Issuu on Google+


Annotation

Alberts Gulbis Pičs aizbēg pasaulē MĀKSLINIEKS V. GRANTS Noskannējis grāmatu un fail izveidojis Imants Ločmelis

PRIEKŠVĀRDI MAZS ZĒNIŅS UZ MĀLA KAUDZES LIPSTA MUIŽAS ALKŠŅOS PIČS SARIEBJ VAGARAM PAUNU LABRENCIS PIČS AIZBĒG PASAULE PIČS IEPAZĪSTAS AR DOBELI TENIS STĀSTA PAR JELGAVU JELGAVAS LIELĀ GRĀVJA RAKŠANA MIKUS AR PICU APSTAIGĀ JELGAVU BALDONES DZELZSĀMURA PETERNIEKU DARVDEĢl PA LĒNO UPI UZ SLOKU VADMALAS BAĶIS KRAMPJU ANSIS CIEMOS PIE BRĪVNIEKIEM TUKUMA VARA CEPLĪ PIČS UN PŪLIS IRLAVA SARUNA PIE SĀTU KROGA KANDAVAS ZĒNI DEDZINA PULVERI VĪNOGU MIESTĀ SABILĒ RĀVAKMENS BEDRĒS PAPĪRA SUDMALĀS PIČS SASTOP KANTORU KANTORS MĀCA PIČU GRĀMATĀ MUIŽNIEKU BALLE VENTSPILS KUĢU BŪVĒTAVĀ JŪRAS PLA5UMOS PA GAMBIJAS UPI UZ ANDREJSALU BRAUCIENS UZ TOBAGO SALU IZCEĻOTĀJI SVEŠAJĀ ZEMĒ PIČU AIZVED UZ OLENDERU PILSĒTU ATVADĪŠANĀS NO DRAUGIEM SALĀ PIČS BURĀ ATPAKAĻ SATURS Alberts Gulbis Pičs aizbēg pasaulē


.


PRIEKŠVĀRDI Pičs nebija klaidonis. Ai nē, nepavisam arī ne! Klaidonis nepazīst darba prieka. Viņš pārtiek no tā, ko izlūdzas no citiem vai arī pie gadījuma nozog. Un, ja nemaz nav ko ēst, tad badojas, bet strādāt tāds neies. Nē, Pičs nebija klaidonis. Viņš labprāt strādāja katru godīgu darbu un nebija darbā skubināms. Tiesa, Pičs nedzīvoja uz vietas, bet staigāja no vienas vietas uz otru. Tas tādēļ, ka viņš bija bēglis, no muižas izbēdzis dzimtcilvēks. Viņam bija jābēguļo, ja negribēja krist muižas okšķeru rokās. Ja viņu atrastu, tad sasietu vestu atpakaļ uz muižu un nodotu vagara rokās. Bet tas vīrs nepazina žēluma. Reiz Pičs to dabūja sāpīgi izjust uz savas muguras. Okšķeri ložņāja tuvi un tāli, meklējot upurus, par kuriem saņēma asinsnaudu — piecus līdz desmit dālderus par katru. Pičam bija ļoti jāuzmanās, tādēļ viņš aizgāja tālu no savas muižas robežas, lai svešos ļaudīs būtu drošs, ka viņu neviens nepazīs. Bēguļojot Pičs paturēja prātā kādu apņemšanos: sameklēt savas nelaiķes mātes māsu un varbūt piemesties tur uz dzīvi. Tā Pičs staigāja pa Kurzemes laukiem un lielkunga Jēkaba uzņēmumiem un, kur vien gāja, it visur redzēja vienu un to pašu: smagā un grūtā darba darītājs bija nebrīvais un slikti paēdušais dzimtcilvēks, Par lielkungu Jēkabu runāja: lielkungs bagāts, lielkungs stiprs. Ir jau tiesa, bet kas viņu darīja bagātu un stipru! Taču jau tie paši Kur​zemes dzimtcilvēki. šis stāsts ir no 17. gadsimta vidus, tātad no tiem sen pagājušajiem laikiem, kad latviešu zemnieki bija muižnieku neatņemams īpašums. Autors


MAZS ZĒNIŅS UZ MĀLA KAUDZES Lejpus Dobeles Bērze asa elkonī strauji pagriezās

uz ziemejiem. Upes kreisais krasts stiepās nolaidens pret dienvidiem. Tur bija biezu alksnāju un bērzu birztalu ieskauts klajums. Tālāk pletās nepārredzams mežs. Klajuma vidū atradās puduris zemu ēciņu no apajiem kokiem, ar lieliem pakšķlem, klātas lubu jumtiem. Pie ēkām bija mazi tīrumiņi, no kuriem vienā auga sīki miezīši, otrā — rūsas saēstas auzas un trešajā baloja rugājs, jo bija tas gadalaiks, kad rudzi jau nokopti. Kūts priekša aplokā stāvēja trīs gotiņas, un jauna meita slauca vienu no tām. Salīkusi večiņa nesa žagaru klēpi uz dūmistabu. Dienas darbi bija beigušies. Vīrieši sēdēja uz sola dūmistabas priekšā un gaidīja vakara tiesas putru, lai drīzāk tiktu pie miera, jo citu rītu agri viņiem atkal darbs muižā. Sētmalā uz slapjas mālu čupas dzīvojās mazs zēniņš pakulu krekliņā. Puikiņš savā nodabā viļāja mālu piciņas un lika rindiņā sev pie kājām. Meita, govis izslaukusi, nesa piena lāsi uz istabu. — Vai tev, Pič, nesalst! — Nesalst. — Vai putras gribas! — Gribas. — Ak tu, mazais nabadziņš, nāc uz istabu, — meita noteica un aizsteidzās uz namu. Pamazām visi sagāja iekšā, un kādu brīdi tur dzirdēja vīru sarunas, bet drīz tās apklusa. Pār zemi nolaidās migla, ēnas nāca no meža un tinās ap ēku pakšķiem. Diena bija galā, un tuvojās nakts, bet mazais zēniņš vēl arvien kavējās turpat. Viņš vairs neviļāja mālus, bet sēdēja sakņupis, galvu nokāris. Pienāca vecais mājas sargs Piksis. Arī viņam gribējās ēst, bet arī viņu bija aizmirsuši. Zēns piespiedās pie suņa, juta viņa siltumu un aizmiga. Viņš gulēja, rasā samircis, iebāzis īkšķīti mutē. Piča vecāki bija miruši sērgā, un mazais zēns palicis pie mājas ļaudīm bez vecāku gādības un mīlestības. Tiesa, mājinieki nebija slikti pret zēnu, viņiem tikai trūka laika un spēka par visiem domāt un gādāt. Nebija viegli tikt galā ar darbiem laukā un mājā, kunga tīrumos un kūtīs. Tādēļ reizēm gadījās, ka Piču piemirsa, un viņš pa​lika bez vakara putras. Naktī Pičs pamodās nosalis un sāka klusu raudāt. AsaB ras tecēja pa vaigiem uz krūtīm un krekliņu. Pičs berzēja acis netīrajām roķelēm un notašķījās visgarām ar māliem. Nakts mitrums un aukstums stindzināja. Puikiņš gan tinās krekliņā, bet tas bija īss un neapsedza kailās kājas. Sala arī mugura un viss mazais vājais augumiņš. Istabā Pičam bija lāviņa, bet kā lai to naktī atrod, un viņš drebot spiedās ciešāk klāt savam spalvainajam draugam. Suns, kā sapratis mazā cilvēka nelaimi, nolaizīja viņam papriekš vienu, tad otru vaigu un tad pārlaida silto mēli arī zēna degunam. Kas tad Piksim, viņam jau nesalst, biezā vilna labi silda, tikai vēders tukšs.


LIPSTA MUIŽAS ALKŠŅOS Dienas nāca un gāja — dažiem gausi un smagi, citiem mazliet vieglāk, bet Pičam tās lidoja kā putni raibā virtenē. No dienām krājās mēneši, no mēnešiem — gadi. Saule ritēja debesu kalnā, lauki un meži gadskārtu maiņās zaļi atplauka un dzelteni novīta. Pagāja divpadsmit gadu. Apkārtnē daudz nekas nebija mainījies. Visapkārt drūzmējās tie paši lielie meži, zemei pieplakušas, stāvēja tās pašas mazās ēciņas, tikai vēl vairāk nošķiebušās. Lielie cilvēki bija kjuvuši vecāki, cits pavisam vecs un nevarīgs, bērni pastiepušies garāki. Pičs bija izvērties par brangu pusaudzi. Bez krekla viņam tagad bija arī bikses, bet cita apģērba vēl joprojām nebija, galva kaila, kājas basas. Kad dūmistabā sakrājās daudz dūmu un tie neciešami koda acīs, bērni skraidīja pa āru, līdz dūmi pa augšieni daudzmaz izklīda. Ziemā bērni tāpat basām kājām joza uz kūtiņu. Tur bija labi, dūmu nemaz, un siltajos mēslos varēja brangi apsildīt nosalušās kājas. Pašlaik gan bija vasara un par aukstumu nebija ko bēdāt, bet vai tad citu bēdu trūka! Alkšņi bija Lipsta muiias panīkušas pusarkla' mājas. Nelielos tīrumus tikko spēja nosargāt no meža, kas nekautrīgi līda mājās. Sēta nespēja pretoties iznīcībai, liekas, nebija tālu tas laiks, kad te vairs sētas nebūs un cilvēku mājokļa vietā atkal līgosies pirmatnējs mežs. Alkšņos bija izputējuši un savu iedzīvi zaudējuši vairāki saimnieki, jo nespēja pildīt muižas klaušas un paši sevi uzturēt. Tādēļ neviens vairs negribēja iet uz Alkšņiem. Arī tagadējais saimnieks Dāvis — neliela auguma, klusas un lēnas dabas vīrs nebija gribējis nākt uz Alkšņiem par saimnieku, kritis kungam pie kājām, bučojis rokas un piedurknes, bet nekas nelīdzējis, nopērts un izgulējies nakti siekstā, Dāvis grūtu sirdi ienācis ar savu Iedzīvi Alkšņos un sācis saimniekot, bet nekas labs nebija gaidāms, jo trūka vajadzīgo darba roku. Pašiem saimniekiem bija mazs dēlēns, arī kalpam Baģim un viņa sievai Dārtai bērni bija vēl mazi. Paši viņi bija krietni strādnieki, bet par saimnieka un muižas darbu viņiem vairāk rūpēja pašu banda, nelielais aramzemes gabaliņš, kas viņiem kā gada kalpiem bija Ierādīts. Bez minētajiem vēl Alkšņos dzīvoja vaļinieks Bērtulis, kuru saimnieks varēja pasaukt darbā uz dienām. Tikai atkal nelaime, saimniekam Dāvim nebija to deviņu šķiliņu, ko maksāt Bērtulim par katru nostrādāto darba dienu. Tā nu iznāca, ka Pičs Alkšņos bija lielais strādnieks. Jau vairākus gadus viņš valdīja ganos lopus: trīs saimnieka govis, vienu kalpa govi un vaļinieka kazu. Bija arī aitas. Ganīt visvairāk iznāca mežā, jo papuvi lopi ātri nograuza. Bet vietām mežu drīzāk varēja saukt par purvu, kur starp kārklu ceriem slēpās muklāji un melni akači. Ja kādam lopiņam gadījās Iekrist muklājā, Pičam bija jāskrien uz māju pēc palīgiem. Tad saimnieks un kalps ķēra 1 Pusarkla zeme — apm. 12 hg, virves un bomjus un steidzās uz nelaimes vietu glābt, kas vēl glābjams. Pa mežiem ložņāja lāči, vilki, lūši, kas ganiņam sagādāja daudz rūpju. Lāči kaitēja arī tīru​miem, jo bija kāri uz auzām un nereti aiznesa uz mežu veselas auzu gubiņas. Reiz tā ap launaga laiku Piča lopi ganījās mežmalā. Gans sēdēja uz akmens, un Piksis gulēja Pičam pie kājām. Vecais Piksis, pie kura sāniem Pičs sildījās agrā bērnībā, sen vairs nebija starp dzīvajiem. Tagadējais Piksis bija jauns, strauji suns, kas šaudījās starp govīm kā atspole. Pirms diviem gadiem saimnieks viņu pārnesa no Lipsta muižas. Saimnieks bijis jau ceļā uz mājām, kad garām gājis muižas zirgu gans. — Vai negribi suni! — šis prasījis. — Būs labs mājas un lopu sargs, muižas lielās dzeltenās kuces dēls. Ņem, muižjunkurs lika noslīcināt, bet žēl, tāds ņiprs mazulītis. Tā mazais Piksis ieradās Alkšņos, kur Pičs viņu ņēma savā kopšanā. Mazais, pīkstošais kamolītis pie zēna jutās drošs no visām briesmām. Pičs mazo Piksi nēsāja līdzi ganos, un viņiem abiem bija īss laiks un netrūka sava prieka. Piksis ātri auga un tagad, pēc diviem gadiem, kas tas bija par varenu suni: liels un spēcīgs, garām kājām, garu purnu, platām baltām krūtīm, garu dzeltenu spalvu — īsts skaistulis un


saprātīgs arī. Piešķiebis galvu, viņš cieši skatījās Pičam acīs un pūlējās saprast, ko no viņa prasa, un saprata arī tīri labi. Pičs dalījās ar viņu skopajās maltītēs, kas parasti sastāvēja no plikas pelavmaizes gabaliņa, un visai reti viņiem iznāca pamieloties ar biezpiena piciņu. Kad lopi mierīgi ganījās vai, bariņā saguluši, gremoja, draugiem bija laika lēkt, skriet un meklēt kameņu saldās ligzdas, kuras kāru muti sūkāja kā zēns, tā suns. Ja ganīja pie upes, tad draugi bradāja pa Bērzes seklākajām vietām. Pičs meklēja zem akmeņiem zivis, bet Piksis vēroja, ka viņam veicas, jo lomu vēlāk cepa, un šo užkodu draugi patērēja kopīgi. Un kur tad vēl peldēšanāsl Bērze pie Alkšņiem bija ar seklām un dziļām vietām, ar grants kārtu upes dibenā un dzidru ūdeni. Reizēm izcēlās liels tracis, jo Piksis labprāt metās upē un, kad Pičs šļāca viņam ūdeni virsū, braši aizstāvējās, lēca uz pleciem un gāza zemē. Tātad reiz pēcpusdienā Pičs sēdēja uz akmens un drāza nūju, bet Piksis gulēja, izlaidies zālē. Pēkšņi viņš pacēla galvu un ierūcās, tad pielēca kājās. Pičs aplaida acis apkārt, bet neko nemanīja. Piksis aizšāvās uz tuvējo mežu un sāka nikni riet. Nu cēlās arī Pičs un gāja sunim pakaļ. No meža bija izlēcis pelēkais meža laupītājs vilks un uzklupis tuvākajai aitai. — Cui, Piksi, cui, sunīt! — sauca Pičs, bet pats paķēra smagu akmeni, skrēja vilkam klāt un trieca pa sāniem. Vilks atlaidās no aitas un atieza zobus pret zēnu, kas nu stāvēja zvēram pretī tukšām rokām. Tas bija briesmīgs acumirklis, bet izglāba Piksis. Viņš tik neganti iekodās pelēkajam laupītājam skaustā, ka tas kā negudrs sāka griezties riņķī, mēģinādams suni nokratīt, bet suns rūca un neatlaidās. Pičs nu pieskrēja pie akmens, uz kura nupat bija sēdējis, sagrāba apdrāzto rungu un tā Iegāza negantelim, ka tas iekaucās un jau grasījās mesties uz mežu, bet zēns tik deva ka deva. Žēl bija, ka Pičs nevarēja savu rungu droši laist vilkam pa muguru, jo baidījās Iesist Piksim. Pēdīgi tomēr dabūja plēsoņu gar zemi. Nu arī Piksis atlaidās un Pičs varēja no visa spēka gāzt vilkam pa skaustu. Sitienā bija tik daudz kaulu un muskuļu spēka, ka vilks kā nopļauts palika guļot mežmalas zālē. Bet kur tad aita! Aitai nekas daudz nekaitēja, drusku kli​boja, bet citādi rādījās vesela. Tas Piča dzīvē bija liels piedzīvojums, ar atjautību un spēku gūta tāda uzvara! Sākumā Pičs bija kā apdullis. bet Piksis raudzījās viņā priecīgs un apmierināts, sak, vai redzi, ko mēs par abiem paveicām — beigts gan laupītājs. Govis atkal mierīgi staigāja pa ganībām un meklēja lielākos zāles kušķus, bet Pičs atlaidās uz akmens atpūsties. Uztraukums pamazām norima, nu varēja visu mierīgi novērtēt. Tas bija noticis tik negaidot un tik ātri, ka likās neticami, tomēr nogalētaic vilks bija acu priekšā. Pičs ievilka elpu dziļi krūtīs un atviegloti nopūtās. Labi. Viss bija iznācis pavisam labi. Pičs tagad zināja, ka viņam ir tādas brīnumlabas spējas kā spēks, atjautība un drosme, par kurām līdz šim nebija īstas jausmas un kuras arī citi viņā nepazina. Kur bijis, kur nebijis, Pičs pa laikam atkal piegāja pie nosistā vilka. Protams, arī Piksis bija tur klāt. Pičs aptaustīja vilka augumu, pabužināja viņa vilnu, pacilāja vienu otru kāju, pat melno lūpu pacēla un apskatīja plēsoņa baismīgos ilkņus. — Vai redzi, Piksi, kādi vilkam lieli zobi! Ar tiem var gan dziļi plēst! Piksis tikai pakustināja asti. Lepns uz sevi un gūtajiem panākumiem Pičs sāka apzināties savu vērtību, šī apziņa vēl pieauga, kad vakarā vīri apskatīja nosisto zvēru un nemaz negribēja ticēt, ka zēns un suns par abiem pieveikuši lielo plēsoņu, kas tikai pieaugušam vīram būtu pa spēkam. Kad saime sēdēja pie vakariņām un karotes staigāja no bļodas uz muti, valodas ap vilku vien vairāk grozījās. Vīri uzteica brašo puiku, arī bezbailīgo Piksi un apsolīja vilka ādu izģērēt mīkstu, lai Pičam būtu ar ko apklāt savu lāviņu. — 2ēl, ka māte nav vairs dzīva, viņai par tevi būtu liels prieks, — saimniece sacīja Pičam. — Māte tevi maziņu gaužām mīļoja, bet tu viņu laikam nemaz neatceries! — Neatceros gan, — atteica Pičs, un skumju ēna pārlaidās viņa sejai. — Kāda viņa bija, mana māte!


— Bija čakla un izdarīga sieva. 2ēl, ka viņai nebija vēlēts garāks mūžs. Sērgas laikā abus ar tavu tēvu no​kāva melnā nāve[1]. — Klausies, Dāvi, — saimniece teica vīram, — Edei taču bija māsa Zane. Izskatā abas tik līdzīgas kā divi ūdens pilieni. Vai tu atceries! — Atceros pavisam skaidri. Ja pa šiem gadiem ar Zani nav notikusi kāda nelaime vai uzbrukusi kāda slimība, tad viņai jābūt dzīvai. — Dāvi, esmu jau piemirsusi, kālab kungi viņu un Jurģi aizsūtīja uz citu vietu. — Tad tev ir gan īsa atmiņa! Jurģis taču muižā salauza kāju un palika uz visu mūžu kroplis. Tāds vairs nav ne​kāds zemes strādnieks, tālab viņu aizsūtīja citā darbā, kur kāja mazāk vajadzīga. — Jā, jā, nu atceros! — iekrita valodā saimniece. — Aizsūtīja uz tādu vietu, kur no rāvas tecina dzelzi, bet, uz kuru vietu, tas man pagaisis no prāta. — Jurģi ar sievu aizsūtīja uz Baldones dzelzsāmuru. — Kur tas ir! Vai tālu! — Pičs gribēja zināt. — Tālu gan, vēl krietnu gabalu aiz Jelgavas. Pičs klausījās abām ausīm, pat karote pārstāja cilāties. Viņš atkārtoja pie sevis: «Baldones dzelzsāmurs.» Sen jau nakts klusums bija apņēmis zemi un ļaudis, bet Pičs vēl grozījās uz savas lāviņas un, par māti domājot, nevarēja aizmigt. «Zane izskatā līdzīga manai mātei un dzīvo Baldonē. Kaut reiz dabūtu Zani redzēt, tad zinātu, kāda izskatījusies mana māte, mīļā māte, kuras sen vairs nav…»


PIČS SARIEBJ VAGARAM Ierastā tecējumā mainījās dienas — gan saulainas, gan apmākušās, gan ar lietu, gan bez tā, bet visas pilnas melnu rūpju un sūra darba. No rīta, aizejot muižas klaušās, gaitnieki nezināja, kas viņus tur gaida. Viss bija atkarīgs no kunga, vagara un priekšstrādnieka garastāvokļa vai untuma. Nekad iepriekš nevarēja zināt, vai tevi sla​vēs vai sūtīs uz piedarbu saņemt rīkstes. Kādu vakaru Alkšņu saimnieks pārnāca saguris un nerunīgs. Pat vakara tiesu atsacījās iebaudīt, šim negriboties, jūtot tādu kā spiedēju pakrūtē. — Būsi pārcēlies, — nodomāja saimniece, bet vēlāk no Baģa uzzināja, ka saimniekam iznākusi saraušanās ar vagaru. Saimniece staigāja iekšā un ārā, neko neteica, tikai, garām ejot, pameta acis uz saimnieku. Pēdīgi viņa nenocietās: — Kas tur īsti muižā bija, par ko tev uzbruka? — Un, kad saimnieks vēl nevēra muti, uzstāja neatlaidīgāk: — Nu runā, vecais! Par ko tevi bāra! — Labi jau būtu, ja bārtu vien, bet draudēja ar pie​darbu. — Par ko tad īsti! Runā tā, lai var ko saprast! — Vagars uzstāja, ka rīt uz muižas mēslu talku no Alkšņiem jāsūta trīs vīri. Teicu, ka tas ir netaisnīgi, jo man kā pusarkliniekam vairāk par diviem nav jāsūta, un nav jau arī vairāk ko sūtīt. — Un ko tad šis! — Neko, jāsūta — un beigas. Tad es teicu, ka plēst kūtī cieti nomītos mēslus un celt vezumā ir vīra darbs, kas būtu pa spēkam vienīgi man un Baģim. Pēdīgi šis pielaidās, lai tad sūtot sievu, varēšot vezumus pabraukāt — Nu, un tālāk! — Kas tālāk varēja būt — nācu mājās. Varējis atpirktles ar pērienu, nudien, ļautos, lai sit, bet tas tikpat nelīdzētu. — Jā, labi nav. Ja braukšu jums līdz, mājās, viss ies ačgārni. Kas kops lopus, kas slauks, kas vārīs. Ak tu posts! Pičs bija piegājis pie saimnieka, stāvēja un klausījās, bet, kad saimnieks viņu nepavisam neievēroja, tad teica: — Kā būtu, ja es brauktu līdz! Vezumus pabraukt — tas man nieks, tikai kā būs ar lopiem! — Varbūt tiešām puika varētu braukt! Viegli man mājās nebūs, tomēr tā labāk, nekā es aizeju uz visu dienu, — tā saimniece. — Nez vai tur kas iznāks, — šaubījās saimnieks. — Kāpēc neiznāks! Vai domā, ka vagars neļaus pui​kam braukt! — Kas vagaram ko neļaut, bet paši klaušinieki nedos savus zirgus svešām rokām, kur nu vēl zēnam. Zirgi no​dzīti, tikko velkas un, svešu roku tramdīti, var pagalam sabeigties. — Bet pamēģināt taču var. Saimnieks paskatījās uz Piču un beidzot pamāja ar galvu. Tātad tas bija norunāts, Pičs rīt brauks uz muižu. Naktī Pičs juta, ka viņu rausta un purina, bet nomiegojies viņš kaut ko ņurdēja un gulēja tālāk. Tikai tad galīgi pamodās, kad saimniece neatlaidīgi sauca: — Pič, mosties! Pič, celies labi ātri, nokavēsi darbu muižā! Pič, vai dzirdi! Nu Pičs ar vienu lēcienu bija no lāviņas zemē, uzrāva bikses un drāzās no dūmistabas ārā, kur saimnieks un Baģis jau sēdēja ratos. Izbrauca aklā tumsā un kratījās pa bedraino meža ceļu. Čīkstošie kokasnieki sitās pret koku saknēm, lēkāja no vienas bedres otrā un lika sēdētājiem lēkāt riteņiem līdz. Pičam bija brīnums, kā zirgs tumsā varēja atrast ceļu, bet viņš brida dubļus nesteigdamies, kā zinādams, ka muižas darbi tikpat


nekad nav padarāmi, vai steidzas vai nesteidzas. Reizēm zirdziņš stājās, bet Pičs taisījās iemigt. Kad ausa diena. Alkšņu ļaudis izbrauca klajumā. Rīta krēslā varēja redzēt koku puduri ar ēkām. Tas bija krogs. Tālāk nāca muižas klētis, kūtis, brankūzis1 . Tās bija smagas un lielas koka ēkas ar salmu vai lubu jumtiem. Mazliet nomaļus stāvēja kungu nams — gara koka ēka ar kārniņu jumtu. Sienas bija balsinātas, un glāžu logi kā aukstas acis lūkojās braucējiem pretī. Vagars jau gaidīja pie lielās kūts. Tas bija garš, līks vīrs iekritušām krūtīm. Seja viņam bija iedzeltena, apaugusi šķidrām bārdas spalvām, bet apakšlūpa atsedza retus zobus. Acis mazas, bet dzēlīgas. Sis vīrs valdīja lielo muižas klaušinieku baru ar bargu roku, kas nepazina žēluma. Vagars izrīkoja sabraukušos klaušu ļaudis, un drīz viss lielais bars ar zirgiem un ratiem kustējās darbā. Pičam pie lielās kūts kādu brītiņu bija jāgaida, līdz vīri piemeta pirmos vezumus. Kad tos izbrauca un Pičs gribēja ņemt grožus, vīri atmeta ar roku un grieza zirgus uz papuves pusi. Dāvim bija taisnība, neviens savu zirgu negribēja uzticēt svešām rokām. Apjukušais zēns nezināja, ko darīt. Viņš skatījās platajās kūts durvīs, vai neparādīsies pašu sētas zirgs ar Dāvi. Izbrauca Alkšņu pārupes kaimiņš, un Pičs prasīja, lai dod savu zirgu viņam. Viņš braukšot prātīgi un taupīšot lopiņu. Tā Pičs tika pie pirmā vezuma. Vēl viens otrs, redzot Piča prātīgo apiešanos ar zirgiem un ļodzīgajiem vezumiem, uzticēja arī savējo. Pat Aizkalna Tenis neliedza savu jauno dūko, tīk pieteica, ka tas esot tramīgs un trūkstoties no katra nieka. Tā Pičam darbs iegāja vēlamā ritējumā, lai gan zirgu de​vējiem nu iznāca smagāk strādāt, jo bez apstājas bija 1 Spirta dedzinātava. kūtī jāplēš cieti nomītie mēsli un jāmet vezumos. Nedabūja braucot paši atstiept muguru un atvilkt elpu. Bet viņi pazina saticīgo Alkšņu Dāvi un zināja, kāds darba roku trūkums bija viņa sētā. Papuves gabalā vezumus sagaidīja plecīgs puisis — mēslu gāzējs — un sieviešu bars — mēslu ārdītājas. Puisis veikli izgāza mēslus, un tukšie rati ripoja atpakaļ. Braucēji ratos stāvēja kājās un grieza grožus ap galvu, lai zirgi veiklāk locītu kājas. Darbs veicās, un pret pusdienu Pičs bija izbraukājies tiku tikām, bet tad gadījās maza kļūme. Kad Pičs brauca pāri piesērējušam grāvim, tramīgais Teņa zirgs pasitās sāņus un ļodzīgais vezums apsviedās. Viss būtu bijis labi, mēslus turpat izsvaidītu abējpus grāvim, bet tuvumā gadījās vagars, sāka klaigāt, pieskrēja pie Piča un gāza ar nūju, bet Pičs pasitās sāņš, un nūja ķēra tukšu gaisu. Nu bija uguns pakulās. Vagars kā traks vicināja koku un kliedza, bet Pičs ielēca ratos un aizbrauca, ka nograbēja vien. Vagars lamādamies aizgāja atpakaļ uz kūti. Mēslu ārdītājas noskatījās pakaļ un nogrozīja galvas. — Nabaga puikiņš, — dzirdēja viņas sakām, — bez kūliena vakarā jau nu nepaliks. Darbs turpinājās, it kā nekas nebūtu noticis, tikai tagad Pičam arvien bija miets pie rokas. — Kam tev tas miets līdzi! — prasīja puiši smejošām acīm. — Kad apgāžas vezums, lai ir ar ko pasvērt, — at​svieda Pičs un laida tālāk. Darbu pārtrauca vēlu vakarā, kad bieza krēsla tina zemi un laidarā neko vairs nevarēja saredzēt. Pie Piča pienāca muižas puisis un sauca pie vagara. Neko tālāk neteica, tik rāva Piču līdzi uz kūts pusi. — Pagaidi, negrābsties, kad jāiet, pats aiziešu! Vagars jau gaidīja.


— Nu, putniņ, vai pērienu gribi! — Par ko pērienu! — Vezumu taču apgāzi! — Vezumu apgāza zirgs, tad jau periet zirgu. — Bet pats nešpetni uzvedies. — Neļāvos bez vainas sevi sist. — Mik, ved uz piedarbu, un zini — lai viss būtu, kā pienākas. Klaušinieki, sastājušies pulciņā, mēmi skatījās un klausījās, un tikai rets kaut ko īgni rūca, bet vairāk arī neko neuzdrīkstējās, jo pazina vagara nekrietno un atriebīgo dabu. Bija jau dziļa tumsa, kad Alkšņu ļaudis brauca mājās. Brauca klusēdami, jo visiem bija smagi ap sirdi un žēl krietnā Piča, kas gulēja ratos uz mutes, galvu iespiedis salmos. Viņš nevaidēja, nežēlojās, tikai, ratiem stiprāk sakratoties, drusku iestenējās. Sīs dienas pazemojums bija viņam drūma mācība. Pirmo reizi viņš sadūrās ar netaisnību un varmācību viskailākajā veidā un dabūja izbaud t tās nenovēršamo spēku. Viņš bija dzirdējis par pēršanām muižā, bet, ka var uzbrukt cilvēkam bez kādas vainas, to gan ne sapņos nevarēja iedomāties. Ja viņš būtu izlicies vagaram padevīgs un paklausīgs, kā to bija redzējis vienu otru lišķi darām, tad droši vien pērienu nebūtu dabūjis. Bet viņš apbruņojās ar koku un sakaitināja vagaru vēl vairāk. Lai jau, mugura sadzīs, un tad redzēs, kas būs tālāk. Mājās saimniece lika tūdaļ vilkt kreklu nost un rādīt muguru. Viņa sameklēja saldu sviestu, baltas linu lupatas un sāka apkopt asiņainās vietas. — Ak, šie muižas bendes, pat bērnu nav taupījuši! Visa mugura vienās svēdrās. Nu, runā taču — vai stipri sāp! — Gan jau .. . — Ko — gan jau! Ko tu gribi teikt! — Es neko, tāpat vien. Mazu brīdi vēlāk saimniece prasīja Dāvim: — Ko tad domā rīt darīt ar muižas klaušām! — Es braukšu līdzi, — iesaucās Pičs. — Vai nu pavisam bez prāta! Braucējs! Ne sēdēt, ne gulēt, bet viņš tev brauks uz muižu. — Nu tad parīt katrā ziņā. — Neniekojies, ja varēsi, tad padzenāsi lopus tepat pa māju. Ne otrā, ne trešā dienā Pičs netika uz muižu. Viņš gulēja ganībās, seju rokās iespiedis. Te viņu neviens neredzeja un nedzirdēja, tādēj ļāvās sāpēm un dusmu uzplūdiem. Guļot uz mutes un ciešot sīvas sāpes, viņš bieži vaidēja un izgrūda caur sakostiem zobiem: — To es viņam nekad neaizmirsīšu!


Piksis bija galīgā nesaprašanā, kas noticis viņa jautrajam un nenogurstošajam rotaļu biedram. Velti viņš riņķoja apkārt, pienesa kokus un priecīgs vaukšķēja, kam vajadzēja nozīmēt: celies un nāc skriet, — gan grūda degunu zēnam sānos, gan laizīja seju un rokas, nekas nriīdzēja — draugs nebija izkustināms. Kad lopi aizklīda par daudz tālu, tad gan pasūtīja tos atgriezt, un tas arī bija viss. Pēc nedēļas Pičs uzstāja, ka gribot braukt līdzi uz muižu. Viņš paņēma krietnu nūju, ar kuru tad nu staigāja pa muižu kā pats vagars. Kad Pičam prasīja, kam viņam nūja, atteica, ka viņam, tik sadauzītam cilvēkam, nūja vajadzīga iešanai. Vagars uzmeta Pičam greizu skatu, bet neko neteica. Pičs palūkojās vagarā un arī neko neteica. Vīrus norīkoja papuves aršanai. Tas bija zirgiem un cilvēkiem smags darbs, jo sakaltusī atmata bija jāuzplēš un mēsli jāiear spīļu arkliem. Darbs neveicās, arums bija slikts, un vagaram pietika ko dusmoties un bārties. Piču nosūtīja klētniekam palīgā Iemērīt sēklas rudzus, jo sē]alaiks bija tuvu, bet zeme sējumam vēl nebija sastrādāta. Diena pagāja bez sevišķiem notikumiem, toties otra diena jau no paša rīta sākās neparasti.' Ļaudis brīdi vēroja vagaru, kas it kā slims, kā negulējis bālu vaigu staigāja iekšā un ārā no sava kambara kūts galā. Klaušinieki gaidīja, kad atzīmēs atnākušos vīrus un norīkos darbā, bet vagars kavējās. Kuivu sētas saimnieks Andžs, mazs, apaļš vīriņš, kam mute vienmēr smaidīja un klabēja, arī tagad nenocietās: — Kas ir, vagarlēv, sarobo mums birkas1 un laid kaut vai mājēs, cik tā ilgi stāvēsim. Pičs, kas pagadījās Andžam blakus, nomurmināja: — Bet vagars nemaz nav iznesis birkas. Ļaudis sačukstējās un gaidīja, kas nu būs. Pēdīgi vagars, kam bālums vaigā mainījās ar sārtumu, bļauro balsi pazaudējis, klusu norīkoja: — Turpiniet vien vakardienas darbu, gan jau citu no​kārtosim. — Kā tad tā! — nerimās Kuivu Andis. — Ko tu, vagartēv, jauc veco, labo kārtību, vai vēlāk kāds vairs atcerēsies, kuru dienu muižā atklausījis! Vispirms taču jāierobo dienas. Un nu birku nebija. Tas bija nedzirdēts notikums. Ļaudis, pagājuši tālāk, neizklīda, bet turpināja čukstēties. Vagars it kā neredzēja, ka klaušinieki neiet pie darba un izbrīnījušies vēro viņu. Kur birkas varēja palikt! Kas bija noticis! Ja dienas neiegriezīs, var gadīties, ka liek vēlreiz atstrādāt. Nē, tā jau bija pavisam nelāga būšana! Bet Kuivu Andžs jau atkal sauc: — Pusdienā iesim pie junkura, lai liek vagaram sameklēt birkas. Viņš, pagāns, tās slēpj, lai noblēdītu atklausītās dienas un varētu izdzīt jaunas. — Lai tik pamēģina! Birku pusītes taču pie mums, ko tad vairāk. ' Kurzemes lielkunga Jēkaba muižās visos zemākās amatpersonas bija latvieši, kas rakstīt neprata, tādēļ savas atzīmes kārtoja birkās: vaqars iegrieza birkās ieradušos klaušiniekus, rijnieks — iekulto labību, klētnieks — atbērtos pūrus. Birka bija apaļš vai četrstūrains koks, kuram vienā pusē iegrieza vajadzīgos robiņus. Tad birku pāršķēla, lai katrā šķiliņā būtu puse iegriezto zīmju. Muiža paturēja birkas vienu pusi, bet otru atdeva zemniekam. Vagars birku muižas puses glabāja savērtas birku lokā. — Pie junkura, pie junkura! Ar to samierinājās un aizgāja darbā, bet pusdienā, vēl lāgā neēduši, klaušinieki lasījās pie lielās mājas lieveņa. Muižas junkurs, ieraudzījis ārā ļaudis, sūtīja savu istabas kalpu uzzināt, kas noticis. Tā un tā, klaušinieki gribot sū​dzēties par vagaru. Bet vagars muižai bija labs: tā prata izdzīt cilvēkus kā reti kāds. — Saki tiem ļaudīm, ka es viņus negribu redzēt! Kad istabas kalps to pateica ļaudīm, tie kliedza, ka vagars noslēpis birkas un neatzīmē dienas. Tad kungs izgāja pagalmā un lika pasaukt vagaru. — Kālab tu neatzīmē dienas! — Žēlīgais kungs… es nevaru, — vagars stostīdamies atbildēja. — Saki man — kālab tu nevari!


— Man birkas pazudušas. — Cik tev pazudušas! — Visas, žēlīgais kungs. — Ak tu, Kūrlandes mērkaķis! Es tevi likšu nopērt, ja negādāsi birkas rokā. Un tagad visi marš — pie darba! — Kūrlandes mērkaķis, Kūrlandes mērkaķis, — visap​kārt čukstēja kodīgs izsmiekls. Vagars bija dabūjis mācību. Pičs staroja un aizsvieda savu nūju pa roku galam. Patiesību šai lietā neviens nezināja. Alkšņu tēvs un Baģis gan visai aizdomīgi noskatījās uz Piču, bet arī viņi nezināja vairāk. — Nu, vīri, — Kuivu Andžs bramanīgi pamācīja, — tagad tas Kūrlandes mērkaķis nāks pie mums un lūgsies, lai ļaujam pēc savām birkām atjaunot muižas puses. Tad tik nu neesiet muļķi un piegrieziet klāt labi daudz jaunu robu, būs mazāk jānāk uz muižu. Ļaudis pasmējās un izklīda.


PAUNU LABRENCIS Kādu vakaru Alkšņos Ienāca paunlnieks. Pičs viņu jau agrāk bija redzējis un klausījies viņa stāstus, kuru viņam nekad netrūka. Kur tik vecais vīrs kādreiz nebija klaiņojis un ko visu redzējis! Viņš bija karus izkarojis gan uz sauszemes, gan uz ūdens, braucis par matrozi uz tālām, svešām zemēm un tagad nu jau daudzus gadus staigāja ar paunu. Viņš mēdza teikt, ka tuvākajā apkārtnē neesot nevienas lauku sētas, kurā viņš nebūtu bijis. Tur viņam bija daudz pazīstamu, kurus zināja vārdā saukt. Zemnieki labprāt paskatījās, ko viņš paunā atnesis, arī paklausījās vecā, daudz pieredzējušā vīra prātojumos. Nupat šis vīrs bija atkal atnācis. Līdz Dobelei, kur viņam bija sava būda un vecene, nebija pārāk tālu, bet viņš nemīlēja steigties, laikus palūdza naktsmājas, un tās viņam labprāt apsolīja. Runīgais večuks, kuru sauca par paunu Labrenci, ienesa sētā līdz ar ziņām no tālākām vietām tādu kā možu garu, un tādēļ viņu labprāt ieredzēja. Vēl vakariņu tiesu gaidot, kāds uzprasīja, lai izstāstot, ko šis redzējis moru zemē. — Kādi tad tie mori īsti izskatās! Stāsta, ka tie nemaz neesot tādi kā citi ļaudis. — Tas nav tiesa. Melnie ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai melni un staigā puspliki, jo tai zemē tik silts, ka drānu nevajag. Arī valoda viņiem sava, no mūsējās viņi nesaprot ne vārda. Viņi ir kā bērni, kas neapjēdz vienkāršas lietas, un kā bērni tic visam, ko viņiem stāsta. Tādēļ bieži vien baltie cilvēki viņus krāpj un dara pāri, saķer siltajā zemē pie lielās Gambijas upes un aizved jūrām pāri uz Kurzemes lielkunga salu, kur viņiem klājas vēl grūtāk nekā pie mums muižas klaušās. — Es arvien esmu gribējusi tev pavaicāt, kādēļ visu mūžu esi noklaiņojis. Vai nevarēji labāk dzīvot uz vietas un piekopt kādu amatu nekā tā mētāties apkāri. Lietū un sniegā, vasaras karstumā un ziemas aukstumā ar paunu mugurā nav taču viegli, — savukārt runāja saimniece. — Tā ir, kā tu saki, bet klaiņošana man laikam asinīs. Tā mani dzen, un man jāiet, esmu tāds cilvēks. Ilgi uz vietas dzīvojot, kļūstu drūms — un, jo ilgāk, jo ļaunāk. Dūmistabā iestājās klusums. Kad ienesa vakariņu putru un karotes sāka staigāt no bļodas uz muti, valodas vēl nevedās, bet, kad galds bija nokopts un viens otrs saldi nožāvājās, Pičs nenocietās: — Pastāsti kaut ko vairāk par svešām zemēm. — Varu pastāstīt par kādu jūras braucienu. Tas bija toreiz, kad es vēl biju jauns un spēcīgs un braucu uz kuģiem. Jūras ceļi ir nedroši ceļi, un nelaime var uzbrukt nejauši, kad to vismazāk gaida. Ļaudis parasti domā, ka vislielākās briesmas uz jūras draud vētrā. Taisnība, vētrā kuģis ir likteņa varā, un tikai labi būvētā kuģī, ja tas atrodas krietnu jūrnieku rokās, var būt puslīdz drošs, ka nobrauks tur, kur nodomāts. Taču arī labam kuģim ne​vajag daudz, lai notiktu nelaime. Mēs braucām uz Gambiju un vedām piecus virsniekus, četrpadsmit apakšvirsniekus un sešdesmit septiņus kareivjus. Kuģis mums bija drošs — Ventspilī būvēta fregate «Pacietība» ar divdesmit astoņiem lielgabaliem un pilnu buru skaitu — divdesmit burām. Kuģis bija ar slaidu priekšgalu, tomēr diezgan varenām krūtīm, slaidi izliektu pakaļgalu, lai, slīdot viļņiem pāri, neatstātu platu vagu. Tas bija kuģis, kas varēja uzņemt daudz kravas un tomēr stalti nest buras, labi uztvert vēju un droši turēties uz ūdens. Vārdu sakot, tas bija labs ātrbraucējs kuģis. Brauciens izdevās brangi. Jūras laupītāju kuģus, kuru jūrās nav mazums un kuru vīri ir bezgala pārdroši un nežēlīgi, nesastapām, tā savus lielgabalus nedabūjām ne reizes izšaut. Dažkārt gan mūsu kuģi sagrāba vētra, bet ne stipri, un mums jau rādījās, ka drīz ieraudzīsim lielo Gambijas upi, kurā uz nelielas saliņas mūsu zemes lielkungam cietoksnis un gar upes krastiem tirgus vietas. Turpat divus mēnešus bijām braukuši un tikai ūdeni un padebešus vien skatījuši, tādēļ noilgojušies pēc cietas zemes, kur var droši nostāties uz abām kājām un nav jālēkā, lai noturētos un nepakristu, kā tas bieži gadās uz kuģa, izņemot tās reizes, kad jūras viļņošanās apstājusies un kuģis turas tik mierīgi kā māja uz zemes. Bet tad nav arī vēja, kas Ieguļas burās, un tad kuģis nekust no vietas. Tā dažreiz iznāk nostāvēt dienām ilgi un netikt ne olekti uz priekšu. Tāda reize bija pienākusi arī mums. Pēc visiem aprēķiniem


mums vajadzēja atrasties pavisam tuvu mērķim, bet mēs stāvējām uz vietas. Sais bezdarba dienās mūsu vienīgā izprieca bija vērot kaijas. Viņas drāzās no augšas stāvu lejā un ienira ūdenī, tikpat strauji atkal pacēlās ar zivi knābī. Norijis laupījumu, putns cēlās gaisā, vēroja jaunu upuri un drāzās atkal jūrā. Bezvējš turpinājās vēl vienu dienu, un tikai trešās dienas rītā uzpūta svaiga brīze, buras piepūtās un (regate sāka kustēties. Pret vakaru jau ņirbināja jautri vilnīši, un mūsu sejas noskaidrojās. Debesis kļuva netīri pelēkas un pārklājās ar mākoņiem. Vējš bija mums labvēlīgs, pūta pa ceļam un svilpoja vantīs. Viļņi vēlās arvien lielāki, un mūsu fregate lauzās tiem cauri. Kuģis, saduroties ar sevišķi lielu vilni, pacēlās uz augšu un tad ar spēku drāzās lejā, aprokot priekšgalu nākošā viļņa putās. Mēs strauji traucāmies uz priekšu, un mums visiem bija priecīgs prāts. Naktī vējš aprima, un, kad rītā vīri izgāja uz klāja, kuģis atradās biezā miglā. Tā krājās uz drānām, pārvērtās ūdens pilienos un mērcēja mūs. Uz brīdi parādījās dzeltena, nespodra saule, bet drīz atkal pazuda, un ap mums vairs bija tikai lipīga migla. Kuģa priekšgalā matrozis pūta miglas tauri. Bija jādbd ziņa pretibraucējiem un jāuzmana katrs svešs troksnis. Vētrā braukt ir bīstami, jūras slimība pavisam nav patīkama, tomēr ar to var cīnīties, bet pret miglu neko nevar iespēt. Tās priekšā jūrnieks ir nevarīgs. Pēkšņi matrozis pārstāja taurēt, īsu mirkli klausījās, bet tad sāka pūst kā negudrs. Mēs izdzirdām dobju troksni, un tai pašā brīdī mums garām paslīdēja liela kuģa ēna. Ja mūsu fregate būtu atradusies kādas divdesmit olektis tālāk, svešais kuģis būtu ietriecies mums sānos un mūs nogremdējis. Par glābšanos tādā miglā nav ko domāt. Pret vakaru migla izklīda, un mums atklājās sen gaidītā ainava: platas upes grīva ar sēkļiem un kokiem apaugu​šiem krastiem. Mēs bijām sasnieguši Gambiju. šajā vietā saimnieks viņu pārtrauca: — Lai nu tie kuģi, kur tie kuģi, bet tu pasaki, vai citur arī tik neganti kungi kā mūsu muižā. Tu esi daudz staigājis un daudz redzējis. Te pie mums elpu rauj ciet. Kā nupat viņnedēļ muižā izstrādāja ar mūsu Piču. Sita puisi līdz asinīm un gluži ne par ko: zirgs sabijies un apgāzis mēslu vezumu. Kādreiz ir tā, ka jāgrābj koks rokā un jāaizstāvas, lai tad arī pašam beigas. — Tādas lietas notiek, — teica Labrencis. — šur un tur dzirdēts, ka zemnieki sadumpojušies, situši kungus un vagarus, dedzinājuši muižas. Daži bēg, — bet kur var aizbēgt, ja muižas okšķeri visur priekšā! Bēgli drīz saķer, un muiža viņam nežēlīgi atriebjas. Mācītāji arī nav labāki. Neapnikuši ik svētdienas viņi kancelē runā, ka pasaulē arvien bijuši kungi, pats dievs viņus iecēlis un licis valdīt. Kas neklausot kungiem, tas saceļoties pret dievu. Tālab arī zemniekiem cieši pavēlēts kārtīgi iet baznīcā un klausīties, ko tur māca. Lāgā saprast jau viņus nevar, kā viņi no kanceles sprediķo, viņu runas ir pagalam jocīgas. Tu taču, tāpat kā citi, ej baznīcā, esi arī dzirdējis, kā viņi tur lauzās latviešu mēlē, bet galveno būsi sapratis: zemniekam jābūt paklausīgam un padevīgam, jo tas ir dievam patīkams darbs. Nu saki — vai tādas runas prātīgam cilvēkam ņemamas par pilnu! — Tā gan ir, kā tu saki. — Mācītājs kalpo muižai, bet maksā par to atkal zemnieks no savas nabadzības. Pats zini, ka mācītāji rudeņos apbraukā zemnieku sētas un ievāc naudu un sieciņus. — Grūti ir, bet kam lai žēlojas — dievs augstu, liel​kungs tālu. — Lielkungs, tu saki. Vai domā, lielkungs nezina, ka muižā ļaudis bendē, nezina, ka viņiem izdzen pēdējo spēka kripatiņu! Zina labi. Viņš savās muižās rīkojas tāpat, savos cepļos, sudmalās un šķūņos dzen ļaudis no tumsas līdz tumsai, aiztrenc ļaudis darbā uz nedēļu vairākas jūdzes tālu, lai strādā tur, paši savu maizi ēdot. Varbūt pats arī kādreiz esi sūtīts! — Kā nu ne, bet tu pasaki — kam lielkungam vajag tādu cepļu un šķūņu, un vēl laukos! Lai būtu strādājuši pilsētnieki un pelnījušies ar to. Kā tu domā! — Tur nav ko domāt, es to zinu pavisam skaidri. Lielkungs ar citiem muižniekiem nesatiek, tie viņam neklausa, savās muižās un tāpat visā valstī dara, kā pašiem patīk. Savos landtāgos[2] viņi nostājas


pret katru lielkunga rīkojumu, kas viņus kaut drusku ierobežo. Lielkungam nepaklausīgie muižnieki jāsavalda, tālab viņam vajadzīgs liels un krietni apbruņots karaspēks, bet, lai pie tā tiktu, vajadzīga nauda, daudz naudas. Vai nu saproti, kālab lielkungam visi tie glāzes cepļi, dzelzs un vara āmuri, papīra un pulvera dzirnavas, kuģu būvētavas un aizjūras zemes! No tiem viņš rauš ārā baltu naudu, jo strādnieki taču par brīvu. Preču pardošana lielkungam arī atmet labu peļņu. — Tu, Labrenci, runā par visām tām valsts būšanām tā, it kā būtu kāds augsti mācīts vīrs. — Tak jau, staigājot pa pasauli, esmu šo to redzējis un dzirdējis. Bet nu gan aizrunājos, un jūs netiekat pie miera. Valodas apsīka. Viens otrs paklusām nožāvājās un izstaipījās, jo nedēļas darbs bija iegulies ļaudīm kaulos, un tie nu prasījās pēc atpūtas. Saimniece bija paguvusi noskalot traukus un kravājās gar savu guļvietu. Tad arī saimnieks cēlās uzmeklēt lā​viņu un izbeidza runas: — Nu ar skubu jāliekas uz auss. Rīt gan svētdiena, uz muižu nav jāiet, bet mājās darba sakrājies pāri galvai. Otrā rītā paunu Labrencis posās uz iešanu. Pičs arī rausās augšā, jo gribēja paieties pauniniekam gabaliņu līdzi. Viņš droši juta, ka šis cilvēks bija caur un cauri godīgs, negoda darbus nedarīs un arī necietīs citus da​rām. — Vai ilgi paliksi Dobelē! — jautāja Pičs, ejot pa meža taku. — Tikai šodien. Jaunnedēļ paklejošu tepat pa Dobeles apkārtni un tad lešu uz Jelgavu. — Kur tu Dobelē piemeties! — Starp baznīcu un Lielo krogu Jelgavas ceļā man pašam sava būda, un svētdienās mani tur var satikt, ja neesmu aizklīdis sevišķi tālu. — Kad atkal nāksi uz mūsu pusi! — To gan tagad nevaru pateikt, šo pusi nupat esmu izstaigājis, tad jau tik drīz nav vērts nākt. Būtu jātiek Jelgavā, jo paunā nekas daudz nav pāri palicis. Tā man atkal jāpiepilda. Meža krustceļā viņi šķīrās.


PIČS AIZBĒG PASAULE Vienmuļas dienas vilkās garlaicīgā virknē, visas vienārl pelēkas: grūts darbs, īsa atpūta — un tā bez gala. Ar svešiem gadījās maz satikties, vienīgi muižas klaušās iznāca ar svešu cilvēku kādu vārdu pārmīt. Visur dzirdēja vienu un to pašu: bargi kungi, sūra maize. Nupat jau vasaras darbi bija apdarīti un gāja vaļā lielā rudens aršana. Tā tas bija muižā, bet zemnieku sētās, kā parasti, it viss nokavēts, jo zemnieku pašu darbs bija darāms tikai svētdienās un naktīs, un reta diena pa​gāja, kad nebija uz muižu jāsūta klaušinieks. Kādu vakaru saimnieks pārnāca no muižas tā kā satraukts. Kad bija smilšainās pastalas noāvis un zemes izkratījis, arī vakariņu tiesu ieturējis, viņš teica: — Man Kamu Jānis šodien pačukstēja, esot dzirdējis, vagars lieloties Piču mīkstu pataisīt. Moderes klibais tēvs viņam apliecinājis, ka pats savām acīm redzējis tai dienā, kad pazuda birkas, puiku no vagara kambara iznākam. Vagars gluži traks no dusmām, jo birkas līdz šai dienai vēl neesot visas atjaunotas. — Ko tad moderes tēvs agrāk neko neteica un tikai tagad nāk ar savām liecībām! — domāja Baģis. Saimniece nenocietās: — Ko tur moderes tēvs, to vislabāk zinās Pičs pats, vai bijis vagara kambarī vai ne. Vai dzirdi, Pič! — Biju, — atrūca Pičs, galvu nepacēlis. — Vai dieniņ, tad jau būsi arī birkas paņēmis! — Paņēmu, — Un kur tās liki! — Piesēju akmeni un iesviedu muižas dīķī. — Traks un traks! Kas tik nu būs! — Kas būs, to mēs drīz redzēsim, bet puika lai muižā nerādās. Tiešām ilgi nebija jāgaida. Kādu rītu, kad Pičs ar Piksi tikko bija notiesājuši rīta maizi, uz bedrainā meža ceļa dzirdēja ratus rībam. Zēns un suns kļuva uzmanīgi. Kas tur varēja braukt! Taču ne saimnieks, ne Baģis, jo pirmais bija muižā, bet otrais ara savā bandā. Nupat no meža līda ārā bērs zirgs, tad nāca redzami rati ar diviem vīriem. Kas tie tādi ceļa vīri! A-ā, tas viens bija Lipsta muižas vagars, bet tas otrais taču bija viņa bendes kalps Krišus. Pičs acumirklī visu saprata. Viņš pasauca pie sevis Piksi, kas dusmīgs rūca un jau gribēja skriet braucējiem pretī. Pičs norāja suni un aizveda pie lielā akmens, kur parasti notika abu rotaļas un bija sanesti gan koki, gan akmeņi. Pičs starp sprunguļiem sameklēja tādu svarīgāku, iemiedza padusē un gaidīja, kas nu būs. Braucēji apturēja zirgu, un vagars sauca tādā mīlīgā balstiņā: — Vadzi, dēliņ, panāc šurp! — Nedrīkstu atstāt lopus, saimnieks aizliedza. — Nāc vien, saimnieks neko neteiks, kad muižas val​dīšana sauc. — Teicu, ka neiešu. Braucēji drusku aprunājās. Tad Krišus izkāpa no ratiem, atdeva grožus vagaram un gāja pie Piča. Piksis ļauni ierūcās, un zem uzrautās lūpas pazibēja ilkņi. Pičs paglaudīja suni un gaidīja, lai Krišus pienāk tuvāk. — Krišu, nenāc vis uz šo pusi, ka suns tev nesaģērē ādu, pagāns, briesmīgi plēsīgs. — Krišus neklausīja un skriešus metās uz zēnu. — Cui, Piksi, grāb ciet! — Sunim tas nebija divreiz jāsaka. Lieliem lēcieniem viņš šāvās uz priekšu, zibeņātri palēcās un iecirtās puisim plecā. Gan Krišus sita, gan žņaudza, nekas nelīdzēja — suns


neatlaidās. Pičs arī pieskrēja pie ļaužu ienīstā muižas kalpa un vēl uzgāza ar nūju, tad palēca nost un pasauca arī Piksi. Suns negribot paklausīja un atlaidās. Sakostais puisis vairs nedomāja uzbruki, bet, lamādamies Un roku braucīdams, gāja ilž ratiem. Tur, likās, vagars viņam pārmeta, ka nav pratis tikt ar zēnu un suni galā. Varēja dzirdēt Krišus niknos izsaucienus: — Tas nav suns, bet elles zvērs! Un tas zēns arī ir labais! Tomēr vajātāji vēl nerimās, izkāpa no ratiem arī pats vagars, piesēja zirgu pie priedes, abi apbruņojās mietiem un gāja uz zēnu, bet Pičs pasauca Piksi un ieskrēja mežā. Viņi iegulās krūmos un pacietīgi gaidīja, jo vagaram turpat netālu bija jābrauc garām. Pēc laba laika kļuva dzirdama ratu rībēšana, kas lēni tuvojās. Piksis jau cēlās svešajiem pretī, bet Pičs viņu nomierināja un noguldīja sev blakus. Nu jau braucēji atradās gluži tuvu, suņa vilna atkal sabozās, bet, zēna atturēts, viņš pat dzirdamāk neierūcās. Kad muižas varas vīri pabrauca garām un bija redzamas vairs tikai muguras, Pičam gribējās laist ar kādu sprunguli, bet viņš savaldījās. — Nē, aizmuguras sitējs, kas slepus un nodevīgi pie​zogas, es nu gan nebūšu. Lai brauc veseli. Kad ratu troksnis norima, Pičs gāja atpakaļ uz ganībām un Piksis mierīgi tecēja pakaļ. Lopus atrada vecajā vietā, bet no mājām bija atsteigušles saimniece un Baģis, kas redzējuši notikušo un tagad ar bažām skatījās uz abiem bezbailīgajiem ganiem. Baģis bēdājās: — Kas nu tagad ar tavi būs! Vagaram tu esi pārlieku sariebis, un viņš neliksies mierā, varbūt šonakt pat būs klāt ar savu bandu. Zēns bija satraukts, sakarsis, un acis viņam drudžaini spīdēja. — Es te vairs nepalikšu, nevaru palikt, lešu pro​jām. — Kur tad tu iesi! Būtu vismaz pagaidījis saimnieku pārnākam. Varbūt viņš zinātu kādu padomu. — Tik ilgi kavēties nav droši, tāpēc iešu tūlīt, lai ar dienas gaismu tieku pēc iespējas tālāk. — Ak tu mūžs, ak tu mūžs! Pagaidi vismaz, līdz aizskrienu uz mājām un salūkoju kādu maizes gabaliņu, kas zina, kad tev iznāks paēst. — Saimniece aizsteidzās, cik ātri viņas kājas ļāva. — Uz kurieni tad domā iet! Vai tev ir zināma vieta! — prasīja Baģis. — Nekas nav padomā, — bet vai tad nu tīri netikšu ar darbu pie maizes! — Tas gan pareizi, bet tu būsi izbēdzis klaušinieks. Pēc tevis meklēs un, ja atradīs, tad kā noziedznieku sa​sietu atvedīs atpakaļ. Pēc tam nāks barga ilesa. — Zinu arī to un sargāšos krist okšķeru rokās. — Se nu, še, cita man nekā nav, jo gaļas sen vairs nav pat klaušiniekiem ko dot uz muižu līdz, — teica saimniece un iedeva maizes klaipiņu baltā linu kulītē. — Paldies, saimniec, par visu, par kopšanu, par barošanu, par labu vārdu un … — zēns nenobeidza, jo sirds bija pārlieku pilna un plūda pāri. Viņš aizgriezās un no​dūra galvu, lai nebūtu redzams viņa lielais satraukums, kas bija acis padarījis mitras un sadzinis asinis vaigos, kas nu kvēloja kā uguns. — Ardievu, Baģi, un palieciet visi veseli! Alkšņus es nekad neaizmirsīšu. — Un viņš skrēja prom uz mežu, kur nozuda kokos. Piksis aizdrāzās zēnam līdz. Dziļi mežā Pičs apstājās un atvilka elpu. Arī Piksis apstājās un skatījās zēnā kā vaicājot: uz kurieni nu drāzīsim! Pifam stāvēja priekšā vēl viena atvadīšanās, un, iespējams, tā būs vissmagākā. Bija jāatvadās no uzticamā drauga un nenogurstošā biedra — dzeltenā Pikša. Mežā cauri koku zariem vēl redzēja pie debesīm saules ripu, bet ap sirdi Pižam bija drūmi un dūša kā savītusi. Viņš nogulās papardēs, novilka Piksi sev līdzās un aplika roku tam ap kuplo kaklu, piespieda galvu suņa galvai un čukstēja lielajā ausī vislabākos vārdus, kādus varēja sadomāt: — Labais Piksi, mums nu jāšķiras uz visiem laikiem. Man arvien būs jādomā, kāds tu biji skaistulis, cik drošs un stiprs. Ar tevi kopā varēja droši stāties pretī vilkam un nešpetnajam muižas puisim. Piksi, draudziņ, zinu, tu mani drīz aizmirsīsi un dzīsi rotaļas ar saimnieku mazo puiku. Sargā labi māju un lopus un kod katram, kas tev dara pāri. Vai saprati, ko teicu? Suns ievaukšķējās un nolaizīja Pičam vaigu.


