāja izglītības nodaļā. Viņa smējās, ka viņiem abiem esot tīrais papīru darbs. Tādam darbam, bez šaubām, ir savas ēnas puses, taču tas vismaz notiek telpās un ir neapšaubāmi tīrs. Viņa sievu sauca Gunta, viņa bija izskatīga, Veltens pirms precībām bija bijis pārliecināts, ka viņa ir pat skaista. Viņi sapratās noteikti labāk nekā tas dažkārt mēdz notikt vienpadsmitajā gadā pēc laulībām. Un, tā kā viņi cauru gadu strādāja savu papīru darbu, tad vasarā viņi dzīvoja jūrmalā, kādreiz tas bija bijis zvejniekciems, bet nu jau sen vairs nebija tāds, tikai viņu saimniece vienmēr mēdza atkārtot, ka esot no zvejnieku dzimtas, un, tā kā viņa bija pieradusi pie zivīm, tad brauca pēc tām pie īstajiem zvejniekiem un pirka un veda tās sev un saviem īrniekiem, ar kuriem viņai bija teicama saskaņa. Tiesa, istaba


bija stipri dārga, bet Vcltens ar sievu sprieda, ka cilvēks taču dzīvo vienu vien reizi un tāpēc var sev ko atļauties. Un kaut vai tā būtu istaba bijušajā zvejniekciemā. Vismaz tur bija kluss. Dažas vasaras viņi bija devušies atpūtas braucienā ar kuģi pa Melno jūru, tā bija lieliska atpūta, Gunta apgalvoja, ka pēc šiem braucieniem jūtoties kā no jauna piedzimusi. Arī braucieni bija padārgi, sevišķi, ja vēl gribēja ērtu divvietīgu kajīti, bet vai tad viņi nespēja atļauties arī to? Viņi jau tā atļāvās visai maz. Veltens nesmēķēja un tikpat kā nedzēra, kaut kādā veidā cilvēks taču drīkst izteikt sev pateicību par kārtīgu darbu un apzinīgu dzīvi. Un turklāt Melnā jūra tiešām bija skaista. Nē, viņš neno​žēloja šos braucienus. Viņi ciemojās ar Velteņa un Guntas darbabiedriem un to laulātajiem draugiem — gan ne pārāk bieži, jo Gunta sacīja —viņai nepatīkot rīkot viesības. Tie visi bija cienījami cilvēki, katrs ar savu vietu sabiedrībā, tiesa, nekādas zvaigznes, tādi kā vairums. Katram bija savs mazs jājamais zirdziņš: citi spiningoja, citi druscīt nodarbojās ar alpīnismu, viņi nekāroja kāpt diezin kādās neiekarotās smailēs, un tas nepavisam nebija vajadzīgs, mums jau ir tik daudz atvieglotu alpīnisma maršrutu. Un vēl citi cēla vasaras mājiņas vai arī bija tās jau uzcēluši, viņi aizkustinoši lepojās ar savām zemenēm un savām trim ābelītēm, un tur nebija itin nekā nosodāma. Gunta pat reizēm ieprātojās, diez vai viņiem arī nevajadzētu uzsākt ko tamlīdzīgu, īrēta istaba paliek īrēta istaba, turklāt tā_ ir tik dārga, un vasarnieku lavīna jo gadus jo gāžas spēcīgāk, drīz tā pavisam noskalos ikgadējos vasaras īrniekus. Bet pagaidām tā gan palika tikai runāšana. Arī runāšana kādreiz ir patīkama, var celt mazas, mīlīgas gaisa pilis un tūlīt arī atvainot sevi otra priekšā: nu ja, es jau saprotu, nieki, blēņas, kas gan to izdarīs, taču pasapņot ir tik patīkamil Un turklāt nesaistoši tas ir. Gunta lepojās, ka viņai izdevies savu mājokli iekārtot tā, ka tas biedējoši nelīdzinās desmitiem un simtiem citu dzīvokju jaunajos kvartālos. Ir grūti parādīt individualitāti, ja tev veikalos piedāvā tikai preci, kas ražota uz bezgalīga konveijera. Sekcijas pārpludinājušas mūsu dzīvokļus, tu vari iet kur iedams, vari būt drošs: ja ne otrajā vai trešajā, tad piektajā sestajā dzīvoklī jau nu noteikti sastapsi savu grāmatplauktu un savu izvelkamo dīvānu, un no griestiem tev ar vecas paziņas tiesībām, familiāri mirkšķinādama, nolūkosies tavas lielākās istabas lustra. Tā tas ir, un tā tas būs vēl diezgan ilgi. Tāpēc Gunta piedēvēja sev kā sevišķu nopelnu (skaļi viņa to lūkoja neizteikt), ka savā laikā sameklējusi untumainu galdnieku «vēl no vecajiem laikiem», kurš, visai nežēlīgi naudu plēzdams, atkal un atkal apmeklēts un gan ar slimību, gan nevaļu aizbildinājies, beigās tomēr bija Velteņa miteklim pagatovojis skaistu grāmatplauktu, vidēju izmēru rakstāmgaldu un vēl skapi guļamistabai. Tas jau bija kaut kas, tā domāja Gunta. Viņa lepojās ar šiem priekšmetiem. Gunta nebija lielīga sieviete, bet mums jau katram tīk, ja mums piftder kas īpašs. Tā viņi dzīvoja — ar nedaudzām izmaiņām — jau vienpadsmito gadu, un tā noteikti nebija sliktākā dzīve, un tā varēja ilgt līdz pašai bezgalībai, ja vien cilvēkam tāda tiktu piešķirta. Ar katru gadu pieauga pārticība, un, kad viņi pēc laika atkal sastapās ar saviem draugiem un paziņām, tie varēja teikt to pašu, un vesels vakars aizritēja, kamēr bija pārrunāts, kas atkal iegādāts, redzēts, apmeklēts un izbaudīts. Guntai patika izrādes un koncerti, un viņa šausminājās par cilvēkiem, kuri Rīgā mūžu nodzīvojuši un nezina, kur atrodas Doma koncertzāle. Viņa šausminājās par cilvēkiem, kuri fetišizē lietas. Guntai patika puķes, un viņa izdeva par tām diezgan daudz naudas, sevišķi, ja tā tiktu izrēķināta uz mēnešiem — ziemā puķes ir tik dārgas. Bet pat ziemā viņa lūkoja turēt uz galda ja ne vairāk, tad dažus alpu vijolīšu ziedus. Viņa tikai bēdājās, ka vijolītes ātri novīst, tāpēc nekad nepirka tās pie puķu sievām tirgū, tur cilvēkam vienmēr kāroja ieblēdīt viņnedēļas mantu. Gunta bija godīga, un godīgumu viņa prasīja arī no citiem. Tas bija pašsaprotami. Reizēm viņas prasības bija visai augstas, bet, to Veltens bija spiests atzīt, tikai


pamatotas. Nav viegli dzīvot ar tādu cilvēku, bet savā ziņā tas ir pagodinoši. Veltens kādreiz pajokoja, ka Gunta rosinot viņā cēlākās tieksmes. — Tā? — Gunta jautāja. — Jā, vai nav jocīgi, ko? — Man gan tā neliekas, — Gunta atteica. Tādos brīžos Veltens aptvēra, ka izteicis muļķību, tas bija nepiedodami, jo kurš gan bija viņam licis to darīt? Kādu vakaru Veltenam ar Guntu bija sarunāts iet uz kino, Gunta bija redzējusi jaunās filmas pieteikumu kinopanorāmā, un viņa teica: uz šo jāejot katrā ziņā. Veltens nopirka biļetes, un tad Gunta viņam piezvanīja pēdējās piecās minūtēs pirms darba laika beigām un teica pavisam nobēdājusies: viņa vai raudot, bet nekādi netiekot, pilnīgi negaidot viņai nākoties aizvietot kādu saslimušu darbi​nieci, komisija, vai saproti? Neatliekama. — Jā, kura komisija gan ir atliekama, — Veltens no​pūtās. — Tad jau no kino nekā. — Kāpēc nekā? — Gunta satraucās. — Es speciāli gribēju teikt, ka tev jāiet katrā ziņā. Noskatīsies un tad pastāstīsi man. — Bet man vienam nemaz nepatīk. — Kā mazs bērns, — Gunta nopēla. — Un ko tu viens mājās sadarīsi? Tātad Gunta bija izlēmusi, un Veltens padevas. Viņš aizgāja uz kino; tas bija dienas desmit pirms jaunā gada, pats tumšākais laiks, un piedevām no debesīm draņķēja. Viņš ar ilgošanos iedomājās mājas un siltus radiatorus. Un turklāt viņš jutās noguris. Bet te jau bija kino ieeja. Viņš apsēdās vienā no divām vietām, kuras abas viņam uz šo seansu piederēja. Tas bija pilnīgi vienalga, kur sēsties, viņu nevarēja traucēt augumā garāks priekšā sēdētājs, jo Veltens pats slaids padevies. Ilgi nedomādams, viņš nosēdās vairāk pa kreisi. Ja viņš būtu nosēdies pa labi, tas nekad nebūtu noticis. Seansa vidū Veltens nemēdza pārsēsties, jau sen ne, īstenībā kopš studiju gadiem ne. Veltens bija nopietns cilvēks, viņam tas bieži bija teikts, un viņam tas patika. Pēc brīža līdzās apsēdās meitene, Veltens pagodināja viņu tikai ar vienu vienīgu skatienu. Tad, kad viņš jau bija aizvērsis acis, redzes atmiņa uzzīmēja viņas seju — brūni mati, tumšas, tātad droši vien brūnas acis, šaura seja. Kinožurnāls bija garlaicīgs, un atmiņa zīmēja tālāk, un tad vēl pienāca klāt iztēle un arī ievilka portretā dažas svītras. Veltens skaitās, bet netraucēja aizsākto darbu. Kad iedegās uguns, lai dotu iespēju nokavētājiein ieņemt vietas, viņš paskatījās uz meiteni, gribēdams salīdzināt. Bija jau diezgan pareizi, tikai acis nebija brūnas, viņam nebija laika ieskatīties vērīgāk, un turklāt tas jau būtu uzkrītoši. Viņa bija skaista un izskatījās neatkarīga, tieši tāda, kādai jāizskatās jaunai sievietei, kad tā viena ienākusi kino un nevēlas sev šeit meklēt laika kavētāju. Viņš lūkojās tieši uz priekšu, uz ekrāna balto plankumu, kurš drīz atdzīvosies un uzburs skatītāju priekšā neredzētus cilvēkus un likteņus, un pāri par stundu viņi būs šī ekrāna varā … droši vien būs, Veltens cerēja, ne jau velti filma ieteikta kinopanorāmā. Būtu pavisam bēdīgi zaudēt te savu laiku. Veltens vienmēr uzkatīja, ka viņa laiks nepieder viņam pašam vien un ka tāpēc viņam ar to jāapietas taupīgi. Uguns nodzisa, filma sākās, tā bija diezgan interesanta, tikai Veltens atkal un atkal pieķēra sevi domājam par blakussēdētāju. Pilnīgi bez iemesla. Mums nav ko domāt par svešiem cilvēkiem, kuri nekad neienāks mūsu dzīvē. Kad filma beidzās, meitene, augšā celdamās, nometa zemē somiņu, un Veltcns to pacēla. Tā bija lieliska izdevība uzsākt sarunu, un viņš arī raudzīja to izmantot, bet svešā nebija no runātājām. Viņa pateicās Veltenam, bet tūlīt arī aizslēdza sevi viņam. Un Veltens jutās diezgan smieklīgs pats savās


acīs, kad viņš piedāvājās mei​teni pavadīt. — Paldies, ne. — Bet ir taču tumšs. — Tumšs ir, jā, bet tāda pat tumsa ir katru vakaru. Nē, nekādā ziņā. Vairāk nekas nebija iespējams. Veltens teica arlabvakaru, bet, kad viņa aizgāja mitrajā tumsā, viņš, neko nedomādams, sekoja. Viņa gāja ātri, viņai bija skaists solis, Veltenam tā likās. Viņš tikai sargājās tikt pamanīts. Bet viņa laikam neko nenojauta, gāja tik brīvi, kā var iet cilvēks, kad nejūtas izsekots un novērots. Un viņa gāja diezgan tālu, no vienas ielas iegriezās otrā, un pamazām tās kļuva arvien mazākas un klusākas. Nudien nebūtu nekāda vaina, ja viņš būtu meiteni pavadījis gluži ofici​āli. Bet viņa acīmredzot bija ļoti patstāvīga. Kāda maza tumša māja beidzot ielaida nepazīstamo pa savām durvīm, tās ātri aizcirtās, un Veltens iedomājās, izskatās, it kā šīm durvīm būtu laba apetīte. Viņš kādu brīdi stāvēja mājas priekšā, gaidīja, kurā logā iedegsies uguns — it kā istabas logs nevarētu būt uz citu pusi, nevis ielu —, un tad uguns tiešām aizdegās, spuldzei bija sārtens abažūrs, un tas izskatījās silti un mīlīgi. Tiesa, ūdens zilus abažūrus jau parasti nelieto. Tad Veltens gāja projām, bet viņam pietika asprātības uzmest acis mājas numuram, lai gan viņš nezināja, ko ar šo numuru iesāks. Viņš taču nepazina meiteni. Mājas numurs, tā tomēr ir par maz, pat ja tā ir neliela māja mazā, sīkā ieliņā. Viņam bija diezgan grūti izstāstīt Guntai filmas saturu; viņš pat netika ievērojis, cik pavirši to skatījies. Un viņš teica: šoreiz Gunta neesot daudz zjudējusi. Viņa šaubīdamās grozīja galvu, kinopanorāmas komentatoram viņa bija pieradusi ticēt vairāk nekā Veltenam. — Labāk nemaz nebūtu gājis, es jau sākumā teicu, — Veltens nobeidza. — Nu, nu. — Tukšs gabals. — Tu jau atkal būsi neuzmanīgi skatījies, — Gunta prātoja. — Tu par daudz domā par savām darba lietām, man liekas. — Viņa apklusa, un Veltens nopūtās. Viņš mēdza teikt, ka domā par darbu, tad, kad bija pieķerts domājam par ko citu, nu tādu kaut ko, par ko uzreiz nav iespējams dot otram atskaiti. Un «par darbu» — tas vienmēr izklausīsies cildeni. Vakarā viņš negaja gulēt ilgāk nekā parasti. Viņam tiešām nenāca miegs. Televīzija raidīja kaut kādas svaru celšanas sacīkstes, Veltens sacīja, ka skatīšoties tās. Un viņš arī centās skatīties, ka muskuļoti vīri ceļ briesmīgos stieņus, kuriem galā tiek uzstiprināti papildsvari, atkal un atkal papildsvari, un viņam ienāca prātā mazā, tumšā ieliņa. Ja es būtu tāda jauna, mīlīga meitene, viņš domāja, diez vai man nebūtu bailes vakarā iet mājās vienai. Lai gan mūsdienās meitenes vairs nav tik bailīgas, un, ja viņas saviem pielūdzējiem saka «pavadi mani mājās», tad tas nenotiek tikdaudz tāpēc, lai viņām kāds neuzmāktos, bet gan, lai šāda uzmākšanās būtu iespējama. Tiesa, tad to vairs nesauc par uzmākšanos. Tā nodomāja Veltens, tad viņam atkal ienāca prātā, ka īstenībā taču nekā nezina par jaunāko paaudzi, par kuru šīs pašas jaunākās paaudzes pārstāvji raksta stāstus. Veltens laikam bija šausmīgi attālinājies no jaunības. Varbūt tas ir neizbēgams process. Tad, kad tev jau ir savs amats un dzīvoklis, tad neglābjami jāiekārto arī savs pasaules uzskats un, ja tāda nav, jāaizņemas. Kaut ko tādu viņš laikam arī bija izdarījis. Bet tā māja tumšaja ielā viņam tomēr vēlreiz paslīdēja gar acīm — jau kad plaksti gultā bija aizvērušies. Tālākais, kas ar Velteņu notika, viņu nopietni sarūgtināja tais brīžos, kad viņš bija atguvis paškritizēšanas spēju, un tad viņam bija gana ko ar sevi noņemties. Tad viņš nosodīja sevi un smējās par sevi. Un tam bija pa​mats. Taču tie bija tikai īsi apskaidrošanās brīži, tad pār viņu atkal nāca jūtas, kādas viņš nebija piedzīvojis pat pirmās mīlestības laikā. Tad jau varbūt šī būtu tā pirmā? Viņš bēdīgi pasmaidīja. Viņš bija uzmeklējis mazo ieliņu, kurp gājis tai vakarā, sekodams nepazīstamajai.


Un viņš bija atradis māju, kur tai vakarā bija iedegusies gaisma zem sārtenā kupola. Un, jā, runājot pavisam godīgi, viņš uz šo gaismu bija skatījies vēl vairākus vakarus. Tālāk tas tā nedrīkstēja iet. Vcltens juta, ka stāv pie robežas, kuru pārkāpt vairs palicis tīrais nieks, bet aiz šīs robežas draud iespēja kļūt skaidri smieklīgam. Pieaudzis cilvēks nedrīkst rīkoties kā puika. Un šodien arī puikas vakaros nestāv un mēmi neraugās savu izredzēto logos. Bet pagāja dažas dienas, un Veltens atkal gāja turp, viņš jutās kā slims. Gunta mājās bija vairākkārt vērīgāk palūkojusies vīrā, bet neko netika jautājusi. Kaut viņa būtu jautājusi, varbūt tas ko līdzētu pret viņa apmātību. Vienu vakaru — gaisā vērpās sniegpārslas un smaržoja pēc sala, bija arī laiks, jo jaunais gads jau pāri, — Veltens gandrīz sev blakus ieraudzīja svešinieci. Viņa skatījās, un viņas acīs Veltens domāja lasām pārmetumu. — Labvakar, — viņš beidzot teica. — Labvakar… jā. — Es te nācu … Viņa neko neatbildēja, neuzmundrināja Velteņu. Viņš neveikli pasmaidīja, bet to jau tumsā nevarēja redzēt. — Tovakar, kad es jūs redzēju kino, — Veltens sāka ar izmisuma drosmi, nevarēja tas taču tā turpināties bez gala, — tad jūs neļāvāt man sevi pavadīt, un tad es tāpat nācu jums nopakaļ un ieraudzīju, kur jūs dzīvojat. Un tad es atkal nācu šurp. Un šovakar es jūs satiku. Meitene klusēja. — Un jūs laikam dusmojaties, — Veltens sacīja. — Bet es nedomāju neko sliktu. — Nē, kur nu sliktu, — viņa atbildēja. — Droši vien ne. Bet tas ir tik neparasti, jums man jāpiekrīt. — Jā, man arī tā likās, bet citādi es nevarēju. — Vai tiešām tā mēdz būt, — viņa domīgi iejautājās,. — vai mēdz būt tā, ka cilvēks, nu, nevar citādi? Visu laiku viņš gājis pa to ielas pusi, bet tad viņš pāriet otrajā un vairs neatgriežas uz iepriekšējā trotuāra. Un ne tāpēc, ka tur būtu dubļains bijis! — Varbūt tāpēc, ka tajā pusē viņu pēc brīža sabrauksmašīna, — Veltens sacīja. — Nē, es nezinu. — Bet jūs taču sacījāt, jūs neesot varējis citādi! Viņi abi klusēja. Sniegs bija sācis snigt stiprāk. Rīt norīta, ja tā turpināsies, uz ielām šur tur var būt kupenas. Sevišķi tādās vientuļās ieliņās kā šeit. Tur, kur dzīvoja Veltens, bija daudz jaunu, augstu māju, un, lai gan tur kādreiz gadījās slidenas ietves un tamlīdzīgas nebūšanas, sniega kupenas Veltens gan neatcerējās redzējis. Bet tas jau varbūt tāpēc, ka pēdējās ziemās tikpat kā nav sniega bijis. Un ziemas, kas pirms tam zemei pāri gājušas, viņš jau bija aizmirsis. — Cik savādi, ka ir tāda maza un klusa iela, — viņš aizdomājies sacīja, un meitene pasmējās. — Tādu ielu šai pusē ir daudz. Jūs laikam esat no citas Rīgas malas? — Nē, — Veltens godīgi atbildēja. Viņš būtu varējis piebilst: bet es vienmēr kārtīgi braucu ar trolejbusu uz darbu un mājās, un, ja arī es nebraucu tieši no darba, tad es tomēr braucu mājās, un simt metru no manas mājas ir trolejbusa galapunkts. Ļoti labi iekārtots, es vienmēr dabūju apsēsties. Bet viņš neteica. Varbūt tas viņai nepatiktu. Viņa neizskatījās pēc cilvēka, kurš domā par vietu trolejbusā. — Tādās ieliņās ir ļoti skaisti, vai ne? — viņa jautāja, un tieši tai brīdī arī Veltenam sāka likties, ka tā patiesi ir. Viņa pasmaidīja, un Veltenam šķita, ka nav redzējis jau​kāku smaidu.


Viņi sāka sarunāties. Meitene pastāstīja, ka pavisam nesen beigusi medicīnas māsu skolu un tagad strādājot slimnīcā, tur esot interesanti un diezgan grūti, bet viņa nenožēlojot. Un, ja vien varēšot, gribot mācīties tālāk. — Par ārsti? Viņa dedzīgi palocīja galvu. Un tūlīt piebilda, ka viņai jāpalīdzot mātei, kura esot gauži slimīga, un mazajai māsai, kas vēl mācoties tikai devītajā klasē. Un tēvs viņām esot aizgājis projām, bet īstenībā no viņa tikpat neesot bijis nekāda labuma, viņš vai visu savu naudu nodzēris. Un viņas vārds esot Kora. Vcltens nosauca savējo. Kora bija pastāstījusi maz, bet viņš domāja par katru teikto vārdu. Tātad bija taču tādas meitenes, kuras strādā un palīdz citiem un kuras sapņo — jā, tieši sapņo — par ārsta amatu. Viņi stāvēja patālu no ielas spuldzes, vispār tās šeit bija izvietotas taupīgi, nekāda salīdzinājuma ar Velteņa jauno kvartālu, kurš vārda tiešā nozīmē peldēja gaismas plūdos. Bet tur jau arī bija tik daudz apgaismotu logu, tie bija kā spožas, mirdzošas zvīņas kāda neredzēta milzeņa mugurā. Bet te daudziem logiem slēģi priekšā. Gaismas tiešām nebija daudz, bet Veltens ievēroja, ka Koras mētelis nepavisam nav jauns. Un viņai bija vienkārši zābaciņi kājās. Veltens redzēja to visu, un maigums viņā auga arvien lielāks. Viņš būtu varējis izstiept roku, piekļaut Koru sev un noskūpstīt. Bet viņam bija bailes meiteni izbiedēt, varbūt ne viņu pašu, bet to īpašo viņas raksturā, kas Velteņu tik bezgala pievilka. Viņš stāvēja kā sasietām rokām un tikai skatījās uz Koru. Bet smaidīt viņš taču drīkstēja, tas neizbaidīs nevienu. Un Veltens smaidīja. — Kā es jūs tomēr sagaidīju, — viņš teica. — Jums tiešām nevajadzēja to darīt. — Vai jums nepatīk? — viņš jautāja un juta, ka bažījas. Tieši tāpēc, ka Kora šķita tik neaprobežoti patiesa, viņš baidījās no katra vārda, kuru tā varētu izrunāt. Un ja nu kāds no tiem izteiks viņam bargu spriedumu? — Kora, es nevarēju citādi. —• Nē, — Kora atteica. — Un tomēr tā nevajadzēja. — Atkal jūs tā sakāt, — viņa domīgi sacīja. — Nevarējāt citādi… Vai tiešām tas tā notiek, vai arī tie ir tikai vārdi? To es gribētu zināt. — Tā tas tiešām notiek, — Veltens atbildēja svinīgi. — Man nu jāiet, — Kora sacīja, un Veltenam prātā nenāca aizturēt. Ar Koru bija tik savādi. Viņš gandrīz vēlējās, kaut būtu sasirdzis un gulētu slimnīcā, un tad Kora nāktu pie viņa gultas. Bet tā jau notika vienīgi vecos, ba​nālos stāstos. Savādi, savas ilgas viņš nebūt neizjūta kā banālas. — Ejiet, — Veltens teica. — Sakiet tikai, kad es jūs re​dzēšu. Kora ilgi skatījās viņā. — Es nezinu, — viņa sacīja. — Atbildiet, kadl — Rīt, — viņa spēji pateica, un Veltenā kaut kas iegavilējās. Viņa teica rīt un nevis parit vai pēc nedēļas, viņa arī gribēja Velteņu redzēt. — Sakiet — kādā krāsā jums ir acis?—viņš jautāja, kad bija saņēmis Koras roku savējā. Viņai bija maza, stin​gra roka. — Man — acis? Pelēkas. — Pelēkas kā upe bez saules, — Veltens teica. — Vai kā jūra. Jā, kā jūra. Es gribu aizvest jūs pie jūras, un ne​sakiet, ka esat tur bijusi. Es arī esmu bijis, bet vēl nekad kopā ar jums. Viņš būtu varējis piebilst: un nekad vēl neesmu runājis tādus vārdus. Mīlestība mūs reizēm spēj


pārvērst par dzej​niekiem, kaut vai tas būtu uz pavisam īsu laiku. — Jā, mēs kopā neesam bijuši pie jūras, — Kora sacīja, tad pagriezās un ātri aizgāja, iegāja mājā — un jau viņa bija pazudusi. Bet Veltenam viņa vairs nevarēja pazust. Nekad viņš vēl nebija piedzīvojis tādas dienas, kas targad nāca, un visas šīsdienas — lai cik dažādas, lai cik vienādas — viņš dalīja tajās, kurās satikās ar Koru, un tajās, kad bija viens. Viņi aizbrauca uz Jūrmalu un ilgi staigāja pa tukšo liedagu, kurš nebija spējis pievilināt nevienu atpūtnieku; šajā dienā jūra piederēja viņiem vieniem. Un debess bija pelēka — līdzīga Koras acīm, un pie paša apvāršņa gāja kāds kuģis, droši vien tas bija liels kuģis. Kora gāja ar Velteņu visur, kur vien viņš gribēja, tikai, kad Veltens aicināja Koru kafejnīcā, viņa sacīja noteiktu nē. Bet kas gan tur slikts, Veltens gribēja zināt. — Es tādās vietās nekad neesmu bijusi, — Kora atteica. Un arī tādas meitenes bija pasaulē! Un Veltenam visa jaunatne bija šķitusi vienveidīga kafejnīcās un bāros kvernētāja masa. — Nu ieiesim tomēr, — viņš lūdza. — Nē, — Kora atteicās. Veltens piekāpās. Viņš jautāja, vai Korai tiešām negriboties ēst, un viņa atteica, viņa esot radusi ēst tikai mājās vai slimnīcā, citur nemaz nevarot ie​domāties. — Tāda tu esi, — Veltens sacīja, un viņa balsī bija iz​brīns un apbrīna. Tās dienas vakarā Veltens ilgi domāja, sēdēdams televizora priekšā, viņš neredzēja neko no tā, kas tur tika rādīts, bet te viņu neviens netraucēja. Nē, nevis neviens, bet tieši viens — viņa sieva Gunta. īstenībā viņam vajadzēja justies vainīgam Guntas priekšā. Bet mīlestība, gluži tāpat kā daudzas citas mūsu jūtas, ir egoistiska. Mēs mīlam kādu cilvēku, un tas dara mūs laimīgus, un gar citiem mums nav un nevar būt daļas. Viņš nebija Korai teicis, ka ir precējies. Viņam bija bailes. Cik Kora pret viņu godīga, tik viņš, izrādās, bija melīgs, un tāds viņš bija tāpēc, ka mīlēja un baidījās zaudēt. Bet reiz būs jāpasaka. Un tad viss varēja beigties. Bet kāpēc gan beigties? Velteņa apziņā vienu mirkli ielauzās notikumi no televizora ekrāna, tur divi cilvēki brauca laivā, un laikam viņi bija laimīgi. Kāpēc Veltens nedrīkstētu būt laimīgs? Statistika apgalvoja, ka Rīgā cilvēki šķiroties vairāk nekā citās mūsu zemes vietās: vai šis šķiršanās procents gan būtiski mainīsies, ja visām pārējām nāktu vēl klāt arī viņa šķirtā laulība? Viņa laulība, kuru viņš nebija izjutis kā važas tikai tāpēc, ka vispār laikam nebija to izjutis parastajā nozīmē. Viņš te mierīgi un godīgi dzīvoja blakus kādam citam cilvēkam, vai šis cilvēks izjutīs lielu pārmaiņu, ja Veltens vairs neeksistēs līdzās? Vai divi akmeņi ceļmalā stāv sāns pie sāna, vai arī vienu no tiem aiznes kilometriem tālu, kāda tur starpība? Viņš varēja un viņam vajadzēja šķirties. Viņš nolēma jau nākamajā tikšanās reizē pastāstīt Korai. Gļēvi bija klusēt vēl uz priekšu. Un nu viņam negaidot nebija vairs arī baiļu. Galvenais vienmēr bija izlemt. — Man jau tā likās, — Kora sacīja, kad Veltens bija beidzis savu stāstu. Pelēkām acīm viņa lūkojās Veltenā, un šīs acis šķita nedaudz tumšākas nekā parasti. — Man jau tā likās. Nevarēja būt, ka tāds cilvēks kā tu visu laiku būtu bijis pasaulē viens pats. — Un tomēr, Kora, tu nezini, cik es esmu bijis viens. Viņa domīgi skatījās. — Citādi es nebūtu gājis tevi meklēt. Citādi es nebūtu tik laimīgs ar tevi. — Tu tā saki, — Kora teica vairāk pie sevis. — Tu man netici? — Es nezinu, — Kora atbildēja, — nezinu, vai to varētu saukt par neticēšanu. Tas ir kaut kas cits. Es nezinu arī, kas tas ir. Tu esi kopā ar mani, un tu esi no manis tālu projām. Tev taču ir pavisam


cita dzīve. Pastāsti man par to. — Tur nav ko stāstīt. — Nu, kā tu gribi. Tad Veltens tomēr stāstīja, un viņš centās būt iespējami godīgs, un pa daļai viņam tas izdevās. Un viņa stāstā Guntai nebija pūķa zobu un čūskas šķeltās mēles. Viņš stāstīja par savu māju un savu dzīvi, un Kora nepārtrauca viņu pat ar kustību. Kad Veltens bija beidzis, viņš pa​skatījās uz Koru; viņa raudzījās projām, likās, it kā viņa skaitītu čehu stikla vāzes Velteņa un viņa sievas Guntas sekretārā. — Es arī kādreiz gribētu sev skaistu māju, — Kora sacīja. — Varbūt tiešām pat veselu māju, ne dzīvokli. Vienas mūsu māsas vecākiem ir māja. Es biju ciemos. Tas ir brīnišķīgi, ja tev ir māja. Un viņai tur ir vesela istaba vienai pašai. Uz logiem puķes. Es arī labprāt audzētu puķes, bet mūsu istaba ir ziemeļu pusē. Kora brīdi klusēja un tad turpināja: — Redzi, mums visām ir tikai pusotras istabas. Nē, tā puse, tā īstenībā ir vesela istaba, bet tik auksta, ka tajā var uzturēties vienīgi vasarā. Tāpēc es saku, ka mums ir pusotras istabas, ja jau to vienu var lietot tikai pusi gada. Tas ir diezgan bēdīgi, ja tev pašam nav savas istabas. — Ak, — Veltens teica, — vari ticēt, tas nav galvenais. — Jā, es uz bēniņiem atradu vienu pavisam vecu grāmatu, zini, tā rakstīta tik jokainā valodā, ka jāpie​spiežas, lai saprastu… un tur arī ir sacīts, ka manta vien nedarot cilvēku laimīgu. — Nu, tā laikam ir viena no patiesībām, kas nenoveco. Kora izskatījās noskumusi. — Redzi, kā tas ir, — viņa sacīja. — Mēs satikāmies, un nu mums atkal jāšķiras. Veltens cieši saņēma viņas roku. — Tagad tu runā niekus. Mums nebūs jāšķiras. Ja es domātu citādi, vai tad es būtu tev stāstījis? — Tu nestāstīji visu, — viņa atteica. — Es tev neko nenoslēpu! — viņš karsti iesaucās. — Jā, var jau būt, ka tu pats līdz galam neapzinies, — Kora sacīja. Sai brīdī viņa nemaz vairs neizskatījās pēc maigās meitenes, kuru Veltens kādreiz, pirms simt gadiem, kādreiz, pavisam nesen, bija sastapis kādā Pārdaugavas kino. Un kuru viņš vēlāk bija atradis mazā, tumšā ielā, ko pavisam trūcīgi apgaismoja ielas spuldzes. — Mēs nešķirsimies, — Veltens teica. — Es šķiršos no savas sievas. Bet mēs paliksim kopā. — Vēl jau mēs nekad kopā neesam bijuši, — Kora nopūtās. Viņa pateica to tik vienkārši, cik vienkārši var pateikt tikai patiesību. Bet tā jau nevarēja būt patiesība, ja viņš ar visu sirdi tiecās pēc citas patiesības. Veltens brīnījās. Visu laiku viņš bija gudrāks un pārāks par Koru juties. Viņa taču bija tik jauniņa. Viņa nemaz nevarēja daudz zināt. Un nekādā gadījumā viņa nevarēja zināt visu. Bet tagad viņai bija tāds vecs un visu zinošs skatiens. Laikam gari Veltenam tikai tā likās. Koras acis bija pelēkas, pelēkas kā upe, kā jūra bez saules. Viņš skatījās un domāja, ka velti taču cilvēki kādreiz meklē skaistumu tikai saules gaismā un tās atspīdumos. Arī pelēka diena un pelēks ūdens var bezgala skaisti būt. — Mēs būsim kopā, — Veltens atkārtoja. Kora klu​sēja. — Tu mani nemīli, — viņš teica. — Es mīlu, — Kora atbildēja. — Un tāpēc es neticu. Mēs visi gribam tikai labu. Un tad beigās tomēr notiek tā … kā tu teici… kad vairs nevar darīt citādi. — Viņa pati saņēma Velteņa roku. — Labi, nesaki vairs ne vārda, tad varbūt būs vieglāk ticēt. — Veltens iesmējās, viņš jutās stiprs un drošs, viņš brīnījās par Koras bailēm. Viņš jautāja, kāpēc Kora nekad nav uzaicinājusi viņu pie sevis, un Kora atbildēja, tas varot notikt šajā pat mirklī. Un viņas māja nemaz neesot tik tālu. Tikai viņa


nezinot, vai… — Es gribu redzēt tās tavas divas, nē, pusotras is​tabas, — Veltens teica un smējās atkal. Kora ieveda viņu savā mājā. Tā bija veca mājele, Kora sacīja, tā piederot viņas tantei, un tante Jaujot viņām te dzīvot, bet par to viņām esot jāslauka iela un tante jāaptek. Veltenam tas šķita mežonīgi, bet Kora paskaidroja: tā tagad darot daudzi cilvēki, kuriem kāda laiciga manta patrāpījusies un kuri tagad mācoties no tās izspiest labumu. Viņi ienāca mazā priekšnamiņā, pusē piepūstā ar sniegu, zem ārdurvīm bija lielas spraugas. Un Kora vēra vaļā no vecuma tīri nomelnējušas durvis. Dzīvoklītis bija mazs un izskatījās dīvaini bezpalīdzīgs. Cilvēka rokas bija darījušas visu, lai šeit izskatītos piemīlīgi, bet arī cilvēka rokām ne viss ir pa spēkam. Veltens sasveicinājās ar Koras māti, tā izskatījās tieši tik slimīga, cik viņa arī bija. Kora bija lūgusi Veltenam neteikt mātei neko par viņu nākotnes nodomiem, un Veltens pakļāvās. Viņš jutās nedrošs pret māti, un, kad vēlāk parādījās Koras māsa, izstīdzējusi pusaudze, Veltens kautrējās ari no tās. Koras māte skatījās ciemiņā un nekā neteica, bet Veltens jutās kādu paskaidrojumu parādā. Un Kora bija viņam liegusi tādu sniegt. Istabā bija šauri un mazdrusciņ oda pēc pelējuma: Veltenam likās, ka šeit gan vajadzētu biežāk vērt vaļā logus. Un Kora, it kā viņa domas uzmi​nējusi, sacīja: ' — Logus nemaz nevar atvērt, bail, ka neizkrīt no virām. — Jums vajadzētu dzīvot citur, — Veltens teica. Kora pasmaidīja: — Es arī tā domāju, bet mātei šķiet, ja tēvs kādreiz sadomātu un nāktu atpakaļ, vipš mūs vairs neatrastu. Ja mēs būtu pārvākušās citur. — Tas taču ir necilvēciski, — Veltens sacīja atkal, un Kora atbildēja: — Es jau domāju, tu nesapratīsi. Un tāpēc es teicu, cik žēl, ka mums būs jāšķiras. Nu tu redzi, ka tā jaukā mājiņa tik jauka nemaz nav. Bet mēs esam pieradušas. Veltens pie sevis pārlika, ko darīs tad, kad būs izšķīries ar Guntu un dibinās jaunu dzīvi. Viņam ienāca prātā, ka nepiedodamā kārtā nav to apsvēris jau agrāk. Tas nebija vīrišķīgi — tikai priecāties un neko nedomāt. Laiks tagad labot savas kļūdas. Korai bija noguris skatiens, kad viņa vadīja Velteņu laukā. Nevarēja vairāk ciemoties, jo rīt agri viņai sākās dežūra un uz to vajadzēja ierasties možai, un, ja vien iespējams, bez īpašām blakus domām. Jā, viņa nebija pārliecināta, ka šo blakus domu nebūs, un bija žēl, ka tā. Viņa atvadījās no Velteņa pie ārdurvīm, un viņš teica: — Man jāsāk meklēt, kur mums apmesties. — Vai tiešām tu doma par to? — Kora jautāja, viņas skatiens k|uva gaišāks, bet tad viņa novērsa acis. Veltens atteica pārsteigts un pat apskaities: — Jā, kā gan citādi? — Tu esi labs, — Kora sacīja. — Zini, Velten, vienalga, kas notiks un kā notiks, es vienmēr domāšu par to, cik tu labs esi bijis. Labuma jau ir tik maz, tāpēc to nav grūti atcerēties. Un tad viņa klusi iegāja atpakaļ mājā, un Veltens atcerējās, ka tur ož pēc pelējuma. Šausmīgi, ka medicīnas māsai, droši vien nākamajai ārstei, jādzīvo tādā midzenī. Viņā atkal uzplūda maigums, kā vienmēr, kad viņš domāja par Koru. Bet šobrīd maigumam bija piejaukušās skumjas, viņš nezināja, no kurienes, varbūt tās vienkārši bija uzvēdījis vecās mājas bēdīgais apmeklējums. Viņš gāja mājup. Viņš gāja kājām, nemeklēdams trolejbusa pieturu. Šķita, ka pienācis laiks daudz ko pārdomāt, bet, kad nu tā lika soli aiz soļa un gāja garām daudzām svešām mājām un svešām ugunīm, viņš ar pārsteigumu juta, ka galvā tikpat kā nav nevienas domas. Tur bija briesmīgi tukšs, tāda svešāda sajūta. Kāpēc, Veltens domāja. Māju logos dega ugunis — simti, tūkstoši uguņu. Aiz katra loga, aiz ikviena loga bija kāda māja, kāda pasaule, kāda dzīve. Daudz dzīvju slīdēja garām


Veltenam, viņš apjauta tās, un tomēr tās mūžam paliks viņam svešas. Tūkstoši logu un tūkstoši uguņu, bet nevienu durvju, pa kurām viņš varētu ieiet. Cilvēks visvientuļākais laikam ir tieši pilsētā, nevis dziļa meža vidū. Meža tukšumu viņš var aizpildīt pats ar savu būtību, bet stikls un ķieģeļi nošķir no visām citām cilvēciskajām būtnēm. Ja viņš būtu nelaimē, tad varbūt daudzi celtos un ietu, un palīdzētu viņam, un atvērtu savas durvis, bet Veltens ļoti negribētu būt nelaimē, lai citu palīdzību nāktos lūgt. Beidzot viņš bija savā rajonā. Bija sācis snigt, šai ziemā^ bija pārsteidzoši daudz sniega, bet varbūt tas tā tikai likās pēc vairāku gadu bezsniedzības. Zeme bez sniega ziemā izskatās tikpat jocīga un slima, kā izskatītos maijā, ja to nesegtu kaut niecīga zaļa zālīte. Guntas nebija mājās. Virtuvē uz galda viņa bija atstājusi zīmīti, ka aiziet pie draudzenes uz vārdadienu. Veltens atcerējās šo draudzeni, viņš atcerējās arī, ka līdz šim viņi uz vārdadienām gājuši kopīgi. Varbūt arī Gunta juta atsvešināšanos un šādā veidā stimulēja to, tas jau būtu lieliski. Veltens atvēra ledusskapi, pagrabinājās un tad sapīcis aizcirta atkal ciet. Viņš atcerējās: pie Koras viņš nebija ledusskapi redzējis. Vispār, tas tur izskatītos vairāk nekā savādi. Apmēram tāpat kā Velteņa dzīvokļa mēbeles, ja tās stāvētu pelējuma smakas pilnajā istabā. Viņš izstaigāja dzīvokli. Tas nebija liels, un katrs kvadrātcentimetrs tajā pazīstams, bet šai vakarā, viens būdams— tas nemaz negadījās tik bieži — , Veltens šeit jutās gandrīz kā ciemiņš. Viņš iededza ugunis un nolūkojās, kā tās atspīd logu stiklos un lielajā spogulī. Spogulis tiešām bija liels, īstenībā par lielu viņu dzīvokļa gabarītiem, bet tāda bija Guntas vēlēšanās. Viena no nedaudzajām, kādas viņai bija, un tāpēc noteikti izpildāma. No radiatoriem plūda siltums. Istaba bija labi izvēdināta, bet Veltens par jaunu atvēra logu. Pa ielu, pa jaunuzkritušo sniegu mīksti aizšvīkstēja trolejbuss. Trolejbuss ir pats pieklājīgākais satiksmes līdzeklis, kā neviens cits tas saudzē cilvēka saspringušos nervus. No vadiem savienojumu vietās izsprakstēja dzirksteles. Trolejbuss pagriezās ap stūri un pazuda. Mēs sakām «pazuda», bet tas jau nepazuda nekur. Nekas nepazūd, nevar pazust mūsu racionālajā pasaulē. Ir tikai lietas, kuras mēs acumirklī redzam, un lietas, kuras šai pašā mirklī neredzam, tāpēc ka nevaram redzēt. Arī Kora bija pazudusi, bet viņš to ieraudzīs atkal, rit vai parit. Ak tā, rit ne, rit viņa dežurēja. Viņa droši vien jau guļ, Veltens iedomājās, un viņam bija žēl, ka Kora neguļ šeit, šai dzīvoklī, ka viņš nevar klusu pieiet tai klāt un paskatīties, vai miegā nav noslīdējusi sega. Lai gan te bija tik silti, ka nosalt nevarētu arī bez segas. Apkure bija lieliska. Veltens atcerējās vēja izpūsto dzīvoklīti, arī virtuvi viņš bija redzējis, jo tikai caur virtuvi varēja tikt istabā; virtuve bija tumša un izskatījās gauži nemājīga. Un vēl tai brīdī viņam bija licies, ka šai virtuvē gan nav iespējams izgatavot nevienu garšīgu ēdie​nu. Tur bija krāsns pavards, viņš jau sen nebija redzējis virtuves ar krāsnīm. Visi viņa un Guntas draugi dzīvoja jaunās, modernās mājās un bija paspējuši aizmirst, kāda izskatās malkas šķila. Kas tur vairs varēja runāt par mal​kas pavardiem. Kad mēs būsim kopā ar Koru, Veltens domāja, un, sev par brīnumu, tāpat kā pirmīt, kad viņš apjauta, ka galvā kā nav, tā nav nevienas īstas domas, viņš nespēja izprātot, kā tad būs. Kad mēs būsim kopā — tāda pusdoma,bet aiz tās negaidīta, ļoti liela tukšuma josla. Un viņš taču tā mīlēja Koru. Kora bija viņam pierādījusi, ka viņš vēl ir dzīvs un spēj just. Viņam tas bija aizmirsies ikdienā, tad šī izjūta nemaz nebija vajadzīga. Kora bija sajaukusi viņam prātus, likusi iet un skatīties viņas mājas logos, Kora bija atgādinājusi viņam, kā ir tad, ja cilvēks mīl. Tas bija brīnišķīgi, kaut vienmēr tā varētu būt… Nē, tādas jūtas kā pret Koru viņam nekad agrāk nebija bijušas, varbūt vienīgi blāvs tādu jūtu atspulgs. Par to vien vajadzēja pateicīgam būt. Visam citam nebija no​zīme, ja vien Kora gribētu būt kopā ar viņu. Jā, bet kāpēc tad nc? Viņam vienkārši jāiet un jāņem sava laime, skaidrs, otra tāda reize vairs negadīsies.


Otra reizei Cik ciniski, Veltens iedomājās. It kā pasaulē varētu būt otra Kora. Slikti, ka Guntas nebija mājās, viņš šovakar būtu varējis ar sievu izrunāties. Tai pašā brīdī viņš iedomājās, ka nezina, ko Guntai sacīt. Tur lejā atkal piebrauca trolejbuss, tas notika regulāri, caurām dienām ļoti, ļoti regulāri. Tiesa kas tiesa, satiksme šeit teicama — un līdz vēlam vakaram. Bija kļuvis vēss, tā visu laiku pie vaļā loga stāvot. Veltens grasījās vērt to ciet. Dienasgaismas spuldzes apspīdēja sniegu uz asfalta. Maz tomēr bija šī sniega, maz. Veltens vāji atcerējās, bija taču gadi, kad kupenas sakrāvās līdz māju žogu augšām. Bet varbūt tas viņam tikai tā likās? Atmiņas labprāt visu pārspīlē. Un tomēr — pēdējās ziemas viņam šķita kaut kādas infantilas kļuvušas, ņe sniegu, ne puteņu, ne tāda sala, ka zaķim acis sprāgst laukā. Bet kur ņemsi zaķi? Rakstīja jau, ka zaķu skaits sa​mazinoties. Kādas domas gan varēja maisīties pa galvu. Kādas tuk​šas domas vajadzīgo vietā. Viņš atcerējās, darbā kolēģis bija smējies, ka jau trešais gads viņa puikam, bet tas vēl sniegu neesot redzējis. Nu, tagad izskatīsies. Veltens nedaudz sasprindzināja redzi, nē, viņš nekļūdījās — ap stūriem putenis sācis vilkt baltas, garas smalka sniega švīkas. Savādi gan, ka beidzot sācis snigt, Veltens domāja. Savādi, ka snieg. Viņš vēl uzmeta skatienu mierā grimstošajai ielai, pa kuru drīz pārtrauks braukt trolejbusi un staigāt cilvēki, visi tie būs iegājuši katrs savā dzīvoklī, katrs savā atsevišķajā dzīvē, un tikai putenis vilks savas zīmes tuk​šajās ielās, griezīsies ap stūriem, smiesies, viens palicis. Smiesies? Kas tam ko smieties? Ka cilvēki reizēm ar sevi netiek galā? Bet tas jau notiek reizēm, tikai reizēm. Un par to nepavisam nebūtu ko smieties. Televizoru Veltens neieslēdza. Bija kaut kāds estrādes koncerts, un tos viņš ciest nevarēja, viņam tie likās noziegums pret mūziku. Ja viņš varējis, tad sodītu katru, kurš vieglo mūziku raksta. Ja jau tās nebūtu, nebūtu ari klau​sītāju. Veltens bija nopietns cilvēks. Viņš pagrūstīja grāmatas plauktos. Diezgan daudz tur bija nelasītu, atliktu uz priekšdienām, kad būs laika…Vai tagad viņam nebija laika? Paņēma vienu un nolika uz galda. Nezināms magnēts vilka pie loga — laukā paskatīties. Vai nav sācis snigt vairāk. Vai jau nedzird puteņa balsi aiz loga. Kur nu! Putenis tik ātri neuznāk. Laukā tikai kārtējais trolejbuss švīkstēja ap stūri. Velteņu negaidot pārņēma lielas un pavisam nesaprotamas ilgas pēc īsta puteņa brāziena, tāda no vienas Rīgas malas līdz otrai. Ja jau tik gadu nav sniega bijis, tad lai tagad sagāž kalnu kalnus. Tad redzēs, kurš no tiem varēs izrakties. Un kā tu, viņš domīgi jautāja pats sev. Jautāja, stāvēja un gaidīja to puteni, kurš negribēja un negribēja uznākt, pāri pilsētai un cilvēkiem.


SIENA PĻĀVĒJS

Pirms gulētiešanas Elvīra, kā vienmēr, atvēra logu guļamistabā. Tā viņa bija pieradusi. Viņai bija daudz tādu mazu paradumu, pie kuriem viņa stingri turējās. Cilvēkiem, kas ir vieni, ir savi paradumi. Ar tiem viņi savā dzī​vē ietur noteiktu ritmu. Istabā dega tikai mazā naktsspuldze, un aiz loga stāvēja klusa tumsa, it kā pirkstu uz lūpām uzspiedusi. Šovakar bija neparasti tumšs, varbūt beidzot gatavojās lietus. Lietu vajadzēja jau sen, bet tas nenāca un nenāca, un kaimiņi un tīri pasveši cilvēki, uz ielas sastapdamies, labdienas vietā teica viens otram: — Nu pasaki tikai viens cilvēks, tak neizskatās un ne​izskatās pēc lietus! Un tas bija tiesa, debess vizēja augstu pāri galvām tīri gaiša izbalējusi, un tajā nebija neviena vienīga mākonīša, ja ne vairāk, kaut cerību tiesai. Dienu pēc dienas, dienu pēc dienas, bez izmaiņām. Neasfaltētie ceļi putēja balti, putēja dienu un vai visu nakti, smilts šķita sabīdelēta smalki jo smalki, putekļi bija tik viegli kļuvuši, ka, vienreiz gaisā uzcēlušies, tie nejaudāja vairs atpakaļ zemē nosēsties. Dienas bija saulainas un karstas, un lietus trūkums, uzspieda tām visām gurdenības zīmogu. Bet tagad bija vakars, pavēls vakars jau, lielā tveice nokritusi, un dārzā jaudās svaigums, tīri nesaprotami, kur tas vēl vienmēr varēja rasties, ja pasaule pavisam sausa izkaltusi. Bija ļoti kluss; Elvīra kādu brīdi ieklausījās klusumā, un tas likās dzidrs un tāls. Vasara nāca jau vidū, putni vairs nedziedāja, viņu līksmības laiks bija beidzies līdz jaunam pavasarim. Jaunam, tas ir bezgalīgi tālu, tik tālu, ka to var arī nesagaidīt. Kādi nieki, Elvīra domās sacīja sev un atgāja no loga. Gan tu redzēsi, tu dzīvosi vēl mūžību un trīs dienas, kamēr līdz galam apniksi sev un citiem. Jā, tas gan laikam nav patīkami. Lai gan Elvīra tik maz bija citiem apnikusi, aiz tā vienkāršā iemesla, ka sastapās ar viņiem tikai, cik tas bija nepieciešami un lai galīgi par mežoni nepārvērstos. Viņa izgāja otrā istabā, aiz viņas palika uz dārzu vaļā atvērtais logs un naktslampiņas dzeltenā gaisma. Elvīra kādreiz vakaros, pa ielu iedama, mēdza paskatīties svešu māju svešajās ugunīs, bet kurš cilvēks pie reizes tā neizdara? Un tad viņa iedomājās, ka ne reizes nav redzējusi, kā izskatās ugunis pašas logos — aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņas logi bija apgaismoti tikai, kad Elvīra bija mājās. Un sevi tiktāl sadalīt, lai vienlaikus mājā aizdegtu ugunis un skatītos uz tām, to Elvīra nevarēja. Kādreiz viņa domāja, tas taču ir tik vienkārši, es aizdegšu visas ugunis un iziešu laukā, paiešos kādu gabaliņu pa ielu un tad redzēšu, kā izskatās mana māja, kad tā apgaismota, es to esmu redzējusi tikai tumšu. Bet, kad nu to būtu vajadzējis darīt, Elvīrai allaž sametās neērti pašai no sevis


kā nez par kādām blēņām. Un tā viņa arī nebija, aplūkojusi savas mājas ugunis. Elvīra iegāja virtuvē. Pirms gulētiešanas viņa mēdza izstaigāt visas tās telpas mājā, kas piederēja viņai. Arī to "varēja saukt par paradumu. Pa iedzeltenās eļļas krāsas klāto virtuves sienu garām, neveiklām kājām gāja zirneklis siena pļāvējs. Tas bija vienīgais zirneklis, kuru Elvīra spēja uzlūkot bez riebuma drebuļiem, viņa jau bija tik sievišķīga. Bet siena pļāvējs gandrīz neizskatījās pēc zirnekļa. Elvīra pārmetoši palūkojās. Zirnekļiem gan nav vietas cilvēku virtuvēs, sevišķi tik spodrā, kāda tā bija Elvīras mājā, viņas mājas galā. Bet viņa bija ari maznieciņ māņticīga, un vecāmāte viņai kādreiz bija teikusi, kādreiz pirms nesaskaitāmi daudziem gadiem, ka vakaros zirneklis ir saudzējams. Un tā bija iespiedies atmiņā un tā palicis, un Elvīra tikai noskatījās, kā siena pļāvējs nošļūc pa gludo sienu un pazūd aiz galda •ēnā, kur to vairs nesniedza viņa acij droši vien netīkamā spuldzes gaisma. Zirnekļi savās medībās gaismu taču ne​lieto. Un šis izskatījās tieši tāds, it kā nupat nolēmis iet uz medībām un attiecīgi saposies. Siena pļāvējs, Elvīra domāja. Viņai taču atkal steidzīgi jāmeklē kāds cilvēks, kas nāktu dārzā zāli nopļaut. Pērngad viens bija, bet tas izrādījās nejauks dzērājs, gan nopļāva ar dievu uz pusēm, bet pēc tam pazuda, kā nebijis, uz varen liela plosta uzkāpis. Siens Elvīras dārzā sažuva un pēc tam aizlija, un viņa noskatījās, kā tas pārvēršas labi ja pakaišos, un vīrs vēl vienmēr nenāca tam pakaļ, siens gulēja brūnās čupās un izskatījās tik nelāgi… Tādu palīgu viņa savā dārzā vairs nelaidīs, neparko. Savā dārzā, jā. Bet kam viņai vispār bija vajadzīgs šis dārzs? Zāle te izauga spītīgi liela un gara, un nevienam tā nebija vajadzīga, tas ir, nebija vajadzīga Elvīrai. Un nogatavojās augļi, nebija tāda gada, arī paša neražīgākā, kad dārzā nebūtu ābolu un bumbieru, un Elvīra gāja zem kokiem un pacēla kādu ābolu, pacēla kādu bumbieri un ar piespiešanos to noēda, bet vairāk gan ne. Viņa zvanīja drau​giem un paziņām un teica: nāciet šurp, nāciet dārzā unlasiet, vienalga, vai es esmu mājās vai ne, un draugi atteica izjustu paldies, viņi jau labprāt, bet šogad augļi tik lēti, tirgus lūst no āboliem. Un Elvīra turklāt dzīvo tik tālu. Tā ka… Elvīra neņēmās tālāk pierunāt, tiesa, augļu gadā braukšana līdz viņas mājai neatmaksājās. Un kas no tāda ābola vispār ir, našķis, vairāk nekas. Viņai pašai tie negaršoja, tīri kauns atzīties koku priekšā, bet tā bija taisnība. Un tā āboli palika guļam zālē, citus, saldākos, izēda lapsenes, bet citi vienkārši sapuva, un Elvīrai bija grūti uz tiem skatīties. Brīvajos vakaros viņa, kā neatliekamu darbu veikdama, gatavoja ievārījumus, katlu pēc katla vārīja, logs bija vaļā, pa to nāca iekšā krēsla un lapsenes. Lapsenēm te bija varen labi, vesels dārzs viņu rīcībā, bet vēl tās nekautrējās brukt cilvēkam virsū. Nu jā, Elvīra pavīpsnāja, arī lapsenei apnīk, tā dienu dienā āboli un atkal āboli, kāpēc nepagaršot ievārījumu, kurš tik vilinoši smar​žo caur aizejošās vasaras vakaru? Un viņa taču varēja dusmoties, cik grib, lapsenes nāca tāpat, tas bija neatlaidīgas kā nomācošas domas, tu dzen tās projām, bet vēl uzmācīgāk tās atgriežas un spindz ta​vās nogurušajās smadzenēs. Elvīra ielēja krūzē aukstu ūdeni un gāja laukā no virtuves. Nodzēsusi uguni, viņa brīdi palika stāvam durvīs. Kad viņa bija vēl meitene, viņa vienmēr baidījās no tā brīža, kad jāatstāj istaba, uguni apdzēšot, viņai šķita, ka tur tai pašā mirklī varētu ierasties kāds nelūgts, kāds ne​pazīstams viesis, viņa baidījās tumsā ieraudzīt kādu seju, nekad viņa nebūs to redzējusi, un tomēr tā liksies biedējoši pazīstama. Tā bija šķitis kādreiz. Tagad Elvīra sen bija pāri savām bērnišķīgajām bailēm, tagad viņa bija pāri tik daudz kam. Guļamistabā naktslampiņa raudzīja vairīt tumsu, kas kāpa no loga. Elvīra piegāja un aizvēra, rūpīgi aiztaisīja tumšus, smagus aizkarus. Uzreiz kļuva gaišāks, savādi, bet laikam tā tikai likās. Bet varbūt arī ne: gaisma, kas domāta tikai kādai mazai telpai, vienmēr liksies vārga


pret masīvu tumsas sienu. Tagad tumsa bija palikusi laukā aiz loga. Elvīra bija norobežojusies no tās līdz rītam, jā, tikai līdz rītam, jo istaba bija pret austrumiem, un saules gaismas spožumam neviens aizkars nebija gana biezs. Bet līdz rītam jau bija vesela gara nakts. Elvīra paraudzījās pulkstenī, tas rādīja pusdivpadsmit, gandrīz vienmēr pulkstenis rādīja pusdivpadsmit, kad Elvīra, beigusi kārtoties, nāca gulēt. Viņa mācēja kārtīgi sadalīt savu laiku, un viņai tā bija daudz, viņa pati nezināja, kā tas īsti ir: vai laika bija daudz tāpēc, ka tas tā sadalīts, vai arī laika ir tik daudz, ka tas labu prātu padodas visvisādai kārtošanai un dalīšanai. Aiz sienas klepoja. Tā bija Elvīras māsa. Kādreiz viņas bija dzīvojušas kopēju dzīvi, tad māsa apprecējās un iekārtoja savai ģimenei vienu mājas galu, viņa bija paredzējusi, ka šī ģimene būs liela un kupla, un tādai, saprotams, bija jādzīvo atsevišķi. Bet ģimene izjuka jau dīglī, vīrs, tikai nedaudz vairāk par gadu savā vīra godā nodzīvojis, laikam atzina šo dzīvi sev par nederīgu un pazuda. Vienkārši pazuda, un māsa, kad bija aizvadījusi daudzas bezmiega un veltīgu asaru pilnas naktis, vairs nemeklēja viņu rokā. Kāpēc, par to māsa ar Elvīru nekad nerunāja. Māsai bija cieša pārliecība, ka Elvīra viņas laulību skaudusi un tagad ar ļaunu prieku noraugās, kā cieš pamestā sieva. Un varbūt tāpēc viņa negribēja ciest, pie viņas pēdējā laikā nāca daudz ciemiņu. Bet Elvīra nebija skaudusi, viņai nebija ļauna prieka klausīties, kā tais vakaros, kad māsa viena, viņa ilgi klepo aiz sienas. Kā gribējusi, tā viņa paliks savā nodalītajā mājas galā. Viņas nebija novilkušas žogu dārzam pa vidu, jo dārzs tā vai tā bija par lielu pat viņām abām, bet, kā vārdos neizteiktai norunai sekodamas, viņas katra vairāk uzturējās tikai vienā dārza daļā. Kad pie mājas kas steidzami un neatliekami bija darams, darīja Elvīra. Māsa tādās reizēs jutās vāja un nevarīga. Kas bija padarīts, to māsa kritizēt nemēdza, tikai noskatī​ ja lēnu, skumju un padevīgu skatienu, tas teica: dariet, kā par labu atrodat, es samierinos, es padodos, es klusēju. Kad dārzs kārtējo reizi bija nopļauts, māsa pašā vēlā vakarā iznāca laukā, žēlai ēnai līdzīga viņa staigāja zem ābelēm un tad atkal pazuda savā galā, un pagāja mēneši un atkal mēneši, līdz viņas no jauna redzējās. Viņām nebija vajadzības vienai pēc otras, un droši vien tas ir ļoti slikti — bet ko lai dara, ja tā tomēr ir? Māsa veda savus viesus garām Elvīras logiem, un Elvīra nekad nepaskatījās uz to pusi. Viņa nemaz nedrīkstēja interesēties par māsas dzīves vienu pusi, ja reiz nelikās zināt par visām citām. Tādos vakaros māsa aiz sienas neklepoja, brīžiem bija dzirdami viņas smiekli, un laikam tikai siena vainīga, ka tie citbrīd izklausījās pēc elsām, kā tais pirmajās nedēļās, kad māsa bija viena palikusi. Tā tas ir ar dzirdes māņiem. Nekad nevajag ticēt tam, ko tikai dzirdi, tici, ko esi redzējis savām acīm, un arī to ne vienmēr, un arī to ne līdz galam. Pie Elvīras nenāca neviens. Elvīra nebija skaista, bet pati viņa uzskatīja, ka ir neglīta. Viņas vecāki bija baptisti bijuši, pareizāk, māte, jo tēvs, tikai mātes pierunāts, bija aizgājis uz dieviūgšanām; viņš agri mira, tā arī nepaspējis izjust šīs ticības jaukumus, un māte, viena palikusi, ar savu salauzto sirdi varēja nodoties vairs tikai mīļotajām dieva lietām. Abas meitenes audzināja vecāmāte; kad tā savukārt nomira, viņas izrādījās pietiekami pieaugušas, lai īpaši nevienam vairs nebūtu par viņām jārūpējas. Viņas varēja dzīvot patstāvīgi, un mātei, tāpat kā agrāk, palika viņas dieva valstības priekštelpa; ja jau tur bija tik labi, tad viegli iedomāties, kādi jaukumi sagaida, kad pēdējais slieksnis būs pārkāpts! Nu šis slieksnis ari bija pārkāpts, un, ja šodien vispār vēl jāpiemin māte un viņas ticības lietas, tad tikai, lai varētu saprast, kāpēc neviens cilvēks nenāca pie Elvīras. Sākotnēji tas viņai bija noliegts, jo katrs, kurš neticēja kopā ar sektantiem, bija lemts mūžīgai pazušanai; vēlāk, kad Elvīra būtu varējusi sākt patstāvīgi rīkoties, viņa vairs nejuta nepieciešamību būt vienmēr kopā ar citiem. Viņai bija dažas pazīstamas ģimenes, kuras viņa šad tad apciemoja, augļu laikā aiznesdama smagas somas. Sīs ģimenes nenāca pie Elvīras,


tāpēc ka netika uzaicinātas. Visi viņi bija pieraduši pie tā, un visiem tas šķita dabiski. Pieradums var briesmīgs būt. Māsa aiz sienas šovakar klepoja sevišķi ilgi. Jaunībā viņai bija bijušas aizdomas uz tuberkulozi, bet tā ari tikai aizdomas palikušas. Māsa vēl tagad mēdza teikt, ka viņas liktenis pilnībā esot dieva rokās. Reizēm māsa bija gājusi mātei līdzi uz baptistu dievkalpojumiem, Elvīra domāja, ka retumis viņa to dara vēl šodien. Bet kas par to? Ja jau cilvēki dzīvo ne tikai divos nošķirtos mājas galos, bet Pieradums var briesmīgs būt. Viņa aizmiga, kad klepošana aiz sienas vēl nebija noklususi, un laikam viņa to dzirdēja arī sapnī. Bet no rīta viņa neko neatcerējās. No rīta caur biezo aizkaru spīdēja kvēla saule, un Elvīra, aizkaru atvelkot, vienu īsu brīdi jutās laimīga — pilnīgi bez iemesla, viņai patiesi nebija iemesla laimīgai justies. Tā bija saule ar savu skaidro, nedivdomīgo, aizrautīgo mirdzēšanu. Elvīra atvēra logu; dārzā gan nebija tāda putnu trokšņa kā pavasara pusē, bet kaut kas jau tomēr čivijnāja, spiedza, sarunājās daudzveidīgajā putnu valodā, un, kaut vai tie būtu tikai pelēksvārči zvirbuļi, tas viss izklausījās līksmi un iederīgi šai rītā. Zem ābelēm bija gara, spodri zaļa zāle, kurā laistījās rasa, atkal vienu jauku dienu solīdama. «Gara zāle, jāpļauj beidzot,» Elvīra nodomāja, kā jau kuro rītu pēc kārtas. Un vēl vienmēr viņa nezināja, kur ņemt cilvēku. Šodien nav problēma nopļaut pašu prāvāko kolhoza pļavu, bet ko lai mēs darām ar tiem zāles skumšķiem, kas aug mums dārzā? «Man jaunās dienās vajadzēja iemācīties pļaut,» Elvīra atkal domāja, sev brokastis rīkodama. Viņas prāts vēl vienmēr bija pie zāles, nenopļautās zāles dārzā. Un viņa domāja vēl par to pašu, iziedama pa vārtiem, lai dotos uz darbu. Nesabiedriskā Elvīra strādāja tīri sabiedrisku darbu, viņa bija prečzine rajona patērētāju biedrībā, un neviens no darbabiedriem nekad neteiks, ka Elvīra īpaši atrautos no citiem, jā, viņa pat godīgi brauca līdzi ekskursijās, vienalga, vai tās bija interesantas vai ne. Viņa piedalījās vārda un dzimšanas dienu svinēšanās, ja tās notika turpat darba vietā, pēc darba beigām, parasti viņa aizgāja pirmā, bet to neviens neievēroja, jo visiem bija labi un kļuva arvien labāk. Un reizēm mutīgākie vīri teica, to viņi gan tā neatstāšot, proti, viņi domāja Elvīras māju, kurā neviens no viņiem soli nebija spēris, viņi baidīja, vienreiz viņi atnākšot pie Elvīras par spīti tā vēlāk vakarā, lai kaimiņi redz… «Bet vakaros jau ir tumšs,» Elvīra teica. Nu tad lai būtu ko dzirdēt. Un viņi sataisīšot lielu traci, un Elvīras labā slava būšot vējā. «Kā tad, kā tad,» Elvīra smējās, un viņai kļuva savādi ap sirdi, kad iedomājās neiespējamo, proti, ka viņas istabās varētu ienākt svešs cilvēks, vairāki sveši cilvēki, nē, nekad. Un, protams, darbabiedri bija tik kārtīgi ļaudis, ka atstāja savus draudus nepiepildītus. No pretējās mājas dārza, pie pašas sētas pienākusi, sveicināja kaimiņiene. Tā bija lādzīgs cilvēks, tiesa, varbūt par daudz skaļa, tiesa, varbūt par daudz ieinteresēta un zinoša citu lietās, bet var jau būt, ka tā likās vienīgi Elvīrai. Kaimiņiene sveicināja un teica platu un runīgu muti, viņa esot sarunājusi vienu pļāvēju Elvīras dārzam. — Vai tiešām? — Elvīra apstājās. — Nu kā tad. Es jau redzu, kā jūs katru gadu mokāties. Elvīra nopūtās. — Un jūsu māsa nepalīdz, ne par naga melnumu viņa nepalīdz. Kam jums tāda māsa, kas nepalīdz? Nebūtu viņas, tad jūs pusi mājas varētu izdot. Kaimiņiene bija uz katra brīva kakta izdošanu. Varbūt viņa to darīja ne tik daudz lieka rubļa dēļ, nē, lai tikai rezervē būtu vēl kāds cilvēks, ar kuru papļāpāt, no kura uzzināt ko jaunu. Kaimiņiene mira nost, ja nebija dienā sīki un smalki izrunājusies ar vismaz desmit cilvēkiem. Viņai tas bija


nepieciešamāk par gaisu. — Jūs gan esat laba, — Elvīra sacīja, un šobrīd kaimiņiene viņai tiešām šķita vai pats labestības iemiesojums, un mazie netikumi, kuri Elvīrai parasti tā dūrās acīs, šobrīd šķita pārvērtušies… nu, sacīsim, par nieka vasarraibumiņiem, kas dažu labu drīzāk izdaiļo, ne izķēmo. Jo mazāk mēs ko saņemam no citiem, jo augstāk to vērtējam. Tādos brīžos sīkums var par dārgumu izvērsties. Elvīra smaidīja, it kā viņa tiešām būtu apdāvināta. — Tas vīrs atnāks sestdien, — kaimiņiene sacīja. — Viņš teica, sestdienu viņš izkārtošot brīvu. — Kur viņš strādā? — Kur? Kur tad citur, kolhozā. — Vēlreiz paldies, — Elvīra sacīja. Tad viņa aizgāja pa ielu, kas īstenībā vērtās jau par lauku ceļu; abpus tai kuploja biškrēsliņu audzes, un cietās, zaļās pumpuru podziņas patlaban raisījās vaļā, uzdzirkstīdamas vienkāršu, priecīgu dzeltenumu. Elvīrai patika, kad ziedēja biškrēsliņi. Bet viņai jau patika ik puķes ziedēšanas laiks, un, savās gaitās steigdamās, viņa pūlējās nenokavēt un ievērot ik zieda atraisīšanos. Viņai tā bija licies, ka ziedi zied, lai darītu prieku cilvēkiem, un ka cilvēkam tad savukārt jābūt vērīgam un pateicīgam un jāievēro šī cenšanās. Var jau būt, ka viņa sprieda ne visai pareizi, un subjektīvi jau tas bija katrā ziņā. Pienāca sestdiena, un Elvīra gaidīja pļāvēju. Viņa bija piesējusi suni, jo bija taču redzēts, ka liels, spēcīgs vīrieša gabals nobīstas tīri bāls no nieka kvekšķa, kurš tam nemanot pie bikšu staras pielavījies. Elvīras suns nebija kvekšķis, kājās tas ari nemēdza kost, bet «var jau kādu brīdi tīri labi pastāvēt pie ķēdes», Elvīra bija teikusi sunim, kad tas apmulsis lūkojās uz ķēdes galu saimniecei rokā. Tagad viņa rosījās pa virtuvi, īstenībā te nekā īpaša nebija ko darīt, bet pa virtuves logu varēja redzēt vārtiņus. Pļāvējs atnāca drīz. Viņu ieraudzījusi, Elvīra atviegloti uzelpoja, tas nāca kā īsts darba darītājs, ar savu izkapti pār plecu. Tas pērnais bija atnācis bez izkapts, un Elvīra bija spiesta dot savējo, veco, bet vēl pēc tam tika izrāta: izkapts, proti, nekam nederot, ar briesmīgu pārasmeni, turklāt sarūsējusi un nez ar kādām vēl vainām. Tas viss bija tiesa, un Elvīra tad jutās ļoti neveikli. Tāpēc tagad viņa priecājās, ka pļāvējam pašam savs darbarīks līdzi. Elvīra izgāja viņam pretī. Diena bija piemākusies, ne īsta saule, bet arī pēc lietus neizskatījās. Taču sagaidīt varēja visu ko, un no rīta zālē arī nebija gulējusi rasa. Pļāvējs skatījās uz Elvīru, skatījās mēmi un ilgi, un tad viņa pirmā teica labrītu. Viņš atņēma. — Tad atnācāt, — Elvīra sacīja. Pļāvējs bija vidēju gadu, vidēja auguma, jā, viņš viss, cik nu ātrumos varēja ievērot, bija kaut kāds vidējs, acīs nekrītošs un parasts. Tikai acis viņam bija lielas un tumši brūnas un izskatījās jaunākas par seju. — Jā, — pļāvējs teica. — Jūs tad parādiet man, kas pļaujams un kas atstājams. — Kā? — Elvīra jautāja. — Tā, — viņš atteica. — Katrā dārzā jau atradīsies kāds zālēs ieaudzis krūms, noteikti īpašs krūms, kam katr.i ziņā jāappļauj apkārt, bet kuru bez teikšanas nemaz neie​vērosi. Svešs dārzs taču. — Man gan nekā tāda nav. — Elvīra tomēr gāja pļāvējam līdzi. Viņi izstaigāja zem visām ābelēm, un pļāvējs teica, derētu gan zarus izgriest, te jau drīz mežs būšot sa​audzis. — Jā, — Elvīra piekrita, — zarus, tos tiešām vajag. Bet nevar jau visu paspēt. — Ja ir dārzs, tad jāpaspēj, — pļāvējs atbildēja. — Citādi dārzs un īpašnieks paliek par apsmieklu citiem. Elvīra tikai nopūtās. Viņai negribējās būt par apsmieklu, protams, ne, bet bija tik grūti visu vienai. Māsas istabas logam nošūpojās aizkars, tā laikam skatījās, kāds tad tas pļāvējs.


