Issuu on Google+


Annotation

Guido Ilvess Katastrofas, kas satricināja pasauli 4. dala Plūdi, viesuļvētras, epidēmijas… šī ir igauņu autora Guido Ilvesa populārās grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" ceturtā, līdz ar to pēdējā daļa. Tetraloģijas pirmās divas grāmatas bija veltītas katastrofām, kas piemeklējušas dažādus cilvēces tehniskā prāta lolojumus kuģus un vilcienus, dirižabļus, lidmašīnas un kosmosa kuģus. Savukārt trešā daļa, kuru jūs, iespējams, dažviet vēl atradīsiet grāmatnīcu plauktos, aizsāka dabas katastrofu aprakstus tajā tika stāstīts par zemestrīču un vulkānu iznīcinošo spēku, par milzu viļņiem cunami, nogruvumiem un noslīdeņiem. Ceturtā daļa šo tematu pabeidz. Tajā vēstīts par plūdu, viesuļvētru un virpuļstabu postošo spēku, par kataklizmām, ko spējušas nodarīt sniega lavīnas, krusa, negaiss, par nežēlīgām slimību epidēmijām, par klimata kaprīzēm, kas nesušas sausumu, badu, nāvi… G. ILVESS Katastrofas, kas satricināja pasauli No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš Redaktors Ilmārs Birulis Maketētāja Silvija Kokina Korektore Mudīte Arāja ISBN 9984-567-11-7 ISBN 9984-567-91-5 © Guido Ilvess, teksts un attēli © AS "Lauku Avīze", 2002 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis 2002

SATURS Plūdi Ūdens un vēja iznīcinošais spēks Ūdens un vēja iznicinošais spēks Plūdi Ziemeļjūras krastos 1953. gadā Plūdi Hamburgā 1962. gadā Plūdi Florencē 1966. gadā Tropiskās viesuļvētras Cikloni, orkāni, taifūni Galvestonas orkāns 1900. gadā Longailendas Ekspresis 1938. gadā Viesuļvētru patvaļā Flora Fifi Džilberts Orkāns Endiju 1992. gadā Tropisko virpulvetru rašanās shēma Bengālijas līcis pastāvīgu katastrofu apvidus Virpulstabi Trombi, tornado, smerči Triju štatu tornado 1925. gadā Sniegs, krusa un zibens Lielās sniegavetras Bezvārdā šļūdonis Balta nāve Krusa Negaiss Negaisa mākonis šķērsgriezumā. Epidēmijas


Epidēmiju iemesli Melna nāve Holera pļauj Dzeltenā drudža karš Sandomingo no 1794. līdz 1804. gadam 1918.-1920. gada gripas epidēmija Cīņa pret epidēmijām Sausums un bads Sausums Kapec cilvēki cieš badu? 30. gadu smilšu vētras ASV Sātana lidojošais paklajs Klimats Gaisa straumes El Nifio Džungļu drāma Vai visā ir vainīga saule? Briesmas no kosmosa Guido Ilvess Katastrofas, kas satricināja pasauli 4. dala Plūdi, viesuļvētras, epidēmijas… .


SATURS PLŪDI Ūdens un vēja iznīcinošais spēks ……………………………………. 7 Spēcīgā un bīstamā Misisipi ………………………………………….. 12 Plūdi Ziemeļjūras krastos 1953. gadā ……………………………… 18 Plūdi Hamburgā 1962. gadā…………………………………………… 23 Plūdi Florencē 1966. gadā …………………………………………….. 25 TROPISKĀS VIESUĻVĒTRAS Cikloni, orkāni, taifūni …………………………………………………. 31 Galvestonas orkāns 1900. gadā ………………………………………. 47 Longailendas Ekspresis 1938. gadā ………………………………… 52 Viesuļvētru patvaļā …………………………………………………………. 57 Orkāns Endrjū 1992. gadā …………………………………………….. 70 Orkāns Mičs 1998. gadā ………………………………………………… 76 Bengālijas līcis pastāvīgu katastrofu apvidus ……………………. 82 ViRPUĻSTABI Trombi, tornado, smerči………………………………………………… 89 Triju štatu tornado 1925. gadā ………………………………………. 104 1974. gada tornado Centrālamerikas rietumos …………………. 107 SNIEGS, KRUSA UN ZIBENS Lielās sniegavētras ……………………. ………………………………. 115 Bezvārda šļūdonis ……………………………………………………….. 121 Baltā nāve ………………………………………………………………….. 123 Krusa ………………………………………………………………………… 135 Negaiss ……………………………………………………………………… 139 EPIDĒMIJAS Epidēmiju iemesli ……………………………………………………….. 151 Neredzamais ienaidnieks ……………………………………………… 154 Melnā nāve ………………………… ………………………………………. 157 Holera pļauj …………………………………………………………………. 165 Dzeltenā drudža karš Sandomingo no 1794. līdz 1804. gadam ……………………………………………… 167 1918.-1920. gada gripas epidēmija ………………………………….. 172 Cīņa pret epidēmijām …………………………………………………….. 177 SAUSUMS UN BADS Sausums ………………………………………………………………………. 183 Kāpēc cilvēki cieš badu? ……………………………………………….. 193 Lielais bads Īrijā no 1845. līdz 1849. gadam ……………………… 196 30. gadu smilšu vētras ASV …………………………………………….. 200 Indija miljoni miruši bada nāvē………………………………………… 207 Sātana lidojošais paklājs …………………………………………………. 210 KLIMATS Gaisa straumes …………………………………………………………… 219 El Nino …………………………………………………………………………….. 222 Mežu iigunsgrēki …………………………………………………………. 229


Džungļu drāma……………………………………………………………. 235 Vai visā ir vainīga Saule? ………………………………………………… 244 Briesmas no kosmosa …………………………………………………….. 249


Plūdi Ūdens un vēja iznīcinošais spēks . .


Ūdens un vēja iznicinošais spēks 4845 kilometrus garā Huanhe Dzeltenā upe sākas Tibetas kalnienes ziemeļaustrumdaļā, šķērso Lesa plato, un, nonākot Lielajā Ķīnas līdzenumā, ietek Dzeltenās jūras Bohaivaņa līcī. Huanhe īpatnība ir tā, ka upe bieži maina savu gultni gan plūdos, pārraujot dambjus, gan ar lielo sanēšu masu paaugstinot ūdens līmeni un paplašinot deltu. Huanhe lielie ūdeņi prasījuši daudz cilvēku upuru. Kad 1887. gadā Huanhe pārrāva 22 metrus plato krasta dambi, upes straumē gāja bojā aptuveni 900 000 cilvēku. Pēc Pirmā pasaules kara celtnieki pūlējās untumaino upi iegrožot starp dambjiem. 1938. gadā, kad apstākļi spieda daļu dambju uzspridzināt, noslīka apmēram pus​miljons cilvēku.

Bieži gultni mainošās Huanhe upes lielie ūdeņi ir prasījuši daudzu cilvēku dzīvības. Ķīnas un Eirāzijas lielākā upe, 5800 kilometrus garā Jandzi (Jandzidzjana, Zilā upe) tāpat sākas Tibetas kalnienē. Arī šī upe izraisījusi katastrofālus plūdus. 1931. gada vasarā lietusgāzes radīja 20 metrus augstu lejup plūstošu vilni, kas izsīka tikai nonākot vairākās pietekās. Milzīgs ūdens daudzums pārplūdināja lielu teritoriju. Sāka izplatīties ādas slimības, cilvēki mira badā. Tajā vasarā bojā gāja 1 400 000 cilvēku. 1951. gada Misūri un tās pietekas Kanzasas plūdos bojā gāja tikai 28 cilvēki, taču materiālie zaudējumi bija 935 224 000 dolāru. Šie skaitļi parāda, kādu postu var nodarīt ūdens, kad dabas vai cilvēku izveidotajā gultnē tam kļūst par šauru. Ūdens ir smags. Viens ūdens kubikdecimetrs sver vienu kilogramu, bet viens kubikmetrs vienu tonnu. Plūdi nodara lielus postījumus. Tā kā ūdens ir smags un ļoti kustīgs, tas spēj ar savu spēku pārraut šķēršļus, dambjus un citus ierobežojumus. Plūdu pamatveidi ir divi: iekšējo ūdeņu plūdi, ko izraisa upju ūdenslīmeņa krasa paaugstināšanās, kas var būt saistīta ari ar dambju pārraušanu, un jūras radītie plūdi. Abiem ir visdažādākie iemesli. Postošākie jūras plūdi ir tie, ko izraisa okeāna dibenā notiekoša zemestrīce vai krasta tuvumā esoša vulkāna izvirdums. Piemēram, Krakatau vulkāna izvirduma laikā 1883. gadā, kad milzu vilnis traucās pāri Javas un Sumatras salas zemienēs uzceltajām apmetnēm, noslīka 36 000 cilvēku. 82 000 cilvēku gāja bojā 1908. gadā Mesīnas zemestrīcē, kuras epicentrs atradās Mesīnas šaurumā starp Sicīliju un Itālijas kontinentālo daļu. Zemestrīce izraisīja trīs spēcīgus, līdz pat 14 metriem augstus viļņus. Jūras plūdu apdraudētas ir Ziemeļjūras dienviddaļai piegulošās teritorijas Lielbritānijā un Nīderlandē. Stiprais ziemeļu vējš, ciklonu izraisītas vētras, vējuzplūdi, it sevišķi, ja tie sakrīt ar paisumu, rada situācijas, kad milzīgās ūdens masas caur Padekalē šaurumu un Lamanšu nespēj nokļūt Atlantijas okeānā un piekrasti var piemeklēt postoši plūdi. Uzskatāms piemērs ir 1953. gada plūdi, bet rakstiskas liecības rāda, ka šādas katastrofas ir notikušas jau pirms tūkstoš gadiem. Piemēram, 1287. gadā spēcīga vētra applūdināja Zeiderzē līča (tag. Nīderlandē dambis to sadala Eiselmēra līcī un Vadenzē līcī) abus krastus, noslīcinot 50 000 cilvēku. 1421. gadā līdzīgā ūdensnelaimē tur bojā gāja 100 000 cilvēku. Aizsargdambji jūras krastā gadu no gada ir celti augstāk, bet diemžēl no tiem nav liela labuma, jo


plūdu laikā ūdens ceļas krasi. Viens no plūdu iemesliem ir polāro ledu kušana. Ja reizē izkustu Grenlandes un Antarktikas ledi, okeānu ūdens līmenis uz Zemes paceltos apmēram par 100 metriem. Arī zemes iekšienē notiekošie procesi var iespaidot ūdens līmeņa svārstības. Piemēram, Lielbritānijas dienvid-

Venēcijas iedzīvotāji ziemas plūdu laikā Sv. Marka laukumu šķērso pa pagaidu tiltu. Venēcijas pilsēta nav uzcelta uz stingras zemes, bet gan uz samērā nelielām sanēšu salām, kas lēni grimst Adrijas jūrā. austrumu piekraste pamazām iegrimst. Pie Temzas upes, kurā ūdens līmenis jūtami svārstās, nepieciešamas aizsargceltnes. 1972. gadā Londonā tādas uzbūvēja diezgan augstas, bet nākotnē tās nepieciešams pilnveidot. 1978. gada janvāri vienlaikus bija spēcīgs austrumvējš un pacēlās ūdens līmenis. Ūdens atradās jau dažu centimetru attālumā no sarkanās brīdinājuma atzīmes. Par laimi, iepriekšējā dienā Londonā nebija lijis, tādēļ katastrofa pagāja secen. Taču uz šādu veiksmi katrreiz nevar cerēt. Daudzas īpaši apdraudētas pilsētas var vienā dienā neglābjami tikt izpostītas. Daudzu tautu leģendas vēsta par jūrā nogrimušām pilsētām. Šķiet, ka visvairāk žēl būtu Venēcijas. Pat ja spētu atrast līdzekļus pret pilsētas iegrimšanu Adrijas jūrā, maz ticams, ka izdotos panākt kaut ko vairāk par nenovēršamības pārcelšanu uz vēlāku laiku. Dažreiz tiek izteikts izbrīns par to, ka miljoniem lauksaimnieku dzīvo Huanhe, Gangas u. c. Dienvidaustrumāzijas lielāko upju krastos, kas tik bieži pārplūst. Diemžēl viņiem ir jāizvēlas starp noslīkšanu un bada nāvi. Zemes visiem nepietiek, un tieši upju pārplūdinātie lauki ir īpaši auglīgi. Dienvidaustrumāzijā lielos plūdus rada tropiskie cikloni, kuru radītais vēja virpulis griežas gan ļoti ātri, bet virzās uz priekšu samērā lēni. Tropiskie cikloni pārvietojas ar ātrumu 30-40 kilometru stundā, bet vēja ātrums tajos var sasniegt pat 150-300 kilometru stundā. Ciklona izraisītā vētra un lietus nodara lielu postu, bet vairāk nekā trīs ceturtdaļas tropisko viesuļvētru upuru iet bojā no to radītajiem plūdiem. Krastā izplūstošo viļņu augstums ir atkarīgs arī no jūras dibena reljefa jo līdzenāks dibens, jo augstāki viļņi. īpaši lielas briesmas sagādā viesuļa ceļā atrodošais līcis vai upes ieteka. Tāpēc nav arī brīnums, ka Bengālijas līča piekrastē esošā Bangladeša no plūdiem cieš visvairāk.


1985. gadā Bangladešā trakojošais taifūns atstāja cilvēkus bez dzeramā ūdens un pārtikas, brīdinot, ka šāda veida katastrofas var nākotnē atkārtoties. No visiem plūdiem vispazīstamākie, protams, ir Bībelē aprakstītie ūdensplūdi, kad ūdeņi "apsedza visus kalnus, kas bija zem debesīm". Pie leģendārām katastrofām pieder arī plūdi Senajā Mezopotāmijā, kuri, iespējams, bijuši pamatā minētajam Bībeles stāstam. 1930. gadā britu arheologs sers Lenards Vūlijs izrakumos atrada valdnieku pilsētu Uru Abrāma dzimto vietu, kur notikuši milzīgi plūdi, pēc kuriem bija palikusi pat līdz 2,5 metrus bieza sanēšu kārta. Zem tās 1988. gada septembra katastrofālie plūdi spēcīgi iedragāja Bangladešas infrastruktūru. Tika izpostītas šosejas 3500 kilometru garumā un 250 tilti. Svarīgākā osta Čitagonga un lidlauks kļuva lietošanai nederīgi, tādēļ pārtiku un medikamentus uz notikumu vietu nogādāja caur Indiju, kas prasīja ļoti daudz laika. Vūlijs atklāja liecības par senu kultūru, no kuras virsējos slāņos nebija palikusi ne pēda. Katastrofa bija aprakusi visu. Citu Mezopotāmijas rajonu izrakumos tika noskaidrots, ka plūdi varējuši notikt apmēram 4000 gadu pirms Kristus un applūdinātās teritorijas lielums varēja būt 600 x 150 kilometru. "Tie nebija pasaules plūdi," raksta Vūlijs, "bet gan lieli plūdi Eifratas un Tigras ielejās, kas pārplūdināja apdzīvotās zemes starp kalniem un tuksnesi. Tur dzīvojošajiem cilvēkiem tas, protams, nozīmēja visu pasauli. Jādomā, ka lielākā daļa no viņiem gāja bojā un tikai nedaudziem izdevās pieredzēt ūdens atkāpšanos no pilsētas mūriem. Nav brīnums, ka šāda veida katastrofas tika uzskatītas par dieva sodu grēcīgajam cilvēku dzimumam un aprakstītas kā reliģiskas leģendas. Ir ļoti iespējams, ka kādai ģimenei, laivā izglābjoties no noslīkšanas, ģimenes galva stās​tos par plūdiem kļuva par galveno varoni." Plūdu tiešos iemeslus acīmredzot nav iespējams uzzināt, taču tropisku viesuļvētru vai zemestrīču izraisītu milzu viļņu rašanās ir saprotama. Kad viļņi no Arābijas jūras ieplūda šaurajā Persijas līcī un kā plašs ūdens mūris nokļuva līdz līdzenajai Mezopotāmijas zemienei, pienāca diena, kad "pārplūda lieli dzelmju avoti, un tika atvērti debe​su logi".


Spēcīgā un bīstamā Misisipi Misisipi ir Ziemeļamerikas lielākā upe, kuras garums kopā ar tās lielāko pieteku Misūri ir 6420 kilometru. Misisipi sākas no priežu ieskautā Aitaskas ezera Ziemeļminesotā un plūst uz Meksikas līci. Ceļā to papildina simttūkstoš strautu un 30 lielāku pieteku, no kurām svarīgākās ir Misūri, Ohaio, Ārkanzasa un Ilinoisa. 3 268 000 kvadrātkilometru lielajā upes baseinā ir ASV svarīgākie ūdensceļi, un pa to iespējams kuģot vairāk nekā 20 000 kilometru garumā. Ik gadus Misisipi pārvieto apmēram 360 miljonus tonnu sanēšu. Deltā upe sadalās sešos atzarojumos, kas sanēšu daudzuma dēļ gadā paplašinās par 85-100 metriem. Plūdu laikā ūdens līmenis augštecē paceļas par 7 metriem, lejtecē par 14-18 metriem. Cilvēki Misisipi ikgadējos plūdos cieš, sākot no neatminamiem laikiem, un tā sagādā daudz lielākas briesmas nekā pazīstamais

1966. gadā plūdu laikā ASV austrumpiekrastē ūdens masas traucas pa Patnemas ielu. No sešiem štatiem visvairāk cieta Konektikuta. Sanandreasa nomāts (Zemes garozas nobīde) Amerikas Savienoto Valstu rietumpiekrastē, kas ir izraisījis vairākas spēcīgas zemestrīces. Misisipi postošie plūdi ir saistīti ar to, ka upe atrodas sanešiem bagātā rajonā. Ik pavasari no kalniem upē ieplūst milzīgs daudzums kūstošo un lietusūdens straumju, kas ir sajaukušās ar dubļiem un akmeņiem. Laika gaitā saneši paceļ Misisipi gultni. Sentluisas pilsēta Misisipi un Misūri satekas vietā šobrīd atrodas 5 metrus zem upes līmeņa. Pilsētu aizsargā noslēgta dambju sistēma. Jau 19. gadsimta sākumā Luiziānas franču iedzīvotāji sāka būvēt aizsargvaļņus un zemes dambjus, lai aizsargātos no Misisipi plūdiem. Norobežojumi tika uzcelti pietiekami stipri. 20. gadsimta sākumā tie stiepās simtiem kilometru tālumā gar abiem upes krastiem. Dambi uzrauga Misisipi upes komisija. Ūdens to dažkārt tomēr pārrauj, bet pēc lielajiem ieguldījumiem, kas bija nepieciešami 1922. gada plūdu seku likvidēšanai, komisija paziņoja, ka aizsargsistēma "spēj novērst plūdu postu". 1927. gada aprīlī komisijai atkal nācās pārliecināties par dambja nepieciešamību. Pēc rudens un ziemas lielajām lietusgāzēm Misisipi ieteku straumes koncentrējās milzīgā ūdens daudzumā.


"Karstumā, dubļos un slimību iejenkumā līdz pēdējiem spēkiem un vienos sviedros, izmantojot zirgus un vēršus, gadiem ilgi cēla 4000 kilometru garu, milzīgu un drošu dambju sistēmu. Dambjus cēla arvien augstāk un augstāk, cerot, ka vienā jaukā dienā varēs savaldīt plūdus. Šie dambji palīdzēja pārveidot plašos un agrāk neapsaim​niekotos purvus par auglīgiem un blīvi apdzīvotiem, kā arī daudz deva mūsu turībai. Bet, ja upes ūdens būtu pacēlies pārāk augstu, tas tomēr pārrautu mūsu dambi. Tobrīd, kad šīs rindas rakstīju, dambis tika pārrauts atkal. Šodien alkatīgās upes plūdu gulta sniedzas no Keiro līdz jūrai," rakstīja Frederiks Simpičs 1927. gada plūdu laikā. Lietusgāzes Misisipi lejtecē radīja 300-600 milimetrus biezu sanēšu slāni, radot līdz šim neredzēta apjoma plūdus. Daudzu pilsētu ielas un tilti nedēļām ilgi atradās zem ūdens. Lielā platībā tika nopostīta raža, un cilvēkus pārņēma bezcerība. Pārplūda apmēram 4000 kvadrātkilometru liela zemes platība. Daudzās vietās ūdens sniedzās līdz lielo koku galotnēm. Pēc tam, kad ūdens bija izlauzies cauri dambim, tā līmenis cēlās tik ātri, ka Kanzassitijā dienasvidū viss bija vēl sauss, bet jau pulksten divos noslīka zirgi, jo tos nepaspēja izjūgt. Dažu jūdžu attālumā no Ņūorleānas aizsprostā tika izveidotas vairākas atveres, lai plūdu ūdeņus novirzītu sāņus. Toreiz ūdens dambi pārrāva 120 vietās. Kādā vietā, kur valnī radās 1,5 kilometrus plata atvere, pēc aculiecinieku vārdiem ūdens brāzies "kā divus metrus augsts mūris un dunējis kā stiprs vējš". 750 000 cilvēku mājas pazuda zem ūdens, tāpat septiņos štatos applūda miljoniem akru zemes. Keiro pilsētā Ilinoisas štatā ūdens augstums sasniedza 17 metrus. Ārkanzasā ūdens brāzās ar tādu spēku, ka ratos aizjūgtie mūļi noslīka tajā pašā vietā, kur tie stāvēja. Ārkanzasas upes ietekas tuvumā vairāki simti cilvēku palika uz upei pāri esošā dzelzceļa tilta trīs dienas un naktis, iekams glābšanas laivas nokļuva līdz viņiem. Ņūorleāna paglābās tāpēc, ka dambis lejpus pilsētas tika saspridzināts, un palu ūdeņi pa taisnāko ceļu, nevis pa upes gultni, ieplūda jūrā. Pret spridzināšanu protestēja tie cilvēki, kuru mājas atradās ūdenim ceļā. No upes ūdens radusies plašā brūnā jūra atkāpās tikai jūlijā. Sarkanā Krusta centri rūpējās par 350 000 bēgļu, kam nebija kur palikt. Vairāk nekā 30 cilvēku gāja bojā, daļu no tiem ūdens vienkārši aizslaucīja, kad tie ar smilšu maisiem centās pielabot dambī radušās atveres. Posts tika lēsts viena miljarda dolāru apjomā (pašlaik šī summa atbilstu desmit miljardiem dolāru). Tā laika tirdzniecības ministrs Herberts Hūvers par plūdiem izteicās: "Tā ir lielākā miera laika katastrofa mūsu vēsturē." Analoģisku vērtējumu deva arī par vēlā​kajiem, 1993. gadā notikušajiem plūdiem. Pēc 1927. gada katastrofas tika radīta jauna ūdens plūsmas kontroles sistēma, kas apvieno lielos ūdens rezervuārus un plūdu kanālus. Katra štata atbilstošās pilnvaras tika nodotas centrālajai valdībai. 1950. gadā ūdens saimniecības valdības komisija ziņoja ASV prezidentam Trumenam: "Cik lielas arī būtu plūdu katastrofas, tām sekos vēl lielāki plūdi." Gandrīz pēc gada notikušie plūdi prognozi apstiprināja. 1951. gada maijā un jūnijā sausajā Kanzasas štatā nolija neparasti daudz lietus. Sākumā radās tikai lokāli plūdi. Zeme vēl arvien bija izmirkuši, kad trešajā jūlijā nolija apmēram 400 milimetru nokrišņu. Sūkdamies cauri, ūdens krietni sabojāja visu Kanzasas upes dambi. Labi vēl, ka cilvēki izglābās, tomēr savu iedzīvi tie bija spiesti atstāt ūdens varā. Ūdens pacēlās tik augstu, ka plūda pāri uzceltajam dambim. Plūdi radīja zaudējumus 870 miljonu dolāru apmērā, bet tie būtu vēl par 250 miljoniem lielāki, ja, sākot no 1927. gada, nebūtu ieviesti efektīvi līdzekļi plūdu novēršanai. Neraugoties uz štatu un centrālās valdības pūlēm, arī personiskajai iniciatīvai nebija mazāka nozīme. ——- r- — 14 - ——- ; Leģendārs stāsts par kādu holandiešu zēnu, kas pats aizbāzis dambī radušos caurumu, daudzējādā ziņā bijusi kā priekšzīme. 1951. gada plūdu laikā Kanzasā aizmirsa nostiprināt 27 000 litru lielo naftas cisternu. Tilpne neizturēja lielo ūdens spiedienu, nafta aizdegās, un liesmas iznīcināja vairākas naftas krātuves. Kopējais


zaudējums sasniedza 10 miljonu dolāru. Tāpat kā valdībai, arī pilsoņiem nākas izmisīgi cīnīties ar plūdiem. Šī cīņa laika gaitā ne par mata tiesu nekļūst vieglāka. Panāktā kontrole pār ūdens plūsmu ir palīdzējusi samazināt zaudējumus, taču Misisipi arvien vēl ir tikpat nevaldāma. 1937. gadā notika lieli plūdi, kuros tika iznīcinātas 13 000 mājas, 1973. gadā 69 000 cilvēku zaudēja savu iedzīvi. 1983. gada ūdens celšanās nodarīja zaudējumus 450 miljonu dolāru apjomā. Luiziānas valsts universitātes pētījumi parāda, ka Misisipi ūdens daudzums pēdējos 50 gados ir ievērojami palielinājies. 1993. gada Misisipi upes plūdi bija lielākie šajā gadsimtā. Palu ūdeņu postījumi skāra divpadsmit štatus. Gāja bojā 50 cilvēku, sabiedrībai kopumā un lauksaimniecībai tika nodarīti milzīgi zaudējumi. No laukiem un glabātavām upē ieplūda ne tikai pesticīdi un mēslojums, bet arī indīgi atkritumi no pārstrādes uzņēmumiem un pilsētu rajoniem.

Ar dambjiem visapkārt aizsargātā Merisvilas pilsēta Kalifornijā.

1993. gada plūdu laikā Misisipi pārrāva dambi llinoisas štatā Velmeieras tuvumā, pārplūdināja laukus, izskaloja šosejas, noslīcināja ganāmpulkus un applūdināja mājas. Dūņas, sajaukušās ar indīgajiem pārstrādes atkritumiem, daudzas lauksaimniecības zemes padarīja apstrādāšanai nederīgas. Pārsteidzoši bija arī tas, ka plūdi nesākās vēlā pavasarī, bet gan pāris nedēļas pirms vēl Misisipi pietekas no kūstošajiem ūdeņiem pie​ņēmās plašumā. 1993. gadā Misisipi un tās pieteku ūdeņi no ziemeļiem traucās uz dienvidiem, līdzi tiem no Kanādas nāca aukstas un sausas gaisa masas, līdz satikās ar no Meksikas līča nākošo silto un mitro gaisu. Sākās briesmīgs negaiss, kura novirzīšanos sekmēja austrumpiekrastes tuvumā esošais augsta spiediena apgabals. Plūdu ūdeņi cēlās lēni, sākot ar aprīli, savu augstāko punktu tie sasniedza jūlijā, tad atkal cēlās augusta beigās un septembrī. Dambji kādu laiku izturēja, bet 20. jūnijā tika sadragāts pirmais dambis. Minesotas, Kanzasas, Nebraskas, Aiovas, Misūri un llinoisas štatā upes izgāja no krastiem, un smirdīgās


dūņas applūdināja laukus, ielas, autoceļus un mājas. 31. jūlijā ASV prezidents apmeklēja katastrofas skartos rajonus llinoisas, Aiovas un Misūri štatā. Galu galā tika pārrauti vairāk nekā tūkstoš aizsprostu, daudzās vietās ūdens plūda pāri dambjiem. Jūlija beigās deviņos štatos bija applūdināta 93 058 kvadrātkilometru liela teritorija. Tovasar ASV valdīja ekstrēmi laika apstākļi. Vienlaikus, sākot no austrumpiekrastes līdz Menas un Dienvidkarolīnas štatam, lielā karstuma dēļ cēlās gaisa spiediens, kas valsts centrālajā daļā izraisīja spēcīgas lietusgāzes. 2. augustā plūdu ūdeņi nonāca līdz Ņūorleānai. Šī katastrofālā ūdens celšanās paņēma vismaz 29 cilvēku dzīvību, miljoniem hektāru lauksaimniecības zemju kādu laiku atradās zem ūdens. Plūdi nodarīja milzīgus zaudējumus, kuru apjomu lēsa līdz 15 miljardiem dolāra, kas pārsteidza gan parastos pilsoņus, gan arī ierēdņus. Klimata pētnieki šādas ekstrēmas lietusgāzes izskaidro ar tā saukto El Niiio efektu, kas slēpjas apstāklī, ka ik pēc pieciem līdz desmit gadiem lielās straumes Klusā okeāna vidū maina savu virzienu, tāpēc subtropiskās gaisa masas no dienvidaustrumiem virzās uz Ziemeļamerikas kontinentu. Sastopoties ar no Kanādas plūstošajām aukstajām gaisa masām, rodas spēcīgas un ilgstošas lietusgāzes. Misisipi upes piekrastē dzīvojošie cilvēki jau ilgu laiku nebija pieļāvuši katastrofālu plūdu iespēju, jo pirms dažiem gadiem daudzas Misisipi pietekas bija izžuvušas, un pēdējie lielie plūdi bija notikuši pirms kādiem desmit gadiem. Plūdu laikā pilnībā tika izpostītas daudzas apmetnes un pilsētas. Pēc tam, kad palu ūdeņi bija atkāpušies, llinoisas štata Velmeieras iedzīvotāji balsoja par to, lai viņu mītnes pārceltu uz kādu augstāku vietu. Ar štata palīdzību tas arī tika reali​zēts. Katrs ciems, katra apmetne, katra pilsēta un katrs štats var stāstīt savu stāstu par cīņu ar plūdiem. Dažnedažādā morālā un materiālā palīdzība no valsts citiem apvidiem, kā arī ziņas masu medijos padarīja plūdus par notikumu, kas satrauca visu ASV iedzīvotāju prātus. Neviena cita dabas katastrofa Amerikas Savienoto Valstu vēsturē nav prasījusi tik daudz cilvēku upuru kā 1993. gada plūdi. Ļaužu strādīgums plūdu apdraudētajos reģionos rāda, ka uzņēmīgie amerikāņi ir spējīgi ātri normalizēt dzīves ritmu un novērst postījumus.


Plūdi Ziemeļjūras krastos 1953. gadā Divdesmit četras stundas no vietas bija plosījušies ziemeļvēji, kuru stiprumu varēja vērtēt no vētras līdz orkānam. Orkneju salās atsevišķas vēja brāzmas sasniedza ātrumu 180 kilometri stundā. Skotijas piekrastes tuvumā nogrima divi kuģi. Atbilstoši aprēķiniem nemitīgās vēja brāzmas Skotijā un Anglijā nolauza četrus miljonus koku, galvenokārt skuju koku jaunaudzes. Bet šie smagie zaudējumi vēl nebija nekas, salīdzinot ar nakti uz 1953. gada 1. februāri, kad vētra no​nāca līdz Ziemeļjūrai.

Korneliusa Nordsterna gravīra "Digitus Dei", kur attēloti lielie plūdi flāmu piekrastē 1682. gadā. Ilgstošie ziemeļvēji bija stiprākie, kādi Britu salās jelkad ir novēroti. Vēji uz dienvidiem aiznesa miljardiem tonnu ūdens. Ar to pietika, lai ūdens līmenis paceltos par 2,4 metriem. Eseksas grāfistes piekrastē pēcpusdienas bēguma laikā ūdens nokritās mazāk nekā parasti. Otrpus Ziemeļjūrai, Holandes upju gultnēs un piekrastes teritorijās ūdens līmenis bēguma laikā nemaz nenokritās, jo ūdens pieplūdumu jūrā izraisīja ārkārtīgi stiprais vējš, kas pūta no jūras uz cietzemi. Dažas stundas ūdens līmenis neizmainījās, bet tad sāka pēkšņi celties. Neparasti zemais gaisa spiediens ūdens līmeni pacēla vēl vairāk, un vētras radīto viļņu augstums sasniedza četrus metnis. Anglijā vislielākie plūdi tika piedzīvoti Eseksas grāfistē. Hārvičas ostā viļņi pāri piestātnei vēlās jau trīs stundas pirms plūdiem. Pēc neilga laika ūdens traucās uz pilsētu un plūda pa šaurajām ielām. Pagrabstāvos dzīvojošie vairs neizglābās. Jebkurā krasta vietā jūras viļņi plūda pāri aizsargdambjiem. Tika pārrauts viens dambis pēc otra, un cauri sadragātajam dambim ūdens masas traucās tālāk iekšzemē.


Holandieši Šūvenas sala labo dambi. Anglijas austrumpiekrastē Temzas grīvlīcī esošajā Kenvejas salā visa zeme atradās zem jūras līmeņa. Salas 11 500 iedzīvotāju galvenokārt dzīvoja vienstāva mājās. Kenveju aizsargāja augsti dambji, un ar lielo zemi to savienoja viens vienīgs tilts. Neilgi pirms pusnakts jūra kā ūdenskritums pārplūda pāri kādam sevišķi drošam dambim, to daļēji sadragājot. Ļoti ātri tika pārrauti citi dambji, un ūdens bez kavēkļiem traucās pāri salai. Vairums cilvēku gulēja, lai arī sliktās priekšnojautās, un pamodās tikai tad, kad ledainais ūdens jau nesa to mājas. Daļa nelaimē nonākušo paglābās uz mēbelēm, bet arī tās drīz aiznesa projām. Citi pieķērās pie durvju augšējām malām, mē​ģinādami aizsargāt galvas šaurajā telpā starp ūdeni un griestiem. Anglijā noslīka 307 cilvēki, bet Holandē gan cilvēku upuru, gan arī citu postījumu bija vairāk. Laukos, kur 40% teritorijas atrodas zemāk par jūras līmeni un ko aizsargā tūkstošiem kilometru garie dambji, kopš 1421. gada plūdiem nekas līdzīgs nebija piedzīvots. Pēc aprēķiniem Nīderlandes krastos plūdiem bija jāsākas nedaudz pēc 1. februāra pusnakts, bet vētras nestie ūdeņi jau kādu laiku pirms tam bija nonākuši līdz dambja barjerai. Ūdens masas pārrāva 335 gadus vecos dambjus un sāka savus postījumus. Iedzīvotāji bija aizsargāti no augsta ūdens līmeņa, bet šādus plūdus neviens negaidīja, vairums cilvēku gulēja, kad sākās katastrofa. Vairāk nekā piecdesmit dambju tika pārrauti vienlaikus, un trakojošā jūra nonāca līdz nosu-


1953. gada februāri vētras radītajos plūdos sadragātais dambis un applūdušais ciems Anglijai piederošajā Kenvejas salā.

Holandē bija daudz applūdinātu ciemu, sakari ar ārpasauli bija pārrauti. sinātajai teritorijai (no jūras atkarotajai zemei), applūdinot apmēram 200 000 hektāru. Zēlandes, Dienvidholandes un Ziemeļbrabantes provincēs Reinas, Māsas un Seldas ietekās gadsimtu darbs tika izpostīts dažās minūtēs. Baznīcās zvanīja zvani, bet trakojošajā vētrā tos nevarēja sadzirdēt. Tolenas salā Stevenisas ciemā četrus metrus augstais ūdens vilnis sadragāja aiz aizsargdambja esošās lauku mājas un smagos sienu un jumtu baļķus nesa cauri ciemam, taranējot ar tiem citu māju sienas. Gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku. Citā ciemā tajā pašā salā desmitgadīga meitene bija spiesta noraudzīties, kā viņas vecāki, māsas un brāļi iet bojā. Spijkenisā, septiņus kilometrus uz dienvidiem no Roterdamas, kāds precēts pāris bija ieķēries savas mājas jumtā. Sieva ar vienu roku turējās pie skursteņa un ar otru roku bija saķērusi savu vīru. Vairāk nekā 24 stundas mutuļojošie viļņi vīrieša kājas dauzīja pret skārda notekcauruli. Kad abi galu galā tika izglābti, no viņu kāju pēdām bija palikuši tikai sašķaidīti kauli. Holandē gāja bojā 1487 cilvēki. Aptuveni 100 000 tika evakuēti, kad jūra jau bija applūdinājusi gandrīz 1700 kvadrātkilometra zemju. Noslīka 10 000 teļu, 200 000 hektāru lauksaimniecības zemju gadiem kļuva neizmantojamas. Holande vienmēr ir cīnījusies ar jūru. Notikumi 1953. gada 1. februārī pierādīja, ka šī cīņa nekad nebeigsies.


Beļģijā, Zēbrigē plūdu ūdeņi pārrāvuši dzelzceļa dambi. JJJ sjc Ziemeļjūras piekrastē dzīvojošajiem holandiešiem, vāciešiem un dāņiem cīņa ar vētras izraisītiem plūdiem ir daļa no viņu ikdienas. No 1219. līdz 1251. gadam Ziemeļholandi piemeklēja septiņi postoši plūdi. Radās vesela rinda nelielu salu Frīžu salas. Tajā laikā kopumā gāja bojā 140 000 cilvēku. 1281. gadā Ziemeļholandē plūdu laikā gāja bojā 80 000 cilvēku. Daudz lielu plūdu Holandē bija 1408. gadā un visā 16. gadsimtā. Nākamie lielākie plūdi notika 1894., 1916. un 1953. gadā. Bet šie plūdi paliek ēnā, salīdzinot ar 1421. gadā notikušajiem Sv. Elizabetes plūdiem, kura laikā tika pārrauts Māsas dambis un gāja bojā 100 000 cilvēku. Šīs katastrofas dēļ līdz pat šodienai turpinās krastu un Māsas upes deltas nostiprināšanas darbi. Frīžu zemju krastos plūdi notika 1162., 1164. un 1170. gadā. Nākamie lielākie plūdi notika 1216. un 1287. gadā, pirmajos bojā gāja 10 000 cilvēku, bet 1287. gadā Vācijas ziemeļu piekrastē plūdu laikā gāja bojā 50 000 cilvēku. Tomēr nevieni citi plūdi Holandes ziemeļos nebija ar tik katastrofālām sekām kā 1362. gada 16. janvārī šajā apkaimē notikušie plūdi. Ja ticam vēstures pirmavotiem, tad šie plūdi prasīja līdz simt tūk​stošiem cilvēku dzīvības.


Plūdi Hamburgā 1962. gadā 1953. gada Holandi piemeklējušie katastrofālie plūdi nebija vēl no atmiņas pagaisuši, kad nakti uz 1962. gada 17. februāri Vācijas ziemeļpiekrastē un Hamburgā notika lielākie plūdi kopš 1855. gada. 1011 balles stiprās vētras laikā tika sadzītas milzīgas ūdens masas, jūras līmenis cēlās, niknie viļņi, pārrāvuši dambjus no Emslandes līdz Ziemeļfrīzu salām, pa Elbas grīvu traucās uz Hamburgu. Trīs dienas "pasaules vārti" atradās dabas spēku varā. Viena piektdaļa no Hamburgas un visa osta bija pārplūdusi. Ar divām Elbas pietekām norobežotajā pilsētas daļā Vilhelmsburgā vien ieplūda 40 miljoni kubikmetru ūdens. Katastrofa kopumā prasīja 337 cilvēku dzīvības, noslīka 400 teļu. Materiālos zaudējumus lēsa 2,89 miljardu vācu marku apmērā. Apmēram 75 000 cilvēku palika bez pajumtes. Nekad agrāk Hamburgā ūdens nebija pacēlies tik augstu. 1855. gadā lielo plūdu laikā ūdens līmenis bija paaugstinājies par 2,97 met​riem. Bet 1962. gada 17. februārī ūdens pacēlās 5,80 metru augstumā! Tajā liktenīgajā naktī Ziemeļjūrā plosījās spēcīga vētra, kas virzījās uz Helgolandes jeb Vācijas līča rietumdaļu, atdzenot piekrastē milzīgas ūdens masas, kur tās iespiedās Elbas upes gultnē. Jau pēc īsa brīža ūdens masas pārrāva telefonu tīklus, tāpat tika pārtraukta elektrības padeve un sabojāta dzīvojamo māju gāzes sistēma. Visvairāk plūdos cieta Vilhelmsburgas rajons. Ap pulksten 1.15 tika pārrauts Reiherstīgas dambis, un ūdens bez šķēršļiem nonāca ielās. Ūdens pirmām kārtām pārplūdināja zemienē esošo dārzu pilsētu. Daudzi cilvēki izskrēja uz ielas, kur ūdens tos aizrāva līdzi. Daļa apmetās uz māju jumtiem, citi uzrāpās koku galotnēs. Mutuļojošais ūdens ielās izskaloja metru dziļus krāterus, aizskaloja māju iedzīvi, televizorus, atkritumu konteinerus un mašīnas. Tikai no rīta tika nosūtīti helikopteri, lai apzinātu plūdu patiesos postījumus. Vilhelmsburgas rajons pa nakti bija nogrimis viļņos. Hamburgā zem ūdens atradās 12 000 hektāru liela platība. Kā palīgi brīvprātīgajiem glābšanas darbos iesaistījās 71 bundesvēra un 25 ASV armijas helikopteri, tāpat arī 40 000 karavīru,

Brīvprātīgie glābēji gumijas laivās evakuē plūdu apdraudēto māju iedzīvotājus. Cilvēki no apakšējiem stāviem pārcēlās uz augšējiem. Daudzi bija spiesti kāpt uz māju jumtiem vai koku galotnēs, kur viņi pārsaluši gaidīja palīdzību. Bundesvēra karavīri no plūdu rajona evakuēja vairāk nekā 20 000 cilvēku. starp tiem 12 sapieru bataljoni, kas izmantoja 340 gumijas laivas, ar kurām cilvēkus no applūdušajiem rajoniem nogādāja sauszemē. Tikai Vilhelmsburgā vien ar helikopteru palīdzību tika izglābti 1500 cilvēku. Glābšanas darbu laikā gāja bojā seši karavīri un viens policists.


Kā vēlāk noskaidrojās katastrofas analīzē, no šiem gadsimta plūdiem bija iespējams izvairīties. Lai gan Hamburgā pret plūdiem bija iepriekš precīzi norādītas signālraķešu un smilšu maisu glabātavu vietas, plānā nebija atzīmētas pilsētas daļas un mājas, kas dambja pārrāvuma gadījumā nokļūtu visbīstamākajā situācijā. Nebija arī iepriekš noteikti apdraudētāko pilsētas daļu iedzīvotājiem paredzētie trauksmes signāli. Kad plūdu laikā sāka rūpīgi lasīt priekšrakstus, kur bija norādīti visi iespējamie līdzekļi, noskaidrojās, ka cilvēku evakuācija iepriekš nemaz nebija paredzēta! Neviens nebija iedomājies, ka vienstāva māju vai pirmo stāvu iedzīvotāji plūdu laikā būs nonākuši bīstamā situācijā, jo pēdējo simt gadu pieredze ļāva cerēt, ka šādas briesmas nedraudēs.


Plūdi Florencē 1966. gadā 16. gadsimtā Leonardo da Vinči izdomāja plānu, kā aizsargāt Arno upes krastos esošo Florenci no plūdiem. Viņa ideju tā ari neieviesa dzīvē, lai gan lieli plūdi notika jau apmēram pēc 26 gadiem. 1966. gada oktobrī visu Itāliju pārsteidza ļoti bieži lieti. Novembra pirmās dienas bija saulainas, bet 3. novembrī sākās lietusgāzes. 48 stundu laikā nolija apmēram trešdaļa no gada nokrišņiem. Daudzās vietās sākās lieli plūdi, bet nekur citur to sekas nebija tik postošas kā Arno upes ielejā. 4. novembra agrā rītā Florences iedzīvotāji pamanīja, ka mierīgās zaļās upes vietā tek brūna ūdens straume. Viļņi nesa līdzi ar saknēm izrautus kokus un noslīkušas govis. 4. novembrī Arno upe, kas plūst cauri Florences pilsētas senākajai daļai, pārrāva krastus. Lai gan pret upes pārplūšanu bija uzbūvēts dambis, iztekas kanāli milzīgajam ūdens daudzumam bija kļuvuši par šauru. Pa neskaitāmiem nelieliem strautiem lietusūdens ieplūda Arno upē, Florencē tas pacēlās augstāk par krastiem un applūdināja pilsētu ar netīru, eļļainu ūdeni. Upe pārvērtās par mutuļojošu palu ūdeni, nesot līdzi no augšteces simtiem tonnu biezu un lipīgu dubļu. No sagrautās glabātavas izlijusi eļļa sajaucās ar upes ūdeni, tādējādi palielinot šo postījumu apmēru. Vietām ūdens paaugstinājās līdz 4,5 metriem un applūdināja tādas ievērojamas vietas, kā 13. gadsimta Sv. Krusta baznīcu, Mediči kapenes, Sanflorences pili. Vairums pilsētas iedzīvotāju centās bēgt uz drošāku vietu tik ātri, cik iespējams, bet vēstures institūta direktors trīsdesmit reizes pa ceturtā stāva dzegu rāpās līdz Ufici mākslas galerijas durvīm, lai glābtu desmitiem vērtīgu mākslas darbu. Ar ātrumu līdz 60 kilometriem stundā ūdens straume traucās pa ielām, apgāžot automašīnas kā rotaļlietas, ieplūda tūkstoš mazās bodītēs un darbnīciņās un aizskaloja visas tur esošās lietas. Ūdens atnesa līdzi apmēram pusmiljonu tonnu dubļu, kas biezā slānī palika uz ielām un pagrabos. Vēl ļaunāka bija eļļa, kas visu apklāja ar slidenu un smakojošu tumši brūnu slāni.

Karavīri ar gumijas laivām evakuē cilvēkus no pārplūdušajiem rajoniem. Viena trešdaļa Itālijas teritorijas bija pārplūdusi. Visstiprāk cieta Arno upes ieleja, Piza un Florence, kā arī Dienvidtirole Austrijā. Tikai Florencē vien 40% teritorijas bija applūdināta. Venēcijā ūdens pacēlās 1,89 metrus virs normālā līmeņa un bija augstākais pēc 1061. gada. Visaugstākais ūdenslīmenis 6,33 metri tika konstatēts Borgosako. Plūdi izpostīja gandrīz 800 kopienas. Ūdens līmenis upē nepārtraukti cēlās 18 stundas, tad atkal pazeminājās. 5. novembra rītā ūdens līmenis ievērojami nokritās. Tika sabojātas 12 000 ēku, daļa no tām pilnībā. Noslīka desmitiem tūkstošu mājlopu. Bija iznīcinātas 150 000 tonnas lopbarības un labības. Lai gan 12 000 Itālijas karavīru evakuēja no


visbīstamākajiem rajoniem 45 000 cilvēku, tomēr gāja bojā apmēram 120. Florence, viena no senākajām Eiropas kultūras krātuvēm, sāka aprēķināt tai nodarītos zaudējumus. Pilsēta vispār nebija gatavojusies krīzes stāvoklim, daudzus retus mākslas darbus glabāja parastos pagrabos. Ufici mākslas galerijas pagrabā 600 veco meistaru gleznas stundām mirka eļļainajā ūdenī, 130 000 fotonegatīvu par Florences mākslu tika pilnībā sabojāti. Tie nebija vienīgie zaudējumi: tika izpostīts viss etrusku kultūras fonds arheoloģijas muzejā, Skarlati partitūras, itāļu jūrasbraucēja un ģeogrāfa Amerigo Vespuči, no kura vārda Amerika ieguva savu nosaukumu, personiskie dokumenti. Ufici un Piti galeriju gleznu kolekcijas bija novietotas ēku augšējos stāvos, tādējādi šīs daudzās mākslas vērtības katastrofa nesabojāja. Pārējās mākslas darbu kolekcijas baznīcās un muzejos tika stipri sabojātas. Slavenā 15. gadsimta tēlnieka Giberti bronzas ciļņi Florences baptistērija austrumu jeb tā saukto Paradīzes vārtu durvīm bija atrauti un aizskaloti. Pazudušos ciļņus gan atrada, diemžēl bojātus. Visā pilsētā marmora statujas bija notrieptas ar netīru eļļu. Vecpilsētā esošajā Sv. Krusta baznīcā blakus citām vērtīgām lietām atradās Džoto vienreizējās freskas no 14. gadsimta un krustā sistā Jēzus tēls Cimabue (īstajā vādā Cenni di Pepo) gleznā no 13. gadsimta. Plūdi apdraudēja mākslas vērtības. Lai gan ūdens nesniedzās līdz augsti novietoto fresku apakšējai robežai, mitrums izspiedās cauri mūriem, un notika sāļu kristalizācija, kuras dēļ no freskām nolobījās krāsa. Cimabue gleznu vēlāk atrada, bet dubļos, ar priekšpusi uz leju. Krāsas bija daudzviet nolobījušās.

Kad plūdu ūdeņi nokritās, Sv. Krusta baznīcas laukums bija klāts ar biezu dubļu slāni. Visā pilsētā vērtīgie mākslas darbi smagi cieta, daži tika izpostīti pilnībā. Starp tiem bija ne I tikai gleznas, bet arī f senās zemes kartes, dokumenti, Bardini muzeja retie instrumenti (kas nu bija pilnībā sabojāti), ilustrētie rokraksti, gobelēni un grā​matas. Nacionālajā bibliotēkā trīssimt studenti izveidoja ķēdi no grāmatu glabātavas pagrabā (kur gaiss bija tā sastāvējies, ka viņiem bija jālieto gāzmaskas) līdz augšējiem stāviem, stundām no rokas rokā tika nodotas ar dubļiem notraipītās vērtīgās grāmatas un rokraksti, no kuriem daudzi citādāk būtu neglābjami gājuši bojā. Florencieši šos studentus sāka dēvēt par angeli del fango dubļu eņģeļiem. Kultūras vērtību glābšanas laikā tika izstrādātas patiesi jaunas restaurēšanas tehnikas, jo nekad agrāk nebija gadījies tā, ka tik liels skaits mākslas darbu būtu nonākuši ūdens un eļļas varā. No Florences pilsētas desmittūkstoš veikaliem tika izpostīti seši tūkstoši. Plūdi izpostīja arī slaveno zeltkaļu rajonu uz Vecā tilta (Ponte Vecchio). Daži zeltkaļi riskēja 3. novembra naktī uzkāpt uz grīļīgā tilta, un viņiem paveicās savas preces savākt. Amatnieki un podnieki, kas dzīvoja savos veikalos, spēja izglābt tikai savas dzīvības. Tajā ziemā daudzi florencieši nonāca mokošā nabadzībā. Itālijas bērni Ziemassvētkos nesaņēma dāvanas, un tikai Trīskungu dienā labā, vecā burve Labefana


paklausīgajiem bērniem zeķē ielika rotaļlietas un saldumus, nepaklausīgajiem ogles. 1967. gada Trīskungu dienā arī no Ponte Vecchio virs ūdens karājās cilvēka auguma zeķe, pilna ar oglēm. Uz zeķes bija rakstīts "Arno". Tā bija Labefanas dāvana upei. Mākslas darbu atjaunošanai savu palīdzību piedāvāja Eiropas un Amerikas visslavenākie renesanses laika pazinēji un restaurētāji. Simtiem brīvprātīgo strādāja, lai ūdenī atrastu Nacionālajai bibliotēkai un valsts arhīvam piederošos 6 miljonus vērtīgo sējumu. Daudzi to darīja gāzmaskās, lai nejustu briesmīgo smaku. Lielākā daļa grāmatu bija sablīvējušās biezos blokos. Druka tika izžāvēta un pēc tam ar ķimikāliju palīdzību restaurēta, ik lappuse tika cita no citas atdalīta. Giberti lieliskās bronzas plāksnes bija izglābtas un novietotas atpakaļ savās vietās, 500 gadus vecā Donatello radītā Marijas Magdalēnas statuja pēc šiem smagajiem pārbaudījumiem bija pārsteidzoši labā stāvoklī. Pēc gada atkal tika atvērtas mākslas galerijas un bibliotēkas ar visām bagātībām un vērtībām, un Itālija atkal dzirdēja, ka renesanses laika zelta pilsēta staro savā bijušajā spožumā.


Tropiskās viesuļvētras .

.


Cikloni, orkāni, taifūni Mīļam bērnam daudz vārdu. Viesuļvētra, virpuļvētra, viesulis, virpulis, virpuļviesulis šādas ekstrēmas dabas parādības meteoroloģijā skaidro, balstoties uz pamatterminu tropiskais ciklons. Taču pasaulē tieši tāpat par cikloniem tās sauc galvenokārt saistībā ar Indijas okeānu, savukārt Dienvidaustrumāzijā šādas viesuļvētras dēvē par taifūniem. Plašāk lietots apzīmējums ir orkāns, jo šādi sauc stiprāko vētru pēc starptautiskās Boforta skalas, taču Amerikā ļoti spēcīgus tropiskos ciklonus jeb orkānus dēvē par harikeniem (hurricane). Da​bas stihijas būtība, protams, paliek tā pati. Izņēmums ir no negaisa mākoņa zemes virsmu sasniedzošais virpuļstabs (trombs, smerčs, tornado, par ko sīkāk atsevišķā nodaļā), kas atgādina piltuvveidīgu ātri pārvietojošos vēja virpuli. Tromba

Zemeslodes rajoni, kur uzbrūk tropiskie orkāni. To virzieni ir ieskicēti tikai aptuveni. lielākais apkārtmērs sasniedz dažus kilometrus, bet orkāns atgādina milzīgu riņķojošu skaņu plati, tā diametrs var sasniegt līdz pat 500, 600, bet retos gadījumos līdz 1000 kilometriem vai pat vēl vairāk.

Zemeslodes rotācijas ietekmē orkāns Ziemeļu puslodē griežas ap savu aci pulksteņrādītājiem pretējā virzienā. Spirāliskā galaktika (fotogrāfijā NGC 5364) ir pārsteidzoši līdzīga no kosmosa fotografētajām virpuļvētrām uz Zemes. 'Trombu dažreiz var novērot arī taifūnā vai orkānā, kur tas nodara vislielākos postījumus. Vienas


vienīgas tropiskās virpuļvētras laikā atbrīvojas tikpat daudz enerģijas, cik simttūkstoš uz Hirosimu nomestu atombumbu sprādzienā. Līdz Kristofora Kolumba Amerikas braucienam eiropieši par virpuļvētru neko nezināja. Pēc Kolumba kuģa žurnāla ieraksta var droši secināt, ka 1493. gada 14. februārī, atpakaļceļā uz Eiropu, Kolumbu pārsteidza nosacīti vāja viesuļvētra, pretējā gadījumā viņa karavellas Pinta un Ņina nespētu tai pretoties. Kolumbs ne reizi neieminas par ciklona aci, kas ļauj domāt, ka viņš neatradās spēcīgu vēju centrā, bet gan viesuļvētras malā. "Vējš pastiprinās," raksta Kolumbs, "un mani tā nomocījis, ka es nespēju vairs kājās noturēties. Nekad agrāk netiku redzējis tik augstus, niknus un putojošus viļņus. No debesīm gāzās balts ūdens. Es to nesauktu par lietu, jo tas vairāk atgādināja pastarās dienas ūdensplūdus. Cilvēki bija nomākti un ilgojās nāves, lai bries​mīgajām ciešanām pienāktu reiz gals." Kolumbs toreiz izglābās, bet pēc gada starp Haiti un Puertoriko no 20 ar zeltu piekrautajiem Spānijas kuģiem 19 nogrima. Acīmre​dzot kuģus nogremdēja virpuļvētra. Iezemiešiem virpuļvētra nebija nezināma dabas parādība. Kārību jūras zemēs un Meksikas līča krastā dzīvojošie indiāņi virpuļvētru sauca visai dažādos vārdos: hurukan, hunracan, hunraken, hyoracan, huiranvucan, aracan, urican. Nosaukums "harikens" iespējams nācis no maiju valodas vārda huracan, kas nozīmē dievs-radītājs. Šo vārdu virpuļvētras apzīmēšanā sāka lietot acīmredzot vispirms Antiļu salās, kur Huracan nozīmē zibens dievs. Spāņu iekarotāji pieņēma šo vārdu, un vēlāk angļu valodā tas pārvērtās par hurricane. Viesuļvētrām liela loma bijusi Japānas vēsturē. Mongolijas lielvalstī 13. gadsimta otrajā pusē valdīja Cingishana mazdēls lielhans Hubilajs. Viņš pabeidza Ķīnas, Birmas un citu Dienvidaustrumāzijas valstu iekarošanu. Jaunu bagātību meklējumos Hubilajs nolēma iekarot Japānu. 1274. gadā viņš uz Japānas salām nosūtīja floti ar kopumā 40 000 vīru lielu armiju. Naktī uz 27. novembri mongoļi centās uzbrukt, bet, sastapušies ar japāņu sīvo pretošanos, bija spiesti atkāpties. Pēc citiem datiem iebrucēju armiju pārsteidza arī stipra novembra vētra, īstenībā taifūns. Apmēram 13 000 mongoļu karotāju esot noslīkuši. Otrais karagājiens pret Japānu notika pēc septiņiem gadiem. 1281. gada augustā mongoļi centās uzbrukt Japānai ar 4400 kuģiem, uz kuru klājiem atradās 140 000 karavīru. Kā pirmajai sauszemei mongoļi vispirms izlēma uzbrukt tuvākajai Kjusju salai. Japāņi Hojo Tokimunes vadībā iespējamā uzbrukuma atvairīšanai bija uzbūvējuši aizsargvalni. Mongoļi cerēja ar to ātri tikt galā. Uzvara bija jau tuvu, kad sākās taifūns, kas nogremdēja gandrīz visu iebrucēju floti. Ja ticam tā laika hronikai, krastā palika simttūkstoš karavīru, kurus pieveica Japānas karaspēks. Tuvojošos taifūnu japāņi kritiskajā brīdī uzskatīja par liktens zīmi, kas neatdos viņus mongoļu verdzībā, un tāpēc taifūns tika nodēvēts par kamikadzi, kas tulkojumā nozīmē "dievišķs vējš". Senos laikos jūrasbraucējus, kam paveicies izglābties no virpuļvētras, pārsteidza tas, ka trakojošā vētra kuģi aizsvieda simt jūdzes uz priekšu un pēc tam kuģis tika atsviests atpakaļ gandrīz tur, kur to pārsteidza vētra. Bet visvairāk jūrniekus izbrīnīja dīvainais bezvējš orkāna centrā. Kad domāja, ka vētras sagrābtais kuģis kuru katru mirkli nogrims, vējš pēkšņi norima. Klusums ilga vienu, divas stundas, tad vētra sākās ar jaunu sparu. Bet tagad auka kuģim uzbruka no otras puses. Ilgu laiku šim fenomenam nevarēja rast izskaidrojumu. Cilvēki nespēja iedomāties, ka orkāns izskatās kā milzīgs virpulis, kura centrā atrodas klusuma zona acs. Tās apkārtmērs sasniedz 10-40 kilometru, bet dažu taifūnu laikā pat 100 kilometru. Katram jūrniekam neaizmirstams ir pārdzīvojums, kad kuģis izglābjas no orkāna un nonāk tā centrā. Pēkšņi iestājas pilnīgs bezvējš. Orkāna acī aprimst ne tikai vētra, bet arī lietus. Temperatūra bieži vien paceļas par 8-10 grādiem, un zemu esošos drūmos mākoņus nomaina gaiši augsti mākoņi. Ne tikai kuģu apkalpēm virpuļvētras acs ir oāze. Arī vētras nomāktie putni un kukaiņi nolaižas uz kuģa klāja, lai atpūstos. Ornitologi ASV piekrastē, Kārību jūras apvidū novērojuši putnu sugas, ko, spirālveidīgi pārvietojoties, vētra bija iedzinusi orkāna vidū. Bezvējš ilgst 20-60 minūtes, tad vētra no jauna pieņemas spēkā, bet nu jau pretējā virzienā. Angļu jūrasbraucējs Viljams Dampīrs bija pirmais^eiropietis, kas aprakstīja tropisko ciklonu. Ir


ziņas, ka Dampīrs bijis arī jūras laupītājs un kuģojis Kārību jūrā, Dienvidamerikas rietumpiekrastē un Klusajā okeānā. Viņš uzbrucis kuģiem, kā arī postījis krasta apmetnes, bet jūras braucienu iemesls vairāk bijusi viņa zinātkāre. Dampīrs apraksta taifūnu, kurā viņa kuģis nokļuva 1687. gada 4. jūnija pēcpusdienā Ķīnas piekrastes tuvumā. Vētra tuvojās no ziemeļaustrumiem, lietus gāza kā ar spaiņiem. Pirms pusnakts "dārdēja spēcīgi un zibeņoja, jūra ap mums šķita degam, jo katrs vilnis atspoguļoja zibeni tūkstoškārt". Nākamajā rītā vētra negaidīti pierima. "Jūra šūpoja mūs kā olas čaumalu visapkārt bija pilnīgs bezvējš." Nedaudz pirms dienas vidus vējš atkal pieņēmās spēkā, bet nu tas pūta no austrumiem. "Ar grūtībām bijām izglābušies vētrā, taču tā atsākās ar jaunu spēku. Lija ļoti stipri, bet mazliet vājāk nekā iepriekšējā naktī, tomēr vējš bija tikpat stiprs un trakoja līdz pat 10-12 vakarā. Visu šo laiku kuģis virzījās uz priekšu ar lielu ātrumu, lai gan mēs bijām visas buras nolaiduši." Vētrā cietušais jūrasbraucējs liecināja: "Ne es, ne arī mana apkalpe nekad dzīvē nebija tik stipru vētru piedzīvojusi." Amerikāņu fiziķis un inženieris, Ziemeļamerikas pirmā dzelzceļa plāna sastādītājs Viljams K. Redfilds bija pirmais, kas bija izpratis virpuļvētras būtību. 1821. gada septembrī orkāns izpostīja viņa dzimto štatu Konektikutu, kur izrāva arī neskaitāmus kokus. Redfilds ievēroja, ka tie nebija sakrituši vienā virzienā. Viņa mājas tuvumā nolauztie koki bija sakrituši ziemeļrietumu virzienā, bet apmēram 80 kilometru attālumā uz rietumiem dienvidaustrumu virzienā.