— Bet nu šķiramies. Es iešu tālāk, bet tu tec atpakaļ pie lopiem ganībās. Pičs gāja uz priekšu, un suns taisījās iet līdzi, bet, kad zēns to cieti aizliedza, palika stāvot un noskatījās, līdz zēns nozuda aiz krūmiem. Tagad Pičs bija brīvs kā putns. Ja neskaita maizes klaipiņu baltajā kulītē, viņam nebija nekāda manta nesama. Visa viņa manta bija vēderā un mugurā, bet mugurā vienīgi nātnas bikses un pakulu krekls. Galva un kājas bija kailas. ' Ejot Pifam iznāca padomāt par to, ko atstājis, un cerēt uz to, kas vēl nāks, par pazīstamo pagātni un nezināmo nākotni. Pirmo reizi mūžā Piža galvai iznāca tik daudz darba. Agrāk viss bija skaidrs un zināms bez domāšanas, gāja tik un darīja. Tagad pagātne bija kā aizslaucīta, bet nākotne tīta necaurredzamā miglā, un nekā tur nevarēja izzīlēt. Kaujoties ar domām, Pičs reizēm pret koku saknēm sāpīgi nodauzīja kailās kājas, bet viņš uz to negrieza lielu vērību, vai tad mazumu tās bija dauzītas. Ceļš vēl arvien locījās pa mežu, un saule stāvēja augstu, tādēļ nebija jāsteidzas, un viņš atlaidās sūnās. Visapkārt bija dziļš miers. Lielo klusumu pat putni negribēja traucēt un čirkstēja klusi, tikko dzirdami. Kūstošo sveķu, sīko meža puķīšu un vēsās sūnas smarde viegli reibināja, un drīz viss bijušais un nākošais palika tālu . .. Kad Pičs pamodās, saule taisījās rietēt un putni čivināja vakara dziesmu. Zēns uzrāvās kājās un sāka soļot pa ceļu, kas aizvijās starp kokiem un krūmiem. Tad mežs beidzās un Pičs uzgāja uz lielā ceļa, kas gan nebija plats, bet mīkstu putekļu klāts. Priekšā redzēja mazas mājiņas un baznīcas torni. Tā bija Dobele.


PIČS IEPAZĪSTAS AR DOBELI Kad Pičs sasniedza pirmās mājas, bija jau krēsla. Viņš aizgāja līdz baznīcai un prasīja pēc Lielā kroga Jelgavas ceļā. Turpat tas bija, pavisam tuvu. Nu viņš noskatījās nelielu nameli starp baznīcu un krogu, paraustīja durvis un prasīja pēc Labrenča. Viņam rādīja, ka tas esot blakus. Tur viņu ielaida veca sieva, kuras valoda bija asa un seja pauda neuzticību. Kad Pičs pateica, ka Labrencis pats uzdevis, kur dzīvo, un kad vēl izstāstīja, kas ar viņu noticis un ka tagad ar Labrenča palīdzību grib tikt svešā pusē, sievas seja dabūja laipnāku skatu. Tad Pičs uzzināja, ka arī viņai ir dēls, nedaudz vecāks par Piču. Tikai viņa nezinot, kur tas pašreiz klīstot. Pērnajā gadā pie viņas atnācis kāds jauns puisis un stāstījis, ka bijis kopā ar viņas Andžu uz jūras, abi braukuši uz viena kuģa, bet kādā vētras naktī pazaudējis rokai trīs pirkstus. Tad viņš atlaists mājās uz Līvbērzes muižu un Andžs palūdzis pa ceļam iegriezties Dobelē pie tēva un mātes pateikt, ka viņš dzīvs un vesels, un nodot piemiņu no karstajām zemēm, kur dzīvojot melni, pa pusei pliki cilvēki. Viņa parakņājās lādē un izcēla spožu gredzenu mazas bļodiņas lielumā. Svešais teicis, ka melnās sievas šādus lielus gredzenus karinot ausīs. Labrencis, kas arī tais zemēs bijis, sakot, ka tā esot gan un tās melnās sievas karinot gredzenus ne vien ausīs, bet arī degunā. Pičs mēģināja novirzīt runu uz savu nediošo stāvokli un prasīja, kad viņa gaidot Labrenci mājās. — Redzi, šodien ir piektdiena, tirgus diena. Prātīgi darīji, ka nenāci dienā, te varēja gadīties kāds no tavas muižas ļaudīm un tevi pazīt. Bet Labrencis būs mājās tikai rītvakar vai, vēlākais, svētdienas rītā. Nekas, nekas, paliksi tepat, kamēr viņš pārnāks. Pičs uzmeta Labrenča sievai pateicīgu skatienu un cēla savu maizes klaipiņu galdā. Sieva pasmaidīja siltu smaidu. — Gan būs labi. Bet nu man jāiet pie maniem lopiņiem. Viņai bija vesela saimniecība: gailis, piecas vistas, sivēns un kaza. To visu gan Pičs uzzināja tikai otrā dienā. Pakopusi lopus, Andža māte izrādīja ciemiņam savu dārzu, kurā auga kāposti, sīpoli, burkāni, kāļi, pupas, zirņi un divas ābeles. Zem logiem bija palicis neapkopts zemes stūrītis. — Te gribētu audzēt puķes, bet nekad neatliek brīvs brītiņš zemi uzrakt un izpurināt ciesu, kas saknēm kā baltiem diegiem pievijusi zemi. Būs jāsaņemas un šis darbs vēl šoruden jāpadara, citādi pavasarī no puķēm atkal nekā. Dienas darbi viņai bija sīki iedalīti. Kad pabaroja lopus, izslauca kazu, iztīrīja māju, viņa veda kazu aiz Lielā kroga, kur Bērzes krasta nogāze bija leknu zāli pieaugusi. Kamēr kaza ganījās, Andža māte pieplūca brangu nastu, ko pusdienā nesa mājā un izklāja dārza stūrī žāvēšanai. Tā viņa krāja kazai ziemas pārtiku. Arī tai rītā kaza stāvēja pie vārtiņiem un skatījās, kad beidzot nāks viņas kopēja un vedīs ganos, bet kopēja kavējās. — Andža māt, kur tev lāpsta! Kamēr būsi projām, es gribētu tai tukšajā dārza stūrī parakņāties, — Labi, labi, rakņājies, — atteica uzrunātā. — Pameklējies vien priekšnamiņā, gan tur vajadzīgos rīkuf atra​dīsi. Bet nu man jāiet, redz, kaziņa jau nepacietīgi purina bārdu. Vakarā Pičs gāja skatīties Dobeli. Bija brangs puduris ēku, visas koka un tikai reta lielāka par Labrenča mājiņu. Pičam bija ko brīnīties. Tik daudz māju — un visās dzīvo cilvēki! Tad jau par visām sanāks vairāki simti. Kas tie varētu būt par cilvēkiem! Būs jāuzprasa Andža mātei vai Labrencim. Miesta vidū pacēlās baznīca — vienīgā Dobeles mūra ēka. Tornis gan bija koka. Pičam šķita, ka tas sniedzas vai pašās debesīs, ļo bija galva krietni jāatgāž atpakaļ, lai redzētu torņa galotni. Apkārt baznīcai bija kapi, bet aiz kapu vaļņa — tirgus laukums, no kura uz četrām pusēm gāja Ielas. Ielas un tirgus laukumu klāja biezu putekļu kārta. Labi, ka nebija lietus lijis, tad gan būtu mīcīšanās pa dubļiem. Ielām gar vienu malu, tāpat arī laukumam gar vienu malu veda koka laipas, laikam jau to pašu dubļu dēļ. Pie tirgus laukuma


mājas bija maz​liet lielākas. Pičam tās likās varen lielas un lepnas. Miests atradās Bērzes upes kreisajā krastā, bet upes labajā krastā, kas biia stāvs un savas septiņas asis augsts, jau pa gabalu rēgojās pretī Dobeles pils. Tā bija uzcelta kalna ziemeļu galā, ko no pārējā kalna šķīra plats un dziļš grāvis. Pičs nokāpa pie upes un pa laipām pārgāja Bērzei pāri. Nu bija labi redzami pils nocietinājumi: skanstis un gandrīz asi biezie, no laukakmeņiem celtie mūri, kuriem slējās pāri pils baznīca — astoņas asis augsts akmens krāvums ar šmaugiem logiem un četriem stūru tornīšlem. Cieši blakus baznīcai pacēlās garā pils ēka ar diviem stāviem un slaidu tornī vidū. Ārpus mūriem pili apjoza plats grāvis, pilns ar ūdeni. Tik ļoti lielu ēku Pičs vēl nekad nebija redzējis, un viņam pietika ko skatīties un brīnīties. Viņš labprāt būtu piegājis tuvāk pils vārtiem, varbūt izdotos ieskatīties pils pagalmā, bet bija bail, jo vārtos stāvēja sargi dzelžu ķiverēm galvā, spožās krūšu bruņās, šķēpiem rokās un zobeniem pie sāniem. No tādiem vīriem labāk turēties pa gabalu. Lejpus pilskalna Bērzes upe bija akmeņiem un kokiem aizsprostota un ūdens ievadīts lielā grāvī, virs kura stā​vēja trokšņaina ēka. Varēja droši teikt, ka tur strādā mal​tuve un zāģu sudmalas. Kad Pičs atgriezās mājās, bija pārnācis Labrencis un vēlīgs viņu sagaidīja. Lai gan stipri noguris, viņš bija tas pats labsirdīgais vīrs ar gaišo, mazliet skumjo seju. No jauna Pičs juta un saprata, ka uz šo vīru var droši paļauties, un vēlreiz sīki izstāstīja savu bēdīgo stāstu par sadursmi ar vagaru un aiziešanu no Alkšņiem. Labrencis visu uzmanīgi noklausījās un, kad Pičs savu stāstu bija beidzis, teica: — Būs jau jāpalīdz. Rīt pie svētdienas raudzftim izdomāt, kā to labāk izdarīt. Tu esot bijis Dobeli skatīties. Nu, kā ir, vai liela! — Liela gan, tik daudz māju — un visās dzīvo cilvēki! — Kas nu Dobele par lielu! — smējās Labrencis. — Kad redzēsi Jelgavu, tad gan varēsi saukt lielu. Pag, pag, man nupat kas iekrita prātā. Es taisos iet uz Jelgavu, tad jau tu varētu nākt man līdzi. Tur būsi lielākā drošībā, jo kas tevi tur meklēs un pazīs. Bet nupat gribu laisties plakaniski, smagums iesēdies kaulos un velk mani uz leju. Otrā rītā, kā pie svētdienas, nogulēja ilgāk. Andža māte gan bija augšā, tikko pirmie saules stari iespīdēja lodziņā un atdūrās tīrām smiltīm nokaisītajā kulā. Kad māte, apkopusi savu dzīvnieku saimi, ienāca istabā, abi vīri arī bija piecēlušies un Pičs jau izprašņāja par miesta ļaudīm. —Tie mūsu ļaudis lielāko tiesu amatnieki: skroderi, kurpnieki, audēji, kalēji, maiznieki. Cilvēki strādā, cīnās un dzīvo. Dais nopelna tīri labi. Tā skroderiem atļauts ņemt par vīru bikšu un svārku pašūšanu astoņas mārkas, bet par sievu svārku — piecas mārkas. Amatus apstiprinājis lielkungs, un ar tiem drīkst nodarboties meistari, kam uz to ir atļauja. Audēju, skroderu, miesnieku amati ir tīri latviešu amati. Citos vairāk vācieši. Precinieki ierīkojušies lielajās mājās pie tirgus, kur viņiem ir savi preču nami un noliktavas. Tajās iekrauj no lauku ļaudīm uzpirkto labību, sviestu, medu, olas. Tur preciniekiem krājumā ir sāls, bez kura neiztiek ne zemnieks, ne pilsētnieks. Ja zemniekiem mazliet turas nauda, viņi pilsētā pērk arī siļķes, nažus un izkaptis. Muižas pērk no preciniekiem arī dakšas, lāpstas un naglas, ja viņiem muižā nav pašiem sava naglu kalēja. Tu jau zini, ka zemniekiem naudas maz, tālab viņi izlīdzas kā prazdami: dakšas izdrāž no koka, arī lāpstas taisa no koka, tikai lejas griezējdaļai uzsit šauru dzelzs strēmelīti. Ēkas ceļot, zemnieks naglu vietā iedzen koka tapas. Ak tad tu par pili gribi dzirdēt! No ārpuses tā vēl izskatās tīri labi, bet lielie kambari pamazām sabrūk. Dažviet jumti cauri, un ūdens tek kungiem uz galvas. Viens pils gals nav vairs lietojams, tik tālu jau sabrucis, tomēr pilī vēl dzīvo Dobeles novada pilskungs. Baznīca turpretī turas labi, jo vairākkārt pārbūvēta un izdaiļota. Rīt būs jāaiziet uz pili. Dažreiz gadās tā, ka kungi kaut ko īpašu uzdomājuši, tad sūta mani. Citādi gan viņi braukā un pērk paši. Kas viņiem ko nebraukt! Liek sajūgt spožos ratos vairākus straujus zirgus, un tad tik bēdz grāvim pāri, ja satiec ceļā, citādi vēl sabrauks.


Pašreiz man nekā nav, ko viņiem aiznest, ja nu varbūt to šņaucamās tabakas lādīti, kas man mājās glabājas. Pag, es pameklēšu. Labrencis pameklējās savās Jietās un izcēla pavisam maziņu sarkanu lādīti. Kad to attaisīja, iekšā redzēja smalku pulveri, kas sīvi oda. — Ko ar to dara! — prasīja Pičs. — Šņauc, redzi, šitā, — Labrencis paņēma pirkstos šķipsniņu pulvera, pielika pie deguna un ierāva iekšā. Tūdaļ viņš saviebās un nošķaudījās. — Pamēģini tu arī, — piedāvāja Labrencis. — Liec nu zēnam mieru! Neņem vis to draņķi, — bārās Andža māte. — Bet kamdēļ tas vajadzīgs! — nesaprata Pičs. — Prasi nu, kamdēļ vajadzīgs. Ko tik kungi savā lielā vaļā visu neizdarās! Nu, sadomājuši šķaudīt un, kad šķavas pašas no sevis nenāk, rauj tabaku nāsīs. Ar mums, nabaga ļaudīm, ir gluži otrādi. Kādreiz iznāk tā pa īstenam izaukstēties un izsalties, tad jāšķauda un jāklepo gribot negribot. Un tas nemaz nav tik patīkami. Pirmdienas rītā, kad Andža māte ar kazu aizgāja uz upmalu un Pičs sāka rakņāties dārzā, Labrencis ietina sarkano lādīti drāniņā un aizgāja uz pili. Pičs raka dārza stūri un lasīja no zemes ciesas saknes. Darbs visai gausi gāja uz priekšu, bet Pičs labajai saimniecei strādāja ar prieku. Domās viņš aizklīda uz Alkšņiem pie dzeltenā drauga, kā dzīvi atmiņā uzpeldēja visi pēdējo dienu uztraucošie notikumi. Bet tad domas kā sanošs bišu spiets sagriezās, izklīda un pazuda. Gaisā kaut kas pazibēja un nošvīkstēja: plaši spārnus izpletis, dārzā nolaidās liels putns un tūdaļ sāka plēst līdzatnesto balodi. «Savādi gan,» domāja Pičs. «No kura laika vanagi sākuši nest laupījumu pie cilvēkiem pilsētā, nevis uz mežu, kur drošāk un mierīgāk var to noplēst!» Pičs lēnām zagās putnam tuvāk. Tas nesabijās, tik plēsa savu upuri, ka zilās spalvas juka uz visām pusēm. Tas bija spēcīgs un skaists putns ar pelēkzilu un tumšbrūni planku motu muguru, iesarkanu pavēderi un baltu pakrūti. PiЈs pielīda putnam cieši klāt un pat izstiepa roku, ir tad putns nebēga. Pičs abām rokām sagrāba putnu, bet šis pat nemēģināja izrauties un kā smags akmens gulēja zēna plaukstās. Tas bija pavisam ērmots putns, un Pičs nezināja, ko par viņu domāt. Viņš nesa savu gūstekni uz istabu. Tieši tobrīd nāca Labrencis, un Pičs rādīja viņam putnu un stāstīja, kur to dabūjis. — Tas būs jaunās kundzenes piekūns, laikam viņai izbēdzis. Tad jau būs vēlreiz jāiet uz pili un jāaiznes bēglis. — Kas tā tāda kundzene, un kam viņai tāds putns! — Pičs gribēja zināt. — Jaunā kundzene ir pilskunga meita, un šādus mācītus piekūnus kungi, bet it sevišķi kundzenes vadā līdz pīļu un citu ūdensputnu medībās. Kad mednieki izjāj, piekūns sēd uz savas saimnieces kreisās rokas, kas iemaukta biezā ādas cimdā, jo putnam asi nagi. Lai putns nesadomātu laisties, viņam uz galvas pāri acīm uzmaukta cepurīte. Kad paceļas medījums, cepurīti noņem, un putns nu šaujas uz pīli, iecērt putnā līkos nagus, kas asi kā adatas, un lido atpakaļ pie savas saimnieces.Tā saņem atnesto putnu un uzliek atkal piekūnam cepurīti. Ozolu muižā pie Jelgavas ir piekūnu audzētava, kur būros novietoti vairāki simti putnu. Turpat Ozolu muižā putnus arī apmāca medībām. Tagad skaties, ko tev atnesu. Kamēr būšu projām, uzlaiko. Tās dabūju no jaunā kundzēna. Vietām gan drāna uzplēsta, bet to var viegli salāpīt, — teica Labrencis un iedeva Pičam tumši zilas bikses. Tad viņš paņēma piekūnu padusē un devās otrreiz uz pili, bet Pičs aizgāja atkal pie darba dārzā. Pārradās Andža māte ar zāles nastu, ko izklāja žāvēšanai, bet izžuvušo sabāza šķūnītī. Līdzko viņa iegāja istabā, atnāca arī Labrencis. Vecais pauninieks izskatījās apmierināts un labā omā, nolika gultā drēbju nastiņu un gāja pasaukt Piču. — Nu, kā ar biksēm! Uzmēģināji! Vajadzētu derēt, kundzēns tavā augumā, tikai tievāks. Par piekūna saķeršanu dabūju arī svārkus. Jaunā kundzene par putnu bija tik priecīga, ka ne izteikt, un palīdzēja izkaulēt no kundzēna svārkus. Vienkāršiem cilvēkiem aizliegts ģērbties kungu drānās, tad nu


jāpadomā, kā tās pārtaisīt. Mežģīnes no kakla un piedurknēm nost, tas viegli izdarāms, bet ko darīt ar šauro vidukli un plato krokoto apakšu! Māt, nāc nu ar savu padomu! — Kas tur daudz ko domāt! Vīles jāatārda, gabals no apakšas jāizgriež un vidū jāiešuj, tad būs taisni. Dod tik šurp. Vakarā Andža māte iedev? Pičam pārtaisītos kundzēna svārkus. — Je, velc nu mugurā! — Nu jau esi īsts pilsētnieks un nebūs jākaunas Jelgavā rādīties. Vēl tik kājām derētu kāds apavs. Vadzi, māt, tev to pastalu tā pavairāk, vai nedosi vienas Pičam! — Tādam čaklam zēnam var arī pastalas iedot, — atsaucās māte. — Tad viss kārtībā, rīt rītā varam iet. Divas dienas vēlāk abus ceļa gājējus varēja redzēt jau pusceļā uz Jelgavu. Pabijuši vairākās sētās, tomēr no lielā ceļa nebija daudz attālinājušies, jo gribēja drīzāk tikt galvaspilsētā. Pičs taupīja pastalas, bija tās noāvis, iebāzis līdz ar autiem kulītē un soļoja basām kājām. Labrenča paunu, kas nu bija sarāvusies pavisam maza un plāna, nesa Pičs un nedeva Labrencim, lai gan viņš uzstāja, ka jānes esot abiem pārmaiņus. Vakarā pauninieki iegāja kādā lielākā sētā, un Pičs cerēja, ka viņi tur paliks uz naktsguļu, jo bija jau vēls, tādēļ liels bija zēna pārsteigurns, kad Labrencis, tikko apsveicinājies, gāja tūdaļ ārā un soļoja uz citu sētu. — Man tev. Pie, jāpastāsta kaut kas nepatīkams, kas met ēnu uz mūsu pauninieku amatu. Pauninieki staigā sētu no sētas, pazīst daudzus saimes ļaudis un dažu labu zina pat vārdā saukt. Tādu bēguļu kā tu ir daudz. Kam dzīve muižā nav vairs paciešama, tie bēg svešumā, kur viņus nepazīst. Lai gan cieši aizliegts pieturēt bēgļus, tomēr izbēgušajiem nav grūti dabūt darbu, jo zemē ir liels darba roku trūkums. Par izbēguša zemnieka uzrādīšanu maksā pieci līdz desmit Alberta dālderus. Un tad nu šie mani amata brāļi ir tie, kas, dzenoties pēc vieglas peļņas, izosta vietas, kur nelaimīgie paslēpušies, un uzdod muižā. Rungām apbruņojušies, muižas vīri aizbrauc bēglim pakaļ, sasien, gāž ratos un aizved. Izbēgušos soda rīkstēm, bet pēc otrreizējas bēgšanas — nocērt kāju. To nu gan parasti nedara un ne jau aiz žēlastības, bet tādēļ, ka kroplis vairs nav nekāds strādnieks. Rīkstes gan netiek taupītas. Ir dzirdēti gadījumi, kur cilvēki pēc pēršanas sirguši gadiem un pat miruši. Es ar tādām netīrām lietām nekad neesmu darījies, lai gan vienā otrā sētā zinu pa bēglim. Tai sētā, kurā nupat bijām iegājuši un domāju izlūgties naktsmājas, viens pauninieks jau bija priekšā, tas no tiem okšķeriem. Vai nu saproti, kālab tur nepalikām! Otrā dienā viņi pa Dobeles vārtiem iesoļoja Jelgavā.


TENIS STĀSTA PAR JELGAVU Pilsēta atgādināja cietoksni, apjozta vaļņiem un bastioniem. Uz vaļņiem zvilnēja melni un draudīgi lielgabali, bet nocietinājumiem apkārt rēgojās dziļš grāvis. Piču visvairāk pārsteidza pati pilsēta. Mājas, mājas, bez gala daudz māju gar šauro un bedraino ielu malām, tālāk atkal mājas. Tur bija gan ko redzēt, bet Labrencis par Jelgavas mājām nebija visai augstās domās. — Daudz jau ir to namu. Jelgava liela, tas tiesa, bet paskaties uz tām labi vērīgi. Visi nami koka, celti bez pamatiem, maziņiem, ar svinu izlietiem lodziņiem, zemām durvīm. Gandrīz visām mājām salmu vai lubu jumti. Redzams, mājas ceļot, kaimiņi viens par otru nav likušies zinis, bet cēluši, kā pagadījies. Tādēļ dažas ēkas stāv vairāk, citas atkal mazāk uz priekšu, vēl citas slīpi blakus kaimiņa ēkai. Lielākās un staltākās ēkas Jelgavā ir lielkunga pils, rātūzis, lielkunga zirgu staļļi un vēl viena otra māja, bet visas pārējās nav daudz labākas par Dobeles nameļiem. Bet gan jau pats redzēsi. Tagad iesim tālāk. Uz ielām bija daudz ļaužu. Lepni un grezni saģērbušies bagātie pilsētnieki ar spalvām pie cepurēm cienīgi soļoja pa laipām ielas malās vai brauca augstos spožos ratos ar straujiem zirgiem priekšā. Redzēja arī nabadzīgus ļau​dis. Netrūka pat noskrandušu ubagu. Pāri visam skanēja lielas pilsētas troksnis. Pičs bija apmulsis, bet Labrencis soļoja tikpat mierīgi kā pa lauku lielceļu, iegriezās no vienas ielas otrā un izveda Piču pie tirgus, kur drūzma un troksnis bija vislielākie. Zemnieki bija atveduši uz tirgu labību, ādu saiņus, linu grīstes, medus podus un sviesta spainīšus, bet tos pirkt drīkstēja vienīgi Jelgavas precinieki, lai tad vēlāk savās preču mājās pārdotu pilsētniekiem. Precinieki staigāja gar zemnieku ratiem, kaulējās, cits citu pārsolīja un nopirkto preci lika vest uz savām noliktavām. Starp tirgus laukumu un Plato ielu trijās cieši saspiestās rindās bija zemas un platas ēkas ar nojumēm uz zemiem, resniem stabiem. Tie bija preču nami, kur varēja nopirkt visu, kas vajadzīgs pilsētniekam un zemniekam ikdienas dzīvē un darbā. Pičs labprāt būtu te palicis ilgāk, bet Labrencis, nopircis divus trīsmārciņu maizes klaipiņus un

samaksājis par katru trīs sekserus, vedināja iet tālāk. Drīz vien viņi nonāca «Melnā gaiļa» iebraucamajā vietā, kur par sētnieku bija Labrenča vecs paziņa kopš ilgiem ga​diem — Tenis. Tenis bija vecs, bet vēl žirgts un kustīgs vīrs. Viņš ieveda ciemiņus savā istabiņā, iekūra pavardā uguni, uzlika tējas katliņu ar ūdeni un izmetās atkal ārā, kur vēl bija daudz ko darīt. Labrencis un Pičs apsēdās uz sola un tīksmīgi izstiepa nogurušās kājas. Kad Tenis atkal ienāca, ūdens katliņā jau vārījās. Viņš tajā iemeta aveņu kaulus tējai, uzlika galdā cūkas gurna gabalu, mazu podiņu medus un drāniņā ietītu aizjūras saldumu — cukuru, bet maizi pasteidzās uzlikt Labrencis. — Ēdiet, ciemiņi, man vēl šis tas sētā darāms. Tenis ienāca stipri vēlu, kad visi tirdzinieki bija projām. Viņš paēda un apsēdās parunāties.


Labrencis, kā jau godīgs un atklāts cilvēks, izstāstīja Tenim visas Piča klizmas un bēdas, neko neslēpjot, un vaicāja vecajam vīram pēc padoma, kā dabūt zēnam atļauju palikt Jelgavā. Vecais Tenis savā istabiņā dzīvoja viens. Dienā noskraidījies pa sētu un noguris, viņš vakaros garlaikojās. Tagad, atradis klausītājus, viņš labprāt parunājās. — Kaut kā tam zēnam vajadzētu palīdzēt. Tagadiņ ar to palikšanu pilsētā ir maķenīt vieglāk nekā senos laikos. Man jau septiņdesmit gadu aiz muguras, esmu daudz ko pieredzējis un šo to arī zinu no tām likumu būšanām. Es jums pastāstīšu, kā manā jaunībā varēja tikt par birģeli[3]. Toreiz biju vēl pavisam zaļš puisis, tikko divdesmit gadus vecs, bet atceros labi, ka ļautiņiem nebija vis viegli ietikt tajā kārtā. Vispirms vajadzēja pierādīt, ka esi dzimis likumīgā laulībā un neesi sodīts. Bez tam bija arī jāmaksā: preciniekiem desmit dālderi, amatniekiem un strādniekiem — pieci. Tad vēl jāuzrāda ieroči: preciniekiem — krūšu bruņas, bruņu cepure un šķēps vai degļa muskete, amatniekiem — muskete, strādniekiem — īss šķēps vai zobens. Kā redzat, tie bija smagi noteikumi un bija domāti vāciešiem, bet nevāciem ietikt birģeļos bija vēl grūtāk. Tagad tā vairs nav, jo pa šiem piecdesmit gadiem Jelgava pārlaidusi daudz ļaunu dienu. Tieši pirms piecdesmit gadiem Kurzemē bija liela neraža, un tai sekoja bads, kas turpinājās divus gadus. Pagāja atkal kādi pieci seši gadi, un Jelgavu piemeklēja liels ugunsposts. Nodega visi nami līdz pat tirgus laukumam. Un jūs jau zināt, kā tas ir, kad cilvēks paliek pliks zem zilām debesīm. Man bija četrdesmit gadu, kad zviedru karapulki iekaroja Rīgu, pēcāk ieņēma arī Jelgavu. Otrā gadā atnāca poļi un zviedriem to atņēma. Pēc trim gadiem Jelgavu atkal ieņēma zviedri. Laupīja zviedri, un laupīja poļi, izlaupīja pilsētu un zemi, aizdzina lopus. Ļaudis, kas vēl bija palikuši dzīvi, sabēga mežos. Iebraucēji no Slokas stāstīja, ka miestā no visiem iedzīvotājiem palikuši trīs cilvēki. Vēl jau tikai astoņpadsmit gadi pagājuši, kopš Kurzemes lielkungs dabūja Jelgavu no zviedriem atpakaļ. Tas bija vecā lielkunga Fridriķa laikā. Tev, Labrenci, to vaja​dzētu atcerēties, arī neesi vairs nekāds jaunais. Tad nu mūsu tagadējais lielkungs Jēkabs pavēlēja pilsētas rātei, lai neliedz ļaudīm nākt uz Jelgavu, vienalga, vai vācietis vai latvietis, nabags vai bagāts. Stāsta, ka mums tagad Jelgavā esot tuvu pie pieci tūkstoši iedzīvotāju, jo tie brīvie likumi vēl tagad pastāvot. Tu, Labrenci, aizej zēnam līdz uz rātūzi un izstāsti visu, ko par viņu zini, protams, to gan ne, ka viņš aizlaidies no muižas. Saki, zēns grib mācīties amatu un strādāt lielkunga uzņēmumos. Strādnieku Jelgavā vēl arvien ir trūkums, varbūt atļaus palikt. Par birģeli jaunu puiku neuzņems, uz to tu neceri, bet strādāt varbūt ļaus. Tovakar Pičs ilgi nevarēja aizmigt un grozījās savā guļvietā. Viss dienā redzētais un dzirdētais vēl bija gaiši acu priekšā, skanēja ausīs, satrauca domas, kas grozījās tik ap to vien kā dabūt atļauju palikt Jelgavā. Labrencis un Tenis jau sen šņāca.


JELGAVAS LIELĀ GRĀVJA RAKŠANA Rātūzī Piča lieta negribēja lāgā kārtoties. Vācietis, pie kura Labrenci un Piču nosūtīja, prasīja par zēnu visus dzīves sīkumus. Pičs no viņa vāciskās runas neko nesaprata, bet Labrencis tīri labi apķēra, ko viņam prasīja, un kaut kā arī atbildēja. Kad vaicāja, kur zēns agrāk dzīvojis, viņš atbildēja, ka dzīvojis pie viņa Dobelē. Bet vācietis neatlaidās, arvien viņam radās jauni jautājumi: vai Labrencis Piču sen pazīstot, kas Piča vecāki. Vācietis bija neatlaidīgs, bet izglāba nejaušs gadījums. istabā ienāca kāds cits vācietis un, mazliet uzskaities, žēlojās, ka rātskungi šim uzdevuši sagādāt vairāk strādnieku lielā kanāla rakšanai, bet kur lai viņš tos ņemot, ja pilsētā nevarot sadzīt neviena brīva cilvēka. Tad viņš apskatīja Labrenci un Piču. — Kas tie par cilvēkiem! Grib Jelgavā strādāt! — Un noprasīja skaidrā latviešu valodā: — Vai gribat zemi rakt! Gribat! — Un biedram tur​pināja vāciski: — Nu tad netielējies! Ņem iik ciet! Tā Piču pierakstīja par strādnieku pie kanāla rakšanas. Gribēja pierakstīt arī Labrenci, bet viņš atrunājās, ka dzī​vojot Dobelē un Jelgavā palikšot tikai Pičs viens pats. Pičam pieteica nākošajā dienā no paša rīta ierasties Kaņģīseru ielā pie darba vadītāja. Iedeva līdz arī baltu papīrīti, kurā esot uzskrīvēts, kā viņu sauc un cik viņam maksās par darbu. Papīrīti lai uzrādot darba vietā, bet par visām lietām lai neaizmirstot lāpstu paņemt līdz. Kad iznāca no rātūža, abi atviegloti uzelpoja, jo nu Pičam nekādas briesmas vairs nedraudēja un darbs arī bija zināms. Tai agrajā rītā, kad Pičs pirmo reizi gāja uz darbu, pilsēta vēl snauda svina pelēka. Tad austrumos pamazām kļuva gaišāks un parādījās maigs dzeltenums, kas lēnām vērtās sarkanā. Padebeši iezalgojās, un zem tiem uzlies​moja uguns svītra. Saules sveikta, sākās jauna diena. Dzīves prieka un gaišu domu pilns Pičs nonāca darba vietā. Rokamais grāvis, nosprausts kā taisna lente aizgāja tālumā, un visgarām rosījās cilvēki ar lāpstām. Pičam lika rakt tādā vietā, kur vēl tikai mietiņi bija iedzīti. Vajadzēja norakt velēnu un sviest malā, kur citi to svieda tālāk vai veda izgāzt bedrēs un ieplakās. Pičs ķērās pie darba un daudz neko apkārt neskatījās, bet drīz viņu kāds uzrunāja. Tas neskanēja diez cik glaimojoši: — Ei tu, lauku nevainība! — Kas ir, Jelgavas grēcinieki — Liekas, neesi vis uz mutes kritis. — Līdz šim ir gadījies tikai uz dibena krist. — Kas tevi te dzina pilsētniekiem pa kājām! — Nemuldi un nemaisies pats pa kājām. — Nedusmojies nu, būsim draugi. Mani sauc Miku. Tā Piis Iepazinās ar Miku, Jelgavas puisi, kas varēja būt kādu gadu vecāks par viņu. Mikus bija dzimis jelgav​nieks, sīki un smalki zināja Jelgavas dzīvi un varēja Pilam dažu labu padomu dot. — Te nav slikti, sauss, bet viņā galā, kur tikko beidzām, vietām iznāca pa dubļiem muļļāties. Tur nu gan bija nelāga — visu dienu pa slapjumu vien. — Vai tu jau te ilgi strādā! — Pičs gribēja zināt. — Kā no Jāņiem. — Un kā ir! Vai var arī daudzmaz turēt! — Viegli jau nav, jāstrādā no agra rīta līdz melnai tumsai, un par to tagad rudenī maksā tikai desmit sekserus dienā. Gan jau redzēsi pats. — Kam tāds liels grāvis vajadzīgs, ka sadzīts tik daudz ļaužu rakšanai! — Esmu dzirdējis, ka to uzdomājis lielkungs Jēkabs. Jau agrākie Kurzemes lielkungi esot


izdevuši pavēli, ka ik desmit namniekiem kopīgi jāizrokot viena aka. Tomēr dzeramā ūdens pilsētā arvien vēl pietrūkst. Un, kādas briesmas draud pilsētai uguns posta gadījumā, tas viegli saprotams. Tā nu lielkungs apspriedies ar birģermeistaru un rātskungiem un nolēmis ķerties pie šī lielā darba. No Svētes līkuma, kur upe pagriežas un pienāk Jelgavai vistuvāk, viņš nolēmis rakt uz Jelgavu un cauri visai pilsētai līdz Driksai, Lielupes atzarojumam, platu, veielu jūdzi garu kanālu, kas pievadīšot pilsētai tīru dzeramo ūdeni un to ieplūdināšot arī pilsētas aizsardzības grāvjos. — Tam lielkungam ir gan gudra galva, — Pičs atzina. Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Muguras locījās, lāpstas cilājās. Mikus brīdi pavēroja Piču un tad atkal ierunājās: — Tu netrako. Tā līdz vakaram neizturēsi. Strādā mierīgi, kusties apdomīgi, tad tik ātri nenogursi. Es nesaku, ka jāslinko, tad var iznākt nepatikšanas, jo te drīz var dabūt kāvienu. — Un es domāju, ka tikai muižā klaušiniekus per. — Sit te arī. Es jau sen gudroju iet citā darbā, bet tagad nelaiž. Stingrība gan visur tāda pati, arī darba laiks tikpat garš, tomēr nav tāds slapjums un var labāk nopelnīt. Vēlāk rudenī, kad sasals zeme, te solās darbu pār​traukt, tad domāju izsprukt. Jāsameklē pie laika cita vieta. — Ja jau te rudenī beigsies, tad ņem mani līdz, iesim abi kopā. Bet uz kurieni! — Vietu ir daudz, tikai jāpadomā, kur būtu labāk. Jelgavā ir naudas kaltuve, bet tur mūs, zaļus puikas, neņems. Lielās ielas galā ir salpetra vārītava, bet tā esot panīkusi, un salpetri vārīt uzdots zemniekiem, kas strādā kopā ar visu sētas saimi. Jelgavas «Grīvās» ir glāžu šķūnis, bet ziemā es tur negribētu strādāt. No katliem nākot neciešama versme, un no durvīm, kas karstuma dēļ stāvot līdz galam vaļā, laužoties iekšā ledains aukstums. Tad vēl pie Ezera vārtiem ir vara ceplis un pie pilsētas grāvja — tērauda ceplis. Man vairāk nesas prāts uz turieni. Ko tu saki par to! — Ja tu domā, ka vēl laika diezgan, raugi pamazām visu uzzināt, un, kad būs īstā reize, laidīsimies no šejienes projām. Kad saule pārkāpa kalnu savā ceļā un laidās lejā, Pičs bija izracis platu un jo garu bedri, arī zemi izmetis. Nepierastais darbs bija smagi iekodis jaunajiem kauliem, un zēns neatcerējās, kad būtu bijis tik piekusis kā pašreiz. Viņš tomēr piespiedās, raka un meta, līdz darbs beidzās un strādnieki izklīda. Noguris, bet jautru prātu Pičs pārnāca Teņa istabiņā. Tenis ar Labrenci sēdēja pie galda un rīkojās uz ēšanu. — Tu nāc īstā laikā. Redzi, tējas pods kūp galdā. Sē​dies klāt un tad pastāsti, kā tev gāja darbā. — Nekas, labi. Varbūt esmu sarāvis drusku par strau.'u, kauli kā salauzīti. Rītdien būšu rāmāks. — Es savus pirkumus arī laimīgi sadabūju un rīt kājoju mājup. Mēs ar Teni sarunājām, ka varēsi palikt pie viņa istabiņā. Es Teni pazīstu sen dienas. Viņš ir godīgs un labs cilvēks, būs tev tikpat kā tēvs. Ja tu būsi krietns un paklausīgs, tad satiksiet kā cimds ar roku. Otrā rītā Pičs Labrenci vairs nesatika, tas bija aizgājis aklā tumsā. Rudens lika just ziemas nenovēršamo tuvošanos. Lietus mākoņi grima jo dienas zemāk pār pilsētu, un auksta vēja kapātajā lietū jaucās sniegs, taču pārslas izkusa, nesasniegušas zemi. Pie lielā grāvja nu bija grūtāk strādāt nekā labajā, sausajā laikā. Mitrums līda pie miesām un lika drebināties, zeme bija slapja un smaga. Strādnieki vairs netērgavoja un nemētājās zobgalībām, bet drūmi klusēja kā pēc grūtas slimības. Kādu rītu Mikus nokavējās un atnāca darbā labu tiesu vēlāk. Viņš tūdaļ gāja pie uzrauga un viņam ilgi kaut ko stāstīja. Šis brēca un draudēja, bet pēcāk norima un lika iet pie darba. Mikus raka Pičam blakus un čukstēja: — Vai tu arī zini, kur es biju! Tērauda ceplī pie vācu meistara. Saproti, šis neviena vārda latviski, es atkal vāciski ne bū, ne bē. Bet ceplī strādā mans kaimiņš, un tas tur pagadījās kā saukts. Nu, tas tagad norunāts: divi apaļi puiši cepļa meistaram der, un m��s varam iestāties darbā kurā katrā laikā. Smalki, vai ne! Pārāk nekavēsi​mies, tikko sāks salt, prasīsimies, lai atlaiž.


Uz salu nebija ilgi jāgaida. Kādā naktī zeme sasala tik cieta, ka skanēja, bet dienā atlaidās un sāka snigt. Sniegs bija gaisā, sniegs bija uz zemes, kokiem, mājām un arvien vēl nāca klāt. — Nupat ir laiks, — teica Mikus, un abi zēni gāja pie darba vadītāja, lai atlaiž no darba. Tai dienā lielā grāvja rakšana gandrīz pilnīgi apstājās, jo sniegs un aukstums neļāva strādāt. Daži strādnieki vēl nokapāja prāvākos nelīdzenumus, savāca darba rīkus, bet lielākā daļa izklīda, lai citur meklētu darbu un peļņu. Nākošajā rītā abi draugi iegāja tērauda cepļa pagalmā. Tur bija dzīva kustība un troksnis. Pa cepļa vārtiem brauca gan iekšā, gan ārā. Ieveda ogļu vezumus, iebrauca smagi vilktas ragavas ar dzelzs klučiem. No pagalma izlaida vezumus ar gatavo preci. Strādnieki šaudījās no vienas ēkas otrā, sauca un bārās ar vedējiem, kas stei​dzās un gribēja ātrāk nodot vezumus, lai tiktu projām. Pagalma vidū svarīga gulēja plata ēka ar resniem dūmeņiem, kas visi kūpēja. No lielās ēkas dzirdēja smagus belzienus, kas dobji dimdēja vai arī spalgi skanēja. Pagalmam apkārt bija šķūņi. Mikus apturēja jaunu puisi, kas gāja garām ar prāvu grozu plecos. — Sveiks, draugs! Vai drīkst tev ko paprasīt! Esi tik labs un pasaki, kas te šais ēkās atrodas.

— Kāpēc ne, to var, — atteica puisis un nolika grozu zemē. — Te, šinī mazajā šķūnītī, glabājas Engures rauši.. . — Paklausies, tu nedomā mūs āzēt. Tā tu vari dabūt pa kaklu, — Mikus pārtrauca svešo. — Nenāk ne prātā ar jums jokus dzīt. Par Engures raušiem pie mums sauc no Engures cepļa atvestos jēldzelzs gabalus, kas plakani kā rauši. Tos pie mums izstrādā par tēraudu vai kaļamo dzelzi tur tajās ēkās, kreisajā pusē, kur lielais dūmenis. Blakus ir kaltuve, kur kaļ zobenus, cirvjus, nažus un citas tērauda lietas, tālāk ir mīkstās dzelzs kaltuve, kur no kaļamās dzelzs taisa izkaptis, šis te lielais šķūnis ir oglēm. Tur jau sabraukuši ogļu -šķūtnieki no Tukuma, Baldones un Iecavas mežiem. Bet lielajā mājā ir ieroču kambaris. Musketes un lielgabalu daļas ieroču meistari taisa no vislabākās zviedru un norvēģu dzelzs, jo mūsu dzelzs ir par trauslu. Un mājas viņā pašā galā sēd pārvaldnieks ar skrīveriem. — Tad tā būtu tūliņ teicis, tieši to mums vajag. — Tad tā būtu tūliņ prasījis, — atsvieda puisis. — Tevis dēļ vēl dabūšu no meistara brāzienu par kavē​šanos. — Un projām viņš bija. Pēc maza brīža zēni stāvēja pārvaldnieka priekšā, un vēl pēc maza laiciņa Pičs bija tērauda krāšņu namā un Mikus ieroču kaltuvē. Darbs arī viņiem bija zināms: Pičam uzdeva piedzīt krāsnīm ogles un Mikum — slīpēt muskešu stobrus. Tai dienā viņi vairs nesatikās, jo katrs rāvās savā darbā un savā vietā, toties vakarā, mājās ejot, viņiem bija daudz ko runāt. — Siltumā mēs nu būtu, nav vairs jāsalst aukstā vējā, — sprieda Mikus, un Pičs viņam piebalsoja.


— Varena lieta tāda muskete, — atsāka atkal Mikus. — Man kaltuvē stāstīja, ka ar to varot aizšaut trīs simti soļu. Mūsu musketēm ir degļa gaiļi, un tās sver tikai divpadsmit mārciņas, turpretī vecās musketes bijušas tik smagas, ka šaut varējuši tikai no balsta. Nu, kā tev tur pie krāsnīm! — Nekas, siltuma vairāk, nekā vajag. Krāsnīs čugunu karsē kopā ar oglēm — tā saucoties atogļošana. Jo vairāk izdedzina, jo mīkstāka iznāk dzelzs, ja dedzina mazāk, dabū tēraudu. Tas smalki jāzina, un krāsns stipri jāuzmana. Tādēļ meistars vienmēr stāv klāt. Tas ir resns vācietis, alus nodzēries, un vairāk snauž nekā nomodā, bet viņam ir palīgs, jauns, acīgs puisis. Pēc mēneša zēni pazina cepli kā savu kabatu, tāpat visus strādniekus un meistarus, zināja, kurās krāsnīs ražo tēraudu, kurās kaļamo dzelzi, pie kurām krāsnīm labi strā​dāt un kuras izdegušas. Kādu vakaru Pičs žēlojās Mikum, ka resnais čuguna meistars sūtot šo pēc alus un tad vēlāk atkal rūcot, ka nav piedzītas vajadzīgās ogles. Viņš taču nevarot vienā laikā skriet ar kannu pēc alus un dzīt ogles. — Es tad sakožu zobus un paciešu. Reiz gan es viņam pateicu, ka nevaru skriet pēc alus, jo man jāstrādā. Tas viņam nepatika, jo redzēju pierē ievelkamies stāvas grumbas, bet citādi viņš palika mierīgs un vienaldzīgs. Kā tu domā, vai nebūtu jāiet pie pārvaldnieka un viss jāizstāsta! — Labāk neej vis. Tāda sūdzēšanās nekad nav uz labu. — Bet ko tad lai daru! — Es nezinu, bet raudzīsim kaut ko izdomāt. Nākošajā vakarā Mikus iedeva Pičam maziņu papīra kulīti un teica: — Paņem no kulītes šķipsniņu un pieber meistara alum, tik neaizmirsti pēc tam labi saskalot. — Kas tur ir tai kulītē! — Šņaucamā tabaka. Ļaunu tā viņam nedarīs, bet var​būt atradinās no lielās alus dzeršanas. Otrā vakarā Mikus prasīja: — Nu, vai izdarīji, kā teicu! — Izdarīju. Meistars tik nokrekstēja un pasacīja, ka esot gūt. — Gūt, tas ir labs. — Zinu. Viņam, velnam, tāds draņķis vēl labs. Būs jāber vairāk, varbūt tad jutīs. Arī tas nelīdzēja. Rūdītais alus dzērājs tik nokrekšķēja, un viss palika pa vecam. Bija pienācis Jaungads. Laiks pēkšņi mainījās, un sākās puteņi. Negaiss trakoja vairākas dienas, dzenāja un grieza virpuļos sīkus sniega putekļus, kas līda ēku spraugās, sagrūda ielās un pagalmos augstas kupenas, bet vietām sniegu no zemes kā ar slotu aizslaucīja. Zeme tur bija tīra un gluda. Putenī nav patīkami būt ārā, un Pičam, dzenot ogles no šķūņa uz krāšņu namu, vietām kājas grima dziļās kupenās, asi sniega putekļi cirtās acīs un vējš pūta svārkam cauri. īsts raganu laiks! Pēc puteņiem iestājās rāms bezvēja laiks un sākās atkusnis. Sniegs saplaka, un, kad no jauna uzsala, ielas un ceļi bija labi staigājami un braucami. Sestdienā pēc nedēļas peļņas saņemšanas, kad abi zēni gāja uz mājām, Pičs sadrūmis teica draugam: — Es vairs Jelgavā nevaru palikt. Čuguna meistars nemaz nav tik lēnīgs, kā sākumā likās. Tad viņš tikai parūca, paviebās, kad atteicos skriet pēc alus, bet aizvakar pasauca mani pie sevis un cieti noprasīja, no kurienes es esot un vai man brīv Jelgavā dzīvot. Teicu, ka man ir rātes papīrs. Lai atnesot viņam parādīt. Es nu gan nebūšu tāds muļķis, ka laidīšu savu papīru no rokām ārā. Nevar zināt, kas viņam padomā. Tad es labāk aizeju. Vai ne​nāksi līdz! — Es gan neiešu. Meistars man labs, pāri nedara. Jelgavā man vecāki, brālis, kur es iešu. Bet kā tu tagad pašā ziemas vidū! — Labāk jau pie laika, ka vēl neuzlaiž ķērājus kaklā. — Vai, brāl, no tiem tev vienmēr būs jāsargās.


— Nekas, rokā šiem tik lēti vis nedošos. — Vai tu jau esi padomājis, uz kuru pusi doties! — Es gribu tikt uz Baldones dzelzsāmuru. No rāvas vedējiem dzirdēju, tas esot aiz Jelgavas. Varbūt tu kaut ko vairāk zini! — Neko lielu, tikai tik daudz, ka jāiet pa Rīgas ceļu. Uzprasi braucējiem, kurus satiksi, gan jau tie parādīs. Ko tu darīsi Baldonē! — Tur esot dzelzsceplis, tāds pats kā te Jelgavā, tad jau arī darbu pratīšu. — Lai nu tev labi klājas, tik neaizmirsti mani sameklēt, ja kādreiz ienāksi Jelgavā. — Paldies, Miku. Vai tu rīt pie svētdienas un mums šķiroties nevarētu kopā ar mani izstaigāt Jelgavu! Kas zina, vai man iznāks te vēl kādreiz pabūt. — Man kas cits padomā. Tu laikam nezini, ka mans brālis ir pilī par mazo sulaini. Tas allaž pastāsta, ko pilī redzējis. Svētdienas priekšpusdienās viņš ir brīvs un atnāk uz mājām. Atnāc arī tu rīt pie mums, bet Jelgavu apska​tīsim pēc tam.


MIKUS AR PICU APSTAIGĀ JELGAVU Kad Pičs svētdienas rītā iegāja drauga istabā, lielās pils mazais sulainis bija jau priekšā. Ģērbies kā kungu kārtas cilvēks viscaur tumši sarkanās drānās, ar baltu autiņu ap kaklu, Mikus brālis sēdēja pie galda un atļāva sevi pacienāt ar kausu alus. Pamazām raisījās valodas, un, zēnu skubināts, puisis stāstīja par Jelgavas pili, stāstīja, ko pats redzējis un ko dzirdējis no citiem pils iemītniekiem. — Ka pils atrodas uz salas starp Lielupi un Driksu, to, protams, jūs paši esat redzējuši. Bet vai jūs arī zināt, ka pils ir četri simti gadu veca! Vai zināt, ka ienaidnieki vairākkārt nopostījuši Jelgavu un ieņēmuši pili! Lietuvieši trīs reizes dedzinājuši pilsētu un pili. Vairākas reizes to pašu darījuši zviedri un poļi. Katrreiz pilsēta atkal atjaunota un pils izlabota. Mūsu lielkunga vectēvs — pirmais Kurzemes lielkungs — arī paplašinājis un izdaiļojis pili. Pils koka izgreznojumus griezuši Rīgas meistari. Mūsu tagadējais lielkungs pili nocietinājis pieciem bastioniem un savienojis tos ar baļķu sētu. Nocietinājumus un bastionus cēluši lielkunga muižu dzimtļaudis, kas sadzīti no plašas apkārtnes Jelgavas dar​bos līdz ar zirgiem, ratiem un savu maizi. Jā, jā, par smago darbu pat ēst nav dabūjuši. — Bet pilī iekšā — kā tur izskatās! — nenocietās Pičs. — Tur ir tik lielas istabas un tik skaistas kā pasakā. Un pa tām zālēm staigā un griežas tādā lēnā dancī, ko sauc par šakonu, augstmaņi un viņu kundzenes tik krāšņās drānās, kādas grūti iedomāties tādam, kas tos nav redzējis. Saviem kungiem visur seko un pakalpo skaisti izģērbti morēni. Zeltītos būros lēkā mērkaķi un bļaustās papagaiļi. Pilī dzīvo spēlmaņi un ik dienas spēlē kungiem priekšā, un tas skan tik jauki, ka klausoties reizēm gribas smie​ties un dancot, bet citreiz nāk raudiens. Pils galmā ir vairāk nekā trīssimt kungu, un viņu vaja​dzībām strādā tūkstoši cilvēku. — Pastāsti Pičam, ko augsti kungi ēd, — paskubināja Mikus. — Ēd lielajā zālē un vēl piecās istabās, kur ir astoņpadsmit gaidi. Pirmajiem diviem galdiem, pie kuriem ēd pats lielkungs un viņa ģimene, padomnieki un vēl daži augstmaņi, pusdienā pasniedz divdesmit ēdienus, četrpadsmit dažādus saldumus un spāniešu vīnus. Vakariņās ceļ priekšā sešpadsmit ēdienus. Visi galda trauki no tīra sud​raba. Galma taurētājs dod zīmi, kad jāsēžas pie galda un kad mielasts beidzies. — Kā var apēst divdesmit ēdienus! — brīnījās Pičs. — Kungi tikai no dažiem pagaršo, jo ēst no visiem ēdieniem, kas uzlikti galdā, skaitās prasti un nepie​klājīgi. — Bet kālab tad tik daudz vāra! — Tādēļ, ka visos valdnieku galmos tā dara. Pičs no visa dzirdētā nevarēja vien attapties. Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka tā var dzīvot. Tomēr taisnība vien būs, jo Mikus brālis taču pats dzīvo pilī un sakās visu to redzējis. Kad mazais sulainis taisījās iet savās gaitās, arī Mikus vedināja Piču vēl pie dienas gaismas izstaigāt pilsētu. Zēni gāja pa Plato ielu uz leju. Kādā logā bija uzzī​mēts trauks, un virs tā tinās čūska. — Vai redzi, tā ir aptieka. — Kas tas ir — aptieka! Ko tur dara! — Tur var dabūt zāles pret dažādām kaitēm. Var nopirkt arī ziepes, smardes un aizjūras preces: cukuru, kakao, rīsus. Vai esi redzējis cukuru! Salds kā medus, tikai balts. — Cukuru man «Melnā gaiļa» Tenis iedeva uz mēles uzlikt. Salds gan. Tos citus, ko minēji, dzirdu pirmo reizi. — Es jau arī neesmu tos redzējis, tikai no brāļa ieklau​sījies. Bet nu iesim tālāk. Viņi nonāca pie «kolonādēm», kur blakus tirgus laukumam trijās rindās bija iekārtojušies precinieki. Pretējā tir​gus laukuma stūrī pacēlās rātūzis. Starp pilsētas vaļņiem, Karaļa ielu, kapsētu un Lielupi bija sacīkšu iela un zvēru dārzs.


Tilta ielā Mikus apstājās pie baltas divstāvu mājas un piebikstīja Pičam: — Skaties, tā te ir skola. — Ā, tādu gan vēl netiku redzējis. — Tajā skolā sanāk jauni zēni, sēd gar galdiem un klausās, ko māca skolotājs. Reizēm viņi lasot grāmatā vai arī rakstot uz papīra lapām. Un tā katru dienu. — Ko skolotājs māca zēniem! — Es tur iekšā neesmu bijis, bet no citiem saklausījies, ka šai skolā mācot runāt svešās valodās. Te varot izmā​cīties tik gudrs, ka saprotot tādas lietas, no kurām nemā​cītam neesot ne jausmas. Pičs vēl brīdi domīgs pastāvēja pie baltās mājas, tad steidzās pakaļ Mikum, kas jau gāja tālāk. Vēl zēni izstaigāja Grāvju ielu un pa Mazajiem vārtiem iznāca uz Nabaga grēcinieku ielu. Mikus pieveda-Picu pie vaļņa un rādīja bēdīgo klajumu ārpusē. — Un tas ir maitu lauks. — Kāpēc maitu lauks! — Tāpēc, ka tur aprok sprāgušos lopus. Sērgu laikā to ir daudz. Tur izgāž pilsētas netīrumus, kad to ielās un pagalmos sakrājies pārāk daudz. Tur aprok arī uz nāvi notiesātos noziedzniekus un nabaga grēciniekus. Vai redzi karātavas! Un tur tai mājā dzīvo bende ar savu palīgu. Redzi! — Redzu. Mums Lipsta muižā arī ir bendes kalps. Viņu sauc Krišu. — Kas nu jūsu Krišus par bendi, tikai zemnieku pērējs vien ir. Bet šis te ir īsts bende. Kad kādam jācērt galva un viņš uzkāpj uz grīdiņas, pats līdz acīm ar bārdu noaudzis, sarkanā kamzolī, ar platu, spožu cirvi rokā, viņu redzot vien, tirpas iet pār kauliem. — Bet, kamēr es esmu Jelgavā, nevienam nav cirsta ne galva, ne roka. Vismaz nekas tāds nav dzirdēts. — Nav gan. Tik bieži jau tādas lietas nenotiek, bet pērnajā gadā maitu laukā sadedzināja sievieti. — Dzīvu sadedzināja! — Ko tad tu domāji! Beigtu jau nededzinātu. — Ko viņa tik briesmīgu bija izdarījusi! — Es arī lāgā nezinu. Esot bijusi burve un gribējusi pieburt kādam rātskungam niknu slimību. — Kā tad to var izdarīt! Vai kāds redzējis, ka viņa bur! — Neviens nebija redzējis, bet sieva tik ilgi un tik gauži spīdzināta, līdz atzinusi savu vainu. Pičs uztraucās no visas tiesas. Kādas briesmīgas lietas notiek Jelgavā: cērt galvas, kar, dedzina, spīdzina moku kambaros. Labi, ka viņš rīt ies projām no šīs baigās pilsētas. Neparko viņš vairs ilgāk te nepaliks. Ejot pa Josta Mellera ielu, draugi sastapa kādu staltu vīru. Mikus piebikstīja Pičam. — Skat, tas ir Remja tēvs — rātūža sulainis. Ja viņam laba oma, viņš labprāt parunājas un pastāsta par tiesas būšanām. Remja tēvs vēl bija pašos spēka gados. Plānās lūpas un žirgtās acis pauda uzņēmību, bet smaids, kas slēpās lūpu kaktiņos, radīja uzticību. Mikum bija taisnība, uzvedināts uz sarunu, Remja tēvs lapbrāt pastāstīja par Jelgavas tiesu un tiesāšanu. Viņam stāstot, smaids no zēnu sejām pamazām nodzisa, jo stāstā nebija nekā gaiša un laba, tik vien sāpes, asaras un asinis. Bendes moku kambarī esot tādi spīdzināšanas rīki, ar kuriem sagādājot aizdomās turētajiem cilvēkiem neiedomājamas mokas. Lielākā daļa nelaimīgo drīz atzīstoties, vienalga, vainīgi vai bez vainas, lai tik ātrāk nāktu nāve atbrīvotāja. Bende saņemot par savu darbu cieti noteiktu maksu: par galvas nociršanu — divpadsmit florēnus, pakāršanu — piecpadsmit, sadedzināšanu — astoņpadsmit florēnus. Runājoties laiks skrēja ātri, un jau metās krēsla, kad zēni beidzot posās mājup. — Tad rīt tu iesi projām! — Jā, Miku, tā esmu izlēmis.


Pēkšņi Platās ielas galā viņi izdzirda šāvienus un klie​dzienus. — Kas tur, Miku! — izbijies prasīja Pičs. — Kungi trako. Tas saucas izpriecas brauciens kama​nās. Tūliņ redzēsi. Lielā ātrumā tuvojās gara kamanu rinda, kas aulekšoja pa ielu uz augšu. Braucēji šāva ar musketēm un vicināja degošas piķa lāpas, Pi€s nekad nebija redzējis tā zirgus triecam. Latviešu zemniekam zirgs ir draugs un darba biedrs, tādēļ zemnieks zirgu mīl un saudzē. Redzams, šiem trakajiem auļotājiem šie nav pašu zirgi, ne arī paši viņi zirgu kopēji. Kad trokšņainā rinda bija gandrīz garām, viens no braucējiem pielēca kājās un grūda savu kūpošo gaismekli Pičam ģīmī. Tas nāca tik negaidot, ka Pičs tikko paguva atlēkt atpakaļ un paglābties no uguns un kvēpiem, bet braucēji klaigājot aizjoņoja tālāk. Pičs vēl nebija attapies, un asinis viņam šalca deniņos. — Kāpēc viņš tā darīja! — Ej nu sazini. No tiem var visu ko sagaidīt, tādēļ acis vienmēr jātur vaļā. Ne vienreiz vien lāpu dzirksteles aizdedzinājušas māju vieglos salmu jumtus, bet kas tādiem bēdas! Kad troksnis izdzisa tālumā, zēni nesteigdamies gāja tālāk. — 2ēi gan, ka tu aizej, mēs labi sadzīvojām. Ne reizes netikām sakāvušies, pat ne salamājušies. Ar citiem zēniem man bieži iznāk ķīviņš. Klusu viņi atgriezās mājās, klusu atvadījās un šķīrās.