— Jūs te viena dzīvojat? — Es… — Jums pļāvējā vajagot, tā man pastāstīja. Grūti laikam vienam. — Pamēģiniet, — Elvīra atteica gandrīz kašķīgi, un šai brīdī viņa vairs tā nepriecājās par lāga kaimiņieni. Tagad gan svešais par Elvīru zināja visu un vēl vairāk. — Kā cilvēkam jādzīvo, tā viņš pierod. — Jā, es ar esmu viens. Bet tos zarus gan vajag iz​griezt. — Nāciet un izgrieziet. — Viens, viņš teica? Laikam pa​saulē ir daudz vieninieku. — To var izdarīt. Bet tikai vēlu rudenī, kad lapas būs nost, tad koks ir pa pusei kā beigts. Tagad roku nedrīkst likt klāt. — Ja, to es arī zinu, — Elvīra atteica, vel vienmer sapikusies. Viņi bija izgājuši visu dārzu, arī atpakaļ nākot, māsas istabas aizkars atkal nokustējās. Māsa gan ir ziņkārs cilvēks, Elvīra nodomāja. — Nu tad es ķeršos pie darba. — Jā, jā, sāciet vien. Pats pēdējais laiks, redziet, zāle jau pāraug. Viņa aizgāja atpakaļ istabā un jau pēc brīža pa vaļējo logu dzirdēja izkapts asināšanas troksni. Tas sauca iztēlē karstu vasaras dienu un plašas, nepārskatāmas pļavas. Bet šodiena bija pelēka, un izpļaujams tikai viens nieka dārzs, tiesa, pa ābeļu apakšām, tur vienmēr secās lēni. Suns pie ķēdes parēja un apklusa, redzēdams, ka ar cilvēku gribu tam nesacensties. Elvīra bija nodomājusi pusdienās cept kotletes, bet tad apdomājās un izvārīja vienkārši klimpas. Viņai bija ienācis prātā, ka, darbu beidzot, pļāvējs tā kā būtu pelnījis uzcienājumu. Neko ēdamu līdzi paņēmis viņš nebija, viņam bija bijušas tukšas rokas un tikai īspiedurkņu krekls mugurā, tādam azotī sviestmaižu saini vis neiebāzīsi. Viņš bija teicis rudenī tos zarus… Derētu, gauži derētu. Elvīra izklaidīgi strēba klimpas un klausījās, ka dārzā jau atkal tiek asināta izkapts. Jā, ābe​lēm zari noteikti jāizgriež, tagad, kad lapās, vēl nekas, viens zaļš mūris, bet kaili šie koki izskatījās pēc pēdējiem mežoņiem. Laikam garāmgājējam uzreiz skaidrs, ka mājās nav vīrieša. Zēl, ka māsai tā iznācis. Būtu viņai vīrs, varbūt tad … Bet tas, kas projām aizskrēja, tas gan nebija no tiem, kas citu labā ko darītu. Kā tas īsti ir, Elvīra domāja, kā tas iznāk, savā vai citu labā? Kā labā mēs strādājam, ja izgriežam ābelēm liekos zarus? Ābeļu labā? Diezin vai. Savā labā? Elvīrai pietiktu ar dažiem groziem ābolu. Kāpēc gan tēvs savā laikā tik daudz ābeļu sastādījis? Viņš laikam rēķinājies ar kuplu mazbērnu pulciņu. Redz, kā pārrēķinājās. Viņai bija žēl tēva, savādi, un sevis ne. Lai gan tie būtu viņas bērni, kas pa šo dārzu skraidītu. Viņas ar māsu bija kā tādas divas ābeles, kas gan ziedē​jušas, bet augļus atnest nav spējušas. Pēcpusdienā Elvīra gludināja aizkarus, viņa gludināja aizkarus visiem logiem, un aizkaru bija daudz. Debess vēl vienmēr bija novilkusies. Pļāvējs jau bija ticis galā ar lielāko dārza tiesu: Elvīra bija izgājusi laukā un kautrīgi piedāvājusi, vai tas negrib ieēst, bet pļāvējs bija atteicies. Vienīgi ūdeni bija palūdzis, tad Elvīra iznesa viņam lielu, zaļu krūzi. — Tur jau ir kaut kas klāt! — viņš pagaršojis iesaucās. — Jā, es pieliku pērno jāņogu sulu, — Elvīra atzinās. — Ar tīru ūdeni var labāk atdzerties, — pļāvējs paskaidroja, tad ātri piebilda, redzēdams Elvīras seju apmāca​mies: — Bet nekas, ir jau garšīgs. — Es atnesīšu vēl, ja jums vajadzēs. — Pietiks, cilvēks nav kamielis. Un viņš pļāva tālāk, Elvīra varēja atgriezties istabā. Bija klusa pēcpusdiena, izkapts vēzieni šalca pa visu dārzu. Jā, nebija jau strādājamā sestdiena, šodien atpūtās visi, ari mašīnas, kuras diendienā skrēja pa ceļu, putekļu mākoņus uzkuldamas. Elvīra priecājās, ka nu dārzs būs tīrs; viņa tikai nebija pajautājusi, kur pļāvējs sienu liks, droši vien tas viņam būs vajadzīgs, kā gan citādi. Kaut


tikai labi žūtu. Nopļautā zāle Elvīrai likās jau sveša man​ta, viņa kāroja to ātrāk zināt projām. Pēdējā kotlešu panna nāca gatava tieši, kad pļāvējs pa​bāza savu nosvīdušo seju pa virtuves logu. — Es tā kā būtu pabeidzis. — Jūs gan esat čakls, — Elvīra uzslavēja. — Citkārt man te pļāvēji pa trīs dienas tīstās. — Tas ir, kad lāgā negrib strādāt, — pļāvējs teica. — Jā, tad nu esmu pabeidzis un varu iet. — Ziniet, — Elvīra ātri ieminējās, — jūs tikai nedomājiet neko, bet es te esmu izcepusi kotletes, es domāju, varbūt jūs varētu kādu kotleti apēst. Ļoti laba gaļa, ziniet, tiešām. Un jaunie kartupeļi. Nē, nē, man pašai vēl nav, jūs jau redzējāt, es tirgū paņēmu. — Vēl laikam dārgi. — Pagaršošanai jau var. — Jā, — pļāvējs teica, tā bija piekrišana, bet vēl tikai pa pusei. Taču, kad Elvīra aicināja vēlreiz, viņš piekrita. — Tad man tikai jānomazgājas. Vannas istabā visi dvieļi bija balti, bet Elvīra tomēr ņēma un atnesa pavisam tīru. Viņa pati aizbildināja sevi, ka negrib vēlāk lietot dvieli, kurā svešs slaucījies. Tāda pār mēru kārtīga jau viņa bija. Un mirkli viņa domāja, kur klāt galdu, tad tomēr izvēlējās istabu. Māsa varēja vēlreiz kļūt ziņkārīga un pienākt pie virtuves loga, un lai gan tās, bez šaubām, bija Elvīras kotletes … Istabā ieskatīties viņa nevarēja. Viņi sēdēja pie galda viens otram pretī un ēda, lēni kumosu aiz kumosa ņemdami, kā jau cilvēki, kuri darbu padarījuši un vairs nesteidzas. Kā tad pļāvējs tālāk nodomājis ar sienu rīkoties, Elvīra gribēja zināt. — Atdošu savai saimniecei par dzīvošanu. Elvīra paskatījās nedaudz izbrīnījusies, un pļāvējs paskaidroja, ka dzīvojot pie vienas vecenes — tieši tā viņš teica — un tā mazāk kārojot pēc naudas, viņai vajagot graudā. Izpalīdzēt, atvest to un to. — Neko darīt, jāpaklausa, — pļāvējs sacīja. — Kur lai citur es, vientuļš cilvēks, sev pajumti sameklēju? — Un tad to sienu apēdīs viņas govs, — Elvīra teica. — Laikam tā jūsu saimniece nav no mīlīgajām? — Nu, visas jau nevar būt tādas kā jūs, — pļāvējs mierīgi atteica, un Elvīra juta, ka nosarkst, un kaunējās. Tad viņš sacīja, dārzs tiešām esot labs, bet ābeles apkopt gan pats pēdējais laiks. — Jūs jau teicāt, ka nākšot palīgā, — Elvīra ieminējās, tad turpināja nopietni: — Bet vai mēs tiešām nevarētu tā norunāt? Jūs tagad zināt, kur es dzīvoju. Un jūs zināsiet arī, kad pats labākais laiks tam darbam. Tad nāciet šurp un padariet, par maksu mēs vienosimies… — Par maksu nevajag, — pļāvējs sacīja. — Maksa man no tās siena tiesas ir atliku likām. — Nē, tomēr. — Netielēsimies nu. Vai pie jums drīkst uzpīpēt? (Elvīra steigšus sameklēja pelnu trauku, tas bija ielikts bufe​tē un ilgus gadus stāvēja nelietots.) Atnākšu un izdarīšu, ja vien rudenī vēl būšu te. — Vai tad jūs prom iet taisāties? — Man tāda daba. Man grūtāk būtu izstāstīt, kur esmu bijis, nekā kur neesmu. Zeme ir apaļa, un cilvēks tek kopa ar viņu. Tā arī es. Un iepaticies, nemaz nav slikti, varat man ticēt. — Jā,— Elvīra sacīja, un viņai kaut kas ieķērās kaklā. — Un es zinu tikai šo te māju un tā laikam līdz beigām arī zināšu tikai to vienu. — Nu jā, tā jau pieder jums, tāpat kā šis dārzs un koki. Elvīra skatījās laukā, uz dārzu un tiem kokiem.


— Tas pareizi, — viņa sacīja. — Pieder, un neviens nejautā, vai tas man patīk vai ne. Vai es to gribu vai ne. Ir māja, tātad tajā jādzīvo. Un tēvs iestādīja ābeles, un man par tām jārūpējas. — Nu, nevar gan teikt, ka jūs pārāk… Elvīra piesarka. — Vai tad kāds pēc manas gribas prasa? — viņa ķildīgi jautāja, pati nezināja, par ko grib ķildoties. Tam sveša​jam jau viss bija vienaldzīgi. — Ja man būtu māja, — viņš iesāka. — Tad jūs redzētu, kas tā ir par nastu. — Ai nē! — pļāvējs iesaucās, skaļi un brīnum sirsnīgi. — Ja man būtu māja, es būtu laimīgs! Elvīra nogaidīdama skatījās. — Kad biju puika, nu, jauns puisis, ja gribat, man arī bija vienalga, kas tā māja tāda un vai tā ir vai nav, un kam pieder, ievērojiet, jaunībā mēs neviens nedomājam par tādām lietām. Bet tagad gadi pagājuši, es dzīvoju pie savas skopās vecenes un palīdzu viņai kopt dārzu, un man tajā nepieder neviena zemes pīte, un es viņu skaužu. Jocī​gi, vai ne? Elvīra nezināja, vai tas ir jocīgi. Viņa lūkojās uz savu pretīsēdētāju, noplucis tas neizskatījās, itin nemaz, kaut arī mugurā, skaidrs, ne jau labākās drānas. Viņa lielās, brūnās acis vērās smaidīgi un tieši. Elvīra redzēja pļāvēju pirmo reizi, bet šai mirklī viņš likās labi pazīstams, tuvs. Protams, iedomas. — Vai jūs negribat iedzert vīnu? — viņa jautāja. — Vīnu? Es neesmu dzērājs. Bet vīnu var. Pašmājas? Elvīra smaidīdama pamāja. Un viņa uznesa nopagraba pudeli jāņogu vīna, vismaz viņai šķita, ka tam jābūt jāņogu vīnam, tik sen viņa nebija pieskārusies pudelēm, kas tur plauktā stāvēja rindiņā, pamazām apputēdamas. Viens jau vīnu nedzersi, ne tas izskatās, ne garšo. Tagad viņa ielēja glāzēs, un vīns nosmaržoja pēc vasaras, diezin kuru vasaru tas gribēja Elvīrai atgādināt? Visas aizgājušās bija tik vienādas. Visas viņas vasaras bija vienādas bijušas. — Man patīk majas vīni, — pļāvējs sacīja. — Ja man pašam butu dārzs, es taisītu no visiem augļiem un ogām, ziniet, ne daudz, bet no katras šķirnes kādas pudeles desmit, nu, divdesmit, un tad lai guļ pagrabā un pieņemas garšā. Es reiz dzēru mājas vīnu, tam bija divdesmit pieci gadi. Un tas bija garšīgs, jā. — Es nemaz nezinu, cik gadu šim vīnam, — Elvīra teica, un viņa pielika glāzi pie lūpām. Viņa viegli smaidīja. Logs bija vaļā, kā jau vasaras dienā, un pa logu viņi saklausīja, ka uz ābeļu lapām sāk krist lietus lāses. — Labi,.ka nopļāvu. Ka paspēju. — Kad pažūs, es apgrozīšu, — Elvīra solīja. — Kur nu jūs katru reizi tādu gaisa gabalu skriesiet. — Jā? — Nu ka tad. Es jau gan nezinu, kur jus pavisam dzī​vojat. — Pameklējiet lielā ceļa malā pašu nolaistāko māju, kur logi zemi un nezālēm aizauguši, tad būs pareizi. — Vai, kā jūs tā. — Jums ir skaista māja. — Man ir tikai puse mājas, — Elvīra uzsvēra. Pļāvējs bija sācis par daudz par viņas māju un dārzu runāt, tā viņai likās. — Puse pieder manai māsai.


— Arī puse, tas tāpat ir daudz. Un māsas, tas ir viens un tas pats. — Mēs abas nebūt neesam viens un tas pats. Mēs pat nerunājam savā starpā, — Elvīra sacīja. —Es esmu jocīgs cilvēks, jūs nemaz nezināt. Dzīvoju viena pati un laikam arī tikai viena pati prastu dzīvot. Es neciešu citus cilvēkus. Man ar viņiem ir grūti. — Nu, ne jau ar visiem, — pļāvējs lēnīgi sacīja. — Ar visiem, — Elvīra atteica noteikti, un viņa skatījās, kā pļāvējs ielej vēl pa glāzei. Vīns nebija slikts. Elvīra iedomājās, ka šogad jāņogu krūmi pilni kā piebiruši, varētu vīnu taisīt atkal. Bet vai ir vērts, ja to tāpat ne​dzer? Viņa jau neies pūlēties svešu cilvēku labā. Viņa katru vasaru taisīs vīnus, un nevienu ziemu viņa tos nedzers, un tad vienu dienu — un kaut tas notiktu pēc ilgiem gadiem— Elvīra nomirs, tad atnāks sveši ļaudis un šo vīnu izdzers. Diezin kādi varētu būt tie svešie ļaudis, kas ienāks šais istabās pēc Elvīras? Pļāvējs aizsmēķēja vēl vienu cigareti, dūmi bikli klīda pa istabu, tā jau bija nepazīstama istaba, dūmi te nejutās droši. Ābeles izgriezt, Elvīra atcerējās. Cik daudz tādu darbu, lielāku un pavisam sīku, un visi gaida padarāmi, un nav neviena, kas pie tiem ķertos. Elvīra nopūtās, atkal viņa juta māju un visu, kas ar to sakarā, smagi uzgulstarnies saviem pleciem. — Un tomēr jums grūti vienai, — pļāvējs teica un smaidīja Elvīrai vienkārši un mīļi. Elvīra savilka uzacis. Viņai nepatika tādi smaidi, bet vēl viņa neko neteica. — Un, ja jūsu māsa jums neko nepalīdz, tad jau jums nemaz nav iespējams tikt galā. Ziniet, ja man tāda māja būtu … — Jūs jau vienreiz sacījāt, — Elvīra nervozi teica. — Protams… Es vienreiz sacīju, ko? Tas ir stiprs vīns, man liekas, — viņš sacīja un iesmējās, viņam bija labi smiekli, bet Elvīra centās tajos neieklausīties. Svešs cilvēks smejas, tas viss. — Vai zināt ko? Vienmēr, kad jums vajag ko padarīt, dodiet man ziņu! Es atnākšu. Es esmu tikai viduvējs meistars, bet šo to pieprotu. Un spēka man ir diezgan… — Jūs tā runājat, it kā kolhozā nemaz nebūtu jāstrādā. Bet varbūt jūs arī nestrādājat? — Elvīra bažīgi ievaicājās. Vai viņai bailes uznākušas? Cik tas tomēr muļķīgi. — Es strādāju, — pļāvējs atbildēja un uzlika savu lielo roku uz galdauta. — Jau trešo gadu strādāju, vai atceraties, es teicu, ka dauzos pa visu pasauli apkārt? Bet nu jau trešo gadu uz vietas, tas nemaz vairs nav pēc manis, es pats brīnos. Un ja man vēl būtu kur cilvēcīgi dzīvot… Nē, dzīvot, protams, var, pārgulēt, jūs saprotat. Nē, jūs nesaprotat, jums vienmēr sava māja bijusi… Tad tas bija iemesls! Pa pasauli dauzoties, viņš sacīja. Tas bija tas, kas Elvīru atbaidīja. Nē, pasaules gājējam viņas durvis nekad nav vērušās, un ja šodien tas tomēr noticis… Kas noticis? Viņa te bija padevusi pusdienas siena pļāvējam, kādam svešam vīram no kolhoza. — Savas mājas un medus pods, tas nudien nav viens un tas pats, — viņa īdzīgi sacīja. — Protams, ne, tas ir daudz, daudz labāk par katru medus podu! — pļāvējs sāka smieties. Elvīra sagrozījās krēslā. Aiz loga bija pilnīgs klusums, jā, vasaras vidus, jā, putniem vairs nav prāts uz dziedāšanu. Mums vajadzētu mācīties no putniem, Elvīra iedomājās. Tiem ir pavisam īss brīdis priekiem un kāzu dziesmām dots, bet vai kāds putns par to būtu errojies? Nozied ceriņi, un apklust putnu balsis, tā tas ierīkots — un ierīkots saprātīgi. Cilvēks nezin kāpēc vienīgais grib mūžīgu pavasari, nepadomādams, cik neprātīga tāda vēlēšanās. Elvīra skatījās, kā pļāvējs ielej atkal, un, lai gan tā bija viena pati pudele un pagrabā tādu atliku likām, viņai tomēr bija tā kā dusmas, cik svešais te saimnieciski izrīkojas ar Elvīras vīnu. Bet, kad viņš pacēla glāzi, Elvīra tomēr cēla savējo pretī. — Tad norunāts, es nākšu jums talkā? •— Jūs pirmīt teicāt, kas to zinot, kur vēl jūs būšot aizkūlies līdz rudenim, — Elvīra teica un arī smaidīja, bet viņas smaids bija pavisam citāds nekā pļāvējam. — Ja es zinātu, ka man šeit kaut kur atradīsies palieka​ma vieta, tad …


— Nu vai tad kolhozā neprecētu sieviešu trūkst, — Elvīra sacīja. — Sieviešu diezgan, tiesa, tās, kas nāk gados, daža laba ir ar kādu vainu, citādi jau vienas nebūtu palikušas, bet no to vidus, vienalga, jūs labu labo varat izvēlēties, — viņa piebilda un, pati sev par brīnumu, izdzēra glāzi tukšu. Vīns iecirta kaklā, nevajadzēja tik negausīgi — un kā tas turklāt izskatās. Lai gan šī svešā siena pļāvēja priekšā nebija ko kautrēties. Viņš neatbildēja, izlikās pat, ka nav klausījies. Viņš skatījās pa logu un kaut ko domāja. Ja par manām ābelēm, Elvīra sacīja sev, tad tas gan būs veltīgi. Lietus bija norimies. Ne lietus, bet tāda rasina, kas pazūd nemanīta. — Un jumts jums būtu jālabo, — Elvīra izdzirda pļā​vēja balsi. Viņa neatbildēja. Vēl kādu brīdi viņi tā sēdēja. Ārā vēl gan bija gaišs, pats Jāņu laiks, pats gaišākais laiks taču. Bet atnācējam būtu gan derējis prasties. Viņš pratās. Paskatījās Elvīrā kā uzmodies un pār​steigts un neveikli teica: — Nu jau gan par ilgu. — Nekas, — Elvīra virspusīgi mierināja. — Nav jau rīt darba diena. — Un viņa cēlās vēl pirms pļāvēja. Viņa izvadīja to laukā. Jā, atkal bija silts un sausas debesis, sienam tā mazā migliņa neko nespēja izdarīt. — Rīt pienākšu to sienu apskatīties… — Rīt būs par agru, — Elvīra atbildēja. — Rīt ne, parīt varbūt. Jā, es nupat iedomājos, man nudien nebūs laika ar to jūsu sienu… Nu, pamēģināšu, vienreiz varbūt apgrozīšu, bet tad tālāk gan jūs pats. Viņa apklusa un jutās nedaudz neērti. — Protams, — pļāvējs piekrita. — Es atskriešu un visu izdarīšu, neraizējieties. Es pats. Jūs jau negribētu, ka te vēl kāds svešs cilvēks iekšā nāktu? — Tiešām, negribētu gan. Es tā esmu pieradusi. — Iztiksim, — pļāvējs solīja. — Es atkal esmu pieradis pie visa kā, bet viegli tas tiešām nav. Vai nav jocīgi, mēs sākam pierast, bet pierod parasti pie kaut kā grūta un ne​patīkama, vai ne? . Elvīra domāja, ka nav sapratusi. Viņi atvadījās. Siena pļāvējs izgāja pa vārtiņiem, savu aso ieroci pāri plecam nezdams. Suns, no būdas iznācis, garlaicīgi rēja. Un Elvīra nāca un laida suni vaļā, īstenībā viņa jau sen būtu varējusi to izdarīt, kā gan viņai tā samirsies. Noklaudzēja māsas istabas logs. Ir gan tev te ko redzēt, Elvīra ne​ iecietīgi domāja, viņa jutās nogurusi un nervoza, viņai nekas, itin nekas nepatika. Asām kustībām viņa vāca nost galdu. Istabā odās pēc smēķa dūmiem, cik gadu te nebija smaržojis nikotīns? Kā gan var izturēt tie cilvēki, kuriem līdzās tiek kūpināts augu dienu, visu mūžu? Elvīra nomierinājās, tikai kad ar pedantisku rūpību viscaur atkal bija tā pati vecā, pārbaudītā un par labu atrastā kārtība ieviesta. Viņa iegāja guļamistabā, atvēra logu un izliecās ārā. Zāle gan jau bija sākusi vīst, bet vēl tā nesmaržoja. Smaržos rīt. Tā ir pēdējā vasaras smarža, Elvīrai ienāca prātā, labība taču nesmaržo. Pēdējā vasaras smarža, un tā atgādina nāvi. Elvīra iegāja virtuvē paņemt aukstā ūdens krūzīti un atkal, tāpat kā citvakar, ieraudzīja uz sienas zirnekli, garkājaino siena pļāvēju. Te tas grozījās elektrības gaismā un laikam atkal bija apmulsis. Elvīra saviebās. Tas tomēr bija un palika tikai nepatīkams zirneklis, kas tādam būtu ko darīt cilvēku mājoklī? Viņa paņēma vecu avīzi, četrkārt to salocīja un nospieda neaicināto atnācēju. Lai māņticība kur māņticība, bet virtuvei jābūt spodrai. Tad viņa izpurināja avīzi pa logu, pati prom skatīdamās. Tiešām, šādā ziņā Elvīra bija ļoti sie​višķīga. Virtuves logs, sasaukdamies ar logu guļamistabā, uzpūta jautru caurvēja strāvu. Tas ātri nošalca


gar Elvīras vaigu. Caurvējš vakarā, šie abi jēdzieni kaut kā nesaderēja kopā. Uzvēdīja žūstošas-zāles smaržu, tikko manāmu, bet jau … tomēr jau. Atri. Elvīra aizvēra logu. Viņa stāvēja virtuvē, rokas gar sāniem nolaidusi, un nezināja, vai gaida kaut ko, vai cenšas ieklausīties kādā tālā skaņā, vai pūlas ko atcerēties, kaut ko jau gandrīz aizmirstu, — un viņa saprata, ka nav taču neviena, ko gaidīt. Un atcerēties? Jā, ko tad viņa īsti būtu aizmirsusi? Un, ja arī bija, tad tik sen un tik pamatīgi, ka nekad vairs neatminēties. Pa guļamistabas logu Elvīra redzēja, kā viņas māsa klusu iet zem ābelēm, iet pa svaigi nopļauto zāli, iet lēni, nodurtu galvu, iet viena pati. Tā bija viņas māsa, un abu starpā tikpat kā nekādas līdzības, bet šai mirklī Elvīrai šķita, ka viņa pati tur iet zem krēslā slīgstošajiem kokiem. Un viņa taču zināja, ka tā nav, un tomēr viņai vēl vienmēr tā likās. Elvīra papurināja galvu, nesapratīgo domu projām vairīdama, un, kad tas tomēr nelikās līdzam, bez vārdiem uzbārās pati uz sevi. Un tad viņa ar ātru, noteiktu kustību aizvilka ciet bie​zos aizkarus.


GLADIOLAS TIRGUM

Ņinas Valts pa vasaru bija gauži izlaidies, visi puikas, vasarā izlaižas. Varbūt tāpēc, ka ziemu tiek turēti stingrajos skolas grožos, varbūt tāpēc, ka jauna ziema draud ar to pašu, un varbūt aiz abiem iemesliem kopā. Un vasara pati par sevi taču ir īstais brīvības laiks. Ņina novaidējās vien, puikas skolas uzvalku no skapja izņēmusi. Ir jau patīkami, ka bērni aug, žēl tikai, ka līdz ar viņu augšanu garumā un platumā nestiepjas arī drēbes. Jauns uzvalks jāgādā, skaidrs kā diena. Nav viegli visu sagādāt vienam no vienas plikas algas. Ņina bija no sirds pateicīga kaimiņienei Kalniņai, kuru te apkārtnē sauca par Kalniņa kundzi. Viņa bija tā, kas iestāstījusi audzēt puķes. Tirgum. Tur nepavisam nav nekā slikta, ja cilvēks dīki nepalaiž savas brīvās stundas, bet dara ko lietderīgu. Gandrīz visiem patīk puķes, un katram pienāk reize, kad tās nepieciešami vajadzīgas, bet ne katrs var un prot tās audzēt. Rīgu no visām pusēm ieskauj dārzu josta, un košākie dzīpari tajā ir puķu dobes. Ņina atkal un atkal izgrozīja Valta drānas — gan tā, gan šitā. Nekā tur nevarēja darīt, viss bija neglābjami apaudzis. Jāaprunājas ar sieviešiem darbā, varbūt kāda nopirks. Manta tikai vienu ziemu novalkāta, un skolas drēbes, tās jau nav tās īstās plēšamās. Stāsta, vajagot šitādas lietas vest uz provinci. Bet kā Ņina aizvedīs? To varēja tikai tie, kam mašīnas, sēdies iekšā un laid, uz kuru pusi gribi. Ņinai mašīnas nebija, nebija arī cerību, ka kādreiz būs. Ir taču tā, ka pasaule pastāv no braucējiem un kājāmgājējiem. Ņina sen bija ar to samierinājusies, un tomēr nosāpēja sirds, ka, ejot pa ielu, pāri sētām citos pagalmos skatienu iemetot, vienmēr bija jāredz spoži mašīnu sāni spīdam. Ir taču veca tiesa, sliktākais nav tas, ka mums pašiem trūkst tā vai cita. Slikti ir, ka tas pieder otram. Nu labi, dievs ar mašīnām, nav ko domāt tukšu. Ņina iztēlē atmeta ar roku. Jāatceras tikai parunāties, vai kādam nevajag skolas uzvalka trīspadsmit gadu vecam puikam, tādam kā viņas Valts. Viņa izgāja laukā pie savām puķu dobēm. Viņai bija četras dobes, tikpat cik citiem mājas iemītniekiem. Un viena ābele un divi ogu krūmi. Te viss bija sadalīts taisnīgi, gluži tāpat kā mazie dzīvoklīši. Māja jau sen bija namu pārvaldes ziņā, un namu pārvalde lūkoja darīt, ko varēja, bet vecu māju vēl neviens nav par jaunu pārtaisījis. Ņina bieži vien nopūtās, skaldīdama malku krāsnij un ziemas sākumā logus aizlīmēdama. Tad viņa domāja par jaunajām mājām — un cik tur gan iedzīvotājiem labi. Bet tiem toties nebija savu dobju un savas ābeles dārzā. Tāpēc Ņina piecieta ūdeni un malku, un beigu beigās viņa darīja to labprāt. Nevar jau viens vēlēties visu. Gladiolas lielāko tiesu bija jau nogrieztas, vēl iznāca vienai, nu labi, ja divām reizēm. Rīt


vajadzēs aizvest. Tagad sāka visās krāsās plaukt asteres, ari mārtiņrozes riesa pumpurus. Kalniņa kundze bija ieteikusi Ņinai audzēt mārtiņrozes. Protams, labāk jau tiem, kam ir siltumnīcas, tie ieņem daudz vairāk naudas. Nu, Ņina iztika tāpat. Viņa skatījās uz ziedošajām puķēm un domās redzēja sevi veikalā, Valtam jaunu uzvalku izvēloties. Viņa gan bija rēķinājusi kaut ko sev… Bet nevar ļaut puikam plikam pa pasauli skriet. Viņai tās vajadzības, ja labi paskatījās, nebija vēl tik spiedīgas. Rīt ir svētdiena, rīt viņa vedīs puķes uz tirgu. Ņina tagad, īstajā puķu laikā, brauca bieži, citādi nevarēja. Puķe tev nav miltu maiss, kurš stūrī pacietīgi gaidīs, līdz cilvēkam atradīsies laiks, kad to realizēt. Puķe zied pārāk īsu laiku, lai liktu gaidīt. Tas, kurš audzē puķes pārdošanai, ir puķu kalps. Bet vēlāk toties viņam kalpo nauda, kas par šīm puķēm ieņemta. Kādu reizi, kad Ņina atkal stāvēja tirgū ar puķēm, pienāca klāt bijusī skolas biedrene, viņa teica, šī brīnoties, kā cilvēks tā varot tirgū andelēties, viņa teica tieši andelēties, laikam jau tāpēc, lai Ņina justu visu niecinājumu, kāds šai sievietei pret tirgus ļaudīm. Nu jā, skolas biedrene izskatījās pēc tādas, kas dzīvē tālu tikusi, viņai nebija jāstāv aiz puķu galda. Bet tirgū viņa tomēr nāca. Diezin ko viņa tur darītu, ja nebūtu neviena cilvēka, no kura ko nopirkt? Tagad Ņina to pateiktu lepnajai skolas biedrenei, bet tobrīd viņai nekas tāds neienāca prātā, viņa nokaunējusies stāvēja senās paziņas priekšā un tikai skaidri apzinājās, ka mugurā veca jaka apspurušām piedurknēm. Un rokas viņai sastrādātas, ar zemēm aiz nagiem. Viņa jau nagus tīrīja, tīrīja, bet zemes prot iesēsties tā, ka ne ārā dabūt. Un viņas pretī stāvētājai bija skaists gaišzaļš adīts kostīms. Nē, tur nekā nevar darīt. Kurš dzīvē iekārtojies tā, ka var iztikt, nepārdevis to, ko pats audzējis, tas, protams, ir laimīgs, nav jau nekāda prieka stāvēt tirgū. Vasarā, tad vēl nekas, bet kad nāk aukstāks laiks… Ņinai tā stāvot, pienāca apakšstāva Irmgarde. Viņa bija puskurla, un viņai patika runāties ar cilvēkiem. Kad runāja ar Irmgardi, vienmēr nācās pacelt balsi, tas bija diezgan apgrūtinoši, bet Irmgardi, protams, netraucēja. — Vai atkal vedīsi puķītes uz tirgu? — viņa jautāja. — Jāved iri — Ņina atkliedza. — Smuki tev aug tās puķītes. Smuka naudiņa būs. — Tagad tirgū puķu tik daudz, bet cilvēki izlepuši, paši nezina ko grib. Par pusvelti jāatdod, — Ņina bija spiesta skaļi paust savas bēdas. — Par velti gan nevajag, — izklausījās, ka Irmgarde Ņinas teikto nav sapratusi. — Viss tāpat savu naudu maksā. — Valtam uzvalciņš pavisam apaudzis! — Ņina no​kliedza. — Jauns jāpērk. — Kaimiņš sūdzējās, tavs Valts ar citiem zeperiem pa viņa ābeļdārzu dzīvojot. Ņina strauji sakustējās. — Vai, man jāiet vakariņas taisīt. — Ir jau grūti sievieša cilvēkam vienam puiku audzināt, — Irmgarde teica visiem zināmu patiesību. — Grūti, grūti vienai. Tev derēja pēc kāda vīrišķa apskatīties, kamēr vēl neesi zemē metama. Samulsusi Ņina atgriezās savā dzīvoklī. Viņa uzlika vārīties tējas ūdeni. Kādas nu īpašas vakariņas… sataisīs pāris desmaizītcs — un labi. Un tēju piedzers, nav taču nekādi svētki. Valts kaimiņu ābeļdārzā?… No zila gaisa Irmgarde to nebūs grābusi. Ak, mācīt tikai šitos visus bandītus. Vai Valts ābolu nepa��dis? Ja no pašu ābeles nepietiek, Ņina nopirks, cik tad šogad maksā … Svešā dārzā! Nē, būs jāsaņem nopietni. Nevienam nebūs tiesību teikt, ka Ņina savu puiku par vieglu palaiž. Valts itin labi pazina mātes smago roku. Pretī jau neturējās, kur nu… Viņa pameta acis spogulī, kas


uzkārts virs mazgājamā galdiņa. Viņa neesot zemē metama… Kā tas būtu saprotams: uzslava vai saudzīgs nopēlums? Ņina smagi nopūtās. Tas viss vairs nav priekš viņas, priekš viņas ne. Jādzīvo mums katram, tāda ir dzīva cilvēka tiesība un pienākums, bet kad šī dzīvošana tev nedod prieku? Prieku nepacelsi kā oli no ceļa malas. Reizēm tas dodas rokā negaidīts, taču visbiežāk ir ilgi un grūti meklējams. Ņina šaubījās, vai vairs atradīs to, pat ja meklētu. Viņa nopūtās vēlreiz un tad gāja, iebēra tēju kanniņā. Puikam jau vajadzētu būt mājās. Laukā aiz loga pletās silts, mierīgs vakars, tāds vakars, kas dara nomales puikas nemierīgus. Viņa atkal atcerējās kaimiņa dārzu. Nē, tikai ne to! Valts kārtīgi jāsaņem priekšā. Laikus, kamēr vēl nekas nav noticis. Viņa īsti neapzinājās, kas tāds varētu notikt, pareizāk, viņai negribējās domāt par visādām tādām briesmām, kādas dabū dzirdēt un par kādām raksta avīzēs; viņa labi zināja, cik ātri un strikti ir cilvēki savos spriedumos par citu kļūmēm. Un vainīga vienmēr ir māte, vienmēr! Kamēr Ņina te sēdēja un gaidīja un kamēr vārījās ūdens, un kamēr laukā gaisma vērtās par krēslu, viņa sāka skaisties arvien vairāk un vairāk. Nepacietība tūka līdzīgi negaisa mākonim pamalē. Kur viņš dauzījās, Valts? Kāpēc nevarēja būt mājās? Un viņai rītā jābrauc uz tirgu ar puķēm. Jābrauc tāpēc, ka Valtam uzvalks apaudzis, bet pirmais septembris tepat klāt. Un kā tikai puikam atkal ies pa skolu! Valts varēja mācīties labi, Ņina bija pārliecināta, ka var, bet viņš jau negribēja! Viņam patika sist bumbu pļavā upītes malā, viņam bija simt un viena iešana, un kā gan Ņina varēja visam izsekot, ja viņa taču strādāja? Un, kad viņa vakaros jautāja, vai Valts izmācījies, viņš atteica, ka esot, un kā tad viņai rīkoties, varbūt likt noskaitīt sev priekšā visu mācību vielu? Viņa pati bija nogurusi un tikai skatījās uz gultas pusi, bet vēl veļa jāizmazgā. Un Valts jau šņāca savā kaktā. Un nedēļas beigās viņa uzdevumu burtnīcā (Ņina nevarēja pierast pie dienasgrāmatas nosaukuma, viņa teica un domāja tā, kā pieradusi no pašas skolas laikiem, dienasgrāmata viņas acīs bija kas cits, pavisam kas cits) atkal tupēja kāds divnieks. Tad Ņina bargi sabrēca un jautāja, kā tas noticis, un Valts raustīja plecus, izskatījās, ka viņš šo divnieku sen jau aizmirsis, katrā ziņā tas zēnu netraucēja ne vismazākajā mērā. Un Ņina kliedza uz Valtu, bet tas stāvēja un klusēja, viņš tikai gaidīja, kad mātei apniks, kad viņa nogurs, tad viss atkal būs labākajā kārtībā. Tas ir tikai tāpēc, ka nav tēva, Ņina nodomāja, bet vai varbūt es esmu pie tā vainīga? Viņa zināja, ka nav vainīga, tomēr puika nesa mājās divniekus. Un tad Ņinai bija patīkami dzirdēt, ka darbā citas sievietes tāpat gremzās par saviem bērniem. Nu jā, visbiežāk tie bija puikas, tiem tās stūrās galvas un cietie pakauši. Ahā, Ņina domāja, un jums ir vīri un jūsu puikām tēvi, un jums viņi tāpat neklausa! Un tad viņai dzīve kādu brīdi nelikās tik grūta. Lai gan Ņina nebija ļaunprātīga. Agrāk viņa Valta tēvu sauca «tas nelietis», tagad viņa atmeta ar roku: ko nu tas! Viņš bija aizgrimis pagātnē, tālā un neatgriežamā, aizgājis no Ņinas dzīves un pazudis, un no viņa Valtam bija palicis tikai tēva vārds. Ņina dzīvo viena un audzina savu puiku, savu Valtu, kuru viņa mīl un par kuru baidās, un kuru viņa tāpēc bargi pārmāca. Zēns līdzinās savam tēvam, nelaime, ka tā, Ņinai nemaz negribas atcerēties «tā» seju un «tā» acis. Un viņa rauga sevi pārliecināt, ka nav taču nekādas līdzības, un, ja arī būtu, gan jau Ņina aizmirsīs, visu aizmirst ar laiku. Ņina var gaidīt, kamēr aizmirsīs, vai viņai mūžā laika pietrūks? Rīt jāved puķes uz tirgu. Ņina mēdza ņemt Valtu līdzi. Lai puika skatās, kā nauda jāpelna. Jo puķes ne tikai jāstāda, jālaista un jāravē. Puķes vēl jānogriež, jāsasaiņo un jānogādā tirgū. Cilvēki tagad iepraktizējušies izaudzēt lielas gladiolas, īstas milzenes, bet tad tikai ej uz pašu autobusa galapunktu, lai godam vari tikt priekšējā sēdeklī, kur neviens tavas puķes netraucē, kur tavas puķes nevienu netraucē. Gladiolas brauc kā ķeizarienes, raugās autobusa logā savām lielajām ziedu acīm, sarkanas, baltas un rožainas,


violetas un gandrīz melnas, arī zilganas jau parādījušās. Gladiolas lepni brauc, laikam gan neapzinādamās, ka īstenībā tas ir to pēdējais brauciens, projām no dzimtā dārza, no mazās dzimtenes — puķu dobes, kur aizritējusi ziedu vienīgā vasara. Jā, kas tad gladiolām beigu beigās vainas? Sīpolus ieliek jau sasilušā zemē, kad tie iepriekš pārlaiduši ziemu kādā klusā, remdenā stūrītī. Zaļais lapas zobens izspraucas no zemes, kad visapkārt jau ir silts, saule glāsta katru dienu, bet, kad lietus apslincis, nāk cilvēks un aplej — lai tikai zieds aug, lai pieņemas spēkā. Un uzzied gladiolas arī skaistajā atvasaras laikā, kad iedod cilvēkam pēdējo siltumu un prieku — pirms ziemas puteņiem. Nē, gladiolai par savu likteni nav ko sūdzēties. Bet mārtiņroze uzzied, kad debesis jau sāk aiztīt salta migla, un pēdējās, drosmīgākās no viņām, zina, kādas izskatās sniegpārslas. Ņinai kādreiz sametās žēl mārtiņrožu, bet ilgi par tām domāt nebija laika, bija jāiet un jāstrādā, maz gadījās brīžu, kad vienkārši pasēdēt dīki klēpī saliktām rokām. Ja agrāk cilvēks šādus brīžus vēl atrada, tad tagad pašus pēdējos noņēmis kaklā tupētājs televizors. Mēs tik daudz esam spiesti sekot citu likteņiem, kas norisinās uz mazā ekrāna, ka mums paliek arvien mazāk laika pašiem par savu padomāt. Bet varbūt labi, ka tā. Ko daudz piedomāsi? Var iznākt, ka beigās sāc vēl ne​laimīgs justies, un tas nudien vairs nav vajadzīgs. Valts nenāca, nenāca. Ņina nikni uzlika galdā parastos vakariņu traukus — sviesta šķīvīti un maizi, sagrieztu desu un sakniebtām lūpām sāka maisīt cukuru tasē. Laukā aiz vaļējā loga runājās kaimiņienes; tā kā viena atkal bija Irmgarde, tad saruna bija skaļa, katrs vārds kāpa iekšā pa logu, vienalga, vai to aicinātu vai ne. Un Irmgarde atkal runāja par Ņinas Valtu. — Grūti, grūti viņai ar to puiku … Skaidrs, ka grūti. Bet vai es tevi palīgos būtu saukusi? — Teicu viņai, meklē sev vīru, kas palīdz dzīvot un pui​ku audzināt. Labdare! — Ko nu daudz pierunāsi. Cilvēkam katram pašam jāzina, ko viņam vajag. Ko mēs no malas daudz varam saprast, — otra kaimiņiene nebija tik kategoriska. — Kas tik tur izaugs! Satiku Bērziņu, viņš saka, nudien uz miliciju jāiet, puikas rāpjas pār sētu, iet pa dārzu kā paši pa savu. Un Ņinas puika tas atamans, — Irmgarde vēstīja. — Ko nu Bērziņš! Skauģakukulis bijis, skauģakukulis arī nomirs. Vai tam kādreiz diezgan bijis? Rauš tikai to mantu, kaut sen uz debesīm būtu jāskatās. — Tādus tur iekšā neņems, — Irmgarde sludināja. — Bērniem ābolīti nenovīd… Būtu pasaucis, iedevis, tad vis pāri sētai neietu. — Nu! Ja tas ir mans dārzs, lai tad arī ir mans. Ja jau nekur vairs nebūs starpības starp manu un sveša … — 2ēl gan tās Ņinas, labs cilvēks, bet puika, redz… Ņina piecēlās un aizcirta logu, viņa jau gribēja tikai aizvērt, bet roka pati aizcirta, ar troksni. Un kas par to? Viņas logs, ja rūts izsitīsies, pati ieliks, citu nesauks palīgā. Viņai nevajadzēja žēlastības un žēlotāju. Ņina domāja par to ar rūgtumu, prātā atkārtoja vēl un vēl: nevajag, nevajag! Laikam taču tas, kam vairāk par visu derētu mīļš vārds, tiepjas niknāk par visiem: man nevajag, man nedodiet! Ņina redzēja, ka abas runātājas skatās uz viņas logu, nogroza galvas un aiziet aiz mājas stūra. Jā, ejiet, ejiet vien, aizdzīt jau es jūs nevaru. Labi tam cilvēkam, kam pašam sava māja, viņš, ja negrib, var iztikt bez viena sveša. Ja Ņina tā varētu, viņa gan dzīvotu pavisam viena. Ar Valtu, protams. Ak, ar Valtu … Rīt lai puika noteikti brauc līdzi. Lai neslaistās pa mājām, lai nedara blēņas. Valtam tirgū neko vis nepatika, viņš garlaikojās. Bet Ņina mācēja izlīdzēties, viņa, parasti taupīga līdz skopumam, iedeva puikam naudu, lai nopērk saldējumu, puskilo plūmju, vai viņai žēl? Puķes bija paaugušas,


naudiņa nāca, ne jau griezdamās, ne pa pieci rubļi uzreiz, kā tiem, kas tirgoja lepnās rozes, nē, tā nebija, bet pa piecdesmit kapeikām, pa rublim. Un sakrājās. Se, ņem, Valtiņ, nopērc meloni, tie pārdevēji gan plēš ādu pār acīm, bet vai mēs vienā reizē nevaram uzdzīvot? Ņina smējās, acis viņai dzirkstīja, ja šādā brīdī kāds viņai būtu parādījis to pašu spoguli, kurš karājās virs mazgājamā galdiņa, diez vai viņa būtu sevi pazinusi. Reiz viņai tieši blakus bija nostājies viens vīrs, pajauns vēl, arī ar gladiolām, viņam bija vienas, dzeltenas kā sviests, Ņina acis nevarēja nolaist. Tad tas vīrs sāka vērties Ņinā kā uzburts, viņš raudzīja ievadīt sarunu, un sākumā Ņina atsaucās arī, tikai, kad no saldējuma pirkšanas atgriezās Valts, Ņina kļuva nevaļīga un centās neskatīties uz vīrieša pusi. Viņš bija tīri glīts, tikai kreisajai rokai divu pirkstu trūka. Nu, kreisajai, tas nav tik ļauni, tad cilvēks vēl ir strādātājs. Ņina bija ieminējusies, ka viņai gauži patīk dzeltenās gladiolas, un tad vīrs tūlīt atsaucās, viņš iedo​šot kādus sīpolus. — Bet ne jau tagad? — Ņina bija smējusies kā tāds skuķis. — Tagad ne, bet kad laiks pienāks. — Nu, kad laiks pienāks, tad mēs sen viens no otra bū​sim gabalā. — Es jums pateikšu savu adresi, — vīrietis uzaicināja. Ņina papurināja galvu, viņa teica, neesot vajadzīgs, vai nu viņa tīri neiztikšot bez dzeltenām gladiolām. Un viņa adresi nebija pierakstījusi, viņa pat neļāva vīrietim to nosaukt, viņa negribēja, kautrējās un pat kaut kā baidījās, un beigu beigās viņa teica sev, tas nudien neesot vajadzīgs. Un tā viņa arī nezina, kur dzīvo tas vīrs, kam dārzā dzeltenas gladiolas aug. Nu jā, nav liela bēda. Kāda vispār bēda var būt cilvēkam, kuram ir divas veselas rokas un kājas? Nu, un, protams, arī galva. Dzīvo tikai, vadi dienas un mēnešus, un gadus, līdz tā stunda pienāks. Ņina tiešām nedomā par to stundu, nekad nav domājusi, vienīgi varbūt kādu īsu brīdi, kad jāiet kaut kur bērēs. Bet tas at​gadās reti. Varbūt, ja nebijis Valta, viņa būtu ielaidusies sarunās ar gladiolu vīru. Bet tagad iznāca kaut kā jocīgi: kas viņai runājams ar svešu cilvēku, ja pašas puika stāv tepat tuvumā? Valts gribēja, lai Ņina arī palaiza saldējumu, un viņa tīri pikti apsauca. Diezin ko sadomājis. Viņai saldējums nemaz negaršoja. Pienāca kāda pircēja, un Ņina jau kuro reizi dabūja izcilāt visu savu preci, pircēji ir savādi, viņi netic tam, ko paši savām acīm redz, viņiem viss rokā jāpaņem. Bet puķe jau nav gaļas gabals, puķei nepatīk ja to cilā un groza. Taču pircējs ir noteicējs, kaut viņam kabatā tikai dažas kapeikas būtu. Ņina tirgoja savas puķes un priecājās, ka to kļūst arvien mazāk, nebūs pēdējās jāatdod par baltu velti vai jāvazā atkal uz mājām. Viņa gribēja, lai arī Valts palīdz tirgot, bet puika izrādījās tāds nepraša, ka ar viņu neko nevarēja iesākt. Bet uz tirgu Ņina viņu tomēr ņēma, lai redz, kā nauda jāpelna. Ņina domāja, ka jaunie aug par vieglu, bet viņa arī lutināja savu Valtu. Viņš nedrīkstēja just, ka viņam kaut kā aptrūktos. Un Ņinai pašai tik maz vajadzēja. Istabā bija gandrīz satumsis, kad ieskrēja Valts. Viņa pat satrūkās, kad tas iededza gaismu. — Kur tu biji? — Spēlējāmies, — Valts atteica mūžīgo atbildi. — Līdz vēlai naktij? Sen vajadzēja būt mājās. — Visiem puikām ļauj tik ilgi, — Valts atteica, caur pieri vērdamies. Bija sagaidāmi kārtējie vakara pātari. — Tu esot Bērziņa dārzā ābolus zadzis, — Ņina skatī​jās dēlam tieši acīs. — Es? — Kads man kauns, ka man tādas lietas par savu bērnu jādzird! Valts uzmeta lūpu un klusēja. Un Ņina saprata, ka Irmgardei ir gan taisnība, citādi Valts turētos pretī. — Kā tu tā vari! — viņa teica ar asarām balsī.


Valts turpināja klusēt. Ja viņš teiktu ko pretī, droši vien Ņina dusmotos tāpat, bet tagad viņu līdz nāvei kaitināja klusēšana. Un puika šai brīdī izskatījās tieši pēc tēva. — Es sitos nost, es gādāju, lai tev visa kā būtu, bet tu? Vai es tev nepērku, kas vajadzīgs, bet tev pa svešām sē​tām … — Tur tak nekā nebija, — Valts norūca. — Uzvalciņš, skatos, apaudzis… Jauns jāpērk… Un tu man tā pateicies! — Nevajag man tā uzvalka, — Valts teica, acis grīdā iedūris. — Tu nu zināsi, ko vajag un ko ne? Smurgulis! Slapjš tev vēl aiz ausīm! — Nelamājies!—Valts kļuva sarkans kā vēzis. — Man nepatīk, kad tu kā tirgū… — Tu — tu man tā saki? Valts klusēja atkal. Ņina juta, ka gar acīm sāk dejot sarkani plankumi, lieli, sarkani plankumi, bet ausīs kaut kas šalc, un šī šalkšana kļuva arvien skaļāka. — Tu — man, savai mātei? Ņina cēlās no galda un sita Valtam — pa vienu vaigu, pa otru un vēl, viņai gribējās puiku zemē iesist, viņai likās, ka visā pasaulē nav ļaunāka ienaidnieka. Valts vairījās, bet Ņina iedzina puiku kaktā un sita vēl, un tad viņš izrāvās un izbēga laukā, gaitenī, durvis aizsitās, un Ņina palika viena. Viņa elpoja ar pūlēm, viņai bija grūti paelpot, vajadzēja gaisu… Istabā atkal bija ļoti, ļoti kluss, uguns dega un apspīdēja visus pazīstamos priekšmetus. Tās bija vienkāršas mantas, Ņinas pašas gādātas pa vienai vien, viņai jau nebija nekāda pūra bijis, nu, bet tas nelietis, kuram līdzinājās dēls, tas jau adatu nebija uzdāvinājis. Viss bija Ņinas vienas gādāts. Varbūt viņai nebija īpaši laba gaume, viena otra manta bija par spilgtu un klaigāja vienkāršāko starpā, sev visu uzmanību pievērsdama, bet kur tad Ņina savu gaumi būtu izkopusi? Viņai bija labi bijis starp lietām, kas visas viņai piederēja un kaut kādā veidā piedalījās viņas dzīvē. Bet tagad viņa jutās kā svešniece starp svešniekiem, un viņas Valts bija teicis, lai viņa nelamājoties… Un viņa bija savu dēlu situsi. Arī agrāk Ņina reizēm bija pacēlusi roku, viņa uzskatīja, ka viena otra plauka var tikai noderēt grūtajā audzināšanas darbā. Bet šodien… Un tas tāpēc, ka Valts bija svešā dārzā gājis, tāpēc, ka par to runāja Irmgarde ar citām kaimiņienēm un runās vēl, un vairāki runās, kamēr viņu ielā būs noticis kas jaunāks un līdz ar to uz brīdi svarīgāks. Un tad varbūt piemirsīs arī Ņina pati, un viņa brīnīsies, kā varējusi savu dēlu sist par pāris tārpainiem āboliem, viņa bija pārliecināta, ka tie tārpaini. Bet kur tad Valts bija palicis? Ņina piegāja, atvēra durvis. Priekšnamā dega maza, nespoža spuldze, te jau neviens avīzi nelasīja. Un priekšna​mā bija pavisam tukšs. — Valt! — viņa pasauca. — Valtiņ! Nebija Valta. Viņa bija savu bērnu no mājas izdzinusi. Tāda Bērziņa, viņa sapuvušo ābolu dēļ. Ņina juta, ka nīst Bērziņu, nīst līdz sirds dziļumiem. Un viņa lēni atgriezās istabā, bet miera nebija ne mirkli. Gan jau puika atgriezīsies, tāpat kā Ņinai dusmas pārskrējušas, pierims arī viņa spītība, sapratīs taču, ka bijis vainīgs, pa švešu dār​zu dzīvodamies, ka … Ka māte tikai labu gribējusi. Varēja jau sevi mierināt. Bet nomierināt ne. Ņina stāvēja istabas vidū, dūrēs savilktās rokas pie krūtīm piespiedusi. Viņai likās, ka Valts negaidot liels izaudzis un viņa to uz visiem laikiem pazaudējusi. Tas puika, kurš kāri laizīja saldējumu un tirgū skrēja meklēt meloni, kurš, no skolas nākdams, allaž pirka mazajā veikaliņā saldās maizes vai vismaz simt gramu sausiņu… ka tas tagad ir liels, pavisam liels un atstājis savu māti, pametis kā nevajadzīgu, pametis vienu. Tas ir tāpēc, ka tu pārāk par viņu gādā, Ņina nikni teica sev. Paskaties, sievietes, vecākas par tevi, sataisa savu dzīvi, precas un, ja vajag, atkal šķiras, viņas domā par sevi, un tāpēc par viņām domā ari citi. Kas domās


par tādu, kas pati sev virsū neskatās? Ņinai darbā ir daudz vīriešu, bet vai viens uz viņu ciešāk palūkojies? Tāpēc, ka Ņina iet, ko iet, viņa skrien, ne pa labi, ne pa kreisi neparaudzldamās, un, ja kāds viņu uzbildina, tikko atrod laika divos vārdos ko atbildēt. Tas virs tirgū, vai viņš ko sliktu domāja, savu gladiolu sīpolus piedāvādams? Izlīdz taču cilvēks otram, nav jau visi kā Ņina, asi un skabargaini. Kas būtu noticis, ja viņš pateicis savu adresi, bet Ņina to iegaumējusi? Nē, sabijās kā velns no krusta. No kā īsti sabijās? Ka puika stāv blakām? Nu, lai būtu stāvējis, tas tieši labi, ka stāv un dzird, ka paša mātei tāda vērība tiek piegriezta. Ņina atcerējās atkal, kā dēls viņu nosaucis— par tirgus sievu… nē, viņš teica, viņam nepatīkot, ka lamājoties kā tirgū… bet kas cits tad tirgū lamājas, ja ne tās pašas tirgus sievas? Un Ņina būtu viņām pieskaitāma? Ienāca prātā vīzīgā skolas biedrene. Jā, viņa drīkstēja no augšas noskatīties uz tādu Ņinu, viņai dzīvē droši vien nekā netrūka. Kad sievietei nekā netrūkst? Tad, kad viņai kāds to sagādā. Ņina ir gādājusi pati par sevi, par sevi un citu, un pateicības viņai mūžam nesagaidīt. Ņina piegāja pie loga un atvēra. Viņa domāja, viņa varbūt sadzirdēs savu Valtu, kas zina, tepat apkārt vien staigāja, tad taču grants uz celiņa iečirkstēsies… bet tagad viņa vairs netvēra nesadzirdamo troksni, viņa raudzījās laukā, tumsā, kura vēl bija tik vasarīga. Sīs tuvā rudens dienas, tās ir tik viltīgas, saule spīd kā vasarā, vakari tiecas katru cilvēku apglāstīt, bet paskaties vien no rīta, salna puķes nokodusi. Un tas viss notiek pa vienu vien nakti. Stāsta, cilvēks arī varot vienā vienīgā naktī novecot. Droši vien, ka tā, citādi jau nerunātu. Aiz loga bija pazīstamais pagalms un dārzs, un ābeles, katram sava. Ņina domāja, brīnums, kāpēc puikas nelien šais ābelēs. Laikam garšīgāki izliekas āboli, kam sēta priekšā. Nu kam viņam tā vajadzēja darīt, Valtam? Ņina viņu mīlēja, vienmēr viņai bija bailes to izrādīt, kad viņa dēlam bija nopirkusi jaunas kurpes, sacīsim, viņa teica īdzīgi un uzstājīgi: «Nu, bet tagad nedomā tikai viens divi noplēst, savos nedarbos dzīdamies!» Un pirmais spožums, Valtam sejā pavīdējis, apdzisa, un viņš teica paldies, caur pieri vērdamies, un šis paldies arī bija kā caur pieri. Bet kā citādi lai Ņina darītu? Viņa nemācēja. Tā viņai bija teikusi māte, un tai var​būt atkal… Sī dāvanas pasniegšanas ceremonija ir veca. Un, kad pagāja vesela pusstunda un pulkstenis pie sie​nas nosita vienpadsmit, Ņina gāja laukā. Viņa izgāja tumsā, viena pati nomales tumsā. Ielas bija bezgala klusas, arī spuldzes tur centās spīdēt sevišķi neuzkrītoši. Ņina kādreiz sen pie kādiem paziņām bija atradusi vecu grāmatu, to sauca par Latvijas loci, un tur bija kartes un diagrammas, tur bija visādi sveši nosaukumi un pamācība, kā izturēties kuģiem, kad tie iet ledū aiz ledlauža, visu to Ņina, protams, bija piemirsusi, jau nākamo lappusi atšķirot. Bet tur bija viena teikuma drumstala, un tā skanēja: «.. .jo klusums ir bez virziena.» Ņina toreiz nesaprata, viņai nebija kam pajautāt, jo tai ģimenē nebija neviena jūrnieka, dievs vien zina, kā tā grāmata viņiem plauktā iekļuvusi. Un viņa aizmirsa šo teikumu, tikai retumis tas uzpeldēja atmiņā, it kā bez nozīmes, kā izteikts vārds bez atbalss. Bet šai tumšajā vakarā Ņina atcerējās to spilgti un, vēl vienmēr nesaprazdama, nespēja tomēr aizmirst. Un viņa domāja, tā ir lielākā patiesība, kādu man gadījies uztvert, es tikai vēl būtu piebildusi, ka bez vir​ziena ir arī tumsa. Tieši tā viņa jutās šai brīdī, viena pati savā, svešā pagalmā stāvēdama. Un vēl Ņina sajuta, cik vientuļa ir. Gadiem un gadiem viņa taču bija tāda bijusi, un nekas, varēja paciest, taču tieši šis vakars spieda kā akmeņu maiss. Viņa laikam bija sieviete ar spēcīgi neizteiktu jūtu dzīvi, bet tāpēc vēl nevajadzēja domāt, ka viņai šo jūtu nebūtu. Kopš tās dienas, kad viņa bija palikusi viena ar Valtu, toreiz vēl tik mazu, ka tas nevienu nedarbu nespēja padarīt… kopš tās dienas viņa bija dzīvojusi tikai darbam un pienākumam, un savam lielajam rūgtumam. Mīlestībai Viņa bija novērsusies no šī vārda, tas viņai bija šķitis kas melīgs un slikts, meloja visi tie, kas runāja par mīlestību, viņi iz​likās, viņi tēloja sev un citiem. Ņina audzināja savu Valtu un gāja darbā, un paldies Kalniņa kundzei, kas bija Ņinu iemācījusi


audzēt puķes un uz tirgu nest. Un Ņina brauca uz tirgu, un naudu, kuru par puķēm ieņēma, nolika skapja augšējā atvilktnē zem palagiem. Ņinai nevajadzēja iet un skatīties, tur jau gulēja divdesmit rubļu, un viņa pieliks klāt, cik vajadzīgs, lai Valtam būtu jauns skolas uzvalks. Puika! Atkal atplaiksnīja spējas dusmas, gluži kā kad rūsa uzzibsnītu pie apvāršņa. Aizskriet no mātes, atstāt… Labi, lai skrien! Ņina sakustējās, gribēdama tūlīt atgriezties istabā. Lai skrien, viņa domāja, lai tikai skrien, tad mēs redzēsim, kurš bez kura nevar iztikt. Ņina gādāja par dēlu, un, ja viņa sodīja, tad tikai tāpēc, ka citādi nevarēja. Vai tāds knauķis spēja to novērtēt? Vai viņš maz gribēja to darīt? Ak, Ņinas dzīve vēl ne tuvu nebija nodzīvota. Kaimiņu mājā nesen apprecējās viena īrniece, jāsmejas tīri, bet viņa nudien bija pāri piecdesmitiem, un viņa apņēma vīru, jaunāku par sevi, un bez kādas vainas pie miesas un, jādomā, arī pie dvēseles, un tagad viņi dzīvoja kā divi balodīši, tā teica tie, kas diendienā redzēja, un kā viņš par sievu rūpējoties! Bet viņai bija deguns kā kartupelis un šauras actiņas, un ejot viņa nedaudz pievilka kāju! Un viņai nebija ne savas mājas, ne mašīnasl Varēja, varēja cilvēks atrast sev atspaidu, ja arī viņš mīlestībai neticētu, jā, pat ja viņam tā nepavisam nebūtu vajadzīga. Rīt Ņina brauks uz tirgu. Varbūt viņa ierauga to gladiolu viru. Jocīgi, ka viņa var tik daudz domāt par to. Bet Ņina jau tikpat kā nevienu nepazina, viņas paziņu loks bija Irmgarde un citi no šīs mājas, un vēl dažas sievas, ar kurām viņa sasveicinājās uz ielas un veikalos. Un darbā, jā, tagad viņa atcerējās, darbā viens vīrs Ņinu allaž sveicināja izcili laipni, viņam bija savs motocikls, un vienreiz viņš pat bija jautājis Ņinai, vai viņa negribot, varētu aizbraukt sēnēs, visa pasaule tagad rudens pusē brauca sēnēs. Un Ņina bija smējusies un atteikusi, vai viņš galīgi prātu izkūkojis esot. Nudien, brīžiem viņa bija sākusi runāt kā tirgus sieva. Viņa nosarka tumsā. Kā Valts bija teicis … Viņa nosarka un atkal — jau kuro reizi — visas citas domas pārmāca nepelnītas pārestības rūgtums. Puika, puika … Valts! Viņa to tā neatstās. Viņa piespiedīs Valtu atvainoties Bērziņam, lai gan pati ne acu galā nevar ciest to apdriskāto skopuli, kurš, stāsta, no saviem īrniekiem plēšot ne tikai pa trīsdesmit rubļiem, bet, nudien, vēl arī pa ādas strēmelei, lai savu rijību apmierinātu. Vienalga! Valts ies atvainoties, citādi… citādi… Viņa apcirtās uz papēža un grasījās iet iekšā. Tumsa nebija spējusi dot Ņinai atbildi ne uz vienu jautājumu … bet vai viņa būtu pūlējusies ko noskaidrot? Pašam jāzina, pašam jāizsver, tad tev nebūs jāguģojas ne uz vienu citu, ja rēķins nepareizs iznācis. Viņa ienāca dzīvoklī, dzīvoklītī. Uz galda sēroja pusēstas vakariņas. Ņina paņēma neskarto Valta tasi un gribēja likt atpakaļ trauku plauktā. Un tad izdzirda pie durvīm grabinoties. Viņi stāvēja viens otram pretim, māte un dēls. Valts neskatījās acīs, skatiens bija nodurts, apakšlūpa ievilkta. — Kur tu dauzījies? — Ņina jautāja un, kad atbilde nesekoja, turpināja novākt galdu. Lai paliek bez vakariņām, lai! Desa uz šķīvīša pavisam apžuvuši. Pa šo niecīgo laiku! Bet laiks nemaz nebija tik niecīgs, nē, laiks nekad nav par niecīgu saucams. — Nāc mazgāties! — Ņina teica, bļodā aprimušu ūdeni ielējusi. Parasti viņa lēja aukstu. —Ko tad, ar visiem svārkiem, kas tad tā būs par modi? Vai nezini, ka jāno​ģērbjas? Viņa neaicināja puiku pie galda. Tā bija pirmā tāda reize. Pirmās reizes, labās un sliktās, tās paliek prātā, otrās jau mazāk, un trešās un pārējās varēja vispār nebūt, tām mums nav nekādas nozīmes. Viņa apsēdās pie virtuves galda iešūt blūzītei iztrūkušu pogu, un Valts, neteicis ne varda, aizslīdēja viņai garām istabā, savā gultā. Ņina sēdēja un šuva, lūpas viņai bija dusmīgi samestas, tīri


kā pirmīt Valtam. Zēl, ka viņa pati neapzinājās šo līdzību.. Bet cilvēks jau nevar pats sevi redzēt, ja nu vienīgi spogulī, un vai gan mums mūžigi spogulis pie rokas. Kad Ņina gāja gulēt, viņa Valta gultā izdzirda klusu elsošanu. Ņina apstājās un sastinga, gadiem, gadiem viņa nebija Valtu redzējusi un dzirdējusi Vaudam, viņa vienmēr domāja, te gan aug patvaļnieks un spītspakausis. Un tagad Valts šņukstēja. Ņina jautāja: — Tu … vai tev gribas ēst? Tev gribas ēst, jā? Valts neatbildēja, bet šņukstieni nerimās. Viņa ātri izgāja virtuvē, uzdedza gaismu, lēja krūzē pienu, grieza maizi, triepa uz tās zemeņu ievārījumu, kurš noglabāts pašā augstākajā plauktā un kuram cieti pieteikts neskartiem klāt. Ievārījums bija sarecējis biezs jo biezs, ogas turējās cieši kopā. Ņina manīja, kā viņai pukst sirds, kad vina ar ēdienu nosēdās uz Valta gultas malas. — Ed. Ed! Valtam bija mitri vaigi, bet viņš eda. Kurš atturēsies pretī tādam kārdinājumam? Ņina sēdēja un glaudīja zēna plecus. — Rīt mēs brauksim uz tirgu, —viņa teica. —Tu varēsi sev nopirkt meloni, un saldējumu tu varēsi, cik gribēsi. Man tik daudz puķu saziedējušas, tu redzēsi, cik mēs nopelnīsim. Gladiolas tagad nāk pēdējās, tās ir cena. Man vajadzētu dabūt tādas dzeltenas, vai atceries, vienam vīram bija? Tās pērk kā traki. — Vai mans tēvs vēl ir dzīvs? — Valts jautāja, kad māte bija apklususi. — Tēvs? Kam tev viņu vajag? Valts paraustīja plecus. — Es tikai tā, — viņš teica. — Un īstenībā nevajag jau arī. Ņina apskāva savu puiku un ilgi čukstēja viņam sajukušajos matos kādus vārdus, Valts nemaz nevarēja tos saprast, un sevišķi jau viņš necentās. Viņam nepatika, kad māte tā. Viņam tas nepatika tāpat kā tad, kad māte skaitās. Viņš māti lāgā nesaprata un māte atkal viņu. Valtam gribējās ātrāk būt pieaugušam, varbūt tad viņš varētu ar cilvēkiem labāk saprasties. Un viņi arī saprastu, ko Valts vēlas. Ko viņš vēlējās? Vēl viņš nezināja. Bet Ņina, nogūlusies gultā, domāja: «Cik labi tomēr, ka viņš mani pielūdzās. Viņš taču pielūdzās, vai ne? Viņš atnāca mājās. Un viņš raudāja. Nē, Valts vēl ir mazs puisītis, kas par niekiem, ko es te pirmīt sadomājos… Viņš vēl ilgi būs mazs, es viņu izaudzināšu lielu un par godīgu cilvēku, un, ja arī tas grūti nāktos, es gribu to izdarit viena pati, un tas būs tikai mans nopelns!» Viņa pēdējo reizi pirms miega pavēra acis un paskatījās logā,' kur tālu, tālu, ielas stūrī, varēja redzēt degam spuldzi. Nakti viss šķiet tālāk, pat ielas stūris. Kaut nu rīt puķēm turētos cena, Ņina domāja. Pēdējās gladiolas — un tik skaistas.


LIETUS BLŪZS

Irisa uztrūkās — kāds dauzījās pie loga. Tas ir, sākumā viņa tikai pamodās no trokšņa. Atvēra acis — istabā bija tumšs, logs tikko balsnija pretī. Un aiz loga lija—kā daudzas naktis, kā gandrīz katru nakti šai vasarā un rudenī. Un tad kāda roka atsāka klaudzināties, stikls dusmīgi džinkstēja. Ko varēja darīt Irisa, kad pie viņas loga grāvējās? Varētu paciest un nelikties ne zinis, bet gaidi tikai, tūlīt aiz sienas sāks rūkt brāļasieva. Jā, nu jau dzirdēja iečīkstamies veco tahtu, viņi katru gadu grasījās pirkt jaunu, bet nekad neiznāca naudas, vienmēr bija jāpērk kas cits, moderni aizkari, krāsainais televizors, katrā ziņā kas tāds, ko redzēja ciemiņu acis. Kas skatīsies uz tādu tahtu, ja tā turklāt apklāta ar glītu rakstainu segu? Sānus jau šī tahta spieda tikai viņiem abiem, citus tur nekad neguldināja. Un galu galā guļamais vispār nav greznums, tikai nepieciešamība. Ara brīdi bija klusums; un brīdi Irisa domāja, ka tas pieturēsies. Bet tad divas balsis sāka vilkt nedrošu mel​diņu: Lai dzīvo sveiks, lai dzīvo sveiks … Tie nolādētie tomēr uzoduši, ka Irisai dzimšanas diena! Nolādētie, viņa domāja, nemaz nemēģinādama uzminēt, kuri no kuplā paziņu pulka, par draugiem viņa tos nesauca, draugu, tā viņa pati domāja, Irisai nemaz nebija. Un dziedāja un nerimās, un Velgas dūre piesita pie sienas divreiz, paklusām, bet viņa jau varēja arī stiprāk. Tas tad arī pārlēja krietnu šalti pāri Irisas dziļajam pacietības spainim. Galu galā — kas te īsti notika? Vai viņai bija vai nebija dzimšanas diena — viņa iemeta skatienu modinātājpulksteņa ģīmī? Vienos naktī viņa bija dzimusi, un tagad bija četri. Un tās balsis, kas tur ārā dziedāja, tās dziedāja viņai, un Irisa spieda sevi par to priecāties, un, kad viņai tas izdevās, viņa cēlās un vēra vaļā logu. Nakts, kas vēl netaisījās pāriet ritā, pārlaida aukstu roku Irisas sejai, kaklam un pleciem. — Urā, jubilāre! — tagad viņa pazina runātāju, pirms vēl tas bija panācis gaismas strēlē. Arturs, kā tad. Un, kur bija Arturs, tur Zigis nevarēja tālu būt, viņi abi bija kā salipuši, vienā vietā strādāja un vienā vietā un reizē līksmojās, un, ja pie Irisas loga dziesmu rāva vaļā Arturs, tad Zigis noteikti līdzēja viņam noturēt balsi, lai dziesma pavisam grāvī neiebrauc. — Ak kungs, — Irisa teica viņiem no sirds, — vai tad lielāku trobeli vairs nevarējāt iztaisīt? Rit mani Velga ar visām lupatām izliks uz ielas. — Neizliks vis, — Zigis iebilda, cik spēdams galanti roku nobučojis. — Jums ar brāli tas dzīvoklis ir uz pusēm. Irisa iesmējās. — Par to jau nu tev būtu vismazāk daļas, — viņa teica. — Jūs nu gribēsiet nākt iekšā… tas ir. man jūs būtu jāaicina iekšā, bet man laikam mājās nekas nav patvēries… un vispār,


naktī, nē, jūs tomēr esat dulli. — Mums ir, — Arturs mierināja un līdz pusei izvilka no kabatas pudeli. Irisa pavīpsnāja. No šiem vīriem šampanieti vis nesagaidīsi, tādu ūdentiņu viņi nedzēra. Vecais labais šņabis, taču pieņemams ar atzīšanu jau tāpēc vien, ka viņi to līdz agrai rīta stundai notaupījuši, at​nesuši. — Nu tad nāciet iekšā, — Irisa atjāva, —bet lai būtu kā pelītes! Viņi ienāca uz pirkstgaliem, uzsvērdami savu cenšanos būt klusiem. Irisai tomēr ilūziju šai ziņā nebija, istabā viņa lūgtos viesus vis neveda, palika virtuvē, tur viss vairāk pie rokas un no Velgas šķīra divas sienas. Arturs uzlika galdā pudeli, Irisa sameklēja skapī lāsīti ābolu sulas un atjauca tik bagātīgi, ka brūngansārtais šķidrums nokrāsojās netīri pelēcīgs. Atradās tomāti, puskukulis saldskābmaizes. Pilnīgs pamats, lai sāktu dzīres. Irisa izdzēra glāzi, ar pusausi noklausījusies tādā reizē parastos, apnikušos tosta v��rdus. Jā, atkal viena dzimšanas diena, atkal viena, drīz viņa būs vecene. Tās, kas apprecējušās, to tā neizjūt. Velga pat, viņa ir par Irisu neglītāka un noteikti izskatās vecāka, bet, kad pienāk svētdiena un viņa paņem savu laulāto aiz elkoņa un aiziet staigāt, tad viņai ir deguns mākoņos un viņa jūtas kā cienīga kundze, un Irisa tad aiz dusmām sēd viena pati mājās, jo viņai nav ne mazākās vēlēšanās pievienoties šim pašapmierinātajam pārim vai, sacīsim, kā dieva nepieņemtai klimst pa ielas otru pusi. Vienai, nolādēts, vienai, jo tad, kad tev pēc velna gribas kādu cilvēku, nu, būsim atklātas, vīrieti pie sāniem, tad uzreiz nav neviena! Viņi uzrodas tikai tādās reizēs kā šī, kad atcerējušies, ka šai te ielā savā istabelē gluži viena tup Irisa, un tad viņi nāk un dauzās pie loga, un reizēm Irisa viņus izlamā kā raibus suņus, bet reizēm aiz tās pašas vientulības vai arī spī​tības, ak, iemesli ir tik dažādi, jā, reizēm viņa tos arī ielaiž, un tad viņi sēd un dzer šņabi. — Irisa, tev vajag precēties, — Arturs teica. — Es pats tevi ņemtu, tu esi dāma kā konfekte, bet man taču jau ir vecene. — Un es ari ņemtu, — Zigis piebalsoja, — un tūlīt, uz vietas mēs varētu derības dzert, ja vien es nebūtu zvē​rējis nomirt vecpuisī. Irisa smējās un izdzēra otro glāzi. Sula tiešām bija bezdievīgi atjaukta, īsta žurga, tad labāk dzert tīru ūdeni. Viņa arī bija labā, savai dzimšanas dienai neko nepalūkodama. Varēja taču paredzēt, ka noteikti kāds uzkulsies. Bet viņa pēdējā laikā bija tik apātiska. Kad vakarā atnāca mājās, nogurums tāds, ka varētu ar visām drānām atkrist, ne vietu neuzklājot. Kad cilvēks dzīvo viens, viņš agri vai vēlu kļūst pēc mežoņa. Pudele ātri nāca uz beigām, par daudz ātri. Irisa iebāza galvu virtuves skapī un šķindināja traukus, tur bija daudz pudeļu, vai tiešām tagad kāda no tām neatradīsies pilna, nu, kaut pusītē? U11, lūk, debesis bija labvēlīgas, viena atradās, tas bija Velgas pašbrūvētais vīns, brīnums, kā tā skauģene aizmirsusi vīnu te skapī, viņa jau visu slēpa no Irisas cik spēdama. Vajadzēja citu glāžu, bet kur ņemsi?_ Irisa sameklēja krūzītes, un viņi priecīgi dzēra no tām. — Jūs esat malači, ka pie manis atnācāt, — Irisa aizkustināta teica. Acis viņai negaidot sariesās asaras, un Arturs ar Zigi bažīgi saskatījās. Irisa bija lieliska sieviete, bet, kad viņa kādreiz izdzēra malciņu par daudz, tad kļuva jocīga un sāka atcerēties Arni. Tās bija lietas, kurām sen nācis un pagājis noilgums, un, kad viņa tomēr atcerējās un raudāja, citiem tas bija gauži traucējoši. — Es esmu tik viena, kaut jūs zinātu, — Irisa sūdzējās. — Nu tad nevajadzēja vienai palikt, — Arturs sacīja. — Jūs paši zināt, kāpēc es paliku, — Irisa izteica ar pūlēm. Mirkli vilcinājās, tad aizgāja uz savu istabu, pa ceļam uzgrūzdamās virtuves skapja stūrim. — Kad viņa iedzeras, tu zini, tad viņai tikai viens prātā. — Dūma gan. — Nu, duma. Nudien, ņemt un izprecināt, vai ne?


— Ņem un precini, — Arturs paraustīja plecus. Irisa jau nāca atpakaļ, vienā rokā mutauts, otrā fotogrāfija. Viņa nolika fotogrāfiju uz virtuves galda un iegrima klusā svētcerē, pilnīgi aizmirsusi savus viesus, kuriem laikam taču nesusi rādīt. Iestājās klusums, tiem abiem īpaši neērts. Irisa skatījās fotogrāfijā, un vienīgais troksnis, kāds sadzirdams, pašlaik bija vienmuļā lietus plīkšķoņa aiz loga. —Līst un līst, velns tāds, — Zigis drūmi teica, acis ar varītēm no vīna atrāvis. — Nekā cita viņš nezina kā tikai līt. Dienām un naktīm, un tā no vielas. — Galīgi dulls viņš ir, — Arturs piebalsoja. — Manā pagalmā drīz ar laivu varēs braukt. — Kur tu viņu ņemsi, to laivu, — Zigis teica. — Visas laivas šoruden būs uzskaitē, pieminiet manus vārdus! Un viņi iesmējās. Ziga smiekli laikam bija uztraucējuši Irisu no apceres, viņa pacēla galvu un paskatījās uz ciemiņiem kā skaidriem svešiniekiem. Tad viņas nīgrais skatiens noskaidrojās. — Sēd kā muižu pārdevuši. — Vajag tostu. Vai kāds zina tostu? — Zigis ierunājās. — Es zinu, — Irisa teica. Viņa pacēla krūzīti, kurai viena mala bija iedauzīta, tā gadās no ilgas lietošanas, un teica: — Dzersim uz mīlestību, dzirdiet! — Var arī uz mīlestību, — Zigis piekrita. — Uz ko tikai nevar. Bet, ja man jāsaka, es gan to mīlestību neesmu redzējis. Un acis man līdz šai dienai labas, dakteris brilles neraksta. Kā tad nu iznāk, vai tā mīlestība tāda maz ir? — Muļķis, — Irisa teica bez apvainojošas pieskaņas, it kā ar apnikumu konstatēdama. — Tāpēc, ka tu neesi re​dzējis, tad jau uzreiz nav. Bet citi ir redzējuši. — Tad jau tu arī laikam. — Protams. — Bet viņš taču esot tevi atstājis, — Arturs apdomīgi teica un ar vienu aci paturēja uz bildi, kurā bija redzams neapšaubāmi glīts puisis, vienīgā viņa vaina varētu būt pašaurā piere, bet varbūt tā izskatījās vienīgi uz fotogrāfijas.— Kāds arī tev prieks skatīties uz cilvēku, kurš tevi pametis? Es tādu ne acu galā negribētu redzēt. — Es jau arī neredzu, — Irisa teica skumīgi. — Neredzu un laikam neredzēšu. Tikai bilde palikusi, tad es uz viņu skatos un visu atceros, bet jūs jau nesaprotat. Viņš jau nemaz nepameta, tikai aizgāja, un to arī jūs nesaprotat. Arturs ar Zigi viens par otru neērti nokāsējās, viņi tiešām nesaprata, un trauki arī bija tukši, un viņi laikam sāka apdomāt mājās iešanas variantu. Irisa sēdēja un slaucīja acis. Bet tad viņa spēji pietrūkās kājās, smeldzīgā noskaņa likās pazudusi, un viņa teica: — Pagaid, vīri, tūlīt būs atkal ko iedzert! Un viņa pazuda, un pēc brīža bija dzirdams, ka viņa dedzīgi ņemas runāt ar Velgu, tā ņurdēja samiegojusies, noteikti iebilda, bet Irisa nepiekāpās, viņa zobgalīgi smējās, tad balss kļuva pieglaudīga, tad atkal likās drau​dam. Tā pagāja brīdis, tad Irisa ieradās starojoša. — Kas ta ir? Rumiņš tas ir? Es tai Velgai saku, iznīksti tu uz vietas, bet man ir dzimšanas diena, un ņem tu kaut ko no tā sava skapja ārā! Viņa necieš, kad es saku skapis, viņa grib, lai saka bāriņš. Bet izņēma! Un nu nāciet manā istabā, brālim drīz jāceļas, tad viņš maisīsies mums pa kājām. Viesi apmierināti konstatēja, ka Irisa vairs neliek būt klusiem kā pelītēm. Un pašreiz tas nemaz nebija iespē​jams. Rīts nāca negribīgs, kāds tas parasti mēdz būt pēc nolijušas nakts. īgns tas pavērās Irisas logā, un Irisa tāpat bez prieka palūkojās pretī.


