Issuu on Google+


K. Siljakovs 1945. gada angļu gūstā.


Kārlis Siljakovs

Mana Atbilde Kāda laikmeta memuāri Otrā daļa

APGĀDS GAUJA 1985 U.S.A. Vāka apvalku darinājuši O. Kononovs un O. Jēgens.


Printed by Augstums Printing Service, Inc. 1621 South 17th Street Lincoln. Nebraska 68502-2698


KARA SĀKUMS Kaut kas bija noticis un kaut kam bija jābūt pēkšľās pamošanās iemeslam. Caur logu slēģu spraugām istabā ieplūdusi jauţamā rīta gaisma tā nebija. Tie nebija arī saspīlētie nervi un pārkairinātā dzirde, kas pēc 13. - 14. jūnija sarkanās Bērtuļu nakts brīdinoši uztvēra katru troksni, kas no ārpuses iespiedās dzīvoklī. Tas bija kas cits. Pulkstenis rādīja 3:40. Logu stikli viegli drebēja. Kaut kur tālu bija jauţama it kā lidmašīnu motoru rūkoľa, un tad, viegli nodrebēja zeme, salīgojās visa māja un vienai loga rūtij aizplīsušais stikla gabals, kopā ar sen jau izkaltušo ķiti, it kā negribēdams izslīdēja no sava rāmja gropējuma un nokrita dārzā, saplīsdams ar viegli skanošu troksni. Vienā momentā izlēcu no gultas un plaši atvēru izsisto logu. Pirmā brīdī likās, ka visa pilsēta vēl guļ, bet tā nebija. Mājā pāri dārzam, pie atvērta loga jau stāvēja kāda jauna sieviete naktskreklā. Dzīvoklī virs sevis saklausīju krēslu pārbīdīšanu un tad kaut ko gāţamies. No blakus istabas izsteidzās sievasmāte un vienīgais, ko viľa varēja pateikt, bija: Karš! Un tad es skaitīju, — trīs, četri, pieci, seši, septiľi, — septiľu smagu detonāciju trokšľi bija saklausāmi no Grobiľas puses, nē, vēl viens, — astoľi. Bērni, nebaidieties, būs laime, to norāda izsistais logs. Šos vārdus teica mana reliģiskā sievasmāte, kura vienmēr prata apvienot reliģiskās dogmas ar tautas ticējumiem.

5


Vairāk savās domās, nekā vārdiem, viľai atbildēju: Kaut tā būtu! Tad viss apklusa. Tikai dzidrajā rīta gaisā bija saklausāmas putnu balsis. Ieslēdzu radio. Tas klusēja. Nakts programmas bija beigušās un rīta raidījumi vēl nebija sākti. Pāršķīru kalendāru uz rakstāmgalda. Tas rādīja svētdienu, 22. jūniju 1941.g., kas mums tomēr bija darba diena, ja gribējām svinēt 24. jūniju — Jāľus. No gulēšanas nekas vairs nesanāca. Dzirdētās detonāci-jas un izrunātais vārds — karš, bija temati, kas aizľēma visu rīta cēlienu un neapklusa arī pie brokastu galda. Jau veselu gadu, atrazdamies stāvoklī, kā bez tiesas sprieduma patvarīgi ieslodzīti cietumnieki, kuriem, neziľā kas ar viľiem notiks, sevišķi attīstās dzirde un redze. Toreiz mēs visi, kad mūsu zeme bija pārvērsta vienā vienīgā lielā cietumā, savās sirdīs kā šī cietuma vārtu atslēgu glabājām vārdu karš, un kuru tad arī centāmies pielaikot visam redzētam un dzirdētam. Ko redzēt un dzirdēt Liepājā vienmēr bija daudz. Kad jūnija sākumā Dzelzceļa darbnīcās lielā steigā sāka sagatavot preču vagonus cilvēku pārvešanai, tad šī ziľa pilsētu aplidoja nedaudz stundu laikā. Tikai nevienam prātā neienāca doma, kādam nolūkam šie vagoni tika sagatavoti. To vajadzību saistīja jau ar maija sākumu novēroto krievu spēku pastiprināšanu. Dienu un nakti no Grobiľas lidlauka startējošām lidmašīnām visām bija tikai viens virziens — Baltijas jūra un pēc tam atgriešanās savā izejas bazē. Flotes vienības, kas nebija saistītas ar kādas vajadzības piestāju krastmalā, no Kara ostas kanāla tika pārvietotas un noenkurotas reidā, kura vārtu ārpusē nepārtraukti patrulēja ātrlaivas. Apgrūtināta bija ne tikai to reto civilistu iekļūšana Kara ostā, kas tur vēl tika nodarbināti un kuru ceļš uz turieni veda pāri Kalpaka tiltam, apgrūtināts šis ceļš bija arī pašiem krieviem. Ielas dzelzceļa gala punkts vairs nebija Kalpaka tilts, bet jau Ziemeļu kapi, aiz kuriem tikai daţus soļus tālāk, pie pēdējās mājas pirms lidlauka, notika pirmā dokumentu pārbaude. Uz Kalpaka tilta dokumentu pārbaude tika atkārtota divas reizes. Pirmo reizi uz tā uzejot,otru, no tā noejot. Zvejnieku izbraukšana jūrā, kas jau bija ierobeţota ar katrreizēju zvejas kvadrātu noteikšanu, kuri nepārtraukti atradās krievu ātrlaivu uzraudzībā, tika pastiprināta. Nepietika ar to, ka viľu personības dokumentus un laivas kontrolēja ostu atstājot un tanī atgrieţoties. Šīs pašas kontroles atkārtoja otru reizi pie reida vārtiem uz atklātu jūru. Loču tornī vairs nedeţūrēja latviešu locis, tur sēdēja krievs. Latvietim pat vairs nebija atļauts uzkāpt torľa pēdējā stāvā un pavērties jūrā. Bākas uzraugs arī vairs nebija noteicējs ne par savām, ne savu padoto gaitām, tos visur soli solī pavadīja krievs. Uz Liepājas dienvidus mola, iemīļotas liepājnieku pastaigas vietas, jau veselu gadu, bruľojies sarkanarmietis, ar puļķīti virs cepures, nelaida vairs nevienu jūras sāļā gaisa mīļotāju. Sākot ar maiju tur vairs nestāvēja tikai viens krievs vien, bet uz tā tika iekārtotas vairākas automātisko ieroču pretgaisa aizsardzības ligzdas.

6


Un paldies Dievam, bija reti tādi gadījumi, kad kāds liepājnieks tumsai iestājoties, vēl būtu aizkavējies pludmalē un atļāvies tur uzvilkt sērkociľu papirosa aizsmēķēšanai. Ja šādu grēku pie sarkaniem robeţsargiem vēl izdevās nolūgties, tad sekojošā izkratīšanā kabatā atrastā baterija, jau varēja būt aizturēšanas iemesls. Kara ostas dienvidus krastā, pretī cukurfabrikai, ar virsstundu darbu lielā steigā tika būvētas jaunas degvielu tvertnes. To tuvumā Sarkanarmijas sapieri tanī pašā laikā būvēja pretaviācijas ieroču novietošanas pozicijas. Ar tādu pašu ieroču vajadzībām uzbūvētām platformām savu izskatu pārmainīja arī pilsētas augstāko namu jumti un Kara ostas ūdens tornis. Latvijas-Lietuvas robeţas tuvumā, Rucavā un Dunikā, pirms gada uzsākto un vēl galīgi nepabeigto pazemes nocietinājumu bunkuros iesēdās sarkanarmieši. Viľu mazākas tanku vienības izvietojās un nomaskējās šo divu pagastu centriem piegulošos meţu puduros, kur pēc tam ceļi privātai satiksmei tika slēgti. Cīravas un Vaiľodes apkārtnes lauksaimniekiem vairs neatlika laika nedz domāt par saviem darbiem, nedz tos padarīt. Tur jaunbūvējamiem lidlaukiem pagastu izpildkomiteju prasības pēc jauniem klaušiniekiem auga no dienas dienā. Šos krievu militārās aktivitātes sagatavošanās mēnešos liepājnieki, neko nezinādami, kas tanī pašā laikā notika Vācijā tās austrumu robeţu tuvumā, nereti šķērsojot tirdzniecības ostas veco tiltu, izbrīnā palēnināja savus soļus un domās paraustīja plecus. Ostā vācu kuģu kustība, kas jau no vācu-krievu draudzības līguma dienām piederēja pie Liepājas ikdienas, nemazinājās, bet pat pieľēmās. Ko izvest šiem vācu kuģiem nebija nekā, bet to ievedumi tūlīt tika pārlādēti preču vilcienos, kas aizripoja krievu zemes virzienā. Importa preces, kas krieviem pienāca no Vācijas, nesastāvēja tikai no kuģu kravām vien, tie saľēma arī pašus kuģus. Tā aprīļa-maija mēnešos Tosmarē no Vācijas tika iešlepētas lielāks skaits upju šalandes, kuras, pēc apšūš:.nas ar Latvijas zaļā zelta plankām, visas pa jūras ceļu aizpeldēja tālāk uz Ļeľingradu. Pēdējais vācu kuģis, ko Liepājas ostā redzēju izdodot savu kravu, bija piestājis ostas Jaunliepājas krastmalā, apmēram 200 metrus no tirdzniecības tilta jūnija otrā nedēļā, tanī dienā, kad vilcienus kravas tālākai vešanai vajadzēja citām vajadzībām un tā šī kuģa krava, metallapstrādāšanas darba mašīnas, izlādētas ostas krastmalā, tur arī palika un sagaidīja savus raţotājus, kas tās tad sadalīja starp Liepājas rūpniecības uzľēmumiem. 18. jūnijā Liepājā tika izlīmēti plakāti, kas vēstīja par tuvākās dienās gaidāmiem sarkanarmijas manevriem un saturēja rīkojumus civiliedzīvotājiem par aptumšošanas noteikumiem. Sākot ar 19. jūnija pēcpusdienu pilsētas ielās neredzēja vairs neviena sarkanarmieša, bet pastiprināti patrulēja vietējie miliči. No tā visiem radās secinājums, ka krievu-vācu sadursme nav vairs tālu. Vai tā bija jau sākusies? Līdz pulksten sešiem, kamēr atstāju dzīvokli, neviena radiostacija gan to neapstiprināja. Ceļā uz autobusa piestātni ielās arī nekādas pārmaiľas novērot nevarēju. Tā pati aina un tās pašas sejas. Agrīnie darba sācēji no Drāšu fabrikas,. Dzelzceļu darbnīcām un Kara ostas. Katrs gāja savā nodabā un domādams savu domu.

7


Autobusa piestātnē parasti sapulcējās pāri par 40 cilvēku, visi no vienas darba vietas un daudzi jau gadiem ilgi pazīstami. Vēl pirms gada gaidot vilciena pienākšanu, kas toreiz mūs veda uz darba vietu, visu mutēs bija Padomju Savienības ultimāts un notikumi uz robeţas. Visi runāja un zīlēja nākotni. Cits par citu gudrāks un uz otru neklausījās. Šodien visi klusēja, un ja arī kāds izmeta kādu vārdu, tad tā bija ikdienišķa frāze, par ko pats teicējs pēc tam nokaunējās, sāka nevajadzīgi klepot, vai steidzīgi meklēt pēc papirosa. Jā, mēs vairs nebijām vieni, puse no autobusa gaidītājiem bija krievi, bet arī tie klusēja. Biju īslaicīgi piedalīts techniskam birojam un sākoties darba dienai, Gorelkins no paša rīta mums katram noprasīja, ar ko šodien būsim nodarbināti. Kaut gan ne pret viena sava darbinieka atbildi Gorelkins iebildumu necēla, neierobeţoja arī kustības brīvību, kas ar darbu bija saistīta ar fabrikas darbnīcām, tomēr šāda veida pārbaude, ko piedzīvojām pirmo reizi, visus manāmi satrauca. Ko katrs par to bija domājis, uzzināju tikai vēlāk. Visos bija radusies baiļu sajūta, ka Gorelkina jautājumi ir bijuši kaut kādā sakarībā ar no rīta dzirdētām detonācijām, kas varēja būt arī kara sākums un iegansts jaunām deportācijām tieši no darba vietām. Arī mans darbs bija saistīts ar darbnīcām, bet uz tām ejot mani vispirms interesēja kas cits, pirmā dokā iedokotā krievu kara kuģa Ļeľina apkalpe. Tās izdarībās nekādas pārmaiľas nesaskatīju. Izvilkuši doka krastmalā vairākus volejbola tīklus, gatavojās saviem rīta vingrinājumiem. Sāku domāt, vai no rīta dzirdētās detonācijas maz bija bumbu sprādzieni. Vai tikai krievi izvēloties agro rīta stundu, neizdarīja kādus spridzinājumus, lai sākoties darba dienai, netraucētu spridzinājuma vietā notiekošo satiksmi un darbus? Sprādzieni neapstrīdami bija notikuši Grobiľas pilsētā, lidlaukā, kas gatavs vēl nebija un kur tika nodarbināti daudzi apkārtējie zemnieki ar saviem zirgiem. Bet lidmašīnu rūkoľa? Jā, bet kurās stundās gan tā virs Grobiľas nebija dzirdāma. Gribēju jau doku rajonu atstāt, kad mani aizturēja kuģu būves meistars Sisenis un vedināja sev līdz. Kad bijām pagājuši attālāk no dokiem, Sisenis priecīgi uztraukts ierunājās: Ir sācies karš. Vienīgais mūsu strādnieks no Grobiľas, kas katru rītu uz darbu brauc ar divriteni, šorīt pēc dzirdētām detonāci-jām, braucot gar turienes lidlauku, redzējis svaigas bumbu bedres un kādu nosistu zirgu. Lidlaukā visas lidmašīnas un automobiļi no atklātiem parkošanas laukumiem esot pazudušas un ar tām tagad esot pilni pat mazākie krūmu puduri. Viľš arī redzējis, ka krievi lielā steigā, ap zenitlielgabaliem uzberot smilšu vaļľus. Ticiet man, tas ir kara sākums. Kaut viss izklausījās ļoti ticami, tomēr Siseľa secinājumam gluţi piekrist negribēju un viľam aizrādīju, ka šeit tak nekas tāds nenotiek, kas šo priecīgo ziľu apstiprinātu. Mani pretargumenti Siseni nepārliecināja. Ka šeit vēl nekas nenotiek, tā ir krievu birokrātija. Viľi tak bez Maskavas ziľas nedrīkst nospļauties, kur nu vēl lielgabalus pielādēt. Pagaidiet tikai, ja mēs vēl šodien no šejienes varēsim aiziet veselām ādām, tad tā būs vairāk kā Dieva ţēlastība. Kaut arī pats vēlējos, lai Siseľa vārdi būtu patiesība, un arī šorīt, tūlīt pēc neparastās pamošanās jau sāku ticēt, ka lielā stunda ir pienākusi, tad tomēr tanī brīdī vairāk domādams par Ļeľina matroţu bezrūpīgām nodarbībām man sāka likties, ka mūsu cerības, bija tikai mūsu pašu,

8


jau mēnešiem ilgi saspīlētie nervi un galvā izauklētā doma, kā vienīgo glābiľu no krievu virskundzības — karu, bet sācies tas vēl nebija. Uzbrucējs varēja būt tikai vācietis, bet kāpēc agrā rīta stundā pirmo uzbrukumu vērst pret nepabeigtu lidlauku, kad bija zināms karaspēka un flotes vienību sakoncentrējums Kara ostā. Vai biju vienīgais kam Sisenis uzticēja savas domas, nezinu, bet dzirdot manas šaubas, viľš jutās vīlies. Grobiľas lidlaukā tomēr kaut kas neparasts bija noticis. Sprādzieni un bumbu bedres tak neradās nenokā. Ja krievi būtu sākuši pieteiktos manevrus, tad ne jau ar kaujas bumbām, nometot tās uz savu pašu lidlauku. Doku apkārtnē nodarbinātie kustējās savās gaitās kā parasts. Tomēr to kustībās nebija vairs arodnieciski iemācītie paľēmieni, kas automātiski sekoja no vienas darba fāzes uz otru. Darba gaita likās saraustīta un darītāju domas tālu no darāmā darba, kas visspilgtāki izpaudās pie spiestā gaisa āmuriem nodarbinātiem. Pēc katras iekniedētās kniedes vienmēr iestājās maza pauzīte. Vīru acis vērās pret debesīm un to sejās varēja vērot, ka tās bija sasprindzinātas katra mazākā blakus trokšľa uztveršanai. Vienīgais izľēmums bija Ļeľina matroţi. Tie klaigādami dūšīgi sita savas volejbola bumbas un par apkārtni nelikās ne zinis. Un tomēr, kaut kas bija "gaisā", neredzams un nedzirdams, tomēr nojaušams. Lai iegūtu kādu skaidrību, devos atpakaļ uz fabrikas pārvaldes ēku. Pārvaldes ēkā ieejas durvīm iepretī atradās durvis uz ambulanci. Tajās stāvēja fabrikas māsa, kas mani ieraugot, ar rokas mājienu aicināja ieiet pie viľas. Viľa bija manāmi uztraukta un uz sliekšľa pat saķēra mani aiz rokas, strauji pavelkot, lai tādā veidā paātrinātu manu ieiešanu viľas darba telpā. Durvis pat vēl nepilnīgi aiz manis aizvērusi, viľa klusinātā balsī izdvesa: Ir sācies karš. Visi krievu priekšnieki un Jansons patlaban atrodas pie direktora Tjereľķeva, kur tie sprieţ par fabrikas apsardzību un eventuēlu tās evakuācijas iespēju. Jūs redzēsiet, drīz mēs piedzīvosim zilus brīnumus! Uz manu jautājumu, kā tad viľa ir tikusi pie tik noteiktām ziľām, sekoja ticama atbilde: no telefonistes, bet no Dieva puses, ne vārda tālāk. Viľa pēc šī rīta notikumiem ziľkārības dēļ noklausījusies visas no un ar direkciju notiekošās telefona sarunas, bet nav paspējusi man piezvanīt. Par māsas vārdu patiesību šaubu vairs nebija. Māsa un telefoniste bija lielas draudzenes. Biju pārliecināts, ka telefoniste pastāstot savu atklājumu māsai, noteikti to nobeidza tiem pašiem vārdiem: no Dieva puses ne vārdu tālāk. Priecīgam saviļľojumam, ka visiem rīta puses minējumiem un šaubām beidzot, esmu ticis pie apliecinājuma, mazu rūpju rūgtumu piemaisīja māsas vārdi, ka tiek domāts par fabrikas apsardzību, vai pat eventuēlu evakuāciju, kas zināmā mērā varēja nozīmēt arī mobilizāciju. Vēl tikai īsu brīdi uzkavējoties ambulancē, manas domas jau drudţaini strādāja, kā visērtāk un neuzkrītošāk izvairīties no pavēles saľemšanas, kas mani piespiestu fabriku neatstāt un varbūt pat nozīmēšanas kādā evakuācijas postenī.

9


Pēc māsas izteicieniem Gorelkinam bija jāatrodas pie Tjereľķeva. Spriedelēšanai viľiem daudz laika nevarēja būt un drīz būs jāķeras pie pieľemto lēmumu realizēšanas. Tādā gadījumā Gorelkina nākošais gājiens būs atgriešanās tech-niskā birojā un pavēļu nodošana tiem, kas tur pašlaik atradīsies. Labākā taktika šinī gadījumā varēja būt tikai viena, izvairīties no pavēļu devēja, tā tad neatgriezties birojā. Manos uzdevumos ietilpa ne tikai darbu priekškalkulāci-jas aprēķini, bet arī to pēckalkulācija, daţādo darbu veikšanai to koordinēšana starp fabrikas darbnīcām. Iemesls izpalikt no darba vietas techniskā birojā bija vairāk kā nekontrolējams. Nebija vairs ko kavēties. Devos atpakaļ uz doku rajonu kur, katlu smēdes un smēdes darbnīcās, arī tiešām gribēju sākt daļēji uzľemt no manis kalkulētos pusgatavos darbus. Kur vien apstājos, par darbu ar mani runāt neviens negribēja. Vīrus interesēja kas notiek fabrikas pārvaldes ēkā un kā izturas tur nodarbinātie krievi. Kad manas atbildes tiem neko neikdienišķu nepateica, tad bija tādi, kas jutās vīlušies, bet lielais vairums palika pie sava, — šodien ir sācies karš. Tiem teicu, ka Ļeľina matroţu šī rīta nodarbības nekādā gadījumā to neliecina. Vīri paraustīja plecus, bet palika pie sava. Ka viľiem ir taisnība, to teikt nedrīkstēju. Darbnīcās uzkavējos līdz apmēram pīkst, deviľiem. Tās atstājot un aizverot durvis, cerēju atrasties samērā klusākā vidē, kas tā vienmēr bija bijis, bet ne šoreiz. Ārā bija saklausāms tāls troksnis, kas nāca arvien tuvāk un ka tas bija pat pārspējis darbnīcu iekšējos trokšľus, liecināja daudzo nodarbināto steidzīga darbnīcu atstāšana pa tām pašām durvīm, pa kurām biju iznācis es. Visu acis vērās pret debesīm. Fabrikas territorijai no austrumiem tuvojās lielāks skaits lidmašīnu un tad tās jau bija virs mums, kopskaitā deviľas. Tās lidoja tikai apmēram 400 metru augstumā un uz to plākšľiem bija skaidri saskatāmi krusti baltā ierāmējumā. Nekas nenotika. Lidmašīnas slēgtā ierindā apmeta slaidu loku virs fabrikas un pazuda pilsētas virzienā. Piepeši no pilsētas atskanēja bumbu detonāciju trokšľi un pēc īsa brīţa varēja redzēt tur paceļamies vairākus dūmu stabus. Visā doku rajonā nodarbinātie neviens vairs nestrādāja. Cik tālu varēju pārredzēt pārējās darbnīcas, strādnieki tās bija atstājuši. Daţāda lieluma grupiľās drūzmējās pie durvīm un kaklus staipīdami raudzījās visos debess virzienos. Bet no turienes nekādu jaunu ziľu vairs nenāca un likās, ka netika izrunāts arī neviens vārds. Nesākās arī nekāda iniciatīva, ne no latviešu, ne krievu priekšniecības puses, kas ko teiktu un aicinātu cilvēkus atgriezties savās darba vietās. Pāri visai fabrikas territorijai bija iestājies klusums, kāds sastopams tikai meţā un laukā. Bija saklausāms tikai pa atvērto darbnīcu durvīm uz āru nākošais daţādu darba mašīnu brīvgā-jienā skrejošo transmisiju un dzensiksnu troksnis. No vietas kur atrados bija redzams arī Ļeľins un volejbolu spēlējošie matroţi. Arī tie savas rīta nodarbības bija pārtraukuši un skatījās nozudušo lidmašīnu un kāpjošo dūmu stabu virzienā. Tad no kuģa klāja kāds kaut ko kliedza. Matroţi lielā steigā atgriezās uz tā un man aiz muguras kāda balss noteica — karš!

10


Pirmais, kas mūsu grupā pārtrauca vaidošo klusumu un līdz arto arī katra individuālās domas, bija no fabrikas pārvaldes ēkas uz divriteľa piebraukušais izsūtāmais zēns. No riteľa nokāpis, zēns pašapzinīgā balsī iesaucās: Ir sācies karš! Visiem komjauniešiem, aktīvistiem un strādnieku komitejas piederīgiem nekavējoši ierasties pie biedra Pētersona. Pārējiem palikt savās darba vietās. No grupas atskanēja jautājums, ko darīt strādnieku gvardiem. Nabaga zēns apjuka un tikai ar pūlēm izdvesa: — es nezinu, par to man neko neteica. Jā, bet kas tad tevi šurp sūtīja? Iepriekšējā balss neatlaidās un tincināja zēnu. Nu tā sieviete no biedra Pētersona kabineta. Bet balss neatlaidās un atkal jautāja: Vai tad viľa tev teica, ka ir sācies karš? To nē, bet tur birojos visi par to sačukstas. Jautātājs kļuva ass. Tu, puika, skaties, ka nedabū pērienu un iznācis grupas priekšā turpināja: Biedri, mums uz bērniem un bābām nav jāklausās. Ja biedrim Pētersonam būs svarīgs kas ko teikt, viľš piezvanīs mums pats. Savu autoritāti aizstāvot, zēnā radās spītība un pretošanās griba. Nezvanīs vis, viľi visi ir pie direktora. Pats redzēju, ka Pētersona sieviete pirms pavēles nodošanas man, sarunājās ar viľu pie direktora kabineta durvīm, pēc kam Pētersons iegāja tur atpakaļ. Zēns saraustīja divriteni un aizbrauca pie nākošām darbnīcām. Zēna tirdītājs nospļāvās un izsaucās: Biedri, pie Pētersona! un pats pirmais sāka soļot direkcijas virzienā. Liels bija mans pārsteigums, ka sekotāji viľam nebija vairāk kā četri. Tad attapās arī smēdes meistars un vārdiem: — ejiet katrs savā darbā un ko nesīs nākotne to drīz redzēsim — pats pirmais iegāja atpakaļ ēkā. Vīri ne labprāt tam sekoja, likās tie domāja citādi. Ārā viss bija pārredzams un pārskatāms. Kas zināja pateikt vai nākošais uzlidojums jau nebūs mērķēts darbnīcām? Pēc redzētā un dzirdētā mana izpalikšana birojā varēja kļūt aizdomīga. Vēl brīdi pavērojis Ļeľinu, redzēju, ka tā apkalpe iznāca no kuģa iekštelpām un sāka kārtoties uz klāja. Savas vasaras baltās uniformas tā bija apmainījusi pret zilām un nesa plecā pakārtu gāzu masku. Atceļu uz biroju izvēlējos gar kanāla atzarojuma malu. Tur, peldošā doka tuvumā krastam pietauvotas daţādu sīku remontu dēļ atradās vairākas zemūdenes un ka mana interese par tām, pēc vācu uzlidojuma bija liela, domāju, sapratīs katrs pats. Uz tām gatavība karam izskatījās lielāka kā uz Ļeľina. To pretaviācijas ieroču apkalpes jau visas atradās savās kaujas pozicijās. Neatbildēts palika jautājums, vai tās tur bija jau arī tad, kad notika vācu uzlidojums? Kanāla otrā krastā, kur kazarmju priekšā katru dienu varēja redzēt sarkanarmiešus izvedot ierindas mācības, 22. jūnijā, vai nu tādēļ, ka bija svētdiena, vai arī tādēļ, ka tie jau varbūt atradās savās izejas pozicijās, to tur vairs nebija. Nebija arī neviena saskatāma kazarmju daudzos plaši atvērtajos logos. Kad nonācu pie biroja ēkas, ieejas durvju priekšā stāvēja Pētersons un kaut ko stāstīja savam sapulcinātam fabrikas "sarkanam ziedam". Daudz viľu nebija, jo izsūtāmais zēns laikam vēl nebija paspējis apbraukāt visas darbnīcas. Garām ejot saklausīju daţus Pētersona teiktus vārdus. Runa bija par cepurēm. Vai Pētersonam nepatika vīru lielākās daļas kailās galvas un izpūrušie mati?

11


Otrā stāva biroja gaitenī dabūju kā ar āmuru pa pieri. Ejot garām direkcijas durvīm, pa tām iznāca Gorelkins un ieraudzījis mani, tūlīt noprasīja: ,,Kudā?" (Uz kurieni). Atbildēju — uz biroju. Vairāk neko neteicis, viľš sāka soļot man blakus. Sasniedzot viľa kabineta durvis, paliku pussoli atpakaļ, lai Gorelkins varētu man paiet garām. Nē, nē, nāciet man līdz! Kabinetā nosviedis savu portfeli uz galda, viľš plaši atvēra abas gala durvis uz blakus telpām un uzdeva tur strādājošiem pasaukt darbiniekus no tālākām telpām, lai tie visi sapulcējas viľa tuvumā. Mazā laika sprīdī, kamēr viss techniskā biroja personāls ieradās pie viľa, tas vairākkārt pacilāja uz rakstāmgalda nosviesto portfeli un katru reizi ar acīm nopētīja mani. Kad visi bija sapulcējušies, Gorelkins bez kāda ievada iesāka: Šorīt agri, bez iepriekšējas kara pieteikšanas, Vācija ir uzsākusi kara darbību pret Padomju Savienību. Mūsu vienības ir pārgājušas pretuzbrukumā un jau dziļi atrodas Vācijas territorijā. Visiem fabrikā nodarbinātiem darbs jāturpina savās darba vietās un par izvairīšanos no tā, vainīgie tiks sodīti pēc kara laika likumiem. īsā klusuma brīdī, kas pēc tam iestājās, no nodarbināto latviešu puses neatskanēja neviens jautājums, bet toties tuvāk Gorelkinam sāka spraukties biroja sveštautieši — divas ţī-dietes, divi krievu civīlisti un viena krieviete. To daţādie jautājumi pavadīti roku kustībām, no visām mutēm nāca vienlaicīgi, bet Gorelkins lēnām virzoties tiem pretī un ar vārdiem — ejiet atpakaļ savos darbos, tos no kabineta izbīdīja un, durvis aizverot, man uzdeva izdarīt to pašu ar otrām durvīm un palikt pie viľa. Izľēmis no portfeļa trīs nevisai biezas ietāfelētas mapes un man tās rādot, viľš jautāja: Vai jūs tās pazīstiet? Jā, tās pazinu un pats pie to sagatavošanas biju arī strādājis. Tanīs atradās mūsu ledlauţa Lāčplēsis, Liepājas ostas velkoľa Valdemārs un hidrogrāfiskā kuģa Hidrografs, savā laikā uz mūsu kara ministrijas pieprasījuma, izgatavotie zīmējumi, darbu apraksti un materiālu aprēķini, lai minētos kuģus kritiskā brīdī ātrā laikā varētu pārbūvēt un pielaikot mīnu izlikšanai un Hidrografu arī mīnu zvejošanai. Saľēmis manu piekrītošu atbildi, Gorelkins likās apmierināts un tīri familjārā tonī noteica: Šorīt jau direkcijā arī Jansons jūs ieteica kā šim uzdevumam vispiemērotāko vīru, bet tad, pārgājis uz oficiālo toni, turpina: Šie trīs kuģi vēlākais rītu būs šeit. Jūsu uzdevums: nekavējoši uzsākt koordinēšanas darbus ar darbnīcām, lai pārbūvēm vajadzīgie amatnieki un materiāli jau rītu no rīta būtu bez kavēšanās uz vietas. Darba orderi tiek jau rakstīti un tos es vēl šodien parakstīšu. Pasteidzieties, laika jums nav daudz, pēcpusdienā fabrikā notiks mītiľš un līdz tam laikam jums ar visu jābūt gatavam. Atdevis visas trīs mapes, Gorelkins mani atlaida. Atvieglots no visām nezināšanām un minējumiem, priecīgs atgriezos savā darba telpā. Drīz pēc tam caur logu redzējām, ka fabrikas ziemeļu vārtu virzienā aizbrauca vairākas vieglās auto mašīnas, kurās atradās visa fabrikas militārā krievu vadība, arī Gorelkins. Man par pārsteigumu vienmēr lietišķais un korrektais inţenieris Rasa noliecās tuvu man pie auss un čukstoši noteica: Aizbrauca apmainīt apakšbikses.

12


Vai viľi tās arī apmainīja, nezinu, bet kad atgriezās, tie bija apmainījuši vasaras baltās cepures pret melnām. Katram plecā bija gāzu maska un pie vidus jostas, zem jūrnieku svārkiem, karājās nagāns. Arī pēc Gorelkina paziľojuma par kara sākšanos, te-chniskā birojā nospiedošais gaiss nemainījās. Latviešu darbinieki mākslotā vienaldzībā, pārliekušies pār saviem zīmēšanas dēļiem vai galdiem, darīja savu darbu un ja arī kādu vārdu izmainīja, tad tikai ar blakus esošiem. Biroja vienā stūrī bija sapulcējušies sveštautieši. To sačukstēšanās, šad un tad noslēpumainā atskatīšanās pār pleciem uz latviešu kollēģiem, uzturēšanos birojā darīja neomulīgu. Tā tas nebija kara sākuma dienā techniskā birojā vien. Visā pārvaldes ēkā, kur latvieši domāja vienu domu, gaiss bija sasmacis un saindēts jau mēnešiem ilgi no daudziem sveštautiešiem, kas nepārtraukti papīriem rokā kustējās no viena jaunieceltā krievu priekšnieka pie otra. Ko īsti viľi visi darīja un kāda bija to daļa fabrikas kopprodukcijā, to mums uzzināt neizdevās. Mapes man jāstudē nebija, to saturs bija zināms. Tiešām biju laimējis lielo vinnestu, labāku uzdevumu nevarēju vēlēties. Mana kustības brīvība palika suverēna un, apziľā priecīgs, ka māsas vārdi par fabrikas evakuāciju nepiepildījās, devos atpakaļ uz darbnīcām. Darbnīcās tomēr valdīja cits gaiss. Neviens tur no ienākušiem krieviem nebija nostājies blakus latviešu amatniekam un strādniekam, lai ar to kopā veidotu jaunas vērtības. Tie, kas ar viltu un pārspēku bija atnākuši, bija jāuzrunā ar — biedri priekšniek. Tiem vietas tika atrastas pie mums atľemtiem rakstāmgaldiem. Darbnīcās vēl latvietis latvietim uzticēja savas domas. Ja kādreiz valodas lielākā grupā apsīka, tad iemesls tam nebija tālu jāmeklē. Grupai bija pietuvojies kāds mūsu pašu "krievs", kā tika saukti aktīvisti vai citi krievu roklaiţas, kas arī patiesībā 60% apmērā komplektējās no fabrikā strādājošiem mūsu pašu krieviem. Darbnīcās, izsūtāmā zēna pavēstīto ziľu par kara sākšanos, līdz tam vēl neviens no fabrikas vadības apstiprinājis nebija. Tas notika drusku vēlāk, kad tā atgriezās ar savām apmainītām "apakšbiksēm". Saimniecības daļas meistars Cinis, kā viľš man vēlāk priecīgs stāstīja, paliekot ar Gorelkinu zem četrām acīm tam teicis: nu gan tie vācieši beidzot lauzīs kaklu, bet Gorelkins, uzmanīgi paskatījies uz savu aizmuguri, atbildējis — to vēl nevar zināt, drīzāk mēs būsim tie. Darbnīcās rīta aina bija krasi mainījusies. Vēl pirms nepilnas stundas, redzot pirmās vācu lidmašīnas, vīri bija uzmanīgi un katrs palika ar savām domām, jo nevienam nebija uz pieres rakstīta viľa piesliešanās krievam. Tagad tie, kas tādi bija, tika savākti vienkopus pie Pētersona. Vīri smaidīja un viľu augumi bija kļuvuši staltāki. Tie dzīvi debatēja par varbūtējo turpmāko kara norisi. Daudzi no tiem, viszinīgi piemiedzot vienu aci, paspieda man roku un noteica — beidzot! Vecais doku meistars Zariľš smaidot pastāstīja, ka pēc viľa novērojumiem krievi esot nobijušies no latviešu strādniekiem. Ejot no iedakotā Ļeľina uz labierīcībām krastā, jūrnieki vairs neejot pa vienam, bet lielākā grupā uz reizi. Daţi no tiem esot apbruľoti ar šautenēm un tie tad paliekot labierīcības mājiľas ārpusē tik ilgi, kamēr pārējie ar savām darīšanām tiekot galā. Ja gribiet šo teātri redzēt, uzkavējaties daţas minūtes manā birojā. Pa logu var labi visu pārredzēt.

13


Jums nebūs ilgi jāgaida, jo uztraukums tiem visiem ir parāvis "mīkstu vēderu". Un tiešām tā bija kā Zariľš stāstīja. Mūsu pašpaļāvība un prieks ar to tikai auga. Tsi pirms pulksten diviem pēcpusdienā visus fabrikā nodarbinātos sadzina labierīcības ēkas priekšā, kur noklausījāmies Molotova radio runu, gan oriģinālā, gan tulkojumā. Pēc tam runāja Pētersons. Abas runas viena no otras daudz neko neatšķīrās. Abi runātāji, ar tipiski vulgāriem komunistu lamu vārdiem, vispirms nolamāja Vāciju un tad lielījās ar Sarkanarmijas jau iegūtām uzvarām. Molotovs aicināja visus Padomju Savienības iedzīvotājus cīľā pret uzbrucēju, bet Pētersons aizstāvēt tikai savu fabriku un celt darba raţību. Kad viľš sāka lasīt vienbalsīgi pieľemamās rezolūcijas un daudzos sveicienus, kas sākās ar visliesmainākiem, vislielākiem superlatīviem Staļinam un visiem tā inkvizītoriem, sapulcēto apliecinājums — mēs pieľemam — bija skaļāks kā visos līdz tam notikušos mītiľos, bet šis skaļums arī bija tik ironisks un man uzmācās bailes, ka savas kārtis neatklājam par ātru. Mītiľa laikā tā tuvumā divās smagās auto mašīnās, krievu karavīru darba cepurēm galvās un šautenēm apbruľoti, atgriezās no rīta pie Pētersona aicinātie viľa sarkanie pakalpiľi. Kad visi šie vīri, skaitā no 50 līdz 60, pirmo reizi bija kopā sapulcināti, tad tik īsti redzējām, kuri tie bija, kas ar savu klātbūtni veselu gadu tosmariešu biedriskai politizēšanai rītos un vakaros, braucot uz un no darba, vai pusdienas pārtraukumos, bija uzspieduši klusēšanas zīmogu. Pēc abu auto mašīnu iebraukšanas fabrikā, bija noticis neiedomājamais, tās austrumu vārti bija palikuši plaši atvērti. Labierīcības ēka no vārtiem neatradās tālu, apmēram 100 metru. Tanī brīdī, kad viens no apbruľotiem vīriem, transporta nozarē nodarbinātais Ejups, pēc Pētersona gatavojās kāpt runātāju tribīnē un pulkstenis jau rādīja daţas minūtes pāri pusē četriem, visa lielā strādnieku masa, tuvu pie 2000 cilvēku, sakustējās un sāka soļot vaļā palikušo vārtu virzienā. Lielos vārtus tie pirmo reizi bija lietojuši pirms gada. Tad tie tika atvērti tiem, kas pirmie Liepājā atklāti pacēla sarkanos karogus un ar tiem atrodoties uz vienīgā ceļa, kas no fabrikas veda uz tosmariešu dzīves vietām, neatstāja tiem citu izvēli, kā mīľājoties tiem sekot. Šoreiz vīru steigšanās uz vārtiem bija viľu pašu griba un tikko pirmie bija izgājuši tiem cauri, tā pārvērtās panikā līdzīgai bēgšanai. Neviens no vīriem vairs neatgriezās labierīcības ēkā nomazgāt rokas un apmainīt darba drēbes pret tīrākām, ar kādām tie nāca uz darbu un atstāja to. Tā paša iemesla dēļ fabrikā arī palika viens otrs divritenis, kuru īpašnieki no tālākām darba vietām uz mītiľu bija atnākuši kājām. Bet par paniku tā neizvērtās. Ārpusē pirmie izgājuši gados jaunākie gaitu samazināja un sagaidīja gados vecākos darba biedrus. Tad kopā ar tiem, kā spietot izlidojis bišu kamols, visa lielā tosmariešu saime līdz pilsētai turējās kopā. Netiku dzirdējis, ka šādai kopā palikšanai kāds uz to būtu aicinājis, bet tās bija bailes, bailes no varas ko pārstāvēja Pētersona apbruľotie vīri, kas tos mazākās grupās varētu aizturēt un atgriezt atpakaļ darbā. Katram atsevišķi nebūtu drosmes pateikt — nē! Bet bailes tosmarieši iedzina arī citiem. Uznākot uz Liepājas-Grobiľas ceļa, mēs tur panācām vairākas mazas 4 līdz 5 vīru lielas sarkanarmiešu grupas, kas pilsētas virzienā kājām pavadīja zirgu vilktus mazus municiju rateļus. Kad sarkanarmieši mūs aiz sevis pamanīja, tie,

14


pretēji satiksmes noteikumiem, pārvietojās ceļa kreisajā pusē, aizľemot riteľbraucēju ceļu. No pleciem norāvuši durkļotās šautenes izretinājās vienrindas līnijā, kuru pagrieţot varēja ērti nostādīt ķēdē pret mums. Visu ceļu līdz pilsētai ar pāris domu biedriem turējāmies "lielā spieta" aizmugurē. Tuvojoties pilsētai no tiem atvadījos un pārējos apdzinu. Mans tālākais ceļš gāja garām Dzelzceļu darbnīcām un Drāšu fabrikai. Te lielās darbnīcu hallēs ^valdīja klusums un vārti bija noslēgti tāpat kā pirms gada. Klusums valdīja arī pilsētas ielās. Retie gājēji, kurus tur sastapu, visi bija vairāk kā steidzīgi un, lai gan diena bija saulaina un karsta, nekur neredzēju atvērtus logus. Klusi sevī pavīpsnāju, jo es tak arī tādēļ biju steidzies, lai varētu tikt pie radio uztvērēja. Aizvērtie logi liecināja, ka liepājnieki tikai tādā ceļā centās uzzināt patiesību. Pie kioska, kur nopirku divas paciľas "Rokoko", apmierināju arī savu ziľkārību, par šī rīta vāciešu uzlidojumā nodarītiem zaudējumiem. Vecais kioska īpašnieks zināja pastāstīt, ka vācieši tirdzniecības ostā esot trāpījuši un aizdedzinājuši kādu noliktavu un tūlīt pēc šiem izteiktiem vārdiem piedāvāja: kungs, nopērciet nu gan papirosus tā vairāk, rītu jau nekas vairs nebūs dabūjams, zinu to no Pirmā kara piedzīvojumiem. Jā, paldies par padomu, bet ko tas līdzēja, ja man vairs nebija naudas. *** Pēcpusdienā pilsētu bija apskraidījuši mazāki komunistu funkcionāri un izpildkomitejas vārdā uzdevuši visās mājās izbūvēt pretgaisa aizsardzības patvertnes. Mans namsaimnieks, kuram pašam tā māja gan vairs nepiederēja, izpildkomitejas rīkojumu ignorēt tomēr baidījās un patvertnes būvēšanai mobilizēja arī mani, kaut gan mājā dzīvojām tikai divas ģimenes un tās pagrabos, kas bija domāti tikai sakľu uzglabāšanai, kuru griesti reizē bija arī pirmā stāva grīda un sastāvēja no koka konstrukcijas, patvertni ierīkot nevarējām. Par abiem ar namsaimnieku, kas bijām vienīgie vīrieši, mums tādu priekš savām ģimenēm, sešām personām, izrakt un nostiprināt viľa dārzā likās neiespējami un priekš tās nostiprināšanas nebija arī vajadzīgie materiāli. Izeju meklējot un staigājot gar dārza ţogu, it kā tas mums varētu būt materiālu atrisinājums, pāri tam redzēju, ka tada problēma bija ne tikai mums vien. Arī mūsu kaimiľi tāpat bez padoma staigāja pa saviem dārziem. Tā tīri dabīgi sanāca, ka savas problēmas sākām apspriest kopīgi. No sākuma runājām par patvertnēm, bet kad kāds no mūsu kaimiľiem sāka apšaubīt to nepieciešamību, jo uzlidojumi pilsētai nebija vairs notikuši, toties tās austrumu un dienvidu virzienos jau varēja saklausīt tālu artilērijas pērkona ducināšanu, tad uzmanīgi, vārdu pa vārdam, cits cita domas un uzskatus taustīdami, pamazām pārgājām uz tiešo kara tematiku. Tie, kas no savām darba vietām bija mājās atgriezušies no pilsētas, stāstīja, ka tās centrā notiekot pastiprināta gājēju dokumentu kontrole un kam tādi neesot klāt, bez ţēlastības tiekot aizturēti. Liepājas operas solists Petrēvics pat izteica domas, ka pēc viľa novērojumiem, jau esot sākusies jauna 14. jūnija Bērtuļu nakts. Pirms stundas, atrodoties tramvajā uz Kūrmājas

15


prospekta un braucot pilsētas virzienā, viľš redzējis, ka ielā, kas iziet uz ostu iebraukušas vairākas smagās mašīnas ar milicijas un čekas darbiniekiem. Visas komunistu aktivitātes, sākot ar līdzskrējēju mobilizāciju un apbruľošanu darba vietās, milicijas un čekas izrīcības pilsētas centrā, neko labu nevēstīja. Ja līdz 14. jūnija naktij, neskatoties uz visiem komunistu drastiskiem dzīves pārkārtojumiem un katra indivīda presonības degradēšanu, tā vaibstos bijām centušies saskatīt arī kaut ko no ētiskām un morālām sadzīves formām, tad notikumi pirms nedēļas šo mūsu lētticību bija izgaisinājuši uz visiem laikiem. Viľu sauklis, kas izsūtīšanas dienās no pavēļu devējiem nodots izpildītājiem: — kas nav ar mums, tas ir pret mums, — pārāk skaidri pateica kāds būs 14. jūnija turpinājums.. Tā atkārtošanai krieviem ne laiks ne iespējas vairs neatlika, bet iespēja izrēķināties ar saviem iedomātiem un īstiem pretiniekiem uz vietas, likās pietiekoša. Vēl vārds pa vārdam un visi runāja atklātu valodu. Nē, patvertnes pret vācu lidmašīnu bumbām mums tiešām vairs nevajadzēja, bet gan cietoksni pret krievu komunistu varas vīriem. Un to arī būvējām. Vispirms ar malkas šķilām nobloķējām vārtus un tā novērsām iespēju pagalmā iekļūt no ielas puses. Ţogos, kas šķīra pagalmu un dārzu izlauzām maskētas ejas, iegūstot iespēju brīvi kustēties kvartālā no kura bija pārredzamas četras ielas. Māju priekšdurvis noslēdzām. Sadalījām ielu novērošanas posteľus un sakarniekus un vienojāmies, ja kādā no mūsu ielām parādīsies aizdomīgas sarkano patruļas vai auto mašīnas, tās ielas iedzīvotājiem jābūt gataviem savus dzīvokļus atstāt. Katram komunistu ielaušanās mēģinājumam, kādā no mūsu mājām, nolēmām pretoties ar ieročiem, kādus katrs atzinām par labākiem. Vairums tie bija cirvji un lauţľi, bet netrūka arī kāds vīrs ar virtuves gaļas grieţamo nazi. Apzinādamies, ko tuvcīľā nozīmē kājas spēriens pretinieka stilbiem vai dzimuma orgāniem, ieāvām tās spēcīgos apavos. Neaiz-mirsām arī pa ķērienam nolikt veļas šľores, kad gūstītājiem, pārvēršoties par gūstekľiem, būtu ar ko tos sasiet Mūsu sievieši malkas šķūnīšos sagatavoja papildus guļas vietas un uz turieni pārnesa arī daļu no uztura krājumiem. Tad arī diena, kuras pārdzīvojumi lika sevi manīt, tuvojās noslēgumam. Biju laimīgs, ka man mūsu ''cietokšľa'' apsardzības ierindā nebija jāstājas pirmā maiľā. Sava "cietokšľa" būves laikā neaizmirsām arī radio aparātus un cītīgi klausījāmies Kēnigsburgas raidītāju, kas zināmās stundās raidīja latviešu valodā. Raidījumi parasti sākās ar atkārtotu ziľojumu, ka Vācija ir karā ar Krieviju un tad, pēc veselas virknes panākumu uzskaites, nobeidzās ar aicinājumu: Latvieši, nošaujiet savus poļitrukus un pamāciet pie mums, mēs jums dosim labi paēst! Cik naīvi! Tādu stāvokļa neizpratni no vāciešiem nebiju gaidījis un tas mani nervozēja. Līdz ar tumsas iestāšanos, kad artilērijas kanonāde bija dzirdama visapkārt pilsētai, atskrēja mana māsa. Uztraukta un aizelsusies, asarām acīs. Viľas pirmie vārdi bija: brālīt bēdz. Tevi meklēja. Viľi bija četri. Visi bruľoti un domāja ka tu vēl dzīvo pie manis. Es teicu ka jā, bet vēl neesi mājās no darba.

16


Kad šo ziľu tūliľ paziľoju saviem kaimiľiem, tad daţās minūtēs trauksmes komandas astoľpadsmit vīru ieradās manā dzīvoklī. Izjutu patiesu prieku, ka mūsu kopība savu pārbaudi bija izturējusi. Vēlreiz noklausījušies māsas stāstā uzzinājām, ka manis meklētāji pie viľas ieradušies kājām. Viens no tiem bijis miliča formā un bruľots ar pistoli, bet pārējie trīs civilā un bruľoti šautenēm. Pēc manis taujātājs bijis viens no civilistiem, pēc izskata ţīds, bet ar nevainojamu latviešu valodas izrunu. Prasībai, uzrādīt manu istabu, māsa to arī izdarījusi, jo istaba, kurā es pirms apprecēšanās pie viľas dzīvoju, bija palikusi tādā stāvoklī, kādā tā bija manā laikā un uz tās atsevišķās ieejas durvīm, pat vēl atradās tāfelite ar manu vārdu. Projām ejot manis meklētāji vēl noprasījuši, kur ir viľas vīrs un cik tai bērnu un pēc atbildes saľemšanas, ka tie sētas mājas pagrabos būvē gaisa patvertnes, izgājuši arī sētā. Ieraugot tur visus mājas vīriešus vienkopus, steidzīgi aizgājuši 1905. gada ielas virzienā. Mūsu priekšlikumu, lai māsa paliek pie mums un lai šeit pārceltos arī viľas ģimene, viľa noraidīja, jo domāja, ka manis un viľas pašas drošības labā, tai jāatgrieţas savā dzīves vietā. Atgriezties dzīves vietā — viegli pateikt — tā atradās no manis tikai divas šķērsielas. Attālums līdz tai nebija lielāks par 600 metriem. Ilgi spriedām un pārlikām, kādā veidā šo attālumu visdrošāk iespējams veikt. Pieľēmām varbūtību, ka atceļā viľa varētu satikt tos pašus vīrus, kas bija meklējuši mani un māsu pazinuši, to aizturēt un izprašľāt par viľas gaitām. Nakts jau bija satumsusi, kad beidzot mūsu plāns bija izdomāts. Māsa devās atceļā uz savu dzīvokli. Viľai no muguras, cita aiz citas, divdesmit pieci līdz trīsdesmit metru attālumā sekoja mūsu sievišķi. Pēdējās gājējas uzdevums bija, ja māsa tiešām tiktu aizturēta, nekavējoši griezties atpakaļ pie mums. Visām pārējām bija uzdevums miličus un gvar-distus, vai kas tie arī nebūtu, ar savām sieviešu lamām aizturēt tik ilgi, līdz ierodamies mēs. Ceļā tomēr nekas neatgadījās. Māsas pavadones atgriezās un cita caur citu stāstīdamas ziľoja, ka ielas, kuras tās varējušas pārredzēt, bijušas pilnīgi tukšas no cilvēkiem. Tas arī bija vienīgais uztraukums ko, līdz vācu ienākšanai pilsētā, savā cietoksnī pārdzīvojām. Ne tā tas bija pārējās pilsētas daļās. Pastiprināts krievu un vietējo varas vīru terrors, tuvās frontes dēļ, savā neţēlībā pat pārspēja 14. jūnija izsūtīšanas un iepriekšējās apcietināšanas. Kā šis terrors izpaudās, vislabāk pastāsta paši komunisti savos pēckara izdevumos. Tā, piemēram, 1955. gadā izdotā grāmatā — Revolucionārā Liepāja, — tie raksta: Jau sākot ar 22. jūniju, atsevišķas komjauniešu kaujas vienības veica sardzes dienesta uzdevumus Liepājā, cīnījās pret vācu parašutistu un vietējo fašistu diversantu grupām kā pilsētā, tā arī tās apkārtnē. Strādnieku vienības pilnīgi pārņēma savā ziņā pilsētu, dienu un nakti nodrošinādamas tajā kārtību, Varu apliecināt, ka kārtība tiešām bija, tie no pilsētas ielām aizbaidīja katru gājēju. Čekistu pavadībā apbruľotas komjauniešu, strādnieku gvardu un miliču grupas, it sevišķi no 23. līdz pat 27. jūnijam, dienu un nakti patrulēja pilsētas ielās un tās apkārtnē, kur savus upurus salasīja uz ielām, vai pēc pilsētas izpildkomitejas radītā pilsētas

17


aizstāvēšanas štāba sastādītā saraksta, meklēja tos dzīves vietās. Un kas šo sarakstu sastādīja, būs pastāstīts nodaļā — Botanikers. Upuri, kas tika salasīti uz ielām, komplektējās no ļaudīm, kuri ziľkārības dēļ bija aizgājuši līdz ezera malai, lai redzētu kas notiek otrā krastā, Grobiľas lidlaukā, vai ar divriteľiem aizbraukuši līdz Centrālkapiem, pavērot kāda karaspēka kustība notiek uz Bernātu šosejas un kas ir redzams jūrā. Ja šādā veidā aizturētiem, kuru dzīves vietas bija tuvumā un pagātne neaptraipīta, pēc ilgām pratināšanas stundām vienam otram izdevās izkļūt brīvībā, tad savējo vidū vairs neatgriezās neviens aizturētais ziľkārīgais, kas kara dienās tika notverti ar tālskatu rokās, vai tādi, kas turpmākās dienās, atkārtojoties vācu uzlidojumiem, bija uzkāpuši uz namu jumtiem, noteikt degošās pilsētas apmērus. Aizturētie, inkriminējot tiem sakarus ar vācu izpletľu lēcējiem, visi tika apcietināti un ieslodzīti "Zilā brīnumā". Vai pasaku par vācu izpletľu lēcējiem komunisti izdomāja, lai ar to pasaules priekšā legalizētu savu slepkavošanas kāri, par kara dienās aizturētiem, man nav izdevies noskaidrot. Ne pirms kara, nedz karam sākoties, Liepājas apkārtnē neviens vācu izpletľu lēcējs izsēdināts netika. Bet cik lielu svaru šī pasaka, par vācu izpletľu lēcējiem, toreizējiem Liepājas aizstāvjiem nozīmē vēl tagad, ir lasāms "Cīľas" 1966. g. 7. maija numurā. Atmiľu lappuse stāsta: Strādniekiem, karavīriem, jūrniekiem bija jācīnās ne tikai frontē, kas izveidojās ap Liepāju. Viņiem bija modri jāsargā pilsēta arī pret diversantiem. To atceras pensionārs, toreizējais dzelzceļa darbnīcu strādnieks P. Dreimanis: No stacijas ejot uz Kara ostu mums piebiedrojās divi kara jūrnieki. Pie pirmās dokumentu pārbaudes viņus aizturēja. Vēlāk uzzinājām, ka tie bijuši pārģērbušies vācu spiegi. Mūsu grupu, kurā bija 14 cilvēki, Kara ostas vadība norīkoja pirmajās dienās gaisa aizsardzības dienestā. Mūsu pienākums bija aizsargāt Kara ostas territoriju no gaisa desanta. Ienaidnieks uzlidoja ļoti bieži. Nāk atmiņā divu jocīgu diversantu saķeršana. Viens bija pārģērbies kā laucinieks, bet vasaras laikā uzvilcis kažoku, laikam domādams, ka Liepājā ir auksts. Otrs, — jauna sieviete. Ja viņi nebūtu notverti nosēšanās vietās, pēc ārējā izskata nevarētu spriest, ka ir darīšana ar ienaidnieku. Jā, fašisti bija viltīgi un lietoja visādus paņēmienus... Mani komentāri: Vai nu mīta uzturēšanai par vācu izpletľu lēcējiem P. Dreimanim bija jāapliecina, vai arī vecais vīrs, atminoties kādas bailes komunistiem bija no vācu izpletľu lēcējiem, stāstu izdomāja un pastāstīja tādā brīdī, kad varbūt pašam bija Liepāja jāatstāj un tā paglābās no deportācijas. P. Dreimaľa atstāstījumu komentēju labā ticībā, ka viľa lielā vecuma dēj tas tam nepatikšanas vairs nesagādās. Bet ko apsūdzība par sadarbību ar vācu izpletľu lēcējiem nozīmēja tiem, ko komunisti kara dienās Liepājā apcietināja un kuriem visiem šādu vainu piekabināja, visā pilnībā atklājās tad,

18


kad Baigā gada komunistu valdīšanas bilance par Liepāju bija noslēgta. No kara dienās apcietinātiem 319 bija pazuduši bez vēsts un 87 uz ielām aizturētie tika atrasti nošauti "Zilā brīnumā". Kas bija noticis un kur palikuši 319 pazudušie? Izsūtīti tie nebija, jo Liepājas pilnīgs ielenkums noslēdzās jau 24. jūnijā. Starp pazudušiem bija arī tādi, kas bija apcietināti pat vēl 27. jūnijā. Arī pa jūras ceļu tie aizvesti nebija, jo visa krievu kara flote Liepāju atstāja jau 23. jūnijā. Vienīgais jūras braucieniem spējīgais tirdzniecības kuģis, kas Liepājā vēl palika, bija kādreizējais mūsu tirdzniecības flotei piederošais 288 Br. reg. ton. lielais s/s Vienība, kapteiľa Frišenfelda vadībā. Dienu vēlāk, t.i. 24. jūnijā, krievi centās uz šī kuģa salādēt visas savas ģimenes. Daudz tas uzľemt nevarēja, apmēram 400, augstākais 500 personu. Zemāku dienesta pakāpju ģimenēm nekas cits neatlika, kā pārcelties uz Kara ostu un ticēt solījumiem, ka tās tiks izvestas ar nākošo transportu, vai arī pa zemes ceļu. Nākošais transports vairs nepienāca un zemes ceļi jau bija nogriezti. Palikušās ģimenes, līdz ar saviem vīriem, galu atrada 27. jūnija izlaušanās mēģinājumā pie Šķēdes, vai uz Grīzupes šosejas. Lielo "mātušku" vairs neredzēja arī ar s/s Vienību aizbraukušie. 24. jūnija vakarā Akmeľraga tuvumā uzbrauca sēklī, kur arī nogrima. Izglābušies, no kuriem vēlāk daţus pratinājām, visi apliecināja, ka uz kuģa neviens apcietinātais neesot bijis. 27. jūnijā Kara ostā gan īslaicīgi bija iebraukušas divas krievu ātrlaivas, bet tās savai vajadzībai bija izsaucis bāzes komandieris Kļevenskis un ar tām Liepāju atstāja viľš pats un viľa staba darbinieki. Uz tām, mazo apmēru dēļ, netika uzľemti pat tādi latviešu varas vīri, kā pilsētas izpildu komitejas priekšsēdis Būka un sekretārs Zars. Tiem bija jāpaliek un ar šautenēm rokās jāpalīdz izlauzties ielenktiem sarkanarmiešiem, kur nu vēl tādu luksu, kā vietas rezervēšanu apcietinātiem ! Tā tad — nošauti, bet kur? Visa Liepājas apkārtnes pārmeklēšana, ja neskaita Dārza ielas cietuma kanalizācijas šachtā atrasto, kāda nošautā un līdz nepazīšanai sakropļotā līķi, ka to mums pat neizdevās identificēt, rezultātus nedeva. Mīklas atrisināšanu par pazudušiem apgrūtināja arī tas, ka pēc krievu padzīšanas bija pazuduši arī visi viľu čekisti, uzľēmumos ieliktie poļitruki un kadru daļu vadītāji, kuriem ar apcietinātiem varēja būt kāds sakars. Mēs zinājām, ka karam sākoties sarkanajiem poļi-trukiem tika zināma darīta Hitlera 12. maija pavēle vācu bruľotiem spēkiem, kas noteica, ka gūstā saľemtie poļitruki ir iznīcināmi uz vietas, vai vēlākais gūstekľu nometnēs. Zinājām arī, ka šīs pavēles ietekmē, jau ar pirmo kara dienu, poļitruki savas zīmotnes, kas pierādīja viľu piederību šim amatam, noplēsa un čekisti uzģērba ierindas karavīru tērpu. Un tādēļ rūpīgi pārbaudījām Kara ostā, gūstekľiem ierīkotās slimnīcās, pāri par 700 ievainotos gūstekľus. Tur iefiltrējām ziľotājus, bet rezultāti izpalika. Vienīgais ko tur atradām, bija Tosmares kadru daļas vadītājs Jermalovs, bet viľam ar pilsētā notikušajām apcietināšanām nebija nekāda sakara. Visi veselie un vieglāk ievainotie Liepājas ielenkumā saľemtie krievu gūstekľi, jau pirmās dienās pēc vāciešu ienākšanas pilsētā, tika nosūtīti uz Vāciju un tiem klāt vairs netikām.

19


Tā arī kara dienās Liepājā 319 apcietināto liktenis netika noskaidrots. Bet tagad, pēc gadiem, 1966. gadā, lasot Latvijā iznākušo ţurnālu Zvaigzne, tā paša gada 11. numurā 15. lapas pusē, uzdūros uz kādu atmiľu stāstījumu, par Liepājas ielenkuma kaujām, kur starp citu bija teikts: Četrpadsmit cilvēku liela dzelzceļnieku grupa, kurai par politvadītūju tika izraudzīts Antons Pavlovičs, kinoteātra "Paļas" telpās saņēmuši šautenes un patronas devās izpildīt kādu uzdevumu. Sakāpuši automašīnā, cīnītāji izbrauca no pilsētas. Apmēram 6 - 9 kilometrus no Liepājas viņi ieraudzīja kaut kādus cilvēkus virzāmies pa laukiem, taču neveltīja tiem īpašu uzmanību, jo vēl nebija pieraduši pie kara apstākļiem. Grobiņā viņus brīdināja, lai uzmanās — esot manīti vācieši. Kad pēc dažiem starpgadījumiem — grupa vēl papildinājās ar virsnieku un sarkanarmieti — bija sasniegta Durbe. Kaut gan šis atmiľu raksts attiecas uz 23. jūniju, man tomēr liekas, ka tas vismaz parāda virzienu, kurā ir meklējami pirmie kara dienās pazudušie. Mēs tos tik tālu tiešām nemeklējām un tādēļ man ir jājautā, kad un kādos virzienos tika izsūtītas nākošās grupas, kāda uzdevuma izpildīšanai. Atbildi droši vien nesagaidīšu. Komunisti pēc tik vaļsirdīgas izrunāšanās būs palikuši uzmanīgāki. * Karam sākoties Baltijas telpā atradās trīs Padomju Savienības armijas: 8.- kuras štābs atradās Jelgavā; 11.-ar savu štābu Kaunā un 27.- ar štābu Opočkā. Visas šīs trīs armijas bija apvienotas Ziemeļrietumu frontē un padotas ģenerālpulkvedim Kuzľecovam, kura štābs atradās Rīgā. Šiem krievu zemes spēkiem 1941. gada 22. jūnijā vācieši uzbruka ar savu Ziemeļfrontes karaspēku, kuru no savas galvenās mītnes, Waldfrieden bei Insterburg, komandēja ģenerālfeldmaršals Ritter von Leebs, un kurā ietilpa 16. armija ar štābu Trakehnen un 18. armija, kuras komandieris savu Štābu bija novietojis Matzicken bei Hevdekrug. Vācu 18. armijas galēji kreisā spārnā, ziemeļos no Mēmeles, atradās tās 291. kājnieku divīzija, kuras pirmais uzbrukuma mērķis bija ieľemt Liepāju. Vai nu tikai sagadīšanās pēc, vai arī ar zināmu nolūku, 291. kājnieku divīzijai 1941. gada martā, tai vēl atrodoties apmācību laukumā Arvs'ā, kā divīzijas nozīme tika piešķirta Aļľu galva — Kurzemes ģerbonis. No pēckara publikācijām ir zināms, ka vācieši, uzskatīdami Liepāju par stipri nocietinātu krievu atbalsta punktu, savu 291. kājnieku divīziju bija attiecīgi pastiprinājuši. Tajā bez pamata vienībām — 504., 505. un 506. kājnieku pulkiem, vēl ietilpa: Divas flotes kājnieku trieciena vienības, katra apmēram viena kājnieku bataljona stiprumā. Viens riteľbraucēju bataljons — 402. Viens zemessargu bataljons, viena motorizēta, 2 cm četrstobru lielgabaliem apbruľota pretgaisa aizsardzības rota. Viens smagās artilērijas izveidoja par savas Sarkankarogotās Baltijas jūras kara flotes ■ 'dzimtenes'' ostu sekošām vienībām: Iznīcinātāju divizions, kurā ietilpa 7 iznīcinātāji. Iznīcinātāju divizions, kurā ietilpa 6 iznīcinātāji.

20


Zemūdeľu brigāde ar pieciem divizioniem — 11, 12, 13, 14 un 15 kuros ietilpa kopā 25 zemūdenes. Torpēdlaivu brigādei ar trim divizioniem — katrā ar divpadsmit torpēdlaivām un smagiem kreiserim-Kirov, un ar visām šai bāzei nepieciešamām apgādes vienībām. Bijušās emigrantu mājās Ziemeļpriekšpilsētā tika novietotas flotes papildinājuma vienības un iekārtota flotes kara skola. Domāju, ka tie, kas pazīst šo ēku kompleksu, man piekritīs, ja apliecināšu, ka tur bija novietoti ne mazāk kā 4000 vīru. Pierādījuma man šim skaitlim nav, bet tās ir tās pašas emigrantu mājas, kuras 1906. gadā krievu emigrantu vajadzībām, kas izceļoja uz Ameriku, uzcēla kāda kuģniecības sabiedrība, kas gadu vēlāk, atklājot tiešu kuģu satiksmi ar Ameriku, caur šīm emigrantu mājām, no Liepājas ostas uz Ľujorku izveda 1907. gadā 56.536 emigrantus, 1912. gadā 58.097 emigrantus un 1913. gadā pat 70.135 emigrantus. Minētais emigrantu skaits ir ľemts no Liepājas vēstures, un kā tāds, ļoti skaidri parāda tiem paredzēto starpstaciju uzturēšanās māju kapacitāti. Kara sākumā tās, līdz pēdējai iespējai, bija pieblīvētas ar krievu kara jūrniekiem. Manis minētais skaits — 4000, nekādā gadījumā nav par lielu. Visu Liepājas kara flotes bazē atrodošo peldošo vienību tiešam atbalstam un apsardzībai, Kara ostā atradās divas zenītartilērijas divīzijas un turpat Pērkonē bija uzstādītas ar numuru 23 un 27 apzīmētas, smagās krastu aizsardzības baterijas. Ar zenītartilērijas loku apjostā Grobiľas lidlaukā atradās 148. iznīcinātāju aviācijas pulks un Durbes ezerā bija stacionēta 43. hidroplānu izlūku eskadriļa. Visas šīs vienības bija padotas bāzes komandantam, pirmā ranga jūras kapteinim Kļevenskim. Bez tam Kara ostā, administratīvi padota bāzes komandantam, bet operatīvi pakļauta 8. armijas štābam, atradās ģenerālmajora Dedajeva komandētā 67. kājnieku divīzija, pastiprināta ar vienu smago un vienu vieglo artilērijas pulku, kuri savukārt bija patiprināti ar haubiču divizioniem. Viens tanku pulks, viens bruľotais vilciens un vēl daţādas speciālas vienības, kurās ietilpa arī robeţsargi, bet kuru izsekošanu un novērošanu pēc 1940. gada jūnija dienām, apgrūtināja apstāklis, ka krievi visus kara transporta vilcienus, kas nākuši no Padomju Savienības uz Kara ostu novirzīja tieši un mūsu dzelzceļa stacijās, kā pavēļu devēji un saľēmēji tika iesēdināti krievi. 22. jūnijā pīkst. 13:15 sākoties vācu uzbrukumam, vācu 291. kājnieku divīzija, no sava izejas punkta Mēmeles telpā, savu uzbrukumu pret Liepāju sāka sadalīta apmēram trijās vienādās spēku grupās, kuras kodolus veidoja trīs kājnieku pulki. Divīzijas kreisā spārnā, cieši gar jūras krastu, ar pirmās dienas uzdevumu ieľemt Palangu un tad vērsties pret Rucavu, uzbruka 506. kājnieku pulks. Tā pirmās vienības Rucavu sasniedza tās pašas dienas pēcpusdienā un pīkst. 17-os to ieľēma. Divīzijas vidū, ar pirmās dienas uzdevumu ieľemt Darbeni, uzbruka 505. kājnieku pulks, kurš savu dienas mērķi sasniedza jau pusdienas laikā. Tā komandieris pulkvedis Lomeijers, kurš

21


savas vienības komandēja no priekšas, turpināja uzbrukumu tālāk un tās pašas dienas vakarā, ar daţām priekšgrupām, sasniedza Skodu. Pārejot Lietuvas-Latvijas robeţupi Apse, izveidoja uz Latvijas ter-ritorijas pirmo tilta gala pozīciju. Otrās dienas priekšpusdienā ieľēma Priekuļi, uz kuru sekoja pulka pārējās vienības un 291. kājnieku divīzijas štābs. Divīzijas labā spārnā, ar pirmās dienas uzdevumu ieľemt Kretingu, uzbruka 504. kājnieku pulks. Arī tā panākumi vaiľagojās ar mērķa sasniegšanu. Ievērojot Lomeijera pirmās dienas panākumus un iegūtās izlūkošanas ziľas, ka krievi nocietinās Liepājas aizstāvēšanai un pievelk pat jaunus palīgspēkus, 291. divīzijas vadība kā nākošos uzbrukuma mērķus uzdeva: 506. kājnieku pulkam 23. jūnijā ieľemt Nīcu. Tur atstāt uztverošas vienības, eventuālam krievu izlaušanās mēģinājumam uz dienvidiem — Liepājas — Nīcas ceļu, bet tā galveniem spēkiem, gar Liepājas ezera austrumu krastu, ieľemt Grobiľas lidlauku un tad pagriezties pret Medzi, ko pulks ieľēma 24. jūnijā. No turienes pagriezies atpakaļ pret dienvidiem, nosprostoja iespēju atkāpties caur Šķēdi uz ziemeļiem krievu vienībām kas bija Kara ostā. Ar uzdevumu ko saľēma 504. kājnieku pulks, tas no divīzijas labā spārna nākošā dienā pārvietojās tās vidū, jo pēc Kretingas ieľemšanas tālākais uzdevums bija caur Duniku un Bārtu virzīties tālāk uz Tāšiem, kurus tas, tāpat kā 506. pulks sasniedza 24. jūnijā un no turienes pagriezies pret Liepāju, to lokveidīgi ielenca tās ziemeļaustrumu virzienā. Tā 24. jūnija vakarā 506. un 504. kājnieku pulki noslēdzot Liepājas ielenkuma loku, kurā brīva uz austrumiem palika tikai trīs km platā josla starp Liepājas un Tosmares ezeriem, savās pozicijās palika līdz 27. jūnijam, kad tie atvairīja ne tikai Liepājai palīgā atsteigušos spēkus no Ventspils, Sakas un pat Rīgas (kuros ietilpa tik spēcīgas vienības, kā 28. strēlnieku pulks, 114. Strēlnieku pulka viena rota ar divi haubiču baterijām, Kara skolas bataljons un divas robeţsargu komandas), bet tanī pašā laikā tie bija arī nepārtrauktā kaujā ar spēkiem, kas izbīdīti no Liepājas. Pulkvedis Lomeijers ar savām priekšgrupām 23. jūnijā ieľēma Priekuļi un tur pārķēra vietējā garnizona sarkanarmi-jas bēgļu vilcienu ar sešiem vagoniem, kas bija jānogādā Liepājā. Izsēdinājis bēgļus, Lomeijers vilcienā novietoja vienu no savām rotām un, ar nodomu nokļūt krievu aizmugurē, 23. jūnija pēcpusdienā uzsāka braucienu uz Liepāju. Kādas reţijas kļūdas dēļ izbraucot cauri Sustas stacijai, šis vilciens netika pieteikts nākošai stacijai — Gavieze, tādēļ tās zīmnesis tālāko ceļu uz Liepāju rādīja slēgtu. Nepieteiktā vilciena tuvošanās Gaviezes stacijas deţurantam, krievu ieliktenim Ogoľkovam, radīja izbrīnu. Nesaľēmis no lokomotīves vadītāja ceļa zīmi — attiecīgu metalla atslēgu zīmneša pārslēgšanai, un redzot, ka vilciens ātrumu nesamazinājis turpina savu gaitu, Ogoľkovs savās aizdomās par nepieteikto vilcienu telefonēja Liepājas stacijas deţurantam. Viľam atbildēja krievu ieceltais stacijas komandants Antonovs. Pēc sarunas ar Ogoľkovu Antonovs vairs nevarēja dabūt sarunu ar Priekuļi un izšķīrās nepieteiktajam vilcienam pretī sūtīt vienu no lokomotīvēm bez apkalpes.

22


Antonovs izvēlējās lokomotīvi stacijas priekšā, kuras vadītājs bija Nedesons, un lika lokomotīvi iedarbināt ar pilnu tvaiku un pašam nolecot, to palaist savā vaļā. Antonovs pats bija pārstādījis attiecīgās pārmijas. Ukriľš vientuļo lokomotīvi pamanīja laicīgi, bet nesaľēmis atbildi uz brīdinājuma svilpieniem, saprata, ka sadursme ir nenovēršama. Lai tās sparu mazinātu, viľš sāka savu vilcienu bremzēt, lai pēc tam uzsākot atpakaļgaitu, tādējādi varētu uztvert vientuļo lokomotīvi. Tas viľam tomēr pilnīgi neizdevās. Sadursme notika Alandes stacijas tuvumā klajā laukā, pretī vietai, ko liepājnieki sauca par Krustojumu. Krievi savas aizstāvēšanās pozicijās iekārtoja tam pretī. Vācieši, ar sadursmē iegūtiem ievainojumiem un apdauzīti, bija spiesti vilcienu atstāt tieši krievu degunu priekšā. Nevienādā cīľā, klajā laukā nerazdami nekāda aizsega, tie īsā laikā zaudēja vairāk kā pusi no sava sastāva. Atlikušiem vīriem atkāpties izdevās tikai tad, kad viľu kļūmīgo situāciju pamanīja 506. kājnieku pulks, kas gāja uzbrukumā Grobiľas lidlaukam. Tas pār krievu aizsardzības līniju noklāja artilērijas uguni. Sadursmē cieta arī vilciena lokomotīves vadītājs Ukriľš, kuram nedēļu vēlāk amputēja labo kāju, bet kurinātājs Erd-manis palika neievainots. Priekulē sagaidījis savus galvenos spēkus, Lomeijers 23. jūnija pēcpusdienā un 24. jūnija priekšpusdienā iztīrījis sarkanarmijas vienības no tās apkārtnes un Vaiľodes, pagriezās pret Liepāju un 24. jūnija pievakarē sasniedza Grobiľu, no kurienes vēl tās pašas dienas vakarā uzsāka kauju ar krievu kara jūrniekiem, kas starplaikā bija ieľēmuši visu 3 km šauro zemes strēmeli starp abiem ezeriem un nocietinājušies vecos, Pirmā pasaules kara laikā saspridzinātos nocietinājumos. Pastiprināti ar diviem vieglās artilērijas divizioniem, diviem haubiču artilērijas divizioniem un diviem strēlnieku bataljoniem, un saľemdami Kara ostas zenitartilerijas bateriju un 23. un 27. krasta baterijām uguns atbalstu, piespieda vāciešus atkāpties. Pārsteigti par krievu spēcīgo atvaires uguni, vācieši savus spēkus atvilka līdz Iļģu meţam un no turienes uzsāka ar krieviem artilērijas divkauju, kas ar maziem pārtraukumiem ilga līdz 27. jūnija rītam, kad abas krievu krasta baterijas tika apklusinātas un 505. vācu kājnieku pulks, ar abām piedalītām flotes kājnieku trieciena vienībām, aviācijas un artilērijas atbalstīts, uzsāka pret krievu aizstāvēto zemes šaurumu frontālu uzbrukumu, kas, kaut ar lieliem zaudējumiem, vaiľagojās panākumiem un tās pašas dienas pēcpusdienā 505. pulka vienības sasniedza Liepājas austrumu nomali pie Dzelzceļa darbnīcām un Raiľa parka. Pārraujot krievu nocietināto zemes šaurumu, vislielākos zaudējumus bija cietušas abas vācu flotes kājnieku trieciena vienības, kurās no komandējošā sastāva, izľemot vienu, bija krituši visi virsnieki, kādēļ abas vienības tika pārkārtotas vienā un 291. kājnieku divizijas rīcībā palika tikai līdz jūlija beigām. Iegūtais kara laupījums bija tik liels, ka motorizētais 530. flotes kājnieku artilērijas bataljons, kurš bija bez lielgabaliem, tika apbruľots ar krievu pamestiem un pēc tam viena šī bataljona baterija palika Liepājas krasta aizsardzībai līdz kara beigām.

23


27. jūnija rītā arī vācu 506. un 504. kājnieku pulku divi pastiprināti bataljoni sāka sašaurināt savu Liepājas ielenkuma loku tās ziemeļos un ziemeļaustrumos. Sasnieguši Šķēdi un Grizupes šosejas gala punktu pie Ventspils šosejas, uztvēra no Kara ostas krievu spēku izlaušanās pretuzbrukumu, kuru, ar izsauktās aviācijas atbalstu līdz pēcpusdienai ne tikai atvairīja, bet visus Kara ostas rajonā ieslēgtos krievu spēkus iznīcināja un Kara ostu ieľēma. 28. jūnija rītā kaujas troksnis bija jau pietuvojies apmēram 1000 metrus no manas dzīves vietas un tas nepārprotami nāca no Raiľa parka puses. Atsevišķi, samērā reti smagāku ieroču šāvieni, kas izklausījās kā veseru uzsitieni uz laktas, bija saklausāmi arī tirdzniecības ostas rajonā un tanī pašā virzienā atkal kļuva redzami paceļamies melni dūmu stabi, kas gan jau no kara pirmām dienām bija tās puses neatľemama sastāvdaļa. Precīzi pīkst. 12:00 viss pēkšľi apklusa. Bet klusuma brīdis bija tikai sagadīšanās. Pēc daţām minūtēm kaujas troksnis atkal atjaunojās, gan ne vairs tik koncentrēts un tad palikdams arvien klusāks un klusāks, turpinājās līdz apmēram pīkst. 15:00. Pēc tam bija saklausāmi tikai atsevišķi šāvieni. Tad uz Raiľa ielas ieraudzīju arī pirmos gājējus, kas vairs nemodināja neuzticību un lika ievērot piesardzību. Vienaldzīgām sejām un nogurušu gaitu, netīros un asinīm notraipītos darba tērpos, virzienā no Kara ostas uz vecpilsētu, aizgāja trīs latviešu māsas, viľām desmit soļu iepakaļ, ar kaklā uzkārtiem stetoskopiem, tādā pašā izskatā sekoja divi ārsti. Atminējos, ka Raiľa ielā Nr. 2 krievi bija ierīkojuši vienu no saviem jaunievedumiem, ko sauca par poliklīniku. Medicīniskais personāls drīkstēja būt mobilizēts tikai no tās, un tagad, pēc kaujas trokšľu apklušanas, atgriezās no Kara ostas vai Ziemeļu priekšpilsētas. Tādā gadījumā tur jau vajadzēja būt vāciešiem? Vēl nebiju ar saviem minējumiem galā, kad uz Raiľa ielas, no pilsētas ziemeļiem nākot, ieraudzīju pirmos vācu karavīrus. Tie nāca pa diviem vai trim, ne kā redzētais personāls pa ietni, bet pa ielas vidu. Piedurkľu atrotītās rokās šaušanas gatavībā ieročus turēdami, patronu lentām apkārušies, saulē nobrūninātām, skūtām sejām, viľi iedvesa uzticību. Kad pirmie divi nācēji iegriezās manā ielā un metrus piecpadsmit aiz tiem sekojošie, tad piepeši viss atdzīvojās. Atvērās māju priekšdurvis, vārti un logi. Ielaiţot svaigu gaisu savās slēptuvēs, cilvēki arī paši kāri steidzās to ieelpot. Priecīgie smaidi viľu sejās gan vēl nespēja izdzēst pilnībā tur jau no 14. jūnija iegūlušās terrora baiļu un rūpju pēdas. Pirmā brīdī vēl vairoties iznākt uz ielas, cilvēki jautājoši, cits citā skatīdamies, it kā meklēja kādu autoritāti, kas pateiktu, ka tiešām cilvēka garam pazemojošais laiks ir beidzies. Tad bērni, sevišķi zēnu iedrošināti, nebija vairs noturami un kā pirmie izskrēja uz ielas, sev līdzi aizraujot arī pieaugušos. Atcerējos kādreiz dzirdētu dzīves gudrību par bērnu instinktu, kas tiem diktējot piesardzību vai uzticību pret kādu personu līdz tam laikam, kamēr tie ar prātu varot atšķirt labo no Jaunā. Vācu karavīru sagaidītāju vidū, ziediem rokā tiem pretī steidzās arī abas manas vecās paziľas — meitenītes, kuras pēdējo reizi biju redzējis pirms gada, kad tās "ķeseli lecot" ieraudzīja divus sarkanarmiešus un no tiem tā pārbijās, ka iebēgot savu māju priekšdurvīs, tur

24


pat iesprūda. Šodien viľām gan nebija krāšľi izšūti priekšauti, arī tērpi izskatījās saburzīti, bet tādi tie bija mums visiem, kas visu nedēju neizģērbušies pārlaidām arī naktis. Pārsteigti par daudzajiem vācu valodā izteiktiem apsveikumiem, viľu atbildes sveicieni izteicās smaidos, roku mājienos un jautājumos vai tuvumā nav krievi. Kad manas mājas priekšā viľi lūdza ūdeni slāpju dzesēšanai, tad pa īso brīdi, kamēr to atnesa, ūdens piedāvātāju bija saradies vesels ducis. Cits to nesa ielietu glāzē uz apakštasītes, cits krūzē vai kannā un daţi pat steidzās ar pilniem spaiľiem. Kad kāds vīrs sakľu groziľā iznesa piecas vai sešas pudeles alus, tad ūdens piegādātāji palika bez noľēmējiem. Padzērušies un sevišķi paslavējuši alus nesēju, pirms aiziešanas tālāk Annas tirgus virzienā, draudzīgi pavēlošā tonī ieteica mums nekavējoši nojaukt vārtu un pagrabu logu aizsprostus, lai viľiem sekojošās vienības tos nenoturētu par nocietinājumiem, aiz kuriem var slēpties krievi, kas tādā gadījumā mums varētu sagādāt nelabojamas sekas. Daţi vēl mēģināja atrunāties, ka tās ir mūsu pretgaisa aizsardzības patvertnes, bet saľēma atbildi, ka arī no tādām uz viľiem ir šauts. Nekad savā dzīvē, ne pirms tam, ne arī pēc tam, neesmu redzējis tik paklausīgus darba darītājus kā toreiz. Strādāja visi, vīri, sievas un bērni. īsā laikā no vārtu caurbrauktuvēm un pagrabu logiem bija novākts viss, kas šīs vietas izskata pēc darīia aizdomīgas. Nojauzdami, ka Annas tirgus vāciešiem ir sapulcēšanās vieta un cerot dzirdēt kādus iepriecinošus jaunumus par mūsu nākotni, visi aizsteidzās turpu. Tirgus laukums, uz kuru no visām pusēm nāca liepājnieki un kur nepārtraukti ieradās un atkal to atstāja vācu karavīri, gan kājām, gan automobiļos, uz motocikliem un divriteľiem, izskatījās tāds, kāds tas bija laikos, kad tur tika rīkoti gada tirgi ar cirkus teltīm un izpriecu būdām. Ļauţu spiešanās tuvāk vācu grupām, kas tur kārtojās pa vienībām, bija tāda pati, kā kādreiz spiešanās ap kriľģeļu pārdevējiem. Kad sagaidītāju laimes vēlējumi un pateicības roku spiedieni vāciešiem kļuva par apgrūtinājumu, tie su-minātājus no tirgus nodzina uz ietvēm, ko ne katrs nodzītais saprata kā nepieciešamību, bet tādā izrīcībā saskatīja vācu iedomību un uzpūtību un tādēļ kļuva atturīgāki. Kad no vecpilsētas puses šad un tad, ar īsākiem pārtraukumiem atkal kļuva dzirdams vieglo kājnieku ieroču kaujas troksnis, uz tirgus laukuma uzbrauca kāds auto un braukdams gar ietľu malām, kaisīja latviešu valodā drukātas skrejlapas, kurās uzaicināja iedzīvotājus uzticēties vācu karaspēkam, un tanī pašā laikā izteica arī draudus par turpmāko nepaklausību vācu pavēlēm. Auto skaļrunī latviešu valodā atkārtoti atskanēja aicinājums: — Liepājnieki! Ejiet mierīgi gulēt, vācu armija sargā jūsu mantu un dzīvību. Kas no pēc pīkst. 7 vakarā un līdz 8-iem rītā būs uz ielas, tiks uzskatīts par ienaidnieku un kā uz tādu bez brīdinājuma tiks šauts. Pulkstenis rādīja 15 minūtes pirms septiľiem. Manam nodomam, aiziet līdz jaunai baznīcai, lai redzētu kas noticis un notiek uz Brīvības ielas un Raiľa parkā, kur visu priekš-

25


pusdienu bija risinājušās kaujas, laiks bija par īsu, bet tā kā no savas dzīves vietas neatrados tālāk par 300 metru, tad izklīstošiem sagaidītājiem pievienojos kā viens no pēdējiem. Bet, kas tas? Man aizmugurē šķindēja stikli, vāciešu vidū bija dzirdama skaļāka sasaukšanās un tā kā zābaku spērieni pret aizslēgtām durvīm. Instinktīvi apgriezos un tas, ko redzēju un līdz ar mani arī pēdējie tirgus atstājēji, iepriekš priecīgās sejas pārvērta vilšanās grimasēs. Pulciľš vācu karavīru ielauzās bijušā Matisona saimniecības piederumu veikalā, no kura netālu bija apstājies auto ar skaļruni un no kura vēl tikai pirms īsa brīţa bija beidzis skanēt: — Liepājnieki! Ejiet mierīgi gulēt. Vācu armija sargā jūsu mantu un dzīvību. — ! ? Ja pagājušā kara nedēļā, cauri izlauztiem pagalmu ţogiem, uzturējām tikai "dienesta" sakarus, tad šai vakarā, kaut pār vecpilsētu vēl vienmēr bija redzami melni ugunsgrēku dūmu stabi, pulcējāmies mana saimnieka dārzā, izmainīt domas un pirmos iespaidus par vāciešiem. Mūsu valoda risinājās brīvi kā pirms gada, kaut aizķertie sarunu pavedieni par gaidāmo, nonāca arī pretrunās, par un pret, tomēr visi jutās laimīgi un vienoti un kā tādi pat atrada atrisinājumu vācu karavīru ielaušanās nedarbam Matisona veikalā, jo gadījās kāds vīrs, kas dievodamies apgalvoja, ka viľš pats redzējis vāciešus no tā iznākot tikai ar pāris ūdens spaiľiem. Un beigu beigās, veikals Matisonam tak nemaz vairs nepiederēja. Krievi viľam to atľēma, kā atľēma visu, kas bija mūsu. Mūsu pirmais pienākums uz uzdevums ir: noskaidrot cikiem čeka atľēmusi dzīvību, cik kā kaujamus lopus salādējusi preču vagonos un aizvedusi nezināmā virzienā. Mēs zinājām, ka vācieši jau stāvēja pie Rīgas un Daugavpils un bijām pārliecināti, ka viľiem izdosies pārķert arī šos vilcienus. Sēdēšana dārzā un sarunas, kas tur risinājās un kas bija pašsaprotamas, mani tomēr iekšēji kaitināja. Aizvadītais gads, kurā katrs solis ārpus mājas bija pārdomājams, katrs izrunātais vārds iepriekš apsverams un pēdējās nedēļās katra nepieteikta ciemiľa durvju zvans lika atpakaļ palūkoties uz pa ķērienam nolikto cirvi, bija darījis savu. Nervu saspīlējums neatslāba. Mani kaitināja vāciešu noteiktā policijas stunda, kuras dēļ biju notiesāts bezdarbībā. Ja kāds man toreiz būtu vaicājis — Ko tu īsti gribi iesākt? Mana atbilde būtu bijusi: — Nezinu! Es vienkārši gribēju būt starp cilvēkiem un redzēt visas tās vietas, kas aizgājušā gadā bija jāapiet ar līkumu. Es nezinu, varbūt biju daţas stundas gulējis, varbūt arī ne, jo no tā brīţa, kad pirmo reiz pēc nedēļas izģērbies apgūlos gultā un rīta pusē to atkal atstāju, domās vēlreiz biju pārdzīvojis aizgājušo gadu un tomēr uzcēlies jutos atpūties un enerģijas pilns. Ausa brīnišķīgs rīts. Kara troksnis vairs nebija dzirdams. Sagaidījis atļauto izejas laika sākumu, precīzi uz minūti biju jau uz ielas. Cik tālu vien savu ielu varēju pārredzēt, uz tās nepārtraukti saradās jauni gājēji. Kad biju daţus soļus nogriezies no savas ielas un iegājis Annas tirgus laukumā, uz kura vāciešu vairs nebija, manā priekšā piepeši apstājās kāds ţīds. Pēc izskata viľu pazinu, kaut tūliľ nevarēju atcerēties kādā sakarībā, bet ne tādu, kāds viľš izskatījās tajā rītā. Netīrs, bārdu noaudzis, bez cepures, savārtītā uzvalkā un nobruţātās kurpēs.

26


No uztraukuma viegli trīcēdams, pieliecies man tuvu pie sejas, viľš klusinātā balsī mani uzrunāja: — Jūs esiet aizsargs!? — Palīdziet man! Vai es nevaru pie jums nodzīt bārdu un drusku apkopties? Manī pamodās naids un neiecietība. Ţīds, taisni ţīds un neviens cits atļāvās man lūgt palīdzību, kur es tos kā pirmos sāku nicināt pirms gada, kad kā uz burvju mājienu tie visi sāka lepoties savās zilās galifē biksēs, zābakos un ādas ţaketēs. Savas simpātijas krieviem tie nodemonstrēja kā pirmie, saskriedami to jaundibinātajās organizācijās. Pēc tam visu gadu bija redzami ar sarkano zvaigzni svārku atloku pogu caurumā. Un tagad tas lops atļāvās man liekulīgi prasīt — palīdziet man! Jau gribēju spert soli sānis un atstāt viľu bez atbildes, bet paliku stāvot. Piepeši mani pārľēma doma, ka pirms aiziešanas man viľam jāpasaka kaut kas rupjš, bet nevarēdams atrast īsto vārdu, pateicu — nāciet! Pateicu to pret savu gribu, ne apzināti. Vispār tanī brīdī nevarēju aptvert, kādēļ ţīdam, kurš tik neparastā veidā bija gadījies man ceļā, solījos palīdzēt. Varbūt tā bija ziľkārība? Kā viľš varēja mani pazīt? Kā viľš zināja, ka dzīvoju šeit tuvumā. Vai viľš tik nebija viens no tiem, kas mani bija meklējuši pie māsas? Šādas domas domājot līdz savai dzīves vietai tam neko nejautāju. Cilvēki, kurus satikām un kurus pazinu, ieraudzījuši manu pavadoni, neatľēma manu sveicienu un arī mani nesveicināja. Mani mājnieki bija ne mazāk pārsteigti un sievasmāte pirmā centās apmierināt savu ziľkārību. Mājīgā virtuvē, pasargāts no ziľkārīgo jautājošiem skatiem, mans viesis ātri atguva savu personību un uz pirmo jautājumu, no kurienes viľš nāk, sāka garāku stāstu, kā visu iepriekšējo nakti viľš palīdzējis ugunsdzēsējiem Vecliepājā dzēst uguni un tādēļ esot tik savārtīts un netīrs. Manā uztverē tie bija skaidri meli. Kad viľu satiku, pulkstenis bija tikai sešas minūtes pāri astoľiem un tik īsā laikā no Vecliepājas viľš šeit parādīties nevarēja. Mani pārľēma dusmas par ţīda iedomību, ka tas atradis lētticīgus klausītājus. Jau gribēju tam to pateikt, bet sievasmāte jautāja tālāk: — Kur tad jūs īsti dzīvojiet un kādēļ neejiet uz māju? Man mājas vairs nav. Dzīvoju Lielajā ielā tanī mājā, kurā bija Rusineka pulksteľu fabrika Kenisur un strādāju pie Levi, no kā arī pazīstu Siljakova kungu. Viľš bija tas, kas pie mums vienmēr iepirkās priekš aizsargu aviācijas un nekad nemaksāja. Jā, tagad es viľu atcerējos. Kaut arī viľa vārdi daļēji atbilda patiesībai, es tajos saklausīju it kā atgādinājumu: — Redziet, cik mēs bijām pretimnākoši jums, aizsargiem, un lika man saprast, ka pakalpojums, ko es viľam tagad sniedzu, ir pati par sevi saprotama lieta. Tas mani kaitināja un es nenocietos: — Vai tad šis niecīgais aizsargu parāds Jūsu šefam pirms gada bija par ieganstu izgāzt savu sašutumu pret latviešu tautu, kad viľš kaķa veiklībā rāpās uz stacijas jumta un no tā noplēsa

27


Latvijas karogu, pret kuru jūs visi, ar paceltām dūrē saţľaugtām rokām, izteicāt draudus tautai un valstij, ko tas reprezentēja un urrā saucieniem apsveicāt vīru, kas to noplēsa un sabradāja? Es to vidū nebiju! Bet vēlāk ar sarkano zvaigzni pogcaurumā lepojāties? Uz šo jautājumu ţīds palika atbildi parādā. Ko viľš lai būtu man arī atbildējis. 14. jūnijā pierādījās, ka daudzi no tiem ţīdiem, kas ar sarkano zvaigzni svārku pogcaurumā nelepojās, tika salādēti kopā ar latviešiem aiz-restētos lopu vagonos. Nogaidījis kamēr ţīds paēda, noliku tam priekšā bārdas skūšanai vajadzīgos piederumus un, norādījis, kur tas var sevi apkopt, teicu: — Un tagad lūdzu! Celdamies no galda un pateikdamies par brokastīm ne tikai manai sievai, bet arī sievas mātei, viľš ieguva viľu simpātijas un līdzjūtību. Pēc piedāvājuma izgludināt viľam svārkus, ţīda pateicība šķita neviltota un nākošā brīdī viľš tos jau nodeva sievasmātei. Piedāvājumu izgludināt arī bikses viľš neatlaidīgi noraidīja un centās sarunu novirzīt citā virzienā. Man toreiz atsevišķas vannas istabas nebija. Kad ţīds turpat virtuvē pie galda skuva savu vismaz četras vai piecas dienas veco bārdu, radās aizdomas, ka viľš ir viens no tiem, kas pēdējā nedēļā terrorizēja visu pilsētu un ka viľš ir apbruľots. To apstiprināja arī viľa ietiepība neļaut gludināt savas bikses, jo gludeklis tām bija pat vairāk nepieciešams kā svārkiem. Es sevī pasmīnēju — pagaidi tikai! Kad viľš tuvojās manis norādītai mazgājamai bļodai, ievēroju, ka viľa labā bikšu kabata ir novilkta zemāk kāda smaguma ietekmē. Es apzinājos, ka manai prasībai atdot ieroci, nebūs panākumu, ka sāksies tikai ilga un nevajadzīga izskaidrošanās. Kad ţīds noliecās pār mazgājamo bļodu, bikšu sānu kabata drusku atvērās. Nogaidījis mirkli, kad viľš ieziepējis savu seju acis atvērt nevarēja, ar spēju labās rokas kustību iebruku aizdomīgajā bikšu kabatā. Ţīds gan strauji rāva savas rokas uz leju, bet bija jau par vēlu, mazais 6,35 mm kalibra Valterītis jau bija manā rokā. Negribu izplūst vārdos, kā un cik ilgi ţīds tielējās, lai dabūtu savu ieroci atpakaļ. Kad viľš atstāja manu māju, arī viľa bikses bija izgludinātas un es par vienu kreklu biju kļuvis nabagāks, bet zināju, kas iepriekšējās dienas priekšpusdienā izrādīja vāciešiem vislielāko pretestību Raiľa parkā. Pretestības kodolu bija veidojuši saujiľa sarkanarmiešu, privāti tērptie komunistisko organizāciju piederīgie un ţīdu jaunieši, kas brīvprātīgi viľiem pieslējušies. Vācieši pēc ielenkšanas viľus visus turpat uz vietas apšāvuši. Tikai retam, kā arī viľam, palaimējies paglābties, nosvieţot šauteni un nakti pārlaiţot jaunās baznīcas tuvumā. Kad ap pusdesmitiem atkal biju uz ielas, redzēju tur daudz cilvēku. Acis iepriecināja daudzie nami, kas bija karogoti ar nacionāliem karogiem. Sirdī iegulās pateicība tiem vīriem un sievām, kam bija bijusi drosme šos karogus saglabāt. Liepājnieki, tērpušies svētku drānās, bija atguvuši savu seju. Tie atkal prata smaidīt un pat satiekoties ar pavirši pazīstamiem, tie apstājās un savas domas un iespaidus izmainīja kā veci draugi.

28


Liepājas atbrīvotāji, vācu vienību štābs savu pagaidu mītni bija iekārtojis Drāšu fabrikā. Tur tikos arī ar pirmo pašaizsardzības vienību, kas bija noorganizēta no fabriku strādniekiem. Šīs vienības pazīšanās zīme bija balta lente ar uzkrāsotu dzeltenu kāšu krustu uz kreisās rokas. Vienības iniciators bija latviešu strēlnieku pulka piederīgais, kas kādreiz cīnījies zem krievu revolūcijas karogiem pie Perekopiem — Ţanis Sniķeris. Nonākot pie ostas, Krišjāľa Barona ielas sākumā, redzēju vienīgo sašauto un izdegušo vācu smago auto mašīnu, ar uzmontētu četrstobru lielgabalu. Uzzināju, ka vācieši Vecliepājā iegājuši tikai šī rīta agrumā. Vakar, sasniedzot ostu, tie apšaudīti ar kājnieku ieročiem, kam atbildējuši ar artilēriju. Manu acu priekšā pavērās īsta posta ainava, kas tur radusies šīs artilērijas iedarbības rezultātā. Lielās ielas pretim Tirdzniecības tiltam vairs nebija. Svētā Trīsvienības baznīca un Pilsētas viesnīca starp izdegušo namu drupām bija neskartas kā brīnums. Arī Jaunliepājas pusē bija nodegušas vairākas ostas noliktavas. Tās bija pirmo karadienu uzlidojumu sekas, un no tām nāca sadegušas labības un līķu smaka. Bija kas apliecināja, ka noliktavās esot sadeguši pāri par 70 kādreizējo poļu laukstrādnieku. Zaudējot darbu savu saimnieku samazinātās saimniecībās, krievi viľus savākuši un šeit nometinājuši tālāk sūtīšanai. īsti aptvert Vecliepājas zaudējumus varēja tikai sasniedzot centru — Roţu laukumu. Pilsētas valdes vēsturiskā nama, ko Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons bija cēlis no 1774. līdz 1794. gadam savām vajadzībām, arī vairs nebija. Šai namā hercogs apmeties Liepājas apciemojumu laikā. Izdegušā armijas ekonomiskā veikala uguns neskartajā karoga kārtī plīvoja lielākais pilsētas nacionālais karogs, bet ietves ap to bija satrauktu ļauţu pilnas. Veikala pagrabā bija atrasti sadeguši veikala darbinieku līķi. Bija ļaudis kas apliecināja, ka tas esot vietējo komunistu darbs. Tie veikala aizdedzināšanai lietojuši degvielu mucas, bet pirms to aizdedzināšanas, apzināti aizsprostojuši pagraba izeju. Pagrabā darbinieki slēpušies no kara darbības. Vītolu ielā nebija vairs nevienas veselas mājas. Tāds pat liktenis bija skāris daţas mājas arī Graudu ielā. Toma un Republikas ielu stūrī pie "Zilā brīnuma", kas komunistiem bija kalpojis kā milicijas mītne, uz ietves nošauts gulēja bijušais policijas kārtībnieks Ķeburs vai Kēpurs (īsti viľa vārdu vairs neatceros). Aresta telpās, kas bija ierīkotas pagrabos, atrasti 87 nošauti apcietinātie, kas gaidīja identificēšanu un apbedīšanu. No miliču lodēm izglābties, krītot kopā ar nošautiem, bija izdevies tirgotājam Matisonam, krāsotājam Štegeram, kurš gan bija ievainots kreisā rokā un kapteinim Kānam, kurš pāris gadus vēlāk kādā strīdu ar vāciešiem, tika nošauts Jelgavā uz ielas. Viľi zem nošauto līķiem nogulējuši vairāk kā 48 stundas, un pagāja ilgāks laiks, līdz viľi atguva savu līdzsvaru un bija nopratināmi. Čekas pagrabi "Sarkanā brīnumā", iepretī "Zilam brīnumam" un Liepājas cietumi bija tukši. Kur bija palikuši to iemītnieki, bija uzdevums, kas vēl gaidīja atrisinājumu.

29


Pilsētas slimnīcā, par pretošanos krieviem tur uzstādīt pretaviācijas artilēriju, jau kara pirmā dienā bija nošauts ārsts Volframs. Kas Volframu pazina arī kā vispusīgu sportistu, nevarēja saprast, kā tas varējis notikt, ka viľš krievu artilērijas vietraudţiem, kas bijuši tikai divi, nav izrādījis fizisku pretošanos. Kad kļuva zināms, ka Volframs nošauts no mugurpuses, brīdī kad ieteicis krieviem savu artilēriju novietot kāpās, viss kļuva saprotams. Pretī galvenam pastam savās redakcijas telpās, pie kurām vēl bija izkārtne "Komunists", kura pēdējais numurs bija iznācis pirms divām dienām, bija sapulcējušies, jau pirms gada padzītie un vēl dzīvi palikušie "Kurzemes Vārda" darbinieki un, enerģijas pilni, solīja nākošā dienā jau savu laikrakstu. Avīţnieki nebija vienīgie, kas domāja par dzīves atjaunošanu. Romas viesnīcas priekšā uz šaurās Zivju ielas savos vecos formas tērpos, ar nacionālā karoga lentēm uz rokas, drūzmējās bijušie mūsu armijas virsnieki, instruktori un aizsargi. Viesnīcas vestibils bija pārvērties par Liepājas jaunuzbūves štābu. Tur organizējās pašaizsardzība. Inţenieris Bļaus un Dr. Neimanis ar veciem pilsētas valdes darbiniekiem, bija sākuši organizēt jaunu pilsētas valdi, pārľemt tās pārvaldi un saimniecību savās rokās. Inţ. Bļaus bija Pētera Blaua brālis, tā Pētera Blaua, kas bija Kirchenšteina "valdības" sabiedrisko lietu ministrs. — Cik pretēji raksturi un uzskati viena tēva dēliem, kurš, pats būdams rakstnieks un dzejnieks, tautā bija kļuvis pazīstams ar savu dzīru dziesmu — Liec, lai glāzes staigā. Kā cīnītājs par tautas brīvību un neatkarību jau no 1905. gada, cara valdības tiesāts 1910. gadā un boļševiku tiesāts 1919. gadā, jādomā, ka tādā garā bija audzinājis arī savus dēlus. Pēteris mūsu valsts patstāvības gados piederību tēva uzskatiem ārēji pasvītrāja ar aizsargu formas tērpu, kas tomēr izrādījās tikai maska nodevībai, kuru par labu griezt tagad centās viľa brālis. Cik tādas traģēdijas vēl neatklāsies daudzās ģimenēs? Ne toreiz, ne arī vēlāk, kad inţ. Bļaus, jau pilsētas galva, ne no viena liepājnieka netiku dzirdējis, ka kāds meklētu paralēles ar viľa brāli. Par brāļu pretējām izrīcībām esmu domājis daudz. Nevarēju pielaist domu, ka inţ. Jansons ir simpatizējis vai simpatizē komunistiem un par tādu nevarēju uzskatīt arī Pēteri Blauu. Tagad, kad rakstu šīs rindas, abi brāļi ir tikušies brīva pasaulē — Zviedrijā, kur savas trimdas gaitas vada inţ. Bļaus un kur pie tā 1967. gada 31. jūlijā, no Latvijas ieradās Pēteris. Pēc tam mūsu trimdas presē parādījās raksti, kas ieteica norobeţošanos no inţ. Blaua, un pat ieteikumus būt godīgam un izstāties no mūsu trimdas nacionālām cīľu organizācijām. Bet tas jau arī bija krievu nolūks, kad viľi Pēterim Blauam iespieda rokā ceļa karti un teica: — Brauc un skaldi, ja ne, te ir lāpsta tava paša kapa bedrei un taviem piederīgiem. Kur te ir nodevība, kur uzupurēšanās? Domāju, ka kādreiz arī atbildi dabūsim, ja inţ. Bļaus par tikšanos ar brāli būs atstājis testamentam līdzīgu paskaidrojumu, kas publicējams tikai pēc viľa un brāļa nāves. ***

30


Agrākie policijas darbinieki pulcējās savās kādreizējās dienesta vietās. Tur drūzmējās aizvesto un apcietināto piederīgie, kas pieteica zudušos, apsūdzot un identificējot aizvedējus. Pie prefektūras bija piestājies kāds smagais auto ar kuru kāda tuvākā pagasta aizsargi bija atveduši pirmos apcietinātos. Tur biju liecinieks kādam notikumam, kas parādīja kādu iespaidu uz cilvēku nerviem bija atstājusi aizgājusi krievu valdība. Starp daudzajiem pazudušo piederīgo meklētājiem, vairumā sievietēm, bija arī divas mātes un prasīja izziľu, kā viľas visātrāk varētu nokļūt uz Virgas pionieru nometni, kur esot viľu bērni. Kaut arī jaunās pašaizsardzības dalībnieks — kādreizējais policijas kārtībnieks, izdzirdis vārdu pionieris, pārsteigumā ieplēta acis, viľš tomēr korrekti atbildēja: — Pienāciet pēc daţām dienām, mums tagad ir kārtojamas steidzamākas lietas! Bet vārds — pionieru, bija sasniedzis ne tikai kārtībnieka ausis vien, to dzirdēja arī daudzi apkārt stāvētāji un tos ķēris kā elektriskā dzirkstele. Pāris sekundēs, kamēr kārtībnieks pateica savu atbildi, pūlī nebija dzirdama nekāda cita skaľa. Tad tas pēkšľi atdzīvojās un nelaimīgās mātes izgrūda no rindas. Uz iebildumiem, ka bērni viľām tikpat mīļi, kā pārējiem viľu aizvestie, kā atbildi no pūļa viľas saľēma lamu vārdus. Vīrieši visumā palika neitrāli, tikai bija spiesti iejaukties lai nomierinātu sievietes, kad tās no vārdiem, sarkanās kuľas, plintnieces, un krievu maukas, pārgāja uz darbiem, sākot tās grūstīt un stumdīt un sniegties pēc matiem un beidzot izstumjot no sava vidus. Viena no izstumtām vēl nepadevās. Asarām acīs, pagriezusies pret savām nicinātājām, mēģināja taisnoties, ka tikai tēvu drošības un dienišķās maizes dēļ to bērni kļuvuši par pionieriem un uz nometni aizbraukuši tādēļ, ka nevarējuši nebraukt! — Bet izsūtīto un apcietināto piederīgie nelaimīgo māti negribēja saprast — viľa kā atbildi saľēma tikai svilpienus un jaunu lamu vārdu birumu. Pilsētā gaviles jaucās ar asarām. Lai ātrāk dabūtu pārskatāmu ainu par aizgājušā gada komunistu orģijām, jaunnoorganizētās iestādēs cilvēki strādāja stundas neskaitīdami. Dzelzceļš, pasts, telegrāfs, elektrības iestāde un rūpniecības uzľēmumi meklēja savus darbiniekus un aicināja darbā. Pilsētas centrs bija jāatbrīvo no sagrauto ēku drupām, cerībā vēl atrast ko nesadegušu, rakľājās to kādreizējie iemītnieki. Veseli pilsētas kvartāli bija bez elektrības un telefona. Tramvaji negāja un katram uzgūlās rūpes — apgāde. Tie krājumi, kas bija katras ģimenes rīcībā pilsētas aplenkuma dienās, bija noēsti un veikalnieki, neziľā par turpmāko krievu naudas vērtību, savas durvis neatvēra. Pilsētai cauri plūda jaunas karaspēka daļas un to vadībai bija savas intereses — pēc iespējas vairāk ko paľemt no iekarotās zemes. Lielos pārtikas uzľēmumus, kā Bekona eksportu un Piena centrāli jau apsargāja vācieši. Uz Graudu ielas, kur kino Palass namā viľi iekārtoja savu komandantūru, vispirms bija izlaupījuši bijušo Jakubovica foto veikalu, kas bija ielas pretējā pusē un šur tur dzirdēja paskaļi sūdzoties vienu otru ielas gājēju par atľemto divriteni,

31


labu ādas portfeli vai foto aparātu. Tas bija brīdinājums tiem, kas ar šādām mantām izgāja uz ielas. Bija noticis arī kāds traģisks pārskatīšanās gadījums. Rīta pusē uz Brīvības ielas pretī iebraucamai vietai Melnais gailis, vācieši bija nošāvuši divus bijušās Latvijas armijas kaprāļus formas tērpos. Kā šis gadījums bija noticis, neviens īsti pastāstīt nezināja, bet doma, ka viľi vēl pirms policijas stundas beigšanās, steigušies vāciešiem pretī piedāvāt savus pakalpojumus un savu formu blūţu un darba cepuru dēļ, kas tos darīja zināmā mērā līdzīgus krieviem, un ka vācieši viľus par tādiem noturējuši, bija pielaiţama. Tanī prieka, asaru un atriebības alku dienā liepājnieki tomēr kaut ko aizmirsa — aizgājušo dienu kaujas lauku, kas lokā apjoza pilsētu ziemeļu un austrumu pusē, kur vienam otram tanī dienā izteiktam jautājumam, vēl šodien neatbildētam, toreiz vēl bija atrodama atbilde. Kad pēc pāris dienām šos kaujas laukus izstaigāju, tad sapratu, kāpēc vācieši ceļu no Kara ostas līdz Liepājas-Ventspils šosejai, ko liepājnieki pazina ar nosaukumu — Grīzupes šoseja, savos frontes laikrakstos bija nosaukuši par "der Rote Strasse" Vēl tad, kad no cīľu beigām bija pagājušas četras dienas, visa Grīzupes šoseja 7 km garumā un abās pusēs pieguļošie lauki, krūmu puduri un meţi, bija daţādu kara materiālu, sašautu un izdegušu spēkratu un daţādu inventūras piederumu pilni un pusdegušu un sadegušu papīru plēľu piekaisīti. Es toreiz tiem, tāpat kā citi pirms un pēc manis, pēc krievu paraduma ar violetu tinti aprakstītiem papīriem nekādu vērību nepiegriezu, tikai vienai otrai pilnīgi nesadegušai lielākai kaudzītei ar kāju nospārdīju virsējās plēnes, atklāju, ka tie bija asiľaini un nereti miesas daļām un netīrumiem notraipīti. Ceļa malā svaigie rakumi liecināja, ka novākšanas komandām par darba trūkumu nav bijis jāsūdzas un tas vēl nebija pabeigts. Sašautos tankos un mašīnās arvien vēl atradās to lietotāji — uzpūsti un zili, apkaisīti ar chlorkaļķi, daļēji apdeguši un neidentificējami. Gaiss bija piesātināts saldenu smarţu. Tā nenāca tikai no līķiem, kas gaidīja apbedīšanu, bet arī no svaigiem rakumiem, kas liecināja, ka tie nav dziļi, tikai nolīdzināti un nomīľāti. Šķēdes un veco Liepājas austrumu nocietinājuma apkārtnē, uz Grobiľas šosejas un muitas upītes krastos, aina bija līdzīga, bet tur to iepretim Krustojumam papildināja kritušo vāciešu karavīru glīti uzpostās un Dzelzs krusta zīmi apzīmētās kapu kopiľas. Es tās neskaitīju, bet maz to nebija. Nevarēju samierināties ar neiecietību kāda bija parādīta kritušiem ienaidniekiem, to kapus nolīdzinot un sabradājot. Liepājas ielenkuma lokā iznīcināto krievu kara materiālu un cilvēku zaudējumi bija tik lieli, ka to novākšanu nobeidza tikai 1942. gada sākumā Liepājā formējamais 24. Talsu policijas bataljons, kas iztīrīja galvenā kārtā ielenkuma lokā atrodošos meţus un noraka ne vienu vien tur atrastu cilvēka ģindeni vai tā atsevišķās daļas. ** *

32


Kara pirmā nedēļā, kad vācu armija jau bija tikpat kā ieľēmusi visu Latviju, Liepājas ieľemšana tai izrādījās cietāks rieksts. 1945. gada maijā, pēc vācu armijas kapitulācijas un komunistu varas atgriešanās Latvijā, tie Liepājas 1941. gada jūnija aizstāvēšanas kaujas, kurās lielus nopelnus pieraksta arī Liepājas strādniekiem, gadu no gada glorificējuši kā Sarkanarmijas un liepājnieku solidaritātes apliecinājumu. Liepājas aizstāvjiem atraduši jaunus varoľdarbus pret "pārsteigumā" uzbrūkošiem vāciešiem. Pirms apskatu kādi pašu liepājnieku spēki piedalījās cīľās pret vāciešiem Sarkanarmijas pusē, iepriekš jāpaskaidro par vācu pārsteiguma uzbrukumu kā tādu, kas kā redzama patiesība radās karam sākoties un pastāvēja vēl ilgi pēc tā beigām. Pēc Vācijas kapitulācijas Padomju Savienībā sāka iznākt daudzas publikācijas, kur to autori nozākādami sakautos vāciešus un slavēdami Sarkano armiju, kas pirmā iegājusi Berlīnē, tomēr nevarēja noklusēt pašu lielās neveiksmes kara sākumā, pierakstot nelietīgo fašistu pārsteiguma uzbrukumam. Kas gan to varēja apstrīdēt? Vai 1941. gada 22. jūnija rītā vācu iebrukums Padomju Savienībā pasauli nepārsteidza? Nebija jābrīnās, ka 1945. gada februārī Jakā sabiedrotiem sākot Vācijas dalīšanu, abu lielo rietumu simpātijas pret zābagoto gruzīni, kurš kā mājas tēvs pirmo reizi atklātības priekšā parādījās ieāvies kamašās, kura armijas pēc kaujas par Staļingrādu gāja no uzvaras uz uzvaru, bija ne tikai neviltotas, bet tie atradās pat pārāk lielā Staļina iespaidā. Pēc Vācijas kapitulācijas iegūtie un publicētie tās ģenerālštāba archīva materiāli vēlreiz par jaunu apliecināja ne tikai to, kas par vācu-krievu kara sākumu visiem jau bija zināms, bet atklāja arī, ka Hitlers karu pret Padomju Savienību bija plānojis sākot jau ar 1940. gada 29. jūliju, kad pirmo reizi viľš bija uzdevis uzbrukuma plānu izstrādāt ģenerālmajoram Marek'sam, ko pēc vairākkārtīgas pārstrādāšanas, kā Geheime Komandosache, zem segvārda Barba-rossa, ar pavēli Nr. 21 no 19. decembra 1940. gada, bija darījis zināmu un uzdevis sagatavot bruľoto spēku vadībai. Publicētie kara flotes materiāli pat atklāja, ka vācu nodevīgais uzbrukums Padomju Savienībai bija sācies jau trīs dienas pirms 22. jūnija, naktī uz 19. jūniju. Ignorējot Zviedrijas kā neitrālas valsts starptautiskās tiesības, par netraucētu kuģu satiksmi Baltijas jūras neitrālos ūdeľos. Ar mīnu kuģiem Preussen, Grille, Skagerrag un Versailles no Oelandes salas dienvidiem līdz pat līnijai pretī Lietu-vas-Latvijas robeţai, līdz naktij uz 21. jūniju, vācieši jau bija paspējuši izlikt 3300 daţāda tipa mīnas. Zem segvārda "Wartburg" izveidodami pazīstamo mīnu aizsprostu. Pret Vāciju kā agresoru, visas trumpas rokās savācis, Staļins atkal bija tas, kas 1945. gada jūlijā Potsdamā notikušā Sabiedroto pēdējā Vācijas "ādas" dalīšanas konferencē, veikli prasdams ţēloties par Krievijas lieliem cilvēku un materiāliem zaudējumiem, ieguva savā iespaidu sfairā daudzas Eiropas valstis. Jāpieľem, ka Staļins šādu rietumu sabiedroto labvēlību uzskatīja par muļķību, jo kā gan citādi viľš varēja pielaist tādu kļūdu, ka vēl pirms rietumu nobeigtās pēckara atbruľošanās, viľš

33


vieglprātīgi, ar 23. jūnijā 1948. gadā uzsākto Berlīnes blokādi, gribēja norīt arī tās rietumu sektorus. Mēdz teikt, ka Dievs neļaujot kokiem ieaugt debesīs. Staļins rietumiem bija parādījis savu īsto seju un tie beidzot arī to ieraudzīja bez maskas. Sākās jauns posms ne tikai pastāvošo attiecību pārvērtēšanā uzvarētāju, bet arī uzvarētā un uzvarētāju starpā. Vācu rūpniecības demontāţas vietā sākās tās atjaunošana. Vāciešu nicināšanas vietā — cenšanās iegūt viľu simpātijas, un tādēļ nebija jābrīnās, ka vāciešu pašapziľa auga. Rietumos radās no pašu vāciešu vidus, gan arī citi autori, kas sameklējuši rietumos pieejamos materiālus par vācu — krievu kara sākumu, sāka apšaubīt krievu apgalvojumu par vācu pārsteiguma uzbrukumu tiem. īsā laikā radās darbi kas pierādīja, ka vācu gatavošanās uzbrukumam Krievijai, krievu spiegu dienestam nebija palicis noslēpums. Vācu uzbrukuma sākums Staļinam bijis zināms jau trīs dienas pirms tam. To no Šveices ziľojis līdz šai dienai rietumu pasaulē vēl neatšifrētais krievu meistarspiegs — Verter. Ir pierādīts, ka pirmie šāvieni vācu-krievu karā atskanējuši jau naktī uz 22. jūniju no divām krievu patruļlidma-šīnām Ziemeļvakaros no Dago salas, apšaudot tur atklātos vācu mīnu kuģus "Brummer" un "R-55", kad tie tur izveidoja mīnu aizsprostu "Apollo". Pēc 1948. gada radās divi pretēji apgalvojumi par vācu-krievu kara sākumu. Tie pastāvēja līdz 1956. gadam, kad Chruščovs 20. Partijas kongresā, kas notika Maskavā no 14. līdz 25. februārim, noturēja Staļina nokronēšanas runu. Pēc tam pašu krievu autori sāka meklēt Staļina kļūdas Otrā pasaules kara sākuma posmā un atklāja, ka vācu uzbrukums krieviem kā pārsteigums nav nācis. Baltijas jūras kara flotei trauksmes stāvokli jau 19. jūnijā bija izsludinājis Flotes kara komisārs. 21. jūnijā pīkst. 23:37 flotes trauksmes stāvoklis ticis pārvērsts stāvoklī Nr. 1, kas nozīmēja jau kara gatavību. Tūlīt pēc tam zemūdenes M-79, M-84 un M-83 ieľēmušas pozicijās Liepājas priekšā. Mīnu meklētājs Fugas izlicis 207 enkurmīnas un zemūdene L-3 devusies mīnēt ieeju Mēmeles ostā, kuras priekšā palikusi līdz 27. jūnijam. Tie paši autori raksta, ka 22. jūnijā pīkst. 0:30 sekojusi pavēle Sarkanarmijai ieľemt maskētas uguns pozicijās gar rietumu robeţu un izvērst gatavībā gaisa aizsardzību. Šiem sagatavošanās darbiem divas stundas vēlāk, — pīkst. 02:23 sekojusi paša Staļina pavēle karaspēka vadībai noliedzot vērsties pret katru vācu provokāciju. Šī pavēle, sākoties vācu uzbrukumam, karaspēka vadībā radījusi nezināšanu, apjukumu un mīľāšanos uz vietas. Tās sekas bijušas — vācu panākumi un pašu zaudējumi. Tikai 1968. gadā laikraksta Literaturľaja Gazeta redaktoram Tschaikovskim vēsturiskā romānā Blokāde, runājot par Staļina kompleksiem, bijusi drosme atzīties, ka krievi vācu uzbrukuma termiľu uzzinājuši arī no sava ārzemēs izveidotā ziľu dienesta, bet tāpat, kā viľa priekšteči, nebūdams drošs par partijas kursa stabilitāti, tiltus aiz sevis nenoārda un ar nākošo

34


teikumu pateikto mīkstina, — Staļins to uzskatījis par vācu provokāciju un tādēļ vērā neľemamu. Pamatots vai nepamatots polītisks paľēmiens, bet armijas un flotes ieľemtās priekšlaicīgās kaujas pozicijās ir fakts.

