Nogrimusipasaule(Dz.G.Balards)

Annotation Džeims Greiems Balards Nogrimusī pasaule 21.gadsimtā izmaiņas Saules starojumā ir izraisījušas polāro ledāju izkušanu un ūdens līmeņa celšanos. Uz Zemes ir kļuvis siltāk, un civilizācija ir pārcelusies aiz polārajiem lokiem.

Londonu ir pārpludinājis pirmatnējais purvs, uz kuru dodas ekspedīcija jauna triasa perioda floras un faunas pētījumos.

Balarda katastrofu romānu sērijas pirmais romāns "Nogrimusi pasaule" ir, banāli izsakoties, beigu sākums.

Džeimss Greiems Balards dzimis 1930. gada Šanhajā, Ķīna, kur viņa tēvs ir uzņēmējs. Pēc Japānas uzbrukuma Perlharborai Balarda ģimene tiek ievietota civiliedzīvotāju karagūstekņu nometnē. 1946. ga dā ģimene atgriežas Anglijā. Dž. G. Balards divus gadus Kembridžas univērsitātē studē medicīnu. Pēc tam viņš strādā par reklāmtekstu veidotāju un šveicaru Koventgārdenā, tad ka Karaliskā gaisa karaspēka pilots dodas uz Kanādu. 1956. gada tiek publicēts Dž. G. Balarda pirmais stāsts, un viņš kļūst par tehniskā žurnāla darbinieku. Velāk strādā zinātniskā žurnāla redakcijā, līdz 1962. gadā nāk klajā viņa pirmais romāns «Nogrimusi pasaule» (The Dnnuned World).

«Nogrimusī pasaule»: AGB; 2003 no angļu val. tulk. Maija Cīrule ; māksl. Elīza Vanadziņa.

Džeims Greiems Balards Nogrimusī pasaule Saturs 1. Pludmale pie viesnīcas «Ritz» 2.Iguānu ierašanas 3.Pretī jaunai psiholoģijai 4.Saules dambji 5.Nolaišanas laika dzīles 6.Nogremdētais šķirsts 7.Aligatoru karnevals 8.Virs ar balto, smaidošo seju 9.Tanata baseins 10.Viesības ar pārsteigumu 11.«Balade par Kaulu kungu» 12.Galvaskausu dzīres 13.Pārāk agri, pārāk vēlu 14 Lielais slems [1] 15 Saules paradīze vēja suņa klasika

D탑eims Greiems Balards Nogrimus카 pasaule

.

.

Saturs 1. Pludmale pie viesnīcas «Ritz» 2. Iguānu ierašanās 3. Pretī jaunai psiholoģijai 4. Saules dambji 5. Nolaišanās laika dzīlēs 6. Nogremdētais šķirsts 7. Aligatoru karnevāls 8. Vīrs ar balto, smaidošo seju 9. Tanata baseins 10. Viesības ar pārsteigumu 11. «Balāde par Kaulu kungu» 12. Galvaskausu dzīres 13. Pārāk agri, pārāk vēlu 14. Lielais slems 15. Saules paradīze

1. Pludmale pie viesnīcas «Ritz» Drīz kļūs pārāk karsts. Mazliet pāri pulksten astoņiem Keranss no viesnīcas balkona vēroja saullēktu pār biezajiem milzīgo suņuburkšķu biezokņiem, kas četrsimt jardu attālumā lagūnas austrumu krastā lekni kuploja uz lielveikalu jumtiem. Nežēlīgā saules versme bija skaidri sajūtama pat cauri cieši saaugušajām olīvzaļajām lapotnēm. Nesaudzīgie, zaru lauztie stari atdūrās pret viņa kailajām krūtīm un pleciem, izvilkdami pirmās sviedru lāses šajā rītā. Keranss uzlika tumšas saulesbrilles, lai aizsargātu acis. Saule vairs neizskatījās apaļa, ar skaidru kontūru. Bija redzama plata, izstiepta elipse, kas milzīga un ugunīga vēdekļveidā stiepās pāri austrumu apvārsnim. Tās atspulgs lagūnas svina pelēko, nekustīgo virsmu pārvērta mirdzošā vara vairogā. Ap pusdienlaiku pēc nepilnām četrām stundām — ūdens šķitīs degam.

Parasti Keranss cēlās ap pieciem un devās uz bioloģisko izmēģinājumu staciju, lai vismaz četras līdz piecas stundas pastrādātu, pirms karstums kļuva neizturams. Tomēr šorīt viņam nebija gribējies atstāt vēso, gaisa aizkaru sargāto viesnīcas luksusnumura ērto patvērumu. Brokastīm viņš bija veltījis pāris stundu, pēc tam ierakstījis sešas lappuses savā dienasgrāmatā, apzināti vilcinādams laiku, lai neatstātu viesnīcu līdz brīdim, kad savā patruļlaivā garām brauks pulkvedis Rigss. Keranss zināja, ka tad jau būs par vēlu doties uz staciju. Pulkvedis allaž bija gatavs kādu stundiņu patērzēt, it īpaši tad, ja saruna tika veicināta ar dažām glāzēm aperitīva. Parasti pulkvedis devās projām ne agrāk kā ap pusdivpadsmitiem, un viņa prātu nodarbināja vienīgi pusdienas, kas jau gaidīja bāzē.

Tomēr šorīt Rigss neizprotamu iemeslu dēļ kavējās. Iespējams, viņš bija devies garākā apgaitā uz blakusesošajām lagūnām vai varbūt gaidīja Keransu ierodamies izmēģinājumu stacijā. Keransam iešāvās prātā, ka viņš varētu mēģināt sazināties ar Rigsu pa radioraidītāju, kuru viesistabā bija uzstādījusi sakarnieku grupa. Taču ierīce bija paslēpta zem grāmatu kaudzes un baterija bija nosēdusies. Par bāzes radiostaciju atbildīgais kaprālis bija izteicis Rigsam iebildumus, kad pirmā raidījuma laikā viņa dzīvespriecīgā rīta pārraide, kas sastāvēja no veciem popmūzikas ierakstiem un vietējām ziņām — divu iguānu pagājušās nakts uzbrukuma helikopteram, gaisa temperatūras un mitruma rādītājiem -, tika pēkšņi pārtraukta. Tomēr Rigss saprata Keransa neapzināto vēlmi pārraut sakarus ar bāzi — par to liecināja virs radioaparāta šķietami nekārtīgi samestā grāmatu piramīda, kas bija krasā pretrunā ar Keransa pedantisko kārtības mīlestību, — un pieņēma viņa vajadzību pēc nošķirtības.

Pārliecies pāri balkona margām rimtajā ūdenī desmit stāvus zemāk atspoguļojās viņa kalsnie, stūrainie pleci un izdēdējušais profils, Keranss vēroja vienu no neskaitāmajām karstā gaisa izraisītajām vētrām brāžamies caur milzīgu kosu puduri, kas sedza lagūnas izteku. Apkārtējo ēku un simt pēdu virs ūdens esošo inversijas slāņu ieskautas, gaisa kabatas strauji sakarsa un tad pārplīsa gluži kā baloni, atstājot aiz sevis pēkšņā sprādziena radito vakuumu. Pāris sekundēs tvaika mākoņi virs iztekas izklīda un pāri sešdesmit: pēdu augstajiem augiem aizbrāzās neganta miniviesuļvētra, lauzīdama tos kā sērkociņus.

Tad tikpat pēkšņi vētra aprima un milzīgo stublāju kolonnas gluži kā kūtri aligatori cits citam līdzās iegrima ūdenī.

Keraiia» sev teica, ka bija prātīgi palikt viesnīcā temperatūrai ceļoties, veU'as kļuva aizvien biežākas taču viņš apzinājās, ka īstais cēlonis bija tas, ka viņam atlicis maz, ko darīt. Bioloģisko karšu sastādīšana bija kļuvusi par bezjēdzīgu nodarbošanos, jo jaunā augu valsts attīstījās tieši tā, kā bija paredzēts jau pirms divdesmit gadiem, un Keranss bija pārliecināts, ka neviens Ziemeļgrenlandes Kempbērdā pat nepūlas reģistrēt viņa pārskatus, nemaz nerunājot par to lasīšanu. Īstenībā Keransa palīgs stacijā vecais doktors Bodkins jokodamies bija sagatavojis it kā aculiecinieka — viena no pulkveža Rigsa seržantiem — sniegtu aprakstu par milzīgu ķirzaku ar varenu, burai līdzīgu muguras peldspuru, kuru bija redzējis peldam pa kādu lagūnu un kura nepārprotami līdzinājusies pelikozauram agrīnā perioda Pensilvānijas rāpulim. Ja šis ziņojums būtu uztverts nopietni kā nozīmīga vēsts par atgriešanos milzīgo rāpuļu ērā —, šeit nekavējoties būtu ieradusies vesela ekologu

armija taktisko atomieroču grupas pavadībā, kurai būtu dota pavēle virzīties uz dienvidiem ar divdesmit mezglu ātrumu. Tomēr nekas, izņemot parasto ziņojuma saņemšanas apliecinājumu, netika dzirdēts.

Iespējams, ka Kempbērdas speciālisti bija tā pārguruši, ka vairs nejaudāja pat pasmieties.

Mēneša beigās pulkvedis Rigss un viņa nelielā vienība būs pabeiguši pilsētas (Keranss sev vaicāja, vai tā reiz bijusi Berlīne, Parīze vai Londona) kartēšanu un dosies uz ziemeļiem, tauvā velkot līdzi izmēģinājumu staciju. Keranss ar grūtībām spēja noticēt, ka viņam nāksies atstāt komfortablo viesnīcas numuru, kurā viņš bija nodzīvojis pēdējos sešus mēnešus. Keranss pilnīgi piekrita, ka viesnīcas «Rite» reputācija bijusi patiešām pelnīta piemēram, vannas istaba ar melnā marmora baseiniem un ar zeltu pārklātajiem krāniem un spoguļu rāmjiem atgādināja kādas katedrāles sānkapelu. Viņš izjuta dīvainu gandarījumu, domādams par to, ka ir pēdējais šis viesnīcas viesis, un šī doma vienlaikus sasaucās ar to, ko viņš uzskatīja par savas dzīves noslēguma posmu (ceļojumu uz ziemeļiem cauri nogrimušajām dienvidu pilsētām, kas drīz beigsies ar viņu atgriešanos Kempbērdā un tās visaptverošajā disciplīnas režīmā) un ar viesnīcas ilgās, krāšņās vēstures atvadu saulrietu.

Keranss bija rekvizējis viesnīcu «Ritz » nākamajā dienā pēc viņu ierašanās, kārodams nomainīt šauro kabīni starp izmēģinājumu stacijas laboratorijas galdiem pret pamestās viesnīcas milzīgajām, greznajām istabām ar augstajiem griestiem. Ar brokātu izšķērdīgi rotātās mēbeles un jūgendstila bronzas statujas gaiteņu nišās viņš jau bija pieņēmis kā dabisku savas eksistences fonu, baudīdams izsmalcināto melanholisko gaisotni, kas valdīja šajās pēdējās civilizācijas līmeņa paliekās, kuras tagad izgaisīs uz mūžiem. Pārāk daudzas citas ēkas, kas atradās pie lagūnas, jau sen bija sagruvušas un noslīdējušas zem sanesām, tādējādi atklājot savu lēto izcelsmi. Viesnīca «Ritz» tagad slējās majestādskā vientulībā lagūnas rietumu krastā, un pat bagātīgais zilganais pelējums, kas auga uz tumšajos gaiteņos izklātajām grīdsegām, tikai papildināja viesnīcas 19. gadsimta cienību.

Sākotnēji šis numurs bija iekārtots kāda Milānas finansista vajadzībām, un bija bagātīgi mēbelēts un aprīkots. Lai gan pirmie seši viesnīcas stāvi atradās zem ūdens līmeņa un nesošās sienas bija sākušas plaisāt, karstumu aizturošie aizkari joprojām bija nevainojamā kārtībā un 250 ampēru gaisa kondicionētājs turpināja darboties. Numurs bija stāvējis tukšs jau desmit gadu, tomēr uz kamīna apšuvuma un apzeltītajiem kafijas galdiņiem bija maz putekļu, ari uz trīs fotoattēliem uz rakstāmgalda kroko-dilādas virsmas — finansists viens pats, finansists un eleganta, labi paēdusi ģimene, finansists un vēl elegantāka piecdesmitstāvu biroju ēka izskatījās gluži kā jauni. Keransam bija paveicies viņa priekštecis bija devies projām steigā, kumodes un skapji palika piebāzti ar dārgām skvoša raketēm ar ziloņkaula rokturiem un ar roku apgleznotiem rītasvārkiem, bet kokteiļbārā glabājās pamatīgi krājumi, kas tagad bija kļuvuši par augstākā labuma viskiju un brendiju.

Gar viņa seju aizlidoja milzīgs Anopheles ods* spāres lielumā un laidās uz leju uz peldošo molu, pie kura bija pietauvots Keransa katamarāns. Saule joprojām slēpās aiz lagūnas austrumu krasta augiem, taču līdz ar karstuma pieņemšanos spēkā viesnīcas sūnām apaugušās fasādes midzeņus pameta milzīgi plēsīgie kukaiņi. Keransam negribējās atstāt balkonu un patverties aiz sdep|u pinuma. Agrā rīta gaismā lagūna izskatījās dīvaini un skumji skaista. Kailsēkļu — iebrucēju no triasa pagātnes — drūmie, zaļi melni lapotie zari un pusnogrimušās, baltās 20. gadsimta ēkas joprojām kopā atspoguļojās tumšajā ūdens virsmā, divas savstarpēji sasaistītas pasaules bija it kā sastingušas savādā laiku krustojumā. Šo ilūziju uz mirkli izkliedēja milzīgs ūdenszimeklis, kurš simt jardu attālumā sašķēla ūdens eļļaino virsmu.

Tālumā, pusjūdzi uz dienvidiem, kaut kur aiz nogrimušās lielās gotiskās celtnes korpusa iekāsējās un sāka darboties dīzeļmotors. Keranss atstāja balkonu, aizvēra aiz sevis stiepļu sieta durvis un devās uz vannas istabu noskūdes. Ūdens no krāniem jau sen bija pārstājis tecēt, taču Keranss izmantoja dziļās vannas rezervuāru. Ūdens tika attīrīts paštaisītā destilatorā, kas atradās uz jumta. Pa logā ierīkotām caurulēm ūdens satecēja rezervuārā.

Keranss bija tikai četrdesmit gadu vecs, taču ūdenī esošie radioaktīvie fluora savienojumi bija padarījuši viņa bārdu sirmu, tomēr saulē izbalējušie īsā ezītī apcirptie mati un tumša dzintara krāsas

iedegums piešķīra viņa ārienei vismaz desmit gadu jaunāka cilvēka izskatu. Hronisks apetītes trūkums un jauna veida malārija bija sakrokojuši sauso, stingro ādu zem vaigu kauliem, tādējādi pastiprinādami sejas askētisko veidolu. Skūdamies Keranss kritiski novērtēja savus vaibstus, ar pirkstiem aptaustīdams sašaurinājušos vaigus un masēdams pārveidojušos muskulatūru, kas lēni mainīja savus apveidus un atklāja personību, kura viņa iepriekšējās pieauguša cilvēka dzīves laikā bija atradusies latentā stāvoklī.

Lai gan viņa izturēšanās bija introspektīva, tagad viņš sev šķita mierīgāks un nosvērtāks nekā jebkad agrāk, viņa zilās, vēsās acis vēroja sevi ironiskā objektivitātē. Nedaudz biklā ieraušanās savā pasaulē ar tās slepenajiem rituāliem un paražām bija pagājusi. Tas, ka viņš turējās savrup no Rigsa un viņa vāriem, bija saistīts ar tieksmi pēc ērtībām, nevis ar mizantropiju.

No finansista atstātā drēbju krājuma viņš izvilka krēmkrāsas zīda kreklu ar monogrammu un kārtīgi izgludinātas platas bikses ar Cirihes etiķeti. Aizvēris aiz sevis divvērtņu durvis viesnīcas numurs patiesībā bija stikla kaste ķieģeļu ārsienu ietvara Keranss devās lejup pa kāpnēm.

Viņš sasniedza laivu piestātni brīdī, kad pulkveža Rigsa kuteris pārveidots desantkuģis piestāja līdzās katamarānam. Rigss, glīti uzposies, stāvēja kutera priekšgalā, uzlicis vienu zābakā ieauto kāju uz trapa un gluži kā seno laiku Āfrikas pētnieks aplūkoja līkumotās iztekas un nokarenos biezokņus.

Labrīt, Robert, viņš sveicināja Keransu, nolēkdams uz līganās platformas, ko veidoja koka rāmī ievietotas piecdesmit galonu tvertnes.

Priecājos, ka tu joprojām esi šeit. Man ir darbs, un tu varētu man palīdzēt. Vai vari šodien nedodes uz staciju?

Keranss palīdzēja pulkvedim uzkāpt uz betona balkona, kas savulaik bija atradies pie septītā stāva numura.

— Protams, pulkvedi. Patiesībā esmu jau to izdarījis.

Teorētiski Rigss skaitījās izmēģinājumu stacijas priekšnieks un Keran-sam būtu vajadzējis lūgt viņam atļauju neierasties darbā, taču abu vīriešu attiecības nebija ceremoniālas. Viņi bija strādājuši kopā trīs gadus, kuru laikā izmēģinājumu stacija un tās militārais eskorts lēni virzījās pa Eiropas lagūnām uz ziemeļiem, un Rigss būtībā Jāva Keransam un Bodldnam strādāt pēc pašu ieskatiem, jo viņam pietika darba, kartējot klejojošos sēkļus un ostas un evakuējot pēdējos iedzīvotājus. Šajā darbā viņš parasti lūdza Keransa palīdzību, jo vairākums cilvēku, kuri joprojām dzīvoja slīkstošajās pilsētās, vai nu bija psihopāti, vai arī dēta no nepietiekama uztura un radioaktivitātes izraisītām slimībām.

Keranss bija gan stacijas vadītājs, gan arī vienības ārsts. Daudziem viņu sastaptajiem cilvēkiem pirms tam, kad viņi ar helikopteru tika nogādāti uz kādu no lielajiem desantkuģiem, kas evakuēja bēgļus uz Kemp-bērdu, bija nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Ievainoti karavīri, kuri bija pamesti likteņa varā uz kādas biroju ēkas jumta purva vidū, mirstoši vientuļnieki, kuri nespēja atdalīt savu personību no tās pilsētas, kurā bija nodzīvojuši visu dzīvi, cerības zaudējuši laupītāji, kuri bija gaidījuši lielo ķērienu, visiem šiem cilvēkiem Rigss laipni, taču nelokāmi palīdzēja nokļūt drošībā, un Keranss allaž bija viņam līdzās, lai ievadītu šiem ļaudīm kādu pretsāpju līdzekli vai trankvilizatoru. Kaut ari Rigss bija tipisks armijnieks, Keranss uzskatīja viņu par inteliģentu un iejūtīgu cilvēku, kuram piemita slēpta un diezgan ērmīga humora izjūta. Reizēm Keranss iedomājās, ka vajadzētu pārbaudīt šo pieņēmumu, darot Rigsam zināmu Bodkina sacerējumu par pelikozauru, tomēr viņš izlēma to nedarīt. Šajā jokā iesaistītais seržants — īgnais un pedantiski apzinīgais skots Makrīdijs bija uzrāpies uz stiepļu pinuma būra, kas sedza kutera klāju, un slaucīja nost smagos zarus un stīgas, kas tur bija pielipuši.

Neviens no pārējiem trim vīriem ir nedomāja viņam palīdzēt. Viņu iedegušās sejas bija izmocītas un grumbainas, viņi kūtri sēdēja vienā rindā, atspiedušies ar muguru pret starpsienu. Nepārtrauktais karstums un milzīgās ik dienu lietojamo antibiotiku devas bija izsūkušas visu viņu enerģiju.

Saulei paceļoties virs lagūnas un ietverot tvaika mākoņus savā lieliskajā zeltītajā līķautā, Keranss saoda briesmīgo smaku, kas pacēlās no ūdens -salkanu, koncentrētu pūstošu augu un beigtu dzīvnieku ķermeņu smaku. Visapkārt lidinājās milzīgas mušas, atsizdamās pret kutera stiepļu būri, un milzīgi

sikspārņi pāri sakarsušajam ūdenim steidzās uz saviem midzeņiem ēku graustos. Keranss aptvēra, ka lagūna, kas pirms īsa brīža no balkona viņam bija šķitusi skaista un rāma, patiesībā bija nekas cits kā atkritumu pilna slīkšņa.

Klau, mums laiks uzkāpt uz jumta, Keranss ierosināja, runādams klusā balsī, lai pārējie nedzirdētu.

Es izmaksāšu tev dzeramo.

Kārtīgs vīrs! Priecājos, ka esi apguvis lieliskas manieres, — Rigss atzina un uzkliedza Makridijam: Seržant, es uzkāpšu palūkoties, vai nevaru salabot ārsta destilācijas aparātu.

Rigss piemiedza aci, Makrīdijs uzņēma šo ziņu ar neticīgu galvas mājienu, taču šī atrunāšanās bija gluži nevainīga. Vairākums vīru bija nodrošinājušies ar blašķēm. Saņēmuši seržanta negribīgu piekrišanu, viņi tās izvilks un mierīgi gaidīs pulkveža atgriešanos.

Keranss pāri palodzei iekāpa guļamistabā, kas atradās tieši virs mola.

Pulkvedi, vai tev radušās problēmas?

Man nekādu problēmu nav. Patiesībā tev radusies kāda problēma.

Viņi devās augšup pa kāpnēm. Rigss ar steku dauzīja pa vīteņaugiem, kas bija apvijušies ap margām.

Vai tu joprojām neesi salabojis liftu? Allaž esmu uzskatījis, ka šī viesnīca tiek pārak augstu vērtēta.

Tomēr tad, kad viņi iegāja augšstāva numurā un viņus apņēma dzidrais, vēsais kā ziloņkauls gaiss, Rigss atzinīgi pasmaidīja un apmierināts ieslīga vienā no Ludviķa XV stila atzveltnes krēsliem ar apzeltītām kājām.

Jā, ļoti laipni no tavas puses. Zini, Robert, man šķiet, ka tev piemīt iedzimu klaidoņa talants. Es gribētu ievākties šeit pie tevis. Vai ir kāda brīva vieta?

Keranss pakratīja galvu, piespieda sienā iebūvētu slēdzi un gaidīja, līdz no viltus grāmatskapja visā savā krāšņumā iznira koktciļbārs.

Pamēģini iekārtoties viesnīcā «Hilton ». Tur ir labāka apkalpošana.

Tas bija joks, taču, lai kā arī Keransam patika Rigss, viņš vēlējās tikties ar pulkvedi pēc iespējas retāk. Patlaban starp viņiem atradās lagūnas un džungļi apslāpēja nemitīgo šķindoņu, kas plūda no bāzes kambīzes un arsenālā, Viņi pazina visus divdesmit grupas dalībniekus vismaz pāris gadu, taču pēdējo sešu mēnešu laikā nebija sarunājies ne ar vienu no viņiem, izņemot Rigsu un seržantu Makridiju. Saskarsme ar pārējiem bija aprobežoju sies ar pāris īsiem ņurdieniem un jautājumiem, kas tika uzdoti takara ar slimībām. Viņš bija samazinājis līdz pēdējai iespējai pat savu sankarsmi ai liodkinu. Savstarpēji vienojoties, abi biologi bija atmetuši jokus un lerzeianu, kas pirmos divus gadus bija viņus spēcinājusi laboratorijas darbu laika, veicot kataloģizāciju un sagatavojot diapozitīvus.

Si pieaugošā izolācija un pašpietiekamība, kuru izrādīja pārējie grupas dalībnieki un pret kuru iinuns bija vienīgi dzīvespriecīgais Rigss, atgādināja Kerajifcain palcnmalo vielmaiņu un bioloģisko attālināšanos, kas piemīt visam dzīvnieku sugām, kas pakļautas būtiskam pārvērtībām. Reizēm viņi prātoja par to, kada pārejas stadijā viņi ir, taču bija pārliecināts, ka v>ņa attalinasanā» uo cilvēkiem nebija potenciālas šizofrēnijas attīstības ftMUfMomi, bet gMii ru|Mga sagatavošanas pilnīgi jaunai videi, kurā būs savs leki^jau iekārtojums, un loģika un kura vecas domāšanas kategorijas būs tikai beka tia*ia.

Keranss pasniedza Rigsam lielu glāzi skotu viskija, pēc tam paņēma savu glāzi un nolika uz galda, neapzināti pārbīdot dažas grāmatas, kas bija sakrautas uz radioaparāta.

Vai esi mēģinājis paklausīties šo verķi? Rigss vaicāja, piešķirdams balsij tēlota pārmetuma pieskaņu.

Ne reizes, Keranss atteica. Kāda jēga? Mēs zinām visu par nākamajiem trim miljoniem gadu.

Tu nezini vis. Tik tiešām, tev vajadzētu šad tad to ieslēgt Dzirdēsi dažādas interesantas lietas.

Rigss izdzēra glāzi un paliecās uz priekšu.

Piemēram, šorīt tu būtu dzirdējis, ka tieši pēc trim dienām mēs savāksim savas mantas un dosimies projām uz visiem laikiem.

Keranss pārsteigts pacēla acis, un Rigss apstiprinoši pamāja.

Vakar vakara saņēmām ziņu no Bērdas. Acīmredzot ūdens līmenis turpina paaugstināties, viss mūsu paveiktais ir kaķim zem astes. Starp citu allaž esmu uzskatījis, ka tā ir velta laika šķiešana. Tiek atsauktas ari amerikaņu un krievu grupas. Tagad gaisa temperatūra pie ekvatora ir simt astoņdesmit grādu un tā nepārtraukti pieaug, lietus josla plešas līdz pat divdesmitajam platuma grādam. Bez tam aug ari sanesu daudzums…

Viņš aprāvās un pētoši uzlukoja Keransu: Kas par lietu? Vai tu nepriecājies par iespeju doties projām?

Protams, Keranss automātiski atteica. Turēdams rokā tukšo glāzi, viņš pārgāja pāri istabai, gribēdams nolikt glāzi bārā, taču pēkšņi atjēdzas, ka stāv pie kamīna dzegas un izklaidīgi pieskaras pulkstenim. Šķita, ka viņš kaut ko meklētu.

Pēc trim dienām, tu saki?

Un ko tad tu gribēji pēc trim miljoniem dienu? Rigss plati pasmaidīja Robert, man šķiet, ka tu slepenībā vēlies palikt tepat Keranss saņēmās, piegāja pie bāra un pielēja savu glāzi. Viņi bija pārcietis iepriekšējā gada garlaicību un vienmuļību, labprātīgi izolēdamies no normālās laika un telpas pasaules, un pēkšņa atgriešanās īstenībā bija uz mirkli izsitusi viņu no sliedēm. Bez tam viņš zināja, ka eksistē ari citi motīvi un citi pienākumi.

Nerunā muļķības, — viņš atcirta. — Man gluži vienkārši nebija ienācis prātā, ka mēs varētu dk pēkšņi doties projām. Protams, ka es priecājos par iespēju pamest šo vietu. Jāatzīst gan, ka man patīk šeit uzturēties, -viņš piebilda, norādīdams uz viesnīcas numuru. Iespējams, ka šī vieta atbilst manam fin de siecle1 temperamentam. Kempbērdā es dzīvošu tik lielā kabīnē kā puse skārda kopkajītes. Vienīgais, kas kaut cik atgādinās šejieni, būs vietējā radio raidījums «Lēkāšana ar Bēthovenu».

Rigss skaļi iesmējās par šo īgna humora izpausmi, un, pogādams mundieri, piecēlās kājās.

Robert, tu esi dīvains cilvēks.

Keranss strauji iztukšoja glāzi un teica: Klau, pulkvedi, man šķiet, ka galu galā šorīt es nevarēšu tev palīdzēt. Radušās steidzamākas darīšanas.

Viņš ievēroja, ka Rigss lēni pamāj ar galvu.

Saprotu. Šī bija tava problēma. Mana problēma.

Jā. Es viņu satiku vakar vakarā un šorīt pēc tam, kad bijām saņēmuši jauno ziņu. Robert, tev viņa jāpārliecina. Padaban viņa kategoriski atsakās doties projām. Viņa nesaprot, ka nu visam ir pienācis gals, ka šeit vairs nebūs nevienas atbalsta grupas. Viņa varētu noturēties vēl pusgadu, bet nākamgad martā, kad šejieni sasniegs lietus josla, mēs nespēsim pat atlidot šurp ar helikopteru. Katrā gadījumā tad neviens vairs neliksies par viņu zinis. Es viņai to pateicu, bet viņa vienkārši pagriezās un aizgāja.

Keranss viegli pasmaidīja, iztēlodamies pazīstamo gurnu izliekumu un augstprātīgo gaitu.

Beatrise reizēm mēdz būt grūti paciešama, viņš mēģināja izlocīties, cerēdams, ka viņa nebūs pārāk aizvainojusi pulkvedi. Diezin vai Beatrisi izdosies pierunāt trīs dienu laikā, un Keranss gribēja būt pārliecināts, ka Rigss būs ar mieru gaidīt ilgāk.

Viņa ir sarežģīts cilvēks, dzīvo vairākos līmeņos. Līdz brīdim, kad &i<* līmeņi tiek sinhronizēti, viņa mēdz izturēties kā nenormāla.

Viņi izgāja no viesnīcas numura. Keranss aizvēra hermētiski noslēdzamās durvis un iedarbināja termostatu, lai pēc divām stundām numurā būtu patīkama astoņdesmit grādu temperatūra. Viņi devās lejup uz peldošo molu. Gaiņādams starp mitrajiem, piepēm apaugušajiem dīvāniem ložņājošās čūskas, Rigss ik pa brīdim apstājās kādā viesistabā, kuras logi izgāja uz lagūnu, lai izbaudītu apzeltītās telpas krāšņumu.

Viņi iekāpa kuteri, un Makridijs aizcirta aiz viņiem būra durvis.

Pēc piecām minūtēm, katamarānam slīdot un griežoties aiz kutera, viņi devās pāri lagūnai. Karstajā gaisā mirgoja zeltaini viļņi, un lielo augu loks ap viņiem šķita dejojam garaiņos kā vudū džungļos.

Rigss drūmi raudzgās cauri būrim.

Paldies Dievam, ka esam saņēmuši šo ziņu no Bērdas. Mums būtu vajadzējis doties no šejienes projām jau pirms vairākiem gadiem. Visa šī ostu kartēšana, kas noderētu iespējamā nākotnē, ir tīrais absurds. Pat tad, ja saules uzliesmojumi beigtos, kaut cik nopietni mēģinājumi no jauna pārvākties uz šīm pilsētām varētu sākties ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Tad vairums lielo ēku jau atradīsies zem sanesām.

Lai izcirstu džungļus tikai šajā vienā lagūnā, būtu nepieciešamas divas divīzijas. Bodkins man šorīt stāstīja, ka jau tagad dažu augu lapotnes un tie nav koki, starp citu, slejoties divsimt pēdu augstumā. Visa šī vieta nav nekas cits kā jūds zvērudārzs.

Rigss noņēma formas cepuri, paberzēja pieri un mēģināja pārkliegt divu piekarināto dīzeļdzinēju rēkoņu.

Ja Beatrise paliks šeit ilgāk, viņa kļūs traka. Starp citu, pēkšņi atcerējos otru iemeslu, kāpēc mums jātiek prom.

Rigss uzlūkoja kalsno seržantu Makrīdiju, kurs vienatnē stāvēja pie stūres rata, stingi vērdamies ūdenī, un pēc tam pārlaida skatienu pārējo vīru izmocītajām sejām.

Klau, doktor, kā jūs naktīs guļat?

Izbrīnīts Keranss palūkojās uz pulkvedi, prātodams, vai šis jautājums varētu būt saistīts ar Beatrisi Dālu. Rigsa gudrās un vērīgās acis vaicājoši raudzījās Keransā, veiklās rokas locīja steku.

Ciešā miegā, Keranss uzmanīgi atteica. Tik labi kā nekad. Kāpēc tu tā vaicā?

Rigss tikai pamāja ar galvu un skaļā balsī sāka dot pavēles Makridijam.

2.Iguānu ierašanas Gaudojot gluži kā gaisa trauksmes sirēna, no šaurās pietekas gaisā pacēlās milzīgs sikspārnis ar āmurveida galvu un tuvojās kuterim. Vairīdamies no plašā zirnekļu tīklu labirinta, kuru pāri pietekai bija saaudušas vilkzirnekļu kolonijas, sikspārnis paslīdēja garām stiepļu būrim tikai dažu pēdu attālumā no Keransa galvas un aizlidoja tālāk virs daļēji ūdenī iegrimušajām biroja ēkām, nolaizdamies zemāk un atkal paceldamies gaisā starp milzīgajiem paparžu puduriem, kas auga uz šo ēku jumtiem. Sikspārnis patlaban lidoja virs kādas dzegas, kas slējās laukā no ūdens. Pēkšņi kāda pārakmeņojusies radība paslējās gaisā un sagrāba sikspārni. Keranss dzirdēja spalgu brēcienu un redzēja sikspārņa spārnus sašķīstam ķirzakas žokļos. Pēc tam rāpulis no jauna pazuda starp lapām.

Stīvi grozot akmenscietās galvas, visu ceļu iguānas pa biroja ēku un lielveikalu logiem vēroja viņus braucam garām. Kutera radītā trokšņa uzmodinātās ķirzakas uznira ūdens virspusē, tvarstīja no nezāļu puduriem un pūstošajiem baļķiem izlīdušos kukaiņus, tad iepeldēja atpakaļ pa logiem un pa kāpnēm atgriezās savās iepriekšējās iecienītajās apmešanās vietās, saguļoties šķērsām pāri cita citai. Ja nebūtu šo rāpuļu, lagūnai un pietekām ar neaptveramā karstuma ieskautajām pusnognmušajām biroju ēkām būtu piemitis savāds, pasakains skaistums, taču iguānas un ķirzakas šo ilūziju iznīcināja. Rāpuļu perēkļi bijušajās valdes sēžu zāles liecināja, ka patiesībā šie dzīvnieki ir ieguvuši varu pār pilsētu un no jauna kļuvuši par dominējošo dzīvības formu.

Uzlūkodams aizvēsturiskos, bezkaislīgos ķirzaku purnus, Keranss spēja saprast savādās bailes, ko izraisīja šīs radības, atsaukdamas atmiņā arhaiskos, briesmīgos paleocēna laikmeta džungļus, kuros rāpuļi bija spiesti atkāpties zīdītāju priekšā, un viņš izjuta nesamierināmo naidu, kādu viena dzīvnieku klase izjūt pret citu klasi, kas nelikumīgi piesavinās tās teritoriju.

Pietekas galā viņi iebrauca nākamajā lagūnā milzīgā tumši zaļa ūdens apli, kura diametrs bija gandrīz jūdze. Sarkanu plastmasas boju rinda iezīmēja kanālu, kas veda līdz atvērumam lagūnas otrā malā.

Kutera iegrime tikai nedaudz pārsniedza vienu pēdu. Braukdami pa seklo ūdeni, spilgtajā saules gaismā, kas iespiedās līdz pat ūdens apakšai, viņi varēja saskatīt piecstāvu un sešstāvu ēku siluetus, kas neskaidri iezīmējās kā milzīgi spoki. Vietvietām kutera sacelto viļņu ieplakās pavīdēja ar sūnām klāti jumti.

Sešdesmit pēdu dziļumā zem kutera starp ēkām stiepās taisna, pelēka, plata iela — bijusī maģistrāle, ietves malā joprojām rūsēja pamestu automašīnu virsbūves. Daudzas pilsētas centra lagūnas ieskāva nebojātas ēkas, kuras sedza tikai neliela sanesu kārta. Virs šīm ielām un veikaliem nebija augu (izņemot dažus peldošus sargasa nezāļu pudurus), tāpēc ielas un veikali bija saglabājušies gandrīz neskarti kā oriģinālu zaudējis atspulgs ezerā.

Lielākā daļa pilsētas jau sen bija pazudusi, tikai centrālo komercdarbības un finanšu rajonu tērauda konstrukciju ēkas bija izturējušas ūdens plūdu uzbrukumu. Priekšpilsētu ķieģeļu ēkas un vienstāva rūpnīcas bija pilnīgi pazudušas zem peldošo sanesu nogulumiem. Vietās, kur sanesas šķēla ūdens virsmu, milzīgi meži slējās pret degošajām, drūmi zaļajām debesim, nomainīdami bijušos mērenā klimata joslas Eiropas un Ziemeļamerikas kviešu laukus. Necaurejamie Matugrosu lietus mežu biezokņi Brazīlijā, kas vietumis slējās trīssimt pēdu augstumā, bija šausmu pasaule, kurā visas dzīvības formas strauji atgriezās paleozoja ēras pagātnē. Vienīgās Apvienoto Nāciju organizācijas militāro vienību satiksmes artērijas bija lagūnu sistēmas, kas izveidojās virs bijušajām pilsētām. Tomēr arī šīs lagūnas pakāpeniski aizsērēja ar nogulām un izzuda.

Keranss atcerējās nebeidzamo zaļo puskrēslu, kas nolaidās aiz viņiem, kad viņš un Rigss lēnām bija virzījušies pāri Eiropai uz ziemeļiem, atstādami pilsētu pēc pilsētas, neveselīgā veģetācija pārpurvoja šauros kanālus un sakuploja nojumta uz jumtu.

Tagad viņiem vajadzēja pamest vēl vienu pilsētu. Kaut ari galvenās komercdarbības ēkas bija monolītas, šī pilsēta sastāvēja tikai no trim galvenajām lagūnām, kuras ieskāva piecdesmit jardu plati

ezeriņi un šauru pieteku un izteku tikls, kas aptuveni atbilda pilsētas ielu tīklam un aizvijās netālajos džungļos. Vietām šie ūdensceļi pazuda vai ari paplašinājās līdz milzīgiem atklāta ūdens baseiniem bijušo okeānu atliekām. Šajos atklātā ūdens baseinos pacēlās arhipelāgi, tie saplūda kopā, veidojot milzīgos dienvidu masīva džungļus.

Rigsa un viņa vada nodibinātā karabāze, kurā atradās bioloģisko izmēģinājumu stacija, bija izvietota dienvidu lagūnā, ko ieskāva vairākas pilsētas augstākās celtnes trisdesmitstāvu ēkas, kurās reiz bija atradies pilsētas finanšu centrs.

Viņiem šķērsojot lagūnu, dzeltensvītrotais peldošās bāzes korpuss atradās saules pusē un tās gaismā gandrīz nebija saskatāms. Uz bāzes jumta novietotā helikoptera rotējošās lāpstiņas pār ūdeni uz viņiem meta mirdzošus atspulgus. Divsimt jardu tālāk atradās nelielais balti krāsotais bioloģisko izmēģinājumu stacijas korpuss. Tas bija pietauvots pie platas ēkas ar arkveida jumtu bijušās koncertzāles.

Keranss raudzījās uz zemūdens taisnstūrveida klintīm. Veselās logu rūtis atsauca atmiņā Nicas, Riodežaneiro un Maiami saules apspīdētās promenādes, kuru attēlus viņš Kempbērdā bērnībā bija redzējis enciklopēdijās. Savādi neraugoties uz lagūnu un nogrimušo pilsētu maģisko pievilcību, Keranss nekad nebija izjutis interesi par šīs pasaules saturu un nekad nebija pūlējies uzzināt, virs kuras pilsētas viņi bija apmetušies.

Par viņu divdesmit piecus gadus vecākais doktors Bodkins bija savulaik dzīvojis dažādās pilsētās gan Eiropā, gan ari Amerikā. Brīvajā laikā viņš plakandibenē braukāja pa attālākajiem ūdensceļiem, mēģinādams sameklēt bijušās bibliotēkas un muzejus. Tagad tur vairs nebija nekā, vien viņa atmiņas.

Iespējams, ka personisko atmiņu trūkuma dēļ Keransam šī slīkstošās civilizācijas aina bija gluži vienaldzīga. Viņš bija piedzimis un uzaudzis vietā, kas savulaik bija aiz tā sauktā Ziemeļu polārā loka, bet tagad — subtropu zonā ar gada vidējo temperatūru astoņdesmit pieci grādi, un dienvidos bija nokļuvis tikai trīsdesmit gadu vecumā, kad sāka strādāt kādas ekoloģiskās ekspedīcijas sastāvā. Viņam plašās slīkšņas un džungļi bija brīnumaina laboratorija, bet nogrimušās pilsētas — tikai sarežģīta pamatne, uz kuras tā atradās.

Izņemot nedaudzos gados vecākos cilvēkus, piemēram, doktoru Bod-kinu, neviens vairs neatcerējās dzīvi šajās pilsētās, un jau Bodkina bērnībā šīs pilsētas bija kā aplenkti, milzīgu dambju ieskauti, panisku baiļu un izmisuma plosīti cietokšņi Venēcijas, kas nelabprāt stājās laulībā ar jūru. Šo pilsētu burvība un skaistums slēpās tieši to tukšumā, divu dabas galējību savādā apvienojumā, kas līdzinājās atkritumos izmestam karaļa kronim, virs kura aug savvaļas orhidejas.

Milzīgu ģeofizisko pārvērtību virkne, kuras rezultātā Zemes klimats pārveidojās, bija sākusies pirms sešdesmit vai septiņdesmit gadiem. Pēkšņa Saules nestabilitāte izraisīja vairākas spēcīgas un ilgstošas saules vētras vairāku gadu garumā. To rezultātā bija paplašinājušās Van Allena starojuma joslas un samazinājies Zemes pievilkšanas spēks attiecībā uz jonosfēras ārējiem slāņiem. Minētie slāņi izgaisa kosmosā, un tādējādi izzuda šķērslis, kas pasargāja Zemi no pilna Saules starojuma, gaisa temperatūra sāka pakāpeniski pieaugt, sakarsētās atmosfēras robežas paplašinājās līdz jonosfērai, un sākās apburtais loks.

Ik gadu visā pasaulē vidējā gada temperatūra turpināja pieaugt par dažiem grādiem. Lielākā daļa tropu zonas drīz vien vairs nebija piemērota cilvēka eksistencei, un šo zonu iedzīvotāji masveidā emigrēja uz zieme|iem vai dienvidiem, pamezdami vietas, kurās gaisa temperatūra sasniedza simt trīsdesmit un pat simt četrdesmit grādu. Kādreizējā mērenā klimata josla tagad bija tropiska, Eiropa un Ziemeļamerika pagura no nepārtraukta karstuma, gaisa temperatūra gandrīz nekad nebija zemāka par simt grādiem. Apvienoto Nāciju organizācijas vadībā tika sākta Antarktīdas plato, kā ari Kanādas un Krievijas ziemeļu rajonu kolonizācija. Šā divdesmit gadu ilgā sākumperioda laikā cilvēku dzīve pakāpeniski tika pielāgota jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem. Iepriekšējā dzīves tempa palēnināšanās bija neizbēgama, un nevienam nebija tik daudz liekas enerģijas, lai cīnītos ar džungļiem, kas uzbruka ekvatoriālajam reģionam. Šajā laikā

pastiprinājās ne tikai visu veģetācijas varietāšu attīstība, bet ari mutāciju veidošanās, ko sekmēja augstākais radiācijas līmenis. Radās pirmās dīvainās botāniskās varietātes, kas atgādināja milzīgos karbona perioda paparžkokus, tāpat norisinājās ārkārtīgi straujš visu zemāko augu un dzīvnieku sugu uzplaukums. Šo tālo priekšteču ierašanos pavadīja otrais būtiskais ģeofiziskais apvērsums. Aizvien pieaugošās atmosfēras temperatūras iespaidā sāka kust polārais ledus. No Antarktīdas plato plūda kūstošu ledāju ūdens straumes, tās salauza un izkausēja desmitiem tūkstošus šļūdoņu ap Polāro loku, kā arī Kanādā, Ziemeļeiropā, Krievijā un Ziemeļamerikā, un ieplūda okeānos. Miljoniem akru mūžīgā sasaluma kļuva par gigantiskām upēm.

Arī šajā gadījumā globālā ūdens līmeņa celšanās nebūtu bijusi lielāka par dažām pēdām, ja vien milzīgie ūdens noteces kanāli nebūtu nesuši sev līdzi miljardiem tonnu augsnes virskārtas. Šo kanālu grīvās izveidojās milzīgas deltas, tās paplašināja kontinentālās piekrastes līnijas un aizdambēja okeānus.

Tie no divām trešdaļām pārtapa par vairāk nekā pusi no zemeslodes virsmas.

Dzīdamas sev pa priekšu plūdu sanesas, jaunās jūras pilnīgi pārveidoja kontinentu formu un apveidus. Vidusjūra pārvērtās par iekšzemes ezeru sistēmu, bet Lielbritānijas salas atkal savienojās ar Ziemeļfranciju. Savienoto Valstu vidējo rietumu štati pēc applūšanas ar Misisipi ūdeņiem, zem kuriem nogrima Klinšu kalni, pārtapa par milzīgu līci, kas savienojās ar Hudzonas līci, bet Kārību jūra kļuva par sanesu un sāļas augsnes sēkļu klātu tuksnesi. Eiropa pārvērtās par milzīgu lagūnu sistēmu, kuru centrā atradās galvenās līdzenumos uzceltās pilsētas, kas pazuda zem sanesām, ko uz dienvidiem dzina jaunās upes.

Nākamo trīsdesmit gadu laikā turpinājās cilvēku migrācija polu virzienā. Tikai dažas nocietinātas pilsētas cīnījās pret pieaugošo ūdens līmeni un džungļu uzbrukumu, izbūvējot apkārt pretplūdu dambjus, taču visi dambji tika izpostīti cits pēc cita. Dzīve kaut cik ciešama bija vienīgi bijušajā Polārā loka zonā — Arktikā un Antarktikā. Slīpi krītošie saules stari nodrošināja ekrānu, kas aizsargāja pret spēcīgo radiāciju. Cilvēki pameta augstu kalnos uzbūvētās pilsētas ekvatoriālajā zonā, kaut arī gaisa temperatūra tajās bija zemāka, jo šīs pilsētas bija pakļautas spēcīgam starojumam.

Tieši radiācija bija pēdējais nosacījums, kas atrisināja pārceļotāju nometināšanas problēmu jaunajos Zemes apstākļos. Zīdītāju vairošanās tempa straujā samazināšanās un aizvien pieaugošā amfībiju un rāpuļu populācija, kas bija labāk pielāgojusies dzīvei lagūnās un purvos, izjauca ekoloģisko līdzsvaru.

Laikā, kad Keranss piedzima Kempbērdā — Ziemeļ-grenlandes pilsētiņā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju -, bija aprēķināts, ka polārajās zonās joprojām dzīvo apmēram pieci miljoni cilvēku.

Bērna piedzimšana bija retums, un tikai vienai no katrām desmit ģimenēm bija kada atvase. Keranss reizēm sev atgādināja, ka cilvēces ģenealoģiskais koks pastāvīgi apcērp pats sevi, acīm redzami virzīdamies atpakaļ laikā, un galapunkts, šķiet, būs sasniegts brīdī, kad jaunie Ādams un Ieva būs divi vien jaunajā Ēdenes dārzā.

Rigss pamanīja Keransu pie sevis pasmaidām par šo koncepciju.

Robert, par ko tu tā uzjautrinies? Kāds no taviem neizprotamajiem jokiem? Ir nemēģini man to izskaidrot.

Es gluži vienkārši iztēlojos sevi jaunā lomā.

Keranss pāri trapam lūkojās uz biroju ēkām, kas slīdēja garām divdesmit pēdu attālumā. Gar kutera ķīļūdens līniju pa ēku atvērtajiem logiem iekšā skalojās ūdens. Mitro kaļķu asā smarža patīkami kontrastēja ar pārlieku salkano augu aromātu. Makrīdijs bija ievadījis kuteri ēku pavēnī, un kutera dzenskrūves saceltā ūdens migliņa piešķīra gaisam atsvaidzinošu vēsumu.

Pāri lagūnai Keranss saskatīja tuklo doktoru Bodkinu. Kailām krūtīm viņš stāvēja uz izmēģinājumu stacijas labā borta tiltiņa, apsējis ap vidukli platu Paislej jostu un uzlicis zaļu celuloīda cepures nagu, kas aizsargāja acis. Viņš izskatījās kā upju kuģu kāršu spēlmanis, kurš izbauda brīvdienu priekus. Bodkins plūca apelsīna lieluma ogas, kas auga paparžu zaros virs stacijas, un cienāja ar tām spiedzošos

mērkaķīšus, kuri karājās zaros virs viņa galvas, apveltīdams tos ar rotaļīgiem izsaucieniem un svilpieniem. Piecdesmit pēdu attālumā uz kādas izvirzītas dzegas trīs iguānas ledainā nosodījumā vēroja šo ainu, lēni kustinot astes no vienas puses uz otru, tādējādi izrādot savu nepacietību.

Makrīdijs strauji pagrieza stūres ratu, un kuteris slaidā lokā smalku ūdens pilieniņu vēdekļa pavadīts iegriezās augstas, baltas ēkas ēnā. Eka pacēlās virs ūdens divdesmit stāvu augstumā. Blakusesošās mazākās ēkas jumts tika izmantots kā mols, un pie tā bija pietauvots sarūsējis kreiseris ar baltu korpusu.

Slīpie organiskā stikla vadītāja kabīnes logi bija sasprēgājuši un netīri, no izplūdes atverēm ūdenī pilēja zvīņām līdzīgi eļļas pilieni.

Kad Makrīdijs meistarīgi novietoja kuteri aiz kreisera, viņi uzrāpās līdz stiepļu durvīm, nolēca uz mola un pārgāja pāri šaurajam trapam, kurš veda uz dzīvojamo ēku. Gaiteņa sienas bija mitrumā saglumējušas, apmetumu klāja plaši pelējuma traipi, tomēr lifts joprojām darbojās, jo to darbināja avārijas dīzeļdzinējs. Viņi lēni brauca augšup, nonāca divstāvu dzīvoklī un pa dienesta gaiteni devās uz jumtu.

Tieši zem viņiem, apakšstāvā, atradās neliels peldbaseins un segts pagalms, spilgti atpūtas krēsli bija ievilkti tramplīna ēnā. Trijās baseina pusēs logus aizklāja dzeltenas žalūzijas, tomēr pa spraugām varēja saskatīt vēsās ēnas iekšējā viesistabā un slīpēta stikla un sudraba spīdumu uz galdiņiem. Pagalma aizmugures daļā izkliedētajā gaismā zem zili svītrotā sauljuma vīdēja gara hromēta lete, kas bija tikpat vilinoša kā bārs ar gaisa kondicionēšanas iekārtu, ja to vēro no putekļainas ielas puses. Glāzes un karafes atspoguļojās dimanta skaldnēm līdzīgajā spogulī. Viss šajā miera ostā šķita tīrs un kluss, it kā tā atrastos tūkstošiem jūdžu attālumā no izkurtējušās veģetācijas un remdenā džungļu ūdens divdesmit stāvu zemāk.

Baseina otrā malā aiz grezna balkona pavērās plaša lagūnas panorāma pilsēta ar uzbrūkošajiem džungļiem fonā un sudrabaina ūdens klajumi, kas plūda uz zaļo biezokni pie dienvidu apvāršņa. Lieli sanesu sēkļi vīdēja virs ūdens virsmas, un uz to mugurām gaiši dzeltenas svītras iezīmēja pirmo milzīgo bambusa audžu kontūras.

No bāzes jumta laukuma pacēlās helikopters un meta slaidu loku augšup Ķerama un Rigsa virzienā, pilots sašūpoja helikoptera asti, mainot virzienu, un tas rēkdams aizlidoja virs viņu galvām. Pie atvērtās lūkas stāvēja divi vīri un ar binokli vēroja jumtus.

Beatrise Dāla gulēja uz muguras atpūtas krēslā, un viņas slaidais ar eļļu ieziestais ķermenis ēnā vizēja kā gulošas žņaudzējčūskas augums. Vienas rokas sarkani lakotie pirksti bija satvēruši ar ledu pildītu glāzi, kas atradās uz galdiņa, bet ar otru roku viņa dīki šķirstīja žurnāla lapas. Viņas gludo, kalsno seju slēpa lielas, zilganmelnas saulesbrilles, Keranss ievēroja viņas īgnumā viegli uzmesto, stingro apakšlūpu. Acīmredzot Rigss, pūlēdamies uztiept savu viedokli, bija viņu sakaitinājis.

Pulkvedis uz mirkli apstājās pie margām, patiesā atzinībā vērodams skaisto, lokano augumu.

Pamanījusi Rigsu, Beatrise noņēma saulesbrilles un sasēja atraisītās krūštura lencītes. Viņas acīs pavīdēja auksts mirdzums.

— Klau, jūs abi, izbeidziet. Te nav striptīza seanss.

Rigss ieķiķinājās un nosteidzās lejup pa baltajām metāla kāpnēm. Keranss viņam sekoja, pie sevis prātodams, kā gan viņš varētu pārliecināt Beatrisi atstāt viņas privāto svētnīcu.

— Mīļā Dāla jaunkundz, jums vajadzētu jusdes glaimotai, ka es turpinu jūs apciemot, — Rigss iesāka, atbīdīdams sānis audekla nojumi un apsēzdamies atpūtas krēslā. — Turklāt man kā šīs zonas militārajam gubernatoram, — Rigss draiski pamirkšķināja Keransam, — ir daži pienākumi pret jums, un otrādi.

Beatrise uzmeta viņam žultainu skatienu un pagrieza skaļāk radioaparātu, kas atradās viņai aiz muguras.

— Ak Dievs. *. — viņa pie sevis nomurmināja kaut ko ne pārāk pieklājīgu un uzlūkoja Keransu.

— Un kas ir ar tevi, Robert? Kas tevi atvedis šurp tik agrā rīta stundā?

Keranss paraustīja plecus un draudzīgi pasmaidīja: — Es ilgojos pēc

tevis.

— Malacis. Man likās, ka šis gauleiters būs mēģinājis tevi iebiedēt ar saviem šausmu stāstiem.

— Patiesību sakot, tas viņam ir izdevies, Keranss paņēma no Beatrises ceļiem žurnālu un pašķirstīja to. Tas bija pirms četrdesmit gadiem izdots Parīzes «Vogue». Lapas bija ledusaukstas, acīmredzot žurnāls tika glabāts kādā aukstā vietā. Viņš nosvieda žurnālu uz zaļām flīzēm klātās grīdas.

— Bea, izskatās, ka mums visiem pēc pāris dienām nāksies doties projām. Pulkvedis un viņa vīri aiziet uz visiem laikiem. Mēs nevaram šeit palikt pēc viņu aizbraukšanas.

— Mēs? Beatrise vienaldzīgi pārjautāja. Nebiju domājusi, ka tev ir kāda iespēja šeit palikt.

Keranss nevilšus palūkojās uz Rigsu. Pulkvedis nenolaida no viņa acu.

— Tādas iespējas nav, Keranss apņēmīgi paziņoja. Tu zini, ko es ar to gribu teikt. Nākamajās četrdesmit astoņās stundās visiem būs daudz darba. Pacenties nesarežģīt stāvokli, emocionālu apsvērumu dēļ pretodamās notiekošajam.

Beatrise nepaspēja iebilst, jo Rigss mierīgā balsī turpināja Keransa domu: Dala jaunkundz, gaisa temperatūra turpina pieaugt. Kad ģeneratora degviela būs izsīkusi, jūs nespēsiet pārciest simt trīsdesmit grādu karstumu. Lielā ekvatoriālā lietus josla izplešas ziemeļu virzienā, un pēc pāris mēnešiem tā būs sasniegusi šo vietu. Kad pēc lietus beigām izklīdīs mākoņi, ūdens šajā peļķē… — viņš norādīja uz tvaikojošo, kukaiņiem nosēto baseinu, — būs gandrīz verdošs. Tas nozīmē, ka X tipa Anopheles , ādas vēža un augu nakti spiedzošo iguānu dēļ gulēt jums sanāks pavisam maz.

Pievēris acis, viņš domīgi piebilda: — Protams, ja pieņemam, ka jums vispār vēl būs nepieciešams miegs.

Pēc šīs piebildes meitenes lūpas tikko manāmi notrīcēja. Keranss saprata, ka divdomīgais Rigsa jautājums par to, kā viņš guļ, nav bijis tēmēts uz viņa attiecībām ar Beatrisi.

Pulkvedis turpināja: — Bez tam jums nebūs viegli tikt galā ar dažiem cilvēku sugas maitēdājiem, kuri izdzīti no Vidusjūras lagūnām un .nu virzās uz ziemeļiem.

Beatrise pārlika pār plecu garos, melnos matus un teica: Pulkvedi, es pastāvīgi turēšu durvis aizslēgtas.

Keranss aizkaitināti nošņāca: — Dieva dēļ, Beatrise, ko īsti tu vēlies pierādīt? Iespējams, ka šo pašiznīcināšanās impulsu demonstrēšana pašlaik ir uzjautrinoša rotaļa, taču pēc mūsu aizbraukšanas tie vairs nebūs nekādi joki. Pulkvedis vienīgi cenšas tev palīdzēt patiesībā viņam par tavu palikšanu vai aizbraukšanu nav ne silts, ne auksts.

Rigss aprauti iesmējās: — Es nu gan tā neteiktu. Tomēr gadījumā, ja jūs tik ļoti satrauc doma par manu personisko ieinteresētību, varat vienkārši pieņemt, ka tikai pildu savu pienākumu.

Pulkvedi, tas ir ļoti interesanti. Man allaž licies, ka mūsu uzdevums ir palikt šeit pēc iespējas ilgāk un šā uzdevuma izpildes vārdā nest jebkuru upuri. Vismaz… viņas acis pazibēja pazīstamā kodīga humora dzirksts, …tieši šo iemeslu valdība minēja manam vectēvam, kad atsavināja lielāko daļu viņa ipašumu.

Beatrise pamanīja, ka Rigss pāri viņas plecam šķielē uz bāra pusi.

Kas par lietu, pulkvedi? Vai meklējat savu punka-wallah2? Ja esat ieradies iedzert, es jums dzeramo nepiedāvāšu. Man šķiet, ka jūs, viri, nākat šurp tikai iedzert.

Rigss piecēlās. Labi, Dāla jaunkundz. Es padodos. Uz redzēšanos, doktor.

Viņš uzsmaidīja Beatrisei un pielika roku pie cepures: Dāla jaunkundz, rīt atsūtīšu Šurp kuteri savākt jūsu mantas.

Kad Rigss bija aizgājis, Keranss adaidās atpūtas krēslā un vēroja helikopteru riņķojam virs blakusesošās lagūnas. Reizi pa reizei helikopters nolaidās līdz ūdens līmenim, rotora lāpstiņu apakšvelkmei dauzot paparž-koku plīvojošos zarus un iztrenkājot uz jumtiem gulošās iguānas. Beatrise paņēma no bāra dzēriena glāzi un apsēdās krēslā pie Keransa kājām.

— Robert, man nepatīk, ka tu analizē manu izturēšanos, šim vīram dzirdot.

Viņa pasniedza Keransam glāzi un, atspiedusi zodu rokā, atlaidās pret viņa ceļiem. Parasti viņa izskatījās eleganta un labi kopta, taču šodien viņas seja šķita nogurusi un domīga.

— Piedod, — Keranss atvainojās— Laikam gan es patiesībā analizēju pats sevi. Rigsa ultimāts man bija pārsteigums, es nebiju gaidījis, ka mēs dk drīz dosimies projām.

— Tatad tu grasies aizbraukt?

Keranss saminsdnājās. Automātiskais radioaparāta atskaņotājs pārslēdzās no Bēthovena Pastorālās simfonijas uz Septīto simfoniju Toskanīni vietā nāca Bruno Valters. Atskaņotājā augu dienu bez pārtraukuma skanēja visas deviņas Bēthovena simfonijas pēc kārtas. Keranss meklēja atbildi, drūmā Septītās simfonijas sākuma melodija ietekmēja viņa noskaņojumu.

Man šķiet, ka man vajadzētu braukt, taču vēl neesmu atradis tam pienācīgu pamatojumu. Ar emocionālo vajadzību apmierināšanu vien ir par maz. Man nepieciešams reālāks motīvs. Iespējams, ka šīs ūdeni iegrimušās lagūnas gluži vienkārši atsauc man atmiņā to laiku, kad es vēl biju embrijs un peldēju šķidrumā, tādā gadījumā visprātīgāk būtu nekavējoties doties projām. Viss, ko Rigss saka, ir patiesība.

Mums nav cerību pārciest lietavas un malāriju.

Keranss uzlika roku uz Beatrises pieres, it kā mēģinādams noteikt maza bērna temperatūru.

Ko Rigss gribēja teikt ar vārdiem, ka tu nespēsi labi gulēt? Viņš pieminēja gulēšanu jau otro reizi šajā rītā.

Beatrise uz mirkli novērsa acis.

Ak, tie ir nieki. Gluži vienkārši es nesen redzēju divus savādus, murgainus sapņus. Daudzi cilvēki miegā murgo. Neliecies par to zinis. Klau, Robert, parunāsim nopietni vai ari tu paliksi šeit, ja es nolemšu palikt? Tu varētu apmesdes šajā dzīvoklī.

Keranss plati pasmaidīja: — Bea, tu centies mani pavedināt? Kas par jautājumu! Neaizmirsti, ka tu esi ne vien visskaistākā, bet ari vienīgā sieviete šajā vietā. Nekas nav svarīgāks par salīdzināšanas iespēju. Ādamam nepiemita nekādas estētiskas prasības, jo citādi viņš būtu apjautis, ka Ieva ir tikai nejaušības auglis.

Tu šodien esi vaļsirdīgs.

Beatrise piecēlās un aizgāja līdz baseina malai, abām rokām atstumdama matus no pieres. Viņas slaidais, lokanais augums saules gaismā vizēja.

Bet vai tad mums jādodas projām tik steigšus, kā to pavēl Rigss? Mums ir kreiseris.

Tas ir vraks. Pirmā lielā vētra to sašķaidīs kā konservu kārbu.

Tuvojās pusdienlaiks. Terasē valdošā svelme vairs nebija paciešama, un viņi no pagalma iegāja telpās. Dubultžalūzijas zemajā, plašajā viesistabā ielaida tikai nespodru gaismu, un kondicionēšanas iekārtas atdzesētais gaiss bija vēss un tīkams. Beatrise atlaidās uz gara ar bāli zilganu ziloņādas imitāciju apšūta dīvāna, ar vienu roku virpinādama paklāja bārkstis. Šis dzīvoklis ir bijis viens no Beatrises vectēva pieds d terre3 un Beatrises mājas kopš viņas vecāku nāves drīz pēc viņas piedzimšanas. Viņa bija uzaugusi vectēva uzraudzībā. Viņas vectēvs bija vientuļš, ekscentrisks magnāts (Keranss nezināja Beatrises vectēva bagātības avotus; drīz pēc tam, kad viņi ar Rigsu bija pārkāpuši šā augšstāva komfortablā dzīvokļa dīvainās pasaules slieksni, viņš bija uzdevis Beatrisei šo jautājumu, taču viņa tikai īsi atcirta: «Teiksim tā — viņam bija nauda.»), kurš jaunībā aizrāvās ar mākslinieku atbalstīšanu. Viņu interesēja viss eksperimentālais un dīvainais, un Keranss prātoja, cik lielā mērā vectēva personību, tās dīvainās iekšējās nianses mantojusi viņa mazmeita. Virs kamīna karājās milzīga 20. gadsimta sākuma sirreālista Delvo glezna, kurā bija attēlotas līdz jostasvietai kailas, līķa bālas sievietes dejojam ar švītīgiem smokingos tērptiem skeletiem uz spokaina kauliem līdzīga fona. No otras sienas Maksa Ernsta pašiznīcināšanās tieksmes apsēstie fantasma-goriskie džungļi klusēdami kliedza paši sevī kā nenormālas apziņas kloāka.

Keranss brīdi klusēdams vēroja Ernsta uzgleznotās saules blāvo, dzelteno gredzenu, kas kā kvēldiegs zvīļoja cauri eksotisko augu valstij, un viņā radās savāda atmiņu un pazīšanas nojauta. Arhaiskās saules

attēls daudz spēcīgāk nekā Bēthovena simfonijas skaņas urbās viņa smadzenēs, apgaismodams gaistošās ēnas, kuras drudžaini uznira no visdziļākajiem apziņas bezdibeņiem.

— Beatrise.

Viegli saraukusi pieri, viņa lūkojās Keransā, kurš piecēlās un tuvojās viņai.

Ko tu vēlies teikt, Robert?

Keranss saminstinājās. Viņš pēkšņi apzinājās, ka pienācis nozīmīgs un izšķirošs brīdis. Tas bija īss un nemanāms mirklis, taču tā ritums nesa viņu sev līdzi uz tādu saistību zonu, no kurām viņš vairs nebūs spējīgs atteikties.

Tu taču saproti, ka, gadījumā ja Rigss aizbrauks bez mums, mēs vairs nevarēsim gluži vienkārši uzkavēties šeit vēl kādu laiciņu* Mēs paliksim.

3.Pretī jaunai psiholoģijai Noenkuro jis katamarānu kuģu piestātnē, Keranss pārkāpa pāri bortam un pa trapu devās uz bāzi.

Iedams cauri stiepļu tīkla lūkai, viņš pāri plecam pameta skatienu atpakaļ uz lagūnu un cauri karstā gaisa viļņiem uz mirkli pamanīja Beatrisi stāvam pie balkona margām. Viņš pamāja ar roku, taču Beatrise, kā parasti, aizgriezās un neatbildēja uz sveicienu.

— Viņai uznākuši kārtējie untumi, doktor? — Seržants Makrīdijs iznāca no sardzes kajītes. Viņa knābim līdzīgajā sejā pavīdēja humora dzirksts. — Viņa ir dīvaina sieviete, man jāsaka.

Keranss paraustīja plecus: — Zināt, seržant, šīs stūrgalvīgās neprecētās jaunās dāmas — ja cilvēks neuzmanās, viņas spēj to nobiedēt līdz nejēdzībai. Es mēģināju viņu pārliecināt savākt mantas un braukt projām kopā ar mums. Ja man paveiksies, domāju, ka viņa paklausīs.

Makrīdijs nikni pētīja attālo dzīvojamās ēkas jumtu.

Priecājos dzirdēt, doktor, viņš teica balsī, kas nebūt nepauda pārliecību, un Keranss īsti nesaprata, vai Makridija skepse attiecas uz Beatrisi, vai ari uz viņu pašu.

Neatkarīgi no tā, vai viņi galu galā paliks vai nepaliks šeit, Keranss bija nolēmis izlikties, ka viņi brauc projām nākamo trīs dienu laikā katra brīvā minūte būs jāvelta, lai apvienotu viņu krājumus un nozagtu visu nepieciešamo papildu aprīkojumu no bāzes noliktavas. Keranss joprojām nebija izlēmis pēc aiziešanas no Beatrises viņš atkal sāka svārstīties (nožēlas pilnā neziņā Keranss prātoja, vai šī Pandora ar savu nāvējošo muti un burvju lādīti, kurā glabājās alkas un izmisums un kuras vāks pilnīgi neparedzamos brīžos te pacēlās, te nolaidās, apzināti mēģina viņam jaukt galvu), tomēr viņš nevēlējās klaiņot apkārt, mokošas neziņas plosīts, jo Rigss un Bodkins drīz vien saprastu, kas ar viņu notiek.

Keranss nolēma atlikt izšķirošā lēmuma pieņemšanu līdz pēdējam brīdim. Lai arī kā Keranss ienīda bāzi, viņš zināja, ka bridis, kad viņš redzēs to aizpeldam projām uz visiem laikiem, būs brīnumains baiļu un panikas katalizators, un visi abstraktie šeit palikšanas motīvi drīz vien izrādīsies nekur nederīgi. Pirms gada viņš nejauši tika pamests uz kādas nelielas salas, kamēr tur nolasīja neparedzētus ģeomagnētiskos rādījumus. Viņš salīcis sēdēja ar saviem instrumentiem vecā bunkurā, un pēkšņi cauri austiņām sadzirdēja atskanam kutera atiešanas signālu. Kad pēc desmit minūtēm viņš iznāca no bunkura un ieraudzīja bāzi sešsimt jardu attālumā (un atstatums aizvien palielinājās), viņš jutās kā bērns, kurš uz visiem laikiem šķirts no mātes. Viņam tik tikko izdevās apspiest paniskās bailes un raidīt šāvienu no signālpistoles.

Ser, doktors Bodkins lūdza jūs aiziet pie viņa, tiklīdz jūs ieradīsieties. Šorīt leitnantam Hārdmenam neklājas labi.

Vērodams tukšo klāju, Keranss pamāja ar galvu. Viņš bija paēdis pusdienas kopā ar Beatrisi, jo zināja, ka pēcpusdienās bāze mēdz būt pilnīgi tukša. Puse komandas bija projām vai nu kopā ar Rigsu, vai ari atradās helikopterā, bet pārējie karavīri gulēja savās kojās. Viņš bija cerējis slepeni izpētīt noliktavas un arsenālu. Kā par nelaimi pulkveža aizvien modrais sargsuns Makridijs neatkāpās no Keransa ne soli, gatavodamies pavadīt viņu pa lejupkāpnēm uz lazareti, kas atradās uz B klāja.

Keranss vērīgi pētīja divus Anopheles odus, kas bija iekļuvuši cauri stiepļu lūkai aiz viņa muguras.

Viņš parādīja tos Makrīdijam un teica: Tie joprojām iekļūst iekšā. Kur palicis dubultais siets, kuru jums vajadzēja uzstādīt?

Makrīdijs ar laiviņccpuri nosita odus un apmulsis paraudzījās apkārt. Pulkvedis Rigss jau sen loloja ieceri apvilkt ap bāzi otru tikla kārtu. Laiku pa laikam Rigss atgādināja Makrīdijam, lai viņš norīko karavīru vadu to paveikt, taču darbs bija saistīts ar sēdēšanu uz koka steķiem saules svelmē odu mākoņa ielenkumā, tāpēc pagaidām dubulttīlds ieskāva vienīgi pulkveža Rigsa kajīti. Tagad, kad viņi posās ceļā uz ziemeļiem, šī iecere bija zaudējusi jēgu, taču Makridija prezbiterieša sirdsapziņa, reiz pamodināta, neļāva viņam rimties.

— Šovakar likšu, lai vīri to izdara, doktor, viņš paziņoja, izvilkdams no bikšu sānkabatas

pildspalvu un piezīmju grāmatiņu.

Seržant, tas nav steidzami, taču izdariet to, ja jums nav cita darba. Es zinu, ka pulkvedis to ļoti vēlas.

Keranss pameta Makridiju, kas samiegtām acīm vēroja metāla žalūzijas, un devās projām pa klāju.

Tiklīdz Makrīdijs bija pazudis skatienam, Keranss iegāja pa pirmajām durvīm.

Uz C klāja — zemākā no visiem trim bāzes klājiem atradās komandas kazarmas un kambīze. Divi vai trīs vīri tropu aprīkojumā gulēja savās kojās, bet atpūtas telpa bija tukša. Blakus tenisa galdam stūri skanēja radio. Keranss bridi ieklausījās griezīgajos ģitāras ritmos, kurus pārmāca virs blakusesošās lagūnas riņķojošā helikoptera rēkoņa. Tad viņš devās lejup pa centrālo trapu, tas veda uz arsenālu un darbnīcām, kas atradās pontonā.

Trīs ceturtdaļas korpusa aizņēma 2000 zirgspēku dīzeļdzinēji, kas darbināja dzenskrūves, kā ari eļļas un aviācijas degvielas tvertnes. Darbnīcas pagaidām bija pārceltas uz divām tukšām A klāja kajītēm, kas atradās aiz virsnieku kajītēm, — lai mehāniķi maksimāli ātri varētu apkalpot helikopteru.

Arsenāls bija slēgts. Aiz tehniskās daļas kaprāļa kabīnes stikla sienas spīdēja viena vienīga lampa.

Keranss pārlaida skatienu smagajiem koka darbgaldiem un skapjiem, kuros atradās karabīnes un mašīnpistoles, ieroči bija ieslēgti aiz tērauda režģiem. Dīki aplūkojis smagās ieroču laides, Keranss prātoja, vai maz prastu rīkoties ar šiem ieročiem, pat ja izdotos kādu no tiem nozagt. Izmēģinājumu stacijas atvilktnē mētājās 45. kalibra kolts un piecdesmit patronu, ko viņš bija saņēmis pirms trim gadiem. Reizi gadā viņš oficiāli nodeva izšautās patronas bet tādu patiesībā vispār nebija — viņš vienkārši apmainīja patronas pret svaigākām, taču ne reizes nebija mēģinājis izšaut.

Dodoties ārā, Keranss nopētīja tumši zaļās munīcijas kastes, kas atradās pie sienas apkārt skapjiem.

Tās visas bija aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Ejot garām kabīnei, cauri durvīm plūstošajā apgaismojumā viņš pamanīja apputējušas etiķetes uz metāla kārbām, kas atradās zem viena no darbgaldiem.

«Hy-Dyne ». Keranss apstājās, iebāza pirkstus starp metāla režģi un notrausa putekļus no kādas kārbas, ar pirkstiem taustīdams uzraksta burtus. «Ciklotrimetilēntrinitrotriamīns: gāzes izplūdes ātrums 8 ooo metru sekundē.»

Apcerēdams iespējamo sprādziena efektu — tas būtu lielisks tour de force4, ar kuru pēc Rigsa aizbraukšanas viņš varētu iztekā nogremdēt vienu no biroju ēkām, tādējādi nogriežot Rigsam atpakaļceļu.

Keranss atspiedās ar elkoņiem pret darbgaldu un izklaidīgi rotaļājās ar četru collu diametra misiņa kompasu, kas bija šeit atstāts salabošanai. Kalibrētais aplis bija vaļīgs un pagriezts par simt astoņdesmit grādiem, ziemeļu punkts bija atzīmēts ar kritu uzvilktu krustu.

Prātodams par iecerēto sprādzienu un iespēju nozagt detonatorus un degauklu, Keranss noslaucīja ar kritu uzvilktās neskaidrās zīmes, paņēma kompasu rokā un pasvārstīja. Viņš izgāja no arsenāla un sāka kāpt augšup, atbrīvodams kompasa adatu un ļaudams tai dejot un peldēt.

Pa C klāju aizgāja kāds jūrnieks, un Keranss veikli iebāza kompasu kabatā.

Pēkšņi iztēlojies sevi ar visu auguma svaru metamies virsū gremd-virzuļa kārbas rokturiem un katapultējam Rigsu, bāzi un izmēģinājumu staciju uz nākamo lagūnu, Keranss apstājās un piespiedās pie margām. Skumji pasmaidījis par absurdo iedomu, viņš sāka prātot, kā kaut kas tāds vispār varēja ienākt prātā.

Tad viņš pamanīja smago kompasa cilindru izspiežamies cauri žaketes kabatai un bridi domīgi nolūkojās uz to.

Viņš klusi nomurmināja: Klau, Kerans, tu dzīvo divos līmeņos.

Pēc piecām minūtēm Keranss iegāja B klāja hospitālī. Tur viņu sagaidīja neatliekami risināmas problēmas.

Ambulancē atradās trīs vīri ar apdeguma čūlām, bet divpadsmitvietīgā galvenā palāta bija tukša.

Keranss pamāja ar galvu kaprālim, kurš mainīja ar penicilīnu piesūcinātos pārsējus, un devās uz nelielu

vienvietīgu palātu, kas atradās klāja labā borta pusē.

Durvis bija ciet. Pagriezis rokturi, viņš izdzirda kādu nemitīgi grozāmies gultā. Pacients kaut ko aprauti murmināja, un doktors Bodkins nosvērtā, taču stingrā balsī laiku pa laikam kaut ko atbildēja. Pēc tam doktors klusā balsī uzsāka garu monologu, ko ik pēc brīža pārtrauca saraustīti iebildumi, un tad iestājās rāms klusums.

Leitnants Hārdmens vecākais helikoptera pilots, kuru patlaban aizvietoja viņa pārinieks seržants Deilijs, — bija viens no abiem uzmērīšanas vienības vienīgajiem virsniekiem un pēdējos trīs mēnešus bija pildījis Rigsa vietnieka un galvenā vadītāja pienākumus. Viņš bija drukns, inteliģents, nedaudz flegmatisks apmēram trīsdesmit gadu vecs vīrs, kurš klusēdams turējās atstatus no pārējiem komandas locekļiem. Viņš bija dabas pētnieks amatieris, sastādījis savus floras un faunas pārmaiņu aprakstus, izmantojot paša izgudrotu taksonomisko sistēmu. Kādā vājuma brīdī viņš bija parādījis savas piezīmes Keransam, taču pēc taktiska aizrādījuma, ka klasifikācija ir neskaidra, viņš atkal ierāvās sevī.

Pirmos divus gadus Hārdmens bija kā lielisks buferis starp Keransu un Rigsu. Pārējā komanda saņēma norādījumus no leitnanta, un Keranss par šīs situācijas priekšrocību uzskatīja to, ka grupai neizveidojās tā laimīgā saliedētības apziņa, kuru būtu varējis radīt atvērtāks komandiera vietnieks un kura būtu padalījusi dzīvi neizturamu. Paviršās un fragmentārās attiecības, kas valdīja bāzē, kur katrs aizvietotājs piecu minūšu laikā tika pieņemts kā pilntiesīgs komandas biedrs un visiem bija vienalga, vai šis aizstājējs ir pavadījis šeit divas dienas vai divus gadus, lielā mērā bija Hārdmena nopelns un viņa temperamenta atspulgs. Kad viņš organizēja basketbola sacensības vai regad pa lagūnu, viņā nebija azarta, bet gan pilnīga vienaldzība pret to, vai kāds piedalās vai nepiedalās šajā pasākumā.

Tomēr pēdējā laikā Hārdmena personībā sāka dominēt tās tumšās puses. Pirms diviem mēnešiem viņš bija sūdzējies Keransam par saraustītu miegu — no Beatrises Dālas dzīvokļa logiem Keranss bieži redzēja Hārd-menu pēc pusnakts stāvam mēness gaismā uz jumta līdzās helikopteram un lūkojamies pāri rāmajai lagūnai. Vēlāk, aizbildinādamies ar malārijas lēkmi, Hārdmens bija atteicies no pilota pienākumu pildīšanas. Viņš veselu nedēļu gandrīz neizgāja no kajītes, strauji iegrimdams savā iekšējā pasaulē. Viņš pārskatīja savas agrākās piezīmes un gluži kā aklais, kurš lasa Braila rakstu, vilka ar pirkstiem pa kolekcijas stikla kastītēm, kurās bija nedaudzi dienas tauriņi un milzīgi naktstauriņi. Šim savārgumam uzstādīt diagnozi bija viegli. Keranss saskatīja tos pašus simptomus, kurus bija novērojis sev un ko izraisīja paātrināta iekļūšana «pārejas zonā». Viņš bija atstājis leitnantu mierā un palūdzis, lai Bodkins reizi pa reizei viņu izmeklē.

Dīvainā kārtā Bodkins Hārdmena slimību uztvēra nopietnāk.

Atgrūdis durvis, Keranss klusiem soļiem ienāca aptumšotajā telpā. Bodkinss brīdinoši pacēla roku, un Keranss apstājās stūrī pie ventilatora. Žalūzijas bija aizvērtas, un, Keransam par pārsteigumu, gaisa kondicionēšanas iekārta bija izslēgta. Ventilatora atdzesētā gaisa temperatūra bija tikai divdesmit grādu zemāka par lagūnas gaisa temperatūru, turpretī gaisa kondicionēšanas iekārta parasti uzturēja telpā vienmērīgu septiņdesmit grādu temperatūru. Bodkins nezin kāpēc bija ne vien izslēdzis kondicionēšanas iekārtu, bet arī iespraudis elektriskā kamīna kontaktspraudni skuvekļa kontaktligzda virs izlietnes spoguļa.

Keranss atcerējās, kā Bodkins izveidoja so kamīnu izmēģinājumu stacijas laboratorijā, ievietodams ieliektā paraboloīda formas spogulī vienu vienīgu kvēldiegu. Kvēldiega jauda nebija lielāka par pāris vatiem, taču šķita, ka kamīns izstaro ārkārtīgu karstumu, kvēlodams mazajā telpā kā īsta kurtuve. Pēc īsa mirkļa Keranss juta, ka uz kakla sāk izspiesties sviedri. Bodkins sēdēja uz metāla krēsla pie gultas, uzgriezis kamīnam muguru, un viņam mugurā joprojām bija balta kokvilnas žakete. Lāpstiņu apvidū pletās plati sviedru plankumi, un nespodri sarkanajā gaismā Keranss saskatīja no Bodkina galvas krītam sviedru krellītes, kas atgādināja izkausēta svina pilienus.

Hārdmens gulēja, atspiedies uz viena elkoņa. Viņa platās krūtis un pleci aizsedza gultas galvgali, milzīgajās rokās viņš turēja pie ausīm piespiesto austiņu vadus. Viņa šaurā seja ar platajiem žokļkauliem

bija pavērsta pret Keransu, taču acis bija kā piekaltas elektriskajam kamīnam. Paraboliskā kausa projicētais intensīvas sarkanās gaismas aplis ar trīs pēdu diametru pārklāja kajītes sienu. Šķita, ka ap Hārdmena galvu, kas atradās šā apļa centrā, staro milzīga kvēloša aura.

Uz grīdas pie Bodkina kājām atradās pārnēsājamais atskaņotājs, kurā griezās trīs collu disks. Bija dzirdamas klusas, skrāpējošas skaņas. Adaptera galviņa mehāniski ģenerēja gandrīz neuztveramas dobjas bungu rīboņas efektu, kas izgaisa, kad ieraksts beidzās un Bodkins izslēdza atskaņotāju. Tad viņš ātri pierakstīja dažus vārdus bloknotā, izslēdza elektrisko kamīnu un ieslēdza pie gultas esošo lampu.

Lēni šūpodams galvu, Hārdmens noņēma austiņas un pasniedza tās Bodldnam.

— Doktor, tā ir velta laika tērēšana. Šie ieraksti ir nenormāli, tos var interpretēt pēc katra ieskatiem.

Viņš iekārtojās ērtāk šaurajā gultā. Kaut ari telpā valdīja tveice, uz viņa sejas un kailajām krūtīm gandrīz nebija sviedru, un viņš ilgpilnām acīm vēroja elektriskā kamīna ogles, it kā nožēlodams, ka tās apdziest.

Bodkins piecēlās kājās, uzlika atskaņotāju uz krēsla un aptina ap to austiņu vadus.

Leitnant, iespējams, ka tur ari ir jēga — tas ir kā Roršaha tests, tikai ar skaņu. Manuprāt, pēdējais ieraksts īpaši rosina iztēli, vai ne?

Hārdmens māksloti nevērīgi paraustīja plecus, acīmredzot nevēlēdamies sadarboties ar Bodkinu un piekāpties kaut vai vienā punktā. Viņš īgni atņurdēja: Atvainojiet, man gan Šķiet, ka šis ieraksts neuzvedina uz noteiktiem tēliem.

Bodkins pasmaidīja, viņš apzinājās, ka Hārdmens pretojas viņa ietekmei, un bija nolēmis šoreiz padoties.

— Nevajag atvainoties, leitnant, šis bija mūsu visvērtīgākais seanss, tidet man.

Bodkins pamāja Keransam: — Nādet iekšā, Robert, piedodiet, ka šeit ir tik silti mēs kopā ar leitnantu Hārdmenu veicām nelielu eksperimentu. Es jums pastāstīšu par to, kad būsim atgriezušies stadjā.

Tagad.. . viņš norādīja uz ietaisi, kas atradās uz naktsgaldiņa un atgādināja divus ar aizmugurēm kopā samontētus modinātājpulksteņus. To rādītāji bija savienoti ar primitīviem metāla pagarinātājiem un atgādināja divu saķērušos zirnekļu kājas. — … ļaujiet tam darboties, cik ilgi vien spējat to izturēt. Tas nevarētu būt pārlieku grūti. Vienīgais, kas jums jādara — ik pēc divpadsmit stundām no jauna jāuzstāda abu pulksteņu signāli. Šie pulksteņi modinās jūs ik pēc desmit minūtēm. Ar to pietiks, lai gūtu pietiekamu atpūtu pirms no pirmsmiega stāvokļa ieslīgsiet dziļajā miegā. Ja jums paveiksies, jūs neredzēsiet nekādus sapņus.

Hārdmens neticīgi pasmaidīja un uzmeta skatienu Keransam.

Doktor, man šķiet, ka jūs esat pārāk optimistiski noskaņots. Patiesība jūs gribčjāt teikt, ka es neapzināšos šos sapņus.

Viņš paņēma krietni nodilušus zaļus aktu vākus savu botānikas dienasgrāmatu un mehāniski sāka to Šķirstīt. ~ Reizēm man šķiet, ka es sapņoju bez mitas, ka sapņoju katru dienas tniuūti. Iespējams, ka mēs visi darām to pašu.

Viņa balss skanēja rāmi un nesteidzīgi, kaut an nogurums bija izkaltējis adu ap acīm un muti la, ka garais žoklis izskatījās vēl vairāk izģindis. Keranss sapi ata. ka slimība, lai kāds ari būtu tās cēlonis, nebija skārusi Šā vira personības butibu. Hārdmena personībai piemītošais pašpietiekamī-bas elements bija tikpat spēcīgs kā agrak vai pat vēl spēcīgāks tas atgādināja tērauda floreies asmeni.

Dontfgi vērodams Hārdmenu, Bodkins nosusināja seju ar dzeltenu zidtt kabatlakatu. Netīrā kokvilnas žakete, nevīžīgais apģērbs un pietūkusi, hinīna iekrāsotā āda piešķīra viņam maldinošu noplukuša šarlatāna izskatu, aiz kura slēpās ass un vērigs prāts.

Iespējams, ka jums taisnība, leitnant. Daži cilvēki uzskata, ka apziņa ir tikai īpašs citoplazmatiskās bezsamaņas veids, ka sapņi, tāpat kā nomoda stāvoklis, attīsta un paplašina centrālās nervu sistēmas

spējas. Tomēr mums jāpieņem empīriskā pieeja šim jautājumam un jāizmēģina visas iespējamās zāles un līdzekli. Kerans, vai jūs man piekrītat?

Keranss pamāja ar galvu. Gaisa temperatūra kajītē bija sākusi pazemināties, un viņš varēja brīvāk elpot — Tikpat labi varētu palīdzēt arī klimata maiņa. Ārpusē atskanēja apslāpēta šķindoņa. Laivceltnis cēla augšup vienu no metāla plakandibena laivām, un tā dauzījās pret bāzes korpusu.

Keranss piebilda: Sajās lagūnās valdošā gaisotne ir kaitīga nerviem. Domāju, ka pēc trim dienām, kad dosimies projām, mēs visi jutīsimies krietni labāk.

Keranss pieņēma, ka leitnantam ir paziņots par gaidāmo aizbraukšanu, taču Hārdmens uzmeta viņam vērīgu skatienu, nolaižot uz leju savu dienasgrāmatu. Bodkins ieklepojās un nekavējoties sāka runāt par kaitīgo caurvēju, ko rada ventilators. īsu brīdi Keranss un Hārdmens cieši rau-dzījās viens otrā. Tad Hārdmens īsi pamāja ar galvu un turpināja lasīt, rūpīgi atzīmēdams pulksteņu rādīto laiku.

Dusmodamies pats uz sevi, Keranss pagrieza pārējiem muguru un pie-gāja pie loga. Viņš aptvēra, ka bija tīšām darījis Hārdmenam zināmu šo vēsti, zemapziņā gaidīdams tieši šādu reakciju un pilnīgi saprazdams, kāpēc Bodkins Hārdmenam nebija neko teicis. Ne mirkli nešaubīdamies, Keranss bija brīdinājis Hārdmenu par to, ka trīs dienu laikž viņam jāpaveic visi uzdevumi un jāatrisina visas iekšējās pretrunas.

Keranss uzmeta aizkaitinātu skatienu modinātājietaisei, pārdzīvodams, ka sācis zaudēt kontroli pār sevi. Vispirms kompasa bezjēdzīgā nozagšana, un tagad šī nepamatotā kaitniecība. Lai kādi ari bija viņa trūkumi, agrāk viņš allaž tika uzskatījis, ka tos visus atsver izcila laba īpašība spēja pilnīgi un objektīvi apzināties savas rīcības iemeslus. Reizēm viņš nevajadzīgi kavējās, tas notika nevis tāpēc, ka viņš būtu neizlēmīga bet gan tāpēc, ka nevēlējās rīkoties situācijās, kurās nebija iespējama pilnīga rīcības iemeslu izpratneTas attiecās arī uz viņa attiecībām ar Beatrisi Dālu — tās ietvēra sevī tik daudz pretrunu, ka atgādināja dejošanu uz stingri savītas ierobežojumu un brīdinājumu virves.

Novēloti mēģinādams nomierināt pats sevi, viņš teica Hārdmenam: — Leitnant, neaizmirstiet pulksteni. Jūsu vietā es to noregulētu tā, lai zvans skanētu bez apstājas.

Izgājuši no hospitā)a, viņi devās uz molu un iekāpa Keransa katamarānā. Keranss bija pārāk noguris, lai iedarbinātu motoru. Viņš lēni vilka katamarānu pa trosi, kas stiepās starp bāzi un izmēģinājumu staciju.

Bodkins sēdēja priekšgalā, starp ceļiem iespiesto atskaņotāju turēdams kā portfeli, ads samiedzis spožajos gaismas vizuļos, kas lēkāja pa mainīgo rāmā zaļganā ūdens virsmu. Viņa tuklā, netīri pelēkā cepures naga apēnotā seja šķita noraizējusies un domīga. Viņš izklaidīgi vēroja apkārtējo pusnogrimušo ēku apli kā noguris sīkpreču tirgotājs, kurš jau tūkstošo reizi laivā tiek vadāts pa ostu. Tuvojoties stacijai, virs viņu galvas ierēcās helikopters un nolaidās uz bāzes klāja. Bāze salīgojās, trose iegrima ūdenī un pēc tam cieši nostiepās, apšļākdama viņus ar spēcīgu strūklu. Bodkins pie sevis nolamājās, kaut arī viņi izžuva vienā mirklī. Pulkstenis jau rādīja pāri četriem, taču saule joprojām piepildīja debesis, pārvērzdama tās par milzīgu lāpu, tāpēc acis nebija iespējams pacelt augstāk pāf ūdens līmeni. Ik pa brīdim apkārtējo ēku spoguļstikla sienās atvizēja neskaitāmi saules atspulgi, kas kustējās uz milzīgajām ugunīgajām plāksnēm kā kvēlojošas, šķautņainas gigantisku kukaiņu acis.

Izmēģinājumu stacijas divstāvu cilindrveida korpuss svēra divdesmit tonnu un bija piecdesmit pēdu plats. Apakšstāvā atradās laboratorija, bet augšstāvā divu biologu kajītes, karšu telpa un kabineti. Šķērsām jumtam stiepās neliels kapteiņa tiltiņš, uz kura stāvēja gaisa temperatūras un mitruma reģistrētāji, lietusūdens mērinstruments un radiācijas līmeņa mēri-tājs. Jūraszāļu un brūnaļģu skupsnas, kas sedza pontonlaivas ar bitumenu klātās plāksnes, saule bija sačokurojusi un izkaltējusi, pirms tās paguva sasniegt laboratorijas margas. Viņi piestāja pie šaurā mola, un katamarāna triecienu pret to apslāpēja atkritumiem piebārstītu sargasu un spi-rogiru mudžeklis, kas izpletās un iegrima gluži kā milzīgs piemircis plosts.

Viņi iegāja vēsajā, tumšajā laboratorijā un apsēdās pie saviem rakstāmgaldiem zem izbalējušu

programmas tabulu pusloka, kas aiz paaugstinājuma stiepās līdz pat griestiem kā noputējis sienas gleznojums un lūkojās lejup uz galdu un velkmes skapju jucekli. Pa kreisi atradās tabulas, kas bija sastādītas pirmajā viņu darba gadā. Tajās bija detalizēti ieraksti un gandrīz vai pa minūtēm precizētas bultas. Pa labi esošās tabulas pakāpeniski kļuva aizvien tukšākas, un pēdējās bija redzami tikai daži kricelējumi ar zīmuli, kurus noslēdza viena vai divas aizpildītas ekoloģiskās ailes. Daudzas kartona lapas bija atbrīvojušās no spraudītēm un brīvi nokarājās uz priekšu kā atlupušas senlaicīga kuģa korpusa apšuvuma plāksnes.

Putekļos uz galda virsmas ar pirkstu dīki zīmēdams milzīgu kompasu, Keranss gaidīja, ka Bodkins izskaidros savus dīvainos eksperimentus ar Hārdmenu, bet Bodkins ērti apsēdās aiz kartotēku un katalogu kastēm nokrautā galda, atvēra atskaņotāju, izvilka disku un sāka to grozīt rokās.

Keranss pārtrauca klusumu: Man žēl, ka izpļāpājos par mūsu aizbraukšanu. Man neienāca prātā, ka jūs neesat Hārdmenam to pateicis.

Bodkins paraustīja plecus, it kā norādīdams, ka tas nav svarīgi.

Robert, šī ir sarežģīta situācija. Man negribējās to vēl vairāk samezglot, iekams neesmu atrisinājis iepriekšējos sarežģījumus.

Bet kāpēc tad viņam to nedrīkstēja teikt? Keranss uzstājīgi vaicāja, slepenībā cerēdams tikt vaļā no nelielās vainas apziņas. Izredzes uz aizbraukšanu varētu atmodināt viņu no šā letarģiskā stāvokļa.

Bodkins pabīdīja brilles līdz degungalam un vaicājoši uzlūkoja Ke-ransu.

Robert, man šķiet, ka uz jums šī ziņa nebūt nav atstājusi uzmundrinošu iespaidu. Ja vien es nepiedodami nekļūdos, jūs izskatāties diezgan mierīgs. Kāpēc Hārdmenam vajadzētu reaģēt citādi?

Keranss pasmaidīja: Totiche5 , Alan. Es negribētu iejaukties, jo pats esmu nodevis Hārdmenu jūsu rīcībā, taču kādu spēli jūs abi īsti spēlējat — kādam nolūkam vajadzīgs elektriskais kamīns un modinātājpulksteņi?

Bodkins ievietoja plati minidisku plauktā sev aiz mugurasViņš pacēla skatienu uz Keransu un kādu bridi vēroja viņu tikpat mierīgi, tomēr caururbjoši, kā bija vērojis Hārdmenu. Keranss pēkšņi saprata, ka viņu uzticēšanās pilnās kolēģu attiecības pēkšņi pārvērtušās par novērotāja un novērojamā attiecībām.

Pēc īsa brīža Bodkins novērsa acis un sāka raudzīties uz programmu diagrammām, bet Keranss nevilšus iespurcās. Viņš nodomāja: sasodīts, vecais zēns tagad mani ierindojis starp aļģēm un jūras sīk-būtnēm, drīz viņš sāks man atskaņot savus ierakstus.

Bodkins piecēlās un norādīja uz trīs rindās izvietotajiem laboratorijas galdiem, kas bija nokrauti ar vivārija un paraugu traukiem. Virs tiem pie velkmes pārsegiem bija piestiprinātas piezīmju lapiņas.

Robert, ja vajadzētu apkopot trīs gadu pētījumu rezultātus vienā slēdzienā, kāds būtu jūsu slēdziens?

Keranss mirkli pavilcinājās un tad atmeta ar roku: Tas nebūtu pārāk sarežģīts.

Viņš saprata, ka Bodkins gaida nopietnu atbildi, un sakopoja domas: — Varētu teikt šādi: temperatūras, mitruma un radiācijas līmeņa paaugstināšanās rezultātā Šīs planētas flora un fauna atkal sāk pieņemt to veidolu, kāds jau reiz bija, kad uz Zemes eksistēja identiski apstākļi, precīzāk izsakoties, triasa periodā. ~ Tieši tā, Bodkins sāka soļot starp galdiem. Pēdējo trīs gadu laikā es un jus, Robert, esam izpētījuši gandrīz piecus tūkstošus dzīvnieku valsts pārstāvju un redzējuši vārda liesā nozīmē desmitiem tūkstošus jaunu augu varietāšu. Si parādība norisinās pēc viena parauga neskaitāmu mutāciju rezultāta organismi pilnīgi pārveidojas, tādējādi pielāgodamies dzīvei jau-naja vide. Visos gadījumos mēs esam novērojuši lavinveida atgriešanos pagātne tā ir tik strauja, ka tie daži sarežģītie organismi, kuriem uz šis kraujās nogāzes izdevies saglabāt stabilu stāvokli, izskatās kā anomālijas, -dažas amfībijas, putni un cilvēks.

Dīvaini, ka mēs esam aprakstījuši tik daudzu dzīvnieku un augu lejupceļu, taču esam pametuši novārtā pašu nozīmīgāko radību uz šīs zemes.

Keranss iesmējās: Alan, labprāt piekritu. Tomēr, ko īsti jūs vēlaties pateikt? Vai to, ka Homo sapieris pakāpeniski kļūs par Kromanjonas cilvēku un Javas cilvēku, un galu galā par sinan tropu? Tas ir

maz ticams. Vai tas nebūs otrādi apvērstais lamarkisms?

Piekritu. Es runāju ne par to.

Bodkins atspiedās pret kādu galdu un pastiepa sauju zemesriekstu mazam mērkaķī tim, kas bija iesprostots pārveidotā velkmes skapī.

— Tomēr pēc diviem līdz trim miljoniem gadu Homo sapiens varētu izmirt, bet mūsu mazais brālēns kļūt par augstāko dzīvības formu uz zemes. Tomēr neviens bioloģiskais process nav pilnīgi apgriežams otrādi.

Bodkins izvilka no kabatas zīda kabatlakatu un pamāja ar to mērkaķī-tim. Dzīvnieciņš bikli parāvās atpakaļ.

Pat tad, ja mēs atgrieztos džungļos, mēs joprojām pārģērbtos pirms pusdienām.

Bodkins piegāja pie loga un sāka lūkoties pa to cauri stiepļu sietam, ko no augšas pārsedza dēļu sauljums, atstādams tikai šauru joslu, pa kuru ieplūda intensīvā saules gaisma. Karstuma apņemtā lagūna bija nekustīga, virs ūdens kā milzīgu ziloņu rēgi pacēlās tvaika mākoņi.

— Patiesībā es domāju par kaut ko citu. Vai mainās tikai ārējā dabas ainava? Cik bieži daudzi no mums pēdējā laikā ir piedzīvojusi dēja vu — sajūtu, ka mēs to jau kādreiz esam redzējuši, sajūtu, ka ārkārtīgi labi atceramies šīs slīkšņas un lagūnas? Apziņa tomēr ir selektīva, jo vairums bioloģisko atmiņu ir nepatīkamas, tās ir pārciesto briesmu un šausmu atbalss. Nekas nesaglabājas tik ilgstoši kā bailes.

Dabā mēs redzam iedzimtus, miljoniem gadu vecus baiļu rašanās mehānismus, kuri apslēptā veidā pārdzīvojuši tūkstošiem paaudžu, taču to spēks nav samazinājies. Lauku peles iedzimtās bailes no vanaga ir klasisks piemērs ieraugot kaut vai vanaga siluetu, kas izgriezts no papīra, pele šausmās meklē patvērumu. Un kā citādi mes varam izskaidrot plaši izplatītās, taču pilnīgi nepamatotās bailes no zirnekļiem, kaut ari mes zinām tikai vienu vienīgu indigo zirnekļu pasugu? Ka, ņemot včrā samērā reto čūsku un rāpuļu sastopamību, mčs varam izskaidrot tikpat pārsteidzošo naidu pret Šiem dzīvniekiem?

Gluži vienkārši mes visi zemapziņā esam saglabājuši atmiņas par tiem laikiem, kad milzīgie zirnekļi spēja nonāvēt cilvēku, bet rāpuļi bija mūsu planētas valdošā dzīvības forma.

Juzdams misiņa kompasa svaru, kas vilka uz leju kabatu, Keranss ievaicājās: Tātad jūs baidāties, ka augstā gaisa temperatūra un radiācijas līmenis mūsu apziņā izraisa tādas pašas reakcijas? “ Robert, es nerunāju par apziņu. Tās ir visvecākās atmiņas uz pasaules, tie ir laika kodi, kas ieprogrammēti katrā hromosomā un gēnā. Katrs solis, ko mēs esam spēruši savas evolūcijas gaitā, ir organisma atmiņā ierakstīta ceļazīme gan cnzīmos, kas pārvalda oglekļa dioksīda apriti organismā, gan ari vidējo smadzeņu piramidālo šūnu nervu ceļos ir tūkstošiem tādu lēmumu pierakstu, kas pieņemti pēkšņas ķermeniskas ķīmiskas krīzes situācijā. Tāpat kā psihoanalītiķis rekonstruē sākotnējo traumatisko situāciju, lai atbrīvotu pacienta apspiestās atmiņas, ari mčs patlaban esam iegremdēti savā arheopsihiskajā pagātnē, lai atklātu senos tabu un dzenuļus, kuri tūkstošiem gadu ir bijuši apslēpti.

Indivīda dzīves īslaicība ir maldinoša. Katrs no mums ir tikpat vecs, cik veca ir visa bioloģiskā pasaule, un mūsu asinsvadi ir kā kopējās bioloģiskās atmiņas okeāna pietekas. Augošs embrijs mātes miesās apgūst visu savas sugas evolūcijas pagātnes pieredzi, un viņa centrālā nervu sistēma ir kodēta laika skala, kurā katrs nervu pinums un katrs spinālais līmenis apzīmē kādu simbolisku stāvokli, kādu neironu laika mērvienību.

Ja rnes virzāmies uz leju pa centrālo nervu sistēmu — no pakauša smadzenēm līdz muguras smadzenēm -, mēs nolaižamies neironu pagātne. Piemēram, mezgls starp kruikurvja skriemeli un jostasvietas skriemeli starp T-12 un JL-j ir nozīmīga zona, kurā notiek pāreja no zivīm, kas elpo ar žaunām, uz amfībijām, kas elpo gaisu ar krūškurvi. Tā ir tā pati zona, kura mes tagad atrodamies šīs lagūnas krastos, zona starp paleozoja ēru un triasa periodu.

Bodkins piegāja atpakaļ pie galda un pārlaida roku pār diskiem, kas atradās plauktā. Izklaidīgi klausīdamies Bodkina rāmajā, klusajā balsi, Keranss iztēlojās, ka četrstūrainie melnie diski ir ncirofonisks mugurkaula modelis. Viņš atcerējās Hārdmena kabīnē dzirdētās tālīno bungu skaņas un to

savādo apakšloni. Varbūt šis tēls vairāk līdzinājās īstenībai, nekā viņam šķita?

Bodkins turpināja: Ja vēlaties, varat to nosaukt par absolūto ekvivalentu psiholoģiju īsāk sakot, par neironiku un noraidīt kā metabio-loģisku fantāziju. Tomēr esmu pārliecināts, ka, virzīdamies atpakaļ ģeofiziskajā laikā, mēs no jauna iekļūstam augļa ūdens gaitenī un virzāmies atpakaļ cauri spinālajam un arheopsihiskajam laikam, atsaukdami zemapziņā katra perioda dabas ainavas. Katrai no tām ir noteikta ģeoloģiskā teritorija, sava unikāla fauna un flora, un tās pazīst katrs cilvēks, it kā ceļotu ar Velsa laika mašīnu, tikai tas nav ceļojums atklātos vagoniņos, bet gan pilnīga personības pārorientācijā. Ja mēs |ausim šiem dziļi apslēptajiem fantomiem pēc to uzrašanās valdīt pār mums, mēs kļūsim par peldošām atlūzām, ko plūdu vilnis neglābjami aiznesīs tālu atpakaļ.

Bodkins izņēma no plaukta kādu disku un tad nedroši atlika to atpakaļ.

Iespējams, ka šo pēcpusdien es pakļāvu Hārdmenu riskam, izmantodams sildītāju, kas imitēja sauli un paaugstināja gaisa temperatūru līdz simt divdesmit grādiem, taču tas bija to vērts. Iepriekšējo trīs nedēļu laikā sapņi viņu gandrīz padanja traku, taču pēdējo pāris dienu laikā viņš nebija tik uzbudināts, viņi it kā pieņēma šos sapņus un ļāvās, lai tie nes viņu atpakaļ, nesaglabādams nekādu apziņas kontroli pār notiekošo. Viņa paša laba es vēlos, lai viņš paliek nomodā pēc iespējas ilgāk — modinātājpulksteņi varētu viņam palīdzēt.

Ja vien viņš neaizmirsīs tos noregulēt, Keranss klusi piebilda.

Pa lagūnu dūkdams aiztraucās Rigsa kuteris. Keranss piecēlās, piegāja pie loga un sāka vērot desantkuģi apliecam slaidu loku ap bāzi. Kuteris pietauvojās pie mola, un Rigss pāri trapam kaut ko apsprieda ar Mak-ridiju. Vairākas reizes Rigss ar savu steku norādīja uz izmēģinājumu staciju, un Keranss saprata, ka viņi gatavojas staciju aizvilkt tauva lidz bāzei.

Tomēr nezināma iemesla dēļ nenovēršamā aizbraukšana atstāja viņu vienaldzīgu.

Bodldna apsvērumi, lai cik izplūduši tie bija, un jaunā neironikas psiholoģija sniedza daudz patiesāku izskaidrojumu tai metamorfozei, kas pašlaik norisinājās viņa smadzenēs, nekā jebkura cita teorija. Apvienoto Nāciju organizācijas direktorāta vārdos neizteiktais pieņēmums ka jaunajā zonā, kuras robežas iezīmēja Polārais loks, dzīve turpināsies tāpat kā agrāk: saglabāsies tās pašas sociālās un ģimenes attiecības, tās pašas ambīcijas un to apmierināšanas veidi, bija acīm redzami maldīgs, un šis mal-digums kļūs saprotams brīdī, kad ūdens līmenis un augstā gaisa temperatūra būs sasniegusi tā saucamās polārās redutes. Nogrimušo neironu kontinentu spokaino deltu un mirdzošo sēkļu kartēšana bija daudz svarīgāks uzdevums par ostu un lagūnu kartēšanu.

Alan, — Keranss ierunājās pāri plecam, turpinādams vērot Rigsu uzkāpjam uz mola, — kāpēc jūs nesastādāt ziņojumu Bērdai? Man šķiet, ka jums vajadzētu darīt to viņiem zināmu. Allaž pastāv iespēja…

Bodkins bija aizgājis. Keranss dzirdēja viņu lēni uzkāpjam pa kāpnēm un ieejam kajītē. Bodkins bija pārguris, un viņš bija arī pārāk vecs un pārāk pieredzējis, lai uztrauktos par to, vai kāds ņems vai neņems vērā viņa izteiktos brīdinājumus.

Keranss no jauna apsēdās pie rakstāmgalda. Viņš izvilka no žaketes kabatas kompasu, satvēra to abās plaukstās un nolika uz galda. Apslāpētie laboratorijas trokšņi mērkaķiša rosīšanās, ierakstošās iekārtas spoles tikšķi, kādas rotējošas ložņaugu fototropisma6 noteikšanas iekārtas skaņas -veidoja viņa apziņas darbības fonu.

Keranss dīki pārbaudīja kompasu, uzmanīgi sašūpodams adatu un noregulēdams rādītāju un skalu.

Viņš mēģināja izprast, kāpēc bija paņēmis šo kompasu no arsenāla. Parasti tas atradās kādā no motorlaivām, un 16 pazušana droši vien driz tiks pamanīta, tādējādi viņam nāksies paciest pazemojumu un atzities zādzībā.

Un de tUcU (Cranču vai;.) gadsimta beigas.

2 Punkorzuāllah šādi Indijā dēvēja ceļojošus tirgotājus, Mūsdienās šis jēdziens ir novecojis un tiek izmantots ironiskos izteicienos.

3 Pied-d-leire (Tranču vai.) burtiski «pēda pie zemes»; neliels dzīvoklis vai māja (galvenokārt izmantošanai atsevišķos gadījumos).

4 Tour de force (franču vai.) varoņdarbs.

5 loucht (Ironču vdL) paukošana ciriicna (dūriena) fiksēšana; cīņas sportā piesium&l*iui pļe paklāja.

6 lutoOuptain» augu ipatība noliekties, pagriezties gaismas virziena vai uz pretējo pua.

4.Saules dambji Nakamaja diana leitnants Hārdmens pazuda. Viņa pazušanas iemeslus Keranss saprata tikai daudz vēlāk.

Pēc dziļā bezsapņu miegā pavadītas nakts Keranss piecēlās ļoti agri un jau septiņos bija pabrokastojis. Pēc tam viņš, uzvilcis baltus lateksa šortus, pludmales atpūtas krēslā stundu sēdēja uz balkona.

Pāri tumšajam ūdenim lecošā saule glāstīja viņa kalsno melnkoka krāsas augumu. Debesis virs viņa galvas atgādināja spožu marmoru, bet lagūnas tumšais baseins bija bezgalīgi dziļš un nekustīgs gluži kā milzīga dzintara aka. Kokiem apaugušie ēku jumti baseina malās šķita miljoniem gadu veci, it kā plaša dabas kataklizma būtu izmetusi ēkas no Zemes magmas un tās būtu kā iebalzamētas milzīgi ilgajā laikā, kas pagājis kopš to iegrimšanas.

Uz mirkli apstādamies pie galda, lai noglāstītu misiņa kompasu, kas vizēja dzīvokļa tumsā, Keranss iegāja guļamistabā un uzvilka haki krāsas formastērpu — tā bija minimāla piekāpšanās Rigsa priekšdarbiem aizbraukšanai. Itāļu sporta tērps pašlaik nebūtu piemērots, pastaigājoties pasteļkrāsas tērpā ar viesnīcas «Ritz» emblēmu, viņš tikai modinātu pulkvedī aizdomas.

Lai gan Keranss pieļāva iespēju, ka varētu šeit palikt, tomēr viņš saprata, ka nevēlas veikt sistemātiskus piesardzības pasākumus. Viņam vajadzēja ne tikai degvielu un ēdamo, ko iepriekšējos sešus mēnešus viņš bija saņēmis galvenokārt no pulkveža Rigsa krājumiem, bet arī neskaitāmus sīkumus un remontdarbus, sākot ar jaunu pulksteņa stikliņu un beidzot ar viesnīcas numura elektroinstalācijas vadu nomaiņu. Tiklīdz bāze un tās darbnīcas būs prom, viņam drīz vien radīsies neskaitāmas sīkas, toties nepatīkamas vajadzības, un neviens tehniķis vairs nerūpēsies par tām.

Lai atvieglotu bāzes noliktavas darbinieku ikdienu un novērstu nepieciešamību lieku reizi braukāt uz bāzi un atpakaļ, Keranss bija atvedis uz viesnīcu konservētu pārtiku apmēram mēnesim. Galvenokārt tur bija kondensētā piena un gaļas konservu kārbas. Sī pārtika nebija baudāma bez Beatrises saldētavā esošajām delikatesēm. Keranss lēsa, ka ar zosu aknu pastēti un citām delikatesēm, kas atradās šajā jaudīgajā saldētavā, viņiem pietiktu apmēram trim mēnešiem. Pēc tam nāktos pārtikt no vietējiem produktiem pārslēgties uz augu zupu un iguānas steiku.

Degvielas jautājums bija vēl sarežģītāks. Viesnīcas dīzeļdegvielas rezerves tvertnē ietilpa ne vairāk par 500 galoniem degvielas, ar to kondicionēšanas sistēmu varētu darbināt ne ilgāk par pāris mēnešiem.

Ja viņš noslēgtu guļamistabu un dzīvojamo istabu un pārvāktos uz dzīvi viesistabā, kā arī paaugstinātu pieļaujamo gaisa temperatūru līdz deviņdesmit grādiem, varbūt izdotos divkāršot šo laiku, taču tad, kad degvielas krājumi būs izsīkuši, viņam nebūs nekādu iespēju tos papildināt. Visas rezerves tvertnes un krātuves, kas reiz atradās apkārtējās pamestajās ēkās, jau sen bija sausas tās savulaik iztukšoja bēgļu bari, kuri pēdējo trīsdesmit gadu laikā motorlaivās un kreiseros bija plūduši ziemeļu virzienā.

Katamarāna piekaramā motora degvielas tvertnē bija trīs galoni degvielas ar to pietiktu trīsdesmit jūdžu garam braucienam vai vienu mēnesi ilgiem ik dienas reisiem no viesnīcas uz Beatrises dzīvokli un atpakaļ.

Nezin kādēļ šī ačgārnā robinsonāde brīvprātīga izkāpšana vientuļā salā, kas nav notikusi burukuģa avārijas dēļ, Keransu īpaši neuztrauca. Iziedams no viesnīcas numura, viņš atstāja termostatu noregulētu uz parastajiem astoņdesmit grādiem, nedomādams par to, ka tas ir lieks degvielas patēriņš, un nevēlēdamies kaut mazliet sagatavoties tām briesmām, kas viņu gaidīja pēc Rigsa aizbraukšanas. Sākumā viņš pieņēma, ka tā ir zemapziņā mītoša pārliecība, ka viņa veselais saprāts ņems virsroku, taču, vadot katamarānu pa vēsajiem, eļļainajiem viļņiem uz nākamās lagūnas ieeju, viņš aptvēra, ka šī vienaldzība patiesībā liecina par īpašo būtību, kas piemita viņa lēmumam palikt šeit. Izmantojot Bodkina shēmas simbolu valodu, viņš atmetīs vispārpieņemto laika noteikšanas sistēmu attiecībā uz savām fiziska rakstura

vajadzībām un ieies absolūtajā neironu laika pasaulē, kurā viņa eksistences mērvienības būs milzīgie ģeoloģiskā laika periodi. Šajā pasaulē visīsākā laika mērvienība ir miljons gadu, un pārtikas un apģērba problēmas ir tikpat nenozīmīgas, cik nenozīmīgas tās ir budistam, kurs lotosa pozā, iegrimis meditācijā, pie tukšas rīsu bļodas sēž zem miljongalvainās bezgalības kobras aizsargkupola.

Iebraucis trešajā lagūnā, ar airi atvairot nokarenos desmit pēdu garos milzīgas kosas zarus, kas mirka ūdenī un nosedza ieeju, viņš bezkaislīgi noskatījās, kā pulciņš vīru seržanta Makridija vadībā pacēla izmēģinājumu stacijas enkurus un tauvā vilka staciju uz bāzes pusi. Kad atstarpe starp bāzi un staciju saruka — aizvērās gluži kā izrādes beigās tiek aizvērts skatuves priekškars, Keranss stāvēja zem pilošo lapu lietussarga katamarāna pakaļgalā, juzdamies kā glūņa aizkulisēs, kura nenozīmīgā līdzdalība drāmā tagad ir beigusies.

Nevēlēdamies pievērst sev uzmanību, Keranss neiedarbināja dzinēju. Viņš izspraucās cauri lapām saules gaismā. Milzīgie zari iegrima atpakaļ zaļajā želejveidīgajā ūdenī, un Keranss lēni airēja katamarānu apkārt lagūnai uz Beatrises mājas pusi. Ik pa brīdim virs ūdens atskanēja helikoptera rēkoņa — tas bija devies kārtējā izlūklidojumā. Izmēģinājumu stacijas saceltie viļņi atdūrās pret katamarāna priekšgalu, tad traucās tālāk uz atvērtajiem logiem pa labi no katamarāna un atsitās pret māju iekšsie-nām.

Beatrises jaudīgais kreiseris pie muliņa žēlabaini čīkstēja. Mašīn-telpā bija ieplūdis ūdens, un kreisera pakaļgals zem divu lielu Kraislera dzinēju svara bija iegrimis ūdeni. Agri vai vēlu kāda termiskā vētra sagrābs kreiseri un uz visiem laikiem noenkuros to kādā nogrimušā ielā piecdesmit pēdu dziļumā.

Kad Keranss izkāpa no lifta, pagalmiņā pie peldbaseina neviena nebija. Uz paplātes starp atpūtas krēsliem stāvēja vakar iztukšotās glāzes. Saules gaisma jau iespīdēja baseinā, izgaismodama dzelteno jūraszirdziņu un zilo trijžuburu rakstu tā dibenā. Zem notekcaurules virs Beatrises guļamistabas loga karājās pāris sikspārņu. Keranss apsēdās, un sikspārņi aizlidoja gluži kā vampīri, kas bēgot glābjas no austošas dienas.

Cauri žalūzijām Keranss redzēja lēni kustamies Beatrises siluetu, un pēc piecām minūtēm viņa ienāca viesistabā, no krūtīm līdz viduklim ietinusies melnā dvielī. Telpas otrajā malā valdošā pustumsa daļēji apslēpa viņas augumu. Beatrise izskatījās nogurusi un nomākta, viņa negribīgi pamāja Keransam ar roku. Ar elkoni atspiedusies pret bāra leti, viņa ielēja glāzē dzeramo, vienaldzīgi palūkojās Delvo gleznā un devās atpakaļ uz guļamistabu.

Tā kā Beatrise no istabas vairs neiznāca, Keranss devās viņu meklēt. Kad viņš atgrūda viesistabas stikla durvis, gluži kā izgarojumi no ļaužu pilnas telpas viņam sejā iesitās karsts gaiss. Pēdējā mēneša laikā ģenerators jau vairākkārt nebija reaģējis uz termostata ieslēgšanu, un gaisa temperatūra pārsniedza deviņdesmit grādu. Iespējams, ka ar to bija izskaidrojama Beatrises apātija un dzīves apnikums.

Kad Keranss ienāca, Beatrise sēdēja uz gultas. Uz saviem pievilcīgajiem ceļgaliem viņa turēja viskija glāzi. Istabas karstais, piesmakušais gaiss atsauca Keransa atmiņā Hārdmena kajīti brīdī, kad Bodkins veica savu eksperimentu.

Keranss piegāja pie termostata, kas atradās uz naktsgaldiņa, un pārslēdza to no septiņdesmit uz sešdesmit grādiem.

— Tas atkal sabojājies, Beatrise vienaldzīgi paziņoja. Dzinējs nedarbojas.

Keranss mēģināja izņemt viņai no rokām glāzi, taču Beatrise izvairījās. Nogurušā balsī viņa teica; Robert, liec mani mierā. Es zinu, ka esmu izlaidīga piedzērusies sieviete, taču esmu pavadījusi nakti laika džungļos un nevēlos klausīties pamācībās.

Keranss rūpīgi nopētīja Beatrisi, un viņa smaida jautās pieķeršanās un izmisums.

Es pamēģināšu salabot motoru. Šī guļamistaba smird tā, it kā tajā kopā ar tevi būtu izmitināts vesels soda bataljons. Bea, ieej dušā un pamēģini saņemties. Rīt Rigss brauks projām, un mums jābūt pie skaidras apziņas. Kādi murgi tevi moka?

Beatrise paraustīja plecus. — Džungļu murgi, Robert, — viņa izvairīgi atbildēja. — Es no jauna apgūstu ābeci. Pagājušajā nakti es pabiju deltas džungļos.

Viņa vārgi uzsmaidīja Keransam un ar ļauna humora pieskaņu piebilda: Neskaties tik bargi, drīz arī tu redzēsi šos sapņus.

Ceru, ka neredzēšu vis, — Keranss ar nepatiku vēroja viņu paceļam glāzi pie lūpām.

Un beidz jel to dzeršanu. Iespējams, ka viskijs brokastīs ir sena kalniešu tradīcija, taču tas sagandē aknas.

Beatrise pamāja ar roku: Es zinu. Alkohols nogalina lēni, taču man nekur nav jāsteidzas. Ej projām, Robert.

Keranss paklausīja un devās projām. Viņš iegāja virtuvē, tad nokāpa apakšstāva glabātavā, sameklēja lukturīti un instrumentu kasti un sāka labot ģeneratoru.

Kad Keranss pēc pusstundas ienāca iekspagalmā, Beatrise bija pilnīgi atguvusies no apātijas un rūpīgi lakoja nagus ar zilu laku.

Sveiks, Robert, vai tagad tu esi labākā omā?

Keranss apsēdās uz flīžu grīdas, slaucidams no rokām pēdējās eļļas paliekas. Viņš viegli ieknieba stingrajā Beatrises lielā un atvairīja atriebības sitienu ar papēdi pa viņa galvu.

Es salaboju ģeneratoru. Jācer, ka tagad viss būs kārtībā. Dīvaini — bija sabojājies divtaktu startera laikdevis, tas darbojās atpakaļgaitā.

Viņš grasījās plašāk izskaidrot šā fakta ironisko nozīmi, kad no lagūnas atskanēja skaļruņa pastiprināts troksnis. Tas plūda no bāzes, kur pēkšņi bija sākusies dzīva rosība: dzinēji iegaudojās un uzņēma ātrumu, laivceltņi spalgi šķindēja, nolaizdami ūdenī abas rezerves motorlaivas, kliedzieni sajaucās ar kāju dipoņu uz trapiem.

Keranss piecēlās un steidzās gar baseinu pie margām.

Vai tiešām viņi jau šodien brauks projām… Rigss ir pietiekami viltīgs, lai to izdarītu un pārsteigtu mūs nesagatavotus.

Beatrise nostājās viņam līdzās, piespiežot dvieli ciešāk pie krūtīm. Viņi raudzījās lejā uz bāzi. Šķita, ka iesaistīti visi vienības vīri, pie piestātnes mola viļņos šūpojās un lēkāja kuteris un abas motorlaivas.

Nolaistie helikoptera rotori lēni griezās, Rigss un Makrīdijs patlaban gatavojās iekāpt. Pārējie vīri stāvēja rindā uz mola, gaidīdami savu kārtu iekāpt vienā no trim laivām.

Pat Bodkins bija izrāpies no savas kojas un kailām krūtīm stāvēja uz izmēģinājumu stacijas tiltiņa, kaut ko kliegdams Rigsam.

Pēkšņi Makrīdijs pamanīja Keransu stāvam pie balkona margām. Viņš kaut ko pateica pulkvedim.

Tas paņēma elektrisko megafonu un paspēra pāris soļu tuvāk jumta malai.

Ke-ranss! Dok-tor-Ranss!

Milzīgi pastiprināto frāžu fragmenti lēkāja pajumtiem, atbalsodamies no logu rūšu alumīnija stiprinājumiem. Keranss pacēla rokas pie ausīm, mēģinādams izprast pulkveža teikto, taču skaņas pazuda helikoptera rēkoņā. Tad Rigss un Makridijs ierāpās kabīnē un pilots sāka pa kabīnes logu rādīt Keransam zīmes.

Keranss atšifrēja Morzes signālus, ātri aizgriezās no margām un sāka nest iekšā atpūtas krēslus.

Viņi brauks man pakaļ uz šejieni, — viņš teica Beatrisei, kamēr helikopters pacēlās no stāvlaukuma un pa diagonāli devās pāri lagūnai.

Tu vai nu apģērbies, vai arī pazūdi no šejienes. Gaisa plūsma noraus tavu dvieli kā salveti. Rigsam pašlaik pietiek nepatikšanu.

Beatrise palīdzēja Keransam noņemt audekla nojumi un aizgāja uz viesistabu. Pāri pagalmiņam krita helikoptera ēna, un pār viņas pleciem pāršalca vējš.

Robert, kas noticis? Par ko Rigss tā uztraucas?

Keranss aizsedza ar plaukstām ausis, lai pasargātu tās no trokšņa, un raudzījās pāri zaļu loku ieskautajām lagūnām, kas stiepās līdz apvārsnim. Viens viņa lūpu kaktiņš raižpilni savilkās.

Viņš nav uztraukts, tikai ārkārtīgi nobažījies. Viņa pasaule sāk grūt. Pazudis leitnants Hārdmens!

Zem helikoptera atvērtās lūkas gluži kā bezgalīga pūžņojoša vāts pletās džungļi. Gigantiskas kailsēkļu audzes ciešos puduros pletās uz nogrimušo ēku jumtiem, notušēdamas to baltās taisnstūrveida kontūras. Vietvietām no slīkšņas pacēlās kāds vecs betona ūdenstornis. Ar plūksnainām akācijām un ziedošiem tamariskiem apaugušu paštaisītu molu atliekas joprojām peldēja līdzās pussagruvušām biroju ēkām. No lielajām lagūnām atzarojās šauras pietekas. Zajā lapotne pārvērta tās par zaļgani apgaismotiem tuneļiem, kuri pamazām pārgāja sešsimt jardu platos kanālos, kas stiepās bijušo piepilsētu virzienā. Visur rēgojās sanesas, tās krājās milzīgos sēkļos pie dzelzceļa viaduktiem un biroju ēku dzegām, sūcās cauri nogrimušām arkādēm kā smirdošs modernas ldoākas saturs. Daudzi mazākie ezeriņi bija piesērējuši ar sanesām un kļuvuši par dzelteniem ar piepēm apaugušu dūņu apļiem, uz kuriem lekni kuploja visdažādāko augu mudžeklis. Tie bija kā ar sienām apjozti ārprātīgi Ēdenes dārzi.

Ap Keransa vidukli un pleciem bija aplikta neilona drošības josta, kas bija piesprādzēta pie kabīnes margām. Keranss lūkojās uz atklājušos ainavu, vērodams ūdensceļus, kas atzarojās no trim centrālajām lagūnām. Piecsimt pēdu zemāk helikoptera ēna traucās pāri lāsumaini zaļajai ūdens virsmai, un viņš koncentrēja uzmanību uz apvidu ap to. Pietekās un kanālos čumēja un mudžēja dažādi dzīvnieku valsts pārstāvji: starp ūdenī sagāzto bambusu stumbru krāvumiem bija saritinājušās ūdensčūskas, no zaļajiem tuneļiem gluži kā eksplozijas sodrēju mākoņi izverda sikspārņu bari, uz ēnainajām dzegām kā akmens sfinksas nekustīgi gulēja iguānas. Helikoptera trokšņa iztraucētas, logos, kas atradās pie ūdenslīnijas, bieži pazuda un parādījās būtnes, kas izskatījās kā cilvēku silueti, bet patiesībā bija vai nu krokodili, kas tvarstīja ūdensputnus, vai ari vētras nolauzto paparžkoku baļķi.

Divdesmit jūdžu attālumā apvārsnis joprojām grima agiinā rīta miglā, un milzīgs zeltainu tvaiku līķauts kā caurspīdīgs priekškars nokarājās no debesīm, taču gaiss virs pilsētas bija dzidrs un spožs, helikoptera izplūdes gāzu viļņotā Ūnija izgaistot dzirkstīja. Helikopters, mezdams lokus, virzījās ārā no centrālajām lagūnām. Keranss atspiedās pret lūku un vēroja mirdzošo svītru, vairs nepievērsdams uzmanību džungļiem.

Varbūtība no gaisa pamanīt Hārdmenu bija ārkārtīgi maza. Ja vien viņš nebija paslēpies kādā ēkā līdzās bāzei, viņam vajadzēja braukt pa kādu no ūdensceļiem, un paparžkoku lapotnes nodrošināja necaurredzamu aizsegu pret novērošanu no gaisa.

Rigss un Makrīdijs turpināja meklēšanu, lūkojodes pa pakaļgala lūku. Viņi pēc kārtas pētīja apkārtni ar binokli. Rigss bija bez cepures. Vējš pūta viņam sejā plānos gaišos matus, un šaurais žoklis šķēla gaisu. Pulkvedis atgādināja saniknotu zvirbuli.

Rigss pamanīja Keransu raugāmies debesīs un uzkliedza: — Doktor, vai neesat vēl viņu pamanījis?

Neslinkojiet, sekmīgas pārmeklēšanas noslēpums ir simt procentu pārmeklētās teritorijas plus simt procentu koncentrēšanās.

Uzklausījis rājienu, Keranss atkal sāka vērot džungļu pusloku. Ap lūku griezās augstie centrālās lagūnas torņi. Hospitāļa sanitārs bija pamanījis Hārdmena pazušanu ap pulksten astoņiem no rīta. Gulta bija atdzisusi, Hārdmens gandrīz noteikti bija aizgājis iepriekšējā vakarā, iespējams, drīz pēc vakara pārbaudes pusdesmitos. Visas mazākās pie mola margām piesietās plakandibena laivas atradās savā vietā, taču Hārdmens bez pūlēm būtu varējis sasiet kopā divas tukšas degvielas mucas, kas bija sakrautas kaudzē pie C klāja kravas telpas, un bez trokšņa nolaist tās ūdenī. Lai cik primitīvs, šāds plosts bija drošs satiksmes līdzeklis, un ap rītausmu Hārdmens jau varēja atrasties desmit jūdžu attālumā no bāzes kādā septiņdesmit piecas kvadrātjūdzes lielās pārmeklējamās zonas punktā, un katrs akrs bija kā nosēts ar pusnogrimušām ēkām.

Pirms pacelšanās ar vinču helikopterā Keranss nebija sastapies ar Bod-kinu, tāpēc viņam atlika vien minēt, kāpēc Hārdmens bija pametis bāzi, kā arī prātot, vai šī aiziešana bija leitnanta prātā nobrieduša tālejoša plāna sastāvdaļa, vai ari bija uzlūkojama par spontānu un bezjēdzīgu reakciju uz ziņu, ka viņi dosies projām no lagūnām. Sākotnējais Keransa satraukums bija izplēnējis, viņš izjuta dīvainu atvieglojumu, it kā Hārdmena pazušana būtu pārrāvusi vienu no pretrunu lokiem, kas ieskāva K.eransu, un

šo pretrunu spēks un viņa paša vājums būtu pēkšņi pazudis. Tomēr tagad viņa lēmums palikt šeit būs vēl grūtāk īstenojams.

Atsprādzējis savu drošības jostu, Rigss saniknots piecēlās kājās un pasniedza binokli vienam no abiem kareivjiem, kuri kabīnes aizmugurē tupēja uz grīdas. Šāda tipa teritorijā meklēt no gaisa nozīmē veltīgi izšķiest laiku, -viņš uzsauca Keransam. Mums jānosēžas un rūpīgi jāizpēta karte. Jūs varēsiet sniegt mums īsu ieskatu Hārdmena psiholoģijā.

Viņi atradās apmēram desmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no centrālajām lagūnām, torņu apveidi pie apvāršņa bija gandrīz izzuduši dūmakā. Piecas jūdzes tālāk — tieši starp viņiem un bāzi bija redzama viena no abām motorlaivām, tā brauca pa atklātu kanālu. Aiz laivas pa spīdošo ūdens virsmu stiepās balta ķīļūdens josla. Šajā rajonā bija mazāk sanesu, jo tās aizturēja cieši apbūvētais pilsētas rajons, kas atradās dienvidos. Augu valsts nebija tik lekna, un starp galvenajām ēku līnijām vīdēja plaši ūdens klajumi bez sēkļiem. Zem viņiem esošā teritorija kopumā bija tukša un neapdzīvota, un Keranss bez pamatota iemesla jutās pārliecināts, ka Hārdmens nevar atrasties ziemeļrietumu sektorā.

Rigss ierāpās kabīnē, un pēc mirkļa helikopters mainīja ātrumu un nolieces leņķi. Viņi uzsāka piķējošu lidojumu, nolaizdamies simt pēdu augstumā virs ūdens, un lidoja pāri kanāliem, meklēdami helikoptera nosēdināšanai piemērotu jumtu. Galu galā viņi izvēlējās pusnogrimušu kinoteātri un lēni nosēdās uz neoasīriešu stila portika stingrā četrstūrainā jumta.

Pāris minūtes viņi izstaipīja kājas, vērdamies zilā ūdens klajumā. Tuvākā ēka bija kāds savrup stāvošs universālveikals, kas atradās divsimt jardu tālāk. Vērodams plašumu, Keranss atcerējās Hērodota aprakstīto Ēģiptes plūdu ainavu, kurā dambju aizsargātās pilsētas bija kā salas Egejas jūrāRigss atvēra karšu mapi un izklāja uz kabīnes grīdas polietilēna karti. Atspiedies ar elkoņiem pret lūkas malu, viņš uzlika pirkstu uz punkta, kurā viņi boja nosēdusies.

Seržant, viņš teica Deilijam, mēs jau atrodamies pusceļā uz Bērdu. Esam tikai velti deldējuši dzinēju.

Deilija mazo, nopietno seju apslēpa stiklšķiedru aizsargķivere. Viņš pamāja ar galvu un atbildēja: Ser, man šķiet, ka vienīgā iespēja ir zemā lidojumā pārmeklēt dažus atsevišķus ūdensceļus. Ta mēs varam vismaz cerēt kaut ko pamanīt plostu vai eļļas traipu.

— Piekritu. Taču problēma ir… Rigss ar steku piesita pie kartes, — …kur meklēt? Pilnīgi iespējams, ka Hārdmens neatrodas tālāk par divām līdz trim jūdzēm no bāzes. Doktor, kādas ir jūsu domas?

Keranss paraustīja plecus. — Pulkvedi, es nezinu, kādi bijuši Hārd-mena motīvi. Pēdējā laikā viņu ārstēja Bodkins. Iespējams…

Keranss apklusa, un Deilijs iejaucās ar nākamo ierosinājumu, novērsdams Rigsa uzmanību. Nākamās piecas minūtes Rigss, Makrīdijs un Deilijs strīdējās par iespējamo Hārdmena izraudzīto maršrutu, atzīmēdami vienīgi platākos ūdensceļus, it kā Hārdmens būtu aizbēdzis nelielā karakuģī. Keranss vēroja ūdeni rāmos mutuļos plūstam garām kinoteātrim. Straume nesa līdzi uz ziemeļiem dažus zarus un ūdenszāļu čemurus, spilgtā saules gaisma pārklāja ūdens virsmu, kas atgādināja kausētu spoguļstiklu. Zem viņa kājām ūdens sitās pret portika sienu, un Keransam šķita, ka tas lēni sitas pret viņa apziņu, radīdams aizvien plašākus uztveres traucējumu lokus, it kā šķērsodams viņa apziņu virzienā, kas pretējs apziņas plūsmas virzienam. Keranss vēroja cits citam sekojošos vilnīšus ieskaujam slīpo jumtu un vēlējās pamest pulkvedi, doties tieši ūdeni un tā mirdzošajā, pūķa zaļajā, čūsku apsēstajā maģiskā miera vēsajā mājoklī izšķīdināt sevi un allaž klātesošos fantomus, kuri nemitīgi viņu pavadīja gluži kā sargputni.

Pēkšņi viņš bez jebkādu šaubu ēnas saprata, kur atrodas Hārdmens.

Keranss pagaidīja, līdz Deilijs pabeidz teikumu: … ser, es pazīstu leitnantu Hārdmenu, mēs esam kopā nolidojuši gandrīz piectūkstoš stundu, viņš acīmredzot ir pārcietis garīgu satricinājumu. Viņi vēlējās atgriezties Bērdā, viņš noteikti būs nolēmis, ka nespēj ilgāk gaidīt, pat ne divas dienas. Viņš būs devies uz ziemeļiem un noteikti atrodas kādā no atklātajiem kanāliem ārpus pilsētas.

Rigss Šaubīdamies pašūpoja galvu. Seržanta vārdi viņu nepārliecināja, taču nebija citu vanantu, tādēļ viņš bija gatavs pieņemt šo versiju.

Jā, iespējams, ka jums ir taisnība. Domāju, ka ir vērts pamēģināt. Kerans, un ko jūs par to domājat?

Keranss pakratīja galvu: Pulkvedi, pārmeklēt šīs zonas, kas atrodas uz ziemeļiem no pilsētas, nozīmē velti šķiest laiku. Hārdmens nemūžam nebūtu devies uz šejieni: šī ir pārāk atklāta un norobežota teritorija.

Es nezinu, vai viņš iet kājām vai brauc ar plostu, taču pilnīgi noteikti nedodas uz ziemeļiem un nekādā gadījumā nevēlas atgriezties Bērdā. Hārdmens var doties tikai vienā virzienā uz dienvidiem.

Keranss norādīja uz kanālu mudžekli. Šie kanāli ietecēja centrālajās lagūnās un bija pietekas milzīgam trīs jūdzes uz dienvidiem no pilsētas plūstošam ūdensceļam. Šo ūdensceļu izroboja un novirzīja milzīgi sanesu sēkļi.

— Hārdmenam jābūt kaut kur šeit. Droši vien viņam visa nakts pagāja ceļā uz galveno kanālu, un es domāju, ka patlaban viņš atpūšas kādā no sīkajām ietekām, bet vakarā dosies tālāk.

Keranss apklusa, un Rigss, pārvilcis pāri acīm cepures nagu, cieši un saspringti vērās kartē.

Bet kāpēc uz dienvidiem? — seržants Deilijs iebilda. Aiz kanāla nav nekā, izņemot biezus džungļus un atklātu jūru. Gaisa temperatūra nemitīgi ceļas, viņš izcepsies.

Rigss palūkojās Keransā un sacīja: Doktor, seržanta Deilija doma ir pamatota. Kāpēc Hārdmenam vajadzētu doties uz dienvidiem?

No jauna vērdamies ūdenī, Keranss nomāktā balsī atteica: Pulkvedi, nav cita virziena.

Rigss bridi vilcinājās, tad uzlūkoja Makridiju, kurš bija atkāpies no grupas un nostājies līdzās Keransam. Viņa garais, uzkumpušais stāvs uz ūdens fona atgādināja sadrūmušas vārnas siluetu. Makrīdijs gandrīz nemanāmi pamāja Rigsam, it kā atbildēdams uz vārdos neizteiktu jautājumu. Deilijs uzlika kāju uz kabīnes kāpnēm, ari pieņemdams Keransa apgalvojuma loģiku un kopējo izpratni par Hārdmena rīcības motīviem, kad Keranss tos bija skaidri formulējis.

Pēc trim minūtēm helikopters pilnā ātruma traucās pāri lagūnām uz dienvidiem.

Kā jau Keranss bija paredzējis, viņi atrada Hārdmenu starp sanesu sēkļiem.

Nolaidušies trīssimt pēdu augstumā virs ūdens, viņi sāka pārmeklēt piecas jūdzes garo galveno kanālu. Virs tā virsmas kā dzeltenu kašalotu muguras slējās milzīgi sanesu sēkļi. Visur, kur kanāla hidrodinamiskās kontūras nodrošināja sanesu sēkļiem kaut niecīgāko noturību, nojumtiem atzarojās kanāla malās augošie džungļi un iesakņojās mitrajā smilšmālā, savīdami slīkšņu nekustīgā struktūrā. Keranss no lūkas vēroja šaurās pludmales aiz paparžkoku augšanas līnijas, meklēdams iespējamās nomaskēta plosta vai nupat uzslietas būdas pazīmes.

Pēc divdesmit minūtēm un duča pārmeklēšanas braucienu Rigss ar nožēlas pilnu galvas mājienu novērsās no lūkas.

Robert, jums droši vien ir taisnība, taču tas ir bezcerīgs pasākums. Hārdmens nav muļķis. Ja viņš vēlas paslēpties, mēs nemūžam viņu neatradīsim. Deviņos gadījumos no desmit mēs viņu nepamanītu pat tad, ja viņš būtu izliecies pa logu un mātu mums ar roku.

Keranss kaut ko nomurmināja, turpinādams vērot virsmu zem sevis. Katrs izlūklidojuma maršruts bija apmēram par simt jardiem garāks par iepriekšējo, un pēdējo triju lidojumu laikā viņš bija pamanījis lielu pusloka formas dzīvojamo ēku, kas atradās vietā, kur kanālā ieplūda neliela pieteka, kas aizvijās džungļos. Astoņi vai deviņi šīs ēkas stāvi slējās virs ūdens, ietverdami zemu, netīri brūnu sanesu uzkalnu.

To klāja seklas peļķes, no kurām straumēm plūda ūdens. Pirms divām stundām šis sēklis bija slapju dubļu kaudze, bet pulksten desmitos, kad šeit ieradās helikopters, dubļi bija sākuši izžūt un sacietēt.

Keranss aizsedza acis no spilgtā saules atspulga, viņam šķita, ka sēkļa gludo virsmu apmēram sešu pēdu attālumā viena no otras šķērso divas tik tikko saskatāmas paralēlas līnijas, kas ved uz kāda gandrīz nogrimuša balkona pārkaru jumtu. Kad viņi atradās tieši virs balkona, Keranss mēģināja paraudzīties zem betona plāksnes, taču atvere bija kā piebāzta ar atkritumiem un trūdošiem baļķiem.

Viņš pieskārās Rigsam pie rokas un norādīja uz līnijām. Viņš bija tā iegrimis šo līniju pētīšanā, ka uz

žūstošās virsmas starp līnijām gandrīz nepamanīja skaidri saskatāmos pēdu nospiedumus, kas vīdēja apmēram četru pēdu attālumā cita aiz citas. Nospiedumus nepārprotami bija atstājis gara auguma spēcīgs vīrs, kurš vilcis smagu kravu.

Kad helikoptera dzinēja radītais troksnis virs viņiem apklusa, Rigss un Makndijs noliecās un sāka pētīt primitīvo katamarānu, kas bija paslēpts jaunaudzē zem balkona. Katamarāns sastāvēja no divām tukšām mucām, kas bija piesietas pie metāla gultas rāmja. Abi pelēkie korpusi bija notriepti ar sanesām.

Telpā aiz balkona uz grīdas bija redzami dubļaino Hārdmena apavu zoļu nospiedumi, kas šķērsoja istabu un pazuda gaitenī.

Jā, šaubu nav, vai ne, seržant? Rigss vaicāja, iznākdams dienasgaismā un aplūkodams dzīvojamo māju pusloku. Atsevišķās ēkas savienoja īsi dambji, kas sākās katras ēkas galā līdzās lifta šahtai. Lielākā daļa logu bija izsisti, krēmkrāsas apšuvuma flīzes klāja piepes, un viss ēku komplekss atgādināja pārgatavojušos kamambēra sieru.

Makridijs nometās ceļos pie viena no katamarāna korpusiem, notīrīja sanesas un sameklēja kodu, kas bija uzkrāsots ap tvertni.

UNAF 22-H-549. Mūsu mucas, ser. Vakar tās iztīrījām un sakrāvām uz C klāja. Viņš būs pievācis hospitāļa rezerves gultu pēc vakara pārbaudes. labi, Rigss apmierināti saberzēja rokas un, bezrūpīgi smaidīdams, piegāja pie Keransa. Viņš bija atguvis labo omu un pašapziņu.

Lieliski, Robert. Augstas klases diagnoze. Jums izrādījusies pilnīga taisnība.

Viņi pētoši uzlūkoja Keransu, it kā meklēdams īstos Šīs nevainojamās atklāsmes avotus.

Neskumstiet, Hārdmens būs jums pateicīgs, kad mēs viņu atvedīsim atpakaļ.

Keranss stāvēja uz balkona malas, zem viņa pletās sažuvušu sanesu nogāze. Viņš pacēla acis uz klusējošo logu pusloku, prātodams par to, kurā no šiem apmēram tūkstoš dzīvokļiem Hārdmens varētu būt paslēpies.

Ceru, ka jūs nekļūdāties. Tomēr jums viņš vispirms ir jānoķer.

Nesatraucieties, mēs to izdarīsim.

Rigss uzkliedza abiem karavīriem, kuri stāvēja uz jumta un palīdzēja Deilijam piesiet helikopteru: Vilson, vērojiet dienvidrietumu galu, Kald-vel, jūs strādāsiet ziemeļu virzienā. Turiet acis vaļā, viņš var mēģināt bēgt peldus.

Abi vīri salutēja un ķērās pie darba, pie guma piespieduši karabīnes. Makridija elkonī šūpojās Tompsona šautene. Kad Rigss atpogāja sava ieroča maksti, Keranss klusi teica: Pulkvedi, mēs nemēģinām noķert traku suni.

Rigss atmeta ar roku un noteica: — Nomierinieties, Robert, es gluži vienkārši nevēlos, lai kāds gulošs krokodils nokož man kāju. Starp citu, — viņš uzsmaidīja Keransam, Hārdmenam ir 45. kalibra kolts. Ļaudams Keransam sagremot dzirdēto, Rigss paņēma elektrisko megafonu.

Hārdmen! Seit pulkvedis Rigss! viņš auroja Hārdmena vārdu klusējošajā karstumā, pamirkšķināja Keransam ar aci un piebilda: Leitnant, ar jums vēlas parunāt doktors Keranss!

Atsizdamās pret ēku pusloku, skaņas atbalsojās purvos un pietekās, nodunot tālu pāri milzīgajiem, tukšajiem muklājiem. Visa apkārtne mirguļoja neciešamajā karstumā, vīriem uz jumta no laiviņu apakšas sviedri tecēja aumaļām. Sanesu sēklis izplatīja spēcīgu kloākas dvaku, virs tā badīgi knosījās un sanēja miljoniem kukaiņu. Keransa barības vads nelabumā sažņaudzās, un viņam noreiba galva. Cieši piespiedis roku pie pieres, viņš atspiedās pret kolonnu, ieklausīdamies atbalsīs ap viņu. Gluži kā zudušas džungļu reliģijas tempļu smailes četrsimt jardu attālumā virs augu valsts pacēlās divi augsti, balti pulksteņa torņi.

No tiem atbalsojās viņa uzvārds — «Keranss … Keranss… Keranss». Keransam tās šķita kā zvana skaņas, kas brīdina par šausmām un postu, un kopā ar pulksteņa bezjēdzīgo rādījumu vairāk nekā jebkas līdz šim piedzīvotais personificēja visas draudīgās un neskaidrās priekšnojautas, kas meta viņa apziņā

aizvien tumšākas ēnas, mandalu, kas bija izveidota no neskaitāmiem kosmiskā laika rādītājiem.

Viņi sāka pārmeklēt ēku, bet Keransa apziņā vēl joprojām skanēja viņa uzvārda atbalss. Keranss nostājās kāpņu laukumiņā katra gaiteņa centrā, bet Rigss un Makrīdijs pārmeklēja dzīvokļus, uzmanīgi pārvietojoties no stāva uz stāvu. Ēka bija izpostīta. Grīdas dēļi bija sapuvuši vai izlauzti, un viņi lēni virzījās uz priekšu pa bijušo parketu, piesardzīgi kāpdami no vienas betona sijas uz nākamo. Gandrīz viss sienu apmetums bija atlobījies un pelēkās kaudzēs gulēja gar grīdlīstēm. Visur, kur vien sniedzās saules stari, kailās līstes bija apvītas ar ložņaugiem un sūnām, šķita, ka ēkas karkasu balsta tikai augi, kas kuploja katrā istabā un gaitenī.

Pa grīdas plaisām no apakšējā stāva, aiz kura logiem virmoja netīrs ūdens, augšup cēlās saglumējuša ūdens dvaka. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem iztraucētie sikspārņi, kuri bija pieķērušies pie slīpajiem gleznu rāmjiem, izmisīgi metās ārā pa logiem, un spožajā saules gaismā skanēja viņu sāpju kliedzieni. Ķirzakas bēgot metās grīdas šķirbās vai bezcerīgi slīdēja pa sausajām vannām.

Karstuma nomocīts, Rigss kļuva arvien nepacietīgāks. Viņi jau bija nesekmīgi pārmeklējuši visus stāvus, izņemot divus pēdējos.

Sasodīts, nu kur gan viņš ir? Rigss atspiedās pret kāpņu margām, pamāja, lai pārējie cieš klusu, un, vilkdams elpu caur zobiem, ieklausījās ēkas klusumā. Seržant, mēs piecas minūtes pastāvēsim mierā.

Tagad ir jāievēro piesardzība. Viņš ir kaut kur tepat.

Makrīdijs uzmeta plecā savu šauteni un uzkāpa līdz nākamā slāva kāpņu telpas vēdlodziņam, pa kuru ieplūda nedaudz vēsāks gaiss. Keranss atspiedās pret sienu. Pāri viņa mugurai un krūtīm plūda sviedru straumes, deniņos dunēja — viņš jutās pārguris no nemitīgās kāpšanas pa kāpnēm. Bija pusdivpadsmit, un gaisa temperatūra jau pārsniedza simt divdesmit grādu. Viņš uzlūkoja sārto, pietvīkušo pulkveža seju, apbrīnodams šā vīra pašdisciplīnu un uzticību pienākumam.

Robert, neskatieties uz mani ar tādu nožēlu. Es zinu, ka esmu nosvīdis kā sivēns, taču pēdējā laikā neesmu atpūties tik daudz, kā tu.

Abi vīri saskatījās un apjauta, ka viņu attieksme pret Hārdmenu ir diametrāli pretēja. Keranss, vēlēdamies nogludināt atšķirības, klusi ierunājās: Pulkvedi, tagad jūs droši vien viņu noķersiet.

Meklēdams, kur apsēsties, Keranss gāja pa gaiteni līdz pirmā dzīvokļa durvīm un pagrūda tās.

Durvju rāmis sabirza tārpu izgrauztu putekļu un koka gabaliņu kaudzē, un Keranss piegāja pie plata divviru loga, aiz kura atradās balkons. Cauri logam ieplūda mazliet svaiga gaisa, Keranss pagrieza pret gaisa plūsmu seju un krūtis, vērodams džungļus. Zemesrags, uz kura atradās dzīvojamo ēku pusloks, savulaik bija bijis neliels uzkalns. Sanesu sēkļa otrā pusē virs ūdens joprojām vīdēja vairākas ēkas.

Keranss palūkojās uz abiem pulksteņa torņiem, kuri kā balti obeliski slējās virs paparžu lapotnes. Šķita, ka dzelteni nokaitētais pusdienlaika karstums gluži kā milzīgs, caurspīdīgs pārklājs spiež uz leju lapotās galotnes. Katru reizi, kad kāds zars sakustējās, novirzīdams saules starus citā leņķī, gaisā gluži kā dimanti uzzibsnīja tūkstošiem gaismas puteklīšu. Neskaidrie klasiskā stila portāla apveidi un kolonnām rotātā fasāde zem torņiem liecināja, ka šajās ēkās savulaik atradies nelielas pašvaldības centrs. Vienai ciparnīcai nebija rādītāju, bet otras rādītāji dīvainā kārtā rādīja gandrīz vai pareizu laiku — 11:35.

Keranss prātoja, vai būtu iespējams, ka pulksteņa mehānisms joprojām darbojas, ka to uzvelk kāds prātā jucis vientuļnieks, mēģinādams saglabāt pēdējo skaidra saprāta pierādījumu. Ja mehānisms tik tiešām darbotos, šā vientuļnieka loma lieliski piestāvētu Rigsam. Vairākas reizes, viņiem atstājot kādu nogrimušo pilsētu, Rigss bija uzvilcis tur esošās katedrāles sarūsējušo divas tonnas smago pulksteņa mehānismu un viņi bija devušies projām katedrāles pulksteņa zvanu skaņu pavadīti. Nākamajās naktīs Keranss sapnī redzēja Rigsu Vilhelma Telia tērpā platiem soļiem staigājam pa milzīgu Dalī ainavu un stādām sakusušajās smiltīs lielus, pilošus saules pulksteņus gluži kā dunčus.

Keranss atspiedās pret logu. Laiks steidzās uz priekšu, atstādams pulksteņa rādītājus tajā pašā stāvoklī 11:35, it apsteigdams tos uz ātrgaitas automaģistrāles. Bet varbūt tas nebija stacionārs stāvoklis (kad pareizu laiku rāda divas reizes

diennaktī biežāk nekā vairums pulksteņu), varbūt rādītāji kustējās tik lēni, ka to kustība šķita neuztverama?; Jo lēnāk darbojas pulkstenis, jo vairāk tas tuvinās bezgalīgajam un majestātiskajam kosmiskā laika tecējumam. Patiesībā cilvēks, kurs pagrieztu pulksteņa rādītāju kustību atpakaļ virzienā, būtu izgudrojis laika rādītāju, kas savā ziņā kustētos vēl lēnāk par visumu, un tādējādi būtu vēl plašākas telpas un laika sistēmas sastāvdaļa.

Keranss uzjautrinājās par šo iedomu, bet tad pēkšņi drupu juceklī pretējā krastā pamanīja nelielu kapsētu, kas no pakalna ietiecās ūdenī. Sašķiebušies kapakmeņi izskatījās kā bariņš peldētāju, kas tur galvu virs ūdens. Viņš atkal atcerējās kādu šausmīgu kapsētu, virs kuras viņi bija noenkurojušies, — saplaisājušas un pārplīsušas greznās Florences stila kapenes, līķus, kas peldēja atrisušajos līķautos, it kā piedalīdamies šaušalīgā pastardienas mēģinājumā.

Novērsis skatienu, viņš aizgriezās no loga un pēkšņi pamanīja, ka aiz viņa durvīs nekustīgi stāv gara auguma vīrs ar tumšu bārdu. Satrūcies Keranss mulsi raudzījās šajā cilvēkā, ar pūlēm atgriezdamies īstenībā. Lielais vīrs bija uzkumpis, taču viņa poza nebija draudīga, smagās rokas brīvi nokarājās gar sāniem. Viņa pieri un plaukstas klāja sacietējuši, melni dubļi, tie sedza arī zābakus un formastērpa bikses.

Uz mirkli Keransam šķita, ka tas ir atdzīvojies līķis. Vīra bārdainais zods bija ierauts starp platajiem pleciem, sasprindzināta un noguruša cilvēka iespaidu pastiprināja hospitāļa sanitāra zilā kokvilnas auduma formas žakete, kas viņam bija vairākus izmērus par mazu. Kaprāļa uzšuve bija uzrāvusies virs izspīlētajiem delt-veida muskuļiem. Sejā vīdēja sasprindzināta interese, taču viņš uzlūkoja Keransu drūmā atsvešinātībā. Vīrieša acis atgādināja dziļi paslēptus ugunskurus, un iekšējā enerģija izpaudās tikai interesē, ar kādu viņš vēroja biologu.

Keranss pagaidīja, līdz acis aprada ar telpas aizmugurē valdošo puskrēslu, un neapzināti paraudzījās uz guļamistabas durvīm, pa kurām bārdainais vīrs bija iznācis. Keranss pastiepa roku, it kā baidīdamies pārtraukt kopības izjūtu, it kā brīdinādams, lai vīrietis nekustas, pretī saņemdams ieinteresētu, izpratnes pilnu līdzjūtības izteiksmi, itin kā viņi atrastos mainītās lomās.

Hārdmen, — Keranss nočukstēja.

Mežonīgi salēcies, vīrs metās viņam virsū, milzīgais augums aizņēma vai pusi no istabas. Taču tā bija māņu kustība — vīrs paciņās sānis, pirms viņi paspēja sadurties, metās viņam garām un, pirms Keranss paspēja atgūt līdzsvaru, izlēca uz balkona un sāka rāpties pāri margām.

Hārdmen! ieliedzās kareivis uz jumta, un Keranss steidzās uz balkona pusi. Hārdmens gluži kā akrobāts pa notekcauruli rāpās uz apakšējās aizsargbaijeras pusi. Istabā ieskrēja Rigss un Makridijs. Ar roku pieturēdams cepuri, Rigss pārliecās pāri margām. Hārdmenam pazūdot kādā dzīvoklī, Rigss nolamājās.

— Malacis, Kerans! Jūs gandrīz notvērāt viņu!

Viņi izskrēja gaitenī un metās lejup pa kāpnēm. Viņi redzēja Hārdmenu pagriežamies ap margām četrus stāvus zemāk, viņš lēca pāri veseliem kāpņu laidieniem.

Sasnieguši apakšstāvu, viņi tikai par pusminūti atpalika no Hārdmena, un nojumta skanēja sajūsmas saucieni. Tomēr Rigss kā iemiets apstājās uz balkona: — Lai Dievs žēlīgs, viņš mēģina ievilkt ūdenī savu plostu!

Trīsdesmit jardu attālumā Hārdmens vilka katamarānu pa sacietējušo sanesu masu, pārmetis pāri pleciem tauvu un ar velnišķīgu spēku raudams rāmi pa gaisu.

Pogādams pistoles maksts atloku, Rigss skumji kratīja galvu. Līdz ūdens malai bija piecdesmit jardu, Hārdmena kājas līdz ceļiem stiga miklajās sanesās, viņš nelikās zinis par vīriem, kuri vēroja viņu nojumta. Visbeidzot Hārdmens nosvieda tauvu, sagrāba gultas rāmi ar abām rokām un lēniem, mokošiem rāvieniem dzina to uz priekšu. Kokvilnas audums uz muguras pārplīsa.

Rigss izgāja uz balkona un pamāja, lai Vilsons un Kaldvels nāk lejā.

— Nabaga velns. Izskatās, ka viņš ir galīgi nojūdzies. Doktor, esiet tepat tuvumā. Iespējams, ka jūs varēsiet viņu nomierināt.

Viņi lēni aplenca Hārdmenu. Sargājot acis no spilgtās saules gaismas, pieci vīri — Rigss, Makridijs, abi kareivji un Keranss virzījās lejup pa slīpo nogāzi. Gluži kā ievainots ūdens bifelis, Hārdmens desmit jardu tālāk turpināja lauzdes uz priekšu pa dubļiem. Keranss pamāja pārējiem palikt uz vietas un kopā ar Vilsonu gaišmatainu jaunekli, kurš savulaik bija bijis Hārdmena dieninieks, devās uz priekšu. Prātodams, ko lai Hārdmenam pasaka, viņš nokremšļojās.

Pēkšņi uz jumta viņiem aiz muguras atskanēja aprauta rēkoņa, pārtraukdama dramatiskās situācijas klusumu. Iedams pāris soļu aiz Vilsona, Keranss vilcinājās un redzēja Rigsu Īgni raugāmies uz helikoptera pusi. Nospriedis, ka viņu misija ir galā, Deilijs bija iedarbinājis dzinēju, un lāpstiņas lēni šķēla gaisu.

Hārdmena uzmanība no mēģinājuma sasniegt ūdeni bija novērsta, viņš pacēla acis un uzlūkoja aplencēju grupu, palaida vaļā katamarānu un pieplaka pie zemes aiz tā. Vilsons sāka piesardzīgi brist uz priekšu pa mīkstajām sanesām, karabīne šķērsām karājās viņam uz krūtīm. Iegrimis mīkstajās sanesās līdz viduklim, Vilsons kaut ko uzkliedza Keransam, taču viņa balsi apslāpēja dzinēja rēkoņa, kas arvien pieauga. Pēkšņi Vilsons sagrīļojās. Pirms Keranss paspēja viņu satvert, Hārdmens, turēdams rokā lielo 45. kalibra koltu, pārliecās pāri katamarānam un izšāva. Liesma no stobra aizlidoja sakarsētajā gaisā, un Vilsons, īsi iekliedzies, pārkrita pāri savai karabīnei, pēc tam atkrita uz muguras, satvēris rokā asiņojošo elkoni. Eksplozijas vilnis bija norāvis viņam no galvas laiviņcepuri.

Pārējie vīri sāka kāpties atpakaļ pa nogāzi. Hārdmens iebāza revolveri maksti un skriešus gar ūdens malu devās uz ēkām, kas pārsimt jardu tālāk saplūda ar džungļiem.

Aizvien pieaugošās helikoptera rēkoņas pavadībā viņi skrēja pakaļ Hārdmenam. Rigss un Keranss palīdzēja ievainotajam Vilsonam. Viņi klupdami krizdami steberēja pa priekšā skrejošā vīra pēdām.

Sanesu sēkļa malā kā augsta zaļa klints slējās džungļi paparžkoki bija savijusies kopā ar milzīgām sūnu vālēm, kas nokarājās no ēku terasēm. Hārdmens bez šaubīšanās ienira šaurā spraugā starp divām vecām akmens sienām un pazuda sīkā ieliņā. Makridijs un Kaldvels atradās divdesmit jardu aiz viņa.

— Seržant, skrieniet viņam pakaļ, Rigss iekliedzās, kad Makridijs apstājās, lai pagaidītu pulkvedi.

Gandrīz viņu notvērām, viņš sāk nogurt.

Norādīdams uz Hārdmenu, kas lieliem soļiem skrēja projām, Rigss teica Keransam: Ak Dievs, kas par nejēdzību. Kas gan liek tam vīram tā rīkoties? Man gribas ļaut, lai viņš iet, un atmest visai šai lietai ar roku.

Vilsons jau bija atjēdzies un spēja paiet bez citu palīdzības. Keranss palaida viņu vaļā un sāka skriet.

Pulkvedi, ar viņu viss būs kārtībā. Es pamēģināšu parunāt ar Hārdmenu, iespējams, ka spēšu viņu aizturēt.

No šaurās ieliņas viņi nonāca nelielā skvērā. Ap to bija izvietotas dažas 19. gadsimta municipālās ēkas, bet skvēra vidū atradās strūklaka. Ap vecā tiesas nama ar skulptūrām izrotātas Panteona stila ēkas pelēkajām joniešu kolonnām vijās savvaļas orhidejas un magnolijas. Skvērs bija izturējis pēdējo piecdesmit gadu pārmaiņas, un ēkas pirmais stāvs joprojām atradās virs ūdens līmeņa. Līdzās tiesas namam ar torni, kura pulkstenim nebija rādītāju, stāvēja cita ēka ar kolonnām. Tā bija vai nu bibliotēka, vai muzejs. Baltās kolonnas vizēja saulē gluži kā milzīgu izbalojušu kaulu rinda.

Bija pusdienlaiks. Saule piepildīja šo seno forumu ar spilgtu, degošu gaismu. Hārdmens apstājās, kā neziņā uzlūkodams viņam sekojošos vīrus, un sāka kāpt pa tiesas nama pakāpieniem. Mādams ar roku Keransam un Kaldvelam, Makrīdijs pakāpās atpakaļ gar skvērā izvietotajām statujām un ieņēma pozīciju aiz strūklakas baseina.

Doktor, tagad tas ir pārāk bīstami! Iespējams, ka viņš jūs nepazīst Mums jāpagaida, kamēr kļūs mazliet vēsāks. Viņš netiks projām no Šejienes. Doktor…

Keranss neklausījās. Viņš lēni virzījās uz priekšu pa saplaisājušajiem bruģakmeņiem, ar plaukstām aizēnodams acis, un nedroši uzlika kāju uz pirmā pakāpiena. Kaut kur ēnā viņš dzirdēja Hārdmena pārgurušo elpu. Viņš vilka plaušās verdoši karsto gaisu.

Apkārtni satricināja helikoptera rēkoņa. Tas lēni planēja virs skvēra, Rigss un Vilsons uzskrēja pa muzeja kāpnēm līdz ieejas durvīm, vērodami aizmugures rotoru, kas griezās aizvien lēnāk. Keransam šķita, ka troksnis un karstums kā tūkstoš vāļu dauza viņa smadzenes, visapkārt virmoja putekļu mākoņi.

Helikopters sāka laisties zemāk, tā dzinējs pēdējo reizi paātrināja apgriezienus, un pirms nosēšanās skvērā helikopters vēlreiz pacēlās augstāk. Keranss metās atpakaļ un pievienojās Makrīdijam, kurš stāvēja aiz strūklakas.

Helikopters grūdieniem kustējās virs viņu galvām. Aizmugures rotors atsitās pret desas nama portiku. Pašķīda marmora lauskas, helikopters palēkdamies pacēlās augstāk un tad nosēdās uz bruģakmeņiem. Sadauzītais aizmugures rotors bija notriekts no ass un mežonīgi griezās. Deilijs izslēdza motoru. Kā apdullis pēc spēcīgā atsitiena pret zemi, viņš sēdēja un bezpalīdzīgi pūlējās noņemt drošības jostu.

Jau otrreiz palaiduši garām izdevību noķert Hārdmenu, vīri apgūlās ēnā aiz muzeja portika, gaidīdami, līdz aprims pusdienlaika svelme. Ap skvēru stāvošo ēku pelēkos akmeņus apmirdzēja gluži kā milzīga starmeša raidīta balta gaisma, un šī ainava atgādināja pārgaismotu fotogrāfiju. Tā atsauca Keransa atmiņā kādas Ēģiptes nekropoles krīta baltās kolonnas. Saule bija sasniegusi zenītu, un tās gaisma taisnā leņķī atstarojās no bruģakmeņiem. Keranss aprūpēja Vilsonu, ik pa brīdim iedeva viņam pāris graudiņu morfija. Pārējie vīri joprojām gaidīja Hārdmenu, lēnām apvēdi-nādamies ar savām laiviņcepurēm.

Pēc desmit minūtēm drīz pēc pusdienlaika — Keranss paraudzījās uz skvēru. Gaisma un atspīdumi padarīja neskaidrus pretējo ēku apveidus, un aiz strūklakas esošās celtnes vairs nebija labi saskatāmas, gluži kā spoku pilsētas mājas tās te iznira no gaismas, te atkal pazuda. Skvēra vidū pie pašas strūklakas stāvēja kāds gara auguma cilvēks. Pulsējošo karstuma viļņu iespaidā vērotājam Šķita, ka vīrieša augums ik pa brīdim kļūst neparasti milzīgs un tad atkal saraujas līdz normālam lielumam. Hārdmena saulē iedegusi seja un melnā bārda tagad Šķita krīta baltumā, un dubļainās drebēs žilbinošajā gaismā mirdzēja kā zelts.

Keranss piecēlās sēdus un notupās uz ceļiem, gaidīdams, ka Makridijs metīsies virsū Hārdmenam, taču seržants, tāpat kā Rigss, bija atspiedies pret kādu kolonnu un neko neredzošām acīm kā aizmidzis vai nonācis transa raudzījās uz ieejas durvīm.

Hārdmens lēni virzījās pāri skvēram. Ik pa brīdim viņš pazuda aiz virmojošās gaismas priekškara, tad atkal kļuva saskatāms. Divdesmit pēdu attālumā viņš pagāja garām Keransam, kurš bija notupies aiz kolonnas un uzlicis vienu roku Vilsonam uz pleca, cenšoties apklusināt vīrieša dobjos vaidus. Hārdmens pagāja garām helikopteram, sasniedza tiesas nama stūri un pa šauru nogāzi devās uz sanesu sēkli, kas atradās simt jardu attālumā.

It kā apliecinādama Hārdmena izglābšanos, saules gaisma pēkšņi kļuva nedaudz vājāka.

— Pulkvedi Rigs!

Ar plaukstu aizēnodams acis no spilgtās gaismas, Makrīdijs metās lejup pa pakāpieniem un ar Tompsona šauteni norādīja uz sanesu sēkļa pusi. Rigss paraudzījās norādītajā virzienā. Viņš bija bez cepures, šaurie pleci bija saspringuši. Rigss izskatījās noguris un zaudējis pēdējās cerības.

Viņš satvēra Makridija elkoni: Seržant, lai viņš iet. Tagad mēs viņu vairs nenoķersim, un tam ari nav lielas jēgas.

Hārdmens atradās drošībā divsimt jardu attālumā. Viņš nepaguris joprojām virzījās tālāk, nelikdamies zinis par karstumu, kas šķita plūstam no liesmojošas kurtuves. Hārdmens bija sasniedzis pirmo uzkalnu. Virs sanesu sēkļa centra vīdēja milzīgi tvaika mākoņi, un Hārdmens pazuda tajos kā dziļas miglas blāķī. Viņa priekšā pletās neskaitāmie iekšzemes jūras sēkļi, kas pamalē saplūda ar līdz baltkvēlei nokaitētajām debesīm. Keransam šķita, ka Hārdmens pāri karstu pelnu kāpai iesoļo pašā saules mutē.

Nākamās divas stundas Keranss mierīgi sēdēja muzejā, gaidīdams kutera ierašanos un uzklausīdams Rigsa īgno žēlošanos un Deilija neveiklo taisnošanos. Karstumā zaudējis pēdējos spēkus, Keranss mēģināja aizmigt, taču katrs nejaušs karabīnes krakšķis šķita kā ar ādas zābaku iesperam pa viņa

kaistošajām smadzenēm. Helikoptera skaņas bija pamodinājušas veselu baru iguānu. Rāpuļi slaistījās gar skvēru, veltīdami uz muzga kāpnēm sēdošajiem vīriem griezīgus brēcienus. Iguānu asās, spiedzīgās balsis iedvesa Keransam trulas šausmas, un šl sajūta saglabājās, pat iekāpjot kuteri un braucot atpakaļ uz bāzi.

Keranss sēdēja relatīvi vēsā vietā zem stiepļu būra, garām slīdēja zaļie kanāla krasti, bet iztēlē viņš joprojām dzirdēja aizsmakušos iguānu ķērcienus.

Pēc ierašanās bāzē Keranss pavadīja Vilsonu līdz hospitālim, sameklēja doktoru Bodldnu un izstāstīja viņam šārita notikumus, pieminēdams ari iguānu brēcienus. Bodkins, mīklaini pasmaidījis, teica: Robert, uzmanieties, iespējams, ka jūs no jauna dzirdēsiet šīs balsis.

Par Hārdmena aizbēgšanu Bodkins neteica neko.

Keransa katamarāns joprojām stāvēja pie mola lagūnas otrā pusē, tāpēc viņš nolēma pārnakšņot savā izmēģinājumu stacijas kajītē. Visu pēcpusdienu Keranss gulēja kojā, mēģinādams pārvarēt vieglu drudža lēkmi un domādams par Hārdmenu un viņa savādo ceļojumu uz dienvidiem, par sanesu sēkļiem, kas pusdienas saules gaismā, gan iedvešot šausmas, gan vilinot pie sevis, mirdzēja kā spožs zelts. Šie sēkļi bija kā zaudētās, tomēr aizvien vilinošās un nesasniedzamās paradīzes krasti.

5.Nolaišanas laika dzīles Vēlāk naktī, tumšajiem lagūnas ūdeņiem plūstot virs nogrimušās pilsētas, izmēģinājumu stacijas kajītes kojā Keranss redzēja savu pirmo sapni. Sapnī viņš bija izgājis no kajītes uz klāja un pāri margām lūkojās uz melno, mirguļojošo lagūnas apli. Pārsimt pēdu virs viņa galvas pie debesīm virpuļoja blīvi necaurredzamas gāzes līķauti, aiz kuriem viņš nojauta vārgi mirdzošu milzīgas saules apveidu. Tālumā rībot kā bungas, saule raidīja uz lagūnas pusi pulsējošus, nespodrus starus, ik pa brīdim izgaismodama garās kaļķakmens zemūdens klintis, kas bija uzradušās balto ēku apļa vietā.

Atstarodams šos saraustītos starus, dziļais ūdensbaseins mirguļoja 1ās-mojošā, izkliedētā miglā, ko izstaroja fosforescējošo mikroskopisko dzīvnieku bari, kas atgādināja nogrimušu oreolu virkni. Ūdenī starp šiem mikroskopiskajiem dzīvniekiem mudžēja tūkstošiem čūsku un zušu. Tie bija savijusies drausmīgos mezglos, kas it kā sašķēla lagūnas virsmu.

Lielā saule dunēja arvien skaļāk un aizņēma vai visas debesis. Biezā augu sega, kas klāja kaļķakmens klintis, pēkšņi tika norauta nost, atsedzot skatienam melnas un akmens pelēkas milzīgi lielu triasa perioda ķirzaku galvas. Cienīgā gaitā tuvodamās klinšu malām, ķirzakas kori sāka gaudot uz sauli. Šis balsu koris pakāpeniski kļuva aizvien skaļāks un vairs nebija atšķirams no saules uzliesmojumu brāzmainās bungošanas. Keranss sajuta gaudojošo rāpuļu vareno, hipnotizējošo pievilkšanas spēku atbalso* jamies sevī kā pulsa sitienus un iekāpa ezerā, kura ūdens viņam tagad šķita esam savas paša asinsrites sistēmas turpinājums. Trulajai bungu rīboņai pieņemoties spēkā, Keranss juta izšķīstam barjeras, kas atdalīja viņa paša Šūnas no apkārtējās vides. Viņš peldus devās uz priekšu, izplatīdamies melnajā, dunošajā ūdenī…

Keranss pamodās smacējošajā kajītes metāla kārbā. Galvu plosīja griezīgas sāpes, viņš jutās tik noguris, ka nespēja atvērt acis. Pat pēc tam, kad bija piecēlies sēdus un apslacījis seju ar remdeno ūdeni no krūkas, viņš redzeja milzīgo, liesmojošo spokainās saules apli un dzirdēja mežonīgo bungu rīboņu, ko izraisīja šīs saules pulsēšana. Analizējot bungu sitienu ritmu, viņš aptvēra, ka sajūt paša sirds pukstus, taču kaut kādā neizprotamā veidā šīs skaņas tika pastiprinātas tā, ka atradās dzirdamības zonā, atbalsodamās no metāla sienām un grīdas kā neskaidra murdoņa, ko rada neredzamas okeāna straumes atsišanās pret zemūdens korpusa plāksnēm.

Skaņas turpināja vajāt Keransu, kad viņš atvēra kajītes durvis un pa gaiteni aizgāja līdz kambīzei.

Pulkstenis bija seši no rīta, un izmēģinājumu stacijā valdīja sanošs klusums. Pirmie rītausmas stari apgaismoja putekļainos darbgaldus ar reaģentiem un gaitenī zem pusapaļajiem logiem sakrautos krātiņus.

Vairākas reizes Keranss apstājās un mēģināja atbrīvoties no atbalsīm, kas joprojām skanēja viņam ausīs, satraukti prātodams par to, kas patiesībā ir šie viņa vajātāji. Zemapziņa strauji pārvērtās par aizbildniecisku fobiju un apsēstību panteonu, un šīs fobijas un apsēstības gluži ka neredzami telepāti sāka valdīt pār viņa jau tā pārslogoto psihi. Agri vai vēlu šie arhetipi paši sāks rosīties un cīnīties savā starpā — dvēsele pret personību, ego pret identitāti…

Tad viņš atcerējās, ka arī Beatrise Dāla bija redzējusi šādu sapni, un nomierinājās. Viņš uzkāpa uz klāja un pāri rāmi tekošajam lagūnas ūdenim lūkojās uz tālumā saskatāmo dzīvojamo ēku, prātodams, ka varbūt vajadzētu iekāpt vienā no plakandibena laivām, kas stāvēja pie mola, un doties pie Beatrises. Pēc iepriekšējās nakts dīvainā sapņa Keranss novērtēja Beatrises drosmi un pašpietiekamību, ar kādu viņa bija atraidījusi katru visniecīgāko līdzjūtības izpausmi.

Vienlaikus Keranss apzinājās, ka nesaprotamu iemeslu dēļ viņš nekad nebija centies izrādīt Beatrisei patiesu līdzjūtību, viņš bija uzdevis pēc iespējas īsākus jautājumus par viņas murgu saturu un ne reizes nebija piedāvājis viņai ārsta palīdzību vai nomierinošus līdzekļus. Viņš nebija ņēmis vērā Bodkina un Rigsa netiešos izteikumus par sapņiem un to bīstamību, it kā zinādams, ka drīz ari pats redzēs šādus sapņus un pieņems tos kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu, kā paša nāves iedomu tēlu, kas mita kādā

slepenā sirds stūrītī. (Tas bija loģiski. Kurai slimībai ir drūmāka prognoze kā dzīvei? Ik ritu katram cilvēkam vajadzētu pavēstāt saviem draugiem, ka viņš skumst par viņu nenovēršamo nāvi, tāpat kā mēs skumstam par katru, kas slimo ar nedziedināmu slimību. Vai vispārpieņemtā atturēšanās no šādas līdzjūtības izpausmes nebija tāda pati kā viņu nevēlēšanās apspriest savu sapņu saturu?)

Kad Keranss atgriezās kambīzē, Bodkins sēdēja pie galda un rāmā garā dzēra kafiju, ko bija uzvārījis lielā, saplaisājušā kastrolī, kas stāvēja uz plīts. Keranss apsēdās un ar trīcošu roku sāka masēt pieri. Neuzbāzīgi vērodams viņu ar savām asajām, gudrajām acīm, Bodkins ierunājās: — Robert, tātad jūs esat kļuvis par sapņotāju. Jūs esat ieraudzījis pēdējās lagūnas fatamorgānu. Izskatāties noguris. Vai tas bija dziļš sapnis?

Keranss piespieda sevi bezrūpīgi pasmieties.

Alan, vai jūs mēģināt mani iebiedēt? Es īsti nezinu, man tas likās pietiekami dziļš. Dievs mans liecinieks, man nevajadzēja pagājušo nakti pavadīt šeit. Viesnīcā man nerādās nekādi murgi.

Viņš domīgi malkoja karsto kafiju.

Tātad Rigss runāja par šiem sapņiem. Cik daudzi viņa vāri redz šādus sapņus?

Pats Rigss tos neredz, taču šādi sapņi piemeklē vismaz pusi no pārējiem vīriem, kā ari Beatrisi Dālu.

Es redzu šos sapņus jau veselus trīs mēnešus. Visos gadījumos tas ir viens un tas pats sapnis, kas periodiski atkārtojas.

Bodkins runāja lēni un rāmi, viņa balsī nejautās ierastā skarbā vaļsirdība. Keranss jutās it kā nupat būtu kļuvis par kādas izsmalcinātas un noslēgtas grupas dalībnieku.

Robert, jums izdevās noturēties ilgu laiku, tas izskaidrojams ar jūsu zemapziņas ārkārtīgi spēcīgajiem filtriem. Mēs visi jau sākām prātot, kad reiz jūs tiksiet līdz mūsu līmenim.

Viņš uzsmaidīja Keransam un turpināja: Protams, tā ir metafora. Es nekad neesmu apspriedis savus sapņus ar citiem cilvēkiem, izņemot nabaga Hārdmenu, un viņu šie sapņi noveda tur, kur viņš tagad atrodas.

Bridi paklusējis, Bodkins piemetināja, it kā šī doma viņam tikai tagad būtu iešāvusies prātā: Jūs redzējāt sauli tik līdzīgu pulsam. Hārdmena diskā bija ierakstīts viņa pulsa ritms, tas bija pastiprināts cerībā pasteidzināt krīzes iestāšanos. Nedomājiet, ka es apzināti aizsūtīju viņu džungļos.

Keranss pamāja ar galvu un pa logu raudzījās uz līdzās noenkurotās peldošās bāzes ieapaļo korpusu.

Uz augšējā klāja helikoptera otrais pilots seržants Deilijs nekustīgi stāvēja pie margām, vērdamies vēsajā agrās rīta stundas ūdenī. Droši vien arī viņš nupat bija uzmodies no šā kopējā sapņa un mēģināja uzņemt sevī lagūnas ūdens zaļos olīvkrāsas toņus, izmisīgi cerēdams izdzēst degošo triasa perioda saules tēlu.

Keranss pavērās pagaldē, kur valdīja dziļa krēsla, un no jauna saskatīja blāvo fosforescējošo līķautu mirguļošanu. Ausis joprojām atbalsojās tālīnas skaņas saule bungoja pa ūdens virsmu. Atguvies no izbīļa, viņš atskārta, ka Šīm skaņām, tāpat ka paša sirds pukstiem, piemīt kaut kas nomierinošs un iedrošinošs.

Toties milzīgie rāpuļi iedvesa Šausmas.

Viņš atcerējās iguānas griezīgi brēcam un metamies uz muzeja kāpur m. Tāpat kā Šajā sapni nepastāvēja skaidri noteikta robeža starp tā apslēpto uu izpausto saturu, arī arpasaulē bija izgaisusi robeža starp reali-tiiti un nerealitāti. Fantomi bnvi pārvietojās no murgiem uz īstenību un atpakaļ, zemes un psihes ainavas tagad nebija atšķiramas viena no otras, gluЈi t&pat. kii tas bija Hiro&imā un Aušvicā, Golgātā un Gomorā. īsti neticēdams iespējamajai dziedināšanai, viņš tomēr palūdza Bod-kinam: — Alan, jūs varētu man iedot Hārdmena modinātājus. Vai vēl labāk — vakarā atgādiniet, lai neaizmirstu iedzert fenobarbitālu.

Nevajag, Bodkins stingrā balsī iebilda. — Ja vien nevēlaties, lai sapņi iedarbojas ar divkāršu spēku.

Dambi uztur vienīgi jūsu apziņas kontroles atliekas.

Bodkins aizpogāja uz kailas miesas uzvilkto kokvilnas žaketi un piebilda: Robert, tas nav vienkārši sapnis, bet gan miljoniem gadu vecas organisma atmiņas.

Viņš norādīja uz sauli, kas padaban parādījās virs kailsēkļu audzēm.

Sapni no jauna dek iedarbināti mehānismi, kas mūsu citoplazmā iebūvēti pirms daudziem miljoniem gadu, saules radiācijas pastiprināšanās un temperatūras paaugstināšanās mūs dzen atpakaļ pa mugurkaula līmeņiem uz nogrimušajām jūrām, kas atrodas mūsu zemapziņas zemākajos slāņos jaunajā neironu psihes zonā. Tā ir pāreja uz mugurkaula jostasvietas līmeni, absolūtā biopsihiskā atmiņa. Mēs tik tiešām atceramies šīs slīkšņas un lagūnas. Kaut ari šie sapņi ārēji šķiet šausmīgi, pēc pāris naktīm jūs vairs no tiem nebaidīsieties. Tieši šā iemesla dēļ Rigss saņēma pavēli doties atpakaļ.

Pelikozaurs…? Keranss apvaicājās.

Bodkins pamāja ar galvu: Šis joks nāca mums par labu. Bērdā mūsu ziņojums netika uztverts nopietni, jo tas nebija pirmais šāda veida ziņojums.

Uz lejupkāpnēm un metāla klāja bija dzirdami steidzīgi soļi. Tīri noskūtais un labi pabrokastojušais Rigss atvēra smagās divviru durvis.

Viņš draudzīgi pamāja ar steku un pārlaida pētošu skatienu nemazgāto krūžu kaudzei un abiem padotajiem, kuri sēdēja, atspiedušies ar elkoņiem pret galdu.

Ak Dievs, kas par cūku midzeni. Labs rīts. Mūs gaida darīšanām pilna diena, tāpēc noceliet elkoņus no galda. Esmu noteicis mūsu atiešanas laiku rit pulksten divpadsmitos nulle nulle, iekāpšana kuģī tiks pārtraukta desmit pāri divpadsmitiem. Es nevēlos iztērēt vairāk degvielas, nekā tas ir nepieciešams, tāpēc aizvāciet no klāja visu, kas jums nav nepieciešams. Robert, vai jums nekas nekaiš?

Jūtos lieliski, Keranss vienaldzīgi atteica.

Priecājos dzirdēt. Jūs izskatāties mazliet saguris. Labi. Ja vēlaties paņemt kuteri, lai evakuētu no viesnīcas…

Keranss automātiski klausījās viņa vārdos, vērodams aiz pulkveža žestikulējošā silueta aprisēm austam sauli. Tagad viņi bija divi dažādi cilvēki, un viņus šķīra fakts, ka pulkvedis nebija redzējis šo sapni un izjutis tā milzīgo fascinējošo spēku. Rigss joprojām pakļāvās argumentu un loģisku secinājumu varai, viņš rosījās savā mazajā un nenozīmīgajā pasaulītē, iznēsādams savus mazos instrukciju sainīšus kā darba bite, kas gatavojas atgriezties dzimtajā stropā. Pēc dažām minūtēm Keranss vairs nelikās zinis par pulkvedi un ieklausījās dziļi apslēptajā, grandiozajā bungu ritmā, kas dunēja viņa ausīs. Viņš pievēra acis, lai varētu saskatīt mirdzošo, lāsaino ezera virsmu zem galda kājām. Šķita, ka Bodkins, sakrustojis rokas uz ceļiem, jūtas gluži tāpat. Interesanti, cik bieži pēdējo sarunu laikā viņš bija atradies jūdzēm tālu no Keransa?

Rigss devās projām, Keranss pavadīja viņu līdz durvīm un teica: -Protams, pulkvedi, viss būs gatavs īstajā laikā. Paldies, ka apciemojāt mūs.

Kuteris aizbrauca pāri lagūnai, bet Keranss atgriezās savā krēslā. Pāris mirkļu abi vīri klusēdami raudzījās viens otram acīs. Saule cēlās aizvien augstāk, ārpusē kukaiņi sitās pret stiepļu sietu. Beidzot Keranss pārtrauca klusumu: AJan, es neesmu drošs, vai došos projām.

Bodkins klusēdams paņēma cigareti, aizsmēķēja un atkal apsēdās. Pēc brīža viņš vaicāja: Vai jūs zināt, kur mēs atrodamies? Kas šī reiz bija par pilsētu?

Keranss pakratīja galvu, un Bodkins turpināja: — Daļu Šīs vietas savulaik sauca par Londonu. Tas gan nav svarīgi, tomēr savādā kārtā es esmu šeit dzimis. Vakar es braucu pāri vecajam universitātes kvartālam tagad tajā vietā atrodas daudz sīku upīšu. Es pat atradu laboratoriju, kurā mans tēvs strādāja par pasniedzēju. Mēs pametām šo pilsētu, kad man bija seši gadi, tomēr es vēl atceros, ka reiz biju aizvests viņam pret! uz universitāti. Pārsimt jardu tālāk atrodas planetārijs. Esmu vienu reizi tajā pabijis vēl pirms tam, kad viņiem nācās no jauna pielāgot projektoru. Milzīgais kupols vēl ir turpat, tas atrodas apmēram divdesmit pēdu zem ūdens un atgādina milzīgu aļģēm apaugušu gliemežvāku, tieši tādu kā «Ūdens bērnu»1 ilustrācijās. Dīvaini kad es vēroju šo kupolu, man radās sajūta, ka esmu pietuvojies savai bērnībai. Atklāti sakot, es biju to jau aizmirsis -manā vecumā cilvēkam pieder tikai atmiņas par atmiņām. Pēc tam kad pametām Londonu, mēs dzīvojām klaidoņu dzīvi, vienīgās manas mājas ir bijušas šeit…

Bodkins pēkšņi apklusa, viņa seja izskatījās nogurusi.

Turpini,— Keranss mierīgi noteica.

6.Nogremdētais šķirsts Divi vīri āttri kustējās pa klāju, mīkstajās kurpēs ieauto kāju soļi nebija sadzirdami. Virs tumšās lagūnas virsmas pletās baltas pusnakts debesis, pāris nekustīgu gubu mākoņu atgādināja aprimušus burukuģus. Virs ūdens virmoja klusas naksnīgo džungļu skaņas — reižu reizēm iebul-durējās kāds mērkaķītis vai savā mājoklī kādā biroja ēkā iekliedzās iguāna. Virs ūdens lidinājās milzīgi kukaiņu bari, kurus laiku pa laikam iztraucēja kāds vilnis, kas atsitās pret slīpajām pontonlaivas malām.

Izmantodams viļņus, Keranss sāka nocelt no pāļiem tauvas, ar kurām bāze bija pievienota pie stacijas. Stacija sāka lēni griezties, un Keranss bažīgi palūkojās uz tumšo bāzes korpusu. Pakāpeniski skatienam pavērās trīs helikoptera lāpstiņas, un tad parādījās arī aizmugures rotors. Viņš bridi pagaidīja, līdz Bodkins no labā borta tiltiņa signalizēja, ka viss ir kārtībā, un tad ķērās pie pēdējās tauvas.

Tā bija nospriegojusies, un Keransam nācās vairākas minūtes pūlēties, līdz viņš nocēla metāla tauvas cilpu no pāļa gala. Katrs vilnis mazliet sašķieba staciju, un pēc tam sašķiebās ari bāze, tādējādi Keransam radās iespēja pavilkt cilpu pāris collu uz augšu. Viņš dzirdēja nepacietīgos Bod-kina čukstus viņi bija apgriezušies par simt astoņdesmit grādiem un atradās ar seju pret lagūnu. Vienīgā gaisma plūda no Beatrises dzīvokļa loga. Keranss beidzot nocēla cilpu un iemeta smago metāla tauvu ūdenī, kas atradās trīs pēdas zemāk. Tauva aizpeldēja uz bāzes korpusa pusi.

Kad milzīgais bāzes korpuss bija atbrīvojies no piekabinātās stacijas svara, smaguma centrs pārvietojās uz helikopteru, kas atradās uz augšējā klāja. Korpuss par pieciem grādiem nosvērās no vertikālās līnijas, tomēr tūlīt pēc tam sāka pakāpeniski atgūt līdzsvara stāvokli. Kādā kajītē iedegās gaisma, taču pēc dažām minūtēm tā nodzisa. Keranss satvēra ķeksi, kas atradās uz klāja viņam aiz muguras. Atklātā ūdens zona paplašinājās -sākumā līdz divdesmit, pēc tam līdz piecdesmit jardiem.

Lagūnai cauri plūda pastāvīga lēna straume, tai vajadzēja viņus aiznest līdz iepriekšējai enkurvietai.

Viņi centās turēt staciju tālāk no ēkām un lēni virzījās uz priekšu, pa ceļam aizķerdami mīkstos paparžkoku zarus, kas liecās ārā pa logiem. Drīz vien viņi bija nobraukuši divsimt jardu. Pie kāda ieloka straume kļuva vājāka, un viņi beidzot apstājās šaurā līcī, kas bija apmēram simt kvadrātpēdu liels.

Keranss pārliecās pāri margām. Cauri tumšajam ūdenim divdesmit pēdu dziļumā viņš saskatīja nelielu kinoteātri. Laimīgā kārtā uz tā jumta nebija ne lifta šahtu, ne arī ugunsdzēsēju lūku. Pamājis ar roku Bodkinam, kurš stāvēja uz augšējā klāja, Keranss izgāja cauri laboratorijai un gar paraugu traukiem un izlietnēm nonāca pie kāpnēm, kas veda uz pontoniem.

Pontonu pamatnē bija iebūvēts tikai viens noslēdzošais krāns. Kad viņš pagrieza rokratu, viņa kājas apšļāca spēcīga auksta, putojoša ūdens šalts. Kad viņš atgriezās uz apakšējā klāja, lai pēdējo reizi pārbaudītu laboratoriju, telpā ūdens jau sniedzās līdz potītēm. Keranss ātri izlaida mērkaķīd no velkmes skapja un izstūma kuplastaino zvēriņu pa logu. Stacija laidās lejup gluži kā lifts. Līdz viduklim ūdenī Keranss aizbrida pie kāpnēm un uzkāpa augšstāvā, kur Bodkins sajūsmināts vēroja apkārtējo biroja ēku logus paceļamies uz augšu.

Viņi iekārtojās apmēram trīs pēdas dziļāk par klāja līmeni uz plakana ķīļa, no kura bija ērta pieeja labā borta tiltiņam. Lejā laboratorijā bija dzirdama ūdens burbuļošana retortēs un stikla laboratorijas traukos, un viņi redzēja putojošu reaģentu plankumu izplūstam pa laboratorijas logu.

Keranss vēroja spilgti zilos burbuļus izbalojam un izšķīstam apkārtējā ūdenī, domādams par milzīgo programmas grafiku pusloku, kas, viņam izejot no laboratorijas, jau mirka ūdenī. Tas bija kā lielisks, gandrīz teatrāls komentārs par tiem biopsihiskajiem mehānismiem, kurus viņi vēlējās aprakstīt, un laikam gan simbolizēja visus sarežģījumus, kas viņus gaidīja tagad, kad viņš un Bodkins bija izlēmuši palikt šeit.

Tagad viņi bija nonākuši aqua incognita un varēja vadīties rikai pēc dažiem praksē apgūtiem principiem.

Keranss paņēma papīra lapu, kas bija atradusies viņa kajītes rakstāmmašīnā, un piesprauda to pie

kambīzes durvīm. Bodkins parakstīja viņu paziņojumu, tad abi vīri atkal izgāja uz klāja un nolaida ūdenī Keransa katamarānu.

Ievilkuši trapu, viņi lēni airējās pāri tumšajam ūdenim un drīz pazuda tumšzilajā ēnā, kas klāja lagūnas krastu.

Helikoptera lāpstiņu saceltā gaisa plūsma saviļņoja peldbaseina virsmu, lāpstiņas sapinās audekla nojumē, un helikopters, apdullinoši rēkdams, riņķoja virs iekšējā pagalmiņa, meklēdams vietu, kur nosēsties. Keranss smaidīja, pa žalūzijām aizklātajiem viesistabas logiem vērodams notiekošo. Viņš un Bodkins bija sakrāvuši milzīgu benzīna mucu kaudzi, Keranss bija pārliecināts, ka šī kaudze atturēs pilotu nolaisties. Pāris mucu nokrita no kaudzes un ieripoja baseinā. Helikopters pacēlās augstāk, bet tad atkal nolaidās zemāk un ieņēma stabilu stāvokli.

Seržants Deilijs pagrieza korpusu tā, ka lūka atradās pretī viesistabas logiem, un lūkas durvis parādījās kalsnais Rigsa augums, divi kareivji viņu turēja. Rigss sāka kaut ko kliegt elektriskajā megafonā.

Beatrise Dāla, aizspiedusi ausis, pameta savu novērošanas posteni pie loga viesistabas otrā galā un pieskrēja pie Keransa.

Robert, viņš mēģina mums kaut ko pateikt.

Keranss pamāja ar galvu. Pulkveža balsi apslāpēja rotora rēkoņa. Rigss bija pabeidzis sakāmo, un helikopters devās atpakaļceļā pāri lagūnai, aiznesdams sev līdzi troksni un vibrācijas.

Keranss aplika roku Beatrisei ap pleciem, izjuzdams viņas kailās ādas gludo vēsumu.

Es domāju, ka mēs labi zinām, ko viņš mums gribēja pateikt.

Viņi izgāja iekšējā pagalmiņā. Bodkins bija iznācis no lifta šahtas un kārtoja sagāztās mucas. Zem viņiem lagūnas pretējā krastā virs ūdens vīdēja nogremdētās izmēģinājumu stacijas augšējais klājs un tiltiņš, ap kuru peldēja simtiem piezīmju papīra lapu. Stāvēdams pie margām, Keranss ar roku rādīja uz dzelteno bāzes korpusu, kas bija noenkurots pie viesnīcas «Ritz», tālākajā no trim centrālajām lagūnām.

Pēc veltīgiem mēģinājumiem izcelt nogremdēto izmēģinājumu staciju Rigss saskaņā ar plānu bija pacēlis enkuru pulksten divpadsmitos, nosūtīdams kuteri uz dzīvojamo ēku, kurā, pēc viņa domām, slēpās abi biologi. Lifts nestrādāja, un kareivji atteicās kāpt pa kāpnēm līdz divdesmitajam stāvam — apakšējo stāvu kāpnēs jau bija apmetušās uz dzīvi dažas iguānas. Pēc tam Rigss bija mēģinājis tikt pie viņiem ar helikopteru. Tas nebija izdevies, un pašlaik Rigss demolēja viesnīcu «Ritz».

Paldies Dievam, ka viņš ir prom, — Beatrise dedzīgi iesaucās. Nezin kāpēc viņš man tik tiešām krita uz nerviem.

Tu to nepārprotami liki manīt. Brīnos, ka viņš tev nesadeva pa mizu.

Dārgumiņ, viņš bija neciešams. Visas tās stīvās manieres un pārģērbšanās pirms pusdienām džungļos. Pilnīgs pielāgošanās spējas trūkums.

Rigss bija labs cilvēks, — Keranss rāmi iebilda. — Viņš tiks ar visu galā.

Tagad, kad Rigss bija projām, Keranss atskārta, cik atkarīgs viņš visu laiku ir bijis no Rigsa dzīvespriecīgās izturēšanās un labās omas. Ja nebūtu Rigsa, grupas morālā stāja būtu izirusi vienā mirklī. Atlika vien cerēt, ka Keransam izdosies saturēt kopā viņu trio ar tādu pašu pašapziņu un mērķtiecību. Lidera loma neapšaubāmi pienācās viņam: Bodkins bija pārāk vecs, bet Beatrise pārāk iegrimusi sevī.

Keranss paraudzījās termometrā, ko nēsāja uz rokas kopā ar pulksteni. Bija pusčetri, taču termometrs joprojām rādīja simt desmit grādu un saule gluži kā ar dūri dauzīja viņa muguru. Viņi pievienojās Bodkinam un iegāja viesistabā.

Atjaunodams apspriedi par rīcības plānu, ko bija pārtraukusi helikoptera ierašanās, Keranss sacīja: Bea, tvertnē uz tava jumta ir apmēram tūkstoš galonu degvielas. Ar to pietiek trim mēnešiem… ja kļūs vēl karstāks, diviem mēnešiem. Iesaku tev noslēgt pārējās dzīvokļa istabas un pārcelties uz šo telpu. Tā

atrodas iekšējā pagalma ziemeļu pusē, un lifta šahta pasargās tevi no lietus, kad līdz ar dienvidu virziena vētrām sāksies an lietus sezona. Desmit pret vienu, ka guļamistabas sienās esošo logu slēģi un gaisa aizslēgi laidīs cauri ūdeni. Alan, cik ilgam laikam mums pietiks ēdamā, kas atrodas saldētavā?

Bodkins saviebās: — Tā kā lielākā daļa jēra mēļu želejā jau ir apēsta, jāatzīst, ka krājumi galvenokārt sastāv no konservētas liellopu gaļas, tādējādi varētu teikt, ka mums ēdamā pietiks nenoteiktam laikam. Tomēr, ja jūs tik tiešām plānojat ēst konservētu liellopu gaļu, mums tās pietiks sešiem mēnešiem. Es gan labprātāk ēstu iguānu gaļu.

— Nešaubos, ka iguānas labprāt ēstu mūsu gaļu. Labi, tas izklausās diezgan cerīgi. Līdz tam, kad ūdens līmenis sāks celties, Alans dzīvos stacijā, bet es — viesnīcā.

Beatrise no dīvāna devās pie bāra un izmeta: Jā, dārgumiņ. Aizveries. Tu sāc runāt tāpat kā Rigss.

Tev nepiestāv militāras manieres.

Keranss izsmejoši salutēja un piegāja pie Ernsta gleznas, bet Bodkins pa logu lūkojās uz džungļiem.

Abas ainavas aizvien vairāk sāka līdzināties viena otrai un tai trešajai — nakts ainavai, kura glabājās viņu apziņā. Viņi nekad neapsprieda savus sapņus — kopējo krēslas zonu, kurā viņi dzīvoja naktī gluži kā Delvo gleznas varoņi.

Beatrise bija apsēdusies uz dīvāna ar muguru pret Keransu, un viņš pēkšņi atskārta, ka pašreizējā grupas vienotība nevar pastāvēt ilgi. Beatrisei bija taisnība militārais izturēšanās veids viņam nepiestāvēja, jo viņš bija pārāk pasīvs un intraverts, pārāk nodarbināts pats ar sevi. Bez tam -tagad viņi iegāja jaunā zonā, kur nebija spēkā agrākās saistības un lojāli-tāles principi. Tagad, kad viņi bija pieņēmuši savu lēmumu, viņu agrākās saites jau sāka irt un lēmums dzīvot katram par sevi nebija tikai ērtību diktēts apsvērums. Lai cik ļoti viņam bija vajadzīga Beatrise Dāla, viņas personība tomēr apdraudēja absolūto brīvību, kas viņam bija nepieciešama. Galu galā katram no viņiem nāksies pašam lauzt savu taku laika džungļos, lai pazustu uz neatgriešanos. Kaut arī viņi varētu nejauši satikties lagūnās vai izmēģinājumu stacijā, īstā tikšanās vieta būs tikai viņu sapņi.

7.Aligatoru karnevals Agri rīta klusumu virs lagūnas pāršķēla mežonīgs rēciens. Gar viesnīcas logiem aiztraucās milzīgs skaņu vilnis. Keranss ar pūlēm piecēlās no gultas un, kāpdams pāri izmētātajām grāmatām, piegāja pie balkona. Ar kāju atspēris vaļā stiepļu sieta durvis, viņš ieraudzīja baltu hidroplānu. Tā baltie spārni šķēla mirdzošos sīko ūdens pilieniņu mākoņus. Kad milzīgais ķīļūdens vilnis atsitās pret viesnīcas sienu, iztraucēdams ūdens-zirnekļu kolonijas un pamodinādams sikspārņus, kas gulēja starp pūstošajiem baļķiem, Keranss pamanīja kabīnē gara auguma vīrieti ar platiem pleciem. Viņam galvā bija balta aizsargķivere, un viņš stāvēja pie vadības pults.

Svešinieks nevērīgā lepnumā bez piepūles vadīja hidroplānu. Viņš paātrināja abas jaudīgās turbīnas, kas atradās priekšā. Hidroplāns sāka peldēt pa lagūnas viļņiem, ienirdams un iznirdams kā motorlaiva un mezdams gaisā varavīkšņainus ūdens pilieniņu mākoņus. Hidroplāns šūpojās, un vīrietis šūpojās tam līdzi, viņa garās kājas bija lokanas un nesasprindzinātas.

Paslēpies aiz vīteņaugiem, kas kuploja pa visu balkonu to apgriešanu viņš jau sen bija pārtraucis kā bezjēdzīgu pasākumu Keranss vēroja notiekošo. Lidaparāts veica otro apli, un Keranss saskatīja lepnu profilu, spožas acis un baltus zobus pamirdzam uzvarētāja smaidā.

Vīrietim ap vidukli bija apsieta patronjosta. Kad viņš nokļuva līdz lagūnas otrai malai, atskanēja īsas sprādzienu virknes. Gaisā uzšāvās sarkanas signālraķetes, daļa no tām nokrita uz krasta.

Dzinējiem gaudojot, hidroplāns aiztraucās uz nākamo lagūnu. Gaisa vilnis sapurināja koku lapas.

Keranss satvēra balkona margas, vērodams sabangoto ūdeni lēnām norimstam. Milzīgie kriptogāmi un kokveida staipekņi joprojām šūpojās vējā. Sarkanu tvaiku mākonītis aizpeldēja ziemeļu virzienā, izgaisdams kopā ar hidroplāna troksni. Vardarbīgā trokšņa un enerģijas ielaušanās un šis dīvainais baltā tērptais vīrs apmulsināja Keransu, izraujot viņu no apātijas un kūtruma.

Kopš Rigsa aizbraukšanas bija pagājušas sešas nedēļas, un gandrīz visu šo laiku Keranss bija pavadījis vienatnē, aizvien dziļāk un dziļāk iegrimdams apkārtējo džungļu klusajā pasaulē. Temperatūra turpināja celties — termometrs uz balkona tagad pusdienlaikā rādīja simt trīsdesmit grādu, pieauga ari gaisa mitrums, tādējādi pēc pulksten desmitiem no rīta vairs nebija iespējams iziet no viesnīcas. Lagūnās un džungļos mežonīgais karstums valdīja līdz pulksten četriem pēc pusdienas, ap to laiku viņš jau jutās pārāk noguris, lai kaut ko darītu, tāpēc likās gulēt.

Augu dienu Keranss sēdēja aiz aizslēģotajiem viesnīcas numura logiem, klausīdamies skaņās, ko izraisīja stiepļu sieta saraušanās un izplešanās karstuma iespaidā. Daudzas ap lagūnu izvietotās ēkas bija pazudušas zem kuplajiem augiem: milzīgi staipekņi un kalamīti apslēpa skatienam baltās fasādes un sniedza paēnu logu ailās snaudošajām ķirzakām.

Aiz lagūnas sanesas bija sākušas uzkrāties milzīgos, mirguļojošos sēkļos, kas vietvietām pacēlās augstāk par krasta līmeni gluži kā attālas zelta raktuves virszemes būves. Gaisma sitās pret viņa smadzenēm, apskalodama nogrimušos slāņus, kas atradās zem viņa apziņas līmeņa, un aiznesdama viņu siltos dziļumos, kuros neeksistēja parastās laika un vietas kategorijas. Sapņu vadībā viņš atpakaļgaitā virzījās cauri nogrimušajai pagātnei, cauri aizvien dīvainākām ainavām, kuras visas bija izvietotas ap lagūnu un kuras, saskaņā ar Bodkina teikto, pārstāvēja vienu no viņa mugurkaula līmeņiem. Reizēm ūdens aplis bija krāsains un rezonējošs, bet citreiz rēns un tumšs, un krasts šķita pārklāts ar zvīņām gluži kā rāpuļa āda. Citreiz mīkstajām smiltīm klātā sarkanā pludmale šķita aicinoši mirdzam, debesis bija siltas un mīkstas, garās smilšu strēles pilnīgi un absolūti tukšas, iedvešot viņā skaudras un maigas alkas.

Viņš ilgojās nokļūt līdz šā ceļojuma galapunktam, apspiezdams atjautu, ka tajā brīdī apkārtējā pasaule būs kļuvusi sveša un neizturama.

Reizēm viņš nenoguris turpināja reģistrēt jaunās augu pasugas savā botānikas dienasgrāmatā, un

pirmajās nedēļās vairākkārt apciemoja doktoru Bodkinu un Beatrisi Dālu, taču abi pēdējie aizvien vairāk bija pārņemti ar iedziļināšanos absolūtajā laikā. Bodkins bija iegrimis savos privātajos sapņojumos, bezmērķīgi braukādams pa šaurajām pietekām, meklēdams savas bērnības nogrimušo pasauli. Reiz Keranss viņu sastapa sagumušu uz mazās metāla laivas aira, bezmērķīgi raugāmies apkārtesošajās ēkās.

Viņš bija skatījies tieši cauri Keransam, nelikdamies viņu redzam.

Tomēr ar Beatrisi, neraugoties uz šķietamo atsvešināšanos, viņi bija saglabājuši vienotību, vārdos neizteiktu savu simbolisko lomu apziņu.

Virs tālākās lagūnas, pie kuras atradās stacija un Beatrises māja, tika izšautas jaunas signālraķetes.

Kad gaisā uzsprāga spilgtās uguns bumbas, Keranss aizēnoja acis ar plaukstu. Pēc dažām sekundēm vairākas jūdzes tālāk virs sanesu sēkļiem, kas atradās uz dienvidiem, atskanēja vairāki atbildes Šāvieni un gaisā pavīdēja jaunas signālraķetes — tik tikko saskatāmas un drīz vien pazuda.

Tātad svešinieks šeit nebija viens. Draudošās iebrukuma izredzes lika Keransam sakopot domas.

Tas, ka atbildes signāli tika raidīti no samērā liela attāluma, liecināja, ka šeit bija ieradušās vairākas grupas un hidroplānā vadītājs bija tikai izlūks.

Keranss rūpīgi aizvēra aiz sevis sieta durvis, atgriezās istabā un paņēma no krēsla savu žaketi.

Pretēji paradumam viņš iegāja vannas istabā un nostājās pie spoguļa, izklaidīgi pētīdams nedēļu vecos bārdas rugājus. Bārdas rugāji bija balti kā pērles un kopā ar melnkoka krāsas iedegumu un introspektīvo izteiksmi, kas vīdēja acīs, piešķīra viņam izsmalcināta un kopta klaidoņa veidolu. No sabojātā desdlatora, kas atradās uz jumta, bija satecējis nepilns spainis netīra ūdens. Viņš pasmēla to plaukstās un apslacīja seju. Ta bija visai nosacīta higiēniskā procedūra. Viņš nodomāja, ka veicis to tikai ieraduma pēc.

Ar metāla ķeksi padzinis divas nelielas iguānas, kas dīki slaistījās uz mola, Keranss nolaida ūdenī katamarānu, iedarbināja mazo piekarināmo borta motoru un devās ceļā pa kūtrajiem viļņiem. Zem katamarāna viļņojās milzīgas aļģu skupsnas, bet gar tā priekšgalu skraidelēja ūdensvaboles un ūdenszimekļi. Pulkstenis bija apmēram septiņi no rīta, un gaisa temperatūra vēl nepārsniedza astoņdesmit grādu. Gaiss bija relatīvi dzestrs un patīkams, vēl nelidinājās milzīgie odu mākoņi. Vēlāk karstums tos pamodinās un izdzīs no to perēkļiem.

Viņš brauca pa simt jardu garo pieteku, kas veda uz dienvidu lagūnu. Virs galvas uzsprāga jaunas signālraķetes. Viņš dzirdēja hidroplānu lidināmies uz priekšu un atpakaļ. Kad tas palidoja garām Keransa katamarānam, viņš saskatīja pie stūres stāvošo baltā tērpto vīru. Iebraucis lagūnā, Keranss izslēdza piekaramo motoru un bez trokšņa slīdēja zem paparžu lapotnēm, vērīgi uzmanīdamies no ūdensčūskām. Ķīļūdens notrauca tās no paparžu zariem.

Nobraucis divdesmit piecus jardus no pietekas, Keranss noenkuroja katamarānu starp kosām, kas auga uz kāda universālveikala jumta, un pa tā slīpo virsmu aizbrida līdz blakus esošās ēkas ugunsdzēsēju kāpnēm. Viņš uzrāpās piecus stāvus augstāk, nokļuva uz lēzena jumta un nogūlās aiz zema frontona, no kura bija saskatāms Beatrises dzīvojamās ēkas korpuss.

Hidroplāns trokšņaini riņķoja ap kādu līcīti lagūnas otrā malā, pilots savu braucamrīku mētāja no vienas puses uz otru gluži kā jātnieks, kurš tur grožos rumaku. Gaisā traucās jaunas raķetes, un dažas no tām tika izšautas tikai ceturtdaļjūdzes attālumā. Keranss saklausīja klusu rēcienu, kas pamazām pieņēmās spēkā. Tas bija dzīvnieka izdotas skaņas, taču atšķīrās no iguānu kliedzieniem. Rēcējs tuvojās, ta balss saplūda ar dzinēju dūkoņu un skaņām, kādas izraisīja krītoši koki, kāds tos plēsa un dauzīja. Viņš redzēja līča krastos augošos milzīgos paparžkokus un kosas krītam citu pēc citas, to zari plīvoja kā iekarotāju nogāzti karogi. Šķita, ka džungļi padaban tiek uzšķērsti. Sikspārņu bari metās gaisā un, izmisīgi šaudīdamies uz visām pusēm, pajuka kur kurais, viņu spalgos pīksdenus pārmāca hidroplāna turbīnu un signālraķešu troksnis.

Pēkšņi līča grīvā ūdens pacēlās gaisā vairāku pēdu augstumā. Kāds milzīgai baļķu kaudzei līdzīgs priekšmets, šķaidīdams apkārt augošos kokus, ietriecās ūdenī un iepeldēja lagūnā. Tā abās pusēs augšup cēlās nelieli putojoši ūdenskritumi, ko radīja uzplūdu vilnis. Viļņa mugurā Keranss samanīja pulkveža

Rigsa kuterim līdzīgas kvadrātveida laivas ar melniem korpusiem. Katras laivas priekšgalā bija uzzīmētas milzīgas pūķa acis un zobi, no kuriem lobījās krāsa. Plakandibena laivās atradās ducis melnīgsnēju vīru baltos šortos un sporta kreklos. Laivas slīdēja uz lagūnas centru, no tām joprojām šāvās gaisā signālraķetes, valdīja vispārējas gaviles un priekpilns satraukums.

Trokšņa apdullinātais Keranss vēroja garu, brūnganu ķermeņu baru, kas peldēja mutuļojošajā ūdenī, ar smagajām astēm pātagodami putas. Tie bija vislielākie aligatori, kādus viņš savā mūžā bija redzējis, daudzi no dem izskatījās garāki par divdesmit piecām pēdām. Aligatori, mežonīgi grūstīdamies, peldēja cieši līdzās cits citam, mēģinādami izkļūt brīvā ūdenī, un drūzmējās ap hidroplānu, kas tagad stāvēja uz vietas. Pie atvērtās lūkas bija redzams baltā tērptais vīrs. Iespiedis rokas sānos, viņš triumfējoši vēroja savu repdļu baru. Vīrs nevērīgi pamāja ar roku visu trīs plakandibena laivu komandām un apvilka gaisā apli, norādīdams uz lagūnu. Tas nozīmēja, ka vīri šeit var izmest enkurus.

Nēģeru leitnanti no jauna iedarbināja laivu motorus un devās uz sēkļa pusi, bet svešais vīrietis, galvu piešķiebis, kritiski pētīja apkārtējās ēkas. Aligatori gluži kā suņi drūzmējās ap saimnieku. Gaisā spalgi ķērca liels sargputnu, Nīlas tārtiņu un kuitalu bars. Aligatoru baram pievienojās aizvien jauni un jauni dzīvnieki. Cieši saspiedušies kopā, tie peldēja pa apli pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Barā bija savākušies apmēram divi tūkstoši aligatoru tas bija kā neģēlīga ļaunuma iemiesojums.

Pilots iekliedzās un satvēra stūri, no ūdens iznira divi tūkstoši pumu. Propelleri sāka griezties, un hidroplāns pacēlās gaisā. Asie spārni bez žēlastības sagrieza šķēlēs visas bezpalīdzīgās radības, ko sastapa savā ceļā. Hidroplāns virzījās uz nelielo upīti, kas savienoja divas lagūnas. Milzīgais aligatoru bars sekoja hidroplānam. Daži dzīvnieki atdalījās no bara un pa pāriem sāka izpētīt lagūnu, pārmeklējot zem ūdens esošās logu ailas un izdzenājot iguānas, kas bija ieradušās pavērot notiekošo. Citi aligatori peldēja starp ēkām un ieņēma pozīcijas uz jumtiem, kurus klāja tikai plāna ūdens kārtiņa. Lagūnas centrā virmoja putās sakultais ūdens, un ik pa laikam tā virspusē uzpeldēja hidroplāna nogalināta aligatora sniegbaltais vēders.

Kad uzbrūkošā armāda devās uz līci, kas atradās pa kreisi no Keransa, viņš norāpās pa ugunsdzēsēju kāpnēm un pa slīpo jumtu virzījās pie sava katamarāna. Taču nepaspēja līdz tam nokļūt, jo hidroplāna saceltais ķīļūdens vilnis sašūpoja plostu un tas nokļuva viļņos un iepeldēja aligatoru barā. Aligatori, kuri centās iekļūt līcīti un saplosīt gabalos visu, kas trāpās ceļā, vienā mirklī plostu apsvieda otrādi un aprija to.

Milzīgs kaimans, kas peldēja bara aizmugurē, pamanīja Keransu stāvam līdz viduklim ūdenī starp kosām. Pievērsis viņam savu nekustīgo skatienu, dzīvnieks sāka tuvoties. Keranss skriešus metās atpakaļ pa slīpo jumtu, vienu reizi paklupdams, līdz sasniedza ugunsdzēsēju kāpnes. Kaimans ar īsajām, līkajām kājām steberēja viņam pakaļ un snaikstījās pēc Keransa stilbiem.

Sirdij dauzoties, Keranss atbalstījās pret treliņiem un palūkojās aukstajās, nemirkšķinošajās acīs, kas bezkaislīgi vēroja viņu.

— Tu esi labi apmācīts sargsuns, — Keranss vēlīgā balsī uzslavēja kai-manu, tad izlauza no sienas vaļīgu ķieģeli, satvēra to abām rokām un uzmeta uz izauguma, kas atradās kaimana puma galā. Viņš pasmaidīja, kad kaimans iebrēcās un sāka kāpties atpakaļ, uzbudināti tvarstīdams ar zobiem kosas un garām peldošos katamarāna takelāžas apaļkokus.

Pēc pusstundas, izcīnījis pāris divkauju ar bēgošajām iguānām, Keranss bija nogājis divus simtus jardu pa krastmalu un sasniedzis Beatrises dzīvojamo ēku. Kad viņš izkāpa no lifta, Beatrise viņu sagaidīja, bailēs iepletusi acis.

Robert, kas šeit notiek? — viņa uzlika rokas Keransam uz pleciem un piespiedās ar seju pie viņa slapjā krekla. Vai tu redzēji aligatorus? Šeit atrodas tūkstošiem aligatoru!

Redzēju ? Viens no šiem nezvēriem gandrīz aprija mani pie tavu durvju sliekšņa.

Keranss atbrīvojās no apskāviena un piesteidzās pie loga, ko aizsedza plastmasas žalūzijas, un atvilka tās sānis. Hidroplāns bija iebraucis centrālajā lagūnā un lielā ātrumā riņķoja virs ūdens, aligatoru

bars tam sekoja. Tie aligatori, kas peldēja aizmugurē, atdalījās no bara un ieņēma pozīcijas visgarām krastam. Vismaz trīsdesmit līdz četrdesmit aligatori bija palikuši iepriekšējā lagūnā un lēni peldēja kā patruļnieki, ik pa brīdim uzklupdami kādai neuzmanīgai iguānai. Šie ellišķīgie radījumi laikam gan būs viņu sargsuņi, — Keranss secināja. — Gluži kā piejaucētu tarantulu karaspēks. Ja tā labi padomā, de ir tikpat bīstami kā tarantuli.

Beatrise stāvēja viņam līdzās, nervozi plūkādama virs melnā peldkostīma uzģērbtā dzeltenzaļā zīda krekla apkaklīti. Kaut ari dzīvoklis sāka izskatīties pussagruvis un nekārtīgs, Beatrise nenogurstoši turpināja rūpēties par savu ārieni.

Tajās retajās reizēs, kad Keranss bija ieradies pie viņas, Beatrise sēdēja vai nu iekšējā pagalmā, vai guļamistabā pie spoguļa, automātiski likdama lietā neskaitāmus sevis izdaiļošanas līdzekļus — gluži kā akls gleznotājs, kurš nemitīgi aptausta kādu portretu, kuru tik tikko atceras, jo baidās, ka vienu dienu nebūs spējīgs to vairs pazīt. Viņas mati vienmēr bija sakārtoti nevainojamā sasukā, lūpas un plakstiņus allaž klāja izsmalcinātas kosmētikas kārta, taču sevi vērstais, vienaldzīgais skatiens piešķīra viņai nedzīva manekena slimīgo un salkano skaistumu. Tomēr šoreiz viņa bija satraukta.

Robert, bet kas viņi tādi ir? Tas vīrs ātrgaitas laivā iedveš man šausmas. Kaut šeit būtu pulkvedis Rigss.

Pulkvedis Rigss atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no šejienes, ja vien nav jau sasniedzis Bērdu.

Nebaidies. Viņi izskatās pēc pirātu bara, taču mums nepieder nekas tāds, kas viņiem varētu būt vajadzīgs.

Lagūnā ienāca liels trisklāju kuģis ar dzenratu un lēni virzījās uz trīs plakandibena laivu pusi, kas bija noenkurotas pāris jardu no tās vietas, kur agrāk stāvēja Rigsa bāze. Kuģis bija pilns ar iekārtām un kravu, uz klājiem vīdēja milzīgas ķīpas un ar brezentu apsegti mehānismi. Kuģa vidusdaļā atradās tikai sešas collas plata brīvā klāja josla.

Keranss saprata, ka šis ir grupas noliktavas kuģis un ka šī grupa, tāpat kā vairākums citu pirātu grupu, kuras joprojām siroja pa ekvatoriālajām lagūnām un arhipelāgiem, izlaupa nogrimušās pilsētas, savākdama speciālās iekārtas, piemēram, elektriskās strāvas ģeneratorus un elektrosadales ietaises, kuras valdība bija pametusi piespiedu kārtā. Formāli šāda laupīšana bija krimināli sodāma rīcība, taču valdība ar prieku maksāja prāvas summas par katru šādi atgūto iekārtu.

Skat!

Beatrise sagrāba Keransu aiz elkoņa. Viņa norādīja uz izmēģinājumu staciju, uz kuras jumta stāvēja sakumpušais un izspūrušais doktors Bodkins un lēni māja ar roku vīriem, kuri atradās uz kuģa. Viens no viņiem -baltās biksēs tērpies nēģeris bez krekla un baltu naga cepuri galvā kaut ko sauca megafonā.

Keranss paraustīja plecus: — Alans rīkojas pareizi. Parādoties atklātībā, mēs varam daudz ko iegūt.

Ja mēs viņiem palīdzēsim, viņi drīz vien dosies projām un liks mums mieru.

Beatrise vilcinājās, bet Keranss satvēra viņu aiz rokas. Hidroplāns, ko šoreiz nepavadīja aligatoru svīta, devās atpakaļceļā pāri lagūnai, skaistu ķīļūdens putu ietvarā viegli slīdēdams pa ūdeni.

Ejam. Ja mēs laikus nokļūsim līdz molam, viņš mūs pavizinās savā hidroplānā.

1 «The Waler Babies» (Ūdens bērni) angļu rakstnieka un publicista Čārlza Kingslija (1819 1875) pasaka.

8.Virs ar balto, smaidošo seju Strangmsna skaistajā, drūmajā sejā vīdēja aizdomu, uzjautrinājuma un nicinājuma pilna izteiksme.

Viņš sēdēja vēsumā zem audekla nojumes, kas apēnoja noliktavas kuģa pakaļgala klāju. Strengmens bija pārģērbies spodri baltā uzvalkā. Ta zīdam līdzīgajā drānā atspīdēja renesanses laikmeta troņa atzveltnes zeltītā plāksne (tronis droši vien bija izvilkts no kādas lagūnas Venēcijā vai Florencē), piešķirdama šai savādajai personai gandrīz maģisku auru.

— Doktor, jūsu motīvi man šķiet pārāk sarežģīti, viņš teica Keran-sam. Iespējams, ka jūs pats vairs nespējat tos izprast. Nosauksim to par absolūto pludmales sindromu un liksim šo tēmu mierā.

Strengmens uzsita knipi, pieaicinādams stjuartu, kurš stāvēja ēnā aiz viņa, un no uzkodu paplātes paņēma olīvu. Beatrise, Keranss un Bodkins pusloka sēdēja uz zemiem dīvāniņiem. Virs viņiem griezās savāds ventilators, un atkarībā no tā pagrieziena leņķa viņi sajuta te dzestrumu, te ne-deiamu karstumu.

Pusstundu pirms pusdienlaika lagūna atgādināja uguns baseinu, spilgtajā gaismā augsto dzīvojamo ēku pretējā krastā gandrīz nevarēja saskatīt. Džungļi bija kā sastinguši briesmīgajā karstumā, aligatori slēpās visur, kur bija pieejama kaut mazākā paēna.

Tomēr daži Strengmena vīri rosījās vienā no plakandibena laivām, viņi izkrāva smagu ūdenslīdēju iekārtu zaļos kokvilnas šortos tērpta milzīga kupraina nēģera vadībā. Sī milzīgā, groteskā cilvēka parodija ik pa brīdim noņēma no acs pārsēju un skaļi nolamāja pārējos. Verdoši karstajā gaisā skanēja ņurdieni un lamas.

Doktor, — Strengmens neatlaidās, jo Keransa atbildes viņu acīmredzot nebija apmierinājušas, — kad jūs domājat beidzot doties projām?

