mašīnas bija no mūsu dienesta vietas un izgājām uz ceļa tās sagaidīt. Ar abām mašīnām bija atbraukuši pieci vīri, neskaitot šoferus. Vecākais no viľiem, pazīstams Latvijas sportists — gargabalnieks, man pastāstīja ka maldījušies vairāk kā stundu, cauri Kara ostai nav tikuši — tilts izgriezts. Cīglers sūtot šīs abas mašīnas un licis pateikt, ja kāds grib riskēt un līdz pulksten 18-iem var atgriezties Liepājā, tad ir cerība, ka izdodas Kurzemi atstāt. Dzirdējuši par iespēju, ka varbūt izdosies Kurzemi atstāt, vācieši visi kā viens bez apdomāšanās izšķīrās par atgriešanos pilsētā. Steidzīgi savākuši savas mantas, skriešus devās uz pirmo mašīnu. Latvieši vispirms gribēja dzirdēt manas domas. Es neticēju, ka angļi un amerikāľi karu turpinās un pa meţiem gadiem ilgi slapstīties nevarēsim, tādēļ riskēsim — atpakaļ ceļš mums paliek vienmēr. Vīri bija tādās pašās domās un visi sekoja vācu piemēram, tikai no trium-virāta nekustējās neviens. Atbraucējiem nozīmēju ceļvedi uz slēptuvi un pastāstīju, kādēļ visas mantas tur nav nogādātas, ko viľi par problēmu neuzskatīja. Piedāvāju viľiem arī savas kartes, bet tās viľiem pašiem bija. Vēl nodevu viľiem izraudzīto slēptuvju vietu koordinātes un pateicu, kuru no tām biju domājis savai grupai. Sekoja roku spiedieni un savstarpēji laimes vēlējumi, bet tad ierunājās šoferis. Viľiem mašīnas esot nepieciešami apgriezt, jo Kara ostā tilts esot izgriezts. Tam nepiekritu, pirmkārt, mašīnas apgrieţot, grāvju malās būtu palikuši riepu nospiedumi, kas varbūtēju meţu ķemmēšanas gadījumā pievērstu ķemmētāju vērību. Otrkārt, ceļš pa kuru viľi bija ieradušies, likās man par garu. Teicu, ka esmu liepājnieks un uz pilsētu viľus izvedīšu cauri Kara ostai gar Tosmari un cukurfabriku. Tā arī vienojāmies un kopīgi devāmies uz mašīnām, bet tad, apmēram 20 metrus pirms tām atskanēja triumvirāta kaprāļa bals: — Nodevēji, — jūs šo vietu neatstāsit! Viľš sāka novietot savu MG mašīnšauteni pozicijā, bet arī mašīnās sēdošie savu mašīnpistoļu stobrus bija pagriezuši pret viľu. Saskatījos ar atbraucējiem un tad kopā ar viľiem steidzīgā solī devāmies pie kaprāļa. Viľš mums nepievērsa nekādu vērību, bet ieľēma šāvēja poziciju. Kavēties vairs nevarēja, daţos soļos biju pie viľa un ar zābaka spērienu ietriecu MG grāvī. Kaprālis uzlēca kājās un tvēra pēc pistoles, bet es tam mierīgi pretī pastiepu savu roku. Klāt bija pienākuši arī pārējie un, redzēdams, ka tie nedomā ķerties pie ieročiem, kaprālis brīdi mūs vēroja, bet ilgi skatījās manī un, manu roku satvēris, asarainām acīm jautāja, kāpēc es nepaliekot te. Novēlēju viľam būt saticīgam cīľas biedram un izteicu cerību, ka varbūt drīzumā atgriezīsimies ar citiem kara sabiedrotiem. Atbildi nesaľēmu, tikai viľa sejas izteiksmē atspoguļojās sāpes un vilšanās, kādu todien pārdzīvojām visi, bet mums tā pagaidām vēl bija apslēpta tikai sirdīs. Ieľēmis vietu uz pirmās šofera būdas jumta, sākām savu braucienu. No paliekošo astoľu vīru atvaduvēdām bija cēlušās tikai septiľas rokas.
233