Page 1


Annotation ARTURS LIELAIS KARAVELAS IZIET OKEĀNĀ izdevniecīBa Liesma» Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks A. Lielais Kartes zīmējis J. A n c 111 s Lielais jūras braucējs un Amerikas atklājējs Kristo- fors Kolumbs pirms četrarpus gadsimtiem trīs nelielos buriniekos — karavelās izgāja plašajā, lajos laikos gluži nepazīstamajā okeānā, lai meklētu jūras ceļu uz bagāto Indiju, un 1492. gada 12. oktobrī sasniedza Amerikas zemes krastus — Bahamas salu arhipelagu. Četri grandiozi ceļojumi pāri Atlantijas okeānam, Lielo un Mazo Antiļu salu, kā arī Dienvidamerikas un Centrālās Amerikas piekrastes atklāšana ierindojusi Ko- lumbu starp visu laiku lielākajiem jūras braucējiem un jaunu zemju atklājējiem un apvijusi Kristolora Ko- lumba vārdu ar nemirstīgu slavu. Šo slavu viņš izcīnījis ar fanātisku neatlaidību un drosmi, gadiem ilgi aizstāvēdams savus fantastiskos plānus, spītēdams spīvām vētrām un viesuļiem, viltīgām straumēm un bīstamiem sēkļiem, draudīgiem koraļļu rifiem svešās jūrās un piekrastēs svelmainā tropu saulē un lietusgāzēs. Kolumba mūžs līdzinās leģendai. Nepazīstams, nabadzīgs svešzemnieks, ko daudzi tolaik uzskatījuši par sapņotāju un fantastu, kļuvis par pasaulslavenu jūras braucēju, Spānijas lieladmirāli un aizjūras koloniju vi- cekarali, bet tad zaudējis gan varu, gan bagātību, nomiris nežēlastībā, visu pamests un aizmirsts. Dokumenti, hronikas, laika biedru un vēsturnieku liecības, paša Kolumba vēstules un dienasgrāmatas palīdzējušas gan atainot lielo ceļojumu gaitu, gan raksturot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Īsumā vēl pieminēti agrīnie Amerikas atklājēji normaņi, tāpat arī portugāļi, kas meklēja jūras ceļu uz Indiju gar Āfrikas krastiem, konkistadori — Amerikas iekarotāji, kuri sekoja Kolumba pēdās, Amerigo Vespuči un Amerikas nosaukuma izcelšanās, kā arī sniegts ieskats par cēloņiem, kas mudināja cilvēkus doties tik tālos, bīstamos jūras ceļos, par lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturisko un revolucionāro nozīmi un grandiozajām sekām.

Austrumu zemju un jūras ceļojumu vilinājums ZEMES OKEĀNA KRASTĀ PORTUGĀĻI UZ LIELĀ JURAS CEĻA SPĀNIJA CEĻĀ UZ VARENĪBU KRISTOFORS KOLUMBS IZIET PASAULE AUSTRUMZEMJU ZELTA MIRĀŽA GARIE GAIDU GADI IECERE VĒRŠAS ĪSTENĪBA Jaunās pasaules KARAVELAS BEZGALĪGAJĀ OKEĀNĀ BAHAMAS ARHIPELAGA SALĀS UN KUBĀ ESPANJOLA — MAZA SPĀNIJA


ATGRIEŠANAS UN TRIUMFS SPĀNIJĀ OTRREIZ PĀRI ATLANTIJAI ĶUBAS UN JAMAIKAS KRASTOS AR KRUSTU UN ZOBENU INDIJAS IZPOSTĪŠANA TREŠĀ AIZJŪRAS EKSPEDĪCIJA ESPANJOLA DUMPJA LIESMĀS NO SLAVAS AUGSTUMIEM NEŽĒLASTĪBĀ VAžĀS SASLĒGTAIS INDIJAS VICEKARALIS NEŽĒLASTĪBAS SMAGAIS SLOGS PĒDĒJA EKSPEDĪCIJA — LIELAIS BRAUCIENS POSTA LAIKS JAMAIKĀ NĀVE UN NEMIRSTĪGĀ SLAVA DZĪVES GAITU GALS MūžA VEIKUMA NEMIRSTĪGĀ SLAVA KĀPĒC AMERIKA, NEVIS KOLUMBIJA? VAI ZELTA LAIKMETA SĀKUMS? SATURS ARTURS LIELAIS KARAVELAS IZIET OKEĀNĀ


Austrumu zemju un jナォras ceトシojumu vilinト)ums

/


ZEMES OKEĀNA KRASTĀ Arābu iebrukums Pireneju pussalā. — Portugāles uzplauksmes aizsākumi. — Lielie tirdzniecības ceļi uz Austrumu zemēm. — Viduslaiku tumsība. — Uz zelta zemi Ālrikul Eiropas dienvidrietumos, tur, kur Gibraltāra šaurums savieno zilgmaino Vidusjūru un skarbo Atlantijas okeānu, dienvidu saules staros gozējas Pireneju pussala. Tur pie ūdeņiem, kas aizvien aicināt aicinājuši uzvilkt buras un doties tālos ceļos, plašajās augstienēs, kalnos un ielejās sensenos laikos mitušas ibēriešu un luzi- tāniešu ciltis.— portugāļu un spāniešu priekšteči. Feniķieši, grieķi un kartāgieši, burādami gar visām Vidusjūras piekrastēm, pussalas krastos senatnē dibinājuši savas kolonijas. Te dzelžainā solī maršējuši senās Romas impērijas leģioni, atnesdami gan verdzību, gan romāņu valodu un kultūru. Un tad zem barbaru cilšu triecieniem sabruka varenā Roma, un milzīgajā tautu staigāšanā Pireneju pussalā ielauzās mežonīgas ciltis — alani un vandaļi, kam sekoja vestgoti. Septītajā gadsimtā no Arābijas pussalas uz visām debess pusēm sāka auļot arābu jātnieku armijas. Kareivīgie musulmaņi, ar zobenu izplatīdami pravieša Muhameda mācību islamu, drīz vien iekaroja arī visu Zie- meļāfriku. Jau 8. gadsimtā uzbrucēju vilnis gāzās pāri Gibraltāram uz Pireneju pussalu. Tā uz ilgiem gadsimtiem nokļuva arābu jeb mauru varā. Nepakļautās ciltis patvērās nepieejamos kalnos pussalas ziemeļos un rietumos, izveidoja mazas neatkarīgas valstiņas un pū​lējās atsist mauru uzmākšanos. Pagāja gadsimti, un pamazām sabruka milzīgais arābu kalifāts. Turpretim mazās valstiņas Pireneju pussalas ziemeļos auga, kļuva spēcīgākas, apvienojās un savukārt pārgāja uzbrukumā. Sākās rekonkista — pussalas atpakaļiekarošana. Šis nemitīgais, asiņainais karš starp musulmaņiem un kristīgajiem vilkās ilgi — līdz 15. gadsimtam. Musulmaņi bija spiesti pamazām atkāpties, atdot apgabalu pēc apgabala. Sīvajās kaujās Pireneju pussalā veidojās divas valstis — Spānija un Portugāle. Portugāļi izdzina maurus no savas zemes 1249. gadā — par divsimt piecdesmit gadiem agrāk nekā spānieši — un nodibināja valsti ar stipru karaļa varu. Jau 14. gadsimtā mazā Portugāle,,arāju, vīnkopju, kazu un aitu ganu zeme, izveidoja spēcīgu floti. Taču šī zeme tolaik atradās sānis no lielajiem, ļoti svarīgajiem tirdzniecības ceļiem, ko savās rokās turēja daudz spēcīgāki konkurenti. Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā saimniekoja Hanzas savienība, Vidusjūrā un tās piekrastēs — līdzās arābiem arī Ziemeļitālijas lielo pilsētu — jo sevišķi Venēcijas un Dženovas tirgotāji, kā arī katalonieši no Spānijas. Tieši Vidusjūra saistīja Rietumeiropu ar lielajiem tirdzniecības ceļiem, kas veda uz Austrumu zemēm — uz Indiju, Vidusāziju un tālo Ķīou. No austrumiem nāca garšvielas — pipari, krustnagliņas, kanēlis, muskatrieksti, kardamons, safrāns, ko tajos laikos Rietumeiropā vērtēja sevišķi augstu un pirka, protams, tikai paši bagātākie ļaudis. Tās bija zelta vērtībā, un tām piedēvēja pat brīnumainas dziednieciskās īpašības. Bez tām neiztika nevienā mielastā, tās padarīja kairinošu, garšīgu un smaržīgu visai vienmuļo uzturu. Tirdzniecību ar garšvielām, dārgakmeņiem, pērlēm, zelta rotām, ziloņkaulu, zīdu, brokātu, gobelēniem, paklājiem, ieročiem, porcelānu, smaržīgām zālēm — vīraku un mirrēm un citām dārgām precēm Āzijas zemēs bija monopolizējuši arābu tirgotāji, jo arābi turēja savās rokās lielos tirdzniecības ceļus gan pāri Vidusāzijai, gan Arābijas pussalai. Preces nāca pāri jūrai no Indijas un pāri visai Āzijai pa seno Lielo zīda ceļu — karavānu takām no tālās Katajas (Ķīnas) — noslēpumainās Lielā hana zemes Austrumāzijā. Karavānas gausi vilkās pa bezgalīgiem tuksnešiem un stepēm, pāri me-


Senatnē airu dzītas galeras vagoja Vidusjūras ūdeņus lielāko tiesu gar piekrasti. žonīgiem, augstiem kalniem, līdz nonāca Vidusjūras piekrastē, kur atvestās preces varēja iepirkt Itālijas tirgotāji un Dženovas un Venēcijas kuģos izvadāt pa visu Vidusjūras piekrasti. Tālo zemju preces, iedamas no rokas rokā, kļuva desmitiem un simtiem reižu dārgākas. Tirgošanās ar tām bija ārkārtīgi ienesīga. Ikviena zeme kāroja sagrābt tirdzniecību ar Austrumu zemēm savās rokās, arī Portugāle. Tomēr tā, 15. gadsimta sākumā kļuvusi spēcīga valsts, nevarēja sapņot par kundzību Vidusjūrā — konkurenti šeit vēl bija pārāk stipri. Tāpēc nav brīnums, ka pēc jaunu zemju iekarojumiem un bagātībām alkstošos portugāļu muižniekus aizvien spēcīgāk sāka vilināt Āfrikas rietumu piekraste. Iededzinot ziņkāri, alkatību un godkārību, klīda leģendas par zelta smilšu un dārgā ziloņkaula bagātībām noslēpumainajā, nepazīstamajā kontinentā, kas turklāt bija daudz tuvāk Portugālei nekā tālā Indija, uz kuru vispirms vajadzēja atklāt jūras coļu apkārt Āfrikai, ceļu, ko vēl nebija sagrābuši konku​renti. Taču neaptverami plašais, nepazīstamais okeāns biedēja jūras braucējus, kas līdz šim burāja vai īrās airu galerās lielāko tiesu gar krastiem. Bailes no nezināmā neatļāva vipiem atstāt piekrastes ūdeņus. Ko cilvēki viduslaikos zināja par okeānu plašumiem, par Zemes formu un lielumu? Jau Aristotelis, viens no lielākajiem senās Grieķijas zinātniekiem, bija mācījis, ka Zeme ir lode. Grieķu ģeo​grāfs Eratostēns pirmais zinātniski bija noteicis zemes​lodes lielumu, turklāt gandrīz precīzi. Diemžēl viduslaikos šie un daudzi citi antīkās pasaules zinātnieku atzinumi, kas varētu lieti noderēt jūras braucējiem un jaunu zemju atklājējiem, bija aprakti Eiropas klosteru tumšajās cellēs, piemirsti, pamesti novārtā, izglītība pavisam panīkusi, pat valdnieki neprata ne rakstīt, ne lasīt, visur izplatījās māņticība, aizsprie​dumi un gara tumsība. Laiku pa laikam veselas tautas un zemes gaidīja pastaro dienu. Mūki un priesteri noraidīja Zomes lodveidīguma ideju, un mācībā par Zemes un Visuma uzbūvi valdīja bībeles priekšstati. Tā, piemēram, mūks Kozma Indiko- pleists sludināja, ka Zeme esot nevis lode, bet gan četrstūraina kā bībeles Mozus šķirsts un šo četrstūraino sauszemi no visām pusēm ietverot okeāns. Šis okeāns ar četriem līčiem — Vidusjūru, Sarkano jūru, Persijas jūru un Kaspijas jūru atdalot cilvēku apdzīvoto saus​zemi no austrumu zemes, kur atrodoties paradīze un no kurienes iztekot četras upes — Nīla, Ganga, Tigra un Eifrata. Visa Zeme esot pārklāta ar ciešu četrstūrainu debess velvi, kas sadalīta divos stāvos. Augšējā stāvā atrodoties debesu valstība. Debess spīdekļus griežot eņģeļi ap kādu augstu konusveidīgu kalnu ziemeļos. Nezināšanas tumsa bija aizklājusi ļaužu skatienus, un visur viņiem rādījās dažādi brīnumi, mošķi un briesmoņi. Tolaik stāstīja, ka aiz zemes malas mājojot dīvaini ļaudis ar vienu aci vai ar vienu kāju, bez mutes un de​guna, ar suņa galvu vai zirga kājām. Virs okeāna naktīs izdziestot zvaigznes, un šaušalīgajā tumsā kuģi pazaudējot ceļu, bet dienā saule esot tik kvēlojoša, ka ūdens jūrā aiz lielās svelmes garojot un topot biezs kā piķis un pabraukt pa to neesot iespējams. Jūrniekiem nezināmajos ūdeņos uzglūnot šausmīgi vienradži, kas spējot uzdurt uz sava milzīgā raga uzreiz trīs kuģus, no dzelmēm iznirstot briesmoņi un,