Orkāns Kerola izraisīja lielus plūdus Rodailendas štatā. Fotogrāfija uzņemta 1954. gada 2. septembrī. Redfilds pareizi secināja: kokiem pāri gājusi virpuļvētra. Novērojumi vedināja domāt, ka orkāna vēji bija pūtuši pulksteņrādītājiem pretējā virzienā un, neraugoties uz stipro vēju tā iekšienē, virpuļviesulis ļoti lēni virzījies uz priekšu. Lai savai teorijai rastu apstiprinājumu, Redfilds desmit gadus vāca datus par orkāniem un 1831. gadā žurnālā The American Journal of Science publicēja savus novērojumus ar maz izsakošu virsrakstu "Piezīmes par vētrām Amerikas Savienoto Valstu Atlantijas piekrastē". Redfilds pierādīja, ka cik​lons ir "uz priekšu ejošs virpulis". Arī citi novērotāji pamanīja, ka taifūni, orkāni un harikeni jeb velnarati, kā tie tika dēvēti ļaužu mutēs, atgādina briesmīgu gaisa vir​puli. Kopš 1954. gada viesuļvētras alfabētiskā secībā sāka dēvēt sieviešu vārdos. Gada pirmais orkāns parasti sākās ar A burtu. Meteorologi sieviešu vārdu izmantošanu izskaidroja ar veco, labo mitoloģisko tradīciju, jo jau antīkajā pasaulē atriebības dieves un fūrijas tika sauktas sieviešu vārdos. Sieviešu tiesību aizstāvji nevēlējās par šādu tradīciju neko dzirdēt, un, pateicoties viņu aktivitātei, kopš 1979. gada orkānus pamīšus sāka saukt gan vīriešu, gan sieviešu vārdos. Frederiks bija pirmais orkāns, kas nosaukts vīrieša vārdā. Tas 1979. gadā no 12. līdz 14. aprīlim izpostīja Ziemeļamerikas austrumkrastu, prasot 31 cilvēka upuri un nodarot zaudējumus 2,3 miljardu dolāru vērtībā. Orkānu vārdu saraksts tika sastādīts piecus gadus uz priekšu, tāpēc katrai tuvojošajai


virpuļvētrai jau bija savs nosaukums. Ja orkāns bija nodarījis sevišķus postījumus, tad tā vārdu vairs neizmantoja. Katru gadu atmosfērā rodas 30-100 tropisko virpuļvētra. Vairākums no tām ir taifūni, kas apdraud Dienvidaustrumāziju. Taifūni nāk no Klusā okeāna un sasniedz Ķīnu, Vjetnamu, Japānu. Bet visbiežāk tie novēroti Filipīnās. Vidēji 19 taifūni gadā drāžas pāri kādai no Filipīnu salām. Vēl virpuļvētras novērotas ASV austrumkrastā, Meksikas līcī, Arābijas jūrā, Madagaskarā, Mozambikā, Austrālijas ziemeļdaļā un Dienvidjūrā. Orkānu sezona Kārību jūrā ilgst no jūnija līdz oktobrim, ne velti šo reģionu dēvē par orkānu virtuvi. Bet virpuļvētru šūpulis patiesībā atrodas daudz tālāk austrumos Zaļā raga salu arhipelāga apkārtnē. Katru gadu Āfrikas rietumpiekrastē iesākas apmēram 60 uz rietumiem virzošās sliktā laika frontes, no kurām 6-7 atgādina orkānus un divas trīs nonāk arī līdz ASV austrampiekrastei. Orkāni nekad nerodas uz sauszemes, bet parasti jūrā, ar noteikumu, ka ūdens temperatūra jūras virsējos slāņos ir vismaz 27 °C. Līdz ar to virpuļvētras var rasties tikai tropos, kur saule sasilda jūras augšējos slāņus. Tāpēc arī tās sauc par tropiskajiem cikloniem, kaut gan tie bieži plosās arī ārpus tropu zonām. Karstās tropiskās saules staros iztvaiko milzīgs daudzums ūdens. Viens miljons kvadrātkilometru jūras zonas dienā iztvaiko no pieciem līdz septiņiem miljardiem kubikmetru ūdens. Šādi tiek patērēts sešas reizes vairāk enerģijas nekā tāda paša daudzuma ūdens sakarsēšanai no 0 līdz 100 grādiem. Virs siltā ūdens sasilst arī gaiss. Tas izplešas, kļūst vieglāks un paceļas virspusē, tajā pašā laikā no apakšas plūst atdzisušais gaiss. Tā tiek izveidota milzīga transportsistēma, kas spiež enerģiju uz augšu. Saule sakarsē arvien jaunas gaisa masas, tās sajaucas ar ūdens tvaikiem un virzās uz augšējiem slāņiem. Ceļā uz augšu ar tvaiku sajaucies gaiss nonāk atdzisušajos gaisa slāņos, kur apbrīnojami sīkie ūdens pilieni kondensējas un izveido baltus gubu mākoņus, kas ir pazīstami kā laba laika mākoņi. Šie gubu mākoņi izveidojas tropiskajās joslās 500-700 metru augstumā un izaug par milzīgiem negaisa mākoņiem. Kad nu iztvaikojušais ūdens atkal uzkrājas, atbrīvojas tāds pats enerģijas daudzums, kāds bija pirms

1969. gada martā no kosmosa kuģa Apollo 9 uzņemtajās fotogrāfijās orkāns Gledija ir redzams kā milzīga virpuļojoša gaisa masa, kuras apkārtmērs sasniedz simtiem kilometru. ūdens iztvaikošanas. Ar enerģijas daudzumu, kas atbrīvo vienu gramu tvaika, pietiek, lai sasildītu 1000 gramu gaisa par 2,5 grādiem, un tas vēl vairāk pastiprina gaisa masu pārvietošanos uz augstākajiem slāņiem. Augšējos mākoņu slāņos tvaiki kondensējas tādā daudzumā, ka ar spēcīgiem lietiem tie nolīst uz zemes. Tā virs milzīgas teritorijas izveidojas siltā gaisa masa, mitrais un siltais gaiss paceļas kā pa skursteni 12-15 kilometru augstumā. Šajā "skurstenī" valda zemāks gaisa spiediens nekā apkārtnē. Arvien jaunas un jaunas gaisa masas ieplūst šajā vietā un virzās uz augšu, tas izraisa spēcīgu turbulentu plūsmu.


Bet šo faktoru ietekmē vēl neveidojas tropiskās virpuļvētras, talkā jānāk zemeslodes griešanās spēkam. Zemeslode griežas no rietumiem uz austrumiem. Griešanās ātrums vislielākais ir uz ekvatora 463 metri sekundē (apmēram 1670 kilometri stundā), bet polos nulle. 30. platuma grādos griešanās ātrums sasniedz 398 metrus sekundē par 60 metriem sekundē mazāk nekā uz ekvatora. Gaisa masu, kas virzās uz zema spiediena joslu, lai to piepildītu, ietekmē tie paši fak​tori, bet jau daudz lielākos apjomos.

1806. gadā angļu kontradmirālis sers Frensiss Boforts sastādīja vēja stipruma raksturošanai nosacītu 12 baļļu skalu. Bet orkāna stipruma noteikšanai ar šo skalu vairs nepietiek. Piecu pakāpju SefīraSimpsona skala sākas tur, kur Boforta skala beidzas.

Piektās kategorijas orkāns sastopams samērā reti. Viens no tādiem bija Džilberts. No ekvatora uz polu pusi gaisa masas parasti pārvietojas Zemes griešanās virzienā, t. i., uz austrumiem. No poliem uz ekvatoru virzošās gaisa masas pārvietojas rietumu virzienā. Līdz ar to šīs gaisa masas cenšas novirzīties sāņus viena no otras, tā radot zema gaisa spiediena zonu. Statistika rāda, ka tropiskais ciklons nekad nerodas ne dienvidu 5., ne ziemeļu 25. platuma grādā, nekad arī nepārvietojas no vienas puslodes uz otru. Lai gan ekvators termiskajā ziņā ciklonam ir ļoti izdevīgs, ciklons nekad nesasniedz Zemes maksimālo griešanās ātruma līniju. Cēlonis šai parādībai ir tas, ka kustības spēks, kas rada gaisa masu rotāciju, uz ekvatora pārvēršas par nulli. Bet, ja kāda iemesla dēļ kādam ciklonam izdotos nonākt līdz ekvatoram, tad, ar pūlēm nonākot puslodes otrā pusē, tas uzsāktu ceļu atpakaļ un beigtu pastāvēt iekšienē radušos spēku iedarbības dēļ, jo tie vērsti pretēji ciklona mehānismam. Zemeslodes griešanās radītais spēks izraisa apbrīnojamu efektu: virpuļvētras atsevišķās daļās vēju ātrumi ir atšķirīgi. Ziemeļos no ekvatora orkāna vēju ātrums uz dienvidiem no acs ir par 100 kilometriem stundā lielāks nekā uz ziemeļiem, jo dienvidos vējiem paātrinājumu piešķir zemeslodes rotācija. Orkāna augšējā daļā, 12-15 kilometru augstumā vēji virzās pretējā virzienā. Bez šā pretējā virpuļa augšup virzošās gaisa masas apstātos acs robežās, zema spiediena josla lēni piepildītos, un viesuļvētra rimtos. Tropiskā ciklona rašanās nepieciešamie priekšnoteikumi ir traucēkļi atmosfērā. Par šādu traucēkli var būt zema spiediena posms, kurā bāriskās depresijas (zema atmosfēras spiediena apgabali)


1972. gadā orkāns Agnese Pensilvānijas statā pārrāva Saskvehanas upes dambi. Ūdens straumes sagrābto māju uz vietas noturēja elektrības stabs. sarindojas pa platuma grādiem ziemeļos no ekvatora. Tās nes uz priekšu atmosfēras viļņi, kas tiek dēvēti par austrumpuses viļņiem un kas virzās pēc iepriekš aprakstītajiem noteikumiem apkārt augsta spiediena zonai: Āzijā apkārt Klusā okeāna lielajam anticiklonam, kas veido gandrīz pastāvīgu augsta spiediena zonu, un tropiskiem cikloniem pretējā pusē Ziemeļatlantijā apkārt Azoru lielajam anticiklonam. Šāda situācija Dienvidatlantijā neveidojas, ar to arī izskaidrojams tropisko ciklonu pilnīgs trūkums šajā plašajā okeāna daļā, kur citādi to rašanās priekšnoteikumi ir reāli. Atmosfērā rodas tāds nesaskatāms vāks, kas veicina augšējo slāņu atdzišanu, savukārt zemākajā zonā tiek radīta siltuma akumulācija tāpat kā sautējamā katlā. īsti skaidri nav tie noteikumi, kas izraisa šā vāka salūšanu, kad sākas siltuma zudums augšup virzošās gaisa masās, un pēc tam vesela mehānismu ķēde, ko virza Koriolisa spēks. Par tropisko ciklonu veidošanos ir uzrakstīti daudzi pētījumi, tomēr nav nevienas teorijas, kas būtu ieguvusi vispārēju atzinību. Skaidrs ir tikai tas, ka tropiskā ciklona rašanās un attīstīšanās cēloņu ir daudz, bet nav vienas vienīgas vispārlietojamas definīcijas, kas to izskaidrotu. Pārsteidzoši ir tas, ka dažreiz bīstamā virpuļvētra paliek nepamanīta jeb ierastajā veidā neizpaužas, kaut gan visi priekšnosacījumi par tās esamību norāda. Tikai tad, kad vēja ātrums sasniedzis 120 kilometrus stundā, varam teikt, ka radies taifūns, sevišķi spēcīgs orkāns jeb harikens vai cik-

1974. gada 25. decembrī ciklons izpostīja Austrālijas pilsētu Dārvinu jau trešo reizi. Divus iepriekšējos postus atnesa virpuļvētra 1897. un 1937. gadā. Pat cietums neizturēja stiprās vētras brāzmas. Gāja bojā 49 cilvēki, tika ievainoti 900. lons. Ir konstatēts pat ātrums līdz 300 kilometriem stundā. Dažreiz mērinstrumenti neiztur un sabojājas, un līdz ar to pētniekiem nekas cits neatliek, kā noteikt vēja ātrumu tikai aptuveni. Vēl simtiem kilo​metru tālumā no orkāna centra pūš 12 balles stipri vēji. Sākumā gaisa virpulis virzās uz rietumiem ar kājāmgājēja ātrumu, pamazām kustības ātrumam pieaugot līdz 25 kilometriem stundā. Tad virpuļvētra novirzās sāņus ziemeļos no ekvatora uz


ziemeļaustrumiem un dienvidos no ekvatora uz dienvidrietumiem. Nonākusi tropos, virpuļvētra vēlreiz maina virzienu. Ziemeļu puslodē tā virzās ziemeļrietumu, bet dienvidu puslodē dienvidaustrumu virzienā. Tās pārvietošanās ātrums palielinās līdz 45 kilometriem stundā. Orkāns okeānā rada milzu viļņus, Atlantijas okeānā līdz 15 metru augstumā, Klusajā okeānā pat 25 metru augstumā. Bet virpuļvētra uzsūc sevī ūdens tvaikus, un tā šis monstrs gūst papildu enerģiju. Vienlaikus lietus gāž kā ar spaiņiem. Orkāna laikā vienā diennaktī vidēji nolīst 500 milimetru nokrišņu. Rekordu uzstādīja ciklons, kas 1952. gada 15.-16. martā brāzās pāri Reinjonas salai 800 kilometru attālumā uz austrumiem no Madagaskaras. 24 stundu laikā nolija 1866 milimetri nokrišņu. 1963. gada 10.11. septembrī virs Taivānas trakojošais taifūns atnesa sev līdzi 1247 milimetrus nokrišņu. Trešo vietu ieguvis taifūns, kas 1911. gadā Filipīnās kalnu kūrortā Bagio atnesa 1066 milimetrus nokrišņu. Kurš nonāk tropiskajā vētrā, tam jārēķinās apmēram ar 12 briesmu stundām. Vairums virpuļvētru plosās piecas līdz desmit dienas. Par laimi, tropiskās virpuļvētras, tiklīdz tās nokļūst virs cietzemes, ātri zaudē savu postošo enerģiju, jo virs zemes orkānam pietrūkst nepieciešamo enerģijas avotu. Bet šajā likumā ir pārsteidzoši izņēmumi. 1969. gada augustā orkāns Kamilla pēc tam, kad tas bija izpostījis Misisipi piekrasti, plosīja sauszemi vēl 1800 kilometru. Orkāna ceļu iepriekš nav iespējams paredzēt, jo to ietekmē dažādu meteoroloģisko faktoru sakritība. Piemēram, orkāns 1910. gada oktobrī pārgāja pāri Kārību jūras ziemeļdaļai un līdz ar zemi nolīdzināja Sanhuanas i Martinesas pilsētu Rietumkubā. Pēc divām dienām virpuļvētra pagriezās atpakaļ, šoreiz no rietumiem, un pilsētai uzbruka otru reizi. Virpuļvētra, kas paliek virs jūras vai pēc neliela sānsoļa pa sauszemi pagriežas atpakaļ uz okeānu, var aizkļūt tālu. Taču jūras dibenā ūdens atdziest, tāpēc virpuļvētra pamazām zaudē savu spēku. Bet daži orkāni nonāk arī līdz Eiropai, tiesa gan, parasti zema spiediena joslā, kas nes līdzi lietu. Dažu orkānu tālā ietekme jūtama pat līdz Sibīrijai. Virs Atlantijas centrālās daļas valdošo zema spiediena joslu izmaina orkāns, kas nezaudē ne savu postošo spēku, ne arī tipisko pazīmi aci. Virpuļvētras centrā bieži valda neparasti zems gaisa spiediens. Kad mūsu platuma grādos zema spiediena zona atvaira augsta spiediena joslu, gaisa spiediens nokrītas samērā nedaudz: no 1023 milibāriem līdz 985 milibāriem. Virpuļvētrās gaisa spiediens nokrītas līdz pat 900 milibāriem. Rekords 886 milibāri tika reģistrēts 1927. gada augustā 700 kilometru attālumā no Filipīnām uz austrumiem no Lusonas salas trakojošā taifūna laikā. Pārsteidzoši ir arī tas, cik īsā laika sprīdī gaisa spiediens krītas. Novērots gadījums, kad gaisa spiediens piecu minūšu laikā kritās par 16 milibāriem. Ar zemu gaisa spiedienu un augstu temperatūru virpuļvētras centrā ir saistīts arī orkāna milzīgais spēks. Meteorologiem virpuļvētras darbības mehānisms pamatos ir zināms, bet tomēr vēl līdz galam nav skaidrs, kādā veidā virpuļvētras enerģija koncentrējas. Orkāna pavadoņi ir augstie viļņi, kas, nokļūstot cietzemes krastā, spēj applūdināt lielu teritoriju. Ūdens līmeni savukārt vēl paaugstina virpuļvētrai sekojošās lietusgāzes. Tropiskās virpuļvētras, pirmām kārtām jaunattīstības valstīs, prasa milzīgu upuru skaitu. Jauno laiku visbriesmīgākais orkāns trakoja 1780. gada 10. oktobrī un tika nodēvēts par Great Hurricane. Pārbrāzies pāri Barbadosai, kur nepalika ne koku, ne māju, tas nogremdēja Anglijas floti, kas bija noenkurojusies Sentlūsijas salas tuvumā, un pilnībā izpostīja salu, kur zem gruvešiem gāja bojā 6000 cilvēku. Pēc tam virpuļvētra virzījās uz Martinikas pusi, no visa spēka uzbruka Francijas transportflotei un nogremdēja vairāk nekā 40 kuģu ar 4000 karavīriem uz klāja. Uz salas vētra pilnīgi nopostīja Senpjēru un vairākas citas pilsētas, un tur gāja bojā 9000 cilvēku. Viskatastrofālākais taifūns plosījās 1881. gadā Vjetnamā. Haifonas apkārtnē valsts ziemeļdaļā virpuļvētrā gāja bojā 300 000 cilvēku. Arī Japānā tūkstoš cilvēku dzīvību prasošs taifūns nav nekāds retums. 1934. un 1945. gada taifūnu laikā gāja bojā 3000 cilvēku, 1959. gadākopumā 5000. 1937. gada septembrī Honkongā trakojošais taifūns nogalināja 11 000 cilvēku un izsvieda krastā 26 kuģus. 1970. gada novembrī Austrumpakistānā (pašlaik Bangladeša) virpuļvētras laikā gāja bojā 300 000 cilvēku;


1974. gada septembrī Hondurasā orkāns Fifi prasīja 8000 cilvēku dzīvības; 1977. gada novembrī virpuļvētra Indijā prasīja 10 000 upuru. 1944. gada 18. decembrī ASV 3. flotes eskadriļu pārsteidza uz austrumiem no Filipīnām virzošais taifūns. Brāzmas kuģi svaidīja kā papes kārbu. Lidmašīnnesējkuģim Bennington tika sadragāts pakaļgals tā, it kā tas būtu no plānas papes. Lai laikus brīdinātu cilvēkus par tropisko viesuļvētru tuvošanos, nepieciešams pēc iespējas agrāk tās konstatēt, sekot to ceļam un paredzēt turpmākos maršrutus. Bet virpuļvētras ceļu ir ļoti grūti iepriekš paredzēt. Dažkārt virpuļvētra kādu laiku uzturas virs vienas vietas, virzās atpakaļ vai veic negaidītu āķveida kustību. ASV meteoroloģiskās stacijas ir iemācījušās jau laikus brīdināt no orkāniem, jo šie milzīgie gaisa virpuļi nāk pāri jūrai tālu ceļu. 1944. gadā amerikāņi bija spiesti secināt, cik bezpalīdzīgi viņi vēl ir tropisko virpuļvētru priekšā. Septembrī Jaunangliju (štatu grupa ASV ziemeļaustrumos) pārsteidza orkāns (vēlāk tas tika nodēvēts par Kobru), kura laikā gāja bojā 600 cilvēku. Septembrī ASV 3. flote admirāļa V Helsija vadībā sāka iebrukumu Filipīnās, lai atbalstītu japāņu iekarotās salas atgūšanu. Lai gan meteorologi floti jau bija brīdinājuši par taifūna izveidošanos, neviens nemācēja pateikt taifūna kursu. Itin liktenīgi flote 18. decembrī 300 jūdzes uz austrumiem no Lusonas salas nokļuva taifūna vidū. Milzīgie viļņi nogremdēja trīs

1989. gada 22. septembrī orkāns Hugo Dienvidkarolīnā izpostīja jahtu ostu Isle of Palms. iznīcinātājkuģus. Noslīka 790 vīru, no trim kuģiem kopumā izglābās 82 cilvēki. Vētra un viļņi eskadru izmētāja. Vētras brāzmas iznīcināja uz lidmašīnnesējkuģa 146 lidmašīnas vai vienkārši tās


pārstūma pāri bortiem. Nelaimē nonāca pat spēcīgās kaujas lidmašīnas. 9 kuģi guva lielus, 19 daļējus bojājumus. Taifūnā izglābušies jūrnieki vēlāk stāstīja, ka viņu kuģi atradušies 70 grādu sānsverē un daži kuģi tik tikko neapgāzušies. Ieplānoto iebrukumu Filipīnās nācās atlikt. Tiesa, pavērsiens orkānu pētniecībā bija panākts jau pirms gada. 1943. gada 27. jūlijā ASV gaisa spēku lidotājam Džozefam B. Dakvortam pirmajam izdevās ielidot tā centrā. Tajā jūlija dienā no jūras Teksasai tuvojās neliels, bet ļoti aktīvs orkāns. Četrdesmitgadīgais Dakvorts, lidojot kopā ar leitnantu Ralfu O' Heiru vienmotora lidmašīnā, satikās ar to. Vētra sašūpoja lidmašīnu, un lietusgāze kapāja kabīnes stiklus. Pilots baidījās, ka ūdens apstādinās motoru, bet viņiem tomēr izdevās ielidot virpuļvētras acī. Viņi veica dažus apļus debesīs un cauri vētras brāzmām lidoja atpakaļ. Šis pārdrošais lidojums pierādīja, ka tropisko virpuļvētru iespējams pētīt un izsekot no tās rašanās vietas. Tūlīt tika radīta ASV orkānu "mednieku" eskadriļa. Arī pašlaik, kad meteosatelīti un arvien pilnveidotie radari pēta mūsu planētu, orkānu medniekiem pietiek darba. Tieši pateicoties viņiem, meteorologiem izdodas laikus brīdināt no virpuļvētras. Neraugoties uz to, orkānu mednieki nākotnē raugās diezgan pesimistiski. Viņi baidās, ka kādreiz varētu notikt briesmīga katastrofa, ja orkāns nokļūtu blīvi apdzīvotā rajonā ASV piekrastē. Jau 60. gados miljoniem amerikāņu apdzīvoja zemos piekrastes rajonus un salas. Apmēram 40 miljonu cilvēku dzīvo viesuļvētru apdraudētajos apgabalos. Tā kā pēc Kamillas ASV nav piemeklējusi neviena tik iznīcinoša virpuļvētra, cilvēki briesmu sajūtu gandrīz zaudējuši, un viņi sevi mierina ar cerību, ka pagūs no milzīgajiem viļņiem laikus izvairīties. Bet daudzos rajonos nepietiek līdzekļu, lai briesmu brīdī cilvēkus ātri evakuētu. Floridakīzu salās dzīvo aptuveni 60 000 cilvēku, no Floridas uz dienvidiem esošās salas apmeklē neskaitāms skaits tūristu. Bet vienīgais bēgšanas ceļš ir salas ar cietzemi savienojošā divrindu šoseja, kas stiepjas gandrīz jūras līmeņa augstumā un ved pāri 60 tiltiem. Pirms pāris gadiem avarējusi kravas automašīna šoseju nobloķēja uz septiņām stundām. Var tikai iedomāties, kas notiktu, ja virpuļvētras rajons tiktu applūdināts. Cilvēkiem tad nebūtu nekādu izglābšanās iespēju. Ņūdžersijas štatā Keipmejā atpūšas vairāk nekā miljons cilvēku. Arī tur pussalu ar cietzemi savieno tikai viena šoseja, kur stundas laikā iespējams caurbraukt 4500 automašīnām, ja nerodas sastrēgumi. Arī pat vislabākajos apstākļos paietu dienas, lai varētu evakuēt visus cilvēkus. Par orkāniem brīdināja jau, sākot ar 1898. gadu, kad ASV prezidents Makinlijs Spānijas-Amerikas kara laikā atļāva uzbūvēt laika novērošanas stacijas Vestindijas salās. Bezvadu telegrāfa izgudrošana deva iespēju no atklātā jūrā esošajiem kuģiem paziņot par tropisko ciklonu rašanos. 60. gados kosmosā tika nogādāti pirmie meteoroloģiskie pavadoņi, kas pirmoreiz sāka novērot laika apstākļus visā pasaulē. Ar vairāku simtu kilometru augstumā lidojošo satelītu palīdzību tika nosūtīts precīzs pārskats par laika apstākļiem. 35 830 kilometru augstumā virs ekvatora ģeostacionārā orbītā kustošies satelīti (to kustības ātrums atbilst zemeslodes griešanās ātrumam) spēj nofotografēt visu puslodi. Tiesa, arī visprecīzākais brīdinājums neglābj labības ražu, kas nonāk virpuļvētras ceļā, bet cilvēku dzīvības gan. Pēdējā pusgadsimta laikā orkānos bojā gājušo skaits jūtami sarucis. 1931. gada septembrī orkāns plosījās toreizējās Britu Hondurasas galvaspilsētā Belizā. Vētras brāzmas aizdambēja Belizas upes ieteku ar laivu vrakiem. Gāja bojā 2000 cilvēku. 1961. gadā pilsētu pārsteidza daudz spēcīgāks orkāns Hetija. Pār krastiem skalojošies vētras viļņi atstāja dubļus pat dažu māju ceturtajos stāvos. Gāja bojā 275 cilvēki. Pateicoties laicīgam brīdinājumam, upuru bija jūtami mazāk nekā 1931. gadā trakojošā orkāna laikā. Virpuļvētra izpostīja trīs ceturtdaļas pilsētas, un vēlāk tā tika uzbūvēta dziļāk iekšzemē. Cīņai pret orkāniem ir izstrādāti vairāki paņēmieni. 60. gadu sākumā viesuļvētru pētniekiem radās cerība, ka tās ir iespējams vājināt. Viens priekšlikums bija visai fantastisks. Ja virpuļvētras rašanās rajonos izdotos pazemināt jūras ūdensvirsmas temperatūru, būtu iespējams pārtraukt orkāna veidošanos. Šī metode ir ne tikai tehniski grūti īstenojama, bet arī maz lietderīga, jo orkānā svarīgs ir atmosfēras


vispārējās cirkulācijas un siltuma līdzsvars. Tomēr ar lielu entuziasmu tika realizēts projekts Project Stormfury. Pēc projekta vadītāja Roberta H. Simpsona vārdiem zinātnieki vēlējās atrast viesuļvētras Ahilleja papēdi. Savos eksperimentos viņi izmantoja sudraba jodīdus, ko pazīst kā lietus izraisītājus. Mākoņos šī viela veicina tvaiku kondensēšanos un rada lietu. Pietiktu ar noteikta daudzuma sudraba jodīdu nokļūšanu orkāna centrā, lai tā spēks mazinātos. Zinātnieki izmēģināja minēto ķimikāliju četros orkānos. Starp tiem bija Estere (1961), Bjāla (1963), Debija (1969) un Džindžera (1971). Tomēr līdz vēlamajiem rezultātiem nenokļuva. 1974. gada oktobrī orkāns gāja pāri Floridai un pēc tam pagriezās uz Centrālatlantiju. Par to, kas tur noticis, ir publicēti atsevišķi pārskati. Daži speciālisti domā, ka pēc sausā ledus izkaisīšanas no lidmašīnām orkāns guvis vēl papildu spēku un pagriezies atpakaļ uz Amerikas piekrasti, nodarot Džordžijas štatam zaudējumus 3 miljonu dolāru vērtībā. Tomēr maz ticams, ka sausā ledus izmantošana būtu izraisījusi orkāna kursa maiņu. Vēlāk no šādiem eksperimentiem atteicās. Dienaskārtībā parādījās jautājums, vai vispār ir gudri stāties pretī tropiskajām virpuļvētrām, jo šādas vētras, kas apdraud piekrastē dzīvojošos cilvēkus, daļēji palielina sālsūdens krājumus. Bez virpuļvētrām daudzus rajonus (piemēram, Meksiku un Dienvidaustrumāziju) apdraudētu sausums. Arī Eiropā daudzi rajoni ciestu no lietus trūkuma, ja tur nenonāktu "nove​cojuši" orkāni. "Tropiskās virpuļvētras," rakstīja amerikāņu meteorologs Viljams M. Grejs, "no saimnieciskā viedokļa ir sabiedrības labdares. Nokrišņi, ko tās nes sev līdz, izlabo nodarīto postu simtreiz." Kādam laime citam nelaime. To var attiecināt arī uz dabu.


Galvestonas orkāns 1900. gadā Katrs jūrnieks zina, ka agrā rītā sarkana debess nozīmē spēcīgas vētras tuvošanos. 1900. gada 8. septembrī pamodušies cilvēki Galvestonā brīnījās par sarkano saullēktu virs Meksikas līča. Tomēr neviens neiedomājās veco jūrnieku gudrību un nepievērsa arī nekādu uzmanību Amerikas laika dienesta brīdinājumam par tuvojošos spēcīgo vētru. Dienvidaustrumos no Hjūstonas, Teksasas piekrastes tuvumā šī pilsēta ar 40 000 iedzīvotāju ir uzcelta uz šauras salas, kur trūkst jelkādas aizsardzības pret dabas untumiem. Salas garums ir 50 kilometri un lielākais platums 5 kilometri, augstākais punkts sasniedz tikko 1,4 metrus virs jūras līmeņa, un spēcīgā vētrā sala var tikt pil​nībā applūdināta. "Visapkārt bangoja jūra un pūta neticami stiprs vējš, kas norāva mājām jumtus un postīja pašas ēkas, kur vīrieši, bērni un sievietes

Orkāns un tā izraisītie plūdi Galvestonā nodarīja lielu postu.

Orkāna izpostītā Galvestona. Priekšplānā redzamo koka skolas ēku ūdens pārnesis uz citu vietu. drūzmējās kā žurkas. Kad mājas sabruka, zem drupām tika aprakti simtiem cilvēku, citi vienlaikus tika aizskaloti ar viļņiem, daļa gāja bojā tūlīt, bet daļa vēl kādu laiku noturējās virs ūdens. Liels skaits tomēr brīnumainā un fantastiskā veidā izglābās," raksta kāds, kas izglābies Amerikas Savienoto Valstu vēsturē vispostošākajā dabas katastrofā. 1900. gadā Galvestonā trakojošais orkāns nogalināja vairāk cilvēku nekā Čikāgas ugunsgrēks, Sanfrancisko zemestrīce un Džonstaunas plūdi kopumā, un vēl līdz šai dienai šī katastrofa nav aizmirsta. Briesmīgs orkāns nogrieza Galvestonu no Teksasas štata sauszemes un applūdināja salu. Salas austrumdaļā esošajā Galvestonas pilsētā orkāns nogalināja apmēram 6000 cilvēku un ievainojumus guva 5000. Brāzmas un milzīgi viļņi aiznesa līdzi 2636 mājas un vismaz no tūkstoš mājām atstāja tikai drupas. Neviena māja nepalika vesela, un katrs, kas izglābās, bija ieskatījies nāvei acīs.


Gadsimtu mijā Galvestonas kilometriem garajā piestātnē gada laikā pietauvojās vairāk nekā tūkstoš kuģu. Caur šīm ostām eksportēja gandrīz 70% ASV kokvilnas ražas un 25 miljoni tonnu graudaugu. "Galvestona bija greznu ēku, platu un tīru ielu pilsēta," rakstīja Tribune reportieris Klērenss Oslijs. "Tā bija oleandru, rožu un palmu pilsēta. Tur bija ASV dienviddaļā visskaistākās baznīcas, skolas un labdarības iestādes, ziedoša osta un lieliskas vasaras atpūtas vietas. Tā bija bagāta pilsēta." Pēc vētras Galvestona bija pārvērtusies dru​ pās. Ielas bija pilnas ar ēku gruvešiem, akmeņiem un baļķiem, starp kuriem atradās tūkstošiem bojāgājušo. Osta bija pilnīgi izpostīta, un krastā izmesti kuģi. Pat līķi bija izskaloti no kapiem. Tropiskā virpuļvētra, kas izpostīja lielu daļu no Galvestonas, sākās 27. augustā uz rietumiem no Zaļā raga salām. 4. septembrī vētra virzījās pāri Kubas ziemeļdaļai, un 5. septembrī izveidojās par spēcīgu orkānu, kas brāzās pāri Floridakīzu salām. Piektdien, 7. septembrī Vašingtonas laika apstākļu dienests ziņoja Galvestonas laika biroja vadītājam īzakam Kleinam, ka vētras brīdinājums attiecas uz Galvestonu. Sestdien agri no rīta pamodušies cilvēki Galvestonas krastā vēroja draudošos viļņus. Katrs nākamais vilnis krastā izskalojās arvien tālāk. Lielās bangas bija jau sabojājušas krasta celtnes un pārrāvušas tramvaja viaduktus.

Pulksten 10.10 Vašingtona brīdināja Kleinu, ka vētras centrs sauszemi sasniegs rietumos no Galvestonas un pilsēta var nonākt orkāna labās puses varā. Tur vēji bija visstiprākie, un cilvēkiem draudēja nāves briesmas. Dienas vidū vējš pūta no ziemeļaustrumiem ar ātrumu 48 kilometri stundā un kļuva arvien spēcīgāks. Barometrs ātri kritās, un lietus gāza kā ar spaiņiem. Piekrastes ielās ūdens pacēlās 90-150 centimetru augstumā, un pilsētas austrumkrastā esošās vasarnīcas bija jau sagrautas. Ūdens aizskaloja dzelzceļa tiltus un viaduktus, kas Galvestonu savienoja ar sauszemi, pilsētas ziemeļdaļā ostas piestātnes tika izpostītas. Vairs nebija No orkāna glābiņu meklējot, apmēram 400 cilvēku iebēga Svētās Sirds (Sacrē Coeur) baznīcā, taču arī tā sabruka. Neviens nezina, cik cil​vēku, baznīcai sabrūkot, gāja bojā. iespējams atstāt salu. "Ūdens līcī ceļas ātri, puse pilsētas atrodas zem ūdens," Kleins telegrafēja pulksten 14.30 uz Vašingtonu un piebilda, ka pilsēta, domājams, tiks izpostīta un gaidāmi daudzi upuri. Pulksten 15.15 vējš trakoja ar ātrumu 160 kilometri stundā, un drīz pilsēta jau pilnībā bija applūdināta. Vējš bija norāvis mājām jumtus un izrāvis telefona stabus. Lielas akmens mājas ar troksni sabruka, milzīgie viļņi un ūdenī peldošās atlūzas sadragāja vēl neskartās mājas. Sagruvušo ēku drupas lidoja pa gaisu un nogalināja cilvēkus uz ielām, tajā pašā laikā daļu nelaimē nonākušo noslīcināja viļņi.


Pulksten 16.30 ūdens ielās bija pacēlies 3 metru augstumā jeb 4,56 metrus virs jūras līmeņa. Nākamās stundas laikā ūdens pacēlās vēl par 1,5 metriem. Ap pulksten 19 debesis bija satumsušas, un vējš brāzās ar ātrumu 190 kilometru stundā. Koka māju un dzelzceļa viadukta daļas dauzījās pret Kleina mājas sienām. Pulksten 19.30 vējš pagriezās uz austrumiem, sākot trakot vēl stiprāk, un viņa māja sabruka, aizraujot līdzi apmēram 50 cilvēku, kas bija ēkā meklējuši glābiņu. Bet grausts vēl turējās virs ūdens un peldēja pa straumi. īzakam Kleinam, viņa brālim Džozefam un abu ģimenēm, rāpjoties no vienas vietas uz citu, brīžiem pakļūstot zem ūdens un pat zaudējot samaņu, bet citam citu glābjot, apmēram trīs stundu ilgā cīniņā tomēr izdevās izdzīvot. Bojā aizgāja vienīgi īzaka Kleina sieva Kora Meja, kuras mir​stīgās atliekas tās pašas mājas gruvešos atrada tikai pēc mēneša. Sv. Marijas bāreņu nama lielās koka mājas atradās aptuveni piecu kilometru attālumā no pilsētas jūras krastā. Tur dzīvoja Romas katoļu mūķenes, 93 bāreņi un mājas pārraugs. Sestdienas rītā pulksten 10 ūdens bija pacēlies jau 90 centimetru augstumā. Vēlāk, kad vētra pieņēmās spēkā, mūķenes bērnus uzveda meiteņu guļamtelpas otrā stāva lūgšanu istabā. Tur viņas lūgušas tik ilgi, līdz ūdens viņas uzdzinis bēniņos. No turienes viņas redzēja, kā sabrūk zēnu māja. Starp pulksten 19 un 21 meiteņu guļamtelpā iebruka jumts, un pārbijušās mūķenes bērnus ar auklām piesēja pie sevis. Pēc vētras par bāreņu namu atgādināja tikai daži pāri palikušie ķieģeļi. Tuvumā atrada 90 cilvēku mirstīgās atliekas. Kāda mūķene ar auklu bija sasaistījusies ar deviņiem bērniem, citai uz rokām bija viens bērns. Tikai trīs zēni palika dzīvi pēc šīs katastrofas. Kādā brīdī viņiem izdevās atstāt māju un uzrāpties uz garām peldoša baļķa. Nākamā diena sākās ar jaunām briesmām. Tūkstošiem māju bija kļuvušas par drupām. Daudzi bojāgājušie un arī izglābušies bija gandrīz kaili, viņu drēbes bija saraustījuši asie priekšmeti, stikli un koku

) 1915. gada Galvestoriā trakojošais orkāns bija nedaudz vājāks par gadsimtu mijas virpuļvētru. Šo kuģi ūdens uznesis uz dzelzceļa sliedēm. zari. Simt ģimenes bija gājušas bojā pilnībā, 10 000 cilvēku zaudēja pajumti. Galvestonas līcis bija pilns ar līķiem, visur bija redzamas beigtas govis, zirgi, vistas un suņi. Bojāgājušo bija tik daudz, ka līķi tika sakrauti rindās uz veikalu letēm, ko īslaicīgi izmantoja kā mirušo novietni. Brīvprātīgajiem, kas meklēja gruvešos mirstīgās atliekas, par velti izdalīja viskiju. Bija karsts laiks, dzīvo dēļ bija jārīkojas ātri, un otrā dienā sāka dedzināt mirstīgās atliekas. Dedzināšana turpinājās nedēļu. Tomēr savdabīgā veidā orkāns arī izglāba daudzu cilvēku dzīvības, parādot, kā var aizsargāties no virpuļvētras. Vētrā sagrauto māju drupas izveidoja savdabīgas barikādes vai dambi, kas atsita viļņus, tādējādi paglābjot daļu ēku un cilvēkus no iznīcinošajiem viļņiem un pa gaisu lidojošajiem priekšmetiem. Acīmredzot tādēļ radās ideja par dambja būvēšanu Galvestonā. 1915. gada 16. augusta naktī pilsētai uzbruka apmēram tikpat stiprs orkāns kā 1900. gadā, bet šoreiz gāja bojā tikai 8 cilvēki. Pilsēta bija guvusi mācību pirmajā katastrofā. Pašlaik Meksikas līča zemienē dzīvo miljoniem cilvēku, un vasaras mēnešos par orkāna upuriem var kļūt daudz vairāk iedzīvotāju nekā gadsimta sākumā. Žēl, bet līdz šim nav radīti līdzekļi cilvēku laicīgai


evakuēšanai. Spēcīgam orkānam uzbrūkot, katastrofa var prasīt daudz lielāku upuru skaitu, un 1900. gada nelaime var tikt aizēnota.


Longailendas Ekspresis 1938. gadā Viesuļvētras rodas Kārību jūrā un Atlantijas okeāna tropiskajos ūdeņos. Tās virzās uz rietumiem, bieži pagriežas uz ziemeļrietumiem un izposta ASV dienvidu un dienvidaustrumu krastu. Postījumus nodara negantais vējš, lietusgāzes un briesmīgie viļņi, ko rada orkāns. Tajos laikos, kad nespēja paredzēt virpuļvētras sākšanos, orkāni prasīja daudz cilvēku upura. Pēc 1893. gada augusta postošā viesuļa Dienvidkarolīnas un Džordžijas štatā kādā aprakstā bija rakstīts: "Uz laukiem gulēja simtiem līķu, virs kuriem riņķoja maitasputni." 1900. gada septembrī Galvestonā gāja bojā 6000 cilvēku, kad virpuļvētra, kas izraisīja augstus viļņus, trakoja Teksasas piekrastē. Vētras laikā pēc dažādiem aprēķiniem nolija apmēram divi miljardi tonnu lietus. Neraugoties uz brīdinājumu par orkāna tuvošanos, no upuriem nespēja izvairīties. 1935. gada 2. septembrī virs Floridas trakojošais orkāns bija viens no spēcīgākajiem, kas jebkad ticis reģistrēts. Virpuļvētra, ko nosauca par Labor-Day-Hurricane un kas izpostīja salīdzinājumā nelielu zemes teritoriju, bija neticami spēcīga. Vētras brāzmas vietām sasniedza ātrumu 300 kilometri stundā, un Longkī salā barometrs nokritās līdz 669,29 milimetriem. Tas ir zemākais rādītājs, kas jelkad rietumpuslodē ticis konstatēts. Apmēram 400 kara veterāni pirms pāris dienām Vašingtonā priecājās, jo prezidents viņiem bija apsolījis jaunas darba vietas dzelzceļa un plantāciju darbos. Veterāni tikko ar vilcienu bija nokļuvuši Longailendas stacijā, kad orkāns vilcienu nostūma no sliedēm. 286 veterāni un civilie iedzīvotāji gāja bojā, 90 pazuda bez vēsts. Daži upuri bija nokļuvuši smilšu mākonī, kas saplēsa viņiem visas drēbes, sarāva siksnas un kurpes, noberza ādu. Veselus simt gadus dabas spēki bija Jaunangliju saudzējuši. 1938. gada 20. septembrī no rietumiem Floridai tuvojās jauna viesuļvētra. Vētras brīdinājums tika nosūtīts laikus, tieši pirms nonākšanas austrumkrastā orkāns pēkšņi pagriezās uz ziemeļiem un jau daudz ātrāk virzījās uz priekšu. 20. septembrī no kuģa, kas atradās ziemeļos no Floridas, pa radio tika ziņots par milzīgiem viļņiem un ļoti zemu gaisa spiedienu, bet diemžēl atklātajā jūrā trūka jelkādas iespējas sekot orkāna ceļam. Šī ziņa neuztrauca meteorologus, jo tik tālu uz ziemeļiem nekad agrāk viesuļvētras nebija reģistrētas. Kāds jauns meteorologs bija izsecinājis virpuļa iespējamo ceļu un pieprasīja, lai austrumkrastā tiek dots vētras brīdinājums, bet viņa priekšniecība to neuztvēra nopietni. Vairums ziemeļos nonākušu virpuļvētra valdošo rietumvēju ietekmē tiek iedzītas Atlantijas okeāna plašumos, vietās, kur orkāns nekādu postu nespēj nodarīt. Bet toreiz Amerikas piekrastē valdīja augsta spiediena josla. Kad no rietumiem pievienojās vēl otra augsta spiediena josla, viesuļvētrai palika tikai šaura zema spiediena josla, kas veda tieši uz Longailendas salu. Briesmīgās virpuļojošās gaisa masas izdrāzās cauri šim gaisa koridoram ar neparastu ātrumu 90 kilometri stundā, un tādēļ to nodēvēja par Longailendas Ekspresi. Vēja ātrums orkāna centrā bija jūtami lielāks. Blūhilas observatorijā Masačūsetsā piecu minūšu laikā tika konstatēts vēja ātrums 182 kilometri stundā, bet ar laiku tas palielinājās līdz 276 kilometriem stundā. 21. septembrī virpuļvētra nonāca Longailendas un Jaunanglijas blīvi


Longailendā, Vesthemptonā orkāna un tā izraisīto plūdu atstātā postaža. apdzīvotajos rajonos un uzsāka savus posta darbus, nogriežot no ārpasaules 7 miljonus cilvēku. Longailendas krastā brāzās līdz 10 metriem augsti viļņi. Kad vētras brāzmas viļņus uzdzina Longailendas krastā, vietējie iedzīvotāji, kas vēl neizprata briesmas, apzvanīja savus draugus un aicināja skatīties milzīgos viļņus. Agrā pēcpusdienā vētra pastiprinājās, tika norauti māju jumti un apgāztas mašīnas. Cilvēki bēga. Daudzi gāja bojā vētras izraisītajos plūdos, citiem izde​vās uzlīst uz māju jumtiem, bet vējš tos nežēloja daudzi tika iesviesti jūrā. Telefona un telegrāfa sakari bija pārtraukti un vairs nebija iespējams brīdināt par briesmām. Orkāns nokļuva Rodailendā tik pēkšņi, ka vienā vienīgā pludmalē noslīka 41 cilvēks. Vēl pirms mirkļa tie brauca ar ūdens velosipēdiem vai piedalījās piknikā. Kāda sieviete visu nakti pavadīja, pieķērusies pie telefona staba, ko Atlantijas straumes dzina uz priekšu un atpakaļ. Pārrautie vadi viņu bija cieši piesējuši pie staba, un viņa nespēja no tiem atbrīvoties. No kādas Konektikutas krasta salas autobuss ar skolēniem tika iemests jūrā, un tikai vienam bērnam izdevās izglābties. Spēcīgām ūdens masām trakojot Rodailendas piekrastē, kā rotaļkanna tika aiznesta bāka un sašķaidītas laivas. Nonākot tālāk pilsētā, ūdens māju sienas uzgāza uz automašīnām un nogremdēja tās. Kad ūdens cēlās, paveicās tiem, kas dzīvoja augstceltnēs. Daudzi, kas atradās pirmajos stāvos, savas dzīvības glāba peldot. Tikai laupītāji bija bēdīgi, jo viņiem vajadzēja ienirt ūdenī, lai aplaupītu veikalus.

Dublinā, Ņūhempšīrā viesuļvētra apgāza baznīcas torni, kas izdūrās cauri baznīcas jumtam un atspiedās pret solu. Ņūlondonā, Konektikutas štata krastā sākās ugunsgrēks, un spēcīgās vēja brāzmas uguni pārnesa no mājas uz māju. Pat tad, kad ugunsdzēsēju mašīnām cauri ūdens straumei izdevās izlauzt sev ceļu un nokļūt līdz liesmām, vēji


ūdeni aizdzina prom no degošajām mājām, un sešas stundas uguns plosījās neierobežoti. Vētras radītie kopējie zaudējumi tika lēsti miljonos dolāru. Tās pašas dienas vēlā vakarā vētra nokļuva līdz Ņujorkai, un milzu pilsētas iedzīvotājiem nācās cīnīties ar vēl nepieredzēti stipru vētru. Pēc lidojumiem virs katastrofas rajona žurnālists Rudijs Arnolds vētras postu raksturoja šādi: "Daudzos mežos gulēja koki kā sērkociņi kastītē. Apgāztās mašīnas bija līdz pusei iegrimušas dubļos. Šķita, kāds milzenis noslaucījis mājas no zemes virsas. Kādā vietā 15 mājas bija sagrūstas vienā kaudzē." Orkāns bija nolauzis vai izrāvis ar visām saknēm apmēram 275 miljonus koku. Kādā rajonā bija pārrauti elektrības vadi un telefona kabeļi; no zemes izrautās koku saknes bija sabojājušas gāzes un ūdens

Ņūlondonas osta pēc tam, kad tai pāri bija gājis Longailendas Ekspresis. caurules. Košumkrūmi, kas bija iestādīti Longailendā, Isthemptonas galvenās ielas malā pēc 1815. gada virpuļvētras, bija izrauti no zemes. Dublinā, Ņūhempšīrā orkāns bija nogāzis baznīcas torni, kas, krītot lejā, bija izdūries cauri baznīcas jumtam. Vējš bija noskrāpējis krāsu no mašīnām un mājām. 25 000 kvadrātkilometru lielā platībā nolija 280 milimetru nokrišņu. Kalnos sākās nogruvumi, un jūra pārplūdināja krastu. Providensā, Rodailendā ūdens pacēlās 7 metru augstumā, elektrības padeve un telefona sakari bija pārtraukti uz vairākām nedēļām. Plūdos automašīnu signalizācijas sistēmās radās īssavienojumi, tāpēc ar vētras auriem sajaucās mašīnu kaukšana. No krasta noskaloja tūkstošiem māju, un daudzās vietās krasta rajons pilnībā pārvērtās. Vīrs, kas nesen vēl bija maksājis tūkstoš dolāru lielu zemes nodokli, pēc vētras skumji secināja, ka jūra viņa zemes gabalu atņēmusi. Kad vētra, šķērsojusi Monreālu, beidzot aprima, tā atstāja ar buru laivām nosprostotas ostas, līdz ar zemi nolīdzinātus mežus, iznicinātus tīrumus un sabojātus ceļus, sagrautas mājas, no kurām daļu vējš bija salauzis gabalos, citas aiznesis projām. Vismaz 32 000 kilometru telefona un telegrāfa līniju bija bojātas, un gruveši bija aizbarikadējuši dzelzceļa sliedes. Bija nepieciešamas vairākas nedēļas, lai galvenos ceļus starp Ņujorku un Bostonu atkal varētu izmantot. Longailendas Ekspresis nodarīja postījumus 70 000 kvadrātkilometru lielā platībā, gāja bojā vairāk nekā 700 cilvēku, 60 000 palika bez pajumtes. No ceļiem nācās novākt simtiem miljonu nolauztu koku un 26 000 mašīnu. Izpostītas bija arī visas reģiona zivju pārstrādes ēkas un zvejas flote. Materiālie zaudējumi tika lēsti 350 miljonu dolāru vērtībā, kas bija lielākais vienreizējais zaudējums, ko jelkad vētra nodarījusi. Vētras postījumu atjaunošanas darbi ilga gadiem. Pēc 1938. gada Jaunangliju piemeklēja arī citi orkāni, bet Longailendas Ekspresis bija neaizmirstams. Tas ir brīdinājums, ka neviena vieta Amerikas Savienoto Valstu Atlantijas okeāna krastā


nav pasar​gāta no iznīcinošajām tropiskajām virpuļvētrām.


Viesuļvētru patvaļā Tropisko virpuļvētna iznīcinošais spēks ir šausminošs. Japānā vidēji gada laikā notiek četri taifūni, kas izraisa milzīgus materiālos zaudējumus. 1953. gadā taifūna laikā tikai un vienīgi Nagojas pilsētā gāja bojā vai pazuda bez vēsts 2000 cilvēku, 42 000 tika ievainoti. 1959. gadā Honsju salai uzbruka spēcīgs taifūns, gāja bojā 4500 cilvēku un 1,5 miljoni cilvēku zaudēja pajumti. 1980. gada augustā pāri Kārību jūrai brāzās orkāns Allens, un vētras brāzmu ātrums sasniedza 300 kilometra stundā. Kārību jūras salās gāja bojā 250 cilvēku. Allens virzījās pāri Meksikas līcim un Teksasas krastam, nolija 400 milimetru nokrišņu. 1989. gada septembrī ASV dienvidaustrumu krastā trakoja orkāns Hugo, nodarot zaudējumus 4,2 miljardu dolāra vērtībā, tā bija pirmā virpuļvētra, kuras nodarītie zaudējumi pārsniedza

Taifūns Vera izpostīja pērļu audzētavu Ago līcī Japānā. miljarda dolāru robežu. 1992. gadā Havaju salas pārsteidza pēdējā gadsimta spēcīgākā virpuļvētra orkāns Iniki. Kauajas salā vēju ātrums sasniedza 280 kilometru stundā. 1994. gadā Havaju dienviddaļā plosījās orkāns Emīlija, kura brāz​mu ātrums sasniedza 260 kilometru stundā, bet šī virpuļvētra neno​darīja nekādus zaudējumus. Turpmāk stāstīts par dažiem zināmākajiem orkāniem. Vera 1959. gada 26. septembrī Japānas laikrakstos tika publicētas satrauktas ziņas par tuvojošos taifūnu, paredzot, ka tas būs spēcīgāks par 1934. gadā notikušo. No Guamas salā esošās ASV karabāzes, no Apvienotā taifūnu brīdinājumu centra saņemtais trauksmes ziņojums tika nosūtīts pa visu Klusā okeāna rietumbaseinu, brīdinot, ka taifūns atrodas apmēram 600 kilometru attālumā no Ivodžimas un virzās ziemeļrietumu virzienā. Taifūna pārvietošanās ātrums bija 25 kilometri stundā, pēc prognozēm tam vajadzēja nonākt austrumos no Okinavas salas sestdien, 26. septembra rītā. Nebija šaubu, ka katastrofa notiks Japānas vidusdaļā. Ar mediju starpniecību cilvēki sekoja taifūna ceļam. Pietika laika, lai gatavotos vētras sagaidīšanai. Kuģi tika atvirzīti no taifūna ceļa, draudošo rajonu iedzīvotāji aiznagloja logus. 27. septembrī taifūns Vera nonāca vispirms Ises līča krastos


1959. gada taifūna Vera krastā izsviestais Lielbritānijas 7412 t tvaikonis Changsa. esošajā Nagojas provincē. Milzu viļņi pārbrāzās pāri ostas moliem, sagrāva tiltus un izsvieda krastā kuģus. Vējš, kura ātrums bija 200 kilometru stundā, uzsāka īstus posta darbus. Nākamajā dienā atkal spīdēja saule. Taifūns Vera prasīja 5000 cilvēku dzīvības, ievainoti tika 32 285. 1,6 miljoni cilvēku palika bez pajumtes. 437 kuģi, starp tiem 12 lieltonnāžas atklātās jūras kuģi, tika nogremdēti, sabojāti vai izsviesti krastā. Vairums kuģu tomēr paguva nonākt atklātā jūrā un no taifūna izvairīties. Pazuda 282 zvejas laivas, daļa no tām nogrima, daļa pret krastu tika sadragātas. Taifūns noslīcināja vai izpostīja 451 027 mājas. Dzelzceļa līnija bija pārrauta simt četrās vietās. Bet trūkst datu par zaudējumiem ritošajā sastāvā. Taifūna Vera nodarītie zaudējumi sasniedz 20 miljardu jenu vērtību. Kamilla Vairāki simttūkstoši cilvēku paniskās bailēs bēga no Kamillas. Bēgļu mašīnas steigā tika piekrautas ar mantām. Cilvēki devās no Meksikas līča zemās piekrastes uz iekšzemi, lai atrastu glābiņu no orkāna, kas virzījās ar lielu ātrumu ASV Misisipi štata virzienā. Kamilla bija spēcīga virpuļvētra, kuras vētras brāzmu ātrums sasniedza pat 330 kilometru stundā. Tajā neaizmirstamajā 1969. gada 17. augustā meteoroloģiskās stacijas ar radio un televīzijas starpniecību atkārtoti brīdināja par draudošo orkānu, bet vispirms iznīcinošo paisuma vilni, ko virpuļvētra dzina sev pa priekšu. Diemžēl piekrastes iedzīvotāji šo brīdinājumu neuzņēma nopietni. Paskristiānas tuvumā, kādu simt metru attālumā no krasta dārgo apartamentu viesnīcā Richelieu 25 dzīvojošie gatavojās "orkāna svētkiem". Viņiem neienāca pat prātā, ka kaut kas varētu viņus apdraudēt trīsstāvīgajā akmens ēkā. Pārdrošā kompānija uz balkona gatavojās noskatīties apbrīnojamo dabas izrādi. Svētku telpa tika izpušķota ar vainagiem un sagādāts ēdiens un dzēriens visai garajai naktij. Svētki izjuka. Sākusies virpuļvētra viesnīcu nolīdzināja līdz ar zemi. No 25 potenciālajiem svinētājiem dzīvi palika tikai divi. "Mēs domājām, ka būs ļoti jautri," vēlāk atcerējās Marija Anna Gerlaha, kam palaimējās pārdzīvot šo dabas izrādi. Ar vīru apgūlusies diendusā, viņa pamodās no tā, ka milzīgi viļņi sitās pret viesnīcas sienām, un ar troksni izbira logu stikli. Laulātā pāra otrā stāva istabā


Misisipi upes deltā Paskristiānā esošā muiža 1969. gadā pirms orkāna Kamilla… …un pēc Kamillas trakošanas. Virpuļvētrai sekoja plūdi, kuru laikā ūdens upē pacēlās 8 metrus virs normālā līmeņa.

ūdens pacēlās līdz ceļiem. Ieķērusies piepūšamajā guļammaisā, misis Gerlaha pa logu izpeldēja laukā, pirms viesnīca sabruka un tās drupas tika aiznestas projām. Viņa tika izglābta tikai pēc astoņām stun​dām. Otrs dzīvi palikušais bija zēns, kuru kāds vīrietis nocēla no koka galotnes, kas atradās ūdenī. Kamilla nogalināja 256 cilvēkus, vairāk nekā 10 000 tika ievainoti. Orkāns un līdz pat deviņiem metriem augstie viļņi sagrāva vai sabojāja 30 000 māju. No Misisipi štata viesulis virzījās ziemeļaustrumu virzienā uz Virdžīniju. Tur tā spēks kļuva vājāks, tomēr Blūridžu kalnos sešas stundas lija spēcīgas lietusgāzes. Liela Virdžīnijas teritorija tika applūdināta, kalnu nogāzes nogruva ielejās. Kamilla no​darīja materiālos zaudējumus 1,4 miljardu dolāru apmērā. Ja krasta iedzīvotāji nebūtu laikus brīdināti, Kamilla, spēcīgākais pēdējo desmit gadu laikā ASV trakojošais orkāns, būtu prasījis tūk​stošiem upuru. Maiami Nacionālā orkānu centra meteorologi viesuļvētrai sekoja trīs dienas, pirms tā nonāca krastā. Meteosatelīti Kamillu konstatēja īsi pēc tās rašanās Kārību jūrā 300 kilometru attālumā no Kubas dienviddaļas. Radari konstatēja mākoņu sienu. Orkāna "mednieki" ielidoja virpuļvētras centrā, lai noteiktu tās bīstamību. Sākumā eksperti nespēja pateikt, kur tieši starp Teksasu un Floridu Kamilla nonāks, tāpēc pirmo brīdinājumu pārraidīja uz Floridas ziemeļrietumu krastu. Tad, kad vairs nebija nekādu šaubu, ka orkāns virzās 300 kilometru attālumā uz rietumiem no Misisipi, krasta iedzīvotāju evakuācijai atlika divpadsmit stundas. Nu nācās rīkoties pēc noteikta plāna, jo bez konkrētiem pasākumiem brīdinājumiem nebija nekādas nozīmes. To spilgti pierāda attīstīto zemju bēdīgā pieredze, kur, neraugoties uz to, ka eksperti ir apgādāti ar modernāko tehniku, cilvēki tomēr tiek pamesti dabas spēku patvaļai.


Flora 1963. gadā no 3. līdz 9. oktobrim daudzi Kārību jūras salu iedzīvotāji neredzēja sauli, jo pāri jūrai un salām ar ātrumu 100 kilometri stundā virzījās orkāns Flora. Spēcīgās lietusgāzes radīja lielus plūdus. Vislielākos zaudējumus Flora nodarīja Haiti, kur divas trešdaļas no ēkām tika pārvērstas drupās. Gāja bojā 5000 cilvēku, 100 000 zaudēja pajumti. Viesuļvētra iznīcināja visus kafijas, rīsu un banānu laukus. Haiti prezidents Fransuā Divaljē 8. oktobrī izsludināja ārkārtas stāvokli. ASV nosūtīja salai palīdzību. Kubā, kur pēc orkāna norimšanas sāka trakot spēcīga vētra un turpinājās lietusgāzes, gāja bojā vairāk nekā 1000 cilvēku. 35 000 kubiešu tika evakuēti no rajoniem, kur trakoja viesulis. Plūdu atgrieztajiem rajoniem pirmās nepieciešamības preces tika piegādātas ar kuģiem un helikopteriem. Kubas līderis Fidels Kastro vērsās pēc palīdzības pie austrumbloka valstīm. Par Floras upuri gandrīz krita arī pats Kastro, kad viņš, pārlūkojot applūdinātos rajonus, atradās Lariohas upes trakojošajā straumē. Postījumi bija tik lieli, ka Kubā pirmās nepieciešamības precēm tika noteiktas normas kā kara laikā 200 000 tonnu graudu bija iznīcināti. Savā radiorunā Kubas premjerministrs Kastro samulsušajai pasaulei darīja zināmas ciklona dažu dienu laikā nodarītā sekas: upuru skaits ir lielāks nekā iepriekš minētie 1126, jo bez mirušajiem daudzi bija pazuduši bez vēsts, 11 103 mājas bija nopostītas, 21 248 padarītas dzīvošanai nederīgas.

Gvantanamo līča krastā Kubā palmas turas pretī orkāna Flora vējiem. Apdraudētajā Meksikas līcī navigācija viscaur bija gandrīz pārtraukta, kuģi meklēja pietauvošanās vietas mierīgākās ostās. Vēji, kuru ātrums bija 130 kilometri stundā, nokļuva līdz Meksikas krastam. Jamaika, ko skāra orkāna mala, bija daļēji applūdināta, bez pajumtes palika simts, bojā gāja divi cilvēki. Flora bija sestais tropiskais orkāns, kas šajā sezonā brāzās pāri Tobago salai. Tur viesuļvētras laikā gāja bojā 36 cilvēki. Pēc sešām dienām Flora virzījās Bahamu salu virzienā, bet, nonākot tur, bija kļuvusi mērenāka.

Orkāns Flora pilnībā iznīcināja šos kokosriekstu stādus Tobago. V,rpu|vetras pos., darbi plantācijās apdraud daudzu nabadzīgo |aužu eksistenci.


Pēc orkāna Flora trakošanas ASV gaisa spēku bāzē Kubā Gvantanamo līcī paveras nožēlojama aina.


