Savadi ka snieg dagnija zigmonte

ne tikai Kurze​mes puse, ātri nevar tikt izkarotas.

Abus Gaigalus vēlu vakarā atrada māte, nākusi skatīties, kur viņas arājs tik ilgi, vai tad puspasaules šodien grib apsēt, tā druviņa nemaz tik liela nav, lai līdz tumsai būtu jāstrādā.

Tēvs bija redzējis, kā dels krīt, un labi varbūt, ka viņš bija redzējis, jo nu viņš zināja, ka dēls nav vis nokauts bez pretošanās, bet līdz pēdējam cīnījies kā vīrs. Līdz pēdējam, un, kad ir miris, tad pretī turēties vairs nevar. Un to nebija spējis arī Žanis Gaigals.

Māte raudāja, tēvs cieta klusu, kad viņi abi stāvēja mežmalā pie dēla līķa un arī apbedīšanas dienā, tai pašā, kad Indriķis ar Ēvaldu, divi mazi pionierīši, stāvēja godasardzē pie zārka, vienu brīdi viņi stāvēja sardzē pie Zaņa Gaigala zārka gluži kā lieli vīri, — jā, arī apbedīšanas dienā māte raudāja, bet tēvs cieta klusu. Tās bija lielas bēres, sanācis bija daudz cilvēku, citi aiz līdzjūtības un vēl citi aiz ziņkārības, bet visi viņi redzēja, ka Žanis Gaigals tiek apglabāts ar lielu godu. Un pārstāvis no Ventspils runāja un teica, ka Žanis netiks aizmirsts, un viņš runāja pareizi, jo līdz šai dienai šejienieši nav aizmirsuši savu pirmo milici, un sirmas sievas, kad tagad iznāca runas par tiem laikiem, teica: kāds smuks gan viņiem bijis milicis, kā uguns viņš bijis, bet pārdrošs gan, cik žēl, ka tik pārdrošs, varētu dzīvot vēl tagad. Viņas visu to teica no sirds, viņas nezināja, ka reizēm cilvēks, bojā aizgājis, dzīvo visilgāk. Tas negadās bieži, tomēr tas notiek.

Māte savu vienīgo dēlu pārdzīvoja tikai par gadu. Māte gaidīja viņu atgriežamies un zināja taču, ka neatgriezīsies, un tāpēc varbūt viņa gāja turp, kur cerēja dēlu atkal satikt. Un vecais Gaigals, viens palicis, drūms un sirdīgs strādāja zemi, viņš pats pirmais iestājās kolhozā, kad to šai pusē dibināja, un viņu gribēja vēlēt par priekšsēdētāju, bet viņš atteicās, viņš jau bija mācījies tikai zemi strādāt. Un viņš turpināja kopt zemi tāpat, drūmi un neatlaidīgi. Kad bija sagūstīti pēdējie bandīti, viņš tiesas sēdē nodeva liecību, tā bija īsa un precīza liecība, un tajā ne mirkli neiespīdējās neviena no Gaigala agrākajām vai ta​gadējām izjūtām.

Vēlāk viņš paņēma sev saimniecībā palīgos māsu Martu, kura arī bija palikusi viena — bez vīra, jo bērni jau viņai bija, bet tie bija aizlidojuši katrs uz savu pusi. Tad arī Gaigals nomira, un tā nu ir noticis, ka šodien savā goda dienā galda galā Gaigalās sēd tante Marta, ne vien tāpēc, ka viņa ir jubilāre, bet arī tāpēc, ka viņa šais mājās jau ilgus gadus ir saimniece. Visi viņu apsveic un godina, daudz ir sadāvināts— lakati un šalles, un tortes saceptas, ka diez, diez, kā tās apēdīs.

— Jā, tur mežmalā viņu nošāva, — Indriķis saka un rāda Ēvaldam. Rāda, it kā tas nezinātu.

— Vai tu viņu redzēji?

— Nē, viņš jau bija pārvests mājās, es taču atskrēju tikai otrā rītā. Es vienīgi redzēju asinis, papardes bija asinīs. Bet varbūt tās nebija asinis? — Indriķis negaidot jautā pats sev. — Tas man nupat ienāca prātā, bet toreiz likās: asinīs ir visa zeme… Nē, asinis taču iesūcas zemē, vai ne? Tad ko īsti es redzēju? Atceros, tur bija tāda smalka zāle, tumši zaļa zāle, tāda aug uz meža ceļiem un kādreiz meža pļaviņās, tu taču būsi ievērojis.

Nu protams, Ēvalds ir ievērojis, un pļāvis viņš tādu zāli ir, — vai Indriķis aizmirsis būtu, ka Ēvalds ir lauku cil​vēks?

Un tā zāle tur aug vēl aizvien, un ilgi tā augs, kamēr vien būs ceļš, kas ved uz Gaigalām. Un, kad aizaugs tas ceļš, būs atkal citi, kuros tā zaļos, zāle te viscaur laidusi savas mūžīgās saknes.

— Ja, — Ēvalds saka. — Slikti, ka es viņu tik vāji atceros.

— Es tāpat. Bet kādreiz man tomēr liekas, es viņu labi pazīstu.

Viņi aizsmēķē atkal, šoreiz arī Indriķis paņem cigareti. Dūmi ceļas gaisā, laikam vējš nostājies.

Uz vakaru vējš nostājas, ja nav gluži laika maiņas gaidāmas.

Mājas durvīs iznāk saimniece un sauc tālāk aizklīdu​šos viesus: