Pēc tāda Nikolaja viľa skolotājas raksturojuma izšķīros, ka Nikolajs nākošajā dienā ir jāpratina ierēdnim, kurš par viľu ziľas bija ieguvis. Pratināšana tam jāsāk ar vārdiem: — Manam priekšniekam ir jaunas ziľas, par to kādēļ tu meţu esi dedzinājis. Ja tu man tagad neteiksi taisnību, kādēļ to darīji, tad pirms pelnītā soda, tu vēl saľemsi pērienu. Ar rezultātiem, ko nākošajā dienā man paziľoja pēc apmēram vienas stundas Nikolaja pratināšanas, biju vairāk kā pārsteigts. Tas bija pilnīgi jauns stāsts un tikpat ticams kā abi iepriekšējie. Nikolajs bija stāstījis, ka apmēram pirms sešām nedēļām, viľa tēvam atgrieţoties no darba gaitām meţā, līdzi kādu vakaru atnācis kāds patumšu seju un tumšās drēbēs ģērbies vīrs. Kad tēvs to ievedis istabā un gatavojies aizdegt lampu, svešais tēvu pārtraucis un teicis, ka viľš tumsā jūtoties labāk. Labu brīdi noskatījies uz Nikolaju, noteicis, ka šis lielais zellis varēs mums palīdzēt. Aicinājis viľu atsēsties sev blakus uz sola, kuru tēvs svešajam norādījis pie galda. Kamēr tēvs sameklējis svaigu pienu, maizi un sviestu, svešais viľam esot sācis stāstīt, ka viľam pienācis laiks domāt, kā palīdzēt latviešiem atbrīvoties no vāciešiem. Viľš labi pazīstot meţu un te kaut ko varētu darīt. Ja šinī un vēl citos meţos izceltos ugunsgrēki, tad ļaudīm būtu jānodarbojas ar to dzēšanu. Vācieši tad nevarēšot vairs tik daudz vīriešu sūtīt karā un tiem būšot iemesls vāciešiem aizbildināties, ka viľi ugunsgrēka dēļ nav paspējuši ievākt raţu. Tad nebūšot vāciešiem jānodod tik daudz produktu, cik katram esot uzlikts par pienākumu. Tad arī viľa tēva viens otrs nošauts medījums palikšot pašu virtuvei. Ja Nikolajs meţu vairākas reizes no vietas būs aizdedzinājis, viľš nopirkšot jaunas kurpes. Uz jautājumu vai tēvs arī dzirdējis viľu sarunu, Nikolajs bija atbildējis ar nē un paskaidrojis, ka tad, kad tēvs visu ēdamo sagādājis, viľš dēlu aizsūtījis uz kūti palīdzēt mātei ar mazo brāli. Kad viľš atkal atgriezies istabā, svešais jau bijis aizgājis. Arī uz tālākiem jautājumiem, vai viľš ar tēvu par meţa dedzināšanu pirms vai pēc saviem nedarbiem runājis, Nikolajs atbildējis ar nē. Uz jautājumu vai svešo vīru viľš pēc tam atkal bija redzējis, atbilde atkal bijusi nē. Pēc šī jaunā Nikolaja stāsta skaidrs bija tas, ka viľa tēvs būtu jāaiztur un jāatgādā uz Liepāju, ko uzdevu izkārtot Zariľam, ne ātrāk kā pēc pāris dienām, kad Zariľš būs noskaidrojis Lagzdiľa radu polītisko nostāju, bet man šīs pāris dienas vajadzēja citai lietai. Nikolajs toreiz bija vienīgais, kas bija mūsu aresta telpās, ēkas bēniľos. Es gribēju tās paturēt brīvas, tādēļ Nikolaju pēc otrās pratināšanas ievietoju Liepājas cietumā. Nikolaja pēdējais stāsts rādīja, ka lieta var izvērsties plašumā, un tās centrā var izvirzīties krievu izpletľu lēcēji. Lai tiktu pie skaidrības, nolēmu pārľemt pašu krievu metodes un vienā no aresta telpām iebūvēt mikrofonu. Iepriekš dodot klusēšanas parakstu, to uzľēmās iekārtot Liepājas radio firmas Tomas īpašnieks. Lagzdiľa radi bija lauku cilvēki no kalpiem līdz saimniekiem. Viena no Nikolaja māsīcām bija darbojusies komjaunatnē un aizbēgusi līdz krieviem. Pārējie, ieskaitot meţsargu Lagzdiľu, bija ar tīru vesti.
99