Keranss vilcinājās, prātodams, vai nevajadzētu nosaukt kādu izgudrotu datumu. Pēc gandrīz stundu ilgas gaidīšanas, līdz Strengmens bija pārģērbies, viņš visu vārdā bija apsveicis Strengmenu ar ierašanos un mēģinājis izskaidrot, kāpēc viņi joprojām atrodas šeit. Tomēr šķita, ka Strengmens neņem šo paskaidrojumu par pilnu. Viņš te brīnījās par viņu naivumu, te pauda aizdomas. Keranss rūpīgi vēroja Strengmenu, nevēlēdamies pieļaut ne mazāko kļūdu. Lai kas ari Strengmens padesībā bija, viņš pavisam noteikti nebija parasts pirāts. Ap noliktavas kuģi, tā komandu un kapteini valdīja savāda, draudīga gaisotne. Keransu it sevišķi biedēja pats Strengmens, viņa baltā, smaidošā seja, kuras cietsirdīgie vaibsti, Strengmenam smaidot, savilkās kā asas bultas.

Mēs padesībā neesam apsvēruši šādu iespēju, Keranss teica. — Man šķiet, ka mēs visi ceram šeit pavadīt nenoteiktu laiku. Mums ir nelieli pārtikas krājumi.

Mīļais cilvēk, Strengmens iebilda, gaisa temperatūra drīz sasniegs divsimt grādu. Visa planēta strauji atgriežas mezozoja ērā.

Tieši tā, — doktors Bodkins pēkšņi iesaistījās sarunā, — un tā kā mēs esam planētas daļa, veselā sastāvdaļa, ari mēs atgriežamies mezozoja ērā. Sī ir mūsu pārejas zona, šeit mēs no jauna pielāgojamies savai bioloģiskajai pagātnei. Tāpēc mēs atrodamies šeit. Mums, Strengmen, nav nekādu slepenu nodomu, Protams, doktor. Es pilnībā novērtēju jūsu vaļsirdību. Šķita, ka Strengmena sejā atspoguļojas viņa noskaņojuma pārmaiņas, tā izskatījās te sakaitināta, te draudzīga, te garlaikota vai atsvešināta. Viņš ieklau^jās skaņās, kas plūda no plakandibena laivas puses, un turpināja: -Doktor Bodkin, vai jūs bērnībā esat dzīvojis Londonā? Jums droši vien ir daudz sentimentālu atmiņu par diženajām pilīm un muzejiem. Vai arī jūsu atmiņas attiecas vienīgi uz pirmsembrija periodu?

Keranss pacēla acis. Viņu pārsteidza tas, cik viegli Strengmens bija apguvis Bodkina izteiksmes veidu. Viņš ievēroja, ka Strengmens ne tikai vēlīgi pēta Bodkinu, bet ari gaida, kā uz viņa vārdiem reaģēs Keranss un Beatrise.

Bodkins tikai atmeta ar roku: — Diemžēl neko neatceros. Mani neinteresē nesenā pagātne.

— Zēl gan, — Strengmens šķelmīgi noteica. — Jūsu nelaime ir tā, ka esat šeit pavadījuši jau trīsdesmit miljonus gadu un jūsu uzskati ir galīgi aplami. Jūs palaižat garām pārejošo dzīves skaistumu.

Mani saista nesenā pagātne — triasa perioda bagātības ir apšaubāmākas par otrā gadu tūkstoša pēdējo gadu dārgumiem.

Viņš atspiedās uz elkoņa un uzsmaidīja Beatrisei, kura sēdēja, nolikusi rokas uz kailajiem ceļiem, un atgādināja peli, kas vēro īpaši pievilcīgu kaķi.

— Un ko domājat jūs, Dāla jaunkundz? Jūs izskatāties mazliet noskumusi. Vai tā būtu laika slimības izpausme? Laika putra?

Viņš pasmējās pats par savu joku, bet Beatrise klusi atteica: Streng-mena kungs, mēs vienkārši jūtamies noguruši. Starp citu — man nepatīk jūsu aligatori.

— Viņi jums nenodarīs neko ļaunu, — Strengmens atlaidās krēslā un nopētīja trijotni. — Tas viss ir ļoti savādi.

Viņš pāri plecam kaut ko aprauti pateica stjuartam un turpināja sēdēt, kaut ko pie sevis apsvērdams.

Keranss ievēroja, ka Strengmena sejas un roku āda ir nedabiski balta, tai nepiemita nekāda pigmentācija.

Keranss, tāpat kā Beatrise un Bodkins, bija tā iedeguši, ka ārēji ne ar ko neatšķīrās no nēģeriem. Tik tikko manāmās atšķirības starp mulatiem un kvartero-niem bija pilnīgi izzudušas. Vienīgi Strengmens bija saglabājis savu sākotnējo balto ādu, un to vēl vairāk izcēla viņa baltais uzvalks.

Parādījās līdz jostas vietai kailais nēģeris ar naga cepuri galvā. Pāri viņa spēcīgajiem muskuļiem ritēja sviedri. Viņš bija apmēram sešas pēdas garš, taču milzīgi plato plecu dēļ izskatījās plecīgs un drukns. Viņš izturējās godbijīgi un uzmanīgi. Keranss prātoja, kā gan Strengmenam izdodas valdīt pār komandu un kāpēc visi pacieš viņa skarbo un bezjūtīgo izturēšanos.

Strengmens strupi stādīja priekšā nēģeri: Šis ir Admirālis, mans galvenais organizators. Gadījumā ja jums rodas kādi sarežģījumi un manis tobrīd nav tuvumā, varat vērsties pie viņa.

Strengmens piecēlās un nokāpa no paaugstinājuma, teikdams: — Pirms dodaties prom, atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu dārgumu kuģi.

Viņš galanti pasniedza roku Beatrisei. Viņa kautrīgi ielika savu plaukstu Strengmena elkonī.

Strengmena acīs pazibēja alkatīga izteiksme.

Keranss nodomāja, ka noliktavas kuģis sākotnēji būs bijis azartspēļu tvaikonis un peldošs netiklības perēklis, kas atradies noenkurots piecu jūdžu attālumā no Mesīnas vai Beirūtas vai ari kāda jūras līča krastā zem iecietīgākām debesīm, vairāk uz dienvidiem no ekvatora. Viņiem iznākot, pāris vīru, grieztuvēm čīkstot kā trošu ceļa namiņā, nolaida senlaicīgu, greznu trapu. Ta margas bija apzeltītas, bet markīze — izgreznota ar zelta pušķīšiem un drapērijām. Ari kuģa interjers bija ieturēts baroka stilā.

Patlaban tukšais un aizvērtais bārs novērošanas klāja galā atgādināja greznas galeonas pakaļgalu. Bāra portiku rotāja kailas, apzeltītas kariatīdes1. Mākslīgā marmora kolonnas veidoja nelielas lodžijas, kas veda uz privātajiem alkoviem2 un ēdamistabām, bet centrālās kāpnes atgādināja ainu no filmas par dzīvi Versaļā nereāla noputējušu kupidonu un gaismekļu pārpilnība, kuru netīro bronzu klāja pelējuma sēnīšu un apsūbējuma kārta.

Tomēr šeit nebija agrāko ruletes un kāršu galdu. Uz saskrāpētās parketa grīdas atradās neskaitāmas redeļu kastes un kartona kārbas, kas bija sakrautas kaudzēs, daļēji aizsedzot ar metāla sietu klātos logus, tādējādi telpā valdīja puskrēsla. Viss bija kārtīgi iesaiņots un aizzīmogots. Vienā stūri Keranss pamanīja senlaicīgu sarkankoka kāršu galdu, uz kura bija sakrauti marmora un bronzas locekļi un torsi statuju fragmenti, kurus vajadzēja sašķirot.

Kāpņu apakšā Strengmens apstājās un norāva no kāda sienas gleznojuma adupušu krāsas plēksni.

— Kuģis jūk gabalos. Doktor, šīs telpas nevar salīdzināt ar viesnīcu «Ritz». Es apskaužu jūsu izvēli.

Keranss paraustīja plecus un iebilda: g? Tagad mana viesnīca ir uzskatāma par lētu dzīvokli.

Strengmens atslēdza kādas durvis, un viņi iegāja galvenajā noliktavā — tumšā, smacīgā alā, kas bija piebāzta ar lielām koka redeļu kastēm. Grīda bija nokaisīta ar zāģskaidām. Viņi vairs neatradās tajā kuģa

daļā, kur darbojās gaisa kondicionēšanas iekārta, tāpēc Admirālis un vēl viens jūrnieks, kun gāja viņiem līdzi, ar šļūteni pievadīja aukstu gaisu no sienā iebūvēta krāna. Strengmens uzsita knipi, un Admirālis steigšus sāka vilkt ārā starp kastēm sabāztos brezenta gabalus.

Nespodrajā apgaismojumā Keranss tik tikko saskatīja telpas galā uzstādītā greznā altāra mirdzošo apveidu. Tas bija izrotāts ar arabeskām un augstu delfīna formas gaismekli, bet augšpusē bija uzstādīts neoklasicisma stila proscēnijs, ar kuru varētu pārklāt nelielu māju. Līdzās atradās ducis skulptūru, galvenokārt tās bija no vēlīnā renesanses laikmeta, blakus bija sakrauti apzeltīti gleznu rāmji. Tālāk atradās vairāki mazāka izmēra altāri un triptihi3, apzeltīta kancele, trīs lielas zirgu skulptūras — zirgu krēpēs vēl vidēja sažuvušas jūraszāles — vairākas milzīgi lielas ar zeltu un sudrabu izrotātas katedrāļu durvis un milzīga pakāpienveida marmora strūklaka. Uz metāla plauktiem, kas atradās pie noliktavas sienām, bija sakārtoti dažādi priekšmeti: ziedojumu urnas, biķeri, vairogi un paplātes, greznu bruņu fragmenti, greznas tintnīcas ar piederumiem utt.

Joprojām turēdams Beatrises roku, Strengmens stāvēja pāris jardu tālāk un enerģiski žestikulēja.

Keranss dzirdēja viņu sakām: «Siksta kapela», «Mediči kapenes», bet Bodkins nomurmināja: No estētiskā viedokļa tās ir grabažas, tās ir pievāktas tikai un vienīgi zelta dēļ. Tomēr zelta te nav pārāk daudz. Ko īsti meklē šis vīrs?

Keranss pamāja ar galvu, vērodams baltajā uzvalkā tērpto Strengmenu un viņam līdzās stāvošo baskājaino Beatrisi. Pēkšņi viņš atcerējās Delvo gleznu ar smokingos tērptajiem skeletiem. Strengmena krita bālā seja atgādināja galvaskausu, un viņam piemita gleznā attēloto skeletu bezrūpība. Pēkšņi bez jelkāda iemesla šis vīrs viņam šķita ārkārtīgi pretīgs, turklāt šis riebums drizāk bija vispārīgs, nevis personisks.

Kerans, ko teiksiet? Strengmens kādas ailas galā apgriezās un uzkliedza, lai Admirālis apklāj eksponātus. Vai nav iespaidīgi?

Keranss ar pūlēm atrāva skatienu no Strengmena sejas un sāka vērot salaupītās senlietas.

— Tas atgādina kaulus, viņš apņēmīgi atteica.

Strengmens pārsteigumā papurināja galvu: — Kauli? Ko jūs runājat? Kerans, jūs esat traks. Kauli, lai Dievs ir žēlīgs!

Viņš izdvesa mocekļa cienīgu nopūtu. Admirālis atkārtoja pēdējo teikumu, klusi izrunājot vārdu «kauli», it kā pētīdams kādu nepazīstamu objektu, bet pēc tam sāka atkārtot šo vārdu skaļāk un skaļāk, kā nervu lēkmē. Platā seja raustījās smieklos. Viņam pievienojās ari otrs jūrnieks, un, raustīdami ugunsdzēsēju šļūteni kā dejotāji ar čūsku, viņi abi sāka skandēt: Kauli! Jā, vecais, tie visi ir kauli! Kauli, kauli, kauli!4 Strengmens nikni vēroja abus vīrus, viņa sejas muskuļi te saspringa, te atslāba. Keransam bija pretīga šī nepieklājības un smagā rakstura izpausme, un viņš pagriezās, lai izietu no noliktavas.

Saniknotais Strengmens devās viņam pakaļ un ar roku sāka stumt Keransu ārā no telpas.

Pēc piecām minūtēm, kad viņi plakandibena laivā devās projām, Admirālis un pusducis citu jūrnieku stāvēja pie margām un joprojām skandēja tekstu un dejoja. Strengmens bija atguvis labo omu. Viņš savā švītīgajā baltajā uzvalkā stāvēja savrup un izsmejoši māja ar roku.

9.Tanata baseins Nākamajāis divās nedēļās pie dienvidu puses apvāršņa sāka krāties tumsi lietus mākoņi. Keranss bieži sastapās ar Strengmenu. Parasti viņš, nomainījis savu atpūtas uzvalku pret kombinezonu un aizsargķiveri, lielā ātrumā braukāja hidroplānā pa lagūnām, pārraudzīdams trofeju izcelšanas darbus.

Katrā no trim lagūnām atradās viena plakandibena laiva ar sešiem vīriem, kuri metodiski pārmeklēja visas nogrimušās ēkas. Laiku pa laikam ierastos ieniršanas un sūkņu trokšņus papildināja pa šāviena skaņai tika nošauts kāds aligators, kas bija piepeldējis pārāk tuvu ūdenslīdējiem un viņus apdraudēja.

Sēdēdams sava viesnīcas numura tumsā, Keranss domās atradās tālu projām no lagūnas. Viņi bija nolēmis jaut Strengmenam meklēt nogrimušos dārgumus pēc sirds patikas, jo dnz šim vīram nāksies doties pro-j&m. Keransa dzīvē sapņi sāka ieņemt aizvien lielāku vielu, viņa apziņa kļuva aizvien vājāka un atsvešinātāka. Laika līmenis, kurā dzīvoja Streng-mrtis un viņa viri, šķita caurspīdīgs un nenozīmīgs.

Biižos, kad Streng-mcns ieradās viņu apciemot, Keranss uz mirkli uznira lidz šim līmenim, taču īstais viņa apziņas centrs atradās tālu projām.

Dīvainā kārtā pēc sākotnējā aizkaitinājuma Strengmens bija sācis izjust pret Keransu tādas kā slepenas simpātijas. Viņš bieži izvēlējās Keransu par savu garlaicīgo joku objektu. Reizēm viņš atdarināja Keransa runas veidu. Sarunas laikā satvēris Keransa roku, viņš svētulīgā balsī paziņoja: — Ziniet, Kerans, piespiedu iznākšana no jūras pirms diviem miljoniem gadu varētu būt izraisījusi tik dziju traumu, ka mēs vēl līdz šim brīdim neesam no tās attapušies…

Reiz viņš lika diviem vīriem uz visaugstākās pretējā krasta ēkas sienas uzzīmēt trīsdesmit pēdu augstus burtus, kas vēstīja: Laika zona Keranss nelikās zinis par šo apcelšanu, un nereaģēja arī tad, kad ūdenslīdēju neveiksmju dēļ joki kļuva skarbāki. Iegrimis pagātnē, viņš mierīgi gaidīja lietus sezonas sākumu.

Tikai pēc Strengmena sarīkotajām ūdenslīdēju viesībām Keranss pirmo reizi saprata, kāpēc viņš patiesībā baidās no šā cilvēka.

Strengmens bija sarīkojis viesības ar šķietamu ieganstu savest kopā visus trīs trimdiniekus. Savā familiārajā, lakoniskajā manierē viņš bija sācis lenkt Beatrisi, apzināti izmantodams Keransu kā cilvēku, kas var nodrošināt iespēju katrā laikā iekļūt Beatrises dzīvokli. Atklājis, ka trijotne nemēdz bieži tikties, viņš acīmredzot nolēma mainīt taktiku un centās piekukuļot viņus ar savu labi apgādāto virtuvi un pagrabu. Tomēr Beatrise allaž atteicās piedalīties brokastīs un pusnakts viesībās Strengmens, viņa aligatori un vienacainie mulati joprojām iedvesa viņai bailes -, tāpēc katru reizi viesības tika atliktas.

Tomēr patiesais šo «ūdenslīdēju svinību» iemesls bija daudz praktiskāks. Pirms kāda laika Strengmens bija ievērojis, ka Bodkins bieži braukā pa bijušā universitātes kvartāla upītēm. Reizēm veco viru, viņam par lielu izbrīnu, kādā no plakandibena laivām, uz kuras priekšgala bija uzkrāsotas pūķa acis, pavadīja Admirālis vai Lielais Cēzars, kā karnevāla braucienā nomaskējusi laivu ar paparžu zariem.

Uzskatīdams, ka visiem cilvēkiem ir tādi paši nolūki kā viņam, Strengmens domāja, ka Bodkins meklē kādus apslēptus dārgumus. Visbeidzot Strengmens nosprieda, ka šie dārgumi atrodas nogrimušā planetārija rajonā — kādā no zemūdens ēkām, kurā varēja iekļūt bez lielām pūlēm. Strengmens pat bija norīkojis pastāvīgu sargposteni divsimt metru uz dienvidiem no centrālās lagūnas, kur atradās planetārijs.

Bodkins tomēr ne reizes neieradās šajā vietā pusnaktī, bruņojies ar peldpleznām un akvalangu. Pamazām Strengmens zaudēja pacietību. Viņš nolēma Bodkinu apsteigt.

Mēs aizbrauksim jums pakaļ septiņos no rīta, — viņš teica Keransam. Būs šampanieša kokteiļi, aukstie uzkožamie, un mēs beidzot atklāsim, ko īsti vecais Bodkins tur lejā ir noslēpis.

— Strengmen, es varu jums to pateikt. Tur ir tikai viņa senās atmiņas. Viņam tās ir vērtīgākas par visas pasaules dārgumiem.

Strengmens tikai dārdoši iesmējās un aiztraucās savā hidroplānā, atstādams Keransu bezpalīdzīgi turamies pie mola.

Nākamajā rītā tieši septiņos viņam pakaļ ieradās Admirālis. Viņi aizbrauca pēc Beatrises un doktora Bodkina, bet pēc tam devās uz noliktavas kuģi, kur Strengmens bija sagatavojis visu ūdenslīdēju viesībām nepieciešamo. Otrajā plakandibena laivā atradās ūdenslīdēju piederumi — gan akvalangi un skafandri, gan ari sūkņi un tālrunis. Pie laivceltņa karājās ūdenslīdēju būris, taču Strengmens apgalvoja, ka līcī nav ne aligatoru, ne iguānu, tāpēc neesot nepieciešams visu viesību laiku sēdēt būri.

Keranss tam neticēja, taču šoreiz Strengmens bija teicis taisnību. Līcis izskatījās pilnīgi tukšs. Pie tā ieejām bija uzstādītas metāla restes, un pie tām dežurēja ar harpūnām un šautenēm bruņoti vīri. Kad viņi iebrauca līcī un pietauvojās pie kāda balkona, kas atradās līča austrumu krastā, ūdenī tika iemestas pēdējās granātas. Spalgie, pulsējošie sprādzieni uzmeta ūdens virspusē apdullinātus zušus, garneles un jūraszvaigznes, ko viri nekavējoties aizvāca malā.

Zem ūdens sakultās putas pamazām noplaka un izgaisa. Sēdēdami pie restēm, viņi vērās lejup uz plato aļģēm apaugušo planetārija jumta kupolu, kas, kā jau Bodkins bija teicis, atgādināja milzīgu gliemežvāku pili no bērnības pasakas. Pusapaļais logs kupola augšdaļā bija aizklāts ar noņemamu metāla ekrānu. Strengmena vīri bija mēģinājuši pacelt vienu Šā ekrāna sekciju, taču, Strengmenam par sarūgtinājumu, tā jau sen bija ierūsējusi un to nevarēja izkustināt no vietas. Galvenā ieeja planetārijā atradās sākotnējā ielas līmenī. Tas bija pārāk dziļi, tāpēc ieeja nebija saskatāma, taču iepriekšēja pārbaude liecināja, ka viņi varēs tikt iekšā bez grūtībām.

Pāri līcim ausa saule. Keranss vērās lejup zaļajā, caurspīdīgajā ūdenī -siltajā pirmatnējā augļūdenī, kurā viņš mēdza peldēt savos sapņos. Lai gan visapkārt bija tik daudz ūdens, Keranss aptvēra, ka nav tajā ieniris jau desmit gadu, un iztēlē atcerējās lēnās brasa stila kustības, kādām viņš miegā pārvietojās pa ūdeni.

Trīs pēdu dziļumā garām aizpeldēja neliels albīns pitons, meklēdams izeju no iežogojuma.

Vērodams, kā tas mētā savu spēcīgo galvu un zibens ātrumā izvairās no harpūnām, Keranss pēkšņi sajuta, ka viņam nebūt negribas nolaisties zem ūdens. Otrā līča malā aiz metāla režģiem milzīgs sāļūdens krokodils cīnījās ar jūrniekiem, kuri mēģināja to padzīt. Ar milzīgajām kājām atspiedies pret šauro apakšējā šķērsstieņa pamatni, Lielais Cēzars nikni spēra amfībijai, kas metās virsū sdeņiem un mēģināja satvert žebērkļus un ķekšus. Krokodils bija vairāk nekā trīsdesmit pēdu garš, vairāk nekā deviņdesmit gadu vecs, tā diametrs krūšu līmenī varēja būt sešas līdz septiņas pēdas. Vērodams sniegbalto krokodila pavēderi, Keranss atcerējās, ka kopš Strengmena ierašanās šeit bija parādījušās ļod daudzas albīnas čūskas un ķirzakas, kas saradās no džungļiem, it kā tās piesaistītu Strengmena klātbūtne. Viņš bija manījis pat dažas albīnas iguānas. Kādu no tām iepriekšējā rītā viņš bija redzējis uz mola un gluži automātiski iedomājies, ka tā varētu būt atnesusi kādu ziņu no Strengmena.

Keranss paraudzījās uz Strengmenu. Tērpies baltā uzvalkā, Strengmens stāvēja laivas priekšgalā un nogaidoši vēroja, kā krokodils sitas pret restēm, gandrīz iegāžot ūdenī milzīgo nēģeri. Bija acīm redzams, ka Strengmena simpātijas pieder krokodilam, taču tas nebūt nebija saistīts ar sportisku azartu vai sadistisku vēlmi redzēt, kā tiek saplosīts un nogalināts viens no viņa leitnantiem.

Galu galā skaļā kliegšana un lamāšanās tika pārtraukta, pasniedzot Lielajam Cēzaram bisi. Stingri nostājies uz kājām, Lielais Cēzars izšāva abus stobrus nelaimīgajā krokodilā, kas atradās viņam pie kājām. Sāpēs iekaucies, dzīvnieks sāka kāpties atpakaļ, milzīgā aste kūla ūdeni.

Beatrise un Keranss novērsa acis, gaidīdami, kad krokodils saņems coup de grdce6. Strengmens rosījās ap restēm, mēģinādams atrast visērtāko novērošanas punktu.

Kad krokodils ir ievainots vai mirst, tas sit ar asti pa ūdeni, it kā raidīdams pārējiem trauksmes signālu, — viņš paskaidroja un pielika pie Beatrises vaiga rādītājpirkstu, it kā vēlēdamies piespiest viņu palūkoties notiekošajā. Kerans, neizrādiet tādu riebumu. Sasodīts, veltiet šim dzīvniekam vairāk līdzjūtības. Tie eksistē jau simt miljonus gadu, tie ir visvecākās radības zemes virsū.

Kad dzīvnieks jau bija beigts, Strengmens joprojām sajūsmināts stāvēja pie margām, šūpodamies uz papēžiem, it kā cerēdams, ka krokodils atdzīvosies un atgriezīsies pie restēm. Tikai tad, kad nocirstā galva tika ar ķeksi aizmesta projām, Strengmens pēkšņā uzbudinājumā pievērsās iecerētajam pasākumam.

Admirāļa vadībā divi vīri ar akvalangiem devās izlūkgājienā. Viņi pa metāla kāpnēm nokāpa līdz ūdenim un ienira kupola virzienā, tad pārbaudīja pusapaļo logu un pusapaļās konstrukcijas spraišļus. Viņi virzījās uz priekšu, pievilkdamies pie plaisām kupola pārsegumā. Pēc viņu atgriešanas ūdeni ienira trešais jūrnieks ūdenslīdēja skafandrā, kas bija piestiprināts pie gaisa vada. Ūdenslīdējs lēni soļoja pa duļķēm klāto ielas bruģi, nespodrā gaisina atstarojās no viņa aizsargķiveres un pleciem. Gaisa vads bija atritināts līdz galam. Ūdenslīdējs iegāja pa galvenajām durvīm un pazuda skatienam, pa tālruni sazinādamies ar Admirāli, kurš dobjā baritonā skaļi komentēja dzirdēto: Kase… tagad galvenā priekštelpa…

Kapteini Streng, Džomo saka, ka baznīcā redzami sēdekļi, bet altāris esot pazudis.

Pārliekušies pāri margām, visi gaidīja Džomo uzniršanu, bet Strengmens sapīcis sēdēja savā krēslā, aizsedzis seju ar roku.

— Baznīca! — viņš dzēlīgi nošņāca. Dievs! Nosūtiet lejā kādu citu, Džomo ir sasodīts muļķis.

— Jā, kapteini. Ūdenī nolaidās vairāki ūdenslīdēji, un stjuarts pasniedza pirmos šampanieša kokteiļus. Keranss bija nolēmis ienirt, tāpēc iedzēra rikai nelielu malciņu dzirkstošā reibinošā dzēriena.

Beatrise pieskārās pie Keransa elkoņa, uzmanīgi vērodama viņa sejas izteiksmi: — Robert, vai tu dosies lejā?

Keranss smaidīja: Līdz pamatiem, Bea. Nesatraucies. Es uzģērbšu lielo skafandru, tas ir pilnīgi drošs.

— Es nedomāju par to.

Beatrise palūkojās uz saules elipsi, kas pakāpeniski kļuva aizvien platāka un savā spožumā bija tik tikko saskatāma virs jumta viņiem aiz muguras. Biezo paparžu lapotņu lauztā olīvzaļā gaisma piepildīja līci ar dzelteniem purva izgarojumiem, kas lēni peldēja pa ūdens virsmu kā no tvertnes izplūstoši garaiņi.

Pirms īsa brīža ūdens šķita vēss un vilinošs, taču tagad bija pārvērties par noslēgtu pasauli. Tā virsma bija kā plakne, kas šķir divas dimensijas. Ūdeni tika nolaists ūdenslīdēju būris. Sarkanie stieņi mirgoja, un to kontūras izplūda, tādējādi būris izskatījās pilnīgi deformēts. Tika pārveidoti ari zem ūdens peldošo vīru augumi. Viņiem grozoties un pārvietojoties, ķermeņi pārvērtās par mirdzošām himerām, par ideju veidošanas impulsiem neironu džungļos.

Tālu lejā planetārija diženais kupols izcēlās uz dzeltenās gaismas fona, un Keransam tas atgādināja milzīgu pirms miljoniem gadu uz Zemes noenkurotu kosmosa kuģi, ko jūra atsegusi tikai šajā bridi. Viņš paliecās aiz Beatrises muguras un teica Bodkinam: Alan, Strengmens tagad meklē dārgumus, kurus jūs tur esot noslēpis.

Bodkins viegli pasmaidīja un mierīgi atteica: — Ceru, ka viņš tos atradīs. Ja viņš to spēs, viņu gaida zemapziņas pasaules izpirkuma maksa.

Strengmens stāvēja laivas priekšgalā, izvaicādams kādu ūdenslīdēju, kurš iznira no ūdens. Pārējie palīdzēja viņam novilkt skafandru, no kura vara apšuvuma virsmas uz klāja straumēm tecēja ūdens.

Rejošā balsī izteikdams jautājumus, Strengmens pamanīja Bodkinu un Keransu sačukstamies. Savilcis uzacis, viņš lieliem soļiem pienāca klāt, piemiegtām acīm pārlaida viņiem aizdomu pilnu skatienu un nostājās līdzās gluži kā cietumsargs, kurs nenolaiž acu no trim potenciāli bīstamiem cietumniekiem.

Pacēlis tostā šampanieša kokteiļa glāzi, Keranss pajokoja: Es tikai apvaicājos doktoram Bodkinam, kurā vietā viņš ir paslēpis savas dārglietas.

Strengmens veltīja viņam aukstu skatienu. Beatrise neveikli iesmējās, paslēpdama seju aiz pludmales tērpa atlocītās apkakles. Strengmens ar rokām atspiedās pret Keransa pītā krēsla atzveltni, viņa seja atgādināja baltu krama gabalu.

Viņš klusu nošņāca: — Neraizējieties, Kerans, es zinu, kur tās atrodas, un man nav vajadzīga jūsu palīdzība, lai tās atrastu.

Viņš strauji pagriezās pret Bodkinu un piemetināja: Ta taču ir, vai ne, doktor?

Pielicis roku pie auss, it kā aizsargādamies pret dzēlīgo niknumu, kas skanēja Strengmena balsī, Bodkins atbildēja: Domāju, Strengmen, ka jums tas varētu izdoties.

Viņš pabīdīja krēslu atpakaļ ēnā, kas kļuva aizvien šaurāka, un vaicāja: Kad sāksies svinības?

Svinības? Strengmens uzmeta viņam saērcinātu skatienu, acīmredzot piemirsis, ka pats bija ierosinājis šo apzīmējumu. — Doktor, Šeit nav pludmales skaistuļu un šis nav vietējais akvadroms. Ak, jā, es nedrīkstu kļūt nepieklājīgs un pamest novārtā daiļo Dāla jaunkundzi.

Glaimīgi smaidīdams, Strengmens pieliecās pie Beatrises.

Nāciet, dārgā, es padarīšu jūs par fecrijas7 karalieni, kuru eskortēs piecdesmit brīnišķīgi krokodili.

Beatrise novērsa skatienu no viņa spīdošajām acīm un atteica: Nē, paldies, Strengmen. Man bail no jūras.

Bet jums tas ir jādara. Keranss un Bodkins nevar vien sagaidīt šo skatu, ari es degu nepacietībā. Jūs būsiet Venera, kas ienirst jūrā un iznirst no tās, kļuvusi divreiz skaistāka.

Viņš sniedzās pēc viņas rokas, bet Beatrise atrāvās atpakaļ, saraukusi uzacis pretīgumā, ko izraisīja Strengmena eļļainais smīns. Keranss pagriezās un satvēra viņas roku.

Strengmen, man nešķiet, ka šī būtu laba doma. Mēs peldamies tikai pilnmēness vakaros. Zināt, tas ir noskaņojuma jautājums.

Keranss uzsmaidīja viņam, taču Strengmena tvēriens neatslāba. Viņa seja atgādināja balta vampīra viepli, un šķita, ka viņš ir galīgi izvests no pacietības.

Keranss piecēlās un teica: Klau, Strengmen, es uzstāšos viņas vietā, sarunāts? Es gribētu nolaisties lejā un aplūkot planetāriju.

Pēc tam nomierinoši pamāja ar roku Beatrisei: — Nesatraucies, Strengmens un Admirālis parūpēsies par mani.

Protams, Kerans, — Strengmens bija atguvies. Viņš vai staroja no vēlēšanās dot Keransam šo izdevību, un tikai sīka liesmiņa viņa skatienā liecināja, kādu prieku viņam sagādā Keransa iedzīšana lamatās.

Mēs ievietosim jūs lielajā skafandrā, un jūs varēsiet sarunāties ar mums pa tālruni. Nomierinieties, Dāla jaunkundz, viņam nekas nedraud. Admirāli! Skafandru Keransa kungam! Ātri!

Keranss saskatījās ar Bodkinu un novērsās, pamanījis doktora acīs pārsteigumu par gatavību, ar kādu Keranss bija pieteicies ienirt jūrā. Keranss jutās dīvaini apskurbis, kaut ari savu kokteili viņš bija dk tikko pagaršojis.

Robert, nepalieciet tur lejā pārāk ilgi, — Bodkins uzsauca. — Ūdens temperatūra būs augsta vismaz deviņdesmit pieci grādi, tas būs ārkārtīgi nogurdinoši.

Keranss pamāja ar galvu un sekoja Strengmenam, kurš mundri devās uz priekšējo klāju. Pāris vīru ar šļūteni mazgāja ūdenslīdēja skafandru un aizsargķiveri, bet Admirālis, Lielais Cēzars un jūrnieki, kuri stāvēja atspiedušies pret sūkņa ratu, neuzticības pilnam acīm ieinteresēti vēroja Keransu.

Pamēģiniet iekļūt galvenajā skatītāju zālē, — Strengmens ierosināja.

— Viens no mūsu puišiem atrada šauru spraugu ieejas durvīs, taču durvju rāmis esot pilnīgi sarūsējis.

Strengmens kritiski vēroja Keransu, kurš gaidīja, lai viņam uz galvas uzliek aizsargķiveri. Ķivere bija paredzēta ieniršanai tikai piecu jūras asu dziļumā, tā bija apaļa organiskā stikla bumba ar diviem sānu stiprinājumiem un nodrošināja maksimālu redzamību.

— Kerans, jums tā piestāv, jūs man atgādināt vīru no jūras dzīļu valstības.

Strengmena seja sašķobījās smaidam līdzīgā grimasē, un viņš piebilda: — Tikai nemēģiniet sasniegt zemapziņas pasauli, Kerans, jo skafandrs nav paredzēts tādam dziļumam.

Keranss lēni steberēja uz treliņu pusi. Jūrnieki nesa gaisa vadus, kas bija piestiprināti pie skafandra.

Viņš apstājās, neveikli pamāja ar roku Beatrisei un doktoram Bodkinam, tad uzkāpa uz šaurajām kāpnēm un lēni sāka virzīties uz rāmā, zaļā ūdens pusi. Bija astoņi no rīta, un saules stari taisnā leņķī krita uz spilgto vinila apvalku, kas pārklāja viņa augumu, cieši piekļaudamies pie krūtīm un kājām. Keranss ar ilgošanos gaidīja iespēju atvēsināt svilstošo ādu. Līča virsma tagad bija pilnīgi necaurredzama. Pa to lēni peldēja notrauktas lapas un ūdenszāles. Reižu reizēm šajā segā parādījās plīsums, to izraisīja gaisa burbuļi, kas plūda no kupola iekšpuses.

Pa labi no sevis viņš redzēja Bodkinu un Beatrisi. Atspieduši zodu pret margām, viņi domīgi vēroja Keransu. Tieši aiz viņiem uz plakandibena laivas jumta vīdēja garais Strengmena augums. Atsitis atpakaļ žaketes malas un sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš stāvēja dīkā pozā. Vieglais vējiņš plivināja viņa krita baltos matus. Strengmens klusi smaidīja. Kad Keranss ar kājām pieskārās ūdenim, Strengmens kaut ko uzsauca, taču Keranss nespēja austiņās saklausīt viņa teikto. Pēkšņi pastiprinājās gaisa Šņākoņa aizsargķiveres ieplūdes vārstuļos un sāka darboties mikrofona iekšējā ķēde.

Odens bija karstāks, nekā viņš bija gaidījis — viņš iekāpa nevis vēsā, atsvaidzinošā vannā, bet tvertnē ar siltu, lipīgu želeju, kas gluži kā gigantiska, briesmīga pirmdzīvnieka smirdīgi apskāvieni aptvēra viņa ceļgalus un gurnus. Keranss ātri iegremdējās līdz pleciem, tad atrāva kājas no pakāpieniem un ļāva, lai paša svars lēni nes viņu lejup uz zaļgano bezdibeni. Viņš virzījās gar mērsliedi un apstājās pie divu jūras asu atzīmes. Šeit ūdens bija vēsāks. Keranss lēni atslābināja rokas un kājas, pieradinādams acis pie blāvā apgaismojuma. Garām aizpeldēja divas nelielas eņģeļzivis. Zilganajā miglā, kas sniedzās no ūdens virsmas līdz piecu pēdu dziļumam, to ķermeņi mirdzēja gluži kā sudraba zvaigznes pie miljoniem putekļu un ziedputekšņu atstarotās gaismas «debesīm». Četrdesmit pēdu tālāk slējās vāji apgaismotais, izliektais planetārija korpuss. Tas bija daudz lielāks un noslēpumaināks, nekā viņam bija izskaitījies no augšas, tas atgādināja nogrimuša antīka kuģa pakaļgalu. Savulaik spožais alumīnija jumts bija kļuvis nespodrs un nobružāts, pie šaurajām šķērsvelvju dzegām karājās parastie un divvārstuļu moluski. Zemāk vietā, kur kupols savienojās ar Četrstūraino skatītāju zāles jumtu, virs pamatnes graciozi viļņojās milzīgu jūraszāļu biezoknis, dažas jūraszāles bija desmit pēdu garas — izsmalcināti jūras līķauti, kas kā gari lidinājās virs kādas svētas Neptūna valstības kapavietas.

Divdesmit pēdu no dibena kāpnes beidzās, taču Keranss jau bija gandrīz apguvis ūdens ekvilibristikas noslēpumus. Viņš lēni slīga lejup, ar pirkstiem turēdamies pie kāpņu beidzamā pakāpiena.

Tad viņš to adaida un atmuguriski peldēja uz līča dibenu. Gaisa vada un tālruņa kabeļa antena vijās augšup pa šauro gaismas kūli, kas no ūdens atstarojās pret plakandibena laivas sudraboto korpusu. Ūdens noslāpēja visas pārējās skaņas, ausīs ritmiski dunēja tikai gaisa sūkņa un paša elpas troksnis.

Gaisa spiedienam palielinoties, troksnis kļuva skaļāks. Šķita, ka skaņas dun tumšajā oiīvzaļajā ūdenī kā milzīgais paisuma un bēguma pulss, ko viņš bija dzirdējis sapņos.

Austiņās atskanēja balss: Kerans, šeit Strengmens. Kā klājas mūsu dižajai, sirmajai māmuļai?

Jūtos kā mājās. Pašlaik esmu sasniedzis dibenu. Ūdenslīdēju būris atrodas pie ieejas.

Keranss nometās uz ceļiem mīkstajās dūņās, kas klāja līča dibenu, un atspiedās pret šķautņainu laternas stabu. Gluži kā bezsvara stāvoklī soļodams pa Mēness virsmu, viņš lēni brida pa dziļajām dūņām, kas kā gāzes mākonīši pacēlās gaisā no viņa pēdām. Pa labi ietves malā vīdēja ēku silueti.

Sanesas bija sakrājušās kāpās, kas sniedzās līdz otrā stāva logiem. Spraugās starp ēkam kāpu nogāzes bija gandrīz divdesmit pēdu augstumā, un atbalsta restes bija ieaugušas sanesās kā milzīgi nolaižamie durvju režģi. Lielākā daļa logu bija piesērējuši ar gruvešiem, mēbeļu un metāla skapju daļam, grīdas dēļu gabaliem, kas kopā ar aļģēm un moluskiem bija savijušies nesaraujamā mudžeklī. Ūdenslīdēju būris lēni šūpojās savā kabelī piecas pēdas virs dibena. Pie būra grīdas bija piestiprināti vairāki metālzāģi un uzgriežņu atslēgas. Vilkdams aiz sevis vadus, Keranss tuvojās ieejas

durvīm, reižu reizēm sagrīļodamies, kad pārāk cieši nospriegotie vadi pavilka viņu atpakaļ. Ņirbošajā gaismā, kas krita no ūdens virsmas, viņa priekšā kā milzīgs zemūdens templis slējās baltais planetārija korpuss. Tērauda barikādes, kas atradās ieejas priekšā, bija izjaukuši iepriekšējie ūdenslīdēji, un pus-apaļā durvju arka, kas veda uz vestibilu, bija atvērta. Keranss ieslēdza ķiveres lampu un iegāja ēkā. Soļodams pa kāpnēm, kas veda uz antre-solu8, viņš uzmanīgi vēroja stabus un nišas. Metāla margas un hroma stendi bija sarūsējuši, bet pārējais interjers, ko barjeras bija norobežojušas no lagūnas augu un dzīvnieku valsts, šķita pilnīgi neskarts, tas bija tikpat tīrs un nebojāts, kā dienā, kad sabruka pēdējie dambji.

Pagājis garām biļešu kasei, Keranss lēni grozījās pa antresolu, apstādamies pie margām un lasīdams uzrakstus virs ģērbtuvju durvīm. Spīdošie burti atstaroja viņa lampas gaismu. Apkārt skatītāju zālei vijās apļveida gaitenis, lampa melnajā ūdenī meta blāvu gaismas konusu. Cerībā, ka dambji varbūt tiks atjaunoti, planetārija vadība apkārt skatītāju zālei bija uzstādījusi otro barikāžu rindu. Tās bija saslēgtas kopā ar piekaramajām slēdzenēm. Barikādes laika gaitā bija sarūsējušas un pārvērtušās par neizkustināmām aizsargsienām. Otrās aizsargsienas augšējais stūra panelis bija atmūķēts un pavilkts nost, atklājot nelielu lūku, pa kuru bija redzama skatītāju zāle. Keranss bija pārāk noguris no ūdens spiediena pret viņa krūtīm un vēderu, lai paceltos ar smago skafandru uz augšu, tāpēc apmierinājās ar to, ka uzmeta skatienu gaismas puteklīšiem, kas sijājās cauri kupola spraugām.

Dodamies uz būri pēc metālzāģa, Keranss aiz biļešu kases pamanīja šauras durvis, kas atradās īsu kāpņu galā. Durvis acīmredzot veda uz telpu, kas atradās virs skatītāju zāles uz kinomehāniķa kabīni vai ari uz vadītāja kabinetu. Pieturēdamies pie margām, smago zābaku metāla zolēm slīdot pa saglumējušo paklāju, Keranss uzvilka sevi augšup pa kāpnēm. Durvis bija aizslēgtas, viņš atspiedās pret tām ar pleciem, un abas vērtnes pašķīrās, durvis atvērās gluži kā divas papīra lapas.

Apstādamies un sakārtodams vadus, Keranss ieklausījās spēcīgajās, ritmiskajās sūkņu skaņās, kas dunēja viņam ausīs. Sūknēšanas ritms bija manāmi mainījies. Tas nozīmēja, ka pie darba bija stājušies citi operatori. Viņi strādāja lēnāk, laikam nebija pieraduši sūknēt gaisu ar maksimālo spiedienu. Keransu nezin kāpēc pārņēma trauksmes sajūta. Kaut ari viņš apzinājās, ka Strengmens ir ļaunprātīgs un neaprēķināms, tomēr vienlaikus viņš bija pārliecināts, ka šis cilvēks nemēģinās viņu nogalināt, vienkārši pārtraukdams gaisa padevi. Laivā atradās Bodkins un Beatrise, un, kaut arī Rigss un viņa vīri patlaban bija tūkstošiem jūdžu attālumā no Londonas, allaž pastāvēja iespēja, ka lagūnās var ierasties kāda īpaša valdības uzdevuma grupa. Ja vien Strengmens nebija nolēmis nogalināt ari Bodkinu un Beatrisi — vairāku iemeslu dēļ tas bija maz ticams, jo viņš acīmredzot uzskatīja, ka viņi zina par šo pilsētu daudz vairāk, nekā viņi patiesībā zināja, — Keransa nāve varēja sagādāt viņam vairāk nepatikšanu nekā labuma.

Gaisam mierinoši šņācot aizsargķiverē, Keranss sāka staigāt pa tukšo telpu. No vienas sienas nokarājās daži plaukti, stūri stāvēja sašķiebies metāla dokumentu skapis. Pēkšņi viņš pārbīli ieraudzīja tuvojamies kādu stāvu. Tas bija cilvēks apjomīgā skafandrā. Viņš stāvēja desmit pēdu attālumā, no vardei līdzīgās galvas plūda gaisa burbuļi, rokas bija paceltas draudīgā pozā, no aizsargķiveres nāca spilgtas gaismas kūlis.

Strengmen! — Keranss nevilšus iekliedzās.

Kerans! Kas noticis? Strengmena balss izlauzās cauri viņa apziņas radīto baiļu čukstam. Kerans, jūs esat muļķis…!

Piedodiet, Strengmen, — Keranss saņēmās un lēni tuvojās netālu stāvošajai figūrai. Es nupat ieraudzīju sevi spogulī. Es esmu vai nu vadītāja kabinetā, vai arī mehāniķa telpā. Antresolā atrodas dienesta ieeja, iespējams, ka pa to var iekļūt skatītāju zālē.

Malacis. Pamēģiniet atrast seifu. Tam vajadzētu būt aiz gleznas rāmja tieši virs galda.

Nelikdamies zinis par šiem vārdiem, Keranss ar rokām atspiedās pret stikla virsmu un strauji pakustināja aizsargķiverē tērpto galvu pa labi. Viņš atradās vadības telpā, un viņa attēls atspoguļojās skaņas izolācijas stikla panelī. Priekšā atradās skapis, kurā kādreiz bijusi ievietota vadības pults, taču tā

bija demontēta, un skatienam gluži kā baciļu fobijas apsēsta monarha tronis atklājās grozāmais producenta krēsls ar nolaižamu atzveltni. Ūdens spiediena nokausētais Keranss apsēdās un pārlaida skatienu apaļajai skatītāju zālei.

Aizsargķiveres lampas vārgajā apgaismojumā tumšā velve, kas slējās virs viņa, ar tās netīrajām, sanesām apķepušajām sienām atgādināja kāda sirreālista uzgleznotu, milzīgu ar samtu izklātu dzemdi.

Melnais, necaurredzamais ūdens izskatījās kā biezi vertikāli aizkari, kas aizsedza paaugstinājumu zāles vidū, it kā paslēpdams savu svētnīcu. Aplī izkārtotie sēdekļi nevis samazināja, bet dīvainā kārtā pastiprināja telpas lidzibu ar dzemdi. Keranss klausījās ausīs skanošajā dunoņā, nebūdams pārliecināts, vai atkal nedzird savu sapņu dižo rekviēmu. Viņš atvēra nelielās paneļa durvis, kas veda uz skatītāju zāli, un atvienoja no aizsargķiveres tālruņa vadu, lai nebūtu jādzird Strengmena balss.

Grīdsegām klātos ejas pakāpienus sedza plāna sanesu kārta. Kupola centra ūdens bija vismaz divdesmit grādu siltāks nekā vadības telpā, tas bija sasilis konvekcijas iespaidā un apņēma viņa ādu kā silts sāpes remdinošs līdzeklis. Projektors no paaugstinājuma bija demontēts, taču kupola spraugās gluži kā tāla kosmosa galaktiku kontūras mirguļoja sīki gaismas punkti. Viņš raudzījās šajā svešajā zodiakā, pētīja to kā okeāna Kortess9, kurš izniris no jūras un vēro bezgalīgo atklātās debess Kluso okeānu.

Stāvēdams uz paaugstinājuma, viņš vēroja tukšās sēdekļu rindas, prātodams, kādu dzemdes rituālu vajadzētu izpildīt skatītājiem, kuri šķita vērojam viņu. Ta kā vīri laivā bija zaudējuši tālruņa sakarus ar Keransu, gaisa spiediens ķiverē ievērojami pieauga. Ķiveres ventiļi darbojās kā negudri, sudrabaini burbuļi kā neprātīgi fantomi pacēlās gaisā un griezdamies aizlidoja.

Pakāpeniski šī tālā zodiaka (iespējams, deši tāds bija pleties virs Zemes triasa periodā) vērošana Keransam sāka šķist svarīgāka par visu pārējo. Viņš nokāpa no paaugstinājuma un, vilkdams aiz sevis gaisa vadu, sāka iet uz vadības telpas pusi. Sasniedzis durvis, viņš juta, ka vads kā čūska izslīd viņam no rokām. Pēkšņā niknuma lēkmē Keranss satvēra kādu vada cilpu un apmeta to ap durvju rokturi. Viņš pagaidīja, līdz cilpa savilkās, un tad apmeta otru cilpu. Nodrošinājis sev kustības brīvību desmit pēdu rādiusā, Keranss pagāja atpakaļ ejā un pavērās augšup, lai uz visiem laikiem iegravētu zvaigznāju attēlu savā tīklenē. Šis zvaigznāju izkārtojums viņam šķita pazīstamāks par to, kas ikdienā bija redzams pie debesīm. Plašā, straujā ekvinokciju10 atpakaļgaitā miljardiem zvaigžņu dienu bija atdzemdinā-jušas sevi un atjaunojušas miglāju un atsevišķu visumu sākotnējo izkārtojumu.

Ausī iedūrās asa sāpe, kas lika viņam norit siekalas. Keranss pēkšņi aptvēra, ka pārstājis darboties ķiveres ieplūdes vārstulis. Ik pēc desmit sekundēm tajā atskanēja vājš šņāciens, taču spiediens bija strauji samazinājies. Apdullis viņš aizklumburoja līdz durvju rokturim un mēģināja atraisīt gaisa vadu, būdams pārliecināts, ka Su*engmens ir nolēmis inscenēt nelaimes gadījumu. Elpai plēšot krūtis vai pušu, viņš paklupa pret pakāpienu un lempīgi gluži kā balons nolaidās uz sēdekļiem.

Starmeša gaismai atmirdzot pret griestu kupolu un pēdējo reizi apgaismojot milzīgo, tukšo dzemdi, Keranss sajuta, ka viņu pārņem silts, asiņains nelabums. Viņš izplestām kājām un rokām apgūlās uz pakāpieniem, atspiedis vienu roku pret gaisa vada cilpu, kas bija apmesta ap rokturi. Ūdens mierinošais spiediens pārņēma viņa skafandru, un robežas starp viņa paša asinsrites sistēmu un Šo milzīgo augļūdens tvertni pārstāja eksistēt. Dziļais sanesu šūpulis maigi ietvēra viņa augumu kā milzīga placenta, tā bija daudz mīkstāka par visām gultām, kurās viņš jebkad bija gulējis. Apziņai gaistot, viņš augstu virs sevis redzēja antīkos miglājus un galaktikas mirdzam cauri dzemdes naktij, taču to gaisma pamazām apdzisa, un savas personības vārgos uzplaiksnījumus viņš izjuta tikai ar apziņas atmiņām. Viņš rāmi virzījās pretī zvaigznēm, lēni peldēdams uz kupola centru, saprotot, ka zaudēs apziņu vēl pirms tā sasniegšanas. Kad gaisma apdzisa, viņš spiedās cauri tumsai kā akla zivs bezgalīgā, pamestā jūrā, pakļaudamies instinktīvai dziņai, kuras cēloni nav iespējams apzināties…

Garām slīdēja laikmeti. Milzīgi viļņi bezgala lēni pacēlās un pārplīsa pie laikā jūras bezsaules krastiem, viņam bezpalīdzīgi valstoties šīs jūras seklajos ūdeņos. Viļņi viņu nesa no viena līča uz nākamo

cauri mūžības elles priekštelpām, un virsmas greizajos spoguļos vīdēja tūkstošiem viņa attēlu. Viņa plaušās bija iestrēdzis milzīgs ezers, tas šķita laužamies uz āru, viņa krūškurvis bija izpleties līdz vaļa krūškurvja apmēriem, lai spētu uzņemt milzīgo ūdens daudzumu.

Kerans…

Viņš palūkojās uz spožo klāju, uz spilgto gaismu virs audekla nojumes, zem kuras viņi gulēja, uz pētošo melno Admirāļa seju. Admirālis sēdēja uz viņa kūjām un ar milzīgajām rokām spaidīja viņa krūškurvi.

— Strengmens, viņš…

Aizrijies ar rīklē sastājušos šķidrumu, Keranss nolaida galvu uz sakarsētā klāja, saules gaisma dzēla acis. Viņā nolūkojās daudzas sejas — Beatrise, satraukumā iepletusi acis, Bodkins, savilcis seju raižpilnā grimasē, vesels bars brūnu seju zem baltām naga cepurēm. Pēkšņi parādījās vienīgā baltā, smaidošā seja.

Pāris pēdu attālumā no Keransa šī seja glūnīgi vērās viņā kā neķītras statujas vieplis.

— Strengmen, jūs…

Smīns pārtapa par uzvarošu smaidu.

— Nē, Kerans, tas nebiju es. Nemēģiniet notikušajā vainot mani. Doktors Bodkins var to apstiprināt.

Un, padraudējis Keransam ar pirkstu, viņš turpināja: — Es taču brīdināju jūs neaiziet pārāk tālu.

Admirālis piecēlās, viņš acīm redzami jutās apmierināts, ka Keranss atguvis samaņu. Klājs šķita izgatavots no kvēlojošas dzelzs. Keranss paslē-jās uz elkoņa un iesēdās ūdens peļķē. Pāris pēdu attālumā kā saplacis līķis gulēja skafandrs.

Beatrise izspiedās cauri skatītāju pūlim un notupās viņam līdzās.

— Robert, nomierinies, nedomā par notikušo.

Viņa apskāva Keransu ap pleciem un nogaidoši palūkojās Streng-menā, kurš, iespiedis rokas gurnos, stāvēja līdzās un apmierināti smaidīja.

— Kabelis nosprostojās… Keranss ieklepojās. Šķita, ka plaušas pārvērtušās par diviem saplosītiem, trausliem ziediem. Viņš lēni ieelpoja nomierinoši vēso gaisu.

— Viņi vilka to no augšas. Vai tu nevarēji…

Bodkins atnesa žaketi un aplika to Keransam ap pleciem.

— Nomierinieties, Robert Tam vairs nav nekādas nozīmes. Esmu pārliecināts, ka tā nav Strengmena vaina. Kad tas notika, viņš sarunājās ar mani un Beatrisi. Kabelis bija aizķēries aiz kāda šķēršļa, izskatās, ka tas būs bijis tikai un vienīgi nelaimes gadījums.

— Nē, doktor, tas nebija nelaimes gadījums, Strengmens viņu pārtrauca. Nestāstiet pasakas, Keranss būs daudz pateicīgāks, ja uzzinās patiesību. Viņš pats pilnīgi apzināti piesēja kabeli. Kāpēc?

Strengmens pamācoši pacēla gaisā roku. Tāpēc, ka viņš vēlējās kļūt par nogrimušās pasaules sastāvdaļu.

Strengmens sāka skaļi smieties, uzjautrinājumā sizdams sev pa gurniem. Keranss kā sapītām kājām steberēja uz sava krēsla pusi.

Un smieklīgākais ir tas, ka viņš nezina, vai es runāju taisnību, vai meloju, Bodkin, vai jūs spējat to iedomāties? Palūkojieties uz viņu, viņš tik tiešām to nezina! Ak Dievs, kas par ironiju!

Strengmen, Beatrise, pārvarējusi bailes, nikni nošņācās. Beidziet tā runāt! Tas varēja būt ari nelaimes gadījums.

Strengmens teatrāli paraustīja plecus un uzsvērti noteica: Tas varēja būt ari nelaimes gadījums. Tas šķistu vēl interesantāk it īpaši Keransam. «Vai es mēģināju vai nemēģināju izdarīt pašnāvību?» Viens no nedaudzajiem eksistenciālisma pamatjautājumiem, daudz nozīmīgāks par Hamleta jautājumu «Būt vai nebūt?», kurš tikai uzsver pašnāvības iespējas nenoteiktību, nevis tās upura mūžīgo ambivalenci11.

Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja Keransam, kas rāmi sēdēja krēslā un malkoja Beatrises atnesto dzērienu.

Kerans, es apskaužu jūs par šo uzdevumu — atklāt patiesību —, ja vien jums tas būs pa spēkam.

Keranss izmocīja vārgu smaidu. Viņš ātri atguvās, tāpēc nosprieda, ka slīkšana nav nodarījusi viņam neko sliktu. Pārējā komanda bija ķērusies pie ikdienas darba, vairs neizrādīdama nekādu interesi par Keransu.

Paldies, Strengmen. Kad būšu izdibinājis atbildi, darīšu to jums zināmu.