Daţādos pēckara izdevumos rakstot par Liepājas aizstāvēšanu, krievi pašu liepājnieku skaitu, kas aizstāvēšanas kaujā piedalījās, uzdevuši daţādu. Vidēji viľu skatījumā tas ir šāds: Pilsētā mobilizētie visi partijas biedri — 300. Tosmares strādnieku brīvprātīgo bataljons — 450 vīru. Drāšu fabr. strādn. brīvprāt. bataljons — 250 vīru. Cīnītāji no pārējām rūpniecībām — 200 vīru. Strādnieku gvardi, osoaviachims, milicija un komjaunatne, — kopskaits nekur nav uzdots. Toreiz šajās organizācijās, kur pārsvarā bija ţīdi un krievi, un tādi, kas nebija reģistrēti citās organizācijās, ja mana atmiľa neviļ, bija: Strādnieku gvardi — 114 Osoaviachims — 47 Milicija, apmēram — 180 un Komjaunatne — 68, no kura skaita puse bija jaunietes. Kopā saľemot diezgan iespaidīgs skaits — 1609. Bet kāda ir patiesība? Karam sākoties komunistu partijas biedri un tās kandidāti Liepājā bija 47, kuri čekistu atbalstīti kopā ar miliciju un strādnieku gvardiem piecas kara dienas pilsētas ielās un dzīvokļos tvarstīja "izpletľu lēcējus un to sakarniekus." No komjaunatnes un osoaviachima piederīgiem izveidoja kaujas grupas izpletľu lēcēju uztveršanai. Tās izvietoja gar Liepājas ezera ziemeļu un rietumu krastu un Pērkonē. Kāds bija šo grupu uzdevums un sastāvs, to Cīľas 1966. gada 25. jūnija 147 numurā pastāsta kādreizējais LKP Liepājas pilsētas komitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītājs F. Arnis savā atmiľu rakstā par notikumiem pirms 25 gadiem: Blakus istabā gadījās bruņotu jauniešu grupa: M. Šrāders, S . Glacmanis, J . Hiršmanis un citi, septiņi vai astoņi, devāmies darīt savu uzdevumu. Zinājām, k a pēdējais civilais postenis, kur ir telefons, ir "Vezuva" fabrikā, pirmais ugunspunkts tā saucamajā lupatu fabrikā (apmēram puskilometru tālāk). Kā norunāts, n o "Vezuva" vēl piezvanījām uz partijas komiteju un, izvērsusies ķēdē, ienirām tumsā. Aiz ioga sākās ganīkla. Kādreizējā Aizputes dzelzceļa uzbērums to iedalīja divās daļās. Daudzie cinīši un grāvīši apvidus pārbaudi sarežģīja. Mūsu ķēde taču cauri izlaist nedrīkstēja nevienu. Pagāja krietna stunda, līdz nonācām pie pirmā sargposteņa.

35


Nedz Arľa, nedz arī kāda cita no pieminētām grupām, savus uzdevumus kārtojot, ne ar vienu "izpletľu lēcēju" nedz arī ar vācu armijas karavīriem līdz 26. jūnijam kaujas saskarē nenonāca. Visu pieminēto organizāciju spēku mobilizāciju 22. jūnijā, tiem savās darba vietās piedaloties mītiľos un pieľemot daudzās rezolūcijas, notika ar kavēšanos un noslēdzās tikai tās pašas dienas vakarā. No Tosmares un Drāšu fabrikā nodarbinātiem minēto organizāciju locekļiem uz mobilizāciju neieradās neviens, — tiem visiem bija jāpaliek savos "bataljonos". Bet tādi "bataljoni" Nemaz nebija! Tosmārē pēc darba palika apmēram 60 krievu līdzskrējēju, bet arī tiem nekāda karošana nesanāca! Darba laiku zaudējuši mītiľā, krievu vadība apķērās, ka visātrākā laikā jādabū jūras spējīgi dokos esošie: iznīcinātājs Ļeľin un ledlauzis Silač, bet tur bija vajadzīgi speciālisti, kas fabriku jau bija atstājuši. Pēc principa, ka "riktīgam" komunistam ir jāvar viss, ko vēl atviegloja fakts, ka starp palicējiem visi vajadzīgie arodi bija pārstāvēti, tad tiem tūlīt arī bija jāķeras pie darba. Strādājot visu nakti darbs tiešām tika paveikts. Ļeľins un Silačs izdokoti. Ļeľins savas gaitas izbeidza reidā uzsēţoties uz sēkļa. Silačs netika pat tik >ālu, no doka izvilkts, tūlīt nogrima kanāia krastmalā. Pēc krievu receptes tā bija sa-botāţa un Jermolovs tūlīt sāka meklēt vainīgo. Tad iemaisījās Pētersons. Jādomā, ka viľš bija tālredzīgāks, "vainīgie" bija apbruľoti, kurpretī Jermolovam trūka nepieciešamās aizmugures. Sapulcētie no abiem poļitrukiem saľēma tikai izteiktus draudus. Vainīgi vai nevainīgi, bet vīri prasīja ēst. Arī ko smēķēt vairs nebija, un tā abi poļitruki no apsūdzētajiem kļuva par apsūdzētiem. Taisnodamies, ka pusdienas laikā ieradīsies Sarkanarmijas lauku virtuve, viľi vīrus atlaida atpūtā. Pienāca pusdienas laiks, bet lauku virtuve neieradās un vīriem bija jāapmierinās ar to, ko Pētersons priekš viľiem bija sameklējis fabrikas kantīnes virtuvē. Kartupeļi, makaroni, sāls, cukurs, tēja, daţādas saknes un drusku arī taukvielas pirmo izsalkumu apmierināja un pat palika pāri. Papirosus un maehorku kairt kur bija sagādājis Jermolovs. Pēc dzirdēto Maskavas ziľu pārraidījuma, ka Sarkanarmija ir jau dziļi Vācijas territorijā un aviācija pat uzlidojusi Berlīnei, vīru karošanas griba un abu poļitruku pašapziľa kļuva atkal ne mazāka kā dienu iepriekš. Sarkankarogotā flote Liepāju jau bija atstājusi, kad tās bāzes komandieris personīgi ieradās Tosmarē. Tas notika 23. jūnijā ap pīkst. 14:00. Flotei nebija pievienojušās piecas zemūdenes, kas Tosmares territorijas krastmalā bija piestājušās pirms pāris dienām un "M-83" tikai pirms pāris stundām, daţādu sīku defektu novēršanai, ko izdarīja apkalpes pašas, no fabrikas ľemot tikai darba rīkus un palīgstr ādniek us. Šīs piecas zemūdenes bija: S-l; M-76; M-83; mūsu Spīdola un Ronis uz kurām, pēc to nodošanas krieviem un apkalpēm demobilizējoties, krievu dienestā no vecām latviešu apkalpēm

36


23. jūnijā uz katru vēl atradās tikai viens vīrs. Uz Spīdolas tas bija dīzeļmotorists, serţants Kučinskis un uz Roľa torpedists, kaprālis Šulcs — Are. Pēc bāzes komandiera visu zemūdeľu apmeklējuma un tur izteiktām pavēlēm, tosmariešu "bataljonam" atkal bija jāķeras pie darba. Šoreiz Jermolovs un Pētersons bija gudrāki — iepriekš tās atbruľojot. Strādāja tiešām cītīgi. Par atpūtu domāja tikai tad, kad rokas vairs neklausīja un acis vērās ciet. Ēda kartupeļus un makaronus ar sāli un ja tas apnika, tad makaronus ar cukuru. Tā tas turpinājās līdz 27. jūnijam, kad apstākļi kļuva dramatiski, bet visas piecas zemūdenes jūras spējīgas vēl nebija. Tās dienas rītā Kļevenskis pavēlēja visas piecas zemūdenes uzspridzināt un apkalpēm Jermolova vadībā piedalīties izlaušanās mēģinājumā ziemeļaustrumu virzienā. Pats Kļevenskis savai un savu tuvāko politdarbinieku vajadzībām, ko tagad ir apstiprinājuši arī paši krievi, pa radio izsauca 2 ātrlaivas un Liepāju atstāja. Tā Spīdola un Ronis piedzīvoja savu galu turpat Tosmārē, kas pēc to pirmā brauciena no Francijas 1925. un 1926. gadā bija arī to pirmā piestāja Latvijā. Laikā, kad novietotie sprāgstvielu lādiľi sprāga uz zemūdenēm, kara ostas kanāla otrā krastā krievu pretgaisa aizsardzības bateriju apkalpes uzspridzināja arī savus lielgabalus.

37


Jermolovs pavēli par jūrnieku pārľemšanu pildīja tik cītīgi un ar tādu steigu, ka uz zemūdenes M-83 apkalpe aizmirsa novietoto sprāgstvielu lādiľu aizdedzināt un tā nebojāta dienu vēlāk krita vācu rokās. Savācis arī ledlauţa Silač vīrus, kas bija palikuši uz tā, izrādījās, ka tie ir bez ieročiem. Vienīgā rezerve no kā tos varēja ľemt, bija Tosmariešu "bataljons", un tā, ar to ieročiem savu karotāju skaitu palielinājis līdz apmēram 130 vīru, Jermolovs Tosmari atstāja pa ziemeļu vārtiem, lai pievienotos sarkanarmijas vienībām uz Grīzupes šosejas. No lā laika par Roľa kaprāļa Šulca-Āres likteni vairs nekādu ziľu nav. Serţants Kučinskis no Spīdolas tanī pašā dienā tika ievainots un krita vācu gūstā un šo laiku pavadīja Kenigsbergā. Pēc sešiem mēnešiem viľu no gūsta izpestīja aprūpes organizācija. 1942. gada sākumā viľš atgriezās Liepājā pie savas ģimenes. Viss redzētais un piedzīvotais, pēc 120 stundu nepārtraukta darba frontē, tosmariešu "bataljona" morālei par labu nenāca — tā bija noslīdējusi uz nulli. Vīri kopā vairs nebija saturami. Brīdī, kad Jermolovs Tosmari atstāja pa Ziemeļu vārtiem, Pētersons ar savu "bataljonu", sadalījušies divās daļās, to atstāja pa Austrumu vārtiem. Tas notika 27. jūnijā pīkst. 05:30 no rīta, kad Liepājas ielenkumā kaujas darbība pieľēmās. Pētersona tuvumā turējās tikai astoľi apbruľoti vīri, kurus viľam bija izdevies pierunāt bez ieročiem mājās neatgriezties un pirms tam viľu pavadīt līdz Saules muiţai, kur Pētersons cerēja pievienoties Sarkanarmijas daļām. Visi pārējie, kas no ieročiem bija atteikušies, izvēlējās ceļu cauri Ziemeļu priekšpilsētai un no turienes izklīda pa savām dzīves vietām. Sasniegusi Saules muiţu, Pētersona grupa sastapa komjaunatnes izlūku grupu un kādu Sarkanarmijas sanitāro vienību, kas atkāpās no ezera ziemeļu gala. No tās uzzinājuši, kā nākošā Liepājas aizstāvēšanas līnija paredzēta cieši gar pilsētas austrumu malu, viľi kopā ar komjauniešiem aizgāja tās virzienā. Tās pāris strēlnieku bedres, ko Dzelzceļu darbnīcu tuvumā bija izrakuši sarkanarmieši, par aizstāvēšanās līniju gan saukt nevarēja. Tur kāds Sarkanarmijas majors enerģiski kārtoja no pilsētas nākošo miliču, strādnieku gvardu un komjauniešu norīkošanu netālā Raiľa parka aizstāvēšanai. Pētersons, kas savu formas tērpu bija atstājis Tosmārē un ietērpies zilā strādnieku uzvalkā, ko bija ieguvis atlauţot kāda tosmarieša drēbju skapi, nedrīkstēja neko kritizēt. Kopā ar viľu bija astoľi tosmarieši, arī darba drēbēs, pārguruši un viľu vienīgās rūpes, redzot zaudēto spēli, bija atgriezties pie savām ģimenēm. Viľi tomēr bija spiesti pozicijās Raiľa parkā ieľemt, bet drīz šie deviľi karotāji, ieročus no rokām izlaiduši, bija ieslīdējuši dziļā miegā, ko par pelnītu atzina pat enerģiskais Sarkanarmijas majors, kad viľš tiem noľēma ieročus, ar grūtībām uzmodināja un visus pārdzina mājās — arī Pētersonu, kas sevi neatklāja un kuru tosmarieši nepameta, bet viens no viľiem pieľēma līdz pie sevis.

38


Par Pētersona likteni grāmatās, Revolucionārā Liepāja un Latviešu tautas cīņa lielajā tēvijas karā rakstīts: Tosmariešu bataljona komandierim Arturam Pētersonam izdevās izrauties no Liepājas dienvidu virzienā caur Bernātiem. Viņš ar grupu cīnītāju zilās strādnieku blūzēs nonāca līdz Priekulei, bet tur tos ielenca un aizturēja aizsargi. Aizturētos ievietoja Liepājas cietuma. Kad Pētersonam kļuva skaidrs, ka viņš pazīts, tas pie nopratināšanas gestapoviešu acu priekšā izņēma savu partijas biļeti, saplēsa t o un teica: Es esmu komunists. Ar to ir viss pateikts. Nekādos pratināšanas nevar būt. Komunisti uz pratinātāju jautājumiem neatbild. Pēc trīs dienu ilgas mežonīgas spīdzināšanas fašisti varonīgo Liepājas aizstāvju komandieri nomocīja. Viņš bija drosmīgs cīnītājs, līdz galam uzticīgs komunistiskai partijai. Šāds apgalvojums par Pētersona likteni ir pilnīgi no gaisa grābts un kā tāds ir tīri meli, domāti propagandai, bet arī kā tādi tie ir šūti ar baltiem diegiem. Ja Pētersons tiešām būtu aizturēts, tad viľš būtu arī izkratīts un kratītāji atraduši viľa partijas biļeti, un ja arī nebūtu atraduši, tad otreizējā pārbaudē pirms ievietošanas cietumā, tāda kļūda vairs nebūtu atkārtojusies, un ja arī, no kādiem avotiem tad grāmatu autori guvuši tik precīzu norises atstāstījumu? Man turpretī no 1954. gada ir ziľas, ka Pētersons dzīvo vēl šodien rietumu pasaulē! Līdzīgu izdomājumu pilni ir visi komunistu raksti par Liepājas aizstāvjiem un tādēļ vēl viens piemērs, kas attiecas uz tosmariešiem. Tanī pašā grāmatā — Revolucionārā Liepāja — tās autori 182. lp. rakstot par kādu kauju, kas notikusi 25. jūnijā, apliecina: ,,Šeit varoņu nāvē krita vai tika smagi ievainoti tosmarieši Petrāts u.t.t. u.t.t. Kāds Baltijas vācietis uzvārdā Petrāts, kurš nerepatrējās, Tosmārē tiešām, mašīnu darbnīcā — 1, strādāja kā atslēdznieks. Līdz Ulmaľa nākšanai pie varas viľš ieľēma kāda funkcionāra amatu Liepājas kreiso strādnieku arodbiedrībā, kurā viľš palika arī pēc Ulmaľa nākšanas pie varas un arodbiedrību darbības pārkārtošanas. Varu pārľemot komunistiem, vienā no pirmiem Liepājā iznākošā laikraksta Komunists numuriem bija ievietots garš raksts par tematu, cik smagi Liepājas strādniecība cietusi zem Ulmaľa reţīma un cik varonīgi tā pratusi cīnīties pret to. Kā viens no piemēriem minēts arī Petrāts, kas pat pratis saglabāt Ulmaľa likvidētās kreisās arodbiedrības karogu. Vāciešiem ienākot, Petrāts bija pirmais, kas pieteicās kā vācietis, un latviešu uzraudzības iestādēm neaizskarams, Liepājas ielās bija bieţi redzams ar portfeli rokās. Kad daţādās vācu iestādēs atgriezušies kā tulki, Baltijas vācieši viľu pazina, Petrāts no Liepājas pazuda. Domāju, ka nav kompetentākas personas par mani, kas varētu runāt par Tosmares bataljonu un Liepājas aizstāvēšanu. Būdams divpadsmit gadu tosmarietis un pēc tam pārľemot Liepājas polītisko policiju, kurā, dzenot pēdas kara dienās pazudušiem, Liepājas aizstāvēšana tika restaurēta līdz pēdējam sīkumam.

39


Komunisti nerunā par tosmariešiem vien. Ne mazāk varonīgs ir bijis arī Drāšu fabrikas bataljons. — ! Jā, 22. jūnijā līdzīga strādnieku mobilizācija, savas rūpnīcas apsardzībai notika arī Drāšu fabrikā. Apsardzības dienestam tur pieteicās apmēram 40 vīri un kādi 20 no tiem tiešām arī piedalījās cīľās pret vāciešiem. Tas notika sekosi: Karam sākoties Latvijas komunistu partijas Liepājas komiteja un pilsētas izpildu komiteja kopīgi organizēja pilsētas aizsardzību, kurā noteicējs vārds piederēja Padomju Savienības kara flotes bāzes priekšnieka nozīmētam po-ļitrukam Djačenko. No latviešu komunistu vidus tur kā galvenās personas bija: Latviešu komunistu partijas Liepājas komitejas pirmais sekretārs Miķelis Būka, otrais sekretārs Jānis Zars, pilsētas izpildu komitejas priekšsēdis, "mans draugs" Biļevičs, pilsētas un apriľķa komjaunatnes sekretārs Boriss Pelnēns un Imants Sudmalis un vēl daţi vietējie komunisti un sākumā arī milicijas priekšnieks Botanikers, kuru tomēr jau drīzi vien ar visu miliciju čeka pārľēma savā padotībā. Pēc visu komunistisko organizāciju spēku mobilizācijas, kas noslēdzās vēlā pēcpusdienā, aizsardzības štāba rīcībā, kopā ar visu sieviešu personālu, nevarēja saskaitīt pat 300 dvēseļu. Djačenko eksplodēja — kur ir Liepājas strādnieki? Pirmais attapās Liepājas pilsētas komjaunatnes pirmais sekretārs Boriss Pelnēns, kurš pirms krievu ienākšanas strādāja Drāšu fabrikā un tagad, būdams varas vīrs, piezvanīja uz turieni un pavēlēja visus fabrikas apsardzes brīvās maiľas vīrus atsūtīt aizsardzības štāba rīcībā. Ieradās ap 20 vīru. Tas pats tika atkārtots ar pārējiem Liepājas uzľēmumiem un karotāju skaits pieauga par veselu simtu. Nelaimējās tikai ar Tosmari. Jermolovs ar pilsētas aizsardzības Štābu atteicās pat runāt, uzsvērdams, ka viľš pavēles saľemšot tieši no bāzes priekšnieka. Sadalīti uzticamu biedru vadībā, apbruľoti ar šautenēm un daļēji apgādāti ar sarkanarmiešu cepurēm un teltenēm, no samobilizētiem vīriem tika saformētas kaujas grupas un norīkotas daţādos pilsētas virzienos, pret gaidāmo pretinieku. Grupas, pirmās trīs dienās pretinieku neredzējušas, tiešām izskatījās kā saliedētas mazas vienības. Stāvoklis krasi mainījās kad tām, sākot ar 26. jūniju, uzticēja atsevišķas spraugas starp sarkanarmiešu vienībām veco Liepājas austrumu nocietinājumu rajonā, pie muitas upītes, vai pilsētas saimniecības — Saules muiţas. Politruks tām aiz muguras nestāvēja un sākoties vācu uzbrukumam un ciešot pirmos zaudējumus, tās bija pirmās kas atkāpās. Vienīgais atkāpšanās ceļš gāja gar Raiľa parku, kur tās par jaunu 27. jūnijā centās uztvert daţādi sarkanarmijas un milicijas piederīgie, kas tiem izdevās par tik, par cik atsevišķiem vīriem dzīves vietas nebija tuvumā un par tik, cik viľiem vēl bija palikusi karot griba. Tādu vīru nebija daudz, ieskaitot visus komunistisko organizāciju piederīgos un arī tos miličus, kurus čeka, pati pievienojoties karaspēkam kara ostā, nebija ľēmusi līdz, sanāca kāds simts, bet daļa no šī simta bija arī tie, kuru sīkstuma dēļ vācieši nopostīja Vecliepāju.

40


28. jūnijā visu priekšpusdienu Raiľa parkā, izveicīgi slēpdamies aiz simtgadīgiem kastaľu kokiem un bruľoti tikai kājnieku viegliem ieročiem, viľi vāciešus aizturēja uz vairākām stundām. Pēc tam kādiem trīsdesmit vīriem izdevās atkāpties pāri tiltiem vecpilsētas pusē. Nocietinājušies ostai piegulošās mājās, viľi šāva uz katru vācieti, kas parādījās Jaunliepājas pusē. Vāciešiem tas bija par daudz un tie pār vecpilsētu noklāja artilērijas uguni, nenodarot gandrīz nekādus zaudējumus tās aizstāvjiem, kas veikli atkāpās uz pilsētas dienvidiem un izklīda tuvākā un tālākā apkārtnē. Cietēji bija civiliedzīvotāji un nopostīts tika Vecliepājas centrs, kā arī daļēji tam piegulošās ielas. Šīs aizstāvēšanās kaujas centrālā figūra bija Imants Sud-malis, bet par to citā vietā. Pēc Liepājas krišanas, tās ieľēmējs pulkvedis Lohmever's kā pirmais vācu virsnieks, vācu krievu karā, tika apbalvots ar Bruľenieka krustu, bet tās aizstāvis, ģenerālmajors Dedājevs, ievainots krita vācu gūstā.

VĀCU OKUPĀCIJA Jau tūlīt pēc pirmām dzirdētām Vācijas radio ziľām, ka ir sācies Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai, latviešu patrioti spontāni uzsāka organizēšanos, lai pārķertu vietējos komunistu varas vīrus, atvieglojot vāciešiem virzīšanos uz priekšu. Ja Kurzemes pilsētās, it sevišķi Liepājā, tas varēja notikt tikai pēc vācu karaspēka ienākšanas, tad lauku apstākļos, kur pēc 14. jūnija "Bērtuļu nakts" meţos slēpās ne viens vien no izsūtīšanas paglābies, šāda organizēšanās sākās jau kara pirmās stundās kā pati par sevi saprotama lieta, ne viena ierosināta vai pamudināta. Izkaisītiem viensētās, pagasta iedzīvotājiem labi pārzinot apstākļus, katru lauka vai meţa taku, tur jau līdz 22. jūnija vakaram bija noorganizējušies spēki, kuru aktīva darbība vācu spēkiem virzīšanos uz priekšu ne tikai atvieglināja, bet arī paātrināja. Šie spēki, kas radās katrā Kurzemes pagastā, un kur uz katriem trim vai četriem vīriem labi ja bija kāda mazkalibra šautene, medību bise un tikai retos gadījumos arī kāda pistole vai kara šautene, vispirms centās nogriezt atkāpšanās ceļu vietējiem varas vīriem. Tanī pašā laikā viľi ne brīdi nekavējās uzbrukt no paslēptuvēm mazākajām izklīdinātām Sarkanarmijas vienībām, kas līdz ar to bija viľu labākais arsenāls lai iegūtu ieročus. Viena no šādām aktīvākām vienībām bija noorganizēju-sies Priekulē. Kaut vācieši Priekuļi sasniedza jau 23. jūnija priekšpusdienā, tie vairs nekādu krievu pretestību tur nesastapa. Viľus, kāda virsleitnanta (vārdu vairs neatminu) vadībā sagaidīja apmēram simts vīru liela "zaļā armija", kas sarkanarmiešus un to līdzskrējējus no Priekules jau bija padzinuši. Kara pirmās dienās leģendārs kļuva vēlākais Zvārdes pagasta virskārtībnieks Poļakovs, kas ar saviem vīriem uz Saldus - Kursīšu lielceļa, pārķēra ne tikai sarkanarmiešus kas atkāpās no Lietuvas, bet tanī pat laikā pārvaldīja visu Saldus - Blīdenes šoseju. Viľa iegūtais kara materiālu

41


daudzums bija tik liels, ka ignorēdams vēlāko rīkojumu par tā nodošanu, viľš ar to, kur netrūka pat prettanku lielgabalu, 1944. gada rudenī vēlreiz par jaunu apbruľoja savus vīrus un no tiem izveidoja fronti pret Sarkanarmijas spēkiem, kas pēc Jelgavas krišanas no Lietuvas caur Auci sāka virzīties pret Saldu. Un Dievs vien tikai zina, cik tālu toreiz krievu spēki Kurzemē būtu iespiedušies, ja Zvārdē nebūtu bijis Poļakovs un viľa "zaļā armija". Cik daudz apķērība un iniciātīve kara sākuma dienās palīdzēja izjaukt bēgošo varas vīru nodomus un izglābties vienam no smagā vāģa šoferiem, kurus Kurzemes pagastos bēgšanai bija mobilizējuši vietējie varas vīri, pierādīja kāda pagasta pienotavas vāģa šoferis. Braucienā caur Embūti, pa tās līkumainajiem un kalnainiem ceļiem, šoferis vispirms ar rokas sitienu zem zoda, nekaitīgu padarīja blakus sēdošo varas vīru , un pēc tam aizmugurē sēdošos izsvaidīja pa grāvju malām, kur tie gulēja izmeţģītiem locekļiem un apdauzītiem pakaušiem, kamēr tos uzlasīja zaļie partizāni. (Pagasta un šofera vārdu neminu, jo pēc daudziem gūsta gadiem Sibīrijā viľš ir atgriezies savā pusē un strādā kādā kolchozā kā traktorists). Trešā kara dienā, ieľēmuši Nīcas telefona centrāli, vienreizēju veikumu brāļu Jurķu vadībā nostrādāja Nīcas 14 vīru stiprā ';zaļo armija", kad tie, tikpat kā kailām rokām, iznīcināja vienu un ieguva nebojātus divus krievu tankus. Nīcinieku uzbrukums četriem krievu tankiem notika uz šosejas starp Nīcas muiţu un Krista upi, kur šosejas augstums, uz kuras bija tanki, ir apmēram 2,5 metri augstāks par upes krastu. Pirmām tankam, pametot rokas granātu saišķi, saspridzināja tā kāpurķēdes. Tas vairs nebija kustības spējīgs. Brīdī, kad tā apkalpe neuzmanīgi atvēra tanka lūku, pa to ielidoja nākošais rokas granātu saišķis un tanks aizdegās. Savus pēdējos spēkus tas parādīja ar pēdējo granātu, kas ieurbās Nīcas pagasta valdes mājā, bet nekādus lielus zaudējumus nenodarīja. Pārējie trīs tanki, redzot pirmā bojā eju, mēģināja apgriezties, lai atkāptos. Tas izdevās tikai vienam. Pārējie divi iebrauca šosejas grāvī un no tā vairs ārā netika. Apkalpes tika pārvarētas. Cīľā krita viens no varonīgajiem uzbrucējiem — Jānis Murēns. Otru vīru nīcinieki zaudēja nākošā naktī, kad viens no brāļiem Jurķiem ar vēl otru cīnītāju, devās pāri laukiem uz Rucavu, lai uzľemtu sakarus ar "armiju", ko vadīja aptiekāra Krīgera dēls. Šinī gājienā Jurķi, īsi pirms mērķa sasniegšanas, pārskatīšanās dēļ, nošāva kāds no vācu sargposteľa. Sakarus ar rucaviešiem uzľēma tā pavadonis, un tā jau ceturtā kara dienā, bēgot no Liepājas Nīcai cauri izbrauca divas smagās auto mašīnas, pilnas ar Liepājas varas vīriem. No Nīcas telefona centrāles, kurā deţurēja Jurķa brālis, rucaviešus, kuru mītne bija kooperatīvā, tūliľ brīdināja. Astoľi vīri, kas tajā brīdī tur bija, ar krieviem atľemtu loţmetēju un septiľām šautenēm ieľēma pozicijās pie Rucavas pagasta mājas, bet mašīnas pie Jēču kroga nogriezās uz Skodu, tā izglābdamās savam pelnītam liktenim. Pierādījumu, cik lielā mērā Baigais gads ar krievu komunistu un viľu līdzskrējēju nodarītām pārestībām latviešu tautu bija saniknojis, deva kāds notikums piektā kara dienā

42


Rucavā, kad "zaļai armijai" Kaķu muiţā izdevās sadzīt pēdas pagasta izpildkomitejas priekšsēdim Miemim. Viľš Rucavā bija ieradies pirms gada no Liepājas, kur līdz tam laikam bija strādājis par kurpnieku. Bez Miemja tanī pašā dienā apcietināja arī aktīvistus Reimani un Zvirbuli. Kad viľus veda uz Rucavas pagasta valdi ieslodzīšanai, sagadījās, ka tuvumā bija sapulcējušies daudz vietējo iedzīvotāju. Tie Miemi un Reimani, kuri bija sevišķi aktīvi 14. jūnija izsūtīšanas akcijā, apcietinot astoľas rucaviešu ģimenes, turpat uz vietas nošāva. Bet ar to pagasta iedzīvotāju atriebība pret Miemi vēl nebeidzās. Atľēmuši kādam garām braucējam lietuvietim groţus, tie Miemi pakāra aiz kājām pie telefona staba, kas bija tuvumā. Zvirbulis vācu laikā izcieta sodu Brocēnu cementa fabrikā. Kad otrā krievu okupācijā viľš savu aktivitāti Rucavas izpildkomitejā atkal atjaunoja, viľu 1947. gadā kādā rītā atrada nošautu. Mūsu trimdas publicētos aprakstos par tā laika "zaļiem partizāniem", šie publicējumi ir samērā īsi un lakoniski, lai ziľas neiegūtu krievi. Tajos uzsvērts, ka jau pirmā jūlijā šīs partizānu vienības kā pašaizsardzības spēkus zem vienas vadības ir centies apvienot pulkvedis Plensners un pulkvedis-leitnants Vinters. Gribu piebilst, ka manis minētajām vietējām "zaļām armijām" nebija nekas kopīgs ar Plensnera un Vintera nodomiem, no kuriem vēlāk sāka veidoties daţādās slēgtās policijas vienības. Kurzemes laukos pašaizsardzības grupas, vai kā es tās nosaucu — "zaļās armijas", sastāvēja galvenā kārtā no bijušiem aizsargiem un izsūtīto piederīgiem, un to aktivitātes reti kad pārsniedza savas pagasta robeţas. Kad vācu SS un augstākais policijas priekšnieks ģenerālis Stahlecker's izdeva rīkojumu par visu pašaizsardzības spēku likvidēšanu, jeb kādu formas tērpu valkāšanu un visu ieroču nodošanu vācu kara komandantūrām, tas kurzemniekus vairs "neskāra", to lielākā daļa bija jau atgriezusies savās sētās. Man par visām šīm kurzemnieku mazām "armijām" līdz 1944. gada beigām bija savāktas ziľas, ar kurām tās gribēju iemūţināt mūsu vēsturē, bet kara pēdējās dienās, nebūdams drošs pats par savu likteni, un lai savāktie materiāli nekristu krievu rokās, es tos 1945. gada maija sākumā sadedzināju. Ka biju pareizi rīkojies, to pierāda tiesas procesi, kas vēl 1966. un 1967. gadā notika Latvija pret 1941. gada partizāniem un beidzās ar piespriestiem nāves sodiem. ** * Paklausot aicinājumam, visiem atgriezties savās darba vietās, arī es 30. jūnijā, pirmdienā, drīz pēc pīkst. 7-iem devos uz Tosmari. Pirmos tādus pašus gājējus sastapu pie Raiľa parka, kas soļus palēninājuši vēroja iepriekšējo dienu cīľu lauku. Daudz nekā tur saskatāma nebija. Viens otrs saskrambāts koka stumbrs un izrakľātie zāļu laukumi liecināja, ka tur ir bijuši ierakumi. Visvairāk acīs dūrās tas, ka uz darba vietām neviens nebrauca ar divriteni. Iepriekšējā dienā bija dzirdēts, ka vācieši tos daudziem noľēmuši. Pierādījumu tam varēju saskatīt aiz Brīvības ielas

43


dzelzceļa pārbrauktuves, kur ceļa labo malu bija aizľēmušas vācu vienības kārtojoties tālākam gājienam. Tur starp riteľbraucēju rotām bija mūsu Ozolnieka, Līvas, Erenpreisa vai Latvello raţojumi, gandrīz vai katram desmitam vienības piederīgam. Uz šosejas, kas pie Saules muiţas nogrieţas uz Tosmari, kā vienīgā cīľu lieciniece nesprāgusi, ar sadauzītu degļa galviľu, gulēja kāda krievu 12 collu lielgabala granāta, kas bija domāta vāciešiem kas uzbruka un kuru uzvaras karogus jau varēju saskatīt uz abiem Tosmares krāniem. Pie Tosmares austrumu vārtiem sastapu priekšā apmēram 25 strādniekus un darbiniekus, kas bija sastājušies ap krāna vadītāju Krastiľu. Viľš, rokas ţestikulēdams, kaut ko stāstīja, bet ieraudzījis mani, visu uzmanību pievērsa man: tur nāk vēl viens patriots un viľš jums pateiks to pašu ko es: sarkano roklaiţām mūsu vidū vietas vairs nav! Pazinu Krastiľu kā lielu patriotu, karstgalvi, bet drusku savdabīgu cilvēku. Latvijas atbrīvošanas karā viľš īslaicīgi bija bijis kāda bermontiešiem noľemta bruľotā auto vadītājs, un tas bija viss viľa dzīves lepnums. Baigā gadā viľš man nepārtraukti bija jātura "groţos". Par citu neko viľš nedomāja, kā tikai plānoja, kā izdarīt kādu sabotāţas aktu, ar ko krieviem visvairāk varētu "iegriezt", un tādēļ viľa enerģijas izlādēšanās tagad bija vairāk kā saprotama. Uzzināju, ka fabrikā viľš ir jau no iepriekšējās dienas pēcpusdienas, steidzies, lai uz sava krāna uzvilktu saglabāto mūsu valsts karogu, bet redzot, ka es to vairs neredzu, turpināja: Ne jau es vienīgais karogu biju saglabājis. Arī naktssargi bija tos saglabājuši. Mēs tos vēl vakar uzvilkām arī uz otrā krāna un pārvaldes ēkas, bet šorīt vācieši lika tos novākt, to vietā uzvelkot savus. Tamdēļ mums Šodien ir jānoglabā manā apsardzībā viena kaste ar krievu rokas granātām un viens krievu zobens, ko vakar atradām. Jansonu jau vakar pievāca mūsu pašu pašaizsardzība un kopā ar naktssargiem, izmēzām visus krievu sarkanos stūrīšus un viľu "dievu" bildes sasviedām mēslainē. Pārvaldes ēkā Pētersona un viľa po-ļitruka rakstāmgaldi bija kā izslaucīti, vienīgi Jermolovs savējā bija atstājis lielāku skaitu prezervatīvus, — made in USSR, bet tie mūsu lietošanai neder, jo to gumija ir tik bieza kā divriteľa šļauka. Fabrikā gaiss ir atkal tīrs. Sarkanie neko nav paspējuši iznīcināt, izľemot abas zemūdenes, kas saspridzinātas, bet tomēr nenogrimušas ir aiz otrā doka pie cukurfabrikas krastmalas. Jā, — Jansons, viľa deputāta grādu biju pilnīgi aizmirsis, bet Krastiľa vārdi, ka viľš jau vakar pievākts, man izgāja kā tirpas caur kauliem. Jansons man nozīmēja Tosmari. Tosmari bez viľa iedomāties nemaz nevarēju. Viľa atbrīvošanai kaut kas bija jādara, bet bija jautājumi, kuriem atbildi vēl nezināju. Krastiľa dusmu izverdums pret vāciešiem par mūsu karogu novilkšanu, gluţi bez iespaida nepalika arī uz mani, tādēļ jautāju: Kur tad vācieši palika? Viľi noteikti vēl apstaigā darbnīcas! Un kas viľus pavada? Neviens! Jūs jau pagaidām esat vienīgais, kas to būtu varējis darīt. Ir gan arī Zālītis, bet viľš bija un ir vēl tagad kaut kur nosvīdis pārvaldes ēkā. Ak jā, pavisam piemirsu, vāciešu grupā

44


ir arī bijušais Bārtavas kapteinis Jirgensons, viľa pirmais jautājums man šorīt bija, vai par Jums ir kādas ziľas. Atbildēju, ka līdz kara sākumam redzēju Jūs sveiku un veselu. Jirgensons. Jā, tas bija vairāk kā interesanti. Palūdzu pāris jaunākus vīrus, kas, apstaigājot fabriku, mēģina vāciešu grupu sameklēt. Drīz vien zināju, ka tie ir peldošā doka tuvumā, kur tos arī sastapu apbrīnojot krievu pamesto zemūdeni M-83. Brīdī, kad grupai tuvojos, kāds no apbrīnotājiem nospieda zemūdenes 3,7 cm pretgaisa lielgabala mēlīti un granāta, kas bija stobrā, aizlidoja pilsētas virzienā. Mana sarokošanās ar Jirgensonu bija vairāk kā sirsnīga. Iepazīstinot mani ar vācu grupu, viľš teica, ka arī es esot viens no tiem karotājiem, kas jau veselu gadu bijis "unsere verbindeter", un tas man nepatika, jo šos vārdus dzirdēja arī tie, kas bija nākuši, lai redzētu krievu pametumus. Vācu grupa, ar kuru Jirgensons fabrikā bija ieradies, organizējās no apmēram 10 daţādu dienesta pakāpju kara flotes virsniekiem un tikpat daudz šautenēm apbruľotiem instruktoriem, kuri, atšķirībā no virsnieku ziliem tērpiem, bija tērpušies Feldgrau invāzijas vienību tērpos, un tādā bija ietērpies arī Jirgensons, bet gan bez kādām nozīmēm un dienesta pakāpes. Viľa ieľemto amatu vācu bruľotos spēkos parādīja uz svārku kreisās piedurknes balta lente ar melnu uzrakstu — Dolmetscher. Jirgensonu biju paradis redzēt ģērbtu pēc angļu parauga ar neiztrūkstošo "meloni". Jaunais ietērps viľa augumu bija pārvērtis it kā robustāku. Tas viľa pašapzinīgo stāju izcēla vēl vairāk. Pastāstījis man, ka viľi ar prieku esot konstatējuši, ka fabrika ir nebojāta, Jirgensons izprašľāja mani par personāla zaudējumiem Baigajā gadā, ko viľam uzskaitot, pieminēju Jansona apcietināšanu, cerēdams iegūt pirmo sabiedroto viľa glābšanai. Un tā arī bija. Jirgensons Jansonu un viľa spējas pazina ilgāk nekā es un tādēļ sekoja viľa stāsts par to vācu grupai, bet kā man likās, tam sevišķu uzmanību neveltīja. Viľus interesēja kādā stāvoklī ir remontējamie kuģi un materiālu krājumi noliktavās. Zināju, ka atslēgas pēc noliktavu noslēgšanas un noblombēšanas katru vakaru tika nodotas austrumu vārtu sargāšanā un tur tās arī atradām un sastapām ari noliktavu pārziľus. Apskatot noliktavas atradām tur lielāku krājumu

45


"kūts zābaku", — gumijas zābaki līdz ceļiem, kādus lietoja mūsu lauksaimnieki. Tas bija arī man pārsteigums, jo nezināju neviena gadījuma, ka kāds no fabrikā strādājošiem tādus kādreiz būtu saľēmis, bet taisni šie kūts zābaki saistīja vāciešu uzmanību. No viľu sarunām nopratu, ka viľi atzina tos par praktiskākiem kā tiem ko viľi lietoja jūrā, kad kuģu klāji tika apskaloti viļľiem. Šī atzinuma rezultātā viľi man lūdz atļauju divus apavu pārus paľemt līdz, ko arī atļāvu. Bet pedantiskais noliktavas pārzinis bija citādās domās, un nenocieties iejaucās sarunā: jā, bet kā lai es tos norakstu, lai nerastos aizdomas, ka esmu tos nozadzis? Vāciešiem nekas cits neatlika, kā zābaku paľemšanu apliecināt ar kvīti. Atceļā uz kanāla krastu, kur bija piestājušās motorlaivas ar kurām vācieši bija atbraukuši, Jirgensons man īsos vārdos pateica, ka rītu viľi ieradīšoties atkal, jo Tosmari pārľemšot vācu kara flote un tad arī mums abiem būšot iespēja norunāt satikšanos, kurā viľš tad mēģināšot nokārtot savu parādu man. Atbildēju, ka viľu satikt man interese ir tiešām liela, bet par parādu nevar būt runa. Jo, ja jau kāds kādam ir ko parādā, tad tie esam mēs — latvieši, vācu armijai. Kad vācieši aizbrauca, pulkstens rādīja daţas minūtes pāri desmitiem, bet pie austrumu vārtiem nevarēju saskatīt vairāk par kādiem 80 vīriem. Cik no tālienes nopratu, tad Krastiľš tur izdarīja kaut kādu "tīrīšanas akciju". No fabrikas vadības nebija sameklējams neviens. Bija ieradies Valts un meistars Sadovskis un viľiem īsumā pastāstījis, ko ar vāciešiem piedzīvoju, nolēmām, ka šodien šeit ko darīt vairs nav, un tādēļ jādodas apskatīt kāda izskatās krievu pamestā Kara ostas bāze, bet pirms tam mums vēl bija jānomierina Krastiľš un jāpalīdz uz labierīcības ēkas bēniľiem, zem izdedţu pildījuma noslēpt atrastās rokas granātas, kuras viľš vāciešiem, par mūsu karoga nolaišanu, nekādā gadījumā atdot negribēja. Pārējiem, kas bija ieradušies darbā, negribēdams atbildēt uz visiem viľu jautājumiem, izvairīgi atbildēju, ka rītdiena būs gudrāka par šodienu un uz redzēšanos rītu. Tad pie manis pienāca inţenieris Zālītis. Palūdzis sarunu zem četrām acīm, neveikli saraustītos vārdos vaicāja vai pret viľu nebūšot kādas represijas, ja viľš turpmākās darba dienās darbā neieradīšoties? Viľam esot rūpes par saviem piederīgiem un vēl šodien pat viľš gribot sekot vācu karaspēkam, lai ar to reizē tiktu Rīgā. Atbildēju, ka viľa jautājumu īsti nesaprotu, jo viľš pēc ieľemtā amata pieder pie fabrikas vadības. Zālīša uzvešanās un viľa uztraukti izteiktais jautājums, lika man domāt, ka viľš Baigā gadā Tosmārē bijis kaut ko nelabu piedzīvojis, un tādēļ arī viľa šī rīta "pazušana" pārvaldes ēkā, kurā bija arī Pētersona un "papīra" poļitruka kabineti. Vai tikai tādēļ viľš citu neko nevēlējās, kā ātrāk tikt no šīs vietas prom? Tā laikam bija, jo inţ. Zālītis fabrikā vairs neatgriezās. Fabriku atstāju kopā ar Valtu un Sadovski pa ziemeļu vārtiem. Pa ģen. Baloţa ielu nogriezāmies uz rietumiem, un tā mūsu ceļš vispirms gāja garām Kara ostas kapiem. Sevišķi acīs dūrās daudzie apbedītie krievi, kuru atdusas vietas apzīmēja apmēram vienu metru augsti betona obeliski ar sarkanu zvaigzni, un to skaits nekādā ziľā nebija zem 200. Vai šādai lielai mirstībai, viľu sešpadsmit mēnešu uzturēšanās laikā pie mums par iemeslu bija sarkanarmiešu

46


stingrās mācību programmas, kuras tiem brīvu laiku atpūtai tikpat kā neatstāja, vai arī kādi citi iemesli — to zina tikai krievi paši. Kara ostā nebija uzspridzināta neviena ēka, bet stāvoklis, kādā atradās pamestās kazarmes, virsnieku un instruktoru dzīvokļi, liecināja, ka krievi kara pirmā dienā tās atstājot, par atgriešanos nebija domājuši. Viss bija salauzts un sasists: mēbeles, trepju lēnturi, elektriskās strāvas skaitītāji un klozetu podi. Elektriskie vadi bija norauti, logi izsisti, durvis izlauztas, pat podiľu krāsnis izārdītas. Postītājiem būtu bijis vienkāršāk visu sadedzināt, bet par vispārēju iznīcināšanas pavēli laikam nebija varējis izšķirties arī pats bāzes komandieris. Visā šai postaţā, netālu no manēţas, mūsu lielāko uzmanību saistīja maza balta izkārtne ar melnu uzrakstu krievu valodā: — Kara prokuratūra. Šī izkārtne bija nosviesta starp izsviestiem un sagraizītiem gultas matračiem pie kādas ēkas ieejas. Turpat atradām vēl otru tādu pašu izkārtni, bet ar uzrakstu — Ambulance. Ēkas iedalījums nepārprotami liecināja, ka tā kādreiz būvēta virsnieku ģimeľu vajadzībām. Tās četri dzīvokļi, visi vienāda lieluma un samērā plaši, bet ka dzīvošanai pēdējā gadā tie nav izlietoti, norādīja rakstāmgaldi istabās, kas tāpat kā iepriekšējās ēkās bija salauzti. Starp daudziem krievu laikrakstiem un ţurnāliem, telpās neatradām neviena aprakstīta papīra, kas norādītu kādām vajadzībām ēka kalpojusi. Tikai vienā no apakšstāva "dzīvokļiem", blakus virtuvei, kādā telpā bez loga, jādomā — sākotnējam pieliekamam kambarim, atradām pierādījumus, kas atbilda uzrakstam — Ambulance: daţādus medikamentus un plauktu piekrautu ar vēl nelietotu mūsu armijas veļu. Šai telpai blakus otra tikpat liela telpa, bet ar logu. Pieľēmām, ka tā ir bijusi kalpones istaba, un tanī, bez vienīgā rakstāmgalda ar izrautām atvilktnēm, kuras tukšas bija sakrautas uz salauztā rakstāmgalda krēsla. Grīdu klāja bieza koku skaidu kārta. Ar kājām pavirši tās paspārdot, atradām divus foto albumus. Numurētus ar Nr. 1 un Nr. 2. Pirmais bija tukšs: tur kādreiz ielīmētie uzľēmumi izplēsti, bet citādi nebojātās lapās, zem katra izplēstā uzľēmuma, bija palicis glītā rokrakstā ierakstītais uzľēmuma numerācijas skaitlis. Otrs albums bija tāds pats, bet starp lapām atradām vēl neieliktu Drāšu fabrikas izsūtītā inţ. Sniķera foto pastkartes lielumā, kur viľš bija redzams ar savas studentu korporācijas cepuri galvā, un vēl kāda nepazīstama jauna vīrieša foto, kas bija izgriezta no kāda grupas uzľēmuma. Atraduma ieinteresēti koka skaidu kārtu pārmeklējām sistemātiski. Atsevišķās vietās atradām 50 neizpildītas kartotēkas kartiľas, kas nebija lielākas par spēļu karti. Starp tām arī septiľas izpildītas un tas pārsteidzošākais, viena no tām bija ar manu vārdu. Kartes viena puse bija izpildīta krievu, otra latviešu valodā, un bez manām pareizām personālijām, bija arī mana tēva vārds un atsevišķā rubrikā ieraksts: aizsargs — provokātors. Foto 102. Fotoalbums Nr.2. Albumā Nr. 2 fotouzľēmums bija izplēsts, tāpat kā visi pārējie, bet pēc izplēstās vietas likās, ka uzľēmums bijis drusku mazāks par 6 x 9 cm. Arī pārējās sešas izpildītās kartes, tāpat kā mana, bija "pielipušas" neizpildītām kartiľām un viena no tām bija uz no Tosmares izsūtītā techniskā biroja darbinieka Villera vārdu, kas bija nosaukts par fašistu. Pārējās piecās kartēs

47


minētos neviens no mums nepazinām, bet vēlāk noskaidroju, ka divi no tiem bijuši kādreizējās pilsētas valdes darbinieki, apzīmēti par baltgvardistiem un izsūtīti. Atlikušie trīs — Liepājas zvejnieki, bijušie jūras aizsargi, arī provokatori un viens izsūtīts. Kādi avoti kartes sastādot izmantoti, un datumi, kad tās sastādītas, nebija uzrādīti. Kaut arī abi foto albumi pēc iesējuma un materiāla neapšaubāmi bija Latvijas raţojumi un liecināja, ka to lapas ir izmantotas līdz pēdējai iespējai, mēs vairāk albumus neatradām. Neatradām arī nevienu kasti, kurā kartotēkas kartes būtu bijušas uzglabātas. Tās laikam bijušas tik pilnas, ka to promtransports ar visām kastēm bijis parocīgāks. Ka daţas fotogrāfijas tikušas iznīcinātas uz vietas, liecināja atrastās uzľēmumu saplēstās sīkās druskas, kura neviena nebija lielāka par 25 mm2 un uz kurām saskatot aizsargu formas tērpu nozīmju detaļas, tās pierādīja kādus uzľēmumus foto albumi bija saturējuši. Tās visas bija no speciāla foto papīra, uz kāda aizsargu komandieriem 1939. gadā bija savu uzľēmumu 5 kopijas jānosūta Aizsargu štābam Rīgā. Par ko toreiz, gan nopietni, gan "zirgodamies", bijām daudz debatējuši. Ja nedaudz atrastajās kartotēkas kartēs būtu bijuši minēti tikai Tosmārē nodarbinātie, kā mana un Villera vārdi, tad to vēl varētu saprast. Sarkanarmijai ir bijis jābūt nomodā par pie sevis nodarbinātiem "kaitētajiem". Atradums rādīja, ka starp čeku un armiju bija paralēlisms, varbūt pat sociāla sacensība, kas "kaitētāju" iznīcināšanā Liepājā ieľems pirmo vietu. Jau visā Baigā gadā dzirdot par apcietināto pazušanu, es vairākkārt domās jautāju pats sev: — Par ko un ar kādām tiesībām? Pārliecinošu atbildi neatradu, un tas, ko atbildēja mūsu pašu krievu līdzskrējēji, viľu kontrolētā informācijas laukā, mani nepārliecināja. Idejā vien krievu komunistu necilvēcība noenkurota nevarēja būt. Krievu raksturā, no to nostāstiem, kas krievu zemē pavadījuši gadus, izceļojuši to krustām šķērsām, par krieviem stāstītais bija tieši pretējais — viľu neiedomājami lielā viesmīlība. Vēsture gan par krieviem, sevišķi par viľu kara gājieniem, vēstīja ko citu: 16. gadu simtenī pēc Livonijas kara, Jāľa Briesmīgā izpostītā Vidzemē nedzirdēja vairs ne gaili dziedam, ne suni rejam. Un 17. gadu simtenī pēc Ziemeļu kara Šeremetjevs caram Pēterim I par Vidzemi ziľoja, ka ar "Dieva ţēlastību" ienaidnieka zemē viss ir iznīcināts! Un tā pati vēsture tālāk pasaka, ka toreiz krievu valdnieku polītiku esot noteicis "lielai svētai krievu tautai" uzliktais izplešanās uzdevums!? Kad atradu pierādījumu, ka arī manas dzīves dienu skaits jau bijis noteikts ar vārdu provokātors, radās atbilde jautājumam: par ko un ar kādām tiesībām? Tām pašām, kādas sev bija ľēmis Jānis Briesmīgais un Pēteris I — "Lielās svētās krievu tautas" uzliktiem pienākumiem, kurus vēsture tomēr neakceptēja. Vai tiešām Dieva debesīs vairs nebija? — Bija! Viľš mani pēdējā brīdī, neizprotamu iemeslu dēļ, bija paglābis. Ne tikai vienu reizi. Atrastā kartē mana adrese bija pareiza, bet tās sastādītājiem mani tur atrast bija pietrūcis laika un tiem, kuriem tas vēl bija, tie kara dienās mani meklējuši tur, kur kādreiz biju dzīvojis. Viss tas priekš manis bija zīme, ka cīľā, kas pret Staļinu bija sākusies, malā palikt nedrīkstu!

48


Kara ostā ko redzēt un meklēt vairs nebija. Jirgensona teiktais, ka Tosmari pārľems vācu kara flote un mūsu karogu novilkšana, lika atcerēties iepriekšējās dienās vācu karavīru privātās rekvizīcijas un viľu posteľus pie Bekona eksporta un Piena centrāles. Tas mūsu prieka kausā bija iepilinājis arī pirmās vērmeles. Pilsētā saklausītā ziľa, ka kuru katru brīdi ir sagaidāma vāciešu ieiešana Rīgā un karogu jūra, ko redzējām plīvojam uz visiem namiem, aizdomas par vācu pašlabuma nodomiem mūsu zemē pagaisa. Mūsu gara stāvokli sabojāt vairs nespēja vācu karogi pie pilsētas viesnīcas un stacijas. Tie tur plīvoja blakus mūsu karogiem. Vienīgā ēka, kuru greznoja tikai vācu karogs, bija viľu komandantūra bijušā kompartijas mītnē Graudu ielā, bet tas jau arī tā piederējās. Policijas iecirkľos un Prefektūrā, kur mēģināju uzzināt kādu skaidrību par Jansonu, atdūros kā pret mūri: — Vai tad neredzat, ka esam strādājuši 24 stundas lai cik necik iegūtu skaidrību par krievu nodarījumiem. Jūs meklējat viľu sabiedroto, kad mēs vēl neesam atraduši visus viľu upurus. Jā, komunistu atstātās asiľainās pēdas visur bija uzvandījušas ļaunumu un neiecietību pret viľu līdzskrējējiem, kas bija novērojama vēl lielākā mērā kā dienu iepriekš, it sevišķi pie ţīdu zinagogas postīšanas, kurus uzskatīja par galveniem krievu sabiedrotiem un visaktīvākās postītājas bija sievietes. Bet vai tad manī nesēdēja tāds pat ļaunums, kad ar zināmu labpatiku noskatījos no pašaizsardzības vīriem uz cietumu aizvestos apcietinātos? Tiešām, Jansons pāris nedēļas varēja mierīgi savu deputāta godu pārdomāt. Ostā bija piestājuši vairāki Vācijas kādreizējie zvejas kuteri, — pārbūvēti un apbruľoti kā mīnu licēji un mīnu traleri. Uz klājiem komandas bezbēdīgi muzicēja. Tas visai vācu karošanai piedeva it kā jautru manevru noslēguma noskaľu. Uzmanību pievērsa kuģu priekšgalos uzkrāsotās anekdotiskās karikatūras, kurās bija redzams Čemberlens, izvairoties no vācu durkļa, aizslēpies aiz lietus sarga. Ar neiztrūkstošo cigāru zobos, slīkstošais Čerčils bija satvēris vācu mīnu. Pretpadomju karikatūras toreiz vēl nebija redzamas — tās nāca vēlāk. Pie manas dzīves vietas uz ielas, mani sagaidīja jauns pārsteigums — Krastiľa ar draudiem mājā pārdzīto tosmariešu sievu bars. Kaut daudz viľu nebija, toreiz — pirmā dienā, tikai četras, man no viľām vaļā tikt nebija viegli. Šo sievu ierašanās tieši pie manis, un viľu lūgums, atļaut viľu vīriem rītu atkal atgriezties darbā, pirmā brīdī manī radīja apjukumu un nesaprašanu. Tikai tad, kad man izdevās izdibināt, ka viľu ierašanās iemesli ir meklējami manā rīta kopējā fabrikas apskatē ar vācu virsniekiem, kur no mums tuvumā bijušiem fabrikas strādniekiem, viens otrs pārķerts mūsu sarunu vārds, izlobīju, ka tie pārfrāzēti, daudz ko pieliekot klāt, īsā laikā bija sasnieguši iebiedēto sievu ausis, kuras domāja manī atminējušas jaunu fabrikas "poļitruku". Mani lietišķie paskaidrojumi, ka Krastiľš par fabriku nav nekāds noteicējs un mana šī rīta pastaiga ar vāciešiem ir bijusi tikai sagadīšanās, lūdzējas daudz nepārliecināja. Pagāja samērā ilgs laiks, līdz es no viľām tiku vaļā, pareizāki sakot, domāju ticis vaļā, jo nākošās dienās viľu vīri tika apcietināti. Stundu vēlāk pie manām priekšdurvīm zvanīja Freimaľa dzīves biedre, no kuras nākošā pusstundā uzzināju, cik krietns, taisnīgs un ne no kādiem ārējiem apstākļiem neiespaidojams

49


sava aroda pratējs un strādnieku aizstāvis izdarot kalkulācijas es esot bijis. Un tādēļ arī viľas vīrs, kad strādnieku komitejā bijis izlemts mani atlaist un viľam likts pārľemt manu vietu, viľš kā vienīgais esot mani aizstāvējis. Lai savu atteikšanos vēl vairāk pasvītrotu, viľš atgriezies kā katla kalējs savā vecā darbā, bet par piederību strādnieku komitejai, viľš šodien esot apcietināts un tādēļ viľa nākusi pie manis. Freimaľa kundzes vārdos varēja būt arī kāds grauds patiesības. Freimaľa raksturā intrigantu saskatīt nevarēju. Manu prātu, pamatā viľa "piesliešanās" komunistiem, bija sarūgtinājums par "savas fabrikas" pārvēršanu akciju sabiedrībā un domas, ka jaunie akcionāri, kopā ar jaunradītās pozicijās iesēdušamies, kā liekēţi visu peļľu iebāţ savās kabatās. Bet tā jau nedomāja viľš viens. Freimani un arī pārējos tosmariešus, bija apcietinājuši viľu pašu darba kollēgas — bijušie aizsargi, kas ar viľiem bija gadiem ilgi kopā strādājuši un viľa piesliešanos komunistiem prata novērtēt labāk. Ko es tur varēju galvot? Vai to, ka viľš bijis labs sava aroda pratējs, ļoti tīrīgs un kārtīgs? Ar to nepietika. Ulmanis viľu bija piekrāpis, tam viľš klāt netika, un to, kuru viľš uzskatīja par Ulmaľa kliķes vīru, tā labā bija atteicies no viľa vietas? Tā tak viľa sieva nupat to pateica, bet šim vīram kabatā bija atrasta kartotēkas karte, ar kuru krievu okupanti viľu bija apzīmogojuši par provokatoru. Nē, Freimaľa nopelni tie noteikti nebija, un tā pārliecināts, es viľa dzīves biedrei, kaut pats vēl tanī brīdī nezinādams kur un kā, apsolīju par viľas vīru iestāties. Vai nu šim manam solījumam, kas nebija palicis tikai starp mums, vai arī pārējo tosmariešu sievu noticēšanai maniem vārdiem, es no viľu apciemojumiem netiku vaļā nedēļām ilgi. Sevišķi no kādas jaunas polietes, kura par sava tēva brīvību piedāvāja man pat savu mīlestību. Kad pēc daţām dienām, turot Freimaľa kundzei doto vārdu, sāku par viľas vīra apsūdzību interesēties atjaunotā politiskā policijā, tur man jautāja arī par pārējo apcietināto tosmariešu komunistisko aktivitāti fabrikā. Uz mutvārdu izteiktu aizdomu pamata neviens no viľiem apcietināts nebija. Katram apcietinātam bija iekārtota sava akts ar lietišķiem pierādījumiem, par piederēšanu komunistiskās organizācijās. Apsūdzētāju liecinieku izteicieni par viľa darbību Baigajā gadā, kuru liecības, manā uztverē, daudzos gadījumos bija tikai izteiktas aizdomas. Katrai lietai bija pievienoti arī apsūdzētā uzdotie liecinieki, un to nopratināšana prasīja laiku. Tā arī Freimanis un pārējie tosmarieši tika atbrīvoti pakāpeniski tikai pāris mēnešu laikā. Un atkal uzľēmīgā poliete, manas dzīves vietas tuvumā, sagaidīja mani atgrieţamies no darba. Silts rokas spiediens, pāris saraustītu pateicības vārdu par palīdzību viľas tēva atbrīvošanā un klusi čukstēts atgādinājums par viľas piedāvājumu, laika un vietas izvēli atstājot man. Tālākā saruna, kas mazā pastaigā turpinājās, nav vairs temats par kuru runā atklātībā. Tagad atpakaļ pie notikumiem, kas norisinājās visu acu priekšā.

50


Polītiskā policijā mani personīgi interesēja vēl kāda tosmarieša apsūdzība, mana tulka Anatolija Adamuka, jo iekšējā balss teica, ka tikai pateicoties viľam, es un Valts Baigajā gadā esam paglābušies no apcietināšanas. Mēdz teikt, ka katra cilvēka seja ir viľa dvēseles spogulis, un Adamukā neko ļaunu nesaskatīdami, ar Valtu viľu savā vidū uzľēmām kā līdzīgu, no kura savi uzsākti nav jāslēpj, un tā tas nebija tikai krievu bāzes laikā, bet arī vēl pēc tam, kad tie viľu atbrīvoja no cietuma un uz manu aicinājumu viľš atgriezās mūsu vidū. Ka viľa sakari ar kādreizējo pagrīdi, kas visur bija izvirzījusies priekšgalā, pārtraukti nebija, bet kļuvuši vēl ciešāki, rādīja viľa iespējas samērā bieţi neierasties darbā. Ka viľš bija piesaistīts arī kā čekas ziľotājs, par to mums šaubu nebija, bet viľa vienmēr smaidīgās sejas dēļ, kura brīţos, kad kritizējām krievus pieľēma it kā izbrīnījušos un domātāju izteiksmi, bet neko Jaunu nevēstīja un tamdēļ arī viľam uzticējāmies. Darbā saľemtos uzdevumus Adamuks padarīja bez liekiem blakus jautājumiem, un kad viľš man asistēja kā tulks, viľa stāja un ieturētā distance bija nevainojama. Tā bija iedzimta inteliģence, kuru viľš bija izkopis burtiski uzaugdams uz ielas, un Liepājas internacionālā kolorita dēļ, bez krievu un vācu valodām bija iemācījies ari poļu un leišu. Kādas tautības viľš īsti bija, liekas, viľš pats arī nezināja, jo par savu tēvu izvairījās runāt, bet uzskatīja sevi par latvieti. Māti pieminēja tikai vienu reizi, kad runa bija, ka technikumu nepabeidzis tādēļ, ka pienācis laiks, kad pašam bijis jāsāk domāt par dienišķo maizi. Apcietināts pirmās dienās pēc kara, Adamuks politiskā policijā pratināts vēl nebija, bet lietā, kas pret viľu bija savākta, viľam par sliktu runāja piederība pagrīdei, cīľa pret vācu karaspēku, aizdomas kā par čekas ziľotāju, beidzot, pierādījumi par piedalīšanos izsūtīšanā. Viľam par sliktu runāja arī apstāklis, ka viľa māte, kā pastā aizturēto vēstuļu cenzore, bija strādājusi čekā, bet viľa Liepājā vairs atrodama nebija. Polītiskā policijā raksturojis Adamuka raksturu ar tās priekšnieku Fricsonu vienojos, ka viľš dos man iespēju tikties ar Adamuku zem četrām acīm un tad mēģināšu viľu iesaistīt darbā mūsu pusē, būt palīdzīgam sadzīt pēdas tiem, kuru nodarījumi bija lielāki un kas vēl kaut kur slēpās. Kad ar Adamuku tikos, un pateicu, ka esmu ieradies lai mēģinātu viľam palīdzēt, viľa atbildes rokas spiediens un sejas izteiksme bija tāda, it kā uz manu ierašanos viľš jau būtu gaidījis. Nepieminējis Valta vēstuļu kasti, pastāstīju viľam par ko viľš tiek apsūdzēts. Kad viľš visu bija noklausījies bez noliegumiem vai piezīmēm, es viľam arī nejautāju vai viss tas atbilst patiesībai. Pastāstīju par krievu mums nodarītiem dzīvā spēka zaudējumiem, pašreizējo frontes stāvokli, kas notiek pilsētā un Tosmārē un beidzot par latviešu cerībām, ko no vāciešiem sagaidām, un tikai tad, kad ar savu stāstījumu biju galā, viľam jautāju vai pēc visa pārdzīvotā viľš vēl varētu pievienoties tam pulkam, kuri Latviju grib redzēt brīvu? Adamuka atbilde nebija tūlītēja, brīdi padomājis, viľš to vispirms izteica kā pretjautājumu: ja atbilde būtu pozitīva, kas notiktu tālāk? Pastāstīju un pateicu, ka no viľa netiks prasīta neviena tāda ziľa, kur viľa līdzapcietinātie pēc pratināšanām priecīgi viľam stāstīs, ko viľiem

51


izdevies noliegt un ka tādā veidā viľi sagaida savu atbrīvošanu ātrāk. Vienīgais viľa uzdevums būs turēt ausis vaļā par tādiem gadījumiem, kur ir runa par nākotnes pagrīdes organizēšanu, varas aktiem pret pašreizējo iekārtu, apcietināto bēgšanas mēģinājumiem, un par tiem, kuri tiek meklēti un kuru atrašanās vietas viľam varētu kļūt zināmas. Atbildei Adamukam ieteicu nedēļas laikā pašam pārbaudīt savu sirdsapziľu, jo polītiskā pārliecība nav kā netīrs krekls, ko katru sestdienu apmaina pret tīru. Pasmaidījis par manu salīdzinājumu, Adamuks man neprasīja, cik ilgi viľam šāds uzdevums tiks uzticēts, nejautāja pēc garantijām ka pēc tam viľš tiešām kļūs brīvs. Tikai atvadoties viľš man noprasīja, vai pēc nedēļas atbilde būšot jāpasaka man? Kad atbildēju pozitīvi, Adamuks lūdza pasveicināt Valtu un mēs šķīrāmies. Viľa rokas spiediens un paldies jau tad man pateica kāda būs atbilde. Tā arī bija, pēc nedēļas tā bija pozitīva. Adamuks politiskai policijai bija palīdzīgs ne vienā vien gadījumā. Kad īsi pirms 1942. gada jūlija beigām viľš apcietinājumā atklāja kādu lielāku gūstā kritušo sarkanarmiešu grupas bēgšanas nodomu un vietu, kur tiem bija apsolīti ieroči, viľu atbrīvoja. Sarkanarmieši arī tiešām savu nodomu izveda, bet viľiem apsolītie ieroči no politiskās policijas darbiniekiem iepriekš tika sabojāti un tā viľus visus uz Liepājas — Grobiľas šosejas atkal sagūstīja. Neiekalkulēts bija tikai kāds ar krieviem kopā bēgošais latvietis, kas savu ieroci bija ieguvis citur, un viľa pretestības dēļ smagi tika ievainots politiskās policijas darbinieks Harijs Garumsons, kurš vēlāk kā leģionārs Vācijā krita krievu gūstā. Par Garumsonu, no krievu pēckara izdevumiem ir zināms, ka par piederību polītiskai policijai, krievi viľu ir pratinājuši tikai 1966. gada 31. martā. Vai nu līdz tam laikam Garumsonam savu personību bija izdevies noslēpt, vai arī pēc izciestā soda kā leģionāram Sibirijā, viľam atgrieţoties, tas par jaunu apcietināts, nav zināms. Adamuks 1943. gada vidū brīvprātīgi iestājās leģionā, par kaujas nopelniem izpelnījās 2. šķiras kara nopelna krustu ar šķēpiem un 1944. gada 5. aprīlī krita. Jūlija pirmās dienās, atskaitot pašaizsardzībā iesaistījušos un viľu apcietinātos, Tosmārē atgriezās jau visi tur nodarbinātie, to starpā arī Jansons, kas visu pirmo darba dienu pavadīja savā kabinetā nepārtrauktās apspriedēs ar vairākiem vācu kara flotes virsniekiem, no kā pieľēmu, ka pēdējie bija pieprasījuši viľa atbrīvošanu. Uz doku krāniem vācu karogi palika plīvojot vismaz kādas nedēļas trīs, un Jirgensona teiktais, kam fabrika piederēs, piepildījās jau jūlija otrā nedēļā, kad, Jansonu atbīdot otrā vietā, viľa krēslā iesēdās kontradmirālis Bet-tenhāuser's, ko strādnieki uzľēma samērā labvēlīgi tikai tādēļ, ka tādā veidā cerēja tikt pie jūnija mēneša otrās puses algas. Un kad pēc daţām dienām to ari izmaksāja krievu rubļos, tad visiem sajūta bija tāda, kā to iziešanas aizlieguma laikā bija pateicis kāds aizturēts čigāns: — Kam lai zinu klausīt? Vācu valdība, krievu nauda, bet latviešu flaga. Vācu kara flotes daţādas cietušās vienības fabrikā ieradās arvienu vairāk un vairāk. Uz tām visām kaut kas bija labojams, un tas bija jādara nekavējoši. Un tā sanāca, ka strādājot no saules līdz saulei un arī naktīs, ar Jirgensonu, pēc viľa vairākkārtējiem aicinājumiem, varēju satikties tikai kādā vēlā vakara stundā.

52


Mūsu tikšanās notika Romas viesnīcas atsevišķā kabinetā, kur Jirgensons mani sagaidīja ērti atlaidies vecmodīgā ādas klubkrēslā, ar galdā liktu Mozeles vīna pudeli, bet tā nebija vienīgā, kas atradās uz apaļā galda. Galdauts gan izskatījās veselu gadu ūdeni un ziepes neredzējis. Uz tā bija nolikta arī kāda iesaiľota paciľa, domāta man — diemţēl tās saturu izlietot nevarēju — cigārus nesmēķēju. Sarunas iesācējs biju es. Krievu jūgs bija nokratīts un līdz ar to kāds sadarbības laiks ar Jirgensonu bija beidzies. Viľam pakalpot vairs nevarēju. Tā kā mani interesēja, vai mani pakalpojumi vispār bijuši ar kādu vērtību un vai manis sūtītās ziľas viľš ir saľēmis, tad tādā virzienā arī savu sarunu iesāku. Jā, visas manis sūtītās ziľas bija mērķi sasniegušas, bijušas vērtīgas un tādēļ arī viľš šodien gribot ar mani runāt par kompensāciju, kam kā atbilde sekoja jau manis teiktie vārdi Jirgensonam Tosmārē. Ērtāk atlaidies klubkrēslā, pasniedzies pēc pustukšotās vīna glāzes un man uzdzerdams, Jirgensons man jautāja vai es esot gatavs kaut ko uzklausīt, un lai arī kādas būtu manas domas, dzirdēto paturēt tikai pie sevis? Uz manu piekrītošu atbildi un pretjautājumu vai tad es neesmu to jau pierādījis, Jirgensons atvainojās: — Nē, nē, no Dieva puses, tas tā tikai starp citu! Kā ziniet, esmu vācietis, tikai ar tādu starpību, ka mani senči jau no neizsekojamām paaudzēm ir dzīvojuši Latvijā, ne kā šīs zemes virsslānis, bet kā amatnieki un ierēdľi, un savas rokas pielikuši Latvijas uzbūvei. Pats esmu šeit dzimis un uzaudzis, un ja krievu spēkiem nebūtu atvērta šīs zemes robeţa, tad nekad nebūtu domājis par šīs zemes atstāšanu. Notikumi, kas Vācijā sāka veidoties jau 1933. gadā, pārējā Eiropā nebija iekalkulēti. Šo notikumu rezultātā pārveidojušās daudzu Eiropas valstu iekārtas, skarot katra trešā Eiropas iedzīvotāja personīgo dzīvi. Un tā ari es, kas vēl pirms vairāk kā gada zem Latvijas karoga ar savu kuģi ārzemēs reprezentēju Latviju, šodien sēţu jūsu priekšā ar Vācijas pasi kabatā. Uz bijušā Armijas ekonomiskā veikala drupām gan vēl plīvo Latvijas karogs, bet Rīgas galvenās ielas jau pārdēvētas vācu tagadējo un kādreizējo kara vadoľu vārdos. Tas ir pierādījums, ka Latvija, kāda tā bija, vairs nav un nebūs. Pēc šiem vārdiem, vērodams, kādu iespaidu tie atstājuši uz mani, Jirgensons piepildīja tukšās vīna glāzes un par jaunu aizsmēķēdams izdzisušo cigāru, turpināja: Mans amats un dienesta stāvoklis nav tāds, kas dotu iespēju ieskatīties vācu kara vadības un partijas turpmākos plānos un nodomos, bet valodu zināšanu dēļ ne vienu vien reizi ir bijis jābūt lieciniekam sarunās, kas turpmāk ietekmēs arī Latvijas likteni. Man ir diezgan sāpīgi jums pateikt, ka tas, ko latviešu tauta gaida no vāciešiem — savu neatkarību, tā vācu polītikā un kara plānos nav iekalkulēta. Ja tas kādreiz arī piepildīsies, tad tās atgūšana būs iespējama tikai ar jūsu pašu gudru polītiku, un nedod Dievs, ja savā nostājā pret vāciešiem, jūs pielaidīsit kādas kļūdas. Kā ziniet, viens no šī kara izrausīšanas iemesliem, ja ne pats galvenais, ir Vācijas dzīves telpas paplašināšana. Uz kuru pusi gan tā varētu notikt? Vienīgi uz austrumiem un Baltijas telpā! Aizgājušos divdesmit gados, kopš atsavinājāt Baltvācu baroniem viľu muiţas, šī šķira vēl

53


nav izmirusi. Viľu ietekme nacionālsociālistu partijā, kur tās ideologs Alfrēds Rozenbergs ir tiešs viľu pēcnācējs, ir liela. Tiek runāts par vācu armiju kā jūsu atbrīvotāju, bet tas notiek tikai vēl šodien, jo no Igaunijas Sarkanarmija nav padzīta un tur notiek cīľas. Latvijā vēl visa noteikšana kara komandantūrai, bet varbūt tieši tagad, kad sēţam pie vīna glāzes, jaunā Baltijas valstu okupācijas pārvalde pako koferus ceļam uz latviešu, lietuviešu un igauľu galvas pilsētām. Trīs atsevišķas Baltijas valstis vairs nebūs, būs tikai viens kopējs pārvaldes apgabals Ostlande, kurā ir paredzēts ietilpināt arī daţus apgabalus no Padomju Savienības. Kļuvu nepacietīgs un gribēju tikt pie vārda. To Jirgensons juta, un tādēļ viľa — vēl ne! Ļaujiet man pateikt visu kas man jums sakāms, pēc tam ar nepacietību gaidīšu jūsu atbildi un uzskatus. Zinu, kad tad, kad kļūs zināmi Vācijas valdības turpmākie nodomi par Latvijas likteni, latviešu tagadējais prieks par atbrīvošanu no komunistu terrora, pārvērtīsies rūgtās paģirās, kādas jau tagad redzu jūsu sejā, bet atstāsim tās pagaidām pie malas, labāk runāsim par pašreizējo stāvokli. Kā jau teicu, šodien vēl visa vara mūsu abu dzimtenē ir militāro komandantūru rokās, kas savu gribu iedzīvina ar, viľu pašu paspārnē atļautām administratīvām iestādēm un policiju, kas radušās spontāni uz vietām. Boļševiku varas gadā visa jūsu administrācija tika noārdīta. Vīri, kas kādreiz bija šo iestāţu priekšgalā, ir deportēti vai pazuduši. Aicinot jūs uz šo satikšanos, viens no maniem nolūkiem ir piedāvāt jums kādu no šīm brīvām vietām. Jūsu pakalpojumi ir pozitīvi novērtēti. Mans šefs ir ar zināmu varas potencionālu, un katra viľa prasība turpmākai okupācijas pārvaldei, lai tādā vai tādā postenī, nozīmē tādu vai tādu vīru, tiks arī īstenota. Mana vēlēšanās ir, lai jūs pieľemtu kādu no Kurzemes apriľķu vecākā, priekšnieka vai kādas lielākas pilsētas galvas amatu. Tāpat gribu dzirdēt jūsu priekšlikumu par tālākiem kandidātiem, kas būtu vispiemērotākie attiecīgos amatos, kas uz vietas un bez asumiem prastu sadarboties ar valdošo vācu pārvaldi. Mana nepacietība, lai tiktu pie vārda, kļuva gandrīz neizturama, bet Jirgensons runāja tālāk. Kā jau teicu, un ko gribu uzsvērt vēlreiz, Baltijas valstis savu brīvību neatgūs, vismaz pašreiz vēl ne. Kā būs tad, kad Krievijā boļševisms būs satriekts un britu salā plīvos kāšu krusta karogs, to nezina pat pats Hitlers. Skaidrs ir tas, ka tagadējā Vācija savus nodomus izved bez kādas sentimentalitātes.Pretestība, kāda bez šaubām okupētās zemēs jau pastāv, tiek apspiesta bez ţēlastības, un nešaubos, ka tāda pati pretestība radīsies arī šeit pēc tam, kad vācu nodomi ar jaunradīto Ostlandi vairs nebūs noslēpums. Iedomājaties kādu postu latviešu tautai varētu nodarīt, ja visos tai atļautos administratīvos posteľos atrastos vai nu tikai akli pavēļu izpildītāji, vai īsredzīgi lokālpatrioti. Viens boļševiku valdīšanas gads visas jūsu cerības pievērsa Vācijai, tagad jums ir jāatrod iespējami labākais veids, kā ar šiem "atbrīvotājiem" sadzīvot. Man jau tagad ir zināms, ka Latvijas territorija tiks sadalīta vairākos pārvaldes apgabalos. Viens no tiem būs Kurzeme ar pārvaldes sēdekli Liepājā. Padomājiet, kas jums un jūsu tautiešiem tās varētu būt par priekšrocībām vēl neparedzētā nākotnē, ja jūs atrastos kādā vadošā postenī, kur jūsu varbūtējiem iebildumiem par daţādu pārvērtību nevēlamību būs lielāks svars, nekā ja tur sēdētu

54


kāds vīrs, kas ar vāciešiem nav sadarbojies tik bīstamos apstākļos kā jūs, bet ielikts amatā apšaubāmas vācietības izcelsmes dēļ. Jirgensons savu stāstu bija beidzis. Neskatoties uz to, ka viľu vairākkārt gribēju pārtraukt, tagad, kad bija pienākusi mana kārta ko sacīt, man vairs nebija ko teikt. Jutu uztraucošu sašutumu un dusmas. Nevarēdams tās izlādēt pret Jirgensonu, pēkšľi jutos tik noguris, ka negribēju neko citu, kā tikai gulēt — gulēt un izgulēt visu šo ļauno sapni. Jirgensons visu to redzēja un saprata un viľš turpināja: — Domāju, ka pēc visa dzirdētā jums ir skaidrs, kur meklējami graudi, kur sēnalas un kāda politiska kūleľošana jūs sagaida nākotnē, bet vienam šādam kūlenim piemērots esat jūs! Nebiju spējīgs vairs neko atbildēt, tikai noraidoši papurināju galvu un cēlos atvadām. Jirgensons, ar viľam piemītošo mieru, vēlreiz mani uzrunāja: — Tā nu tagad jūs varbūt esat pirmais latvietis, kas jau zina vācu polītiku Baltijā, un tādēļ es jūs vēlreiz lūdzu, pārdomājiet visu un kad pēc daţām dienām ieradīšos jūsu darba vietā, pateiksit savu atbildi. To apsolīju. Tā bija negatīva. Tas, ko Jirgensons man teica, vispārībai kļuva zināms 18. jūlijā, kad radiofonā paziľoja Hitlera iepriekšējā dienā izdoto rīkojumu par okupēto zemju civilpārvaldi, ar kuru Igaunija, Latvija, Lietuva un Baltkrievija tika apvienotas vienā pārvaldes apgabalā — Reichskommissariat'ā Ostland, un par tās Reichskomisār'u, ar sēdekli Rīgā, bija nozīmēts Schleswig-Holstein'as apgabala vadītājs un virsprezidents Heinrich's Lohse. Bet tā kā tanī laikā Igaunijā vēl notika cīľas un Igaunijai piederošās Baltijas jūras salās vēl bija krievi, tad ar to pašu arī tika paziľots, ka civilpārvaldes stāšanās amatā tiks noteikta vēlāk. Pieteiktais neprecīzais vārdiľš "vēlāk" sevi atgādināja tikai septembra pirmās dienās, kad laikrakstos bija lasāms jaunieceltā Ostlande'es Reichskommisar'a Lohse's pirmais rīkojums, par pārvaldes pārľemšanu savā apgabalā. Kaut Lohse savu rīkojumu bija parakstījis Kaunā jau 18. augustā, un izsludinājis ka tas ir spēkā ar to pašu dienu, pie mums tas praktiski bija spēkā tikai pirmā septempbrī pēc vēlreizējas izsludināšanas Ostland'es Verkūndigungsblatt Nr. 1 30. augustā. Rīkojuma svarīgākais punkts bija, ka vācu civilpārvalde pārľem visu Padomju sociālistisko republiku savienībai piederošu mantu, kas tai bija piederējusi līdz 1941. gada 20. jūnijam. Tas nozīmēja, ka visas krievu nacionalizācijas tika akceptētas, un kā kara laupījumu pārľem vācieši, kas nozīmēja, ka no krieviem līdz kreklam izģērbtiem, mums būs jādzīvo arī turpmāk. Bet man par lielu pārsteigumu, uz kurzemnieku vairumu šis rīkojums tādu iespaidu neatstāja, kā uz mani tas bija atstājis sarunas laikā ar Jirgensonu, kad par nacionalizācijas atzīšanu nemaz vēl nebija runa. Pamats šādai kurzemnieku optimistiskai vienaldzībai vispirms bija meklējams Lohse's rīkojuma turpmākos vārdos, ka tiek paturēta tiesība īpašuma un veltījuma attiecības pārkārtot, un otrkārt, Rīgā jau no 7. jūlija, bijušā satiksmes ministra Einberga vadībā, bija sākusi darboties latviešu sakaru grupa ar vāciešiem. Vairums kurzemnieku tajā saskatīja mūsu jauno valdību, kas tad visu arī nokārtos!

55


Kurzemnieku domas tanī laikā bija pievērstas kaut kam citam: bija sakopotas ziľas par Baigā gada cilvēku zaudējumiem Kurzemē, un tās vēstīja, ka pirms Staļina Bērtuļu nakts bija apcietinātas 669 personas. Deportācijas bija paľēmušas 2939 dvēseles, starp kurām netrūka ne zīdaiľu, ne grūtnieču pēdējā stadijā. Un pēc tam, līdz 1. jūlijam, krievi bija paspējuši apcietināt vēl 829 personas. Par šiem 4437 pazudušiem kurzemniekiem, starp kuriem bija 1025 liepājnieki, trūka jebkādas ziľas, kur tie būtu meklējami. Rīgā un tās apkārtnē līdz tam laikam atrastos masu kapos bija jau atrakti tuvu pie 900 nošauto. Tie kurzemniekiem neļāva daudz par nākotni domāt. Tos nodarbināja pagātne un pazudušo piederīgo liktenis. Kaut gan vācu civūpārvalde varu Latvijā pārľēma tikai septembra pirmās dienās, Kurzemes Gebietskomisar's Al-nor's Liepājā ieradās jau augusta sākumā. Iekārtojis savu mītni kādreizējā Apgabaltiesas ēkā, kā pirmais viľa klātbūtni izjuta laikraksts Kurzemes Vārds, kur Alnor's tūlīt panāca, ka militārā pārvalde no tā atsauca savu cenzoru Sichard'u, un tā vietā viľš nozīmēja savu, — Baltijas vācieti von Sass'u, kurš pilnīgi pārvaldīja latviešu valodu un bija latviešiem tikpat draudzīgs un lojāls kā viľa priekštecis. Pilsētas iedzīvotāji Gebietskomisaru, kurš pārľēma arī visu brīvo dzīvokļu sadali, izjuta par tik, par cik viľa kompetencē ietilpa apgādāt tos ar pārtiku un dzīvei nepieciešamiem priekšmetiem. Atjaunotās amatniecības un rūpniecības uzľēmumu vadītājiem, rūpējoties par jēlvielu sagādi un atļaujām savu raţojumu izvietošanai tirgū, tā durvis bija jāvirina katru dienu. Vissajūtamāk Gebietskomisara rīkojumi skāra mūsu laukus, kur raţas kontrolei viľš tos pārpludināja ar saviem Kreislandvvirt'iem un viľu palīgiem gandrīz vai katrā pagastā. Tie līdz kara beigām ne tikai raudzījās lai netiktu noblēdīta kāda nododamā sviesta vai vilnas mārciľa, bet sekoja arī, lai lauksaimnieki pildītu uzliktās klaušas ceļu labošanā un meţu darbos sagatavojot kokmateriālus vācu kara saimniecībai. Cik lieli šie izcirstie kokmateriālu daudzumi bija, par kuriem kā par kara laupījumu vācieši nekā mums nesamaksāja, par to ziľas sakopojuši mūsu meţziľi, un cik zinu, tad viľu sakopotās ziľas glabājas mūsu sūtniecībā Londonā, lai nākošās paaudzes par izcirstiem meţiem no vāciešiem varētu pieprasīt samaksu. Apgāde, — jā, tā kliboja jau ar vācu ienākšanas pirmām dienām. Pārtikas kartiľas pirmos mēnešos gan ievestas netika, bet Bekona eksporta fabriku un Piena centrāli pārľēma vācieši. Pirmās kara dienās un vēl nedēļas divas pēc tam nekādi pievedumi nepienāca. Liepājniekiem nekas cits neatlika, kā atminēties savus radus laukos, un tie bija priecīgi, ka Liepājas - Aizputes un Liepājas - Rucavas dzelzceļus vācieši nevarēja izmantot frontes apgādei, un braucējiem nevajadzēja speciālas atļaujas, kādas bija vajadzīgas braucieniem ar Liepājas - Rīgas dzelzceļu. Sareţģījumus radīja naudas sistēma. Līdzās krievu rubļiem, bija izsludināta arī vācu okupācijas marka — Reichs-kreditscheine, attiecībā kā 1:10, t.i. 10 rubļi līdzinājās 1 markai. Laukos krievu rubļus neviens pretī ľemt negribēja, bet vācu naudas liepājniekiem, kas algu saľēma rubļos, nebija, un tā pirmā laikā, kā vienīgais maksāšanas līdzeklis sāka apgrozīties mūsu sudraba "Mildas". Bet visiem tās nebija. Melnā tirgū par tām prasīja vismaz 10 okupācijas markas vai 100 rubļu.

56


Ar tekstilijām un apaviem stāvoklis bija vēl ļaunāks. Kaut arī racionētas netika, Liepājā tās nopirkt nevarēja. Veikali, kas ar tām tirgojās, kara dienās 95% tika sabumboti un nodega. Atlikušos 5"7o bija jau paspējuši izlaupīt vācieši. Tik vienkārša lieta, kā apavu pazolēšana bija jau problēma. Kurpnieki, atminoties kādas apgādes grūtības bija Pirmā pasaules kara laikā, savus ādas krājumus noslēpa, un par pakalpojumiem prasīja cenu, kas līdzinājās jaunu apavu vērtībai. Sākot ar 1. septembri visā Latvijā galvenās uztura vielas tika racionētas un to iegādei izsniegtas pārtikas kartiľas. Kaut devas nebija lielas, — gaļa 350 gr., sviests 200 gr. un maize 2 kg. uz personas nedēļā, likās, ka ar to apgāde cik necik nokārtosies, jo piens, kura tauku procents gan likās sarucis, racionēts netika. Bet tā nenotika. Paredzētās devas ne vienmēr bija pietiekošā krājumā. Nereti sviestu atvietoja ar cūku taukiem. Zivis netika racionētas visu kara laiku, bet arī to iegāde bija problemātiska, zvejniekiem racionētas degvielas dēļ un viľu grūtībām, atjaunot nolietotos zvejas piederumus. Racionētas pārtikas devu normas vēlāk vairākkārt tika pārkārtotas, un patērētāji iedalīti vieglā, smagā un vissmagā darba strādniekos. Oktobra beigās arī piens vairs nebija dabūjams. Ar ģenerālkomisāra rīkojumu tas tika piešķirts tikai bērniem, cik atminos, 1/2 litrs dienā līdz 12 gadu vecumam. Labās latviešu rudzu maizes kvalitāte strauji samazinājās. Racionētie mazgāšanas līdzekļi nama mātēm lika atminēties labo pelnu sārmu, ko kādreiz lietoja mūsu mātes. Koku pelni vairs netika izbērti atkritumu tvertnēs, bet līdz veļas dienai rūpīgi uzglabāti. Vislielākais negals bija smēķētājiem. Tiem bija jāapmierinās ar divām cigaretēm dienā. Cigaretes, blakus naudai, izvērtās par "oficiālu" maksāšanas līdzekli. Līdz ar pārtikas kartiľu ievešanu, krievu nauda no apgrozības tika izľemta. Algas maksāja ar okupācijas markām. Tās pielīdzināja algām kādas tās pie mums bija 1939. gada beigās latos. Reichskreditschein'es kā maksāšanas līdzeklis tika atzīts tikai vācu okupētos apgabalos, bet, kam dienesta darīšanās bija jābrauc uz Vāciju, tās apmainīja pret RM kā 1:1. Visa ārzemju valūta un zelta krājumi bija jāpieteic, bet tādu mums vairs "nebija", tos visus jau bija paspējuši pievākt krievi. Vāciešus kartiľu sistēma neskāra. Viľiem Liepājā ierīkoja speciālu veikalu, kur viľi varēja iegādāties visu, kaut ari daţreiz ierobeţotos daudzumos, ko sirds vēlējās, ja tikai naudas maks to atļāva. Tie zelta laiki, kad par to pašu preci, par kuru latvieši maksāja 10 rubļu, viľiem bija pērkama par vienu marku, bija pagājuši. Ţīdiem pārtikas devas bija noteiktas uz pusi mazākas kā pārējiem iedzīvotājiem, un tie varēja iepirkties tikai norādītos veikalos. Bet ar to viľu ciešanu mērs vēl nebija pilns. Par ţīdu traģēdiju Otrā pasaules kara laikā ir daudz rakstīts un vēl vairāk runāts, un par viľu likteni Latvijā līdzvainīgi tiek uzskatīti arī latvieši. Mani pašu ir pratinājuši amerikāľu CIC ne tikai 1950. gadā bet līdz pat 1970. gadam vēl četras reizes vācu tiesas iestādes, kas meklēja "mūsu kara noziedzniekus".

57


1972. gadā ari mani apsūdzēja kāds bijušais liepājnieks Ernests Vīķis, kas Latvijā saucās Kļava. Es 1943. gadā Liepājā uz ielas esot nošāvis kādu ţīdu, par ko tad arī Man-nheimas izmeklēšanas cietumā pavadīju astoľas nedēļas, un tas manu kabatu, liecinieku un aizstāvju izdevumus maksājot, atvieglināja par DM. 9000.Vispareizāko atbildi par ţīdu likteni Kurzemē, līdz ar to arī Liepājā, var dot 1971. gadā Hanoverā, zem lietas numura 2Ks 3 / 68 pabeigtais tiesas process par vācu kara noziegumiem Kurzemē, kur uz apsūdzēto sola bija nosēdināti deviľi vācieši, starp kuriem gan tikai vienam — Erhard'am Grauel'am, kara laikā Kurzemē īslaicīgi bija arī kāda vara. Bija aicināti tuvu pie 180 licinieku un šis process vācu nodokļu maksātājiem izmaksāja apmēram divi miljonu DM. Kad šis process beidzās, tad pār tā nobeigumu 1971. gada 15. oktobrī Mannheimer Morgen rakstīja: VERHANDLUNG VOR FASTLEEREN BANKEN Sechs ehemalige SS — Angehčrige wegen Mordes in Lettland bestraft Hannover. (AP) Im Ldngsten NS-Process in Hannover, der rund zwei Millionen Mark kostete, wurden am Don-nerstag die Urteile gesprochen. Der Process, der im September 1969 vor dem Schwurgericht begonnen hatte, geht mit der Urteilsbegrundung am Freitag zu Ende. Wegen Mordes un Beihilfe zum Mord an ūber 3000 Juden und Kommunisten in Libau, Windau, Brie-kuhlen, Hasenpoth und anderen Orten in Lettland in den Jahren 1941/42 wurden sechs ehemalige Angehčrige der SS-Einsatzgruppe "A " zu Freiheitsstrafen zwischen eineinhalb un sieben Jahren bei jeweils Fūnfjdhrigem Verlust der būgerlichen Ehrenrechte verurteilt. Dabei handelt es sich um den 68 Jahre alten Hoteldirektor Cari Strott aus Wiesbaden, der zu sieben Jahren Freiheitsentzug verurteilt wurde, dem Ab-teilungsdirektor Erhard Grauel (61) aus Volkl-ingen/Saar, sechs Jahre Haft, den Justizangestellten Otto Reiche (65) aus BadenBaden, fūnf Jahre Haft, den ehemaligen Major der Schutzpolicei Georg Rosenstock (65) aus Hannover, zweieinhalb Jahre Haft, den ehemaligen Kriminalobermeister Gerhard Kuketta (63) Cuxhaven, zwei Jahre Haft, und den kaufmdnnischen Angestellten Paul Fahrbach (64) aus Koln, der zu ander-thalb Jahren Haft verurteilt wurde. Landgerichtsdirektor Kari Pundt als Vorsitzender des Schwurgerichts begrūndete die Urteile mit niedrigen Bev/eggrūnden der Angeklgten, die sich durch keine der damals geltenden zivilen und militdrischen Gesetze ent-schuldigen liessen. Die Angeklgten hdtten Gesunde und Kranke, Kinder, Frauen und Mdnner, bei planmdssigen Aktionen kaltblutig liguidiert oder bei diesen Taten Beihilfe geleistet. Zum Prozessverlauf sagte Dr. Pundt, ūber zwei Jahre lang habe das Schwurgericht vor fast leeren Zuhorerbdnken verhandelt. Das Interesse der Of-fentlichkeit sei bei den 189 Verhandlungstagen nur gelegentlich etwas reger gewesen, wenn prominente Zaugen aussagten, wie etwa Hitlers Rūstungsminister Albert Speer. Das Gericht hatte 181 Zeugen un fiinf Sachverstdndige vernommen und war zu Zeugenver-nehmungen je einmal in die Vereinigten Staaten und īsrael und viermal in die Sowjetunion gereist.

58


Šinī procesā arī es biju aicināts kā liecinieks, un no jautājumiem, kādus man uzstādīja, nopratu, ka neviens latvietis, nedz no aicinātiem lieciniekiem, kuri savā vairumā bija Kurzemes ţīdi, nedz no apsūdzētiem, par līdzvainīgiem ţīdu traģēdijā apsūdzēti netika. Bet tā kā šis jautājums vēl vienmēr interesē latviešu sabiedrību, tad mēģināšu atstāstīt, ko esmu redzējis pats, ko dzirdējis no citiem, kādas liecinieku liecības esmu ieguvis, ko saka paši ţīdi un raksta tagadējie Latvijas valdnieki. Šo jautājumu apskatot nedrīkst aizmirst, ka Hitlers savu nostāju pret ţīdiem deklarēja vēl pirms nākšanas pie varas. Kāda viľa rīcība ar tiem bija nākot pie varas, to visai pasaulei jau ilgi pirms kara sākšanās pavēstīja ārvalstu diplomāti, kas toreiz bija Vācijā, ārzemju preses korespondenti un no Vācijas izkļuvušie ţīdi paši. Kara laikā Vācijas okupētās valstīs ţīdu liktenim liecinieki bija, tur vēl palikušie neitrālo valstu diplomātiskie pārstāvji un okupētās zemes iedzīvotāji. Un kādus rīkojumus armijas un SS vadība no Fūhrer'a attiecībā uz ţīdiem saľēma sākot kara gājienu austrumos, to atklāja Nūrnbergas process. Bet mūs interesē, kas notika ar ţīdiem pēc vācu ienākšanas Liepājā? Jau iepriekšējā nodaļā tiku minējis, ka Liepājas aizstāvēšanā lielu lomu spēlēja ţīdi, arī to, ka vācieši par saviem lieliem zaudējumiem Liepāju ieľemot, visus ţīdus, ko Raiľa parkā saľēma gūstā, turpat arī apšāva un apraka pašu ţīdu raktos aizstāvēšanās grāvjos. Krievi un viľu tagadējie līdzskrējēji, savos pēckara izdevumos, apšauto skaitu min 1430, par ko atbildību nesot pilsētas pirmais komandants pulkvedis Lohmeier's, korvetkateinis Stein's un 291. divīzijas 585. pulka un kara flotes kājnieku triecienvienību karavīri. Max Kaufmann savā grāmatā: — Die vernichtung den Juden Lettlands. Im Selbstverlag Mūnchen 1947, kura daţus mēnešus vēlāk no Vācijas amerikāľu okupētās zonas militārās pārvaldes, tendenciozā satura dēļ, tika aizliegta, raksta: — Pirmā pret ţīdiem vērstā akcija Liepājā esot notikusi 1941. gada 27. jūlijā, kad apmēram 4000 cilvēku, galvenokārt vīriešu, tikuši apcietināti un vispirms ievietoti Liepājas sieviešu cietumā. Kaufmanis nemin kas ţīdus toreiz apcietinājuši, bet tie liepājnieki, kas Liepājas sieviešu cietuma ēku atminas nekad neticēs, ka tanī varēja ievietot 4000 cilvēku. Jā, kāda tad ir īstā patiesība? Lohmeier'a pirmām rīkojumam ar kuru viľš uzaicināja visus pretiniekus līdz 29. jūnija rītam nodot ieročus, drīz sekoja otrs, un proti, ka visiem ţīdiem nekavējoši jāreģistrējas kādreizējā Prefektūras ēkā un nākošā rītā, zināmām vecuma grupām, Ugunsdzēsēju laukumā jāsapulcējas norīkošanai darbos. Ka sapulcinātos tur pārbaudīja vācu karavīri, zina tikai tie, kam tanī brīdī gadījās būt tuvumā, bet ka ţīdu strādnieku grupas kara postījumu novākšanai Liepājas apkārtnē — pašā pilsētā un arī Kara ostā — pavadīja tikai vācu karavīri, zina gandrīz katrs liepājnieks. Ko tie varbūt nezina ir tas, ka ţīdu jautājumu pie vācu armijas Kurzemē kārtoja tai piekomandētie SD padomdevēji, un Lohmeier'am tāds bija SS Einsatzgruppe "A" vadītājs SS Obersturm-bannfūhrer's Erhard Grauel ar saviem apmēram 30 palīgiem. Tie vienmēr bija kustībā starp daudzām vācu militārām komandantūrām Kurzemes pilsētās un vēlāk aizgāja līdz

59


vācu karaspēkam austrumu virzienā. Bet lai Kurzemē viľu vietā nepaliktu "tukšums", SS Einsatzgruppe "A" vietā, pēc astoľām vai desmit dienām, ar 12 - 14 vīriem, Unter-sturmfūhrer'a Kūgler'a - Kiglera vadībā Liepājā, ar uzdevumu būt atbildīgam par frontes aizmugures drošību Kurzemes ģeogrāfiskās robeţās, darbu uzsāka vācu drošības policija. Iekārtojis savu mītni Kūrmājas prospektā Nr. 21. Kiglers savai kontrolei vispirms pakļāva Latviešu polītiskās un kriminālās policijas darbību, uzsāka vervēt latviešu brīvprātīgos, kurus ietērpa Latvijas armijas formas tērpos, bet bez zīmotnēm. Šo vīru piederību tiešai vācu drošības policijas pakļautībai norādīja uz viľu kreisās rokas piedurknes, zaļa lente ar melnu uzrakstu Sicherheits Dienst. Un tā, ka šī "karaspēka" vervēšana notika tūlīt pēc tam, kad ģenerālis Štalekers bija aizliedzis jebkādu formas tērpu valkāšanu un izdevis rīkojumu par ieroču nodošanu, tad daudzi bijušie pašaizsardzības dalībnieki, vācu drošības policijas uzaicinājumā — stāties viľu rindās, saskatīja pirmo soli uz mūsu bruľoto spēku atjaunošanu, un tā pieteikušos skaits, kas savā vairumā nāca no mūsu kādreizējiem virsdienesta karavīriem, tālu pārsniedza formējamās vienības stiprumu, kas deva iespēju izvēlēties labākos no labākiem. Drīz pēc tam šo vīru apmācība un apgāde tika pakļauta majoram Viktoram Arājam, kura štābs bija Rīgā un kur organizēja līdzīgas vienības. Tās bija pirmās, kurās nākošos mēnešos latvieši tika ietērpti vācu SS vienību formas tērpos, ar viľu drošības policijas dienesta grāda apzīmējumiem, bet ar Latvijas krāsu vairo-dziľiem uz kreisās rokas piedurknes. Šinī vācu drošības policijas speciālā vienībā bija apmēram 900 vīru un tautā viľus pazina kā SD — Sicherheits Dienst, vai Arāja vīrus. No šīs vienības bija arī leitnants Oskars Lapa, kurš 1946. gada janvārī Zviedrijā, glābjoties no izdošanas krieviem, izdarīja pašnāvību. Kigleram viľu darbinieku vidū no Vācijas līdz bija tikai viens tulks — baltijas vācietis Fahrbach's, bet sastapdams Liepājā daudz politiskos apcietinātos un īsumā iepazinies ar viľu nodarījumiem, Kiglers savu darbinieku skaitu pavairoja ar trīs latviešu tulcēm — mašīnrakstītājām un diviem vīriešu kārtas tulkiem. Mani ar Kigleru iepazīstināja Jirgensons jūlija beigās, kad viľi abi apmeklēja Tosmari, un Kiglera jautājums man toreiz bija: — vai es nevarot priekš viľa, reiz mēnesī, uzrakstīt ziľojumu par latviešu domām un nostāju iepretī vācu rīkojumiem. To viľam apsolīju, bet savu pirmo ziľojumu uzrakstīju gan tikai oktobra sākumā, kad viľš manu solījumu atgādināja ar vienu no saviem tulkiem. Apmēram ap to laiku, kuru Kaufmanis min kā pirmo akciju pret ţīdiem, man atgrieţoties no darba, ne tikai mani mājinieki, bet arī tuvākie kaimiľi zināja stāstīt,- ka vācieši visu dienu pa Raiľa ielu dzinuši ar saiľiem apkrāvušās lielākas ţīdu grupas, kur tās ielas ziemeļu galā, pie dzelzceļa pārbrauktuves, salādētas preču vagonos — laikam izsūtīšanai darbos uz Vāciju. Daţas dienas vēlāk paklīda valodas, ka ţīdi ar vilcienu atvesti tikai līdz Kara ostai un Šķēdē visi pēc tam apšauti? Par to nerunāja skaļi, bet tomēr diezgan atklāti, tā kā drīz vien visi pilsētā par to zināja. Baigā gadā pret ţīdiem bija radies zināms naids, kas, tūlīt pēc vācu ienākšanas, ar preses palīdzību tika uzturēts dzīvs, bet tādu likteni viľiem neviens nevēlēja. Ka šīs paklīdušās valodas bija patiesība, pierādīja Hanoveras process, kur liecinieks Ziebel

60


apliecināja, ka eksekūciju esot izvedusi kāda vācu rota, kuras komandieris saucies Hinze, bet tā, kā viľš tanī laikā bijis saslimis, tad rotu viľa vietā komandējis leitnants Strehmel. Par pret ţīdiem vērstu akciju, bet nezinot, kā tā ir beigusies, manā rīcībā ir bijušā Liepājas advokāta Jēkaba Kalniľa (USA) liecība, rakstīta 1972. gada 2. augustā, kuru Kalniľš nav adresējis man, bet rakstījis Dr. Jānim Platais, kurš 1972. gadā, kad mani apcietināja, rūpējās par atslogošanas liecinieku sagādi pret maniem apsūdzētājiem. Savā liecībā starp citu Kalniľš raksta: Pēdējo reizi šai cietumā (sieviešu cietumā) biju 1941. gada beigās, kad gāju iestaties par arestēta kolēģa, zvēr. adv. Arkādija Lipšica atbrīvošanu no apcietinājuma. Cietuma pārzinis tad bija kāds jaunāks vācu armijas virsnieks. Tas varēja būt 1942. gada sākumā, kad reiz Miertiesā piegāju pie otrā stāva loga, lai redzētu kas notiek cietuma pagalmā. Tur veda no cietuma ēkas arestētos žīdus un dzina slēgtos smagos automobiļos, apsargāja šautenēm bruņoti cietumsargi. Ap smagajiem auto un pie ieejas pagalmā drūzmējās bars militāro, vācu jūrnieku formās, no tā spriedu, ka transportlīdzekļi ir no viņu daļas. Kaufmanis savā grāmatā vēl raksta, ka otra akcija pret ţīdiem esot notikusi 16. decembrī, kad savos dzīvokļos no vīriem, ar zaļu lenti uz rokas apcietināti 3500 cilvēku un vēlāk bijušas vēl tādas pašas mazākas akcijas, pret sievietēm un bērniem. Kā jau tiku minējis, pirmie zaļu lenti uz kreisās rokas piedurknes nēsāja pie vācu drošības policijas noorganizētā latviešu drošības dienesta rota, bet līdz decembrim tādos pašos, bijušās Latvijas armijas formas tērpos, bija ietērpta jūlija beigās noorganizētā latviešu kārtības policija, un arī tās piederīgie uz kreisās rokas piedurknes nēsāja zaļu lenti, tikai ar to starpību, ka uz tās bija uzraksts — Ordnungspolizei. Pēckara krievu propagandas izdevumos ir redzami vairāki foto uzľēmumi, kur vīri bijušās Latvijas armijas formas tērpos, ar lenti uz kreisām piedurknēm un bruľoti šautenēm, uzľemti kopā ar izģērbtiem cilvēkiem pie izraktām bedrēm. Šādus uzľēmumus vairākkārt ir pārraidījusi arī vācu televizija, sak: — Skatāties, kas bija vainīgi cilvēku iznīcināšanā! — Bet ko par to saka paši ţīdi? Liepājniece, Sonia Wischenares, dzimusi Bob, 4. 10.23. gadā un dzīvojusi toreiz Liepājā Bārtas ielā Nr. 10, bet tagad Izraēlā, Hamaagalster. 12 Ramat Gan. 1972. gadā 23. maijā Izraēlā pratinājis Mannheimas Oberstatsanvvalta Mūller'a, Vīķa apsūdzības lietā pret mani, saka, ka viľu ievainotu no eksekūcijas vietas esot izglābis kāds latviešu sargs — respektīvi vīrs ar zaļo lenti. Paanalizējot viľas teikto tuvāk, gribot vai negribot ir jānāk pie atziľas, ka vīri ar zaļo lenti ir bijuši tikai sargu vietās, bet tanī pašā laikā tas arī pierāda, kurā pusē ir bijušas viľu simpātijas. Teiktais pasaka arī vēl ko vairāk, un proti, ka pēc eksekūcijas tās īstenotāji notikumu vietu ir atstājuši un vīri ar zaļo lenti palikuši eksekutēto aprakšanai, un ja nu tur kāds no viľiem atrada, ka kāda no personām ir tikai ievainota, kā šinī gadījumā, tad viľam vienam vien tai nebija iespējams palīdzēt par to neziľojot saviem kollēģiem, un tā, kā katrai sardzei ir arī savs

61


vecākais, tad arī tam. Tā tad ievainotās izglābšanā un viľas turpmākā slēpšanā līdzdalību ľēmusi visa sardze un apzinājusies kas to sagaida, ja lieta atklātos. Diemţēl pratinātājs izglābto, par viľas tālākām gaitām nebija izjautājis! Arī Kaufmanim savā grāmatā, kas visumā ir viens vienīgs lāsts pret latviešiem, tomēr 423. lp., varbūt pašam negribot, par vīriem ar zaļo lenti, pasprukusi īstā patiesība. Viľš raksta: — In Ploce und in Hasenpot v/aren ebenfals Tor-fkasarnierungen. Die Verheltnisse dort waren nicht schlecht un die Hauptsache war: man wuste die Rigaer Morder weit vom Schuss! Bet abas minētās darba nometnes, kurās ţīdi bija ievietoti, apsargāja Liepājas Vācu drošības policijas latviešu drošības dienesta vīri, kuru tālākais priekšnieks zināmā veidā bija arī Viktors Arājs Rīgā. Viľa vārds, kaut latviešiem pamazām radās aizdomas, ka taisni viľa vīriem ir kāds sakars ar ţīdu iznīcināšanu, Kaufmaľa grāmatā nav pieminēts ne ar vienu vienīgu vārdu. No tā ir secināms, ka Kaufmanis ar vārdiem — man wuste die Rigaer Morder weit von Schuss, ir domājis kādu, tikai viľam zināmu vācu dienesta vietu Rīgā. Teikto par Aizputes ţīdiem ar nākošiem četriem teikumiem Kaufmanis vēl papildina: Aus Hasepot flohen 4 Juden (3!?) sie verstecken sich langere Zeit in den alten Hasenpoten Schlos. MVurden aber schlieslich im Januar 1944 von den Letten endeckt und erschossen. Die Umkekommenen v/aren die Brūder? Uzdin (Vischki) der sanitdter Dheifits und Gotz. Šādam Kaufmaľa apgalvojumam patiesība izskatās gluţi citāda, un kāda tā ir, esmu pastāstījis nodaļā — Aizputes pils noslēpums un Ēdoles bunkurs. Par Liepājas ţīdiem Kaufmanis vēl pastāsta, ka 1941. gada augustā viľiem ierobeţota kustības brīvība, atļaujot savus dzīvokļus atstāt tikai no 10 -12 un no 15 -17. Noliegta ielu ietľu lietošana un pavēlēts nēsāt dzeltenu Dāvida zvaigzni. 1943. gada 1 jūlijā 850 personām ierīkots Geto, kuru pārzinājuši paši ţīdi — advokāts Kaganskis un lieltirgotājs Izraelit. Geto komandants bijis Wachtmeister Kerscher un ţīdiem bijis jāstrādā Vācu drošības policijas darbnīcās Dāvida Zivsona uzraudzībā. 1943. gada 8. oktobrī Geto likvidēts un visi iemītnieki pārsūtīti uz Rīgu. Jā, tā tas tiešām arī bija, bet ar to, kas bija Geto komandants un kur ţīdi tika nodarbināti, Kaufmanis apliecina, kam piederēja noteikšana par viľa tautas brāļiem. Neskatoties uz to, ka visa Latvija praktiski bija izsludināta par vācu kara laupījumu, latviešiem naidīga nostāja, līdz 1942. gada vidum, pret vāciešiem neradās. Taisni pretēji. Baigais gads bija atstājis kaut ko vairs neizdzēšamu, un, lai vācieši ātrāk varētu midzeni izkvēpināt, daudzi latviešu vīri un jaunekļi ar tādu pašu dedzību, ar kādu tie kā zaļie partizāni vāciešus sagaidīja, meklēja iespēju cīnīties tiem blakus frontē pret krieviem. Tam pamatā nebija tikai griba uz visiem laikiem iznīcināt austrumu draudus pret mums, bet bija vēl otrs iemesls: jau 26. jūnijā somi krieviem pieteica karu un kopā ar vāciešiem cīnījās par savu zaudēto apgabalu atgūšanu, ko pēc zaudētā ziemas kara 1939 - 1940. gadā bija spiesti atdot krieviem. Vācu raidītājos bija dzirdama nepārtraukta propaganda par jauno Eiropu un 1000 gadīgu mieru. Arī rumāľi soļoja kopā ar Vāciju, lai atgūtu savu Beserābiju. Ungāru un slovāku

62


vienības jau bija austrumfrontē. Vācijas okupētā Beļģijā, Holandē, Norvēģijā un Francijā brīvprātīgo vienības jau bija ietērptas vācu SS uniformās un gaidīja tikai brīdi, lai kopā ar savu okupantu, varētu cīnīties pret krievu komunisma draudiem austrumos. Spānijā tādam pašam nolūkam organizēja Zilo divīziju. Pat nevarīgie itāļi, kas nevienā frontē bez vācu palīdzības līdz šim panākumus nebija guvuši, uz austrumfronti bija jau aizsūtījuši kādu jātnieku vienību. Un kā lai šādos apstākļos mēs paliktu pasīvi, ja sevi skaitam pie Eiropas? Tā man to pateica ne tikai tie tosmarieši (apm. 50), kas manī, tāpat kā apcietināto sievas, saskatīja kādus sakarus ar vāciešiem, un dienu dienā nāca pie manis ar jautājumu, kā ātrāk tikt pie "plintes un mundieriľa". Tāpat domāja arī ļaudis no laukiem, mūsu amatpersonas, kas centās panākt pie vāciešiem mūsu bruľoto vienību radīšanu. Bet vācieši bija atturīgi un noraidīgi. Likās, ka viľu lielie panākumi austrumos ir tos apreibinājuši. Pirmos kara mēnešos tiešām izskatījās ka vāci pastaigājas lielajā krievu zemē. 9. jūlijā krita Pleskava. 16. septembrī vācu vienības bija jau sasniegušas Ļeľingradu, 19. septembrī krita Kijeva un 15. novembrī Jalta. Bet reizē ar panākumiem bija arī zaudējumi un cieti rieksti. Tallina, dziļi frontes aizmugurē, vācu rokās krita tikai 28. augustā. Kad augusta beigās ģenerālis Štalekers uzdeva plkvltn. Veisam no Rīgā izveidotām sardţu rotām, formēt pirmo kaujas bataljonu. Iemeslu šādai vācu "labvēlībai" saskatījām faktā, ka Tallinas atbrīvošanā lielu lomu bija spēlējuši igauľu brīvprātīgie, kas 1940. gada jūnijā kā bēgļi patvērumu bija meklējuši Somijā. Gadu vēlāk, kad 26. jūnijā somi krieviem pieteica karu, viľi sāka organizēt savas vienības, piedāvāja tās vāciešiem palīdzībai, lai atbrīvotu savu zemi. Arī Tallinas frontē šīm vienībām bija liela nozīme. Kā otru iemeslu vācu "labvēlībai" saskatījām viľu ilgās un zaudējumu bagātās cīľās, kas ilga no 8. augusta līdz 21. oktobrim, ieľemot Baltijas jūrā igauľiem piederīgo salu grupu. Tikai daļēji atminoties vācu toreiz uzskaitītos krievu apbruľojuma pametumus un nocietinājumu aprakstus, ko viľi igauľu salās bija atraduši, varam iedomāties kā šīs salas un visa Baltijas piekraste ir nocietinātas šodien. Starplaikā bija noticis vēl kas cits: 7. jūlijā Amerika ar Islandes valdību bija noslēgušas līdzīgu bāzes līgumu, kā savā laikā mēs ar krieviem un 15. augustā kļuva zināms, ka dienu iepriekš Vinstons Čerčils (kaut kur Atlantikā), tiekoties ar Amerikas prezidentu Rūzveltu, bija vienojušies par deklarāciju, kas vēsturē ir iegājusi kā Atlantijas čarta, ar kuru viľi atzina visām tautām pašnoteikšanās tiesības. Un tā mana liepājnieku paaudze, kas pateicoties amerikāľu "zupas ķēķiem", pirms divdesmit gadiem tika paglābta no bada, palika domīga. Vai tikai mūsu ticībai un cerībai no vāciešiem kaut ko saľemt, nav jākļūst atturīgākai? Kad kļuva zināms, ka 24. septembrī arī Staļins pievienojies šai Cartai, kura "pašnoteikšanos" mēs pazinām, Amerika, kā iedomāta brīvības un humanitātes iemiesojums, zaudēja daudz no sava spoţuma. Mūsu skati pievērsās atkal austrumfrontei, kur 2. oktobrī vācieši uzsāka panākumiem bagātu uzbrukumu Maskavai.