— Paskat, jau gaišs. Vai jums uz darbu nav jātaisās? Alkohola radītā pacilātība bija noplakusi. Viņi paši tagad jutās pelēki un nospiesti kā tumšais, aizlijušais rīts. — Kā tad nu nav, — Arturs sacīja. — Kur tad nu paliks. Jāiet, mūžīgi tev jāiet, nevienu rītu… — Nu, divus rītus jau jūs tagad esat ķeizari. — Un vai tu ne? — Es?—Irisa pašūpoja galvu. — Tu zini, man cits ka​lendārs. Tiesa kas tiesa, Irisas veikals strādāja pēc citiem likumiem. Pašreiz svarīgākais bija, ka viņa vēl ir brīva un var izteikt ne pārāk nopietni domātu līdzjūtību saviem ciemiņiem. Galvas drusku dūca. Izdzerts… kas izdzerts, bet negulētā nakts dara savu. Kas tas ir, — Irisa tcica. — Vēl pirms pāris gadiem es varēju divas naktis cauri notrallināt, bet nu vairs ne. Negulēta nakts — un tu visu dienu esi kā salauzts, vēl nākamajā jūti. — Vecums, cālīt,— Zigis sacīja. — Vecums? Un tu varbūt domā — tu esi jauns? — Neesmu vis, — Zigis atteica negaidīti sērīgi. — Neesmu, un to es zinu. Un nekļūstu jaunāks. Un pats sliktākais tas, ka es par to iedomājos arvien biežāk. Varbūt tiešām vēl tomēr vajadzēs apprecēties? — Tikai ne ar mani! — Irisa iesaucās, un Zigis tūlīt uztvēra: — Par to nebaidies. Ar tādu sievieti kā tu es neprecetos nekad. Ja es ņemšu sievu, tad tikai tādu, kas manu vecpuiša ūķi var padarīt mājīgāku. Kura kaut kādā pulciņā saaudusi aizkarus un grīdas celiņus. Bet tu? Tu neesi no mājīgajām. Ja mēs vēl būtu jauni, mēs abi ietu lakstīgalas klausīties, bet dalīt ar tevi to dzejisko kop​dzīves maizes donu … nu nē! Es nemaz nevaru iedomā​ties, ka tu ēd maizi. Irisa paraustīja plecus, viņa nezināja, kā uztvert Ziga vārdus, no vienas puses, tur bija it kā glaimi, bet, no otras puses, bāza laukā strupus ragus ne visai tīkama dzīves patiesība. — Precinieks atradies, — viņa tikai teica. — Savās kāzās es tevi aicināšu, — Zigis ne no šā, ne tā apsolīja, un Irisa nicīgi sarauca degunu. Ruma pudele ari bija tukša, un Arturs vaicāja, vai tad Irisa nevarētu … savā veikalā vēl kādu lāsīti… bet negaidīti stingrs pēkšņi bija kļuvis Zigis. Viņš ar rādītājpirkstu sāka klauvēt pa sava rokaspulksteņa ciparnīcu. — Darbs, darbs! Darbiņš! — Es iešu jūs vienu solīti pavadīt, — Irisa teica. — Lai gan labuma man no jums nekāda, un tas rums man tāpat būs Velgai jāatdod. Struntīga dzimšanas diena, — viņa pasmējās.— Kad vēl biju skuķis, sagaidīt es tās nevarēju. Bet nu tās, rādās, skrien cita pakaļ citai, visas steidzas kā dullas, lai gan ko pateikt viņām ir tikai nepatīkamais: tu atkal, atkal esi vecāka kļuvusi! Cauri mākoņiem lūkoja spraukties saule, kad Irisa uz smilšainas ielas stūra atvadījās no saviem draugiem. Viņa samiedza acis, viņai patlaban nemaz negribējās saules gaismas. Basajās kājās viņa bija uzmaukusi laka laiviņas un tagad juta, ka kājas salst. Ar visu sauli! Bet kas nu tā šovasar bija par sauli, lietus smējās vien par to un grūda virsū biezus jo biezus mākoņus, un saule palika aiz tiem tāla un nevarīga. Arturs ar Zigi gāja projām, un Irisa skatījās viņiem pakaļ, skatījās ilgi, it kā no diez kadas mīlestības šķirtos šai brīdī — uz šīs ierastās ielas stūra. — Viņai vajadzētu stingras vīrieša rokas, — Zigis sacīja, kad labu brīdi bija soļots klusējot. — Mēs visi kļūstam veci, bet sieviešiem tā laikam ir traģēdija. — Bet kāpēc tas tips viņu atstāja? — Arturs vaicāja, viņš vāji parzināja šo notikumu.


— Tāpēc, ka Irisa viņā par daudz bija ieķērusies. Viņam tas vairs nebija interesanti. Bet vispār dulls, Irisa toreiz bija ista skaistule. — Nu, viņa jau ari tagad … — Tagad ir puse no tā, kas bija. — Zigis pārlaida roku pakausim. — Jā, mīļais, toreiz mēs visi bijām smuki un domājām tādi palikt cauru mūžu. — Un viņa vēl glabā tā tipa bildi. — Jā, un raud pie tās bildes. Irisa vienmēr bijusi jocīga, bet vismaz to viņa agrāk nedarīja. Zēl Irisas. Saule atkal pazuda mākoņos, nevarēja teikt, ka tā būtu noslēpusies, nē, mākoņi paši, lieli, smagi, lietus pietūkuši, vienkārši ņēma un sauli norija, un jau uz neapžuvušās zemes krita pirmās lielās, šoruden tik apnikušās lietus asaras. Irisa gāja mājās. Pati viņa teiktu — vilkās. Ķermenī bija liels smagums, un tas nebija tikai no alkohola un negulētās nakts. Nav gan vērts dzīvot, Irisa domāja. Dzimšanas diena! Jods rāvis tādas dzimšanas dienas. Pēc pāris stundām ej atkal un nīksti pie letes, tirgo sievām sviestu un taukus, un cīsiņus, un viņas skatīsies tev uz nagiem, vai tikai tu pareizi uz kapeiku nogriez, un nevienam nenāks prātā, ka pārdevējai Irisai ir dzimšanas diena. Un pēc darba beigām viņai būs jāuzstājas, jo citas darbinieces gan zina, ka Irisai ir dzimšanas diena, viņas būs uzdāvinājušas šaIUtī vai vidēji dārgu veļas komplektu, vai varbūt smaržas, un tāpēc Irisai būs jāuzstājas. Viņas sanāks kopā vienīgajā šai gadījumā noderīgajā telpā, kas no grīdas līdz griestiem piekrauta vīna pudeļu kastēm, tā piekrauta, ka pašām dzīrotājām iznāk kājās stāvēt, un tur, šai telpā, kur nekad neredz dienas gaismu, jo logi ir dzelžaini aizslēģoti, viņas izdzers pāris pudeļu un tad ies mājās, izklīdīs pa mazajām, tumšajām ieliņām, no kurām retā ir asfaltēta, tā ka pat soļus nesadzird, kur tie gājēju aizved. Un, kad viņa pārnāks mājās, tad Velga ar vīru — Irisas brāli—jau gulēs un Irisai vajadzēs iet gauži klusu, lai neiztraucētu, nepamodinātu, jo troksni divi naktis pēc kārtas, to nu Velga nekad nav cietusi, un, kad viņa nevar — vai vēl vairāk — negrib — ciest, tad viņai ir tik nejauka mēle, ka ik izrunātais vārds griež un plēš kā piecas reizes skūta žilete. Nē, nav vērts dzīvot, Irisa nodomāja atkal. Bet kur tad bija izeja? Neleksi taču uz galvas Daugavā, tagad neviens vairs tā nedara, agrāk tāpat nav darījuši — tie, ar kuriem Irisa satiekas un draudzējas. Kas zina, arī šie cilvēki pie reizes iedomājas: nē, nav vērts — un tad dzīvo vien tālāk, uz mata tāpat, kā to dara Irisa. Viņa lika soli aiz so|a, it kā tos virtenē vērdama un skaitīdama. Un atcerējās aizgājušos gadus un aizgājušo lielo mīlestību. Nebija jau tā, ka tas puisis viņu bezsirdīgi pameta. Varbūt mīlestība bija par lielu un karstu un tāpēc tā ātri pārdega? Irisa nezināja, bet viņas uztverē viss, kas dzīvē bagāts un skaists bijis, saistījās tikai ar Arņa vārdu. Saulainas dienas un mēness mirgas pilnas naktis — tikai Arnis. Brīnišķīgā jaunības un viegluma sajūta— atkal Arnis. Viņa apraudāja Arni, kā mēdz apraudāt jaunību, un, jo tālāk aizgāja no Arņa un no jaunības, jo viņai šķita, ka šī mīlestība bijusi tik liela, ka sniegusi līdz pat debesīm, un tik skaista kā varavīksne. Mājās Velga bija sākusi lielo veļas dienu, un virtuve bija pilna karstu garaiņu. Irisa iegāja savā istabā, pakausī viņa juta Velgas indīgo skatienu. Velga skauda Irisai viņas istabu, tas bija galvenais iemesls, kāpēc viņas nespēja saprasties. Tā istaba, tā istaba, Irisa domāja, ak, kaut es varētu aiziet projām no Velgas un no istabas, bet kurp lai eju? Veikalā citas pārdevējas bija runājušas par kādu atraitni, tiesa, veci, neglītu kā nāve, bet viņam bija pašam sava māja un siltumnīca, divas siltumnīcas, un, kaut viņš bija vecs un neglīts kā nāve, viņš ātri atradīs sev mājas kopēju, tā bija spriedušas pārdevējas veikalā, un viņas gan zina, ko runā, viņas diendienā satiekas ar ļaudīm, viņām šīspuses dzīve ir kā uz delnas. Varbūt Irisai arī meklēt kādu veci ar māju, nu, pusi mājas? Ak nē, Irisa vēl nav veca, viņa var paņemt, kādu puisi grib. Vai var? Nelaime, ka maz vairs šo puišu palicis, visi puiši


«ipsievojušies, un sievas tup ģimenes ligzdā un niknas kā pūces met skatienus apkārt, vai tikai kāda čivinātāja negrib viņām atņemt viņu personīgos pūču tēviņus. Tu vari būt smuka kā bilde, bet, ja tev tie īstie gadi pāri, maz cerību, ka tev vēl aug kāda mirte uz nezināmas palodzes. Viss notika tā, kā Irisa domājusi, bija darba diena ar darbabiedreņu apsveikumiem, un šoreiz viņas bija nopirkušas smaržas. Un, kad veikalu slēdza, viņas sanāca noliktavas telpā un izdzēra divas pudeles vīna, un, īsi pirms bija iztukšota pēdējā pudele, vadītājas būcenītī skaļi un prasīgi iezvanījās telefons. Vadītāja negribēja iet, bet citas pārdevejas viņu pierunāja, viņas vēl bija gados jaunas un pilnīgi pamatoti domāja, ka zvans varētu attiekties uz kādu no viņām. Bet tas dīvainā kārtā attiecās uz Irisu, un, kad viņa pārsteigta paņēma klausuli, viņa izdzirda Ziga balsi. — Es jau tā domāju, ka jūs vēl svinat. Klausies, Irisa, man tevi vajag. Nāc mājās, es gribu ar tevi runāt. Irisa sāka smieties. — Tad tu tomēr nolēmi bildināt mani? Bet es taču sacīju, ar mani nerēķinies! Zigis ieteica viņai nezirgoties, lieta esot nopietna, un pēc pusstundas viņš būšot pie Irisas mājas. — Ak kungs,— Irisa teica, klausuli nolikusi. — Man pēc pusstundas jābūt mājās. Nevienai nebija iebildumu. Viņas te bija kādu nieku atzīmējušas darbabiedrenes jubileju, un nu visām bija jāiet mājās — pēc pusstundas vai četrdesmit piecām minūtēm, tāpēc viņas gāja, kad veikals bija rūpīgi noslēgts un signalizācija iedarbināta. — Ko tev vajag? — Irisa vaicāja, ievedusi Zigi savā istabā, un kā indiāņa izšauta saindēta bulta viņai pakausī vēl urbās Velgas skatiens. Viens vienīgs pa to īso brīdi, kamēr Irisa Zigi ievadīja istabā. — Nu, ko tev vajag? — Es tev atradu ņēmēju, — Zigis teica un aizsmēķēja no Irisas cigaretēm. Viņai kā jau veikalniecei mājās bija vismaz «Vecrīga», lai gan Irisa pati tikpat kā nesmēķēja, vienīgi, ja gribēja izrādīties sevišķi moderna. — Klausies, gadiem mēs pazīstamies, bet vēl nekad tu neesi tādas muļķības … — Tāpēc ka gadiem viss bija citādi. Bet tagad es redzu… Es redzēju. Alan tevis žēl. Es nevaru noskatī​ties, ka tāds jauks cilvēks kā tu aizej postā. — Es neeju! — Ej postā, no malas ir labāk redzams. Tu te sēdi un nīksti, un tava svainiene ēd tevi bez sāls un bez salātiem. Un tev taču vajag kāda tuva cilvēka. Pagājušnakt… piedod tu man, bet tas izskatījās briesmīgi glupi, kad tu sēdēji un kauci pie tās Arņa bildes. — Nu, pie tavas es nekad nekaukšu, — Irisa ķildīgi atmeta. Viņai bija neērti atcerēties, tāpēc ka šī atmiņa par vakardienu nepiederēja viņai vienai pašai. — Ko jūs vakar vispār? Ne es jūs vilku šurp, ne aicināju. Un savā mājā es varu darīt, ko gribu! — Bet tu jau nevari, — Zigis līdzjūtīgi teica. — Un tā māja nemaz nav tava, tikai šī viena istabiņa, un no tās pašas Velga tevi ar slotu izdzīvotu ārā, un tavs mīļais brālis pirkstu nepacels, lai tevi aizstāvētu, to zini tu un zinu es, to zina visi. — Liec man mieru. — Nelikšu, — Zigis bilda nopietni. — Es šodien visu dienu domāju par tevi… Es domāju par tevi, un par sevi es domāju, ka neder tā dzīvot kā mēs abi. Kas ar mums būs vēl pēc desmit gadiem? Katram cilvēkam kāds vai kāda pie sāniem, mēs kā divi bāreņi… — Negribu dzirdēt! — Klausies tomēr. Mūsu mājā dzīvo viens vīrs, viens nāvīgi foršs virs, viņš ar sievu izšķīrās, tāpēc ka tā bija tada… tada… Viņam ir ļoti nopietns raksturs, un viņš nevarēja ciest, ka sieva flederē.


— Bet es ari flederēju. — Līdz šim jā, bet nu vairs nevarēs. Tev arī nav vairs tie gadi. Tev tagad jākļūst par solīdu sievieti, tagad jau atkal sākuši teikt, dāmu … — Ej uzkārties. — Tāda kā nepilnīga, — Zigis neatlaidās. — Tas vīrs, par kuru es tev stāstu… nu paklausies! Viņš traki labi pelna. Kad viņš ar sievu šķīrās, viņš viņai privātā mājā izgādāja divas istabas, un viņam pašam palika dzīvoklis. Prāvs dzīvoklis. Kad es tevi tur iedomājos… Un bērnu viņam arī nav. — Tāpat kā man, — Irisa sacīja un aizdomājās. Kā viņa bija gribējusi precēties ar Arni, audzināt viņa bērnus! Bet neapprecējās, un bērnu arī nebija, paldies dievam, Irisas draudzenes teica, un Velga arī teica tāpat. Irisa piekrita, bet pati kādreiz iedomājās — ak, un ja man tomēr būtu bērniņš gadījies. Tad mēs tagad divi gaidītu Arni. Bet varbūt muļķības, tiešām muļķības … — Viņš ir ļoti kārtīgs cilvēks, es pat teiktu, vienu mazu nieku pedants, bet šinīs gados tas nav ļaunākais. Ļaunākie ir tie zilīši, vai nc? Viņš man kādreiz teica, viņš labprāt precētos otreiz, zini, lai nebūtu tukšuma, tu taču saproti, kā tas ir. Kāpēc viņš nevar tevi apprecēt? Tad es dancotu tavās un tu manās kāzās. — Vai tad sev jau arī esi izmeklējies? — Vēl ne, — Zigis atteica, — bet ar mani tas ir pavisam viegli, te nav nemaz ko meklēt, es tikai pastiepšu roku un paņemšu labu labo, cik daudz taču sieviešu, kuras par varas mākti grib precēties! — Tu gan visu zini,— Irisa izskatījās noskumusi. — Nu, ne visu varbūt, bet vienu labu tiesu gan. Es jau teicu, kāpēc negribu tevi precēt. Zini, es tevi par daudz labi pazīstu. — Kā pazīsti? — Nu, tu man piedod … Gadījies pie tevis nākt dienas un nakts laikā, un es negribētu, ka man ir tāda sieva, pie kuras kādreiz … [risa vispirms gribēja izmest Zigi laukā, tad nolēma teikt ko asu un nejauku, taču viņa nemeta un klusēja. Varbūt Zigim taisnība? Un, kaut arī pie viņas nebūt nenāca bieži dienas un nakts laikā, varbūt viņam tomēr bija taisnība. Un viņai ienāca prātā, ka patiešām citādu iztēlojusies savu dzīvi… vēl tais mēnesnīcas un lakstīgalu laikos. Bet nu tā izvērsusies tāda. Velga viņai vienmēr pārmeta, un Irisa vairījās no šiem pārmetumiem kā no odu sīkšanas. Bet varbūt tie bija pareizi pārmetumi? Viņa paskatījās uz Zigi, kāds viņš te sēdēja, uzvalks bija no labas drēbes, bet nevīžīgi uzturēts, un kurpes pavisam nespodras, tā nebija šīrudens dubļu vaina vien. Tiešām, viņam laiks pēc sievas aplūkoties. Un varbūt pats pēdējais laiks arī Irisai, un nav ko spītēties, bet jāsaka paldies … — Bet, ja tu mani par sievu negribi, vai tad es viņam būšu laba diezgan? — Irisa mēģināja iesmieties. — Man viņš ticēs, — Zigis drošināja. — Un neko tādu briesmīgu par tevi apkārtnē nerunā. — Ak tā, tad jau labi, — Irisa sacīja. — Ja tu esi par to tik pārliecināts… —Viņai metās pliekana dūša. — Vai tu manā dzimšanas dienā neko līdzi nepaņēmi? — No tās pļēgurošanas nav un nav nekādas jēgas. Mums nāk tie gadi … Tie gadi, tie gadi! Irisa varētu kliegt. — Kāds tas tavs sapņu princis īsti ir? — viņa jautāja, cik kodīgi vien varēdama. — Normāls vīrietis, — Zigis labprāt pavēstīja. — Kādu drusku par tevi vecāks būs gan, bet ne jau kāds vecis… Un nekāds kinoaktieris arī nav, saprotams, bet ne no tādiem, par kuriem sacītu: neglīts kā nāve … — Arnis, — Irisa sacīja, sev pašai negaidīti. — Kā tu


vari runāt par kaut kadu veci, ja pats atceries, man kādreiz Arnis … — Tas bija kādreiz, — Zigis iebilda pavisam labsirdīgi. Bet nenāks, nenāks vairs un neatgriezīsies, vai tu saproti? Viņš ir projām uz mūžīgiem laikiem, tas tavs smukais krāpnieks, ja viņš būtu gribējis atgriezties, viņš būtu atgriezies, to tu zini tikpat labi kā es. Un te ir viens godavīrs, tas tevi apprecēs, un paies laiciņš — un tu būsi ar viņu laimīga … Irisa neatbildēja. Pulkstenis uz viņas naktsgaldiņa tikšķēja, un pēc brīža varēja dzirdēt, kā aiz sienas tā lielākais brālis nosit pusstundu. Pa gaiteni šļūcošiem soļiem aizgāja Velga uz virtuvi, un tad viņa atgriezās savā istabā un aizcirta durvis tā, kā to var atļauties piln​tiesīga saimniece. — Nē, — Irisa sacīja. — Nē, es to nevaru, piedod man, Zigi, un, kaut viņš būtu labākais cilvēks pasaulē, es ne​varu, un nerunāsim vairs par to, jā? — Tu tikai stāvi pie ratiem! — Zigis uzsmaidīja Irisai. — Tas pareizi, es ar savu priekšlikumu ievēlos, kā saka, ar visām durvīm, tev tas tagad drusku jāapvalsta pa smadzenēm. Laika ir diezgan, domā, cik gribi, tas vīrs nestei​dzas, nav no vējīgajiem, viņš tev nekur nepazudīs, ja vien tu viņam dosi nopietnas cerības. Nu, dabiski, aiz deguna sevi vazat neļaus neviens, vismazāk jau viņš… Beigās tu pati redzēsi, cik labi un pareizi viss iznācis. Nē, es negaidu, lai tu man saki paldies, kam man tas vajadzīgs? Es tikai gribu, lai tev būtu labi. Un visi tie Arņi, un visas tās atmiņas . . . Tās nu gan tev vajadzēs nolikt kādā tālākā plauktiņā, saproti pati, kuram līgavainim vai vīram var būt patīkami, ja līgava vai sieva, tas taču muļķim saprotami, blenž kādā vecā fotokartītē un kauc? To nedrīkst nepavisam. Kam tev tas vajadzīgs, pēc tik daudz gadiem vēl atcerēties un kaukt? Tas ir smiek​līgi! Varbūt, Irisa domāja, varbūt tas no tiesas ir smieklīgi. Viņš tevi atstāja, bet tu atceries un raudi. Vai, kā Zigis saka, kauc. Vai viņš nesmejas par mani? Viņa pavērās, bet Ziga sejā bija sirsnīgas nopietnības izteiksme. — Un vai tiešām tu to domā nopietni? — viņa jau​tāja. — Absolūti. — Bet es tā nevaru! — Visi var, ja vajadzīgs. Atkal Velga pagāja durvīm garām, laikam ar nodomu lēni. Irisa sakoda zobus. 0, kā viņai gribētos vienu reizi — promejot, pavisam promejot — pateikt Velgai visu, ko par viņu domā, un ar pašiem nesaudzīgākajiem vārdiem! — Un tomēr es esmu tā, kas nevar, — viņa teica, un kāda klusa balstiņa dziļi apziņā pīkstēja: nē, tu vari gan! — Un viņam ir mašīna, — Zigis to izteica leni, kā izgaršodams. Tas nu bija ne ar ko nesalīdzināms trumpis. — Jūs brauksiet kā kungi. Irisa lēni, gurdeni šūpoja galvu. — Jūs mani kādu reizi pavizināsiet, es zinu, tu neesi skaudīga. — Es negribu. — Kā mazs bērns, — Zigis laipni aizrādīja. — Labi, beigsim, vēls jau … Man arī apnicis pa naktīm apkārt dauzīties. Gribu reiz nogruntēties pavisam nopietni. Un tā pļēgurošana jāatmet. Tavējais pie mutes neliek, ja nu retu reizi mazu lāsīti… Tev arī vajadzēs tāpat. Zēl jau, ja tā padomā, ir jauki brīži bijuši. Bet ir bijuši un izbijuši — un pietiek, tagad cita valoda. Un galvenais — liec malā tās bildes un raudāšanu, un visādas atmiņas. Vislabāk met krāsnī iekšā, lai vēlāk nav kārdinājuma vēlreiz pa​skatīties. Dzirdi, dod man to bildi šurp, es tūlīt virtuvē un plīti . . — Plīts jau vairs nekuras, — Irisa teica un jutās bries​mīgi vāja. — Spieķu pielikt, tā nav māksla. Dod!


— Nē, es nedošu! — Irisa satvēra fotogrāfiju — nabaga strīda ābolu, kas visu laiku klusi stāvējusi uz naktsgaldiņa malas. Izskatījās savādi, kā divi lieli cilvēki te iedegušies strīdā par tādu spodrpapīra gabaliņu… — Tu esi pēdējais muļķis, tu gribi man te iegrūst nezin kādu, kad man Arnis bijis … Tu nezini, cik mēs laimīgi bijām! — Tā glupā esi tu, — Zigis sacīja, redzams, uz viņas pēdējiem vārdiem nemaz neklausīdamies, un bez kādām dusmām.— Labi, lai tā būtu, pati iemetīsi krāsnī. Iemetīsi, jā? Irisa saka raudāt. Tad viņai nebija jārunā un nebija jāatbild. Zigis smēķēja un netraucēja, un Irisa drīkstēja rau​dāt. — Vai nepietiks? — Zigis jautāja pēc ilga laika un uzlika Irisai uz pleca roku, un tas dīvaini nomierināja, Irisa atcerējās, ka mūžība taču aizritējusi, kopš kāds vīrietis licis roku viņai uz pleca. Ap vidu gan kāroja aplikt, nu, un aplika jau arī, bet… Un viņai sagribējās miera un siltas paspārnes, bija vientuļi. Arā lija, ārā atkal lija, nē, neviena diena tagad nepagāja bez lietus. Tas bija kā uzmācīgs pielūdzējs, kurš ne vel​na nebēdā par to, ka ir galīgi apnicis. Pielūdzējs, ak… — Zigi, es nevaru. Saproti mani, es nevaru citu mīlēt! Es vēl gaidu viņu atpakaļ! — Vai tad te kāds runā par mīlestību, — Zigis nopūtās. — Vai tad kāds no tevis mīlestību gaida. Irisa, tie lakstī​galu laiki ir pāri. Saki — kad lai mēs pie tevis atnākam? — Vai tu kā cilvēks nesaproti, tev taču saka, es Arni gaidu! — Irisa pielēca kājās un skatījās uz Zigi, un viņai bija asarainas un nelaimīgas acis. — Tu sirmus matus sagaidīsi, — Zigis atteica. Viņš šū​poja galvu un noskumis vērās Irisā. — Es nevaru.— Irisa jutās pavisam nomocījusies. — Kā lai es svešu cilvēku iemīlu! — Viņa skatījās uz Zigi un bija briesmīgi nelaimīga, viņa saprata, ka visu laiku taču gribējusi mīlēt. Bet Zigis neaptvēra ne viņas bēdas, ne mīlestības ilgas, viņš atkal teica laipni un kādu tiesu līdzjūtīgi, viņš teica, lai Irisa ņemoties prātā. Jaunība pagājusi, un kas tur briesmīgs, visādi laiki reiz pāriet, lai citi nāktu to vietā. Bet jādzīvo dzīvam cilvēkam arvien, un jādzīvo, nu, kā lai to saka, arī kovārņiem, tie pie mums paliek pa ziemu, kad visas saldmēles lakstīgalas aizlaidušās. — Nu jā, — Irisa beidzot teica bez balss. Un viņa domāja par kovārņiem un sirmiem matiem, un beigās viņa ti​kai skatījās lietus aizlāsojušā logā un nedomāja vairs neko.


VĀJREDZĪGO BLŪZS

Kamolu mātei piederēja pieci jāņogu krūmi. Jāņogas bija sarkanās, ar neparasti lielām ogām, ļoti saldas. Varbūt tik saldas tās bija tāpēc, ka Kamolu māte savas ogas ilgi gatavināja. Agrāk viņai bija piederējis vairāk, pāris ābeļu, tomātu dobīte, kur pa vidu kupliem pušķiem auga dilles. Bet citi pamazām vien te šo, te to paņēma sev. Ko tad pusaklam (citi teica aklam) cilvēkam īpašu vajag. Kad viņa vēl redzēja izravēt, tad bija citādi, bet nu acis neparko vairs negribēja atšķirt labo augu no nezāles, un tad jau nezāles sāk ņemt pārsvaru. Citi vēroja, vēroja un tad teica Kamolu mātei, tā esot zemes spokošana. Viņa paskatījās blāvām acīm aiz bieziem briļļu stikliem un piekrita, spokošana gan. Ko tad citu vairs, lai kaimiņi ņem sev. Tie atteica, viņiem zemes nevajagot, viņiem pietiekot. Bet kad jau taisni lūdz. Nu vai virsū bāžas. Tad bija jāpaņem. Viņi paņēma un nenožēloja, pirmajos gados viss augagriezdamies, jo te bija krietni nomēslots. Un pirmajos gados viņi ari iedeva vecajai te gurķi, te tomātu, vēlāk ne, kāda vajadzība, — vai viņi brāļi vai radi? Un viņai jau atveda bērni, badā vis nedzīvoja. Cik gan īsti vecam cilvēkam vajag. Viņi visi lādzīgi izturējās pret Kamolu mati, viņi bija cilvēki, nevis kādi zvēri. Viņi — visi, kas dzīvoja vecajā mežniecības mājā, pašā vecākajā ēkā, kas palikusi pāri vēl no tiem laikiem, kad mežziņus sauca par mežkungiem un viņi staigāja zaļās hūtītēs ar aizspraustu putna spalvu, bet varbūt tā bija zaķa ļipa. Šodienas ļaudis to vairs nezināja, nezināja ari Kamolu māte. Un viņa jau nebija nemaz tik veca. Mežniecības ēka, no lieliem, tumšiem akmeņiem salipināta, zema un drūma stiepās zem milzum kuplām liepām, un izskatījās, it kā liepas sargātu māju. Vai nu liepām tas patika vai ne, tām bija jāaug vietā, kur cilvēki pirms daudziem gadiem stādījuši, varbūt stādītājs tiešām bijis ūsains mežkungs. Tie tagad bija aizgājuši, bet lietas palikušas, māja palikusi, un liepām un mājai iznācis dzīvot vienuviet. Jūlijā liepas dūca bišu pilnas; kad Kamolu mātei vēl bija labāk ar redzēšanu, viņa savāca daudz ziedu tējai, pēc tam glabāja tos tīrā vecā spilvendrānā, tā izvalkātā, ka liepziedu bālais zeltainums spiedās izdēnējušajiem audiem cauri. Tagad viņa salasīt vairs nevarēja, tagad viņa lūdza dēlam vai meitai to izdarīt, kad tie reizēm atbrauca šurp, reizēm atbrauca abi divi. Tas gan gadījās reti, pirms ciemos braukšanas viņi parasti vienojās, kurš tad uzņemsies šoreiz, ar vienu viesi taču pietika, un pašiem viņiem bija tik daudz ko darīt. Tad Kamolu mātei ar lielu lūgšanu tika kāda šķip​sniņa kārotās tējas. Tā bija sagadījies, ka vecajā mežniecības mājā dzīvoja lielāko tiesu veci cilvēki. Jaunie, tie precējās un šķīrās, un visi skrēja projām, ja ne uz Rīgu, tad uz rajona pilsētu, un, ja ne turp, tad vismaz uz ciemata centru, tur viņiem pamazām vien sadeva dzīvokļus vairākstāvu mājās, saimniecības vecie ļaudis teica: vai dieviņ, tur tak gandrīz kā pilsētā, un viņu teiktajam bija tāda kā


bai]u pieskaņa. Nebija gan vecie laiki, kad laucinieks baidījās vai pat kaunējās pilsētā iet pa ielu, protams, sen tagad vairs tā nebija, un tomēr dažam labam bija un palika bailes no pilsētnieciskajiem namiem, kuri pa vienam vien, taču neatlaidīgi ieauga lauku ainavā, ko padarīsi? Bet te viņi bija vecāki ļaudis un nekāroja pēc pilsētas tipa dzīvokļiem, kaut arī viņiem ūdens bija jānes no akas vasaras tveicē un ziemas spelgoņā. Un kaut viņiem mājās nebija telefona. Un kaut… nu jā, cits viss tur gan bija, elektrība, protams, un līdz ar to radio un televizori, un vakaros viņi rātni — nu gluži kā pilsētnieki sēdēja pie saviem televizoriem, visi, tikai Kamolu māte ne, bet viņa jau labprāt būtu sēdējusi, ko lai dara, ka viņai ar acīm tā. Bet citi viņai vēlāk vēlīgi izstāstīja redzēto. Viens vecāks pāris, kuriem ar Kamolu māli gadiem bijusi vislabākā satikšana, beidzot arī aizgāja uz pilsētu, ne jau nu īpašu gājputnu alku dzīti, bet bērniem nebija, kas viņu bērnus paauklē, un tur bija savrupmāja ar centrāli. Viņi aizbrauca tikt ar visu to galā, un viņu vietā ievadājās liela un skaļa ģimene; vecie mītnieki tūlīt nosprieda, ka tai sievai vajagot čigānietei būt un ka visām durvīm beidzot pienācis slēdzamais laiks, nu mums būs akurāt kā pilsētā, teica mutīgais kaimiņš, kurš dzīvoja Kamolu mātei pa kreisi un pie reizes pārrāva viņai pušu kādu strēķīti malkas, kad ne meita, ne dēls nebija varējuši vienoties un atbraukt. Un tā tas bija, un tā viņi dzīvoja, un kādu dienu Kamolu māte pavisam jautra un moža atnāca mājās no veikala; uz turieni viņa gatavojās kā uz sarežģītu ekspedīciju, sarežģītu un bīstamu, un tādu, bez kuras tomēr nav iespējams iztikt. Atgriezusies un pārģērbusies viņa sataisījās iet lasīt savas jāņogas. Saulītē viņa vēl redzēja tīri labi, un, ko nevarēja acis, to paveica pieradušie pirksti. Bet, kad viņa piegāja pie saviem jāņogu drūmiem, izrādījās, ka nav vairs ko vākt, krūmi staveja smuki tukši, šur tur zemē bija pa odziņai, nu, un kadu vēl varēja atrast zaros. — Vai, kā! — Kamolu māte nopūtās. Tie krūmiņi, tie nu jau ari bija paši pēdējie, kas tādam pusaklam (citi teica aklam) cilvēkam uz viņa mūža pēdējā sliekšņa vēl palicis. Kamolu māte lēni gāja istabā ar savu tukšo plastmasas spainīti, kuru bija nodomājusi pilnu pielasīt, un mutīgā kaimiņa sieva, arī mutīga un skaļu balsi, nosaucās vien: — Kur nu jūs tik ātri? Un kur tad ogas? — Putniņi laikam nolasījuši, — Kamolu māte gribēja smaidīt, taču balsī skanēja aizvainojuma rūgtums. Kai​miņienei ausis bija vērīgas, un viņa teica: — Citiem gadiem putniņu tad vis nebija, bet nu uzreiz? Vai, vai, tad laikam mums drīz visu no deguna priekšas nolasīs, acis no pieres izzags! Kamolu māte apsēdās kopīgajā virtuvē uz soliņa, kas bija viņējais. Viņa uzreiz jutās dikti nogurusi. Tik nogurusi, ka klusēja, tik nogurusi, ka viņai tiešām bija vienalga, kurš notiesājis viņas jāņogas. Bet kaimiņiene šķendējās, cik vien var skaļi, kāpēc mums nebūt skaļiem, kad mēs cīnāmies par taisnību, turklāt par otra cilvēka, par slima un veca cilvēka taisnību? Viņa izteica visu, ko domā, un tas bija diezgan daudz. Nenācās ilgi gaidīt, kad aiz sienas dzirdēja atsaucamies, tā bija jaunās kaimiņienes balss, un nu tikai gāja vaļā. — Nevajag, — Kamolu māte vāji lūdza, — kas tad tur nu bija, dažas odziņas, ne kāda bagātība. — Visu laiku mēs esam dzīvojuši kā cimds ar roku, — kaimiņiene turpināja pacilāti, — bet tagad nāk viena čigānu mātīte un … Kamolu māte klusītēm iegāja savā istabā, un saruna cauri sienai pamazām aizplūda arvien plašākos ūdeņos, un abas strīdnieces vairs neatcerējās, ka viss troksnis sācies par Kamolu mātes jāņogām. Bet viņa pati klusi apsēdās uz gultas malas un pagrieza acis pret logu; viņa bija daudz sēdējusi uz šīs gultas malas un tagad arī neredzēdama labi zināja, kas logā redzams, tur bija vienas liepas tumšie zari, kuriem velti lūkoja celties pretī ķeizarkroņa cers. Viss bija zināms līdz sīkumam.


Kamolu māte iedomājās, ka savā mūžā skatījusies daudz un dažādos logos, tā notiek, ja mūžs nav nekāds īsais un vēl iekrīt tādos pārmaiņu laikos. Bet nevienu sava mūža logu viņa neatcerējās tik labi kā tieši šo pēdējo, arī tagad, kad viņa saskatīja tikai tā gaišo četrstūri. Strīdnieces bārās vēl arvien, un Kamolu māte nodomāja, nu gan viņu mājā laikam sāksies kari. Tik daudz karu, tik daudz karu vienā mūžā, viņa teica pie sevis, viņa bija iemācījusies klusi sarunāties ar sevi — tā, ka neviens nedzirdēja un nevarēja par dumjo veceni smieties, un tā, ka viņa pati ar sevi varēja izspriesties par visu, kas mūžā pieredzēts un ko varbūt vēl piedzīvos, nu vairs nevarēja sacīt pieredzēs. Laukā viņa izgāja, tikai kad abas kara mātes rādījās norimušas, laikam jau darbā aizgājušas. Viņa apsēdās uz soliņa pie mājas, kādreiz to viņai bija uzmeistarojis dēls, bet citas sievas tur bija sākušas likt savus spaiņus un slauktuves, un tad jau bija neērti grūst visu zemē. Sopēcpusdien soliņš bija tukšs, tagad Kamolu māte varēja iekārtoties kā barons. Viņa sēdēja, un saulīte sildīja, saulīte ir laba veciem kauliem, nav kā ziemā, kad tu salsti tavu salšanu, no logiem velk, no durvīm velk, un apkārt ir tikai pelēks baltums, kur tavas vārgās acis veltīgi meklē sev atbalsta punktu, un ceļš uz mežniecības veco ēku aizsnieg, un ārsts, kad viņu izsauc, brien pukodamies pa tām kupenām un beigās ir tā nomocījies, ka vairs ne jaudā, ne grib tevi izklaušināt. Un bērni arī atbrauc reti, viņu žiguji necieš tādas augstas kupenas. Slikti ziemā, bet nevar jau bez ziemas, nav iespējams. Nē, Kamolu māte domāja, negribu es vairs tādas ziemas, lai bērni izkārto, es gribu projām. Viņa gan bija sagatavojusies līdz mūža beigām skatīties vairs tikai vecās mežniecības logos, bet tagad viņu bija sakārdinājuši ar pavisam citiem. Tur vajadzēja būt silti kā aizceplī, silti gan… Jā, viņai bija apnicis šeit. Un nāve nenāca, sauc tu viņu vai nesauc. Tā viņa mēdza žēloties bērniem, tā nodomāja arī tagad, bet tūlīt pasmaidīja bālām veca cilvēka lūpām. Nenāk nāve — un pareizi dara! Zina, ka visa tā saukšana tāda izlikšanās vien ir, cilvēks būtu ar mieru čīkstēt un vārgt, cik ādā lien, tikai nešķirties no šīs zemītes, kura ziemā ir tik salta un balta, toties ik vasaru tiek par jaunu saulītes sasildīta. Kamolu māte pacēla acis pret balto debesu spīdekli. Viņa tagad jau varēja saulē palūkoties, varēja, jā. Vecs, žēlojams cilvēks! Kā mēs sabrūkam, nelaimei uznākot! Arī viņa taču kļuva par Kamolu māti, tikai kad negaidot saniķojas acis, nelīdzēja pašas stiprākās brilles, vajadzēja meklēt ārstu, tad vēl vienu un slimnīcu, un atkal, tā kā tagad, kad Kamolu māte kārtējo reizi nokļuvusi lielajā Rīgas dziednīcā, ārstes viņu apsveic kā vecu inventāru un droši vien savā starpā tā arī sauc. Kamolu māte pazīst visas ārstes, cik to ir nodaļā, un gadās, ka, ilgāku laiku tur nepabijuši un no jauna ieradusies, viņa izdzird bēdīgu jaunumu: tā ārste ir nomirusi, padomājiet tikai, vai tad ārsti mirst? Un pirms trim gadiem viņa te vēl staigāja apkārt un smaidīja, tad es tīri labi varēju redzēt… Kamolu māte vienmēr saka: tad es vēl labi varēju redzēt, un droši vien, kad būs vēl daži gadi pagājuši, viņa tā sacīs par šodienu, un pašas atmiņās brīži, kad staigāja pa māju un tās apkārtni, liksies kā īsti redzīga un vesela cilvēka izdarības, salīdzinot ar maz iepriecinošo nākotni. Viņa bija gaidījusi, ka šodien atbrauks dēls. Viņai tā gribējās parunāt par savu jaunumu. Vai meita, ar to varētu tikpat labi. Bet veselajiem bija daudz darba, droši vien viņiem tas jādara arī slimo un vārgo vietā, darba uz pasaules taču nepaliek mazāk tāpēc, ka daudzi to vairs nespēj padarīt. Kad viņa gulēja slimnīcā, viņa savas būtības dziļumos kaunējās no tiem daudzajiem, kas aprūpēja viņu un viņai līdzīgos. Sanitдres no rītiem ieskrēja steidzīgas, lāgā neizgulējušās, un vakaros viņas bija steidzīgas, visu dienu noskrējušās, viņas bīdīja un cilāja slimnieču čības un somas, un varēja redzēt, ka dažai labai tā vien gribas pateikt biezāku vārdu. Bet neteica, disciplīna nodaļā turējās augstumos. Un tad nāca ēdienreizes, iznēsāja ēdienu, citai tas bija jānes pie gultas, cita arī jāpabaro vēl. Un gaiteņa galā dzirdēja veļas māsas balsi, veļas māsa bija korpulenta sieva, viņa trīcēja un drebēja par katru dvieli un palagu, un, kad slimniece sacija, nu gan viņai esot vajadzīga jauna veļas maiņa, veļas


māsa kļuva pavisam nelaimīga, viņa zvērēja, tieši pašreiz viņai neesot atbilstoša lieluma, lai nu slimniece vien pagaidot. Kamolu mātei reiz iedeva galīgi pašķīdušu pidžamu, uz viņas kauliem pidžama šķīda tālāk, un Kamolu māte lūdza, vai… un veļas māsa sacīja, viņa nesaprotot, kā tie slimnieki gulēdami varot plēst drānas kā tādi… viņa uzreiz neattapa atrast salīdzinājumu, un Kamolu māte tad izpalīdzēja, meža strādnieki, viņa teica, kā meža strādnieki, un māsa bija priecīga, viņai šis vārds rādījās noderīgs, viņa pat pasmaidīja, bet nākamajā dienā atnesa Kamolu mātei pidžamu, droši vien viņa to bija atrāvusi no kādas savas sirds sieniņas. Kamolu māte nevarēja ņemt ļaunā, viņa te gulēja un laupīja laiku veselajiem, sākot ar pašas bērniem, kuriem jāskrien tāds gabals gulētāju apciemot, beidzot ar kurinātājiem, kurus viņa nekad nedabūja vaigā redzēt, tikai katru dienu juta viņu darba iznākumu — siltos radiatoru sānus. Meža strādnieki, viņa domāja, meža cirtēji. Arī viņa bija strādājusi mežā — tūlīt pēc kara, toreiz daudziem bija jāstrādā mežā, vīrs viņai bija pagaisis kara vērpetēs, un tāpēc Kamolu māte mežā brauca pati, bērniem atstājusi ēdiena padomu un veselu klēpi norādījumu, kas jādara un kas nav jādara, skaidrs, tādiem maziem zaķiem vairāk tika aizliegumu, ne atļauju, un bērni visumā bija klausīgi, tomēr viņai vienmēr, mājās atgriežoties, nemierīgi pukstēja sirds un norimās tikai, kad, no meža stūra izgriežoties, ieraudzīja māju jumtus un skursteņus, un viss bija vesels, paldies dievam, pagalma vidū stāvēja sniegavīrs, liels, balts un omulīgs, tas bija drošākā liecība, ka ar bērniem viss kārtībā. Meža darbi — toreiz tie nemaz nelikās smagi. Bet tagad viņai pie reizes šķiet, viņa nepavisam nav bijusi tā, Kas tur cilājusi zāģi un cirvi, vai tas maz iespējams? Bet re, ka bija gan. Un cik labi, cik vareni bija, ka varēja. Ko viņa var tagad? Ēdiena karoti pie mutes piecelt? Kādā reizē viņa sacīja meitai, viņa saprotot gan, ka esot bērniem par grūtumu, tāds vecs celms, nekas no tā vairs neizaugs, tikai stāv un stāv, laikam par daudz sveķains, ne satrunēt nejaudā. «Es jau tagad varu vairs tikai nāvi gaidīt,» — tā viņa reiz teica, un meita tad satraucās vai arī izrādīja, ka uztraucas, un teica, lai mamma nerunājot muļķības. Meita bija liela sieva izpildkomitejā, un dēls bija liels vīrs elektrotīklos, labus bērnus viņa bija izaudzinājusi, strādīgus bērnus, tik strādīgus, ka viņiem tiešām neiznāca laika braukt uz veco mežniecības māju, no kuras paši pa savām mājām izgājuši. — Varbūt, mamma, tu gribi nākt pie mums? — kādu reizi jautāja viņas meita, lielā sieva izpildkomitejā, un bažīgi vērās mātē. Un Kamolu māte paklusējusi atteica tīri godīgi: — Es tev palīdzēt nevarēšu, un tev mani appuišot nebūs laika. Meita nopūtās, vai tā bija žēluma vai pateicības nopūta? Laikam viņa sarunu bija pārstāstījusi brālim, jo tas no savas puses mātei šādu jautājumu neuzdeva. Un tā viņi turpināja dzīvot katrs savā stūrī, un Kamolu mātei šis stūris bija vecā mežniecības māja, un dēls ikrudeņa atveda viņai malku visam gadam, par malkas trūkumu nebija ko žēloties, un kaut kā šo malku arī sastrādāja. Un viņai bija sava maza pensija, izpelnīta pa tiem gadiem, kad acis vēl bija platas un redzīgas diezgan un kad Kamolu māte strādāja katru darbu, kas tikai nāca priekšā, viņa strādāja kolhozā, kamēr viņiem bija kolhozs, un pēc tam sovhozā, kad to nodibināja, pirmajos gados viņa brauca uz tirgu un tirgoja kolhoznieku preces, tagad lēnā Kamolu māte toreiz bija apsviedīga, ļaudis teica, viņa esot dzimusi tirdziniece un droši vien ar to amatu bagāta kļūtu. Kur nu dzimusi, savā mūžā viņai maz ar ko bijis tirgoties. Jā, un kartupeļus viņai rudenī tāpat atveda bērni, tagad, pēdējos gados, kad ar redzi tik briesmīgi gāja uz leju. Un citu ko arī atveda, bet, ja ncatveda, Kamolu māte varonīgi gāja laukā uz lielceļa un gaidīja autobusu, un autobusa šoferis un kasiere pazina gaidītāju ceļmalā un pieturēja, pat ja Kamolu māte laikus nebija roku pacēlusi. Un, kad bija svešs šoferis un kasiere, tad kāds braucējs tomēr pazina, un tā Kamolu māte vēl nekad nebija uz ceļa palikusi. Tad viņa cēli aizvizinājās līdz


ciematam, izstaigāja tā trīs četrus veikalus, cienīgi iepirkās un lēni gāja atpakaļ uz autobusa pieturu. Viņa būtu varējusi apciemot arī bērnus, bet kā ciemosi, viens darbā, otrs darbā, bet mazie pa to laiku bērnu dārzā. Viņai bija četri mazbērni, tikai nevienādi sadalīti, meitai bija viens pats, bet dēlam veseli trīs, un dēls nerroja māsu un teica, viņa laika garam līdzi nedzīvojot, vai viņai neesot nekādu rūpju par tautas nākotni? Tā viņi visi dzīvoja, un tā viņi varētu dzīvot vēl bezgala ilgi — bērni savās mājās un māte vecajā mežniecībā, bet nu māte bija sadomājusi vecuma galā iet uz Rīgu. Jā, uz Rīgu gan, uz pansionātu pie Juglas, un viņa sprieda, tas būs vieglums un prieks viņiem visiem. Un jau tagad viņai bija viegli ap sirdi. Tā sēdēdama, viņa atcerējās nolasītos jāņogu krūmiņus, bet nu viņa to atcerējās ar smaidu. Lai jau lasa, lai. Visu laiku viņa citu acīs bijusi tikai vecene, kurai nāve zobu gala un ar kuru tāpēc nav ko īpaši rēķināties, dzīvo ir tik daudz, un pasaule ir tik maza, arī pa radio stāstīt stāsta, ka cilvēku skaits uz zemeslodes aug un aug, vai tiešām drīz uz ias nebūs vietas? Un ko tad darīs ar tādiem večiem kā Kamolu māte un vēl daudziem citiem? Un kur viņus liks? To Kamolu māte nezināja. Un atkal viņai k]uva skumji, un tāpēc viņa tūlīt centās iedomāties pansionātu Juglas ezera krastā, viņai likās, ka tas ir pašā krastā un ka, logu pavēris, vari klausīties, kā mazi laipni vilnīši nāk malā, klusi pret smilti atsizdamies. Garām pagāja jaunā kaimiņiene, rokā viņai bija spainis, tas nikni šķindēja un kļuva sevišķi skaļš tieši pret Kamolu mātes soliņu. Kamolu māte pacēla galvu un skatījās, bet garāmgājējas seju viņa saskatīja tikai kā baltu miglas plankumu, tiesa, dusmīgu plankumu, dusmas pašas nāca laukā no šīs miglas. Nācēja nošņākdamās pagāja garām, un Kamolu māte palocīja galvu. Ai, kā arī viņa jaunības dienās bija skaitusies, un par visu ko, par lielām lietām un sīkumiem, par sīkumiem droši vien visvairāk, savādi, bet tā tas mēdz būt. Tagad viņa vairs neskaitās. Dzīve pa pussolītim vien kāpās projām no viņas, un, kad tu vairs neesi pašā dzīvē, labi, ne jau nu vidū, bet taču kādā stūrītī, tātad, kad tu vairs neesi pat dzīves stūrītī, par ko tad tu skaitīsies un par ko priecāsies, pasaki! Kā viņa bija gribējusi acis no pieres izraudāt, kad atnāca slimībai Varbūt viņa bija par daudz raudājusi, tāpēc arī acis vairs nespēja redzēt? Reiz viņa tā bija jautājusi dakterei slimnīcā, bet tā tikai pasmaidīja (toreiz Kamolu māte vēl labi atšķīra smaidīgu seju no nopietnas) un tad sāka gari stāstīt par slimības cēloņiem un izpausmēm. Tas noteikti neesot no raudāšanas, to viņa bija paturējusi atmiņā. Kad jau nav no raudāšanas, tad labi, tā viņa nolēma, tādā gadījumā drīkst paraudāt. Un pamazām viņa pierada pie savas nedziedējamās kaites, un viņai sāka iepatikt raudāt, ne jau rūgti, ne ar elsām, ne aiz tāda izmisuma, ka galva pret sienu jādauza, — nē, viņa raudāja klusu, asaras lija viena pēc otras, gluži kā kad lapots koks birdinātu no sevis lietus lāses, kuras tam kļuvis par grūtu noturēt. Viņa sēdēja savā istabā un raudāja, un neviens to neredzēja un nedzirdēja, un, nudien, viņai iepatikās, pēc tam bija vieglāk, daudz vieglāk bija, reizēm pat likās, ka lielā acu migla uz brītiņu tāda caur​spīdīgāka tikusi. Bet tas jau gan vienīgi likās. Negaidot ierūcās mašīna un sarāva domu pavedienu, un sēdētāja priecīgi satrūkās. Tur vairs nebija divu domu, kāds no bērniem bija klāt, mašīnu trokšņus viņa neatšķīra, abiem bija žiguļi, meitai zils, dēlam dzeltens kā ola, bet to viņa redzēja tikai tiešā tuvumā. Nāca meita. Nāca un sveicināja pa gabalu, bet vēl pa lielāku gabalu māte pazina pēc soļiem. Meita piesteidzās klāt un nomutēja, un mātes plānās lūpas vāji atsaucās. — Nu kā tev klājas? Ko tu dari? Mums tik maz laika, tu nevari iedomāties, cik maz laika, viens darbs vēl nav padarīts, citi krīt virsū, un mēneša atskaites, nē, tu iedomāties nevari! — Nevaru vis, — māte lēnīgi piekrita. — Nevajadzēja braukt, ja tik daudz darba. — Kad tad viņa būs mazāk? — viņas strādīgā meita Maiga nopūtās. — To nesagaidīsi, un tad es jau zinu, cik tev te vientuļi.


— Meitiņ, — Kamolu māte teica, — es nevaru iedomāties, cik tev daudz darba, pareizi. Bet tu, meitiņ, atkal nevari iedomāties, cik man vientuļi. Nevari vis. Tā tas ir, meitiņ. Un vientuļi man ir vienmēr, un ne tu, ne Alberts neesat tur vainīgi. Un tikai tāpēc, ka tev kādreiz iekrīt prātā mana vientulība, tev nemaz nevajag braukt šurp. No tā ne tev, ne man galā nebūs labāk. Viņa apklusa, pati izbrīnīta par to, ko pateikusi. Vai tad viņa negaidīja bērnus? Ak vai, kā gaidīja… kāpēc tad tādi vārdi? Viņa nožēloja, ka nevar ieskatīties meitai acīs, taču pacēla skatienu uz Maigas pusi, bet pretī viņai vērās tikai tas pats zināmais baltais plankums, kurš nu jau labu laiku visiem cilvēkiem bija uzradies seju vietā. — Nu pastāsti, kā jums visiem tur iet, — viņa ieteicās, juzdama Maigas apmulsumu. — Es visu laiku tikai do​māju, kā jums visiem, un kāpēc gan es nevaru palīdzēt… — Jā, — Maiga atvieglota noteica un apsēdās ērtāk. — Neiet, neiet, kā vajag. Šodien Alberts gribēja braukt, bet viņš nevar, viņam dežūra, un puika ari slims… — Kurš puika? — māte satraucās. — Nu tak mazais. Saproti, gājuši peldēties, lielie visi, un tas mazais varde arī līdzi. Un… — Slīcis? — Kamolu māte novaidējās. — Nē, pārsalis. Diezin cik ilgi mircis pa ūdeni, vai lielajiem vaļas skatīties? Es saku, par nelaimi mums tur tā upīte, kā nāk vasara, tā rīko vai dežūras. Un nodežūrēsi gan gar visu krastu, viņi, sātani tādi, tak lien, kur klusāks… — Vai, vai, — Kamolu māte nodudināja. Un atkal viņa domāja, cik tas netaisni, ka viņa nevar iet un uzraudzīt bērnus: kad Albertam pirmais bija pavisam maziņš, tad viņa vēl cik necik redzēja, tad viņa auklēja gan, bet cikkārt neiznāca nepatikšanas, tad bērns nebija pareizi satīts, tad vecāmāte nebija kārtīgi nomazgājusi… pēc vedeklas domām. Vienreiz viņa dzirdēja vedeklu Albertam sūdzamies, laikam tas nebija domāts vecāsmātes ausīm, bet varbūt arī bija, jo vedekla runāja skaļi diezgan, un cik dzīvoklītis liels… jā, viņa teica, tad simtreiz labāk bērnu silē pie pavisam svešiem, nevis tādai pusaklai vecenei rokās, nevienu brīdi tu nevari būt droša, ko viņa ar tavu bērniņu izdarīs… Kamolu māte klausījās, un sirds viņai tā lēni, lēni stinga, un viņa domāja, ir taču pareizi, pusakla vecene es esmu, pusakla gan. Un tas vēl toreiz, kad viņa redzēja tīri labi. — Jāņodziņas nolasīji? — Maiga pajautāja, un māte bija spiesta atzīties, ka …nu jā. Viņa neredzēja, ka Maiga sakniebj lūpas, bet dzirdēja, ka tā saka: — Tev te slimāk kā mazam bērnam dara pāri. — Tā jau nu nav, — Kamolu māte raudzīja turēties pretī. — Bet grūti ir, tas tiesa. — Viņa apklusa, un Maiga gaidīja, kas būs tālāk. Savādi, viņai iešāvās prātā, mamma taču nekad nežēlojas. — Redzi, meitiņ, Rīgā ir pansionāts, — Kamolu māte uzsāka, un balss viņai drebēja. Un viņa gaidīja, ko meita teiks, un viņa baidījās, ko meita teiks. — Patiešām, — Maiga deva va|u sašutumam, — viņi te taču no pēdējiem kārtības rāmjiem ārā izgājuši. Savu zemi tu viņiem esi atdevusi, pat tos kociņus… Pāris nabaga krūmi palikuši, tagad tie viņiem nedod miera. Nē, būs reiz jāsauc pie kārtības, jāierāda viņiem vieta! Kā tad bija, kad tev logu izsita? — Tas jau nejauši, pavisam nejauši, — Kamolu māte mīlīgi sacīja. Bet Maigai prātā nebija mīlīgs noskaņojums, viņa šķendējās tālāk. Un viņa domāja, nedienas vien ir ar tādu vecu cilvēku bez acīm, tās ir briesmas, šausmas tās ir. Varētu ņemt pie sevis, vajadzētu patiesībā, bet kas no tā iznāks? Viņa jau agrāk bija to apsvērusi, un pašās beigās prāta svari neapstrīdami rādīja, ka … Vēl viens kopjamais, vēl viens pieskatāmais? Maiga bija sabiedriskas dabas sieviete, blakus saviem amata pienākumiem un mājas darbiem viņa dziedāja sieviešu korī un rosījās lietišķās mākslas pulciņā, un, tikko tu viņai atņemsi kādu no šiem pienākumiem, Maiga uzreiz būs nelaimīgākais cilvēks pasaulē.


Viņa daudz bija domājusi par mammu, viņa mīlēja mammu, kā jau mēs mīlam mammas, kad mums pašām ir bērni, kuri jo dienas aug lielāki un top grūtāk valdāmi, un kad mums ir vīri, kuriem soli solī pakaļ jāskatās, un kad pašām jau ilgāk jāpasēd pie spoguļa, kurš tev rāda lēni vīstošu seju, un kad mēs labi zinām, ka vīram darba vietā nupat uzradusies jauna inženiere, nu, protams, no Rīgas, no tās grēku Bābeles, kura sūta uz provinci jaunas un smukas meitenes, kas no darba nejēdz tikpat kā neko, bet kas blisina actiņas uz precētiem vīriem un darbavietas vakaros danco ar tiem uz nebēdu, tā ka pašu sievas tiek pavisam aizmirstas, un kad pēc tam jādzird, ka vīrs ar šo pašu jauno skuķi bijis restorānā, nu kas gan tas par restorānu, bet tur ir mūzika un raibas ugunis griestos, nevis tāda mierīga un solīda spuldze kā mājās… nē, kāpēc tikai sievietes noveco, kamēr vīrieši kļūst interesanti… un tā tālāk… un, ja visu šo pienākumu un notikumu, un nepatikšanu ritējumā vēl atliek laika, vienu mazu brīdi vēl atliek laika, tad var arī atcerēties mammu un no sirds nopūsties par vientuļo veco cilvēku tur vecajā mežniecības mājā, par pašas mammu, kurai nu arī Rīgas dakteri nekā vairs nevar līdzēt. — Ko tikai mēs darīsim, mamm, — viņa sacīja. — Es pati redzu, dzīves tev te nav un tiek ar katru dienu mazāk. Es teikšu Albertam! — Pagaidi, es tev teicu par to pansionātu, — Kamolu māte teica cik spēdama laipnīgi un vērās meitā tā, it kā spētu saredzēt mazāko vaibstiņu Maigas sejā. — Ko tu teici? — Maiga beidzot jautāja. — Es teicu: Rīgā ir tāds pansionāts, tur ņem iekšā cilvēkus, kuri ļoti slikti redz un kuri nekā neredz, un tā kā es arī drīz… — Kāds pansionāts? Kamolu māte skaidroja rāmi, pacietīgi un ar patiku, viņa stāstīja visu, ko vien varējusi izklaušināt. Sai pansionātā akls cilvēks vairs nemaz nejūtas tāds, tur viņam apkārt ir citi, visi ar līdzīgu vainu. Tur ir brīnum jaukas istabiņas, kur var dzīvot pa vienam, bet labāk jau gan pa diviem, diviem vienmēr ir priecīgāk. Un turp Kamolu māte nolēmusi braukt, tagad viņa saka to savai meitai, un lai tā pastāsta arī dēlam. — Kas par muļķībām, mamm, — Maiga, kas beidzot bija sapratusi, sacīja laipni, bet noteikti. — Nekur mēs tevi nelaidīsim prom, ne uz kādu Rīgu. Dzīvo, kur esi dzīvojusi, bet, ja tev liekas, ka šeit vairs nevar, un ja tev liekas, ka līdz šim mēs par maz rūpi par tevi esam turējuši… nu, tad mēs labosimies, un bērni arī aug lielāki… — Tev jau tikai viens. — Viens vai trīs, nemiera tāpat bez gala. — Pērnziem, kad tās lielās kupenas bija, es līdz akai nevarēju aizkulties, — māte atgādināja. — Es tevi aicināju nākt pie mums. Negribēji. — Kad es slima biju un kad dakteriene brauca… viņa jautāja, vai mēs esot cilvēki vai ne, ka mēs nevīžojot to mazo ceļa gabaliņu notīrīt, lai var godīgi piebraukt… Slapja viņa bija kā no mārka izvilkta. Ja nākamziem tāds pat sniegs, tad jūs, ja es nomiršu, mani uz kapiem nedabūsiet, — Kamolu māte pajokoja, taču tad teica stingri: — Es gribu uz pansionātu. Man būs labāk, un jums būs vieglāk. Un no tiem pieciem jāņogu krūmiem arī nekādas bagātības neizspiedīsiet. — Kas te runā par jāņogām! — Maiga uztraucās. — Kas par bagātību, vai mums vajag, vai… — Vai es vairs varu ko dot, — Kamolu māte piekrita, — nekā es nevaru, es tev jau teicu, es tikai varu sēdēt un nāvi gaidīt, un man negribas darīt to vienai. Kaut tu zinātu, meitiņ, cik vienam ir bēdīgi! Citi priecājas un bēdājas, un bēdājas, un visu to viņi dara bariņa, bet es esmu viena kā viens koks… Kā celms, — viņa tad pārlaboja, un Maiga ātri


sacīja: — Bet es taču teicu, nāc pie manis … — Bet es neiešu pie tevis, — Kamolu māte atņēma. — Tagad es zinu, kur es iešu. Es jau agrāk gribēju tev pateikt, bet nu es līdz ziemai to lietu gribu nokārtot. Es jau poliklīnikā runāju ar dakterieni. Vēl Kamolu māte gribēja pastāstīt par vilnīšiem, kurus var saklausīt, ja pansionāta logu atver. Taču viņa nestāstīja, un Maiga laikam arī nebūtu klausījusies. Pievakare bija karsta, pat vasaru reti tik karsti bija bijis. Maiga vēsināja seju ar lakatiņa stūri, kuru bija pāri pleciem pārmetuši. Sais malas ceļos briesmīgi putēja, galva bija jāapsien, mašīnā braucot. Pansionāts, ko vēl ne. Ko cilvēki teiks? Agrāk sauca par nabagmājām, tagad par pansionātiem, viņa bija dzirdējusi smejamies. Skaidrs, smējās aprobežotie, bet vai tādu trūkst? Tepat visriņķī, skaties, uz kuru pusi gribi. Maiga mammu pansionātā ielikusi, vai dzirdējāt? Un nosmīnēs. Maiga jau tagad skatīja šos smīnus. Viņas izpildkomitejā, Alberta elektro​tīklos… Viņa dziļi ievilka elpu un teica: — Mīļā mamma, runāsim prātīgi, no tās lietas nekas neiznāks. — Kāpēc neiznāks? — Mammucīti, mēs ar Albertu tevi nelaidīsim. — Kā tad tā? — māte brīnījās. — Jūs abi apciemojat mani šeit, apciemosiet arī Rīgā. Un tur nevajadzēs tik bieži. Jums nebūs par mani jāraizējas, kas un kā… Un nevajadzēs vest kartupeļus, un, kad es apsirgšu, nevajadzēs uz slimnīcu vest. Mums visiem būs labi. Kāpēc tad ne? — Un ko cilvēki teiks, vai tu esi padomājusi? — Viņi teiks: re cik labi, nu vienreiz pie vietas … — Viņi teiks: pa diviem vienu vecu māti negribēja uzturēt, tā gan! Viņa abus izaudzināja, izskoloja, bet nu, kad veca, tad uz pansionātu, lai no acīm prom, lai nav jārūpējas! Gribi gan tu mums ar Albertu tādu negodu sagādāt! Maiga iešņukstējās. Kamolu māte ilgi nebija dzirdējusi meitu raudam. Varbūt mājās kādreiz paraudāja arī, cik tad nu māte zināja. Bet varbūt arī ne, Maigai bija cieta daba. Tagad, palūk, raud. — Nevajag, — Kamolu māte teica un pasmējās. — Tās asaras tu pataupi manām bērēm, lai tad cilvēki skatās un redz, cik tu man laba meita, kā raudi man pie kapa … — Mani tu kapā gribi iedzīt, — Maiga nelikās joku saprotam.— Mēs tev neļausim! Vienalga, nāc pie manis, ej pie Alberta, bet nekad uz Rīgu! Kamolu māte klusēja un klausījās, kā apkārt čirkst sienāži, veseli ansambļi, veseli kori. Maiga arī dzied korī. Kamolu māte, kamēr varēja, gāja uz estrādi, kad Maiga dziedāja, viņai tā patika klausīties. Bet, kad acis pār mēru vājas tika, negribējās vairs dauzīties pa tik lielu pulku, tā vien likās, ņems tur tevi un nomīs, ne jau aiz dusmām, bet netīši, kā nomin nieka brūnu vagulu vai skudru, kas cil​vēkam ceļā gadījusies. — Tu nāksi pie mums, — Maiga sacīja atkal. Tagad mātei asaras saskrēja acīs. — Bet tu jau manis nemaz negribi, — viņa teica. — Un es arī negribu. Es tikai būšu jums pa kājām. Es negribu pa kājām. Tāpēc es te visus tos gadus dzīvoju, es jau dzīvotu vēl, bet nu man ir par grūtu. Es visu laiku gaidīju nāvi, bet viņa nenāk, un man vairs nav spēka. Laid gan mani, meitiņ. Maiga nopūtās tik grūši, ka pat soliņš kādu nieku iečīkstējās, varbūt līdzi juzdams. Un tad viņa jautāja: — Vai tiešām tu to tik ļoti gribi, mamm? — Mans vecums un mans vājums grib, — Kamolu māte atbildēja ļoti pazemīgi. — Viņi grib, un es lūdzos viņu vārdā.


— Bet ja nu… — Maiga iesāka, un viņa domāja: patiesi, māte ir briesmīgi viena. Un mums patiesi nav laika. Un turklāt katru reizi, kad es te ierodos, man prombraucot ir tik smagi, tik smagi. Ja nu tiešām tā izdarītu? Un cilvēki paliek cilvēki, parunā un pieklust, vienmēr citi jaunumi nāk vietā, un tad runā atkal par tiem. Un māte tā grib. Bet nē, to nevar. Visu var, bet to ne. Pansionāts, un mēs divi veseli bērni, abiem mums ir mašīnas, un Alberts drīz beigs būvēt mājiņu. Cilvēki mums to nepiedos. Un es nebūt negribu, lai pasaule uz mani šķībi skatās. Un uz Albertu. Mēs to neesam pelnījuši, nudien ne, mēs neesam bijuši slikti pret mammu, viņa pati negribēja pie mums nākt. Un nu būs jānāk. Vai dieniņ, kāpēc tikai vajag visādas tādas bēdas uz galvas. Pareizi saka: vecs cilvēks ir kā mazs bērns, slimāks par mazu bērnu, to tu vari iepērt, ja viņš iespītējas… Un viņa atkal smagi nopūtās, iedomādamās savu vienīgo bērnu, kuru vairs neiepērsi, lai gan viņš vēl tā kā būtu mazs. — Tad kā nu būs, — Kamolu māte klusu jautāja. — Netiepies, meit, labāk palīdzi man visu nokārtot. Es tik labi izdomāju. Vai tu negribi, lai man labi būtu? — Tu nemaz nezini, vai tev tur būs labi, — Maiga sacīja, tad negaidot apķēra māti divām stiprām siltām rokām. — Un vai mēs tev slikti bijuši, nu sakil Un tad apraudājās viņas abas. Kad Kamolu māte vadīja meitu projām, viņas atvadījās ilgi un sirsnīgi, bija tā, it kā pavērtas vajā kādas slūžas, kas ilgi turējušas jūtu straumi. Māte brīnījās, cik meita sirsnīga. Un viņa lika pasveicināt Albertu, cieši, cieši pa​sveicināt Albertu. — Un tu viņam tā kārtīgi ieskaidro, meitiņ, kā tas īsti ar mani ir, ka es ne aiz ietiepības vai kā cita … Viņa stāvēja un skatījās, nekā neredzēdama, bet vēl ilgi dzirdēja meitas mašīnu dūcam. Un viņai bija tik viegli, un viņai bija tik labi ap sirdi, un viņai bija tā, it kā šovakar pat jāteic ardievas vecajai mežniecības mājai, un šai brīdī tā viņai likās pat mīļa, ir tādas atvadu mīlestības jūtas, kad aizmirstas viss sliktais un ikdienišķais, bet tikai jau​kais paliek… un jauko var atrast visur, kā citādi, visur var. Vēlu vakarā (agrāk Albertu mājās nevarēja sazvanīt) Maiga klausulē teica brālim: — Jā, tā nu mamma ir izdomājusi, un es nemācēju at​runāt. Alberts atbildēja ne uzreiz. Viņš sacīja: — Tas nevar un tas nedrīkst notikt, un tas nenotiks. Rīt pat es braucu pie mammas. — Jā, ja mēs ko gribam panākt, tad jārīkojas nekavējo​ties, — Maiga piekrita. — Lai viņa nāk pie manis dzīvot. Es biju izdomājis citādi, bez šaubām, man nemaz nebūs tik daudz vietas, trīs bērni, nudien, reizēm sāk likties, ka triju tiešām ir par daudz. Un tad mana sieva, tu labi zini, Inese ar mammu nesatiek. Bet es došu mammai vienu istabiņu, lai viņa tur dzīvo, tur viņa mums nebūs pa kājām un vispār … Es viņai pateikšu. Bet uz pansionātu viņai nav jāiet. — Viņa taču tā gribēja, — Maiga nopūtās. — Viņa ir veca, un viņa mūsu vietā nedzīvos, vai tiešām tu to nesaproti? To kaunu, ak kungs, to kaunul — Bet cilvēki parunā un apklust, — Maiga ieminējās. — Ar labu nakti, — klausulē sacīja Alberts. — Ar labu nakti, — atbildēja viņa māsa Maiga. Un tad bija klusums, nolikti telefoni vienmēr klusē, un tikai āra istabā sēdētājam nesadzirdami vados visu nakti runājās vējš. Un visu nakti ezera krastā nāk vilnīši.


IESKATĪSANĀS AKĀ

Mežsargu Niklāsu atrada tikai trešajā dienā pēc nāves. Tur nebija ko brīnīties, jo dzīvoja viņš gauži noslēgti un: jo vecāks kļuva, jo mazāk tiecās būt kopā ar cilvēkiem. Stastīja, ka jaunības gados viņš bijis liels jautrības mīļo​tājs, bet kurš jauns cilvēks tad tāds nav, ja vien viņu nespiež kāda īpaša vaina? Ar gadiem ļaudis vairāk paraujas malā, jāprot gods un jālaiž savā vietā citi, ko padarīsi. Un Niklāsam dzīvē vispār nebija palaimējies. Sieva savā laikā pagadījusies smalka un slimīga, pie vīra sāniem novārguļoja gadus piecpadsmit, beigās kopjama un cilājama bija, ka tīri briesmas. Un tad nu viņa beidzot nomira, varēja prasties arī ātrāk, kam tāds vārgulis pasaulē vairs der? Un dēls arī nebija uz mājās palikšanu. Niklāss agrākos gados, kamēr dēls vēl skolā gāja, mēdza palielīties, ka audzinot jaunu mežsargu, bet vēlāk tas jau bija katram re​dzams, ka nekāds mežsargs tur neiznāks, tikai prom no meža raujas. Tā ari bija: kā aizgāja armijā, tā ar to dieviņu. Turpat tālumā atrada sev sievu, apprecējās — un cauri ar viņu bija. Vienreiz gan atveda sievu tēvam parādīt, bet visiem viņiem no tā tika maz prieka. Niklāss vai nu neprata vai izlikās neprotam vedeklas valodu, bet tā savukārt latviski tik vien mācēja pateikt kā paldies. Kādas tur var būt sarunas, kāda saprašanās? Tēvs ar dēlu pāris vakarus, kamēr ciemojās, iedzēra uz tikšanās priekiem un drīzas atvadīšanās sāpēm. Tas gan bija tikai iegansts, vai tad kārtīgs vīrieša cilvēks ies varen žēlot, ka jāšķiras — un kaut uz visiem laikiem? — Tu, tēvs, saki, tā tev vajag, — jaunais Niklāss teica ar visai stīvu mēli, jo vecais bija cēlis galdā nevis kādu tur bodē pirktu pudeli, bet gan kārtīgu pašbrūvēto, ko viņam pa reizei piegādāja ļaudis, kam darīšana pie mežsar​ga. — Neka man nevajag! — tēvs atcirta, viņš bija krietni vien skaidrāks. — Brauc vien ar to savu sievišķi, no kurienes nācis. Es viņu ne pelt, ne lielīt neiešu, un tu jau ar viņu dzīvosi, ne es. Nevajag man tavas palīdzības, nevajag tevis paša. Kā dzīvojis, tā nomiršu. — Man tevi žēl tā atstāt, tēvs, — jaunais Niklāss gau​dās. — Zini, es tev sūtīšu naudu. — Naudu? Kur tad tu to ņemsi? — Niklāss jautāja izsmējīgi, labi zinādams, ka jaunajam lieks rublis kabata nemēdza aizķerties. — Es tagad strādāju! Pelnu. Mēs krasaino televizoru pirksim! — jaunais Niklāss teica, un viņa skatiens pārslīdēja pāri istabai, kur pagājusi viņa_ bērnība un jaunība un kur viņš jau pēc neilga laika atstās tēvu vienu pašu. Tēvam un mājai, abiem viens liktenis: palikt te ceļa ieloka vieniem pašiem un uz visiem laikiem. — Pērc, pērc savu televizoru, — tēvs rūca un ieleja atkal. Paskatījās dēlā. — Diez, vai tev maz vel var dot? Tu jau esi švaks turētājs.


