Savadi ka snieg dagnija zigmonte

daudz ko, bet šai brīdī Daumants gausi ierunājās: — Piedod, Monika, ka es te sēdu kopā ar tevi.

Sirdī sīvi iesāpējās, tā nebija tāda sāpe, kāda cilvēku apmeklē pēc pusmūža, kad gadās veselu nakti pārlaist, bažīgi ieklausoties sirds sitienos un pārsitienos, bet acumirkli Monika bija nelaimīgāka par tiem, kas vāķē garas stundas, sava mūža minūtes līdzi skaitīdami. Viņa bija izjutusi, ka Daumants ir nelaimīgs, un arī pati nespēja justies laimīga.

— Nerunā tā, — viņa lūdza, un Daumants sacīja ļoti klusu un |oti maigi: — Es negribēju tev nekā slikta, Monika.

— Kā es tagad nevēlos braukt projām, — Monika sacīja pēc brīža, un viņa izdzirda Daumantu nopūšamies. Kāpēc viņš nopūšas, Monika domāja, nu viņš taču zina, ka es viņu mīlu!

Saule rietēja jūrā liela un sārta, un viņi skatījās, kā tās ripa slīd arvien dziļāk un dziļāk viļņos.

— Vai tu esi redzējusi zaļo staru? — Daumants jautāja.

— Nē.

— Bet es redzēju.

— Vai tas ir ļoti skaisti?

— Tas ir tik skaisti, ka to nav iespējams aprakstīt. Tu tikai vari nākt uz jūru katru vakaru un vēlēties šo staru ieraudzīt. Un varbūt tad tu tiešām redzēsi un sapratīsi.

— Man jau projām jābrauc, — Monika atkārtoja, un Daumants pamodas kā no miega.

— Jā, to es pavisam aizmirsu.

Bet varbūt tas stars būs tieši šovakar? — Monika vaicāja un tā sasprindzināja redzi, ka acis sāka sāpēt. Daumants sacīja: — Nē, šovakar zaļā stara nebūs.

— No kuras puses tu esi? — Monika vēlāk jautāja.

— Tas ir tālu.

— Tik tālu, ka tu vairs negribi atgriezties?

— Laikam gan, — Daumants piekrita.

— Un tu negribi māju un tuvinieku?

— Man jau nav ne vienu, ne otru.

— Un tu negribi māju? — Monika teica vēlreiz, tagad pavisam skumīgi.

Daumants saņēma viņas roku.

— Ja tu man solītu …

Monika apdomājās. Vienā mirklī viņai caur galvu izskrēja simt pieņēmumu, cits aiz cita, viens otrā ķerdamies un pīdamies.

— Varētu, — viņa sāka. — Es varētu nemaz neiet uz Rīgu. Būs kas manā vietā studēs.

Vecākiem jau patiktu, ja es paliktu tepat.

— Un ko tad tu darītu? — Daumants jautāja. Un viņam balsī ieskanējās bažas.

— To pašu, ko visi, — viņa teica un centās iesmieties.

— Tev nav jābūt tādai kā visi.

— Bet ja es gribu būt kopā ar tevi?

Viņa nekad nebija iedomājusies, ka var teikt tādus vārdus. Izrādās, varēja. Jaunās, stiprās jūtas lauza sev ceļu. Viņa vērās Daumantā cieši, ilgi, līdz viņš novērsa skatienu.

— Un tikai manis pēc? — viņš jautāja.

— Jā.

— Tas tev jāzina pašai.

— Cik labi, ka tu te esi! — Monika smaidīja.