Jūras briesmonis apgāž kuģi (pēc senas gravīras). apvijuši kuģi ar gariem taustekļiem, noraujot to dzi​ļumā. Bet ar laiku Eiropa sāka nokratīt tumsas slogu, kas ilgus gadsimtus bija stindzinājis visu dzīvo un rosīgo, pamazām pamodās no smagās snaudas. Šo atmodu, starp citu, veicināja arī krusta kari, ko 11.— 13. gadsimtā organizēja Romas baznīca pret neticīgajiem — musulmaņiem, kuri bija iekarojuši Palestīnu ar «Kristus kapu». Krusta kari zem kristīgo ticības izplatīšanas maskas īstenībā bija iecerēti, lai pakļautu un aplaupītu Tuvējo Austrumu zemju tautas un sagrābtu tirdzniecības ceļus. Šie neveiksmīgie karagājieni tomēr paplašināja eiropiešu zināšanas ģeogrāfijā, mudināja viņus uz ceļojumiem un jaunu zemju atklāšanu. Krusta karu dalībnieki ieraudzīja svešas zemes un tautas, iepazinās ar musulmaņu kultūru un ar izbrīnu redzēja, ka viņi saglabājuši antīkās pasaules zināšanu bagātības, ka viņi zina seno filozofu, matemātiķu un ģeogrāfu mācības, glabā senus rokrakstus, tirgojas ar citām Austrumu zemēm un dodas tālos ceļojumos. Drīz pēc šiem karagājieniem Eiropā sākās lielais Renesanses laikmets, kad atdzima antīkā zinātne un māk​sla, sāka straujāk attīstīties tehnika. Pamazām pārvarējuši bailes no šausmām nezināmajā okeānā, eiropieši meklēja jaunus jūras ceļus un jau 13. un 14. gadsimtā atklāja Kanāriju salas, kurām kā atbalsta punktam vēlāk bija visai svarīga nozīme spāniešu jūrnieku braucienos pāri okeānam. Spānieši sagrāba salas un nežēlīgi iznīcināja salu pirmiedzīvo​tājus — gvančus. Portugālei plašas prespektīvas tās tīkoju'mos pēc jaunām zemēm un jauniem jūras ceļiem uz bagātajiem Austrumiem tātad solīja tikai ceļš uz dienvidiem gar Āfrikas kpntinenta krastļem. 15. gadsimta sākumā portugāļi mēģināja iekarot Āfrikas ziemeļrietumus — tagadējo Maroku. Viens no armijas komandieriem — divdesmit gadu vecais princis Enrike no sagūstītajiem arābu tirgotājiem uzzināja par bagātu zemi, kas atrodoties aiz kalniem uz dienvidiem no Lielā tuksneša — Sahāras. Tuksnesī esot oāzes, kur. mitinoties ļaudis, un mauri sūtot karavānas pāri kailajiem tuksneša smiltājiem uz lielu upi bieziem, zaļiem mežiem apaugušā zemē pēc zelta smiltīm un melnajiem vergiem. Enrike nosprieda, ka šajā tālajā, pasakaini bagātajā zemē — Ofirā laikam gan esot ieguvis zeltu .Jeruzalemes tempļa būvei pats ķēniņš Zālamans, kā to vēstīja bībeles leģendas. No Marokas Enrike atgriezās ar stingru nodomu sūtīt kuģus uz dienvidiem gar Āfrikas rietumu krastu un meklēt jūras ceļu uz šīm dienvidu un austrumu zelta zemēm. Karalis iecēla Enriki par lielā Kristus ordeņa maģistru — priekšnieku. Šis cīņai pret musulmaņiem dibinātais ordenis gadsimtu gaitā bija sakrājis milzu bagātības, un jaunais maģistrs tās varēja izlietot savu ieceru, īstenošanai.


PORTUGĀĻI UZ LIELĀ JURAS CEĻA Enrike Jūras braucējs. — «Melnais zelts» plūst uz Lisabonu. — Jūras cejš un zemes līdz indiešiem — portugāļu monopols. — Zelta krasts Gvineja. — Bar- tolomeu Diašs pie Labās Cerības raga. Princis Enrike, ko 19. gadsimtā iedēvēja par Jūras braucēju, kaut ari viņš pēc Marokas ekspedīcijas vairs nekad nav devies okeāna plašumos, apmetās uz dzīvi Portugāles dienvidrietumos. Seit viņš savā pilī uz augsta klinšu raga, kam apkārt bangoja okeāns, ierīkoja observatoriju un nodibināja jūrskolu, šeit pulcināja portugāju un citu tautību j ūras vīrus, kā arī astronomus un kartogrāfus, matemātiķus un astrologus no visas Eiropas. Seit jūras braucēji sastādīja jaunas kartes un mācījās rīkoties ar kompasu, vāca no visādiem avotiem ziņas par jūras ceļiem. Vairāk nekā četrdesmit gadu, līdz pat savai nāvei, Enrike sūtīja okeānā ekspedīciju pēc ekspedīcijas, lai izpētītu un iekarotu Āfrikas krastus un lūkotu sasniegt Indiju. Zelts, musulmaņu varenības iedragāšana un kris​tīgās ticības izplatīšana — šādi stimuli mudināja princi un viņa jūrniekus. Tas bija gadsimts, kad visi alka pēc zelta. Alķīmiķi pūlējās atrast «filozofu akmeni», kas pārvērstu dažādas vielas kārotajā metālā, bet citi sprieda, ka zelts esot iežos sastinguši saules stari un tāpēc visvairāk tā slēpjoties tieši karstajās zemēs, tur, kur mītot melni cilvēki. Tāpēc vajadzēja Roties aizvien tālāk uz dienvidiem gar tuksnesīgajiem Āfrikas krastiem, kur pletās Sahāras tuksneša bezgalīgie, svelmainie, kailie klajumi bez jeb​kādiem kokiem, krūmiem un zāles. Seit nekas vēl ne​solīja bagātības. Okeānā portugāļu jūras braucēji pavisam nejauši uzdūrās dažām ar krāšņiem mežiem apaugušām salām. Lielāko no tām viņi nosauca par Madeiru («Mežu»). Portugāļi izcirta un nodedzināja pirmatnējos mežus un ierīkoja salā cukurniedru plantācijas un vīna dārzus. Viņi veltīgi lūkoja atņemt spāniešiem Kanāriju salas. 1-5

Ar karavelam (jūras braucēji uzdrošinājās iziet okeāna. Enrikes kuģinieki okeānā ap tūkstoš četrsimt kilometru attālumā uz rietumiem no Portugāles atklāja Azoru salas. Beidzot viņi uzdrošinājās doties tālāk par drūmo, skarbo Bohadora ragu (uz z. pl.). Tajos laikos


daudzi domāja, ka te pati daba nospraudusi galējo robežu atklājumiem Āfrikas rietumu piekrastē. Šeit pastāvīgi pūta ziemeļaustrumu vēji (pasāti), kas solīja maz izredžu uz atgriešanos, tuksnesī nevarēja atrast ne ūdeni, ne pārtiku. Ļaudis šaubījās, vai vispār iespējams tikt pāri karstajai tropu joslai. Tur stāvie saules stari, pēc seno zinātnieku apgalvojumiem, izdedzinot visus augus, nonāvējot visus dzīvos radījumus, tur neesot ne augu, ne cilvēku. Piekrastē patiešām vēl joprojām pletās drūmais, neauglīgais tuksnesis, taču drīz vien portugāļi šur tur jau manīja zvejniekus un klejotājus: tātad arī tropu joslā mitinājās cilvēki. Jūrnieki sāka gūstīt melnādainos ļau​dis un atrada arī zelta smiltis. Par vergiem Lisabonā maksāja ļoti dārgu cenu. Aizvien vairāk kuģu devās uz Āfrikas krastiem, un reizēm guvums bija ļoti labs. Kā vēstīja tā laika hronikas, «beidzot dievam tam kungam, labu darbu aizstāvim, labpatika par daudzām viņa kalpībā pārciestām likstām dāvināt viņiem uzvaras dienu, slavu par viņu darbiem un atalgojumu par zaudējumiem, jo pavisam tika sagūstītas 165 galvas — vīrieši, sievietes un bērni». Sākās mas​veida vergu tirdzniecība. Dievbijīgais princis Enrike izkaulēja, sev tiesības saņemt piekto daļu no peļņas, ko guva, pārdodot verdzībā melnādainos ļaudis. Drīz vien portugāļi nodibināja piekrastē kolonijas un sāka tirgoties: mainīja krāsainus lakatiņus, vilnas apmetņus, traukus, seglus, koraļļu rotas, spogulīšus, stikla krelles un dažādus nieciņus pret melnajiem vergiem no Gvinejas, zelta smiltīm no Timbuktu, kamieļu, lauvu un bifeļu ādām, strausa olām, smaržīgiem sveķiem un citām precēm. Pēc vergiem — «melnā zelta» jeb «melnā ziloņkaula» sāka būrāt veselas karavānas. Vergu tirgotāji pat izgudroja jaunu paņēmienu eiropiešu kultūras un kristīgās ticības izplatīšanai: viņi sāka uzpirkt, galvenokārt Kanāriju salās (to nosaukums — Insulae Canariae latīņu valodā nozīmē «Suņu salas»), milzīgus, niknus suņus, ko iedresēja cilvēku medībām. Lisabona pārvērtās par lielāko melno vergu tirdzniecības centru visā Eiropā. Ar Lisabonu konkurēja Se- vilja Spānijā. Te veda pārdot arī gvančus, Kanāriju salu pirmiedzīvotājus. Straujā vergu tirdzniecības attīstība veicināja arī ģeogrāfiskus atklājumus. Drūmais, kailais Sahāras tuksnesis bija palicis aiz muguras. Iekarotāju kuģi virzījās aizvien tālāk gar Āfrikas tropisko piekrasti un drīz sa​sniedza biezi apdzīvoto Gambijas upes lejteci. Tie bija bagāti krasti, kur varēja iemainīt daudz zelta smilšu un ziloņkaula, taču pats galvenais peļņas avots joprojām palika vergu medības. Tās deva tik labus rezultātus, ka portugāļi ilgu laiku nevirzījās tālāk gar krastiem uz dienvidiem un gūstīja cilvēkus gar lielo upju lejtecēm, dodamies aizvien dziļāk kontinenta iekšienē, kā arī okeānā gluži nejauši atklāja pavisam tuksnešainās un neapdzīvotās Zaļā Raga salas. Dievbijīgais Kristus mācības sludinātājs un izplatītājs Enrike izlūdzās no Romas pāvesta, lai tas piešķir portugāļiem monopoltiesības vienīgajiem no Eiropas tautām tirgoties Āfrikas zemēs, kuģot dienvidu ūdeņos un sa​grābt savā īpašumā piekrastes līdz pat Indijai. 1460. gadā Enrike Jūras braucējs nomira. Viņa darbībai, sagatavojot daudz pieredzējušu jūrnieku un izveidojot tolaik pašu spēcīgāko floti pasaulē, bija milzīga nozīme Portugāles vēsturē. Tās jūrnieki bija iemācījušies būvēt ātrus kuģus — karavelas un droši doties okeānā, sagrābuši četrus arhipelagus Atlantijas okeāna austrumu daļā (atskaitot Kanāriju salas), izpētījušļ un iezīmējuši kartē trīsarpus tūkstoša kilometru garu Āfri​kas piekrasti no Gibraltāra līdz Gvinejai, uzsākuši mas​veida tirdzniecību ar vergiem. Buržuāziskie vēsturnieki sacerējuši par Enriki Jūras braucēju daudzas leģendas un apvijuši viņa galvu ar svētā oreolu. Sis vīrs, kura lūpas neesot pazinušas ne vīna kausu, ne arī pieskārušās sievietes lūpām, kurš nevienam neesot teicis pulgojošus vārdus, esot kaislīgi mīlējis zinātni un sapņojis tikai par to, kā drīzāk sasniegt Indiju, kur miljoni pagānu mītot tumsībā un gaidot Kristus priecas mācību. «Tomēr nav nekādu pierādījumu,» raksta padomju ģeogrāfijas vēsturnieks I. Ma- gidovičs, «ka princi būtu vadījuši tādi stimuli. Indija bija ļoti tālu, Āfrikas vergi un zelts atradās katrā ziņā daudz tuvāk.»