Fifi Pat pirms tam, kad 7000 cilvēku dzīvību prasošais orkāns Fifi piemeklēja Hondurasu 1974. gada 18. septembrī, valsts bija katastrofālā situācijā. Šī mazā valsts, kuras ziemeļdaļu apskalo Kārību jūra, dienvidrietumi sasniedz Kluso okeānu, kuras dienvidaustrumos atrodas Nikaragva un rietumos Gvatemala, ir viena no visnabadzīgākajām Centrālamerikā. Turienes tauta pamatos ir indiāņu izcelsmes, un 250 dolāru gada alga viņiem skaitās labi ienākumi. Viesuļvētrās iet bojā tik daudz cilvēku, ka ASV un tās kaimiņvalstis radījušas meteoroloģiskos dienestus, lai sekotu atmosfēras apstākļiem, kas izraisa šādas vētras. Kad orkāns Fifi sāka trakot, Hondurasas valdībai tika nosūtīts brīdinājuma signāls, bet diemžēl valsts nožēlojamās sakaru sistēmas dēļ nebija iespējams brīdināt at​tālākos rajonus. Pat tiem, kas brīdinājumu saņēma, atlika vien gaidīt un cerēt. Orkāns Hondurasā nonāca nakts vidū, vētras brāzmas mājas nostūma no pamatiem un sekojošās lietusgāzes tās ieskaloja upēs, kas bija izgājušas no krastiem un radīja briesmīgus plūdus. Fermeru un zemnieku nabadzīgās akmens, niedru un māla būdiņas nogrima ūdenī

Satelītfoto uzņemtais orkāns Fifi 1974. gada 18. septembrī. Augšēja daļā redzama Kuba un Floridas pussala.


Orkāna Fifi applūdinātās mājas banānu plantācijā Sanpedro piekrastē. Hondurasas orkāns nolīdzināja mājas savā ce|ā līdz ar zemi un atstāja vien dubļus.

Čolomā orkāns Fifi paņēma 3000 cilvēku dzīvības. vai tika aizrautas prom un pret upju krastiem vai citiem šķēršļiem sadragātas. Pēc lieluma valsts otrajā pilsētā Sanpedro Sulā turpat 150 000 cilvēku palika bez mājokļiem un pārtikas. Visvairāk cieta upes krasta rajons, kur viss tika noslaucīts un gāja bojā 3000 cilvēku. Izglābušies gandrīz katrs varēja pastāstīt traģiskus stāstus. Kāds stāstīja, ka cilvēki esot baidījušies atstāt mājas: "Es redzēju kādu vienpadsmit cilvēku ģimeni, kas sargāja cits citu; viņi baidījās iziet laukā. Tā viņi arī gāja bojā apķērusies." Kāds vecs vīrs, kam visa ģimene bija palu ūdeņos noslīkusi, atgriezās pie savas mājas gruvešiem, bet tur atrada tikai svešu cilvēku mirstīgās atliekas. Kad plūdu ūdeņi atkāpās, visur gulēja līķi, daudzi pa pusei ierakti dubļos. Lai izvairītos no holeras un tīfa epidēmijām, tūkstoši dabas katastrofas upuru tika apglabāti kopējā kapā. Tilti un dzelzceļa līnijas bija aizskalotas un ceļi klāti dubļiem, tāpēc vienīgie glābšanas transportlīdzekli bija ASV kara bāzes helikopteri no Panamas kanāla zonas. Tie riņķoja virs katastrofas rajona, kur izglābušies bija izmisīgi pieķērušies pie visvisādiem priekšmetiem, kas atradās ūdens virpulī. Karavīri glāba izbadējušos cilvēkus arī nojum​tiem un koku galotnēm. Visa banānu un kafijas raža, vissvarīgākā eksporta prece, tika izpostīta kopā ar pamatpārtikas produktiem rīsu, kukurūzu un pupām. Bija gājuši bojā tūkstošiem mājlopu. Cilvēki, kas jau pirms


viesuļvētras cieta no produktu trūkuma, pēc īsa laika mira bada nāvē. Tā kā valdība nespēja efektīvi gādāt par glābšanu, tauta cerēja uz palīdzību no ārpasaules, bet palīdzības sniedzēji saskārās ar skandalozu korupciju un neizdarību. Palīgi bieži tirgojās melnajā tirgū, nevis palīdzēja cietušajiem. Stāstīja, ka karavīriem, kam vajadzējis izdalīt pārtiku un medikamentus, nācies cīnīties ar Sarkanā Krusta darbiniekiem, kas centušies viņus aplaupīt. Galu galā panāca, ka korupcija tika kontrolēta un patiešām sākās atjaunošanas darbi, bet nožēlojamās saimniecības un neauglīgās zemes dēļ tie ritēja ar milzīgām grūtībām.


Džilberts Parasti gaisa spiediens virs tropiskajām jūrām sasniedz 1016 milibārus, bet viesuļvētru laikā tas samazinās par 50 milibāriem. 1988. gada septembrī Kārību jūrā trakoja orkāns, kas piesaistīja daudzu meteorologu uzmanību, jo gaisa spiediens tā centrā nokritās rekordzemu līdz 888 milibāriem. Parasti ir tā jo stiprāks orkāns, jo mazāks tā apkārtmērs un mazāka tā acs. Džilberts bija izņēmums. Savā aktīvajā punktā tas pārklāja visu Kārību jūras rietumdaļu tātad viesuļvētras apkārtmērs bija apmēram 1500 kilometru!

Orkāns Džilberts Jamaikas attīstību atsvieda par kādiem desmit gadiem atpakaļ.

Jukatanas pussalas krasta apmetnē Ciudad Cancuni orkāns Džilberts 90 metru garo kuģi izmeta krastā kā rotaļlietu. Džilberta rašanos reģistrēja meteosatelīts 1988. gada 3. septembrī. Uzņēmumā bija redzams mākoņu krāvums Āfrikas rietumu piekrastē parasti zema spiediena joslā. Pēc piecām dienām virs Antiļu salām parādījās bēdīgi slavenais virpulis, kad aukstās gaisa masas, saskaroties ar tropisko jūru ūdeni, sasila. Jamaikas un ASV meteoroloģiskās novērošanas stacijas uzmanīgi sekoja "jaundzimušajam" un, pateico​ties ciešajiem sakariem, varēja sekot monstra attīstībai un kustībai. 11. septembra dienas vidū Jamaikas meteoroloģiskais dienests raidīja orkāna brīdinājuma signālu. Viss norādīja uz Džilberta nokļūšanu līdz Jamaikai nākamajās 12-24 stundās. Diemžēl daudzi cilvēki brīdinājumu neievēroja,neuztvēra nopietni. Jamaikas Kingstonas telestudijas IBC meteorologs R. Foresters vēlāk atgādināja: "Mums tobrīd bija ļoti grūti pārliecināt cilvēkus par aizsardzības pasākumu nepieciešamību, jo bija maz to, kas iepriekš piedzīvojuši tik stipru orkānu kā Džilberts. Pēdējā postošā viesuļvētra mūs piemeklēja 1951. gadā." Kad orkāns Džilberts nonāca līdz Jamaikai, tas pēc Sefira-Simpsona skalas bija sasniedzis 3. kategoriju, kas nozīmēja to, ka vēju ātrums ir līdz 209 kilometriem stundā. Kad Džilberts virzījās uz jūru un tuvojās kaimiņos esošajām Kaimana salām, tas sasniedza jau 4. pakāpi, bet pēc dažām stundām 5. pakāpes stiprumu. Tad orkāna brāzmu ātrums sasniedza jau vairāk nekā 250 kilometru stundā. 12.


septembri, īsi pēc pusdienas Džilberta acs atradās virs Jamaikas galvaspilsētas Kingstonas. Orkāna iekšienē vēji pūta ar ātrumu vairāk nekā 230 kilometra stundā. Kill-Bird (< Gilbert) putns nogalinātājs plosījās virs salas sešas stundas. Gaiss vārda tiešajā nozīmē bija pilns ar lidojošām drupām un māju jumtiem. Pēc oficiālajiem datiem gāja bojā 45 cilvēki, 500 000 palika bez pajumtes un puse no galvaspilsētas mājām bija sagrautas. Postījumi bija arī Dominikanas Republikā, Venecuēlā, Kostarikā, Nikaragvā un citās Latīņamerikas valstīs, kam pāri gāja viesuļvētras mala. Kubas un padomju speciālisti nosūtīja lidmašīnu An 12 orkāna acī un konstatēja tur vēja ātrumu vairāk nekā 330 kilometru stundā. Līdz ar to Džilbertu vaiuzskatīt par spēcīgāko šā gadsimta virpuļvētra, kas plosījusies Kārību jūrā. Trešdien, 14. septembrī Džilberts sasniedza Jukatanas pussalu Meksikā. Kādā krasta apmetnē orkāna vēji trakoja ar ātrumu 300 kilometri stundā. Iepriekš no šī rajona bija evakuēti 35 000 cilvēku. Katram gadījumam krastā nogādāja arī Meksikas līča naftas platformas ar 5000 strādnieku. Jukatanas administratīvajā centrā Meridā vētra izpostīja 40% ēku. Lai gan Džilberts, nonācis Jukatanā, zaudēja savu spēku, tas uz priekšu virzījās ar ātrumu 35 kilometri stundā. Baidījās, ka, orkānam nonākot virs siltā Meksikas līča, tas atkal atgūs enerģiju un turpinās savus posta darbus ASV piekrastē. Par laimi, tas tomēr nenotika. 16. septembrī Džilberts nonāca Meksikas līča rietumkrastā, tā vēju ātrums bija sarucis līdz 190 kilometriem stundā. Džilberta spēks sāka mazināties, pāri Teksasai nonācis virs Ziemeļmeksikas, tas aprima. Tādai trešās pasaules valstij kā Jamaika, kurai ir lielākais valsts parāds uz vienu iedzīvotāju un kas iztiek pamatā no tūrisma, tik spēcīga viesuļvētra kā Džilberts nozīmēja nāvīgu triecienu. Taču dabas katastrofai bija arī pozitīvā puse: tā saliedēja ļaudis. Ja arī cīņa par izdzīvošanu turpinājās, tad pēc pirmā šoka nāca atvieglojums. Katastrofa bija nostiprinājusi solidaritāti. Tropisko dabu orkāns patiesi stipri izpostīja, bet cilvēku domas Džilberts vārda tiešajā nozīmē padarīja tīrākas, brīvākas un cerīgākas. Vētra nolauza daudz slimu un nokaltušu koku, ko fermeri tik un tā būtu nozāģējuši. Banānkoki un citrusaugi sāka augt labāk, it kā tie būtu saņēmuši papildmēslojumu. Visa daba izskatījās atdzīvojusies un atjaunojusies.


Orkāns Endiju 1992. gadā 1992. gada 14. augustā no Āfrikas rietumkrasta pāri Atlantijas okeānam virzījās mākoņi, kas nemaz nebija neparasti. Viesuļvētru aktīvajā laikā, kas ilgst no jūnija līdz novembrim, šajā reģionā ik pēc trim četrām dienām parādās mākoņu veidojumi, kas pasātu ietekmē virzās Amerikas virzienā. Tikai katrs septītais no šā mākoņu slāņa pārvēršas par orkānu. Kā jau visi, arī "orkāna mazulis" var attīstīties un izaugt tikai labvēlīgos apstākļos. Nodaļā par viesuļvētru veidošanos jau rakstīts, ka ūdens okeāna virsējā slānī sasilst vismaz līdz 26 °C vai vairāk, un gaiss virs okeāna ir ļoti silts un mitrs. Siltajam ūdens slānim jāsniedzas vismaz 60 metru dziļumā, jo, rodoties vētras viļņiem, jūras virsējais ūdens slānis atdziest par dažiem grādiem. Jūras ūdens atdzišanas dēļ var atviegloti uzelpot. Bet, ja orkāns sākas Zaļā raga salu rajonā, tad ūdens tur ir pietiekami silts, lai virpuļvētrai "iepūstu dzīvību". Pēc divām dienām Zaļā raga salu apvidū ar meteosatelītu palīdzību konstatēja izveidojušos tropisko zema spiediena joslu. Tajā pašā brīdī sākās viesuļvētru izraisošo faktoru ķēdes reakcija. Orkāna veidošanai 1992. gada augustā piepalīdzēja arī virs Atlantijas okeāna valdošie vēji, kas pūta vienmērīgi, pārņemot visu troposfēru. Kad vēji lielā augstumā pūš pārāk ātri vai citā virzienā, bet zemāk pūš pasātvēji, tad "mazulīša" spēks sarūk jau dīglī. Bez augšup virzošajām siltajām gaisa strāvām ciklona centra tuvumā ķēdes reakcija pārtrūkst. Piemēram, novembri virs Atlantijas okeāna ļoti reti rodas orkāni, jo siltās gaisa straumes (par to stāstīts atsevišķā nodaļā) rada tropisko vētru veidošanās apstākļus. Tuvojošais orkāns Endrjū sākās pēc visparastākajiem noteikumiem. Tā kā gaisa spiediens turpināja kristies, gaiss sāka ātrāk virpuļot. Vēju ātrums sasniedza apmēram 60 kilometrus stundā, kas nozīmēja to, ka izveidojusies tropiskā depresija bija pāraugusi tropiskā vētrā. 17. augustā tropiskā vētra, kas traucās pāri Atlantijas okeānam, tika nosaukta par Endrjū. Nākamajās piecās dienās meteorologi nemanīja neko tādu, kas izraisītu uztraukumu. Bez lielas jaudas

1992. gada 24. augustā pulksten 5 no rīta. Orkāns Endrjū nofotografēts no satelīta. Jau stundas ceturksni tā acs atradās virs Floridas, bet zema spiediena joslas mala sasniedza Kubas piekrasti. Endrjū virzījās ziemeļrietumu virzienā un varēja gaidīt, ka tas rim​sies. 23. augusta naktī situācija radikāli mainījās. Endrjū mainīja kursu un virzījās tieši uz Bahamu salām un Floridu. Vēja ātrums sasniedza 117 kilometrus stundā, kas pārsniedza robežu, kad tropiskā vētra pārtop orkānā. Tropiskās virpuļvētras apkārtmērs ne vienmēr sniedz priekšstatu par tās stiprumu. Ja salīdzina ar orkānu Kamilla (1969) un ciklonu Tresiga (1974), Endrjū bija samērā mazs apkārt tā acij vēju ātrums bija "tikai" 160 kilometru stundā.


Pateicoties orkāna apkārtnē valdošajam bezvējam, Endrjū attīstījās netraucēti. Vienlaikus ziemeļos atradās apjomīga augsta spiediena josla. Endrjū, kā visi citi orkāni, turpināja savu kustību uz rietumiem Maiami virzienā. Ja Amerikas Savienoto Valstu dienvidaustrumu krasta tuvumā nebūtu plaša augsta spiediena josla, Endrjū, iespējams, pagrieztos uz ziemeļiem un virzītos uz Ziemeļatlantiju. Par laimi

Izpostītā jahtu osta Maiami. Endrjū uz ziemeļiem pagriezās tikai virs Bahamu salām, Floridas un Luiziānas, tā novēršot lielākus postījumus.

Karaliskās palmas ir stipras kā betons. Šie koki palika neskarti arī pēc tam, kad tajos ieskrēja kravas automašīna. Houmstedas mazpilsētā orkāns Endrjū uzsvieda dēļa galu gaisā, un tas kā šāviņš izgāja cauri palmas stumbram. Tas apliecina virpuļvētras trakojošo vēju stiprumu. Endrjū siltuma mehānisms turpināja darboties, un ātri skrienošie vēji pieņēmās spēkā, kas tiem ļāva nokļūt orkāna centrā. Tas veicināja tipiskākās orkāna sastāvdaļas acs izveidošanos. Tā ir vētras vidū esošā pilnīgā bezvēja zona, kas var sasniegt 8 līdz 80 kilometru apkārtmēru un sagūstīt neskaitāmus jūras putnus. Dažreiz vētras acī debesis noskaidrojas, un šis klusums cilvēkiem ļauj noticēt, ka vētra jau ir garām. Lielā Maiami orkāna laikā 1926. gadā, atrodoties acī, cilvēki atstāja viesnīcas un daži pat steidzās uz pludmali sauļoties vai jūrā peldēties. Citi ziņkārīgie sekoja viesuļvētras izpausmei. Pēc 40 minūtēm atpakaļ pagriezies orkāns nogalināja vairāk nekā simt vieglprātīgo atpūtnieku. Orkāna vidū nonākušie jūrnieki, raugoties zilajās debesīs, var kļūdīties vēl vairāk, jo viļņi acī var


būt pilnīgi haotiski. 1869. gadā Ķīnas jūrā taifūna acī nonākušā kuģa kapteinis vēlāk atcerējās, ka "briesmīgi trakojošais vējš pēkšņi aprima, bet ūdens abās pusēs kuģim uzkrājās piramīdveidīgos viļņos, kas bija augsti kā kalni. Tie putoja un izklīda plašumā, it kā kāds tos šajā milzīgajā katlā būtu apmaisījis ar karoti." Uz acs neredzamās robežas gandrīz tūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa orkāna vēji sasniedz savu maksimālo ātrumu. Veidojas vai nu orkāns ar siltu centru vai vidēja stipruma vētra ar aukstu centru. Otrajā gadījumā vēja spēks palielinās reizē ar augstumu, jo spiediena atšķirība pieaug, palielinoties augstumam. Bet orkānā brāzmas ar maksimālo ātrumu sasniedz okeāna virsmu. Uz Endrjū acs robežas vēja ātrums sasniedza 250 kilometra stundā. Viens no orkāna rašanās iemesliem bija temps, ar kādu noritēja tā attīstībai labvēlīgās ķēdes reakcijas. Acī ātri krītošs gaisa spiediens, šķiet, ir viens no būtiskākajiem stipra orkāna priekšnoteikumiem. Klusajā okeānā plosījās taifūns Forests, kas bija par jau zināmajiem lielāks, gaisa spiediens diennakts laikā nokritās no 975 līdz 875 milibāriem, un vējš pastiprinājās vietām no 115 kilometriem stundā līdz 265 kilometriem stundā. Līdzīgi attīstījās orkāns Kamilla 1969. gadā, Allens 1980. gadā un Džilberts 1989. gadā. Arī Endrjū acs spiediens kritās strauji. Pirmo pusotra dienu laikā orkāns Endrjū virzījās virs okeāna, kura ūdens temperatūra turējās virs 30 °C. Gaisa spiediens tā centrā nokritās gandrīz par astoņiem procentiem, un mākoņu grēdas samazināja acs apkārtmēru līdz astoņiem kilometriem, ar to pietika, lai ap acs centru trakojošo vēju ātrums divkāršotos. Stiprie vēji un zemais gaisa spiediens (921 milibārs) Endrjū ierindoja piektajā orkānu kategorijā. Pēc divām dienām Endrjū acs kustējās pāri Eleiteras salai, pēc tam pāri Beri salai. Šajā laikā vētra radīja vairāk nekā septiņus mētras augstus viļņus, bet tie satikās ar savu pirmo īsto šķērsli lielo Bahamu sēkli. Lai gan sēklī ūdens ir siltāks nekā okeānā, tur bēguma laikā dziļums ir tikai pusotrs metrs. Endrjū siltummehānisms nebija pietiekami spēcīgs, un virpuļvētra sāka zaudēt savu enerģiju. Triju stundu laikā gaisa spiediens acī pacēlās, un vēju ātrums uz acs robežas pazeminājās līdz 185 kilometriem stundā. Floridas tuvumā novājinātais Endrjū ļāva cerēt, ka ļaunākais jau aiz muguras. Bet orkāna otrā acs sāka griezties apkārt pirmajai. 24. augustā, saules lēkta laikā orkānam atkal bija tikai viena acs, ap kuru vēji pūta ar ātrumu 225 kilometri stundā. Pulksten 5.05 pēc vietējā laika acs atradās virs Houmstedas aviācijas bāzes austrumdaļas. Viesuļvētra uz priekšu virzījās ar ātrumu apmēram 32 kilometri stundā. Mazais un ātrais Endrjū virs Floridas izraisīja tikai 175 milimetrus nokrišņu. Pat tālajā Biskajas līcī viļņu augstums pārsniedza piecus metrus, bet lielākās vētras Maiamibīčai un citām blīvi apdzīvotām vietām pagāja garām. Pateicoties laicīgajiem brīdinājumiem, tika evakuēti vairāk nekā miljons cilvēku, un bojāgājušo skaits aprobežojās ar 43. Bet Endrjū vēji, nonākot virs sauszemes, nodarīja nežēlīgu postu, virzoties no ziemeļiem, tie dzina orkānu uz priekšu arvien ātrāk. Ātrie orkāni iespiežas tālāk sauszemē nekā lēnie. Spēcīgais orkāns Hezela 1954. gadā saglabāja pārvietošanās ātrumu 95 kilometri stundā arī pēc tam, kad tas bija nokļuvis Ziemeļkarolīnā, un tā acs sasniedza Toronto. Ātrais orkāns Opāls 1995. gadā vētru aiznesa līdz Atlantas priekšpilsētām. Ir zināms, ka sauszeme samazina viesuļvētras jaudu pat vairāk nekā auksts ūdens. Endrjū šādu likteni nepiedzīvoja, jo tas zaudēja savu spēku, ejot pāri Dienvidfloridas purvājiem. Tikai neilgi samazinājies, orkāna vēju ātrums virs Meksikas līča atkal sasniedza 190 kilometrus stundā. Terbonas līcī viļņi sasniedza 9 metru, vietām pat 19,5 metru augstumu. Tad orkāns pagriezās uz ziemeļiem un 26. augustā nonāca Luiziānā 30 kilometrus uz rietumiem no Morgansitijas, nogalinot astoņus cilvēkus. Ar to Endrjū ceļš bija beidzies. Tikai vienu dienu pēc nonākšanas virs sauszemes vētra bija stiprāka par parastiem tropisku zema spiediena zonu vējiem. Bet tāpat kā citas tropiskās virpuļvētras, Endrjū vispirms centās atbrīvoties no pārlieku lielā mitruma. Kad salīdzinājumā vājākais orkāns Kamilla 1969. gadā nonāca cietzemē,


briesmīgie negaisa lieti izraisīja Džeimsas upes iziešanu no krastiem. Vairāk nekā simt cilvēku gāja bojā naktī negaidīti sākušajos plūdos un kalnu noslīdeņos. Plūdus neizraisa tikai spēcīgi orkāni vien. Virpuļvētra Alberto, kas bija jūtami vājāka par Endrjū, 1994. gada vieglajā vējā it kā sastinga virs Džordžijas štata. Alberto no Meksikas līča bija savācis milzīgu daudzumu ūdens un izraisīja Džordžijas štata vēsturē lielākās lietusgāzes. Pēkšņie plūdi pārrāva vairāk nekā 100 dambju un nogalināja 30 cilvēku. Materiālie zaudējumi tika rēķināti 500 miljonu dolāru vērtībā. Tajā pašā gadā trakoja orkāns Gordons, kas sev līdzi atnesa briesmīgas lietusgāzes, kuru dēļ dubļu lavīnās Haiti gāja bojā vairāk nekā tūkstoš cilvēku. Virpuļvētra Endrjū ASV dienvidaustrumdaļā līdzi atnesa 250 milimetrus nokrišņu, kaut gan tas nav nekas, salīdzinot ar Albertu, kas pēc diviem gadiem Džordžijai atnesa 675 milimetrus nokrišņu. Citādā ziņā Endrjū nodarītais posts bija briesmīgs. Tikai Floridā vien bija sagrautas vai smagi sabojātas gandrīz simttūkstoš dzīvojamās mājas. Orkāns sarāva apmēram 2000 kilometru elektrības un telefona līniju. Luiziānas krasta tuvumā 18 metrus augstie viļņi bija izpostījuši daudzas naftas urbšanas platformas un mazpilsētu Houmstedu, kā arī nolīdzinājuši līdz ar zemi tai kaimiņos esošo gaisa spēku bāzi.

Orkāns ar vētras vējiem līdzi nākošajiem lietusgāzēm un plūdiem dažās stundās iznīcina visu, ko cil​vēks radījis gadiem. Desmitiem tūkstošu Maiami iedzīvotāju nācās sākt visu no sākuma. Materiālie zaudējumi tika lēsti ap 25 miljardiem dolāru. Atkal tropiskā virpuļvētra bija pierādījusi savu nāvējošo spēku, atstājot aiz sevis tikai izpostītu zemi. Orkāns Mičs 1998. gadā Santo Diazs pamodās nakts vidū no dīvaina trokšņa. Tas nāca no kalniem un strauji kļuva stiprāks. "Mani vecāki dzīvoja puskilometru tālāk," stāsta divdesmitčetrgadīgais sīkzemnieks, "es gribēju iet viņus pamodināt." Bet bija jau par vēlu. Diazam izdevās izglābties tikai pašam. 1998. gada 30. oktobrī 130 kilometru uz ziemeļiem no Nikaragvas galvaspilsētas Managvas vulkāna Kasitas krāteris trīs dienas ilgušajās lietusgāzēs bija piepildījies ar ūdeni, un, kad kādā vairākus desmitus kilometru platā nogāzē radās noslīdenis, no tā plūda 20 metrus bieza akmens un dubļu lavīna, kas, nonākot ielejā, bija kļuvusi par septiņus kilometrus platu draudošu dubļu upi, kas apraka mazo ciematu. Pēc saullēkta Diazs visapkārt redzēja tikai dubļus. Lavīna bija aprakusi arī būdu, kur dzīvoja Diaza māte kopā ar viņa diviem brāļiem un māsu. Vēl divas dienas pēc briesmīgās katastrofas Diazs un citi izglābušies dzirdēja tālumā palīgā saucienus. Diazs: "Mēs nespējām palīdzēt, jo dubļi bija mīksti un mēs tajos iegrimām. Neviens nespēja arī nākt mums palīgā." Dzīvi palikušie bija pazaudējuši savas necilās būdiņas, laukus un ari mājlopus.


Šajā naktī dzīvību zaudēja apmēram 3000 cilvēku. Katastrofas galvenais vaininieks bija Kārību jūrā trakojošais, pēdējos 200 gados šajā apvidū spēcīgākais orkāns Mičs. 1998. gada 22. oktobrī Kārību jūrā zema atmosfēras spiediena apgabalā bija radusies viesuļvētra Mičs. 24. oktobrī no tās izveidojās spēcīgs orkāns ar visām klasiskajām pazīmēm. ASV izlūklidmašīnas atkārtoti ielidoja vēju peklē, un 26. oktobrī, kad orkāns bija jau nonācis Hondurasas krasta tuvumā, orkānu "mednieki" pārliecinājās, ka virpuļvētras acs apkārtmērs ir 35 kilometri, vēju ātrums sasniedz 300 kilometru stundā. 20. gadsimtā Mičs bija ceturtais orkāns, kas pēc Sefira-Simpsona skalas atbilda piektajai kategorijai. Meteorologi brīdināja, ka Mičs sasniegs sauszemi Meksikā, Jukatanas pussalā. Meksikas varasvīri pārraidīja apdraudētajiem rajoniem katastrofas signālu, bet tad Mičs visus pārsteidza un pēkšņi pagriezās uz dienvidrietumiem, un ar visu savu iznīcinošo spēku no Hondurasas devās uz Nikaragvu. Patiesībā straujā kursa maiņa nebija nekas neparasts. Tā notika tāpēc, ka virs Kārību jūras Mičs satikās ar auksta gaisa masu, kas piespieda vētru virzīties uz dienvidiem. Eksperti šādus anticiklonus dēvē par orkānu bremzēm. Pazīstamais amerikāņu klimatologs Viljams Greijs situāciju novērtēja aplami, viņš vēl augustā bija pārlie​cināts, ka 1998. gadā nebūs vairāk kā desmit virpuļvētru. Bet Mičs bija trīspadsmitais. Krastā orkāns palika veselu diennakti, un tā brāzmu ātrums samazinājās līdz 160 kilometriem stundā. 29. oktobrī nonācis Hondurasā, Mičs no siltās jūras vairs enerģiju neguva. Lai gan pārtapis vētrā, savu iznīcinošo ietekmi tomēr nemazināja. Miča virzīšanās uz priekšu gan palēninājās, bet tā ceļā sākās briesmīgas lietusgāzes. Katru dienu uz vienu kvadrātmetru nolija 350 litri lietus. Dažu stundu laikā no krastiem izgāja strauti un upes, kas pārvērtās straujās straumēs un iznīcināja visu savā ceļā. Kādā Hon​durasas ciemā pēc vētras no 136 mājām bija palikušas tikai 10, citā ciemā no 164 tikai viena. Septiņas dienas Mičs trakoja virs Hondurasas, Gvatemalas un Jukatanas pussalas. Tikai 2. novembrī novājinātais Mičs pagriezās uz ziemeļiem un pēc tam, kļūdams vēl vājāks, virzījās pāri Meksikas līcim ziemeļaustrumu virzienā. Orkānu pavadošās lietusgāzes nodarīja lielu postu reģiona vājāko valstu Hondurasas un Nikaragvas eko​nomikai.

Šī orkāna Mičs fotogrāfija uzņemta Atlantijas okeānā. No mākoņiem līdz jūras virsmai stiepjas ūdens stabs. Daudziem izdevās paglābties no ūdens un dubļiem, uzrāpjoties koku galotnēs. 4. novembrī Hondurasas kara helikopteri sāka cilvēkus no koku galotnēm nocelt. Nikaragvas aizsardzības ministrs P Samoro


Plūdi Hondurasā, Tegusigalpā pārvērta daudzus rajonus par salām ūdens plasumos. ierosināja Kasitas vulkāna tuvumā dubļu lavīnas aprakto apvidu pasludināt par nacionālo kapsētu. Katastrofā bojā gāja vismaz 11 000 cilvēku, no tiem apmēram 5600 Hondurasā. Bez vēsts pazudošo skaits sniedzās tūkstošos, divi miljoni zaudēja pajumti. Hondurasā un Ziemeļnikaragvā Mičs bija izpostījis lielāko daļu no ceļiem, elektroun telefonlīnijām, kā arī ūdensvadus. Abu valstu valdības vairāku dienu laikā tā arī nebija spējušas sniegt pārskatu par nodarītajiem postījumiem un cilvēku upuru skaitu, jo daudzi apvidi bija nogriezti no ārpasaules. "Hondurasas vairs nav," žēlojās prezidents Karloss Floress, "pāri palikušas tikai salas ūdens vidū." Hondurasas valsts galva konstatēja, ka zeme ir pilnīgi izpostīta un atjaunošanas darbi prasīs vairāku paaudžu pūles, Hondurasa savā attīstībā ir atsviesta atpakaļ par vairākiem gadu desmitiem. Hondurasā dzīvu palikušo glābšana un viņu apgāde ar pārtiku bija ļoti komplicēta, jo vissvarīgākie tilti bija sagrauti. Arī Nikaragvā, kur katastrofas izpostītais apvidus aptvēra vienu ceturtdaļu valsts platības, uz katastrofas vietām bija iespējams nokļūt tikai ar helikopteriem. Tā kā Nikaragvas gaisa spēkiem piederēja tikai vecie padomju helikopteri, Meksika nosūtīja 12 kara transporta lidmašīnas un 28 helikopterus, lai nogādātu nelaimē nonākušajiem tūkstošiem tonnu pārtikas un medikamentu. ASV Aizsardzības ministrija nosūtīja vēl papildus 500 karavīru, helikopterus un gumijas laivas. Cilvēki no bada bija novārguši un baidījās no epidēmiju sākšanās. Slimnīcas bija pil​nas ar ievainotajiem, trūka tīras veļas, apsēju un medikamentu. Mičam tuvojoties Hondurasai, cerēja, ka virpuļvētra apdraudēs tikai piekrastē esošās salas. Iedzīvotāju evakuēšanai tik un tā vairs laika nepietika. Bet kad virzienu izmainījušais Mičs devās uz kontinentu, kļuva skaidrs, ka briesmas ir lielākas par gaidītajām. Lai gan kaimiņvalstīs Salvadorā un Nikaragvā par Hondurasā notikušo dabas katastrofu bija zināms, tomēr abu valstu valdības neko neuzsāka. Radio un televīzija gan brīdināja iedzīvotājus par "nokrišņiem bagāto vētru", tomēr nekādi konkrēti pasākumi netika veikti. Eksperti domāja, ka Salvadorā būtu bijis uz pusi mazāk upuru un ievainoto, ja Lempas upes krastā pie ūdenskrātuves dzīvojošie cilvēki būtu laikus evakuēti. Elektrostacijas vadība slepus atvēra slūžas, lai aizsargātu dambi no iespējamās pārplūšanas. Dažu minūšu laikā milzīgais ūdens vilnis aizrāva sev līdzi cilvēkus un lopus. Vētras izpostītais reģions bija pilsoņu kara un armijas diktatūras varā. Civilo spēku struktūras bija vāji attīstītas, un dabas katastrofas laikā trūka rīcības plāna. Slikti apmācītajai policijai bija maz automašīnu. Daudzās vietās glābšanas darbus kavēja arī senais


Orkāna izpostītais tilts Gvatemalā.

Plūdi Hondurasā. Vīrietis pa kreisi tur rokā plastmasas maisiņā savus nelielos ietaupījumus. politiskais naids. Nikaragvas prezidents Arnoldo Alemans atteica Kubas ārstu palīdzības piedāvājumu un aizliedza opozīcijai piederošajam pilsētas galvam nodarboties ar palīdzības dalīšanu. Prezidents uzskatīja, ka tas ir baznīcas uzdevums. Traģēdiju ietekmēja arī paaudžu ilgais naids. Indiāņu senās apmetnes agrāk atradās no krasta attālajās augstienēs, lai tādējādi aizsargātos no tropiskajām vētrām, bet pašlaik Centrālamerikas nabadzīgie iedzīvotāji dzīvo tieši visvairāk apdraudētajā zemienē. Tegusigalpas un Sansalvadoras bagātnieki savas villas uzcēluši klinšu rajonu augstienēs. No pilsoņkara un nabadzības bēgošie zemnieki savas necilās būdeles uzcēluši upju krastos. Nabagi arī pašlaik apdzīvo krasta rajonus un kalnu nogāzes, kur viņi no pagaidu materiāliem uzcēluši sev būdas. Katru gadu Centrālamerikā tiek izcirsti tūkstošiem hektāru mežu. Zemnieki ar malku apsilda mājas, un, apgūstot jaunas zemes, pēc senajām tradīcijām notiek mežu nodedzināšana. Hondurasa eksportē milzīgu daudzumu tropisko koku, bet neviens nerūpējas par apmežošanu. Lielas zemes platības ir pakļautas erozi​jai, lietus aizskalo auglīgo augsnes slāni. Mičs iedragāja lauksaimniecību, Hondurasas ekonomikas mugurkaulu salauza ar vienu sitienu. Tika iznīcināti 70% kafijas un banānu plantāciju, kā arī visa kukurūzas raža. ASV Standard Fruit Company paziņoja, ka tikai 2000. gadā Centrālamerika atsāks banānu eksportu. Lielāko daļu strādnieku nācās atlaist no darba. Kafijas piegādātājiem tas bija melnais gads, jo tur, kur raža ari netika iznicināta, nebija iespējams kafijas pupiņas nogādāt uzpircējiem. Svarīgākās ostas Kārību jūras krastā nebija izmantojamas. Šādā situācijā varēja vienīgi cerēt uz palīdzību no ārpasaules. To apsolīja sniegt ASy arī Eiropas Savienība kā starptautiska organi​zācija. Bet Nikaragvas iedzīvotāji neticēja, ka palīdzība līdz viņiem nonāks. Kad prezidents Alemans apbraukāja katastrofas apvidus, ļaudis viņu sagaidījuši ar lamām.


Tropisko virpulvetru rašanās shēma


Bengālijas līcis pastāvīgu katastrofu apvidus Laiku gaitā Bengālijas līča piekrastes rajonus apdraudējuši daudzi katastrofāli plūdi. Pasaules lielākā delta, kur saplūst kopā Ganga un Bramaputra ar visām pietekām, atgādina piltuvi. Apmēram 96 kilometrus plašais rajons sniedzas gandrīz 90 centimetru augstumā virs jūras līmeņa, tāpēc pat parastu paisuma viļņu laikā ūdens ietiecas tālu iekšzemē. Taisnības labad šo Bangladešas rajonu var dēvēt par nelaimes zemi, jo tur var sagaidīt plūdus gan no zemes, gan jūras. Aprīlī vai maijā, kad Himalajos sāk kust sniegs, Bangladešas deltas upes plašā rajonā ir plūdu apdraudētas. Taču visbīstamākais laiks ir jūlijs un augusts, kad pūš musonu vēji. Tad Ziemeļaustrumindijas kalnu stāvajās nogāzēs (pasaules visbagātāko nokrišņu rajons) dienām turpinās lietusgāzes, un, palu ūdeņiem nonākot Bramaputras lejtecē, deltā rodas lieli plūdi. Tā tas atkārtojas gads no gada. Tikai 1962.-1970. gadā vien tur notikuši neparasti lieli plūdi. Bet upju radītie plūdi izraisa ievērojami mazāku postu nekā tropiskie cikloni, kas gaužām bieži plosās Bengālijas līča piekrastes apkaimē. Pēdējo 40 gadu laikā šajā rajonā plosījušies 20 cikloni, no kuriem septiņas lielākās virpuļvētras prasījušas vairāk nekā miljons cilvēku dzīvību. Desmit procenti no visām tropiskajām virpuļvētrām jeb cikloniem plosījušies Bengālijas līcī. Indijā un Bangladešā pēdējo 250 gadu laikā virpuļvētrās bojā gājuši vairāk nekā miljons cilvēku. 1737. gada 7. oktobra ciklonā Indijā, Kalkutas apkaimē bojā gāja 300 000 cilvēku un tika noslīcinātas 20 000 laivu. 1833. un 1864. gadā kopumā gāja bojā 50 000 cilvēku. 1876. gadā 12 metrus augstais vētras vilnis noslīcināja apmēram 100 000 cilvēku. Bangladešas upuru hronika pēc sausas statistikas izskatās šādi: 1822. g. 40 000 upuru, 1879. g. 175 000, 1942. g. 21 000, 1960. g. -10 000,1963. g. 11000,1965. g. 19 000,1970. g. 300 000 upuru. 1991. gada 29. un 30. aprīlī ar 230 kilometriem stundā traucošās vētras brāzmas dzina 6 metrus augstu vilni, kas applūdināja Čitagongas un Koksbazaras piekrasti. Gāja bojā 139 cilvēku, 10 miljoni palika bez pajumtes. Jāpiebilst, ka visus šos datus nevai* uztvert viennozīmīgi, jo atsevišķi avoti piedāvā pilnīgi atšķirīgus skaitļus un nav skaidrs, vai šāda statistika tiek veidota, vadoties no baumām vai vienkārša pieņēmuma. Acīmredzot neviens nespēj šādu katastro​fu upuru skaitu precīzi no​teikt, turklāt vēl valstīs, kur trūkst ticamu datu par iedzī​votāju skaitu. 1970. gadā plosījās šā gadsimta, iespējams, visstiprākais ciklons Austrumpakistānā vienā no pasaules visblīvāk apdzīvotajām teritorijām. Tā izraisītā traģēdija bija šausminoša, bet nosacīti palīdzēja Bangladešas valsts veidošanai.


1970. gadā Bengālijas līcī trakojošais ciklons kuģi izcēlis Manpuras salā. 1970. gada 10. novembrī meteorologi apstiprināja, ka Bengālijas līcī izveidojusies zema spiediena zona, kas ātri pārvērtusies par tropisko virpuļvētru. 12. novembrī taifūns nokļuva Gangas un Bramaputras upju deltā un applūdināja milzīgu zemes teritoriju. Jāteic, ka Austrumpakistānā uz katru kvadrātkilometru dzīvo 900 (pēc citiem datiem 1200) cilvēku. Zemienē nonākušais sešmetrīgais vētras vilnis noslīcināja tūkstošiem cilvēku. Vēlāk bojāgājušie tika atrasti tālu no krasta esošajos rīsa laukos un pat koku galotnēs. Visstiprāk ciklons plosījās piekrastes tuvumā esošajā Bholas salā. No kādas 15 cilvēku ģimenes dzīvi palika tikai divi, no kuriem viens bija divdesmitpiecgadīgais karavīrs Ali Huseins. "Mēs visi gulējām, kad nakts vidū sākās vētra," atceras Huseins. "Es pieķēros pie palmas,

1991. gada aprīlī trakojošais taifūns applūdināja Čitagongas pilsētu un pilnībā izpostīja ostas celtnes. uzrāpos koka galotnē un atrados tur tik ilgi, līdz ūdens atkal pazeminājās." Uz salas visvairāk upuru bija starp bērniem, kam nepietika spēka noturēties koku zaros. Sešiem no trīs līdz divpadsmitgadīgajiem bērniem paveicās. Viņu vectēvs viņus ielika kādā koka kastē. Pēc trim dienām viļņi kasti kopā ar bērniem izdzina krastā. Pēc plūdiem katastrofas rajonā nokļuvušajiem reportieriem un glābējiem ciemā nebi​ja iespējams paspert ne soli, lai neuzkāptu uz kāda līķa. 1970. gadā trakojošais ciklons sabojāja 400 000 māju un miljoniem cilvēku palika bez mājlopiem un trūcīgās iedzīves. Pēc oficiālajiem datiem bija 300 000 bojāgājušo, bet pēc ārzemju novērotāju liecībām


gandrīz miljons cilvēku. Netieši ciklons iedragāja visas valsts ekonomiku, jo tika nopostīta rīsa raža. Un kas vēl ļaunāk: zvejnieki bija zaudējuši simttūkstoš zvejas laivu. Zemei, kur pārtikas trūkumam pakļautie iedzīvotāji 80% ienākumu gūst no zvejniecības, tas bija smags trieciens. Haoss un posts, kas sākās pēc vētras, radīja iemeslu dumpim. Liela daļa vainas tika uzvelta Pakistānas valdībai, kas atradās Karači, 2400 kilometru attālumā no notikuma vietas. Vāji aizsargātajā rajonā daudz līdzekļu bija izšķērdēts aizsardzības pasākumiem, tomēr glābšanas dienests nebija savu uzdevumu augstumos. Dumpīgais noskaņojums padziļinājās, protesta kustības mērķis bija vērsties pret vietējo valdību un izraisīt pilsoņu karu. Tas veicināja Bangladešas valsts rašanos. Diemžēl valsts neatkarība Bangladešā nenozīmēja dabas katastrofu beigas. Tā ir pasaulē viena no visapdzīvotākajām valstīm, kur augsne biežo ūdensplūdu dēļ ir auglīga un līdzena. Bet trūkst dabisku šķēršļu, kas aizsargātu no palu ūdeņiem, un pat 80. gados notikušajās vētrās bojā gāja daudz cilvēku. 1974. gada vasarā šajā apvidū notika neparasti spēcīgas un ilgstošas lietusgāzes, kas izraisīja milzīgus plūdus. Musons sākās agrāk nekā parasti, jau jūnija beigās, un lietus lija kādas 50 dienas pēc kārtas. 120 milimetru nokrišņu daudzums dienā šajā rajonā nav nekāda ārkārtēja dabas parādība, bet šādi nokrišņi katru dienu septiņu nedēļu garumā visu kopš 1971. gada neatkarīgās Bangladešas valdības paveikto iznīcināja. Turklāt valsts vēl izjuta neatkarības kara sekas. Ūdens masas aiznesa mājlopus un nogāzēs uzceltās būdiņas. Cilvēki centās vēl paglābties, rāpjoties uz būdiņu jumtiem vai koku galotnēs. Kāda ciema tuvumā, apmēram 150 kilometru attālumā uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas Dakas mājas sablīvējās pie dubļu dambja. Pamazām dambis pārvērtās par dubļu valni, un visi centieni kaut kādā veidā dambi nostiprināt bija neveiksmīgi, katastrofa turpināja savu posta ceļu tālāk. Mājas sagruva, un iedzīvotāji pašu spēkiem bija spiesti pārcelties uz augstāk esošo dzelzceļa dambi. Jūlija vidū ūdens bija pārņēmis trešdaļu valsts jeb apmēram 49 000 kvadrātkilometru

Bangladešā nepietiek līdzekļu dambju celtniecībai, tādēļ šī valsts no tropisko virpuļvētru izraisītajiem plūdiem cieš lielus zaudējumus. (pēc citiem datiem 80%). Lietus vēl vairāk pastiprināja no krastiem izgājušās Bramaputras ūdens līmeņa celšanos, un palu ūdeņos tika izpostītas 800 000 māju (pēc citiem datiem 1,3 miljoni). Gāja bojā vairāk nekā 2500 cilvēku. Upju duļķainajās straumēs noslīka vairāk nekā 40 000 jaunlopu. Tika iznīcināta jau nogatavojusies rīsa raža. Valsts, kas jau tā cieta no pārtikas trūkuma, nokļuva vēl smagākā situācijā. Gāja zudumā vairāk nekā 1,3 miljoni tonnas graudu. Ziemā, t. i., sausajā laikā upes nav bīstamas. To ūdeņu pat nepie​tiek rīsa lauku apūdeņošanai. Plūdi Bangladešā ne tikai apgrūtina iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, kurināmo un elektroenerģiju, bet cilvēki tiek atstāti arī bez dzeramā ūdens. Netīrie ūdeņi nokļūst akās un avotos. Tropiskajos apstākļos tas nozīmē epidēmiju holeras, dizentērijas, baltu un malārijas iz​platīšanos. 1977. gadā divu nedēļu intervālā trakojošās virpuļvētras izpostīja daudz piekrastes rajonu. Pirmais ciklons uzbruka Indijas Tamilnadas štatam, kur gāja bojā vairāki simti cilvēku. Pēc tam ciklons virzījās pāri Indostānas pussalas dienviddaļai, mainīja virzienu un rietumpiekrastē atnesa spēcīgas lietusgāzes un vētras brāzmas. Meteoro​logiem šis ciklons, kas plosījās šajā rajonā, šķita līdz šim neredzēts fenomens. Lielus postījumus nodarīja 1977. gada 19. novembrī trakojošais ciklons, kas ar lielu jaudu uzbruka


Andras štatam. Veseli ciemi tika noslaucīti no zemes virsas, un no glābšanas helikopteriem tika ziņots par plūdu aptvertajiem milzīgi plašajiem rajoniem. No ūdens ārā rēgojās tikai dažu atsevišķu koku galotnes. Uzblīduši mājlopu un cilvēku līķi peldēja virs ūdens. Dažos lauku rajonos bija izpostīti 90% dzīvojamo ēku. Simt tūkstoši zemnieku bija zaudējuši visu ražu, un bojāgājušo skaitu lēsa pat līdz 20 000. Biežo dabas katastrofu nenovēršamības un glābšanas dienestu kūtruma dēļ Bangladešas iedzīvotājus, pamestus liktens varā, pār​ņēma apātija. Kā pretstats viņiem bija Dienvidindijas iedzīvotāji, kas pēc 1977. gada novembrī trakojošā ciklona bija darboties spējīgi un tūlīt ķērās pie vētras postījumu novēršanas. Mājas tika uzceltas no jauna, nosusināšanas grāvji iztīrīti, lai saldūdens kopā ar jūras ūdeni, nonācis uz laukiem, ātri tos neizskalotu. Lai gan Bengālijas līča piekrastes iedzīvotājiem pēc katra ciklona nepieciešams daudz laika un lielas pūles katastrofu seku likvidēšanai, nākamā postošā virpuļvētra neliek ilgi uz sevi gaidīt.


Virpulstabi .

.


Trombi, tornado, smerči Atšķirīgi no viesuļvētrām ir tā sauktie virpuļstabi, kurus, ja tie veidojas virs ūdeņiem, dēvē par ūdensstabiem vai mākoņstabiem, bet citviet pasaulē tos sauc par trombiem, smerčiem vai tornado. Tornado, piemēram, cēlies no spāņu valodas vārda tronada, kas nozīmē zibens, tā šo dabas parādību sauc Amerikā. Virpuļstabi sastopami vairākās zemeslodes vietās: Ķīnā, Japānā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Austrālijā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Bet vislielākos postījumus tie nodarījuši Bangladešā. 1989. gada trombs Dakā nogalināja 1100 un simttūkstoš cilvēku atstāja bez pajumtes. 1996. gadā trakojošajā tornado gāja bojā 400 un vairāk nekā 50 000 cilvēku tika ievainoti.

Tornado rašanās pamatshēma.

Kad no Meksikas līča nāk siltas un mitras gaisa masas, tās Centrālamerikas rietumos satiekas ar no ziemeļiem plūstošajām aukstā gaisa masām, izveidojot spēcīgu negaisa fronti, kas var kļūt par cēloni daudziem tornado. Salīdzinājumā Eiropā trombi notiek reti, bet arī tur tie nodara lielu postu. Viens no briesmīgākajiem virpuļiem tika novērots 1845. gada 10. augustā Ruānas pilsētas tuvumā, Ziemeļfrancijā. Viss notika šādi. Diena jau no paša rīta bija karsta un sutīga. Pēcpusdienā no dienvidiem sāka pūst spēcīgs vējš. Noskrējis 40-50 kilometrus, tas pagriezās atpakaļ un iekļuva šaurajā ielejā. Tur izveidojās virpuļveidīgs milzu stabs 40-50 metru apkārtmērā. Pats stabs bija melns, bet tā virsotne mirdzēja kā sarkana liesma, ko izraisīja nebeidzamie zibeņi, kuriem sekoja spēcīgi grāvieni. Ar briesmīgu rēkoņu šaujoties te pa labi, te pa kreisi, "melnais spēkavīrs" ar spilgti sarkano cepuri virzījās uz priekšu un bez žēlastības iznīcināja visu, kas atradās tā ceļā. Postīdams tas izskrēja cauri mežam, nolaužot, saliecot, savirpinot spirālē un sašķeļot simtiem lielāko koku. Tālāk tas nonāca līdz lielajām kokvilnas fabrikām, kas tika nopostītas


acumirklī. Ēkas sabruka un zem gruvešiem apraka simtiem strādnieku. Cilvēki bija panikā, nesaprotot, kas notiek. Pietiekami iztrakojies, virpulis pārvērtās lietusgāzē un neuzkrītoši pazuda. Anglijā uz vienu kvadrātkilometru reģistrēti vairāk trombu nekā kādā citā Eiropas valstī. 82 gadu laikā kopš Karaliskās Meteorologu biedrības dibināšanas Anglijā reģistrēti 50 trombi. Trīs no vispostošākajiem virpuļstabiem reģistrēti 1870. gada 19. oktobrī, 1913. gada 27. oktobrī un 1950. gada 21. maijā. Bet arī salu valsts tālākajā pagātnē trombi nodarījuši lielus postījumus un prasījuši cilvēku upurus. 1091. gada 17. oktobrī trombs Londonā nopostīja 600 mājas un vairākas baznīcas. 1638. gada 21. oktobrī Dārtmūrā, Dienvidanglijā, tromba laikā gāja bojā 60 cilvēku. Tomēr nekur citur tornado nav novēroti tik bieži un tik postoši kā Amerikas Savienotajās Valstīs. Plašās un klajās prērijas Centrālamerikas rietumos brīvi laiž pāri Klusā okeāna gaisa straumes, no ziemeļrietumiem un Kanādas savukārt nāk arktiskās gaisa masas, bet no dienvidiem, no Meksikas līča tropiskais mitrais gaiss. Vētras brāzmām ir labākie pārvietošanās apstākļi, jo šajos rajonos no austrumiem uz rietumiem nav kalnu grēdu (tādas kā, piemēram, Eiropā Alpi), tādēļ Ziemeļamerikā bieži rodas spēcīga negaisa fronte. Amerikas Savienotajās Valstīs novērotie tornado vienmēr rodas līdzenajos zemes rajonos, kas stiepjas no valsts dienvidaustrumiem līdz Kanādas robežai. Visvairāk apdraudēts ir Oklahomas un Kanzasas štats. No Ziemeļteksasas pāri Oklahomai, Kanzasai un Misūri veidojas 750 kilometru gara un 650 kilometru plata josla, kur katru gadu tiek reģistrēti līdz 300 tornado. Tā tiek dēvēta par torna​do ieleju, kur 1978. gadā vien tika reģistrēti 800 tornado, kas nogalināja 52 cilvēkus.

1965. gadā ūdensstabs traucās pāri Heronas ostas molam Spānijā un nogalināja sešus cilvēkus. Anemometri (vēja ātruma mēraparāti) ekstrēmajās brāzmās neizturēja. Zinātnieki, pētot tornado, spiesti samierinā​ties ar laika apstākļu kartēm, statistiku un nejaušām amatieru fotogrāfijām. Bet vispirms ir jāizpēta tornado postošā gaita. Ēkas ne tikai sabrūk, bet vārda tiešajā nozīmē tiek noceltas no pamatiem. Tornado koku divu metru apkārtmērā var pārlauzt kā sērkociņu, dzelzceļa vagonus nogrūst no sliedēm un automašīnas uzsviest gaisā. 1970. gada maijā tornado Teksasā 12,5 metru garu un gandrīz 12 tonnu smagu mēslojuma tvertni aizsvieda vairāk nekā 1000 metru tālumā. No 1682. līdz 1874. gadam ASV tika reģistrēti gandrīz 150 tornado, toties 20. gs., kad apdzīvotība kļuva blīvāka un arī ziņkārīgo vērotāju bija vairāk, skaits ir jūtami palielinājās. No 1916. līdz 1967. gadam tika reģistrēti apmēram 16 000 tornado. Kurus ASV štatus tornado apciemo visbiežāk?


Laika posmā no 1953. līdz 1965. gadam katru gadu Teksasas štatā reģistrēti vidēji 109, Oklahomas štatā 77, Kanzasas štatā 72, Nebraskas štatā 39, Floridas štatā 32, Misūri štatā 27, Ilinoisas un Indiānas 24, Aiovas 22, Ārkanzasas un Alabamas štatā 18 tornado. Šajā pašā laikā tornado vēl plosījās 27 citos štatos. Rekordskaits 1108 tornado ASV tika reģistrēti 1973. gadā.

Tornado virs pilsētas Albertas provincē, Kanādā 1927. gada 8. jūlijā. Pateicoties meteoroloģisko staciju blīvajam tīklam, bija iespējams cilvēkus brīdināt par tornado, tomēr neiztika bez upuriem. 1994. gada 27. martā, pēc tam, kad iepriekšējo 30 stundu laikā iedzīvotāji vairākkārt tika brīdināti par bīstamajiem laika apstākļiem, Alabamas un Džordžijas štatā plosījās 18 tornado, kas nogalināja 42 cilvēkus. Viens no tornado Alabamā sagrāva Pjemontas metodistu baznīcu, zem kuras drupām gāja bojā 20 ticīgo, 90 guva ievainojumus. Pateicoties iespējām operatīvi informēt, tornado upuru skaits tomēr jūtami samazinājies. 1995. gada 18. maijā četros štatos plosījās kopumā 86 tornado, nogalinot četrus cilvēkus un ievainojot 161. Šis maija mēnesis vispār bija īpašs, jo 36 štatos tika reģistrēts kopumā 391 tornado. Virpuļvētras ir novērotas pat Oregonas, Aidaho, Kalifornijas un Vašingtona štatā, no kurienes kopš 1943. gada nebija saņemta neviena ziņa par tornado. Izņēmums bija 1925., 1952. un 1974. gads, kad tornado tur nogalināja attiecīgi 689, 163 un 322 cilvēkus. Tornado vainovērot augu gadu, bet to "karstākais laiks" ir no marta līdz augustam. Tornado nekad nesākas no skaidrām debesīm, bet parasti spēcīga negaisa laikā. Kāpēc tieši tad? Precīza atbilde nav zināma, bet var uzskatīt, ka nozīmīgākais tornado rašanās noteikums ir lielā ātrumā (vairāk nekā 160 kilometru stundā) uz augšu virzošās gaisa straumes. Pēc lielajiem postījumiem tornado līdzinās miniatūrorkānam. Un tad tas notiek. No tumšajiem negaisa mākoņiem lejup laižas piltuvei līdzīgs veidojums, augšā platāks, apakšā ar asu galu. Tornado maina veidu, tas kļūst te tievāks, te platāks, te atgādina šļūteni, te smilšu pulksteni. Dažreiz tas nenāk no mākoņiem, bet gan paceļas no zemes virsas pretī negaisa mākoņiem. Iespējams, ka tornado radītājs ir mākoņu veidojumos esošie spēcīgie horizontālie vēji, kam pretī ceļas siltā gaisa stabi. Tornado virpuļa ātrums sākumā ir neliels, tā


Vislielāko postu radīja 1948. gada 20. marta Oklahomsitijas tuvumā, Tinkeras aviācijas bāzē trakojošais tornado. Nopostīto ēku un 50 lidmašīnu vērtība tika rēķināta ap 10 miljoniem dolāru.

1959. gada februārī tornado Sentluisā (Misūri) nopostīja dzīvojamās mājas ārējo sienu. apkārtmēru divkārši palielina tā sauktais piruetes efekts. Iedomāsimies, piemēram, daiļslidotāju, kas savu griešanās ātrumu ap asi palielina, pateicoties tam, ka rokas piespiež pie auguma. Tornado stabs krīt pēkšņi uz leju, kļūst arvien garāks un galu galā pieskaras zemei. Ja līdz šim brīdim tornado ir pelēkā krāsā, tad no zemes savākto dubļu un putekļu dēļ tas ātri kļūst tumši pelēks. Tornado izraisīto mākoņu kustības virziens nosaka arī tromba virzības ceļu, kas vismaz ASV parasti ir no austrumiem un ziemeļaustrumiem. Virpuļvētra savā ceļā veic visdīvainākās kustības. Tā lec, paceļas no zemes gaisā un nolaižas, pēkšņi izmaina virzienu un uz zemes atstāj pusloka formas nospiedumus, ko agrāk uzskatīja par milzu zirga pakaviem. Tornado ceļā esošās mājas vārda tiešajā nozīmē uzlido gaisā, jo gaisa spiediens uz mirkli var nokristies pat par 100 hektopaskāliem un rodas iesūcošs spēks viena tonna uz kvadrātmetru, kas norauj mājām jumtus un izgāž sienas. Bet mājā iekšā gaisa spiediens krītas lēni, šā iemesla dēļ spiediena maiņa iedarbojas eksplozīvi. Ja tornado virzās gar ēku, tad tas darbojas kā vakuuma sūknis un palielina spiedienu atšķirību: jumti un sienas tiek izsvaidīti tik plaši, it kā mājā būtu ielikts spridzeklis. Tā kā parasti mājas iekšienē ir normāls gaisa spiediens, tad pētnieki uzskata, ka tieši tornado, kas maina spiedienu, izraisa māju sagrūšanu. Daži eksperti diskutē par šo viedokli un domā, ka vienīgi ar tornado spēku ir iespējams izskaidrot visus postījumus. Tornado pēdas apkārtmērs ir no dažiem desmitiem līdz pāris simtiem metru (pēc tūkstoš tornado datiem aplēstais pēdas vidējais apkārtmērs ir 228 m). Tornado pēdas vismazākais apkārtmērs bija 3 metri, lielākais 3,2 kilometri. Virs ūdeņiem virzošos tornado dēvē par ūdensstabu. Kādi ir ūdensstabu apmēri? Pirmoreiz ūdensstaba augstumu izmērīja 1878. gada 21. augustā Anglijas dienvidu piekrastē esošajā Vaitas salā. Ar sekstanta palīdzību tika noteikts ūdensstaba augstums 1,6 kilometri.


1898. gada 16. maijā Austrālijā, Ēdenes tu vumā tika izmērīts ūdensstaba augstums. Ar krastā novietotā teodolīta palīdzību ūdensstaba augstums tika konstatēts 1528 metri un apkārtmērs apmēram

Tornado Treisi tuvumā (Minesota) 1968. gada 13. jūnijā. 1998. gada 22. un 23. februārī pāri Floridas centrālajai da|ai brāzās apmēram 12 tornado, kas prasīja 42 cilvēku dzīvības. Viens no tiem, 200 metru liels tornado, kura vēju ātrums sasniedza 70-110 metru sekundē, šķērsoja apmēram 14 kilometrus, savā ce|ā nodarot lielus postījumus. 3 metri. Visticamākie dati par ūdensstabu, ko konstatēja 1987. gada 6. augustā, ir novērojumos, kas veikti Vaitas salas tuvumā. Ūdensstaba augstums bija 760 metri. Tornado pārvietojas ar ātrumu 40-65 kilometri stundā, bet ir reģistrēti tornado, kas virzās ar ātrumu 112 kilometri stundā. 1930. gada 24. maijā Prātā, Kanzasas tuvumā konstatētais tornado bija pats lēnākais vienas stundas laikā tas veica 8 kilometrus.

Kustoties tornado izraisa spēcīgu troksni. Aculiecinieki to salīdzina ar reaktīvā motora kaukšanu,


preču vilciena radīto klandoņu vai miljons bišu zumēšanu. Lielo tornado iekšienē stabs griežas ar ātrumu 500-1000 kilometru stundā. Skeptiķi gan uzskata, ka šis ātrums ir ievērojami mazāks 400-440 kilometru stundā. Katrā gadījumā tas ir ievērojams ātrums, ko nespēj sasniegt neviena cita vētra. Ir bijuši gadījumi, kad tornado mājas baļķus aizsviedis 20 kilometru tālumā, koka gabalus izdurot cauri metāla plāksnēm, kā arī tika norautas vistām spalvas. Tornado vidējais ilgums ir kādas 10 minūtes, un tā postošā pēda ir vidēji 25 kilometrus gara. Bet 1917. gada 26. maijā cauri Misūri un Ilinoisai pārvietojošā tornado ilgums bija rekordliels septiņas stundas un 20 minūtes. Šajā laikā tornado šķērsoja 471,5 kilometrus! Rekordtornado savu posta ceļu sāka no Luiziānas (Misūri štats) un izklīda Dženinas tuvumā. Milzu tornado, kas 1925. gadā postīja Misūri, Ilinoisas un Indiānas štatu un nogalināja 689 cilvēkus, aiz sevis atstāja 1,5 kilometrus platu nāves zonu. Kad tornado galu galā izklīda, tas bija šķērsojis 352 kilo​metrus. Ir gadījumi, kad tornado pārvietojas vienlaikus vairākās vietās. 1884. gada 19. februārī ASV Misisipi, Alabamas, Ziemeļun Dienvidkarolīnas, Tenesī, Kentuki un Indiānas štatā reģistrēti 60 tornado, kas nogalinājuši 800 cilvēku. Tas tornado sērijā ir vislielākais zināmais upuru skaits. 1944. gada 23. jūnijā četri tornado trakoja Rietumvirdžīnijā, Merilendā un Pensilvānijā. Gāja bojā 1154 cilvēki. Materiālie zaudējumi tika lēsti 14 miljonu dolāru vērtībā. Palmu svētkos, 1965. gada 11. aprīlī Aiovas, Ilinoisas, Viskonsinas, Mičigānas, Indiānas un Ohaio štatā 9 stundu laikā plosījās 37 tornado, kas kopumā nogalināja 271 cilvēku un ievainoja 5000. Zaudējums tika rēķināts 300 miljonu dolāru vērtībā. 1967. gada 21. aprīlī Ilinoisas štata ziemeļdaļā radās 18, Aiovas, Viskonsinas, Indiānas un Mičigānas štatā 7 tornado. Gāja bojā vairāk

Tornado virs Dakotas.

