Savadi ka snieg dagnija zigmonte

kāpēc jūs tā do​mājat?

— Tā visi domā, —svešais paskaidroja, un Monikai atlika tikai piekrist, jo pati agrāk nebija bijusi neko augstās domās par šo darbu.

— Vai jums ir daudz lasītāju? — viņš jautāja, un Monika redzēja, ka viņš gatavojas nākt līdzi.

Monika atvēra durvis un gāja iekšā, svešais nesteigdamies sekoja. Sarkanā puķe uz loga, tagad krietni atdzērusies, skatījās viņos savām košajām acīm.

Svešais apsēdās krēslā un raudzījās, kā Monika saliek pirkumus pītā somiņā. Monika nekad nenēsāja līdzi lielas somas, tas klājas tikai vecākām sievietēm, bet Monika jau vēl bija tik jauna, viņai vēl vieglo somiņu nēsāšanas laiks.

— Daudz apmeklētāju jums te tomēr nevar būt, — viņš secināja pēc brīža, kad klusums telpā draudēja kļūt sadzirdams. — Atļaujiet, es būšu jūsu lasītājs, labi?

— Bet jūs jau…

— Neesmu šejienietis? — viņš smējās. — Tiesa, tas es neesmu, nav nozīmes liegties, un jūs jau redzat tāpat… bet jūsu lasītājs es tomēr varu būt, vai ne? — Vieglu soli viņš pagājās starp grāmatu plauktiem un balsī gudroja: — Tikai kādu grāmatu izvēlēties? Tagad tāds karsts laiks, tiešā un pārnestā nozīmē, un darba līdz kaklam… paņemšu garlaicīgāku grāmatu un, lai cik gudra tā būtu, izlasīšu tikai divas lappuses, bet pēc tam aizmigšu kā nosists, un rītā pats neatcerēšos, kas tais divās lappusēs rakstīts… Nē, tas neder. Es ņemšu … es ņemšu … — viņš apņēmīgi pastiepa roku un izvilka no plaukta pabiezu un diezgan nolasītu grāmatu. — Zināt, ko es lasīšu? Grāfu Monte-Kristol — Ak… — Monika novilka, viņai bija deviņpadsmit, un viņa veco Aleksandru Dimā atzina par diezgan vidu​vējas lektīras piedāvātāju.

— Nesakiet vis! — svešais pamācīja. — Te cilvēks daudz var gūt! Ir problēmas, kas nenoveco, un viena no tam ir cilvēcības problēma. Vai grāfam bija tiesības atriebties saviem pāridarītājiem? Jā vai nē? Vai jūs varat uz. to atbildēt?

Monika klusēja un brīnījās. Tas viss bija tik savadi, šis svešais cilvēks te viņas bibliotēkā, turklāt ar Grāfa MonteKristo sējumu rokā … Viņa mulsa.

— Bet varbūt jūs negribat man uzticēt savu grāmatu? — viņš jautāja. — Droši vien jūs tagad domājat, kur gan tāds cēlies un kur viņš dzīvo… I<ā gan jūs ievedīsiet mani savā kartotēkā, kur viss vienmēr prīmā kārtībā, kur katram uzvārdam pretī sava adrese… tā, vai ne? Un kā tad vienam uzvārdam pretī uzreiz neierakstīs adresi…

Monika tikai klausījās.

— Es taču esmu svešs šeit, — viņš turpināja. — Ienācējs, visi jūsējie lielām aizdomu acīm skatījās uz mani, jūs man negribējāt pat savu spaini uzticēt…

— Tā nu nebija, — Monika iesāka un netika tālāk.

— Kā ne. Es māku lasīt cilvēku sejās, — viņš teica un pašūpoja rokās daudz lasīto un no lasītāju mīlestības krietni vien cietušo Grāfu Monte-Kristo. Monika ievēroja — kājās viņam bija pavalkātas kedas, tiesa, pirksti vēl nelīda laukā, bet tālu no tā vairs nevarēja būt. Un vēl viņam bija izbalējuši džinsi un spilgti svītrots krekls īsām piedurknēm, arī tas rādījās mūžā šo to pieredzējis, taču vēl vienmēr tā svītras šķita izstarojam jautro drosmi un nebēdu par dažu labu greizu soli dzīvē, par neveiksmi, kurai taču atkal var veiksme sekot. Un vēl viņam bija brūni iedegusi seja gaišām acīm, tik gaišām, ka brīnums likās, kā tās tādas var saglabāties sejas tumšumā. Un mati viņam bija pavisam pieputējuši, sen tiem nebija ticis rādīts ūdens.

— Ņemiet to grāmatu, — Monika beidzot teica. — Ņemiet vien, es jau zinu, jūs atnesīsiet atpakaļ. Un es nemaz nerakstīšu kartiņu, ja jau neesat šejienietis… — Viņa apslēpa kādu jautājumu,