63


Bet velns savus bērnus neatstāja! Oktobrī iestājās barga ziema, kas ilga līdz marta beigām, ar temperatūru -40°, kas ii-ga mēnešiem un vācu uzbrukumu apturēja Maskavas pievārtē. Mūsu laukos iesaluši palika nenovākta gandrīz visa kartupeļu un cukurbiešu raţa. 7. decembrī Japāna, karu nepieteikusi, ar saviem gaisa spēkiem uzbruka amerikāľu klusā okeāna atbalstu punktam Havaju salās — Perl Harbor, kur iznīcināja daļu no amerikāľu flotes, kas tur atradās. Nākošā dienā sekoja Amerikas kara pieteikums Japānai un 11. decembrī Vācijas kara pieteikums Amerikai. Pēc šāda vācu solidaritātes apliecinājuma Japānai, mēs gaidījām, ka kuru katru dienu sekos Japānas kara pieteikums Padomju Savienībai, bet tas izpalika. Beidzot bija saľemta vācu atļauja no kurzemniekiem Liepājā veidot piecus brīvprātīgo kaujas bataljonus. Tos Liepājā noorganizēja 1942. gada februāra un marta mēnešos. Kā pirmais no tiem, bet trešais pēc kārtas, 30. martā uz krievzemi izbrauca 21. Liepājas bataljons. Tas, kā pirmā latviešu slēgtā vienība, tika novietots Ļeľingradas frontes pirmās līnijās. Bataljonu izvadīt Liepājas stacijā bija ieradušies visi, kam vien darba apstākļi to pieļāva. Vienam no bataljona karavīriem no Liepājas pilsētas valdes, simboliski tika pasniegta atslēga Ļeľingradas vārtu atslēgšanai. Bataljona sastāvā, kā pirmās rotas komandieris, bija arī no "Zilā brīnuma" slepkavām izglābies kapteinis Kāns. 21. Liepājas bataljons tika izvadīts ar sajūsmu, bet kad izvadītāji atstāja staciju, to sejas vairs nebija sajūsmas pilnas. No dienas, kad vācieši Liepājā ienāca, līdz dienai, kad bataljonu izvadīja, bija pagājuši deviľi mēneši. Dabīgi bija jājautā: kāda tad īsti ir šo pagājušo deviľu mēnešu sajūsmu un cerību "grāmatvedības bilance"? Bijām ieguvuši tikai šķietamu brīvību. Vakaros gulēt ejot jutāmies droši, ka nākošā rītā spirgti uzcelsimies. Laiks, kad miegā zemapziľa sekoja katram troksnim ārpus paša mājas sienām, bija pagājis. Ko mēs bijām atguvuši? Nekā! Viss tas, ko krievi mums atľēma, vācieši uzskatīja par krieviem atľemtu. Nekas nerādīja, ka viľi savu viedokli domā mainīt. Un tad, nupat izvadīto vīru apbruľojums? Kur tas ir redzēts, ka kāda kaujas vienība, ar tik neatľemamu karavīra piederumu, kā šautene, tiek apbruľota ar daţādu valstu ieročiem, kam katram bija vajadzīga sava tipa municija. Vai tās piegādē nevarēja rasties robi, kam būtu tālejošas sekas?. Vai viss šis nevienādais apbruľojums, vajadzība pēc latviešu vīriem, nav sekas no pagājušā gada decembrī apstājušās vācu ofensīvas pie Ļeľingradas un Maskavas? Kad uznāca bargā ziema, kas bija līdzīga iepriekšējai, tad vācu karavīri frontē vairāk nosala, nekā krievi būtu varējuši tos apšaut. Tad mēs bijām labi un vajadzīgi. Pietika ar apgabala komisāru norādījumiem, pakļauto pilsētu un apriľķu vecākiem, ka latviešiem ir jārāda labā griba, ka viľi jaunā Eiropā starp pārējām tautām grib ieľemt līdzīgu vietu. Tamdēļ lūdza ziemas drēbes tiem, kas sala ierakumos. Tie, kam nekas vairs nepiederēja, pārbaudīja savus drēbju skapjus un veļas kumodes, un tā radās tūkstošu tūkstoši siltu apģērbu gabali salstošiem vācu karavīriem frontē.

64


Bet vai tas bija viss kas karotājiem trūka? Taču ne. Kā gan citādi būtu sekojis nākošais uzaicinājums: pārbaudiet savus dzīvokļus un mājas apkārtni vai tur vēl nav kādi krāsaino metallu priekšmeti, bez kuriem varat iztikt? Arī tie ir vajadzīgi karotājiem! Mēs savas mājas un dzīvokļus pārbaudījām. No svečturiem, ievārījuma katliem, veciem prīmusiem un uzkaramiem svariem, atkal radās tonnas. Par visu ko nodevām, saľēmām ari kaut ko pretī — Urkunde's. Tās glabājām un paľēmām līdz pat bēgļu gaitās. Kad sākās lielā izceļošana, tad neviens vien latvietis pārrevidēja savus koferus un tās steidzīgi iznīcināja. Sak, ko var zināt, vēl pēdējā kontrolē atradīs, un tad uz kuģa netiks. Tsi pēc 21. bataljona izbraukšanas uz fronti, pie manis negaidot atbrauca mana māte. Izpakojot atvesto ciema kukuli, viľa man tūlīt pateica savas ierašanās iemeslu: atbraucu pie tevis izkratīt savu sirdi!

65


Tas, kas nospieda manas mātes sirdi, nebija viľas personīgās rūpes. Viľa neticēja vācu sludinātai jaunai Eiropai un vācu lojālai sadarbībai ar līdzīgām tiesībām. Viľas acīs Hitlera Mein Kampfnn vācu kara laupījumu polītika liecināja pretējo. No Pirmā pasaules kara vācu okupācijas un vācu militāro un civīlo iestāţu nesaskaľām, tagad, kad katra no tām bija izveidojusi savu mūsu pašpārvaldi un tikai 18. martā vienojās par vienu ar ģenerāli Dankeru priekšgalā. Viľa vācu galīgai uzvarai neticēja. Bija neapmierināta par mūsu brīvprātīgo vervēšanu frontei. Viľa saskatīja zināmas paralēles ar strēlniekiem, paredzot tiem līdzīgu likteni — mūsu dzīvā spēka izkaušanu par svešām interesēm. Viľa bija satraukta par notikumiem laukos, kur katram pagasta kārtībniekam, ar bijušiem zaļiem partizāniem, tagad esot tāda pati vara kā Baigajā gadā miličiem un arī sekas tādas paša — daudzie apcietinātie. Jums Liepājā ar tiem esot pilni ne tikai abi cietumi, bet arī Debūra ielas kazarmas. Baigajā gadā mūsu rindas retināja krievi, bet tagad paši, skriedami vācu pavadā, aiz-dzenam savus cilvēkus uz fronti un darbos uz Vāciju. Vairāki Dzērves pagasta jaunieši ir saľēmuši uzaicinājumus pieteikties vācu darba dienestā, un ja tas tā turpināsies, tad vācu Drang nach Osten — sagādāt viľiem dzīves telpu mūsu zemē, būsim palīdzējuši mēs paši. Pirmā pasaules kara okupācijas laikā vāciešus ienīdām, nesadarbojāmies. Ikdienas satiksmē, kāda bija nenovēršama, tos iepazinām, ka viľi ir pērkami, pat ļoti lēti — par speķi un sviestu. Mūsu priekšgalā bija izveicīgi vīri, kas šo vācu īpašību prata izmantot mūsu labā.— Mīļais dēls, tavs dabīgais raksturs un taisnības izjūta ir kapitāls, kuru nedrīkst izlietot tikai lāpot vecus kuģus. Ir pienācis laiks, kad garīgi stiprākiem un tālredzīgākiem, viľu personīgā dzīve ir jāvada tādā virzienā, kādu prasa mūsu tautas intereses. Stiprākam ir jākļūst par vājākā aizstāvi. Es toreiz ar savu māti, tāpat kā zēna gados, kopā nosēdējām pāri pusnaktij. Un zīmīgi, ka viľas domas sedzās ar piedāvājumu, ko biju saľēmis no Jirgensona, bet Jirgen-sona Liepājā vairs nebija. Vēl tanī pašā vakarā daţas telefona sarunas, nākošā rītā savu darbu Tosmārē uzteicu un kļuvu par Liepājas latviešu politiskās policijas ierēdni, sākot ar 1943. gadu, par tās priekšnieku. 1941. gada 1. jūlijā vācu karaspēkam atbrīvojot Rīgu, ticībā, ka atgūsim savu neatkarību, darbu tūlīt atsāka visas pēdējās Latvijas valdības iestādes. Zināmu paļāvību nākotnei nākošās dienās vēl deva, ar vācu ziemeļfrontes komandiera pilnvarām kabatā, Rīgā no Berlīnes atgriezies pēdējās neatkarīgās valdības militārais atašejs pulkvedis Plensners, kuram šo atjaunojušos iestāţu pārraudzība bija uzticēta. Kaut vārdi — ministrija un ministrs — bija noliegti, tos atvietoja ar vārdiem ģenerāldirekcija un ģenerāldirektors. Daţu dienu laikā radās pirmā pašpārvalde, bija atjaunota visu resoru un tiem pakļauto iestāţu darbība, kuru priekšgalā izvirzījās vācu nacionālistu partijai idejiski tuvu stāvošās organizācijas, Pērkoľkrusta biedri un tās vadītājs Gustavs Celmiľš kļuva par, pie Iekšlietu ģenerāldirekcijas radīto, latviešu brīvprātīgo organizācijas komitejas priekšsēdi.

66


Šādos ietvaros atjaunoja arī latviešu polītisko policiju visas Latvijas mērogā, pats ieľemdams Rīgas prefekta amatu, organizēja bijušās Polītiskās pārvaldes aģentūras vadītājs Štiglics, un papildus jau ieľemtam amatam, kļuva arī par Iekšlietu ģenerāldirekcijas Drošības departamenta direktoru, kura varas robeţas ietilpa gan tikai atjaunotās policijas apgāde: algas, satiksmes līdzekļi un aģentūras nauda. Liepājā Latviešu polītisko policiju noorganizēja un pirmais priekšnieks bija tiesnesis F., kas drīz pēc tam atgriezdamies tiesu resorā, iestādes vadību nodeva Argotam Fric-sonam, kam, viľa otrās laulības dēļ, apprecot kāda ţīda latviešu tautības atraitni, dienests bija jāatstāj un tā šīs iestādes vadību pārľēmu es. Latviešu polītiskās policijas Liepājas ārējās nodaļas pārraudzības rajons bija Kurzeme: Liepājas, Aizputes, Ventspils, Talsu un Kuldīgas apriľķi, ar 293 000 iedzīvotājiem 100 pagastos, 17 ciemos un 13 pilsētās. Bez Liepājas kā centra, polītiskai policijai bija sava ārējā dienesta punkti Aizputē, Kuldīgā, Saldū, Talsos, Ventspilī, Priekulē, īslaicīgi arī Dundagā un Pāvilostā. Kopējais darbinieku skaits veidojās no 42 vīriešiem un 5 sievietēm. Tikai viens — Ţanis Graikste bija no mūsu kādreizējās Polītiskās pārvaldes darbiniekiem, kuram arī kā vienīgam Baigajā gadā bija palaimējies izvairīties no apcietināšanas. Pārējais personāls komplektējās no tādiem, kuriem ar komunistiem bija kārtojami rēķini. Šāds darbinieku skaits tomēr visu polītisko atsauksmju lietu kārtošanai sarkanās pagrīdes un krievu iefiltrēto spiegu izsekošanai nepietika. No Vācu drošības policijas pakļautās latviešu drošības dienesta rotas, mums tika piekomandēti 8 vīri, kuriem ar savu iepriekšējo dienesta vietu kā vienīgā saite palika algas saľemšana. Jau ar pirmām dienām, pēc polītiskās policijas darba uzsākšanas, vācu militārā okupācijas pārvalde mūsu pirmai pašpārvaldei paziľoja, ka polītisko lietu izšķiršana nepienākas mūsu tiesām, un latviešu polītiskai policijai pēc lietu izmeklēšanas, tās jānodod Vācu drošības policijai. Šādā situācijā visi polītiskās policijas vadītāji, no Iekšlietu ģenerāldirekcijas vadības un Pērkoľkrusta priekšnieka Gustava Celmiľa, kā vācu uzticības vīra, saľēma norādījumus, ka polītiskās policijas kompetencē atļauta tikai cīľa pret komunistiem. Un tā arī bija, vismaz Kurzemē — tur Latviešu polītisko policiju vācieši arī nevienā citā uzdevumā neiesaistīja, bet no mums gan tika prasīta līdzatbildība par visu, kas bija vērsts pret vāciešiem. Kad sāku strādāt polītiskā policijā Debura ielas kazarmas jau bija tukšas. Uz denunciju pamata izolētie jau bija izsūtīti darbos uz Vāciju. Tie, kas bija Kurzemes cietumos, bija tādi, par kuru piederību komunistu organizācijās un aktivitāti Baigajā gadā pierādījumi bija un tie visi bija jāizvērtē. Pirmais un galvenais mūsu uzdevums bija, noskaidrot un atrast tās personas, kas krieviem palīdzēja izkaut mūsu tautu. Līdz 1942. gada janvārim Latvijas Sarkanais krusts bija paveicis lielu darbu, sastādot gandrīz pilnīgu krievu deportēto un noslepkavoto sarakstus. Tiem pretim arī mums jau bija iekārtota visu kompromitēto un krieviem līdzi aizbēgušo, apmēram 1700 kurzemnieku,

67


kartotēka. No tiem gan daudzus, kā šoferus, dzelzceļniekus un jūrniekus, par brīvprātīgi līdzi aizbēgušiem uzskatīt nevarēja. Pratinot pazudušo un izsūtīto piederīgos, tuvākos kaimiľus un darba biedrus, samērā ātri restaurējām mūsu kartotēkā ievesto grēkus tiem, kuri jau bija apcietināti un arī tiem, kuri vēl bija jāmeklē. Savā darbā mēs bijām pilnīgi patstāvīgi, ar tiesībām izdarīt kratīšanas un aizturēt katru aizdomās turēto, kādai vajadzībai mūsu dienesta telpās, Kūrmājas prospektā Nr. 17, bija izbūvētas attiecīgas kameras. Tur aizturētos apgādāja Liepājas cietums un apsargāja pēc vajadzības pieprasītie drošības dienesta vīri. Aizturētos mums bija tiesības arī atbrīvot, vai ievietot Liepājas cietumā, bet tādā gadījumā par apvainojumiem pret tiem, bija jāziľo Vācu drošības policijai un pēc lietas izmeklēšanas jānodod tai. Pats apcietinātais tika pārvietots uz vāciešiem pakļauto Sieviešu cietumu. Ārējos dienesta punktos aizturētie tika ievietoti apriľķu policijas aresta telpās. Ja pēc tam izrādījās, ka tie ir apcietināmi, tad par viľu pārvešanu uz Liepājas cietumu atbildība pienācās apriľķu policijai. Tiesu sprieda vācieši, pareizāki sakot, Vācu drošības policija, un tur apsūdzētam nebija tiesības pieaicināt aizstāvi. Sodi bija daţādi: Apsūdzētā vācu valodas prasme ne reti bija drošs ceļš uz brīvību, bet soda mēru bieţi noteica arī paša apsūdzētā stāja, tiesātāju garastāvoklis un tulka simpātijas vai antipātijas pret to. Sasmērējušos komunistisko jauniešu organizāciju piederīgos parasti piespieda pieteikties brīvprātīgi mūsu bataljonos. Daţādus funkcionārus līdz turpmākam ievietoja darba nometnē Saldū, no kuras viľus nodarbināja Brocēnu cementa fabrikā. Tos komunistu diţvīrus, kas bijuši pagrīdē, piedalījušies apcietināšanās un izsūtīšanā un pēc tam cīnījušies pret vāciešiem, visus nošāva. Kad sāku jauno darbu, mani personīgi ļoti pārsteidza kāda mūsu tautas īpašība, ko līdz tam nebiju pazinis: lielais denunciantu skaits, denunciantu skaits, ko vēstuļu veidā, no kurām daudzas bija anonīmas, saľēmām visu vācu okupācijas laiku. Tās nesaturēja tikai politiskus apvainojumus un tās nepienāca tikai no "maziem ļaudīm", to autori bija arī lielāki vīri kuri tādā veidā mēģināja tikt vaļā no saviem personīgiem vai iedomātiem pretiniekiem, ir darbā, ir sabiedrībā. Ievērojamākie šo denunciantu vidū bija kādas Kurzemes pilsētas dienvidus un ziemeļu draudzes mācītāji, kuri savā privātā karā iesaistīja arī savas draudzes locekļus un kāds Liepājas ārsts, kuram visi viľa kolēģi piepeši bija kļuvuši sarkani. Kad es minētos trīs kungus pie "kopēja saucēja" nevarēju pievest, viľi par manu nespēju tiem palīdzēt, taisnību meklēja pie Gebietskomisāra un Iekšlietu ģenerāldirekcijā atvietotāju man. Mani izsauca uz Rīgu un Liepājā tiku pratināts no Gebietskomisāra tieslietu padomnieka. Kad saceltie putekļi nosēdās, vienam no mācītājiem sava vieta bija jāatstāj un ārsts saľēma ieteikumu pieteikties frontē, kam viľš tomēr nesekoja. Vācieši iegūtos pierādījumus, par mūsu pašu ap-karošanos, prata izmantot tad, kad pēc viľu SS oficiozā Das Schvvarze Korps, 1942. gada augusta 34. numurā, iespiestā raksta par Ostlandes ģermanizēšanu, sāka rasties mūsu nacionālās pagrīdes, par kuru propagandu pret

68


viľiem, viľi līdzatbildību prasīja arī no mums. Tā laikmetā, kad atklātības priekšā nevarējām pateikt par ko cīnāmies, un kad mums pašiem nebija kopējas vadības, kas šo cīľu koordinētu, un tanī pašā laikā bez Pērkoľkrusta, kurš savu atzīšanu no vāciešiem neieguvis nogāja pagrīdē, radās arī vēl citas anglofīlas pretestības kustības, kuras ar saviem nelegāliem izdevumiem izsauca tautā ne mazums apjukuma. Iestādes priekšgalā, kurā es atrados, bija vajadzīga ne tikai lapsas viltība un izveicība, bet arī politiska tālredzība, un par visām lietām, vēstures vējos veidotas tautas dvēseles pazīšana. Liepājā Pērkoľkrusta nacionālo pagrīdi vadīja un no Rīgas ievesto nelegālo izdevumu Brīvā Latvija izplatīja pilsētas valdes sociālās daļas priekšnieks Jēkabs Rupeiks. Man labs draugs, drusku fantasts, un vīrs, kad izdevība bija, no "labās lāses" neatteicās, bet diemţēl, šī "labā lāse" daudzreiz iedarbojās arī kā "pļāpu ūdens", un tā jau drīzi to, ko Rupeiks par sev uzticīgiem Liepājas skolniekiem un viľu savāktiem ieročiem bija uzticējis man, tādas pašas ziľas sasniedza mani arī no citiem avotiem. Rupeiku draudzīgi brīdināju un lūdzu viľu skolnieku patriotismu nepārkarsēt. Rupeiks to apsolīja, bet bija jau par vēlu. Nākošā dienā uztraukta pie manis atskrēja Kiglera personīgā sekretāre un tulce, Kronberga kundze un aizraudamās stāstīja: — Atnesu tev kādu adresi. Lūdzu aizsteidzies vāciešiem priekšā, tur it kā esot noslēpti Rupeika nacionālās pagrīdes ieroči un rītu vācieši tur izdarīs kratīšanu. Ja tur tiešām ko atradīs, tad varonīgie zēni un Rupeiks līdz kara beigām sauli vairs neredzēs! Kratīšanu izdarījām, un bez atrastiem Brīvās Latvijas eksemplāriem, divām krievu mašīnpistolēm ar lielu daudzumu attiecīgo municiju un kādu duci krievu rokas granātu, atradām vēl divus sadegušus naganus un vienu ļoti spītīgu puisi, kurš manus vīrus bija nolamājis par nodevējiem un vācu spiegiem, un tādēļ ar aizturēto puisi bija jāapietas sevišķi uzmanīgi, jo zināju, ka nākošā rītā, kad vāciešiem atklāsies, ka esmu aizsteidzies tiem priekšā, no viľu jautājumiem izvairīties nevarēšu. Un tā arī bija. Nākošā dienā, ap pulksten desmitiem deţurants man pieteica četrus vāciešus. Vēl kabineta durvis neaizvēruši viľi man jautāja, vai es esot aizturējis tādu un tādu, par ko, uz kādu ziľu pamata un ko esam tur atraduši?. Vāciešiem parādīju abus krievu apdegušos naganus un tie viľiem tā iepatikās, ka lūdza mani tos atdot viľiem un lai es zēnu tālāk vairs netramdot, jo kuram puikam gan nepatīkot ieroči? Bet ar to šī lieta vēl nebija galā. Stundu vēlāk piezvanīja mana sieva un lūdza mani nekavējoši ierasties mājā, jo viľa nejūtoties labi. Mājā ierados. Sievas 'slimība' bija Rupeiks, kas bija saľēmis uzaicinājumu pēcpusdienā ierasties Vācu drošības policijā, un tur viľš ierasties negribēja, jo baidījās no apcietināšanas. Manās acīs šāda veida pretestības kustība, kad krievu komunisti vēl nebija sakauti, izskatījās kā pieaugušu cilvēku māţošanās, kas var beigties ar vēl nepārredzamām traģiskām beigām, ko arī Rupeikam pateicu. Tavu Brīvo Latviju, kuru starp citu tev palīdz izplatīt mans palīgs Graikste un mans Priekules punkta vadītājs Viľģelis, mēs arī visi lasām. Manis pēc drukā to arī tālāk, bet padomā pats, kas būtu noticis ar tavu "armiju", ja Kronberga kundze nebūtu pie manis atskrējusi? Atrodot ieročus,

69


zēns un viľa vecāki būtu pratināti par viľa draugiem, un tā, šā vai tā, būtu uzpeldējuši arī citi vārdi. Tālākas kratīšanas, atkal atrasti ieroči un tava avīze, un beigu rezultāts, koncentrācijas nometne Vācijā. Priekš kam un par ko? Rupeiku neapcietināja, bet pastāstot viľam gadījumus, kur viľš savā dienestā asi kritizējis vācu rīkojumus, viľam bija jāparaksta solījums, ka turpmāk no tādas politikas atturēsies. Jā, Kronberga kundze, kuras vīrs bija izsūtīts, ar savu buršikoso stāju savā dienesta vietā spēlēja "pirmo vijoli" un viľas iespaids uz Kigleri bija tik liels, ka tas pat viľai dienesta vietas tuvumā iekārtoja dzīvokli un pats iemācījās latviešu valodu. Un tā, kaut arī tas, ka vācu okupācijas laikā Liepājā netika pārdēvēta neviena iela, tika uzskatīts par Blaua nopelnu, manu prātu izšķirīgs tam bija arī Kronberga kundzes vārds, un tā arī viľas stājai par savu brīvību ir jāpateicas ne vienam vien sarkani sasmērējušamies un karstgalvīgiem latviešiem, par ko viľa pati, kā intrigas upuris 1943. gada sākumā izsaukta uz Rīgu samaksāja ar savu brīvību un Kigleram Liepāja bija jāatstāj. Kiglera vietā ieradās Ober-sturmfūhrer's Jurkschaits, kuru savukārt drīzi pēc tam nomainīja Hauptsturmfūhrer's H. kuru turpmāk saukšu par Hildemani. Kara laikā par Kronberga kundzes likteni neko vairs neuzzināju, bet Hanoveras procesā, kur viľas vārds arī tika minēts, apsūdzēto aizstāvji man pastāstīja, ka viľa pēc Kiglera krišanas tikusi apvainota kā krievu aģente un kā tāda kara norisē esot "verschollen", bet tā, paldies Dievam, nav patiesība. Viľa karu ir pārdzīvojusi, kā un kur, to nezinu, jo kad sadzinu viľas pēdas, tad tā bija jau otrreiz precējusies un Kanādā — Toronto audzināja dūšīgu dēlu. Ar savu vēstuli pagātnes brūces viľai uzplēst negribēju. Reizi mēnesī man vāciešiem bija jāiesniedz ziľojums par Kurzemē notikušiem lielākiem notikumiem un tautas noskaľojumu iepretī viľu rīkojumiem. Un kaut arī parasti tiem nekādas labvēlīgas sekas nesekoja, es divos punktos tomēr bieţi atkārtojos: Par neapmierinātību, ka mūsu bataljoni netiek apvienoti zem kopējas latviešu vadības, frontē tiek izvietoti sadrumstaloti un par vācu karaspēka un flotes atsevišķu vienību rīcību, kas no darba pārvaldēm pieprasa sev zināma vecuma vīriešu kārtas darba spēku, un kad to saľem, tūlīt ietērpj savās uniformās un kā vienības piederīgos izmanto daţādu netīru darbu veikšanai, kā "pucerus". Līdz 1943. gadam vācu uniformās, bet bez vācu karavīriem paredzētām priekšrocībām, Kurzemē jau šādi bija "mobilizēti" ap 300 jaunekļu un vīru. Tie bija tie, kas, saľēmuši savu pirmo atvaļinājumu, meklēja taisnību darba pārvaldēs un politiskajās iestādēs, un to neatraduši, dezertēja. Tas ļaunākais, ka vienības, no kurām viľi bija pazuduši, tos nemeklēja caur mūsu policiju, bet vācu ţandarmēriju. Kad daţi šādi apcietināšanas gadījumi bija notikuši un pēc tam apcietinātā piederīgie saľēmuši ziľas, ka dēls ir miris. Es, saskaľā ar kārtības policiju iesniedzām ziľojumus mūsu brīvprātīgo organizācijas komitejas priekšsēdim Gustavam Celmiľam un arī tūliľ saľēmām atbildes. Viľam visi darba pārvaldes nelikumību gadījumi jau vārdiski esot fiksēti un viľš cīnoties, lai tā kaut kas vairs neatkārtotos un lai "iesauktie" tiktu pārskaitīti uz mūsu bataljoniem.

70


Kaut arī visi šie gadījumi nospieda, jo bija traģiski, tauta arī tajos prata saskatīt savu pārākumu, un tā par šiem "puceriem" un darba dienestā iesauktiem cirkulēja sekojoša anekdote: Vācieši novērojot, ka viņu latviešu "puceris" ir krietns ne tikai darba, bet arī citos uzdevumos, tam nokaunējušies saka: Ar rītdienu tu būsi mums līdzīgs! Un latvietis atbild: Labi, norunāts, tad ar rītdienu es arī vairs nemīzīšu kafijā! Kad 1943. gada 11. februārī mūs sasniedza ziľa, ka iepriekšējā dienā Hitlers ir parakstījis pavēli par Latviešu brīvprātīgo leģiona dibināšanu, mūsu skati vēl kavējās pie Eiropas kartes un acīm mēroja attālumus, kas mūs šķir no Staļingradas, kur 30. janvārī, pēc smagām ielenkuma kaujām, krieviem bija kapitulējusi vācu 6. Armija, un tādēļ, ko nozīmēja Hitlera pavēle? Vai mūsu patstāvību ar savu armiju zem pašu virspavēlniecības, jeb vai leģions bija vajadzīgs, lai aizstātu pie Staļingradas krievu gūstā kritušos 190 000 vāciešus? Bet nepagāja ne pilnas desmit dienas, kad visus minējumus sagrāva šeit pievienotā vācu dzelzceļa dienesta telegramma, pret kuru pie attiecīgām vācu iestādēm momentā sacēlās visi mūsu pašpārvaldes orgāni. Telegrammu atsauca, bet tās sekas, kuru rezultātā latvietis katrā vācietī redzēja tiešu baronu pēcteci, atsaukt vairs nevarēja. 24. februārī Latvijā notika tautas skaitīšana. Priekš kam tā bija vajadzīga, tautā domstapību nebija: vācu ziľkārība, cik viľi no latviešiem varēs iesaukt leģionā? Leģions tomēr radās lēni un visi līdz tam pastāvošie bataljoni tanī ietilpināti netika un gaidāmā iesaukšana arī tūlīt nenotika, bet tās vietā Kurzemē mūsu kārtības policija, no savas vācu priekšniecības, saľēma rīkojumu zināmās dienās un vietās sapulcināt visus čigānus. Ko šāds rīkojums nozīmēja, tas no vācu propagandas, kur vārds čigāns tika izrunāts kopā ar vārdu ţīds, bija jau zināms katram ganu zēnam un tādēļ tauta pateica nē, un kārtības policija čigānus, viľu uzdotās dzīves vietās, "sameklēt" vairs nevarēja un vāciešiem par upuri krita tikai tie, kuri par zādzībām atradās cietumos, un tādi no Latvijas čigāniem tur bija vienmēr un visos laikos. Taisni šinī laikā, kad vācieši vērsās pret čigāniem, viľu prese un radiofons 13. aprīlī paziľoja visai pasaulei par Smoļenskas tuvumā — Katīnā, viľu atrastām, krievu barbariski nošauto poļu virsnieku masu kapenēm un šādā sakarībā arī tūlīt uzaicināja Starptautiskā Sarkanā krusta un neitrālo valstu pārstāvjus piedalīties atrakto kapeľu izmeklēšanas komisijā. Pēc kapeľu atrakšanas arī man bija iespēja redzēt izmeklēšanas komisijas laikā uzľemto filmu. Tā vēstīja par 4143 atraktiem upuriem, vairākumā poļu virsniekiem, no kuriem gandrīz visi bija uz muguras sasietām rokām un daudzi pirms nošaušanas ar šāvienu pakausī, tikpat meţonīgi sakropļoti kā upuri, kurus krievi Baigajā gadā bija apšāvuši pie mums. Pārsteidzošais bija tas, ka daudzu upuru kabatās tika atrastas tādas mantas, kādas ikdienā pie sevis katrs pieturam. Dokumenti, piederīgo foto uzľēmumi, vēstules, matu sukas, šķiltavas, pulksteľi un nauda, kas lika secināt, ka upuru apšaušana bija notikusi lielā steigā, tūlīt pēc virsnieku krišanas gūstā. Pēc šiem uztraucošiem notikumiem, rīkojumiem un atklājumiem, vasaras vidū Liepājā notika Lejaskurzemes novada dziesmu svētki. Tajos piedalījās apmēram 2000 dziedātāju un

71


30.000 klausītāju. Sievietes bija savos krāšľajos tautas tērpos un programma izteikti nacionāla. Starp apmēram astoľdesmit mūsu karogiem plīvoja tikai viens vācu karogs. Tauta jutās, ka šie svētki ir it kā jauna apustuļu vēsts par mūsu patstāvības tuvošanos, bet "apustulim" — Liepājas pilsētas izglītības daļas vadītājam, skolotājam Vinteram, kas bija svētku rīcības komitejas priekšsēdis, sava vieta bija jāzaudē. Sākot ar 4. oktobri līdz novembra vidum vācu policijas vadība, caur mūsu apriľķu policijām un darba pārvaldēm, iesauca no 1919. - 1924. gadam dzimušos, un kad šī akcija bija galā, tad visā Latvijā rezultāti bija sekojoši: Uz iesaukšanu tika uzaicināti 14.809 vīri Ieradās 11. 212 vīri uzaicinājumu ignorēja 3.597 vīri No ieradušamies 11.212 vīriem par derīgiem kara dienestam atzina 8.492 vīrus un kā tādus arī nozīmēja uz vienībām, bet pieteicās tikai 5.637 vīri. 6.452 vīri bija jāieved dezertieru sarakstos. Dabīgi, ka šie skaitļi manā atmiľā uzglabājušies nebija, tos esmu ľēmis no Bundes Archiv 6/165. Toreiz, pēc šādas neizdevušās iesaukšanas, kur no pieciem aicinātiem ieradās tikai divi, vācieši atbildību prasīja arī no mums. Nesekmīgās iesaukšanas iemesls bija ne tikai Staļingradas traģēdija, bet arī vācu Āfrikas korpusa 200.000 vīru kapitulācija, tā paša gada 13. maijā, angļu un amerikāľu spēkiem. Drīz pēc tam tie — 10. jūlijā, ieľēma arī Siciliju. Laikā, kad notika iesaukšana, Itālijā valdīja chaoss. Tur 25. jūlijā apcietināja Musolini un nodibinājās jauna valdība, kura 3. septembrī noslēdza separātu pamieru ar sabiedrotiem un tā amerikāľu spēki jau 9. septembrī Salermo līcī izkāpa Itālijas cietzemē. Kaut gan Hitlers savu draugu Musolini nelaimē neatstāja vienu un viľu 12. septembrī atbrīvoja kāda speciāla SS izpletľu lēcēju grupa, itāļu nostāja vairs nemainījās — Musolini itāļu bruľotos spēkus sev vairs pilnīgi nepiesaistīja. Itālijā sākās pilsoľu karš un vācu uzvarai neviens vairs neticēja. Cerību skati vērsās citā virzienā. Ziľa, kas bija kļuvusi atklātībā, ka novembrī kaut kur (Techeranas konference) Čerčils ar Ruzveltu sastapušies ar Staļinu. Par pirmiem diviem mūsu zemapziľā bija ticība, ka tie tomēr ir mūsu īstie sabiedrotie, ko pastiprināja vēl no mutes uz ausi teiktā ziľa par mūsu polītisko partiju apvienošanos Latvijas Centrālā padomē, tās sakariem ar Zviedriju un caur to tālāk ar Angliju un pat Ameriku. Tā es to uzrakstīju arī savā mēneša ziľojumā. Brīvprātīgie un tie, kas iesaukšanai bija sekojuši, frontē cīnījās dūšīgi. Viľu piederīgo denunciju vēstuļu kalni par tiem, kas no iesaukšanas bija izvairījušies, dienu dienā auga augumā. Viľus vajāt nebija mūsu pienākums. To darīja attiecīgā apriľķu un kārtības policija, kas gan tos reti sastapa mājā. Vācieši nervozēja un vajāja mūsu anglofīlo pagrīdi un mūsu pašu rokas saistīja krievu iefiltrētie aģenti.

72


Kad 1944. gada 4. jūnijā krita Roma un 6. jūnijā rietumos sākās Sabiedroto invāzija un Sarkanā armija jau neatturami virzījās pret mūsu robeţām, vācieši, gaidīdami savas propagandas apsolītos jaunos ieročus, tos arī sagaidīja un 16. jūnijā ar automātiski vadāmām raķetēm — VI, sāka apšaudīt Londonu. Un tad, 20. jūlijā atentāts pret Hitleru, pēc kā vācu armijas piederīgie sāka lietot nacionālsociālistu sveicienu. Citas pārmaiľas Liepājas vācu dienesta vietās un frontes apgādē novērojamas nebija. Tikai tad, kad Vācijā sākās tiesas procesi pret apcietinātiem ģenerāļiem, Liepājā paklīda baumas, ka vācu ziemeļfrontes virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Lindemanis (Lindemann), no savas mītnes Siguldā esot pārbēdzis pie krieviem — tā krievu panākumus pierakstīja viľa nodevībai. Kāds grauds patiesības šajā lietā bija, bet tas ir temats mūsu vēsturniekiem, jo pēc atentāta pret Hitleru par vācu ziemeļfrontes virspavēlnieku iecēla ģenerālpulkvedi Šerneru (Schdrner) un viľa štābs sāka plānot Dundagas apgabala evakuēšanu, kā eventuēlu izšaušanas bazi apsolītiem jauniem ieročiem un tanī pašā laikā varbūtējas tālākas atkāpšanās gadījumam arī no Kurzemes, Vācu drošības policija no sev uzticamiem un piedzīvojušiem latviešu karotājiem sāka organizēt frontes aizmugures vienības. Kurzemē tādas bija noorganizētas "Meţa kaķi" un grupa "Cepelīns" un tām abām daţādās vietās Kurzemē ierīkoja arī noslēptas apgādes bāzes. Pēc kapitulācijas par šo grupu aktivitāti krievu "sūdzības" bija saklausāmas vēl pat 1952. gadā. Tāpat ar vācu svētību un mūsu pašu lielu bravūru, 1944. gada 28. jūlijā, — dienā, kad krievu tanki jau bija sasnieguši Jelgavu Baloţu kapu rajonā un Vidzemē ieľēmuši Ērgļus, Rīgas apriľķa priekšnieks Veide, Skrīveru pagastā no sev pakļautiem aizsargiem, darbībai krievu aizmugurē, sāka organizēt kādu kaujas grupu, par kuras komandieri viľš bija uzaicinājis ģenerāli Kureli un kura vārda dēļ šī grupa vēlāk kļuva pazīstama kā "kurelieši" un par kuras vajadzību un traģēdiju ir jau rakstījuši daudzi autori un tādēļ pagaidām tikai šī īsā piezīme. Tukums un Ķemeri krievu rokās krita 30. jūlijā un otrreiz no viľiem tika atbrīvoti 20. augustā, kad arī saľēmām ziľu, kāds tur bijis 21 dienu krievu valdīšanas laiks. Tas, kā sarkanarmieši bija izrīkojušies ar mūsu sievietēm un izlaupījuši daudzus dzīvokļus un veikalus, tas nepārsteidza — tā viľiem bija Staļina apsolītā uzvaras alga, bet mani pārsteidza ziľa, ka jau nākošā dienā pēc Tukuma krišanas, tur bija atgriezies 1941. gadā krieviem līdzi aizbēgušais Kirchenšteina valdības Tukuma apriľķa milicijas priekšnieks Artemijs Laukmanis un bijušais Pūres un Vecmoku pagastu milicis Jānis Turks. Viľi tūlīt bija stājušies pie 1941. g. nepadarītā darba. Vēl nebija aprakti viľu 20. augustā apšautie upuri. Šis piemērs rādija, ka Baigajā gadā pašu latviešu komunistu mazā saujiľa bija tie, kas krieviem ar pirkstu parādīja kādi latvieši ir apcietināmi, kādi nošaujami un kādi izsūtāmi. Tas parādīja arī tās šausmas, kādas jau norisinājās krievu ieľemtos apgabalos un kādas tās būs, ja krieviem izdosies okupēt visu mūsu zemi vēl otrreiz, bet arī Laukmanis un Turks otrreiz vairs nepaspēja ar atspiestiem kriviem līdzi atkāpties. Jelgavu, kura krita 29. jūlijā, vācu spēkiem otrreiz atbrīvot vairs neizdevās, bet viľu pionieru vienības parādīja vienreizēju veikumu: tās līdz 15. septembrim savienoja Jelgavas —

73


Tukuma dzelzceļa līniju no Dţūkstes stacijas ar Gārdenes staciju uz Jelgavas — Liepājas līniju un tā līdz 13. oktobrim, — Rīgas krišanas dienai, radās iespēja pa dzelzceļu no Rīgas caur Sloku — Tukumu — Dţūksti — Gārdeni un tālāk līdz daţādām Kurzemes stacijām līdz Liepājai, evakuēt Igaunijā un Vidzemē ieslēgtās vācu armijas, Rīgas iestādes un daļēji arī ci vīlos bēgļus. Līdzīgu veikumu vācu pionieru vienības Kurzemes ielenkuma laikā veica arī Liepājā, kad tur no bieţiem krievu uzlidojumiem, kāda bumba trāpīja ostas tirdzniecības tiltu, kuru gan tūlīt salāpīja, bet pēc tam tās nedēļas laikā pār ostu, iepretīm Bāreľu un Brīvības ielām, uzcēla vēl trešo tiltu. Tāpat Kurzemes ielenkuma laikā, vācu pionieru vienības ar dzelzceļa līniju savienoja Kuldīgu un Ventspili. Kad krievi izlauzās līdz Tukumam, Saldū darba nometnes vadītājs, bijušā Kurzemes artilērijas pulka virsleitnants Pencis, sev padotai drošības dienesta vīru sardzei, bija pavēlējis atbrīvot nometnē ievietotos apmēram 130 apcietinātos, sardzi pārsūtīja uz Liepāju un pats aizbēdzis. Pēc šādas Penča izrīcības saľēmu rīkojumu apstākļus pārbaudīt uz vietas, un liels bija mans pārsteigums, ka daudzi no nometnē ievietotiem to atstājuši nebija, un ka viľi man teica: — Kur lai ejam bez dokumentiem? Tos reģistrēju, savus dokumentus viľi dabūja un bija brīvi, bet attiecībā pret Penci, Vācu drošības policija izdeva pavēli, ka neskatoties kur un kādos apstākļos viľš no kāda mūsu dienesta vietas vīra tiek sastapts un pazīts, ir uz vietas nošaujams! Līdz kapitulācijai Penci neviens sastapis nebija. 1944. gada augusta un septembra mēneši vāciešiem visās viľu frontēs bija sevišķi nelabvēlīgi. 1. augustā Varšavā sākās poļu pagrīdes armijas 40.000 vīru sacelšanās, pie kam uzkrītošākais šai cīľā bija, ka krievi, kuri jau bija sasnieguši Varšavas priekšpilsētu Prāgu, savus uzbrukumus vāciešiem pārtrauca un poļiem nekādu palīdzību nesniedza, un tā tie, līdz 2. oktobrim izšāvuši visu pulveri, kapitulēja vāciešiem. 25. augustā krita Parīze un tanī pašā dienā Rumānija, pēc valdības maiľas, no Vācijas atkrita un pieteica tai karu. Dienvidslāvijā un Grieķijā vācu spēku kustības paralizēja partizāni un kad 19. septembrī Somija un Padomju Savienība noslēdza separātu pamieru, ari Bulgārija pieteica karu Vācijai. No Igaunijas un Vidzemes vācieši atkāpās, krievi jau saimniekoja Latgalē un Zemgalē un viľu loks ap Rīgu savilkās arvienu ciešāks un ciešāks, un tad, šinī laikā arī mana un vācu dienesta vieta tika pārcelta zem viena jumta: uz kādreizējo čekas mītni, — Sarkano brīnumu, Toma un Nikolaja ielas stūrī, kur atradās arī mūsu kriminālpolicija. Vācu drošības policijas priekšnieks Hildemanis tika pārcelts uz Vāciju un viľa vietā Rīgā atnāca Hauptsturmfuhrer's Ciglers (Ziegler), bet bijušā vācu dienesta vietā, kā atbildīgais par frontes aizmugures drošību Kurzemē, savu mītni, ar samērā mazu štābu, iekārtoja Obergruppenfūhrer's Fuks (Fuchs). Pirmais ko Ciglers no manis prasīja, bija kartografēts ziľojums par Kurzemē mums zināmām krievu iesūtītām izpletľu lēcēju grupām, izbēgušo gūstekľu un dezertieru slēpšanās vietām. Ziľojumu iesniedzu, un sekas tam bija, ka Ciglers man piekomandēja vienu no saviem

74


vīriem — Polreich'u, fanātisku vācu patriotu, bet cilvēku, kurš mani cienīja, un tas manu dienesta vietas darbu, kā sakarniekam ar Cigleri, atviegloja. Frontēs laiks nestāvēja uz vietas, katra diena vēstīja par jauniem vācu frontes "iztaisnošanas" panākumiem, jauno V2 ieroci un ari zaudējumiem — Frontes aizmugurē: 1. oktobrī 20 klm. dienvidos no Ventspils, Zūras meţniecības rajonā, Staļina izlūki nošāva tur medībās izgājušo vācu kara flotes 9. drošības diviziona komandieri kontradmirāli Bemeru (Bdhmer), viľa divus pavadoľus un vietējo meţsargu. Kad Ventspilī stacionēto vācu jūras spēku un latviešu policijas darbinieku kopējās meţu ķemmēšanas akcijas panākumus vainīgo gūstīšanā nedeva, Ciglers vainīgos un viľiem līdzīgus iedomādamies notvert citādā veidā, man tūlīt pieprasīja visu mūsu aizdomās turēto meţa brāļu atbalstītāju sarakstu. Man ar viľu ilgi bija jātielējas, ka tādi praktiski nav, jo meţa brāļi sev nepieciešamo apgādi iegūst ar draudiem, vai ar varu. Ciglers nepiekāpās un argumentēja, ka vainīgie tikpat labi varot būt arī dezertieri, vai tie, kas no iesaukšanas izvairījušies un tādēļ pagaidām viľam pietikšot arī ar tiem. Un kaut arī šādus sarakstus no apriľķa policijām daļēji bijām saľēmuši, zinādams, kādas sekas nokļuvuši Ciglera rokās tie izraisīs, es viľam atbildēju, ka domāju, ka viľam ir zināms, ka par mobilizāciju atbildīgas bija tikai darba pārvaldes un apriľķu policijas. Jā, tas viľam bija zināms, un tādēļ minētie saraksti man no tām priekš viľa bija jāsagādā, bet tad strauji "visa" Rīga pārcēlās uz Liepāju un man šī uzdevuma realizēšanai vairs neatlika laika. Līdz ar Rīgas evakuēšanu uz Kurzemi tika izvesti arī kurelieši, kuru skaits manā dienesta vietā nebija zināms un kuri tika izvietoti Talsu — Stendes — Dundagas rajonā. Līdz ar "kureliešiem" atnāca arī valodas par viľu sakariem ar Latvijas Nacionālo Padomi un kā pirmo pamatu mūsu nacionālās armijas atdzimšanai, un tā šie abi ticējumi veicināja frontē iesaistīto vīru dezertēšanu un pāriešanu pie kureliešiem, ko pēdējie arī veicinājuši. Tā radās domstarpības ar vāciešiem, kas 14. novembrī noveda līdz bruľotai sadursmei ar Vācu drošības policiju un kritušiem abās pusēs, un beigu rezultātā 10 kureliešu virsniekus apcietināja, daļu vīrus izklīdināja un apmēram 150 saľēma gūstā. Viľus īslaicīgi ievietoja Liepājas cietumā, no kurienes pēc daţām dienām, man kā atbildīgajam, viľi bija jānogādā uz kuģa pārsūtīšanai uz Vāciju. Pēc. valodām ko saklausīja no gūstā saľemtiem kureliešiem, ka vāci izrīkojušies ar viľiem kā ar dzelzs dūri, un ka kopā ar apcietinātiem virsniekiem, kurus ari pārvedīšot uz Liepāju, esot pievākti kapteiľa Kristapa Upelnieka 14 gadu vecā meita Lauma un 9 gadus vecais dēls Egils, es Cigleram noprasīju, kāpēc tas tā un kāds liktenis abiem bērniem paredzēts? Ciglera atbilde bija, ja tas tiešām tā esot, viľš garantējot, ka abiem bērniem nekas nenotikšot un viľus atbrīvošot. Naktī uz 19. novembri mums visiem, zem vācu drošības policijas dienējošiem latviešiem, bija trauksme un visi tikām izsūtīti kādas lielākas krievu izpletľu lēcēju grupas gūstīšanai Vērgales apkārtnē un, kad grupu nesastapuši, pēc divām dienām atgriezāmies, izrādījās, ka starplaikā mūsu dienesta vietā apcietinātiem "kureliešu" virsniekiem bijusi kara tiesa un astoľi no tiem notiesāti uz nāvi, to starpā ari kapteinis Upelnieks, un visi jau nošauti.

75


Manu prātu, šo notikumu tiešais acu liecinieks ir bijušais Rīgas dienesta vietas tulks Gaide, kas kā vienīgais latvietis vācu akciju pret "kureliešiem" pavadīja un arī vienīgais latvietis no mūsu vidus, kas kara tiesas laikā palika Liepājā. Liecinieks notiesāto aizvešanai uz soda vietu bija kādreizējais Kurzemes artilērijas pulka serţants Dobelis, kas mūsu trauksmes prombūtnes laikā bija atgriezies no atvaļinājuma, un kad notiesātiem bija jākāpj auto mašīnās ceļam uz soda vietu, Dobelim bijusi iespēja novērot viľu mierīgo stāju un pašapzinīgo gaitu. Kad Cigleram pēc tam prasīju kur palikuši Upelnieka bērni, viľa atbilde, tuvākās sarunās neielaiţoties, bija: — Esiet bez rūpēm, viľi ir novietoti latviešu ģimenēs. Es toreiz šim apgalvojumam neticēju, bet šo vārdu patiesību man nebija iespējams pārbaudīt. Tikai laikā, kad sāku domāt par šīs grāmatas rakstīšanu, sāku arī meklēt lieciniekus, kas par Upelnieka bērnu likteni zinātu ko tuvāku, un tā no Dainas Budden Austrālijā uzzināju, ka Upelnieka meita Lauma, bēgļu laikā Vācijā, ir beigusi Fuldas latviešu ģimnāziju un pēc tam izceļojusi uz Ameriku. Tanī pašā 1966. gadā no A.C. Lord Anglijā saľēmu vēstuli, ka Lauma Upelniece Amerikā beigusi universitāti un strādā par ārsti kādā slimnīcā. Upelnieka dēls Egils palicis Latvijā, vēlāk iesaukts Sarkanar-mijā un tagad strādājot kādā kolchozā kā rēķinvedis. 22. septembrī no Rīgas, Vācu drošības policijas ierēdľa Gogingera pavadībā, Liepājā piespiesti ieradās mūsu augstākā garīdzniecība: katoļu bīskaps Jāzeps Rancāns un Boļeslavs Sloskāns, —archibīskaps Teodors Grīnbergs un pareizticīgo bīskaps Jānis Garklāvs. Liepājā garīdznieku kustība ierobeţota netika un viľiem apmešanās vietas izvēle bija brīva, bet 9. oktobra rītā minētiem garīdzniekiem un arī Liepājas katoļu bīskapam Antonam Urbsim, bija jāierodas mūsu dienesta vietā, no kuras G<5gingers viľus sardzes pavadībā nogādāja uz kuģa. Uz kuģa uzkāpa arī viľš pats. Kuģis vēl tanī pašā vakarā atstāja Liepāju arī ar maniem piederīgiem. 9. oktobrī visu dienu pēc spēcīgiem krievu uzlidojumiem Liepājai, kad nodega arī pilsētas viesnīca, un smagām vācu atvaires kaujām Bārtas - Dunikas - Rucavas un Vaiľodes apkārtnē, nākošā rītā, starp Palangu un Nides ciemu, krievi sasniedza Baltijas jūru un tanī pašā laikā ieľēma arī Vaiľodi. Kurzeme ar 293.000 iedzīvotājiem, 150.000 bēgļiem un vācu 16. un 18. armija, kuru virspavēlnieku mītnes bija Kandavā un Kazdangā, kopsumā ar apmēram 200.000 vīru, gandrīz precīzi savās ģeogrāfiskās robeţās, bija ielenkta. Vēlā vakara stundā bija trauksme un man bija jāierodas Oberfūhrer'a Fucha novietnē, kur tika plānota drošības dienesta vīru un daţādo speciālo komandu sadarbība un apgāde, un, kad tikai nākošā rīta agrā stundā, ietērpts Untersturmfūhrer'a uniformā no turienes atgriezos, visus savus vīrus vairs neatradu. Seši no viľiem, saskatot frontes sabrukumu, bija devušies uz kādu no bēgļu kuģiem, kas bija ostā. Tas ļaunākais, ka dodoties uz apspriedi, es sava rakstāmgalda atslēgas, kura vienā pusē bija iebūvēts naudas skapis, biju atstājis uz galda. Tur tās arī atradu, bet no naudas skapja bija pazudušas 70.000 markas aģentūras naudas, par kuru man bija jānorēķinās. Kas varēja būt vainīgais, palika nenoskaidrots, jo manās dienesta telpās bija izvietoti arī Rīgas kollēģi. Okupācijas markai gan nekāda lielā vērtība melnā tirgū vairs nebija,

76


un tā pazudošo naudu man solīja sagādāt mani pārējie dienesta vīri, pārdodot melnā tirgū no mums konfiscētos radioaparātus, par kuriem nekāda norēķināšanās nebija vairs sagaidāma. Tā arī tika izdarīts un daţu dienu laikā nauda atkal bija skapī un tikai tad es pieteicu savus pazudušos vīrus, bet tad jau arī viss mūsu darbs tika pārkārtots. Visos manos ārējā dienesta punktos iesēdās spēcīgas Jagdkommando, kuras savā rīcībā bija patstāvīgas, bet tomēr ar zināmu atkarību no maniem punktu vadītājiem un apriľķu priekšniekiem. Tā tas palika līdz apmēram novembra vidum, kad Liepājā saplūdušos Rīgas dienesta vietas vāciešus sadalīja pa daţādām slēgtām vienībām un Rīgas latviešu polītiskās un kriminālās policijas darbiniekus, ar maziem izľēmumiem, visus no dienesta atvaļināja, dodot tiem iespēju izbraukt uz Vāciju, kas drīz pēc tam pakāpeniski notika arī ar maniem un Liepājas kriminālpolicijas darbiniekiem. Tā šo pārmaiľu beigu rezultātā, Liepājas dienesta vietā paliku tikai es ar četriem darbiniekiem, seši Rīgas polītiskās policijas darbinieki, apmēram 40 vāciešu ar pāris latviešu tulkiem un sešiem latviešu šoferiem, viena pastiprināta latviešu drošības dienesta rota virsleitnanta Buka vadībā, kas visi līdz kapitulācijai bijām pakļauti Hauptsturmfūhrer'am Cigleram un tālāk SS Obergruppenfiihrer'am Fuch'am. Viľam bija padotas arī visas Jagdkommando un speciālās vienības — Meţa kaķi un Cepelīns. Līdzīgs stāvoklis pēc 1945. gada februāra skāra arī kārtības policiju. Kurzemes laukos apriľķu policiju, ar maziem izľēmumiem, atvietoja jau minētās Jagdkommando un Liepājas pilsētā tās kārtības policijas ārējos pienākumus, arī ar maziem izľēmumiem, pārľēma pilsētas komandants ar saviem karavīriem. Manā dienesta vietā palikušo pienākumos bija gaidīt, "ja kaut kur kaut kas notiek", tad visīsākā laikā būt tur uz vietas, uzturēt kontaktus ar Jagdkommando, pārraudzīt Liepājā saplūdušos bēgļus, kas gaidīja uz iespēju izceļot uz Vāciju un pārējā laikā nodarboties ar dokumentu iznīcināšanu un norakšanu, kas uz Liepāju bija atvesti arī no citām Latvijā bijušām mūsu dienesta vietām. Par Kurzemē ielenktās vācu armijas ziemeļgrupas virspavēlnieku, kura mītne bija Pelšos pie Kuldīgas, līdz 1945. gada 14. janvārim palika ģenerālpulkvedis Šerners. Ar dzelzs roku izmēzdams visas Liepājā saplūdušās vācu militārās un civilās iestādes un to darbiniekus, pat pats personīgi nodzīdams no bēgļu kuģiem, viľš tos visus iedalīja frontes vienībās. Tāpat izdzīdams visus nepietiekoši nodarbinātos un kara gūstekľus rakt tanku aizsprostu grāvjus, Šerners Kurzemes fronti nostabilizēja, par ko no Liepājas iedzīvotājiem, viľam, Kurzemi atstājot, Bļaus pasniedza tautisku šķīvi. Kurzemes civilo pārvaldi no Gebietskomisāra pārľēma Reichkomisāriāts, bet sākot ar 1945. gada februāri, kā militāru pārvaldes apgabalu, SS ģenerālis Berends (Behrend). No Rīgas avakuētām latviešu iestādēm aktīvi savu darbu turpināja tikai Karavīru un Tautas palīdzības organizācijas un pašas Kurzemes vietējās pašvaldības iestādes par tik, par cik to apstākļi uz vietas atļāva.

77


Kurzemes Vārda redakcijā mājas vietu atrada arī Tēvijas redakcija un tā Kurzemes Vārds ar Tēviju īslaicīgi turpināja iznākt zem abiem nosaukumiem, bet vēlāk tikai kā Tēvija un sākot ar 1945. gada 1. maiju kā Laika Balss, kad arī sāka iznākt nedēļas laikraksts Latvija. Līdz kapitulācijai katru otru dienu Liepājā iznāca ari Deutsche Zeitung in Ostland un mūsu karavīru vajadzībām, Liepājas preču stacijā speciālā vagonā, tika sagatavoti un izdoti laikraksti Daugavas Vanags un Latvijas Kareivis. Talsos iznāca Talsu Vārds, Ventspilī Ventas Balss un Kuldīgā Kurzemnieks, kas visi iznāca arī vēl 1945. gada 8. maijā. Par Kurzemes lielkaujām jau ir rakstījuši daudzi latviešu un vācu autori, tādēļ šeit gribu vēl tikai pieminēt, ka februāra otrā pusē, sava lieluzbrukuma laikā, krieviem gūstot panākumus Priekules - Bunkas - Krotes telpā, Liepājā tika mobilizētas visas iespējamās rezerves un tā arī mēs kā rezerve tikām izsūtīti minētā telpā, kur nonācām saskarē ar krieviem, kas bija izlauzušies uz priekšu un no savas dienesta vietas zaudējām četrus kritušos. Kaut redzējām arī galveno kaujas līniju, kur pavasarī neviens koks vairs nezaļos un kur zeme bija noklāta no viena pie otra tuvu stāvošiem granātu krāteriem, sašautiem tankiem un kritušiem krieviem, un pēc tam, kad vācieši ziľoja par krievu zaudējumiem, viľu uzdotais skaits likās pārspīlēts, bet šodien to, jau ar Priekulē Sarkanarmijas kapos 23.500 apbedītiem kritušajiem, ir apstiprinājuši arī paši krievi. Ievērības vērta bija tā vācu organizācija, kas jau no brūkošās Vācijas katru dienu Liepājas ostā vēl spēja nepārtraukti piegādāt municiju, armijas apgādes piederumus un tikpat apbrīnošanas cienīgas bija tās apgādes vienības, kuras to pa izbrauktajiem Kurzemes ceļiem piegādāja 250 klm. garai frontei. Tikai tas, kas pats tika redzējis visu šo Kurzemes aizmugures telpu ar tās municijas, degvielas un pārtikas noliktavām, vienkārši nomaskētām ceļa malās, un daudzās telefona sakaru līnijas, kas kā zirnekļa tīkls savienoja Kazdangu, Kandavu, Kuldigu un tālāk ar Liepāju, Ventspili un Pāvilostu, un kas pēc kara ir lasījis arī krievu un latviešu komunistu autoru darbus, par viľu varonīgajiem cīnītājiem Kurzemes aizmugurē, tas tūlīt arī pateiks, ka tie visi ir ar "baltiem diegiem šūti", jo nekas nebija vienkāršāk, kā sapostīt neapsargātās sakaru līnijas, mantu noliktavas, bet tā nenotika. Priekš tāda darba sarkaniem partizāniem pietrūka drosmes vai zināšanas. Kaut daudzus prātīgus vīrus bija pārľēmis bērna prāts un tie gaidīja zviedru palīdzību, divi notikumi, kaut tālu viens no otra, deva tīcību, ka Kurzeme paliks brīva: — Noklausītā angļu radio BBC ziľa, ka Ruzvelts un Čerčils satikšoties ar Staļinu (no 4. -11. februārim notikušā Jaltas konference) un 20. februārī Potsdamā proklamētā un Vācijas atzītā Latvijas Nacionālā komiteja, ar ģenerāli Bangerski kā prezidentu, kur kurzemnieki saskatīja mūsu pagaidvaldību. No pirmās sagaidīja, ka Čerčils ar Ruzveltu mūs nepārdos un no otrās, ka tā pārľems civīlo varu un virspavēlniecību pār mūsu bruľotiem spēkiem un tā Kurzemi neviens vairs atstāt negribēja. Ticēja brīnumam, bet tas bija arī kaut kas cits. Tā bija tā gaidītā atbilde Dieva esamībai un viľa patiesībai.

78


Bangerskis no Potsdamas atgriezās Liepājā 10. martā un šādā sakarībā 19. martā Liepājas operā notika svinīgs Latvijas Nacionālās Komitejas godināšanas akts, kurā piedalījās ari visa augstākā vācu militārā vadība ar Kurzemes bruľoto spēku virspavēlnieka vietnieku priekšgalā. Pēc akta visi svinību viesi ieradās Liepājas drāšu fabrikā un tur atklāja jaunbūvēto Marten tērauda kausēšanas cepli. — Vienreizējs ticības apliecinājums nākotnei, tikai 20. klm. no frontes, kurā noasiľoja krievu simttūkstoši. Bet taisni šo asiľaino cīľu dēļ Latvijas Nacionālai Komitejai, kura ar 16. aprīli sāka izdot savu Vēstnesi, civīlo varu un mūsu bruľoto spēku vadību Kurzemē pārľemt neizdevās. Kad tuvojās kapitulācijas diena, no tās locekļiem Liepājā bija vairs tikai retais un tādēļ vēl pēc 1945. gada 3. maija, kad krievi īslaicīgi, pa visu Kurzemes fronti, pēdējo reizi atklāja artilērijas viesuļuguni un pēc tam skaļruľos paziľoja, ka Berlīne ir mūsu, pulkveţleitnanta Roberta Oša izmisīgs mēģinājums radīt Latvijas valdību, par kuru 6. maijā arī oficiāli paziľoja Liepājas radiofons, bet tad jau viss bija par vēlu, kāda ēra tuvojās traģiskam noslēgumam. Vēl atzīmēšanas vērts ir pierādījums ar kādu ticību arī vācu birokrātisms ticēja savai uzvarai, jo kā gan citādi vēl 3. maijā Liepājas ostā varēja pienākt telefona centrālei jauna automātiskā iekārta, kura izkrauta palika ostas krastmalā.

KĀ RADĀS LABVĒLĪGI APSTĀKĻI KOMUNISTU PAGRĪDEI LAUKOS UN PIRMĀ SPIEGU GRUPA KURZEMĒ Neskatoties uz to, ka daudzo grāmatu lapas, kuras drīz pēc kara beigām komunisti izdeva par savu sarkano partizāľu un pagrīdnieku varonīgo pretestību vāciešiem, ir sen jau nodzeltējušas, tie par šo partizāľu varoľdarbiem vēl vienmēr "atrod" jaunus pierādījumus, jaunu izdevumu izdošanai. Nav šaubu, ka sarkaniem partizāniem vāciešu sakāvē austrumfrontē bija sava daļa nopelnu, kas ir objektīvi izvērtēti kā austrumu, tā rietumu ģenerālštābos un to rezultāti ir ievēroti, viľu tagadējo karavīru apmācību programmās. Otrā pasaules kara laikā vairākas lielākas un mazākas sarkano partizāľu, izlūku (lasi spiegu) un komunistu pagrīdes grupas darbojās ari Latvijā, un mans nolūks nav iztirzāt viľu panākumus vai neveiksmes Sarkanarmijas frontes atslogošanai, bet apskatīt, kā tās radās Kurzemē, no kādām aprindām tās komplektējās, un atbildēt komunistu autoriem, uz viľu apzināti aprakstīto nepatiesību par minēto grupu varoľdarbiem. Kad 22. jūnijā pēc vācu uzbrukuma Padomju Savienībai, pasaules atklātības priekšā pirmais uz to nereaģēja vis Staļins, bet Molotovs. Daudziem tas bija ne mazāks pārsteigums kā pats vācu uzbrukums. Bet Staļins klusēja un viľa klusēšana radīja baumas ne tikai pie mums, bet

79


tas bija pārsteigums arī rietumu valstīm, pret kurām Vācija karoja, arī tām, kuru raidījumus mēs uztvert nevarējām. 3. jūlijā, — 12. dienā pēc vācu uzbrukuma, visi Padomju Savienības raidītāji vienlaicīgi paziľoja, ka 30. jūnijā ar Komunistiskās partijas centrālās komitejas, PSRS Augstākās padomes prezidija un Tautas komisāru padomes lēmumiem, par jaunradītās Valsts aizsardzības komitejas sekretāru (priekšsēdētāju) ir iecelts Staļins. Ar nākošo teikumu pieteica viľa runu. Bez lāstiem Vācijai, Staļina runā svarīgākā daļa bija tā, ka atsaucoties uz visu triju minēto institūciju lēmumiem, Staļins savus pavalstniekus aicināja vācu aizmugurē organizēt partizāľu un sabotieru grupas. Ka šādam Staļina aicinājumam radīsies arī sekotāji, likās neticami, jo viľa impērijā iekļautās tautās gadiem ilgi bija jācieš bads, miljoni bija iznīcināti vai ieslodzīti koncentrācijas nometnēs. Vismazāk ticējām, ka tādi varētu rasties Latvijā pēc Baigā gada, kas tieši vai netieši bija skāris gandrīz vai katru ģimeni. Šai varbūtībai neticējām arī tādēļ, ka līdz 3. jūlijam pēdējās Sarkanarmijas vienības Latvijā bija jau tikpat kā sakautas un pārdzītas pāri mūsu robeţai. Turpmāko mēnešu vācu lielie panākumi un viľu virspavēlniecības ārpuskārtas ziľojumi par krievu zaudējumiem, kas reibināja galvas ar savu lielumu, mūsu neticību Staļina runas panākumiem partizāľu vienību radīšanā, tikai palielināja. Jau līdz 11. jūlijam vācieši Minskas ielenkumā bija saľēmuši 329000 gūstekľu, ieguvuši 3332 tankus un 1809 lielgabalus. Līdz 5. augustam krievu zaudējumi Smojenskas maisā un pie Rošjas atkal sasniedza 348000 gūstekľu, 3000 tanku un 3000 lielgabalu. Staļina iecelšana par Sarkanarmijas virspavēlnieku 8. augustā armijas zaudējumus nemazināja. Kad 27. septembrī bija noslēgusies kauja par Kījevu, vācu ieguvums atkal bija 665000 gūstekľi, 884 tanki un 3718 lielgabali, kas pēc daţām nedēļām 13. oktobrī, noslēdzot Vjazmas Brajanskas ielenkumu, atkal palielinājās par 683000 gūstekľiem, 1242 tankiem un 8412 lielgabaliem. Skaitļi, no kuriem tiešām reiba galva. Triju mēnešu laikā vācu rokās bija krituši vairāk nekā 2.000.000 gūstekľu ar 8459 tankiem un 16939 lielgabaliem. Vai te jau skaidri neparādījās Sarkanarmijas karot negribēšana, un kur lai tādos apstākļos rodas partizāni? Staļins sabiedrotos nemeklēja tikai savās tautās vien. Jau 27. jūnijā Maskavā ieradās angļu delegācija, lai pārrunātu pieprasīto militāro un saimniecisko palīdzību Krievijai. Kā mums toreiz likās, no karam nesagatavotās Anglijas neko daudz neizdiľģējis, sevis glābšanai Staļins spēra vēl vienu soli tālāk un no Londonas uzaicināja pie sevis Polijas valdības pārstāvjus, ar kuriem 14. augustā parakstīja militāras savienības līgumu, kas noteica, ka poļiem no tiem kara gūstekľiem, kas 1939. gadā bija krituši krievu rokās, un par kuriem 1939. gada 2. novembrī

80


Molotovs ar uzvarētāja prieku pasaulei paziľoja, ka tādu ir 300.000, Padomju Savienības territorijā ir jānoorganizē jauna poļu armija. Latvijā toreiz poļu 300.000 vīru spēkam, kas jau divus gadus bija vārdzināti pa gūstekľu nometnēm, neviens neticēja, un Staļina taustīšanās pēc sabiedrotiem izskatījās kā slīcēja ķeršanās pie salma. Septembra otrā pusē Liepājas drošības iestādes no Ventspils saľēma ziľu, ka tās apkārtnē notikušas pāris sīkas sadursmes ar no Samu salas iesūtītiem izlūkiem, kuru starpā esot bijuši arī latvieši, bet šai ziľai neviens vērību nepiegrieza. Igauľu salās vel sēdēja krievi, un likās saprotami, ka tiem interesēja, kādi vācu spēki atrodas pretī uz cietzemes. Septembrī Liepājā tika saľemta ziľa no Rīgas, ka tur ir atgriezušies vairāki krieviem līdzi aizbēgušie līdzskrējēji, bet arī tā likās mazsvarīga un to uzľēma ar humoru. Ko lai nabaga līdzskrējēji citu dara, ja krievi bēg ar tādu ātrumu, ka līdzi netiek? Iemesls šādai paviršībai bija apstāklis, ka līdz tam laikam vēl neviena no latviešu drošības iestādēm nezināja PSRS Valsts aizsardzības komitejas 3. augusta lēmumu, ar kuru tika uzdots LKP CK LPSR TKP sākt formēt partizāľu vienības un grupas vācu aizmugurē. Nezināja arī to, ka jau ar 4. augusta VKP CK lēmumu tika noteikts, ka šīs latviešu partizāľu vienības organizējamas, apgādājamas un nogādājamas vācu aizmugurē. Pārnācējus, kas bija atgriezušies Rīgā, pēc īslaicīgas aizturēšanas un nopratināšanas atkal atbrīvoja. Liepājā tādu nebija, un tādēj tur uz vietas vispirms apcietināto skaitu centās samazināt, pratinot kā pirmos visus nepilngadīgos, un, neskatoties uz to, ko katram varēja pierādīt, visus atbrīvoja. Drīz pierādījās, ka ir Rīgā ir Liepājā šāda polītiskās policijas pieeja ar sarkano indi saindētiem ir bijusi nepareiza. Ir pārnācēji ir nepilngadīgie tai drīz vien sevi atkal atgādināja. Kurzemē pirmie sarkanās pagrīdes iedīgļi vispirms radās uz laukiem. Cik neticami tas arī neizklausītos, viľus tur iedēstīt palīdzējām mēs paši. Jā, mēs paši, tie kas denuncējām un apsūdzējām tos, kurus domājām esam komunistu piekritējus un tanī pašā laikā arī viľus sedzām un slēpām. Ar vārdu "mēs" šinī gadījumā ir jāsaprot mūsu lielais tautas daudzums, kas kā vienīgo glābiľu no Baigā gada turpināšanās saskatīja karu ar Vāciju, un sevišķi tie latviešu iestādījumi, kas līdz ar krievu padzīšanu pašiniciatīves ceļā noorganizējās mūsu zemē. Pirmā kārtā visas pašaizsardzības vienības, vietējās pašvaldības iestādes un pēc tam noorganizētā policija, kura savā turpmākā darbības kontrolē, vairs neatrazdamas mūsu pašu augstāku instanču padotībā, diemţēl savu varu daudzreiz izlietoja partejiski. Personīgu jūtu vadīta, tiem daudzreiz rokas saistīja vācu okupācijas reţīms, kura naidīgās polītikas dēļ pret mums, bija jāsargās savā miesā cirst jaunas rētas papildus tām, kādas tur jau bija atstājuši krievi un kuras par jaunu uzplēsa vācieši. Baigais gads savu necilvēcīgo seju bija parādījis tikai nedēļu pirms kara sākuma un bija uzvandījis jūtas, kādas līdz tam nepazinām.

81


Notika arī linču tiesām līdzīgi gadījumi, kā rucaviešu izrēķināšanās ar sava pagasta sarkano priekšsēdi Miemi, kura liecība polītiskai policijai par izsūtīto sarakstu autoriem Rucavā bija ļoti svarīga. Kaut ģen. Štalekera rīkojumu par visu pašaizsardzības spēku likvidēšanu saľēmām kā aukstu dušu, tas kurzemnieku mazo armiju piederīgiem sāpīgā veidā atvēra acis. Viľi ieraudzīja, ka siens, kam sen vajadzēja būt sabāztam kūts augšā, ir palicis nepļauts un arī labība rādīja, ka tā nogatavojusies divas nedēļas ātrāk kā parasts. Pēc 14. jūnija, slapstoties meţos un pēc tam iztīrot zemi no sarkanām paliekām, darbi bija nokavēti un izskatījās, ka tie ir pārauguši pāri galvai. Cilvēkiem uzgūlās personīgās rūpes un katra pagasta vadībai atbildība par visu pagastu. Sarkanais mēris darba darītāju skaitu bija samazinājis, bet arī viľu sēto raţu vajadzēja ievākt, tāpat, kā katram pašam savu. Poļu laukstrādnieki, kas iepriekšējos gados bija palīdzējuši darbus veikt, vairs nebija. 1939. gadā repatriējošo vāciešu saimniecībās īpašnieki nepilnu divu gadu laikā bija mainījušies divas reizes un tie pat ar uguni nebija vairs sameklējami. Pagastos paklīda valodas, ka no raţas, kas vēl bija zemē, vācieši jau esot izrēķinājuši daļu, kas viľiem pienākas. Ko darīt!? Šķūľos, pirtīs un tukšās klētīs vēl atradās pēdējās dienās pagasta robeţās sagūstītās svešās sejas un arī viens, otrs sarkanarmietis, kas vēl uz apriľķa pilsētu nebija nosūtīti. Vai te nevarēja rast daļēju atrisinājumu trūkstošām darba rokām? Vīri daudz vairs nedomāja, kāda izveidosies pašu zemes nākotne, to lai dara tie, kas ir Rīgā un tuvāk vāciešiem. Raţa negaidīja, tā bija jānovāc. Saeļļojuši cīľās iegūtos ieročus un noglabājuši nezināmai nākotnei, tie sagūstītos sarkanarmiešus nosūtīja uz attiecīgām vietām un ,savā starpā sadalījuši svešās sejas, ķērās pie nokavētiem darbiem. Abas puses bija ieguvējas: sagūstītiem nebija jāatgrieţas savā pusē, kur viľus meklēja, un viens, otrs zajais partizānis tā pats sev samaksāja dienas, ko bija ziedojis vispārības labā. Divos pagastos meklēja vietējos miličus, bet polītiskā policija no abu pagastu amatpersonām saľēma ziľu, ka tie ir aizbēguši līdz krieviem. Patiesībā tie bija "samainījuši" tikai savas dzīves vietas un kā melnā darba spēks abi strādāja pie kāda no likvidētās pašaizsardzības vīriem. Iestājoties šādam stāvoklim , polītiskai policijai neizdevās sadzīt pēdas Imantam Sudmalim, kurš savu pirmo tāda veida slēptuvi bija atradis tikai 40 klm. attālumā no Liepājas. Līdz pašaizsardzības likvidēšanai visi noklīdušie sarkanarmieši vēl nebija sagūstīti. Tie Kurzemes vientuļās saimniecībās meklēja pārtiku vēl visu jūlija mēnesi. Ja kāds no tiem bija slims, vai ievainots un ar strutojošām vātīm, latviešu cilvēks tāda cietēja lūgumu pēc palīdzības nevarēja noraidīt.

82


Telefona tīkls laukos bija rets, un kam nokavēto darbu steigā bija laiks skriet uz pagasta māju par tādu pieklīdeni ko ziľot? Lai atjaunotās iestādes iestrādājas, tad jau visu vēl pagūs nokārtot un labāk, bet līdz tam lai pieklīdenis par vēderu kaut ko pastrādā. Kad augusta vidū baumas par trūkstošo darba spēka at-vietošanu ar gūstekľiem piepildījās, un vācieši laukos izvietoja ap 1000 gūstekľu, tad izrādījās, ka pieklīdeľu pieteikšana, par ko nepārtraukti bija brīdināts laikrakstos un pagastu apkārtrakstos, bija jau nokavēta. Šiem "sirdsšķīstiem" ļaudīm, ja paši negribēja iet cietumā, cita izvēle nepalika, kā turpināt sava pieklīdeľa slēpšanu, kas nelikās bīstami. Ja pagastā tika izvietoti gūstekľi, tad viľu vidū svešu acīs nedur-sies arī nepieteiktais! Mani radi Dzērves pagasta Bajāros bija pāris nedēļas devuši patvērumu diviem ievainotiem sarkanarmiešiem, cerēdami, ka tie pēc izveseļošanās varēs palīdzēt novākt raţu manas izsūtītās māsīcas saimniecībā Sērdieľi. Laimīgā kārtā tie par savu nodomu laicīgi ziľoja pagasta valdei, kas šādai domāšanai vēl pēdējā brīdī paspēja pārvilkt strīpu. Kaut gan daudzi Kurzemes saimnieki ar šādām vai līdzīgām domām par pieklīdušo sarkanarmiešu paturēšanu ilgi bija domājuši, tad beigu rezultātā, kādu to savācām līdz 1944. gada beigām, izrādījās, ka Kurzemes lauku sētās šādi pieklīdeľi bija slēpušies samērā maz. Viľu labdari ātrāk vai vēlāk paši kļuva par savu glābto gūstekľu tiešiem vai netiešiem upuriem. Krasākais piemērs ir Rendas pagasta Prāmnieku māju saimnieks Aleksis Šiliľš. Šiliľš pēc kara pirmās nedēļas savās mājās bija uzľēmis kādu ievainotu krievu, vārdā Michails Streļľikovs, un dziedināja viľa ievainojumus tik ilgi, līdz nokavēja gūstekni pieteikt. Tikai 1944. gada vidū uzraudzības iestādes sāka interesēties kāpēc uz Prāmniekiem arvien bieţāk dodas pārējās saimniecībās nodarbinātie gūstekľi, kas Kurzemes laukos bija izvietoti par daudz. Atklājās Šiliľa nodarījums un arī tas, ka Streļľikovs, kas bijis kāda Sarkanarmijas robeţsargu bataljona poļitruks, ir kļuvis sarkano partizāľu vienības Sarkanā bulta idejiskais iniciators un tās poļitruks. Sarkanās bultas kontā jau bija vairākas slepkavības. Lai par to nebūtu jāatbild arī Šiliľam, viľam vajadzēja aiziet Streļľikovam līdz pie viľa partizāniem un nodot tiem savas saimniecības raţojumus, par ko kā līdzzinātāja dabūja atbildēt viľa sieva. 13. septembrī Ostlandes reichkomisārs, negrozot sava 30. augusta tekstu, ar kuru bija noteikts, ka vācu ci-vīlpārvalde pārľem visu Padomju Savienībai piederošo mantu, izdeva rīkojumu, ar kuru krievu radītiem 10 hektār-niekiem atľēma zemi un pievienoja atpakaļ saimniecībām, no kurām tā bija atmērīta. Sava kaktiľa, sava stūrīša tīkotāju sapnis bija izsapľots. Radās "jauna cietušo" šķira, kura savu īslaicīgo saimnieka godu būtu pārdzīvojusi, ja visi cilvēki būtu vienādi inteliģenti un ar vienādu sirds izglītību, kas diemţēl tā nebija un nebūs. Tas drīz parādīja, ka latviešu cilvēka morālei Baigais gads savu zīmogu laukos bija uzspiedis spēcīgāk kā pilsētā. Zemes atľemšana 10 hektārniekiem par jaunu izraisīja divdomīgu vārdu apmaiľu ar tās agrākiem īpašniekiem. Radās strīdus, kam pienākas vēl nenovāktās saknes un kartupeli un kas

83


atmaksās 10 hektārniekiem par pasāktām būvēm? Tur, kur 10 hektārnieki par savu taisnību cīnījās sevišķi neatlaidīgi, vienkāršākais līdzeklis tikt no viľiem vafā, bija viľu denuncēšana. Diemţēl, to daudzu pagastu pašvaldību un pašaizsardzības locekji jau praktizēja tūlīt pēc krievu padzīšanas, kad tie saskatīja par viľu piekritējiem tos, kas no krieviem kaut kādā veidā bija iedzīvojušies. Cietumi bija pārpildīti, bija jāierīko papildus ieslodzījumu vietas. Lai cietumus atslogotu, Kīgleram radās doma, ka tos, par kuru naidīgo nostāju pret vāciešiem tiešu pierādījumu nav, bet tikai izteiktas aizdomas, izsūtīt kā darba spēku uz Vāciju. To akceptēja arī viľa priekšniecība. Trimdas izdevumos, kur apskatīta vācu okupācija, vairākās vietās minēts, ka no Kurzemes tūlīt pēc vāciešu ienākšanas darbos uz Vāciju izsūtītas 1000 personas. Šis skaitlis ir tas, kādu Kiglers izsūtīja, bet tikdaudz pa Liepājas un Ventspils cietumiem kopā savākt nevarēja. Tādēļ viľš iztrūkumu pieprasīja no apriľķu vecākiem, bet tie izrādījās tālredzīgāki un šādai izsūtīšanai pretojās. Tikai tad, kad tā nelīdzēja, izsūtāmo izvēlē viľi pagasta vecākiem atstāja brīvas rokas, un tiem, kaut ne visiem, par to galvas jālauza nebija. Darbos uz Vāciju bija jābrauc 10 hektārniekiem. Kādas nezināmas nākotnes priekšā šāda izvēle nostādīja vēl neskartos 10 hektārniekus, domāju, man tuvāk nav jāapraksta. Ar izsūtītiem mēs paši nogriezām pagastu sadzīves maizes klaipam krievu aizgriezto šķēli, kura tam vairs nepielipa, jo visā Kurzemē 10 hektārnieki sniedzās tūkstošos. Alšvangā vien tādi bija 311 un 132 vēl tādi, kuri bija saľēmuši piegriezumus. Cietušie un tie, kas gaidīja līdzīgu likteni nepadevās bez ierunām jaunām ciešanām. Arī viľiem bija ko denuncēt, bet pieľemot, ka vārna vārnai acīs neknābs, tie savas denunciju vēstules adresēja tieši vācu Drošības policijai un Gebīts-komisāram. Šīs iestādes uz vācu valodā rakstītām vēstulēm tūlīt reaģēja ar apstākļu pārbaudi uz vietas. Tie vienmēr atbilda rakstītam, jo vēstules nekad nesaturēja tikai izteiktas aizdomas par kādu nodarījumu, bet faktus. Ja tajās bija rakstīts, ka tādās un tādās mājās uzturas kāda nepieteikta persona, tad tādu tur arī atrada. Ja bija apgalvots, ka tādā un tādā saimnieka kūtī pie pieteiktiem lopiem atrodas arī tik un tik nepieteiktie, tad arī tas vienmēr pierādījās. Ja otrā gadījumā vainīgais tika cauri ar naudas sodu un nepieteikto lopu konfiskāciju, tad par pirmo vainīgam vācu sodu nometnēs bija jāstrādā kopā ar tiem, kas tur jau atradās uz viľa paša apsūdzības pamata. Lomas bija atkal mainījušās. Vajātāji kļuva par vajātiem un tā drīz no 1000 uz Vāciju "veselības dēļ" izsūtītiem, daudzi atgriezās mājās. Jaunā okupācijas vara mērķi bija sasniegusi: latvieši apkarojās savstarpēji. Atlika tikai šādu apkarošanos veicināt, tad tukšā telpa austrumzemē radīsies pati no sevis. Kad polītiskā policijā to nojautām, tad uz īsredzīgiem pagastu amatu vīriem noskaitāmies ne pa jokam, bet laukus no nepieteiktiem iedzīvotājiem atbrīvot nevarēja.

84


Laiks nestāvēja uz vietas un polītiskā policijā nolēmām spēlēt pa banku, lai paglābtu tos, kas tīrot zemi no sarkano paliekām, paši savu dzīvi bija atstājuši novārtā, bet tā izglābuši arī ne viena vien vācu karavīra dzīvību. Vietējām pagasta valdēm un to policijas kārtībniekiem nepieteiktās personas bija zināmas. Kārtis bija jāliek galdā un ar atpakaļ ejošiem datumiem tās bija īslaicīgi "jāaiztura", jānopratina un pēc tam jāpieraksta jaunajās dzīves vietās. Kur bija slēpti krievu gūstekľi, mēs sev paturējām brīvas rokas. Tā arī izdarīja, denunciju plūdi uz vācu iestādēm šinī virzienā tika nobremzēti un polītiskās policijas meklējamo kartotēkā personu skaits samazinājās. Bet darbs dara meistaru, arī mēs pielaidām kļūdu, ka vispirms meklējamo kartotēkā nesalīdzinājām personu vārdus, kuras uz laukiem bija pārcēlušās tūlīt pēc krievu padzīšanas un pie radiem dzīvoja legāli. Tās vēlāk atklājās kā interesantākās. Tikai 1943. gadā sadzinām pēdas meklējamam laikraksta "Komunists" redaktoram Nikolajam Dreifeldam. Ka apstākļi pārējos Latvijas apgabalos bija līdzīgi, pierādījās, kad tanī pašā gadā Vidzemē apcietināja Liepājas milicijas priekšnieku Botanikeru. Kad 1941. gada beigās un 1942. gada sākumā Liepājā no Kurzemes iedzīvotājiem saformēja pirmos piecus brīvprātīgos policijas bataljonus, kuru sastāvos lauku iedzīvotāji bija pāri par pusi, tad no nacionālā viedokļa laukos tas nepalika nepamanīts. Trūkstošās darba rokas tur aizvietoja ar krievu gūstekľiem, kuru skaitu palielināja tad, kad jauniešus iesauca darba dienestā un pēc notikušām leģiona mobilizāci-jām. Šādos apstākļos Kurzemes laukos radās pirmie priekšnoteikumi — nodarbināto krievu gūstekľu organizēšana: viľu pretestība vāciešiem un pagrīdes darbs varbūt būtu izpalikusi, bet to atmodināja un stiprināja Padomju Savienības iesūtītie aģenti, kuri vācu aizmugurē tika izsēdināti ar izpletľiem. Pirmās ziľas par krievu šādu līdzekļu pielietošanu Latvijā, 1942. gada pirmā pusē Liepājā saľēma no Rīgas. Tās saturēja informāciju, ka tādas grupas ir jau izsēdinātas Rīgas pievārtē, Valmieras tuvumā un Latgalē. Tālāk ziľas vēstīja, ka šādam uzdevumam galveno kārt kalpo krieviem līdz aizbēgušie latviešu lauksaimnieku dēli, kuri tad parasti savu vecāku mājas izvēlas par slēptuvi, un labi pazīstamo apkārtni par savu darbības vietu. Atlasījuši no meklējamo kartotēkas vārdus, kas šādam uzdevumam varētu būt piemēroti, uzsākām organizēt viľu vecāku saimniecību novērošanu. Bez lauku pašvaldībām un apriľķu policijas, lielākie palīgi bija kādreizējie pašaizsardzības dalībnieki. Rezultāti drīz rādīja, ka krievi savu aizmugures fronti bija pārcēluši uz Kurzemi. 1942. gada oktobrī no Alšvangas saľēmām ziľu, ka pagasta iemītnieks Ādams Bierands un viľa ģimenes piederīgie savus iepirkumus maksājot ar jaunām divdesmit marku zīmēm, kuru sērijas numuri esot tekošā kārtībā. Ādamam Bierandam Alšvangas pagastā piederēja 8 hektāri liela saimniecība arī vārdā Bierandi. Viens no viľa abiem dēliem — Jēkabs — Baigajā gadā bijis palīgdienestā un aizbēdzis līdzi krieviem. Pārbaudot no Bieranda izdoto naudu, tā izrādījās viltota un tādas pašas

85


kvalitātes, kāda jau bija noľemta Rīgā sagūstītiem izpletľu lēcējiem. Šaubu vairs nebija, Bieranda dēls Jēkabs bija atgriezies. Šādam konstatējumam drīz sekoja otrs atklājums un pirmie panākumi. Novērojot Bierandus, Alšvangas policija viľu māju tuvumā meţa malā, nejauši uzdūrās izvilktai antenai un tās pievada galā krūmos atrada noslēptu krievu tipa raidītāja uztveršanas iekārtu. Darbinieki, kas to atrada, arī pielaida kļūdu. Viľi radio iekārtu neatstāja tur, kur to atrada, bet pievāca un steidzās uz savu iecirkni. Kavēties vairs nevarēja, Bierandos bija izdarāma kratīšana. Kratīšanas brīdī Bierandos bija saimnieks Ādams ar savu sievu un meitu. Atskaitot mazāku summu viltotās naudas, tur citu pierādījumu par Jēkaba atgriešanos neatradām, bet atrastās radio stacijas tuvumā, pārmeklējot apkārtni, ieguvām neatsveramu palīgu. Tur atradām šifra atslēgas, raidījumu un uztveršanas laikus un šifrēto nosūtīto ziľojumu un saľemto pavēļu tekstus. Tie norādīja, ka Jēkabs nav atgriezies viens. Viľu uzdevums — vākt ziľas par administratīviem pārkārtojumiem Liepājas un Aizputes apriľķos, jaunām amatpersonām, tautas noskaľojumu, vācu okupācijas spēku rīkojumiem un militāriem novietojumiem minētos apriľķos. Kas nebija ziľojumos, to papildināja Ādams Bierands. No viľa uzzinājām ka kopā ar dēlu Jēkabu 1942. gada 23. augustā liekľu pļavās, kas stiepās no Alšvangas gandrīz līdz Ventspilij, no lidmašīnas ar izpletľu palīdzību vēl izsēdināti liepājnieks Alfrēds Ķude, dunaldnieks Alberts Pētersons un pērkonietis Arnolds Klīve. Pēc tik vaļsirdīgas stāstīšanas, jautāts kur šie vīri un abi dēli atrodas, Ādams Bierands nezināja pateikt. Vecais Bierands arī nezināja atbildēt kāpēc radio stacija nav ierīkota viľa saimniecības ēkās, kur to apkalpot būtu bijis ērtāk, bet meţā zem krūmiem. Noorganizējot Ādama Bieranda minēto vīru piederīgo izsekošanu un dzīves vietu novērošanu, mēs pieľēmām, ka vismaz viľa otrs dēls Jānis varētu iegriezties arī sava krusttēva, Ādama brāļa, Jāľa Bieranda saimniecībā tā paša pagasta Vīnkalnos. Tur pagasta valde izvietoja apcietināto Bierandu lopus un tādēļ arī Vīnkalnus ietvērām savā novērošanas lokā. Bieranda lopus izvietojot Vīnkalnos, izrādījās, ka tur visiem lopiem nav vietas. Kāda veca, balta ķēve tika atstāta Bierandu kūtī un tās kopšana uzticēta kādam pagasta nespējniekam, kura mājas vieta bija tuvumā. Izsēdināto piederīgos izsekot apgrūtināja tumšās un garās rudens naktis un pēc tam uzsnigušais sniegs, uz kura baltā fona lauku plašumā katrs gājējs bija tāļu saskatāms un pēdas neizdzēšamas. Kā lai tādos apstākļos un vientuļās vietās nepamanīts var palikt pats novērotājs? Uzsnigušais sniegs un atstātās pēdas deva panākumus tur, kur tos gaidījām vismazāk — Bierandu mājās. Naktī uz 11. decembri uzsniga svaigs sniegs. Kad rīta pusē iepriekš pieminētais nespējnieks devās uz Bierandiem pabarot balto ķēvi, viľš pārsteigts ieraudzīja, ka divu vīru pēdas ved no meţa uz Bierandu kūts galu, no kura ľem lopbarību Vīnkalnos izvietotiem lopiem un pie kura tādēļ atradās pieslietas trepes. Vecais vīrs neapjuka. Iegājis kūtī, viľš zirgu

86


nepabaroja kā citus rītus, bet sēdās tam mugurā un steidzās uz 8 klm. attālo Alšvangas policijas iecirkni, kur tanī laikā sagadīšanās dēļ bija arī divi mani darbinieki. Dzirdētais kavēties neatļāva un iecirkľa priekšnieks Muzikants ar četriem vīriem, kuri tobrīd bija viľa rīcībā un abiem maniem ierēdľiem devās ceļā. Bierandos sniegā citas pēdas klāt nākušas nebija. Atstātās pēdas rādīja, ka to īpašnieki pēc garāka nakts gājiena uz kūts augšas saldi gulēja. Pieľemot, ka abi gulētāji var būt tikai Bieranda dēli, mani darbinieki kā pirmie uzkāpa uz kūts augšas un gulētājus vēl nesaskatījuši, aicināja tos atstāt savu paslēptuvi. Kā atbildi no siena panta augšas viľi saľēma pistoļu uguni pret sevi vērstu. Šāvējus neredzot, un būdami neizdevīgā stāvokli uz kūtsaugšas grīdas, tiem nekas cits neatlika, kā atkāpties un nokāpt no kūtsaugšas. No apakšas, kopā ar kārtībniekiem, tie vēlreiz uzaicināja "gulētājus" padoties, bet atbilde atkal bija pistoļu uguns. Tā bija tik labi tēmēta, ka aplencēji, kas uz baltā sniega bija labi saskatāmi, bija spiesti meklēt aizsegu tālāk no kūts. Viľu apbruľojums, katram pistole ar divām aptverēm municijas, vairs neatbilda viľu tālākiem nodomiem. Apšaudīt kūts jumtu un tā piespiest "gulētājus" padoties, vairs nevarēja. Ieľēmuši pozicijās nogaidīšanai, viens no kārtībniekiem devās atpakaļ uz Alšvangu pēc šautenēm un degošās municijas, kuru lietot bija domāts tad, ja "gulētāji" no kūts augšas būtu jāizkvēpina. Sagaidījuši ne tikai ieročus, bet arī papildspēkus, ielencēji pa kūts jumtu vairākkārt atklājot intensīvu šauteľu uguni, starpbrīţos vajātos par jaunu uzaicināja padoties, bet vienmēr saľēma pretuguni un tā aplencējus piespieda izšķirties par pēdējo līdzekli — kūts aizdedzināšanu. Bet kā tas kādreiz ir, kad uguni gaida vismazāk, tā uzliesmo itkā ne no kā, bet kad to grib sakurt, tā nedeg. Un tā arī notika toreiz, kad Bieranda kūts aplencēji jumtā iešāva vairāk kā 100 degošās munīcijas, bet kūts tomēr neaizdegās. īsā ziemas diena gāja jau uz vakara pusi, un lai aplenktiem atľemtu cerību tumsas aizsegā izglābties, viens no kārtībniekiem Bieranda istabās sameklēja pakulas un petroleju un no tām veļas kārts galā sagatavoja lāpu, kuru, visiem pārējiem šaujot pa kūts jumta vienu pusi, viľš pārskrēja starplauku un lāpu iegrūda jumta paţobelē. Sekas neizpalika — kūts jumtu drīz pārľēma liesmas, bet vēl vienmēr no tās augšas nāca šāvieni. Tad viss apklusa, bet "gulētāji" ārā nenāca. Kad ierados notikuma vietā, tad kūts jau bija nodegusi un arī no abiem "gulētājiem" nekas daudz vairs pāri palicis nebija. Kad identificēšanai salīdzinājām sadegušo galvas formas ar foto uzľēmumiem, kas bija mūsu rīcībā, tad sev par lielu pārsteigumu atklājām, ka Ķude un Pētersons mums vairs nebija jāizseko, un no tā arī paši ieguvām mācību, ka bijām pielaiduši kļūdu, abiem gulētājiem darot zināmu savu klātbūtni. Ķudes un Pētersona ierašanās Bierandos rādīja, ka tur visai grupai decembrī bija norunāta satikšanās un tādēļ pareizāk būtu bijis, ja mēs abiem "gulētājiem" savu klātbūtni nebūtu ļāvuši

87


just, bet Bierandu māju tuvumā ieľēmuši slēpľu posteľus un tā varbūt arī sagūstījuši vai nonākuši sadursmē arī ar Klīvi un J��kabu Bierandu. Bet no otras puses, Ķudes un Pētersona ierašanās Bierandos arī rādīja, ka grupas piederīgo sakari līdzinājās nullei. Ja Jēkabs no oktobra vidus, kad pievācām viľa radio iekārtu un apcietinājām viľa piederīgos, kas viľam nevarēja palikt nezināms, līdz decembrim to nevarēja paziľot saviem biedriem, tad par noorganizētu kaut kādu ziľu dienestu nevarēja būt ne runas. Kaut mūsu interese par apstākļiem spiegu sagatavošanas dienestam, un personām, ar kurām tiem otrā pusē bija bijusi kāda saskare, bija jo liela, mēs tomēr pēc Ķudes un Pētersona nāves viľu abu biedru gūstīšanu bijām spiesti atbīdīt uz vēlāku laiku. To mēs nedarījām tādēļ, ka Jēkabs Bierands un Klīve bez raidītāja mums pagaidām bija nekaitīgi, mēs bijām spiesti to pārtraukt neiekalkulētu apstākļu dēļ, ko mums gatavojās uzspiest vācu okupācijas vara — tās Drošības policija, kas mūs konfrontēja ar savu varas polītiku un tā mūs gribēja sasaistīt ar apstākļiem, kas bija tālu no mūsu nacionālajām interesēm, kādām savu darbu bijām veltījuši. Kādā mums nepieľemamā statusā vācieši gribēja mūs iemanevrēt, atklājās jau nākošā dienā pēc sadursmes ar Ķudi un Pētersonu, kad Fricsons Kigleram par to nodeva savu ziľojumu. Izprašľājis Fricsonu par mūsu tālākiem nodomiem vēl divu atlikušo vīru izsekošanai, Kiglers tālākās sarunas pavedienu paturējis sev, un Fricsonu brīdinot, ka pēc viľa rīcībā esošām ziľām, no atbrīvoto austrumu apgabalu aizmugures komandantiem, kuros arī ir atklātas līdzīgas grupas un kuras norādot, ka krievi ar tām tagad centīsies radīt nedrošības sajūtu vācu frontes aizmugurē, tā stiprinot savu zaudēto apgabalu iedzīvotāju pasīvo un aktīvo pretestību vācu spēkiem. Tādēļ jau oktobri Fūhrer's esot izdevis rīkojumu, ka pret frontes aizmugurē- iefiltrētām pretinieka spiegu un sabotieru grupām, esot jāvēršas visiem iespējamiem līdzekļiem, un tas pats attiecoties arī uz viľu atbalstītājiem un tādēļ viľš sagaidot, ka viľam pakļautā latviešu polītiskā policija arī tā rīkošoties. Kad Fricsons man to visu atstāstīja, es sevišķi iepriecināts nebiju, jo viľa pāriešana uz citu dienesta vietu bija jau izlemta un tā visa tālākā atbildība par turpmāko krievu spiegu atbalstītāju likteni uzgūlās man, un es atminēju notikumus, kas pirms gada bija norisinājušies Rēzeknes apriľķī. Tur Makašēnu pagasta Audriľu ciemā un tam tuvējā meţā līdz 1941. gada 18. decembrim bija slēpušies vairāki noklīduši sarkanarmieši un viens milicijas darbinieks, kurus, policijai atklājot, ar tiem bija iznākusi sadursme, kuras rezultātā krita arī divi policisti, par ko kā atmaksu, uz vāciešu pavēli, visi Audriľu ciema iedzīvotāji tika apcietināti, Audriľi nodedzināti un 30 no vīriešu kārtas iedzīvotājiem 1942. gada 4. janvārī atklāti nošauti uz Rēzeknes tirgus laukuma. Tad es atminējos pirms gadiem lasīto Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni. Es redzēju Vanagu māju vāgūţa durvis, pie kurām vācieši nošauj saimnieci un divus krievu karavīrus — savu kādreizējo puisi, ko viľa slēpusi, leiti Kazimiru un kādu krieviľu, un tad šo ainu nomainīja cita:

88


— Tie bija Bierandi, kuriem vāgūzis gan nebija un tādēļ saimnieks un saimniece ar savu meitu bija nostādīti dzīvojamās mājas galā un arī visi tie lūkojās vācu šauteľu stobros. Un tad viss jau bija pāri un pār kādreizējo Bierandu pagalmu vējš vēl tikai līdzināja izdegušos pelnus. Bet arī šo ainu tūlīt nomainīja cita: tagad tās bija lielās Vīnkalnu mājas, pilnas vācu karavīriem, kas no kūtīm dzina ārā lopus un klēts bagātības steidzās kraut savās smagās auto mašīnās un arī saimnieku, kuru Ādams Bierands vāciešiem, viľu gumijas knipeļu iespaidā, bija uzdevis kā līdzzinātāju par Jēkaba atgriešanos, gaidīja līdzīgs liktenis. Paldies Dievam, tās visas bija tikai vizijas un vācieši Vīnkalnus neaiztika. To saimnieku otrā krievu okupācija, apvainojot ka viľš bijis tas, kas mums ziľojis par Jēkaba atgriešanos, nošāva. Audriľus nolīdzināja ar zemi jau tad, kad Fūhrer'a pavēle tādu auglīgu zemi viľa kolonistiem un Vācijas Drang nach Osten vēl sagatavojusi nebija un tādēļ tagad ar Fiihrer'a svētību varēja sagaidīt vēl drastiskākas un pedantiskākas vācu izrīcības, bet šādā virzienā mūsu ceļš vairs kopā negāja. Manī radās spītība un cieša apľemšanās vāciešiem parādīt, ka viľi Kurzemē vēl īstie noteicēji nav. Ka viegli tas nebūs un par to būs jāmaksā arī mesli, man bija vairāk kā skaidrs, jo no toreizējām un eventuāli turpmākām spiegu grupām, mums bija un būs vajadzīgas arī mēles, un tādēļ tās izprovocēt uz pretestību, kad mūsu pusē būs pārākums, arī ne vienmēr varēšu, bet manā ziľā un manās rokās palika izvēle, kad to darīt, un šī atbildība man bija jāuzľemas vienam, jo kam prasīt padomu, tādu latviešu instanču nebija. Kad Bierandu grupas atlikušo divu vīru uzturēšanās vietas bija nepārprotami izsekotas, atlika izšķirošais jautājums, pret kuru no tiem vērsties kā pret pirmo, lai viľa slēpēja un atbalstītāju upuri būtu mazāki un mūs interesējošo ziľu apjoms lielāks. Par Jēkaba Bieranda gaitām otrā pusē un viľa sagatavošanu atpakaļnākšanai mums jau bija pastāstījis viľa tēvs un māte, un tā, kā viľu abu stāsti sakrita, tad ar zināmu drošību pieľēmām, ka tā ir vairāk kā puse no tā, ko vēl varētu uzzināt no Jēkaba paša. Arī decembra notikumi Bierandos jau tālu bija atbalsojušies ne tikai Ašvangā, bet arī visos tai pieguļošos pagastos. Tādēļ pieľemot, ka ar tiem jau pietiekoši skaidri ir brīdināts, kāds liktenis gaida krievu spiegus un viľu slēpējus, mēs izšķīrāmies vispirms vērsties pret Arnoldu Klīvi, kas slēpās savu vecāku saimniecībā Pērkones pagasta Zariľos, kur viľu 1943. gada martā izcēlām no uz kūtsaugšas izbūvētas slēptuves. Tad arī pierādījās, ka mūsu domas par Ķēdes un Pētersona ierašanos Bierandos bijušas pareizas. Tur visai grupai 11. decembrī bijusi norunāta sastapšanās un Klīve tiem tuvojies, kad tikko sākusies apšaudīšanās un izbiedēts griezies atpakaļ. Klīves fiziskais un garīgais stāvoklis rādīja, cik vajātam cilvēkam, kam 24 stundas dienā ir jābūt nomodā par savu dzīvību, jau pāris mēnešu laikā var sabeigt nervus. Viľa izskats vairāk līdzinājās garīgam vrakam nekā dzīvam cilvēkam un tādēļ arī tūlīt izlēmām vērsties arī pret

89


Jēkabu Bierandu, kas slapstījās kopā ar savu brāli Jāni, bet mūsu nodomam priekšā aizsteidzās Aizputes apriľķa policija, kas gan Stirnas rajonā apcietināja tikai Jāni. Kad man to paziľoja, es Jāľa pārľemšanai un nopratināšanai uz vietas un gadījumam, ja no Jāľa nopratināšanas protokola izrietētu, ka Jēkaba apcietināšana ir neatliekama, uz Stirnām aizsūtīju vienu no saviem centīgākiem ierēdľiem, kas to tūlīt ar Aizputes apriľķa policijas palīdzību arī varētu izdarīt. No Stirnām mans ierēdnis atgriezās viens. Pārvedot Jāni Bierandu ar nakts vilcienu uz Liepāju, viľš bija prasījies aiziet uz WC, un kad to sasnieguši, Jānis piepeši ar savām saslēgtām rokām atrāvis vilciena ārdurvis un izlēcis nakts tumsā. Kad ierēdni viľa kollēģi par šādu neuzmanību zoboja, tam sevis attaisnošanai ko atbildēt nebija. Kad viľš man jautāja: ko man bija darīt? — nolika priekšā Jāľa nopratināšanas protokolu, tas pateica visu. Jāľa stāstīšanas prieks par sevi un savu brāli Jēkabu nebija mazāks, kā viľa tēvam un mātei. Viľa vaļsirdība par cilvēku mīlestību, kas viľam un Jēkabam bija palīdzējuši bēguļot, bija pārāk liela un atklāta. Jānis bija minējis ne mazāk kā 20 Alšvangas un Ēdoles pagastu saimniekus, pie kuriem īsāku vai garāku laiku viľi abi bija uzturējušies, ko mans ierēdnis visu bija rakstījis ar smagu sirdi. Kā viľš pats teica, tā kļuvusi viľam vieglāka, kad Jānis ceļā uz Liepāju prasījies uz WC, un tad arī viľš tūlīt jau izlēmis to tur ielaist vienu un pats palikt aiz aizvērtām durvīm. Ja tādu mājienu, ka no turienes caur logu var izkļūt brīvībā viľš nebūtu sapratis, tad vedis to uz Liepāju, lai notiek kas notikdams. Tīri dabīgi, mans ierēdnis vilcienu bija arī nobremzējis un bēgļa virzienā pat raidījis vairākus šāvienus, bet nakts tumsā un purvainā apvidū to sameklēt vairs neizdevies. No Jāľa Bieranda nopratināšanas protokola sev zināšanai izrakstīju visus viľa minētos saimnieku vārdus un nodevu tos kartotēkas pārzinim ar piezīmi, ka tur, kur ir prasīts — par ko ir kompromitēts, lai ieraksta burtus JB, bet nopratināšanas protokolu tūlīt iznīcināju, un tā Jānis atkal varēja sameklēt savu brāli Jēkabu un atsākt savu bēgujošanu no vienas sava pagasta saimniecības otrā, ar kurām viľus saistīja kas kopīgs. Daudzās dzīvoja viľu skolas biedri, citas viľi lielās rudens talkās pie kulšanas un mēslu vešanas, bija izstaigājuši kā talcinieki un daudzas bija arī tādas, kurās viľi savas rokas bija pielikuši to jaunbūvētiem šķūľiem vai kūtīm, un kā lai tādos apstākļos mēs no šiem ticīgiem un 99% vislatviskākā pagasta iedzīvotājiem, varējām sagaidīt, lai tie tos padzen vai tūlīt steidz gūstīt un ar striķiem sasietus nodod policijai? Un ja jau policijai no viľiem ko vajag, lai meklē pati! Vai tas maz bija kāds noziegums, ka Bierands uzľēma savu dēlu, kas bija atgriezies? — kurš tēvs un māte gan to nedarītu? Pēc Jāľa nopratināšanas protokola, tādi bija apstākļi, kādos viľš ar brāli bija bēguļojuši, un tāda bija Alšvangas saimnieku domāšana.

90


Šie Alšvangas saimnieki nekā nezināja par Fūhrer'a pavēli, ar kuru galā mums bija jātiek vieniem. Tāda Fūhrer'a pavēle tiešām tika izdota un pasaule par to uzzināja tikai 1946-47. gadā no Nirnbergas procesa, kad uz to atsaucās ne viens vien uz apsūdzēto sola sēdošie. Pavēli par visu spiegu un sabotieru un to palīgu iznīcināšanu uz vietām, Hitlers kā Kommandobefehl Nr. 6595/42 izdeva 1942. gada 21. oktobrī un tā tika izgatavota 55 eksemplāros un apzīmēta kā Geheime Kommandosache. Līdz Kurzemes ielenkuma laikam, līdz kādam visa izšķiršanās par komunistu līdzskrējēju apcietināšanām atradās Latviešu polītiskās policijas rokās, šī pavēle no tās Kurzemē nevienā gadījumā izpildīta netika. Stāvoklis mainījās Kurzemes cietokšľa laikā, kad gandrīz katrā pagastā atradās vācu vietējās komandantūras, kuras pie katras mazākās aizdomas par pret sevi vērstu darbību, ziľoja vācu Drošības policijai, kas tad uz vietām izsūtīja savas Jagdkommando, un tās tad bija tās, kas pēc minētās Fūhrer'a pavēles rīkojās. Kā tās rīkojās, to vislabāk parādīja notikumi 1944. gada 8. un 9. septembrī Zlēku pagastā, bet par to jau pastāstījuši citi. Ir zīmīgi, ka līdz pat Kurzemes kapitulācijai ne Jāľa un ne Jēkaba Bieranda vārdi un arī viľu slēpēji, vairs neparādījās nevienā pagrīdes un arī nevienā sarkano partizāľu grupā, kuru darbības centri vēlāk bija Alšvanga un tai pieguļošie pagasti.

NIKOLAJS LAGZDIĽŠ Cīravā 1943. gada vasarā atgadījās notikumi, kuri toreiz uztrauca ne tikai attiecīgo civīlo iestāţu darbinieku prātus, kuru pārvaldei notikuma vieta bija pakļauta, bet sevišķi ļaudis pašā Cīravā un apkārtējos pagastos, kurus notikumi skāra tieši. Cīravā dega meţi. Par ugunsgrēkiem mani vienmēr informēja Aizputes punkta vadītājs, bet tādas pašas ziľas, ko saľēmu no viľa, arī katrs laikraksta lasītājs varēja izlasīt Kurzemes Vārdā, un tādēļ tiem sevišķu vērību nepiegriezu. Ugunsgrēki vienmēr tika ātri apdzēsti un zaudējumi bija niecīgi.Nekas sevišķs tur nevarēja būt, bija vasaras vidus, un saules vaigu jau vairākas nedēļas nebija aizsedzis neviens mākonis. Viss izkaltis, un ja tādā izkaltušā pasaulē neapzinīgs smēķētājs nometa savu izsmēķēto, bet vēl degošo cigareti, tad varēja aizdegties izkaltusī zāle un pēc tam viss, kas bija tuvumā. Neloģiski bija pieľemt, ka neapzinīgi smēķētāji ir tikai Cīravā. Meţus sargāt no malu medniekiem, neatļautu koku cirtējiem un ugunsgrēkiem, pirmām kārtām bija meţsargu pienākums. Ja bija vajadzīga policijas iejaukšanās, tad vispirms tā bija apriľķa policijas un eventuēli kriminālpolicijas darīšana. To biju pateicis Aizputes punkta vadītājam Zariľam un pats par Cīravas meţu ugunsgrēkiem vairs nedomāju. Lai no saulainām dienām arī man kas tiktu, savu darbu iekārtoju tā, ka daţas pusdienas stundas varēju pavadīt jūrmalā. Kādā dienā tikko no peldes izkāpis sausumā, jau pa gabalu ieraudzīju no riteľa nokāpjam savu ziľnesi, kas sviedrus no pieres

91


slaucīdams, nelaimīgi skatīdamies puskailos cilvēkos, mēģināja saskatīt meklējamo. Tas varēju būt tikai es, šaubu nebija, un tādēļ taisnā ceļā devos pie viľa. Pamanījis mani, viľš nosvieda savu riteni un skrēja man pretī. Jau sešu soļu attālumā viľš steidzīgi ziľoja: — Jums tūlīt jāierodas vācu dienesta vietā! — Kādā lietā? — Nezinu. Deţurants arī to nezināja. No vācu dienesta vietas bija piezvanījis kāds no tulkiem un prasījis pēc manis. Viľš atbildējis, ka būšu atpakaļ pēc pāris stundām, bet tāda atbilde viľu neapmierinājusi. Viľš lūdzis mani nekavējoties sameklēt, un lai es pēc tam tiešā ceļā dodoties pie ober-šturmfuhrer'a Jurkšaita. Pēdējais Liepājā vēl nebija ilgi, tikai pirms trim nedēļām viľš bija nomainījis Kigleru un pirms daţām dienām pratis tikt vaļā no Kronberga kundzes. Kaut man ar viľu jau bijušas vairākas sarunas, kā manā tā viľa dienesta vietā par mums uzticētām lietām, šī bija pirmā reize, kad tiku tik piepeši un steidzīgi izsaukts pie viľa. Sajūta man nebija no labākām, jo ar Kronberga kundzes pazušanu no Liepājas bez atvadīšanās, zināju, ka vācu dienesta vietā notika attīrīšanās no Kiglera favorītiem. Palikušie cīnījās savā starpā par to, kurš nākotnē spēlēs pirmo vijoli. Šo pārmaiľu rezultātā nojautu, ka netiksim saudzēti arī mēs. Vai bija jau tik tālu viss sagatavots? Sarga izturēšanās, atverot vācu dienesta vietā papildus iebūvētās dzelzs reţģu durvis, liecināja, ka tas nav vēl noticis. Viľš jautāja vai esmu izsaukts un norādīja, ka būs kaut kas svarīgs, jo jaunais šefs bijis izbraucis. Kad atgriezies, izlēcis no vēl ejošas mašīnas un aizdrāzies viľam garām, neatľemot pat sveicienu. Šāda ziľa mani drusku nomierināja. Tādai steigai pamatā varēja būt kas cits, — intrigas šķetina lēni un ar divkosīgu rīcību. Jurkšaitis mani pieľēma augstākā mērā korekti, piedāvāja man krēslu un no sava rakstāmgalda izľēma franču konjaku un divas glāzes.Pāris reizes biju viľu apmeklējis, un nekad no viľa nebiju aizgājis bez konjaka cienasta. Par šo viľa uzvedību man bija radies savs uzskats: nekāds īstais vācietis jau laikam neesi, bet no Mēmeles apgabala pārvācojies leitis, kuriem lielķēniľa daba ir tikpat tuva kā latviešiem. Pēc pirmās glāzes konjaka sekoja Jurkšaita piedāvātā cigarete un viľa stāsts: ,,Biju šorīt pie Gebītskomisāra, un ne tikai es. Tur bija arī vēl citi kungi no kārtības policijas un saimnieciskā sektora un runāja par lietām, par kurām visi bija labi informēti, tikai ne es. Cīravā vai katru dienu izceļas jauni meţu ugunsgrēki, kuru dzēšanas darbos jāiesaista visu apkārtējo saimniecību ļaudis, tā tos atraujot no viľu ikdienišķiem raţas novākšanas darbiem. Jūs man par to neesat ziľojis ne vārda. Šorīt, pilnīgi neinformētam un nesagatavotam, man vajadzēja noklausīties Gebītskomisāra domas par ugunsgrēkiem. No viľa un pārējo kungu spriedumiem man bija jārada priekšstats par to, kas tur īsti notiek. Kad Gebītskomisārs aizstāvēja vietējo apriľķa policiju, kuras spēki vainīgā notveršanai esot nepietiekami, varēju pateikt, ka no mūsu

92


puses visi priekšdarbi ir tik tālu paveikti, ka pie nākamā ugunsgrēka izcelšanās gadījuma, ja uguni būs pielikusi cilvēka roka, vainīgais tiks notverts. Jā, ko jūs zināt par šiem ugunsgrēkiem un kādēļ man par tiem vispirms bija jādzird no Gebītskomisāra?" Atbildēju, ka tiešām par tiem zināju, bet neuzskatīdams tos par savu kompetenci, es viľam par tiem būtu ziľojis tikai savā mēneša ziľojumā. ,,Jūs tagad runājat par kompetencēm, bet no visa tā, cik par jūsu darbu daţādos virzienos esmu informēts, tad jūs esot tas, kas savas kompetences esot centies nospraust lielākas, nekā tās ir vēlamas. Meţu ugunsgrēkos vainīgie varētu arī būt krievu izpletľu lēcēji, bet jūs meklējat kompetences. Tas, ko šorīt par šo lietu dzirdēju, varbūtību par krievu izpletľu lēcējiem nenoraida bet ziniet pats, kā tieciet ar šo uzdevumu galā! Vēl glāze konjaka, Jurkšaita piespiesti izsacīts panākumu novēlējums un mana neparastā vizīte bija beigusies. Manai pasivitātei, ja to par tādu varēja saukt, bija arī sava pozitīvā puse — Jurkšaitis bija pateicis, ka viľam par mani ir kas stāstīts, kas paša stāstītāja uztverē bijis negatīvs un uz Jurkšaiti nebija palicis bez iespaida. Uz ko tas attiecās, sapratu tūlīt, tikko Jurkšaitis izrunāja vārdu — kompetence. Iepriekšējā gada rudenī Kurzemes Gebītskomisārs Al-nor's Ēdoles apkārtnē vairākām saimniecībām, kas atradās meţa tuvumā, bija atsavinājis zemi. To apsējot ar speciālu auzu šķirni, iekārtoja tur savām un savu darbinieku vajadzībām brieţu un stirnu medību apgabalu. Pamatodamies uz saviem pienākumiem, ka man savos ikmēneša ziľojumos bija jāziľo arī par latviešu noskaľojumu attiecībā uz daţādiem vācu rīkojumiem, es minēto Ēdoles gadījumu izcēlu sevišķi krasi, pat aprēķinādams raţas daudzumu, ko varētu iegūt no atsavinātiem laukiem, tos atstājot zemnieku rīcībā. Kronberga kundzes ietekmē šo ziľojumu Kiglers pārstrādāja kā savu un tiešā cejā caur Rīgu tas aizgāja uz Berlīni, un Alnoram savs postenis bija jāatstāj. Bet tas vēl nebija viss. Alnoram Liepāju atstājot, veselu preču vagonu pielādēja ar mākslas priekšmetiem no Liepājas muzeja un izlaupītās Liepājas pilsētas valdes, kādreiz Latvijas laikā ierīkotās reprezentācijas telpas, pilsētas viesnīcā. Atkal sekoja mans ziľojums, Kīglera uzdevumā viľa ierēdľi Šo vagonu Priekulē aizturēja un salaupītās mantas atgriezās savās vietās. Kādam kaut kur šāda Kīglera rīcība laikam izskatījās par tālejošu pret paša tautiešiem, un viľu pārcēla uz Rīgu. Alnora vietā atnāca Paulsens un Kīgleru nomainīja Jurkšaitis. Ka viľa kopības sajūta ar vāciešiem, kas sēdēja Gebītskomisariātā būs lielāka kā Kīgleram, norādīja viľa izrēķināšanās ar Kronberga kundzi. To apstiprināja arī viľa šīsdienas teiktais par manu kompetenču robeţām, kas varēja nozīmēt, ka līdzīgi ziľojumi par pašu vācu izdarībām nav vēlami. Neizprotams un neticams man šķita Jurkšaita solījums Gebītskomisāram, ka vainīgais nākamajā reizē tiks notverts. Šādu solījumu neviens normāls cilvēks nevarēja akceptēt kā nopietnu. Tas bija paša solītāja degradācija, un atklāja tā inteliģences trūkumu, ko es līdzšinējās sarunās ar Jurkšaiti nebiju

93


novērojis. Jurkšaita solījums Gebītskomisāram man šķita tīri meli, kas domāti tikai man. Es pieľēmu, ka tās pašas personas, kurām nepatika Kronberga kundzes iedomība, un ar kuru palīdzību viľš tika no Kronberga kundzes vaļā, ir arī stāstījušas par manām labām attiecībām ar viľu. Jurkšaitim pārľemot Kīglera vietu, vēl visam pievienojās vai nu paša Paulsena vai viľa ierēdľu izteiktās aizdomas, ka Alnora aiziešanai pamatā varētu būt latviešu polītiskās policijas polītiskā stāja, kuru pārstāvēju es un pret kuru kā tādu, Jurkšaita neuzticībai kroni šodien bija uzlikušas viľa dusmas, ka nebiju viľu informējis par Cīravu. Tā viľam radās ideja — tagad vai nekad, parādi ko vari, un ja nē, tad iegansts tavai pārcelšanai būs pietiekams. Par notikušo sarunu nebija laika domāt, šachs man bija pieteikts, ar nākošo gājienu, ja gribēju pastāvēt, man pretspēlētājam bija jāpiesaka mats, un tādēļ jau pirms pāris stundām, kopā ar Aizputes punkta vadītāju sēdējām pie lielas Cīravas meţu masīva kartes, Aizputes apriľķa priekšnieka Lapiľa kabinetā. Cīravas meţos tanī laikā nekādi darbi nenotika un arī uz ceļiem nebija nekādas kustības. Zīmīgākais bija tas, ka meţa degšana nekad nebija iesākusies ceļa malās. Tā atkrita teorija par sausā zālē nosviestu degošu, izsmēķētu cigareti. Tas notika vienmēr vienā un tajā pašā Saldenieku meţsarga Lagz-diľa apgaitā, kurš vienmēr pirmais izziľoja trauksmi. Meţa ugunsgrēki viľa apgaitā daţu nedēļu bija izcēlušies sešas reizes, un kaut arī pēc otrā ugunsgrēka meţa novērošanas torľos nepārtraukti 24 stundas deţurēja meţa un policijas darbinieki, eventuēla vainīgā saskatīšanai, panākumi bija izpalikusi. Tas lika pieľemt varbūtību, ka meţa dedzināšanā vainīgais varēja būt tikai tāds, kas labi pazīst minēto apgaitu. Aizdomas, ka vainīgais varētu būt no kādas mums vēl nezināmas izpletľu grupas, likās neticamas, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viľu nedarbu laiks bija naktīs. Varbūtība, ka uguni pieliek kāds tuvumā dzīvotājs krievu gūsteknis, atkrita pati no sevis, jo minētās meţa apgaitas tuvumā, vismaz divu klm. rādiusā, nevienā lauksaimniecībā gūstekľi nebija nodarbināti. Pie tam, uguns vienmēr bija izcēlusies dienas laikā, un kurš saimnieks neievērotu savu gājēju pazušanu no darba? Vēl palika jautājums, vai vainīgais varētu būt kāds, kam pēkšľi aptumšojies prāts. Lapiľš šādu domu noraidīja. Vadīdams iepriekšējās izmeklēšanas, viľš labi bija iepazinis visus apkārtējos iedzīvotājus, kuri esot veseli un krietni cilvēki. Kas palika pāri? Kā vainīgo notvert? Lai to panāktu, meţa novērošanas torľos posteľu bija par maz, bet papildus posteľiem ne Lapiľām, ne man, cilvēku nebija. Laba ideja bija Zariľam. Cīravā ir meţa skola un tās audzēkľiem vispirms vajadzētu rūpēties par sava nākošā darba lauka drošību. Ideja bija laba, un Lapiľš piezvanīja tās direktoram, virsmeţzinim Kaľepam, kurš savu skolnieku palīdzību tūlīt apsolīja. Vēl atlika izstrādāt posteľu izlikšanas plānu, un to vislielākā slepenībā naktīs iedzīvināt, ko telefoniski, norunājot satikšanos ar Kaľepu, uzľēmās izkārtot Lapiľš.