Ceļā uz viesnīcu viņš klusēdams sēdēja plakandibena laivas pakaļgalā un domāja par milzīgo, dzemdei līdzīgo planetārija telpu un daudzslāņai-najām asociācijām, kādas šī telpa izraisīja, un mēģināja izdzēst no atmiņas briesmīgo «vai nu vai ari», kuru Strengmens bija pareizi definējis. Vai viņš neapzināti bija nosprostojis gaisa cauruli, lai nospriegotais kabelis viņu nosmacētu, vai ari tas bija nelaimes gadījums, varbūt pat Strengmena mēģinājums sagādāt viņam ciešanas? Tomēr abu glābēju ierašanās (iespējams, ka pēc tālruņa sakaru pārraušanas viņš rēķinājās ar to ierašanos) nesniedza skaidru atbildi uz šo jautājumu. Ari iemesls, kura dēļ viņš vispār bija devies lejup, viņam pašam nebija skaidrs. Varēja nešaubīties par to, ka viņu bija pārņēmusi dīvaina vēlme nodot sevi Strengmena žēlastības varā, gandrīz tā, it kā viņš būtu sagatavojis pats savas nāves uzvedumu.

Sī āķīgā mikla palika neatrisināta ari nākamajās dienās. Iespējams, ka pati nogrimusī pasaule un noslēpumainais dienvidu aicinājums, kurš bija pārņēmis savā varā Hārdmenu, nebija nekas cits kā pašnāvnieciska dziņa, zemapziņas akceptēts loģiskais noslēgums deģeneratīvajai ceļošanai laika dzīlēs, absolūtā arheopsihiskā nulles punkta neironu sintēzes produkts. Keranss nevēlējās mēģināt sadzīvot ar šo jauno neatrisināmo mīklu. Bez tam — viņš baidījās no aizvien pieaugošās Strengmena lomas savā dzīvē, tāpēc nepārtraukti mēģināja izdzēst šo notikumu no atmiņas. Ari Bodkins un Beatrise pārstāja to atgādināt, it kā saprazdami, ka atbilde uz šo jautājumu varētu atklāt ari daudzus citus noslēpumus, kas piederēja tikai viņiem, jo nevēlējās, lai izgaistu maldīgie priekšstati, kādi viņiem bija izveidojušies pašiem par sevi.

10.Viesības ar pārsteigumu -Kerans…!

Hidroplāns tuvojās nosēšanās laukumam, un tā skaņas pamodināja Keransu. Viņš īgni pagrozīja galvu uz sasmakušā spilvena un pievērsa skatienu spilgti zaļajam paralelogramam, kas lāsoja uz griestiem virs žalūzijām, ieklausīdamies no āra plūstošajās dzinēju skaņās. Pulkstenis rādīja pusastoņi, tas bija par stundu vēlāk, nekā viņš mēdza mosties vēl pirms mēneša. Spožā saules gaisma, atstarodamās no lagūnas, gluži kā plēsīgs zeltains briesmonis bāza savas ķepas tumšajā istabā.

Saīdzis viņš pamanīja, ka pirms aizmigšanas aizmirsis izslēgt ventilatoru, kas stāvēja pie gultas.

Viņš bija sācis aizmigt pilnīgi negaidītos brīžos, reizēm viņš aizmiga pussēdus stāvoklī uz gultas, raisīdams vaļā kurpju saites. Mēģinādams taupīt degvielu, Keranss bija aizslēdzis guļamistabu un pārvietojis apzeltīto divguļamo gultu uz viesistabu, taču gulta tik spēcīgi asociējās ar gulēšanu, ka viņš drīz vien bija spiests pārvietot to atpakaļ.

— Kerans!

No apakšējā gaiteņa skanēja Strengmena balss. Keranss lēni aizkliboja līdz vannas istabai un bija paspējis noskalot seju, kad numurā ieradās Strengmens.

Nometis ķiveri uz grīdas, viņš pasniedza Keransam krūku ar karstu, melnu kafiju un za|i appelējušu itā|u siera «Gorgonzola » kārbu.

— Tā ir mana dāvana tev, viņš draudzīgi ieskatījās Keransa trulajās acīs. — Kā iet pa laika dzīlēm?

Keranss apsēdās uz gultas malas, gaidīdams, kad no apziņas izgaisīs fantomu džungļi. Gluži kā bezgalīgas ēnas, sapņu tēli virmodami pacēlās gaisā virs apkārtējās īstenības līmeņa.

— Kāpēc esi atnācis? — viņš vienaldzīgi apvaicājās.

Strengmena seja pieņēma dziļa aizvainojuma izteiksmi: Kerans, tu man patīc. Tu allaž piemirsti šo faktu.

Viņš palielināja gaisa kondicionētāja jaudu un uzsmaidīja Keransam, kurš pētoši vēroja viltīgo smaidu.

— Patiesībā man ir cits iemesls. Es vēlos šovakar paēst vakariņas kopā ar tevi. Nekrati galvu. Es tik bieži esmu tevi apmeklējis, tagad pienākusi mana kārta parādīt viesmīlību. Tur būs ari Beatrise un vecais Bodkins, tās būs jautras dzīres uguņošana, bungas un pārsteigums.

— Kāds pārsteigums?

— Tad jau redzēsi. Tici man, tas būs kaut kas patiesi iespaidīgs. Man nepatīk viduvējas lietas. Ja vien gribētu, es varētu likt aligatoriem dejot uz astesgala. — Viņš svinīgi pamāja ar galvu. — Kerans, tu būsi patiesi pārsteigts. Iespējams, ka tas nāks par labu tavai psihei, apturēs to tavu plānprātīgo laika mašīnu.

Pēkšņi viņa balss tonis mainījās, un viņš atsvešināti paziņoja: Tomēr, Kerans, man neklājas tevi apcelt. Es nespētu panest ne desmito daļu no tās nastas, ko tu esi uzvēlis savos plecos, piemēram, šo triasa perioda spoku apsēsto slīkšņu traģisko vientulību.

Viņš paņēma no ventilatora korpusa Donna12 dzejoļu krājumu un sāka improvizēt: Pasaule pasaulē, katrs cilvēks kā vientuļa sala, kas peld cauri arhipelāgu jūrai…

Nešaubīdamies, ka Strengmens ākstās, Keranss pavaicāja: Kā veicas ar niršanas darbiem?

— Godīgi sakot, ne pārāk spoži. Šī pilsēta atrodas pārāk tālu ziemeļos, tāpēc tajā nekas liels nav palicis. Tomēr mēs esam atklājusi dažas interesantas lietas. Šovakar tu visu sapratīsi.

Keranss vilcinājās, prātodams, vai viņam pietiks spēka saviesīgai tērzēšanai ar Bodkinu un Beatrisi pēc ūdenslīdēju viesībām viņš tos nebija sadcis, kaut ari Strengmens ik vakaru ar hidroplānu lidoja uz Beatrises māju (Keransam atlika vien minēt, cik tālu Strengmens ir ticis, tomēr viņa replikas, piemēram,

«Sievietes ir kā zirnekļi, sēž, vēro tevi un vienlaikus auž savus tīklus» vai «Sasodīts, Robert, viņa joprojām runā par tevi», lika domāt, ka neko lielu Strengmens nebūs panācis).

Tomēr Strengmena uzstājīgais tonis liecināja, ka Keransa ierašanās ir obligāta un Strengmens nepieņems nekādu atteikšanos. Gaidīdams atbildi, Strengmens sekoja Keransam uz viesistabu.

— Strengmen, tas ir pārāk negaidīd.

— Man ļoti žēl, Kerans, taču mēs esam tik tuvu pazīstami, tāpēc es ceru, ka tu neņemsi ļaunā. Pie tā vainojama mana maniakāli depresīvā personība. Man allaž ienāk prātā vismežonīgākās ieceres.

Keranss sameklēja divas apzeltītas porcelāna kafijas tasītes un ielēja no krūkas karsto kafiju. Viņš pie sevis izsmejoši atkārtoja frāzi «mēs esam tik tuvu pazīstami» un nodomāja: Strengmen, es vispār tevi nepazīstu. Klejodams pa lagūnām gluži kā nogrimušās pilsētas ļaunais gars, būdams visas šīs pilsētas bezjēdzīgās vardarbības un cietsirdības apoteoze, Strengmens bija pa pusei velns, pa pusei pirāts. Tomēr viņš spēlēja ari kādu neironu līmeņa lomu, turēdams Keransa acu priekšā brīdinājuma zīmi un aplinkus norādīdams uz briesmām, kādas slēpās Keransa izraudzītajā nākotnē. Šī saite saturēja viņus kopā, jo citādi Keranss jau sen būtu atstājis lagūnas un devies uz dienvidiem.

Ceru, ka tās nebūs atvadu viesības? — viņš vaicāja Strengmenam.

Tu taču nedomā pamest mūs vienus?

Protams, ka ne, Kerans, Strengmens protestēja. Mēs tikai nupat esam šeit ieradušies. Bez tam, viņš prātīgi piebilda, uz kurieni lai mēs dotos? Tagad vairs nekas liels nav adicis. Zini, reizēm es jūtos kā Feniķijas Flēbs. Patiesībā gan tā ir tava loma, vai ne?

Zemūdens straume Čukstēdama pieņēma viņa kaulus. Celdamies un krizdavis Viņš gāja caur savu dzīvi Un iekfuva virpuli.13 Viņš turpināja uzstāt, līdz galu galā Keranss pieņēma ielūgumu, un Strengmens triumfēdams devās projām. Keranss izdzēra kafiju un atvēra žalūzijas, lai ielaistu dienas gaismu. Ārpusē viņa krēslā uz verandas sēdēja balta ķirzaka un stiklainām acīm vērās Keransā, gaidīdama kaut ko interesantu.

Vakarā braukdams uz viesībām, Keranss prātoja par iespējamo Strengmena «pārsteigumu», cerēdams, ka tas nebūs kāds sarežģīts uzdevums, kura atrisināšanai nepieciešama piepūle. Viņš jutās noguris jau no tā, ka bija nodzinis bārdu un uzvilcis baltu smokingu.

Lagūnā varēja manīt vērā ņemamu rosību. Noliktavas kuģis bija noenkurots apmēram piecdesmit jardu no krasta, izrotāts ar audekla nojumēm un krāsainām lampiņām. Abas atlikušās plakandibena laivas braukāja gar sēkļiem, dzīdamas aligatorus uz centrālo lagūnu.

Norādīdams uz milzīgu kaimanu, kas mētājās ķekšu ielenkumā, Keranss vaicāja Lielajam Cēzaram: — Vai šovakar pasniegs aligatora cepeti?

Milzīgais kuprainais mulats sēdēja pie laivas stūres un tēlotā neziņā paraustīja plecus: Strengs šovakar sarīkos varenu izrādi, Keransa kungs, patiesi varenu izrādi. Jūs pats redzēsiet.

Keranss piecēlās kājās un atspiedās pret tiltiņu.

— Lielais Cēzar, cik ilgi tu pazīsti kapteini?

— Ilgi, Keransa kungs. Desmit gadu, varbūt pat divdesmit gadu.

— Viņš ir dīvains cilvēks, — Keranss turpināja. — Viņa noskaņojums mainās zibens ātrumā. Ja jau tu tik ilgi strādā pie viņa, tad būsi to pamanījis. Reizēm man ir bail no viņa.

Lielais mulats mīklaini pasmaidīja un piebilda: Jums taisnība, Keransa kungs. Jums tik tiešām ir taisnība.

Keranss nepaspēja pavaicāt neko vairāk, jo no noliktavas kuģa tiltiņa sāka plūst megafona pastiprinātas skaņas.

Strengmens katru viesi sagaidīja trapa galā. Viņš bija pacilātā omā, šarmants un līksms. Viņš izsmalcināti apsveicinājās ar Beatrisi, kas bija ieradusies garā, zilā brokāta vakarkleitā. Tirkīzkrāsas

skropstu tuša piešķīra viņai eksotiska paradīzes putna izskatu. Bodkins bija papūlējies nodzīt bārdu un uzvilkt respektablu linaudekla žaketi, kā ari apsiet ap kaklu melnu krepa strēmeli, ko varēja uzskatīt par kaklasaiti. Tomēr gan Beatrise, gan Bodkins, tāpat kā Keranss, izskatījās apātiski un atsvešinājušies, gluži automātiski piedalīdamies sarunās pie vakariņu galda.

Tomēr šķita, ka Strengmens to nemana, iespējams, ka viņš bija pārāk pacilāts un aizņemts, lai pievērstu tam uzmanību. Lai kādi ari bija viņa nolūki, nevarēja noliegt, ka viņš ir krietni papūlējies. Virs novērošanas tiltiņa bija uzvilkta jauna brezenta nojume, kas atgādināja spoži baltu buru. Tas mala bija atliekta atpakaļ, lai atsegtu skatu uz lagūnu un debesīm. Pie margām stāvēja liels apaļš pusdienu galds un zemi ēģiptiešu stila dīvāni ar apzeltītu spirāļu rotājumu un ziloņkaula roku balstiem. Uz galda atradās dažādi krāšņi zelta un sudraba trauki. Vairums trauku bija ļoti lieli no vara izgatavotie pirkstu skalojamie trauciņi bija mutesbļodas lielumā.

Strengmens bija izšķērdīgi patukšojis savu dārglietu glabātavu — līdzās galdam stāvēja vairākas nomelnējušas bronzas skulptūras, kas turēja rokās paplātes ar augļiem un orhidejām. Kāda milzīga Tintoreto skolas glezna bija atspiesta pret dūmeni un noslēpa apkopes lūkas, atgādinādama sienas gleznojumu. Gleznas nosaukums bija «Esteres un valdnieka Kserksa14 kāzas», taču pagāniskie elementi, Venēcijas lagūnu un Lielā kanāla piļu fons kopā ar 16. gadsimta renesanses dekoru un tērpiem bija vairāk piemērots nosaukumam «Neptūna un Minervas kāzas», un tieši to Strengmens neapšaubāmi vēlējās uzsvērt. Valdnieku Kserksu blēdīga paskata vīru ar ērgļa degunu, kurš varēja būt vai nu dodžs, vai arī Venēcijas liel-admirālis, — neapšaubāmi bija savaldzinājusi kautrīgā melnmate Estere, kurai piemita attāla, taču pamanāma līdzība ar Beatrisi. Pārlaidis skatienu gleznai, uz kuras bija redzami simtiem kāzu viesu, Keranss pēkšņi pamanīja vēl vienu pazīstamu profilu — Strengmena seju starp cietsirdīgi smīnošajām Desmita padomes locekļu sejām -, taču, pieejot tuvāk, šī līdzība pagaisa.

Kāzu svinības notika uz burukuģa, kas bija noenkurots pie Dodžu pils, un tā izsmalcinātais rokoko stila aprīkojums šķita saplūstam ar noliktavas kuģa tērauda trosēm un līnēm15. Papildus šai situācijas līdzībai, ko uzsvēra divas lagūnas un ēkas, kas pacēlās tieši virs ūdens, ari Strengmena raibā komanda izskatījās kā nupat izkāpusi no gleznas, kurā varēja redzēt ari dārglietām izrotātus vergus un nēģeru cilmes gondoļjeru kapteini.

Malkodams kokteili, Keranss vaicāja Beatrisei: Bea, vai tu šajā gleznā saskatīji līdzību ar sevi?

Acīmredzot Strengmens vēlas, lai tu apturētu plūdu ūdeņus, tāpat kā Estere nomierināja ķēniņu.

— Pareizi, Kerans! — Strengmens bija nokāpis no tiltiņa un pienācis pie viņiem. Tu esi precīzi izpratis manu domu.

Viņš paklanījās Beatrises priekšā un vaicāja: — Ceru, mana dārgā, ka tu pieņemsi šo komplimentu?

— Protams, Strengmen, es jūtos ārkārtīgi glaimota, — Beatrise atbildēja. Viņa piegāja pie gleznas, rūpīgi to nopētīja, tad, brokāta kleitai no-plīvojot, strauji pagriezās un, nostājusies pie margām, sāka vērties ūdenī.

Tomēr es neesmu pārliecināta, ka vēlos tēlot šo lomu, Strengmen.

— Tomēr tu esi nepārprotami tai piemērota, Dāla jaunkundz.

Strengmens ar žestu nosūtīja stjuartu pie Bodkina, kurš sēdēja, iegrimis klusā apcerē, tad uzsita Keransam uz pleca. Tici man, doktor, drīz tu redzēsi…

— Tas ir labi. Es jau sāku kļūt mazliet nepacietīgs, Strengmen.

Ko — pēc trīsdesmit miljoniem gadu tu nevari pagaidīt piecas minūtes? Es nepārprotami vēlos jūs atvest atpakaļ tagadnē.

Visu pusdienu laiku Strengmens pārraudzīja vīnu pasniegšanu, ik pēc briža aiziedams no galda, lai apspriestos ar Admirāli. Kad bija palikušas vairs tikai dažas brendija pudeles, Strengmens atkal apsēdās un plati uzsmaidīja Keransam, piemiegdams aci. Divas plakandibena laivas bija devušās uz līci otrā lagūnas malā un pazudušas skatienam, bet trešā bija apstājusies lagūnas centrā, no tās gaisā tika izšautas dažas raķetes.

Virs ūdens vēl spīguļoja pēdējie saules stari, taču bija jau pietiekami dziļa krēsla, lai skatītāji varētu pienācīgi novērtēt spožās raķetes, kas iemirdzējās un apdzisa, skaidri iezīmējoties uz tumšās, krēslainās debess fona. Smaids Strengmena sejā kļuva aizvien platāks. Tā smaidot, viņš atlaidās mīkstajā dīvānā, un sarkanās un zaļās raķešu gaismas atspulgi apgaismoja viņa balto seju.

Keranss paliecās uz priekšu, lai pajautātu, kad beidzot būs gaidītais pārsteigums, taču Strengmens pasteidzās pirmais.

Klau, vai tad tu neko neesi pamanījis? viņš vaicāja un pārlaida acis pārējiem viesiem. — Beatrise, doktor Bodkin, jūs visi trīs esat neattapīgi. Iznāciet uz bridi ārā no laika dzīlēm.

Uz kuģa iestājās savāds klusums. Keranss neviļus atspiedās ar muguru pret margām, domādams, ka Strengmens varbūt nolēmis sarīkot zemūdens sprādzienu. Viņš palūkojās apkārt un pēkšņi pamanīja, ka divdesmit līdz trīsdesmit komandas locekļu stāv uz klāja un nekustīgi lūkojas uz lagūnu. Viņu tumšās sejas un baltie sporta krekli mirgoja krēslā, atgādinot kāda spoku kuģa komandu.

Keranss pārsteigts nopētīja debesis un lagūnu. Krēsla bija iestājusies ātrāk, nekā viņš bija gaidījis, pretējo māju sienas vairs nebija redzamas. Tajā pašā laikā debesis bija bez mākoņiem un labi saskatāmas, pret tām skaidri iezīmējās apkārtējo koku lapotnes.

Kaut kur tālumā skanēja dobjas bungu skaņas. Tie bija gaisa sūkņi, kas tika darbināti augu dienu, taču to radīto skaņu bija apslāpējis pirotehnikas izraisītais troksnis. Odens ap kuģi bija kļuvis dīvaini rāms un nekus-tigs, Keranss nemanīja parastos viļņu šļakstus pret kuģa korpusu. Prātodams, vai Strengmens ir sarīkojis dresēto aligatoru zemūdens peldēšanas sacīkstes, Keranss paraudzījās uz leju.

Alan! Dieva dēļ, paskaties! Beatrise, vai tu redzi, ka ūdens līmenis plok? Viņš atgrūda krēslu un pieskrēja pie margām, izbrīnā vērodams notiekošo.

Zem tumšā, caurspīdīgā ūdens bija saskatāmas nogrimušo ēku taisnstūrveida kontūras, to atvērtie logi atgādināja milzīgu nogrimušu galvaskausu tukšās acis. Ēkas atradās tikai dažas pēdas zem ūdens, tās nāca tuvāk, iznirdamas no okeāna dzelmes kā milzīga neskarta Adantīda. Sākumā skatienam atklājās ducis ēku, pēc tam kļuva redzama jau vesela to rinda. Cauri aizvien plānākajam ūdens slānim bija skaidri saskatāmas ēku dzegas un ugunsdzēsēju kāpnes. Vairums celtņu bija dkai četrus vai piecus stāvus augstas.

Tas bija nelielo veikaliņu un biroju kvartāls, kuru ieskāva augstākas ēkas, kas vēl nesen bija veidojušas lagūnas perimetru.

Piecdesmit jardu attālumā virs ūdens parādījās pirmie māju jumd -izplūduši, ar ūdenszālēm un aļģēm apauguši četrstūri, virs kuriem drudžaini mētājās dažas zivis. Tūlīt pēc tam parādījās jauni jumd, iezīmēdami šauras ieliņas aprises. Virs ūdens iznira augšstāvu logi, no palodzēm tecēja ūdens, no sarautajiem vadiem, kas nokarājās uz leju, krita jūraszāles.

Lagūna jau bija pazudusi. Lēni nolaidušies lejā un nosēdušies uz liela, atklāta laukuma, viņi saskatīja jumtu mudžekli ar pussagruvušiem skursteņiem un smailēm. Plakanā lagūnas virsma bija pārvērtusies par kubveida kvartālu labirintu, kura robežas saplūda ar džungļiem. Atlikušais ūdens bija izveidojis tumšus, drūmus kanālus, kas vijās ap ēku stūriem un nozuda šaurās šķērsieliņās.

Robert! Apturi to! Tas ir šausmīgi! — Keranss juta, kā Beatrise satver viņa roku, ar garajiem, zili lakotajiem nagiem spiežot cauri smokinga audumam viņa miesā. Viņa raudzījās uz pilsētu, kas uznira virs ūdens, un viņas saspringtajā sejā bija redzams pretīgums, ko tīri fiziski izraisīja asā, sīvā atsegto ūdenszāļu un aļģu smaka, kā ari pūstošo atkritumu smārds. No krustām šķērsām samudžinātajiem telegrāfa vadiem un sašķiebtajām neona reklāmām nokarājās atkritumu plīvuri, ēku fasādes klāja sanesu kārta, pārvērzdama skaisto, caurspīdīga ūdens klāto zemūdens pilsētu par netīru kanalizācijas bedri.

Keranss bridi mēģināja atgūt skaidru galvu, cīnīdamies ar šo ierastās pasaules apgriešanos kājām gaisā, nespēdams pieņemt notiekošā loģiku. Sākumā viņš prātoja, vai tas nav izskaidrojams ar vispārēju klimata maiņu, kuras rezultātā jūras atkāpušās no iepriekšējiem krastiem, atklādamas nogrimušās pilsētas.

Ja tas bija tā, tad viņam nāksies veikt ceļu līdz šai jaunajai tagadnei vai ari viņš tiks atstāts viens kādā vientuļā triasa perioda lagūnas krastā. Tomēr kaut kur dziļi apziņā saule turpināja ritmiski pulsēt, un viņš

saklausīja Strengmenu murminām: Šie sūkņi ir ārkārtīgi jaudīgi. Ūdens līmenis krītas par krietnām divām vai pat trim pēdām minūtē. Tagad mēs vairs neesam tālu no dibena. Tas ir kaut kas fantastisks!

Strengmens uzvaroši atkrita uz dīvāna un slaucīja acis kabatlakatā, tumsā skanēja viņa skaļie smiekli.

Viņam vairs nevajadzēja neko tēlot, tagad viņš ar patiesu baudu vēroja trīs pārsteigtās sejas pie margām.

Uz tiltiņa virs viņa arī Admirālis uzjautrināts vēroja notiekošo, viņa krūtis apspīdēja dziestošā gaisma.

Pāris vīru apakšā ievilka tauvas un regulēja kuģa nosēšanos uz laukuma.

Abas plakandibena laivas, kas uguņošanas laikā bija devušās uz upes deltu, tagad peldēja aiz liela baļķu nožogojuma. No milzīgas sūkņu iekārtas ventiļiem plūda putojošs ūdens. Pcc tam jumti aizsedza skatam laivas, un ļaudis, kas stāvēja uz noliktavas kuģa klāja, tagad redzēja vienīgi ap laukumu esošo māju sienas. Odens patlaban atradās tikai piecpadsmit līdz divdesmit pedu augstumā. Simt jardu attālumā kādā sānielā bija redzama trešā plakandibena laiva, kas lēni virzījās uz priekšu zem vadiem.

Strengmens atguva savaldību un pienāca pie margām.

Lieliski, vai ne, doktor Bodkin? Kas par vērienu, patiesi lieliska izrāde! Doktor, nomierinieties, nerādiet tik aizvainotu seju. Apsveiciet rnajii! lo nemaz nebija tik viegli noorganizēt.

Bodkins pamāja ar galvu un pagāja tālāk. Viņa seja joprojām bija sastingusi pārsteiguma. Keranss vaicāja: Bet kā jūs noturēsiet pilsētas robežas? Ap lagūnu neeksistē nepārtraukta siena.

Doktor, tagad tāda siena eksistē. Jūs, šķiet, esat speciālists jūras bioloģijas jautājumos. Sēnes, kas aug slīkšņas dubļos ārpusē, ir sacietinājušas visu masu. Pēdējās nedēļas laikā mēs konstatējām tikai vienu vietu, caur kuru ieplūda ūdens. Piecu minūšu laikā mēs to aizdambējām.

Viņš mirdzošām acīm palūkojās apkārt. Vakara krēslā viņu skatienam atsedzās apkārtējās ielas: virs ūdens parādījās automašīnu un autobusu uzkumpušās muguras, milzīgas anemones pakšķēdamas gāzās lejup, seklajā ūdenī vīdēja ļenganas jūraszvaigznes. No logiem krita brūnaļģes.

Bodkins bezkaislīgi paziņoja: Lesterskvērs.

Strengmena smiekli apklusa, viņš pagriezās pret Bodkinu, pārlaizdams alkatīgu skatienu bijušo teātru un kinoteātru fasādēm, kas bija noklātas ar neona reklāmām.

Doktor Bodkin, tātad jūs pazīstat šo apkārtni! Žēl, ka jūs nevarējāt mums palīdzēt agrāk.

Viņš uzblieza ar dūri pa margām, nolamājās, tad satvēra Keransa elkoni un izsaucās: — Dievs mans liecinieks! Tagad mēs esam vīrā!

Nošņācies viņš uzgrieza viņiem muguru un, atgrūzdams pusdienu galdu, sāka saukt Admirāli.

Beatrise, piespiedusi roku pie kakla, bažīgi vēroja Strengmenu attālināmies: — Robert, viņš ir nenormāls. Ko mēs iesāksim? Viņš nosusinās visas lagūnas.

Keranss pamāja ar galvu. Viņš domāja par to, cik spēji Strengmens bija mainījies. Līdz ar nogrimušo ielu un ēku parādīšanos viņš bija strauji mainījis savu izturēšanās veidu. Strengmens bija zaudējis visu savu izsmalcinātību un humora izjūtu, tagad viņš bija kļuvis rupjš un viltīgs. Viņš bija atgriezies ierastajā gangstera veidolā. Odens klātesamība, šķiet, būs bijusi kā anestēzijas līdzeklis, kas nomācis viņa patieso būtību, atstādams tikai virspusējo šarmu un biežo garastāvokļa maiņu.

Pāri klājam krita kādas biroju ēkas ēna, kas gluži kā aizkars pārdalīja uz pusēm lielo gleznu. Viņi joprojām varēja saskatīt dažas figūras: Lsten, nēģeru cilmes gondoljeru kapteini un kādu baltu seju: bezbardamo Desmita padomes locekļa seju. Kā jau Strengmens tika pareģojis, Beatrise bija izpildījusi savu simbolisko lomu — Neptūns bija uzvarēts un atkāpies.

Keranss pavērās uz apaļo izmēģinājumu stacijas korpusu, kas vīdēja uz kinoteātra jumta kā milzīgs laukakmens pie klints malas. Apkārtējās ēkas, kas savulaik veidoja lagūnas robežu, bija vismaz astoņdesmit līdz deviņdesmit pēdu augstākas par kinoteātri un tagad ieslēdza viņus kanjona dibena pasaulē.

— Tas nebūt nav tik svarīgi, Keranss mēģināja laipot. Viņš atbalstīja Beatrisi, jo kuģis bija sasniedzis bijušo lagūnas dibenu un nozvalstījās, sašķaidīdams kādu nelielu automašīnu. — Kad

Strengmens būs izlaupījis veikalus un muzejus, viņi dosies projām. Bez tam — pēc nedēļas vai divām sāksies lietus sezona.

Beatrise pretīgumā noklepojās, vērodama sikspārņus, kas plivinājās virs māju jumtiem un metās no vienas pilošas dzegas uz nākamo.

— Bet tas viss ir tik derdzīgi. Nespēju noticēt, ka šeit kādreiz dzīvojuši cilvēki. Izskatās kā izdomātā elles pilsētā. Robert, man nepieciešama lagūna.

Mēs varam doties projām un pa sanesu sēkļiem virzīties uz dienvidiem. Ko jūs par to domājat, Alan?

Bodkins lēni pakratīja galvu, joprojām kā apstulbis vērdamies tumšajās ēkās ap laukumu.

Jūs abi varat iet, man jāpaliek šeit.

Keranss saminstinājās un klusi iebilda: Alan, tagad Strengmenam ir viss, ko viņš vēlas. Mēs viņam vairs neesam vajadzīgi. Drīz vien mēs kļūsim neveļami.

Bodkins nelikās traucēties. Viņš bija iekrampējies margās un lūkojās lejup uz ielām ka vecs vīrs pie kāda liela veikala letes, vēloties nopirkt savas bērnības atmiņas.

Jclas jau bija gandrīz sausas. Plakandibena laiva uzskrēja uz sēkļa — uz kādas ietves nokļuva nost un tad uzsēdās uz kādas satiksmes drošības saliņa», kur ari palika. I ris viri Lielā Cēzara vadībā izlēca no laivas ūdenī, kas sniedzas lid/ jostasvietai, un, trokšņaini šļakstinādamies, brida uz noliktavas kuģa pusi. Ūdens šaltis apskaloja vaļējas veikalu vitrīnas.

Kuģis ar grūdienu stingri nosēdās. Strengmens kopā ar komandu stūma nost no kuģa pāri karājošos vadus un sašķiebušos telegrāfa stabus. Vīri gavilēja un līksmi klaigāja. Ūdenī tika nolaista neliela piepūšamā gumijas laiva. Vīri ar dūrēm ritmiski dauzīja pa margām kā pa bungām, un šā trokšņa pavadībā Admirālis pārveda Strengmenu pāri seklajai peļķei līdz strūklakai, kas atradās laukuma vidū. Strengmens izkāpa no laivas, izvilka no smokinga kabatas raķešpistoli un ar līksmu saucienu sāka šaut gaisā krāsainas signālraķetes.

11.«Balade par Kaulu kungu» Pēc pusstundas Beatrise, Keranss un doktors Bodkins varēja iziet uz ielas. Visur joprojām skalojās lielas ūdens peļķes, kas satecēja no ēku pirmajiem slāviem, taču tās nebija dziļākas par divām līdz trim pēdām. Bija redzami līdz simt jardu gari, sausi ietvju posmi, daudzas ielas vispār bija pilnīgi sausas.

Uz ielu braucamās daļas mira zivis un vīta jūras augi. Notekas un ietves klāja melnu dubļu sanesas, taču, laimīgā kārta, noplūstošais ūdens sanesās bija izlauzis novadceļus.

Komanda atzimēja šo nolikumu baurojošā barā, Strengmens skraidīja sava baltajā uzvalka vīriem pa priekšu un tumšajās ielās izšāva krāsainas tignālraķetes. Priekšgala esošie, augstu paceltu, nesa ruma mučeli, bet pārējie pa gaisu draudīgi vicināja pudeles, mačetes un ģitāras. Kad Keranss palīdzēja Beatrisei nokāpt pa trapu, atskanēja pāris izsmejošu saucienu: «Kaulu kungs», bet tad trijotne lika pamesta klusumā, kas valdīja ari uz milzīgā, sausumā izmesta kuģa ar dzen ratu.

Keranss vadīja Bodkinu un Beatrisi pa ietvi uz tuvāko ēku pusi, nedroši veidaime* uz attālo džungļu apli, kas augstu gaisā tumsā slējās pret debesim ka izdzisuša vulkāna krātera mala. Viņi nonāca pie kāda milzīga kinoteātra ieejas durvīm. Uz flīžu grīdas vārgi raustījās jūraseži un jūras-gurķi, bijušajā biļešu kasē tagad ziedēja jūraszvaigznes.

Beatrise uzmeta uz rokas garo kleitas apakšmalu, un viņi lēni soļoja gar kinoteātriem, kafejnīcām, izpriecu arkādēm, kurās tagad mita vienīgi moluski. Tikuši līdz pirmajam stūrim, viņi iegriezās šķērsielā, lai aizbēgtu no laukumā valdošā dzīru trokšņa, un pa tumšajiem, pilošajiem kanjoniem devās rietumu virzienā. Laiku pa laikam gaisā švirkstēdama uzšāvās kāda signālraķete. Atstarodami spilgti sarkano un zilo gaismu, mirguļoja trauslie jūrassūkļi, kas karājās pie ēku durvīm.

Koventristrita, Heimārketa… Keranss lasīja uz sarūsējušajām plāksnītēm ielu nosaukumus. Viņi ātri paslēpās vārtu ejā, jo pamanīja Strengmenu kopā ar bandu raķešu gaismas un trokšņa pavadībā atgriežamies laukumā un kapājam ar maČetēm sapuvušos dēļus virs veikalu vitrīnām.

— Cerēsim, ka viņi atradis ko tādu, kas viņus nomierinās, Bodkins nomurmināja. Viņš ilgpilnām acīm vēroja mākoņaino apvārsni, it kā meklēdams dziļo, melno ūdeni, kas reiz bija pārklājis ēkas.

Vairākas stundas viņi kā vientuļi, eleganti spoki klaiņoja pa šaurajām ielām, retumis satikdami kādu dzīrojošās kuģa komandas locekli, kas piedzēries rikšoja pa brauktuvi, turēdams vienā rokā kādu izbalojuša apģērba gabala atlieku, bet otrā mačeti. Ielu krustojumos bija iekurti daži nelieli ugunskuri, un pāris viru sildījās pie posas liesmām.

Izvairīdamies no šie ugunskuriem, trijotne soļoja pa ieliņu mudžekli, virzīdamies uz bijušās lagūnas dienvidu krastu, kur tumsā slējās Beatrises dzīvojamā ēka. Augšstāva dzīvoklis pazuda starp zvaigznēm.

— Tev nāksies kājām uzkāpt līdz desmitajam stāvam, Keranss teica Beatrisei un norādīja uz biezu sanesu sēkli, kura mitrā, ieliektā nogāze slējās fidz piektā stāva logiem. Sanesu sēklis bija daļa no milzīgā, sarecējušā smiišmāla masīva, kuri, kā bija stāstījis Strengmens, tagad ieskāva lagūnu un veidoja ūdensnecaurlaidīgu dambi, kas aizsargaja pilsētu no apkārtējās jūras. Šķērsieliņu galā uz jumtiem viņi redzēja milzīgus staipīgas masas blāķus, kas lēni sūcās cauri izpostītajām ēkām, pamazām sacietējot Vietumis dambis atdūrās pret kādu lielāku šķērsli baznīcu vai valdības iestāžu ēku — un novirzījās no apļa līnijas, kas vijās apkārt lagūnai. Viens no šādiem izliekumiem virzījās pa maršrutu, pa kuru viņi bija devušies ūdenslīdēju viesību laikā. Viņi tuvojās planetārijam, un Keranss atskārta, ka nevilšus ir pielicis soli. Viņš nepacietīgi gaidīja, kamēr pārējie pētīja tuksos veco veikalu ēku skatlogus vai vēroja melnus dubļus sūcamies no liftu šahtām, kas atradās zem biroju ēkām, un krājamies netīrās peļķēs uz ielas.

Pat vismazākās ēkas pirms to pamešanas bija aizbarikādētas, durvju ailās vīdēja uz ātru roku izgatavotas tērauda plāksnes un restes, kas sargāja visu, kas atradās ēkās. Visu klāja plāna sanesu kārtiņa, izdzēsdama to pievilcību un raksturīgās pazīmes, kas savulaik bija piemitušas katrai ielai, tāpēc

Keransam šķita, ka pilsēta ir izrakta no kādas kanalizācijas bedres. Ja būtu pienākusi pastardiena, mirušie droši vien celtos augšā tādā pašā notraipītā apģērbā.

— Robert, — Bodkins satvēra Keransa roku un norādīja uz tumšo ielu, kas atradās viņu priekšā.

Piecdesmit jardu attālumā stāvēja drūmais, ēnainais planetārija korpuss. Metāla kupols neskaidri iezīmējās uz tālīno signālraķešu fona. Keranss apstājās. Viņš pazina ielas braucamo daļu, ietves, laternu stabus un, izjuzdams gan nedrošību, gan ziņkāri, devās uz pan-teonu, kas personificēja tik daudzas viņa bailes un mīklas.

Laipodami starp dubļu sanesām, kas atradās ielas malās, viņi nonāca pie ieejas. Uz ietves bija sakrituši sūkļi un sārtās brūnaļģes. Līķautiem līdzīgo aļģu saaudzes, kas agrāk bija ietinušas kupolu, tagad ļengani karājās virs portāla, un to garie zari plivinājās virs ieejas kā lupatās saplīsusi audekla nojume.

Keranss pastiepās un atbīdīja aļģes, tad uzmanīgi ielūkojās tumšajā vestibilā. Visur — virs biļešu kasēm, uz kāpnēm, kas veda uz antresolu, uz sienām un durvju paneļiem — atradās biezi, melni dubļi, kas tik tikko dzirdami šņāca, jo tajos pamazām mira jūras dzīvnieki, izlaizdami gaisu no sava peldpūšļa. Tagad tā vairs nebija samta mantija, ko viņš atcerējās no sava pirmā apmeklējuma, bet gan pūstošu organismu kloāka, kapa pārsegs. Savulaik dzidrais dzemdes slieksnis bija pazudis, un tā vietā bija stājušies kanalizācijas bedres vārti.

Keranss sāka iet uz foajē pusi, atcerēdamies cauri skatītāju zāles kupolam redzētos savādos zvaigznājus. Viņš sajuta zem kājām šļakstāmies virs dubļiem sakrājušos tumšo Šķidrumu, un viņam šķita, ka tur asiņo milzīgs valis. Viņš ātri satvēra Beatrises roku un devās projām pa ielu.

Baidos, ka burvība ir izgaisusi, — viņš apņēmīgi paskaidroja un izmocīja smieklus. Domāju, ka Strengmens būtu teicis, ka pašnāvnieki nedrīkst atgriezties nozieguma vietā.

Mēģinādami atrast īsāko ceļu, viņi iemaldījās kādā līkumainā strupceļā, tādējādi nokļūdami pagātnē no seklas peļķes viņiem metās virsū neliels kaimans. Laipodami starp rūsošiem automašīnu vrakiem, viņi izkļuva uz platākas ielas. Kaimans dzinās viņiem pakaļ. Lēni kulstīdams asti un klabinādams žokļus, tas apstājās pie laternas staba ietves malā. Keranss vilka Beatrisi uz priekšu. Viņi sāka skriet, taču pēc desmit jardiem Bodkinam paslīdēja kāja un viņš iegāzās sanesu blāķī.

Alan! Ātri! Keranss steidzās pie Bodkina. Kaimans, galvu grozīdams, viņiem tuvojās. Palicis viens un izmests no lagūnas, kaimans bija saniknots un gatavs uzbrukt visam, kas gadījās ceļā.

Pēkšņi atskanēja šāvieni, lodes aizsvilpa viņiem pāri galvām. No stūra bija iznākuši vairāki vīrieši.

Priekšgalā soļoja baltsejainais Strengmens, aiz viņa, turēdami pie pleca bisi, gāja Admirālis un Lielais Cēzars.

Strengmena acīs mirguļoja šāviņu gaisma. Viņš viegli paklanījās Beatrisei un salutēja Keransam.

Aligatoram bija sadragāts mugurkauls. Dzīvnieks bezpalīdzīgi spirinājās notekā, rādīdams dzelteno pavēderi. Lielais Cēzars izvilka mačeti un nogrieza aligatoram galvu.

Strengmens ļaunā priekā vēroja notiekošo.

Pretīgs lops, viņš noteica un izvilka no kabatas milzīgu, aļģēm aplipušu mākslīgo briljantu kaklarotu un pasniedza to Beatrisei.

Tas tev, mana dārgā, viņš paziņoja un izveicīgi aplika rotu Beatrisei ap kaklu, ar patiesu patiku vērojot efektu aļģes kopā ar mirguļojošajiem akmentiņiem piešķīra Beatrisei ūdeņu nimfas izskatu.

Un ari visi pārējie šīs mirušās jūras dārgakmeņi.

Tad viņš devās projām. Liesmas kopā ar vīru klaigām pazuda tumsā, un viņi trīs palika klusumā kopā ar baltajiem dārgakmeņiem un bezgal-vaino aligatoru.

Nākamajās dienās Keranss aizvien vairāk zaudēja orientēšanās spējas. Naktis viņš viens klaiņoja pa tumšajām ielām — dienā šķērsieliņu labirintā valdīja neciešams karstums —, nespēdams tikt vaļā no atmiņām par bijušo lagūnu un vienlaikus sākdams izjust pieķeršanos tukšajām ielām un izpostītajām ēkām.

Pēc pirmā izbrīna, ko bija izjutis, redzot nosusināto lagūnu, Keranss strauji sāka ieslīgt miegainā

apātijā un nespēja likt no tās vaļā. Viņš neskaidri apjauta, ka lagūna bija iemiesojusi sevī īpašu vajadzību kompleksu un šīs vajadzības nebija iespējams apmierināt ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Trulas letarģijas stāvoklis padziļinājās, no tā viņu nespēja izraut ari apkārt valdošā vardarbības gaisotne. Viņš aizvien biežāk sāka justies kā vīrs, kas izsēdināts vientuļā laika jūras salā starp nesaskanīgām realitātēm, kuras šķir miljoniem gadu.

Viņa apziņā pulsējošā diženā saule gandrīz pārmāca laupīšanas un uzdzīves trokšņus, kā ari šāvienu skaņas. Gluži kā akls viņš klaiņoja pa vecajām arkādēm un ejām. Baltais smokings bija kļuvis netīrs un saņurcīts, jūrnieki par viņu ņirgājās un it kā jokodami mēdza uzsist viņam pa plecu. Pusnaktīs viņš, kā drudzī degdams, klaiņoja starp trakojošajiem dziedātājiem, kas dzīroja uz laukuma, un, noslēpies noliktavas kuģa ēnā, sēdēja līdzās Strengmenam viņa viesībās, vērodams dejotājus un klausīdamies bungu un ģitāru melodijas, kuras viņa apziņā noslāpēja melnās saules uzstājīgā dunoņa.

Viņš nemēģināja atgriezties viesnīcā — līci bija nobloķējušas laivas ar sūkņu iekārtām, un lagūnā mudžēja aligatori. Dienā Keranss gulēja vai nu Beatrises dzīvoklī uz dīvāna, vai ari sēdēja šūpuļtīklā kuģa spēļu klāja niSā. Komanda vai nu gulēja starp redeļu kastēm vai strīdēdamās dalīja laupījumu, nepacietīgi gaidīdama krēslas iestāšanos, un lika viņu mierā. Tagad viņam drošāk bija turēties Strengmena tuvumā, nevis mēģināt atjaunot iepriekšējo savrupnieka statusu. Bodkins mēģināja to saglabāt, joprojām uzturēdamies izmēģinājumu stacijā tagad tajā varēja iekļūt vienīgi pa pussagrautām ugunsdzēsēju kāpnēm. Taču kādu nakti, kad viņš bija devies pastaigā pa universitātes kvartālu aiz planetārija, viņu notvēra un zvēriski piekāva kāda jūrnieku grupa. Pievienodamies Strengmena svītai, Keranss it kā atzina viņa varu.

Reiz viņš piespieda sevi apciemot Bodkinu. Vecais vīrs mierīgi gulēja savā kojā, telpā darbojās paštaisīts ventilators un daļēji sabojājusies gaisa kondicionēšanas iekārta. Šķita, ka Bodkins, tāpat kā Keranss, ir pamests laika jūrā uz kādas sīkas realitātes klints atradzes.

— Robert, viņš teica, ar pūlēm kustinādams satūkušās lūpas, ej prom no šejienes. Paņem sev līdzi to meiteni… viņš ar pūlēm atcerējās vārdu, … Beatrisi un sameklē citu lagūnu.

Sēdēdams vēsajā gaisā, kas plūda no gaisa kondicionēšanas iekārtas, Keranss pamāja ar galvu: Alan, es zinu, ka Strengmens ir nenormāls un bīstams, taču man pašam neizprotamu iemeslu dēļ es vēl nevaru aiziet. Nezinu, kāpēc tas tā ir, taču šajās atkailinātajās ielās ir kaut kas… — viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: Es nezinu, kas tas ir. Manam saprātam uzgūlis kāds dīvains lietuvēns. Vispirms man tas jāpadzen.

Bodkins ar pūlēm uzslējās sēdus un teica: — Kerans, klausi mani. Paņem meiteni un ej projām. Šovakar. Laika jēdziens šeit vairs neeksistē.

Lejā, laboratorijā, progresa diagrammas, Bodkina neironu zvaigznājus, galdus un velkmes skapjus klāja brūnganu netīrumu kārta. Keranss mēģināja nolikt vietā no sienas nokritušās tabulas, taču drīz vien tam atmeta ar roku un nākamo pusstundu mazgāja savu zīda smokingu ūdens peļķē, kas bija sakrājusies zem kādas izlietnes.

Laikam atdarinādami Keransu, arī daži komandas locekļi tagad nēsāja smokingus un melnas kaklasaites. Kādā mēbeļu furgonā, kas stāvēja vienā no noliktavām, viņi bija uzgājuši vakara uzvalkus ūdensnecaurlaidīgos maisos. Strengmena uzkūdīti, daži jūrnieki uzcirtās smokingos un frakās, aplika kaklasaites ap kailajiem kakliem un nevaldāmā līksmē, fraku ļipām plīvojot, maršēja pa ielām, augstu celdami ceļgalus un atgādinādami plānprātīgu viesmīļu trupu, kas uzstājas dervišu karnevālā.

Kad sākotnējais prieka uzplūds bija noplacis, laupīšana kļuva nopietnāka, Nezināmu iemeslu dēļ Strengmenu interesēja tikai un vienīgi mākslas vērtības. Rūpīgi izpētot pilsētu, viņš bija atklājis vienu no galvenajiem muzejiem, taču diemžēl ēka jau bija izlaupīta un vienīgais Strengmena ieguvums bija liela mozaīka, kuru viņa vīri gabaliņu pa gabaliņam noplēsa ieejas vestibilā un gluži kā lielu puzli salika uz noliktavas kuģa novērošanas tiltiņa.

Redzēdams Strengmena sapīkumu, Keranss nolēma brīdināt Bod-kinu, ka Strengmens varētu mēģināt

izgāzt uz viņu savas dusmas. Nākamajā vakarā, uzkāpis uz izmēģinājumu stacijas klāja, Keranss atklāja, ka Bodkins ir pazudis. Gaisa kondicionēšanas iekārta nedarbojās, jo bija beigusies degviela, un Bodkins, laikam gan apzināti, pirms aiziešanas bija atvēris visus logus, tāpēc stacija atgādināja verdošu katlu.

Dīvainā kārtā Bodkina pazušana Keransu īpaši neuztrauca. Iegrimis savās izjūtās, Keranss nosprieda, ka biologs būs ņēmis vērā pats savu padomu un devies uz dienvidiem meklēt kādu lagūnu.

Toties Beatrise joprojām bija šeit. Tāpat kā Keranss, ari viņa bija iegrimusi savā pasaulē. Dienā Keranss viņu redzēja reti. Viņa bija ieslēgusies savā guļamistabā, bet pusnaktī, kad kļuva vēsāks, viņa atstāja grezno dzīvokli starp zvaigznēm un piedalījās Strengmena rīkotajās viesībās. Viņa vienaldzīgi sēdēja blakus Strengmenam savā zilajā vakarkleitā, iespraudusi matos trīs vai četras diadēmas, ko Strengmens bija nozadzis dārglietu veikalu pagrabos, apkārusies ar neskaitāmām spīguļojošām ķēdēm un kaklarotām gluži kā ārprātīga karaliene šausmu lugā.

Strengmens izturējās pret viņu ar dīvainu godbijību un vienlaikus ar pieklājīgu naidīgumu, it kā viņa būtu kāds cilts totēms, dievība, kuras varā ir nodrošināt pastāvīgu labklājību, bet kura vienlaikus tiek ienīsta. Keranss mēģināja uzturēties viņas tuvumā un aizstāvībā. Tajā vakarā, kad pazuda Bodkins, viņš pieliecās pie Beatrises, kas bija adaidusies spilvenos, un teica: Alans ir aizgājis. Vecais Bodkins. Vai viņš tevi apciemoja pirms aiziešanas?

Beatrise vērās laukumā degošajos ugunskuros un, neskatīdamās uz Keransu, klusi vaicāja: — Robert, vai tu dzirdi bungošanu? Kā tu domā, cik sau)u šeit ir?

Strengmens bija kļuvis vēl mežonīgāks nekā agrāk. Viņš dejoja ap ugunskuriem, reizēm piespiezdams Keransu pievienoties un likdams bundziniekiem paātrināt tempu. Pēc tam viņš pārguris atkrita dīvānā, šaurā, baltā seja atgādināja iezilganu kritu.

Atspiedies uz elkoņa, viņš drūmi uzlūkoja Keransu, kurš sēdēja uz spilvena viņam aiz muguras, tad ierunājās: — Kerans, vai tu zini, kāpēc viņi -Admirālis, Lielais Cēzars un pārējie baidās no manis? Es tev atklāšu savu noslēpumu. Viņi domā, ka es esmu miris, viņš čukstus piebilda.

Pēc tam viņš smiedamies atkrita uz dīvāna: Ak Dievs, Kerans! Kas jums abiem kaiš? Atjēdzieties taču no tā transa!

Strengmens palūkojās uz Lielo Cēzaru, kurš turēja rokās izbāzto aligatora galvu, kuru mēdza nēsāt kā cepuri.

— Kas tas ir? Dziesma, kas veltīta doktoram Keransam? Lieliski! Vai dzirdi, doktoi Kerans?

Noklausīsimies «Balādi par Kaulu kungu».

Dižmanīgi gorīdamies un žestikulēdams, milzīgais nēģeris nokremšļojās un sāka dziedāt zemā rīkles balsī: «Kaulu kungam patīk kaltēti vīri, Viņš iepazinās ar banānu meiču; trīs pravieši slepeni noskatījās, Kā meiča padarīja viņu traku un noslīcināja čūsku vīnā, Vecais kungs aligators Nekad nebija dzirdējis tik daudz slīkšņu putnu.

Kaulu kungs devās zvejot galvaskausus Eņģeļu upē, kur peldas kaltētie vīri, Viņš paņēma savu bruņurupuča kaulu un gaidīja kapelas laivu, No tās izkāpa trīs pravieši.

Tas bija slikts amulets.

Kaulu kungs ieraudzīja mīlošo meiču, Atdeva savu bruņurupuča kaulu par diviem banāniem, Viņš dabūja šo banānu meiču kā gatavu mangrovi, Pravieši to visu redzēja, Neviens kaltētais vīrs nenāca pakaļ Kaulu kungam.

Kaulu kungs dejoja šai mīlošajai meičai Nopirka banānu māju viņas mīlas gultai…

Pēkšņi iekliedzies, Strengmens izlēca no dīvāna un, paskrienot garām Lielajam Cēzaram, iebrāzās laukuma vidū, norādīdams uz dambi, kas apjoza lagūnu. Iezīmējoties pret saulrieta debesīm, augstu gaisā vīdēja druknais Bodkina augums. Viņš lēni gāja gar sacietējušo valni, kas aizturēja ūdeni. Bodkins droši vien neapzinājās, ka ir labi saskatāms. Rokās viņš nesa nelielu koka kastīti, nopakaļ vilkās aukla, no kuras plūda vāja gaisma.

Strengmens iebļāvās: Admirāli! Lielais Cēzar! Notveriet viņu! Viņam ir bumba!

Mežonīgā steigā vīri pārtrauca viesības. Visi, izņemot Beatrisi un Ke-ransu, metās skriet. No visām pusēm skanēja šāvieni. Bodkins pārsteigts apstājās, pie viņa kājām kūpēja degaukla. Tad viņš pagriezās un sāka virzīties atpakaļ.

Beidzot arī Keranss pielēca kājās un skriešus metās pakaļ pārējiem. Kad viņš sasniedza valni, gaisā sprakstēja signālraķetes un uz ielas braucamās daļas lija magnēzija dzirksteļu lietus. Strengmens un Admirālis ātri rāpās augšup pa kādām ugunsdzēsēju kāpnēm, pāri viņu galvām traucās Lielā Cēzara raidītās lodes. Bodkins bumbu bija atstājis dambja vidū un skrēja projām pajumtiem.

Strengmens pārvarēja pēdējo pakāpienu un nokļuva uz dambja, pāris lēcienos sasniedza bumbu un iespēra to upē. Atskanēja skaļš šļaksts, un lejā stāvošie viņam uzgavilēja. Ar pūlēm atvilcis elpu, Strengmens atpogāja žaketi un no maksts, kas karājās pie pleca, izvilka 38. kalibra īsstobra šauteni. Sejā vīdēja viegls smaids. Skatītājiem gavilējot, Strengmens metās pakaļ Bodkinam, kurs izmisīgi rāpās pa izmēģinājumu stacijas pontonu.

Keranss kā sastindzis klausījās pēdējos šāvienos, atcerēdamies Bodkina brīdinājumu un domādams par iespējamību tikt noslaucītam no zemes virsmas kopā ar Strengmenu un viņa komandu. Viņš nevarēja Bodkinam neko pārmest, jo nebija ņēmis vērā izteikto brīdinājumu. Keranss lēni atgriezās laukumā.

Beatrise joprojām sēdēja uz spilvenu kaudzes, un viņai priekšā gulēja aligatora galva. Nokļuvis līdz Beatrisei, viņš dzirdēja, ka soļi aizmugurē palēninās. Banda bija kļuvusi dīvaini klusa.

Keranss pagriezās un ieraudzīja Strengmenu lēni tuvojamies, viņa sejā vīdēja smīns. Strengmenam līdzās plecu pie pleca nāca Admirālis un Lielais Cēzars, bises viņi bija nomainījuši pret mačetēm.

Pārējie jūrnieki bija izvietojušies nekārtīgā puslokā un nogaidoši vēroja notikumu attīstību, acīmredzot priecādamies par iespēju noskatīties, kā Keranss — savrupais dakteris, kas pārstāvēja viņiem naidīgu reliģiju, — saņems pelnītu un taisnīgu sodu.

— Doktor, vai tev nešķiet, ka Bodkins rīkojās kā pēdējais muļķis? Turklāt viņš bija arī bīstams muļķis. Daudz netrūka, lai mēs visi noslīktu.

Strengmens apstājās pāris pēdu attālumā no Keransa un nikni raudzījās viņā.

— Tu labi pazini Bodkinu. Brīnos, ka nevarēji to paredzēt. Nezinu, vai man vajadzētu turpināt krāmēties ar prātā jukušiem biologiem.

Viņš jau grasījās padot Lielajam Cēzaram zīmi, bet Beatrise pielēca kājās un pieskrēja pie Strengmena.

— Strengmen] Debesu vārdā, pietiek jau ar vienu. Mēs tev nenodarīsim nekā ļauna. Skaties, visu šo tu vari savākt.

Viņa norāva kaklarotas un diadēmas un iesvieda tās Strengmenam sejā. Dusmās šņākdams, viņš iespēra dārglietas notekā. Lielais Cēzars nostājās aiz Beatrises un atvēzēja gaisā mačeti.

— Strengmen! Beatrise metās Strengmenam virsū, paklupa un, satvērusi viņu aiz atlokiem, gandrīz norāva zemē.