BALDONES DZELZSĀMURA Rīta dzestrums spiedās Pičam līdz kauliem, kad viņš, ticis pāri Lielupei, sāka naski soļot pa Rīgas ceļu ar nastiņu uz nūjas pār muguru. Gaiss bija nekustīgs un svinīgs, tik kluss, it kā zeme gribētu saklausīt pirmos, vēl nedzirdamos rīta soļus. Ceļa labajā pusē noplaiksnījās gaišums, un ceļmalas kailo bērzu galotnes sāka sārtoties. Tad rožainais atspulgs pa baltajiem bērzu stumbriem slīdēja uz leju. Ceļš aizgāja tāls un vienmuļš, un Pičs satika tikai vezumus, kas dzinās uz Jelgavu. Soļojot Pifs iesila un jutās labi. Palaikam cauri kokiem izlauzās tālā saule un uzmeta arī viņam savu silto spožumu. Sniegainais mežs ar ledū sasalušajiem strautiem viesa prieku zēna jaunajā sirdī. Viņu vairs nenomāca ne rūpes, ne raizes, kad visapkārt bija sniegs un saule. Kad bija diezgan soļots un Jelgava atstāta tālu aiz muguras, bija laiks apēst gabaliņu maizes. Pičs koda maizē un spēra platus soļus, bet tad ieraudzīja ceļa malā melnu čupiņu kā melnu cinīti. Cinītis sakustējās, un, kad Pičs piegāja tuvāk, nebija cinīša, bet mazs melns sunītis, kas laizīja melno kājiņu. Pičs gribēja melnajam pieiet tuvāk, bet sunītis iekliboja ceļmalas irdenajā sniegā. Kad mazajam klaidonītim pasvieda maizes kumosiņu, viņš to kāri aprija, aplaizījās un gaidīja vēl. Pičs rādīja maizi un mīlīgi aicināja klāt. Kārdinājums bija pārāk liels, un mazais dzīvnieciņš sadūšojās, piegāja un paņēma kumosiņu, tad ņēma vēl un vēl, līdz nemaz vairs nebaidījās, stāvēja blakus un vēdināja kuplo asti. Kad Pičs gāja tālāk, sunītis kliboja līdz. Varēja redzēt, ka tas viņam nebija viegli. Zēns apstājās, paņēma sunīti rokās un apskatīja kāju, uz kuras tas vairījās atspiesties. Kāja bija gan savainota, tomēr kauls likās vesels. Pičs apsēja ievainojumu, kā nu prata un varēja, paņēma sunīti padusē un, uzsviedis nastiņu mugurā, gāja tālāk. Par to sunītis nesējam nolaizīja roku. — Kāds tu mazs klaidonītis, vājš un izplūkāts, — zēns runājās ar atrasto draugu, kas nu tiecās nolaizīt viņam arī vaigu. Pie Misas tilta Pičs nogriezās pa labi, lai tad gar upi ietu uz Baldones dzelzsāmuru, kā to viņam kāds ceļavīrs bija pamācījis. Viņš palaida suņuku zemē un gāja savu ceļu, bet melnais draugs klunkurēja pakaļ. — Tad negribi vis palikt mežā, kur klejo vilki un var tevi noplēst. Labi, ņemšu tevi līdzi. Atkal iecēlis viņu padusē, Pičs soļoja pa mežinieku iebrauktajām pēdām, un sirds vēl arvien bija viegla un priecīga. Ja viņam likās, ka nogājis nepareizi, vajadzēja pa mežinieku krustu šķērsu iešļūktajām ragavu pēdām paieties uz vienu otru pusi, līdz atkal atrada upi, gan aizsalušu un vietām pieputinātu, tomēr labi saskatāmu, un drošs ceļš bija atkal rokā. Kad vakara krēsla jau laidās pāri zemei un ēnas mežā sabiezēja, Pičs ieraudzīja plašā zemes gabalā izkaisītas ēkas. Kā akmens novēlās zēnam no sirds, jo, krēslai uznākot, prāts bija kļuvis nemierīgs. Ja līdz tumsai neat​radīs cepli vai kādu zemnieku sētu, ko tad! Bet nupat viņš mundri gāja pāri klajumam uz garāko un platāko ēku, kas stipra un nomelnējusi gulēja pārējo ēku vidū. Tur Pičs satika vīrus un sievas, kas viņu aplūkoja ar neslēptu ziņkāri. Viņš padeva labvakaru un teica, ka nācis meklēt darbu, tad apprasījās, ar kuru viņam esot jārunā. — Tad jau ceplī ar virsmeistaru, bet viņš tagad aiz​gājis uz māju. Rīt rītā varēsi viņu satikt. Pičs kļuva bēdīgs, bet sievas pasteidzās ar padomu. — Tas nekas, naktī izgulēsies klaušinieku namā. Sīman, paņem nu zēnu pie sevis. — Un vecīgais Sīmanis aizveda Piču pie prāvas, no neaptēstiem guļkokiem celtas ēkas. Durvis bija vaļā, un pa tām tecēja ārā un cēlās gaisā dūmu strūkliņa. Tur iekšā kurējās uguns. — Nāc nu, nāc, te man blakus brīva lažiņa, salmi arī nav daudz sagulēti, noliec nastiņu un ierīkojies. Un kas tas tev! — Sīmanis prasīja, rādot uz melno vīkšķīti padusē. — Tas mazs sunītis, klibs un novārdzis, atradu uz lielā Rīgas ceļa, gribēja par varēm līdzi, laikam jau vienam mežā bail. — Ko, suns namā! — iesaucās jauna, spalga balss no pretējā dūmistabas kakta. — Vai mums te


kāda suņu kūts! — Paliec mierā, Dāvi, — Sīmanis apsauca runātāju. Pie Piča lažiņas pienāca puisis bakurētainu vaigu, šaurām acīm, plakanu degunu. Skaists viņš nebija, bet ļauns gan. — Tu, knīpa, — viņš teica un iesita sunītim ar knipi pa degunu. Puisis nepaguva atraut roku, kad tajā iecirtās mazi balti zobiņi. — Ak tu, draņķa suns, nosist tik tādu! — iebļāvās puisis, bet, citu apsaukts, aizgāja rūkdams uz savu kaktu. Tai vakarā Pičs ilgi nevarēja aizmigt, pilns neskaidru baiļu par nākotni. Pēdīgi arī viņu uzveica nakts mierīgā tumsa, un Pičs iegrima dziļā miegā ar melno draugu blakus. Agrā rītā Pičs atmodās no rosīgas kustības namā. Kaut kur spīdēja skala uguntiņa, kuras trūcīgajā gaismā kustējās vīru tumšie stāvi, kas āvās, ģērbās un taisījās uz darbu. Pičs uzrāvās kājās, ātri sakārtojās un līdz ar citiem izgāja no nama. Viņam parādīja, kur satikt virsmeistaru. Vēl viņš uzzināja, ka šis varenais vīrs esot zviedrs. Skrīveru istabā galda galā sēdēja liela auguma vīrs gaišiem matiem un ķīļa bārdu. Viņš runāja tādā balsī, kas radusi pavēlēt. Pičs nostājās pie durvīm un pacietīgi gaidīja, kad viņu ievēros. Tas notika itin drīz. Virsmeistars prasīja, un skrīveris tulkoja: — Ko vēlies! — Es gribu strādāt. — No kuras muižas tiesas tu nāc! — Esmu no Jelgavas pilsētas. — Te strādā tikai klaušu ļaudis un strādnieki par naudu netiek pieņemti. — Brīdi klusums, tad atkal ierunājās zviedru kungs: — Ko tu Jelgavā darīji! — Strādāju pie lielā grāvja rakšanas. — Kādēļ nepaliki darbā! — Ziemā darbu pārtrauca. — Cik tev gadu! — Piecpadsmit. Klusums. Liekas, Pičs uz vareno vīru bija atstājis labu iespaidu, jo viņš galīgi nenoraidīja zēnu, bet kaut ko domāja, raudzīdamies ārā pa logu. — Vai gribi mācīties amatu! — Gribu. — Mācekļiem algu nemaksā, dod tikai pārtiku. Zēns nezināja, ko atbildēt. — Nu, saprotams, tev vispirms jāredz, kā te strādā. Šodien izstaigā visus nodalījumus, apskaties, pavēro un tad nāc atkal pie manis. Saruna bija beigusies, un Pičs izgāja pagalmā. Vispirms viņi aizgāja atpakaļ uz klaušinieku namu, kur viņu, priecīgi smilkstot un spēcīgi asti kustinot, sagaidīja suņuks. Zēns sameklēja sainīti, izņēma maizi, un viņi paēda un uzdzēra ūdeni. Nu viņiem dzīve atkal likās jauka. Priecīgi un apmierināti viņi skatījās viens otrā. Pičs nodomāja, cik gan dais dzīvnieks var būt pacietīgs un pateicīgs. Skatoties sunīša acīs, tā vien likās, ka viņam kā cilvēkam acu kaktiņos paslēpušies smiekli. — Bet kā tevi sauc! Vārdu vajag, kā tad es tevi pa​saukšu, kad man tevis vajadzēs! Sunītis skatījās Pičā un vēdināja asti. — Vai tev patiks vārds Pūlis! Sunītis vēl arvien vēdināja asti un klusu ievaukšķējās.


— Nu tad norunāts. Tu būsi Pūlis. Pičs izveda Puli no klaušinieku nama un pagājās gar ēkām uz lielu izdedžu kalnu. Sie nederīgie sārņi, jādomā, te krājušies gadiem ilgi un nevienam nav vajadzīgi. Vēl abi draugi aizgāja līdz Misai, kas kādā seklā un straujā vietā nebija aizsalusi, un ūdens klusi skalojās pāri akmeņiem. Tad Pičs aizveda Puli atpakaļ uz klaušinieku namu un pieteica tur palikt un gaidīt, bet pats gāja skatīties cepli. Pašreiz pie garās rāvakmcns kaudzes pieveda vairākus jaunus vezumus. Pičs piegāja paklausīties, kā tur kāds vecāks strādnieks izrīkoja. — Ei tu, auša, kur domā gāzt savu vezumu! Vai pirmo reizi brauc, ka tik aplam strādā! No tā gala rāva iet ceplī, bet tev jāgāž šinī galā. Acis taču pierē ir, redzi, kur citi gāž. Apsauktais nokaunējies grieza zirgu nost un brauca uz kaudzes otru galu, tik vēl noteica: — Kādēļ tad tā! Varēja jau tūliņ vest pie cepļa. — Nevar vis. Rāvakmens gabaliem pusgadu jāguļ lietū un vējā, tad tie labi izvēdinās un vieglāk drūp. Vai nu tava galviņa apķēra! No kurienes esi! — No Jaunsaules purviem. Bija arī pa vezumam no Vecmuižas, Valles, Iecavas. Pičs klausījās, un viss viņam te bija jauns un nere​dzēts. Dzirdēja, ka gadā te izlietojot desmittūkstoš mucu rūdas. — Nezin cik no tā iznāk čuguna! — viens vedējs prasīja cepļa strādniekam, kas rīkoja rāvakmens izgāšanu. — Meistars saka, iznākot tūkstoš pleci simti mucu. Blakus ceplim strādāja drupinātāja smagās stampas, kas, dzirnu rata grieztas, sasmalcināja rūdas gabalus. Pēc tam rūdu sijāja un kopā ar dedzinātiem kaļķiem bēra cepļa krāsnī. Tur to dedzināja kopā ar koka oglēm un kausēja čugunu. Pičs nostāvēja pie cepļa garas stundas un neapnicis skatījās karstajā brīnumā. Cepļa meistars sākumā rauca pieri, kad zēns ienāca ceplī, bet, redzēdams, cik uzmanīgi viņš visu apskata un vēro, kļuva laipnāks un pat ielaidās sarunā. — Vai patīk, ka tā skaties! — Patīk, — atteica Pičs, un meistaram raudzījās pretī divas jaunas, spožas acis. — Pasaule ir pilna pārsteigumu, bet, ja cilvēkam gaišs prāts un laba griba, viss drīz kļūst saprotams un nekāda brīnuma nav. Mēs kausējam čugunu, bet no tā dabū tēraudu un dzelzi. šie ir vērtīgāki par zeltu, kas der tikai greznumam, bet dzelzs vajadzīga ik uz soļa. Ko mēs iesāktu, ja nebūtu dzelzs, pat ēdienu nevarētu izvārīt, malku sazāģēt un saskaldīt, labību nopļaut. Pičs vēl citus nodalījumus nebija redzējis, bet jau zināja, ka paliks dzelzs namā. Pičs bija paskatīties āmuru, kas dzelzs stieņus pārkala sloksnēs, bija pie veltņu āmura, kas taisīja skārdu, pie naglu āmura, virpotavā un enkuru nodalījumā. Visur bija ko redzēt, tomēr Pičs negrozīja savu lēmumu — palikt čuguna ceplī par mācekli. — Vispirms parādīšu tev krāsns ietaisi, lai tev būtu kāda jēga par čuguna rašanos, — teica meistars, — bet tad tev būs visi darbi jāsāk no pašas apakšas: jāpiedzen ogles, rāvakmens un kaļķi. Tad jau tālāk redzēsim. Sākās smags darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram ar īsiem pārtraukumiem ēšanai, bet Pičs neko, tas viņam nebija nekas jauns. Pēc nedēļas viņš bija pieradis pie cepļa un strādniekiem, zināja savu darbu, un darbs viņam šķīrās. Arī Pūlis bija iepazinies ar apkārtni, pazina cilvēkus, ar kuriem iznāca satikties, bija laipns un piemīlīgs. Strādnieki arī viņu labi ieredzēja un palaikam palutināja ar gardu kumosiņu. Vienīgi Dāvis ar Puli bija nesamierināmi ienaidnieki. Reiz Dāvis, garām ejot, bija viņam iespēris, tāpēc tagad, sastopot Dāvi, Pūlis nemaz negaidīja, bet tūliņ ķērās ienaidniekam stilbos. Dāvja un Puļa naidīgās attiecības sagādāja ļaudīm vienmuļajā darba dienā mazu izklaidēšanos. Puli vēl zagšus parīdīja, jo strīdīgais puisis nebija nevienam tīkams. Parasti Pūlis uzturējās vai nu klaušinieku namā, vai ceplī, kur gulēja aizdurvē un gaidīja, kad Pičs atstās cepli. Tās priekšpusdienas, kad Pičs bija brīvs un kopā ar sunīti klejoja pa apkārtni, bija viņu


laimīgākie brīži. Kāja Pūlim bija sadzijusi, viņš ņipri tecēja pa priekšu un laiku pa laikam paskatījās atpakaļ, vai tik draugs vēl seko. Pļavās un laukos arī ziemā ir jauki, kad sniegā dzirkstī tūkstošiem sīku zvaigznīšu. Bet skaisti ir arī mežā, kur koki noliekušies ziemas baltā spēka priekšā. Patīkami ir arī dzīt sniegā pēdas. Dažreiz abi, suns un zēns, tā aizrāvās, ka rikšiem bija jāsteidzas mājās, lai nenokavētu darba sākumu. Reiz, atgriezies no gājiena pa mežu, Pičs izdzirda klaušinieku namā Puli nikni rejam. Pūlis bija pirmais iesteidzies namā un nu rēja aizrīdamies. Ar vienu lēcienu Pičs bija namā un atrada pie savas lāviņas Dāvi, kas gaiņājās no saniknotā suņa. Pičs redzēja, ka viņa nastiņa attaisi un saturs izsvaidīts pa lāviņu. Viņš saprata, ko Dāvis meklējis. Iepriekšējā vakarā apguļoties, viņš bija runājies ar Sīmani un stāstījis par savu dzīvi Jelgavā, arī par to, ka strādājis tērauda ceplī un pēc algas saņemšanas aizgājis no Jelgavas. — Tad tu nu esi bagāts vīrs, dukātu un florēnu kā gružu, — bija pajokojis Sīmanis. — Nezobojies, Sīman, man ir tikai divi (lorēni un daži graši, — atbildēja Pičs. Un pēc tiem tagad Dāvis bija izstiepis roku. — Cui, Puli, ņem zagli! — Ko es tev esmu nozadzis! — sauca Dāvis, atgaiņā​damies no suņa. — Tad neesi vis paguvis, — Pičs atbildēja jau mierīgāk, apvaldījis savu straujumu, Naida nebija, bet smaga nepatika gan palika. Līdz ar auksta gaisa mutuļiem namā sanāca nostrādājušās mainas vīri. Niknie suņa rējieni tūdaļ pievērsa uzma​nību puišiem kaktā. — Kas te notiek! — vīri jautāja Pičam. — Nupat ienācu un atradu savas mantas izcilātas. — Es neko neesmu nozadzis, — taisnojās Dāvis. — Nu, vai zināt, tad jau mūsu maizes kulītes arī vairs nav drošas. Dāvi, ko tu meklēji svešās lietās) — Jāziņo meistaram. Lai tad pēc vecas tiesas nospriež žagarus. — Dāvi, tev jāiet darbā. Pič, pievaldi suni un steidzies arī pats, mēs to lietu pārrunāsim. Pagāja vairākas dienas, bet par notikušo neviens vairs nerunāja, it kā nekas nebūtu noticis. Cepļa kungiem nebija ziņots, tad jau tas bez trokšņa nebūtu pagājis. Vai Dāvim viņa nedarbs būtu piedots! Tas maz ticams, jo vīri bija stipri sašutuši. Dāvis bija klusāks, nedzirdēja vairs viņu lielāmies un balamutējamies. Aizgāja krietns laiciņš, un Pičs notikušo vairs tik asi neizjūta kā pirmajās dienās. Reiz Sīmanis viņam pačukstēja: — Dāvis nekad vairs neizstieps roku pēc taviem gra​šiem. Pičs pacēla uz kaimiņu jautājošas acis. — Aizveda vīru uz mežu, noguldīja uz celma un uzskaitīja, kā to muižā dara. Apsolījās būt krietns darba biedrs un nekad vairs nepalaist nagus. Tas bija nokārtots bez trokšņa un bez neslavas celšanas Dāvim. Vīri audzināja puisi cietiem, bet drošiem mā​jas līdzekļiem. Pičs bija apmierināts pie kausēšanas krāsns un mācījās visus darbus, jo tic viņam bija sveši un neredzēti, tādēļ saistīja visu viņa uzmanību un neļāva garlaikoties. Pie cepļa krāsns strādāja meistars, viņa palīgs, divpadsmit strādnieku un Pičs. Ceplis strādāja dienu un nakti. Strād.nieku darbu Pičs zināja. Tur spēks bija vairāk vajadzīgs nekā prāts. Bet pie krāsns bija jāprotas jaunām iemaņām: jāzina uzturēt pareiza ogļu un rāvas attiecība, pa gaisa caurumiem jāprot piedot degšanai vajadzīgais gaiss, jāzina īstā laikā izlaist gatavo čugunu, jāuzmana, lai sārņi brīvi notecētu. Pičs mācījās darbu, kā saka, ar abām acīm. Viņš raudzīja pēc liesmas noteikt, vai nav jāpiemet ogles, vai nav jāiedzen gaiss, vai nav jāizrauj māla aiz​bāznis čuguna izlaišanai. Meistars ar prieku vēroja zēna centību un pie sevis nodomāja: «Būs dienās krietns meistara palīgs.»


Darbs ritēja ierastā gaitā: kāda bija aizvadītā diena, tāda pati arī sagaidītā diena. Katras dienas saturs bija ilgstošs un grūts darbs. Ar darba biedriem Pičs dzīvoja saticīgi, un viņi labi ieredzēja skaidro un atklāto zēnu, palīdzēja viņam kļūt par īstu, derīgu vīru. Zēns pamazām norūdījās, kļuva vingrs un spēcīgs. Satiekoties ar dažādiem ļaudīm, Pičs bija mācījies saskatīt viņu labās īpašības, kā arī novēitēt dažu cilvēku kļūdas un trūkumus. Viņš redzēja, ka ir cilvēki ar cēlām sirdīm, bet ir arī cilvēki ar maziskām sirdīm. Bet tad kāds negaidīts notikums izsita Piču no ierastajām mierīgajām darba gaitām: pazuda Pūlis. Sākumā Pičs domāja, ka suņuks aizskrējis uz mežu zaķus padzenat, kā viņš to kādreiz bija darījis. Bet Pūlis nepārnāca līdz vēlam vakaram, un Pičs apgūlās ar smagu sirdi un nemierīgu prātu. Naktī zēna miegs bija trausls, un laiku pa laikam viņš trūkās augšā un klausījās, vai suns neskrāpējas pie durvīm un neprasās iekšā, bet viss bija klusu. Rītā Pičs negulējis un īgns piecēlās līdz ar citiem un aizgāja darbā. Tur arī bija maz prieka, acis vairāk griezās uz durvīm un aizdurvi, kur parasti gulēja suņuks. Arī citi bija ievērojuši Puļa pazušanu un redzēja, cik smagi Pičs to pārdzīvo. Pagāja dienas un nedējas, un nebija vairs tālu sērsnu mēnesis, bet no melnā sunīša nebija ne ziņas, ne miņas. Cepļa ļaudis bija raduši redzēt ņipro Puli savā vidū un pasmieties par viņa lielo mīlestību uz savu saimnieku un neklusināmo naidu pret Dāvi: Sākumā klaušinieku namā vakaros pirms apgulšanās vīri kādreiz pieminēja savādo suņa pazušanu, nespēja rast izskaidrojumu un nosprieda, ka Puli būs noplēsuši vilki. Vēlāk to pieminēja aizvien retāk, līdz pēdīgi aizmirsa. Neaizmirsa tikai Pičs. Atnāca sērsnu mēnesis. Piesaulītē ziemas sniegi sāka kust. Naktīs uzsala, un rītos koki, sarmas pilni, vizuļoja lecošās saules staros. Dienā sarma un sniega atliekas kusa un smagām lāsēm pilēja no kokiem. Tad vējš iegriezās dienvidos un atnesa pelēkus miglas klājienus. Tiem līdzi atskrēja brāzmains pavasara lietus. Siltums mainījās ar aukstumu. Gdens Misā guldza aizvien stiprāk, brieda un tūka lielāks, līdz salauza ledus vāku. Ziema negribēja tik viegli padoties un atkāpties uz aukstajām ziemeļu zemēm, bet vēl sīksti turējās pie mūsu pašu zemītes. Beidzot tomēr to padzina un silts lielus un pavasara saule atbrīvoja zemi no ledus un sniega paliekām. Kādā brīvā brīdī Pičs sēdēja klaušinieku namā uz savas lāviņas un klausījās, ko Sīmanis stāstīja par bargu meistaru šai pašā āmurā. Viņš licis kādu vīru tik ilgi pērt, līdz tas vairs nav varējis piecelties. Vīrs sirdzis visu pava​sari un nespējis atkopties. Pičs klausījās tikai ar vienu ausi, jo par līdzīgiem gadījumiem bija jau agrāk dzirdējis. Negaidot Pičs jautāja Sīmanim: — Vai tu jau ilgi te strādā! — Ilgi, būs vairāk par desmit vasarām. Bet, kā jau klaušu cilvēks, strādāju, kad mani atsūta. Dažreiz nostrādāju vairākus mēnešus no vietas, citreiz atkal junkurs mani kādu laiku patur muižas darbā. Kālab tā jautā! — Vai tev nav gadījies te sastapt klibu klaušinieku, vārdā Jurģi! — Jurģi! Bija gan tāds vīrs, un viņš stipri kliboja, bet nu jau sen viņa te nav, kungi aizsūtīja uz citu cepli, — Vai nezini, uz kurieni! — Pa, pa, ļauj padomāt. Tas bija… ka tik nu nesamelojos. Viņu aizsūtīja uz Enguri, jā, uz Enguri. Vai tu Jurģi pazīsti! — Neesmu pat redzējis. Kā tu domā, Sīman, kur tā Engure varētu būt! — Engure esot jūras malā. Ar to saruna beidzās, abi cēlās un gāja uz cepli. Līdz ar pavasara šķīdoni darbi ceplī aprāvās. Ogļu un rāvakmens pievešana pilnīgi apstājās, jo ceļi bija neiz​braucami. Kņada un troksnis pagalmā un šķūņos apklusa, vienīgi klaušinieki, dzenot ogles un rāvu uz krāsni, neļāva ceplī iestāties pilnīgam klusumam un pamirumam. Bija silta pavasara diena bez vēja. Saule stāvēja launagā un pa atvērtajām durvīm meta uz cepļa


klona zelta autu. Pagalmā čirkstēja zvirbuļi. Viens drošinleks Ielēca namā un palēkāja pa zelta autu. Iekšā bija mierīgi, krāsns piepildīta, un klaušinieki strādāja šķūņos, arī meistars bija aizgājis. Pičs sēdēja viens un skatījās uz zvirbuli. Tikko zēns pakustējās, pelēcis izspurdza ārā, bet drīz bija atkal klāt. — Pūlis! PulisI — sauca vairākas priecīgas balsis. Pičs uzrāvās kājās un pieskrēja pie durvīm. Pa pagalmu vēlās netīrs kunkulis. Pieskrējis Pičam, Pūlis smilkstēja, kauca, lēca, šaudījās un nezināja, ko darīt aiz liela prieka. Jā, tas bija Pūlis, bet kāds viņš izskatījās! Netīrs, dubļiem aplipis, vājš un noplucis, ar valgu ap kaklu. — Manu sunīt, kur tu biji! Es tā pēc tevis ilgojos! Ak tu, mans nabadziņš, cik vājš, ribiņas kā redelītesl Atnāca klaušinieki no šķūņiem un arī priecājās par atradušos suņuku. Valgu no kakla noraisīja un gribēja ari dubļus daudzmaz notīrīt, bet parādījās Dāvis. Trīcof aiz niknuma, Pūlis metās uz puisi, kam nekas cits neatlika kā bēgt uz namu un tur paglābties. Vīri saskatījās. Suņa lielajam niknumam taču bija kāds iemesls. Bet kāds! Pičam gan tas bija skaidrs un viņš klusībā nolēma: «Ātrāk projām no šejienes, kamēr Dāvis vēl man pašam kaut ko nenodara.»


PETERNIEKU DARVDEĢl Pa mežu soļoja zēns un suns. Pasaule stāvēja viņiem plaši vaļā, ej, kurp prāts nesas. Tepat netālu esot Iecava ar vara cepli un papīrsudmalām. Bet turp viņš neies — par daudz tuvu Baldonei, var satikt pazīstamus. Ies gar Misu uz leju līdz Jelgavas — Rīgas lielceļam — un gan tad redzēs. Tā, tas tagad bija izlemts, un nu varēja palaist acis apkārt un priecināt brīvajā meža valstībā. Pretī vēdīja mīksts pavasara vējš. Ziemas stingums bija beidzies, un no zemes kāpa augšā jauna dzīvība. Kokos un krūmos jau staigāja sula, un katrs zariņš sūtīja to uz galotnītes pumpuru. Alkšņiem un lazdām pumpuri bija īsti tukli, bet ievām jau rādījās zaļas lapiņas, tik maigi zaļas, kādas mēdz būt tikai agrā pavasarī. Nebūs vairs ilgi jāgaida, kad ievas izkārs baltus ziedu ķekarus. Priedes un egles vējā lēni šalca. Pāri eglēm cēlās dzeltenu putekšņu mākoņi, kas apklāja katru zaļo skujiņu un sarkanos egļu ciekurzīšus. Vējš līdz zemei nemaz netika un tāpat kā saules stari staigāja vairāk pa koku galiem. Upe nu bija atkal brīva un brūna ūdens pārpilna. Zem krūmiem ziedēja zilās puķītes — kautrīgās palegzdītes. Sveķu, sūnu un plaukstošo pumpuru smarde jaucās kopā vienā elpā, un gribējās to ievilkt jo dziji krūtīs. — Puli, vai tev arī prieks par mežu, puķēm un jau​kajām smardēm! Pūlis tikai pavēdināja asti un aizšāvās ar slaidu līkumu starp kokiem un krūmiem. Ir labi būt brīviem ceļa vīriem: kulītē maizes kancītis, vārīti zirņi, pāris stopu putraimu un divi florēni naudas. Pūlis skraidīja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, ožot smakas, kas viņam sagādāja redzamu baudu. Viņš uzvedās kā jauns kucēns, kas trīc aiz nepa​cietības par sava saimnieka gausumu. Kad saule stāvēja pusdienā, mūsu ceļa gājēji iznāca uz lielā Jelgavas ceļa, pārgāja tam pāri un ienira atkal mežā. Saule bija sākusi nokāpt no debesu augstumiem, kad Pičs ieraudzīja klajumu. «Laikam ezers,» viņš nodomāja un pagriezās turp. Ezera tomēr nebija. Mežs tālu visapkārt bija izcirsts, un kiajumā redzēja zemnieku sētu. Izdangātajā līdzenumā vīdēja koku celmi, un starp tiem vietumis stāvēja augstas, apaļas malkas kaudzes, no kurām cēlās dūmu strūkliņas. Pie vienas kaudzes līkājās cilvēki, un Pičs gāja tuvāk. Padzīvojis vīrs ar kaklā pakārtu roku un jauna meita krāva kaudzē malkas šķilas. Pičs padeva labdienu un ierunājās par naktsmājām. — No kurienes nākdams un uz kurieni iedams! — pavaicāja vīrs, pacēlis galvu un atstiepis muguru. — Nāku no Baldones un eju uz Lielupi. — Tāds kā redzēts cilvēks, un suns arī redzēts. Vai nebūsi no Baldones dzelzsāmura! — Tā jau laikam būs. — Es ziemā vedu āmuram ogles, tad būšu tevi redzējis. Vari palikt, ja esi nodomājis šodien tālāk neiet. — Tad jau labi. Skatos uz apaļajām kaudzēm un jaušu, ka tecini darvu. Vai esmu pareizi minējis! — Tecinām, kā tad, te taču Pēternieku Darvdeģi. Bet mums uzbrukusi ļaunā diena. — Ko, vai tad sērga) — Tas gan ne, bet ir citu nelaimju diezgan: man krītošs koks saspieda roku, dēls guļ slims, vaļinieks aizgāja uz citu sētu, un man var palīdzēt tikai meita. Es ar savu vienu roku tikpat kā neko nespēju padarīt. Nezinu, kā nodošu uzliktās četrdesmit astoņas mucas darvas un vēl lielo ogļu daudzumu. Izliks vēl mani no mājas. Ko tur Pičs varēja teikt, nelaime bija acīm redzama. Seja darvdeģim bija drūma un bezcerīga, lūpu kaktiņos iegulušās rievas, bet acis tomēr laipnas. Piegājis Pičam tuvāk, viņš teica: — Paklausies, puis, vai tev kāds steidzams mērķis, kuru gribi labi ātri saiet, vai arī tu vari kādu laiciņu uzkavēties pie mums! Te, kā redzi, darba netrūkst. Maize būs, un arī kaut ko citu varēs sarunāt. Saki nu, kā domā!


— Kādu laiciņu varētu arī palikt un labiem cilvēkiem palīdzēt. Vai manam sunītim arī neliegsi vēdera tiesu! — Neliegšu, neliegšu. Zane, aizved ciemiņu mājās un noliec ko ēdamu priekšā, lai iekož, tad līdz vakaram vēl varam šo to Iesākt. — Neko nevajag, mēs ar Puli, nākot pa mežu, jau iekodām. Varam tūlīt strādāt, pasaki tik, kas un kā jādara. Pičs nometa svārkus un uzrotīja krekla piedurknes. Deģis atnesa kārti un vēlēja Pičam parakt bedri, kur kārti iestiprināt. — Vienai kaudzei malkas pietiks. Kad to uzkrausim un aizdedzināsim, varēsim gāzt jaunus kokus. Zanei deģis iedeva resnu auklu, kuras vienu galu meitene piesēja pie kārts, bet ar otru apvilka pa zemi ap kārti lielu apli. — Pič, vari aplī izgriezt velēnu un tad te, — viņš

rādīja ar lāpstu no ārmalas līdz mietam, — tad te izroc grāvīti degšanai. Kad viss bija sakārtots, Zane un Pičs nesa klāt malkas šķilas, kas bija triju pēdu garumā, un lika stāvus ap mietu, bet deģis tās pakārtoja tā, lai pie mieta paliktu caurums degšanai. Malkas šķilas uzkrāva piecos stāvos un tik kārtīgi, ka kaudze, ceļoties uz augšu, aizvien sašaurinājās un nobeidzās ar asu galotni. Blakus kaudzei izraka katla veida darvāksli'. 1 Darvakslis — darvas bedre. Zane bija klusa meita, neko daudz nerunāja, bet strādāja čakli. Viņai bija viegla gaita, vizoši mati un smaidošs vaigs. Darbs viņai bija ierasts un viegli pašķīrās. Tikko kraušanu nobeidza, no mājas dzirdēja ūjināšanu. — Māte sauc vakariņās, iesim tik nu, lai ēdiens neizdziest. Redz, kādu smuku kaudzi esam uzkrāvuši. Citu rītu noklāsim velēnām un aizdedzināsim. Vēlreiz pārlaiduši acis padarītajam, viņi soļoja mājās. Pūlis, cauru dienu pa mežu izskraidījies, tagad rāmi tecēja nopakaļis. Mājā viņam draudēja lielas nepatikšanas: ganu Musis metās ar sparu pretī, un likās, ka sīvs kautiņš neizbēgams. Suņiem sabozās spalva un atiezās zobi, bet, kad saimnieki apsauca un sakaunināja, tad apostījās un pavē​dināja astēm. Iepazīšanās bija notikusi bez asins izlie​šanas. Istabā uz galda kūpēja bļoda ar piena putru. Blakus bija nolikts maizes klaips un nazis. — Redzi, māt, tas ir Pičs. Viņš kādu laiciņu paliks pie mums un palīdzēs strādāt, līdz Matīss tiks uz kājām, šodien jau sirsnīgi rāvās ar kaudzes kraušanu. Pičs atraisīja nastiņu un izņēma savus ēdiena krājumus. Pavaicājis saimniecei pēc bļodiņas, viņš izbēra tur vārī​tos zirņus un kopā ar maizi nolika uz galda, bet putrai​mus atdeva saimniecei. — Kādu baltu putru saimniece pavārījusi, — priecājās Pičs, iestrēbis pāris karošu garšīgā viruma. — Kas nu vairs bēdas, mūsu piena devējiņa atkal atslaucās. Bet ziemā bija grūti: piena ne lāsītes,


cūkas lau​kumiņš ātri izsīka, palika vienīgi āpšu tauki, un jāsaka — paldies par tiem pašiem. Pie galda sēdēja pavisam pieci cilvēki, ganu Mārci ieskaitot. Slimajam Matīsam pienesa putru pie lāviņas. Kādu laiku ēda klusēdami. — Māt, — slimais ierunājās, — Ielej man vēl drusku putras, pārlieku laba padevusies. — Labi, dēls. Nu redzu, ka esi slimību pārvarējis. Ed tik un stiprinies. — Kas tad slimajam vainas! — ieprasījās Pičs. — Bija lieli karstumi un vājums, spēka nemaz. Bet nu jau ēd. — Tēv, vēl kādu dienu pacieties, tad celšos un iešu pie darba. — Nesteidzies, mums tagad krietns palīgs, iztiekam gluži labi. Kad jutīsies drošs uz kājām, varēsi pastaigāt ar lopiņiem un palaist mums palīgā Mārci. — Kā jums ar muižu, vai klaušās nav jāiet! — Darva un ogles mūsu klaušas, un tās ir smagas, pie zemes maz varam pietapt. Zirdziņš tikai viens, ogles un darva jāvadā, no Iecavas muciniekiem jāatved tukšās mucas, kāda tur zemes strādāšana var iznākt un kādus augļus no neizstrādātas zemes var gaidīt. Tik jau ir tā labuma, ka nav darīšana ar muižas vagaru. — Kam lielkungam vajadzīgs tik daudz darvas! Cik izdarvo laivās un izziež riteņos — tas taču tīrais nieks. — Daudz darvas aiziet uz kuģu būvētavām, bet vēl vairāk lielkungs sūtot uz Rīgu un svešām zemēm, kur mūsu darvai esot laba slava. Veselu nedēļu Pičs ar Zani laida kokus, darināja zarus, zāģēja klučus un plēsa šķilas. Otrā nedēļā atnāca uz mežu ganu Mārcis, bet viņš šim darbam bija par vieglu. Viņi abi ar deģi krāva jaunu kaudzi. Darbs gāja visai lēni, bet pa visu dienu viņi kaut ko arī uzkrāva. Tikai trešajā nedēļā, kad darbā izgāja Matīss, koku ciršana veicās ātrāk. Kādu vakaru nostrādāja līdz sirmai krēslai, un tad izdzirda mežā Puli nikni rejam. Gāja raudzīt, kas tur no​tiek, un atrada āpsi, kas ar asajiem nagiem gaiņājās no suņa, augšpēdu nogāzies. — Tā āpši dara, kad gausās un neveiklās gaitas dēļ nespēj no žiglāka ienaidnieka izbēgt. — Ko darīsim! — prasīja Matīss. — Cirvis ir līdz, tauki it labi noderēs. — Kas nu tagad pavasarī par taukiem! Āpšu gaļa nav smādējama, tīri kā cūkgaļa, tikai saldenāka. Bet nevar jau zināt, vai šī te nav māte, kurai bērni alā. Būtu necilvēciski likt mazajiem alā nomirt briesmīgā bada nāvē. Būs jāļauj, lai skrien. Puli, nāc šurp un laid, lai āpsis tek pie bērniem, — deģis apsauca suni. Pūlim tas nebija īsti pa prātam, bet, kad arī Pičs sauca, lai liek āpsi mierā, pārstāja riet. Tai dienā, kad deģis izmēģināja slimo roku un atrada, ka tā bez sāpēm cilājama, Pičs atgādināja, ka nu viņam jāiet. Vakarā visi draudzīgā saimē paēda vakariņas. Deģis pateicās Pičam par labo darbu un prasīja, ko viņš par to gribot. — Ja tev būtu kāds lieks pāris pastalu un kāds nātnas drēbes gabals kājautiem, man būtu daudz līdzēts, jo, kā redzi, apavs galīgi noplīsis, — atteica Pičs. — Kā nu nebūs, uztaisīšu gluži jaunas, tik daudz labās ādas atradīsies. Tikai tad tev jāuzkavējas, lai pagūstu uz​taisīt. Trešajā dienā pēc pusdienas Pičs stāvēja pagalmā un atvadījās no sētas ļaudīm. Kājās viņam bija jaunas dzeltenas pastalas un balti kājauti, notīti auklām gandrīz līdz ceļgaliem. Mugurā bija nastiņa, kurā saimnieces gādīgās rokas bija ielikušas mazliet biezpiena un dažus raušus. Viņa sacīja Pičam mīļus vārdus, kā māte saka dēlam atva​ doties. Pūlis, it kā nojautis, ka būs jāaiziet no viesmīlīgās sētas, vēl luncinājās ap saimnieci barotāju. — Kurp domā doties! — gribēja zināt saimnieks. — Gribu nokļūt pie jūras, bet pagaidām iešu uz Klīvi. Varbūt pateiksi ceļu!


— Tad ej pa šo taku un nekur nenogriezies, līdz iziesi pie Lielupes. Turpat arī būs Klīve. Nu staigā vesels! Sētas ļaudis bija iznākuši Piču izvadīt un noskatījās, kā viņš aiziet un pazūd mežā.


PA LĒNO UPI UZ SLOKU Kad Pičs iznāca pie Lielupes, bija jau vakars. Saule un baltie mākoņi spoguļojās rāmajā upes ūdenī. Liekas, upei nemaz nav tecējuma, tik mierīgs bija ūdens. Kad garām brauca laiva un saviļņoja ūdeni, tas drīz atkal kļuva ne​kustīgs. Tikai ūdenszāles krastmalā viegli drebēja. «Kā dīķis,» nodomāja Pičs, vērojot upi. Krastā bija ēku puduris. Tur redzēja vīrus, kas staigāja, kreklos izmetušies, ādas skotelēm priekšā. Odens malā vecītis makšķerēja. Viņš sēdēja nekustēdamies un tikai pa reizei pacēla un atkal iemeta makšķeri, kuras atspīdums trīcēja un raustījās sakustinātajā ūdens līmenī. Pičs nokāpa pie makšķernieka un padeva labvakaru. Vecais kaut ko noburkšķēja, vērojot makšķeres nekustīgo pludiņu. Pičs brīdi pastāvēja un tad vaicāja, kas šī te esot par vietu. — Upmala, — vecais atrūca. Pičs gaiši Iesmējās: — To jau redzu, bet kā šo vietu sauc! — Valgunde. Redzams, vecais nebija no runīgajiem. Pičs atsēdās, atraisīja savu nastiņu, izņēma rausi, pasvieda gabaliņu Pūlim un sāka kost svaigajā maizē, garoziņai skraukšķot jaunajos zobos. Vecais pagrieza galvu un paskatījās. — Vai negribi ciema rausi nogaršot! — Pičs sniedza rauša gabalu vecajam, kas to paņēma un sāka viļāt pa muti. — Labs gan, tik man nav zobu, ar ko sakost. Kurp iedams! — Gribēju uz Klīvi, vai tālu vēl! — Tālu nav, kādas divas verstis. Ko tur darīsi! — Stāsta, tur esot ziepju vārītava, varbūt izdodas tur iekļūt. — Vai pie mums salpetra vārītavā negribi! — Vai tu hir strādā! — Agrāk strādāju, tagad dzīvoju pie dēla. Viņš strādā vārītavā. — Ko es varu gribēt vai negribēt, es pat nezinu, kas tas salpetris tāds ir. — Nu, salpetris ir salpetris. Tā ir derīga manta, pavisam nepieciešama pulvera un glāzes taisīšanai. Pie tās pašas vienas vārīšanas izvāra arī zāles, kas vajadzīgas ziepēm. Raug, šie tur Klīvē bez mūsu zālēm, kuras ziepju vārītāji sauc par kāliju, nevar vis ziepes izvārīt, tāpēc laiku pa laikam sūta laivu pie mums pēc kālija muciņām. — No kā tad vāra šīs visai derīgās mantas! — No lapu koku pelniem. 5ī pati Valgundes vārītava patērē gadā līdz divi simti sieku1 pelnu. Bet tādas vārītavas lielkungs licis ierīkot visur, kur daudz lapu koku mežu, un savu muižu zemniekiem uzdevis nodot gadā vienu sieku pelnu no sētas. — Biju dzirdējis, ka saimnieki krājot pelnus nodošanai muižā. Nu saprotu, kur tie aiziet. ' Sieks — 23 kq. — Jā, tā tas ir. Ko tev saka vecais Mačis, to tu vari droši ticēt. — Vecotēv, rausta! — uztraucās Pičs. Vecais Mačis izcēla makšķeri ar brangu asari. — Skaties, kāds tēvainis. Bet nu man ar jāiet, saule jau slīd uz dusu. Tiešām saule, aizlīduši aiz caurspīdīga mākonīša, tuvojās zemei, vēlreiz parādījās neaizklāta un iemeta acīs pēdējo mirdzumu, lai tad paslēptos līdz rītam. Pie apvāršņa palika koši sarkani mākoņi tumšām malām. Arī tie lēnām nodzisa. Pa ūdens virsu sāka vilkties miglas grīstes, tin gaiss kļuva vēsāks. Lēnām tuvojās vasaras nakts.


Pičs piecēlās, uzsvieda nastiņu mugurā un gāja uz tuvējo zemnieku sētu, kur dzirdēja govis maujam un ļaudis runājam. Tur sievietes vēl kopās un aptecēja pēdējo mājas soli. Mežmalā, patālāk no citām ēkām, čurnēja nosūnojusi pirtiņa, un Pičs devās turp. Dienā piesitusi, tā aiz biezajām sienām glabāja tīkamu siltumu. Pičs apgulās uz lāvas un palika nastiņu pagalvī. Pūlis saritinājās zem lāvas. Kad Pičs otrā rītā nogāja Lielupes malā, tur bija piebraukušas vairākas laivas, rosījās cilvēki. Arī vecais Mačis tur bija, pamāja Piču pie sevis un stāstīja: — Tev laimējies, rau, lielā zilā laiva ir ko Klīves ziepju vārītavas, paņems kālija muciņas un tūdaļ brauks atpakaļ. Pagaidi, es parunāšu, lai paņem tevi līdz. — Un tās citas! — Tās ir no Slokas glāžu šķūņa pēc salpetra, citas atvedušas pelnus, viena brauks uz Klīvi pēc ziepēm. Klīvē, kā stāsta, lielākā ziepju vārītava visā mūsu zemē. Tur vārot arī baltās ziepes lielkunga galmam, bet citās tikai vienkāršās ziepes drānu mazgāšanai. Pelnu maisus nesa no laivām krastā, krāva ratos un veda šķūņos, bet no noliktavām vēla mucas, arī kālija mucas Kiīvei. Tikko tās iekrāva, zilā laiva atstūmās no krasta. Laivā uzcēla buru, un Pičs lēnām brauca uz leju. Klīvē Pičam no darba nekas neiznāca: vārītayai pietika savu klaušu strādnieku. Pičs bija jauns un daudz par to neskuma. Tāpēc viņš brauks tālāk pa upi uz leju, gan jau kaut kur darbu dabūs. 2ēl tik, ka Slokas laiva aiz​braukusi, viņš labprāt būtu braucis līdz. Lejpus ziepju vārītavas Lielupes krastā bija ierīkota piestātne kuģiem un laivām. Uz pāļiem uzsistas grīdiņas stāvēja paprāva būda, kas izrādījās muitas vieta. Visiem kuģiem un laivām bez sevišķa aicinājuma tur jāpiestāj, jāuzrāda vedamais un jānomaksā muita. Muitas vīri bija laipni ļaudis, bet stipri garlaikojās, tāpēc labprāt ielaidās ar Piču runās. Lai esot bez rūpēm, gan jau kāda laiva braukšot arī uz Sloku un paņemšot viņu līdz. Tādas laipnas valodas iedrošināts, Pičs sadūšojās prasīt, cik lielu muitu viņi ņemot. Muitnieki arī to izstāstīja. Laivām, kas pārvadāja lielkunga preces, nekas neesot jāmaksā, Kurzemes preciniekiem gan drusku jāmaksā, bet tādiem, kas brauc uz Rīgu peļņu dzīt, iznākot krietni daudz maksāt. Pičam nebija saprotams, kādēļ tā šķiro Rīgas preciniekus no Kurzemes preciniekiem. Uz to muitas vīri cieti noteica: — Lai nebrauc Rīgu bagātu darīt, lai pārdod savas preces Jelgavā un nauda grozās mūsu pašu mājās. Piestāja daias laivas, lielāko tiesu braucot uz augšu — uz Jelgavu vai vēl augstāk. Brauca arī uz leju, bet ne visai tālu. Tad piestāja laiva, kas teicās braucot uz Sloku pēc Engures dzelzs. Pičs nedabūja ne lāgā apska​tīties, kad no laivas kāds viņam uzkliedza: — Pič, lāga zēn, kā tu te gadījies! Tas bija Mikus — Jelgavas puika, kas uzlēca uz piestāt​nes dēļiem un metās pie Piča. — Vai tu brauc uz Sloku! Varbūt ņemsi mani līdz! — prasīja Pičs. — Kas par runāšanu, lec tik iekšā! Zēni ielēca laivā un Pūlis viņiem līdzi. Pičs tikko paguva atvadīties no laipnajiem muitniekiem, kad bura jau piepūtās un rāva laivu uz priekšu. Mikus vēl arvien strādājot turpat Jelgavas tērauda ceplī, un šodien viņš sūtīts uz Sloku pēc Engures dzelzs raušiem. Tas kādreiz gadoties. — Bet kā tu pa šo laiku esi dzīvojis! Kur esi bijis, ko redzējis! Pičs pašreiz gribēja stāstīt, bet Pūlis laivas priekšgalā sāka nikni riet. — Ko tas tavs suns tur ārdās! — Pūlis nevienu cilvēku neaiztiek. Viņam ir tikai viens ienaidnieks, kuru viņš gatavs apēst. Jāiet skatīties, kas tur ir. Zēni gāja uz laivas otru galu, kur Pūlis lēkāja ap kādu vīru, baltus zobus zibinādams. — Nu kā tad, Dāvis! Vai tu Baldonē vairs nestrādā!


Dāvis kaut ko nomuldēja un pikti aizgriezās. Pičs ar Miku zīmīgi saskatījās un pagāja sāņus. — Miku, vai tu viņu pazīsti! — Es! Pirmo reizi mūžā redzu! Netālu no Valgundes viņš ielūdzās laivā un iekāpa ar smagu nesamo. Pičs izstāstīja Mikum par Dāvja nekrietno dabu, kā arī par zagšanas mēģinājumu. — Tad jādzen prom no laivas. Kad pielaidīsim malā, liksim viņam kāpt ārā. — Es domāju, to viņš gribētu gan, bet mēs viņam šo prieku nenovēlēsim. Būtu jāuzzina, kas viņam nastā. — To tūlīt uzzināsim, — teica Mikus un apņēmīgs aiz​gāja pie puiša laivas priekšgalā. Laiva, krietna vēja dzīta, burzguļodama dzinās uz priekšu. Garām slīdēja Lielupes lēzenie krasti ar leknām pļavām. Drīz vienā, drīz otrā krastā parādījās augsti dūmeņi, kas visi kūpēja. Tur strādāja kajķu un ķieģeļu cepļi. Mikus atnāca noskaities: — Neparko negribējā rādīt. Bet skatos — viņam sainī vadmalas baķis no sevišķi smal​kas vilnas. — Tu saki — vadmala sevišķi smalka! — iā, ļoti smalka. — Tad baķis nācis no Baldones austuves. Dzirdēju, ka tur aužot vissmalkāko vadmalu no spāņu aitu vilnas. Vai tu re, kur šis nocēlis baķi! Tagad mums jātur acis vaļā. Man liekas, viņš bēgs. — Labi, stāsti vien, kur pa šo laiku esi bijis, bet puisi paturēsim acīs. Pičs izstāstīja, kā atradis Puli, kā strādājis Baldones dzelzsāmurā, dedzinājis ogles un tecinājis darvu. Abi runāja arī par Jelgavu un kopējām gaitām, sprieda par nākotni. Mikum esot cerības dabūt darbu Jelgavas naudas kaltuvē par vara pievedēju no apkārtējiem vara cepļiem, jo zelta naudu nekaļot no tīra zelta, bet piekausējot kādu daļu vara. Odenī kaut kas noplunkšķēja, un, kad zēni pielēca kājās, Dāvis bija līdz vēderam ūdenī un dzinās uz krastu ar baķi mugurā. — Griez ātrāk malā! — Mikus sauca laiviniekam, bet, kamēr pārsvieda buru un sagrieza laivu, Dāvis jau bija krastā un teciņiem vien laidās pāri pļavai uz mežu. Laivu piegrieza malā, un Pižs ar Miku dzinās bēglim pakaļ. Pūlis pirmais izpeldēja no ūdens un riedams steidzās pakaļ bēgošajam ienaidniekam. Lai gan Dāvis bija ķērājiem priekšā, uz izbēgšanu viņam bija maz cerību, jo ar smago nastu mugurā nācās grūti skriet. Viņš juta, ka spēki drīz būs galā. Pūlis mina uz papēžiem, nikni kampa puisim autos un nepavisam negribēja atlaisties. Dāvis gan spēra, gan lamājās, nekas nelīdzēja. Pēdīgi viņš nometa nastu, iespēra vēl Pūlim un ka zaķis aizšāvās uz mežu. Pičs pacēla baķi, un zēni tālāk vairs neskrēja. — Lai cilpo, mums viņa nevajag. Puli, nāc šurp) Visi trīs draugi gāja atpakaļ, kur laivinieks, izcēlies laivā kājās, vēroja savādo skriešanos pļavā. Viens divi — visi bija atkal savās vietās un brauca tālāk. Apkārt bija vienmuļi krasti un kluss miers, kuru palaikam iztraucēja cepļu svilpieni un atšalca pretībraucēju draudzīgie saucieni. Zēnu sakarsušās miesas pamazām atdzisa un uztrauktie prāti norima. Pičs atkal Ierunājās: — Tu sacīji, ka braucot uz Sloku pēc Engures dzelzs. Kā tu domā Slokā dabūt Engures dzelzi! Cik tālu no Slokas līdz jūrai pa sauszemi! Kādēļ nebrauc ar laivu pa jūru līdz Engurei! — Tu prasi uzreiz tik daudz. Tas ir garš stāsts. No Lielupes pa sauszemi līdz Kauguriem jūrmalā būs taisnā ceļā savas divas verstis. Kauguros ir Engures cepļa šķūnis, kur dzelzs pievesta, un mums uz Enguri nemaz nav jābrauc. Tās divas verstis no cepļa šķūņa Kauguros līdz mūsu laivai Lielupē dzelzi pieved ar zirgu. To mēs dabū​sim, vedēju arī, jāpalīdz tik iekraut. — Bet vai nebūtu vienkāršāk braukt pa Lielupi uz leju līdz jūrai un pa jūru līdz Engurei! Nebūtu


vajadzīgi ne šķūņi, ne zirgi. — Protams, būtu, bet iur ir cita nelaime. Lielupes lejas gals nepieder mums, bet zviedriem, un pie robežas zviedru un Rīgas muitnieki mūs bargi nomuitotu. Atpakaļ braucot, atkal muita. Tā, redzi, brauciens ar laivu līdz Engurei ir gan iespējams, bet garš un dārgs. — Bet šķūnis, vešana ar zirgiem taču arī maksā! — Maksā gan, bet mazāk. Tagad lielkungs pavēlējis rakt kanālu uz Slokas ezeru, padziļināt Slocenes upīti uz Kaņiera ezeru un izrakt kanālu no ezera uz jūru. Tas ir liels darbs, kas dārgi maksās, bet tad mums būs izeja uz jūru. Pa šo jauno ūdens ceļu arī ārzemju kuģi varēs iebraukt Jelgavā. — Kā tu visu to tik labi zinil — Es te nebraucu pirmo reizi. Garajā ceļā iznāk runāties ar dažādiem laiviniekiem. Reiz gadījās viens no Ka​ņiera, kur pašlaik rok kanālu, šis vīrs tad man arī visu apstāstīja. Vakars vairs nebija tālu, bet Sloka arī bija klāt. Kad laiva piestāja pie Slokas bulverķa, Mikus teica draugam: — Tu paliec tepat laivā, bet es aizskriešu uz Kauguriem sarunāt citam rītam dzelzi un šķūtniekus. — Paklausies, Miku, es mīļu prātu Ietu tev līdzi uz dzelzs šķūni, gribu parunāties ar kādu Engures cepļa strādnieku. — Vai esi ko nodomājis! Varbūt meklēsi darbu En​gurē! — Nē, nē, es tāpat vien gribu apjautāties, vai tur ceplī nestrādā kāds no manas puses ļaudīm. Tās divas verstis līdz Kauguriem zēni aizsoļoja ātrā gaitā, un Mikus tūdaļ iegāja šķūnī sarunāt dzelzi un palīgus, kas būs vajadzīgi nākošās dienas rītā. Pičs piegāja pie lielajiem svariem un uzrunāja vīru, kas pie tiem dar​bojās. — Varbūt pateiksi, vai Engures ceplī nestrādā klibs klaušu strādnieks, vārdā Jurģis! Es gribētu viņu satikt un parunāties. — Tev, puis, nav laimējies! Klibais Jurģis ilgus gadus strādāja pie šiem te svariem, bija darbā labi iemanījies un prata svaru arī grāmatā ierakstīt. — Kur Jurģis palika! Nebūs taču miris! — Nē, miris Jurģis nav. Kungi viņu aizsūtīja uz Rendas dzelzsāmuru par svērēju. Nebija varējuši sameklēt starp klaušu ļaudīm tādu vīru, kas varētu ierakstīt grāmatā nosvērtās birkavas, tālab uz Rendu aizsūtīja klibo Jurģi un mani ielika viņa vietā par svērēju. Pičs patencināja par ziņām un devās uz šķūņa mazajām durvīm, pa kurām iegāja Mikus.


VADMALAS BAĶIS Kad darāms kopīgs darbs, nedrīkst katrs rīkoties uz savu galvu, citādi var noiet greizi un sekas iznākt nepatīkamas. Tieši tā tas notika ar mūsu dzelzs vedējiem. Nākamās dienas rītā Mikus ar Piču aizgāja uz dzelzs šķūni Kaugurciemā iekraut un atvest dzelzi uz Sloku, bet laiviniekam pieteica nekur neaizklīst, palikt laivā un gaidīt. Kad jāgaida, laiks nesteidzas, dzelzs vezumi nemaz negribēja rādīties. Bet zēniem bija gabals, ko iet un braukt, iekraušana arī prasīja laiku. Laivinieks gaidīja un garlaikojās. Sākumā viņš vēroja ļaudis, kas staigāja gar krastmalu. Vēlāk viņu saistīja tie, kas virināja tuvējā kroga durvis. Bija silta diena, un laiviniekam slāpa. Viņš nepacietīgi gaidīja zēnus atpakaļ, lai tad aizietu uz krogu izdzert mēriņu alu. Bet zēni vēl arvien nerādījās. Viņš izlēca no laivas un teciņiem aizrikšoja uz krogu. Tur bija troksnis un kņada. Pie alus tūdaļ netika, bet, kad saņēma savu alus krūzi, tad gan ar skubu izdzēra, samaksāja un steidzās atpakaļ. Dzelzs vezums arī jau bija pielīgojis. — Kur vadmalas baķis! — iekliedzās Pičs. Vadmalas baķa nebija. To kāds bija plevācis tai īsajā brītiņā, kamēr laivinieks kavējās krogā. — Puli, panāc šurp! Paod te, sunīt! Vēl, vēl! Pūlim tas nebija daudz jāsaka, paostīja vietu laivas priekšgalā, kur baķis bija gulējis, un lēca uz krastu. Pičs izlēca pakaļ, bet Pūlis jau šņukurēja uz vienu otru pusi un tad tecēja taisni uz priekšu, bet Pičs un Mikus steidzās līdzi. Labu brīdi suns droši veda zēnus, bet -tad it kā apjuka. Tomēr drīz atkal uzņēma pēdas, un nu visi trīs bija ļoti steidzīgi, par lielu izbrīnu pretimnācējiem. Lēni vilkās augšā lietus mākoņi, solot izkaltušajai zemei siltu, audzelīgu lietu. Par laimi, lietus kavējās, un pagaidām suns droši tecēja tālāk. Pie kādām durvīm viņš apstājās. Tas bija krogs. Pašreiz kāds nāca ārā. Pūlis pa kājstarpi veikli iešmauca Iekšā, kur tūdaļ sacēla skaļu traci. Kad puiši tika krogā, viņi ieraudzīja tēvaini, kas spārdīja viņu suni un rokās turēja pazudušo vadmalas baķi. — Velna suns! Kur tāds te uzradies! Krodziniek, še manta, dod naudu! — Krodziniek, neņem, baķis ir zagts! — Pičs piegāja un sniedzās pēc saiņa, bet zaglis Piču rupji atgrūda. — Lēnām, dēliņ! Tu taču negribēsi teikt, ka baķītis tavs. — Zināms, ka teikšu. Un te man liecinieks. Puli, diez​gan! — Ko, tev suns liecinieks! Ļautiņi, vai esat tādus kumēdiņus redzējuši! — Viņš grūda atkal Piču, bet Pičs neat​kāpās. — Baķis ir šī zēna. Es to varu apliecināt. Un, ja vajadzīgs, atvedīšu arī laivinieku no tās laivas, kur tu baķi nozagi, — Mikus kā skaldīt noskaldīja. — Ak, tad vēl viens puikiņš! Vāķieties nost no kājām, ka es jūs nesaminu! — zaglis nikni uzkliedza. Krodzinieks sākumā mierīgi klausījās, bet tad noskaitās. — Ejiet ārā, te nav tiesas kambaris. Ja gribat tiesāties, ejiet pie tiesas kunga, tepat pa kreisi ceturtajā namā. Zaglis nu manījās uz durvju pusi, bet zēni neatkāpās nc solr. Uz ielas zaglis gribēja šauties pa labi, bet zēni vilka viņu uz kreiso pusi. Kad zaglis redzēja, ka ar labu netiks vaļā un zēni cieši noņēmušies novest viņu pie tiesas kunga, kur viņam nekas labs nebija gaidāms, deva spēcīgus grūdienus vienam un otram, tā ka Pičs pa​krita, bet Mikum paspruka svešais, kas laidās bēgt. — Puli, ņem ciet! — Pičs uzsauca sunim, kas nu likās zaglim lielos ar tādu skubu, ka tas klupa un nogāzās uz ielas visā garumā, bet plecos uzmestais baķis aizskrēja pa gaisu. Pičs bija tūdaļ klāt un to paķēra, bet Mikus nostājās zaglim priekšā ar akmeni rokā. Garāmgājēji apstājās un smiedamies noskatījās šai ielas cīņā. — Ko tad tu. Krampju Ansi, ar zēniem kaujies! Skaties, ka viņi par abiem tevi nesamizo. Bez


vainas jau arī šoreiz nebūsi. Krampju Ansis turēja par prātīgāko labi ātri nozust. Draugi gāja atpakaļ uz upi, dusmojoties uz nekaunīgo zagli. Nebūtu viņiem krietnais Pūlis, neredzētu vairs smalko baķi. Laiva bija kārtībā, dzelzs iekrauta — un varēja braukt pēc nākošā vezuma. Ap pusdienas laiku laiva peldēja atpakaļ uz Jelgavu, un Pičs brauca līdzi. Lietus mākoņi bija izklīduši, tikai mazliet norasinot zemi, un saule atkal karsēja tik stipri, kā parasti liepu mēnesī. — Miku, lēksim upē un izpeldēsimies, — Pičs vedināja un, atbildi nenogaidījis, norāva drānas un ielēca upē. Mikus darīja to pašu, bet Pūlis nalaimīgs stāvēja ar priekškājām uz laivas malas un smilkstēja. Pēc dienas karstuma vēsais ūdens labi atveldzēja. Ai, kā tas patika! Zēni turējās laivai līdz, gan peldēja tai blakus, gan apkārt, bet, tikko viņi sadomāja aizpeldēt tālāk, Pūlis neizcieta, pārkūleņoja pār malu un peldēja zēniem pakaļ. Kad visi atkal ierausās laivā, sejas bija rāma prieka un tīksmes pilnas. — Dod šurp stūri ar buras virvi un lec tu arī upē, atvēsināties, — zēni vedināja laivinieku, bet viņš laikam neuzticējās zēnu prasmei laivas vadīšanā un atteicās no ūdens. — Tad vismaz pasaki mums, kā tas nāk, ka Lie!upē nemaz nejūt straumi. Vai tad ūdens uz jūru netek! — Kā lai jums to pasaka! Tais četrdesmit verstīs no Jelgavas līdz Slokai esot pavisam tikai septiņas collas kritums. Tas ir tik niecīgs, ka ūdens var tecēt gan uz leju, gan uz augšu, atkarībā no vēja virziena un jūras līmeņa pie upes grīvas. Tādēļ te tik mierīga braukšana. Nav vis kā Daugavā, kur spēcīga straume, akmeņi un krāces. Puiši vēroja apkārtnes plašumu. Saule bija vēl augstu, un viss tinās viegli zilā dūmakā. Sai varenajā plašumā zēni sev likās mazi un nenozīmīgi, tomēr juta, ka iederas tajā, ir daļa no tā, kaut arī maza, tomēr vajadzīga. Valgunde. Pičam jau nastiņa bija pār plecu un vadmalas baķis mugurā. Pateicies laiviniekam un atvadījies no Mikus, Pičs izkāpa krastā un gāja uz Darvdeģiem. Darvdeģu saime pašreiz ieturēja vakariņas, kad Pičs pār augsto slieksni iekāpa istabā. — Tēt, Pičs! — iesaucās ganu Mārcis. — Lai nu ko, bet tevi gan necerēju ieraudzīt. Kā fe gadījies! Sēdies klāt, putra vēl silta. \ Pičam vajadzēja izstāstīt, kas bija atgadījies pēc viņa aiziešanas no Darvdeģiem. — Un ko tu tagad domā iesākt! — Matīss gribēja zināt. — Baķis jāgādā atpakaļ Baldonē. Gribēju aprunāties ar saimnieku, kā to labāk izdarīt. — Baķi tik tālu aiznest būs grūti — un nav arī vajadzīgs. Man jābrauc uz dzelzsāmuru ar oglēm, tad aiz​raušu tevi arī. — Nē, saimniek, mani nevajag vest, aiziešu kājām, paņem tikai baķi. Vai ne, Pūli, mēs iesim kājām. — Nu tad norunāts, šovakar iekrausim ogles un rīt laidīsim uz Baldoni, — noteica saimnieks un piecēlās. Tikai vēlu vakarā Matīss, Mārcis un Pičs tika kūtsaugšā, kur ielikās tikko ievestā, saules siltuma pilnā sienā. Mārcis vēl gribēja Pičam pajautāt par Sloku un Krampju Ansi, bet Pičs jau bija aizmidzis.