Enrike Jūras braucējs, dievbijīgs vergu gūstītājs (pēc senas miniatūras). Pēc Enrikes nāves portugāļi lielāko tiesu pievērsās vergu medībām. Sākumā viņi uzvilināja uz kuģiem pa vienam cilvēkam, gūstīja uz jūras zvejniekus, bet vēlāk jau ar lielām karaspēka vienībām un niknajiem suņiem aplenta ciematus un pat veselus rajonus, sagūstot spēcīgākos un bez žēlastības nogalinot sirmgalvjus un bērnus. Afrikāņi šausiņās bēga projām no piekrastes, iz- dzirduši, ka tuvojas baltie sātani, kas nonāvēja no attāluma ar uguni un pērkonu, un portugāļi savukārt devās aizvien tālāk uz dienvidiem, lūkodami atrast jau​nus, neskartus cilvēku medību apgabalus. 1482. gadā portugāļi Gvinejā — Zelta krastā fiodibi- nāja koloniju un uzcēla fortu, ko nosauca par Sanžorži ' da Minu («Sv. Jura raktuves»), jo tā apkaimē atklāja bagātas zelta atradnes. Līdzās Zelta krastam kartēs drīz vien atzīmēja arī Ziloņkaula krjstu, Piparu krastu (šeit afrikāņi piegādāja apmaiņai Āzijas pipariem līdzīgu garšvielu) un Vergu krastu. Sie zīmīgie nosaukumi liecināja par portugāļu īstajiem mērķiem. Drīz viņi šķērsoja ekvatoru, atklāja milzīgās Kongo upes grīvu un devās aizvien tālāk uz dienvidiem no ekvatora, izpētījot Āfrikas rietumu krastu divdesmit platuma grādu garumā (līdz pat 22° d. pl.). 1487. gadā Portugāles karalis sūtīja uz Indijas jūras ceļa trīs kuģus Bartolomeu Diaša vadībā. Diašs, ar karavelām izgājis jūrā no Minas forta, aiz dienvidu saulgriežu loka no jauna atklāja tuksnešainu krastu. Sacēlās spēcīga vētra un aiznesa divas Diaša ka- ravelas atklātā okeānā. Tā ilgi dzina kuģus aizvien tālāk uz dienvidiem, un Diašs vairs nespēja atrast pazaudēto krastu. Viņš nosprieda, ka pabraucis garām Āfrikas dienvidu galam. Galu galā noskaidrojās, ka tā patiešām ir. Diašs sasniedza piekrasti, burāja gar to vēl tālāk uz austrumiem un pilnīgi pareizi secināja, ka nonācis Indijas okeānā. Tad viņš griezās jitpakaļ ar līksmu vēsti — jūras ceļš uz Indiju apkārt Āfrikai beidzot atrasts un līdz_ar to apgāzts antīkā zinātnieka Ptolemeja uzskats, ka Āfrikas kontinents sniedzoties līdz pat dienvidpolam un Indijas okeāns esot noslēgts baseins. Diašs Āfrikas dienvidu galu, kur bija pārcietis divu nedēļu ilgu vētru, nosauca par Tormentozu («Vētras ragu»), bet karalis pēc ekspedīcijas atgriešanās Lisabonā pavēlēja pārdēvēt Tormentozu par


Labās Cerī​bas ragu. Taču cerības uz drīzu Indijas sasniegšanu nelikās tik drīz piepildāmas: Lisabonu no Āfrikas dienvidu krastiem šķīra desmittūkstoš kilometru — milzu attālums! Turklāt neviens nezināja, cik vēl tālu no Labās Cerības raga atrodas Indija. Dažus gadus portugāļi vairs nevirzījās uz priekšu, it kā uzkrāja spēkus, atvilka elpu pirms Vasko da Gamas grandiozā brauciena uz tālajiem Āzijas krastiem — uz Indiju. Portugāles panākumi Āfrikas piekrastē izraisīja dzīvu interesi arī Spānijā. Abas šīs valstis par spīti valdnieku radniecības saitēm dzīvoja naidā un nesaskaņās. Portugāles karalis pavēlēja bez žēlastības nogremdēt ikvienu svešu kuģi, kas iedrošinātos parādīties Āfrikas piekrastē. Šo jūras ceļu un krastus portugāļi bija sa​grābuši savās rokās un netaisījās dalīties laupījumā ne ar vienu citu sāncensi.


SPĀNIJA CEĻĀ UZ VARENĪBU Vienotas Spānijas karaļvalsts izveidošanās. — Lielo feodālu patvaļas apspiešana. — Inkvizīcija. — Karš ar mauriem. — Katoliskie karali — valdnieku ideāls. — Zemiska mantkāre — laikmeta sērga. — Senie tirdzniecības celi turku rokās. Līdzās strauji plaukstošajai Portugālei Pireneju pussalā no daudzām sīkām feodālām valstiņām savstarpējos karos un nemitīgās kaujās pret mauriem, kurus atspieda aizvien tālāk uz pussalas dienvidiem, veidojās vienota spāniešu valsts, spēcīga absolūta monarhija. Vienotas Spānijas karaļvalsts izveidošanas beigu posmā, apprecoties Kastīlijas karalienei Isabellai ar Aragonas kroņprinci Fernando, 1469. gadā apvienojās divas lielākās Pireneju pussalas valstis — Kastīlija, kam bija pakļauta arī Leona, un Aragona, kurai savukārt piederēja Katalonija, Itālijas dienvidi ar Neapoli un Sicīlijas sala. Isabella un Fernando, ko vēlāk iedēvēja par katoliskajiem karaļiem, visādiem līdzekļiem pūlējās aizvien vairāk nostiprināt savu līdz tam visai ierobežoto varu. Nemitīgajos karos ar mauriem gadsimtu gaitā bija izveidojušās mazas valstiņas, kur valdīja spēcīgi lielie feodāļi grandi, kas nepakļāvās valdniekiem, neatzina karaļa varu un viņa ierēdņus. Tie nevarēja ne iekasēt nodevas, ne spriest tiesu, ne apspiest dumpjus. Lielie un mazie feodāļi nemitīgi cīnījās savā starpā, pulcināja vasaļus, uzbruka pretinieku pilīm, izpostīja tīrumus, izlaupīja ciematus un pilsētas. Uz ceļiem siroja laupītāju bandas. Spānijā valdīja jukas un nedro​šība. Lielo feodāļu patvaļu varēja apspiest tikai ar bruņotu varu. Karalis un karaliene noorganizēja savus bruņotos spēkus un citu pēc cita sakāva nepakļāvīgos lielos feodāļus, sagrāva viņu pilis, kas bieži bija pārvērtušās laupītāju perēkļos, kā arī atdeva atpakaļ baznīcām un klosteriem feodāļu nolaupītās zemes. Tā katoliskie ka​raļi nodrošināja sev baznīcas atbalstu. šajā cīņā Fernando un Isabella izmantoja gan sīko muižnieku — idalgo, gan lielo, bagāto tirdzniecības un ostas pilsētu atbalstu. Taču vēlāk valdnieki savukārt nežēlīgi apspieda arī pilsētas un jo sevišķi darbaļaudis — amatniekus un zemniekus, kuru centienus pēc lielākas brīvības aizvien noslīcināja asinīs. Cīņai pret dumpiniekiem un ķeceriem katoliskie karaļi nodibināja augstāko baznīcas tiesu — inkvizīciju un par tās vadītāju — lielinkvizitoru 1482. gadā iecēla Tomasu Torkvemadu. Inkvizīcijas sāfrti liesmoja visā zemē. Pēc Torkvemadas pavēles vien sadedzināja vairāk nekā astoņtūkstoš cilvēku. Baznīca pārvērtās par visbriesmīgāko ieroci valsts rokās. Līdztekus Spānijas apvienošanās procesam risinājās nemitīgs karš un sadursmes ar mauriem. Beidzot 1492. gada sākumā spānieši iekaroja Granādu, mauru pēdējo atbalsta punktu Pireneju pussalā, noslēdzot astoņsimt gadu ilgo asiņaino rekonkistas posmu. Drīz vien valdnieki pavēlēja izdzīt no Spānijas visus musulmaņus un pēc tam arī ebrejus, turklāt likdami noslepkavot un aplaupīt simtiem tūkstošu čaklu, darbīgu cilvēku. šos katoliskos karaļus tajos laikos uzskatīja par valdnieku ideāliem. Tā, piemēram, Itālijas vēsturnieks un rakstnieks Makiavelli slavenajā darbā «Valdnieks» rakstīja par Fernando: «Valdniekam sevišķi jārūpējas . . . par to, lai, klausoties viņā un raugoties uz viņu, liktos, ka viņš ir pati dievbijība, uzticība, cilvēcība, patiesība, reliģija. Vissvarīgākā ir šā pēdēja likuma šķietamība. Ir mūsu laikos kāds valdnieks — nevajag to saukt vārdā, — kurš nekad neko citu nesludina kā mieru un uzticību, bet īstenībā viņš ir liels ienaidnieks kā vienam, tā otram .. .» Citā vietā Makiavelli cildinādams tieši sauc vārdā Aragonas Fernando, kurš ar viltu un liekulību no vāja karaļa kļuvis par pirmo kristīgās pasaules valdnieku. Fernando patiešām bija cietsirdīgs, viltīgs intrigants, melis un liekulis, līgumu lauzējs un veikls


diplomāts, kas nekautrējās ne no kādiem līdzekļiem mērķu sasniegšanā un nepavisam neslēpa savu īsto seju. Stāsta, Fernando uz Francijas karaļa žēlabām, ka spānietis esot viņu divas reizes piekrāpis, ironiski atbildējis: «Viņš melo. Es viņu esmu apkrāpis vismaz desmit reižu.» Turpretim Isabella, ko vēsturnieki dažkārt apjūsmojuši un cildinājuši kā žēlsirdīgu, dievbijīgu valdnieci ar daudziem cildeniem tikumiem, pratusi viltību, nežēlību un liekulību ļoti veikli maskēt ar humānām frāzēm, neparasti dedzīgu, fanātisku dievbijību, ārēju laipnību un sirsnību. Aiz mīlestības pret Kristu un svēto jaunavu Mariju viņa nekautrējusies izpostīt veselas provinces un pilsētas un piepildījusi savas lādes ar inkvizīcijas upuru mantu. Tādi bija valdnieki, kas drīz vien pārvērta Spāniju par pašu spēcīgāko valsti Rietumeiropā. Spēcīgu absolūto monarhiju veidošanos visā Rietumeiropā pavadīja pakāpenisks feodālisma sairums, sabrukums. To sagrāva nauda, kas ieguva lielu spēku un līdz ar plašo tirdzniecības attīstību kļuva par maiņas līdzekli. Aizsākās jauns laikmets — kapitālisma ēra. Strauji pieauga vajadzība pēc zelta. Alkas pēc zelta, pēc bagātībām, kas tolaik bija sagrābušas Rietumeiropu, kaila, nemaskēta, zemiska mant- kāre sagandēja cilvēku dvēseli un tika pasludināta par augstāko tikumu. Dzejnieki apdziedāja zeltu — brīnišķīgo metālu, zemes un saules dēlu, kā jaunu dievu, kas liekot klibam iet, mēmam runāt, bet cilvēkam bez rokām pasniegties pēc tā, jo par to varot nopirkt visu — varu, godu, slavu, mīlestību, pat pāvesta svētību un paradīzi, zelts vārgo padarot spēcīgu, patiesību pārvēršot par meliem un melus — patiesībā. Pēc Engelsa vārdiem, zemiska mantkārība ir bijusi civilizācijas galvenais dzinējspēks, bagātība, nevis sabiedrības bagātība, bet atsevišķā nožēlojamā indivīda bagātība ir bijusi tās vienīgais noteicošais mērķis. Taču pie šīs bagātības nebija tik viegli tikt. Pār Eiropas plaukstošo tirdzniecību ar Austrumu zemēm, kas deva milzu peļņu, savilkās draudoši mākoņi. Seldžuku turki, uzsākdami sekmīgus karagājienus Mazāzijā un Arābijā, 1453. gadā sagrāba arī Konstanti- nopoli un pēc tam iekaroja visu Balkānu pussalu, ielauzās Krimā, pakļāva visu Arābiju un Ēģipti, ielauzās Vi- duseiropā un kopā ar saviem Ziemeļāfrikas vasaļiem uzkundzējās Vidusjūrai, galīgi aizsprostojot jau tā ne​drošos, tālos un grūtos ceļus uz Austrumu zemēm. Turki aplika ar smagām nodevām tirdzniecības karavānas vai arī tās aplaupīja. Līdzšinējie tirdzniecības ceļi kļuva pavisam nedroši, un Itālijas bagātās tirdzniecības pilsētas — Venēcija, Dženova, Florence ar laiku zaudēja savu varenību. Tai pašā laikā pieprasījums pēc Austrumu precēm pieauga vēl nebijušos apmēros un vēl vairāk iedegās kāre pēc peļņas, ko deva tirgošanās. Tagad jūras ceļu uz Indiju vajadzēja atrast par katru cenu. _ Portugāle bija sagrābusi jūras ceļu uz dienvidiem gar Āfrikas krastiem, tātad pārējām valstīm pie Atlantijas okeāna, to skaitā arī Spānijai, palika vienīgi juras ceļš uz rietumiem — pāri nezināmajam okeānam. Tikai tur varēja cerēt uz jaunām zemēm, bagātībām, tirgiem, pēc kā alka gan Spānijas valdnieki, gan tirgotāji, gan garīdzniecība, gan augstmaņi, gan sīkie muižnieki idalgo, kam pēc karu izbeigšanās pietrūka ierastā darba — ka​rošanas. Tie varēja veidot bruņotus spēkus aizjūras ekspansijai.