— Tu, baltais velns, vai tu nevari likt mums mieru?

Elpai šņācoši plūstot caur sakostajiem zobiem, Strengmens viņu atgrūda. Mežonīgām acīm vērodams izspūrušo sievieti, kas stāvēja uz ceļiem starp izsvaidītajām dārglietām, viņš jau grasījās pamāt, lai Lielais Cēzars turpina iesākto, bet

tad pēkšņi viņa labais vaigs sāka raustīties spēcīgā krampju lēkmē. Viņš iesita sev pa seju ar plaukstu, it kā gribēdams nosist uzmācīgu mušu, taču nespēja atslābināt muskuļus, un seja savilkās atbaidošā grimasē.

Viņš sāka dīvaini žāvāties, it kā viņa žokļi būtu paralizēti. Redzēdams sava saimnieka neizlēmību, Lielais Cēzars nesaprata, ko iesākt. Keranss metās bēgt, pazuzdams ēnā zem noliktavas kuģa.

— Labi! Dievs, kas par…! — Strengmens kaut ko nesakarīgi murmināja un, it kā negribīgi piekāpdamies, noraustīja žaketi. Krampju lēkme bija norimusi. Viņš lēni pamāja ar galvu Beatrisei, it kā brīdinādams, ka visi turpmākie lūgumi tiks noraidīti, tad asi uzkliedza Lielajam Cēzaram. Vīri nometa mačetes, un, pirms Beatrise paguva no jauna iejaukties, viss bars gaudodams un rēkdams, rokas vicinādams un plaukšķinādams, metās pakaļ Keransam.

Keranss mēģināja izvairīties. Viņš vēroja ņirdzošās sejas un prātoja, vai tā būtu tikai savdabīga rupja izprieca ar mērķi mazināt spriedzi, ko bija izraisījusi Bodkina nogalināšana. Bars saslēdzās ap Keransu, un viņš mēģināja aizlēkt aiz Strengmena dīvāna, taču ceļā nostājās baltas tenis-kurpes uzvilkušais Admirālis, kurš gluži kā dejotājs izdarīja māņu kustības un tad metās Keransam virsū, notriekdams viņu no kājām. Keranss smagi nokrita uz dīvāna. Ducis brūnu, spīdīgu roku satvēra viņu aiz kakla un pleciem un kūleniski nometa uz bruģa. Keranss bezpalīdzīgi mēģināja atbrīvoties. Cauri ķermeņu ņudzeklim viņš saskatīja Beatrisi un Streng-menu, kuri vēroja notiekošo. Strengmens sagrāba Beatrisi aiz rokas un rāva uz trapa pusi.

Tad Keransa seja tika piespiesta pie liela zīda spilvena un cietas delnas sāka dauzīt viņa pakausi.

1 Kariafide sievietes statuja, kas kaut ko balsta vai ari dekorē konstruktīvo balstu.

2 Alkovs padziļinājums sienā, niša.

3 Triptih* trīsdaļīga, salokāma svētbilde.

4 Kauli! uz Vecās Derības ĒceĶiēļa grāmatas 37. nodaļas 1. 14. pantu balstīts spiričuels.

5 TiuuM# takvc* dim ieagrieķu mitoloģija.

6 C&ttjt df gtācf ilraitf u vaj.) burtiski «žēlsirdības dūriens (sitiens)» (ar ko nonāvē ievainotu dzīvnieku vai cilvēku, lai Uu» nemocītos).

7 Feerija uzvedums ar pasakas sižetu, krāšņām dekorācijām un kostīmiem, kā ari inscenējuma efektiem.

8 Antresols divos pusslāvos sadalītās telpas augšējā daļa.

9 Emans Kortess (1485 1547) spāņu konkisiadors; vadīja Meksikas iekarošanu un sagrāva acteku valsti; ar sevišķu nežēlību iznicināja indiāņus.

10 Ekvinokcija (astronomijas termins) laika moments, kurā Saules diska centrs sava redzamajā gada kustībā šķērso debess ekvatoru un dienas un nakts garums ir vienāds.

11 Ambivalencē pārdzīvojumu divējadiba: viens un las pats objekts izraisa diametrāli pretējas izjūtas.

12 Džons Donns (1572 1631) angļu dzejnieks, metafiziķis.

13

Feniķjjas Flēbs — tēls angļu dzejnieka Tomasa Slērna Eljota (1888 1965) poēmā «The Wasteland» (Neauglīgā zeme). Citēts poēmas fragments.

14 Kserkss 1 (ari Ahasvers) (? 465 p. m. ē.) Senās Persijas valdnieks, apprecēja Esteri 4798* Pm(Vecās Derības Esteres grāmatas 2. nodaļas 16. 18. pants).

15 line (jūrniecības termins) virve, kuras apkārtmērs ir mazāks par vienu collu.

12.Galvaskausu dzīres Galvaskausu dzīres!

Signālraķešu gaismā pacēlis biķeri, dzintarkrāsas šķidrumam apšļakstot uzvalku, Strengmens izgrūda triumfa saucienu un nolēca no strūklakas. Pa bruģi ripoja pašizgāzēja rati, tos salīkuši vilka seši līdz viduklim kaili, nosvīduši jūrnieki. Rad rībēja un kratījās kokogļu liesmu atblāzmā. Desmitiem roku palīdzēja ratiem virzīties uz priekšu. Bungām mežonīgi rībot, rad sasniedza paaugstinājumu laukuma vidū, un to balti mirguļojošā krava tika izgāzta uz dēļiem pie Keransa kājām. Ap viņu saslēdzās monotonu melodiju skandējošu vīru loks, viņi sita plaukstas mežonīgā ritmā, baltie zobi mirdzēja un zibēja kā ellišķīgi spēļu kauliņi, viņi gorīja gurnus un ritmiski mīņājās. Admirālis izlauzās cauri virpuļojošajam baram. Aiz viņa nāca Lielais Cēzars, turēdams rokās metāla trijžuburi, uz kura zobiem bija uzsprausts milzīgs brūnaļģu un jūraszāļu blāķis. Viņš uzlēca uz paaugstinājuma un sēkdams aizsvieda pilošo blāķi pāri tronim.

Keranss bezpalīdzīgi sagrīļojās, kad sīvi smaržojošās zāles pārklāja viņa galvu un kaklu. Troņa apzeltītajos roku balstos atmirdzēja dejojošās liesmas, apkārt dunēja bungas, to skaņas gandrīz pārmāca pulsējošo dunotju, kas skanēja viņa apziņas dzīlēs. Viņš karājās, aiz rokām piesiets ādas saitēs, nejuzdams sāpes un ik pa brīdim zaudēdams samaņu. Pie viņa kājām vizēja baltu kaulu kaudze: lielie lielakauli, augšstilbi, lāpstiņas, kas atgādināja nobružātas liekšķeres, ribu un mugurkaula skriemeļu kaudze un pat pāris galvaskausu. Gaisma raustījās virs paura kauliem un mirguļoja tukšajos acu dobumos. Tā plūda no kausiem ar degošu benzīnu. Kausus rokās turēja statujas. Tās bija novietotas divās rindās gluži kā gaitenis, kas pāri laukumam veda uz troni. Dejotāji bija izkārtojušies garā viļņveida rindā, tās priekšgalā stāvēja Strengmens. Rinda sāka pārvietoties starp marmora nimfām. Pie ugunskuriem sēdošie bundzinieki ritmiski grozījās uz saviem sēdekļiem.

Kamēr šie ļaudis riņķoja pa laukumu, Keranss guva īsu atelpu. Viņš atspiedās pret atbalstu, kas bija apšūts ar samtu, mēģinādams atslābināt savilktās plaukstu locītavas. Aļģes vijās ap kaklu un pleciem, krizdamas acīs pāri nelielajam kronim, kuru Strengmens bija uzlicis viņam uz pieres. Aļģes bija gandrīz izžuvušas un izplatīja salkanu smaku. Tās pārklāja arī viņa rokas. Cauri aļģēm vīdēja Keransa smokinga piedurknes. Paaugstinājuma malā aiz kaulu un ruma pudeļu kaudzes atradās vēl dažas jūraszāļu skupsnas, kā arī gliemežvāku un sašķaidītu jūras zvaigžņu čupa. Ar tām viņi Keransu tika apmētājuši, pirms bija izveidojuši šo mauzoleju.

Divdesmit pēdu attālumā slējās tumšais noliktavas kuģa korpuss, uz kura vēl spīdēja dažas ugunis.

Viesības turpinājās jau divas naktis, to temps kļuva aizvien straujāks. Strengmens acīmredzot bija nolēmis novest savu komandu līdz pārgurumam. Keranss bezpalīdzīgi gremdējās savā iekšējā pasaulē, viņš tikai daļēji apzinājās notiekošo. Sāpes notrulināja rums, ko viņam ar varu lēja mutē (acīmredzot tā bija galējās necieņas izrādīšana — Neptūns tika noslīcināts vēl maģiskākā un varenākā okeānā). Vieglās kontūzijas rezultātā viss acu priekšā notiekošais šķita redzams cauri asins un tumšu plankumu miglai. Viņš da|ēji juta sāpes saplosītajās plaukstu locītavās un sadauzītajā ķermenī, taču izturējās mierīgi, vīrišķīgi tēlodams sev uzspiesto Neptūna lomu un pieņemdams pazemojumus un apvainojumus, ar kuriem komanda pauda savas bailes un naidu pret jūru. Šī loma, pareizāk sakot, lomas karikatūra, bija viņa vienīgā cerība uz glābiņu.

Nezināmu iemeslu dēļ Strengmens nevēlējās viņu nogalināt, un komanda pakļāvās viņa gribai. Viņi izlikās, ka visi Keransam sagādātie apvainojumi un mocības ir tikai groteski un pārgalvīgi jautri joki, tādējādi sevi aizsargādami. Apmētājot Keransu ar jūraszālēm, viņi iztēlojās, ka pienes ziedojumus kādam elkam.

Dejotāju rinda pārvērtās par apli, kas te tuvojās Keransam, te attālinājās no viņa. Strengmens pagāja malā, acīmredzot nevēlēdamies pienākt pārāk tuvu Keransam, iespējams, ka viņš baidījās no tā, ka asiņojošā Keransa piere un plaukstu locītavas varētu liecināt par to, cik nežēlīgs ir šis joks. Lielais

Cēzars panāca uz priekšu, viņa lielā, pumpainā seja atgādināja uzbudināta degunradža viepli. Šūpodamies bungu ritmā, viņš izvilka no kaulu kaudzes galvaskausu un lāpstiņkaulu un sāka tos taktī rībināt vienu pret otru, pēc kārtas sizdams te pa deniņkauliem, te pa pakauša kauliem, tādējādi radīdams atšķirīga augstuma skaņas. Viņam pievienojās vairāki vīri, un sākās mežonīga deja, kuras melodija tika izpildīta ar grabošiem augšstilba kauliem, lielajiem lielakauliem, spieķkauliem un elkoņa kauliem. Keranss, tikai daļēji saskatīdams smīnošās, izaicinošās sejas, kas atradās pāris pēdu attālumā no viņa, gaidīja, kad beigsies šis dancis. Viņš atslīga pret troņa atzveltni un mēģināja aizvērt acis. Visapkārt sprāga signālraķetes, uz brīdi izgaismodamas noliktavas kuģi un apkārtējās ēkas. Tas bija signāls, kas vēstīja par dzīru beigām un nakts darbu sākumu. Strengmens un Admirālis izdzenāja pūli. Rati, metāla riteņiem šķindot pret bruģi, tika aizvesti projām, tika apdzēstas benzīna lāpas. Pēc minūtes laukums bija tukšs un kluss, starp spilveniem un bungām mirguļoja dažas liesmiņas, atstarodamās troņa zeltītajās kājās un baltajos kaulos, kas to ieskāva.

Ik pa brīdim uz laukuma parādījās kāda laupītāju grupiņa, kas stiepa līdzi sazagto kādu bronzas statuju vai portāla fragmentu uznesa to uz kuģa un tad atkal pazuda naktī, nelikdamās zinis par nekustīgo augumu, kas sarāvies tupēja tronī. Keranss bija aizmidzis, nejuzdams ne slāpes, ne badu. Viņš pamodās tikai īsi pirms rītausmas visvēsākajā nakts stundā -un sāka saukt Beatrisi. Viņš nebija viņu redzējis kopš Bodkina nāves un savas ķgišanas gūstā, tāpēc pieņēma, ka Strengmens būs ieslodzījis Beatrisi savā kuģī.

Pēc nakts, ko piepildīja bungu dārdoņa un sprāgstošās signālraķetes, pāri laukumam atausa gaisma un parādījās saule. Pēc stundas laukums un apkārtējās nosusinātās ielas iegrima klusumā, tikai tālīna gaisa kondicionēšanas iekārtas dūkoņa uz noliktavas kuģa Keransam atgādināja, ka viņš nav viens šajā pasaulē.

Brīnumainā kārtā bija izdevies pārciest iepriekšējo dienu, kad viņš bija atradies pusdienlaika svelmē un viņa galvu no saules pasargāja tikai jūraszāļu kārdņa, kas nokarājās no kroņa. Gluži kā krastā izmests Neptūns, viņš no jūraszāļu pavēņa lūkojās uz spilgtās gaismas paklāju, kas apmirdzēja kaulu un drazu kaudzi. Pēkšņi viņš izdzirda atveramies kādu kuģa klāja lūku un saprata, ka Strengmens ir iznācis no savas kajītes, lai palūkotos uz Keransu. Pēc dažām minūtēm viņam tika uzgāzd vairāki spaiņi ledusauksta ūdens.

Viņš drudžaini ar lūpām tvarstīja aukstos pilienus, kas gluži kā sasalušas pēries pilēja viņam mutē no jūraszālēm. Tūlīt pēc tam Keranss ieslīga dziļā nemaņā un atjēdzās tikai pirms krēslas iestāšanās — īsi pirms nakts dzīru sākuma.

Bija parādījies Strengmens savā izgludinātajā, baltajā uzvalkā. Viņš kritiski nopētīja Keransu un pēkšņā žēluma uzplūdā nomurmināja: — Kerans, tu joprojām esi dzīvs. Kā tev tas izdevās?

Tieši šī piezīme palīdzēja Keransam izturēt ari nākamo dienu. Pusdienlaikā saules gaismas paklājs līdz baltkvēlei nokaitētos slāņos pārklāja laukumu. Šie slāņi gulēja pāris collu attālumā cits no cita kā paralēlu visumu plaknes, kuras mežonīgajā karstumā izkristalizējušās no bezgalības. Gaiss apskāva Keransa augumu gluži kā liesmas. Viņš nekustīgi vērās marmora statujās un domāja par Hārdmenu, kurš cauri gaismas kolonnām bija gājis tieši pretī saules mutei un pazudis aiz mirdzošu pelnu kāpām. Šķita, ka Keransu pārņēmis tas pats spēks, kas bija uzturējis Hārdmenu. Šis spēks bija pārkārtojis viņa vielmaiņu tā, ka viņš spēja izturēt mežonīgo karstumu. Viņš joprojām tika novērots no augšējā klāja. Kādā brīdī starp kauliem parādījās trīs pēdas gara salamandra un tuvojās Keransam, mežonīgi šņakstinot obsidiāna šķembām līdzīgos zobus. No kuģa atskanēja šāviens, un lode sašķaidīja ķirzaku asiņainā putrā.

Tāpat kā nekustīgi saulē sēdošie rāpuļi, arī Keranss pacietīgi gaidīja dienas beigas. Šķita, ka Strengmens no jauna jūtas pārsteigts, ieraugot Keransu daļēji iegrimušu pārguruma izraisītā delīrijā, tomēr joprojām dzīvu. Strengmena lūpas sašķiebās nervozā grimasē, viņš īgni pavērās uz Lielo Cēzaru un komandu, kas lāpu gaismā bija sapulcējusies ap paaugstinājumu un izskatījās tikpat pārsteigta kā pats Strengmens. Viņš sāka aurot un saukt bundziniekus, taču šoreiz atsaucība bija daudz mazāka.

Nolēmis reiz un uz visiem laikiem satriekt Keransa spēku, Strengmens pavēlēja atnest no noliktavas kuģa vēl divas papildu mučeles ruma, cerēdams tādējādi mazināt savu vīru neapzinātās bailes no Keransa un tēvišķīgās okeāna aizsardzības, kurā, viņuprāt, atradās Keranss. Drīz vien laukumā ņudzēja trokšņaini,

streipuļojoši vīri, kuri nemitīgi cēla pie mutes krūzes un pudeles un dauzīja bungas. Strengmens kopā ar Admirāli ātri apstaigāja visus atsevišķos pulciņus, uzkūdīdams vīrus uz jaunām trakulībām. Lielais Cēzars uzlika aligatora galvu kā cepuri un rēcošas bundzinieku grupas pavadībā četrrāpus lēkāja pa laukumu.

Keranss garlaikots gaidīja, kad iestāsies dzīru kulminācijas bridis. Pēc Strengmena pavēles tronis tika nocelts no paaugstinājuma un ielikts ratos. Keranss ļengani atspiedās pret galvas balstu un vēroja tumšos ēku siluetus. Lielais Cēzars sakrāva pie viņa kājām kaulus un jūraszāles. Strengmens izkliedza pavēli, un piedzērušies vīri devās ceļā. Viņi grūstīja cits citu, mēģinādami satvert ratu rokturus, rad svaidījās pa laukumu un apgāza divas marmora statujas. Strengmens un Admirālis skrēja aiz ratiem un kliegdami veltīgi mēģināja panākt, lai tie virzītos taisni uz priekšu. Rati strauji uzņēma ātrumu un iegriezās kādā šķērsielā. Sasvērušies uz sāniem, tie kratīdamies brauca pa ietvi, pa ceļam sadauzīdami kādu sarūsējušu metāla laternas stabu. Ar milzīgajām dūrēm dauzīdams pa sprogainajām galvām, Lielais Cēzars izlauzās līdz ratu rokturiem, satvēra tos un piespieda vīrus uzņemt lēnāku gaitu.

Augstu virs viņu galvām Keranss sēdēja svārstīgajā tronī, vēsajā gaisā pamazām atgūdams samaņu.

Viņš kā pusmiegā vēroja notiekošo, redzēdams, ka procesija virzās pa nosusinātās lagūnas ielām, it kā viņš būtu nolaupīts Neptūns, kurš pret savu gribu tiek spiests iesvētīt tās nogrimušās pilsētas daļas, kuras Strengmens tam bija nozadzis un paņēmis savā valdījumā.

Piepūle, kāda bija nepieciešama, lai vilktu ratus uz priekšu, pakāpeniski noskaidroja vīru galvas.

Viņi vairs neskrēja, bet soļoja un uzsāka dziesmu, kas izklausījās kā sena Haid kulta dziesma. Tā bija dungojoša melodija, kas vēlreiz pauda šo vīru divējādo attieksmi pret Keransu. Lai atgādinātu šā gājiena padeso mērķi, Strengmens sāka kliegt un šaut gaisā signālraķetes. Pēc neilgas grūstīšanās rad mainīja virzienu, un tagad vīri tos nevis vilka, bet gan stūma. Braucot garām planetārijam, Lielais Cēzars uzlēca uz ratiem, pieķērās pie troņa atzveltnes kā milzīgs pērtiķis un uzlika Keransam aligatora galvu.

Pretīgi smirdošās, neizstrādātās ādas apdullinātais Keranss, neko neredzot, bezpalīdzīgi mētājās troni, rati kratīdamies devās tālāk, no jauna uzņemdami ātrumu. Vīri, kas stūma ratus, vairs nesaprotot, kādā virzienā vajadzētu braukt, brāzās uz priekšu, un Strengmens, Admirālis un Lielais Cēzars apveltīja viņus ar spērieniem un belzieniem. Rati vairs gandrīz nepakļāvās vadībai, tie zvārstījās, grīļojās un gandrīz apgāzās, atsizdamies pret kādu satiksmes drošības saliņu, tad iztaisnojās un sāka strauji ripot pa ielas braucamo daļu. Kad viņi tuvojās kādam stūrim, Strengmens pēkšņi uzkliedza Lielajam Cēzaram.

Milzīgais mulats bez kavēšanās ar visu sava auguma svaru uzgūlās uz labās puses roktura. Rati sagriezās un uzbrauca uz ietves. Apmēram piecdesmit jardu rati bezpalīdzīgi kratījās uz priekšu, vīri, sapinušies cits cita kājās un elkoņos, nokrita zemē. Asu metālam un kokam gaudojot, rati atsitās pret sienu un apgāzās uz sāniem.

Tronis izkrita no ratiem, aizlidoja pāri ielai un iegāzās zemā dubļu sēklī. Keranss gulēja uz mutes dubļos. Mīkstās sanesas apslāpēja trieciena spēku. Aligatora galva bija nokritusi, taču Keranss joprojām bija iesprostots sēdeklī. Izplestām kājām un rokām viņam līdzās gulēja pāris vīru. Viņi mēģināja piecelties, gaisā lēni griezās ratu riteņi.

Raustīdamies smieklos, Strengmens sita Lielajam Cēzaram un Admirālim pa muguru, un drīz arī pārējie vīri sāka priecīgi un satraukti sasaukties. Viņi sastājās ap sadauzītajiem ratiem un pēc tam devās pie apgāztā troņa. Strengmens majestātiskā žestā uzlika kāju uz sadauzītās atzveltnes un stāvēja šādā pozā pietiekami ilgi, lai pārliecinātu savus sekotājus par to, ka Keransa varai tagad tik tiešām pienācis gals.

Pēc tam viņš iebāza makstī raķešpistoli un skriešus devās projām pa ielu, saukdams pārējos sev līdzi.

Klaigādama un gavilēdama banda pazuda aiz stūra.

Sasietām rokām gulēdams zem otrādi apgāztā troņa, Keranss izmisīgi grozījās. Galva un labais plecs daļēji bija iegrimuši sacietējošu sanesu kaudzē. Viņš kustināja plaukstu locītavas. Saites bija atslābušas, taču viņš joprojām nespēja atbrīvot rokas. Keranss atspiedās uz pleciem un mēģināja ar rokām nostumt troni. Viņš pamanīja, ka kreisās rokas atbalsta koks ir nokritis no vertikālā rāmja. Viņš lēni piespieda

nejutīgos pirkstus pie atbalsta un lēni cilpu pēc cilpas sāka attīt ādas siksnu no vertikālā stieņa, kas atradās virs savienojuma gropes.

Atbrīvojis roku, viņš bezspēkā nolaida to uz zemes. Tad viņš pamasēja sadauzītās lūpas un vaigus, kā ari savilktos krūšu un vēdera muskuļus. Pēc tam pagriezās uz sāniem, atraisīja siksnas mezglu, ar kuru viņa Labās plaukstas locītava bija piesieta pie otrā roku atbalsta. Izšauto rakešu apgaismojumā Keranss atraisīja siksnas un atbrīvojās no gūsta.

Piecas minūtes viņš nekustīgi gulēja zem tumšā troņa, ieklausīdamies tālīnajās balsu skaņās, kas plūda no noliktavas kuģa puses. Pakāpeniski lāpas apdzisa un iela kļuva par klusu kanjonu. Jumti liegi vizēja dziestošajā fosfbrescējošo, mirstošo mikroskopisko dzīvnieku gaismā. Šī gaisma atgādināja virs ēkām pārmestu zirnekļtīklam līdzīgu sudraba līķautu. Tas bija mirstošs senas spoku pilsētas stūrītis.

Izlīdis no troņa apakšas, Keranss pieslējās kājās, pārstreipuļoja pāri ietvei un atspiedās pret sienu.

Galva piepūlē dunēja. Viņš piespieda seju pie vēl mitrā, vēsā akmens un vēroja ielu, kurā bija nozudis Strengmens un viņa vīri.

Acis pašas no sevis vērās ciet, taču pēkšņi Keranss pamanīja ātrā gaitā tuvojamies divus stāvus.

Viens no tiem bija tērpts pazīstamajā baltajā uzvalkā, bet otrais bija garš un uzkumpis.

Strengmens…! Keranss pie sevis nočukstēja. Viņš ieķērās ar pirkstiem vaļīgajā mūri un sastinga ēnā, kas klāja sienu. Abi vīri atradās simt jardu attālumā, tomēr viņš skaidri redzēja Strengmena ātros, noteiktos soļus un Lielo Cēzaru klumpačojam tūlīt aiz viņa. Uzplaiksnīja mirdzošs gaismas stars, ko raidīja sudraba priekšmets Lielā Cēzara rokā.

Tumsā taustīdamies, Keranss sāniski virzījās gar sienu, gandrīz sagriezdams rokas pret sasista veikala skadoga stikla šķēpeli. Pāris jardu tālāk atradās ieeja lielā arkādē, kas stiepās vesela kvartāla garumā līdz paralēlai ielai, kas bija piecdesmit jardu tālāk uz rietumiem. Arkādes grīdu klāja pēdu dziļa melnu sanesu kārta. Saliecies Keranss nokāpa pa zemajam kāpnēm un sāka lēni skriet pa tumšo tuneli uz arkādes pretējo galu. Mīkstās sanesas apslāpēja viņa soļu troksni.

Keranss nostājās aiz kādas kolonnas un vēroja Strengmenu un Lielo Cēzaru tuvojamies tronim.

Milzīgajā mulata rokā sažņaugtā mačete neizskatījās lielāka par bārdasnazi. Pirms pieskarties pie troņa, Strengmens pacēla roku brīdinošā žestā. Viņš vērīgi nopētīja ielu un ēku sienas. Mēness gaismā vizēja viņa baltie, šaurie žokļi. Tad Strengmens aši pamāja lielajam Cēzaram un ar kājas spērienu apgāza troni.

Atskanēja skaļa lādēšanās, un Keranss paslēpās aiz kolonnas. Pēc tam viņš uz pirkstu galiem pārskrēja pāri ielai, kas veda uz universitātes kvartāla šķērsieliņu mudžekli.

Pēc pusstundas Keranss iekārtojās kādas piecpadsmitstāvu biroja ēkas augšstāvā. Eka ietilpa lagūnas dambja sastāvā. Ārpusē atradās balkons, kas apjoza visu stāvu un veda uz ugunsdzēsēju kāpnēm.

Pa tām pāri zemāko ēku jumtiem varēja nokļūt līdz džungļiem. Kāpnes beidzās pie milzīgiem sanesu sēkļiem. Uz telpu plastmasas grīdas vīdēja seklas ūdens peļķes — tas bija pēcpusdienas karstuma tvaiku kondensāts. Keranss bija uzkāpis pa centrālajām kāpnēm, viņš apgūlās un iemērca seju vēsajā šķidrumā, lēni glāstīdams savainotās plaukstu locītavas.

Neviens viņu nemeklēja. Ļaudams komandai uzskatīt Keransa pazušanu par pilnīgu sakāvi, Strengmens acīmredzot bija nolēmis pieņemt to par notikušu faktu un aizmirst par Keransa eksistenci.

Viņš nosprieda, ka Keranss būs devies uz dienvidu lagūnām. Visu nakti ielās siroja jūrnieki, ar signālraķetēm atzīmēdami katru vērtīgāku atradumu.

Keranss gulēja peļķē un ļāva, lai ūdens piesūcina saplēstā zīda smokinga skrandas un aizskalo jūraszāļu un sanesu smirdoņu. Tā viņš atpūtās līdz pat rītausmai. Stundu pirms rītausmas viņš piecēlās kājās, novilka smokingu un kreklu un iebāza tos kādā sienas spraugā. Pēc tam noskrūvēja kādu stikla konsoli, kas nebija sadauzīta, un sāka smelt ūdeni no tīras peļķes. Kad saule pacēlās virs dambja austrumu sienas, viņš jau bija savācis apmēram ceturtdaļlitru ūdens. Divus stāvus zemāk viņš kādā vannas istabā noķēra nelielu ķirzaku un nosita to ar ķieģeli. Ar stikla lauskas palīdzību aizdedzinājis nelielu posas ugunskuru, viņš cepa tumšo, cīpslaino gaļu, līdz tā kļuva mīksta. Siltie tauki, kas pilēja no

nelielajiem cepeša gabaliņiem, patīkami veldzēja viņa sasprēgājušo muti. Atguvis spēkus, Keranss atkal uzkāpa augšstāvā un iegāja dienesta kabīnē, kas atradās aiz lifta šahtas. Nostiprinājis durvis ar sarūsējušu stieni, viņš apsēdās kabīnes stūrī un sāka gaidīt vakaru.

Pēdējie saules stari apspīdēja ūdens virsmu. Keranss ar plostu brauca zem paparžkokiem, kuru zari mirka ūdenī. Pēcpusdienas saules asinssar-kanās un bronzas krāsas ēnas pamazām nomainīja violeti un zilgani toņi. Debesis dega safīra un purpura krāsā, fantastiski koraļsarkanu mākoņu vijumi gluži kā barokāli tvaika stabi apņēma rietošo sauli. Lagūnas virsma liegi viļņojās, ūdens kā caurspīdīgs vasks šķita pielīpam pie paparžu lapām. Simt jardu tālāk, pie viesnīcas, ūdens lēni skalojās ap sadauzītajām mola atliekām, mētādams dažas koka šķēpeles. Tauvu tīkla saturētas, piecdesmit galonu mucas joprojām vīdēja ūdenī kā uzkumpušu aligatoru muguras. Par laimi, aligatori, kurus Strengmens bija izvietojis ap lagūnu, joprojām gulēja savās migās starp ēkām vai ari bija devušies medībās uz tuvējām pietekām, jo iguānas jau sen bija aizbēgušas no šīs zonas.

Pirms izbraukšanas atklātā ūdeni pie viesnīcas «Ritz » Keranss vērīgi pārlūjtoja krastu un blakusesošo pieteku, meklēdams Strengmena sardzes vīrus. Lai no divām cinkotā skārda ūdenstvertnēm uzbūvētu plostu, Keransam bija nācies ļoti papūlēties. Tuvodamies molam, viņš redzēja, ka enkuru tauvas ir tīšuprāt sagrieztas un koka rāmi ir sašķaidījis kāds smags ūdens satiksmes līdzeklis. Iespējams, ka tas bija izdarīts ar hidroplānu, ko Strengmens bija noenkurojis centrālajā lagūnā.

Nostiprinājis plostu starp divām mucām, kur tas it kā pazuda starp peldošajām atlūzām, Keranss ar rokām pievilkās pie kāda balkona un pāri palodzei iekāpa viesnīcā. Sekodams uz leju nākušu milzīgu pēdu nospiedumiem zilajā pelējumā uz paklāja, Keranss ātri uzkāpa pa kāpnēm.

Augšstāva numurs bija izdemolēts. Kad viņš atvēra numura koka ārdurvis, viņam pie kājām nokrita saplēstais gaisa noslēga stikla panelis. Kāds bija staigājis pa telpām un mežonīgā niknumā dauzījis visu, kas vien gadījies pa rokai. Ludviķa XV stila mēbeles bija saskaldītas gabalos, to kājas un roku atbalsti bija triekti pret iekšējās sienas stikla paneļiem. Grīdsegas bija sagrieztas šaurās strēmelēs, kāds bija noplēsis pat korda apakš-slāni, lai varētu sacirst un sarobot grīdas dēļus. Rakstāmgalda skapim bija nocirstas kājas, un tas bija pāršķelts divās daļās, krokodilāda bija noplēsta. Uz grīdas mētājās grāmatas, dažas no tām bija pārplēstas uz pusēm. Ari kamīns bija sadauzīts, tā apzeltītajā plauktā vīdēja dziļi iecirtumi. Spogulis mirguļoja milzīgās saplaisājuša stikla zvaigznēs.

Pārkāpis pāri postažai, Keranss izgāja uz terases. Moskītu tīkla stiepļu pinums bija pārplēsts, atpūtas krēsli, kuros viņš bija aizvadījis tik daudzus mēnešus, bija saskaldīti gabalos.

Kā jau Keranss bija gaidījis, vandaļi bija atraduši nomaskēto seifu aiz rakstāmgalda, tā durvis stāvēja vaļā, un pats seifs bija tukšs. Iegājis guļamistabā, Keranss pasmaidīja: Strengmena vīri nebija atraduši otru seifu, kas bija iebūvēts sienā aiz spoguļa virs sekretāra. Zobainais bāzē nozagtā kompasa cilindrs, kura adata joprojām rādīja uz dienvidiem, gulēja uz grīdas. Kāds bija triecis kompasu pret spoguli, kura stikls nu atgādināja lielu sniegpārsliņu. Keranss lēni pagrozīja rokoko stila rāmi, noņemdams spoguli no sienas. Aiz tā atradās apaļais seifa rokturis.

Debesis satumsa, un numurā krita garas ēnas. Keranss taustīdamies uzgrieza kodu, atvēra seifa durvis un izvilka smago 45. kalibra koltu un patronas. Viņš apsēdās uz sadauzītās gultas un pielādēja koltu.

Sabāzis pārējās patronas kabatās, viņš savilka ciešāk jostu un iegāja atpakaļ viesistabā.

Pavēries apkārt, viņš pēkšņi atskārta, ka neizjūt naidu pret Streng-menu, kurš bija Licis to izdemolēt.

Aplūkojot šīs izpostītās telpas un izjūtot ar lagūnu saistītās atmiņas, kuras nu pastiprinājās, kā arī atceroties Strengmena ierašanos un ar to saistītos notikumus, Keranss nolēma pamest lagūnu un doties uz dienvidiem. Viņš bija izdzīvojis savu šeit pavadāmo laiku, un gaisu necaurlaidīgais numurs ar tā pastāvīgo temperatūras un gaisa mitruma līmeni, kā arī degvielas un pārtikas krājumiem nebija nekas vairāk, kā iekapsulējusies viņa agrākās vides forma, pie kuras viņš bija turējies kā embrijs pie nabassaites. Šīs čaulas satriekšana, tāpat kā urdošās šaubas par viņa zemapziņas patiesajiem motīviem, kuras bija izraisījis piedzīvojums planetārijā, kad viņš gandrīz noslīka, bija nepieciešamas, lai

pamudinātu viņu rīkoties, lai pamudinātu iegrimt viņa paša iekšējās arheopsihiskās saules apmirdzētajā dienā. Tagad viņš bija spiests dodes uz priekšu. Ne pagātne, ko pārstāvēja Rigss, ne arī tagadne, ko simbolizēja izdemolētais viesnīcas numurs, vairs nespēja nodrošināt viņa eksistenci. Lēmums dodes uz dienvidiem, kurš līdz šim bija tikai viena no iespējām un kura galīgo pieņemšanu bija kavējušas dažādas šaubas un bailes, tagad tika pieņemts galīgi un negrozāmi.

Tumsā noliktavas kuģa slaidais, izliektais korpuss atgādināja sausumā izmesta vaļa samtaino vēderu.

Keranss bija noslēpies zem pakaļgala dzen-rata, viņa kalsnais bronzas krāsas augums saplūda ar zemi.

Viņš paslēpās šaurajā spraugā starp divām dzenrata lāpsdņām piecpadsmit pēdu platām un četras pēdas dziļām sakniedēta metāla plāksnēm un skatījās caur dzinēja ķēdes kokosrieksta lieluma posmiem. Tuvojās pusnakts, un pēdējās laupītāju grupas devās lejā pa trapu. Jūrnieki, vienā rokā turēdami pudeli, bet otrā mačeti, aizsteidzās pāri laukumam. Bruģakmeņi bija kā nosēti ar apdegušiem spilveniem, bungām, kauliem un apdzisušām oglēm, visas drazas vienā jūklī.

Keranss nogaidīja, līdz pēdējā grupa pazuda kādā šķērsielā, un novietoja ērtāk aiz jostas aizbāzto koltu. Tālu lagūnas pretējā krastā vīdēja Beatrises māja. Logi grima tumsā, ari pilona gaisma bija nodzēsta. Keranss tika apsvēris iespēju uzkāpt līdz augšstāvam, taču saprata, ka Beatrise noteikti tiek turēta uz noliktavas kuģa Strengmena viešņas statusā.

Augšā pie margām pavīdēja un pazuda kāds stāvs. Tālumā kāda balss kaut ko uzkliedza, un kāds no sardzes tiltiņa atbildēja uz šo saucienu. Atvērās kambīzes lūka, un uz laukuma izšļācās samazgu straume.

Zem kuģa jau bija sakrājusies prāva gruntsūdens peļķe. Drīz lagūnā no jauna saplūdīs ūdens un kuģis atkal sāks peldēt.

Palīdis zem dzinēja ķēdes, Keranss uzkāpa uz zemākās lāpstiņas un ātri pievilkās pie nākamās, pēc tam vēl pie nākamās, tādējādi vilkdams sevi uz augšu pa izliektajām, radiālajām kāpnēm. Dzenrats klusi krakšķēja. Dzinēja ķēde zem viņa svara saspringa, un dzenrats pagriezās par pāris collām. Nokļuvis līdz dzenrata augšai, Keranss uzkāpa uz metāla stieņa, uz kura bija uzlikta dzenrata ass. Pieturēdamies pie atsaites, kas nostiprināja lāpstiņu skrēperi, viņš uzmanīgi rāpās pa pēdu plato stieni. Pēc tam viņš piecēlās kājās un pārkāpa pāri pasažieru klāja margām. Pretī atradās šauras kāpnes, kas veda uz novērošanas tiltiņu. Keranss klusi uzla-vījās pa kāpnēm, apstādamies pirms katra no abiem klājiem, jo baidījās, ka pie margām varētu stāvēt kāds paģiru un bezmiega mocīts jūrnieks.

Slēpdamies aiz balti krāsotas gigas, kas stāvēja uz klāja, Keranss zagās no viena ventilatora pie nākamā, līdz sasniedza aprūsējušu vinču, kas atradās pāris pēdu attālumā no galda, pie kura viņi bija sēdējuši viesību laikā. Galds tagad stāvēja savrup no dīvāniem, kas bija novietoti vienā rindā zem milzīgās gleznas. Tā joprojām atradās vecajā vietā.

No apakšas atkal atskanēja balsis un trapa čīkstoņa. Pēdējā jūrnieku grupa devās uz laukumu. Tālumā virs jumtiem uzšāvās signālraķete, uz mirkli apgaismodama skursteņus. Kad raķete apdzisa, Keranss piecēlās un gar gleznu aizgāja līdz apslēptajai lūkai.

Pēkšņi viņš apstājās un satvēra kolta spalu. Piecpadsmit pēdu attālumā iegailējās sarkans cigāra gals, kas šķita eksistējam pats par sevi. Keranss notupās, nespējot ne doties tālāk, ne arī atkāpties. Viņš vērīgi aplūkoja cigāra galu un pamanīja balto Admirāļa cepures nagu. Pēc mirkļa, dziļi ievelkot dūmus, Admirāļa acis atspīdēja degošā cigāra atspulgs.

Viri šķērsoja laukumu, bet Admirālis pagriezās un nopētīja klāju. Pāri koka margām Keranss saskatīja bises laidi, kas karājās Admirālim elkonī. Viņš pabīdīja cigāru uz vienu mutes kaktiņu, un gaisā kā sudrabaini putekļi novizēja tieva dūmu strūkliņa. Divas trīs sekundes Admirālis skatījās tieši virsū Keransam, taču nelikās par viņu zinis, acīmredzot uzskatīdams, ka Keransa siluets ir fragments no lielās gleznas. Tad Admirālis lieliem soļiem iegāja sardzes mājā.

Uzmanīgi sperdams soļus, Keranss virzījās uz priekšu gar gleznu un tad ienira aiz tās. Uz klāja parādījās gaismas kūlis, kas plūda no kādas atvērtas lūkas. Pieliecies un cieši sažņaudzis rokā kolta spalu, Keranss lēni nokāpa uz tukšā azartspēļu klāja, uzmanīgi vērodams visas durvis, lai pamanītu katru

kustību, katru pret sevi pavērstu ieroča stobru. Strengmena kajīte atradās tieši zem tiltiņa, un tajā varēja iekļūt pa durvīm no alkova, kas atradās aiz bāra letes.

Viņš nogaidīja pie durvīm, līdz kambīzē nošķindēja kāda metāla paplāte, tad nospieda rokturi un klusiem soļiem ieslīdēja pa durvīm. Pāris mirkļu viņš pastāvēja uz vietas, pieradinādams acis pie vājās gaismas, kura priekštelpā plūda caur aizkariem, kas bija savērti no krellītēm. Šie aizkari atradās aiz karšu telpas. Tas vidū stāvēja milzīgs karšu galds, zem stikla varēja redzēt sarullētus karšu tīstokļus. Kailajām kājām grimstot paklājā, Keranss pagāja garām galdam un ielūkojās aiz aizkariem. Apmēram trīsdesmit pēdu garā telpa bija galvenais Strengmena salons — ar ozolkoka paneļu apšuvumu, pie sienām stāvēja ādas dīvāni, bet zem iluminatoriem uz bronzas pjedestāla atradās milzīgs senlaicīgs globuss. Pie griestiem karājās trīs milzīgi gaismekļi, taču tikai vienā no tiem dega gaisma. Zem šā gaismekļa, ko rotāja krāsaina stikla ielaidumi, telpas dibenā varēja saskatīt milzīgu bizandešu stila krēslu ar augstu atzveltni.

Blāvā gaisma krita uz dārgakmeņiem, de mirdzēja ieroču kastēs, kas bija novietotas uz puslokā izkārtotiem zemiem galdiņiem.

Atspiedusi galvu pret krēsla atzveltni, elkoni novietojusi uz sarkankoka galdiņa malas, vienā rokā turot ar zeltu izrotātas glāzes slaido kājiņu, istabā sēdēja Beatrise Dāla. Zilā brokāta kleita bija izplesta kā pāva aste, un no kreisās rokas izslīdējušās pērles un safīri mirgoja starp kleitas krokām kā elektriskas acis. Keranss saminstinājās, vērodams pretējās durvis, kas veda uz Strengmena kajīti, tad viegli pašķīra aizkaru. Stikla krellītes klusi nošķindēja.

Beatrise nelikās par to zinis. Viņa acīmredzot jau bija pieradusi pie stikla šķindoņas. Lādēs pie viņas kājām atradās neskaitāmas dārglietas: ar dimantiem izrotātas kājsprādzes, zelta rokassprādzes, cirkonija diadēmas un ķēdes, kaklarotas no kalnu kristāla, milzīgi pērļu auskari. Dārglietas saplūda kopīgā mirdzumā un noslīga uz paplātēm, kas bija novietotas uz grīdas kā trauki, kuri domāti dzīvsudraba pilienu uztveršanai.

Mirkli Keransam šķita, ka Beatrise ir narkotiku reibumā — viņas sejā vīdēja tukša un trula izteiksme, tā atgādināja vaska lelles seju, bet acis neatraudamās vērās kādā tālā punktā. Viņa pakustināja roku un nevērīgi pacēla pie lūpām glāzi.

— Beatrise!

Viņa satrūkās, vīns izlija klēpī, un viņa pacēla acis. Keranss atgrūda aizkaru krellītes, pārsteidzās pāri telpai un satvēra Beatrisi aiz elkoņa, pirms viņa bija paspējusi piecelties kājās.

— Beatrise, pagaidi! Nekusties!

Keranss paraustīja rokturi aiz Beatrises krēsla. Durvis bija aizslēgtas.

— Strengmens ar saviem vīriem atrodas pilsētā, man šķiet, ka uz kuģa ir tikai Admirālis.

Beatrise piespieda seju pie viņa pleca un vēsiem pirkstiem glāstīja zilumus, kas vīdēja cauri bronzas krāsas iedegumam.

— Robert, uzmanies! Kas ar tevi notika? Strengmens man neļāva skatīties.

Atvieglojumu un prieku nomainīja satraukums. Viņa bažīgi pārlaida skatienu telpai.

— Dārgumiņ, atstāj mani šeit un ej projām. Es nedomāju, ka Strengmens darīs man pāri.

Keranss pakratīja galvu un palīdzēja viņai piecelties. Viņš vēroja eleganto Beatrises profilu, smalkās sarkani nokrāsotās lūpas un lakotos nagus, ieelpoja reibinošo parfīma smaržu un klausījās brokāta šalkās. Pēc pēdējās dienās piedzīvotās vardarbības un netīrības viņš jutās kā viens no noputējušajiem Nefertites kapa atklājējiem, kurš kapeņu dziļumā raugās uz viņas smalki izstrādāto masku.

Beatrise, Strengmens ir spējīgs uz visu. Viņš ir ārprātīgs. Viņi spēlēja ar mani kādu murgainu spēli un gandrīz nogalināja mani.

Beatrise savāca kopā tērpa velci, notraukdama dārgakmeņus, kas bija pieķērušies pie auduma. Kaut ari Beatrises priekšā gulēja milzu bagātības, viņa ar tām nebija izgreznojusies, ap kaklu vīdēja viņas pašas zelta kaklarota.

Bet, Robert, pat tad, ja mēs tiksim ārā…

Klusu! Keranss apstājās pāris pēdu attālumā no aizkara. Viņš ievēroja krellīšu virtenes viegli izliecamies uz āru un tad atliecamies atpakaļ un mēģināja atcerēties, vai priekštelpā bija kāds atvērts iluminators.

Es uzbūvēju nelielu plostu, mēs ar to tiksim pietiekami tālu. Pēc tam atpūtīsimies un uzbūvēsim lielāku plostu.

Viņš sāka virzīties uz durvīm. Pēkšņi divas krellīšu virtenes viegli pašķīrās, aiz tām kaut kas sakustējās ātri kā čūska, un gluži kā milzīga izkapts gaisā pavīdēja virpuļojošs trīs pēdas garš sudraba asmens, kas griezdamies lidoja uz viņa galvas pusi. Keranss strauji pieliecās. Viņš juta asmeni pārslīdam pār labo plecu. Ierāvis plecā trīs collas dziļu skrambu, asmens vibrēdams ietriecās ozolkoka panelī Keransam aiz muguras. Aiz bailēm zaudējusi balsi, Beatrise kāpās atpakaļ un uzgrūdās kādam galdam, apgāzās dārglietu lāde, un tās saturs izbira uz grīdas.

Keranss nepaspēja piesteigties viņai palīgā. Milzīga roka atrāva vaļā aizkaru, un durvīs parādījās liels, kuprains stāvs. Vienacainā galva zem virsgaismas loga bija pieliekta kā bullim. No platajām krūtīm uz zaļajiem šortiem plūda sviedri. Labajā rokā atradās divpadsmit collu garš asmens, kuru viņš grasījās iedurt Keransa vēderā.

Keranss sāniski kāpās atpakaļ, satvēris rokās revolveri. Milzīgā nēģera vienīgā ciklopa acs viņu uzmanīgi vēroja. Tad Keranss uzkāpa uz kādas kaklarotas asās malas un nevilšus paklupa pret dīvānu.

Kad viņš, atbalstīdamies pret sienu, izslējās taisni, Lielais Cēzars strauji tuvojās, griezdams rokā nazi kā propelleru. Beatrise iekliedzās, taču viņas balsi apslāpēja kolta rēkoņa. Atsitiena apdullināts, Keranss apsēdās uz dīvāna, vērodams melno vīru sabrūkam pie durvīm, nazis izkrita viņam no rokas. No nēģera rīkles izlauzās aizžņaugts, burbuļojošs gārdziens, kurā šķita apvienojušās visas viņa sāpes un izmisums.

Viņš satvēra krellīšu aizkaru un norāva to no virsgaismas loga. Milzīgie torsa muskuļi pēdējo reizi konvulsīvi noraustījās. Pārsegts ar aizkaru, viņš gulēja uz grīdas, atgādinādams uztūkušu milzi. Pāri viņam nobira stikla krellīšu lietus.

Beatrise! Ejam! Keranss satvēra sievieti aiz rokas un garām saļimušajam līķim izvilka priekštelpā.

Keransa labā roka un plecs bija nejutīgi pēc saņemtā kolta atsitiena trieciena. Viņi izskrēja cauri alkovam un aizsteidzās garām tukšajam bāram. Augšā uz tiltiņa kāds iekliedzās, un kāds pāri klājam pieskrēja pie margām.

Keranss apstājās, palūkojās uz bagātīgi sakrokoto Beatrises kleitu un atmeta ieceri tikt ārā, spraucoties garām pakaļgala dzenratam.

Mums jāmēģina tikt projām pa trapu, viņš norādīja uz neapsargāto izeju pie labā borta. Abās kāpņu pusēs atradās statujas — piespieduši pie rubīna lūpām flautas, dejoja naktskluba kupidoni.

Tas patlaban ir vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam izkļūt ārā.

Viņi bija pusceļā, kad traps sāka šūpoties un griezties, viņi dzirdēja Admirāli kliedzam no tiltiņa.

Nākamajā mirklī iedārdējās bise un cauri trapa jumtam pašķīda skrotis. Keranss pieliecās un atpakaļ atgāztā trapa galā uz tiltiņa, kas tagad atradās tieši virs viņu galvām, redzēja grozāmies garo bises stobru.

Keranss nolēca lejā, aptvēra Beatrisi ap vidukli un nocēla viņu no kuģa. Viņi notupās zem noliktavas kuģa korpusa, tad metās pāri laukumam un ienira kādā šķērsieJiņā.

Uz bridi Keranss palūkojās atpakaļ un ieraudzīja otrā laukuma malā parādāmies baru Strengmena vīru. Viņi sasaucās ar Admirāli un tad pamanīja Beatrisi un Keransu simt jardu attālumā.

Krranss saka skriet, taču Beatrise viņu atturēja: — Nē, Robert! Skaties!

No priekšpuses viņiem tuvojās cita grupa, kuras centrā atradās vīrs baltā uzvalka. Viņi soļoja plecu pie pleca un aizņēma visu ielas platumu.

Strengmens soļoja, nevērīgi aizāķējis īkšķi aiz jostas. Ar otru roku viņš māja saviem vīriem, viņa pirksti gandrīz aizskāra mačetes galu, ko bija pacēlis gaisā blakus ejošais vīrs.

Keranss un Beatrise mainīja virzienu un metās pa diagonāli pāri laukumam, taču pirmā grupa bija nostājusies puslokā un aizsprostojusi viņiem ceļu. No kuģa klāja gaisā uzšāvās signālraķete, un tās

sarkanā gaisma apspīdēja laukumu.

Beatrise aizelsusies apstājās, bezpalīdzīgi turēdama rokā savas zeltītās kurpes nolauzto papēdi. Viņa nedroši uzlūkoja vīrus, kas puslokā tuvojās viņiem.

Dārgumiņ…, Robert, varbūt mēģini nokļūt uz kuģa? Mēģini to izdarīt viens pats.

Keranss satvēra viņas roku, un viņi paslēpās ēnā aiz priekšgala dzen-rata. Metāla lāpstiņas aizsargāja viņus no bises šāvieniem. Keranss bija pārguris pēc uzrāpšanās uz kuģa un skriešanas pa laukumu. Viņš krampjaini elsoja un tik tikko spēja noturēt rokās revolveri.

Kerans… pāri laukumam skanēja Strengmena vēsā, ironiskā balss. Viņš viegliem soļiem nesteidzīgi tuvojās. Strengmens atradās kolta šāviena robežās, taču viņu aizsargāja abās pusēs soļojošo vīru augumi.

Visiem rokās bija mačetes un pangas, sejās vīdēja draudzīga un mierpilna izteiksme.

Beigas, Kerans, visam beigas, — Strengmens apstājās divdesmit pēdu attālumā no viņa. Lūpās rotājās rāms smaids, un viņš patiesā nožēlā nopētīja Keransu.

Man ļoti žēl, Kerans, taču tu esi viens apnicīgs zellis. Nomet ieroci, vai mēs nogalināsim ari Dāla jaunkundzi.

Viņš brīdi pagaidīja un piebilda: — Es runāju nopietni.

Keranss ieteicās: Strengmen…

Kerans, tagad nav īstais laiks metafiziskām diskusijām.

Strengmena balsī ieskanējās nepacietība, it kā viņš runātu ar ietiepīgu bērnu.

Tici man, tev nav laika sprediķiem, tev vispār vairs nav laika. Es teku, Ui tu nomet ieroci. Mani viri domā, ka tu esi nolaupījis Dāla jaunkundzi. Viņi meiteni neaiztiks. Kerans, nomet ieroci. Mēs taču negribam, lai Beatrisei kaut kas notiktu, vai ne? Iedomājies, cik skaista maska sanāktu no viņas sejas.

Skaistāka par to vecā aligatora masku, kuru tu biji uzmaucis galvā, — viņš ieķiķinājās kā prātu zaudējis.

Keransam kaklā iespiedās kamols. Viņš apgriezās un pasniedza revolveri Beatrisei, piespiezdams viņas mazās plaukstas pie ieroča spala. Viņi nepaspēja saskatīties, jo Keranss novērsās, pēdējo reizi ieelpojis muskusa smaržu, kas plūda no viņas krūtīm, un devās uz priekšu. Strengmens, ļauni smīnēdams, vēroja viņu, tad pēkšņi paliecās uz priekšu un pamāja ar roku pārējiem.

Garie naži griezās gaisā. Keranss strauji metās atpakaļ, mēģinādams nokļūt aiz kuģa. Pēkšņi Keranss paslīdēja kādā peļķē un nokrita. Viņš uzrausās ceļos un pacēla roku, lai aizsargātos no mačetēm, bet pēkšņi kāds no aizmugures viņu satvēra un parāva atpakaļ.

Viņš dzirdēja Strengmenu pārsteigumā iekliedzamies. No ēnas aiz kuģa iznāca grupa šautenēm bruņotu vīru brūnos formas tērpos. Priekšgalā soļoja pulkvedis Rigss. Divi kareivji nesa ložmetēju, bet trešais divas kastes ar patronlentēm. Viņi veicīgi uzstādīja ložmetēju un pavērsa tā stobru pret apmulsušo pūli, kas lēnām kāpās atpakaļ. Pārējie kareivji izkārtojās plašā puslokā, pasteidzinādami lēnākos Strengmena vīrus ar šauteņu durkļiem.

Vairākums jūrnieku steidzīgi kāpās atpakaļ pāri laukumam, taču daži, joprojām vicinādami pangas, mēģināja izlauzties cauri kordonam. Pēkšņi virs viņu galvām nosvilpa lodes, nepaklausīgie vīri nometa ieročus un klusēdami pievienojās pārējiem.

Jauki, Strengmen, tas ir ļoti jauki.

Rigss uzsita ar steku Admirālim pa krūtīm un atgrūda viņu atpakaļ.

Galīgi apjukušais Strengmens noskatījās garām skrienošajos kareivjos. Viņš pacēla acis uz kuģi, it kā gaidīdams parādāmies lielgabalu, kas varētu mainīt notikumu gaitu. Tā vietā uz tiltiņa parādījās divi vīri ar ķiverēm galvā, uzstādīja pārnēsājamu prožektoru, un tā stari apgaismoja laukumu.

Kāds pieskārās Keransam pie elkoņa. Pagriezies atpaka), viņš ieraudzīja gādīgo, knābim līdzīgo seržanta Makridija seju. Viņa elkonī karājās mašīnpistole. Sākumā Keranss gandrīz nepazina Makrīdiju.

Tikai pēc saspringtas piepūles viņš spēja atsaukt atmiņā šos ērgļa knābim līdzīgos sejas vaibstus, it kā tos būtu redzējis pirms veselas mūžības.

Ser, vai jums nekas nekaiš? Makridijs klusi apvaicājās. Piedodiet, ka es jūs tā raustīju. Šķiet, ka

jums ﾅ｡eit gﾄ）is varen jautri.

13.Pārāk agri, pārāk vēlu Pulksten astoņos no rīts Rigss bija pārņēmis situācijas vadību un spēja tikties ar Keransu neoficiālā gaisotnē. Rigsa štābs atradās izmēģinājumu stacijā, no kurienes viņa vīri varēja pārskatīt ielas un it īpaši kuģi ar dzenratu, kas atradās laukumā. Strengmenam un viņa vīriem bija atņemti ieroči, un viņi sēdēja ēnā zem kuģa korpusa pretī ložmetējam, pie kura stāvēja Makridijs un divi kareivji.