— Nu nēl — jaunais uztraucās un izrāva glāzīti tukšu, pretī dzērēju negaidīdams. Niklāss tikai pašūpoja galvu, savu mēriņu viņš izmeta tik gludi, ka nebija manāms. Un vedekla, viņu abu aizmirsta, sēdēja pie loga un nu jau cik ilgi skatījās kailajā pagalmā, kur pret tumstošajām debesīm vēl tumšāku kupri slēja akas vinda. Aku vecais Niklāss pats bija racis, viņš mācēja rīkoties ar ūdens rīkstīti, un ūdens viņa akā nekad nepietrūka, tas bija sevišķi tīrs un loti auksts, kaut līmenis nemaz nebija zemu, reizēm likās, ka varēs ar spaini pasmelt arī kādu mākoni. Vedekla sēdēja un skatījās, vīriešu balsis viņa dzirdēja labi, bet neko nesaprata. Viņa gaidīja, kad paies šī diena un vēl nākamā, un tad viņi brauks projām, te jau nebija nekā ko darīt. Viņa priecājās, domādama par gaidāmo braucienu. Pa ceļam priedes vairākās vietās pašķīrās, augstā kāpā uzrāpušās, un tad varēja ieraudzīt jūru. Vedekla iepriekš nekad nebija redzējusi jūru, un viņai tā ļoti patika. Bet, ka skaistajai jūrai tik tuvu varēja būt tādas drūmas mājas kā šis, par to viņa brīnījās un bija pateicīga vīram, kurš ne ar vārdu neieminējās par palikšanu pie tēva. Jūra ir skaista, vedekla domāja, bet man nevajag jūras, ja tik skumjā vie​tā jādzīvo. Un šīs domas liecina tikai to, ka vedekla jūru nepazīst. Kurš to iemīlējis, tam vienalga, kaut dzīvotu uz akmeņiem, lai tikai tuvumā būtu jūras šalkoņa. Vīrs gan arī teica, ka tikai kādu kilometru mežā esot upe, tur varot peldēties un zivis ķert… bet uz turieni viņi netika aizgājuši. Kurš tad arī ies uz upi vēlā rudenī, kad, skaties, tai pašā upē drīz sāks vižņi gar krastiem skanēt? Tāpēc vedekla tikai sēdēja pie loga un skatījās laukā, un viņai šķita, ka vientuļāku vietu nav redzējusi. Lielais ce]š gan gāja tuvu garām, bet ko tad dod tāds lielais ceļš, ja neviena garāmbraucēja mašīna pie Niklāsiem nepietur? Tās visas aizskrien kā sadegušas, vasaru droši vien atstāj putekļu mākoņus, bet slapjdraņķī augstu uzšļaksta dubļus. Nevajag man tāda ceļa, vedekla domāja. Un tā viņi toreiz nociemojās trīs dienas un aizbrauca. Jaunais Niklāss, kuram rītā vēl bija mazliet dulna galva no pašbrūvētā, un no rīta viņi atkal bija uzmetuši dažas glāzītes paģirām, — jaunais dedzīgi solījās rakstīt tēvam. — Ja tev paliek vientulīgi, brauc pie mums, — viņš aicināja. — Priekš tevis vienmēr būs vieta. Un mums būs krāsainais televizors, — dēls svarīgi piemetināja. Mežsargs tikai atmeta ar roku, viņš domāja, labi gan solīt, ja zini, ka solījumus nepieņems, neizmantos. Lai Niklāss brauktu prom no savas mājas un sava meža? Tiesa, svešiem viņa māja noteikti nepatiktu, tagad jau to vien mācēja kā celt tādas rotaļlietiņas ar diez cik platiem logiem un visādām verandām, bet Niklāsa māja ir veco laiku, logi tur nav lieli, bet tur ir siltuma mūrītis un maizes krāsns, kuru Niklāss kādreiz mēdz iekurināt tāpat vien, paša labajam prātam, jo maizi viņš jau sen pērk autoveikalā, kad tas divi reizes nedēļā atlīgo uz šo pusi. Nē, Niklāss nekad nebrauks projām no šī meža un šīm mājām, kaut vai dēlam divi televizori būtu. Kam Niklāsam televizors? Visu mūžu viņš bez tā izticis, vai nu to vecuma laiku vairs neizvilks? Izvilks — un kā vēl! Dēls ar vedeklu aizbrauca, autobuss nozuda vēla rudens vakara nīgrajā nokrēslī, un Niklāss iedomājās, ka jau pēc nepilnām divām stundām abi jaunie būs stacijā, pilsētā, kas pilna ugunīm. Tur, pilsētā, viņi jau tā bija pēc gaismas noilgojušies, ka ne vien istabā kāra diezin cik gaišas spuldzes, nē, viņiem vajadzēja ari, lai ielās būtu gaišs kā dienā. Joki gan, domāja mežsargs, un ja es savā mežā tāpat gribētu? Pa kuru laiku tad koki augtu? Niklāss bija pārliecināts, ka koki aug tikai naktī, pie tam tad pat mēness nedrīkst spīdēt. Augšana ir liels un svēts noslēpums, ko nedrīkst apspīdēt gaisma, neviens nedrīkst vērot, kā no pumpura iztinas lapa un kā priedes jaunais dzinums pastiepjas par pāris sprīžiem. Ik rītus Niklāss gāja mežā, ik rītus mežs viņam sniedza pa smaržīgam noslēpumam. Jā, smaržīgam, jo sava smarža ir arī nokritušai lapai un sniegam, kad tas apsedzis vai puspasaules. Un Niklāss tagad, vecumā, arī negribēja daudz gaismas, viņam pielika ar paša petrolejas lampu, bet, lai uz kūti aizietu, vai tur vecais Sikspārnis nebija labs diezgan?


Un tomēr pēc dēla aizbraukšanas vecajā kaut kas rādījās aizlūzis, kas zina, salūzis pavisam. Bija jau arī gadi. Un meža apgaitas k|uva arvien smagākas viņa kājām. Un, kad nu Niklāss bija nomiris, viņu atrada tikai pēc trim dienām, tā bija Alma no tuvīnā zvejnieku ciema. Niklāss bija viņai apsolījis iztaisīt divus cirvju kātus un jau iepriekš saņēmis pašbrūvētā pudeli, viņš toreiz vēl teica, kaulos esot iemeties tāds kā ēdājs, tāds kā lauzējs, dievs vien zina, bet viņam griboties apsildīties kā no iekšas, tā ārpuses. Alma bija prātīga sieva, viņa sacīja, tāda sildīšana diezin ko nedošot, vajadzētu Niklāsam aizbraukt pie daktera, cik nu te tālu, bet tas tikai atmeta ar roku. Viņa mūžam pietikšot bez kādiem dakteriem, viņš atteica. Vai nu tai brīdī domāja, ka mūžs jau saraucies pavisam niecīgs, pussprīža garumu varbūt varēja rēķināt, bet varbūt tas pats vairs neiznāktu. Sava taisnība viņam bija, kas viņam būtu ticis, ja pa šīm pāris dienām vēl ārstu būtu meklējis? Tikai velti nokratītos autobusā. Labi vismaz, ka zāles dārgi nemaksā. Bet Niklāsam jau tāpat mājās bija vesela aptieka. Ja kāds gribēja ko izlūgties no Niklāsa gudrajām rokām, tam vajadzēja iet vai nu ar šņabja pudeli, vai zāju blašķīti, pie tam tikai tādām, kur spirts klāt, neko vājāku vecais mežsargs neatzina. Viņa kauli nepanesot, ja aršvakāku rīvējot, viņš teica, sāpot vēl trakāk, citu mantu viņš tur klāt nedrīkstot likt. Tā ka zāļu Niklāsam toreiz pietika, un, kad nu tomēr ņēma un nomira, tad laikam jau tāpēc, ka paša dzīvošanai noliktais laiks notecējis līdz pēdējam pukstienam. Alma atnāca priekšpusdienā. Bija sakritis vājš sniedziņš — tāds, kas iešanu nekavē, varbūt tikai kādam zaķim mežā sagādā nepatikšanas, jo tagad vajātājam vieglāk saskatīt, kur garausis aizskrējis. Alma ienāca pagalmā nedaudz aizelsusies, viņa jau arī bija gados un sirga ar sirdi. Sētā viss bija klusu, Niklāss tagad, kopš vecuma pēc nespēja pildīt mežsarga pienākumus, bija atteicies arī no jebkādiem lopiņiem. Suni viņam pērnziem vilki bija norējuši, tā pats teica, lai gan kauliņus tā arī nebija atradis. Govi pārdeva tai pašai Almai, un viņa nevienam netika sūdzējusies, ka piekrāpta, lopiņš bija pienīgs un lēnas dabas. Tagad pat viņa nesa līdzi pilnu kanniņu, nevarēja jau tā cilvēku atstāt tīri bez piena lāses, lai arī zināms, ka Niklāss vairāk uz to stipro meties. Kas Almai daļas, Almai sava tiesa gadu uz pleciem, Alma vairs nelūko pasauli pēc sava ģīmja un līdzības izlabot. Un šodien viņa vienkārši nāk pēc saviem cirvju kātiem. Viņa paraustīja durvis, tās bija ciet. Aizgājis? Sniegā neredzēja pēdu. Vai par cietu iesnaudies būtu, vakar pavairāk iebaudījis? Krusts gan ar tiem vīriešiem, Alma nopūtās un ņēmās klaudzināt īsti dūšīgi. Viss velti, atbildēja tikai klusums, klusums no viena meža stūra līdz otram, un pa šoseju neaizrūca neviena mašīna, un vispār bija tā … tā par daudz kluss, un Alma ātri piedauzīja vēl. Tad prāts viņai pateica, kas nu ir par lietu, tāpēc Alma gāja apkārt mājai, velti raudzīdama ielūkoties aizputējušajos logos. Tur iekšā bija tikai tumsa, neko saredzēt. Beigās viņa tomēr ieraudzīja nekustīgo stāvu gultā, vienu brīdi vēl domāja, ka Niklāss tomēr tikai aizmidzis, un sita pa logu tā, ka vecās rūtis žēli nodžinkstēja un lūdzās saudzēt, jau tā turējās tikai uz goda vārda, vai tas Almai nebūtu zināms? Tad Alma neklauvējās vairs, viņa visu bija sapratusi, iebrēkdamās skrēja projām no bijušā mežsarga pagalma, un pēdās arī tagad viņai sekoja tikai liels klusums. Kad atnāca ļaudis un atlauza durvis, vecais mežsargs gulēja tik rāms un mierīgs, ka arī viņiem, jau visu zinošiem, vienu brīdi likās, ka viņš tikai aizmidzis. Taču, ja kāds to tomēr gribētu saukt par miegu, tad tas bija pats pēdējais un ilgākais, izguļams tikai zvejniekciema vecajos kapos, kur augstās priedes bez gala sašalcas ar jūru. Atnācēji apskatījās apkārt, bet te bija maz ko redzēt. Uz galda zāļu pudelītes, cita tukša, cita pusē, un vēl tur bija kāda lielāka pudele, Alma atcerējās, ka tieši tādā viņa atnesusi samaksu par saviem diviem cirvju kātiem. Bet par to viņa neko neteica, nav vajadzības stāstīt par šņabi, kurš jau


izdzerts, un vismaz parādā Niklāsam viņa nebija palikusi. Viens vīrs no ciema padomes piebāza pudeli pie deguna, brīdi ostīja un tad teica: — Ļerga. Vai tad šai pusē arī ar tādām nelietām nodar​bojas? Alma nopriecājās, ka turējusi muti. Lai nu tas virs neizliekas, gan jau pats dzēris, kā citādi pēc smakas pazītu? Un manta bija pavisam laba, viņa pati nogaršojusi. Niklāsam sliktu nemaz nedrīkstēja nest, tad viņš pēc tam vairs nekad neuzņēmās ko izdarīt. Alma nopūtās un domāja, tagad gan visai šai pusei pietrūks Niklāsa roku. Sataisījis jau viņš bija veselu lērumu, bet katrai mantai tāpat savs nolikts mūžs, vai tad cirvi vai grābekli skapī glabāsi? Un, kad tagad sievām ievajadzēsies vieglu grābekļa kātu, gan viņas atcerēsies veco Niklāsu, bet tas savā dzelteno smilšu gultā būs jau uz otriem sāniem apgriezies. Tā domāja Alma, bet pārējie pa to laiku raudzījās apkārt. Mājā valdīja smaga nekārtība, kā jau visur tur, kur ilgāku laiku pietrūcies sievietes roku. Pēdējā sieviete, kas šeit uzturējusies, bija vedekla, bet tā jau bija vienīgi skatījusies uz akas vindu, jo viņas pusē nebija ne tādu aku, ne tādu vindu. Un droši vien viņa ari šo aku jau paspējusi aizmirst, droši vien viņa tagad kopā ar jauno Niklāsu pa vakariem skatījās televizoru. Tiesa, Alma gan, kad atnāca, bija piedāvājusies Niklāsam grīdu izberzt, bet vecais kļuva pūcīgs un neļāvās ne par kādu naudu. Viņam laikam nepatika, kad svešs viņa mājā ilgāk par vajadzību uzturējās. — Labi jau, labi, briesmīgi man te nepieciešams tevis dēļ pa klonu rāpot, — Alma arī dusmīgi atteica, viņas labā sirds bija tikusi apsmādēta. Bet Niklāss daudz nelikās zināt par tādiem jūtu smalkumiem, viņš bija drošs: kamēr būs dzīvs, allaž atradīsies cilvēks, kuram vajadzīgs kādu darbarīku pielabot, tas nāks un klauvēs pie Niklasa durvīm. Un, kas būs vēl pēc tam, par to viņš nedomāja, ne brīdi ne, jo Niklāss bija vecs pagāns, visu mūžu vaigu vaigā ar dabu nodzīvojis, viņam nevajadzēja nekādus tur mūžības pekstiņus. Kas nezina — dzīvnieks mežā nobei​dzas vai tiek plēsoņas nokosts, un skaties: balti kauli tur paliek un kāda ādas strēmele varbūt, kur tad vēl var būt runa par mūžību un augšāmcelšanos? Un koks mežā nogāžas un tiek izmantots, var teikt, tā līdz pēdējai skaidai, un, kas tad vēl pāri paliek, to sagrauž visādas vaboles un smecernieki, pāri paliek tukša vieta, tieši tik liela, lai tur pēc laika iekristu un aizmestos, un dīgtu jauna koka sēkla. Niklāss to bija gana redzējis, tas viņam nebūt nelikās cietsirdīgi, tikai pareizi. Un, ja kāds viņam teiktu: labi, tas tā ir ar dzīvniekiem un kokiem, bet cilvēks taču, cilvēks… tad Niklāss laikam viltīgi pasmīnētu un atbildētu, viņš, nemācīts vecis būdams, nekādu starpību tur vis neredzot. Tagad viņš nevarēja pateikt vairs nekā, tagad viņš bija nomiris, viņš arī nevarēja pēc savas patikas atvērt vai neatvērt savas durvis nācējam, un Alma ar īdzīgu prieku domāja, ka šitos viņš diezin vai ar mīļu prātu būtu laidis iekšā. Niklāss, proti, domāja, ka viņam pensija par mazu un par kādu tur slimības reizi aplami samaksāts, tāpēc viņš visus, ko sauca par priekšniekiem, nekādi nevarēja ciest. Alma nedroši paskatījās uz gulētāja pusi, it kā bīdamās, vai tikai šis nesliesies sēdus… bet tagad skatīties varēja droši, nomirušajam pāri bija pārklāta strīpaina sega, pati viņa to drusku drebošām rokām bija izņēmusi no Niklāsa skapja. Sega bija jauna un ar košām strīpām. Alma skatījās un nevarēja atcerēties, vai jelkad redzējusi to uz Niklāsa gultas. Varbūt vecais taupījis to tieši tādai vajadzībai? Ja tā, tad prātīgi rīkojies. Vienmēr labāk, ja tevi beigās apklāj ar paša mantu, nevis diez no kurienes atnestu. Tas gan bija labi, bet ari pēdējais labums, ko Niklasam vēl varēja sniegt viņa māja, no kuras, dzīvs būdams, viņš ar varītēm nebija prom dabūjams. Tagad Niklāss vairs nebija noteicējs par sevi, tagad noteica citi un, domāja Alma, labi gan, ka Niklāss neko no tā nejūt. Viņš jau pats vienmēr teica: pēdējais


elpas vilciens — un viss, un nekas vairs nepaliek pāri. Tad jau viņš droši vien arī nejuta, kas ar viņu tālāk notiek, ka tādu, vienu nomirušu, viņu aizveda uz rajona slimnīcu, lai tur pēdējo reizi izmeklētu. Tfū, Alma domāja, kauna lieta, it kā kādam uz visas plašās pasaules varētu būt bijusi kārošana pēc Niklāsa nāves! It kā nebūtu zināms, ka viņš taisa vislabākos grābekļu un cirvju kātus, kur tagad tādus vairs dabūsil Gaidi, kamēr kāds cits tiktāl šai amatā apmācīsies! Bet neviens jau netika Almā klausījies, un, to juzdama, viņa lūkoja cik iespējams maz jaukties citu runās. Lai te izspriež gudrāki par viņu. Tikai vienu reizi, kad pacēlās jautājums, vai Niklāsam ir kādi radi un kur tie dzīvo, Alma sastiepa lūpas un teica: — Viņš jau to dēlu nemaz par radu neturēja. Ne raksta galina viņam nesūtīja, diez vai pats zināja, kur dēls mīt… Tad jau nebija īpašas vajadzības meklēt šādam dēlam pēdas, nosprieda tie, kuri par Almu gudrāki. Un, kad nu māja bija palikusi bez saimnieka, kaut nomiruša… tad Alma tika lūgta ņemt savā zināšanā lielo priekškaramo atslēgu, kura tagad noslēdza Niklāsa mājas durvis. Agrāk, savas dzīves laikā, Niklāss bija aprobežojies ar tādu mazu nieku, gribētājam viegli atlaužamu. Bet kurš tad būtu gribējis nodarīt vecajam Niklāsam ko sliktu? Kam Niklāss sliktu darījis? Iedzēra, nu jā… To jau vairāk tikai, kad sieva bija nomirusi, un Niklāss tātad sev vienīgais soģis un noteicējs. Bet vai nu sveši daudz par to domās, atnāca un aizgāja, savu pienākumu izpildījuši, un atstāja Almai atslēgu … Paldies par to pašu, Alma domāja. Arī Alma bija atraitne — tāpat kā Niklāss, tikai bērnu viņai nebija, un kādreiz agrāk viņa žēlojās par to, bet tagad atkal teica, ka labi vien esot, vienu bēdu dievs devis mazāk. Jo vairums jauno no vecajiem ciemiem arzgāja projam — uz lielo zvejas pilsētu Ventspili, it kā tur jūra būtu citāda un citāds vējš kāpu priedēs. Bija reiz tāds laiks, kad vecāki teica viņiem «nē» un «dari tu tā», un jaunie paklausīja, bet nu tas laiks pagājis, nu viņi bija lieli, ar lielām galvām. Un jaunie tagad teica «nē», un vecajiem tikai atlika noskatīties, kā dēla automašīna pazūd aiz ce|a līkuma, tas bija pavisam, pavisam tuvu, jūrmalas ceļi jau ir tik līkumaini. Nu labi, Alma bija viena, bet viena arī viņai bēda, un, ja viņai nebija neviena, ko gaidīt, tad neviena arī, par kuru savu sirdi sāpināt, projām aizvadot. Tā vismaz viņa teica citiem. Un ko pati domāja, to arī zināja tikai viņa pati. Viņa vēl arvien stāvēja pie mežsarga mājas durvīm un domāja par Niklāsu. Kādreiz, tas gan bija krietni sen un viņiem abiem krietni mazāk gadu plecos, jā, kādreiz Niklāss jokodams, Alma bija pārliecināta, ka jokodams,teica: diez vai viņiem abiem nederētu likt tās savas vientulības kopā, varbūt vēl varētu saprasties. Un Alma smējās tikai un teica, labi jau būtu gan, lai tad Niklāss tik šujot sev jaunu kārtu un gādājot brūtgāna zirgu, bez tā viņa ni un ni. Un tad nu Niklāsam no šiem vārdiem vajadzēja būt skaidrībā, ka Alma arī jokojas. Vairāk viņi nekad neat​griezās pie šīs sarunas. Bet tagad Almai sāka likties, ka toreiz viņa vārdos tomēr nopietnība bijusi. Un varbūt viņai vajadzējis .. . Nu nē, tā tikai vēl trūka! Padomāt vien, ja būtu apprecējusies, tad tagad viņa būtu dubulta atraitne ar dubultām raizēm un bēdu turklāt, jo par nomirušu vīru taču jābēdā, nav jau Alma kā tagad viena otra no jaunajām, kurai —tikko vīrs kapos — jau cits padomā! Nē, nē, kur viņai prāts, vecumdienās sev jaunas nastas meklēt. Un bijis vēl Niklāss diezin kāds labais. Kas tad tur bija? Dzērājs tomēr, ja skaidru valodu grib runāt. Un īgns vecis, no visiem atrāvies. Diena bija pelēka kā pārāk savalkāta un šā tā izžulīta drāna, gaiss tādu pat pelēku skumju pilns. Klusumā, kas bija visapkārt, labi varēja dzirdēt, ka mežā nokrikst zars, tad vēl. Bijis te Niklāss, noteikti pasacītu, kas par meža zvēru nupat tuvojies klajumam, bet, cilvēku ieraudzījis, atkal parāvies atpakaļ


biezienā. Niklāss visu zināja. Diez vai meža zvēri jūt, ka Niklāss nomiris, Alma prātoja. Tas jau nekas, ka pēdējos gados par mežsargu strādāja cits, mežs tāpat bija ap Niklāsu, viņi tāpat piederēja viens otram. Un tagad viņa mājā nāks citi dzīvotāji. Nu, tagad kapos Niklāss tā īsti varēs izdomāties. Sievai pie sāniem… Nejaus jau viņa mežsargam domāt, sāks stās​tīt,. cik vienai grūti bijis, kamēr šis pa zemes virsu līksmo​jies … Ko nu līksmojies, Alma nopūtās. Metās vēsi. Nejauks laiks, tāda rudens pāreja ziemā. Kad Alma kādreiz žēlojās Niklāsam, ap sirdi esot tik smagi tādās miglas dienās, cilvēku spiežot zemē… tad Niklāss tikai nosmējās un teica, citādi jau ļaudīm prieka par ziemu nebūtu. Viņa paspēra dažus soļus un atskatījās uz Niklāsa māju. Tā stāvēja tik bāra un pamesta. Māja bez iemītniekiem ir mirusi. Gan jau, gan pienāks brīdis, kad kāds garāmgājējs vai braucējs, ieraudzījis šā tā aiztaisītās durvis un diezin par kādām mantām sadomājies, ņems un lauzīs vaļā un ies iekšā, jauks visu un meklēs, bet neatradis griezīs kopā gultas maisu, sadīrās spilvenus un beigās izsitis vēl logu, lai, iekšā ieskrējis, vējš sagriež gaisā visas tās pūkas, kuras cilvēkam veselu mūžu par pagalvi kalpojušas, tā ka pašas jau paspējušas smalki sadilt. Tāds jau ir pamestu māju lik​tenis, pēc gadiem tas piemeklēs arī Almas māju. Alma iedomājās sevi, izgājušu no šejienes labumiem un bēdām, iedomājās savu māju izsistiem logiem, kuros tikai vējš svilpo. Savādi, ka vējam izsistos logos vienmēr ir īpaša dziesma, tāda baisa aurēšana, kā ko briesmīgu vēstījot. Viņa atcerējās savas brīnum balti izberztās grīdas. Citi jau teica, lai jel Alma ņemot un izkrāsojot tās, cik tad varot skrāpēt tos skabargainos dēļus. Alma piekrita, grūti tas esot gan, bet pēc tam viņa darīja vien tāpat. Viņas mājā grīdas vēl bija tīras, pavarda virsa ar krītu nokrāsota, to viņa darīja pēc katras ēst gatavošanas reizes. Viņas mājā bija balti aizkari pie logiem un uz palodām puķes. Viņas māja bija dzīva māja, logi vērās pasaulē kā spožas, priecīgas acis. Niklāsa māja nu ir mirusi. Un Almai ienāca prātā, ka var taču vēl reizi atgriezt to dzīvībai, tagad pat, tūlīt, kamēr pats māju saimnieks vēl virs zemes. Ja jau nebūs, nebūs tādu bēru, kādas viņa Niklāsam novēlētu, tai vakarā viņa Niklāsa mājā tomēr iedegs lielu, baltu sveci, to viņa vecajam mežsargam jutās parādā. Un Alma gāja atpakaļ un sāka rīkoties. Lielais vairums cilvēku jau ir tādi: bez darba viņi jūtas kā pazuduši, bet vajag tikai viņiem pie kaut kā pieķerties, un pasaule acu priekšā noskaidrojas. Alma apskatījās, vai plītspriekšā vēl ir malka, un nobārās uz Niklāsu, ka tas visu izkurinājis līdz pēdējai šķilai. Nu jā, varbūt viņš tovakar jutās vājš. Viņa aizgāja uz malcienu un paņēma pilnu klēpi, tad vēl otru. Šodien vajadzēs daudz ūdens. Kā tie svešie bija skatījušies uz Niklāsa pievazātajām grīdām! Nekas, drīz tās būs tīrākas nekā nezin kādā kungu mājā. Alma aizkūra uguni un priecājās, ka dūmi nemaz nesitas atpakaļ. Jā, Niklāss jau prata tīrīt arī skursteņus, bet citiem darīja to nelabprāt. Netīkoties, tā viņš teica, pa svešiem jumtiem kāpelēt. Viņai, Almai, gan iztīrīja vienmēr. Uguns priecīgi rūca. Alma sameklēja toverīti, kur traukus nomazgāt. Tagad, darbu uzņēmusies, viņa šeit vairs nejutās drūmi vai bailīgi. Pat ja durvīs negaidot parādītos pats vecais mežsargs, viņa tikai pasmietos un teiktu: vai tad viņš neredz, Alma atnākusi visu kārtībā savest, kā jau tādā reizē pienākas. No akas viņa atnesa trīs spaiņus ūdens, bet izrādījās, ka vēl ir par maz. Alma ķērās pie sabradātajām, aizlaistajām grīdām ar niknu prieku. Toreiz Niklāss viņai bija aizliedzis, tagad viņa izrīkojās, kā patīk. Bagātīgi izšļakstījās, tad sāka berzt. Negāja viegli, jau pēc pirmās istabas dabūja atliekt muguru un atpūsties. Ko darīsi, gadiem krājušies, netīrumi nav tik viegli aizmēžami. Viņa bija nostrādājusi līdz pievakarei, brīnums pašai. Istabās grīdas dvašoja tīrību un mitrumu, Alma atkal piebāza krāsns muti pilnu un aizgāja vēl pēc viena spaiņa ūdens. Tādos tīrības svētkos


ūdens nekad nevarēja būt par daudz. Debesīs uz jūras pusi gulēja tumšas mākoņu muguras, lielas un nekustīgas. No jūras puses nenāca ne lietus, no sniegs, mākoņi, kas tur parādījās, beigās aizgāja uz tālām, nezināmām malām, tur tie droši vien atnesa valgmi un baltas pārslas. Sī jūrmala lietu un sniegu gaidīja no zemes iekšienes, no arājiem, kā te teica. Sniegs vēl vienmēr gulēja plāns plāniņš. Miegaini un salīgi pāri sniegam drebinājās pērnās vasaras nezāles. Kur tas laiks, kopš Niklāsa mājās nebija nevienas puķu dobes. Puķu dobes nav vīrieša darīšana, un Niklāss vienmēr tika teicis: puķu skaistumu viņam bagātīgi dodot mežs, viņš jau neesot tāds sliņķis kā dažs labs, kurš nevīžo aiziet līdz meža pļavai, lai tur, cik patīk, izsrnaržotos naktsvijoles un izpriecātos par dzegužpuķu mēļumu. Bet mājās viņam šur tur gar sētmali auga tikai danckas, kas augustā ziedēja blāvi rožainas, līdzīgas Almas izbalējušajam kokvilnas lakatiņam, kuru viņa jau galvā vairs nesēja. Dancka arī ir puķe, bet, ja tā vien jāredz, acij vairs nav prieka. Alma piegāja pie akas un ieskatījās gludajā, tumšajā līmenī. Cik savādi — lai līmenis būtu cik augsts būdams, akā nekad nesacelsies viļņi, iekams to kāds nesakustinās no augšas. Niklāsa akas līmenis gulēja mierīgs, un šķita, ka no ūdens virsmas kāpj tikko samanāms tuvojošās ziemas aukstums. 7.ēl gan, ka nebūs vairs, kas no šīs akas smeltu, pēdējais smēlējs jau iztukšojis savu pēdējo spaini. Ar akām tā ir, ka tās vairāk piederīgas pie mājām nekā mājas pašas. Tās var nojaukt un aizvest uz citurieni, bet ko tu ar aku izdarīsi? Aka paliek, kur to cilvēks reiz izracis. Alma atcerējās dzirdējusi, ka citi ļaudis, no savām mājām prom aiziedami, esot akas aizbēruši, un tad viņa pabrīnījās: kam gan tas vajadzīgs? Tiesa, ar gadiem jau aizbirst tāpat, kā citādi, bet paies taču kāds laiks, kamēr akā vēl turēsies tīrs ūdens, un, kas zina, varbūt vienam cilvēkam gadīsies iet tieši tur. Pie katras akas, pie katras pamestas akas vajadzētu tomēr atstāt spaini. Vecos laikos paši skopākie ļaudis neiedeva ceļa gājējam maizes kumosu, bet padzerties no savas akas — to viņi nedrīkstēja neļaut. Alma stāvēja un skatījās, un akas līmenis kā bija, tā palika nekustīgs. Nav gan tādu vētru, kas aku saviļņotu, Alma vēlreiz nodomāja. Tad viņa pasmēla spaini ūdens un, pēkšņi slāpes sajutusi, nolika spaini turpat uz grodiem un dzēra, līdz zobi pavisam nosala. Jā, Niklāsa akas ūdens bija pats garšīgākais, kādu viņa savā mūžā dzērusi. Viņa nocēla spaini no akas malas un gāja atpakaļ istabā. Pa labi no takas palika Niklāsa klēts, bet tajā vecas stelles, kuras Niklāss tikai nesen salabojis. Alma toreiz jautāja, kam viņam tas vajadzīgs, vai nu tīri uz vecumdienām aust mācīties sadomājis… un tad Niklāss tikai noklepojās un teica, pašam vajadzības patiesi nekādas, viņš tikai nejaudājot noskatīties, ka laba manta nekārtībā nomesta. «Cits varbūt vairs nepratīs salabot, tur gudrība vajadzīga,» Niklāss vēl piebilda, un tad Alma kā piezobodama vaicāja, vai tā gudrība liela esot. «Liela ne,» Niklāss atteica gausi, nemaz neklausīdamies Almas zobgalībā. «Liela ne, bet katra gudrība liekas liela, ja tā reiz pazaudēta un tad par jaunu meklējama.» Un tā klētī stāvēja salabotas stelles, un vēl tur bija lietas koki, kaudzēm lietas koku, tos Niklāss pa gadiem bija savācis, katru savai vajadzībai, un vairumu no tām gan zināja tikai viņš viens. Tagad iznāca, ka arī lietas kokiem tīri par neko postā būs jāaiziet. Alma nejauši iedomājās par saviem diviem cirvju kātiem. Sacīt, tīrais nieks, bet, ja pietrūkstas, tad tikai redzi, ka bez tiem nevar iztikt. Vienu brīdi Alīna vilcinājās, tad nosprieda, ka ir taču godīgi visu Niklāsam samaksājusi un ka viņai pilnas tiesības savu mantu meklēt rokā. Un, ka Niklāss nebūtu iztaisījis, tas viņai nekādi nenāca prātā, Niklāss bija godīgs vīrs. Viņa gāja klētī. Zūdošā dienas gaisma vairs nespēja iespīdēt visos kaktos, tie jau pat dienas laikā grima krēslā.


Bet Almai acis labas, kaut katram jaunajam tādas būtu. Viņa tikai samiedzās, līdz pierada, un tad ņēma lūkot. Tur bija ēveļsols, zemē pie tā pavisam svaigas, garas skaidu vītnes, tās droši vien vēl smaržoja pēc kokiem un meža. Rūpīgi apsietas, savmaļ stāvēja garu skalu buntes. Kam viņam tās? Alma nezināja. Un kas viņai beigu beigās daļas, viņa jau meklēja tikai savus cirvju kātus. Kad viņa tos beigās atrada, glīti piestatītus pie stellēm, Almu pārņēma liels apmierinājums. Apmierinājums par to, ka Niklāss nav viņai neko parādā palicis, apmierinājums par to, ka rīt pat varēs sacīt ciema ļaudīm: «Bet paskat, tos kātus Niklāss man tomēr iztaisījis. Tāds jau viņš bija, vīrs un vārds.» Alma bija priecīga, istabā atgriezdamās. Viņa iededza lampu, sakopa visu, kas vēl kopjams, ar patiku pārlūkoja savu darbu. Te nu atkal bija māja, kādai tai jābūt. Zēl, ka Niklāss to vairs neredzēja. Bet varbūt redz tomēr, kas zina, kā īsti ir ar cilvēku, kamēr tas vēl nav zem zemes. Lai nu Niklāss dzīves laikā neticēja mūžības pekstiem, arī viņš nevarēja zināt visu. Niklāsa bēru reizē viņa atnāks šurp, Alma nolēma, aizdegs sveci un pasēdēs, jā, izdzers par Niklāsu vienu uzpirksteni šņabja, bet pārējo pēc tam iekausīs Niklāsa kapā. Vislabprātāk viņa pudeli būtu ielikusi tieši zārkā, bet tas jau droši vien būs ciet aiztaisīts. Bet vēlāk Alma pudeli tomēr aiznesīs. Pirmo nakti zem zemes vēl vajag sasil​dīties, tad dvēsele ir vidū starp zemi un debesīm. Alma klusi aizslēdza durvis un gāja uz mājām. Bija jau krietni krēsls. Un padusē viņa uzmanīgi — kā no stikla — nesa savus divus cirvju kātus, Niklāsa pēdējo darinājumu. Bet vēlu vakarā pret debesīm cēlās sarkans uguns stabs. Kādu brīdi tas draudīgi ņēmās spēkā, tad pamazām sāka plakt. Kad Alma to ieraudzīja, viņai sagrīļojās kājas. Kā tas varēja notikt? Viņa taču bija izlūkojusi pēdējo uguns dzirkstelīti! Vai tiešām viņas vainas dēļ… Tīri sakoptās istabas, apklātais galds, kur viņa Niklāsa bēru vakarā bija gribējusi… Par ugunsgrēku izrunājās šā, izrunājās tā, bet plašumā šīs valodas negāja, jo te jau bija sadegusi tikai nevienam nevajadzīga manta, īstenībā šīs mantas paliekas. Un neviens nezināja, ka Alma tai vakarā posusi Niklāsa mājas, un tā tas palika. Nosprieda, ka pie visa vainīgi ceļa braucēji, kas iekārojuši paskatīties pamestajā mājā, vai tur kas krietns vēl nav atrodams. Vai tad ceļa braucēji tik ātri būtu uzzinājuši, ka mājas bez saimnieka, citi iebilda. Ak, ko nu par to, tādas ziņas žagata vienā dienā uz astes iznēsā. Var jau būt, viss var būt. Un māja turklāt pašā ceļa malā. Kas viss ceļa malā var gadīties. Labi gan, ka mēs no ceļa nostāk. Savu pašbrūvētā pudeli Niklāss dabūja. Alma to tik mākslīgi ierušināja smiltīs, ka diez vai tā nav tur atrodama vēl šodien. Tiesa, pa sala laiku varbūt būs arī saplīsusi, bet varbūt arī ne, jo šņabis jau, stāsta, lielu aukstumu pārciešot. No Niklāsa mājām palikusi tikai klēts ar stellem, kuras vēl šodien stāv tur pilnā lietošanas kārtībā un gaida savu nezināmo audēju. Un aka stāv turpat, un neviens nav no soliņa pie akas paņēmis spaini, kuru Alma tur atstāja. Akas grodi izskatās pavisam jauni, tā ka aka droši vien turēsies vēl ilgi. Un ūdens tur ir tīrs un ledaini auksts. Ne jau velti Niklāsam bija burvju rīkstīte. Kad akā ieskatās, var redzēt tikai debesis pār galvu, kādas tās kurā reizē ir — vai nu mīlīgi zilas, vai draudīgi nomākušās lieliem mākoņu ērkuļiem, vai arī tās vienkārši ir pelēksnējas un klusas, klusas — tāpat kā akas līmenis. Bet ieraudzīt Niklāsa akā debesis — arī tas nebūt nav tik maz. Mēs ne jau tik bieži paskatāmies tajās, kas mums dienu dienā pār galvu.


GRĀFS MONTE-KRISTO

Bibliotēka atradās vecā kroga mājā, pašā lielceļa mala, un katra mašīna, kas te brauca garām, uzsita baltu putekļu mākoni tieši šaurajos logos. Tāpēc tos bez vajadzības nemēdza taisīt vaļā. Plauktos snauda grāmatas, bet uz palodas lieliem sarkaniem ziediem staroja kāda puķe, Monika nezināja tai nosaukumu. Krustmāte gan bija teikusi, bet Monikai aizmirsies. Un vai tas tik svarīgi, puķe paliek puķe, un galvenais, ka zied. Krustmāte bija bibliotekāre, bet Monika viņu tikai aizvietoja. Krustmātes veselībai bija ievajadzējies uzlabojuma, un ārsti viņai bija piešķīruši sanatoriju. Krustmāte satraucās; parasti viņa vaidēja, ka ļaudis galīgi aizmirsuši lasīt, nemaz negrib nākt pēc grāmatām tik bieži, kā tas krustmātei patiktos, — bet tagad, tikai iedomādamās, ka bibliotēka mēnesi varētu stāvēt slēgta, krustmāte zaudēja miegu un apetīti. Viņa jau nolēma atteikties no brauciena, bet tad atcerējās Moniku, kura tikai šopavasar beigusi vidusskolu un tagad gatavojas iestāties augstskolā, pie tam juristos, lai gan māte un krustmāte abas uzskatīja, ka tur nu gan meitenei nav ko iet, tas jau gandrīz tas pats kā milicija, dabūsi izskatīties gan zagļos, gan huligānos, nu kam tas tev, meitenei, vajadzīgs? Bet Monikai bija sava galva un savs prāts, un viņa, lūk, gribēja .kļūt par juristi, un tad māte teica, atliekot tikai cerēt, ka Monika izkritīšot. Un tāpēc Monika bija nolēmusi gatavoties eksāmeniem sevišķi čakli. Bet tagad nāca krustmāte ar savu priekšlikumu… un Monika piekrita. Krustmāte aizbrauca mierīgu sirdi, simtu labu padomu Monikai priekšā noskaitījusi. Krustmāte aizbrauca, un Monika palika kopā ar grāmatām, un viņa skatījās uz tām ar klusu bijību. Viņa apstaigāja plauktus, kuros visos valdīja priekšzīmīga kārtība. Ap krustmāti vienmēr bija kārtība, viņa allaž zinaja, kur pati šikākā adatiņa nolikta, un brīnījās, kā citi to nevar ielāgot. Rakstnieku attēli pie sienām bija Monikas galvenā sabiedrība. Monika pabīdīja šurpu turpu kastīti ar lasītāju kartiņām, visus uzvārdus tajā viņa zinaja, tie bija Monikas kaimiņi, tuvāki un tālāki, un paziņas, tuvāki un tālāki, pavisam svešu cilvēku nebija šai ciemā un šai kartotēkā. Vecā kroga otrajā stūrī atradās pasts, bet pa vidu veikals. Vecais krogs, pašā ciema vidū stāvēdams, joprojām ieņēma izcilu vietu, jo nebija jau tāda cilvēka, kuram negadītos darīšanas veikalā vai pastā, nu jā, bibliotēkā gan iegriezās retāk, bet tagad, pašā vasaras darbu karstumā, tikpat kā nemaz. Monika skuma par to, viņai būtu paticis, ja ap viņu pastāvīgi drūzmētos cilvēki, izslāpuši pēc rakstītā vārda, un Monika tad būtu tiem droša ceļvede. Bet tagad lauku cilvēkam vasarā pirmajā vietā ir dārzs un druva, un lasīšanu viņš atliek uz rudens un ziemas vakariem, kurus vairs neapspīd saules tveice, tikai klusa spuldze uz galda, un kad prāts pats prasās pēc citu cilvēku, neredzētu un nekad neieraugāmu, dzīves un piedzīvojumu stāsta.


Monikai kļuva garlaicīgi. Viņa nāca uz bibliotēku noteiktajās dienās, agrāk par bibliotēkas atvēršanas laiku, un vienmēr aizkavējās ilgāk — varbūt kāds lasītājs nupat tikai attopas, ka jānāk taču pēc jaunām grāmatām… bet reti kāds iegriezās, Monika šķirstīja savas mācību brošūras — bija daudz laika mācībām. Dienas turējās karstas un saulainas, un tās atstāja brūnu iedegumu cilvēku sejās, apliecinot, ka visi tie dzīvojuši līdzi vasaras priekiem un darbiem. Bet Monikas bibliotēkā klusums sēdēja vēsā nokrēslā, un logus ēnoja sulīgas vīnogulāju lapas. Arī vīnājus bija sastādījusi krustmāte, viņa teica — rudenī tie izskatoties tik skaisti. Monika nopriecājās, kad atkal atvērās durvis, tātad kāds nāca šurp uz brīdi dalīties ar viņu šejienes klusumā. Nodipēja mazas basas kājas. Tas bija Silmaļu Ausmas puika, otro gadu jau skolā, viens no lielākajiem ciema delveriem. Tagad viņš nāca cienīgi, pūlēdamies pieskaņoties grāmatu pasaules noskaņai. Un padusē viņam bija papīrā ietīts sainītis. Pie Monikas galda pienācis, puika to iztina. Izlobījās divas grāmatas. — Mamma lika atnest, — viņš ziņoja. — Jā, paldies, — Monika atņēma. — Nebija jau tik steidzīgi, — viņa laipni piebilda. — Un ko mamma tagad grib paņemt? Man te ir dažas jaunas… — Mamma negrib neko, — puika vēstīja. — Mamma teica, tagad esot jāstrādā, nevis grāmatas jālasa. Mamma teica, gan viņa pati atnākšot, kad bibliotēkas tante būšot atpakaļ. Un prom viņš bija — vasaras dienas zaļajā siltumā, un Monika 'atkal viena ar nejauku kauna sajūtu. Kauns no puikas, vai nav smieklīgi, viņa raudzīja sevi rāt, bet nekas no tā neiznāca, ausīs skanēja Silmaļu puikas vārdi. Nu jā, bet vai tad viņa šeit bija īstais cilvēks? Tikai »aizvietotāja, cits nekas, un pareizi, ka jaudis viņu par tādu uzskata. Bet viņas deviņpadsmit gadiem tas bija rūgti! Krustmātes sarkanā puķe gribēja dzert. Puķes prot visai skaidri parādīt, kad grib dzert: tās viegli noliec jaunākās, smalkākās lapiņas, kā lūdzot noliec galvu, un tad vajag tikai pamest acis un visu var saprast bez vārdiem. Monika paņēma spaini un gāja uz aku pēc ūdens. Grāmatu zemē bija klusi un vēsi. Laukā dienas tveice it kā apsvilināja seju un rokas, vaigos sitās karstums un ausīs visādi dzīvības trokšņi, kuri dažkārt var kļūt apnicīgi, bet pietiek tikai cilvēkam noslēpties no tiem klusumā, kad jau atkal jāsāk pēc tiem ilgoties. Pie veikala bija piebraucis traktors un kāda smagā mašīna. Traktors darbojās, neganti rūkdams, jo šai pusē traktoristiem, laikam tāpat kā visur, nebija paraduma noslāpēt motoru, kamēr veikalā iepērkas tādus sīkumus kā alus pudeli, smēķus un maizi ar konserviem vai vēl labāk desu. Smagā stāvēja mierīga. To jau arī vieglāk iedarbināt. Pie veikala durvīm un arī pašās durvīs grozījās puiši. Muļķīgs tāds paradums drūzmēties durvīs, Monika nodomāja. Ja tev kas pērkams, ej un dari to, pēc tam ej atkal laukā un dod vietu citiem. Bet vai to viņiem iestāstīsi? Ciema vidū iebraukuši, viņi mieloja acis pie visa, kas vien ieraugāms, vai nu tās būtu jaunatvestās preces, tikko izliktā kino afiša vai arī… — Sveika, Monika! Kur tu tik lepna! — viens no viņiem uzsauca. Nevarēja skaisties, kopā skolā gājuši, tepat vienā pusē visi dzīvo… — Tu gan tiec dienu no dienas smukāka, — tā sacīja otrs, bet trešais, tas bija traktora saimnieks, novilka: — Nav tev gar viņu ko acis mielot. Aizies uz Rīgu, izmācīsies par lielu priekšnieci, vai tādai vairs lauku puiši prātā! Maliņā stāvēja melioratori, purva velni, tie šai pusē bija sveši, tāpēc lāgā neuzdrīkstējās mēļot


kopā ar vietējiem. Monika piegāja pie akas. Un negaidot pienāca viens no svešajiem, klusēdams izņēma viņai spaini no rokas, iesmēla. Kas viņam to lūdzis? — Paldies, — Monika ātri un pieklājīgi teica un rau​dzīja izbrīvēt spaini no svešā rokas. — Es aiznesīšu, kur jums vajag. — Nē, — Monika atteica, šoreiz ļoti noteikti, un svešais pakļāvās. Spaiņa rokturis iegūlās Monikai rokā neparasti smagi, viņa agrāk nekad nebija ievērojusi, ka spainis tik svarīgs. Un viņa gāja atpakaļ savā bibliotēkā, pavisam samulsusi, un, durvis vērdama, viņa vēl dzirdēja smieklus un traktora rūkšanu. Viņa aplēja sarkano puķi — Monikai vienmēr patika skatīties, kā ūdens iesūcas pakaltušajā zemē un tā kļūst tumša un tāda kā drupena: šodien domas pie puķes nekavējās. Monika nolika spaini, kur nākas, zaļo māla krūzīti tam blakām un atkal piegāja pie loga, bet pa to jau bija redzams tikai lielais osis, pats lielākais visā ciemā, un zem šī oša ieraktais autobusa pieturas stabiņš. Veikalu no šejienes nevarēja redzēt. Bet Monika jau arī sev neatzinās, ka grib redzēt veikala durvis. Vēlāk viņa iegāja veikalā nopirkt mammai veļas pulveri, viņai vienmēr aizmirsās nopirkt veļas pulveri, un tad mamma bārās un sacīja, ka jaunajiem vējš vien galvā svilpojot. Monika tā nedomāja, bet, lai tiktu no pārmetumiem vaļā, veļas pulveri beidzot nopirka. Vēl brīdi pastāvēja pie letes un patērgāja ar veikala Veltu, apjautājās, kādi veļas pulveri vislabākie, un Veltai savukārt nekā cita nevajadzēja, ja tikai dabūja pamācīt un pa​skaidrot. — Redzi, — viņa sacīja, — es pati visvairāk ar «Ņevu», bet nav jau slikti arī pārējie… Kādai veļai to pulveri vajadzēja? — Vispār, — Monika sacīja, — mamma speciāli neko neteica. — Tad drošības pēc paņem vienu Aelitu arī, — Velta pamācīja. — Ņem, un viss būs pareizi. Monika samaksāja un palika stāvam. Velta nebrīnījās. Ciema veikals jau bija viena no galvenajām vietām, kur smelties informāciju. Velta tikai gaidīja, ko Monika jautās. — Briesmīgi karsts šodien, — Monika teica. — Jā, trakoti cepina. Tai tavā bibliotēkā gan laikam nemana, vai ne? Šorīt atveda alu, es jau domāju, nu pietiks vai divām dienām, bet laikam ne līdz pēcpusdienai neaizvilks. Pirmīt šie bija piebraukuši ar traktoru un smago mašīnu, pa divām kastēm paņēma. Ko es varu darīt? Man ir desmit, piecpadsmit kastes, jādod, cik prasa. Un, kad beigās tie miegamices atnāks, kas nevīžo no rīta piestaigāt, būs jāklausās pārmetumi, ka viss iztirgots. Vai es drīkstu nedot, kad man ir? Monika līdzjūtīgi palocīja galvu. — Briesmīgi gan viņi dzer to alu, — viņa teica. — Ko briesmīgi! — Velta bija citās domās. — Tu laikam nedzertu, ja būtu vīrietis un visu dienu pa šito tveici? Raujas melnās miesās, kamēr kreklu uz muguras var izgriezt, bet pēc tam klausies: šie, redz, dzer alu! Kā tu nedzersi, ja esi sauss kā sūklis? Un kam tad valsts to alu ražo? Alus, tas jau ir tikpat kā bezalkoholisks dzē​riens, — viņa pamācoši nobeidza. — Es jau neko, — Monika sacīja un lēni virzījās uz durvīm. Iekšā nāca divas sievas, un Monikai nebija iemesla ilgāk uzkavēties: vejas pulverus viņa tagad arī pazina. Svešais sēdēja uz bibliotēkas lieveņa un smēķēja. Monika briesmīgi satraucās, sirds viņai sāka pukstēt kaut kur kaklā, bija bailes, ja svešais viņu uzrunās, un vēl lielākas bailes, vai tikai viņš nepalaidīs Moniku garām neuz​runājis. — Jūs strādājat bibliotēkā, — svešais sacīja, kā jau​tādams, kā faktu novērtēdams. — Jā. — Vai bibliotēkā nav neinteresanti? — Es tikai aizstāju krustmāti, — Monika pavēstīja un piebilda: — Nemaz nav neinteresanti,


kāpēc jūs tā do​mājat? — Tā visi domā, —svešais paskaidroja, un Monikai atlika tikai piekrist, jo pati agrāk nebija bijusi neko augstās domās par šo darbu. — Vai jums ir daudz lasītāju? — viņš jautāja, un Monika redzēja, ka viņš gatavojas nākt līdzi. Monika atvēra durvis un gāja iekšā, svešais nesteigdamies sekoja. Sarkanā puķe uz loga, tagad krietni atdzērusies, skatījās viņos savām košajām acīm. Svešais apsēdās krēslā un raudzījās, kā Monika saliek pirkumus pītā somiņā. Monika nekad nenēsāja līdzi lielas somas, tas klājas tikai vecākām sievietēm, bet Monika jau vēl bija tik jauna, viņai vēl vieglo somiņu nēsāšanas laiks. — Daudz apmeklētāju jums te tomēr nevar būt, — viņš secināja pēc brīža, kad klusums telpā draudēja kļūt sadzirdams. — Atļaujiet, es būšu jūsu lasītājs, labi? — Bet jūs jau… — Neesmu šejienietis? — viņš smējās. — Tiesa, tas es neesmu, nav nozīmes liegties, un jūs jau redzat tāpat… bet jūsu lasītājs es tomēr varu būt, vai ne? — Vieglu soli viņš pagājās starp grāmatu plauktiem un balsī gudroja: — Tikai kādu grāmatu izvēlēties? Tagad tāds karsts laiks, tiešā un pārnestā nozīmē, un darba līdz kaklam… paņemšu garlaicīgāku grāmatu un, lai cik gudra tā būtu, izlasīšu tikai divas lappuses, bet pēc tam aizmigšu kā nosists, un rītā pats neatcerēšos, kas tais divās lappusēs rakstīts… Nē, tas neder. Es ņemšu … es ņemšu … — viņš apņēmīgi pastiepa roku un izvilka no plaukta pabiezu un diezgan nolasītu grāmatu. — Zināt, ko es lasīšu? Grāfu Monte-Kristol — Ak… — Monika novilka, viņai bija deviņpadsmit, un viņa veco Aleksandru Dimā atzina par diezgan vidu​vējas lektīras piedāvātāju. — Nesakiet vis! — svešais pamācīja. — Te cilvēks daudz var gūt! Ir problēmas, kas nenoveco, un viena no tam ir cilvēcības problēma. Vai grāfam bija tiesības atriebties saviem pāridarītājiem? Jā vai nē? Vai jūs varat uz. to atbildēt? Monika klusēja un brīnījās. Tas viss bija tik savadi, šis svešais cilvēks te viņas bibliotēkā, turklāt ar Grāfa MonteKristo sējumu rokā … Viņa mulsa. — Bet varbūt jūs negribat man uzticēt savu grāmatu? — viņš jautāja. — Droši vien jūs tagad domājat, kur gan tāds cēlies un kur viņš dzīvo… I<ā gan jūs ievedīsiet mani savā kartotēkā, kur viss vienmēr prīmā kārtībā, kur katram uzvārdam pretī sava adrese… tā, vai ne? Un kā tad vienam uzvārdam pretī uzreiz neierakstīs adresi… Monika tikai klausījās. — Es taču esmu svešs šeit, — viņš turpināja. — Ienācējs, visi jūsējie lielām aizdomu acīm skatījās uz mani, jūs man negribējāt pat savu spaini uzticēt… — Tā nu nebija, — Monika iesāka un netika tālāk. — Kā ne. Es māku lasīt cilvēku sejās, — viņš teica un pašūpoja rokās daudz lasīto un no lasītāju mīlestības krietni vien cietušo Grāfu Monte-Kristo. Monika ievēroja — kājās viņam bija pavalkātas kedas, tiesa, pirksti vēl nelīda laukā, bet tālu no tā vairs nevarēja būt. Un vēl viņam bija izbalējuši džinsi un spilgti svītrots krekls īsām piedurknēm, arī tas rādījās mūžā šo to pieredzējis, taču vēl vienmēr tā svītras šķita izstarojam jautro drosmi un nebēdu par dažu labu greizu soli dzīvē, par neveiksmi, kurai taču atkal var veiksme sekot. Un vēl viņam bija brūni iedegusi seja gaišām acīm, tik gaišām, ka brīnums likās, kā tās tādas var saglabāties sejas tumšumā. Un mati viņam bija pavisam pieputējuši, sen tiem nebija ticis rādīts ūdens. — Ņemiet to grāmatu, — Monika beidzot teica. — Ņemiet vien, es jau zinu, jūs atnesīsiet atpakaļ. Un es nemaz nerakstīšu kartiņu, ja jau neesat šejienietis… — Viņa apslēpa kādu jautājumu,


nebija drosmes izteikt, bet svešais, kurš jau iepriekš bija apgalvojis, ka protot lasīt cilvēku sejās, tagad laikam izmantoja savu māku, jo viņš gaiši pasmaidīja un teica: — Neraizējieties, es jūsu grāmatu neaizvedīšu pasaulīgos tālumos. Pašreiz es strādāju pie melioratoriem. Un, ja ne rīt… nē, tik ātri es neizlasīšu, lai gan es šo grāmatu atceros, labi atceros… nu tad parīt vai aizparīt mēs atkal atbrauksim pēc aliņa, un tad es jums to grāmatu atvedīšu. Un jau šodien, pirms sākšu lasīt, es tai uzģērbšu avīžpapīra kombinezonu. Ziniet, pie melioratoriem reizēm grūti uzturēt sterilu tīrību. — Viņš atkal pasmaidīja, un Monika nevijus atsmaidīja pretī. Smaids jau reizēm ir tāds sauciens pret vakarīgu rāmu mežu, kurš alkst izskanēt atbalsī. — Bet, ja jau jūs to esat lasījis, tad kam gan jums… — Monika neveikli sacīja, viņa to tiešām nesaprata, bija ar mieru piedāvāt svešajam jebkuru citu sējumu no sējumu pilnajiem plauktiem. — Tur nav ko brīnīties, — viņš teica. — Ar dažu labu grlmatu ir kā ar vecu draugu, atkal un atkal gribas ar vi​ņu satikties, un no cita tu atkal bēdz kā velns no krusta. Vismaz tā es jūtu. — Jūs… — Mani sauc par Daumantu. — Jā… — Monika sacīja un diezin kāpēc jutās vīlusies. Viņai bija licies — svešajam vairāk piemērots cits vārds, katrā ziņā neparastāks. Viņai klasē vienam zēnam arī bija Daumants vārdā bijis, tagad viņš bija iesaukts armi ā, un viņā tiešām nebija nekā ievērības cienīga. Re, kā tas ir, Monika domāja, tieši Daumants. Tagad es vismaz zinu viņa vārdu. Tai dienā viņa aiz izklaidības aplēja puķes divas rei​zes… Nākamajās dienās alu tiešām nepieveda. Nevareja laikam tik daudz piebrūvēt, lai pietiktu visām šīm tveicē izslāpušām rīklēm. Melioratori kā zinādami nebrauca nemaz šurp, laukumiņš veikala priekšā bija kluss, tikai daža sieva atnāca un atkal aizgāja, gana iztriekusies ar veikala Veltu, smagi piekrautu tīkliņu vai somu rokā. Tās dienas bija garas, kā tas vasaras vidū mēdz būt, bet varbūt pat kādu nieku garākas. Vismaz Monikai tā likās. Viņa labprāt būtu aprunājusies ar Veltu par melioratoriem, taču Velta par viņiem zināja maz. Melioratori strādāja savus desmit kilometrus no ciema, un tas Veltas uztverē bija pietiekams attālums, lai turieniešu izdarībām piešķirtu teiksmainu, vismaz neticamu raksturu. Viņa zināja, ka melioratori diezgan daudz dzerot. — Kurš gan neiedzer! — viņa teica. — Naudas viņiem ir kā spaļu. Protams, ja tik nav slinki pelnītāji. Vārdu sakot, Velta daudz par viņiem nezināja. Arī mājās par to nebija nozīmes ieminēties, jo visi gāja kā darba skudras un pierimās, tikai kad krēsla jau tina ciet apvāršņus. Pie galda parunājās, ko rīt darīs, un tas tad bija viss, katrs kāroja ātrāk tikt savā gultā. Monika gulēja jaunajā sienā, tāpēc tūlīt vis negāja pie miera. Pa to pašu mīksto tumsiņu viņa mēdza aizstaigāt līdz jūrai, kas, pati neredzama kļuvusi, šalca zemi un spēcīgi, sejā sitās tās mitrā elpa, pat ja nebiji vaigu vaigā ar to nostājies. Monika ilgi palika pie jūras, viņa tur bija viena, jo viņas ciemu vēl nebija aizsniegusi vasarnieku nemierīgā, bieži vien duļķainā straume. Tāpēc Monika varēja stāvēt kāpā kā jūras vienīgā sarunu biedrene šais siltajās nak​tīs, kurās zeme nespēja no sevis izelpot visu dienā sasūkto sauli. Jūra ir liela un stipra, tomēr Monikai bija vientuļi, laikam jau tāpēc, ka viņa bija sīka pret to. Būtu gribējies sastapt kādu cilvēku, bet neviens nestaigāja apkārt tik vēlu, viss ciems gulēja cietu krietna strādnieka miegu, un jūra un Monika vienīgās bija palikušas nomodā. Tie bija skaisti brīži, bet visu dienu tie tomēr nevarēja piepildīt. Jūra var būt tev labs draugs, bet diezin vai tā spēj tev būt vienīgais draugs. Pirmdien veikalā pieveda jaunas preces, bet alus nebija, un Monika iedomājās: nu gan melioratori lādēsies. Viņa šķita redzam tos tur meža iekļautajās zemienēs, kur tagad cepināja saule.


Čūsku tur staipoties, ka biezs, teica tie, kas kādreiz staigājuši pa tām vietām, bet tādu bija maz, — un kurš cilvēks tad bez neatliekamas vajadzības ies pa čūkslieniem? Tomēr tagad tur strādāja. Monika cerēja, ka Daumantam labi veicas darbs. Bija jau pēcpusdiena, bibliotēkas logos slīpi iespīdēja saule. Saule te ienāca tikai pēcpusdienās, ātri vien sakar​sējot tīkami vēso telpu. īsti par sauli priecājās, šķiet, tikai krustmātes sarkanā puķe. Bija pēcpusdiena, un kāds vēra bibliotēkas durvis. Monika vēl nebija paspējusi pagriezties, kad viņa jau zināja, kas ir nācējs. Daumants apsēdās gluži tāpat kā iepriekšējā reizē, un Monika nebrīnījās. Daumants apņēma ceļus rokām. Viņam bija slaidi pirksti, neizskatījās pārāk sastrādāti, un Monika prātoja: kādu darbu viņš tur pie melioratoriem varētu darīt. Labprāt viņa būtu pajautājusi, bet bija neērti. Nebija tā kā vienatnes brīžos pie jūras, kad balsī var izteikt pašu slēptāko. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. — To grāfu es izlasīju, — Daumants sacīja. — Gribēju atvest, bet nezināju, ka tikšu uz šejieni. Tik negaidot iznāca. — Alu šodien neatveda, — Monika sacīja. — Vai jūs arī interesējaties par alu? — Daumants pēk​šņi pavaicāja, un Monika nosarka. — Es tikai domāju, tādā karstumā grūti bez vēsa padzēriena, — viņa teica. Daumants neatbildēja. Viņš skatījās uz puķi, un Monika pastāstīja: to audzējot viņas krustmāte, puķe esot īpat​nēja, viņa tikai nespējot atcerēties tās nosaukumu. — Tā nav lielākā nelaime. Svarīgi, ka mēs atceramies viens otra vārdus. — Vai tad to var neatcerēties! — Monika iesaucās un atkal nosarka. — Jā, purvā ir gan briesmīgi karsts, — Daumants atsāka.— Ja zinātu, nebūtu gājis turp strādāt. Ne tāpēc, ka es baidos grūtību, bet šis darbs mani neaizrauj. Vai nav tiesa, grūti strādāt darbu, kas neaizrauj. Monika klusēja. Viņa bija tik maz darbu strādājusi — un vairums viņu tiešām neaizrāva. Taču viņa bija pūlējusies godīgi, cerēdama, ka īstais un vērtīgākais darbs vēl priekšā un tam tad viņa atdos sevi. — Bet reiz mēs apģērbsim jaunos uzvalkus un atnāksim uz balli klubā, tad jūs mūs vairs nepazīsiet. Man ir gaišs uzvalks, viegls, vasarai piemērots, es tikai baidos, vai nebūs >koferī galīgi saburzījies. Nevajadzēja ņemt līdzi, bet man patīk labas drēbes, un visur taču notiek balles. Tā es tiku domājis, vienīgi nedomāju, ka sastapšu tādu mei​teni kā jūs. Monika sēdēja zemu nolaistiem plakstiem un klusēja. — Nu arī tā bez ballēm dzīve tomēr nav nemaz tik briesmīga, — Daumants turpināja. — Kādu laiciņu es dzīvoju teltī kopā ar visiem, tad apnika, varbūt tas nebija īsti biedriski, bet vienu dien es gāju uz Kazakiem pēc piena un satiku tur saimnieci. Viņa ir veca un laipna kā saulīte, mani tūdaļ sāka saukt par dēliņu. Aicināja mani apmesties viņas mājās. Jūs jau zināt, tādas vecu ļaužu mājas, tās ir tikpat kā pamestas, es saprotu, ka viņiem gribas dzirdēt dzīvas balsis tais ķirmju sagrauztajās sienās, tāpēc piekritu. Un tagad es dzīvoju pavisam labi. Un vienudien es gribu lūgt jūs ciemos. — Es nezinu, — Monika sacīja. — Redziet, man drīz jābrauc uz Rīgu eksāmenus kārtot. — Uz Rīgu? Un ko jūs studēsiet? — Jurisprudenci, — Monika teica bijīgi, pašas izrunā​tajā vārdā ieklausīdamās. — Lieliski. Es ari labprat būtu kļuvis jurists. — Bet? — Bet nekļuvu, — Daumants atteica, un Monikai likās, ka tālāk jautāt nedrīkst. — Un ko jūs darāt? — viņa jautāja. Daumants pa​skatījās, kā domās iztraucēts, un sacīja: Ko daru? Roku grāvjus. Milzu grāvjus. Jūs jau tur neesat bijusi, neesat redzējusi. Ar


ekskavatoru. — Filmā esmu redzējusi, — Monika pateica, un Dau​mants saudzīgi iesmējās: — Dzīvē nav neinteresantāk. Viņš pasmaidīja, bet acis viņam bija skumjas. Monika domāja, droši vien viņš labprātāk tomēr būtu kļuvis par juristu, jau kārojās pajautāt — kāpēc, bet viņa to nedarīja. Un tad jau viņi bija visu izrunājuši. Monikai bija prieks, ka Daumants nav atnesis grāmatu, tad jau viņš atnāks vēl reizi. Viņa jau tagad gaidīja šo reizi. — Jums te pavisam tuvu jūra, — Daumants teica. — Jā … Es katru vakaru aizeju turp. — Bet es neesmu bijis ne reizes. Tas purvs kā ievilcis mani sevī. Jāsāk raisīties laukā. Nevar jau domāt tikai par naudas pelnīšanu… Bet jums laikam nepatīk runāt par tādām lietām? Monika klusēja. Par naudu viņa domājusi vienīgi tad, ja vajadzēja iegādāties ko tādu, pret ko vecāki varēja celt iebildumus. — Ceru, ka man būs stipendija, — viņa cienīgi atbildēja. — Un, kad es iebraukšu Rīgā, aizvedīšu jums ko tādu, kas jums ļoti patiks, bet kā iegādei stipendijas ir par maz, — Daumants negaidot teica. Tad viņš ātri izgāja pa durvīm, tautiskie aizkari pie logiem vien nošūpojās. «Vai viņš atnāks pie jūras?» Monika domāja. Viņa vēl nebija ne reizes iemīlējusies, pat ne skolotājā, kaut gan skolotājs viņas skolā bija tikai viens un tam pašam jau pāri sešdesmitiem, viņa mazmeita mācījās vienā klasē ar Moniku. Vakarā Monika atkal bija pie jūras, jūra bija skaistāka nekā citus vakarus. Nez no kurienes nākdama, tāla gaisma vērta viļņus pelēcīgi bālus, tie nāca krastā ieslīpi no dienvidiem, viens pēc otra, viens pēc otra — un tomēr nebija vienmuļības. Viņa iedomājās, ka blakus stāv Daumants, un teica viņam tu. Tas bija brīnišķīgs vakars. Grāfs Monte-Kristo, Monika domāja, un nu viņai romāns vairs nelikās vecmodīgs un pārspīlēts. Tikai tāpēc, ka grāls šķita no citas pasaules esam, romāns agrāk bija licies nesaprotams. Un daudz kas cits, kas tāpat bija licies nesaprotams, tagad bija mainījis savas būtības aprises un atradās tepat — tverams, tiešs un tuvs. Citvakar ciemos atnāca Arvīds. Viņš bija tuvākais kaimiņš, tiesa, ne sevišķi veikls un izdarīgs; Arvīdā slēpās kaut kas no tās pašas zemes smaguma, kuru viņš strādāja diendienā un pa kuru virzīja nesteidzīgos soļus. Arvīds sēdēja, viņiem nebija par ko runāt, un tad ienāca Monikas tēvs, apvaicājās, kā Arvīdam ar darbiem, un tas jau bija lieks jautājums, vai nu tēvs nezināja. — Kāpēc tu nenāc uz bibliotēku? — Monika negaidot jautāja. — Tagad, darba laikā? — Arvīds pabrīnījās. — Grāmatām vienmēr vajag laiku atlicināt! — Es pamēģināšu, — Arvīds sacīja, bet Monika asi atcirta: — Manis dēļ nenāc. Tu jau pats par sevi esi gudrs diezgan, kam tad tev vēl jāzina, ko cilvēki mūžos izdomā​juši un sapratuši! Un tev tas tikpat vienalga! — Man ne… — Arvīds sāka, bet Monika jau bija kājās un laukā pa durvīm. Viņa negribēja dzirdēt mūžīgās sarunas par darbu, viņa taču bija augusi tepat, šai zemē, kura, par spīti jūras tuvumam, tomēr bija auglīga, varbūt tieši tāpēc, ka tādi cilvēki kā tēvs un Arvīds neapnikuši par to parūpējās. Monika izgāja pagalmā, iegriezās dārzā, kur baltā dzidrā jau ieriesusi mazus, zaļus āboltēnus: bērna gados viņa bija grauzusi tos tādus pašus… Monika norāva vienu, iekoda, saviebās un aizmeta ābolu tālu prom. Nu jau viņa bija liela, nu tādi vairs negaršoja. Un neviļus viņa iedomājās: diez vai Daumants ēd zaļus ābolus? Un tad viņai uznāca smiekls un kļuva gaiši ap sirdi. Kad Monika nonāca jūras krastā, viņa jau iztālēm ieraudzīja Daumantu. Viņš sēdēja zemā smilšu


paugurā tā pagriezies, ka varēja saskatīt katru nācēju no ciema puses. Bet nebija jau neviena cita, tikai Monika, un Monikai viņš nāca pretī pa balto, smalko smilti, kura svešādi sīca zem kājām, ja vien pēdas pavilka pa zemi. — Zināju, ka tu būsi, — viņš teica, un tas bija tik dabiski, ka viņš Moniku uzrunā ar tu. Viņiem bija palicis tik maz laika, ko kopā pavadīt, toties viņiem ilgāk vajadzēja būt blakus un tuvākiem turklāt. — Jā, — Monika sacīja. — Es īstenībā nedomāju, — viņa piemetināja, — bet atnāca ciemos viens brīnum garlaicīgs cilvēks, un tad man vairs nebija kur likties, bet pie jūras vietas vienmēr ir tik daudz … — Daudz vietas, jā, — Daumants atbildēja, — un visiem. — Pasaki man — kāpēc godīgie cilvēki vienmēr ir tik bezjēdzīgi garlaicīgi? — Garlaicīgi? — viņš jautāja. — Vai tiešām? Kad tu tā saki, tad… nē, ļauj padomāt… patiešām, viņi ir garlaicīgi, nudien! Un es tā gribēju būt godīgs cilvēks. Nu vairs negribēšu, jo citādi var iznākt, ka arī no manis tu bēgsi prom, un tad atradīsies kāds cits, kurš tevi satiks un runāsies ar tevi tā, kā tagad runāju es … — Vai tad tu neesi godīgs? — Vai es esmu garlaicīgs? — Daumants jautāja pretī, un Monika kratīja galvu un smējās. Garlaicīgs, dieva dēļ, nē! Savādi, maz Daumants ar viņu bija runājis, necentās arī šoreiz, un tomēr viņa tuvumā bija tā īpaši, kā ar vēja brāzmu, kas nāk no tālienes, no nezināmas vietas, un tev gribas tikai ilgāk to just, izbaudīt. Daumants nebija tāds kā citi — tikai to Monika zināja. Viņi apsēdās paugurā, ne vairs tajā, jo no tā īic tik vien bija redzami visi nācēji, ari pats sēdētājs tur visiem ieraugāms, — nē, viņi uzmeklēja citu vietu, sīku kārklu aizsegā. Daumants aplika roku Monikai ap pleciem un jautāja: — Vai tiešām tu gribi braukt prom un atstāt mani? Viņa nezināja, ko atbildēt. Un tad Daumants viņu noskūpstīja. Monika satrūkās, nē, baiļu viņai nebija, bet tas taču bija pirmais skūpsts, un nu tas tika svešam puisim no purvu velniem melioratoriem, to gan viņa nebija varējusi iedomāties. Bet ko gan vispār var iedomāties uz priekšu. Viņa piespieda galvu Daumanta plecam un teica: — Tas taču nekas, ka es tagad aizbraucu. Es atbraukšu atkal tūlīt pēc eksāmeniem, un viņās brīvdienās, mēs tad varēsim satikties, cik vien patīk, un kad es būšu izstudējusi… Monika aprāvās. Nu jau viņa runāja tikai pati par sevi. Daumants saprotoši teica: — Jā, tev jau viss skaidrs. — Un tev? — Man? Nekas. Es esmu tikai pasaules klaidonis. Klaidonis, jā, nekas cits. No vienas vietas uz otru, un neviena nav paliekoša. Jā, tagad man dod pajumti Kazaku māte, un tā ir laba pajumte, varbūt tikpat laba kā manu vecāku mājās. Bet tas ir tikai uz brīdi, es nezinu, kurā mirklī atkal celšos un došos tālāk … Monika nesaprata. Daumants vienā brīdī bija kļuvis svešs. Viņa saņēmās un jautāja: — Bet kas tad tu vispār esi un no kurienes? — Vai tas nav vienalga? — Man ne. Viņā bija ierunājusies sava ciema ļaužu domāšana, to ļaužu, kuri te dzima un auga, un palika dzīvot, un no šejienes tikai viens ceļš veda laukā, un tas pats nebija tāls, jo cik tad tālu ciema kapi. Vienu brīdi Monika pabrīnījās, kā iedomājusies braukt uz Rīgu studēt. Un viņa būtu domājusi vēl


daudz ko, bet šai brīdī Daumants gausi ierunājās: — Piedod, Monika, ka es te sēdu kopā ar tevi. Sirdī sīvi iesāpējās, tā nebija tāda sāpe, kāda cilvēku apmeklē pēc pusmūža, kad gadās veselu nakti pārlaist, bažīgi ieklausoties sirds sitienos un pārsitienos, bet acumirkli Monika bija nelaimīgāka par tiem, kas vāķē garas stundas, sava mūža minūtes līdzi skaitīdami. Viņa bija izjutusi, ka Daumants ir nelaimīgs, un arī pati nespēja justies laimīga. — Nerunā tā, — viņa lūdza, un Daumants sacīja ļoti klusu un |oti maigi: — Es negribēju tev nekā slikta, Monika. — Kā es tagad nevēlos braukt projām, — Monika sacīja pēc brīža, un viņa izdzirda Daumantu nopūšamies. Kāpēc viņš nopūšas, Monika domāja, nu viņš taču zina, ka es viņu mīlu! Saule rietēja jūrā liela un sārta, un viņi skatījās, kā tās ripa slīd arvien dziļāk un dziļāk viļņos. — Vai tu esi redzējusi zaļo staru? — Daumants jautāja. — Nē. — Bet es redzēju. — Vai tas ir ļoti skaisti? — Tas ir tik skaisti, ka to nav iespējams aprakstīt. Tu tikai vari nākt uz jūru katru vakaru un vēlēties šo staru ieraudzīt. Un varbūt tad tu tiešām redzēsi un sapratīsi. — Man jau projām jābrauc, — Monika atkārtoja, un Daumants pamodas kā no miega. — Jā, to es pavisam aizmirsu. Bet varbūt tas stars būs tieši šovakar? — Monika vaicāja un tā sasprindzināja redzi, ka acis sāka sāpēt. Daumants sacīja: — Nē, šovakar zaļā stara nebūs. — No kuras puses tu esi? — Monika vēlāk jautāja. — Tas ir tālu. — Tik tālu, ka tu vairs negribi atgriezties? — Laikam gan, — Daumants piekrita. — Un tu negribi māju un tuvinieku? — Man jau nav ne vienu, ne otru. — Un tu negribi māju? — Monika teica vēlreiz, tagad pavisam skumīgi. Daumants saņēma viņas roku. — Ja tu man solītu … Monika apdomājās. Vienā mirklī viņai caur galvu izskrēja simt pieņēmumu, cits aiz cita, viens otrā ķerdamies un pīdamies. — Varētu, — viņa sāka. — Es varētu nemaz neiet uz Rīgu. Būs kas manā vietā studēs. Vecākiem jau patiktu, ja es paliktu tepat. — Un ko tad tu darītu? — Daumants jautāja. Un viņam balsī ieskanējās bažas. — To pašu, ko visi, — viņa teica un centās iesmieties. — Tev nav jābūt tādai kā visi. — Bet ja es gribu būt kopā ar tevi? Viņa nekad nebija iedomājusies, ka var teikt tādus vārdus. Izrādās, varēja. Jaunās, stiprās jūtas lauza sev ceļu. Viņa vērās Daumantā cieši, ilgi, līdz viņš novērsa skatienu. — Un tikai manis pēc? — viņš jautāja. — Jā. — Tas tev jāzina pašai. — Cik labi, ka tu te esi! — Monika smaidīja.