KRAMPJU ANSIS Baldones vadmalas austuve aizņem plašu zemes gabalu, uz kura sagulušas lielas un mazas ēkas. Mežmalā bija šķūņi un noliktavas. Pičs nezināja, kur iet, un piegāja pie noliktavas, kur rīkojās divi vīri: viens svēra maisus, otrs pierakstīja garenā grāmatā. Pičs pagaidīja, IPdz maisi bija nosvērti, vilna pārbaudīta un izkratīta kaudzē, kas jau bija noliktavā. Nu Pičs uzprasīja, kur varētu sastapt austuves virsmeistaru. Puisis, kuru Pičs uzrunāja, rādīja uz ēku puduri lielā laukuma vidū. — Lielākā no tām ir vadības ēka, tur strādā skrīveri, grāmatu un rēķinu vedēji. Tur var satikt arī virsmeistaru, ja tik viņš nav iegājis kādā audēju mājā. — Vai tajās, kas tuvu kopā uzceltas! — Jā, tās ir austuvju ēkas ar aužamajiem stāviem. Pie tiem strādā klaušinieki spranču meistaru uzraudzībā. Pičs pajautāja arī par citām ēkām. Tajos namos, kas stāv rindās apkārt austuvju ēkām, dzīvojot meistari ar savām ģimenēm, bet zemnieki naktis pavadot klaušinieku namos mežmalā. Pičs raitu soli gāja uz vadības ēku un nonāca lielā istabā, kur pie galdiem sēdēja skrīveri. Piču sūtīja dziļāk nākošajā lielajā kambarī. Tur dziļos krēslos sēdēja divi vīri kuplām ūsām un ķīļa bārdām. Pičs nolika viņiem priekšā savu vadmalas baķi. No lielās istabas pasauca skrīveri, jo meistars nesaprata, kas Pičam vajadzīgs un kas tas par baķi. Pičs izstāstīja, kur baķi dabūjis, un gribēja zināt, vai tas nepieder Baldones austuvei. Kungi saskatījis un pra​sīja, kādēļ viņš tā domājot. — Tādēļ, ka es zagli pazīstu, jo pirms pusgada strādāju ar viņu kopā kaimiņu dzelzsāmurā, — paskaidroja Pičs. Nu svešie priekšnieki runāja savā valodā, kas vairāk gāja caur degunu nekā caur muti. Pasauca grāmatu vedēju, skatījās grāmatās, atsauca noliktavas uzraugu un skatījās arī viņa grāmatās. Bāra noliktavas uzraugu, spēra kāju pie zemes, bet šis, nabadziņš, gauži lūdzās. Jā, šis baķis nozagts austuves noliktavā, un uzraugs gribējis zādzību noslēpt. Nu, viņi šo lietu vēl izmeklēšot. Kādu algu Pičs prasot par mantas atdošanu! Pičs rādīja savas izvalkātās un nolāpītās drānas, sak, derētu jaunas. Kungi lika Pičam iziet priekšistabā un gaidīt. Drīz pie priekšnieka iegāja jauns puisis, un pēc tam sauca Piču iekšā. Vai viņš negribot šā puiša drānas! Viņš esot Piča augumā un dabūšot citas, jeb vai Pičs gribot, lai viņam šūdina jaunas. Pičs apskatīja puiša drānas, kas bija no labas pašaustas vadmalas un gandrīz jauns. Jā, viņš esot ar mieru, lai nebūtu jāgaida, līdz pašuj. Nu teica Pičam iet svešajam puisim līdz un pārģērbties. Pičs pateicās un atvadījās. Kad Pičs aizgāja pie dzelzsāmurā ogļu šķūņa, darvdeģis viņu jau gaidīja. — Paskat, paskat, kā mūsu Pičs uzcirties! Vai tās tev par tavām pūlēm Iedeva! — Tā jau ir. iznāca pavisam labi, jo jaunu drānu pārlieku vajadzēja, bet vecās valkāšu pie darba. Vai varam braukt! Jā, varēja braukt, un viņi pagrieza zirgu uz mājas pusi. Otrā dienā Pičs atkal tuvojās Slokai. Pirmais, ko viņš satika, izkāpis no laivas, bija Mikus laivinieks. — Vai Mikus atkal Slokā? — Nē, šoreiz atvedu vara traukus, Kurzemes kuģis Kauguros gaida, lai vestu uz poļu zemi. Un ko tu te dari? — Vēl neko, bet gribu atrast darbu. — Tad aizej pie manas precētās māsas. Viņa dzīvo tur tai mazajā namiņā ielas galā. Māsasvīrs Klāvs strādā Slo​kas ceplī — glāžu šķūnī, varbūt viņš zinās kādu padomu.


— lešu taisnā ceļā turpu. Dzīvo vesels! Pičs satika Klāvu tikai vēlu vakarā. Viņš aicināja palikt pa nakti un solīja rītā agri ņemt Piču līdz uz cepli. Darba esot daudz, un varot gadīties, ka viņu pieņem. Klāvs aizveda Piču pie galvenā meistara, kas tad izprašņāja, kur Pičs piederīgs, kur agrāk strādājis, un tad nodeva savam palīgam. — šo puisi norīko pie tāda darba, kas viņam pa spēkam. — Un Pičam pateica: — Tava alga būs pusotra poļu florēna vai puse valsts dāldera mēnesī. Tā Pičs tika par strādnieku glāžu šķūnī. Tas bija gandrīz apaļš. Apakšējā daļa bija mūra, bet augšējā — koka, ar kārniņu jumtu. Vispirms Pičs nonāca kausētavā pie glāzes pūtējiem. Pūtējs pa krāsns lodziņu iemērca pūtekli glāzes šķidrajā putrā, kur tas aplipa ar šķidro glāzi. Pūtekli ātri griežot, dabūja ieapaļu lodīti, ko līdz ar pūtekļa galu ielaida veidnī un iepūta gaisu, šķidrās glāzes pūslis piegūla veidņa sienām, un radās vajadzīgais trauks. Kad glāze sastinga, veidni atvēra un trauku izņēma. Pičam uzdeva novākt piepūstos veidņus, pēc atdzišanas attaisīt, izņemt gatavos priekšmetus un salikt plauktos. Pičam patika mirdzošie trauki, it sevišķi krāsainie. Viņš katru noglāstīja ar acīm un saudzīgi saņēma rokās, lai cits pie cita nepiesistos. Plauktos viņš traukus sarindoja tā, lai tos vislabāk varētu redzēt un kā tie vislabāk izska​tījās: lielākos aizmugurē, mazākos un skaistākos novietoja priekšā. Meistars pa reizei uzmeta acis zēnam. Viņam patika saudzīgā apiešanās ar trauslajiem traukiem, tādēļ nodomāja uzticēt zēnam vairāk nekā veidņu novākšanu un atvēršanu. Piču pārcēla uz noliktavu, kur viņam bija jāšķiro gatavās logu rūtis, spoguļglāze, glāzes krelles un glāžu trauki, kas ir dārga un visai vajadzīga manta, kā arī svarīga izvedprece. Kādā svētdienas rītā Pičs ar Klāvu, savu istabas saimnieku, gribēja aiziet uz Kaugurciemu, kas bija izvērties par brangu ostu Jelgavas satiksmei ar svešzemēm. Kuģiem nebija vajadzīga Rīgas starpniecība, Jelgavai sūtītās preces izkrāva Kaugurciemā, no kurienes ar zirgiem nogādāja Slokā, krāva tur laivās un veda tālāk. Ejot cauri Slokai, Pičs pamanīja garo slaistu, vadmalas zagli. — Klāv, vai tu redzi to garo tēvaini, kas aiziet uz upi! Vai tu pazīsti viņu! — Redzu un pazīstu. Kas tad Slokā nepazīst Krampju Ansi! Tev taču nebūs bijušas ar viņu kādas darīšanas! Pičs izstāstīja notikumu ar Baldones baķi un ka šis vīrs bija vadmalas baķa zaglis. — No Krampju Anša to var sagaidīt. Viņš uz visu ko spējīgs, izņemot darbu. — Kur viņš tādu vārdu dabūjis! — Savu palamu viņš dabūjis no tā, ka uzaicina krogos pazīstamus un nepazīstamus krampjiem rauties. Uz to viņš manīgs diezgan un no uzveiktajiem ievāc pa alus krūzei un desai ar veģi. Tā viņš velk savu nožēlojamo dzīvību. Saprotams, Ansis neko nestrādā. Pēc lielkunga rīkojuma cilvēkus, kas nestrādā, soda ar divdesmit florēniem. Ansim naudas nav, tādēļ laiku pa laikam viņu ieliek darbā. Darba devēji par tādu strādnieku nav prie​ cīgi, un tā Ansis drīz atķal tiek no darba vaļā, un vissiet pa vecam. Saka, tikko vilku piemin, vilks esot klāt. Tiešām, pēc dažām dienām tiesas kalps atveda Krampju Ansi darbā uz glāžu šķūni. Viņam lika nest malku un kurināt lielās cepļa krāsnis vai arī sijāt baltās smiltis, kas šķūņa darbam visai nepieciešamas. Pičam derdzās vīrs ar sarkano degunu un kailo pakausi, kas arvien bija nosvīdis, sevišķi pretīgs bija viņa runas taukais glumums. Tikko Ansis ieraudzīja Puli, viņš pazina arī Piču. — Ā, laivas puikiņš arī te ar savu suni! Kas ir, vai neiesim krampjiem rauties! — Tagad jāraujas ar darbu, nevis krampjiem, — viņam atbildēja Pičs un aizsteidzās uz noliktavu. Darbā Pilam neiznāca ar Ansi satikties, par ko zēns bija priecīgs, jo Ansis bija nemierīga un uzbāzīga rakstura cilvēks, kas nelūgts visur līda iekšā. Viņu varēja strupi noraidīt vai pat padzīt, tas neko nelīdzēja, jo Ansis kauna jūtas nepazina. Kādreiz Pičs atkal nesa gatavo preci no cepļa uz noliktavu, kur pagaidām izlika uz galdiem. Aizejot viņš noliktavu aizslēdza, jo noliktavas īstenais uzraugs bija aizgājis un uzticējis noliktavu Pičam. Atnesis


skaisto mantu grozus, Pičs priecājās par mirdzumu, kas staroja no katras lietiņas. Sevišķi viņam iepatikās divas sarkanu kreļļu virtenes. «Kā asins lāses,» Pičs nodomāja un nolika atpakaļ uz galda. Kad viņš atkal nāca uz noliktavu un rokas bija pilnas logu rūšu. Krampju Ansis par varēm gribēja viņam palīdzēt, paņēma no viņa dažas rūtis un gāja līdz uz noliktavu. Tur viņi rūtis nolika un tūdaļ devās atkal atpakaļ. Protams, durvis noslēdza. Ceplī pagadījās šādi tādi darbi, un noliktavā Pičs atgriezās tikai vakara pusē. Kad viņš gribēja pamielot acis pie sarkani kvēlošajām krellēm. viņš sabijās — uz galda bija vairs tikai viena virtene, bet otra pazudusi. Kā sitienu dabūjis, Pičs stulbi skatījās sev priekšā un neko nesaprata. Durvis taču bija aizslēgtas, noliktavā pēc viņa neviens nav bijis, kā krelles varēja pazust! Kad atgriezās noliktavas uzraugs, Pičs steidzās viņam izstāstīt par kreļļu noslēpumaino pazušanu. — Vai tiešām neviens svešs nebija noliktavā! Raugi atcerēties. — Tiešām nebija. Vienreiz man Krampju Ansis atnāca līdzi un palīdzēja atnest logu rūtis. Mēs te neuzkavējā​mies, nolikām rūtis un aizgājām. — Tā jau ir cita runa! No tās tad arī sāksim, bet vis​pirms iesim pie meistara. Meistars noklausījās Piča stāstu un gāja uz durvīm, bet puišiem lika gaidīt. Kad viņš atkal atnāca, viņam sekoja Krampju Ansis ar kreļļu virteni. — Vai tā ir pazudusī virtene! — Jā, meistar, tā pati ir. — Ansi, kur tu dabūji krelles! — Pičs iedeva, tādēļ ka palīdzēju sanest noliktavā rūtis. Pičs nosarka, viņš ne sapnī nespēja iedomāties, ka var skatīties cilvēkiem acīs un tik bezkaunīgi melot. It kā savus vārdus apstiprinot, Ansis vēl piebilda: — Pičs daudziem dod noliktavas mantas, es tik nezinu, ko viņš par tām dabū pretī. — Kam vēl Pičs deva noliktavas mantas! — Tomam deva, Tenim un Kasparam. — Pasauciet Tomu, Teni un Kasparu. Kad šie strādnieki ienāca un meistars jautāja, kādas mantas viņi no Piča dabūjuši, tie nesaprašanā skatījās cits uz citu un uz meistaru. Kad meistars atkārtoja jautājumu un piebilda, ka Ansis to redzējis un var apliecināt, visi trīs smējās: — Vai tad jūs, meistar, nezināt, kas ir Ansis: melis un zaglis. — Nu, nu, lēnām, cilvēku tā nevar apvainot, — meis​tars iebilda. — Pičs viņiem deva mantas, viņi tikai negrib atzī​ties, — Ansis vēl nekaunīgi turējās pretī. Riebumā un kaunā sarkstot, Pičs nedabūja vārdus pār lūpām. Acis vērās platas un izbijušās, lūpas trīcēja. — Tu, Pič, neņem pie sirds, ko tas nelietis par mums sameloja. Meistar, viss, ko viņš te nupat stāstīja, ir tīri meli no viena gala līdz otram, — teica sašutušie strād​nieki. — Ansi, tu esi Iesācis bīstamu spēli. Ja nevarēsi pierādīt savus vārdus, tev par zagšanu un par biedru apvai​nošanu draud sods, — teica meistars un bargām acīm raudzījās Ansī. Otrā rītā Ansi darbā neredzēja. Vēlāk viņu atrada malkas šķūņa piebūvītē, bet tā sasistu, ka viņš bez citu palīdzības nevarēja piecelties. Kad prasīja, kas viņu tā apstrādājis, Ansis atbildēja, ka to viņam aizlieguši teikt, citādi nositīšot pavisam. Strādnieki zināja stāstīt, ka Ansis esot ne mazumu sists un mācīts, bet šim mācības neesot gājušas labumā. Šoreiz gan esot uzdots pavairāk, bet, ja nekas nebūšot lauzts, tad pēc dažām dienām Ansis būšot atkal uz kājām un, kas var zināt, varbūt šoreiz mācība nākšot viņam par labu. Aizgāja viens mēnesis pēc otra. Pičs cepļa darbā bija labi iedzīvojies, bet trūka dūšas ķerties pie pūtekļa. Viņš sprieda: «Ja palikšu Slokā visu ziemu, tad mēģināšu, bet man rādās, ka būs jāiet prom no šejienes vēl pirms zie​mas sākuma.»


Cepļa darbs kaulu nelauza, tomēr Pičam bija grūta sirds. Un tas viss Krampju Anša dēļ. Tas bija neciešams un rupjš cilvēks, viņš nepazina ne kauna, ne goda. Citiem lipinājās klāt saldens un mīlīgs, bet tie par viņu daudz nelikās zinis, ja pārāk apnika, izlamāja vai pagrūda nost no ceļa un, ja ar to nepietika, arī iekaustīja. Pičs to nespēja un cieta Ansi kā zobu sāpes. Ansis nfanīja Piča nevarību un kļuva jo dienas jo nekaunīgāks, visādi meklēja ieganstu, lai kaut kā viņam sariebtu. Kālab Pičam tas jāpacieš! Pasaule ir liela diezgan, un, jādomā, citur tādu Krampju Anšu nebūs. Agrāk vai vēlāk Pičs aizies, tas ir droši, jo līdz Rendai viņam jātiek, lai tur vai kas! Pienāca salnu mēnesis. Miglains, drēgns un smags vakars bija nogulies pār miestu. Tā vien likās, ka šis smagums mazās ēciņas vēl vairāk nospiedis pie zemes, un miesta iedzīvotāji izjūt smagumu, jo viņu soļi kļuvuši gausāki un gurdenāki. Laiks bija apmeties auksts. Namiņos caur miglu spīdēja pa retai uguntiņai. Pičs sēdēja istabā, un viņa domas kārtojās noteiktā virzienā: rīt ceplī algas diena, viņš saņems nopelnīto algu un parīt agri aizies. Atvadīsies tikai no Klāva un viņa sievas, bet citiem ne vārda, lai neiznāktu lieka runāšana. Un tūdaļ kļuva viegli un labi.


CIEMOS PIE BRĪVNIEKIEM Divas dienas vēlāk Pičs un Pūlis soļoja pa Rīgas — Tukuma ceļu. Pa mežu un laukiem, vairāk gan pa mežu, viņi viegli un jautri gāja uz priekšu. Pičs svilpoja, bet Pūlis mežā meta lielus līkumus. Rudens bija dabūjis zemi savā varā, noslēpis sauli mākoņos un lika vējam raustīt krūmus un kokus, kas vaidot locījās vēja brāzienos. Viss bija kails un tukšs. Kad izgāja no meža, redzēja tālumā nokoptus laukus, vēl tālāk — ceļus un sētas. Un tomēr Pičs smaidīja, pagriezis vējam krūtis pretī. Naktī bija nolijis auksts rudens lietus, un koki vēl arvien rasināja ūdens pilienus. Pūlis nenoguris skraidīja un priecājās par katru lielāku akmeni ceļa malā, par katru putniņu, kas uzspurdza no zara. Ceļš bija garš un domām vaļa tālu staigāt. Prātā nāca Dāvis un Krampju Ansis. Sie vīri bija meļi un mīkstčauļi, viltīgi un bez vīrišķības dzirksteles. Viņiem nebija goda jūtu, nebija arī taisnības apziņas. Bet Pičs vairs nebēdāja, viņu gaidīja jauni ļaudis un jauni redzējumi. Vajadzēja būt pusdienas laikam. To Pičs juta pēc nolīkušās muguras, kas nesa nastiņu, un kājām, kas soļojot bija smagākas kļuvušas. Nu būtu derējis atlaisties un atpūsties. Vasarā viņš ilgi nedomātu, palaistos kādu strēķīti mīkstā sūnā un raudzītos koku galotnēs, kā tās vējā līgojas. Tagad, kur viss tik auksts un slapjš, tas nederēja. Bija jāiet vien tāiāk un jāskatās pēc kādas viesmīlīgas sētas, kur varētu atpūsties un arī nakti pārlaist. Bet lielais mežs un dangainais ceļš negribēja beigties. Tikai pēc gara un nogurdinoša gājiena beidzot parādījās klajums ar vairākām sētām. Pičs izraudzījās kādu attālāku sētu, kas likās lielāka un turīgāka. Pirmais, ko mūsu ceļa gājēji ieraudzīja svešās sētas pagalmā, bija pelēka dzērve garām, melnām kājām, garu, tievu kaklu, spēcīgu knābi un neparasti staltu iznešanos. Viegliem soļiem viņa pagājās svešajiem pretī. Pūlis gribēja putnam uzbrukt, bet dabūja spēcīgu knābja cirtienu un atsprāga atpakaļ. Svešos saoduši, saskrēja sētas suņi, neganti rejot, bet valdonīgais putns viņus padzina ar kliedzienu vien. Nu suņi rēja svešos pa gabalu no paklēts. Redzams, dzērve te valdīja. Viņa piegāja pie Piča nn viegli uzknāba, bet, liekas, neko aizdomīgu neatrada, skaļi nosaucās un aizgāja savās darīšanās. No istabas iznāca vecs, bet vēl iirgts un kustīgs vīrs. — Vai mans junkurs tevi stingri saņēma! — viņš lab​sirdīgi smējās. — Suns dabūja trūkties, bet mani neaiztika. — Tas man ir gudrs putns, uztur pagalmā kārtību, gana zosis un, kad ir sevišķi labā prātā, arī uzdanco. Kas tu, ciema puisi, tāds būsi un kurp iedams! — Esmu no Slokas, kur strādāju glāžu šķūnī, taču tur bija kāds zaglis, kas gribēja mani padarīt līdzvainīgu, bet, kad tas neizdevās, visādi man rieba, tāpēc vairs negribēju ar viņu kopā strādāt un aizgāju no turienes. Tagad dodos uz Tukumu. — Tu jau izskaties tīri pēc kunga. Laikam labi pelnīji! — Nepelnīju vairāk par citiem, tikai es savu naudu par niekiem netērēju. Vai tu būsi sētas saimnieks! — Nu jau dēls ir saimnieks. Nodevu sētas valdīšanu viņa rokās. Ko tad gribēji! — Gribēju palūgt naktsmājas. Ceļa auksts un slapjš, nav kur apsēsties, ne atpūsties. — Nāc tik iekšā, būs labi, — vecais saimnieks ieveda Pitu istabā, nosēdināja pie galda un pats nosēdās pretī. Istabā bija divas sievietes, kas rīkojās pie uguns un liela katla, bija arī vairāki bērni, kaktos iespiedušies. — Mums maz iznāk satikties ar svešiem, tādēļ tīk paklausīties, kas notiek pasaulē. — Saimnieks ar kalpu laikam muižā, ka neredz. — Mums nav jāiet muižai kļausit, esam brīvnieki. Maksājam drusku naudā un vedam kungiem pastu — un tas viss. Sēta un zeme mums pieder uz dzimtu, un to mantos mūsu bērnu bērni. Savu spēku pilnam varam izlietot, kop​jot zemi.


— Aiz to es redzu, ka jūsu sēta lielāka par kaimiņu sētām, tad jau arī rocība lielāka. Vakarā pārradās pārējie sētas ļaudis. Saimnieks ar dēlu, kas varēja būt pāris gadu jaunāks par piču, ienāca pirmie. Drīz parādījās arī kalps ar sievu, kas abi bija vēl. jauni cilvēki. Līdz ar viņiem ienāca istabā jautra kņada un troksnis. Saimniece steidzās likt galdā vakariņas un aicināja ēst arī Piču. Bez parastās vakariņu putras un maizes galdā bija vēl biezpiens un cepta gaļa, un katrs varēja ņemt, ko vēlējās, un ēst, cik gribēja. Tūliņ bija redzams, ka brīvnieka rocība lielāka nekā klaušu zemniekiem. Pičs nebija aizmirsis savus bērnības gadus, kad viņš auga bez vecāku gādības pie nabadzīgiem dzimtļaudīm. No vīriešu sarunām Piis noprata, ka pēcpusdienā saimnieks ar kalpu sanesis rijā seru, izklājis uz ārdiem un rīt agri domā sākt kulšanu. — Tēt, vai es nevaru iet tev līdzi uz riju gulēt! — ieprasījās saimnieka dēlēns Ģirts. — Tad jau es arī, — pasteidzās teikt Pičs. — Un, kurš pirmais pamodīsies, tam jāpiemet krāsnī malka. Neaizmirstiet tik paņemt kažociņus apsegam, — norīkoja saimnieks. Rija atradās patālāk no pārējām saimniecības ēkām paaugstā vietā. Guļbūvē cirstā ēka bija cieši kaķētām sienām un blīviem grodu griestiem. Akmens krāvuma krāsns bija iegremdēta zemē un pārsegta ar rovi, lai pasargātu seru no dzirkstelēm. Uz klona noklāja labības kārtu un likās gulēt. Pūlis ierīkojās blakus Pičam. Saimnieks drīz aizmiga, bet Pičs un Ģirts vēl labu laiku bija nomodā. Pičam patika Ģirta atklātā un godīgā seja. Likās, aiz zēna pieres slēpās tikai skaidras domas, kas melus nepazīst. Arī acis liecināja to pašu. Un kautrīgs zēns arī bija.» Skaidri redzams, ka viņš grib par Picu kaut ko uzzināt, bet kautrējas prasīt. Tad Pičs ierunājās pirmais: — Cik tālu vēl Tukums no šejienes! — Kādas astoņpadsmit verstis būs. Vai negribi kādu laiku palikt pie mums! Tēvs minēja, ka pie kulšanas derētu vēl kāds lieks cilvēks. — Nevar zināt, vai saimnieks mani gribēs. — Es viņam rīt uzprasīšu. Pičs piecēlās, iemeta zvērošajā krāsns mutē dažas lie​las malkas šķilas, bet sarunu vairs neuzsāka. Pičs atmodās agri, bet kāds jau bija malku krāsnī piemetis. Rijā bija patīkami silts, tomēr miegs vairs nenāca. Pičs nekad agrāk nebija rijā gulējis un tagad iedomājās, ka rija taču ir tā vieta, kas velnam esot tīkama un kur tas slēpjoties no pērkona. Pičs baiļu nejuta, bet nevarēja zināt, kā viņš justos, ja nakts laikā rijā būtu viens. Drīz atmodās arī saimnieks un Ģirts. Saimnieks piemeta vēl malku, tad paberzēja saujā vārpu un lika graudus uz zoba. — Vēi pamīksti, šodien kulšana neiznāk. Bet tas nekas, sakārtosim piedarbu un kulšanas rīkus, tad jau rīt varēsim sākt. — Tēt, tu teici, ka pie kulšanas derētu vēl kāds cilvēks. Pičs nemaz tā nesteidzas uz Tukumu, un viņam viena alga, kur strādā. Vai nepaturēsi viņu! — Cilvēks derētu gan, bet ko tu par to gribēsi! — Ja pabarosi mūs abus ar Puli — būs diezgan. Diena pagāja, kopjoties un kārtojot piedarbu. Saimnieks aizgāja citā darbā, bet viņa vietā atnāca vecaistēvs. Viņš spriguļiem drāza jaunas vāles no cietiem ozola zariem, jo dažas no vecajām bija saplaisājušas. Vāles piesiešanai pie kāta auklas nederēja, tādas drīz sapinās. Vajadzēja griezt siksniņas. Vecaistēvs sēja ar zušu ādām un apgalvoja, ka šādai vajadzībai tās esot vislabākās. Kretuļiem un sietiem izdrupušajās vietās ievilka jaunas stīgas. Tad arī viss bija labā kārtībā un katra lieta savā vietā. Rijas un piedarba sienas apspraudīja pīlādžu zariem, lai aizbiedētu nešķīstēnus. Kūlēji piecēlās drīz pēc pusnakts. Izžuvušo labību no rijas sanesa piedarbā un uz kula izklāja


metienu triju pēdu

biezumā. Kūlēji nostājās cits citam pretī un gaidīja saimnieku, jo pēc senas parašas saimniekam, klusu ciešot, bija jāsāk pirmajam ar spriguli strādāt. Tad kūla visi rakstā — gan padodoties uz priekšu, gan atkāpjoties. Kā ēnas skopajā gaismā gar izklāto seru kustējās kūlēji, un viņu sejas kļuva sirmas, noputējušas, bet spriguļu sitieni skanēja dobji un vienmērīgi, nezaudējot rakstu. Izkulto metienu sakrāva piedarba stūrī un uzklāja jaunu. Kad no rijas bija iznests pēdējais sers un izklāts piedarbā, riju piesēra no jauna. Kad arī pēdējais metiens bija izkults, sāka salmus kratīt kretuļos un vētīt sietos vaļējo piedarba durvju caur​vējā. Kulšana bija grūts darbs, bet pie smagā darba pieradušie zemnieku augumi nepretojās un pārmērīgi lielu nogurumu nejuta. Kulšana turpinājās nedējas trīs, līdz visi ziemāji bija izkulti. Nu Pičs atkal dzīrās doties tālāk. Rīt viņš ies uz Tukumu.


TUKUMA VARA CEPLĪ Auksts ziemeļu vējš joņoja pāri tukšiem laukiem, tumšiem mežiem un retām zemnieku sētām. Garā un bargā ziema bija atkal klāt. Pelēka rīta krēsla nolaidās pār zemi un lēnām aizdzina nakti un tumsu. Sniega vēl nebija, bet to varēja sagaidīt kuru katru dienu. Seklie ūdeņi bija pārvilkušies ar plānu ledus kārtiņu. Tas nemazināja Pica dzīves prieku. Viņam bija sešpadsmit gadu. Viņš bija spēcīgs un izturīgs, jau no pašas mazotnes trūkumā rūdīts kā tērauds. Saule stāvēja pusdienā, kad Pičs laidās no kalna Tukuma senlejā. Priekšā bija uzbērums, pa labi — dziļa leja ar lielām ēkām augšmalā, bet pa kreisi — ezers. Kas tas! Kliedziens! Sīka bērna balss kliedza uz ezera. Pūlis jau bija ūdens malā un skaļi rēja. Arī Pičs skrēja lejā un ieraudzīja bērnu, ielūzušu ezera plānajā ledū. Pičs nosvieda nastiņu un devās ezerā, bet plānais ledus zem viņa lūza brakšķēdams. Pičs nevēroja dzeļošo aukstumu un to, ka ūdens sniedzas viņam jau līdz vidum, bet ar bažām skatījās, vai tik bērna pārsalušās rociņas spēs vēl kādu brīdi turēties pie ledus slidenās malas. Tuvumā nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Bērns vairs nekliedza, tikai raudāja. Uz priekšu, ātrāk uz priekšu! Nu jau ūdens Pičam sniedzās līdz krūtīm. Ledus bija salauzīts, un bērnam pie mazajiem gabaliem turēšanās bija gaužām grūta. Kaut kuru brīdi viņš varēja pazust zem ledus. Pičs rāvās Uz priekšu ar izmisuma pilnu piepūli, līdz viņam izdevās saķert mazā cilvēka svārciņu. Nu Pičs steidzīgi brida atpakaļ uz krastu, nesot līdzi pārsalušo bērnu. Kad tika krastā, tūdaļ skrēja uz lielajām ēkām otrpus uzbēruma, tā steidzās, ka aizmirsa pat savu nastiņu. Lielajā telpā, kurā Pičs ienesa bērnu, augsti pavardi meta pretī varenu versmi. Citos apstākļos lielais karstums Pičam būtu licies neciešams, bet pašreiz neko labāku nevarēja vēlēties. Sanāca apkārt uztraukti vīri un prasīja, kas noticis. — Bērns bija ielūzis ezerā. Palīdziet izģērbt. — Bet tas taču mūsu meistara Miķelītis, — kāds iesau​cās. — Pasauciet labi ātri meistaru! Atsteidzās uztrauktais meistars, drebošām rokām pacēla bērnu un aiznesa. Drīz viņš bija atkal atpakaļ un gribēja redzēt sava dēla glābēju. Pičs bija aizskrējis uz ezermalu pēc savas nastiņas. Tad nu izrādījās, ka gudrais suns nebija vis nastiņu atstājis, bet tupēja blakus un sargāja. Pičs paķēra nastiņu un kopā ar Puli metās atpakaļ uz karsto namu, kur viņu gaidīja meistars. — Paklau, puis, tev jānāk man līdz un jāpārģērbjas. — Man nastiņā vecu drānu kāita. To tūdaļ uzvilkšu slapjās vietā. Būs labi. — Puisis slapjš kā žurka. — Vienīgi cepure palikusi sausa, — jokoja vīri, kad viss bija labi beidzies. Drīz Pičs stāvēja atkal sausās drānās. Vienīgi kājas bija basas, jo pastalas un auti līdz ar drānām bija izkārti žūšanai. Pienāca meistars un viņam līdz bērna māte. Ar lielu sirsnību viņa pateicās sava bērna glābējam. Pičs smaidīja un bija laimīgs. Tad sākās parastie jautājumi: no kurienes, uz kurieni, cik vecs. — Ja patikšana, paliec pie mums vara ceplī. Droši un izdarīgi cilvēki mums der, — meistars teica. Pitam labi patika Tukuma vara ceplī, jo ļaudis te bija atklāti un sirsnīgi, neuzbāzās ar ziņkāru izprašņāšanu, bet, ja Pičs ko pajautāja, labprāt pastāstīja. Par cepļa meistaru viņi teica, ka tas esot stingrs un nelokāms vīrs, bet visi pazīstot viņa taisno un godīgo prātu. Ceplī esot arī citi meistari: skārda un pavedienu nodalījumā, vara trauku un zilakmens' nodalījumā, bet ar tiem Pičam neiznākšot kopā strādāt, jo viņš taču palikšot pie viņiem kausētavā. Kausētavu, kurā dedzināja rūdu un pēc tam kausēja kopā ar oglēm un kaļķiem, lai atbrīvotu no sēra, viņš jau pazina, jo šai telpā bija ieskrējis ar slapjo zēnu. Otrajā nodalījumā, kur varu attīrīja no dzelzs un citiem piemaisījumiem, atradās ceplis, kas bija līdzīgs čugunlietuvju cepļiem, kādus viņš jau redzējis Jelgavā un Baldonē. Kad vakarā darbs beidzās un strādnieki sāka izklīst, kāds no bara iesaucās:


— Kurš pievāks Picu! Kur viņš zina iet aklā tumsā! — Lai nāk pie manis, tik daudz vietas būs kā izgulēties. — Tev sieva un bērni, vietas maz. Es esmu viens kā koks, lai nāk pie manis, — jautri mēļoja puisis, kuru Pičs jau dienā bija ievērojis. Cik bija noprotams, no viņa varēja sagaidīt visu ko: jautrus jokus, rūgtu vārdu, izsmieklu, vai arī viņš bija bezbēdīgs kā pašreiz. Tas bija Didzis, ar kuru Pičs vēlāk cieši sadraudzējās. Didzis bija jauns, bet zināja daudz par savu miestu, kur dzimis un uzaudzis. Arī viņa tēvs bija dzimis tukumnieks. Kad svētdienas rītā Didzis veda Piču Tukumu skatīties, Didzim bija daudz ko rādīt un stāstīt. Miests atradās Slocenes upītes senlejas paaugstā krastā. Miesta vidū slējās baznīca, bet tikai pa pusei uzcelta. Baznīcai apkārt bija kapi, un tālāk izmētāti namiņi. 1 Zilakmens — vara vitriols. — Redzi, cik tukumnieki niaz spēj. Kad mans tēvs bija desmit gadu vecs, sākuši celt šo baznīcu vecās vietā, kas nodegusi zviedru uzbrukumos. No tā laika pagājuši četrdesmit gadu, un baznīca tik vien tālu tikusi. Kad to pa​beigs, nevar zināt. — Jelgavā kāds vecs vīrs man stāstīja, ka arī Jelgavu ieņēmuši zviedri. Vēlāk zviedriem pilsētu atņēmuši poļi, tad to atkal ieņēmuši zviedri. Laupījuši visi bez žēlas​tības — gan zviedri, gan poļi. — Tā jau ir. Var iedomāties, kā klājies iedzīvotājiem. Pēc zviedru uzbrukumiem Tukumā palikuši tikai divi vai trīs simti cilvēku un tiem pašiem nebijis darba. Bet tad mūsu lielkungs sadomājis aizdambēt Slocenes upīti, un pie miesta radies prāvs ezers. Uzbēruma galā pie Jelgavas ceļa uzcēla cepli. Tas nemaz nav sen, man toreiz bija kādi piecpadsmit gadi. — Nu jā, šis nav vis dabisks, bet uzstādināts ezers. Vasarā te vajadzētu būt jauki. — Jauki gan, bet tas nav galvenais. Līdz ar cepļa rašanos radās arī darbs un peļņa mūsu miesta iedzīvo​tājiem. — Bet vai tad ceplī tik daudziem iznāk darbs! — Visi ceplī nestrādā, tomēr viņu darbs un peļņa atkarīgi no cepļa. — Es lāgā nesaprotu. — Laba tiesa miesta zirdzinieku pieved ceplim vara rūdu, kas pienāk no Zviedrijas pa jūru līdz mūsu ostām. Citi pieved ogles no darvas cepļiem. Vēl citi ved gatavās preces uz Jelgavu un Engures novada mazostām, no kurienes tās ceļo tālāk, pat uz svešām zemēm. Engures lielgabalu un zvanu lietuve arī dabū varu no mūsu cepļa. Uz Kuldīgas, Ventspils un Liepājas kuģu būvētavām sūta kuģu dibenu apšuvumus, naglas, misiņu. Visi, kas strādā šais darbos, kaut cik nopelna sev un saviem tuviniekiem. — Cik tad īsti nopelna! — Kā nu kurš. Meistari gadā saņem divi simti vai vairāk florēnu naudā un vēl pārdesmit pūrus labības. Kā nodrošinājumu vecumā meistariem piešķir zemes gabalus. — Bet strādnieki! — Klaušu strādnieki nesaņem neko, bet pilsētu amatniekiem maksā no astoņiem līdz piecpadsmit florēniem mēnesī, vāciešiem vairāk, latviešiem mazāk. Strādnieki saņem četrus līdz sešus florēnus mēnesī. — Daudz jau tas nav. Un vai gara darba diena! — Strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram — kā visos lielkunga uzņēmumos. — Tad jau laikam ceplis maz ienes, ja tik skopi maksā. — Ceplis ienesot daudz. Kurzemē esot pavisam septiņi vara cepļi, darbs labi atmaksājoties un dodot lielkungam brangu peļņu, tikai grūtā darba darītājiem tiek pavisam maz. Tāpēc es cenšos darbā visu noskatīties un iemācīties, varbūt vēlāk tieku par meistaru. Esot bijuši gadījumi, ka pat klaušu strādnieki tikuši par meistariem un atbrīvoti no klaušu jūga. — Kā tad reizēm tik labi pret latviešiem! — Tas tāpēc, ka latviešu meistari lētāki par svešzem​niekiem, arī šajā darbā viņiem maksā mazāk.


Tai dienā Pičs uzzināja daudz jauna un vakarā, palicis viens, gribēja to visu labi apdomāt. Arī ceplī pie krāsns, kamēr rokas kustējās ierastā darbā, galvā staigāja dažādas domas. Pičs strādāja pie rūdas apdedzināšanas krāsns. Ziemā pie atklātā, pāris pēdu augstā pavarda, kurā locījās un rūca sarkanas liesmas, bija tīri patīkami. Turpat strādāja vēl citi biedri, arī Didzis, pie kura mājās Pičs bija piemeties. Abi nāca un gāja reizē uz Didža mazo istabiņu turpat cepļa tuvumā. Vajadzēja pāriet uzbērumu un uzkāpt kalnā. Didža tēvs, māte un māsa dzīvoja miesta otrā galā pļavās paši savā namiņā. Tēvam bija zirgs, un viņš brauca cepļa peļņās. — Pič, tev ciemiņš, — kādu rītu darba biedrs rādīja uz cepļa kaktu, kur aizslēpies stāvēja mazs zēns. — Kāpēc domā, ka viņš nācis pie manis! — Pie tevis gan, jau vairākas dienas vēro tevi. Pičs piegāja pie mazā. Tas bija tas pats zēniņš, kuru viņš izvilka no ezera. — Labdien, mazais! Kas tev vārdā! — Miķelītis, — klusu nočukstēja mazais. — Vai nebiji slims pēc aukstā ūdens ezerā! — Slims nebiju. Tikai bija dikti auksti. — Redzi nu. Tu uz ezeru labāk viens neej. Ja patīk, mēs rīt pusdienas laikā abi tur varam aiziet. Vai gribi! — Gribu, — nočukstēja zēns un sakustējās uz iešanu. — Jāiet, mani meklēs. — Vai ar manu Puli vēl neesi iepazinies! Re, kur viņš aizdurvē guļ un skatās tevī. Miķelītis gan palūkojās atpakaļ, tomēr ilgāk nekavējās. No tā laika Miķelītis bieži nāca uz cepli pie Piča un viņi ļoti prātīgi izrunājās. Arī Pūlis ņēma dalību sarunās, gan vairāk tikai ar astes kuļāšanu. Reizēm pusdienas laikā Pičs, Miķelītis un Pūlis gāja uz ezeru, kas tagad bija cieti aizsalis. Pičs bija uztaisījis ragaviņas, sasitis no diviem dēļu galiem uz dažiem šķērsīšiem. Diez cik skaistas šīs ragaviņas nebija, bet slīdēja labi — un tas taču galvenais. Vizināšanās bija ļoti trokšņaina. Vislielāko traci taisīja Pūlis, lēkāja ap braucējiem un rēja, cik spēka. Mazais sirsnīgi smējās un reizēm aiz prieka skaļi iegavilējās. Kādu dienu Miķelītis iedeva Pičam sainīti, ar aukliņu pārsietu. — Māte teica, tas tev par manu izglābšanu. — Tencinu, tencinu, bet kas tur iekšā! — Lai tu mājās taisot vaļā, tad redzēšot. Kad nākamajā svētdienā Pičs un Didzis gāja ciemos pie Didža tuviniekiem, Pičam bija kājās jaunas ādas kurpes. — Kā viņi zinājuši manu kāju lielumu! Kurpes kā uzlietas. Didzis tikai pasmaidīja, un Pičs atbildi nedabūja. Dzīve ritēja tālāk. Dienas un nedēļas veidoja mēnešus. Aizskrēja ziemas mēnešu sali un sveču mēneša puteni. Laiks steidzās. Sērsnu mēnesī saule kāpa augstu un grauza kupenas. Pažobeles dienvidu pusē pilēja, un tur auga garas lāstekas. Gaisā juta pavasari. Zeme pamazām atkusa un sasila. Atmodās saknes un dzina sulas uz augšu. No zemes izauga drukni asni, kokiem raisījās lapas, šur tur redzēja pa kautram ziediņam. Dzīvība kūsāja vis​apkārt. Kad atgriezās gāju putni un meklēja vecās vietas, Pičam vairs nebija miera. Arvien vairāk bija jādomā par Rendu. Viņš jau te nebija domājis palikt ilgi. Kad viņš par to ieminējās Didzim, tas ieplēta acis. Ko! Iet projām no Tukuma! Kālab! Kā viņam te trūkstot! Pičs biedru labi ieredzēts, meistars arī itin laipnīgs. — Es jau par to nekā nesaku, bet man ir jāiet. Tā esmu nolēmis, tādēļ labāk atvadīsimies tūlīt, varbūt rīt vairs nesatiksimies. Kad Didzis otrā rītā piecēlās, Pičs jau bija projām. Abi ar Puli viņi izgāja no mājas pirms gaismas,


aizsoļoja garām Tukuma grantskalnam un, kad tika uz Irlavas ceļa, uzelpoja ar pilnu krūti. «Pareizi vien darījO, ka par aiziešanu citiem nestāstīju un nozudu klusi uz nezināmu debess pusi. Mazliet žēl gan krietno darba biedru, mazā Miķelīša, taisnīgā meistara, kurus, jādomā, nekad vairs nesatikšu.»


PIČS UN PŪLIS IRLAVA Rīta saule glauda Piča kreiso vaigu, silts vējš vēdināja matus, un pauniņa bija pārmesta pār plecu. Pauniņā bija visa viņa manta, bet tās bija tik maz, ka plecs nekāda smaguma nejuta. Ceļš ilgi gāja pret kalnu, un, kad beidzot Pičs tika augšā un paskatījās atpakaļ, tad redzēja Tukumu tik skaidri kā uz delnas un tik tuvu, ka likās — viņš necik nav gājis, lai gan soļojis jau ilgi un krietni daudz. Ceļš bija sauss un iešana laba. Meža nogāzē saulē sasilušajā zemē bija uzziedējušas pirmās palegzdītes un baltās vizbulītes. Arāji ara tīrumos. Melnā zeme, arklu uzgriezta, kūpēja saules staros. Pa uzarto vagu arklam neatlaidīgi sekoja strazdi un kovārņi, uzlasot treknajā zemē sliekas. Vietām pa noecētajiem tīrumiem staigāja sējēji un kaisīja zemē sēklu. Pičs novēlēja zemes kopējiem labu rītu, un viņi to laipni atņēma. Bet gaisā lirināja cīrulis, zemkopja tuvākais draugs tīrumā. Degoles kalnā lepni griezās vējenes. Šādas četrstūrainas, no resniem kokiem celtas sudmalas Pičs, pa Kurzemi staigājot, bija redzējis vairākās vietās. Veci ļaudis stāstīja, ka neesot visai sen, kamēr tās uzradušās. Tikai kādi desmit gadi pagājuši, kopš lielkungs Jēkabs savās muižās iekārtojis no oienderiem1 noskatītās, visai izdevīgās sudmalas, kas ātri izplatījušās. Pie upītēm un strautiem bija slūžu sudmalas, bet atklātās vietās griezās vējenes, kur par melderpuišiem bija ielikti klaušu zemnieki, kas par labības malšanu ņēma maksu naudā un graudā. Ir gan laba šī olenderu ierīce, pagriež tik spārnus pret vēju — un tie strādā šņākdami. Pie Irlavas baznīcas Pičs ieraudzīja ceļmalā vecenīti, kas tur sēdēja, zem seģenes sagumusi, galvu rokās 1 Olenderi — holandieši. Iespiedusi. Seja bija bēdu apēnota, un asaras ritēja uz rokām un lielā lakata. Pičs nekad nebija vienaldzīgs pret citu cilvēku bēdām un asarām. Viņi vēlēja visiem labu, it īpaši maziem un nespēcīgiem. Redzot raudošo vecenīti, sirds viņam līdzjūtībā iesmeldzās, un viņš gāja raudo​šajai klāt. — Vecomāt, kas noticis, ka tik gauži raudi! Vecenīte pacēla acis, un viņas pārsteigtajā skatienā sākumā bija minējums, bet tad beidzot parādījās uz​ticība. — Kā lai neraudu, esmu pazaudējusi dēla naudu. Viņš man iedeva, ko saņēmis par pēdējo mēnesi — vienu dālderi un sešdesmit grašus, lai pārnesu mājās un ielieku viņa lādītē pie citas naudas. Nupat nāku no viņa — un pa ceļam esmu izmetusi. Ko nu viņam teikšu! — Un vecenītes acīs atkal ieriesās asaras. — Kā tad tas gadījās, vecomāt! — Dēls bija naudu iesējis lupatiņā. Es lupatiņu ar naudu iesēju galvas drāniņas stūrī, domāju, tā būs vēl drošāk. Aizgāju brangu gabalu pa meža taku, skatos — drāniņas stūris atraisījies un naudas lupatiņš izkritis. Ko nu lai daru! — Iesim meklēt, bet papriekš iedod man galvas drāniņu. Puli, še, paod drāniņu, paod labi krietni! Skrien nu meklēt! Pūlis, zemi ošņādams, aizskrēja pa meža taku. Pičs ar vecomāti lēnām gāja nopakaļ. Gāja, līdz izdzirda Puli rejam. Pičs aizskrēja pie suņa, kas lēkāja ap celmu un rēja to. — Muļķa suns, nerej celmu, meklē, meklē! Bet Pūlis negāja nekur un rēja celmu. Pienāca vecenīte. — Sunītis pareizi uzodis. Es te drusku biju atsēdusies. Gāja atkal un vēroja zemi un zāli zem kājām. Pičs pārlaida jaunās acis katram lielākam zāles kušķim, katram paparžu ceram, bet nekā. Kaut kur tālāk Pnlis īsi ierējās, bet tūdaļ atkal apklusa. Drīz viņš skrēja atpakaļ ar baltu vīstoklīti mutē. Pičs to paņēma


un attaisīja. Nu kā tad! Lupatiņā bija nauda. Gāja abi ar priecīgo atra​dēju pie vecenītes. — Se nu tava nauda! Saki, vai mans Pūlis nav varens suns — viens divi atrada naudu! — Ak, tavu gudru sunīti! Nāc nu, lai tevi apglaudu. Vai, cik nu labi! Tencinu abus — gan sunīti, gan saim​nieku. — Kur tavs dēls strādā, vecomāt! — Nu taču jau Irlavā, kur to etiķi taisa. — Nez kas tas etiķis tāds ir, un kā to taisa! — Es to nemācēšu izstāstīt, bet tu aizej pats uz turieni un prasi pēc mana dēla, par Dāvi sauc. Vēlreiz pateikusies, vecīte aizčāpoja pa taku uz māju, bet Pičs atgriezās uz lielā ceļa. Turpat jau bija baznīca un ceļam otrā pusē krogs. Irlavas muiža ar etiķa vārītavu un alus darītavu atradās vienu versti tālāk. Kad Pičs tika līdz muižas vārtiem, pa tiem pašreiz iegriezās vairāki pa​jūgi. Cik no braucēju valodas varēja saprast, viņi atgriezās no Jelgavas, kur bija aizveduši etiķi un alu. Veļot mucas no ratiem, šķūtnieki strīdējās, pa kuru ceļu labāk braukt uz Jelgavu: caur Džūksti vai caur Jaunpili. — Nerunā tik daudz un saturi mucu, citādi tiks tev vēl uz kājām! Pičs gāja tālāk un prasīja pēc Dāvja. Viņam rādīja uz ēku nogāzītē. Tur pie raudzēšanas kubliem atradīšot Dāvi. Pičs gāja turp un vēra vārītavas durvis. Siltā vārītavas telpa bija pilna reibīgas dvingas. Pie kubliem rosījās ple​cīgs puisis. — Vai tu būsi Dāvis! — Tā mani sauc, bet kas tu pats būsi un ko te meklē! — Tava māte teica, ka tu fe strādājot un varēšot man izrādīt, kā to etiķi taisi. — Māte necik sen te bija un aizgāja uz mājām. Kur tu viņu satiki! — Aiz baznīcas tikāmies, kad es noguris apsēdos viņai blakus. Tur tad raisījās mūsu valodas. Redzi, ja te būtu vajadzīgs kāds cilvēks, es labprāt strādātu. — Nē, strādnieku mums nevajag, un te viņu vispār ļoti maz. Te vairāk vajadzīgi šķūtnieki. Bet šķūtīs sūta tikai klaušu ļaudis, kas naudu nemaksā. Izrādīt un izstāstīt, kā te strādā, to es varu. Redzi, tais vaļējos kublos siltumā rūgst atšķaidīts spirts, vīns, alus vai medus. Rūgstot tie pārklājas ar zaļganu plēvi, ko nedrīkst sabojāt, jo tai liela nozīme pie etiķa rašanās. Cieši jāseko, lai etiķis nepārrūgtu un nesabojātos. Tas arī ir viss. Vajadzīga liela uzmanība un pacietība, jo etiķa rūgšana notiek visai lēni. Skatoties pēc tā, kas ņemts raudzēšanai, iznāk vai nu vīna, alus vai medus etiķis. — Kur tu visu to iemācījies! — Noskatījos no vācu meistara, kas te agrāk rīkoja. Palēnām izprašņāju un uzzināju visus sīkumus, tā ka pēdīgi visu darīju es, bet meistars vairāk slaistījās apkārt vai sēdēja Irlavas krogā. Tad meistaru atlaida un ielika mani viņa vietā. Meistars saņēma meistara algu, bet es saņemu to pašu agrāko strādnieka algu. Saki — vai tas ir taisnīgi! Darba ir daudz, jo uzdots gadā izraudzēt desmit mucas etiķa un nosūtīt uz Jelgavu. Stāsta, ka Kurzemē esot sešas etiķa vārītavas, tad nu var redzēt, cik daudz etiķa patērē lielkungs un viņa galma ļaudis. — Kur viņi liek tik daudz etiķa! — Es arī skaidri nezinu. Noēst un nodzert tik daudz nevar. Esmu dzirdējis, ka sērgu laikā un slimojot kungi ar to ierīvējoties, jo etiķis pasargājot no slimībām. — Varbūt es varētu noderēt alus darītavā! — Nedomāju gan, jo ari tur visus darbus dara klaušu kārtā. Pičs atvadījās un gāja tālāk. Viņš apstaigāja Irlavas muižas tuvāko apkārtni un nonāca aiz muižas. Ceļš ļoti stāvu gāja lejā starp zāļainām pļavām, kur Abavā ietek rāmā Viesāte. Vakara saule vēl spoži spīdēja, bet bija tik tuvu zemei, ka Piča un Puļa ēnas no augstās kraujas izstiepās pa zālāju ceturtdaļversts garumā, kur zaļā zeme robežojās ar ielejas zilgano mežmalu. Izpriecējis acis ar gaišo ieleju un mirdzošo Viesāti, Pičs gāja atpakaļ uz krogu. Liels un smags gulēja Irlavas krogs pie divu lielu ceļu krustojuma. Guļbūves vainagi bija gan rudens


vētrās nomelnējuši un vasaras karstumā sasprēgājuši, bet vēl cieti un izturīgi. Jumta salmi vietām ar sūnu apauguši, bet nekur tos neredzēja vēja izplūkātus. Garajai un platajai ēkai galos bija pa plašai stadulai, kur varēja ērti iebraukf lielu skaitu pajūgu. Nevienā gadalaikā netrūka tālu ceļu braucēju, kas, vakaram un tumsai uznākot, meklēja sev un saviem zirgiem naktsmājas. Garas rindas spirta, alus un dažādu preču vezumu dzinās pa vienu ceļu gar Irlavas krogu uz Tukumu un Sloku vai pat uz Rīgu, bet pa otru — uz Kandavu vai Jelgavu. Kad Pičs iegāja krogā, tur vēl bija tukšs un kluss, jo parasti kroga dzīve sākās vēlu vakarā, kad iegriezās pārnakšņot muižu šķūtnieki. Pašreiz lielā kroga istaba bija tukša. Tikai pie netīra galda kūkoja noplucis vīrelis. Pičs apsēdās istabas kaktā uz sola un raisīja vaļā savu nastiņu. Pūlis nosēdās pretī un vērīgi sekoja Piča rokām. Kad parādījās plāceņa gabals, suņa acis kļuva kāras un prasīgas. Paēdis pats un paēdinājis ceļa biedru, Pičs atkal sasēja nastiņu un ērti atlaidās pret sienu. Nostaigātie ceļa gabali bija padarījuši kājas gurdas, bet prāts bija možs. Apskatījis plato solu, Pičs nodomāja; «Tepat būtu laba gulēšana, bet šodien sestdiena, tad jau droši vien krogā būs daudz jautru ļaužu un no gulē​šanas maz kas iznāks, varbūt tikai rīta pusē.» Pičs kļuva gurdenāks. Domas lēni izplēnēja vakara zilajā mierā. Kroga istaba pildījās ēnām. Vecajai ēkai trīsēja pāri mēness gaisma, ietina zilganā dūmakā un iemeta arī kroga lielajā istabā gaismas četrstūrus. Ienāca krodzinieks un uzsvieda uz galda skalu žūksni. Ja kāds grib gaismu, lai dedzina un pieskata. Ja pašam būs vaja​dzīga gaisma, gan atradīsies svecīte. Gar kroga mazajiem lodziņiem pagāja jautru ļaužu bars, draiskojoties un skaļus smieklus bārstot. Līdz ar ienācējiem istabā kļuva skaļi un jautri. Pičs uztrūkās un vērās platām acīm. — Uguni, uguni! — kliedza vieni. — Danci, danci! — sauca otri. Uzšķīla uguni un iededzināja skalu, bet dancis neska​nēja, jo nebija spēlmaņu, kas spēlē. — Kur gan aklais Einis ar brāli šovakar kavējas! Ienāca daži vecāki vīri un apsēdās, bet jaunieši palika stāvam. Viņiem tāpat bija labi, apskatot citam citu un ķircinoties. Visiem priekšā grozījās Irlavas muižas etiķa vārītājs Dāvis. Viņa pelēkie, garie svārki bija sajozti ar ādas siksnu, bet kājās — jaunas pastalas un baltie auti līdz pat ceļiem auklām notīti. Bikses gan puisim bija no biezas pakulu drānas. Bet tādas jau bija visiem puišiem. Dāvis acīm kaut ko meklēja meitu barā un reižu reizēm pasita savu caunādas cepuri no vienas auss uz otru. A-ā, tur jau laikam viņa stāvēja, atspiedusies pret garā galda galu, un runājās ar otru daiļavu garām dzeltenām bizēm. Cik zīļots vainadziņš bija viņai galvā, un cik balta villaine sedza viņas plecus! Villaini meitene uz pleca bija saspraudusi ar sudraba saktu. Citām meitām bija alvas vai misiņa saktas. Viņai bija vadmalas brunči, un likās, ka arī krekliņi baltāks un krāsaināks nekā citām meitām. Skaļu gaviļu saņemti, ienāca abi spēlmaņi. Drīz jauniešu pāri griezās straujā dejā tik veikli un viegli, it kā visu garo dienu nebūtu locījušies laukā pie smaga darba un tas negulētu kaulos. Arī etiķa vārītavas Dāvis bija dancotāju pulkā, kur kāda gaišmate garām bizēm viņam bija stipri iepatikusies. Griezās visa lielā kroga istaba, plī​voja mati, svārki un lakati. Pičs klusi sēdēja kaktiņā un ziņkāri vēroja visu, kas notika apkārt. Krodzinieka svecīte kā zvaigznīte mirgoja pie dibensienas, kur izsniedza alu un brandavu. Dejotāju jautrība sita augstu vilni. Puiši grieza meitas tik sparīgi, ka kuls no kāju piesitieniem dunēja kā rijā pie kulšanas, bet meitas tik smējās, baltus zobus rādot, un pa reizei priecīgi Iespiedzās. Pūlis sēdēja, ausis saslējis, un brīnījās, kādēļ saceļ tik lielu un nevajadzīgu troksni. Te, kur gadījies, kur ne, danču tracim gribēja izspraukties cauri kaķis. Kad Pūlis to pamanīja, viņa suņa sirds neizturēja. Aizmirsis aizliegumu, viņš šāvās augšā un triecās dancotāju barā ķert mūžseno ienaidnieku. Kāds pāris klupa pār suni un nogāza arī otru pāri un tie atkal citus, līdz gulēja zemē un smējās vesela kaudze priecīgu


ļaužu. Viņi nedusmojās. Ai nē, par ko lai viņi dusmotos! Tracis tikai jautrību vēl pavairoja. Uzcēlās, sakārtojās, izmaksāja spēlmaņiem dzeramo un, mazliet atžilbuši, rāva atkal vaļā, jo laiks negaidīja un drīz būs jādodas mājās. Ap pusnakti viss trokšņainais bars, kā nācis, reizē aizgāja, un krogā nu bija atkal klusu. Krodzinieks nodzēsa skalu un ar sveci rokā aizgāja uz savu galu, lai dotos pie miera. Kroga istabā palika vienīgi Pičs un Pūlis.


