KARAVELAS IZIET OKEANA - ARTURS LIELAIS

POSTA LAIKS JAMAIKĀ Cietoksnis uz karavelām piekrastē. — Maiņas tirdzniecība ar saliniekiem. — Djego Mendess dodas uz Espanjolu. — Izmisuma pilnā vēstule valdniekiem. — «Neviens nealradis ceļu uz Veragvas zelta atradnēm!» — Ovando vilcināšanās. — Brāļu Porrasu dumpis. — Mēness aptumsums palīdz sagādāt pār​liku. — Kauja ar dumpiniekiem. — Glābiņš!

1503. gada 25. jūnijā abas karavelas, jau iegrimušas līdz klājam ūdenī, sasniedza Jamaikas ziemeļu krastu. Kolumbs pavēlēja sasaistīt abus kuģus kopā un uzsēdināja tos uz sēkļa netālu no krasta. Kuģu korpusus nostiprināja ar balstiem. Uz klājiem jūrnieki uzbūvēja būdas dzīvošanai un apjūma tās ar palmu lapām, bot apkārt bortiem ierīkoja aizsprostojumus aizsardzībai pret indiāņiem.

Jamaiku bija sasnieguši simt sešpadsmit spānieši. Tagad viņi varēja cerēt tikai uz nejaušību — varbūt kāds spāniešu kuģis atburās uz šejieni. Tomēr tas bija maz ticams, tāpēc ka Kolumbs savulaik bija paziņojis, ka Jamaikā neesot zelta, tātad šeit nevienam nekas ne​bija meklējams.

Pagaidām kuģu korpusi deva drošu patvērumu gan pret bangām, gan pret iespējamu uzbrukumu no sauszemes. Tuvumā atradās liels indiāņu ciemats, un salinieki bija draudzīgi noskaņoti. Kolumbs, zinādams, cik ātri spānieši prot sagandēt draudzīgās attiecības, uz vis​stingrāko aizliedza jūrniekiem atstāt kuģus bez īpašas atļaujas un sirot apkārt.

Pārtikas krājumi bija izsīkuši, un spānieši varēja cerēt vienīgi uz indiāņu palīdzību. Tie visai bieži ieradās ar pirogām pie kuģiem un apmaiņai pret visādiem nieciņiem un stikla vizuļiem atveda maniokas miltu maizi kasabi, zivis, augļus un dzeramo ūdeni. Tomēr pārtikas joprojām trūka, jo indiāņi Jamaikā, tāpat kā citās sa​lās, nekad neuzkrāja pārtiku lielā daudzuma un prata iztikt ar mazumu.

Tad Koltimbs aizsūtīja krastā Djego Mendesu un trīs matrožus, lai viņi apstaigā salas tālākos rajonus un sa​gādā vairāk pārtikas, noslēdzot līgumus par tās piegādi ar citiem kasikiem.

Mendess savu uzdevumu izpildīja visai veiksmīgi. Kasiki apņēmās sūtīt savus ļaudis uz kuģiem ar dažā​diem pārtikas produktiem un medījumiem un apmainīt tos pret nažiem, spogulīšiem, krellēm, ķemmēm un citām maiņas tirdzniecībai paredzētām mantām. Tika noteiktas īpašas apmaiņas normas: viens maniokas plācenis — par divām stikla krellītēm, divi lieli grauzēji hutljas (krūmu žurkas) — par vienu apkakles āķi, bet viens zvārgulītis — par lielu zivi vai mēru kukurūzas. Zvārgulīši arī šeit bija lielā cieņā.

Bet kāpēc gan spānieši paši nevarēja sēt un izaudzēt kukurūzu, kas siltajā klimatā dod vairākas ražas gadā, vai arī zvejot zivis un paši iet medībās? Civilizētie eiropiešu iekarotāji uzskatīja šādu nodarbošanos par pārāk necienīgu pat šādā nelaimes brīdī. Un turklāt šeit mita mežoņi, kuru pienākums taču bija apgādāt ar visu ne​pieciešamo baltos ļaudis.

Mendess, noorganizējis pārtikas piegādi, pret vara ķiveri iemainīja lielu vienkoci — pirogu, piekrāva to ar dažādiem produktiem un atgriezās pie kuģiem. Bada rēgs atkāpās.

Tomēr jūras braucēju stāvoklis nebija apskaužams. Veltīgi viņi raudzījās jūrā, vai kur nebalo baltas buras.

Izlabot kuģus nebija iespējams, un uzbūvēt kaut mazu kuģi no esošajiem materiāliem jūrnieki, acīm redzot, arī nevarēja vai negribēja.

Atlika vienīgā izeja — aizsūtīt kādu no jūrniekiem uz Espanjolu pēc kuģa. Šis brauciens nebūtu pārāk garš — no Jamaikas līdz Espanjolai bija ap simt jūdžu un jūlijā pasāti šajā rajonā pierimst, neplosās arī viesuļvētras. Taču spānieši nebija pieraduši doties ar laivām tik tālu atklātā jūrā un, dabiski, uzskatīja šo brau​cienu par ārkārtīgi grūtu. Tomēr tas bija vienīgais glābiņš.

Kolumbs domāja, ka šāds brauciens būtu pa spēkam vienīgi drosmīgajam Djego Mendesam.

Admirālis, pēc Mendesa vārdiem, teicis: «Mūsu ir ļoti maz, bet šo mežoņu indiāņu neskaitāms daudzums, un viņi visai nepastāvīgi un patvaļīgi, un jebkurā brīdī viņiem var iešauties prātā atnākt šurp, un bez kādām pūlēm viņi sadedzinās mūs šajos divos kuģos, kas pārvērsti mājās ar salmu jumtiem. Kas viņiem