Daumants neatbildēja, viņš skatījās — uzticīgi un mazliet skumji, tā prata vienīgi viņš. — Es tev vēl neesmu atdevis to grāmatu, — viņš sacīja. — Jau sen esmu pārlasījis, bet viens puisis lūdza. Iedevu. Piekodināju, lai nepazaudē, es teicu, tā ir bibliotēkas grāmata, un pati bibliotekāre ir burvīgākā meitene pasaulē. Tagad man žēl, ka tā sacīju. Tagad viņš var nākt un uzmeklēt tevi. Vai dzirdi, neskaties ne uz vienu citu, tikai uz mani! — Daumants iesaucās, un Monika nesaprata, vai viņš joko vai runā patiesību. — Man nav nekā, — Daumants negaidot sacīja. — Nav un nav bijis. Bet nu esi tu. Vai tiesa, tagad man esi tu? — Jā, — Monika atbildēja. — Tad jau ir labi. Tad ir pavisam labi. — Saki… — Monika vilcinājās, — vai tev ilgi būs darbs pie tiem melioratoriem? Un kurp tu iesi pēc tam? — Kur pagadīsies, — Daumants viegli atbildēja, tad uztvēra Monikas skatienu un ātri teica: — Raug, saule jau norietējusi. — Un zaļā stara tiešām nebija, — Monika skumīgi teica. — Tu jau sacīji, ka nebūs. Kā tu zināji? — Tāpat. — Daumant, tev vajag nākt pie mums! — Monika iesaucās. — Ja es palieku šeit… tad tev arī jābūt šeit, citādi jau mēs nevarēsim būt kopā! Ja tu māki apieties ar mašīnām… tu vadot ekskavatoru, pats teici! Daumants palocīja galvu. — Mehanizatorus visur meklē kā ēst. Tu strādāsi pie mums. Es domāju … arī dzīvosi pie mums. Un vienreiz tev būs mājas un tuvinieki. Ja vien tu pats gribi, protams. — Vai tiešām? — Daumants jautāja neticīgi, it kā nebūdams pārliecināts, vai tikai viņam nestāsta jauku pasaku. Un Monika iekarsa, tagad, tā runājot, viņai pašai pavisam skaidra likās nākotne un bija prieks, ka nekur nebūs jāaiziet no mājas un mīļās jūras. Cik vienkārši viss izvēršas — mājas un jūra, un Daumants. — Un tu vairs negribi studēt? — Daumants jautāja. — Nēl — Monika smējās. — Vismaz pašreiz ne iedomāties nevaru, nesaprotu, kā visu laiku esmu varējusi mācīties tās gudrās grāmatas… — Viņai bija mazliet neērti grāmatu un pašas izvēlētās profesijas priekšā, bet, Monika domāja, cilvēks, tas ir vairāk par grāmatām, cilvēks ir vairāk par visu pārējo. Daumants vadīja Moniku uz mājām. Līdz mazajai ceļmalas birzītei. Tur viņš apstājās. — Nāc taču tālāk! — Neiešu. Es negribu, ka mūs kopā redz. Es esmu svešs. Klaidonis. Vēl pagaidām, — viņš piebilda, kad Monikas mute sāpīgi savilkās. Monika pati apvijās Daumantam ap kaklu. Bija krēsla. — Bet par tām studijām tev tomēr vēl vajadzētu padomāt. — Jau esmu izdomājusi! — Monika iegavilējās, viņai gribējās, kaut visa zeme gavilētu līdzi, bet bija t; 'u vakars, un vakari ir nopietni. — To grāmatu es tev atnesīšu, — Daumants solī'a. — Ak, grāmatu … Viņa ilgi stāvēja un skatījās, kamēr Daumanta stāvs pagaisa notumsā. Pagāja trīs dienas, trīs rīti, pusdienas un vakari un trīs naktis turklāt, bet Daumants neparādījās


ciemā un neparādījās bibliotēkā, visas puķes bija aplietas, un Monika bija izravējusi ari dobes zem logiem. Nu jā, drīz jau vajadzēja atgriezties krustmātei, tad visam jābūt kārtībā. Veikala Veltai atveda alu, un, kā šo tīkamo jaunum:: sajutušas, cita pēc citas te piestāja mašīnas, smagās vien, vieglajām jau nebija ko darīt tagad lielās strādāšanas laikā. Piebrauca arī viens traktors un, kā parasti, neizslēdza motoru, un visa vecā kroga priekša vārīties vārījās nežēlīgā rūkoņā, zilas dūmu strūklas bendēja ciema mierīgo, gaisu. Monika izgāja laukā, lai gan viņai tur nebija ko darīt. Bet varēja jau atnest ūdeni no akas. Ko gan dara pilsētu meitenes, kad viņām kas steidzami jāierauga un pagalmā nav akas? Monikai pienāca klāt kāds puisis, pavisam nepazīstams (tas nebija Daumants, kā toreiz), viņš arī nebija tik laipns un neizvilka Monikas vietā spaini no akas, nē, viņš mierīgi nogaidīja un tad sniedza grāmatu biezā avīž​papīra … kombinezonā, un Monika grāmatu uzreiz pazina. — Jus esat bibliotekāre, vai ne? Te viens no mušu večiem lūdza atdot. — Kas? — Nu tas Daumants, velns zina, ka viņam bija uzvārds. — Ak tā, jā, — Monika teica un brīnījās, kā tik prātīgi runā. — Un kur tad viņš pats? — Aizlaidās, skaidrs. — Aiz-laidās? — Nu jā. — Kāpēc? — Dibengals par vieglu, — puisis sacīja. — Rāva, rāva te vienu brīdi, laikam nosprieda, ka par maz maksā, vai… Nu ko tad tiem nekvalificētajiem lai maksā? Cērt krūmus, dedzina … Nav jau kā uz ekskavatora. — Vai tad viņš nebija ekskavatorists? Puisis sāka smieties. — īstais! To pie kloķiem nevar laist, gatavais ķīselisl Ar muti, tad palaid tikai — un viens divi būs Rīgā, bet ar darbiem, tā teikt… — Viņš pasvārstīja rokās grāmatu, kuru vēl nebija Monikai atdevis: grāmatas vāki pavērās, un viņš negaidot teica: — Gatavais grāfs Monte-Kristo, tas viņš ir, vairāk nekas! Plānā galdiņa urbēji, kadi visādi negadās, kur pēc treknāka kumosa ož! Monika stāvēja un skatījās. — Viņš teica, viņš dzīvojot Kazākos, — Monika sacīja, pie pēdējā salmiņa ķerdamās. — Teica, vecā saimniece tur istabu iedevusi… Puisis smējās lielu smieklu, droši vien viņš nebūtu smējies, ja tikai jutis, ka smiekli smagi krīt Monikai tieši sirdī. — Vai nu Kazāku māte bleķi no zelta nemācēs atšķirt, ja katru pasaules gājēju zem sava jumta laidīs! Tepat pa zaru būdām vien gulšņāja. Kas tad jums to sastāstījis? — Laikam būšu ko sajaukusi, — Monika sacīja un stiepa roku pēc grāmatas. Puisis rādījās ko aptveram, vairs neko neteica, nomurmināja laikam kādu atvadvārdu. vai nu Monika vairs dzirdēja, un pagriezies gāja uz veikalu, kur Velta tirgoja svaigu un pavisam vēl vēsu alu. Tādu mantu nedrīkstēja laist garām. Monika iegāja bibliotēkā un apsēdās, tā viņa nosēdēja labu brīdi. Tad gausi pacēla grāmatu, kuru turpat uz galda nolikusi, un ņēmās tīt laukā no avīžpapīra. Labi gan, ka aplikta, papīrs rādīja aizdomīgus tauku plankumus. Bet iekšpusē viss bija kā agrāk. Monika pārlaida plaukstu dažām lappusēm, tad lēni, lēni, it kā kājas nebūtu pašai savas, bet tikai pirmoreizi iemēģināmas, devās no​likt to atpakaļ. Uz pusdienlaiku debesis pārvilkās plānu pelēku plēvi. Monika atcerējās, ka no rīta zālē nebija


bijis rasas. Viņa gāja pie loga un vērās laukā, bet ko nu aiz vīnstīgām daudz varēja saskatīt. Tad viņa izgāja ārā, iepriekš pārliecinājusies, ka veikala priekša tukša, nav vairs neviena braucamā, neviena pircēja. Velta stāvēja veikala durvīs. — Būs lietus, nudien būs lietusl — viņa uzsauca Mo​nikai. — Laikam… — Vajag, ai, kā vajag! Man visās dobēs saknes vīst nost, tīri gar zemi gulstas. Vai to lērumu kāds var apliet! — Nevar, — Monika pamāja. Brīžiem uzskrēja vēja elpa, sagrieza gaisā papīra strēmeles un zāļu stiebrus, parāva uz priekšu un nosvieda atkal pie zemes, tik ātri šo savu rotaļu apnikusi. — Nu jau tava krustmāte drīz brauks mājās, — Velta teica. — Jā. — Un tev pašai ceļš uz Rīgu. Aizmirsīsi mus. — Vai nu gluži, — Monika sacīja. — Neaizmirsti gan, — Velta piekodināja. — Vai mēs esam sliktāki par tiem, kas tur Rīgā dzīvo? Cilvēki visur vienādi labi, lai tikai viņi būtu īsti un godīgi, tas gal​venais. Vai ne? — Jā, — Monika pamāja. Velta runāja no sirds. Pēc kādas pusstundas tiešām sāka līt. Tādā laikā, drošr zināms, uz bibliotēku neviens nenāks. Monika aizslēdza durvis, iebāza atslēgu kabatā un gausi gāja uz jūras pusi. Viņa pati nezināja, ko tur darīs, bet pie jūras jau nekas nebija jādara, tur varēja vienīgi būt. Nekāds lielais lietus tomēr nebija uznācis, vairums laikam aizgājis gar pamali uz citu pusi. Lai — arī tur lietus vajadzīgs. Sis, kas smildzināja Monikas dzimtajā ciemā,, bija tikai tāds mīksts sēņu lietutiņš. Tā tas notiek, Monika domāja. Neviens par to nezina, viņa atkal domāja pēc brīža. Vai tas ir labi, ka neviens nezina? Ap viņu un viņā pašā bija tāda trula nekā neapzināšanās, vienu tikai Monika saprata: nekad vairs nebūstā, kā bijis. Nekad, nekad. Krustmāte bija vecmeita, stāsta, palikusi tāda pēc nelaimīgas mīlestības. Monika vienmēr tika gudrojusi, kāda tad ir tā nelaimīgā mīlestība. Vajadzētu pajautāt krustmātei, kad atbrauks, vai vērts vienas mīlestības dēļ visas nākamās ziedot. Bet laikam jau ir, kāpēc gan cilvēki tā dara. Lietus lija silts, saudzīgs un lēns. Monika atcerējās, ka pēcpusdien ciema kapos bēres, glabāja veco Rijnieku, tas trīs gadus uz gultas tikpat kā nemaņā nogulējis, tagad beidzot atbrīvojis tuviniekus no kopšanas mocībām. Arī veco Rijnieku kādreiz kāda mīlēja, Monika domāja, varbūt mīlēja līdz neprātam, vairāk par sevi, par savu dzīvību. Un šodien viņu glabā. Šodien glabā Rijnieku kopā ar viņa pārdzīvotajām kaislībām un mīlestību. Monikai gribējās, kaut Rijniekam mūžā liela mīlestība bijusi. Bet lietus lija vēl arvien, silts sēņu lietutiņš.


PĀRPLŪDĪS VALKS

Uz tantes bērēm atbrauca arī Mēlīte. Tādu vccu, turklāt vēl attālu radu bēres nav nekāda īpaša sēru reize, drīzāk jau gadījums, kad radiem atkal vienkop sanākt, iedzert, ieēst, parunāt par aizgājušo un beigās arī pašiem par sevi. Cilvēku sejas ir nopietnas, citādi tā būtu necienība pret kapos gulētāju, bet valodām nav īpaša sēru noskaņojuma. Visi mēs dzīvojam, kā nu kurš, un visi reiz nomirsim, kā citādi. Visi nomirsim, mēs atkārtojam telpā, kur vēl ož pēc bēru skujām, kaut ari dažbrīd tā ir vienīgā atmiņa par smiltainē pavadīto. Un viens galda kaimiņš, vīrs jau gados, jautā otram, tādam pašam: — Vait' nāksi uz manām bērēm, kad es karoti nolikšu? — Ja jau tu pa priekšu, tad būs vien jāiet. Tik liec, lai labu alu izbrūvē. Bez laba alus tādā reizē nav jēgas". — Būs alus, būs. Un viņi abi īsi nopūšas un iedzer no tā, kas pašreiz uz galda, viņi ir pavisam apmierināti ar dzīvi, kāda tā iīdz šim nodzīvota, un viņi cer, ka tā, kas palikusi, nebūs sliktāka … un neuztraucas par lielo šķiršanos, kas viņiem taču vistuvāk pienākusi. Mālīte atbrauca, un māte priecājās par to. Tante pēdējos gadus bija dzīvojusi Mālītes vecāku mājās, palīdzējusi, cik nu tas viņas vecajos spēkos, un jau uz miršanas gultas lūgusies, lai jel atgādinot Mālītei atbraukt tantes pēdējos godos. Māte arī aizrakstīja vēstuli uz Ventspili, bet pati neko vis neticēja. Jaunie ļaudis mūžam tik aizņemti, vai Mālītei atradīsies laika priekš vecas radu sievas. Bet atradās. Māte, neko necerēdama, aizgāja uz autobusa pieturu, un jo lielāks bija viņas prieks, kad no dzeltenzilā autobusa pati pirmā izkāpa Mālīte skaistā, brūnā mētelī, galvā adītu cepurīti (laikam gan silta!) un ska​tījās, vai ir kāds sagaidītājs. — Mālīt! Mālīt, re, kur es esmu! — māte sauca, un Mālīte pagrieza pret viņu riekstu krāsas acis un smaidīja silti un tuvi. — Tad atbrauci gan, — māte teica, kad bija nomutējusi meitai vaigu, tādu vēsu, kaut visu laiku siltā mašīnā sē​dēts. — Ja jau tante tā gribēja … — Pārlieku gribēja, — māte locīja galvu. — Visu laiku man teica … Vai tev, bērns, nav par smagu? Un, lai kā Mālīte pretojās, māte noņēma viņai somu, atstāja tikai puķes, baltā papīrā satītas. Māte vēl vienmēr domāja, ka viņai spēka par meitu vairāk, un varbūt tā arī bija. Bērnu dēļ jau


vienmēr atrodas kāda paslēpta spēka tiesa. Metās krēsla; Mālīte iedomājās, ka vasarā autobuss vienmēr iebrauc saules apspīdētā ciemā. Bet šobrīd debesu dienvidmalā rēgojās iedurts tievs jaunais mēness. Ziema vienmēr pienāk par ātru. — Kā tad pa Ventspili? — māte jautāja. — Kā vienmēr, — Māllte atteica un skatījās uz bāku, kura jau sākusi sūtīt pāri jūrai savus garos, spožos starus. — Vai šoruden bija stipras vētras? — Paldies dievam, ne. Līt gan lija bez žēlastības. Valks pavisam ārā no krastiem. — Tu skatīties biji? — Kur man laiks rāsies, visa māja, visa saimniecība kā aiz stērbelēm saķērusi un tur. Bākas sargs, nu, Gunārs stāstīja. Viņš jau tas lielais sēņotājs. — Jā, lielais sēņotājs, — Mālīte atkārtoja. Viņas bija pagājušas bākai garām, tagad gaismas stari pa brīdim uz​plūda no muguras, kā vilinot uzplaiksnīja un tad atkal ap​dzisa rudens mijkrēslī. — Vajadzētu iet to valku apskatīties, — Mālīte sacīja. — Vai nu ūdeni neesi redzējusi, vai, — māte atteica, vairāk neko. Mālīte taču pieaudzis cilvēks, tāds var iet, kur grib. Lai gan Mālīte mēdza iet, kur grib, arī tad, kad vēl nepavisam nebija pieaugusi. Tāds raksturs. — Bet te pie jums laikam viss pa vecam, — viņa teica. — Kas tad mums jauns lai būtu, — māte izvairījās, redzams, viņai netika atzīties, ka šai pasaules stūrī lieli no​tikumi nemēdz iegriezties. — Vai butes labi ķērās? — Nekas, — māte sacīja. Butes — tās bija šī zvejnieku stūra lielākais lepnums. Nekur tās nenāca tik lielas un treknas, un šejienes zvejnieksievas prata nožāvēt tā, ka pēc pirmās lūgsies vēl un vēl, lūk, kādas butes žāvē šai ciemā. — Noliku jau priekš tevis ar. Varēsi paņemt līdzi, cik gribēsies. — Jā. — Tur, Ventspilī, jau viņi neprot. — Tā jau varbūt neprot.. Viņas bija aizsniegušas mājas. Pagalma, pa durvīm iznākušas, staigāja siltas nu tīkamas smaržas, tur tika posts rītdienas galdam. Kad ciemiņi aicināti, uzcienājuma ne​drīkst aptrūkt. — Vai negribi iet tantei labvakaru padot? — Es vēlāk, — Māllte teica un ātri gāja istabā, kur kurējās krāsns un visās istabās dega spuldzes. Suns pieskrēja, pazina uzreiz, luncinādamies metās klāt, un smilkstēja aiz liela suniska prieka. — Vecs metas, — māte sacīja. — Nemaz negrib laukā tverties, istabā vien, kur siltāks. Būs jauns jāmeklē. — Bet kamēr šis… — Mālīte nenobeidza. Māte noglau​dīja suņa dzelteno, savēlušos spalvu. — Kamēr šis, lai ir šis, kā tad. Mālīte gāja apsveicināties ar mājiniekiem. Māte klausījās viņas raitajā valodā un domāja, slikti tomēr, ka Mālīte nav pie mājas. Vai te kā trūktu. Un lai jel dzīvo, kā pašai patīk, šodien visi jaunie dzīvo, kā pašiem patīk, un neviens pakaļ nerunā, ja beigās kas iziet pat šķērsām. Tādi laiki, un nevar teikt, ka sliktākie. Vakariņas paēda klusu. Tas neredzamais zīmogs, kādu nāve uzspiež katrai mājai, kurā iegriezusies, bija uzlikts arī sēdētājiem pie galda. Mālītei bija daudz ko stāstīt, bet viņa pakļāvās noskaņai, un vienu brīdi viņai kļuva īsti skumji. Vecā tante bija vienmēr laba pret Mēlīti bijusi, mīlējusi viņu ar uzticīgu mīlestību, un Mālīte nevarēja atcerēties reizi, kad viņu, mājās atbraukušu, nebūtu sagaidījusi tante, kaut pie sētas viņa stāvēja un skatījās, un viņas vecā, rievainā seja staroja,


lai gan tieši tantei Mālīte pa​rasti aizmirsa atvest dāvanu. Tagad viņai tā bija žēl. Bēru rīts ausa miglains, kā jau vēlā rudenī. Kā pavardā iekurta uguns tikai pamazām pieņemas spēkā, tā pamazām mājās sākās darba rosība. Mālīte pagrozījās virtuvē, darītāju diezgan, viņa te nebija nepieciešama. — Es aiziešu līdz valkam. — Ej, ej, — māte atteica, viņai rokas bija ar miltiem, jāgrūž krāsnī pēdējais cepiens. Atradusi, kurp iet, māte nodomāja. Tīri kā bērna gados. Bet valks tiešām bija skaists — un visos gadalaikos. No možu dziļumiem, kaut kur no neizdibināmās Slīteres tecēdams, tas pieņēmās spēkā gandrīz nemanot, nebija jau šejienes mežiem kādas valguma pārbagātības, paši tā vien iztika, sevišķi sausajās vasarās, jo baltā smilts uzsūca ūdeni neatņemdamās. Bet pamazām valks tomēr brieda, un, kad nu tas beidzot bija nonācis jūras tiešajā tuvumā, tad tā jau bija tāda neliela upe izlīkumotiem krastiem . n līmenis pietiekami plašs, kur kokiem izspoguļoties. Jlrā tas ieplūda cēls un patstāvīgs, un tārtiņi, savās nebeidzamas steigas pilnajās gaitās gar krastu skriedami, pie valka ietekas apstājās un pacēlās spārnos. Arī cilvēkam tas nebija pārbrienams. Mālīte gāja pa piemirkušajām mētrām, brida cauri zālēm, kuras, vasaru augušas, tagad dzeltēja un bēdīgi liecās uz leju. Sūnā gozējās sēnes, tās te mēdza augt ilgi — līdz salnām un vēl pēc tām, ja rudens padevies mīlīgs. Māiīte noliecās, pārvilka ar pirkstu sviestbekas lipīgajai cepurītei un diez kāpēc nopūtās. Aiz pēdējās kāpas jūra elpoja gari un grūti, stiprāka vēja pūtiena gaidīdama. Gaiss bija gurdas miglas p i Ins—-kur tā paliks? Nolīs lejā, skaidru dienu solīdama, vai pacelsies augša līdz zemajiem mākoņiem, lai vēlāk, sabiedrojusies ar tiem, atkal nolītu lejā? 5im rudenim lietus tiešām pietika, Mālīte, jau autobusā braukdama, bija skatījusies, kādi pielijuši arumi, cik pļavu zem ūdens. Un tas sausajā piejūras zemē! Pamazītēm vien viņa bija nogājusi tos pusotrus kilometrus līdz valkam un nu apstājās izbrīnā. Valku viņa bija redzējusi jau cik gadus, bet pirmo reizi tas bija tik ūdeņu pietūcis. Mazā pļaviņa, kur vasaru stirnas nāca ganīties, visa bija zem ūdens un atgādināja zaļu māla bļodu dzeltenbrūniem rakstiem — tās bija zāles un smilgas, gan zem līmeņa, gan gar tā malām. Nupat debesīs pavērās gaiša švīka, jā, migla tomēr bija lejā nokritusi, un lielā bļoda iedzirkstījās. Te varavīksne varētu nākt dzert, Mālīte iedomājās. Viņa stāvēja un skatījās, viņa zināja valka īstās robežas, kurās tas agri vai vēlu atiet atpakaļ, bet patlaban te bija īsts ezers. — Kā pārplūdis, — Mālīte klusu sacīja un pagājās tuvāk. tik tuvu, ka ūdens paņēma viņas brūnos gumijas zābaciņus un grasījās jau smelties iekšā. Vēsums sāka lodāt ap kājām, bet vismaz vienu brīdi tas bija patīkami. Te ap valku auga pavisam citi koki, mūžīgās priedes atkāpās, dodamas vietu milzu eglēm, gandrīz melnām savā ēnainaja zaļumā, un vienā eglē pašreiz sparīgi strādāja dzenis. Mālīte noņēma lakatu, kāpēc viņa to vispār bija uzsējusi? Vaigi tvīka. Kaut uznācis vējš! Bet tas jau palicis kaut kur koku galotnēs, šeit biežņā tam reti gadījās iegriezties, ja nu tikai vētru reizēs, un tad tas, kā atriebties gribēdams, plosījās ilgi un nikni, lauza kokus, to staltumu un skaistumu nelūkodams. Labi gan, ka vētras uznāk tik reti. Ci​tādi jau zeme būtu viens vienīgs tuksnesis. Mālīte stāvēja, ūdenī iebridusi, skatījās, kā ņirb rudens saules stari retajā jūrmalas alkšņu lapotnē, un īstenībā neko nedomāja. Kad mums ir pavisam mierīgi un gandrīz labi, mēs nespējam domas ilgstoši piesaistīt kam vienam, nu, bet, ja tas pārskrien no viena objekta uz otru, tad ari paliek tikai tādi viegli, gaistoši apziņas piesitieni. Mālīte vienkārši priecājās par rudens rītu pie sava mīļā valka. Viņa gadiem jau dzīvoja Ventspilī, un Ventspils ir skaista pilsēta, bet, ja kāds cilvēks piedzimis jūrmalas ciemā, kur vēl ir arī bāka, tad viņš nevar pēc šī ciema neilgoties… pat ja nav domājis tajā atgriezties.


Tā viņa stāvēja, un domas nāca kā viļņi un kā viļņi atkal noplaka un aizmirsās, bet viena atgriezās ik pa laikam, beidzot tā bija tik spēcīga, ka aizgainīja visas pārējās. Māte vēl nebija jautājusi, bet viņa zināja — jautās, vai tad meita nemaz nedomā par mājās atgriešanos. Viņa atkal būs klaušinājusi te un tur, viņa stāstīs par visādām labām vietām, kuras gaidīt gaida Mēlīti, un tad viņai vairs nebūtu jādzīvo prom no savējiem. Māte jautās, vai tiešām Mālītei vēl nav apnicis mitināties mazā istabiņā pie svešiem cilvēkiem, ja viņa tev var visu jumta stāvu izbūvēt, tev un varbūt vēl kādam. Un Mālīte neatbildēs, un tad māte ievaicāsies, vai tikai meita tai tālajā Ventspilī nav nolūkojusi sev īsto… un tad Mālīte tikai raudzīsies kaut kur projām. Mālīte pazina mātes īpašo skatienu. Tas runāja bez vārdiem, ak, tas bija pār mēru daiļrunīgs, un tas teica: kā tad tā, visas meitas apprecas, smukas un nesmukas un tīri pakroplas vēl atrod sev labu labos vīrus, un visādas gaisa grābšķes vazā aiz deguna pašus godīgākos. Vai tev, meit, neviens vēl nav acu uzmetis? Un tad Mālīte klusēs. Jo mātei neieskaidrot, ka Mālīte ir tā, kura nav nevienu ciešāk uzlūkojusi. Tāpēc labi bija pie valka, tas nejautāja neko. Kāpu mežā nobrikšķēja zars, pēc tam vēl, bet Mālīte nesteidzās pacelt skatienu. Zvērs tas nevarēja būt, zvēri, kaut šai nomaļajā stūrī pašapzinīgi kļuvuši, tomēr tīri ne no kā neskrien virsū cilvēkam, ja tas turklāt stāv tik labi saskatāms cauri sārtenajiem priežu stumbriem. Mālīte palūkojās tikai tad, kad zaru lauzējs rādījās pavisam tuvu pienācis. — Labdien, — nācējs teica, nu skaidrs, tas nevarēja būt meža kustonis, — sveika, Mālīt, ko tu te viena dari? Nedomā taču slīcināties? — To gan es nedomāju, — Mālīte atsmaidīja. Tas jau bija bākas sargs, Gunārs, kādreiz viņos gados Mālītes skolas biedrs. Mugurā viņam bija gaiši brūna vējajaka un zem tās dzeltens pulovers. Gunārs izskatījās skaists un jautrs, un Mālīte priecājās par satikšanos. — Uz bērēm atbrauci? — viņš jautāja. Mālīte palocīja galvu. — Un ko tu, vēl sēņo? Šoruden tu ciema ļaudīm nevienu sēnīti neesot atstājis, tā man stāstīja. — Netici. Viņi ir tik slinki, nejaudā ne soli spert aiz savas sētas, un pie pašām namdurvīm sēnes vēl neaug arī mūsu ciemā. — Ja tu tā saki… — Mālīte nogrozīja galvu. Viņi nedeva viens otram roku, varbūt tāpēc, ka bija veci pazīstami. Iespējams, tas nav īsti pieklājīgi, bet mēs ne vienmēr esam līdz galam pareizi savās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Arī ar vistuvākajiem, ar tiem pat vairāk. Mālīte izbrida no ūdens, kuru valks izpludinājis pa visu kāpu pļavu. Vasaru te ziedēja naktsvijoles un ziemcietes spīdināja savus dzeltenīgos zvaniņus, bet tagad šeit bija redzamas tikai dažas nemitīgajos lietos izmirkušas bālas sēnes. — Nācu valku skatīties, — Gunārs teica un apklusa, it kā baidīdamies pateikt ko nozīmīgu. — Tu tiešām vēl mēdz atnākt pie valka? — Mālīte brīnījās. Abiem vienlaikus pazibēja atmiņa — tie gadi, kad kopā staigāts pa kāpu priedulāju. Tad viņi stāvēja arī pie valka un toreiz nožēloja tikai, ka tajā neaug ūdensrozes. Tas bija ūdensrožu jūsmas laiks. Arī dzīvei, tāpat kā dabai, ir savs noteikts kalendārs, vienīgā starpība, ka tas ir viens visam mūžam un ka ūdensrožu ziedēšana tajā ir tikai viena, arī visam mūžam. — Un kāpēc ne? — Gunārs jautāja. Mālīte paskatījās un ieraudzīja, ka viņam gar acīm jau sametušās sīkas grumbiņas. Un cik tad viņš bija par Mālīti vecāks, gadus četrus, un vai pat tik daudz? — Man arī… sagribējās atnākt, — viņa sacīja. — Ventspils pusē laikam nav tik skaistu valku? — Ventspils pusē nav daudz kā tāda, kas ir šeit, — Mālīte atteica pavisam īsi.


— Un kā tev vispār iet? — Vispār iet labi. — Jā, jā, tā izskatās. Esmu dzirdējis, cilvēki, kuriem jaunajā vietā klājies slikti, nekad neatgriežoties agrākajā pusē, kaut tikai parādīties. Lai gan vajadzētu varbūt otrādi — atgriezties un palikt pavisam, kas zina, veiksies labāk. Bet cilvēks jau kaunas. — Baidās līdzjūtības, — Mālīte sacīja un skatījās uz jūras pusi. — Uzkāpsim kāpā, — viņa teica. — Tev varbūt apnicis, tu savas dežūras laikā jūru vien redzi, bet man tās trūkst. — Arī Ventspilī? — Arī Ventspilī. Viņi uzkāpa augstā smilšu kāpā, un tūlīt arī jūra padevigi noklājās viņiem pie kājām, tā bija tieši tāda zaļganpelēka, kāda šalkusi cauri daudziem Mālītes sapņiem. Varēja manīt, ka jūrā mostas vējš, viļņi, visu laiku bez​spēcīgi skalinājušies tepat pret krastu, tagad meklēja tālāk un dziļāk atvilkt elpu. — Būs skaista diena, — Mālīte pa pusei sacīja, pa pusei jautāja, un Gunārs piekrita: — Būs. — Un ka tu dzīvo? — Sargu jūru, — Gunārs nosmējās, tas bija sacīts diezgan neskaidri, bet tas varēja nozīmēt skaidrāk par skaidru: un kas tev daļas, ko es daru? Es taču neizprašņāju tevi. Šķiet, viņam deniņos ir ari daži sirmi mati, Mālīte pabrīnījās. Kāpēc? Man vienmēr licies, būt bākas sargam ir sevišķi jauks un romantisks amats, tajā cilvēkam nav vis bez laika jānosirmo, bet gadās jau visādi. Mālītei pašai bija krusttēvs, tas nosirmoja jau līdz četrdesmit gadiem, staigāja balts kā ābele, un māte mēdza teikt, tas viņam esot asinīs, dažiem cilvēkiem sirmums esot asinīs, tur nevajagot īpaši grūta mūža. Droši vien, Mālīte domāja. Viņai negaidot uznāca vēlēšanās pieskarties Gunāra deniņiem. Bet viņa to nedarīja. Mālīte šeit, savā dzimtajā ciemā, vienmēr bija kautrīga, te viņa kādā ziņā vēl jutās pamācāms un bīdāms bērns. Ko Gunārs par viņu nodomātu? Brīnītos. Un ja ne tikai brīnītos? Viņa uzmeta pārmetošu skatienu saviem pirkstiem, it kā tie šo pārgalvību izdomājuši. Un turpināja mierīgi stāvēt līdzās Gunāram baltajā jūrmalas kāpā un tikai skatījās, kā viļņi nāca un nāca pret krastu, spēkus straujam, tālākam skrējienam krādami. — Jums gan te ir klusu, — viņa teica un ieslīpi vērās Gunārā. Viņš pasmaidīja. — Klusu gan, tikai ne vētras laikā. — Māte teica, šoruden vētras … — Vētras vēl tikai būs, — Gunārs atbildēja. Un Mālītei dedzīgi sagribējās daudz jautāt, ko Gunārs dara un ko domā, kad viens pats tā pie valka atnācis, un vai viņš kādreiz atceras Malīti? Bet, ja cilvēks nāca pie valka viens, tad droši vien tāds viņš arī gribēja būt. Te katra prašņāšana varēja būt nepienācīga. Un kāpēc viņam par Mālīti būtu jādomā? Kādreiz viņi bija domājuši viens par otru, bet nu tas laikam bija sen, tik sen, ka nekādas vajadzības pie tā atgriezties. Toreiz viņi bija bērni, kuri citu neko nedrīkstēja kā domāt, savas domas skaļi neizteikdami. Toreiz par viņiem sprieda citi, un tiem nenaca ne prātā, ka abi bērni varētu savus likteņus savienot. Nu viņi vairs nebija bērni, bei nu jau tik daudz kas bija grozījies. — Vai tu domā visu mūžu Ventspili palikt?/ — Un vai tad tu gribētu, lai es tur vairs nebūtu? — Ko es daudz varu, — Gunārs atrūca, un šai brīdī viņš bija pārsteidzoši līdzīgs sava ciema pavecajiem un vecajiem, tādi viņi visi te palika — ar laiku, ar gadiem, kad daudzu rudeņu vēji jau bija pāršalkuši viņu galvām, līdz tās putu baltas kļuvušas. Arī Gunārs kādreiz būs vecs, mēs visi


būsim veci, Mālīte iedomājās ar spējām skumjām, ai, kā es to negribētu! — Nu tad jau man jāpaliek vien tur, kur esmu, — viņa teica un smējās, bet smieties nepavisam negribējās. — Slikti jau tev tur laikam neiet. — Nē, slikti man neiet, nemaz. — Precēties netaisies? — Gunārs jautāja un jau atkal izskatījās saīdzis. — Nāks laiks, nāks padoms. — Jā, jā, tu laikam gribi apprecēt pašu bagātāko zvej​nieku kapteini. — Kāpēc bagātāko? Un kāpēc kapteini? — Ja jau visi citi tev bija par prastu, — Gunārs atteica un savilka seju simt grumbās. — Tas var gan būt, — Mālīte noslēpumaini atņēma. Vējš pār jūru cēlās arvien stiprāks, Mālītei, laikam aiz nepieraduma, likās, ka tas jau nepatīkams kļuvis. Kā citādi viņai ne aiz šā, ne aiz tā acis būtu sākušas asarot? — Kāpsim lejā, — viņa teica. — Cik arī uz to jūru var aizskatīties. Tev viņa laikam galīgi apnikusi? — Katram savs darbs, — Gunārs atbildēja. Tiešām — bākas sargs smiesies, ja pajautāsiet, ko īsti viņš pārdzīvo, redzot putās sakultu jūru. Nu, tad tā ir putojoša jūra, kas vēl cits? Viņi gāja pa ieplaku starp divi kāpām, kur kādreiz — varbūt nemaz pirms sirmseniem laikiem — bija šalkusi jūra. Bet tagad te zaļas salas riesa miltenāji un sīkas smilgas baloja rudens saules staros. Jūra bija aizgājusi uz neatgriešanos, tagad te bija tikai miltenāji un smilgas. — Kā tavai mammai iet? — Slimo, — Gunārs atbildēja. — Kā visi veci ļaudis. — Mana gan vēl turas. — Tev labi, bet mana drīz būs uz rokām jācilā. — Traki, — Mālīte līdzjūtīgi sacīja. — Tad jau tev sievu nāksies ņemt. — Tā izskatās. Kā gan tas būtu, Mālīte iedomājās, ja Gunārs pēkšņi apstātos, tepat uz līdzenas vietas, un jautātu, vai viņa, Mālīte, negrib nākt viņam par sievu? Mālītei viegli sāka reibt galva, tas bija savādi, viņai galva taču nereiba nekad, viņa bija tik veselīga, kopš savas pirmās dienas nepazina slimības, visi teica: nē, tai Priedulu Mālītei dievs gan devis veselību, kaut vai toreiz, kad ielūza jūrā no tā ledus gabala, māte jau domāja, būs kapos jāved, bet kad tas skuķis kaut lāga iesnas būtu dabūjis! Sadzērās liepu tēju un vesels atkal… Un, laikam tāpēc, ka Mālīte tik veselīga, un noteikti tāpēc, ka viņa no neveselības kaunējās, reibonis atkal pārgāja, Mālītei nebija pat nācies pieturēties pie Gunāra rokas. — Tu taču būsi bērēs? — Māllte jautāja. — Būšu. — Ka tas tomēr notiek, visiem cilvekiem jānomirst… — Tad kur lai viņi citādi liktos? — Gunārs jautāja, negribīgi iesmiedamies. — Bet es atkal domāju: esmu pasaulei tik vajadzīga… Gunārs neatbildēja. Viņi gāja tālāk, valks palika aiz muguras, un Mālīte zināja: šai reizē viņa pie tā vairs neaizies. Ja nu nākampavasar. Bet tas bija tik tālu. — Man šodien bija jādežurē, — Gunārs teica. — Bet es samainījos ar Volgastu. Man par to jāaiznes viņam viens pusstops.


— Tā? — Jā, es nemaz tā nebiju uzkārojies iet. Bet tad redzēju, ka tu atbrauc. — Viņš brīdi klusēja, tad teica ar dusmām: — Un nevajadzēja man tevi satikt un samainīties ne​vajadzēja. — Tu mani redzēji? — Mālīte bija ko citu uztvērusi. — Vakar? — Nu jā. — Un nenāci man klāt? — Kā tad es būtu nācis, — viņš atteica, un tas bija īsts Gunārs, tāds, kādi viņi visi te gar jūru. Kā es būtu nācis … Bet kāpēc ne? Taču Mālīte arī bija šai krastā dzimusi, tāpēc viņai tas šķita vēl vairāk nekā saprotami, un viņa pēc brīža noteica: — Ak tad Volgastam tev jānes pusstops. — Jā, nikni sācis dzert. Tā var ilgi nenoturēties. Mālīte iesmējās. — Kas viņam ko bēdāt. Sievai māja. Dzīvos kā ercensarī bez tās bākas. Bet vai tu varētu? — Sievas mājā dzīvot? Vai bez bākas? Mālīte nepaskaidroja, un Gunārs savukārt nejautāja vairāk. Un viņš jau arī nebūtu spējis izsmejoši atbildēt. Ja mums kāda lieta rādās pašsaprotama, tad mēs par to galvu nelauzām. Tikai otram, tikai — citam mums to grūti izskaidrot. Tā viņi klusēdami aizgāja līdz mazajai kāpu taciņai, pa kuru Gunāram uz viņa mājam ejams. — Tu esi tāds savāds, — Mālīte teica un nolūkojās viņā. — Vai tu nepateiktu — kāpēc? — Nemaz neesmu savāds, ��� viņš atbildēja. — Ko tu iedomājies, Mālīt, un kāpēc lai es būtu savāds? — Un tu priecājies, ka es atbraucu? Atkal bija klusums, tad Gunārs teica: — Tu varēji atbraukt daudz ātrāk. — Bet es taču esmu bijusi šeit. — Un aiziet līdz valkani. — Bet tikai šoreiz tas bija pārplūdis, un man gribējās … — Jā, jā, — Gunārs teica ikdienišķi, atkal tai pašā rūcošajā balsī. — Katru gadu jau nepārplūst, kā tad. Nu tad jau pēcpusdien. — Un viņš aizsoļoja starp priedēm un retiem bērziem, kuri jau gandrīz visas lapas bija nometuši, tikai pašās galotnītēs tās vēl aizķērušās, tīri pazaļganas turklāt, un Mālīte skatīdamās atcerējās veco ļaužu gudrību, ka pēc tādas lapu uzvedības varot spriest par sekojošo ziemu, un šoreiz tad tai jābūt tik vien garai, cik nieka zaļais cekuliņš bērza galotnē. Labi, Mālīte apmierināta domāja, viņai nepatika garas un bargas ziemas, viņa kādreiz teica draudzenēm, ka būtu ar mieru tikai tāpēc braukt kaut kur uz dienvidiem, lai nebūtu jāredz ziemas baltā postaža. Bet ne jau aizbrauks, nekā. Mālite nemaz nevarēja dzīvot bez savas puses un savas jūras. Cik Gunārs tomēr nerunīgs, viņa domāja, jau uz savām mājām griezdamās. Kā silts plūds atviļņoja atmiņas par kopā pavadītajiem jaunajiem, zaļajiem gadiem; kamēr Mālīte bija tikai tāds pintiķis, Gunārs, kā jau katrs sevi cienošs puika, virsū viņai neskatījās, bet ievērot sāka tikai tad, kad māte jau atļāva Mālītei pa reizei aiziet uz balli. Gunārs pavadīja viņu mājās, un viņiem pielika, ko runāt. Lai arī galvenā čalotāja bija Mālīte, Gunārs reižu reizēm pārtrauca viņas valodas avotiņu un pateica kaut ko. Un Mālīte klausījās uzmanīgi un pat ar apbrīnu. Jā, nebūtu toreiz viņu ceļi šķīrušies… Nebūtu pasaulē tik daudz kas citādi noticis… kas zina, kā


tad pasaule tagad izskatītos? Man vajadzēja ar viņu vairāk parunāt, Mālīte domāja, jau pie savu māju žoga pienākusi, un atmiņā uzplaiksnīja vārdi: kad es redzēju, ka tu atbraukusi… Vai varbūt viņš teica kā citādi? Lai arī citādi, doma varēja tikai viena būt. Kaut kas iesmeldzās, dziļi un saldi, un Mālīte kādu brīdi negāja istabā, palika laukā, ābeļdārzā, staigāja tur starp tīri nolasītām ābelēm un uzrājās uz vistām, kuras zem ābelēm kašņājās. Uzrājās tīri par velti, jo vai tik vēlā rudenī vistām vairs kas postāms atradīsies. — Mālīt, Mālīt! — māte sauca durvīs. — Kur tu paliec, nāc brokastī, viss izdzisīs! Mālīte klausīja un gāja, jo nedrīkstēja ļaut visam izdzist. Kad tanti glabāja, saulīte ripoja pa zemes virsu, tas bija labi un taisnīgi, jo tante, lai cik grūts reizēm bijis tai mūžs, vienmēr bija lūkojusi būt laba un citiem labu darīt, pati kā tāda maza saule, un cik viņa spēja, tik sildīja. Pat kapu smilts, kuru racēju lāpstas no pastāvīgās tumsas un aukstuma bija izmetušas virszemē, izskatījās pavisam laipnīga. Pavadītāju bija sanācis pietiekami, un tas arī bija tāds labs pēdējais gods. Puse ciema puķu dārzu lolojumu šodien sagula dzeltenajā smiltī un palika starojam tur, kad pēdējais pavadītājs jau bija atstājis kapu sētu. — Tad nu nāciet visi uz mūsmājām un iebaudiet, ko dievs devis, — Mālītes māte teica te vienam, te otram, patiesībā viņa tā teica visiem, jo ciems jau bija viena liela saime, ikdienā viņi varbūt tā nesatikās, bet vajadzēja uznākt bēdām vai otrādi — priekiem, un visi atkal bija kopā. Dažs atteicās, sevi pasvešāku, mazāk vēlamu citu vidū juzdams. Bet vairumam nebija iebildumu, vairums jau bija posušies un rēķinājušies ar aicinājumu, vīriem bija pa pudelei kabatā. Nevarēja tā tīri uz mājinieku ādas vien ēst un dzert. Saulīte vēl joprojām ripoja pa zemes virsu. Tāda diena, tāda skaista diena, sievas teica, viņām žēlīgākas sirdis, un viņas mājupceļā atcerējās aizgājušās tikumus un žēloja, ka ar tiem visiem mirusī tomēr viena palikusi. — Viens jau nepaliek nekad, kamēr vēl ir kāds rads, kurš par tevi iedomā un rūpējas, — cita atkal teica, un Mālītes māte, to dzirdēdama, kārtīgāk savilka melnā lakata stūrus. Visiem bija labi un saderīgi prāti šai vēlas saules pilnajā dienā un pamazām piemirsās kapsēta, kas tur palika, jūrmalas priežu paēnā pūtinādama zvcjniekļaužu nogurušos augumus. Pie galda valodas sākās lēni, kā lēni jūrā tūkst viļņi. Šodien par vētru neliecināja nekas, jūra tikai elpoja mazliet spēcīgāk un kādu tiesu skaļākas bija ciemnieku valodas. Mālīte sēdēja blakus Gunāram, tā tas bija iegrozījies — un ne gluži bez Mālītes ziņas. Viņš bija kluss, šai pusē jaunākie vīri nemēdza pacelt balsis, ja pie galda sēdēja par viņiem vecāki. Tas cilvēkam noteiktā vecumā ir liels apmierinājums: redzot, ka gadi iet un nebūt nedara tevi lokanāku, tu vismaz zini, ka ar šiem pašiem gadiem pieaug tava runātā vārda svars citu ļaužu vidū. Tāpēc Gunārs laikam nejaucās lielajās valodās, kas pārstaigāja galdu no viena gala līdz otram, bet pārmija kādus vārdus ar Mālīti, un rādījās — viņiem bija labi. Klusuma brīžos Mālīte nolūkoja sēdētājus. Pazīstami bija visi, varēja tikai pārbaudīt, kā uz kuru iedarbojies pagājušais laiks, laiks, kopš Mālīte viņus nebija redzējusi. Vecie vīri turējās braši, viņi lēja viens otram alu un dzēra ar prieku, un pildīja atkal. Mēlītei pretī sēdēja melnīgsnējā Volgastu meita, Mēlīte viņu pazina, tikai ilgi nevarēja atcerēties tās vārdu. Ak, pareizi, viņu sauca Guna, un šis vārds ir piederējās, ir nepiederējās sievietes tumšajai sejai. Volgasti visi bija tādi savādi, viņi dzīvoja vecās mājās mežā, vīrieši kopš laika gala visi bija kādās darīšanās ar bāku, un Volgastu sievietes reti bija redzamas


ciemā. Stāstīja, Gunas māte pat lāgā lasīt neprotot. Varbūt tur mežā lasīšana nebija pats galvenais. Un vēl Volgastu vīriem garšoja sīvais, sievas par to nesūdzējās nevienai kaimiņienei vai ceļā sastaptai ciemniecei. Tajās mājās priekus un bēdas turēja tikai pašu zināšanai. Mēlīte atcerējās, ka Volgastu Guna bija stāvējusi malā, stāvējusi tik ilgi, kamēr pie galda jau vairs neiznāca vietas, un tad māte tomēr bija kā nekā sarūmējusi sēdētājus un atradās vēl viena sprauga, kur šmaugākam augumam iespraukties. Guna visu laiku klusēja, klusēdama viņa lika sev ēdamo uz šķīvja un pa brīdim padzērās no alus glāzes, un visu laiku viņa klusēja, tikai reizēm Mēlītei likās, ka uztver tumšu skatienu kā mākoņos paslēptu zibeni. Nu jā, Volgasti savā mežā jau bija tādi, brīnums, kā Guna iznākusi no turienes laukā — cilvēkos. Mēlītei sametās garlaicīgi, viņa viegli saņēma Gunāru aiz elkoņa: — Vai uzsmēķēt negribi? Tie, kas šeit gribēja smēķēt, cēlās un gāja laukā, uz lieveņa, tāda bija paraža, un tāpēc gadījās, ka sevišķi uz viesību beigām lievenī stāvēja vairāk cilvēku, nekā istabā sēdēja pie galda. Gunārs paskatījās. — Vai tad tu ari būtu iemācījusies? — Vēl ne, — Mēlīte smaidīja. — Bet tev gan ilgojas pēc viena dūma, es jau jūtu. — Varētu gan. — Nu tad celies. Pag, es palaidīšu. Tu jau kā reņģe kastē esi iespiests. Gunārs pateicīgi paraudzījās. Un tā notika, ka Mēlīte izgāja viņam līdzi uz lieveņa. Viņi stāvēja tur, Mātīte raudzījās uz slīdošo gaismas staru, ko meta bāka. Tumsa arvien vairāk, arvien redzamāks kļuva baltais staru kūlis. — Volgasts sēd un gaida savu šņabi, — Gunārs teica. — Jā… Kā tad Guna sadomājusi ļaudīs iziet? Viņi jau ir kā pūces, baidās gaismas un cilvēku. — Nu… — Gunārs nenoteikti novilka. — Es tikai atkārtoju, ko esmu dzirdējusi, — Mālīte ātri noteica, viņai pašai nepatika nupat izsacītais. Vai tad viņa bija braukusi šurp, lai vecu sievu valodas cilātu? Un galu galā — kas viņai daļas gar Volgastiem un viņu Gunu? — Vai tu to Gunu varbūt tuvāk pazīsti? — viņa iejautājās, neko nedomādama, arī pēc tam nedomāja neko, kad Gunārs atrūca kaut ko starp jā un nē. Tas nebija svarīgi. Viņi stāvēja, un Gunārs smēķēja. Un bāka spīdināja savas ugunis rudens vakarā. — Kāda saule šodien bija, — Mālīte sacīja. — Kad ir tik tumšs, nemaz negribas ticēt, ka saule spīdējusi. — Kam tad tu vēl ticēsi, ja ne tam, ka saule spīd? — Nē, es jau ticu… Es tikai tā pateicu. — Kad tic, tad nevajag teikt nepareizi, — viņš pamācīja. — Kādreiz es sāku domāt, — Mālīte sacīja, — vai man tomēr negriezties atpakaļ. Ventspils jau ir jauka, un darbs man tur labs, un draugi arī saradušies… bet īsti mājās es varu justies tikai šeit. Bet tad es atkal nebūšu patstāvīga. Māte man piedāvā visu otro stāvu, bet tā tomēr būs viņas pajumte. Gribu būt brīva. — Tev tā vajag brīvības? — Jāl — Mālīte karsti iesaucās. — Tādu brīvību, kad tu pats lem par katru savu soli, un tieši tāpēc, ka tev nav viena vai divu vai diezin cik padomdevēju, tu ik soli apdomā ilgi un ar rūpēm, un, ja arī tev gadās kļūdīties, tad esi drošs, citreiz tā vairs nenotiks… Bet tu jau neklausies! — Es klausos, — Gunārs atteica. Lievenī iznāca vēl divi vīrieši, viņi palūdza Gunāram sērkociņus un aizgāja i.ilāk pagalmā. — Brīvība, tas ir labi, — Gunārs teica. — Bet ne katram tā ir.


— Katram! — Nē. — Mēs te strīdamies kā divi bērni… — Varbūt, — Gunārs atņēma. Viņš pasmējās. — Labi būt brīvam, laikam visskaidrāk to jūt tas, kurš tāds nav. — Vai tu kādreiz iedomāji mani? — Mālīte negaidot jautāja; tā bija tumsa šeit, laukā, kas viņu darīja tik drošsirdīgu. — Domāju. — Bet tagad droši vien vairs ne? Un cik ilgi tad var domāt par vienu cilvēku, vai ne? Gunārs klusēja. — Bet es par tevi domāju bieži. Tu varbūt neticēsi… — Jā, kā tad es to varēju zināt? — Gunārs jautāja ātri un asi. Un Mālīte tūdaļ sacīja: — Iesim iekšā, vēsi kļūst. — Jā, rudens. — Un drīz būs ziema. — Protams. Būs ziema. Istabā bija karsti. Vienu logu atvēra, vairāk vecās sievas neatļāva, viņas teica: tāds laiks kā pašreiz esot viltīgs, cik cilvēku tieši šādā laikā neiegulstot… Mālīte juta, ka viņai seja pietvīkusi. Viņa nožēloja, ka neviens nedejo. īstenībā tas nebūtu nekāds grēks — veca cilvēka bērēs padejot, bet, kad nu neviens neieminējās, viņai šķita neērti kaut ko bilst. Saimnieces vāca nost šķīvjus un lika (īrus galdā, te jau bija ko ēst un ēst. Volgastu Guna sēdēja savā vietā tāda vien mēma un pa brīdim tikai atkal paskatījās uz Mālīti, un Mālītei jau sāka nepatikt šie skatieni. Būtu vismaz uzrunājusi! Ir gan savāds tāds cilvēks, vai tiešām visa vaina, ka mežā audzis! Mālīte atkal pievērsās Gunāram, bet šis īstenībā bija no tiem brīžiem, kad klusēt ir vislabāk. Nav ko cilāt pierastos vārdus tikai tāpēc, ka tiem īstajiem, sevišķajiem šobrīd nav ne laiks, ne vieta. — Laikam dejot neviens netaisās, — Mālīte nenocietās. — Kas tad te dejos? — Nu, mans brālis, mēs, Guna … — Guna vismaz nav uz dejošanu. — Uz ko tad īsti viņa ir? Uz runāšanu ne, uz dejošanu ne… Varbūt tai savā mežā burt iemācījusies un tagad visu vakaru buras? — Nevajagl — Gunārs zem galda saspieda Mēlītes roku. — Ak, it kā man nebūtu vienalga, ko tāda Guna! — Jā, tu jau rīt, parīt atkal aizbrauksi. — Es varu darīt, kā gribu. — Jā, to tu vari. Pēc brīža Gunārs piecēlās un izgāja laukā, viņš neteica Mēlītei, kurp iet. Mālīte kaut ko nesaprata. Viņai Jotī gribējās saprast, bet to jau nevar tā vienīgi pēc pašas vēlēšanās. Tāpēc Mālīte pievērsās otram kaimiņam un pat saskandināja ar to savu alus glāzi. Un viņa sāka runāties. Viņai negribējās alus, un runāties viņai negribējās, bet visvairāk viņai negribējās pierādīt, ka ir ņēmusi vērā Gunāra aiziešanu. Pēc tam piecēlās arī mēmā Guna un izgāja, un Mēlīte, pazagšus paka| noskatīdamās, ieraudzīja, ka tā priekšnamā velk mēteli. Pareizi, Mālīte domāja, izklusējusies nu tu būtu diezgan, vari iet atpakaļ uz savām meža mājām. Varētu vēl pa ceļam paķert kādu pusstopu, ko brālim iedot, te pie mums


šovakar tādas mantas netrūkst. Un jums jau tur mežā, kā dzird, plāni klājoties, tāpēc ka jūsu vīrieši to pudeli tā iemīlējuši… Mālīte pati pabrīnījās, kur viņai tāda nepatika pret šo Gunu. Ak nu, cilvēks reizēm ir nesaprotams. Viņa pavaicāja kaimiņam: — Kas tai Gunai noticis, ka pa visu vakaru neviena vārda neizrunāja? — Kad jau nav īstā runātāja, — kaimiņš lēnprātīgi teica. — Ak tā? — Mālīte iesmējās. Pati glīta, pat skaista, viņa juta līdzi Gunas nesievišķībai, viņas meža liktenim. Mirklī jau viņa bija piedevusi atnācējai tās mēmumu, būtu tagad kādu labu vārdu bildusi, bet nebija vairs kam, Guna laikam sen gabalā. Mālīte atcerējās, kā Guna iet — lieliem, vīrišķīgiem soļiem, nedaudz uz priekšu saliekusies. Zēl, viņa nodomāja, žēl. Tai vakarā tā arī netika dejots. Un Gunārs vairs neparādījās. Kāpēc viņš tā darīja, Mālīte domāja. Mēs vēl nebijām visu izrunājuši, mēs nupat vēl tikai sākām. Vai viņa rīt satiks Gunāru? Un vai tas atkal būs pie valka? Pagāja vēl kāda stunda, varbūt vairāk, un māja metās tukša. Sievas, lielas bļodas ar ūdeni ienesušas, mazgāja traukus. Mazajā verandiņā sapulcējās tie, kam vēl gribējās palikt, māte tur bija ienesusi bļodu ar rasolu un otru bļodu ar galertu, pēc uzdzeramā aizgāja Mēlītes brālis pats. Mālīte paņēma dvieli, kas bezdarbīgs bija nogūlis pāri krēsla atzveltnei, un sāka slaucīt traukus. — Tad nu nobērējām, — Mālīte teica. Māte neatbildēja, un Mālīte pēc brīža ieminējās atkal: — Esi laikam no​gurusi? — Neko es neesmu nogurusi, — māte atteica, bet tik spīvā balsī, ka Mālīte tūlīt metās uzmanīga. — Kā tikai tu varēji, kā tu varēji tā izdarīti — Ko tad? — meita ievaicājās. Māte pameta ašu skatienu uz citām trauku mazgātājām un teica: — Ieiesim virtuvē, tur, man rādās … Virtuvē viņa ievilka Mēlīti pašā tālākajā kaktiņa. — Kāpēc tu tā darīji? Kāpēc ar Gunāru? Kāpēc kopā ārā gājāt? — Bet, māt, — Mālīte teica ne apvainota, bet bezgala pārsteigta, — kas tad tur bija slikts? Ar kaimiņu, ar skolas biedru, ar jaunības draugu … Nav taču viņam kāda greizsirdīga ragana uz kakla, ka būtu jāvairās… Vēl šorīt mēs sastapāmies pie valka, mēs tik daudz runājām … Mālīte neteica tīru taisnību, bet pašai tā tagad likās taisnība, ka viņi ar Gunāru runājuši daudz, daudz… — Un to viņš tev neteica? — Ko tad? — Ka viņš ar Gunu… ka viņš Gunu precēs? — Viņš Gunu? — Mālīte pārjautāja, tad sāka smieties. — Viņš? Gunu? To melno vārnu? — Melnu vai baltu, bet, kad tiktāl nonācis, tad, ja esi godīgs cilvēks, tev viss līdz galam jānoved. Un Guna jau teikusies, viņa sev ko padarīšot… Māte nopūtās smagāk, nekā pati gribējusi. — Tādi jau tie Volgasti ir. Kā jocīgi bijuši, tā paliek. — Gunārs man sacīja, — Mālīte teica, — viņš esot Volgastam pudeli apsolījis, lai šodien viņa vietā dežurē. Un vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka viņš vakar redzējis mani atbraucami — Viņa smējās. — Ir gan spoks, — māte teica ar dusmām. — Kāda viņam daja, vai Prieduliem meita brauc mājās vai prom no mājām, lai vaktē to, pie kuras pats kā pie reņģu vērpeles piesējies! — Kā tad, — Mālīte piekrita. — Tev taču, — māte pavilcinājās, — tev tas Gunārs taču nepatīk?


— Kad jau man katrs skolas biedrs sāks patikt, kas tur galā sanāks! — Es jau domāju. — Šķita, ka māte nomierinās. — Bet man tikai dusmas palika, kad tu šodien pie galda … — Ak, ar kādu man taču bija jārunāl — Bet tava vieta bija Gunai domāta. — Un es viņai noņēmu? — Ko nu smej. Kāda tik viņai būs dzīve ar to Gunāru … Gunāra māte jau negrib kā rūgtu nāvi. Tā žāvētājā, tā vien Gunāra māte viņu sauc. — Žāvētājā? Joki! — Vajadzēja gan Gunāram padomāt, pirms ar viņu ielaidās, — māte sacīja. — Tiešām, nebūtu šitie laiki, varētu domāt, ka tur kādas burvestības klāt. — Vai nu burvestības vajadzīgas, ja pašam galva šķērsām sagriezusies, — Mālīte noteica, viņai sametās tumšs acu priekšā, savos vārdos klausoties. Un māte arī bija kļuvusi domīga, viņa lūkoja Mālītei acīs ieskatīties. — Bērns, ja tu ko… Es lūdzu tevi, nedari tai Gunai pāri. Lielu laimi viņai tikpat nav ko gaidīt, vai tad tu būsi tā, kas vēl gabalu no tā paša mazumiņa šņāps nost? Es jau redzēju, es visu redzēju, kādām acīm Gunārs uz tevi skatījās. Tagad tas viss ir par vēlu. Brauc vien uz Ventspili, tagad nāks ziema, līdz pavasarim jau Gunai mazais būs. Varbūt viss vēl par labu iegrozīsies. Tie mazāk laimīgie — tie tāpat uz pasaules grib dzīvot. — Man gar to nav nekādas daļas, — Mālīte sacīja svešā balsī. — Gar tādām lietām, — māte teica, — gar tādām jau nu svešam tiešām daļas nevar būt. Viņas atgriezās pie traukiem; ūdens bļodā bija pavisam atdzisis, un Mālīte gāja pēc jauna. Viņa izlēja ūdeni samazgu spainī, un vienu brīdi viņai likās, ka pasaulē ir par daudz samazgu, viss tik netīrs, nezini, kam skarties klāt, kam ne, un vai beigās pats vairs esi tīrs. Ak, kas gan viņai gar Gunāru, kas Gunāram gar viņu. Tāpat vien dzīvos… Nebūtu tikai šī rīta pie pārplūdušā valka. Vai tas bija labi vai ne, ka bija šis rīts un šis valks? Nevar vis ticēt veciem māņiem: migla gan nolija zemē, un tomēr, izrādās, saules nav bijis. — Es laikam rīt braukšu atpakaļ, — viņa teica mātei un nolika noslaucīto šķīvi pie citiem. — Tik ātrit — Jā, ko lai es te sadaru? — Kā nu zini, kā zini, — māte atteica, un izskatījās, ka viņai pleci pavisam salīkuši. Tad viņas vairs nerunāja nekā, ne vārda, tikai netīro trauku grēda ruka zemāka un zemāka, un beigās viss galds bija tīru trauku pilns, tie spīdēja vien elektrības gaismā. Izslaucīja grīdu, pēdējo krislīti, visu uzmazgāja, beigās māte vēl nomainīja galdautu un salika galda vidū vāzē mārtiņrozes. Viss atkal bija skaisti, klusu un tīri, un, kad Mālīte pēdējo reizi izgāja laukā sunim est padot, debesīs uz to pusi, kuru neķēra bākas staru kūlis, spīdēja liela, liela zvaigzne. Mālīte zvaigzni nepazina, viņai debesīs labi paziņas tikai abēji Greizie rati. Bet šo zvaigzni viņa tomēr apsveica, kā apsveic draugu, un kā citādi, tā taču spīdēja pār Mēlītes dzimto ciemu. Un nakts bija pavisam klusa.


SILU LAIKS BURENIEKOS

Ir jau ari tādas vasaras, kad pat šais mežos nav ne melleņu, ne brūkleņu. Ziedos salna uznākusi. Salna — tā ir nežēlīga un viltīga sieva, tā pirms rītausmas iezagsies pat meža biezoknī, uzpūtīs dvašu baltgansārti ziedošam mētru laukumiņam, un pēc tam uz ogām vairs nav ko ceret. Ja nu kāds nieks ari palicies, to dēļ nav vērts kilometriem pa mežu dzīties. Vēl jau pagrabā droši būs aizķēries kāds pērnā gada padomiņš. Bet, kad nu ogas ir, tad tās tiešām ir. Uz ogām ļaudis nāk kā bites uz liepziediem, no tuvienes un tālienes, it kā pa diezin cik lielu gabalu vējš atnesis kādu īpašu smaržu. Smaržu jau neatnes vis, atnes valodas. Iet sievas lieliem, vēderainiem groziem: ja viņas trauc pusrikšus, tad skaidrs, ka grozi vēl tukši, betļ ja nāk, smagi pūzdamas, stādamās, tad tie pielasīti pilni līdz augšai. Lielās priedes sašūpo cekulus un paskatās uz leju — jā, ir, vairāk gribēdams neuzbērsi. Priedes ir apmierinātas, mežs bagāts, visiem pietiks, nāciet vēl un lasiet vēl. Šogad ir ogu svētki. Brauc čigāni gumijas riteņu ratos, tur iekšā vēl tukši grozi, bet pilns tumšu bērnu galviņu. Kad šāds lēvenis liksies zaļajās mētrās, tās dabūs trūkties! Nekas, nekas, mežs lēnīgi atšalcas, nāciet, brauciet, pietiks visiem. Mēs šai pusē neesam bagāti, bet nekad neesam skopi rādījušies. Ja pašā augstakajā piekalnā pakāpjas un vēl turklāt ir bezvēja laiks, var izdzirdēt jūru šalcam. Uzreiz tā kā vēsāks kļūst, iedomājoties balti saputotu jūras klaju vai arī — kaut līmeni bez neviena vilnīša. Tomēr metas dzestrāk meža izcirtuma tveicē. Tas ir tāds ogu laiks, kuru pēc tam gadu un vairākus var atcerēties, ka toreiz bijis. Burenieku Augusts jau pavasari redzēja, ka gaidāms atkal viens no lielajiem ogu gadiem. Pavasarī ziedēja visas mētras, ziedēja kā nokārojušās, kā notvīkušas. Mežā vairs neviena cita zieda, visur tikai mellenes un drusku vēlāk brūklenes, mellenes un brūklenes. Augusts, tas jau katrugad ievēroja, kas mežā jauns un kas jauns gaidāms. Nākdams no bākas, kur katru ceturto diennakti pildīja sarga amatu, viņš tiku tikām varēja skatīties visādus brīnumus, kurus mežs zinātājam labu prātu atsedz. Pagalmā līksms pieskrēja klāt suns, Augusts sacīja: — Būs atkal ogu gads. Brauks ļaudis uz mūsu pusi. Viņi abi par to priecājās — Augusts un viņa suns lapsas rudumā, jo vientulības šajā klusajā stūrī dažureiz bija tomēr tā kā par daudz Augusts iegāja


istabā un domīgs apstājās pie pavarda, un tikpat domīgs, galvu piešķiebis, blakus apstājās suns. — Tobi, — Augusts teica, — būs laikam jātaisa ēst? Suns pavēdināja asti, tas varēja nozīmēt gan šo, gan to, bet katram prātīgam cilvēkam taču skaidrs, ka sunim nevar būt iebildumu pret vakariņām. Kad Augusts devās uz darbu, sunim bija lielas bēdas, saimnieks tad neņēma viņu līdzi, lai gan citās reizēs daudz neiebilda, ka suns izrādīja kāri iet kopā. Augusts kūra pavardu, suns skatījās, uz klona atlaidies. Bureniekos virtuvē bija klons. Nu jā, šīs mājas sauca par Bureniekiem. Kādreiz māju vīrieši bija jūrā braukuši. Tagad tas vienīgais palikušais vairs nebrauca un sakara ar jūru viņam palicis tik, cik bākas sarga būšana. Augusts kūra pavardu un raudzīja vakariņas sev un māju sargam, un, kad Virtuvē beidzot sāka mājīgi smaržot pēc ēdiena, ienāca arī kaķis un cēli apsēdās pašā klona vidū, asti apsita ap ķepām un tupēja, acis puspiemiedzis. Kauna lieta, ja vīrietim sev pašam ēst jātaisa. Bija gan Augusts nolaidies, ja tā godīgi gribēja atzīties. Bet vai viņš vainīgs, ka iznācis tā? Augusts pats brīžiem apzinājās sevi vainīgu esam, bet tad atkal uznāca citi prāti, tad viņš domās nikni lamāja Zentu, kura no viņa bija aizskrējusi, bez īstas vainas no viņa puses, bez īstas vajadzības no savējās, jo vai tad nav skaidrs: reiz divi cilvēki apprecējušies un viens otram pāri nedara, tad viņi var arī dzīvot, cik jau nu liktenis nolēmis un kā to dara tūkstoši un atkal tūkstoši prātīgu ļaužu viscaur pasaulē. Bet Zenta aizskrēja. Parasti Augusts par to domāja bez naida, kā mēs domājam par ugunsgrēku, kurš uznācis pirms gadiem un jau piemirsies, kas zina, tā vietā citas ēkas uzceltas, un, ja arī ne, tad vieta tik pamatīgi aizaugusi, ka tikai zinātājam vairs pieminama un uzietama. Un kurš tad īpaši ies mek​lēt krāsmatas. Jā, tā viņš centās domāt bez naida — un ko tu lielu pienaidosi, vai maz zini, cik viņa pati savā jaunajā dzīvē laimīga, — bet, kad vientulība atkal par skaļu bija ausīs iekliegusi savu mēmo atgādinājumu, kad vakarā zināji: visi iet uz mājām kā cilvēki, visus gaida, vai nu liels, vai mazs, vai mīļāks vai nemīļāks, bet gaida, — tad Augusts kļuva smags un drūms un pat pavardu nevīžoja aizkurt, un govij, kuru pa tiem gadiem bija iemācījies slaukt ne sliktāk par sieviešiem, jā, tad govij neklājās viegli: Augusts kliedza uz viņu, labi zinādams, ka kustonis nav taču vainīgs pie viņa nelaimes… Ir ievainojumi tādās vietās, kas, reiz sadzijuši, vairs sevi neatgādina, un ir rētas, kuras, lai kā saaugušas, liek sevi manīt, ja, pat veras vaļā un sagādā jaunas ciešanas… Bet tad jau atkal saaug. Citādi cilvēks nedzīvotu. Tā Augustam ritēja diena aiz dienas, dažnedažādas, kādas jau tās varēja būt te jūras tuvumā, bākas žilbās gaismas naktī apsargātas. Un dienu — tad spīdēja saule, pār visu un visiem spīdēja saule. Ogulāji, pavasarī tik vareni ziedējuši, pamazām ienācās, mellenes no zaļām bija vērtušās melnas, bet brūklenes saulainākās vietās jau gluži sarkanas. Tā tas notika vienmēr, kad mežā sili sāka ziedēt. Sinī pusē par siliem sauca viršus, un Augusts vienmēr bija domājis, ka tā tos sauc visā Latvijā, bet tad viņš ar izbrīnu uzzināja, ka nesauc vis, tas gan bija savādi. Arī viņš kādas reizes lūkoja viršu vārdu izteikt, bet tas tā arī nepieauga viņa lūpām. Un, atkal no ciema, no bākas nākot, viņš skatījās un teica sev: raug, sili jau saziedējuši. Sili bija saziedējuši tā, kā tie zied tikai plašajos piejūras mežos, kur katrai mazākajai priedītei sava vieta, bet zem augstajiem koku augumiem veseli saules laukumi, kur siliem augt un līksmoties. Apkārt tiem pletās balta un pelēka sūna un šur tur vēl kāda baltā smilšu neļķīte vēra sīku un smaržīgu ziedu, un arī tai pietika saules ko redzēt. Augusts nāca mājās un domāja, ka vajadzēs ar kādu ciema sievu sarunāt, lai salasa viņam pāris


litru. Govi viņš slauca pats un pats gatavoja sev ēst, taču nekādi nespēja piespiest sevi iet mežā kopā ar ciema sievām un līkāties, ogas lasīdams. Tad jau labāk palikt tukšā. Tomēr tukšā palikt viņš atkal negribēja. Viņam ziemu garšoja brūkle​nes. Augusts nāca un domāja, ka atkal viena vasara kā brūna glodene ielocījusies savā alā, no kurienes tai vairs neiznākt. Gāja gan tas laiks! Cik gadu jau pagājis, kopš Zenta … E, par to nemaz negribējās domāt. Un, lai jel laiks iet, ne Augustam vara to aizturēt, ne ari viņam īsta kāre pēc tā. Gudrajam ķēniņam Zālamanam kāds burvis reiz piedāvājis mūžīgu dzīvošanu, un vecais ķēniņš jau sapriecājies, jāvārdu izsacīt gatavodamies. Bet tad viņš iedomājies un vaicājis, kā gan būšot ar viņa tuvajiem un pašiem tuvākajiem, vai tiem arī tikšot piešķirta mūžīga dzīvošana. Nē, burvis atteicis, tas neesot viņa spēkos. Un ķēniņš grūši nopūties, juzdams bezgalības diega pavedienu tādu zīdai​nu un gludu sev no pirkstiem izslīdam, un teicis: žēl, sev vienam es arī mūžības negribu. Nu jā, Augusts varbūt drīkstētu to iekārot, jo viņam tuvinieku tikpat kā nav palicis, ja arī kāds vēl ir, tad tas vārda pēc vien vairāk skaitās — bet, tā īsti apdomājot, ari viņš nevēlas sev vairāk par tām dienām, kādas nu viņam laiku grāmatā paredzētas. Lai arī žēl būs savā laikā nomirt. Bet kā tad visa cilvēkam pie reizes nesametas žēl? Un jāatstāj vien ir, neko nevar padarīt. Ceļa malā bija sevišķi skaistas brūklenes, ķekars kā vesela sauja. Augusts braucīja tās un bēra mutē, un viņam uznāca nebijusi brūkleņu kāre, tai padodamies, viņš nogriezās no savas parastās takas un gāja iekšā Krūmiņos. Tie bija kaimiņi, ar tiem Augusts šad tad satikās, un Krūmiņiene vairākkārt bija salasījusi viņam kārotās brūklenes. Agrāk viņi tikās vēl biežāk. Tagad Augusts lūkoja no kaimiņiem izvairīties, viņam likās: tūlīt, tūlīt kāda sieva ņemsies jautāt, kā tad ar Zentu, vai nav no tās ziņa pienākusi, vai, kas vel sliktāk, stāstīt, ka, Ventspilī būdama, Zentu satikusi. Bija jau tā pa šiem gadiem iznācis. Un tad viņš stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmis un neteica ne melns, ne balts un ar visu savu būtību izrādīja, ka viņam tā Zenta pavisam vienaldzīga. Sievas tomēr nerimās, viņas nevarēja Zentai piedot tādu promskriešanu, jo pašas viņas bija godīgas, sievas un dzīvoja ar saviem vīriem cieši plecs pie pleca. Un viņas gribēja Augustu žēlot aiz savas plašās un labās sirds, un tad nu Augusts, pats par sevi saprotams, aizlaidās no viņām un tik drīz vairs nedevās rokās. Tāpēc viņš arī negāja uz kaimiņiem. Bet šoreiz bija vajadzība. Bija vai nebija vajadzība? Augusts vēl īpaši uz brīdi piestāja un pats sev uzdeva šo jautājumu, tad sapurināja plecus un gāja tālāk. Sili smaržoja, bites laidās dūkdamas, uztraukušās, kā godam tikt galā ar to svētību, kāda te ir apkārt. Krūmiņi stāvēja meža vidū tāpat kā Augusta Burenieki. Te jau visas mājas bija kā mežā iebridušas, izplēsušas tam mazu zemes gabaliņu, lai nav skaidri kā sēnei zem koka jādzīvo. Vientuļi jau te bija, bet viņi bija paraduši. Ceļš uz Krūmiņiem līkumoja caur tīrāko mežu un tad pēkšņi it kā attapās pašā pagalma vidū. Un attapās arī Augusts, kad jau bija dažus soļus no dzīvojamās mājas, un, negadījies tai brīdī sētsvidū neviens cilvēks, viņš gan būtu laidies atpakaļ. Bet nu vairs nevarēja. Krūmiņu sētsvidū stāvēja vieglā mašīna. Nu nē, vai nu viņi šeit pie tādām nebija pieraduši. Kā vairs bez mašīnas, ja tās uzstājīgi ienākušas ik cilvēka dzīvē un pratušas sevi neaizstājamas padarīt? Nu skaidrs, gadījās jau vēl pa četrkājainam vilcējam, tepat bākas saimniecībā viņiem bija viens tāds niķu polis no zirga, atradinājies vilkt smagumus, bēga no vezuma kā nelabais no krusta, un pietika tam tikai ieraudzīt apaušus nācēja rokā, kad uzreiz pagaisa pašā tālākajā aploka stūrī, blenza no krūmiem nikns, naidīgs un bezgala apvainojies. Necieta pat, ka nācās savilkt mājās sienu, ko pašam pa ziemu grauzt. Nelaime ar tādu lopu, vairāk nekas. Tad jau mašīna… Augusts pats reizēm tā nodomāja: bijis viņš jaunāks… ko jaunāks, nebijis viens pats… kas zina, sāktu vēl krāt naudu un nopirktu to mašīnu, — vai viņš par citiem sliktāks? Visi pirka, vai tie labāki par Augustu? Nu, to viņš vis nesacītu.


Un tomēr mašīna Krūmiņu sētsvidū viņu nemaz neiepriecināja. Nu jā, tagad jau nāca tas ogu, tas sēņu laiks, kad visi pilsētnieki atcerējās savus lauku radus, un, jo dzi|ākos mežos tie dzīvoja, jo labāk. Atcerējās un brauca ciemos ar groziem un spaiņiem, un sāls pakām mašīnu bagāžniekos. Te jau visu uz vietas vārīja un sālīja, tā iznāca telpīgāk. Tā notikās ik rudeni, brīnums, kā Augusts to piemirsis. Lai gan, kāds tur brīnums, nedzirdēja jau mašīnu rūcot, citādi gan būtu piesargājies. Krūmiņu saimniece stāvēja pagalmā apaļa un sārta kā saule norietot, sauca un aicināja: — August, klau, Augusti Nāc nu šurpu, nāc nu iekšā! Tad nu tevis arī vienu reizīti dabū redzēti Es jau saku šiem, jāiet skatīties, kur tas Augusts palicis, ka nav kas nogadījies tādā vientulībā … — Kas tad nu gadīsies, — Augusts atteica un stāvēja vienā sētas stūrī kā iemiets. — Nāc iekšā, — saimniece nelikās mierā. — Man radiņi sabraukuši, sēdam, runājamies — kā jau cilvēks ar cilvēku. Nāc barā. neapsmādē! — Man nepavisam nav laika, — Augusts atteica un skatījās vien atpakaļ. — August! — saimniece pacēla balsi. — Tā nav smuki. Tu mums tuvākais kaimiņš, bet kā vilks uz mežu skaties. — Te jau mežs visapkārt, uz ko citu skatīsies, — Augusts sacīja tīru taisnību. — Tad tāpēc nāc pie cilvēkiem! Augusts gāja gausiem soļiem. Tā jau bija, viesmīlību neklājās noraidīt. Istabā ap galdu sēdēja ļaudis, Augusts uzreiz pazina: Krūmiņu meita ar znotu atbraukuši, ak, tiem tagad arī ir mašīna? Pērn vēl kūlās ar autobusu. Un Krūmiņš pats sēdēja galda galā, tāds pat sārts kā sieva un iekārsies, viņš cēla Augustam pretī pusnodzertu pudeli. — Nāc pulka, nāc pulkā! Augusts jau zināja, grūts ir tikai pirmais bridis, pāris glāzītes, pēc tam vairs nejutīsies ne svešs, ne lieks. Bet šoreiz viņam tā negribējās to pāris glāzīšu. Viņš nosēdās saviebies un nelaimīgs un pašā pēdējā brīdī uzskatīja pie galda vienu pavisam svešu seju, sieviete tā bija, rādās, vēl pajauna, vairāk Augusts ātrumos nesaskatīja. Un viņš jau sieviešus maz vēroja. Paskatījās uz pudeli un nopūtās. Ārzemniece. Ak, kas tiem ļaudīm pēdējā laikā bija ar tām ārzemju mantām! Ārzemju bikses un kurpes, un nu ari pudeles! Augusts jau gribēja pakasīt pakausi, bet atturējās. Svešu klātbūtnē viņš īpaši turējās malā. Tad viņš uzreiz izskatījās arī jaunāks, un citi tad teica: bijis gan tai Zentai prāta tik, cik vistas kājā ga]as, kad šī… Augusts atkal saviebās un izmeta sniegto glāzīti. Nē, pēc garšas gluži nekas, lai gan mūsējais noteikti būtu labāks. Tā svešā sēdēja viņam tieši blakām. Nemāk arī cilvēki sasēdināt. Ar Krūmiņu, ar to Augusts gan parunātos, nu kaut ar viņa znotu, arī to bija kādas reizes redzējis. Svešas sievietes Augustam nepatika. Bet griezt muguru, ja esi līdzās nolikts, arī neklātos. Svešā sniedza bļodiņu ar gurķiem, Augusts smalki uzdūra vienu dakšiņas galā. — Ieviņ, padod viņam gaļiņu! — saimniece mudināja. Tātad Ieva. No tā labāk nemetās. Kas tikai viņu bija dzinis te iekšā nākt. Suns, nabags, gaida un nevar viņu sagaidīt, bet saimnieks pa ciemiem klimst. Ir arī cilvēkam prāta. Būtu vispirms apkārt paskatījies, iekams bīstamajā ogu laikā nācis svešās mājās. Augusts sodīja pats sevi un pateikdamies ņēma pretī gaļu no zeltīta šķīvja. Ieva viņam uzsmaidīja, viņa no tiesas bija glīta. — Nu, vai bāku nosargāji? — Krūmiņš sauca pāri galdam. — Nu tu atkal trīs dienas uz brīvām kājām, ko? — Nav vis, — Augusts atteica un koda gaļas šķēlē. — Rīt jāiet augšā stikli likt.