Virs ūdens pārvietojošos trombu sauc ari par ūdensstabu, tas laiku gaitā kļuvis par pamatu daudzām leģendām.


nekā 60 cilvēku, 9000 tika ievainoti. Tikai vienā vienīgā llinoisas štatā tornado radīja 20 miljonu dolāru zaudējumus. 1974. gada 3. un 4. aprīlī Misisipi štata dienviddaļā līdz Ontario ezeram 16 stundu laikā radās 148 tornado, kas nogalināja 322 cil​vēkus. Jāteic, ka zinātnieki, kas pēta orkānu noslēpumus, atrodas labākā situācijā nekā viņu kolēģi, kas nodarbojas ar tornado pētīšanu. Lai gan tornado plosās ievērojami biežāk nekā orkāni, to rašanos vai pārvietošanos nav iespējams iepriekš paredzēt. Viens no ASV vadošajiem tornado pētniekiem, Čikāgas universitātes meteoroloģijas profesors, japāņu izcelsmes zinātnieks T. Fudžita savām acīm nevienu tornado nav redzējis. Tas nebūtu nekas, lai gan grūti aprobežoties ar vienīgi teorētisku iespēju pētīt tornado. Briesmas, nokļūstot tornado ceļā, ir pārāk lielas. Un kādēļ gan šādu risku uzņemties? Gluži kas cits, ja kāds nejauši gadās tornado ceļā. 1943. gada 3. maijā Makinejā dzīvojošais Rojs Hols no savas mājas balkona vēroja, kā rietumos debesis kļūst tumši zilas. Starp pērkona grāvieniem viņš dzirdēja troksni, kas atgādināja braucošu preču vilcienu. Viņš paslēpās mājā, pirms tenisbumbiņas lieluma krusas graudi sāka sisties pret to. Aiz krusas priekškara atradās tornado! Tas vispirms sagrāva mājas rietumpuses sienu, pēc tam sabruka visa māja. Hols nokrita uz ceļiem un saprata, ka skatās tieši tornado sirdī. Hols atcerējās: "Piltuves iekšienē bija dobums, kura siena nebija platāka par trim metriem un pilnīgi necaurredzama. Iekšienē piltuves siena bija gluda kā metāla caurule. Lejasgalā piltuves apkārtmērs bija apmēram 140 metru. Augšā apkārtmērs bija lielāks, un izskatījās, it kā piltuve būtu piepildīta ar mirdzošu mākoni. Šis dīvainais mākonis atradās piltuves centrā, piltuves sienām nepieskaroties." Tornado aizvirpuļoja tālāk, un Hols kopā ar ģimeni izglābās. Tādus cilvēkus, kas redzējuši tornado elles katla iekšieni, var uz vienas rokas pirk​stiem saskaitīt, tāpēc vēl viens gadījums. "Tornado pēkšņi pietuvojās, un tā apakšējā daļa lēni cēlās arvien augstāk. Tas, ko es tad ieraudzīju, ilga tikai dažus mirkļus. Bet es biju no redzētā tā pārsteigts, ka laiks man šķita daudz ilgāks. Tornado piltuves apakšējā daļa pēkšņi atradās virs manis. Valdīja kapa

1998. gada 27. maijā Teksasas štatā tornado prasīja 27 cilvēku dzīvības. Oklahomas Universitātes zinātnieki ar pārnēsājamā radara palīdzību pēta tikai triju kilometru attālumā trakojošo tornado. Zinātnieki cer atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc smagie negaisa mākoņi rada tornado. Pat tornado pētniekiem reti izdodas to redzēt tik tuvu.


klusums. Gaisā jutu spēcīgu gāzes smaku, un man šķita, ka es vairs nespēju paelpot. No piltuves atveres bija dzirdama griezīga šņākoņa. Es paskatījos augšā tieši tornado sirdī. Piltuves centrā bija apmēram 20-30 metru liela caurule, kas pēc mana subjektīvā vērtējuma sasniedza 800-1000 metru augstumu. Šīs dīvainās šahtas sienas veidoja virpuļojoši mākoņi. Bez apstājas no vienas un otras piltuves malas zibsnīja spilgti zibeņi," Kanzasas fermeris Vils Kellers atceras savu 1928. gada 28. jūnija neaizmirstamo piedzīvojumu.

ASV visvairāk upuru prasīja 1840. gada 7. maija tornado Misisipi štatā, Natčezā. Gāja bojā 317 cilvēku. 1896. gada 27. maijā Sentluisā postošais tornado prasīja 306 cilvēku dzīvības. Materiālie zaudējumi tika lēsti 13 miljonu dolāru vērtībā. Ir bijuši gadījumi, kad tornado izposta gandrīz visu pilsētu. Fudžitas tornado skala FO: Vājš (65-115 km/h). Nedaudz sabojā kamīnus, kokiem nolauž zarus, apgāž vāji iesakņojušos kokus. Plakāti un ceļazīmes tiek bojātas. Fls Mērens (116-180) km/h). Norauj no jumtiem dakstiņus un lubiņas, kā arī no pamatiem izkustina vieglas koka celtnes, apgāžot tās. Virpuļ​vētra nogrūž no ceļa auto​mašīnas, var nopostīt arī garāžas. F2: Spēcīgs (181-253 km/h). Norauj koka mājām jumtus, noposta koka ēkas un var apgāzt preču vagonus. Lieli koki var tikt izrauti ar visām sak​nēm, viegli priekšmeti ar troksni uzlido gaisā. F3: Postošs (254-332 km/h). Norauj arī no akmens mājām jumtus, var sagraut to sienas. Vairums koku ar visām saknēm tiek izrauti. Var uzsviest gaisā transportlīdzekļus. F4: Iznīcinošs (333-418 km/h). Masīvas akmens mājas var sagraut, viegli aiznes māju no pamatiem citā vietā. Automašīnas tiek uzsviestas gaisā un dažnedažādi priekšmeti ar troksni paceļas gaisā. F5: Katastrofāls (419-509 km/h). Norauj stipras koka mājas no pamatiem un spēj aiznest ļoti tālu, pirms tās sabrūk. Gaisā ar troksni uzsviež automašīnu smagākās daļas. Kokiem nolauž zarus un norauj lapas. Koku stumbri tiek sašķaidīti. Var sadrupināt dzelzsbetonu.


Čikāgas universitātes zinātnieks T. Fudžita veic eksperimentus ar tornado modelēšanu. F6: Neiedomājams (510-600 km/h). Ar šādu ātrumu pārvietojošā tornado parādīšanās ir neticama. Un ja tas nopostītu nelielu zemes teritoriju, tad šī tornado nodarītos postījumus nevarētu salīdzināt ar F4 un F5 spēcīgu virpuļvētru. Turklāt šāda stipruma tornado konstatēšanai nav nepieciešamo tehnisko līdzekļu.

Smagie lietusmākoņi atrodas virs prērijas. Auksto un silto gaisa masu sadures radītie negaisa mākoņi izraisa tornado. 26. martā starp pulksten 5-6 vakarā Indiānas štatā Terotas tuvumā plosījās torn.ado, kas virzījās pāri Koutsvilas mazpilsētai, kur dzīvoja apmēram 500 cilvēku. 800 metru apkārtmēra tornado pilsētu izpostīja par 80%, nogalināja 16 iedzīvotājus, ievainoja 150 un Redkījas tuvumā norima. Tornado nodarīja zaudējumus 3 miljonu dolāru vērtībā. No 1916. līdz 1953. gadam ASV ik gadus vidēji tornado laikā gāja bojā 230 cilvēku, no 1953. līdz 1968. gadam ik gadus vidēji bija 123 bojāgājušo. 1925. gadā tornado laikā bojā gāja 842 cilvēki. Daudz upuru bija nākamajos gados: 1927. g. 540; 1936. g. 552; 1953. g. 516. Nostāstos par tornado bieži var sastapties ar neticamiem un traģikomiskiem gadījumiem. Tornado dzimtenē Kanzasā, Topikā dzīvojošais meteorologs S. D. Flora apliecina: "Pēc tam, kad esi tos daudzos dīvainos gadījumus izpētījis, esi gatavs visam noticēt." Flora pats stāsta "droši ticamu" stāstu par diviem teksasiešiem Alu un Bilu, kas 1947. gada 9. aprīlī iekļuva tornado. Bils tolaik ciemojās pie Ala. Pēkšņi viņi ārā dzirdēja troksni, kas ātri tuvojās. Als atvēra durvis, lai apskatītos, kas noticis. Vienā mirklī durvis tika izrautas un aiznestas. Nākamajā mirklī Als pats tika uzsviests gaisā, un viņš pārlidoja pāri koku galotnēm. Pēc tam gaisā tika uzsviests Bils, kas bija pienācis pie lieveņa. Abi


vīrieši piezemējās apmēram 60 metrus no mājas. Viņi tika cauri sveikā ar pāris ievainojumiem, vienīgi Bilu bija apvijusi drāts. Pēc tam, kad Als viņu atbrīvoja, abi cauri vētrai burtiski atrāpoja atpakaļ pie mājas, bet tā bija pazudusi. Pāri palicis tikai dīvāns, uz kā sēdēja Ala līdz nāvei pārbijusies sieva un divi bērni. 1880. gada 16. aprīlī Māršalas (Misūri) tuvumā tornado māju aiz​svieda 19 kilometru tālumā. 1925. gada 18. martā trijos štatos trakojošais tornado no mācību stundas izrāva skolotāju, pie soliem pieliekušies skolēni izglābās. 1942. gada 27. aprīlī Oklahomā tornado aiznesa līdzi dzīvojamo ēku. Palika tikai veranda un mājas priekšā esošais sols. Vienai mašīnai tornado norāva kreiso aizmugures riteni, turpretim blakus esošā petrole​jas lampa turpināja degt. 1955. gada 18. aprīlī Lanarkā, Ilinoisā mašīna ar četriem braucējiem tornado laikā tika uzsviesta 30 metru augstumā un pēc tam nokrita atpakaļ tā, ka braucēji tika cauri tikai ar lielu pārbīli. 1974. gada 3. aprīlī Medisonā trakojošais tornado izpostīja māju, atstājis veselu tikai drēbju skapi, kur ģimene bija paslēpusies. Pēc tam virpuļvētra nopostīja kaimiņmāju un līdzi aizrāva trauku skapi. Augšup skrejošās gaisa strāvas nobremzēja skapja krišanu tā, ka tas zemē nonāca, nesasitot nevienu trauku. Neskaitāms daudzums stāstu vēsta par tornado neticamo spēku. Koks tika pāršķelts divās daļās, mašīna tika iesviesta zemes plaisā un tur palika kā nagla sienā. Tā kā līdz šodienai tornado rašanās iemesls nav skaidrs, ir ierobežotas iespējas cilvēkus no šīs dabas stihijas brīdināt. Meteorologi gan cenšas sastādīt negaisa rajona karti, bet šis rajons diemžēl ir ļoti liels, apmēram 150-300 kilometru garš un tikpat plats, tornado precīzu rašanās vietu ir grūti paredzēt. Visiedarbīgākais brīdinājuma veids varētu būt šāds: tiklīdz kāds pamana tornado, tūlīt zvana policijai un ugunsdzēsējiem. Tad vietējais radio var pārraidīt brīdinājuma signālus. Saņēmuši brīdinājumu, cilvēki slēpjas pagrabos vai atklātos laukumos esošos grāvjos. Automašīnu šoferiem nekas cits neatliek, kā spiest pedāli grīdā.


Triju štatu tornado 1925. gadā Sākumā cilvēki zem negaisa mākoņiem pamanīja kustīgu miglas vainagu, bet dzelzceļa malā dzīvojošie pilsētu iedzīvotāji domāja, ka tā ir lokomotīve, kas izsviedusi melnus dūmus. Kad tornado nonāca tuvāk, cilvēki redzēja, ka sātaniskais mākonis zibsnī dzeltenā, zaļā un sarkanā krāsā. Sekoja spēcīga krusa, un gaisā tika uzsviesti krēsli, kannas, galdi, grāmatas, lubiņas. Tikai tad visiem kļuva skaidrs, ko nozīmē šis smacīgais un mitrais gaiss, kas jau visu dienu vecākās paaudzes cilvēkus padarīja mazkustīgus. Negaisa mākoņi izklīda, un tornado savus upurus pārsteidza visbriesmīgākajā veidā. Meteovēsturnieks Deivids M. Ladlems apraksta 1925. gada 18. martā pāri trim štatiem pārvietojošos tornado kā tik stipru virpuļvētru, kādu Amerikas Savienotajās Valstīs iepriekš nebija redzējuši. 16. martā milzīgs negaisa mākonis nonāca virs Teksasas štata un 18. marta rītā virzījās uz Misūri štata dienvidiem. Tajā dienā savus posta darbus jau bija pastrādājuši astoņi citi tornado, kas Kentuki, Tenesī un Alabamā nogalināja 97 cilvēkus, bet tie trīs štati, kuru vārdus ietver visbriesmīgākais tornado, ir Misūri, Ilinoisā un Indiāna. Tas ASV vēsturē bija visilgāk eksistējošais un postošākais tornado, kas šķērsoja rekordlielu platību. Tornado sākās Misūri štatā, Elingtonas pilsētas tuvumā un beidza savu 350 kilometru garo ceļu dažu kilometru attālumā ziemeļaustrumos no Prinstonas Indiānā. Tornado vidējais platums bija 400 metru, un vietām tas virzījās ar ātrumu 117 kilometru stundā. Kad slepkavnieciskais tornado trīsarpus stundu ilgās orģijas bija beidzis, bojā bija gājuši 695 cilvēki, ievainoti ap 2000 un četras pilsētas bija nolīdzinātas gandrīz līdz ar zemi (sk. shēmu). Lielais tornado sava ceļa sākumposmā izpostīja lielu daļu no Anapolisas pilsētas. Pa īstam posta darbus tornado uzsāka, kad tas bija sasniedzis Misisipi un atkal bija savienojies ar priekšā ejošo negaisa mākoni. Tornado palēnināja savu gaitu līdz 96 kilometriem stundā, bet kļuva vēl drausmīgāks, 40 minūšu laikā nogalinot 541 cilvēku un ievainojot apmēram 1500. Virzoties tālāk gar dzelzceļa līniju, tornado vienu pēc otras nopostīja pilsētas. Pulksten 14.26 tornado llinoisas štatā nolīdzināja līdz ar zemi Gorhemas ciemu un nogalināja desmitiem cilvēku. Debesis kļuva melnas kā naktī. Tornado nopostīja jumtus un sienas, un stāvi sabruka. Virpuļvētra nopostīja visu Gorhemas centru, viena govs pat iekrita restorānā. Pēc tam virpuļvētra virzījās uz Mērfisboro, kur nogalināja 234 cilvēkus un sagrāva vairāk nekā 100 māju. 70 ēkas nopostīja ugunsgrēks. Ugunsdzēsēji neko nespēja iesākt, jo ielas bija pilnas ar drupām, tehnika bija sabojāta. Daļa māju sabruka, daļa tika norauta no pamatiem. Krosvilā, llinoisas štatā skolēni vēroja pa logiem, kā tornado sadalās divās daļās un blakus skolai atkal apvienojas. Skolēnu acu priekšā mājas pazuda virpuļojošajā melnajā mākonī un sabruka. Desoto gāja bojā 69 iedzīvotāji. Vestfrenkfortā tornado nogalināja 127 cilvēkus, 450 guva ievainojumus. Kā nā​kamo tornado nopostīja Parišas ciemu, kur gāja bojā 22 cilvēki. Virpuļvētra pilnībā nopostīja otrpus Vabašas upei esošo Grifinu, neviena māja nepalika vesela. Gan dzīvie, gan bojāgājušie bija aprakti zem krasta dubļiem. Kāds pilsētnieks, pamanījis tuvojamies tornado, skrējis uz dzelzceļa staciju. "Kad satvēru durvju rokturi, tornado mani vārda tiešajā nozīmē iesvieda stacijas ēkā," vēlāk vīrietis atcerējās. Tornado laikā vērojamas briesmīgas ainas: kokos karājas līķi, vistas, kurām norautas spalvas, un mietiem caurdurtas govis. Pagāja


Triju štatu tornado kustības ceļš 1925. gada 18. martā. 1925. gada 18. martā pāri trim ASV štatiem virpuļojošam tornado nav bijis līdzīga. Šīs fotogrāfijas uzņemtas Grifinā, Indiānas štatā, kur tornado nogalināja vairākus desmitus cilvēku. piecas stundas, iekams ārsti nokļuva līdz sagrautajam Gorhemas ciemam, lai ievainotajiem sniegtu palīdzību. Dzelzceļa vadība norīkoja īpašu reisu, kas aizveda cietušos uz 80 kilometrus tālo Keiro slimnīcu Ilinoisas štatā, kamēr šī ārstniecības iestāde vēl nebija pārpildīta. Laikā, kad tornado ar milzīgu ātrumu brāzās cauri šiem trim štatiem, daudzi strādāja akmeņogļu raktuvēs. Kad cilvēki iznāca virszemē, viņi bija pilnīgi satriekti, redzot postījumus. Neilgi pirms tornado pacēlās augšā, tas panāca četrus ogļračus, kas devās mājup uz Prinstonu. Tornado izrāva vīrus ārā no mašīnas. Tuvējās plantācijas kan​tora maisu ar algas čekiem vēlāk atrada 80 kilometru attālumā. Pirmā pasaules kara veterāniem atmiņā saglabājusies spilgta aina: bez zariem un bez lapām palikušie koki Eiropas kara laukos. Tagad tāda aina bija Amerikā, bet šoreiz upuri bija arī sievietes un bērni. 1925. gadā tornado izpostīja daudz lielākas teritorijas nekā Floridai uzbrukušais orkāns Endrjū 1994. gadā. Arī šodien, neraugoties uz iepriekšējiem brīdinājumiem, šāds tornado nodarītu lielu postu. Kad nopostītajā apvidū uzsniga pirmais sniegs, turienes iedzīvotājiem sākās jaunas nedienas. Mērflsboro, kur tornado nopostīja visus uzņēmumus, kāds iedzīvotājs vēlāk teica: "Kad mēs sarunājamies, tad ru​nājam tikai par laiku pirms tornado vai pēc."

1974. gada tornado Centrālamerikas rietumos 1974. gada 3. aprīlī Centrālamerikas rietumos notika dīvainas lietas. Vieni redzēja, kā malkas pagales lido garām viņu mājai, citi pamanīja zaļus, rozā vai melndzeltenus mākoņus, no kuriem krita tenisbumbiņas lieluma krusas graudi. Trešie dzirdēja troksni, domājot, ka to rada smagi piekrauti preču vagoni. Kāda sieviete pēc tam, kad draudzene viņu bija brīdinājusi, pieskrēja pie loga un redzēja tuvojošos tornado. Viņa paslēpās zem biljarda galda un izglābās. Krēslu, uz kura viņa vēl pirms brīža sēdēja, sadra​gāja brūkošais kamīns. 1974. gadā no 3. līdz 4. aprīlim Centrālamerikas rietumos, no Misisipi uz austrumiem apmēram 16 stundu laikā reģistrēti 148 tornado, kas nogalināja 322 un ievainoja 5000 cilvēku. Tornado sagrāva vairāk nekā 10 000 un sapostīja 15 000 ēku. Materiālie zaudējumi tika lēsti viena miljarda dolāru vērtībā. Amerikas Savienotajās Valstīs nekad agrāk nebija vienlaikus notikuši tik daudzi tornado. Tie tika


reģistrēti 13 štatos, un to ceļa kopējais garums sasniedza 4000 kilometru. Divas no visvairāk cietušajām pilsētām bija Ksenija Ohaio un Brandenburga Kentuki štatā. Brandenburgā agrāk nebija pieredzēti tornado, un, lai gan Ksenijas apkārtnē daži tornado agrāk bija novēroti, nekad vēl tik stipri, lai izraisītu cilvēku bojāeju. Brandenburga bija klusa, lēni augoša 1600 fermeru pilsētiņa Ohaio krastā. Dažās briesmu pilnās minūtēs tornado nopostīja trīs ceturtdaļas pilsētas ēku; mājas, mašīnas un cilvēki tika uzsviesti gaisā un atkal notriekti lejā. Vēlāk, kad no upes izvilka līķus un bojāgājušo skaits sasniedza 29, dzīvi palikušie savāca savas mantas un pameta pilsētu uz visiem laikiem. Postījumi bija tik lieli, ka visu atjaunot vairs nebija iespējams. Brandenburgas pilsēta bija nopostīta. Alabamas ziemeļrietumdaļā mazā Gvini pilsētiņa bija noslaucīta no kartes. "Gvini vienkārši vairs nav," ziņoja kāds policists. Blakus esošajā Džesperā radioreportieris klausītājiem teica: "Mēs nevaram ziņot no policijas iecirkņa, jo tas tieši pašlaik uzlido gaisā." Sugevelijā, Džordžijas štatā no piecu cilvēku ģimenes dzīvs palika tikai deviņgadīgais zēns. Viņš laukā spēlējās, kad tornado viņu uzmeta gaisā un aiznesa 180 metrus uz priekšu, pirms zēna kājas atkal pie​skārās zemei. Viņa māte, tēvs un divas māsas gāja bojā zem mājas gruvešiem. Ārkārtējs stāvoklis tika izsludināts Ohaio, Kentuki, Alabamā, Indiānā un Tenesī. Iedzīvotāju personisko mantu zaudējumi sasniedza simtiem miljonu dolāru, un māju īpašniekiem un biznesa pārstāvjiem vēlāk atļāva veikt izdevīgus aizņēmumus. Daudzi tornado rada postījumus gandrīz katru gadu. 1965. gada Palmu svētkos 51 tornado virzījās no Aiovas uz Mičiganu, nogalinot 365 cilvēkus. Parasti jūnijā vidēji sākas 12 tornado dienā, toties 1992. gadā no 15. līdz 16. jūnijam Kanzasā un Minesotā notika 123 tornado, un tāds pats tornado uzbrukums notika 1996. gada aprīlī ASV centrālajā un dienviddaļā. Bet visas šo tornado brāzmas nav salīdzināmas ar liktenīgo trešdienu 1974. gada aprīlī. Tiesa, meteorologi dienu iepriekš brīdināja par tornado briesmām 3. aprīlī, jo 1. aprīlī jau bija reģistrēti 20 tornado, un jaunas zema spiediena zonas virzījās uz ziemeļiem un rietumiem, vienlaikus no austrumiem un dienvidiem nāca silts un mitrs gaiss. Virpuļvētru zona aptvēra apmēram 2 560 000 kvadrātkilometru. Trešdien, 3. aprīlī, no Rokimauntinas ar ātrumu 55 kilometri stundā pāri Teksasas austrumdaļai virzījās aukstā gaisa fronte, kā pavadoņi kustējās spēcīgas gaisa strāvas, kas nāca no Teksasas pāri Oklahomai un Misūri uz ziemeļaustrumiem, uz llinoisas štatu. Agrā priekšpusdienā satelītu un radaru novērojumi rādīja, ka ir izveidojušās trīs draudošas aukstā gaisa frontes: pirmā izveidojās virs Mičigana ezera un virzījās cauri Ilinoisai uz dienvidiem Misūri štatu, otrā kustējās no Austrumindiānas uz Rietumkentuki un Tenesī, trešā no Tenesī austrumdaļas pāri Džordžijas ziemeļrietumu daļai uz Alabamu. Tāpat satelītfotogrāfijās 18 000 metru augstumā bija redzami negaisa mākoņi. īsi sakot, "laika virtuve" bija gatava tor​nado intensīvai sūtīšanai ceļā. Bet vēl pirms virpuļvētra uzņēma ātrumu, krusas graudi tenisbumbiņas lielumā Sentluisā, Misūri ievainoja 25 cilvēkus. Pēc tam, pulksten 13.10 Morisā, Ilinoisā tika reģistrēts mazs melns tornado, kas it kā izklīda minūtes laikā. Pēc 50 minūšu ilgušā maldinošā Tornado var radīt briesmīgu ainu. Šis tornado Cincinati ir nofotografēts tieši tad, kad tas nonāk pilsētā, lai uzsāktu posta darbus. klusuma tas sāka trakot. Gandrīz vienlaikus tornado radās Ilinoisā, Indiānā, Tenesī un Džordžijā. Septiņu stundu laikā astoņos štatos sākās 93 tornado! Lielā augstumā kustīgie ātrie vēji pastiprināja tornado spēku, ar ātrumu 96 kilometri stundā tie pārvietojās uz ziemeļaustrumiem. Spokainā izrāde kulminēja pulksten 19, kad 15 torna​do vienlaikus uzsāka savu baiso ceļu. Alabamas ziemeļdaļā slepkavnieciskais tornado atstāja 80 kilometrus garu pēdu un daudzas nopostītas mājas. Ūdensstabs pārgāja pāri Vīlera ezeram, ar ātrumu 410 kilometru stundā virpuļojošie


tornado vēji apgāza auto novietnes. Viens ievainotais tika nogādāts pusotru kilometru attālajā baznīcā, kur pēc pusstundas nomira, vēl pirms nākamais tornado baznīcu sagrāva. Pulksten 16.32 vispostošākais tornado plosījās 25 000 iedzīvotāju lielajā Ksenijas pilsētā

Ohaio, kur 900 metru apkārtmēra virpuļvētra sagrāva vai sapostīja 300 ēku. Tornado uzrāva gaisā visu, kas atradās tā 6,5 kilometrus garajā ceļā, sagrāva gan vecās, gan jaunās ēkas. Gāja bojā 34 cilvēki. Tūkstoši zaudēja savas mājas. Ksenija no vēl lielāka upuru skaita izglābās, pateicoties tam, ka tornado uzbrukums notika dienā un iedzīvotāji tika iepriekš brīdināti. Tornado pilnībā sagrāva trīs pilsētas skolas un sabojāja vēl trīs. Par laimi, tas notika pēc mācību stundām, kad skolēni jau bija atstājuši skolas ēkas. Ksenijas vidusskolas zālē notika teātra mēģinājums, kad skolotāja Ruta Venuti ieskrēja pa durvīm, lai brīdinātu angļu valodas skolotāju Deividu Hīzu un zālē esošos par tornado tuvošanos. Sākumā visi brīdinājumu neuztvēra nopietni. Mēģinājums tika pārtraukts tikai tādēļ, lai pārmaiņas pēc noskatītos tornado, pēc tam mēģinājumu bija domāts turpināt. Bet visi bija līdz nāvei pārbijušies, kad redzēja divsimt metru attālumā no skolas tuvojamies virpuļojošu milzīgu melnu stabu. "Pēc mirkļa skolas tuvumā novietotās automašīnas tika uzsviestas gaisā," vēlāk atcerējās Hīzs. "Aina bija neticama. Kāds sauca, ka mums jāpaslēpjas, un mēs steidzāmies uz skolas foajē. Vēl pirms paguvām apskriet ap stūri, nodzisa elektrība. Palikām gaitenī un notupāmies pie sienas. Pēc mirkļa tornado ar apdullinošu troksni nonāca līdz skolai. Kad es atvēru acis, redzēju, kā pa koridoru lidoja putekļi un koka skaidas. Mums virsū krita gruži, logu stikli un dievs vien zina, kas vēl. Tad tornado pazuda, un iestājās neparasts klusums. Pēc divām dienām man no galvas ādas izvilka stikla drumslas." Skolotājiem un skolēniem palaimējās, neviens neguva nopietnus ievainojumus, lai gan tornado aiznesa gandrīz visu skolas augšējo stāvu. Zālē, kur vajadzēja notikt izrādei, daļa griestu bija iebrukuši, un uz skatuves atradās skolas autobuss ar riteņiem uz augšu. Izrāde ilga kopumā kādas četras minūtes. Bet ne jau visiem bērniem palaimējās. Leksingtonā, Indiānā tika ievainoti ducis bērnu, kad apgāzās skolas autobuss. Pilno autobusu virpuļvētra vilka 120 metru, šoferis guva ievainojumus, bet viņa sieva gāja bojā. Divi brāļi, kas mašīnā devās uz Medisonu, Indiānā, apturēja auto, kad spēcīga krusa sāka to kapāt. Pēc desmit minūtēm viņi brauca tālāk un bija pārsteigti par izpostīto apkārtni. Spēcīgās krusas laikā viņi nespēja iedomāties, ka ir atradušies pusotru kilometru lielā tornado centrā un tikai tāpēc izglābušies!


1974. gada aprīlī tornado sagrautā māja Ksenijā, Ohaio štatā. Ksenijā kāda ģimene sēdēja pie pusdiengalda, tēvs izgāja paskatīties, kas virina ārdurvis. Vīrietis redzēja, kā virpuļvētra aiznes kaimiņmāju. Ģimene nokrita uz grīdas un palika dzīvi, lai gan tornado norāva mājai jumtu un sagrāva sienas. Tajā liktenīgajā dienā kāds vīrs mašīnā brauca mājup. Kad viņš iegriezās savā ielā, pamanīja tuvojošos tornado. Virpuļvētras piltuve mašīnu uzrāva gaisā, tā apmeta divus kūleņus un tika nomesta kaimi​ņu dārzā. Vīrietis, izkļuvis no mašīnas, nokrita starp mājas gruvešiem, gūdams smagus ievainojumus. Viņa ģimenes locekļi, meklējot glābiņu pagrabā, tika cauri bez mazākā ievainojuma. Čikāgas universitātes tornado eksperts T. Fudžita ar lidmašīnu nolidoja vairāk nekā 16 000 kilometru, lai izpētītu katastrofas rajonu. Daži tornado tajā dienā bija gājuši dīvainu ceļu. Kādā vietā divi tornado bija saķērušies kopā. Kāds tornado Džordžijā, Blūridžas tuvumā pa nogāzi bija pacēlies 990 metru augstumā un nocēlis kādu Apalaču kalnu virsotni, ko netālu atkal nosēdinājis. Alabamā tornado spēja izveidot 60 metru platu bezdibeni. Brandenburgā upurus prasošais tornado nonāca līdz Ohaio upei un savienojās ar trim citiem tornado, izveidojot 194 kilometrus platu gandrīz nepārtrauktu virpuļvētru, kura sniedzās līdz Tipkanoe upei Indiānā, nogalinot uz tilta mikroautobusā piecus cilvēkus. Interesantu informāciju deva arī daudzās fotogrāfijas un videofilmas. Kādā video bija redzams, kā ar ātrumu 220 kilometru stundā augšā kāpjošo gaisa straumes daļu "norija" tornado. Taču Ksenijā uzņemtajā tornado fotogrāfijā redzams, ka vislielāko postījumu fāzē piltuve nesasniedz zemi. Šis tornado savienojās ar diviem apmēram 9 metrus lieliem tornado. Daudzie aculiecinieki stāstīja, ka viņi šajā tornado redzējuši sešus vai astoņus virpuļus. Kādā filmā uzņemts pilsētai tuvojošais tornado. Filmas analīze parādīja, ka vējš putekļu mākonī griezies ar ātrumu 350 kilometru stundā. Ksenijas tornado todien bija piektā virpuļvētra, ko Fudžita savā tornado skalā iekļāva F5 kategorijā. Kāds dzīvi palikušais Šarlotsvilā, Indiānā, notikušo vērtēja arī pozitīvi. Pēc izlīšanas no mājas gruvešiem viņš teica: "Nu vairs naktī nevajag uztraukties par zagļiem. Šeit vairs nekas vērtīgs nav palicis." Līdz 4. aprīļa rītam cilvēki dzīvoja nepārtrauktās bailēs no tornado. Pulksten 9 no rīta Ziemeļkarolīna piedzīvoja šīs tornado sērijas pēdējo trombu.


Sniegs, krusa un zibens .

.


Lielās sniegavetras "Vējš sitās man tieši sejā tā, ka vairs nespēju neko saskatīt… Es steberēju uz priekšu, kritu gandrīz uz katra soļa un ar lielām grūtībām piespiedu sevi piecelties tikai tādēļ, lai atkal kristu. Katru reizi, kad es nokritu, lādējos un ar dūri situ pa sniegu," tā piedzīvoto aprakstīja kāds Džersisitijas iedzīvotājs, kas 1888. gada 12. martā vēlējās apcie​mot draugu, kas dzīvoja dažus kvartālus tālāk. Sniegavētra trakoja milzīgā teritorijā no Ziemeļvirdžīnijas līdz Menai, nogriežot Vašingtonu, Baltimoru, Filadelfiju, Ņujorku, Bostonu un daudzas citas pilsētas no ārpasaules, aprokot zem sniega sim​tiem mazpilsētu un ciemu. Ņujorkas štata dienvidaustrumos un Jaunanglijas dienvidrietumos sniega biezums sasniedza 75-125 centimetrus, atsevišķās vietās vējš bija sapūtis 9-12 metrus augstus sniega vaļņus. Divas dienas valsts blīvi apdzīvotajos rajonos bija rekordzema gaisa temperatūra. Vīrieši, sievietes un bērni nosala lielpilsētu ielās, laukumos, stāvošajos vilcienos un ledū iestrēgušajos kuģos. Gāja bojā vairāk nekā 400 cilvēku, no tiem 200 Ņujorkā. Visā ASV ziemeļaustrumu daļā vētra bija sagūstījusi vilcienus, dažos gadījumos pasažieri visu nedēļu vai pat ilgāk bija atšķirti no ārpasaules. Daudzi atstāja aukstos vagonus, lai meklētu pārtiku un pajumti, daži gāja bojā. Vētra noslīcināja, uzdzina uz sēkļiem vai sabojāja 200 kuģu, sākot no Cesapīka līča līdz Jaunanglijai. "Lielā baltā orkāna" laikā gāja bojā vismaz 200 jūrnieku. Lai gan ziemeļos un austrumos uzsniga divreiz vairāk sniega, tieši Ņujorka pārvērtās visvairāk. Sestdien, 10. martā Ņujorkā bija saulaina diena. Sinoptiķi New York Times slejās solīja nākamajās 24 stundās "skaistu un siltu laiku". Nevienu pārāk neuztrauca, ka sestdienas pēcpusdienā sāka līt. Pirmdien pulksten 0.10 lietus pārvērtās sniegā un pulksten 15 tā kārta jau auga par 2,5 centimetriem stundā. Spēcīgie ziemeļrietumu vēji sapūta sniegu, un pēc vēlākajiem pētījumiem vēja ātrumam bija Volstrītas baņķieri un mākleri pārbauda telegrāfa un telefona vadu bojājumus. Štata ziemeļaustrumu daļā vētra pārrāva vadus un visu rajonu nogrieza no ārpasaules. Vētra kļuva par cēloni tam, ka turpmāk daudzās pilsētās komunikāciju sistēmu novietoja zem zemes. jāsasniedz 60 kilometru stundā. Nakts vidu temperatūra nokritās līdz -13 °C un otrdienas rītā līdz -15 °C. Vairākums cilvēku sniegavētras stiprumu aptvēra tikai tad, kad pirmdienas rītā devās uz darbu. Vētra daudzus steidzīgos apgāza, un viņi vārda tiešajā nozīmē bija spiesti pārvietoties rāpus. Daži guva ievainojumus no pa gaisu lidojošajiem reklāmas plakātiem, stikliem vai citiem priekšmetiem. Sniegs piespieda cilvēkus atstāt tramvajus. Tie, kam uz darbu bija jādodas ar vilcienu, drūzmējās uz peroniem un gaidīja vilcienus, kas nepienāca.


Bruklinā tika atrasti bezsamaņā guloši vairāk nekā divdesmit pastnieku. Daudzas trūcīgās ģimenes, kas sala savos nekurinātajos dzīvokļos, ieradās policijas iecirkņos, kas jau dienas vidū bija ļaužu pilni. Gandrīz visi bāri, viesnīcas, citas sabiedriskās iestādes un pat dzīvojamās ēkas bija pilnas ar cilvēkiem, kas centās paslēpties no vētras. Tā kā viss pilsētas transports nedarbojās, tad daži cilvēki kājām pāri Bruklinas tiltam centās nokļūt no darba mājās. Viņi, saķērušies rokās, lēni virzījās uz priekšu, turoties pie margām: vētras brāzmas norāva cepures un iepūta upē. Vēlāk policija slēdza tiltu, baidoties, ka daudzi cilvēki noguruma dēļ var nosalt vai tikt pārsviesti pāri margām upē. Vakarā Ņujorka bija pārvērtusies par neparastu arktiska sniega laukumu. Ielas bija kā izmirušas. Pilsētas centrā palikušie vīrieši nezināja, kā viņu ģimenēm klājas, sievietes un bērni varēja tikai cerēt, ka ģimenes galvas pārnāks. Lai cik tas paradoksāli arī skanētu, bet daži bēdās nonākušie glābiņu atrada cietumā. Bet daži siltumu meklēja prieka namos. Otrdien nokrišņi sāka pierimt, bet pēcpusdienā un trešdienā uzkrita vēl pāris centimetru sniega. Brīžiem ielās varēja redzēt cilvēkus pārvietojamies ar ragaviņām, slēpēm un slidām. Pēc kādas sievietes vārdiem, bija tik komiski skatīties, kā cilvēki no otrā stāva loga vizinās ar ragaviņām. Dīvainā kombinācija ar stipro vēju, neparastā aukstuma viļņiem un agrāk nepieredzēta sniega daudzumu vētru pārdzīvojušajiem ilgi palika atmiņā. Lielo sniega vētra pārcietušie četrdesmit gadus 12. martā sanāca kopā, lai atcerētos piedzīvoto. *** Cilvēki ir raduši domāt, ka atmosfēras procesi un klimats ietekmē galvenokārt lauksaimniecību. Bet tas tā nav. Sevišķi jutīga pret klimata maiņu ir tieši mūsdienu ārkārtīgi sarežģītās tehnoloģijas rūpniecība, blīvais komunikāciju tīkls un visa saimnieciskā sistēma vispār. Ļoti auksta ASV bija 1975./76. gada ziema. Sākumā jūras straumes virziena maiņa Klusajā okeānā ienesa neparasti siltu jūras ūdeni ASV Klusā okeāna piekrastē, izraisot augsta spiediena zonas pārvietošanos uz dienvidiem. Šī zona sasniedza kontinenta rietumpiekrasti, "piespiežot" straumi virzīties uz ziemeļrietumiem Aļaskas virzienā. Kopā ar ūdens straumēm virzienu mainīja arī lietus mākoņi, kas parasti atbrīvojās no nokrišņiem rietumpiekrastē. Tad ūdens straume atkal mainīja virzienu uz dienvidiem, bet pārvietojās ar uz pusi mazāku ātrumu nekā parasti. Ūdens straume sev līdzi atnesa arktisko gaisu, kas izraisīja spēcīgu salu. Dažos valsts rajonos neparasti stiprais sals pārvērtās par patiesu nacionālu nelaimi. Aukstuma dēļ gāja bojā vismaz 100 cilvēku, simtiem saslima ar saaukstēšanās slimībām. Tik


zemu temperatūru, kas vietām sasniedza -40, pat līdz -44 °C, pēdējo reizi laika dienesti bija reģistrējuši 1916. gadā. Kā piedeva salam tajā ziemā bija briesmīgi daudz sniega, un valsts cieta vairākus miljardus dolāru lielus zaudējumus. 1978./79. gadā bija īpaši barga, spalga sala un bagātīga sniega ziema. Lielbritānijā nodokļu maksātājiem piedevām nācās samaksāt pusmiljonu sterliņu mārciņu, no kurām puse tika iztērēta dzīvojamo ēku un uzņēmumu apsildīšanai. 100 miljonu sterliņu mārciņu zaudēju​mus radīja dīkstāve, darba tempa palēnināšanās, tehnoloģiju bojājumi un preču un izejvielu pārvadājumu samazināšanās piesnigušo ceļu dēļ. Daudz nepatīkamu brīžu ASV sagādāja 1981./82. gada bargā ziema: uz ceļiem palika sniega gūstā nonākušie autobusi un citi transporta līdzekļi, veseli rajoni palika bez gāzes, aukstuma vilnis Floridas fermeriem laupīja citrusu ražu, bet viņu skatieniem pavēra patiesi neparastu ainu baltu sniega segu. Termometra stabiņš nokritās līdz pēdējo gadu zemākajai atzīmei, bet 75 pilsētās, arī lielpilsētā Čikāgā, temperatūra pārspēja visus iepriekšējos rekordus. Šī ziema atnesa zaudējumus miljardos dolāru un izraisīja 230 cilvēku bojāeju. Jauns aukstuma vilnis Amerikas Savienotās Valstis skāra arī nākamajā, 1983./84. gada ziemā. Šī ziema ļoti auksta bija arī Lielbritānijā. Bet nu par šī gadsimta divām lielākajām sniegavētrām ASV Nakti uz 1993. gada 14. martu daudzi automašīnu vadītāji vējainā sniegputeņa pieputināto ceļu dēļ pavadīja pie mašīnu stūrēm. Trīs tūkstoši cilvēku gulēja Atlantas Hārtsfīldas lidlaukā. Mājās apsildes iekārtu bojājumu dēļ sala miljons cilvēku. Ņujorkas tuvumā gāja bojā kāds vīrietis, kas, cenzdamies atbrīvot savu automašīnu no sniega kārtas, pats tika sniegā aprakts. Cits vīrietis savas mājas dārzā palika zem sniega lavīnas. Četri cilvēki gāja bojā Floridā, kad ar ātrumu 130 kilometru stundā trakojošais vējš nogremdēja viņu laivu. Izglābušies nosala, atrodoties zem klajas debess. Sniegavētra kopumā paņēma 270 cilvēku dzīvības. Visi bojāgājušie krita par upuriem sniegavētras trakošanai, kas aptvēra apmēram 7 miljonus kvadrātkilometru. Vētra Meksikas līcī noslīcināja 60 metrus garu preču kuģi, pēc tam 180 metrus garu kuģi Jaunskotijas pussalas tuvumā. 15,5 metrus augstos viļņos gāja bojā 33 jūrnieki. Viļņi aizrāva krasta kāpas un Floridas un Kubas piekrastē nopostīja daudz dzīvojamo māju. Meksikā Reinosā sākās tornado, kas atstāja bez pajumtes 5000 cilvēku. Argentīnā Tortugasā vējš pūta ar ātrumu 174 kilometri stundā, bet Kanādā vēja ātrums sa​sniedza 200 kilometru stundā. Sniegs aptvēra divas reizes lielāku

Šis zīmējums izteiksmīgi rāda ņujorkiešu grūtības sniegavētras laikā. zemes teritoriju nekā 1888. gada sniegavētras laikā. Floridā sniega segas biezums sasniedza 15,5 un Ontario 40 centimetrus. Austrumdaļā vētra sadzina tik daudz sniega, cik ūdens Misisipi upe aiznes 40 diennaktīs. 1993. gada lielā sniegavētra sākās ar negaisu Meksikas līča rietumdaļā. Negaisa frontes virzienā


pārvietojās vētra no Klusā okeāna un neliela sniegavētra no Arktikas. Šīs trīs vētras satikās 13. martā Mek​sikas līča dienvidaustrumos. Kontrasta dēļ, kas radās starp orkānam līdzīgo zemā spiediena un vētras apkārtnes augstā spiediena zonu, pūta spēcīgi vēji. Ziemas aukstums palielināja temperatūras kontrastu frontē, un sākās vētras uz zemes un jūrā. 1996. gada janvārī sniegavētra apgrūtināja dzīvi ASV austrumpiekrastē, kur atrodas Amerikas Savienoto Valstu lielākie saimnieciskie centri. Džordžijas un Menas štatā uzkrita 30 centimetru biezs sniegs, un gandrīz 60 centimetru bieza sniega sega pārklāja Vašingtonas ielas. Štata vadība pārtrauca darbu gandrīz uz nedēļu, pasu dienestā labākus laika apstākļus gaidīja 200 000 iesniegumu. Filadelfijas ziemeļos uzsniga rekordliels sniega daudzums 80 centimetru. Pirmoreiz

1977. gada janvārī Bufalo piecas dienas ilgusās snigsanas laikā daudzas masīnas tika apraktas zem sniega. Kad atkal parādījās saule, automašīnu īpašnieki atgriezās, lai mašīnas izraktu no sniega. 166 gadu laikā ekstrēmo apstākļu dēļ neiznāca laikraksts Inquirer. Gandrīz nedēļu netika izvesti atkritumi un pastnieki neiznēsāja pastu. ASV ziemeļaustrumu daļā uz šosejām stāvēja iesnigušas automašīnas, un milzīgo kupenu dēļ bija apstājusies vilcienu kustība. Hangedā slēdza aizputināto lidlauku, daudzas lidmašīnas tika nosūtītas uz citiem lidlaukiem, un tūkstošiem pasažieru pret savu gribu atradās tālajā, karstajā un saulainajā Losandželosā. 60 centimetru bieza sniega kārta uzsniga arī Ņujorkas lidlaukā, kur vējš sadzina līdz 6 metriem augstus sniega vaļņus. Kad sniega tīrītāji divās dienās bija starta skrej​ceļus notīrījuši, beidzot tika dota atļauja lidmašīnām pacelties. Uz Tokiju lidojošā lidmašīna ieripoja sniega kupenā un tur bezcerīgi palika stāvam. 264 pasažieri bija spiesti vairāk nekā septiņas stundas pavadīt lidmašīnā. Vairāk nekā miljons Ņujorkas bērnu svinēja "sala svētkus" pēc 18 gadu pārtraukuma! Šallēs ietinušies gājēji pozēja reportieriem Manhetenā, sniega pārņemtajā Brodvejā. Piektajā avēnijā slēgto veikalu dēļ garlaikojošies tūristi rāpās 3,5 metrus augstajās sniega kupenās, lai baudītu apkārtnē valdošo neparasto mieru. "Tas ir slikti un tas ir skaisti," kāds tūrists teica. ASV saimnieciskais centrs bija ieputināts sniegā. Gāja bojā vairāk nekā 100 cilvēku, un īsā laikā radītais saimnieciskais zaudējums tika lēsts vairākos miljardos dolāru.


Bezvārdā šļūdonis Peru augstākā kalna Vaskarana ziemeļrietumu nogāzes šļūdonim nebija nosaukuma, tas vienkārši tika apzīmēts ar numuru 511. Ar to pietika, jo Andos ir simtiem līdzīgu šļūdoņu. Vasaras karstumā šļūdoņi samazinās, bet ziemā snigšanas periodā palielinās. Kalnos šļūdoņi veido aizraujošu skatu, ko apbrīno tūristi, bet Peru vietējie iedzīvotāji tam nepievērš lielu nozīmi. Vaskarana pakājes ielejas iedzīvotāji bija tādās pašās domās. Viņi kalna pakājes pļavās ganīja aitas, Santas upes auglīgajā zemienē ieko​pa augsni un audzēja kokus, saknes un graudaugus. Dzīve ritēja savu ierasto gaitu līdz 1962. gada 10. janvārim, kad Rikardo Olivera tieši pulksten 6 vakarā ieslēdza dīzeļģeneratoru, kam līdz nākamā vakara piektajai stundai vajadzēja Ranrairkas pilsētas iedzīvotājus apgādāt ar elektrību. Rietošās saules gaismā tālais un nedaudz mirdzošais šļūdonis bija tikai nojaušams, to neviens nepazina kā šļūdoņi ar numuru 511, kas lēni atmostas. Nav zināms, kas šļūdoņi atmodināja, bet var uzskatīt, ka laika gaitā cauri šļūdonim sūcošies palu ūdeņi kalna virsmu bija pilnīgi noglu​dinājuši vai arī šļūdoņi bija sadrebinājuši no kalna ripojošie akmeņi. Pulksten 18.13, tieši trīspadsmit minūtes pēc tam, kad Olivera bija ieslēdzis ģeneratoru, šļūdonis sakustējās un no tā atlūza milzīgs ledus gabals 200 metru garumā un 800 metru platumā. Šī sasalusi masa krita no stāvas klints malas, kas līdz šim bija veidojusi šļūdoņa apakšējo robežu, un gāzās 1000 metru dziļā aizā. Miljons tonnu smagā ledus nokrišana vakara krēslā radīja viegli zaigojošu baltu milzu mākoni. Visā ielejā bija dzirdams troksnis, kas pēc kāda liecinieka vārdiem atgādinājis desmitiem tūkstošu meža zvēru rēkoņu. Šo skaņu gan neradīja ielejā krītošā ledus masa vien, bet arī klinšu gabali, ko šļūdonis nr. 511 norāva līdzi. Ledus masa, kustoties zigzagveidā, piecas septiņas reizes atsitās pret aizas sienu un atšķēla mājas lieluma granīta bluķus, ko aizrāva līdzi. Tas palielināja ledus masas kustības ātrumu. Ar ātrumu apmēram 100 kilometru stundā masa virzījās pretī 85 metrus augstam pakalnam, raujot līdzi apmēram 6000 tonnu klinšu bluķu. Ledus un akmeņu masas malās radās orkānveidīgi vēji. Pulksten 18.15 lavīna paņēma pirmo cilvēku dzīvības, tie bija Janamačiko un citu kaimiņciemu iedzīvotāji. Kopumā gāja bojā apmēram 1000 cilvēku. Vēl pēc minūtes lavīna nonāca blīvi apdzīvotajā ielejas palienē. Līdzenumā lavīnas ātrums samazinājās, un tā ar ātrumu 65 kilometri stundā virzījās tālāk pa upes ieleju. Tikai nogāze rietumos aizsargāja Jungajas pilsētu no lavīnas. Tad lavīna turpināja ceļu Ranrairkas virzienā. Sākumā lavīnas masas lielums bija apmēram divi miljoni kubikmetru, bet ceļā līdzi parautie akmeņi un dubļi tās masu palielināja piecas reizes. Pēc brīža apmēram 12 metrus augsta un pusotru kilometru plata lavīna izbrāzās cauri Ranrairkas pilsētai, acumirklī aprokot 2400 iedzīvotājus. Deviņos ciemos gāja bojā,vēl 4000 cilvēku. Briesmīgā brūni baltā masa pēc divām minūtēm sasniedza pusotra kilometra attālumā esošo Santas upi, atsitās pret 30 metrus augsto pretējo krastu un apstājās. Šļūdonis nr. 511 astoņās minūtēs bija veicis 15 kilometrus. Katastrofa izdzīvoja tikai simt cilvēku, starp kuriem bija arī elektriķis Rikardo Olivera, jo spēkstacija, kurā viņš strādāja, atradās sāņus no pilsētas, šo vietu sasniedza tikai pavisam neliela lavīna. Oliveras sieva un bērni, tāpat 27 citi radinieki gāja bojā. Šokētais Olivera izslēdza ģeneratoru, jo kam gan vairs vajadzēja elektrību? Bet tad viņš pārdomāja un ģeneratoru ieslēdza no jauna cerībā, ka kāds šajā katastrofā ir izdzīvojis. Viņš nekļūdījās. Dažās mājās, kas Ranrairkā bija palikušas veselas, atkal iedegās ugunis.


Balta nāve Ranrairkas katastrofa, bez šaubām, bija briesmīgākā lavīnas katastrofa vēsturē, bet tajā pašā laikā tā bija atšķirīga, jo šļūdoņa izraisītās ledus lavīnas pieder pie visretāk sastopamo lavīnu kategorijas. Biežāk rodas un arī zināmākas ir sniega lavīnas.

1951. gadā zem lavīnas palika arī Airolo ziemeļdaļa Šveicē. Lavīnas cilvēkus apdraudējušas jau kopš seniem laikiem, tad kad sāka apdzīvot kalnu apvidus vai uzsāka ceļojumus kalnos. Tā jau Aleksandrs Lielais, atgriezdamies no Indijas, Hindukuša kalnos nokļuva lavīnā. Kartāgas karavadonis Hannibals 218. gadā pirms Kristus karagājiena laikā pret Romu ar 38 000 vīru, 800 jātniekiem un 37 ziloņiem, ejot pāri Alpiem, zaudēja pusi karaspēka lavīnas dēļ. Viena no vislabāk dokumentētajām lavīnu katastrofām tika fiksēta 1689. gada februārī Austrijā Montafonas ielejā. Septiņos ciemos zem sniega lavīnas gāja bojā 120 cilvēku, 326 jaunlopi, 584 kazas un aitas. Lavīna sagrāva 119 mājas un izpostīja 692 dār​zus un kūtis. Zaudējums tika lēsts 56 525 zelta guldeņos, kas tolaik bija milzīga summa. Lai gan sliktajos laika apstākļos glābšanas darbus bija ļoti grūti veikt, tomēr izdevās 180 cilvēkus izvilkt no sniega, daži no viņiem zem sniega bija atradušies 72 stundas. Visvairāk upuru bija Šveices Alpos 1720. gadā, kad zem lavīnas gāja bojā apmēram 300 cilvēku. Zaudēt nācās arī Napoleonam un Suvorovam. Abi karavadoņi kalnu nogāzēs zaudēja lielu skaitu karavīru pirmais 1799. gadā un otrais 1800. gadā. Pirmā pasaules kara laikā iemācījās mākslīgi izraisīt lavīnas. Karotāji centās ar lielgabalu vai mīnu palīdzību novirzīt lavīnas uz ienaidnieka pozīcijām. Diemžēl dati par bojāgājušajiem zem lavīnām ir pretrunīgi. Iespējams, ka gan Itālijā, gan arī Austrijā kara ziemās zem lavīnām gāja bojā 40 000-60 000 vīru. Tikai 1916. gada decembrī mākslīgi izraisītajā lavīnā dzīvības zaudēja 6000 Austrijas karavīru un tikpat daudz Itālijas karavīru. Alpos notikušajās cīņās gāja bojā mazāk karavīru nekā no lavīnām. *** Lavīnas sākas visaugstākajā vietā meža pusē. Negaidīti sākušos lavīnu var pamanīt agrāk, nekā mēs domājam. Ja vispār var runāt par sniega lavīnu pozitīviem faktoriem, tad jāmin tas, ka augšējie rajoni tiek ātri atbrīvoti no sniega segas. Ik gadu visā pasaulē ielejās iegāžas gandrīz miljons lavīnu un nogalina vidēji 200 cilvēku. Eiropā visbiežāk tas notiek Alpos, apmēram 25 lavīnas Šveicē. Visvairāk upuru prasīja lavīnas katastrofa Šveicē


1965. gadā, kad izkustējušais milzīgais Alalinas ledus šļūdonis apraka 58 strādniekus, kas Matmarkā būvēja aizsargdambi. 300 cilvēku gāja bojā "baltajā nāvē" 1992. gada bargajā ziemā Anatolijā, Turcijā. Pirms tam visvairāk upuru prasošā lavīnas katastrofa Alpos notika 1951. gada janvārī. Kalnos 10 dienu laikā bija sasnigusi 3 metrus bieza sniega sega. Negaidītā vētra izraisīja neskaitāmas lavīnas. Šveicē 1421 lavīnas laikā bojā gāja 98 cilvēki, tika sagrautas 1527 ēkas, nogalināti 800 mājlopi un izpostīta 2000 hektāru liela meža platība. Aus​trijā gāja bojā vairāk nekā simts cilvēku. Lai rastos lavīna, nepieciešama daudzu faktoru sakritība. Viens no biežāk minētajiem faktoriem ir tikko uzsnigušais sniegs. Jaunais sniegs palielina spiedienu uz veco sniegu. Tikko uzsniguša sniega svars atkarīgs no blīvuma, un 1 kubikmetra masa var būt no 30 līdz 250 kilogramiem smaga. Protams, svars atkarīgs arī no uzsnigušā sniega daudzuma. Stipras sniegavētras laikā pusmetru biezas sniega segas uzsnigšana uzkrāj 500 tonnas sniega uz vienu hektāru. Tiklīdz svaigi uzsnigušais sniegs iebrūk vecajā sniegā, mainās tā izturība. Līdz šim vecais sniegs noturēja svaigā sniega svaru. Pārejas periods stipras snigšanas laikā var ilgt vairākas dienas. Jo biezāka izveidojas svaigi uzsnigušā sniega sega, jo lielākas ir lavīnas briesmas. Aprēķini un pieredze rāda, ka līdz 30 centimetrus bieza kārta vēl neizraisa lavīnu. 50-80 centimetru bieza kārta jau ir ļoti bīstama, bet 80-120 centimetru tikko sasnigusī biezā sega draud ar lavīnu. Vislielākās lavīnas briesmas rodas tad, ja sniega sega sasniedz 120 centimetru biezumu. Otrs lavīnu izraisītājs ir vējš. Izpētīts, ka vietām vējš rada 50% lavīnu. Vējš sapūš svaigo sniegu, izveidojot ļoti bīstamas, tā sauktās sniega karnīzes, no kurām var sākt ceļu lavīnas.

Alalinas šļūdoņa nogruvumā 1965. gadā Matmarkas ūdenskrātuves aizsprosta būvēšanas laikā gāja bojā 58 strādnieki.


Šādus mīnmetējus lietoja Otrā pasaules karā lavīnu mākslīgai izraisīšanai. Trešais lavīnu izraisītājs ir zemes virsmas slīpums. Nogāzes ar slīpumu, kas mazāks par 22°, ir pret lavīnām drošas, tāpat apvidi, kur aug biezi meži un augsti koki. Lielas lavīnu briesmas ir nogāzēs, kuru slīpums ir lielāks par 25°. Šajā gadījumā pat 30 centimetrus bieza svaiga sniega kārta var izraisīt lavīnu, jo 80% no visām lavīnām rodas spēcīgas snigšanas laikā vai tūlīt pēc tās. īpaša uzmanība jāvelta stāvām nogāzēm, kur aug tikai lapegles. Kailās 50-60 grādu slīpās nogāzes nav lavīnbīstamas, jo uz tik stāvām nogāzēm sakrājas neliels daudzums sniega. Visbīstamākās ir 30-50 grādu slīpas nogāzes. Vairums sniega lavīnu neprasa cilvēku upurus un nenodara materiālos zaudējumus. Bet, ja analizējam kalnos notikušās katastrofas, kas prasījušas cilvēku dzīvības, 50% no tām izraisījušas tieši lavīnas.

Sausā sniega lavīna traucas ielejā ar ātrumu 380 km/h. Alpos upuru skaits parasti ir neliels un materiālie zaudējumi ari nav lieli, kas izskaidrojams ar labi izstrādāto brīdinājuma sistēmu. Tomēr, neraugoties uz to, laiku pa laikam notiek katastrofas, jo cilvēki nenovērtē kalnos draudošās briesmas vai ignorē brīdinājumus. Nākamais aprakstītais gadījums uzskatāmi pierāda cilvēku vieglprātīgo attieksmi pret savu dzīvību. 1982. gada 31. janvāra rītā vietējais radio pārraidīja šādu pretlavīnu brīdinājuma dienesta ziņu: "Kopš vakardienas Zalcburgas kalnos sasnigusi līdz 90 centimetru bieza sniega kārta. Spēcīgais


ziemeļrietumu vējš apdraud svaigi uzsnigušā sniega uzkrājumus augstajos kalnos, un lavīnas briesmas ir ļoti lielas. Arī tūrisma vietas tuvākajās dienās būs apdraudētas. Iesakām neizmantot maršrutus ārpus publiskajām slēpošanas takām un mežu masīviem!" Laika apstākļi tajā dienā bija ārkārtīgi slikti, bija bieza migla, pūta spēcīgs vējš un snigšana redzamību ierobežoja līdz desmit metriem. Neraugoties uz skaidri izteiktajiem brīdinājumiem un ārkārtīgi

Lavīna var nogāzt no sliedēm vilcienu.

Sniega lavīna parasti apstājas kalna pakājē.


Jau gadu simtiem meža cekuls sargā Andermatas ciemu no drošām lavīnu briesmām. sliktajiem laika apstākļiem, 15 skolēniem vecumā no 16 līdz 21 gadam un viņu trim pavadoņiem radās vēlēšanās doties slēpot uz netālo kalna nogāzi. 1400 metru augstumā notika tas, kam bija jānotiek: ar milzu troksni no Hohtrona kalna uz slēpotājiem nokrita tūkstošiem tonnu smaga slapja sniega lavīna. Tikai sešpadsmitgadīgais Stefans Beilingers spēja pats saviem spēkiem izkļūt no sniega un doties uz tuvējo restorānu pēc palīdzības. Kad 300 cilvēku meklēšanas grupa kopā ar 50 suņiem un ārstiem ieradās notikuma vietā un uzsāka darbu, viņi spēja izglābt tikai četrus slēpotājus. Jau 19. gadsimta beigās tika noteikti svarīgākie lavīnu tipi. Sausā lavīna, kas parasti rodas ziemā, sastāv no sausa sniega. Pavasaros biežāk rodas slapjās lavīnas, kas sastāv no slapja sniega. Pa visu nogāzi pārvietojošās lavīnas sauc par sniega noslīdeņiem, nogāžu iedobumos pārvietojošās lavīnas dēvē par gultnes lavīnām. Sausās lavīnas (agrākais nosaukums putekļu lavīnas) izraisa sauss, pulverveidīgs sniegs, kas neveido masu un tam nepieciešama gluda ledus virsma. Sausā lavīna dažreiz rodas pavasaros, bet pārsvarā tomēr ziemas vidū pēc sala un tam sekojošas snigšanas. Ja skatītos no malas, šī putekļu mākonim līdzīgā lavīna traucas lejup ar ātrumu līdz 380 kilometriem stundā. Baltu elli atgādina orkānveidīgie gaisa virpuļi, kas rada spēcīgu triecienu, un to ceļā esošās mājas tiek aiz​rautas līdzi kā sērkociņkastītes. 1928. gada 15. februārī sausā lavīna Šveicē Sustenas pārejas tuvumā 200 tonnu smagu klints bluķi uzsvieda 5 metru augstumā un aiz​nesa to 46 metrus tālu. Kāda līdzīga orkānveidīga lavīna Alpos simts


Retos uzņēmumos ir iemūžināti brīži, kad slēpotājs ar savu spēku izraisa lavīnu.