Keranss un Beatrise nakti bija pavadījuši Rigsa patruļkreisera — bruņota 30 tonnu PT kuģa — hospitālī. Kreiseris bija noenkurots centrālajā lagūnā pretī hidroplānam. Vienība bija ieradusies īsi pēc pusnakts, un izlūkpatruļa sasniedza izmēģinājumu staciju brīdī, kad Keranss iegāja Strengmena dzīvoklī uz noliktavas kuģa. Izdzirduši šāvienus, Rigsa ļaudis nekavējoties devās uz laukumu.

Es paredzēju, ka Strengmens atradīsies šeit. Mūsu gaisa patruļa pirms mēneša ziņoja, ka pamanīts hidroplāns, un man šķita, ka tev, ja tu vēl atrastos šeit, varētu rasties zināmi sarežģījumi. Mēs paziņojām, ka dodamies pakaļ izmēģinājumu stacijai.

Viņš apsēdās uz galda malas un vēroja helikopteru riņķojam virs nosusinātajām ielām.

Tam vajadzētu viņus uz kādu laiku nomierināt šķiet, ka Deilijs beidzot ir ieguvis sev spārnus, Keranss ieminējās.

Viņš ir daudz trenējies, — Rigss paskaidroja, tad paraudzījās Keransa un it kā starp citu apvaicājās: — Vai Hārdmens arī ir šeit?

Hārdmens? — Keranss lēni pašūpoja galvu.— Nē, es neesmu viņu redzējis kopš tās dienas, kad viņš pazuda. Tagad viņš būs jau tālu projām, pulkvedi.

Droši vien tev taisnība. Es tikai iedomājos, ka viņš varētu būt šeit.

Rigss draudzīgi uzsmaidīja Keransam, acīmredzot piedevis viņam izmēģinājumu stacijas nogremdēšanu vai arī nevēlēdamies runāt par šo jautājumu tūlīt pēc Keransa pārciestajām mocībām. Viņš pamāja uz leju, kur saulē mirdzēja nosusinātās ielas. Sausās sanesas uz māju jumtiem un sienām atgādināja sakaltušus mēslus.

Drūms skats. Neizsakāmi žēl vecā Bodkina. Viņš būtu varējis kopā ar mums atgriezties ziemeļos.

Keranss piekrītoši pamāja ar galvu, pāri telpai lūkodamies mačetes griezumu pēdās uz koka durvīm.

Pēc Bodkina nāves stacija bija pamatīgi izdemolēta. Kareivji bija sakopuši telpas un aizveduši uz patruļkuģi Bodkina mirstīgās atliekas. Bodkinu viņi bija atraduši guļam uz asinīm notraipītajām tabulām.

Keranss juta, ka ir jau paspējis nelaiķi aizmirst un nejūt nekādu žēlumu par viņa nāvi. Rigsa pieminētais Hārdmena liktenis bija atgādinājis viņam par kaut ko daudz svarīgāku un nozīmīgāku par diženo sauli, kura joprojām majestātiski dunēja viņa apziņā. Viņa acu priekšā parādījās bezgalīgo dienvidu smilšu sēkļu un asinssarkano slīkšņu vīzija.

Rigss piegāja pie loga, noņēma no savas jaunās formas žaketes piedurknes kādu skaidiņu un sāka raudzīties uz vīriem, kuri sēdēja zem noliktavas kuģa. Strengmens un Admirālis bija piegājuši pie ložmetēja un mēģināja kaut ko iegalvot Makrīdijam, taču tas tikai nepacietīgi kratīja galvu.

Kāpēc tu nearestēji Strengmenu? Keranss ievaicājās.

Rigss aprauti iesmējās un atteica: Tāpēc, ka es nevaru izvirzīt pret viņu nevienu apsūdzību, un viņš pats to labi apzinās. Juridiski viņam bija visas tiesības aizsargājoties nepieciešamības gadījumā nonāvēt Bodkinu.

Keranss pārsteigts palūkojās uz viņu, un Rigss piebilda: — Vai tad tu neatceries Nosusināto zemju likumu un Dambju uzturēšanas noteikumus? Tie joprojām ir spēkā. Es zinu, ka baltādainais aligatoru pavēlnieks Strengmens ir nelietis, taču, godīgi sakot, viņš ir pelnījis apbalvojumu par lagūnas izsūknēšanu. Gadījumā, ja viņš iesniegs sūdzību, man nāksies izskaidrot ložmetēja uzstādīšanu. Tici man, Robert, ja es būtu ieradies piecas minūtes vēlāk un atradis tevi sakapātu sīkos gabaliņos, Strengmens būtu varējis paziņot, ka tu esi sadarbojies ar Bodkinu, un es nevarētu viņam neko padarīt. Viņš ir gudrs zellis.

Keranss bija gulējis tikai trīs stundas un jutās pārguris. Viņš atspiedās pret logu un sāpīgi smaidīja, redzot Rigsa iecietīgo attieksmi pret Streng-menu un domādams par savu pieredzi saskarē ar šo vīru. Viņš apzinājās, ka tagad starp viņu un Rigsu ir vēl dziļāks bezdibenis. Lai gan pulkvedis atradās tikai pāris pēdu attālumā no viņa un vicināja steku, it kā papildinādams savus argumentus ar žestiem, Keranss nespēja pieņemt Rigsu kā īstu cilvēku. Viņam šķita, ka Rigsa attēls ar kādas trīsdimensiju kameras palīdzību tiek projicēts izmēģinājumu stacijā pāri bezgalīgi plašam attālumam laikā un telpā. Tieši Rigss, nevis viņš pats bija ceļinieks laikā. Keranss bija pamanījis tādu pašu psihiskās nereāli tā tes iezīmi ari attiecībā uz pārējiem komandas locekļiem. Daudzi no sākotnējiem tās dalībniekiem — tie, kuri bija sākuši redzēt dziļos sapņus, starp viņiem ari Vilsons un Kaldvels —, bija aizstāti ar citiem. Iespējams, šā iemesla dēļ un daļēji ari tāpēc, ka viņiem visiem, atšķirībā no Strengmena vīriem, bija bālas sejas un pie saules nepieradušas acis, šī komanda šķita nereāla, tā kustējās gluži kā cilvēkveidīgi roboti.

— Un ko tu vari pateikt par laupīšanu? — Keranss apvaicājās.

Rigss paraustīja plecus un atteica: Izņemot pāris greznumlietiņu, kuras nozagtas kādā vecā Vūlvorta bodē, viņš nav piesavinājies neko tādu, kas nebūtu klasificējams kā viņa komandas dabisks ieguvums.

Attiecībā uz statujām un tamlīdzīgām lietām ir jāatzīst, ka viņš veic slavējamu darbu, nododams pret atlīdzību valsts īpašumā mākslas darbus, kas tikuši pamesti piespiedu kārtā. Es gan neesmu drošs par to, kādi ir viņa patiesie motīvi.

Rigss uzsita Keransam uz pleca un turpināja: Robert, tev nāksies aizmirst Strengmenu. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš tagad sēž rāms kā pelīte, ir tas, ka viņš zina likums ir viņa pusē. Ja tas tā nebūtu, tagad te ietu vaļā cīņa uz dzīvību un nāvi.

Viņš pārtrauca apspriest šo tematu un ieminējās: Robert, tu izskaties galīgi savārdzis. Vai tevi joprojām nomoka tie sapņi?

Keranss nodrebēja un atteica: Laiku pa laikam. Pēdējās dienas pagāja kā ārprāta murgā. Man ir grūd aprakstīt Strengmenu viņš ir kā balts velns no kāda vudū kulta. Es nespēju pieņemt domu, ka viņš paliks nesodīts. Kad jūs domājat no jauna applūdināt lagūnu?

— Applūdināt? Rigss pārsteigumā grozīja galvu. Robert, tu tik tiešām atrodies ārpus īstenības. Jo ātrāk tu no šejienes tiksi projām, jo labāk tas būs tev pašam. Man ne prātā nenāk no jauna applūdināt lagūnu. Es ar savām rokām nositīšu katru, kurš mēģinās to darīt. Nosusinātās zemes, it īpaši pilsētas zonā — un sevišķi ievērojamas galvaspilsētas zonā — ir A klases prioritāte. Gadījumā ja Strengmens nosusinās arī abas pārējās lagūnas, viņš ne tikai saņems pateicību, bet ari kļūs par šīs zonas gubernatoru.

Rigss palūkojās pa logu, kur saules gaismā zaigoja ugunsdzēsēju kāpņu metāla spraišļi.

— Re, kur viņš nāk. Diezin, kas slēpjas viņa velnišķīgajā prātā?

Keranss piegāja pie Rigsa, novērsdams skatienu no netīrajiem, dzeltenajiem māju jumtiem.

— Pulkvedi, tev no jauna jāapplūdina lagūna, lai tas būtu likumīgi vai nelikumīgi. Vai tu esi pastaigājis pa šīm ielām? Tās ir pretīgas un bīstamas. Tā ir murgaina pasaule, kas ir beigta un pagalam.

Strengmens mēģina atdzīvināt līķi. Pēc divām trim dienām tu…

Rigss nolēca no galda malas un nepacietīgi pārtrauca Keransu, nošņākdams: Es netaisos šeit pavadīt trīs dienas. Neuztraucies. Es neesmu apsēsts ar šīm lagūnām, lai tās būtu pilnas ar ūdeni vai nosusinātas.

Mēs visi, vēlākais, rīt dosimies projām.

Keranss pārsteigts iebilda: Pulkvedi, bet tu nevari aizbraukt. Strengmens joprojām paliks šeit.

Protams, ka viņš paliks Šeit! Vai tev šķiet, ka viņa kuģim ir spārni? Viņam nav nekāda iemesla doties projām, ja viņš domā, ka spēs pārciest karstuma viļņus un lietus sezonu. Un viņš to spēs, ja vien viņam izdosies aprīkot dažas no lielajām ēkām ar gaisa dzesēšanas iekārtām. Pēc kāda laika, ja viņš būs nosusinājis pietiekami lielu teritoriju, pastāvēs iespēja, ka tā no jauna tiek apdzīvota. Kad atgriezīsimies Bērdā, es noteikti iesniegšu oficiālu ieteikumu. Tomēr pašreizējā brīdī man nav nekāda iemesla palikt šeit ilgāk. Es neesmu spējīgs pārvietot izmēģinājumu staciju, taču tas nav nekāds lielais zaudējums. Lai būtu kā būdams, tev un Dāla jaunkundzei nepieciešama atpūta un smadzeņu apgaismošana. Vai tu maz aptver,

kā viņai paveicies, ka viņa ir dzīva un vesela? Lai Dievs žēlīgs!

Pie durvīm kāds apņēmīgi pieklauvēja, un Rigss piecēlās, strupi paziņodams Keransam: — Tev vajadzētu būt pateicīgam par to, ka esmu ieradies laikā.

Keranss gāja uz kambīzes durvīm, nevēlēdamies sastapdes ar Strengmenu. Viņš apstājās, uzlūkoja Rigsu un ierunājās: Pulkvedi, īsd nezinu, ko teikt. Baidos, ka tu esi ieradies pārāk vēlu.

(Slems (karšu spēles termins) — vista vai bridža spēlē: uzvara vai zaudējums, liekot galdā visas kārtis)

14 Lielais slems [1] Karanss sadēja naliali birojā, kas atradās divus stāvus zemāk par dambja augšējo virsmu. Viņš klausījās mūziku, tās skaņas plūda no apgaismota noliktavas kuģa augšējā klaja. Strengmcna viesības turpinājās pilnā sparā. Divi jaunākie komandas locekli darbināja dzenratu. Lielās lāpstiņas lēni griezās, to asmeņi šķēla krāsainās prožektoru gaismas un svieda tās pret debesīm. Baltās audekla nojumes no apakšas atgādi​nāja gadatirgus telti mirdzošu trokšņa un līksmības salu tumšajā laukumā.

Piekāpdamies Strengmenam, Rigss piedalījās šajās atvadu viesībās. Abi vadoņi bija noslēguši darījumu, ložmetējs tika novākts, un nosusinātā pilsēta vairs nebija pulkveža vīru pārraudzībā.

Strengmens savukārt bija piekritis līdz Rigsa aizbraukšanai neiziet ārpus lagūnas robežām. Visu dienu Strengmens un viņa vīri bija klaiņojuši pa pilsētu, un visās malās bija skanējuši laupītāju izsaucieni un signālraķešu šāvieni. Ari tagad, kad pēdējie viesi pulkvedis un Beatrise Dala bija atstājuši viesības un pa ugunsdzēsēju kāpnēm atgriezušies izmēģinājumu stacijā, uz klāja valdīja kaujiniecisks noskaņojums un uz laukuma pusi lidoja pudeles.

Keranss bija šķietami iesaistījies viesību norisē, turēdamies pa gabalu no Strengmena, kurš arī neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt ar viņu. Tikai vienu reizi starplaikā starp kabareja numuriem Strengmens bija garāmejot apstājies pie Keransa, pieskāries viņam pie elkoņa un pacēlis pret viņu glāzi tostā: - Ceru, doktor, ka tev nav pārāk garlaicīgi. Tu izskaties noguris. Palūdz, lai pulkvedis aizlienē tev savu punka-ivallah.

Strengmens divdomīgi uzsmaidīja pulkvedim, kurš taisnu muguru sēdēja uz bārkstaina zīda spilvena ar piesardzīgu sejas izteiksmi — kā apga​bala pilnvarotais pašā [2] galmā.

Tās viesības, pie kādām mēs ar doktoru Keransu esam pieraduši, bija pavisam citādas, pulkvedi.

Tajās jautrība patiešām sita augstu vilni.

Droši vien, Strengmen, Rigss klusi atteica, bet Keranss novērsās. Viņš, tāpat kā Beatrise, nespēja noslēpt savu riebumu pret Strengmenu. Beatrise pāri plecam raudzījās uz laukumu. Viņa bija saraukusi pieri un šķita uz mirkli izkļūstam no apātijas un gremdēšanās sevi.

Vērodams Strengmenu aplaudējam nākamajam kabareja numuram, Keranss prātoja, vai Strengmens nebija jau sasniedzis savas dzīves virsotni un nesāka brukt. Tagad viņš izskatījās vienkārši pretīgs kā izvirtis vampīrs, kurā iemiesojies ļaunums un šausmas. Kādreizējais šarms bija izgaisis, tagad Keransa priekšā atradās ļauns laupitajs. Drīz vien Keranss notēloja malārijas lēkmi un devās projām.

Keranss bija pieņēmis vienīgo iespējamo lēmumu. Viņa galva atkal bija skaidra, un viņš spēja domāt par lietām, kas atradās ārpus lagūnas robežām.

Piecdesmit jūdžu uz dienvidiem lietus mākoņi savilkās biezos slāņos, apslēpdami pie apvāršņa esošās slīkšņas un arhipelāgus. Pēdējās nedēļas notikumi bija aizēnojuši arhaisko sauli, bet tagad ta atkal nepārtraukti un uzvaroši pulsēja viņa apziņā, saplūstot ar īsto sauli, kura bija redzama aiz lietus mākoņiem. Nerimstoša un pievilcīga ka magnēts tā aicināja viņu uz dienvidiem, uz ekvatora zonā valdošā karstuma un lagūnu valstību.

Beatrise ar Rigsa palīdzību uzkāpa uz izmēģinājumu stacijas jumta, kas vienlaikus kalpoja arī par helikoptera pacelšanās un nosēšanās laukumu. Kad seržants Dcilijs iedarbināja dzinēju un sāka griezties rotori, Kcranss steigšus devās uz divus stāvus zemāko balkonu. Viņš atradās vidū starp helikopteru un dambi apmēram simt jardu attālumā no abiem.

Aiz ēkas vīdēja milzīgs sanesu sēklis, tas pacēlās virs apkārtējās slīkšņas līdz pat terases margām un bija apaudzis ar lekniem augiem. Slēpdamies zem platajām paparžu lapotnēm, Keranss skrēja gar dambi. Šajā posmā dambis bija izveidots starp ēkas galu un nākamo biroju ēku. Izņemot izteku lagūnas pretējā malā, kur bija novietota sūkņu laiva, šī bija vienīgā nozīmīgā vieta, pa kuru lagūnā reiz bija ieplūdis

ūdens. Sākotnējā ieplūdes gultne divdesmit jardu plata un dziļa upe tagad bija pārvērtusies par šauru ar dubļiem un sēnēm piesērējušu kanālu, sešas pēdas platā grīva bija nosprostota ar smagu baļķu aizsargvalni. Pēc aizsargvaļņa nojaukšanas straumes ātrums būs neliels, taču tā aizskalos aizvien vairāk un vairāk sanesu, un grīva atkal sāks paplašināties.

No nelielas slēptuves, kas atradās zem vaļīga bruģakmens, Keranss izvilka divas melnas kvadrātveida kastītes. Katrā no tām atradās seši kopā sasieti dinamīta stienīši. Keranss visu pēcpusdienu bija pārmeklējis apkārtējās ēkas. Pamazām viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka Bodkins bija iekļuvis bāzes arsenālā tieši tajā laikā, kad viņš pats tur nozaga kompasu. Galu galā viņa meklējumi vainagojās panākumiem kāda tukšā tualetes telpas tvertnē Keranss uzgāja dinamītu.

Kad, izplūdes gāzēm spoži spīdot tumsā, helikoptera dzinēja rēkoņa kļuva skaļāka, Keranss aizdedzināja īso — 30 sekundēm paredzēto degauklu, pārlēca pāri margām un skriešus metās uz dambja pusi. Nonācis pie dambja, viņš pieliecās un uzkāra abas kastītes uz neliela mietiņa, kuru vēl no rīta bija iedzinis baļķu ārējā rindā. Kastītes karājās divas pēdas virs ūdens līmeņa un bija apslēptas skatienam.

— Doktor Kerans! Ser, ejiet projām no šejienes!

Kēranss pacēla acis un ieraudzīja seržantu Makridiju stāvam pie margām uz nākamās ēkas jumta.

Seržants paliecās uz priekšu, pēkšņi pamanīja kvēlojošo degauklas galu un steigšus notēmēja Tompsona automātu.

Keranss skriešus metās atpakaļ pa dambi un sasniedza terasi. Makrīdijs no jauna iekliedzās un izšāva īsu kārtu. Lodes trāpīja pa margām, izsizdamas cementa gabalus, un Keranss pakrita, jo viena melhiora lode bija trāpījusi viņa labajā kājā virs potītes. Pievilcies pie margām, viņš redzēja seržantu Makridiju uzmetam plecā šauteni un nolecam uz dambja.

Makrīdij! Griezieties atpakaļ! viņš uzkliedza seržantam, kurš lēkšoja pa baļķiem. Dambis tūlīt uzsprāgs!

Viņa balss pazuda helikoptera rēkoņā tas patlaban pacēlās gaisā, lai dotos pēdējā pārbaudes lidojumā, un Keransam atlika vien bezpalīdzīgi noskatīties, ka Makridijs stāv dambja centra un sniedzas pēc kastītēm.

Divdesmit astoņi, divdesmit deviņi… Keranss automātiski pie sevis skaitīja sekundes. Uzgriezis muguru dambim, viņš kliboja pa terasi, līdz nokrita uz grīdas.

Atskanēja mežonīgs sprādziens, uzmezdams gaisā putu un sanesu mākoni. Sprādziena gaisma uz mirkli izrāva no tumsas terasi, uz kuras, rokas un kājas izpletis, gulēja Keranss. Troksnis strauji pieņēmās spēkā, pēc tam pārgāja nemitīgā dārdoņā, sprādziena viļņa pērkonam līdzīgais grāviens pārvērtās ūdenskrituma šalkoņā. Terases flīzes visapkārt Keransam pārklāja sanesu un saplosītu augu pikas.

Keranss piecēlās kājās un piegāja pie margām.

Viņš vēroja, kā ūdens aizvien platākā straume ieplūst apkārtējās ielās, nesdams sev līdzi milzīgus sanesu sēkļa gabalus. Uz noliktavas kuģa klāja izskrēja cilvēki, un ducis roku norādīja uz ūdeni, kas plūda no pārrāvuma vietas. Ūdens ietecēja laukumā, tas pacēlās jau dažu pēdu augstumā, apdzēsa ugunskurus un skalojās ap kuģa korpusu. Sprādziena iespaidā kuģis joprojām viegli šūpojās.

Pēkšņi dambja apakšējais posms ducis divdesmit pēdu garu sastiprinātu baļķu — sagāzās uz priekšu.

Pēc tam sabruka U veida sanesu valnis, atvērdams ietekas grīvu visa tās platumā, un uz ielas gluži kā recekļa gabals nogāzās gigantisks piecdesmit pēdu augsts ūdens kubs. Atskanēja dārdošs brūkošu eku troksnis, un jūra mutuļodama ielauzās pilsētā.

- Kerans!

Pāri Keransa galvai aizsvilpa lode. Viņš pagriezās un ieraudzīja no helikoptera nosēšanās laukuma puses skrienam Rigsu ar pistoli rokā. Helikoptera dzinējs bija apstājies, un seržants Deilijs palīdzēja Beatrisei izkāpt no kabīnes.

Gar ēku brāzās straume, un celtne drebēja no tās triecieniem. Turēdamies ar roku pie labās kājas, Keranss aizkliboja aiz neliela tornīša, kurš aizsedza viņa iepriekšējo novērošanas punktu. Viņš izvilka no

bikšu jostas 45. kalibra koltu, satvēra to abās rokās un divas reizes gar stūri izšāva uz tuvojošos Rigsu.

Viņš netrapija, taču Rigss apstājās, pakāpās atpakaļ un paslēpās aiz balustrādes.

Pēc mirkļa Keranss izdzirda steidzīgu soļu troksni un palūkojās atpakaļ. Pa terasi skriešus viņam tuvojas Beatrise. Rigss un Deilijs sauca, lai viņa griežas atpakaļ, taču Beatrise pieskrēja pie Keransa un nokrita uz ceļiem viņam līdzās.

Robert, tev jādodas projām! Tūlīt, pirms Rigss nav atvedis šurp savus vīrus. Viņš grib tevi nogalināt, es to zinu.

Keranss piekrītoši pamāja un ar pūlēm uzslējās kājās: — Seržants… es nezināju, ka viņš tur patrulē.

Pasaki Rigsam, ka man ļoti žēl…

Keranss bezpalīdzīgi noplātīja rokas un uzmeta skatienu lagūnai. Plūstot cauri ekam, to piepildīja melnais ūdens. Tas sniedzās līdz augšstāvu logiem. Otrādi apgāztais noliktavas kuģis ar norautiem dzenratiem lēni dreifēja uz pretējā krasta pusi, tā korpuss slējās gaisā ka mirstoša vaļa augšup pavērstais vēders. No uzsprāgušajiem kuģa tvaika katliem pa korpusā izsistajiem caurumiem ārā lauzas tvaika un putu mutuļi. Straume nesa kuģi virsū zemūdens klintīm pusnogrimušo ēku asajām dzegām. Keranss klusā gandarījumā vēroja kuģi, ar baudu ieelpodams svaigo, aso smaržu, kas ieplūda lagūnā kopā ar ūdeni. Ne Strengmens, ne viņa komanda nebija redzami. Virpuļojošā ūdens straume le aprija, te atkal atvēma dažus sašķaidītā tiltiņa un dūmeņa fragmentus.

Robert! Pasteidzies! Beatrise parāva viņu aiz piedurknes, pāri plecam vērdamās uz Rigsu un pilotu, kuri strauji virzījās uz priekšu un atra​dās vairs tikai piecdesmit jardu attālumā.

- Dārgais, uz kurieni tu dosies? Žēl, ka nevaru iet tev lidzi.

Uz dienvidiem, Keranss klusi atteica, ieklausīdamies ūdens rēkoņā. Pretī saulei. Bea, tu nāksi kopā ar mani.

Keranss apskāva Beatrisi, tad strauji atrāvas no viņas un skriešus metās uz otru terases galu, atgrūzdams smagās paparžu lapotnes. Brīdī, kad viņš uzkāpa uz sanesu sēkļa, aiz stūra parādījās Rigss un Deilijs. Viņi izšāva pa lapotni, taču Keranss pieliecās un sāka skriet starp rievotajiem paparžu stumbriem, līdz ceļgaliem stigdams mīkstajos dubļos. Ūdenim ieplūstot lagūnā, slīkšņas krasta līnija bija nedaudz atkāpusies. Ar milzīgām pūlēm pāri biezajai ūdenszāļu saaudzei Keranss vilka uz ūdens pusi smago paštaisīto plostu pa pāriem savienotās, paralēli izvietotās četras piecdesmit galonu mucas. Brīdī, kad plosts jau bija ūdenī, no papardēm izskrēja Rigss un Deilijs.

Kamēr iesila piekaramais motors, Keranss pārgurumā gulēja uz plosta plankām. Rigsa 38. kalibra ieroča raidītās lodes kapāja nelielo trisstūrveida buru.

Attālums starp Keransu un abiem vajātājiem pieauga sākumā tas bija simt jardu, tad divsimt. Keranss sasniedza pirmo saliņu, kas pacēlās virs slīkšņas uz nogrimušas ēkas jumta. Saliņas aizsegā Keranss piecēlās sēdus, ierēvēja buru un pārlaida pēdējo skatienu lagūnai.

Rigss un pilots bija pazuduši skatienam, bet tālu augšā uz ēkas jumta viņš redzēja Beatrisi lēni mājam ar roku slīkšņas virzienā. Viņa bez apstājas kustināja te vienu, te otru roku, kaut gan Keransu viņa nevarēja saskatīt. Tālumā pa labi no Beatrises virs sanesu sēkļiem vīdēja labi pazīstamais viesnīcas siluets. Viņš pat varēja saskatīt Strengmena vīru uzkrā​sotā milzīgā uzraksta burtus: Laika zona.

Pretējais straumes virziens palēnināja plosta kustību, un pēc piecpadsmit minūtēm, kad pāri viņam rēkdams pārlidoja helikopters, Keranss vēl nebija sasniedzis slīkšņas malu. Keranss apstājas pie nelielas ēkas augšstāva un cauri logam ieslīdēja telpā. Viņš nogaidīja, kamēr helikopters te nolaidās zemāk, te atkal pacēlās gaisā, ar ložmetēju apšaudīdams visas salas pēc kārtas.

Kad helikopters pazuda, Keranss turpināja ce|u un pēc stundas sasniedza slīkšņas izteku, iebraukdams atklātā iekšzemes jūrā, pa kuru viņam vajadzēja tikt līdz dienvidiem. Jūrā bija neskaitāmas vairākus simtus jardu garas salas. Augi sniedzās līdz pat ūdenim. īsajā laikposmā, kas bija pagājis no brīža, kad viņi tika meklējuši Hārdmenu, augošais ūdens līmenis bija pilnīgi pārvērtis šo salu kontūras.

Izcēlis uz plosta piekaramo motoru, Keranss uzvilka mazo buru, un vieglās dienvidu brīzes dzītais plosts devās uz priekšu ar ātrumu trīs jūdzes stundā.

Viņa kāja zem ceļgala sāka kļul nejūtīga. Keranss atvēra nelielo aptieciņu, izskaloja lodes brūci ar penicilīnu un uzlika ciešu apsēju. Ap rītausmu, kad sāpes kļuva neciešamas, viņš iedzēra morfija tableti un iegrima nemierīgā, dunošā miegā, kurā diženā saule kļuva aizvien lielāka un aizpildīja visu universu, tā pulsēja, un tās stari raustījās pulsa ritmā.

Nākamajā rītā viņš pamodās pulksten septiņos. Viņam uz ceļiem gulēja atvērtā aptieciņa, un katamarāna priekšgala ieliekums bija atspiedies pret milzīgu paparžkoku, kas auga uz nelielas saliņas.

Jūdzi tālāk piecdesmit pēdu virs ūdens lidoja helikopters, no tā kabīnes bira ložmetēja lodes, kas kapāja apkārtējās salas. Keranss nolaida mastu un paslēpa to zem koka. Viņš gaidīja, līdz helikopters pazuda.

Viņš masēja ievainoto kāju, tomēr baidījās iedzert morfiju. Pēc tam viņš apēda nelielu šokolādes tāfeliti tā bija pirmā no desmit tāfelītēm, ko bija izdevies pievākt. Par laimi, patruļkutera dežurējošajam virsniekam, kurš bija atbildīgs par noliktavas krājumiem, bija pavēlēts nodrošināt Keransam brīvu piekļuvi pie medikamentiem.

Gaisa uzbrukumi atjaunojās ik pēc pusstundas, un vienu reizi helikopters pārlidoja tieši virs Keransa. No savas paslēptuves uz kādas nelielas saliņas Keranss saskatīja Rigsu, kurš lūkojās pa helikoptera lūku, viņa šaurie žokļi nikni kustējās. Tomēr ložmetēja šāvieni kļuva aizvien retāki un pēcpusdienā nelikopters tā ari vairs neparādījās.

Ap pulksten pieciem Keranss bija pārguris lidz nemaņai. Simts piecdesmit grādu karstais gaiss bija izsūcis no viņa visu enerģiju. Viņš nekustīgi gulēja zem mitrās buras, ļaudams karstajam ūdenim pilēt uz krūtīm un sejas, un ilgojās pēc vēsā vakara gaisa. Ūdens virsma bija karsta kā uguns, un plosts šķita peldam liesmu mākonī. Dīvainu vīziju vajāts, viņš vārgi kustināja vienu roku.

15 Saules paradīze Nākamajā dienā viņam paveicās vētras mākoņi aizklāja sauli un gaiss kļuva krietni vēsāks.

Pusdienlaikā temperatūra bija nokritusies līdz deviņdesmit pieciem grādiem. Melnu gubu mākoņu blāķi peldēja tikai četrsimt līdz piecsimt pēdu augstumā, Keransam šķila, ka iestājies saules aptumsums.

Atguvis spēkus, viņš iedarbināja piekaramo motoru un palielināja plosta ātrumu līdz desmit jūdzēm stundā. Viņš virzījās uz dienvidiem, apbraukdams nelielās saliņas un sekodams saulei, kas dunēja viņa apziņā. Vēlāk vakarā, kad sāka 1it, viņš jutās tik labi, ka spēja pie masta nostāties uz vienas kājas un |aut lietusgāzes šaltīm plūst pāri krūtīm un noplēst žaketes skrandas. Kad pirmā ciklona josla aizvirzījās projām, redzamība kļuva aizvien labāka. Viņš saskatīja jūras dienvidu krastu vairāk nekā simt jardu augstus milzīgus sanesu blāķus. Konvulsīvajā saules gaismā tic vizēja pie apvāršņa kā zelta lauki, un virs tiem slējās džungļu galotnes.

Keranss atradās pusjūdzi no krasta, kad piekaramā motora degvielas rezerves tvertnē beidzās benzīns. Viņš noskrūvēja motoru un iemeta ūdenī, vērodams to burbuļojot nogrimstam brūnajā dzelmē.

Viņš satina buru un lēni airējās pret vēju. Kad Keranss sasniedza krastu, bija iestājusies krēsla un milzīgās, pelēkās nogāzes grima ēnā. Klibodams pa sēkļiem, viņš izvilka plostu krastā un apsēdās, atspiezdamies ar muguru pret mucu. Vērodams bezgala vientulīgo, plašo pludmali, novārgušais Keranss drīz iegrima miegā.

Nākamajā rītā viņš izjauta plostu un pēc kārtas nesa tā sastāvdaļas augšup pa milzīgo dūņām klāto nogāzi, cerēdams, ka atradīs ūdensceļa turpinājumu dienvidu virzienā. Tomēr jūdzēm tālu viņš redzēja tikai viļņotus sanesu blāķus, kāpas bija kā nosētas ar tintes zivīm un sīkiem jūras dzīvniekiem. Jūra vairs nebija saskatāma, un viņš bija viens kopā ar šiem līķiem izzudušās pēctecības drupām. Viņš stiepa smagās piecdesmit galonu mucas no vienas kāpas virsotnes uz nākamo, un kāpas sekoja cita citai. Debesis bija blāvas un neapmākušās maiga, bezkaislīga zilgme. Tās vairāk atgādināja griestus, ko veidojis dziļas un neatgriezeniskas psihozes halucināciju mocīts interjerists, nekā vētras mākoņiem piesātināto debesjumu, ko viņš bija skatījis iepriekš. Reizēm, nometis zemē kārtējo nešļavu un dodamies pakaļ nākamajai, Keranss iekļuva nepareizā kāpu ieplakā. Viņš steberēja pa klusajām ieplakām, kuru dibeni bija saplaisājuši sešstūrainās plāksnēs, gluži ka cilvēks, kurš sapnī meklē durvis, pa kurām izkļūt no murga.

Pēdīgi Keranss pameta plostu un slampāja uz priekšu, nesdams līdzi tikai mazu krājumu sainīti un laiku pa laikam atskatīdamies uz mucām, kas lēni pazuda aiz apvāršņa. Uzmanīgi apiedams plūstošo smilšu joslas, kas stiepās starp kāpām, viņš devās uz to pusi, kur tālumā vīdēja džungļi un milzīgo kosu un paparžkoku zaļās galotnes slējās simt pēdu augstumā.

Viņš atkal atpūtās zem kāda koka meža malā un rūpīgi iztīrīja pistoli. Bija dzirdama sikspārņu pīkstēšana un spārnu vēdas starp koku stumbriem pameža mūžīgajā pustumsā. Apkārt šaudījās šņācošas iguānas. Viņa potīte dega sāpēs, ievainotā muskuļa pārpūle sekmēja infekcijas izplatīšanos. Nolauzis kāda koka zaru, Keranss iekliboja puskrēslā.

Vakarpusē sākās lietusgāze, kas pātagoja milzīgos, augu veidotos lietussargus simt pēdu augstumā.

Melno tumsu kliedēja tikai fosforescējošās ūdens straumes, kas izlauzās cauri lapotnei. Viņš baidījās rīkot apmetni, kur pavadīt nakti, un paātrināja gaitu, ar šāvieniem aizbaidīdams uzbrūkošās iguānas, kas skrēja no viena slēpņa lapotnē uz nākamo. Vietvietām zaļais pārklājs virs viņa galvas pārtrūka, un viņš izgāja kādā nelielā klajumā, kur cauri brikšņiem vidēja kāds pussagruvis ēkas augšstāvs. Tomēr cilvēka roku veidotas celtnes bija sastopamas aizvien retāk sanesas un džungļi bija aprijuši dienvidu pilsētas un ciematus.

Trīs dienas, ne mirkli neaizvēris acu, Keranss gāja uz priekšu cauri džungļiem. Viņš pārtika no milzīgām ogām, kas atgādināja ābolu ķekarus, un par kruķi izmantoja lielu koka zaru. Laiku pa laikam pa

kreisi no sevis Keranss saskatīja kādas džungļu upes sudrabaini vizošo straumi, kuras virsmu kūla lietusgāze, taču tās krastus nosprostoja milzīgas mangroves un viņš nespēja nokļūt līdz ūdenim.

Keranss devās aizvien dziļāk fantasmagoriskajā biezoknī, lietus bez apstajas pātagoja viņa seju un plecus. Reizēm lietusgāze pēkšņi beidzās un starp kokiem pacēlās tvaika mākoņi. Tie ka caurspīdīga aitas vilna karājās virs piemirkušā pameža un pazuda tikai tad, kad lietusgāze sākās no jauna.

Vienā šāda lietus pārtraukuma brīdī Keranss uzkāpa kādā paugurā, kas pacēlas klajuma vidu, cerēdams izkļūt no miklās miglas, un ieraudzīja šauru ieleju ar kokiem apaugušām nogāzēm. Ieleju ieskāva pauguri, kas atgādinaja kāpas, un tas ieslēdza viņu zaļā, pilošā pasaulē. Miglas mākoņi virmoja un virpuļoja, cauri tiem Keranss pamanīja džungļu upi pusjūdzes attālumā. Rietošā saule bija iekrāsojusi lietus mākoņus, iesārta migla klāja tālumā esošo kalnu kores. Ar pūlēm virzīdamies uz priekšu pa slapjo, māliem līdzīgo zemi, Keranss nejauši nonāca pie celtnes, kas atgādināja neliela tempļa drupas. Vārtu vietu iezīmēja sašķiebušies stabi, aiz tiem atradās zemas puslokveida kāpnes, bet aiz tām piecas sabrukušas ieejas kolonnas. Ari jumts bija sabrucis, Keranss redzēja vienīgi dažas pēdas augstas sienu atliekas. Pašā priekšā stāvēja sadrupis altāris, no kura pavērās ielejas ainava. Saule lēni grima aiz apvāršņa, tās milzīgo oranžo apli aizklāja migla.

Cerēdams apmesties šeit uz naktsguļu, Keranss devās iekšā templi un gurdeni apstājās, kad atsākās lietusgāze. Sasniedzis altāri, Keranss ar rokām atspiedās pret marmora galdu, kas sniedzās krušu augstumā, un vēroja aiz apvāršņa slīdošo sauli, kuras virsma ritmiski pulsēja kā izdedžu kārta už izkausēta metāla kausa.

A-ā-ā! Mitrajā gaisa atskanēja vārgs kliedziens, kas atgādināja ievainota dzīvnieka vaidu.

Keranss ātri palūkojās apkārt, domādams, ka viņam līdzi drupās sekojusi kāda iguāna. Tomēr džungļi, ieleja un drupas bija klusas un nekustīgas, cauri pussagruvušo sienu plaisām tecēja lietus.

A-ā-ā! Šoreiz skaņa plūda kaut kur no priekšas, no rietošās saules puses. Tās disks atkal pulsēja, šķiet, izraisīdams šo apslāpēto atbildi, kurā bija gan protests, gan pateicība.

Slaukot slapjo seju, Keranss aizgāja aiz altāra un satrūkās viņš gan​drīz paklupa pret kādu nožēlojamu skrandaini. Cilvēks sēdēja ar muguru pret altāri, atspiedis galvu pret akmeni. Acīmredzot viņš bija izdvesis savā​dās skaņas, tomēr novārgušais augums bija tik nekustīgs un nomelnējis, ka atgādināja mironi.

Vīra garās kājas bija bezpalīdzīgi izstieptas kā divi pārogļojušies koka gabali, tās bija aptītas ar melnām, skrandainām lupatām un koku mizu. Viņa rokas un iekritušās krūtis klāja tāds pats ietērps, ko saturēja kopā vīteņaugu stīgas. Savulaik krāšņā, bet tagad retā bārda pārklāja gandrīz visu seju. Lietus plūda pār iekritušajiem vaigiem un izvirzītajam žoklim, kas bija pavērsts pret dziestošo saules gaismu.

Saule apspīdēja viņa seju un kailās rokas. Viena roka skeletam līdzīga zaļa spīle pēkšņi pacēlās gaisā ka izlīdusi no kapa un norādīja uz sauli, bet pēc tam bezspēkā atslīga atpakaļ. Saules disks atkal sarāvās, un sejā parādījās saprata atblāzma. Dziļās rievas ap muti un degunu, iekritušie vaigi, kas bija tik dziļi iegrimuši, ka šķita neatstājam vietu mutes dobumam, pēkšņi izlīdzinājās, it ka cauri ķermenim būtu izskrējusi dzīvības elpa.

Nespēdams pakustēties, Keranss vēroja milzīgo, novārgušo cilvēku, kas sēdēja viņa priekšā. Šis vīrs bija ka atdzīvojies mironis. Bez pārtikas un jebkādiem piederumiem, viņš sēdēja, atspiedies pret altāri kā līķis, kas izrauts no kapa un pamests gaidīt pastardienu.

Pēkšņi Keranss saprata, kāpēc virs nav viņu pamanījis. Ap acu dobumiem vīdēja netīra un sažuvusi ada, acu dobumi atgādināja melnas piltuves, kuru galā vārgā spīdumā atmirdzēja tālīnās saules gaisma.

Radzenes vēzis bija saēdis abas acis, un Keranss nojauta, ka šis virs nespēj saskatīt neko vairāk par rietošo sauli. Kad saules aplis nogrima aiz džungļiem un iestājās krēsla, vīrs bezpalīdzīgi pacēla galvu uz augšu, it ka vēlēdamies saglabāt ielu, kas bija kā iededzināts viņa acu tīklenē, un pēc tam atkrita pret akmens spilvenu. Ap viņa seju sāka lidināties mušas.

Keranss pieliecās, lai aprunātos ar šo vīru. Vīrs sajuta šo kustību. Iekritušas acis mēģināja kaut ko saskatīt.

Sveiks, bral, vīrs izdvesa tik tikko saklausāmā čukstā. Kareivi, panāc šurp! No kurienes tu esi ieradies?

Viņa kreisā roka ka krabja spīles taustījās pa miklo mālu. 'lad viņš uzgrieza muguru pazudušajai saulei, nelikdamies zinis par mušām, kas bija apsēdušas viņa seju un bārdu.

Tā atkal ir pazudusi. A-a-ā. Tā virzās projām no manis. Palīdzi man piecelties, kareivi, mēs sekosim tai. Tagad, pirms tā nav pazudusi uz visiem laikiem.

Viņš ka mirstošs ubags pastiepa roku pretī Keransam. Tad viņš atslīga atpakaļ un lietus plūda pāri viņa melnajai galvai.

Keranss pietupās. Saulē izbalojušā un lietū izmirkušā formas tērpa bikšu atliekas liecināja, ka viņa priekšā atrodas virsnieks. Vīrs pavēra līdz šim cieši sažņaugto labās rokas plaukstu, un Keranss ieraudzīja nelielu sudraba cilindru ar grozāmu skalu kabatas kompasu, kas parasti atradās pilotu avārijas paketēs.

— Klau, kareivi! Vīrs pēkšņi bija atdzīvojies un pagrieza aklo seju pret Keransu. Es tev pavēlu neatstāt mani. Tagad tu vari atpūsties, es stāvēšu sardzē. Rīt mēs dosimies uz priekšu.

Keranss apsēdās blakus novārgušajam vīram, atvēra savu nelielo sainīti un sāka slaucīt no viņa sejas lietus lāses un beigtās mušas. Satvēris rokās viņa iekritušos vaigus, Keranss teica: 1 lardmen, es esmu Keranss, doktors Keranss. Es iešu kopā ar jums, bet tagad mēģiniet atpūsties.

Hārdmens nereaģēja uz Keransa uzvārdu, tikai izbrīnā sarauca uzacis.

Hārdmens gulēja, atspiedies pret altāri. Keranss ar kabatas nazi izraka dažus sasprēgājušus brugakmeņus un uzbūvēja ap sagumušo augumu primitīvu pajumti, spraugas aizpildot ar vīteņaugiem, kurus noplēsa no sienām. Kaut arī Hārdmens vairs nemirka ūdeni, viņš sāka nemierīgi grozīties savā tumšajā alkovā, tomēr drīz pēc tam ieslīga miegā, laiku pa laikam gārdzoši ievilkdams elpu. Keranss aizgāja līdz džungļu malai un salasīja no kokiem ogas. Atgriezies templi, viņš apsēdās līdzās Hārdmenam un gaidīja, līdz pāri kalniem pacelsies saule.

Viņš palika pie Hārdmena trīs dienas, ēdinādams viņu ar ogām un skalodams viņa acis ar atlikušo penicilīnu. Keranss nostiprināja būdu ar vairākiem bruģakmeņiem un sanesa lapas, uz kuram viņi abi gulēja. Pēcpusdienas un vakaros Hārdmens sēdēja atvērtajā durvju ailā un vēroja sauli, ko daļēji aizklāja migla. Viņš nepazina Keransu un sauca viņu vienkārši par kareivi. Laiku pa laikam Hārdmens, kā atguvies no apstulbuma, paziņoja Keransam neskaitāmas saraustītas pavēles attiecībā uz nākamās dienas plāniem.

Keranss saprata, ka Hārdmena īstā personība bija nogrimusi dziļi saprāta dzīlēs un viņa izturēšanās un reakcija uz apkārtni bija tikai bāls iepriekšējās personības atspulgs. Tagad Hārdmens atradās delīrija un aptumšotas apziņas stāvoklī. Keranss nojauta, ka I lardmens zaudējis redzi pirms apmēram mēneša un instinktīvi uzrāpies šajā kalnā, no kurienes viņš spēja uztvert sauli.

Otrajā dienā Hārdmens sāka rijīgi ēst, it kā gatavodamies tālākam gājienam cauri džungļiem, trešās dienas vakarā viņš apēda vairākus ķekarus milzīgo ogu. Šķita, ka izvārgušajā ķermenī pēkšņi sāk atgriezties spēks. Pēcpusdienā viņam pat izdevās uzslieties kājās. Viņš atspiedās pret durvju aiļu un vēroja sauli, kas rietēja aiz mežiem klātajiem pakalniem. Keranss nesaprata, vai Hārdmens beidzot ir viņu pazinis, taču viņš vairs neizteica saraustītās pavēles.

Nākamajā rītā atklājot, ka Hārdmens ir aizgājis, Keranss nejutās pārsteigts. Viņš aizkliboja līdz meža malai, kur tecēja neliels strautiņš. Keranss uzlūkoja tumšās paparžkoku galotnes, un pasauca Hārdmenu.

Viņš ieklausījās atbalsīs un tad atgriezās būdā. Viņam nebija iebildumu pret Hārdmena vēlmi turpināt ceļojumu. Keranss pieļāva, ka viņi varētu no jauna sastapties un varētu arī vairs nekad nesastapties savā kopīgajā ceļojumā uz dienvidiem. Hārdmens dosies uz priekšu līdz brīdim, kad viņa acis vairs nespēs saskatīt saules raidītos signālus vai kad viņu būs pieveikusi kāda iguāna. Viņš virzīsies uz priekšu soli pa solim, taustīdams savu ceļu džungļos, pacēlis galvu pretī saulei, kuras gaisma viņu apspīdēs cauri koku lapotnēm.

Keranss palika būdā vēl divas dienas, gaidīdams Hārdmena iespējamo atgriešanos. Tad ari viņš devās ceļā. Medikamentu viņam vairs nebija, tagad viņš nesa sev līdzi tikai maisu ar ogām un koltu, kurā bija atlikušas divas patronas. Viņa pulkstenis joprojām gāja, un viņš to izmantoja kā kompasu. Viņš arī uzskaitīja pagājušās dienas, atzīmēdams katru ar iezīmi uz savas bikšu jostas.

Keranss gāja pa ieleju, brizdams pa seklu strautu un cerēdams, ka tas izvedis viņu pie tālumā redzamās upes.

Strauts pagriezās uz rietumiem, viņš pameta to un devās taisni uz priekšu dienvidu virzienā. Džungļi beidzās, un sākās rets mežs, aiz kura savukārt bija slīkšņa.

Pēkšņi Keranss ieraudzīja, ka viņš atrodas milzīgas lagūnas krastā. Tās diametrs bija apmēram viena jūdze. Lagūnu ieskāva smilšaina pludmale un dažu pussagruvušu dzīvojamo ēku augšējie stāvi. Vienā no šīm ēkām Keranss pavadīja veselu dienu, mēģinādams kaut nedaudz atveseļot savu potīti, kas bija samelnējusi un uztūkuši. Lūkodamies pa logu uz lagūnu, viņš vēroja pēcpusdienas lietu mežonīgā niknumā pātagojam ūdens virsmu. Kad mākoņi aizpeldēja, ūdens virsma atkal atgādināja stikla plāksni, un tās krāsas šķita iemiesojam sevī visas pārmaiņas, kuras viņš bija redzējis savos sapņos.

Viņš bija pavirzījies simt piecdesmit jūdžu uz dienvidiem, par to lieci nāja arī krasā gaisa temperatūras paaugstināšanās. Karstums atkal bija kļuvis gandrīz neizturams simt četrdesmit grādu, bet Knansam negri bējās pamest lagūnu ar tās tuksnesīgajām pludmalēm un apkārtējiem džungļiem. Viņš pēkšņi skaidri saprata, ka hardmens drīz mirs un ka ari viņš pats nespēs izdzīvot milzīgajā džungļu masīvā, kas stiepās dienvidu virzienā.

Viņš atlaidās uz muguras un kā pusmiegā prātoja par pagātnes notikumiem, kuru kulminācija bija viņu ierašanās centrālajā lagūnā un viņa došanās šajā ceļojumā uz pagātni, viņš domāja par Strengmenu un viņa aligatoriem, un, visbeidzot, ar dziļu nožēlu un maigumu viņš atcerējās Beatrisi un viņas smaidu.

Tad viņš no jauna piesēja pie kājas kruķi un ar tukšā 45. kalibra kolta spalu sienā virs loga ieskrāpēja uzrakstu, būdams pārliecināts, ka neviens nekad neizlasīs šo vēstījumu: 27. diena. Esmu atpūties un dodos uz dienvidiem. Viss kārtībā. Keranss.

Viņš pameta lagūnu un no jauna iegāja džungļos. Pēc pāris dienām Keranss jau bija dziļi biezoknī, aligatoru un milzīgu sikspārņu vajāts, cauri lietum un aizvien pieaugošajam karstumam gar lagūnām virzīdamies uz dienvidiem jauns Ādams, kurš meklē atdzimušās saules aizmirsto paradīzi.

vēja suņa klasika Dž. M. Kutzē Negods «Dž. M. Kutzē .. pēta nežēlību cilvēka nežēlību pret kaujamiem lopiem un pamestiem suņiem, vienas rases nežēlību pret olru, slimības nežēlību pret cilvēka miesu.» Amanda Aizpuriele Džeks Keruaks Ceļā «Tāpat kā 1920. gados [Hemingveja] «Un saule lec», vairāk neka jebkurš cits romāns, uzskatāms par Zudušās paaudzes vainagojumu, tā tagad jau it skaidri redzams, ka bitu paaudzes virsotne ir romāns «Ceļā».» The New Yor k Times Kristiāns Kralits Fazerlande «K. Krahta grāmatas varētu iet pie sirds tai pašai sabiedrības da|ai, kas jūsmo par Ervinu Velšu, ķiķina par Čaku Palanjuku, atsaucas uz Duglasu Koplendu, mēģina iejusties Frederika Beigbcdera varoņu ādā, akli seko Breta īstona Elisa norādījumiem, vardu sakot, ir līdzatbildīga tā dēvēto kulta rakstnieku dzimšanā.»

Pauls Bankovskis Bernhards Slinks Priekšlasitajs Grāmata tulkota 32 valodās. «.. anotēta kā stāsts par pirmo mīlestību, ta ir viena no filozofiski kārtainākajām grāmatām, ko nācies lasīt pēdējā laika.»

Māra Misiņa Egīls Venters Melanholijas skaidrojošā vārdnīca «Tā ir pietiekami gudra lasāmviela par dzīvi, no kuras mēs bēgam iedomāto ilūziju, seriālu un pagātnes sapņu pasaulē. Un ta ir pietiekami vienkārša lasāmviela, lai neizraisītu alerģiju ar savu uzspēlēto intelektualitāti un kompleksu māktu pa​saules filozofu prātulu atražošanu.»

Arno Jundze Ians Makjuans Melnie suņi Britu rakstnieks par saviem darbiem saņēmis Lielbritānijas Mākslas padomes balvu, S. Moema prēmiju un Bukera prē​miju. ««Melnie suņi» ir romāns ar dzejas darba tekstūru un tikpat maldinoši vienkāršs ka filmas vizuālo teļu šķietama pašsaproViktors Freibergs tamība.»

Leo Perucs Pastarās dienas meistars Iespējams, ka šis ir pats nozīmīgākais Pragas literātu lokam piederoša autora romāns. Argentīniešu rakstnieks Horlie Euiss Borhess to iekļāvis pasaules labāko kriminālromānu antoloģijā.

Stivens Marlovs Baka pasaules mala «Šaja neapšaubāmi interesantajā romāna ir .. daudz Edgara l5 o un .. maz Stīvena Mārlova.» Gunlis Berelis Toms Villi's Godkāres malduguns «Godkāres malduguns» ir viens no pazistamākajiem Toma Vulfa romāniem. Viņš ir ari mūsdienu

klasikas šedevru The Elec​tric Kool-Aid Acid Test un A Man in Full autors.

«Tā ir debesskrāpju mēroga cilvēciska komēdija, kas norisinās taksometra skaitītāja ātrumā.»

Newsweek Anaisa Nina Henrijs un Džuna «lirotiska sevis izzināšana ir viena no dienasgramalas tēmām, un šis process ne sakas, ne beidzas ar Henriju Milleru. Erotiski, seksuāli tiek izvērstas vai vērtētas ari citas attiecības ar viru Hju, citiem draugiem, Dzimu, pērkamām sievietem, svešiniekiem.» inguna Beķere Čarlzs Bukovskis Holivuda Pēc filmas Bor/ly uzņemšanas Č. Bukovskis raksta romānu «Holivuda», visai nikni parādot jūkli kādas mazbudžeta filmas tapšanas gaitā, kuru tā kā vajadzētu uzņemt, bet īsti darīt to nevienam negribas tāpat jau neviens neskatīsies.

Haruki Murakami Norvēģu koks vija suņa klasika Autors meistarīgi apvienojis sešdesmito gadu mūziku, gaisotni un ētosu ar skumīgu stāstu par studenta jaunību un atainojis viņa pirmo, bezcerīgo mīlestību. «Šis viegli un plūstoši lasāmais darbs valdzina, liekas, tieši ar Sclindžeram līdzīgo stāstītāja balsi un emocionālo, mulsinošo, līdzjūtību (vai kādas citas jūtas) izraisošo pasaules redzējumu.» iunmls ,,Mcrkis „ vēja suņa romāns Džons Ridlijs Visi deg ellē «.. kolorītā vide, uz kuras reljefi iezīmējas amerikāņu padibeņu plaša portretu galerija, romānu «Visi deg elle» novieto uz spriedzes žanra augstākā plaukta.»

Bens Lathovshis Vladimirs Kaminers Ceļojums uz Tralalā Ceļojumi izklaide. Tāpat izklaidē ari ceļojumu apraksti mājās palicējus, kas uzdnkstas tikai sapņot par trako pasauli. V. Kamineru no sākta gala vilinājis svešums, jo, ka viņš saka: «Tur, no kurienes esmu nācis, dzīve ir dzīvei nepiemērota.»

Džons Krakauers Retināta gaisā Džons Tērks Aukstie okeāni Dereks Landijs □ievu pamestā jūra Sebastjans Jьngers Absolūtā vētra Anatolijs Bukrejevs un Gerijs Vestons de Volts Kāpiens Alfreds Lānsings Izturība Sērijā «Tik un tā» iznākušas grāmatas: KRISTĀLa. HORIZONTS Robs Mandls Liktenīgā vētra Andreass Kilings, Irēna Bišofa Teiksma par Jukonu Gerijs Polsens Ziemas deja Edgars Grāfs Veldzējoša pelde ar krokodiliem Dons Starkels Smailītē uz Amazoni Riks Ridžvejs Kilimandžāro ēnā Pēters K. Hertlings Antarktida, Antarktīda!

CELOŪUP1U KLUBS Bruno Baumanis Karavāna iet nāvē Džons Krakauers Pirmatnībā Hanss Kammerlanders Kalnu apsēstais Normens D. Vons sadarbībā ar Sesilu B. Mērfiju Piedzīvojumi — mans mūžs

Ģertrūde ReiniSa Sapņu karavāna Deivids Briāīrss Augstuma varā Treisija Edvardsa Izdzīvojot katru mirkli REINHOLDA. MESNERA, GRAPIATAS Everests Gl un Gll Kailais kalns [1] Slems (kāršu spēles termins) vista vai bridža spēlē: uzvara vai zaudējums, liekot galda visas kārtis.

[2] Paša augstako militārpersonu un civilo augstmaņu tituls Osmaņu impērijas laikos Turcijā, Ēģipte u. c.