— Izkrituši? — Saplaisājuši. Tak pa tiem gadiem … — Jūs esat bākas sargs, — Ieva teica un smaidīja, un Augusts izmocīja smaidu pretī. Nu jā, viņš domāja, tagad nāks jautājumi, vai tas ir romantiski un kā gan viņš jūtas tur augšā, kad apkārt vētra… Un tad viņam jāskaidro, ka viņš nemaz nav «tur augšā», ka dienests notiek tepat uz zemes, ka augšā viņš kāpj, tikai visai ierīcei profilaktisko remontu taisot vai pēc stingri noteikta laika visu pārlūkojot. Un tad jūsmotāji k]ūst vienaldzīgāki un sāk runāt par kaut ko citu, un izskatās gandrīz, it kā Augusts būtu viņus nekautrīgi pievīlis. Bet tā tas patiešām bija, Augusts kādreiz gribēja sameloties un pateikt ko tādu sevišķi romantisku, kaut vai par vētras naktīm, bet, tiklīdz nāca pie runāšanas, lūpas sacīja pilnu taisnību. Bet Ieva vairāk neko neteica, tikai pēc brīža no jauna sniedza uzkodas šķīvi. Un bija jau arī jāņem, pēdējais laiks, jo glāzīte atkal stāvēja pilna kā acs, bet Augusts visu uzkožamo kārtīgi nokopis. Nu, viņš taču nāca mājās no darba un tātad drīkstēja savu tiesu izsalcis būt. — Bet mēs te sabraucām ogās, — Ieva sacīja. — Šogad esot daudz ogu, vai ne? — Ir jau sava tiesa, — Augusts piekrita. — Katru gadu jau kāds nieks ir. — Stāsta, šogad esot tik daudz kā nekad. — Kad būs visas nolasītas, tad zinās. Bet visas nemaz nevar nolasīt. Un tāpēc zināt arī nevar, — Augusts nosmējās, un Ieva viņam līdzi. Vajadzēja atkal saskandināt, smalkā ciemu pudele gāja uz beigām, bet Krūmiņš, rādījās, nebija noskumis par tor viņš rīkoja sievu, lai tā paskatoties tur skapī… un Krūmiņiene izgāja un paskatījās, un galdā tad uzsēdās kristāla pudele. Augusts brīnījās vien. Varena padarīšana bija tādi ciemiņi, ja pat Krūmiņiene, kura pļēgurus necieta ne acu galā, tagad sēdēja un smaidīja kā saulīte un pati gāja un lika galdā šņabi. Bet te jau arī nenotika pjēgurošana, viņi glīti iedzēra uz veselībām, visi radi satikušies. Augusts iedomājās tūlīt arī to, ka viņš nu gan nav nekāds rads. Un viņš teica, būšot jāceļas kājās. — Kur nu, kur nu! — saimnieki uztraucās viens par otru. — Vai tevi mazi bērni mājās gaida, vai sieva pie loga dusmojas? Viņš jau mums viens, viens kā koks, — viņi skaidroja svešajai Ievai, un Augustam atkal sāka nepatikt. Kas citiem ļaudīm daļas, vai viņu kāds gaida vai negaida — un vispār… Viņš dzīrās celties, nekādām atrunām nepadodamies. — Nu palieciet vienu mirklīti! — Ieva uzlika savu roku viņējai. Tur pilsētā jau tas nebija nekas sevišķs, taču te… Augusts paskatījās apkārt, bet neviens neraudzījās šurp, viņi runāja savas radu runas un vispār bija aizņemti, un Krūmiņš patlaban atkal laida apkārt pudeli. — Vai nu jums tas nav vienalga, — Augusts sacīja. — Nav vis. Man gribas ar jums vēl brītiņu pasēdēt. Viņi visi ir tuvinieki, bet es sveša. Mēs abi esam sveši. Un tāpēc mums jāturas kopā. — Kur nu sveši, — Augusts bija loģisks. — Reizē atbraucāt. — Jā, bet tagad viņiem savas valodas. Es taču nedrīkstu traucēt, lai parunājas, vai ne? Augusts bija vienis prātis, viņš tikai nezināja, vai no tā savukārt izrietētu pienākums viņam kavēt laiku svešajai Ievai. — Mums jau arī nav ko runāt, — viņš teica, un Ieva paskatījās. — Jūs… vai jūs visiem un vienmēr sakāt patiesību acīs? Augusts skatījās projām. Viņš nemācēja atbildēt. — Tad jums laikam grūta dzīve, — Ieva prātoja, viņa arī neskatījās Augustā, skatījās pa logu


laukā, kur bija jau mēreni satumsis. Agri gan rudens vakaros nāk krēsla, varbūt tāpēc tā liekas, ka mēnešiem pie gaismas pierasts. — Un vai jūs melojat? — viņš beidzot pajautāja. Ievai asinis iesitās vaigos. Viņa iesmējās un teica: — Es meloju tikai tiem, kurus es mīlu. Par citiem man nav bail, ka tiem no manas patiesības sāpēs. Uz to Augustam nebija atbildes. Viņa laikam ari negaidīja. Un viņi iedzēra, Ieva jau kuro reizi tikai apmērcēja lūpas, un Augustam jau gribējās teikt, kas nu tā par dzeršanu, šodien sievas tur vīriem līdzi un reizēm sit pāri, — bet neteica. Vai nu tiem pilsētā tādas gudrības nezināmas. — Un jūs tātad esat viens pats, — Ieva sacīja. Augusts uzreiz sabozās. — Kāpēc viens? Ir vēl suns un kaķis arī. Un govs, protams, bet tā gan kūtī. Un man tieši patīk tā dzīvot. Citi nesaprot, viņi ir savādāk raduši, bet es atkal tā. Ieva nogrozīja galvu. Augusts baidījās, ka nu jau sāksies žēlošana, ak, cilvēkiem visas pieejas otram cilvēkam bija līdz apnikšanai vienādas, mūžam tās atkārtojās, un tieši tas kaitināja visvairāk. Bet Ieva neko neteica. Nu, paldies dievam. — Ieviņ, tu palūdz Augustam, lai tevi uzlaiž bākā paskatīties, — Krūmiņu saimniece mudināja. Ieva jautājot pavērās, bet neko neteica. Nu, es arī savu kazu tirgū nevedīšu, Augusts spītīgi nodomāja, lai gan jautāts nemācētu pateikt, kam gribētu iespītēt. Ieva jau bija tāda vienkārša un jauka, viņa nekrita uz nerviem, vēl nebija spējusi uzkrist. Visas sievietes būtībā ir vienādas, tā sprieda Burenieku saimnieks Augusts, no kura bija aizskrējusi paša sieva, aizskrējusi pavisam bez iemesla, diezin vai pati tagad mācētu pateikt, kāpēc. Visas sievietes ir vienādas, ja viņas tādas vēl nav šodien, tad noteikti izrādīsies rīt. Augusts palaida acis apkārt un tad atkal logā, tagad tur tumsa stāvēja bieza kā siena, un viņš sacīja: nu gan paldies par viesmīlību un šņabi, bet viņam jāejot, citādi govs aplokā vēl kārtis pārlauzīšot. •— Ir gan tev grūti, — Krūmiņiene kuro reizi no​pūtās. — Cilvēka tev vajag, cilvēka kā ēst. Augusts atkal saviebās, šoreiz pavisam redzami, un Krūmiņš, kurš jau kā katrs vīrietis turēja savas sugas kanti, teica, tā gan būšot Augusta paša darīšana. Un vēl jau neesot zvanīts, kurš laimīgāks, vai tas, kas pats sev kalps un kungs, vai atkal tas, kuram visu mūžu sev cits kungs uz kumbra jātur. Tā bija pārgalvīga runa, ja padoma, ka Krūmiņienei cieta dūša kā visām šīs apkārtnes sievām, — bet šī jau bija īpaša reize, un tāpēc Krūmiņiene neko ļaunā neņēma, tikai nošņaukājās. Nu, rīt jau arī bija diena, ko savas domas izteikt. Viņi cēlās izvadīt ciemiņu. Brīnums gan, visu laiku vienkārši kaimiņš bijis, Augusts uzreiz bija par ciemiņu pārvērties. Viņš pats arī sāka tā justies. Ieva jautāja, vai viņš tālu dzīvojot un vai caur mežu jāejot. Un Augusts atteica, te jau mežs vien esot visriņķī. —Un vai baiļu jums nav? Augusts sāka smieties. Laikam tas neizklausījās pieklājīgi, bet smiekls viņam sanāca no tiesas. Baidīties — šai mežā, savā mežā, dzimtajā mežāl — Nē, mēs te nebaidāmies, — viņš atteica. Rokas viņš nedeva nevienam, te jau bija par daudz to sveicināmo. Atvadījās un ātri aizgāja, un tumsa norija viņu vienā kumosā, pret spuldzi, kas uzdegta virs mājas durvīm, tumsa izskatījās bieza kā maisa drāna. Mājas suns viņu sākumā aprēja kā svešu. — Vecs esi palicis, draugs, — Augusts teica. Suns stāvēja, ausis saglaudis, un vērās saimniekā tīri nelaimīgs, un Augustam likās, it kā suņa skatiens teiktu: «Nu, bet tu, mīļais, arī vairs neesi jauns!»


Augusts izslauca govi, iekūra uguni. Ēst negribējās, ciemos taču paēdis, tikai galvā dūca, laikam no tā paša iedzertā. Augusts pasēdēja, padomāja, tad cēlās un atnesa no pieliekamā pudeli vīna, pērn pats bija taisījis, tad nu tāds mazums vēl palicis. īstenībā nemaz negribējās, bet netikās atkal sēdēt pie tukša galda. Kaut vai vīna glāze virsu, tūlīt cita lieta. Gar logu grabinājās ābeļu zari, laikam cēlās vējš. Kad viņš mājās nāca, tad gan bija tik lēns, ka ne zariņš nepakustējās. Augusts sēdēja, pilnā vīna glāze priekšā, un skatījās tumšajā logā. Varēja jau uzgriezt televizoru, bet slinkums celties kājās. Viņš pārvilka ar roku pār zodu un nodomāja, ka pēdējā laikā nolaidies, skujas tikai tad, kad nejauši atceras. Diez ko tā svešā, tā Ieva nodomāja, kad apsēdās blakus kā tādam ezim. Lai gan, kas nu svešam par svešu daudz domājams būtu. Un negaidot viņš izjuta savu vientulību tik asi, ka pat sirdī iedūrās vai vismaz ap to vietu, kur tai vajadzēja būt, vai nu Augusts sirdi kādreiz īpaši taustījis, vai lūkojis. Viņš nejauši atcerējās, ka Zenta kādreiz bija likusi ausi viņam uz krūtīm un teikusi, viņa klausoties, kā Augustam sitot sirds. Un teica: sirds viņam ejot tik ātri, tik ātri. Un jautāja: tas taču esot no laimes, vai ne? Un Augusts bija apstiprinājis, ka no laimes gan, bet pats klusībā nospriedis, ka sievieši gan prot visu ko izdomāt. Tomēr tai brīdī viņam bija viegli un laimīgi. Tas viss vairs nebūs nekad. Vai tad Augusts bija vecs? Nieki, četrdesmit viņam bija, īsts vīra vecums, vairāk nekas. Un tomēr vientuļš, vientu|š — un tāds laikam paliksies. Suns, pie kājām saritinājies, sāka grozīties, un Augusts piedraudēja, lai guļ mierīgi, citādi sviedīs ārā. Suns nepakustināja ne ausi, kā apzinādams saimnieka vientulību un arī to, ka ir tam pašreiz vienīgais biedrs. Par kaķi jau nebija runas, tas, savu vakariņu pienu palacies, izgaisa, kā nebijis, tumsā un mežā, tam savas nebeidzamas un nevienam neizstāstāmas gaitas. Vai nu kaķis kādreiz var būt cilvēkam biedrs. Augusts nopurinājās un izdzēra glāzi. Vīns bija silts un salds. Vai garšoja? Augusts nezināja. Viņš sēdēja un gaidīja, kad uznāks miegs, un centās nedomāt par savu vientulību, kura piebāzusi vēso vaigu Augustam pavisam tuvu. Viņš labāk domāja par to, ka visapkārt zied sili, viņa mājas tiešām ir ka tāds vientulīgs burenieks milzīgā zilā klajumā, un šai brīdi viņš nezināja pat, kur viņu varētu aiznest šie nebeidzamie viļņi. Bet vientulība atkal un atkal atgādinaja sevi, un Augusts domāja: dīvaini, sen viņš to tā nebija izjutis. Tā dzīve, kādu viņš dzīvoja, bija pierasta, laba vai slikta — tada tā bija, un jāsamierinās, un viņš taču bija samierinājies, bet kāpēc uzreiz tā? Viņš ielēja sev vēl, suns pie viņa kājām miegā iesmilkstējās un sāka skriet sapņu skrējienu ātriem sīkiem soļiem, kuri neaizveda nekur, tāpat kā nekur neaizveda Augusta prātošana. Un tad beidzot viņš juta, ka nāk miegs. No tālienes bākai bija atvesti jauni stikli, vecie, kā bākas celšanas gadā likti, pa tiem laikiem, pa tām vētrām un vējiem bija saplaisājuši, un nu vīri rīt bija aicināti ielikt jaunus. Tas bija atbildīgs darbs, Augusts priecājās, ka viņš pie tā vajadzīgs. «Rizling Szilvani», Augusts lasīja uz pudeles etiķetes, lasīja vienu un otru reizi un vēl. Viņš mēģināja atcerēties, kad gan pudelē skalojies rislings, un nevarēja, laikam tas bija tik sen. Ak nu, vismaz kas ir bijis… Viņš cēlās kājās, krēslu skaļāk un neiecietīgāk nekā parasti pastumdams pa grīdu, un suns atvēra acis un pārmetoši paskatījās. Sunim nepatika lieki trokšņi, ja viņš tādus izdzirda ārā, viņš rēja ilgi un dusmīgi, bet ko bija darīt, ja troksni cēla viņa paša dievinātais saimnieks? — Ej nu laukā, ej, — Augusts rīkoja, un, kad suns ilgi staipījās un žāvājās, pilnu rīkli baltu zobu rādīdams, piebilda: — Vai man māja būs jāsarga, vai? Suns izgāja, Augusts aizšāva durvis un nodomāja, ka velti vien raida kustoni laukā. Kas tad te nāks — uz tādiem mežā iemigušiem Bureniekiem. Zenta, kad brauca projām, paņēma visu vērtīgāko. Augusts pats vēl staigāja viņai līdzi un lūkoja, vai kas netiek aizmirsts. Viņam neko nevajadzēja, no


tādām mantām vismaz neko. Viņam bija savas pārdesmit pudeles vīna, ko uznest no pagraba tādos brīžos, kad viens vairs nevar izciest, viņam bija viņa suns un govs kūtī, un darbs un par to pienākošā alga. Augusts gāja gulēt. Vīns palika neizdzerts, viņš pēdējā bridī atcerējās un aizlika korķi. Citādi līdz rītam pielīdīs mušas. Viņš gāja gulēt, istabā bija tumšs un kluss, tikai laukā, pāri mājai, netverami augstu debesīs, sijājās spodras zvaigznes un atspīdēja Piena ceļa miglas paltīs. No rīta līdz pusdienas laikam viņi kā lieli dzeņi kala un kala bākas šmaugā stāva pašā augšienē, un ciema |audis satiekoties teica ar tādu īpašu uzsvaru: — Mūsējie bākai logus liek. Kopā ar bāku viņi visi te bija izauguši, bāka dzīvoja līdz ar viņiem, kad viņi to iedomājās, un arī tad, kad nedomāja nemaz, un naktīs pamodušies viņi pa logiem redzēja tās ugunīgās sveikas. Kā lai viņi tagad neturētu prātā smalko un svarīgo darbu, kuru tagad veic pašu ciema vīri, redz, kādi pratēji un mācētāji, nemaz no Vents​pils meistari nav jāsauc! Katru dienu viņi kala un kala, arī tai lielās miglas rītā, kad tā bija nogūlusies pāri visai jūrai. Miglas boja kliedza kā staignājā nomaldījusies govs, nebija brīnums, ka šos brēcienus dzirdēja tālu jūrā. Ciema suņi rēja un kauca aizvilkdamies, tie nevarēja vien pierast pie šīm skaņām, kas katru reizi uzdzina sīkus un nenopurināmus tirpu|us, it kā kažoks būtu pašā dzestrākajā rasā izmircis. Saimnieces bārās un klusināja, suņi skrēja uz kāpām un nemitējās kaukt, tas bija īsts trakums. Bet vīri bākas augšā tikai kala un vīlēja, lika bākai jaunas, spožākas acis. Ap pusdienas laiku Augusts nokāpa lejā. Ciemā bija atbraucis auf oveikals, tas bija jāapmeklē katram kārtīgākām cieminiekam, un vai Augusts nebija tāds? Sievas stāvēja bariņā, viņām vienām pašām zināms, kā rinda izveidojusies un ievērojama, un viņas skaudīgi sekoja, lai viss notiktu pēc kārtības. Augusts nāca, braucīdams rokas, it kā nebūtu vēl pats septembra sākums,, bet vēls rudens jau. — Kas tad nu šodien labs atvests? Vāgenmeistarienei nupat bija reize kāpt augšā pie letes,. kur paša acīm redzami visi no pilsētas atvestie labumi. Augusts viņai uzsmaidīja, pēc tam piemiedza aci, urr Vāgenmeistariene atmeta ar roku. — Tad ej jau, ej, kad tevi nelaime! — Ks vienmēr esmu tīrā laime! — Augusts atsaucās — un augšā viņš bija. Vāgenmeistariene stāvēja un skatījās, un sirdī viņai tā vien tinās mīksts žēluma kamols. «Vīrs kā briedis,» viņa domāja, «tādam īstais laiks spiest sieviešus pie vestes, ka lai elpa aizraujas. Nē, kvern tur mežā viens pats.» Viņa pati bija īstajos spēka gados, un, nebijis pie sāniem pašai sava īstā un uzticamā, kas zina, nepalaistu vis tā to lietu ar Burenieku Augustu un viņa vientulību. Ko nu tagad, tagad par to nevarēja ne domāt. Pilsētas slidenie tikumi vēl nebija atnākuši līdz sīksto priežu sakņu piestiegrotajai ciema zemei un laikam neatnāks arī tik drīz. Augusts pirkās un pirkās, un sievas sāka saukt: — Oja, visu paņemsi, mums nekas neatliks! — Atstāšu, atstāšu, — Augusts atteica no augšas, jā, atkal viņš bija augstāk par citiem, redzams, tāds amatsun liktenis. Beidzot viņš kāpa lejā, pudeli žaketes kabatā stūķēdams. Autoveikals bija atvedis «Dzintardzidro», un to jau sliktākajā gadījumā varēja nedzert, taču jānopērk gari bija. Un, kas zina, varbūt viņi šodien beigs darbu, vat tad negribēsies uz bākas un pašu veselību? — Vai tevi tur mežā zaķi vēl nav norējuši? — viena no sievām prasīja. Bija gan tagad laiki


uznākuši, mežā par vilkiem vairs nerunā, labi ja par zaķiem. Tīrās bries​mas. — Nāc man viņus ganīt, tad nenories, — Augusts braši atteica un gāja projām, iepriekš Vāgenmeistarienei paldies pateicis. Pagāja dažus soļus un atkal apstājās. Pretī nāca Ieva. Nāca un smaidīja: — Redziet, kā satiekamies. Man jau tā gribējās jūs vēl redzēt. — Par ko tad? — Augusts nesaprata. Bet Ieva uz to neko neatteica, rādīja augšā uz bāku. — Visu laiku strādājat? — Ko tad citu. — Te tāds mazs ciems un tāda liela bāka. Ventspils liela, bet bākas vietā maza actiņa. — Vai nu pie mums visam mazam jābūt, — Augusts pateica un nepavisam nezināja, ko tālāk darīt. Sievas aiz muguras noteikti skatījās, kas cits šim bija ko darīt. Ieva jau nesaprata, cik Augustam neērti stāvēt. Viņš pacilāja tīkliņu ar pirkumiem un jautāja: — Jūs arī uz autobodi? — Nē, mūsu saimniece jau atnāca. Es biju pastā. — Pastā, ak tā. Apkārt sisināja sienāži. Pēdējā izdziedāšanās viņiem tagad, kā uznāks prāvāka salna, tā dziedāšanai beigas. Skaidrs, līdz jaunai vasarai un rudenim. Tas nemaz nav tik ilgi, tikai izliekas, kad sadomājles, ka gara vientuļa ziema priekšā. — Un jūs dūšīgi ogojat? — Augusts beidzot izmocīja. — Jā… nē… bijām gan. Mēs vēl iesim, — Ieva sacīja, tad, likās, pirmo reizi ievēroja, cik Augusts nevaļīgs. — Es jūs kavēju, jūs laikam atkal uz darbu? — Jā, — Augusts atteica, — vēl nav pabeigts. Katrs darbs jāpabeidz, citādi nav kārtības. — Jā. Viņš spēra pirmo soli, kad Ieva atkal uzsmaidīja un vaicāja: — Sakiet — kad jūs nākamreiz atkal būsiet bakā? — Parīt, — Augusts atteica. Ieva skatījās, tas bija īpašs skatiens, neviena sieviete sen tā nebija skatījusies uz Augustu. Laikam jau Zenta. Droši vien Zenta, bet tas bija pirms gadiem, tas varēja arī aizmirsts būt. Augusts pamīņājās, viņš domāja: tagad būtu vēl kas jāsaka, ātri vien jāsaka, bet viņš nezināja, kas īsti. Un arī Ieva klusēja un tikai smaidīja, viņš redzēja, ka smaids Ievas sejā pamazām apdziest, tas bija kā saulei mākoņos ielaižoties. — Es iešu, — viņa teica. — Jums ari jāiet. — Jā, man jāiet. — Mēs vēl šo nedēļu būsim. Atnāciet kādu vakaru. — Es? — Nu jā, — Ieva atteica, un te tā būtu derējis Ievas smaids, bet viņa bija nopietna. — Tovakar bija tik jauki. Gribēju aiziet pie jums, bet es jau ceļa nezinu. — Tas ir pavisam vienkārši, — Augusts skaidroja. — Uz tā ceļa nevienu māju vairāk nav, tas ir, es domāju, jūras pusē. Visas ir uz lielceļa pusi. Iet tikai un iet, kamēr Bureniekos iekšā. — Bureniekos, — Ieva sacīja. — Kā es to vārdu pir​moreiz izdzirdu… — Jā, ir jau tāds vārds. Mums te ir visādi. — Bet šis ir visskaistākais. Augusts klusējot noskatīja Ievu, bet nemanīja viņas sejā nekā tāda, par ko kļūt aizdomīgam vai pat apskaisties.


Ieva pagriezās un gāja projām, Augusts skatījās, kā viņa sper pirmos soļus, tad gāja arī viņš. Vīri augšā jau gaidīja, nevarēja darba laikā tā klenderēt. Bākā uzkāpis, viņš skatījās uz leju, diezin vai gribēja ko ieraudzīt, vai. Bet te jau īsts skats bija tikai uz jūras pusi, zemienē visas pēdas, visus ceļus paslēpa mežs, tur pat mājas nevarēja saskatīt, kur nu vēl kādu vientuļu gājēju, kurš tagad, sacīsim, ceļā uz Krūmiņiem. Vai uz Bureniekiem. Vakarā Augusts gāja mājās un domāja: atnāks vai neatnāks. Iešana taču te bija vienkārša, mazs bērns neapmaldītos. Varbūt viņam vajadzēja ciešāk pieteikt. Bet viņš jau nezināja, vai Ieva runājusi nopietni. Tai reizē viņš pat suni iesauca istabā, lai tas pagalmā neuzrej, nenobaida. Un otrā vakarā tāpat. Bet ne pirmajā, ne otrajā vakarā Bureniekos neienāca neviens ciemiņš, mājas vientujas gulēja starp ziedošiem un jau noziedošiem siliem, un tikai bites skrēja tajos no agra rīta līdz krēslai, tad posās ziemai un mācēja medu likt lietā. Trešajā dienā, kad Augusts pie bākas ar cirvi līdzināja sētai dēlīšus, ciemam cauri izskrēja gaiši pelēks žigulis. Izskrēja, iegriezās ārceļā un pazuda putekju mākonī. Augusts kādu brītiņu skatījās nopaka|, bet ko nu caur putekļiem daudz redzēsi. — Tad saogojuši gan pilsētnieki, — viņa pārinieks sacīja. Viņa pāriniekam te nekā nebija ko darīt, bākas logiem rūtis saliktas, un viņam sargāšanas reize rīt, bet bāka jau kā ar nesaprotamu magnētu vilka vīrus klāt. — Tā mums pašiem ne odziņas nepaliks. — Lai jau, — Augusts teica un pat pameta ar roku. — Lai ogo, lai brauc. — Nu jā, lai brauc, kas man. Es tikai tā. Sveši cilvēki, sveša darīšana. Augusts pasvārstīja dēlīti rokās. Rādījās, bija labs. Viņš gāja dzīt to savā vietā. Visam vajag savas vietas, katram savas — un kaut vai tas nieka dēlītis, kaut žagars būtu. — Jā, — viņš teica pēc brīža. — Paskaties, sili jau pār​ziedējuši. — Nekas, sāks kārtīgi līt, atkal būs sēnes, — viņa pāri​nieks sacīja.


APTIEKĀRA SIEVAS PORTRETS

Sis ir notikums no tiem laikiem, kas aiztraukuši atsperratos pa putekļainajiem Kurzemes lielceļiem, kuri toreiz par asfaltu pat nesapņoja. No tiem laikiem vēl apdzīvotās vietās ceļmalās palikušas vecas sarkanu ķieģeļu mājas, ko apēno lieli, sirmi koki. Vai maz vērts atcerēties? Varbūt tomēr vajag. Cilvēka iztēle, viņa domu pasaule būtu nožēlojami nabadzīga, ja tā reizēm nevarētu nostatīt vienu otram pretī bijušo un esošo. Un visi mēs kaut kādā veidā kaut nedaudz esam atbildīgi ne tikai par tagadni, bet arī par pagātni. Mēs jau to saprotam. Viesojāmies pie ilggadīga drauga — skolotāja Kurzemes nostūrī. Apdzīvotā vieta, Atkalne, kur atradās skola un citas piederīgas ēkas, bija par mazu, lai oficiāli sauktos par ciematu, kur nu vēl lepnāk, bet visai patālas apkaimei tā bija nenoliedzams sabiedriskās dzīves centrs. Te pamazām cēlās jaunas mājas un nebija vēl nojauktas vecās, jo tās godīgi kalpoja savam māju uzdevumam. Viena no tādām atradās pašā ceļa malā, tur draudzīgi blakus bija ierīkojušās sakaru nodaļa un bibliotēka. Māju cieši bija apstājuši ozoli un liepas, un koku draudzība bija tik liela, ka tās ēnā nevarīgi nīkuļoja jasmīnu krūms un daži ceri sarkano rozīšu. Krūmiem vienkārši nebija vietas zem lielajiem milžiem, krūmi laikam saprata savu likteni un tāpēc priecājās, kad ziedu laikā tomēr izdevās pavērt kādu no pumpuriem. Kopā ar skolotāju iegājām sakaru nodaļā. Diena bija īsti versmaina, pats pusdienlaiks, kad arī daba liekas iekritusi īsā snaudā. Bet mēs izmantojām šo laiku, lai nosūtītu ierakstītu vēstuli un pie viena nopirktu dažas aploksnes. Un vispār — laukos ir tik patīkami apmeklēt pastu. Zem mūsu kājām nočīkstēja lieveņa dēļi, viens no tiem pat bīstami pacēlās uz augšu. Skolotājs nosodoši paska​tījās. — Sen vajadzēja izlabot, — viņš teica. — Mūžīgas ne​kārtības, nudien. Atkal nāksies atgādināt. Viņš darbojas ciema kultūras komisijā un darbojās tur no sirds. Viņš mīļoja Atkalni tā, it kā būtu tur dzimis. Pasta priekšniece apsveicinājās ar skolotāju kā ar vecu, tuvu draugu, un, tā kā mēs savukārt bijām draugi skolotājam, arī mums tika viņas smaida sirsnīgums. Mēs teicām, cik tas gan patīkami tādā svelmē kā šodien pabūt ēnainās, vēsās telpās, un viņa atbildēja, tādās dienās tā gan varot būt, bet ziemu, tad viņa ne par ko citu nesap​ņojot kā tikai par gaišām telpām ar centrālapkuri jaunceltā mājā. — Tā ir tīrā nelaime ar šīm vecajām, — viņa sacīja. — Nojaukt nav pamata, turēties turas labi, kaut cik būtu novecojušās morāli …


Mēs piekritām. — Vai, — viņa teica, — mēs te stāvam un runājam, un jus laikam būsiet izslāpuši. Kā es agrāk neiedomājos? Nāciet dzīvoklī, iedzersim bērzsulasl Dzīvoklis bija tepat aiz divām durvīm. Mēs sekojām. Kurš mūsu laikmetā atteiksies no bērzu sulām? Skolotājs sakaru nodaļas priekšnieci sauca par Lidiju. Mums bija šai uzrunai jāpievienojas tāpēc vien, ka citu — piemērotāku nevarējām izdomāt. Un, kad vēlāk, no šīs telpas gaišākā ienākusi, samanīju viņas matos jau sirmus pavedienus, tad uzrunu mainīt bija jau par vēlu. Es ceru, viņa mums piedos. Istaba, kurā viņa mūs ieveda, bija apbrīnojami kārtīga un tīra. Viņa izņēma no maza sekretāra stikla glāzes, kuras savā spodrībā līdzinājās kristālam, un piepildīja tās ar bērzu sulām. Aiz loga, tāpat kā ceļa pusē, stāvēja liepas, un, kad pusdienlaika vēja bērns, ilgi zaros snaudis, iedomājās pagrozīties savā zaļajā gultā, nodrebēja paši smalkākie zari un lapas pavēdinājās, uz mirkli pagriežot pret mums savus pelēkzaļos vēderiņus. Un tad atkal bija kluss. — Te jau izskatās pēc veco laiku doktorāta, — iemi​nējos. — Doktorāts gan ne, — Lidija pasmaidīja, — bet ar medicīnu šī māja tomēr ir sakarā. Kādreiz te bijusi ap​tieka. Tagad — jūs jau zināt, kur tā ir tagad. Mēs zinājām. Aptieka ieņēma goda vietu medicīniskā punkta liellogainajā fasādē. — Jā, agrāk aptieka bija šeit. Jūs pat varat Ieraudzīt vaigā kādu no tās bijušajiem iemītniekiem. Lidija mazliet pagriezās un ar vieglu rokas kustību parādīja — pie sienas — tieši pretī liepu aizēnotajiem logiem atradās sievietes ģīmetne. — Tā bija aptiekāra sieva, — Lidija sacīja. Sieviete raudzījās mierīgu, skumju skatienu. Viņai bija pelnu pelēki mati un neparasti bāla seja, viņa laikam bija tēlota smaidām, bet arī smaids varēja būt tikai aizsegs apslēptām bēdām. Likās — viņa pārsteigta skumjās domās un tagad nedaudz pacēlusi galvu traucētājam pretī, par biklu, lai raidītu projām, par atturīgu, lai izpaus-tu savas slepenākās domas. Un viņa bija ļoti skaista. Vienkāršā melnā kleitā, nelielu piespraudi pie krūtīm. Rokas nebija redzamas, bet likās, vienīgais stāvoklis, kādā tām atrasties, būtu — viegli saliktas uz vieniem sāniem, varbūt starp pirkstiem kādas istabas puķes ziedu zariņš. Neviļus paskatījos uz palodām — nē, kur nu, te auga tikai kaktusi, iespaidīga kaktusu kolekcija, visi spuraini, visi lepni uz savu tūkstošgadīgo dzimumu. Bet toreiz šai istabā gan auga citādas puķes, kuras šodien bija vecmo​dīgas kļuvušas. — Cik viņa skaista! Vai varbūt tas ir mākslinieka no​pelns? — Nē, visi tie, kas viņu kaut cik atceras, saka, viņa bijusi vēl skaistāka nekā gleznā. Iestājās klusums. Lidija ar īstas namamātes vēlību piepildīja mūsu pustukšās glāzes un tad ieminējās: — Es jau varu jums par viņu pastāstīt to, ko man citi stāstījuši. Tur nav nekā ārkārtēja… bet kādreiz tie vien​kāršie stāsti mēdz dziļāk iespiesties atmiņā. Es jau ne​zinu … Te nu ir šis stāsts. Kaut kas tajā varbūt ir mazliet citādi, kaut ko autora fantāzija atļāvusies piedomāt, bet pamatos tas paliek Lidijas vēstījums par pelēkmataino aptiekāra sievu. Vecais Atkalnes aptiekārs bija nomiris, un viņa atraitne, kurai melnā krāsa nepiestāvēja labāk par pārējām, pārdeva aptieku citam. Aptieku līdz ar visu, kas pie tās piederas, un pat dažas mēbeles, jo mazais dzīvoklītis pilsētā, kur viņa bija nolēmusi dzīvot pēc vīra nāves, nebija spējīgs uzņemt sevī tik daudz mantu. Jauno aptiekāru sauca par Bergu, viņš bija vīrietis ap gadiem četrdesmit, viņš ilgi un sekmīgi kaulējās ar izkaltušo, bet nepiekāpīgo atraitni, viņš bija vēl nepiekapigāks — un beigās uzvara


nosvērās Berga pusē. Atraitne šķiras no vecā dzīvokļa un atmiņām, noslaucīja pat dažas plānas asaras, bet Bergs juta, ka nupat tikai sākas viņa dzīve. No nullei līdzīga kalpojoša gara viņš bija kļuvis par pilntiesīgu aptiekas īpašnieku, un tas tikai uzskatāmi pierādīja, cik pareizu dzīves ceļu viņš izvēlējies. Viņš bija mācīts un mācījies taupīt, taupīt santīmus un svētdienas uzvalku, taupīt bārdas dzenamos asmenīšus un savas izjūtas, un beidzot nu viņš bija tik tālu un tik augstu, bet citi, kas kopā ar viņu iesākuši, vēl arvien kūņojās kaut kur sadzīves dūņās bez cerībām izpeldēt lielākos ūdeņos. Taču Bergs bija izpeldējis, un kaut tā bija tikai Atkalnes miestiņa aptieka, viņš pats šķita stāvam uz dzīves kuģa komandtiltiņa. Bergs sadraudzējās ar Atkalnes inteliģenci, kur bez pagastvecākā un sekretāra, un mācītāja ietilpa vēl dakteris, skolas pārzinis un dzirnavu īpašnieks. Svētdienās viņi mēdza uz nelielām summām spēlēt kārtis, un rudens puse dzirnavnieks Bergu kādreiz paņēma līdzi uz pīļu medībām, bet no tām aptiekārs parasti atgriezās bez vērā ņemama guvuma, viņa humānā profesija, tā viņš pats mēdza teikt, acīmredzot nebija savienojama ar asiņu izliešanu, kaut šīs asinis litu tikai neciliem ūdensputniem. Uzticīgs saviem principiem, Bergs ātri un ērti iedzīvojās, un drīzumā viņš jutās tā, it kā bijis atkalnietis visu mūžu. Tā tas varēja vilkties trejdeviņus gadus vai vēl ilgāk. Ja visi dzīvoja tā un ja viņš dzīvoja tā, tad kas varēja šo dzīvi traucēt? Un netraucēja jau arī. Reiz Bergs tomēr pārsteidza savu apkārtni. Proti, pēc ilgākas prombūtnes viņš atgriezās kopā ar brīnum skaistu jaunu sievieti un pavēstīja: tā esot viņa sieva. Bergs nebija no runīgajiem, ja jautājums skāra viņa personisko dzīvi, laikam jau šī īpašība viņā bija saglabājusies na lielajiem taupīšanas gadiem. Un jaunā sieva vispār nemācēja vārdu pateikt, vai varbūt Bergs viņai to būtu aizliedzis. Atkalnē nosprieda, ka tā ir viņa ilga, klusa mīlcstība, kurai nu viņš, beidzot pie stabilas vietas ticis, sniedzis savu stipro elkoni. Citi viņā saskatīja nabaga pelnrušķīti, kuru aplaimojis ja arī ne ķēniņdēls, tad katrā ziņā krietni pārticis cilvēks. Un viņi kādu laiku brīnījās, bet tad pārstāja to darīt, jo dzirnavu ezerā bija noslīcinājusies jauna meita, kuru līgavainis atstājis. Un, kamēr pārsprieda šo notikumu, aptiekāra ģimenes būšanas bija jau aprastas un piemirsušās. Viņai bija neparasts vārds — Edme, un viņa bija neparasti skaista, bet nav galu galā lietu, pie kurām cilvēki nepierastu. Un, kad izrādījās turklāt, ka Edme pati gatavo vīram ēst un uzkopj dzīvokli, un kad aptiekārs pat nedomāja pieņemt viņai kalponi, visiem kļuva skaidrs, ka nekāda princese viņa vis nevar būt. Vecā, īdzīgā sieva, kuru Bergs kopš savām pirmajām valdīšanas dienām bija pieņēmis par apkopēju, tagad mazgāja tikai aptiekas telpas, vienīgi uz lielajām tīrīšanām Bergs ļāva Edmei ņemt veco palīgā. Edme neaizvadīja dienas, spēlēdama klavieres, aiz tā \ienkāršā iemesla, ka aptiekāram dzīvoklī klavieru nemaz nebija. Viņa nenoņēmās ar smalkiem rokdarbiem, un grāmatas aptiekāra mājā bija maldu viesi. Edme iemācījās gatavot ēst pēc Berga prāta, un tas nenācās viegli, jo, ilgus gadus barodamies, kā pagadās, aptiekārs visiem šiem gadiem cauri bija iznesis sapni par gardumiem, ar kuriem viss galds apkrauts. Tagad tie laiki beidzot bija pienākuši, tagad Bergs varēja sev atļauties gardumus — un Edmes rokām tos vajadzēja izgatavot. Un viņš bija licis dārzā uzrakt dažas dobes, tur Edme audzēja redīsus un salātus un citas labas mantas sava vīra galdam, lai sapņa piepildījums būtu bez robiem. — Kad nāks bērni, — Bergs solīja, — es tev pieņemšu kalponi. Bet bērni nenāca, un aptiekārs daudz neuztraucas par to. Bērni — tās savu tiesu ir klapatas bez gala, viņš labprāt padzīvoja, kā pašam patika, par citiem nerūpēdamies. Un viņa aptieka plauka, viņš jau bija pieņēmis sev palīgu, jo tā izskatījās cienīgāk, un, kad palīgs


bija aizsūtīts uzdevuma vai nu uz Ventspili pēc jauniem medikamentiem, vai vel citur kur, Bergs kādreiz speciāli nerādījās aptiekā, tad tur vajadzēja apkalpot Edmei. Ieliet pudelītē vajadzīgos gramus jau sajauktu pilienu vai no atvilktnes paņemt Dolorīna paciņu, tur tiešām nebija augstas skolas vaja​dzīgas. Un Edme turklāt bija beigusi ģimnāziju. Viņai patika īsie brīži pie apmeklētājiem aptiekā, te tomēr bija citas dzīves vēsmojums, kaut to atnesa tikai sīka lauku večiņa, kura nekādi nemācēja pateikt, kas viņai īsti kait, bet toties bija svēti pārliecināta, ka aptieķnieka kundze zinās pali, tikko acis uzmetusi. Tad Edme sāka sapņot par to, ka varētu tiešām izmācīties par īstu aptiekāri, un reiz viņa ieminējās Bergam: viņa taču … Vīrs pasmējās — pavisam labsirdīgi un ieteica Edmei mest šīs domas no galvas laukā. Un tad vēl viņa bija tik neapdomīga un sacīja, dienas viņai te esot garas kā mūžība, — vai tiešām viņa nevarētu sākt ko strādāt? Un tad Bergs vairs nesmējās, tikai atkārtoja savus vārdus par zināmo domu izmešanu no galvas. Un balss viņam nepavisam vairs nebija laipna, un Edme paklausīgi apklusa, un vairs viņš netika dzirdējis līdzīgas valodas no savas sievas mutes. Ar sievietēm vajadzēja prast apieties, tad arī ar viņām varēja sadzīvot. Bergs bija gudrs cilvēks. Svētdienās viņš ar citiem Atkalnes inteliģentiem spēlēja kārtis un vienmer vinnēja apmēram tikpat, cik pazaudēja. Bet, ja pametums kādreiz tomēr bija lielāks, tad Bergs atgriezās mājās pavisam šķērsā garastāvokli un lamāja pārējos Atkalnes inteliģentus par šuleru bandu, apņemdamies kārtis nekad vairs rokā neņemt. Savu solījumu viņš mēdza turēt līdz nākamajai spēles reizei, un citādi jau arī nebija iespējams, ja gribēja būt vietējās kul​tūras dzīves centrā. Tajā ziemā Edme slimoja, pat ar plaušu karsoni, un, no slimības gultas uzcēlusies, izskatījās tīri caurspīdīga. Aptiekārs, rūpīgs kā vienmēr, lūdza savu draugu dakteri izmeklēt Edmi sevišķi vērīgi, bet tas arī pēc visvērīgākās izmeklēšanas nemācēja pateikt neko citu, vienīgi, ka Edmei ir trausla kompleksija un tāpēc viņa vienmēr būs uzņēmīga pret visām slimībām. — Varbūt bērnībā viņa… — ārsts apdomīgi iesāka, bet Bergs neielaidās paskaidrojumos par savas sievas bērnību, viņš pateicās ārstam un samaksāja par vizīti, jo cienīja pedantisku kartību naudas lietas, arī starp draugiem — un varbnt visvairāk starp tiem. Svešs vēl tev piedod nenokārtotu parādu, toties draugs atcerēsies visu mūžu un vēl citiem pastāstīs. Viens palicis, Bergs iegrima pārdomās. Diagnoze viņu nepavisam neiepriecināja. Par kādiem grēkiem gan viņš bija izpelnījies slimīgu sievu? Bērnība? He, kāda tad bija bijusi viņa bērnība un jaunība, viena vienīga atteikšanos un pieciešami virkne — un vai viņš nebija izaudzis stiprs kā vērsis? Un vai tagad viņam nebija iespējas atlīdzināt sev pašam par visu neaizspēto? Un vai, sacīsim, Edmei tagad kaut kā trūka? Taču Bergs bija godīgs cilvēks un sievai nepārmeta. Te jau ar aptiekāru spēlējās augstākas varas, kā negribēdamas viņam piedot, ka reizi mūžā atteicis prāta padomam un pakļāvies jūtām. Toreiz, kad apprecēja Edmi. Un tagad viņš centās nenožēlot. Viņš taču bija rīkojies pec sava prāta un aiz mīlestības. Un tā viņi dzīvoja tālāk. Edme nemācēja iekļauties Atkalnes inteliģento sieviešu vidū, aptiekārs pats pie reizes mēdza nožēlodams atzīt faktu. Bet, viņš teica, Edme jau esot tāda bikla. īstenībā izskatījās, ka sievas atturība sabiedriskajos pasākumos Bcrgain tīri pa prātam. Vismaz viņš droši zināja: lai nāktu mājās kad nākdams, Edme vienmēr būs priekšā, bet tātad silts būs arī pavards un galdā tūlīt rindosies ēdiena trauki. Visiem dzīvē no kaut kā jāatsakās, Bergs domāja, lai ko citu pilnībā iemantotu. Pienāca jauna vasara, un Edmes veselība arī šķita uzlabojamies. Vecā apkopēja, ņurdīga kā


vienmēr, šis ņurdīgums jau bija viņas vienīgā sliktās un arī labās omas izpausme, pieprasīja Bergam, lai Edme vairāk būtu svaiga gaisā. Palūk, pat tāda vecene kaut ko dzirdējusi par svaiga gaisa ietekmi uz vāju organismu! Bergs mēdza par šo atgadījumu stāstīt saviem kāršu spēles biedriem, tad viņš vienmēr uzsvēra: vai tas gan neesot apbrīnojami, ka Edme spējusi iemantot pat tādas raganas simpātijas! — Man tā vecene pa visiem šiem gadiem laba vārda nav pateikusi, — viņš smējās. Viņš nepiebilda, ka pats arī nav sacījis laba vārda, jo neuzskatīja to par vajadzīgu. Viņš maksāja par darbu, ne par mīlīgiem vārdiem. Un, ne jau pateicoties jaukiem vārdiem, viņš bija kļuvis tas, kas tagad bija. To viņš ne​kad neaizmirsa. Bija pienākusi vasara, un pie daktera atbrauca paciemoties viņa māsas dēls, topošs Rīgas mākslinieks. Tiktāl topošs vēl, ka viņa vārds tikpat kā nevienam neko neizteica. Tas tā Rīgā, bet Atkalnē visi bija priecīgi aizkustināti. Mākslinieks paliek mākslinieks, kaut vēl tikai topošais. Bet viņam noteikti bija talants, kāpēc tad citādi lai viņš būtu daktera māsas dēls? Apciemojums bija pa prātam arī dakterim. Smaidīgais jauneklis viņam sauca prātā studiju gadus, par kuriem atmiņas jau bija paspējušas pabalēt Atkalnes vējos un saulē. Dakteris saaicināja kopā visu Atkalnes ziedu, lai stādītu priekšā savu radinieku. Tādā reizē arī Edme nedrīkstēja izpalikt, un vīram par prieku viņa daudz netielējās. Viņš vienīgi būtu gribējis, lai sieva uzvelk nupat šūto krepdešīna tērpu, bet Edme atteica, viņa tajā nejūtoties ērti, un izvēlējās vienkāršu kleitiņu no pērnās vasaras. — Nu vienalga, man tu tāpat paliec skaistākā visā Atkalnē, — Bergs piekāpīgi teica un noskūpstīja sievu uz vaiga. Tie bija viņa triumfa brīži, un to dēļ viņš sievai varēja piedot daudz trūkumu, pat viņas slimīgumu. Un Edme tiešām bija skaistākā visā Atkalnē, pirms tam un tai dienā, un topošā mākslinieka acs samanīja to pašā pirmajā mirkli. Kad bija izdzerta pirmā tase kafijas un divas pirmās glāzītes benediktieša, dakteris viegli uzsita māksliniekam uz pleca, lai visiem būtu labi redzamas viņu radnieciskās attieksmes, un pajautāja, kāds tad jauneklim radies iespaids par jaukajiem ļaudīm, daktera draugiem. Un jauneklis nekavēdamies atteica, iespaids esot vislabākais, bet aptiekāra kundzi viņš gribētu uzgleznot, nudien, viņš nevarot iedomāties, kuru cilvēku mūžā viņš vēl tā būtu vēlējies attēlot uz audekla. — Burvīgi! — daktera kundze iesaucās, viņa to teica bez liekulības, jo bija krietni izplūdusi un pretstatā daudzām sievietēm arī agrāk nebija sevi uzskatījusi par skaistuli. — Burvīgi, mūsu mākslinieks atstās atmiņai par sevi Berga kundzes gleznu! Edme klusēja, viņa jau bija tā pieradusi, bet Bergs nedaudz savilka uzacis. Ideja par gleznu viņu nebūt nesajūsmināja. Bet visi citi bija kā spārnos, un pat mācītāja kundze ieminējās — tas gan būšot skaisti, ka Bergs pēc gadiem savai jau sirmot sākušajai laulātajai draudzenei līdzās varēšot palūkoties, kāda skaistule gan bijusi viņa agrāk, un ka viņa tam visu savu mūžu veltījusi. Un tad vēl mīļie bērniņi, tiem arī būšot ko acis pamielot… Viņa nenobeidza un iešņukstējās, viņa bija viegli saraudināma un raudāja pat par sava vīra sprediķiem. Bergs brīdi klusēja, tad teica: viņš, protams, esot pilnīgi ar mieru, bet izšķirošais vārds te piederot viņa sievai. Un Edme tā apmulsa, uzzinājusi, ka drīkst bilst izšķīrēju vārdu… viņa nezināja, galīgi nezināja, ko sacīt, un bei​gās pateica tikai: — Es… protams … Visi uztvēra to kā piekrišanu, un piekrist nācās arī Bergam. Mājās nākot, viņš jautāja: — Vai tu priecājies, ka tevi gleznos?


— Es nezinu, — Edme atbildēja. — Es nepazīstu ne​vienu cilvēku, kurš būtu ticis gleznots. Vasaras vakars bija pavisam mierīgs, dzirnavu dīķis gulēja kluss kā liela acs, kura nekustīgi raugās debesīs, un Edmei ienāca prātā, ka tik mierīga var būt vienīgi mirusi acs. Viņa nodrebēja, un aptiekārs gādīgi jautāja: — Vai tev salst? — Nē, — Edme atbildēja. Un viņai jau tiešām nesala, viņa tikai bija satraukta. Bet vīrs nejautāja Edmei par satraukumu, un tāpēc viņa arī neko neteica. Viņa bija radusi atbildēt Bergam uz tiešiem jautājumiem. Vasaras vakars bija mierīgs un silts, un Edme juta klusu prieku, iedomādamās, ka būs vēl daudz tādu mierīgu un siltu vakaru. Viņai būtu gribējies, lai dzīvē būtu tādi vien. Bet tas jau nebija iespējams. Tā sākās lielākais piedzīvojums Edmes mūžā. Sis mūžs bija tāds pat pelēks kā viņas matu šķipsnas. Un, kad viņa nākamajā rītā aizdomājusies tina pelēkās šķipsnas ap pirkstiem, viņai pēkšņi šķita dīvaini, ka šie mati, šīs acis un šis augums pieder viņai, aptiekāra Berga sievai, un viņa nezināja, ko ar sevi iesākt. Jaunais mākslinieks atnāca pie aptiekāriem. Viņi sēdēja tai pašā istabā, kurā tagad karajas portrets, un mākslinieks pavisam nelaimīgā balsī paziņoja, ka logi te pārāk aizauguši kokiem, te nekādi nevarēja atrast vēlamo ap​gaismojumu. — Vēlamo? — Bergs gari vaicāja, viņš jutās dziļi apvainots par to, ka viņa mājās, viņa istabā nav kaut kāda vēlama apgaismojuma un ka tas tā liekas jaunam puikam, kaut arī tas būtu mākslinieks. — Nu jā, — mākslinieks sacīja. — Vajag vairāk sau​les, te ir pārāk krēslains. — Mums gan tā nav licies, bet mēs te dzīvojam jau vairākus gadus. Vai ne, Edme? Viņa klusēja. — Dzīvot, protams, bet mākslas darbs … — Māksla var būt vai nebūt, bet dzīvot vajag visiem,— Bergs sausi atteica. Tagad viņi sastrīdēsies, Bergs raidīs viņu projām un glezna paliks neuzgleznota, Edme skumji domāja, viņa jau neuzdrīkstējās bilst kaut ko pretī. — Bet mēs taču varam pie mana onku|a, — jauneklis negaidot sacīja. Bergs apdomājās. Patiesi, nekas slikts tur nevarēja iznākt. Kas viņam būtu ko baiļoties? Par Edmi? Savu sievu Bergs pazina. Un tad taču bija vēl daktera sieva, uzvedības likumu ticīga kalpone. Aptiekārs paskatījās Edmē. Viņa lūkojās pa atvērto logu, kur viegls vējiņš aiz gara laika rotaļājās ar liepu lapām. — Ja jau mana sieva reiz piekritusi, lai būtu tā, — Bergs sacīja. — Nododu Edmi jūsu rokās, nu tad dariet viņu nemirstīgu' Tas bija viens no pavisam nedaudzajiem jokiem aptiekāra mūžā, tāpēc viņam patika, ka mākslinieks iesmējās. Tika nolemts, ka Edmi gleznos melnā tērpā. To aptiekārs ne visai gribēja saprast un vēl mazāk pieļaut, Edmei taču netrūka kleitu citās krāsās, bet tad viņš atcerējās gleznu reprodukcijas, kuras viņam mūžā gadījies redzēt. Tur gandrīz visi cilvēki bija tērpti tumši un svinīgi. — Lai tad arī būtu melns, — Bergs deva savu otru svē​tību. Pats viņš parūpējas, lai palīgs aiznes Edmes melno kleitu uz doktorātu un atstāj tur pa gleznošanas seansu laiku. Tas neizskatītos ne pēc kā, ja tagad, vasaras vidū, Edme katrureiz ietu uz doktorātu melna kā bērēs. Un jaunais gleznotājs sāka strādāt. Viņš labprāt būtu vēlējies, kaut Edme bijusi runīgāka.


Nevarēja būt. ka jaunai sievietei nebūtu nekādu piedzīvojumu, nu, novērojumu, neviena notikuma, kuru kaut aiz gara laika atstāstīt. Bet viņa sēdēja klusa, tikai klausījās, ko gleznotājs stasta par nezināmo Rīgu un nekad neiepazīstamām mākslinieku aprindām, kurās viņš grozās. Viņš nemaz nenoliedza, ka brīžiem nākas iztikt ar pliku garozu, jo skaistie talanta atzīšanas laiki vēl ir aiz kalniem, bet viņš sacīja arī — viņi visi tur esot brīvi. Un tad Edme aizdomājās, kā gan tur iederētos viņa. Par trūkumu viņa neko neuztraucās, trūkumu Edme pazina, un kādreiz viņai likās pat, ka trūkuma sabiedrībā jutusies labāk nekā šodien pie Berga bagātā galda, kuru pašai augu dienu nācās klāt. Bet — brīva! To viņa nespēja iedomāties. Tam gan vajadzēja būt kaut kam pavisam izcilam, lielam, brī​nišķīgam, ja cilvēki tā vārdā .. . Ak, ko viņa te murgoja. Pati labprātīgi iegājusi siltā un drošā sprostā, viņa droši vien nederēja brīvībai. Glezna virzījās uz priekšu visai lēni. Sākumā Edme baidījās skatīties uz kontūrām, kuras iezīmējās uz audekla, jā, viņa tīši vērsa acis nost. Viņai bija bailes ieraudzīt sevi — tādu, kādu pati pazina, vai varbūt, un tas būtu vēl briesmīgāk, pavisam citādu, mākslinieka vērīgās acs saskatītu. Un vēlāk tas viņai iegāja asinīs — neskatīties uz portretu, un tas šķita pavisam dīvaini, ja atceras, ka no ģīmetnes Edme taču vērās tieši skatītājā. Bet tas varbūt ir īpašs gleznotāja daiļrades noslēpums, kā viņš gūst sava tēla fascinējošo skatienu. Edme tiešām neskatījās uz savu topošo līdzinieci. Vīrs pa reizei apjautājās, kā tad darbs veicoties, un Edme atteica, viņa nekā nezinot, lai jautājot gleznotājam. Viņa gāja uz seansiem kā uz noteiktu darbu, bez īpašas sajūsmas, un brīžiem viņai pat uznāca vēlēšanās, kaut jel viss ātrāk būtu galā. Viņa bija domājusi, te būs kādi lieli svētki, nezināmi svētki, kuros tikai viņa lūgta piedalīties… bet tur nebija nekā tamlīdzīga. Mēma sēdēšana neizskaidrojamās bailēs tā topošā priekšā. Daktera kundze liecināja Bergain: klausīgāku modeli neviens gleznotājs nevarot vēlēties, Edme sēdot mēma kā zivs, pat galvu nepakustinot, un daktera kundze taču dažas reizes bija noskatījusies, neviena nepamanīta. Bergs varēja būt pilnā mierā ar savu skaisto un uzticamo sievu, un tāds viņš bija, un viņš nolēma, ja mākslinieks tikai neprasīs par savu gleznu pārāk daudz, Bergs gleznu tiešām nopirks. Bet nu jau tai bija laiks būt gatavai. Un tad tiešām pienāca diena, kad gleznotājs svinīgi uzvilka audekla kreisajā stūrī savus iniciāļus, viņš to da​rīja ar pašcieņu — kā pasaulē atzīts meistars. Un tad viņš teica: — Berga kundze, atļaujiet iepazīstināt ar jūsu līdzi​nieci! Edme paskatījās, ko citu viņai atlika darīt, un tiešām viņā no gleznas lūkojās ikdienišķi pazīstama un reizē pavisam sveša sieviete. Mati bija viņas, un viņas bija acis un mute, un melnais tērps, protams, un rota, kuru bija dāvinājis Bergs. Un tomēr — tā neapšaubāmi bija cita sieviete, ne no šīs, ne no Atkalncs pasaules, ne no šejienes labās sabiedrības, kura tagad skatījās viņā un likās sakām: «Kāpēc jūs mani šeit esat ieveduši?» Nekad Edme tā nebija pratusi valkāt savu melno tērpu, kā to darīja pelēkmatainā svešiniece, un, ja kādam piederējās zelta rota, tad tā bija šī dīvainā Edmes līdziniece. Jā, Edme pat noteikti neprata ta skatīties, nemācēja tā smaidīt, mierīgi un reizē ar atraidījumu, kuru viņai tik bieži bija gribējies izteikt. Bet tagad svešā darīja to bez vārdiem. Ar klusu nopūtu Edme iedomājās, ka Bergam portrets varētu nepatikt. — Burvīgi! — daktera kundze iesaucās Edmei pāri plecam, — dārgā, jūs taču esat kā dzīva! Nē, padomājiet, ka tā glezna tagad uz mums visiem skatās… it kā viņa mus labi pazītu un tai pašā laikā — nu, kā lai to saka? — jūtas it kā traucēta, it kā mēs būtu gribējuši izdibināt ko tadu, ko viņa tur no mums paslēptu … Bet, mīļā, izrādās, jums ir noslēpumi!


Un, kad Edme piesarka, daktera kundze apķērās viņai apkārt un teica: — Mīļā, es taču pajokoju! Tad Edme palūdza daktera kundzei iesaiņojamo papīru melnajam ģērbam, tas viņai šeit vairs nebija vajadzīgs. Pēc tam Edme teica daktera kundzei paldies par papīru un gleznotājam par pūlēm, un tad viņa savā jautri rai​bajā, vienkāršajā kleitiņā gāja mājup. Uz Atkalnes vienīgās ielas viņa jutās pavisam sveša, sveša šeit un sveša pati savā sabiedrībā. Saule spieda neciešami karsti, un Edme domāja, cik labi gan būs vēsajā aptiekāra dzīvoklī, un tad viņa atkal izbrīnījās, ka būs tur jādzīvo. Un, tā domādama, viņa jau bija aizsniegusi mājas un, caur aptieku neiedama, nokļuva virtuvē. Edme nolika saini ar tērpu turpat uz galda un sāka gatavot vīram pusdienas. Kā vienmēr. Un viņa skaidri juta, ka tā svešā arī stāv turpat virtuvē un skatās apmulsusi. Tad Edme jutās spiesta paskaidrot, ka tāda šeit ir kārtība, un svešā viegli, tikko manāmi māja ar galvu, bet viņas bālajā sejā neatspoguļojās piekrišana. Un Edme saprata, ka nekad nepārliecinās svešinieci, kas ienākusi viņas dzīvē no gleznas. Viņai kļuva ļoti skumji. Atkal bija jāpaliek vienai, un Edme tā bija vēlējusies sev draudzeni. Bet tāda sieviete gan nedraudzēsies ar aptiekāra sievu, kura stundām svīst pie pavarda, vīram ēst gatavodama, dārzā ravē salātus un lāpa Berga biezās zeķes. Tur nu nekā nevarēja darīt. Gleznu Bergs nopirka. Smalkjūtīgs kā vienmēr, viņš netika sievai teicis, cik par to samaksājis. Pašam viņam likās, ka cena tomēr par augstu. Bet viņiem jau bija nauda. Viņš iegādājās gleznai skaistu, apzeltītu logatu, un, kad Atkalnes inteliģentā sabiedrība ieradās aplūkot gleznu, viņi slavēja gan to, gan ierāmējumu, un dzirnavu īpašnieks teica pat — bez tāda rāmja glezna būtu tikai puse no tas, kas ir tagad. Edme stāvēja pa mazu gabaliņu un skatījās un domāja, ka laikam gan svešiniecei gauži nepatīk šeit. Un ka tai tiešām nav ko darīt aptiekāra viesistabā. Bergam glezna nepatika. Sieva tajā izskatījās sveša un nemierā — un patstāvīga viņa likās. Sievietei nav vaja​dzīgs patstāvīgai būt, sevišķi, ja tā ir tik laba un kārtīga vīra ap rūpībā. Un Edme vēl vienmēr skatījās uz gleznu ar dalītām jūtām. Viņa pat bija sākusi baidīties no svešās, skaistās sievietes. Tam gan nebija pamata, bet mēs bieži darām kaut ko bez pamata, vismaz tā tas liekas pirmajā mirklī. Un Edme jau vienmēr bija bijusi tāda savāda. Reizēm viņai likās, ka gleznas sieviete viņu novēro, reizēm atkal, ka tā, paņēmusi kādu daļu Edmes gribasspēka, pavēl rīkoties tā un ne citādi, un tad viss mēdza notikt savādāk nekā vienmēr. Edme tad atmeta malā pussāktu darbu un ilgi raudzījās pa logu, veltīgi lūkodama pierastajā ainavā saskatīt ko īpašu un pavisam jaunu, kaut ko tādu, kas dotu atbildi uz kādu neatrisinātu un negaidīti gauži svarīgu jautājumu. Tad Bergs jautāja: «Kas tev kait?» — un Edme nemācēja atbildēt, viņa taču pati nezināja. Un ziemā, kas nāca pēc šīs vasaras, Edme slimoja atkal, ārsts izrakstīja viņai zāles, Edme paklausīgi dzēra tās un turpināja slimot. Tad Bergs aizsūtīja sievu uz sanatoriju. Tajos laikos tas skanēja biedējoši, sanatorija, tas bija pēdējais patvēruma punkts cilvēkiem, kuriem nav vairs pie kā patverties. Un Atkalnes iedzīvotāji, kad sarunās pieminēja Edmi, mēdza sacīt «bija». Viņi žēloja jauno, skaisto sievieti. Bet viņai jau bija bijusi tik vāja veselība. Edme vairs neatgriezās Atkalnē. Palika vienīgi glezna, bet aptiekārs nemēdza uz to skatīties, tikai aiz pieraduma tā palika vecajā vietā un joprojām raudzījās uz Berga ēdamistabas galdu un audeklu apvilktajiem krēsliem. Pamazam tie klajas putekļiem. Nebija jau vairs saimnieces, kas visu pieskatītu, vecā apkopēja tikai uzmazgāja telpas. Aptiekārs repatriējās uz Vāciju. Daļu mantas viņš aizveda sev līdzi, citas, nevajadzīgākās,


atstaja šeit, un starp tam bija arī Edmes ģīmetne. Cilvēki, kas šai dzīvokli apmetas pēc viņa, uznesa skaistās sievietes attēlu mājas bēniņos, svešas bildes viņus neinteresēja. — Un tā mēs gleznu bēniņos arī atradām, — Lidija sacīja. — Un nospriedām, ja tai nav īpašnieka, tad lai vismaz atgriežas Edmes istabā. Man no sākuma īsti nepatika, man bija tāda sajūta: divas saimnieces vienā mājā nesader. Bet nu es esmu pieradusi. Un viņa jau ir tik neprasīga, — Lidija nobeidza, un viegla smaida ēna pārslīdēja viņas sejai. — Un Edme? Kas tomēr notika ar Edmi? — Jā, to neviens nezina. Seit Atkalnē īsti drošas ziņas var atrast vienīgi par tiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo vēl šodien vai arī Atkalnes kapos apglabāti. Man kādreiz patīk iedomāties, ka Edme ir kaut kur tuvumā, ka viņa varētu ienākt pastā un sacīt kaut ko, vai arī viņa vēlētos nosūtīt kādu gadiem aizkavētu vēstuli. Es jau tūdaļ viņu pazītu. Viņa noteikti būtu tikpat jauna kā uz gleznas. Un tikpat skaista un, kā atkalnieši stāsta, vēl skaistāka nekā uz tās. Mēs izdzērām vēl pa glāzei bērzsulu, jo diena patiesi bija karsta, tad teicām paldies laipnajai namamātei un gājām prom. Pa ceļam skolotājs atcerējās, ka viņam mājās vairs nav ne sprīža marles saites, un tad mēs iegrie​zāmies aptiekā. Aptieka laistījās spodrībā un saules gaismā, kas pludoja pa platajiem logiem. Tur darbojas divas sārtvaidzes, viena kviešu dzelteniem, otra brūniem matiem. Viņu acis vērīgi pārtekāja mūsu sejas un augumus, un, kad jau bijām izgājuši laukā, vēl manījām sev veltītus dažus paslepus skatienus. Svešinieks tādā mazā centrā vienmēr būs ievē​rības fokusā — vai nu viņam tas patīk, vai nepatīk.