94


Tās pašas dienas vakarā, kopā ar Zariľu, aizbraucu uz Saldeniekiem, kur ieradāmies krēslā. Kaut apkārtni pazinu, jo turpat tuvumā dzīvoja mana māte, tomēr tik dziji meţā nebiju bijis. Mani ne tikai pārsteidza, bet arī biedēja meţa biezums un meţonīgums. Meţsargu Lagzdiľu, vīru pusmūţa gados, rūpju nomāktu seju, bet nosvērtu stāju, mājās sastapām vienu. Viľa atbildes kopsavilkums uz mūsu jautājumiem bija: — Es visai šai lietai izskaidrojumu nevaru atrast, naidu ne uz vienu cilvēku neturu, un pēc katras meţa degšanas esmu stundām ilgi izprašľāts no savas priekšniecības un policijas. No sagrauztā vīra uzzinājām, ka bez viľa un sievas, tam vēl auga viens astoľi un otrs nepilnus četrpadsmit gadus veci dēli, kuri kopā ar māti tikai pievakarē esot aizgājuši uz patāliem kaimiľiem, palīdzēt no pjavas pārvest pēdējo sienu. Mēs meţsargu vairs neapgrūtinājām un, novēlējuši viľam nākotnē mierīgākas dienas, devāmies atpakajceļā uz māju. Trešās dienas pēcpusdienā Cīravas meţa skolas skolnieki vainīgo bija noķēruši. Tas bija neviens cits, kā Saldenieku meţsarga Lagzdiľa nepilnus četrpadsmit gadus vecais dēls Nikolajs. Kad Lapiľš man par to piezvanīja un pastāstīja, ka Nikolajs ir jau ceļā pie manis, pulkstens bija jau tuvu sešpadsmitiem (četriem pēcpusdienā). Tomēr izšķīros palikt dienesta vietā un Nikolaja pratināšanu ātrāk nepārtraukt, līdz būšu skaidrībā, kas viľu uz meţa dedzināšanu ir pavedinājis. Kad Nikolaju ieveda manā kabinetā, mani pārsteidza viľa izskats. Pamaza auguma, spēcīgi noaudzis, ar tēvam līdzīgu nosvērtu stāju un sapľainu sejas izteiksmi. Viľš nekādā gadījumā neatgādināja nepilnus četrpadsmit gadus vecu zēnu, bet gan astoľpadsmit gadus vecu jaunekli. Lapiľa līdzatsūtītā dienesta atzīmē bija minēts, ka Nikolajs savam nedarbam, pie kura pieķerts, esot sagatavojies ļoti lietpratīgi. Saplūkto lielāku daudzumu izkaltušo zāli, viľš pārklājis sausiem ţagariem, un, lai pirmā brīdī neceltos dūmi un viľam būtu iespējams līdz uguns atklāšanas brīdim nepamanītam nedarba vietu atstāt, viľš uguns pielaišanas vietu esot attīrījis no visa, kas varētu radīt dūmus. Kā pirmais viľu pratinājis Aizputes krimināluzraugs Šternbergs, jo Zariľš ar saviem darbiniekiem tajā dienā Aizputē nebija. Nikolajs savam pratinātājam paskaidrojis, ka meţu dedzinājis, lai savā vientuļajā meţa dzīvē, kad viľš vasarā ganīja savu vecāku pāris govis, rastos dzīvība. Tā bija ticama zēna atbilde. Vientuļā meţsarga māja, kur cilvēki vasarā iegriezās reti in kurus Nikolajs, vienmēr ar savām govīm atrazdamies meţā, nekad nevarēja sastapt, viľa vientulību varēja tikai padziļināt. Kad šinī vientuļajā pasaulē bija izcēlies ugunsgrēks, tad tiešām tur radās dzīvība. Meţu pārlidoja lidmašīnas, no blakus pagastiem ieradās cilvēki dzēšanas darbos, un tie kustējās kā skudras. Nikolajam vairs nebija garlaicīgi. Šternbergs savā dienesta atzīmē bija minējis, ka viľam no Nikolaja Lagzdiľa palicis iespaids, ka zēns ir ļoti apdāvināts un samērā inteliģents. Arī man tāds mūka domātāja iespaids no viľa bija rādies jau pirmā brīdī, kad viľu ieraudzīju un vēl nebiju pārmijis neviena vārda. Savos izteicienos Nikolajs palika pie iepriekš teiktā. Kad es viľam jautāju vai viľš zina, ka ar šādu rīcību varēja nodegt viľa mājas un līdz ar to sadegt visa viľu iedzīve, Nikolajs atbildēja,

95


ka uguns pielaišanai viľš esot izvēlējies tādas dienas un vietas, kad vējš to nesis pretējā virzienā no viľa dzīves vietas. Sekoja mans nākošais jautājums: — Vai tu zini, kā vējš rodas? Jā, Nikolajs to zināja un atkārtoja visu, ko skolā dabas mācības stundās bija mācījies par siltā un aukstā gaisa masu kustībām. Vai tad tādā gdījumā arī nepadomāji, ka ugunsgrēks visu apkārtējo gaisu var sasildīt un ar savu plūsmi tas var radīt papildus mākslīgu vēju, virzienā uz tavu dzīves vietu? Nē, to Nikolajs nebija padomājis. Uz jautājumu, kur viľš ľēmis tik meistarīgas zināšanas, ka visus ugunsgrēkus varējis tā sagatavot, lai tie pirmā brīdī nerada dūmus, tā lai viľam atliek laika ugunsgrēka vietu atstāt, Nikolajs minēja kādas grāmatas nosaukumu, kur esot aprakstīts, kā indiāľi Amerikā cīľā pret baltajiem dedzinājuši prērijas, lai tā iznīcinātu balto farmas. Viľš arī pateica, ka grāmatu dabūjis no kāda sava skolas biedra, uzdodot tā vecāku mājas vārdu Dzērves pagastā. Tālāk Nikolajam jautāju vai viľš apzinās, kādus zaudējumus ar saviem nedarbiem ir nodarījis ne tikai valstij, kā meţa īpašniecei, bet arī visiem tiem, kuri piedalījās viľa radīto ugunsgrēku dzēšanā, nokavējot savās saimniecībās raţas novākšanu, kas tagad jānovāc pa svētdienām? Nē, par citu ļauţu rūpēm Nikolajs nebija domājis. Uz jautājumu, ko viľš pats izjutis, kad no visas apkārtnes ieradušies ugunsdzēsēji, un viľš ar savām govīm tos vērojis no attāluma, viľš atbildēja, ka tad viľš juties kā indiāľu virsaitis, kas uzvarējis baltos. Vai tad ar vienreizēju uzvaru nepietika? Nikolajs drusku sastomījās un palika man atbildi parādā. Tālākai pratināšanai nebija nozīmes. Man vispirms bija jādabū Nikolaja minētā grāmata, un pats galvenais, vērojot viľa nobriedušo augumu, kas neatbilda viľa vecumam, atsauksmes no skolotājiem par viľa garīgo briedumu, jo viľa izteicienos mūsu īsās sarunas laikā bija pretrunas. Štern-bergam viľš bija stāstījis, ka gribējis savā vientuļā apkārtnē radīt dzīvību, ko pratināšanas sākumā atkārtoja arī man, bet beigās viľš bija cīnījies ar "baltajiem". Tik tālu ar Nikolaju ticis galā, tūlīt piezvanīju vācu dienesta vietas deţurantam, lai uzzinātu, vai man vēl tovakar ir iespēja satikt Jurkšaiti. Tāda iespēja bija. Viľš man pateica viľa telefona numuru, kas bija tas pats kādreizējais Kronberga kundzes dzīvokļa telefons. Piezvanīju un Jurkšaitim noziľoju, ka Cīravā meţi vairs nedegs, jo vainīgais sēd manās aresta telpās. Šāds ziľojums Jurkšaiti neapmierināja, man bija jāierodas pie viľa. Tam sekoja turpinājums, kas nepārprotami rādīja, ka Jurkšaita stāja pret mani nav bez aizdomām: — Ja Jūs zinājāt mani še sazvanīt, tad arī atradīsat ceļu uz pazīstamo dzīvokli? Apstiprināju to un apľēmos vēl šovakar ar viľu sarunu virzīt tā, lai beidzot tiktu skaidrībā par šķēršļiem, kas radījuši viľa neuzticību pret mani. Jurkšaita interese par aizturēto Nikolaju bija nemākslota, bet neko tuvāku viľš sākumā negribēja dzirdēt. Sameklējis atkal neiztrūkstošo pudeli ar labu franču konjaku, bet to atkorķēt iedeva man. Viľš steidzās pie telefona, un tas, ar ko Jurkšaitis runāja, nebija neviens cits, kā gebītskomisārs Paulsens. Mani pārsteidza viľa teiktais: — Savu vārdu esmu turējis, Cīravā meţi

96


vairs nedegs. Vainīgais ir pieķerts, kad viľš septīto reizi bija pielaidis uguni. Izstāstījis Paulsenam gadījumu ar Nikolaju, Jurkšaitis ar viľu vēl runāja samērā ilgi, bet par ko, tas mani vairs neinteresēja. Es domāju savu domu — kas īsti par vīru Jurkšaitis bija? Vīrs, kas vienmēr spēlē par banku, nerēķinādamies ar sekām, labs pokerists, kas ar blefošanu no galda vienmēr uzceļas kā uzvarētājs, vai tikai karstas putras strēbējs, kam laimes bija vairāk nekā saprašanas? Nobeidzis sarunu un redzēdams, ka pusatkorķēto pudeli esmu nolicis uz dīvāna galda, Jurkšaitis tai tūlīt pievienoja divas glāzes un, tās piepildījis pāri normālai robeţai, vienu tūlīt pacēla pret mani. Kad no labā padzēriena katrs savu malku bijām baudījuši, tikai tad viľš gribēja visos sīkumos dzirdēt, cik tālu ar Nikolaju esmu ticis. Kad ar savu stāstu biju galā un no piepildītajām glāzēm izdzērām pēdējo malku, cēlos, lai atvadītos, bet Jurkšaitis par promiešanu negribēja dzirdēt. Mēģināju atrunāties, ka vismaz septiľas stundas neesmu ēdis, bet arī tas nelīdzēja. Galdā parādījās konzervi un Jurkšaitis solīja gādāt labu kafiju. Tad atkal steidzās pie telefona un uzdeva deţurantam atsūtīt pie viľa visus darbiniekus, kas sastopami novietojumā, un sameklēt arī vienu no tulkiem — Freibergu ar viľa kundzi. Mums vajagot arī kādu sieviešu kārtas cilvēku, kas protot uzvārīt labu kafiju. Saaicinātie, ieskaitot Freibergu pāri, kas dzīvoja samērā tuvu, ieradās nākošā pusstundā, bet līdz to atnākšanai Jurkšaitis jau paspēja man noprasīt, ko es sakot par viľa dzīvokli, kuru viľš varbūt drusku pārveidošot savai gaumei. Redzot, ka manas acis kavējas pie daţiem asējumiem un gleznām, kurus pazinu kā Kronberga kundzes vīra brāļa, mākslinieka Rūţa Kronberga darbus, Jurkšaitis man jautāja: — Cik ilgi jūs Kronberga kundzi pazīstat un ko par viľu zināt? Pateicu apcirptu taisnību un atjautāju, kur viľa tagad atrodas? — Pagaidām vēl Rīgā, bet ne vairs dienestā! Man viss šķita saprotams, Kronberga kundze, tāpat kā pirms nedēļām Kīglers, Rīgā īslaicīgi bija redzēti, tad arī no turienes pazuduši, bet kur, to vēl nebiju paspējis noskaidrot. Tagad to sapratu, viľi abi bija apcietināti un, lai šīs drūmās domas aizdzītu, paľēmu Jurkšaita piepildīto glāzi. Pacēlis to pret viľu, izdzēru to vienā paľēmienā, un Jurkšaitis tāpat izdarīja ar savu. Tas manā prātā nozīmēja, ka es pie tā neesmu vainīgs. Nākošos mēnešos, kad viľu nomainīja Hauptšturm-fūhrers Hildemanis, es nekad no viľa neko vairs nedzirdēju, kas atgādinātu Kronberga kundzi un Kīgleri. No Jurkšaita aicinātiem viesiem ieradās seši, bez tam Freibergs ar kundzi, kura bija līdzi paľēmusi tanī pašā dienā ceptus speķraušus. Jurkšaita pateicība Freiberga kundzei rādīja, ka viľi jau bija tuvāk sapazinušies. Tas manās acīs izskatījās, itkā te vīrs ar sievas palīdzību jau cīnījās par brīvo favorita vietu. Freibergu tik zemu nevērtēju, bet sievieši kādreiz savās galvās ieľem domu, pret kuru vīri ir bezspēcīgi. Jurkšaitis pirmais nogaršoja speķraušus un tos ieteica saviem tautas brāļiem, slavēja un lielījās, ka arī viľa māte tādus cepjot. Tā tad tīrs leitis. Vakars sākās jautri un lielā saskaľā. Freiberga kundze uzvārīja ne tikai labu kafiju, bet arī uzmanīja, lai viľas vīrs un es nekad nepaliktu pēc iztukšotās glāzes bez laba uzkoda. Sarunu

97


temats sākumā bija Cīravas meţu degšana, tad pārgāja uz Latvijas meţa zvēru bagātību un iespēju meţos slēpties tādam vīram kā Bierantam, ko Jurkšaitis man uzdeva sagūstīt nākošo. Tad piepeši, it kā kaut ko atminējies, Jurkšaitis sāka piesieties Freibergam. Kāpēc viľš esot slēpies, kad fīrers aicinājis visus vāciešus atgriezties Reichā un par ko viľš sevi tagad uzskatot, par vācieti vai latvieti? Freibergs atbildēja, ka viľš ir vācietis. Tas Jurkšaitu neapmierināja un viľš viľu tik ilgi mocīja, ar daţādiem jautājumiem un salīdzinājumiem, ka Freibergs, jau labos grādos un, bez šaubām, arī to iespaidā, kā savu pēdējo vārdu pateica, ka fīrers arī nav tīrs vācietis. Tad notika neiedomājamais. Ne toreiz, ne šodien es nevaru pateikt, kur Jurkšaitam tik piepeši rokā radās pistole. Nākošā momentā lode bija stobrā. Ja Freiberga kundze nebūtu tikpat strauji uz viľa kustībām reaģējusi, ar kādām viľš lādēja pistoli, un nosegusi savu vīru, viľš paceltās pistoles mēlīti, kā īsu brīdi man likās, pret Freibergu būtu arī nospiedis. Izcēlās sajukums. Daţi no Jurkšaita viesiem nostājās viľa pusē un kliedza, ka tā ir vēl nedzirdēta fīrera apvainošana. Pārējie aizstāvēja Freibergu, ka tas ir tikai pārpratums, un mēģināja ar savām runām, paša Freiberga atvainošanos un viľa kundzes asarām, atkal visu griezt par labu, kas tajā vakarā vairs neizdevās. Turpmākos mēnešos, kamēr Jurkšaits vēl palika Liepājā, Freibergs no viľa vairījās kā no uguns. Šis gadījums man atklāja, ka Jurkšaita piešūšanās Freibergam bija labi izdomāta. Ar to viľš savā priekšā cēla aizsardzības valni pret Freiberga kundzes lipīgo iztapšanu. Bez tam, tikko Jurkšaits savu pistoli pielādēja, viľš to tūlīt arī nodrošināja. Jurkšaits nebija spēlētājs par banku, bet kā labs psīchologs, viľš bija dvīľu brālis blefotājam. Viľš bija aktieris. Nikolajam otrā dienā Jāvu atpūsties. Vispirms gribēju iegūt viľa minēto grāmatu un atsauksmes no viľa skolotājiem. Ka tāda grāmata tiešām eksistē, pierādījās tās pašas dienas vakarā, kad atgriezās ierēdnis, kurš bija aizbraucis to meklēt. Grāmatas īpašnieks tiešām bija Nikolaja uzdotais zēns, kas viľam bija atstāstījis tās saturu. Tas saskanēja ar Nikolaja stāstīto, bet grāmatu tās īpašnieks bija iedevis savai māsīcai. Aizbraucot pie tās, izrādījās, ka viľa pa vasaras brīvlaiku aizsūtīta ganu gaitās uz Ezeri un tādēļ nav varējuši to sameklēt. Pieľemu, ka viľa grāmatu paľēmusi līdz. Tā kā grāmatas saturs bija saskanējis ar Nikolaja stāstīto, tad, lai nekavētu laiku, uz Ezeri nebija braucis. No Nikolaja skolotājiem viľš bija saticis tikai kādu sieviešu kārtas audzinātāju. Tā viľam bija pastāstījusi, ka Nikolajs skolā neesot bijis pūļa bērns un stundu brīvlaikos no pārējo skaļām izdarībām izvairījies. Viľa apdāvinātībai zināmas robeţas esot nospraudusi viľa paša fantāzija. Viľa stāstiem daudzreiz tikai puse esot taisnība, un otra puse viľa fantāzija, ko par īstiem meliem nevarot saukt. To esot ievērojuši ne tikai skolotāji, bet arī viľa klases biedri un viľa pati. Kad pēc svinamām vai svētku dienām viľa skolniekus izjautājusi, kā veicies ar uzdoto augu meklēšanu, pienākot Nikolaja kārtai atbildēt, klasē ne reti bijusi dzirdama biedru sačukstēšanās: — Nu ta mēs atkal dzirdēsim zilus brīnumus.

98


Pēc tāda Nikolaja viľa skolotājas raksturojuma izšķīros, ka Nikolajs nākošajā dienā ir jāpratina ierēdnim, kurš par viľu ziľas bija ieguvis. Pratināšana tam jāsāk ar vārdiem: — Manam priekšniekam ir jaunas ziľas, par to kādēļ tu meţu esi dedzinājis. Ja tu man tagad neteiksi taisnību, kādēļ to darīji, tad pirms pelnītā soda, tu vēl saľemsi pērienu. Ar rezultātiem, ko nākošajā dienā man paziľoja pēc apmēram vienas stundas Nikolaja pratināšanas, biju vairāk kā pārsteigts. Tas bija pilnīgi jauns stāsts un tikpat ticams kā abi iepriekšējie. Nikolajs bija stāstījis, ka apmēram pirms sešām nedēļām, viľa tēvam atgrieţoties no darba gaitām meţā, līdzi kādu vakaru atnācis kāds patumšu seju un tumšās drēbēs ģērbies vīrs. Kad tēvs to ievedis istabā un gatavojies aizdegt lampu, svešais tēvu pārtraucis un teicis, ka viľš tumsā jūtoties labāk. Labu brīdi noskatījies uz Nikolaju, noteicis, ka šis lielais zellis varēs mums palīdzēt. Aicinājis viľu atsēsties sev blakus uz sola, kuru tēvs svešajam norādījis pie galda. Kamēr tēvs sameklējis svaigu pienu, maizi un sviestu, svešais viľam esot sācis stāstīt, ka viľam pienācis laiks domāt, kā palīdzēt latviešiem atbrīvoties no vāciešiem. Viľš labi pazīstot meţu un te kaut ko varētu darīt. Ja šinī un vēl citos meţos izceltos ugunsgrēki, tad ļaudīm būtu jānodarbojas ar to dzēšanu. Vācieši tad nevarēšot vairs tik daudz vīriešu sūtīt karā un tiem būšot iemesls vāciešiem aizbildināties, ka viľi ugunsgrēka dēļ nav paspējuši ievākt raţu. Tad nebūšot vāciešiem jānodod tik daudz produktu, cik katram esot uzlikts par pienākumu. Tad arī viľa tēva viens otrs nošauts medījums palikšot pašu virtuvei. Ja Nikolajs meţu vairākas reizes no vietas būs aizdedzinājis, viľš nopirkšot jaunas kurpes. Uz jautājumu vai tēvs arī dzirdējis viľu sarunu, Nikolajs bija atbildējis ar nē un paskaidrojis, ka tad, kad tēvs visu ēdamo sagādājis, viľš dēlu aizsūtījis uz kūti palīdzēt mātei ar mazo brāli. Kad viľš atkal atgriezies istabā, svešais jau bijis aizgājis. Arī uz tālākiem jautājumiem, vai viľš ar tēvu par meţa dedzināšanu pirms vai pēc saviem nedarbiem runājis, Nikolajs atbildējis ar nē. Uz jautājumu vai svešo vīru viľš pēc tam atkal bija redzējis, atbilde atkal bijusi nē. Pēc šī jaunā Nikolaja stāsta skaidrs bija tas, ka viľa tēvs būtu jāaiztur un jāatgādā uz Liepāju, ko uzdevu izkārtot Zariľam, ne ātrāk kā pēc pāris dienām, kad Zariľš būs noskaidrojis Lagzdiľa radu polītisko nostāju, bet man šīs pāris dienas vajadzēja citai lietai. Nikolajs toreiz bija vienīgais, kas bija mūsu aresta telpās, ēkas bēniľos. Es gribēju tās paturēt brīvas, tādēļ Nikolaju pēc otrās pratināšanas ievietoju Liepājas cietumā. Nikolaja pēdējais stāsts rādīja, ka lieta var izvērsties plašumā, un tās centrā var izvirzīties krievu izpletľu lēcēji. Lai tiktu pie skaidrības, nolēmu pārľemt pašu krievu metodes un vienā no aresta telpām iebūvēt mikrofonu. Iepriekš dodot klusēšanas parakstu, to uzľēmās iekārtot Liepājas radio firmas Tomas īpašnieks. Lagzdiľa radi bija lauku cilvēki no kalpiem līdz saimniekiem. Viena no Nikolaja māsīcām bija darbojusies komjaunatnē un aizbēgusi līdz krieviem. Pārējie, ieskaitot meţsargu Lagzdiľu, bija ar tīru vesti.

99


Lagzdiľa pratināšana nekādus jaunus rezultātus nedeva. Viľš noliedza, ka apmēram pirms sešām nedēļām būtu savā mājā pārvedis kādu viesi un pēc tam to cienājis ar vakariľām. Tāds gadījums, kad viľa mājā kādā vakara stundā kopā ar viľu ienācis kāds viesis, bijis pirms diviem gadiem, kad sācies kafš. Toreiz viľš meţā sastapis daţus noklīdušus krievu karavīrus, kuri viľam lūguši kaut ko ēdamu. Aiz bailēm, ka tie naktī varētu viľu aplaupīt, vienu viľš paľēmis līdz un iedevis tam kukuli maizes, drusku pavalgas un kādu vecu trīs litru alumīnija piena kanniľu ar svaigi izvārītu putru. Viľš toreiz krievam devis padomu, ka viľiem vairs neesot nekādu iespēju sasniegt savējos, un tādēļ ieteicis tam, cik ātri iespējams pieteikties pagasta valdē pie vietējās pašaizsardzības. Viľš uzskicējis tam ceļa karti uz turieni, un, lai ceļā viľus nenoturētu par ienaidniekiem, sieva krievam esot iedevusi vienu no saviem baltiem galvas lakatiem. To ieteikusi piesiet pie kāda kāta un tad ceļā uz pagasta valdi nest to līdz kā padošanās karogu. Lagzdiľa pratināšana vilkās vairāk kā stundu. Katrs vārds no Lagzdiľa mutes nāca tikai pēc ilgākas apdomāšanās, kurpretī stāstu par meţā sastaptiem krieviem viľš pārstāstīja vienā elpas vilcienā. Viľa noliegumam par svešo viesi neticēju un izšķīros par nākošo soli, ko morāliski nekādā ziľā neatzinu. Ja aizmugurē varēja būt no krievijas iesūtīti izpletľu lēcēji, tad atzinu, ka nepieciešama tēva un dēla konfrontācija. Konfrontēts ar tēvu, Nikolajs atkārtoja savu stāstu par tēva pārvesto vēlo viesi. Uz to Lagzdiľš reaģēja tikai ar noraidošu galvas mājienu. Uz jautājumu, ko viľš var paskaidrot par dēla teikto, atbildēja: — Es te neko vairs nesaprotu. Pateicu, ka tādā gadījumā abus ievietošu vienā kamerā, kur tie varēs pēc sirdspatikas izrunāties. Nākamā dienā runāsim atkal visi kopā. Vienīgais, ko tēvs ar dēlu nākošās divpadsmit stundās runāja un ko mums pārraidīja iebūvētais mikrofons, bija tēva teiktie vārdi: — Ak kungs, mans dēls, ko tu esi izdarījis! Nākošā dienā Lagzdiľš palika pie saviem izteicieniem, ka viss dēla stāstītais neatbilst patiesībai. Palikdams pie teiktā, Nikolajs to vēl papildināja: — Ja jūs man neticat, tad aizbrauciet uz manām mājām. Tur dzīvojamās mājas priekšā, lielā akmens kaudzē, tēvs noslēpa vienu no svešā vīra saľemto šauteni. Manā rēķināšanas grāmatā aiz vāka apvalka atradīsat divdesmit markas, ko svešais man iedeva. Akmens kaudzi pārkrāvām līdz pēdējam akmenim, bet šauteni neatradām. Rēķināšanas grāmatu atradām, bet divdesmit markas tanī aiz apvalka nebija. Nikolajs mūs vienkārši vazāja aiz deguna. Atceļā uz Liepāju visu ceļu domāju, kādā virzienā meklēt patiesību. Liepājā, Nikolajs par mūsu muļķošanu, no manis vispirms saľēma pļauku. Viľa sejā atplaiksnīja tāds kā plānprātiľa smaids. Jā, vai viľš vispār bija normāls un atbildīgs par saviem darbiem? Tūlīt sazinājos ar Liepājas pilsētas slimnīcas direktoru Dr. Zandbergu un lūdzu viľu dot man atsauksmi par Nikolaja garīgās attīstības līmeni. Nikolaju vēl tanī pašā dienā nodevām Dr. Zandberga rīcībā. Kad pēc divām nedēļām Nikolaju atkal varējām savākt, tad līdzi dotā rakstīta atsauksmē nebija tikai apliecināta viľa garīgā normalitāte, kas zēniem tajos gados daudzreiz

100


jaucot īstenību ar iedomāto, bet tur bija arī minēts, ka Nikolajs, neskatoties uz saviem jauniem gadiem, esot pilnīgi attīstījies vīrietis un spējīgs turpināt savas cilts tālāku pastāvēšanu. Nikolajs stūrgalvīgi palika pie sava tēva atvestā viesa, noslēptās šautenes, kuru tēvs pēc viľa aizturēšanas varbūt esot pārvietojis citā vietā. Viľš palika arī pie savām divdesmit markām, bet nevarot iedomāties, kur tās palikušas. Varbūt aiz kādas citas grāmatas apvalka. Bet arī tās mēs bijām pārbaudījuši un tomēr divdesmit markas neatradām. Meţsargs Lagzdiľš atkal palika pie saviem vārdiem, ka viľš no visas šīs lietas nekā nesaprotot un nevarot iedomāties, kas ar Nikolaju noticis. Vai mēs paši tikai visu šo lietu nebijām sajaukuši, kad Nikolajam solījām pērienu? Es pūlējos atminēties, kā pats savā bērnībā tādās reizēs biju uzvedies, kad biju kaut ko ievārījis. Vai biju centies vainu uzvelt kādam citam? Un kā tas bija ar maniem skolas biedriem Nikolaja gados? Jā, tur viens otrs tāds gadījums bija saskatāms, bet tie visi bija tikai sīki nedarbi skolā. Savos meklējumos gāju vēl tālāk. Noprasīju saviem ierēdľiem, kā viľi ir reaģējuši savā bērnībā, kad bija draudējušas rīkstes. Visi bija mēģinājuši no tās izvairīties, bet neviens Nikolaja gados, kad bērni ar rīksti vairs nav mācāmi. Šo lietu pārrunājot nācām pie atziľas, ka palīdzēt mums var tikai kāds labs ilggadīgs skolotājs, kas bērnu psīcholoģiju novērojis gadiem ilgi. Kad tādu starp Liepājas pamatskolu pārziľiem mēģinājām atrast, viens no maniem ierēdľiem, Liepājas ģimnāzijas kādreizējais absolvents, bija atradis labāku atrisinājumu. Ar šiem veciem skolmeistariem arī tālu netiksim, vienīgais īstais vīrs, kas šinī gadījumā mums var līdzēt, ir Liepājas apgabala tiesas prokurors Ozols, kas tanī pašā laikā ir arī skolotājs manā vecā ģimnāzijā. Viľa ilggadīgā tiesas un audzinātāja prakse ir vienīgais, uz ko varam cerēt. Ozols manam lūgumam paklausīja un ieradās Nikolaju nopratināt. Iepriekš visos sīkumos uzklausījis mani par lietas gaitu, viľš ar Nikolaju nodarbojās vairākas stundas. Rezultātā atkal bija radies jauns Nikolaja stāsts par zināmo vīru. Šoreiz to nebija uz māju atvedis viľa tēvs, bet vīrs viľu bija uzmeklējis ganos un pierunājis viľu uz nedarbiem, solot mums jau zināmās kurpes. Ozols domāja, ka šai versijai ir zināma daļa patiesības, kas kopā ar viľa paša fantāziju, vientulību un lasot grāmatu par indiāľiem, viľu noveduši nereālā pasaulē, un tā viľš savus nedarbus ari iesācis. Mūsu solīto pērienu Ozols atzina kā kļūdu. Pēc viľa domām, zēns, kas tāds vairs neizskatījās, pretēji Liepājas slimnīcas atsauksmei, savā prāta attīstībā bija palicis zem savu gadu robeţas. Saistot tēva vārdu ar svešo vīru viľš nekādi nav gribējis to apsūdzēt, bet kā savu aizstāvi nostādīt starp sevi un mums. Prasīju Ozola padomu. Kādu sodu viľš zēnam prasītu, ja laiki būtu normāli un lieta būtu jāiztiesā pēc mūsu likumiem? Prokurora prasītais un tiesas piespriestais sods ir divas lietas. Pēc mūsu likumiem es prasītu Nikolaja ievietošanu mazgadīgo labošanas iestādē. Ozols arī domāja, ka šinī gadījumā tiesa to būtu akceptējusi, tikai saīsinot viľa prasīto laiku. Viľš man ieteica no šādas dienesta atzīmes

101


atturēties. Tā Nikolaju nelabotu, bet drīzāk vēl vairāk samaitātu. Soda vietā vajadzētu mēģināt panākt, lai Nikolajs tiktu nodots kādā bezvecāku bērnu patversmē, un viľa tēvs pārceltos uz citu darba vietu. Tā arī izkārtoju. Priekšniecība Lagzdiľu pārcēla uz citu meţniecību, un Nikolaju ievietoja Liepājas zēnu bāriľu patversmē. Kad lietu izkārtotu nodevu Jurk-šaitam, tam pret šādu izkārtojumu iebildumu nebija. Mani pārsteidza Ozola ieteikums izvairīties no dienesta atzīmes, kas Nikolaju būtu novedusi tur, kur mūsu neatkarības laikā viľu būtu ievietojis Ozols. Ja jau paši tiesas vīri neatzina savus radītos iestādījumus, kā labošanas iestādes, bet kā rakstura sabojātajās, kādēļ neviens no viľiem nekad vēl nebija pacēlis balsi, lai tās reformētu? Kad pēc daţiem mēnešiem Cīravas meţa degšana jau bija nogrimusi aizmirstībā, tā īsi vēlreiz atgriezās manā atmiľā. Šoreiz meţs bija aizdedzies Apriķos , no kurienes uguns ātri bija pārľēmis kādu saimniecību apmēram divdesmit metru attālumā. Tur nodega visas ēkas līdz pamatiem. Kad notikuma vietā bez kavēšanās ieradās kāds no maniem ierēdľiem, tad izrādījās, ka nodegušās saimniecības īpašnieki ir Lagzdiľa radinieki. Viľu septiľus gadus vecais skuķis, Nikolaja māsīca, bija ganījusi lopus meţa malā, kur uguns bija izcēlusies. Uz vecāku lūgumu, mans ierēdnis nebija viľu pratinājis. Labi tā vien bija, jo kas varēja zināt, ko mazais skuķis atkal būtu samuldējis. Viľas vecmāmiľa domāja, ka skuķis ir vainīgs. Kad pirms mēnešiem lielie esot pārrunājuši Nikolaja nedarbus, arī mazais skuķis vienmēr bijis klāt. Vecmāmiľa tādēļ varot pieľemt varbūtību, ka skuķis kritis kārdinājumā šādu ugunsgrēku redzēt. Rudenī Nikolajs no patversmes izbēga, bet es viľu pēc tam vairs nemeklēju, jo Kurzemē meţi vairs nedega.

TRĪS ATSAUKSMES 1. Bruno Kalniņš, tautu saukts par Brunīti, dzimis 1899. g. 7.8., studējis tiesību zinātnes. No 1917. g. līdz 1922. g. sociāldemokrātu jaunatnes priekšnieks. No 1918. g. līdz 1934. g. sociāldemokrātu partijas Centrālkomitejas loceklis. No 1925. g. līdz 1934. g. Strādnieku Sporta savienības un, pēc tās slēgšanas, jaunradītās Strādnieku Sports un Sargs, — tautā saukti par Siseņiem — priekšnieks. Tautas padomes un visu Saeimu loceklis. Pēc 1934. g. 15. maija pārvērtībām, par neatļautu apmēram 100 pistoļu un dažu šauteņu glabāšanu un "it kā" gatavošanos valsts apvērsumam, notiesāts uz 3 gadiem pārmācības namā. 1937. g. iepriekš apžēlots, pēc tam aizbrauca uz Somiju. Pēc krievu ienākšanas 1940. g. jūlijā atgriezās Latvijā. Kirchenšteina valdība iecēla viņu ģenerāļa dienesta pakāpē, par pārdēvētās Latvijas armijas vietā nosauktas Tautas armijas propagandas daļas vadītāju — poļi-truku. Tādā amata palika 6 nedēļas, līdz Tautas armijas

102


pārvēršam par Teritoriālo korpusu. Pēc tam Latvijas Universitātes Marksisma — Ļeņinisma katedras docents. Ienākot vāciešiem apcietināts. 2. Andrievs Niedra, dzimis 1871. g. 8. 2., mācītājs, rakstnieks un politiķis. 1919. gadā, pēc Manteifeļa puča Liepājā, bija īslaicīgi ministru prezidents, kas darbojās paralēli Ulmaņa pagaidu valdībai. Pēc Bermonta armijas sakaušanas aizgāja tai līdz uz Vāciju. 1924. gada nelegāli atgriezies Latvijā. Apcietināts, tiesāts un uz Kerenska likuma pamata izraidīts no Latvijas, pēc tam bija mācītājs Austrumprūsijā. Pēc 1934. g. 15. maija pārvērtībām skolās, latviešu literatūras stundās, viņa darbi vairs netika apskatīti, viņa vārds vairs netika pieminēts tanī laikā iznākušos enciklopēdiskos izdevumos. Atgriezās Latvijā 1942. gada augustā un tā paša gada 24. septembrī mira. Apglabāts Rīgā, Meta kapos. 3. Alfrēds Bērziņš, dzimis 1899. g.21.10. Beidzis Latvijas kara skolas pirmo izlaidumu. Brīvības cīņu dalībnieks. Pēdējās Saeimas loceklis Zemnieku savienības frakcijā. Kopš 1926. gada Aizsargu organizācijas loceklis un no 1936. gada tās augstākais priekšnieks. Aktīvs Ulmaņa 1934. gada 15. maija pārmaiņu līdzizvedējs, pēc tam līdz 1937. gadam iekšlietu ministra biedrs. 1937. gadā, preses, radiofona un biedrību dzīves kontrolei, tika iecelts par jaunradītās Sabiedrisko lietu ministrijas vadītāju — ministri. 1940. gadā, pēc krievu ienākšanas, aizbēga uz ārzemēm un no 1941. gada janvāra līdz 1943. gada novembrim bijis apcietinājumā Vācijā. No manas sarunas ar Jirgensonu bija pagājušas apmēram divas nedē|as, kad kādu vakaru ap pīkst. 18:00 viľi man piezvanīja un vēlējās kādā steidzamā lietā ar mani tūlīt tikties. Vienojušies par vietu un laiku, pēc nepilnas stundas tikāmies Romas viesnīcā. No Jirgensona piedāvātā vīna atteicos, bet labprāt pieľēmu cigaretes, kas brīvā tirgū vēl nebija dabūjamas. Kad Jirgensons bija izstāstījis steidzamās lietas iemeslu, man tā, pirmā brīdī, likās vairāk smieklīga kā nopietna. Esot apcietināts Bruno Kalniľš, un frontes Ziemeļu sektora virspavēlniecībai par viľu esot interese. Tādēļ tā tagad no daţādiem avotiem par apcietināto meklējot atsauksmes, un to viľš lūdzot arī no manis. Atbildēju,, ka tiešām nezinu, kā man šinī brīdī uzvesties, smieties vai justies "pagodinātam?" Tad turpināju: — Kara pirmajās dienās jūsu raidītājs Kēnigsbergā katru stundu latviešu valodā noraidīja uzsaukumu: "Latvieši, nošaujiet savus poļitrukus un pamāciet pie mums!" Tagad jūs poļitruka ģenerālim meklējiet atsauksmes. Tas nozīmē, ka par Brunīti cīnās divas grupas. Vieni, kas ir viľu apcietinājuši, un otri, kas grib to atbrīvot.

103


— Ja tiešām tas tā ir, tad pirms jūsu atbildes, kuras grupas svaru kausā man būtu jāmet mana "balss", vēl jautājums tieši jums: — Sakiet, vai jūs pats to, ko tagad no manis prasāt, neuzskatāt par drusku jocīgu? Jūs prasāt no manis kāda vīra vērtējumu, kuru savā dzīvē esmu redzējis un dzirdējis runājam tikai divas reizes. Tanī pašā laikā Rīgā ir simtiem tādu, par kuru lojalitāti vāciešiem nav jāšaubās un kuri pirms tam gadiem ilgi bijuši tiešā sakarā ar Brunīti. Atvilku elpu un gribēju teikt, ka viľa lūgumu neesmu spējīgs ievērot, bet pie vārda vairs netiku. Ierunājās Jirgensons: — Jūs esat mani pārpratis, varbūt arī mana vaina, ka savu vēlējumu izteicu nepareizā formulējumā. Man nav vajadzīga atsauksme par Bruno Kalniľu kā tādu, kura vārdu pazīst visi latvieši, bet kā liepājnieku, vai pareizāk sakot kurzemnieku nostāju, ne tik daudz pret viľa aizstāvēto polītisko virzienu, bet ļauţu domas par viľu kā personu. Jā, es tiešām biju Jirgensonu pārpratis un pirmā brīdī man par šo pārpratumu bija pat drusku neērti, es sevi biju novērtējis par augstu. Lai šādi pārpratumi vairs neatkārtotos, noprasīju Jirgensonam: — Vai esmu jūs pareizi sapratis, ja pieľemu, ka atsauksmei jābūt labvēlīgai? No Jirgensona apmulsuma redzēju, ka tikai tagad viľš saprata, ka atsauksmei tiešām jābūt labvēlīgai un tikai tādēļ tās tiek vāktas. Uz manu nākošo jautājumu: — Vai jūs nepielaiţat domu, ka visā šajā lietā aizmugurē ir somi? Jirgensons apmulsa vēl vairāk un pārsteigts redzēju, ka viľš nespēja lietām saskatīt abas puses. Uz pēdējo jautājumu: — Kādi vēl liepājnieki ietilpst jūsu sarunas sākumā pieminētos vārdos "no visādiem iedomājamiem avotiem", Jirgensona atbilde mani mulsināja: — Vai es tā teicu? Man ir uzdots griezties tikai pie jums. Pēc īsa brīţa piemetināja: — Manā dienesta vietā vēl bija runa par Blauu un kādu advokātu. Vai tas tiks realizēts, nezinu. Man šinī virzienā nekādu rīkojumu nav. Pēc ilgas diľģēšanās, ne tik daudz pārliecības, kā iepriekšējās sastrādāšanās dēj, beidzot apsolīju Jirgensonam kaut ko uzrakstīt. Viesnīcu atstājām reizē, bet, no Jirgensona atvadoties, mani neatstāja sajūta, ka esmu iznācis no kādas neizdevušās teātra izrādes, kur aktieriem bija sajucis teksts. Varenie Vācijas armijas karavīri meklēja labvēlīgu atsauksmi par kādu vīru, kuru tie gribēja izpestīt no vareno Vācijas SS vīru rokām. Viens Vadonis, viena Tauta, viena Valsts? Bet labi arī tā, jo ūdens duļķaināks, jo vieglāka būs zveja mums! Biju saīdzis un dusmīgs uz sevi. Kāpēc ielaidos darījumā, pie kura nevarēšu piestrādāt ar visu sirdi? Bet nelaime nenāca viena. Turpat viesnīcas tuvumā sastapu savu sola biedri no Jelgavas skolas laikiem — Pēteri Reichmani, kurš vairākus gadus strādāja Liepājā. Viľš man īsi noprasīja: — Kas tas bija par prūsi, no kura tu nupat atrokojies? īsumā viľam pastāstīju notikušo, bet mans sarunu biedrs bija tā pārsteigts, ka, pieturēdams mani pie rokas, apstādināja un tad teica: — Tu, taisni tu, arī gribi pielikt roku tā lopa glābšanai? Tu tak vairs neesi pie pilna prāta! Kas bija tas, kas ar savu

104


ģenerāla mundieriľu parādīja bijušiem siseľiem, kāds ceļš tiem ejams? Man liekas, tu pats zini vislabāk, cik no šiem siseľiem vēlāk kļuva komjaunieši un miliči? Ar galvu pamādams uz nopostīto pilsētu, turpināju: — Arī šīs drupas ir viľu nopelns, un pats velns tikai zina to skaitu, ko viľi ir denuncējuši un aizdzinuši uz Sibiriju vai nāvē. — Ja tu to raksti tādā veidā, tad esmu ar tevi, bet ja tu domā rakstīt tāpat, kā toreiz Jelgavā, kad analizējām Indrānus un tu kā vienīgais uzmeties jaunajiem par aizstāvi, tad skaties, ka tu nesakompromitē pats sevi un pusi no Kurzemes sev līdzi. Es saku, rokas nost, tas lops nav to pelnījis! Vairāk pats savas iekšējas vajadzības dēļ, ne kā draugu kaitinādams, jautāju: — Ja tev kā labam peldētājam, kad tu reiz meties Lielupē glābt slīkstošo sivēnu, atgadītos, ka Brunītis slīktu, un tu būtu vienīgais liecinieks šai nelaimē, vai tu viľu glābtu? Atbilde nāca kā "plintes" šāviens: — Es to darītu, bet tad arī tūlīt man pašam būtu jāskrien uz baznīcu savus grēkus noţēlot! — Bravo! Labs padoms. Muti ciet un uz redzēšanos! Bravurība kādreiz ir laba lieta un pat nepieciešama, bet kad piesēdos pie atsauksmes rakstīšanas, tā mani bija pametusi. Manu acu priekšā atdzīvojās visi aizgājušā gada uztraucošie notikumi līdz šai dienai. Drauga atgādinājums nolādēti tuvu pietuvojās patiesībai. Lai ari cik objektīvs savās domās gribēju būt, nevarēju no atmiľas izdzēst ainas, kur pa Liepājas ielām soļoja Brunīša sargi savās zilās uniformās un tipiskās nagu cepurēs, pirms 1934. g. 15. maija notikumiem, katra gada 1. maijā, zem sarkaniem karogiem un dziesmā aicinot uz pēdējo kauju. Cepurēm vēlāk izrādījās uzkrītoša līdzība ar krievu NKVD cepurēm. Sajās uniformās un cepurēs, kur globa nozīmi bija nomainījusi sarkanā zvaigzne, sargi atradās to vidū, kas pirms gada lauzās prefektūrā, policijas iecirkľos un Kurzemes Vārda redakcijā. Nedēļu vēlāk, jau apbruľoti ar krievu nagāniem, viľi veidoja kodolu jaunradītam Kārtības Palīg-dienestam un milicijas kadriem. Un kādēļ lai viľi tādi nebūtu? To vadonis, krieviem varu pārľemot, sarkaniem ziediem Rīgā sagaidīts, bija atgriezies no Somijas un jau 8. jūlijā, ģenerāļa dienesta pakāpē, iecelts par mūsu vēl eksistējošās, bet par tautas armiju nosauktās armijas polītisko vadītāju. Viľi bija to starpā, kas apsargāja Zilo un Sarkano brīnumu. Kā labi pilsētas pazinēji, 14. jūnija izsūtīšanā, viľi atkal bija saskatāmi to NKVD vīru vidū, kas ar smagiem vāģiem savāca savus upurus. Pirms pāris nedēļām viľi bija arī tie, kas vēl vienmēr savās zilās uniformās, krievu poļitruku un pašu māju komunistu sakūdīti, sedza bēgošo krievu atkāpšanos un daudzi apgūlās Liepājas pievārtē, gan pie Krustojuma, gan Šķēdes un visbeidzot pašā pilsētā. To visu atceroties un negribēdams nonākt konfliktā ar savu iekšējo es, apzinājos, kādas pūles man prasīs Jirgen-sonam dotais solījums. Meklējot pirmos pieturas punktus savam rakstam, man vispirms bija jādomā par savu māti un to dzīves gudrību, ko viľa manī bija ieaudzinājusi, pirms izvadīja dzīvē. No viľas es mācījos

105


ne tikai notikumus skatīties vaļējām acīm, bet arī skatīties tiem pāri, kāda varētu būt to tālākā attīstība, un atpakaļ, lai saprastu, kas tos ir izraisījuši. Nekad no savas mātes netiku dzirdējis ko ļaunu par kādu citu cilvēku. Viľas vadmotīvs, mani mācot vērtēt sabiedrību, kāda ap mani apgrozījās, bija: — Pirms tu runā par kādu cilvēku negatīvu, nepārsteidzies, neiespaido j ies no citu spriedumiem vai pirmās saskares ar cilvēku. Papūlies viľu tuvāk iepazīt un iejusties viľa situācijā, un tu vienmēr atradīsi arī ko pozitīvu, kas nereti izlīdzina tā negatīvās īpašības, un tu redzēsi viľu pilnīgi jaunā apgaismojumā. Mana māte drīkstēja tā runāt. Dzīve, kas viľu bija lutinājusi bērnībā un jaunavas gados, pēc mana tēva nāves, bija lēmusi iepazīties arī ar vislielāko trūkumu un rūpēm par mani un manu 6 gadus vecāko māsu. Mana māte Elizabete Salenieks dzimusi 1883. g. vienā no bagātākām Kurzemes lauksaimnieku ģimenēm. Viľas tēvs no sava tēva bija mantojis Rolavas pagasta (Latvijas brīvvalsts laikā apvienots ar Grobiľas pagastu) Lāču mājas, tās pārdevis un to vietā tai pašā pagastā nopircis Pūrānu mājas. Tām vēlāk pievienojis vēl klāt piepirktās Birz-nieku mājas un manas mātes bērnībā, pēc toreizējiem apstākļiem, izveidojis par paraugsaimniecību. Kaitinādams Medzes baronu Manteifeli, viľš atļāvās uzbūvēt sev līdzīgus izbraucamos ratus, un līdzīgi Manteifelim,turējis kučieri un atsevišķus zirgus. Savai mātei, kura sasniegusi 113 gadu lielu vecumu, viľš algojis mācītu kopēju. Būdams tomēr stipri konservatīvs, turējies pie pārliecības, ka sievietei nekāda izglītība nav vajadzīga, bet tās sagatavojamas kā nākošās pavarda sargātājas. Tādēļ savām septiľām meitām, pēc Liepājas skolas beigšanas, pieľēmis mājskolotāju, kas tām mācījis bez toreiz nepieciešamām vācu un krievu valodām, arī franču valodu. Mācoties minētās valodās, meitas iepazinās ar šo zemju ģeogrāfiju, vēsturi un literatūru. Sasniedzot jaunavas gadus un pirms izvadīšanas dzīvē, viľš tās paskolojis vēl daţādos mājturības un šūšanas kursos. No saviem četriem dēliem, no kuriem jaunākais miris jaunībā, viľš vecāko sagatavojis par savu gaitu turpinātāju. No diviem atlikušiem, vienam devis iespēju nobeigt kara skolu Krievijā un otru aizsūtījis uz Vāciju mācīties par dzirnavu būvētāju un melderi. Pēc manas mātes tēva nāves viľa īpašumu mantinieks bija tā vecākais dēls, kurš apprecoties tika vēl pie vienām lauku mājām — tā paša pagasta Bikšiem, un divstāvu mūra nama Liepājā. Visu to kopā saľemot, tajos laikos ievērojama turība atsevišķa latviešu zemnieka rokās. Testamentā abi jaunākie dēli no mantojuma bija izslēgti. Tie savu daļu no tēva jau bija dabūjuši: viens pēc kara skolas beigšanas un otrs pēc atgriešanās no Vācijas ar meistara diplomu kabatā. Mājas tika atstātas vecākam dēlam, bet ar noteikumu, ka māsām precoties, tam jāizmaksā katrai desmitā daļa no to vērtības.

106


Visas septiľas māsas īsā laika sprīdī, viena pēc otras apprecējās un tās arvien neatlaidīgāk pieprasīja brālim savu tiesu. Lai apmierinātu māsu prasības un sagādātu vajadzīgo naudu, kas bija septiľas desmitdaļas no īpašuma vērtības, sava tēva mūţa pūliľus pārdeva kādam Grāverim, kurš tur saimniekoja visu brīvās Latvijas laiku. Pats kā iegātnis aizgāja saimniekot savas sievas Bikšās. Notika tā, kā tas notika ar daudziem latviešiem. Sākās karš, revolūcija un cara valsts sabruka. No manas mātes mantojuma bija palicis pāri ţūksnis cara rubļu, kas kā toreiz teica, derīgi tikai istabas iztapsēšanai. Mans tēvs Pēteris arī cēlies no bērniem bagātas ģimenes. Dzimis kā kalpa Mārtiľa Siljēkaba un Jūles Siljēkabas, dzimušas Zīvertas dēls 1876. gada 1. maijā Cieceres pagastā. Uzaudzis kopā ar saviem četriem brāļiem un vienu māsu Klosteres pagastā, kur viľa tēvs Ķikura ezera tuvumā rentēja kādas mazmājas, vai kā toreiz teica — būdelnieka zemi. Iesvētīts 1892. gada 29. martā Aizputes baznīcā kā Pēteri; Ozols, mācītājs Goldbergs salaulāja viľu ar manu māti 1906 gadā Liepājas latviešu baznīcā kā Pēter Ozol alias Siljakob. Kādēļ šāda vārdu maiľa un sagrozīšana? Mans tēva tēvs. negribēdams, lai viľa dēlus iesauc krievu armijā, trīs nc viľiem nodevis adoptācijā ģimenēm, kurām dēlu nav bijuši. Pēc toreizējiem likumiem, armijā vienīgais dēls neticis iesaukts. Tā mans tēvs tika pie uzvārda Ozols. Uzaugdams kopā ar brāļiem pie tēva, Klosteres pagastā neviens citādi mūs nepazina, kā tikai par Siljēkabiem. Brāļiem pieaugot un izejot pasaulē, viľi no sava pagasta saľēma personas apliecības. Kas gadiem ilgi pazīstams kā Siljēkabs, vienā dienā nevarēja kļūt par Ozolu. Pagasta skrīveris, bez galvas lauzīšanas visiem brāļiem adoptīvu vecāku vārdus nosvītroja. Kad mans tēvs pret šādu skrīvera varmācību protestēja, skrīveris piekāpās, un pasē ierakstīja Ozols alias Siljēkabs. Mācītājs Goldbergs, būdams vācietis un latviešu valodu slikti pārvaldīdams, mana tēva vārdu laulības apliecībā ierakstīja tā, kā vācieši to izrunā — Ozol alias Siljakob. Ozol bez galotnes "s", Sil — pareizi, jēkabs — jakob. Manā ģimenes archīvā glabājas mātes saglabāta laulības apliecība, kas kā dokuments pats par sevi ir ļoti interesants un raksturo tā laika vācu minoritātes privilēģijas Krievijai toreiz piederīgā Latvijā. Apliecības formulārs drukāts krievu valodā. Mācītāja Goldberga izdarītie ieraksti, kā vārdi un uzvārdi, ir krievu un latīľu burtiem, bet kad un kur notikusi pati ceremonija, tas tikai krievu valodā. Ieraksta pareizību mācītājs bez sava paraksta krievu burtiem, vēl apstiprina ar baznīcas apaļo zīmogu, kas dod nospiedumu vācu valodā — Libausch Let-tisches Kirchen Sicgel. Tālākais norisinājās Liepājas prefektūrā. Pēc kāzām jaunais pāris tur iesniedza laulības apliecību un abas pases notikušo pārmaiľu reģistrēšana Centīgais krievu ierēdnis jauno pasu izrakstīšanai, ierakstus vecās pasēs ignorēdams, bija ievērojis tikai laulības apliecības. Jaunās pasēs ierakstot krievu valodā, uzvārda Siljakob pēdējo burtu "b" atstājis rakstībā, kāds tas bijis

107


latīľu burtiem laulības apliecībā, bet krievu valodā mūsu "b" ir viľu "v" un tā no Siljakob radās Siljakov. Vārdu Ozol, kā nevajadzīgu piedēkli, viľš jaunās pasēs vairs nebija rakstījis. Šoreiz mans tēvs neprotestēja. 1905. gada revolucionāru vajāšana vēl nebija beigusies. Koku brāķerim Siljēkabam bija izdevīgi pazust no Aizputes apkārtnes un ar jauno sievu uzsākt jaunu dzīvi Liepājā kā Siljakovam. Domādams par saviem radu rakstiem, biju aizdomājies par tālu. Uzdevumam, kuru uzľēmos, nebiju ticis ne soli tuvāk. Manā rīcībā nebija citu ziľu par Brunīti kā tikai tās, kas saklausītas ļauţu spriedelēšanā par polītiku, un par to īso laiku, kad viľš 1918. gadā, neskatoties uz savas partijas lēmumu, kas 30. dec. boļševikiem atrodoties Rīgas pievārtē, izstājās no Tautas padomes. Vairums partijas piederīgo, palikdami Rīgā, tur 3. janvārī 1919. gadā pēc Rīgas krišanas boļševiku rokās, tos savā laikrakstā Sociāldemokrāts apsveica kā uzvarētājus. Bruno Kalniľš tomēr ar savas partijas lēmumu nesolidarizējās, bet līdz ar Pagaidu valdību ieradās Liepājā. Mūsu aizgājušos 20 brīvības gados bija daudzi tādi liepājnieki, kas lamāja Brunīti un viľa siseľus, bet paši aktīvi darbodamies "Liepājas Laikmetā", un, atminoties Brunīti, par viľu vienmēr izteicās pozitīvi. Latvijas vēsture bija mans "jājamais zirdziľš". "Liepājas Laikmetu" pazinu kā savu kabatu un par to man bija savākti materiāli, kādi pat nebija Liepājas muzejam. Man bez tā laika vietējām legālām un nelegālām avīzēm, "daţādu valdību", iestāţu un partiju uzsaukumiem, skrejlapām un mobilizācijas pavēlēm, bija pat pilnīgi pagaidu Valdības pirmo iesaucamo saraksti, ar iesaukto īsiem dzīves aprakstiem un to tālākām gaitām Latvijas brīvvalsts laikā. Šo materiālu starpā bija arī pilnīgs kapteiľa Vecpuiša, vēlākās kapteiľa Zolta rotas, un tāpat Bruno Kalniľa savervēto brīvprātīgo saraksts un pāri par 600 foto uzľēmumu. Kad Jirgensonam apsolīju par Brunīti kaut ko uzrakstīt, šie savāktie materiāli vairs nebija pie manis. 1940. gadā, ienākot krieviem un tiem pārľemot varu, viens no viľu mūsu pagātnes pirmiem nolikvidēšanas gājieniem bija bibliotēku un muzeju iztīrīšana no grāmatām un pierādījumiem, kas attiecās uz mūsu neatkarības centieniem. Apzinādamies savu savākto materiālu vērtību un bīstamību ne tikai sev, bet arī tiem, uz ko tie attiecās, es tos ar lielām grūtībām aizvedu trīs daţādās vietās uz laukiem, kur tie daļēji sapakoti māla podos un ar vaska kārtu pārklāti, norakti vēl šodien. Atmiľu atsvaidzināšanai varēju pāršķirstīt tikai pāris vēstures grāmatu, kuras tanī brīdī bija pie manis. Tās man atgādināja, ka pēc Pirmā pasaules kara pamiera noslēgšanas 1918. gada 11. novembrī 8. vācu armijā, kas tad bija Latvijā, jau 15. novembrī Liepājā novietotos spēkos tika ievēlēta kareivju padome. Šīs kareivju padomes aizsegā tanī pašā dienā Liepājas rūpniecības strādnieki bija ievēlējuši savu Liepājas strādnieku deputātu padomi, kas tūlīt pēc vēlēšanām uz Pilsētas valdes nama nomainījusi okupācijas spēku karogu pret sarkano karogu.

108


Sākot ar 2. decembri, jaunievēlētā Strādnieku deputātu padome sākusi izdot savu laikrakstu "Ziľotājs", kas bija kreisā virziena aizstāvis, bet nekādā ziľā komunistisks. Vācu karavīros, sevišķi jūrniekos, kam bija labākas kontakta iespējas ar Vāciju, kreisais radikālisms pieauga no dienas dienā. To iespaidā aktivizējās boļševiku aģitācija, kas notika visur: fabrikās, ostā un pat jaunievēlētā Strādnieku padomē. No kurienes šie aģitatori tik pēkšľi bija radušies un kas viľi bija, toreiz neviens to nepētīja, bet šo aģitāciju iespaidā 6. decembrī streikot sāka Liepājas Kara ostas darbnīcas un uz dzelzceļa nodarbinātie. Streika izraisītāju nodoms, ka tiem pievienosies arī karot apnikušie vācu karavīri un ar to palīdzību tiem izdosies pārľemt varu, nepiepildījās. Vācu karavīru kreiso radikālismu pēdējā brīdī izdevās ierobeţot kādam jaunam virsleitnantam. Līdz ar to pirmais boļševiku mēģinājums pārľemt varu Liepājā bija sabrucis. Okupācijas spēku vadībai, pamazām pievelkot groţus stingrāk, izdevās atgūt savu autoritāti un boļševiki bija spiesti atvilkties pagrīdē, no kurienes decembra beigās sāka izdot nelegālo laikrakstu Komunists. Kad 5. janvārī Liepājā ieradās Pagaidu valdība, uz Pilsētas valdes nama vēl vienmēr plīvoja 15. novembrī ievēlētās Liepājas strādnieku deputātu padomes uzvilktais sarkanais karogs. Okupācijas spēku naidīgi un no iedzīvotājiem vienaldzīgi uzľemtā Pagaidu valdība apmetās Lielā ielā Nr. 6, kur ar to dienu pirmo reiz Liepājā sāka plīvot Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Vācu okupācijas spēku naidīgā izturēšanās pret Pagaidu valdību kļuva saprotama, kad atklājās to nodomi Latvijā. Ne ar mazākām grūtībām Pagaidu valdība atdūrās uz latviešiem, kas to uzskatīja par vācu baronu sabiedroto. Rīkojumi, kas šinī laikā izdoti no Strādnieku deputātu padomes, okupācijas iestādēm un Pagaidu valdības, krustoja viens otra robeţas. Iedzīvotāji bija saīguši, ierāvušies katrs savā ādā un neticēja vairs nevienam. Vācijā bija nodibinājusies republika, kurai bija padots okupācijas karaspēks, kas bija Latvijā, vai pareizāk sakot līdz Ventai atspiests. Liepājā 19. janvārī varēja notikt pirmās demokrātiskās Domes vēlēšanas Latvijā. Šajās vēlēšanās sociāldemokrāti ieguva absolūtu vairākumu — 54% Jaunievēlēto Domi un Pilsētas valdi, gribot vai negribot, bija spiesti akceptēt arī okupācijas spēki. Pilsētas iekšējā dzīve nostabilizējās, bet Pagaidu valdība no Pilsētas valdes atbalstīta netika. Ja sākumā Pilsētas valdes nostāju pret Pagaidu valdību varēja apzīmēt par neitrālu un noraidošu, tad sākot ar 6. februāri, kad Sociāldemokrāti sāka izdot savu laikrakstu Strādnieku Avīze, kur Menders savos ievadrakstos, komunistu ieľemtā Latvijas territorijā viľpus Ventas, saskatīja vairāk pozitīva nekā šinī pusē, ari Pilsētas valde pievienojās Mendera paustai domai un ar savu nostāju pret Pagaidu valdību ieľēma tai pretēju polītisku virzienu. Vienīgais sakarnieks starp Pagaidu valdību un tautu palika Artura Krodera rediģētais laikraksts Latvijas Sargs.

109


Tas iznāca ar 21. janvāri, ar 31. janvāri kļuva par Valdības officiozu. Tā tas turpinājās līdz 16. aprīlim, kad kaut kādas mistiskas organizācijas — Der Sicherheitsausschuss der hei-mischen Fronttruppen — Frontes drošības komitejas vārdā barons Hanss von Manteifels ar saviem triecienniekiem izveda Liepājā apvērsumu, un apcietināja ne tikai daţus Pagaidu valdības locekļus, bet arī gandrīz visu Pilsētas valdi, un pārtrauca abu minēto laikrakstu izdošanu. Ar šo apvērsumu, kas mūsu vēsturē iegājis zem daţādiem nosaukumiem, gan kā Liepājas pučs, 16. aprīļa pučs, Golca pučs un Niedras pučs, uz Liepājas polītiskās skatuves bija beidzies viens no mūsu atbrīvošanas kara vēstures cēlieniem. Manteifels vēl nebija paspējis pārmainīt dekorācijas nākošam cēlienam, kad aizkulisēs sākās jauna spēle, kuras reţisors un galvenās lomas tēlotājs bija Bruno Kalniľš. Bruno Kalniľš, no apcietinājuma izvairījies, jau nākošā dienā, 17. aprīlī, sasauca uz slepenu sēdi pārējos neapcietinātos sociāldemokrātu partijas Centrālās Komitejas locekļus. Viľš panāca, ka tie pieľēma lēmumu par sociāldemokrātu partijas atgriešanos Tautas padomē, kas nozīmēja sociāldemokrātu partijas polītikas maiľu par 180 grādiem. 19. aprīlī Bruno Kalniľam uz savu iniciatīvi izdevās uz slepenu sēdi sasaukt visu Tautas padomē pārstāvēto polītisko partiju pārstāvjus, kuri vienojās par nepieciešamību sasaukt Tautas padomes pilnsapulci. Šāda iespēja radās tikai 12. maijā, bet atklātības priekšā Liepājas pilsētas Domes sēţu zālē starp 66 tautas padomes locekļiem bija arī 18 sociāldemokrātu partijas piederīgie. Šinī sēdē tika vienbalsīgi nosodīts 16. aprīļa pučs un vienbalsīgi pieľemts lēmums, lūgt Antanti atbalstīt Ulmaľa Pagaidu Valdību kā vienīgo tiesisko varu Latvijā. Kad Manteifels, kam apvērsuma laikā neizdevās izklīdināt mūsu nacionālās vienības, Frontes drošības komitejas vārdā izlaida uzsaukumu demobilizēties un piesolot pat brīvu ceļu uz mājām, Bruno Kalniľš šim uzsaukumam kā atbildi starp Liepājas strādniekiem un apkārtnes zemniekiem izplatīja uz savu ierosmi nelegāli drukātos Tautas padomes un sociāldemokrātu uzsaukumus. Tur viľš aicināja uz pretējo — stāties mūsu nacionālo vienību rindās. Tanī pašā laikā, personīgi uzstādamies nelegālās sapulcēs, viľš no Liepājas strādniekiem saformēja brīvprātīgo rotu, par kuras komandieri iecēla pats sevi. Maija beigās K. Ulmanis kas, paglābies no Manteifeļa vīriem, atradās uz Saratova un kura rīkojumi tikai pa nedaudziem zināmiem ceļiem sasniedza viľa atbalstītājus, uzdeva Bruno Kalniľam ar vienu savas rotas vadu doties uz Rīgu pie plkv. Baloţa, lai informētu viľu un Rīgas iedzīvotājus par notikumiem Liepājā, ko Bruno Kalniľš arī darīja. Tas bija viss, ko par Bruno Kalniľu uzzināju vēstures grāmatā. Bet es arī zināju, ka šie notikumi, kaut notikuši pirms vairāk nekā 20 gadiem, liepājnieku atmiľā bija dzīvi. Pēc 15. maija pārmaiľām liepājnieki dzīvi un atklāti debatēja par jaunās Valdības politiku. Šīs debates sevišķi dzīvi notika katru rītu strādnieku vilcienā, ar kuru braucu uz savu darba vietu. Bija iegājies, ka katrā vagonā vienmēr iekāpa tie paši braucēji, kurpretim es apzināti šad

110


un tad iekāpu arī kādā citā vagonā. Aina visos vagonos bija vienāda. Cilvēki nebija dzenams aitu bars, tie dzīvoja pārmaiľām līdz, un tas bija labi. Man radās pārliecība, ka debašu rezultātā viens otrs jaunās varas pretinieks, ja arī savus uzskatus nemainīja, tad vismaz tos mīkstināja. Tā tas turpinājās līdz 1934. g. 30. novembrim, kad Kurzemes Vārds ziľoja, ka Rīgā, kara tiesā par gatavošanos valsts apvērsumam, sākas prāva pret 15. maija pārmaiľu naktī apcietinātiem Dr. Paulu Kalniľu, Bruno Kalniľu, Pēteri Ulpi un Jūliju Celmu. Ne katrs strādnieks pirka laikrakstu, tomēr katrā vagonā vienmēr bija tādi, kas to darīja. Tie atbildēja uz jautājumiem un ievadīja debates. Arī tanī 30. novembra rītā tas notika, bet, dzirdot ziľas par gaidāmo tiesas procesu, debates nesākās. Vienā otrā vagona kaktā izskanēja atsevišķas piezīmes, kā: — Ko viľi tur māţojas, — Paši rīko apvērsumu, citus par to apvaino! Gaumes trūkums! Tur tak nekas nevar sanākt! Muļķības! Stulbums! Kauns! Tālāki komentāri izpalika un citi jautājumi neradās. Vagonā iestājās nospiedošs klusums, to bija pārľēmusi kāda savāda, neredzama, bet tikai nojauţama neuzticība vienam pret otru. 15. maija sauli bija aizsedzis mākonis. Nākošā dienā aina bija līdzīga, bet daţi izmainītie vārdi liecināja, ka cilvēkos lielāko sašutumu izraisījis Dr. Paula Kalniľa nosēdināšana uz apsūdzēto sola. Ceturtās dienas rītā kļuva zināms kara tiesas spriedums. Šīs pašas dienas vakarā es zināju, ka simpātijas, ko Ulmanis pie liepājniekiem bija ieguvis, ar savas jaunās valdības politiku tūlīt pēc 15. maija pārmaiľām, ar šodienu ir daļēji pazaudējis. Dr. Pauls Kalniľš tika attaisnots; Bruno Kalniľš atzīts par vainīgu un notiesāts uz četriem gadiem pārmācības namā ar tiesību zaudēšanu. Ievērojot viľa nopelnus Latvijas atbrīvošanas karā, sods samazināts uz trijiem gadiem pārmācības namā ar tiesību zaudēšanu. Pārējiem diviem apsūdzētiem bija piespriesti mazāki cietuma sodi. Šī diena sakrita ar manu dzimšanas dienu. Kur gan to patīkamāk atzīmēt, kā mākslinieku pagrabiľā? Kad tur ierados ar draugu pulku, tur priekšā jau sastapu mazo Zeimi, Latvijas bankas ierēdni, atbrīvošanas cīľu dalībnieku un 15. Liepājas Aizsargu pulka "ķeta" rotas komandieri, labu iemetēju un krietnu patriotu. Tur redzēju Kurzemes Vārda izdevēju Kristapu Grāmatnieku un viľa redaktoru Andreju Vindavu, lietišķās mākslas vidusskolas direktoru, mākslinieku un aizsargu komandieri Hermani Aplociľu un vēl citus. Kā tas nereti krogos gadās, pēc stundas bijām apvienojuši savus galdus. Man tika spiesta roka, vēlētas laimes, uzdzerti tosti un doti padomi turpmākiem gadiem. Kad viesmīlis apmainīja otru tukšo dzidrā pudeli pret pilnu un piepildīja glāzes, kāds no mana draugu pulka pacēla savu glāzi aicinādams pārējos uzdzert Brunītim labu sēdēšanu. Šim aicinājumam glāzes iztukšotas netika. Mazais Zeime, pagriezies pret mani un maniem viesiem, tosta uz-saucēju pārtrauca: — Toreiz kad mēs Latviju dibinājām, jums vēl visiem bija mātes piens aiz lūpām. Brunītis man nav nekāds draugs. Lai velns rauj visus viľa siseľus, bet

111


tas, kas ar viľu ir noticis vakar, ir vienkārši negodīgi, negodīgi no tā vīra, kura rokās esam nodevuši savu likteni bez iespējām pretī runāt. Tagad viľš daudz runā par vēsturi, bet liekas, ka pats to ir aizmirsis. Kad Manteifels Liepājā apšāva latviešu sargposteľus, tad neviens vien jaunās Latvijas karavīrs steidzīgi novilka savu formas tērpu, bet Brunītis nevien to uzvilka sev, bet arī veselai rotai, un tā palīdzēja izglābt "roţu laukumu". Man bija iespaids, ka Zeime vēl nebija pateicis visu, kad atelpas brīdī viľu pārtrauca Aplociľš. Atsaukdamies, ka pie Brunīša atrasta pistoles, norādīdams uz kara tiesu aiz slēgtām durvīm un piezīmi, ka sods samazināts, ievērojot apsūdzētā nopelnus atbrīvošanas cīľās, Aplociľš aizstāvēja tiesas nepieciešamību un tās nopietnību. Liepājas pilsētas centrā atradās viens no tās kādreizējiem četriem tirgus laukumiem. Pirmā pasaules kara laikā, vāciešiem okupējot Liepāju, un daudzo rekvizīciju iespaidā, samazinoties laucinieku produktu pievedumiem, to pārvērta par atpūtas vietu. Starp zajuma krūmiem iedēstīto daudzo roţu dēļ bijušais tirgus laukums ieguva savu jauno vārdu — Roţu laukums. Pēc atbrīvošanas cīľām, jaunai valstij nostabilizējoties un tās iedzīvotājiem cīnoties par "siltām vietām", liepājnieki tenkoja par daţu personu piemērotību vai nepiemērotību savam amatam, lietojot izteicienu — Kur tas bija, kad bija jāglābj Roţu laukums, vai arī — Tas ir vīrs uz goda, neskubināts piedalījies Roţu laukuma glābšanā. Ar vārdu "Roţu laukums" bija domāta mūsu Pagaidu Valdība, Latvijas brīvība. Pēc 20 gadiem, jaunai paaudzei pakāpeniski nomainot vecos, šis teiciens pamazām aizmirsās un sarunās bija dzirdams reti. Otrā pasaules kara beigās Kurzemes ielenkumā, sakarā ar kritisko stāvokli, tas atkal bija uz visu liepājnieku mēlēm, izteikts kā katra personīgs nākotnes nodoms vai cerība, — Es palikšu šeit tik ilgi, kamēr izdosies nosargāt Roţu laukumu, vai, gatavojoties kāpt kuģī, pamatoja šo soli Aspazijas vārdiem — Izpostīts, samīdīts mums mūsu puķu dārzs. Izdzertais dzidrais, iedarbodamies kā "Pratum Pa-stiprinatum", pagrabiľa mājīgā atmosfēra un apmeklētāju kopības sajūta tomēr darīja savu. Brunīti otrreiz tiesāja ne tikai pie mana galda, bet viľa aizstāvju un noliedzēju strīdi bija dzirdami pie katra galda, no kuriem laiku pa laikam, uzskatu pretiniekiem pietrūkstot argumentiem savu ieskatu aizstāv ēšanai, bija dzirdams pēdējais līdzeklis — skaļā balss. Es klusēju. Vindavs viegli smīnēja un pa retam iemeta abām pusēm kādu pieľemamu vārdu, bet Grāmatniekam piepeši vairs nebija laika. Strauji izdzēris savu glāzi un aizbildinoties ar nevaļu, viľš atvadījās un aizgāja ar piezīmi pie blakus galda! — Nobijās! Nobijās, ka Ulmanis neatľem avīzi! Arī man likās, ka tas tiešām varēja būt Grāmatnieka piepešās nevaļas

112


iemesls, jo Brunīša aizstāvju pusē apšaubot tiesātāju legalitāti, bija nostājusies gandrīz visa vecā paaudze, bet jaunie bijām palikuši tikai novērotāji un klausītāji. Kā visiem krogiem, arī Mākslinieku pagrabiľam pienāca slēgšanas laiks. Brunīša notiesāšanā viľa aizstāvēšanas debates neko nemainīja. Sodu Brunītim mainīja sešus mēnešus vēlāk, kad kara virstiesa, skatot cauri viľa pārsūdzību, apstiprināja piespriesto pārmācības namu, bet atdeva viľam atpakaļ pilsoľa tiesības. 1936. gada 18. novembrī Brunītis tika priekšlaicīgi no apcietinājuma atbrīvots, un īsi pēc tam viľš aizbrauca uz Somiju. Līdz krievu ienākšanai Bruno Kalniľa vārdu nekur vairs nedzirdēju pieminam. Bet 1940. gada jūlija sākumā īsā paziľojumā laikrakstā izlasīju, ka viľš, sarkaniem ziediem jūsmīgi sagaidīts, atgriezies Rīgā. Mans pārsteigums bija tik liels, ka minēto īso paziľojumu lasīju un pārlasīju vēlreiz, bet neatradu viľa atgriešanās iemeslu. Bruno Kalniľa atgriešanās toreiz bija pārsteigums, ja ne visiem, tad tomēr daudziem liepājniekiem. Tie gribēja zināt kāds ir viľa atgriešanās iemesls. Polītiskā muļķība vai īsredzība. Brunītis savu polītisko rutīnu, savu vecāku mājā un trimdas ceļos bija ieguvis no "bērna kājām". Viľš bija politiska personība vairāk nekā 15 gadus savas partijas priekšējās rindās. Viľš nevarēja nezināt, ar kādiem draudiem Višinskis izdzina latviešus uz ielām prasīt sev vergu stāvokli. Ne jau latviešus vien, arī igauľus un leišus. Katram ganu zēnam likās saprotams, ka mūsu brīvībai uz nezināmu laiku pārvilkta strīpa. īsi pēc viľa no Francijas atgriezās ari Fēliks Cielēns, kas tāpat kā Bruno Kalniľš bija sociāldemokrātu partijas biedrs. No 1933. gada jūlija līdz Ulmaľa varas pārľemšanai viľš bija mūsu sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē. Cielēnu no Latvijas neviens izraidījis nebija, bet neatzīdams Ulmaľa apvērsumu, no sūtľa posteľa bija atteicies un trimdu izvēlējies brīvprātīgi. Vai ari viľu bija pārľēmusi polītiskā īsredzība? Vai sociāldemokrāti, kas pielūdza to pašu pravieti, ko komunisti — Kārli Marksu, un kuriem komunistu sarkanā karoga krāsa, visus Latvijas parlamentārās iekārtas gadus, bijusi mīļāka par mūsu valsts krāsām, (kuras viľi nekad un nevienā gadījumā nelietoja nedz savās sanāksmēs, nedz gājienos) piepeši tanī saskatīja savu centienu piepildījumu un turpmākā ceļa rādītāju? Pietiekami daudz piemēru jau bija parādījuši tie sociāldemokrāti, kas komunistiem pievienojās pirmā varas pārľemšanas dienā. Varbūt abi kā Ulmaľa reţīma cietēji savā naidā par nodarīto pārestību, tagad meklēja tikai personīgu atriebību? Cielēna vārds pēc atgriešanās Baigā gadā nekur vairs atklātībā netika pieminēts. Bruno Kalniľu jau pēc daţām dienām, kad vēl nebija paspējis nomazgāt ceļa putekļus, Kir-chenšteina valdība 8. jūlijā iecēla ģenerāļa dienesta pakāpē un viľš kļuva par mūsu armijas jaunradītās polītisko vadītāju institūcijas priekšnieku. Ar to pašu dienu virsnieku dienesta pakāpēs tika nozīmēti viľa palīgi atsevišķos karaspēka garnizonos un vienībās, kas vairumā nāca no komunistu pa-grīdnieku aprindām.

113


Kā katru Kirchenšteina valdības ministru un tās rīkojumus liepājnieki apskatīja zem palielināmā stikla, tā ari toreiz tur nokļuva Brunītis ar saviem palīgiem. Kāda būs Brunīša palīgu stāja jaunajos amatos, par to nevienam šaubu nebija. Viľu pagātne bija avīţu rakstos pieminēta un izcelta, tā pateica visu — viľi Latvijai kapu bija rakuši jau divdesmit gadus un daţi pat sākuši to pirms Latvijas dzimšanas. Neatminamā mīkla bija pats Brunītis. 1940. gada augustā Brunītis inspicēja Liepājas Alejas laukumā stacionēto 1. Liepājas kājnieku pulka 1. bataljonu, tā vasaras nometnē Rucavā. Tur sapulcētiem karavīriem atgādinājis savu notiesāšanu Ulmaľa valdības laikā, viľš jaunās valdības vārdā solīja tiesības un taisnību. Pieľemot kareivju sūdzības par sliktu uzturu, atzina tās par pamatotām un apsolīja uztura uzlabošanai piešķirt papildus līdzekļus, kas pēc pāris dienām arī tika saľemti. Brunītis aizbrauca un liepājnieki sāka pusčukstus draugiem stāstīt jaunu ziľu. Jauno amatu Brunītis esot uzľēmies mūsu vecākās virsniecības lūgts, lai pats kā cietējs novērstu ciešanas tiem, kam tās vēl stāv priekšā. Vai tas tā bija, to izšķirs vīri, kuru rokās nonāks mans ziľojums. Man nederēja darbi, ar kuriem Brunītis liepājniekiem bija kļuvis populārs un kuri labi iederēsies viľa monogrāfijā, ja tāda kādreiz tiks rakstīta. Es nevarēju izcelt viľa aktīvitāti pēc Manteifeļa puča, kad tā vārdā Rīgā tika nosaukta Citadeles iela. Es atminējos savu pirmo sarunu ar Jirgensonu un vāciešu rīkojumus attiecībā uz latviešiem un mūsu zemi. Man nebija šaubu, ka vācu polītika Latvijā būs tiešs barona Hansa von Manteifeļa nodomu īstenojums. Mani pārľēma dusmas un apľemšanās uzrakstīt kaut ko tādu, kam būtu kāds svars Brunīša "noziegumu" atslogošanai, kur viľa nacionālpolītiskā darbība būtu pielaikota vācu tagadējai gaumei. Kad raksts bija gatavs, bija pienācis rīts. Biju pie tā nostrādājis vairāk par divpadsmit stundām, rakstījis, strīpojis, dzēsis un plēsis. Kad tas beidzot bija gatavs, mani pārľēma dziļš radīšanas prieks, man bija jāpasmaida, cik pamatīgi biju Brunīti piegriezis pēc vācu šnites. Savā rakstā neko nebiju melojis, biju tur tikai "aizmirsis" vienas otras lietas sakarību un cēloľus. Rakstīju, ka neskatoties uz savu piederību pie sociāldemokrātu partijas, 1918. gadā Brunītis nebija to vidū, kas Sarkanarmijas spēkus sagaidīja un apsveica Rīgā. Viľš nebija arī to vidū, kas līdzīgu polītiku turpināja Liepājā. Ar saviem 20 gadiem nebaidījās uzľemties cīľu pret partijas birokrātiem un aicināt Liepājas strādniekus stāties rindās, kas ar vāciešiem kopā bija nosprostojuši komunistus pie Ventas un, tās krastos atspērušies, padzina Sarkanarmiju pāri Zilupei. Izcēlu viľa piemēru, uzvelkot karavīra tērpu, kā arī jaunekļu un vīru atsaucību viľa aicinājumam, kas bija labs pierādījums viľa personībai.

114


Rakstīju par liepājnieku simpātijām viľa tiesāšanas laikā pēc Ulmaľa apvērsuma un ļauţu čukstiem Baigajā gadā. Noklusēju viľa vēršanos pret 16. aprīļa puču un nesaistīju viľa ģenerāļa formas tērpu ar mājienu bijušiem siseľiem stāties krievu dienestā. Jirgensons ar raksta saturu bija apmierināts. 1941. gada 24. decembrī Brunīti no apcietinājuma atbrīvoja. Vai mans raksts te spēlēja kādu lomu — nezinu, bet visai šai lietai divkārša atbalss radās pēc gadiem, kad to jau sen biju nodevis aizmirstībai. Trīs gadi bija pagājuši, kopš atrados ASV armijas dienestā Vācijā, kad 1950. gada aprīlī telefoniski saľēmu uzaicinājumu, ierasties CIC (Counter Intelligence Corps) mītnē Heidelbergā. Noteiktā dienā un stundā pieteicos pie minētās iestādes deţuranta, kas mani nodeva kādam amerikāľu civilistam, ar kura palīdzību, caur dzelzs reţģu nodrošinātām durvīm, nokļuvu ēkas iekšienē, kur pieteicos pie ierēdľa Fridlendera. Fridlenders vēlreiz pārprasījis manu dzīves stāstu un salīdzinājis to ar materiāliem, kas atradās CIC rīcībā kopš 1947. gada, man pārmeta dzīves stāsta atstāstījumā nepatiesību par apmēram viena gada periodu. Fridlenders savas neticēšanas iemeslus nepaskaidroja un jautāja jau iepriekš atbildētus jautājumus. Pēc vairāku stundu pratināšanas pateica: Savā dzīves stāstā jūs apzināti kaut ko noslēpāt, bet nesaprotu kādēj? Es nebūtu jūs šeit aicinājis, ja man nebūtu pierādījumi, kas jūsu dzīves stāstu pēdējos 10 gados apgāţ pašos pamatos. Saprazdams, ka amerikāľu pretizlūkošanas dienesta negatīvā novērtēšana nozīmē, ka man būs jāatstāj ASV armijas dienesta vieta, savam pratinātājam pēdējā vārdā pateicu, ka pie mana dzīves stāsta nav nekā ko pielikt, nedz atľemt. Ja viľa uzticību ar to iegūt nevaru, tad savu dienestu labāk atstāju brīvprātīgi, nekā gaidu vēl daţas dienas, kad mani uz viľa pieprasījumu atlaidīs. Pēc šiem vārdiem Frīdlenderam piedāvāju tūlīt savu dienesta apliecību. Uz šādu darījumu Fridlenders neielaidās, bet lika man pēc nedēļas ierasties vēlreiz. Starplaikā, nevarēdams izdomāt kāda iemesla dēļ CIC ir atjaunojusi manu lietu, un apzinādamies, ka neko tādu vācu laikā neesmu darījis, par ko man būtu jākaunas vai jāslēpjas, uzrakstīju vēstules kādiem četriem redzamiem liepājniekiem, starp tiem divi bija tādi, kam personīgi biju palīdzējis izkļūt no nepatikšanām vācu laikā. Jautāju, vai varu rēķināties ar viľiem kā lieciniekiem, ja man tādi būtu vajadzīgi? Kad pienāca noliktā ierašanās diena pie Fridlendera, biju sagatavojies un devos pie viľa ar paceltu galvu. Norādīju viľam, ka palieku pie iepriekš teiktajiem vārdiem, bet esmu četriem lieciniekiem uzrakstījis vēstules un lūdzis tos vajadzības gadījumā par mani izteikties. Fridlenders brīdi klusēja, tad piedāvāja man cigareti un tasi kafijas. Ne vārda vairs neteicis, viľš izľēma no aktu vākiem atsevišķi neiešūtās lapas un nolika tās man priekšā.

115


Mans pārsteigums bija liels. Tās bija pirms deviľiem gadiem manas rakstītās Bruno Kalniľa atsauksmes foto kopijas kur ar sarkanu zīmuli bija pasvītrāts — Libau, den Juli, 1941. Kad apstiprināju, ka raksts ir mans, Fridlenders uzvaras priekā atjautāja, kāpēc esmu gribējis noslēpt, ka vāciešu dienestā esmu ar to ienākšanas dienu Liepājā? Man bija plaši jāstāsta par notikumiem Latvijā un Brunīša lomu. No tā Fridlenders neapšaubāmi kļuva par vienu no vislabāk informētiem amerikāľiem Latvijas neatkarības laika vēsture. Uz izsūtītām četrām vēstulēm atbildi saľēmu tikai no kādreizējā Liepājas vācu draudzes mācītāja Bāna. Bez pozitīvas atbildes tur bija pievienota atsauksme — At-testatum Pastorale. Otrreiz manu piepūli Brunīša atsauksmes lietā man netieši atgādināja Brunīts pats. Bruno Kalniľa un Kārļa Dziļlejas rediģētā Sociāldemokrātu Partijas Biļetenā Nr. 3, 1952. g. martā bija publicēts raksts "Traģiska atcere". Tur starp citu bija apgalvots: Liepājas SD priekšnieks un Liepājas Zīdu noslepkavošanas vadītājs 1941. g. oktobrī K. Siljakovs, pag. gada augusta ievelēts franču zonas Latviešu Centrālā Padomē Vācija. Par šiem slepkavām un pret viņu darbību bēgļu organizāciju vadītājās iestādēs, mūsu trimdas labpusējū prese neuztraucas. Tas ir atklāts negods, pret ko latviešu sociāldemokrāti protestē. God. Bruno Kalniņa kungs! Man šai lietā komentāru nav. Manas gaitas jums ir tik labi zināmas, ka beidzot esam iepazinušies. *•* 1941. gada rudenī man radās pārliecība, ka neskatoties uz vācu okupācijas spēku neaprobeţotu varu mūsu zemē, tie tomēr zināmos gadījumos rēķinājās ar mūsu noskaľojumu, kuru, kā politiskais barometrs, reģistrēja viľu Drošības policija. Šinī laikā man bija kāda garāka saruna ar vienu no minētās iestādes tulkiem — Baltijas vācieti Fārbachu, kad tas man pa telefonu jautāja, vai es pazīstot Andrieva Niedras darbus un zinot kaut ko par viľa "puču"? Zeltiľa izdotie Niedras kopotie raksti bija manā bibliotēkā, pirms gadiem tos biju lasījis, to saturs manā atmiľā bija daļēji izgaisis vai saplūdis kopā. Viľa "puča" laikā Klostera pagastā ganīju cūkas, un no tiem laikiem atminējos tikai tik daudz, ka mani radi, neskatoties uz lieliem pavasara darbiem, bija kaut kur sameklējuši Niedras grāmatas. Vakaros tās par mani desmit gadus vecākais brālēns lasīja skaļi priekšā visiem mājas ļaudīm. Tā arī pateicu. Jau sarunas sākumā, kad Fārbachs pieminēja Niedras vārdu, un zinot ka 1924. gadā pēc viľa tiesāšanas un izraidīšanas no Latvijas Niedra dzīvo Austrumprusijā, kāda iekšēja balss man sacīja, ka šī saruna ir kaut kādā sakarībā ar Niedras eventuēlu atgriešanos. Kad to pateicu Fārbacham, viľš manu nojautu apstiprināja un pastāstīja, ka viľam jārakstot ziľojums, kā latvieši uz tādu notikumu reaģēšot. Ko es par to domājot.

116


Varēju viľam pateikt tikai to, ko sajutu. Ja Niedra atgriezīsies kā prezidents, ar puķēm to sagaidīs retais, bet ja kā pazudušais dēls, tad var gadīties, ka ziedu pasniedzēju viľam netrūks. Atgādināju Fārbacham, kas pats Latvijā bija dzimis, audzis un skolā gājis, pašam parakľāties savā atmiľā. Tad viľš zinās, ka Niedras darbi, pēc 1934. gada skolās latviešu literatūras vēstures stundās netika uzľemti, bet skolnieki tos pārzināja ne sliktāk par Raini. Domāju, ka Niedras Līduma dūmos ir pirmā vietā starp latviešu lasītām grāmatām. Kaut apzīmogots par tautas nodevēju, viľa Daţu skaistu ziedu un Brīnos es, tauta dzied, tai mutes aizbāzt neviens nav iedrošinājies. Tas manuprāt, būtu noticis, ja kāds būtu iedomājies dziedāt mūsu pirmā Tēvzemes balvas laureāta Jāľa Akurātera Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Ieteicu Fārbacham uzmanīties un nekādā gadījumā 16. aprīļa "puču" nenosaukt par "Niedras puču" un atgādināju, ka trīs viľa dēli bija brīvprātīgi iestājušies Kalpaka bataljonā. Niedra pučistu valdības priekšgalā stājās tikai pēc Barkovska 1919. gada 11. maijā. Man skolas laikā, latviešu valodas literatūras stundās, skolotājs, stāstot par Niedru un viľa darbiem, par nodevēju viľu nekad nenosauca. Pieminot viľa tiesāšanu un izraidīšanu, izpalīdzējās ar vārdiem — un kā tāds, uzskatīts par nodevēju, tiesāts un no Latvijas izraidīts. Arī skolēniem vārds "nodevējs" kaut kā nepielipa, jo kurš gan no mums Niedras darbus nebija lasījis jau savu vecāku mājās? Niedra nodevējs? Nekad! Visi viľa darbi runāja pretim šādam apgalvojumam. Skolotājs jau nemaz to neapgalvoja, bet tuvākās diskusijās par šo jautājumu ar mums neielaidās! Toreiz, 1929. un 1930. gadā no skolotāja paskaidrojumiem par Niedras personību radās iespaids, ka mums, jaunai paaudzei kaut ko mēģina noklusēt. Jauniešiem 17, 18 gadu vecumā ir arī citas intereses, nekā tikai latviešu literatūra un tās autori. Klases vairums ar skolotāja paskaidrojumiem vienmēr apmierinājās un tas, pāris dumpīgākiem aizbāza mutes. Skolotāja uzdotās vielas iemācīšanās un ticība tās pareizībai, ir divas daţādas lietas. Toreiz, Niedras noziegumam patiesību meklēdams, ieguldīju tur ne tikai daudz brīvā laika, bet arī gandrīz visu savu kabatas naudu. Pat kādā tirgus dienā, kopā ar savu klases biedri Arnoldu Putreli, izlūdzāmies atļauju skolu uz pāris stundām atstāt. Tās izmantojām, lai Jelgavas tirgū sabraukušajiem lauciniekiem un pircējiem noprasītu, ko viľi zina un domā par Niedras darbību Latvijas pirmajā gadā. Atbildes bija pārsteidzošas. Kaut gan neviens Niedras vārdu bez nodevēja apzīmējuma neizrunāja, tomēr neviens, no apmēram 20 izklaušinātām personām, to tieši par tādu nenosauca. Aptaujas rezultāti izteicās divos atzinumos: 1. Par savu sadarbību ar Golcu viľu uzskata par nodevēju, bet viľš no boļševikiem atbrīvoja ne tikai Jelgavu, bet arī Rīgu. Toreiz ari Balodis ar saviem karavīriem bija padots Golcam, un pēc Rīgas ieľemšanas vēl vienmēr bija zem viľa komandas, bet Cēsu kaujā viľš nepiedalījās.

117


2. Niedra, — sareţģīts laikmets, nodevēji šeit un nodevēji tur. Vai tagad Rīgā mazums augstos amatos sēţ tādi kungi, kas no Krievijas atgriezušies kopā ar sarkaniem strēlniekiem. Arī strēlniekus neviens netiesā. Viss bija pārāk sareţģīts. Grūti pateikt, bet laikam kādam vai kādiem ir izdevīgāk, ja Niedra atrodas ārpus Latvijas. Tagad Latvija ir brīva valsts un valdībai vajadzētu kā mātei savus bērnus saukt mājā, lai kur tie būtu. Darāmā vēl ir daudz un maizes pietiks visiem. To Fārbacham pastāstīju, bet man nebija ne kādas liecības par Niedras tiesāšanu. Materiāli, ko par Niedras prāvu biju savācis no avīţu izgriezumiem, ar pārējiem Liepājas laika dokumentiem, atradās norakti laukos. To Fārbacham atklāt negribēju. Tad iedomājos, ka materiāliem par Niedras tiesāšanu jābūt arī Latvijas archīvos. To pateicu un piebildu, gadījumā, ja vācieši tos tagad publicētu, tad tie sasniegtu tirāţu, kādu neviens izdevums Latvijā vēl nav piedzīvojis. Tauta varbūt atzītu, ka tikai Niedra un neviens cits pašreizējos apstākļos, var būt par tās atbildīgo vadītāju. Niedra atgriezās 1942. gada augustā, bet jau tā paša gada 24. septembrī nomira. * * * Kad 1943. gada otrā pusē Jurkšaiti jau bija nomainījis Hildemanis, un iesniedzu viľam savu pirmo kārtējo mēneša ziľojumu, sekoja negaidīta iztaujāšana. — Jūs bijāt aizsargs? — Jā! — Vai jums ir zināms, kur tagad atrodas Jūsu augstākais priekšnieks Alfrēds Bērziľš? — Jā, Vācijā, cietumā vai koncentrācijas nometnē! īss klusuma brīdis, un tad: — Kā jūs to zināt? — Tā baumo, jau ilgi! — Kā šīs baumas ir cēlušās? — No Baltijas vāciešiem un tiem latviešiem, kam tiešs sakars ar Vāciju! — Apbrīnojami! Bērziľš bija ministrs, kādu ministriju viľš vadīja? — Sabiedrisko! — Sabiedrisko? Ko tas nozīmē, kādas dzīves nozares tai bija pakļautas? — Prese, radio, māksla, biedrības un rūpniecībā nodarbināto pārstāvēšana! — īsi un skaidri — propaganda? — Jā, arī tā to var teikt! — — — —

Kādam mērķim viľa darbība vai propaganda kalpoja? Pats par sevi saprotams — nacionāli valstiskai! Kādas idejas tā apkaroja? Nekādas, bet bija vērsta uz tautas saliedēšanu un tās pašapziľas celšanu!

118


— Vai jums ir zināms, ko prezidents teica, kad vācu tautības iedzīvotāji atgriezās Reichā? — Es domāju, jā! — Vai jūs man pievienosities, ja teikšu, ka katras valsts propagandas ministrs pārstāv savas valsts vadītāja politiku? — Jā! — Tādā gadījumā Bērziľš ir tikpat pretvācisks, kāds bija prezidents? — Nepiekrītu, ka Ulmaľa polītika būtu pretvāciska. Viľa ceļa vēlējums aizbraucējiem, baltvāciem, bija domāts, kā pievilta tēva brīdinājums bērniem, kad tie patvarīgi aiziet no viľa koptās mājas! — Vai jūsu prese tika cenzēta? — Pēccenzūra noteikti bija! — Vai tā bija Bērziľa ziľā? — Noteikti, — jā! — Vai jūs zināt, ka raksti presē vāciešiem bija nedraudzīgi un karikatūras izsmejošas? — Nedraudzīgus rakstus lasījis neesmu un labas karikatūras uzdevums ir notikumus atspoguļot no komiskās puses! īss klusuma brīdis: — Ko vēl zināt par Bērziľu, kāpēc viľš Reichā atrodas apcietinājumā? — Runā, ka viľš Vācijā apcietināts par slēpšanos zem cita vārda! — Ja tā būtu patiesība, kādēļ, pēc jūsu domām, Bērziľam Reichā bija jāierodas ar viltotiem dokumentiem? — Domāju, ka citas iespējas viľam nebija. Runā, ka Latviju viľš atstājis tad, kad krievi jau bija mūsu zemē, un šaubos, vai viľam tas ar saviem īstiem dokumentiem būtu izdevies! — Ko jūs domājat, kāda iemesla dēļ viľš Reichā ieradās? —Domāju, ka nekādā gadījumā tikai savu ādu glābdams. Latviešos valda pārliecība, ka Bērziľš Vācijā ieradies, lai ar Baltijas vāciešu starpniecību un labiem sakariem ar Vācijas diplomātiskiem un preses pārstāvjiem grieztos pie Eiropas varenākā vīra, lai lūgtu viľa atbalstu latviešu nelaimes atslogošanai. — Vai šādam domāšanas veidam ir kāds pamatojums? — Jā, Bērziľa patriotisms! — Vai jums ir ziľas, ka Bērziľš būtu uzturējies arī citās valstīs? — Nē! — Ja par Bērziľa atbrīvošanu prasītu jūsu parakstu, vai jūs to dotu? — Nē! — Nē?, tas mani pārsteidz. Kāpēc nē? — Tāpēc, ka nezinu, par ko viľš ir apcietināts!

119


— Es arī to nezinu, bet zinu, ka viľš tiešām Reichā atrodas apcietinājumā. Laikam tiek domāts par viľa atbrīvošanu, jo Rīga no manis pieprasa atsauksmi, kādā amatā kurzemnieki Bērziľu gribētu redzēt, ja viľš atgrieztos Rīgā. Sagaidu, ka jūs man šādu atsauksmi pāris dienu laikā varēsat iesniegt? — Jā! — Nu, tad uz redzēšanos pēc pāris dienām. Atklāti sakot, kā bijušam aizsargam, man bija uz Bērziľu "zobs". Zināju, ka tāds uz viľu bija daudziem, viľam padotās organizācijas piederīgiem. Mēs neviens viľam nepārmetām, ka viľš kā "kapteinis" pirmais atstāja grimstošo kuģi. Taisni pretēji, mēs to atzinām par pareizu un priecājāmies, ka viľam, kā krievu ienaidniekam izdevās tos piemuļķot. Par to čeka, droši vien, nolikvidēja tos savus aģentus, kas bija atbildīgi, lai Bērziľu neizlaistu no acīm. Mēs viľam pārmetām, ka visa lielā, aktīvā aizsargu saime, ar saviem 45 000 vīriem, samērā labi apbruľota, kaut tikai ar kājnieku ieročiem, tika pamesta nesagatavota savam liktenim un nodota krieviem atbruľošanai, kā gūdtekľu bars. Nevajadzēja būt psīchologam, lai saprastu, ka aizsargu organizācija, no kuras locckjiem 48% bija zemnieki, 27% strādnieku un 25% ierēdľu, kur tās dalībnieki ar brīvprātīgu iestāšanos organizācijā, bija arī brīvprātīgi daļēji atteikušies no sava "es". Viľus vienoja kāda nerakstīta devīze, kas mājoja katrā aizsargā un mudināja kalpot savai tautai, savai zemei. Te slēpās tās vitālais spēks un kopības apziľa, no kuras krievi baidījās vēl tad, kad aizsargu organizācija jau bija atbruľota. Tādēļ 14. jūnija izsūtīšanās, uz Sibirijas vergu nometnēm, aizveda 80% bijušos daţādu pakāpju aizsargu komandierus. (Aizsargu organizācijā virsniekus sauca par komandieriem, piem.: vada komandieris, rotas komandieris, bataljona komandieris). Ka krievi "pareizi" bija rīkojušies, to pierādīja vācu — krievu pirmā kara diena. Latvijā nebija pagasta vai pilsētas, kur aizsargi nesāktu pulcēties daţāda lieluma pašaizsardzības vienībās. Nereti uz desmit vīriem bija tikai viena pistole vai kāds cits apbruľojums, ko zināmos apstākļos var uzskatīt par ieroci. Zaudējumus, ko šie vīri nodarīja krieviem, komunisti nav aizmirsuši, un par tiem lamājas savās grāmatās, preses izdevumos un radiofonā. Tanīs dienās bijušie aizsargi vainu par ieroču trūkumu pierakstīja Alfrēdam Bērziľam. Bērziľš tur varēja līdzēt daudz, un tā nedomāju es viens. Visam šim domāšanas veidam ir sava priekšvēsture. 1938. gada otrā pusē Liepājas aizsargu eskadriļa saľēma no sava pulka štāba rakstu, ka sakarā ar Aizsargu štāba rīkojumu visiem komandieriem, jaunā parauga dienesta apliecību saľemšanai, līdz oktobra beigām jāiesūta piecas ģīmetnes 4,5 x 6 cm, uz speciāla papīra. Rakstā bija norādīts arī fotogrāfs, kur tās izgatavojamas, un Liepājā tāds bija Bokums.

120


Rakstā tika pieprasīts, ka līdz ar ģīmetnēm jāiesūta arī pilnīgs aizsargu privāto ieroču saraksts! Visu pakāpju aizsargiem dienesta apliecībās bija rubrika, kādus ieročus apliecības īpašniekam ir tiesības turēt un nēsāt. Tur parasti bija ierakstīti tikai no valsts saľemtie ieroči, bet ne katru reizi. Ap šo pašu laiku, Liepājas eskadriļas vajadzībām, saľēmām vienu igauľu parauga mašīnpistoli — Arsenal Talin, kura gan tika inventarizēta valsts ieroču sarakstā, bet, izsniedzot to kādam no eskadriļas vīriem kopšanai un uzglabāšanai, tā apliecībā netika ierakstīta. Privātie ieroči, pēc manas pieredzes, daţādās Liepājas aizsargu vienībās apliecībās bija ierakstīti daţādi un atbilda patiesībai no 15% - 35%. To reģistrēšana vienībās nebija obligāta, un tādēļ par tiem nekādu sarakstu nebija. Kad minēto rīkojumu saľēmām, Liepājas aizsargu namā vairākus vakarus no vietas, starp daţādu vienību aizsargu komandieriem, par abiem rīkojumiem notika dzīvas debates. Liepājas eskadriļā tanī laikā bijām 14 aizsargi-komandieri, no kuriem neviens nevarēja izdomāt kaut cik loģisku atbildi, kāpēc Rīgai ir vajadzīgi no katra 5 uzľēmumi. Pietiktu ar trim — pa vienai jaunai apliecībai, štābu kartotēkai un pulka kartotēkai, bet kam atlikušie divi uzľēmumi? Beidzot Inţ. Sniķeris no Liepājas drāšu fabrikas "zirgodamies" ieminējās: Nelauziet galvas. Viena Staļinam un otra Hitleram. Ja viens vai otrs pie mums iesoļos, tiem būs vieglāk mūs pazīt un pievākt! Par šo piezīmi"izzirgojušies",toreiz nenojauzdami, cik tuvu tā bija patiesībai, mēs prasītās ģīmetnes uz Rīgu nosūtījām. Ar privāto ieroču sarakstu gāja grūtāk. Visi zinājām, ka ar 1938. gada 31. martu, spiedošas vajadzības dēļ, beidzot ir nodibināts Valsts aizsardzības fonds. Pieľēmām, ka ar privāto ieroču apzināšanu tam varētu būt kāds sakars. Tomēr nācām pie atziľas, ka reģistrēts ierocis tomēr nav vairs īsts ierocis. Ko var zināt, no kā tas kādreiz ir jāslēpj? Vai mūsu atbrīvošanas cīľās tam jau nebija daudz piemēru, kur katra labi noslēpta "berdanka" palīdzēja apbruľot veselu pulku Latgales partizāľu? Kaut lielais vairums domāja, ka privātie ieroči nebūtu jāuzdod, un daţam to bija pat maza kolekcija, tad beigās uzvarēja uzskats, ka tā būtu maza revolūcija pret valdību un vadību, un tādēļ mums nepiedienīga. Kad ieroču saraksts bija sastādīts, tad no man zināmiem eskadriļas aizsargu privātiem ieročiem nebija uzdotas tikai divas pistoles. Nepilnus divus gadus vēlāk miliči man, kā bijušam Liepājas aizsargu eskadriļas saimniecības priekšniekam, 1940. gada jūnija pēdējās dienās, noľēma pēdējo patronu, un mani vairākkārt stundām ilgi pratināja par privāto ieroču papildsarakstiem, kas bija sagatavoti pēc pēdējā ziľojuma 1938. gada oktobrī. Tādā pašā veidā viľi vērsās pret tiem aizsargiem, kam daţas dienas iepriekš komunistu satricinātais pūlis bija ieročus noľēmis bez kvīšu izdošanas. Vainu par aizsargu iemanevrēšanu šādā strupceļā piedēvējām aizsargu augstākai vadībai, it sevišķi Alfrēdam Bērziľam.

121


Mūsu armijas atbruľošana krieviem grūtības nedarīja, viľi to izdarīja pakāpeniski, iekļaujot to savā padotībā. Aizsargus atbruľot palīdzēja viľu pašu ieroču saraksti un vadības īsredzība. Mēdz teikt, ka pēc tiesas katrs esot gudrs, bet vadošo amatu personu kļūdas tauta neakceptē un nepiedod. Bērziľš, kā tuvākais Ulmaľa līdzstrādnieks un aizsargu augstākais priekšnieks, nevarēja nezināt valdības iekalkulētās briesmas, kas varēja draudēt mūsu zemei. Viľam vajadzēja labāk pazīt savu brīvprātīgo "armiju". 1940. g. februārī Rīgas, Kuldīgas un Madonas raidītāji pārraidīja klausītājiem visā valstī prezidenta Ulmaľa teikto runu Šķibes pagasta Ezerklaišās vakarētajiem. Savā runā prezidents Ulmanis aicināja iedzīvotājus būt gataviem smagam, izšķirīgam brīdim. Ja tāds pienāktu, viľš brīdināja, tad no katras lauku sētas vienam vīram būs jāuzvelk uniforma. Lai laicīgi sagatavo šīm vajadzībām attiecīgo veļu un pāris labu zābaku, jo vadības rīcībā neesot tādu spīķeru, kur šādas mantas uzglabāt. Šīs runas laikā Vācija ar Krieviju jau bija sadalījušas Poliju, Francija bija kapitulējusi Vācijai, Vācija bija okupējusi Holandi, Dāniju, Beļģiju un Norvēģiju. Krievi karoja ar Somiju un to bāzes atradās māsu zemē. Tauta prezidenta runu uzľēma saprotoši un viľa aicinājumam sekoja. Ka runa izraisīja dzīvu politizēšanu, tas ir pats par sevi saprotams, un ka prezidenta pieteiktais smagais izšķirīgais brīdis varētu būt Krievijas agresija, par to šaubu bija tikai retām. Aizsargiem bija ne tikai sagatavošanai pieteiktā veļa un zābaki, tiem bija arī uniformas, valsts un pašu iegādāts apbruľojums. Ja Bērziľš šinī laikā saviem aizsargiem būtu dāvājis tādu pašu uzticību, kādu krievi tiem deva, tad viľš arī būtu rūpējies, lai pēc organizācijas atbruľošanas tā vēl paliktu apbruľota. Ja viľš iespēju robeţās pēc pulku, bataljonu vai rotu komandieru ieteikumiem būtu apgādājis aizsargus ar nereģistrētiem ieročiem un municiju, tad 14. jūnija izsūtīšanā viens otrs tēvs būtu paglābis savu ģimeni un viens otrs čekas vīrs nedēļu ātrāk būtu aizgājis pie Ļeľina. Aizsargu aviācijas pulkam bija ļoti tuvas un labas attiecības ar mūsu Kara aviācijas pulku un savstarpējā saprašanās bija kā rokai ar cimdu. Katras vienības piederīgie zināja, kas notika otrā, kopīgi priecājās par panākumiem un kopīgi sēroja par neveiksmēm. Bērziľš savos garākos dienesta braucienos nereti izmantoja kara aviācijas lidmašīnas. Kādā lidojumā no Rīgas uz Daugavpili tā rīcībā kā lidotājs bija nozīmēts virsleitnants Jākobsons. Kad divvietīgā mašīna bija jau pacēlusies gaisā un apmetuši obligāto loku virs lidlauka, tā uzľēma kursu uz Daugavpili. Vltnts. Jākobsons, kuram skaistā laika dēļ lidmašīnas vadība nekādas grūtības neradīja un kurš atradās mašīnas priekšējā sēdeklī, izľēma no kabatas divus ābolus, un vienu sākdams ēst, otru pār plecu atpakaļ sniedza Bērziľam. Bērziľš no ābola atteicies, un vltnts. Jākobsons to vēlāk noēda pats. Dabīgas un biedriskas attiecības, kādas it sevišķi pastāvēja gaisā, bet Bērziľš domāja citādi.

122


Pēc atgriešanās no Daugavpils, vltn. Jākobsons nākošā dienā tika izsaukts pie pulka komandiera plkv. Indāna. Viľam paziľoja, ka uz Bērziľa pieprasījumu, par necienīgu izturēšanos, dodot Bērziľam ābolu kā ganu zēnam, viľam esot lidotājs jāsoda ar augstāko soda mēru, desmit dienu arestā, ko viľš kā pulka komandieris varot uzlikt saviem virsniekiem. Vltnts. Jākobsons vēl nebija sācis savu sodu izciest, kad par to jau zināja abu pulku piederīgie visā Latvijā. Reakcija par to nebija dusmas uz Bērziľa iedomību, bet noţēla, ka mūsu valsts priekšgalā ir vīrs, kas neprot rokās sadoties pāri savam novadam. Toreiz, domājot par atsauksmi, kas man bija jāraksta un atminoties pagātnes notikumus, kas saistījās ar Bērziľa vārdu, man piepeši nokrita it kā plīvurs no acīm, un es redzēju vēl kādu ainu. No mūsu valsts neatkarības laika bija pagājuši vairāk kā trīs gadi. Ulmaľa vārds tautā dzīvoja un to dzirdēja pieminam katru dienu. Bērziľa vārdu ar lamāšanos pieminēja pašaizsardzības laikā. Kādus pāris mēnešus vēlāk Latviju bija sasniegusi ziľa par viľa apcietināšanu Vācijā, ko cilvēki pieľēma zināšanai un bez komentāriem. Pēc tam viľa vārds pagaisa, netiku dzirdējis, ka plašākā vai šaurākā sabiedrībā par viľu izrādītu kādu interesi. Aizsargu organizācija nebija atjaunota un ja būtu, Bērziľu tās priekšgalā neviens vairs negribēja redzēt. Informācijas dienestu un propagandu kontrolēja vācieši un tur meklēt atsauksmi Bērziľam turēju par negodīgu. Ticēju, ka tik daudz goda prāta viľam ir, lai tagad nepārsedlotos uz vācu propagandu, bet pats kaut ko pret savu sirdsapziľu uzrakstīt nevarēju. Palika pāri viľa sākuma arods — karavīrs. Bez leģiona, mums bija vēl daudzas citas militāras vienības, kurās trūka virsnieku un Bērziľš šādu grādu bija jau ieguvis atbrīvošanas cīľās. Vīri, tūlīt pēc krievu padzīšanas, brīvprātīgi pieteicās karotāju rindās. Tie vairumā bija kādreizējie aizsargi, no kuriem izveidoja pāri par divdesmit bataljonus. Neviens tomēr negāja cīnīties par Lielvāciju vai tās Vadoni. Viľi neprasīja, kas par to būs, bet, ticēdami Latvijas brīvībai, viľi stājās karotāju rindās, lai atriebtu savus aizvestos un noslepkavotos piederīgos. Vai šāds pienākums nebija arī Bērziľam? Ja ne pret vienu citu, tad pret Ulmani noteikti, kas to bija pacēlis uz viľa karjeras augstās pakāpes un varbūt pai audzināja par savu mantinieku? Nezinādams, par ko Bērziľš apcietināts, bet pieľemot, ka tam pamatā ir kādas aizdomas par viľa anglofīlo nostāju, atsauksmē sevišķi pasvītrāju lielo brīvprātīgo skaitu, tieši no bijušiem aizsargiem un uzsvēru, ka Bērziľa eventuālā ierašanās pie viľiem cels viľu cīľas morāli vēl vairāk. Kad atsauksmi biju uzrakstījis, to nolasīju daţiem saviem darbiniekiem, bijušiem aizsargu aviācijas piederīgiem, un biju pārsteigts, ka viľi to atzina par labu. Varbūt vācieši viľu uz šādiem noteikumiem arī atbrīvos, bet nevar ticēt, ka bijušais "ģenerālis'", kas apvainojies par draudzīgi pasniegtu ābolu, tagad kā leitnants gribēs gulēt vienā cīľas grāvī ar kanakiem, un varbūt klausīt komandām, ko saľems no saviem kādreizējiem padotiem.