KRISTOFORS KOLUMBS IZIET PASAULE Noslēpumainības plīvurā tītā Kolumba bērnība un Jaunība. — Plebejs vai dižciltīgs augstmanis, zinātņu vīrs vai autodidakts? — kristolors Kolumbs Portugālē. — Jūras vīru valodas un senas leģendas par zemēm okeānā. Sādā laikmetā, kad visi vēsturiskie apstākļi jau bija labvēlīgi lielajiem jūras braucieniem pāri Atlantijas okeānam uz rietumiem, Pireneju pussalā apmetās dže- novietis Kristofors Kolumbs. Kolumba dzīve, jo sevišķi viņa bērnība un jaunība, kā arī Portugālē un Spānijā aizvadītie gadi līdz pat lielajiem ceļojumiem, tīta noslēpumainības plīvurā. Par to saglabājies ļoti maz ziņu, turklāt arī šajās skopajās ziņās nav gandrīz neviena droša, neapstrīdama fakta, neviena notikuma un stāsta, kas neizraisītu šaubas. Daži biogrāfi pat apgalvo, ka Kolumbs esot cēlies no jūras laupītājiem vai vergu tirgotājiem, bijis avantūrists, cilvēks ar tumšu pagātni. Tāpēc viņš tik rūpīgi slēpis savu izcelšanos un iepriekšējās gailas. Patiešām, Kolumba vēstulēs un dokumentos par viņa jaunības gadiem nav gandrīz nekādu ziņu, atskaitot dažus neskaidrus norādījumus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka par Kristofora Kolumba dzīvi klīst visdažādākās leģendas. Visvairāk pretrunu un leģendu lielā jūras braucēja dzīves attēlojumā ieviesies viņa biogrāfijā, ko, iespējams, uzrakstījis Kolumba dēls Ernando (jāpiebilst, ka nav droši zināms, vai viņš vispār bijis šīs grāmatas autors) un kas iznākusi Venēcijā 1571. gadā. Tajā pastāstīts arī par lielā jūras braucēja senčiem un dzīves gai​tām pirms nokļūšanas Portugālē. Kolumbs esot cēlies no senas, dižciltīgas Romas pro- konsula Kolo dzimtas. No šīs slavenās dzimtas nākuši daudzi ievērojami vīri, to skaitā vairāki admirāļi. Kari un nelaimes izputinājušas dzimtas bagātības, tomēr Kolumba tēvs esot varējis sūtīt dēlu uz Pavijas universitāti, kur viņš ļoti sekmīgi studējis kosmogrāfiju, astronomiju un ģeometriju. Četrpadsmit gadu vecumā viņš, pabeidzis studijas, sācis jūras vira gaitas un kļuvis par lielisku kapteini. 1477. gadā Kristofors Kolumbs aizceļojis uz Islandi un vēl piecus grādus tālāk uz ziemeļiem — tātad piedalījies tālā arktiskā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās viņš pievienojies kādam ievērojamam jūras laupītāju vadonim — arī Kolumbam, kas Francijas karaļa dienestā un uzdevumā cīnījies pret turkiem, venēciešiem un citiem ienaidniekiem. Pēc korsāru vadoņa pavēles Kolumbs netālu no Portugāles piekrastes uzbrucis četrām venēciešu galerām ar dārgām precēm. Iedegusies nikna jūras kauja, kas ilgusi no rīta līdz vakaram. Kolumbs ar saviem vīriem abordāžas kaujā jau grasījies sagrābt ienaidnieka galeru, bet tad abi kuģi aizdegušies. Visi dzīvi palikušie salēkuši jūrā. Kolumbs, būdams labs pel​dētājs, pieķēries pie kāda aira un izpeldējis malā portu​gāļu krastā. Pēc tam Kolumbs devies uz Lisabonu, kur saticis tēva paziņas un citus tautiešus, kas viņu visādi atbalstījuši. Ar tīkamo ārieni, smalko dzīves veidu un jo sevišķi ar dievbijību viņš iekarojis visu simpātijas. Dievbijīgais vīrs katru dienu gājis uz klosteri lūgt dievu un tur iepazinies ar augstas kārtas nabadzīgu meiteni, ko vēlāk apprecējis. Kādu reizi viņa mājā patvērumu meklējis sens draugs, tālu jūru stūrmanis, tikko dzīvs pārradies no neparasta ceļojuma. Viņš braucis no Spānijas uz Angliju, bet vētra viņu aizdzinusi okeānā uz rietumiem, līdz viņš nonācis Indijā. Tur viņš izkāpis krastā, sastapis kailus ļaudis, sagādājis ūdeni un malku un griezies atpakaļ. Pa ceļam uz mājām gandrīz visi kuģa ļaudis nomiruši badā, izglābies tikai stūrmanis un trīs matroži. Kolumbs kopis slimo draugu, bet tas nomiris. Pirms nāves stūrmanis nodevis Kolumbam karti, kur bijušas iezīmētas jaunatklātās zemes. Tā Kolumbs ticis pie svarīgām ziņām, kas tam vēlāk palīdzējušas doties drosmīgajā braucienā pāri okeānam. Tomēr šo leģendu, tāpat kā daudzas citas, neapstip​rina ne dokumenti, ne paša Kolumba izteikumi. Kas īsti zināms, spriežot pēc dokumentiem, par lielā jūras braucēja bērnību un jaunību? Var uzskatīt par pierādītu, ka Kristofors Kolumbs dzimis 1451. gada rudenī Itālijas piejūras pilsētā


Dže- novā vai tās apkaimē vilnas kārsēju, vērpēju un audēju ģimenē, kuras rocība nav bijusi visai spoža. Tomēr uz Kolumba dzimtās pilsētas godu joprojām pretendē vēl kādas desmit pilsētas Itālijā Dženovas ap​kaimē, kā arī Korsikā un pat Francijā. Vismaz līdz 1472. gadam jauneklis dzīvojis vai nu Dženovā, vai tās apkaimē un sastāvējis vilnas apstrādātāju cunftē. Tātad lielais jūras braucējs cēlies no vienkāršiem darba ļaudīm. Nav nekādu šaubu, ka viņš vēlāk, savas spožās slavas dienās, kautrējās no savas vienkāršās izcelšanās, jo Spānijā slavenai dzimtai un tituliem bija ļoti liela nozīme. Ernando tēva biogrāfijā tomēr piebildis: «Man daudz patīkamāk domāt, ka visus tēva pagodinājumus esam saņēmuši kā viņa personīgu iekarojumu, nekā pētīt, vai mans tēvs bijis tirgotājs vai cilvēks ar dižciltīgu vārdu, kas viņam deva iespēju tu​rēt vanagus un medību suņus.» Nav zināms, vai Kolumbs mācījies kādā skolā vai arī ieguvis zināšanas pašmācības ceļā, taču viņš pratis vismaz četras valodas (itāliešu, spāniešu, portugāļu un latīņu), turklāt daudz lasījis. Latīņu valodas prašana, starp citu, deva iespēju viņam iepazīties ar tā laika un se​najiem zinātniskajiem darbiem. Kādā vēstulē Kolumbs apgalvo, ka viņš protot jūras zinības, astroloģiju, ģeometriju, kā arī protot zīmēt kartes, vajadzīgās vietās atzīmējot pilsētas, upes un kalnus, ka viņš esot mācījies kosmogrāfiju, filozofiju un vēsturi un viņam bijuši sakari ar visu nāciju un reliģiju mācītiem cilvēkiem. Turpretim citā vēstulē Kolumbs ieminas, ka viņa zināšanas esot visai trūcīgas. Pirmajā tālajā jūras braucienā viņš devies, domājams, ap 1473. gadu vai 1474. gadu, piedaloties dženo- viešu tirgotāju braucienos uz Egejas jūru. 1476. gada maijā Kolumbs aizbrauca uz Lisabonu kā kāda Dženovas tirdzniecības nama īpašnieku pārstāvis, bet iespējams, ka viņš Portugālē vēlāk pelnījis iztiku kā kartogrāfs — karšu sastādītājs un kopētājs kopā ar brāli Rartolomē. Nav nekāds brīnums, ka jauno dženovieti saistīja tieši

Kristofors Kolumbs (pec senas gleznas). šī zeme. Portugāle tolaik bija pati rosīgākā zeme Eiropā, juras lielvalsts, kuras jūrnieki ap to laiku jau bija sa​snieguši Gvinejas krastus un Lisabona pārvērtusies par milzīgu tirdzniecības centru. Portugālē Kolumbs nodzīvoja kādus deviņus gadus, uzturēdamies gan galvaspilsētā, gan Madeirā vai


arī tai tuvajā nelielajā Portusantu salā. Šajā laikā dženovietis laikam vairākkārt devies tālos jūras braucienos, pēc paša vārdiem, pabijis gan Anglijā, gan Gvinejā — Zelta Krastā. Vēlāk Kolumbs rakstīja dienasgrāmatā, ka viņš jau divdesmit tris gadus braucot uz jūras un redzējis visus austrumus un visus rietumus. Lisabonā Kolumbs apprecēja portugālieti Felipu Mun- jišu, visai nabadzīgu meiteni no dižciltīgas dzimtas ar nelielu pūru, un viņiem 1480. gadā piedzima dēls Djego. Ar šīm laulībām līdz šim nepazīstamais svešzemnieks nokļuva saskarē ar ietekmīgiem galma ļaudīm. Kādu laiku Kolumbs ar ģimeni dzīvoja nelielajā Portusantu salā, kuras gubernators bija sievas tēva brālis. Šeit Kolumbam bijusi iespēja iepazīties ar vecām kartēm un kuģu žurnāliem un satikties ar jūrniekiem. Kāds no viņiem pastāstījis, ka tālu selgā esot izzvejojis nekad neredzētiem kokgriezumiem izrotātu dēli. Kāds cits atradis jūrā resnu bambusa stumbru, kurā no viena mezgla līdz otram varējis saliet astoņas krūkas vīna. Salu iemītnieki bieži atraduši jūras malā milzīgus svešu priežu stumbrus. Kādreiz straume atdzinusi pie salas laivu ar mirušiem vīriem, kuru sejas un ķermenis nemaz nelīdzinājies ne eiropiešiem, ne afrikāņiem. Jūrnieki reizēm redzējuši tālu jūrā kādas noslēpumainas, kalnainas salas. Visas šīs ziņas liecināja, ka okeānā ir kādas nezināmas zemes. Par to esamību gandrīz neviens nešaubījās. Jau senie grieķi stāstīja teiksmas par noslēpumainām zemēm un salām okeānā uz rietumiem no Herkulesa stabiem (Gibraltāra šauruma). Šīs leģendas atspoguļojas gan Homēra «Odisejā», gan vēsturnieka Herodota darbos, gan sengrieķu filozofa Platona sacerējumos. Platons atstājis nākamajām paaudzēm brīnišķīgu leģendu par teiksmaino, bagāto, vareno Atlantīdu — mil​zīgu salu okeānā un tās kareivīgajiem iedzīvotājiem at​lantiem, kas uzbrukuši pat Atēnām. Vairāki seno grieķu autori deva visai ticamas ziņas par salām Atlantijas okeānā, ko atklājuši feniķieši vai

