Pics aizbeg pasaule - Alberts GULBIS

pieņem tevi savā istabā.

Līdz ar krēslu abi ceļinieki iegāja pilsētā un pagriezās uz namu, kur dzīvoja kantors. Par laimi, laivinieks bija mājās. Kad viņam prasīja, vai viņš nebūtu ar mieru pieņemt Piču savā istabā, viņš daudz netielējās, tikai gri​bēja, lai Pičs maksā pusi istabas īres naudas.

Nākošajā rītā agri laivinieks Kaspars aizbrauca uz Ventspili, un Pičs ar Puli divi vien saimniekoja pa māju. Ienāca kantors un solījās pēcpusdienā Pičam parādīt pilsētu, jo sestdienu pēcpusdienas viņam esot brīvas, turpretī visas svētdienas stipri aizņemtas. Tad jāvedot skolas zēni uz baznīcu, kur skolas koris dziedot baznīcas dziesmas. Kad skolnieki pārvesti no baznīcas, esot jāpārbauda, cik uzmanīgi viņi klausījušies sprediķi un vai visu arī labi sapratuši.

— Laikam nav vis nieka lieta novaldīt tādu zēnu baru!

— Skolā liela stingrība. Ar rīksti uztur ne vien kārtību, bet piespiež arī kūtros pie mācībām.

Pēcpusdiena pagāja, staigājot pa pilsētu, pa kuru kantors izvadāja Piču krustām šķērsām, rādīja un stāstīja visu, ko zināja. Vispirms apgāja apkārt pilij un apbrīnoja lielo un vareno akmeņu krāvumu. Smagā četrstūru ēka bija labi saglabājusies. Pilij bija trīs stāvi un katrā pils stūrī pa tornim. Pils laiku pa laikam tiekot pielabota, jo lielkungam Jēkabam pils velvēs apglabāta māte, tādēļ lielkungs Kuldīgu neaizmirstot un vismaz reizi gadā apmeklējot.

Kantors brīdināja Piču no kapsētas, jo tur slēpjoties visādi noziedznieki un bēgļi no apkārtējām muižām. Ja kāds viņus tur mēģinot aiztikt, viņi savu brīvību nikni aizstāvot.

Apskatot Ventas ūdenskritumu «rumbu», kantors pastāstīja, ka tur zivis ķerot gaisā, ka šo īpatnējo ķeršanas ierīci esot izgudrojis pats lielkungs Jēkabs. Gar piecdesmit pēdu augsto kritumu uzstādīti kurvji.

Laši un vimbas peldot pret straumi, lecot kritumam pāri un iekrītot kurvjos. Dažu dienu izņemot pa simtam zivju.

Vēl apskatīja rātūzi, slimnīcu, latīņu skolu un abas mūra baznīcas: katoļu un luterāņu. Vakarā Kuldīgas ielās bija daudz ļaužu, starp kuriem redzēja arī pa kādam iebraucējam muižniekam. Kantors zināja teikt, ka muižnieki dodot Kuldīgas amata meistariem labu peļņu, jo visai bieži iebraucot pilsētā izpriecāties.

Liela rosība bija pie upes — Kuldīgas jūras ostas. Kantors sacīja, ka dažam preciniekam esot pat vairāki jūras kuģi, kas braucot ar mūsu zemes' precēm uz svešām zemēm un no turienes atvedot svešzemju preces. Ventas malā bija pietauvojušies vairāki kuģi. Pajūgi brauca augšā un lejā, no ostas uz ostu. No kuģu būvētavas vēl vakarā bija dzirdams darba troksnis. Ēnas jau klājās pār pilsētu un ielas grima tumsā, kad kantors un Pičs atgriezās mājās.

Pirmdienas rītā Pičs saģērbās vecajās drānās un gāja uz Ventas malu, kur zināja kuģu būvētavu. Pičs apjautājās pēc pārvaldes ēkas. Tur viņam lika gaidīt virsmeistaru. Kāds puisis Piča gados jau sēdēja uz sola. Pičs padeva labdienu un apsēdās viņam blakus, bet svešais skatījās Pičam pāri, it kā viņa tur nebūtu.

«Jocīgs puisis,» domāja Pičs un prasīja: — Vai tu jau ilgi gaidi!

Puisis neatbildēja, tik uzrāva degunu, it kā būtu ko nelabu saodis.

«Laikam pakurls,» sprieda Pičs un runāja stiprāk, bet arī tad puisis tik paskatījās uz Picu un neatbildēja.

Ienāca virsmeistars. Svešais ar skubu steidzās viņam pretī un kaut ko stāstīja, un virsmeistars, viņu noklausī​jies, prasīja Pičam: — Vai tu arī gaidi darbu! — Un, kad Pičs atbildēja, ka gaidot, meistars teica zēniem: — Labi, es jūs abus pieņemšu. Ejiet uz doku un pietei​cieties pie meistara, kas rīko kuģu tīrīšanu.

Puiši gāja, kur upes krastā redzēja slīpi saliktus dziedrus, kas ar vienu galu sniedzās ūdenī zem kuģiem. Paš​reiz zirgi vilka nelielu kuģīti no ūdens pa slīpumu uz augšu. Meistars bija pie kuģa uzvilkšanas klāt un labprāt pieņēma atsūtītos palīgus. Tikko kuģis bija augšā, to noķīlēja, un tīrīšana varēja sākties. Pa dienvidu jūrām braukājot, kuģa zemūdens daļas aplīp aļģēm un gliemjiem. Ja kuģi laikā nenotīra, kaitēkļi