Nogrimusipasaule(Dz.G.Balards)

durvīm, reižu reizēm sagrīļodamies, kad pārāk cieši nospriegotie vadi pavilka viņu atpakaļ. Ņirbošajā gaismā, kas krita no ūdens virsmas, viņa priekšā kā milzīgs zemūdens templis slējās baltais planetārija korpuss. Tērauda barikādes, kas atradās ieejas priekšā, bija izjaukuši iepriekšējie ūdenslīdēji, un pus-apaļā durvju arka, kas veda uz vestibilu, bija atvērta. Keranss ieslēdza ķiveres lampu un iegāja ēkā. Soļodams pa kāpnēm, kas veda uz antre-solu8, viņš uzmanīgi vēroja stabus un nišas. Metāla margas un hroma stendi bija sarūsējuši, bet pārējais interjers, ko barjeras bija norobežojušas no lagūnas augu un dzīvnieku valsts, šķita pilnīgi neskarts, tas bija tikpat tīrs un nebojāts, kā dienā, kad sabruka pēdējie dambji.

Pagājis garām biļešu kasei, Keranss lēni grozījās pa antresolu, apstādamies pie margām un lasīdams uzrakstus virs ģērbtuvju durvīm. Spīdošie burti atstaroja viņa lampas gaismu. Apkārt skatītāju zālei vijās apļveida gaitenis, lampa melnajā ūdenī meta blāvu gaismas konusu. Cerībā, ka dambji varbūt tiks atjaunoti, planetārija vadība apkārt skatītāju zālei bija uzstādījusi otro barikāžu rindu. Tās bija saslēgtas kopā ar piekaramajām slēdzenēm. Barikādes laika gaitā bija sarūsējušas un pārvērtušās par neizkustināmām aizsargsienām. Otrās aizsargsienas augšējais stūra panelis bija atmūķēts un pavilkts nost, atklājot nelielu lūku, pa kuru bija redzama skatītāju zāle. Keranss bija pārāk noguris no ūdens spiediena pret viņa krūtīm un vēderu, lai paceltos ar smago skafandru uz augšu, tāpēc apmierinājās ar to, ka uzmeta skatienu gaismas puteklīšiem, kas sijājās cauri kupola spraugām.

Dodamies uz būri pēc metālzāģa, Keranss aiz biļešu kases pamanīja šauras durvis, kas atradās īsu kāpņu galā. Durvis acīmredzot veda uz telpu, kas atradās virs skatītāju zāles uz kinomehāniķa kabīni vai ari uz vadītāja kabinetu. Pieturēdamies pie margām, smago zābaku metāla zolēm slīdot pa saglumējušo paklāju, Keranss uzvilka sevi augšup pa kāpnēm. Durvis bija aizslēgtas, viņš atspiedās pret tām ar pleciem, un abas vērtnes pašķīrās, durvis atvērās gluži kā divas papīra lapas.

Apstādamies un sakārtodams vadus, Keranss ieklausījās spēcīgajās, ritmiskajās sūkņu skaņās, kas dunēja viņam ausīs. Sūknēšanas ritms bija manāmi mainījies. Tas nozīmēja, ka pie darba bija stājušies citi operatori. Viņi strādāja lēnāk, laikam nebija pieraduši sūknēt gaisu ar maksimālo spiedienu. Keransu nezin kāpēc pārņēma trauksmes sajūta. Kaut ari viņš apzinājās, ka Strengmens ir ļaunprātīgs un neaprēķināms, tomēr vienlaikus viņš bija pārliecināts, ka šis cilvēks nemēģinās viņu nogalināt, vienkārši pārtraukdams gaisa padevi. Laivā atradās Bodkins un Beatrise, un, kaut arī Rigss un viņa vīri patlaban bija tūkstošiem jūdžu attālumā no Londonas, allaž pastāvēja iespēja, ka lagūnās var ierasties kāda īpaša valdības uzdevuma grupa. Ja vien Strengmens nebija nolēmis nogalināt ari Bodkinu un Beatrisi — vairāku iemeslu dēļ tas bija maz ticams, jo viņš acīmredzot uzskatīja, ka viņi zina par šo pilsētu daudz vairāk, nekā viņi patiesībā zināja, — Keransa nāve varēja sagādāt viņam vairāk nepatikšanu nekā labuma.

Gaisam mierinoši šņācot aizsargķiverē, Keranss sāka staigāt pa tukšo telpu. No vienas sienas nokarājās daži plaukti, stūri stāvēja sašķiebies metāla dokumentu skapis. Pēkšņi viņš pārbīli ieraudzīja tuvojamies kādu stāvu. Tas bija cilvēks apjomīgā skafandrā. Viņš stāvēja desmit pēdu attālumā, no vardei līdzīgās galvas plūda gaisa burbuļi, rokas bija paceltas draudīgā pozā, no aizsargķiveres nāca spilgtas gaismas kūlis.

Strengmen! — Keranss nevilšus iekliedzās.

Kerans! Kas noticis? Strengmena balss izlauzās cauri viņa apziņas radīto baiļu čukstam. Kerans, jūs esat muļķis…!

Piedodiet, Strengmen, — Keranss saņēmās un lēni tuvojās netālu stāvošajai figūrai. Es nupat ieraudzīju sevi spogulī. Es esmu vai nu vadītāja kabinetā, vai arī mehāniķa telpā. Antresolā atrodas dienesta ieeja, iespējams, ka pa to var iekļūt skatītāju zālē.

Malacis. Pamēģiniet atrast seifu. Tam vajadzētu būt aiz gleznas rāmja tieši virs galda.

Nelikdamies zinis par šiem vārdiem, Keranss ar rokām atspiedās pret stikla virsmu un strauji pakustināja aizsargķiverē tērpto galvu pa labi. Viņš atradās vadības telpā, un viņa attēls atspoguļojās skaņas izolācijas stikla panelī. Priekšā atradās skapis, kurā kādreiz bijusi ievietota vadības pults, taču tā