Bīstamās vietās uzceltie metāla, koka, metālrežģa un betona šķēršļi aizsargā apdzīvotas vietas un ceļus no lavīnām.

hektāru teritorijā nolauza simtgadīgus kokus. Cita, gandrīz 6 metrus plata sausā lavīna 1952. gada 2. decembrī no Alfencas upes tilta Austrijā nosvieda autobusu. No 35 pasažieriem gāja bojā 24. Par gaisa virpuļa stiprumu liecina tas, ka autobuss nemaz nesaskārās ar lavīnu! Tie, kurus pārsteidz sausā lavīna, bieži iet bojā nosmokot, jo smalkā sniega un gaisa sajaukums saspiež plaušas un nav iespējams paelpot. Par laimi, šāda tipa lavīnas ir visai retas.


Visbiežāk vērojamas slapjās lavīnas. Tās rodas atkušņa laikā, kad izmirkst sniega vai šļūdoņa apakšējā kārta. Slapjā lavīna kustas ar ātrumu līdz 100 kilometriem stundā, un tās spiediens var sasniegt 30-40, brīžiem pat vairāk nekā 100 tonnas uz kvadrātmetru. Slapjā šļūdoņa apakšējais slānis izmirkst. Tas var notikt arī agrā pavasarī pēc snigšanas, kad saule sasilda sniegu. Lavīnu briesmas ir lielas tad, kad slapjais sniegs iespiežas vecā sniega sasalušajā kārtā. Vecais sniegs iesūc sevī ūdeni, izveidodams bīstamu un slidenu sniega kārtu, pa kuru svaigais sniegs var sākt kustēties. Tad pietiek tikai ar nieku kādas balss, slēpotāja vai mežazvēra radītu vibrāciju, lai visa masa sāktu kustēties. Ieslīdot ielejās, slapjās lavīnas līdzi aizrauj akmeņus, augsni. Lavīna var veidot pat 30 metru biezu masu, kuras svars sasniedz simtiem tūkstošus tonnu. Šādā slapjā lavīnā nokļuvušajiem cilvēkiem izglābšanās iespējas ir minimālas, pat tad, kad upuris ir aprakts tikai 20-30 centimetru biezā sniega kārtā, jo ārkārtīgi blīvais sniegs ierobežo kustības un apgrūtina elpošanu. Kāds notikums 1974. gada decembrī šajā ziņā ir rets izņēmums: zem lavīnas apraktais sešpadsmitgadīgais jaunietis palīdzības ierašanos sagaidīja pēc 20 stundām. Ir ziemas, kad no augstajiem kalniem virzās veselas lavīnu sērijas. 1969. gada 24. decembrī Šveicē, Valē kantonā, Cināles kalnu ciema tuvumā atradās 14 vīrieši, kad bieza sniega kārta apbēra slēpošanas taku, pa kuru viņi slēpoja uz nogāzi. Virpuļojošā sniega masa apraka trīs vīriešus. Pārējiem vienpadsmit izdevās izglābties. Bet tas bija tikai sākums veselai sērijai katastrofālu sniega lavīnu. No Alpiem līdz Elbursa kalniem Irānā kalnu nogāzēs ir notikušas šā gadsimta visiznīcinošākās lavīnas. 1970. gadā tikai pirmajos trīsarpus ziemas mēnešos zem lavīnām bojā gāja vairāk nekā 200 cilvēku. Sevišķi lielus zaudējumus lavīnas nodarīja Francijā. Aprīļa vidū atkušņa sniegs izraisīja vairākus simttūkstoš tonnu smagus zemes noslīdeņus, kas pārvietojās ar neticamu spēku, un Monblāna ielejā saspieda Plateau d' Assys plaušu slimnīcas trīs palātas. Gāja bojā 72 pacienti, galvenokārt bērni un jaunieši. Divus mēnešus pirms šā notikuma lavīna apraka Valdizēras jauniešu naktsmītni un nogalināja 39 jaunos sportistus. Tajā ziemā arī Šveicē notika daudz upuru prasoša lavīnas katastrofa. 1970. gada 24. februārī Itālijas robežas tuvumā Rekingenā lavīnā gāja bojā 30 cilvēku. Šajā rajonā veselus 220 gadus nebija notikusi neviena lavīna. Šveice ir kalnaina zeme, tāpēc sakarā ar biežajām lavīnām šeit jau sen notiek to pētīšana. 19. gadsimta vidū no hronikām, baznīcu grāmatām un pēc kalnos dzīvojošo cilvēku novērojumiem tika savākti materiāli par lavīnām un to rašanās laiku. Pateicoties regulāriem novērojumiem, izrādījās, ka lavīnas rodas vienās un tajās pašās vietās. Šā milzīgā darba gaitā tika sastādīts lavīnu reģistrs, uz kā pamata eksperti varēja ieteikt cilvēkiem, kas dzīvo kalnu rajonos, pārcelties tur, kur lavīnu briesmas nedraud. Lavīnu kartes tika sastādītas arī citās valstīs, kur bija novērotas sniega lavīnas. Ar sarkanu iezīmēti lielu briesmu rajoni, un tur celtniecība ir aizliegta. Mazāk bīstami rajoni tika apzīmēti ar zilu krāsu, tur celtniecība ir atļauta, ievērojot attiecīgus noteikumus (piemēram, nostiprinātas sienas un lavīnu gadījumā obligāta evakuācija). Ar balto krāsu apzīmētajos rajonos ir atļauta neierobežota celtniecība. Zem lavīnas esošu cilvēku glābšana parasti ir cīņa ar laiku. Novērojumi rāda, ka viens no pieciem lavīnā nokļuvušiem cilvēkiem acumirklī iet bojā, bet 15-45 minūtes pēc katastrofas vēl ir dzīva viena ceturtdaļa upuru. Tikai 10% paliek dzīvi, ja atradušies sniega gūstā vairāk nekā divas stundas. Pat tad, kad meklēšanas grupām izdodas dažās minūtēs nokļūt līdz nelaimes vietai, upuru izrakšanai, piemēram, no metru biezas sniega segas nepieciešamas 10-15 minūtes. Diemžēl vairums no lavīnās iekļuvušiem atrodas ievērojami dziļāk, turklāt sniegs dažreiz ir ciets kā betons. Šodien glābšanas operācijās vislielākais palīgs ir cilvēka draugs suns. Labi izdresēts aitu suns zem sniega apraktu cilvēku saož jau no 30 metru attāluma, un, ja sniegs ir sauss, upuri atrod pat zem 5 metrus biezas sniega segas. Labam lavīnu sunim viena hektāra pārmeklēšanai pietiek tikai ar 20-30 minūtēm, tajā pašā laikā ar geofonu (skaņas aparāts, ko izmanto zem gruvešiem vai sniega esošu cilvēku meklēšanai) apgādātai 20 vīru glābšanas grupai tam vajadzētu 20 stundas. 1968. gadā lavīnu suns Deivoss dažu stundu laikā zem sniega atrada 11 cilvēkus, no kuriem četri vēl bija dzīvi.


Jau pirms gadsimta Lielā Senbernāra pāreja bija pazīstama kā savienojošs ceļš starp Šveices Ronas ieleju un Itālijas Aostas ieleju. Lai aizsargātu šoseju, lavīnbīstamās vietās tiek celti betona tuneļi. Vasarās 25 kilometrus garā kalnu pāreja bija kājām vai ar zirgiem ērti pārvarama. Bet ziemā, kad dienas kļūst īsākas, ceļā palikušie nak​šņo primitīvos šķūnīšos. 11. gadsimtā Svētā Augustīna ordeņa mūks, Aostas ercdiakons Bernards de Mentons kalnu pārejā nodibināja mājvietu, kur ceļiniekiem tika dota pajumte. Ziemā mūki no ceļiem notīrīja sniegu. 17. gadsimta vidū mūki un ceļinieki izmantoja suņus kā sargus un palīgus, bet tikai ap 1700. gadu atklāja, ka suņi spēj atrast cilvēku zem sniega. Lavīnu suņu leģendārā slava ir saistīta ar milzīgajiem sanbernāriem, ko mūki gadu gaitā bija izdresējuši. Pēdējo 200 gadu laikā suņi no lavīnu apakšas izrakuši apmēram 4000 cilvēku. Kad četrkājainie glābēji 18. un 19. gadsimtā atkal un atkal no sniega lavīnām izglāba ceļiniekus, par viņiem sāka stāstīt leģendām apvītus stāstus. Līdz šodienai nav zināms, vai šie suņi bija dresēti glābšanas darbiem. Zināms vienīgi tas, ka mūki sanbernārus izmantoja vispirms par sargsuņiem. Leģenda vēsta, ka sunim pie kakla bijusi piestiprināta neliela muciņa ar degvīnu, lai lavīnas upuris varētu tieši nelaimes vietā sasildīties un sagaidīt pirmo palīdzību. Diemžēl sanbernāi-i attīstības gaitā kļuva

Leģendārā lavīnu suņa Barija izbāzenis Bernes dabas muzejā. pārāk masīvi, un glābšanas darbiem pietrūka nepieciešamās asās ožas, tādēļ tos jau sen vairs neizmanto kā lavīnu suņus. Visslavenākais sanbernārs ir Napoleona karu laikā "kalpojušais" Bārijs, kas dzīvoja no 1800. līdz 1812. gadam. Bārijs tika izmantots kā lavīnu suns vairāk nekā desmit gadus. Šajā laikā tas izglāba 40 cilvēku. 41. izglābtais suni nogalināja, nodomādams, ka tas ir lācis. Augustīniešu klostera priekšniecība


slavenā suņa pīšļus uzdāvināja Bernes dabas muzejam, kur tika pagatavots izbāzenis. 1923. gadā notika Barija izbāzeņa rekonstruēšana, tās gaitā dzīvnieka kažoks sadrupa vairāk nekā 20 gabalos. Tomēr izdevās pagatavot jaunu izbāzeni, un tas līdz šai dienai ir Bernes muzeja vissvarīgākais eksponāts. Barija dzīve un leģendārā varonība padarījušas viņu par slavenāko zināmo lavīnu suni.


Krusa Spēcīga negaisa laikā bieži novērojama krusa, kas savukārt var sagādāt dažādus pārsteigumus. 1894. gadā Misūri štatā Bovinā no debesīm krita divdesmit centimetru lieli ledus gabali, vienā no kuriem tika atrasts pat sasalis bruņurupucis. 1930. gadā Vācijā pieci planieristi iekļuva spēcīgā negaisa mākonī un bija spiesti glābties, lecot ar izpletņiem. Ūdens tvaiku piesātinātajā negaisa mākonī vīri bija apledojuši. Brīnumainā veidā viens tomēr izglābās. Stipra krusa parasti rada aizraujošu skatu. Krusa liecina par spēcīgu augšup traucošos gaisa straumi, kas arī ir krusas izraisītāja (sk. zīm. 137. lpp.). Spēcīga negaisa laikā gaiss ceļas augšā ar tādu ātrumu, ka spēj līdzi aizraut pat diezgan smagus objektus. Ja cilvēkam spēcīgā vējā, kas pūš ar ātrumu 110 kilometri stundā, ir grūti noturēties kājās, varam iedomāties, kāds spēks piemīt gaisa straumēm, kas pārvietojas ar

Krusa Floridā, krusas graudi sabojājuši mašīnas pakaļējo stiklu. ātrumu 160 kilometri stundā. Negaisa mākoņi 4500-9000 metru augstumā ir piesūcināti ar ūdens un miglas tvaiku. Vētras gaisa strāvas ūdeni uzdzen augstumā, kur temperatūra ir zemāka par nulli. Pēc speciālistu aprēķiniem 1 kubikmetrs negaisa mākoņa sastāv no vairāk nekā astoņiem litriem ūdens. Ja ceļošās gaisa strāvas virzās ar ātrumu 110 kilometri stundā, negaisa mākonī ir pietiekami daudz ūdens, lai krusas graudi pirms nokrišanas uz zemes sasniegtu pat 7,5 centimetru diametru. Bet vidēji krusas grauda diametrs ir 3-10 milimetri un masa 0,1-4 grami. Bieži krusas graudi ir neparastas formas un asām malām. Neraugoties uz ārējo negludumu, krusas grauda kodols ir līdzens. Ja krusas graudu pāršķeļ uz pusēm, var redzēt gredzenus. Krusas grauda vidū ir sniega kodols (tā sauktā sniega grūba, kas sākumā bijusi vai nu ledus kristāls, vai sasalusi ūdens lāse), bet, mākoņos kustoties augšā lejā, pārklājusies ar ledus un necaurspīdīga sniega kārtu. Caurspīdīgas kārtas rada mākoņu siltākā un mitrākā lejasdaļa, kad krusas graudi un ūdens lāses saskaras, necaurspīdīgā kārta rodas mākoņu augšējos slāņos, kad ūdens tvaiki kondensējas uz mazā krusas grauda kristāla. Jo stiprāks negaiss, jo lielāki var būt krusas graudi. 1970. gada 3. septembrī Kofivilā, Kanzasā tika novērota krusa, kurā kāda grauda apkārtmērs sasniedza 43,75 centimetrus, svars 757,5 gramus! Kašastanā no debesīm nokrita krusas grauds, kura svars bija 1905,12 grami. 1958. gadā Francijā, Strasbūrā atrada 952,5 gramus smagu krusas graudu. No negaisa stipruma vien nevar zināt, vai tas līdzi atnesīs krusu vai ne. Daudz kas arī atkarīgs no tādiem vai citādiem apvidus klimatiskajiem apstākļiem. Tropiskajos rajonos krusa novērojama ļoti reti. Turpretim tur, kur kalnu virsotnes sniedzas līdz mākoņiem, krusa nav nekāds retums. Āfrikā, Viktorijas ezera apkaimē plakankalnē krusa nokrīt daudz biežāk nekā citur. Kenijā, Nandi kalnos esošajā Keričo gadā vidēji ir 132 krusas dienas. Dienvidfrancijas Alpos, Ziemeļitālijā, Rumānijā un Kaukāzā vidēji gadā ir 10 krusas dienas. ASV gadā apmēram 5000 reižu ir lietus ar krusu. Bieži krusa vērojama Vidējo


Rietumu prērijās, kur gada laikā 10 dienas līst lietus ar krusu. Dažos rajonos, piemēram, Klinšu kalnos krusa ir 20 dienas gadā. Tā nodara daudz lielāku postu nekā tornado. Austrālijā kāda spēcīga negaisa laikā krusa aptvēra 43 520 kvadrātkilometru lielu platību. Ilinoisas štatā 50 minūtes ilgušajā krusas lietū zemē nokrita 2 322 000 kubikmetri krusas, apklājot 30 x 81 kilometru plašu laukumu. ….. loc …..

Tā negaisa mākoņos veidojas krusas graudi. Kad krusas graudi augšup plūstošu gaisa strāvu dēļ kļūst lielāki un smagāki, tie var būt pat nāvējoši. Visvairāk upuru krusa prasīja 1888. gada 30 aprīlī Indijā, Moradabadā. Krusas lietū bojā gāja 246 cilvēki un vairāk nekā 1600 jaunlopu, aitu un kazu. Ļoti stipra krusa tika novērota Indijā 1961. gada 30. oktobrī. Stundu ilgusī krusa 45 ciematos nodarīja lielu postu. Bojā gāja 12 cilvēki, ievainoti tika 97. Nogalināja arī apmēram 1000 māj​lopu. Raža tika iznīcināta 4000 akru lielā zemes platībā. Pēc upura skaita un nodarītā posta otro vietu ieņem krusa, kas nokrita 1932. gada 19. jūnijā Ķīnā, Henanas provincē. Gāja bojā 200 cilvēku, tūkstošiem guva ievainojumus. Divas stundas ilgusī krusa nodarīja milzīgus zaudējumus vairāk nekā 400 ciemiem. Cilvēku upuri krusas laikā konstatēti arī mūsu kaimiņvalstī Krievijā. 1923. gada 10. jūlijā Rostovā krusas laikā gāja bojā 23 cil​vēki.

Parasti krusas graudi ir gludas formas, bet dažreiz izveidojas par nelīdzeniem ledus gabaliem. Šis tenisbumbiņas lieluma krusas grauds atrasts Teksasas štata rietumdaļā. 1952. gada 26. jūnijā 30 jūdzes uz dienvidiem no Otavas esošajā Kemptvilā krusa nodarīja lielu postu. Tikai stundas ceturksni ilgusī


1984. gada 12. jūlijā Minhene un tās apkārtne piedzīvoja šās apkārtnes vēsturē stiprāko krusu. Vairāk nekā 300 cilvēku guva ievainojumus, no tiem da|a smagus. Krusas graudi, no kuriem daži bija tenisbumbiņas lielumā, pārsita daudz jumtu un neskaitāmu daudzumu logu, izpostīja dārzus un tīrumus, tāpat sabojāja simtiem automašīnu un pat lidmašīnas. krusa izsita 5000 logu, nogalināja 500 suņu, kaķu un mājputnu, sabojāja 200 automašīnu un izsita neskaitāmus caurumus kādu simt māju jumtos. Zaudējums tika aprēķināts pusmiljona dolāru vērtībā. Spēcīga krusa parasti lielus zaudējumus nodara lauksaimniecībai. 1788. gada 13. jūlijā Francijā spēcīga krusa izraisīja badu, kas paātrināja Francijas revolūcijas sākšanos. Vislielāko postu putnu audzētājiem radīja krusa, kas krita 1953. gada 14. jūlijā Kanādā, Albertas provincē. Spēcīga krusa nogalināja 36 000 pīļu, arī tūkstošiem meža putnu. Tikai pēc četrām dienām krusa tajā pašā rajonā nogalināja vēl 27 000 pīļu. 1995. gada 5. maijā ASV vēsturē vislielāko postu radīja negaiss, kas sev līdzi atnesa spēcīgu krusu Vorsfortā Floridā. Kad no debesīm sāka krist tenisbumbiņas lieluma krusas graudi, uz festivālu sapulcējušies cilvēki steidzās meklēt glābiņu savās mašīnās. Tas patiešām bija brīnums, ka šādā krusā nebija neviena cilvēka upura. Apmēram simt cilvēku guva ievainojumus. Bet materiālos zaudējumus rēķināja miljonos dolāru.


Negaiss Bija karsta vasaras diena. Saule nežēlīgi dedzināja. Līdz dienas vidum debesis bija pilnīgi skaidras. Gaiss nekustīgs, it kā sastindzis. Tas tikai palielināja jau tā smago tveici. Tad pēkšņi sāka pūst viegls vējš, un debesis parādījās balti gubu mākoņi. Pamalē varēja saskatīt zilimelnu mākoni. Vēja dzītie baltie mākoņi tam tuvojās no augšas. Melnais mākonis auga un pamazām pārklāja visas debesis. Tā apakšējā, tumšā daļa mirdzēja sarkanā krāsā, bet virs tā rēgojās tikko savākušies baltie mākoņi. Galu galā satumsa ari tie. Krēsla pārņēma zemi. Pūta dzestrs vējš. Nokrita dažas rupjas lietus lāses. Kaut kur no tālienes bija dzirdams dobjš dārdiens. Pēkšņi ugunīga bulta izšķīlās no melnajiem mākoņiem, uz mirkli apgaismojot debesis un pēc tam

Laktveidīgais negaisa mākonis var pacelties pat līdz 18 000 metru augstumam.


Negaisa mākonis šķērsgriezumā. apdziestot. Tūlīt atskanēja stiprs pērkona dārdiens. Aizdunējis tālu debesīs, tas uz mirkli apklusa, bet tad no mākoņiem izšķīlās ugunis un sākās negaiss. Zibeņi plaiksnīja cits pēc cita, šķeļot tumšās debesis. Tie vienlaikus sākās vairākās vietās, krustojās, mākoņi tika pārklāti ar gaišām gaismas straumēm, tās krita lejā, locījās kā čūskas melno negaisa mākoņu vidū. Pērkons dunēja bez apstājas: rībiens sekoja rībienam, pārvēršoties grāvienos, kas izplatījās, piepildīja gaisu un no jauna apklusa. No pāršķeltajiem mākoņiem gāzās lietus. Bet nebija pagājusi pat ne stunda, kad negaiss sāka attālināties. Tas tagad trakoja desmit piecpadsmit kilometru attālumā; zibeņu atblāzma vēl bija redzama, bet pērkona rībieni bija dzirdami kā vāja dunoņa. Debesis ātri noskaidrojās. Gaisā varēja just patīkamu dzestrumu. Tveicīgā karstuma it kā nebūtu bijis. Negaiss bija pārgājis. Spēcīga negaisa laikā zibeņo visur: vieni zibeņi uzšķiļas mākoņos, citi zigzagveidīgi iet no mākoņiem uz zemi vai no zemes uz mākoņiem. Ja novēro zibeņus negaisa laikā, tie nav vienkrāsaini. Virs zemienēm zibens pārgāja no viena uz citu mākoni, krāsaini mirgojot. Vienlaikus citā vietā parādījās vēl kāds zibens: tas nāca no mākoņa un spēra līdz zemei; tā gaisma bija spilgti balta ar zaļganu ēnojumu. Sāņus, augstajos mākoņos zibeņoja violeti zibeņi. Tie skaisti izgaismoja tumšos mākoņus, starp kuriem laiku pa laikam locījās gaišs zibens.

Zibens spēriena sašķeltais koks. Lielāka varbūtība, ka zibens var iespert vientuļā mājā vai uz klaja lauka esošā kokā.


Spēcīga negaisa laikā zibens iesper kokā. Zibens dažreiz cilvēkiem nodara daudz ļauna. Līdz zemei nonākušais zibens var nolauzt vai pāršķelt koku, aizdedzināt māju, siena gubu, atkausēt vai sametināt dzelzs, vara un cinka gabalus, zelta un sudraba priekšmetus; tas var nogalināt cilvēkus un lopus. Nogalinot dzīvas radības, zibens tām parasti atstāj spēcīgas apdeguma čūlas. "Sākumā domāju, ka Evelīna ir tikai zaudējusi samaņu," atcerējās Volfgangs E Baiers no Peisenbergas. 1992. gada 21. jūlijā četrdesmitvienu gadu vecais advokāts medībās kopā ar sievu sēdēja novērošanas tornī. Laulātais pāris sēdēja viens pret otru ar mugurām. Debesis bija skaidras, bet apmēram 20 kilometru tālumā trakoja negaiss. "Pēkšņi sāka smidzināt lietus, un tūlīt samērā tuvu nogranda pērkons. Es pagriezos un gribēju sievai pateikt "Nāc, iesim", bet viņa bija galvu ierāvusi plecos, acis izvalbītas. Centos viņu atmodināt, jo domāju, ka viņa ir pārbijusies no dārdoņas. Bet tad viņas kastaņbrūnajos matos kreisajā pusē pie deniņiem pamanīju izbalējušu vietu. Divu centimetru platumā galvaskauss bija izkusis. Sapratu, ka viņu ķēris zibens. Es tajā pašā laikā labajā rokā sajutu vieglu skrāpējumu, lai gan mūsu muguras atradās ne vairāk kā desmit centimetru attālumā viena no otras." Vēlāk eksperti noskaidroja, ka zibens bija iespēris novērošanas

Vairumā ASV statu gada laikā uz vienu kvadrātkilometru nonāk viens zibens spēriens. Ši lieliskā


fotogrāfija uzņemta Taksonā, Arizonā. tornim blakus esošās egles galotnē, nogājis pa stumbru lejā un pa zaru trāpījis Evelīnai. Zibens izgāja cauri sievietes galvai un krūtīm, izkausēdams kaklā pakārtā binokļa plastikas lēcas, tad virzījās tālāk pa kājām līdz papēžiem un pa kāpņu margām zemē. Cilvēks, kam trāpījis zibens, parasti neiet bojā, bet var uz visu mūžu palikt kropls. Kāds, ko saspēris zibens, kļūst kurls vai akls, citi zaudē runas spēju, vēl kādam tiek bojāti locekļi. Savdabīgs pasaules rekords pieder ASV Virdžīnijas štatā dzīvojošajam Rojam Salivenam, kas 35 gadu laikā piedzīvojis septiņus zibens spērienus, tomēr izglābies samērā viegli. Viņš gan kļuva puskurls, viena zibens šautra plecā atstāja deguma čūlu, un vairāku zibeņu iesperšanas laikā nedaudz apsvila mati. "Pirms zibens spēriena man parasti mati sasprogojas," atceras Salivens. Zibens vienlaikus var nogalināt vairākus cilvēkus. Kad tas ir sazarots un iesper ļaužu pūlī vai lopu ganāmpulkā, tad tas prasa daudz upuru. 1918. gadā ASV Jūtas štatā nogalināja kopumā 504 aitas. Mūsu planēta ir zibens planēta. Gada laikā uz zemeslodes vidēji rodas 45 000 negaisa mākoņu. Piemēram, Floridā gadā ir 80 negaisa dienu, Centrālāfrikā 140. Visstiprākā negaisa apvidus ir Ugandā, Kampalā, kur gada laikā zibens sper un trako vismaz 180 dienu. 1952. gadā Ugandā tika reģistrētas 242 negaisa dienas. Ik sekundē zemi skar apmēram simts zibens spērienu, un katru gadu no zibens iet bojā vairāki tūkstoši cilvēku. Tropiskajos platuma grādos negaisa mākoņi atrodas augstu, un tādēļ tikai katrs astotais zibens sasniedz zemi. Jo augstāka ēka, jo lielāka varbūtība, ka zibens tai var trāpīt. Novērots, ka 10 metru augstā mājā zibens iesper ik pēc 120 gadiem, 20 metru augstā celtnē reizi 30 gados, un 50 metru augstu ēku zibens sasper 4,5 gadu laikā. Vienā no augstākajām ēkām pasaulē, Empire State Building gada laikā zibens iesper 23 reizes. Reiz Čikāgas lidlauka tuvumā nosēšanās atļauju gaidošā lidmašīnā 20 minūšu laikā zibens iespēra četrreiz. Katru gadu zibens spērieni ASV izraisa apmēram 10 000 meža ugunsgrēku. Eiropā zibens upuru skaits jūtami samazinās, jo arvien mazāk cil​vēku strādā laukā. Piemēram, Vācijā 19. gadsimtā gāja bojā 300 cilvēku gada laikā, laika posmā no 1952. līdz 1962. gadam kopumā bija 375 zibens upuri. No 1981. līdz 1991. gadam gāja bojā 81 cilvēks, turklāt 1991. gadā zibens nāvīgi ievainoja tikai 6 cilvēkus, bet mazāk cieta 42.

Tā notiek tad, kad zibens iesper elektriskajos vados. Lai gan atomlaikmeta cilvēks mašīnā vai mājā zibens dieva dusmu priekšā jūtas visai drošs, tomēr nav iespējams noslēpt bailes no zibens bultas. Zibens sasper ceļotājus, telti gulošos, kājāmgājējus, riteņbraucējus. Zibens var izraisīt lidmašīnas katastrofu, sabojāt telefoncentrāles, datorus, videokameras, televizorus, apgaismes ierīces un signalizācijas sistēmas. Ar spēcīgām lietusgāzēm negaiss var izraisīt plūdus. 1992. gada 21. jūlijā spēcīgs negaisa mākonis virzījās pāri Francijai un Vācijai. Zibeni un pērkona


grāvienus pavadīja orkāna vēji, lietusgāzes un spēcīga krusa. Vācijā, Francijā un Šveicē plūdos, zemes noslīdeņos, katastrofās un ugunsgrēkos gāja bojā 15 cilvēki. Karlsrūē zibens reģistrēšanas dienests Blitz 24 stundu laikā reģistrēja 66 583 zibens spērienus. Par zibens kā pirmatnējas dabas parādības rašanos pēdējo 250 gadu laikā izvirzītas apmēram 30 teorijas. Jaunākais skaidrojums par zibens rašanos ir šāds: zibens spēcīgās dabiskās dzirksteles izlādēšanās starp mākoņiem un zemi notiek tad, kad elektriskā lauka intensitāte ir 25-50 kV/m, turklāt potenciālu starpība zibens ceļā var sasniegt 500 miljonu voltu. Bet daļa zinātnieku ir pārliecināti, ka nākamais skaidrojums par zibens rašanos ir vispieņemamākais. Kad mitrais gaiss ceļas augšup, lielā augstumā atmosfēras aukstajos slāņos izveidojas krusas graudi, kas, krītot zemē, sāk kust, bet gaisa strāvas ūdeni sadala pozitīvi un negatīvi lādētos pilienos. Izveidojas spēcīgs elektriskais lauks. Zibens ir elektriskā lauka pēkšņa izlādēšanās. Līdz ar to zibens nav nekas cits kā milzīgs īssavienojums. Zibens var notikt visur, kur veidojas elektriskais lauks: vulkāna izvirduma dūmu stabos, atombumbas izmēģinājuma sprādziena mākoņos, sniega un smilšu vētrās un pat uz citas planētas. Zibeņi pēc sava veida ir ļoti dažādi. Reti zibens virzās taisnā līnijā. Parasti tas izlokās zibens ir it kā dažās vietās lauzts un zigzagveidīgs. Dažreiz zibeņi gaisā griežas kā skrūves, spēcīga negaisa laikā debesīs parādās skaisti, daudzzaraini zibeņi. Nonākot zemē, zibens var sakausēt smiltis. Dažreiz sakusušās smiltis zibens ceļā izveido vienu vai vairākas caurules. Šīs caurules tiek dēvētas par zibens bultām. To garums dažreiz ir pusmetru un pat vairāk. Ļoti daudz šādu bultu tiek atrastas vietās, kur zemes virsma ir smilšaina un mitra. Ja zibens ir zarains, tad arī smiltīs paliek kausējuma nospiedumi. Tas pierāda, ka zibens ir ļoti karsts. Zibens ilgst tikai 0,2 sekundes. Šajā laikā dzirkstele starp mākoni un zemi augšup lejup skrien pat vairākus desmitus reižu. Tā kā zibens zibsnis ilgst ļoti īsu laiku, tad nav iespējams pamanīt, ka bieži zibens sper ačgārni no lejas uz augšu. Šādos gadījumos zibens bulta sazarojas augšpusē. Zibeņi parasti nav garāki par 2-3 kilometriem. Tomēr ir redzēti arī garāki. Jo stiprāks negaiss, lielāki, blī​vāki un tumšāki ir negaisa mākoņi, jo garāki ir arī zibeņi. Visai spēcīga negaisa laikā debesīs parādās zibeņi, kuru garums var sasniegt pat 6000 metru. Ir reģistrēti arī ļoti gari horizontālie zibeņi. Protams, paliek jautājums, cik ticami ir šie dati.

1983. gada 11. augustā Neimarktā Vācijā zibeņi iespēra 110 kilovatu transformatorā, kas augstās temperatūras dēļ uzsprāga. Zibeņu fizikālie rādītāji ir iespaidīgi. Strāvas stiprums var sasniegt 100 000 ampēru un strāvas sprie​gums vairākus miljonus voltu, bet zibens strāvas kanāla apkārtmērs ir 145 . tikai daži centimetri. Zibens pārvietojas ar ātrumu 30 000 kilometru stundā (pēc citiem datiem 1601600 kilometru sekundē), un tā temperatūra sasniedz 30 000 grādu. Katrs zibens metrs spīd ar tādu pašu


spilgtumu kā miljons simtvatīgu spuldžu. Zibens sasildītais gaiss izplešas eksplozīvi, radot grāvienus. Zibens ilgst īsu brīdi, lai gan lielā spilgtuma dēļ cilvēkam šķiet, ka tas ir ievērojami ilgāks. Par lodveida zibeni droši vien ir dzirdējis katrs. Daļa zinātnieku lodveida zibeni uzskata tikai par acs tīklenes optisko mānu. Gadījumā, kad cilvēks redz zibeni un skatienu novirza sāņus, gaismas punkts virzās līdzi. Tas, protams, ir viens no iespējamiem izskaidrojumiem, tomēr ir daudz cilvēku, kas apliecina, ka redzējuši lodveida zibeni. Lodveida zibens ir spīdošs, lodveida formas 10-20 centimetru diametra veidojums, kas ilgst dažus desmitus sekunžu. Lodveida zibens pārvietojas samērā lēni, lēcienveidīgi, iekšējās skaņas pavadībā un pazūd vai nu nemanot, vai ar spēcīgu sprādzienu. Negaisa mākoņos lodveida zibens ir novērots līdz simt reižu biežāk nekā zemes tuvumā. Dzīvojamās ēkās lodveida zibens var iekļūt pa atvērtu logu, elektriskajiem vai telefona vadiem. Lodveida zibeni uzskata par plazmas parādību, lai gan apmierinoša skaidrojuma trūkst. Iespējams, ka lodveida zibens ir milzīga elektriskā dzirkstele, kuras rašanās ir mīklaina. Zibens ir bīstams, lai gan cilvēkus tas skar gaužām reti. Negaisa laikā baiļu sajūta ir neiedomājama. No bailēm cilvēks negaisa laikā dara daudz tāda, kas neglābj, bet gluži pretēji tuvina bojāejai. Ir jāzi na, ka zibens pirmām kārtām sper augstākajos priekšmetos kokos, torņos, klintīs. Jāzina, ka ne visi priekšmeti pievelk un novada zibeni vienādi. Visbiežāk zibens iesper pie dīķiem un akām esošos kokos un īpaši dažnedažādos metālos. No zibens nav jāslēpjas zem kokiem, jo tur zibens var iespert vieglāk nekā klajā laukā. Tiem, kas, negaisam tuvojoties, atrodas kalnos un īpaši uz augstām klintīm, jācenšas pēc iespējas nonākt līdzenumā. Ja zibens pārsteidz, nākot no siena pļavas, lauka vai meža, gudri ir turēties tālāk no izkapts, dzelzs grābekļa, lāpstas vai cirvja, vienu vārdu sakot, no jebkura dzelzs rīka, jo tie zibeni pievelk ļoti labi. Uz lauka, ielas vai pagalmā zibens laikā nedrīkst atrasties barā, jo zibens drīzāk var iespert ļaužu pūlī nekā vienā cilvēkā. Tāpat neiesaka nogulties, jo tieši zemes tuvumā zibens sasniedz milzīgu spriegumu. Speciālisti iesaka, esot atklātā laukā, zibens laikā pietupties, kājas saspiežot cieši kopā, galvu noliekt uz pleca un ar rokām aptvert ceļus. Tādā gadījumā ir liela varbūtība, ka zibens neiespers. 1988. gada 8. februārī maršrutā Hanovera Diseldorfa lidojošā lidmašīna SA 227-AC Metro III 13 kilometrus no mērķlidlauka nokļuva negaisa mākonī. Zibens saspertā lidmašīna zaudēja vadību un uzsprāga gaisā. Gāja bojā arī lidmašīnas 19 pasažieri. Tāpat negaisa laikā nav labi atstāt vaļā istabas logus un durvis un sēdēt to tuvumā, nevajag satvert durvju metāla rokturi ja zibens iesper mājā, tad tas izvēlas ceļu, kas elektrību laiž vieglāk cauri. Jau sen novērots, ja mājai blakus atrodas augsts koks, piemēram, papele, tad zibens biežāk iesper kokā nekā mājā. Vairākkārt redzēts, kā zibens iesper augstā baznīcas tornī, neaizskarot pašu baznīcu. Augsts koks un baznīcas tornis, uztverot zibeni, tādējādi novada to sāņus no mājas. Ja zibens iesper kaut kur pilsētā, tad tas izveido magnētisko lauku 1,5 kilometru rādiusā, pārspriedzes dēļ sabojājot elektroniskas ierīces. Vācijā zibens nodarītais zaudējums telefoniem, sadzīves elektronikai, datoriem un ugunsdzēsības iekārtām tiek lēsts vairāku miljardu marku vērtībā. Bet, ja apdrošināšanas kompānija vai pasts pazaudē​tu savus datus, tad tā būtu katastrofa. Vai ir iespējams kaut ko iesākt, lai zibens pēc iespējas retāk iespertu mājā vai citās ēkās? Iespējams gan. Amerikas valsts darbinieks un zinātnieks Bendžamins Franklins izgudroja un pēc vairākiem mēģinā​jumiem 1751. gadā konstruēja īpašu dzelzs stieni, ko sāka dēvēt par


Lai gan zibens ir bīstama dabas parādība, esam tam daļēji parādā par savu eksistenci. Šo atklājumu 1953. gadā izdarīja amerikāņi Stenlijs L. Millers un Harolds K. Urijs pasaulslavena eksperimenta gaitā. Zinātnieki gribēja uzzināt, kā apmēram pirms 4 miljardiem gadu izcēlās dzīvība uz Zemes. Eksperimentētāji kolbā (1) sāka vārīt ūdeni un tvaiku novadīja retortē (2), kur bija gāzes, no kurām sastāvēja pirmatnējā atmosfēra: ūdeņraža, metāna un amonjaka sajaukums. Trūka tikai vēl enerģijas, lai šajā pirmatnējā "zupā" izraisītu ķīmisko reakciju. Millers caur stikla kolbu (3) novadīja augstspriegumu. Dzirksteles lidoja. Pēc atdzišanas (4) gāzes kondensējās. Šajā šķidrumā tika atrastas trīs no 20 aminoskābēm, kas veido dzīvību uz Zemes. zibensstieni un ko šodien saucam par zibensnovedēju. Zibensstienis ir 4 metrus garš un dažus centimetrus resns dzelzs stienis. Tā gals ir ass, klāts ar varu. Tas tiek darīts tāpēc, lai tas nerūsētu. Šāds stienis tiek uzstādīts uz mājas jumta, pie tā apakšējā gala tiek piestiprināts tērauda troses gals. Trosi vajag labi nodarvot. Kabelis ir cieši savienots ar stieņa apakšējo galu, vairākās vietās piestiprināts pie mājas jumta un pa sienu novadīts lejā līdz zemei. Tad kabeļa apakšējais gals tiek ielaists ar ūdeni pilnā 5-6 metrus dziļā akā vai bedrē, kas ir piepildīta ar koksa vai parastajām kokoglēm. Gadījumā, ja zibens iesper zibensstienī, elektrība pa stieni, kabeli, oglēm un bedrē esošo ūdeni nonāk tieši zemē. Jāatgādina, ka slikti uzstādīts zibens​novedējs ir pat bīstamāks nekā, ja tā nav. Vēl 18. gadsimtā ticēja, ka ar zvanu zvanīšanu negaisa laikā var izsargāties no zibens spēriena. Šī māņticība prasījusi daudz upuru. Piemēram, Vācijā 30 gadu laikā zibens pēc zibensstieņa izgudrošanas iespēra 400 baznīcas torņos un nogalināja 120 zvaniķu. Anglijā tajā pašā laika posmā gāja bojā 103 zvaniķi.


Pirms sāka izmantot zibensnovedēju, cilvēki cīnījās ar māņticību un centās pasargāt celtnes "Dieva taisno dusmu priekšā".


Epidēmijas .

.


Epidēmiju iemesli Antīkā laika cilvēki iztēlojās epidēmijas kā neredzama ienaidnieka nāvīgu triecienu. 5. gadsimtā pirms Kristus dzīvojošais grieķu filosofs Empedokls bija viens no pirmajiem, kas domāja, ka infekcijas slimībām var būt arī patiesi dabīgs cēlonis. Diemžēl šī doma ilgu laiku nerada atbalsi, un gan filosofa līdzgaitnieki, gan nākamajā gadsimtā dzīvojošie cilvēki bija pārliecināti, ka infekcijas slimības ir saistītas ar sliktu laiku un izplatās pa gaisu. Viņi skaidroja slimību izplatīšanos ar Saules, Mēness un zvaigžņu stāvokli, kā arī vulkānu izvirduma laikā no zemes izplūdušajām gāzēm un tvaikiem. 1580. gadā itāļi atklāja, ka debess ķermeņu ietekme izraisa slimības, ko viņi sāka dēvēt par influenza. Daudzi ārsti bija pārliecināti, ka zināmas slimības rodas no līķu smakas vai izplatās no purviem un vircas bedrēm. Priekšstats par to, ka slimība varētu izplatīties no cilvēka uz cilvēku vai no dzīvnieka uz cilvēku, ir diezgan sens, bet tam piekrita tikai nedaudzi. Ja neskaitām, ka dažos klosteros izgatavoja zāļu mikstūras, tad re​dzams, ka viduslaikos nebija nekādu iespaidīgu līdzekļu ne pret infekciju, ne citām slimībām.

Žurkas blusa (palielināta). Daudzas blusu sugas izplata mēra baciļus, kas vairojas blusas kuņģī un nokļūst sakostā dzīvnieka vai cilvēka organismā. Noslēpuma plīvurs par slimību izcelšanos un to izplatīšanos nokrita tikai tad, kad tika izgudrots mikroskops. Jau 1658. gadā, kad mikroskops bija tikko pilnveidots, vācu zinātniekam Atanasijam Kiršneram ienāca prātā pārdroša doma, ka mēri izraisa acīm nesaskatāmi dzīvi organismi. Bet tikai 19. gadsimta 60. gados Luijam Pastēram ar zināt​nisko eksperimentu palīdzību izdevās nismu un vīrusu grupas, no kurām sākas vairums epidēmisko slimību. Noskaidrojās, ka sporaiņi (Sporoza) izraisa, piemēram, malāriju un miega slimību, turklāt slimības tālākais pārnēsātājs un tās attīstības viens no neiz​bēgamajiem posmiem ir malārijods (Anopheles). Mēri, holeru un daudzas citas infekcijas slimības izraisa baktērijas. Bet par tām vēl sīkākas ir tīfu izraisošas riketsijas, un tikai elektronmikroskopā saskatāmi gripas, baku un dzeltenā drudža vīrusi.


Šī 17. gadsimta grāmatas ilustrācija dod priekšstatu par slimību izplatīšanos viduslaikos. Ticēja, ka cilvēkiem slimības atnes ļauno dēmonu dvaša. pierādīt teoriju par infekciju slimību ierosinātājiem,, Tajā pašā laikā angļu ķirurgs Džozefs Li sters nāca klajā ar teoriju, ka epidēmiskās infekcijas slimības var izplatīties pa gaisu kā vieglas, ziedputekšņiem līdzīgas vielas. Tomēr pagāja vēl gadu desmiti, pirms zinātnieki atklāja četras mikroorga​ Šodien mēs zinām, ka atšķirīgu infekciju izraisītāji arī vairojas atšķirīgi. Gripas vīrusi var izplatīties šķaudot vai klepojot, iekļūt otra cilvēka organismā caur muti vai degunu. Holeras un tīfa baktērijas organismā nokļūst ar inficētiem produktiem vai dzeramo ūdeni. Bet dzelteno drudzi un malāriju izplata odi. Zināmos zemeslodes rajonos ir pastāvīgas holeras un tīfa briesmas, un pēc zināma laika sākas masveida slimību izplatīšanās. Līdz ar to šīs slimības ir endēmiskas. Bet, ja kara vai bada dēļ dzīves apstākļi krasi pasliktinās, vājinās arī sabiedrības pretestība pret slimībām, un tad var rasties tāda vai citāda infekcijas slimības epidēmija. Tikai retos gadījumos slimība izplatās pa visu pasauli, un tad tā tiek dēvēta par pandēmiju.

Glābjošā pelējuma sēnīte, kas ir izejviela penicilīna pagatavošanai. Infekciju straujas izplatīšanās reizē var nomirt miljoniem cilvēku, bet izdzīvojušo organismā (piemēram, liesā, aknās, vairogdziedzerī u. c.) attīstās tā sauktās antivielas, kas daudzos gadījumos aizsargā cilvēka organismu no jauniem slimību izraisītājiem. Šādi cilvēki attiecībā pret konkrētu infekcijas slimību kļuvuši imūni. Mūsdienās tiek aktivizēta vāju antivielu ievadīšana cilvēka organismā, lai novērstu dzīvībai bīstamu slimību rašanos. Līdz ar to ir iespējams radīt aktīvu imunitāti pret veselu rindu nāvīgu infekcijas slimību. Piemēram, pateicoties visaptverošai vakcinēšanai, 20. gadsimta 70. gadu beigās saslimšana ar bakām kļuva par retumu. Veselības aizsardzības iestādes infekciju slimību izplatīšanos ierobežo tādējādi, ka nosaka karantīnu tajos gadījumos, kad rodas šaubas. Diemžēl daudzu infekciju slimību izplatību ir grūti ierobežot, un, pateicoties masu tūrismam, gripas vīrusa jaunajam paveidam pietiek tikai ar divām nedēļām, lai tas izplatītos pa visu zemeslodi.


Daži vīrusi, arī gripas vīrusa tips A2 ir ar visai mainīgu raksturu. Gripas rašanās apvidū esošajās laboratorijās noņem vienu vai vairākas vīrusa paveida paraugus un nosūta tās starptautiskajiem centriem. Tur tie tiek salīdzināti ar agrāk savāktajiem materiāliem un tiek apstiprināts, pie kuras pamatgrupas atsūtītais paraugs pieder. Ja tā ir jauna tipa slimība, paraugi tiek nosūtīti uz laboratorijām vakcīnu izgatavošanai. Tātad no laboratorijas iespējams jau nedēļu pēc epidēmijas sākšanās nosūtīt atbilstošas vakcīnas uz tām zemēm, kuras apdraud attiecīgais vīruss. Šajā pētniecības darbā tika noskaidrots, ka ir 80 gripu un iesnas izraisošu vīrusa paveidu. Tas apgrūtina universālu, visiem gadījumiem iedarbīgu vakcīnu ražošanu. Neredzamais ienaidnieks Pārtikusi un ziedošā Atēnu pilsētvalsts Atikā, senajā Grieķijā, pēc uzvaras karā ar persiešiem baudīja iegūto varu. Tomēr radušās domstarpības, ko veicināja Spartas un Atēnu pretējās politiskās intereses, 431. gadā pirms Kristus noveda pie Peloponēsas kara sākšanās. Šī saspringtā situācija Atēnās veicināja epidēmiju izplatīšanos. Šajā karā Atēnām neveicās un uz pilsētu plūda bēgļu straumes. Atēnu vadonis (stratēgs) Perikls lika tautai paslēpties aiz tā sauktā Garā mūra. Daļa bēgļu atradās nometnē pie tempļa slavenajos laukumos, daļa patvērumu atrada torņos, pilsētas mūru nišās vai vienkārši pie Garā mūra uzceltajās būdelēs. Atēnas kļuva bezcerīgi pārapdzīvotas. No šodienas viedokļa sanitārie apstākļi bija briesmīgi: visur bija smir​doši atkritumi un mēslu čupas. Radās gandrīz vai ideāli priekšnoteikumi epidēmiju sākumam. Par to, kas tolaik notika, mums vēsta Atēnu valsts darbinieks, Perikla ass kritizētājs Tukidīds. Pēc viņa vārdiem epidēmija plosījās no 430. līdz 428. gadam pirms Kristus. "Nav citu datu par šādu vispārēju saslimšanu, kas būtu prasījusi tik daudz cilvēku dzīvību," rakstīja Tukidīds.

Perikla krūšutēls. Slimības pirmā pazīme bija stipras galvassāpes, pēc tam sekoja mēles un rīkles iekaisums. Radās elpošanas traucējumi, elpošana bija apgrūtināta. Tad sekoja iesnas un kakla sāpes, vēlāk slimība pārņēma krūškurvi, un radās ļoti sāpīgs klepus. Pēc tam pasliktinājās kuņģa darbība, tas radīja sāpes, nelabu dūšu un vemšanu. Slimnieka ķermenis apsārta un noklājās ar čūlām. Slimniekiem bija tik augsta temperatūra, ka viņi nespēja ciest arī visplānāko segu Kad epidēmija sasniedza savu augstāko punktu, tūkstošiem atēniešu bija miruši. Vissarežģītākā situācijā bija nonākuši bēgļi un nabadzīgie, bet galu galā līdzīgā mērā cieta visa Atēnu sabiedrība. un gulēja pilnīgi kaili savās guļamvietās. Daudziem radās vēlēšanās lēkt aukstā ūdenī. Visi viņi cieta mokošas slāpes. Daudzi slimnieki, kas mocījās ar smagu caureju, mira pēc nedēļas, citi vēlāk. Kas izdzīvoja, kļuva pret slimību imūni. Bet daļa izdzīvojušo zaudēja atmiņu, roku un kāju pirkstus, ģenitālijas. Slimība izplatījās ar milzīgu ātrumu. Daudzi slimnieku kopēji mira kā mušas, tāpēc slimnieki bieži vien palika bez palīdzības un kā ēnas klunkuroja līdz akai vai, zaudējuši spēkus, palika bez ūdens. Bet vismulsinošākais bija tas, cik ātri slimniekiem zuda jelkāda dzīvotgriba. Inficētie izturējās kā nāvei


nolemti. Visstiprāk epidēmija skāra zemnieku bēgļus. Savās pieticīgajās pajumtēs daudzie slimnieki turklāt vēl cieta no karstās vasaras. Slimniekam tika laupīta cilvēciska dzīve. Tukidīds rakstīja: "Viņi mira pilnīgā haosā. Līķi gulēja cits uz cita tieši tā, kā nāve viņus bija pārsteigusi." Tempļi pārvērtās par masu kapiem tiem, kas bija nākuši

tur meklēt glābiņu. Dīvainā veidā suņi un maitasputni izsargājās no līķu kalniem vai "nosprāga tūlīt, kad bija piedūrusies mirstīgajām atliekām". Daļa ģimeņu mirušos pēc senas tradīcijas sadedzināja, diemžēl pietrūka dedzināšanas materiālu. Bet svešinieki bieži rīkojās savādāk, viņi savus tuviniekus iemeta ugunī, vēl pirms tie bija miruši. Atēnieši veltīgi meklēja slimības cēloni vai pretzāles. Sākumā viņi epidēmijā vainoja spartiešus. Viņi uzskatīja, ka ienaidnieki saindējuši Pirejas akas, jo tieši tur, Atēnu ostā tika konstatēts epidēmijas sākums. Pēc grieķu rakstnieka Plūtarha vārdiem, atēnieši nosodīja arī savu vadoni Periklu, pārmetot viņam, ka pilsēta ar savu pārapdzīvotību arī veicinājusi epidēmijas rašanos. Viņš tika vainots arī izšķērdībā. Neraugoties uz to, 429. gadā pirms Kristus viņš atkal tika ievēlēts par stratēģu. Tauta ļaunu prātu uz viņu vairs neturēja, kad briesmīgā slimība laupīja Periklam māsu un dēlus. Tajā pašā gadā par epidēmijas upuri krita arī pats Perikls. Masveidīgajā slimošanā ļaudis saskatīja dievu ļaunprātību, kas slimību izmantoja kā atmaksu. Apollonu, grieķu gaismas dievu, uzskatīja par ļaunā atvairītāju un veselības sargu. Kad slimība uzliesmoja ar jaunu sparu, Apollona svētītās Dēlas salas iedzīvotāji epidēmijā bojāgājušo mirstīgās atliekas izraka un ar kuģiem tās ieveda jūrā. Ar šo attīrīšanos cilvēki cerēja Apollona dusmas atvai​rīt. Beigu beigās epidēmija norima. Vēsturniekiem vēl līdz šai dienai nav skaidrs, kas tā par slimību bija. Tiek minēts plaušu mēris, bakas vai tīfs. No Tukidīda apraksta izriet, ka visticamāk tas bija šarlaks. Bet neviena no šīm slimībām neatbilst tādu pašu slimību mūsdienu simptomiem. Lai arī kāda slimība tā būtu bijusi, epidēmija būtiski pavājināja atēniešu pretošanās spējas. Tiek lēsts, ka no Atēnās esošajiem cilvēkiem nomira viena trešdaļa. Pilsētas iedzīvotāju vidū sākās jukas. Karavīri zaudēja tik daudz vīriešu, ka dzīvi palikušie vairs nespēja atsist ienaidnieka uzbrukumus. 404. gadā pirms Kristus Atēnas piedzīvoja pilnīgu zaudējumu. Viena pasaules vēstures nodaļa bija beigusies.


Melna nāve Neviena cita epidēmija nav prasījusi tik daudzu cilvēku dzīvības kā melnā nāve jeb mēris. Savu vārdu šī bīstamā infekcijas slimība ieguva no melnajiem plankumiem uz ādas, ko izraisa iekšējā asiņošana vai inficētas blusas kodiens. 6. gadsimtā Ēģiptē, Sīrijā, Mazāzijā un Eiropā sākās pirmā zināmā lielā mēra epidēmija, kas prasīja simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības. Vēl vairāk upuru prasīja 14. gadsimta vidū plosījusies mēra epidēmija, kas sākās Centrālāzijā. Iespējams, ka pirmie slimības pārnēsātāji bija ķīniešu tirgotāji, kas tur kopā ar lāčādām ieveda inficētas blusas. Isikula krastā esošie kristiešu kapakmeņi liecina, ka jau 1338. gadā Centrālāzijā cilvēki miruši no mēra. Trīspadsmit gadu laikā mēris izplatījās visās tajās Vecās pasaules zemēs, kurām bija preču apmaiņa

Paniskās bailes no mēra rada fanātisku grupveida rīcību. Viena no tādām bija flagelantu kustība. Šajā 1349. gadā zīmētajā miniatūrā ir attēlota grupveida sevis pātagošana. ar Centrālāzijas valstīm. Daudzās pasaules vietās no desmit inficētajiem mira deviņi. Precīzākus skaitļus nav iespējams minēt, jo saglabājušās tikai dažas rakstiskas liecības, bez tam epidēmija dažādos apvidos izplatījās ļoti nevienmērīgi. Pēc vēsturnieku liecībām zināms, ka no mēra miruši 20 līdz 25 miljoni cilvēku, kas ir viena trešdaļa no Eiropas tā laika iedzīvotājiem. Pagāja pusotrs gadsimts, iekams iedzīvotāju skaits sasniedza 14. gad​simta vidējo līmeni. Pirmā vēsts par šo globālo katastrofu Eiropas ostās nonāca 1346. gadā. Sāka izplatīties ziņas par cilvēku izmiršanu Āzijā. Runāja, ka Indija kļuvusi tukša no cilvēkiem un Austrumāzijā ir līķu kaudzes. Laika gaitā mēris nonāca līdz Krimai, un iespējams tieši no turienes tas nokļuva Rietumeiropā. Pēc tā laika itāļu hronikas zināms, ka mēris iznīcināja tatāru armiju, kas 1347. gadā bija aplenkuši Krimas ostas pilsētu Kafu (pašreizējā Feodosija), kur pārsvarā dzīvoja itāļu tirgotāji. Cerībā gūt kādu labumu no infekcijas slimības tatāru karavadonis Janibegs pavēlēja mērī bojāgājušo līķus ar milzīgo katapultu pārmest pāri pilsētas mūrim, lai inficētu Kafas iedzīvotājus. Līdz ar to tatāri bija pirmie, kas izmantoja lai gan ļoti primitīvā veidā bakterioloģisko ieroci. Kad pilsētā sāka izplatīties mēris, daudzi itāļi bēga uz saviem ku​ģiem, lai burātu atpakaļ uz Dženovu, Mesīnu un Venēciju. Tā šīs pilsētas 1347. gada beigās un 1348. gada sākumā ieguva pirmos mēra slimniekus Eiropā. Mesīnas iedzīvotāji krita panikā, viņi izdzina inficējušos jūrniekus no pilsētas, bet, kas saslima, tiem vajadzēja bēgt. Diemžēl viņiem neizdevās izsargāties no slimības. Gluži pretēji, viņi mēri nesa sev līdzi un inficēja daudzu citu pilsētu iedzīvotājus. 1347. gada beigās tika reģistrēti pirmie saslimšanas gadījumi ar mēri Sicīlijā. No turienes mēris ar kuģiem nonāca Korsikā, Sardīnijā, Ziemeļāfrikā un Dienviditālijā. No Apenīnu pussalas mēris izplatījās līdz Francijai, Holandei un Vācijai. 1348. gada jūnijā mēris nonāca Parīzē un pēc kāda laika caur


Francijas ostām vienlaikus daudzās Dienvidanglijas ostas pilsētās. 1349. gada sākumā mēris skāra jau Londonu un decembrī Skotiju. 1350. gadā epidēmija nonāca Skandināvijā. No turienes sērga izplatījās uz austrumiem un dienvidiem, līdz no jauna nonāca tatāru apmetnēs Volgas krastos. 1352. gadā epidēmija sāka vājināties. No šīs slimības nebija pasargāts neviens. Bet arī tos, kam izdevās izdzīvot, nomāca tuvinieku zaudējums. Bailes no infekcijas sadragāja nākotnes cerības un atstāja savu ietekmi uz katru cilvēku, galu galā uz visu sabiedrību. Daudzi apvienojās grupās un sāka askētiski dzīvot vientuļās vietās. Veselie bēga no slimības, vecāki pameta pat slimos bērnus. Daudzu zemju rakstnieki savos darbos aprakstījuši mēra gaitu. Slavenā "Dekamerona" autors Džovanni Bokačo raksturojis "audzējus" padusēs, cirkšņos, uz kakla un citur, no kuriem daži bijuši ābola lielumā, citi izskatījušies kā olas. "Melni vai zili plankumi pēkšņi parādījās uz visa ķermeņa," viņš rakstīja. Protams, Bokačo nezināja, ka šīs pumpas bija limfmezglu strutains iekaisums. Francijā pāvesta Klementa VI (14. gs.) personiskais ārsts Gijs de Soliaks atzīmēja, ka mēris izpaudies galvenokārt divās formās: viena ar temperatūru un asiņu spļaušanu, kas cilvēku noveda līdz kapam trijās dienās, otra forma bija tāda, ka uz ķermeņa parādījās pumpas un plankumi, un nāve pienāca pēc piecām dienām. Šodien mēs zinām, ka šīs slimības formas ir limfmezglu (buboņu), plaušu, ādas un septiskais mēris, ko izraisa mikroor​ganisms Yersinia pestis. Mēra baciļus izplata blusas, kas no mēra slimnieka sūc asinis, no cilvēka uz cilvēku tas var izplatīties arī pilienu vai pieskārienu ceļā. Epidēmija izplatās pa ķēdīti žurka-blusa-ci4vēks. Ārsti bija bezspēcīgi. Viņi slimniekiem ieteica asins nolaišanu vai etiķa dzeršanu. Venēcijā ārsti paslēpās savās mājās un pie slimniekiem sūtīja mācekļus. Pilsētas vadība izdeva noteikumus mēra izplatīšanās ierobežošanai: mājas, kurās atradās slimnieki, tika aizslēgtas, ielās novākti atkritumi, un kuģi, kas iebrauca no ārpasaules, tika pārbaudīti. Bet, kad vietējie varasvīri paši krita par upuriem slimībai, sabiedrība nokļuva pilnīgā anarhijā. Slimniekiem tika radītas aprūpes mājas (par Ārsts Eiropā trakojošā mēra -• , ,, laikā. Dakterim uz sejas vircēm slimnīcām tas nevareia nosaukt) un mi- -„….. . J un zalitem pildīta maska,

Ārsts Eiropā trakojošā mēra laikā. Dakterim uz sejas vircēm un zālītēm pildīta maska, lai pieskartos slimniekiem, viņš izmanto spieķi. rušos ļava apglabat tikai naktis. Hronikas ,aj pieskartos slimniekiem, viņš ir iemūžinājušas briesmīgus stāstus. izmanto spieķi. Itālijā mēris vislielāko postu nodarīja Florencē. Pilsētnieku likteni aprakstījis Bokačo


"Dekamerona" priekšvārdā. Viņš stāsta, kā cilvēki miruši uz ielām vai visu atstāti savās mājās. Tikai pēc dažām dienām līķu smaka pievērsusi kaimiņu uzmanību notikušajam. Cilvēki tika apglabāti kopējos kapos, bēres notika ļoti reti. Apbedītāji ar ratiem veda mirušā piederīgos uz baznīcām. Tur priesteris vadīja bēres pie pirmās kaut cik brīvās kapa vietas. Uzskata, ka puse no Florences iedzīvotājiem sešu mēnešu laikā mira no mēra. Mēris prasīja daudz upuru arī Sjēnā, kur epidēmijas dēļ nācās pārtraukt Doma baznīcas celtniecību. Liels skaits ciemu un klosteru palika tukši. Dzejnieka Petrarkas brālis Zerardo, kas dzīvoja kā mūks Marseļai tuvējā Montro klosterī, vienu pēc otra apglabāja visus savus ticības brāļus. Klosterī palika dzīvs tikai viņš un kāds suns. Anglijā kļuva tukši daudzi ciemi, mājas sabruka, un beigu beigās neviens vairs neatcerējās, kas tur dzīvojis. Ročesteras bīskapa pilī nomira četri priesteri, septiņi jauni rakstveži un seši pāži. Dzīvs palika vienīgi pats bīskaps. Bēdīgi izgāja Turīnas bīskapam, kas 1349. gadā šajā pilsētā kļuva par pirmo mēra upuri. Pēc tam Turīnā baznīcu zvani zvanīja no rīta līdz vakaram. Marseļā no mēra gāja bojā 56 000 cilvēku. Perpiņānā no astoņiem ārstiem dzīvs palika tikai viens. Aviņonā palika tukšas 7000 mājas, un pāvestam nekas cits neatlika, kā iesvētīt Ronas upi, lai līķus varētu iemest ūdenī. Kādā Parīzes baznīcā deviņu mēnešu laikā notika 419 aizlūgumi 40 reižu vairāk nekā pirms epidēmijas sākšanās. Simtgadu kara laikā mēris pat piespieda parakstīt pamieru starp Franciju un Angliju. Pēc kāda ceļinieka apraksta pa dažu pilsētu ielām, vilkdami ķēdes, klejoja savā vaļā mājlopi, vīnu pagrabu durvis bija vaļā un lauki pamesti atmatā. 1348. gadā mēris bija izplatījies lielākajā Vācijas un Austrijas daļā. Katrā pilsētā mirušos skaitīja tūkstošos, un, piemēram, Vīnē vienā dienā mira 960 cilvēku. Vācija zaudēja vienu trešdaļu garīdznieku, un daudzus klosterus un baznīcas nācās slēgt. Mēris paņēma arī Bizantijas ķeizara vienu dēlu. Uz ielām iedzīvotājiem uzbruka vilki. Norvēģijā mēris nokļuva ar krastā nonākušu kuģi, kura visa apkalpe bija mirusi. No mēra mira arī Kastīlijas karalis Alfonso. Bet citām Eiropas monarhijām paveicās. Kristieši mērī saskatīja Dieva sodu par saviem grēkiem, un viņi lūdza žēlastību. Flagelanti atviegloja Dieva lielo darba slodzi un sodīja paši sevi. Grēku nožēlotāji 33 dienas pēc kārtas trīsreiz dienā pēra sevi ar pātagu vienu dienu par katru Kristus dzīves gadu. Flagelantu kolonnas, kurās bija līdz 1000 vīriem, atkailināja ķermeņa augšdaļu, un cits citu slānīja ar ādas siksnu metāla sprādzēm. Pēc tam viņi pātagoja paši sevi un dziedāja garīgās dziesmas. Tā kā viņi bija atteikušies no mazgāšanās, tad daudzi mira no saviem ievainojumiem. Flagelantu kustība bija izplatīta jau pirms mēra, īpaši Vācijā. Ko nozīmēja flagelantisms? Sevis pēršana kopā ar ticības fanātismu radīja seksuālu apmierinājumu. Pātagošana kā seksuāla uzbudinājuma un apmierinājuma gūšanas veids ir tikpat vecs kā pasaule. Paššaustīšanu pazina jau Bībeles laikā. Flagelantisms bija un ir izplatīts dažādās tautās, būtībā paššaustīšana cieši saistīta ar sadismu un mazohismu. 1349. gadā pāvests Klements VI aizliedza flagelantu kustību. Simtiem paššaustītāju tika ielikti cietumā, tur viņus mocīja vai pat no​galināja. Tā kā cilvēkam ir paradums savās bēdās vainot ne tikai debesu spēkus vai elles varu, tad mēra laikā radās atbilstošs rasisks mazākums. Kuprīši, lepras slimnieki, svētceļotāji un brīvmūrnieki kristīgajā Spānijā kļuva, ja ne par vajāšanas, tad vismaz par lamāšanas objektiem. Bet visvairāk tika vajāti ebreji. Antisemīti izplatīja baumas, ka ebreji ir saindējuši kristiešu akas. 1348. gadā Provansā ebrejiem tika sarīkota asinspirts. Savukārt Bāzelē ebreju tautības pilsoņus ieslēdza koka mājās un tās aizdedzināja. Novembrī ebreji tika nogalināti visās Vācijas pilsētās. Speierē ebreju līķus iebāza vīna mucās un ieripināja Reinas upē. Strasbūrā grautiņā gāja bojā tūkstošiem ebreju, vēl pirms mēris nonāca līdz pilsētai. Cilvēku dzīvības prasīja arī grautiņi Flandrijā. Mēra sociālas sekas Tikai 1894. gadā šveiciešu ārsts Aleksandrs Jersins un japāņu bakteriologs, Roberta Koha skolnieks


Sibasaburo Kitasato atklāja mēra baktēriju, kuru nodēvēja par Yersinia pestis. Šī baktērija ir visu mēra formu radītāja. Pagāja vēl trīs gadi, pirms noskaidrojās, ka mēra baktērijas iznēsā žurku blusa Xenopsylla cheopis. Blusa inficē žurku, uz kuras tā parazitē, un baktērijas turpina vairoties blusas organismā. Ar katru jaunu kodienu grauzēja asinsritē nonāk arvien jaunas mēra baktērijas. Kā zināms, grauzēji pret mēra baktērijām ir imūni, bet tie iet bojā, kad blusa tos pārāk stipri inficē. Tad blusām jāmeklē sev jauns dzīvnieks saimnieks. Centrālāzijā zināmos apvidos mēra sīkbūtnes izplatījās jau no seniem laikiem. Bet retā apdzīvotība un nelielā žurku populācija pasargāja no epidēmiju sākšanās. Bet kāpēc 14. gadsimtā mēra epidēmijai, kas skāra Eiropu, bija tik katastrofālas sekas? 14. gadsimta vidū Eiropā dzīvoja apmēram 70 miljoni cilvēku. Arvien vairāk zemnieku no laukiem pārcēlās uz pilsētām. Pilsētas dzīve sev līdzi nesa lielas sociālas un kulturālas pārvērtības, bet vienlaikus radīja arī sociālas problēmas. Lielo katedrāļu tuvumā atradās neticami nolaisti nabadzīgo kvartāli. Nosviestie atkritumi uz nebruģētajām ielām un izlietie netīrie ūdeņi radīja ideālus žurku un blusu masveida vairošanās apstākļus. Pēc epidēmijas sākšanās mēris varēja izplatīties bez šķēršļiem. Ar iejūga lopiem un kuģiem no Āzijas veda garšvielas, no Anglijas vilnu, no Krievijas lāčādas un vasku, no Flandrijas lakatus un no Burgundijas vīnu uz neskaitāmām pilsētām. Katrā vezumā vai uz tirdzniecības letes varēja nokļūt mēra pārnēsātāji.