Dievkalpojums uz jūras briesmoņa muguras (pēc senas gravīras). kartāgieši. Tās esot lielas, mežiem apaugušas un atrodoties tikai dažu dienu brauciena attālumā no konti​nenta. Viduslaikos dažādās zemes, par kurām stāstīja visvisādus brīnumus, — Brandana salu, Antīlijas jeb Septiņu pilsētu salu, Brazilas salu, Sātana rokas salu un citas zemes zīmēja pat pasaules kartēs un attēloja uz globusiem, un arī Kristofors Kolumbs klausījās šīs leģendas, kas viņam likās visai ticamas. Skotijas abats Brandans ar savu mācekli esot izbraucis jūrā, lai meklētu paradīzes salas un atgrieztu pagānus kristīgajā ticībā. Pēc ilgas klejošanas viņi abi izkāpuši kādā vientuļā salā, kuras iemītnieki pielūguši kāda milža kapu. Brandans uzmodinājis milzi no simtgadu ilgā miega un to nokristījis. Milzis pastāstījis par kādu citu salu, kuras krastus apņemot tīra zelta siena. Vēlēdamies aizvest dievbijīgos vīrus uz šo zemi, milzis meties jūrā un vilcis viņu kuģi tauvā cauri bangām. Bet, tikko viņi sasnieguši šo salu un


noskaitījuši lūgšanu, tā zeme sākusi līgoties un vīriem bijis jābēg. Iztālēm no kuģa viņi noskatījušies, kā dīvaino salu aprij jūra. Brandana salu esot redzējuši daudzi jūrnieki uz rietumiem no Azoru salām, bet, tikko kuģis tai tuvojies, noslēpumainā zeme atkāpusies un pazudusiAntīlija jeb Septiņu pilsētu sala radusies tā: pēc tam kad mauri iekarojuši Spāniju, septiņi bīskapi ar daudziem draudzes locekļiem, bēgdami no musulmaņu zobeniem, ar septiņiem kuģiem izbraukuši okeānā uz rietumiem un pēc briesmīgas vētras sasnieguši kādu salu, kur viņi sadedzinājuši kuģus, lai piespiestu savus ceļa biedrus palikt šajā salā. Tur viņi nodibinājuši septiņas brīnišķīgas pilsētas, ko nevarot saskatīt neviena mir​stīga acs no Vecās Pasaules. Okeānā klejojošās Brazilas salas alās glabājoties neizsmeļami dārgumu krājumi. Aiz šīm salām plešoties bezgalīgs okeāns, Tumsas jūra, pilna briesmu un šausmu. Bet aiz^ okeāna nezināmā tālumā taču slēpās Jeik- smainie Āzijas krasti, zeme taču bija apaļa, un uz Āziju tātad varēja aizbūrāt pāri okeānam, turoties rietumu virzienā un pa ceļam piestājot jau pieminētajās salās. _ Sis ceļš likās vieglāks un īsāks nekā jūras ceļi apkārt Āfrikai, te bija vajadzīga tikai drosme un neatlaidība, lai pārvarētu bailes no nezināmā okeāna. Bet vai tad Seneka, Romas filozofs, nebija pareģojis, ka pienākšot laiks, kad Okeāns nometīšot savas važas un tikšot atrasts plašs kontinents, kad stūrmaņi atklāšot jaunas pa​saules un Tule vairs nebūšot pasaules robeža? Tā Kristoforam Kolumbam pamazām veidojās dros​mīgs plāns.


AUSTRUMZEMJU ZELTA MIRĀŽA Paolo Toskanelli vēstule. — Džons Mandevils — vj- duslaiku Mlnhauzens. — Venēcijas tirgotājs Marko Polo. — Lielā hana valsts un citu Austrumu zemju neaprakstāmās bagātības. — Kjūdas Kolumba pro​jektā — grandioza atklājuma cēlonis. Rietumu jūras ceļa ideja bija radusies arī ievērojamam Florences astronomam un kosmogrāfam Paolo Toskanelli. Viņš bija uzrakstījis plašu vēstuli Portugāles karalim. Tajā Toskanelli, starp citu, norādījis, ka uz ļn- diju esot kāds daudz īsāks ceļš par to, kuru apkārt Āfrikai meklējot portugāju jūrnieki, un pievienojis vēstulei arī karti. Toskanelli rakstīja: «.. . Lai gan es labi zinu, ka šo ceļu var parādīt uz globusa, jo zemei ir sfēriska forma, tomēr, lai jautājumu padarītu skaidrāku un vieglāk saprotamu, esmu šo ceļu apzīmējis uz jūras kartes. Tāpēc nosūtu viņa augstībai pašrocīgi izgatavotu karti, uz kuras atzīmēti jūsu krasti un salas, no.kurienes jums jāsāk kuģošana bez apstāšanās uz rietumiem, un vietas, kur jūs nokļūsiet, un cik tālu jāturas no pola vai no ekvatora un kāds attālums, tas ir, cik jūdžu jums jānobrauc, lai atrastu ar garšvielām un dārgiem akmeņiem bagātās zemes. Un nebrīnieties, ka zemes, kur aug garšvielas, es saucu par rietumiem, kamēr parasti tās dēvē par austrumiem, tādēļ ka cilvēki, uz rietumiem braukdami, sasniegs tās no zemeslodes otras puses. Ja turpretim jūs ceļosiet pa sauszemi zemeslodes šai pusē, tad tās izrādīsies austrumos …» Tālāk vēstulē bija aprakstītas Katajas — Ķīnas, Lielā ' hana zemes bagātības, lielās upes, pie kurām esot simtiem pilsētu ar marmora tiltiem, greznā Kinsajas jeb Kvinsajas pilsēta (Debesu pilsēta) simt jūdžu apkārt​mērā un Sipangas sala ar zeltu, pērlēm, dārgakmeņiem. Arī Kolumbs sarakstījās ar Toskanelli, un tas atsūtīja viņam savas vēstules un kartes kopiju. Laikam Kolumbs vēstulē izklāstījis arī savu rietumu ceļa ideju, jo floren- cietis rakstīja, ka uzskatot Kolumba projektu braucie​nam no austrumiem uz rietumiem par cildenu un lielu projektu.

Paolo Toskanelli, Florences astronoms un kosmogrāfs. Sevišķi Kolumbu iepriecināja Toskanelli apgalvojums, ka Eiropa un Āzija kopā aizņemot gandrīz divas trešdaļas no zemeslodes, tas ir, 230 platuma grādus, tātad rietumu ceļš pāri okeānam uz Indiju


aizņemot tikai 130 grādus. «Jūras gabals, kas jānobrauc pa svešu ceļu, nebūs liels,» uzsvēra Toskanelli. Taču tie bija maldi, kas

Toskanelli karte (rekonstrukcija), kas atspoguļo rietumu jūras ceļa ideju. dziļi ietekmēja Kolumba uzskatus. Bez šiem maldiem viņš, domājams, nekad nebūtu uzdrošinājies iziet oke​ānā. Kolumbs, acīm redzot, bija rūpīgi studējis ne vien tā laika kartes, bet arī kardināla Pjēra d'Aljī grāmatu «Imago Mundi» («Pasaules attēls»), kas sniedza visas tai laikā pieejamās ziņas kosmogrāfijā. Šo grāmatu Kolumbs ņēmis līdzi pat savos ceļojumos. Sevišķi svarīgs viņam šķita grāmatas autora apgalvojums, ka sauszeme aizņemot lielākodaļu zemeslodes virsmas un okeāns starp Eiropu un Āziju nevarot būt pārāk plats — labā ceļa vējā to varētu pārvarēt dažās dienās. To apgalvoja ne viens zinātnieks vien. Tomēr ziņas par svešām zemēm un jūrām tajos laikos bija visai skopas, pretrunīgas, miglainas un brīžam pat gaužām fantastiskas. Klīda valodas par briesmīgām, asinskārīgām tautām, kas mitinoties tālajās zemēs aiz lieliem kalniem, par amazonēm un sirēnām, par cilvēkiem ar vienu aci vai par četračiem, par kinocefaliem — cilvēkiem ar suņu galvām, hipopodiem — cilvēkiem ar zirga kājām. Stāstīja, ka zemes malā mītot ļaudis bez deguna ar tik garu apakšlūpu, ka to varot lietot kā apmetni un saulessargu. Kādas cilts ļaudīm esot tikai viena ļoti resna kāja. Viduslaikos nebija neviena ceļotāja, kurš savos ceļojumu aprakstos nepieminētu šādus brīnumus, kā arī neticamus atgadījumus. Tomēr visus viņus gan laikam pārspējis sers Džons Maftdevils, angļu muižnieks, pavisam mistiska persona, kas aprakstījis ceļojumus pā Persiju, Indiju un Ķīnu, patapinot daudz ko no citu autoru gramatām. Neviens nezina, kas slēpies aiz Mandevila vārda, — fantasts, humora cienītājs vai zinātnieks. Tomēr viņa grāmata tajoš laikos bija ļoti populāra. Pēc laikabiedru apgalvojuma, Kolumbs cītīgi studējis ari šo literatūru. Mandevils droši varēja sacensties ar Minhauzenu: viņš kādreiz esot nonācis pie milzīgas smilšu jūras, kur mitinājušās zivis un kur smilšu pauguri cēlušies un pla- kuši kā okeāna viļņi. Šai smilšu jūrā plūdušas asins upes. Viņš redzējis kokus, kas dod vilnu, miltus un medu. Viņš stāstījis arī par salām, kur mitinoties divdesmit pēdu gari vīri un tik niknas sievas, ka tās varējušas nonāvēt cilvēku ar vienu skatienu, pieminējis zelta un sudraba salas pie Gangas grīvas, kā ari zemes, ko klājot mūžīga migla un ko neviens neuzdrošinoties apmeklēt. No turienes tikai reizēm atskanot gaiļu dziedāšana un zirgu zviegšana. Kādā tālā zemē esot Briesmu ieleja, kur klaiņojot dēmoni un citi ļauni gari. Briesmīgs putns — grifs saķerot nagos ziloni vai pat veselu kuģi, uznesot augstu gaisā un tad sviežot zemē. Kādas zemes iedzīvotāji pārtiekot no ābolu smaržas, citiem mutes vietā esot tikai spraudziņa un viņi sūcot šķidrumu


caur salmiņu, citiem tik lielas ausis, ka viņi varot ietīties tajās kā apmetnī, citiem neesot galvas, bet acis un mute atrodoties uz krūtīm. Un tomēr šajos neticamajos Mandevila murgos atrodams arī kāds patiesības zelta grauds — zemes lodvei- dīguma ideja. Kad ceļotājs nokļuvis Indijā, apceļojis

Teiksmainais putns — grifs pacel nagos ziloņus (no sena zīmējuma). piectūkstoš salas un braucis vēl tālāk, viņš nonācis tādā zemē, kur izdzirdis dzimto valodu un kur arāji skubinājuši vēršus ar tādiem pašiem saucieniem kā dzimtenē. Atklājies, ka viņš, to nemaz neapjauzdams, atgriezies turpat, kur sācis ceļojumu. Kaut ari Mandevila grāmatu Eiropā lasīja ar lielu sajūsmu, neviebs nevarēja droši apgalvot, vai šis vīrs austrumu brīnumus redzējis pats savām acīm. Turpretim netrūka cilvēku, kas patiešām bija apceļojuši teiksmu un brīnumu zemes, pabijuši tālajos Āzijas novados un varēja sniegt par tiem patiesas ziņas. Uz milzīgās mongoļu impērijas hanu zemēm Āzijas centrālajos apgabalos no Eiropas devās gan mūki — pāvesta sūtņi un izlūki, gan tirgotāji, kas cerēja atrast tur labu lirgu, un savāca daudz vērtīgu ziņu. No tirgotājiem sevišķi jāatzīmē venēcietis Marko Polo, kas bija aizceļojis tālāk Āzijā nekā jebkurš cits no eiropiešiem un turklāt devis lielu ieguldījumu ģeo​grāfisko priekšstatu attīstīšanā. Marko Polo tēvs Nikolo un tēva brālis Maleo jau četrpadsmit gadus tirgodamies bija ceļojuši pa aus​trumu zemēm — Krimu, Vidusāziju un Ķīnu. 1271. gadā Nikolo un Mateo Polo no jauna devās uz austrumiem, paņēmuši līdzi arī septiņpadsmit gadu veco Marko Polo. Viņi aizceļoja uz Hanbaliku (Pekinu), mongoļu Lielā hana toreizējo galvaspilsētu (par Lie​lajiem haniem dēvēja Čingizhana pēctečus). Vairāk nekā piecpadsmit gadu — līdz 1290. gadam Marko Polo nodzīvoja Ķīnā, apbraukādams plašas teritorijas līdz pat Birmai un Indoķīnai un iegūdams ziņas arī par zemi tālāk okeānā — Sipangu (Japānu). No Ķīnas venēcieši devās uz mājām kuģos gar Indoķīnas pussalas austrumu krastiem un izgāja Indijas okeānā starp Malajas pussalu un Sumatru. Marko Polo pa ceļam uz Persijas līci apmeklēja arī Ceilonu. Pēc divdesmit četru gadu prombūtnes Marko Polo 1295. gadā atgriezās Venēcijā un uzrakstīja grāmatu ar plašām ziņām par Austrumu zemēm. Marko Polo grāmata lika iedegties ļaužu fantāzijai tikpat spēcīgi kā vēlāk Defo Robinsona Krūzo piedzīvojumi vai Zila Verna aizraujošie romāni. Arī Kristofors Kolumbs bija lasījis slavenā venēcieša stāstus un no liem smēlies ziņas par neaprakstāmajām Austrumu zemju bagātībām, jo atrasta Polo grāmata latīņu valodā ar Kolumba piezīmēm uz lappušu malām. Sevišķi stipri Kolumbu ietekmēja pasakaino Aus​trumu zemju bagātību apraksts. Lielā hana rezidenci mongoļu impērijas galvaspilsētā Hanbalikā Marko Polo, piemēram, apraksta tā.


