Savadi ka snieg dagnija zigmonte

atstaja šeit, un starp tam bija arī Edmes ģīmetne. Cilvēki, kas šai dzīvokli apmetas pēc viņa, uznesa skaistās sievietes attēlu mājas bēniņos, svešas bildes viņus neinteresēja.

— Un tā mēs gleznu bēniņos arī atradām, — Lidija sacīja. — Un nospriedām, ja tai nav īpašnieka, tad lai vismaz atgriežas Edmes istabā.

Man no sākuma īsti nepatika, man bija tāda sajūta: divas saimnieces vienā mājā nesader. Bet nu es esmu pieradusi. Un viņa jau ir tik neprasīga, — Lidija nobeidza, un viegla smaida ēna pārslīdēja viņas sejai.

— Un Edme? Kas tomēr notika ar Edmi?

— Jā, to neviens nezina. Seit Atkalnē īsti drošas ziņas var atrast vienīgi par tiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo vēl šodien vai arī Atkalnes kapos apglabāti. Man kādreiz patīk iedomāties, ka Edme ir kaut kur tuvumā, ka viņa varētu ienākt pastā un sacīt kaut ko, vai arī viņa vēlētos nosūtīt kādu gadiem aizkavētu vēstuli. Es jau tūdaļ viņu pazītu. Viņa noteikti būtu tikpat jauna kā uz gleznas. Un tikpat skaista un, kā atkalnieši stāsta, vēl skaistāka nekā uz tās.

Mēs izdzērām vēl pa glāzei bērzsulu, jo diena patiesi bija karsta, tad teicām paldies laipnajai namamātei un gājām prom. Pa ceļam skolotājs atcerējās, ka viņam mājās vairs nav ne sprīža marles saites, un tad mēs iegrie​zāmies aptiekā.

Aptieka laistījās spodrībā un saules gaismā, kas pludoja pa platajiem logiem. Tur darbojas divas sārtvaidzes, viena kviešu dzelteniem, otra brūniem matiem. Viņu acis vērīgi pārtekāja mūsu sejas un augumus, un, kad jau bijām izgājuši laukā, vēl manījām sev veltītus dažus paslepus skatienus.

Svešinieks tādā mazā centrā vienmēr būs ievē​rības fokusā — vai nu viņam tas patīk, vai nepatīk.