1911. gada mēra epidēmijas laikā Ķīnā karavīri, kas uzturēja kārtību un aizsargāja eiropiešu zemes īpašumus, nēsāja mutes apsējus. Lai gan preču apmaiņa saimnieciskajā dzīvē sāka spēlēt arvien lielāku lomu, Eiropā pirmām kārtām dominēja lauksaimniecība. Nera-

1911. gada Mukdenas pilsētā, Ķīnā uz mēra konferenci sapulcējušies delegāti no visas pasaules. žas izraisīja badu. Ļoti postošs bads turpinājās no 1315. līdz 1318. gadam, un tas jūtami pavājināja cilvēku pretestību pret infekcijas slimībām. Turklāt 14. gadsimtā bez mēra, kas prasīja lielu upuru skaitu, bija novērotas tādas infekciju slimības kā gripa, tuberkuloze, bakas, dizentērija un tīfs. Stāvokli pasliktināja arī daudzie kari. Mēris grāva Eiropas lauksaimniecību, jo tieši sīksaimnieku un zemnieku vidū zaudējumi bija vislielākie. Piemēram, Vācijā apmēram viena ceturtdaļa no apstrādātajām zemēm gada laikā tika pamesta. Izdzīvojušie zemnieki tomēr pamazām saprata, ka daudz kas ir atkarīgs no viņu darbaspēka, un viņi


sāka pieprasīt lielāku algu un mazāku rentes maksu. Ja vietējais muižnieks vai zemes valdnieks viņu prasības neapmierināja, tad kaimiņu muižnieks tās varēja arī atbalstīt. Tā mēra epidēmija netieši veicināja feodālās sistēmas sabrukumu. Pilsētās šis process bija jau sācies. Pēc mēra sīkzemnieki ieguva lielāku neatkarību no zemes valdniekiem. Tomēr valdnieki centās pārmaiņu vilnim turēties pretī, un viņu pretspars noveda pie neskaitāmiem zemnieku nemieriem. Gan 1358. gadā Francijā, gan arī 1381. gadā Anglijā notikušās zemnieku sacelšanās nežēlīgi apspieda. Sakarā ar neizārstējamās-un neizskaidrojamās slimības izplatīšanos daudzi cilvēki pievērsās baznīcai, cerot ar lūgšanām, grēku nožēlošanu un naudas ziedojumiem paglābties no ļaunuma. Tūkstošiem turīgo mēra upuru ziedoja savu mantu baznīcai un tādējādi palielināja garīdzniecības turību. Bet nejau visi meklēja mierinājumu un palīdzību kristietībā. Baznīcas prestižu grāva tās bezpalīdzība mēra priekšā, jo arī ticīgie paši krita par upuriem epidēmijai. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc nākamajos gadsimtos laicīgā pasaule ieguva arvien vairāk simpātiju. Cilvēki gribēja dzīvot pilnasinīgu dzīvi, nevis šķērdēt laiku pēc viņu domām nevajadzīgās liturģijas. Kāpēc nedrīkst baudīt dzīvi, ja tā var kuru katru brīdi beigties? Tā kā neviens nezināja, kas izraisa mēri, ārsti nespēja šo slimību ārstēt un tās izplatību ierobežot. Neraugoties uz to, atradās cilvēki, kas nejauši nokļuva atrisinājumam uz pēdām. Daudzi ticēja, ka slimības izraisītāji izplatās pa gaisu, un viņi bija ļoti tuvu patiesībai. Viņu gala slēdziens bija loģisks: no mēra ir iespējams izglābties vienīgi ar izolācijas palīdzību. Bet šo ideju nebija nemaz tik viegli realizēt, jo neizdevās izolēt infekcijas patiesos pārnēsātājus blusas. Milānas pilsētas vadība pavēlēja aizmūrēt mēra slimnieku māju logus un durvis, tādējādi ļaujot slimniekiem vienkārši nomirt. Šis ārkārtējais līdzeklis varēja būt viens no tiem iemesliem, kas izskaidro, kāpēc šajā pilsētā bija tik maz zaudējumu. 1374. gadā visus infekcijas pārnēsātājus izraidīja no Venēcijas. 1383. gadā visus Marseļas ostās nonākušos pasažierus, kas varēja būt infekciju slimību pārnēsātāji, atstāja uz kuģiem, uzliekot 40 dienu karantīnu. Tas diemžēl bija nepilnīgs līdzeklis, jo nespēja ierobežot inficēto žurku un blusu nokļūšanu uz sauszemes. Pēc viduslaiku lielās epidēmijas daudzas zemes vēlāk piemeklēja vēl citi lieli mēra uzliesmojumi, sevišķi nikna epidēmija bija 17. gadsimtā Francijā un 18. gadsimtā Anglijā, Austrijā un Austrumprūsijā. Bet šīs epidēmijas prasīja ievērojami mazāk upuru nekā 14. gadsimtā trakojušais mēris. Vēlāk Rietumeiropa no mēra epidēmijām paglābās, pateicoties akmens māju celtniecībai un līdz ar to labākiem sanitārajiem apstākļiem, kas veicināja žurku un blusu populācijas samazināšanos. Mazāk attīstītās valstis, tādas kā Ēģipte, Indija un Ķīna cieta mēra epidēmijā arī 19. gadsimtā. 19. gs. 90. gados liela mēra epidēmija plosījās no Ķīnas līdz Dienvidamerikai, un 1922. gadā mēra uzliesmojums bija pat Floridā. Liela mēra epidēmija 1910. gada decembrī pārņēma Ķīnu, izplatoties no Mongolijas un Mandžūrijas uz dienvidiem. Tā bija šīs infekcijas slimības visbīstamākā forma plaušu mēris. īsā laika sprīdī Ķīnā nomira 60 000 cilvēku. Ķīnieši sāka masveidā bēgt no valsts ziemeļu provincēm uz dienvidiem. 20. gadsimta 20. gadu sākumā ir izstrādāti sanitārie noteikumi, kas neļauj mērim izplatīties. Neraugoties uz visiem līdzekļiem, ik gadus tomēr vēl simtiem cilvēku slimo ar mēri, lai gan no tā mirst vairs tikai daži.


Holera pļauj 1817. gada pavasarī Indiju piemeklēja spēcīgas lietusgāzes. Blīvi apdzīvotā apvidū Gangas ieleja bija applūdusi. Maijā tika reģistrēti pirmie visaptverošie holeras uzliesmojumi. Holera ir infekcijas slimība, kas viegli izplatās, tai raksturīga spēcīga caureja. Tas savukārt organismā rada lielu šķidruma zaudējumu, bezspēku un beigās nāvi. Holera Indijā nebija nezināma slimība, to jau 400. gadā pirms Kristus aprakstīja indiešu ārsti, un holeras perēklis atradās Austrumindijā. Līdz 1800. gadam no holeras mira tūkstošiem britu karavīru, kas apsargāja angļu Ostindijas kompānijas apmetni. Laiku pa laikam holeras epidēmijas bija novērotas arī Holandes Dienvidaustrumāzijas kolonijās, bet līdz 1817. gadam šī slimība galvenokārt tomēr plosījās Indijā. Minētajos gados slimība šķērsoja Indijas robežu un tika pārnesta uz kaimiņzemēm. Vispirms ar preču kuģiem slimība tika ievesta Arābijā, no turienes Persijā un Turcijā, tad tālāk uz Dienvidkrieviju. Tajā pašā laikā holeras vilnis izplatījās uz Malakas pussalu un Japānu. Gandrīz gada laikā epidēmija sasniedza Franciju, Vāciju, Lielbritāniju un Ziemeļameriku. Pirmie holeras upuri Anglijā bija Ziemeļjūras ostas Sanderlendas apkaimē dzīvojošie cilvēki. Angļu ārsti, kas zināja kuņģa un zarnu trakta infekcijas slimības, uzskatīja holeru par smagāku caureju un nosauca to maldīgi par "vasaras caureju". Laika posmā no 1831. gada 23. oktobra līdz 31. decembrim Sanderlendā no holeras mira 202 cilvēki. 1832. gada janvāra sākumā saslimšana ar holeru tika reģistrēta arī citos ziemeļaustrumu Anglijas rajonos.*1 Februārī slimība nonāca Londonas ostas rajonos un vasarā izplatījās jau visā pilsētā. 1832. gadā Londonā ar holeru saslima 11 000 cilvēku, no kuriem mira apmēram puse. Bet, salīdzinot ar citām zemēm, Anglija tika cauri vēl samērā viegli. No 1848. līdz 1849. gadam Eiropā un Ziemeļamerikā izcēlās jauns milzīgs epidēmijas vilnis, kas ilga desmit gadus. Krimas kara laikā no holeras mira apmēram 18 000 Lielbritānijas un Francijas karavīru. Francijā holera prasīja 140 000 un Anglijā 50 000 cilvēku dzīvības. Kad saprata, kā šī slimība izplatās, radās veidi, kā to ierobežot. Tas kļuva par lūzuma punktu cilvēku apziņā, jo vairs nebija jābaidās, ka holera var kļūt par regulāri atkārtojošos epidēmiju. Par to jāpateicas angļu ārstam Džonam Snovam. Viņš popularizēja pierādīto teoriju, ka infekcija izplatās, elpojot inficētu gaisu un ar slimnieku pieskārieniem. No saviem novērojumiem viņš pārliecinājās, ka cilvēks saslimst ar holeru tad, kad ir dzēris ūdeni vai ēdis pārtikas produktus, kas ir inficēti. Savas teorijas pierādīšanai Snovam pavērās iespējas 1849. gadā. Tikai desmit dienu laikā Londonā no holeras mira 500 cilvēku. Starp upuriem bija arī tie, kas dzīvoja Soho pilsētas daļā, kur Snovs strādāja. Dakteris uz kartes atzīmēja mājas, kur bija miršanas gadījumi. Tāpat viņš atzīmēja akas, uz kurām gāja ņemt ūdeni. Noskaidrojās, ka vairums nāves gadījumu bija konstatēti Broudstrītas . apkaimē, kur iedzīvotāji izmantoja aku ar rokas pumpi. Snovs pavēlēja pumpja rokturi noņemt un saslimšanas gadījumi mazinājās. Viņš spēja pārliecinoši pierādīt, ka infekcijas slimību izplatību būtu iespējams daļēji ierobežot, ja izvairītos no notekūdeņu ieplūšanas upes ūdenī. Bet pagāja vēl daudz gadu, kuru laikā bija daudzas epidēmijas, pirms pilsētas spēja ūdeni norobežot noslēgtā sistēmā, kas palīdzēja izsargāties no epidēmijām. Protams, tas nav spēkā attiecībā uz Indiju, kur vēl 70. gados katru gadu no holeras mira 200 000 cilvēku. Nūjiņveida holeras vibrionu Vibrio cholerae classica atklāja vācu bakteriologs Roberts Kohs 1883./84. gadā holeras epidēmijas laikā Ēģiptē, otru holeras vibrionu Vibrio cholerae El-Tor atklāja E. Gotšliks 1906. gadā Sinaja pussalā Eltoras karantīnas stacijā. Otrs vibrions izraisa vieglākas saslimšanas formas un šodien ir galvenais holēras izraisītājs. *** Mēris, holera un tuberkuloze kapā noveda miljoniem cilvēku. Mēra epidēmiju laikā lieli zemes rajoni palika tukši. Tomēr vēl nesen šķietami uzvarētās slimības atkal sāka no jauna izplatīties.


Saslimšana ar holeru ir reģistrēta jau 68 valstīs, arī Eiropā. 1992. gadā ar holeru saslima pusmiljons cilvēku, no kuriem 800 mira! īpaši bīstama ir tuberkulozes atkalatgriešanās.


Dzeltenā drudža karš Sandomingo no 1794. līdz 1804. gadam 1789. gadā Francijas kolonija Sandomingo Haiti salā bija bagāta tropisko kultūru eksportētājzeme. Bet pēc piecpadsmit gadiem tā jau bija izpostīta un iedzīvotāji slīga nabadzībā. Pārdzīvojusi dzelteno drudzi un karu, daudzcietusī kolonija attīstījās par pirmo neatkarīgo valsti Latīņamerikā Haiti republiku. Vairāk nekā 200 gadus dzeltenais drudzis piederēja pie Kārību jūras zemju postošākajām epidēmijām. Dzeltenais drudzis ir tropiska slimība, kas sāka izplatīties starp pērtiķiem Rietumāfrikā, bet dīvainā veidā ne Austrumāfrikā, ne Āzijā. Nav zināms, kā dzeltenais drudzis

Nēģeru vergi strādā cukurniedru plantācijās Spānijai piederošajā Espanjolas (Haiti) salā. Nēģeri no Āfrikas līdzi atveda dzelteno drudzi, pret kuru viņi paši bija visai imūni, bet kas starp baltajiem izraisīja daudzas lielas epidēmijas. nokļuvis Ziemeļun Dienvidamerikā, lai gan Meksikas seno iedzīvotāju maiju hronikas liek domāt, ka šī infekcijas slimība šajās zemēs bijusi jau pirms Kolumba ceļojuma. Dzelteno drudzi izraisa vīruss, kas vislielāko iespaidu atstāj uz cilvēka aknām, slimnieka āda kļūst dzeltena. Pēc šā simptoma slimība ieguvusi savu nosaukumu. Dzeltenais drudzis vairojas zīdītāju, piemēram, pērtiķu organismā, un moskīti slimības ierosinātājus pārnēsā uz dzīvniekiem un cilvēkiem. Tomēr dzeltenā drudža epidēmijas izraisītājs ir ods Aedes aegjpti, kas dzīvo dīķos un strautos. Oda mātīte var pārtikt no nektāra, bet olu gatavībai nepieciešamas asinis. Acīmredzot ods dod priekšroku cilvēka asinīm, jo citādi tie tik bieži nebūtu redzami apdzīvotos rajonos. Dzeltenā drudža epidēmija sākas vietās, kur ir daudz odu ir stāvoša ūdens baseins un blīva apdzīvotība attiecībā uz slimību neimūna sabiedrība. 16. gadsimtā Rietumindijā dzīvojošie eiropieši bija potenciāli dzeltenā drudža upuri. Spāņi bija pirmie, kas kolonizēja Kārību jūras salas. Tā kā Spānija atrodas aiz dzeltenā drudža izplatīšanās robežas, tikai daži spāņi šo


Franču ģenerālis Saris Leklerks tika nosūtīts uz salu, lai apspiestu nēģeru sacelšanos. slimību pārslimoja un ieguva imunitāti. Lielākoties šī slimība gadsimtiem ilgi bija nepazīstama, un neviens tā arī nenonāca pie atskārsmes, ka ar dīķu un peļķu nosusināšanu būtu viegli izvairīties no sli​mības rašanās. Pēc tam, kad spāņi bija nodibinājuši Kārību jūras salās kolonijas, nepagāja daudz laika, kad sākās pirmās dzeltenā drudža epidēmijas Puertoriko 1508. gadā un Kubā 1520. gadā. Tiesa, daži medicīnas vēsturnieki apgalvo, ka īsts dzeltenais drudzis Vestindijas salās nokļuva tikai 17. gadsimtā. Bija gadījums, kad gan dzeltenais drudzis, gan eiropiešu kolonizatori angļi, holandieši un franči ieradās vienlaikus. 1635. gadā dzeltenais drudzis plosījās Gvadelupā. Nākamo 20 gadu laikā slimība nonāca Sentkristoferas, Martinikas, Barbadosas, Jamaikas un Sentlūsijas salās. Nākamais piemērs uzskatāmi rāda, cik briesmīga bija slimī​bas pļauja eiropiešu jaunajās dzīves​vietās. Angļu karakuģis Tiger, kas dislocējās Barbadosā ar 200 cilvēkiem, divu gadu laikā trīs reizes bija spiests atjaunot apkalpi. Kapteinis Sermans problēmu viegli atrisināja, jaunos vīrus savervējot no ostā nonākušajiem preču kuģiem. Kad dzeltenais drudzis arī viņus piebei​dza, tika meklēti atkal jauni. Bet Vestindijā bija pietiekami daudz tādu iedzīvotāju, kas dzelteno drudzi pārslimoja vieglā formā. Viņi bija no Āfrikas nākuši nēģeru vergi, kas strādāja eiropiešu plantācijās. Iespējams, ka tieši viņi atnesa līdzi dzelteno drudzi. Tropisko slimību ārsti uzskata, ka Rietumāfrikas īstenie iedzīvotāji laika gaitā attīstījuši zināmu imunitāti pret dzelteno drudzi. Vismaz salīdzinājumā ar eiropiešiem viņi to pārslimoja ļoti viegli, šķita, ka vergi tiek saudzēti. Nēģeru dabiskā pieauguma un turpmākās vergu piegādes dēļ 18. gadsimta beigās Vestindijas salās nēģeru bija ievērojams vairākums. Haiti austrumdaļā esošā Francijas Sandomingo kolonija, pateicoties cukurniedru un kafijas plantāciju vergu darbam, kļuva bagātāka. Bet tad kolonijā sākās sacelšanās un dzeltenais drudzis. Bez šīs infekcijas slimības turienes nēģeru kolonija pie savas neatkarības nonāktu droši vien 20. gadsimta vidū. Bet nāvējošā kaite nēģerus noveda pie masu iznīcinošā bioloģiskā ieroča, kas palīdzēja viņiem jau 19. gad​simta sākumā tikt pie neatkarības.


Nēģeru dumpinieku vadonis Tusēns-Luvertīrs. Monarhijas sabrukums Francijā bija dzirkstele, kas aizdedzināja revolūcijas liesmu Sandomingo. 1791. gadā kādā plantācijā nēģeru vergi nogalināja visus eiropiešus un nodedzināja viņu mājas. Slepkavas, postītāji un dedzinātāji radīja revolucionāru uzsaukumu. Francijas valdības ierēdnis Sontonaks varu pārņēma savās rokās. Francija uz notikuma vietu nosūtīja ģenerālgubernatoru, taču Sontonaks Sacēlušies nēģeri kapitulēja Eiropas kolonistu palīgā atsauktās Anglijas armijas priekšā. Bet drīz vien paši angļi kļuva par ļoti bīstamā dzeltenā drudža upuriem. pavēlēja tam doties prom un uzdrošinājās sacēlušos pilsētu nopostīt un iznīcināt. Pēc tam pasludināja visus vergus par brīviem. Šī ziņa revolucionārajā Francijā tika uzņemta ar sajūsmu. Sandomingo sacelšanās dēļ izveidojās ekonomisks haoss, un 1793. gadā baltie kolonijas iedzīvotāji lū​dza palīdzību Anglijai, kas tajā laikā atradās karastāvoklī ar Franciju.

Francijas armijas karaviri cīņā ar nēģeru dumpiniekiem.

Angļu gubernators Jamaikā atsaucās uz palīdzības lūgumu, uz Sandomingo nosūtot 7500 karavīru. Viņi ar dumpiniekiem tika galā un izpostīja lielāko daļu no Sandomingo dienvidrajona. 1794. gadā angļi iekaroja galvaspilsētu Portoprensu un bija gatavi pakļaut visu Haiti salu. Bet tad pret angļiem tika vērsts jauns, vērā ņemams prettrieciens, kura priekšgalā atradās nēģeris F. D. TusēnsLuvertīrs, kas kopā ar karaspēku no salas Spānijas daļas (Santodomingo, tag. Dominikanas)


ieradās Sandomingo. Tusēns, bijušais vergs un kučieris, Francijas regulārās armijas priekšgalā steidzās palīdzēt dumpiniekiem, kas Sandomingo ziemeļdaļā atradās angļu ielenkumā. 17n Drīz angļu uzbrukums tika apspiests, pateicoties Tusēna partizānu karam, kā arī vasaras karstumam. Bet tas bija tikai sākums, drīz par dumpinieku spēcīgu sabiedroto kļuva dzeltenais drudzis. Pēkšņi angļu karavīri sāka sūdzēties par galvas un muguras sāpēm un par augstu temperatūru. Bet kad vīruss nokļuva līdz aknām, slimnieku āda un acu āboli kļuva dzelteni. Daži cieta no zarnu un kuņģa asiņošanas. Caureja un nespēja urinēt bija nākamie simptomi. Tikai nedaudzi, kas cieta no šīm komplikācijām, palika dzīvi. Visi slimnieki bija ļoti nomākti. Ekspedīcijas armija turējās pretī, pateicoties no Jamaikas atsūtītajam papildkontingentam. Bet zaudējumi bija briesmīgi. 1797. gada maijā bija miruši 7530 angļu karavīru, vairāk nekā sākumā tika atsūtīti uz Sandomingo. Protams, daļa krita cīņās, tomēr vairumu upuru radīja dzeltenā drudža vīruss. Tā kā nēģeri savukārt bija imūni, viņu dzīvā spēka zaudējumi bija niecīgi. 1798. gada oktobrī Francijas vārdā Tusēns pieņēma angļu kapitulāciju un atļāva pāri palikušajai armijai būrāt atpakaļ uz Jamaiku. 1801. gadā nēģeru vadonis bija uzveicis visus pretiniekus un sāka valdīt Francijas vārdā. Pamazām uzlabojās arī cilvēku dzīves līmenis. Bet tad Napoleons Bonaparts apņēmās darīt galu nēģeru augstākajai varai, atjaunojot verdzību faktiski jau neatkarīgajā salu valstī. 1802. gada februārī pie salas piestāja 23 000 vīru liela armija, kuras priekšgalā bija Napoleona brālēns Saris Leklerks. Franči TusēnuLuvertīru saņēma gūstā, partizāni tika aizdzīti atpakaļ kalnos, no kurienes tie turpināja pretošanos. Aprīlī frančus pārsteidza dzeltenais drudzis, bet jūnijā gan slimība, gan neciešamais karstums apstādināja jelkādu franču karadarbību. Sekojošā katastrofa franču armijā sasniedza jau angļu zaudējumu līmeni. Novembra beigās dzeltenais drudzis un karadarbība samazināja franču armiju uz pusi, bet viņu vadonis mira. Nākamā gada agrā pavasarī frančus spēja paglābt tikai dažas ostas, kas bija pārvērstas par lazaretēm, jo ik dienas mira simtiem franču. Salas iekšienē valdīja nēģeri. Neraugoties uz 1802. gada rudenī ieradušos 10 000 vīru lielo papildspēku, nākamajā gadā angļu uzsāktā jūras blokāde franču stāvokli padarīja neglābjamu. 1803. gada novembrī paglābās tikai Kapfransē pilsēta. Karā un ar dzelteno drudzi no 33 000 franču mira 24 000 un vēl 7000 bija uz nāves robežas. Francijas armijas atliekas kapitulēja.


1918.-1920. gada gripas epidēmija 1918. gada 1. oktobrī Dienvidāfrikas Vitvatersrandas zelta raktuvju mašīntelpā sēdēja Viljams Hils un darbināja sviru, kas liek kustēties zelta raktuvju šahtas liftam. 40 kalnrači, kas stāvēja cieši saspiesti liftā, tikko bija beiguši savu maiņu. Pēkšņi Hils nosvīda un juta zūdam spēkus. Kaut gan viņam acu priekšā viss ņirbēja, viņš no visa spēka centās tās turēt vaļā, bet viņa rokas bija kā paralizētas. Lifts pacēlās līdz augstākajai robežai, atsitās un krita atpakaļ. Liftā gāja bojā 24 kalnrači. Izmeklēšanas laikā Hilu attaisnoja, bet patiesībā traģēdiju izraisīja tā sauktā spāņu gripa, bīstama infekcijas slimība, kas varēja cilvēku vārda tiešā nozīmē nogāzt no kājām ar lodes ātrumu. Sākot ar 1918. februāri, tūkstošiem spāņu gulēja gultās ar augstu temperatūru un sāpēm locekļos viņi bija saslimuši ar gripu. Pēc trim dienām vairums no viņiem bija atkal veseli. Tajā pašā laikā gripa izplatījās ASV bet martā epidēmija sasniedza jau Ķīnu. 1918. gada agrā pavasarī gripa bija izplatījusies gandrīz visā pasaulē. Salīdzinot ar 1889./90. gada tā saukto krievu gripu, varēja apgalvot, ka darīšana bija ar bīstamu epidēmiju. 1918. gada septembrī, kad Pirmais pasaules karš tuvojās beigām, un tajā piedalījušās valstis sāka aprēķināt cilvēku un saimnieciskos zaudējumus, pasauli pārņēma jauna bēda, kas iznīcināja vairāk cilvēku nekā visas kaujas kopumā. Tas bija gripas epidēmijas otrais vilnis, kas izplatījās kā ugunsgrēks. Šoreiz bija darīšana ar gripas vīrusa jaunu paveidu, kas varēja būt nācis no Āfrikas vai Krievijas, bet at​šķirībā no iepriekšējās vieglās gripas šī infekcija pārņēma pasauli ātrāk nekā visas citas epidēmijas. Daži no šīs slimības atveseļojās, tomēr daudzi ne. Gripas komplikācija bija plaušu karsonis, kas nogalināja katru piekto slimnieku un sākās pilnīgi negaidot. Slimnieka lūpas, seja un dažreiz arī viss ķermenis kļuva zilisarkans. Tā bija smaga plaušu infekcija, kuras dēļ organisms vairs nesaņēma pietiekamā daudzumā skābekli. Gripu iedēvēja par plaušu mēri. Kāds ārsts-vēsturnieks to nosauca par lielāko epidēmiju, kas jelkad piemeklējusi cilvēku sabiedrību. Daudzos gadījumos slimība sākās pēkšņi un norisa smagā formā. Ziemeļamerikas ostās masveidā mira karavīri. Riodežaneiro kāds vīrs, gaidīdams tramvaju, apvaicājās citiem gaidītājiem par gala pieturu un pēkšņi bez dzīvības nokrita. No Kaplinas tika ziņots par sešu cilvēku nāves gadījumiem sabiedriskajā transporta līdzeklī piecu kilo​metru posmā. Kāds Ņujorkas ārsts slimnīcā ievestos gripas slimniekus aprakstīja tā: "Viņi ir zili kā mellenes un spļauj asinis." Daudziem slimniekiem skābekļa trūkuma dēļ bija ļoti apgrūtināta elpošana un paātrināts pulss. Citi simptomi bija izsitumi uz muguras, krūtīm un locekļiem. Daudzi zili kļuvušie»pacienti nejutās pārāk slikti, bet ārsti zināja, ka lūpu un sejas zilēšana nozīmē letālu iznākumu, vēlākais pēc divām dienām. Visvairāk upuru bija starp karavīriem. Pirmā pavasara gripas viļņa laikā daudzi Itālijas karavīri nosmaka, jo viņu plaušas bija aizsprostotas ar gļotām un asiņainām putām. 8. oktobrī Francijā, Argonas augstienes tranšejās esošie 16 000 karavīru gripas dēļ bija cīnīties nespējīgi. ASV ar plaušu karsoni mira piektā dala karavīru


Ņujorkas puikas 1917. gadā. Viņiem kaklā pakārti maisiņi ar kamparu, lai pasargātos no gripas. Laikā, kad trūka nepieciešamo medikamentu, nācās izmantot pašārstēšanās līdzekļus.

Sarkanā Krusta medmāsās gripas epidēmijas laikā nēsāja marles masku. vēl pirms nokļūšanas uz kuģiem. Kāds ārsts jokoja, ka Amerikā karavīrs miera laikā ir bīstamāks nekā Francijā ugunslīnijā. Kādā nometnē Dienvidanglijā no trim tūkstošiem vācu karagūstekņu mira tūkstotis. Sākumā paziņoja, ka slimība sākusies Spānijā, bet vēlāk noskaidrojās, ka Spānija bijusi tikai pirmā valsts, kas oficiāli paziņojusi par bīstamās vīrusu slimības izplatīšanos. Valdīja uzskats, ka vīruss nācis no akām, un to izplatījuši karavīri, atgriezdamies no frontes. Lielbritānijas armijā to nodēvēja par Flandrijas gripu. Droši vien vīrusam izplatīties palīdzēja karaspēka vienības, kuras Eiropā pārvietoja no vienas uz otru vietu. Starptautiskie ešeloni bija infekcijas perēkļi, un, tiklīdz karavīri ieradās gala stacijā, slimības baciļi pārceļoja uz vietējiem iedzīvotājiem. Kad kuģis Niagara 1918. gada 12. oktobrī pietauvojās Oklendā, Jaunzēlandē, tur nebija nekādu karantīnas priekšrakstu. Jaunzēlandes iedzīvotāji ierēdņu vieglprātības dēļ maksāja augstu cenu no gripas mira 60 000 cilvēku (pēc citiem datiem "tikai" 6700). Vilcieniem vajadzēja tikai pāris stundu, lai aizvestu slimības pārnēsātājus no Liverpūles uz Glāzgovu un Londonu. Kanādā pietika dažu dienu, lai karavīru pilni ešeloni izplatītu gripu pa visu valsti. Daži slimnieki sabruka tieši uz ielas, kur garāmgājēji, baidīdamies no infekcijas, apgāja viņiem apkārt pa braucamo daļu. Daudzās pilsētās notika neskaitāmas automašīnu avārijas, jo vadītāji bija pārāk slimi, lai spētu vadīt mašīnas. Īrijas krastā divi sabiedroto apsardzes kuģi sadūrās, jo visi uz kuģa klāja esošie bija inficējušies, un apkalpe nespēja kuģi novadīt pa pareizo kursu. Daudzās valstīs tika slēgti pilsētu veikali un restorāni, iestādēs sāka strādāt pēc slīdošā darba laika grafika, lai ierobežotu infekcijas izplatīšanos. Oktobra otrajā nedēļā tika slēgtas Monreālas skolas, deju zāles un teātri. ASV policisti nēsāja sejas maskas, ielās bija izvietoti plakāti: "Klepošana un šķaudīšana ar likumu aizliegta. Sods 500 dolāru." Citu valstu pilsētās darbojās tie paši noteikumi. Lauku rajonos gripas dēļ trūka darbaroku tādā mērā, ka tas ietekmēja ražas novākšanu. Ziemeļindijā daudzās vietās uz lauka palika labība, Polijā zemē sapuva kartupeļi. Tropiskajās zemēs trūka darbaspēka, lai novāktu kafijas ražu, savāktu kaučuku vai vērtīgos citrusaugļus. Rūpniecība un tirdzniecība nīkuļoja. Brazīlijā un Jaunzēlandē personāla trūkuma dēļ bija spiesti slēgt bankas. Lielās vara ieguves raktuves Beļģu Kongo Sievietes ieradušās palīdzības korpusā. Uz sienas novietotajos grafikos attēlotas nāves gadījumu līknes gripas laikā. (tag. Zaira) un Peru pārstāja darboties. Tirdzniecība un transports nīkuļoja. Starp Vāciju un Zviedriju, Spāniju un Portugāli nekursēja vairs neviens vilciens, un vairākas ostas bija kļuvušas tukšas. Jaun​zēlandē tika apturēta parlamenta darbība, jo pārāk daudz deputātu bija slimi.


Vairumā zemju sāka trūkt medikamentu. Visi mēģinājumi atrast iedarbīgu pretgripas vakcīnu beidzās nesekmīgi, un cilvēkiem nācās lietot tikai dabīgos līdzekļus. Daži slimnieki ārstējās pašu spēkiem, dzerot pudelēm džinu, apsmērējot kaklu un krūtis ar karstiem cūku taukiem vai dienām sēdēja eikalipta eļļas tvaika vannās. Daži centās sevi karsēt gandrīz vārošā ūdenī, citi gāja ledusaukstās vannās. Ņūorleānas iedzīvotāji vairākas reizes dienā lika etiķa plāksterus. Spēcīgas iesnas, kas arī dažreiz bija vērojamas, nāca kā svētība, jo šņaukāšanās deva cerību atbrīvoties no slimības. Cilvēki darīja visu, lai kaut kādā veidā pasargātos no infekcijas. Patrulējošie policisti valkāja marles maskas. Dublinā no ielu laistāmajām mašīnām kanalizācijā pumpēja dezinficējošas vielas. Jaunzēlandē kāda skolotāja skolas telpās kūpināja formalīnu. Bilbao pēc ierēdņu rīkojuma cilvēkiem vajadzēja elpot sērskābes tvaikus. Visā

pasaulē triumfēja māņticība. Japāņi slimības dēmonus centās apmuļķot, uzkarot uz durvīm uzrakstus, ka neviena nav mājās. Tirgotāji, kas tirgojās ar voodoo zālēm, Ņūorleānā guva milzīgu peļņu. Daži mēģinājumi gripu aizbaidīt bija visai bīstami. Daudzi pārbijušies aizbāza savu māju logu un durvju spraugas, lai neiekļūtu baciļi. Tādēļ tikai Jamaikā vien skābekļa trūkuma dēļ nosmaka liels skaits cilvēku. Visur varēja dzirdēt traģiskus stāstus par saslimušajiem. Ne bagātu vai nabagu, ne slavenu vai nepazīstamu, slimība nežēloja nevienu. Šajā vispārējā nāvē jebkurš cilvēks zaudēja jelkādu dzīves jēgu. Austrālijā garām kādas sievietes mājai triju stundu laikā pagāja 26 bēru gājieni. 1918. gada oktobrī Bombejā vienā dienā mira 700 cil​vēku, decembrī Barselona dienā zaudēja 1200 iedzīvotāju. 1918. gada beigās norima otrā epidēmija, bet jau nākamā gada sākumā sākās trešais, lai gan nedaudz vieglāks gripas uzliesmojums. 1919. gada janvārī epidēmija sāka pierimt. Starptautiskās Higiēnas komisijas pārskatos teikts, ka ar slimību inficējušies 50% zemeslodes iedzīvotāju, vairāk nekā 22 miljoni cilvēku nomiruši tas ir vairāk, nekā krita Pirmajā pasaules karā. Āzijā mira 15 757 400 cilvēku, Āfrikā 1 353 500, Eiropā 2 163 400," Ziemeļamerikā 1 075 700, Dienvidamerikā 827 300 un Austrālijā 965 300. Tā bija lielākā epidēmija pēc tā sauktās melnās nāves, kas izplatījās Eiropā no 1347. līdz 1350. gadam. Parastā gripa liktenīga izrādījās vispirms gados vecākiem cilvēkiem, bet tā laika spāņu gripa nopļāva lielākoties jaunos un stipros no 20 līdz 40 gadu vecumam (šādā vecumā bija 85% no visiem mirušajiem). Slimības neparasti ātrās izplatīšanās dēļ nebija iespējams konstatēt tās noteiktu sākuma punktu. Rietumeiropā par upurjēru kļuva Spānija, krievi vainoja Turkestānas nomadus, vācieši ticēja, ka gripu izplatījuši ķīnieši, kas dienēja angļu armijā. Kāds amerikāņu virsnieks apgalvoja, ka Vācijas zemūdenes gripu Ziemeļamerikā ievedušas kā slepenu bioloģisku ieroci. Bet visas valstis bija vienisprātis par gripas epidēmijas sekām. Pandēmija, kas plosījās 1918. gada vēlā rudenī, pļāva cilvēkus kā zāles stiebrus. Visas pasaules ekonomiskā un sociālā dzīve no gripas cieta vairāk nekā no kara. Par laimi, kopš 1920. gada jaunas, tik smagas saslimšanas un nāves gadījumi nav reģistrēti. Pagāja vēl ilgs laiks, līdz zinātnieki iemācījās izolēt gripas vīrusu un izstrādāja vakcīnas, kas spēj cilvēkus


pasargト》 no ナ。トォs infekcijas.


Cīņa pret epidēmijām Turīgas industriālas valsts pilsonis nespēj iztēloties postošu epidēmiju, kas varētu viņu apdraudēt. Mūsdienu medicīna un attīstījusies higiēna jūtami samazinājusi bīstamo slimību sākšanos. Tomēr senie ienaidnieki nekur nav pazuduši. 20. gadsimta otrajā pusē ir novērots mēris Saūda Arābijas un Jemenas apvidos, Brazīlijā un Vjetnamā. Āfrikā, uz dienvidiem no Sahāras, ik pēc 6-8 gadiem sākas meningīta epidēmijas, kas prasa tūkstošiem cilvēku upuru. Centrālāfrikas austrumdaļā uzrodas blusas un izplata epidēmisko tīfu, kam raksturīga ļoti augsta temperatūra un koma. Rietumāfrikā ir bijuši dzeltenā drudža uzliesmojumi. Indijā katru gadu no holeras mirst 200 000 cil-

Viltšīras mikrobioloģiskās pētniecības centrā, Anglijā, nāvi nesošā Lasas temperatūras vīrusa izpētei ir izstrādāti iedarbīgi piesardzības līdzekļi. 1975. gadā starptautiskajā veselības aizsardzības dienā hindu jaunieši rīkoja demonstrāciju, kas atbalstīja masveida potēšanos pret bakām. Ar malāriju slimo Ziemeļun Centrālamerikā, visās Vidusjūras zemēs, tāpat Centrālun Austrumāzijā. Līdz 20. gadsimta vidum visā pasaulē katru gadu no malārijas mira miljons cilvēku. Visi pret malāriju vērstie pasākumi ir palikuši bez rezultāta, un šo bīstamo infekcijas slimību nav izdevies likvidēt. Vēl vairāk, atkal un atkal tā parādās tajās vietās, kur tā nav endēmiska. 70. gados Anglijā katru gadu reģistrēti 500 importēti malārijas saslimšanas gadījumi. Cilvēks, kas Dienvidaustrumāzijā ir saslimis ar mēri, var aizlidot uz Eiropu, nenojaušot, ka viņa organismā vairojas bīstamas slimības baciļi. Tā kā katru gadu miljoniem cilvēku ceļo no viena pasaules gala uz otru, nāvējošu vīrusu infekciju izplatīšanās briesmas ir lielākas nekā agrāk.


Pateicoties obligātās veselības aizsardzības priekšrakstos noteiktajai vakcinēšanai pret epidēmiskajām infekcijas slimībām, vairums ceļotāju, kas dodas uz infekciju slimību bīstamām valstīm, tiek potēti. Bet dažreiz tropos parādās agrāk neredzēti bīstami vīrusi. To skaitā ietilpst arī mahupo vīruss, kas paaugstina temperatūru un izraisa bīstamu asiņošanu iekšējos orgānos. 70. gados šis vīruss Bolīvijā prasīja simtiem upuru. 1969. gadā Nigērijā, Džosā un Lasā parādījās nezināma slimība, kas izraisīja gan baltās rases, gan Āfrikas pamatiedzīvotāju nāvi. ASV mediķi bija spiesti tā sauktā Lasas vīrusa pētīšanu pārtraukt, jo tas izrādījās ļoti lipīgs. 1967. gadā Frankfurtes un Marburgas laboratorijas 30 darbinieki saslima ar nezināmu slimību, kas izraisīja temperatūru, caureju un asiņošanu. Septiņi laboranti mira. Nāvējošais vīruss nāca no sazāļotajiem pērtiķiem, kas bija importēti no Ugandas un paredzēti medicīniskiem pētījumiem. Marburgas vīrusu, kas nereaģēja uz antibiotikām, izdevās laboratorijas apstākļos ātri izolēt. Bet Zairā un Sudānā tas pats vīruss 1976. gadā prasīja 300 afrikāņu dzīvības. Jaunas līdz šim nezināmas infekcijas slimības nerodas tikai tropos. 1976. gada jūlijā Filadelfijā kara veterānu tikšanās reizē parādījās dīvaina infekcijas slimība. Sākumā dalībnieki jutās visai slikti un cieta muskuļu sāpes. Drīz pēc tam šiem simptomiem pievienojās augsta temperatūra, drudzis, sāpes krūtīs un elpošanas grūtības. No 183 sa​slimušajiem mira divdesmit. Šis negaidītais slimības uzliesmojums


Brīvdabas tualete Bangladešas galvaspilsētā Dakā ir uzskatāms piemērs sliktajam higiēnas stāvoklim. ārstiem bija liels pārsteigums. Pētījumi parādīja, ka tā ir pilnīgi jauna plaušu karsoņa forma. Vēlāk kļuva skaidrs, ka tā sauktā leģionāru slimība nebija vienīgais gadījums, šī slimība plosījusies, sākot ar 1965. gadu. Pēc tam pret šo infekcijas slimību tika atklāta un radīta iedarbīga antibiotika. Par laimi, leģionāru slimība parādās ļoti reti. No dažiem zināmiem vīrusiem attīstās jauni slimības paveidi, kas ir daudz lipīgāki nekā iepriekšējie. Neviena cita slimība neattīstās un nepārveidojas tik ātri kā gripas vīruss. Apmēram katros desmit gados parādās gripas vīrusa jauna forma, kas ātri izplatās pa visu pasauli. Pēc iznīcinošās epidēmijas 1918. gadā ārsti pievērsuši īpašu uzmanību šim bīstamajam vīrusam vai tā dažiem paveidiem, kas parādās no jauna. 1976. gada sākumā varēja apgalvot, ka senais ienaidnieks atkal ir cīņas laukā. Tieši Ņūdžersijas karaspēka nometnē 12 rekrūši saslima ar gripu. Tūlīt kļuva skaidrs, ka kopumā 500 karavīru bija inficējušies ar nepazīstama paveida gripas vīrusu. Karavīru organismā attīstījās antivielas, līdzīgas tām, kas 1918. gadā tika atrastas lielo epidēmiju pārcietušajiem. ASV veselības aizsardzības darbinieki cēla trauksmi visos 95 pasaules gripas centros. Līdztekus tika veikta masveida vakcinēšana, un epidēmija, kas uzbruka labi pārtikušiem, veseliem un ārsta kontrolē esošiem cilvēkiem, attālinājās bez dramatiskām sekām. Var tikai iedomāties, kas notiktu, ja šāda epidēmija parādītos dažos pasaules rajonos, kur cilvēki cieš badu un trūkst jelkādas medicīniskās palīdzības. Bet arī nākotnē nav iespējams atvairīt epidēmijas izcelšanos. Pirmkārt, daļa slimības ierosinātāju kļūst rezistenti, otrkārt, briesmu avots ir cilvēku vienaldzība. Vakcinēšanās pret difteriju un bērnu trieku ir devusi labus rezultātus, un vecāki jau ir piemirsuši, ka agrākos laikos šīs slimības bija nāves un invaliditātes izraisītājas. Arī lokālie kari, zemestrīces, bads un plūdi izraisa tīfu, holeru, mēri un citas pandēmiskās infekcijas slimības. Lai izvairītos no epidēmiju atkārtošanās, attīstīto valstu epidemiologiem nepārtraukti jābūt modriem, bet at​tīstības valstīs tam jāvelta pēc iespējas lielāka uzmanība.


Sausums un bads .

.


Sausums Ūdens, mūsu zilās planētas dzīvības eliksīrs, pārklāj 70% Zemes. Tikai un vienīgi Klusā okeāna platība ir lielāka par visiem kontinentiem kopumā. Diemžēl 98% no zemeslodes ūdens krājumiem ir sāļais jūras ūdens, ko nevar ne dzert, ne izmantot lauksaimniecībā. Atlikušo divu procentu saldūdens pietiktu sabiedrības vajadzību apmierināšanai, ja tas būtu vienmērīgi sadalīts pa visu zemeslodi. Bet divas treš​daļas saldūdens ledus formā atrodas šļūdoņos vai polos.

Kad sausums uzbrūk ASV centrālajos rietumos, tas iznīcina lauksaimniecības kultūras, un fermeri cieš milzīgus zaudējumus. Bez ūdens nespēj dzīvot ne augi, ne dzīvnieki. Ūdens trūkst apmēram 80 valstīs, kur dzīvo 40% zemeslodes iedzīvotāju. Ūdens grūtībās ir tie rajoni, kur uz vienu iedzīvotāju gadā ir 1000 litru ūdens jeb tikai 2,74 litri dienā.

Izžuvis lauks Meksikā. Bez ūdens augi neaug pat visauglīgākajās augsnēs. Tā kā cerēt tikai uz lietu ir riskanti, daudzi laukkopji izmanto mākslīgās apūdeņošanas sistēmu. Bet ilgstoša sausuma periodā var izžūt arī irigācijas kanāli. Vairākums_ zemju, kas cieš no ūdens trūkuma, atrodas Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Centrālāzijā. Reizēm ar ūdens tnākumu saskaras arī Ziemeļķīnā, Rietumun Dienvidindijā, Dienvidamerikas rietumdaļā, kā arī lielā daļā Pakistānas un Meksikas. Tuksnesis gada laikā pārņem arī 5-7 miljonus hektāru kultivēto zemju, izplešoties Austrālijā, ASY Ķīnā un Dienvidamerikā. Tuksnesis ir dabiska parādība, kas nav atkarīga no cilvēka, bet ze-. mes kļūšana par tuksnesi ir cilvēku roku darbs. Dabas resursu pārlieku lielā izmantošana, pārspīlētā irigācija un vēlēšanās bez nepieciešamās zemes apstrādāšanas iegūt pēc iespējas vairāk pārtikas ātri pieaugošajam iedzīvotāju skaitam ir faktori, kas veicina auglīgo zemju pārvēršanos tuksnesī. Paradokss ir tajā, ka šeit cilvēks


vienlaicīgi ir gan cēlonis, gan upuris. Gandrīz katra valsts, lai tā būtu pārtikusi vai nabadzīga, ir noteikti cietusi no sausuma. Ir vismaz divi atšķirīgi sausuma veidi meteoroloģiskais sausums un lauksaimnieciskais sausums. Meteoroloģiskais sausums ir tad, kad konkrētajā apvidū ilgu laiku nav novēroti nokrišņi. Mazais nokrišņu daudzums ne vienmēr nozīmē lauksaimniecības katastrofu, tā sākas tad, kad mitruma augiem nepietiek augšanas sākumposmā. Sausums zemniekam var likt paaugstināt tir​gus cenas neražas laikā. Sausuma dēļ attīstīto valstu fermeri var bankrotēt, bet viņu ģimenes tādēļ badā nenomirs. Trešās pasaules valstīs stāvoklis ir daudz traģiskāks. Tur dažu mēnešu laikā sausums tūkstošiem cilvēku var novest līdz robežai, kad nepieciešamo produktu trūkuma dēļ viņi iet bojā bada nāvē. Pasaules pustuksnešos dzīvo vismaz 50 miljoni cilvēku, kuru iztikas avots ir lauksaimniecība un kuru dzīve nonāk briesmās, kad nelīst lietus. Pēc Austrālijas Āfrika uz zemeslodes ir otrais sausākais kontinents. Kad 1968. gadā Sāhelu (dabas apgabals Āfrikā, pārejas zona starp Sahāras tuksnesi un Rietumāfrikas savannām) piemeklēja katastrofāls sausums, ticēja, ka darīšana ir ar klimatisku parādību. Tikai pēc 1977. gadā notikušās ANO tuksneša konferences kļuva skaidrs, ka to ir izraisījusi nosusināšana. No 1920. līdz 1975. gadam Sahāras tuksnesis paplašinājās vēl par miljons kvadrātkilometriem.

Sausuma rajoni aizņem 15 līdz 30% cietzemes. Par tuksnešiem pārvēršas tie rajoni, kur gada nokrišņu daudzums ir zem 20 mm. Tuksneša biomasa (visu dzīvo augu un dzīvnieku kopējais svars) ir ļoti mazs 250 kilogrami uz hektāru. Savannās biomasa ir 10 000 kg/ha un tropiskajos lietusmežos 250 000 kg/ha. Liels sausuma periods Āfrikā sākās 1968. gadā. Mali izdega trešdaļa augāja platības. Pēc sešu gadu sausuma Mali lietus lija tikai

Mauritānija 70.-80. gados cieta no sausuma. Mauritānijas sieviete laista savu nabadzīgo dārzu. 1974. gada septembri. Pēc laika apstākļu normalizēšanās 1977. gadā sākās jauns sausums, kas ilga


līdz 80. gadu vidum. Tam bija katas​trofālas sekas. Piecu gadu laikā pirms 1972. gada Sāhelā nokrišņu bija mazāk par vidējo normu, bet vēlāk kļuva arvien sliktāk. Vispirms nepietika lopbarības, un lopkopji bija spiesti pārdod ganāmpulku. Tā kā piedāvājums pārsniedza pieprasījumu, nokritās cenas un lopus vajadzēja vienkārši likvidēt. Kad gaļa un graudaugi bija beigušies, cilvēki masveidā devās, uz dienvidu pusi, palielinot jau tā pārapdzīvotās pilsētas un meklējot neesošo pārtiku. Nabadzīgie Sāhelas lopkopji atradās pārāk tālu no centrālās pārvaldes, lai spētu kaut ko ietekmēt, un nauda, kas bija nepieciešama bēdās nonākušo uzturēšanai, bieži nonāca izšķērdīgās rokās. Dažos, visvairāk cietušajos rajonos Cadā, Etiopijā, Angolā, Mozambikā un Sudānā sākās bads un cilšu nemieri, kas vēl vairāk pasliktināja stāvokli, bieži padarot neiespējamu ārvalstu palīdzības nokļūšanu līdz tiem, kam tā bija ļoti nepieciešama. Cilvēki neatceras citu tik briesmīgu sausumu kā to, kas 1973. gadā piemeklēja zemes no Cada ezera līdz Senegālas upes grīvai. Sausumā cieta Nigēra, Mali, Augšvolta (tag. Burkinafaso), Mauritānija, Senegāla un Cada. Mauritānijā gāja bojā gandrīz divas trešdaļas liellopu,

Tuksnešos ūdens atrodas dziji zemē, un tā iegūšana nav vienkārša. dažos Senegālas apvidos izmira puse no mājlopiem. Augšvoltā bada nāvē mira 80% iedzīvotāju, un Cada ezers izžuva par trešdaļu. Ir dati, ka 1973. gadā sausuma dēļ Rietumāfrikas zemēs mira vairāk nekā simttūkstoš cilvēku. Protams, nav iespējams iegūt precīzus datus, bet tiek minēts, ka tikai Etiopijā vien 1972. un 1974. gadā mira pāris simtu tūkstošu cilvēku. Kad bads 1984. gadā piemeklēja Etiopiju, pasaules laikrakstos parādījās raksti, ka šī nepavisam nav


pirmā katastrofa. Sāhelas apvidū Āfrikā zemēs, kas robežojas ar Sahāras dienviddaļu dzīve nozīmē cīņu izdzīvošanas vārdā. Pat tad, kad Etiopijā nav bada, katru dienu pārtikas nepietiekamības dēļ mirst tūkstoš bērnu. Bet cilvēku skaits tomēr pieaug, un palielinās arī konkurence jau tā niecīgo pārtikas krājumu dēļ. Pēc pasaules bankas prognozes Sahāras reģiona iedzī​votāju skaits, kas 1980. gadā bija 385 miljoni, 2005. gadā būs palieli​nājies vairāk nekā divas reizes. Pasaules pārtikas stāvokli ietekmē lauksaimniecības ražošanas dabisko apstākļu izmaiņas. Eksperti apstiprināja, ka laika apstākļi pasaules lauksaimniecībā lielas neražas rada 1-2 reizes 10 gados. Daudzi speciālisti ir vienisprātis, ka laika apstākļu pārmaiņas ir kļuvušas pašas par sevi saprotamas visās klimatiskajās joslās un beidzas pāreja uz jauno "mazo ledus laikmetu". Šā procesa svarīgākais cēlonis ir klimatisko zonu nobīde. Grūti pateikt, vai šī hipotēze atbilst īstenībai. Tomēr tiek novēroti īpaši sarežģīti laika apstākļi jau ar 70. gadu sākumu. To ietekmi uz lauksaimniecību nostiprina citi faktori. Kā piemēru var minēt lielos plūdus Pakistānā un Bangladešā, kur viens no pamatiemesliem bija sējumu platības paplašināšanas dēļ izcirstie kalnu meži. Bada iemesli ir ļoti sarežģīti, lai tajos vainotu tikai laika apstākļus. Tuksnesis paplašinās ik gadu par tūkstošiem kilometru lopu ganīšanas un zemes aplamās izmantošanas dēļ. Augu segas trūkums sausuma apvidos rada liela putekļu daudzuma nokļūšanu atmosfērā, kur putekļi rada jūtamu saules enerģijas koncentrēšanos. Nekustīgais un pastāvīgi sasilušais gaiss aiztur augšup virzošās gaisa masas, kas ir nepieciešamas, lai rastos lietus mākoņi. Liels daudzums putekļu gaisā izraisa sausumu, bet sausums putekļu masas palielināšanos. 1982. gadā un divos nākamajos gados nolija neparasti maz lietus. 1984. gada beigās 20 Āfrikas valstīs bija nepieciešama palīdzība ar pārtiku. Tajā gadā tikai Sudānā vien bada nāvē mira ceturtdaļmiljons cilvēku. Etiopijas, Āfrikas visnabadzīgākās valsts valdība jau 11 gadus

Sahāra, pasaules lielākais tuksnesis, aizņem lielāko daļu Ziemeļāfrikas. No austrumiem uz rietumiem tas stiepjas 5700 km garumā, bet no zieme|iem uz dienvidiem 2000 km platumā. Platība aptver vairāk nekā 7 miljonus kvadrātkilometru. Akmens tuksnesis veido 70% Sahāras. Skats uz tuksnesi Ēģiptes austrumdaļā. lūdza pasaulei palīdzību, tomēr bads šai valstij nodarījis daudz ļaunuma. 1984. gadā rietumvalstu presē parādījās ziņa par nelabvēlīgajiem apstākļiem. Klauvējot pie attīstīto valstu sirdsapziņas, tā paša gada oktobrī Ziemeļetiopijā BBC uzņēma filmu, kas iemūžināja tūkstošiem bada cietēju vīriešu, sieviešu un bērnu, gaidot nāvi. Filmā redzamas Mekeles un Koremas pilsētas, ko komentētāji dēvēja par tuvojošos elli virs zemes. No sausuma apvidiem desmit tūkstoš bēgļu devās uz pilsētām. Daži bija veikuši vairākus simtus kilometru un daudzus ģimenes locekļus mirušus pametuši ceļā. Viņi tupēja kaktos, bezspēka dēļ nespēdami pat aizdzīt lielos mušu mākoņus. Ķermeņi izģinduši, kājas kā sērkociņi, klēpī pērtiķiem līdzīgi zīdaiņi, savilktām sejām, pārāk novārguši, lai raudātu tā šie cilvēki nekustīgi sēdēja. Glābēji pārtiku izdalīja tikai


tiem, kas bija nonākuši jau līdz kritiskai robežai, skaidri apzinoties, ka cietējus tas no nāves neglābs. Kaut ko tik šausmīgu rietumu cilvēka acis pēc koncentrācijas nometņu vārtu .atvēršanas Otrajā pasaules karā nebija redzējušas, un drīz vien sekoja ieraudzītā atbalsis. Uz Āfriku sāka plūst dāvanu straume, tika rīkoti slavenu rokzvaigžņu koncerti. 1985. gada maijā uz Āfriku tika nogādātas 500 000 tonnas pārtikas, bet starptautiskais palīdzības dienests atradās lielās grūtībās. Pārtikas sadali apgrūtināja transporta trūkums un nepārtrauktie kari Etiopijas provincēs Eritrejā (tagad patstāvīga valsts) un Tigrē. Attiecības starp humānajām un valdības organizācijām bija ļoti saspringtas, īpaši milzīgās pārdislokācijas programmas dēļ simtiem tūkstošu cilvēku ar varu tika izmitināti Etiopijas rietumu un dienvidu auglīgo rajonu tuvumā. Kad 1985. gada beigās sākās lietus, bēgļi atgriezās mājās. Ar starptautisko palīdzību tika iestādītas lauku kultūras un atjaunoti ganāmpulki. Ciemu ļaudis savu dzīvi sāka veidot no jauna. 1987. gadā Etiopijā sākās kārtējais bads. Sausums vēlreiz iznīcināja lielāko daļu labības ražas valsts ziemeļos, bet pārējos rajonos laukus izpostīja ceļojošo siseņu bari. Galu galā ANO saprata, ka Āfrikas Sahāras reģiona problēmas iespējams atrisināt ar ilglaicīgiem starptautiskiem spēkiem. No bada nedrīkst iet bojā cilvēki. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas radītajā sistēmā tika iestrādāti dati par nokrišņiem, sēju un ražu. Uz to pamata iespējams iepriekš paredzēt katastrofas. Sistēma balstās uz valdību iesūtīto informāciju, bet diemžēl daudzu valstu dotie dati nav uzticības vērti. Problēmas ar pārtiku attīstības zemēs nav izskaidrojamas tikai ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem un sausumu. Problemātiska ir arī šo valstu sociālsaimnieciskā attīstība, saimnieciskais potenciāls un piegādes līmenis neļauj dabas katastrofas sekmīgi pārvarēt. Saimnieciskā atpalicība ir viens no galvenajiem faktoriem pārtikas prob​lēmas esamībai. 1990. gadā sausums piemeklēja arī Eiropu. Anglijā lielā karstuma dēļ apstājās slavenā Big Ben torņa pulkstenis. Grieķijā raža samazinājās par 50%, un pat tādu svarīgu eksporta produkciju kā tomātus nācās ievest. Grieķijas valdība ūdens cenu paaugstināja trīskārši. Dienvidun Centrālitālijā izdega graudaugu raža. Sicīlijā pudele ūdens maksāja vairāk nekā pudele vīna. Pēc diviem gadiem ilgs sausuma periods skāra Ziemeļvāciju. Labības raža samazinājās par 25-30%.