123


Atsauksmi iesniedzu. Nekādu oficiālu atbildi uz to negaidīju. Pēc gada tomēr uzzināju, ka Bērziľš esot atbrīvots, bet ar noliegumu atgriezties Latvijā. Es nebiju vienīgais kādas dienesta vietas priekšnieks, no kā šādu atsauksmi prasīja. Kas bija pārējie un ko tie rakstīja, nezinu, bet bija iespaids, ka par Bērziľa atbrīvošanu bijām iestājušies visi. Atsauksmes rakstīšana par Bērziľu man uzplēsa vēl kādu neaizdzijušu rētu. Ilgi bija jādomā par to sajukumu, ko krievi ar viena gada okupāciju ienesa mūsu tautā. Nereti viens otrs vīrs, kuru līdz tam biju uzskatījis par nacionālu, izrādījās krievu līdzskrējējs un savas tautas noliedzējs. Bērziľa kādreizējais pilots vltn. Jākobsons kara pirmajās dienās, krieviem atkāpjoties, aizgāja tiem līdz. Nezinu, vai tā bija piespiesta vai brīvprātīga, kā apvainojuma rezultāts par Bērziľa augstprātību un apcietinājumā pavadītām desmit dienām. Ne bez pamata gudri vīri māca, ka ir vārdi, kurus nedrīkst izrunāt, un darbi, kurus nedrīkst darīt, jo tie nekad vairs neesot par labu grieţami. Izsekojot latviešu gaitām Sarkanarmijā 1944. gada beigās, uzzināju, ka vltnts. Jākobsons kā vecākais leitnants savu karjeru sācis atsevišķā latviešu aviācijas eskadriļā un, sākot ar 1943. gada jūliju, kad šo eskadriļu pārdevēja par 1. Latviešu bumbvedēju pulku, iecelts par šī pulka vieglo nakts bumbvedēju trešās eskadriļas komandieri. Tālāk viľa gaitas izsekot man nav bijis iespējams, bet nav izslēgta varbūtība, ka sarkaniem kungiem kalpojot, Jākobsons savu bumbu kravu izmetis arī virs mūsu leģionāriem, jo Sarkanarmijas lidmašīnas, kas 1944. gadā 6. aprīlī bumboja Rēzekni, vadīja latvieši.

MACPĀNS Pirmās ziľas par īstu sarkano partizāľu darbību Latvijas territorijā 1942. gada vidū saľēmām no Rīgas. Tās vēstīja par kādu partizāľu nakts uzbrukumu Šķaunes pagasta valdei. To izveduši izklīdinātie sarkanarmieši, kas sākuši organizēties un bazi it kā iekārtojuši Osvejas ezera apkārtnē. Pavirši paskatoties kartē, redzēju, ka Šķaune atradās uz Latvijas - Krievijas robeţas, dienvidu galā. Osvejas ezers no tās nebija tālu, bet Krievijā. Pieľemot, ka partizāni tur drīzumā tiks iznīcināti, notikumu, kas risinājās tālu no mums, tūlīt aizmirsām. Otrreiz par Osveju dzirdēju tikai pēc gada, kad 1943. gada aprīlī ierados Rīgā uz vienu no kārtējām domu izmaiľām ar latviešu polītiskās policijas priekšnieku Teidemani. Izrādījās, ka no Osvejas partizāľu bāzes Latvijas territorijā bija notikuši tālāki iebrukumi Rundēnu un Istras pagasta centros, kas abās pusēs nebija palikuši bez zaudējumiem. Nopratinot

124


sadursmēs saľemtos gūstekľus, atklājies, ka Osvejas apkārtnē kāda Zaharova vadībā ne tikai organizējušies izklīdinātie sarkanarmieši, bet pie viľa 1942. gada decembrī, kā atsevišķa vienība piebiedrojusies kāda apmēram 60 vīru liela latviešu partizāľu grupa, kas Osvejā ieradusies no Padomju Savienības, pārejot fronti ziemeļos no Nasvas. Nasva no Osvejas gaisa līnijā atradās apmēram 200 klm. Tas nozīmēja, ka latviešu grupa līdz Osvejai nepamanīta bija nogājusi vairāk kā šos 200 klm. pa frontes aizmuguri. Sasniegums bija ievērības cienīgs. Par latviešu grupu Rīgā valdīja uzskats, ka Osvejas bāzē no tās izveidos vairākas grupas ar piedalītiem krieviem. Jaukto tautību dēļ grupām būtu vieglāk vervēt piekritējus un slēpējus starp pierobeţā dzīvojošiem krieviem. Tās varētu iefiltrēt daţādu sabotāţas aktu izvešanai. Lai šādai eventuēlai partizāľu darbībai Latvijas territorijā pārvilktu strīpu, policijas vadība bija izšķīrusies par Osvejas nometnes iznīcināšanu. 1943. gada februārī šāda akcija sākta, bet nepilnīgas izlūkošanas dēļ, cerētos panākumus neesot devusi, un Osvejas grupa nav iznīcināta. Saľemto gūstekľu nopratināšana devusi samērā skaidru bildi, lai pret Osveju varētu plānot jaunu akciju, bet tā radījusi arī kādu mīklu. No gūstekľu izteicieniem izrietot, ka latviešu partizāni esot pilnīgi patstāvīga vienība, un tā visus rīkojumus radio ceļā saľemot tieši no LKP CK vadības Maskavā. Man tas izklausījās neticami. Vai tad tiešām krievu komunisti savu uzkundzēšanos būtu atmetuši un sākuši atzīt savus mazos brāļus? Bet kad ūdens smeļas mutē, tad pieķeršanās pie salmiľa dod cerības izglābties. Osveja atradās 500 klm. gaisa līnijā no Liepājas, tā mani neinteresēja. Neticēju, ka man ar to iznāks kādreiz sastapties Kurzemē. Ka Teidemanim tur izdevies iefiltrēt savus aģentus un viľa rūpes noklausījos tikai kā interesantu kriminālstāstu. Atgriezies Liepājā, par Osveju vairs nedomāju līdz septembra vidum, kad kādu dienu gandrīz vienā un tai pašā stundā man to atgādināja no divām pusēm. Vispirms es no Rīgas aģentūras daļas saľēmu ar kurjeri sūtītu vēstuli, kuras īsais saturs bija vairāk kā sensacionāls. Latviešu partizāľu vienība Osvejā ir izdalīta pēc dalībnieku iepriekšējām dzīves vietām. Ansim — Macpānam ar pieciem vīriem vajadzētu būt savā dzimtā pusē Alšvangā, vai tie tur ieradīsies tuvākā laikā. Vēstule rādīja, ka Teidemaľa iefiltrētiem vīriem bija laimējies. Pāris reizes pārlasot īsās rindas, sapratu, ka domu strīpa starp Ansi un Macpānu nozīmēja, ka Ansis bija viľa segvārds. Brīdī, kad gribēju celties no krēsla un doties uz kartotēkas telpu, lai redzētu kas ir Macpāns, pie manis ienāca aģentūras vadītājs. Viľš norādīja, ka šis vīrs ar četriem palīgiem ir atgriezies Alšvangā. Nolika manā priekšā Andreja Macpāna lietu. Viľš apgalvoja, ka ziľas ir ticamas un to pirmavots ir Macpāna tēva brālis. Kas ir viľa pavadoľi, nav zināms, bet tie ir apgādāti ar raidītāju un savu slēptuvi iekārtojuši Kukšas ezera meţā. Izklausījās neticami, ka viľi nākuši kājām no Padomju Savienības. Tas bija svarīgi, ka viľi tiešām ir atgriezušies. Kad aģentūras vadītājam pastāstīju, ko par Macpānu jau zināju, viľa

125


domas par atgriešanās veidu vairs nelikās mazsvarīgas. Abi sapratām, ka mums bija jāpārkoţ kāds ciets rieksts. Pieaicinājis daţus no saviem darbiniekiem, mēs ķērāmies pie Macpāna ielenkšanas plāna izstrādāšanas. Dzimis 1910. gadā, uzaudzis septiľu bērnu ģimenē Alšvangas pagastā, kur viľa tēvam piederēja 20 hektāru liela saimniecība Vecsniķeri, bet kurā tagad saimniekoja viľa vecākais brālis Pēteris. Pēc vietējās pamatskolas beigšanas Andrejs bija pārcēlies pie radiem uz Liepāju, kur saimnieciskās krīzes dēļ vairākkārt mainījis meistarus, bet tomēr bija paguvis apgūt galdnieka amatu. Liepājas laikmeta sākumā bijis biedrs SSS (organizācija — Strādnieku sports un sargs), bet vēlāk Darba jaunatnē. Pēc obligātā kara dienesta, ko nokalpojis Liepājā — Kara ostā, Andrejs 1933. gadā atgriezies savā dzimtā pagastā, kur vasarās uzturu pelnījis kā būvgaldnieks, bet ziemās pārticis no gadījuma darbiem. Par Andreja Macpāna tā laika polītisko darbību mūsu kartotēkā bija kāds izraksts no Liepājas apgabaltiesas aktīm, atrasts ne apgabaltiesas archīvos, bet Sarkanā brīnumā. Tas vēstīja, ka 1937. gadā, naktī no 6. uz 7. novembri — oktobra revolūcijas svētkiem, Klosteres pagastā uz ceļa, kas ved no Pidţu mājām uz Jamaiku muiţu, pie ceļa rādītāja — Aptieka, kāds aizsargs bija atradis uzvilktu sarkanu karogu, ar balti uzkrāsotiem komunistiskiem saukļiem. Tas bija darināts no spilvenu drēbes un daļēji vēl ar vistu spalvām. Aizsargs karogu noľēmis un nodevis vietējam policijas kārtībniekam. Tas uz aizdomu pamata, kopā ar aizsargu, vēl tanī pašā naktī ieradies Jaunās muiţas jaunsaimniecībā Kaľepvērpji. Viľš zinājis, ka pie tās saimnieka Kārkliľa, kurš bijis goda vīrs un liels bišu draugs, pirms kādas nedēļas ieradies tā radinieks Andrejs Macpāns, palīdzēt gatavot jaunus bišu stropus, un kuru tā lielās mutes dēļ, pazinis kā komunistiski noskaľotu. Nemodinot Macpānu, kurš gulējis dibens istabā, kārtībnieks vispirms noprasījis saimniecei, cik viľai ir spilvenu un vai tie atrodas savās vietās? Kad pēc īsas apdomāšanās un spilvenu pārbaudes saimniece ziľojusi, ka viens trūkst, kārtībnieks jautājis Kārkliľam: Kad viľš pēdējo reizi lietojis baltu krāsu? Kārkliľš atbildējis, ka apmēram pirms diviem mēnešiem. Tam sekojusi kopīga krāsu podu pārbaude. Baltā krāsā iemērktā pindzele, kas salipuši ar vistu spalvām, rādījusi, ka tā lietota nesen. Tad pienākusi Macpāna iztaujāšana. Viľš no sākuma visu noliedzis. Kad kārtībnieks pārbaudījis viľa drēbes, uz tām atradis vistu spalvas un uz dubļainajiem zābakiem pat baltās krāsas punktus, Macpāns atzinies, ka uzvilcis karogu, kuru gatavojis no savai radiniecei nozagtās spilvenu drānas. Par šo nodarījumu Macpāns Liepājas cietumā dabūjis pavadīt sešus mēnešus. Rakstā ar violetu tinti vairākkārt bija pasvītrots vārds atzinās un teikums par atrastām vistu spalvām uz Macpāna drēbēm un baltās krāsas punktiem uz viľa zābakiem. Pasvītrojumiem pretī uz izraksta kreisās malas ar to pašu violeto tinti krievu valodā bija uzrakstīts — Durak!

126


(Muļķis). Zem tā bija vērtētāja iniciāļi un datums, kad tas darīts. Datums bija nesens. — jūnija pirmās dienās 1941. gadā. Neskatoties uz to, ka Macpāns par komunistu propagandu vēl otrreiz bija apcietināts 1940. gada sākumā un no cietuma izkļuvis tad, kad no tā izkļuva viľam līdzīgi, un tūlīt paspējis iestāties partijā un iecelts par Aizputes milicijas polītisko vadītāju, viľš tomēr lielo biedru acīs uzticību nebaudīja. Tikai čeka zināja, kāds būtu Macpāna turpmākais liktenis pēc viľa novērtēšanas, bet tam svītru pārvilka karš un tā viľš bija izbēdzis līdz savam vērtētājam. Tas bija viss, ko par Macpānu pirmā brīdī zinājām. Pretēji viľa kādreizējam vērtētājam, mēs viľu, pēc tā lieliem pārgājieniem, par muļķi neuzskatījām. Starplaikā Andrejs Macpāns ir vērtēts otru reizi. Gadus desmit vai vienpadsmit pēc Otrā pasaules kara viľš no daţādiem latviešu komunistu autoriem ir atzīts par Kurzemes sarkano partizāľu organizatoru un to izcilāko vadoni. Tikai piecpadsmit gadu pēc viľa nāves arī krievu biedri viľu akceptēja un apbalvoja ar Sarkanā karoga ordeni. Arī šim otram Macpāna vērtējumam nevaram pievienoties. Jājautā, kādēļ un kādai vajadzībai latviešu komunisti viľa vārdu Kurzemē ir centušies padarīt nemirstīgu? Manuprāt latviešu komunisti ar saviem rakstiem par Macpāna varoľdarbiem nav gribējuši tikai viľu, bet arī sevi parādīt kā līdzīgus saviem krievu lielbiedriem, un radot pret viľu uzkundzēšanos sev pietiekoši stipru balstu, kad slodze sirdsapziľai kļūst par smagu. Krievi turpretī ar savu Macpānam piešķirto Sarkanā karoga ordeni latviešu biedriem grib parādīt, ka virs, ko viľi ir atzinuši par cīnītāju autoritāti, ir cīnījies tikai par Maskavas mērķiem. Viens no bijušiem Alšvangas pagasta piegriezuma zemes ieguvējiem, kuru turpmāk saukšu par Ādamu, bija mūsu aģents, kaut nesodīts, ar gluţi tīru vesti nebija. Viľš vairākkārt savā laikā bija turēts aizdomās par malu medniecību un zivju ķeršanu nārstu laikā. Daţas nedēļas pēc krievu padzīšanas viľš, kā vienīgais alšvangietis, bija ieradies Aizputes apriľķa policijā un tur nodevis liecību, kā un kādos apstākļos viľš Baigā gadā ticis piespiests darboties par čekas ziľotāju. Ziľas viľš nodevis Aizputes milicijas polītiskam vadītājam Andrejam Macpānam. Mēs Ādamu atminējāmies pēc Bieranda akcijas un uzdevām turēt acis un ausis vaļā un vērot vēl nenotverto Jēkabu. Nevarēdams atturēties no savas zvejošanas kaislības, Ādams septembra otrā pusē, kādā dienā ar zirgu uz Kukšas ezeru bija aizvedis savu meteni un noslēpis to ezera krūmos. Vakarā, ap saules rietu bija to izvilcis starp ezera meldriem un jau lielā tumsā, tikai pa viľam labi pazīstamām meţa takām, devies uz māju. Negaidot viľš bija saskrējies ar Macpāna tēva brāli, un pirmā brīdī, viens otru nepazīdami, abi bija nobijušies. Pēc sekundes tie tomēr pazinušies, nobīlis pārgājis un pirmais ierunājies Macpāna tēva brālis. Viľš arī ievērojis, ka pretimnācējam labā rokā ar tumšu drānu pārklāts palielāks grozs, kam vienā malā saskatāms trīs litru alumīnija

127


piena kanniľas vāks. Viľš steigā jautājis vai esot ceļā ar naktslaunagu pie saviem pieguļniekiem? Uzrunātais pēc šāda Ādama jautājuma drusku pamīľājies, bet tad atbildējis, ka no viľa nav jābīstas, katrs var iet savu ceļu. Sākuši soļot katrs savu ceļu, bet pēc apmēram divdesmit soļiem, vecais Macpāns viľam tuvojies pusskriešus un uztraukts teicis, ka par tikšanos viľš nevienam nedrīkst stāstīt. Uzrunātais piebildis, ka saimei rītu nosūtīs kādu asaku, ja šonakt labi veiksies. Nelaizdams savu sarunu partneri pie vārda, turpinājis, cik tad ilgi Jēkabs pa meţu slāpstīsies, drīz nāks ziema, un tad arī nakts tumsa vairs pēdas nenoslēps? Vecais Macpāns klausījies ilgāku brīdi, līdz beidzot teicis: Tas, pie kā es eju, nav Jēkabs, bet mana brāļa dēls Andrejs. — Ko, vai tas, kurš bija milicijā? Viľš arī man bija uzdevis kādu uzdevumu! — Jā, ja tu tā runā, tad varu pateikt, ka tas pats jau ir. — Bet saki, kā viľš šeit gadījies? Es domāju, ka viľš ir kopā ar mūsējiem. — Bija un ir vēl tagad, jo viľš ir atgriezies kopā ar vēl četriem biedriem. — Vai es ari viľus pazīstu? — Nezinu, jo viľš par tiem neko nestāsta un viľus nerāda, tikai saka, kad nāks laiks, tu zināsi. — Ko viľi slapstīdamies un pa meţu dzīvodami, šeit varēs pasākt, arī viľus drīz pārsteigs ziema. — Nūja, tas viss tikai pagaidām, maza atpūta. Viľi šeit ilgi nepaliks. Viľiem lieli plāni par vācu aizmugures graušanu. — Vai tad viľi nākuši pa to pašu ceļu, kur ieradās Jēkabs? — Nē, viľi ir nākuši kājām, pāri frontei, un ceļā bijuši vairākus mēnešus. Kad pastāstīju, kas noticis Bierandos, Andreju visvairāk interesē, kur varētu sastapt Jēkabu. Ādams veikli bija izprašľājis sarunu biedri vēl par daudziem jautājumiem, kas bija saistīti ar lielo pārgājienu. Kad atbildes viľu nav apmierinājušas, viľš sācis apšaubīt dzirdētā patiesību. Gājiens, kur visu laiku jāizvairās no cilvēkiem un tanī pašā laikā jādomā par pārtikas sagādi, nemaz nav iespējams. Varbūt Andrejs ar saviem biedriem šeit jau slapstās jau no kara sākuma dienām? Sarunu biedrs palicis pie teiktā un kā pierādījumu minējis, ka Andrejam līdz esot arī raidstacija. Kopš šīs sarunas bija pagājušas trīs pilnas dienas un iesākusies ceturtā. Ādama ziľas bija vairāk kā vērtīgas, bet tās arī sagādāja jaunas neskaidrības un problēmas. Pirmkārt, Ādama minētais pārnācēju skaits nesaskanēja ar saľemtām ziľām no Rīgas. Otrkārt, dzirdētais, ka viľi šeit nepaliks ilgi, mūs spieda izšķirties par ātru rīcību. Turoties pie pārbaudītas patiesības, ka krievu iesūtītie aģenti spējīgi darboties tikai pazīstamā apvidū un ar atbalstu uz vietas, mēs pieľēmām, ka sestais vīrs grupu ir jau atstājis, un atbalstu atradis tur, no kurienes pats bija cēlies. Lai pārējie četri nezināmie, kas vēl pie Macpāna

128


atradās, nevarētu tādā pašā veidā pārvietoties uz pazīstamiem apvidiem un tā uz ilgāku laiku pazust no mūsu acīm, mēs secinājām, ka Andrejam Macpānam un viľa vīriem, ar tēva brāļa, Vec-vagara māju saimnieka apcietināšanu, klāt netiksim. Viľš nezināja viľu slēptuvi. Izšķīrāmies par Macpāna grupas ielenkšanu, uz ko mūs spieda arī apstāklis, ka mūsu sakari ar Ādamu bija diezgan "caurspīdīgi". Kad Ādams iesaistījās pret Jēkabu Bierandu, tad varējām atļauties viľam pateikt, ka panākumu gadījumā viľam būs jābrauc uz mūsu Aizputes dienesta vietu, ko viľš jau bija darījis, kaut tikai pēc sava nakts loma izvērtēšanas. Otrreiz tādu gājienu mēs atjauties vairs nevarējām.Ja Vec-vagaru saimnieks kaut kādās darīšanās būtu ieradies Aizputē un tur nejauši ieraudzītu, ka vīrs, kuram viľš ir uzticējis savu noslēpumu, virina mūsu iestādes durvis, tad šī lieta būtu cauri. Tādēļ aģentūras vadītājs Ādamam pie šķiršanās jau pateica, lai ar nākošām jaunām ziľām viľš uz Aizputi nekādā gadījumā vairs nebrauc. Nākošās dienās pie viľa mājā ieradīsies kāda "spekulante", kurai viľam ir jāuztic turpmāko nakšu novērojumi. Aģentūras vadītājs nebija arī aizmirsis Ādamu izvaicāt, kur pārnācēji varētu slēpties. Ādams savas domas bija pateicis. Atzīmējot vietas 1:75000 kartē, izskatījās ka tās būtu zinātāju izraudzītas. Bet dabā daudz kas varēja izskatīties citādi, tādēļ nolēmām, ka Kukša ezera apkārtne mums tūlīt ir jāizlūko. "Spekulantei" bija jābrauc līdz un tai vakarā vajadzēja sastapt Ādamu. Ar pēdējām nakts ziľām nākošā rītā viľai vajadzēja doties uz Ēdoli, kur viľu pēcpusdienā uzľems kāds motocikls, atvešanai uz Liepāju. No saviem dienesta vietas vāģiem, kuri Alšvangā bija pazīstami no nesenās Bieranda lietas, es nevienu lietot negribēju, tādēļ to aizľēmos no kriminālpolicijas un tad devāmies ceļā. Kukšas ezera meţainā apvidū lielākais meţa masīvs, 2 klm. platumā, stiepās no dienvidrietumu krasta līdz 3 klm attālam Zvirgzdu ezera ziemeļaustrumu krastam. Ādams kā vienīgo droši pieľemamo Macpāna slēptuvi, bija domājis esam vietā, kur savienojās divi meţa ceļi, un kur pēc viľa stāstījuma, no savienojuma dakšas metrus 20 uz ziemeļiem, sākoties izteikts apvidus paaugstinājums. Tur starp skuju kokiem augot arī daţādi lapu koki un krūmi, caur kuriem labi varot novērot ne tikai abus ceļus un kādu meţa stigu, bet arī klajumu rietumos no meţa vairāku klm. tālumā. Kad ceļus pie abiem ezeriem bijām krustām šķērsām izbraukājuši un izbraucot no meţa klajumā, pie Bluķu mājām apmainot "izšauto" riepu, mums bija jāpievienojas Ādama domām. Nevarēja būt ideālāka pagaidu apmešanās vieta, kā meţapuduris 500 mtr. aiz ceļa dakšas. Atgriezušies Liepājā, vēlreiz Macpāna ielenkšanas plānu pamatīgi iztirzājām uz kartes un paredzējām tam arī daţādas neveiksmes, pat Macpāna daţādus atkāpšanās ceļus. Kad otrā dienā atgriezās mūsu "spekulante" un ziľoja, ka Ādams iepriekšējā naktī atkal redzējis Macpāna tēva brāli kārtējās nakts gaitās, mēs izlēmām, ka nākošā rītā pirms saules lēkta, mums jābūt iedomātās Macpāna nometnes vietā. Tā 1943. gada 28. septembrī tūlīt pēc pusnakts, ar 42

129


palienētiem Drošības dienesta vīriem un 6 saviem līdzstrādniekiem, divās smagās un vairākās vieglās auto mašīnās, atstājām Liepāju. Bet mūsu akcija sākās zem nelaimes zvaigznes. Pusceļā sabojājās viena no mūsu smagām mašīnām, un tās sala-bošana paľēma vairāk kā divas stundas. Macpāna nometnes ielenkšanai pēdējos divus klm. bijām paredzējuši noiet kājām, bet tas nozīmēja, ka nevarēsim izmantot tumsas aizsegu. Vairums vīru domāja, ka akcija jāatliek uz nākošo nakti. Es tomēr izšķīros par tās turpināšanu, un tā bija kļūda. Kad nometnei tuvojāmies, saule jau bija pacēlusies līdz koku galotnēm. Viss norādīja ka Ādama pieľēmums par slēptuvi bijis pareizs, bet meklējamie tur vairs nebija. Šaubu nebija, mūsu kustības bija pamanītas. To liecināja steigā izdzēstie ugunskuri un rasotā zālē redzamās pēdu sliedes, kas vēstīja, ka grupa ir atkāpusies dienvidrietumu virzienā, kur atradās Macpāna tēva mājas Vecsniķeri. Tas nozīmēja, ka Macpāns savus vīrus veda uz apvidu, kurā viľš bija uzaudzis un kur pazina katru taku un ieplaku. Šī apziľa modināja manos vīros "medību prieku". Steidzīgi, lai saule nenoţāvē rasu tā izdzēšot Macpāna pēdas, mēs pieľēmām, ka viľš mēģināja pārejot Stirnas un Oļupi, sasniegt Rīvas upi un to pārejot, dosies uz Dzērves — Gravas meţa masīva ziemeļu malu, lai tur paslēptos. Drošības dienesta vīrus sadalījis astoľās grupās un uzdevis tām ar auto mašīnām aizsteigties Macpānam priekšā, es ar saviem vīriem devos pa rasā atstātām pēdām Macpānam pakaļ. Pēc stundas saľēmu ziľu, ka pieci vīri Anti mājas tuvumā ejot pāri laukiem un pļavām, esot redzēti Stirnas upes labā krastā. Ap pusdienas laiku jau zinājām, ka mūsu bēgļi bija sasnieguši vietu, kur Stirnas upe satek ar Oļupi un izveido Uţavas upi. Likās, ka Macpāns ar šādu gājienu gribēja sasniegt Alsungas liekľu pļavas, kurām cauri uz ziemeļiem tecēja Uţavas upe. Tā no abām pusēm bija ieslēgta ar samērā palieliem un bieziem meţa puduriem. Lai Macpānam izjauktu viľa nodomu šo labo slēptuvi sasniegt, steidzīgi daţas grupas pārvietoju viľa eventuālā ceļā. Mans pieľēmums bija pareizs, ka Macpāns manu vīru kustības redzējis. Ziľas, kuras ieguvām pret vakaru, vēstīja, ka pieci svešinieki redzēti Rīvas upes labā krastā pret Kauliľu mājām. Tas nepārprotami norādīja, ka Macpāns bija griezies atpakaļ un gribēja sasniegt Dzērves — Cīravas meţus. Lai šo nodomu izjauktu, visus vīrus savilku Rīvas upes kreisā krastā, pats palikdams tās labā. Tuvojās vakara krēsla, kas bija Macpāna sabiedrotā. Toreiz labāku atrisinājumu viľa ielenkšanai neatradu. Nākošā rītā Sila kroga iedzīvotāji mūs informēja, ka apmēram pīkst, septiľos divi novārguši svešinieki, apauguši bārdām un savārtītām drēbēm, meklējuši nopirkt kaut ko ēdamu. To dabūjuši, tie aizgājuši ziemeļu virzienā, kur pēc daţiem klm. atradās apmēram četri kvadrātkilometri lielas, purvainas un krūmiem aizaugušas meţa pļavas. Kavēties vairs nevarējām. Macpāna atrašanās ziemeļos no Sila kroga rādīja, ka viľš nakts tumsas priekšrocības un labās apvidus pazīšanas iespējas bija izmantojis un no mums attālinājies. Bet tas arī nozīmēja, ka svaiguma ziľā viľš ar mums mēroties nevarēja. Mēs pamīšus pa vienam, katrs savā grupā bijām nosnaudušies. Apstākļi rādīja, ka Macpāna vīri, līku

130


loču ejot, bija naktī nogājuši 18 — 20 klm. un tagad, māgas piebāzuši ar nopirkto maizi un speķi, bija nolīduši krūmos atpūsties, lai nākošo nakti izmantotu pāriešanai uz Dzērves — Cīravas meţiem, vai arī uz ziemeļiem — Zlēkām vai Ugāli. Sāku vīru pārvietošanu uz meţu pļavu rajonu, bet pats iegriezos meţsarga mājās — Ventiniekos, lai piezvanītu uz savu dienesta vietu, kur par mums jau vairāk kā 30 stundas nebija nekādu ziľu. Gribēju piezvanīt arī Aizputes apriľķa priekšniekam, lai viľš dod trauksmi policijai un aizsargiem. Pēc tam varētu kopīgi Macpānu ielenkt, nedodot viľam vairs iespēju sagaidīt nākošo nakti. Bet meţsarga telefons nedarbojās. Lai cik enerģiski es griezu centrāles izsaukšanas zvana kloķi, telefona klausulē nebija saklausāma ne mazākā līnijas dzīvības zīme. Manam apgalvojumam neticēdams, telefonu savā ziľā pārľēma meţsargs, bet arī viľa pūles sazvanīt centrāli palika bez panākumiem. Viľš noteica, ka vēl vakar vakarā runājis ar Saku, un tad aparāts bijis kārtībā. Ventinieki atradās Dzērves - Cīravas meţa masīvā un tos telefona sarunām izvēlējos, lai tām būtu mazāk liecinieku. Kad meţsargs pūlējās sazvanīt centrāli, mani pārľēma šaubas par rīcības pareizību, ielencot meţa pļavas ziemeļos no Sila kroga. Komunistu pagrīdnieki bija lieli konspirācijas meistari. Tie, kuri tika iesūtīti šeit, šādai konspirācijai bija sagatavoti sevišķi rūpīgi. Vai tik abi ēdamā meklētāji maldināšanas nolūkā nebija devušies uz ziemeļiem un, pazūdot no savu novērotāju acīm, savu virzienu mainījuši? Ja tāda bija viľu rīcība, tad tas nozīmēja, ka Macpāna vīri, pretēji manam pieľēmumam, jau atradās Dzērves - Cīravas meţos. Nekas nebija vienkāršāk kā tumsas aizsegā iziet cauri ielencēju grupiľai. Es atskārtu, ka Macpānam mūsu pārvietošanos bija izdevīgāk novērot, nekā mums sekot viľam. Mēs viľa vīrus nebijām redzējuši, bet viľam bija iespēja ar labu tālskatu no aizsega saskatīt mūsu virzīšanos. Kopā ar meţsargu pārbaudījām telefona līniju. Manas aizdomas piepildījās. Apmēram 400 mtr. no meţsarga mājas telefona vadi bija norauti. Tas bija izdarīts ar komunistu sabotieru metodēm. Ar galā piesietu akmeni aukla pārmesta pāri vadiem, pēc tam vadi norauti no izolatoriem un pārrauti. Man vairs šaubu nebija, Macpāna vīri atradās Dzērves -Cīravas meţā, varbūt pat meţsarga māju tuvumā. Norautie vadi liecināja, ka viľiem bijis padomā iegriezties arī Ventiniekos. Likās, ka tikai mana auto rūkoľa viľus no tā bija atturējusi. Aizmirsdams piesardzības soļus, es par citu nedomāju, kā tikai ātrāk izvietot savus vīrus kā slēpľus Dzērves - Cīravas meţsarga mājās un tuvējās saimniecībās. Lai šo plānu ātrāk realizētu, steidzīgi devos ceļā. Pirmai posteľa grupai īsumā izstāstījis, ko biju piedzīvojis, uzdevu tai atsaukt visas pārējās. Savam palīgam Grav-niekam uzdevu spēkus pārkārtot, lai nevienā grupā nebūtu vairāk par pieciem vīriem. Tas mums deva slēpľus deviľās vietās. Pats devos uz Saku, kur pieteicu telefona sarunas ar Aizputi un Liepāju vienlaicīgi.

131


Pirmo dabūju Liepāju. Manā dienesta vietā nekādu jaunumu nebija. Tikai Vācu drošības policija šorīt esot divas reizes prasījusi pēc manis, atgādinot, lai es piezvanot Hildemanim. Nodoms, lai kāds no dienesta vietā palikušajiem inspektoriem manā vārdā grieţas pie Hildemaľa pēc palīgspēkiem, bija jāatmet. Pieteicu sarunu uz Liepāju vēlreiz, bet tad notika neiedomājamais. Mani pie vārda nelaizdams, Hildemanis telefona otrā galā sāka nesakarīgi kliegt. Kā es esot iedrošinājies viľa cilvēkus, paľemdams tos tikai uz daţām stundām, paturēt visu dienu un vēl nākošo nakti. Armijai nepieciešamais bencīns neesot domāts meţa zagļu gūstīšanai un maniem izpriecu braucieniem. Viľš pavēlēja mums atgriezties Liepājā un man ierasties pie viľa ar ziľojumu. Kad uz pārmetumiem gribēju ko iebilst, Hildemanis otrā galā nolika telefona klausuli. Mans sašutums bija liels. Pieteikto sarunu ar Aizputi atsaucu, bet tad manī radās spīts. Atgriezos atpakaļ pie vīriem, kurus Gravnieks jau bija paspējis par jaunu sadalīt, es viľiem pateicu Hildemaľa rīkojumu un piemetināju, ka viľi uz Liepāju drīkst izbraukt tikai pēc stundas, bet par to Liepājā lai nebilst ne vārda. Pats paľēmu Gravnieku un taisnā ceļ trijatā ar šoferi devāmies uz Aizputi pie apriľķa priekšnieka Lapiľa. Gribēju glābt, kas vēl bija glābjams. Lapiľu sastapām mājās. īsos vārdos izstāstījis notikušo, lūdzu viľu uzľemties Macpāna gūstīšanu, ko viľš arī apsolījās. Sekoja vēl daţas atzīmes uz Lapiľa kartes, daţi pārmainīti vārdi un solījums man vakarā piezvanīt par rezultātiem. Mana saruna ar Lapiľu Gravnieka klātbūtnē notika 1943. gada 29. septembrī starp pīkst. 13:00 un 14:00. Atgriezies Liepājā, vispirms iegriezos savā dzīvoklī nomazgāties un pārģērbties. Tad gribēju doties pie Hildemaľa, bet vēl nebiju savu tualeti pabeidzis, kad ieskanējās telefons. Zvanītājs bija Lapiľš, un viľš man pateica negaidītas ziľas. Viľa izsūtītā Dunalkas pienotavas smagā mašīna ar 13 Dunalkas aizsargiem, kas bija domāti kā slēpľi Dzērves - Cīravas meţa apkārtnes saimniecībās, īsi pirms pīkst. 17:00 uz Liepājas - Ventspils ceļa 32. kilometrā no ceļa kreisās malas apšaudīta ar mašīnpistoļu uguni. Pēc pirmām kārtām krituši astoľi aizsargi, bet kā pirmais vāģa šoferis. Divi aizsargi esot smagi ievainoti un tikai trīs palikuši neskarti. Glābjot ievainotos un domājot par pirmo palīdzību, viľu pretestība bijusi maznozīmīga. Auto palicis bez vadītāja, no ceļa labās puses pārsviedies uz kreiso malu tieši uzbrucēju slēpľu priekšā un grāvī apstājies. Uzbrucēji netraucēti nošautiem noľēmuši ieročus un jaunsaimniekam Fricim Liepām pat novilkuši zābakus. Uzbrucēju pusē zaudējumu neesot, un ideālo atkāpšanās iespēju dēļ, tālākā vajāšana viľam vienam esot problemātiska. Sarunu laikā pavirši ieskatījos uz galda nosviestajā kartē, un man viľa domām bija jāpievienojas. Liepājas -Ventspils šosejas 32. klm. austrumos atradās Dzērves -Cīravas meţi un rietumos piejūras Grīnu purvainais apgabals, kur paslēpties bija ērtāki nekā biezā meţā. Ka uzbrukums aizsargiem bija Macpāna darbs, par to šaubu nebija. Puslīdz droši likās, ka Macpānam bijusi izdevība novērot manu vīru atiešanu. Nevarējām atrast atbildi, vai uzbrukums aizsargiem bijis tikai sagadīšanās, vai Macpāna vīriem bija zināms par gaidāmo aizsargu

132


aktivitāti. Tas laikam nebija plānots iepriekš, uz ko norādīja neizdevīgi izvēlētā slēpľu vieta, tikai vienā ceļa malā. Solījos Lapiľām vēlāk piezvanīt, lai pastāstītu kādus papildspēkus varēšu dabūt no Liepājas. Pēc daţām minūtēm biju ceļā pie Hildemaľa un tos 500 metrus, kas manu dzīves vietu šķīra no viľa dienesta vietas, noskrēju pusskriešus. Sargs mani telefoniski pieteica Hildemanim, un gāju uz viľa kabinetu. Hildemanis parasti pēc darba ieāvās rīta kurpēs un savu formas tērpu apmainīja pret ērtiem rīta svārkiem. Šoreiz kabinetā viľš ieradās visā savā godībā un pavirši atľēma manu sveicienu. Savu stāstu nesāku no sākuma, bet iesāku no beigām, un vienā momentā Hildemanis kļuva par "mans mīļais draugs". Piebāzis man pilnas kabatas ar cigaretēm, Hildemanis gribēja dzirdēt manas domas par tālāko uzbrucēju gūstīšanu. Teicu, ka Macpāna vīri nav gulējuši vairāk kā 36 stundas un jādomā nav arī pietiekami ēduši. Viľu nesamais, kas sastāv no viľu ieročiem, radiostacijas un tās baterijām, tagad pavairojies par astoľām šautenēm un tikpat daudz pistolēm. Iepriekšējās 36 stundās viľu veiktais ceļa gabals nav palicis bez iespaida. No notikuma vietas viľi nevar būt tālu aizgājuši un noguruma dēļ nebūs spējīgi daudz kustēties nākamajā naktī. Pieľemu, ka viľi daţus kilometrus tālāk noslēpušies kādā pļavu siena šķūnī vai nolīduši kādā meţa biezoknī. Izsalkums nākošā rītā viľus piespiedīs iznākt un tad viľu mērķis būs sasniegt kādu vientuļu saimniecību. Šādu apciemojumu es paredzu kādu stundu vai divas pēc saules lēkta. Mums jāaizsteidzas viľiem priekšā. Lapiľš savus vīrus daļēji ir izvietojis kādās piecpadsmit saimniecībās, tām vēl jāpieskaita trīsdesmit piecas. Tas nozīmē, ka slēpľiem mums vajadzīgi 175 vīri un vēl apmēram tikpat daudz posteľiem uz meţa ceļiem un stigām. Vienīgā rezerve ir Drošības dienesta rota, Liepājas apriľķa policija un aizsargi. Lūdzu Hildemani pie sevis izsaukt Liepājas apriľķa priekšnieku, lai mēs kopīgi varētu sadalīt darbības robeţas un lai viľš laicīgi varētu sapulcināt un izvietot savus vīrus. Stāstu, ko papildināju ar norādījumiem uz 1:75.000 apvidus kartes, Hildemanis noklausījās ar lielu pacietību un pat satraukumu. Brīdi klusējis, viľš teica, ka spēku rezerves atrodas citā vietā un tās var tūlīt dabūt. Sekoja telefona saruna un no tās nopratu viľa plānu. Nākošā rītā pīkst, četros Hildemanim tika apsolītas divas motorizētas krasta aizsardzības rotas ar prettanku lielgabaliem. Ielenkšanas plānu viľš izstrādāšot pats, tad Hildemanis pasūtīja vāģi un uzaicināja mani viľu pavadīt uz notikuma vietu. Notikuma vietā krēslā redzēju tikai grāvī ieslīdējušo nenovākto mašīnu. Kāds no kritušo novācējiem bija ieslēdzis ugunis un vājās baterijas dēļ tās dega ar blāvu, spocīgu gaismu. Pabraukuši tai garām, grieţamies atpakaļ uz Liepāju. Atvadoties Hildemanis man uzdeva paziľot Lapiľām, lai viľš līdz nākošā rīta pīkst, sešiem atsauc slēpľus, bet pašam uzdeva ierasties pie viľa jau pīkst, četros.

133


Nākošā rītā īsi pēc pīkst, četriem Liepāju atstāja divas motorizētas jūrnieku krasta aizsardzības rotas un Hildemanim padotā Drošības dienesta rota. Man Hildemanis piedāvāja vietu savā vāģī un tur brauciena laikā mani iepazīstināja ar savu plānu. Plāns paredzēja meţa ķemmēšanu gar Liepājas - Ventspils šosejas abām malām viena klm. platumā. Kreisā malā, Grīnu purvā, rajona izejas punkts bija Medze, bet labā malā -Dzērves Cīravas meţa izejas punkts bija Liepājas - Aizputes apriľķa robeţa, ar beigu punktiem abās malās īsi pirms Sakas. Atsevišķi patruļu braucieni un posteľi bija paredzēti, bet nebija paredzēti slēpľi vientuļās lauku sētās un to pārmeklēšana. Man Hildemaľa plāns nepatika, atlika tikai vēlēties, lai viľam kā aklai vistai laimētos uzknābt mūsu meklēto graudu. Hildemanim nelaimējās. Viľš pēc tam pateica, lai rīkojos tālāk pēc saviem ieskatiem. Atgriezāmies notikuma vietā bez Hildemaľa. Pēc pamatīgas apskates un pārbaudes nekāda maskēta slēpľa vieta nebija saskatāma. Uzbrukumu Dunalkas aizsargiem uzskatīju kā sagadīšanās rezultātu, ko uzbrucēji uzsākuši panikā. Ja Dunalkas mašīnai būtu sekojusi Lapiľa izsūtītā mašīna, tad Macpāns ar saviem biedriem būtu nogulušies blakus saviem upuriem. Diemţēl, šī otrā mašīna aizkavējās un tās braucēji vēlāk novāca kritušos. Pēc visiem šiem notikumiem atzinu, ka nākošais Macpāna upuris varētu būt Ādams. Par Macpāna atgriešanos zināja tikai viľa tēva brālis. Būtu aizdomas, ka Macpāna uzturēšanās Kukšas ezera apkārtnē mums kļuvusi zināma tikai viľa vaļīgās mēles dēļ. Tam sekotu Macpāna nepatīkamie jautājumi, un viľa atzīšanās par satikšanos ar Ādamu. Varēju Ādamam drošības dēļ iedot pistoli un padomu, ka satiekoties ar Macpānu, viľam šaut pirmajam. Kaut Macpānam nebijām tikuši ne soli tuvāk, mēs tomēr viľam bijām parādījuši, ka mums viľa klātbūtne ir zināma un katram viľa noziegumam sekos pretakcija. Mans nākošais uzdevums bija identificēt viľa vīrus. Pieľēmu, ka sestais vīrs no grupas ir atdalījies. Kā nepieľemamu atmetām varbūtību, ka pārējo piecu nolūks nākotnē būtu slēpties vienkopus. Teorētiski tāda iespēja pastāvēja, bet praksē likās neizvedams plāns, noslēpt un dienu dienā paēdināt piecus vīrus. Tas bija arī komunistu taktikai nepieľemams. Līdzšinējie piedzīvojumi Latvijas territorijā rādīja, ka iefiltrētie aģenti sanāca tikai lielāku akciju gadījumos, bet pēc tam atkal katru reizi izklīda katrs uz savu pusi. Šādu Macpāna vīru izklīšanu pēc mūsu negaidītās parādīšanās uzskatījām jau par notikušu vai vismaz tādu, kas notiks tuvākās dienās. Tādē) šinī virzienā pret viľiem uzsākām savu nākošo gājienu. Ārējo dienesta punktu vadītāju apspriedē vienīgais sarunu temats bija, krieviem līdz aizbēgušo piederīgo izsekošana, sevišķi tādu, kuru tēviem piederēja saimniecības un kur tiem atgrieţoties pajumte netika liegta. Kurzemes pagastos tādi aizbēgušie saimnieku dēli nesanāca pat divi duči, bet mums tas tomēr bija daudz. Macpāna plašā radu cilts, bija sazarojusies un izplētusies pa Alšvangas, Gudenieku, Basu, Ēdoles, Klosteres pagastiem un Liepājas pilsētu.

134


Visu to uzmanīšana mums prasīja daudz laika, pacietības un piemērotus darbiniekus. Tādus laukos sameklēt bija grūti, pēc sešu gadu gājuma iesaukšanas leģionā oktobrī. Arī apriľķu priekšnieki, kuriem katrā pagastā bija tikai pāris kārtībnieku, ar saviem aizsargiem mums daudz palīdzēt nevarēja. Naktī uz 11. septembri krievi Bauskas apriľķa Meţciema tuvumā izsēdināja jauktu latviešu - krievu 10 vīru izpletľu lēcēju grupu, kuru iznīcināja pirms tie sasniedza zemi. Aizsargi un apriľķu policija laukos katru nakti pret šādu krievu aktivitāti pildīja arī gaisa novērošanas dienestu. Tas mums radīja neatrisināmas personālas grūtības, bet cita ce|a mums nebija un šo vienīgo atzinām par pareizu. Uzsniga jau pirmais sniegs, bet ne Macpāna, ne viľa vīru pagaisušās pēdas sadzinuši vēl nebijām. Ja Dunalkas pagastā savus ievainojumus nedziedinātu Kārlis Sedols un Stovics un turpat Upesputriľu kapsētā nebūtu bijušas astoľas svaigas kapu kopas, tad liktos, ka Macpāna grupa Kurzemē nekad nav bijusi. Kapsētā gulēja pienotavas mašīnas šoferis Atis Gruntmanis, darbveţa dēls Voldemārs Putniľš, jaunsaimnieks Fricis Liepa, kalējs Jēkabs Luncis, jaunsaimnieka Reinfelda dēls, Blusu māju saimnieks, kāds stacijas strādnieks un vēl astotais, kura vārdu un nodarbošanos vairs neatminu. Sen jau bija pagājusi diena, kad bija uzsnidzis pirmais sniegs. Bija iesācies 1944. gads ar janvāra salu, kas dienu dienā arvienu jūtamāk knieba ausīs un degunā. Neskatoties uz pūlēm ar savu aģentu palīdzību izsekojot ne tikai Macpāna radus un draugus, bet gandrīz visas kompromitētās personas, vācu armijas apgādes satiksmes punktu tuvumā, kur šādas akcijas ietvaros bijām atklājuši nevienu vien meklējamo personu, pašam Macpānam un viľa vīriem nebijām tikuši ne soli tuvāk. Mani nervozēja arī Hildemanis, kurš nekad man neaizmirsa pajautāt par Macpānu. Kādā janvāra pēdējo dienu rītā, nepieteikts un negaidīts, divu tulku pavadībā, viltīgi un ar pārākuma apziľu smaidīdams, Hildemanis ieradās pie manis un tūlīt noprasīja, cik tālu esmu ticis ar Macpānu. Arī toreiz neko pozitīvu viľam atbildēt nevarēju. Tādu manu atbildi gaidīdams, Hildemanis likās sevišķi apmierināts un tūlīt klāja vaļā savu Macpāna atklāšanas plānu. Viľš teica, ka pārrunās vienmēr esmu aizstāvējis domu, ka Macpāns nekādā gadījumā nav un nebūs pēdējā grupa, ko krievi uz šejieni ir atsūtījuši. Redzot grūtības un nevarību šo grupu padarīt nekaitīgu, viľš nolēmis sazināties ar Ge-bītskomisāru un izsūtīt darbos uz Lielvāciju visus krieviem līdz aizbēgušo tuvākos piederīgos, kur šādas atsūtīto grupas atrod patvērumu. Vācijā darba roku trūkums ir vairāk kā jūtams. Viľš uzdeva man sākt šādu personu saraksta sastādīšanu, īsi uzrādot katra radniecības pakāpi ar aizbēgušo, viľu pašreizējo nodarbošanos un stāvokli sabiedrībā. Hildemanis atkal bija savas "fiksās" idejas varā, bet izteiktais apvainojums par mūsu nevarēšanu un nespēju mani dīvainā kārtā neapvainoja. Zināju, ka ar savu atbildi es viľu vienā momentā izcelšu no krēsla un tā viľa samērā dramatisko uzstāšanos pārvērtīšu par komēdiju.

135


Tomēr mani mierināja apziľa, ka Hildemanim vēl nebiju ziľojis par gaisa ceļā ieradušos Kārli Paldiľu, kura pēdas jau no iepriekšējā gada oktobra dzinām viľa dzimtā Talsu apriľķī. Atbildēju, ka no mūsu kartotēkas viľam nepieciešamās ziľas izrakstīt man prasīs laiku. Kas būs pirmā persona uz šī saraksta, to varu jau pateikt tagad: Liepājas pilsētas galva inţ. Jānis Bļaus. Hildemanis tiešām uzlēca no krēsla. Es Blaua vārdu neminēju, lai viľu kompromitētu vai denuncētu, es to minēju tikai kā piemēru, kā krievi bija sagandējuši mūsu tautu. Līdzīgs piemērs bija arī Andreja Macpāna brālis Pēteris, kurš saimniekoja sava tēva Vecsniķeros un nacionālā nostājā varēja būt par paraugu daudziem. Šādā virzienā mana saruna ar Hildemani turpinājās samērā ilgi. Šādā laikā cilvēks nevar dzīvot meţā vai pļavu šķūnī. Viľu raidītājs ir novietots kādā cilvēku mājoklī, kas jau četrus mēnešus sniedz krieviem ziľas par mūsu aizmuguri, un tas ilgāk vairs nav paciešams. Hildemaľa vārdi bija jauns pārmetums man, bet viľš man piespēlēja trumpi. Kad Macpāna gūstīšanā viľš man atstāja brīvas rokas, es viľam lūdzu sagādāt un īslaicīgi nodot manā rīcībā divus radio peilvāģus. Viľš gribēja par to padomāt, bet vienmēr aizbildinājās, ka piemirsis. Tagad, pieminot Macpāna raidītāju, viľš man deva iemeslu atgādināt viľa ilgo domāšanu. Viľš atbildēja, ka tādu viľiem nav, bet pie kara flotes krasta novērošanas dienesta, kam tādas ierīces ir, viľš pēc palīdzības griezties negrib. Tad viľš cēlās no krēsla un novēlēja man turpināt, kā biju to pasācis, bet tās turpmākā gaitā aicināja novilkt samta cimdus. Mūsu saruna bija beigusies, bet Hildemanis ar rokas mājienu pateica, ka saraksti viľu vairs neinteresē. Kad pēc pāris mēnešiem atklājām Paldiľu, Hildemanis parādīja, ko viľš domāja ar vārdiem, "novelciet savus samta cimdus", bet tas būs cits stāsts. Februāra beigās Aizputes apriľķa policija nopratināja kādu Basu pagasta iedzīvotāju, par neierašanos uz leģiona iesaukšanas pārbaudi. Tas bija taisnojies ka nav ieradies slimības dēļ, bet viľam ārsta apliecības nebija. Pratinātājs par viľu bija ievācis tuvākas ziľas un tādēļ tam uzkliedza: — Ja negribi braukt darbos uz Vāciju, tad nemelo! Tas bija līdzējis. Pratinātais bija paskaidrojis, ka uz iesaukšanas komisiju neierasties viľu pierunājis Gudenieku pagasta "būdelnieku" rentnieks Arvīds Zīle. Tas viľam stāstījis, lai tīšu prātu neskrienot nāvē, bet lai labāk paklausoties otrās puses latviešu ziľas, kas viľam pareizāk pateikšot, ar kādu ātrumu krievi tagad dzenot vāciešus ārā no savas zemes. Ja tas viľu nepārliecinot, tad lai atminoties Dunalkas aizsargu likteni, kurus esot nolikvidējuši atgriezušies Aizputes milicijas darbinieki, sava polītiskā vadītāja Macpāna vadībā. Leģionā iesaucamais bija atbildējis arī uz jautājumu, kur un kādos apstākļos viľa saruna ar Zīli bija notikusi, bet noliedzis, ka viľš zinātu vēl kādu, kam ar Zīli būtu bijusi līdzīga saruna. Mūsu rokās bija pirmais pavediens, kas norādīja Macpāna tuvumu viľa dzimtajā pusē. Par Arvīdu Zīli mūsu kartotēkā bija ieraksts, ka viľš trīsdesmitos gados bija atstājis tēva mājas Gudeniekos un aizgājis uz Ventspili. No turienes 1936. gadā atkal Gudeniekos bija atgriezies un tur paľēmis rentēt kādu mazsaim-niecību. Mūsu brīvvalsts laikā bija deviľas reizes

136


administratīvi sodīts, precējies. Ar savu svaini, gadījuma darba strādnieku, kas dzīvoja Klostera pagasta Buidās, tiesājies, kad tas bija pieprasījis samaksu par viľa laukos raktiem grāvjiem. Baigā gadā Zīle nekādās komunistiskās organizācijās nebija. Pēc krievu padzīšanas vietējā pašaizsardzība bija viľu īslaicīgi aizturējusi, jo atbalstījis komunistus ar muti. Laikā, kad Aizputē tika izrunāts Macpāna vārds, manā Kuldīgas punktā bija savāktas ziľas par Pampāļu pagasta Ozolu māju saimnieku Baronu. Viľa dēli Voldemārs un Arvīds bija aizbēguši līdz krieviem. Viľš pēdējā laikā sevišķi neatlaidīgi, par spekulatīvām cenām, centās iegūt anodu baterijas, itkā sava apklusušā radioaparāta vajadzībām. (Laukos, kur elektriskās strāvas tīkla nebija, anodu baterijas radioaparātiem bija nepieciešamas, un tās visu kara laiku brīvā tirgū tikpat kā nevarēja dabūt. Bet tās bija nepieciešamas arī krievu iesūtīto aģentu raidītājiem. Tādas pašas ziľas Kuldīgā bija saľemtas par Planicas pagasta Strautmaľiem. Dēli Andrejs un Pēteris arī atradās mūsu meklējamo kartotēkā, kā krieviem līdz aizbēguši milicijas darbinieki. Kamēr mēs pārbaudījām abu saimnieku radu sarakstus un to nostāju Baigajā gadā, no Rīgas saľēmu īsi rakstītu kurjera sūtītu vēstuli: — Esam apcietinājuši Imantu Sudmali. Sūtiet kādu ierēdni, kas viľu var nopratināt. Uz Rīgu aizsūtīju ierēdni, kurš Sudmali pazina personīgi. Kad tas pēc nedēļas atgriezās, tad zinājām ne tikai par Sudmaļa gaitām, bet pats galvenais, arī par Macpānu, viľa uzdevumu un viľa četriem vīriem. Ar teikto negribu uz Imantu Sudmali mest ēnu, kā par savu cīľu biedru nodevēju un apšaubīt viľa Padomju Savienības varoľa tituli kā nepelnītu, kuru krievi viľam piešķīra tikai 1957. gadā. Mēs bijām uzzinājuši, kas bija atgriezušies kopā ar Andreju Macpānu. Sudmalis toreiz atradās Rīgas Centrālcietuma I korpusā, cik atminos, tad kamerā 19 vai 21, bet viľš tur nebija viens. Savas kustīgās un dzīvās dabas dēļ viľš savus konspirācijas priekšrakstus aizmirsa. Aizmirsa tādēļ, ka ar savu kameras biedru, skolotāju Arnoldu Endziľu, kas bija apcietināts par nacionālu pretestības kustību, pārāk aizrautīgi debatēja par saviem plašiem sakariem un polītisko stāju. Bez tam viľi kamerā nebija vieni. Ko nezināja Endziľš, to zināja Sudmaļa kameras pārējie biedri, Rīgas Latgales priekšpilsētas "komunisti". Viľi mums pateica, ka Sudmaļa sakarniece ar Macpānu bijusi Macpāna māsa Katrīne Strīķis. Andrejs Macpāns uz Kurzemi bija sūtīts sarkano partizāľu organizēšanai un viľa sestais vīrs bija Sudmalis. Sava speciālā uzdevuma dēļ viľš Iecavā šķīries no pārējiem un aizgājis uz Rīgu. Ar Macpānu kopā bija atgriezusies Pampāļu pagasta Ozolu māju saimnieka dēls Voldemārs Barons, Planicas pagasta Strautmaľu māju saimnieka Strautmaľa dēls Andrejs, Tālivaldis Vents no Tukuma un kā grupas radists Raimonds Zālītis no Vidzemes. Pieľēmām, ka grupas vadītājam Macpānam ar savu radistu Zālīti jābūt kopīgai uzturēšanās vietai. Partizāľu vervētāji tādā gadījumā dzimtajā pusē savās dzīves vietās, varēja būt tikai

137


Barons un Strautmanis. Par Ventu mēs nepielaidām varbūtību, ka viľš būtu atgriezies savā dzimtā pusē līdzīgam uzdevumam, bet pieľēmām, ka viľš nebūdams kurzemnieks Aizputes un Kuldīgas apriľķos varēja justies drošs, ka viľu neviens nepazīs. Tāpēc viľš varēja būt vispiemērotākais sakarnieks starp Macpānu kā centru un abiem tā palīgiem. Kuldīgas punkta atklājums, par Strautmaľa un Barona vecāku lielo interesi iegūt anodbaterijas, aizdomas par abu meklējamo slēpšanos savu vecāku mājās, apstiprināja. Aprīlis gāja uz beigām un lai vasarā meklējamiem neienāktu doma izbūvēt savas slēptuves ārpus mājām, mēs izšķīrāmies par tūlītēju akciju. Pampāļu Ozolos neatradām pēdas, ka tur kāds būtu slēpies. Kad viľam jautāju par anodbaterijām, vecais Barons ar sievu tūlīt uzrādīja savu apklusušo radio aparātu. Kaut viľiem neticējām ne pušplēsta vārda, citus pierādījumus pret tiem neatradām, un par aizbēgušiem dēliem no viľiem atbildību prasīt nevarējām. Planicas Strautmaľos par viľu dēla uzturēšanos kā neapšaubāmu pierādījumu, uz kūts augšas atradām no kādas krievu avīzes norautu stūri, uz kura bija redzams, ka avīze drukāta 1942. gada martā. Veco Strautmaľu taisnošanās ar neziľu, kā noplēstais avīzes stūris uz viľa kūts augšas radies, viľiem neko nelīdzēja, un viľus aizturējām. Zili mājās nesastapām, un viľa sievas apgalvojums, ka vīru nav redzējusi kopš pāris nedēļām, kad viľš aizgājis darbos citur, ticību neieguva, kad lopu kūtī atradām zem vienīgās govs novietnes izbūvētu, bet vēl nelietotu bunkuru. Kam tas bija vajadzīgs, atbildi nesaľēmām. Zīles sievu aizturējām un viľas saimniecības uzraudzību nodevām pagasta valdei. Nākošā dienā Alšvangas pagastā pārmeklējām Katrīnes Strīķēs un viľas vīra Pētera saimniecību.Abi Strīķi atzinās, ka ar Macpānu tikušies, bet noliedza, ka kaut ko zinātu par viľa turpmākām gaitām. Tam neticējām, jo zinājām, ka Katrīne Strīķē no Sudmaļa, ar segvārdu Andersons, savam brālim bija saľēmusi vismaz vienu vēstuli. Abus aizturējām. Tikai daţas dienas pēc šīm akcijām, man bija garāka saruna ar Barona māti. Viľa raksturīgi parādīja, kādas dziļas nesaprašanās brūces mūsu tautā bija uzplēsis Baigais gads un zināmā mērā arī 15. maija pārmaiľas, ar apklusināto opozīciju. Un, pats galvenais, kādu cenu vajāta dēla māte bija gatava maksāt par tā drošību. Barona māte no prefektūras adrešu galda bija uzzinājusi manu adresi un ieradusies pie manas sievas izkratīt savu sirdi. Kaut man šāda mājas vizīte nepatika un aizdeva dusmas, kā uz prefektūras adrešu galda, tā pret sievu, kura ar Barona māti bija jau runājusi vairāk kā stundu, pirms viľa to pateica man. Barona māte, maza auguma, bet sīkstu miesas būvi un ļoti kustīga, mani sveicinot, ar savu kreiso roku veikli ienira aiz sava ľiebura un no turienes izľēma maza formāta Jauno derību. To man sniegdama, vienā laidā noteica garu teikumu: Tādā garā es audzināju savus dēlus, un to, ko es viľiem sevišķi liku pie sirds, to es esmu tur pasvītrojusi. Izlasiet arī jūs to, un tad jūs

138


sapratīsat, ka viľi nevar būt slikti cilvēki. Pēc priekšrakstiem viľi tur dzīvoja, bet zemītes mums nav daudz un tā pati nav labākā. Vajadzību ir daudz un visus caurumus nekad aizbāzt nevarējām. Jūs jau varbūt ziniet, kā tas ir, ja bagātam ir vajadzīgi kokmateriāli jaunu ēku būvei, tāds no valsts meţa dabū tos labākos, jo no tā atlec arī kautkas koku devējam. Kad mums ko vajadzēja, mēs dabūjām tos sliktākos, un no otras pasaules malas. Mani dēli toreiz ceļu negrieza, un viľi iemantoja naidu un ienaidniekus. Viľi arī gribēja iestāties aizsargos, lai būtu līdzīgi pārējiem, bet kādam no Ulmaľa ieliktam vīram tas nepatika, un viľus tur neuzľēma. Jūs jau zināt, mēs dzīvojam meţa malā, tāpēc viľi ērtāk būtu tikuši pie kāda šaujamā un pie kāda zaķīša. Kad viľiem šī neveiksme kremta, tad mierinātājs vienmēr bija mans vecais, kas viľiem stāstīja ka 1905. gadā tā neesot bijis. Tad visi bijuši brāļi, skolotājs vai skrīveris, saimnieka dēls, bagāts vai nabags, vai arī tikai gājēju cilvēks. Visi vienādi vērsušies pret muiţniekiem un pēc tam cits citu slēpis un palīdzējis, kā varējis. Kad ar krieviem atnāca jaunā valdība, tad pie viľiem dienu dienā ieradās visādi padomu devēji, un viľi manās mācībās vairs neklausījās, bet sāka paši iet savus ceļus. Ne mazums naktis es negulēju, ļaunu paredzēdama, un tā arī notika. Viľus abus aizrāva līdz uz krievu zemi, kaut krievu valodu viľi neprot. Tagad viens no viľiem ir atgriezies un jūs viľu man tagad gribat atľemt. Jauno derību paľēmis un nogaidījis līdz Barona māte apklust un apsēţas, ar savu atbildi mēģināju viľu ievadīt mierīgākā straumē. Tomēr nepārprotami pateicu, ka man par viľas dēliem nebūt nav iespaids, ka viľus kāds varētu iespaidot no ārienes. It sevišķi tādēļ ne, ka visi viľas radi, kuru saimniecības ir Ezeres pagastā, bija krievu līdzskrējēji. Neļaujot man nobeigt iesākto domu, pēc paskata vienkāršā lauku sieviete man pateica kādu patiesību, par kuru man vēl pat šodien ir jādomā. Jūs esat skolā gājis, un kaut ne pats piedzīvojis, tad vismaz tur mācījies, kā bija pie mums tad, kad visa noteikšana piederēja muiţniekiem. Toreiz zemnieka cilvēkam bija maza vara un viľiem, pie lauku amatu personu un mācītāju izraudzīšanas, bija tikai tiesības nodot savu balsi, par barona noteiktiem kandidātiem, vai rēķināties ar represijām no tā, kam piederēja meţi, ūdeľi un ne mazums lauku. Un tomēr bija tādi, kas pret to sacēlās un panāca savu. Padomājiet pats, cik tādi gadījumi Kurzemē ir bijuši, kur mācītājs un skrīveris, skolotājs un pagasta vecākais, tika ievēlēti pret kungu gribu. Bet Ulmanis atľēma pat tās tiesības, kuras tiem jau bija devuši baroni. Viľš iecēla amatos tādus, kas viľa ceļā kaisīja puķes, kam pašiem nebija sava mugurkaula. Tādēļ nebrīnāties, ka tie, kuri ar šādu viľa rīcību bija visneapmierinātākie, kā pirmie nakts tauriľi metās uz sarkano gaismu un ar to apdedzināje savus spārnus. Līdzīgu taisnošanos es biju dzirdējis no daudziem sarkano līdzskrējējiem, un šī, droši vien, nebija pēdējā. Domāju, ka pēc tās pirmo reizi esmu atradis atrisinājumu mīklai, kas mani nodarbināja ilgi. Kā tas nācās, ka Baigā gadā komunistiem bija samērā liels līdzskrējēju skaits no mūsu lauksaimnieku ģimenēm? Vai tādēļ, ka latvieši nebija kā dzenams lopu bars un mūsu izteiktā individualitātē un lielā taisnības izjūtā, daudziem ievainojumi bija radušies pēc 15. maija pārvērtībām?

139


Barona māte nebija pie manis nākusi runāt par politiku, bet par savu dēlu, kam iepriekš teiktais bija tikai ievads. Viľas dēls Voldemārs ar kādu no saviem draugiem pie viľas mājās esot slēpies visu ziemu. Viľa bijusi laimīga, ka tad, kad mēs tur esot ieradušies viľu meklēt, viľi bijuši jau aizgājuši, jo citādi varbūt būtu notikusi šaudīšanās. Tad vai nu manis, vai viľas dēla vairs nebūtu starp dzīvajiem. Lai tas nenotiktu nākotnē, viľa jautāja, kādu cenu es prasītu par atsacīšanos tālāk gūstīt viľas dēlu? — Vai jūs pie manis esat nākusi ar dēla ziľu? — jautāju. — Nē! — Vai jūs viľu tuvākā vai tālākā nākotnē atkal sastapsit? — Varbūt! — Ja tā, tad pasakiet viľam, ka jūs, diemţēl, pie manis nekādu ţēlastību viľam neizkaulējāt, un mēs viľu, viľa biedrus un visus tos, kas viľus atbalsta, gūstīsim tik ilgi, līdz būsim viľus apcietinājuši. — Ak kungs, tā nerunājiet, tas nesīs daudziem jaunu ļaunumu, nepelnītas ciešanas un asaras! — Bet vai tad viľi, apšaujot Dunalkas aizsargus, tās nesagādāja pirmie? — Nē, nē, mans dēls un tas otrs man zvērēja, ka viľi to nav darījuši! — Vai viľi jums pateica, kāpēc viľi šeit ieradušies? — Nu jā, kam gan šis karš patīk, katrs no tā reiz grib atgriezties mājā! — Ja jau viľiem tādas ilgas pēc mājām bija, kādēļ tad tas otrs neatgriezās savējās, un abi nepieteicās policijai. Tagad, ziema ir pagājusi, viľi atkal par savu māju vietu izvēlējušies meţu. — Nu jā, ir daudz apstākļu, kas viľus uz to spieda. Voldemārs tūlīt pēc atgriešanās mani un tēvu izprašľāja par saviem paziľām. Kad mēs par daudziem, kurus pēc vāciešu ienākšanas apcietināja, nezinājām kur tie tagad atrodas, viľš palika domīgs un teica, ka laikam nekas cits neatlikšot, kā līdz kara beigām būšot jāslapstās! — Vai jūs savukārt atkal viľam nepajautājāt, kur palikuši tie 36 Pampāļu pagasta iedzīvotāji, kurus viľš 14. jūnijā un pirms tam pats palīdzēja apcietināt? — Mans Dievs, to nepieminiet, jo jūs jau nezināt cik viľš pēc tam bija nelaimīgs, un cieta kad krievi viľu paľēma sev līdz neko iepriekš nesakot. — Abi dēli tomēr aizbēga krieviem līdz! — Aizbēga vai neaizbēga, jūs jau ziniet, ka toreiz, kad sākās karš, viľus mobilizēja. — Nē, jūsu vārdi mani nepārliecina, un tādēļ mūsu starpā nekāds veikals nav iespējams! Mana sarunu biedre piecēlās un no rakstāmgalda otras puses klusināti jautāja: — Arī tad nē, ja es jums palīdzu sagūstīt pārējos? — Nē, arī tad nē!

140


Piecēlos par zīmi, ka no manas puses saruna ir galā. Barona māte vēl neatlaidās: — Neaizmirstiet izlasīt tos Dieva vārdus, ko jums iedevu. Tad jūs mani un arī pats sevi pazīsiet labāk, kad pie jums pienākšu otru reizi! — To neaizmirsīšu, bet jūs savā nākošā apciemojumā neaizmirstiet paľemt līdz tās ziľas, ko jūsu dēls jums uzticēs. Laikam manos vārdos saklausījusi kādu mazu cerību, viľa staroti iesaucās: — Jā, es jūs noteikti apciemošu vēlreiz! Kad vakarā pārgāju mājā, uz galda kūpēja garšīga vistas zupa. Kad sievai jautāju, vai to var dabūt uz kartiľām, viľa atbildēja, ka tā esot viľas šīs dienas alga, ka izkārtojusi Pampāļu pagasta Ozolu māju saimniecei tikšanos ar mani. Paturot prātā Macpānam uzticēto "lielo" uzdevumu — sarkano partizāľu organizēšanu Kurzemē, radās jautājums, kur viľš tādus dabūs? Teorētiski, mūsu uztverē, vienīgā rezerve viľam daļēji varēja būt tie daţi desmiti Baigā gada līdzskrējēji, kuri bija atbrīvoti no cietumiem un izvietoti lauku darbos. Tie bija mazi gariľi, viľu vārdi un dzīves vietas mums bija zināmas, bet ne Macpānam. Neviens no tiem "viľa pagastos" nebija, kas nozīmēja, ka praktiski par tiem mums galva nebija jālauza. Daţi desmiti saimnieku dēlu bija izvairījušies no iesaukuma leģionā. Tiem šādai negatīvai nostājai, pret cīľu ar ieroci austrumfrontē, bija citi iemesli, un tie nekādā gadījumā komunistus atpakaļ negaidīja. Lielais nezināmais, vai pareizāk sakot — zināmais, bija laukos nodarbinātie krievu gūstekľi. Viľu interese katru dienu dzirdēt jaunākās ziľas par frontes stāvokli, bija kļuvusi vairāk kā uzkrītoša, bet ievērojot vācu atkāpšanos, arī saprotama. Viľus nodarbināja doma, kāda būs viľu nākotne, ja poļitrukiem šeit izdotos atgriezties, un tie no viľiem prasīs atskaites par darbu, ko viľi lielās mātuškas labā ir darījuši? Ka tādas atskaites no viľiem prasīs, par to nešaubījāmies arī mēs. Mēs nešaubījāmies, ka viľi klausīs katrai pavēlei, ko saľems no tiem, kas šeit no Maskavas jau bija ieradušies. Macpāns uz Kurzemi bija sūtīts no LKP CK Operatīvās daļas, un tai par gūstā kritušajiem sarkanarmiešiem nekāda noteikšana nebija. No Macpāna vīriem neviens nepārvaldīja krievu valodu un līdz ar to viľam šīs spēku rezerves nebija sasniedzamas. Praktiski eksistēja tikai paša Macpāna grupa, un kur tā uzturējās, atklāt bija mūsu uzdevums. Maija vidū Liepāju atstāja divi "dezertieri", kuru slapstīšanās vieta tiem bija norādīta četrstūrī starp Alšvangu — Basi — Cīravu un Saku. Viľi bija brīdināti neiegriezties saimniecībās, kur mita aizsargi, kas viľus varētu aizturēt un tā izjaukt mūsu nodomus. Mēs viľiem neaizmirsām norādīt saimniecības, kur meklēt pārtiku, starp kurām bez šaubām, bija arī Alšvangas Vecvagari. Rezultāti neizpalika, jau maija beigās abi ar ziľojumu neatļauti ieradās mūsu Aizputes punktā. Tas, ko viľi par savām gaitām pastāstīja, bija reizē iepriecinoši un arī baigi nospiedoši. Meklējot pārtiku, mūsu "dezertieri" daudzās vietās kaunināti par savu stāju, bet galīgi tukšā nekur nav palaisti.

141


Alšvangas Vecvagaros saimnieks pēc pamatīgas abu "dezertieru" izprašľāšanas par izcelsmi, gaitām un slēpšanās vietām, tūlīt pateicis, ka viľi rīkojoties pareizi, jo ne no viena vien pagasta iedzīvotāja viľš esot dzirdējis, ka kaut kur šeit pat tuvumā uzturoties vairāki no Krievijas atgriezušies latviešu cīnītāji, kas laikam pārmācījuši Dunalkas aizsargus. Jautāts, kur viľš tādas ziľas dzirdējis, Vecvagara saimnieks tikai nokrekšķinājies un atbildējis: — Kas nu visus viľus vairs var atminēt. Tā kaut ko kādā svētdienā pie baznīcas dzirdēju no baznīcēniem, kuru vidū bija arī bagātā Putnu saimniece — Vickupa madāma. Tur es jums iegriezties neieteicu, tur varat saskrieties ar pašu saimnieku. Kā baznīcas runas vīrs un tās karoga nesējs viľš ir liels krievu ienaidnieks. Pacienājis "dezertierus" ar krūzi piena un maizes šķēli ar ievārījumu, Vecvagara saimnieks atvadoties teicis: — Pienāciet pēc četrām dienām, ap šo pašu laiku, tad būsim izcepuši maizi un vienu kukuli varēšu iedot. Kad ceturtās dienas vakarā īsi pirms saules rieta abi "dezertieri" atkal tuvojušies Vecvagariem, viľi aizturēti apmēram 400 metrus ziemeļos meţa jaunaudzē. No takas malas krūmiem izlēcis kāds jauns, maza auguma civilists, bruľots ar krievu mašīnpistoli un pie ţokejcepures piespraustu sarkano zvaigzni. Pēc brīdinājuma, ka pie mazākās kustības uz viľiem tiks šauts, sekojusi pavēle izģērbties līdz apakšveļai, drēbes pasviest daţus metrus uz priekšu, pašiem apgriezties un desmit soļus atkāpties. Krūmu aizsegā lūrējuši vēl divi vīri. Kad drēbes pārmeklētas, sekojusi pavēle saģērbties. Pēc tam sākusies izjautāšana un beigu rezultātā paziľots, ka viľi gatavi abus "dezertierus" uzľemt savā vidū, ja tie izturēs viľiem paredzēto pārbaudi. Vispirms vienam no viľiem pēc trijām dienām katru vakaru atkal jāierodas pašreizējā satikšanās vietā. Tas jāatkārto tik ilgi, līdz viľi atkal satiekas, un tad pārbaudei viss būšot sagatavots: vienam no viľiem būšot jānošauj kāds aizsargs, policists vai vācietis. Tā būšot viľa izdevība tikt pie sava ieroča. Ja pirmais šādu pārbaudi izturēšot, tad pēc tam tāda pat pārbaude būs otram. Apsolījuši darīt kā prasīts, abi "dezertieri" pēc atvadīšanās turpinājuši ceļu uz Vecvagariem, kur saimnieku nesastapdami, solīto maizes kukuli bija saľēmuši no saimnieces. Pēc tam taisnā ceļā bija uzsākuši gājienu uz 35 klm. attālo Aizputi, kur ieradušies nākošā rītā. Pēc foto uzľēmumiem meţa brāli identificēja kā Tālivaldi Ventu. "Dezertieru" stāsts par aizturētāju velnišķīgo mobilizācijas plānu, rādīja, ka Vecvagara saimniekam par Macpāna gaitām bija zināms kas vairāk. Azim bija jāķeras pie ragiem, bet lai izslēgtu katru nejaušību, nolēmām Vecvagara saimnieku aizturēt ārpus viľa dzīves vietas. No Aizputes apriľķa vecākā biroja viľš saľēma uzaicinājumu, septiľu dienu laikā ierasties salīdzināt savu raţojumu nodevas ar iegrāmatojumiem, kur ieviesusies kļūda. Pēc triju dienu gaidīšanas, mēs ceturtās dienas rītā viľu Aizputē uz ielas aizturējām un nogādājām Aizputes dienesta vietā. Pretstatā brāļa dēlam, Vecvagara saimnieks bija liela auguma un spēcīgs vīrs starp 55 un 60 gadiem.

142


Ievests mūsu telpās, kas nebija kurinātas un bija samērā vēsas, viľš nepārtraukti ar kabatas lakatu slaucīja sviedrus. Noslaucīto vietā uz sejas un pieres tie radās vienmēr no jauna, arī uz viľa kakla un rokām. Tie spiedās cauri viľa kreklam uz krūtīm. Piedāvājām viľam glāzi ūdens un iespēju seju un rokas nomazgāt, bet tas nelīdzēja. Sviedri vienmēr parādījās no jauna, un mēs domājām, ka tie ir baiļu sviedri. Mēs Vecvagara saimniekam atklājām savas kārtis, kādēļ esam viľu aicinājuši, cerot tā ātrāk tikt pie mērķa. Viľš visu laiku skatījās vienā punktā uz grīdas un tad piepeši nogāzās. Viľa miesa bija krīta bālumā, apklāta aukstiem sviedriem. Steidzāmies atpogāt apģērba pogas, lai netraucētu asins riľķošanu. Aizputes punkta vadītājs caur logu ielas pretējā pusē bija pazinis Aizputes apriľķa policijas iecirknī iegājušo Snēpeles pagasta ārsti, kurai viľš tūlīt aizsteidzās pakaļ. Kad ārste ieradās, viľa konstatēja Vecvagara saimnieka nāvi. Mēs bijām kā burvja lokā. Vai patiešām bija jāsāk ticēt tautas ticējumiem, kas daudzos nostāstos zināja vēstīt, ka pats nelabais savus sabiedrotos sargājot labāk nekā Dievs savus? Tās pašas dienas pēcpusdienā, atgrieţoties uz Liepāju, mani nodarbināja doma, kā rīkoties tālāk? Strautmaľa vecāki bija tikai atzinušies, ka viľu dēls ir atgriezies, bet par viľa tālākām gaitām neko pierādīt nevarējām. Zīles sieva spītīgi klusēja. Šis jautājums mani neatstāja arī vakarā gulēt ejot, un tas mani mocīja nākošā rītā, kad to pārtrauca Aizputes apriľķa priekšnieka Lapiľa telefona zvans. Bija 9. jūnijs. Lapiľš ziľoja, ka šorīt pīkst. 6:30 no mugurpuses nošauts viens no viľa aizsargiem, vārdā Lapiľš. Šis gadījums izskatoties kā iepriekš sagatavots un viľš uzaicināja mani ierasties Basu pagasta virsmeţsarga mājā Ērkuļos. Ērkuļos dzīvoja arī viľa vecāki. Iepriekšējo nakti virsmeţsargs bija pavadījis savas sievas jaunsaimniecībā, kura no Ērkuļiem atradās tikai vienu kilometru. Viľš bija tur saľēmis no saviem vecākiem telefonisku ziľu, ka iepriekšējā naktī izlaupīta viľa klēts, nozagta gaļa un ziemas drēbes. Pēc šīs sarunas Leitmanis par notikušo tūlīt piezvanījis Basu pagasta virskārtībniekam Skujiľam, kurš tūlīt solījies doties pie viľa lai kopīgi dotos uz notikuma vietu — Ērkuļiem. Ceļā pie Leitmaľa Skujiľš iedomājies, ka vajadzētu paľemt kādu palīgu, lai tūlīt varētu uzsākt zagļa gūstīšanu. Škujiľš izvēlējies apkārtceļu un vispirms iegriezies Mucenieka tvaika dzirnavās, lai no tām paľemtu līdz melderi — aizsargu Lapiľu. Nesagaidījis Skujiľu paredzētā laikā, Leitmanis devies uz savu dienesta māju. Drīz pēc tam Skujiľš ar Lapiľu ieradušies Leitmaľa sievas jaunsaimniecībā, kur uzzinājuši, ka Leitmanis jau aizgājis uz Ērkuļiem. Abi tūlīt devušies uz turieni. Ejot pa Birţas - Kuldīgas ceļa labo ārējo malu, pretī Ezerniekiem sākas meţs. Ap 20 metru tālāk pie mazajām eglītēm piepeši no mugurpuses atskanējis šāviens, un Lapiľš, lodes ķerts, saļimis. Skujiľš veikli pārskrējis pāri ceļam un ielecis grāvī. Pa to aizlīdis līdz kādam pauguram, kur ieľēmis kaujas poziciju. Uz Skujiľu raidīti pieci šāvieni, bet uzbrucēji viľam nebija sekojuši.

143


Pēc daţām minūtēm notikuma vietai tuvojusies kāda organizācijas Todt pussmagā auto mašīna, kuru Skujiľš aizturējis. Kopā ar braucējiem viľi atraduši Lapiľu ievilktu eglītēs. Lapiľām bijusi noľemta šautene un vidus josta ar patronu kaburu, novilkts viens zābaks, bet turpat atkal nosviests. Tas licis secināt, ka šāvējus bija aizbaidījusi vai nu auto mašīna vai Lapiľa atbaidošais izskats. Lode no mugurpuses bija trāpījusi labo plaušu un priekšpusē izrāvusi viľa labo krūts pusi. Lapiľa ievainojums nepārprotami rādījis, ka šauts ar nozāģētu lodi. Šāvienus bija dzirdējis arī Leitmanis un brīdinājis Aizputes apriľķa priekšnieku, kurš notikuma vietā, ar palīgspēkiem no Aizputes un Alšvangas, bija ieradies pēc vienas stundas Pēc policijas papildspēku ierašanās un notikuma vietas apskates nebija šaubu, ka šāvējiem ir sakars ar tiem, kas bija izlaupījuši Erkļu klēti. Tie iepriekš bija paredzējuši, ka meţsargs sauks policiju, rūpīgi izvēlējušies slēpľa vietu un ceļa labākai pārskatāmībai, to attīrījuši no zariem. Slēpľa vietā bija atrastas sešas izšautas krievu šautenes patronu čaulītes un viena kļūme ar nozāģēto lodi. Apstiprinājušās aizdomas, ka Lapiľš ar tādu nošauts. Vai uz Skujiľu šautās lodes bijušas līdzīgas, to zina tikai šāvēji paši. Belzeľa uzsi-tieni un tā dziļums kapsulās bija līdzīgs kā atrastai kļūmei. Slēpľa stāvoklis liecinājis, ka tur bijuši trīs cilvēki, bet meklēšana palikusi bez panākumiem. Kad ar Aizputes apriľķa priekšnieku un virskārtībnieku Skujiľu vēlreiz apskatījām notikuma vietu un es viľiem pastāstīju, ko zināju par Macpāna metodēm, ar kādām viľš pasācis vervēt palīgus, tad visi trīs nešaubījāmies, ka aizsarga Lapiľa nošaušana ir bijusi Macpāna pirmā rekrūta pārbaudījums. Aizsargs Lapiľš vēl nebija apbedīts, kad kaut kas līdzīgs tanī pašā vai nākošā dienā, bija noticis arī Gudeniekos. Tur 12. jūnijā netālu no Zvirgzdu ezera, uz vienu no meţa ceļiem, atrada jau stipri uzpūstu un trūdēt sākušu kāda karavīra līķi, kas bija atbraucis atvaļinājumā no policijas bataljoniem. Ceļā uz savām tēva mājām viľš bija no mugurpuses nošauts ar nozāģētu lodi tāpat kā Lapiľš. Nošautajam bija noľemta pistole, dokumenti un, kā tuvumā nosviesti savalkātie veļas gabali rādīja, tad arī nestais ciema kukulis mājniekiem. Apmēram 12 metru no nošautā krūmos atrasti krievu šauteľu patronu čaulītei belzeľa uzsitiens uz kapsulu bija līdzīgs tām, kuras atrada slēpľa vietā pie Ērkuļiem. Aizputes apriľķa policija bija pieľēmusi, ka šauts ar to pašu šauteni, tajā pašā dienā — 9. jūnijā. Varbūtību, ka nošautais karavīrs būtu bijis kā mērķis kādam jaunam Macpāna partizānim šoreiz nepielaidām, jo nošautais par atvaļinājumu vecākiem nebija ziľojis un tā viľa gājiens nevienam nevarēja būt zināms. Izskatījās, ka šāvējs savu upuri bija noturējis par pagasta vir-skārtībnieku Vītoliľu, kas valkāja līdzīgu formas tērpu, un nošautam bija augumā līdzīgs. Varbūt karavīrs bija nošauts tikai tādēļ, ka nejauši bija šķērsojis sarkano partizāľu ceļu un valkāja tiem naidīgu formas tērpu. Kad par šiem Macpāna nodarījumiem ziľoju Hildemanim, atkārtoti lūdzu sagādāt kādu peilvāģi. Saľēmu viľa izvairīgu atbildi.

144


Kad ierados pie Hildemaľa, viľš, papētījis manu sejas izteiksmi, teica, ka divas kara flotes peilstacijas nepārtraukti no pagājušās ziemas mēģinājušas Macpānu nopeilēt. Toreiz viľa raidītājs strādāja nesistemātiski un tagad tas jau kopš ilgāka laika ir apklusis. Mans pārsteigums un sašutums bija liels, ka Hildemanis man visu laiku bija melojis un tikai tagad pateicis patiesību. Neatminu ko viľam atbildēju, bet atceros ka Hildemanis noteica, ka dzīvē katrs cīnās pēc labumiem, ko var iegūt kā ordeľus un augstāku dienesta pakāpi, bet Macpāna gūstīšanā no konkurences nav jābaidās. Man vairs nebija ko teikt. Ar galvas mājienu paklanījies, saľēmu atbildi, ka varu iet, šoreiz neatrokojoties. Viľš pats man atvēra sava kabineta durvis. Kad biju ārpusē, man likās, ka esmu iznācis uz Birţas -Kuldīgas ceļa, un man aizmugurē no krūmu slēptuves pret mani kāds pacēlis Šauteni ar nozāģētu lodi. Šī vizija manu acu priekšā bija tik dzīva, ka es spēji tvēru pēc pistoles zem savas ţaketes un strauji apsviedos apkārt. Tad atģidos un labi vien bija, ka Hildemanis savas durvis bija jau aizvēris. Jau šīs nodaļas sākumā minēju, ka Macpāns, no daţādiem latviešu komunistu autoriem pēc kara Latvijā, ticis paaugstināts par Kurzemes sarkano partizāľu organizatoru un to izcilāko vadoni. Pirmie viľu par tādu paaugstināja 1955. gadā iznākušajā grāmatā "Revolucionārā Liepāja". Tās autori J. Pinksis, G. Freibergs un V. Lejiľš. Gadu vēlāk — 1956. gadā ar vēl lielāku Macpāna varoľu darbu uzskaiti, pievienojās arī Padomju savienības Varoľa Viļa Samsona grāmata "Kurzemes partizāni". Tas laikam darīts pašu māju komunistu reputācijas celšanai. Macpāna grupas pēdējais "varoľdarbs" ar panākumiem, bija Kurzemē minētā policijas bataljona karavīra nošaušana Gudeniekos. Šis kareivis būtu pelnījis, lai pieminu viľa vārdu, bet pie labākās gribas ne šo gadījumu, ne viľa vecāku māju vārdu vairs neatminu, jo pats uz notikuma vietu nebiju izbraucis. Grāmatu autori, rakstīdami uz pasūtinājumu, varoľdarbus arī izdomāja, bet sekodami norādītai grafikai, bija tā aizľemti, ka aizmirsa pārbaudīt varoľa vārdu. Šī "varoľa" vārdu, pateicoties mums, zināja katrs Kuldīgas, Aizputes un Liepājas apriľķa iedzīvotājs. Pēc neveiksmīgām akcijām Pampāļos, Planicā, Gudeniekos un Alšvangā, vairs nemeklējām ne Baronu, ne Strautmani, ne Zīli, bet Macpānu un viľa vīrus. Tomēr 10-11 gadus pēc kara beigām, Macpāns abās minētās grāmatās pārvērties par Macipānu, par kuru Vilis Samsons savā grāmatā "Kurzemes partizāni" 102. lapas pusē raksta: — Nevarēdama notvert pašus partizānus, policija izvērsa drakoniskas represijas pret viņu atbalstītajiem, arestēja daudzus iedzīvotājus, starp tiem arī Strautmaņa vecākus Kuldīgas apriņķī. Partizāni atbildēja uz šo izaicinājumu. Viņi aktivizēja darbību pret vietējiem varas vīriem. Tika sodīti vairāki spiegi un policisti, nošauti četri provokatori, kas drošības policijas uzdevuma mēģināja ielavīties partizāņu organizācijā.

145


Jā, nošauti tika Dunalkas aizsargs Lapiľš un minētais policijas bataljona karavīrs. Pārējie "varoľdarbi" ir izdomāti. Pēc notikumiem Basu un Gudenieku pagastos abi ar Aizputes apriľķa priekšnieku Lapiľu par jaunu aktivizējām savus aģentus. Tādi mums bija pietiekoši, tie dienu dienā apgrozījās daţādās vidēs — lopu pārraugi, pastnieki, no pilsētas izbraukuši spekulanti, telefonistes, kas noklausījās sarunas, pagasta nespējnieki un visbeidzot paša Macpāna radi. Visi tie par Macpānu kaut ko zināja, un daţiem bija pat vaļīgāks kontakts ar viľa vīriem. Kad salikām šīs sīkās detaļas vienā bildē, tā nebija tik pilnīga, lai Macpānu varētu ielenkt. Nebija pilnīga tādēļ, ka sakari ar aģentiem mums bija neregulāri. Tie varēja notikt tikai 2 - 4 nedēļu atstarpēs, bet Macpāns savu uzturēšanās vietu, Dzērves - Cīravas meţos un purvos, nepārtraukti mainīja. Tomēr ziľas, ko no aģentiem ieguvām, bija interesantas. Mēs uzzinājām, ka Strautmanis pie Macpāna vairs neslēpās, bet tā vietā viľam bija izdevies piesaistīt trīs savus kādreizējos paziľas, kas bija dezertējuši no leģiona. Tiem esot sakari ar sev līdzīgiem, kas slapstoties vecāku saimniecībās. Mēs uzzinājām, ka meţa vīri ar saviem nerviem drīz būšot galā. Ilgais slapstīšanās laiks, kur tiem 24 stundas nepārtraukti jādomā par savu drošību, esot darījis savu. Viľu acis esot iekaisušas un stāja tik nervoza, ka tie reaģējot pat uz katra putna pārlaišanos no zara uz zaru. Un neuzticība uz saviem atbalstītājiem tik liela, ka viľi no tiem pārtiku vairs nepieľemot. Vecvagara saimnieks bijis viľu galvenais sakar nieks ar ārpasauli un pārtikas sagādātājs. Pēc viľa pazušanas partizāni, baidoties, ka mēs viľu piespieduši runāt un tā uzzinājuši viľu pārējo atbalstītāju vārdus un turot zem draudiem, esam viľus piespieduši uz meţu nesamo pārtiku saindēt. Tādēļ viľi izvēlējušies iebrukumus lauku sētās, tālu no savām slēptuvēm. Šinī virzienā Macpāns bija rīkojies pareizi, jo tāds tiešām bija mūsu nodoms. Pēc Vecvagara saimnieka piepešās nāves, mēs viľa līķi piederīgiem neizdevām. Tie viľu arī nekur nemeklēja un pat nepieteica kā pazudušu. 7. jūlijā, īsi pirms izbraukšanas uz fronti, Tukumā izcēlās nemieri 4. Robeţapsardzības pulka pirmā bataljonā, kas beidzās ar daudzu bataljona karavīru dezertēšanu. Par to ziľas daţādos baumu variantos ātri izplatījās visā Kurzemē. Kad aģenti ziľoja ka arī Macpāns par šiem dezertieriem izrādot lielu interesi, tad šinī punktā saskatīju viľa klupšanas akmeni. Mans plāns bija vienkāršs. Gribēju aizľemties no Hildemaľa drošības rotas 15-20 vīru un tos uniformās ar noplēstām zīmotnēm, kā dezertierus no Tukuma, novietot Macpāna tuvumā. Ar aģentu palīdzību vērsām Macpāna uzmanību uz šo gadījumu. Tad tikšanās gadījumā cerējām tos tuvcīľā pārvarēt. Hildemanim mans plāns patika, bet savus cilvēkus viľš, technisku apstākļu dēļ, dot nevarēja, un arī no Rīgas tos nevarēja dabūt. Šādas grupas izveidošana no aizsargiem, kas bija apriľķī drusku ieilga. Kad tā bija gatava, tad, par noţēlošanu, uzdūros uz tādām birokrātiskām grūtībām, ka nevarēju tiem sagādāt vācu armijas formas tērpus. Tas neietekmēja manu nostāju pret Macpānu, kaut viľš sevi starplaikā bija atkal atgādinājis.

146


Jūlija otrā pusē Sakas pagastā, kāds saimnieks — aizsargs, naktī uzmodināts ar klauvējieniem pie savas dzīvojamās mājas ārdurvīm. Kaut ārā valdījusi dziļa tumsa, saimnieks caur logu paraudzījies pagalmā. Nakts tumsā, bez neredzamā klauvētāja, saskatījis vēl trīs privātā ģērbtus vīrus ar krievu mašīnpistolēm. Viľš tūlīt no gultas vadţa noľēmis savu kara šauteni, kas bijusi vienmēr pielādēta. Kad arī uz atkārtotiem klauvējieniem saimnieks klusējis, vīri apspriedušies, viens no tiem pietuvojies ēkai un ar mašīnpistoles spalu izsitis saimnieka guļamistabas logā lielu caurumu, pēc tam iebāzis roku un no iekšpuses logu atvēris. Kad tas gatavojies iekāpt, saimnieks ilgāk vairs negaidījis un nelūgtam viesim iešāvis lodi galvā. Ar savu kritienu tas aizbaidījis savus biedrus. Saimnieks neuzdrošinājies tiem doties pakaļ, bet caur logiem mēģinājis saskatīt vai tie aizbēguši, vai tikai noslēpušies aiz pārējo ēku stūriem. Viľš pamanījis, ka no patālākā šķūľa paceļas dūmi, bet dzirdētais šāviens un suľu riešana bija atsaukusi palīgus. Tie vispirms domāja par degošās ēkas glābšanu, kas tomēr nodega līdz pamatiem. Apriľķa policija, atklādama, ka nošautais pie savas ţokejcepures nēsājis piesprausto sarkano zvaigzni, bija noľēmusi tikai mašīnpistoli, bet nekādu pārmeklēšanu neizdarīja. Nošautā savārtītās, netīrās drēbes, netīrā apakšveļa, ilgi nemazgātā miesa un aplauztie nagi liecināja, ka tā mājvieta varēja būt tikai meţs. Viľa sejas vaibsti nebija vairs identificējami. Lode tam bija norāvusi visu galvas priekšpusi. Vienīgais, ko nošautā kabatā atradām, bija rūpīgi salocīta un papīrā ievīstīta, Tukuma pamatskolas 1937. gadā izdota beigšanas apliecība uz Tālivalda Venta vārda. Šaubu nebija, ka kritušais bija Macpāna vīrs. Tuvāk apskatot viľa augumu, drēbes un zvaigţľoto ţokejcepuri, kuru man bija aprakstījuši abi "dezertieri", šaubu nebija, ka Vents toreiz viľus aizturēja un iepazīstināja ar noteikumiem, kas veicami, lai viľus uzľemtu savu biedru pulkā. Neatbildēti palika jautājumi, ko iebrucēji saimniecībā gribēja iegūt — pārtiku vai saimnieka ieroci. Varbūt iebrukums bija noticis Macpānam domājot par drīzu darbības uzskaites nodošanu saviem pavēļu devējiem, jo fronte jau atradās uz Latvijas territorijas. Šiem jautājumiem atbildi atradu novembrī, kad kopā ar Sakā stacionēto vācu Geheime Feldpolicei tur gūstījām no Staļingradas ielenkuma krievu gūstu kritušos un pārskolotos vācu karavīrus. Tie bija ietērpti viľu vecās uniformās kā Freie Deutschland cīnītāji. Krievi ar izpletľiem viľus bija izsēdinājuši Sakas - Pāvilostas rajonā, lai tur uzspridzinātu vācu municijas noliktavas. Viľus tvarstot, apmēram 2 klm austrumos no pieminētās saimniecības, mēs meţā atradām kādu no tuvienes galvā nošautu ģindeni. Viľa miesas daļas kā uzturu sen jau bija izlietojušas lapsas. Kad viľa izvazātās drēbes nekādus dokumentus neatradām, biju pārliecināts, ka ar Macpāna iebrukumu Sakas saimniecībā, to esmu atminējis. Nošautais manu prāt bija kāds no Macpāna satvertajiem partizāniem, kuram vajadzēja atbruľot minēto saimnieku. Pēdējā brīdī šādam uzdevumam — vienam caur logu dodoties tumšā istabā, viľam pietrūka drosmes. Tad Vents, ko mani "dezertieri" bija raksturojuši kā ļoti dzīvu un bravurīgas enerģijas pilnu, gribēja rādīt, cik

147


vienkārši tas izdarāms, bet bravūru samaksāja ar savu galvu. Sekoja Macpāna spriedums, ka tāds, kas pats nav spējīgs sev ieroci iegūt, viľu vidū neder un tāpēc šim māceklim bija jāsamaksā ar savu galvu. Par Venta krišanu Vilis Samsons savā 1956. gadā izdotajā grāmatā "Kurzemes partizāni" raksta: 1944. gada 20. jūlija Rietumkurzemes partizāņu Stabs un apgabala komitejas operatīva grupa cieš pirmo sāpīgo zaudējumu. Sakas pagasta Priedolos, atbruņojot šucmani, iet bojā pārdrošais un dzīves priecīgais kaujinieks Tālivaldis Vents. Ar to radies jūtams robs nelielajā organizatoru grupā. Ir nācis klāt daudz jaunu cīnītāju, taču tiem trūkst gan partizāņu kara prasmes, gan pagrīdes darbības pieredzes. Bet savā 1974. gada izdotajā grāmatā "Kurzemes meţi šalc", par šo pašu notikumu Vilis Samsons 54. lp. raksta: Taču 21. jūlija, atbruņojot Sakas Pūķu mājās policistus, krita viens no Macpāna darbīgākajiem palīgiem — drosmīgais komjaunietis Tālivaldis Vents. Pārāk dārgi bija jāmaksā par katru pretiniekam atņemtu šauteni un pārdesmit patronām, un šādā ceļā apmierinoši apbruņot lielu vienību bija tikpat kā neiespējami. Tik vienkārši ar Padomju Latvijas vēsturnieka diplomu kabatā, Vilis Samsons daţādā veidā apraksta vienu un to pašu notikumu. Otrā gadījumā viľš saimnieka — aizsarga vietā, izvēlējies vārdu "policistus", lai tā vismaz ar daudzskaitli attaisnotu Venta triju apbruľoto biedru aizmukšanu, pie kam diviem bija mašīnpistoles. Ja šiem aizmukušajiem pietrūka drosmes atklāt divu mašīnpistoļu uguni pa saimnieka guļamistabas logiem, un atriebt savu biedri, tādā veidā vismaz izglābjot Venta mašīnpistoli. Bet tādam uzdevumam šie Samsona varoľi, kas prata uzbrukt tikai no muguras, bija par gļēviem. Kad jūlija beigās iezīmējās krievu lielie panākumi frontē un krita Jelgava, Tukums un Ķemeri, Kurzemes laukos no savām darba vietām iesākās pastiprināta gūstekľu bēgšana uz meţiem. Tad pat arī pilsētas atstāja viens otrs Baigā gada līdzskrējējs, kuri savu sodu gan bija izcietuši. Baidīdamies no jaunām apcietināšanām, savu drošību meklēja meţos un centās uzľemt saskari ar Macpānu, kuru bijām padarījuši populāru. Cik liels bija meţos sabēgušo gūstekľu skaits, to pateikt nevaru, jo viľus izsekot un reģistrēt bija apriľķa policijas uzdevums. Līdz augusta beigām viľu skaits jau pārsniedza 200 vīru. Liepājā šinī laikā no Baigā gada līdzskrējējiem vairs nebija sameklējami astoľi. Kurzemes meţos sabēgušajiem gribējās ēst un tā mūsu lauksaimniekiem sākās visgrūtākās dienas. Tie, kas tuvās frontes dēļ meţa iemītniekiem maizes riecienu neliedza, paši riskēja ar savu brīvību. Kur viľiem to nedeva, tur meţa iemītnieki prata to paľemt tieši no ganāmpulkiem un saimnieku klētīm.

148


Frontes tuvums, meţos sabēgušie un uzbrukums Sakas saimniekam lika domāt, ka līdzīgi uzbrukumi aizsargiem ar lielākām grupām atkārtosies. Bet nenotika nekas, kā gūstekľi, tā Macpāns šo brīdi nogulēja vai neprata izmantot. Vilis Samsons par savu varoni Macpānu tā nedomā. Savā grāmatā "Kurzemes meţi šalc", starp 50 - 56 lp. viľš atrod ka šo iespēju nogulējis Latvijas partizāľu kustības štāba priekšnieks, pulkvedis A. Sproģis, kurš Macpānam šinī laikā neesot sūtījis ieročus. Samsons saka ka Sproģis Macpānam ilgās klusēšanas un neregulāro raidījumu dēj, neesot ticējis, bet tas ir spēriens beigtam sunim ar kāju. No 1944. gada oktobra, kad Staļins Latvijas partizāľu kustības štābu nolikvidēja, pulkveţa Sproga vārds nekur vairs nav pieminēts, un Vilis Samsons nav uzdrošinājies viľu uzľemt LPSR Mazajā enciklopēdijā, kuras galvenais redaktors ir viľš pats, un kur neiztrūkst ziľas par viľa varoni Macpānu. Sekojošie augusta un septembra mēneši nevēstīja, ka Macpāns savu grupu būtu palielinājis. Šinī laikā apriľķa policija kopā ar aizsargiem aktīvi tvarstīja meţos sabēgušos gūstekľus. Ar šīm akcijām no savu vecāku saimniecībām izbaidīja arī jaunekļus, kas izvairījās no iesaukšanas leģionā, un meţos sabēgušos, kur starp vajātiem radās zināma kopība un kopīga fronte pret vajātājiem. Priekšgalā izvirzījās, 1943. gadā no iesaukšanas leģinonā izvairījies Dzērves pagasta Gobziľu palīgmeţsargs Andrejs Gertsons. Jaunībā viľam bijušas daţas kopīgas gaitas ar Macpānu, kuru viľš nejauši bija satapis savā meţa apgaitā. Viľu abu kopīgās pagātnes gaitas bija savijušās par jaunu. Gertsons Dzērves, Cīravas un Sakas pagastos pazina nevien daudzus cilvēkus, bet arī Dzērves - Cīravas meţus. Bēgļiem viľš bija izpalīdzīgs slēpľu izvēlē un līdzīgi paziľas saradās arī no kaimiľu pagastiem. Samērā īsā laikā Gertsons zināja apmēram 80 slapstīšanās vietas, kur visvairāk apmetās dezertieri, bet netrūka arī pa krievu gūsteknim un cita veida meţa brāļiem. Macpāns uzdeva Gertsonam tos sadalīt un izvietot 4 - 6 vīru grupās, kuras, kā Gertsons pats man decembrī teica, bijušas no galēji labām, līdz galēji kreisām aprindām. Kreisām grupām kā poļitruku viľš nozīmēja Baronu, labo grupu vadītājus Macpāns atsevišķi, ar Gertsona palīdzību, norīkoja uz satikšanos personīgi, kur tos pieľēma ar tādu pašu piesardzību, kā manus "dezertierus". Pirmā gadījumā uz satikšanos Macpāns ieradās izgreznojies ar Latvijas armijas kājnieku kapteiľa uzšuvēm. Ne vārda neminēdams par saviem uzdevuma devējiem, viľš mudināja grupu, uz nacionālas bāzes pamatiem, gādāt apbruľojumu un uzbrukt atsevišķiem vācu karavīriem. Sākot ar augusta mēnesi vācu vienības bija izvietotas arī lauku saimniecībās, bet jau no jūnija mēneša neviens savu novietojumu nedrīkstēja atstāt bez ieroča. Lai nebūtu jāuz-brūk kailām rokām, Macpāns pirmās grupas vadītājam uzdāvināja kādu upurim noľemtu šauteni. Kad mums tas kļuva zināms, vācu karavīri tika brīdināti un uz ceļiem parādījās uzraksti: "Achtung! Banditen". Līdz kapitulācijas dienai nezinu nevienu gadījumu, kur šie brīdinājuma uzraksti būtu iznīcināti vai novākti.

149


Ar daļu pārējiem Macpāna "rezerves ieročiem" Barons un Gertsons vispirms apbruľoja kādu kreiso grupu, kurai par vadītāju Macpāns bija nozīmējis krievu gūstekni Markelu. Barons tai norādīja uzbrukt kādai vācu armijas telefona līniju uzraudzības grupai, kas bija novietota Labragā. Bet lietas "sagāja dēlī". Grupas vīru starpā par uzbrukuma panākumiem radās domstarpības, kas beidzās ar savstarpēju neuzticību un grupas vadītāja Markela nošaušanu. Savā pirmā grāmatā "Kurzemes partizāni", kad Sam-sona varonis vēl saucās Macipāns, viľš 119. lp. ralsta: 1944. gada oktobrī Rietumkurzemes partizāņu vienībā pavisam bija 220 partizāni, (pēc citām ziņām -līdz 300. Viņš pat uzdod avotus no kuriem šādu skaitu smēlis: LKPCK Partijas archīvs, fonds - 302, 7. lieta, 147. lp.), kas bija sadalīta kādās 20 grupās. Partizāni praktizēja galvenokārt uzbrukumus no slēpņiem pretinieku transportam. Uz Pāvilostas - Aizputes šosejas vasarā un rudenī Cīravas partizāni sašāva vai ar mīnām uzspridzināja četras smagās automašīnas, vienu vieglo mašīnu. Visi šie uzbrukumi notika netālu no Brasliem, dienvidos no Salienas, tā sauktajā Sarkanvalkā, kur mežs ir ļoti biezs un pienāk tuvu ceļam. Nevarēdami partizānus notvert, hitlerieši trakas dusmās Braslus nodedzināja. Uz šā paša ceļa Macipāns ar automātu ievainoja okupanta kreis-landvirtu, kas bija braucis uz motocikla; iznīcināja arī divus fašistu virsniekus, kas bija izjājuši izlūkot apkārtni. Nekas tamlīdzīgs tanī laikā uz Samsona minētā ceļa nav noticis. Kurzemnieki, kas toreiz minēto pusi pazina, var apliecināt manus Vārdus, ka taisni Pāvilostas - Aizputes ceļa abās malās meţā bija ierīkotas vienas no lielākām vācu armijas munīcijas noliktavām Kurzemē. Par tām vēl 1945. gada 5. maijā vācu bruľoto spēku virspavēlnieks Kurzemē, mūsu jaunradītās Pagaidu valdības pārstāvjiem plkv. Osim un agronomam Andersonam, bija teicis, ka municijas viľam pietiekot sešiem mēnešiem. Brasli netika nodedzināti, tie nodega municijas noliktavu sardzes nemākulīgi kurināto krāšľu dēļ. Divi vācu armijas ziľneši uz motocikla oktobrī gan tika nošauti uz Kuldīgas - Saldus ceļa, bet tas nekādā gadījumā nebija Macpāna darbs, jo mīnas viľa rīcībā nebija. Mēs nošautos ierakstījām Riekstiľa kontā. Un par Markela nošaušanu, savā grāmatā "Kurzemes meţi šalc", 51. lp. Samsons raksta: Kā redzams no Macpāna radiogramām, partizāni atklāja un likvidēja bīstamo nodevēju un spiegu Freimani, nikno gestapo aģentu Lapiņu, kā arī vairākus provokātorus, kas zem izbēgušu karagūstekņu maskas gribēja ielavīties vienā no partizāņu grupām un, kā minēts, paspēja nogalināt tās komandieri Markelu. Savstarpēji apšaudoties, krita seši vīri, tā vismaz man to pastāstīja Gertsons, bet viľu vidū nebija neviena gestapo aģenta. Pēc šāda "brāļu" kara, kas nepalika apslēpts arī pārējiem Gertsona vīriem, tie pajuka uz visām debess pusēm un tikai deviľi no tiem palika uzticīgi Gertsonam un Baronam, no kuriem daţas nedēļas vēlāk pusi kā miesas sardzi pie sevis pievāca Macpāns.

150


Bet Samsons savu varoni, kad viľš to vēl nepazina un sauca par Macipānu, nelaimē nepamet vienu. Grāmatā "Kurzemes partizāni" jau iepriekš minētā 119. lp. sakarā ar Rīgas "atbrīvošanu", Macipāns nākošo uzbrukumu vērš pret vācu auto mašīnām uz Alsungas Jūrkalnes ceļa. Panākumus izmantot nevar un ir jāatkāpjas, bet Macipāns arī neveiksmē nedrīkst palikt bez panākumiem. Atkāpjoties viľš satiek kādas iznīcinātas izlūku grupas radisti Ainu ar nebojātu radioiekārtu. Grāmatā "Latviešu tautas cīľa lielajā tēvijas karā", norādīts, ka Ainas izlūku grupa saucās Radūka un tā ir izsēdināta no Pirmās Baltijas frontes štāba, un Ainas īstais vārds ir Olga Jansone. Grāmatā "Kurzemes meţi šalc", Samsons Macpāna panākumu kontā palīdz ar idejām, kas viľam pašam 29 gadus pēc kara vēl vienmēr liek uz kartes sameklēt jaunas uzbrukuma iespējamības. Macpāns 11. oktobrī šādu uzbrukumu vācu mašīnām izved uz Sakas - Apriķu ceļa. Turpinot rakstīt par Ainu, Samsons saka, ka viľa kopā ar savu vadītāju Ilgu Paukinu izsēdināta no Otrās Baltijas frontes štāba. Uzdevuma devēji Ainai un viľas vadītājai bija Otrās Baltijas frontes štābs, bet Ainas vadītāju nesauca Ilga Paukins! Tā kas pie mums Kuldīgā pieteicās brīvprātīgi, par radisti uzdeva datus, kādus tos ir uzdevis Samsons par Ainu, to nesauca Paukins. Viľas uzdotos personāldatus man bija iespējams pārbaudīt, un tie atbilda patiesībai. Viľai apgādāja jaunus dokumentus un ar* tiem viľa 1952. gadā no Vācijas izceļoja uz Kanādu. Samsons ir Padomju Savienības Varonis un apbalvots vismaz ar sešiem ordeľiem. Pagātnē viľš bija skautu un mazpulku vadītājs, ko jādomā, viľš kadru daļas anketēs nav varējis noslēpt. Viľa karjerai tomēr zināmu ierobeţojumu ir uzlicis. Visas varas labprāt izmanto nodevēju pakalpojumus un par tiem arī samaksā, bet cienīti viľi paši netiek nekur. Šī melnā traipa dēļ, krievu lielie biedri viľu pie sava Otrās Baltijas frontes archīviem nav pielaiduši, un viľa Ainas vadītājas vārds bija jāatrod pašam. Oktobra mēnesī Aizputes apriľķī uz vairākiem ceļiem, arī uz Alsungas - Jūrkalnes, no liela attāluma apšaudīja vācu kara transportus. Patiesībai neatbilst ne Samsona uzdotie zaudējumi, ne tas, ka šāvējus vadījis Macpāns, kas ar savu miesas sardzi, kā vienmēr, atradās Dzērves Cīravas meţos, tālu no notikumu vietām. Šāvēji bija izsēdinātie krievu partizāni, kas tanī laikā kā jauns faktors parādījās ielenktajā Kurzemē. Par Ainu Samsons vēlāk dzejiski raksta: — krita, klusi saļimstot, bezbailīga radiste Aina, un kopa ar viņu aizgāja boja rācija — vienīga saite ar padomju frontes vadību. Varbūt tā tiešām bija, bet nav patiesība, kā viľa pie Macpāna nokļuva. Samsonam vajadzēja zināt, ka izsēdināto spiegu radioiekārtas bija iesaiľotas melnās somās, apzīmētas ar sarkanā krusta zīmi. Meklējot naktsmājas kādā Alšvangas būdelnieku saimniecībā, viľa nejauši

151


satika kādu no Macpāna miesas sargiem, kas līdzīgu somu bija redzējis Zālītēm. Zālītis tāpēc vēl tanī pašā naktī iebruka saimniecībā un paľēma Ainu līdz. Lasot, ka Aina Macpāna uzdevumā saviem uzdevuma devējiem bija pārraidījusi ziľas, rodas iespaids, ka Macpānam katrā Kurzemes lielākā centrā bijuši iesēdināti ziľotāji ar tiešu telefona līniju. Lai lasītājam nerastos iespaids, ka Ainas pārraidītos ziľojumus Samsons ar "baltiem diegiem šuvis", viľš pasteidzās pateikt, ka arī Otrās Baltijas frontes štābā tam no sākuma neesot ticējuši. Viľi pie Macpāna esot desantējuši kādu speciālu aģentu pārbaudīt patiesību. Atbildēts, ka Macpāna, respektīvi Ainas raidījumi neesot gestapo provokācija. Grāmatā "Kurzemes meţi šalc" Samsons vairākās vietās iesāk ar vārdiem: — Vēsturiskas patiesības labad gan jāsaka... Tad seko viľa teiktais, kas arī daudzreiz ir patiesība, kaut drusku atmiekšķēta un sašķobīta, lai tā labāk iederētos kopējā stāstījumā. Vēsturiskās patiesības labad Samsons tomēr nav atļāvies publicēt Raimonda Zālīša oficiālo atskaiti Ka tāda Zālītim bija jānodod, to Samsons piemin pats, bet Macpāna slavinājumos uz to nekur neatsaucas. Jādomā, ka tanī tik daudz fantazijas nebija, jo Zālītim bija jābaidās, ka bez viľa vēl varētu būt kāds, kurš Macpāna gaitas pārzināja, un tādēļ viľam vairāk jāturas pie patiesības. Samsons savu darbu rakstījis pēc Zālīša nāves, zinot, ka vairs liecinieku Macpāna gaitām Latvijā nav. Ar uzrakstīto grāmatu viľš grib pārveidot pagātni. Latvijas PSR Zinātľu akadēmijas Vēstures institūta zinātnisko līdzstrādnieku grupas, 1966. gadā izdotā padomju dēlu glorifikācijas grāmatā, "Latviešu tautas cīľa lielajā tēvijas karā" (1941 - 1945), kuras atbildīgais redaktors ir Vilis Samsons, Macipāns no grāmatas "Kurzemes partizāni" ir atguvis savu vārdu Macpāns. Tur atkal atkārtoti citādiem vārdiem visi Macpāna varoľdarbi un pieminēti arī viľa partizāni, bet apmierinoties ar skaitli 120. Tālākā uzskaitē par partizāniem, kas pēc Kurzemes kapitulācijas iz iznākuši no meţiem, neviens Macpāna partizānis vairs nav pieminēts. Tie, par kuriem tur rakstīts, ka mēs tos iznīcinājām un izklīdinājām, pēc būtības nebija Macpāna vīri, bet Gertsona "draugi". Arī šos Gertsona vīrus Samsons saucis vārdā un katrai viľu grupai veltījis arī savu nosaukumu. Lai arī tā, vismaz šie latvieši pēc kapitulācijas, uzdodoties par partizāniem, sev nodrošināja cik necik stabīlu stāvokli krievu masā. Dezertierus izklīdināja ģenerālis Bangerskis ar savu 1945. gada 5. janvāra aicinājumu atgriezties savās vienībās. Mēs pārkārtojām cīľu pret izbēgušiem gūstekľiem, kas, sākot ar oktobra mēnesi atkrita no nepazīstamā latviešu Macpāna un meklēja sakarus ar krievu tautības izsēdinātiem aizmugures cīnītājiem. Katrā manā ārējā dienesta punktā atradās spēcīgas komandas, kas gan bija padotas vācu vadībai. Kā labi apstākļu pazinēji uz vietas asistēja arī mani darbinieki un apriľķu policijas piederīgie, un izbēgušie gūstekľi un izsēdinātie krievi kapitulēja. Bez tam Barons krita decembrī un Macpāns 1945. gada februārī. Par šīm abām pēdējām sadursmēm Samsons netaupa papīru un tinti, viľa grāmatās netrūkst vairākas kauju

152


šēmas, kam uzskatāmi jāpierāda Macpāna veiklā izvairīšanās no vajātājiem. Grāmatā "Kurzemes meţi šalc" 373. lp. Samsons pasaka, ka Macpānam paliekot gandrīz vienam, viľš vairs neesot saskatījis cīľas jēgu un visam atmetis ar roku. Arī tā nav patiesība, jo beigu posmā pie Macpāna atradās seši viľam līdzīgi fantasti, kuri arī kara beigas nesagaidīja. Nav kritis neviens no tiem, kas pēc Dunalkas aizsargu nošaušanas Macpānu vajāja. No Zīles nekāds cīnītājs neiznāca, Macpāna grupai viľš nepievienojās, bet slapstījās kopā ar savu svaini Mūrnieku, kuru mēs sagūstījām 1945. gada janvārī. Zīle savu galu sagaidīja tēva mājās. Barona māte pie manis otru reizi vairs neieradās, bet pēc kara pie viľas no Krievijas atgriezās otrs dēls Vilis ar zaudētu acu gaismu. Raimonds Zālītis, karu pārdzīvoja, bet, kā Samsons raksta, tad vēlāk esot miris traģiskos apstākļos. Arī Andrejs Strautmanis, kurš pie Macpāna pamat-grupas uzturējās reti, sagaidīja kara beigas. Viľam bija izdevies atrast slēptuvi savā dzimtā pusē pie līdzīgi domājošiem, ar kuriem viľš kopēju meţa dzīvi uzsāka tikai Kurzemes ielenkuma laikā. Uz viľa konta mēs 1945. gada martā ierakstījām kādas sešu vīru grupas iebrukumu Basu pagasta 7 hektāru lielās Mālu mājās, kur pēc izlaupīšanas bija nošauts saimnieks Andţis Māls. Iebrucējiem Mālus atstājot, uz dzīvojamās mājas durvīm tie bija piesprauduši baltu lapu, uz kuras ar zilu krītu bija uzrakstīts: "Par dēla varoľdarbiem frontē". Māla dēls, bijušās mūsu armijas sapieru pulka virsleitnants, pēc izbēgšanas no Litenes nometnes bija brīvprātīgi pieteicies vienā no pirmām latviešu vienībām. Par kaujas nopelniem apbalvots ar abiem dzelzs krustiem, kas Strautmaľa bandas dalībniekiem bija zināms. Imantam Sudmalim krievi 1957. gadā piešķīra Padomju Savienības Varoľa tituli. Liepājā viľam uzcelts piemineklis un viľa vārdā Latvijas pilsētās nosauktas daudzas ielas, Pērkonē kāds kolchozs un pat kāds zvejas kuģis. Līdz 1932. - 1933. gadam ne tikai Liepājā, bet arī ārpus tās, mākslinieku un etnogrāfu aprindās pazīstams un populārs bija viľa tēvs Jānis Sudmalis. Mākslinieks un daiļamatnieks, skolotājs un Liepājas muzeja direktors, pēc kura zīmējumiem bija gatavoti mūsu armijas pirmie karavīru tērpi un Liepājas brāļu kapu pieminekļa bareljefi. Pēc 1933. gada arī viľa 1916. gadā dzimušā dēla Imanta vārds kļuva pazīstams par kādu "huzāra triku" Liepājas technikumā, kuru viľš toreiz apmeklēja. Imants Sudmalis technikumā skolotāju istabā bija noslēpis mikrofonu un tā bēniľos bija noklausījies pedagogu sēdes lēmumu par skolnieku atzīmēm. Kad tas atklājās, Imantam skola bija jāatstāj, pēc pie mums toreiz valdošām ļoti konzervātīvām audzināšanas metodēm un uzskatiem, neskatoties uz viľa tēva ieľemtiem amatiem un popularitāti.