KAPTEIŅA BLEKA DĀRGUMI

Smilts bija nokaitusi saulē balta, uz to skatīties bija gandrīz tikpat grūti kā uz pašu saules disku tur augstu debesīs. Un jūra gulēja savos krastos nekustīga, tikko manāmi trīsuļodama, un arī tās zilums šķita karstumā izbalējis. Vasara liecās jau pret galu, bet karsēja bez sāta, kā tas varētu notikt tūlīt pēc Jāņiem. Bet bija jau vēlāks… pamazītēja kāpšana lejup no saules kalna. Dzīvoja kādreiz tāds dīvainis, kurš jau nedēļu pēc Jāņiem sāka vaidēt par tuvo rudeni un vasaras galu un brīnījās, kad par šo viņa izteikumu brīnījās citi. Sava taisnība jau šādiem vārdiem ir, tomēr nevajag uzklausīt šo skumdinošo puspatiesību. Tad jau cilvēks nedrīkstētu ar otru cilvēku sastapties, zinādams taču, ka ikviena satikšanās kaut kur perspektīvā slēpj skumdinošo šķiršanās tuvumu. Liedags bija tukšs kā izmiris. Tik daudz skaistuma debesīs, uz zemes un jūras klaidā, un neviena vērotāja! Daba noskumtu, ja prastu noskumt. Bet tā te bija tikai liels klusums, kuru šad tad pārtrauca kaiju ieķērkšanās: pa vienai vai retāk pāros tās skrēja tieši pār ūdens virsmu, reizēm tai ar krūtīm pieskaroties. Beidzot kāpā parādījās divi nācēji, un, it ka tos apsveikdams, pret pašu krastu saplīsa mazs vilnītis, baltas šļakatas izmētājot, un bija tīrs brīnums, kur tas ņēmis tik daudz spara lielajā mierā, kuru, šķiet, nespēja traucēt nekas. — Atkal jūra gluda kā galds, — Kurts sacīja. Viņš pavērās savā sarunu un gaitas biedrē, bet tā klusēja. Viņas vārds bija Liesma, un viņas vecāki bija kļūdījušies tāpat kā daudzi citi, kuri dod saviem bērniem pārāk konkrētus vārdus. Liesma bija klusa, noslēgta, mati viņai gan tumši, bet raksturs nepavisam ne liesmai līdzīgs. Un, ja arī viņa dega, tad tā bija tāda iekšēja degšana, kuru laikam gan spēj sajust tikai viņa viena pali. Liesmas sabiedrībā bija kā liela miera lauka tuvumā, tur bija labi un mazdrusciņ vientuļi. Liesma nemācēja radīt sabiedrību, bet viņa tīri labi prata tāda iekļauties. Taču Kurts spēja būt centrs jebkurai sabiedrībai, vienalga, vai tā liela vai maza, ilgi pastāvējusi vai tikai veidojas. Kurts mīlēja dzīvi, un dzīve bija laipna pret viņu, brīžiem varbūt pat par daudz … Tā vismaz teica dažs labs, kurš Kurtu pazina un, iespējams, arī apskauda. Kurts bija jauns mākslinieks, par jaunu, lai būtu plaši pazīstams, un tomēr viņu pazina gandrīz visi, arī tā laikam bija dzīves lielās laipnības izpausme. Viņš bija uzgleznojis maz, tomēr ar šo mazumu pratis kļūt populārs. Un tie, kas teica, ka viņš gleznojot slikti, šo popularitāti tikai vairoja. Arī Liesma bija gribējusi kļūt gleznotāja, protams, liela, protams, laba. Kaut kā lomēr bija pietrūcis: toreiz Liesmai tas bezgala sāpēja, bet nu viņa bija apradusi, un, ja kādam stāstīja par savām agrīnajām neveiksmēm, tad tikai ar smaidu un vēl piemetināja:


— Laikam jau šis iztrūkstošais bija nc vairak, ne ma​zāk kā talants. Un smaidīja atkal. Liesma varēja smaidīt, jo, vienā ccļa piespiesta griezties atpakaļ, viņa bija atradusi jaunu un tas nebija atnesis vilšanos. Liesma bija tekstilniece, viena no tām, kas kopā ar saviem darba un domu biedriem rīko pat izstādes, kuras šad un tad tiek atzīmētas kritikas atskaitēs. Varbūt Liesma nebija apmierināta līdz galam, bet to neviens nebija dzirdējis, tāpat kā nebija dzirdējis sprakstam uguni, kura dega dziļi Liesmas būtībā. Tagad viņi atpūtās te vientuļā Kurzemes stūrī pie pašas jūras, pie lielās, īstās jūras. Un īstenībā notikušais bija viena liela nejaušība, kuras tikpat labi varēja ari nebūt. Liesmai šeit bija attāls rada gabals, kuru viņa bija tikpat kā aizmirsusi, bet tad Rīgā uz ielas — atkal nejaušība! — beidzot sastapusi šo veco tēvoci. Vārds pa vārdam, un Liesma atcerējas savus bērnības laika apmeklējumus šai ciemā, un tā, stāvot trokšņainās, burzmainās Rīgas pašā vidū un skatoties tēvoča rāmajā sejā, viņā iedziedājās nepārvarama vēlēšanās atkal būt bērnības vietā. Jūra taču ir mūžam mainīga un jauna. Negaidot Liesmai sāka likties nepanesams lielās pilsētas troksnis, un viņa vienkārši ņēma un uzlūdzās pie tēvoča ciemos, un tas, laipns un nesatricināms kā vienmēr, tikai atteica, lai jau Liesma braucot, kad vien viņai iepatīkoties, viņam tās divas gala istabas tikpat stāvot tukšas, kopš … nu, Liesma jau zinot. Un Liesma zināja, tāpēc viņi par to vairs nepārmija ne vārda. Un vēl viena nejaušība beidzot bija, ka Liesma, iedegusies ilgās pēc tālā, vientuļā krasta un pilna domu par gaidamo braucienu, sastapa Kurtu un pastāstīja viņam par to. Viņa nevarēja tverties savās izjūtās, viņai tās bija jāpauž kādam, kam ir dzirdīgas ausis. Un tas gadījās Kurts. Un, visu līdz galam noklausījies, viņš teica: — Vai tu mani negribētu ņemt līdzi? Tev būs intere​santāk. — Tevi? — Liesma jautaja. Viņi bija paziņas — un tikai, un neviens no viņiem nekad nebija vēlējies ko vairak. — Nu, kas tur ko brīnīties? Man arī gribas redzēt tik vientuļu jūru. Man liekas, pēdējos gados jūra sākusi pievilkt visu profesiju cilvēkus ar tīri fatālu spēku. Visi brauc uz jūru, visi meklē jūru… Man šķiet, zemes vidiene drīz kļūs pavisam tukša. Liesma smējās, viņai patika Kurta negaidītie domu pavērsieni, viņa mēģināja iedomāties, kā tas izskatītos, kad zemes vidus būs pilnīgi tukšs. — Tātad norunāts? — Kurts jautāja. Liesma satrūkās, viņi taču nebija norunājuši itin nekā. Un īstenībā viņai negribējās šai jūrā un šai ciemā da​līties vēl ar kādu. Bet Kurts tiešām varētu būt labs biedrs. Un viņa padevās. Un tā viņi abi beidzot bija šeit. Liesmas tēvocis nemaz nebrīnījās, ka Liesma atvedusi līdzi svešu vīrieti, ko svešu, Liesma taču viņu pazina. Un viņš redzēja, Liesma priecājās. Tēvocis bija piedzīvojis daudz smagu pārbaudījumu, tāpēc viņš citiem novēlēja prieku, pat ja tas viņa uztverei nebūtu līdz galam pieņemams. Viņš bija labs cilvēks. Un Liesmai un Kurtam bija labi šeit. Vasara bija padevusies tieši kā pēc viņu vēlēšanās, staroja saulē, ik rīts nāca pāri kāpu mežam, rasā vizuļodams, un prieka un skaistuma pietika līdz brīdim, kad debesīs sakāpa zvaigznes — vienmēr vienādā skaitā, vienmēr katra savā vietā, un brīnumainākais, ka tas nekad neapnika. Kāpēc zvaigžņu stingrajā izkārtojumā nekad neizjūt vienmuļību? Varbūt tāpēc, ka kosms — tas nemaz nespēj vienmuļš but? Te ir citi vērieni un citi principi. Viņi abi šeit slinkoja — Liesma tāpēc, ka nevarēja strādāt nekur citur kā vien savā darbnīcā, kur atradās visi rīki un visi materiāli, un Kurts tāpēc, ka negribēja. Sākumā viņš bija mēģinājis uzmest dažas skices, bet tad viņam apnika, un viņš sa​pīcis un reizē ar kaut kādu iekšēju pārliecību sacīja: da​ žas viduvējas gleznas varot tikai samaitāt jūsmu par šīs jūras skaistumu. Pie tā visa jau varot atgriezties ari ziemu, kad jūra būs aiz atmiņu kalniem un aizsalusi. Liesmai nebija iebildumu. Viņai bija labi, un viņa priecājās, ka labi arī Kurtam. Un tā viņi


dzīvoja kā divi laimīgi dīkdieņi, Liesma tikai gatavoja ēst un piekopa māju, reizēm viņi aizgāja pēc svaigām butēm, kad zvejnieki bija no jūras atgriezušies. Butes šeit pirka spaiņiem, bet Liesmai spaini nevajadzēja, pat pusspaini ne, un jūras vīri brīnījās, bet tad viņi aprada un vienmēr izmeklēja Lies​mai pašas skaistākās speķa butītes, un nekad viņi neat​ļāvās no Liesmas pieņemt naudu. — Ko nu, par tādiem niekiem! Visa jūra ar to mantu pilna! Viņi nebija bagāti, šie krasta zvejnieki, taču viņi bija devīgi, to viņiem bija mācījusi jūra. Un viņi priecājās, kad Liesma smaidīja un teica paldies, un nopūtās: ek, būtu viņi bijuši jaunāki un nebijis katram sievas mājās… Tas viss piederējās pie šīs vasaras, pie jūras un klusā, strādīgā ciema, kur, visiem strādājot, nemaz tā neizdalījās abu atbraucēju dīkdienība. Uz viņiem skatījās kā uz mīļiem un nedaudz izlaistiem bērniem, kurus negribējās norāt, gan dzīve izmācīs. Un tā jau ari bija, beigsies vasara, un jūra atdzisis, debesīs iespulgosies aukstas rudens zvaigznes, un tad jau viņi atgriezīsies akmens Rīgā, un atkal no viņiem prasīs darbu, veiksmīgu darbu, jaunus meklējumus un jaunus atradumus. Kurzemes vasara ļāva atpūsties. — Paskaties, kas tur guļ, — Liesma norādīja uz kādu priekšmetu, pa pusei iegrimušu smiltīs. Vini gāja tuvāk. — Koks! — Celms! Tas nebija ne koks, ne celms, pareizāk, koks tas bija gan, bet tāds koks, kuru rupjiem tēsienicni apstrādājis cirvis, kas zina, kad, kas zina, ko veidodams. Visu tagad bija nogludinājusi jūra, ņemdamas izdarīt pēdējos labojumus cilvēka darbā. Varbūt tas nebūtu tieši pēc cilvēka prāta, bet jūra jau pēc tā neprasīja. Jura bija liela, pati tā sev deva likumus un tiesības. Viņi skatijas, Kurts izgrozīja dīvaino veidojumu gan šā, gan tā, bet īstā skaidrībā netika. Jūra bija strādājusi cītīgi, saukdama palīgā neskaitāmus viļņu pulkus, pat smilts bija piepalīdzējusi. Un tomēr likās, ka visā šai bezveidībā saskatāmi cilvēka vaibsti. Beigas viņi nolēma, ka tā ir kāda necila galiona figūra vai vismaz tās daļa un kādreiz, sen agrāk, greznojusi priekšgalu kādam burinie​kam. — Tas būs skaists eksponāts mūsu muzejā, — Liesma sacīja un smaidīja. Viņi tiešām bija ierīkojuši ko līdzīgu muzejam tēvoča mājas priekšā, un viņš tikai galvu vien grozīja par atradumiem, kādus abi jaunie stiepa augšā no jūras, un vēl vairāk viņš grozīja galvu par to, ar kādu entuziasmu jaunie lika un pārlika, kārtoja un fantazēja starp jūras izskalotām priežu saknēm, balti noberztiem celmu gabaliem, stikla bumbām, kuras arī no jūras atnākušas. Nu jā, viņi jau bija mākslinieki, tēvocis mierināja sevi. Tur bija kāda sakne, kas pārlieku atgādināja cilvēka augumu, ja gribēja, vienā tās daļā varēja saskatīt galvu, lai bija vismaz viena acs un liels, mežonīgi izliekts deguns. Un šo jūras darinājumu viņi bija nosaukuši par pirātu kapteini Bleķu un piešķīrusi tam godavietu savā muzejā. Kurls teica, ja jau Bleks, tad tālu nevarētu būt arī kapteinis Poups, viņiem taču pat noslēpumi esot ko​pi gi— Kads Poups? — Liesma uztraucās. Un Kurts paskaidroja — senos laikos tālajā Gambijā divi augļu pi​rātu kapteiņi, Poups un Bleks… — Bleks un Poups! — Lai bulu tā, tātad šie abi kapteiņi esol kalnos, augšup pa Gambijas upi, atraduši bagātas zelta krātuves, kuras vēl neesot zinājis neviens. Un tas tad arī bijis viņu lielais noslēpums, kuru viņi pavēstījuši angļu princim Rupertain, kas zina, par kādu atlīdzību. Un vispār, tie esot bijuši divi šaubīgi Fortūnas džentlmeņi. Vairāk Kurts nekā nezināja, bet ar to bija diezgan, Liesma aizrāvās ar kapteini Bleķu un viņa


atveidu muzejā, viņš tai šķita neatkārtojams barbariskā un romantiskā apvienojums, un viņa vienmēr rūpējās, lai Bleks justos labi. Viņa bija sākusi vākt apaļus, spīdīgus akmentiņus, baltus un zilganus gliemežvākus, kādus te izskaloja jūra. Un tos viņa bēra divās mazās mučelēs, tagad tās bija gandrīz pilnas, un tos — akmeņus un gliemežvākus — viņa sauca par kapteiņa Bleķa dārgumiem. Viņa ļoti rūpējās, lai šie dārgumi vairotos. Reizēm likās pat, ka Liesma jūt kādu savādu alkatību, kad viņa turēja savās plaukstās savāktos akmeņus, kuriem visiem vajadzēja būt skaisti apaļiem, lai vairāk līdzinātos senlaicīgiem naudas gabaliem. Un viņa noskumusi sūdzējās Kurtam, cik slikti gan, ka nav iespējams piekļūt tām naudas lādēm, kuras palikušas pāri no nogrimušiem kuģiem un tagad snauž melnā dzelmes tumsā, veltīgi savus izcēlējus gaidīdamas. — Tas jau nav iespējams, — Kurts teica. — Visas tās mucas un lādes ir zem veseliem smilšu kalniem. Tam sa​vus atracējus nesagaidīt. — Bet vai neatceries, bija taču rakstīts, kaut kur pie Amerikas krastiem cilvēki nirst pasakainos dziļumos un meklē — un tiešām atrod … — Nesaprotu, kāpēc tas tevi tā interesē. — Tas ne. Bet kapteiņa Bleķa dārgumi. Viņš taču droši vien bija paņēmis kaut ko no tā … tāla zelta. Un ja nu tiešām viņš bijis ar vienu koka kāju … Tā viņi bija izdomājuši, tāpēc ka «kapteinim» viena kāja īsāka. — Var jau būt, — Kurts sacīja. Liesma grozīja pirkstos nupat atrastu sevišķi skaistu akmentiņu un skatījas uz to un atkal uz jūru, tā glaudās pie krasta smiltīm tik laipna, it kā nekad nebūtu sacēlusies rēkdama un uz neatgriešanos norāvusi dzelmē kuģus un cilvēkus. Un kapteini Bleķu. Jo Liesma bija pārliecināta, lielais kapteinis varēja aiziet boja tikai nežēlīgā vētrā, bet nekad aiz vecuma nespeka, silta gulla varbūt. Viņa nevēlēja savam varonim tik nevaronīgu nāvi. — Vai nesīsim mājās? — Kurts jautāja. — Nu protams, — Liesma atteica. — Man liekas, tā ir no kapteiņa Bleķa kuģa. — Un man atkal liekas, es kļūstu greizsirdīgs uz šo vienkajaino veco zēnu, — Kurts sacīja. — Tev viņš vien prātā. Droši vien tu viņu redzi arī sapņos. — Ko tad vēl lai es redzētu? — Liesma smējās. Savādi, bet visu šo laiku viņi tiešām bija nodzīvojuši kā divi draugi, pat mazāk — kā divi darbabiedri, kas viņi īstenībā arī bija. Un tāpēc Kurtam nevarēja būt iemesla turēt greizu prātu uz kapteini Bleķu. — Es tam Blekam amputēšu arī otru kāju, — Kurts draudēja. — To tu nedrīksti! Viņš paskatījās. Liesma tiešām likās noskaitusies, šķila, vēl kāds vārds, un jau viņa metīsies aizstāvēt savu iedomāto varoni. Bet vai visi varoņi pie reizes nemēdz būt kaut pa daļai izdomāti? Un tad, kad mēs gribam sev varoni, mēs tādu radām ar savu pašu iztēles spēju. Un Kurtam sāka likties, ka netaisni ir, ka Liesma par savu varoni izvēlējusies tieši kapteini Bleķu. Vai tad viņai bija tik ļoti vienalga, kāds dzīvs cilvēks atrodas viņas tuvajā tuvumā? — Un tomēr es baidos, ka tavam karsti mīļotajam kapteinim mūža atlikusī daļa būs jāpavada invalīda ratiņos, pilnīgi atsakoties no savas ilgotās jūras. Cik tu esi savāda, Liesma! Tu te jūsmo par šo Bleķu, bet vai tu maz zini, ka viņš visā savā mūžā nav uzmetis skatienu nevienai sievietei? Sito viltīgo vienkāji interesējis tikai rums un kārtīga izkaušanās, jā, un vēl viņam patika, ka viņa kajītē atrodas krietna naudas lāde, un tici, miļā, viņš arī tevis dēļ neiedomātos izvilkt atslēgu no savas kabatas, lai šo lādi atslēgtu un izņemtu no tās vienu vienīgu zelta dublonu, ko nopirkt tev ko skaist ii… Neīsto viru tu sev esi atradusi ko aizstāvēt, mana mīļa! Pirmo reizi visas pazīšanās laikā viņš nosauca Liesmu par mīļo, bet to neievēroja ne viņš, ne viņa. Te bija aizdedzies nopietns strids. Jura uzmanīgi klausījās, aizturot skaļāku vilni, kurš bija


gribējis pārplīst paša pirmā sēkļa mugurā. — Kā tu tā vari runāt, — Liesma teica klusi un, kā Kurtam likās, sāpīgi. — Vai tāpēc mēs uzcēlām kapteini Bleķu no aizmūžības un aizmirstības, lai tu tagad nozākātu viņu? Es ticu, viņš bija cietsirdīgs pirāts, viņam tiešām patika kauties un arī… nogalināt… bet man šķiet, mēs ; — šodienas cilvēki uz visu to nemaz neprotam skatīties, mūsu acis tas, kas viņos laikos bija nepieciešamība un vīrišķība, šķiet kaila, nepiedodama cietsirdība… Protams, tādi vīrieši kā šodien, kuri frizieru salonā «Rīdzinieks» taisa manikīru un liek savās krēpēs ilgviļņus… tie nekad nesapratīs kapteini Bleķu un viņam līdzīgos. Bet tādi kā viņš taču atrada jaunas zemes un salas, un veselus kontinentus! — Es vismaz uz «Rīdzinieku» neeju, — Kurts norūca. — Un mati man ari nav nekādi garie. Tikai tāpēc, ka tavā skaistajā ciemā nav friziera … Bet, ja tu gribi, es rīt pat aizbraukšu uz Ventspili! Liesma neklausījās. Viņa skatījās pāri jūrai, it kā gribētu ieraudzīt kapteiņa Bleķa burinieku. Ja jau jūra bija izskalojusi viņa galiona figūru, tad arī kuģis nevarēja tālu būt. Un, pat ja tas būtu nogrimis, vai tad nevarēja gadīties, ka tik mierīgā dienā kā šī pāri līmenim negaidot paceļas tā masti? Viss varēja notiki tādā dienā kā šī, tādā krastā kā šis, kur smiitis ilgot ilgojas pēc cilvēka atstātām pēdām, tik vientulīgi te bija. Liesma skatījās pēc kapteiņa Bleķa kuģa, un Kurts lūkojās uz Liesmu. Viņš jau sen bija atzinis, ka Liesma ir pievilcīga, un, sacīsim droši, skaista sieviete, un līdz šim viņam bija pieticis ar šo atzinumu vien. Tagad doma par Liesmas skaistumu sāka Kurtu uztraukt. Viņš papurināja galvu. Uznākusi reiz kāda aukstāka vēja dvaša! Te jau nevarēja vairs elpot, arī pašā jūras krastā! Viņš uzlika roku Liesmas kailajam plecam, un plecs sarāvās. Liesma pārsteigta pavērās Kurtā. Viņš jutās neērti. — Labi, lai jau dzīvo tavs kapteinis Bleks, es viņam pāri nedarīšu. Viņu jau tā pietiekami izplucinājuši okeāna vēji, kad viņš devās savās bīstamajās gaitas. Var būt, ka tev ir taisnība un ka tajos laikos šādus vīrus varēja saukt par drošsiržiem. Lai viņš dzīvo, es tev dodu savu godavārdu, ka vari nebaiļoties par viņa labklājību. Gan jau viņu pieveiks kāda cita pirāta musketes lode vai arī trā​pīgs zobena cirtiens. Tādi kā viņš savā gultā vis nemirst. — Vai ne? — Liesma pateicīgi pavērās Kurtā. — Bet tevi es tomēr palūgšu tik atklāti par viņu nejūs​mot. — Kāpēc? Tāpēc… ka es jūsmoju par tevi, — Kurts izteica vārdus, kuri viņam pirms mirkļa nebija bijuši ne prātā. Ja, prātā gan ne, bet kaut kur dziļi domās gan, citādi jau tie paši tā uzreiz neatrastos uz mēles. — Nē, vai zini! — Liesma lūkoja iesmieties. — Tu nu gan proti jokot! — Un nemaz arī ne, — viņš sacīja un lūkojās prom. — Iesim labāk peldēt, — Liesma sacīja pēc brīža. Vi​ņas balss bija nedroša kļuvusi. — Var jau, — Kurts atteica, būdams nemierā ar sevi un sevišķi ar Liesmu. Viņa tomēr bija savāda. Vai tad bija iespējams tik dziļi, dziļi nesaprast? Ūdens bija tīrs, kāds tas mēdz būt vienīgi lieljurā. Kurts raudzījās, kā Liesma peld. Viņa peldēja labi un ar patiku, un tālu, tā ka pat Kurts ne vienmēr devās viņai līdzi. Liesma nebaidījās arī no viļņiem, nu, bet peldet šodien, tā jau bija gluži vienkārši izprieca. Pāri galvām laidelējās kaijas, cita citai kaut ko uzsaukdamas, bet varbūt šie saucieni attiecās uz abiem peldētājiem? Viņi jau neprata kaiju valodu. Cilvēka zināšanas ir tik ierobežotas. Liesma peldēja, un Kurts priecājās, cik viņa veselīga un skaista. — Paklausies, — viņa teica, krastā izkāpusi, — palasīsim vēl naudu kapteiņa Bleķa muciņām!


— Atkal jau! Kapteinis un tu — jūs abi esat negausīgi. Man šķiet, šo peļamo īpašību tu esi piesavinājusies no viņa. Agrāk tu tāda nebiji. Bet tici man… — Jā, jā, es zinu, vēlāk viņš negribēs dalīties ar mani savos dārgumos, Liesma viņu pārtrauca. — Lai arī tā būtu. Ļausim vecajam zēnam to prieku, ka viņam visas muciņas naudas pilnas. — Drīz jau vajadzēs vēl, — Kurts noņurdēja. — Un būs jāskrien vai līdz pašai Ventspilij, lai tikai atrastu vietu, kur tāda muca varētu būt izskalota. Kamēr nebūs vētru, nebūs arī tavam kapteinim jaunas mucas. Un Kurts, pats savu rīcību līdz galam neizsvērdams, noskūpstīja Liesmu. Viņš nespēja citādi. Tas trešais — kapteinis Bleks, kurš allaž tika daudzināts, — viņam beidzot bija apnicis. Tagad l iesmai vajadzēja redzēt, kurš te ir vīrietis un prot par savām tiesībām pastāvēt. — Tā nevajadzēja, — Liesma klusi sacīja. — Sen vajadzēja, — Kurts atteica izaicinošāk, nekā pats to bija vēlējies. Viņš skaitās uz sevi un viņu. Un kapteini, protams. — Tu nekā nesaproti, — Liesma teica. — Jā, jā, tā mēs parasti sakām uz otru cilvēku, se​višķi, ja paši esam strupceļā! — Kurt! — Lasīsim akmeņus. — Naudu! — Labi, lasīsim naudu. Liesma rimās, tikai kad abas kabatas bija tik pilnas, ka smagi svērās lejup. Bet akmeņi vilināja, tie bija tik dažādi, visu krāsu, visu formu, un apaļo bija tik daudz! Mucas un atkal mucas te varētu piepildīt alkatīgais kapteinis, viņam nemaz nebūtu jābrauc briesmu pilnajā jūrā un jāuzglūn citiem kuģiem, un, kā teica Kurts, jānonāvē cilvēki. Te varēja tikai iet un iet gar krastu un vēl augstāk, līdz pašām kāpām, visur smilts kā rotaļādamās atsedza savus dārgumus. Bet Liesma lasīja akmentiņus, lai pēc tam noguldītu tos mucu tumšumā. Arī mucas bija paceltas pie jūras, kas zina, no kādiem kuģiem tās bija atskalotas šurp, aprūsējušām stīpām, mazu dzīvnieciņu, vēzīšu ne vēzīšu aplipušiem sāniem. Un šīm mucām, ilgi bez mērķa pa viļņu virsu mētātām, nu atkal bija uzde​vums — glabāt noslēpumainā kapteiņa Bleķa pēdējās vēr​tības. Viņi gāja mājās. Bija jau pēcpusdiena, bet saule tveicēja, dūra pakaušos sīkiem, asiem īleniem. Atelpot varēja tikai kāpu meža paēnā. Te bija zaļa, vēsa sūna, pat karstākajā, sausākajā dienā tā bija pratusi saglabāt sevī mazu nieku mitruma, un, kāju uz tās uzliekot, kļuva vēsi un viegli. Liesma atspiedās pret priedes stumbru, kamēr āva kājas. Parasti viņa lūdza Kurlu pasniegt elkoni. Kāpēc šodien ne? Viņš jautājoši paskatījās, Liesma skatienu nepacēla, visnotaļ ar kaju aušanu nodarbināta. Kurts ska​tījās, un viņā cēlās un kāpa kāds īpašs silts vilnis. — Liesma, — viņš sacīja. Viņa paraudzījās. — Liesma, es nejokoju, tu man … esi mīļa. — ,1ā? — Neizliecies, ka tev akmens sirds vieta. — Mēs jau neviens neesam aplūkojuši paši savas sirdis, — Liesma sacīja nedaudz aizsmakušā balsī, — paši savas sirdis mēs neesam aplūkojuši, — kā lai mēs zinātu par svešām? — Tu man neesi sveša. — Bet mana sirds gan. — Nu — kāpēc tā? — Tāpēc, ka es baidos, — viņa atbildēja un sāka aut otru kāju. Kaut kur aizķērcās žagata,


vispirms viena, tad vairākas. Tas bija nopietns, varbūt pat principiāls žagatu strīds, kas te tika izstrīdēts jūrmalas ciema pēcpusdienas mierā. — Katram savas problēmas, — Kurts teica, par žagatām domādams. Un vēl viņš prātoja, kāpēc katram sava nieka raizīte liekas svarīgākā pasaulē… Un kāpēc katrs cīnās par savu, ja vajag, ar nagiem un zobiem. Katrs? Nu… Viņš pārlika. Negribējās tā domāt par sevi, vēl par vienu otru. Žagatas ķērca. Kad es ar kādu sākšu plēsties par sīkumiem, viņš domāja, kaut es tai mirklī atcerētos šo žagatu strīdu! Varbūt tas man nāktu par labu. Bet pašu svarīgāko mēs aizmirstam, vismaz atceramies par vēlu. Un tad tas vairs nav svarīgākais. Bet Liesma domāja, ka viņa savā mūžā nedrīkst pielaist nekādas muļķības. Tas, kas šeit draudēja notikt, katrā ziņā bija pieskaitāms muļķībām. Liesma zināja, ka par Kurtu jūsmo vai puse Rīgas meiteņu, noteikti vairāk nekā par viņa gleznām. Tāpēc vēl jo… Liesma bija sevi pieradinājusi pie sūra, bet derīga likuma — neiekārot to, ko tev nav cerību iegūt par savu. Šeit, šai brīdī, šai ciemā un šai vasarā … protams, protams. Te varēja notikt daudz kas, skaista aizraušanās, kurai nevarēja būt turpinājuma. Bet Liesmas daba bija tāda, kas visam iesāktajam prasīja turpinājumu, viņai tas bija pilnīgi nepieciešami, uz tā viņa dibināja savu šodienu un rītdienu, tas ietilpa viņas dzīves uztverē, tas bija viņas mūža auduma pamata metos. Nē, nē, viņa domāja, es negribu par vienu vājuma un dažiem laimes brīžiem pēc tam ilgi maksāt ar žēlumu un nepiepildītām ilgām. Es esmu stipra tieši tādēļ, ka neesmu mīlestībā pakļāvusies. Tas nenotiks arī šoreiz, arī šoreiz ne. Un Kurts tikai stāvēja un skatījās. Viņam bija brūni, īsi mati un spēcīgas rokas. Tiesa gan, uz «Rīdzinieku» viņš negaja, šodienas bieži vien infantilajā jaunatnes sabiedrībā viņš stāvēja mierīgs un vīrišķīgs un uz sevi paļāvīgs. Labi, kad vari uz sevi paļauties. Liesma būtu vēlējusies sev tādu cilvēku. Ļoti vēlējusies. Bet viņa neprata un baidījās riskēt. Tēlaini, it kā tas patiešām jau notiktu, viņa dzirdēja sevi jautājam žēlā, lūdzošā intonācijā: «Kurt, kāpēc tu tik reti atnāc?» — un viņu atbildam laipni un iespējami slēpjot nepatiku: «Ak, mīļā Liesma, man gluži vienkārši nav laika. Vai tev nekad tā nav gadījies, ka tev nav laika, nevienas sekundītes, ko pazīstamiem ziedot?» Viņa viegli nodrebēja. — Iesim nu, — Liesma sacīja. — Vēl taču ēst jāgatavo. Tēvocis būs pārgaidījies. — Man patīk skatīties, kā tu gatavo, — Kurts teica. — Nu tevī tad ir runājis mākslinieks, vai ne? — Tiesa, diezgan ilgi jau tas ir klusējis, — Kurts atbildēja. Viņi gāja soli solī, bet katrs ar savām domām. No malas jau to neredz. Un īstenībā neviens arī nevar zināt, ko domā otrs. Mēs varam, cik gribam, apzvērēt savu dvēseļu tuvību, bet vai arī esam par to pārliecināti? Varbūt tais retajos brīžos … Sis nebija no tiem brīžiem. Viņi brida pa smiltīm: nu jau viņi bija uz ciema ceļa, un, jo vairāk no jūras attālinājās, jo pelēcīgākas kļuva smiltis, it kā soļu pieskārieni tās pelēkas padarījušas. Un nomazgāties jau nebija cerību. īsti tīras varēja būt tikai tās smiltis, kuras nemitēdamās skaloja pati lielā jūra. Pagalmā Kurts apsēdās zem lielās gobas. Te bija ēnaini un labi. Bet Liesma bēra nupat atnestos naudas akmeņus kapteiņa Bleķa mucā. — Tūlīt būs pilns! — viņa priecīgi ziņoja. — Jā, jā, — Kurts atbildēja. Viņam negribējās celties un iet skatīties, lai gan vienmēr tā bija darīts. Viņam bija vienalga, cik galu galā sakrājis vienkājainais kapteinis, sava vētrainā mūža galu nodrošināt gribēdams. Liesma līkāja ap celmiem un saknēm, viņa kārtoja baltos un zilganmelnos gliemežvākus, pacēla tos, kas zemē nokrituši. Viņa tā rūpējās par šo muzeju. Vienmēr Kurts bija stāvējis blakus, palīdzējis, devis padomu. Tagad viņš juta savādu garlaicību. Rotaļa, sākumā tik


aizraujoša, laikam sāka apnikt. Tas bija slikti un žēl, daudz labāk būtu spēlēties līdz galam, lai šī vasara saglabātos atmiņā tāda skaista un bezrūpīga, kā iesākta. Bet viņš nevarēja. Liesma atkal kārtoja «kapteini»: stiegrainā sakne bija sašķiebusies, iespējams, kāds tai neuzmanīgi pieskāries. — Staigā te visādi apkārt, — Kurts dzirdēja Liesmas balsi, — nāk un grūsta, un izrausta, cik patikas. Nekādas kārtības. Nekādas … Viņas balss kļuva sāpīga. Kurts pazina Liesmu diezgan ilgi, kopš tām dienām, kad viņa bija centusies kļūt gleznotāja, kopš tām vilšanās un neveiksmju pilnajām dienām, un toreiz un vēlāk viņš bija patiesi priecājies par Liesmas stipro garu, kurš nepadevās nekādu nedienu priekšā. Tagad viņa izskatījās raudulīga, savu kroplo kapteini Bleķu aprūpēdama. — Nāc taču šurp! — viņš uzsauca. Liesma pat galvu nepagrieza. — Tu redzi, man nav laika! — Nāc, kad cilvēks lūdz! Liesma nolika kapteini pēc sava prāta pareizākajā stā​vokli un beidzot palūkojās uz Kurtu. — Ko tev vajag? — Lai tu ar mani parunātos. Viņa vilcinādamās tuvojās. — Apsēdies. Viņa apsēdās. Kustībās bija agrāk nemanīta nedrošība. — Vai tu baidies? — Nu kālab tādas muļķības … Viņi runāja pusvārdos, pusdomās. Mēģināja viens otru atminēt, bet veltīgi. — Liesma, vai tu uz mani dusmojies? — Par ko tad? — Ja, es sev arī jautaju: par ko? yiņš uzlika roku Liesmai uz pleca, un atkal viņa izvairijas. — Apžēlojies, līdz šim brīdim es nezināju, ka esmu spitālīgs. — Kurt, es tev lūdzu, liec man mieru. — Pavisam, pavisam mieru? Viņa paskatījās. Kurta seja bija tuvu, ļoti tuvu klāt, viņš laikam atkal gribēja noskūpstīt, un viņa gaidīja šo skupstu… Ko vēl ne! Liesma izbijās, viņa nebija domājusi, ka viņai tik maz spēka. Tagad vajadzēja savākt to visu, mobilizēt steidzīgai aizstāvībai… kamēr nav par vēlu. — Pavisam, pavisam mieru, — viņa klusu sacīja. — Tad atvaino. Viņa cēlās augšā steigdamās. — Jātaisa taču ēst, — viņa sacīja. — Tēvocis gaida, bet es te tikai gar saviem akmeņiem. — Tu taču vienmēr teici: nauda, dārgumi. — Jā, jā, pareizi, nauda. Viņa iegāja mājā. Tā bija veca zvejnieku māja, kā vairums šajā ciemā. Tādas vecas mājas nav izskatīgas, toties ir drošas. Tās ir drošākas par kuģiem un laivām, un, ja vīri, kas šais mājās dzimuši, paliktu tām uzticīgi, tie piedzīvotu ilgu un sirmu, un mierīgu mūžu. liet vīri iet un kāpj kuģos un laivās, un dzimtās palodas ar nedzirdamu nopūtu noskatās tiem pakaļ, tās zina, ka visus nesagaidīs atpakaļ, nē, nesagaidīs. Un vīri aiziet un paliek jūrā, zaļajos viļņos ar baltajiem putu cekuliem. Viņi paliek šais viļņos, un viņiem paredzētās kapu vietas jūrmalas kapsētās stāv tukšas, veltīgi savus mirušos gaidīdamas. Tā aizgāja tēvoča vienīgais un mīļais dēls, kurš bērnībā rotaļājās zem lielās gobas, bet jaunekļa gados izvēlējās jūras viļņu šūpas. Un iegrima tajās uz visiem laikiem. Viņi neviens neteiks,


ka mīiētu jūru, ka nespētu dzīvot bez tās. Un mīlēt arī varbūt nemīl, mīl viņi meitenes un vēlāk sievas, savas sievas, īgnās un tik bezgala pacietīgās, skarbās un piedodošās, tās, kuru liktenis ir gaidīt un kuras gaida. Mīl viņi savas sievas, bet nespēj dzīvot bez jūras. Virtuvē sāka skanēt trauki. Kurts atcerējās, viņš tika teicis: patīkot skatīties, kā Liesma virtuvē rosās. Viņš piecēlās, lai ietu turp, pagāja dažus soļus un tad palika stāvam pie kapteiņa Bleķa muzeja. Dienām viņi to bija vākuši, Kurts stiepa celmu milzeņus un lādējās, bet Liesma prata tik jauki lūgties, un, kad viss bija nolikts vietā, tad arī Kurtam likās, ka priekšmets beidzot atradis īsto mājvietu. Dīvaini izlocītās saknes, jūras akmentiņi… Bet galions, šodien atrastais galions? Kur tas bija palicis? Kurts skumji iesmējās. Viņi to bija aizmirsuši. Tas bija noticis pašu pirmo reizi, kad viņi aizmirsa kādu no saviem jūrmalas laupījumiem. Un šoreiz tā nebija kaut kāda koka sakne, bet tiešām interesants priekšmets. Viņš devās atpakaļ uz jūru. Viņš atnesīs izskaloto figūru vai figūras detaļu un atdos to Liesmai, un viņa pateicīgi uzsmaidīs, un viss atkal būs labi… Viņam ļoti gribējās, kaut viss būtu labi. Bet kaut kur dziļi iekšienē grauza pārliecība, ka nebūs vis. Nejauka pārliecība. Kad Kurts iznāca pie jūras, viņš izbrīnījās par pārmaiņām, kādas te notikušas. Tur — aiz kāpām starp mājām, kokiem un cilvēkiem — nekas par tām nevēstīja. Bet te bija skaidri redzams, ka debess sāk mākties, tumši, nepatīkami mākoņi aizsedza debess dienvidrietumu pusi, tie slinki, bet neatlaidīgi cēlās augšup, un pār jūras mierīgo miesu brīžiem pārskrēja nervozas trīsas. Vēl nebija neviena viļņa, tikai viļņu nojauta, bet kaut kur ūdeņu augstumā jau cēlās pirmie vēju nemieri. Būs vētra, viena no tām, kuras kādreiz gremdēja kuģus un atņēma zvejnieku ģimenēm pelnītājus. Būs vētra. Galions gulēja smiltīs, savu vienīgo aci pret debesīm vērsdams. Arī tajā Kurts šķita lasām bažas. — Nekas, — viņš mierināja, — tūlīt es tevi aiznesīšu droša vietā, tev vairs nebūs jābaidās tikt atskalotam atatpakaļ jūrā. Klausies, tā laikam nav necik patīkama sajūta tā tikt gadiem un gadu desmitiem svaidītam pa ūdeni. Jo tu jau neesi nekāds jaunais, vai ne? Galiona figūra tā arī nepamirkšķināja savu vienīgo aci. — Nu labi, labi, lai būtu kā būdams, uz sliktu vietu es tevi nenesīšu. Un tu jau galu galā arī bija pieradis pie cilvēkiem, vai ne? Nu redzi, tagad tu nāksi pie viņiem atpakaļ. Tiesa, Liesmas tēvocis nav no runīgajiem, un mēs ar Liesmu drīz brauksim projām, tu zini — Rīga un tā tālāk, tu jau droši vien zini, ir taču gadījies tur iegriezties tais laikos, kad tu vēl lepni stāvēji pašā kuģa priekšgalā, vai ne? Galions klusēja. — Bet varbūt tu Liesmai tā iepatiksies, ka viņa paņems tevi līdzi uz Rīgu. Viņai tur ir skaista, liela darbnīca, pa reizei tur sapulcējas mākslas mīļotāji. Viņi mācēs tevi apbrīnot, viņi apbrīno visu, kas ir senatnīgs un mazsaprotams, un, dabiski, reti sastopams. Tu taču tāds esi, vai ne? Es vismaz nevaru iedomāties, ka vēl viens bluķis pasaulē būtu tāds pats kā tu … Un Rīga ir skaista. Vai zini, vajadzēs Liesmu pierunāt, lai viņa tiešām ņem tevi līdzi. Tevi un cļroši vien arī to klibo kapteini, to Bleķu. Vai tu savos braucienos neesi par viņu dzirdējis? Bet kur gan? Jūs esat no diviem dažādiem gadsimtiem. Un varbūt nemaz nav bijis tāda kapteiņa Bleķa… Bet varbūt tomēr ir bijis? Ko mēs varam zināt no tik seniem un noslēpumainiem laikiem? Viņš gausi nesa savu mēmo sarunas biedru. Galions bija smags, mūžos jūras ūdenī mircis, lai gan tagad ilgi savus sānus smiltīs sausējis. Pie kāpām ticis, atskatījās. Melnā siena dienvidrietumos milža acīm redzami. Vētra būs.


Liesma brīnījās, redzēdama viņu ienākam pagalmā ar smago nesamo. — Ko tad tu? — Nu, pirmīt taču aizmirsām. — Pareizi. Tu gan esi dūšīgs, — Liesmas lūpas paslavēja, bet domas maldījās kaut kur. — Nāc nu ēst, mēs tevi gaidām. — Kaut paldies būtu pateikusi. — Ak jā, jā, paldies. Eda klusēdami. Tēvocis klusēja kā vienmēr, bet tie divi jau allaž mēdza tērzēt bez mitēšanās. Tēvocis paskatījās, tomēr neko neteica. Ne velti viņš bija klusētājs. Toties Kurts domāja. Saruna ar galiona' figūru bija uzurdījusi viņā nemierīgas domas. Par ilgu nodzīvots šai idilliskajā stūrītī, par ilgu saldi slinkots un jūrā lūkots. Lūk, arī mierīgā Liesma sākusi kļūt kaprīza. Paēdis viņš aizgāja savā istabiņā un sāka rakāties pa zīmēšanas piederumiem. Zīmēt, uzskicēt kaut ko? Tik daudz kas redzēts, un viss bijis interesants. Bet tagad tas vēl spiedās ap Kurtu kā vesels pūlis, tik liels, ka tajā nebija iespējams izšķirt atsevišķas sejas. Viņš nervozēja un skaitās uz sevi. Vai laika trūkst, viss mūžs vēl priekšā. Viņam nebija kā veciem dūžiem, kuriem visi goda tituli atvilktnē salādēti, ir nauda un slava, tikai mūžs, tikai mūžs gan galā. Ienāca Liesma. Klusu, kā vienmēr, un palika stāvam, ieraudzījusi, ka Kurts izlicis galdā savus gleznotāja atri​būtus. — Vai strādāsi? — Man šķiet — braukšu uz Rīgu. Jāsāk pa īstam strā​dāt. — Un šeit, protams, nevar? Viņš nesaklausīja aizvainojumu Liesmas balsī, bet tas jau arī bija tik rūpīgi apslēpts. — Te gleznojamais materiāls ir ap mani un līdz ar to ikdienišķs. No attāluma es to skatīšu kā iztēles augli, — Kurts pavīpsnāja. — Domāju, kaut kam vajadzētu rasties, un pat ja tas uz audekla nelīdzinātos tavam ciemam… — Manam ciemam? — Nu jā, tu taču atvedi mani šurp. Paldies tev par to! — viņš sacīja sirsnīgi un satvēra Liesmas roku. Viņa atļāva. Tagad tas bija iespējams, tagad te notika tāda kā atvadīšanās priekšspēle. Viņa gan nebija gaidījusi, ka tas būs tik ātri. Bet Kurts taču tikai izpildīja viņas vēlēšanos. Vai varbūt citādi? — Un kad tu domā braukt? — viņa jautāja pēc brīža. — Nezinu. Drīz, es domāju. Tu jau vēl paliksi? Liesma šķita apsveram. — Laikam gan vēl palikšu. Lai gan arī mana vasara šeit īstenībā jau beigusies. Tēvocim būs skumji, ja uzreiz aizbrauksim mēs abi. Tu zini, kā tas ir viesībās, kad namatēvs lūdz, lai visi viesi neaiziet uzreiz, bet pamazām, citādi par spēju un sāpīgu ir pāreja no līksmā trokšņa uz nospiedošu klusumu pie galda, kur glāzēs vēl vīns palicis. — Nu, tad tie ciemiņi gan nebūs no mākslinieku sugas bijuši, — viņš pajokoja. — Tie tev lāsīti glāzē neatstās. Pasmaidīja arī Liesma, vairāk tā klusībā pie sevis. Laukā bija dzirdami tāla pērkona grandieni. — Es pirmīt pie jūras skatījos — nāk vētra. Vai vismaz negaiss. « — Karsēja jau arī. — Vai nevajadzēja savākt to muzeju, ka vējš neizsvaida? — Kurts ieminējās. — Ak nē, lai paliek.


Tad viņa izgāja laukā, paskatīties, Liesma teica. Vļņa īsti nezināja, ko īsti grib paskatīties, varbūt to, vai kūtiņai durvis aizvērtas, varbūt uz negaisa mākoņiem, vai varbūt uz kapteini Bleķu, pirātu ar vienu kāju, un viņa zelta naudas mucu. Liesma nostājās uz sliekšņa. Brīžiem paspīdēja zibens šautras, tās bija kā spēcīga vīra rokas celta zobena īss paplaiksnījums. Un tad Liesmas skatiens beidzot aizmaldījās līdz kapteiņa Bleķa muzejam. Cik reižu viņi bija nesuši akmentiņus un gliemežvākus,_ lai kapteiņa' bagātības vairotu! Bet akmeņu jūrmalā tapec nebija mazāk palicis un tāpēc vēl neviens nebija ticis ba​gātāks. Kapteinis Bleks… Vasara gāja uz beigām, laiks atgriezties pilsētā, tur gaida darbs. Lai aizbrauc Kurts, tad arī viņa. Nevajag viesību māju uzreiz atstāt tukšu — vai ne? Galiona figūra, viņu muzeja jaunākais un, kā redzams, pēdējais iemantojums, stāvēja pieslieta pie vecās mājas sienas un raudzījās projām. — Vai tev gribas atpakaļ pie jūras? — Liesma klusi pajautāja. Gar acīm noskrēja sevišķi spilgts zibens, Liesma jau sarāvās un gaidīja spēcīgu pērkona dārdienu. Bet nebija nekā, tikai pēc brīža atvēlās dobjš, garš troksnis, it kā ar ratiem pa vecu dzirnavu tiltu brauktu. Negaiss bija tālu. Vētru nesolīja. Liesma skatījās uz divām muciņāmar aprūsējušajām stīpām un domāja, kur gan tēvocis vēlāk visu to_drazu liks. Bija arī viņi vieglprātīgi, vecam vīram tādu rūpi uzveldami, tādus niekus no jūras krasta šurp vākdami. Akmeņi, akmeņi, kas akmeņu vien. Tas nekas, ka mazi, tiem tāpat katram savs svars. Kapteiņa Bleķa pēdējie dārgumi.


RUDENS PĻAVAS

Bija tās īpašās dienas, par kurām cilvēks neviļus nodomā: nu ja nu tās šovasar pēdējās? Veseliem mēnešiem ir smelts un smelts saules siltuma un zemes košuma, reiz taču jāpienāk beigām. Un tad svarīgs sāk likties ik mirklis, kuru apspīd jau slīpi kļuvušie saules stari. Tad cilvēks kļūst sevišķi vērīgs pret aizejošo skaistumu, pat varbūt to līdz galam neapzinādamies, un viens āboliņa atāla mēļganais zieds tad rādās krāšņāks par veselu ziedošu pļavu, kura jau sen, vītumā saldi smaržodama, ievizinājusies siena šķūnī. Tādās dienās reiz notikās, ka divi draugi sadomāja braukt spiningot. Īstenībā pats labākais laiks varbūt jau bija pārlaists, rīti tagad ilgi noturējās vēsi, un diezin vai līdakām vairs patīk sauļoties ūdenī, kurš pēc nakts atdziest arvien vairāk. Bet pavisam ziemas guļā aizgājušas tās arī vēl nevarētu būt, viņi abi prātīgi nosprieda. Tikai pacietību, un mēs vēl noķersim dažu labu zaļmuguras skaistuli. Iedvesmotājs bija Konrāds. Konrādam bija mašīna, bet vēl nebija sievas, un visiem darba biedriem, bet vēl vairāk biedrenēm par izbrīnu viņš šai mašīnā nevadāja apkārt meitenes, bet gan ar vienu otru draugu aizskrēja, kā viņš teica, paspiningot, aizbrauca pie saviem lauku vecīšiem uz Jāņu alu, tēvs viņam bija Jānis, un reizēm vienkārši izpalīdzēja citiem, kam mašīnas nebija, bet neganti spieda vajadzība. Konrāds noteikti bija lāga puika. Un lāga puika bija arī Varis, tikai viņam nebija mašīnas. Darba vietā — viņi abi strādāja vienā rūpnīcā — \iņš nebija ticis tik tālu kā Konrāds, un vispār raksturs viņam bija krietni vien lēnigāks. Mušu no deguna, to nu gan nodzīs, bet citādi… — Vecīt, tā tu paliksi bez sievas! — Konrāds bieži vien viņu brīdināja. — Kur tad tev pašam tāda. būtu? — Ā, es tikai nevaru izvēlēties. Un bail arī brīvību zaudēt. Bet, tikko sagribēšu, tūlīt būs rokā. — Tā jau nu būs gan … — Varis novilka, bet pie sevis tomēr noticēja Konrāda teiktajam. Konrāds bija tāds, Konrāds tiešām varēja! Kad izbrauca no Ventspils, saulīte ripoja pa zemes virsu. Motors priecīgi dūca: mašīna vēl jauna, tai to vien gribējās kā skriet un skriet, vesela nedēļa pilsētā, gandrīz pilnīgā bezdarbībā aizvadīta, tai noteikti šķita par garu. Konrāds brauca viegli, eleganti; ja Vara vietā te sēdējusi meitene, varētu teikt, ka Konrāds izrādās. — Jauki gan, — Varis teica pēc ilga, ilga laika, kad pilsēta jau sen bija palikusi aiz muguras, abās pusēs ceļam tikai mežs un mežs. Te jau bija tāds apvidus: Pazibēja kādas mājas — vienas pašas, tās likās izbijušās, ka tik pārlieku savā vaļā atstātas. Un atkal meži, neviena cilvēka, tikai šur tur ceļmalā sēņotāju mašīnas.


— Ne tik cik melns aiz naga viņi te nedabūs, — Kon​rāds teica zinoši. — Esi te sēņojis? — Neesmu tik dumjš, — Konrāds attrauca. — Un, ja cilvēks dzimis vienā vietā, tas vēl nenozīmē, ka viņš ne velna nesajēdz par citām. — Jā, — Varis atbildēja, viņam prātā nenāca Konrādu apstrīdēt, un atkal viņi brauca kilometru aiz kilometra nepārtrauktā klusēšanā. — Un vai tu domā, ka zivis tiešām būs? — Varis jautāja pēc laika, ne tāpēc, ka izcili interesētos par to, bet nepieklājīgi likās klusēt tik ilgi. Šoferim citādi, šoferis ir pie stūres, viņam j��strādā, nekādas sarunas nav jāuztur. — Ja Irbē nebūs, kur tad? — Konrāds paskatījās uz draugu. — Tur ir tādi makani… — Pats taču bijis neesi? — Veči stāstīja. Tad nebija ko diskutēt. Pasaule ir pilna veču, kuriem nebūt nav garas sirmas bārdas, bet kuri visu zina kā no grāmatas. Kur zivju un kur sēņu vietas… un paši cēluši tādus vēžus, tādus vēžus… Jātic. Un ja veči teikuši, ka Irbē… — Piebraukt arī tur varot, — Konrāds turpināja. — Lejpus tilta, tur esot tādas vietiņas. Nu, tas bija brīnišķīgi. Kad kilometri divdesmit bija nobraukti, laiks sāka mainīties. Kā jau mēdz būt šinī gadalaikā: debesis, nevienu laikus nebrīdinājušas, apsedzās plānu mākoņu plīvuru, par vieglu, lai tas sākumā šķistu aizdomīgs. Bet plīvurs negaidot sabiezēja, saule pazuda, it kā visu jauko rītu nemaz nebijusi. — Kad līst, tad labāk copē, — Konrāds pēc brīža mundri teica. — Kā tad. — Bet īstenība man nemaz nepatiktu salīt. Vasara — tad tas ir nieks, bet tagad vēsi… — Jā. — Atpakaļ taču negriezīsim? Ko niekus, atpakaļ griezt varētu izdomāt tikai gļēvuļi. Viņi nebija gļēvuļi. — Es pirmīt iedomājos, vajadzēja paņemt līdzi ko dzeramu, — Konrāds sacīja kā vairāk sev. — Ir taču limonāde. — Limonāde ir dzēriens siltam laikam, bet ja tevi sāk mērcēt? Viņi abi iegrima pārdomās, ko darīt tādā gadījumā. Atbilde patiesībā bija viena un pavisam skaidra. Ne Konrāds, ne Varis nebija iemetēji. Bet, kad spiningo, viens varbūt noderētu. Un turklāt viņi bija paņēmuši līdzi guļammaisus, nolēmuši pārgulēt pie upes vai, ja samestos pārāk vēss un mitrs, turpat mašīnā. Divas brīvas dienas, kā lai tās neizmanto. Viņi saskatījās. — Bodes te gar ceļa malu arī nav. — Ir, viena ir. Un es zinu, kur. To teica Varis, un Konrāds jau taisījās nepiekrist, viņš bija pieradis vienīgais būt informēts par visu. Nu, ļaus vienreiz tādam būt arī Varim. — Tad jau labi, — viņš tikai noteica. Vēl nelija, bet gatavojās, visu laiku gatavojās. Kaut būtu sācis, viņi domāja katrs pie sevis, sācis tagad, kamēr paklausīgā mašīna rij kilometrus. Tad tas viss varētu palikt aiz muguras, bet viņi — piebraukt pie upes, gaišas kā vasarā. Gatavojās, tikai gatavojās. Uz kādu brīdi atkapās mežs, viņi izbrauca klajākā vietā. Zāle, vasaras sākumā nopļauta, tagad bija negribīgi atauguši, laikam jau ar sauso vasaru cīnīdamās. Sur tur vīdēja rudens ataleņu zaļganais bālums, un tās tur tālāk laikam bija bastarda galviņas. Bet grīslis auga


priecīgs un spurojās visapkart, tam labi jebkuros apstākļos. — Kādas skumīgas pļavas, — Varis sacīja, vairak arī ne vārda. Konrāds neatbildēja, varbūt nebija sadzirdējis. Pļavas stāvēja bārās un tiešām izlikās noskumušas. Agri rītos un veļos vakaros te droši vien iznāca meža kustoņi ganīties. Bet tagad to nemanīja, pļavas bija tukšas un ilgi nolūkojas pakaļ braucējiem. — Ir gan te vientuļi. Klusums. Jā, tas bija redzams bez apstiprinājuma. — Te jau arī tā bode. Konrāds bremzēja. Tīri neērti par bodi nosaukt jaunu, glītu ēku. Bija braukts par strauju, tagad nācās dot at​pakaļgaitā. Viņi kāpa ārā, nosēdētos kaulus par jaunu ielocīdami. — Nebūs jau te nekā, — Konrāds sacīja, durvis vēr​dams. Sākumā nebija pat pārdevējas. Viņi aplūkoja plauktus. Parastais pašapkalpošanās veikals — pats vari paņemt maizes klaipu, paciņu tējas vai kafijas, cukuru, konservu burku vai kārbu, bet beigās tomēr nonāc pārdevējas rīcībā, un viņa būs tā, kas nosvērs desu, sviestu vai kas nu te vēl atrodams. — Vai mēs sviestu paņēmām? — Konrāds bažīgi iejautājās. Viņiem, vecpuišu cilvēkiem, jau nebija kā tiem pre​cētajiem, kurus aprūpē sievu rokas, beigās pašus tīri vai caurspīdīgā celofānā ietin. — Rādās, sviests ir gan, — Varis noteica. Viņi stāvēja, grozījās, tīši pieklaudzinādami papēžiem. Nekādas reak​cijas. Beidzot tomēr nāca. Pārdevēja bija vidēja auguma, brūniem matiem zem pavirši uzsieta lakatiņa, un Konrāds varēja saderēt, ka viņa steigdamās norij pēdējo kumosu. Vai tad viņiem te pusdienlaika nebija? — Labdien, — viņi abi teica. — Sveiki, sveiki, — pārdevēja atņēma un spoži smaidīja. Sejā daži vasarraibumi, deguns pastrups. Tāds — parasts deguns. Tāds — daudzkārt redzēts. — Mums vajadzēja… — Konrāds sāka. Pārdevēja neklausījās, smaids plauka arvien spožāks. — Es … — Kon​rāds mulsa. — Tad nu beidzot mūsu pusē, — viņa sacīja. Iestājās negribēts klusums, kāds mēdz būt, kad, diviem veciem paziņām no jauna sastopoties, pazīst, izrādās, tikai viens. Konrāds piepūlēja atmiņu, pagaidām veltīgi. Parastais deguns un vasaras raibumi bija izdzisuši no viņa atmiņas. Viņam kļuva neveikli, lai gan nebija jau iemesla. — Nepūlies, nabadziņ, — viņa sacīja. — Pateikšu vārdu, tad jau … Vai tu Bīni neatceries? Nu jā, tagad viss atkal bija savā vietā. Protams, tā bija mazā Bine. Kur tie gadi! — Kā tad tu tagad šeit, — viņš tikai ieminējās. Varis rātni stāvēja malā un centās būt nemanāms. — Tagad šeit. Vīrs atbrauca šurp strādāt, un te tieši pārdevēja bija vajadzīga. — Vai tad tu mācījies … — Ne jausmas man par šo amatu nebija, — Bīne sacīja mīļā atklātībā, kā jau vecam draugam, no kura nekas nav jāslēpj. — Bet, kad citas vietas nav pie rokas, pašai strādāt gribas, bet pārdevēju vajag kā ēst, tad beigu beigās, tici man, tā gudrība nemaz nav tik liela. Pamazām vien ielauzījos. — Ak un apprecējies? — Jā, toreiz es vēl dzīvoju Udrandē. Tu jau aizgaji — kā skolu pabeidzi. Es paliku, ko citu man bija darīt? Visi jau nevar aiziet pa pasauli, kādam jāpaliek.


— Bet neesi taču palikusi. — Tomēr paliku. Ja arī ne Ūdrandē, tad šeit. Te ir vēl klusāk, — viņa sacīja un pavērās pa veikala logu, aiz kura redzams' sudrabvītola zars, kam lapiņas jau lipīgi apklājusi lietus migla. — Jā, — Konrāds sacīja. — Jā, — Bīne atņēma. Pret veikala logu spindza muša. Troksnis, kuram parasti neviens nepievērš uzmanību, tagad piesaistīja viņus visus. Bīne sacīja: — Nu jau pēdējās. Vasaru, tad bariem lauzās iekšā. Kā es ar viņam nocīnījos! — Tagad būs vieglāk. — Ar mušām — jā. Bet būs jāsāk kurināt. Viņi atkal klusēja. — Tas ir mans draugs, — Konrāds sacīja. — Izdomājām izbraukt paspiningot. Vai nezini, kur te upē ķeras? — Kur nu es zināšu, — Bīne atteica. — Es zinu par tām zivīm, ko man ar pavadzīmi atved. Droši vien jau, ka ir, redz taču vienu otru ar tām badapātagām garām pabraucam. —• Sai pusē gan ir ļoti vientulīgi, — Varis iestarpināja, lai Bīne galu galā neiedomājas, ka viņš kopš bērnības valodu zaudējis. — Vientulīgi? — Bīne jautāja, un pierē viņai ievilkās maza grumbiņa. — Es domāju — tagad rudenī. Viss kails, novākts. — Kurš saimnieks tad labību ārā turēs? — Un pļavas tukšas. — Kas viņam šodien ar tām pļa​vām, goda vārds? — Toties šķūņi pilni, — Bīne sacīja un smējās. — Labs siena laiks šogad bija. — Jā, tā dzird — Ak jūs, — Bīne teica. — Tepat par pārdesmit kilometriem dzīvo, bet saka — tā dzird. Ak jūs! —i Viņa jau kopš bērnu dienām bija liela pamācītāja,— Konrāds teica. — Domājām, iznāks skolotāja. — Un iznāca tikai pārdevēja. Bet skolotāju tāpēc, cik manāms, pietrūcis nav. — Nu ko tu, Bīne! — Es neko, — viņa atteica. Paskatījās Konrādā, pirmo reizi tā stipri cieši. — Tu gan tālu esi ticis? —• Nieki. — Nav nieki. To redz. Un pērn avīzē bija tava foto​grāfija. Varis tepat blakus iesmējās. Konrāds apskaitās, īstenībā bez iemesla. Ko tad citu draugam atlika darīt? Jo fotogrāfija tiešām bija. — Kas tur ko runāt, — viņš teica. — Nav ko runāt, ir ko priecāties. Es vienmēr priecājos, kad redzu, ka no mūsējiem kāds uz priekšu ticis. Vairāk viņa neteica neko, ja atbraucēji vēlējās, varēja spriest paši, kur tad tikusi kādreizējā Bīne no Odrandes. Un tiešām — cik tālu? To laikam varētu pateikt tikai viņa. — Ak tad uz zivīm, — Bīne sāka citu valodu. — Un kā tad jums kārojas? — Redzi… — Skaidrs, — Bīne sacīja. — Kas tad tādās reizēs var būt noderīgāks par pudeli? Vai varbūt divas? Jūs taču art esat divi. Konrāds grasījās ko teikt, grasījās ari Varis, bet muti nepavēra ne viens, ne otrs. Bīne,


blakustelpā izgājusi, jau atgriezās. — Vai pietiks? — Viņa smaidīja tāpat kā pirmīt, atbraucējus apsveicot, bet abiem šis smaids tomēr šķita kādu nieku savādāks. — Mēs neesam nekādi plenderi, — Konrāds sacīja. — Nedomā. Mums tikai tā ienāca prātā, raug, lietus sāk līt, un mēs jau gribējām pa nakti pie upes palikt. — Vai nu tagad kāda palikšana. Ragā sasalsiet. Un no upes pavisam nejauks aukstums nāk. Būtu pie laika tikai naktsmājas pameklējuši. — Ja es būtu dzērājs, — Konrāds steigdamies turpināja, viņš nebija pateicis visu, viņam pateikt bija ļoti sva​rīgi, — ja es būtu dzērājs, kā tu to nesaproti, tad man taču nebūtu mašīnas! Bīne uzmanīgi palūkojās Konrādam sejā, tad iznāca no letes viņas puses un ne tikai piegāja pie loga, no kurienes Konrāda žigulis tāpat redzams, nē, viņa atvēra durvis un krietnu brīdi skatījās. Lietus turpināja līt, un no šīfera jumta jau sāka tecēt pirmās smagās palāses. Nebija ne vēja vēsmiņas. Slikti, ka tā, vējš ātrāk izgaiņātu mākoņus. — Priecājos, ka tev tā paveicies. Es jau teicu, man patīk, ja … — Nav taču nekas ievērojams, mīļā Bīne! — Un tomēr palielījies. — Tikai tāpēc, lai tu nedomātu, ka es kāds palaidnis vai plānā galdiņa urbējs… — Bet kāpēc lai es tā domātu? Viņa paraudzījās uz abām pudelēm un nogrozīja galvu. — Ja nu par to tev tādas bailes… Tad taču nevajadzēja pirkt, pazīstamu pārdevēju ieraudzījušam. Pēc piec​padsmit kilometriem ir vēl viens veikals. Viņa apklusa un iesaiņoja abas pudeles. Konrāds ska​tījās projām. — Vai gurķīšus nevajag? Man ir svaigi skābēti. Tas ir, ne jau man, tas ir, man arī ir, bet es domāju tos te, mucā. Garšīgi. Vīri, kas bija pirkuši, nāca vēlreiz pakaļ. Slavēja. — Nē, — Konrāds teica asi. Bīne šķita izbrīnāmies. — Tu laikam nemaz nepriecājies, ka mani sastapi. Konrāds neatbildēja. Viņš nikni iestūķēja pudeles mapē. Tagad tāds paradums — bāzt pudeles mapē. Jocīgi izska​tās, tiesa, bet mēs esam pieraduši. — Tu pat nepajautā, kā es dzīvoju. — Bet es taču redzu, — Bīne sacīja. — Mašīna — kas vēl var būt labāks? — Vai jums nav? Viņa pakratīja galvu. — Vīram ir tikai motocikls, bet jau pavecs, bieži jālabo. Līdz upei gan mēs šad tad esam aizbraukuši. Pag, lai tu nedomātu, ka nepriecājos, es_ tev tūlīt izstāstīšu pašu labāko ceļu, retais to zina, tāpēc arī nav tik izdangats. Tad nu klausies: brauksi līdz … Varis laida skatienam atkal pārklejot veikala plauktus. Tur bija diezgan bagāta izvēle, jāņem taču vera, ka šis ir tikai lauku veikals. Apkārtējiem |audīm droši vien pietika, viņi nāca šurp un pirkās, un, ja tomēr kā aptrūkās vai arī kādam bija uznākusi pavisam sevišķa, neatliekama vajadzība, tad Bīne ņēma grāmatu, īstenībā tā droši vien bija klade, mes tikai nopietnos gadījumos esam paraduši teikt grāmata, tātad viņa ņēma kladi un sīkiem, skaidriem burtiem ierakstīja visas ciemnieku vajadzības. Varis iztēlojas, ka Bīnei ir tieši tāds rokraksts, sīki un skaidri burti kā nostāvējušies, neizmērcēti zirņi. Un cilvēki tcica: kāda mums rūķīga bodniece, — vai arī viņi jau bija iemācījušies smalkāk izteikties un sacīja veikalniece. Un Bīne smaidīja, savus pircējus sagaidot un izvadot, smaids viņai bija tāds labvēlīgs.


— Vai atcerēsies? — Bine jautāja, un Konrāds nopietni locīja galvu. — Katrā ziņā! Katrā ziņā! Bīne vērās logā. — Bet līst gan. Nu, varbūt jums par prieku pārstās. Tā jau ar lietu ir, te tas līst, te nelīst. Nekad nelīst simt gadu no vietas. — Simt gadu, tas taču ir šausmīgi ilgi, ko gan tu, Bīne,. zini no simt gadiem! — Sākumā, kad es te ierados, tad gan vienmēr likās,, ka man te simt gadu jānodzīvo, tā man likās… — Vai tu jau ilgi šeit? — Kopš apprecējāmies. Un vecākajam puikam tagad ir pieci gadi. — Tev ir divi bērni? — Jā, man ir divi bērni, — Bīne atbildēja paklusu, bet ļoti skaidri un ar pilnu teikumu, kā viņus skolotāja kād​reiz bija mācījusi. Pat to Bīne bija iegaumējusi. Viņa lai​kam gan iegaumēja daudz ko. — Nu redzi, tik vien… Un tu runā par simt gadiem. — Nu jau nerunāju vairs, — Bīne atbildēja. — Nu jau vairs laika neiznāk. — Ta tas ir ar to laiku, — Konrāds sacīja kā pie sevis, un Bine tūlīt piekrita joti nopietni: — Jā, jā, tā tas ir ar to laiku. Vai viņi bija izrunājušies? Laikam bija izrunājušies. Viss, kas pērkams, nopirkts, tā jau bija tik maz: no gurķiem Konrāds bija atteicies, visai strupi turklāt. Vai tas pareizi, to uzzinās vēlāk. Gurķi ir labs uzkožamais, to nesaprot tikai tādi, kuri reti ceļ pie mutes mēriņu. Un Bīne bija sīki un pareizi izstāstījusi ceļu, viņus gaidīja Irbes dzelmju līdakas. — Lai tad jums labi… — Bīne iesāka, tad aprāvās un vainīgi pasmaidīja. — Vai, kā nu es tāl Zvejniekiem taču saka citādi. Bet mans vīrs nav zvejnieks. Viņa vēl pastāvēja pie veikala durvīm un noskatījās, kā Konrāds viegli un prasmīgi izgriež mašīnu uz ceļa. Rasi​nāja. Bīne sīki nodrebuļojās un gāja atpakaļ. Vēl ilgi jāstrādā. Viņi brauca klusēdami — tāpat kā iepriekš. Varis bija tikai noteicis «ak tad tāda tā tava skolas biedrene» un Konrāds atņēmis «jā, bet kur tie gadi, vai kāds brīnums, ka viņu vairs nepazinu». — Bet viņa gan pazina. — Nu, sievietēm uz tādām lietām acis labākas. Ceļš izrādījās tieši tāds, kā Bīne teikusi, — kluss, necils, garajās smilgās tikko pamanāms, tas bija saglabājis savu sākotnējo gludumu vēl no tiem laikiem, kad pa to līgoja tikai siena vedēju vezumi. Pašā ceļa malā stāvēja liels, vecs vītols, vai uz pusēm pārliecies. Bet vītoli jau ir tāda suga, tie lūko dzīvot pat vēl tad, kad tiem vidus izdedzināts. Vai vītoli ir stipri vai tikai sīksti? Tālāk gar ceļa malu bija kadiķiem aizaudzis klajums. Kadiķu bija bez gala, visdažādākā auguma, visdažādāko formu, tie tomēr labi prata cits ar citu sadzīvot. Izskatījās gandrīz tā, it kā tie visi sapulcējušies un tagad klausās kādu cilvēka ausij netveramu vēsti, varbūt no zemajam, tumšajam debesīm šurp nākošu. Vai ta vests bija par rudeni vai par pavasari? — Šitādās vietās baravikas aug, — Konrāds sacīja. — Jā… Es sen neesmu baravikas lasījis. Viņi brauca tālāk, šur tur bija sastājušies mušmiru pulciņi — gan lielas, lepni izplestām cepurēm, gan tikko no zemes lienoši podiņi. Viņi tikai brauca tālāk, neapstājās ne pie kadiķu baznīcas, ne mušmiru sapulcē. Tur bija kāds siena šķūnis, durvis palikušas va|ā, pa tām bija redzams, kā, pantā sakrauts, siens garlaikojas un gaida ziemu un savu laiku. Viņi brauca vēl tālāk — un tad klāt bija upe. Sīki kārkli bija apauguši krastmalu tā, ka ne soli paspert. Gar pašu ūdeni stiepās makšķernieku


taka. Un rudens pelēcīgumā neticami gaišvioletiem ziediem ziedēja upes mētras. — Tātad zivis te ir, — Konrāds rūca, piemērotāko vizuli meklēdams. Lietus vēl vienmēr nebija pierimies, un izskatījās, it kā tas lītu aiz īpašas spītības. Tiešām — vajadzīga šī mirdzināšana nebija nevienam, pat sēnēm sen bija gana un pāri, tagad tās auga bez aicināšanas. Sīkas lāses krita ūdenī, un apkārt bija tikai šī lāšu kri​šanas skaņa. Viņi apvilkās ūdeni necaurlaidīgus mēteļus, kājās garos zābakus, atkārtoja sev seno makšķernieku ticējumu, ka šādā laikā vislabāk ķeroties. Konrāds rūpīgi noslēdza mašīnu; lai gan vieta te vientulīga, neviens nevarēja sazināt … Un tad viņi lēni sāka iet gar malu, šinī pusē tā bija lēzena, bet otrā cēlās vai debesīs augšā. Tur upe urbās krastā, un, ka tās darbs nav veltīgs, norādīja dzelmē sakritušie melnie koku stumbri. — Ja ūdenī iekrīt ozols, ar laiku iznāk melnozols, ciets, kā akmens, — Konrāds vēstīja Varim skaļā balsī, jo viņi stāvēja atstatu viens no otra. Spiningojot to var atļauties, līdakas ir galīgi kurlas. Pāris stundu viņi nomētāja par tīro velti, tikai Varim bija ķērusies viena neliela, kamēr Konrāds zūdijās, ka palaidis īstu skaistuli. Ko darīsi, kas palaists, palaists, atpakaļ to neatgūsi. Atpakaļ neatdod ne tikai dzelme. Viņi atgriežas pie mašīnas, ierāpās iekšā un uzkoda. Debesīs beidzot šķīrās plata, zila svītra. — Tagad viņš sadomājis skaidroties, — Konrāds ņur​dēja. — Vai tad tev jau apnicis? — Kauna pēc vajadzēs vēl pamētāt. — Bet man te patīk, — Varis teica. — Kas tā par patikšanu, ja neķeras? Konrāds pasvārstīja rokās pudeli, tad atlika to atpakaļ. Nevilināja. Un nebija jau arī panākumu, uz kuriem iedzert, nevar taču saukt par panākumu vienu atpakaļ aizskrējušu līdaku. Un mazrunīgi viņi turpināja mētāt spiningus līdz vakaram. Bija noskaidrojies, bet pieturējās vēss, turklāt no upes pasācis pūst tāds īdzīgs vējiņš, tikko meldrus sašūpo, bet prot saldēt. Rudens vējš. Kaut kur tālu dzilna sauca mājās govis, sauca atkal un atkal, un veltīgi. Kādas te var gadīties govis — šai klusumā un vientulībā, šais skumjajās rudens pļavās? — Ek, par spīti vēlvienreiz! — Konrāds sacīja, un viņa spinings iedziedājās. Un tad arī bija klāt viņa loms, viņa īstais Toms, par kuru varēs stāstīt pirmdien darbā un vēl šad tad pieminēt, kad iznāks runa par zivju ķeršanu vai vienkārši tāpat. Vēsajā, zaļajā zālē nikni spārdījās līdaka, vismaz sava pusceturta kilograma, un draudīgi vārstīja zobaino purnu. — Tu velns, — Konrāds elsa, — velns tu tāds, gandrīz aizlaidās! Varis pienāca klāt un skatījās. Varis nebija skaudīgs, un, ja sirds viņam tagad trīcēja, tad tikai aiz prieka par otra veiksmi. — Un es jau gribēju mest mieru, padomā, gribēju mest mieru! Vai es neteicu, ka te ir līdakas! Sapīkums bija pazudis, viņi abi līksmi un apmierināti. Ne domas vairs par mājās braukšanu, rīt no rīta agri atkal vajadzēja izmēģināt laimi, kur viens tāds zvērs mājo, tur citi nevar tālu būt. Viņi meklēja malku, dzīrās kurt ugunskuru. Protams, netālu no mašīnas. Kad liesmas jau, priecīgi rūkdamas, cēlās pret debesīm, Konrāds otrreiz paņēma pudeli rokā. Šoreiz nepārlika, ne​jautāja arī Varim. Atkorķēja, salēja plastmasas glāzītēs. — Uz šito lomu! Varis sāka klepot kā tāds iesācējs, nudien, pašam ne​ērti sametās. Vainīgi pasmējās: — Tā ir, kad tik reti. Zēl, ka tos gurķus nepaņēmām, tagad man tieši pēc viena sāk gribēties. — Paklau, es aizskriešu pakaļ!


— Nieki, — Varis ātri sacīja, aiz drauga negaidītās pretīnākšanas it kā ko citu nojauzdams. — Un mums taču ir tomāti. — Muļķi, nudien, ka nepaņēmām. Un Bīne vēl tik laipni piedāvāja. — Mīļa meitene tā tava Bīne. — Kas viņa par manu. Un kas par meiteni, pats dzir​dēji, viņai jau divi bērni. — Es arī gribētu divus bērnus, kad apprecēšos. Un tu? — Pats vēl nezinu, ko gribu, — Konrāds norūca. — Tādu līdaku kā šodien, tādu katru reiz noķert… — Ej nu, līdaka … — Nesaki vis. Kad citi tevi apskauž. — Vai nu par līdakām vien var apskaust. — Skaidrs, apskauž par visu ko. Konrāds skatījās debesīs, pret kurām ugunskurs sūtīja jautrus dzirksteļu spietus. — Kā tu pirmīt teici par tām pļavām… skumīgas, tu teici? — Jā, tā man izskatījās. — Bet es neievēroju. — Tev jau uz ceļu jāskatās. Kaut kur kā iekliedzās, kā ierējās. — Buki laikam. — Laikam. Vajadzētu mednieku biedrībā iestāties. Tagad, kamēr vēl esam jauni, kamēr sieva aiz kājas nav pie gultas piesējusi. — Tā Bīne… un tiešām tu viņu nepazini? — Liela man vajadzība izlikties. Un vai tad visus skuķus, kādi kopš bērnības redzēti, atcerēsies? — Viņai savāds vārds — Bīne. — Jā, tajā pusē sieviešus tā sauc. Agrāk sauca. Nezinu, kāpēc Bīnei tāds vecmodes vārds. Viņi klusēja, Varis piecēlās un piemeta vēl malku. Te tās mantas bija diezgan, varēja neskopoties. Liesmas priecīgi apskāva klātpienākušās šķilas, apskāva karsti un uz visiem laikiem. Tālajos biezokņos rēja atkal. Bet citādi bija pavisam klusu. Viens būdams, raudāt varētu aiz tāda klusuma. Cilvēks par daudz aizradis no klusuma, kāds tad brīnums, ka, tiklīdz pie dabas nonākuši, tūlīt sāk tranzistorus darbināt? Viņiem bail saklausīt dabā pašiem sevi. Kam tad uzreiz vajadzīgs? Iztika taču visu laiku. Lai nebūtu klusumā jāklausās, viņi apmainījās dažiem teikumiem — tāpat kā ugunī piemet malku, kad tā draud apdzist. — Tu no tiesas šovakar vēl gribēji skriet pēc gurķiem? — Un kas tur liels? Ceļš labs, mašīna klausa. — Kā joks! Viņai droši vien jau sen vīrs mājās. — Un tad? — Konrāds rādījās izbrīnījies. — Vai viņš zina, kas tu esi un ar kādām tiesībām vēlu vakarā nāc pēc kādiem tur gurķiem? — Nebija jau vēls. Vēl tagad nav vēls. Tikai dienas īsas. — Bet par vēlu, lai tu viņa sievu traucētu. — Bet viņa jau man ir tikai BIne. Konrāds ilgi domāja, tad teica: — Nē, nē, viņam BIne ir pavisam kas cits. — Es to domāju savādāk.


— Mēs visi tā darām, — Konrāds nepacietīgi atteica; tādi mēs vienmēr kļūstam, kad jaušam, ka neiestāstīsim otram pašu svarīgāko … — Bet, ja Bīne būtu atnākusi uz pilsētu, jūs droši vien būtu apprecējušies, — Varis teica pēc tik ilga klusuma brīža, ka pa to laiku malka atkal bija izkurējusies. Konrāds neatbildēja, tagad viņa kārta gādāt kurināmo. Viņš aizbrida pa tumsu, ka brikstēja vien, un kabatas spuldzītes stars raustīgi zīmēja viņa takas aprises. Viņš bija projām ilgi, daudz ilgāk, nekā tas liktos, ja Konrāds būtu aizgājis gaismā. Tumsā pasaule saraucas tik ap​bēdinoši maza, tad vajag kādu, ar ko dalīt šo šaurību. Dīvaini. — Kaklu te Var nolauzt, — Konrāds teica atnācis un uzgāza ugunskuram vai veselu priedi. — Oja, kas to nodedzinās! — Vai mežam malkas trūkst? — Konrāds attrauca. Apsēdās. — Kā ķeizari viņi te dzīvo, to es tev teikšu. Malkas mežā, cik gribi, no to divu vētru laikā kritušajiem kokiem vien pietiek un pāri paliek. Kā ķeizari! Un tad, padomā, vēl teiks… ak jūs, viņa teiks … Vai man viņai vajadzēja nākt palīgā sienu savākt? — Nē jau, — Varis atbildēja. — Viņi bez mums tiek galā. — Mēs katrs strādājam savu darbu, — Konrāds skaitas un, jo vairāk runāja, jo vairāk skaitās. — Vai es dīkdienis esmu, vai? Pati viņa teica, manu fotogrāfiju avīze redzējusi… Par niekiem tevi avīzē neliks, skaidrs? Un kas tad viņa tāda būtu? Stāv savā veikalā un tik iesver pa diviem simtiem gramiņu sviesta! — Kāda tam nozīme, ko katrs … — Tad lai viņa man nerunā! — Viņa taču neko neteica. — Zinu to neteikšanu, kad ar acīm vien tevi kā ar ložmetējiem, kamēr tu nokaunies beigts. Zinu… — Konrāds negaidot apravās, it kā viņu kāds ar varu pārtraucis. Varbūt bija arī kāds, tumsa jau nevar redzēt, kas pa gabaliņu pienācis. Ļoti tumšs bija. — Vajadzēs laikam līst migā, — viņš sacīja, nu jau pavisam rāmi. — Vai mašīnā gulēsim? Varis iedomājās, ka Bīne droši vien būtu devusi viņiem naktsmājas, bet neteica ne vārda. Un vai mašīnā slikta gulēšana? Attaisi lodziņu — un esi tikpat kā zem pašām debesīm. — Kāds jods mani spieda ņemt tās divas pudeles, — Konrāds teica, kad viņi jau bija guļammaisos. — Smiek​līgi, tagad viņa turēs mūs par dzērājiem. Lai gan tas man, protams, viena alga. Varis neatbildēja, lai jau Konrāds domā, ka draugam par varēm nāk miegs. Viņš nogaidīja, līdz Konrāds beidz grozīties, tad lūkoja ieklausīties klusumā, kas pletās visapkārt te Irbes vientulīgajā krastā. Klusums nekad nav līdz galam kluss, Varis domāja, klusums absolūts var būt tikai nāvē. Mēs esam tālu no nāves. Viņi pirmāk apdzēsa ugunskuru, cik labi spēdami, bet daži gabali bija tā aizrāvušies degšanā, ka tiem nelīdzēja pat Irbes aukstais ūdens, atkal un atkal uz liesmainajiem sāniem gāzts; tagad, savā nodabā palikuši, tie vēl iešņācās, vēl iesprakstējās. Tas mežā ūkšētājs gan bija apklusis, bet pacēla balsi kāds cits no tās pašas ģints, kuram tāpat pienācis kāzu prieku laiks. Varis iedomājās par āboliem, kuri tagad krīt tālos, svešos dārzos, par gaili, kas, tumsā uz kūts laktas snauzdams, jau jūt tāla rīta tuvošanos un sagrozās, paspūrušās spalvas vēl vairāk izbozdams. Un ausmā pa lielceļiem sāks braukāt mašīnas, tas nekas, ka rit svētdiena, mašīnām nekad netrūkst gailu un darba. Un vēl viņš iedomājās rudens pļavas, kurās izdēn pēdējais atālenes zieds. Mums liekas, ka rudens, bet pļa​vas sapņos jau redz pavasari. Iesprakstējās k,āds spītīgs un sevišķi ugunskvēles pilns zars, likās, neredzama roka sabikstījusi ugunskura pa​liekas. Drīz vien upē kas nošļakstēja, varbūt tā bija varcn liela līdaka, bet varbūt pats Ūdensvecis


pabāzis ziņkāro galvu pa zaļajām zāļu krēpēm — pamielot tumsas pieradušās acis dziestošajā gaišumā.