Hana pili ietverot kvadrātveida siena četru jūdžu garumā, desmit soļu augsta, balta, robotu virsu; katrā stūrī esot pa skaistai, bagātai pilij; tajās glabājoties Lielā hana zirglietas un dažādi ieroči — loki, bultu makstis, segli, iemaukti, loku stiegras. Pavisam pie sie​nām esot astoņas šādas pilis. Aiz šīs sienas esot vēl cita, un arī pie tās esot astoņas pilis, tādas pašas kā pirmās — pilnas ar ieročiem.

Marko Polo, lielais Āzijas zemju apceļotājs (pēc mozaīkas). Paša hana galvenajā pilī lielajās un mazajās zālēs sienas esot pārklātas ar zeltu un sudrabu, un uz tām uz sStP Si'„PUtni ' frgi un veida tā ka, at​ skanot zeltu un gleznojumus, nekas neesot redzams. Zāle esot tik plaša, ka tur varot saiet vairāk nekā seš​tūkstoš cilvēku. Lielajam hanam kalpojot trīssimt tūkstoši vergu, bet zelta būros tiekot turēti desmit tūkstoši ziloņu un des​mit tūkstoši medību vanagu. Lielais hans ik gadu sarīkojot divus lielus svētkus: savu dzimšanas dienu un Jaunā gada dienu. Pirmajos svētkos viņš dāvinot divpadsmit tūkstošiem galminieku simt piecdesmit tūkstošus samta apģērbu, kas izrotāti pērlēm un dārgiem akmeņiem. Otrajos svētkos visa tauta no visas zemes, apgabaliem un hanistēm nesot Lielajam hanam dārgas dāvanas, zeltu un sudrabu, pērles un dārgus akmeņus, daudz dārga balta audekla. Sajā dienā valdnieks saņemot bez visa pārējā ar brīnišķīgām segām pārklātus simttūkstoš zirgus, piecus tūkstošus ar dārgiem audumiem izrotātu un zelta traukiem apkrautu ziloņu un milzīgu daudzumu kamieļu. Kad valdnieks dodoties medībās, viņu pavadot ne mazāk kā desmittūkstoš mednieku ar suņiem un vanagiem. Medību laikā Lielajam hanam sekojot pārvietojama pils, kas uzstādīta uz četriem pa pāriem sasaistītiem zilo​ņiem, no ārpuses apvilkta ar lauvu ādām un no iekš​puses — ar zelta audumiem. Kurš no Eiropas valdniekiem varēja mēroties ar viņu? Līdzās šai varenībai un bagātībai tie likās pavisam nabagi. Aprakstot galvaspilsētu Hanbaliku ar tās divpadsmit priekšpilsētām, Marko Polo stāsta, ka nekur


visā pasaulē neesot tik daudz dārgu un skaistu preču. Katru dienu šurp atbraucot ne mazāk par tūkstoš pajūgiem ar zīdu. No Indijas šurp vedot dārgakmeņus, pērles un ci​tas dārgas mantas. No visām Dienvidķīnas pilsētām Marko Polo visvairāk slavinājis Kinsaju (Hančžovu). Tajā bijuši divpadsmit tūkstoši akmens tiltu, un zem katra velvēm varējuši iziet pa apakšu lieli kuģi. Seit strādājuši neskaitāmi veikli amatnieki, dzīvojuši daudzi bagāti tirgotāji. Lielais hans no Kinsajas par tirdzniecību ar sāli saņē​mis nodevās sešus miljonus Venēcijas zelta dukātu gadā. Bijušā Manzi ķeizara pilī dzīvojis Lielā hana Hubi- laja vietvaldis. Tur bijušas divdesmit milzīgas, ar zeltu izrotātas zāles, tik lielas, ka ikvienā no tām pie viena galda varējuši mieloties desmittūkstoš cilvēki. Pils tor​ņus klājušas zelta un sudraba plāksnes pirksta biezumā. Ļoti svarīgs no ģeogrāfijas viedokja bija Marko Polo apgalvojums, ka Āzijas austrumu krastu nevis ietverot bezgalīgi nepārejami purvi, kā mācīja Ptolemejs, bet gan apskalojot okeāns, kurā esot vēl citas zemes un sa​las, starp tām Cipangu jeb Sipanga (Japāna). Cipangu esot ļoti liela austrumu sala tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no Katajas dienvidiem. Iedzīvotāji esot baltu adu, ļoti skaisti un pielūdzot elku dievus. Zelta viņiem esot pārpārēm: valdnieka pils pārklāta ar zelta plāksnēm, tāpat zāles un istabas izklātas ar zeltu, logiem zelta palodas. Pērļu un dārgakmeņu esot tik daudz, ka tikai jāpieliecoties un tie jāpaceļot no zemes. Indonēzijas salās jeb Garšvielu salās zeme esot brī- num auglīga, tur esot daudz bagātību, krāšņu koku — palmu, cukurniedru un visvisādu garšvielu. Ar tām va​rot piekraut veselus kuģus. Ceilonā, pēc Marko Polo vārdiem, iegūstot ļoti skaistus rubīnus, safīrus, topāzus, ametistus, granātus, opālus un citus dārgus akmeņus. Turienes valdniekam esot pats skaistākais un dargākais rubīns pasaulē, tāda neviens neesot redzējis — pēdu garš, cilvēka rokas resnumā, ārkārtīgi spožs un sarkans kā uguns. Marko Polo aprakstījis arī ārkārtīgi bagātas dimantu atradnes kalnu aizā, pie kurām nevarot piekļūt indīgu čūsku dēļ. Tad ļaudis metot aizā jēlas gaļas gabalus, pie kuriem pielīpot dārgakmeņi. «Šajos kalnos mīt daudz baltu ērgļu, kas ķer čūskas; ērglis ierauga gaļu dziļajā ielejā, nolaižas lejā, satver un aiznes uz citu vietu; bet cilvēki pa to laiku vērīgi skatās, uz kurieni ērglis aizlido, un, tikko viņš nosēžas un sāk knābāt gaļu, viņi kliedz pilnā kaklā, un ērglis baidās, ka viņu nejauši nesaķer, pamet gaļu un aizlido. Tad nu ļaudis pieskrien pie gaļas un atrod tur vēl diezgan dimantu. Dimantus salasa arī citādā veidā: ērglis ar gaļu aprij arī dimantus, bet pēc tam naktī, atgriezies no ielejas, kopā ar mēsliem izmet arī tos dimantus, ko aprijis; ļaudis iet uz turieni, savāc ērgļu mēslus un tur atrod daudz dimantu.» Rietumu puslode uz Behairoa globusa 1492. gadā. Vai kāds brīnums, ka Kristofors Kolumbs, salasījies šādus teiksmainus stāstus, pavisam apžilba no austrumzemju zelta mirāžas? Lai tiktu pie šīm pasakainajām bagātībām, bija jāatrod jūras ceļš uz Austrumāziju. No dažādiem faktiem un leģendām pamazām veidojās plāns lielajam jūras braucienam uz Indiju, kā tajos laikos dēvēja visas Austrumu zemes. To sastādot, Kolumbs pieļāva vairakas nopietnas kļūdas. Viņš neņēma vērā Eratostēna Zemes lieluma mērījumus, bet, pamatojoties uz vēlākā laika zinātnieku datiem, samazinaja


zemeslodes apmērus par kādu ceturtdaļu. Bez tam Kolumbs ārkārtīgi pārspīlēja Eirāzijas izplatību uz austrumiem. Ja viņa aprēķins būtu pareizs, mūsu dienu Tokija atrastos apmēram uz Kubas rietumu me​ridiāna. Kolumbs taisījās doties ceļā no Kanāriju salām. No turienes līdz Sipangai vajadzētu būrāt uz rietumiem ne vairāk par 4500—5000 kilometru. Tā laika kuģi jau varēja pārvarēt šādu attālumu. Taču īstenībā ceļš līdz Āzijai ir vismaz četras reizes garāks. Kolumbs nenojauta, kādi bezgalīgi ūdens plašumi viņu šķir no ilgot i mērķa, neatskārta, ka ceļu viņam aizsprosto vesels kontinents, Jaunā Pasaule, un neuzzināja to arī līdz mūža galam. Viņš bija izsvītrojis no pasaules kartes visu milzīgo Kluso okeānu. Atlantijas okeāns viņam šķita samērā šaura jūra, jo no bībeles Kolumbs bija guvis šādu atziņu: sešas sep- tītdaļas zemes aizņemot sauszeme un tikai vienu sep- tītdaļu — okeāns. Turklāt Kolumbs nemaz nedomāja vienā paņēmienā šķērsot okeānu, vēl pirms Indijas sasniegšanas viņš cerēja atrast okeānā kādas salas vai zemi, kas noderētu kā atbalsta punkts. Kartēs taču zīmēja veselus arhipelagus ar vairāk nekā septiņtūkstoš salām, un Marko Polo stāstīja par tūkstošiem salu oke​ānā uz austrumiem no Āzijas krastiem. Tā šīs ļoti lielās kļūdas un maldi vēlāk noveda pie grandiozā atklājuma. Viktors Igo asprātīgi piezīmējis: ja Kolumbs būtu bijis labs kosmogrāfs, viņš nekad ne​būtu atklājis Ameriku. Sava iecerētā plāna realizēšanai Kolumbam vajadzēja sagādāt kuģus, salīgt jūrniekus, nopirkt pārtiku, sagādāt preces maiņas tirdzniecībai, taču viņam nebija ne naudas, ne bagātu draugu. Tāpēc viņš nolēma piedāvāt savu projektu, savu ideju Portugāles karalim, lai kā ekspedīcijas vadītājs iegūtu par saviem pūliņiem pienācīgu, karalisku atalgojumu.


GARIE GAIDU GADI

Neveiksme Portugāles galmā. — Ierašanās Spānijā. — Pirmā tikšanās ar Fernando un Isabeilu. — Salamankas apspriede. — Gaišais stars drūmajos gados. — Visu vai neko! — Bagāto tirgotāju atbalsts. Bet kāpēc gan Portugāles karalis nebija izmantojis Toskanelli projektu? Acīm redzot, karaļa padomnieki pilnīgi pamatoti šaubījās, vai rietumu jūras ceļš ir tik īss, ka to apgalvo florencietis, un atzina par labāku tur​pināt braucienus gar Āfrikas- krastiem, kas jau deva taustāmus rezultātus. 1481. gadā nomira Portugāles karalis Alfons V un troni ieņēma viņa dēls Zuans II, kas rosīgi turpināja Enrikes aizsāktos jūras braucienus. Kolumbs iesniedza savu projektu jaunajam karalim, ferosinādams piešķirt braucienam trīs karavelas ar pārtikas krājumiem vienam gadam un precēm maiņas tirdzniecībai. Karave​las došoties pāri jūrai rietumu virzienā uz Indiju — Si- pangu un Lielā hana valsti. Karalis uzklausīja Kolumbu, kas solīja valdniekam sagādāt milzīgas bagātības aizjūras zemēs, parādīdams sevi kā dedzīgu, nepārspējamu oratoru. Tomēr Zuanu šīs runas nepārliecināja, un viņš nodeva projektu īpa​šai «matemātiķu padomei», kura to izskatīja tikai 1484. gadā. Kolumbs izklāstīja padomei savus plānus, taču tās lo«ekļi drīz vien nomanīja, ka dženovieša zināšanas matemātikā un kosmogrāfijā ir visai trūcīgas un smeltas no dAljī grāmatas, turklāt ievēroja, ka viņš izmanto tikai tos faktus, kas runā par labu projektam. Arī daiļrunīgie aicinājumi uz pagānu piegriešanu kristīgajai ticībai un solījumi ar Indijas zeltu uzsākt cīņu pret musulmaņiem neizraisīja sevišķu sajūsmu. Padome uzskatīja dženovieti par pļāpīgu lielībnieku un neieteica karalim pieņemt viņa projektu kā kļūdainu pašos pamatos, kas turklāt tikai atkārtojot veco, aizmirsto Toskanelli plānu. Tomēr Zuans II turpināja sarunas ar Kolumbu, kurš par savas ekspedīcijas panākumiem bija tik cieši pārliecināts, ka par pūliņiem un ekspedīcijas vadīšanu prasīja dižciltību, admirāļa un jaunatklāto zemju vicekaraļa titulu un desmito tiesu no paredzamajiem ienākumiem. Karalis, bez šaubām, uzskatīja šādas prasības par neprātīgām un galīgi noraidīja dže- novieša priekšlikumu, jo bija pieradis, ka portugāļu kuģu kapteiņi neprasīja par saviem atklājumiem kaut kādas sevišķas tiesības. Turklāt braucieni gar Āfrikas krastiem nedeva iespēju šķiest spēkus un līdzekļus ci​tiem pasākumiem. 1485. gadā Kristofors Kolumbs pēc sievas nāves, zaudējis cerības uz karaja atbalstu, uz visiem laikiem atstāja Portugāli un kopā ar piecus gadus veco dēlu Djego slepeni pārcēlās uz Spāniju, šķiet, glābdamies no kreditoriem vai tiesas vajāšanas. Par to liecina vēstule, ko Portugāles karalis, acīm redzot, atbildēdams uz Kolumba lūgumu, 1488. gadā rakstījis dženovietim uz Se- vilju: viņš varot būt drošs, ka zināmu lietu dēj portugāļu zemē netikšot apcietināts, apsūdzēts vai pratināts, lai tās būtu civillietas vai krimināllietas. Tēvs ar dēlu izkāpa Spānijas krastā Andalūzijas ostas pilsētiņā Palosā pie Kadisas līča un atrada patvērumu netālu no ostas Rabidas klosterī. Klostera priekšnieks un citi garīdznieki sāka interesēties par Kolumba idejām un ieteica viņu bagātajiem Kastīlijas grandiem, to skaitā Medinaselas hercogam. Dženovietis lūdza hercogam trīs vai četras labi apgādātas karavelas un gandrīz jau saņēma labvēlīgu atbildi, kad hercogs pēkšņi attapās, ka šādām lielām ekspedīcijām jālūdz karalienes atjauja. Tomēr karaliene nemaz netaisījās to dot — lielie feodāli bija viņas un Fernando niknākie ienaidnieki, un veiksmīga aizjūras ekspedīcija padarītu tos vēl spēcīgākus, bagātākus un slavenākus. Isa- bella ekspedīciju gan neaizliedza, taču pavēlēja, lai šo jautājumu izskata īpaša komisija. Sis negaidītais pagrieziens atvirzīja iecerētā jūras brauciena sagatavošanu uz veseliem sešiem gadiem. Tagad vajadzēja pajauties uz valdnieku žēlastību, taču tos māca pavisam citas rūpes un raizes. Gatavošanās izšķirošajam triecienam pret mauriem bija grūta un sarežģīta. Karaspēks aplenca vienu mauru cietoksni pēc otra. Fernando un Isabella loti bieži uzturējās tieši militāro operāciju rajonā, un galms ceļoja no vie​nas pilsētas uz otru.