153


Šī audzinātāju kļūda nogrieza viľam ceļu uz tālāko izglītību un piespēlēja viľu komunistu pagrīdei, kas rīkojumus saľēma no Maskavas. Pagrīde Imantu Sudmali darbīgā un izdarīgā rakstura dēļ, prata likt darbā. Viľš 1933. gadā ar 18 sev līdzīgiem iekrita. Apcietināto starpā atradās arī viľam vecumā līdzīgā Marija Rozentreters, kura vēlāk kļuva viľa sieva, bet viľas tēva vārdā 1940. gadā Tosmārē tika nosaukta labierīcības ēka. Pēc pusotra gada pavadīšanas cietumā 1935. gadā visus 19 apcietinātos tiesāja. Imantam Sudmalim, ieskaitot ie-priekšapcietinājumā pavadīto laiku, sods tika noteikts trīs gadi, bet viľa mazgadības dēļ par trešdaļu samazināts. Atlikušie divi gadi pietika, lai viľš atpakaļceļu uz tēva mājām vairs nemeklētu un lai nākotnē tik ātri vairs neiekristu. Un tā arī šī "skola" nepalika bez sekām. Otru reizi Imants Sudmalis iekrita 1940. gada martā, bet tad jau drīz nāca Kirchenšteina valdība, Imants kļuva brīvs un tika iecelts daţādos komunistu partijas vadošos amatos Liepājā un tās apkārtnē. Kad sākās karš, Imants Sudmalis bija tas, kas ar grupu komjauniešiem Liepājai uzbrūkošiem vāciešiem visilgāk izrādīja pretestību un radīja tiem galvas sāpes. Viľi nevarēja atminēt no kuras vietas vecpilsētā, pāri ostai, uz viľiem tiek šauts. Šīs mīklas dēļ vācieši visu to pilsētas daļu, ko turēja aizdomās par šāvēju slēptuvi, noslaucīja ar artilēriju, bet Imants Sudmalis izglābās. Līdz 1943. gada pavasarim viľš bija jau sasniedzis Osveju un pievienojies tās partizāniem, no kurienes viľa ceļš gāja tieši uz Maskavu pie LKP CK operatīvās daļas, kas viľu vēl tā paša 1943. gada vasarā kopā ar Macpānu atkal atsūtīja atpakaļ uz Latviju, kā darbības rajonu norādot Rīgu. Divu gadu laikā Imants Sudmalis divas reizes kājām bija pārgājis fronti un pusotras reizes Latvijas territoriju tās austrumu - rietumu virzienā. Pēdējo reizi Imants Sudmalis iekrita Rīgā pēc septiľu mēnešu pagrīdes darba 1944. gada februārī. Ţēl, ka tik spējīgs vīrs savas spējas neizlietoja tās tautas labā, no kuras viľš pats bija cēlies.

KĀRLIS PALDIĽŠ 1943. gada vasaras otrā pusē, kad laiks īslaicīgi bija pārmeties nepiemēroti auksts, apmācies un vējains un pa retam no tumši pelēkiem mākoľiem nokrita retas lietus lāses, kādu rītu, jau no gultas izkāpdams, nejutos vesels. No savas dienesta vietas nedzīvoju tālu, bet ierodoties tur un novelkot mēteli, man bija sajūta, ka līdz ar to uz vadţa uzkāru visu āra drēgnumu. Siltās telpās vēl brīdi pakavējos pie loga un pa to uz ielas saskatāmie retie gājēji, kas saceltām apkaklēm, augumus sašķiebuši pret vēju, steidzīgiem soļiem aizgāja savās dienas gaitās, manī vēl krasāki lika izjust telpas mājīgumu.

154


Apmierināts apsēdos pie sava rakstāmgalda un, kā katru rītu, vispirms pāršķirstīju rīta laikrakstu Kurzemes Vārds. Biju mazliet apaukstējies, katrā kāju muskulī sajutu vieglas sāpes, gars bija apātisks. Pie galda ierīkojos ērti un sāpošās kājas uzcēlu uz galda, bet šādā stāvoklī nepaliku ilgi, to iztraucēja telefona zvans. Parasti šādos gadījumos roka automātiski sniedzās pēc klausules, bet torīt negribēju ieľemto stāvokli mainīt, zvanītājs var piezvanīt arī citu reizi. Bet telefons savu zvanīšanu turpināja un tad piepeši kabineta durvis ar strauju kustību atrāva deţurants un ieraudzījis mani, bija pārsteigts, ka neatbildu telefonu. Cits nekas neatlika, kā savu ieľemto labsajūtas stāvokli izbeigt un telefonam atbildēt. Zvanītājs bija Teidemanis no Rīgas. Viľš aicināja mani braukt uz Talsiem, kur pirms tumsas iestāšanās viľš gribēja ar mani tikties. Liepājā toreiz vēl automātiskās telefona centrāles nebija. No piedzīvojumiem zināju, ka centrāles jaunkundzēm bija sevišķi liela ziľkārība noklausīties manas dienesta vietas sarunas. Teidemanim neko nejautāju, bet atbildēju, ka izbraukšu pēc 30 minūtēm un gaidīšu viľu Talsu punktā. Dodoties ceļā, ieľēmu pāris pretgripas tabletes un, ērti iekārtojies vāģa sēdeklī, sāku pārdomāt, kas varētu būt iemesls Teidemaľa steigai. Talsu apriľķis manā rajonā līdz šim bija visklusākais un man nebija ziľu, ka tur organizētos kāda sarkanā pagrīde vai no gaisa būtu nokritis kāds Staļina rokas puisis. Pazīdams Teidemaľa enerģiju, biju pārliecināts, ka kas svarīgs noticis, kam sakars ar Rīgu. Kad ierados Talsos, Teidemani sastapu tur jau priekšā. Viľš nebija viens. Viľa pavadonībā saskaitīju 8 - 1 0 viľa ierēdľus un tikpat daudz vāciešu. Pārvietojušies atsevišķā telpā divatā, Teidemanis sāka stāstu : pirms 12 dienām pie Usmas ezera meţā vietējais meţsargs savā kārtējā dienesta apgaitā kādā kokā atradis izpletni. Būdams apķērīgs un ievērodams piesardzību, viľš sācis pārmeklēt tuvāko apkārtni. Netālu no izpletľa atradis kādu gulošu vīru ar muguras maisu un vēl kādiem nesamiem. Licies, ka vīrs aizmidzis, bet apskatot viľu tuvāk, izrādījies, ka viľam lauzta viena kāja un viľš ir nesamaľā. Meţsargam vairs nebijis šaubu, ka vīram, kaut ģērbies samērā nonēsātās privātās drēbēs, ir kāds sakars ar izpletni. Daudz nedomādams, meţsargs gulētājam noľēmis mantas, pārmeklējis kabatas, atbrīvojis viľu arī no dokumentiem un pistoles — Sarkanā zvaigzne. Noľemtās mantas noslēpis daţu desmit metru attālumā krūmos zem sūnas, noľēmis kokā ieķērušos izpletni un steidzies uz māju, no kurienes par atradumu piezvanījis savai priekšniecībai — vietējam meţzinim, bet tas tālāk bija rīkojies ačgārni. Viľš par atradumu bija zvanījis meţa departamenta kungiem uz Rīgu, un tur tie, padomu nezinādami, tādu bija prasījuši Rīgas apriľķa policijai. Tur gadījušies tādi pat stulbeľi, meţa lielkungam izsūtījuši tikai ātrās palīdzības vāģi un uzdevuši viľam atrasto vīru ar noľemtām mantām nogādāt viľu rīcībā. Pēc pārlauztās kājas operācijas un ieģipsēšanas vienā Rīgas slimnīcā, apriľķa policija sāka lietu noskaidrot. Ievainotam noľemtās mantas, kā radio

155


raidītājs un uztvērējs ar baterijām, pistole, izpletnis un lielā naudas summa, jau runāja pašas par sevi un viľš atzinies, ka ir gaisa ceļā iesūtīts no Staļina paradīzes. Daţi vārdi par krievu spiegu apmācīšanu un sagatavošanu izsēdināšanai ar izpletľiem frontes aizmugurē. Vispirms no katra izvēlētā kandidāta tika paľemts klusēšanas paraksts, ka viľš par saviem nākošiem uzdevumiem nevienam neko neizpaudīs. Tad sekoja kandidāta novietošana kādā konspiratīvā dzīvoklī, noliedzot to atstāt. Ēdiens "ieslodzītam" katru dienu piegādāts no ārienes, un viľa skolotāji viľu apmācīja dzīves vietā. Ara mācības, kā šaušana vai sabotāţa vienmēr notika individuāli, nekad grupās. Kad mācības kurss bija ar panākumiem nobeigts, tad deva vēl pāris izmēģinājuma lēcienus no izpletľa torľa. Nākamo spiegu ar pārējiem grupas vīriem neiepazīstināja. Iepazīšanās bija paredzēta tikai pēc izsēdināšanas frontes aizmugurē, paredzot divas satikšanās vietas. Pirmā pēc samērā īsa laika, otrā pēc vairākām stundām. Abos gadījumos pazīšanās vajadzībām bija paroles. Šāda piesardzība bija izdomāta gadījumam, ja kādu no izsēdinātiem notver tūlīt, sasniedzot zemi. Ja izsēdinātais gribētu ko stāstīt, viľam par pārējiem nebija nekādu ziľu. Atlika tikai noklusēt grupas vīru satikšanās vietas un paroles, vai arī tās uzdot nepareizas, un pārējie grupas vīri bija glābti. Parasto spiegu grupu lielums svārstījās no 2 - 4 personām un grupas vadītāji bija uz krievzemi aizbēgušie mūsu pašu komunisti, bet darbības rajons viľiem pazīstamā apkārtnē. Pēc šāda atklājuma apriľķa policija vīru nodeva vācu priekšniecībai, tie pēc pāris dienām vācu Drošības policijai un no tās, bez kavēšanās, beidzot saľēmis Teidemanis. Bet tad jau viss bija par vēlu. No viľa ierašanās bija pagājusi jau vairāk kā nedēļa. Teidemanis sacēlis lielu traci par meţa kungiem un Rīgas apriľķa policijas nemākulīgo rīcību un jādomā, ka tas nākotnē vairs neatkārtosies, bet šis gadījums likās izpūdelēts. Dr. Lange piekritis lietas izmeklēšanu turpināt. No gaisa nokritušais par laipnību, ka tam ir paglābta pārlauztā kāja, stāstīja visu, ko zināja. Viľš sagatavots kā radiotelegrafists un izsēdināti divi. Uzdeva norunātās satikšanās vietas un paroles, bet tās vairs nederēja. Viľš stāstīja par iesēdināšanu aptumšotā lidmašīnā un pirmo nolikto sastapšanos ar nozīmēto priekšnieku, iepazīšanos ar to pēc izsēdināšanas no lidmašīnas Latvijas territorijā. Radists Vīksne, kas ir viľa īstais vārds, novērojis savu nākošo pavēlnieku un tam sevišķi dūrusies acīs viľa augstā piere. Pieres īpašnieks no latviešu komunistiem var būt tikai Kārlis Paldiľš. Satikšanās vieta bija Strazde, un liekas, ka radista priekšnieks ir Kārlis Paldiľš. Parādot radistam Paldiľa ģīmetni, viľš gandrīz droši apliecināja, ka tāds tiešām izskatījies otrs no lidmašīnas izsēdinātais. Izšķīros nekavēties, jo mana interese bija liela par radista uzdevumu un otru izsēdināto, un sevišķi par viľa personīgo šifru un raidīšanas noteikumiem. Tika nokārtots, ka "mūsu radists" ar savu aparātu ir kontaktā ar Maskavu un tā viľu darbu ir akceptējusi.

156


Radista divvīru grupu izsūtījis mūsu pašu komunistu Partizāľu kustības štābs. Nesastapšanās gadījumā radistam uzdots Talsu apriľķī strādāt tur, kur tam izdodas apmesties. Viľa uzdevums ir organizēt pagrīdi, vākt ziľas par iedzīvotāju noskaľojumu, administratīvām personām un militārām ierīcēm, ja tādas ir tuvumā. Radista stāsts, ka viľa uzdevums attiecas uz Talsu apriľķi, manī stiprināja pārliecību, ka arī viľa priekšniekam ir šis pats darbības rajons. Šim uzdevumam piemērotākais likās Kārlis Paldiľš, kas cēlies no šīs puses un komunistu gadā, būdams Augstākās padomes deputāts, ieľēma Talsu apriľķa kompartijas otrā sekretāra amatu. Viľa uzdevums tādā gadījumā nav mazāks kā radistam, bet vēl plašāks un varbūt pat pāri apriľķa robeţām. Pieľemot, ka otrs izmestais ir Paldiľš, kas noslēpies drošībā, bez sava radista jūtas kā sasietām rokām un nevarēs atturēties vilinājumam to atgūt, ja tāda iespēja rastos. Vadoties no piedzīvojumiem, ka izmestie spiegi un sabotieri, pirms slēptuves izbūves un apgādes noorganizēšanas, uzľem sakarus ar saviem vecākiem vai citiem piederīgiem, nolēmu spēlēt pa banku. Pirms sešām dienām kādu no saviem vīriem, ieģērbtu īstā pašaustā vadmalā, daţas stundas pēc tumsas iestāšanās, aizsūtīju uz Paldiľa vecāku mājām. Uz klauvējienu durvis atvēra Paldiľa māte un, neatľemot sveicienu, apstiprinādama, ka ir šo māju saimniece, bravūrīgi tam priekšā nostājusies jautājusi, ko viľš te meklējot. Puisis atbildējis, ka esot laukstrādnieks no Usmas apkārtnes un apmēram pirms divi nedējām atradis meţā kādu vīru ar pārlauztu kāju, kurš lūdzis viľam palīdzēt, bet par sastapšanos nevienam neko neizpaust. Pārlauzto kāju iesēju skalos un naktī viľu noslēpu labības šķūnī, kur tas slēpjas vēl tagad. Viľš stāstījis, ka ieradies no Padomju Savienības pa gaisu un izsēdināts no lidmašīnas, un lūdzis to paziľot uz šo māju. Paldiľa māte kļuvusi nikna, atgrūdusi puisi no durvīm un kliegusi, ka nekā par to nezinot, lai liekot mieru. Puisis mazliet pretojies, bet Paldiľa māte bija viľu atbīdījusi aiz durvju sliekšľa un durvis ar lielu troksni aizcirtusi deguna priekšā. Puisis atkāpies daţus soļus no durvīm, pagriezis muguru, apstājies un sācis domāt, vai gājienu neizmēģināt vēlreiz. Tad durvis atkal atvērušās, Paldiľa māte viľu saķērusi aiz rokas un aicinājusi pienākt vēlreiz pēc divām dienām! Puisis sācis taisnoties, ka viľam dienā jāstrādājot un viľš varot ierasties tikai naktī. Kaut viľš brauktu ar divriteni, tad turp un atpakaļ ceļš paľemot pusi no nakts. Slimniekam nepieciešama kopšana un pārtika, nauda esot, bet pārtiku nevarot sagādāt pietiekamā daudzumā, bet apmeklēšana un slēpšana kļūstot ar katru dienu bīstamāka saimnieka nepiesietā suľa dēļ. Paldiľa māte tālākās diskusijās nav ielaidušies, bet atteikusi, lai pienāk kā teikts. Viľa steidzīgi atgriezusies istabā un aizslēgusi durvis, kas puisim bijis mājiens, ka pašreiz viľš neko panākt nevar. Pēc divām dienām pīkst. 11:00 vakarā puisis bija otrreiz Paldiľa mātes viesis, kura šoreiz durvis atverot, izskatījās laipnāka, atľēmusi sveicienu un aicinājusi viľai sekot. Gājuši līdz ēkām pie augļu dārza, kas atrodas blakus biezam egļu meţam. Ārā valdījusi tumsa, ko augļu dārzā pastiprinājis pieguļošais meţs. Puisim, vairākas stundas uzturoties šādā tumsā, acis bija pie tās pieradušas un viľš varējis orientēties. Sasniedzot kādu ogu krūmu, Paldiľa māte divas

157


reizes strauji pietupusies un tikpat strauji atkal uzcēlusies. Pēc šāda signāla no meţa iznācis vīrs, kuru ieraugot Paldiľa māte aizgājusi dzīvojamās mājas virzienā, bet teikusi, ka puisim jāpaliek. Nācējs pietuvojies puisim uz apmēram desmit metriem un tad uzsaucis tam pacelt rokas gaisā un palikt tādā stāvoklī. Puisis varējis saskatīt, ka svešajam labā rokā ir pistole un kreisā roka uz krūtīm satur kaut ko kaklā pakārtu, kā viľam licies, rokas granātu. Kad puisis pavēlei paklausījis, svešais klusinātā balsī prasījis, lai viľš stāstot par atrasto slimnieku. Puisis jautājis, — Kas tad jūs īsti esat. Svešais bridi neatbildējis neko, tad teicis — Kārlis Paldiľš. Tā kā puisis bija pratinājis radistu Vīksnu un pamatīgi ar to iepazinies, tad visus jautājumus varējis atbildēt. Par sevi puisis stāstījis, ka ir no Vidzemes un ieradies Kurzemē, kur viľu neviens nepazīstot, lai pārlaistu vācu okupāciju. Komunistu varas gadā bijis milicijā un kopā ar krievu daļām, kas atkāpušās, cīnījies pret vajātājiem — vietējiem aizsargiem. Šāds paskaidrojums Paldiľam nav paticis, tādēļ gari un plaši pratinājis puisi par viľa saimnieka saimniecības iekārtojumu, ēku būves veidiem, materiāliem un novietojumu. Uz šādu varbūtību puisis bija sagatavots un pārbaudījumu izturēja spīdoši. Sarunas beigās vienojušies, ka pēc divām dienām viľš savu slimnieku atvedīs šeit. Pienāca diena, kad puisim ar savu "slimnieku" bija jāierodas pie Kārļa Paldiľa, jo kā jau paredzēju, vilinājums to atgūt, bija pārāk liels. Tālāk Teidemanis man izklāstīja savu plānu, kura smagums gūlās uz "laukstrādnieku" un ratos paslēpto, radista drēbēs pārģērbto otro ierēdni. Nodoms bija Paldiľu sagūstīt dzīvu, bet kaklā pakārtās rokas granātas dēļ, tas būs grūti izdarāms. Ja norunātā satikšanās izrādītos lamatas, nekādā gadījumā viľš neļaus sevi saľemt gūstā. No Teidemaľa un viľa vīriem šis pasākums bija prasījis sevišķu izdomu un iepriekšējus vingrinājumus. Pārējie Teidemaľa vīri bija paredzēti Paldiľa vecāku māju aplenkšanai. Es nebiju šāda plāna piekritējs, sevišķi man nepatika uniformētie vācieši, bet Teidemanim savas domas nepateicu. Klausoties Teidemaľa stāstā un uz kartes sekojot viľa iezīmētām slēpľu novietošanas vietām, redzēju, ka Paldiľa vecāku mājas, Strazdes pagasta "Ieviľas", ir Tukuma - Talsu lielceļa malā. Tuvojās norunātā satikšanās stunda. Kopā ar Teidemani bijām novietojušies kādā krūmiem aizaugušā lauku novada grāvī, kur bija labi pārredzamas Paldiľa mājas un Talsu -Tukuma lielceļš. Uz tā, paredzētā laikā, parādījās kāds vientuļš pajūgs, kas iegriezās Paldiľu mājas pagalmā. īsu brīdi uz grantētās iebrauktuves vēl bija dzirdams ratu riteľu čirkstošais troksnis. Tad viss apklusa. Sasprindzinājuši dzirdes un redzes nervus, gatavi lēcienam no grāvja un skrējienam uz notikuma vietu, mēs drīz pēc ratu apstāšanās sadzirdējām klusu klauvēšanas troksni. Kad atbraucējus neviens nesagaidīja, klauvēšana pēc brīţa atkārtojās, bet jau stiprāk. Vājš kabatas baterijas gaismas stars taustījās pagalma daţādos virzienos, tad tas pazuda un pēc brīţa bija

158


saskatāms dārzā. Apkārtnē valdīja klusums, mēs uzmanīgi vērojām "Ieviľas", kur nebija saklausāmas ne cilvēku klusinātās balsis, ne soļi. Tad gaismas stars atgriezās pagalmā, dzirdēja atkal klauvējienus, kas katru reizi atkārtojās tikko gaismas stars bija izmainījis savu atrašanās vietu. No tā varēja secināt, ka mūsu "laukstrādnieks" vēlreiz izmēģināja uzcelt snaudošo māju, klauvējot pie katra loga. Tad viss apklusa. Laiks bija aizgājis neiedomājami ātri, bet no pajūga iebraukšanas laika "Ieviľās" bija jau pagājušas 20 minūtes, kad atkal saklausījām ratu čirkstošo troksni un redzējām tos izbraucam uz lielceļa un pagrieţamies atpakaļceļā Talsu virzienā. Lai aizsteigtos pajāgam priekšā un mūsu stāvi neizceltos pret nakts debesīm, abi ar Teidemani salīkuši skrējām pa zālēm pieaugušo novada grāvi un tā atzarojumiem. Tikai pēc pāris kilometriem iznācām meţa malā pie lielceļa un sagaidījām pajūgu. "Laukstrādnieka" stāsts apliecināja to, ko bijām nojautusi. Uz viľa klauvējieniem neviens neatbildējis. Dzīvojamās mājas durvis bijušas noslēgtas, un cik viľš ar kabatas baterijas palīdzību caur logiem varējis redzēt, tad tur nav bijusi neviena dzīva dvēsele. Ratu dibenā ar segu apsedzies un cigareti no vēja saujā sargādams, zvilnēja otrs uzľēmīgais puisis. Kad pajūgs no mums bija attālinājies un zirgs sācis rikšot vieglā riksī, abi iznācām no krūmu aizsega un, ceļa grāvim pārlēkuši, devāmies Talsu virzienā, kur pirms divām stundām kilometrus 5 no Paldiľa mājām, bijām atstājuši savu braucamo. Teidemanis klusēja, arī man nebija ko teikt. Katrs vērpām savu domu. Slēpľi savus posteľus bija atstājuši līdz ar pajūga izbraukšanu no Paldiľa mājām. Šie slēpľi man nepatika. Neticēju, ka viľi savās norādītās vietās varēs ierasties nepamanīti. Manas aizdomas bija piepildījušās un tā mēs paši bijām izjaukuši labi sākto plānu. Dusmojos uz sevi, ka aizdomas nepateicu Teidemanim. Tagad par to runāt nebija vairs nozīmes. It kā manas domas uzminēdams, ierunājās Teidemanis: — Biju plānojis vienkāršāk, bet ar šīs lietas ačgārno sākumu vācieši tika informēti priekšlaicīgi. Mēs neesam kungi savā zemē, un vācieši grib būt visur klāt, kur ordeľus un uzplečus iegūt šķiet vieglāk. Šī nav pirmā un nebūs arī pēdējā lieta, kas viľu nelūgtā padoma dēļ sagājusi "dēlī". Vēl šonakt ar saviem vīriem atgriezīšos Rīgā. Tev tagad ir visi gali rokā, sāc lietu vēl reiz no gala. Talsos uzkavējos līdz nākošās dienas pusdienas laikam, kur kopā ar punkta vadītāju Stepi pārrunājām un vienojāmies par turpmākiem soļiem Kārļa Paldiľa izsekošanai. Nolēmām tuvāko pāris mēnešu laikā neuzsākt neko tādu, kas Strazdes pagasta plašajā Paldiľa radu saimē izsauktu aizdomas, ka mums ir zināma Kārļa ierašanās dzimtajā pusē. Lietu uzticēju Stepēm un pats ar paaugstinātu temperatūru atgriezos Liepājā. 1944. gada 28. marta pēcpusdienā kopā ar Stepi un viľa palīgu Masulānu, sēdējām viľa darba istabā. Kārlis Paldiľš bija izsekots. Viľa slēptuve atradās muiţas jaunsaimnieka Ţaľa Bērziľa labības šķūnī. Tas bija uz klajas vietas gandrīz pusceļā starp Ţaľa Bērziľa un Kārļa Paldiľa vecāku jaunsaimniecībām.

159


Ievērojot lauku apstākļus un Bērziľa šķūľa atrašanās vietu, no kura uz piesnigušiem laukiem bija saskatāma katra kustība, Stepes paveiktais izsekošanas darbs bija meistarisks. Paldiľa sakarnieki ar ārpasauli un apgādātāji ar pārtiku bija viľa māte un Ţanis Bērziľš, kas reizi nedēļā no savām mājām brauca uz šķūni pēc pakaišu salmiem. Tad viľš apmainīja šķūnī paslēptam bēglim piena kannu dabisko vajadzību izdarīšanai. Pilno kannu paslēpa zem salmiem un pēc atgriešanās mājā ienesa lopu kūtī, kur to iztukšoja un atstāja līdz nākošam braucienam. Bija arī aizdomas, ka apmēram reizi mēnesī zem salmiem Bērziľš aizved Paldiľu uz savām mājām, kur tam kūtī bija sagatavota mazgāšanās iespēja. Pēdējo reizi Bērziľš šķūnī bija bijis iepriekšējā vakarā, un aizbraucis ar pilnu "piena" kannu. Izšķirošo akciju bijām nodomājuši sākt nākošā rītā, tādēļ Bērziľu nepārtraukti novērojām. 29. marta rīts bija samērā vēss un Strazdes pagasta laukus vēl klāja sniega sega. Mūsu rīcībā nebija ziľas, ka Paldiľš šķūnī kādreiz būtu atstājis bez Bērziľa palīdzības. Katram gadījumam iekalkulējām arī varbūtību, ka šķūľa novērotāji to uz kādu brīdi izlaiduši no acīm, tanī brīdī Paldiľš to atstājis bez Bērziľa palīdzības un aizgājis uz savu vecāku vai Bērziľa mājām. Mūsu plāns bija vienkāršs. Nolēmām pirms rīta gaismas izveidot divus aplenkuma lokus. Pirmā ietverot tikai Bērziľa labības šķūni, bet otrā arī Paldiľa un Bērziľa saimniecības. Pēc tam doties pie Bērziľa un uzaicināt viľu parādīt Paldiľa slēptuvi. Ja Bērziľš aizbildināsies ar neziľu, tad paľemt viľu uz šķūni līdz un likt tam pārkraut visas mantas un salmus, kas šinī gada laikā tur daudz vairs nevarēja būt. Tālāko rīcību noteiks apstākļi uz vietas. Aplenkuma izvešanai man vīru nepietika. Kārtības policiju vai vietējos aizsargus, viľu izkaisīto dzīves vietu dēļ, nebija iespējams nepamanītus sapulcināt. Atlika tikai iespēja griezties Talsos pie atpūtā atsūtītas vācu karaspēka vienības komandiera pēc palīdzības. Kad tur ar Stepi ieradāmies un bijām izstāstījuši savu vajadzību, tas bija gatavs mūsu rīcībā nodot kaut veselu rotu, bet mums bija vajadzīgs tikai viens vads un divas smagās mašīnas. Vienības komandieris mūs iepazīstināja ar apsolītā vada komandieri, kādu jaunu untersturmfīreri. Vēlreiz visi kopā pārrunājām akcijas plānu, vienojāmies, ka piedalītie karavīri tanī tiešu dalību neľems, bet aprobeţosies tikai ar rajona ielenkšanu, tad šķīrāmies. Nākošā rītā pīkst. 05:20 mūsu darbības rajona abi ielenkuma loki jau bija noslēgti. Šķūľa novērotāji ziľoja, ka pēc Ţaľa Bērziľa iepriekšējās dienas vakarā, tur neviens vairs nav bijis, ne arī šķūni atstājis. Kopā ar Stepi un vēl daţiem vīriem devāmies uz Ţaľa Bērziľa dzīvojamo māju. Mūs pavadīja jaunais vada komandieris, kurš pēc vīru novietošanas lūdza man atļauju pievienoties mūsu grupai. Man iebildumu nebija. Notika kā paredzēts. Bērziľu atradām vēl gultā. Viľš kategoriski noliedza, ka savā šķūnī kādu slēptu un par Kārļa Paldiľa parādīšanos šinī pusē pirmo reiz dzirdot no manis. Kad uzaicināju viľu paľemt savas labības šķūľa atslēgas un mūs uz

160


turieni pavadīt, Bērziľš sāka nervozēt. Uz atslēgu dēļa, kur pedantiskā kārtībā karājās gan lielas, gan mazas slēdzenes, viľš bez sievas palīdzības īsto tomēr atrast nevarēja. Kad beidzot atslēga bija sameklēta, atgādināju Bērziľam, kas no gultas izcelts, vēl nebija pilnīgi saģērbies, ka ārā temperatūra ir zem nulles. Kad aicināju, lai viľš vismaz uzvelk kādu kamzoli, tad to viľš nespēja bez sievas palīdzības.. Likās pienācis īstais brīdis, lai no Bērziľa beidzot dzirdētu patiesību. Pratinājām to vēlreiz, gan atsevišķi, gan kopā ar sievu, bet bez panākumiem. Panākumu nebija arī tad, kad noskaitījām viľiem priekšā visus mūsu sekotāju iegūtos pierādījumus, uz kuriem tāpat kā iemācītam papagailim, parastā atbilde bija, ka viľš neko nezina. Man Bērziľa ietiepīgi stūrgalvīgā liegšanās bija mīkla, jo neizskatījās ka Bērziľš būtu tik dumjš, ka nezinātu, ko runā. Šķūnis, kurā slēpās Paldiľš, bija celts laikos, kad zeme vēl piederēja Mazstrazdes baronam. Bērziľš to bija ieguvis, kad atgriezās no atbrīvošanas cīľām. Mūsu brīvvalsts laikā Bērziľš nekādā gadījumā nebija starp tiem, kas tika uzskatīti par kreisi noskaľotiem. Savu jaunsaimniecību viľš bija izkopis ar lielu rūpību un visās ēkās un laukos valdīja priekšzīmīga kārtība un tīrība. Radniecīgas attiecības ar Paldiľu viľam nebija, ar tā ģimenes piederīgiem viľš nesagājās. Kur un kādos apstākļos viľam radās tuvākas attiecības ar Kārli Paldiľu, atbildes nezinājām. Viľš tagad riskēja ne tikai ar savas saimniecības pazaudēšanu, bet pat ar savu galvu. Kad atbildes uzzināju, visa lieta rādījās citā gaismā, bet tad jau bija par vēlu Bērziľa lietai ko līdzēt. Šķūnis no Bērziľa mājām bija apmēram 700 metrus un samērā liels, ar divām durvīm katrā pusē. Bērziľš apgalvoja, ka no ārpuses ir aizslēgtas tikai durvis ceļa malā, pārējās trīs esot aizbultētas no iekšpuses. Jautāts par salmiem un mantām šķūnī, Bērziľa atbildes bija nesakarīgas un nesaprotamas. Ierēdnis jautāja īsi un skaidri: — Kas atrodas pretim aizslēgtām durvīm? — Lauksaimniecības mašīnas. — Kādas? — Daţādas. — Un vairāk nekas? — Nē. — Kas atrodas no aizslēgtām durvīm pa labi līdz šķūľa galam? — Nekas. — Kur atrodas salmi? — Šķūľa otrā galā. — Cik daudz? — Nedaudz. — Tas neko neizsaka, paskaidrojiet tuvāk, kā tie nokrauti, cik augstu, cik plati un cik dziji šķūľa telpā? Bērziľš nevarēja atrast īsto atbildi un atkārtoja — Tur nav daudz. — Nu labi, kas atrodas pretim otrām durvīm, tanī pusē, kur aizslēgtās durvis? — Salmi. — Atkal salmi? — Jā, tie paši, kas atrodas šķūľa galā. — Vai tie nokrauti visā šķūľa platumā un aizsedz arī durvis otrā pusē? — Nē. Jā.

161


Netikdams ar Bērziľu skaidrībā, pratinātājs savā piezīmju blokā uzzīmēja šķūľa plānu un iedeva to Bērziľam lai viľš iezīmē, kur atrodas salmi, lauksaimniecības mašīnas un vēl kādas mantas, ja tādas tur būtu. Kad Bērziľš ar lielām pūlēm ar zīmēšanu bija ticis galā un apmēram tādu pašu šķūľa iekārtu bija aprakstījusi viľa sieva, tad pētījām šķūľa iekārtojumu. No aizslēgtām durvīm pa labi šķūnī bija novietotas lauksaimniecības mašīnas. Otras durvis bija 0,5 mtr. augstumā aizkrautas ar dēļiem. Salmi atradās tanī pašā pusē, kur aizslēgtās durvis, bet šķūľa otrā galā, ar tiem izstieptas rokas augstumā, bija pilnīgi aizkrautas otras priekšpuses durvis. Nokrauti tikai līdz šķūľa gareniskai asij, tiem bija atstāta brīva pieeja. Visa pārējā grīdas kvadratūra bija neaizľemta. Bērziľa skicē rādīdams, pratinātājs lika parādīt, kur zem salmiem ierīkota Paldiľa slēptuve, pastāstīt kā tā izbūvēta un kur ieeja? Pirms atbildēšanas viľš ieteica padomāt, vai nav labāk to pateikt tūlīt, nekā nākt līdz uz šķūni un vienam pašam pārkraut visus salmus. Abos gadījumos rezultāts būs tas pats. Bērziľš sāka dievoties, ka viľš neko nezinot. Arī sieva piebalsoja to pašu. Mums nekas cits neatlika, kā rīkoties, kā bijām paredzējuši un ľemt viľu kā pavadoni līdz uz šķūni. Ceļā uz šķūni ierēdnis neatlaidās un turpināja izjautāšanu. Kaut ierēdľa balss bija mierīga un nosvērta, zināju, ka viľš bija noskaities. — Saki, par ko tu īsti dabūji jaunsaimniecību? — Es vienmēr esmu bijis zemnieks. — Es arī vienmēr esmu bijis strādnieks, bet man par to neviens fabriku nedod. Nu, par ko tad tev īsti krita šis muiţas centrs? — Biju karavīrs. — Kurā frontē? — Rietumos, austrumos. — Vai tev neliekas, ka arī mēs šodien tur cīnāmies? Bērziľš neatbildēja, un šinī brīdī man likās, ka esam izdarījuši taktisku kļūdu, līdz paľemdami jauno vada komandieri. Viľš bija vienīgais vācietis mūsu pulciľā un uniformā. Kaut viľš nebija iemaisījies ne ar vienu jautājumu, vai lūdzis ko pastāstīt par rezultātiem, tomēr, kā vācietis, viľš uz Bērziľu bija atstājis neuzticību un izsaucis spītību. Katrs vainīgais, ja iedzīts tik tālu strupceļā, ka atkāpšanās nav, savā atzīšanās brīdī tomēr grib, lai pratinātājs pret viľu izturas ar zināmu izpratni. Pratinātājs tādās reizēs ir kā biktstēvs. Domādams, ka šo lomu varēšu labāk veikt, pārtraucu pratināšanu un paľēmis Bērziľu zem rokas, paātrinātā solī, lai tā atrautos no liekiem klausītājiem, pavedu viľu kādus desmit metrus mazās grupas priekšā. Izspēlēdams pēdējo trumpi, tam teicu, ka vēl nav par vēlu, lai nāk pie prāta un saka visu patiesību, savas aizgājušās dzīves cīľas un savas sievas dēļ. Es dodu sava goda vārdu, ka pēc visas šīs lietas iestāšos par viľa glābšanu. It kā atbildi pārdomādams, Bērziľš brīdi klusēja. Es viľu nepārtraucu, bet tad viľš atbildēja, ka viľš tiešām no visas šīs lietas nezina neko, ka te noticis kāds pārpratums. Manai pacietībai arī bija savas robeţas un atbildēju, ka drīz tiksim pie skaidrības.

162


Kad pietuvojāmies šķūnim uz 50 metriem, sāku nervozēt, ka nekur neredzēju aplencējus. Nervozi apkārt skatīdamies, jau gribēju izteikt pārmetumus vācu pavadonim. Tad aplencējus ieraudzīju, tie klajā laukā bija tik veikli nomaskējušies, ka pārsteidza manu iedomu. Mūsu tālākiem nodomiem nekādu šķēršļu vairs nebija. Sasnieguši šķūni ar piesardzību Bērziľš atslēdza durvis. Tās atverot atklājās iekārta, kas atbilda sniegtām ziľām. Mani pirmo reiz pārľēma šaubas par mūsu sekotāju sniegtām ziľām un Bērziľa vārdu nepatiesību. Saimniekam mājā katra lieta bija īstā vietā un šķūnī darba rīki, kā grābekļi, izkaptis un dakšas bija novietoti sastatnēs, no kurām ērti izľemami, bet lauksaimniecības mašīnas, kā arkli, ecēšas un kartupeļu racējs bija rūpīgi notīrīti un ieeļļoti. Nokrautie dēļi sašķiroti pēc biezuma ar ērtu pieeju. Tik rūpīgam un kārtīgam saimniekam tādai pašai kārtībai vajadzētu būt arī viľa sirdī un domāšanā. Kā sargus pie atvērtām durvīm atstāju divus ierēdľus. Stepe, Masulāns un vācietis savas pozicijās ieľēma pret salmu kaudzi aiz jumta šķērskoku balstiem. Šķūnī valdīja krēsla. Apmākušos debesu un agrā rīta dēļ vienas atvērtās durvis lielo šķūni nevarēja ar gaismu piepildīt. Šķūľa gals ar salmu kaudzi atradās pustumsā. Ar diviem atlikušiem ierēdľiem un Bērziľu devos uz šķūľa otru galu, lai atvērtu no iekšpuses aizbultētās durvis. Durvis atvērās bez grūtībām un Bērziľu atstāju Stepes uzraudzībā, kurš to norīkoja pārkraut salmu kaudzi. Pats ar abiem ierēdľiem pa atvērtām durvīm izgājām šķūľa ārpusē, lai atrastu izdevīgu sardzes vietu, no kuras, pašiem esot aizsegā, varētu pārredzēt salmu kaudzi. Kad pēc minūtes atgriezos šķūnī, Stepe savā vietā vairs nebija. No salmu kaudzes augšas mierīgā balsī viľš ziľoja, ka kaudzes izplēšana no apakšas velkas pārāk garlaicīgi, tādēļ sāks to noārdīt no augšas. Arī Bērziľš rāpās uz kaudzi, kam pa pēdām ar pistolēm rokā, sekoja vācietis un Masulāns. Kad visi bija uzrāpušies kaudzē, Stepe Bērziľam norādīja vietu, no kuras lai sāk salmu izjaukšanu un, lai darbs ātrāk sekmētos, pasniedza viľam atrasto dakšu. Bērziľam aizmugurē ar pistoli rokā atradās jaunais vada komandieris, bet Stepe ar Masulānu bradāja pa salmu kaudzi. Lai novērotu salmu kaudzi un vajadzības gadījumā varētu uz to atklāt mašīnpistoles uguni, atspiedos aiz vienas no durvju stenderēm. Nogāzis no kaudzes lielāku salmu klēpi, Bērziľš atmuguriski atkāpās uz tās vidu un ar savu atkāpšanos līdzīgu kustību uzspieda arī vācietim. Tad viľa acīs kaut kas iemirdzējās un instinktīvi nojaudu, ka tūlīt kaut kas notiks, bet brīdinājumam vairs neatlika laika. Ar strauju kustību Bērziľš trieca dakšu salmu kaudzē, kur tā ar apslāpētu troksni atsitās pret kaut ko cietu. Strauji dakšu uz augšu ceļot, tās zari līdzi cēla apmēram kvadrātmetru lielu, ar salmiem maskētu koka vāku. Paceltam vākam sekoja vairākas mašīnpistoļu šautas kārtas un man pie kājām nokrita no augšas sviesta rokas granāta. Vienā lēcienā biju aiz šķūľa durvīm, kur ieplaku kādā izbrauktā bedrē. Rokas granātai eksplodējot, šķembas man saārdīja un aizdedzināja manu ādas mēteli, pašu neskarot.

163


Pirmās mašīnpistoles kārtas trāpīja Bērziľu. Dakšu no rokām izlaidis, tas nogāzās salmu kaudzē. Jaunais vada komandieris ar kreiso roku veikli satvēra Bērziľu aiz apkakles un viľa augumu iegrozīja tā, ka varēja to izmantot kā aizsegu. Slēpdamies aiz tā, viľš sāka tēmēt savu Parabelluma pistoli un šaut zēm vāka atstātā bunkurā. Ar savām pistolēm viľu atbalstīja klāt pielīdušie Stepe un Masulāns. No eksplodējošās rokas granātas bija aizdedzies Bērziľa nogāztais salmu klēpis. Sākumā liesma vēl bija samērā maza un apdzēšama, bet mēs tam piekļūt vairs nevarējām, jo no salmu kaudzes uz mani un abiem durvju sargiem nepārtraukti šāva ar īsām mašīnpistoļu kārtām. Tas nogrieza atkāpšanās ceļu no saulmu kaudzes. Lai radītu atkāpšanās ceļu, uz salmu kaudzi no diviem virzieniem atklājām mašīnpistoļu krustuguni. Šaušana no kaudzes uz īsu brīdi kļuva retāka, ko izmantoja Stepe ar Masulānu. Viľi nolēca no tās un, pievienojušies mums, sāka lādēt savas izšautās pistoļu aptveres. Pa tam liesmas bija pārľēmušas salmu klēpi un pārsviedušās arī uz kaudzes malām,bet jaunais vada komandieris vēl vienmēr bija uz tās, un, kā man likās, bija ievainots un savu pistoli izšāvis tukšu. Nevarēdami ar piecām mašīnpistolēm šaušanu apklusināt, pieľēmu, ka zem salmiem izbūvēta bunkurā sienas mūsu mašīnpistoļu lodēm ir par biezām, un no turienes šauj uz mums caur iebūvētām novērošanas spraugām. Pieaicināju no šķūľa aplencēju loka vienu patšauteni, kas ar savu uguni uz brīdi apklusināja šaušanu no bunkura. Tanī brīdī, nespēdams uzcelties, jaunais vada komandieris novēlās no salmu kaudzes, bet apakšā mēs to uzķērām. Kad bijām salmu kaudzei pagriezuši muguru un ar ievainoto steidzāmies ātrāk atstāt apšaudes loku, no degošās kaudzes nolēca vēl kāds vīrs un mums garām izskrēja no šķūľa. Ierējās viena no aplencēju patšautenēm, un skrējējs saļima tikai nepilnus 20 metrus no šķūľa. Atstājis ievainoto vada komandieri viľa vīru rīcībā, lai to nogādātu uz Talsiem, steidzos pie sašautā bēgļa. Tas raustījās nāves agonijā. Aplencēji nebija ievērojuši pavēli nekādā gadījumā nenošaut, bet ievainot kājas, ja kāds mēģinātu izlauzties cauri viľu lokam. Kad to pārmetu patšautenes pirmām numuram, tas taisnodamies atzinās, ka dusmu brīdī pavēli aizmirsis, ieraugot savu ievainoto priekšnieku. Vēlāk tam par šādu vaļsirdību atdāvināju nošautā pistoli. No degošās salmu kaudzes vēl vienmēr atskanēja atsevišķi šāvieni, kas liecināja, ka bunkurā nebija tikai uz lauka guļošais vien. Mēs šaušanu pārtraucām un gaidījām, kad šāvējiem kaudzē paliks par karstu un tie iznāks paši no tās. Kad dega jau šķūľa jumts un sienas, caur vaļējām durvīm, dūmiem pilnajā šķūnī ieraudzījām no salmu kaudzes degošām drēbēm nošļūcam kādu vīru. Ar kreiso roku viľš sargāja savas acis, labā turēja pistoli un streipuļodams uzmanīgi virzījās uz durvju pusi. Pamanījis mūs, tas pāris reizes izšāva mūsu virzienā un atkāpās šķūnī aiz tās pašas durvju stenderes, kur sākumā stāvēju es, tikai pretējā pusē. Šķūnis dega kā lāpa un ja vēl kāds no tā gribēja glābties, tad bija pēdējais laiks, bet ārā neviens vairs nenāca un arī nešāva.

164


Šaušanas troksnis un degošā šķūľa dūmi bija iztraucējuši apkārtējos iedzīvotājus. No Mazstrazdes muiţas puses šķūnim tuvojās ugunsdzēsēju mašīna un vairāki apbruľoti aizsargi. Aizsargu palīdzība mums vairs nebija vajadzīga, bet šķūľa dzēšanas darbus neļāvu uzsākt, baidīdamies, ka bunkuri varētu būt kādas sprāgstvielas un, tām eksplodējot, būtu nevajadzīgi upuri. , Kad šķūnis bija nodedzis, tad gandrīz nekas nebija atlicis no Bērziľa, kas bija palicis uz salmu kaudzes. Pie durvju stenderes saļimušajam, bija nodegušas tikai drēbes un mati, bet ķermenis nebojāts. Tas bija Kārlis Paldiľš. Krītot uz sejas, zem gurniem nesadeguši bija bija palikusi bikšu priekšdaļa un mazā sānu kabatiľā nebojāts palicis kabatas pulkstenis ar iegravētu K.P., kuru kā relikviju glabā kāds šīs akcijas dalībnieks Zviedrijā. Paldiľa ķermenī saskatījām septiľus loţu trāpījumus. Viľam blakus guļošā Sarkanās Zvaigznes pistoles aptverē un stobrā no karstuma bija eksplodējušas 5 patronas. Zem nodegušās salmu kaudzes bunkura paliekas liecināja, ka tas bijis izbūvēts no pusapaļiem 6" resniem guļkokiem ar 2" dēļu apšuvumu, starpas piepildītas zirgu mēsliem, lai suľi nesaostu ko aizdomīgu. Bunkura lielums bija 4 x 2 metri un vienā kaktā bija pazīstamā piena kanna. Uz grīdas bez divām sadegušām krievu tipa mašīnpistolēm un vairāk kā 300 izšautām čaulītēm, lielāko pārsteigumu mums sagādāja atrastā radio raidītāja-uztvērēja sadegusī iekārta ar visām baterijām. Šķūnim degot, bunkuri nekādas sprāgstvielu eksplozijas nenotika. Izmestā rokas granāta bija vienīgā Paldiľa rīcībā un ar kuru, kaklā uzkārtu, tas bija ieradies uz pirmo satikšanos ar savu "radista slēpēju". Uz lauka kritušais bija apmēram pāri 30 gadiem, pamaza un drukna auguma, bez kādiem dokumentiem un pieturas punktiem, kas palīdzītu identificēt viľa personību. Viľš bija netīrs, noaudzis ar bārdu, no kā varēja secināt, ka tas bunkuri nebija atstājis ilgāku laiku. Viľa pistolē — Sarkanā Zvaigzne, neizšautas vēl palikušas bija divas patronas. No palīgā atskrējušiem šķūľa dzēsējiem un aizsargiem viľu identificēt neviens nevarēja, kurpretī šķūnī kritušo visi atzina par Kārli Paldiľu. Paldiľa atgriešanās savā dzimtajā pusē mūs brīdināja, ka komunisti arī šo mierīgo apgabalu iekalkulējuši savā dar-bibas joslā. Izsekojot Paldiľu, mēs vērojām arī pārējos, kas Talsu apkārtnē varētu atgriezties līdzīgā kārtā. Tāds varēja būt kādreizējais Rīgas pilsētas technikumā audzēknis Virbu pagasta Zīles māju saimnieka dēls un Kārļa Paldiľa draugs Jēkabs Riekstiľš. Viľu Baigajā gadā LKP iecēla par ādas un apavu rūpniecības nacionalizācijas komisāru, kad viľš nacionalizēja Grāmatu Drauga izdevēja Helmāra Rudzīša skaľu plašu fabriku Bellacord Electro, ko piedalīja ādas un apavu rūpniecībai. Ka Riekstiľš jau bija atgriezies, to mums 1944. gada janvāra beigās Saldū pēc savas aizturēšanas pateica kāds no Penkules pagasta dezertieriem, kuru Riekstiľš bija mēģinājis savervēt savam dienestam. Dezertieri drošinādams, Riekstiľš bija pateicis, ka ar viľu kopā esot atgriezies arī Penkules milicijas darbinieks Jānis Straume. Mēs uzzinājām, ka viľa sieva kā

165


kalpone strādā Penkules pagasta Mazšķeltľu mājās. Tūlīt rūpējos, lai viľas saľemamās un izsūtītās vēstules iepriekš tiktu lasītas. Tās līdz šim vēl neko nebija pateikušas un kalponi neaiztikām. Vai uz lauka kritušais bija Riekstiľš vai Straume, tanī brīdī palika neatbildēts. Kritušā identificēšanai no Virbu un Penkules pagastiem varēju izsaukt kādu, kas Riekstiľu un Straumi pazina, bet neturēju to par vajadzīgu. Atgrieţoties Liepājā varēju salīdzināt viľu ģīmetnes un tās varēja apliecināt to pašu. Aizturētā Bērziľa sieva paskaidroja, ka Paldiľš pirms gadiem esot izglābis viľas vīru no drošas noslīkšanas. Viľš Paldiľam solījies to nekad neaizmirst. Kad ar Paldiľa mātes starpniecību pagājušo rudeni viľas vīrs savests kopā ar Kārli Paldiľu, viľš lūgumu par slēpšanu nav varējis noraidīt. Uz lauka kritušo Bērziľa sieva nepazina un apgalvoja, ka par tā atrašanos šķūnī no vīra uzzinājusi tikai pirms kāda mēneša. Kā to saucot, neesot zinājis arī viľas vīrs. Paldiľš viľu kādu nakti atvedis no vecāku mājām un tad viľa no vīra uzzinājusi, ka Paldiľš savu slēptuvi nekad nebija atstājis tālāk par savu vecāku mājām un viľu kūti, kur pa retam viľam sagatavota mazgāšanās iespēja. Ja tam kādi sakari ar ārpasauli vispār bijuši, tad sakarnieki varot būt tikai viľa vecāki. Arī produktus šķūnī paslēptajiem viľas vīrs saľēmis tikai no Paldiľa vecākiem un arī Paldiľa māte nereti naktīs uz šķūni nesusi siltu ēdienu. To viľa pabāzusi zem šķūľa aizslēgtām durvīm, kur apakša pret sniega puteľiem nebija nodrošināta ar aizsargdēli. Tas bija acīs duries arī Paldiľa izsekotājiem. Viľai ar vīru šī slēpšana neesot patikusi un par to izvairījušies runāt, bet nevarējuši Paldiľam pateikt nē. Viľas vīra stūrgalvīgā liegšanās neesot bijis nekas cits, kā kristīga cilvēka sirdsapziľa, kas neļāvusi pazudināt to, kas viľu kādreiz izglābis no drošas nāves. Tās pašas dienas pēcpusdienā atgriezos Liepājā un par notikušo ziľoju Hildemanim. Pārmetis man, kāpēc neesot viľu informējis tūlīt pēc lietas pārľemšanas no Rīgas, Hildemanis jautāja, vai apcietinātie atvesti uz Liepāju? Atbildēju, ka tādu nav, ir tikai nopratināšanai aizturētā Bērziľa sieva, un tā ir Talsos. Paldiľa vecāki kā drošākais pavediens Paldiľa sakariem ar ārpasauli, ir brīvībā. Hildemanis uztraucās, viľš nevarēja mierīgi krēslā nosēdēt. Paceltā balsī viľš man pārmeta, ka neesmu varējis iztikt bez vācu karavīru palīdzības. Es esot paľēmis tās komandieri akcijām, kuras apstākļi viľam nepazīstami un sveši. Pēc viľa ievainošanas neesmu apcietinājis nevienu, kas šos bandītus atbalstīja. Uzsvēru, ka ievainotais virsnieks manai grupai pats pievienojās, bet ne uz manu lūgumu. Vēlreiz Hildemanim atkārtoju, kāpēc meklēju palīdzību pie vācu vienībām kas ir atpūtā. Tūlīt atbildēju jautājumu par Paldiľa vecākiem. Kritušā radista izskats bija tāds, ka viľš savu slēptuvi nebūtu atstājis mēnešiem ilgi. To pašu par Paldiľu apliecina arī mūsu sekotāji un Bērziľa sieva. Tātad svarīgākais loceklis Maskavai vajadzīgo ziľu piegādāšanai bija Paldiľa māte, kas nezina kādi mums ir pret viľu pierādījumi. Viľa vispirms centīsies brīdināt savus ziľu avotus, un tā tie nonāks mūsu redzes

166


lokā. Viľus apcietināt tikai par to, ka tie zinājuši par sava dēla atgriešanos, runātu pretī cilvēces morāles pamatprincipiem. Mēs sevi degradētu uz tā paša līmeľa, pret kādu šodien cīnāmies, jo tikai komunisti savu mērķu sasniegšanai dara vecākus atbildīgus par bērnu nodarījumiem vai otrādi. Biju pateicis ko smagu. Ilgi caur pieri Hildemanis skatījās manī, un es jau gaidīju jaunu dusmu izplūdumu. Bet notika pretējais, kas lieku reizi pierādīja, ka savu atzīšanu vāciešu acīs varam panākt ar līdzīgu runas toni. Mierīgā balsī pastāstīju, ka apcietināšana nekādā gadījumā pie droša rezultāta nevedīs. Tas varētu būt trauksmes signāls līdzzinātājiem, kas pārmainīs savas slēptuves, un tā mēs pazaudēsim arī vēl tos galus, kas pašlaik ir mūsu rokās. Hildemanis noteica, ka mūsu izsekošana ir par garlaicīgu, tos pašus rezultātus viľš sasniegšot ar citiem līdzekļiem, viľiem pret savu dēlu vairs nav jāliecina. Nebija nozīmes ko iebilst. Daţas stundas pēc mūsu sarunas, vēl tās pašas dienas vakarā Hildemaľa vīri aizbrauca uz Talsiem un nākošā dienā no turienes atveda Paldiľa vecākus un Bērziľa sievu. Viľš pieprasīja no manis Paldiľa materiālus un pateica, ka par lietas tālākiem sakariem man vairs neesot jāinteresējas. t Vada komandieris trešā dienā pēc ievainošanas Talsu slimnīcā nomira un viľu apbedīja Talsu kapos. Uz bērēm bija ieradušies arī viľu vecāki no Vācijas. Talsinieki vēroja, kā tēvs savu dēlu izvada ar cilindri galvā. Tādu galvas segu pie mums, bez skursteľslaucītājiem, svinību gadījumos lietoja tikai ministri un diplomāti. Jaunais vada komandieris nebija pēdējais šīs lietas upuris. īsi pēc viľa nāves Hildemanis man piesūtīja sava raksta norakstu. Bez saimniekiem palikušās Paldiľa un Bērziľa saimniecības viľš bija uzdevis pārľemt nevis attiecīgai Strazdes pagasta valdei, bet Talsu Kreislandvvirtam. Tas pierādīja, kādiem nākošiem saimniekiem Hildemanis gribēja tās rezervēt. Bet ar to vēl viľam nelikās atriebta kritušā vācieša dzīvība, par to savas dzīvības kā meslus dabūja maksāt vēl daţi Paldiľa radu saimes piederīgie. Kad Hildemanis savu trakošanu Strazdē bija beidzis, es nākošā kārtējā mēneša ziľojuma nodošanas dienā viľam atgādināju, ka savas kartotēkas vajadzībām no viľa vēl neesmu saľēmis ziľas par otru vīru Paldiľa slēptuvē. Hildemanis, itkā nesaprazdams manu jautājumu, ilgi skatījās manī, bet tad, kā nedarbos pieķerts skolas puika, nodūra acis un atbildēja, ka to nav noskaidrojis. Bet es uzzināju. Mūsu foto archivs liecināja, ka tas ir Penkules pagasta milicijas darbinieks Jānis Straume. Pēc Teidemaľa neveiksmes uzstādījām teoriju par Paldiľa eventuēliem uzdevumiem paliekot bez radista. Tiem vajadzēja būt plašākiem nekā nesatiktam radistam. Paliekot vienam, Vīksnām bija uzdevums vākt ziľas par Talsu apkārtnes iedzīvotāju polītisko noskaľojumu un

167


administratīvos amatos esošām personām. Paldiľa uzdevumu daļā militārā spiegošana nevarēja būt, jo bez raidītāja tā bija bez nozīmes. Tālu no visiem kara lielceļiem Talsu apkārtnē nekā ko izspiegot nebija. LKP CK operatīvās daļas uzdevumos, kura Paldiľu šeit atsūtīja, tā ietilpa tikai kā "starp citu". Ievērojot Paldiľa Latvijas brīvvalsts pagridnieka stāţu un Baigajā gadā ieľemto amatu, viľa uzdevums varēja būt līdzīgs tām grupām, kuras LKP CK uzdevumā savu darbu jau bija uzsākušas agrāk Vidzemes un Latgales austrumu apgabalos, pagrīdes un sarkano partizānu organizēšana. Šādam uzdevumam Paldiľš likās vispiemērotākais, bet tādā gadījumā viľš šķita par nekustīgu. Savervēto meţa brāļu kopā saturēšanai bija vajadzīga kāda autoritāte no "paradīzes", kas uzturēja sakarus ar kopējo vadību ārpusē. Radās jautājums, vai Paldiľš šeit nebija atsūtīts kā vietraudzis un pēc viľa nobāzēšanās paredzēts kā koordinators turpmākām grupām? Ja tā tas būtu, tad tas nozīmēja, ka Paldiľam ir zināma nākošās grupas vai grupu izsēdināšanas laiks, vieta un satikšanās paroles. Pēc notikušās sadursmes Paldiľa bunkuri atrastā radioiekārta bija labākais pierādījums mūsu pieľemtās teorijas pareizībai. Radistu pazaudēdams, viľš nākamajā grupā bija apgādāts ar jaunu.Tas nebūtu sūtīts, ja Vīksna nebūtu ziľojis, ka viľš savu priekšnieku nav saticis. Tie bija jautājumi, uz kuriem pareizu atbildi varēja dot tikai Riekstiľš. Tā izsekošana bija viens no mūsu steidzamākiem uzdevumiem. Penkules pagasta dezertieri Riekstiľš Vānē bija saticis 1943. gada decembrī. Tā tad laikā, kad Maskavā jau zināja, ka Vīksna Paldiľu nav saticis. Aizgājušos četros mēnešos mēs Riekstiľa ceļus jau bijām krustojuši vairākkārt. Riekstiľš krieviski nerunāja un meţa brāļu vervēšanai starp kara gūstekľiem nederēja. Tas arī nevarēja būt patstāvīgas grupas priekšnieks, savas pēdas bija atstājis vietās, kas lokveidīgi robeţojās ar Strazdes pagastu — Stendē, Kabilē un Vānē. Tā tad viľš bija viens no Paldiľa palīgiem, ko beidzot pieľēmām kā nemaldīgu faktu. Saistīts ar Hildemaľa rīkojumu neinteresēties par Paldiľa lietu nolēmām, ka izšķirošo gājienu pret Riekstiľu sāksim tikai tad, kad mums būs izredzes sagūstīt viľu vienu, bet apstākļi iegrozījās citādi. Riekstiľa pēdas kļuva aizvien redzamākas Vānē.Tukuma apriľķī. Vāne neatradās manā apgabalā, bet neskatoties uz to, mani punktu vadītāji no Kuldīgas un Saldus tur sekoja Riekstiľa gaitām un izlika tur savas cilpas. Lietas labā mani vairākkārt lūdza uzľemt personīgus sakarus ar Tukuma apriľķa policijas attiecīgā iecirkľa priekšnieku. Šī iecirkľa priekšnieks bija mūsu bijušās Latvijas armijas kapteinis Uijerts, bet kāda polītiskā ziľojuma dēļ, ko es īsi pirms Riekstiľa pēdu atklāšanas Vānē biju iesniedzis Hildemanim, es pie Uijerta braukt negribēju. Manā ziľojumā skartā problēma bija jau vairāk kā gadu veca un tikpat garš laika sprīdis bija pagājis kopš mūsu Pašpārvaldes institūcijas. Leģiona vadība pūlējās atrast, pie vācu civīlām un militārām iestādēm, mums labvēlīgu atrisinājumu.

168


Lasītājiem uzmāksies jautājums, vai savus spēkus un Hildemaľa iespaidu neesmu pārvērtējis. Kāda nozīme varēja būt manam ziľojumam par problēmu, kuru nav varējusi izkārtot pat mūsu Pašpārvalde un leģiona vadība. Nozīme varēja būt ļoti liela. Jau agrāk minēju kāda redzama un neredzama vara piekrita Vācu drošības policijai. Abas varas, ar kurām pēc savas neatkarības zaudēšanas dabūjām iepazīties, savā būtībā ne ar ko neatšķīrās. Krievu komunistu pārvaldītās zemēs čeka pēc sava garastāvokļa, katram mazākam nodarījumam varēja piedot polītisku nokrāsu. Tāda paša vara vācu okupētās zemēs bija viľu Drošības policijai. Tās "labā garastāvokļa" uzturēšanā Latvijā liela loma piekrita Latviešu polītiskās policijas vadošo darbinieku diplomātiskai veiklībai. Līdz 1944. gada sākumam iesaukti un iedalīti daţādās vācu vienībās, izkaisīti visā austrumfrontes ziemeļu un vidus sektoros, bija tuvu pie 1200 latviešu vīru un jaunekļu, kuru dienestu nekādā gadījumā nevarēja apzīmēt par apmierinošu. Daļēji valodu nesaprazdami un pašu vāciešu uzpūstās pārākuma apziľas iespaidā, viľi vāciešu vidū netika uzľemti kā līdzvērtīgi ieroču draugi. Bieţi būdami tikai "puceru" vietā un izslēgti no kantīnes devām, viľu neapmierinātība bija pamatota, kad tie pie pirmās izdevības mēģināja vienību atstāt. Mūsu nacionālās vienībās statusa dēļ viľiem iekļūt nebija iespējams. Viľi nereti meklēja padomu pie manis un, to neatraduši, daudzi savās vienībās vairs neatgriezās, bet uzsāka nelegālu dzīvi. Izsludināti kā dezertieri, viľu vārdi nonāca iepriekšējās dzīves vietas kārtības policijas rokās. No policijas iecirkľa priekšnieka izpratnes vai paklausības vāciešiem, atkarīgs bija notverto skaits. Pildījās koncentrācijas nometnes, auga uz Vāciju darbos izsūtīto dezertieru slēpēju, pret dezertieriem izpildīto nāves sodu un arī sarkano meţa brāļu skaits. Sākās kāds jauns šķelšanās process pašu latviešu vidū. Par šo jautājumu bieţi biju runājis ar Hildemaľa priekšteci Obersturmfūhrer'i Jurkšaiti, un viľa pamatojumu latviešu iesaukšanai vācu vienībās. Latviešu virsnieku trūkumu vienmēr centos atspēkot ar pretpierādījumiem, ka daudzi bijušās Latvijas armijas virsnieki nodarbošanos atraduši civilā sektorā un liels daudzums slēpjas kārtības policijas rindās. Jurkšaitu tādā garā dabūju savā pusē un viľš kādā ziľojumā, Dr. Langem uz Rīgu.par latviešu dezertēšanu no vācu vienībām, kā atrisinājumu ieteica totālu bijušo Latvijas armijas virsnieku mobilizāciju un latviešu vienību pavairošanu. Nezinu vai tikai rutīnas, vai latviešiem draudzīgā ziľojuma dēļ, bet Jurkšaits drīz pēc tam tika nomainīts un viľa vietā atnāca Hildemanis. Runājot ar Hildemani par latviešu dezertēšanu no vācu vienībām, es viľam vienmēr pateicu savas domas, līdz beidzot viľš no manis par šo jautājumu pieprasīja rakstisku ziľojumu. Ziľojumu Hildemanim iesniedzu un, visus kara dienestam derīgos virsniekus pielīdzinādams dezertieriem, es ziľojumu uzrakstīju drusku sabiezinātās krāsās, šī ziľojuma dēļ mans brauciens pie Uijerta bija nevajadzīgs, man Uijer-tam nekādi norēķini nebija jānodod.

169


Vāne atradās Zemgalē un Zemgales Latviešu polītiskās policijas priekšnieks bija Mētra Jelgavā.. Mētru telefoniski informēt negribēju, un tikai tukšas formalitātes dēļ aizbraukt pie viľa man pietrūka laika. Vai tad Mētra Bauskā, iznīcinādams Leinesāra grupu, tās pēdējo locekli neapcietināja manā rajonā — Kandavā! Ne viľam toreiz bija laika braukt pie manis, ne man tagad pie viľa. Kad Mētra savu darbu bija beidzis, viľš man par to ziľoja un, kad es to būšu beidzis, ziľošu Mētrām. Bet mani punktu vadītāji neatlaidās. Mūsu attiecības ar Kurzemes apriľķa policiju bija vislabākās un viľi vēlējās zināt, kādēļ es kavējos labas attiecības nodibināt kaut tikai ar vienu iecirkľa priekšnieku Tukuma apriľķī. Kad Riekstiľam sekojām dienu un nakti un viľš starplaikā bija paspējis no dezertieriem savervēt daţus meţa brāļus, es aizbraucu pie Uijerta. Meţa brāļi kādā braucienā pa Uijerta pagastiem laikam bija ievērojuši manu auto Nr., kas sākās ar burtiem Pol, kādā meţainā apvidū ar nolaistiem pāris tieviem alkšľiem nosprostoja ceļu, bet paši spēku mērošanā neielaidās un aizbēga. Uijertam arī es nebiju simpātisks. Saticis viľu dienesta telpu gaitenī un pāris vārdos pateicis savas ierašanās iemeslu, gaidīju ka Uijerts aicinās mani savā kabinetā, bet velti. Uzpūties kā pāvs un juzdamies kā sava iecirkľa ķeizariľš, viľš sāka uz mani kliegt, ar kādām tiesībām et maisoties viľa rajonā un izspiegojot cilvēkus. Viľa toľa dēļ, nebūdams drošs, ka es ar saviem pretargumentiem viľa lielo "Es" nodegradēdams, tam nepasaku, ka par kungu ir jāpiedzimst un ka viľa lēciens no pastalām zābakos ir iznācis par strauju, neatsveicinājies aizgāju. Tikai daţas dienas pēc šī notikuma Hildemanis mani izsauca pie sevis. Pārāk skaļi atľēmis manu sveicienu, viľš brīdi pavērās manī, pāris reizes nokrekšķinājās, tad strauji ar krēslu atkāpās no rakstāmgalda un uzcēlās kājās. Jutu, ka negaiss tuvojas, tūlīt sāks zibeľot un spert. Paľēmis no galda ţūksni papīrus, Hildemanis nervozi tos šķiroja un daļu atlika atpakaļ uz galda. Pērējos viľš iesvieda man rokā un jautāja ko es varu paskaidrot. Papīri sastāvēja no četrām atsevišķām lapām. Uz pirmās saskatīju Uijerta parakstu. Tas bija viľa ziľojums apriľķa priekšniekam par manu apmeklējumu pie viľa. Uzrakstīts ļoti pašpārliecināti, izsmejošā tonī, kas apvainoja ne tikai mani bet arī manu dienesta mašīnu. Otrs bija Tukuma apriľķa priekšnieka pavadraksts Uijerta ziľojumam savai vācu priekšniecībai. Trešais apriľķa policijas vācu priekšniecības pavadraksts abiem iepriekšējiem, adresēts Dr. Langem. Ceturtais bija Dr. Langes paskaidrojumu pieprasījums Hildemanim. Es necienu cilvēkus, kas nevar pār sevi valdīt un dusmu brīdī ir pārsteidzīgi un partejiski, bet Uijerta ziľojuma tonis un saturs manī bija uzplēsis kaut ko tādu, ko līdz tam vēl nepazinu. Rakstus izlasījis, atdevu tos Hildemanim. Hildemanis bija kompleksu cilvēks. Viľš necieta mūsu slēgtās vienības, un šī iemesla dēļ arī vairākkārt noraidīja bijušās Latvijas armijas virsnieku lūgumus, pārskaitīt tos uz leģionu. Viľš tomēr ar mani bija ielaidies sarunās un par

170


šīm problēmām no manis bija pieprasījis rakstisku ziľojumu, ko nekavējos kā savu trumpi izspēlēt pret Uijertu. Nepieminēdams Riekstiľa vārdu, īsos vārdos Hildemanim pateicu, savas ierašanās iemeslu pie Uijerta. Ar nākošo teikumu apliecināju, ka savu gājienu pie Uijerta noţēloju, tikko viľa dienesta vietas gaitenī biju iepazinies ar viľa "Kinderštubi". Varu paskaidrot tikai to, ka palieku pie sava uzskata, ka Latvijas armijas virsnieki, kas neatrodas karaspēka vienībās, ir līdzīgi dezertieriem. Uzzinājis no manis, ka Uijerts ir bijis Latvijas armijas kapteinis, Hildemanis kļuva ne tikai mans labākais advokāts, bet arī sabiedrotais. Hildemaľa nervozā stāja pārvērtās vieglos dejojošos soļos, seja smaidīja un acis spīdēja. It kā pie sevis runādams, viľš klusi teica, ka kā virsnieks viľš līdz šai dienai pratis izvairīties no frontes. Man kļuva neērti, es tikai pieminēju šī vīra pagātni, zinādams, ka tā Hildemanim būs kā dadzis acīs. Hildemanis gaidīja manu atbildi un atklāju viľam Riekstiľa lietu, ko vēl nebiju domājis teikt. Rokas berzēdams, Hildemanis sāka griezties ap mani kā uzmācīga muša un tanī rītā viľa nervozā roka vairākkārt nogūlās uz mana pleca. Turpmākā sarunā viľš mani dēvēja par mīļo draugu, bet Riekstiľa lietā viľš man "sasēja" rokas, par katru soli man bija iepriekš jāziľo viľam. Maija beigās Stendes pagastā, savu vecāku dzīvojamās mājas skurstenī ierīkotā slēptuvē, apcietinājām kādu dezertieri, vienu no Riekstiľa grupas sakarniekiem. Tas mums pateica ne tikai ceļu uz Riekstiľa slēptuvi, Vānes pagasta Meiriem, kur meţmalā ierīkots viľa bunkurs, bet apliecināja arī, ka Paldiľa bunkura līdziedzīvotājs tiešām bijis, kopā ar Riekstiľu atsūtītais radists Jānis Straume. Vāne neietilpa Hildemaľa varas robeţās un viľš man neatļāva Riekstiľu izkvēpināt no bunkura, lai "neapvainotu" Uijertu. Izprasījis atļauju no Rīgas un iepriekš savu akciju pieteicis Zemgales Vācu drošības priekšniekam, viľš Vānes pagasta Meiru ielenkšanu un kratīšanu bija paredzējis dienas laikā, kad bandīti guļot. Manu iebildumu, ka tā mēs sagādāsim iespēju Riekstiľam izbēgt, Hildemanis neakceptēja. Jūnija sākumā, paľēmis līdz Stendē apcietināto dezertieri kā bunkura zinātāju un savus vīrus pastiprinājis ar kādu matorizētu krasta aizsardzības vienību, Hildemanis uzaicināja, lai pavadu viľu uz Vānes Meiriem. Kad vieglās tanketes ar lielu troksni ielenca Meirus un dezertieris uzrādīja Riekstiľa bunkuri, tas bija tukšs, bet viľa slēpēji vēl bija uz vietas, un tas Hildemanim likās būt panākums. Savus draudus pret Uijertu Hildemanis nerealizēja. Kad krita Jelgava Uijertam radās iespēja parādīt mūsu kara skolā iegūtās zināšanas. Viľš varonīgi, ar saviem policijas darbiniekiem un aizsargiem iecirkľa robeţās nosprostoja krievu tālāku virzīšanos Kurzemes virzienā. Penkules pagasta Mazšķeltiľu kalpone Straume nevarēdama citādi atriebt savu kritušo vīru, jūlija beigās aizdedzināja sava saimnieka Romāľa labības šķūni, kad tanī atradās saimnieka mājas atstāšanai sagatavotie trīs pajūgi. Pajūgus izglāba, šķūnis nodega un kalpone pazuda bez vēsts.

171


BOTANIKERS 1940. gada 20. jūnijā izpļaukātais prefekts Everts vēl droši vien no sava sasarkušā vaiga nebija noľēmis kompresi kad viľa krēslā 22. jūnijā, nākot tieši no Rīgas Centrālcietuma, iesēdās kādreizējais 10. Aizputes kājnieku pulka kapteinis Fricis Fridrichsons, kas bija notiesāts spaidu darbos par spiegošanu Padomju savienības labā. Fridrichsons Liepājā nepalika ilgi. Jau ar 4. jūlija valsts prezidenta 363. pavēli Aizsargu organizācijai, Fridrichsonu atcēla atpakaļ uz viľa kādreizējo dienesta vietu Daugavpili, kur Ulmanis viľu kā vietējo apstākļu pazinēju iecēla par 18. Daugavpils aizsargu pulka komandiera vietas izpildītāju. Fridrichsona vietā, no sākuma kā Liepājas prefekts, vēlāk kā milicijas priekšnieks Liepājā, ieradās Botanikers, vecs komunistu pagrīdnieks, ar daţādos laika sprīţos kopā nosēdēto 8 gadīgu cietuma stāţu, viens no nedaudziem latviešiem, kuram sieva bija ţīdiete. Pēc komunistu varas padzīšanas no Liepājas bija pazudis arī Botanikers. Daţi pazinēji apgalvoja, ka uzzīmējuši viľa līķi uz Grīzupes šosejas kritušo komunistu vidū, kopā ar Liepājas izpildu komitejas sekretāriem Buku un Zaru. Citi turpretī apgalvoja, ka Botanikers kritis pie Šķēdes un bija arī tādi, kas apgalvoja, ka viľa vaigu esot pazinuši Raiľa parkā kritušo miliču vidū. Pretrunīgos apgalvojumus sniedza kādreizējie Botanikera padotie. To nevarēja apstiprināt bijušie pašaizsardzības vīri, kuri daudzus kritušos sarkano līdz-skrējējus bija identificējuši. Šīs liecības uzskatījām kā apzinīgi nepatiesi liecinātas, lai ar tām novērstu mūsu turpmākos soļus Botanikera meklēšanā. Mēs viľu, kuram padotās milicijas grēku saraksts, jau sākot ar pirmām liepājnieku apcietināšanām, kā sarkans pavediens stiepās cauri visu Baigo gadu līdz Zilā brīnuma 87 upuriem, ievedām savā meklējamo kartotēkā. Katru reizi, kad iztaujājām mūsu rokās kritušo miliču un komjauniešu gaitas Liepājas ielenkuma dienās, mēs nekad neaizmirsām pajautāt par Botanikeru un vēl citiem meklējamiem. Tā sadzinām pēdas vienam no laikraksta "Komunists" redaktoriem, Nikolajam Dreifeldam, bet Botanikers palika pazudis līdz 1943. gada vidum, kad Vidzemē viľu apcietināja polītiskās policijas ierēdľi. Slēpjoties zem sveša vārda, ar nevainojamiem personības dokumentiem, Botanikers bija atradis darbu kādā Vidzemes šosejas zemes ceļu iecirknī kā ceļa strādnieks. Viľš iekrita pats savas muļķības un daļēji arī sentimentālu aizspriedumu dēļ. Viľš bija vienīgais ceļa strādnieks, kurš bija uzaudzējis pilnbārdu, lai maskētu savu seju, bet bija panācis pretējo, pievērsis sev uzmanību. Viľš bija paturējis no savas sievas kā dāvanu saľemto kabatas pulksteni ar iegravētu pilnu vārdu. Pēc apcietināšanas Botanikeram bārda bija nodzīta.Kad viľu pēc pārvešanas uz Liepāju pirmo reizi ieveda manā kabinetā, tad viľa gludi skūtā seja, mierīgās acis un jau sir-mot sākušie deniľi, labi harmonēja ar viľa pašausto rudipelēko vadmalas uzvalku, īsiem kūts zābakiem kājās un naģeni rokā. It kā no Rozentāla gleznas, "No baznīcas", manā priekšā stāvēja saimnieks, kam ar Marksa evaľģeli-jumu nevarēja būt nekas kopīgs.

172


Pēc krievu padzīšanas atjaunotās Latviešu polītiskās policijas darbinieki visā Latvijā vispirms pūlējās noskaidrot sarakstu autorus 13. - 14. jūnija izsūtītiem. Līdz Botanikera apcietināšanai nekas tāds nebija panākts, ko varētu uzskatīt par pierādītu un ar ko varētu vērsties pret atsevišķiem Latvijas pavalstniekiem, izľemot NKVD pavēli no 1939. gada 11. oktobra Nr. 001223. Bija liecības, no kurām izrietēja daţādas versijas un pieľēmumi, bet tieši, kad un kādas personas sarakstus ir sastādījušas un kas tos apstiprinājis, tam tiešu pierādījumu nebija. Kad uz papīra restaurējām izsūtīšanas norisi, tad likās, ka laukos katra pagasta izpildkomitejas priekšsēdis varētu būt vienīgā atbildīgā persona izsūtīto sarakstu sastādīšanai, bet pilsētās lieta bija sareţģītāka. No daudziem maziem uzľēmumiem bijušais īpašnieks — aizsargs, nebija aizvests, bet viľa kalpotājs, kas nebija nevienā organizācijā, bija izsūtīts. 74. gadus veca māte, kura dzīvoja pie savas meitas — skolotājas, tika aizvesta, bet meita nē. No Liepājas pilsētas elektrības uzľēmuma netika aizvests neviens, no Tasmares trīs, no pārējiem Liepājas rūpniecības uzľēmumiem daudzi. Botanikers ranga kārtībā bija augstākais komunistu varas funkcionārs, ko pēc krievu padzīšanas mūsu atjaunotai policijai bija izdevies apcietināt. Biju pārliecināts, ka ar viľa atbildēm par 13. - 14. jūnija izsūtīšanām būšu pirmais, kas par izsūtīto sarakstu autoriem varēs iegūt pierādamas ziľas un sāku Botanikera nopratināšanu. Dzimis Liepājas apriľķī kā laukstrādnieka dēls, un turpat kā gans, puisis un gadījuma darba strādnieks Botanikers bija pavadījis savus bērnības un jaunekļa gadus. Atbrīvošanas cīľu laikā brīvprātīgi iestājies armijā, un kā viľš pats vairākkārt uzsvēra, cīnījies arī austrumu frontē. Pēc atbrīvošanas cīľām no armijas demobilizēts, Botanikers darbu bija atradis pastatelegrafa resorā, kur kā palīgstrādnieks sācis strādāt uz atjaunojamām un labojamām telefona un telegrāfa līnijām Kurzemē. Tur viľš pirmo reizi nonācis saskarē ar komunistu literatūru, ar kuru viľi lielos daudzumos apgādāti, un tur viľš pirmo reizi bija iekritis. Tikai tiesā sapratis, cik rafinēti bijusi izdomāta tās izplatīšana ar līniju strādnieku palīdzību. Savā darbā viľi praktiski bijuši no "pasaules" noslēgti, un, līnijām stiepjoties garumā, radušās rūpes par nākošām nakts mājām un uzturu, jo vācu izlaupītā Kurzemē arī uz laukiem pārtikas stāvoklis bijis slikts. Lauksaimnieku vairums līdz jaunai raţai pārtikuši tikai no balandām un biešu lapām, kas vārītas piena zupās, bet sausās maizes piekodai tie reizi nedēļā varējuši atļauties cept cūkas gaļas šķēli. Siļķes gan bijušas dabūjamas, bet laukos to pirkšanai neesot bijusi vajadzīgā nauda. Pēc algas saľemšanas katru sestdienu to nereti izdevuši siļķu iegādei, lai pret tām no zemniekiem iemainītu kādu kukuli pelavainas maizes, stopu zirľu vai sauju miltu. Par apavu iegādi neesot bijis ko domāt, tie neesot bijuši dabūjami. Vasarās strādājuši kailām kājām, bet nākot rudenim un ziemai, tā bijusi problēma, kas gan vēlāk atrisinājusies Tāds pat liktenis bija arī ar citām precēm. Kam nav bijis savs kabatas nazis, tam maizes kumoss no kukuļa bijs jānolauţ vai jāgaida, kad varēs to aizľemties no sava kaimiľa. Pat karote, nekur par naudu nebijusi pērkama. Kas neesot pratis to izgrebt no koka, tas pie siltas zupas

173


neticis. Ziepes nebijušas. Veļu mazgājuši pelnu sārmā, sāli ieguvuši no siļķu sālījuma un drēbēm iztrūkstošās un pazudušās pogas atvietotas ar piešūtu koka sprungulīti. Pasta piegāde un laikrakstu saľemšana nebija nokārtota. Lai nosūtītu vēstuli vai nopirktu siļķes, bijis jāmēro līdz 10 klm. tāls ceļš. Šādos apstākļos vienīgā lasāmviela bijusi komunistu literatūra, kuru saľēmuši regulāri no vīriem, kas katru sestdienu piegādāja algu. Puiši un vīri domāja par meitās iešanu, kuras tukšajā Kurzemē vēl vienīgās bija pietiekamā vairumā. Sava izskata dēļ tie kaunējās no sevis, un vienīgā iespēja izlādēties bija lamāt valdību un pēc tam nosēsties pie kāršu galda. Pirmā personīgā saskare ar literatūras saľēmēju Bota-nikeram bijusi liktenīga. Viľa dzīvē liktenīgs bijis viľa divritenis, bagātība, kas viľa grupā bijusi tikai viľam. Pēc kādas kārtējās sestdienas algas izmaksas, pie Botanikera pienācis vīrs, kas bija saľēmis no algas atvedējiem literatūru, un lūdzis to aizvest kādai citai strādājošo ceļu labotāju grupai, lai tiem būtu kur "piesiet" acis un prātu. Vakars bijis jauks un silts, un, domādams, ka varbūt ceļa strādnieku apmetnes vietā varēs nopirkt kādu taukumu, viľš aizvešanu uzľēmies. Kad sasniedzis lielceļu, tad divi policisti ar diviem aizsargiem viľu aizturējuši un pārmeklējuši. Uz divriteľa bagāţnieka, vecā karavīru somā atrodot komunistu literatūru, viens no policistiem viľu apcietinājis. Tālākais ceļš vedis uz vietējo pagasta māju, tur pirmā pratināšana. Jautāts, kur sainis ľemts un kam tas bijis jānodod. Viľš to būtu pateicis, ja viľi nebūtu pasteigušies pateikt, ka mani apcietinājuši. Tik nesvarīgu citādu uzskatu drukāta vārda dēļ, viľš nav gribējis būt nodevējs. Tos nekad neviens neslēpa un nelasīja, bet izlietoja citām praktiskām vajadzībām. Jautājumu atbildēšana nozīmēja vēl divu citu cilvēku apcietināšanu. Šī apcietināšana likusies nelikumīga, pat smieklīga. Viľš bijis pārliecināts, ka nogādāts Liepājā un nākošo instanču pratināts, tiks tūlīt atbrīvots. Neviens komunistu propagandā lasīto nekad dzīvē neizveda un citiem to neuzspieda, streikus neorganizēja un nesauca "nost ar valdību". Taisni pretēji, tie priecājās par katru jaunu preci, kas veikalos arvien vairāk sāka parādīties. Bez krievu cara un vācu baroniem varētu tikt pie jauniem zābakiem. Liepājā izmeklēšanas tiesnesis jautājis to pašu, bet atbildi nesaľēmis. Tiesā par propagandas materiālu iespaidu stāstījis to pašu. Tai iesniedzis pierādījumus, ka bijis brīvprātīgi iestājies armijā un cīnījies austrumfrontē. Tas neko nelīdzējis. Viľš nav varējis nodot savus darba biedrus, ar kuriem dalījās labākos apģērba gabalos, kad kādam padomā gājiens pie daiļavām. To nepieļāva sirdsapziľa. Tiesa domāja citādi un piespriedusi viľam divus gadus. Botanikera vārdu patiesību pārbaudīt nevarēju. Savu cilvēku tiesu aktis Baigajā gadā bija pievākuši krievi. Ciešot piespriesto sodu, Botanikeram atlicis daudz laika savu nodarījumu pārdomāt un salīdzināt aizliegtā literatūrā lasīto ar paša pieredzi. Pirms apcietināšanas viľš nekad neesot domājis, ka būtu vajadzīga kāda jauna valdība vai valdības forma. Viľa priekšzināšanas par

174


komunistu valsts iekārtu un Marksa mācību līdzinājušās nullei. Apcietinājumā iepazinies ar sev līdzīgiem bēdu brāļiem, un, kopīgi izdebatējot katra pieredzi un saskari ar marksismu, viľš divu gadu laikā bija sasniedzis gatavības stāvokli, lai apkaroto mācību pats varētu sludināt un aizstāvēt. Pēc daţu mēnešu pavadīšanas apcietinājumā, Bota-nikeru kādu dienu pārsteigusi no kādas nepazīstamas sievietes saľemta pārtikas paciľa. Pēc tam viľa apcietinājuma laikā tās regulāri pienākušas katru mēnesi pa vienai. Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma, Botanikera pirmais gājiens bijis sameklēt nepazīstamo paciľu sūtītāju. Pirmkārt, viľš juties tās parādnieks, bet par atmaksu tad nav varējis domāt. Otrkārt, viľš lolojis klusas cerības, ka varbūt ar nezināmās labdares palīdzību izdosies vieglāk iekārtoties turpmākā dzīvē un maizes darbā. Paciľas sūtītāja izrādījusies kāda ţīdu ģimenes piederīgā. Viľa tās nebija sūtījusi par saviem līdzekļiem, bet, būdama starptautiskās sarkanās palīdzības MOPRA locekle, paciľas bija sūtījusi tās uzdevumā un par tās naudu. Šī ţīdiete vēlāk kļuva Botanikera sieva. Šo īso Botanikera pagātnes stāstu rakstu tikai mazai il-lustrācijai kā paraugu, pēc kura piegrieznes bija veidojušās gandrīz visu Latvijas komunistu pagrīdnieku karjeras. Vispirms ar drukātu komunistu propagandu tiek sameklēts kāds, kam tā pielīp, seko iesaistīšana tālākā propagandas darbā, eventuēlas iekrišanas gadījumā pabalsti no ārienes, un līdz ar to vēl ciešāka piesaistīšana sarkanam pavedienam. Kad biju noklausījies pirmās iekrišanas stāstu, jautāju, vai pēc atbrīvošanas no cietuma viľš padomāja, ka kā atbrīvošanas cīľu dalībniekam un lauku darbu pratējam viľam ir tiesības uz zemi. Tā varēja būt viľa turpmākās eksistences pamats un varbūt dzīve būtu ievirzījusies citās sliedēs. Viľš zemi pieprasījis, bet par nodarījumu pieprasījums noraidīts. Maizes darbu viľš atradis ātrāk kā cerējis, tas nebijis jāmeklē, par to bija parūpējušies citi. Šie "citi" parūpējās, ka Botanikers 1940. gada 20. jūnijā, iznācis no cietuma, drīz pēc tam Liepājas prefektūrā nomainīja savu biedru Fridrichsonu. Tad jautāju: kā jūs ar savu ilggadīgo konspirācijas praksi varējāt pielaist kļūdu, ka savā dzīves vietā, kurā nedzīvojāt viens, bet kopā ar vairākiem citiem, vakarā pirms gulētiešanas savu kabatas pulksteni ar sievas veltījumu un iegravētu vārdu uz vāka iekšpuses, uzkārāt pie gultas atvērtu. Bet tad katrs, kas gāja gultai garām un, paskatījies uz pa-karināto pulksteni, varēja saskatīt iegravējumu. Tie vienmēr izsauc ziľkārību un neapzinīgi pievelk garāmgājēju skatus. Botanikers atbildēja: jums taisnība, bet es kautkādu iekšēju jūtu dēļ no pulksteľa negribēju šķirties. Varēju atlauzt vāku un to aizsviest, bet man šķita, ka ar šādu rīcību es būtu kādam nodarījis sāpes. Manos personas dokumentos bija rakstīts, ka esmu neprecējies. Saviem darba biedriem biju izstāstījis pasaciľu, ka pulksteni kara dienās esmu atradis un pie pirmās izdevības, kad būšu sameklējis tā likumīgo īpašnieku, to atdošu.

175


Otrā kļūda — pilnbārda, zem kuras kāds, kas jūsu pasaciľu par pulksteni bija dzirdējis, atrada tā īpašnieku. — Jā, diemţēl, no kļūdām mācās daţreiz par vēlu. — Un ko jūs izdarījāt ar savu partijas biedra karti? To es, rūpīgi iesaiľotu, apraku kādā ceļa malā pie iegaumēta kilometra staba. — Vai cerībā, ka nākotnē tā vēl būs vajadzīga? — Ja es būtu gribējis izvairīties no jūsu jautājuma, kādu apmēram sagaidīju pēc patiesības pateikšanas, kur biedra karti esmu nolicis, es būtu melojis un pateicis, ka esmu to sadedzinājis, bet šādiem meliem es neredzu vajadzību. — Vai jūsu pašpārliecība nozīmē, ka uz manu nākošo jautājumu Jūsu atbilde būs: — Esmu pārliecināts komunists, par to stāvu un krītu un uz Jūsu nākošiem jautājumiem vairs neatbildēšu! — Nē, tāds nebūt nav mans nolūks. Uz jūsu jautājumiem atbildēšu par tik, par cik tie attieksies tikai uz mani. Atbilde, ka biedra karte norakta, mani patiesi pārsteidza, pat drusku samulsināja. Tā tad savu biedra karti noglabājāt kā atslēgu jaunai karjerai, bet es šaubos, vai tā jums būtu daudz ko līdzējusi ari tad, ja karš nobeigtos ar tādu rezultātu, kādu jūs gaidāt. Šā vai tā, jums noteikti ir zināms VKP CK un PSRS TKP 1941. gada 29. jūnija uzsaukums-direktīve, kas uzliek par pienākumu ne tikai visiem komunistu partijas biedriem, bet arī to palīgorganizāciju locekļiem, kas palikuši ieľemtos gabalos, organizēt pret vāciešiem pretestības un partizānu vienības. Šādā virzienā jau divos aizgājušos kara gados jūsu aktivitāte nav pierādāma. Jūs pats zināt labāk, partija savu rīkojumu neklausīšanai nepiedod. Par direktīvi Botanikers nekā nezināja, vismaz man viľš to apgalvoja. Tad turpināja: — Tas tomēr neko negroza, īstam komunistam vienmēr pašam jāzina, kā daţādos apstākļos rīkoties. — Jūs par gudrāku atzināt nogaidīt un, kaļot pretestības plānus, izvēlējāties pasivitāti? — Nē, es nekādus pretestības plānus nekalu un pat savās domās par to netiku domājis. — Skaisti grēku noţēlošanas vārdi, bet partijas biedra karti tomēr katram gadījumam norakāt? — Tam bija citi iemesli, tā nebija vissavienības Kompartijas biedra karte, bet tikai Latvijas — tā ir liela starpība. Gribēdams ātrāk pāriet uz jautājumiem, kādēļ bijām Botanikeru meklējuši, es viľam rupji atbildēju — Starpību zinu arī es, Latvijas komunistu partijas biedru karšu īpašnieki bija tie, kuriem pazemīgi bija atļauts rokas bučot. Vissavienības komunistu partijas biedri ir tie, kuriem par nodevības uzdevumu pret savu tautu viľu rokas bija jābučo. Botanikers piesarka. Mani vārdi viľu bija trāpījuši kā apvainojums un izaicinājums. Paľēmis piedāvāto cigareti un pēc aizsmēķēšanas ievilcis dūmu, viľš lēni atbildēja: — Jā, 1940.

176


gadā notikušās pārmaiľas daudzi no mums iedomājāmies citādas, vismaz tā tas bija līdz 1936. gadam. — Cik tad tie "mēs daudzi" bijāt, kāds ir jūsu biedru kartes numurs? Botanikers minēja kādu samērā augstu skaitli. — Stop. Nupat samelojāties. Kā jums varēja būt tik liels biedra numurs, ja pēc mūsu ziľām, īsi pirms kara sākuma, Latvijas komunistu partijā nebija pat tūkstots biedru. Pie tiem pieskaitīti arī tie, kas jums pievienojās Baigajā gadā un tie, kas atgriezās no Krievijas. — Tiesa, bet biedru kartes numurētas jau no partijas nodibināšanās. — Tā tad biedru kartes numurējot ar tekošiem numuriem, jūs vēl 1940. gadā par savējiem atzināt arī tos latviešu komunistus, kurus jūsu tēvs un skolotājs 1937.-1938. gadā tik lielā skaitā ar šāvienu pakausī aizsūtīja pie Ļeľina. Vai tā nav nodevība pret Staļinu, kuru viľa lielais ģēnijs vēl nav pamanījis. Ja viľš to pamanīs, tad vienā dienā pazudīs visi tie jūsu domu biedri, kuri krieviem aizbēga līdz un šodien no otras puses ar radio palīdzību aicina jūs un jums līdzīgus cīnīties un mirt par Staļinu. — Jā, diemţēl, tā ir latviešu komunistu pēdējā agonija pirms nomiršanas. Šeit viľi palikt nevarēja, šeit viľus vajātu tāpat kā mani, un arī otrā pusē viľi ir zaudētāji. Es nevaru iedomāties, ka rietumu kapitālistiskās valstis savā vidū kā šī kara uzvarētājus uzľems arī Padomju Savienību. — Bet tās armijas, poļitruku dzītas, šodien iet no uzvaras uz uzvaru. — Jūs pareizi pateicāt, poļitruku dzītas. To labi zina arī pašreizējie krievu sabiedrotie, kuri viľiem piegādā ieročus, lai pašiem pret vāciešiem nebūtu jānoasiľo. Šinī punktā slēpjas visa lielā nākotnes polītika. Rietumu sabiedrotie atradīs ar Vāciju kompromisu tad, kad viľi to atzīs par vajadzīgu. Protams, rietumi nekad nesapratīsies ar Hitlera Vāciju. Amerika un Anglija, kur ţīdu rokās atrodas kapitāls, kas savu vienību un ticību šodien ir jau saglabājušas 5703 gadus, Hitleram nekad nepiedos izrīkošanos ar viľu tautas brāļiem. Kad laiks tik tālu būs nobriedis, rietumu sabiedrotie ar vācu prūsiskās virsniecības palīdzību pratīs no Hitlera tikt vaļā, krieviem pārtrauks ieroču piegādi, atbalstīs Vāciju, lai tā savu pasākto dēku pret Krieviju nobeidz un noasiľo, lai stiprinātu savas pozicijās un veikalus. Ukrainai, Baltkrievijai un vēl citām tagadējām Padomju Savienības republikām piešķirs patstāvību. Čechoslovākijas, Jugoslavijas un Baltijas valstu neatkarības tiks atjaunotas un Eiropa atgriezīsies apmēram savās pirmkara robeţās. — Jūsu nākotnes pareģojums arī man ir pieľemams, bet jūs mēs meklējam tādēļ, ka gribam zināt, kur ir palikuši jūsu valdīšanas gadā apcietinātie liepājnieki un tie, kurus jūs Staļina Bērtuju naktī palīdzējāt salādēt vilcienos un izsūtīt uz Sibiriju vai uz masu kapiem, kā nupat aprīlī Katīnā atrastie ap 10.000 nošautie poļu virsnieki. Un, diemţēl, mūsu aizdomas, ka pēdējā versija par visiem pazudušiem varētu izrādīties pareiza, no dienas dienā kļūst lielākas. Pirmkārt, mūsu panākumi vācu ieľemtos apgabalos saklausīt kaut ko par izsūtīto transportiem līdzinās nullei. Otrkārt, jūsu valdīšanas gadā nobendēto upuru stāvoklis pēc viľu atrašanas Rīgā un

177


tās apkārtnē liecināja, ka tie pirms nošaušanas ir meţonīgi spīdzināti ar tiem pašiem līdzekļiem, kā daļa atrasto poļu virsnieku Katīnā. Treškārt, daļa no tagad iesūtītiem krievu aģentiem ir apgādāti ar izsūtīto dokumentiem, un viľu apģērbs, par kuru viľi saka, ka saľēmuši no saviem pavēļu un uzdevumu saľēmējiem, ir tādas pašas kvalitātes un piegriezuma paraugi, kādus pie mums pirms 1940. gada varēja pirkt katrā veikalā. Jūs savās atmiľās par aizgājušo varas gadu tīksminājāties. Kā Liepājas prefekts jūs nekaunējaties prefektūrā īslaicīgi nodarbinātiem iekšējā dienesta darbiniekiem likt parakstīt uzsaukumu, kur prasīts nāves sods viľu kollēgām — kārtībniekiem un aizsargiem. Kā aizgājušo varas dienu pierādījumu jūs norakāt savu partijas biedra karti. — Es savu partijas biedra karti nenoraku, es to apraku! — Jā, pie iegaumēta kilometra staba, tā tak pats to teicāt. — Kad karti apraku, tad man kilometra stabs nozīmēja, ka tālāki mūsu ceļi vairs kopā neies. — Tiešām brīnišķīgi un cēli grēku noţēlošanas vārdi, bet kā prefekts jūs izrīkojāties citādi. — Es sevi neturēju par piemērotu prefekta amatam un to pateicu arī Spurem, kad viľš mani tur nozīmēja. Spure atbildēja, tev tur ne par ko pašam nebūs jāizšķiras, to darīs citi. Sava krievu palīga rakstu nolasīju, bet es neliku to nevienam parakstīt, tikai par to nobalsot. — Arī tā ir tikai taisnošanās. Kā jūs, kas 20 gadu bijāt cīnījies par brīvību pēc savas izpratnes, piepeši varējāt nonākt tādā verga stāvoklī ar aklu paklausību. Par viľu jau pirms jūsu apcietināšanas esmu noskaidrojis, ka tas bija garīgi mazvērtīgāks par jums. Vēl nekur nav saklausīti pierādījumi, ka iebrucēji krievi kaut kur būtu prasījuši nāves sodus policijai un aizsargiem. To darīja tikai jūsu domu biedri un jūs pats. — Ja jūs būtu pavadījis astoľus gadus cietumā, tad arī jūs būtu nolasījis priekšā nolikto rakstu pret tiem, kam par šiem astoľiem gadiem būtu "jāpateicas". Cietums nepārmāca un nepāraudzina, tas rada tikai vēl lielāku naidu pret tiem, kas jūs iesloga. — Uz šādas iegūtās mācības pamata jūs cietumus, savu polītisko pretinieku izolēšanai, izlietojiet tikai īslaicīgi sadistisko dziľu apmierināšanai vai viľu spīdzināšanai, bet pēc tam viľus ar šāvienu pakausī nolikvidējāt. Tādēļ jautājums jums, kas un kad sastādīja no Liepājas izsūtāmo sarakstus un kādam liktenim bija nolemti viľi Krievijas plašumos? Pēc šiem asiem vārdiem Botanikers palika tikpat mierīgs, kāds viľš bija visu laiku, tikai viľa atbildē vārdi virknējās lēnāk. Tie nebija grēku noţēlošanas vārdi. Manā uztverē tie izklausījās kā nepatīkama atzīšanās, ka ļāvis sevi aptraipīt ar netīrumiem, ar ko viľam bija jādzīvo daudzus gadus, bet kas viľam nebija pielipuši. Tāds iespaids par Botanikeru bija palicis arī tiem bijušiem prefektūras darbiniekiem, kurus viľš bija centies paturēt milicijas dienestā un kurus mēs kā lieciniekus jau bijām nopratinājuši pirms viľa apcietināšanas. Tad Botanikers iesāka savu stāstu: — Es domāju, jums ir zināms, ko Ļeľins mācījis par savu politisko pretinieku izolēšanu. Šāda pretinieku reģistrācija sākās tūlīt ar Latvijas komunistu

178


partijas nodibināšanas brīdi. Katram atsevišķam partijas biedram, katrai šūniľai un katram apgabalam bija jābūt skaidrībā par saviem pretiniekiem un malā stāvētājiem. Šādas ziľas partijas vadībai Maskavā vāca ne tikai mūsu pagrīde, tās plašos apmēros piegādāja arī ikdienas Latvijas preses izdevumi. Tā tas ilga 20 gadus. Vaicāju, vai tas nozīmēja, ka katru seju, kas kādam partijas biedram nepatika, bija iespējams apzīmēt par politisku pretinieku? Varbūt arī 74 gadus vecā māte, kas dzīvoja pie savas meitas — skolotājas, tika izsūtīta tikai tādēļ, ka kādam partijas biedram nebija patikuši viľas sirmie mati un grumbainā piere. Botanikers to noliedza. — Vai esat papētījis viľas pagātni? Ja nē, tad dariet to tagad, un esmu pārliecināts, ka tad jūs atradīsit arī pieturas punktus, kā viľa pirms 20 vai vairāk gadiem ir bijusi polītiski aktīva vai pat atradusies mūsu rindās, un kā nodevēja mūs atstājusi. Botanikers man arī pastāstīja, ka partijas vadībai Maskavā tikušas vāktas visas iespējamās veidlapas, kādas lietotas mūsu valsts un pašvaldības dienestā, daţādu zīmogu nospiedumi, biedrību apliecības un pat daţādu firmu vēstuļu papīrs. Ar vārdu sakot, viss, kam bijis kaut kāds sakars ar dzīvi Latvijā. Atbildēju Botanikeram, ka viľa sacītais mani tiešām pārsteidz, jo es nekad neesmu dzirdējis, ka tiesājamie komunistu pagrīdnieki kādreiz būtu apsūdzēti par spiegošanu. Bet viľš turpināja: — Tie, kam šāds uzdevums bija jāveic, kā pagrīdnieki neiekrita, iekrita tie, kuri no pagrīdes darbojās atklātībā. Organizēja streikus, izplatīja komunistu literatūru, skrejlapas, izkāra sarkanos karogus un uz ēku sienām uzkrāsoja uzsaukumus. Par sakara ceļiem ar Maskavu, Botanikers norādīja: — Es tos nepārzināju, bet iespējas bez tiešiem kurjeriem nelegāli tikt pāri robeţai bija daţādas. Cik zinu, tad lielu lomu šinī virzienā spēlēja pati Padomju Savienības sūtniecība, tās tirdzniecības pārstāvniecība, preses aģentūra un atsevišķi padomju un daţi ārzemju ţurnālisti. Nelegālās spiestuves visas bijušas Padomju Savienības raţojums, par papīra sagādi rūpējušies vīri, kas strādājuši Jaunākās Ziľās. — Bet jūsu skaits bija tik niecīgs, un es domāju, jūs nevarējāt neredzēt, ka dzīves labklājība pie mums auga no dienas dienā. Ľemsim kaut vai Liepāju. Kam pieder Ziemeļpriekšpilsēta, Jaunliepāja un Vecliepājas dienvidu gals un ezermalas rajons? Tur namu īpašnieki ir Liepājas rūpniecībā nodarbinātie. Tiem faktiski pieder vismaz puse no visiem pilsētas apbūves gabaliem ar ēkām. Latvijas sākumā mūsu sapnis bija katram savs divritenis. Tsi pirms kara mēs jau lielā vairumā pirkām motociklus. Man liekas, ka jums nav nezināms arī tas, ka brīvo laiku nodarbībās uz ezera jachtu uzturēt pirms pirmā kara varēja atļauties tikai ļaudis no veikalnieku aprindām. Šodien puse no tām pieder tādiem, kas savu maizi pelna rūpniecībā pie virpām vai kāda cita darba galda. Kur jūs pie šādiem apstākļiem cerējāt sev atrast piekritējus? Vai, loģiski domājot, nebūtu bijis labāk "plinti" mest krūmos?

179


Kaut no savas partijas biedru kartes šķiries, Bo-tanikeram mani pēdējie vārdi nepatika. Savu maldīšanos viľš atzīt negribēja. Viľš atbildēja, ka kristīgā ticība nebūtu pasauli iekarojusi, ja pirmie kristieši par savu pārliecību nebūtu ļāvušies sevi saplosīt lauvām. Tas pierādīja, ka nav nozīmes runāt par uzskatu pareizību. Tomēr mēs ar Botani-keru runājām katru dienu divas nedējas. Kad to bijām beiguši, sapratām, ka par komunistu pagrīdes darbu un sakariem mums bija jānodrebinās. Bija jājautā, kas šos cilvēkus vienoja aklai paklausībai Maskavai, no kuras nereti viľi kā algu saľēma tādu pašu dzīves noslēgumu, kādu viľi gatavoja saviem pretiniekiem — šāvienu pakausī. Bet Botanikers arī šai mīklai zināja atrisinājumu. — Līdz 1936. gadam mūs vienoja revolucionāras tradici-jas, pašu pārdzīvojumi un piedzīvotās pārestības. Taisnības meklētāji un aizstāvji ir bijuši visos laikos un tautās. Daţs no viľiem neliecās netaisnības priekšā un kā nezināmi individi ir aizgājuši bojā. Kas bija redzīgāki un garīgi spēcīgāki, tie savai patiesībai meklēja sabiedrotos no vides, kur paši bija nākuši. Latviešu tauta procentuāli visvairāk un ilgāk šādai netaisnībai bija pakļauta. Cik vienota viľa pret to prata uzstāties, atkarājās no vadoľiem. 1905. gadā par tādiem izvirzījās sociāldemokrāti, bet tie savu mērķi nesasniedza. Radās vīlušies un noguruši tie atgāja malā. 1917. gadā Ļeľins bija tālredzīgāks. Viľš neapmierināto pūļiem un to vadoľiem deva lielāku brīvību uz vietām un solīja to, pēc kā viľi ilgojās. Šo pūļu vadoľi ne mazums bija pievīlušies latvieši. Daudzos gadījumos viľi garīgi bija pārāki par lielās Krievijas tautām. To zināja Ļeľins, un latvieši kļuva par viľa stiprāko balstu. Ar saukli, lai katrs darba darītājs saľemtu sava darba augļus, Ļeľins visus lielās Krievijas proletāriešus solīja apvienot sociālā iekārtā, bet nacionālos rāmjos. Tam ticēja tie latvieši, kas viľam sekodami, palika Krievijā, un tam ticējām mēs — pagrīdnieki. Līdz 1936. gadam rīkojumus, ko saľēmām no Maskavas, nesaľēmām no krieviem. Tie nāca no mūsu institūcijām, kurās sēdēja latvieši, vai tādi, kuriem šūpulis bija kārts Latvijā. Kad 1936. gadā Staļins vienā dienā nolikvidēja šīs institūcijas, kuras no viľa saľēma līdzekļus un kurus arī piešķīra mums, cietumos sabāza tās darbiniekus —profesionālos revolucionārus, kas gadiem ilgi tur bija plānojuši par katra Latvijas uzľēmuma, pagasta, apriľķa un pilsētu pārvaldes pārľemšanu un vadības personāla nomainīšanai sastādījuši jaunus kadrus un izplānojusi kopsaimniecību ierīkošanu. Pēc tiesas prāvām tos kā kaitētājus nolikvidēja. Staļins aizliedza arī visus latviešu pasākumus. Latviešu teātris Maskavā tika slēgts un grāmatu izdevniecības Prometejs un Spartaks likvidēti. Latvieši, kas savu maizi pelnīja citos darbos, tika apcietināti un pazuda bez vēsts. Pēc šiem notikumiem īslaicīgi likās, ka ar to pašu pastāvēt ir beigusi arī mūsu pagrīde. Tas būtu noticis, ja pēc 15. maija pārmaiľām mūsu rindās nebūtu saskrējuši daudz bijušo sociāldemokrātu biedru, it sevišķi jaunatne. Tie vairs nebija vecie revolucionāri, tie bija atriebīgi, agresīvi. Par veciem cīnītājiem un viľu nākotnes viziju tie zināja maz. Mūs viľi meklēja tikai Ulmaľa opozīcijas dēļ. Salasījušies izdevumus par teorētisko marksismu, viľi izrādījās par paklausīgākiem Staļina pavēļu realizētājiem. Pēc lielās tīrīšanas akcijas Staļins

180


tomēr daţus latviešus bija sameklējis un tiem piekāris likvidēto amatus, tos nozīmēja kā sakarniekus, bet tie mūs izmantoja tikai kā starpniekus, lai uzľemtu sakarus ar jaunpienācējiem. Tos izvirzīja pagrīdes priekšgalā un no viľiem mēs saľēmām uzdevumus. Ne viľi vairs kāra sarkanos karogus, ne kaisīja proklamācijas vai aicināja uz streikiem. Tas bija jādara mums, mēs iekritām un gājām cietumos, bet jaunie ar lielāku intensivitāti vāca tās pašas ziľas, ko Maskavai par Latvijas iedzīvotājiem un daţādām pārmaiľām bijām jau snieguši 14 gadus. Palika iespaids, ka līdz ar vecās gvardes likvidēšanu ir nolikvidēti arī tās archīvi un nākotnes plānojumi. Tas rādīja, ka Latvijas dienas bija jau skaitītas. Jaunā pagrīde sagatavoja zemi krievu intervencijai, un mums, veciem, tad kļuva skaidrs, ka līdz ar to būs skaitītas arī mūsu dienas, bet atpakaļ ceļa vairs nebija. Ja tas tomēr vienā krievu valdīšanas gadā nepiepildījās, tad vainīgs ir apstāklis, ka moris savu darbu vēl nebija padarījis. Krievu neuzticība pret veciem daudzos gadījumos bija pat lielāka, nekā pret bijušiem aizsargiem. Tā piemēram, Liepājas milicijas darbiniekiem, kuru priekšnieks vismaz teorētiski biju es, bija katram izsniegtas tikai piecas patronas. Nedod Dievs, ja kāds daţas būtu izlietojis, un tukšās čaulītes nevarēja nodot manam palīgam. Par izsūtīšanām Botanikers pastāstīja, ka viľš par tās apmēriem un virzienu uzzinājis no sava palīga tikai 1941. g. marta sākumā. Ka kaut kas pret vecās varas balstiem tiks gatavots, to viľam pateicis Spure, kad viľš nozīmēts uz Liepāju, bet tas viľam nekāds pārsteigums neesot bijis. Viľi paši pagrīdē šo izolējamo sarakstus palīdzējuši sastādīt. Bet vairāk kā 3 - 4 tūkstoši tādi neesot bijuši un pret ģimenes piederīgiem nav paredzēts vērsties. Par izsūtīšanām pagrīdē nekad neesot runāts. Viľi cīnījušies par to sociālistisko valdību, kādu 1917. gada decembrī Valmierā palīdzēja nodibināt latviešu strēlnieki. Aizrādīju, ka viľš slikti pārzina savas partijas vēsturi, jo 1917. gadā strēlnieku atbalstītā Valmieras valdība necīnījās par patstāvīgu Latviju, bet par palikšanu pie lielās Krievijas. Tam Botanikers atrada pretargumentus un asiľaino izrēķināšanos uz vietām attaisnoja ar karu. Iedomātā paradīze laikam bija izplānota par pārāk patstāvīgu, un tādēļ Staļins visus tās architektus nolikvidēja. Savu līdzdalību izsūtāmo sarakstu sastādīšanā Botanikers noliedza. No savas pieredzes milicijā viľš domāja, ka, tos sagatavojot, pagrīdes sniegtās ziľas izvērtētas tikai daļēji. Liepājā pamats šādam sarakstam esot bijusi prefektūras iedzīvotāju kartotēka, no kuras krievu palīgs vēl pirms viľa ierašanās Liepājā esot pēc sarakstiem pasācis atsijāt visas aizsargu, policijas darbinieku, tiesnešu, armijas piederīgo un to pilsoľu kartes, kuriem izsniegta ieroču atļauja. Tas bijis rutīnas darbs visu acu priekšā, daļēji to veicot ar veciem prefektūras darbiniekiem. Kad kādu dienu milicijā parādījās Alštreds, tad kartotēkas lieta kļuva lielākais noslēpums, un tā bija pieejama tikai viľa palīgam un Alštredam. Kad Botanikeram jautāju par Alštredu, viľš manī izbrīnējies paskatījās un atjautāja: kā es nezinu, kas par vīru bija Alštreds un viľa nopelnus nemēģināšu pierakstīt viľam.

181


Alštreda vārds man bija pazīstams, bet par Botanikera pieminētiem viľa nopelniem nezināju neko. Tā kā Botanikers solīja atbildēt jautājumus tikai par sevi, es viľam par Alštredu jautāt negribēju, un tādēļ nākamajā jautājumā ietvēru vēl vienu personu. — Oficiāli pēc sarakstiem milicijas priekšnieks bijāt jūs, palīgs bija Jāzeps Knīpše un jūsu otrais palīgs krievu ieliktais NKVD poļitruks. Sakiet, kā pēc šādas kārtības Alštreds varēja apiet jūs un Knīpši, bet krievu poļitrukam pie kartotēkas šķirošanas diktēt jaunu kārtību? — Jā, diemţēl, tā tas bija! Es visus administratīvos un operatīvos rīkojumus saľēmu no sava krievu palīga, bet viľš tos savukārt no Alštreda. Ar kādiem nopelniem Alštreds pagrīdē šādu izcilu stāvokli bija izcīnījis, tas jums jāzina labāk, bet kā NKVD pilnvarotā priekšā pret viľu klanījās arī mans krievu palīgs. Negribēdams Botanikeram savu neziľu par Alštreda nopelniem izrādīt, es viľa vārdu vairs nepieminēju un pēc daţiem nenozīmīgiem jautājumiem sarunu ar Botānikeru izbeidzu. Man vispirms bija jāzina, ko mani darbinieki par Alštreda gaitām zināja bez tām ziľām, kas par viľu bija manā kartotēkā. Arī es Alštredu pavirši biju pazinis personīgi. Mēs pirms gadiem vairākas reizes Mākslinieku pagrabiľā bijām tikušies un aprunājušies. Kas mani ar viľu bija iepazīstinājis un varētu sniegt man kādas ziľas par viľu, to pie lielākās piepūles nevarēju atcerēties. Viľš bija daţus gadus vecāks par mani. Augumā mazāks, tā ap 175 cm., patīkama izskata, vienmēr laipns un labi ģērbies, ar koptu ārieni. Alštreds bija vīrs, uz kuru acis meta ne viena vien mātes meita, jo arī viľa materiālais stāvoklis, kā VEF-Valsts elektrotechniskās fabrikas veikala vadītājam Liepājā, likās vairāk kā nodrošināts. Mūsu kartotēkā par Alštredu nekādas kompromitējošas ziľas pēc krievu padzīšanas nebija ievestas, un krievu atstātos papīros viľa vārds nekur netika atrasts. Tur tikai bija ierakstīts, ka viľš kādreiz izslēgts no Liepājas technikumā otrās klases, bet vēlāk atkal uzľemts atpakaļ. 1930.-1931. gadam Alštreds bija izmēģinājis laimi pilsētas teātrī kā statists. Baigā gadā no VEF veikala aizgājis, bet nebija ziľas uz kurieni un to arī nebijām centušies noskaidrot. Pēc krievu padzīšanas Alštreds no Liepājas bija pazudis. Aizbēdzis vai aizvests? Ierakstījis šādu piezīmi ar jautājuma zīmi, kartotēkas pārzinis viľa karti bija ievietojis attiecīgā vietā. Tā bija papildināta tikai pirms pāris mēnešiem, kad no Rīgas bija saľemta ziľa, ka Alštreds tur kā kādas izpletľu lēcēju grupas dalībnieks bez pretestības apcietināts kādā dzīvoklī, noslēpies drēbju skapī. Uzzinot, ka Alštreda grupas darbības vieta ir Rīga, mēs nebijām turējuši par vajadzīgu tur ierasties un viľu nopratināt. Alštreda sievai mēs noľēmām radio aparātu, lai viľa nevarētu klausīties ārzemju ziľas. Sarūgtināta par šādu mūsu rīcību, viľa bija meklējusi palīdzību pie sava vīra tēva brāļa, kurš strādāja Drāšu fabrikā kā iepirkšanas daļas vadītājs. Tas radio aparāta atgūšanai bija meklējis palīdzību pie sava kādreizējā priekšnieka, pilsētas galvas inţ. Blaua, kas mums uzlaida kaklā Gcbītskomisāru un pilsētas komandantu, bet mēs viľu spiedienus izturējām un radio aparātu Alštreda sievai neatdevām.