SARUNA PIE SĀTU KROGA Pičs pamodās, kad ārā bija liela diena, un tūdaļ posās uz iešanu. Ārā gaišajā saulē viņš mazliet apžilba, jo kroga istaba bija krēslas pilna. Pičs pagriezās pa kreisi un aizgāja pa Kandavas ceļu. Viņš iegrima gaismas mirdzumā un zaļās ainavas dziļumā. Lejā pie Abavas viņš brīdi apstājās. Upe te vēl bija maza, iegulusi lēzenos krastos, ūdenszāļu aizsegta un tikko saredzama. Kad pārgāja upei, ceļš ievijās sausā priežu silā. Kājas mina ceļa irdeno smilti, bet abpus ceļa sarkani priežu stumbri cēlās pretī padebešiem. Pavasara saule sildīja kā vasarā, un drīz Piiam kļuva par siltu. Viņš iegāja soļus divdesmit mežā un atsēdās mīkstā sūnā, atspiedis muguru pret resnu priedi. Saule dega sila zaļganajā un pelēkajā sūnā un krita vaivarāju ceros. Saules stari trīcēja arī sarkanajos koku stumbros, no kuriem pilēja silti sveķi. Pūlis aizjoņoja pa koku starpu, bet Pičs sēdēja un priecājās par gaišo pasauli sev apkārt. Virs galvas bija tumši skuju vainagi. Lēna vēja pūsma nēsāja apkārt reibīgas vasaras smardes. Puskrēslā audās saules stari. Tur gaisma rotaļājās ar ēnu un krita uz guļošo cilvēku. Pičs bija noslīdējis guļus un aizmidzis. Kādas brīnumainas lietas viņš redzēja sapnī! Viņš atradās pie staltas divstāvu mūra ēkas, kādas tikai Jelgavā redzamas. Lielajai ēkai priekšā auga divas liepas, tik garas, ka sniedzās pāri sarkanajam jumtam. Pats viņš bija ģērbies pavisam savādi: ne kā zemnieks pelēkos apjoztos svārkos līdz ceļiem, arī ne kā kungs īsām biksēm, garām zeķēm, kuplos svārkos ar mežģīnēm. Nē, Pižs bija ģērbies pavisam neredzēti. Viņam bija īsi, gludi svārki, garas, gludas bikses un kājās kurpes. Viņam bija arī suns, liels melni balts ar garu spalvu, un nesauca viņu Puli, bei pavisam citādi un nedzirdēti. No lielās mājas izskrēja bērni, daudz bērnu. Viņam kāds it kā pačukstēja, ka tā esot skola. Te Pičs atmodās un vēl labu brīdi bija dīvainā sapņa varā. Tad viņi cēlās, pasauca Puli un izgāja uz ceļa. Pie Bērzkroga Pūlim iznāca maza saķerianās ar krodzi​nieka suni. — Turi, Turi! — kāds uzstājīgi no kroga sauca, bet brūnais Turis nedomāja atlaisties un mācās Pūlim virsū. Paireiz brauca garām kāds zemnieks, un Pūlis izdarīja, ko Pičs nekad nebūtu no viņa gaidījis: viņš ielēca zemnieka kokasniekos, uzstājās priekšķepām uz ratu malas un aizbrauca, šķelmīgi noskatījies uz pārsteigto Turi. Mazu gabaliņu tālāk Pūlis atkal izlēca no ratiem un sagaidīja savu saimnieku. Viņš skatījās uz Piču, galvu piešķiebis, un vēdināja asti, kas varēja nozīmēt: «Redz, cik labi iznāca!» Pie Sātu kroga Pičs apstājās neziņā: pretī stāvēja ne vairs viens, bet trīs ce|i. Pa kuru lai nu zina iet! Būs vai tīri kādam jāuzprasa, kurp ved šie trīs ceļi. Aplaida acis visapkārt un meklēja pēc cilvēka, ar kuru varētu parunāt. Kroga priekšā stāvēja ļaužu bariņš, daži kāpa baznīckalnā, kur pulcējās sievas ar bērniem. Redzams, šodien atbrauks mācītājs un teiks Sātu baznīcā sprediķi. Pičs piegāja pie ļaužu bariņa, kur zemnieku vīri bija salasījušies ap kādu vecīti, kam labo svētdienas drānu vietā bija apdilis nātns svārks un galvā lūku cepure. Zem tās redzēja seju ar gājēja cilvēka likteņa ievilktām rūpju rievām. Nevarēja dzirdēt, ko viņš stāsta, lāgiem pacilājot un noplātot rokas. Pičs piegāja tuvāk paklausīties. Sākumā viņam likās, ka tā tik tāda tukša pļāpāšana, bet, ieklausījies vērīgāk, sāka noprast, ka vecais stāsta par savu dzimto pusi un par turienes kungu kārtas ļaudīm. — Daži viņu sauc padulnu, bet vai tad citi labāki! Tai ziņā mūsu novads stāv sliktā slavā: dienu un nakti kungi žūpo un rij kā negauši. Kas izturīgs un visus nodzer pagaldē, ir varonis, kuru citi kungi slavē un apbrīno. Tā viņi trako, kaut vai tūdaļ gals klāt. Ir arī dzirdēts, ka dažs tikmēr dzēris, līdz bijis pagalam. Un kur nu vēl dur​šanās ar zobeniem! — Tā kungiem tikai tāda joka spēle, — ierunājās kāds no bara, — kolīdz uzdur maķenīt asinis, pretinieks skai​tās nokauts — un var dzert un dzīrot tālāk. — Nesaki vis, katrreiz nepāriet tik viegli. Āre, Svitenes kunga radinieku Bauskas pilskunga brālis nodūra beigtu uz vietas. Vēlāk izrīkoja lepnas bēres, vadāja slepkavnieku starp plikiem zobeniem, bet


baznīcā pie šķirsta izlīga ar mirušā radiem, nelaiķi apraka un aizmirsa. Tā mūsu pusē kungi dzīvo! — Dzer un līksmo mūsu kungi arī, — iekrita valodā kāds no vietējiem zemniekiem. — Tik mūsējiem maza rocība, tālab nevar to, ko jūsējie. Bet dzert un izrādīties grib arī šie. Izkaujas un brauc no vienas muižas uz otru, kur iet atkal vaļā tā pati nesavaldīgā uzdzīve. Ja kungiem gadās nopietni salēkties, tad sauc kopā muižas ļaudis, lai triec svešos kungus no muižas ārā un bultē vārtus ciet. — Vai esat dzirdējuši, kā atgadījies Augškurzemē, kur viens muižnieks ar savu varzu dienas laikā iebrucis Līkumu muižā! — ierunājās atkal vecais vīrs. — Neesat! Nu redz, ielauzušies Līkumu muižas kungu namā, piegrūduši kungam pie acīm šaujamo un prasījuši pēc atslēgām. Kad kungs liedzies dot, tad uzlauzuši istabās visus šķirstus un lādes, kur vispirms meklējuši papīrus ar muižas rektēm. Muižas kundzēni izģērbuši gandrīz pliku, izgrūduši pagalmā, lai salst aukstumā un slapjumā. Pašam kungam noplēsuši drānas un mocījuši tik ilgi, līdz viņš izdevis naudas lādes atslēgas. Tad kungu aizrāvuši uz purvu un mietiem tikmēr dauzījuši, līdz šis palicis klusu un nav vairs kustējies. Kungs tomēr nav bijis beigts, bet vēl varējis pa mežiem un krūmiem aizvilkties līdz Sēlpilij un žēloties virspilskungam. Bet muiža pa to laiku galīgi izlaupīta, aUvcsts viss, kas vien bijis kustināms. — Vai tu no Augškurzemes! — Nē, tuvāk, no Bauskas puses. Bet to nepieminiet un runājiet klusāk, jo es … Lai gan esmu vecs un nespēcīgs, aiziet no sētas tomēr nedrīkstēju. Tagad nu slapstos vienā otrā vietā, pastrādāju, cik mani mazie spēki ļauj, un, kad sāk izprašņāt, klīstu tālāk. Saruna pārtrūka, jo pie kroga piebrauca divzirgu pajūgs, kuram par braucēju bija liels, plecīgs vīrs, bet aiz viņa ratu pakaļā sēdēja tievs pamaza auguma kungs. No kroga izsteidzās viņam pretī pakalpīgs vīriņi, pietecēja pie ratiem un paņēma kunga lietas. — Lūgtu, kungs, nāciet kambarī atpūsties, būsiet ceļā piekusuši. — Mācītājs, — kāds pačukstēja. Mācītājs iegāja krogā, bet vedējs Iebrauca pajūgu sta​dulā. — Kāds jūsu mācītājs sīka auguma, — brīnījās svešais. — Toties viņam liela dūša un visur līdz lielais Krišus. Tas kaut kuru salieks ragā, lai tik kungs pamet ar aci. — Vai dieniņ, kas nu mācītāju aiztiks! — Visādi var gadīties, jo mūsu mācītājs arī visādi pelnās. Piekopjot mācītāja amatu un braukājot apkārt, viņš okšķerē pēc izbēgušiem klaušu zemniekiem. Dažs labs, gribēdams viņam iztapt, pienes ziņas, kā šis pats šķesteris, kas, līkumā sameties, izskrēja pretī. Tu labāk turies tālāk un nelien viņiem acīs, ieraudzīs svešinieku, tūdaļ tincinās, kas tas tāds, no kurienes. — Mācītājs ķer izbēgušus zemniekus un par to saņem no muižas asinsnaudu! — Viņš nelaiž vis ziņu uz muižu, bet kalpina saķerto pats savā darbā un tā izdzen kā reti kāds, arvien biedējot ar muižu. Tur vienam jau draudot kājas nociršana, jo bēdzis otro reizi. Noķertie tad arī iet klupdami krizdami, mācītāju un savu nelaimīgo mūžu lādēdami. — Bet kālab viņi vadā līdz to lielo spēkavīru! Bēgļi uz ceļiem nevienam neuzbrūk, paši pa gabalu l&sās citiem no kājām nost. — Tā vis nav, ir visādi gadījies. Un tad vēl mūsu mācītājs sanācis naidā ar citiem mācītājiem, un viens no viņiem lielījies mazo vīreli mīkstu pataisīt. Mācītāji ne par matu nav labāki par muižniekiem, tāpat naidojas un kaujas kā tie. Pēkšņi vecītis pameta neuzticīgas acis uz visām pusēm, kļuva ļoti steidzīgs un manījās nozust. Pižs arī taisījās ātrāk prom, tik vēl paprasīja par ceļiem. Tad arī uzzināja, ka te krustojas Tukuma — Kuldīgas ceļš ar Jelgavas — Kandavas ceļu. Viņš nevarēja lēti izšķirties, pa kuru iet. Grenču «Glāzniekos» esot glāžu šķūnis. Ja gribēja tur tikt, bija jāiet pa Kuldīgas ceļu. Vecsātos esot vadmalas austuve. Tā būtu pa ceļam uz Kandavu, kur ir pulvera dzirnavas. Uz glāžu šķūni nav ko iet, jo tā darbs viņam vēl labi prātā no Slokas. Tālab viņš ies pa Kandavas ceļu.


Jaunās asinis strauji ritēja dzīslās, krūtis elpoja dziļi un mierīgi, bet par kungiem un mācītājiem viņam maza bēda. Vecsāti nebija tālu, nepilnas divas verstis jāiet. Kad iegāja pagalmā, tūdaļ varēja just, ka ir svētdiena, jo nemanīja parastā darba trokšņa un steigas. Lielās austuvju ēkas stāvēja klusas, nekas tajās neklaudzēja, un alusdarītavā, etiķa vārītavā un brankūzī nekas nešņāca un nekūpēja. Cilvēku redzēja maz, jo klaušinieki bija savās sētās. Paretam kāds, saģērbies labajās drānās, mierīgi pārstaigāja plašo pagalmu, šur tur apstājās un parunājās. PiЈs saprata, ka šodien te nekas nav iesākams un viņš var mierīgi iet tālāk. Pie lielās austuves ēkas uz soliņa sēdēja vecs vīrs un nopietni apskatīja Picu. Zēns apsēdās viņam līdzās. — Kas tu tāds būsi! Neesmu tevi nekad redzējis. — Kur lai tu būtu mani redzējis, ka es nekad te neesmu bijis un tikai nule atnācu no Tukuma. — No Tukuma! Vai tur kāda sērga vai cita nelaime, ka bēgi projām! — Es nebēgu. Man ce|š uz šo pusi un tad tāpat, garām ejot, iegriezos atpūsties un paraudzīties, kā te dzīvojat. — Visur viens un tas pats: kungi ēd pār mēru, bet klaušinieki to pašu mazumiņu, kas viņiem ir, ar sātu. — Ko tur lielajā namā aužat! — To pašu vienkāršo vadmalu jau aužam. Vai tad karavīriem vajag kādu smalku vai atkal tiem lielkunga kalpiem Jelgavā! Tiem jau tad arī aužam. No tuvākās mājiņas iznāca zēniņš. Rokā viņam bija maizes rika. Atnāca, nostājās blakus vecajam tēvam un skatījās uz Puli, kas savukārt skatījās, kā zēns kož maizē. Zēns nokoda gabaliņu un pasvieda Pūlim. Pūlis apēda maizi un pasita galvu uz augšu, kas nozīmēja, lai dod vēl. Zēniņš deva arī. Tad no mājiņas izskrēja pajauna sieviete, un balss viņai pacēlās skaļa un spiedzoša: — Nolādētie vazaņķi, atņem bērnam maizi! Triekt tik tādus ratā! — Valdies, Zete, neviens tavam bērnam nav atņēmis maizi. Puikiņš pats kādu kripatu pameta sunītim, — vecais tēvs norāja nesavaldīgo sievu. Pičam sievas vārdi sāpīgi iedzēla un, tādus dzirdot, bija grūti savaldīties, tādēļ viņš tūdaļ cēlās uz iešanu. — Tu, dēls, neņem negantās sievas vārdus tūdaļ pie sirds. Viņai bļaustīšanās un lamāšanās kā die​nišķā maize. Bet Pičs vairs nepalika, pateicās vecajam par laipnu vārdu un gāja. Uz priekšu, uz Kandavu. Ceļš ilgi veda caur mežu. Gaiss bija valgas un tīkamas meža dvingas pilns. Pie zilajām debesīm peldēja lieli sudrabpelēki mākoņi mirdzošām malām un meta pāri mežam un ceļam skrejošas ēnas. Pičs novilka svārkus un pārmeta pār plecu.'Viņš bija stipri sakarsis, un sviedri uz pieres rasoja kā siena laikā. Kad izgāja no meža, viņš negaidot atradās pie kroga. Turpat bija arī aka ar kārti un spaini ceļa vīriem zirgu dzirdīšanai. Pičs izvilka spaini vēsa ūdens un ar baudu padzērās, tad atsēdās pie koka brīdi atpūsties. Tā bija labi. Ceļā nogurušās kājas lēni atlaidās un patīkami tirpa. Labu brīdi sēdējis, Pičs jau gribēja celties un iet tālāk, kad pie kroga piebrauca zemnieks, kas ratos veda vairākus vīrus. Pats viņš bija piemeties ratu priekšā, bet divi vīri ar krietnām bozēm sēdēja, pārkāruši kājas ratu sānu dēļiem. Ratos garšļaukus gulēja sasiets vīrs. Viņa pelēkais svārks bija saplēsts, viens vaigs asiņains un dubļiem notašķīts. Pičs parāvās aiz koka, svešajiem nost no acīm. \ — Esiet taču cilvēki, iedodiet vismaz nodzerties, — sasietais lūdzās. — Pārbrauksim muižā, tur tev iedos tādu dzērienu, ka pusgadu nevarēsi ne sēdēt, ne gulēt, — ņirgājās jau​nākais boznieks. — Tā nevar, Kriš, — iebilda otrs, jau vecāks vīrs ar sirmu galvu, — cilvēks vien ir, vai nu tāpēc, ka bēdzis, ļausim slāpēs mocīties. Pieturi, es sameklēšu trauku. — Un viņš iegāja krogā. — Es arī ieiešu izdzert vienu kannu alus un tūdaļ būšu atpakaļ. Tik tu pielūko, ka šis atkal


neaizlaižas, — otrs boznieks vēl uzsauca vedējam un arī iegāja krogā. Pičs tūdaļ noģida, ka ved saķertu muižas bēgli. Viņš piegāja pie ratiem parunāties ar vedēju. Tā bija, kā viņš iedomājis. Saķertais zemnieks vairāk nekā gadu bijis pazudis, bet muižas okšķeri tomēr viņu uzoduši. Runājoties ar vedēju, Pičs sasietajam iespieda saujā savu tutenīti un, atvadījies no runīgā zemnieka, pacēntās ātrāk nozust. Viņš vēl nebija necik tālu ticis, kad aiz muguras jau kliedza, lai sit, lai ķer. Kad zēns pameta acis atpakaļ, viņš redzēja, ka gūsteknis pašlaik pārlec grāvim un ieskrien krūmos. — Lai nu ķer zaķi mežā, — Pičs nosmējās un pielika stingrāku soli.


KANDAVAS ZĒNI DEDZINA PULVERI Kandava — mazs miestiņš Abavas senlejas augstā krasta nolaidenumā. Visas nedaudzās miesta ēkas no koka, arī baznīca senlejas kreisajā krastā koka. Pils, kunga miteklis, smaga akmens celtne, jau stipri apdrupusi un bojāta. Tādu Pičs redzēja Kandavu, kad vakarā tur nonāca. Diena slīdēja rietā, un ēnas bija biezas, bet Pičs vēl nezināja, kur pārlaidīs nakti. Kad acis uztvēra upes gaišo virsmu, kas blāvi mirdzēja zilganajā krēslā, kājas nesa turpu, lai vēsajā ūdenī noskalotu garā ceļa putekļus. Vai mazumu putekļu viņa kājas bija uzvandījušas, soļojot pa izkaltušo ceļu! — Tur neej, tur muklājs! Ej uz augšu un tad nāc šurp, — kāds sauca. — Vai tu man teici! — Nu kam tad citam. Nāc te, ja gribi tikt pie upes. Pičs gāja turp, no kurienes skanēja balss un kur re​dzēja zēnu. — Es tevi pamanīju, tikko ienāci miestā, — runāja svešais, mazgājot upē kājas, — gāji kā jau svešinieks, apkārt skatīdamies. Noskalojis acis un kājas, Pičs brangi atvēsinājās. Svešais Kandavas puisis saucās Vents. Kad Pičs Ierunājās par naktsmājām, viņš aicināja Piču līdzi. Šķūnītī gan stā​vot kaza, bet tur esot arī pērnie salmi, kuros laba un silta gulēšana. Šķūnītī tiešām bija salmi un kaza. Pūlis piegāja to apskatīt, bet, kad tā slēja ragus pretī, aizgāja un apgulās pie Piča. Puiši ieturēja sausas un skopas vakariņas un izstiepās salmos. Pičs uzzināja, ka Vents strādā Kandavas linaustuvē. Strādnieku tur nevajagot. Austuvei gan gadā jānododot vismaz divi tūkstoši olekšu auduma, bet lielākā daļa esot jānoauž zemnieku sievām savās sētās. Tādēļ pašā austuvē aužamo stāvu esot maz un uz vietas tiekot maz austs. Lai Pičs izmēģinot laimi pulvera sud​malās. Tur Pičs nokļuva otrā rītā agri. Pulvera sudmalas atradās miesta pakājē, un Piča vērību tūdaļ piesaistīja smagā četrstūrainā divstāvu ēka brīnum bieziem mūriem un maziem lodziņiem. Zem šī torņa varēja manīt pagrabus. Apkārt bija īsta tirgus kņada. Pičs tūdaļ nebāzās vidū, bet noskatījās, kas tur īsti notiek. Bija pievestas mucas no Rendas muciniekiem, salpetris no Slampes vārītavas, ogles no tuvējiem darvas cepļiem un sērs no Kandavas avota. Bija sabraukuši arī pulvera šķūtnieki, kam pulvera mucas jānoved Slokā, no kurienes tās pa Lielupi sūtīs tālāk uz Rīgu. Kā jau pie pirmdienas, drūzmēšanās bija liela. Tālinieki bija izbraukuši no mājas cits svētdienas pēcpusdienā, cits vakarā un tagad steidzās un bārās, jo visi gribēja ātrāk tikt mājās. Sēra un ogļu vedējus kā tuvākos noraidīja un lika gaidīt, kamēr atlaidīs tāliniekus, bet ar atlikušajiem arī netika nekādā galā. Kad Pičs piedāvājās palīdzēt, viņu bez liekas runāšanas norīkoja, lai palīdz iekraut pulvera mucas. Visa diena pagāja vienā steigā, un sēra un ogļu vedējus atlaida tikai vēlā pēc​pusdienā. Tā Pičs sāka strādāt Kandavas pulvera sudmalās. Pagāja nedējas, un Pičs labi iepazina darbu un biedrus. Tur bija viens tāds jauns puisis Justs, ar kuru Pičam varen labi sakrita. Vakaros Justs nāca uz šķūnīti pie Piča un Venta. Tad viņi sprieda par daudz un dažādām lietām, piemēram, par to pašu pulveri. Justs zināja teikt, ka svešās zemēs plosoties lieli kari un tāpēc vajagot daudz šaujamā. Pulvera taisīšanai vajadzīgās bērza koka ogles, salpetris un sērs Kurzemē viegli atrodami, tādēļ pulvera sudmalas lielkungam ienesot lielu naudu. — Nu saki, cik daudz, — uzstāja Pičs. — To es nezinu. Zinu tikai, ka Kurzemē esot piecas pulvera sudmalas, kas gadā samaļot trīstūkstoš birkavas1 pulvera, bet Rīgā par birkavu maksājot astoņdesmit florēnus. Ek, būtu nu mācējuši saskaitīt, cik iznāk par visām trīstūkstoš birkavām! Laikam jau briesmīgi daudz. Svētdienās draugi staigāja pa Kandavas apkārtni, aizgāja uz sēravotu, izstaigāja Abavas leju uz vienu un otru pusi, apskatīja mūra pili, kas taisījās sabrukt. Pičs draugiem stāstīja par Jelgavas pili, ko pats redzējis un ko dzirdējis no Mikus brāļa. Arī par Dobeles pili pieminēja.


Kādu vakaru atkal bija runa par pulveri. — Viss lielais pulvera spēks nāk no koka, — sprieda Pičs, — ogles no koka, salpetris no pelniem, tātad arī no koka. — Bet vai zināt, ka pulverim lielais spēks tikai musketes un lielgabala stobrā! Sadedzinot vaļēju pulveri, nekāds spēks neparādās, pulveris sadeg, un tas ir viss, — teica Justs. — Kā tad tas var būt! — neticēja abi draugi. — Neticat! Labi, izmēģināsim. Es iegrābšu kabatās i Trīstūkstoš birkavas — apm. 500 t. dažas saujas pulvera, svētdien aiziesim aiz upes un sade​dzināsim. Nākamajā svētdienā, kad Pičs un Vents tikko bija uzcēlušies un mutes noskalojuši. Justs bija klāt, rādīja kabatās sabērto pulveri un vedināja uz iešanu. Zeni uz ātru roku apēda pa maizes gabalam, uzdzēra ūdeni un bija gatavi gājēji. Pārgāja Abavu un nostaigāja kādas divas verstis gar upi uz leju. Tur bija vieta labu labā: neliels klajumiņš, visapkārt lieli koki, vēja nekāda. Justs noplūca dadžu lapas, izklāja un uzbēra uz tām pulveri, kādas četras saujas. Nu sameklēja šķiltavas un posu. Pičs un Vents pie laika aizbēga tālāk no bīstamās vietas, Vents pat aizspieda ausis. Pasauca ar? Puli projām. Justs šķīla vairākas reizes, dzirksteles krita uz posu, bet tā negribēja lāgā gruzdēt. Pēdīgi viss bija, kā vajag, vēl labi sapūta un, kad zili dūmi sāka virmot gaisā, grūda pulverim klāt. Izšāvās augsta liesma, un pulveris sadega bez sprādziena, tik nošņācās, un Justs pazuda biezā dūmu mākonī. Kad Pičs un Vents piegāja pie Justa, viņi draugu nepazina: ģīmis un rokas bija visgarām melnas, mati un uzacis apsvilušas. Viņi ne pa jokam nobijās, bet Justs tik smējās, melnajā ģīmī baltus zobus zibinot. — Nu, vai es neteicu! — viņš priecīgs sauca. — Bet tu esi melni kā moris. — Tas no dūmiem. Pulvera bija daudz, vesels lielgabala lādiņš, — nokliedza Justs, aizskriedams uz Abavu mazgāties. Tiešām, liels nekas nebija noticis, tik uzacis un mati apsviluši. Kad nu viss tā laimīgi bija beidzies, zēni vieglām sirdīm gāja gar upmalu tālāk. Bet tad viņiem Iesitās degunā spēcīga rūgteni salda smarde. Liepu mēneša tvanīgajā gaisā tā viņiem likās stipri pazīstama. — Draugi, vīgrieži zied! — sauca viens. — Kad vīgrieži zied, zemenes sarkanas, — teica otrs.

Zēni steidzās uz priekšu un drīz mežmalas piesaulītē atrada sarkanas ogas, kas, piesūkušās vasaras saules, smagi liecās pāri zaļajām mētrām. Draugi paēdās saldās ogas un tad ilgi gulēja augšpēdu, raugoties baltajos, klīstošajos vasaras mākoņos. Gaiss bija pilns vasaras tveices, bija tik labi, ka pat runāt negribējās. Kad Piis bija nodzīvojis Kandavā vairāk nekā trīs mēnešus, šķūnītī kādu vakaru Vents pieminēja


Rendas miestu un skaisto Rendas upes gravu ar ūdenskritumu. — Man Rendā dzīvo mātesbrālis. Arvien taisos turp aiziet, bet nekad neiznāk. Nupat gan būs jāiet, māte pastāvīgi urda, lai ejot, tēvocis laidis ziņu, ka gribot redzēt māsasdēlu. — Ko viņi tur Rendā dara! — Strādā papīrsudmalās. — Vai zini, Vent, es arī taisos turp iet. Tad jau iesim reizē, būs īsāks ceļi. — Tu gribi aiziet no Kandavas! Vai tev pulversudmalās nepatīk, varbūt darbs par grūtu! — Kur nav grūti! Bet tas nav īstais iemesls. Redzi, man jau sen iecerēts doties uz Rendu, un divatā būs īsāks ceļi. Kad tu domā iet! Vents bija ar mieru iet kaut vai tūlīt, kamēr laiks jauks un silts, bet Pičs gribēja gaidīt divas nedēļas. Tad viņi saņems savu mazo algu un varēs iet mierīgu prātu. Pičs bija nodzīvojis Kandavā visu vasaru, apaļus četrus mēneius. Tā bija labi pavadīta vasara. Dienas pagāja smagā darbā, bet Pičs bija norūdījies, miesa kļuvusi sīksta, tādēļ grūtumu daudz nejuta. Toties vakari un svētdienas piederēja jaunieiiem. Viņiem pietika laika gan padraiskoties, gan gudras un prātīgas runas parunāt: par cilvēkiem, kas tik dažādi, un par viņu darbiem, kas arī visai dažādi. Pičs draugiem stāstīja, ko pieredzējis divu gadu laikā, kopi aizbēdzis no vagara, stāstīja par nopietniem un arī jocīgiem notikumiem. Kādus tik ļaudis viņi savā ceļā nebija sastapis, bet lielāko tiesu tie bijuii labi un atsaucīgi. Kad viņi tagad posās no Kandavas aiziet, bija atkal kaut kā žēl, bija arī mazliet skumīgi. Seviiķi Pičam pietrūks labsirdīgā un krietnā Justa. Kā vienmēr viņi par savu aizieianu nevienam citam neteica, atvadījās vienīgi no Justa. — Vai mēs vēl kādreiz redzēsimies! — jautāja Justs. — Kas to lai zina, visādi var gadīties, — atbildēja Pičs un spieda drauga roku.


VĪNOGU MIESTĀ SABILĒ Agri no rīta ap saules lēktu zēni jau soļoja uz Sabili, kas bija ceļā uz Rendu. Abi draugi, kas gāja blakus, bija krietni puiši un tomēr, cik katrs no viņiem savādas dabas. Pičs vairāk priecājās par to, ko redzēja pirmo reizi, kas bija jauns, vēl neredzēts. Venta sirdij tuvāks likās redzētais, agrāk iemīļotais. Vents jau tagad prātoja, kur pavadīs nakti, kad un ko ēdīs. Pičs smējās un teica: — Es nekad nerūpējos, kad ēdīšu, kur gulēšu. Edīšu, kad būšu izsalcis, un gulēšu, kur pagadīsies. Vai tad siltā laikā tas nav vienalga! Sīs sīkās rakstura savādības viņiem neliedza būt labiem draugiem. Vents jau agrāk pa šo ceļu bija gājis, tādēļ pazina un varēja Pičam šo to parādīt un pastāstīt. Drīz ceļš sāka iet blakus Abavai, un gleznainā upe bija labi apskatāma. Vietām Abavas senleja sarāvās šaura, vietām izpletās vai veselu versti plata. Stāvie krasti dažviet bija divdesmit asu augsti, un tos sagraizīja gravas un pieteku ielejas. Palaikam krastu atsegumos cauri koku zaļumam pamirdzēja kaļķakmens baltie slāņi, kas radīja acīm visai tīkamas ainavas. Pičs pazina vienīgi Bērzi, Lielupi un Misu, kas tecēja pa līdzenumu, tādēļ Abavas lejas krāšņie krasti viņu patīkami pārsteidza. Tur, kur Abavā no kreisās puses ietecēja neliela upīte un pa gabaliņu vēl otra tāda pati, draugi gribēja drusku atpūsties. — Sīs mazās upītes sauc Amula un Imula, — zināja teikt Vents. — Vai nav jaukas! Dziļas gravas dibenā, locīdamās un lēkādamas pāri akmeņiem un ūdeņus mirdzinādamas, tecēja abas māsas — Imula un Amula. Abas gandrīz vienā vietā atdeva savus ūdeņus vecākajai māsai Abavai, kas tos nesa tālāk, griežot čaganu putu kaudzītes. Zēni sēdēja ūdens malā uz akmens. Saulē izkaltušās ūdenszāles un meldri izgaroja īpatnēju smaku. Pa ūdens virsu pletās ūdensrožu lapas, un tām pāri pacēlās ziedu galviņas. Tālāk dzirdēja ūdeni pār akmeņiem skalojamies. Bija kluss un silts atvasaras laiks, kad trūka saules karstās kvēles, bet dienas slīdēja saulainas un jaukas, auklējot vasaras pēdējos ziedus. Ceļš vēl arvien neatkāpās no Abavas, kas strauja, akmeņaina un kritumiem bagāta lauzās arvien pret rietumiem. Dažviet ceļā sastapa kaļķakmens lauztuves, no kurām jau pa gabalu dzirdēja dobjus kapļu cirtienus un laužņu klaudzienus. Turpat dūmoja cepļi. Varbūt kādreiz Pičs dabūs arī pie šā darba izmēģināt spēkus. Ap pusdienas laiku zēni bija Sabilē. Abavas senleja te veselu versti plata un divdesmit sešas asis dziļa. Gar labā krasta stāvajām kraujām redzēja dārzus, bet lejā bija izkaisītas miesta ēkas ar koka baznīcu un krogu vidū. Zēni staigāja un skatījās, kur piemesties, lai atpūs​tos un mazliet iekostu. No tuvākās mājiņas iznāca maza meitenīte un vecs vīrs ar tukšu spaini uz rokas. Vecais paskatījās uz mūsu draugiem un aizgriezās uz upi. — Vecotēv, vai pēc ūdens iesi! — jautāja Vents. — Jāiet vien būs, pats mājās nenāk, — nosmējās ve​cais. — Dod man spaini, es izdarīšu ātrāk, — Vents, paķēris spaini, aizskrēja uz upi. Vecais tīksmīgi nokreksķināja, tāds zēns viņam bija tīkams, bet Pičam jautāja: — Vai tālu ceļu iedami! — Mēs uz Rendu, vecotēv. Te gribējām tik kājas atpū​tināt. 1 Vents bija drīz no upes atpakaļ un nolika spaini pic> durvīm. — Tencinu, dēls. tev veicās gan ātri. — Skaties, Vent, kādas svešādas ogas, — Pičs rādīja uz augstajiem krūmiem pie mājas sienas, kur starp IJelām lapām karājās tumšzili ogu ķekari. — Nebiji vis tādas ogas redzējis! Citur nekur Kurzemē tādas neaug kā vien pie mums un arī Rendā. Vēl Kan​davā vajadzētu būt kādiem krūmiem. — Kas tad tās ir par ogām! — vaicāja Pičs.


— Tās taču vīnogas, no kurām spiež sulu un raudzē vīnu, — Vents pasteidzās paskaidrot. — Asne, bērniņ, atnes kādu ķekaru ciemiņiem ko pa​garšot. Asne atnesa skaistu ķekaru. Ogas likās apsarmojušas, bet, tikko piedūra pirkstus, sarmiņa noslaucījās un rokā palika spīdīga, tumšzila oga. — Nu, lieciet uz zoba, — mudināja vecais. — Labas gan, bet vairāk vajadzēja stādīt, — sprieda zēni. — Pa savam vīnakokam ir pie katras mājas, bet paraugieties uz augšu, tur pa stāvajām nogāzēm mums ierī​koti veseli vīnadārzi. — Tur laikam laba zeme! — Zeme laba. Vīnakoki mīl kaļķi, un tā tur netrūkst. Bet tas nav galvenais. Vīnakoki ir siltu zemju augi, un krastā viņiem patīk augt, jo krasts pagriezts pret dienvidu sauli un pasargāts no aukstajiem ziemeļu vējiem. Zēni bija ogas apēduši un tencināja audzētāju. — Vai vīnu arī paši darināt! — Pičs gribēja zināt. — Paši raudzējam, kā tad. Mūsu vīnu dzer pat lielkunga galmā, un lielkungs to sūtot arī saviem svešzemju draugiem. Vīns ir stiprs, drusku paskābs. — Vai tad pēc lielkunga gribas te iesākta vīnogu audzēšana! — Lielkungs Jēkabs arī esot izsūtījis no Vāczemes vīnakoka stādus, kas augot pie lielās Reinas upes, bet pie mums vīnogas aug jau vairāk nekā divi simti gadus. — Vai no vīnogu audzēšanas vien varat dzīvoti — No tās nu gan ne. Mūsu miesta ļaudis lielāko tiesu ir amatnieki. Ir arī precinieki. Mans dēls ir kurpnieks, sava iztikšana iznāk. Vecais vīrs bija kļuvis varen runīgs un draudzīgs. — Paga, paga, es iešu iekšā un paskatīšos, vai nav vēl kur aizķēries kāds malks mūsu Sabiles vīna, tad paši par to varēsiet spriest. Pa to laiku apsēdieties mājas priekšā ui soliņa.


RĀVAKMENS BEDRĒS No Sabiles izgāja vēlu, jo viesmīlīgais kurpnieka tēvs gribēja parādīt vīna kalnu un izstāstīt, cik mākslīgi vīnakoki audzējami, kā piesienami pie mietiņiem un kā apgriežami, jo tiem nevar ļaut augt savā vaļā kā ābelēm un bumbierēm. Laiks skrēja ātri, un, kad attapās, ka jāiet uz Rendu, jau gani dzina lopus pusdienā. Tad gan ar steigu posās ceļā, pateicās par laipno uzņemšanu, novēlēja mazajai Asnei izaugt par brašu meitu, atvadījās un uzņēma ceļu uz Rendu. Nebija ne piecas verstis nogājuši, kad viņus panāca braucēju rinda, kas bija sūtīti ko aizvest un nu brauca tukšā mājās. Zēni nebūtu uzdrošinājušies prasīties; lai paved, bet braucēji, kaujoties ar miegu un garu laiku, paši uzaicināja ceļabiedrus, tikai lika sēsties katram savos ratos. Vents aizbrauca pirmais, bet Pičs palika braucēju rindas pēdējos ratos. Ceļš bija stingrs, jo naktī bija nolijis lietus un sabriedinājis izkaltušo zemi, un nu braukt varēja viegli un labi. Piča saimniekam bija jauns un tramīgs zirgs, kas rāvās no katra ceļmalas akmens, bet saimnieks prata ar viņu apieties, un lopiņš atkal ātri nomierinājās. Muiža saimnieku bija saziņojusi aizvest mucas no Rendas mucinieku darbnīcas uz Kandavas pulvera sudmalām un tagad viņš atgriezās mājās. Priecīgs, ka viss labi izdevies un viņš garo ce|u izbraucis bez klizmām, saimnieks bija vēlīgs un runīgs. Viņš iztaujāja Piču par viņa gaitām gan Baldonē, gan Slokā un Tukumā. Viņam patika klausīties par Jelgavu, par pili un lielkunga galmu. Pičs savukārt iztau​jāja par Rendu. Saimnieks stāstīja: — Kādas divas verstis no Rendas ir mazs ezeriņš — Segliņezers, no kura dienvidus gala iztek upīte, kas tagad aizdambēta. Pie šī dambja ierīkota dzelzslietuvc ar cepli. Turpat netālu lauž ceplim rāvakmeni. Tur ir arī divas zāģu sudmalas, glāžu šķūnis un mucinieku darb​nīca. Tas viss izaudzis pēdējos gados. Tā Pičs, vēl Rendu neredzējis, jau zināja, kas tur gai​dāms. Pēkšņi zirgs satrūkās un metās sāņus. Viss vēl būtu bijis labi, bet, saimniekam grožus stipri savelkot, tie vienā pusē pārtrūka, un nu jaunais trakulis gāzās uz priekšu neturēts un nevaldīts. Rati bīstami svaidījās no vienas puses uz otru, un kaut kurā acumirklī tos varēja apsviest vai satriekt pret ceļmalas akmeņiem un kokiem. Pajūgs gāzelēdamies joņoja ar bīstamu ātrumu un tuvojās vietai, kur ceļš gāja gar augstas kraujas malu un kur dziļi lejā spīdēja Abava. Pičs pacēla rokas un drebēja, tik lielas bija viņa izbailes. Tā ir šausmīga sajūta — redzēt briesmas, no kurām nevar izbēgt, un zināt, ka tās ir nenovēršamas un neatvairāmas. Bailes stindzina locekļus, un nav pat iespējams pēc palīga saukt. Pičam galvā pazibēja vēlēšanās lēkt no ratiem ārā, bet locekļi bija kā pamiruši, kļuvuši stīvi un nelokāmi. Varēja gaidīt visļaunāko, jo cerību uz izglābšanos tikpat kā nebija. Tad aizjūgā kaut kas satrūka, zirgs izjūdzās un aizjoņoja tālāk, raujot līdz dažus aizjūga gabalus, bet rati ar pārbiedētajiem braucējiem palika šķērsāmuz ceļa. Kādu brīdi abi vēl krampjaini turējās pie ratiem, bet tad atlaidās, un pār Piča seju pārlaidās bāls smaids. Braucēji izkāpa un novilka ratus ceļa malā. Nekādus bojājumus neredzēja. Nu bija jāiet meklēt zirgs. Pasūtīja Puli, kas arvien bija priecīgs pakalpot. Kādu versti dabūja iet, kad izdzirda Puli rejam. Viņš bija atradis zirgu un nu sauca Piču pie sevis. Trakulis bija gluži rāms un plūca meža lāmiņā zāli. Pie apaušiem vēl karājās groža gals, aiz kura zirgu viegli dabūja rokā. Saimnieks paplikšķināja viņa gludo kaklu, pasacīja kādus mierīgus vārdus, un zirgs jāva sevi aizvest atpakaļ pie ratiem. Ar aizjūgšanu gāja pagrūti, tomēr sarautos gabalus kaut kā sasēja un sastiprināja, tā ka braukt varēja. Saimnieks lika Pičam kāpt ratos, bet pats ņēma zirgu pie galvas un veda garām bīstamajai vietai. Citus braucējus sen vairs neredzēja. Viņi droši vien jau bija Rendā, un Vents netika gudrs, kur Pičs kavējas. Tad arī saimnieks iesēdās ratos un viņi mierīgi turpināja ceļu, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies. Zirgs pa reizei padīžojās, bet nekas ļauns vairs nenotika. Pie Rendas Pičs izkāpa, jo saimnieka sēta bija aiz ciema. Vents nobažījies nāca pretī. Viņš bija sameklējis mātesbrāļa namiņu un tagad veda Piču turpu. Zēnus saņēma kā mīļus viesus, jo arī Pičs kā radinieka draugs tika priecīgi apsveikts. Vēl tai pašā vakarā Pičs


palūdza Venta tēvoci, vai nevarētu parunāt, lai viņu pieņem darbā papīrsudmalās. — Parunāšu, kāpēc ne. Parunāšu, lai pieņem, — viņš apsolīja. — Vai te kaut kur nestrādā kāds klibs klaušinieks, vārdā Jurģis! — Pičs vēl pajautāja. — Papīrsudmalās tāda gan nav, bet es varu apjautā​ties vienam otram. Ko tad gribēji no viņa! — Man viņi jāsatiek. Viņi ir mans radagabals, tikai nekad neesmu viņu redzējis. — Kad uzzināiu, es tev pateikšu, kur viņu atrast, ja tāds te vispār būs, — Venta tēvocis labprāt apsolīja. Otrā dienā atbraucēji gāja skatīties ciemu un apkārtni. Ar Sabili io ciemu bija grūti salīdzināt, pat neiespējami. Sabili varēja saukt par dārzu miestu. Tur bija daudz koia zaļuma, klusums, miers, varētu pat teikt miegainība. Te, Rendā, visgarām kūsāja dzīvība un trauksmains darbs. Visapkārt rībēja, dārdēja, dunēja un klaudzēja. Sis darba troksnis nāca no darbnīcām, cepļiem, sudmalām un zāģē​tavām. Pičs gribēja visu redzēt. Zēni aizgāja uz Rendas upes gravu, kur rumba kūla ūdeni baltās putās. Aizklīda pat līdz «Rūšu valkam», kur ceplim lauza rāvakmeni. Vakarā Pičs ar nepacietību gaidīja Venta tēvoci no darba mājās. — Būs labi, — viņš teica, — tikai drusku jāpagaida. Viens no algas vīriem pēc nedēļas aizies darbā uz Kuldīgas papīrsudmalām, un tu varēsi stāties viņa vietā, Bet tikai par mācekli, jo no šī darba neko neproti. Daudz nenopelnīsi, bet maizei iznāks. Pičs nedomāja gaidīt, rokas klēpī salicis. Viņi gribēja paklaušināt pēc darba arī kādā citā lielkunga pasākumā, kaut vai tai pašā Rendas dzelzscepIT. Viņš uzvilkās vecās drānas un gāja uz to pusi, no kurienes dzirdēja dobjākos un smagākos darba trokšņus. Turpat netālu atradās ceplis, kam priekšā visgarām bija sagāztas rāvakmens kaudzes. Tur puskails un nosvīdis vīrs drupināja rāvakmens gabalus. Otrs tikpat kails un pavārdzis bija nometies zemē un kāri dzēra, garām, kaulainām rokām saņēmis krūzi. Kad atrāvās no dzeramā, elsa kā aizkusis un neuzticīgām acīm skatījās pretī svešajam nācējam. Tie bija divi posta un rūpju nomākti dzimtcilvēki. Pičs vēl nepaguva vārdu bilst un ko paprasīt, kad pieskrēja neliela auguma drukns vīrs, ņēmās skaļi klaigāt un pārmest slinkumu, grieza nūju ap galvu un draudēja sist. Strādnieki klusēja un, acis nepacēluši, cilāja kapļus. Tik​pat ātri kā uzradies, niknais vīrs atkal nozuda. — Kas tas lielais bļauris tāds bija! — pavaicāja Pičs. — Cepļa meistara palīgs, kam cita darba nav kā kliegt un cilvēkus sist. Ja tevi te atsūtījuši darbā, tad esi ar viņu uzmanīgs. Raugi iztikt ar labu un nerunā pretī, citādi cietīs mugura. Slinki, slinki, visi esot slinki! šis te ir nelieša cilvēks. — Rūgtums aizžņaudza vīram kaklu. Viņš ilgi rīstījās un berzēja apsarkušās acis. — Kā jūs varat izturēt tādā postā no rīta līdz va​karam! — Jāiztur. Kur dēsies, ja muiža atsūtījusi! Drūma nomāktība bija nelaimīgajiem acīs, kas vērās zēnā. Nē, nē, te Pičs nestrādās, pat par baltu naudu nestrādās, jau šais nedaudzajos mirkļos galva bija kā smaga tvana pielijuši. Viņš pagriezās un devās projām. Vakarā Pičs uzzināja Jurģa mājokli un otrā rītā gāja turp. Mazo namiņu atrada viegli, bet, kad taisījās vēri durvis, sirds sāka stiprāk dauzīties. Viņš bija vairāk satraukts nekā ejot pie varenajiem cepļu un šķūņu virsmeistariem. Un kā gan ne — viņš tūdaļ ieraudzīs mātes​māsu Zani. Kā jau pie svētdienas, Jurģis ar sievu bija mājās un izbrīnījušies skatījās uz svešo puisi, kas sākumā tik vien pateica, ka viņu sauc Piču. No tā ļautiņi netika gudrāki un gaidīja, kad puisis pateiks ko vairāk. Tad Pičs kļuva runīgāks un stāstīja, ka nākot no Lipsta muižas Alkšņiem. Zane sasita rokas un skaļi iesaucās: — Vai manu dieniņ! Tas jau Edes Pičus! Bet kā tu gadī​jies te Rendā! — Nācu jūs meklēt. Sākumā velti izmeklējos Baldonē, tad Engurē, beidzot tomēr atradu!


— Vai tev nebija bail, ka tevi nesaķer un neved atpa​kaļ uz Lipsta muižu! — Man vēl šodien boil, tādēļ nevienam nesaku, ka esmu bēglis. Pamazām Pičs izstāstīja savu īso dzīves stāstu, bet Jurģis vēl arvien nesaprata, kālab zēns tieši viņus meklējis. Tad Pičs, kautri acis nodūris, atzinās, ka gribējis redzēt savas mātes Edes māsu, jo abas māsas esot bijušas gaužām līdzīgas viena otrai. Viņš noilgojies redzēt, kāda izskatījusies māte. Viņš to neatceroties, jo sērgas laikā, kad māte mirusi, viņš bijis tikai gadu vecs. Pičs stāstīja un raudzījās Zanē kā tādā brīnumā, un krietnajai sievai kļuva pavisam savādi ap sirdi no tādas lielas apbrīnošanas. — Jā, mēs bijām gan ļoti līdzīgas. Kādreiz, ejot uz muižu darbā, tīšu prātu saģērbāmies vienādās drānās, tad muižā bija lieli smiekli, jo mūs bieži sajauca. — Ko tagad darīsi! — prasīja Jurģis. — Drīz sākšu strādāt papīra sudmalās. — Bet kur tu dzīvosi! Vai negribi nākt pie mums, mēs mazajā namiņā esam divi vien. — Tencinu par labo sirdi, bet esmu jau kaktiņu sarunājis pie sava drauga tēvoča. Viņš strādā papīra sudma​lās un izgādāja arī man tur darbu. — Tad jau viss labi izkārtojies, tikai neaizmirsti mūs biežāk apciemot. Zane ielēja katliņā ūdeni un uzlika vārīties, cēla galdā cieņu, lai pabarotu negaidīto ciemiņu. Pičam šie ļaudis bija mīļi un tuvāki par visiem citiem pasaulē, tie bija viņa vienīgie radinieki. Pičs izgāja no miesta pa balto ceļu, kas veda uz «Rūšu valku» — rāvakmens purvu. Pretī pavērās vēl nepļauti lauki, kur saulē līgojās auzas un mieži. Nāca pļavas, kas siena laikā bija zaudējušas ziedu krāšņo rotu un nupat stāvēja kailas bez jebkāda jaukuma. Gar ceļa malu klaiņāja lopi un meklēja prāvākus zāles kušķus. Nācēju sabijušās, aitas saspiedās bariņā, bet govis ostīja gaisu un māva. Govīm nav jāstāv un jāmauj, viņām jāpilda vēderi, lai vakarā slaucenes būtu piena pilnas. Tādēļ ganiņš dzina lopus uz krūmu puduriem, kur zāles vairāk, tālāk no ceļa un svešiem cilvēkiem. Saule mīlīgi sildīja zemi, arī mežu, kas pamazām nāca tuvāk. Kad Pičs iesoļoja bērzu birzs klusumā, kur saule kā zelta lietu pa zaru starpām kaisīja savu spožumu, viņa sirds Iesila priekā. Līksms, spēka un gaišu cerību pilns zēns palēcās, un no krūtīm izspruka skaļš gaviļu sauciens, kas aizskanēja starp baltajiem kokiem un atbalso​jās kaut kur meža dziļumā. Pūlis apstājās un izbrīnījies skatījās ceļa biedrā. Viņa suņa prāts nespēja saprast, kāpēc viņa saimnieks bez kāda redzama iemesla uzvedas tik aušīgi. Bet Pičs jau bija apsēdies uz akmens milzeņa, dziļi iegrimuša zemē. Kas zina, no kādiem sirmiem aizmūžiem tas tur gulēja, sūnām apaudzis, un kādi cilvēki uz tā sēdējuši. — Bet nu, Puli, sāksim iet, ka varam saiet to rāvas purvu, — teica Pičs, kad bija brīdi sēdējis. Kad Pičs sasniedza «Rūšu valku», viņš redzēja, kādu smagu darbu klaušu vīri darīja. Viņš nesabijās sūrā darba un piedāvājās racējiem vienu nedēļu lauzt rāvu kopā ar viņiem. — Bet tev par to neviens nemaksās, mēs te visi esam klaušu strādnieki, — skaidroja viens no vīriem. — Zinu, — atbildēja Pičs. — Bet kādu gabalu maizes taču man novēlēsiet par to, ka palīdzēšu darbu lauzt! — To gan varēsim, — vīri reizē atsaucās, un Pičs stājās rindā. Darbs te nebija viegls, jo strādāt nācās ūdenī. Rāvakmens gabali bija slapji un smagi. Pa klaušu vīru pierēm un mugurām tecēja sviedri, bet kājas sala aukstā ūdenī. Citi klaušinieki izsviesto akmeni dzina tālāk, kur ceļa malā krājās lielas kaudzes. Un tā stundu pēc stundas, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Laiku pa laikam vīri, kas ūdenī cirta rāvakmeni, mainījās ar tiem, kas dzina akmeņus uz kaudzi. Viegli Pičam nebija, tomēr viņš jutās apmierināts. Paēdis viņš bija, ēdiena reizēs stiepās pretī vairākas rokas. Jā, Pičs bija apmierināts. Jau ceturto dienu Pičs strādāja «Rūšu valkā». Miglāji palaikam sedza laukus. Britiem mākoņi noliecās līdz pašai zemei un nobārstīja sīkus rasas pilienus, bet vakars pašķīrās skaidrs. Izlijušie mākoņi


izklīda, un saule pirms rieta vēl paguva pārsviest savu gaišo smaidu pāri izrakņātajam klajumam. Kad nolaidās krēsla, slapjie un nosalušie rāvas racēji uzdrošinājās izkāpt no bedres un iekurt uguni, lai sasildītos un izžāvētos. — Rīt tikai piektdiena. Kad tikšu mājās, nokavēto vairs nepanākšu, — sūrojās kāds vīrs jau gados. — Kas tev jāpanāk! Stīvas kājas un čīkstošas krūtis jau esi panācis, — atsaucās otrs. — Vagars jūs te pavisam aizmirsis, — brīnījās Pičs. — Mūs te uzrauga Rendas cepļa trakais meistara palīgs. Ja vēl nav bijis, tad rīt būs klāt. Vispirms izsunīs un, ja akmens kaudze viņam rādīsies par mazu, zibinās gaisā savu bozi. Tad kādam tiks arī pa muguru. Guļot uz paklātajām skujām un žāvējoties pie uguns, Pičs vīriem stāstīja, ko savās ceļinieka gaitās piedzīvojis. — Kādu laiku strādāju Jelgavas tērauda ceplī. Tur vīri zināja stāstīt, ka muskešu darbnīcā agrāk par meistaru bijis tāds pats cilvēku izdzinējs kā jūsu pieminētais meistara palīgs. Par daudz nešpetns bijis un par visiem niekiem līdis kauties. Zināms, pretī runāt nedrīkstējuši. Bet tad kādā tumšā vakarā, kad šis gājis no kroga uz māju, gadījušies droši vīri, kas cietām rokām viņu nogrābuši un tikmēr mīcījuši, līdz šis apsolījies ne vien no cep|a aiziet, bet arī pavisam no Jelgavas pazust. — Nu un kā, vai aizgājis! — Tūliņ vēl ne, bet, kad es tur strādāju, viņa vietā bija cits meistars. Redz, ko var panākt, ja ir vienprātība un turas dūša. Pie ugunskura vēl kādu laiku bija dzirdamas klusas sarunas, līdz nogurums vienu galvu pēc otras nolieca pie zemes. Plaksti gurdi aizvērās, lai sapņu ēnas varētu brīvi ap viņiem šūpoties. Kaut kur tālāk brēca ūpis, citādi viss bija klusu. Palaikam kāds pacēlās, uzmeta žagarus padzisušajam ugunskuram un, pagriezis ugunij otru sānu, atkal iegrima snaudā. Nākošajā dienā bedrēs turpinājās vienmuļais un slapjais darbs. Gaidītais meistara palīgs vēl arvien kavējās. Arī sestdienā, kad saule jau bija launagā, pie bedrēm neviens svešs nebija rādījies. Vīri sāka jau runāt, ka vajadzētu mest mieru, jo mājas tālu, un akmeņu kaudze uzdzīta gara un plata. — Vīri, man pietiek! Kamēr pārkulšos sētā, tikmēr būs melna nakts. — Un runātājs izlēca no bedres, kur viņš brūnajā urgā bija iestidzis līdz puslielam. Nu arī citi rausās ārā, āva kājas un vāca kopā savas nedaudzās lietas. Tai pašā brīdī no krūmiem izskrēja pamaza auguma vīrelis — gaidītais meistars. Laikam bija gulējis krūmos un klausījies, ko vīri runā. Nu skrēja ne​gantā steigā un nebalsā kliedza: — Sliņķi, dienaszagļi! Vai neredzat, cik saule augstu! — Un viņš tiešām cēla rungu gaisā un draudēja sist. — Meistar, ir jau sebu, mums mājas tālu un naktī bez ceļa … — runātājs nedabūja pabeigt, kad meistara nūja nobūkšķēja uz viņa muguras un cēlās no jauna, lai atkal kristu uz nekaunīgo runātāju. Tad Pičs strauji piegāja pie bedres, kur stāvēja negantais meistars. Viņi bļauro vīru tūdaļ pazina. «Nu, pagaidi!» viņš nodomāja un pēkšņi iegrūda meistaru bedrē. Uzšļācās brūns ūdens. Vīrs gan tūdaļ rāvās augšā, jo labi zināja, ka citu acīs būs nelga, ja netiks no bedres ārā un nepārmācīs dumpinieku bandu. Slapjš, dubļiem pagalam nošķiedies, pārskaities, viņš izskatījās tik jocīgs, ka Pičam nāca smiekli. Pēc nūjas skatīdamies, meistars tTaucās uz bedres lēzeno malu, kur cerēja vieglāk tikt ārā. — Nost no kājām! — viņš uzkliedza Pičam, kas stāvēja pretī ar meistara nūju rokā. — Pastāvi vien aukstā ūdenī. Nu tu zināsi, kā tas ir, — Pičs mierīgi pateica, bet klaušiniekiem uzsauca: — Stei​dzieties uz māju, man te vēl drusku jāparunājas ar cepļa meistaru. — Puika, rīt pat iešu uz muižu pie vagara un muižjunkura, tad tevi kapās žagariem, līdz āda būs sarkanās sloksnēs. — Labāk nekliedz, tas tikpat neko nelīdzēs. Tev jāstāv ūdenī, līdz apsolīsies darbā apvaldīties un


būt taisnīgs un godīgs priekšnieks, tad tiksi no bedres ārā, ja spītēsies, varēsi stāvēt līdz melnai tumsai. Cepļa meistars nu kliedza un lamājās, zils palikdams, bet Pičs nemaz natbildēja, tik uzmanīja, lai meistars neizlēktu no bedres. Reiz bija jāgāž ar nūju, jo gūsteknis ar negaidītu lēcienu gandrīz jau izspruka ārā. Klaušinieki bija aizgājuši. Meistars spītīgi klusēja, arī Pičs klusēja, jo abi bija cieti vīri. Laiks pamazām tuvojās vakaram, un kļuva vēsāks. Meis​tars mīņājās un drebinājās aukstajā ūdenī, bet Pičs palika nelokāms. Pēdīgi meistars tomēr tika no bedres ārā. Ar pēkšņu rāvienu viņam izdevās sakampt nūju, nu tad zēns vairs neko nevarēja darīt, jo meistars bezmaz viņu pašu ierāva ūdenī. Meistars izlēca no bedres un draudēdams un lādēdamies teciņiem vien steidzās uz Rendu,' tik vēl nokliedza: — Muižā tu mani pieminēsi! «Muižā jau nu gan tu mani neredzēsi,» nosmējās pie sevis Pičs, «drīzāk Rondā negaidot varu uzskriet tev virsū.» Viņš lēni gāja uz miestu. Krēsla bija sabiezējusi par tumsu, un bija vērīgi jāskatās, lai neiekāptu bedrēs, kurās tikko manāmi ūdens spīdēja pret satumsušajām, vēl mazliet apsarkušajām debesīm. Piča darbs «Rūšu valkā» bija beidzies. Te strādāja tā kā nekur citur un pēdējā diena iznākusi visai neparasta. «Ir jau labi,» Pičs sevi mierināja, «nekaunīgajam vīram bija mācība jādabū. 2ēl tik, ka es nezināšu, vai tā gājusi labumā, jo pirmdien sāksies darbs papīra sudmalās.»