Tuksnesī visu laiku veidojas oāzes. Sahāras oāžu kopējā platība ir apmēram 200 000


kvadrātkilometru 3% no tuksneša platības. Oāze Tunisijā. ASV stiprs sausums uzbruka 1996. gada vasarā. Jūtas, Arizonas, Oklahomas un Teksasas štatā vairākus mēnešus nebija nokrišņu. Augsne izžuva. Fermeri savus badā cietušos jaunlopus bija spiesti pārdot par puscenu, jo bija iestājusies neraža. Vai pēdējo gadu sausuma periodi šķiet pārejošas parādības? Daudzas zīmes norāda uz nelabvēlīgām pārmaiņām. Piemēram, Dienvidteksasā dažās vietās izvei​dojušās plūstošās kāpas, kas var kļūt par cēloni, lai izveidotos tuk​snesis. 1972. gada maijā Dienviddakotā, Nebraskā un Kanzasā lieli putekļu mākoņi aizēnoja sauli. Briesmīga vētra gaisā uzsvieda augsnes virskārtu un nesa to uz tālo Atlantijas okeānu. Pēc speciālistu aplēsēm tolaik ASV prēriju ��tati pazaudēja apmēram 3 miljardus tonnu aug​līgās augsnes virskārtas. Prognozes ir drūmas: sausuma periodi iestājas arvien biežāk un ir ilgstošāki. Par to liecina arī no 1990. līdz 1995. gadam Spānijā ilgušais sausums. Pārskata dati ļauj secināt, ka Eiropā kopš 1963. gada nokrišņu daudzums jūtami samazinājies, bet vienlaikus palielinājies spēcīgu vētru un siltuma viļņu daudzums. Pēc klimatologu pētījumiem izriet, ka Dienvideiropā vidējā gaisa temperatūra 2030. gadā paaugstināsies par 1,8 grādiem, bet samazināsies nokrišņu daudzums. Pēc angļu meteorologu izveidotā klimata modeļa redzams, ka Vidusjūras vissausākajos rajonos ziemas nokrišņu daudzums samazināsies no 10 līdz 20%, bet vasaras par vairāk nekā 30%. Bet vasaras lieti ir stiprāki un īslaicīgi, tāpēc ūdens nespēj iesūkties izkaltušajā zemē. Spānijas iekšienē kopš 1965. gada pazudusi gandrīz trešdaļa mitro rajonu. Daļā no Koto Donjanas Nacionālā parka, Eiropas plašas dabiskās mitrās zonas, pēdējos piecus gadus ildzis sausuma periods. Vienlaikus ar sausumu mitro rajonu izžūšanu veicinājusi pazemes ūdeņu neierobežota izmantošana. ANO organizētajos un 1996. gadā publicētajos pētījumos teikts, ka klimatisko apstākļu izmaiņu dēļ izsusēs līdz 85% Spānijas un Grieķijas mitro rajonu. Pašlaik abās valstīs no augsnes erozijas cieš vairāk nekā 40% teritorijas, Turcijā līdz pat 70%. Spānijas un Itālijas dažos rajonos katru gadu lauku apstrādes dēļ zūd 250 tonnu lauksaimniecībā izmantojamās augsnes uz vienu hektāru aramzemes. Berlīnes universitātes pētījumi rāda, ka gaisa spiediens virs Azoru salām augstajos gaisa slāņos pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami palielinājies, bet virs Islandes zemākos gaisa slāņos tas krities. Tādējādi Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā ziemā nenovēro tik daudz nokrišņu kā agrāk. Kopš apmēram 1977. gada Itālijas, Grieķijas un Spānijas dienviddaļu rajoni sākuši pārvērsties par stepēm, bet Vidusjūras krastos uzceltās lielpilsētas apdraud hronisks ūdens trūkums. Tas tomēr nenozīmē, ka Centrāleiropā sāksies zemju pārvēršanās tuksnesī, drīzāk klimats kļūs maigāks, ziemā siltāks un vasarā sausāks.


Kapec cilvēki cieš badu? Uz klimatu iespaidu atstāj atmosfēra (sevišķi gaisa mitrums un vēja virziens), augsnes fizikālās īpašības un zemes griešanās. Zemes dažās vietās ir apvidi, kur gandrīz nemaz nelīst. Dienvidpuslodē šādi rajoni ir Austrālijā, Dienvidāfrikā un Dienvidamerikā, bet ziemeļpuslodē Centrālāzijā, Ziemeļāfrikā un ASV austrumdaļā. Ziemeļčīlē esošajā Atakamas tuksnesī ir vietas, kur nokrišņi nav novēroti vairākus simtus gadu. Stāvoklis droši vien nemainīsies arī nākotnē, iekams jauns leduslaikmets neizmainīs valdošo vēju virzienu visā pasaulē.

Ciļņa fragments no valdnieka Unasa piemiņas zīmes Sahārā, kur attēlots novārdzis ēģiptietis 2350. gadā pirms Kristus. Bada vēsture ir tikpat ilga, cik cilvēces. Daļa cilvēku apmetušies uz dzīvi tuksnešu malās, bet lielākā daļa Zemes iedzīvotāju mednieki, zemkopji vai pilsētu iedzīvotāji ir izvēlējušies piemērotākas dzīvesvietas, kur cilvēki un dzīvnieki atrod pārtiku un dzeramo ūdeni, bet zemkopji vairāk vai mazāk droši var cerēt uz ražu. Diemžēl šis "vairāk vai mazāk" vēl nedod nekādas

Indietis pēc musona lietiem stāda rīsus. Visi cilvēki, kas apmetušies uz dzīvi fajonos, kur nepietiek nokrišņu, ir atkarīgi no nokrišņu svārstībām.

Mali zemnieki uzar izkaltušo zemi. garantijas. Visos Zemes rajonos, izņemot senos mitro lietusmežu rajonus, laika apstākļi dažādos gados var būt ļoti atšķirīgi. Kad lietus līst nepareizā laikā vai saule spīd gaužām reti, uz labu ražu nav ko


cerēt. Bet lielāku postu tomēr nodara nevis pārāk lielais nokrišņu daudzums, bet gan tā trūkums. Indijas lauksaimniecība ir atkarīga no musoniem, kas atnāk jūnijā un jūlijā no austrumiem un ilgst līdz septembrim. Galvenais pļaujas laiks ir decembrī. Pēdējās nedēļas pirms musona lietiem ir raižu pilns laiks. Musona aizkavēšanās par dažām nedēļām var ietekmēt ražu. Visā Indijā kopumā musoni nekad nav nokavējušies (meteorologi to uzskata par neiespējamu), tomēr tas notika rajonos, kur ir 50 miljoni vai vairāk iedzīvotāju. Tautas lielākajai daļai nav iespējas neražas laikā sagādāt labību. Ja musoni neatnāk, cilvēki cieš badu. Stāvokli pasliktina vēl tas, ka vairākās zemēs, kur cieš badu, ir transporta problēmas. 19. gadsimta 70. gados Ķīnas ziemeļdaļa cieta trīs gadus ilgu sausuma periodu. Tas līdzi atnesa badu un izraisīja haosu piecās provincēs. Lietus rajonos tika savākta milzīgi liela labības raža, bet trūka transporta. Deviņi līdz trīspadsmit miljoni cilvēku mira no bada vai slimībām vai gāja bojā bada dumpjos. īru izcelsmes pārtikas jautājumu eksperts dr. V R. Aikroids savā grāmatā "Uzvara pār badu" saka: "Badu raksturo atšķirīgas parādības: pasaules daļa, kur tas notiek, ilgums, badā cietušo skaits, pārtikas trūkuma pakāpe un cena, bada nāvē mirušo procents utt., bet būtībā bads nozīmē to, ka liels skaits nelaimīgu cilvēku cieš no pārtikas trūkuma, cieš gan fiziski, gan psiholoģiski … Cilvēki, kam nav ko ēst, nav ar mieru klusi nomirt. Ceļš līdz nāvei ir baigs, nepievilcīgs un bieži jo bieži garš." Bada pirmajā stadijā trūkst tikās produktu, bet tos vēl iespējams dabūt. Vesels cilvēks var zaudēt 10% no sava normālā ķermeņa svara, bet viņa darba spējas krītas. Tomēr viņš vēl spēj sev mērķtiecīgi un enerģiski gādāt pārtiku. Bet bads ļoti ātri iznīcina viņa uzņēmību. Ja cilvēks turpina zaudēt svaru, izmainās ķermeņa šūnu struktūra, tāpēc organismam pietrūkst enerģijas, kas nepieciešama svarīgāko dzīvības procesu turpināšanai. Ja tiek zaudēti 20% svara, upuri pārņem apātija. Badastreiku dalīb- „ …. . . . ,'. , . v . , Kenmesu sieviete nieki var nodzīvot parsteidzosi daudz no akas smeļ ūdeni dienu bez ēšanas, jo viņi patērē lielā daudzumā šķidrumu, neko citu nedara, kā sēž vienā vietā, un viņu apziņā valda mierinājums, ka šo gavēni jebkurā brīdī var pārtraukt. Bet cilvēkiem, kas mirst no bada, nav kur gūt mierinājumu. Laiku pa laikam izmisumā tie var nopūsties, bet tad atkal ir spiesti atgriezties komai līdzīgā stāvoklī. Ja ķerme​nis zaudē vairāk nekā 30% svara, neglābjami iestājas nāve.

Kenijiešu sieviete no akas smeļ ūdeni. Kad gals tuvojas, upuris kļūst vienaldzīgs gan pret savu apkārtni, gan pret citu cilvēku ciešanām. Īrijā kartupeļu bada laikā kāds ārsts rakstīja: "Es redzēju mātes, kas rāva maizes gabalus izbadējušamies bērniem no rokām, es pazinu kādu tēvu, kas cīnījās uz dzīvību un nāvi ar savu dēlu viena kartupeļa dēļ, esmu redzējis vecākus, kas uz savu mirušo bērnu izmocītajiem ķermeņiem skatījās bez kādām emocijām."


Nav brīnums, ka no bada nāves izglābušos cilvēku psihe ir iedragāta, un tā ietekme ilgst daudz ilgāk. Lielais bads Īrijā no 1845. līdz 1849. gadam 1844. gadā Ziemeļamerikā parādījās līdz šim neredzēta kartupeļu slimība. Eiropā tai nepievērsa īpašu nozīmi. Bet 1845. gadā kartupeļu puve parādījās arī Īrijā, kur kartupeļi ir galvenā pārtika. Sēnes Phytophthora infestans sporas izplatījās ar briesmīgu ātrumu un iznīcināja lielu daļu ražas. Nākamajā gadā tīrumos sapuva visi kartupeļi. 1847. gadā kartupeļu puve netika novērota, bet bads bija radījis jau tik lielu postu, ka zemē tika iestādīts tikai viens no astoņiem vajadzīgajiem sēklas kartupeļiem. Nākamajā, 1848. gadā badu atkal cieta visa zeme. 1849. gada beigās, kad no jauna tika iegūta laba kar-

Drēbju dalīšana Īrijā, Kilrašā. Bada laikā tika rīkotas vairākas privātas palīdzības akcijas, bet mantrausīgie zemēs īpašnieki kopā ar absolūti nespējīgo valdību īru nelabvēlīgo stāvokli padarīja pilnīgi neciešamu. Zīmējums kādā britu laikrakstā 1847. gadā, kad īru kartupeļu bads sagādāja lielas ciešanas. Zīmējumā attēlots, kā Džons Buls izdala badā cietušajiem bez darba palikušajiem īriem pieticīgu pārtiku. Tas, ka īri stipri cieta, bija pirmām kārtām valdības nekompetentās rīcības sekas. tupeļu raža, pusotra miljona īru jau bija miruši bada nāvē vai gājuši bojā no aukstuma, kad zemes īpašnieki bija viņus izdzinuši no mājām. Tolaik Apvienotās Karalistes sastāvā ietilpusī Īrija nekad nav aizmirsusi, ka bada laikā angļu valdība,i bija raksturīga stūrgalvība, muļķīga saimniekošana un izmantošanas tieksme. Netika veikts viss nepieciešamais, lai palīdzētu bada cietējiem.

Īrijā tolaik nebija rūpniecības. Aptuveni puse no 9 miljoniem iedzīvotāju dzīvoja savās nelielajās lauku sētās un kā galveno pārtikas produktu audzēja kartupeļus. Pārējie rentēja angļiem piederošās zemes.


Viņi audzēja graudaugus un turēja lopus, bet bija spiesti iegūto ražu kā renti atdot zemes īpašniekam. Arī rentnieki pārtika no kartupeļiem, ko bija viegli audzēt. No hektāra kartupeļu ražas četri cilvēki varēja izdzīvot gadu. Barojot savu ģimeni ar graudaugiem, zemniekiem būtu nepieciešamas trīs reizes vairāk lauksaimniecības zemju bet tās pārapdzīvotajā Īrijā trūka. Kartupeļi af paniņām bija barojošs ēdiens. Bet tas, ka lielākā daļa audzēja vienīgi kartupeļus, bija bīstami. Kartupeļu saglabāšana ir ierobežota, un ļoti lietainā vai ļoti sausā gadā var iegūt gaužām bēdīgu ražu. Tā kā citu produktu nebi​ja, cilvēkiem bija jācieš bads. 1845. gadā kartupeļu puve bija jauns, līdz šim neredzēts ienaidnieks, bet mazākas bada briesmas bija novērotas jau agrāk. Lai gan 1845. gadā daudzi cilvēki bija izbadējušies, nākamajā, 1846. gada pavasarī un vasarā tomēr izauga lieliska raža, līdz notika katastrofa. Nakts laikā uz lauka sakalta un kļuva melni kartupeļu laksti. Visur izplatījās puvušu kartupeļu smaka. Visā Īrijā kartupeļu raža bija iznīcināta. Anglijas valdība neņēma šo stāvokli nopietni un aizliedza palīdzībai īriem iedalīt līdzekļus, lai netraucētu "normālas saimnieciskās attiecības". Tika izlemts īriem piedāvāt iespēju nopelnīt, strādājot algotu darbu (galvenokārt ceļu un kanalizāciju būvniecībā). Par šo naudu no ārzemēm "normālu saimniecisko attiecību" ietvaros bija iespējams nopirkt pārtiku. Brīvā tirdzniecība tika veicināta visādā veidā. Bet šī politika pilnīgi izgāzās. Strādnieku algas bija ļoti zemas, un, tā kā visur Eiropā bija neraža, labības cena uzkāpa tik augstu, ka Īrijas ostās importa graudaugus vispār nebija vērts ievest. Nomāktie un izsalkušie vīrieši staigāja, meklēdami pārtiku, sievietes un bērni pārtika no nezālēm. Bet kas šķiet neticami visu laiku turpinājās labības izvešana no Īrijas ar to tika maksāta rente zemes īpaš​niekiem! 1846. /47. gadā bija visu laiku aukstākā ziema. Sniegs sniga mēnešiem. Kāds Korkas grāfistes miertiesnesis savā vēstulē Londonas laikrakstam The Times aprakstīja savu viesošanos Skaiberīnas ciemā: "Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka ciems ir pamests, bet tad es pamanīju kādā zemnīcā sešus izģindušus kaulu kambarus, kas atgādināja mirušos. Viņi gulšņāja kaktā, apsegušies ar sadriskātām zirgu segām. Piegāju pavisam klāt, līdz sapratu no nelaimīgo vaidiem, ka viņi vēl ir dzīvi. Visiem bija temperatūra četri bērni, viena sieviete un viens spoks, kas kādreiz bijis vīrietis. Dažu minūšu laikā apkārt man uzradās vismaz divsimt šādu kaulaino. To nožēlojamie augumi no bada un temperatūras izskatījās tik briesmīgi, ka es nespēju viņus ap​rakstīt." Daudzi zemes īpašnieki izmantoja gadījumu, lai savus rentniekus nemaksāšanas dēļ padzītu no rentes zemes. Izmisušie, raudošie cilvēki tika izdzīti no mājām, ko pēc tam nojauca. Veseli ciemi tika atbrīvoti no cilvēkiem, lai kartupeļu vietā sāktu audzēt labību. Zemnieki slēpās grāvjos, bet arī no turienes tika izdzīti.

īru ģimenes gatavojas braucienam uz Ameriku. Angļi atvēra nabadzīgajiem kopējās virtuves un prasīja, lai ciema ļaudis maksātu. Īrijai šajā laikā nauda vairs gandrīz nebija palikusi, bet Londonas valdība par to neuztraucās. Vairāk nekā viens miljons


cilvēku mira bada nāvē. 1848. gadā atkal bija neraža, kuras sekas nebija mazāk katastrofālas kā 1846. gadā. Desmittūkstoš cilvēku mira no tīfa. Izplatījās arī holera. Kādā pilsētā, kurai bija zīmīgs nosaukums Skull (angļu vai. 'galvaskauss'), cilvēki mira tik izvārguši, ka uz līķu mugurām varē​ja izskaitīt skriemeļus. Tie, kam bija nauda, lai nopirktu biļetes uz kuģiem, aizceļoja uz Kanādu vai Ameriku. No 1846. līdz 1851. gadam emigrēja 1,6 miljoni īru. Daudzi badā izvārgušie mira arī jūras brauciena laikā. Izdzīvojušajiem sirdīs saglabājās naids pret Angliju, kas tikai tagad pēc vairākām paaudzēm sāk mazināties.


30. gadu smilšu vētras ASV Kāds Teksasas skolēns 30. gados redzēja un nekad neaizmirsa šādu skatu: sieviete, kas bija pārliecināta, ka beidzamā diena ir klāt, nometusies ceļos uz ielas, skaļā balsī lūdz: "Mīļais Dievs, dod viņiem vēl vienu iespēju." Briesmīga smilšu vētra, kas plosījās 30. gadu vidū Centrālamerikas rietumos, nodarīja milzīgus zaudējumus vienam no pasaules lielākajiem labības rajoniem un sagādāja lielu postu zemniekiem. 30. gadu sausums tika nodēvēts par dust bowl, ko var tulkot kā "smilšu bļoda, smilšu trauks". Pirmie šo štatu iedzīvotāji bija lopkopji. 1862. gadā apstiprināja jaunsaimniecību likumu, uz kura pamata bez maksas tika iedalīti 65 ha zemju tiem, kas piecu gadu laikā uzbūvējuši jaunsaimniecību,

1937. gada jūnijā pacēlās milzīgi smilšu mākoņi virs Gudvelas Oklahomā. Skats, kas Lielo līdzenumu iedzīvotājiem vienmēr paliks atmiņā.

Iedzīvotāji, kas palika bez savas zemes, kļuva par sezonas strādniekiem. Viņi dzīvoja nožēlojamos apstākļos un par nelielu samaksu veica dažādus darbus. tādējādi viņus piespiežot kļūt par fermeriem, uzart pļavas un audzēt kviešus un miežus. 20. gadsimta sākumā iedzīvotāju skaits palielinājās desmitkārtīgi. Ja lietus bija mitrinājis zemi pietiekami, ražas bija bagātas. Nav brīnums, ka 20. gados šo apvidu sāka saukt par Amerikas labības apcirkni. Lauksaimnieki izcirta krūmus un kokus, lai būtu ērtāk apstrādāt lielos laukus. Šādā veidā tika iznīcināta sākotnējā augu sega, kas spēja nemitīgajos vējos nosargāt sauso un smilšaino augsni. Nākamajos desmit gados sākās karstuma viļņi un sausums. Termometrs rādīja 49 °C ēnā, raža


neienācās, graudaudzētāji cieta simtiem miljonu dolāru zaudējumus. Spēcīgie vēji uzsvieda gaisā sauso augsnes virskārtu, radot milzīgas smilšu vētras, kas nodarīja ļaunumu visai sabiedriskajai dzīvei. Veikali un skolas tika slēgti, kustība ap​stādināta, pat elpot kļuva grūti. No 1933. līdz 1935. gadam milzīgie melnie smilšu mākoņi kļuva par dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Spēcīgā vētrā virpuļojošais gaiss spēja pacelt milzīgu augsnes virskārtas platību, dienu pārvēršot melnā naktī. Daudzi to uzskatīja par Dieva dusmām. 1935. gada martā vētra bez apstājas ilga 27 diennaktis, ceļi tika aizputināti, mājas līdz jumtu korēm bija zemes un smilšu apbērtas tā, ka jumti reizēm iebruka. Putekļu mākoņi sasniedza Jaunangliju, kur tie pārvērtās par pelēkiem sniegputeņiem. Visvairāk cieta Ziemeļun Dienviddakotas, Nebraskas, Kanzasas, Oklahomas, Minesotas, Aiovas, Misūri, Montānas, Vaiomingas, Kolorado, Teksasas un Ņūmeksikas štats. Upes izžuva, lopi krita tūkstošiem, kviešu un kukurūzas lauki pārvērtās tuksnešos. 1934. gada augustāNewsweek at Home fermeru stāvoklis tika raksturots kā visai bēdīgs: "Misūri 80-90% labības izpostīti, Kanzasā izpostīti 7590% ražas, Nebraskā vienas nedē��as laikā tika iznīcināti 10-15% sēklas labības, Oklahomā, Dienviddakotā un Ārkanzasā raža tika iznīcināta pilnībā." Cilvēki nespēja neko citu, kā tikai noraudzīties uz dzīvības avota postu. Atkal un atkal tika stāstīts par fermeriem, kas devušies uz tuvākajām pilsētām, lai bankās lūgtu aizņēmumu. Banku vadītāji skaidroja, ka viņiem jāapskata saimniecība, pirms izlemt par aizdevumu. Redzot pēkšņa necaurredzama mākoņa tuvošanos, zemnieks teica: "Nebēdājiet, no saimniecības tas arī nāk."

Kanzasā, Daitonas apmetnē, Black Blizzard smilšu vētra dienu pārvērta naktī. Vējš nes tūkstošiem tonnu vērtīgā humusa augsnes auglīgā slāņa.

Briesmīgās smilsu vētras, pārvietodamās ar ātrumu līdz 145 km/h, bija ļoti postošas.


Oklahomā, meklējot glābiņu no smilšu vētras, zemnieks kopā ar diviem dēliem pie pamestās un smiltīs ieputinātās fermas.

Tipisks skats 30. gadu Amerikas centralajos rietumos: pamesta ferma Teksasā, Dalhartas tuvumā. Beigu beigās vēju nestais smilšu mākonis nonāca līdz Amerikas Savienoto Valstu galvaspilsētai Vašingtonai, kur kongresmeņi un lauksaimniecības ministrijas birokrāti sāka diskutēt, kā cīnīties pret sau​sumu un ko darīt, lai centrālie rietumi nepārvērstos par Sahārai līdzīgu tuksnesi. 1934. gada vasarā tika izstrādāti paņēmieni, kā izbeigt smilšu vētras. Pēc šī plāna bija paredzēts iestādīt kokus un krūmus vairāku tūkstošu jūdžu platībā kā aizsargājošo zonu, kam vajadzētu aizturēt karstos vējus un pasargāt augsni no erozijas. American Tree Association (Amerikas Koku savienība) aicināja veidot 2000 kilometrus garu aizsargzonu, kas stieptos no Kanādas līdz Teksasai. Speciālisti brīdināja, ja vējus virs zemes nepiebremzēs, tad auglīgie centrālie rietumi pārtaps "par lielu Amerikas Sahāru". Tie bija smagas depresijas gadi, kad visa valsts cieta ļoti stipri, bet palīdzība bija ļoti ierobežota. Daudzām ģimenēm neatlika nekas cits, kā savākt savas mantas, atstājot lauku sētas vēju varā un pārcelties uz Kaliforniju, lai dzīvotu kā dienas strādnieki. Džons Steinbeks to spilgti aprakstījis savā romānā "Dusmu augļi". Vairāk nekā 70 000 bēgļu atstāja smilšu vētru izpostītos štatus. Dažos rajonos palika tikai 40% bijušo iedzīvotāju, un tikai nedaudzas ģimenes vēl cerēja uz palīdzību. Valsts centrālās daļas auglīgie rajoni tika apsaimniekoti, nepievēršot ne mazāko uzmanību ekologu brīdinājumiem par līdzsvara traucējumiem. Šī vieglprātība maksāja dārgi. 1936. gadā ASV Kongress sarīkoja smilšu vētras iemeslu izpēti, lai izstrādātu efektīvus pasākumus un nākotnē no līdzīgām katastrofām izsargātos. Lauksaimniecības zinātnieki uzskatīja, ka


smilšu vētru rašanās galvenais cēlonis bija Lielo līdzenumu pārlieka apstrādāšana, vismaz pusi no tiem vajadzējis atstāt atmatā. Augu sega normalizējās tikai 1941. gadā, kad sausuma rajonos atkal sāka līt. Cilvēki atgriezās, lai sāktu apstrādāt zemi. Atmiņas par briesmīgajām smilšu vētrām nogrima aizmirstībā. Bet vai ne pārāk agri?

Tūkstosiem cilvēku atstāja smilsu vētras izpostītos apvidus. Daudzi fermeri nespēja sagaidīt valsts palīdzību un pameta savas mājas, lai meklētu laimi citur. Mainīt dzīvesvietu bija spiesta arī šī Oklahomā, Pitsburgas apkaimē dzīvojusī sešu cilvēku ģimene. Vārda tiešajā nozīmē, viņiem mugurā vienīgās drēbes un bērna ratiņos un ķerrā sadzīves priekšmeti, viņi ir izputināti. 1938. gads. Daudzi fermeri atkal sāka izcirst kokus un krūmus, lai palielinātu aramzemes platību. Atmiņas par 30. gadu briesmīgajām "smilšu vētrām" ASV atkal iedzīvinājās 1976./77. gadā, kad valsts vidusdaļā sākās ilgs sausums. Ūdenskrātuves izžuva, sākās neraža, un fermeri bankrotēja. Klusā okeāna piekrastē, valsts ziemeļrietumu rajonā, kur ziema nebija atnesusi gaidīto sniegu, kas būtu piepildījis upes un ezerus, radās nepieciešamība slēgt hidroelektriskās stacijas. Kalifornijas saimniecība bija uz kraha robežas, jo labības tīrumi, kuri ir atkarīgi no saņemtā mitruma, ūdens trūkuma dēļ pārvērtās tuksnesī, fermeri pārdeva visu savu iedzīvi un devās ceļā. Zaudējumi sasniedza miljardus dolāru. Arī centrālajos štatos fermeri cieta milzīgus zaudējumus. Mājlopiem trūka barības, un tās cena uzkāpa tik augstu, ka lopkopji bija spiesti likvidēt tūkstošiem lopu vai pārdot tos par sviestmaizi. Sausuma dēļ cietušo vienpadsmit štatu gubernatori izveidoja operatīvās grupas, lai koordinētu glābšanas darbus. Diemžēl nelaime atnāca visnepiemērotākajā laikā, jo valdība cīnījās ar saimnieciskajām grūtībām, kuru dēļ jau iepriekš bija pārtraukti vairāki federālās palīdzības projekti ūdens piegādei sausuma rajoniem. Sausums no jauna sākās 1988. gadā. Šoreiz katastrofas rajoni bija centrālie un dienvidštati. Montānā, Ziemeļdakotā, Tenesī, Džordžijā un Ziemeļkarolīnā nolija mazāk nekā ceturtā daļa no parastā nokrišņu daudzuma, tāpēc izžuva ūdenstilpnes un ganības kļuva par neauglīgiem līdzenumiem. Miljoniem akros lauksaimniecības zemju smilšu vētras aiznesa gandrīz visu augsnes virskārtu, un Misisipi ūdens līmenis nokritās tik zemu, ka vietām upe kļuva nekuģojama. Analoģiska situācija atkārtojās 1996. gada pavasarī. Neraugoties uz to, daudzi fermeri bija pārliecināti, ka 30. gadu "smilšu bļoda" nekad vairs neatkārtosies. Kāds Oklahomas iedzīvotājs droši apgalvo​ja: "Mūsu lauku apstrādāšanas metodes ir tik pilnīgas, cik vispār pilnīgas var būt." Amerikāņu pašpārliecinātība biznesā, protams, ir vērtīga īpašība, bet kas attiecas uz lauku apstrādāšanu, tad viņiem vajadzētu vienmēr būt uzmanīgiem un analizēt konkrēto rajonu ekoloģisko situāciju. Viņu zināšanas jānodod no paaudzes uz paaudzi, lai 30. gadu posts neatkārtotos.


Indija miljoni miruši bada nāvē Indijā miljoniem cilvēku spiesti izmisīgi cīnīties ar badu. Leģendas un senie vēstures pirmavoti vēsta par šausmīgu badu, kas izpostīja zemi. 917. gadā Kašmiras apvidū zeme bija klāta ar mirušo kauliem un galvaskausiem, tajā pašā laikā karalis un viņa ministri savāca milzīgas bagātības, par lielu naudu pārdodot rīsus.

Brīvās tirdzniecības politika kavēja palīdzības sniegšanu bada cietējiem, lai gan gubernators V. Heistingss jau 1783. gadā bija licis uzbūvēt labības glabātavu, lai nodrošinātu palīdzību bada laikā. 19. gadsimta gravīra (pa labi) attēlo izsalkušo indiešu lūgumu pēc pārtikas. Indijas lauksaimniecība vienmēr bijusi atkarīga no musonu lietiem, kas diemžēl laiku pa laikam lielās teritorijās nesākās. Pat normālos laika apstākļos pārtika sabiedrībai tiek sagādāta ar grūtībām. Indieša organisms cieš no hroniska olbaltumvielu un vitamīnu trūkuma. Tā kā viņa ķermenis nespēj uzkrāt tauku rezerves, jau neliels pārtikas trūkums var radīt nopietnas sekas. Badu cietusī indiešu ģimene Orisas bada laikā no 1866. līdz 1867. gadam. Šāds skats bija tipisks un ļoti bieži redzams pilsētās, kur šādu ģimeņu parādīšanās bija pirmais signāls par bada sākšanos. Jau kopš seniem laikiem labu savienojošo ceļu trūkuma dēļ labības nogādāšana no zemes vienas daļas uz otru bijusi neiespējama. Pirms britu iekarotāji pakļāva Indiju zināmā mērā vienotai valdībai, šī zeme sastāvēja no vairākām valstīm, kas nemitīgi viena pret otru karoja. Mogolu impērijas valdnieka Aurangzeba karagājiens 1660. gada bada laikā norisa gluži citādi nekā parasti. Aurangzebs nopirka no savas lielās valsts citām daļām visu labību un to pārdeva par zemu cenu badā cietušajiem. Pēc gada viņš labību izdalīja par velti un apsolīja samaksāt nodevas par badā cietušajiem zemniekiem. Valdnieka rīcība izglāba simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības. Lielbritānija Indijas attīstību īpaši ietekmēja 18. gadsimtā, bet izpratne, ka valstij bada laikā ir pienākums palīdzēt, neskatoties uz Aurangzeba piemēru, izplatījās gausi. īpaši briesmīgs bads zemi piemeklēja 1769./70. gadā, pēc tam, kad musona lieti nebija Biharā un daļā Bengālijas. Tiek lēsts, ka par bada upuriem krita apmēram desmit miljoni cilvēku viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem. Visur izplatījās pūstošo līķu smaka, miljoni cieta badu, un slimie zemnieki pārceļoja no laukiem uz Kalkutu un citām pilsētām. Kad nākamajā gadā sākās musonu lieti, daudzi ciemi jau bija pamesti.


Pēc 1783. gada bada ģenerālgubernators V Heistingss izdeva pavēli Biharā, Patnas pilsētā uzbūvēt milzīgu graudu glabātavu. Tai vajadzējis "mūžīgi paglābt no bada šajā provincē", bet diemžēl tā nekad netika izmantota šim mērķim. 19. gadsimta pirmajā pusē Lielbritānijas ekonomisti ieviesa teoriju, ka brīvā tirdzniecība atrisinās visas problēmas. Stūrgalvīgi pieķeroties šai doktrīnai, Lielbritānijas valdība pēc bada aizliedza mainīt cenas, no bada cietušajiem rajoniem izvest un no citurienes ievest labību. Orisas bada laikā no 1866. līdz 1867. gadam krastā piestāja kuģi ar labību, kas bija paredzēta ganāmpulkam. Britu ierēdņi neļāva labību izdalīt badacietējiem, jo tā bija paredzēta vešanai uz Kalkutu. Tā labība puva tilpnēs, kamēr ierēdņi centās izdomāt, kādā veidā labību nogādāt līdz gala mērķim Kalkutai. Brīvā tirdzniecība Orisas bada cietējiem nepalīdzēja, un atkal bija apmēram desmit miljoni bojāgājušo. Beidzot Lielbritānijas valsts vadītāji bija sapratuši mācību. Kad 19. gadsimta beigās Bihārai atkal draudēja sausuma periods, šo apvidu laikus sāka apgādāt ar labību un naudu. Tika izstrādāta programma, lai izsargātos no bada draudiem sākuma stadijā. Transporta problēmas atrisināja dzelzceļa būve. Pusgadsimtu Indijā vairs bada cietēju nebija, un labi funkcionējusī aizsargsistēma sabruka tikai Otrā pasaules kara laikā. 1942. gadā Japānas armija okupēja toreizējo Lielbritānijas koloniju Birmu, un daudzi cilvēki bēga pāri kalniem uz Bengāliju. Indijas invāzijas aizsardzības pasākumu ietvaros briti no Bengālijas bija izveduši pārmērīgu daudzumu rīsu krājumu. Oktobra beigās, tieši pirms rīsu pļaujas lielus zaudējumus nodarīja ciklons. Dabas katastrofa un bailes no iekarotājiem radīja lielu cenu kāpumu. 1943. gada janvārī pārtikas produkti padārdzinājās trīskārši, kukurūza pat astoņas reizes. Nabadzīgajiem zemniekiem šādas cenas vairs nebija pa spēkam. Situāciju izmantoja spekulanti kā hindi, tā musulmaņi, un daži no viņiem kļuva stāvus bagāti. Karā novārdzinātie Britānijas spēki stāvokli aptvēra tikai tad, kad Kalkutai tuvojās izsalkušo bēgļu kolonnas. Valdības palīdzības līdzekļi pienāca lēni, un stāvoklis sāka uzlaboties tikai tad, kad 1943. gada oktobrī atbildību uzņēmās karaspēks. Ar autokolonnām tika pievesti pārtikas produkti, tika izveidoti sadales punkti. Badu pieveica, bet novārdzinātie cilvēki mira no holeras, malārijas un bakām. Bada seku izpētes komisijas biedrs, Lielbritānijas pārtikas tehnologs V R. Aikroids bojāgājušo skaitu lēsa uz trijiem miljoniem. Tas bija 20. gadsimta briesmīgākais bads ārpus Ķīnas un Padomju Savienības.


Sātana lidojošais paklajs Jau kopš seniem laikiem klejotājsiseņus pazina un no tiem baidījās daudzās siltajās zemēs. Atkal un atkal kukaiņu pārceļošana lielos baros kļuva par bada pazīmi. 125. gadā pirms Kristus bada nāvē mira vairāk nekā 800 000 cilvēku pēc tam, kad milzīgs siseņu bars vairākos Ziemeļāfrikas rajonos bija iznīcinājis labības ražu. Pēc Bībeles zināms, ka Dievs sodīja Ēģipti ar siseņiem tādēļ, ka faraons neļāva jūdiem atstāt zemi. Cilvēku pieredze "ar Ēģiptes sodu" ir daudz senāka nekā Vecā Derība. No senajām liecībām izriet, ka siseņa tēls nāk no kādas Ēģiptes kapličas freskas, kuras vecums tiek lēsts ap 2400 gadu pirms Kristus. Apraksti par ceļojošajiem siseņiem nāk no Lībijas, Palestīnas un Ēģiptes, un tie datēti, sākot ar 1490. līdz 904. gadam pirms Kristus. 17. gadsimta sākumā liels siseņu bars izpostīja Dienvidfranciju. Aviņonas virsbīskaps pavēlēja sarīkot dievkalpojumus lidojošā soda atvairīšanai, bet diemžēl bez rezultāta. Klejotājsiseņi ir zināmi Dienvideiropā (kur to nodarītais zaudējums nav pieminēšanas vērts), Āzijā, Āfrikā, Austrālijā, kā arī Ziemeļun Dienvidamerikā. Mūsdienās ceļojošo siseņu apdraudētas ir 65 valstis ar kopējo platību 30 miljoni kvadrātkilometru, kur dzīvo 10% zemeslodes iedzīvotāju. Pēc pastrādātā posta klejotājsisenis pēc žurkas ieņem otro vietu. No 1925. līdz 1949. gadam ceļojošie siseņi ASV rietumštatu lauksaimniecībai katru gadu nodarījuši zaudējumus vairāk nekā 30 miljonu dolāru vērtībā. Afrikāņi siseņus dēvē par vēja kodienu vai sātana lidojošo paklāju. Melnajā kontinentā ir reģistrēti lielākie siseņu bari. 1958. gadā Austrumāfrikā tika novērots 150 kvadrātkilometru liels siseņu bars, kurā pēc aptuveniem aprēķiniem bija apmēram 60 miljardi kukaiņu. Šāds milzu bars dienā iznīcina apmēram 120 000 t zaļās masas. Tikpat daudz barības dienā nepieciešams divarpus miljoniem kamieļu. Toreiz siseņi Etiopijā iznīcināja 167 000 t graudu. Sākās katastrofāls bads, kas atņēma dzīvību 15 000 cilvēku. 1928. gadā Londonā nodibināja Siseņu apkarošanas pētniecības centru, no kura laika gaitā izauga organizācija ar starptautisku nozīmi. Liels palīgs šim centram bija krievu izcelsmes entomologs Boriss Uvarovs un viņa pētnieciskais darbs. Jau daudzus gadus pirms minētās organizācijas dibināšanas zinātnieks bija izveidojis savdabīgu siseņu izplatīšanās informācijas dienestu. Uvarovs vāca vietējo iedzīvotāju novērojumus par siseņu bariem, kā arī sistematizēja pēc iespējas visu informāciju. Šim pētnieciskajam darbam bija liela prak​tiska nozīme. Viens no siseņu masveida vairošanās viļņiem sākās 1941. gadā un ilga gandrīz divdesmit gadus. Indijā sācies siseņu uzbrukums nonāca gandrīz līdz Ēģiptei un Sudānai. Šie un vēl citi siseņu bari nonāca līdz karadarbības zonai, kas Ziemeļamerikā esošo sabiedroto karaspēku piespieda atklāt "otro fronti" cīņai pret klejotājsiseņiem. Londonā tika izveidota valdības komisija. Uvarovs ieteica ķīmiskos līdzekļus siseņu atvairīšanai caur Saūda Arābiju. 1943. gada vasarā 360 kravas mašīnās ceļā devās 800 kājnieku izveidotā specvienība. Atbilstoši Saūda Arābijas noteikumiem līdzi netika ņemti ieroči. Specvienībā vienīgais ierocis bija desmitiem tonnu nātrija arsenāta nā​vējošas indes pret tuksneša siseņiem.


Melnais mākonis pie apvaršņa nav ugunsgrēka dūmi, bet gan lidojošo siseņu milzu bars. 20. gs. 30. gadi. 1967. gadā ar lietiem, kas veicina siseņu masveidīgu vairošanos, to izskatā un izturēšanās veidā notika redzamas pārmaiņas: siseņi sāka veidot barus. To krāsa no zaļas kļuva melna, dzeltena un sarkana. Tie kļuva par rijīgiem radīju​miem un 1968. gadā savācās milzīgos baros. Uvarovs sekoja siseņu izturēšanās pārmaiņām kopš 1921. gada. Viņš ir atbildējis arī uz vienu senu jautājumu par klejotājsiseņiem: kur viņi pazūd vienā gadā un no kurienes uzrodas nākamajā. Uvarovs noskaidrojis, ka tie, protams, nekur nepazūd, bet tikai kļūst par mierīgiem parastiem siseņiem. Klejotājsiseņu lielie postījumi skaidrojami vispirms ar to, ka periodiski sākas viņu masveida vairošanās. Daudzi lauksaimnieki atzīst, ka starp sugām visbīstamākā ir tuksneša sisenis Shistocerca gregaria. Šī siseņa dzīvība atkarīga no diviem apstākļiem: no lietus un vēja. Bez nokrišņiem tas vispār neredzētu dienasgaismu un bez gaisa straumēm nomirtu badā. Viena klejotājsiseņa mātīte mitrās vietās piedēj vairākas īpaši vei​dotas kameras augsnē, katrā no tām ir apmēram 100 oliņu. Siseņa oliņai nepieciešams mitrums. Pirmajās piecās dienās ola no zemes virsas uzsūc tik daudz ūdens, cik pati sver. Ja zemes virsa ir sausa, attīstība apstājas. Līdz ar to klejotājsiseņu attīstība tieši atkarīga no nokrišņiem. Kāpura attīstība ilgst 30-40 dienas. Šajā laikā kāpurs iziet piecas stadijas, turklāt ar katru stadiju kukaiņa apmēri palielinās. Klejotājsiseņa dzīves ilgums ir 75 dienas, un šajā laikā sisenis apēd apmēram 300 gramus zaļās masas. Kad augu sega izžūst vai siseņi apmetas aukstā, kalnainā apvidū, viņi var savu vielmaiņu palēnināt un nodzīvot veselu gadu.

Klejotājsisenis uz papirusa zieda viens no senākajiem šā klejotājsiseņa attēliem uz 14. gadsimta pirms Kristus faraona kapličas. Klejotājsiseņi dabā dzīvo izkliedēti, bet masveidīgās vairošanās gados tie veido lielus barus, un to izpostītie apvidi sasniedz pat simtiem un tūkstošiem hektārus. 1978. gadā Somālijā kādas izžuvušas upes gultnē tika saskaitītas 200 olu kameras uz kvadrātmetru, katrā vidēji 80 olu. Līdz ar to uz vienu kvadrātmetru bija 16 000 siseņu, bet uz visu ieleju vairāki miljardi. Pat tad, ja vairotos katrs desmitais sisenis, var iedomāties topošā bara lielumu. Šādā blīvumā izšķī​lušos kāpurus apdraud pārtikas trūkums. Pārvietojošos siseņu ātrumu ietekmē kukaiņu skaits. Mazākie bari dienā pavirzās dažus simtus metru, lielākie līdz 20 kilometriem, būdami kustībā apmēram 12 stundas dienā. Laboratorijā veiktie mēģinājumi pierādījuši, ka sisenis var lidot ar ātrumu 16 kilometri stundā. Labvēlīgā vējā siseņi savas dzīves laikā var šķērsot līdz 5000 kilo​metriem.


Dzestrākajos rītos bars uz priekšu virzās lienot, paaugstinoties gaisa temperatūrai, siseņi pārvietojas lecot. Siseņu atpūta atkarīga no laika apstākļiem. Ja ir dzestrs, atpūtas pauze var ieilgt, bet karstā laikā tā ilgst līdz piecām stundām. Siseņu baru koncentrēšanās laikā sugas īpatņu starpā notiek savdabīga kontaktēšanās, kas rada uzbudināšanos, stresu, mainās kukaiņu balss, tie sāk "kliegt". Mātītes uzbudina ne tikai mehāniski pieskārieni, bet arī īpašs hormons, ko izdala dziedzeri tēviņa ķermeņa virskārtā. Kā pēc neredzama diktatora mājiena lidotspējīgie siseņi paceļas milzīgos baros gaisā. Parasti siseņi lido zemu virs zemes, bieži pat ne augstāk par 10 metriem. Viens no

Pēc divām nedēļām no olas izkūņojas kāpurs (sausajā periodā tam nepieciešams ilgāks laiks), vidēji 38 dienu laikā iziet piecas stadijas, no lēkājoša kļūst par lidojošu un dzīvo 75 dienas. Ari siseņi bez spārniem var uzsākt masveida uzbrukumu virs zemes.

Rajoni, kur klejotājsiseņu bari visbiežāk novēroti. zema lidojuma iemesliem ir tas, ka līdzi tiek paķerti arvien jauni un jauni sugas brāļi, un tā izveidojas siseņu milzīgais bars. Siseņu lidojuma virziens atkarīgs no vēja virziena. Vājā vējā bars lido pa vējam. Klejotājsisenis gaisā var atrasties ilgāk nekā jebkurš cits kukainis. Ar regulāriem pārtraukumiem siseņu bars spēj šķērsot visu Āfriku. 1968. gadā visgarāko ceļu veica no Arābijas pussalas pacēlušies bari. Viena grupa gaisā pacēlās no Adenas līča apkaimes smilšainajiem plašumiem. Kopā ar pēcnācējiem bari virzījās uz Jemenu un Saūda


Arābiju, šķērsoja Sarkano jūru un iebruka toreizējā Apvienotajā Arābu Republikā (tag. Ēģipte un Sīrija) un Sudānā. Astoņos mēnešos tie veica 3200 kilometrus! Klejotājsiseņu bara lidojums rada iespaidīgu ainu gan virs zemes, gan jūras. 1890. gadā Sarkanajā jūrā no vācu kuģa Prinzess Amalia 33 stundu tika novērots liels siseņu bars, kas lidoja zemu virs ūdens. Klejotājsiseņiem pieder arī tāluma lidojuma pasaules rekords. 1954. gadā tuksneša siseņu mazie bari nolidoja no Kanāriju salām līdz Īrijas rietumpiekrastei, nepārtrauktā lidojumā 60 stundās veicot 2600 kilo​metru. Klejotājsiseņu bari ir reģistrēti pat 1500-2000 metru augstumā. Ilgstoši lidojumi ir iespējami tādēļ, ka pārtikas trūkuma dēļ jūtami palēninās tuksneša siseņa vielmaiņa. Ja pārtikas ir pietiekami, vielmaiņas process noris no pusstundas līdz dažām stundām. Ceļojošais sisenis var gavēt pat četras dienas. Jau kopš seniem laikiem novērots, bet zinātniski nav pamatots, ka lidojumā virs jūras dala siseņu no bara upurē sevi un iekrīt ūdenī, izveidojot virs ūdens biezu paklāju, ko dzīvie kukaiņi izmanto kā savdabīgu atpūtas vietu. Vienlaikus siseņi apēd mirušos sugas biedrus, lai uzkrātu spēkus ceļojuma turpinājumam. Lai kādas arī būtu leģendas, bet šodien jau diezgan precīzi var paredzēt siseņu baru lidojuma virzienus. Bari uzsāk lidojumu, piemēram, agrā pavasarī Sarkanās jūras apkārtnē, bet vasarā tos gaida jau Irānā, Pakistānā vai Indijā. Ziemā bari virzās uz dienvidiem, un "lidojošais sods" visvairāk apdraud Somāliju, Keniju un Tanzāniju. Lai gan ekvatora apvidū gadu gadiem vēji pūš pēc noteiktiem principiem, reģionālo laika apstākļu maiņa visus paredzējumus par klejo​tājsiseņu virzīšanos var izjaukt.

Pagājušajā gadsimtā sestais "siseņu sods" Āfriku piemeklēja 1978. gadā, un tam bija šādi cēloņi: pirmkārt, kāpuru attīstībai piemēroti laika apstākļi ar daudziem nokrišņiem, otrkārt, gadu gaitā arvien pavājinājusies cīņa pret siseņu vairošanos visvairāk apdraudēto valstu vieglprātības dēļ. Gadu gaitā siseņi nodarījuši lielu postu. Indes izsmidzināšana no lidmašīnām 1978. gadā deva acīmredzamu rezultātu: trijās dienās tika iznīcināti 95% kaitēkļu. Bet būtu naivi iedomāties, ka siseņu sodībai pienācis gals. 1952. gada maijs. Milzīgs siseņu bars aizklāja debesis Pakistānā, Karači tuvumā. 80 kilometrus garš un 24 kilometrus plats siseņu bars īsā laika sprīdī var noēst visu zaļo segu. Pakistānā sisenis tiek uzskatīts par delikatesi. Neraugoties uz valdības brīdinājumiem, ka siseņi ir apsmidzināti ar indi, daudzi pakistānieši nespēj noturēties pretī kārdinājumam nogaršot kukaiņus. "Sātana lidojošā paklāja" jauns uzbrukums notika 1986. gadā un bija 60 gadu periodā visstiprākais. Septiņu astoņu sausuma gadu dēļ Āfrikā 1984. gadā badu cieta apmēram 50 miljoni cilvēku. Nākamajos divos gados sākās bagātīgi nokrišņi un palīdzēja izkliedēt pārtikas trūkuma problēmas, bet 18 miljoni cilvēku sešās Āfrikas valstīs bija atkarīgi arī no 1986. gada ārvalstu palīdzības. Stāvokli sarežģīja tuk​sneša kārtējais uzbrukums. Sahāras pierobežas valstis tādēļ katru gadu zaudē 128 000 kvadrātkilometru


auglīgās augsnes. Ekvatoriālā Āfrika ir vienīgais pasaules reģions, kur kopš 1969. gada lauksaimniecības produktu apgāde uz vienu iedzīvotāju samazinās. 1986. gadā bija gan vairāk nokrišņu, bet sākās cita bēda. No anabiozes stāvoklī esošajām siseņu olām bija izšķīlušies kāpuri un uzsākuši savu dzīvi. Tajā pašā gadā klejotājsiseņi izpostīja četras no 21 Āfrikas valsts. Siseņu bari izplatījās ar milzīgu ātrumu. 1986. gada 11. jūlijā no Cadas tika saņemta vēsts, ka tur vēl kukaiņi nav manīti, bet jau pēc nedēļas siseņu bari pārklāja visu zemi. Augusta vidū "lidojošā sodība" vienā vienīgā Rietumsudānā izpostīja 45% labības ražas. Botsvānā siseņi noēda pa tīro 40 miljonus hektāru ganību. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) paredzēja jaunu badu, kad stāvoklis kļūtu neprognozējams. Rietumu speciālisti un padomdevēji pilnīgi noliedza iespēju, ka 1986. gadā varētu sākties jauns klejotājsiseņu uzbrukums. Šajā laikā tika likvidētas starptautiskās siseņu apkarošanas organizācijas. Kad kļuva skaidrs, ka siseņu uzbrukums var būt negaidītāks nekā sākumā domāja, nespēja īsti organizēt efektīvus aizsardzības pasākumus. Iemeslu bija ļoti daudz. Nebija līdzekļu, trūka atbilstošu speciālistu, nepietika lidmašīnu. Šīm grūtībām pievienojās arī vēl organizatoriski un politiski kavēkļi. Beigu beigās viss izkustējās no vietas, un 1986. gada jūlijā sāka lietot ķīmiskos līdzekļus. Kā zināms, labākos rezultātus var iegūt, ja izmanto litru fenitrotiona uz vienu hektāru. Apsmidzināt nācās vairāk nekā vienu miljonu hektāru. Pateicoties daudzu attīstīto valstu palīdzībai, siseņus piespieda nosēsties. Bet šo akciju vēlākās ietekmes tika maz pētītas. Galīgo uzvaru pār lidojošajiem siseņiem vēl pāragri svinēt. Ir skaidrs, ka nākotnē jābūt uzmanīgiem ar siseņu vairošanos. Siseņu atvairīšanai jābūt operatīvai un efektīvai, Āfrikas valstīm jāspēj pašu spēkiem cīnīties pret siseņu sodību. Līdz šim risks pastāv.


Klimats .

.


Gaisa straumes Gaisa straumes ir fenomens, kas plašākai sabiedrībai ir nezināms. Meteorologi ir vienisprātis, ka noslēpumaino straumju atklājēji bija piloti Otrā pasaules kara laikā. 8-10 kilometru augstumā, lidojot ar ātrumu 300-400 kilometri stundā, dažreiz iznīcinātāji nokļuva, īpaši virs Dienvidaustrumāzijas, tik spēcīgu vēju rajonā, ka tikšana uz priekšu bija gandrīz vai neiespējama. Lidmašīnas it kā sastinga virs kādas vietas. Citreiz lidmašīnas šo vēju rajonā sāka stipri šūpoties, kas apgrūtināja pilotēšanu un arī precīzu bombardēšanu. Bet daži speciālisti uzskata, ka patiesībā gaisa straumes tika atklātas mūsu gadsimta sākumā eksperimentu laikā ar gaisa baloniem, kas pildīti ar ūdeņradi. Anglijā, Hempšīrā, pacēlies ūdeņraža balons jau pēc četrām stundām nosēdies Leipcigā. Viegli aprēķināt, ka vēju nestais balons virzījies ar ātrumu 193 kilometri stundā. Uz šā novērojuma pamata varēja secināt, kā lielā augstumā kustas ātras gaisa straumes. Bet tikai pēc Otrā pasaules kara meteorologi vispusīgi sāka pētīt gaisa kustību atmosfēras apakšējos slāņos troposfērā un virs konkrētās vietas esošās stratosfēras robežas tuvumā. Šo robežu sauc par tropopauzi. Polārajā un mērenajā joslā tā atrodas 8-11 kilometru aug​stumā, bet tropiskajā 16-18 kilometru augstumā. Noskaidroja, ka zemeslodes daudzās vietās tropopauze atrodas ārkārtīgi spēcīgu vēju rajona tuvumā. Šo vēju zonas ir kā gaisa upes, pa kurām pārvietojas gaiss. Šajās šaurajās un garajās straumēs gaiss vidū sasniedz ātrumu 30 metri sekundē, bet malās ātrums divkāršojas. Parasti to platums ir daži kilometri un dziļums 3-5 kilometri, taču dažreiz tās var "sagrābt" 10-12 kilometrus biezu gaisa slāni. Straumju garums ir vairāki tūkstoši kilometru. Dažreiz tās aptver gandrīz visu zemeslodi. Turklāt straumes visbiežāk stiepjas platuma virzienā, tas nozīmē, ka vējš tajās pūš no rietumiem uz austrumiem vai no austrumiem uz rietumiem. Tikai vienā vietā (parasti jūru vai okeānu piekrastē) straumes ieņem meridionālo virzienu. Ziemeļu puslodē kreisās puses straumes ass gaisa spiediens ir zemāks nekā labās puses. Šo straumes daļu dēvē par ciklonisku (ciklons zema spiediena zona), bet labās puses daļu par anticiklonisku. Straumes gaisa temperatūra cikloniskajā pusē parasti ir par dažiem grādiem zemāka nekā anticikloniskajā pusē. Straumes var atrasties dažādā augstumā. Ja straumes ass ir lejpus tropopauzes, to sauc par troposfērisku, bet, ja ass atrodas virs tropopauzes, tad tā ir stratosferiska straume. Pēc ģeogrāfiskā stāvokļa straumes iedala labās joslas, subtropiskajās un ekvatoriālajās straumēs. Bieži tiek novērotas vienlaikus vairākas straumes, kas atrodas atšķirīgos platuma grādos. Gaisa straumes rodas gandrīz vai virs visām pasaules daļām. Bet to parādīšanās biežums nav vienāds virs atšķirīgām teritorijām. Ziemā "gaisa upes" biežāk rodas virs Japānas, arī virs Ziemeļamerikas dienvidrietumu daļas un Britu salām. Bieži straumes vērojamas virs Ziemeļāfrikas un Dienvidrietumāzijas. Vasarā straumju rašanās zona pārvietojas uz ziemeļiem, kur to rašanās un vēju ātrums samazinās 1,5-2 reizes. Visspēcīgākā un pastāvīgākā straume atrodas 10-13 kilometru augstumā virs Japānas. Vēja vidējais ātrums tur ziemā ir apmēram 300 kilometri stundā, atsevišķos posmos tas var sasniegt 600 un pat 700 kilometrus stundā. Lielākais vēja ātrums virs Rietumeiropas radušajās straumēs sasniedz vairāk nekā 400 kilometrus stundā, virs Ziemeļamerikas 500 kilometrus stundā. Viens no pamatiemesliem, lai rastos straumes, ir silto un auksto gaisa masu tuvošanās, kad šaurā zonā izveidojas lielas horizontālās temperatūras svārstības. Šīs zonas tiek dēvētas par gaisa frontēm: Jo lielāks kontrasts starp siltajām un aukstajām gaisa masām, jo stiprāks ir vējš. Tieši tāpēc straumes visbiežāk atrodas uz auksto kontinentu un silto okeānu robežas. Tur, kur zemes virsma ir vienveidīga (okeāni, kontinenta iekšējie rajoni), tās novērojamas reti. Dažreiz ar straumēm tiek atnesti savdabīga veidojuma mākoņi. Visbiežāk tie novērojami straumes


siltajā (anticikloniskajā) pusē. Mākoņi atgādina ribas un virzās vēja virzienā tā iespējams noskaidrot straumes virzienu. Tie kustas ātri un nepārtraukti veido formu, kas atbilst tajos esošajai turbulencei. Šādos mākoņos nonākusi lidmašīna var sākt mēreni vai pat stipri šūpoties. Vēja "palīdzība" lidojuma laikā var jūtami samazināt lidojumam paredzēto degvielas daudzumu. No cita aspekta, lidojums pretī straumei aizkavē nonākšanu galamērķī

Gaisa straumes (satelītfotogrāfija). paredzētajā laikā, attiecīgi tiek patērēts vairāk degvielas. Kāda ASV aviācijas kompānijas lidmašīna, veicot attālumu no Tokijas uz Honolulu (6300 km) un lidojot straumes virzienā, nokļuva galā 11 stundās plānoto 18 stundu vietā. Piemēri, kur veiksmīgi tika izmantoti straumes virzieni, šodien jau ir vairāki. Pāri Atlantijas okeānam lidojošās lidmašīnas, lidojot uz austrumiem, izmanto straumes, tādējādi samazinot lidojuma laiku un ietaupot degvielu. Bet, lidojot uz rietumiem, piloti spiesti izvairīties no straumēm, lai nelidotu pret vēju. Straumes atmosfērā spēlē svarīgu lomu. Ar tām no vienas vietas uz otru milzīgā attālumā tiek pārnēsāti putekļi, ūdens tvaiki, radioaktīvās vielas un citas gaisa sastāvdaļas. 1975./76. gadā neparasti daudzo straumju ietekmē bija barga ziema ASV Straumju atrašanās vietu un intensitātes zināšana laika prognozēšanā ir visai svarīga. Tāpēc sinoptiķi sastāda katras dienas maksi​mālo vēju kartes, t. i., gaisa straumju kartes.


El Nifio 1958. gadā, aukstā kara kulminācijā, meteorologs Džeroms Namia teica: "Cilvēki meteoroloģisko fenomenu gatavi saistit ar vienalga ko, turklāt katrai paaudzei ir savi priekšstati. Protams, tagad ir moderni klimata maiņās vainot atombumbu izmēģinājumus." Pēc 1982./83. gada El Nino daudzu laikrakstu neskaitāmie raksti tika veltīti šīs dabas parādības neparastumam, iespaidam uz pasaules klimatu un cilvēku rīcību. 90. gados kļuva populāri saistīt visneiespē​jamākās klimatiskās izmaiņas ar El Nino. Dienvidamerikas rietu mpiekrastē mūžīgi cīnās divas gaisa straumes. No rietumiem uz austrumiem virzās siltāEINino straume, no dienvidiem tai pretī aukstā Peru straume. Par El Nino (spāņu vai. 'puisēns', 'Ziemassvētku bērniņš') straume tiek dēvēta tādēļ, ka No siltās El Nino un aukstās Peru straumes savstarpējās "cīņas" atkarīgs Peru un Čīles zvejnieku loms piekrastes ūdeņos. Peru zvejnieki Pisko tuvumā izvelk tīklus.

Klusā okeāna piekraste Čīlē starp Ariku un Antofagastu ir pasaules sausākā vieta. tā parasti rodas Ziemassvētku laikā. Dienvidamerikas rietumpiekrastē nonākot, siltā El Nino straume atvaira uz kādu laiku tālāk no krasta okeāna dzīlēs radušos auksto ūdeni, kas līdzi nes ēsmu un kārdina lielos zivju barus. Dažkārt "Ziemassvētku bērniņš" var būt patiesi milzīgs. Tas notiek tad, kad straume nonāk savā vietā agrāk, pieņemas spēkā un ir īpaši silta. El Nino rašanās bieži ir saistīta ar valdošā gaisa spiediena maiņu Klusā okeāna ekvatoriālajā zonā. Katru gadu El Nino noris savdabīgi un parasti ir atšķirīgas arī šī fenomena sekas. Dažreiz El Nino ir īsu laiku, jūras virskārtas temperatūra paceļas pavisam nedaudz un tā ietekme aprobežojas ar Dienvidamerikas rietumpiekrasti. Neatkarīgi no tā, El Nino lokālai ietekmei uz plūdu, lietusgāžu un zivju nozvejas samazināšanos Peru un Ekvadoras krastā ir postošas sekas.