182


Vairāk par Alštredu neko nezināju, un tūlīt zvanīju uz Rīgu, bet tur viľš vairs nebija sameklējams, jo bija nodots vāciešu rīcībā. Pēc tam nopratināju Alštreda sievu, bet tā, aizkustināta par atľemto radio aparātu, noliedza, ka kaut ko zinājusi par sava vīra sakariem ar NKVD. Viľa bijusi pārliecināta, ka vīrs strādā pilsētas valdē, vai kā toreiz teica — komitejā. Arī viľa tēva brālis pateica to pašu, kas varētu būt patiesība, jo kā Alštreda tēva brālis, tā viľa dēls un otrreiz precējusies sieva, atrodas brīvā pasaulē. Botanikers par Alštredu zināja vairāk un norādījums par viľa stāvokli NKVD lika domāt, ka izsūtīšanas akcijā viľam piekritusi kāda sevišķa loma. Sarunu ar Botanikeru nākamajā dienā turpinot, es savus jautājumus par izsūtīšanu formulēju tā, ka vienīgais vainīgais Liepājā par to varēja būt tikai Botanikers un viľa darbinieki. — Ka visi milicijas darbinieki bijuši čekas ziľotāji, tas mums jau sen ir pierādīts, un ka viľi piedalījās izsūtāmo savākšanā, tam liecinieki ir vai visa pilsēta. Savākšanas plānu varēja sastādīt tikai no iedzīvotāju kartotēkas, un ka tā jums nebija pieejama, tam neticu. Plāns ir jūsu darbs, jānoskaidro, kas vēl bez jums bija tiesīgs ar pirkstu rādīt uz tiem, kuri bija jāsalādē lopu vagonos. — Teorētiski jūsu domu gājiens neapšaubāmi izklausās kā patiesība, bet praktiski tas viss norisinājās tā, kā jau teicu. Kad Alštreds pirmo reizi parādījās milicijā, es līdz 1941. gada martam par viľa un mana palīga krāmēšanos gar iedzīvotāju kartotēku neko vairāk nezināju, kaut nojautu, kādai vajadzībai tā tiek šķirota. Tikai marta sākumā mans palīgs pateica, ka Alštreds aizbraucis uz Maskavu un ka pēc viľa atgriešanās sākšoties pretpadomju elementu izolēšana. Kad Alštreds atgriezās no Maskavas, es nezinu, bet kad jūnija sākumā pilsētas izpildu komitejā notika slepena sēde, kuru vadīja Būka, tad arī Alštreds tur bija. Tad pirmo reizi no Bukas mutes dzirdēju, ka pretpadomju elementu izolēšana notikšot ar izsūtīšanu uz Iekškrieviju. Liepājā par šo pretpadomju elementu savākšanu atbildīgs esot Alštreds, uz kura pieprasījumu man viľa rīcībā jānodod cilvēki. Būka vēl pastāstīja, ka izsūtāmo savākšana notikšot ar smagiem vāģiem, kuru šoferiem blakus sēdēšot NKVD darbinieki, kuri ar izsūtāmo dzīves vietām jau esot iepazinušies. Mani cilvēki būšot vajadzīgi tikai apsardzībai. Par izsūtāmo skaitu un dienu, Buka neko neteica. Pie mums nebija pieľemts jautāt un par izsūtīto skaitu es uzzināju tikai tad, kad Liepājā jau saimniekoja vācieši. Milicijas darbinieki bija čekas ziľotāji un Botanikers teica, ka tā esot pati par sevi saprotama lieta. Savas ziľas viľi rakstiski iesniedza viľam, ko pēc tam viľš nodeva NKVD darbiniekam Vasiļevam/kādreizējais mūsu zemūdenes Spīdola motorists/. Iedzīvotāju kartotēka milicijā nav tikusi papildināta, bet pēc Botanikera domām, tad jau visas pilsētas krietni plašāka kartotēka atradusies NKVD rīcībā. Botanikers arī pastāstīja, cik sniegtās ziľas bijušas bērnišķīgas un naīvas. Viľa uztverē tās rakstītas tikai tādēļ, ka tas bija jādara. Vairumā informācija bijusi par personām, ko miliči pazinuši agrāk vai par

183


līdziedzīvotājiem, kuri skaļāk runājuši pret sociāliem pārkārtojumiem. Cik šādas denuncijas pie izsūtīšanas ievērotas, Botanikers neľēmās spriest, bet domāja, ka, izsūtāmo sarakstu sastādot, ir ievēroti lielāko uzľēmumu kadru daļu sastādītie neatvietojamo speciālistu saraksti. Speciālistus izsūtīšana neskaršot, izsūtīšanas dienā viľam pateicis palīgs. Ka viľš par kāda stāju vai izteicieniem NKVD būtu ko ziľojis, to Botanikers noliedza. Daudzo ziľojumu dēļ, kurus viľš nodevis, tie nepamanīja, ka no viľa tur nekad nekas nav bijis. Kad atgādināju viľa pirmo apcietināšanu un tiesāšanu Liepājā, arī tad Botanikers palika pie teiktā. Kautkāda doma, ko varētu saukt par atriebību, viľu nekad neesot nodarbinājusi. To personu kartes, kuru dēļ viľš dabūjis ciest, esot bijušas pirmās, kas atšķirotas no pārējām. Kad nonācām pie temata par kara dienās apcietinātiem, Botanikers apstiprināja, ka tādi ir bijuši. Par manis minēto skaitli — 319 dvēselēm noraidīja, ka bijis atbildīgais. 22. jūnijā vācu pirmie uzlidojumi, viľiem bijuši kā lielākais pārsteigums. Milicijai, pilsētas vadībai un partijas organizācijām izziľota trauksme. Kad izkristalizējušies katra pienākumi un uzdevumi, viľš pilsētas izpildu komitejā nosēdējis līdz pīkst. 14:00. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai no saľemtām telefoniskām pavēlēm noskaidrotos, kas katram un visiem kopā ir jādara. Pirmām kārtām tā bija pilsētas un sociālā īpašuma nodrošināšana pret burţuāziskiem nacionālistiem. Tūlīt panākta vienošanās par maijā likvidētās Strādnieku gvardes atjaunošanu un mobilizēšanu, visu partijas biedru un komjauniešu apbruľošanu un iesaistīšanu pret-valstisko elementu izolēšanā. Pirms tam visiem bija jānoklausās Molotova radio runa. Kad tā bija galā, tad izrādījās, ka pieľemt kādu lēmumu bija vieglāk nekā to iedzīvināt. Rūpnīcu vadības bija pasākušas paralēli mobilizēt tos pašus komjauniešus un gvardistus, kas bija nodarbināti rūpniecības. Par pretvalstisko elementu izolēšanu atbildīga bijusi NKVD, bet rīkojumus iedzīvinājusi milicija. Naktī uz 23. jūniju gandrīz visi viľa cilvēki nodoti NKVD rīcībā. Cik cilvēku tai naktī apcietināti, Botanikers nezināja, jo neviens no tiem milicijas aresta telpās nav ievietots. Bet mums par pazudušiem 319 cilvēkiem bija ziľas, ka tie apcietināti un tādi bija vēl arī 27. jūnijā, bet nevienu starp Zilā brīnumā nošautiem neatradām. Kur tie bija palikuši, divos pilsētas cietumos vai NKVD mītnē — Sarkanā brīnumā, iepriekš ievietotie apcietinātie, Botanikers aizbildinājās, ka viľš tiešām to nezinot. 22. jūnijā trauksmes sanāksmē pilsētas izpildu komitejā bijusi runa, ka tie visi jāevakuvē, bet viľš neatminot, ka tāds lēmums būtu pieľemts. Par tiem 87 nošautiem, kurus atradām Zilā brīnumā, un uz ielas nošauto kārtībnieku Kēpuru, Botanikers par vainīgu neatzinās. Zilā Brīnumā kara dienās ievietoti uz ielām aizturētie. Patruļu grupām pavēle bijusi rīkoties patstāvīgi un pie mazākām aizdomām gājējus, kas ticami nevar pierādīt iemeslu par atrašanos uz ielas, aizturēt un nogādāt Zilā brīnumā. Viľa palīgs par saimnieku nozīmējis Knīpši. Tam uzticēta izšķiršanās par katra aizturētā tālāko likteni, atlaist uz māju vai ievietot aresta telpās.

184


Pēc ārstu atzinumiem un izglābto izteicieniem, Zilā brīnuma upuri apšauti 27. jūnijā.Šāvēji bijuši Liepājas miliči, kuri tālāk par kara ostas kanāla dienvidus malas veciem, pirms Pirmā kara būvētiem nocietinājumiem nebija tikuši. Tos apcietināja pašaizsardzības vīri. Kad apcietinātos kājām dzina atpakaļ uz viľu kādreizējo mītni, Liepājas iedzīvotāji miličus uz Graudu ielas gribēja nolinčot. Lai glābtu viľus no šāda soda, pašaizsardzības vīri kopā ar viľiem ieslēdzās technikumā ēkā. Tur miličus pēc daţām stundām pārľēma vācieši, kuru tiesas spriedums sekoja ātri. Mums nebija iespējas šāvējus izjautāt par Botanikera līdzdalību Zilā brīnuma notikumos. Par Botanikera vārdu patiesību es izjautāt vairs nevarēju arī viľa palīgu Knīpši. Tam bija izdevies Liepāju atstāt un paglābties savās izrentētās lauku mājās Alšvangas pagasta Kuzuļos. Tur viľu atklājot, viľš atzinās savā nodarījumā, ka devis pavēli apšaušanai Zilā brīnumā. Kopā ar Knīpši tika apcietināts arī viľa rentnieks Pāvils Zomers, kas pirms saimniecības kratīšanas bija noliedzis ka Knīpšis atgriezies. Zomeram neko pierādīt nevarēja, ka viľš par Knīpša noziegumu ko zinātu. Vācieši viľam par meklējamās personas slēpšanu, kā to paziľoja Kurzemes Vārdā, piesprieda to pašu sodu ko Knīpšim — abus nošāva. Arī citi miliči, kas par Botanikera gaitām kara dienās varētu ko liecināt, man vairs nebija pieejami. Tie bija apgulušies Raiľa parkā, uz Šķēdes šosejas vai citās pilsētas daļās. Botanikers solījās atbildēt šo jautājumu, bet brīdināja, ka datumus viľš varētu sajaukt. 22. jūnijā pilsētas izpildu komitejā, pēc izsludinātās trauksmes, pirmā brīdī valdījusi liela bravūra. Tā ilgusi tikai tik ilgi, līdz noskaidrojies, ka Bukas un Zara krievu valodas nepārvaldīšanas un mazā telefonu aparātu skaita dēļ, sakaru dienests līdzinās nullei. Bijis daudz pārpratumu un daudzas pavēles, kas viena otrai runājušas pretī, ko vēl vairāk sareţģījuši vāciešu bieţie uzlidojumi un to radītie ugunsgrēki. 23. jūnija rītā vācu spēku tiešo draudu dēļ civīlais aizstāvju štābs pilsētā sadalījies. Daļa palikusi vecā pilsētas valdes namā, daļa pārcēlusies uz partijas mītni Graudu ielā un līdz ar to sakari bija vēl sareţģītāki. Sajukums bija pilnīgs, katrs karoja uz savu roku. Kara dienās trauksmes sapulcinātie neviens nav atlaists uz māju. Apgāde ar uzturu kuru vadības štābs ľēmis no Piena centrāles, Bekona eksporta un daţādām maiznīcām, funkcionējusi tikai 22. jūnijā. Pārējās kara dienās, kad iestādēs darbinieki vairs neieradušies, apgāde bijusi atstāta katra personīgai iniciatīvei. Kad 23. jūnija rītā viľa krievu palīgs vairs nebija sameklējams un vakara pusē arī NKVD mītne jau bijusi atstāta, no pilsētas aizsardzības štāba viľam nepārtraukti prasīts sūtīt pastiprinājumus, it kā viľa rīcībā būtu vesela armija, bet ne tikai ap 130 vīru, viľš sapratis, ka te nekas glābjams vairs nav. Savu posteni nav pametis, bet nevajadzīgā varoľa nāvē brīvprātīgi mirt nav gribējis. Vēl tanī pašā vakarā nodrošinājies ar jauniem personības dokumentiem. Līdz 27. jūnijam bijis atbildīgs par daudzo ugunsgrēku apkarošanu un drošības uzturēšanu pilsētā. Praktiski manā rīcībā vairs nebija neviena vīra. Tos komandēja tie, pie kuriem tie bija aizsūtīti. No kara dienās uz ielām aizturētiem vai dzīvokļos apcietinātiem nevienu vaigā nav skatījis. Neviens satiksmes līdzeklis viľa rīcībā nebija. Visi vieglie vāģi no pilsētas bija pazuduši jau līdz

185


23. jūnija vakaram. Neatgriezās viena otra no izsūtītām patruļām, kurās bija iedalīti arī komjaunieši un Strādnieku gvardi. Nebija iespējams pārbaudīt, vai tie bija krituši par upuri fašistiem vai vienkārši izklīduši pa savām dzīves vietām. Noliku Botanikeram priekšā sarakstu par tiem cilvēkiem, kas savos dzīvokļos pilsētā bija apcietināti no 24. līdz 27. jūnijam, no kuriem neviens vairs atpakaļ nebija atgriezies, un kurus neatrada Zilā brīnumā nošauto starpā. Tos bija apcietinājušas jauktas komjauniešu, Strādnieku gvardu un miliču grupas. Norādīju, ka viľš pelnījis pļauku par tik nekaunīgiem meliem, ka par šo pazudušo likteni viľš neko nezina. Negribēju savas rokas smērēt un jautāju, kur palika apcietinātie? Nesamulsis, Botanikers palūdza man cigareti un tad atbildēja, ka pilsētas aizsardzība vadīta no divām vietām, no izpildkomitejas un partijas mītnes. Partijas vadības rīcībā bijis nodots vairums no viľa miličiem. Kādam uzdevumam tie nozīmēti, to viľš nav zinājis. Pilsēta tanīs dienās degusi visos stūros un viľš nepārtraukti atradies kustībā uz ugunsgrēku vietām, pilsētas izpildu komiteju un dienesta vietu. 27. jūnija agrā rītā no partijas vadības saľēmis rīkojumu, lai viľš savāc ļaudis un dodas uz kara ostu, no kurienes notikšot izlaušanās mēģinājums Šķēdes virzienā. Ļaudis, kas bijuši pie viľa vecajā prefektūras ēkā, viľš nosūtījis uz kara ostu, bet pats ar divriteni aizbraucis uz Raiľa parku, kur vajadzēja būt daļai no viľa miličiem, bet tie tur nebijis. Viľu pārľēmis aizgājušo dienu un negulēto nakšu nogurums, ka nav spējis ne loģiski domāt, ne rīkoties. Atminējies, ka pirms gadiem divdesmit Aldaru ielā dzīvojis kāds no viľa līnijas darba biedriem. Kad pie viľa durvīm klauvējis, tās atvērtas un viľu ielaidējs pazinis. Cik ilgi gulējis murgu pilnā miegā, nevarējis atminēt, bet kad pamodies, viľa formas tērps jau bijis sadedzināts un pilsētā saimniekojuši vācieši. Kādu rītu, apmēram pēc nedēļas, pievienojies strādājošai straumei, kas gājusi uz drāšu fabriku un dzelzceļa darbnīcām. Pa Grobiľas šoseju devies uz kara ostu un kad sasniedzis Kapsēdi, zinājis, ka izglābies. Kurzemes laukus pazinis labi un zinājis kādās mājās drīkst iegriezties. Tā soli pa solim sasniedzis Vidzemi. Pēdīgi jautāju vai no viľa pirmiem darba biedriem un līnijas vēl kāds bija izvēlējies līdzīgu politisku ceļu, ko Botanikers noliedza. Kad jautāju par tā vīra polītisko karjeru, kurš viľam bija piegādājis komunistisko literatūru, Botanikers atbildēja, ka laikā, kad viľš pirmo reizi tiesāts, tas Liepājas ezerā esot noslīcis. Kad pratināšanu biju beidzis, viľš jautāja, kādu virzienu ľems viľa lieta. Atbildēju, ka mums viľš jāpārskaita vācu drošības policijas rīcībā. Ja viľš ir gatavs sastrādāties ar mums pret krievu izpletľu lēcējiem un komunistisko pagrīdi, tad nākošās 72 stundās tiks atbrīvots, saľems savu uzdevumu un darbības rajonu. Atbildi no viľa neprasīju tūlīt. Tās pārdomāšanai atstāju viľam 48 stundas. Kad Botanikeri atkal atveda pie manis, viľam kājās vairs nebija kūts zābaku, bet koka tupeles. Kad jautāju kur palikuši zābaki, viľš atbildēja, ka tos atdevis kameras biedriem. Viľš zinot kāds liktenis sagaida pēc pārskaitīšanas vācu rīcībā, un pēdējam ceļam zābaki vairs

186


nebūšot vajadzīgi. Manam priekšlikumam līdzīgu piedāvājumu viľš pirmo reizi saľēmis vairāk nekā pirms 20 gadiem un kā toreiz, tā arī tagad, tas viľam nav pieľemams.

AIZPUTES PILS NOSLĒPUMS UN ĒDOLES BUNKURS 1943. gada pirmā pusē pie Aizputes krimināluzrauga Šternberga ieradās pilsētas dārznieks un ziľoja, ka viľam, īslaicīgi ieejot Aizputes latviešu biedrības bufetes telpās, nozagts uz Boju ielas atstātais divritenis. Dārznieks sīki aprakstījis divriteľa izskatu un, kā sevišķu pazīšanas zīmi, minējis priekšējā riteľa dangu, kas bijusi dzelteni krāsota ar melnu svītru vidū. Dangas vienā malā esot neliels ieliekums. Viľš nezinot, kas riteni būtu nozadzis, jo aizdomās nevienu neturot. Šternbergs dārznieka ziľojumu pieľēmis tikai zināšanai. Pēc daţām dienām kāds garāmbraucējs pie Aizputes grants bedrēm atrada nosviestu divriteni, kuram bija izmontēts priekšējais ritenis. Nezinādams citu padomu kam par to ziľot, viľš savu atradumu pieteica Šternbergam, kuru pazina. Atrastais divritenis bija dārzniekam nozagtais. Tā tad zaglim vajadzēja tikai tā priekšējo riteni, būtībā mazsvarīga lieta. Bet šis divriteľa priekšējais rats bija tas, kas spēlēja lielu lomu Aizputes pilī ierīkotās ţīdu slēptuves atklāšanā. Pēc divriteľa rata zādzības bija pagājis vairāk nekā pusgads, kad Šternbergam atkal pieteikta kāda samērā neparasta zādzība. Apvainots tika kāds policijas darbinieks. Ar šādām aizdomām pie Šternberga bija ieradusies viena no vecās Aizputes pils iemītniecēm un ziľojusi, ka iepriekšējā naktī viľa esot iztraucēta no miega. Sekojot trokšľa cēlonim, viľa novērojusi, ka no pils pagrabiem zagti kartupeļi un viľai licies, ka viens no zagļiem bijis Aizputes apriľķa priekšnieka kancelejas darbinieks Kārlis Pūķis. Aizputes vecā bruľinieku pils Tebras upes kreisā krastā, kurai pamatus 1248. gadā bija licis Livonijas ordenis, bija vienīgā no tiem laikiem saglabājusies pils Kurzemē, kas vēl bija apdzīvojama. Bez muzeja, tās augšējo stāvu Aizputes

187


pilsētas valde bija izīrējusi daţiem saviem pilsoľiem, bet vienu no tās vareniem pagrabiem izīrējusi Aizputes kūdras fabrikas direkcijai. Tur uzglabāja kartupeļus darbinieku kopgaldam. Noklausījies ziľojumu, Šternbergs to uzľēma ar skepsi, it sevišķi par izteiktām aizdomām pret Kārli Pūķi, kuram bija amputēta viena roka. Lai noskaidrotu, vai kartupeļi tiešām zagti, Šternbergs lūdz to pārbaudīt kūdras fabrikas direktoram Kobilko. No tā viľš saľēma rakstisku ziľojumu, ka kartupeļi tiešām zagti, bet aizdomas nevarēja izteikt. Kobilko ar Šternbergu pieľēma, ka kāds no tuvējiem iedzīvotājiem mēģinājis uzlabot savu nabadzīgo pārtikas devu. Pēc daţām dienām Šternbergam zagtos kartupeļus atgādināja Kārlis Pūķis, kad kopā ar sievu ieradies viľa dzīvoklī un uztraukts lūdzis Šternbergam padomu, ko lai viľš iesākot pret kādu balmutīgu veceni, kas izplatot valodas, ka viľš no pils pagrabiem esot zadzis kartupeļus. Kaut Šternbergs Pūķi pazina tikai pavirši, kā kolēģi viľš to mierināja, lai lietu neľem tik traģiski. Kad vainīgo atradīs, tad jau viss nokārtosies pats no sevis. Par šo jautājumu viľi bija runājuši samērā ilgi, bet Šternbergam bija palicis iespaids, ka Pūķis ar sievu, viľa dzīvokli atstājot, nebija nomierinājušies. Lai Pūķim palīdzētu, Šternbergs nākošā rītā iedomājies, ka vīra nomierināšanai vispalīdzīgākā varētu būt viľa paša sieva. Tās pašas dienas rītā Šternbergs ieradās Pūķa dzīvoklī, kur Pūķa kundze viľam pateikusies par apciemojumu un lūgusi Šternbergu sava vīra uztraukumu neľemt pie sirds. Cilvēki ar amputāciju visu pārdzīvojot smagāk nekā veselie. Pūķa dzīvokli atstājot, Šternbergs norādīja uz koridorā pieslieto divriteni, kam trūka priekšējais ritenis. Viľš noprasījis Pūķa kundzei, kas tādu graustu atļāvis novietot pie viľu durvīm. Tas esot viľas vīra divritenis. Priekšējā danga esot bijusi drusku ieliekta un to viľš nodevis Gobas darbnīcā izlabot. Dzirdētais Šternbergam atmiľā atsauca kāda cita divriteľa priekšējo riteni ar ieliektu dangu. Viľš devās uz darbnīcu, un tur Pūķa labošanai nodotais ritenis bija krāsots dzeltenā krāsā ar melnu srīpu vidū. Šternbergs to tūlīt paľēmis līdz uz savu dienesta vietu. Atsauktais dārznieks riteni atzina par savu, bet Kārlis Pūķis pratināšanā stundu vēlāk teica, ka to pirms pusgada esot nopircis no kāda vācu karavīra. Samērā ticams stāsts, jo no vācu karavīriem diezgan bieţi varēja nopirkt daţādas mantas, kuras viľiem nekad nebija piederējušas. Ir cilvēki, kas dzīvē vienmēr meklē taisnību. Lielāko tiesu viľi sarūgtina sevi un nodara Jaunumu citiem. Ir gadījumi, kur viľu novērojumi drošības iestādēm devuši norādījumus par izdarītu noziegumu. 1944. gada janvāra sākumā Šternberga kabinetā atkal sēdēja tā pati Aizputes pils iemītniece, kas viľam bija ziľojusi par novēroto kartupeļu zādzību. Šoreiz viľa sāka klāstīt savus novērojumus citā virzienā. Izţaujot uz pils bēniľiem izmazgāto vēju, viľa paţobelē esot pieskārusies izvilktām stiepulēm un dabūjusi no tām elektriskās strāvas sitienu. Apmēram pirms pusgada, kad viľa uz bēniľiem pēdējo reizi bijusi, tur tādas izvilktas stieples neesot redzējusi. Šternbergs noprasījis, vai viľa veļu mazgājot tikai reizi pusgadā? Viľa veļu vienmēr ţaujot ārā, svaigā gaisā, tikai tagad, lielā sala un sniega dēļ, izvēlējusies bēniľus.

188


Apsolījis viešľai atrastās stieples pārbaudīt, Šternbergs tūlīt sazinājās ar Liepājas elektriskās centrāles Aizputes punkta vadītāju Ostnieku. Izvilktās stieples tiešām bēniľos atrada. Ostnieks konstatēja, ka tās neatļautā veidā pieslēgtas elektriskam tīklam. Vadiem izsekojot, viľi atrada, ka tie bija izvilkti un paslēpti zem grīdai uzbērtām smiltīm un gāja virzienā uz to pils daļu, kur atradās muzejs, tad pie kādas šķērssienas uz leju. Bet muzeja daļā bēniľi bija stāvu zemāk. Tur vadus vairs neatraduši. Viľi nolēma bēniľos uzlauzt grīdu. Kad tas bija paveikts, tad licies, ka īstenojies stāsts par veco piļu slepenajām telpām. Šoreiz tā nebija kāda apzināti iebūvēta slepena telpa, bet kāda sen aizmūrēta un aizmirsta kamīna šachta, kas to pievienoja vienam no pils skursteľiem, bet kas sen vairs nekalpoja savam uzdevumam. Atklātās kamīna šachtas lielums bija apmēram 2 x4 metri un tās augstums sniedzās no muzeja telpu bēniľu grīdas līdz pirmās pils daļas bēniľu grīdai. Saskatījuši šachtā trīs guļas vietas, bet ieeju neatraduši, Šternbergs ar Ostnieku atlauzto caurumu paplašināja, līdz paši šachtā varēja iekļūt. Slēptuve bija samērā ērti ierīkota ar rafinēti noslēptu ieeju, skurstenī izlauztu ventilāciju un ierīkotu pārtikas noliktavu. Bez elektriskās apgaismošanas un plītiľas tur netrūka arī radio aparāts ar pievienotu sarakstu par Padomju Savienības daţādu radio staciju ziľu raidīšanas laikiem. Kā lasāmvielu atraduši tikai komunistu literatūru. Šternbergs atzina, ka slēptuves iemītnieki varējuši būt tikai iesūtīti krievu aģenti vai krieviem līdzi aizbēgt nepaspējušie mūsu pašu līdzskrējēji. Par atradumu viľš ziľoja Aizputes punkta vadītājam Zariľam, kurš informēja mani, bet saľēma rīkojumu izmeklēšanu turpināt patstāvīgi. Kad Zariľš no Šternberga bija noklausījies, kā viľš līdz slēptuvei nokļuvis, arī stāstu par zagtiem kartupeļiem un dubultām aizdomām pret Kārli Pūķi, viľi sāka gudrot sakarību, kas tur varētu slēpties. Rezultāts pārsteidza viľus pašus. Izrādījās, ka Kārlim Pūķim ir brālis — drēbnieks, kas dzīvoja Boju ielas namā, pret kuru savā laikā dārznieks bija atslējis savu divriteni. Kārļa Pūķa un viľa brāļa sievas bija māsas, kuru māte dzīvoja vecajā pilī. Trešo meitu bija apprecējis kāds Šusters, kurš strādāja Vītola mechaniskā darbnīcā. Slēptuves ierīkošana nepārprotami prasīja techniskas zināšanas, un Šusterim tās bija. Šim triumvīrātam, to sievām-trijām māsām un viľu mātei, par slēptuvi vajadzēja zināt, un tādēļ tos visus aizturēja. Kā pirmais par divriteľa zādzību atzinās Pūķa brālis — drēbnieks un paskaidroja, ka vēlāk ievērojis uzkrītošo dzelteno priekšratu ar melno strīpu un tādēļ, baidoties to kādam pārdot, nākošā naktī divriteni iesviedis grants bedrēs. Liktenīgā kārtā pa apkārtceļiem vēlāk priekšējo riteni ieguva viľa brālis. Šustera dzīves vietā, vistu kūtī atrada vēl otru izbūvētu slēptuvi. Viľš kā pirmais atzinās par slēptuves ierīkošanu Aizputēs vecajā pilī un uzdeva tos, kas par to bija zinājuši. Tie bija abi brāļi Pūķi, trīs sievas un māte.

189


Slēptuvi viľi bija būvējuši no Aizputes kūdras fabrikas izbēgušo triju ţīdu vajadzībām, kurus agrāk pazinuši un gribējuši palīdzēt. Sakarā ar melnā tirgus dārgiem produktiem tas tik vienkārši neesot bijis, kādēļ izšķīrušies par kartupeļu zādzību. Trīs ţīdu vārdu salīdzināšana, kas dzīvojuši slēptuvē ar kūdras fabrikas kartotēku to apstiprināja, bet ar to šis stāsts vēl nav beidzies. Drēbnieka Pūķa nozagtā dārznieka divriteľa priekšējais rats atgriezās pie viľa brāļa un nejaušas sagadīšanās dēļ Šternberga un Ostnieka iztraucētie ţīdi nākošās dienas rītā paši pārsteidzīgi izdarīja pašnāvību, kaut neviens vēl nebija pasācis viľus meklēt, kas arī nebija mūsu uzdevums. Nākošā rītā Aizputes pilsētas policijas iecirkľa uzraugs Auziľš, cenu pārraugs Jerumanis un patērētāju biedrības veikalvedis Brencis bija izgājuši Aizputes stacijas laukos un meţa puduros mazās medībās. Viľu priekšā no kāda krūma krūmu pudura atskanēja trīs šāvieni, bet loţu spindzēšana nebija sanējusi viľu virzienā. Viľi skriešus devās uz krūmu puduri un tur ieraudzīja trīs līķus, no kuriem tikai pie viena atrada vācu kara šauteni. Apskatot līķus Auziľš secināja, ka tas, pie kura atrada šauteni, vispirms nošāvis savus biedrus un pēc tam pats sevi. Aizturētie slēptuves būvētāji līķus atzina par ţīdiem, kas dzīvojuši slēptuvē. Kad ierados Aizputē, citu izskaidrojumu ţīdu pārsteidzīgam solim atrast nevarēju, kā vienīgi, ka ieraugot medniekus, no kuriem Auziľš un Jerumanis bija formas tērpos, tie iedomājās, ka ir jau vajātāju ķēdes ielenkti. Man Aizputē neinteresēja redzēt izbūvēto slēptuvi, bet gan Kārli Pūķi. Vai viľš nebija visu mūsu neveiksmju cēlonis Macpāna gūstīšanā? Ielenkšanas plānus gandrīz vienmēr biju izstrādājis kopā ar Lapiľu viľa dienesta vietā. Tādēļ gribēju Kārli Pūķi nopratināt Lapiľa klātbūtnē, bet Lapiľš todien Aizputē nebija. Atliku savu nodomu uz nākošo dienu un devos atpakaļ uz Liepāju, lai tur ziľotu par notikušo vācu drošības policijai. Atstāstīju Hildemanim notikuma gaitu un, pieminējis savas aizdomas pret Kārli Pūķi, lūdzu Hildemani lietu vēl nepārľemt. Izdzirdis, ka Kārlis Pūķis ir Aizputes apriľķa priekšnieka darbvedis, Hildemaľa miers pazuda. Uztraukts grozīdamies savā krēslā, brīdi kaut ko pārdomājis, teica, ka šo vīru viľš arī gribot redzēt — Uz Aizputi rītu brauksim abi. Palūdzis mani uzskicēt slēptuves un situācijas plānu un noteicis nākošam rītam izbraukšanas laiku, Hildemanis mani atlaida. Kad Hildemani atstāju, pulkstens bija apmēram 15:00, bet trīs stundas vēlāk, viľš man savu patieso dabu atkal atgādināja. Ne personīgi, bet to izdarīja Zariľš no Aizputes, piezvanot uz māju un pastāstot, ka nupat pie viľa no Liepājas vācu dienesta vietas Hildemanis padotā Baumgartnera vadībā ieradušies smagā un vieglā mašīnā. Baumgartners visus Aizputes pils slēptuves lietā aizturētos, kopā ar pirmiem pratināšanas protokoliem, esot pārľēmis savā rīcībā un pēc tam ar visu "bagāţu" aizbraucis atpakaļ uz Liepāju. Ne manas, ne Lapiľa pūles nedeva panākumus dabūt atļauju no Hildemaľa nopratināt Kārli Pūķi. Par aizturēto likteni no Hildemaľa nekad neko vairs neuzzināju.

190


Ţīdu slēpšana Aizputes vecajā pilī mums bija saprotama. Lai atminamies tikai tos apkārt ceļojošos ţīdu tirgotājus, kas apbraukāja mūsu lauku sētas un apgādāja tās ar daţādām sīkām precēm, sapľu tulkošanas grāmatām un siļķēm. Nezinu nevienu tādu lauku sētu, kur tāds iebraucējs-tirgotājs vakara stundā nebūtu dabūjis nakts mājas, pats un viľa zirgs nebūtu paēdināti, un ka par to viľam būtu prasīta kāda atlīdzība. Kad nākošā rītā saimniece gājējam uzcepa cūkas šķiľķi ar olām, ţīdam olas tika uzceptas ar sviestu uz atsevišķas pannas, ievērojot viľa ticību. Zinot ar kādu bezpalīdzību latvieši vēroja ţīdu traģēdiju, es gribu apgalvot, ka daudzi no viľiem būtu atraduši patvērumu mūsu lauku viensētās, ja viľu saskare ar latviešiem būtu sirsnīgāka. Kur tādi sakari bija izveidojušies, tur latvieši viľiem palīdzību neliedza, kaut arī paši riskēja ar savu galvu. Kurzemē tādas ţīdu slēptuves bija vairākas. Ja mēs no saviem aģentiem par tām ko uzzinājām, tad mēs tās nekur neatzīmējām un tās nepieminējām nevienā sarunā. Tomēr, neskatoties uz mūsu piesardzību, arī mēs 1943. gada vasarā Ēdoles apkārtnē uzduramies uz kādu ţīda slēptuvi. Iesākās ar to, ka pie manis ieradās kāds Ēdoles pagasta saimnieks un ziľoja, ka viľa gans iepriekšējās dienas vakarā novērojis, ka pie viľa ganīklas valsts meţā, pazemē izbūvēts kāds bunkurs, no kura redzējis izkāpjot kādu ar bārdu apaugušu vīru, kas iegājis meţā. Apskatot apvidus karti, ar saimnieku vienojāmies, kur lai nākošā rītā, pirms saules lēkta, viľa gans mani sagaida. Biju pārliecināts, ka bunkurā slēpjas krievu iesūtītie aģenti, tādēļ lieta likās interesanta un neatliekama. Mūsu apbruľojumā rokas granātu nebija, tādēļ pēc palīdzības griezos pie mūsu vācu priekšniecības, kas man vēl apsolīja piekomandēt arī savus cilvēkus ar vajadzīgo transportu. Nākošā rītā viss norisinājās kā norunāts. Bez manā rīcībā nodotiem latviešu drošības vīriem, līdz brauca arī vairāki vācieši. Ganu sastapām laicīgi, un kad viľš mums uzrādīja bunkuru, nogaidījām vēl minūtes piecas, lai viľš varētu attālināties. Tad ielencām apkārtni un tuvojāmies bunkuram, kuru nezinātājam nebija iespējams ieraudzīt, kaut arī viľš jau stāvētu uz tā jumta vai pie ieejas, kas bija aizklāta ar klūdziľām nostiprinātu velēnu. Ievērojot piesardzību, ar līdzi paľemto dakšu atrāvām bunkura ieejas velēnu. Pēc tam latviešu un krievu valodās uzaicinājām bunkura iemītniekus padoties un bunkuru atstāt. Nekādas atbildes. Uzaicinājumu atkārtojām un piedraudējām, ja nesekos mūsu pavēlei, mēs pēc 20 sekundēm pa bunkura ieejas lūku iesviedīsim rokas granātu saišķi. Tas līdzēja, bunkuri kaut kas sakustējās, no tā izlīda kāds nobijies un ar bārdu apaudzis vīrs, viľa sejas vaibsti rādīja, ka viľš ir ţīds. Apgalvojis, ka viľš bunkurā slēpies tikai viens, viľš pastāstīja, ka ir no Liepājas un saucas Sakss. Bunkuri uzturējies jau divus gadus, kas bija izaicinājums klātesošiem vāciešiem, kuri sevi uzskatīja par atbildīgiem ţīdu jautājuma atrisināšanai. Viľu vienbalsīgs lēmums bija, ka ţīds uz vietas

191


likvidējams un slēptuvē aprokams. Šādam vācu lēmumam nepiekritu. Norādot, ka neticu, ka ţīdam nav bijuši sakari ar pagrīdi, panācu, ka vācieši viľu atstāja manā rīcībā. Par to atceļā uz Liepāju no saviem darbiniekiem dabūju dzirdēt pārmetumus, ka esmu ievārījis ziepes, par kurām būs jācieš daudziem latviešiem. Agri vai vēlu, Sakss ir jāpārskaita vācu rīcībā, un pirms viľu likvidēs, tie no viľa izvilks visu to vārdus, kas zināja par viľa slēpšanos un apgādāja viľu ar pārtiku. Varbūt būtu labāk, ja visa šī lieta būtu noslēgusies tikai ar vienu upuri, nekā nākotnē varbūt ar desmit. Teiktos vārdos, diemţēl, viss bija patiesība, un arī es pats par to tiku domājis, kad tielējos ar vāciešiem. Bet sirdsapziľa man neatļāva būt par liecinieku cilvēka nošaušanai tikai tādēļ, ka viľš bija ţīds. Atgrieţoties Liepājā, neviens no dienesta vietas darbiniekiem par atvesto bunkura iemītnieku laimīgs nebija. Ievēroju viľu izvairīšanos no manis. Izľēmums pēc kādas stundas bija Jānis Brauns, Lāčplēša kara ordeľa kavalieris un kādreizējais Latvijas bankas ierēdnis. Ienācis pie manis, viľš atgādināja, ka esmu teicis, ka man ir simpātiski cilvēki, kas bezcerīgos apstākļos prot atrast izeju. Arī viľam pret tādiem esot respekts. Pie tādiem viľš pieskaitot arī atvesto, mazas neuzmanības dēļ iekritušo bunkura iemītnieku. Viľš lūdza lietas izmeklēšanu nodot viľam. Šonakt viľš deţurējot un varēšot Sakšu iztaujāt. Lai viľš naktī būtu spējīgs atbildēt uz jautājumiem, viľš jau sagādājis ēdamo, tīru veļu, iespēju nodzīt bārdu un nomazgāties. Sakša lietu nodevu Braunam. Kad otrā rītā ierados darbā, viľš man ziľoja, ka Sakss ir izbēdzis. Tikai tad aptvēru, ko nozīmēja iepriekšējā dienā Brauna teiktais par Sakša apgādi. Brauns par Sakša lietas labvēlīgu atrisinājumu bija jau domājis tad, kad viľu atvedām. To apstiprināja tas, ka deţūri viľš bija samainījis. Brauna bruľnieciskais gājiens man novēla it kā akmeni no sirds, kaut man priekšā stāvēja garu garā izskaidrošanās ar vāciešiem.. Lai manu gājienu uz vācu dienesta vietu atvieglinātu, Brauns man uz galda nolika gatavu ziľojumu. Viľš teica, ka esot to pārdomājis līdz pēdējam sīkumam un iemācījies kā patiesību. Vācieši Brauna ziľojumu, kaut ne bez grūtībām, pieľēma kā patiesu un par viľa "nolaidību" tālāk neinteresējās, bet tūlīt norīkoja Liepājas policijas spēkus izbēgušā gūstīšanai. Meklēšana panākumus nedeva un bēgli neatrada. Man šo notikumu vēlreiz 1967. gadā, gan ar citādu noslēgumu atgādināja kāds vācu izmeklēšanas tiesnesis no Hanoveras. Viľš pastāstīja, ka Ludvigsburgā dzīvojošais Ernests Vīķis rakstījis vēstuli cietušo ţīdu centram Vīnē. Tur esot apvainots, ka Liepājā esot nošāvis uz ielas kādu ţīdu, kura vārdu viľš nezinot, bet tas pirms tam esot izbēdzis no manas dienesta vietas. Kad Sakss "izbēga", Vīķis sēdēja Liepājas sieviešu cietumā. Iespējams, ka brīvie cietumsargi bija izsūtīti bēgli meklēt, tad nav brīnums, ka Vīķis par to cietumā zināja. Kāds iemesls Vīķim to lika atminēties tikai 1967. gadā un kas viľam lika to sasaistīt ar manu vārdu un bēgļa nošaušanu, zina tikai Vīķis pats. Kā jau nodaļā Vācu okupācija tiku minējis, viľa vēstulei bija panākumi. 1972. gadā uz tās pamata mani apcietināja.

192


MĀCĪTĀJS KAMOLS UN DR. GAILIS Cik ļoti 1944. gadā sareţģījās latviešu nacionālās lietas un kādā neapskauţamā stāvoklī es pats atrados, visspilgtāk parāda Rucavas mācītāja Kamola neizdevušais mēģinājums gada vidū aizbraukt uz Zviedriju. Domāju, ka Kamola piederīgie par šo viľa neizdevušos mēģinājumu vēl šodien vaino mani. Vācu virspavēlniecības ziľojumi dienu dienā ziľoja par Austrumfrontes plānveidīgu iztaisnošanu, un radīja baţas ne tikai latviešos, bet nervozitāte bija vērojama ari vācu aizmugures dienesta vietās. Jūlija mēneša pēdējā nedēļā tiku izsaukts uz vācu drošības policiju, kuru vēl vienmēr vadīja Hildemanis. Viľš dzīvē bijis skolotājs, viľam nebija nekā no vācu ierēdľu noteiktības. Viľa militārais tērps ar hauptšturmfūhrera dienesta pakāpi nespēja noslēpt šo viľa īpašību. Mierīgi nosēdēt viľš nevarēja, rokas un pirksti vienmēr kustējās un viľa formas tērpam vienmēr bija kāda neaizpogāta poga vai cita paviršības pazīme. No sarunām ar Hildemani man daudzreiz palika iespaids, ka viľa domu gājiens bija tālu no sarunu temata. Bīstams viľš bija tad, ja viľam bija jāpieľem kāds izšķirošs lēmums laikā, kad atradās savu padoto vidū. Lai tiem imponētu, jautājumu izšķiršana vienmēr bija ātra, bet nepārdomāta, un ne katru reizi pēc viľa gala vārda bija dota iespēja ko piebilst. Man likās, ka viľš pats no saviem lēmumiem baidījās. Cik iespējams es no viľa vairījos, bet kad to nevarēju, centos sarunāties tādā garā, ka nobeiguma vārds palika man. Ieejot Hildemaľa kabinetā, nojautu, ka kaut kas neikdienišķs ir gaisā. Hildemanis nesēdēja savā krēslā aiz rakstāmgalda, bet saľēma mani stāvot kabineta vidū. Mana nojauta piepildījās. Pēc apsveicināšanās, bez ievada, viľš jautāja, kas latviešiem kopējs ar Zviedriju? Atbildēju, ka viľa jautājumu īsti nesaprotu un lūdzu viľu par to izteikties tuvāk. Izľēmis no krūšu kabatas cigāru, viľš brīdi to valstīja savos nervozos pirkstos un pēdīgi nolika uz rakstāmgalda. Tad sameklēja cigarešu paciľu, piedāvāja man un arī pats aizsmēķēja. Pamīľājās no vienas kājas uz otru, un sāka stāstīt, ka viľam esot informācija, ka Kurzemes piekrastē uzklīduši daţādi cilvēki, kas meklē kontaktu ar zvejniekiem, lai tie tos pārvestu uz Zviedriju. Nedrīkstēju teikt, ka par to neko nezinu, bet arī sapratu, ka ar atbildi jābūt uzmanīgam. Latviešu jaunatnei pēdējos 20 gados skolās tika audzinātas simpātijas Zviedrijai, glorificējot tās valdīšanas laiku 17. gadu simtenī Vidzemē. Tās saplīsušas kā ziepju burbulis tanī dienā, kad Zviedrija, krieviem okupējot mūsu zemi, kā pirmā valsts atzina mūsu iekļaušanu Padomju Savienībā. Šodien 120.000 latviešu vīru un jaunekļu ir daţādās militārās vienībās cīľā pret komunistiem un visa pārējā tauta strādā kara saimniecībai. Ja vēl ir kāds, kas domā sevi paglābt Zviedrijā, tad tā ir nerealizējama fantāzija. Vācu kara flote pārvalda visu Baltijas jūru un šaubos, vai radīsies kāds zvejnieks, kas uzľemsies šādu braucienu.

193


Mierīgi noklausījies manos vārdos, Hildemanis ar savām acīm it kā nomērīja manu augumu un teica, ka mani vārdi viľu šoreiz nepārliecina. Gebītskomisārs ziľojis, ka no Rucavas jau divi vai trīs iedzīvotāji dezertējuši uz Zviedriju un citi jau pakojot koferus. Šie dezertieri vajadzīgi Vācijā — kara saimniecībā. Viľš uzdeva man ar šo problēmu iepazīties, it sevišķi ar Rucavas gadījumu, un par to viľam ziľot. Izdzēsis izsmēķēto cigareti, atbildēju, ka saprotu. Gatavojos atvadīties, bet Hildemanis, pamādams ar roku, lai paliek, turpināja, ka gebītskomisārs arī ziľojis, ka pagājušā naktī Kalvenē apšaudīti caurbraucošie vācu karavīri. Kā izskaidrojams, ka ziľas par notikumiem viľa drošības apgabalā viľš pēdējā laikā vispirms saľēmis no gebītskomisāra, bet ne no latviešu polītiskās policijas. Par šaušanu Kalvenē man pirms stundas bija ziľojis dienesta vietas deţurants. Tur iepriekšējā naktī bija braukusi kāda vācu kolonna, no kuras pēdējiem vāģiem karavīri šāvuši vāji apgaismotos logos. Izľemot iedzīvotāju izbailes un daţas izšautas logu rūtis, tur citu upuru nav bijis. To ari pateicu Hildemanim, un uz saklausītiem draudiem vēl piemetināju, ka sniedzu tikai pārbaudītas ziľas. Pēc kam man likās, ka Hildemanim uz brīdi aizrāvās elpa, bet viľš tomēr no manis atvadījās ar rokas spiedienu. Nervozais nemiers, ko pirms sarunas vēroju pie Hildemaľa, pārľēma arī mani. Pirms daţām dienām ziľojot par 20. jūlija notikumiem Sakas pagastā, kad tur krita Macpāna vīrs Vents, Hildemanis manu ziľojumu noklausījās bez izjautāšanas par turpmākiem soļiem bandītu gūstīšanā. Izpalika arī viľa nepārdomātie rīkojumi. Viľa domas bija kaut kur citur. Ka vācu drošības policija savu aktīvitāti latviešu nacionālistu vajāšanā vēl kāpinās, pierādījās jau pirms gada, kad tā apcietināja manu darbinieku Trinīti, kurš bija visnesavaldīgākais. Otrs mans darbinieks Ginters Latvijas brīvības laikā bija kalpojis robeţapsardzības dienestā uz Latvijas - Padomju Savienības robeţas. Viľu padomju robeţsargi nolaupīja un tikai pēc 5 gadu pavadīšanas Sibirijas vergu nometnē, Latvijas valdībai bija izdevies viľu apmainīt pret kādu Latvijā apcietinātu pagrīdnieku. Tagad viľš atradās leģionā. Tas bija kompromiss, ko panācu ar vāciešiem, kad viľi to apcietināja par itkā nedraudzīgu nostāju. Priekules punkta vadītājs Viľķelis, apvainots par nacionālas pagrīdes organizēšanu, sēdēja Rīgas Centrālcietumā, vienā kamerā ar komunistu pagrīdes dalībniekiem, kurus viľš pats daļēji bija atklājis. Kad man šis vācu cinisms kļuva zināms, iesniedzu vācu drošības policijas priekšniekam Latvijā, Dr. Langem plašu ziľojumu par Viľķeļa nopelniem ciľā pret komunistiem. Beigās piezīmēju, ka nebūšu spējīgs savu darbu turpināt, ja šinī lietā netiks kas darīts un atdota uzticība maniem darbiniekiem, par kuriem visu atbildību uzľemos es. Iesniegumam bija panākums, ja par tādu var uzskatīt to, ka Viľķelis šodien ir brīvajā pasaulē. Ginters krita austrum-frontē, bet Trinītis vācu apcietinājumā pazuda bez vēsts. 1943. gada beigās vācu drošības policija, no Ventspils un Liepājas cietumiem un Saldus darba nometnes, atbrīvoja 62 apcietinātos, kas komunistu varas gadā bija atradušies samērā augstos amatos. Gādība par šiem vīriem gāja pat tik tālu, ka man tika piesūtīts saraksts ar

194


atbrīvoto vārdiem, dodot norādījumu pret šiem cilvēkiem turpmāk vairs nevēr-sties. Piesūtītā sarakstā bija uzdotas tikai katra personālijas un īsa piezīme par nodarījumiem, bet trūka dzīves vietas. Tādēļ sarakstu nodevu savai kartotēkai papildināšanai. Liels bija mans pārsteigums, kad saľemot sarakstu atpakaļ, ievēroju, ka no visiem 62 atbrīvotiem nevienam nebija kopēja dzīves vieta, katrs dzīvoja citā pagastā, miestā vai pilsētā. Vācieši man neapzinīgi bija nodevuši savu ziľotāju sarakstu, un nevarēja būt ne mazākās šaubas, par ko tiem būs jāziľo. Sakaru uzľemšanai ar sarkano pagrīdēm viľi nederēja, tik elementārus piesardzības likumus zināja katrs pagrīdnieks, lai nesatiktos ar kompromitētām personām. Šis darbības lauks neietilpa vācu drošības policijas uzdevumos, to pārzinājām mēs. Gribēju pārbaudīt aizdomas par uzdevumu, kādam 8iem 62 atbrīvotiem būs jākalpo. Vēlējos noskaidrot, kā atbrīvošana notikusi un kurš no tulkiem ir pavadījis vācu ierēdni, kad apcietinātiem paziľots priecīgais lēmums. Uzľēmu sakarus ar apcietinājumu vietu priekšniekiem, kas visi bija latvieši un kurus labi pazinu. Izrādījās, ka visi atbrīvotie vairāk vai mazāk pārvaldīja vācu valodu un to sagatavošanu atbrīvošanai jau kopš pāris mēnešiem bija veicis Baumgartners, katru atsevišķi apcietinājuma vietās "pratinot". Manas aizdomas šķita būt pareizas, un izšķīros par pretakciju pret šiem divkāršiem kangariem. Sakarnieks ar atbrīvotiem varēja būt tikai Baumgartners. Atkrita doma, ka viľš būtu ziľotājiem uzdevis, ik pa zināma laika sprīdi, ierasties pie sevis. Privāta dzīvokļa viľam nebija, bet vācu drošības policijā visiem apmeklētajiem bija jāreģistrējas un jāiet caur latviešu sardzi. Baumgartners ziľotājus nedomāja pats apmeklēt. Vāciešiem bija divi dzīvokļi gudri izvēlētās vietās, kur vienmēr apgrozījās cilvēki. To man atklāja Kīglers, kad viľš nojauda savu krišanu. Viena dzīvokļa īpašnieks bija kādas nenosakāmas tautības drēbnieks. Ar kādiem līdzekļiem vācieši bija viľu piespieduši kalpot, nezinu, bet atklāti ar viľu runāt neriskēju. Otra dzīvokļa īpašniece bija mana "veca paziľa" — veļas mazgātuves īpašniece, bet šoreiz turēju par gudrāku no viľas turēties tālāk. Arī tās nevarētu būt satikšanās vietas. Nepielaidu varbūtību, ka ziľotājiem no Ugāles vai Talsiem zināmā datumā un stundā būtu tur jāierodas. Kara apstākļu radīto satiksmes grūtību un atbrīvoto jauno darbu vietu dēļ tas techniski nebija izvedams. Vienīgais sazināšanās ceļš varēja būt pasts uz šiem dzīvokļiem un īpašnieku vārdiem ar kādu norunātu adreses raksta veidu, lai tie zinātu kam sūtījums jānodod. Nevarēju iedomāties, ka Baumgartners būtu uzdevis saviem ziľotājiem rakstīt uz savu dienesta vietu, jo kurā lauku pasta nodaļā ierēdnis būtu nocieties, nepievācis vēstuli ar vācu drošības policijas adresi Liepājā. Abiem konspiratīviem dzīvokļiem "uzliku" savus sekotājus. Tie man drīz ziľoja, ka Baumgartners tos apmeklējot caurmērā reizi nedēļā un uzturoties tur no 5 līdz 6 minūtes. No tā varēja secināt, ka satikšanās tur nenotika, bet tikai pasta pieľemšana. Lai pasta sūtījumi tur pēc iespējas pienāktu mazāk, biju jau parūpējies iepriekš. Atbrīvoto dzīves vietās, ar savu darbinieku palīdzību par aizdomām, informēju kādu

195


uzticamu pašvaldības darbinieku un lūdzu, lai vietējās pasta nodaļās uz zināmām adresēm sūtītās vēstules pārķer, un pēc iepazīšanās ar saturu, tās iznīcināmas. Lielākie panākumi man bija Tašu Padurē un Saka. Man vēl šodien ir jāpasmaida, kad iedomājos, kā viens otrs no šiem 62 vīriem Baumgartneram taisnojās, kad viľš tos par bezdarbību gatavojās apcietināt otru reizi. Bez šīs aizmugures pretspēles es, pēc rūpīgas atbrīvoto un līdzgaitnieku pagātnes pārbaudes, par daţiem atbrīvotiem iesniedzu Hildemanim rakstisku protestu. Tur aprādīju, ka notikušā amnestija vienā otrā vietā izsauks nevajadzīgus asumus, it sevišķi tur, kur atbrīvots bija izpildu komitejas priekšsēdis, bet tā paša pagasta izpildkomitejas locekļi, vai komunistu jaunorganizētās policijas palīgdienesta locekļi, vēl atradās apcietinājumā. Hildemanis atbildēja, ka arī nacionālistu rindās pēc uzvaras pārnāca daudzi komunisti, kuri savu maldīšanos noţēloja. Pārdomājot šī rīta sarunu ar Hildemani, sapratu, ka viľa informācija varēja nākt tikai no šādiem cilvēkiem. Laikā, kad Hildemaľa cilvēki apcietināja manu Prie-kules punkta vadītāju Viľķeli, trīs no maniem darbiniekiem, bijušie aizsargu aviācijas lidotāji, Zariľš, Peniķis un Magdeburgers atstāja dienestu un brīvprātīgi pieteicās latviešu aviācijas vienībā Grobiľā. Kad viľi jau pāris mēnešu atradās frontē, Hildemanim piepeši bija pazudis mans ziľojums, ka piekrītu viľu dienesta vietas mainīšanai. Kā mūsu slēgto vienību nīdējs, viľš aizmuguriski pie Dr. Langes centās panākt šo trīs aizgājušo atgūšanu vai izsludināšanu par dezertieriem. Iepriekš viľš man glaimodams bija izteicis komplimentu, ka viens pats turu visas savas iestādes pasāktās lietas un to koordinēšanu savās rokās, pie tam pats bieţi riskējot ar savu dzīvību. Lai nenotiktu, ka visas iestādes darbs būtu paralizēts, ja mani kādu laiku izsistu no ierindas, viľš ieteica man rakstīt dienas grāmatu un to noglabāt rakstāmgaldā. Tanī pašā laikā viľš savu īsto seju parādīja arī Kuldīgā. Tur kāds leģionārs N. atvaļinājumā un labā dūšā, atgriezdamies no viesībām uz savu dzīves vietu, pie vācu baznīcas bravurīgi bija izšāvis pāris reizes gaisā. Tuvumā, Bietes mājās, tanī naktī spekulācijas nolūkos, uzturējās kāds vācu virsnieks Fuks ar daţiem karavīriem. Tas leģionāru apvainoja, ka šāvis uz viľu un ar vācu karavīru palīdzību to apcietināja. Nākošās dienas rītā par notikušo uzzināja mans Kuldīgas punkta vadītājs Grimza un gribēja apcietināto pārľemt savā rīcībā, bet bez panākumiem. Tās pašas dienas pusdienas laikā Kuldīgā ieradās Hildemaľa sūtīts pārstāvis Baumgartners, kas kopā ar vietējo vācu apgabala komandantu apcietinātam leģionāram sarīkoja kara tiesu, inkriminējot, ka tas šāvis uz vācu virsnieku, ko ar pavadoľu kareivju liecībām uzskatīja par pierādītu, leģionāru notiesāja uz nāvi. Grimzas un Kuldīgas apriľķa priekšnieka plkv. ltn. Vēvera protestus, ka tiesa ir noritējusi sateigti un bez iespējas apsūdzētam izvēlēties aizstāvi, atstāja bez ievērības un leģionāru nākošā rītā pakāra. Bet arī viľa tiesnesi Baumgart-neru 1971. gada 18. martā Austrumberlīnē piemeklēja šāda veida sods.

196


1943. gada beigās kādā jaunsaformētā latviešu leģiona vienībā Vaiľodē, pēc pusdienas maltītes ieturēšanas, saindējās pāri par 400 karavīru. Par šo gadījumu un saindēšanās smagām sekām, daţas stundas pēc notikuma, man telefoniski ziľoja Priekules punkta vadītājs un lūdza norādījumus, ko darīt. Tā kā arī man lietas izmeklēšanas kompetences robeţas šinī gadījumā bija neskaidras, par notikušo ziľoju Hildemanim, un lūdzu, lai mani pie izmeklēšanas pielaiţ kā novērotāju, un iejauktās personas nodotu manā rīcībā šī pavediena tālākai šķetināšanai. Hildemanis man to noliedza. Kad neatlaidos un sāku briesmas iztēlot lielākas, kādas tās varētu būt, minot, ka nav izslēgta varbūtība, ka vainīgam ir sakari ar vācu armijas izpalīgiem un rītu līdzīgi saindēšanās gadījumi var notikt arī kādā no vācu vienībām, Hildemanis kļuva domīgs un solījās man atbildi dot nākamajā dienā. Bet nākamajā dienā viľš teica nogaidīt. Nolēmu darboties pats uz savu roku. Kad ierados Vaiľodē, minētā vienība ar komandieri plkv. Janumu, Vaiľodi jau bija atstājusi un devusies uz austrumfronti. Vainīgā kareivja pēdas, kas norīkots darbā virtuvē un bija kartupeļiem piejaucis arsēnu, sadzīt man vairs neizdevās. Nācu pie atziľas, ka laiki, kad vācu drošības policija atradās kara stāvoklī ar Gebītskomisāru, bija jau aiz kalniem. Kīglers šo cīľu zaudēja, viľa pēcteči bija uzmanīgāki, sevišķi Hildemanis. Par gebītskomisāra zināšanām, kas notiek Kurzemes laukos, nebiju pārsteigts. Viľam padotais plašais vācu ierēdľu aparāts, kas kontrolēja lauksaimniecības produktu nodošanu kara saimniecībai, jau no pirmām dienām mums bija sagādājis nevienu vien rūpju stundu. Šiem ierēdľiem Vācijā bija palikuši piederīgie, kam lieka bekona vai sviesta mārciľa lieti noderēja. Nav noliedzama viľu veiklība, ar kādu tie atrada iespēju daudzās vietās uz nododamo nodevu daudzumu skatīties caur pirkstiem un piedevām aizvest kontrolētam saimniekam kasti cigārus, pudeli labāka padzēriena vai pat tādas lietas, kuras varēja iegādāties tikai pret kuponiem. Šo izvesto dāvanu oficiālā tirgus vērtība bija niecīga, bet kuponu sadale atradās viľu rokās. Labumi, ko saľēma pretī, atsvēra mazo risku par priekšrakstu neievērošanu. Gebītskomisariāta ierēdľiem, augstiem un zemiem, ģimenes apstākļi bija līdzīgi un tie visi gribēja ēst. Nebūtu nelaime, ja šīs mantas savstarpēji izmainītu, bet vienam otram latvietim pie saldenās pudeles atraisījās mēle un tas savā vācu sarunu partnerī saskatīja visa varenā valdnieka labo roku, kas viľu atbrīvos no visām rūpēm, nelaimēm un personīgiem ienaidniekiem. Vācieši bija ļoti labi psīchologi. Viľi prata ne tikai pacietīgi klausīties, bet ar saviem starpjautājumiem sarunas vadīja sev vēlamā virzienā, no kaimiľa uz kaimiľu, no mājas uz māju un nekad neskopojās ar solījumiem palīdzēt. Par ko latvietis nebija sīkumains, kad bija jāsagatavo līdzdodamais ciema kukulis. Jau no 1943. gada sākuma gandrīz regulāri es no vācu drošības policijas saľēmu sarakstus, ar uzdevumu pārbaudīt minēto personu polītisko pagātni. Sarakstos bija tikai lauku iedzīvotāji, saimnieki, gājēji, skolotāji, amatnieki un vienā gadījumā pat kāds nespējnieku patversmes iemītnieks. Pārbaudēs parasti atbildēju, ka manā kartotēkā kompromitējošu ziľu nav, kaut

197


pārbaudāmo bija simtiem. Daţreiz tos saľēmu ar piezīmi, ka Gebītskomisāra rīcībā esot ziľas par šo cilvēku naidīgu nostāju pret vāciešiem. Vai no manis prasīja izziľas pat par cilvēkiem, kurus personīgi pazinu un par kuru lojālo nostāju biju gatavs roku likt ugunī. Palīdzību meklēju personīgās pārrunās ar daţiem apriľķa vecākiem un priekšniekiem, bet mani punktu vadītāji padomus pūlējās saklausīt no pagastu administratīvā personāla. Kad dzirdēto apvienoju, tad atklājās patiesība, ko jau zināja rakstnieks Jēkabs Janševskis, kad viľš rakstīja savu romānu Dzimtene. Šī romāna otrās da|as otrā nodaļā — Vilku medības, viľš raksta: —Ganelis, kas turpat ganlkla ganīja cūkas, ieraudzījis kungu braucam, ļigli satrenkūja cūkas, kas patlaban raka, un tad pieskrējis pie gatuves, izrāva sklandu, kura bija izšauta caur diviem stabiem, tā attaisīdams braucējiem ieeju gatuvē, steidzās, bailīgi raudādams: — Cienīgs lielskungs, tie rakumi, kas te ganīklī redzami, nav šonedēļ rakti, tos cūkas izrakušas pagājušā nedēļā, kad Pēcis ganīja, es savā nedēļa cūkām neļauju rakt. — Vai cūkām nav brīv rakt? Terēze smiedamās vaicāja. — Nē, preilen, cienīgs lielskungs un mežsargs dikti rājas, kad ierauga, ka cūkām ļauj ganīklā vai pļavā rakt. — Ak Pēcis tas vainīgais, kas ļāva cūkām rakt! Bet kā tevi sauc? Maršals jautajā. Jēci. — Nu Jēci, saki savam cakām, ka viņas šodien var rakt cik grib. Maršals runāja pasmiedamies un nometa zēnam desmit kapeikas. Braucot soļos pa olnīcu talūk, viņi dzirdēja cūkganīti skaļa priecīgu balsī teicam otram pie ioga stāvošam mazākam zēnam, laikam savam jaunākam brālim: — Juci, zini ko jaunu? Kungi man iedeva desmit kapeiku vārtu naudas. Tik daudz es vēl savu mūžu nebiju dabūjis; un cakas šodien var rakt, cik patīk! Kad redz rokam, nav vairs jātrenkā. — Kādu savas tautas raksturīgu īpašību izrādīja šis zēns? Vai tu novēroji? Maršals vaicāja Terēzei. — Nezinu, kādu tu domā? — Nu, taču to pašu, kura pie latviešiem ir tik vispārēja un novērojama ik uz soļa: savstarpēja apsūdzība, uzrādīšana, nodošana. Es biju dzirdējis, ka latvieši mīlot cits citu uzrādīt, nododot un apsūdzot tādā mērā, ka tas ne pie vienas citas tautas neesot sastopams. Tā tas bijis jau no laika gala, un mūsu senčiem pie Baltijas piekrastes iekarošanas latvieši ar šādu savu izturēšanos bijuši vislabākie palīgi. Pilnīgi var teikt, ka bez latviešu nodevības pie savējiem un bez savu atsevišķu labumu meklētajiem un pārnācējiem vācu pusē mūsu senčiem nekad nebūtu izdevies ne Baltiju iekarot, ne arī paturēt. Man stāstīts, ka tāds pat kā toreiz, septiņi simti gadus atpakaļ, latviešu raksturs esot arī tagad, un man jāsaka, ka tanī neilgā laikā, kamēr esmu pārnācis dzimtenē un uzturos latviešu starpā, arī esmu jau vairākkārt varējis novērot viņu raksturīgāko īpašību. — To redzējām arī pie šī mazā cūkganīša. ne viņam kāds ko prasa par cūkām vai rakumiem, bet viņš jau pats no sevis steidz Pēci uzrādīt par vainīgo. — Vēlāk, kad šī arāju un ganu tautiņa izkūņosies no savas šaurākās dzīvītes un sāks vairāk darboties arī komunālā un polītiskā dzīvē, vietējiem vāciešiem un krieviem būs viegla cīņa ar tiem, jo kā jau tas pie latviešiem no paaudzes paaudzē iesakņojies, Pēcis uzrādīs, sūdzēs

198


un centīsies samaitāt Jēci, Jēcis atkal Pēci un tā tālāk, paši tā iedami saviem politiskiem un saimnieciskiem pretiniekiem palīgā. Polītiski skolotiem pretiniekiem šādi līdziedzīvotāji ir pateicīgs materiāls, tikai vajag prast to lietderīgi izmantot. Terēze nezināja nekā ko atbildēt uz šādām Maršala domām. Viņa šo to pārdomāja par saviem piedzīvojumiem ar latviešu gājēju cilvēkiem, un viņai likās, ka Maršalam laikam gan taisnība. — Diemţēl, daļai latviešu šīs īpašības ir un ar tām bija jārēķinājas. Izziľas izvedu, bet tās nekā nesaturēja. Noskaities, tanī pašā laikā uzsāku arī izziľas pret vienu otru drošu denunciantu, par kara saimniecībai noblēdītiem pārtikas produktiem. Tie mani nosauca par vācu spiegu, un no savas priekšniecības saľēmu norādījumu, ka visas lietas par lauksaimniecības produktu nobēdzināšanu, ietilpst tikai gebītskomisāra kompetencē un man turpmāk ar tām nodarboties aizliegts. Jā, arī Hildemanis gribēja ēst. Visus šos gadījumus atminot sapratu, ka atrodos bīstamas spēles sākumā. Tomēr pasmaidīju, iedomādamies, cik nevarīgs un tālu no visiem notikumiem atrodas Hildemanis un viľa tauta. Tie tagad, kad austrumu fronte jau atkāpusies līdz Latvijas robeţai un plāns Barbarosa mainījis virzienu, vēl nesaredz savus sabiedrotos, bet domā par "Drang nach Osten". Mana atbilde Hildemaľa jautājumam, ko zinu par latviešu attiecībām ar Zviedriju, bija tīri meli. Nekad agrāk latviešu mutēs zviedru vārds nav bijis tik bieţi izrunāts, kā tagad, ar to pat saistot nereālas cerības. Par to runāja gandrīz vai katrā Kurzemes lauku sētā, pilsētās un visur tur, kur satikās ļaudis. Runāja tik daudz un tik bieţi, ka runātāji sāka ticēt paši savām izdomām. Ne tikai Kurzemes zvejniekiem piederēja laivas, tās piederēja arī katram lauksaimniekam, kam īpašums robeţojās ar 240 klm. garo Kurzemes rietumu krastu. Lai cik jocīgi tas neizklausītos, vācu kara flote bija tā, kuras aizsegā viens otrs bēglis jau Zviedriju bija sasniedzis. Šīs flotes vienības Baltijas jūrā atradās patruļu dienestā, savā starpā uzturēja radio sakarus un, sastopot zvejniekus un iemainot no tiem pret alkoholu svaigas zivis, ziľoja viľiem par krievu flotes vienību apdraudētiem rajoniem. Noţogota ar vācu mīnu laukiem, tā bija ieslēgta Somu jūras līcī. Rucavas mācītājs Kamols pēc Pirmā pasaules kara bija aizķēries Krievijā,ar savu dēlu un jaunāko meitu atgriezās Latvijā tikai 1936. gadā, kad Latvijas valdība viľu iemainīja pret kādu krievu spiegu. Viľa vecākā meita Krievijā bija precējusies un palika tur. Mācītāja sieva bija mirusi. Kad vācu karaspēks 1941. gada otrā pusē bija ieľēmis apgabalus, kur Krievijā palika Kamola vecākā meita ar vīru, tad tie atgriezās Latvijā un apmetās Rucavā pie mācītāja. 1944. gada otrā pusē no Rucavas pazuda Kamola jaunākā meita ar savu vīru, Rucavas Krājaizdevu sabiedrības grāmatvedi, un Kamola dēls Pēteris. Tie ar kāda Nidas ciema zvejnieka palīdzību bija aizbraukuši uz Zviedriju. Varēja pieľemt, ka Kamolu un viľa ģimeni pēc visiem pārdzīvojumiem Krievijā un pieredzētā Baigā gada Latvijā, māca baţas par savu drošību un

199


otrreizēju nokļūšanu krievu rokās. Šos pirmos bēgļus varēja uzskatīt kā vietraudţus pārējiem ģimenes piederīgiem, kas sekoja vēlāk. Nelaime sākās, kad viens otrs tuvāks mācītāja draugs apjautājās, kur palikuši viľa piederīgie. Vecā mācītāja sirdsapziľa melot neatļāva, viľš teica patiesību. Vēlāk vēstules no Zviedrijas apliecināja, ka viľi ir drošībā un labklājībā. Rucavā tas bija galvenais sarunu temats. Nebija brīnums, ka šī ziľa jau bija sasniegusi gebītskomisāru un Hildemani. Hildemanis draudēja, ka šie dezertieri viľam vajadzīgi Vācijā, kara saimniecībā. Nevarēju to apšaubīt, bet tas nozīmēja, ka viľš un gebītskomisārs izmantos ziľotājus un Kurzemes laukos sāksies jauna traģēdija. Kādu nostāju ieľemt un ko Hildemanim ziľot par stāvokli Rucavā, to atliku uz rītdienu. Bet nelaime nekad nenāk viena. Vēl nebiju atguvis mieru no savām pārdomām, kad Saldus punkta vadītājs Janimejs mani telefoniski lūdza ierasties pie viľa. Lietas steidzamība grozoties ap Saldus slimnīcas direktora palīgu Dr. Gaili, pret kuru Baumgartners esot uzsācis izziľu. Baumgartnera vārds jau pateica visu. Tās pašas dienas vakarā ierados Saldū, kur Janimejs mani iepazīstināja ar Dr. Gaiļa lietu. Kādai Saldus slimnīcā strādājošai māsai pielūdzējs bija vācietis. Tas nebūtu ļaunākais, bet viľai šī mīlestības lieta bija sakāpusi galvā. Dr. Gaiļa pārmetumus par nolaidīgo darbu viľa uzskatīja kā nedraudzīgu nostāju pret savu pielūdzēju. Kā izrietēja no Baumgartnera pirmās Dr. Gaiļa pratināšanas gaitas, māsa viľu bija denuncējusi vācu drošības policijā par naidīgu nostāju pret vāciešiem. Ar šīsdienas pastu Dr. Gailis bija saľēmis Baumgartnera uzaicinājumu pēc divām dienām ierasties pie viľa Liepājā. Dr. Gailim nojauta sakot, ka tur viľam draudot apcietināšana. Tāpēc viľš bija griezies pie Janimeja, lai tas informētu mani. Daţu citu apstākļu noskaidrošanai abi ar Janimeju aizgājām pie Dr. Gaiļa viľa privātā dzīvoklī. Dr. Gailis bija izsaukts pie smagi slimiem. Dzīvoklī mūs sagaidīja viľa dēls. No viľa pie tases kafijas uzzināju sīkumus. Neatrazdams cita padoma, ieteicu Dr. Gailim no braukšanas uz Liepāju neizvairīties. Ja tur notiktu visļaunākais — apcietināšana, solīju darīt visu, lai tā nevilktos ilgi. Notika visļaunākais un Dr. Gailis Liepājā tika apcietināts. Aizkavēts Saldū citas lietas kārtodams, Liepājā atgriezos nākošās dienas vakarā. Pie savas dienesta vietas durvīm sastapu mācītāju Kamolu, kad vācu drošības policijas sardze viľu izveda no manām dienesta telpām. Manā prombūtnes laikā uz Hildemaľa rīkojumu, mani cilvēki bija apcietinājuši Kamolu un rucavieti Ģigu, lai noskaidrotu viľu sakarus ar Zviedriju. Kad apcietinātie pirmā nopratināšanā pret maniem ierēdľiem izturējušies diezgan sarkastiski un visu nolieguši, mans palīgs, nezinādams kādos apstākļos visa šī lieta sākusies, bija prasījis Hildemanim tuvākus norādījumus. Hildemanis licis apcietinātos pārskaitīt viľa rīcībā. Tas noticis tai brīdī, kad ar Kamolu un tā pavadoľiem sastapos dienesta vietas durvīs.

200


Kamola lieta bija sareţģīta. Tā varēja būt sākums plašākai kustībai. Hildemanis gaidīja manu ziľojumu ne tikai par Rucavu, bet par visu Zviedrijas jautājumu. Šī zupa nebija karsti strebjama. Ja Kamols jau tagad "sēdēja", tad liels procents no vainas bija viľa vaļsirdība. Dr. Gaiļa lieta bija cita rakstura. Tā neprasīja tādu uzmanību. Vēl tanī pašā vakarā sazvanījos ar Liepājā pazīstamo Dr. Zandbergu, kas tanī laikā vadīja Liepājas pilsētas slimnīcu. Mazliet vēlāk viľa dzīvoklī kopīgi spriedām, kā palīdzēt Dr. Gailim. Vienojāmies, ka Dr. Zandbergs uzrakstīs man vēstuli, minot, ka viľam ir zināma Dr. Gaiļa apcietināšana. Aprādot lielo ārstu trūkumu Kurzemē, ka pašreiz Liepājas pilsētas slimnīcā viľš spiests nodarbināt trīs no gūsta atbrīvotos krievu ārstus, viľš galvos par Dr. Gaiļa turpmākām gaitām un lūgs mani rūpēties par viľa atbrīvošanu no apcietinājuma, jo viľš vajadzīgs Saldus slimnīcā. Jau nākošā dienā ar Dr. Zandberga vēstuli kabatā un sacerētiem komentāriem par Saldus pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāju sašutumu, pieteicu Hildemanim vizīti. Uzmanīgi noklausījies manos vārdos un izlasījis Dr. Zandberga vēstules tulkojumu, Hildemani pārľēma raksturīgais nemiers. Piecēlies no krēsla un labo roku dziļi iebāzis bikšu kabatā, viľš sāka staigāt pa kabinetu. Brīdi sevī nogrimis, vairākkārt sevī atkārtodams Zandberga vārdu, viľš lēni izvilka roku no bikšu kabatas ar atslēgu saišķi. Sameklējis vajadzīgo slēdzeni, viľš apstājās pie seifa kabineta stūrī. To atslēdzis, izľēma pabiezus akta vākus, atgriezās savā vietā pie rakstāmgalda un aktis nolika sev uz ceļiem. Brīdi lapas šķirstīdams, iegrima lasīšanā un teica, ka Dr. Zandbergs ir precējies ar krievieti un mūsu armijā bijis kara ārsts. Viľa vieta tagad būtu leģionā. Ar strauju kustību lasīto akta mapi aizvēris, nolika to uz galda un turpināja: par katru apcietināto gandrīz vienmēr gadās kāds, kas par to galvo. Jānoskaidro, kāda ir galvotāja nostāja pret vāciešiem. Notiek arī dezertēšana uz Zviedriju. Viľš jautāja, ko es teiktu, ja visā pilsētā pārtrūktu strāvas piegāde tā iemesla dēļ, ka visi, kas par to atbildīgi, būtu aizbēguši uz Zviedriju. Dr. Zandbergs raksta, ka ārstu trūkuma dēļ ir spiests nodarbināt kara gūstekľus par ārstiem. Kur tad palikuši pašu latviešu ārsti? Vai es varētu minēt kaut vienu, kurš no tiem būtu leģionā? Tie visi aizbēguši, izklīduši un mans uzdevums būtu sadzīt viľiem pēdas, lai tos tiesātu kā dezertierus. Saruna pirms daţām dienām par latviešu attiecībām ar Zviedriju viľu nebija pārliecinājusi. Manu līdzšinējo darbu un ziľojumus viľš apbrīnojis par to precizitāti un plašumu, ko tie aptvēruši. Viľš esot pārliecināts, ka es ar savu aģentu tīklu esmu vislabāk informētais cilvēks Kurzemē — gandrīz par katru lauku sētu, uzľēmumu un cilvēku savstarpējām attiecībām. Bet par Zviedrijas braucējiem es nezinot neko, vai pareizāk sakot, negribot zināt. Viľš atgādināja, ka arī viľam esot aģenti, kas ziľo par Zviedrijas afēru. To gudri radījuši krievu aģenti, lai traucētu frontes aizmugures raţošanas procesu. Krievi savos īslaicīgos frontes panākumos ir iekalkulējuši šīs zemes otrreizēju okupāciju. Es pats esot apliecinājis, ka krievu okupācijas gadā uzkrītoša parādība bijusi viľu daudzo speciālistu ieplūšana Latvijā. Krievu izvestā deportācija kalpoja tam pašam mērķim — tukšas telpas radīšanu viľu ekspansijai?

201


Savos ziľojumos es esot runājis par šīs zemes nenokārtoto nākotnes statusu, un minējis, ka latvieši tur saskatot vācu polītiku savam "Drang nach Osten". Tas nozīmētu, ka viľam kā vācietim interesētu, lai šeit paliek tukša telpa un visi kurzemnieki aizbrauc uz Zviedriju, bet tā nav taisnība. Viľam vajadzīgs katrs šīs zemes iedzīvotājs, ja ne šeit, tad Vācijā līdz tās galīgai uzvarai. Tādē} viľš tvarstīšot ikvienu Zviedrijas braucēju un vērsīšoties pret katru, kas kritizēs vācu polītiku. No Rucavas jau ir apcietināti divi un šodien tiem sekos trešais. Tik nopietnā laikā un lietā es nerunājot patiesību un gribot, lai atbrīvo cilvēku tikai tādēj, ka viľš ir ārsts, bet patiesībā nelietis, kas nīst visu vācisko. Tādus vārdu plūdus no Hildemaľa nebiju gaidījis. No šīs puses iepazinu viľu pirmo reizi. Es pat noskaitos īsu brīdi par savu aktīvitāti Dr. Gaiļa lietā, kuras dēļ tagad biju ieskrējis kā circenis pelnos. Atkāpšanās man vairs nebija, atlika tikai cīnīties. Divu iemeslu dēļ izšķīros Hildemanim prasīt tulku. Pirmkārt, manas vācu valodas zināšanas toreiz nebija tādas kā šodien. Otrkārt, atbildot viľam caur tulku, varēju iegūt sev īsu laika sprīdi pārdomāšanai. Manu lūgumu Hildemanis noraidīja. Jau ar pirmiem Hildemaľa vārdiem par Dr. Zandbergu, nolēmu viľam pateikt patiesību, kādu to redzēju. Dr. Zandbergs ir goda vīra paraugs. Lai gan viľš praktizējis kā ķirurgs, viľa specialitāte ir ginekologs. Tāds šodien vairāk vajadzīgs leģionāru sievām, nekā pašiem leģionāriem. Hildemanis uzskata par grēku, ka sieva viľam ir krieviete, bet tanī pašā laikā pilsētas komandants nodarbina viľa sievas brāli samērā atbildīgā, bet nepateicīgā postenī pie krievu kara gūstekľu pārskološanas. Man pārmet, ka es nezinu, kur palikuši Liepājas ārsti. Tie ar gebītskomisāra izdotām izceļošanas atļaujām jau daļēji aizbraukuši uz Vāciju. Dr. Zandbergs šoreiz ir blakus figūra, viľš kā ārsts par savu dzīves uzdevumu ir izvēlējies palīdzēt cietējiem. Viľa cenšanās palīdzēt savam kollēgam Dr. Gailim ir pati par sevi saprotama lieta. Viľš jautāja, kāpēc apcietināts Dr. Gailis. Vai par to, ka viľa vadītā slimnīcā kādai nodarbinātai latviešu māsai pielūdzējs ir vācietis, kas apreibusi no viľa uzmanības, ir aizmirsusi savus pienākumus, kurus tai nevienu vien reizi Dr. Gailim vajadzējis atgādināt. Ir normāli, ja pēc nesekmīgiem atgādinājumiem vairāk domāt par saviem pienākumiem Dr. Gailis ir pateicis arī ko stiprāku. Nelietis nav Dr. Gailis, bet šī māsa, kas viľu nelietīgi denuncējusi. Katra izmeklēšanas ierēdľa pirmais bauslis ir atrast nodarījuma vainīgo un pēc tam meklēt cēloľus, kas nereti daudzām lietām piedevuši citu virzienu. Hildemani atkal pārľēma nemiers. Viľš uzsāka neparastas kustības ar plecu muskuļiem un, īsi iekrekšķinājies, man jautāja, kas teicis, ka Dr. Gailis apcietināts uz kādas māsas ziľojuma pamata? Mani pārľēma spītība un es atkāpos no piesardzības, ko līdz tam vienmēr tiku ievērojis, rūpīgi izvēloties vārdus sarunā ar Hildemaľa priekštečiem. Atgādināju, ka pirms daţām minūtēm viľš apliecināja, ka uzskata mani par vislabāk informēto cilvēku Kurzemē. Vai mans

202


apgalvojums par Dr. Gaiļa apcietināšanas iemesliem viľam šo pārliecību bija iedragājis? Brīdi telpā iestājās nepatīkams klusums. Hildemanis neatbildēja, bet lika man turpināt. Atgādinot austrumfrontes pašreizējo stāvokli, ka komunistu spēki jau sasnieguši ne tikai visu Latvijas austrumu robeţu un daļēji to dienviddaļā pārnākuši, tic jau sasnieguši Latvijas dienvidus robeţu līdz Meitenei. Nav brīnums, ka iedzīvotājos valda panisks noskaľojums. Nesagaidīdami savai drošībai nekādas garantijas,kaut vai civīlās pārvaldes uzsaukumu veidā, tie sāk domāt par savu drošību. Tam spilgtākais piemērs ir Rucavas mācītājs Kamols, kas komunistu valdīšanas metodes ir pieredzējis visilgāk. Liepājas ārsti, kas pilsētu atstājuši, to darījuši, domādami tikai par savu personīgo drošību. Mani vārdi Hildemani nepārliecināja. Viľa atbildē bija saklausāma spītība. Viľš runāja tikai par krievu īslaicīgiem panākumiem un Lielvācijas galīgo uzvaru. Vairākkārt atsaukdamies uz saviem ziľotājiem, viľš draudēja Zviedrijas braucējiem un citām nedraudzīgām nostājām pret vāciešiem. Pieminot savus ziľotājus, Hildemanis man aizdeva dusmas. Izšķīros visu likt uz vienas kartes un viľam pateikt kaut ko tādu, ko pirms gada vēl nebūtu uzdrošinājies. Mani ziľotāji man ziľo, kad viľiem ir ziľas, bet Hildemanim tādēļ, ka tiem tas jādara, un to viľi dara ar velnišķīgu prieku. Saľemot instrukcijas uzdevumiem, viľi saľēmuši no uzdevumu devējiem arī iroci ar ko jaukt vācu un latviešu kopējo fronti pret komunistiem. Viľu panākumi ir tik lieli, ka visa Hildemaľa šīsdienas stāja pret mani ir nepārprotama neuzticības izteikšana. Arī šie vārdi palika bez atbildes. Tikai celdamies no krēsla, kas bija zīme, ka pieľemšanas laiks ir beidzies, Hildemanis vēl noteica, ka bija interesanti klausīties, bet tik vienkāršas tās lietas nav, kā es to tēlojot. Biju izšāvis savu pulveri un mērķi tomēr netrāpījis. Sapratu, ka jānotiek kam sevišķam, lai Hildemaľa biezā pakausī rastos citas domas, kā tikai latviešu patriotu vajāšana. Šis sevišķais gadījums nāca jau pēc pāris dienām divu spiedţu izskatā. Tas man palīdzēja realizēt Dr. Gaiļa atbrīvošanu no apcietinājuma, gan ar noteikumu, ka viľš paliek strādāt Liepājas pilsētas slimnīcā un divas reizes nedēļā viľam jāreģistrējas vācu drošības policijā. Kad 10. oktobrī krievi Mēmeles telpā sasniedza Baltijas jūru, radot Kurzemes cietoksni, devuDr. Gailim padomu pēc nākošās reģistrēšanās kāpt kuģī, kas Liepāju ar bēgļiem atstāja gandrīz katru dienu, lai dotos uz Vāciju. Apsolīju, ka gādāšu, lai viľa meklēšana vairs netiktu atsākta. Tā arī notika. Dr. Gailis aizbrauca uz Vāciju un pēc kara izceļoja uz Jaunzēlandi, kur arī mira. Kamolam ar Ģigu apcietinājumā būt iznāca drusku ilgāk, bet arī viľus atbrīvoja, un Ģiga aizbrauca uz Zviedriju. Kamolam nebija uzľēmības šādam pasākumam. Viľš piedzīvoja krievu otrreizēju okupāciju. Viľu neaiztika, un tā kā viľš bija atraitnis, apprecējās otru reizi. Tagad viľš ir miris un viľa draudze Rucavas kapos uzcēlusi savam mācītājam pieminekli.

203


Vētra par Zviedrijas braucējiem būtu izpalikusi, ja Kamols par šo tematu būtu runājis mazāk un Rucavas iedzīvotāji viľa vārdus nebūtu nesuši no mājas uz māju. Bet par to jau arī viľi uzcēla Kamolam pieminekli. Ar divu pieminēto spiedţu apcietināšanu, par ko pastāstīšu nākošā nodaļā, Zviedrijas braucēju saceltiem viļľiem biju uzlējis eļļu, kas tos nomierināja. Hildemanis latviešu patriotus vairs nevajāja, bet to atsāka viľa pēctecis Kurzemes ielenkuma laikā, hauptsturmfūhrers Ciglers (Ziegler), ar kura panākumiem šinī virzienā dabūja iepazīties arī Miķelis Goppers.

VIMBA 1944. gada 22. jūnijā Sarkanā armija atkal bija sasniegusi Latvijas austrumu robeţu. Pirms trim gadiem atkāpjoties likās, ka tā tiek padzīta uz mūţīgiem laikiem. 27. jūlijā krita Daugavpils un Rēzekne, un tanī pašā dienā pienāca ziľa, ka Sarkanarmijas tanku vienības pārgājušas Lietuvas - Latvijas robeţu, Meitenes rajonā un strauji virzas pa Jelgavas šoseju un laukiem Jelgavas virzienā. 28. jūlija agrā rītā tās jau bija sasniegušas pilsētas robeţu Baloţu kapu rajonā un uzsāka pilsētas apšaudīšanu. Mazās latviešu un vācu vienības pilsētā uzsāka izmisuma pilnu pretestību, bet jau 29. jūlijā bez papildspēkiem šīs mazās aizstāvju grupas, pēc Lielupes un Driksnas tiltu uzspridzināšanas, pilsētu atstāja. Jelgava, galīgi nopostīta, tanī pašā dienā krita Sarkanarmijas rokās. Nesastapdamas nekādu pretestību, Sarkanarmijas tanku smailes vēl tanī pašā dienā pagriezās pret Tukumu. 30. jūlijā krita Tukums un Ķemeri. Latvija bija pāršķelta divās dajās. Ka šāds Sarkanarmijas panākums radīja panisku noskaľojumu daudzo bēgļu un latviešu iestāţu darbinieku vidū, ir saprotams, bet ne mazāks panisks noskaľojums toreiz īslaicīgi iestājās ari daţādos frontes aizmugures štābos Liepājā. Nevarēju pielaist domu, ka vācu virspavēlniecība neko neuzsāks, lai atbrīvotu savas ielenktās vienības Igaunijā un Vidzemē. Bet tanī pašā laikā apzinājos, ka komunisti centīsies vēl neieľemtā Kurzemē kāpināt savu aģentu darbību. Šai varbūtībai pievērsu savu lielāko uzmanību. Augusta pirmās dienās kādu nakti, virzienā no Ventspils uz Kuldīgu, gaisā bija dzirdama krievu lidmašīnas rūkoľa. Tuvojoties Kuldīgai, rūkoľa izgaisa dienvidvakaru virzienā, bet tikai īslaicīgi. Tad to atkal dzirdēja pie Kuldīgas, dienvidu pusē. Pilsētu nesasniedzot, nakts klusumu piepeši iztraucēja sešu bumbu sprādzienu troksnis, pēc kam lidmašīnas rūkoľa izgaisa austrumu virzienā. Otrā rītā, Kuldīgas radiostacijas antenas masta tuvumā, bija atrodamas sešas rindā nomesto bumbu sprādzienu bedres. Pazīstot komunistu taktiku, nebija šaubu, ka lidmašīnā bez samērā vieglā kalibra bumbām, bijusi arī vērtīgāka krava. Tā ir izmesta virzienā no Ventspils uz Kuldīgu vai mazā kursa novirzīšanās vietā dienvidvakaros no Kuldīgas.

204


Apriľķu policijas darbinieki un aizsargi bija tās ausis un acis, kas šādas lidmašīnas uzmanīja. Jau nākošā dienā, Planīcas pagastā kādās mājās, mani Kuldīgas darbinieki apcietināja kādu jaunu sievieti, kura tikai šorīt tur bija iegriezusies un, mēģinādama nopirkt ko ēdamu, lūgusi padomu, kā visdrīzāk nokļūt Liepājā. Viľas dokumenti, izdoti no Rēzeknes apriľķa Makašienu pagasta valdes, bija nevainojamā kārtībā. Bēgles stāsts bija ticams, bet nepārliecināja. Sliktās aktrises dāvanas un neapdomīgi izvēlētās mantas rokas somā bija tās, kas viľas izteicienus tā sašķetināja, ka tie pārvērtās asarās un atzīšanās. Nākošā rītā šī kādreizējā Olava komercskolas audzēkne no Rīgas jau bija manā kabinetā. Stipri novārgusi, nekopta un vasaras karstam laikam nepiemēroti ģērbta, tā izskatījās 25 līdz 26 gadus veca, lai gan tās pasē, kas pēc viľas izteicieniem esot izdota ar īsto vārdu un vecumu, uzrādīja tai tikai 19 gadus. Uz blakus galda bija izkrauts viľas nesamais, kas tai bija noľemts aizturēšanas brīdī. Tur bija arī tās mantas, ko viľa bija uzrādījusi kā noslēptas pēc izlēkšanas no lidmašīnas. Tur bez pāris sieviešu zeķēm, vieglām, jau samērā novalkātām ielas kurpēm un daţādiem sieviešu apģērba gabaliem, atradās arī maza lauku radio raidītāja uztvērēja iekārta ar baterijām un pielādēta pistole — Sarkanā Zvaigzne ar rezerves aptveri. Tai blakus nolikta sieviešu rokas soma ar sievišķīgu saturu, kaut kā neiederējās pārējo izkrauto priekšmetu vidū. Likās neticami, ka tās īpašniece varētu būt arī smagā kaujas ieroča, Sarkanās Zvaigznes īpašniece. Sievietei rokas bija saslēgtas un kāda no manām darbiniecēm, kas viľu bija vēl papildus pārbaudījusi, man sacīja, ka apcietinātā vēl nav ēdusi brokastis. Licis novākt radio iekārtu un Sarkano Zvaigzni, noľēmu viľai rokas dzelţus. Virtuves manā rīcībā nebija un no cietuma ēdienu varēja saľemt tikai noteiktās ēdienu reizēs. Ievērojot sievietes novārgušo izskatu, un lai nerastos grūtības ar nopratināšanu, aizsūtīju ziľnesi uz savu dzīvokli pēc sviestmaizēm un kafijas. Jau pēc pusstundas savai viešľai varēju piedāvāt vienkāršas, bet spēcīgas brokastis, jo mana sieva līdz ar sviestmaizēm bija atsūtījusi arī bļodiľu aukstās gaļas. Apcietinātā neatteicās un es jutos savu mērķi sasniedzis. Paēdis cilvēks jūtas apmierināts un ir mazāk agresīvs, un tā cerēju ātrāk uzzināt to, kas mani interesēja. Uztraukums, kas kā viegls drudzis bija to kratījis, ienākot manā kabinetā, bija pārgājis, bet viľas pieskaršanās sviestmaizēm bija vairāk simboliska, ko par ēšanu nosaukt nevarēja. Toties pāris tases kafijas viľa izdzēra ar lielu baudu, un man paldies sakot, tās balsī saklausīju blakus toľus, kas man par pārsteigumu sacīja, ka tā savu iekšējo uztraukumu pārvarējusi nebija. Piedāvāju cigareti. No tās viľa atteicās. Apcietinātās pirmais nopratināšanas protokols, ko bija veikuši mani Kuldīgas punkta darbinieki un kura priekšnieks arī pats īslaicīgi bija ieradies Liepājā, bija interesants tajā ziľā, ka apcietinātā pēc atrastiem pierādījumiem iedzīta strupceļā, tūlīt bija sākusi stāstīt vienu stāstu un pie tā arī palikusi. Viľa esot tikai radiotelegrafiste, kura ar savu priekšnieci kā vienīgās "pasaţieres" atradušās kopīgā lidmašīnā un nav viľu pazinusi. Tā izsēdināta kā pirmā. Viľām

205


bijis jāsastopas sešu stundu laikā. Uzdotā satikšanās vieta, kāds lielceļa koka tilts, dabā tiešām eksistēja. Jautāta par personīgo šifru un raidīšanas laikiem, viľa atbildēja, ka to zinot tikai viľas priekšniece. Saľemtais teksts viľai būtu tikai jāpārraida, un pēc norādījumiem zināmos laikos aparāts iestādams uz zināma viļľa garuma pavēļu uztveršanai. Tā bija skaidra pasaciľa, bet pie viľas atrastā samērā mazā naudas summa, tikai daţas tūkstots markas, mums brīdi lika padomāt arī par to. Varēja būt tikai divas iespējas, vai nu viľa bija izmesta kā vienpersonas grupa, ko krievi ar sievietēm, kurām vācu aizmugurē bija drošāka kustības iespēja nekā jauniem, spēcīgiem vīriešiem iesaucamos gados, pēdējā laikā bija sākuši izmantot atsevišķu militāri interesantu vietu izspiegošanai. Viľa varēja piederēt kādai grupai tikai kā radiste. Kā pirmā, tā otrā gadījumā viľai bija arī pašai savs radio šifrs un raidīšanas laiks. Tā atminēšanai mums vēl varēja būt augstākais 24 stundas laika. Ja viľa piederēja kādai grupai, tad bija arī otra satikšanās vieta, un tur mums laika vairs nevarēja būt daudz. Viľas stāstu par pagātni un dzīves vietu pārbaudīt nevarējām. Makašēnu pagastā jau sēdēja krievi. Stāsts par sagatavošanu aizfrontes dienestam, kuru viľa bija stāstījusi bez stostīšanās, mūs vēl neinteresēja. Interesants mums bija viľas izteiktais jautājums lauku mājās — kā visdrīzāk nokļūt Liepājā. To viľa pēc savas atmaskošanas tūlīt bija pamatojusi ar vārdiem, ka viľai kā bēglei, bijis ticamības dēļ jāmin arī kāds gala mērķis. Ar Kuldīgas punkta vadītāju izmainījis domas, kādu virzienu lieta varētu ľemt, viľš devās atpakaļ uz savu dienesta vietu. Ja Kuldīgas apriľķa policijai un aizsargiem, kuri pēc "mūsu" radistes iekrišanas kontrolēja visus ceļus, būtu kādi panākumi, viľš tūlīt varētu būt uz vietas, bet es kopā ar diviem saviem darbiniekiem sāku pratināšanu. Aizturētā savus izteicienus nemainīja un pedantiski palika pie iepriekš teiktā. Uz mūsu neatlaidīgiem jautājumiem par otru satikšanās vietu pat pārgāja pretuzbrukumā, ka, ja viľai tik ilgi par to jautāšot, būšot spiesta tādu izdomāt. Gadījumi ar izdomātu vietu mums bija un tā saucamo izdomāto vietu vienmēr varēja pārredzēt no īstās satikšanās vietas. Tā kalpoja otram satikšanās partnerim par brīdinājumu, ka sabiedrotais ir iekritis. Bet viľa tiešām varēja izdomāt neesošu satikšanās vietu un mūs vēl veselu dienu vazāt aiz deguna. Noskaities teicu, ja viľa tiešām vairāk neko nezina, tad viľa ir vienpersonas grupa. īsi un skaidri noprasīju kādi ir viľas uzdevumi, šifrs un raidīšanas laiki. Es šo teātri līdz nespēlēšu un nodošu viľu vāciešiem, kas pašreizējā frontes stāvokļa dēj ar viľu ilgi netielēsies, bet rīkosies pēc vecu vecā kara likuma — spiegam spiega alga. Apsūdzētā lūdza glāzi ūdens, kas nepārprotami nozīmēja laika iegūšanu. Tanī brīdī pie kabineta durvīm kāds klauvēja un uz manu aicinājumu pa tām ienāca deţurants ar jaunāko rīta laikrakstu. Ūdens man kabinetā nebija, un kamēr viens no maniem darbiniekiem sagatavoja tasi no atlikušās rīta kafijas, es sāku pāršķirstīt laikrakstu. Uz brīdi acis no pratināmās biju novērsis, līdz izdzirdu kādu nokrītam uz grīdas. Pratināmā bija paģībusi.

206


Varbūt viľas bailes no vāciešiem turpmāk mums līdzēs j ātrāk tikt pie skaidrības. Uzcēluši viľu uz dīvāna, un pasaucis divas no savām darbiniecēm, aizturēto atstājām darbinieču aprūpē un visi trīs pratinātāji kabinetu atstājām. Abi ierēdľi aizgāja uz savām telpām, bet es apsēdos birojā pie viena no brīvajiem rakstāmgaldiem. Biju noguris un nervozs. Brīdi nedomāju neko, bet tad roka kabatā automātiski sataustīja Pervitina tūbiľu, izľēmu no tās divas piles, kā zirľus iesviedu mutē un noriju. No piedzīvojumiem zināju, ka pusstundas laikā tās mani atsvaidzinās. Pagriezis krēslu pret kabineta durvīm un ērtāk ierīkojies, sāku gaidīt, kad tās atvērsies. Tās vēl ilgi nevērās un es sāku skaisties pats uz sevi par ieradumu uzlikt kabatas pulksteni uz rakstāmgalda. Tagad tas atradās tur, un man likās — jau veselu "mūţību". Bet tā nebija licies tikai man vienam. Arī abiem maniem ierēdľiem gaidīšana bija likusies par garu un, ienākot birojā, viens no tiem man pārmeta, kāda velna pēc es esot saucis tās biroja mamzeles, kas mums nozog jau tā dārgo laiku, lai pašas nākošā naktī izgulētos mīkstos pēļos, kad mums varbūt būs jābrien pa Planicas dubļiem uz satikšanās vietu. Gribēju jau atjautāt, vai viľš domā pārģērbties par sievieti un mūsu radistes vietā ierasties uz satikšanos. Pie vārda netiku, kollēga pasteidzās atgādināt, ka Planīcā katrā pagasta stūrī var sēdēt pa krievu spiegam, tur tiem nav ko darīt, bet sitas te dzegu-zēns ir iedēts Liepājā. Osta, stacija un tuvējais Grobiľas lidlauks ir brīnišķīgs un plašs darba lauks. Satikšanās vieta, vienalga vai ar priekšnieci, grupu vai radiem un paziľām, var būt un ir tikai Liepāja. Šinī brīdī pavērās kabineta durvis un viena no manām darbiniecēm māja man ar roku, lai pieejot pie viľas. Apstājies pie durvīm un, nenogaidot, ko tā man teiks, ieskatījos kabīnē. Apsūdzētā bija atguvusi samaľu un neveiklām rokas kustībām mēģināja sakārtot savu tērpu, kam visas pogas un āķus gan laikam bija attaisījušas manas darbinieces. Viľas pirkstu kustības bija neveiklas un seja audekla bālumā. Pie kabineta durvīm bija pienākuši abi mani darbinieki, bet mana aicinātāja mums visiem trim nosprostoja ceļu un, bīdīdama mūs atpakaļ, aizrādīja, ka viľa nedomā, ka apsūdzētā būs runājama pirms labas pusstundas un lūdza atstāt sievieti viľu rīcībā. Pamāju ar galvu un, palūdzis, lai man pasniedz kabatas pulksteni, atgriezos vecā vietā. Mani darbinieki aizgāja uz savām telpām. Mans lēmums viľus bija nokaitinājis ne pa jokam. Pervetīns bija darījis savu, nejutos vairs noguris un saīdzis, un visas domas pievērsās jaunavai kabinetā. Ka viľas darbības laukam un satikšanās vietai jābūt Liepājai, par to biju tikpat pārliecināts, kā mans enerģiskais darbinieks. Tad vienā momentā man it kā zvīľas nokrita no acīm, vai tikai viľa nebija liepājniece, kas kā jauna pioniere vai komjauniete, krieviem bēgot, aizvesta līdz. Devos uz kartotēkas istabu, bet tur, nevienu karti neatradu, kas atbilstu viľas pašreizējam vecumam. Vīlies, bet iekšēji apmierināts, atgriezos savā vietā. Nekas šinī karā nebija nejēdzīgāks, kā, lietas kārtojot, dēlus un meitas konfrontēt ar saviem vecākiem. Vēlreiz domās sāku izsekot paģībšanas iemeslam. Vai tie bija mani draudi viľu nodot vāciešiem? Lietu līdz galam neatrisinājis, es to tālāk nodot nevarēju, it sevišķi tagad, kad biju ar

207


Hildemani saplēsies par Dr. GaiU un mācītāju Kamolu. Maza neatklāta patiesība varēja vēlāk izrādīties kā iespēlēts trumpis Hildemanim pret mani pašu. Neatminot mīklu par savu ātro apcietināšanu, viľas asinis varbūt dzīslās satinga, domādama, ka viľa ir savu līdzgaitnieku nodevības upuris. Varbūt domās viľa gatavoja tādu likteni tiem, ar kuriem bija līdz šim saistīta, un tikai gaidīja no manis kādu mājienu, kāda būs alga par viľas pakalpojumu? Es zināju, līdzīgos gadījumos tā bija domājuši un rīkojušies daudzi. Kas nevarēja pārvērtēt savu pasaules uzskatu, tie turpmākai dzīvei palika nederīgi. Viľu sirdsapziľa bija tā, kas tos nobeidza. Tālāk ar savām domām netiku. Kabineta durvis atvērās plašāk kā pirmo reizi un tā bija zīme, ka varu atgriezties. Uzmetis acis pulkstenim konstatēju, ka no pieteiktās atpūtas bija pagājusi tikai puse. Apcietinātā sēdēja uz dīvāna, kur tā bija izslējusi sava ķermeľa augšdaļu visā garumā. Viľa izskatījās izaicinoša, bet redzot viľas vienmērīgo un dziļo elpošanu, sapratu, ka šādu stāvokli viľa izvēlējusies, lai varētu plaušās uzľemt vairāk skābekļa. Viľas tērps bija sakārtots un matu sukājums pieľēmis citu veidu, gan laikam manu darbinieču nopelns. Seja savu pirmatnējo sārtumu vēl nebija atguvusi. Zem iekritušām acīm bija izveidojušies tumši loki. Viľa izskatījās veca un pārpūlēta, tomēr pauda uzkrītošu mieru. Jautāju vai viľa jūtas spējīga runāt. Viľa piekrītoši pamāja galvu un ar roku norādīja uz manām darbiniecēm. Viena tūliľ paziľoja, ka viľas satikšanās vieta tiks paziľota ar sludinājumu Kurzemes Vārdā: — ,,Kurzemniece meklē savus piederīgos no Makašēnu pagasta." Izrāvis šī rīta avīzi no kabatas, uzšķīru sludinājuma daļu un, ar pirkstu vilkdams no viena sludinājuma uz otru, tos tikai pa pusei izlasīju, līdz mans pirksts apstājās pie sludinājuma: ,.Kurzemniece, apmetusies Jūras ielā Nr. ... meklē savus piederīgos no Makašēnu pagasta." Pirkstu turot pie sludinājuma, sniedzu avīzi apcietinātai un jautāju: — Vai tā ir satikšanās vieta? Brīdi sludinājumā vērusies, tā klusi noteica, ka uz šādu sludinājumu viľai bija uzdots pieteikties. Šaubu vairs nevarēja būt, tā bija patiesība, un tādēļ radies viľas šī rīta uztraukums, redzot man pasniegto avīzi. Pajautājis vēl daţus jautājumus un viľu nomierinājis, nodevu viľu kādam no saviem radiospeciālistiem tālākai pratināšanai. Savām darbiniecēm par panākumiem novēlējis laimes, jautāju, kā viľas to panāca? Abas atbildēja gandrīz vienlaicīgi, ka vispirms viľas mani saslavējušas, varbūt par daudz, un vāciešus nopēlušas, klāt nākusi sieviešu diplomātija un rezultāti radās. Kad, deţuranta pasaukti, kabinetā ieradās abi mani šī rīta palīgi, tie par lietas ātro atrisinājumu bija pārsteigti un kollēģēm laimes vēlot, solīja tās nākotnē par biroja mamze-lēm vairs nesaukt, par ko tie kā atbildi saľēma vieglas pļaukas.

208


Darbinieku savstarpējā pazobošanās bija jāatliek uz citu reizi. Laiks bija par dārgu. Līdz ar tumsas iestāšanos gribēju kurzemnieci dabūt savās rokās vēl šodien. Uzdotā adrese mums bija pazīstama. Tur atradās kāds bijušais jūrnieku krogs, kas bija pārvērsts par viesnīcu, istabu dēļ, kas bija otrā stāvā, kurās pirms tam bija mitinājušās Venēras meitas. Eka bija stūra māja, divarpus stāvus augsta, ar daţādām piebūvēm un samērā lielu pagalmu. Lai ēku aplenktu, mums bija jāaplenc vesels kvartāls, tādēļ šim uzdevumam paredzēju gandrīz visus savus darbiniekus. Nebiju drošs, vai Kurzemniecei nebija arī citi sakari un vai viľa nestrādāja ar "astēm", tādēļ mājas neuzkrītoša ielenkšana bija galvenais priekšnoteikums pasākuma laimīgai izvešanai. Ar viesnīcas pārvaldnieku, viľa melno veikalu dēļ, nekādos sakaros neielaidos. Lai nekļūdīgi atrastu Kurzemnieces istabu un, mums tur ierodoties, tā noteikti būtu mājā, izmantoju citus ceļus. Jau Kurzemnieces apmešanās vietas izvēle norādīja viľas nākošo darbības rajonu — Liepājas ostu. Pieľemot, ka dienu Kurzemniece izmantos ostas un pilsētas apskatei, viľas apcietināšanu atliku līdz krēslas iestāšanās stundai, un atlikušo dienas daļu izmantoju Kurzemnieces "uzķeršanai" un iepazīšanai no tālienes. Mazās viesnīcas īpašnieks varēja būt apmierināts, viľa viesu telpā todien nebija tādas minūtes, kad tur kāds nebūtu, kaui ko nepatērētu vai nemēģinātu pirkt vai pārdot. Diena bija apmākusies. Līľāja un sāka jau tumst, kad saľēmu ziľu, ka Kurzemniece atgriezusies no pilsētas un, no viesnīcnieka saľemot atslēgas, viľa jautājusi vai kāds viľu nav meklējis. Kad viesnīcnieks to neapstiprinājis, viľa nervozi pamīľā-jusies un viesnīcnieku pie svārku pogas pieturēdama atgādinājusi, ka viľu var satikt pat pusnaktī, ja kāds to meklē. Daţas minūtes pēc šīs sarunas, klusajā Jūras ielā, iepretī viesnīcai piestāja vecs "gruzeviks", no kura izlēca 3 vīri, un viesnīcnieka nepamanīti iegāja viesnīcā. Ieejas durvis veda uz trepju telpu otrā stāvā un mēnešiem ilgi bija noslēgtas. Bet tovakaru, kā par brīnumu, bija vaļā, tās klusi atvēra un pēc īsa brīţa jau otrā stāvā pie kādām durvīm bija dzirdami klusi klauvējieni. Durvju iekšpusē tikpat klusi apgriezās atslēga un pavērtā durvju spraugā parādījās ap 40 gadu vecas sievietes seja. Tā pārvērtās krīta bālumā, kad ar spēju grūdienu durvis atgrūdu līdz galam,pret viľu rēgojās 3 revolveru stobri un nākošā brīdī tika saslēgtas viľas rokas. Istaba nebija liela, mēbeles vienkāršas: gulta, galds, pāris krēslu, skapis un kumode. Uz gultas atradās Kurzemnieces noģērbtā kostīmu jaka un tumšs mākslīgas ādas koferis. Rokas soma, kas tai bija līdz pastaigas gājienā, gulēja uz galda. Paviršs skats koferī, kur atradās gandrīz tikai nauda, apliecināja, ka esam uz pareizām pēdām. Kamēr abi mani darbinieki pārbaudīja skapja un kumodes saturu un vāca kopā Kurzemnieces mantas, es no viľas rokas somas izľēmu pasi, kas tiešām apliecināja, ka neesam maldījušies. Kurzemniece atdzīvojās un ar saslēgtām rokām sāka nodarboties gar savu kostīma blūzi, kurai priekšā bija divas rindas mazas, pusapaļas drēbi apvilktas podziľas. Brīdi novērojis šo viľas nervozo pogu spaidīšanu, paziľoju, ka neesmu drošs, vai tur nav apslēpta kāda inde, tādēļ rokas saslēdzu viľai uz

209


muguras. Apskatījis Kurzemnieces pasi, neko nejautāju, bet acīm nomērīju viľas augumu un ilgāk pakavējos pie viľas sejas. No viľas rokas somas izľēmu pistoli. Vidēja auguma, slaida, samērā gaišiem, īsi apgrieztiem matiem un zilām acīm, Kurzemniece bija īsts latviešu sievietes tips. Seja bāla, ar zināmu pievilcību, bet izskatījās novārgusi un jau apveltīta rūpju krunciľām. Mūsu klusēšana viľu nospieda, bet man bija iespaids, ka viľa pati baidījās sarunu uzsākt, lai mums ko jautātu, un dzirdētu patiesību, no kuras viľa baidījās visvairāk. Tādā pašā ceļā, kā viesnīcā ieradāmies, to arī atstājām, tikai ar to starpību, ka Kurzemnieci sargājot no "lietus", biju atdevis tai savu lietus mēteli, pie tam viľu eleganti paľemdams zem rokas, iepriekš atslēdzot dzelţus. Iekāpdams vecā "gruzevikā" blakus šoferim, šo luksu atjauties vairs nevarēju, un viľas rokas atkal saslēdzu. Nonākot dienesta vietā, apcietināto nenodevu darbiniecēm rūpīgai pārmeklēšanai, bet tūlīt uzsākām pratināšanu. Dzelzs bija jākaj kamēr karsta. Kad prasīju par personālijām, Kurzemniece droši uzskaitīja visus savā pasē minētos datus. Kad jautāju vai nav bīstami pie sevis nēsāt tik lielu naudas summu, kas starplaikā bija saskaitīta, (ap 70.000 marku) Kurzemniece atbildēja ar pretjautājumu, ka es neieteikšot naudu tagad, tik nedrošā laikā, noguldīt bankā, kad varbūt jau rītu to var nobumbot. Citi bēgļi ir apkrāvušies ar mantu kastēm un lopiem. Ja no kaut kā jāšķiras, tad nereti atstāj to vērtīgāko, bet ar vienīgo koferi tā kaut kas nevar gadīties. Nenoliedzami, viľas atbilde bija daudz patiesības. Nauda bija galīgi jauna ar tekošiem sērijas numuriem, kas katram bankas ierēdnim pamodinās aizdomas par tās izcelšanos. Aizturētā uz manu piezīmi nepalika atbildi parādā. Vai es viľu turot aizdomās, ka vieniniece būdama, viľa šīs banknotes ieguvusi nelikumīgi, ielauţoties kādā bankā vai lauku kooperatīvā. Atbildēju, ka taisni tā es domāju, jo viľai ir ierocis bez atļaujas. Izvairoties atbildēt tieši. Kurzemniece centās būt dzēlīga: varbūt es domājot, ka šodien jāaiztur tie, kas nedzīvo pēc vāciešu likumiem, bet tad būtu jāaiztur katrs otrais, kas dzīvo Liepājā. Pirms pratināšanas biju norunājis ar kādu savu ierēdni, ka apmēram 15 minūtes pec pratināšanas sākuma viľš man piezvanīs no dienesta vietas otra telefona aparāta un, it kā vecs paziľa no provinces, prasīs man padomu, kā viľš var sameklēt savus noklīdušos piederīgos. Pa sarunas laiku vēroju aizturēto, jo biju nolēmis pirmā brīdī nekā neatklāt, ko par viľu jau zināju. Telefona sarunā biju paredzējis dot padomu izmantot laikraksta sludinājumu, novērot pratināmo un iepazīties ar viľas inteliģenci un atbildēm. Telefons ieskanējār. Tēloju, ka nesaprotu, kas tur runā, līdz beidzot atjēdzos un "pazinu" runātāju no Saldus apkārtnes. Pēc parastām pieklājības frāzēm tālākā saruna no manas puses skanēja apmēram šādi: — Ko? Tu esi pie Skrundas pazaudējis savus piederīgos vācu ţandarmērijas rīcības dē}. Jā, bet tad viľiem Liepājā jābūt un ja ne šodien, tad vēlākais rītu ... Jā, tev ir taisnība, tas ir nogurdinoši. No kurienes tu zvani? Pasta! Nu tad nekavējies, pāri ielai ir Kurzemes Vārds! un ja

210


vajadzīgs, tad vēlā laika dēļ piekukuļo burtličus. Avīze vēl nav sākta drukāt. Ievieto sludinājumu, kur tavi piederīgie var tevi meklēt. Tā jau šodien ir parasta lieta. Vecais Benjamiľš pat Pirmā kara laikā šādus sludinājums Jaunākās Ziľās esot ievietojis bez maksas, bet nekas, cik zinu, tu vari maksāt. Man šeit uz galda ir šī rīta avīze. Pie šiem vārdiem atšķīru sludinājuma daļu un sāku tos pastrīpot ar sarkanu zīmuli. Tad avīzei apgriezu priekšpusi un arī tur sāku nesakarīgi svītrot. Man likās, ka Kurzemniece neelpoja, kad pasvītroju bēgļu sludinājumus, bet atsāka to darīt tikai tad, kad sāku skatīt avīzes priekšpusi. Vēl apjautājos par sava paziľas apmešanās vietu, un nākošā dienā to ielūdzis pie sevis, sarunu izbeidzu. Kurzemnieces miers bija iedragāts. Viľas sejā bija atgriezies bālums, kāds to bija pārľēmis, mums iebrūkot viľas istabā. Uz viľas pieres parādījās aukstas sviedru lāses, un lūdzot glāzi ūdens, viľas vārdi no izkaltušās mutes bija tikko sadzirdami un izklausījās sveši. Ūdens bija palicis darbinieču sagādātā karafē kad tās ar oţamo spirtu bija noľēmušās ar paģībušo radisti. Iedevis ūdeni, pievedām Kurzemnieci pie tavērtā loga, un devu tai padomu pāris reizes dziļi ieelpot svaigo gaisu. Manā priekšā nebija sieviete, kas gatava par savu lietu klusēt un, ja vajadzīgs, arī mirt, bet sieviete ar visām cilvēka dabīgām īpašībām, un instinkts to diktēja — dzīvot. Kamēr apsūdzētā kāri ieelpoja pa atvērto logu plūstošo svaigo gaisu, telpā bija iestājies īss klusuma brīdis. Kurzemniece to pārtrauca, ka pēdējā, lai kā pārdzīvotais ir sabeidzis ne tikai viľas nervus, bet arī sirdi. Atbildēju, ka šodien latviešu tauta burtiski atrodas starp diviem dzirnu akmeľiem, un mūsu miesā tiek cirstas arvien dziļākas rētas. Katra atsevišķa cilvēka pienākums ir saglabāt savu veselību, uzturēt vienam pret otru sirdsšķīstu sirdi un nezaudēt nervus. Pēc šiem vārdiem Kurzemniece ilgi uz mani noskatījās, acīm nomērīja manu augumu. Sārtums nomainīja bālumu viľas sejā, bet baiļu sajūta acīs nebija zudusi. Novēroju viľas acu plakstiľu atkārtotu raustīšanos. Parasti katra aizturētā pirmie jautājumi ir par ko tas aizturēts. No aizturētās puses šāds jautājums vēl nebija nācis. Tam varēja būt divi iemesli. Viľai bija bailes dzirdēt patiesību, vai varbūt kāds mazs cerības stariľš, ka noticis pārpratums: viľa tiek apvainota spekulācijā, kas turpmākā sarunā varētu izrādīties viľas glābšanas riľķis. Es vairs nedrīkstēju kavēties, viľai varēja būt arī citi sakari, kas izjaucami un likvidējami. Apjautājies par apsūdzētās veselības stāvokli un saľēmis labvēlīgu atbildi, pavadīju viľu atpakaļ līdz krēslam un ķēros "Āzim pie ragiem". Sacīju, ka mani pārsteidz viľas vienaldzība, ka līdz šim viľa nav jautājusi pēc apcietināšanas iemesliem. Brīdi padomājusi, viľa samērā mierīgi atteica, ka visus manus jautājumus viľa esot atbildējusi. Neskatoties uz manu nekorekto rīcību, saslēdzot viľas rokas, tā nejūtoties kā apcietināta. Ja tas tā būtu, tad es, kā policijas darbinieks, būtu viľai uzrādījis apcietināšanas orderi. Ja mani vēl vienmēr nodarbinot aizdomas par viľas naudas koferi, tad viľa varot paskaidrot, ka viľa esot viena no tām personām, kurām pēc kara pateicīgie pilsētnieki

211


uzcelšot pieminekli par to, ka viľiem nav vajadzējis badoties un zemes labums nav ticis tikai vāciešiem. Šāda viľas atbilde rādīja, ka Kurzemniece ir atguvusi savu iekšējo mieru. To es negribēju un savu atbildi tēmēju tā iznīcināšanai. Nešaubos, ka ļauţu grupai, kurai viľa pieder, pēc kara tiešām uzcels pieminekli, bet lai Dievs mūs no tā pasarga, ka šī pieminekļa cēlējiem to būtu iespējams uzcelt mūsu zemē. Pateicības vietā tas iemantos vislielāko latviešu nicinflSanu. Tēvi, saviem pieaugušiem dēliem uzticot slēptuves, kur noslēpti kaujas ieroči nākošam brīvības karam, vienmēr norādīs uz šo pieminekli, brīdinādami, lai tie uzmanās no savējiem, kas var uzbrukt no muguras. Tādu nav daudz, bet viľu nodevības brūču dziedināšana latviešu tautai var prasīt vairāku paaudţu darbu. Kurzemniece sēdēja kā pārakmeľota, viľas lūpas bija sakniebtas, acis raudzījās grīdā un roku pirksti nervozi spaidīja kabatas lakatiľu. Nogaidījis īsu brīdi, jautāju vai viľai ir skaidrs par ko viľa apcietināta? Nekādas atbildes. Nogaidījis vēl īsu brīdi, asākā tonī jautājumu atkārtoju. Atkal nekādas atbildes. Kad pēc brīţa atkārtoto jautājumu izteicu trešo reizi, apsūdzētā, galvu nepaceldama, acīm raugoties grīdā, klusi atzinās un sāka raudāt. Man likās, ka asaras viľai nāca no "sirds" un tomēr nepanāca to, ko tādās reizēs sasniedz — atvieglo sirdi. Nogaidījis kamēr Kurzemniece drusku nomierinās, atgādināju, lai mūsu saruna turpmāk ritētu raitāk un viľai nerastos nepareizs ieskats par nākotni, gribu pateikt kādēļ esmu viľas pretinieks, par ko cīnos un kādus ieročus izvēlos. Savu tagadējo sabiedroto un zināmā veidā arī priekšniecību neesam paši brīvprātīgi izvēlējušies, bet pieľēmuši, ka viens no viľu mērķiem atbilst arī mūsu mērķiem. Tā ir cīľa pret komunismu, vai pareizāk sakot, esam cīľā iesaistījušies, lai atturētu krievu uzkundzēšanos mūsu zemei un mūsu fiziskai iznīcināšanai. No mūsu tautas pašreiz ar ieročiem pret tiem cīnās ap 130 000 vīru un jaunekļu, gan brīvprātīgi, gan mobilizēti. Tur nav tikai "kulaki" un viľu dēliľi. Tur cīnās skolotājs un skolnieks, saimnieks un kalps, fabrikas strādnieks un pilsētas ierēdnis — šķērsgriezums no mūsu tautas. Lai viľai būtu skaidrs, ka vīri cīnās par taisnu lietu, tad lūdzu viľu pāršķirstīt grāmatu ar kuras liecību domāju, ka viľai pietiks. Biju izľēmis no rakstāmgalda grāmatu par Baigo gadu un sniedzu to apcietinātai, kura nedroši paskatījās uz tās vāku, bet neľēma. Starplaikā viľas acis bija kļuvušas sausas, bet tagad atkal pildījās asarām. Neskatoties, ka viľa ir latviete, tā nāk no mūsu ienaidnieku nometnes, ar savu darbu grib vēl vairāk retināt mūsu zemes aizstāvju rindas un palīdzēt tai brutālai varai, kas naktī līdz 1941. gada 14. jūnijam izrāva no mūsu vidus 34 000 vīru, sievu un bērnu. Kurzemniece sāka skaļi raudāt. Nogaidījis brīdi, turpināju un atgādināju, ka es neilgojos pēc viľas galvas — tā kara iznākumu neizšķirs. Taisni pretēji, kā mūsu mazās cilts piederīgais

212


gribu viľai pasniegt savu glābēja roku. Manu vārdu arī kādreiz uzklausa, un viľas gadījumā tam var būt izšķiroša nozīme. Nedomāju, ka būšu maldījies, ja teikšu, ka viľu un mani vieno mūsu senči, kas pie skalu uguns baroniem kūla rijas. 1905. gadā mūsu tēvi par kopēju lietu cīnījās pret cara patvaldību — par brīvību. Toreiz sarkanais karogs, pacelts latviešu rokās, simbolizēja asinis, kas nevainīgas kvēloja uz sārta sniega. Tikai vienu aizvadīto gadu dzīvojām zem šī sarkanā karoga, ko pacēlušas svešas varas, un tas šodien simbolizē Baigo gadu. Kurzemniece vairs neraudāja, nosusinājusi mitrās acis un palūgusi atkal glāzi ūdens, viľa droši raudzījās manī. Viľas ķermenis pauda mieru un kādu apľemšanos. Turpināju runāt. Es solīju savu vārdu turēt un viľas galvu izglābšu. Lai viľai nerastos liekas ilūzijas, tad paskaidroju, ka līdz kara beigām viľu paturēs apcietinājumā, Vācijā. Tagad viľa var izšķirties vai ir gatava atbildēt uz maniem jautājumiem, vai kaut ko noklusēt un palikt to ierindā, kas mūsu dzīvo spēku retina ne tikai katru dienu, bet pat katru stundu. Ja viľa vēlētos man atbildēt, tad lai atbildes būtu patiesas, piedomājot, ka viľa Liepājā nedabūja ne degunu apsildīt. Brīdināju, ka starp maniem jautājumiem būs arī tādi, kuru patiesās atbildes man jau ir zināmas. Nedomāju, ka viľai par tiem būtu jāapvainojas, bet piesardzība man ir pirmais bauslis. Mani vārdi nav jāuzskata kā viltība, lai beigās no manis dzirdētu, ka es savu vārdu turēt tomēr nevaru. Atgādināju, ka īsajā laikā kopš viľa ir manā paspārnē, viľa runājusi bezgala maz. Esmu viľu uzmanīgi vērojis un atzinis, ka viľa ir sieviete tālu pāri tām, kas vēl mūsu brīvības laikos savu vīru aizvēja bija tikai mājas matēs. Kurzemniece piekrītoši pamāja ar galvu, bet viľas skatienā un puspavērtajā mutē gulēja kāds neizteikts jautājums. Tādēļ aicināju viľu runāt. Viľa lūdza atļauju drusku savest sevi kārtība. Nodevis viľu savām darbiniecēm, atstāju kabinetu — arī man vajadzēja izkustēties un padomāt par vakariľām netikai sev un apcietinātai, bet arī daţiem darbiniekiem, jo pratināšana varēja ieilgt visu nakti. Kad pēc apmēram stundas atgriezos, redzēju Kurzemnieci dzīvi sarunājamies ar abām darbiniecēm un kādu ierēdni par ikdienišķām lietām — aizgājušās vasaras saulainām dienām. Kurzemnieces brīvā uzvešanās nemaz neatbilda viľas pašreizējam stāvoklim, bet drīzāk atgādināja kādas vecas paziľas apciemojumu dzīvoklī. Par to biju apmierināts, tas vēstīja, ka mūsu sarunām grūtību nebūs. Apjautājies par viľas labsajūtu sākām runāt, un viľa mani uzrunāja ar "Sil-jakova kungs". Visu ko biju gaidījis, bet savu vārdu nekādā gadījumā. Jau pārmetoši pagriezu galvu uz savu darbinieču pusi, bet aizturētā ierunājās: — Nepārmetiet viľām, viľas man to neatklāja, pat noliedza. Jūsu vārdu man pateica tur, otrā pusē, un jūs bijāt vienīgais vārdā sauktais starp daudziem, no kā mani brīdināja. Ienākot šinī kabinetā, uz durvīm izlasīju "Priekšnieks", — tā tad vīrs, no. kura man visvairāk jābaidās. — Vai tagad esat savus uzskatus mainījusi?