PAPĪRA SUDMALĀS Pirmdienas rītā agri Venta tēvocis Tenis aizveda Piču pie olenderu meistara. Viņš runāja tikai vāciski, bet Pičs, strādājot Kurzemes uzņēmumos, kuros parasti par meistariem bija vācieši, bija kaut cik ielauzījies viņu valodā un varēja šā tā sarunāties. Gāja gan kā pa celmiem, bet galvenais taču bija, ka viņš saprata un viņu saprata. Pirmais jautājums kā jau visur — cik Pičs vecs, otrais — no kurienes. Te labi noderēja Jelgavas rātes izdotā zīme, ka viņš pieņemts darbā pie kanāla rakšanas. Piču pielika pie nažu veltņa, kuru grieza upītes ūdens. Veltnis papīra vielu pārvērta biezā putrā. Pašreiz Pičam nebija laika domāt, kas tā par vielu un kas ar biezo putru notiek tālāk, bija jāmācās sekot veltņa darbam un to vadīt. fā pagāja pirmās dienas. Pamazām Pičs iemanījās un atrada laiku redzēt un ievērot arī citus papīra tapšanas darbus. Viņš bija acīgs zēns, un drīz papīra sudmalu darbi viņam nebija vairs nekāds noslēpums. Sudmalās taisīja rakstāmpapīru, iespiedpapīru, ietinamo un tapešu papīru. Tam nolūkam izlietoja linu lupatas, tauvu atliekas un pat salmus. Bez tam vēl lietoja sāli, sēru un kaļķus. Visu to izšķiroja un sīki sagraizīja, sakrāva kaudzē un kādu laiku atstāja. Viena daļa šīs mantas sapuva, toties atlikusī daļa bija vieglāk sastrādājama. To sašķaidīja lielām stampām, kā arī graizīja ar Pica nažu veltni, līdz lielajā kublā dabūja biezu putru. Tai piejauca sāli, sēru un kaļķus — un beidzot tā izskatījās līdzīga rūgušpienam. Tad pie kubla stājās smēlējs un spiedējs. Smēlējs ar smeļamo stiepļu rāmi ņēma papīra putru no kubla un padeva spiedējam, kas izcēla mīksto putru un uzspieda tūbas kārtai, liekot pārmaiņus papīru un tūbu. Tā pagāja pirmā darba nedēļa papīra sudmalās un atnāca svētdiena. Vents bija nodomājis iet atpakaļ uz mājām Kandavā, un Pičs, protams, gāja Ventu pavadīt. Tas bija tas pats Rendas — Sabiles ceļš, pa kuru viņi nāca pirms divām nedēļām. Mežs bija svinīga klusuma pilns un dvesa pretī rudens elpu. Pičs kāri vilka krūtīs egļu, paparžu un alkšņu smardes pēc garajām darba stundām pie nažu veltņa, kur oda pēc sēra. Zēni gāja klusēdami, un pār viņiem pletās rudenīgas debesis. Kam velti tērēt vārdus, ja viņi tāpat labi sapratās! Bija noieta puse ceļa, kas šķīra Rendu no Sabiles, un zēni atradās tai nelaimīgajā vietā, kur Pičam draudēja nāves rēgs. Se viņi bija nodomājuši šķirties. Pičs vēlreiz izstāstīja, kā viss te bija noticis, parādīja vietu, kur zirgs izjūdzies un cik tuvu stāvajai kraujai atradušies rati. — Kad būšu ticis atpakaļ Rendā, tad zināšu, ka tu esi Sabilē. Dzīvo vesels, Vent! — Lai tev labi klājas, PiČ, mans draugs! Vēl sekoja ciets rokas spiediens, un zēni aizgāja katrs uz savu pusi. Nākošās dienas laiks pēkšņi mainījās, un jaukajai atvasarai pienāca beigas. Jau vakarā no pamales vēlās augšā melni mākoņi, un tāla rūsa vēstīja negaisu. Naktī tas bija klāt un sāka trakot. Gaisos dārdēja pērkons, un vēja brāzmas šņācot locīja koku zarus. Gaismai austot, atkal iestājās klusums, bet, kā jau pēc pērkona, gaiss bija kļuvis auk​stāks, īsti rudenīgs. Kad vakarā Pičs ar tēvoci Teni gāja no darba uz māju, tēvocis bija nerunīgs un nemaz negribēja ievērot, ka Pičs, aizskrējis darbā plānā krekliņā, tagad drebinājās no aukstuma. Tikai mājās, kad bija apēsta pieticīgā vakara maize un pienāca laiks dusināt dienā nogurušos kaulus, Tenis uzprasīja Pičam: — Vai tev bail nemaz nav! — Kāpēc lai es baidītos! — Tu taču cirti «Rūšu valkā» rāvakmeni! — Cirtu. Un kas par to, ka cirtu! — Tad tu tiešām nezini, kādas trakas būšanas notikušas Višļu muižā! — Višļu muižā! Kas tā par muižu! — No tās bijuši tie desmit klaušinieki, ar kuriem kopā cirti. Muižā bijis Rendas dzelzscepļa meistara palīgs un sacēlis visu muižu kājās. Viņš iemests bedrē un līdz vēlam vakaram nav laists no


aukstā ūdens ārā, bet klaušinieki patvarīgi aizgājuši no darba. Galvenais kūdītājs bijis pavisam jauns puisis. Meistara palīgs uzstājis, lai vainīgos bargi sodot, it īpaši to jauno zeņķi. Vagars teicis, lai šis atnākot pēc nedēļas, būšot saziņot visus desmit rāvas cirtējus, tad varēšot uzrādīt vainīgo, kaut gan labi atceroties, ka nevienu jaunu puisi uz'purvu nav sūtījis, visi desmit bijuši jau padzīvojuši vīri. Pēc nedēļas meistara palīgam rādīti rāvas cirtēji. Jā, tos viņš atceroties, bet jaunā žeņķa neesot starp viņiem. Tā gandrīz saplēsies ar vagaru un aizskrējis sūdzēties muižjunkuram. Tam spriedums īss — pērt visus desmit, līdz pasaka vainīgo. Pēruši nežēlīgi, bet bez panākumiem, atbilde bijusi tā pati: neviens svešs pie viņiem nav bijis. Naktī aizdegusies muižas rija. Gan ļaudis saskrējuši dzēst, bet kalnā nebijis ūdens, un rija nodegusi līdz pamatiem kopā ar piedarbu. Muižas valdīšana galīgi zaudējusi galvu. Vēlāk izčibējis vagara rokaspuisis — ļaužu pērējs. Atraduši pūnītē, bet tikko dzīvu. Muižjunkurs pavēlējis sajūgt zirgu un aizdrāzies kā vējš. Nevarot zināt — vai aiz bailēm, vai meklēt palīgus. Tā, Pič, tagad tu zini, cik ļoti tev jāsargās. Ar labu nakti. PiČs kļuva domīgs, lieta bija nopietna. Bet tie desmit rāvas cirtēji, tie tik bija vīri, kā no dzelzs! Un ne vārda par viņu, lai sevi glābtu. Otrā rītā Pičs ieradās papīra sudmalās bikls un uzmanīgs. Viņš dzirdēja strādniekus paklusu runājam par meistara palīga peldināšanu un ālēšanos muižā. Vīri sprieda, ka tas vienkārši bijis piedzēries un samērcējies nez kādos ūdeņos. Vai tad nu muižas vagars nezina, kādus ļaudis sūta klaušās. — Bet to labāko jūs vēl nezināt, — iekrita valodā jauns puisis. — Viņiem ceplī sen zobs uz šo kliedzēju un kausli. Nupat kādā vakarā aizgājuši pie šā mājās un pagrabinājuši pie loga, lai iznākot mazdrusciņ ārā. Bet šis arī nav muļķis, nav vis gājis. Tad aiz loga noklieguši, ka tik un tā dabūšot rokā un mīlīgi paglaudīšot. Jis vīrs tagad nedrīkstot degunu bāzt ārā un dzīvojot tikai pa cepli un mājās pie sievas un bērniem. Rudens bija paņēmis zemi pilnīgi savā varā: zāli padarījis rūsganu, papardes brūnas, bet kokiem lapas nokrāsojis dzeltenas un sarkanas. Tikai egles un priedes joprojām stāvēja zaļas un starp apzeltītajiem bērziem likās vēl tumšākas nekā vasaras vidū. Trūka vienīgi aukstā lietus, kas izmērcē ceļus un pielej ar ūdeni pļavas, lai būtu īstens rudens. Pičam bija stipri nemierīgs prāts, ka neiznāk saskrieties ar cepļa bļauro meistara palīgu. Tāda satikšanās varēja iznākt visai nepatīkama. Saskriešanās ar bļauro meistara palīgu izgadījās itin drīz. Kādu dienu ap pusdienas laiku Pičs sadomāja pārskriet mājās un apēst gabaliņu maizes, jo no rīta, steidzoties uz darbu, bija piemirsis paņemt ko ēdamu līdz. Pičs steidzās, jo līdz Teņa namiņam bija krietns gabaliņš, ko iet. Barā nāca pretī cepļa strādnieki, kas arī gāja uz mājām ieturēt pusdienas. Viņiem pa priekšu soļoja bļaurais meistara palīgs. Pičs viņu ieraudzīja pēdējā brīdī, kad jau bija par vēlu bēgt, un puisis nezināja, ko darīt, kur šauties, bet niknais meistars Piču uz vietas pazina un metās virsū. — Pagaidi, putniņ, nu tu esi man rokā! — viņš kliedza un kampa pēc Piča. Kāds no strādniekiem aši pašāva bļaurim kāju priekšā, bet Pičam rādīja labi drīz pazust. Meistars smagi nokrita, bet tūdaļ šāvās augšā un, pie visām miesām trīcēdams, bolīja acis uz strādniekiem, meklējot vainīgo, bet vīri godīgi un bijīgi pagāja viņam garām. Meistars katru no viņiem vērīgi noskatīja, bet neko neteica. Pičs bija nozu​dis aiz mazo namiņu rindām. Vēlu vakarā Pičs aizgāja pie radiem un izstāstīja, kas viņam atgadījās dienā. Nu viņš te vairs neesot drošs. Rīt pat viņš gribot iet no Rendas projām, jo meistars nelikšoties mierā, līdz viņu atradīšot. Ko pēc tam ar viņu darīšot, katram saprotams. Atvadoties zēns vēl ilgi noskatījās mātesmāsā, tad steidzās prom un pazuda tumsā. Tajā pašā vakarā Pičs teica tēvocim Tenim: — Es tev gaužām pateicos, ka biji man tik labs. Esmu tomēr nodomājis no šejienes aiziet. — Kurp tad tu dosies!


— lešu uz Kuldīgu, tur, kur man vēl nav bijusi saķer​šanās ar tādiem muižu okšķeriem. — Jā, Pič, tas būs tas prātīgākais, ko tu tagad vari darīt. Novēlu tev citā vietā un citos ļaudīs mierīgāku dzīvi un vairāk laimes. Staigā vesels! Otrā rītā Pičs aizgāja no Rendas, nesagaidījis pat no​pelnīto naudu.


PIČS SASTOP KANTORU Diena ausa gausi, it kā negribēdama. Visgarām ceļam spīdēja ūdens lāmas. Kokos vēl slēpās nakts. Spārnos pacēlās vārnu bari un pazuda rīta miglā. Smagi šalca un līgojās koki. Atlikušās lapas vējš aizrāva gaisā vai notrieca ceļa dubļos. Visapkārt bija slapjš un auksts, kā jau rudenī. Pičs pa atlijušo un slideno ceļu uzņēmīgi soļoja uz priekšu. Pūlis nemeta cilpas, kā to citkārt darīja, bet slapjš un dubļains vilkās aiz Piča. Pamazām pieņēmās gaisma, un bija redzams, ka uz dienu vairs ilgi nebūs jāgaida. Ikviena versts, ko Pičs nogāja, darījā pasauli gaišāku, līdz pēdīgi uzausa pelēka, apmākusies diena. Uz ceļa parādījās pa retam gājējam un pajūgam, kas lēnām aizgrabēja garām. Pičs nedomāja uzplīties kādam, lai paved. To tik ne! Viņš bija jauns un mī|u prātu gāja kājām — arī garākus ceļa gabalus. Varbūt bija noietas desmit verstis, varbūt arī nebija, kad Pičs apsēdās ceļa malā zem varenas egles un raisīja vaļā mazo nastiņu. Pūlis novietojās pretī un gaidīja savu tiesu. Kad paēda, Pičs atlaidās augšpēdu un vērās egles zaru tumsā, kur vāvere arT ieturēja maltīti — lupināja čiekuru, meklēja sēklas un čiekura zvīņas drupināja zemē. Abi ceļa gājēji varēja sev at|auties mazu atpūtu, jo diena nebija vēl pusē. Tad Pūlis ierējās. Pičs piecēlās sēdus un redzēja pa ceļu nākam garu puisi ar brangu nastu rokās. Kad svešais pienāca Pičam līdzās, viņš apstājās, nolika zemē nesamo un jautāja: — Jaunais cilvēk, kas tu tāds esi, ka vientuļš sēdi mežā zem koka! — Esmu strādnieks un eju uz Kuldīgu, bet kas tu tāds esi! — Esmu Kuldīgas latīņu skolas kantors, tādēļ uzrunā mani par godājamo. — Ko tu, godājamais, skolā dari! — Esmu kantors, — svešais ar pašapziņu atbildēja. — Kas tas ir — kantors! — prasīja Pičs. — Kantors fercijā māca valodas, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju. — Neko nesaprotu. Tātad tu tomēr neesi skolā! — Kā tad ne. Mācu skolas tercijā, tas nozīmē, ka mācu tos skolniekus, kas tikko iestājušies skolā. — Vai tavā skolā par mācīšanu jāmaksā! — Katram skolniekam gadā jānodod seši vezumi malkas, sešas mārciņas sveču un četri florēni, var maksāt arī tikai naudā — četrdesmit florēnus. — Kur to lai ņem! — Vai tu arī gribi mācīties! — Derētu gan iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt. — Tad tev nav jāmācās mūsu latīņu skolā', bet gan rakstu un rēķinu skolā[4], tādas ir vienīgi Jelgavā un Liepājā. Ja tu arī dodies uz Kuldīgu, tad sāksim iet, citādi mums ceļā uznāks nakts. » Pičs cēlās, un abi ceļavīri devās uz priekšu, laipojot starp ūdens lāmām. Pičs drīz ievēroja, ka kantors bieži pārliek savu nastu no vienas rokas otrā, jādomā, rokas viņam ātri nogura. — Ko tu, godājamais, tik smagu nes! — Pičs gribēja zināt. — Grāmatas. — Kur tu tās ņēmi! — Grāmatas grūti dabūt un dārgi maksā. Man šīs te iedeva bijušais skolas biedrs no Vāczemes, tagadējais Rendas draudzes palīgmācītājs. Viņam tās vairs nav vajadzīgas, bet man labi noderēs. — Kantors braucīja notir​pušos pirkstus. Pičs pavērās uz ceļmalas krūmiem. Noskatījis jaunu, šmaugu alksni, viņš to nolauza, nodarināja


zarus, arī ga​lotni nolauza un piedāvāja brango nūju kantoram: — Pabāzīsim koku zem nastas auklām un nesīsim grā​matas par abiem. — Tā būs gan vieglāk, — priecīgi atsaucās nogurušais kantors. — Mācītājs gribēja sarunāt zemnieku, lai aizved mani uz Kuldīgu, jo pašam, kā jaunam iesācējam, vēl nav ne zirgu, ne kungu ratu. Taču no tuvākās sētas zirgs ar braucēju bija aizsūtīti šķūtīs, bet es vairs ilgāk nevarēju gaidīt. Par nastu nebiju iedomājis, ka tā būs tik smaga. — Gan jau mēs par diviem to aiznesīsim. — Man prieks, ka gribi man palīdzēt, — atteica kan​tors. Labu brīdi abi soļoja klusēdami. Ceļš bija plats diezgan, lai pa to varētu iet blakus ar grāmatu saini vidū. Pičs palaikam uzmeta acis svešajam, garajam puisim, kas, it kā savu vērtību apzinoties, lika platu un svarīgu soli. Pitam bija grūti aprast ar viņa ciešo skatienu un stingro balsi. Arī garais kantors brīžiem pavēroja savu līdzgājēju, kuram nebija glaudīgas valodas un īpašas iztapības. Viņam patika Piča atturīgais lepnums. Viņi gāja, katrs savās domās iegrimis. Kantors reizēm uzņēma dziesmu svešā valodā, no kuras Piis nesaprata neviena vārda. Tā klusēdami viņi nostaigāja dažu labu versti. Tad atkal atdzīvojās saruna. Kantors uzzināja par Piča gaitām Kurzemē, par ļaudīm, kas Pičam labi bijuši, un par tādiem, kas viņam ļaunu vēlējuši. Piis savukārt dabūja zināt, ka kantors Vāczemē sācis skoloties par mācītāju, tagad nu Kuldīgā strādājot par kantoru, lai sapelnītu naudu, ko maksāt par tālāku mācīšanos. Piis gribēja vairāk zināt par skolu, kurā kantors māca, un kantors labprāt pastāstīja. Skolniekiem latīņu skolā un ārpus tās atļauts sarunāties vienīgi latīņu valodā. Bez latīņu valodas tur mācot arī grieķu un senebreju valo​das, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju, prātniecību un teo​loģiju. — Tādas valodas, kā tu teici, man nevajag. Vāciski gan es gribu iemācīties. Bet kas ir matemātika! — Tā ir rēķināšana. — Tā man derētu. Bet teoloģija! — Teoloģija ir viss, kas jāzina mācītājam. — To man nepavisam nevajag. Bet prātniecība! — Prātniecība cenšas izskaidrot visus pasaules noslē​pumus un notikumu sakarību. — To es nesaprotu. — Piemēram, ka dažu putnu acu skatiens dziedina cilvēku vai arī to, ka dārgakmeņi iespaido cilvēka garu un vēl, kas ļoti svarīgi, gaiļa kuņģī atrodams gaiļakmens, kas cilvēkus dara drošsirdīgus. — Nieki, gaiļa kuņģī ir vienīgi grants. — Tu nestrīdies, tā māca zinātne. — Tava skola, godājamais, man nederēs. Kam gan vajadzīga tā latīņu valoda! — Tā vajadzīga, ja grib tālāk mācīties, jo zinātnieki savus rakstus saraksta vienīgi latīņu valodā. Sarunas atkal apsīka, bet Pilam tagad bija ko pārdomāt. Atraduši gaiļa kuņģī drošības akmeni! jāsmejas! Bet šis garais kantors mācās Vāczemē par mācītāju. Tad jau laikam tepat Kurzemē nevar vis izmācīties. Vai nu citādi viņš dzītos uz tālo Vāczemi un maksātu lielu naudu. Kuldīga vairs nebija tālu. Varēja jau redzēt pilsētas namus, divu baznīcu torņus un Kuldīgas pili. — Tu man vēl nemaz neesi teicis, kā tevi sauc, — ierunājās kantors. — Mani sauc par Piču. — Vai tev, Pič, ir kur pilsētā apmesties! — Nav, jo es Kuldīgā vēl ne reizes neesmu bijis un tā man sveša. — Kur tad tu paliksi! Ļauj, lai es mazliet padomāju… Pēc brīža kantors atkal ierunājās: — Tai namā, kurā es dzīvoju, piemeties laivinieks, kas pārvadā laivā precinieku mantas no Ventspils uz Kuldīgu. šis vīrs vairāk dzīvo pa Ventspili un daudz laika pavada uz upes, jāparunā, lai


pieņem tevi savā istabā. Līdz ar krēslu abi ceļinieki iegāja pilsētā un pagriezās uz namu, kur dzīvoja kantors. Par laimi, laivinieks bija mājās. Kad viņam prasīja, vai viņš nebūtu ar mieru pieņemt Piču savā istabā, viņš daudz netielējās, tikai gri​bēja, lai Pičs maksā pusi istabas īres naudas. Nākošajā rītā agri laivinieks Kaspars aizbrauca uz Ventspili, un Pičs ar Puli divi vien saimniekoja pa māju. Ienāca kantors un solījās pēcpusdienā Pičam parādīt pilsētu, jo sestdienu pēcpusdienas viņam esot brīvas, turpretī visas svētdienas stipri aizņemtas. Tad jāvedot skolas zēni uz baznīcu, kur skolas koris dziedot baznīcas dziesmas. Kad skolnieki pārvesti no baznīcas, esot jāpārbauda, cik uzmanīgi viņi klausījušies sprediķi un vai visu arī labi sapratuši. — Laikam nav vis nieka lieta novaldīt tādu zēnu baru! — Skolā liela stingrība. Ar rīksti uztur ne vien kārtību, bet piespiež arī kūtros pie mācībām. Pēcpusdiena pagāja, staigājot pa pilsētu, pa kuru kantors izvadāja Piču krustām šķērsām, rādīja un stāstīja visu, ko zināja. Vispirms apgāja apkārt pilij un apbrīnoja lielo un vareno akmeņu krāvumu. Smagā četrstūru ēka bija labi saglabājusies. Pilij bija trīs stāvi un katrā pils stūrī pa tornim. Pils laiku pa laikam tiekot pielabota, jo lielkungam Jēkabam pils velvēs apglabāta māte, tādēļ lielkungs Kuldīgu neaizmirstot un vismaz reizi gadā apmeklējot. Kantors brīdināja Piču no kapsētas, jo tur slēpjoties visādi noziedznieki un bēgļi no apkārtējām muižām. Ja kāds viņus tur mēģinot aiztikt, viņi savu brīvību nikni aizstāvot. Apskatot Ventas ūdenskritumu «rumbu», kantors pastāstīja, ka tur zivis ķerot gaisā, ka šo īpatnējo ķeršanas ierīci esot izgudrojis pats lielkungs Jēkabs. Gar piecdesmit pēdu augsto kritumu uzstādīti kurvji. Laši un vimbas peldot pret straumi, lecot kritumam pāri un iekrītot kurvjos. Dažu dienu izņemot pa simtam zivju. Vēl apskatīja rātūzi, slimnīcu, latīņu skolu un abas mūra baznīcas: katoļu un luterāņu. Vakarā Kuldīgas ielās bija daudz ļaužu, starp kuriem redzēja arī pa kādam iebraucējam muižniekam. Kantors zināja teikt, ka muižnieki dodot Kuldīgas amata meistariem labu peļņu, jo visai bieži iebraucot pilsētā izpriecāties. Liela rosība bija pie upes — Kuldīgas jūras ostas. Kantors sacīja, ka dažam preciniekam esot pat vairāki jūras kuģi, kas braucot ar mūsu zemes' precēm uz svešām zemēm un no turienes atvedot svešzemju preces. Ventas malā bija pietauvojušies vairāki kuģi. Pajūgi brauca augšā un lejā, no ostas uz ostu. No kuģu būvētavas vēl vakarā bija dzirdams darba troksnis. Ēnas jau klājās pār pilsētu un ielas grima tumsā, kad kantors un Pičs atgriezās mājās. Pirmdienas rītā Pičs saģērbās vecajās drānās un gāja uz Ventas malu, kur zināja kuģu būvētavu. Pičs apjautājās pēc pārvaldes ēkas. Tur viņam lika gaidīt virsmeistaru. Kāds puisis Piča gados jau sēdēja uz sola. Pičs padeva labdienu un apsēdās viņam blakus, bet svešais skatījās Pičam pāri, it kā viņa tur nebūtu. «Jocīgs puisis,» domāja Pičs un prasīja: — Vai tu jau ilgi gaidi! Puisis neatbildēja, tik uzrāva degunu, it kā būtu ko nelabu saodis. «Laikam pakurls,» sprieda Pičs un runāja stiprāk, bet arī tad puisis tik paskatījās uz Picu un neatbildēja. Ienāca virsmeistars. Svešais ar skubu steidzās viņam pretī un kaut ko stāstīja, un virsmeistars, viņu noklausī​jies, prasīja Pičam: — Vai tu arī gaidi darbu! — Un, kad Pičs atbildēja, ka gaidot, meistars teica zēniem: — Labi, es jūs abus pieņemšu. Ejiet uz doku un pietei​cieties pie meistara, kas rīko kuģu tīrīšanu. Puiši gāja, kur upes krastā redzēja slīpi saliktus dziedrus, kas ar vienu galu sniedzās ūdenī zem kuģiem. Paš​reiz zirgi vilka nelielu kuģīti no ūdens pa slīpumu uz augšu. Meistars bija pie kuģa uzvilkšanas klāt un labprāt pieņēma atsūtītos palīgus. Tikko kuģis bija augšā, to noķīlēja, un tīrīšana varēja sākties. Pa dienvidu jūrām braukājot, kuģa zemūdens daļas aplīp aļģēm un gliemjiem. Ja kuģi laikā nenotīra, kaitēkļi


kuģi pamazām sabojā. Puišiem iedeva asas sukas, un viņi varēja ķerties pie darba. Notīrītam kuģim būs labi redzamas bojātās vietas, kas labojamas. Pičs bez liekas steigas berza kuģa sānus un, sākot no augšas, lēnām gāja uz leju. Piča suka tik ilgi berza katru vietu, līdz tā bija īsteni tīra. Otrs puisis strādāja citādi. Viņš rāva suku ar skubu tik pavirši, ka īsā laikā bija noskrāpējis kuģa sānā garus un platus gabalus, bet Pičs strādāja kā agrāk — lēni un apzinīgi. Kad piegāja meistars, svešais viņam lielīgi rādīja, cik daudz viņš patapis padarīt, bet Pičs — cik maz. Meis​tars uzmeta acis abu zēnu darbam un pavīpsnāja: — Tu lāgā neproti strādāt. Tā vajag tīrīt, kā tas otrs to dara, — viņš rādīja uz Piču. Viens otrs strādnieks pasmējās. No viņiem Pičs uzzināja, ka svešo puisi saucot Sukantu un viņš esot no kuršu ķoniņiem. Nu un ķoniņi visi esot uz sevi pārāk iedomīgi. Otrā rītā satiekoties, Sukants apstājās, noskatījās Picu no galvas līdz kājām un teica: — Puis, kādēļ tu man nedod labdienu! — Ko es tevi sveicināšu, tu jau ar mani nerunā. — Es varu runāt vai nerunāt, tā mana paša darīšana, bet tev mani jāgodā, jo es esmu muižnieks. — ia esi muižnieks, kādēļ tad nedzīvo savā muižā, bet nāc uz Kuldīgu kuģus tīrīt! — Tā atkal mana darīšana. Tad Pičs vairs nerunāja, pagrieza Sukantam muguru un ķērās pie darba. Tai dienā viņi vairs netika runājuši. Nākošajā rītā Pūlis, asti vēdinot, piegāja pie Sukanta un skatījās puisī priecīgām acīm, kas varēja nozīmēt draudzības piedāvājumu, bet saņēma no puiša kājas spērienu. Pūlis iekaucās, tad ierūcās un grasījās mesties Sukantam virsū. Kad piesteidzās Pičs, lai apsauktu suni, Sukants prasīja, lai Pičs atdodot viņam savu suku, jo tā esot labāka un pienākoties viņam ka augstākas kārtas cil​vēkam. . Pica seja pārvērtās, kļuva cieta un nedabiski mierīga. Varēja redzēt, kāda liela piespiešanās viņam bija vaja​dzīga, lai savaldītos. Pičs nostājās Sukantam priekšā un sacīja stingrā balsī: — Es tev teikšu vienreiz par visām reizēm — tu man te nekādus kungus nespēlē un manu suni liec mierā. Ja nevaldīsies, dabūsi iepazīties ar manām dūrēm. Vakarā Pičs iegāja pie kantora un pastāstīja, ka laimējies dabūt darbu pie kuģiem, un prasīja, kas tie ķoniņi tādi esot. Viņam ar vienu no tiem darbā jāsastopas, un tas esot nepatīkams un visai iedomīgs puisis. — Pašam man nav iznācis iepazīties ar ķoniņiem, bet šo to esmu par viņiem dzirdējis. Agrākajos ordeņa laikos viņi par kaut kādiem nopelniem saņēmuši lēņos no zemes kungiem, sevišķi no ordeņa mestriem, prāvus zemes gabalus. Uz viņu zemes nebijis dzimtļaužu. Tātad viņiem jāstrādā pašiem. Tā iznāk, ka viņi ir kaut kas vidējs starp zemniekiem un muižniekiem. Stāsta, viņi esot stipri iedomīgi un mīlot dzīvot izšķērdīgi. Savas saimniecības viņi kopjot sliktāk nekā citi zemnieki, bet turoties it kā pārāki visā apgabalā. Ķoniņi dzīvojot Kuldīgas apkārtnē, un viņu skaits esot ap trīs simti. Ja tev tur darbā gadījies viens tāds iedomīgs puisis, vari viņu pilnīgi neievērot, |o te pilsētā viņiem nav nekādu priekšrocību, bet uzņēmumā priekšroka ir krietnam, apzinīgam darbam. Pagāja viena nedēļa un pēc tam vēl viena. Piča attiecības ar Sukantu nebija uzlabojušās. Sukants nicīgi rauca degunu un smīnēja, kad iznāca ar Piču sastapties, bet vārdiem gan vairs neaiztika. Toties Pūlis Sukantu neaizmirsa: tikko puisis parādījās, tūdaļ rūca un rādīja zobus. Otrās nedējas beigās Piču pārcēla atbildīgākā darbā pašā kuģu būvētavā. Piča darbs pie kuģu tīrīšanas bija ievērots un novērtēts par labāku nekā Sukantam, jo ķoniņu puisi atstāja pie kuģu skrāpēšanas. Pičs nu strādāja kuģu būvētavā. Kuldīgā būvēja tikai mazos vienklāja kuģus, jo Venta tur vēl diezgan sekla. Tādi mazi kuģi bija korvetes un barkas. Būvēja arī laivas. Pirmajam kuģim vēl tikai lika ķīli, otrais bija pusgatavs, bet trešais nobeigts un pašreiz tika apgādāts ar vajadzīgo iekārtu. Ieroču meistari uzstādīja lielgabalus, buru šuvēji gādāja, lai kuģim būtu pilns buru skaits. Kalēji ievilka enkura važas un arī pašu enkuru. Vēl citi apgādāja visus daudzos sīkumus, kas ikvienam krietnam kuģim vajadzīgi. To visu ņēma no noliktavām, kas bija pilnas dzelzs un tērauda


izstrādājumiem: naglām, skārdu, ķīļiem un bultām. Tur bija arī noliktavas ar koka izstrādājumiem — dēļiem, plankām, dziedriem. Vēl citās noliktavās glabājās tauvas, virves, auklas vai arī darva, glāze, pulveris. Pičs bija norīkots pie kuģu drīvētājiem. Viņš augu dienu kala un sita, līdz planku šķirbas kļuva tik blīvas, ka ūdens nevarētu tām izspiesties cauri un ieplūst kuģī.


KANTORS MĀCA PIČU GRĀMATĀ Kādā dienā sāka snigt, sākumā kavēdamies, bet tad arvien straujāk, līdz visa apkārtne ietinās joņojošā pārslu segā un ne pilsēta, ne upe vairs nebija redzama. Zeme, koki, mājas un kuģi apklājās koši baltu sniega kārtu. Tas bija pirmais sniegs, zīme, ka ziema atkal klāt. Tai vakarā Pičs iegāja pie sava labvēļa kantora, kas bija kļuvis Piča padomdevējs visās lietās. Kantors puisi labi ieredzēja un runāja ar viņu prātīgas valodas. Pašreiz

kantors kaut ko rakstīja, ar galvas mājienu saņēma labvakaru un rakstīja tālāk. Pičs godbijīgi apstājās blakus kantoram un skatījās, kā viņi zosu spalvas nodrāzto galu iemērca podiņā ar melnu krāsu, kā spalva čirkstēdama vilka uz papīra lapas mazu kāsīšu rindas citu pēc citas. Kad nobeidza rakstīt, uzbārstīja sausas smiltis, lai raksts ātrāk nožūst. — Ko tā skaties, vai neesi redzējis, kā raksta! — Brīnos, cik tev ātri iet, bez kādas domāšanas. — Tā nu gluži nav vis. Bet kā tad paliek! Tu jau arī gribēji mācīties lasīt un rakstīt! — Gribēt jau gribu, bet nav tās rocības. — Esmu par tevi domājis un mīļu prātu tev palīdzētu. Ar skolu tev tiešām nekas neiznāk. Pičs nodūra galvu un raudzījās zemē. — Un tu tā nopietni ķertos pie mācīšanās! — Jā, ļoti nopietni. — Vai grūtību nebīsies! — Nē, nebīšos. — Labi, tad es tevi mācīšu. Laika man nav daudz, bet tas nekas, pa vakariem ienāc pie manis, es tev parādīšu, kā burtus sauc un kā no tiem darina vārdus. Pičs līksms pacēla galvu. Viņš tagad būtu varējis apkampt ne vien kantoru, bet visu Kuldīgu, tik prieka pilna bija viņa jaunā sirds. Kantors sameklēja grāmatu, kurā bija redzami visi burti pēc kārtas, sākot ar burtu «a». Kantors nosauca pirmos sešus burtus un parādīja grāmatā. Pičam tie bija jāiegaumē. Pičs ar tādu skubu ķērās pie darba, ka kantoram bija jāpasmaida par puiša lielo dedzību. Pēc kāda brīža zēns jau varēja teikt, ka pirmos sešus burtus pazīst. Kantors ar to vien neapmierinājās, bet lika parādīt grāmatā, kur šie burti bija iespiesti starp citiem rakstos. Un Pičs priecīgs rādīja «a», kur vien tādu ieraudzīja. Tāpat viņš rakstā sameklēja arī pārējos piecus burtus. Tie nu viņam rādījās kā veci paziņas. — Šai reizei pietiks, rītvakar ienāc atkal, — kantors atlaida Piču. Nākošajā dienā būvlaukumā pie Piča piegāja kāds no doka strādniekiem un pačukstēja viņam: — Atnāc pie mums un samet Sukantam pa ausīm, šis ākstīgais gailis ar savu iedomību un lielību mums paga​lam apnicis. Tagad nu visiem stāsta, ka tu zogot. — Es — zaglis! — nebalsī iekliedzās Pičs, satraukts līdz sirds dziļumiem.


— Jā, paņēmis un izēdis viņa pusdienas tiesu. Bet tu nebēdā, viņam jau sen vairs neviens netic. Tai vakarā Pičs negāja mācīties, tik nelaimīgs viņš bija un staigāja kā noreibis, kā sitienu dabūjis. Vēlāk gan mācības turpinājās ar maziem izņēmumiem kairu vakaru. Redzot, ka Pičam viegli veicas burtu ielāgošana, kantors ierādīja, kā burtus uzraksta. Tā nu Pičs mācījās reizē lasīt un rakstīt. Pagāja nedēļas, un ziema bija stipri pavirzījusies uz priekšu, Piča sajūsma par grāmatu nemazinājās, bet vēl arvien pieauga. Liels bija puiša prieks, kad viņam izdevās salikt un uzrakstīt savu vārdu, arī tādus vārdus kā Pūlis, Kuldīga, Kaspars, Venta. Dienā Pičs strādāja pie kuģa, bet vakaros mācījās pie kantora vai savā istabiņā. Kad laivinieks Kaspars bija mājās, viņš dalījās Pica priekā un arī sāka ieskatīties un ieklausīties vienu otru burtu un vārdu. Kādu vakaru Pičs pārnāca no darba, apēda savu vakariņu maizi un jau gribēja ķerties pie grāmatas, bet ievē​roja Puli, kas nemierīgs staigāja pa istabu un ostīja gaisu. — Nez ko nu suņuks tādu saodis un tik cītīgi meklē! Pūlis piegāja pie Piča guļvietas un izdarīja kaut ko cieti aizliegtu: uzlēca uz apklātā maisiņa, ko nekad nedarīja, jo zināja, ka to nedrīkst. Pūlis kārpīja maisiņu un raudzīja grūst zem tā degunu. Pičs pārsteigts skatījās, bet neko neteica. Kad suns vēl arvien grūstīja maisiņu un nedomāja mest mieru, Pičs piegāja, pacēla maisiņu un ieraudzīja zem tā svešu naudas maku, no lupatiņām sašūtu kulīti, ar aukliņu aizvilktu. Kulītē bija viens florēns un daži graši. Noklaudzēja ārdurvis, zīme, ka kantors atgriezies. Pičs paņēma atrasto kulīti ar naudu un rādīja kantoram. Viņš arī neko nevarēja pateikt un prasīja, vai laivinieks un saimniece nezinot, kas bijis Piča istabā. Noklaudzēja atkal durvis, un skaļas vīru balsis prasīja pēc Piča. Pičs gāja vīriem pretī. — Ko jums vajag no manis! — Mums vajag no tevis naudas maku. Vai saprati tu, zagli! Iznāca kantors un mierīgā balsī apsauca saniknotos vīrus. — Naudas maks ir pie manis. Tādēļ jums nebija jātaisa troksnis un jālamā nevainīgs cilvēks. — Kā tad nevainīgs! Naudu taču viņš nozadzis. — Nē, nav nozadzis. — Tad es nekā nesaprotu, — teica viens no vīriem, cik varēja noprast — naudas maka īpašnieks. — Kas tev teica, ka Pičs nozadzis naudu! — Tas nav svarīgi. — Gluži otrādi, tas ir ļoti svarīgi. Pič, pasauc laivi​nieku un saimnieci. Laivinieks no tās lietas nekā nezināja, bet saimniece stāstīja, ka pirms kāda laiciņa te bijis jauns cilvēks gariem, tumšiem matiem un tādu lielīgu iznešanos. Viņš prasījis pēc Piča, bet tas vēl nebijis pārnācis. Tad svešais teicies paskatīties, vai Pičs uz galda neesot atstājis viņam stiepļu suku, un tad viņa parādījusi, kur Pičs dzīvo. Puisis iegājis, bet tūdaļ atkal iznācis, pateicis, ka nav vis atstājis, kā solījis, un aizgājis. — Vai jūs zināt, kas bija šis puisis! — Kā nu ne, taču jau Sukants. — Un Sukants bija tas, kas teica, ka Pičs nozadzis naudu! — Jā, teica, bet tad jau iznāk, ka viņš tīšu prātu me​lojis un gribējis iegāzt Piču negodā! — Tā laikam būs. Tūliņ atnesīšu tavu naudu. Pa to laiku, Pič, past��sti, kā atradi maciņu. Lieta ar to nebeidzās. Darba biedri jau sen neturēja uz Sukantu labu prātu viņa ākstīgās un ļaunās dabas dēļ. Viņi gāja pie virsmeistara, pateica, ka negrib ar Sukantu kopā strādāt, un izstāstīja visu, ko zināja par viņa nelietībām, arī par nelaimīgo naudas maku. Sukants bija vājš strādnieks, un virsmeistars bez liekas domāšanas apsolīja Sukantu no darba atlaist. Vēlāk Pičam ar kantoru bija gara saruna par nepatīkamo gadījumu. — Es nekad neesmu viņam ceļā stājies un tikai labu vien vēlējis, saki — kādēļ viņš man gribēja


nodarīt tādu ļaunumu! — Tādēļ, ka viņam ir ļauna daba, un tādēļ, ka bieži vien cilvēkos mājo skaudība. Jo vairāk tev būs panā​kumu, jo ik uz soļa vairāk būs skauģu. Pasauli neapdzīvo krietni cilvēki vien. To ņem vērā. Ziemas mēnesis atnesa aukstumu, bet sveču mēnesī plosījās ilgstoši puteņi. Vējš, kaucot un sniega putekļus kaisot, joņoja pa ielām, klaudzināja pie logiem un raustīja visu, kas nebija cieti nostiprināts. Tādos vakaros siltā istabā bija jo tīkami. Pičs sēdās pie galda un, sveces galiņu aizdedzis, ņēma rokā grāmatu. Cik labi, ka tumsā un aukstumā nekur nebija jāiet un varēja mierīgi lasīt savā grāmatā. Bez vācu grāmatas, no kuras Pičs dažus mēnešus mācījās, viņam bija nākusi rokā arī kāda latviešu grāmata. Tā bija Manceļa «Dāvida dziesmu grāmata». Kaut ko viņš tajā saburtoja, bet no lasītā nekā liela nesaprata, jo grāmata bija uzrakstīta pagalam sagrozītā latviešu valodā. Pičs tomēr lasīja un ar kantora palīdzību pierada pie grāmatas savādās valodas. Kad lasīšana un rakstīšana Pičam bija brangi padevusies, kantors centīgajam puisim sāka mācīt rēķināšanu. Iesāka ar cipariem. Tos Pičs ātri apķēra un jau pirmajā vakarā sāka veidot mazus skaitļus. Tā soli pa solim Piča izglītība gāja droši uz priekšu.


MUIŽNIEKU BALLE Kādā sveču mēneša vakarā Pičs, tikko beidzis mācības, domīgs sēdēja vēl kantora istabā, elkoņus uz -ceļiem atspiedis. Vēl arvien viņa prātu nodarbināja skaitļi un darbības ar tiem. Kantors pārtrauca viņa klusās pār​domas: — Visā drīzumā Kuldīgā būs muižnieku balle. Rīkotāji man prasa, vai nevarot dot kādus veiklākus puišus, kas palīdzētu iekārtot balles telpas, palīdzētu sulaiņiem nest ēdienus un dzērienus, sakoptu grīdu, ja dzīrotāji sāktu par daudz laistīties ar dzērieniem vai svaidīties, apgrauztiem kauliem. Vai negribi iet! Pičam likās ļoti vilinoši redzēt muižnieku balli, un viņš neatsacījās. Dažas dienas vēlāk kantors zināja teikt, ka' skola sūta balles rīkotājiem palīgā arī terciāni Ērmam. Kad būšot jāiet, viņš pienākšot pie Piča un paņemšot viņu līdzi. Kuģu būvētavā Pičs jau laikus aizrunāja sev brīvu dienu, un, kad Ermanis atnāca, lai vestu Piču uz. balles namu, viņš bija gatavs gājējs. Balles nams bija liela mūra ēka diviem stāviem. Lejas stāvā bija liela virtuve un plaša ēdamtelpa, bet otrā, stāvā — divas zāles: lielā un mazā. Mazās zāles sienas bija apsistas ar vaskotu drānu, bet lielās — audekla tapetēm. Logu mazās rūtiņas bija svina ietvaros uni Ielaida namā maz gaismas. Grīdas bija neiedomājami netīras. Kāds vācietis spieda puišiem rokās spaiņus un: lupatas, lai uzmazgājot grīdas. — Mēs te neesam sūtīti gridas mazgāt, bet piepalīdzēt sulaiņiem, un tādēļ mums lupatas nav vajadzīgas, — cieti noteica Ermanis, un Pičs apbrīnoja viņa drošo valodu. Tad puišus aizsūtīja uz virtuvi izcelt no lādēm traukus, apslaucīt, izšķirot un sanest ēdamistabā, ķiir bija uzstādīti galdi. Bija jāapslauka arī virtuves čuguna un kapara katli, pannas un piestas. Ieradās pavāri, uzlikās augstas, baltas cepures un stājās pie darba. Lielajos pavardos iekūra uguni, un, kad tās versme plūda uz katliem, tur drīz burbuļoja, čurkstēja, un telpā izplūda garšīga ēdiena tvaiki. Kad virtuvē viss bija daudzmaz nokārtots, puišus sūtīja atkal augšā, kur nu zālēs grīdas bija izberztas, tik vēl slapjas. Bija jāizvieto un jāuzstāda vaska sveces un lāpas. Tās nebija kaut kādas parastās piķa lāpas, kādas lietoja brīvā gaisā. Kur nu tādas kungu zālēs! Sīm te pakulu tinums ap nūju bija tīru vasku piesūcināts. Pa telpām šaudījās sulaiņi, no kuriem daži bija latvieši, jo savā starpā paklusām runāja latviski. Laiks steidzās ātri, un Pičs ar Ermani dabūja krietni noskraidīties. Pičam bija daudz ko redzēt, it sevišķi, kad sāka ierasties balles viesi. Zāles pildījās, visgarām skanēja soļu un sarunu troksnis. Muižnieki, kas sevi dēvēja par dižciltīgiem kavalieriem, grozījās sacirtotās parūkās, košas krāsas svārkos ar platiem, zelta uzšuvēm rotātiem atlokiem, tādas pašas krāsas īsās biksēs, garās, pelēkās zīda zeķēs, dziļi izgrieztās un sarkanām rozītēm nošūtās pelēkās vestēs. Kājas ieautas kurpēs ar sprādzēm vai zābakos, kuru stulmi bija sevišķi plati un staigājot kuļājās ap stilbiem. Galvā nēsāja platmales ar kuplām spalvām, pie sāniem lentās karājās šauri zobeni. Kad atnāca, platmales un apmetņus nolika, bet zobenus paturēja pie sāniem. No Jelgavas galma uz balli bija solījušies atbraukt daži kambarkungi ar pavadoņiem un kalpiem. Piču aizsūtīja uz rātūzi novērot un, tiklīdz augstie kungi piebrauc, dot ziņu uz balles namu. Pičam iznāca pie rātūža ilgi nonīkt, līdz gaidītie viesi ieradās. Kad Pičs atgriezās, balle jau gāja pilnā spēkā. Tur nu gan bija ko redzēt! Cik labi, ka Ermanim varēja visu paprasīt, ja kaut kas likās pavisam jocīgs un nesaprotams. Mazajā zālē dančus pavadīja ar dziesmām, ko dziedāja vienbalsīgi, bet lielajā zālē spēlēja vijole, vācu kokle un bungas. Dancoja tikai lēnos dančus un grozījās tik lēni kā bēru gājienā. Pičam tas likās savādi. Kad dancoja, tad vajadzēja kā putnam lidot, kājām tikko pie zemes piemetoties. Pičs pateica savu izbrīnu Ermanim. — šos lēnos dančus sauc šakons, alemands un kurants. Paraugies, kā saģērbušās muižnieku sievas un meitas, tad sapratīsi, kādēļ tik lēni danco. Viņām vairāki smagi svārki mugurā, cits par citu īsāks, lai visi būtu redzami, viduklis sažņaugts, kurpes vīriešu puszābaku svarā. Viņas no karstuma smok nost, bet


izrādīties grib, tādēļ danči tik lēni. Pičs labi apskatīja muižnieces. Drānas tiešām bija smagas un garas līdz zemei, viduklis šaurs un nošūts mežģīnēm, piedurknes garas. Un tavu traku kakla izgriezumu! Mati muižniecēm sīki sasprogoti un pārsieti ar lentu vai arī galvas vidu pušķoja pavisam maziņa cepurīte ar spalvām. Jā, viegli viņām nebija. Un tad smardes! Tās bagātīgi lietoja visi, gan vīrieši, gan sievietes, tāpēc arī oda kā puķu dārzā, tikai daudz stiprāk. Kad Pičs ieminējās par smardēm, Ermanis tā greizi pasmējās. — Ko, vai patīk kungu smardes! Nu tad zini, ka kungiem tās gan nav tik daudz greznumam un jaukumam, bet nepieciešamībai: spēcīgajām smardēm jāatņem cilvēku netīrumu un miesas nelāga izgarojumu smaka. — Kā tā, smaka! Es nesaprotu. — Kas tur ko nesaprast — muižnieki mazgāšanās vietā lieto smardes. Veļu mazgā reti, visi pat nepazīst ziepes. Cilvēks, kas nemazgājas, drīz sāk smakot. Lai vismaz svešos ļaudīs neostu, lieto smardes. Sevišķi lielā-cieņā stiprās spranču smardes. — Ir gan tie kungi savādnieki, būtu pa reizei aizgā​juši uz pirti un izpērušies, tad neostu. Ermani aizsauca, bet drīz viņš bija atpakaļ un vedināja Piču līdzi. — Tur kāds zinātņu vīrs stāsta, kā tiekot meklēts gudrības akmens, kam būtu tāds spēks, ka ar pieskārienu pārvērstu kaut kuru dzelzs gabalu par zeltu. Kad puiši piegāja tuvāk pulciņam, kas bija sastājies ap zinātņu vīru, Ermanis pačukstēja Pičam, ka tas vīrs paš​reiz skaidrojot par zvaigznēm un planētām. — Planētas ne tikai griežas no vakariem uz rītiem, tās dažreiz cita citai tuvojas, dažreiz attālinās, reizēm sapulcējas kopā un apspriež svarīgas lietas. Tikko notiek kāda no šīm debesu valdnieču sapulcēm, to drīz dabūnam just, jo piemeklē kādas nelaimes. Arī tuvākajā nākotnē nolikti asi ticības kari. Vai tie aizķers turkus vai kādu citu tautu, tas cilvēka prātam neaizsniedzams. Ermanis ar Piču būtu vēl tālāk klausījušies, bet viņus aizsauca uz ēdamtelpu palīgā sulaiņiem uzklāt galdus. Cepešus salika uz galdiem nesagrieztus. Krājās veseli gaļas kalni: gan mājlopu, gan meža zvēru, gan dažādu putnu. Arī maize bija lielā izvēlē: balta un pelēka, ar ogām un bez ogām. Un tad dzērieni! Kādas tik māla krūkas un glāžu trauki tur nebija, un cauri tiem dzirk​stīja dzērieni dažādās krāsās. Drīz kungi pulcējās ēdamtelpā. Nāca pa pāriem vien, un kungi nezināja, kā kundzenēm izpatikt: gan klanījās, gan kāju pievilka, gan lika roku uz sirds, bet šīs tik saldi smaidīja. Sulaiņi iespieda Ermanim rokās bļodu ar ūdeni, bet Pičam — linu autu. —Kad kungi apsēdīsies pie galdiem, apstaigājiet visus un piedāvājiet ūdeni nomazgāt rokas, — viņus parīkoja kāds vecs kungs ar baltu parūku. Dzīrotāji grieza pēc patikšanas ga|as gabalus, ņēma pirkstos, paslapināja mērcē un bāza mutē. Kaulus un sliktākos gaļas gabalus meta zem galda vai Izspļāva zemē. Gaļai bagātīgi uzdzēra vīnu un alu, jo nekādu šķidru ēdienu uz galdiem nebija. Kad kungi bija apkalpoti, Ermanis un Pičs gāja uz virtuvi, kur cerēja, ka pavāri dos nogaršot kungu ēdie​nus, kas smaržoja kārdinoši, gaļa izskatījās brūna un sulīgi nocepusi. Kungi ēda ilgi. Pēdīgi kundzenes un jaunākie muižnieki paprasīja ūdeni roku mazgāšanai, sakopās un aizgāja atpakaļ uz dejas zālēm, bet vecāka gadu gājuma muižniekiem tagad tik sākās īstās dzīres. Pret pusnakti dzīru telpa bija tā piemēslota un pielaistīta, ka zālē nācās ienest un izklāt salmus. Troksnis bija neaprakstāms. Muižnieki stāstīja savus piedzīvojumus cīņās un medībās, pie tam lielījās un meloja bez žēlastības, jo teicās veikuši nedzirdētas un gluži neiespējamas lietas. Visvairāk viņi pūlējās izcelties ar seno dižciltīgumu. Lielais vairums uzdevās par Romas vai Spartas slavenu karavadoņu pēcniekiem. Daži savus senčus skaitīja turpat vai no Noasa laikiem. Nāca pret rīta pusi, un Pičs, gaļas līdz kaklam pieēdies, cīnījās ar snaudienu. Lai daudzmaz nodzenātu miegu, viņš izgāja no dzīru nama ieelpot auksto ziemas gaisu, bet ieskrēja gluži bāls atpakaļ


namā un sauca: — Nodūra cilvēku, nodūra kā cūku, asinis vien pa​šķīda! — Vai būsi klusu! — Ermanis apsauca. — Tā jau kungiem tāda paraža, par visiem niekiem tūdaļ ar zobe​niem durties. Redzi, es nesaku neko, lai gan biju klāt un dzirdēju, ka viņi sastrīdējās, redzēju, ka izrāva zobenus un izgāja kauties. Bef nenokaus jau, tā viņiem tikai tāda modes dižošanās. — Par ko viņi sastrīdējās! — Gluži par niekiem, par tiem pašiem senčiem. Viens teica, viņa ciltskoks esot sevišķi vecs, jo pirmsencis atnācis vācu zemē pirms tūkstoš seši simti gadiem no Romas valsts, kur bijis slavens karavadonis. Otrais prasīja, kā to karavadoni saukuši. Tas neesot zināms, jo vārds garajos gados aizmirsies. Tad otrais gardi nosmējās un teica, ka bez vārda nevarot zināt, vai tas bijis īstais sencis. Pir​mais tik ļoti apvainojās, ka tūdaļ rāva ārā zobenu. Ienesa ievainoto. Šoreiz nebija vis pa jokam durts, jo ievainotais bija bez samaņas. Sākās juceklis un skraidīšana, sauca pēc dziedinātāja. Jucekli vēl pavairoja Pūlis, kas nezin kā bija mājās izsprucis no ieslodzījuma un atradis ceļu uz dzīru namu. Viņš maisījās pa baru un meklēja savu saimnieku. Atkal gāja dienas, vienmuļas un pelēkas. Tomēr nē, dienas nāca gaišākas un garākas, jo bija sērsnu mēneša beigas, kas pagāja kūstošos sniegos un svaigos pavasara vējos. Pičs nebija velti pavadījis ziemu. Nu viņš brīvi lasīja un pa īsam teikumam arī uzrakstīja. Arī ar skaitļiem bija iemācījies rīkoties. Tas bija krietni daudz, un kantors nebeidza brīnīties par puiša nenogurstošo centību un labajiem panākumiem. Pičs domāja un nevarēja izdomāt, kā vislabāk pateikties kantoram par viņa pūlēm, ko viņš, mācot Piču, nebija taupījis. Svētdienās Pičs vēl šad tad satikās ar Ermani. Pičam palika rāmais, drusku paskarbais puisis, patika klausīties par dzīvi un darbu latīņu skolā, kur kantors mācīja terciāņus. Kantors esot skolnieku labi ieredzēts, jo atdodoties darbam ar lielu dedzību, bet savu soda ieroci — rīksti, kas viņam uzticēta, stājoties darbā, nekad nelietojot. To skolnieki pratuši novērtēt un esot savam skolotājam pateicīgi. Kūtros un nepaklausīgos skolnieki paši piespiežot pie kārtības. Rektors tomēr skatoties uz kantoru aizdomīgi, jo uzskatot viņu par latviešu draugu. Pičs Ermanim neko neslēpa un stāstīja, cik interesanti esot nonākt arvien jaunās vietās un satikties ar svešiem cilvēkiem uz ceļiem un pilsētās. Ermanis bija ar Picu vienis prātis. Tomēr viņam pašam esot stingrs mērķis — pēc iespējas ātrāk nobeigt latīņu skolu un dabūt skrīvera vietu, lai nostātos pats uz savām kājām. Pičs neslēpa, ka līdz rudenim neprātis ne lasīt, ne rakstīt, un, ja viņš tagad prot, tad par to ir pateicību parādā kantoram, kas, netaupot laiku un pūles, ziemas vakaros visu to iemācījis. Viņš nezina, kā kantoram varētu pateikties. Lai nu Ermanis palīdzot izdomāt. — Vislabākā pateicība būtu laba grāmata. Viņam tāda īsteni noderēs un turklāt būs no tevis laba piemiņa. — Kur lai tādu ņemu, es maz ko saprotu no grā​matām, — bēdājās Pičs. — Atnāc pie manis nākamajā svētdienā, varbūt es kaut ko būšu sameklējis. Kad nākamajā svētdienā Pičs aizgāja pie Ermaņa, draugs cēla Pičam priekšā biezu bilžotu grāmatu. — Redzi, tā ir Jelgavas galma mācītāja Manceļa sarakstīta sprediķu grāmata. Tā pieder kādam bagāta tēva dēlam, mūsu skolas prīmanim. Tēvs grib, lai dēls pēc skolas beigšanas brauktu uz Vāczemi mācīties par mācītāju, un jau tagad pērk grāmatas, kas dēlam varētu būt derīgas, bet dēls grāmatas pamazām pārdod un naudu notērē. Par šo grāmatu viņš prasa piecus florēnus. Tā ir liela nauda, bet, man šķiet, grāmatas vērtība ir vēl augstāka. Vai tev būs tik daudz naudas! — Tik daudz ir gan. Ja tu domā, ka šī grāmata laba un kantoram var darīt prieku, tad es to pērku … Kad Ventā izgāja ledus un nokrita lielie palu ūdeņi, Piča istabas biedrs kādu vakaru teica: — Dr'fz uzsākšu savus braucienus pa Ventu. Tad tu varēsi dzīvot istabiņā viens.


— Es priecājos, ka man gadījies tāds labs istabas biedrs, bet es arī vairs ilgāk Kuldīgā nepalikšu. Kaspars iepleta acis un teica: — Jocīgs puisis! Kas tevi dzen no vienas vietas uz otru! Kālab tad nedzīvo kā citi! — Man jāsaka tāpat kā vecajam pauniniekam: nekur es nejūtos kā pilnīgs cilvēks. Mana dzīve tā ir iegrozījusies, ka nekur nevaru palikt uz ilgu laiku. Tu esi goda vīrs, un tev es varu pateikt — kad man Lipsta muižā nodarīja pārestību, es aizbēgu un vēl tagad bēguļoju. Tā, tu nu tagad zini manu noslēpumu un turpmāk nepārmet man vairs neko. — Ak, tā tās lietas ar tevi, — Kaspars domīgs novilka. Pičs ierunājās no jauna: — Vai ņemsi mani līdzi uz Ventspili! — Ja vēlies, jaunnedēļ brauksim. Dienu pirms aizbraukšanas Pičš iegāja pie kantora atvadīties. Cik labi prazdams, Pičs pateicās par mācīšanu, par pūlēm un rūpēm un uztraukts pasniedza kantoram nopirkto grāmatu, bet pats metās ārā, jo brīdis viņam likās tik svinīgs, ka viņš baidījās to samaitāt ar liekiem vārdiem un nevajadzīgām runām.


VENTSPILS KUĢU BŪVĒTAVĀ Nākošajā rītā ap saules lēktu Kaspars, Pičs un Pūlis gāja uz Ventas malu, kur viņus gaidīja vakarā sakārtotā laiva. Pilsētu un upi klāja tik bieza migla, ka pats savu izstieptu roku nevarēja saredzēt. Tikai tāds labs apkārtnes pazinējs kā Kaspars varēja nekļūdīgi tikt pie savas laivas. Pavasaros pie Ventas tās lejas gala migla nebija nekāds retums un dažreiz turējās dienas trīs četras no vietas. Tikko jaušams vējiņš sāka kliedēt miglu, un tai cauri varēja manīt blāvu mirdzumu. Vēl tikai īss brīdis, tad pašķīrās pēdējās miglas paliekas un parādījās spoža saule. — Migla izklīda, liekas, vējš arī būs izdevīgs. Ko var vairāk vēlēties! Mēs tās sešdesmit verstis līdz Ventspilij it viegli nolīgosim, un vēl nebūs vakars, kad siesim laivu pie Ventspils bulverķa, — runāja Kaspars. Vēja dzīta un straumes nesta, laiva ātri peldēja uz leju. Upes kreisajā krastā braucēju acīm parādījās augstas un garas sarkana smilšakmens kraujas. Kaspars tās sauca par «Sarkanajām klintīm». Trīspadsmit verstis lejpus Kuldīgas Ventā savus ūdeņus ieplūdināja Abava. Ventas straujums nu bija rimis, un upes ainavas vietām Pičam atgādināja Lielupi lejpus Jelgavas: lēzeni krasti, kārkliem noauguši, ūdenī meldri un niedres. Pamazām saule kāpa augstāk, un braucēji juta tās skopo siltumu. Nu jau laiva bija krietnu gabalu noskrējusi un Kuldīgu atstājusi tālu aiz muguras. Garlaikoties neiznāca, jo Kaspars zināja stāstīt jautrus notikumus no savas laivinieka dzīves. Tad arī Pičs gribēja pastāstīt par savu Lielupes braucienu un zagļu ķeršanu. Pūlis snauda un raustīja miegā kājas, laikam sapņoja, ka skrien un ķer kaut ko. Kad laiva tuvojās Ventspilij, Kaspars teica: — Lejastecē Venta ir septiņdesmit asis plata un trīs asis dziļa. Tā ir kā gara, plaša osta, kurā var iebraukt pat trīsklāji, tā saucamie līnijkuģi. Bez jūras ostas lielkungs Jēkabs licis ierīkot upes kreisajā krastā augšpus pilsētas kuģu būvētavu, lielāko Kurzemē. Gan pats redzēsi, laikam taču iesi uz turieni darbu meklēt. — Jāiet jau būs, bet kur mēs šonakt paliksim! — Par to nebēdā. Man Ventspilī vecs paziņa, pie kura pastāvīgi pārnakšņoju. Iekārtosim tevi arī. Ventspilī nokļuva tikai vakarā un piestāja krastā, kur ap zaļo un apglumējošo bulverķi skalojās netīrs ūdens. Upē peldēja laivas, un airu sitieniem līdzi skanēja smiekli un lamas. Uz noenkurotajiem kuģiem sasaucās cilvēki, arī krastā valdīja kņada. Darbs ostā vēl turpinājās, un malā cēlās preču kaudzes, krāvēji skraidīja no krasta uz kuģiem un no kuģiem uz krastu. No pilsētas piebrauca tukši pajūgi un aizbrauca ar smagiem vezumiem. Visur ielās bija daudz ļaužu. Ostas pilsētas troksnis nevarēja tik drīz norimt. Naktī labi izgulējušies un atpūtušies, Pičs un Kaspars no rīta krietni paēda un tad šķīrās. Kaspars aizsteidzās uz laivu, lai to drīzāk piekrautu un dzītos atpakaļ uz Kuldīgu, bet Pičs aizgāja pa upi uz augšu, uz kuģu būvētavu. Tur bija ko redzēt, un viņš ļāva acīm klejot pa labi un pa kreisi. Pārsteigts viņš vēroja negaidīti lielo darba vērienu. — Ko brīnies, muti ieplētis, — Pičam uzsauca kāds blakus. — Nāc pieķer roku, taču redzi, ka viens netieku galā! Pičam tādas lietas divrejz nav jāsaka, viņš paķēra planku otrā galā un uzsvieda uz izvilktajiem ratiem. Tad cēla otru, trešo un nostrādāja ar slapju muguru. Tad arī Pičs bija izprasījis visu, ko gribēja zināt un kas te bija nezināms un svešs. Būvētavā pašreiz auga seši kuģi. Simtiem cilvēku te rosījās un darbu dzina nemitīgā steigā. Ierēdņu, meistaru un zeļļu vien esot vesels simts, bet strādnieku vairāki simti un vēl arvien ņemot klāt. — Kādēļ pie jums tāda steiga! — Lielkungs steidzina paplašināt savu tloti un tai pašā laikā arī jāizpilda prāvi spranču un englenderu pasūtī​jumi, jo Kurzemes kuģi tikpat labi kā olenderiem, bet lētāki.