Atstājis savu mazo dēlu Djego Rabidas klosterī, Kolumbs steidzās uz Kordovu, lai tiktos ar katoliskajiem karaļiem, taču vienkāršajam lūdzējam neviens ilgi nepievērsa uzmanību. Tikai pēc deviņiem gariem mēne​šiem Kolumbam izdevās dabūt audienci. Viņu uzklau​sīja uzmanīgi, ar interesi. Isabellu sevišķi sajūsmināja doma par pagānu atgriešanu kristīgajā ticībā. Kolumbs runāja kā dieva sūtnis un pavēstīja, ka viņš došoties uz teiksmaino bībeles Ofiru un pārvedīšot daudz dārgumu, lai Spānijas valdnieki varētu sekmīgi pabeigt cīņu pret mauriem, doties jaunā karagājienā uz Palestīnu un atbrīvot Kris​tus kapu. Pārbraucis pāri okeānam, dženovietis tālajās Austrumu zemēs izglābšot pagānu tautas no mūžīgās pazušanas, un Spānijas, kā arī katolisko karaļu slava aizskanēšot pari visai kristīgajai pasaulei un viņu diev​bijība tikšot cildināta visās valodās. Fernando cerēja pārspēt portugāļus, kas Āfrikā bija guvuši tik spožas sekmes, un sagrābt bagātības, par kurām dženovietis prata stāstīt tik krāšņas leģendas. Bet kur ņemt naudu ekspedīcijas rīkošanai? Valsts kase bija tukša, Spānija izpostīta nemitīgajos karos, bet mauri vēl nebija pieveikti. Karalis uzdeva Talaveram, savam biktstēvam, lai viĶš sasauc dažus zinātniekus un apspriež dženovieša projektu. Tas arī noticis 1480.—1487. gada ziemā Sala- mankā. Par šo Salamankas apspriedi klīst dažādas leģendas. Kā stāsta, daži padomes locekļi esot bijuši tādi tumsoņi, ka nolieguši pat Zemes lodveidīgumu un teikuši ka Zemes otrā pusē taču nevarot dzīvot cilvēki — antipodi. Viņiem būtu jāstaigā ar kājām uz augšu un ar galvu uz leju. Arī visas citas lietas tur būtu apgrieztas: sniegs snigtu un lietus lītu uz augšu, bet koki augtu uz apakšu. Sadas zemes nemaz nevarot būt. Tomēr grūti pieņemt, ka toreiz pat kāds garīdznieks vai mūks uzdrošinātos apstrīdēt Zemes lodveidīgumu un turklāt pieskaitīt sevi pie izglītotiem ļaudīm, ka​raļa padomniekiem. Citi padomes locekji gan neesot nolieguši antipodus, tomēr apgalvojuši, ka pie tiem nevarot aizceļot, jo tropu jūrās viļņojot verdošas bangas. Tikai ziemeļu puslode esot apdzīvota un tai pāri klājoties debesis, bet otrā pusē esot haoss, bezdibenis, bezgalīgs ūdens tuksnesis. Ja arī Indiju sasniegtu pa jūru, kā no turie​nes lai atgriežas mājās — pa lodes virsmu gan varot braukt uz leju, bet kā tikt atpakaļ pret kalnu? Talaveras komisija savu galīgo lēmumu pieņēma tikai 1490. gadā un noraidīja dženovieša projektu kā vāji pamatotu, jo brauciens uz Āziju ilgšot trīs gadus, ja kuģi vispār varēšot atgriezties, lai gan tas esot maz ticams; okeāns esot daudz plašāks, nekā iedomājoties Kolumbs, un daudzās vietās pa to nevarot kuģot; uz zemeslodes otrā pusē Eiropai neesot sauszemes, un no piecām Zemes zonām tikai trīs esot apdzīvotas; turklāt neesot ticams, ka tik ilgi pēc pasaules radīšanas varētu atrast kādas lielas, nezināmas zemes. Noraidī​jums, atskaitot pēdējo punktu, bija visai pamatots un kategorisks. Seši gadi, kas pagāja no pirmās sarunas ar valdniekiem līdz pirmajam lielajam jūras braucienam, visā Kolumba mūžā bija no drūmākajiem. Viņam vajadzēja cīnīties ar aizspriedumiem, rupjiem apvainojumiem un ledainu vienaldzību, ar neuzticību, izsmieklu un nievām un dzīvot nabadzībā. Lepnais, viegli aizvainojamais dženovietis, nelokāmi pārliecināts par savu plānu realitāti, pacieta visus šos pazemojumus sakostiem zobiem, ar fanātisku nesatricināmību. Nepacietīgās gaidās un sasprindzinājumā viņš sekoja galmam no pilsētas uz pilsētu, no vienas kara nometnes uz otru, rakstīja nebeidzamus lūgumus un pūlējās, lai viņu uzklausa augstmaņi un citas ietekmīgas personas. Kādus četrus gadus viņš, cik var spriest, dzīvojis Kordovā, tāpat arīSeviljā, pārtikdams no valdnieku, lielo augstmaņu — grandu un garīdznieku žēlastības dāvanām un pa​balstiem vai arī pelnījies ar karšu zīmēšanu. ŠAjos drūmajos gados dženovieša dzīvē pamirdzēja arī kāds gaišs stars — Kolumbu iemīlēja nabadzīga Kordovas meitene Beatrise de Arana, ko savaldzināja viņa fantastiskie, brīnumainie stāsti. Jaunā, sirsnīgā meitene bija pratusi šajos rūgtuma pilnajos gaidu gados iedvest drūmā vīra dvēselē kādu dzirkstīti sil​tuma un maiguma. Viņiem piedzima dēls Ernando. Mūža beigās Kolumbs izjuta sirdsapziņas pārmetumus par to, ka pametis sava dēla māti un nav apprecējis viņu, ka aizmirsis viņas mīlestību un nav vairs pie viņas atgriezies ne savas slavas dienās, ne


posta laikā. Bet vai laulības ar zemnieka meiteni varēja vilināt cilvēku, kurš sapņoja par dižciltību, varu, godu un slavu? 1489. gadā Kolumbu ieskaitīja karaļa dienestā, laiku pa laikam piešķirot viņam diezgan lielas naudas summas, un viņa projektu vēlreiz izskatīja eksperti, arī šoreiz atzīdami to par nepietiekami pierādītu. Ir ziņas, ka šajā laikā Kolumbs sūtījis savu brāli Bar- tolomē pie Anglijas karaļa un piedāvājis tam aizjūras ekspedīcijas projektu, kas tomēr noraidīts, kā arī sarakstījies ar Portugāles valdnieku vai pat aizceļojis uz Lisabonu, taču Zuans pēc Bartolomeu Diaša veiksmīgā brauciena ap Labās Cerības ragu bija zaudējis par dženovieti jebkuru interesi. Par rietumu jūras ceļa ideju sāka interesēties Francijas valdnieks, taču arī viņš nedeva nekādus noteiktus solījumus. Kolumbu māca izmisums — viņa ideja nekur neguva atbalstu. Bet tad Isabella nolēma vēlreiz uzklausīt Kolumbu. 1491. gada decembrī Kolumbs jau bija Santafē kara nometnē, kur pašreiz risinājās dramatiski noti​kumi: spānieši aplenca beidzamo mauru cietoksni Gra- nādu. Uzvara pār mauriem palielināja Kolumba izredzes — bija pienācis viņa laiks, un valdnieki atcerējās neatlaidīgo lūdzēju, kas varēja Spānijai ar saviem atklājumiem izcīnīt tikpat spožu slavu kā uzvara pār neti​cīgajiem. Tomēr arī šoreiz dženovieša pārmērīgās prasības bija par cēloni noraidījumam. Sis neparastais cilvēks par spīti nabadzībai un ilgajiem gaidu gadiem prasīja vēl lielāku atalgojumu neka agrāk. No Medinaseli hercoga viņš gribēja tikai kuģus un nepieciešamos līdzekļus, nevis godu vai algu, bet Isabellai un Fernando viņš bez kautrēšanās izvirzīja savus noteikumus, neapmierinādamies ar apsolītajiem kuģiem un valdnieku žēlastību. Dženovietis prasīja, lai viņu ieceļ muižnieku kārtā un piešķir viņam viceka- raļa un gubernatora amatu visās salās un zemēs, ko viņš atklās vai iekaros; prasīja, lai viņu ieceļ par okeānā jūru admirāli (lieladmirāli) un piešķir desmito daļu no visām bagātībam, ko iegūs jaunajās zemēs, bei​dzot — lai viņa pēcnācēji manto visas šīs tiesības, titu​lus un pagodinājumus. Ar vienu lēcienu Kolumbs, kas bija iedēvēts par «vīru ar lielajiem solījumiem», gribēja pārspēt visus lepnos grandiis, slavenus karavadoņus un kļūt par otro personu valstī — vicekarali. Tās bija neprātīgas prasības. Kas tad viņam piederēja, atskaitot apšaubāmo ideju un fanātisko neatlaidību? Viņam pašam nebija ne nau​das, ne kuģu. Taču dženovietis neatlaidās: visuvarenais dievs esot izraudzījis viņu par savu ieroci kristīgās ticības izplatīšanai un par šo darbu nekāds atalgojums nevarot būt par lielu. Un tāpēc viņš neatkāpās ne par matu neviena punktā, un viņu noraidīja. Tomēr tad, kad visas cerības, šķiet, bija izgaisušas un Kolumbs posās ceļā uz Franciju pie brāļa Bartolomē, lai vēlreiz izmēģinātu laimi citās zemēs, tā viņam uz​smaidīja. Par dženovieša projektu bija sākuši interesēties ne vien augstākie garīdznieki, ļoti ietekmīgas personas, bet arī Spānijas bagātākie tirgotāji. Viņi pratoja nevis par paganu kristīšanu un sapņoja ne tik daudz par zelta un dimanta salām, bet par tirdzniecību ar garšvielām. Jūras ceļš uz salām, kur tās auga nepieredzētos daudzumos, likās vilinošs. Pie karalienes ieradās Luiss de Santanhels, ļoti^iela Aragonas tirdzniecības nama vadītājs, katolisko karaļu padomnieks finansu jautājumos, veikls nodokļu atpircējs un piedzinējs, un ieteica pieņemt dženovieša projektu, turklāt apsolīdams kopā ar Seviljas tirgotājiem piešķirt valdniekiem aizdevumu jūras brauciena sarīko​ šanai. Sanlanhels turklāt norādīja, ka pēc viņa domām Kolumbs esot īstais vīrs šādas ekspedīcijas vadīšanai un noraidījuma gadījumā galu galā droši vien atradīšot kādu citu valdnieku, kas piekritīšot viņa prasībām. Santanhels un citi finansisti un lieltirgotāji, topošās buržuāzijas šķiras pārstāvji, kas turklāt bija cieši


