Savadi ka snieg dagnija zigmonte

Daumants neatbildēja, viņš skatījās — uzticīgi un mazliet skumji, tā prata vienīgi viņš.

— Es tev vēl neesmu atdevis to grāmatu, — viņš sacīja. — Jau sen esmu pārlasījis, bet viens puisis lūdza. Iedevu. Piekodināju, lai nepazaudē, es teicu, tā ir bibliotēkas grāmata, un pati bibliotekāre ir burvīgākā meitene pasaulē. Tagad man žēl, ka tā sacīju. Tagad viņš var nākt un uzmeklēt tevi. Vai dzirdi, neskaties ne uz vienu citu, tikai uz mani! — Daumants iesaucās, un Monika nesaprata, vai viņš joko vai runā patiesību.

— Man nav nekā, — Daumants negaidot sacīja. — Nav un nav bijis. Bet nu esi tu. Vai tiesa, tagad man esi tu?

— Jā, — Monika atbildēja.

— Tad jau ir labi. Tad ir pavisam labi.

— Saki… — Monika vilcinājās, — vai tev ilgi būs darbs pie tiem melioratoriem? Un kurp tu iesi pēc tam?

— Kur pagadīsies, — Daumants viegli atbildēja, tad uztvēra Monikas skatienu un ātri teica: — Raug, saule jau norietējusi.

— Un zaļā stara tiešām nebija, — Monika skumīgi teica. — Tu jau sacīji, ka nebūs. Kā tu zināji?

— Tāpat.

— Daumant, tev vajag nākt pie mums! — Monika iesaucās. — Ja es palieku šeit… tad tev arī jābūt šeit, citādi jau mēs nevarēsim būt kopā! Ja tu māki apieties ar mašīnām… tu vadot ekskavatoru, pats teici!

Daumants palocīja galvu.

— Mehanizatorus visur meklē kā ēst. Tu strādāsi pie mums. Es domāju … arī dzīvosi pie mums. Un vienreiz tev būs mājas un tuvinieki. Ja vien tu pats gribi, protams.

— Vai tiešām? — Daumants jautāja neticīgi, it kā nebūdams pārliecināts, vai tikai viņam nestāsta jauku pasaku. Un Monika iekarsa, tagad, tā runājot, viņai pašai pavisam skaidra likās nākotne un bija prieks, ka nekur nebūs jāaiziet no mājas un mīļās jūras. Cik vienkārši viss izvēršas — mājas un jūra, un Daumants.

— Un tu vairs negribi studēt? — Daumants jautāja.

— Nēl — Monika smējās. — Vismaz pašreiz ne iedomāties nevaru, nesaprotu, kā visu laiku esmu varējusi mācīties tās gudrās grāmatas… — Viņai bija mazliet neērti grāmatu un pašas izvēlētās profesijas priekšā, bet, Monika domāja, cilvēks, tas ir vairāk par grāmatām, cilvēks ir vairāk par visu pārējo.

Daumants vadīja Moniku uz mājām. Līdz mazajai ceļmalas birzītei. Tur viņš apstājās.

— Nāc taču tālāk!

— Neiešu. Es negribu, ka mūs kopā redz. Es esmu svešs. Klaidonis. Vēl pagaidām, — viņš piebilda, kad Monikas mute sāpīgi savilkās.

Monika pati apvijās Daumantam ap kaklu. Bija krēsla.

— Bet par tām studijām tev tomēr vēl vajadzētu padomāt.

— Jau esmu izdomājusi! — Monika iegavilējās, viņai gribējās, kaut visa zeme gavilētu līdzi, bet bija t; 'u vakars, un vakari ir nopietni.

— To grāmatu es tev atnesīšu, — Daumants solī'a.

— Ak, grāmatu …

Viņa ilgi stāvēja un skatījās, kamēr Daumanta stāvs pagaisa notumsā.

Pagāja trīs dienas, trīs rīti, pusdienas un vakari un trīs naktis turklāt, bet Daumants neparādījās