Pienāca meistars un prasīja Pica pāriniekam, uzrunā​dams viņu par Doni: — Kur tu ņēmi palīgu! — Pats pienāca. Esot no Kuldīgas un gribot strādāt. — Labi. Strādājiet tālāk. Tu, puis, pusdienas laikā ienāc kantorī, pierakstīšu tevi par mūsu strādnieku. Meistars ņēma vērā Piča darbu Kuldīgas kuģu būvētavā un pieņēma Piču par namdara palīgu pie apšuves darbiem ar gada algu simt četrdesm't četri florēni. Tā nu Pičs drīvēja aizsāktos kuģus. Turpat līdzās Donis dzina pakulu vīkšķus planku starpās. Kalti un veseri rībināja kuģu sānus augu dienu, bet, darbu darot, varēja arī parunāties. Pičam vairāk iznāca jautāt, Donim — stāstīt. Pičs uzzināja, ka te būvēja lielos divu un triju klāju līnijkuģus. Tos apbruņojot septiņdesmit diviem lielgabaliem, un, kad tie izejot jūrā, komandā esot četri simti vīru un bez tam vēl rota karavīru. Vairāk būvējot ātrās vienklāja fregates, jo tām parocīgs lielums un laba izturība. Preču pārvadāšanai būvē trīsmastu barkas, kurām uz klāja vajadzības gadījumā var novietot arī liel​gabalus. Tādi darba apmēri prasīja daudz darba roku un daudz naudas. Donis zināja teikt, ka viens kuģis atkarībā no lieluma izmaksājot no četrdesmit pieci līdz sirot tūkstošiem ilorēnu un kuģa būves darbi ilgstot pusotra līdz divi gadi, protams, ja viss vajadzīgais materiāls un bruņojums saņemts gatavs no citiem lielkunga uzņēmumiem. Ventspils kuģu būvētavas plašos apmērus Pičs pilnīgi aptvēra tikai tad, kad bija tur kādu laiku nostrādājis un paguvis apstaigāt un apskatīt visus lielā būvlaukuma darbus. Bet visvairāk viņš guva no Dona. Ai, šis Donis!

Kas viņš bija par varenu stāstītāju! Gados vēl pajauns, bet plašo pasauli tālu redzējis, daudz piedzīvojis gan uz zemes, gan ūdens. Cik sīki un lietišķi viņš prata stāstīt par darbu kuģu būvētavā, tikpat tēlaini viņš varēja stundām ilgi stāstīt par nedzirdētām lietām un neredzētām vietām tepat Kurzemē, kā arī poļos un krievu zemē. Pičs klausījās, elpu aizturējis, bet rokām vajadzēja kustēt, citādi stāsts notrūka un brīnumu pasaule pagaisa. To Pičs bija ievērojis, tādēļ rokām darbs bija tālāk darāms, tāpat kā Dona darba rīki arī stāstot klaudzēja bez apstājas. Kad Doni pārņēma tāds īsts stāstīšanas prieks, viņš varēja kā bērns jautri smieties. Smējās viņa acis, smējās balto zobu rinda, smējās viss viņa vaigs, sārti rūsgans kā apses lapa pēc pirmās rudens salnas. Reizēm Donis bija kluss un domīgs. Neko nerunāja, tik palaikam lēni dungoja, sākumā pavisam klusu un bez vārdiem vilka meldiņu un locīja gan ātrāk, gan lēnāk. Dziesma lēnām auga spēkā, un tad varēja notvert pa vārdam. Meklēt vārdiem sakaru būtu velti. «Balti viļņi, balti viļņi» — atkārtojās bez gala daudz un ilgi. Vai arī «Sīvam vējam spītēdams», vai «Augstā jūrā, augstā jūrā», un tikai pēc ilga laika, vērīgi ieklausoties, dažreiz pat tikai otrā dienā prātā atausa tāda kā daina, droši vien paša darināta: Augstā jūrā, baltos viļņos. Nodarvotā laiviņā Laižos, buru grozīdams. Sīvam vējam spītēdams. Tāpat tas bija ar meldiņu. Tos pašus vārdus Donis dziedāja katru dienu savādāk, un nevar teikt, ka


neska​nētu labi. Vismaz Pičam tā likās. Tāds cilvēks bija Donis. Pičs jau bija iepazinis visus būvlaukuma kaktus un saprata, ko kurā vietā dara. Pičam patika visos darba iecirkņos. Bija prieks redzēt, kā plankotāji vareniem vēzieniem līdz galvai ietriec brangās garas, resnas naglas. Tie bija vīri raženiem stāviem un stiegrainām rokām. Buru šuvēji, ieroču meistari — un viņu darbs arī bija apbrī​nas vērts. Bet sevišķi Pičam patika skatīties, kā kokgriezējs Sefrens izgrezno kuģu vadņus kokā grieztām teiksmainu putnu un zvēru galvām. Reiz Pičam ienāca prātā doma, ka vajadzētu iestāties pie Sefrena par mācekli. Tas gan tad nozīmētu uz visiem laikiem palikt par kokgriezēju. Viņš gribēja to vēl labi apdomāt un tikai tad izšķirties. Bet viss iznāca pavisam citādi, nekā Pičs bija cerējis Un gaidījis. Kādu dienu atbrauca Kaspars ar jaunam briesmīgām ziņām. Kuldīgā parādījusies melnā nāve. Saslimšanas gadījumu gan vēl neesot daudz, bet apslāpēt slimību arī neesot izdevies. Runājot, ka Jelgavā slimība jau plosoties stiprā mērā. Viņš, Kaspars, nedomājot gaidīt, kamēr mēris atnākšot šeit. Viņš esot vecs jūrnieks un jau agrāk skatījies pēc kādas matroža vietas uz lielkunga kuģiem. Nupat esot izdevība tādu dabūt. Kuģu būvētavā patlaban beidzot sakārtot divklāju kuģi. Tas esot ar divi simti lāstu[5] lielu tilpumu. Visiem trim mastiem esot pilns buru skaits, un kuģis apbruņots ar četrdesmit sešiem lielga​baliem. Jā, to visu Pičs zināja ļoti labi, jo kuģis jau bija nolaists ūdenī. Kaspars stāstīja, ka kuģa pirmais skrējiens būšot uz Gambiju, no turienes uz Tobago salu un tad atpakaļ uz Kurzemi. — Vai tev, Pič, nekāro sirds braukt līdzi! Visus mat​rožu darbus es tev ātri ierādītu. — Mani jau neņems, man tikai septiņpadsmit gadu. — Ņems, jo esi liela, spēcīga auguma un bez tam steigā sameklēt visu komandu grūti. — Man ļoti gribētos redzēt karstās zemes, kur melni ļaudis dzīvo un mērkaķi pa kokiem lēkā, bet tā kā bail. — Un no melnās nāves tev nav bail! — Kā tad ne. Mans tēvs un māte abi miruši no šīs ļaunās slimības, un es pavisam mazs paliku bārenis. — Apdomā labi, rīt tev jāizšķiras, vai brauksi līdzi vai paliksi Ventspilī. Tai naktī Pičs maz gulēja, miegs bēga no viņa acīm. «Vai es kāda viegla pūka, ko vējš var svaidīt, kur tam tīk! Nevar ļauties acumirklim, viss jāizdomā līdz galam.» Istabā kaut kas noskrapstēja, un Pičs juta uz rokas siltas mēles pieskārienu. No kuplās galvas uz viņu rau​dzījās divas uzticīgas acis. Pičs ilgi glaudīja Puļa mīksto un kuplo vilnu. — Pareizi, Puli, kur tu paliksi, ja es aizbraukšu! — Pie šīs domas Pica sirds sažņaudzās. Istabā atkal izlija klusums, bet miegs vēl arvien kavējās ārā aiz durvīm un logiem. Tikai rīta pusē Pičs mazliet iesnaudās. Kad aizgāja darbā, uztraukts gaidīja Kasparu, jo vēl nezināja, kādu atbildi dot. Kaspars atnāca tikai pusdienas laikā jautrs un apmierināts. — Viss nokārtots. Mani iecēla par bocmani, un tevi aizrunāju par jaunāko matrozi. Nu, priecājies taču! — Bet nez kā būs ar algu! — Pičs vēl šaubījās. — Uz kuģa alga būs drusku mazāka, bet neaizmirsti, ka tur tu būsi pilnam apgādāts un nauda paliks kabatā. — Bet Pūlis! Es Puli nevaru atstāt! — Puli ņemsim līdzi. Bieži vien uz kuģiem ir suņi. Es parunāšu ar kapteini, ia vairāk iebildumu nav, tad lieta skaitās nokārtota. Zvejnieki mīl savu maizes devēju jūru un labprāt laižas tās bangās, bet zemnieks vairās no jūras un tai neuzticas. Arī Pičs, kas tikai Ventspilī pirmo reizi ieraudzīja jūru, ne visai ticēja tās mierīgajam


plašumam. Bet ko nu vairs daudz gudrot, jo viņš ieskaitīts kuģa apkalpē un pēc dažām dienām kuģis izies jūrā. Vakarā atnāca Kaspars un šo to pastāstīja par jauno kuģi un tā apkalpi. Lielkungs esot iecēlis un atsūtījis kuģim pieredzējušus virsniekus: kapteini, kuģa leitnantu un stūrmani, kā arī uz gadu apstiprinājis kuģa komandu. Karavīru uz kuģa nebūšot, bet apkalpei pēc vajadzības izsniegšot musketes, pistoles un zobenus. Preces neņemšot, bet vedīšot izceļotājus. Tie esot Kurzemes dzimtļaudis, kas braucot meklēt sev jaunu dzīves vietu tai cerībā, ka tur nebūs ne muižas junkuru, ne vagaru, kas par katru muižas valdīšanas untumu sūta uz piedarbu saņemt rīkstes. Lielkungs veicinot latviešu zemnieku izceļošanu, jo kolonijās trūkstot prasmīgu zemes kopēju. Kuģis esot īsts skaistulis — ar sniegbaltu klāju, ar izrotājumiem un kokgriezumiem no bugsprita līdz pat kajītes mugurpusei. Var iedomāties, cik skaists tas izskatīsies, kad piepūstām burām slīdēs pāri viļņiem. — Tu jau tagad esi iemīlējies jaunajā kuģī, — Pičs mēģināja pazoboties, bet Kaspars atbildēja nopietni: — Kamēr kuģis nav pārbaudīts jūrā un ar godu izgājis no pārbaudes, neviens īsts jūrnieks svešo kuģi neiemīlēs. Mīlestība nāk pēc tam, kad viņš to redzējis jūrā cīnoties ar vētru. — Kaspar, kāds tev liekas mūsu kapteinis! ia būs ļauns un netaisns, es aizbēgšu no kuģa. — Kā tu aizbēgsi, ja visapkārt jūra! Bet esi pavisam mierīgs. Mūsu kapteinis ir īstais vīrs savā vietā. Man viņš sīki izprasīja par darbu uz iepriekšējā kuģa, lika šo to padarīt uz jaunā un tad iecēla par bocmani. Uz manu lūgumu arī tevi pieņēma. Pēc divām dienām dosimies jūrā. No simt divdesmit izceļotājiem lielākā daļa jau ieradusies, un rīt viņus ar mantām laidīs kuģī. Par Puli tu nebēdā, tas arī nokārtots.


JŪRAS PLA5UMOS Agri no rīta dzidrajā gaisā kuģi pāršalca rosmes pilns satraukums. Atskanēja pavēle pacelt enkuru, un tūdaļ bija dzirdama enkura rata šķindēšana un augšup vilktu važu žvadzēšana. Prasmīgas rokas uzvilka klīveru un fokburu, kas piepūtās, un kuģis sāka kustēties. Krastmalas mājas lēni slīdēja garām. Uzvilka vēl dažas buras, upes krasti izgaisa, un kuģis izpeldēja jūrā. Ticis brīvā ūdenī, kur zaļgani viļņi sitās ap to, kuģis nosvērās pa vējam uz viena sāna un peldēja uz dienvidiem. Kurzemes kuģa karogs — melns vēzis aveņsārtā laukumā — jautri plivi​nājās vējā. Atsegtām galvām izceļotāji stāvēja uz klāja un klusu atvadījās no dzimtenes krastiem. Sievietes raudāja, arī vīri bija zaudējuši pašpaļāvību un stāvēja nopietni un sadrūmuši. Visus nomāca viena un tā pati doma: vai vēl kādreiz redzēs Kurzemi un mīļās vietas, kur dzimuši un auguši! Viņiem dzimtenē bija klājies tik grūti, ka tomēr izšķīrušies doties tālā, svešā pasaulē meklēt labāku dzīvi. Pižs bija pārsteigts, cik ātri un veikli kuģa apkalpe izpilda bocmaņa un virsnieku pavēles. Darbu darīja apzinīgi un droši, bez vilcināšanās. Pičs redzēja, ka būs daudz jāmācās, lai varētu strādāt visu, ko prata viņa biedri. Pirmās maiņas četras stundas viņš bija brīvs un varēja apskatīt kuģi, un tad sāksies mācība un darbs. Pičs stāvēja kuģa pakaļgalā un vēroja šauro putu svītru, kas vilkās kuģim nopakaļ un kļuva aizvien platāka. Pāri šai pērlenes krāsā zaigojošai putu segai lidinājās kaijas. Pūlis stāvēja Pičam blakus un nemaz neuztraucās par plašo ūdens klajumu. Ja te bija viņa saimnieks un draugs, tad nav ko bēdāt. Pičs pa reizei bijīgi paskatījās uz kajīti, kas atradās virs klāja starp grotmastu un bizanmastu. Viņš zināja, ka tur dzīvoja kuģa virsnieki, arī vis​varenais kuģa kapteinis. Kad izceļotāji izklīda, kļuva redzami virsklāja lielgabali, katrā pusē pieci. Tie nebija lieli, un Pičs zināja, ka smagākie ir apakšklājā. Viņš tūdaļ kāpa lejā tos apska​tīties. — Kur līdīsi! — Pičam uzkliedza gari puisis izspūru​šiem matiem un nekaunīgu ģīmi. — Apskatīties kuģi, — Pičs atteica un jau gribēja Iet tālāk. — Teicu, ka nevar. Ej pie saviem brāļiem — citiem sauszemes žurkām. — Piederu pie kuģa apkalpes un gribu Iepazīties ar kuģi. — Ko kasies, Madar, lai taču puisis Iet, — garo nekauņu apsauca vecs matrozis, bet garais nerimās: — Nu, ko stāvi! Ej, kur esi nācis! — Un tik spēcīgi pagrūda Piču, ka viņš tikko noturējās kājās, un dīkajiem skatītājiem bija ko pasmieties. Pičs noskaitās un deva Madaram pakrūtē spēcīgu sitienu, kā to bija Jelgavā no Mikus mācījies, un Madars nogāzās visā garumā. Puiši nu smējās pilnā kaklā un neskopojās ar uzslavām Pičam un dzēlīgām piezīmēm Madaram. — Jaunais ir dūšīgs puika un Madaram ceļu negriezīs. Kā tevi sauc! — juku jukām klaigāja matroži, bet Pičs sniedza roku Madaram. — Se roka, būsim draugi. Mani sauc Piču. — Madars roku neņēma, aizgriezās un aizgāja, matrožu izsmiekla pavadīts. — Nāc, es tev parādīšu kuģi, — aicināja vecais matrozis nātnās biksēs, šķērsām svītrotā zilā kreklā un mazu sudraba gredzentiņu vienā ausī. Vecais noveda Piču apakšējā klājā, kur bija uzstādīti smagākie lielgabali uz koka «rapertēm» un piesieti ar tauvām tā, lai stobra gals pēc šāviena atrastos vienu pēdu no kuģa sienas iekšpusē. Varenie ugunsspļāvēji glūnēja pa kuģa sienās izgrieztajiem «šaujvārtiem». Kuģa pakaļgalā atsevišķā telpā zem ūdens līmeņa glabājot pulveri. —Nu kā tev patīk mūsu sunīši! Viņi ne vien spalgi rej, bet arī sīvi kož, — labsirdīgi pajokoja vecais vīrs, ko citi sauca par Tomu. No Toma Pičs daudz uzzināja par šo peldošo valstību. Viņu pārsteidza tas, ka ūdeni glabāja ciešāk nekā pār​tiku. ūdens glabājās ūdenskambarī ozolkoka mucās, un atslēgas atradās pie kapteiņa.


— Es, Tom, esmu pirmoreiz uz kuģa, tādēļ man viss te svešs un es daudz ko nesaprotu. Kālab ūdeni ciešāk glabā nekā pārtiku, kas taču dārgāka! — Tādēļ, ka bez ūdens cilvēki ātri aiziet bojā, turpretī bez pārtikas var labu laiku mocīties un, ja laimējas, palikt dzīvi. Starp lielgabaliem mitinājās izceļotāji. Iespiesti šaurajās spraugās, viņi kvernēja uz saviem maisiem, kuros atradās visa viņu nabadzība. Izceļotāju bērni un jaunatne neko lielu nebēdāja, smējās un jokojās. Tikai viena meiteņu slaucīja acis un jauns puisis Piča gados viņu mie​rināja: — Neraudi, māsiņ, ar laiku sāpes norims un bēdas aizmirsīsies, — viņš klusu teica. — Kā to var aizmirst! Nebūs neviena, kas noliktu puķīti uz kapa, un tas nekopts apaugs ar zāli. — Viņa iespieda galvu rokās un jutās maza un nožēlojama kā lazdas pakariņš, ko rausta vēja brāziens. Pienāca Pičs. Redzot sadrūmušos jauniešus, viņš neviļus apstājās. Ar savu miermīlīgo dabu un skaidro sirdi viņš juta līdzi katrām bēdām un skumjām. — Kādēļ meitene raud! Kas viņu apbēdinājis! — Māsa raud par mirušo māmuļu, kuru tikai vakar apbedījām, un tad bija jāsteidzas uz kuģi. Ilzīt, beidz raudāt, ar asarām māmuļu neuzcelsi. Pietecēja Pūlis, kas uz brīdi kaut kur bija aizķēries, piegāja pie meitenes un piegrūda savu vēso degunu viņas rokai. Meitene pacēla galvu. — Vai, tas taču mūsu Sarķis, augumā un visā izskatā taisni kā viņš, tikai spalva melna. Sunīt, kā tevi sauc! — Tas ir Pūlis, mēs abi visur turamies kopā. Jauniešiem sāka šķetināties sirsnīgas runas, tādēļ laiks skrēja ātri, un Pičs atģidās tikai tad, kad zvans ziņoja sardzes maiņu. — Nu man jāsteidzas, bet mēs bieži satiksimies. Uz redzēšanos, llzīt, uz redzēšanos. Dzīli! — Un prom viņš bija. Pūlis aizskrēja līdzi. Brauciens bija sācies labā, rāmā laikā. Neliels ziemeļrīta vējš piepūta smagās buras un viegli, bez grūdieniem dzina kuģi uz priekšu. Priekšgalā stāvēja sargs un dungāja bezgala vienmuļu dziesmu. Pie stūres rata bija re​dzama galva, kas, pārliekusies ratam, vēroja kuģa gaitu un buras. Stūrmanis pavēlēja atraisīt vēl dažas buras. Matroži stāvēja rindā, satvēruši smago, dzelzs stieplēm apšūto buru, un gaidīja pavēli — «pievilkt». To izpildīja ātri un vienoti, bet stūrmanis ar parasto neatlaidību sekoja buras nostādīšanai. Jaunais kuģis pirms izbraukšanas no Ventspils bija cītīgi berzts un tīrīts: klājs laistījās garām, spodrām svītrām, un misiņa apkalumi saulē mirdzēja kā tīra zelta, tādēļ maiņas vīriem bija maz darba un Kaspars varēja mācīt Pičam gudrības, kas labam jūrniekam nepiecie​šamas. — Vispirms tev jāzina, ka kuģa labos sānus sauc par stirbordu, bet kreisos — par bakbordu. Pirmo mastu sauc fokmastu, otro — grotmastu un trešo — bizanmastu. — To es, Kaspar, jau zinu, dzirdēju no matrožiem. — Tad jau labi, bet nu mēģini pa fairepi un vebliņiem tikt augšā uz zāliņa. — To gan nezinu, kas ir zāliņš. — Redzi, augšā mastā tāds kā pusapaļš galdiņš. Uz tā jūrnieki uzstājas, kad jāsatin topburas, tas ir, masta virsgala buras. Nu, rāpies augšā! To Pičs izdarīja ātri un veikli kā vecs jūrnieks, jo kuģis gāja mierīgi, negāzelējās un turējās taisni uz ūdens. Ar virves galu savienošanu negāja tik viegli, un Pičs dabūja pastrādāt, līdz iemanījās šajā darbā. Visas četras sardzes stundas Pičs pavadīja uz klāja un, maiņai beidzoties, zināja, ka grotmasta bramstenga ir vidējā masta otrais pagarinājums un vēl daudzus citus jūrniekam nepieciešamus nosaukumus. Kaspars bija ar mācekli apmierināts. Tikko nozvanīja maiņu, Pičs aizskrēja sakārtot savu koju. Brīvajā laikā Pičs apstaigāja kuģi un vēroja jauno apkārtni. Ar komandu viņš jau bija sapraties un iedraudzējies. It sevišķi viņam pieķērās divi lietuvieši, brāļi Jozis un Kazis. Viņi labprāt pamācīja Piču


un palīdzēja neierastajā darbā. Sākumā matroži mazliet pazobojās par iesācēju, kas tikpat kā neko nespēja patstāvīgi veikt. Pičs viņu vārdus neņēma ļaunā, jo zobošanās bija labsirdīga, un parasti viņi tūdaļ pamācīja, kā viens vai otrs darbs darāms. Bet bija arī tādi, kas atklāti un nekaunīgi izrādīja savu pārākumu. Viens no tādiem bija vīzdegunīgais Madars. Pičs viņu neievēroja, centās būt pacietīgs un vienādi laipns pret visiem un, kam ar to nepietika, lika saprast, ka ir pietiekami spēcīgs, lai pie gadījuma varētu sevi aizstāvēt. Ar 11zīti un Dzīli Pičs tikās bieži, un viņiem nekad neaptrūka par ko runāt un par ko pasapņot. Viņi neapnikuši varēja kavēties atmiņās par bērnu dienu zemi — balto Kurzemi. Bija labi kaut vai tikai iedomās redzēt un just, kā pie loga sitas ceriņu zars, mēļu ziedu pilns, kā lapa glaužas pie rokas, kā sasilusi zeme silda kāju pēdas un silts vējš plivina matus. Tā bija labi, ka vismaz atmiņās viņus mierināja zeme, vcjš, saule un labi ļaudis… Citreiz viņi iztēlojās, kā būs tur, uz kurieni viņi brauc. Tur būz dzidras debesis, skaistas puķes, lieli tuksneši, meta biezokņi, koši dārzi, cilvēki, kuru drānas mirdzēs raibās krāsās. Tur būs pavasaris, siltāks nekā Kurzemē, būs mūžīga vasara … Burinieks laimīgi šķērsoja jūru. Reizēm laiks arī drusku niķojās, bet ne daudz. Zunda šaurumā kuģi īsu laiciņu pasvaidīja, bet, kad iebrauca augsto krastu aizvējā, kuģis slīdēja kā pa dīķi. Kategatā kuģi uzķēra tumši zaļgani viļņu vāli, kas šķīda un šķaidīja baltas putu šļakatas. Tad iebrauca bangainajā Ziemeļjūrā, kur kuģus bieži sagaida niknas vētras, jo tur jūtama okeāna vara. Tomēr arī šeit vējš bija bez liela spara, un kuģis laimīgi tika bīstamajai jūrai pāri. Biskajas līcim cauri braucot, kuģi sagaidīja drūms un untumains laiks. Jūra stipri līgojās, un kuģis skrēja grūdieniem. Sāka līt. Vēja brāzmas dzina pāri arvien lielākus un tumšākus mākoņus. Vējš svilpoja vantīs, viļņi cēlās cits par citu augstāki un ar asu troksni sitās pret kuģa sāniem, masti līgojās. Pieķēries reliņam abām rokām, Pičs skatījās, kā viļņi dzenā cits citu. Bail nebija, tikai pakrūtē juta tādu kā kamolu, kas kustējās uz augšu, uz leju, gluži tāpat kā to jūt šūpolēs, kad augstu šūpojas un ātri krīt lejā. Un vairāk nekā. Izceļotāji kāpa augšā uz klāja un nokaunējušies liecās pāri reliņam. Ko tad viņi tā! Ak jā. Viņš saprata — šiem ļaudīm dūša neturēja šūpošanu. Labi, ka viņam nekas nekaitēja, jo Madars bija augšā un smīnīgs, kā parasti nekaunīgs gaidīja, kad Pičs lieksies pāri reliņam zivis barot. Gaidi vien, Madar, nekas nebūs! Brases bija pievilktas, trīs marsburas un iokbura atraisītas. Kuģis ātri drāzās uz priekšu. Ceļotāji nomierinājās. jo redzēja, ka kuģa ļaudis bez uztraukuma dara savu darbu, pat smejas un jokojas. Tad jau šī nemierīgā zvalstīšanās vēl nebija nekas bīstams. Bet viņi nepazina jūrniekus, kas spēj sevi apvaldīt arī vislielākajās briesmās un, ja nepieciešams, ar pārcilvēciskiem spēkiem cīnīties par sevi un par savu kuģi. Tie ir vīri, kas pazīst darbu un trūkumu, arī varmācību un pat izlaidību, bet bailes viņiem svešas. To izceļotāji dabūja redzēt dažas dienas vēlāk. Svaidīga vēja dzenāts, kuģis turpināja ceļu, bieži mainot virzienu. Tad pamalē kļuva redzami draudoši mākoņi, kas ātri tuvojās. Stūrmanis un bocmanis pavēlēja ar skubu rēvēt1 buras. To paguva izdarīt tikai pa daļai, un tad kuģis bija niknas vētras varā. Sabangotā jūra gāza pāri kuģim veselus ūdens vālus. Kuģis grima dziļās viļņu aizās, lai tūdaļ celtos nākošajā viļņa kalnā. Jaunais kuģis drebēja no bugsprita līdz ķīlim, failubloki čīkstēja, rāju apaļkoki klaudzēja, lietus kapāja ļaužu sejas. Līdz ādai izmērcētie kuģa ļaudis krampjaini turējās pie reliņa un vantīm, lai viņus neieskalotu jūrā. — Noņemt augšējās marsburas! — kapteinis pārklie​dza vētru. Nevērojot baismīgo svaidīšanos, vīri pārcilvēciskiem spēkiem rāpās augšā, noņēma buras un asiņainiem pirk​stiem, līdz* nāvei noguruši, laidās lejā. Kuģa cīņa ar okeānu ilga jau vairākas maiņas. Kad nozvanīja, neviens nekāpa lejā kojā atpūsties un nemēģināja aizmigt, visi vīri palika uz klāja, arī kapteinis. Neskatoties uz vētru un augsto jūru, viņš stūrgalvīgi paturēja topburas un fokburas. Vētra trakoja cauru nakti, un tikai rīta pusē vēja grūdieni kļuva


mazāk bīstami, ' Rēvēt — nolaist atsevišķas buras. • Falle — tauva. tomēr iešūpotais ūdens lauks turpināja augstu svaidīties un vēl krietni valstīja kuģi. Pašā vakarā atvēra lūkas, un uz klāja izkāpa vīri un sievas bālām, izmocītām sejām. — Vai, vai, domāju, nupat mana pēdējā stundiņa klāt, — raudulīgi žēlojās kāda kurzemniece. — Nekas, māt, dažreiz iet vēl trakāk, ieskalo vīrus jūrā, salauž kuģi vai pat nogremdē, bet nupat esam tikuši cauri bez jebkādiem zaudējumiem. Gar spāņu zemes krastiem, nelabvēlīga vēja dzīts, divklājs tikai gausi kustējās pretī ceļa mērķim. Bija arī citas rūpes: šo apvidu dēvēja par nedrošu, jo gadījās, ka te jūras braucējiem uzglūnēja svešzemju kuģi. Tā spranči un olenderi bija nolaupījuši un aizveduši ne vienu vien kuģi. Vēl bīstamāki bija jūras laupītāji, kas spāņu zemes tuvumā laupīja, slepkavoja ļaudis un gremdēja kuģus. Tāpēc labi saprotams kuģa ļaužu uztraukums, kad matrozis priekšgalā iesaucās: — Priekšā pa labi kuģis! Tūdaļ turp griezās daudzi acu pāri, bet kapteinis no​komandēja: — Divdesmit vīri pie lielgabaliem! Mērķis — svešais kuģis, bet gaidīt komandu! Citi visi pie burām! Pilnas buras! Dabūjis visas buras, kuģis sašūpojās. Vējš spēcīgāk iegulās burās un ātri nesa kuģi prom no spāņu zemes piekrastes. Svešais pakaļ nedzinās. Varbūt nemaz nebija laupītāju kuģis, bet kāds tirdzinieks, kas izbraucis savās gaitās. Pēc trim dienām no kuģa priekšgalā atkal atskanēja sauciens: — Priekšā laiva! Ļaudis saskrēja pie reliņa un skatījās jūras klajumā, kur šūpojās vientuļa laiva. Kapteinis uzsauca vīram pie stūres: — Virziens — laiva! — Bet matrožiem lika brasēt atpaka). Klāja vīri sagrozīja rājas, lai vēji pūš burās no priek​šas, ar ko kuģa skrējiens tiek apturēts. Laivā bez samaņas gulēja cilvēks. Kad viņu uzcēla uz klāja un ielēja mutē ūdeni, viņš pavēra acis un sniedzās pēc ūdens trauka. Padzēries viņš apmierināts atlaidās atkal guļus un aizvēra acis. Matroži svešo aiznesa uz savām telpām un noguldīja kojā, kur viņš nogulēja trīs maiņas. Pēc tam viņš uzcēlās, labi atspirdzis, un paprasīja ēst. Brīvie maiņas vīri sastājās pie svešinieka un gribēja zināt, kā viņš nokļuvis laivā tik tālu no apdzīvotām vietām. Kad svešais beidza ēst, viņš par savu nelaimīgo braucienu stāstīja savā valodā, jo bija englenderis, bet šo valodu vecie jūrnieki visi vairāk vai mazāk prata. — Mans saimnieks, Mančesteras bagāts precinieks, sūtīja mani ar savu kuģi uz silto zemi Itāliju pēc dienvidu augļiem. Nobraucām uz Palermo pilsētu Sicīlijas salā. Tur izpārdevu itāļu preciniekiem mūsu zemes audumus, ar kuriem Mančestera slavena, sapirku saldos augļus un liku braukt atpakaļ uz mājām. Izbraucām cauri Gibraltāra šaurumam un, izkļuvuši okeānā, pagriezāmies uz ziemeļiem, uz dzimtenes pusi. Nebija laba vēja, un mēs tikko kustējāmies uz priekšu. Apkalpe slaistījās bez darba un garlaikojās vai arī gulšņāja siltajā pievakares saulē. Arī sardzes vīrs kuģa priekšgalā attapās tikai tad, kad kāds iesaucās: — Melns karogs! Laupītāju kuģis! Svešais kuģis bija vairs tikai kādas divsimt asis no mums. Mastā bija uzvilkts melns karogs — zīme, ka pirāti gatavojas uzbrukt. Klājā drūzmējās bārdaini nelieši, apbruņojušies musketēm, zobeniem un dunčiem. Pirms mēs attapāmies, svešais divklājs veiklā pagriezienā atradās ar stirbordu pie mūsu bakborda. Laupītāji drošā ķērienā ar ķekšiem to pievilka sev klāt un nostiprināja tauvām. Viss mežonīgo vīru bars pārlēca pie mums. Mūsu mantas laupītāji pārnesa uz savu kuģi un šķendējās par augļiem, jo bija cerējuši atrast mantu, kas ilgāk glabājas un dārgāk pārdodama. Pēc tam viņu vadonis pavēlēja mūs visus pakārt pie mūsu kuģa rājām un izcirst kuģa dibenu, lai kuģis nogrimst un nepaliek nekādas nozieguma


pēdas. Mūsu virsnieki pastāvīgi nēsāja klāt pielādētas pistoles un izšāva uz laupītājiem. Pāris neliešu nokrita, bet ko tas līdzēja, pārspēks bija par daudz liels. Mūsu kuģa neapbruņotos un pārsteigtos ļaudis citu pēc cita sagrāba un sasēja. Man palaimējās. Lielajā burzmā es pārgriezu mūsu kuģa laivas virves un kopā ar laivu iegāzos jūrā. Laiva peldēja ar dibenu uz augšu, un, es, pieķēries klāt, peldēju un slēpos aiz tās. Kamēr mūsu kuģi izlaupīja un nogremdēja, es ar laivu biju krietnu gabalu aizpeldējis. Laupītāji uz tukšo laivu negrieza nekādu vērību, laikam tā viņiem nebija vajadzīga, un ar savu kuģi drīz aizbrauca. Ar lielām pūlēm man izdevās apgriezt laivu ar dibenu uz leju un ierāpties iekšā. Pārbijies un līdz nāvei noguris nokritu laivas dibenā un biji> aizmidzis. Līdz ar rīta sauli pamodos. Lai cik vērīgi laidu acis apkārt, nekur nemanīju ne zīmes no buras. Sēdēju laivā bez maizes un ūdens. Man apkārt bija tikai nemierīgs ūdens lauks. Varat iedomāties, kā es jutos, kad saule kāpa augstāk un sāka dedzināt kaiio galvu, kādas mokas man sagādāja izkaltusī rīkle un sausā mēle. Tā tas bija pirmajā dienā, bet, kad pienāca otrā un trešā diena, es vairs nespēju piecelties. Man uznāca tumši brīži, laikam sāku krist nemaņā. To gan varu teikt, ka mirt no slāpēm ir briesmīga nāve un to nenovēlētu pat savam niknākajam ienaidniekam … Mančesteras precinieks no nāves bija izglābies un uz kuģa atradās drošībā, bet viņam pagalam negribējās braukt līdzi uz tālo Gambiju, tādēļ viņš lūgtin lūdzās kapteini, lai taču izceļot viņu krastā. Kapteinis uzbārās, vai šis arī saprotot, ko prasot. Kādas viņam tiesības dzīt kuģi ar izceļotājiem tālus liekus ceļus! Tāda patvarīga ceļa grozīšana viņam mājās varot sagādāt smagas nepatikšanas, un tādēļ viņš ceļa virzienu nemainīšot. Lai paciešoties, Madeiras salā vai Zaļā raga salās ņemšot dzeramo ūdeni, tad arī viņš varēšot braukt krastā. Kuģis jau bija nedēļas četras ceļā. Tīri nemanot dienu no dienas gaiss bija kļuvis siltāks, un nupat saule kāpa tik augstu, kā Kurzemē tā nekad nekāpa. Likās, pusdienā tā stāvētu taisni virs galvas. Saules stari nāca stāvu lejā un dedzināja vēl stiprāk nekā mājās siena laikā, bet nupat bij tikai pavasaris. Kamēr pieturējās vējains laiks, varēja iztikt, siltums kaulos nekāpa, bet vējš pamazām norima, un draudēja iestāties pilnīgs klusums. Buras bija tik šļauganas, ka slaidais kuģis visai gausi peldēja uz priekšu. Kapteinis ik pēc laiciņa nāca ārā no kajītes un īgns vēroja debesu pamali. Bet saule dedzināja bez žēlastības. Dienas vidū augšklājā uzturējās matroži, kam bija darba maiņa, pārējie savu brīvo laiku pavadīja kojās dusinoties. Izceļotāji arī vairāk dzīvoja pa ēnu un nenāca ārā saules svelmē. Pūlim, nabadziņam, klājās grūti. Kad Pičam iekrita strādāt augšā, arī viņam gribējās būt pie saimnieka, pie kura viņu saistīja cieta un pārbaudīta draudzība. Nu Pūlim bija radusies vēl viena draudzība. Tas bija kuģa koks1 , ar kuru viņš sadraudzējās tūliņ brauciena sākumā. Sis apaļīgais un vecīgais vīrs iemīļoja saprātīgo suni un runāja ar viņu kā ar cilvēku. Pūlis ' Koks — pavārs. klausījās, galvu piešķiebis. Maz ticams, ka viņš koku iecienīja šo viņa runu dēļ. Gaļas gabaliņi un mīkstie kauliņi būs bijuši īstenie suņa sirds iekarotāji. Starp Ikuģa iemītniekiem Pūlim bija daudz draugu, bet Pižs, koks un llzite visīstākie draugi. Ja Pūlis nebija pie Piča, tad viņu varēja meklēt pie koka, un, ja nebija tur, viņu droši at​rada pie ilzītes. — Pa kreisi priekšā zeme! — atskanēja sauciens. Matroži saskrēja pie reliņa un vērās tālumā. Arī kap​teinis iznāca, brīdi pavēroja apvārsni un teica: — Tā būs kāda no Kanāriju salām, — un deva rīkojumu stūres vīram iurēi kuģa virzienu uz salu. Miglainajā tālē varēja saskatīt tumšu svītiu, bet kuģis tikko kustējās, iik maz spēka viņam bija no mazās vēja pūsmiņas. Kad beidzās Viena maiņa un sākās jauna, cietzemes krastus varēja tīri labi saskatīt, arī kokus varēja izšķirt. Pagāja vēl krietns laika sprīdis, un sala nebija vairs tālu, bet tad buras nokarājās nedzīvas, un kuģis nemaz nekus​tējās uz priekšu. — To vietiņu es pazīstu, — teica vecais Tenis. — Esmu tur kādreiz bijis. Mēs tur ņēmām ūdeni.


Kaspars un Pičs arī bija krastmalas vērotāju pulkā. — Nupat sēžam kā noenkuroti un netiekam no vietas. — Kā domā, Kaspar, vai šāds bezvēja laiks ilgi turpi​nāsies! — Kas to lai zina, var arī ilgi turpināties. Nupat mums noderētu kāda galera vai barkass. — Kas He tādi! — Pičs nesaprata. — Tie ir kara kuģi, kurus dzen cilvēku roku spēks. Tādos airinlekos ir pat vairāki stāvi airu kalpu, kas dzen kuģi uz priekšu. — Kādēļ tad murns tādus netaisa! — Taisa jau arī. Ventspilī tādus pasūta spranči un venēcieši. Viņi uz galerām sūta savus noziedzniekus, kā arī ticības dēj notiesātos. Tur viņi necilvēciskā darba un neciešami ļaunos apstāk|os drīz aiziet bojā, un tikai brī​nums var viņus glābt. Airi tik lieli un smagi, kajpie viena mokās pieci vai seši vīri. Iznāca atkal kapteinis un prasīja vīriem: — Kurš no jums teica, ka pazīstot salu un tur ņēmis ūdeni! — Es, kaptein, salā netālu no krasta ir avots ar labu ūdeni. Kapteinis lika pasaukt stūrmani un norīkoja: — Kamēr stāvam uz vietas, varam laiku izmantot lietderīgi un apgādāties ar ūdeni. Brauciet ar abām laivām un ņemiet vairāk mucu līdzi. Mančesteras precinieks var braukt līdzi krastā. Tik neaizmirstiet vīrus apbruņot. Drīz abas laivas atīrās no kuģa. Vienā sēdēja stūrmanis ar sešiem vīriem, otrā — bocmanis ar sešiem vīriem, starp kuriem bija arī Pičs. Viņš pieteica Pūlim palikt kuģī un gaidīt viņu atpakaļ, bet, kad Pūlis redzēja laivas aizbraucam, tas sāka uztraukties. Sākumā viņš smilkstēja, tad kauca un, kad arī tas nelīdzēja, ar slaidu loku ielēca jūrā un peldēja braucējiem pakaļ. Pičs slapjo Puli ievilka laivā, kur viņš mierīgi gulēja, līdz laiva atdūrās krasta smiltīs. Salas krasts vietvietām bija sagraizīts stāvām, klinšainām sienām. Kādā aizā jautri urdza strauts ar dzidru ūdeni. Augstajā krastā uzsūtīja jaunu matrozi pārbaudīt apkārtni, bet citi vēla mucas pie strauta un pildīja ar ūdeni. Drīz atgriezās matrozis un ziņoja, ka saliņa esot neapdzīvota, četrkājainus dzīvniekus neesot redzējis, toties redzējis daudz mazu dzeltenu putniņu, kas jauki svilpojuši. Saliņā esot veselas birzis savādu priežu ar stipri zarotu, bet plakanu un nokarenu lapotni, garām skujām un lieliem olveidīgtem čiekuriem. Viņš dažus bija atnesis Itdz un rādīja biedriem. Čiekuros bij» lietas, gandrīz collu garas sēklas. — Zinu, — vecais matrozis stāstīja. — tās Ir pīnijas. Sēklas varat droši ēst, tās gardas. Odens pildīšana tuvojās beigām, bet tad Pūlis augi* sacēla troksni. Kuģa ļaudis kļuva uzmanīgi, nostājās pie laivām un paņēma Ieročus. No krasta nokūleņoja Pūlis un viņam pakaļ neapturamos auļos brāzās lejā mežonīgi vīri, bet, Ieraudzījuši apbruņotos jūrniekus, apstājās neziņā. Redzams, viņi bija cerējuši pārsteigt atbraucējus ar pēkšņu uzbrukumu, bet suns to izjaucis. Tādēļ atlika ar godu aiziet, bet jūrnieki viņus jau Ielenca. Nu uzbrucēji taisīja mīlīgus ģīmjus un sveicināja: — Buenas dias! Salud! — Tie būs spānieši, — vecais matrozis atkal Izrādījās tas gudrākais. — Pa pasaules jūrām klīstot, esmu lai valodā drusku Ielauzījies. Nu sākās gara un nesakarīga runāšana gan vārdiem, gan zīmēm, un tad noskaidrojās, ka mazās saliņas tiešām nav apdzīvotas. Svešie nākot no lielākajām, kuras viņu tēvi Iekarojuši un vietējos iedzīvotājus iznicinājuši. Tagad, ieraudzījuši svešo kuģi, viņi braukuši raudzīt, kas par ļaudīm atbraukuši un vai tiem nav kādi ļauni nolūki. — Melš niekus! Vai tādēļ bija jāgāžas ar tādu skubu virsū! Lai vācas ar labu projām! Kad to pateica spāniešiem, viņi gan acīm nikni uzzibsnīja, bet ar pārspēku ķildu neuzsāka. Projām ejot, viens paguva iespert Pūlim, neizdošanās vaininiekam, bet Pūlis atmaksāja ar kampienu kājā un


izplēsa bikšu starai robu. Burinieka vīri nosmējās un, kad svešie, savā valod* lamādamies, pazuda pīniju ēnā, brauca atpaka| uz kuģi, kur Pūlis guva vispārēju Ievērību. Viņu slavēja un sauca par krietnu kuģa ļaužu sargu. Visi bija jautri un apmferināti, vienīgi Mančesteras precinieks stāvēja sadrūmis. Viņam nebija nekāda prieka palikt pfe mežonīgajiem spāņu jaukteņiem un cits nekas neatlika kā braukt līdzi uz Gambiju. Pienāca nakts. Vēsuma meklētāji kāpa augšā ievilkt krūtīs svaigāku gaisa malku, bet neko neguva: šai bezvēja naktī nejuta vēsumu. Salīgojušies pēc atstātās dzimtenes, kurzemnieki vērās uz ziemeļu pusi,. kur palika skarbā un tomēr tuvā un mīļā zeme. Tur saule sildīja mīlīgāk, likās, arī zvaigznes tur bija citādas nekā še. Skatījās ilgi un klusēja, līdz dažai kurzemniecei bija ar roku jāpārvelk pār acīm. Neko nevarēja darīt, tas bija jāpārcieš un jāaizmirst, palika cerības, ka jaunajā vietā klāsies vieglāk un tur viņi būs vairāk cilvēki — brīvi cilvēki. Pamalē no ūdens izlīda sarkans mēness, kapa augstāk, līdz nozuda sarkanums, un tad bāls un sērīgs, tāds pats kā mājās, raudzījās uz vecajiem paziņām kurzemniekiem. Iznāca stūrmanis un, reliņā atspiedies, brīdi vēroja jūiu un salas. Tad viņš piegāja pie vīriem. — Gatavojieties, drīz mēs brauksim! Vai neko nejutāt, no salām iroties! Matroži steidzās slapināt pirkstus un cēla gaisā. Sejas atdzīvojās un kļuva gaišākas — vējš nāk. — Pie brasēm! Piebrasēt! čīkstot grozījās rājas, un šļauganās buras atguva dzīvību, vantis nostiepās. Stūresvīrs jau stāvēja savā vietā, klīzē nošķinda enkura važas. Priecīgas čalas apskrēja kuģi: — Mēs braucam! Tiešām drīz viņi brauca tālāk. Mērens ceļa vējš dzina kuģi droši uz priekšu, un kuģa ļaudīm, arī izceļotājiem, rādījās prieks sejās. Un kā gan ne, kapteinis taču licis saprast, ka drīz viņi būs pie Gambijas upes un Andrejsalas.


PA GAMBIJAS UPI UZ ANDREJSALU Nākošās dienas rītā kuģa priekšā bija savas desmit vai vairāk verstis plats ūdens ceļš, kas iegriezās zemē, un tikai lielā dzīvība visapkārt lika noģist, ka ūdenim abās pusēs ir nevis kaut kādas saliņas, bet gan plaša sauszeme. Gaisā klaigāja putni. Tie peldēja arī ūdenī un nira pēc zivīm. Drīz redzēja laivu iramies uz kuģi. Apbrīnojama bija melno braucēju drosme sēsties nedrošā vienkocī un laisties viļņos, cīnīties ar vēju un straumi. — Pič, vai redzi, kā tiem iestiprināts masts' Tas .nestāv taisni, bet slīpi uz sāniem, vēja pusē. Kad vējš pūš burā, masta un buras svars negāž laivu apkārt, bet notur taisni. Un skaties, cik laiva ar šādu buru ātri skrien. To sacīja Toms, vecais matrozis, kas bija nostājies Pižam blakus un priecājās par melno laivinieku drosmi un izveicību. Laiva atgādināja lielu sili, izdobtu no resna koka, astoņpadsmit līdz divdesmit pēdu garu. Melnie vīri savai laivai galos bija iestiprinājuši sešas pēdas garus ķīļus, lai labāk šķeltu ūdeni. Locis uzkāpa uz kuģa un stājās pie stūres novadīt kuģi garām sēkļiem un mazajām saliņām līdz apmetnēm — tirgus fakforijām. Upē bija stipri jūtams vēja spars, un grīvā vēlās viļņi, kas kūla ūdeni putās. Kad piebrauca tuvāk krastam, kuģa lielgabali noribināja trīs šā vienu s par godu Barri zemes valdniekam. Kurzemes kuģis brauca garām krāšņiem palmu mežiem un zaļiem laukiem, kur melnie strādnieki bija noliekušies darbā, bei, ieraudzījuši kuģi, izslējās taisni un, rokas virs acīm aizlikuši, vēroja retos ciemiņus. Vietām Gambijas upes krasti bija zemi un purvaini, tādēļ svelošā saule tos nespēja izdedzināt, jo mitruma netrūka. Redzēja pa retam ciemam ar apaļiem vai četrstūrainiem mājokļiem. Uz kuģa klāja iznāca daudz izceļotāju, kas brīnumu pilnām acīm skatījās uz svešās zemes palmu meliem, cerēdami tajos samanīt kaut kādu līdzību ar dzimtās zemes priežu siliem. Staipekņiem pieaugušie koki bija pilni ziedu un putnu. Nelieli mērkaķi kāpelēja pa kokiem un bļaustījās savā valodā. Pičs līdz ar citiem apbrīnoja neredzēto zemi. Pšenāca Kaspars. Viņš bija uzzinājis, ka kuģis braukšot līdz fak~ torija! Babidānas valstiņā apmēram astoņdesmit verstis no grīvas. Tālāk gan lielais divklājs ar dziļo iegrimi nevarēšot uzbraukt. Pa ceļam būšot jāpiestājas Andrejsalā, kur Jēkabfortā nododamas pulvera muciņas un linauduma baķi garnizona vajadzībām, kā arī raksti kolonijas guber​natoram. Kuģis izbrauca starp Kumbo zemi upes labajā krasta un Barri zemi kreisajā krastā, nekur nepiestājies, un tuvojās Andrejsalai apmēram trīsdesmit verstis augšpus grīvas. Pičs cerēja ieraudzīt lielu salu un bija stipri vīlies, kad kuģis piestājās pie mazas saliņas upes vidū, kur bija uzcelts cietoksnis ar četriem bastioniem. Ārpus cietokšņa sienām bija karavīru barakas un preču noliktavas. Kad kuģis pietauvojās, matroži bocmaņa uzraudzība sāka celt ārā atvesto pulveri un audeklu. Kuģa leitnantam kapteinis lika Iet uz fortu nodot gubernatoram rakstus un saņemt nodoto mantu sarakstus, apliecinātus ar parakstu un zieģeli. Bija vajadzīgs cilvēks, kas varētu sekot mantu nodošanai, bet tam jāprot vācu sarakstos nolasīt preču nosaukumus. Kaspars tūdaļ Iedomājās par Piču un ziņoja kapteinim. Kapteinis iedeva Pičam sarak​stus un lika vienā otrā vietā lasīt. Kad Pičs iztasīja, viņu sūtīja līdzi uz fortu, bet citiem aizliedza no kuģa nokāpt, |o gribēja pēc iespējas ātrāk steigties tālāk. Preču nodošana noritēja gludi, un Pičs gaidīja leitnantu, lai kopā ar viņu atgrieztos uz kuģa. Kad leitnants vēl kavējās cietoksni, Piis sāka apstaigāt bastionus un bāzt degunu lielgabalu stobros. Sargkareivis velti sauca uHalt» (stāt), Piis tik smējās. Pēdīgi sargs uzbļāva latviski, redzams, viņi vairāk vāciski neprata. Piis pagājās drusku uz priekiu un noprasīja: — Vadzi, no kuras puses tu esi! He mazumu izbrīnījies, kareivis atbildēja: — No Kurzemes. — Bet no kuras vieias)


— No Jelgavas, — Kā tu te gadījies kopā ar vervētajiem pasaules staiguļiem! — Tā iznāca. Esmu no klaušu karaspēka. Mūsu pulkā bija gandrīz vienīgi latvieši. Mēs stāvējām Jelgavā un apsargājām pili. Reiz mūsu karavīrus iztaujāja, vai kāds brīvprātīgi uz vienu gadu negribot braukt uz Gambiju. Velns mani dīdīja pieteikties. Domāju, būsim visi savi vīri. Bet kas Iznāca! Tikai trīs bijām tādi muļķi, kas iekāroja redzēt karstās zemes, citi visi bija vervētie kara zeļļi. Bet nupat mans gads tuvojas beigām, drīz tikšu atpakaļ uz Jelgavu. Un tu pats! Kas tu tāds esi! — Esmu atbraukuiā Kurzemes kuģa matrozis, nodevu mantas cietoksnī un tagad gaidu leitnantu, kas kavējas pie gubernatora. — Bato, Baio! — sargs sauca pelēku dzīvnieciņu, kas grozījās pie lielgabala. Tas ātri rikšoja šurp, vairāk uz pakaļkājām vien turoties un tikai pa reizei vienu priekškāju zemei piemetot. Tas bija neliels merkaķītis, kas pieskrēja kareivim, veikli uzrāpās viņam pie krūtīm un apķērās ap kaklu. Apaļu galvu, īsu purniņu, slaidiem locekļiem un garu asti, tāds viņš tur karājās pie sarga un raudzījās svešiniekā lielām bērna acīm. — Tik man Ir tā drauga kā Bato. — Vai te, Andrejsalā. daudz tādu mērkaķīšu! — Nē, nav, šis ir vienīgais. Es viņu atvedu no Džerejas faktorijas, kur biju nosūtīts uz diviem mēnešiem. Bato ir jauks lopiņš, piemīlīgs un tīrīgs. Tikai man grūti viņu nosargāt no vervētajiem, kas viņu ņurca un grūž mutē visādus draņķus. Žēl nabaga lopiņa. — Vai zini, dod viņu man. Uz kuģa viņam klāsies labi. Es viņu atdošu kādai mīlīgai Kurzemes meitenei, kas viņu kops un mīļos. Bato, vai nāksi pie manis) Nu nāc, dod ķepiņu! Bato nedroši pasniedza savu melno rociņu un, kad Pīts viņu paņēma, uzticīgi piekļāvās zēnam. — Nu kā tad paliek! Dosi man Bato! — Ņem arī, tikai sargā, lai viņam nedara pāri. Man bez viņa būs skumji, bet es ceru, ka pie tevis viņam klāsies labi. '— Nevis pie manis, bet pie izceļotāju meitenes llzītes. Par Bato tu nebēdā. Bet nu man jāsteidzas. Redzi, mans leitnants jau iet uz vārtiem. Dzīvo vesels! Tā uz kuģa ieradās jauns iemītnieks. Palaists uz klāja, Bato skrēja pie Piia, bet, kad viņu iepazīstināja ar llzīti, abi tūdaļ sadraudzējās. Te nu gadījās pienākt Pūlim. Mērkaķēns no suņa tā izbijās, ka acumirklī bija pa van​tīm mastā un nosēdās uz zāliņa. Nelīdzēja ne labinā​šana, ne saukšana, lai nāk lejā, un Pičam bija jākāpj pakaļ un jānes bēglis iejā. Pūlis draudzīgi vēdināja ar asti, bet n^rkaķēns bailīgi spiedās pie Piča. Tikai otrā dienā Bato bija daudzmaz apradis ar Puli un mastā vairs nebēga. Kuģis brauca pa upi uz augšu, bet stiprajā straumē visai lēni tika uz priekšu. Debesis bija spodri zilas, mākoņu neaizēnotas. Pakalni mirdzēja saules gaismā, un zaļā un zeltainā zeme grima pusdienas snaudā. Varenā upe traucās kuģim garām. Odens saplūda ar krastmalas mežu, un likās, ka koki aug tieši ūdenī. Melnie vīri droši braukāja pa straujo upi un ķēra zivis. Viņi vēcināja ar rokām, kaut ko sauca un, plati smaidot, rādija baltus zobus. Uz kuģa ļaudis bija jautri un bezbēdīgi, jo ceļš tuvojās gata mērķim. Bez sevišķām klizmām, bez slimībām un nelaimes gadījumiem kuģis bija noskrējis garo ceļu un atvedis visus svešajā zemē. Pūlis ar Bato nu bija draugi. Viņi staigāja kopā pa klāju, kopā iegriezās pie resnīgā koka, kas Pūlim pasniedza mīkstu kauliņu, bet Bato — banānu. Draugi neaizmirsa pebūi pie tlzītes. Tur viņi uzkavējās visilgāk, pat nosnaudās. Dažreiz Pūlis gulēja, izlaidies visā garumā, Bato sēdēja blakus ar dziļdomīgi sarauktu seju un šķirstīja suņa garo spalvu. Viņš mazajiem pirkstiņiem rūpīgi pārmeklēja katru spalvu kušķīti un skatījās, vai tik kui nav paslēpusies kāda blusa. Tikko llzīte palaidās uz saviem maisiem pusguļus, Bato mēģināja pašķirstīt arī viņas bizēs un bija ļoti neapmierināts, ka llzīte viņam to neļāva. Tad Bato vedināja Pu'i pakāpelēt pa mastiem, bet, kad Pūlis uz to neielaidās, gāja uzmeklēt kopējo draugu Piču. Bato tūdaļ uzrāpās draugam uz krūtīm un apķērās ap kaklu, bet Pūlis varēja tikai pieslieties kājās un


nolai​zīt Pičam roku. Vakarā kuģis piestāja iepretī Babidānas valstiņai, kuras iaktorijā bija jāsaņem vergi Tobago salai, kā arī pārtika un ūdens tālākam ceļam. Pičs pašreiz bija brīvs, bet viņš negāja lejā likties kojā. Viņš ar saviem četrkājainajiem draugiem palika augšklājā un raudzījās pāri reliņam svešās zemes krastmalā. Saule bija sen nogājusi, un mežu biezokņus klāja lumša un silta nakts. Tālumā dzirdēja dobju, vienmērīgu sitienu troksni, kas brīžam apklusa, bet drīz skanēja atkal tikpat vienmuļi un dobji. Reizēm dzirdēja zvēru kaucienus un draudīgus rūcienus. Izceļotāji šai laikā parasti devās pie miera, bet tui tik tagad sākās isfā dzīve. Sī tālā pasaule kurzemnieka sirdij bija sveša un mulsināja, bet arī vili​nāja ,.. Nākošās dienas rītā leitnants, bocmanis un piecpadsmit matroži, starp kuriem bija arī Piis, Ieradās faktorijfi, kas bija nocietināta un atgādināja mazu cietoksnīti ar nelielu garnizonu un datiem lielgabaliem Faktorijā bija noliktavas un vairākas dzīvojamās ēkas, kurās mitinājās divdesmit baltie un tikpat daudz melno vīru. Līdz ar kuģa ļaužu ierašanos sākās liela rosība. Dažus vīrus norīkoja pie noliktavām uzraudzīt, kā melnie strādnieki iekrauj laivās pārtiku, tajā skaitā arī augļus, un visu to labumu nogādā kuģī. Citus norīkoja pie akām uzraudzīt ūdens vešanu. Gaļas noliktavā nebija, tādēļ norunāja, ka bocmanis un Pičs kopā ar faktorijas skrīveri pastaigās pa apkārtējiem ciemiem un raudzīs nopirkt no moriem gaļai cūkas vai kazas. Pičam tāds gājiens bija īsti pa prātam. Lielas cerības viņš lika uz faktorijas skrīveri, kas bija Gambijā nodzīvojis vairākus gadus, pazina zemi un tās Iedzīvotājus. Kuizcmnieku pulciņš izgāja cauri saules izdedzinātiem laukiem, kas šinī gadalaikā, kamēr vēl nav sācies lietus periods, bija tukši un aizmirsti. Pičs gribēja zināt, kas tas par lietus periodu. Tas sākoties vasaras vidū un turpinoties vairākus mēnešus. Upe pārplūstot, ūdens paceļoties par divdesmit pēdām, un straume esot tik bīstama, ka kuģošana līdz rudenim jāpārtravcot. iedzīvotāji lietus periodu gaidot ar nepacietību, tad varot sēt. Vētu rudenī raža esof nobriedusi'. Lietus tad beidzoties, un sākoties karstais laiks. Tad ievācot ražu. Pirmais ciems, kurā gaļas meklētāji iegriezās, bija mazs. tikai kāds ducis melno ļaužu būdiņu. Ciemam apkārt bija stiprs žagaru žogs, kas sargāja no zvēriem. Kamēr abi biedri meklēja gaļu. Pifs gribēja apskatīties ciemu. Mori

dzīvoja mazās, apaļas būdiņās, kas celtas no mietiem un bambusniedrēm un nosegtas ar zāli, kas tur auga piecas līdz sešas pēdas gara. Būdiņu sienas no iekšpuses un ārpuses apmestas imāSent Pižs pabāza degunu kādas būdiņas iekšpusē un nobaidīja melno sievu un viņas bērnu. Pagalma vidū' bija sakrauti akmeņi ugunskuram. Turpat atradās arī virtuves Iekārta: čuguna katliņi, māla krūkas un ķirbju mizu bļodas. Ciema vidū bija aka, pie kuras sievietes mazgāja savus mazos drānu gabalus. Sievietes nēsāja ap gurniem drānas gabalu, un tas bija viss viņu apģērbs. Mati moru sievietēm neaug gar), tomēr


viņas savas īsās spogas izrotā spožām plāksnītēm. Kaklu un krūtis grezno koka vai kaula krelles. Pičs pārstaigāja ciemu krustu šķērsu un redzēja čaklās sievietes mājas darbos, redzēja ari daudz kailu bērneļu. Vismazākie bija uzsieti mātēm mugurā, kas viņas netraucēja kopt mājas soli. Bet kur tad viri! Kur palikuši ciema vīrieši! Izņemot piecus, kas bija sākuši izdobt koka bluķi jaunai laivai, citus neredzēja, kaut gan sējas laiks vēl bija tālu. Mazliet vēlāk Pičs viņus atrada upē, kur viņi taisīja tačus — lielus četrstūra iežogojumus ar vairākām ieejām. Kad zivis iegājušas šajā lielajā, līdz trīsdesmit asu garajā iežogojumā, tās ārā vairs netiek. Pičs nesaprata, kā mori lielajā sprostā var zivis noķert. Bet tas izrādījās pavisam vienkārši. Okeānā ūdens palaikam ceļas un krīt. Zvejnieki nogaida, kamēr sākas atplūdi, tad arī Gambijas upē ūdens nokrīt par trim četrām pēdām, un tacī, kas nu gandrīz sauss, var nesteigdamies salasīt zivis. Koku ēnā Pičs atrada prāvu nojumi ar pāris pēdu augstu bambusa grīdiņu. Te vakaros salasoties ciema vīrieši papļāpāt. Nupat jau daži tur sēdēja. Bocmanis un taktorijas skrīveris it ātri notirgoja vairākus lopiņus un uz​deva nogādāt uz faktoriju. Ejot atpakaļ, baltie vīri apstājās pie kādas būdiņas durvīm, kur mājasmāte mazos koka stāviņos auda puspēdu platu audumu. Šādas strēmeles vēlāk sašujot kopā un dabūjot drānu lakatu svārkiem un biksēm. — Melnā tauta prot strādāt un prot arī priecāties, — stāstīja tirgus ciema skrīveris. — Vakaros, tikko norietējusi saule, sāk rībēt tamtami, kas aicina jaunatni uz deju. Tamtams ir lielas bungas, izdobtas no koka btaķa ar galos uzstieptu ādu, un melnie prot no šā rīka izvilināt dažādas skaņas straujai dejai. Bieži vien dejā griežas arī jaunās matēs ar mugurā uzsietu mazuli.