213


— Jā, nē, es nezinu. Patiesībā esmu no kaut kā baidījusies pēdējos desmit gadus un brīţiem pati nezinu no kā un kāpēc, bet jūs tas noteikti neesat. Varbūt īstenībā jūs nemaz neesat jūs, un tikai pagaidām izmantojat šo kabinetu? — Labi, atļaujiet man iepazīties un pie šiem vārdiem pasniedzu viľai savu dienesta apliecību. Kad viľa to bija apskatījusi un deva man atpakaļ, sacīju: Tagad to pašu gaidu no jums, dzirdēt jūsu īsto vārdu. — Ak Kungs, — Kurzemniece iesaucās. — Kāpēc jūs man neticat? Ja arī mana pase ir viltota, mans vārds un pārējie ieraksti ir pareizi. Es neticu tādēļ, ka manā līdzšinējā praksē nav bijis gadījuma, kad kāds pāri frontei sūtītais šeit būtu ieradies ar savu īsto vārdu. Ja jūs paliekat pie saviem izteicieniem, tad man cits nekas neatliek, kā likt jūs nofotografēt visā augumā, un vēl papildus seju no abiem profiliem. Šos uzľēmumus plakāta veidā varētu uzlīmēt uz visiem telefona stabiem frontes aizmugurē, un ticiet man, radīsies cilvēks, kas jūs pazīs un pieteiksies pie manis. Es negribu iet šo ceļu. Pirmkārt, uz pareizu atbildi man būs jāgaida pāris nedēļas. Otrkārt, šī atbilde dos iemeslu apšaubīt arī jūsu pārējos izteicienus. Treškārt, pats svarīgākais — visas frontes pārnācēju lietas mums ir jāapstrādā nekavējoši. Par tām interesējas ne tikai policijas iestādes, bet arī frontes virspavēlniecība. Manai paviršai izmeklēšanai, vai šaubām par daţām jūsu atbildēm, sekos papildus vācu izmeklēšana. Šie kungi nereti rīkojas acumirkļa garastāvokļa iespaidā, kas varbūt par iemeslu, ka savu doto solījumu vairs nevaru pildīt. Kurzemnieces miers bija atkal pazudis. Katrs viľas ķermeľa loceklis bija padots kādai nekontrolētai kustībai. Kājas mainīja savu vietu, roku pirksti saţľaudzas un atlaidās, zobi bija iekodušies apakšlūpā. Tad pagriezusies pret mani un, it kā gribēdama rokas salikt lūgšanā, tomēr pēdējā brīdī ieķērās ar tām rakstāmgalda malā. Viľa izdvesa: — Visu, visu jums atklāšu, man nekā nav ţēl, bet, mīļais Siljakova kungs, saudzējiet manu ģimeni. Viľi nav vainīgi un par manām gaitām nekā nezina. Varbūt viľi uzskata mani jau par mirušu kopš kara sākuma. Pieliecies tuvāk galdam atbildēju: — Ja jūsu ģimene par jūsu gaitām nekā nezina un nav jūsu sakarniece vai ziľu piegādātāja, tad jūsu rūpes ir bez pamata. Kurzemnieces balss skanēja kā no citas telpas ar svešādu pieskaľu, kad viľa turpināja: — Siljakova kungs, sakiet, ka esat godīgs un savu vārdu turēsit. Visu, visu pateikšu, bet neaiztieciet viľus, manu vīru un dēlu. Nevērojot stāvokļa traģiskumu, atbildēju, ka savu vārdu esmu lauzis tikai vienu reizi savai pirmai mīlestībai un to noţēloju vēl šodien. Kurzemniece pagrieza savas acis pret mani, un man likās, ka tajās bija līdzjūtība, bet tas bija tikai īsu brīdi, tad tās atkal kļuva nopietnas un mute pateica, ka viľu saucot Vimba. Kaut šis uzvārds latviešiem nav bieţi dzirdēts, pirmā brīdī tas man neko neizteica, bet likās tomēr pazīstams. — Jā, esmu gleznotāja Valdemāra Vimbas sieva, tā vīra sieva, kura darbi rotā Rīgas pili. Domāju, ka mans vīrs ar dēlu vēl šodien dzīvo Rīgā, Meţa parkā, par ko labprāt gribētu dzirdēt apstiprinājumu. Tagad arī man šis vārds bija pazīstams. Manā priekšā kā

214


Padomju Savienības spiedze pret savu tautu sēdēja kāda vīra sieva, kura vārds latviešiem, sevišķi mākslinieku aprindās, nebija bez svara un kurš ar saviem darbiem bija palīdzējis veidot brīvās Latvijas krāšľumu. Kādi bija iemesli, kas šīs mazās ģimenes mājas māti nostādīja kaujas ierindā pret tā vīra darbiem, kura vārdu tā nesa? Varbūt šī vārda īpašnieks savu īsto seju slēpis un veikli pielaikojies ikreizējai konjunktūrai? Varbūt jau tad, kad fronte vēl bija tālu no Latvijas austrumu robeţas, ar pirmiem izpletľu lēcējiem pie viľa ieradās kāds vīrs ar sievas rakstītu vēstuli un sveicieniem, un sāka izveidot vienu no daudziem Staļina spiegu pavedieniem, bez kuriem viľu armija šodien tik tālu vēl nebūtu. Jeb vai manā priekšā atradās cilvēks, kuram Rūdolfs Blaumanis kādā no savām lugām ielicis vārdus mutē. — Un dzīve kādreiz sareţģas, kā dzijas kamoliľš! Tie bija daļa no jautājumiem, uz kuriem vajadzēja atbildes. Manā priekšā atradās sieviete, ar iedzimtu inteliģenci apveltīta sieviete, kuru, diemţēl, ne ar kādu diplomu iegūt nevar. Man bija jābūt sevišķi uzmanīgam. Kad jautāju ar ko viľa izsēdināta kopā, Vimbas atbildes sakrita ar viľas radistes stāstu. Stāstot par savu uzdevumu — kuģu kustības izsekošanu Liepājas ostā, raidīšanas laikiem, un atklājot mums savu šifru atslēgas, atklājās, ka viľa pāri frontei nav sūtīta no Latvijas partizānu kustības štāba. Savam uzdevumam viľa sagatavota Sarkan karogotās Baltijas jūras kara flotes izlūkošanas daļā, ar kuru sakari viľai bija jāuzľem vēlākais 72 stundas pēc izsēdināšanas no lidmašīnas. Vimbas sagatavošana uzdevumam bija notikusi tādos pašos apstākļos, kādi mums jau bija zināmi. Kad viľa bija pastāstījusi, kādā kārtībā ar savu radisti ir iesēdināta lidmašīnā, ticēju, ka viľa savu radisti nav iepriekš pazinusi. Par satikšanās vietu ar radisti Vimba uzdeva mums jau zināmo koka tiltu. Arī pazīšanās parole sakrita ar to, kādu bija uzdevusi viľas radiste, bet nesakrita satikšanās laiki. Radiste satikšanos bija uzdevusi sešas stundas pēc izsēdināšanas no lidmašīnas, bet Vimba to uzdeva, ka jāsatie-koties bijis sešās stundās. Vimba kategoriski noliedza, ka būtu bijusi arī otra satikšanās vieta. Nelīdzēja mūsu piebildes, ka tam neticam, jo tas neatbilst mūsu līdzšinējiem piedzīvojumiem. Vimba palika pie sava, tāpēc jautāju, kādi uzdevumi viľai radistes nesatikšanas gadījumā? Vimba atbildēja, ka viľai jādodas uz Liepāju un tur starp bēgļiem, kas caur Liepājas ostu izbraucot uz Vāciju, izvest aģitāciju par Latvijas neatstāšanu. Viľa visu dienu domājusi, kur tagad varētu būt viľas vīrs. Tāpēc viľa apstaigājusi visas iedomājamās un neiedomājamās bēgļu apmešanās vietas, bet nekādu rezultātu. Vimba no sākuma meloja par lielo naudas summu, ko atradām pie viľas. Meli bija saskaľoti ar Latvijā valdošiem spekulācijas apstākļiem, kas norādīja, ka uzdevuma devēji par tiem bija labi informēti. Ja viľi šo informāciju nebija ieguvuši no Latvijas partizānu kustības štāba, tad tas nozīmēja, ka Vimba nebija pirmā, kas kā Sarkankarogotās Baltijas jūras kara flotes spiedze bija sasniegusi Latvijas ter-ritoriju. Kaut no citām dienesta vietām mums nekādu ziľu

215


nebija, ka notikusi kāda saskare ar Sarkanās flotes spiegiem, es pieľēmu, ka Liepājā tāda noteikti varēja būt Dudaľecs, kāda krievu rokās kritušā mūsu tirdzniecības kuģa stuartese. Par viľas atgriešanos un uzturēšanos savā vecā dzīves vietā pie brāļiem, Liepājā, Emīlijas ielā, pirms daţiem mēnešiem bijām saľēmuši ticamas ziľas, bet dzīvokli kratot un brāļus aizturot, kas visu noliedza, mēs pielaidām kādu neiedomājamu kļūdu. Skapjos un atvilktnēs neko neatrazdami, mēs tuvāk neapskatījām kādu lielu Rokoko lelli, kura nākošā naktī no mūsu aizzīmogotā dzīvokļa pazuda, un kā vēlākās ziľas vēstīja, pazuda kopā ar tanī noslēptu raidītāju. Vimba noliedza, ka būtu otra satikšanās vieta. Tas lika domāt, ka viľas uzticība saviem uzdevuma devējiem bija neiedragāta. Viľas uzdotie raidīšanas laiki un šifri tikpat labi varēja saturēt Ļeľingradai ziľu, ka viľa ir iekritusi. Manās rokās atradās nebojāts raidītājs un divi atsevišķi kodi un šifri tā lietošanai. Es vāciešiem savu ziľojumu vēl varēju noklusēt tikai līdz nākošam rītam. Ievērojot pašreizējo frontes stāvokli, likās tikpat kā neticami, ka vācieši abas spiedzes manā rīcībā atstās vēl ilgāk un dos man iespēju ar Vimbu izbraukt uz vietu, kur viľa bija noslēpusi savu izpletni. Apzinoties, ka Vimbas atzīšanos bez savu kāršu atklāšanas man neizdosies panāktizšķīros pirms tam vēl dzirdēt viľas dzīves stāstu. Interesants tas sākās ar to vietu, kad apsūdzētā sāka stāstīt par savu skolas un studiju laiku, un skolotājas gaitām Rīgas 4. ģimnāzijā, kur viľa kā skolotāja bija strādājusi līdz Ulmaľa apvērsuma laikam. Kaut gan nav nevienai partijai piederējusi, viľa tomēr ģimnāzijas apmeklēšanas laikā un studentes gados bija piedalījusies daţādās sociāldemokrātu sieviešu organizācijās. Alka pēc zināšanām un sabiedrības, viľai aizpildīja visu un nekas nebija par smagu, neviens ţogs par augstu. Apprecoties un ģimenes pieaugumam rodoties, un sākot audzinātājas darbu, šie pienākumi man aizpildīja visu dzīvi, un es biju laimīga. Tad kādu dienu notika Ulmaľa apvērsums ar viľa izkliegtiem tautas apvienošanas solījumiem un taisnības saukļiem. Viľai vieta šinī apvienotā tautā nebija paredzēta. Viľu atlaida no darba. Neviens viľu nepratināja, neprasīja, ko domā vai jūt. Atlaiţot no darba pat kautrējās iemeslu pateikt, bet to viľa nojautusi. Materiālas rūpes viľu nenospieda. Abi ar vīru strādādami, viľi bija tik daudz atlicinājuši, ka bija nopirkuši savrupmāju Rīgā — Meţa parkā. Vīra ienākumi turpmākai dzīvei bija pietiekoši, bet viľai tas bijis par maz. Viľu nekārdinājusi nauda, bet bija vajadzīgs darbs, zināma sabiedrība ap sevi — kľada, ko līdz tam viľai bija devusi skola. Viľa jutās jauna un mīlēja jauniešus kuri viľas audzināšanai bija uzticēti taisni savos pārmaiľas gados, kad no zēniem rodas vīri un no meitenēm sievas. Viľa nebija ar viľiem kopā tikai stundās. Daudzreiz pēc darba skolotāja nodarbojās ar viľiem gan atsevišķi, gan grupās, kā skolā, tā mājā, bet viľa nemācīja marksismu. Zēni, kas viľu bieţi apciemoja mājā, izmantoja viľas starpniecību, lai iepazītos ar viľas vīru, un ar jauniem vai pieredzējušiem gleznotājiem. Tie bija tādi, kuriem bija interese par radošo mākslu, gan apdāvināti, gan arī tādi, kam patika

216


pabūt mākslinieku gaisotnē. Meitenes nereti uzticēja savu pirmo pielūdzēju vēstules un pret tām viľai bija jāizturas kā mātei un draudzenei. Kopīgi apmeklējām teātrus, operas, izstādes, un pārrunās izanalizējām redzēto un dzirdēto. Viľa turpināja: — Ceturto ģimnāziju Rīgā uzskatīja par kreisu. Es tur nekā tādu nesaskatīju, kas runātu pretī mūsu valsts idejai. Bija reizes, kad stundās, pēc notikušām saeimas sēdēm un to atreferējumu parādīšanās laikrakstos, mēs šīs saeimas darbību kritizējām. Tad piepeši radās vīrs, kas visu būvi nojauca. — Pirmā brīdī par iemīļotā darba zaudēšanu neļaunojos. Tikai tad redzēju, ka mana pārāk lielā nodošanās citu problēmām bija daudz ko atstājusi pusceļā pašas mājā. Tagad man bija laiks šīs lietas savest kārtībā. Notikušām pārmaiľām sekoja notikumi, kas daudzas dzīves nozares radikāli pārgrozīja. Šiem notikumiem sekoju ar interesi, bet bez sava sprieduma. Nemanot bija jau pagājis gads. Daudzi jaunā reţīma pretinieki bija apcietināti un ievietoti nometnē Liepājā. Kad apcietinātie bija atguvuši brīvību un atgriezušies, ja arī ne savās vecās darba vietās, tad tomēr atraduši kaut ko līdzīgu, arī es sāku domāt par darbu. Notikušajās pārmaiľās aizvadītajā gadā biju saskatījusi daudz pozitīva. Bija arī dzīves izkārtojumi, kas maniem uzskatiem neatbilda, bet tie nekādā gadījumā nebija tādi, lai pret tiem būtu vērts sacelties. Iesniedzu izglītības ministrijā darba lūgumu, to pieľēma. Solījās aicināt uz pārrunām. Pagāja mēnesis, divi un trīs, nekādas atbildes. Aizgāju vēlreiz. Izglītības ministrijā bija mainījušies saimnieki. Prof. Adamoviču bija nomainījis prof. Tentelis, mans lūgums bija pazudis. Solījās to sameklēt un mani izsaukt. Atcejā uz māju satiku kādu savu bijušo darba kollēgu, ar kuru nebijām redzējušās vairāk kā gadu. Zināju, ka viľa vēl vienmēr strādā skolā. Gribēju pārrunāt jautājumus par skolas dzīvi un skolniekiem. Viľa izrādījās pārāk nevaļīga un, soloties mani apciemot, meklēja iemeslu, lai no manis atvadītos. — Pagāja atkal dienas, nedējas, mēneši. No ministrijas atbilde nenāca un arī manas kādreizējās kollēgas apciemojums vēl nebija noticis. Kādu dienu es atskārtu, ka arī mūsu māja palikusi tukša. Daudzi, kas pie mums agrāk ciemojās, aizgājušā gadā vairs nebija redzēti. Es jutos viena, ka pat savam vīram vairs neuzticēju savas jūtas. Manī notika kāda pārmaiľa. — Jutu, ka manas domas ir nepareizas un spriedumi netaisni. Saľēmu savu gribas spēku, lai cīnītos pret tiem, bet bez panākumiem. Tā,piemēram, es sāku nicināt katru policistu, aizsargu, karavīru, jo pirmām kārtām viľi bija vainīgi pie mana tagadējā stāvokja. Ja kāds no viľiem savu formas tērpu bija pielaikojuši sevišķi labi un viľa stāja bija braša un vīrišķīga, tad tas manās acīs bija kā švauksts. Ja turpretī tērps tam īsti nepiegulēja, tas manās acīs bija lempis. Es biju pat nonākusi tik tālu, ka baidījos ieslēgt radio ziľu laikā un lasīt laikrakstus, lai man nebūtu jāsaduras ar vārdiem par tautas kopību un vadoľa rūpēm. — Nedomājiet, ka es meklēju sabiedrotos savā kādreizējā vidē, kurā darbojos ģimnāzijas un augstskolas laikā. Nē, es no viľiem izvairījos, viľi manās acīs bija gļēvuļi. Es

217


noslēdzos sevī. Pat ar vīra draugiem nevēlējos satikties. Tad nāca lielās pārmaiľas un Ulmaľa vietā par ministru prezidentu kļuva Kirchenšteins. Daţus no vīriem, kas viľa valdībā ieľēma ministru vietas, pazinu personīgi. Bet nedomājiet, ka tādēļ es tūlīt griezos pie viľiem, lai meklētu darbu. Es par to domāju, bet nedarīju. Manī notikušās pārmaiľas bija tik lielas, ka es baidījos, vai būšu spējīga strādāt kā skolotāja. Šo domu nedabūju izdomāt līdz galam, kad kādu dienu pie manis ieradās mans kādreizējais kollēga ar darba piedāvājumu, būt palīdzīgai pie Saeimas vēlēšanu sagatavošanas. Piedāvājumu pieľēmu. Kad Saeimas vēlēšanas bija beigušās, paliku pie jaunās vadības kā tulce un tur nostrādāju līdz dienai, i. īd sākās karš. — Ziľas par gaidāmām atsevišķu cilvēku apcietināšanām un deportācijām man nebija nekādas. Notikušās deportācijas, lielās darba slodzes dēj, man pagāja garām tik pat kā nepamanītas. — Kad izcēlās karš, es uz darba vietu tiku izsaukta īsi pēc pīkst. 5-iem no rīta. Šī agrā rīta stunda arī bija pēdējā, kad redzēju savu vīru un dēlu. Manā darba vietā, Saeimas namā, mans uzdevums to rītu sākās ar dokumentu pakošanu evakuācijai. No Rīgā paredzētām evakuējamām iestādēm kopēja auto mašīnu sapulcēšanās vieta netika nozīmēta. Mašīnām, ar kurām atstājām Saeimas namu, ceļā citas nepievienojās, un mūsu pirmā apstāšanās vieta bija Pleskava. Tur notika daţu dienu uzturēšanās un tad ceļš veda uz Maskavu, kur mūsu valdība atkal atsāka darbu un kuras rīcībā paliku kā tulce, līdz šīgada sākumam, kad kāds krievu sakaru virsnieks pie mūsu valdības man piedāvāja uzdevumu, kura dēļ tagad esmu šeit. Bet nedomājiet, ka es šo uzdevumu pieľēmu aiz pārliecības. Nē, es to pieľēmu tikai tādēļ, lai krieviem pierādītu, ka latviešu sieviete nebūt nav mazvērtīgāka, kā tās krievietes, par kuru varoľdarbiem katru dienu bija pilnas viľu avīzes. Gribēju zināt, kas no Vimbai pazīstamiem latviešiem vēl bija saľēmuši līdzīgus piedāvājumus darboties vācu aizmugurē. Viľa atbildēja, ka to nezinot. Sekoja mans jautājums, ar kuru domāju viľu izsist no sliedēm. Kad viľa savam uzdevumam bija sagatavota un saľēma viltotu pasi, kuras izgatavošanai lietota viena no tām, ko krievi bēgot paľēma līdzi no Latvijas bankas seifiem, tie viľu ieģērba kostīmā, ko tie pirms tam noģērba kādai 14. jūnijā izsūtītai, un tai iedeva vecu maisu. Biju trāpījis naglai uz galvas. Vimba skatījās manī tādām acīm, it kā nupat viľa manī būtu ieraudzījusi citu cilvēku, nekā vairs to, par kādu mani bija novērojusi. Viľas acīs bija apvainotas un pazemotas sievietes niknums, viľas sejas vaibsti bija kļuvuši cieti un asi. Viľa piepeši cēlās no krēsla, lai pievirzītos man tuvāk, un, kā man likās, lai mani izpļaukātu, bet tik tālu viľa netika. Abi mani darbinieki bija viľai jau piesteigusies no muguras un atsēdināja viľu atpakaļ krēslā. Savu jautājumu atkārtoju. Vimba atkal īsu brīdi savas niknās acis pavēra pret mani, bet no sakniebtām lūpām atbilde nenāca. Man tas bija bez kādas nozīmes, tikai kostīma drēbe un piegriezums liecināja ka tas izgatavots Latvijā. Uz Sibiriju izsūtītos neizsūtīja ieģērbšanai, bet gan izģērbšanai. Ar svešādu balss noskaľu Vimba teica: — Kostīms ir mans, tas vienīgais, kas man bija mugurā, kad sākās

218


karš, un uzglabājies tik labā stāvoklī tikai tādēļ, ka es tur viľā pusē visu laiku staigāju maisam līdzīgā drēbē ģērbusies. Pulksteľa rādītājs tuvojās jau otrai rīta stundai un daţas stundas gribēju nogulēt. Vimbas aizvainotām jūtām bija jādod laiks nomierināties, un nodevu viľu sardzei ievietošanai Liepājas apgabala cietumā. Parocīgāk būtu Vimbu paturēt mūsu aresta telpās, bet tur atradās radiste, un mazākā sarga neuzmanība to Vimbai varēja atklāt, bet to es vēl negribēju. Kad sardze Vimbu bija pārľēmusi, tad viens no maniem darbiniekiem, kas visu laiku pacietīgi bija rakstījis nopratināšanas protokolu un tagad tā kopijas pa atsevišķiem eksemplāriem kopā sprauţot, griezās pie manis: — Priekšniek, kāda velna pēc jūs ar to mātīti taisiet tādu teātri? Man no malas skatoties, likās, ka viľa velk tikai laiku. Kas tad ir visi tie bijušie un tagadējie sūdu brāļi? Ţurnālisti, rakstnieki, profesori, visi no viena midzeľa. Šī mātīte augstskolu beigusi, mākslinieka sieva un tagad atradusi īsto laiku un vietu kur sūdzēties par netaisnību, ko Ulmanis viľai ir nodarījis. Es gribētu zināt, ko viľas tagadējiem maizes tēviem nodarīja tie tūkstoši, kas aizgāja uz Sibiriju? To izsūtīšana viľai toreiz darbā pagājusi garām nepamanīta. Pēc viľas apcietināšanas jūs teicāt: — Man ir iespaids, ka mums būs darīšana ar sevišķi inteliģentu sievieti. Cūka viľa ir, ne inteliģenta sieviete! Tagad viľa gaudo, — Glābiet manu vīru un dēlu, tie nav vainīgi. Ja tie ir tādi eľģeļi, kā viľa saka, kāpēc tad viľa ierodoties Liepājā, tūlīt neievietoja avīzē sludinājumu un nelūdza atsaukties tos, kas ar viľas vīru ir tikušies pēdējā laikā? Tas viľai nebija vajadzīgs, jo par sava vīra labklājību tai ir pietiekošas ziľas no Maskavas, kas tur čūsku midzeni jau varbūt ir ierīkojusi pirms gadiem. Bet "piederīgie" no Makašēniem bija svarīgāki ir par vīru, ir par dēlu! — Ko mēs tur tādu svarīgu atradām, kad paľēmām viľu aiz čupras? Neko, tikai koferi ar naudu. Jūs viľai nemaz neesat prasījis, kādā ceļā viľa tik ātri nokļuva Liepājā? Varbūt jau drīzi kāds cits koferis eksplodēs kāda bēgļu kuģa kravtelpās. Kā tas gadījās, ka tā knīpa, kas te bija pēcpusdienā, aizķērās Planīcā un viľas abas tur nesatikās? Viľa aizķērās tikai tādēļ, lai tur noslēptu citus līdzīgus koferus, bet šī te ar naudas kuli steidzās iekārtot midzeni. Priekšniek, paskatieties tikai drusku atpakaļ, kas ir visi tie, kas te nokrituši no gaisa? Nolaisto māju saimniekdēliľi un visādi dīkdieľi, tādi, kas sevi varētu saukt par strādniekiem, neviena. Bet tiem jau arī nekad nav bijis laika domāt par niekiem, tiem bijis jāstrādā un arī tagad viľi strādā uz goda, ja ne savās fabrikās, tad kā leģionāri, jūs tik ilgi skriesit pie Hildemaľa, kamēr vienu dienu pats vairs nepārnāksit. Jums vajadzēja dzirdēt, kādā tonī runāja baznīckungs Kamols, kad viľu pratināja. Viľš atļāvās man noprasīt, vai es esot īsts latvietis? Atbildēju, ka esmu ţīdam no ratu pakaļas izkritis, bet ja man atskries meita, krievam viľu neizprecināšu. Pēc Latvijas likumiem un prakses esot tā, ka mācītāji baudot zināmu neaizskaramību. Tad man pietika, te gadījies gans, kas gatavojas atstāt savu ganāmpulku. Kad es to puikas dienās biju izdarījis tikai uz īsu brīdi un iekāpis lazdu krūmā, tad mans saimnieks tā sazibināja dibenu, ka līdz šai dienai neesmu aizmirsis, kas ir

219


pienākums. Kāpēc tad uz Zviedriju nebēg tie rucavnieki, kas burtiski ar pliku roku krieviem noľēma divus tankus. Tas Saldus dakteris nemaz nav mazāks idiots, kā pārējie viľam līdzīgie. Vācietis tāds un vācietis tāds, bet parunājiet šodien ar tiem, kas ar vāciešu palīdzību pēdēja brīdī izspruka no Ķemeriem un Tukuma, tiem ir pavisam cita valoda. — Priekšniek, es zinu, ne jūs, ne es un neviens no mums vāciešus neieredz, bet mēs arī visi kā viens apzināmies, ka bez vāciešu palīdzības no utainiem vaļā netiksim. Laika mums vairs nav atlicis daudz, lai neteiktu, ka ir jau par vēlu. Mums tagad ir jāiet kopā tikai ar viľiem un vispirms jāsit pa kreisi. Ja ir vajadzīgs, tad esmu gatavs to darīt arī pa labi. Mēs te jau mēnešiem ilgi katru nakti noľemamies līdz rītam. Rītu no rīta katrs rīsim atkal savu Pervitīna devu un skriesim kā medību suľi izkārtām mēlēm, lai pēc tam sekojošā naktī jūs līdzīgām mātītēm kā šeit te, atkal piedāvātu palīdzību. — Pietiek, ej izgulēties! Rītu domāsi citādi, un tādēļ ar labu nakti. Kad atmodos, pulkstens bija drusku pāri sešiem. Jutos svaigs un enerģijas pilns, bet gultu vēl neatstāju. Sāku pārdomāt, kādu seju pēc pāris stundām rādīs Hildemanis, kad nodošu viľam raidītāju un abu sieviešu kodus un šifrus. Vai aizturētās viľš vēl atstās manā rīcībā, vai tūlīt pieprasīs sev? Ja tā, tad Vimbas liktenis nelikās sevišķi roţains, jo sakaru uzľemšanai ar Ļeľingradu Hildemanim pietika tikai ar viľas radisti. Tā viľam bija vajadzīga tikai par tik, par cik Ļeľingradā pazīst viľas "rokrakstu", tas ir, viľas pirksta piesitiena īpatnības, noraidot morzes alfabēta burtus un skaitļus. Sāku domāt par Kīglera vārdiem, ko viľš man teica: — Sargājiet katru savas tautas piederīgo, jo pārbaudījumi, kas pār jums vēl nāks, var izrādīties tik lieli, ka jūs tos sava mazā skaita dēļ navarēsit vairs pārdzīvot. Kīglers domāja par vācu kolonizācijas plāniem Baltijā. Tie bīstami vairs nelikās, bet toties draudoši tuvojās Baigā gada atkārtošanās. Ka nākamie gadi būs vēl baigāki, šaubu nebija. Mana sašutušā darbinieka šinī rītā teiktais manī uzvandīja to pašu rūgtumu, kāds bija viľā. Man pret abām gūsteknēm radās tāds naids, ka es citu neko vairs negribēju, ka tikai pēc iespējas ātrāk šo lietu nobeigt un nodot vāciešiem. Pie šīs domas palikdams, tūlīt atstāju gultu lai varētu ierasties pie Hildemaľa, bet tad ieskanējās telefons. Zvanīja deţurants, ka esot piezvanījis cietuma nakts maiľas vecākais uzraugs un ziľojis, ka Vimba lūdzot ar mani sarunu pēc iespējas ātri. Labā ieguvuma dēļ es Hildemanim savu ziľojumu pēc pulksten 8-iem novilcināt neuzdrošinājos. Hildemani sastapu saīgušu un neapmierinātu, viľa kabinets izskatījās tumšs un tukšs. Tur nebija vairs daudzi no tiem ikdienišķiem sīkumiem, kas to darīja siltu un mājīgu. Kad noliku viľam priekšā savu ieguvumu un īsos vārdos pastāstīju, cik tālu esmu ticis, Hildemanis spēji pārvērtās. Abām rokām saķēris mani aiz pleciem un slavinādams visiem iedomājamiem vārdiem, viľš pie sevis runāja un gudroja, kam piekrīt tiesības uzľemt jaunus sakarus ar Ļeľingradu, ko uzdeva noskaidrot saviem darbiniekiem. Man vajadzēja viľam nodot radisti tūlīt, bet Vimbu vēl daţas stundas drīkstēju pratināt. Hildemanis nepiekrita nodomam ar

220


Vimbu izbraukt uz vietu, kur viľa bija noslēpusi savu izpletni un tā varbūt atrast vēl kādus citus pierādījumus par viľas uzdevumu. Vēlākais pulksten 14-os man viľa jānodod Hildemanim. Atvesta no cietuma, Vimba izskatījās negulējuši, bet ne savārgusi. Iemesls lūgumam runāt ar mani nebija tas, ko domāju — viľas atzīšanās par satikšanās vietu. Viľa lūdza, lai es pārrakstu viľas kratīšanas protokolu un no tā svītroju viľai noľemto lietus sargu un zelta rokas pulksteni. Viľa savu lūgumu pamatoja ar to, ka apzinoties kāds liktenis viľu sagaida un tādēļ viľas pēdējais lūgums, lai svītrotās mantas es paturētu pie sevis. Ja es kādreiz sastaptu viľas vīru un dēlu, tad tās nodot viľiem. Lietussargs ir dēla dāvana, ko saľēmusi savā pēdējā dzimšanas dienā Latvijā. Pulkstenis ir no vīra, kā saderināšanās dāvana. Attiecībā uz lietussargu, Vimbas lūgumu varēju izpildīt, bet pulksteni nē. Pratināšanā vācieši neticētu, ka viľa ir izsēdināta bez pulksteľa. Kad kratīšanas protokols bija pārrakstīts, jautāju Vimbai, kā mēs tik ātri varējām atklāt, ka viľa ieradusies no otras puses un tikpat ātri atklāt viľas apmešanās vietu? Viľa domāja, ka vainīgs bijis viľas naudas koferis, kuru viesnīcas īpašnieks viľas prombūtnē būs pārbaudījis un ziľojis mums. Atbildēju, ka tikai čekai katras mājas sētniekam bija jāziľo par saviem iemītniekiem, bet pie mums tā nav. Bet vai viľa nekad nav domājusi, ka viľas apmešanās vietu mums pateikusi radiste, kuru sagūstījām kā pirmo.? Vimba spēji nosarka, bet cenšoties palikt mierīga, atbildēja, ka tik aplami viľa nav domājusi, jo viľa to nezināja. Piekritu, ka to viľa nezināja, bet zināja, ka viľu meklēs ar sludinājumu Kurzemes Vārdā. Vimbas atbilde izpalika, tikai pēc smagas nopūtas viľa paskaidroja, ka gribējusi to glābt. Viľa zinot, ka radiste esot ļoti jauna un savu dzīvi vēl nemaz nav dzīvojusi. Atbildēju, ka es arī viľu gribēju glābt, bet tikai par simtprocentīgu atzīšanos. Radiste man uzticējās vairāk, viľas uzticību, kā redzams, iemantojis netiku. Viľa atgādināja, ka to esmu ieguvis, bet es esot brīdinājis, ka vācieši ne katru reizi solījumu turot un tāpēc, šī rīta lūgums, pārrakstīt kratīšanas protokolu. Solīju protokolu pārrakstīt, bet vispirms prasīju, kā viľa tik īsā laikā nokļuva Liepājā. Esot braukusi ar kādu vācu militāru mašīnu, jo vācu valodu pārvaldot. Kad Vimba pa protokola pārrakstīšanas laiku nepārtraukti spaidīja savas blūzes podziľas, iejautājos vai tur nav paslēpta inde. Viľa to tiešām vēlējusies, bet iekrišanas gadījumā bija paredzēta pistole. Jautāju, kāpēc tā nebija viľas rokā, kad atvēra durvis? Viľa atzinās, ka šādam uzdevumam viľa acīmredzot nav derīga. Jautāju, kāpēc viľa to nepateica tiem, kas pirms gada viľu šādam uzdevumam sagatavoja, un kur viľa pieteicās brīvprātīgi. — Tur otrā pusē nevienam nav savas gribas, tur visu nosaka tikai viens vīrs — Staļins. Viľā mājo kāds pirmatnēji īpatnējs spēks. Mēs kādreiz mācījāmies, ka tāds pirmatnējs spēks mājojis Raspuķinā. Staļinu es tiku redzējusi un dzirdējusi tikai vienu reizi — 1941. gada novembrī, kad viľš oktobra revolūcijas 24 gadu atceres dienā runāja Maskavas apakšzemes dzelzceļa stacijā Majakovski. Viľa runas iespaids bija neiedomājams. Ja Staļins toreiz būtu

221


sapulcētiem teicis, ka uzvara pār vāciešiem sasniedzama tad, ja viľi visi ielēktu Maskavas upē, tad viľi to būtu darījuši. Vienīgā Staļina kļūda ir tā, ka viľš pakļautām tautām ir atľēmis Dievu, jo paļaušanās uz Dievu slāvu tautām ir neiedomājama. Tagad viľš daļēji to atdevis, un kas no tā vēl pietrūkst, to papildina viľa mērķtiecīgā propaganda, kas katru dienu slavina kādas citas viľa impērijas tautas varonīgo cīľu pret vāciešiem. Ar to katrai tautai tiek kultivēts pieaugošais nacionālisms, bet griba būt labākiem par pārējām tautām izmantota vienam mērķim — vāciešu sakāvei. Tālāk Vimbu izprašľāt man vairs neizdevās, to pārtrauca rīkojums no Hildemaľa, viľu nekavējoši pārsūtīt viľam. Steigā savā dienesta atzīmē rakstīju, ka pēc manām domām, viľas abas ir noderīgas sakaru uzľemšanai ar Ļeľingradu. Kad ar Vimbu ierados pie Hildemaľa, viľu jau gaidīja kāds vācu kara flotes virsnieks ar diviem instruktoriem, kuri pārľēma Vimbu un iesēdināja auto mašīnā, kur jau bija arī radiste. No ārpuses caur logu novēroju, ka viľas nejutās sevišķi omulīgas viena otru ieraugot.

KAPITULĀCIJA Pirmais jaunums, ko Ciglers ieveda, pārľemot mūsu kopējo dienesta vietu, attiecās uz deţūrēm. Ja deţūrvirsnieks bija vācietis, tad deţūrinstruktors bija latvietis, vai atkal otrādi, par ko mēs, latvieši, bijām apmierināti. Tuvās frontes dēļ mēs nepārtraukti 24 stundas bijām lietas kursā par notikumiem ap mums, jo mūsu dienesta vietai bija nepārtraukti sakari ne tikai ar visām Geheime Feldpolizei dienesta vietām, Feldgendarmerie un Jagdkommando, bet arī ar obergruppenfūhrera Fuksa mītni. Tai bija tieši sakari ar Kurzemes bruľoto spēku virspavēlnieka mītni Kuldīgā un pat Berlīni. Pēc normālā darba laika no šīm dienesta vietām ziľojumus un rīkojumus saľēma mūsu deţūrvirsnieks, tad tas bija ziľu avots par stāvokli Kurzemes frontēs. Deţuranti mainījās rītos pulksten 8-os. Norīkojumu saraksts parasti bija kārtībā nedēļu uz priekšu. 1945. gada 7. maija rītā deţūrvirsnieks bija kāds vācietis ar manai dienesta vietai kādreiz piekomandēto drošības dienesta kaprāli Georgu Lindi kā deţūrinstruktoru. Šādā sastāvā tie savu dienestu neturpināja ilgi. īsi pēc pulksten 9-iem tiku izsaukts pie Ciglera, kur saľēmu viľa pavēli pārľemt deţūrvirsnieka pienākumus, bet deţūrinstruktors palika Linde. Tā Kurzemes ielenkuma laikā pirmo reizi sanāca, ka mūsu apvienotā dienesta vietā abi deţuranti bija latvieši. Man šāda piepeša deţūrvirsnieka maiľa likās aizdomīga, domāju vai tik vācieši negatavojas bēgt un mūs atstāt vienus? Tam bija vairāki iemesli. Kurzemes fronte ielenkuma laikā visus krievu uzbrukumus bija atvairījusi, bet Vācijā stāvoklis bija kritisks. 25. aprīlī amerikāľu un krievu spēki pie Elbas bija sarokojušies. 30. aprīlī

222


Hitlers bija izdarījis pašnāvību un 2. maijā bija kritusi Berlīne. Man bija arī zināms, ka 5. maijā Kurzemes bruľoto spēku virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Hilperts, mūsu tikai 4. maijā jaunradītās Latvijas pagaidu valdības pārstāvjiem, pulkveţleitnantam Osim un agronomam Ander-sonam bija pateicis, ka viľš tādu valdību neatzīst un ka viľa priekšnieks ir tikai lieladmirālis Dēnics, kuru viľš tomēr informēšot par mūsu centieniem. Pēc 4. Kurzemes lielkaujas, kas notika Priekules telpā un par kuru īsumā tiku minējis nodaļā Vācu okupācija, kopā ar daţiem Rīgas kollēgām vairākkārt mēģinājām ar Cigleri pārrunāt jautājumu, kā eventuēlas Kurzemes kapitulācijas gadījumā no tās izvairīties. Nācām ar priekšlikumu, vai nebūtu lietderīgi uzľemt sakarus ar pāris zvejniekiem, kuri domā par savu ģimeľu glābšanu. Viľu laivas varētu apgādāt ar degvielām un pārľemt mūsu rīcībā. Ar to būtu nodrošināta ne tikai to nautiskā vadība, bet arī techniskā gatavība. Ciglers mūsu domas labprāt uzklausīja, bet tām nepievienodamies, mūs mierināja, ka viľam no augstākās priekšniecības esot solījums, ja Kurzemē stāvoklis pasliktināšoties, mūs pārvedīšot uz Vāciju. Ciglers domu par laivu pārľemšanu noraidīja minēdams, ka visi peldošie līdzekļi, kas atrodas Kurzemes piekrastē, pakļauti Baltijas jūras kara flotes komandierim, kas tomēr neatbilda patiesībai. Daţas dienas pēc 6. Kurzemes lieikaujas, kas Saldus telpā bija ilgusi no 18. līdz 31. martam, Ciglers mūsu "runas vīru grupu" aicināja pie sevis. Bez kāda ievada īsos vārdos raksturojis Kurzemes frontes stāvokli, pateica, ka mums katram gadījumam jāiekalkulē arī apstāklis, ka pienākot "X" stundai, mēs Kurzemi pa juras ceļu atstāt nevarēsim. Tādēļ jau laicīgi jāsāk domāt par līdzīgu pārtikas un municiju baţu ierīkošanu, kādas ir Meţa kaķiem un Cepelinam. Jābūt gataviem vai nu pāriet uz partizānu karu vai cauri Lietuvai un AustrumprOsijai mēģināt sasniegt brīvo Vācijas territoriju. Katram jāapzinās, kādam nolūkam pataupīt savas pistoles pēdējo patronu. Viľš man uzdeva izraudzīt vairākas apgādes slēptuvju vietas daţu dienu laikā. Ciglers vēl atgādināja notikušo sarunu neizpaust. Vietas sameklēju, un karšu kordinātes nododams Cigleram ievaicājos, kad varēšu viľam tās parādīt dabā un kad būs jāiesāk to ierīkošana. Ciglers izvairījās dot atbildi. Bezdarbībā, kā kaujams jērs, Ciglera iedomātai nākotnei pretim iet negribēju. Sazinājos ar Liepājas zvejnieku ostas priekšnieku Strazdu. Ar viľa starpniecību un divu zvejnieku laivu īpašniekiem, nodrošināju apmēram 80 vietas, par ko informēju arī pārējos "runas vīrus". 5. maijā īsi pēc pusdienām man piezvanīja Strazds un pastāstīja, ka priekšpusdienā vairāki vācieši SS formas tērpos zvejnieku ostā visām motorlaivām pārbaudījuši degvielu krājumu. Pēc tam manas sarunātās divas laivas vēl papildus apgādājuši ar degvielām. Pēc tam katrā iekāpuši divi vīri un likuši tām braukt uz Pāvilostu. Nākošā dienā laivas neatgriezās, un manas pūles dienesta vietā noskaidrot, kuri no mūsu vāciešiem tās varētu paľemt, panākumus nedeva vācu personāla nepārtrauktās kustības dēļ. Arī 7. maija rītā laivas nebija atgriezušās un "piesiešana" pie dienesta vietas man likās sevišķi aizdomīga.

223


Deţurantu telpas bija ēkas apakšstāvā, pirmajā istabā pa kreisi no ieejas. Deţūrvirsnieka pienākumos bija vairākas reizes dienā un naktī pārbaudīt novietnes sardzi un izliktos posteľus. Dienestu pārľemot, deţūrvirsnieks pārľēma arī trīs aizzīmogotas aploksnes, kuras bija atveramas zināmā kārtībā, saľemot noteiktas paroles no dienesta vietas priekSnieka vai viľa vietnieka. Šīs paroles katrai aploksnei bija — Anna, Berta, Dora. Ārpus normālā darba laika dienesta vieta bez deţurantiem vēl bija latviešu sardzes vads, kura priekšnieks parasti bija kāds instruktors, un blakus deţurantu istabai dzīvošanai novietotie dienesta vietas seši latviešu šoferi. Atsevišķā sētas mājiľā bija novietoti tik pat daudz vācu šoferu, ar kopējo vācu priekšnieku. Pēc darba laika dienesta vieta ar ārpusi bija savienota ar diviem telefona aparātiem, vienu — oficiālo, kas atradās deţūrvirsnieka rīcībā un neoficiālo, kas atradās šoferu priekšnieka rīcībā. Dienesta telpās dzīvojošie un sardzes vads pēc darba laika bija padoti deţūrvirsniekam, bez viľa atļaujas tie novietojumu atstāt nedrīkstēja. Šāds deţūrvirsnieka dienests normālā laikā bija patīkams, jo prakstiski visa darba diena palika paša rīcībā. 7. maija darba diena man pagāja tikpat mierīgi, kā daudzas iepriekšējās. Arī krievu lidotāji netika Liepāju traucējuši. Tikai daţas minūtes pirm normālā darba beigām pie manis iesteidzās Rīgas kollēga Šterns, un Ciglera vārdā lūdza, lai mēģinu sagādāt 50 - 60 Latvijas blanko pases ar attiecīgiem parakstiem, pierakstīšanās un amata zīmogiem. Liepājas prefektu Graudu vēl laimīgi sazvanīju viľa dienesta vietā un pēc pāris stundām Šternam pases varēju nodot. Kādam nolūkam Cigleram pases vajadzēja, to ar Šternu tanī brīdī vēl neatminējām. Atrisinājums nāca vēlāk. Pārbaudījis posteľus un ar Lindi paēduši atnestās vakariľas, gatavojos atlaisties uz dīvāna. Šo nodomu iztraucēja kāds klauvētājs pie durvīm, kurš, negaidot atbildi, tās jau vēra. Uz sliekšľa apstājies, sardzes vada komandieris, serţants Dobelis manāmi satraukts man ziľoja, ka no Leģiona inspektora štāba kāds viľa vecs kara biedrs, kurš bijis ceļā uz radiofonu, bija viľam teicis, ka kļuvis zināms, ka rītu pulksten 12-os Vācija kapitulējot visās frontēs. Par kapitulāciju jau bijām runājuši mēnešiem ilgi, un daļēji uz to arī gatavojušies, bet vēl līdz šai dienai mūsos mājoja cerība, ka kara beigas var noslēgties arī bez Vācijas galīgas kapitulācijas. Tagad šis vārds pirmo reizi tika izrunāts un tas skanēja pavisam citādi, nekā tad, kad mēs to pārspriedām daţādās variācijās. Kur šāda ziľa Leģiona inspektora štābā saľemta, Dobelis nezināja. Tādēļ viľš steidzies pie manis, vai es nevarot kaut kur piezvanīt un uzzināt ko vairāk? Kamēr es viľa domu īsi pārdomāju, aiz Dobeļa muguras, viľu sāľus bīdīdams un durvis plaši vērdams, pie manis bravūras un dzīves prieka pilns strauji ienāca Leģiona inspektora štāba leitnants N. Paskatījies uz mums viľš skaļi noprasīja: — Vecīši, kas noticis? Jūs visi trīs izskatāties kā izkakātas krizdoles!

224


Šim labam kurzemnieku salīdzinājumam atbildi nesagaidījis, runāja tālāk: — Lūk, es tev no radiem Medzē atvedu kādu taukumu. Biju tavā kopmītnē, bet baidījos to tur atstāt. Nakts maltīti mēs varam ieturēt kopīgi, un, lai kumoss neķertos rīklē, no manas puses šī pudele. Tā runādams leitnants N. uz galda jau bija nolicis kādu paciľu un tai blakus 32 grādīgo jēlspirta pudeli, vienīgo "labo padzērienu", kādu Kurzemē vēl raţoja. Tad leitnantam N. pateicu, kādas ziľas Dobelis bija saľēmis no savas dienesta vietas. Par nakts maltīti vairs nedomādams, bet solīdamies man piezvanīt, leitnants N. pēc daţām minūtēm, vairāk skriešus nekā iesus, bija ceļā uz Leģiona inspektora štābu, kas no manas dienesta vietas atradās tikai apmēram 400 metru. Pēc nepilnas stundas sagaidīju pašu leitnantu N., viľa kollēgu, virsleitnantu Vairogu un Bukas rotas leitnantu Ever-tu. Leģiona inspektora štābā ziľa par kapitulāciju bija noklausīta no angļu BBC raidītāja. Kaut štāba vadība ar pulkvedi Lasmani priekšgalā teikusi, ka oficiāli vēl neko nezinot, papīru iznīcināšana tur notiekot pilnā sparā. Virsnieki atkārtoja Dobeļa lūgumu — "kaut kur" piezvanīt un uzzināt patiesību. Zvanīju uz kopmītni, kur dzīvoja arī Ciglers, bet runāt es gribēju ar Rīgas kollegu Pūriľu. Sarunu nedabūju. Telefona centrāli bija pārľēmuši vācieši. Lai dabūtu savienojumu, bija jāzina parole. To pateicu, nakts gājējiem tā bija — Papier und Krieg.bet tā nederēja, sarunām bija cita, ko nezināju. Izšķīros aizsūtīt Lindi pie Pūriľa, bet arī no tā nekas nesanāca. Brīdī, kad Linde gatavojās telpu atstāt, pie durvīm klauvēja iekšējais sargs un pieteica, ka ar mani vēloties runāt kāds vācu armijas virsnieks, kurš savu vārdu neminot, bet zinājis nosaukt manu. Vestibīlā uz mani gaidīja virsleitnants Frosts, kas bija latvietis — Arnolds Salnājs. Viľš dienēja vācu armijas pretizlūkošanas dienestā. Mūsu draudzība bija radusies pirms daţiem gadiem, kad mūsu abu ceļi pirmo reizi krustojās dienesta darīšanās. Paľēmis mani zem rokas un pavedis vestibila vistālākā kaktā, kur iekšējais sargs mūsu sarunu nevarēja dzirdēt, Frosts pateica sava nāciena iemeslu. Rīt pulksten 14-os Vācija kapitulē visās frontēs. Viľa dienesta vieta pēc stundas atstāj Kurzemi, lai dotos uz Vāciju. Man viena vieta esot rezervēta, un aicināja mai braukt līdz. Bet es nevarēju atstāt dienestu un gļēvi dezertēt. Ar kādām acīm lai es nākotnē raudzītos to cilvēku sejās, kuri man uzticējās un ar kuriem varbūt dzīvē mans ceļš vēl kādreiz krustosies? Mana sirdsapziľa teica nē. To pateicu arī Frostam. Viľš mani saprata. Ar rokas spiedienu viľam pateicos par draudzību, un mēs šķīrāmies. Frosts atvadījās ar vārdiem: — Ja kādreiz tiksimies, tad pasmaidīsim. Bet mēs vairs netikāmies. Atgriezies dienesta telpā, īsos vārdos pateicu, kas man par kapitulāciju bija zināms. Palaidis Lindi uz vienu stundu šo ziľu pavēstīt savai ģimenei, mēs palikušie četri "dūšas" uztaisīšanai ķērāmies pie pieticīgās nakts maltītes. Dīvaini, mēs toreiz nerunājām, kas notiks ar mums pašiem. Mēs runājām par Lindi un viľa neapskauţamo stāvokli, bet leitnants N. klusēja, viľa stāvoklis nebija labāks.

225


Linde bija no Vidzemes. īsi pirms tās krišanas viľš savu sievu un meitu, kura tikko bija sākusi staigāt, bija pārvedis uz Liepāju. Lindes kundze negribēja viena ar mazu bērnu uz nepazīstamo Vāciju doties. Viľa palika Liepājā un dzīvoja no tām pašām cerībām, no kurām toreiz dzīvoja daudzi. Kad Linde bija atgriezies, arī dzīve bija atgriezusies savā nepielūdzamā tiešamībā. Leitnants N. un Vairogs izšķīrās, ka vienīgais ko viľi var darīt, ir atgriezties savā dienesta vietā un palikt kontaktā ar mani. Leitnants Everts palika pie manis, kā viľš teica, tuvāk pie pēdējās pavēles, kura pie manis noteikti pienākšot ātrāk kā viľa vienībā. Pulksteľa lielais rādītājs jau bija pasācis deldēt 7. maija pēdējo pusstundu, kad šoferu dzīvojamā telpā varēja saklausīt kľadu un skaļu sarunāšanos. Iegāju pie viľiem, kur uzzināju, ka šoferu priekšnieks bija viľus modinājis un licis sagatavoties izbraukšanai. Kad aizsteidzos pie viľa, tur vācu šoferi ģērbās ar lielu steigu. Viľš man pārmeta, ka man jāzinot kas vairāk. Ciglers pavēlējis, ka visiem spēkratiem visīsākā laikā jābūt izbraukšanas gatavībā. Piepeši man viss bija skaidrs un saprotams. Ar savu priekšlikumu par daţu laivu konfiscēšanu, es vāciešiem biju parādījis ceļu, kā izvairīties no kapitulācijas. Ka viľi konfiscējuši un nogādājuši uz Pāvilostu taisni manas sarunātās laivas, likās aizdomīgi. Izšķirošais bija tas, ka tagad tikai šoferiem atlika iedarbināt mašīnas, pa daţādām novietnēm savākt vāciešus un pēc tam doties taisnā ceļā uz Pāvilostu, un pirms saules lēkta izbraukt jūrā. Vai latviešu šoferiem laivās būs vietas, vai pret tiem paredzēta tāda pati nodevība, kā pret mums, tas vairs nelikās svarīgi. Svarīgi bija šos nodevības plānus izjaukt. Ja bojā ir jāiet, tad vismaz ar "mūziku". Tsos vārdos Evertam pastāstīju par mūsu iepriekšējo plānošanu ar Cigleri un laivu mīklaino konfiscēšanu. Viľa domas pēc notikušās "apkārtceļa trauksmes" sedzās ar manējām. Vācieši gatavojās bēgt. Ilgai plānošanai nebija laika, bija jārīkojas, un mēs rīkojāmies. Everts devās uz savu vienību, kas bija novietota Gulbju dīķa vasarnīcās, lai par notikušo informētu savu komandieri Buku, un pēc tam ar visu rotu ierastos pie manis. Dobelim uzdevu dubultot posteľus, ēkā bez šīs dienas paroles nevienu neielaist un no ēkas pagalma neizlaist nevienu auto mašīnu. Sekas nebija ilgi jāgaida. Caur dienesta telpas logu novēroju, ka sardze pieklājīgā attālumā no ēkas ieejas durvīm aptur vāciešus, kuri bija diezgan nolaidīgi, lai saľemtu katrai dienai paredzēto paroli. Visur viľi bija paraduši durvis vērt ar savām dienesta apliecībām. Viľi ar sargiem strīdējās par savām tiesībām, bet bez panākumiem. Vāciešu ierašanās nozīmēja, ka izbraukšana bija paredzēta no dienesta vietas. Tas nesakrita ar manām aizdomām, bet tad caur logu no tumšās istabas uz ielas ieraudzīju Cigleru. Neaizpogātā mētelī un rokā turot savu vidus jostu, pie kuras karājās pistoles kaburs ar pistoli, viľš sargiem kaut ko teica. Tie viľu pieklājīgi sveicinot, plaši atvēra ēkas dubultdurvis. Izsteidzos vestibilā, Ciglers saķēra manu labo roku, skriešus pārlecot katru otro kāpienu, rāva mani sev līdz uz savu kabinetu otrā stāvā. Tur viľš man teica: — Rītu pulksten 14-os Lielvācija kapitulē visās frontēs. Atstāt Kurzemi mums nav tikpat kā nekādas iespējas. Nododu jūsu rīcībā

226


visus transporta līdzekļus un sāciet organizēt visas rezerves pārtikas un municijas uzlādēšanai. Cilvēkus ľemiet līdz pēc saviem ieskatiem, pēc tam dodieties uz tuvāko slēptuvi. Tur pēc mantu nolādēšanas izkārtojiet spēkratu noslēpšanu, bet pats ar tukšo transportu atgriezieties Liepājā, lai paľemtu mūs. Pirms ķēros pie darba, man vēl Buka rotai bija jāpaziľo jaunais stāvoklis. To uzľēmās izdarīt Dobelis ar vienu no saviem kaprāļiem. Kad ieradās Šterns, man atkrita rūpes par trauksmes mugursomu, kura atradās kopmītnē, jo Šterns to man atnesa. Kad 1945. gada 8. maijā pulksten 5-os ausa brīnišķīgs rīts, es ar četrām smagi piekrautām kravas automašīnām un 23 vīriem atstāju Liepāju. Manā pavadonībā nebija neviena no maniem bijušiem četriem vīriem. Tiem katram vēl pēdējā brīdi bija kaut kas kārtojams savās dzīves vietās. Manās interesēs bija, lai pēc iespējas lielāks latviešu skaits, apstākļu pazinēji paliek dienesta vietā un izlīdzina vāciešu vairākumu. No līdzi paľemtiem 23 vīriem, 13 bija vācieši un 10 latvieši, pie kam divi bija no Rīgas dienesta vietas un astoľi frontes cīnītāji, kuri savu ievainojumu dēļ bija pārskaitīti uz aizmugures vienībām un nokļuvuši manā dienesta vietā, bet ne manā padotībā. Šos vīrus, starp kuriem nebija neviena, kuru krūtis negreznotu vairāki ordeľi, izvēlējos ar zināmu nolūku. Ja ceļā gadītos kādi neparedzēti kavēkļi, tie būs vīri, uz kuriem katrā situācijā varēšu paļauties. Mūsu ceļš veda caur Kara ostu, Šķēdi un tālāk uz Vērgaliem. īsi pirms mērķa, kur grantētais ceļš izbeidzās un tālāk turpinājās kā meţa ceļš, negribēdams atstāt auto riepu nospiedumus, mašīnas apturēju, sākām izlādēt kravu un nomaskēt meţa pļaviľas krūmos. Tā nebija mūsu slēptuve, to varēja saniegt, ejot tālāk pa meţa ceļu, tad pie kādas iegaumētas vietas bija jānogrieţas uz ziemeļiem, kur pēc apmēram viena kilometra purva malā bija krūmiem un jaunām eglītēm aizaudzis meţa izcirtums. Tur bija mūsu slēptuve, kas no divi kilometri attālās meţa otrās malas bija sasniedzama tikai pa maziem cinīšiem šķietami aizaugušā purvā. Tur pārrunājām kur un kā mantas noslēpt, un steidzāmies atpakaļ, lai es drīzāk varētu atgriezties Liepājā. Apmēram 200 metru pirms mantu izkraušanas vietas, nevarēju saskatīt uz ceļa atstātās auto mašīnas un nopriecājos par vīru apzinīgumu. Mašīnas bija tik pamatīgi nomaskētas, ka es tās nesaskatīju arī vēl tad, kad pēc nākošiem 100 metriem uzduramies nomaskētam apsargam. Kad jautāju, kur mašīnas, viľš palika ar vaļēju muti. Viľš norādīja, ka es šorīt teicis, ka mašīnām vēlreiz būs jāatgrieţas atpakaļ uz pilsētu, un tā šoferi uz turieni aizbrauca. Atlikušos 100 metrus līdz pārējiem vīriem es noskrēju skriešus. Jautāju vai neviens nav sapratis, ka man bija jābrauc līdzi? Sapratuši bija visi, bet šoferi domājuši, kādēļ kavēties, ceļu viľi zina un laiks pašreiz ir dārgākā manta. Loģiski tas bija, bet pavēle izpildīta nebija. Virs Liepājas bija sakatāmi krievu uzlidojumi. No ugunsgrēkiem virs pilsētas zilās debesīs bija izveidojies liels dūmu mākonis, kas izskatījās kā pakārts zvans. Sev jautāju, kas krieviem bija par interesi vēl tikai daţas stundas pirms kapitulācijas iznīcināt pilsētu, kurā jau nākošā dienā viľi būs valdnieki? Bet tā jau bija viľu polītika un mērķis, kuru jau bija nosprauduši Jānis

227


Briesmīgais un Pēteris I, iznīcināt mūsu zemi un mūs pašus, bet pārpalikušo tukšo telpu pārpludināt ar saviem tūkstošiem. Ari no frontes puses saklausāmā artilērijas kanonādes pieaugšana lika domāt, ka krievi ir izšķīrušies vācu fronti pārraut vēl pirms kapitulācijas sākuma. Vēlāk izrādījās: spekulēdami uz to, ka vācu karavīrs īsi pirms kapitulācijas vairs necīnīsies, viľi bija maldījušies. Vācieši bija palikuši savās vietās un pildīja savus pienākumus līdz galam. Kavēties vairs nedrīkstējām. Vīri ķērās pie mantu pārnešanas, bet es, atstājis divus ar sudraba ievainojuma vairogiem apbalvotus leģionārus par sargiem, devos uz kādām lauku mājām, kurās, šurpu braucot, biju ievērojis telefona līniju. Sarunu paroli zināju, tā bija — West, bet arī tā šoreiz neko nelīdzēja. Liepājas centrāle nebija sazvanāma. Kad mājas saimniece man nobaţījusies jautāja, vai vācieši fronti noturēs, bet redzot, ka saimnieks pilnā paļāvībā nākotnei vadīja tīrumā ecēšās iejūgto baltiľu, viľai taisnību nepateicu. Iznākot no lauku mājām, uz ceļa satiku spēcīga šķimeļa aizjūgtos medību ratos kādu vācu civilierēdni goldfazāna uniformā. Viľš man noraizējies jautāja, vai es nezinot, kas notiekot Liepājā, jo viľam kopš vakardienas neesot izdevies to sazvanīt. Pateicu — un vācietis, paldies nepateicis, sapātagoja savu šķimeli un aizdrāzās pilsētas virzienā. Kad atgriezos izbraukšanas nometnē, pulkstens jau rādīja 11-to rīta stundu. Gaidītie pārējie dienesta vietas vīri tur vēl nebija ieradušies. Pārējie, atpogātiem frenčiem un kailām galvām, atpūtās. Lomas bija mainītas. Ar šodienu mēs bijām tādi paši meţa bandīti, par kādu saucām Macpānu un viľam līdzīgus. Viltība, ar kādu viľš saviem pretiniekiem uzbruka no muguras, mūsu acīs izskatījās zemiski gļēvas slepkavības. Tādas metodes kā vienīgais cīľas līdzeklis pret krieviem bija palikušas arī mums. Ka krievi "atbrīvoto" Latvijas daļu jau bija pamatīgi izķemmējuši, to zinājām. Ka viľi tur bez ţēlastības Sarkanarmijā bija iesaukuši visus slimos, arī par to mums ziľas jau bija. Krievzemē sagūstītiem leģionāriem gūstekľu nometľu nebija, tur viľu tālākais ceļš veda uz Sibirijas vergu nometnēm. Vidzemes un Lagales frontēs sagūstītiem šis tālais ceļš nebija jāmēro, tiem bija jānovelk tikai savas uniformas un to vietā viľi saľēma krievu. Sadalīti un izkaisīti pa viľu vienībām, tie krita pēdējās Kurzemes lielkaujās no savu kādreizējo cīľu biedru lodēm. Mūsu situācijā tas neko nenozīmēja, bet kas notiks ar mūsu leģionāriem šodien un rītu tūlīt pēc kapitulācijas? Viľu frontes sektori un mītnes krieviem bija zināmas, un es nešaubījos, ka tās būs pirmās, kuras krievi steigsies ielenkt tikko vācieši pārtrauks savu uguni. Vietas, kurās viľus sagūstīs, kļūs par jaunām Katīnām tikai ar citiem vārdiem. Kas pirms pāris mēnešiem, no 4. - 11. februārim bija noticis Jaltā, to mēs zinājām. Ka visi trīs Baltijas sūtľi, kurus Anglija un Amerika atzina kā mūsu brīvvlasts pārstāvjus, valdībām pirms Jaltas konferences iesniedza arī mūsu prasības, par to šaubu nebija. Kā par Jaltas lēmumiem vēlāk uzzinājām, tur mūsu brīvība pieminēta nebija. Pasaule vēlējās mieru, mēs arī,

228


bet mums tā bija nolēmusi mūţīgo mieru. Nē kungi, jūs esat pārrēķinājušies! Aci pret aci, zobu pret zobu, tā dunēja manos deniľos. Piektam bauslim, — Tev nebūs nokaut — manās smadzenēs bija cits teksts:— Tev būs nokaut savas zemes ienaidniekus tik ilgi, cik ilgi tu vēl dzīvosi. Tas ir tavs nākošais uzdevums un tam tu Baigā gadā tiki saudzēts! Līdz rudenim vai arī drusku ilgāk, un tad arī mēs visi apgulsimies vai nu kādā masu kapā vai kādā meţa izcirtuma malā. Tādas beigas mani nebaidīja, man svešumā auga meita un dēls un viľu bērnu asinīs es dzīvošu tālāk, bet mana tauta, vai tu to pārdzīvosi? Kurzemīte — Dievzemīte, no kā gan radies bija šāds nosaukums, kur bija tā pirmsākums, tikai dzejnieka sapnis vai pravieša patiesība? Mūsu tautu vēl varēja glābt tie, kas kā pirmie raka kapu mūsu brīvībai. Kopš iepriekšējā gada oktobra tie bija atgriezušies Rīgā un tur runāja tautas vārdā. Ja krievi to akceptēja, tad tas nozīmēja, ka viľiem tie būs vajadzīgi arī nākotnē, tie savu poziciju stiprināšanai arī kādu daļu no tautas būs spiesti paglābt. Vēsture māca, ka visas lielās varas, kas gribējušas izplēsties uz mazo tautu apspiešanas rēķina, ir sabrukušas, tā sabruks arī Staļina impērija. Dievs neļaus kokiem debesīs ieaugt! Savas tautas piederīgos mēs neaiztiksim, bet pret krieviem rīkosimies tā, kā vecais Ginters teica: — Nekrīt svarā, vai krievs ir sarkans, melns vai pelēks, tie visi tīko pēc mūsu zemes. Jo vairāk varēsim viľus nokaut, jo lielāka būs mūsu drošība. Aci pret aci, zobu pret zobu. Tev būs viľus nokaut! Tas ir tavs un tavu biedru nākošais uzdevums, vienmēr par sekundes daļu sava ieroča mēlīti nospiest ātrāk, nekā to spēj tavs pretinieks. Tādas un līdzīgas domas man jaucās pa galvu, bet filozofēšanas laiks bija par dārgu. Pastāstījis vīriem par savu neveiksmi, es pavēstīju, ko biju izdomājis darīt tālāk. Vispirms paēdīsim brokastis, tad šeit uz vietas palikšu tikai es ar pāris vīriem, bet pārējiem ar atlikušām mantām būs jāpazūd biezoknī. Vīri mani pareizi saprata, un mēs katrs ķērāmies pie savas konservu kārbas. Kad es savu biju attaisījis, no krūmu aizsega atskanēja pazīstamā dziesma: — Mēs sitīsim tos varenos, arvien, arvien, pēc tam tos zili pelēkos, arvien. Izdzirdis dziesmas vārdus, nopratu, kas noticis, un tad tikai ievēroju, ka brokastotāju vidū trūkst mani atstātie sargi. Mantās atradās arī piecas kastes stiprāka padzēriena. Jau Liepājā, tās iekraujot, dzirdēju no frontes vīriem pa piezīmei par gaidāmām spēcīgām brokastīm. Mašīnā, kurā kastes ielādēja, par sargu pieliku kādu vīru no Rīgas dienesta vietas. Nozīmējot sargus, to biju aizmirsis, un āţus iecēlis par dārzniekiem. Devos pie dziedātājiem un kad tos sasniedzu, dziesma pārtrūka. Abiem sargiem bija pievienojies vēl viens "kārumnieks", un viľi visi jau bija manāmi "pilnā". Kad jautāju, ko nozīmē šie svētki, viens no viľiem kaprāļa dienesta pakāpē, uzlēca kājās un kulaku gaisā pacēlis, sauca: — Tur tiem, mūsu nolādētiem vāciešiem, ir tūlīt jāpazūd pie tiem nodevējiem, kuri ar šodienu atstāj mūs vienus, mēs tomēr kausimies. Aizrādīju, ka tādā stāvoklī no viľa nekāds kāvējs nebūs un tādēļ tūlīt izbeigt ţūpošanu, lai pēc pusstundas, kad būs ieturētas brokastis, ar atlikušām mantām visi varētu pazust meţa biezoknī. Mani vārdi bija kā jauna eļļa

229


kvēlošās oglēs. Nē, ar šitiem te mēs kopā neiesim, un, pagriezies pret vācu grupu, sāka to saraustītiem vācu vārdiem lamāt. Vāciešu pulciľš sakustējās un viľu skati bija vērsti pret mani. Pārgāju uz citu tematu un prasīju kur viľi ľēma šľabi? Uzrunātais bravurīgi pacēla no zemes lauku pudeli un, to sniegdams man, piemetināja: — Kārtīgam kanakam zāļu tiesa vienmēr ir līdz! Pudele bija pilna. Atkorķēju to, tur bija tēja, bet pakrūmē ieraudzīju vienu tukšu un vienu puspilnu mūsu Dzidrā pudeles. Tās pacēlis jautāju: — Vai arī tās jums bija piekārtas pie vidus jostas? — Skaidrs, ka nē, bet mums vāciešiem nekādi norēķini nav jādod, tās ir mūsu pašu zemes raţojums! — Vācieši jums nekādus norēķinus neprasa, bet gan es, un tas, ko jūs darāt, ir noziegums pret pārējiem biedriem. Jūs aiztiekat mantu, kura pieder mums visiem un kas nākotnē var noderēt kā zāļu tiesa. Puisis palika man atbildi parādā. Ieteicu paľemt ko ēdamu un ieturēt brokastis. Puiša spītība uzliesmoja par jaunu: viľam maizi nevajagot, viľam vēl mugursomā mūsu pašu speķītis. Paľēmu pustukšo pudeli un devos atpakaļ pie pārtrauktām brokastīm. Kaut vīri ēda klusēdami, no vācu grupas sejām redzēju, ka viľos valdīja satraukums, kam tomēr nepiegriezu vērību. Kad brokastis bija paēstas, atgādināju visiem norakt ēdiena paliekas un sagatavoties ceļam. Pie manis pienāca Polreichs, kurš man palīdzēja novietot ģimeni savu vecāku mājā Au-sigā. Viľi vēlētos nogaidīt, līdz ierodas pārējie, un, pametis ar galvu uz triumvīrāta pusi, piemetināja, ka ar tiem kopā neiešot. Temats bija pārāk sareţģīts, lai to ar Polreichu pārrunātu vietā, kur katru vārdu varēja dzirdēt citi. Paľēmu viľu zem rokas un devāmies nomainīt sargu, kurš novēroja meţa ceļu. Mūsu saruna bija lietišķa un konkrēta. Neskatoties uz mazo starpgadījumu, es apzinājos, ka vismaz šodien, es šeit esmu galvenā persona, un pēc maniem norādījumiem visiem būs jāpārvietojas. Ja ierastos pārējie, tad kopā ar Buka rotu būtu vairāk nekā 200 vīru.

230


Vācieši par kapitulācijas iespēju bija domājuši, bet kā āzis pajaujas uz ragiem, tā viľi uz savu priekšniecību. Par konfiscētām un uz Pāvilostu nogādātām motorlaivām Pol-reichs neko nezināja, bet pielaida varbūtību, ka tās ar Fuksa ziľu sev bija rezervējusi kāda viľa komanda. Pateicu viľam, ko Ciglers man šorīt bija ieminējies par izlaušanos uz neokupēto Vāciju, kas manu prātu nozīmē 800 kilometrus un tā tad utopija. Bija tikai viena alternātīve. Kādu laiku mēs varam pārdzīvot tikai tad, ja sadalāmies 4 - 5 vīru grupās, kuras vada latvieši, un cik iespējams ātri tiekam vaļā no savām uniformām. Uzturs, kas mums ir līdz, pietiek tikai vienai nedēļai, bet tā.kā, šeit visi palikt nevaram, tad tas ir tikai rezerve. Atlikumu, kas vēl slēpnī nav novietots, būtu lietderīgi novietot nākošā slēpnī. Tas ir par tālu, lai mēs to kājām sasniegtu un tanī pašā laikā gribētu sagaidīt pārējos. Mazām grupām ir nepieciešamas atsevišķas apvidus kartes un kompasi. Man tās bija, Polreicham arī, bet pārējiem to nebija. Ieteicu viľam nomierināt savus vīrus un tad ķerties pie atlikušo mantu pārnešanas. Ja tad līdz pulksten 16-tiem pārējos nesagaidīsim, sadalīsimies piecās grupās, kurām esmu gatavs norādīt apmešanās vietas. Tie varēs uzľemt sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem, bet tad būs pienācis pēdējais laiks izklīst. Aicināju Polreichu ar diviem biedriem piebiedroties man. Atlikumu, 10 vāciešus un 10 latviešus būs vieglāk sadalīt. Ja ierodas pārējie, tas stāvokli grozīt vairs nevar. Tiem varbūt būs pietiekošā daudzumā apvidus kartes. Buka rotā ir daudz kurzemnieku, kuri sava pagasta ģeogrāfiju un iedzīvotājus labi pazīst. Polreichs man piekrita, un man bija sajūta, ka viľam biju pēdējais salmiľš, kur pieķerties. Pulkstens jau bija pāri 13-iem. Artilērijas kanonāde frontes pusē bija apklususi. Uzlidojumi Liepājai beigušies un tikai pa retam vēl redzējān kādu vācu mašīnu aizlidojam pāri Baltijas jūrai. Kaut kur gaisā vīteroja cīrulis, bet pusdienas saule mūs spieda palikt meţa ēnā. No mūsu nometnes piepeši gaisā uzvijās sarkana raķete, atskanēja vairākas īsas mašīnpistoļu kārtas un atsevišķi revolvera šāvieni. Polreichs palika bāls un nevaru teikt, ka mana sajūta bija roţaina. Skriešus devāmies turp un ieraudzījām galīgi piedzērušos triumvirātu. Kaprālis stāvēja ar nolaistu mašīnpistoli rokā, daţus soļus no viľa uz muguras gulēja otrs leģionārs, pacēlis pret debesim raķešu pistoli un kaut ko nesakarīgu sauca. Trešais no viľiem, sagriezies uz sāniem, gulēja nekustīgs. Nākošās sekundēs visi pārējie latviešu grupas vīri bija sasnieguši leģionārus un tos atbruľoja, kas man par pārsteigumu, tiem arī izdevās. Tad ieraudzījām arī vāciešus; tie visi bija izvēlējušies koku aizsegu un mašīnpistoļu stobrus vēršot pret leģionāriem, gaidīja, kas notiks. Polreichs pāris lēcienos bija pie viľiem un mašīnpistoļu draudīgais virziens mainījās. Piesteidzos pie atbruľotiem vīriem, kurus pārējie pamatīgi lamāja. Kaprālis, viegli grīļodamies, atbildēja: — Priekšniek, nedusmojies, mēs esam drusku par daudz ieľēmuši, redzi pats, mazais jau ir nolūzis. Mēs gribējām viľu modināt, bet tracis iznāca par lielu. Zini pats, sirds tāda skumīga, mēs ziepes vairāk netaisīsim un tevi klausīsim. Ko te vairs līdzēja vārdi, bet bija jātic. Liku atdot atľemtos ieročus un ieteicu viľiem kādu stundu nosnausties. Man likās, ka ar to biju ieguvis divus draugus vairāk. Tik tālu miers bija nodibināts, bet vāciešiem mana rīcība ar ieroču atdošanu nepatika. | Tie ar atlikušām mantām uz slēptuvi doties negribēja, bet vēlējās gaidīt uz pārējiem. Piekāpos, jo arī

231


mani fiziskie spēki, kurus uzturēja vēl tikai garīgais spriegums, gāja uz beigām. Nebiju gulējis vairāk kā 30 stundu, kādēļ atsēdies pārējo latviešu vidū, tūlīt iesnaudos. Nezināju, cik ilgi biju gulējis, bet kad kāds mani viegli purināja pie pleca, atvēru acis — jutos spirgts un izgulējies. Vīri ziľoja, ka uz meţa ceļa no austrumiem ir redzamas divas vai vairākas smagās auto mašīnas. Skaits uz šaurā ceļa neesot nosakāms. Mašīnu tuvošanās no austrumiem rādīja, ka tās meţa ceļā bija iegriezušās no Liepājas -Ventspils šosejas, un tās no mūsu dienesta vietas nevarēja būt. Tie nevarēja būt arī krievi — laiks no kapitulācijas bija par īsu, pulkstens rādīja drusku pāri 16-iem. Vēl minūte, mūsu nervi atslāba un ziľkāre bija apmierināta. Abas

232


mašīnas bija no mūsu dienesta vietas un izgājām uz ceļa tās sagaidīt. Ar abām mašīnām bija atbraukuši pieci vīri, neskaitot šoferus. Vecākais no viľiem, pazīstams Latvijas sportists — gargabalnieks, man pastāstīja ka maldījušies vairāk kā stundu, cauri Kara ostai nav tikuši — tilts izgriezts. Cīglers sūtot šīs abas mašīnas un licis pateikt, ja kāds grib riskēt un līdz pulksten 18-iem var atgriezties Liepājā, tad ir cerība, ka izdodas Kurzemi atstāt. Dzirdējuši par iespēju, ka varbūt izdosies Kurzemi atstāt, vācieši visi kā viens bez apdomāšanās izšķīrās par atgriešanos pilsētā. Steidzīgi savākuši savas mantas, skriešus devās uz pirmo mašīnu. Latvieši vispirms gribēja dzirdēt manas domas. Es neticēju, ka angļi un amerikāľi karu turpinās un pa meţiem gadiem ilgi slapstīties nevarēsim, tādēļ riskēsim — atpakaļ ceļš mums paliek vienmēr. Vīri bija tādās pašās domās un visi sekoja vācu piemēram, tikai no trium-virāta nekustējās neviens. Atbraucējiem nozīmēju ceļvedi uz slēptuvi un pastāstīju, kādēļ visas mantas tur nav nogādātas, ko viľi par problēmu neuzskatīja. Piedāvāju viľiem arī savas kartes, bet tās viľiem pašiem bija. Vēl nodevu viľiem izraudzīto slēptuvju vietu koordinātes un pateicu, kuru no tām biju domājis savai grupai. Sekoja roku spiedieni un savstarpēji laimes vēlējumi, bet tad ierunājās šoferis. Viľiem mašīnas esot nepieciešami apgriezt, jo Kara ostā tilts esot izgriezts. Tam nepiekritu, pirmkārt, mašīnas apgrieţot, grāvju malās būtu palikuši riepu nospiedumi, kas varbūtēju meţu ķemmēšanas gadījumā pievērstu ķemmētāju vērību. Otrkārt, ceļš pa kuru viľi bija ieradušies, likās man par garu. Teicu, ka esmu liepājnieks un uz pilsētu viľus izvedīšu cauri Kara ostai gar Tosmari un cukurfabriku. Tā arī vienojāmies un kopīgi devāmies uz mašīnām, bet tad, apmēram 20 metrus pirms tām atskanēja triumvirāta kaprāļa bals: — Nodevēji, — jūs šo vietu neatstāsit! Viľš sāka novietot savu MG mašīnšauteni pozicijā, bet arī mašīnās sēdošie savu mašīnpistoļu stobrus bija pagriezuši pret viľu. Saskatījos ar atbraucējiem un tad kopā ar viľiem steidzīgā solī devāmies pie kaprāļa. Viľš mums nepievērsa nekādu vērību, bet ieľēma šāvēja poziciju. Kavēties vairs nevarēja, daţos soļos biju pie viľa un ar zābaka spērienu ietriecu MG grāvī. Kaprālis uzlēca kājās un tvēra pēc pistoles, bet es tam mierīgi pretī pastiepu savu roku. Klāt bija pienākuši arī pārējie un, redzēdams, ka tie nedomā ķerties pie ieročiem, kaprālis brīdi mūs vēroja, bet ilgi skatījās manī un, manu roku satvēris, asarainām acīm jautāja, kāpēc es nepaliekot te. Novēlēju viľam būt saticīgam cīľas biedram un izteicu cerību, ka varbūt drīzumā atgriezīsimies ar citiem kara sabiedrotiem. Atbildi nesaľēmu, tikai viľa sejas izteiksmē atspoguļojās sāpes un vilšanās, kādu todien pārdzīvojām visi, bet mums tā pagaidām vēl bija apslēpta tikai sirdīs. Ieľēmis vietu uz pirmās šofera būdas jumta, sākām savu braucienu. No paliekošo astoľu vīru atvaduvēdām bija cēlušās tikai septiľas rokas.

233


Pie Šķēdes tilta ierīkotās barjeras, kur no rīta sargpostenis vēl pārbaudīja mūsu mašīnu papīrus, sardzes vairs nebija, un barjeras paceltais bomis manās acīs tobrīd izskatījās kā ievainota karavīra pacelta veselā roka, saucot pēc palīdzības. Kara ostas territorija bija karavīru atstāta. Viľu pamestās kazarmes no ārpuses stipri atgādināja tās, ko biju redzējis 1941. gadā, kad tur atradu par sevi izpildīto kartotēkas karti. Ģenerāļa Baloţa ielas abas malas bija pieblīvētas atstātām auto mašīnām, bet Zemitāna ielas sākums uz Kara ostas baseina rietumu malu bija nosprostots ar barjeru, pie kuras drūzmējās atstāto mašīnu lietotāji, daţādu ieroču šķiru un pakāpju vācu karavīri. Mūsu mašīnām lēni uz priekšu virzoties, redzēju, ka apmēram 300 metrus no barjeras, Zemitāna ielas pusē, baseinā bija piestājušas divas ātrlaivas. Tad piepeši es izdzirdu kādu saucam manu vārdu. Karavīru pūlī saucēju saskatīt nevarēju, bet tad izdzirdu aicinājumu nebraukt tālāk, viľi esot pie barjeras. Ieraudzīju daţus no dienesta vietas vīriem. Dauzīju pa mašīnas jumtu, šoferis signālu saprata, un nākošā minūtē mēs izlauzām ceļu līdz barjerai, pie kuras stāvēja arī Linde ar savu sievu un meitiľu uz rokas. Tur arī uzzināju, ka viľus šeit bija atvedis Obersturmfūhrers Tencers un pa ceļam līdzi paľēmis arī Leģiona štāba pulkvedi Lasmani. Ciglers vēl esot palicis dienesta vietā. To izdzirdis, Polreichs arī vēlējās atgriezties pilsētā pēc sava radio aparāta. Atbildēju, ka tā nav vairs mana darīšana, ja atrodas kāds, kas ved, viľš var braukt. Kārtību pie barjeras kārtoja lauku ţandarmērija. Disciplīna bija tik nevainojama, ka tā negribēja pielaist, ka esam izlauzušies pie barjeras. Tad iemaisījās Tencers, un mēs tikām iedalīti starp viľa atvestiem cilvēkiem. Kāds man elkonī pakārtā bruľu cepurē iesvieda pāris bundţas konzervus un pāris paciľu cigarešu. Barjera pacēlās un mēs kopā ar daudziem skriešus devāmies uz ātrlaivām. Kad tās sasniedzām, līdz pēdējai vietai pārpildītas, tās jau atstāja krastu. Tas pierādīja, ka ţandarmērijai nekāda kontrole par peldošo līdzekļu kapacitāti nebija. Kas pirmais tika uz kuģa, tur arī palika. Kara ostas baseinā vairs nebija neviena peldoša līdzekļa. Bet tad baseina otrā krastā, Tosmares territorijā, peldošā doku aizsegā, ieraudzīju kādu velkoni, kas lēni mala savu dzenskrūvi, un kura virzienā Tosmares territorijā varēja saskatīt skrienam atsevišķus karavīrus. Bija skaidrs, velkonis sildīja savu mašīnu un gatavojās iziet jūrā. Uzsaucu vīriem man sekot un skriešus devos atpakaļ barjeras virzienā, lai sasniegtu velkoni baseina galā i, pāri mūsu bijušā zemūdeľu diviziona territorijai un tās ţogam, kas to atdalīja no Tosmares territorijas. Nonākot atpakaļ pie barjeras, ţandarmērija mūs gribēja novirzīt no tās, bet tanī brīdī viľu uzmanību sāka saistīt kāda uzlidojoša krievu lidmašīna. Tās atvairei bija radusies vācu uguns. Neklausoties uz ţandarmērijas aizrādījumiem, pārlē-cām dzeloľu stiepļu aizsprostu uz bāzes territoriju. Sasniedzot 2,5 metri augsto un 2 collas biezo planku ţogu, kas to šķīra no Tosmares territorijas, mēs ar šauteľu laidnēm, kuras pašas gan salūza, izlauzām spraugu, lai caur to varētu doties uz 400 metru attālo velkoni. Mūsu vidū bija Lindes kundze ar meitiľu, mēs sev līdz rāvām pulkvedi Lasmani, kuram lielo koferi panest nebija pa spēkam. Kad sasniedzām velkoni, tas jau ievilka savus "galus". Kā pirmo uz tā uzgrūdām Lindes ģimeni un Lasmani, tad ar rokas

234


kustībām mēģināju velkoľa komandanta uzmanību vērst uz mūsu izstiepto rindu. Velkonis bija jau pārpildīts un apkalpe gatavojās ievilkt uzejas laipu, bet kā pēdējais es uzkāpu uz tā. Lēni attālinoties no krasta, redzēju, ka vēlāk pieskrējušie bezpalīdzīgi noraudzījās mums paka). Kāda Liepājas pilsētas slimnīcas māsa raudāja un skaļi sauca, lai ľemam viľu līdz, bet tad ielēca ostas baseinā. Iegrieţoties ostas kanālā, velkonis paātrināja gaitu un drīz sasniedzām izgriezto Kalpaka tiltu. Pulkstens rādīja 10 minūtes pāri 19-tiem. Pabraucām garām kanāla aizsargu reidā no 1941. gada pirmām kara dienām krievu saspridzinātam "Ļeľina" vrakam. Pa ārējā reida ziemeļu vārtiem izbraucām atklātā jūrā. Virzienā uz Liepāju vai kara ostu nevienu kuģi nevarēja saskatīt. Tikai tālu mums priekšā kustējās trīs atsevišķi konvoji ar apmēram 30 mazākām peldošām vienībām. Tos apsargāja vairākas ātrlaivas, uz turieni mūsu velkonis uzľēma kursu. Gaisā bija saklausāma krievu lidmašīnu rūkoľa, kam sekoja velkoľa komandanta rīkojums atklāt pret tām uguni, ja lidmašīnas uzbrūk zemlido-jumā. Mīkstākā, it kā smejošā balsī viľš piemetināja: — No bumbām mums nav jābaidās, jo krievi tik un tā netrāpīs. Ja parādītos krievu zemūdenes, tad tām kā mērķis esam par mazu. Ar tumsas iestāšanos, kas vairs nav tālu, visas briesmas būs pāri. Trīs lidmašīnas apmeta slaidu loku virs konvojiem un izšāva pāris loţmetēju kārtas. Kad no apšaudītiem kuģiem saľēma tādu pašu atbildi, tās pazuda krasta virzienā. Kaut kur no Liepājas dienvidiem pret braucošiem konvojiem tika izšautas vairākas tālšāvēju artilērijas granātas, bet netiku redzējis, ka tās nodarītu ko ļaunu. Sāka jau tumst, kad panācām kādu mašīnas bojājuma dēļ atpalikušu velkoni. Mūsu komandants to paľēma tauvā un konvojus atstājot drusku pa kreisi, divatā uzľēma kursu uz Gotlandes salu. Velkonis Marienburg bija pārpildīts. Saskaitīju pāri par 300 uniformētus vīrus, kuru vidū bija tikai pāris sievietes un civilistu. Uz tauvā paľemtā velkoľa, kurš nebija daudz mazāks par mūsējo, nebija vairāk par 30 cilvēku — vairums civilistu ģimenes un tikai daţi vācu karavīri. Tas pierādīja, ka par kautkādu kuģu kontroli vairs nevarēja būt runas. Uz kuģa tiku dzirdējis, ka visi Baltijas jūras vidus daļā vācu peldošie līdzekļi no Kurzemes piekrastes komandanta admirāļa Aren-valda saľēmuši rīkojumu, pirms došanās uz Vāciju, iegriezties kādā no Kurzemes ostām un paľemt līdz pēc iespējas daudz karavīru un bēgļu. Kuģa komandanti to esot darījuši, bet, kā bojātā velkoľa bēgļu skaits rādīja, tad ostas atstājuši pēc saviem ieskatiem. No maniem četriem pilsētā palikušiem vīriem man līdz uz velkoni bija skrējuši divi, no drošības dienesta un meţa grupas latviešiem 18, bet no maniem meţa vāciešiem velkoni sasniegt bija izdevies tikai trim. Polreicha viľu starpā nebija. Tencers dienesta vietas vīrus vairākos braucienos bija vedis uz Kara ostu, m��su dēļ strīdējies ar ţandarmēriju un pat at-

235


minējies līdz paľemt pulkvedi Lasmani, bet pats mūsu vidū nebija. Bez tam uz kuģa vēl atradās apmēram 20 latviešu karavīru, kara ziľotāji un atvaļinājumā palaistie leģionāri. Visi pārējie bija vācieši, lielākā daļa nākuši tieši no frontes. Kad Lasmanim jautāju, kur palikuši pārējie štāba vīri, viľš kaut ko nesakarīgi sāka stāstīt par reglamentiem un karavīra pienākumiem. — Jā, bet viľš pats? Mani interesēja, kas bija noticis dienesta vietā pēc manas aizbraukšanas uz meţu. Izrādījās, ka Ciglers vispirms latviešiem piedāvājis manis sagādātās blanko pases un atbrīvojis visus apcietinātos. Mans palīgs Ţanis Graikste nošāvies un leitnants Everts itkā uzlidojumā kritis. Daļa Buka vīru viľa vadībā aizgājuši partizāľu gaitās, par pārējiem rūpējies Tencers. Austot 9. maija rītam, sasniedzām Gotlandes dienvidu krastu, kur izmetām enkuru. Kuģa komandants paskaidroja, ka viľš nodomājis šeit atstāt bojāto velkoni, kurš apgrūtinot

236


mūsu ātrumu un līdz ar to mūsu drošību. Ja kādam esot interese palikt Zviedrijā, tad tie lai pārkāpjot uz tā. Viľa gala mērķis esot Ķīle. Šādam aicinājumam, kaut arī Zviedrijas neitrālos ūdeľos, sekotāju nebija. Cilvēkus atbaidīja velkoľa nespēja kustēties. Kad no salas pie mums piebrauca kāda balta motorlaiva un tās iekšā sēdētāji piedāvājās bēgļus pārvest uz salu, tad, pārģērbušies privātā, un ar jaunu pasi kabatā, laivā pārkāpa mans darbinieks Linde ar savu ģimeni un kāda Liepājas slimnīcas māsa. Arī pulkvedis Lasmanis gribēja palikt Zviedrijā, pamatojot, ka viľam tur esot dēls un koferī līdz privāts uzvalks. Kad viľš pilnā formas tērpā gatavojās pārkāpt velkoľa bortu, lai nokāptu laivā, tad tikai vācu karavīru zobgalības viľu pēdējā brīdī no šāda nodoma atturēja. Mums tuvojās vēl viena laiva, un baltās laivas vadītājs pateica, ka viľam jāpazūd un ar mūsu bēgļiem atgriezās uz salu. Otrā laivā bija pieci tumšās uniformās tērpti vīri ar bruľu cepurēm, viľu izturēšanās apvainoja. Apstājušies vēja pusē, viľi ar zīmēm rādīja, ka neviens nedrīkst pieskarties viľu laivai. Pirmā brīdī nevarējām saprasties, jo viľi runāja tikai zviedriski. To izglāba kara ziľotājs Liepa, pieteikdamies par tulku. Mūsu komandants jautāja vai viľi nevarot pārľemt bojāto velkoni. Atbildi viľi nezināja. Viľi devās pēc tās uz salu. Kad pēc divām stundām viľi nebija atgriezušies, mūsu komandants lika pacelt enkuru, un ar otru velkoni tauvā, pēc iespējas turoties Zviedru ūdeľu tuvumā, devāmies dienvidvakaru virzienā. Daţas stundas vēlāk priekšā atkal varējām saskatīt konvojus, bet tos panākt mums neizdevās. Kad pret vakara pusi pie apvāršľa bija saskatāmi vairāku lielu kara kuģu silueti, komandants zināja teikt, ka tie esot zviedri, kas dodoties pozicijā pret dāľu Bornholmas salu, kuru bija okupējuši krievi. 10. maija rītā atradāmies Bornholmas salas tuvumā. Mums par prieku rīts ausa apmācies un lietains. Mūsu komandants atradās uz komandtilta, tuvu Zviedrijas ūdeľiem. Viľš uzmanīgi stūrēja starp daudzajām dāľu salām pretim savam mērķim. Kad Bornholma mums bija palikusi aiz muguras, viľš komandtiltu atstāja un mēs atviegloti uzelpojām. Krieviem mēs sasniedzami vairs nebijām. Pievakarē komandants paziľoja, ka saľēmis radiotelegrafisku rīkojumu, ka visiem Vācijas kuģiem jānolaiţ kara karogs, ko vācieši pārdzīvoja ar asarainām acīm. Pienāca atkal nakts, kam sekoja 11. maija lietains rīts. Visi samirkuši, kaut cieši kopā saspiedušies, salām. Pulksten 14-tos komandants paziľoja, ka pēc stundas būsim ĶŪē un tādēļ jānoliek ieroči. Sakrājās gauţi maza ieroču kaudzīte, lielākais vairums tika samesti jūrā, bet viena otra pistole dziļāki noglabāta kabatā. Pulksten 15-tos izmetām enkuru Ķīles līcī, kas bija pārpildīts ar vairāk kā 400 daţāda lieluma kuģiem, laivām, desanta laivām un prāmjiem, visi pieblīvēti ar vācu karavīriem. Vairums bija ieradušies no Norvēģijas, bet netrūka arī kuģu no Kurzemes. Drīz pie mums piebrauca kāda lielāka motorlaiva, kuras personālā bija angļu un vācu jūrnieki, kas ievāca ziľas, no kurienes nākam, cik vīru esam, kāds mūsu pārtikas un dzeramā ūdens stāvoklis. Nopriecājāmies, ka drīz dabūsim ko ēdamu. Izsalkuši bijām visi. Mazās rezerves, kas katram bija līdz, jau sen bija noēstas, un velkoľa virtuve varēja paēdināt tikai savu komandu. Tanī pēcpusdienā tikām vairākas reizes saľēmuši rīkojumu pārvietoties. Uzmanīgi vēroju kuģus, kuriem braucām garām, bet latviešus uz tiem saskatīt nevarēju.

237


Tādu daudzumu kuģu un cilvēku zem kontroles turēt bija grūti. No ostas personāla bija radušies uzľēmīgi jauni cilvēki. Tie ar saviem ostas satiksmes līdzekļiem apbraukāja kuģus un piedāvājās apgādāt karavīrus no ĶŪes vai tās apkārtnes, ar ostas strādnieku ziliem virsvalkiem un novest malā. Kaut uz mūsu velkoľa neviens tāds nebija, pēc pakalpīgo vīru izteicieniem, viľi angļu rūpes par kādu 200 vīru izvietošanu gūstekľu nometnēs esot jau atvieglinājuši. No viľiem arī uzzinājām, ka gūstekľu nometnes Ķīles tuvumā visas pārpildītas un no kuģiem noľemtos novirzot zemes iekšienē. Kad satumsa, mūsu velkonis pirmo reiz tāpat kā pārējie kuģi, aizdedzināja savas signālugunis, un Ķīles līcis izskatījās kā apgaismota pilsēta. Kad no kāda kuģa gaisā uzšāvās daţas signālraķetes un no kāda kuģa atsaucās ar līdzīgām raķetēm, sākās uguľošana no visiem kuģiem, arī mūsu velkonis piedalījās un to papildināja daudzo kuģu starmešu kūļi. Angļi baidīdamies, ka tādā veidā netiek izlietota arī pārpalikušā municija, motorlaivās apbraukāja kuģus un ar skaļruľu palīdzību pavēlēja uguľošanu pārtraukt, bet viľi panāca pretējo, uguľošana pieauga ar tādu intensivitāti, ka nakti pārvērta dienā. Karu pārdzīvojušie vācieši priecājās par atgriešanos dzīvē. Nākošā rītā tikām vaļā no bojātā velkoľa, kuru pārľēma kāda motorlaiva, un mums atkal bija jāpārvietojas. Uzmanīgi novērojot kuģus, saskatīju daudzus bēgļus no Liepājas un arī manas dienesta vietas, kurus Kara ostā netiku redzējis, bet ar kuriem varējām samāties rokām, bet Ciglera un Polreicha viľu vidū nebija. Vācieši angļu pavadībā mums izdalīja uzturu. Katram vīram deva vienu mārciľu skābus kāpostus, paciľu kne-kebrotu, paciľu tabakas, sešas cigaretes un vēl papildus uz četriem vīriem lasi un pudeli šľabja. Uz velkoľa palikām līdz 15 maija rītam, kad mūs pārvietoja uz kādu 10.000 tonnu lielu kara transporta kuģi, kas gāja uz Neištati pie Libekas. Tur priekšā jau atradām 6000 karavīrus, to vidū ari mazu grupiľu latviešu, un mūsu skaits pieauga uz 48 dvēselēm. No kuģa virtuves personāla katrs saľēma 3/4 litra pienā vārītus rīsus. Nākošā pusstundā pirmo reizi pēc septiľām dienām mums radās iespēja noskū-ties un nomazgāties, dzīve kļuva gaišāka. Dziļās peldes dēļ mūsu kuģis enkuru izmeta Neištates ostas priekšā, netālu no angļu torpedētā un nogremdētā vācu tvaikoľa Caparcone. Mūsu kuģa apkalpe zināja stāstīt, ka uz tā atradušies vairāki tūkstoši apcietināto, kurus gribējuši ievietot kādā Neištates apkārtnes koncentrācijas nometnē. Ieslēgti kuģa telpās, tie visi gājuši bojā. Jau ceļā uz Neištati tikām sadalīti pa grupām, un paziľoja plānu kādā kārtībā tiksim izcelti krastā. Latviešus iedalīja vienā grupā un mūsu izkāpšana bija paredzēta kaut kur vidū. Organizācija bija nevainojama, un drīz pie mūsu kuģa piestāja vācu kara jūrnieku vadītās motorlaivas, kas bija pare-

238


dzētas mūsu izcelšanai. Apkalpe pastāstīja, ka krastā visa izvietošana esot atstāta vācu virsnieku rokās. Tur esot sapulcējušies arī daţādu tautību rietumu sabiedroto partizāľu, kuri izkāpjošos karavīrus aplaupot un pret SS vīriem izturoties sevišķi meţonīgi. Priekšpusdienā bijis gadījums, ka viens no tiem nošauts. Viľi ieteicot visiem SS vīriem noplēst savas zīmotnes. To izdarījām, un tās kopā ar vidusjostu sprādzēm tūlīt pārlidoja pāri bortam. Tikai Lasmanis kavējās to darīt. Galīgi sabrucis, bez kādas iniciatīves viľš negribēja piekrist mūsu plānam, izkāpšanu novilcināt kā pēdējiem. Tad viľš visam atmeta ar roku, un ja mēs nebūtu palīdzējuši viľam vākt lielo koferi, viľš to būtu atstājis uz kuģa. Latviešiem pietika ar vienu laivu, un kad piestājām krastā, tur tiešām mūs sagaidīja bars bruľotu civīlistu ar daţādu Eiropas valstu krāsām uz rokas vai pie beretēm. Pirmais krastā kāpa Lasmanis, un beļģis, kas viľu tur sagaidīja bija tā pārsteigts no viľa uniformas, ka sveicinot pielika roku pie savas beretes. Savu pārskatīšanos redzēdams, pielikto roku viľš pārvērta kustībā, ko pazīstam, ja gribam kādam jautāt, vai viľš ir pie pilna prāta, un Lasmani vairs neaiztika. Aiz Lasmāľa sekoju es, un beļģis savas pārskatīšanās dusmas tūlīt izgāza pret mani. Daţu sekunţu laikā biju atbrīvots no savām Kurzemes kartēm un no mugursomas izvilktā tālskata, kas bija krievu raţojums. Redzot uz tā sirpja un vesera emblēmas, beļģis man skaidrā vācu valodā noprasīja, no kurienes es esot. Parādīju uz savas piedurknes Latvijas krāsām, beļģis neziľā paraustīja plecus un ar roku norādīja virzienu uz kādu sastādīto kolonnas galu, un pārējos latviešus vairs neaiztika. Vācu virsnieku grupa mūs saskaitīja. Izraudzījuši mūsu vadītāju, viľi tam iedeva ceļa skici un uzdeva mūs aizvest uz 32 klm. attālo Grēvenhorstu pie Cismāres. Atskanēja komandas un mēs devāmies ceļā. Lasmanis soļoja kopā ar mums un, vīri, sevī klusi lamājoties, palīdzēja viľam "brīvprātīgi" nest viľa smago koferi. Ejot cauri Neištatei, "visa pilsēta" bija uz ielas. Tiem nebija nekā ko mums piedāvāt, bet par jaunu varējām piepildīt savas lauku pudeles ar svaigu ūdeni. Izejot uz ceļa mums vairākkārt garām pabrauca vācu karavīru vadītas, tukšas smagās auto mašīnas. Mūsu komandieris domāja, ka aizgājušos kara gados esam staigājuši pietiekoši, tādēļ mums vēl staigāt atlikušos 30 klm, ja uz ceļa ir tik daudz auto mašīnu. Katram vēl būs aizķērušies pa cigaretei un ja katrs dotu tikai vienu, tad cerēja kādu no šoferiem pierunāt, lai mūs noved līdz mūsu gala mērķim. Cigaretes saziedojām, un nebija ilgi jāgaida, ka 150 vīri saspiedās četrās smagās auto mašīnās un jau pēc nepilnas stundas bijām Grēven-horstā. Tur mūs izvietoja pa lauksaimnieku saimniecībām, un latviešu grupas turpmākais mājoklis kļuva kāda kūtsaugša. Jau izkāpjot no mašīnām, satikām pirmo latvieti — agronomu Vanagu. Viľš pastāstīja, ka tuvumā mājvietu esot atradis rakstnieks Dziļleja un mums iedeva savu un Dziļlejas adreses. Pēc izvietošanas mums paziľoja, ka atļauts pastaigāties 2 klm. rādiusā, bet līdz ar tumsas iestāšanos jābūt mītnē. Iekārtojušies izgājām izlūkot tuvāko apkārtni. Vēlreiz satikām agronomu Vanagu, kurš bija piedāvājis mājvietu Lasmanim. Atminoties saľemto rīsu piena zupu uz kuģa, kuru dabūjām

239


noēst ar palienētām karotēm, jo tās mums nevienam līdzi nebija, un pārliecībā, ka arī šeit mēs saľemsim kādu zupu, ieminējos, vai daţas karotes nevaram aizľemties no viľa. Vanags pateica ka nē — viľi lietojot tikai sudraba karotes. Pēc šādas atbildes mēs neviens viľa sabiedrību vairs nemeklējām. Atgrieţoties no pastaigas, atminējāmies, ka ir 15. maijs. Mana četru vīru grupa uz velkoľa saľemto šľabi nebijām izdzēruši, atkorķējām pudeli un dzēriens mūsu novājinātiem ķermeľiem noderēja. Naktī gulējām veselīgu miegu, jo par kaut kādu gulēšanu uz velkoľa, nevarēja būt ne runas. Nākamajā dienā mūsu gaidītais uzturs izpalika. Pēcpusdienā četri vīri aizgājām pie rakstnieka Dziļlejas. Viľa kundze mūs aicināja pie galda, un padzirdējusi, ka astoľas dienas esam bez uztura, ķērās pie sakľu zupas vārīšanas un uzdeva mums pēc atgriešanās "mājā" sūtīt pārējos latviešus pie viľas pusdienā. Viľa piemetināja, ka arī rītdienai viľa kaut ko sagādāšot. Tāda sirsnība bija vienreizēja, bet mēs nekādā gadījumā nevarējām atļaut, lai Dziļlejas ģimene vairākas dienas no vietas pabaro tuvu pie 50 vīru. Pirmā dienā viľas laipnību izmantojam, bet otras dienas rītā kāds no mums ieradās pie viľiem un ziľoja, ka uzturu esam saľēmuši, bet Dziļlejas kundze nepiekāpās, lai paturot to rezervē. Pirmo uzturu saľēmām pēc četrām dienām, katram četri biskvīti un puse no taukotas siļķes. Nākošās dienās šī deva tika palielināta un papildināta ar koţļājamo gumiju un pāris rullīšiem saldumu. Mūsu izdomas spēja un pielāgošanās apstākļiem devu varēja papildināt ar "atrastiem" kartupeļiem un vienu kāposta galviľu. Iznāca silta zupa, kuras iebaudīšanai no saimnieces dabūjām, nezin no kādiem laikiem bufetē glabātas apsūbējušas sudraba karotes. Šo sudraba karošu dēļ savu virumu nosaucām par Vanaga paēdienu. Pēc nedēļas saľēmām rīkojumu pārvietoties uz Ko-lauerhofu, kur atradās pulkvedis leitnants Celle ar saviem 800 vīriem. Kad ieradāmies, Lasmani jau atradām priekšā. No pazīstamiem tur sastapu mūsu bijušā aviācijas pulka kapteini Blauu un leitnantu Veikinu. Tie pastāstīja, ka šejienes 800 vīri komplektējoties no daţādām vienībām. Viľu vidū esot arī tādi, kas gribot atgriezties uz Latviju. Atbraucējus, kā vistīrāko vienību, Celles pulkā iedalīšot kā 8. rotu. Par rotas komandieri jau bija nozīmēts Veikins un par virsserţantu es. Kā vienīgo brīvo apmešanās vietu mums piedāvāja cūku kūti, jo cūkas bija izdzītas aplokā. To noraidījām, bet, ar saimnieka piekrišanu, izvēlējāmies patālo ābeļu dārzu, kur uzcēlām savas lauku teltenes. Daţiem tās nebija, tāpēc naktīs saspiedāmies un visi varējām pārgulēt zem tām. Pārtikas lieta tur bija drusku labāka. Tās saľemšana un izvērtēšana bija mūsu vienīgā nodarbošanās. Katru vakaru muiţas pagalmā, pēc Latvijas parauga, noturējām jundu. Uz to mēs, kā vistālākā rota, turp un atpakaļ soļojām slēgtā ierindā. Tas uz vietējiem iedzīvotājiem, kas vēroja mūsu izdarības, atstāja labu iespaidu. Nesaprotama man bija daţu rotas komandieru rīcība, kuri turpināja ierindas mācības un jādomā, ar Celles ziľu. Painteresējies tuvāk, kas tie bija par vīriem, kuriem bija jāmācās pagriezties pa labi un pa kreisi, jāsoļo un jāsveicina priekšniecība,

240


dabūju zināt, ka tie komplektējās no pēdējā laikā iesauktiem, kas nebija paspējuši iziet pamatapmācības. Pārrunājām šo teātri savā starpā, jautāju arī Blauam un Veikinam. Atbilde bija līdzīga tai, kā Kurzemes ielenkuma laikā domāja daudzas "gudras" galvas. Vadības grupa cerot, ka drīz, mūs tāpat, kā poļu Andersa armiju, iedalīšot angļu bruľotos spēkos, un karš turpināšoties. Manā uztverē tā domāt varēja tikai tie, kas tālāk par savas mājas slieksni skatīties neprata. Diemţēl, kā Vācijas totālā kapitulācija rādīja, tad to neprata arī varenās Amerikas un Anglijas vienības galvas. Šeit nekāda nākotne vairs nebija saskatāma. Tā bija ārpusē, kur atradās mana ģimene. Sāku domāt par bēgšanu. No Dziļlejas ģimenes jau zinājām, ka latviešu bēgļi esot pasākuši organizēties Libekā, bet paralizētās satiksmes un pasta dēļ viľiem ar tiem vēl kontakta nebija. Dzīvojām kā pa "tumsu", bet tad jūnija pirmajās dienās pie ābeļdārza ţoga parādījās saule — divu latviešu jaunavu izskatā. Viľas meklējot savus brāļus, karavīrus. Bija ieradušās no Neištates. Vārds pa vārdam un drīz uzzinājām, ko nozīmē DP un UNRRA. Neištatē saradušies latviešu bēgļi tiekot pulcināti vienkopus nometnēs, viľu pārstāvis esot inţ. Emīls Sakss. Izdzirdis Sakša vārdu — mana dēla krusttēvu, zināju, ka viľš būs mana atslēga uz brīvību. Tā arī bija. Jaunavām līdzdotai vēstulei pēc pāris dienām pienāca atbilde. Tās atvedēji bija mani kādreizējie Tosmares kollēgas — Ţanis Valts un Eduards Sadovskis. Tā sastāvēja no bagātām sviestmaizēm, civila uzvalka un pāris kurpēm. Kaut bijām bez apsardzības, bēgt ar karavīra ietērpu nedrīkstēja. Uz ceļiem patrulēja angļu militārā policija un vāciešu sardze. Tie aizdomīgiem pārbaudīja dokumentus, un man nebija nekādu. Atsūtītais uzvalks bija Sakša personīgais. Viľš par mani augumā bija mazāks un izskatījos tāds, kam dokumenti būtu jāpārbauda. Valtam iedevu līdz savus labos zābakus un mākslinieka Ciesnieka karavīru pašdarbības izstādei zīmēto manu portretu. Tas tagad grezno manu kabinetu. Līdz bēgšanas dienai — 16. jūnijam, kad Valts ar Sadovski solījās mani gaidīt. Jundas vajadzībai gumijas zābakus man aizdeva viens no leģionāriem. Līdz 16. jūnijam ari kara ziľotājs Ernests Jansons bija sagādājis kaut ko līdzīgu civilam tērpam, un tā bijām divi bēgļi. Ţēl tikai, ka nevarējām atvadīties no Ciesnieka. Viľam bija caureja ar aizdomām par asinssērgu un bija izolēts. No Veikina un Blaua saľēmām labākos vēlējumus ceļam. Bēgšana izdevās. Viens posms paša dzīvē un Latvijas vēsturē bija nodzīvots.

241


SATURA RADĪTĀJS Kara sākums .......................................... .........................................5 Vācu okupācija ....................................... ........................................41 Kā radās labvēlīgi apstākļi komunistu pagrīdei laukos un pirmā spiegu grupa Kurzemē .................................79 Nikolajs Lagzdiņš ............................... ............................................ 91 Trīs atsauksmes ................................. ........................................... 102 Macpāns............................................... ............................................124 Kārlis Paldiņš ...................................... ............................................154 Botanikers ........................................... ............................................172 Aizputes pils noslēpums un Ēdoles bunkurs................................ 187 Mācītājs Kamols un Dr. Gailis .......... ............................................193 Vimba .................................................. ............................................204 Kapitulācija ......................................... ............................................222

242


Technisku iemeslu dēļ MANA ATBILDE pirmā daļā ir ieviesušas sekojošas iespieduma kļūdas, par ko lūdzam lasītājus atvainot: 39. lpp. 10-tā rindkopā no apakšas ir — Profesors BUmanis jābūt — Profesors Bimanis 43.

lpp. 14-tā rindkopā no apakšas ir — mana tēva māsu jābūt — mana tēva tēva māsu

44.

lpp. 18-tā rindkopā no augšas ir — izgalvoja Liepājas prefekts jābūt — izgalvoja vēlākais Liepājas prefekts

55. lpp. 3-šā rindkopā no augšas ir — uzľēmumos bija pretējā pusē jābūt — uzľēmumos bija otra puse no mums 64. lpp. 8-tā rindkopā no apakšas ir — savās janvāra streika un jābūt — savās janvāra 12 streika un 80. lpp. 5-tā rindkopā no apakšas ir — apbruľotiem jābūt — kur tikai ar šauteni apbruľotiem 5. lpp.

243


Latvija