Gar Čīles ziemeļkrastu četri simti kilometru garumā stiepjas tukšs un akmeņains Atakamas tuksnesis, kur kā spoki rēgojas tikai nīkulīgi kaktusi. Šo vietu dēvē par elli zemes virsū. Čīles Klusā okeāna krastā starp Ariku un Antofagastu atrodas mūsu planētas vissausākais apvidus. Gada nokrišņu daudzums tur ir mazāk nekā 0,1 milimetrs. Aukstā Peru straume iespiežas krasta siltajā ūdenī. Atdziestot apakšējam gaisa slānim, izveidojas nokrišņi. Tā sauktā temperatūras invāzija, kas virs Dienvidamerikas piekrastes rada diezgan pastāvīgu augstā spiediena zonu, neļauj rasties vertikālajam procesam un novērš tvaiku kondensēšanos, tātad ari nokrišņu veidošanos. Vēji nelielo dzī​vinošo mitrumu nes no izžuvušajiem, drūmajiem krastiem sāņus. 1924. gada decembrī El Nino auksto Peru straumi aizdzina tālu uz dienvidiem. No okeāna sāka pūst


mitrie vēji, lija lietus, no kura izžuvušās upes gultnes piepildījās līdz malām. Vietumis sākās pat īsti plūdi. Dažu nedēļu laikā nedzīvais tuksnesis pārklājās ar dzīvu zaļu paklāju. Bet drīz visam pienāca gals. 1925. gada maijā El Nino atkal atkāpās. Zem dedzinošajiem saules stariem gāja bojā zaļā augu sega. Augi nokalta, un Atakama atkal pārvērtās mirušā tuksnesī, velna radītajā ellē virs zemes. Cīle un Peru ir piemēri tam, cik zeme ir atkarīga no jūras. Ja Klusā okeāna virsējo ūdeņu sasilšana ilgst vēl ilgāku laiku (dienvidu puslodē viena ziema un vasara) un ūdens temperatūra paceļas par dažiem grādiem virs normas, El Nino var ietekmēt atmosfēras cirkulāciju un izraisīt izmaiņas klimatā arī tālumā esošajos rajonos. Parasti ziemeļu un dienvidu puslodes pasātu vēji savienojas ekvatora rajonā un nes gaisa masas uz virs Indonēzijas valdošo zema spiediena rajonu. Gaisa straume siltajiem virskārtas ūdeņiem liek virzīties no Dienvidamerikas piekrastes uz Indonēzijas pusi. To vietā no dziļuma paceļas vēsāks ūdens. Tā siltie virskārtas un aukstie dziļuma ūdeņi satiekas Dienvidamerikas piekrastes zonā un nonāk Indonēzijas tuvumā. Reizi 2-3 gados var notikt pretējs process: milzu šūpoļu gals, kas ir Dienvidamerikas pusē, nevis iegrimst, bet paceļas Indonēzijas pusē. Tas arī izraisa spēcīgo un silto straumju rašanos Dienvid​amerikas ūdeņos. Atbilstoši šai teorijai El Nino fenomens saistīts, piemēram, ar sausumu Indonēzijā un Austrumaustrālijā, Rietumāfrikā, Sāhelas dabas apgabalā Dienvidaustrumun Dienvidāfrikā, Dienvidaustrumbrazīlijā un vairākās Indijas daļās. El Nino izraisa arī spēcīgas lietusgāzes Dienvidbrazīlijā un dažās Klusā okeāna salās, ar to saistās orkānu samazināšanās Ziemeļatlantijā un taifūnu aktivizēšanās Klusajā okeānā. El Nino ilgst apmēram 12-18 mēnešus, un daži tā faktori iedarbojas tikai pēc vairākiem mēnešiem kopš tā rašanās. Bet arī tām valstīm, kuras El Nino tieši neietekmē, varētu noderēt šā fenomena paredzē​šana. Piemēram, Kenijas ienākumi pasaules kafijas tirgū, pateicoties El Nifio, jūtami palielinātos. Vissvarīgākie El Nino ietekmes periodi bija 1972./73., 1982./83., 1986./87. un no 1991. līdz 1995. gadam. 1972./73. gadā El Nino iznīcinoši ietekmēja Peru zivsaimniecību. 20. gadsimta iespaidīgākais El Nino bija 1982./83. gadā un pārsteidza zinātniekus ar to, ka sākās jau septembrī. 1986./87. gadā El Nino sākšanās laiku pirmo reizi spēja precīzi paredzēt. Par El Nino, kas ilga no 1991. līdz 1995. gadam, publicēti pilnīgi atšķirīgi dati. Daži zinātnieki ir pārliecināti, ka tas bijis visgarākā perioda El Nino pēdējo divu gadu tūkstošu laikā, citi atkal pierāda, ka vairāk nekā pāris gadus ildzis El Nino nekad agrāk nav bijis. Trešie aprēķinu metodēs ir neprecīzi un domā, ka pieminētajā laika posmā bijusi darīšana ar trim īslaicīgi pastāvošiem El Nino. Lai paliek zinātnieku diskusija, bet tieši no 1991. līdz 1995. gadam Austrāliju piemeklēja The Big Dry, piecus gadus ilgusi sausuma katastrofa, kas izraisīja neražu un masveidīgu mājlopu bojāeju, kā arī postu prērijās, ap​draudēja pat Sidnejas piepilsētu. Tā kā 1991. gadā bija ne tikai El Nino fenomens, bet arī Pinatubo vulkāna izvirdums, tad ļoti grūti izlemt, kurām klimatiskajām izmai​ņām to piedēvēt. Jāteic, ka El Nino fenomens ir tikai viens no jūras virsmas temperatūras izmaiņu cikliem. Citu daļu sauc par auksto fāzi jeb La Ņina (spāņu vai. "meitene"), kas rodas tad, kad virsējo slāņu temperatūra jūtami pazeminās. Zinātnieku uzmanība ir pievērsta El Niiīo fenomenam, ko var izraisīt tas, ka La Ņina pēdējos gados ir novērota tikai


Lietusgāzes un plūdi ir aizskalojusi Ekvadoras sosejas tiltu. El Nino ietekmē radusās lietusgāzes izraisījušas upurus prasošus plūdus Ekvadorā un Peru ziemeļdaļā. No 1991. līdz 1995. gadam Austrālija piedzīvoja līdz šim neredzētu sausumu, ko saistīja ar El Nino. Daudzās vietās izžuva ūdenskrātuves un mājlopiem trūka barības. retumis. No 1975. līdz 1990. gadam ir reģistrēta tikai viena uzmanības vērta La Ņina, un mazā interese par to ir izskaidrojama tādējādi, ka šis fenomens saistās ar "normāliem" laika apstākļiem. Šo situāciju apstiprina medijos publicētās ziņas, kur teikts, ka tad, kad El Nino beidzas, laiks kļūst atkal normāls. Bet citur ir apstiprināts, ka El Nino un La Ņina ir viena fenomena divas daļas. 1982./83. gadā El Nino bija neparasti ilgs. Tajā laikā notika daudzas klimatiskās parādības. Ar El Nifio parasti saistās augsta virsējo ūdensslāņu temperatūra Klusā okeāna austrumdaļā, tāpat liels skaits laika anomāliju: sausums, plūdi un sals neparastā laikā. Tolaik Austrālija cieta no šā gadsimta lielākā sausuma. Neraža, mājlopu bojāeja un savvaļas ugunsgrēki radīja zaudējumus vairāku mil​jardu ASV dolāru apmērā. Neparasts sausums sākās arī Indonēzijā, tas atnesa neražu, badu, pārtikas trūkumu un slimības. Sausums valsti apdraudēja tieši tad, kad Indonēzija bija panākusi savus lielākos sasniegumus pārtikas sagādē. Tas notika vienā laikā ar pasaules ekonomikas kritumu, ar Indonēzijas ārējā parāda palielināšanos un ar ieņēmumu samazi​nāšanos naftas biznesā, tā ka valsts ekonomikas attīstība bija gausa. Amerikas Savienoto Valstu krastā tolaik bija postošas vētras, zemestrīces gar Kalifornijas piekrasti, plūdi dienviddaļas štatos un sausums valsts vidusdaļā.

El Nino fenomens tika novērots arī Āfrikas rajonos no Sahāras uz dienvidiem. Zimbabve, kas eksportēja pārtikas produktus, cieta no šā gadsimta lielākā sausuma. Graudaugu krājumi nebija neizsīkstoši, mājlopi tika likvidēti un valstij bija vajadzīga palīdzība pārtikas produkti. Pēdējo divsimt gadu stiprākais sausums piemeklēja Dienvidāfrikas Republiku, kas parasti eksportēja kukurūzu. 1983. gadā tā iepirka 1,36 miljonus tonnu kukurūzas lopu barošanai. Otro reizi pēdējo desmit gadu laikā sausums piemeklēja Sāhelas dabas apgabalu Āfrikā. Tiesa, gāja bojā mazāk cilvēku un lopu nekā 1972./73. gada sausuma laikā, bet stāvoklis ar pārtikas produktiem bija ļoti smags. Nokrišņu


nepietiekamības dēļ visvairāk cieta Etiopija. Tā laika komunistiskā valdība nevēlējās pasaulei parādīt, ka izveidojusies nopietna situācija ar pārtikas produktiem. Aplama ekonomiskā politika un sausums var vienas valsts pārtikas krājumiem nodarīt milzīgus zaudējumus. Sekas bija bads, kas prasīja vairāk nekā miljons etiopiešu dzīvības. 1982./83. gada El Nino saistās ar sausumu Šrilankā, Indijā, Meksikā, Filipīnās, Brazīlijā un Havaju salās, kā arī ar plūdiem Peru, Ekvadorā, Bolīvijā un Brazīlijā. Ar šo fenomenu saista arī netipiskās tropiskās vētras Franču Polinēzijā un Havajās. El Nino rēķinā ir arī spēcīgas smilšu vētras un mežu ugunsgrēki Austrālijā, pat cilvēku mugurkaulu bojājumi ASV rietumdaļā, smadzeņu iekaisumi ziemeļos, klaburčūsku kodumi dienvidos un Dievs vien zina, kas vēl. Bet šajos apgalvojumos tomēr ir kāds racionāls grauds. El Nino fenomena izraisītās vētras Kalifornijas piekrastē jūras dibenu pacēla augstāk. Kad sērfotāji iemīļotākajās vietās atsāka sērfot, viņi nokļuva uz sēkļa, kas agrāk tur nebija bijis. Ņūdžersijas štatā pavasara lietus dēļ radās vairāk odiem piemērotu pelķu. Līdz ar to vairāk novēroja odu kodumus un smadzeņu iekaisuma gadījumus. Pirms 1982. gada zinātnieki domāja, ka zina, kā El Nino rodas un attīstās, bet šis El Nino nenotika pēc tipiskās shēmas. Katrreiz El Nino attīstās atšķirīgi, un savdabīga ir tā ietekme uz mūsu planētas klimatu. Mežu ugunsgrēki "Izskatījās, ka visa debess būtu liesmās," atcerējās kāds izglābtais. "Visa apkārtne bija uguns pilna," teica cits. Ar šādiem vārdiem patiesībā varētu aprakstīt jebkuru meža ugunsgrēku. Abi vīrieši nāca no Peštigo Viskonsinas štatā. Viņi bija pārdzīvojuši Amerikas Savienoto Valstu lielākā mežu ugunsgrēka šausmas, īstu uguns orkānu, kas Mičigana ezera ziemeļrietumu krastā iznīcināja 326 000 hektāru zemju. Tas notika 1871. gada 8. oktobrī.

Milzīgs dūmu mākonis virs Jeloustonas nacionālā parka. Spēcīgie vēji dūmus nesa uz Čikāgu un Losandželosu. Viskonsinas un Mičiganas štatā katru vasaru notiek mežu ugunsgrēki. Parasti uguns neaptver lielas zemes teritorijas. Bet 1871. gada vasara bija nabadzīga ar nokrišņiem, un vietām sākās nelieli mežu ugunsgrēki. Arī šoreiz iedzīvotāji ar vienkāršākajiem līdzekļiem iero​bežoja uguns izplatīšanos. 12. oktobra vakarā, kad vējš pārtapa vētrā, situācija kļuva katastrofāla. Tā bija apstākļu sakritība, ka vējš uguni šajā dienā nesa 300 kilometru tālumā esošās Čikāgas virzienā. Nedaudz pirms pulksten deviņiem vakarā Peštigo iedzīvotāji dzirdē​ja arvien pastiprinošos troksni un sprakstoņu. Uguns liesmas mākoņus debesīs iekrāsoja kvēloši sarkanus. Dzīvi palikušie uzsvēra, ka liesmas neizplatījās visur vienmērīgi, no koka uz koku, bet ka uguns orkāns apņēma galotnes, no kurām lejup krita liesmas torņu augstumā. Cilvēki, kas ieelpoja ugunīgi karsto gaisu, nokrita bez dzīvības. Dažiem bojāgājušajiem nebija pat apdeguma brūču, bet no daudziem upuriem pāri palika tikai


pārogļojušies kauli. 20 kilometru platā ugunsliesma no Grīnbejas zemesraga stiepās 60 kilometrus uz ziemeļiem. Fermas, zāģētavas un mazās fabrikas nodega. Liesmās gāja bojā 1152 cilvēki. Kādā ciemā cilvēki, glābdamies no liesmām, salēca akā. Pēc ugunsgrēka akā tika atrasti 32 līķi. Daļa upuru bija noslīkuši, daļa gājuši bojā no karstuma. Lielas uguns briesmas pasaulē pastāv tikai zināmos reģionos, un ugunsgrēks ar tik daudziem upuriem, kā notika Viskonsinā, novērots reti. Ļoti bieži ugunsgrēki notiek tropiskajos lietusmežos, un tikai atsevišķos gadījumos lieli ugunsgrēki mērenajā joslā novērojami lapu koku mežos. Turpretim skuju koku meži pēc ilga sausuma perioda ir īpaši ugunsbīstami, jo sveķainie zari ļoti ātri deg. 1988. gada jūnija beigās liels meža ugunsgrēks sākās Klinšu kalnos. Vēlāk nebija iespējams noskaidrot, vai šī ugunsgrēka iemesls bija kla​siskais nosviests cigaretes gals. Droši apgalvojams tikai tas, ka ASV vecākais un lielākais (8991 kvadrātkilometrs) Jeloustonas nacionālais parks bija vienās liesmās. Vairākus mēnešus nebija nokritusi ne lietus pile, un uguns septembra vidū plosījās, līdz pirmās lietusgāzes liesmas apdzēsa. Pateicoties lietum, dzēsējiem izdevās stipro uguni savaldīt. 9000 ugunsdzēsēju no visas valsts bija cīnījušies ilgāk nekā divus mēnešus, lai ierobežotu uguni. Tika iznīcināts mežs gandrīz pusē parka teritorijas. Vēlāk ASV tika kritizēta tāda attieksme pret mežu ugunsgrēkiem. Nedrīkst uzskatīt, ka mazos meža ugunsgrēkus nav nepieciešams dzēst, domāt, ka tie neapdraud cilvēkus. Eiropā uguns bīstamākie ir priežu meži Dienvidfrancijā. Tomēr Garonnas zemienes un Biskajas līča starprajonā mežu ugunsgrēkos papostītos kokus vēlāk lietderīgi izmanto par kurināmo ziemas periodā. Laiku pa laikam mežu ugunsgrēki Francijā iziet no kontroles, kā tas notika 1949. gada augustā. Kopš 1948. gada oktobra lietus gandrīz nemaz netika novērots, un jūnijā mežu sausuma dēļ varēja sākties lielas uguns briesmas. Ugunsgrēks sākās kāda ciema tuvumā, 22 kilometrus no Bordo, izplatījās uz ziemeļiem un rietumiem un pārņēma daudzus ciemus. Priežu meži, no kuru kokiem tika gatavoti raktuvju balsti un terpentīns, bija visa reģiona iedzīvotāju iztikas avots. Pirms spēja uguni ierobežot, tā iznīcināja 1300 kvadrātkilometrus meža. Cīņā pret uguni bojā gāja arī Sokas pilsētas galva un kopā ar viņu vēl 83 vīru. Tas notika 20. augustā, kad vējš pēkšņi pastiprinājās, mainot virzienu un ielencot civilos un armijas uguns​dzēsējus.


1988. gada vasarā Jeloustonas nacionālajā parkā. Stāties pretī ugunsjūrai ar rokām darbināmiem dzēšamajiem aparātiem, garām šļūtenēm un ķīmiskajām vielām ir bezjēdzīgi. Ugunsgrēki Dienvidaustrālijas krūmājiem apaugušajos rajonos kar​stās un sausās vasarās parasti ir kā sods. 1851. gada 6. februāra ārkārtējās briesmas nav ar ko salīdzināt. Ap pulksten 11 pirms pusdienas Melburnā gaisa temperatūra pacēlās līdz 48 grādiem ēnā! Visa Rietumviktorija atgādināja dabiskas siena pļavas, kas saulē kļuva sausas kā pakulas. Pēc pusdienām šķita, it kā degtu viss Viktorijas štats. Liesmas krūmājos virzījās uz priekšu ātrāk nekā auļojošs zirgs, visu pārvēršot uguns jūrā. Pat šodien, neraugoties uz brīdinājuma sis​tēmām un labi organizētajiem ugunsdzēsējiem, Austrālijā katru gadu lielā platībā tiek iznīcināti meži un zāle. Iznīcinoši ugunsgrēki notiek reizi cilvēku paaudzes laikā. 1951./52. gada vasarā Jaundienvidvelsā sākās briesmīgi ugunsgrēki, kas izpostīja 153 000 hektāru krūmāju. Šādos ugunsgrēkos rodas tik liels karstums, ka māju metāla balsti saliecas, it kā tie būtu no drāts. Vecākās paaudzes, kas pieradušas pie mierīgas dzīves 200-300 cilvēku kopienās, atceras tā saukto melno piektdienu, kad Viktorijas štatā mežu ugunsgrēkā gāja bojā 71 cilvēks. Pelnu dienā, 1983. gada 16. februārī Dienvidaustrālijā un Viktorijā trakojošie mežu ugunsgrēki pārsteidza ar spēku, kādu vietējie ugunsdzēsēji savā dzīvē nebija pie​redzējuši. Rekordaugsta gaisa temperatūra reti apdzīvotajā iekšzemē visu vasaru vēl palielinājās trīs gadus ilgušā sausuma dēļ. Katru dienu pa radio skanēja brīdinājumi par uguns briesmām, jo krūmāji un siena pļavas bija kļuvuši tik sausi, ka pietiktu tikai ar vienu dzirksteli, lai sāktos liela nelaime. Ugunsgrēki sākās kādā karstā pievakarē, kad temperatūra pacēlās līdz 43 grādiem ēnā. Trīs ugunsgrēki sākās Adelaidas apvidū, četri Melburnas apkārtnē, kur ļoti strauji dega eikalipti, to eļļu saturošās

1986. gada vasarā atpūtnieki Kannu krastā vēro briesmu tuvošanos pilsētai.


īpaša lidmašīna Canadair CL-215 Dienvidfrancijā dzēš meža ugunsgrēku. Pa ūdens virsmu virzoties, lidmašīnai bāku piepildīšanai ar 5346 litriem ūdens vajadzīgas 10 sekundes. Kanāda, Francija, Spānija un Grieķija mežu ugunsgrēku dzēšanai izmanto šā tipa lidmašīnu eskadriļas. lapas kļuva par degošām lodēm. Tobrīd, kad uguns nokļuva austrumos no Melburnas esošajā mazpilsētā Kokato, liesmas bija jau 12 metrus augstas, un cilvēkiem šķita, ka uz viņu pusi virzās milzīgas uguns lodes. Daži centās bēgt automašīnās, bet uguns pārvietojās ar ātrumu 160 kilometri stundā un viņus vārda tiešajā nozīmē aprija. Kokato gāja bojā 29 cilvēki. Dzīvi palikušo vidū bija ģimene, kas meklēja glābiņu savas mājas priekšā esošajā ūdens cisternā, kur ūdens bija sakarsis gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai, tur viņi atradās, līdz uguns beidza plosīties. No ķieģeļiem celtajā skolā 120 bērni tika paslēpti zem slapjām segām, kamēr, riskējot ar dzīvībām, caur jumtu ēkā iekšā iekļuva ugunsdzēsēji. Ugunsdzēsēji un simt brīvprātīgo bez pārtraukuma darbojās dienu un nakti. Mauntgambīrā gāja bojā divpadsmit ugunsdzēsēju, kas centās tikai ar divu ūdens bāku palīdzību ierobežot uguni. Piekrastes ciemi pazuda liesmās. No Lornas un Endželesas uz krasta klinšu rajonu bēga iedzīvotāji, steigā kaut ko paņemot līdzi, lai varētu pārnakšņot uz krasta. Uguns bīstami pietuvojās Melburnai. Kad liesmas pacēlās 32 kilometrus attālajā kalnu grēdā, buldozeri un ekskavatori bija gatavi rakt milzīgu bedri, lai ierobežotu uguni. Tikai pēc divām diennaktīm izdevās pilnībā kontrolēt uguni, bet ugunsgrēka iemeslu neizdevās noskaidrot. Daudzi domāja, ka tā ir tīša dedzināšana, uzsverot, ka viens nomests izsmēķis nespēj izraisīt ugunsgrēkus vienlaikus dažādās vietās. Bet ir iespējams, ka spēcīgs vējš pārrāva elektrolīnijas, kas ātri aizdedzināja viegli degošos eikaliptus. Lai arī kāds būtu ugunsgrēka iemesls, nodarītie zaudējumi bija lieli. Vairāk nekā 8500 cilvēku zaudēja mājas, daudziem neizdevās izglābties no degošo māju drupām, un viņi tur gāja bojā. Desmitiem augļkopju un lopkopju bankrotēja, gāja bojā vairāk nekā 200 000 mājlopu, uguns iznīcināja 61 000 hektāru fermu un meža zemju, gāja bojā 70 cilvēku. 1994. gadā Sidneja tik tikko izglābās no katastrofas. Apvidū, kur uz zemes atradās izkaltusi zāle, zari un lapas, vietām bija 30 tonnu ugunsbīstamas biomasas uz hektāru. Austrālijā tolaik valdīja liels karstums, vietām 40 °C ēnā. Siltais vējš zemi izkaltēja vēl vairāk, pa​darot visu viegli aizdedzināmu. 1994. gada 1. janvārī sākās ugunsgrēks. Debesīs pacēlās 30 metrus augstas liesmas, kas ātri virzījās uz priekšu, apdraudot Austrālijas galvaspilsētu. 25 000 cilvēku bija spiesti atstāt savas mājas. "Mēs esam atteikušies no cīņas," teica Austrālijas ugunsdzēsēju šefs televīzijā, premjerministrs cilvēkus aicināja lūgt Dievu. Tā kā tomēr nevarēja paļauties tikai uz Dieva žēlastību vien, dzēst uguni tika mobilizēti 20 000 Austrālijas ugunsdzēsēju. Pēc divām nedēļām dzēšanas darbos iesaistījās arī Visvarenais, jo no debesīm sāka gāzties lietus, kas tad arī apdzēsa uguni. Bojā gāja četri cilvēki, nodega 200 mājas un tika iznīcināti 800 000 hektāru augu segas. Pēc speciālistu aprēķina liesmās gāja bojā apmēram 90% ganību. Tomēr mežu ugunsgrēki līdzi nenes tik dramatiskas sekas kā zemestrīce vai vulkāna izvirdums. Piemēram, pēc ugunsgrēka Jeloustonas nacionālajā parkā daba sāka pārsteidzoši ātri atjaunoties. Palielinājās arī putnu skaits, jo nodegušie koki noderēja bezdelīgām un strazdiem ligzdu gatavošanai. Pat upēs foreles izauga lielākas, kas ir izskaidrojams varbūt ar to, ka kopā ar pelniem upēs iekrita


dažnedažādas vielas. Tomēr paiet diezgan daudz laika, iekams daba pēc katra mežu ugunsgrēka atjaunojas, tāpat kā no pelniem pacēlies fēnikss.


Džungļu drāma Katru gadu no zemes virsas pazūd miljoniem hektāru lietusmežu. To iznīcināšana sākās jau 19. gadsimtā pēc vietējo mežu īpašnieku iniciatīvas, lai atbrīvotās zemes izmantotu lauku un ganību ierīkošanai. Papua Jaungvinejā, kur mūžameži klāj vēl lielas zemes platības, 90. gados vairāk nekā puse iedzīvotāju pārtika no mežu izciršanas. Viens vienīgs liels koks, pārstrādāts finierī, pasaules tirgū ienes desmitiem tūkstošu dolāru. Mahagons un palisandrs ir sen kļuvuši par retumu, jo pieprasījums pēc vērtīgās koksnes nav samazinājies. Dārgie koki tiek apstrādāti un aizvesti galvenokārt uz milzīgajiem koncerniem. Bagātajos rietumvalstu veikalos milzīgā izvēlē ir visu iespējamo koku sugu mēbeles. Dabiski, ka pārtikušajam, pārpilnībā esošajam pilsonim neinteresē, no kurienes nāk koki, ko izmanto

Mūžza|ie tropiskie lietusmeži ir izplatīti Latīņamerikā, Āfrikā, Madagaskarā, Dienvidrietumāzijā, Okeānijā un Austrālijas ziemeļaustrumos.

Agrāk, kad Brazīlijā lieluzņēmēji un zemnieki tika atbalstīti, koki tika gāzti pat ar buldozeriem. Ap koka stumbru tika aplikta milzīga ķēde un traktors koku nogāza. Tas bija ātri, lai gan diezgan dārgi. Koku zāģēšana ir trīs reizes lētāka. Vispirms mežstrādnieks nogāž lielo koku, tas krītot mazākos norauj līdzi. Kādu meža daļu nozāģējot, tiek iets uz priekšu, lai posta darbu turpinātu. Bet kad nozāģētie koku stumbri ir izžuvuši, notiek to dedzināšana.


luksus mēbeļu ražošanai. Savas zemes ekoloģiskās problēmas ir svarīgākas par citu zemju problēmām. Attīstības valstīs līdz šim ekoloģija nav bijusi svarīgāka par demogrāfiskajām rūpēm, kas tāpat ietilpst globālo problēmu virknē. Tautas skaita ātrais pieaugums (2-2,8% gadā) noved līdz nullei visus valsts sociālos sasniegumus. Gadsimtu mijā uz mūsu planētas dzīvo 7 miljardi cilvēku, no tiem lielākā daļa tropiskajās zemēs, kuru iedzīvotāji cieš no nabadzības un pārtikas trūkuma. Cilvēki ir spiesti izmantot katru pēdu auglīgās augsnes un katru koka galu kurināmajam. Rietumeiropas vides aizsardzības pārstāvji vairākkārt ir pieprasījuši boikotēt tropisko koku importu. Diemžēl dabas izmantošana tropiskajās zemēs ir izdzīvošanas jautājums. Lietusmežu iznīcināšana nonākusi jau tik tālu, ka Nigērija un Taizeme, kas agrāk bija galvenās tropisko koku eksportētājvalsts, pašlaik pašas spiestas ievest koksni. Liela daļa vainas izsaimniekošanas ekonomikā jāuzņemas attīstītajām rūpnieciskajām valstīm. Mazāk nekā viens procents no pasaules tirgum atvestiem tropu kokiem nākuši no rajoniem, kur izciršana tiek stingri kontrolēta, lielumliela daļa no pasaules tirgū realizētajiem kokiem ir slepeni ievesti.

Džungļi tiek iznīcināti, lai nabadzīgie varētu pārcelties no vienas vietas uz citu. Pēc jauno zemju izmantošanas, atkal tiek meklēta jauna apdzīvojamā vieta. Diemžēl džungļu nežēlīgā iznīcināšana nav Brazīlijā radījusi ekonomisku uzplaukumu, nav arī atrisinājusi nevienu sociālo problēmu.


Pēc koku ciršanas lietusmežā paliek erozijas izpostīta, vēju un lietu patvaļai atstāta augsne.

Bieži, izcērtot mežus, tiek nocirsti līdz 60% no kopējā koku daudzuma. Lielākā daļa stumbru paliek neizvesti, radot ugunsgrēku draudus. 1982. gadā Borneo salu plosīja katastrofāla apmēra mežu ugunsgrēki. Nākošajā gadā tie sākās no jauna, neparasti ilgā sausuma dēļ tika iznīcināta 3,5 miljonus hektāru liela teritorija. Vislielākie postījumi ir nodarīti Meksikā, kur tika izcirsti 98% tro​pisko mežu. 90. gados, kad tropisko mežu iznīcināšana pieņēma vārda tiešajā nozīmē katastrofālus apmērus, problēmas nopietnība nonāca līdz vadošo industriālo valstu valdību apziņai. Piemēram, Vācija vairākkārt aicinājusi citas valstis uz starptautisku sadarbību tropisko mežu glābšanai. Stāvokļa nopietnību pierāda fakts, ka 1989. gadā Vācija palielināja tropisko mežu aizsardzībai plānoto subsīdiju apjomu no 100 miljoniem marku līdz 250 miljoniem. Nākamajā gadā attīstības valstīm vides aizsardzības projektu realizēšanai tika piešķirti 1,5 miljardi marku, no kurām pusmiljards marku bija domātas lietusmežu glābšanai. Pašlaik tropiskie meži saglabājušies vēl 1,2 miljardu hektāru platībā, no tiem 57% Latīņamerikā, 25% Āzijā un 18% Āfrikā. Trauksmes zvans skan, jo pēdējo trīsdesmit gadu laikā Centrālun Dienvidamerikā nekontrolēti izcirsta vairāk nekā viena trešdaļa un Āfrikā apmēram viena ceturtdaļa lietusmežu. Uz ASV meteosatelīta NCAA fotogrāfiju pamata tika apstiprināts, ka tikai 1987. gadā vien Amazones upes rajonā tika iznīcināti 80 000-100 000 kvadrātkilometru lietusmežu un 1988. gadā Brazīlijā iznīcināti 121 000 kvadrātkilometru džungļu. Bet tieši pie Amazones upes aug pasaules lielākie


un bagātākie lietusmeži, ko izcērt Brazīlijas labklājības un uzplaukuma vārdā. Brazīlijas attīstība 80. gados bija saistīta ar lieliem ceļu būvju projektiem. Rondonijas štatā ar Pasaules bankas atbalstu sāka būvēt šoseju BR 364, nemaz neveicot vides analīzļ. Rezultāts bija tāds, ka daudzi cilvēki pameta pilsētas un ap​metās uz dzīvi šajos rajonos, kur viņi cerēja uzlabot savu dzīves līmeni. Lielo zemes īpašnieku un lopkopju mantkārība, kā arī Brazīlijas tuvredzīgā ekonomiskā politika draud iznīcināt ne tikai valsts vien​reizējo dabu, bet izjaukt visas pasaules ekoloģisko līdzsvaru. Speciālisti uzskata, ka lietusmeži piegādā lielāko daļu planētas skābekļa. Strīdīga ir lietusmežu iznīcināšanas ietekme uz klimatu. Daudzi klimatologi domā, ka lietusmežu nodedzināšana jaunu apstrādājamu zemju iegūšanai izmainīs Zemes klimatu tā, ka var sākt kust polārais ledus. Diemžēl šim apgalvojumam nav neviena argumenta. Tomēr neapstrīdams ir fakts, ka, kaut gan tropiskie meži aizņem tikai 7% sauszemes, tos apdzīvo 40-50% no mūsu planētas pieciem miljoniem dzīvo organismu formu. Tropiskajās zemēs aug 265 000 augstāko augu sugu, no tiem divas trešdaļas tikai lietusmežos. Citiem vārdiem sakot, lietusmeži ir pasaules visbagātākais apvidus gan daudzveidības, gan dzīvo organismu skaita ziņā. Dienvidamerikā atrasti 10 000-15 000 zinātnei iepriekš nezināmu ziedaugu. Piemēram, kuplajos mūžamežos aug vairāk nekā 10 000 sugu orhideju. Amazonē un tās pietekās dzīvo vairāk nekā tūkstoš zināmu zivju sugu (Donavā ap 70, citās Centrāleiropas upēs pat mazāk nekā 50), otrs tūkstotis var būt vēl nezināmu. Domājams, ka liels skaits lietusmežu augu un dzīvnieku tiek iznīcināti, vēl pirms tiek atklāti. Liela daļa tropisko mežu augu ir endēmiski tas nozīmē, ka to sugas nekur citur nav iespējams atrast. Tropiskie meži ir ļoti līdzsvarota sistēma: meži izmanto tikpat daudz skābekļa, cik tiem piegādā organisko substanču sabrukšana. Tropiskie meži ir mitri un ūdens bagāti. Biezi augošo koku kroņi saspiežas kopā, izveidojot saules starus necaurlaidīgu dabisku kupolu, kas regulē normālu ūdens tvaiku daudzumu mežā un augsnē. Šī sistēma ir tik ekonomiska, ka katras nokritušās lapas vai nokaltušā zara mikroorganismi sabrūk ļoti ātri. Tādēļ trūdu slāņa biezums lietusmežos nekad nav lielāks par 3-5 centimetriem. Tā kā vairums barības vielu uz zemes virsmas nonāk no augšas, lietusmeža kokam ir daudz tīklveidīgu sazarojušos sakņu. Bieži zemes virskārtu klāj no saknēm, sēnēm, humusa, baktērijām un citiem augsnes mikroorganismiem izveidojies biezs sūkļveida veidojums, kas baro mežu kā ilgstošas iedarbības mēslojums. Svarīga loma šajā sistēmā ir tieši dažādām sēnēm, bez kuru palīdzības koks liesā augsnē vispār nespētu augt. Lielākā daļa Latīņamerikas tropisko mežu tiek izcirsti, lai izveidotu jaunas apstrādājamās zemes. Bieži pēc izciršanas lielu koku stumbri tiek pamesti guļam vai tiek sadedzināti, ja koku pārdošana nav iespējama vai lietderīga. Meža dedzināšana augsni dara auglīgāku, bet tikai līdz pirmajai ražai. Tajā pašā laikā pamatos tiek izpostīta augsnes struktūra, jo nekas to vairs neaizsargā no saules, sākas erozija. Lietusgāzes barības vielas iespiež dziļumā, kur tās nevar pieķerties pie kultūraugu saknēm. īsāk sakot, zaudējumu ir vairāk nekā ieguvumu.


Trīs dienas plosījās mākslīgi izraisītā ugunsvētra iznīcināšanai paredzētajos džungļos. Visi koki un krūmi visa biomasa pārogļojās. Parasti pirms meža dedzināšanas vērtīgākie koki tiek izvesti no džungļiem. Visas pārējās koku sugas tiek sadedzinātas. Tuvredzīgais savtīgums liek iznīcināt džungļus ganību iekārtošanai. Lielfermas no Brazīlijas valdības saņem subsīdijas, bet to ražī​gums ir absurdi zems. Dienvidzemju iedzīvotājiem dabas izpostīšana ir bēdas viena puse. Apskatīsim arī otru. Brazīlija 1993. gadā centās Singu upē izveidot sešus aizsargdambjus. Plaša elektrifikācijas programma paredzēta valsts industrializācijai. Hidroelektrostaciju būvēšana nozīmē, ka no zemes virsas pazudīs vēl 180 000 kvadrātkilometru lietusmežu un indiāņu ciltis paliks bez savām senajām mājām. Agrāk Brazīlijā dzīvoja miljons indiāņu, pašlaik no viņiem palikuši pāris simti tūkstošu. Pamatiedzīvotāji krīt par upuriem lielajiem uzņēmējiem, mežu spekulantiem un zelta meklētājiem. Bet jaunie iedzīvotāji sabiedriskos pasā​kumos dzied elpu aizraujošas dziesmas par brīnumskaisto Brazīliju. Diemžēl iekarotāju un iebrucēju pēcteču žēlabainais patriotisms nevairo sapratni par dabas bagātību saprātīgu izmantošanu. Brazīlija bija un, ticamāk, paliks arī nākotnē valsts ar zemu dzīves līmeni. Balbinas ūdenskrātuve, kas tika izveidota kaučuka apstrādes galvaspilsētas Manausas tuvumā, stiepjas vairāk nekā 2360 kvadrātkilometru platībā. Hidroelektrostaciju jaudai pēc vietējiem aprēķiniem jābūt 250 megavatu lielai, bet patiesībā tā nesasniedz pat 80 megavatu robežu. Ražotās elektroenerģijas nepietiek pat Manausai. Tikpat nelieli ieguvumi ir arī daudzos citos analoģiskos uzņēmumos. Tukurui aizsargdambja būvēšana uz Tokantinsas upes Brazīlijas ārējo parādu palielināja par 6,5 miljardiem dolāru. Tika applūdināti vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru mūžamežu un iznīcinātas divas indiāņu ciltis. Bet piegādātā elektrība? Tā tika kādai ārzemju alumīnija rūpnīcai, kas maksāja tikai 30% no elektrības pašizmaksas.


Brazīlijas iedzīvotāji acīmredzot nenomierināsies, iekams visi džungļi nebūs iznīcināti. Milzīgi buldozeri būvē ceļus nodedzinātajos džungļos. Tur, kur agrāk pletās džungļi, tiek iekopti lauki, lai pabarotu arvien lielāku iedzīvotāju skaitu. Brazīlijai ir godkārīgi plāni. Plašā projekta Grande Carajas realizēšana padarīs Karažasas provinci par milzīgu rūpniecības rajonu: Rosīgi tiek būvēta metalurģijas rūpnīca, kur dzelzsrūdas kausēšanai tiks izmantotas kokogles. Šī tehnoloģija vēl tiek izmantota tikai Ķīnā. Vienas tonnas čuguna iegūšanai tiek iztērēta 3,1 tonna kokogļu. Vienas tonnas kokogļu iegūšanai jāsadedzina 5-6 tonnas koksnes. 2,5 miljonu tonnu čuguna iegūšanai nepieciešams krāsnīs ielikt vismaz 80 000 hektāru meža. 90. gadu sākumā jau darbojās četras krāsnis, bet tika plānots uzcelt vēl 17. Šāda rūpniecības attīstība visu Ziemeļbrazīliju pāris desmit gados pārvērtīs lielā pustuksnesī. Šāda intensīva mežu izciršana ne tikai Brazīlijā, bet arī zemeslodes citos apgabalos radīs eroziju un augsnes pārtapšanu par tuksnesi. Tas patiesībā ir neatgriezenisks process, jo tiek iznīcināta augsnes auglīgā virskārta. Tajā pašā laikā džungļu izmantošana vispār nav līdzsvarota. Lietusmeži varētu dod milzīgu daudzumu riekstu, kaučuka, banānu, mango, papaijas, līmes, daudzus ārstniecības līdzekļus, ko nav iespējams aizstāt ar citiem, utt. Taču mūsdienu rūpniecības sabiedrību ideoloģija ir rūpniecības attīstība, un Brazīlija nav izņēmums. Pirms pāris desmit gadiem Amazones rajonu valdība uzskatīja par pamestu apvidu, ko vajadzētu civilizēt. Bet par kādu cenu! Kas būs tālāk? Vai patiesi zudušie tropiskie lietusmeži kļūs par botānisko dārzu eksponātiem? 1989. gada decembrī Indonēzijā uzsāka mežu stādīšanas akciju, kurā paredzēja iestādīt 32 000 koku stādu. Brazīlijā kāda amerikāņa vadībā upes krastos iestādīja Kārību priedes. Šie koki ir neuzņēmīgi pret dažnedažādiem kukaiņiem, mazprasīgi attiecībā uz augsni un tajā pašā laikā lielisks jēlmateriāls papīra fabrikām. Bet šī monokultūra nespēj aizvietot džungļu daudzveidīgo saturu. 1989. gada sākumā Taizemes karalis Bhumibols izdeva dekrētu, kas aizliedza koku izciršanu lietusmežos. Brazīlija Amazones upes rajonā plānoja radīt 100 000 kvadrātkilometru lielu aizsargātu dabas zonu. Bet Amazones upes rajons aptver 7,18 miljonus kvadrātkilometru, un džungļi aizņem apmēram 60% no Brazīlijas sauszemes. Uz pirmatnējās tropiskās dabas totālās iznīcināšanas fona dabas aizsargzonas radīšana ir smieklu vērta. Un tajā pašā laikā, kad Taizemē, Indonēzijā, Malaizijā, Filipīnās


un Brazīlijā tiek veikti pirmie biklie mēģinājumi lietusmežu glābšanai, citur posta darbi rit pilnā sparā. Taizemes sakāmvārds vēsta: žogu ceļ tikai tad, kad bifelis jau no​zagts.


Vai visā ir vainīga saule? Dažiem rajoniem Saules virsmā ir zemāka temperatūra nekā apkārtējai fotosfērai (atbilstoši apmēram 3700 un 5500 °C), un tādēļ tie uz Saules spožā diska izskatās kā tumši plankumi. Būtiska ir Saules plankumu skaita periodiska mainība (perioda vidējais garums ir 11,07 gadi), ar ko saistīta vesela rinda parādību. Jau 1843. gadā astronoms amatieris Svābe apstiprināja, ka Saules plankumu skaits palielinās un samazinās secīgi, mazliet vairāk nekā desmit gadu periodā. Turpmākie novērojumi pierādīja, ka šis periods nav noturīgs, bet atsevišķos gadījumos svārstās līdz 4 gadiem uz vienu vai otru pusi. Ne tikai plankumu skaits, bet arī to atrašanās vieta un raksturs mainās vidēji 11 gadu periodā. Piemēram, kad 11 gadus Saules ziemeļu puslodē lielākais jeb vadošais plankums bijis S un dienvidu puslodē N, tad nākamajos 11 gados polaritāte ir pretēja. Magnētiskais cikls līdz ar to ilgst 22 gadus. Nākamajos gados parādās jauni plankumi arvien tuvāk ekvatoram. Tā šī Saules aktivitāte nonāk līdz minimumam, līdz plankumi uz ekvatora gandrīz pazūd. Palielinoties Saules aktivitātei, jaunā cikla sākumā ar mainītu polaritāti plankumi parādās lielā platībā, lai nākamo 11 gadu laikā atkal koncentrētos tuvāk ekvatoram. Izveidojas tā sauktā tauriņdiagramma, kas savu nosaukumu guvusi pēc grafiskā attēlojuma formas. Saules aktivitātes ietekmi uz bioloģiskajiem procesiem pirmo reizi minēja krievu zinātnieks, heliobioloģijas radītājs profesors A. Ciževskis. Viņa pirmajā, 1915. gadā publicētajā pētījumā par pandēmijām

Saules aktivitate no 1870. līdz 1980. gadam.

uzmanība tika pievērsta Saules aktivitātei, kas ietekmējusi mēra, holeras, baku, gripas izplatību. Pandēmijas parasti sākas lielākas aktivitātes gados. Analoģiskas sakritības A. Ciževskis atrada arī dau​dzām citām bioloģiskām parādībām. 1935. gadā japāņu profesora M. Takatas atklājums par vienkāršo olbaltumvielu albumīnu nogulsnēšanos asinīs ieviesās visā pasaulē. Albumīni asinīs atrodas koloidālā stāvoklī, tie ir ārkārtīgi nenoturīgi un jutīgi attiecībā uz blakus faktoriem. Lai izpētītu šos faktorus, M. Takata katru dienu veica eksperimentus (F-reakciju), lai novēro​tu albumīna nogulsnēšanos dažādos apstākļos. Sākot ar 1938. gada janvāri novēroja F-reakcijas neizskaidrojami pēkšņu paātrinājumu. Veica paralēlos eksperimentus vairākas reizes dienā, tieši vienā laikā dažādās vietās virs zemes, izrakumos,


barokamerā, lidmašīnā utt. 6-8 minūtes pirms saullēkta sākās F-reakcijas paātrinājums. Lidmašīnā reakcijas paātrinājās atkarībā no augstuma, saules aptumsuma laikā palēninājās momentāni. Ar plankumu parādīšanos Saules vidus meridiānā parasti tūlīt tika novērota F-reakcijas paātrināšanās. Takata uzskatīja, ka visi cilvēki ir pakļauti Saules īpaša izstarojuma ietekmei. Noslēpumainā izstarojuma Takata to nodēvēja par "ceturto Saules izstarojumu" ietekmē organismā sākas jonizācijas process, kas izpaužas F-reakcijā.

Saules aktivitātes maiņas 11 gadu cikls izteiktie plankumi uz virsmas. Augšā: cikla laikā plankumu attālumu no Saules ekvatora uzrāda tauriņdiagramma. Labus rezultātus sasniedza krievu ārsts N. Šulcs. Viņš pierādīja, ka Saules aktivitātes maksimuma gados, salīdzinot ar minimuma posmu, būtiski mainās leikocītu skaits cilvēka asinīs. Saules aktivitātes ietekmē asins sastāvā mazāk vai vairāk rodas tās pašas iz​maiņas, kas radioaktīvā starojuma ietekmē. Amerikas Savienotajās Valstīs, Alabamā, pēc katriem 22 gadiem vērojama kokvilnas kaitēkļu tauriņu masveida parādīšanās. Arī vairāku siseņu sugu masveidīga vairošanās sakrīt ar Saules aktivitāti, tas pats novērots daudziem citiem kukaiņiem, grauzējiem un putniem. No Saules atkarīgs arī cilvēka mūžs. 90. gados Mičiganas universitātes zinātnieki nonāca pie atziņas, ka Saules starojuma intensitāte mātes dzimšanas gadā atstāj lielu ietekmi uz viņas bērnu dzīvi. Pētījumiem izmantoja Amerikas Kongresa 7552 deputātu (dzimuši laika posmā no 1750. līdz 1900. gadam) dzīves datus. Tā bija ļoti homogēna grupa, kuras biogrāfiskās ziņas bija lietišķi dokumentētas. Biofiziķis Bernets Rozenbergs un ķīmiķis Deivids A. Džakets aprēķināja deputātu mūža vidējo ilgumu. Datus salīdzinot kļuva skaidrs, ka deputātu vidējais mūža ilgums pētījamā laika posmā nebija kon​stants, bet 9 līdz 12 gadu ciklā variējās par trim līdz četriem gadiem. Piemērs: 1752. gadā dzimušo deputātu vidējais mūža ilgums bija mazāks nekā 1753. gadā dzimušajiem. Nākamajos gados dzimušo vidējais mūža ilgums jūtami palielinājās un sasniedza maksimumu 1763. gadā. (Jāatzīmē, ka māšu vidējais vecums dēla dzimšanas laikā bija 20 gadu.) Pēc tam vidējais mūža ilgums atkal sāka sarukt. Vidējā mūža ilgums cikli sakrita ar Saules aktivitātes cikliem. Jo lielāks ir Saules plankumu skaits, jo intensīvāks ir starojums. Pētot deputātu dzīves ilgumu, zinātnieki nonāca pie slēdziena, ka deputāti, kuru mātes bija dzimušas Saules aktivitātes minimuma gadā, dzīvoja vidēji par 2-3 gadiem ilgāk nekā tie deputāti, kuru mātes bija dzimušas Saules aktivitātes maksimuma gadā. Tā zinātnieki pamatoja Saules ietekmi uz mātes olšūnām, kas veidojas, jau viņai piedzimstot. Saules pārāk lielā aktivitāte var kaitēt olšūnu ģenētiskajam kodam. Saules iedarbība uz Zemi ir milzīga. Saules aktivitātes laikā pastiprinās rentgena, ultravioleto staru un radio starojums, kā arī kosmiskais starojums jeb Saules vējš, pamatā elektronu un protonu plūsma. Zemes atmosfēra mūs aizsargā no pastiprinātā starojuma. Rentgena starojumu aiztur gandrīz katra molekula, ultravioletā starojuma lielāko daļu absorbē ozona molekulas. No kosmiskā starojuma efektīvi


aizsargā Zemes magnētiskais lauks. Pat Saules nemierīgajos apvidos ar ātrumu 3000 km/s atdalījušās daļiņas nonāk tikai

Relatīvais Saules plankumu daudzums no 1750. līdz 1950. gadam. nedaudz mazāk nekā 100 km augstumā no zemes virsmas. Saules uzliesmojumos izsviestie protoni ar ātrumu 100 000 km/s un vairāk var nonākt līdz zemes virsmai, bet tas notiek ļoti reti. Tātad mums vismaz jāņem vērā starojuma netiešā ietekme caur atmosfēras augšējiem slāņiem, kā arī radioaktīva starojuma mag​nētiskā lauka traucējumu tiešā ietekme. Acīmredzot daži laika apstākļus veidojošie faktori ir jutīgi attiecībā pret saules starojuma pārmaiņām. Ir atrastas vairākas sakarības. Saules aktivitātes minimuma laikā ziemas vētras Ziemeļatlantijā pārvietojas vidēji 700 kilometrus uz ziemeļiem, salīdzinot ar to ceļu Saules aktivitātes maksimuma laikā. Vairākās Eiropas valstīs nesen izpētīta veco koku gadu gredzenu platuma atkarība no Saules aktivitātes. Izrādījās, ka vairākos gadījumos koku gadu gredzeni atbilst Saules aktivitātes maiņai. Koks aug straujāk, kad Saule ir aktīvāka. Otrs piemērs nāk no Dienvidaustrālijas Flinders Range klintīm, kuras ir izveidojušās pirms 680 miljoniem gadu no jūras dibena nogulsnēm. Tur tika atrastas tādas pašas sakarības kā koku gadu gredzenos. Vairāk nekā 19 000 gadu veco un 9 metrus biezo nogulšņu iežu pētījumos noskaidrojās Saules ietekme izrādījās, ka eksistē gan 11, gan 22 gadu periods, un bija redzams, ka ik pēc 314 gadiem nogulšņu slānis bija visbiezākais. Par pēdējo sakarību pētījumu trūkst. Runā, ka ar Saules aktivitātes pieaugumu saistās lieli tautu nemieri, dumpji, kari un kas viss vēl ne. Kaut arī šie apgalvojumi nešķiet uz smiltīm būvēti, nav skaidrs, kā tieši sabiedrībā notiekošais saistīts ar Saules aktivitāti. Taču vairs nevajag pierādījumu, ka Saules aktivitāte izraisa slimību uzliesmojumus, ietekmē dažnedažādus meteoroloģiskus un ģeofizikālus notikumus, kā arī bioloģiskos procesus un parādības.


Briesmas no kosmosa Sendijas starptautiskās laboratorijas pētnieki Ņūmeksikā bija pārbijušies. Dators acu priekšā parādīja skatu no briesmīgas katastrofas: no jūras augšā pacēlās 20 kilometru diametra liels ūdens stabs, kas auga galvenokārt uz augšu, 500 m… 3000 m… 20 000 m. Beigu beigās, sasniedzis 50 kilometru augstumu, stabs pārstāja augt. Atmo​sfēras augšējos slāņos nonāca milzīgs daudzums ūdens un tvaiku. 1997. gada vasarā ASV zinātnieki modelēja neticami liela asteroīda iespējamo iekrišanu jūrā, kas Zemes vēsturē jau vairākkārt ir notikusi, lai gan liecinieks cilvēks nekad nav bijis. Tikai ar pasaules spēcīgākā datora (biljons operāciju sekundē) palīdzību veiktais eksperiments ļāva nojaust tās briesmīgās sekas, ko var izraisīt apmēram kilometru

Trahodons un tiranozaurs. Milzu meteorīta nokrišana uz Zemes pirms 65 miljoniem gadu dinozauriem izrādījās liktenīga.

apkārtmēra asteroīda iekrišana okeānā. Milzīgais ūdens stabs būtu tikai katastrofas priekšspēle. Kad putojošā un mutuļojošā ūdens masa ieplūst atpakaļ jūrā, izveidojas vairākus simtus metru augsts apļveida vilnis, kas brāžas ar milzīgu ātrumu. Pēc zinātnieku uzskata tas vairs nav svarīgi, vai asteroīds iekrīt Klusajā vai Atlantijas okeānā, jo pēc dažām stundām milzīgie viļņi nonāk līdz kontinentam, aizraujot līdzi


ostas pilsētas un aiznesot tās tālu iekšzemē. Pēc kāda laika atmosfērā nonākušās ūdens masas ar briesmīgām lietusgāzēm nolīst uz zemes. Pēc šī eksperimenta kļuva skaidrs, ka asteroīda iekrišana jūrā izraisītu katastrofu, kas atstātu postošas sekas uz dzīvo dabu lielākajā zemeslodes daļā, tā tiktu pārklāta ar ūdeni, jo asteroīda iekrišana okeānā ir ievērojami ticamāka nekā uz cietzemes. Uz sauszemes līdz šim ir atrasti 180 meteorītu krāteri, un pētnieki domā, ka okeānu dibenā to var būt apmēram pāris tūkstošu. Mūsu planētas vēsturē ir bijušas vairākas "beidzamās dienas", kad liela daļa zemeslodes dzīvo formu gāja bojā. Zinātnieki uzskata, ka šādas kataklizmas notiek periodiski, un ļoti iespējams, ka arī nākotnē uz Zemes nokritīs vairākas komētas vai meteorīti, kas atkal iznīcinās lielu daļu dzīvās dabas. Mūsdienu zinātnes attīstības līmenis ļauj apgalvot, ka zemeslodes vēsturē ir bijušas piecas vai sešas augu un dzīvnieku sugu masveida izmiršanas. Pirmā masveida izmiršana (par kuru zinātnieku spriedumi dalās) notika pirms 520 miljoniem gadu, kad gāja bojā, iespējams, 80% sugu. Otra kataklizma notika ordovika periodā pirms 439 miljoniem gadu. Tiek lēsts, ka tad izmira 85% sugu. Trešā masveida izmiršana notika pirms 367 miljoniem gadu devona laikmetā un iznīcināja 80% sugu. Ceturtā masveida izmiršana notika pirms 245 miljoniem gadu perma laikmetā, kad izmira 90-95% no visām sugām. Piektā masveida izmiršana notika pirms 240 miljoniem gadu starp triasa un juras laikmetu . Tad izmira dinozauru priekšteči un apmēram 75% no visām sugām. Pēdējā un vispazīstamākā masveida izmiršana notika pirms 65 miljoniem gadu krīta un paleocēna laikmeta robežās. Domā, ka tolaik izmira 75% no visām sugām, starp tām arī dinozauri. 1980. gadā zinātnieki, tēvs un dēls, Luijs un Valters Alvaresi, nāca klajā ar teoriju, ka pirms 65 miljoniem gadu Jukatanas pussalas tuvumā Meksikas līcī iekritis liels debess ķermenis, kas izraisījis daudzu augu sugu, sauszemes un jūras dzīvnieku izmiršanu. Zinātnieki domā, ka tieši šis notikums mūsu planētas turpmākajā evolūcijā nospēlējis milzu lomu. Apmēram 9,6 kilometrus lielā komēta vai asteroīds nonāca Zemes atmosfērā, nokrita Meksikas līča piekrastes tuvumā jūrā, izveidojot milzīgu krāteri un atmosfēras augšējos slāņos uzsvieda miljardu tonnu nogulšņu, putekļu un ūdens tvaiku. Trieciena vilnis bija tik stiprs, ka atmosfēra ātri sasila, izraisot daudz mežu ugunsgrēku. Krastā vēlās milzīgi cunami, izpostot savā ceļā visu dzīvo. Biezie putekļu mākoņi aizsedza sauli daudzus mēnešus, gaisa temperatūra kritās. Meteorīta trieciens zemeslodes nestabilākajos rajonos izraisīja zemestrīces un vulkānu izvirdumus. Atmosfērā nonākušie vulkāniskie pelni samazināja saules gaismu uz Zemes vēl vairāk. Bet skābie lieti iznīcināja lielāko daļu vēl palikušo augu un dzīvnieku. Atmosfēra ilgāku laiku saglabājās ūdens tvaikiem piesātināta, un siltumnīcas efekta ietekmē gaisa temperatūra pacēlās. Šāda klimatiskā kataklizma izraisīja dinozauru ātru izmiršanu. Tā kā mūsu Saules sistēmā, galvenokārt starp Marsa un Jupitera orbītu, pārvietojas neskaitāmas mazas planētas un asteroīdi, komētas un atsevišķi mazāki meteoru ķermeņi, tad tas nav nekāds pārsteigums, ka uz planētu un Mēness virsmas ir radušies vairāki krāteri. Iespējams, ka asteroīdi saskrienas viens ar otru un to atlūzušie gabali nonāk jaunajās orbītās, kas var krustoties ar Zemi. Nav iespējams precīzi pateikt, cik daudz asteroīdu pagātnē ir nonākuši līdz Zemei. 1908. gada 30. jūnija agrā rītā pie Podkamenaja Tunguskas pietekas Cuņas pirmatnējā taigā nokrita nezināms debesu ķermenis. Šī nokrišana izraisīja milzu katastrofu. Uz Zemes virsmas notika spēcīga zemestrīce, ko pamanīja arī seismogrāfi, un neparasti spēcīgs sprādziens, kas atbalsojās atmosfēras augšējos slāņos. Karstais sprādziena vilnis izdedzināja taigu un radīja 10-15 kilometru rādiusa lielu postažu. Sadegušie koki izskatījās kā ar izkapti nopļauti. Sprādziena enerģija bija kolosāla, sprādziena vilnis pārgāja pāri gandrīz visai zemeslodei. Krišanas brīdī bija dzirdams troksnis, kas līdzvērtīgs simts spēcīgu kodolbumbu sprādzienam. Tunguskas meteorīta masu krievu akadēmiķis V G. Fesenkovs rēķināja uz apmēram 1 miljonu tonnu. Ja meteorīta ātrums ir 3,5 km sekundē, tad tas, saskaroties ar Zemi, eksplodē. Lielākā daļa no meteorīta pārvēršas karstā gāzē, bet sprādziena vietā rodas krāteris, kura apkārtnē krīt mazākas meteorīta atlūzas. Bet Tunguskas meteorīts neatstāja aiz sevis ne krāteri, ne atlūzas. Tas dod pamatu vairākiem


pieņēmumiem. Šodien ir radītas vairāk nekā simts Tunguskas notikuma hipotēzes. Tā nebija citas civilizācijas kosmosa kuģa eksplozija, jo tādā gadījumā noteikti būtu palikušas atlūzas. Nav taču iedomājams, ka atbilstoša materiāla kos​mosa kuģis būtu gājis bojā bez pēdām. Pēdējā laikā tiek pieņemts, ka notikusi komētas sadursme ar Zemi. Vai apmēram 50 metru apkārtmēra liels asteroīds sprādzis vairāku kilometru augstumā. Šādi izskaidrojumi ļauj zinātniekiem izdarīt līdzīgus pieņēmumus arī par dažām citām noslēpumainām katas​trofām. 1871. gada oktobrī Čikāgā sākās milzīgs ugunsgrēks, kura iemesls palika nezināms. Tikai 90. gadu beigās pašmāju pētniekam izdevās noskaidrot, ka tajā dienā visā ASV centrālajā rietumdaļā izcēlušies vairāki ugunsgrēki. Visvairāk mīklaino ugunsgrēku sākušies mežos.

Tunguskas katastrofas vietā nezināma debesu ķermeņa eksplozija nolauza tūkstošiem koku. Arhīvā tika atrasts Čikāgas ugunsgrēka aculiecinieka stāstītais: "Ap pulksten 20 debesīs parādījās liesmas. Troksnis kļuva arvien stiprāks un stiprāks, milzīga uguns vētra uzsvieda gaisā cilvēkus un kokus. Tik tālu, cik varēja redzēt, viss dega." Pēc šā un citiem dramatiskajiem aprakstiem pētnieki secināja, ka 1871. gada 8. oktobri ASV rietumu centrālajā daļā uzsprādzis neliels meteorīts, iztvaikojis un izraisījis veselu katastrofu sēriju. Asteroīdi uzsprāgstot var virzīties pāri vairākiem kontinentiem un atstāt postījumu pēdas 15 000 kilometru attālumā. Pierādījumus par šādu notikumu publicēja Liverpūles antropologs Benijs Peisers. Viņš pētīja 500 izrakumu vietas Ēģiptē, Mezopotāmijā, Indijā un Ķīnā, salīdzināja un apstiprināja, ka 2350. gadā pirms Kristus teritorijā no Vidusjūras līdz Klusajam okeānam virs zemes plosījušies ugunsgrēki un plūdi. Daudz netrūka, ka cilvēce atkal būtu atsviesta atpakaļ akmens laikmetā. Pilsētas Tigras un Eifratas krastos tika izpostītas un pēc 200 gadiem beidzās senās Ēģiptes valsts uzplaukums. Oksfordas universitātes astronoms Viktors Klube nācis klajā ar skaidrojumiem par bronzas laikmetā notikušajām katastrofām. Viņš pierāda, ka ir atklāts liels daudzums akmens meteoru, kas kustas eliptiskā


orbītā un periodiski nonāk Zemes tuvumā vai pat ietriecas tajā, nodarot mūsu planētai postījumus. Nākamo akmens lietu astro​noms paredz ap 3000. gadu. Diemžēl mums apkārt esošā kosmiskā telpa nav nemaz tik tukša, kā mēs gribētu. Lai par to pārliecinātos, pietiek tikai papētīt Mēnesi. Uz Zemes līdzgaitnieka ir reģistrēti apmēram 30 000 krāteru, no kuriem daži ir milzīgu apmēru.

Arizonas meteorīta krāteris, ko radījis apmēram 100 000 tonnu smags meteorīts. Gandrīz apļveida apmēram 22 000 gadu vecā krātera apkārtmērs ir 1200 metru, dziļums 175 metri un vaļņu augstums 45 metri. Krātera apkārtnē tika atrastas vairāk nekā 30 tonnas meteorīta šķembu.

Nākotnes vīzija: ar NASA raķešu palīdzību cer novadīt bīstamo komētu vai asteroīdu uz citu orbītu. 1996. gada maijā daudzi uz Zemes kļuva nervozi, jo bija zināms, ka 1,6 kilometru apkārtmēra asteroīds virzās garām "tikai" 450 000 kilometru attālumā no mūsu planētas. Par laimi, vairums asteroīdu, kas ir mazāki nekā 45 metri apkārtmērā, sadrūp atmosfērā. Asteroīdi ar apkārtmēru 90-990 metru, nonāk līdz Zemei ik pēc 1000-200 000 gadiem. Nokrītot uz Zemes, šādi asteroīdi rada milzīgus krāterus, bet, iekrītot jūrā, izraisa cunami, kas var noslīcināt miljoniem cilvēku. Ir iespējams, ka ik pēc katriem 300 000 gadu uz zemes nokritīs asteroīds, kura apkārtmērs būs 1,5 kilometri. Līdz ar to tālā nākotnē uz Zemes var nokrist debesu ķermenis, kas izpostīs lielu daļu dzīvās dabas, kā tas pagātnē jau ir noticis. Bet šāda kataklizma nevar nozīmēt visas cilvēces bojāeju. Ja asteroīda nokrišana uz Zemes varētu izraisīt klimata atdzišanu, tad no dinozauriem atšķirīgais cilvēks, pateicoties savām zināšanām un tehniskajām iespējām, spētu pasargāt sevi un savus pēcnācējus arī ekstrēmās situācijās ilgāku laika posmu. G. Ilvess KATASTROFAS, KAS SATRICINĀJA PASAULI 4. daļa Parakstīta iespiešanai 19.11.2002. Izdevniecība "Lauku Avīze" Dzirnavu iela 21, Rīga LV-1010


Iespiesta AS "Preses nams" tipogrāfijā Balasta dambī 3, Rīgā LV-1081


Katastrofas, kas satricinaja pasauli 4. dala Pludi, viesulvetras, epidemijas_. - Guido Ilvess