BRAUCIENS UZ TOBAGO SALU Jaunu iespaidu un redzējumu pilns Pičs atgriezās kuģī, kur viņu sagaidīja Pūlis un Bato. Kamēr Pičs bija projām, kuģī bija atvesti astoņdesmit divi melnie vergi. Tie bija nākuši no upes augšgala, kur dzīvoja daiādas ciltis un skanēja daiādas valodas un izloksnes. Melnie virsaiši likuši jaunekļus saķert un pārdevuši faktorijai, kas tos pārdeva tālāk nosūtīšanai uz Tobago salu. Par tirgošanos ar cilvēkiem uz kuģa neviens nebrīnījās, jo tā bija parasta lieta. Un galu galā — vai tad dzimtniecība Kurzemē nebija tāda pati verdzība! Tur kungi tāpat darīja ar zemniekiem visu, ko gribēja: pirka un pārdeva, pēra pēc sirds patikšanas un pat sodīja ar nāvi. Pēc būtības nebija nekādas izšķirības. Atšķirība bija vienīgi nosaukumā: Kurzemē bija dzimtniecība, Āfrikā — verdzība. Pičs gribēja redzēt atvestos vergus un gāja viņus uzmeklēt. Tie bija spēcīgi, veselīgi un slaidi noauguši puiši ar pareiziem sejas vaibstiem, tikai lūpas mazliet pastieptas uz priekšu. Patiesībā Gambijas mori nemaz nebija melni, bet gan tumši brūni. Viņi valkāja ap gurniem aptītu drēbi, kas mazliet atgādināja īsas bikses. Tas arī bija viss viņu apģērbs. Pičs ievēroja kādu puisi, kas sēdēja sāpīgi savilktu seju un spaidīja kājas pēdu. Varēja redzēt, ka tā viņam darīja sāpes. Pēda likās savainota, apsarkusi un sastrutojusi. Pičs aizsteidzās prom un drīz bija atpakaļ, lika puisim nogulties un sāka vainu apkopt — izmazgāja, krietni izspaidīja un notina. Slimais gan viebās, bet pat neievaidējās, jo saprata, ka viņam grib palīdzēt. Tā Pičs ieguva melnajos vīros sev uzticamus draugus. Kuģis jau bija izgājis jūrā un atradās ceļā uz Tobago salu. Dienas nāca gausas un vienmuļas. Izceļotāji pēdējā ceļa gabalā bija kļuvuši kustīgāki. Un kā gan ne: pēc divām nedēļām viņi redzēs jauno dzīves vietu. Tur viņi gan būs brīvi cilvēki, tik nezina, kā viņiem klāsies. Nemierīgāks par visiem bija mazais mērkaķītis. No rīta līdz vakaram viņš kūleņoja pa augšklāju, plosījās ar Puli un kāpelēja pa mastiem. Dažus mirkļus vēlāk viņš jau bija pie matrožiem un jauca viņu kojās labo kārtību. Viņš bija pie moriem, bija pie izceļotājiem, viņš bija visur, prata smīdināt un īsināt lēni slīdošo laiku garlaicības māktajiem. Kādu dienu, kad stūrmanis Pičam bija mācījis apieties ar stūres ratu un uz brīdi atstājis viņu vienu, pie Piča pieskrēja Madars un uzsauca: — Pič, nupat tavs mērkaķis iekrita jūrā! — Kā tas varēja gadīties! — uztraucās Pičs. — Nezinu, varbūt kāds iegrūdis. Skrej ātrāk! — Tu taču redzi, ka man rokā kuģa stūre. — Tas nekas, es palikšu tavā vietā, skrej vien! Ar vienu lēcienu Pičs bija lejā un aizdrāzās uz kuģa pakaļgalu. Madars pat nedomāja piedurt rokas stūres ratam. Yiņš aizgāja, greizi smīnēdams, lai liktos kojā, jo pašreiz bija brīvs. Atstāts savam liktenim, kuģis iegriezās nepareizā vējā. Pa daļai iemigušās buras atdzīvojās un trokšņaini sitās pret mastiem, rāvieniem piepūtās arvien vairāk, un rāju koki iegaudojās. Kuģis nodrebēja no mastu galiem līdz pat ķīlim. Buras sprakstēja kā musketes šāvieni, šotes džinkstēja, «aiļu bloki čīkstēja. Kapteinis uztraukts izmetās no kajītes un kliedza pēc stūres vīra. Atskrēja stūrmanis un bocmanis, atsteidzās matroži, bet Pičs jau joņoja atpakaļ. Viņš bija atradis mazo Bato ar Puli, un tagad sirds vairs nebaiļojās. — Kā tu uzdrīkstējies atstāt stūri! — kliedza kapteinis. Ko tur Pičs varēja atbildēt! Viņš neteica nekā, tikai seja viņam raustījās no uztraukuma un ātrā skrējiena. — Pēc maiņas beigām ienāc pie manis, — noteica kapteinis mierīgāk un ātri aizgāja.


Pičam vēl dažas stundas bija jāstāv pie stūres rata, un visu laiku viņš domāja par nekrietno Madaru. «Līdz šai dienai viņš nav aizmirsis sitienu, kuru saņēma tajā dienā uz kuģa. Visu garo laiku viņš nēsājis atriebību sirdī un gaidījis izdevīgu brīdi. Par ko viņš gribēja atriebties! Par toreiz dabūto mācību! Sitienu viņš bija pelnījis un nupat nopelnījis atkal, tikai šoreiz krietni vairāk.» Pičam rokas kutēja, un viņš nevarēja sagaidīt mai​ņas beigas. Tikko noskanēja zvans, Pičs noskrēja lejā matrožu telpā un cietā tvērienā izrāva Madaru no kojas. — Celies, lupata, un saņem, ko esi pelnījis! Spēcīgais un veiklais Pičs sataisīja Madaram tādu pirti, ka viņš nejaudāja vairs pretoties. — Tā, tagad taisies, ka tiec darbā, atlikumu saņemsi vēlāk! Matroži skatījās un brīnījās, kas noticis citkārt klusajam un rāmajam Pičam. Lielās dusmās viņš bija kļuvis nevaldāms. Neviens netika gudrs, par ko Piča dusmas tik bagātīgi gāzās uz Madara muguras. Vīri necēlās Madaru aizstāvēt, jo šis balamutīgais puisis nevienam pie sirds nebija pieaudzis, un savs iemesls Pičam būs bijis. Kad Pičs iegāja pie kapteiņa, viņš pa daļai jau bija nomierinājies un sagatavojies nepatikšanām, kam tūdaļ bija jānāk. Kapteinis skatījās Pičā ilgi un smagi. — Klausies, puis, kas ar tevi notiek! Kārtīgais Pičs atstāj stūri, lai kuģis iet kaut vai dibenā. Kādēļ rīkojies tik vieglprātīgi! Pičs apmulsis mīņājās, līdz beidzot izdabūja: — Mani piekrāpa. — Kas piekrāpa! Kā piekrāpa! — Kaptein, esmu vainīgs un pelnījis sodu. Kapteinis neko vairāk neprasīja, tik skatījās Piča atklātajā sejā, kur katrs vaibsts pauda stingru gribu, raudzījās arī Piča vēl bērnišķīgajās acīs, kas lūkojās rāmas' un uzticīgas. Nē, šis puisis nav blēdis un vieglprātīgs kauslis. Jāmeklē cits vainīgais. Bet kurš tas ir! — Pič, tu man neuzticies! — Es uzticos, kaptein, bet ar šo lietu es gribētu pats tikt galā. Es negribu taisnoties, esmu vainīgs, un man jāsaņem sods. Vēlāk par notikumu uz stūres tiltiņa vairs nedzirdēja runājam. Nevarēja būt, ka kuģa |audis to būtu aizmirsuši. Viņi klusībā vēroja abus pretiniekus. Pičs bija tāds pats kā arvien: labs matrozis un krietns biedrs. Madars bija kļuvis labu tiesu klusāks un vairs tā nelielījās ar spēku un izveicību. Ka Madaram sava daļa vainas pie nepatīkamā gadījuma, par to neviens nešaubījās, jo kā gan citādi Pičs būtu viņam tik nikni uzbrucis, bet, kas īsti viņu starpā noticis, tas palika Piča un Madara noslēpums, un citi to nekad nedabūja zināt, arī kapteinis ne. Laba ceļavēja dzīts, kuģis dienu un nakti skrēja uz rietumiem un arvien vairāk tuvojās izceļotāju lielo cerību zemei — Tobago salai. Līdz ar izceļotājiem turpu brauca viņu nākošie strādnieki — vergi, kuriem vairs nebija cerību atgriezties dzimtenē. Protams, melnie par to neko nezināja, jo kas gan viņiem būtu pratis pateikt. Pičs uzmeklēja morus katru dienu, lai apkoptu kāju slimajam Džī. Kāja nu vairs nepūžņoja un bija sākusi apdzīt. Visi melnie nēsāja ap kaklu palmu šķiedru aukliņas, kurās karājās kāds akmentiņš, zvēra zobs vai nags, vai arī kāds mazs kauliņš. Tie pēc moru ticējuma sargā no slimības, nelaimes un burvja ļaunās acs. šis gri-gri, kā mori to sauca, bija viņu lielākais dārgums, un no tā viņi nekad nešķīrās. Kādu rītu, Pičam ieejot vidusklājā pie melnajiem draugiem, Džī noņēma no kakla savu dārgumu un sniedza baltajam puisim. — Gri-gri, — viņi teica, gribēdams to uzkārt Pičam kaklā. Ptčs bija par Džī dāvanu dzi|l aizkustināts, viņi saprata, ka nedrīkst dāvanu novērtēt par zemu, nedrīkst noraidīt un apbēdināt krietno moru puisi. Džī uzkāra savu dārgumu viņam kaklā. Brīdi Pičs stāvēja nekustīgs un jāva sevi apbrīnot. Tad


parakņā|ās pa kabatām un izņēma mazu spogulīti, sniedza to DiT un teica: — Gri-gri. Melnais vārīgi paņēma spožo lietiņu, tajā Ieskatījās. Tad viņi atvēra muti, piemiedza vienu aci, vēl pabolīja abas acis. Diī vēl arvien skatījās un priecājās — viņi bija Ieraudzījis pats sevi. Nu arī citi gribēja redzēt, ska​tījās visi pēc kārtas, un viņu prieks bija skaļi. Pagāja vēl dažas mierīgas dienas. Kuģis, laba vēja dzīts un līganu viļņu iūpots, vēl arvien skrēja uz rietumiem. Kādā miglainā rītā sardzes matrozis sauca, ka priekiā redzama zeme. Tad stūrmanis lika brasēt atpakaļ un tā gausināt kuģa skrējienu. Paireiz lēca saule un klīdināja miglu. Lai gan bija agrs rīts, vlrsklājs sanāca ziņkāru ļaužu pilns. Reliņam pārliekuiles, viņi nenovērsa acis no zemes, kas nu bija skaidri redzama. Mazu un lielu līču izlocīts un sīku upju izvagots, tālumā aizstiepās lēzens krasts, noaudzis palmām, kuru aizmugurē drūzmējās kalnu strēķi, bet priekiā, liela līča dziļumā, bija pilsēta. Iznāca kapteinis, brīdi pavēroja zemi un pavēlēja braukt uz dienvidiem un apkārt salai. — Kaptein, vai tā nav Tobago sala! — Izceļotāji vīluiies prasīja. — Ir, tikai mums jāplebrauc no otras puses. Sī te ir olenderu puse ar Jaunflīzingas pilsētu un fortu. Kuģis brauca apkārt salas dienvidu galam, garām Smiliu un Korona ragam un tad uz augiu garām Liepājas līcim un iegriezās Jēkaba līcī, kur ietecēja Kurzemes upe un atradās Jēkabpils un forts. Norībēja apsveikuma šāvieni, un skanēdams iekrita jūrā enkurs. Izceļotāji drudžaini cilāja savus saiņus, jo tūdaļ būs jāiet krastā. Krastmalā stāvēja priecīgi uztraukti ļaudis, kas negribēja palaist garām reto izdevību paskatīties uz atbraukušo Kurzemes kuģi. Varēja palaimēties satikt kādu vecu paziņu vai arī iedraudzēties ar kādu no jaunajiem atbraucējiem, varbūt nopirkt kādu derīgu lietu, kas te nav dabūjama. Daži prasīja pēc Kurzemes labības, kuru še neaudzēja, citi meklēja pirkt ieročus, kas šai mežonīgajā zemē arvien varēja noderēt. Šis un tas bija atvests, bet maz. Toties bija atvesti izceļotāji un vergi. Vergus nekavējoties nogādāja uz forfu, kur bija šķūņi melnajiem, bet izceļotājus pagaidām novietoja pilsētas namiņos, līdz viņiem ierādīs zemes gabalus, uz kuriem varēs pārcelties un pamazām Iekārtoties. Vecie izceļotāji, kas jau labu laiku še dzīvoja, atbraucējus ņēma līdzi uz savām sētām. Arī llzītei un Dzīlim pirms trim gadiem uz šo tālo Kurzemes koloniju bija atbraukusi mātesmāsas ģimene, kas nu tagad uztraukta gaidīja Kurzemes radus. Ieraudzījusi llzīti un viņas brāli, radiniece velti skatījās pēc māsas, Tsi apsveicinājusies, viņa neizpratnē jautāja, kur māte. Kad pateica bēdu vēsti par mātes nāvi īsi pirms aizbraukšanas, tuvinieku rokas nolaidās un atkalredzēšanās prieks nodzisa. Pičs bija uz īsu brīdi atbrīvojies no darba un izkāpa krastā pavadīt draugus. Tur nu viņš stāvēja ar Puli un Bato, kas nesaprata, kas te īsti notiek un kādēļ viņi stāv. Ilzīte nobēdājusies šķīrās no Piča, ar kuru šais divos mēnešos bija iedraudzējusies. Ilzītes brālis cieti paspieda Pičam roku un piekodināja viņus labi drīz apciemot radu sētā. Pičs to labprāt apsolīja un smagu sirdi gāja atpakaļ uz kuģi. Puiis un Bato nezināja, ko darīt, kad viņu lielie draugi gāja katrs uz savu pusi. Pūlis gan ātri apķērās un droši un noteikti palika pie Piča, bet mērkaķītim bija grūti izšķirties, un viņš skraidīja no viena pie otra, līdz pēdīgi iebrēcās kā bērns, kam nodarīta pārestība, un palika pie lizītes, ieķēries viņai svārkos. Uz kuģa sākās preču iekraušana. Melnie vīri pieveda tabakas saiņus, cukura un kafijas maisus, indigo krāsas un vaniļas kastes un visas šīs vērtīgās mantas matrožu uzraudzībā nesa un vēla kuģī, kur pēc izceļotāju un vergu aiziešanas aizjūras precēm nu bija daudz vietas. Pičs lūdza kapteinim atļauju, kad izgadīsies brīvs brīdis, kādā pēcpusdienā aiziet pie draugiem un paraudzīties, kā viņi iekārtojušies jaunajā vietā. Kapteinis to atļāva un, viltīgi pasmaidījis, prasīja, vai tik viņš nedomājot pavisam palikt salā. Kad Pičs to noliedza, kapteinis teica, ka tā esot labi, varot gadīties, ka viņam būšot jāpilda dažādi uzdevumi. Kādu dienu, kad bija tā pavaļīgāk, Pičs jau agri bija kājās, mazgājās un posās, lai varētu glīts rādīties drau​giem Krūmiņu sētā.


«Laikam taču teica, ka Krūmiņu sētā. Nē, Kociņu sētā. Tomēr Krūmiņu. Nu, tik daudz izceļotāju te nevar būt, ka neatradīšu.» Kad nokāpa no kuģa, saule jau cepināja, un Pūlis, mēli izkāris, tecēja Pičam pa priekšu, kas uzņēma drošu soli uz rītu pusi, jo, iepriekšējā dienā šķiroties, viņam likās, ka lizītes radiniece pamāja uz rītiem, sak, tur mūsu mājas. Pičs izgāja cauri Jēkabpils mazo namiņu rindai un atradās uz ceļa starp labi sazēlušiem tīrumiem, kur līdzās zirņiem un pupām zēla tādi augi, kādus Kurzemē nepazina un neaudzēja, bet tik ierasto maizes labību nekur neredzēja. Pie mājām ganījās govis, cūkas un kazas, bet no sētām skanēja zosu un pīļu klaigas. Ēkas nebija lielas un celtas pa kurzemnieku parašai kaķu būvē. Kad Pičs jau gribēja Iegriezties kādā saimniecībā, no tuvākās sētas kopā ar moriem pretī nāca baltais vīrs, droši vien saim​nieks — latviešu vergturis. — Labdien, saimnieki — Pičs uzrunāja latviski, un sve​šais tāpat atņēma: — Labdien, labdien! Kurp iedams! — Tā jau ir tā lieta, ka nezinu, kur jāiet, varbūt zināsi. Saimnieku pārim vakar atbrauca radu bērni no Kurzemes, eju tos apraudzīt. Sētu sauca Krūmiņi vai Kociņi. — Zinu, tā ir Zariņu sēta. Raug, tur aiz kakao koku pudura var redzēt istabas jumtu. Un tu pats arī no Kur​zemes! — Jā, no Kurzemes, bet es piederu pie kuģa ļaudīm un braukšu atkal atpakaļ. — Tā, tā. Un no kādas puses Kurzemē būsi! — No Dobeles. — No Dobeles! Bet no kuras muižas tiesas! — uztraukts prasīja saimnieks un atbildi gaidīja kā tiesas spriedumu. — Esmu no Lipsta muižas Alkšņiem. — No Alkšņiem! Bet tad jau tu esi mūsu Pičs! — Un tu Baģis! Tādēļ man likās, ka esmu tevi redzējis. — Nāc taču iekšā! Dārta arī būs priecīga tevi redzēt. Ak tu mīļā stundiņa, kur tas laiks, kad tu kā nelaimes putns aizbēgi pasaulē! Kā tad tev gāja! — Tur daudz ko stāstīt, pietiktu veselai dienai. Es atnākšu citu reizi, ļoti gribas ko dzirdēt par Alkšņu saim​niekiem, kas man bija tik labi kā īsti vecāki. — Par Alkšņu saimnieku! Skaties, kur viņš savos Alkšņos staigā. Dāvi, ei, Dāvi! Nedzird. Nu tad paiesimies pie viņa, bet vispirms tev jāiet parādīties Dārtai. iegāja istabā, bet drīz redzēja visus trīs aizejam pie kaimiņa. Kas tas bija par pārsteigumu! Viņu Pifs Tobago salā! Un kāds liels un spēcīgs izvērties! Pičs laimīgs sarokojās ar Dāvi, bet saimniecei godbijīgi nobučoja roku un sacīja: — To maizes klaipiņu un tos labos vārdus, ko man devi ceļā līdz, es nekad neaizmirsīšu. — Kur tu visus šos gadus biji un kā šurpu atkļuvi! — Es ceru svētdien atnākt uz visu dienu un tad Izstāstīšu savus garos ceļus un raibās gaitas, bet šodien nevaru kavēties. Gaidiet mani svētdien) Uz redzēšanos! Un prom viņš bija. Uz Zariņiem.


IZCEĻOTĀJI SVEŠAJĀ ZEMĒ llzites un Dzīļa ierašanās Zariņos izjauca sētas kluso mieru, jo jauno ļaužu dzīves prieks lauztin lauzās uz āru. Meitene palīdzēja saimniecei mājā un kūtī, un viņas gaišās bizes pazibēja drīz istabā, drīz pagalmā, drīz dārzā. Ilzīte gaidīja viesi jau no paša rīta. Acis, bijušas kur nebijušas, arvien griezās uz Jēkabpils pusi. Pēdīgi viņš nāca. Nevajadzētu ierādīt, ka redzējusi un gaidījusi, bet nenocietās un izskrēja pretī. Arī Bato izskrēja līdz. Mērkaķītis bija gluži kā bez prāta, apsviedās Pičam ap kaklu, bet tūdaļ atkal šļūca lejā un uzbruka Pūlim, kas stāvēja šķelmīgs un varen strauji vēdināja asti. Ilzīte, acis nolaidusi un mulsumā sarkstot, klusi sniedza Plčam roku. Iznāca saimniece un vēlēja vest ciemiņus Istabā, bet pati pagājās pa lauku un sauca mājās saimnieku un Dzīli. Drīz visi sēdēja istabā un valodas viņiem risinājās viegli un nepiespiesti. Saimnieks Jorēns bija vīrs vēl spēka gados. Sejā viņam bija dziļas rievas, kas Ieviešas ikdienas rūpēs un gadu no gada nesot smago darba nastu. Piča jautāts, viņš labprāt stāstīja par sevi un par jauno dzīvi. Viņš agrāk dzīvojis Kurzemē Vecmoku tiesā netālu no Tukuma, bet, kad dzīve kļuvusi galīgi neciešama, izšķīries par braukšanu uz tālo zemi. Te katrs kolonists saņemot sešdesmit vienu pūrvietu zemes, un viņš šais trijos gados, kopš te ieradies, jau paguvis uzcelt ēkas, jo kalnos labu būvkoku netrūkstot, iekārtojis arī saimniecību. Tāpat kā citi izceļotāji, viņš audzējot pārdošanai tabaku, kafiju, muskatriekstus, vaniļu, bet savām vajadzībām — kukurūzu un manioka sakni, stādot melones un ananasus. Zeme esot auglīga, gaiss labs, un viss paaugot labi. Pirmajos trijos gados nekādu nodokļu neesot ne naudā, ne graudā. — iedzīvosieties un aizmirsīsiet dzimtās zemes pāres​tības. — Slikti te nav, tomēr mūsu dzīvei ir arī savas ēnas puses. Mums, kas esam Kurzemē dzimuši un auguši, šai zemē smagāku darbu strādāt grūti, tādēļ arī katrai ieceļotāju saimniecībai dod desmit melnos vergus, kas šai karstumā pieraduši. Tas nu tā, bet ir vēl kas cits, kas mani dara nemierīgu. — Vai te dzīve tik nedroša! — Salas pretējā krastā apmetušies olenderi, uzcēluši pilsētiņu ar cietoksni un nodarbojas ar cukurniedru audzēšanu un cukura vārīšanu. Tie ir nemierīgi ļaudis un pulcina pie sevis tādus pašus aizdomīgus vīrus no citām salām. Lai nodrošinātos, katram gadījumam mūsu fortā novietoja vervētu kājnieku rotu ar lielgabaliem. Visus ieceļotāju vīriešus ieskaitīja zemessargos un tā sastādīja vēl trīs rotas. Nejauši nāca zināms, ka olenderi nodomājuši ieņemt Jēkabpili un sagrābt savās rokās visu salu. Viņus novēroja un gaidīja. Izvēlējušies tādu brīdi, kad salā nebija neviena Kurzemes kuģa, olenderi uzbruka mūsu fortam. Uzbrukums neizdevās, un ienaidnieki laidās mukt. Jēkabpils zemessargi dzinās bēgošajiem pakaļ pa sauszemi, bet karazeļļu rota ar lielgabaliem sekoja laivās gar krastmalu. Uzbrucēji bija spiesti padoties. Viņi lūdza atļauju palikt salā un godīgi strādāt. To olenderiem atļāva līdz lielkunga rīkojumam. — Un kāds bija lielkunga rīkojums! — Lielkungs atļāva olenderiem palikt salā un lika pat iedalīt viņiem zemi. Dumpja rīkotājus, brāļus Lampsinus, apstiprināja par olenderu pilsētas priekšniekiem. Es domāju, tāda lielkunga žēlastība nav uz labu, un viņi nelik​sies mierā, līdz sagrābs visu salu. Redzi, tādēļ man prāts nemierīgs. Ko tur Pičs varēja teikt! Būtu gaužām žēl, ja tā notiktu, bet līdzēt arī neko nevarēja, tādēļ viņš grieza valodu uz citu pusi: — Tu teici, ka audzējot kādu sakni. Kur tā der! — Tā ir manioka sakne. Krūms ir savas piecas pēdas augsts, un tam izaug līdz desmit mārciņas smagi sakņu bumbuļi. No tiem dabū miltus maizes cepšanai. Kad iziesim ārā, es tev parādīšu manioka krūmus. Parādīšu arī kukurūzu, melones un ananasus, ko te audzējam, arī kafijas krūmus, rīsu,


cukurniedres. Kokospalmas mums te aug savā vaļā, nevajag tikai slinkam būt un savākt augļus. Palmas ir visai vērtīgi koki. Bez lielajiem riekstiem no palmām dabū sulu cukura vārīšanai un vīna raudzēšanai. Palmu koksne un šķiedra arī ir vērtīga manta. Palmas te redz visgarām, esi taču ievērojis! Varētu daudz stāstīt un rādīt, jo te viss savādāks nekā pie mums Kurzemē. Saimniece un llzīte ienesa cieņu, un Pičs dabūja nogaršot silto zemju gardos augļus, arī maizi, kas cepta no manioka bumbuļu miltiem. Garšoja vareni. — Maize iznāk tīri laba, bet tik saturīga gan nav kā Kurzemes maize. Kādreiz tā sagribas mūsu melnās rudzu maizes, ka jāiet uz Jēkabpili un jāpērk kāds mēriņš rudzu. Parunājieties vien ar ciemiņu, man jāaiziet uz lauku, jāredz, kā tur ar darbiem, — saimnieks sacīja un cēlās no galda. — Tencinu par cieņu un par jauki pavadīto Jaiku. Es gribētu paieties līdz kalniem. Man te viss jauns un nere​dzēts, — teica Pižs un taisījās uz iešanu. — Žēl, ka nevaru iet tev līdz. Mums ar Dzīli uz lauka tāds darbs, ka jābūt pašiem klāt. Sirsnīgi izvadīts un uzaicināts atkal drīz apmeklēt, Pičs devās prom. Kad izgāja cauri tīrumiem, viņš nonāca cilvēka roku nekoptā joslā. Avoti un strautiņi steidzās lejā uz jūru, un krāšņi koki cēla galvas pretī dienvidu debesīm. Kādu tik koku un krūmu te nebija! Pičs tos nepazina un nezināja vārdos saukt, tikai ievēroja, ka dažiem bija ziedi un augļi vienā un tai pašā laikā. Dzīvniekus nere​dzēja, bet putnus gan. Vieni bija pavisam sīciņi, kas lidinājās no zieda uz ziedu kā taurenīši, pa zemi tekalēja mazas vistiņas garām astēm. Kokos kliedza papagaiļi. A-ā, tur bija arī pāris mērkaķu, kas no augšas ziņkāri uz viņu nolūkojās. Plčs vēl arvien gāja tik uz priekšu un priecājās, ka atnācis. Tādu mežu viņš vēl nebija redzējis.


PIČU AIZVED UZ OLENDERU PILSĒTU Varbūt viņš bija kādu stundu gājis, varbūt arī vairāk, kad Pulls sāka riet un Pičs starp kokiem ieraudzīja divus cilvēkus. Arī viņi bija Piču pamanījuši un nāca klāt. No pirmā skata varēja redzēt, ka viņi nebija latvieši, bet baltie cilvēki gan. Svešie uzrunāja valodā, kas gan nebija vācu, bet tai līdzīga, tādēļ Pičs atbildēja vāciski. Svešie gribēja zināt, kas viņš tāds esot. Pičs teica, ka esot Kurzemes kuģa matrozis, un prasīja, kas viņi tādi. šie esot Jaunflīzingas zemessargi, — vai Piis negribot redzēt viņu pilsētu! To viņš labprāt gribētu, bet nupat tas neesot Iespējams, jau vēla pēcpusdiena, un viņam jātiekot atpakaļ uz kuģi. Tad olenderu zemessargi lika Pičam noteikti saprast, ja viņš nenāks ar labu, viņu aizvedīs ar varu. Pičs pasmaidīja, kad viņam lika iet tālāk. Ko Pičs varēja darīt! Viņš gāja. Pa ceļam olenderi sāka izprašņāt, ko kuģis atvedis, ko iekrauj promvešanai un tā bez gala. Pičs atbildēja uzmanīgi un centās novadīt runas uz krāšņo mežu, uz slaidajām palmām, bet svešie gribēja runāt par Kurzemes kuģi. Drīz Pičs ievēroja, ka viņi iet lejup. Pēc gara un strauja gājiena viņi nokļuva klajumā. Priekšā mirdzēja jūra, bet jūras malā pletās pilsētiņa, pie kuras bija noenkurojies kuģis. Piča pavadoņi apstājās pie kādas lielākas ēkas. Tur Pičam lika drusku uzgaidīt un tad iesauca istabā, kur pie galda sēdēja trīs vīri kungu drānās, un vienā no viņiem Pičs saskatīja jūrnieku, lai gan visi trīs bija ģērbušies puslīdz vienādi. Viņi runāja labi saprotamā vācu valodā un sāka sīki izprašņāt par Kurzemes kuģi. Visvairāk prasīja tas — ar iedegušo ģīmi un pavēlošo balsi, tas pats, kuru Pičs noturēja par jūrnieku. Bet Pičs, tāpat kā pirmiņ, runāja skopi un izlikās nekā liela nezinām. Tad runā iejaucās kāds cits no šiem trim un centās runāt tādā pieglaimīgā balsī: — Nu, protams, tu nezini. Tas zināms tikai kuģa virsniekiem, bet labāk parunāsim par lietām, kas tev tuvākas. Piemēram, kā jums tur uz kuģa ar pārtiku! Vai labi baro un vai algu saņemat kārtīgi! Pičs īsti nesaprata, uz kurieni svešais velk un ko grib panākt, atbildēja atturīgi un izvairīgi, ka barojot vidēji un arī ar algu iztiekot. Bet svešais kļuva aizvien glaimīgāks un beidzot izteica savu vēlēšanos gluži atklāti: — Vai negribi pārnākt pie mums! Mēs maksājam visaugstākās algas, mūsu komanda ēd vislabākos kungu ēdienus. Kā domā! — Tas labi jāpārliek. Varbūt vairāki būtu ar mieru pārnākt. Bocmanis ir mans draugs, varbūt arī viņi nāk, bet vai jūs ņemsiet! — Jo vairāk, jo labāk, — svešais priecīgs pamāja ci​tiem ar galvu. — Labi, es parunāšu ar drošiem vīriem un bocmani. Bet kā es tikšu atpakaļ uz kuģi! Ir vēls laiks un ceļš tāls cauri mežam. — Aiziesi rīt. Pārgulēs! šinī pašā mājā, — un svešais pamāja kādam pie durvīm. Pienāca viens no zemessar​giem. — Aizved matrozi pie sevis, pabaro un parādi, kur izgulēties. — Bet Pičam piekodināja: — Tikai tu nāc ar savējiem tā drīzāk. Labi izgulējies un paēdis, Pičs otrā rītā soļoja atpakaļ uz Jēkabpili. Viņš vairs nevēroja svešo mežu un neredzētos kokus, jo galva bija brāzmainu domu pilna. Kas svešajiem bija aiz ādas! Labs tas nevarēja būt. Un abi viņa aizvedēji, kas uzdevās par zemessargiem, taču arī bija jūrnieki. Kā viņš to tūlīt nepamanīja un ļāvās tik viegli piekrāpties! Vai tik viņš nav izdarījis kādu muļķību! Vai bija pareizi, ka deva svešajiem cerības uz Kurzemes matrožiem! Pie kuģa laipām stāvēja Madars un teica ar ļaunu smīnu: — Nu tik saturies! Vecais vairākas reizes prasīja pēc tevis. Nu kā tad šai klājas! -— bet pats atlēca sānis, jo Pičs strauji devās pa laipām augšā. Pičs vispirms gribēja satikt Kasparu, bet uzskrēja virsū kapteinim, kas pašreiz iznāca pa savas kajītes durvīm.


— Kādēļ tik vēlu! Es tevi atlaidu uz vienu dienu. — Kaptein, man ir kas sakāms, ko citi nedrīkst dzirdēt, — Pičs paklusu teica un sekoja kapteinim kajītē. Tur viņš palika labu brīdi un tad gāja saukt virsniekus. Kapteinis lika arī Pičam palikt kajītē, bet virsniekiem nodeva rīkojumu: — Komandu nelaist krastā. Ja kāds būtu atlaists, saukt atpakaļ. Neviens nebija atlaists, jo preču iekraušana vēl turpinājās. Pēc tam kapteinis atstāstīja Piča piedzīvojumus olenderu pilsētiņā. Piča rīcību atzina pareizu un nolēma turpināt mazo krāpšanu, līdz uzzinās, ko svešie nodomājuši. Tādēļ Pičam, Kasparam un vēl kādam trešajam būtu jāiet uz Jauntlīzingu un jāturpina sarunas. Kurš varētu būt trešais! — Matroži tādās lietās diezgan bērnišķīgi, un es baidos, ka viņi kaut ko nesaputro, varbūt būs labāk, ja Pičs ar bocmani ies divi vien, — sprieda stūrmanis. — Varbūt mūsu līdzbraucējs, Mančesteras precinieks, būtu ar mieru pastaigāties. Ja viņam lietu izskaidros, viņš visu izdarīs. Pasauca precinieku un izstāstīja, ko Pičs piedzīvojis, kā arī par nodomu sūtīt viņu līdzi. Precinieks bija ar mieru, bet nezināja, par ko uzdoties, jo pēc matroža viņš neizskatījās. Stūrmanim ienāca prātā laba doma — uzdot viņu par faktorijas skrīveri, kas dodas uz Kurzemi, bet brauciena laikā strādā kuģa galdnieka darbu. Pie tā tad arī palika. Pēc četrām dienām, kad preču iekraušana kuģī tuvojās beigām un kapteinis nolika aizbraukšanu tieši pēc nedēļas, Pičs gāja atkal uz olenderu pilsētu, šoreiz bocmaņa un precinieka pavadībā. Jaunflīzingā viņi satika tikai divus no olenderu kungiem, kas kurzemniekus saņēma sevišķi laipni un prasīja bocmanim, ar ko viņš uz kuģa nav apmierināts. — Kuģim nav pilns matrožu skaits, tādēļ augstā jūrā netiekam ar darbu galā, bet man par to jāatbild. Vai es vainīgs, ka kapteinis taupa naudu un nepieņem pilnu apkalpi! Tāpēc es mīļu prātu pārietu uz kārtīgāku kuģi. — Bet kas tad faktorijas skrīverim ko sūdzēties, ja viņš pie kuģa komandas nepieder! — Tā jau ir tā lieta, ka pie kuģa komandas nepiederu, bet mani spiež strādāt kuģa galdnieka darbu, kuru es vāji protu, un pēc tam vēl lamā. Ja jūsu kuģis ietu uz mājas pusi, labprāt brauktu līdz. Pa to starpu bija ienācis trešais olenderis ar valdonīgo balsi, kuru pārējie tagad dēvēja par kapteini. Viņš prasīja: — Vai jums uz kuģa daudz neapmierināto vai tikai jūs trīs! Daudz! Tad dodiet kuģi mums — un jūs katrs saņemsiet simt florēnus. No tik atklātas valodas Kurzemes vīriem gāja tirpas pār kauliem. Precinieks, labi ieskatījies runātājā, sarāvās un nobālēja. Pēc skaudrās balss un pārdrošās uzstāšanās viņš atcerējās šo vīru. Tas taču bija tas pats laupītāju kuģa kapteinis, kas ar savu bandu izlaupīja viņa kuģi un pakāra kuģa ļaudis. Nu tik savaldīties, ne ar ko neizrā​dīt, ka pazīst šo briesmoni! — Ko apklusāt! Nobijāties! — ņirgājās kapteinis. — Viegli pateikt — dodiet kuģi kā tādu maizes klaipu, kā var kuģi iedot! — Ja jūs zinātu kuģa izbraukšanas dienu, tas būtu pa​visam viegli. — To es zinu, no šodienas pēc nedēļas, — paskaid​roja bocmanis. — Tad viss kārtībā. Mūsu kuģis izbrauks jūrā jūsējam pretī. Jūs sāciet dumpoties un uzbrūciet virsniekiem. Mēs pasteigsimies jums palīgā, un lieta būs darīta. — Un mums katram simt florēnu! — Se roka! — un laupītāju kapteinis sniedza pēc kār​tas visiem trim vīriem roku. Kurzemes burinieka sūtņi atgriezās Jēkabpilī un uzkāpa uz kuģa. Pa ce|am nekas nebija runāts, lai nevēla​mas ausis nedzirdētu, kas tām nav jāzina. Tikai kapteiņa kajītē viņi atstāstīja sarunu ar svešajiem. — Tik tālu mūsu stāvoklis tagad skaidrs — svešie tīko pēc mūsu kuģa. Labi, ka mēs to zinām. Mēs aizbrauksim agrāk nekā teikts un pazudīsim no Jēkabpils melnā naktī, — sprieda kapteinis, bet, kad


Manfesteras precinieks pateica, kas ir šis kapteinis un kas viņa kuģis, kajītē iestājās ilgs un dziļš klusums. Tad atkal ierunājās kapteinis: — No šī kuģa mēs neizbēgsim, pirāti mūs novēros dienu un nakti, mums jāatrod cits ceļš, kā tikt no viņiem vaļā. Uz brīdi atkal iestājās smags klusums, bet pēc mirkļa kapteinis tīri jautri turpināja: — Viņi grib dumpi. Labi, viņi to dabūs, bet komandai ne vārda un uz pilsētu laist pēc iespējas mazāk. Picu kapteinis aizturēja un, kad citi bija izgājuši, pa​klusu teica: — Pēc divām dienām beigsim iekraut preces, tad pa​pildināsim ūdens un pārtikas krājumus. Tu būsi brīvs un varēsi pastaigāt pa apkārtni, varēsi arī aiziet pie saviem draugiem, bet par visām lietām turi acis vaļā, ka no mūsu vīriem kāds neaizklīst Jaunllīzingā. Vari ņemt pāris puišu līdzi, kas prot muti turēt. Vai zini tādus! — Jā, abus lietuviešus, brāļus Jozi un Kazi. Pēc divām dienām preču iekraušana bija beigusies, un Pičs drīkstēja ar Jozi un Kazi iet krastā. Pičs bija abiem puišiem noskaidrojis viņu uzdevumus, un brāļi bija prie​cīgi gājēji. Staigājot pa šaurajām ieliņām, kur koka mājiņu mazie lodziņi raudzījās uz ielu, puiši uzmanīja katru dzīvu radību, kas pagadījās ceļā. Kādā māju pudurī Pūlis metās pakaļ kādai ēnai, kas pazuda aiz sētas. Pičs. steidzās turp, bet Jozis un Kazis aizskrēja aizdomīgajai vietai no otras puses. Zem kokiem, pie mājas piespiedušies, stāvēja pazīstamie olenderu zemessargi. — Sveiki, draugi! — Pičs jautri uzsauca. — Tas labi, ka atnācāt apskatīties mūsu kuģi. Iesim, es jūs aizvedīšu pie mūsu zēniem. Svešie gan visādi atrunājās, bet Pičs tik neatlaidīgi lūdza, ka beidzot viņi piekāpās un gāja līdz uz ostu. Pičs atstāja abus brāļus pie kuģa laipām, bet pats ar olenderiem kāpa augšā un sastapa bocmani. Ap svešajiem sa​stājās bariņš ziņkārīgu matrožu, kas ļoti izbrīnījās, kad Pičs teica bocmanim: — Šie divi vīri ir olenderu zemessargi, kas mani pret paša gribu aizveda uz savu pilsētu. Tagad ieliec viņus pret viņu gribu drošā vietā, līdz kapteinis pateiks, ko ar viņiem darīt. Kapteinis jau nāca, ieraudzījis neparastos viesus. — Ieslodzīt un deši apsargāt! Bocman, tu atbildēsi par viņiem ar savu galvu! Svešie neparko negribēja līst mazajā, tumšajā kambarītī, kur koks glabāja šādus tādus virtuves piederumus. Apkalpes vīri no visa tā neko nesaprata un raustīja plecus. Olenderus ieslodzīja, un kapteinis atgriezās ka​jītē, kur viņu jau gaidīja stūrmanis un leitnants. — Mēs gribējām uzzināt, ko jūs domājat par mūsu pašreizējo stāvokli, — viņi jautāja. — šķiet, tas nav slikts. Šo divu laupītāju sagūstīšana arī nāk mums par labu. Viņi nevarēs aizvilināt mūsu vīrus un sagrozīt viņiem galvas. Es nešaubos, ka tas bijis viņu uzdevums. Cik man zināms, šiem laupītāju kuģiem arvien ir padomā kāda klusa saliņa, kur izlabot kuģiem cīņās dabūtos bojājumus, salāpīt buras un savest kuģi kārtībā. Sis kuģis izvēlējies Tobago salas olenderu pusi, kur labi saprotas ar brāļiem Lampsiniem. — Bet kas būs tālāk! — Tālāk būs tas, ka mēs izbrauksim noliktajā dienā, tas ir, parīt, un pirātu kuģis mūs jūrā sagaidīs. Mēs liksim matrožiem ālēties, lai pirātiem liktos, ka uz mūsu kuģa izcēlies dumpis, un viņi droši brauks mūsu kuģim virsū, kas pilnās burās dosies uz priekšu. Mūsu lielgabali būs notēmēti uz laupītāju un, tiklīdz tie izšaus uz mums kaut vienu šāvienu, saņems pretī desmit divdesmit. Cerēsim, ka mūsu lielgabalnieki labi tēmēs. Un tas ir viss.


ATVADĪŠANĀS NO DRAUGIEM SALĀ Kamēr kapteiņa kajītē notika šī saruna, Pičs žigliem soļiem steidzās pie llzītes un Dzīļa. Ceļu viņš bija ielāgojis un gāja droši pāri upītēm un strautiem, garām manioka krūmiem un palmu birzīm, tīrumiem un dārziem. Zariņu pagalmā Pičs satika saimnieku, viņi sāka runāties par dzīvi salā, arī par melnajiem darba darītājiem un apiešanos ar tiem. — Es nesaprotu, — teica Jorēns, — kā cilvēki, kas nesen paši nesuši klaušu jūgu un izbaudījuši pārestību un pazemojumus, ko viņiem nodarīja vācu junkuri, to varējuši tik ātri aizmirst un kļūt par tādiem pašiem junkuriem šajā zemē. Melnos neuzskata par cilvēkiem, bet runājošiem lopiem, kuriem uzsvilpj kā suņiem, un saimnieks nēsā līdz pletni, ko lieto bez žēlastības. Es tā nevaru un negribu, un mana sirds jūt, ka te nekādu jaunu tēvzemi neesmu iemantojis. Sirds un tēvu tēvu kapi palikuši tur, aiz tālajām jūrām. Sveša ir šī jaunā pasaule, un laimes te ir tāpat maz. Tik vien jau ir, ka esam tikuši vaļā no bargajiem kaklakungiem. Bet uz cik ilgu laiku! Varbūt jau drīz būsim olenderu varā … Jorens veda ciemiņu istabā, kur uz galda jau kūpēja pusdienas. — Sēdieties nu tik klāt, — mudināja saimniece. Pičs ēda un slavēja mājasmātes prasmi pagatavot tik gardu maltīti. Bija patīkami ciemoties pie šiem krietnajiem ļaudīm un negribējās domāt, ka šī ir pēdējā tikšanās pirms šķiršanās uz visiem laikiem. Nebija parastās jautrības, un ļaudis pie galda nomāca mulss klusums. Dzīlis gan mēģināja stāstīt jocīgu notikumu Jēkabpilī, bet neviens nepasmējās, un llzīte sēdēja, galvu nodūrusi, lai citi nevarētu ieskatīties viņai acīs. Pičs vēl pakavējās un tad aicināja Zariņu ļaudis iet līdz pie Dāvja un Baģa, kas viņam bija tuvi cilvēki un gaidīja ne mazāk kā llzīte un brālis. Saimnieki atrunājās ar nevaļu, bet llzīte un Dzīlis posās līdzi. Pičs vēl aizskrēja pie melnā drauga Džī, kas tagad mita šajās mājās, un raudzīja viņam pateikt, ka brauks tālu projām. Džī laikam nojauta, ko nozīmē garais un izteiksmīgais stāsts, jo kļuva skumjš, un Pičam bija viņš jāmierina un smaidot jāizliekas jautrākam, nekā patiesībā bija. Kad pielēca Bato un, ticis melnajam pie krūtīm, apskāva kaklu, Džī sejā parādījās silts smaids. «Lūk, divi dzimteni zaudējušie,» nodomāja Pičs un, draudzīgi noglāstījis Džī plecu, steidzās pie citiem, kas viņu jau gaidīja. Arī pie Dāvja prieks jaucās ar skumjām, jo tikko atrastais Pičs atkal taisījās projām. Draugi mazliet atdzīvojās, kad sāka šķetināt atmiņas par Kurzemi, Dobeli un Alkšņiem. Pičam bija jāstāsta, ko viņš šais gados redzējis, kopš aizgāja no mājām. Klausītājiem patika stāstītāja rāmā valoda, viņi galvas vien grozīja par Piča gaitām Kurzemes laukos un lielkunga darbos. Pičs pašreiz stāstīja, kā Kuldīgas skolas kantors viņu mācījis lasīt, rakstīt un rēķināt, kad izdzirda ārā neparastu troksni. Pa lodziņu redzēja kādu balto vīru, kas nikni kliedza un vicināja rokas. Visi steidzās ārā. Pilam gar acīm nozibēja pletne, bet Puli ķēra zābaka spēriens. Pičs paguva izraut nekaunīgajam svešiniekam pletni un aizsviest tālu projām, tad ieķērās sitējam krūtīs un noprasīja, kā viņš uzdrošinās ielauzties svešā sētā un uzbrukt Iedzīvotājiem. Svešais lādējās un ālējās kā negudrs. Tik daudz varēja saprast, ka viņš ir olenderis, ka viņam izbēdzis vergs un viņš te esot atradis bēgli. Viņš auroja un draudēja Zariņu ļaudīm un visiem kurzemniekiem ar briesmīgu atriebību, kas nākšot pār viņu galvām. Jorēns viņam lauzītā vācu valodā apliecināja, ka neviena sveša verga pie viņa nav, un aicināja nesavaldīgo vīru atstāt sētu. Tā nu iznāca, ka Piča atvadīšanās no draugiem beidzās ļoti trokšņaini.


PIČS BURĀ ATPAKAĻ Klusu atkāpās krēsla, un gaišs, saulains atausa nākošās dienas rīts. Uz kuģa bija lielāka rosme nekā citkārt, jo kuģi sakārtoja aizbraukšanai. Apkalpe spodri izmazgātās drānās skraidīja pa tīri izberzto klāju. Veica pēdējos darbus: nosedza lūkas, aizskrūvēja logus, pārbaudīja brases un kārtoja buras. Lielgabalu apkalpe pievēla šā​viņus un sakārtoja rindās, ja būs vajadzīgs, lai skrien, kurp jāskrien, un kož asi un dziļi. Krastmalā bija salasījies liels pulks ļauiu, kas gribēja noskatīties, kā aizbrauc burinieks. Pičs rīkojās pa augšklāju un laiku pa laikam pameta acis pāri reliņam lejā uz krastmalu, vai neredzēs pazīstamās sejas. Pēdīgi viņš ieraudzīja llzīti un Dzīli, kas māja viņam ar roku. Kad atlaida tauvas un pacēla enkuru, kuģis sakustējās. Ilzīte pagāja soli uz priekšu un nostājās pašā ūdens malā. Pičs, pie reliņa piespiedies, redzēja, cik bezgala bēdīgs ir viņas vaigs. Liela līdzcietība un žēlums sagrāba Piča sirdi. Bet viņš arvien bija pratis valdīt pār sevi un sa​vām jūtām, arī tagad viss bija jāpārvar, un viņš sauca meitenei pāri ūdenim: — Nomet skumjas, llzīt! Mums vēl visa dzīve priekšā. Paliec sveika! Ilzīte neko neatbildēja un stāvēja nekustīga, līdz kuģis ieslīdēja jūrā. Puisim notrīcēja lūpu kaktiņi, un tukšums iegula sirdī. Neko nevarēja darīt, katra šķiršanās ir grūta. Kad kuģis bija no krasta tik tālu, ka atsevišķus cilvēkus vairs nevarēja izšķirt, Pičs iejuka matrožu barā. Kā jau iepriekšējā dienā kapteinis bija nolēmis, viņš lika nostādīt augšklāja apkalpi un noturēja vīriem pavisam aušīgu runu. Viņš gribot redzēt, kāds izskatās matrožu dumpis. Par labu dumpja notēlošanu vīri saņemšot muciņu ruma, bet tiem, kas sevišķi labi ālēšoties un trokšņošot, papildus vēl izsniegšot pa krūkai vīna. Kad kuģis tikšot tālāk no krasta un šis došot komandu, tūlīt jāsākot jandāliņš. Matroži nesaprašanā skatījās gan kapteinī, gan pārējos kuģa virsniekos, līdz bocmanis noprasīja: — Vai tad jūs, zēni, negribat nopelnīt šo mantu, kas tik viegli nāk rokā! — Gribam, kā tad, ka gribam! — nokliedza vīri. Kuģim bija uzvilktas visas buras, un tas strauji devās uz priekšu. Kad tas griezās ap salas dienvidu stūri, parādījās pirāti. Viņu kuģis bija tikai dažus simtus asu tālu. Priekšgalā drūzmējās vīri, un mastā plivinājās melns ka​rogs. — Melns karogs, melns karogs! — apkārt čukstēja uz​trauktas balsis. — Puiši, sāciet ālēties! Kaujieties! — kliedza kapteinis.

Tracis sākās, un tur bija ko redzēt. Sitās un ālējās kā īsti dauzoņas un rūdīti nelieši: virvju gali un planku šķilas cēlās pāri galvām, vīri kliedza un lamājās kā negudri, un troksnis tiešām bija liels. Tikai visu to darīja piesardzīgi, lai no tiesas nepārsistu kādam galvu. Bocmanis ar lielgabalniekiem aizsteidzās


lejā pie lielgabaliem, lika tos pielādēt un notēmēt uz pirātu kuģi. Aizdedzināja lāpas, lai būtu uguns pie rokas, kad vajadzēs piegrūst lielgabaliem. Svešais kuģis uzsāka pakaļdzīšanos. Viņš kāroja kauju ar bortu pret bortu, jo noticēja, ka uz Kurzemes kuģa izcēlies dumpis. No kurzemnieku kuģa starpklāja izšāvās uguns mēles, un pirātu bizanmasts ar visu takelāžu uzlidoja gaisā. Arī kuģa sāni bija iedragāti un norauts kajītes jumts. Pēc maza brīža atkal dobji grāvieni vēstīja, ka nāve aizlidojusi uz laupītāju kuģi. Tas nosvērās uz sāniem, un apkalpe sajukusi skraidīja pa klāju, bet izšaut vairs nepaguva vai nevarēja kuģa slīpā stāvokļa dēļ. — Pārtraukt plosīšanos un klaigāšanu! Atpakaļ brasēt! — pavēlēja kapteinis, un acumirklī uz kuģa atkal bija kārtība. Rājas čīkstēja, grozoties ap mastiem, buras sašļuka, un, kad vējš Iegula no priekšpuses, kuģa skrējiens kļuva aizvien lēnāks. Nu varēja mierīgi pavērot, kas notiek uz pirātu kuģa. Tur vīri drūzmējās ap laivām, lai tās nolaistu ūdenī. Tā bija zīme, ka kuģis dabūjis smagus bojājumus zem ūdens līnijas un grimst. — Uguni! — komandēja kapteinis, un atkal vairāki lielgabali aizsvieda dzelzi uz laupītājiem. Laivas sašķīda, un dzīvi un nedzīvi pirāti sakrita ūdenī. Arī masts ar melno karogu iegāzās jūrā. Divklāja kapteinis nemaz netaisījās dot pavēli nolaist laivas ūdenī, jo pirāti bija saņēmuši pelnītu sodu. — Tagad uz priekšu. Uzbrasēt! — kapteinis nokoman​dēja. Kuģis iegriezās vējā un uzņēma ceļu uz ziemeļiem, uz mājām. — Atvest Ieslodzītos pirātus! — nāca jauna pavēle, un, kad abi nelieši nostājās kapteiņa priekšā, kapteinis turpināja: — Paraugleties, kas noticis ar jūsu melno kuģi un laupītājiem. Jūs, protams, zināt, kas jūs sagaida krastā, kad nodošu tiesas rokās. Pirāti glūnīgi un pazemīgi nokrita kapteiņa priekšā ceļos un vārgā balsī lūdza viņus žēlot un izlaist klusā vietā krastā. Viņi gribot kļūt par krietniem jūrniekiem un uz pirātu kuģiem vairs nebraukt. — To jums neapsolu, jo neticu, ka no jums vēl var iznākt godīgi cilvēki. Bet nu, bocman, gādā, lai mūsu vīri dabū, kas viņiem pienākas par vareno dumpi. Sos abus laupītājus atkal ieslogi. Baiļu pārņemti, svešie paklausīgi gāja uz starpklāju, un bocmanis apvaldītā niknumā stūma viņus uz priekšu. Labais laiks un ceļavējš turpinājās nedēļas divas. Tad gan dažas dienas jūra spītējās, bet kuģis vētras brāzienus pārcieta viegli. Kāds sīkums gan tika sabojāts, bet to ātri salaboja un aizmirsa. Pie mazajām un neapdzīvotajām Kanāriju saliņām kapteinis lika piebraukt cik Iespējams tuvu un nolaist laivu. Ko gan kapteinis bija nodomājis! Dzeramā ūdens vēl bija diezgan. Kad lika uzvest abus pirātus un pavēlēja tiem sēsties laivā, matroži noprata, ka kapteinis grib neliešus apžēlot. Gūstekņi paši gan neko labu negaidīja, un tikai tad, kad seši neapbruņoti matroži piesēdās pie airiem, blēži mazliet nomierinājās un viņiem radās maza cerība izglābt dzīvības. Viņus aizveda uz vienu no mazajām saliņām un tur atstāja, bet kuģis turpināja ceļu uz mājām. Atkal vilkās dienas un naktis — četras stundas sardze, četras stundas atpūta — un tā bez gala. Pičam bija prieks redzēt svešas zemes un ļaudis, taču šāds vienmuļš brauciens varēja apnikt vistūļīgākajam vīram, bet Pičs nebija tūļa. Būtu vismaz uznācis drusku nemierīgāks laiks un atnesis kaut mazu pārmaiņu. Bet nē, pūš viegls vējiņš un dzen kuģi ne nu visai ātri, tomēr labi diezgan uz priekšu. Bocmanis Kaspars priecājas: — Kas par jauku laiciņu un labu braukšanu, ik stundu bez rūpēm nes tuvāk mājām. Tu nu būsi visos matrožu darbos uz to labāko Iemanījies, Pič. Kad nāksi gados vecāks, tiksi par bocmani, un ko var zināt — ja jūrnieks prot rakstīt un lasīt, no viņa ar laiku var iznākt kuģa virsnieks, un tad tu izbraukāsi zemju zemes. — Nē, Kaspar, jūrnieka dzīve mani nevilina, un arī svešās zemēs visur tā pati apspiestība un nebrīve. Vai ir tāda mala, kur cilvēks dzīvo un strādā laimīgs? — Ko tad tu domā Iesākt!


— Vēl īsti nezinu, bet gan jau redzēs, uz kuru pusi mans ceļš pagriezīsies. Kuģis vēl iegāja angļu ostā Duvrā, kur izkāpa Mančesteras precinieks. — Redz, ko man tie nelieši sagādāja: divus mēnešus nevajadzīga ceļa un prāvus izdevumus. Labi vismaz, ka nu viņi guļ jūras dibenā un vairs nekārs cilvēkus un negremdēs kuģus. — To nevar vis teikt. Nebūs šie — būs citi, tādi siro pa malu malām. Var gadīties, ka satiekaties vēl kādu reizi. Ziemeļjūrā kuģi krietni izšūpoja. Vētra nerima trīs dienas, un lielās bangas svaidīja prāvo kuģi kā mazu laiviņu. Apkalpe krita vai no kājām nost, jo strādāja bez atpūtas dienu un nakti. Slapji, negulējuši, neēduši vīri kā ēnas kustējās pa klāju, turoties pie vantīm, vebliņiem vai reliņa, kas gadījās ceļā, un tikai ar pārcilvēcisku gribu un piespiešanos darīja nepieciešamos darbus. Kapteiņa prasmīgā vadība un matrožu pašaizliedzība izglāba kuģi no bojā ejas, un tas nonāca Zundā. Kas nu vairs — viens stiepiens, viens atspēriens, un Kurzeme klāt. Jo tuvāk nāca dzimtene, jo nemierīgāks kļuva Pičs, gaidās satrauktā sirds sita straujāk nekā parasti un acis neatlaidīgi meklēja lielajā ūdenī, vai neieraudzīs sengaidīto krastu. Pičs bija kā gājputns, kas pāri kalniem un jūrām steidzas atpakaļ uz dzimto pusi. Beidzot viņš ieraudzīja Kurzemes krastu, kas mazgājās saules apmirdzētā ūdenī. Esi sveicināta, kuršu zeme, kur smilšu kāpās šūpojas ziedošas smilgas, zeme, kur melnos' namiņos mīt čakli ļaudis, kam naktīs pēc smagas darba dienas dūmu smarde uzvēdī labus sapņus par laimi, kas nav sasnie​dzama …

,,,


SATURS

Priekšvārdi………………………………………………………….. 5 Mazs zēniņS uz mālu kaudzes…………………………………… 7 Lipsta muižas Alkšņos…………………………………………………….. 9 Pičs sarieb] vagaram……………………………………………… 15 Paunu Labrencis…………………………………………………………… 24 Pičs aizbēg pasaulē……………………………………………….. 30 Pičs iepazīstas ar Dobeli…………………………………………. 35 Tenis stāsta par Jelgavu………………………………………………… 43 Jelgavas lielā grāvja rak&ana…………………………………… 47 Mikus ar Piču apstaigā Jelgavu…………………………………. 57 Baldones dzelzsāmurā…………………………………………….. 62 Pēternleku Darvdeģi………………………………………………. 74 Pa lēno upi uz Sloku……………………………………………….. 81 Vadmalas baķis……………………………………………………………. 89 Krampju Ansis……………………………………………………………… 93 Ciemos pie brīvniekiem………………………………………………… 100 Tukuma vara cepli………………………………………………………. 106 Pičs un Pūlis Irlavā……………………………………………………… 117 Saruna pie Sātu kroga………………………………………………….. 120 Kandavas zēni dedzina pulveri……………………………………….. 127 Vīnogu miestā Sabilē…………………………………………………… 133 Rāvakmens bedrēs………………………………………………………. 136 Papīra sudmalās…………………………………………………………. 146 Pičs sastop kantoru………………………………………………………. 151 Kantors māca Piču grāmatā…………………………………………… 160 Muižnieku balle…………………………………………………….. Ventspils kuģu būvētavā………………………………………….. 173 Jūras plašumos……………………………………………………… 181 Pa Gambijas upi uz Andrejsalu………………………………….. 197 Brauciens uz Tobaqo salu…………………………………… . 205 Izceļotāji svešajā zemē…………………………………………… 213 Piču aizved uz olenderu pilsētu…………………………………. 216 Atvadīšanās no draugiem salā…………………………………… 223 Pičs burā atpakaļ………………………………………………….. 225 A. Gulbis PICS AIZBĒG PASAULĒ Redaktore Ļ. Hi|imonoka. Māksi, redaktors J. Svenčs. Tehn. red. L. Engere. Korektore L. Kancēvlia. Nodota salikšanai 1970. g. 24. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 8. septembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 70X90/32. 7,38 fiz. iespiedi.; 8,64 uzsk. iespiedi.; 10,32 izdevn. I. Metiens 15000 eks. JT 05164. Maksā 40 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23755-J2366. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 1. tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40. Pašūt. Nr. 3905. А. Г у л б и с БЕГЛЫЙ ПИЧ Издательство «Лиесма» На латышском языке Художник В.


Грант 1 Latīņu skola — vidusskola. 14 3905 [4] rakstu un rēķinu skola — pamatskola. [5] divi simti lāstu — 500 t.


Pics aizbeg pasaule - Alberts GULBIS