PERSEĪDAS

No agra rīta līdz vēlam vakaram un arī visu nakti cauri pa ceļiem un celiņiem brauc mašīnas un iet cilvēki, tie visi kaut kur steidzas, visiem kaut kur jānonāk, pat tiem, kuri, šķiet, tāpat vien — bez īpašas vajadzības sper soli aiz soļa. Nē, arī viņi steidzas kaut kur, visi cilvēki pasaulē. Un visā pasaulē citi cilvēki viņus gaida. Tie, kuri gaida, sagaida ne vienmēr. Tā pasaule iekārtota, un, ja tā, tad laikam tas ir taisnīgi. Ceļā bija arī Aivars, tikai viņu neviens negaidīja. Nē, viņš nebija pamests vientulis, kā tas varētu likties no šiem bēdīgajiem vārdiem, pilsētā viņam bija prāvs draugu pulciņš, mazliet par prāvu varbūt, tā reizēm domāja viņš pats, kad vēlu vakarā viņa nupat iedibinājušos mieru pārtrauca tālruņa zvans. Un zvanītājs nepavisam nebija ar ļauniem nodomiem, viņam vienkārši bija bez mēra sagri​bējies uzzināt, ko īsti šai mirklī dara Aivars, un, ja viņš nedara nekā, tad kāpēc, un vai viņam varbūt nav nepanesami skumji un vientuļi. Jo katram pie reizes sametas skumji un vientuļi. Un tad Aivars skaidroja, tā neesot vis, viņš pašreiz strādājot pie viena projekta, steidzīgi pabeidzama projekta, un draugs vai paziņa tad atvainojās un teica, būtu to zinājis, nekad nebūtu klausuli ņēmis rokā. Un tad Aivars savukārt atvainojās un teica, tas nudien neesot galīgi nekas. Un tiešām, nekas arī nebija, tomēr pie reizes varēja apnikt, sevišķi, ja tā notika atkal un atkal, visu garo rudeni un ziemu, un pavasaris, protams, nebija nekāds izņēmums. Tikai tāpēc ir izdomāta vasara un atvaļinājums, lai mēs uz īsu laiku varētu izkāpt no savu paradumu ādas — kaut tikai, lai vēlāk, tajā atpakaļ raušoties, justu, cik tā tomēr ērta. Aivars tagad bija ceļā, un viņu negaidīja neviens. Vis​maz tā domāja viņš pats. Viņš brauca vispirms pa asfaltu, tad pa smilšainu ceļu, kurš nemaz nepatika viņa mašīnai. Bet tad viņš raudzīja atcerēties tantes stāstus par tiem laikiem, kad te vēl bijis tikai tik izdangāts lauku ceļš, ka zirgi kājas lauzuši. Tante reiz rādīja vietu, kur, zirgiem nez no kā sabīstoties un trakot sākot, mācītājs nosists, un Aivars tad teica, viņš brīnoties, ka tikai viens mācītājs vien. Tante tīri apskaitās, viņai nepatika, ka nicīgi runā par mirušajiem, vienalga, pēc cik daudziem gadiem. Nu, Aivars domāja, uz tāda ceļa kā pašreiz neviens zirgs mācītāju no ratiem vis neizgāztu. Ja nu vienīgi no mašīnas izbīstoties. Bet šodien zirgi jau vairs nebijās no mašīnām, viņi tās neievēroja, reizēm tas varēja likties tīri apvainojoši. Aivars labi pazina šo ceļu. Ne jau pirmo gadu viņš pa to kūlās. Brauca, kad tante vēl bija dzīva, un brauca arī tagad, kad tante vairs negaidīja. Bija taču vasara, vasara pāri vidum, lielais atvaļinājumu laiks, kad brauca visi, vienalga, uz kurieni, lai tikai izsistos no aprastās dzīves, kura taču veselus vienpadsmit mēnešus likusies pavisam ciešama, tīkama pat. Nekas, nāks pirmās vēsās


naktis un pirmie salnainie rīti, un visi vasaras mīlētāji līdzīgi sienāžiem laidīsies siltāku mājokli meklēt. Tikai te arī beigsies viņu līdzība ar vasaras čīgātājiem, jo cilvēkiem visiem ir savas mājas, kur ziemu aizvadīt, savas īstās mā​jas. Vai visiem? Noteikti visiem, Aivars domāja, cilvēks jau nemaz nav cilvēks bez mājas. Un viņš nedaudz pagrieza stūri, laikus jau, pirms acs vēl ievēroja bedri ceļa vidū. Viņš to atcerējās. Aivars bija labs braucējs, un viņam bija laba atmiņa. Viņš nesirga ar laikmeta slimību sklerozi un nekad necentās ar to attaisnot kādu aizmāršību, viņš gandriz nebija aizmāršīgs. Nevarētu teikt, ka Aivars dzīvotu tikai savam darbam, viņš bija no tiem, kuriem •augšupvirzīšanās amatā notiek pašsaprotami, bez īpašas piepūles un, nedod dievs, nejauka karjerisma. . Aivars atcerējās cilvēkus un notikumus, un ceļus. īstenībā šo ceļu atcerēties nebija nekas sevišķs, braukts te bez gala, katru vasaru. Braukts, kopš viņš iegādājās mašīnu, jo agrāk, kad vēl bija jākāpj autobusā, tad gan iznāca pa citu pusi, autobuss meklēja apdzīvotas vietas, bet Aivars no tām vairījās. Viņš domāja, ka tā ir pavisam dabiska reakcija cilvēkam, kurš vienpadsmit mēnešus pēc kārtas nodzīvojis daudzstāvainā ļaužu stropā. Tagad viņš kāroja dzirdēt bišu sanoņu. Un, kad viņš bija pavisam sailgojies pēc klusuma, viņš apturēja mašīnu un izkāpa. Ceļš gāja pa mežu, te bija tik kluss, ka klusumu tiešām varēja saklausīt. Tikko jaušama vēja pūsma, likās, tas viegli velk elpu. Klusa skrapstoņa kāda priedes stumbra virsotnē. Varbūt tur vāvere lobīja čiekuru, varbūt saulē sasilusī miza raisījās vaļā no koka. Sienāža vienmuļā, brīžiem pārtrūkstošā dziesma — tik pierasta ausij, ka īsti to izdzirda tikai, kad dziedātājs aprāvās uz augstas nots. Aivars stāvēja, pret mašīnas durvīm atspiedies, un domāja kādu nejauši prātā ieskrējušu domu, tā nebija svarīga doma, bija no tām, kas īpaši neapgrūtina smadzenes. Viņš, piemēram, domāja, ka nav iespējams noteikt bridi, kad vasara sākas, kad tā pagriežasuz beigām. Kalendārā gan viss decenti un smalki sadalīts, tur varēja izlasīt pavasara un vasaras sākumu, saules lēkts un noriets minēts, un viss saskanēja uz mata, tāpēc jau tas bija kalendārs. Bet dabā, Aivars domāja, dabā viss ir savādāk. Pagadās vasaras vidū tādas dienas, kas šķiet no paša rudens vidus izņemtas, un laikam tas tā arī ir, jo kā citādi rudenim tiktu dažas tik karstas un saulainas? Tās viņš savukārt izlūdzies vasarai. Kalendārs par tādām lietām nevēstī. Kalendārs beigu beigās ir tikai apdrukātu lapu žūksnis. Aivars nostāvēja ilgi. Un viņam bija tāda — it kā atvadu sajūta. Vēl tikai nedaudz dienu bija atlicis pavadīt šai klusajā stūrī, klāt atvaļinājuma beigas, viņš jau bija sācis domāt par pilsētu un darbu, tas nozīmēja, ka diezgan viņš ir pūties un atpūties. Laiks bija likt pie malas vasaras priekus… cik nu kuram to bijis. Sienāži dziedāja vēl vienmēr. Rudens pusē sienāži steidz dziedāt. Aivars kāpa atpakaļ mašīnā, un vēl cauri darboties sākušā motora troksnim viņš jauda sīko cirpstoņu. Nebija vairs palicis daudz ko braukt, ceļš pagriezās uz zemes vidieni, un jūra, kuru viņš visu laiku jautis tepat tuvumā, attālinājās. Aivara tante bija no arāju puses, un viņa, cik vien ilgi dzīvoja, uzskatīja, ka arāji ir kas labāks un cienījamāks par zvejniekiem. Aivars tam nepiekrita, viņš bija jauno laiku cilvēks, bet ar tanti tomēr ne​strīdējās. Un labi, ka tā, nu viņa bija nomirusi — un Aivaram nevajadzēja sev pārmest. Viņš pameta ilgpilnu skatienu uz to pusi, kur palika jūra — neredzēta, tā tomēr lika sevi jaust. Bija jau skaisti tai pusē, kur tantei mājas, bija skaisti visur, kur cilvēki dzīvo un vērš dabu sev tuvāku un piemīlīgāku, bet Aivars vienmēr bija alcis pēc jūras. Un viņš bija svēti pārliecināts, ka tik tīras un augstas debesis, ka naktīs tajās var visas zvaigznes saskaitīt, ir tikai pie pašas jūras. Un viņam ienāca prātā, ka klāt taču Perseīdu laiks. Nupat, nupat tam vajadzēja būt; viņš sadusmojās pats uz sevi, ka neatceras precīzu datumu. Te nu būtu derējis nonievātais kalendārs. Bet tas bija mājās, Rīgā. Perseidas, viņš domāja. Un viņam gribējās zināt, kad būs tā diena, nē, nakts, kad pāri zemei līs


nedzirdams zvaigžņu lietus. Ce|š meta līkumu, tad vēl un vēl. Līkumotie ceļi ir grūti, bet taisnie garlaicīgi. Viņš labprātāk izvēlējās līkumotus cejus. Dabā, protams; dzīvē viņš no tādiem centās vairīties. Aivars bija tiešs cilvēks. Aiz pēdējā līkuma iznira māju puduris. Viņš bija klāt. Vienas mājas, otras… Pie tām ganījās govis, aitas badīgi plūca atāla zāli. Uz sētas tupēja krāšņs, sarkans gailis, tāds kā ābecei uz vāka. Tagad atkal pasākuši ābecēm uz vākiem gaiļus zīmēt. Un te jau bija arī viņa mājas. Viņa! Ik reizes, kad Aivars par tām iedomājās, pārņēma īpaša neveiklības sajūta. Tante mirdama tās Aivaram novēlējusi — ne jau aiz kādas pārmēra mīlestības, laikam tikai tāpēc, ka nebija neviena tuvāka cilvēka, kam novēlēt. Tante pati kādreiz teica, ka par ilgu nodzīvojusi un laikam tāpēc viena palikusi. Kas nu par ilgu, septiņdesmit pieci gadi nekāds Metuzāla vecums vēl nav. Bet, ka viena palika, tas gan taisnība. Tie viņas tuvie par agru aizgājuši, tur visa bēda, un otra varbūt, ka šo tuvo pamaz bijis. Viena … Tāpēc jau Aivars reizēm dzina savu mašīnu šurp, kad tante vēstulē sāka žēloties par vientulību; Aivaram no tiesas bija laba sirds. Viņam te bija pagarlaicīgi, bet viņš piecieta. Pats taču bija viens un kādreiz pārdomu stundās domāja saprotam tantes vientulību. So pārdomu rezultātā viņš tad nolēma, ka jāprecas, bet tad domātais piemirsās. Līdz vecumam vēl tālu, tik tālu, ka tas šķita grūti aizsniedzams, ja vispār tas kādreiz varētu notikt. Bet tante nomira un atstāja māju viņam, un Aivars jutās samulsis, pat tāds kā izzobots, bet pret tantes velēšanos viņam arī negribējās iestāties… Viņš atbrauca šurp pirmo reizi pēc tantes nāves viens un gaidīja, ka kaimiņi vīpsnās, bet tie izturējās mierīgi, pat ar cieņu: īsti savējais jau nebija, pilsētnieks, — bet varbūt ar laiku… Viņi kautrējās minēt, kur nu vēl mantiniekam pašam vārdos pateikt. Viņi nāca pie Aivara ar labu vārdu un piena kanniņa rokā, un Aivaram beigās tīri vai iepatikās. Un te galu galā bija pat pierasts, istabas vēl glabāja ne tikai mirušās tantes, bet arī viņa, dzīvā, drošo soļu atbalsi. Viņš pārcilāja tantes papīrus, to bija maz, laikam jau viņa, nāves stundu tuvojamies jauzdama, vairumu bija iznīcinājusi, palicis tikai, kas uz māju attiecas. Pareizi darīts. Aivars apņēmās rīkoties tāpat, ja reiz viņa stunda nāktu… kādreiz, pēc ilgiem laikiem. Vēl viņam bija tikai jādzīvo un jādzīvo. Tāds nu viņš bija… mantinieks. Jā, vecā māja bija jauka, kur vasaru apmesties. Ko tālāk, par to Aivaram nebija iznācis laika domāt. Un kas tad viņu arī pratināja? Neviens. Draugi smējās: mantā iedzīvojies. Smējās un varbūt pat mazliet skauda; māja laukos, klusumā un mierā, tai pašā mierā, kāda pilsētniekam sagribas reizi gadā. Un viņi teica, vienreiz braukšot raudzīt, un Aivars sacīja, lai tikai braucot, viņš, ja arī īpaši negaidīšot, par ciemiņiem būšot priecīgs. Ciemiņi… Aivars viegli sarāvās: viņa pagalmā stāvēja zilganpelēka jaunā Volga. Viņš pazina uzreiz, tā piederēja Gunvaldim. Tad tomēr atbraukuši! Un šodien viņam nepavisam negribējās ciemiņu. Un viens jau Gunvaldis nebūs braucis, viņš nejutās labi, ja apkārt nevāvuļoja vismaz trīs vai četri, bet vispār dzīvoja pēc principa: jo biezāk, jo labāk, jo vairāk, jo siltāk. Nu, tad siltuma šajā reizē nepietrūks arī Aivara mājās, un viņš tas saimnieks un viesu uzņēmējs … Nudien, vieglāk gan izteikt paviršu uzaicinājumu, nevis skatīties, kā tas piepildījies. Gandrīz jau ienāca prātā griezt atpakaļ, lai tie nelūgtie un nepieteiktie viesi dara, ko grib. Bet tā būtu gļēvulība. Un vecā tantiņa droši vien jau pateikusi, ka Aivars aizskrējis līdz pilsētiņai un pēc pāris stundām būs atpakaļ. Ak, bija taču pēdējās atvaļinājuma dienas, vai nu daži lieki cilvēki spēs tās sapostīt! Vai Aivars nebija jau diezgan klusumu baudījis? Un viņam taču bija mašīna, bet mašīnas īpašnieks vienmēr ir patstāvīgs, viņš var celties un aizbraukt, kad grib un cik tālu grib. Aivars grieza iekšā māju celiņā. Un pretī viņam iznāca raibs bars — Aivaram tie bija sveši. Ai Gunvaldis, Gunvaldis! Bet Aivars bija labi audzināts cilvēks un tāpēc, kāpdams no mašīnas, smaidīja. īsā skatienā viņš centās aptvert atbraucējus. Tiešām, atskaitot Gunvaldi, neviena pazīstama! Jā, Gunvaldis nemēdza


ilgi turēties pie vieniem draugiem, viņš teica, kļūstot garlaicīgi. Ap viņu vienmēr bija jaunas sejas, un lai jau, beigu beigās tā Gunvalda paša darīšana. Viņam cieši blakus stāvēja kāda jauna sieviete, izskatījās, ka tai savas tiesības uz Gunvaldi — vai varbūt otrādi. Skaista viņa bija, kā citādi. Un vēl tur bija divi jauni sportiska izskata puiši, protams, maz domājams, ka tiešam sportisti, šodien daudzi pēc tādiem tikai izskatās, un tas liecina par krietnas jauniešu daļas veselīgo dzīvesveidu. Vienam no tiem rokā bija šašliku iesmi. Kur Gunvaldis, tur šašliki. Sis biķeris man neies garām, Aivars domāja, viņš šašlikus necieta ne acu galā. Pa gabaliņu bija vēl viena meitene, tiešām, tīri meitene, — vai (Junvaldis būtu to izrāvis no skolas sola? Bet skolām jau vēl ir brīvdienas. Viņi sasveicinājās. Gunvaldis skaļi un brīvi, ar visām pārbaudīta drauga tiesībām, pārējie nedaudz piesardzīgi. Viņi, protams, atvainojās par tādu ielaušanos, bet tā gribējās redzēt Aivara māju. Viņi braukājuši, skatīdamies, kur draugi vasaru pavadot, un Aivara māja noteikti esot skaistākā. Glaimi, lai cik tieši, mums vienmēr ir patīkami, kaut mēs sev iegalvotu, ka neciešam ne acu galā. Aivars nedaudz atmaiga, viņš jau bija gatavs piedot. Jā, tas gan esot kas lielisks, pašam savas lauku mājas. Viņi arī gribētu tādas sev, bet kur tu, nabags, ņemsi? Un tomēr Aivars jutās neveikli. Ja jau Gunvaldis gribēja, varēja gan atbraukt viens… bet kad tad viņš viens braucis? Viņi pārmija dažus laipnus un nenozīmīgus vārdus, tad Aivars gāja istabā. Viņš devās tai pusē, kur dzīvoja vecā tantiņa, viņa tantes sena draudzene, tagad ari viena palikusi. Ar tanti Aivaru saistīja vismaz radniecība, ar šo veco sievu nekas… nevarēja taču pat teikt. Tantiņa vienkārši bija šeit, viņa šeit bijusi ilgi, un tad jau neklājas laikam pie beigām citur kur pārvākties. Aivars kādreiz domāja, kas gan saistījis šos divus vecos cilvēkus, ja tante tomēr par vientulību žēlojusies… Tantiņa bija veca, ļoti veca, tik veca, ka neviens vairs neinteresējās, cik viņai gadu, arī Aivars ne. Tantiņa vairs nebija piepalīdzīga ne āra, ne mājas darbos, bet vēl vienmēr viņa klusītēm kustēja apkārt un šķita izstarojam tikko manāmu dzīvības siltumu kā pamazām atdziestoša rudens saule. Viņa laikam tomēr gaidīja Aivaru atbraucam, kaut gan tas tikpat kā nelikās gar tantiņu ne zinis, un sarunājās viņi tikai pašu nepieciešamāko, bez kā galīgi nevarēja iztikt. Tantiņa nezināja lāgā, kas tā Rīga vispār tāda ir, tāpēc viņu nevarēja interesēt, ko Aivars par šo Rīgu varētu pastāstīt. Un Aivaram savukārt nepavisam nešķita svarīgi vecie notikumi, kurus glabāja tantiņas atmiņa, jā, pavisam veci notikumi viņas prātā vēl bija svaigi un krāsaini, kamēr tie no pēdējiem laikiem apdzisuši, un aizmirsušies. Ja viņš atcerējās, tad atveda tantiņai kādu ciemkukuli, zināms jau, kādu, tūtu konfekšu vai cepumu paciņu, reiz viņš pat bija nopircis lakatiņu. Tantiņa tagad staigāja tikai ar šo lakatiņu, reizēm Aivaram likās, ka viņa steigšus uzsien to galvā, tiklīdz dzird laukā mašīnu iebrēcamies. Viņš nopirks vēl vienu lakatiņu, tie jau bija tik lēti, ja vien atcerēsies. Tantiņas istaba vai, kā viņa pati to nepiekāpīgi sauca, kambaris bija pati lielākā un saulainākā mājā. Te saule rotājās logos un sarkano puķu podos, ar kuriem tantiņa logus aizkrāvusi. — Ciemiņi sabraukuši, — tantiņa sacīja. — … tos ciemiņus, — Aivars nobubināja. — Ciemiņi ir dieva dāvana, — tantiņa pamācīja, un Aivaram uznāca smiekli, Gunvaldi un pārējos par tādiem iztēlojoties. — Ko nu tikai paraudzīsim, — tantiņa bažīgi sacīja. — Ak, viņiem ir līdzi pašiem. — Kas tad viņiem var būt. — Šašliks viņiem ir. Nu, tāda gaļa. Tantiņa grozīja galvu, un Aivars viņu tā atstāja un gāja laukā, vēlreiz pieteicis nebēdāt par atbraucējiem, tiem ir pārlidojošu strazdu daba, paši atradīs, kas vajadzīgs, saimniekiem pat


nepajautādami. Laukā pa to laiku notika karsta rosība, un Aivars juta, ka viņa klātbūtne šeit varētu būt vēlama, bet diez vai nepieciešama. Dārza vidū mīkstā zālītē tika kurts ugunskurs. Aivars bija solījies zāli nopļaut, tagad tas vairs nebūs vajadzīgs. Ak, kas nu par zāli, teikt, tāds atāls vien ir. Un malka paņemta no tās grēdas, ko tantiņa taupīja ziemai, skaistas, līdzenas šķilas. Jā, vai tad svešie varēja zināt? — Vai tev, saimniek, kādi trauki arī būs? — Gunvaldis sāka, un tūlīt brāzās arī citi jautājumi. — Vai saimnieks nevarētu atnest kādu dvieli? — Vai jums mājās ievārījuma vai kādas sulas nebūtu? Nav no kā padzērienu uztaisīt! Aivars gāja pēc visa prasītā. Un vai tas maz bija atrodams? Nu jā, kas tad Aivars par saimnieku, tāpēc viņš vienmēr jutās nelāgi, kad tika tā godināts. Drīz viņi atklās, ka te nav ledusskapja un viss tiek glabāts vecā pagrabā, kur griesti gandrīz uz galvas krīt. Nekad līdz šim viņš nebija juties tik neērti par šo māju. Un ciemiņiem būs jādod kur gulēt! Šķūnītī siena pāris klēpju, ej nu skaidro katram, ka viņš lopus netur. Tantiņa rosījās, Aivara norādījumus izdzirdusi. Viņa ņēma no skapja šķīvjus ar sen uzgleznotām un sen arī nobālušām rozēm, un glāzes bija tik biezas un vecmodīgas. Tantiņai bija tikai divu sugu dvieļi — vieni, kādreiz lepni, tagad krietni pašķīduši, otri bija no pakulām. Aivaram bija paticis tajos slaucīties. Tagad viņam gribējās acis projām vien griezt. Un kā būs ar palagiem? Un segām? Ciemiņi bija augstsirdīgi, viņiem pa prātam rādījās viss, tā meitene, kura Aivaram šķita no skolas aizbēgusi, cilāja veco dvieli un teica, tas esot austs cik tur nītīm, ko nu viņa pati daudz zināja, bet pārējie nebija gudrāki, tāpēc viņa drīkstēja droši runāt. Aivars turēja dvieli, kamēr meitene mazgaja rokas, viņa pateicās un sacīja, viņu saucot par Māru. Aivars klausījās, kā Gunvaldis šķiež uz visām pusēm savas asprātības, gluži kā sveķaina pagale dzirksteles, un dažas no šīm asprātībām arī bija tādas, ka jābīstas apsvilināties. Gunvalda draudzene bija pārņēmusi šašliku cepšanu, Aivaram par gandarījumu, jo vēl mazāk par šašlikiem pašiem viņam tikās ar tiem noņemties. Abi jaunekļi taisīja vaļā pudeles, un Māra sacīja: viņa tikai sauso vīnu. Vakars bija skaists. Debess pilnīgi noskaidrojusies, vējš aprimis. Klusais ciems bija vēl klusāks tapis, un pat govis nāca mājās no ganiem, īdēdamas klusāk, nekā parasts. Bija jau ari labas ganības, brūnie sāni gludi, bez iekritumiem; govis gāja gausi un lepni neskatījās uz zāli, kas auga gar ceļmalu. Viņām bija gana, viņas ilgojās pēc kūts tumsas un miera, kurā malt savu garo gremokli. — Vai tev arī ir govs? — Gunvaldis jautāja, klāt pienācis. Viņš smaržoja pēc ugunskura dūmiem un šašlika, smaidīgs, ar dzīvi apmierināts cilvēks. — Un kā tev vispār ar saimniecību? — Nekādas, — Aivars atteica. — Kas man to saimniecību turēs? Tā tantiņa, kas te mitinās, labi ja sevi satur. Un, ko man vajag, nopērku no kaimiņiem. Zini, dzīve šeit… Gunvaldis nevarēja zināt par dzīvi šai ciemā, bet viņš pazina dzīvi vispār un tāpēc deva Aivaram dažus padomus. Viņš, piemēram, uzskatīja, ka nav rentabli dzīvot mājā tikai dažas atvaļinājuma nedēļas. Tāda tantiņa te tiešām neko nevarēja paveikt, sliktums tikai no viņas, ne labuma. Paris spēcīgu cilvēku vajadzēja, lai tur kādu lopiņu, lai apkopj dārzu, tagad tas stāv tīri par kaunu. Nav vēl bijis tāda dārza, kurš savam saimniekam nevarētu dot ienākumus. Un te ir labas ābeļu šķirnes, ziemas āboli. Un Aivaram ir mašīna, ar ko uz pilsētu aizvest. Vajag dzīvot tā, lai… Dzīvei vajadzīga nauda! Tie vecie grausti, tie nav vis uzturami, lai tur romantikas rūķīši apiņus audzētu, no tiem vajag gūt taustāmu labumu. Aivars var izīrēt savu māju klusuma mīļotājiem. Gunvaldis pats zina tādus. Kārtīgus cilvēkus. Izīrēt — no jau par velti, vai Aivars saprot? Aivars neveikli smaidīja. Kā lai iestāsta gudrajam Gunvaldim, ka viņš grib tikai pajumti un drusku miera? Un ābeļdārzam viņš grib ļaut apsūnot, nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to nejūtot;


apkārt taču ir tik daudz jaunu dārzu! — Es tevi lūdzu, nevajag, — viņš sacīja. — Es nekā ne​saprotu, un ļauj man nesaprast. — Es arī tevi ludzu, — Gunvalda simpātija pienākusi sacīja. — Te taču ir burvīgi, īsta senatne, ko Gunvaldis no tā saprot! Jūsu vecenīte ir pasaka, mēs sadraudzējāmies… — Pa kuru laiku? — Es ar visiem ātri sadraudzējos, — simpātija palepojās. — Es iegāju istabā, mēs sākām runāties. Viņa tikai par veciem laikiem… Man liekas, diez vai viņa rakstīt prot… — Mana tantiņa! —Aivars uztraucās. — Man taču pilnīgi vienalga, vai viņa prot vai ne, es tikai domāju, tā būtu vēl romantiskāk. Ziniet, es saviem paziņām teikšu, ka sastapu sieviņu, kas tic velniem un nemāk rakstīt, es jau neteikšu, ka viņa bija jūsu tante! — Viņa man nemaz nav tante, — Aivars velti pūlējās. — Nu, protams, protams, es teicu, man nav svarīgi. Man tikai patīk, ja iznāk romantiski. Visi klausītāji mani apskaudīs. Vecenīte, kas tic spokiem un velnam! Es pati sadomāšu pāris spoku stāstu un teikšu: viņa stāstīja tos man, mēs vienas sēdējām vecā, vecā mājā, vējš pūta pa visiem pakšķiem, jumts gāzās uz galvas — un mēs divas vien meža vidū. Vai tas nav iespaidīgāk par kādu tur ap​robežotu dienvidu braucienu? — Viņa izaicinoši paskatījās uz Gunvaldi, un tas iesmējās. — Tagad Iveta man griež. Es viņu neaizvedu uz dienvidiem, nu, liela muiža! Patiešām, kurš mu| ķis šodien nebrauc uz dienvidiem? Tad jau labāk murgo savām draudzenēm par to spoku veceni, nudien būs oriģinālak. Viņa ir sista uz oriģinalitāti, — Gunvaldis piebilda ar nelielu nopūtu. —Kā visi šodien, — viņš vēl bilda, pats laikam juzdamies par tādu atziņu gandarīts. Iestājās klusums, tad spēcīgi uzsmaržoja ��ašliki, un Gunvaldis vaicāja: — Nu ko tu nenāc pie ugunskura? — Man tie šašliki ne visai. — Man arī. Es labprātāk ēstu vienu kārtīgu cūkas gabalu. Bet kad visi ēd. Tu jau nebūsi inteliģents, ja neēdīsi šašliku un neiesi somu pirtī. Un, ja tas izies no modes, gan nāks kāds jauns dullums. Interesanti, kāpēc būt oriģinā​lam īstenībā nozīmē būt tādam pašam kā citi? — Ilm, — Aivars atbildēja. Iveta veikli notīrija kādus četrus iesmus, salika brūnos gabaliņus uz bālo rožu šķīvja un pamāja ar galvu. — Jūsu tantiņai. — Iveta tomēr laba meitene, — Gunvaldis sacīja un aiz​smēķēja. — Un atsaucīga. — Jūs gan daudz šašlika esat paņēmuši, — Aivars sa​cīja. Gunvaldis smējās. — Kad man ir spainis šašlika ratos, es varu braukt kaut vai uz elli. Ko tu citu līdzi ņemsi, ar ko vēlāk krāmēsies. Liktu tu šitiem te cept tīru gaļu, viņi uzreiz pateiktu, ka nav katordznieki. Bet šašliks ir smalks, to viņi ar mieru grauzdēt līdz rītrītain. Labi izdomāts, nudien. Es uzceltu pieminekli tam latvietim, kurš pirmais ņēmis šo cēlo kau​kāziešu ēdienu un piemērojies vietējiem apstākļiem. — Vai nu tas latvietis bijis… un kā piemērojis? — To es nezinu, tikai skaidrs: ja vienam dienvidniekam dotu ēst šito, ko mēs par šašliku saucam — tas, kas šodien, tālu vēl nav pats sliktākais —, viņš aizlaistos, krustu nemetis. — Fui, kāds jūs, Gunvaldi, esat briesmīgs!—Māra sa​cīja. — Sievietēm briesmīgs liekas katrs vīrietis, kuru viņas pieķer, taisnību runājot, — Gunvaldis teica. — Viņām ir bail no taisnības. Ievēro to, Alvar, kad gribēsi precēties. — Un tu pats? — Es esmu ārpus kārtas, — Gunvaldis atteica viegli, taču vārdi krita smagnēji, pašam


negribot. Gunvaldis turējās jauns un jautrs — vienmēr, visos apstākļos, kopš vien Aivars viņu pazina, un tas bija ilgs laiks. Bet jauns Gunvaldis vairs tomēr nebija. Mūžīgā jaunība tiek dāvāta tikai pasakās. Un pasaku laiks beidzies, ja vien atļau​jamies pieņemt, ka tāds reiz pastāvējis. Tie divi pussportisti sāka dziedāt, un simpātija Iveta, atgriezusies no tantiņas barošanas, tūlīt pievienojās. Iveta bija burvīgi sabiedriska. Viņa gan mācētu nodibināt draudzības— vai to, ko par tādām sauc, — visur. Māra skatījās-no malas, varbūt viņa gribēja parunāties ar Aivaru, pirmīt bija jautājusi, vai jūra no šejienes tālu, un izskatījās, ka viņa vēlētos tikt turp. Lāga meitene, Aivars do​māja, ak, cik pasaulē ir šādu lāga meiteņu! Bet ko īpašu tu gribētu? Vakars bija jautrs un tukšs. Apkārt vilkās tumsa, bet debesis pār galvu bija un palika gaišas, bija taču augusts — lielo rudens zvaigžņu mēnesis. Aivars atcerējās, ka Gunvaldis gribējis studēt astronomiju, un atgādināja to drau​gam. Tas sāka smieties. — Un tu tās muļķības vēl atceries? — Kāpēc muļķības? — Aivars sapīka. — Kāpēc?… Vai tu daudz atceries, ko esi sapņojis sa​ vos skolas gados? Un vai vari man nosaukt kādu no saviem daudzajiem ideāliem, kuru esi piepildījis? — Man viņu nemaz daudz nebija, — Aivars teica un sa​pīka pavisam. Gunvaldis smējās atkal. — Tad nu gan… Tad tev patiešām viegli. Bet man bija — un daudz, es tos vienu pēc otra esmu aizsviedis projām, vienu pēc otra un pamazām, tā ka pats lāgā nevar ievērot. Uzreiz, jā, tad izskatās briesmīgi, tu paliec kā avarējis, kā kapitulējis, un pašam kauns no sevis. Bet vajag pamazām. Plunkt, plunkt un plunkt, un tikai tādos brīžos, kad citu cilvēku nav tuvumā, tie vēl nodomās diez ko. Lai gan tie taču bijuši tikai tavi paša ideāli, personisks īpašums, tā sakot. Nē, tā ir vienkārša lieta, vajag tikai iemācīties. — Nopietni? —Kāpēc tu domā, ka ar tādām lietām būtu jājoko? — No tevis jau neko nevar saprast,—Aivars sacīja un skatījās, kā Māra pamazām virzās tuvāk dziedātājiem. Viņai pie vecīšiem laikam bija kļuvis garlaicīgi. — Kāpēc tu man jautāji par astronomiju? — Gunvaldis atsāka. — Pareizi, jautāju, jā. Es atcerējos, tagad augusta sākumā ir kaut kādas meteorītu plūsmas, zvaigžņu lietus, tā to poētiski sauc. Es tikai nevaru atcerēties, kad tie lieti lija. — Šogad šī ievērojamā parādība skatāma divpadsmitajā, — Gunvaldis teica īpaši garlaikotā balsī. — Ja lāgā neatceries, kāds šodien datums, varu pateikt: divpadsmitais. Un vēl es varu tev pateikt, ka braucu šurp, lai ēstu šašlikus un pie izdevības pamīlētu kādu meitenīti, es zvaigznēs skatīties neesmu nodomājis. — Tā, — Aivars sacīja. — Ja tev tā Māra patīk, ņem viņu cieti. Tie divi puikas neskaitās, tie ir tāpat līdzi. Balastam — un ja mašīnai kas gadās. Neciešu līkņāt ap mašīnu. — Tā, — Aivars sacīja. Tantiņa bija iznākusi laukā. Viņa parasti nekad nenāca laukā tik vēlu, un Aivars piegāja klāt apjautāties, vai nav kas vajadzīgs, vai ciemiņi netraucē. — Nē jau, — tantiņa atteica, — es tikai gribēju apskatīties, kā cilvēki priecājas. Vai es netraucēju, ko? Bet viņi jau mūs neredz. Tas bija tiesa, abi stāvētāji nebija redzami, visa dzīvība šķita koncentrējusies tikai ugunskura gaismas lokā, tur cilvēki kustējās, smējās, dziedāja. Aiz šī loka bija klusums un tumsa. — Daudz malkas nodegs, — Aivars sacīja. — Bet es pa​gādāšu jaunu.


— Nekas, būs jau labi, — tantiņa mierināja. — Lai jau dedzina, priecājas. Bet, zini, man tā gaja negaršoja. — Man arī negaršo. — Par daudz stipra, — tantiņa teica un nopurinājās. — Es tikai gabaliņu apēdu. Bet to tu viņiem gan nesaki. — Nē, nē. — Tas labi, ka viņi patrako, — tantiņa sacīja.—Te ir tik klusu. Vienmēr te nav bijis tik klusu. Tad, kad te vēl jauni ļaudis dzīvoja. Bet nu nedzīvo vairs. I<ad es ziemu braucu uz vēlēšanām, uz centru, mūs, vecīšus, aizveda,tas patiesībā ir labāk, nekā kad viņi ar to kasti brauc klāt, iznāk, ka mēs vēl kādam esam vajadzīgi, ka mūs kādam grib parādīt… vai mums ko grib parādīt. Kā tu domā? Aivars nezināja. Tantiņa aizdomājās, viņa laikam bija aizmirsusi, ko nupat sākusi, tad atcerējās, nobeidza: — Tur, tai centrā, es pabrīnījos, ir gan jauni cilvēki — un daudz, un iet, un smejas, un viss gandrīz tāpat kā tad, kad es biju jauna. Nu skaidrs, nav jau tāpat, — viņa pabeidza, kā sakautrējusies par tādu salīdzinājumu. Jā, kur nu tantiņas tālās malā stāvētājas dienas. Kur to laiku žiglākajiem rikšotājiem sacensties ar šodienas mašīnām. Kur nu… Un visi salīdzinājumi — galu galā tie spēj atsegt tikai lietu un parādību iekšējo nesaderību. — Tev te gail laikam garlaicīgi dzīvot, — tantiņa žēloja. — Bet es jau nedzīvoju, — Aivars atteica bēdīgu patiesību. — Es tikai atbraucu un aizbraucu. Ja jau kādam, tad jums jābūt garlaicīgi. — Es citādu dzīvi nemāku, — tantiņa atteica. — Tā māja, tā jau ar laiku nojuks, — tantiņa turpināja. — Ne tu kāds saimniekotājs, ne tev tas vajadzīgs. Mēs, vecie ļaudis, kādreiz pie sevis nožēlojamies, sak, bija mājas — un izput mājas. Man jau arī ir žēl. Bet tad es atkal nodomāju: labi, mājas aizies, galu galā visas mājas jau cilvēki cēluši, cēla šīs un uzcels atkal jaunas, tā jau nebūs, ka cilvēkiem kur dzīvot pietrūks. Bet arī tā nebūs, ka pa šejieni neviens nestaigās, te taču ir zeme, zeme un tīrumi, un zeme ir laba, un maizīti vajadzēs vienmēr, un tāpēc te tāpat ars un sēs, un tas ir galvenais. Tā es domāju. — Jā, — Aivars sacīja. — Tu jau maz no tām lietām saproti, tu neesi pie zemes. Nāci un aiziesi. Atbrauc gan vēl kādu reizi, iekams tā māja iznīkst. Te nav slikti. Un es, cik varēšu, tevi aptecēšu. — Nevajag. — Tā gan, — tantiņa mierīgi piekrita. — Un pareizi vien ir, kas es vairs par aptecētāju. — Es jau ne tā. — Tā gan, — tantiņa sacīja atkal. — Viss ir labi, es skatos, šogad tāda raža, nenopriecāties. Viņa bija sākusi runāt ko citu. Stāstīja par šīm mājām un šo ciemu, pavisam aizmirsusi ciemiņus, kas tepat pagalmā, nedrošā pusvārdā pieminēja savu vecumu un nespēku — kā zināmu, nenovēršamu nelaimi, kurai pretoties nav iespējams. Un rudens arī nāca, rudens drīz būs klāt, rudens atnākšanu tu, cilvēks, nemaz nepamani, nav kā pavasarī, kur visa pasaule gatavoties gatavojas uz tiem lielajiem, uz tiem skaistajiem asnu un lapu svētkiem. Rudens salnas ik gadus uzkrīt negaidot, visu laiku kur nomalē slēpušās, un, kad tu tādā sarmaini degošā rītā izej starp nosvilušiem dāliju krūmiem, tad nekas vairs nav atgriežams un nekas pārvēršams, un tad klausies tikai, kā debesis sasaukdamās aiziet dzērves, tām tāpat vasaras māju un aizgrimstošās vasaras žēl. — Saimniek! — no ugunskura puses beidzot sauca, un Aivars atkal sajuta, cik nepiederīgs viņam šis vārds. — Ej, ej, — tantiņa mudināja.


— Bet jūs negaidiet. Viņi… droši vien vēl ilgi. — Un ja ko vajadzēs? — Neko nevajadzēs. Akā ūdens pa šo nakti nepietrūksies. — Es tur priekšistabā saliku šādas tādas segas. — Paldies, paldies. — Es jau īsti nezinu, ko vajag, — tantiņa nodudināja un griezās uz istabas pusi. Aivars noskatījās pakaļ, tad pavērsa acis pret debesim. Balts bija noklāts Putnu ceļš, austrumtautu saukts par Debesu upi, laikam jau to pašu, pa kuru dvēseles pēdējā gaitā aizpeld. Savādi, un Gunvaldis kādreiz tiešām aizrāvās ar astronomiju. Tagad viņš sauc to par muļķību, tomēr zina, ka šī ir lielā Perseīdu nakts. Lielā nakts… Aivars vēlreiz palūkojās debesīs, bet tur viss bija mierīgi, zvaigznes spulgoja neiedzirkstīdamās, un neviena no tām nedomāja krist. — Saimniek! Sī nakts laikam būs gara, Aivars domāja. Viņš nejauta tai beigu, tāpat kā nebeidzams likās Gunvalda šašliku spainis. Bet nu nevienam vairs nebija īstas ēstgribas, tikai Iveta pa šķīvi meklēja Gunvaldim kādu sevišķi kārdinošu gabaliņu. — Liec man mieru, apnicis. — Šašliks nekad neapnīk, tu pats teici! — viņa tiepās. Gunvaldis atbīdīja šāvakara draudzenes roku, un ta neapvainojās. — Alvar, nāc pasēdi, parunāsim. Bet viņiem nebija par ko runāt. — Iedzersim, — Gunvaldis sacīja. — Man negribas. — Zini, man ari ne, bet ko citu darīsi? Un viņš pielēja sev glāzi un iztukšoja, bez entuziasma. Vai Gunvaldis tiešām kļūtu vecs? Viņā nemanīja agrākās pārgalvības. Trijotne vēl vienmēr dziedāja, un arī dziesmas nāca cita pēc citas tāpat vien, aiz paraduma un ne aiz prieka. — Perseīdu vakars, — Gunvaldis sacīja. — Padomā tikai, un es gribēju studēt astronomiju! Smiekli nāk. — Bet kāpēc ne? Varbūt tu būtu labs astronoms. — Badā var nomirt ar to tavu zvaigžņu zinātni, — Gunvaldis nosprauslojās. — Vai tu vari iedomāties, es arī esmu dzimis laukos, un mani vecie vēl šobrīd mīt laukos! Bet, kad viņi nomirs, es mājas vis nemantošu, jo tur ieperinājusies mana māsa! — Vai tu viņu apskaud? — Aivars jautāja bez intereses par atbildi. — Reizēm. Bet ne par to, ka viņa māju mantos, īstenībā es pats nezinu, par ko man viņa būtu jāapskauž. Nu kas man kaiš? Kā man trūkst? Aivars to nezināja. — Nekā, — Gunvaldis teica. — Galīgi nekā. Man ir tik labi, ka, ja acumirklī nokristu kāda no šīm perseīdām, man nebūtu pat ko vēlēties. — Nevar jau paspēt, — Aivars sacīja. — Vai tu esi mēģinājis? Pirms paspēj iedomāties: nu man kaut kas jāvēlas — tā gaišā svītra debesīs jau ir nodzisusi, un tu stāvi un skaties, un debesis atkal ir tādas pat, kā bijušas, dzirkstošas un tomēr nekustīgas, un nudien ne par vienu zvaigzni mazāk nav ticis… — Ē, — Gunvaldis novilka. — Nieki viss. Uu, ja arī tā nebūtu … saki — vai tev atrastos ko vēlēties? — Man liekas gan. Citādi nemaz nevar būt.


— Tad jau tu esi laimīgs, — Gunvaldis lēni sacīja. — Nudien, esi. Savādi, un visu laiku es domāju — laimīgs esmu es. Aivars klusēja. — Nieki, — Gunvaldis atkārtoja. — Iedzersim vēl vienu… Kas tas ir, ka pudele tukša? Kas tā par apkalpošanu? Viens no sportiskajiem jaunekļiem pienāca, mudīgi ielēja, atstāja gandrīz pilnu pudeli. Pirmīt Aivars bija gribējis jautāt, kas tie par jaunekļiem un ko viņi dara, tagad tas viņu vairs neinteresēja. Bija nakts, nakts paies, un Gunvaldis ar visiem ciemiņiem aizbrauks, un kādu reizi Aivars sastaps viņus Rīgā, un viņi sasveicināsies, galvas palocīdami, un nevienam vairs nebūs intereses par otru. Ja vien tāda ir šobrīd. Krita viena zvaigzne, bet Gunvaldis to neredzēja. Viņš bija saņēmis aiz rokas Ivetu un solījās viņu nākamvasar tomēr aizvest uz dienvidiem, un Iveta klausījās, un nevarēja saprast, vai viņa tic. Un nokrita vēl viena zvaigzne un tad vēl viena. Tā tomēr bija Perseīdu nakts, nemeloja kalendāri, un arī Gunvaldis bija pareizi atcerējies. Ugunskurs vairs nedega tik spoži. Putnu ceļš iemirdzējās gaišāk. Rīt droši vien būs laba diena, darba diena. Aivars skatījās augusta debesīs, un viņam bija gandrīz labi.


…UN ZAĻA ZĀLE

Martai bija dzimšanas diena, pilni astoņdesmit gadi, un Gaigalu māja ligoja, radu un kaimiņu apsērsta. Martai bija dzimšanas diena, pilni astoņdesmit gadi, diena nebija tikusi svētīta, neviens tur nesaskatīja nekā īpaša, drīzāk jau būtu saskatījuši, ja viņa šai dienā būtu vīkšusi godības. Tam nekad nebija iznācis laika un rocības; Marta bija miesta rokpeļņa sieva, vieglus gadus viņa nebija dzīvojusi — un grūtiem gadiem prieki un līksmes nekādi nepiestāv. Bet nu tie gadi rādījās aizgrimuši uz neatgriešanos, Marta sēdēja pašā galda galā, un galds bija garš, ciemiņi uzsauca viņai laimes, un, ja arī ne tieši vēlēja viņai ilgus gadus — tas izklausītos ne visai nopietni —, tad veselību un izturību gan, un to divu nekad nav par daudz, vienalga, vai tu esi vecītis vai tīri jauns malacis. Un viņi neskopodamies bija sanesuši un saveduši dāvanas, tur bija pašceptas tortes, daudzas tortes, gan jau apēdīs, un tur bija šalles un lakati, gan veikalā pirkti, jo tautas daiļamati Gaigalu rados nebija godā. Viņi visi bija strādīgi ļaudis un krietni pelnītāji, viņiem pietika naudas, lai bez šaubīšanās vērtu vaļā paša lepnākā mākslas salona durvis, bet paši ar rokdarbiem knibināties nedomāja. Varbūt vēlāk, kad vecums būs kaklā, tā viņi paši teica. Bet ej nu sagaidi to laiku; Gaigali bija veselīgi un dzīvoja ilgi. Ja nu, protams, nenāca kāda nelaime no malas, negaidīta kā visas nelaimes. Tortes pieliekamajā bija sakrautas plauktos, jo Gaigalās vēl nebija tāda jauninājuma kā ledusskapja. Savādi, bet ledusskapji lauku mājās ienāk visgausāk, sevišķi vēl vecajās, par ciematiem un centriem šoreiz nerunāsim, tur viss ir gandrīz kā pilsētā, un apstādījumi pie mājām vēl košāki nekā pilsētā, katrs turīgāks kolhozs tagad uzskata par savu goda pienākumu algot daiļdārznieku. Tātad tortes atradās pieliekamajā, pašreiz sievieši lika galdā cepešu un kartupeļu bļodas, stikla šķīvīšus ar gurķiem, svaigiem un ieskābētiem, un visu pārējo dieva devumu. Godos pieņemts labi paēst. Un labi, tas nozīmē arī lēni. Ja ikdienā laucinieks, arī šodienas laucinieks, ietur ēdiena reizes kā uz ugunsgrēku, tad svētkos viss notiek pamazām un īpaši izgaršojot. Tortes bija pieliekamajā, un lakati un šalles, cits uz cita salikti, greznojās Martas istabā, viņa stingri pieskatīja, lai dāvanas liktu ienestas tieši tur, tikai tāpēc, ka gribēja, ik pa brīdim savā istabā ieiedama, uzmest acis visai tai dziju un dzīparu, un krāsu bagātībai, kas, izrādās, pirktas un rūpētas tieši viņai, tantei Martai, viņas astoņdesmitajā dzimšanas dienā. Viņa sēdēja galda galā, un no vaigiem viņai nezuda uztraukuma sārtums. Viss viņai! Kas to varēja gaidīt, kurš putniņš viņai to būtu dziedājis pirms gadiem, kad viņa toreiz miestiņā vilka dzīvi, barojot un sūtot skolā bērnus un aizlāpot mūžīgos caurumus rocībā ar šādiem tādiem sezonas darbiem pie saimniekiem, jo p2šas vīram


nopelnītā nauda vienmēr kaut kur izsējās, nē, ne jau izsējās, bet palika — tur, kur tā mēdz palikt vienam otram vīra cilvēkam. Tante skatījās pāri galdam, viņa laida skalu vēl tālāk, līdz vecās acis bija nolūkojušas visus. Tad redz, kā, ari Arturs atbraucis ar sievu un abām meitām! Lielas diez​gan, diez vai mācās vēl vai jau strādā, pirmīt ar to burzmu nepaguva pajautāt. Un tante nolēma apvaicāties, tiklīdz tāda izdevība radīsies. Viņai vajadzēja smalki uzzināt par katru, vēlāk būs diezgan laika pārdomāt un atcerē​ties, kad visi ciemiņi būs aizbraukuši un aizgājuši un Gaigalās atkal iestājusies darbdienu mazrunība. Tad domās varēs izspriesties ar visiem šodienas viesiem, dot labu pamācību, pastrīdēties, ietiepties un beigās labvēlīgi piekrist, tieši kā dzīvē, tieši kā dzīvē… Bet Indriķis gan viens pats palicis. Tas nemaz nav labi, tāds stalts puisis, nu tieši tāds, kādus viņa vienmēr vēlējusies savus radu vīriešus redzēt. Savādi, ka visbiežāk vieni paliek tie, ap kuriem meitas kā bites ziedos tinušās. Tante Marta nesaprot, un tas tiešām grūti saprotams, bet palaikam tā mēdz atgadīties. Un gadījies arī ar Indriķi, un priecināt pašai sevi, ka nav jau vēl visu dienu vakars… to, protams, var, bet Marta pati tam lāgā netic. Viņa atceras, Indriķis reiz bija atbraucis ar kādu meiteni, par jaunkundzēm jau tās vairs nesauc. Tā bija skaista, bija kur acis pamielot arī sievieša cilvēkam, ne tikai puisietim. Un Indriķis toreiz arī kā pa mākoņiem staigāja, uz viņu vien skatījās, un pareizi, kurš samīlējies tad kādreiz citādi rīkojies? Aizbrauca abi smaidīdami, bet nākamreiz atbrauca Indriķis viens pats, un nekā viņš negribēja atbildēt, kad tante klaušināja, kā tad ar to meiteni palicis, beigās tikai atteica caur zobiem «kur bija, tur palika», vairāk no viņa nevarēja izdabūt ne vārda. Zēl, Marta domā. Jo vecāka viņa, jo ciešāk gribas redzēt visus jaunos izprecētus — un ar lielām un laimīgam ģimenēm. Katram cilvēkam piedzimstot nāk viņa laime līdzi, tā uzskata tante Marta, un viņa nesaprot tikai, kur ši laime citam tā nozūd, ka visā mūžā vairs nav atrodama. Ēdiens nemaz negrib plakt, un ne jau tāpēc, ka viesiem negaršotu, ka tie maz ēstu. Te notiek kaut kas burvībai līdzīgs: kur nupat vel galdā atradās godīgi pāri pusei izēsta bļoda, tur tā, par brīnumu, atkal ir pavisam pilna līdz malām, un sievieši tikai uzmudina: — Ēdiet, ēdiet, kas tad ir, ka neprotas! Cīnies pret šādu izēšanos, ka gribi, tādās reizēs visos ir vēl vecais raugs, tādās reizēs visi grib ēst vēl pāri spēkiem, jo ēdiens tiešām ir garšīgs, atturēšanās būtu tīša saimnieču apvainošana — un apvainot šeit gan neklājas nevienu. Tikai, kad ar silto būtu galā tikts, pie galda sāk skanēt lūdzošas balsis: — Vai nevar druscīt izkustēties un tikai tad to saldo? — Jā, citādi nevarēs ieēst… Lēni un cienīgi, kā vēl vienmēr dodami godu varenajam cienastam, viesi ceļas no galda un iet laukā. Bet tur saulīte rotā vēl pus launagā, jo nav nemaz vēls, ar prātu un apdomu svinības sāktas laikus, lai vairāk vaļas visiem radiem iztriekties, ja tāda diena pienākusi, kad viens otru atkal vaigā redz. Skaistā vietā ir Gaigalas. Uzkalnā, bet lejā spīd upe, tā pati līkumainā Stende. Agrāk tajā ar tīklu varēja ķert brangus lomus, tagad gan zivis diezin kur pagaisušas. Uz vienu pusi skatienam ir kur ieskrieties, tur balo vasarāja lauki, kuriem jau nākamajā nedēļā gaidāma tikšanās ar pļāvējiem. Un tās tumšzaļās svītras, tie ir kartupeļi, un pie paša apvāršņa sākas liels, melns gabals, tur iesēti rudzi, paies laiciņš, tad melnais lauks pārklāsies ar liegu zaļumu. Rudens ir klāt kā katru gadu, arī šoreiz tas nemanot atnācis, vēl tā gribētos saules siltumā pakavēties … un tomēr rudens nemaz neliekas skumjš tadā gaišā dienā kā šī, kad kā uz delnas redzi, kur palicis tavs iepriekšējais darbs un kur pēc laika atkal būs jāpieliek roka.


Indriķis stāv pie sētas un runājas ar savu skolas laiku draugu Ēvaldu. Skolas biedri! Tā mazliet jocīgi tas skan, ja tādu vārdu attiecina uz vīriem, kuriem mati jau iesirmi. Skolas biedri… kopējs sols un špikeru rakstīšana, pēdējais skolas valsis… Kopējs sols, tiesa, bija, špikeru rakstīšanu viņi kaut kā neatceras, bet valša gan nebija, jo toreiz bija pavisam citādi gadi. Un meitenes nevilka baltas kleitas tais gados. — Mežu jums te vēl vienmēr diezgan, — Indriķis kā vērtēdams saka. Ēvalds, viņš ir labākais kolhoza traktorists vecums viņam netiek klāt ne no vienas puses — par spīti sirmumam matos—, Ēvalds piekrītoši pamāj ar galvu. — Pietiek un pāri paliek, citiem varētu aizdot, bet, kā aizdosi, robs būs ierauts. Tu nevari iedomāties, ko mums tie meža kustoņi ik gadus noēd. Dienas vidū staigā apkārt, drīz cilvēkiem no viņiem būs jāmūk, jau tagad mašīnasgāž apkārt, ceļa negriež. — Tad tikai vajag sākt ņemt aiz dziesmas. — Ņem jau, — Ēvalds atteic. — Kā nu bez ņemšanas, bet viņi tik aug un aug — uz mūsu kartupeļiem, uz zelmeņa un āboliņā. Priekšsēdētājs saka: kam gan stādām un sējam, vai tiem kustoņiem? — Vai tad kolhozu likvidēsiet nost, ka tik skumīgas, valodas, — Indriķis smejas. — To nu gan ne. Klau, kad medības sāksies, brauc pie mums! — Atļaujas jau nedod, uz kuru medību iecirkni gribi,— Indriķis iebilst. — Vai es tev atļauju prasu, ko? Brauc tikai, domā, man priekš tevis aļņa ciskas pietrūks? Viņi gandrīz reizē nosviež cigaretes. Un skatās, kur nopaša meža vidus nesteigdamies izlokās māju ceļš. Šaurs — kā nobijies mežu godības priekšā. — Kā tad tu tā … viens pats atbrauci. — Kas viens ir, tam vienam jābrauc. — Apžēlojies! Rīgā skaistu meitu, cik uziet! — Bet mana, kā redzams, nav uzaugusi. Ēvalds nogroza galvu. Tam viņš netic. To lai Indriķis stāsta kādam citam, vienalga, kam, tikai ne savam skolas biedram. Ēvalds pats sen apprecējies un jau vienu puiku cauri skolām izlaidis, otrs no armijas atnācis, tagad tēva amatā mēģinās … — Laiks, laiks tev, ko neproties! — Vai nu protos, vai neprotos, bet mirt gan vēl netaisos, — Indriķis vienaldzīgi saka. Par daudz vienaldzīgi, Ēvalds domā. Savādi ar tiem pilsētniekiem. Nu kam gan Indriķim vajadzēja iet uz Rīgu? Labāk būtu, ja viņš šepat, ar visiem agrākajiem draugiem … bet tādās lietās jau ne pierunāt, ne atrunāt. — Vecos puišos palikt arī liela goda nav, — viņš mē​ģina vēlreiz. Indriķis parausta plecus. — Es šodien pie galda redzu: tik daudz pāru, tik daudz ģimeņu, vai tad jūs par visiem nevarat papūleties arī manā vietā? Ei, kāpēc jūs to meža malu atmatā esat aizlaiduši?— viņš negaidot iejautājas, laikam lai pagrieztu sa​runu citā virzienā. — Šaurs pleķītis, — Ēvalds atteic. — Kur te lai traktors izgrozās. Un kas tad tur par atmatu, Martas gotiņai arī vajag. — Bet kādreiz, atceries, tur auga tādi labi rudzi. — Es neatceros, — Ēvalds papurina galvu. — Bet tev jau vajag atcerēties, saprotams. — Nemaz tik saprotams nav. Es pats brīnos, kā viss aizmirstas, pat svarīgas lietas. Ēvalds palūkojas, taču nesaka neko. — Svarīgas lietas, — Indriķis pēc brīža atkārto. — Piemirstas, saproti, bet tad nāk kaut kas, kas atgādina, ka kārtu pa kārtai noloba no pagātnes, un tu vēl pabrīnies, cik apakšā viss krāsains un


svaigs. — Jā, — Ēvalds saka. — Tik daudz gadu … — Nesaprotu, pa kuru laiku man bija ienācis prātā, ka tas noticis pavasarī? Bet nebija pavasarī, bija rudens pusē, šais dienās tieši… — Bēres es atceros, — Ēvalds teica. — Mēs stāvējām godasardzē, atminies? — Un tevi māte negribēja laist. Bailes bija. — Visiem toreiz bija bailes. Daudziem, — Ēvalds sevi pārlaboja. — Jo viņiem bija ieroči, bet mums tikai retajam. Vai atceries, kā mēs bēdājāmies, kad mums noņēma pistoles, ko reiz mežā bijām atraduši? — Jā, jā, lielas bēdas tās bija, — Indriķis piekrita. Viņi abi pasmējās, bet tā, bez prieka. Abi taču atcerējās viņas dienas. Vai gan tiešām tādas bijušas, Indriķis vaicāja sev un zināja taču, ka bijušas. Tur, Rīgā, man dažreiz liekas, ka viss ir izdoma, ka par karu mēs skatāmies vairs tikai filmās un pieminam lasītās grāmatās. Bet, kad atbraucu šeit, uzreiz aptveru, ka karš bijis gan — un pēckarš tāpat, ka viss ir bijis, līdz pēdējai dienai un stundai, bailes, briesmas un nežēlība — un ne jau no vienas puses vien. Jo nežēlība allaž spiedusi otrai nežēlībai rasties. Varbūt tieši tāpēc tā ir tik šausmīga. Un pēc gadiem mēs, nē, ne mēs, bet tie, kas vēlāk par mums dzimuši, — brīnās un nesaprot, un tiešām to saprast nav viegli, laikam vieglāk pārdzīvot, nevis saprast. Jo tiešām pārdzīvojam taču mēs visi, kas tai brīdī, tai vēstures posmā esam klāt, un sapratuši galu galā, izrādās, ne tuvu visi. — Viņš bija liels mednieks, tavs onkulis, man liekas,— Ēvalds ieminējās. — Un meži viņam patika. — Kuram, kas mūspusē izaudzis, meži nepatiks? Nu kā tad, patika. Bet medīt… ka viņš būtu medījis, to gan es atceros tikai no pirmskara. — Nu jā, pēc tam vairs nebija laika. Un viņš labi šāva, vai ne? — Kas karā bijis, man liekas, tam vajag labi šaut mācēt2 ja vien viņš pa aizmuguri nav nomētājies. Ēvalds paņēma vēl vienu cigareti, viņš piedāvāja arī Indriķim, bet tas atteicās, un Ēvalds aizsmēķēja viens. Indriķis skatījās, kā dūmi no drauga cigaretes gausi aiz​viļņo— arī uz rneža pusi. Ak, te gan bija skaisti meži! Laikam arī Stendei tie patika, tāpēc upe vairāk pa mežiem vien locījās, un no mežu tumšuma arī Stendes ūdeņiem bija tāda krāsa, tāda tumša kā līdakas mugura. Koku bija daudz un visādi, protams, priežu visvairāk, bet netrūka arī melnu egļu vēru; tur, kur cilvēku mītnes tuvāk, sakuplojuši bērzi, bet vienu otru savu skaistāko līci Stende izposusi par tīro dieva dārzu. Tā šai pusē sauca vietas pašā ūdens tuvumā, kur — ne sēti, ne stādīti— auga dažādākie koki, auga viens caur otru, cits citam līdzās, sirsniga koku un krūmu draudzība, un, ja šai draudzībā vienam otram varbūt neērtāk, — vai tas nebija gluži kā pie cilvēkiem, kur vienam tāpat allaž vajadzēja piekāpties? Riekstu gados tur vāveres plosījās kā negantnieces, negribēja lazdu ražu novēlēt cilvēkiem, un, kad nu tie tomēr nāca, vāveres lamājās un spļaudījās, nemaz neuzvezdamās tā, kā klātos tik glitam dzīvnieciņam. Savāds nosaukums — dieva dārzs; it kā būtu kāds dieva dārzus redzējis! Bet domāja laikam, ka tie ir izcili skaisti, un skaistākajai vietai piešķīra tādu vārdu. Tagad — kurš vairs par dievu domā, bet vārds palicis. Vārds, trauslais cilvēka domu veidojums, reizēm kļūst patstāvīgs un mūžīgs. Pretēji cilvēkam. Jā, šai pusē bija daudz mežu, meži deva patvērumu tiem, kam klajumā draudēja briesmas; tagad tie bija dzīvnieki, bet kara laikā arī cilvēki. Un pēckara gados, vēl diezgan ilgi pēckara gados mežā varēja sastapt vīrus ar automātiem, un tās nebija patīkamas tikšanās reizes, bet bieži tās beidzās ar


asiņainām sadursmēm. Mežam bija vienalga, mežs tikai šalca, auga, dzīvoja un lēni nobeidzās, bet vienmēr tas, kas nobeidzās, bija tikai kāds atsevišķs koks, tāpēc droši varēja teikt, ka pats mežs ir mū​žīgs. Mežs auga arī ap Gaigalām, pareizāk, Gaigalu ļaudis bija atkarojuši mežam kādu tiesiņu zemes, tur viņi dzīvoja un cīnījās. Tagad laikraksti vietā un nevietā raksta par sējas un pļaujas cīņām, bet toreiz tā tiešām bija cīņa, cīņa ar darbu un cīņa par vietu zem saules, savadi, saule taču apspīd visu zemi, un tomēr par savu vietu, par viena atsevišķa cilvēka vietu bija jācīnās. Gaigalas bija jaunsaimniecība, un zeme te vāja — kā jau vispār šai Kurzemes pusē, bet te mita ietiepīgi ļaudis, tāpēc viņi no vājās zemes prata ņemt prāvas ražas un brīžiem paši brīnījās par to. Gaigalu Marta, tā, kas šodien sēd galda galā, aizgāja uz miestu, otra Gaigalu meita apprecējās ar kaimiņu jaunsaimnieku un savu cīņu turpināja kādu nieku augstāk gar Stendes krastu, tur bija tāda pat vāja zeme. Un pats Gaigals apprecējās pavēlu, viņam piedzima dēls, Gaigalu mantinieks, tēvs bija lepns un priecīgs, lai gan viņam nepiederēja daudz, ko vēlāk dēlam atstāt. Dēls auga, viņu "vilka un aicināja mežs, un, kad Žanim vajadzēja iet aiz arkla, viņš paņēma bisi un gāja uz mežu, un tēvs tad, rūkdams un zibeņus mezdams, pats ķērās pie arkla balstiem. Viņš jau darbu neuzskatīja ne par kādu grūtumu, bet viņš gribēja, lai arī dēls darbu iemīl un mācās uzskatīt par savas dzīves nepieciešamību. Un tad pienāca četrdesmitais, tas savādais un skanīgais gads, Žanis kļuva par pagasta aktīvistu, un atkal tēvam no viņa bija maz prieka, bet, kad klāt bija četrdesmit pirmais un pats vasaras vidus, tad prieka vairs nebija nemaz, Žanis aizgāja Sarkanajai Armijai līdzi — un neviens nezināja, kur viņš palicis. Vecais smagi stenēja un strādāja, un tas jau nebija aiz darba grūtuma. Kad viņam pagastā jaunie varas kungi vaicāja, kur dēls palicis, viņš atteica tīru patiesību, ka nezina, un kā viņš būtu varējis zināt, vai viņš redzēja, kad Žanis sēdās automašīnā, un vai viņam, sacīsim, Žanis kādu vēstu būtu padevis? Bet vecais gaidīja un gaidīja dēlu mājās, un viņu sauca un sauca uz pagastmāju, un viņš atbildēja un atbildēja vienu un to pašu, viņš nezina — un cauri. Kad fronte sāka neapturami velties atpakaļ un kad karam bija beigas, Žanis kādu dienu pārradās mājās un teica tēvam sveiki, un tēvs atsacīja, tas nudien esot bijis pats pēdējais laiks, viņš vairs arklu nejaudājot novadīt, lai nu Žanis stājoties vagā un parādot, ka to darbiņu vēl nav aizmirsis. Bet Žanis nevarēja, Žanim atkal nebija laika, Žanis uz veca velosipēda, no kaimiņa dabūta, ik dienas brauca uz pagastmāju, bet tā vairs nebija pagastmāja, tagad tā saucās izpildkomiteja, un virs ieejas durvīm tai bija izkārts sarkanais karogs. Tā bija traki bīstama lieta, tai pirmajā gadā, tai četrdesmit piektajā, šodien mēs to saucam par uzvaras gadu, nu skaidrs, pareizi saucam, bet bija vēl daudz vietu, kur arī pēc uzvaras tika izcīnītas cīņas, un "tās bija smagas un asi​ņainas. Gaigalu Žanis toreiz bija vienīgais pagasta milicis. Žanis bija skaists puisietis, Marta, kad vien atceras viņu, allaž ar klusām sērām nodomā, ka šodien visā plašajā radu pulkā neviena tik izskatīga tomēr nav, mati viņam bija pavisam melni un arī seja tāda smulga, it kā viņš caurām dienām saulē vien stāvētu. Un augums viņam bija varen stalts padevies, prieks tādu uniformā redzēt. Bet uniforma milicim toreiz nebija tik lepna kā šodien, taču Žanis Gaigals savējo nēsāja ar lepnumu. Tikai toreiz īsti nepriecājās ne tēvs, ne māte, ne citi radi, kad redzēja Zani izpildkomitejā vai pa ceļu ar veco divriteni braucam. Meitenes slepus skatījās viņam pakaļ un gauži nopūtās, bet lielākā tiesa arī nopūtās slepeni, jo tas bija četrdesmit piektais gads, un daudzi vecāki toreiz vēl nebija draugos ar padomju varu, kā gan meitenes būtu drīkstējušas tēviem atklāti atzīties, ka viņām patīk pagasta milicis? Mātei daža laba varbūt pateica, mātēm jau vienmēr ir žēlīgākas sirdis, zināma lieta. Un Žanis pats, vai viņš zināja? Varbūt zināja arī, bet nekad viņš nepievērsa uzmanību meiteņu skatieniem un nopūtām, viņš nedalāmi uji nedalīti bija iemīlējies savās straujajās un grūtajās dienās, un tās viņam šķita pašas skaistākās, labus un slavējošus vārdus


viņš teica vecajam divritenim, kad tas kalpoja bez pretīrunāšanas. Traki laiki tie bija, toreiz, kad vēl puikas bija Indriķis un Ēvalds, un vēl daudzi citi, tie, kuri šodien staigā ar sirmiem deniņiem, bet toreiz tikai sāka apgūt grāmatu gudrības. Šāvieni mežos un uz vientuļiem ceļiem tolaik bija pierasti vairāk par lielo mežu lielo klusumu, un, kad bandīti kārtējo reizi izlaupīja veikalu, kas atradās pašā pagasta vidū, neviens par to īpaši nebrīnījās. Nebrīnījās arī Gaigals, viņš vāca kopā savus iznīcinātājus, un, pirms vēl bija atbraukuši palīgi no Ventspils, jau bija atradis bandītu apmetni mežā, nemaz tik tālu no apdzīvotām vietām, varbūt tāpēc pavisam maz ticamu un iedomājamu. Gaigalam toreiz izteica pateicību — atklāti un rājienu — klusām par to, ka bijis par daudz pārdrošs. Žanis smējās, atzinība viņam patika, un viņš apzinājās to nopelnījis, toties rājienu daudz neņēma vērā, viņš bija jauns, bija stiprs un drosmīgs. Tieši pēc tās reizes viņam sāka pienākt draudu vēstules— izpildkomitejā un arī mājās, citreiz pa pastu, bet citreiz tās bija piespraustas pie zara ceļa malā, kur ik dier.as nācās braukt garām. Reizēm tās lika Gaigalam pie sirds apdomāties,-citreiz gānījās rupjiem vārdiem, un, kad Žanis tās pavirši aplūkoja, viņš domāja, ka redz to vīru sejas, kuri tādus vārdus rakstījuši, un vēl citkārt viņam likās, ka rakstītājus pazīst un ar dažu no tiem bija kopā skolā mācījies, ar daudz un dažādiem cilvēkiem mēs mācāmies kopā skolā, tā tas tiešām ir. Un tēvs viņam tad teica: ja nu Žanis nepavisam nevarot likties mierā, lai taču ejot uz Ventspili, tur tāpat vajadzīgi miliči. Taču to viņš teica veltīgi, dēls nedomāja atkāpties no iesāktā — un iesācis viņš bija daudz[ Kādreiz viņam sametās žēl tēva, tam nudien nācās strādāt pāri spēkiem, bet tēvs savā veidā bija nepārliecināms tapat kā dēls, un tēvs svēti domāja: ja tev irzeme, tad tā jāapstrādā, un, kamēr tu kusties, tev tas jādara. Un tajā atvasaras diena viņš bija izgājis rudzus sēt mežmalas lauciņā, kur tagad Marta govij sienu pļauj un pēc tam gana, jo lauciņš ir mazs un traktoram tajā grūti izgrozīties. Toreiz no meža iznāca četri vīri, neviena Gaigals domājās nepazīstam, tie pienāca viņam klāt un deva dievpalīgu, bet tad pārtrauca paši sevi un teica: komunistam jau dieva palīgs neesot vajadzīgs. Tad viņi veco Gaigalu sasēja un aizbāza viņam muti ar smirdīgu lupatu, bet varbūt lupata nemaz nesmirdēja, taču lupata vienmēr šķitīs smirdīga, ja to par vari bāzīs cilvēkam mutē svešas, ilgi nemazgātas rokas. Un viņi teica, tagad viņi ļaušot tēvam noskatīties, kā izrēķinās ar viņa delu, lai skatoties un mācoties, kā nevajag dēlu audzināt, ja nevēlas viņam tādu nāvi, kāda Žanim tagad piespriesta. Tēvs nejautāja, kas nāvi piespriedis, jo viņam jau bija aizbāzta mute, un viņš varbūt nebūtu jautājis arī, ja tāda iespēja būtu. Savādi, ka vecais, īdzīgais zemnieks, kurš vienmēr ņurdējis par dēla politiskajām darīšanām, tagad juta rūgtu gandarījumu, ka dēls rīkojies tā un ne citādi, un, ja viņš pie sevis tomēr lūdza dievu, lai taču darīšanas aiztur Zani pagastmājā (tā viņš pēc veca paraduma vēl vienmēr sauca izpildkomiteju, virs kuras ieejās durvīm plīvoja sarkanais karogs), lai viņam uz ceļa salūst ritenis un viņš griežas atpakaļ, un ko nu tai reizē pie sevis vēl lūdza Gaigals, — tas beigu beigās ir pavisam dabiski un saprotami. Dēls nebija azkavējies pagastmājā, nesalūza viņa uzticamais ritenis, un viņš šai skaidrajā agra rudens novakarē labā omā iegriezās pa savu māju ceļu, kura malā pastieptā ceļarādītaja roka paskaidroja, ka līdz mājām un siltām vakariņām, un balti saklātai gultai palicis tikai 1,1 kilometrs, un tas jau galīgs nieks jaunam cilvēkam, pat ja viņš pa garo dienu noguris kā lūks. Tie, kas viņu gaidīja, laikam bija nodomājuši sagūstīt viņu dzīvu un tiešām sarīkot tiesu savā izpratnē, taču viņi nepavisam nepazina Gaigalu Zani. Un tiesa neiznāca, iznāca nikna šaušanās, un, kad Žanis Gaigals nokrita zemē, zāle, kada bieži mēdz augt uz meža ceļiem —sīka, bieza un spilgti tumšzaļa —, uzbrucēji aizvilka sev līdzi vienu nošautu un vienu ievainotu. Vēlāk viņus dabūja ciet. Bet tas bija vēlāk, tādas cīņas, kadas toreiz norisinājās Kurzemes —un


ne tikai Kurze​mes puse, ātri nevar tikt izkarotas. Abus Gaigalus vēlu vakarā atrada māte, nākusi skatīties, kur viņas arājs tik ilgi, vai tad puspasaules šodien grib apsēt, tā druviņa nemaz tik liela nav, lai līdz tumsai būtu jāstrādā. Tēvs bija redzējis, kā dels krīt, un labi varbūt, ka viņš bija redzējis, jo nu viņš zināja, ka dēls nav vis nokauts bez pretošanās, bet līdz pēdējam cīnījies kā vīrs. Līdz pēdējam, un, kad ir miris, tad pretī turēties vairs nevar. Un to nebija spējis arī Žanis Gaigals. Māte raudāja, tēvs cieta klusu, kad viņi abi stāvēja mežmalā pie dēla līķa un arī apbedīšanas dienā, tai pašā, kad Indriķis ar Ēvaldu, divi mazi pionierīši, stāvēja godasardzē pie zārka, vienu brīdi viņi stāvēja sardzē pie Zaņa Gaigala zārka gluži kā lieli vīri, — jā, arī apbedīšanas dienā māte raudāja, bet tēvs cieta klusu. Tās bija lielas bēres, sanācis bija daudz cilvēku, citi aiz līdzjūtības un vēl citi aiz ziņkārības, bet visi viņi redzēja, ka Žanis Gaigals tiek apglabāts ar lielu godu. Un pārstāvis no Ventspils runāja un teica, ka Žanis netiks aizmirsts, un viņš runāja pareizi, jo līdz šai dienai šejienieši nav aizmirsuši savu pirmo milici, un sirmas sievas, kad tagad iznāca runas par tiem laikiem, teica: kāds smuks gan viņiem bijis milicis, kā uguns viņš bijis, bet pārdrošs gan, cik žēl, ka tik pārdrošs, varētu dzīvot vēl tagad. Viņas visu to teica no sirds, viņas nezināja, ka reizēm cilvēks, bojā aizgājis, dzīvo visilgāk. Tas negadās bieži, tomēr tas notiek. Māte savu vienīgo dēlu pārdzīvoja tikai par gadu. Māte gaidīja viņu atgriežamies un zināja taču, ka neatgriezīsies, un tāpēc varbūt viņa gāja turp, kur cerēja dēlu atkal satikt. Un vecais Gaigals, viens palicis, drūms un sirdīgs strādāja zemi, viņš pats pirmais iestājās kolhozā, kad to šai pusē dibināja, un viņu gribēja vēlēt par priekšsēdētāju, bet viņš atteicās, viņš jau bija mācījies tikai zemi strādāt. Un viņš turpināja kopt zemi tāpat, drūmi un neatlaidīgi. Kad bija sagūstīti pēdējie bandīti, viņš tiesas sēdē nodeva liecību, tā bija īsa un precīza liecība, un tajā ne mirkli neiespīdējās neviena no Gaigala agrākajām vai ta​gadējām izjūtām. Vēlāk viņš paņēma sev saimniecībā palīgos māsu Martu, kura arī bija palikusi viena — bez vīra, jo bērni jau viņai bija, bet tie bija aizlidojuši katrs uz savu pusi. Tad arī Gaigals nomira, un tā nu ir noticis, ka šodien savā goda dienā galda galā Gaigalās sēd tante Marta, ne vien tāpēc, ka viņa ir jubilāre, bet arī tāpēc, ka viņa šais mājās jau ilgus gadus ir saimniece. Visi viņu apsveic un godina, daudz ir sadāvināts— lakati un šalles, un tortes saceptas, ka diez, diez, kā tās apēdīs. — Jā, tur mežmalā viņu nošāva, — Indriķis saka un rāda Ēvaldam. Rāda, it kā tas nezinātu. — Vai tu viņu redzēji? — Nē, viņš jau bija pārvests mājās, es taču atskrēju tikai otrā rītā. Es vienīgi redzēju asinis, papardes bija asinīs. Bet varbūt tās nebija asinis? — Indriķis negaidot jautā pats sev. — Tas man nupat ienāca prātā, bet toreiz likās: asinīs ir visa zeme… Nē, asinis taču iesūcas zemē, vai ne? Tad ko īsti es redzēju? Atceros, tur bija tāda smalka zāle, tumši zaļa zāle, tāda aug uz meža ceļiem un kādreiz meža pļaviņās, tu taču būsi ievērojis. Nu protams, Ēvalds ir ievērojis, un pļāvis viņš tādu zāli ir, — vai Indriķis aizmirsis būtu, ka Ēvalds ir lauku cil​vēks? Un tā zāle tur aug vēl aizvien, un ilgi tā augs, kamēr vien būs ceļš, kas ved uz Gaigalām. Un, kad aizaugs tas ceļš, būs atkal citi, kuros tā zaļos, zāle te viscaur laidusi savas mūžīgās saknes. — Ja, — Ēvalds saka. — Slikti, ka es viņu tik vāji atceros. — Es tāpat. Bet kādreiz man tomēr liekas, es viņu labi pazīstu. Viņi aizsmēķē atkal, šoreiz arī Indriķis paņem cigareti. Dūmi ceļas gaisā, laikam vējš nostājies. Uz vakaru vējš nostājas, ja nav gluži laika maiņas gaidāmas. Mājas durvīs iznāk saimniece un sauc tālāk aizklīdu​šos viesus:


— Pie galda, pie galda! Visi pie galda! — Mēs gan protam dzīrot, — Ēvalds saka. — Nu, betr rādās, ir arī pelnīts. Viņi iet lēni, bez steigas. Nemetis jau zemē pussmēķētu cigareti. — Nē, tev tomēr vajag apprecēties, — Ēvalds aizsāk pamesto sarunu. — Kas precētam nekait? Paskaties — vai man nav laba sieva? — Viņš ar roku rāda uz to pusi, kur pie pašām durvīm stāv kupla sieviete tumšbrūnā zīda kleitā un smaida cilvēkiem un laipnīgajai atvasaras pēc​pusdienai. — Jā, — Indriķis saka. — Es viņvasar atvedu tantei vienu rādīt, jau pats biju izdomājis, ši būs īstā. — Un nebija? — Nē, — Indriķis atteic. — Rīgā man likās, ka ir. Bet te vairs ne. Te es viņai sāku stāstīt par Gaigalu Zani, tā nemanot iznāca, un viņa man sacīja: kur nu par tik vecām lietām. — Jā, — tagad saka Ēvalds. — Bet varbūt viņa nemaz nebija slikta. Citādā ziņā, es domāju. Droši vien nebija slikta. Abi reizē nosviež cigaretes un iet iekšā mājā, kur uz galda cienīgi sarindojušās tortes, pati greznākā, protams, jubilārei priekšā. Tasēs un krūzēs kūp kafija. Viņi sēstas ap galdu un atkal godina Gaigalu saimnieci, tagadējo, un domā arī par to, kura te bijusi pirms tantes Martas. Un, kas zina, kādam ienāk prātā ari saimniece, kuru te būtu ievedis Gaigalu Žanis, viņam nopakaļ taču nopūtās tik daudzas pagasta meitenes. Bet Zani nošāva, un tā neviens nedabūja dzert viņa kāzās un redzēt viņa izraudzīto saimnieci. Kādi skaisti gan ir meži šai Kurzemes pusē! Pārsteidzoši lieli tik mazai zemei, tie zilo līdz apvārsnim un vai aizsedz to. Nē, apvārsnis gan nav aizsedzams. Bet par gaigalām šai pusē sauc baltās ūdensrozes, kuru vasarās tik daudz zied Stendē. Д а г н и я Зигмонте КАК СТРАННО, ЧТО ИДЕТ СНЕГ Рассказы Рига «Лиесма» 198 На латышском языке Художник Вяестур Грант HE № 3296 Dagnija ZIgmonte SAVADI, KA SNIEG Redaktore Z. I.Ice. Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers. Tehniska redaktore M. Mūrmane. Korektore A. Olptere. Nodota salikšanai 22.07.80. Parakstīta iespiešanai 19.02.81. JT 00550. Formāts 70X108/32. Olseta papīrs № 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 16,45 uzsk. iespiedi.; 16,45 uzsk. kr. novilk; 18.37 izdevn. 1 Metiens 45 000 eks. Pašūt. № 1522-n. Cena 1 rbl. 40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. .\» 23/30763/Do-1278. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lielu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Zigmonte D. 370 Savādi, ka snieg. Stāsti/Iļ. V. Grants. — R.: Liesma, 1981. — 375 lpp., ii". .


Savadi ka snieg dagnija zigmonte