saistīti ar Itālijas un citu zemju baņķieriem, bija aizvien palīdzējuši katoliskajiem karaļiem viņu cīņā pret dumpīgajiem lielajiem feodāļiem un mauriem, un šīs jaunās šķiras, kā arī garīdzniecības atbalsts noskaņoja valdniekus par labu aizjūras ekspedīcijai. Galu galā šie padomnieki pierunāja Fernando, lai viņš pieņem dženovieša prasības. Kolumbs taču tikai nodibināšot tirdzniecības sakarus ar Lielā hana zemi, nevis to iekarošot — Katajā taču esot miljoni karotāju, tūkstoši kaujas ziloņu, neskaitāmi jātnieku pulki. Varbūt viņš atklāšot kādu nelielu, nevienam nepiede​rošu Āzijas salu, kļūšot par tās gubernatoru un izvei​došot tur tirdzniecības punktu. Valdnieki galu galā nosprieda, ka skanīgie tituli patiešām nekā nemaksā, tos varēja arī piešķirt, bet dženovietis vēl prasīja naudu, daudz naudas un kuģus. Valsts kase bija tukša, parādi pieauguši neredzētos ap​mēros, un uzvara pār mauriem vēl nenesa nekādus aug​ļus. Leģendas stāsta, ka Isabella esot ieķīlājusi savus briljantus, lai sagādātu līdzekļus lielajam jūras braucie​nam, taču īstenībā tos deva Santanhels, turklāt nepra​sīdams lielus procentus. Bagātie tirgotāji zināja, kādu peļņu sola tirdzniecība ar garšvielām. Te varēja arī riskēt. Santanhels kopā ar saviem bagātajiem kompanjoniem aizdeva katoliskajiem karaļiem vienu miljonu simt četrdesmit tūkstošus maravedi jeb piectūkstoš trīssimt dukātus (dukāts — tā laika zelta monēta, kuras vērtība bija trīs simt septiņdesmit pieci maravedi; maravedi — sīka vara monēta), tātad ievērojamu summu. Dženovieša garie gaidu gadi bija beigušies. Viņa neatlaidība bija izturējusi pacietības pārbaudi, viņa dzī​ves sapnis vērtās īstenībā, gods, slava un bagātība jau klauvēja pie viņa durvīm.


IECERE VĒRŠAS ĪSTENĪBA Līgums ar valdniekiem. — Spožie tituli un desmitā tiesa. — Pinsonu dzimtas atbalsts. — Likstas Pa- losā. — Par spīti māņticīgajām bailēm un šaus​mām. — Ekspedīcijas mērķi. 1492. gada 17. aprīlī karalis un karaliene beidzot svinīgi parakstīja un apzīmogoja līgumu ar Kolumbu, gandrīz bez iebildumiem pieņemdami visas viņa prasības, kuras vēl nesen bija uzskatījuši par neprātīgām. Viltīgais Fernando jau tad droši vien domāja, ka šo līgumu itin viegli varēs lauzt un pārkāpt, kā to jau bija darījis ne vienu reizi vien, ja to prasīs viņa paša un valsts in​tereses. Līguma svarīgākie noteikumi bija šādi: «Viņu augstības kā jūru un okeānu valdnieki no šīs dienas ieceļ donu Kristoforu Kolumbu (dokumentos spāniešu valodā viņu visur dēvēja par Kristobalu Kolonu) par savu admirāli visās salās un kontinentos, ko viņš personiski un ar savu mākslu atklās vai iemantos šajās jūrās un okeānos, bet pēc viņa nāves piešķir viņa mantiniekiem un pēctečiem uz mūžīgiem laikiem šo titulu ar visām privilēģijām … Viņu augstības ieceļ Kolumbu par savu vicekarali un galveno gubernatoru salās un kontinentos, ko viņš atklās vai iemantos…» Līdz ar to tika piepildīts viens no Kolumba sapņiem: Dženovas audēja dēlam piešķīra dižciltību un tiesības lietot titulu «dons». Viņš kļuva par jaunatklāto zemju valdnieku ar tiesībām izraudzīties citas amatpersonas, kā arī par okeāna jūru admirāli. Tāda lieladmirāļa titula Spānijā vēl nebija nevienam citam. Taču tie pagaidām bija tikai skanīgi tituli. Citi līguma panti solīja arī materiālus labumus, deva cerības sen lolotās zelta mirāžas pārvēršanai īstenībā. «No visām un visādām precēm, vai tās būtu pērles vai dārgakmeņi, zelts vai sudrabs, garšvielas un citas mantas un preces .., kas tiks pirktas, iemainītas, atrastas vai iemantotas … lai viņam paliek desmitā daļa ieman​totā, atrēķinot visas izmaksas, pārējās deviņas desmit​daļas nododot viņu augstībām.» Vai toreiz kāds varēja iedomāties, ka Kristofors Kolumbs atklās veselu kontinentu, Jauno Pasauli! Desmitā tiesa no visiem ienākumiem, ko vēlāk guva Amerikā, būtu padarījusi viņu un viņa pēcnācējus par visbagātā​kajiem cilvēkiem pasaulē, ja vien šis līgums vēlāk ne​tiktu lauzts. Saņēmis augstos titulus un plašās pilnvaras, Kolumbs enerģiski sāka gatavoties lielajam braucienam. Vispirms viņš Kordovā atvadījās no Beatrises, teikdams, ka nekad neaizmirsīšot sava dēla māti, bet pagātni vairs nevajagot cilāt. Augsti mērķi un nodomi liekot viņam izmest no galvas vieglprātīgos priekus, ko dažs dēvējot par mīlestību. Dievs esot izraudzījis viņu, lai viņš nestu tā vārdu neskaitāmajiem ļaužu pulkiem Āzijā, un tagad viņam visi spēki jāziedojot šim augsta​jam uzdevumam. Admirālis pēc tam steidzās uz Palosu. Vēl pirms līguma noslēgšanas ar valdniekiem Kolumbs bija iepazinies un nodibinājis draudzīgas attiecības ar Palosas jūrnieku Martinu Alonso Pinsonu, lielas dzimtas galvu, bagātu rēderi un kuģu būvētāju, pieredzējušu kapteini, kas ne vienu reizi vien jau bija kuģojis Atlantijas okeānā. Iepazinies ar Kolumba plāniem, Pinsons, kā stāsta laikabiedri, nolēmis piedalīties šajā ekspedīcijā, dodot tās vajadzībām kuģi un līdzekļus. Par to Pinsons prasījis, lai Kolumbs viņam atdodot daļu no ienākumiem, kurus pēc līguma piešķiršot katoliskie karaļi. Pinsons sagādājis vēl krietnu summu, jo ar Santanhela aizdoto naudu nav pielicis visu izdevumu segšanai. Par ostu ekspedīcijas sagatavošanai Kolumbs izvēlējās Palosu ne vien tāpēc, ka te dzīvoja Pinsoni, bet arī tālab, ka šī pilsēta kara laikā nebija paklausījusi valdniekiem. Par sodu Palosai vajadzēja nodot valsts rīcībā uz divpadsmit mēnešiem divus ar visu nepieciešamo apgādātus kuģus, turklāt sagatavot šos kuģus desmit dienu laikā un nodot Kristoforam Kolumbam. Šī pa​vēle aicināja arī matrožus iestāties karaļa dienestā, apsolot viņiem izmaksāt uz priekšu četru mēnešu algu. Taču Palosas un apkārtējo ciematu jūrnieki, atskaitot dažus no cietuma izlaistus arestantus, kuriem apsolīja amnestiju, atteicās līgt Kolumba dienestā, juzdami nepārvaramas bailes no tālā ceļa nezināmajā okeānā un arī no nepazīstamā svešzemnieka. Arī Palosa liedzās atzīt karaļa rīkojumu, un tāpēc galmam vajadzēja sūtīt vēl stingrākas


pavēles un īpašus ierēdņus to izpildes kontrolēšanai. Tie beidzot rekvizēja divus kuģus, bet trešo sarīkoja pats Kolumbs. Pagāja vēl trīs mēneši, iekām karavelas beidzot varēja iziet okeānā. Vēsturiskajos jūras braucienos nebūt nedevās pavisam mazi un nedroši kuģi, «riekstu čaumalas», kā to reizēm apgalvo. Tolaik jūrnieku rīcībā jau bija karavelas, pilnīgi piemēroti kuģi tāliem jūras braucie​niem. Jūrniekus, kas kuģoja Vidusjūrā, pie pazīstamiem krastiem, nelielos attālumos, vēl apmierināja airu ga- leras, uz kurām labvēlīgā vējā uzvilka arī buras. Taču okeana plašumos un tālos jūras ceļos gar tuksnešainajiem, neapdzīvotajiem Āfrikas krastiem galeras nederēja — tajās nevarēja iekraut pietiekami daudz pārtikas un ūdens, ne arī atpakaļceļā uzņemt vergus un smagas kravas. Turēt uz kuģiem airētājus, kam tāpat nepieciešami lieli pārtikas krājumi, nebija izdevīgi, turklāt galeras bija samērā lēnas. To vietā lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta priekšvakarā portugāļu jūras braucēji bija izveidojuši karavelas — vieglus, ātrus kuģus ar ne visai lielu iegrimi. Šie viegli vadāmie burinieki bija piemēroti kuģošanai gan okeānā, gan ne visai dziļās upju grīvās, piekrastes ūdeņos, sēkļos un starp rifiem. Kolumba flagmaņkuģis bija «Santa Marija» ar apmēram simt tonnu celtspēju. Otru karavelu (apmēram 60 tonnu) dēvēja par «Ninju», jo tā bija piederējusi Palosas jūrnieku Ninjo ģimenei, kas arī piedalījās braucienā (spāniešu vārds «ninja» nozīmē «bērns» — arī tāda varētu būt kuģa nosaukuma nozīme). «Ninju» ko​mandēja kapteinis Vinsente Janjess Pinsons. Trešā karavela «Pinta» (spāņu valodā šis vārds nozīmē «krūzīte», taču jāpiebilst, ka kuģa agrāko īpašnieku sauca par Pinto; 1492. gadā karavela jau piederēja Kintero, kas arī piedalījās ekspedīcijā) bija nedaudz lielāka par «Ninju». «Pintu» komandēja kaptei-

Karavelas būve (pēc senas gravīras). nis Martins Alonso Pinsons, vecākais no brāļiem, bet jaunākais no Pinsoniem — Fransisko bija šķiperis uz tās pašas karavelas. Flagmaņkuģi jūrnieki dēvēja arī par «Lagaljegu» — «Galisieti», jo šī karavela bija nākusi no Galisijas, Spānijas ziemeļu novada. Kolumbs pats šo kuģi vēlāk raksturojis, šķiet, visai nepelnīti, kā


sliktu, atklājumiem nepiemērotu, nemākulīgi sagatavotu braucienam. Tomēr «Santa Marija» izcīnījusi nemirstīgu slavu, laimīgi šķērsodama Atlantijas okeānu, aizvezdama spāniešu jūras braucējus uz Jauno Pasauli, kaut arī šai karavelai jau pirmajā slavenajā braucienā bija lemts iet bojā uz viltīgiem koraļļu rifiem pie Espanjolas krastiem. Žiglo, viegli vadāmo «Ninju» Kolumbs iemīlēja ciešāk nekā citus kuģus: šī karavela laimīgi pārveda viņu mājās no pirmā ceļojuma, kā arī piedalījās otrajā ekspedīcijā un pēc tam vēlreiz devās pāri okeānam uz Espanjolu. Tajos laikos vienkārši būvētai koka karavelai šādi gari ceļojumi bez avārijām bija visai ievēro​jams sasniegums. Visas trīs Kolumba karavelas bija viegli vienklāja kuģi ar zemu bortu un augstām virsbūvēm priekšgalā un pakaļgalā. Uz klāja nebija nekādu virsbūvju, te glabājās kuģa laivas, atradās vieta pavardam un kompass īpašā kastē, kā arī sūknis ūdens izsūknēšanai no tilpnēm un enkura tauvas grieztuve. Kuģa balastam izmantoja akmeņus, ko sakrāva tilpnēs. Buras rotāja lieli krusti. Uz katra kuģa bija arī daži nelieli lielgabali pirātu un citu nevēlamu viesu atvairīšanai, tomēr šīs karavelas nebija nekādi kaujas kuģi. Ekspedīcijas uzdevums bija galvenokārt nodibināt tirdzniecības sakarus ar kādu pagānu zemi, nevis iekarot to vai nest kristīgo ticību — kuģi bija pārāk vāji apbruņoti un pārāk maza to apkalpe, lai par to do​mātu, turklāt starp jūras braucējiem nebija neviena profesionāla karavīra vai garīdznieka. Valdnieki izsniedza Kristoforam Kolumbam kā pilnvarotam sūtnim trīs vienādus vēstījumus — akreditēšanās rakstus: vienu Lielajam hanam, Ķīnas valdniekam, bet abos pārējos admirālis pats varēja ierakstīt citu valdnieku titulus pēc vajadzības. Viens otrs vēsturnieks savulaik pūlējies pierādīt, ka Kristofors Kolumbs nemaz neesot taisījies būrāt uz Āziju, jo tā netiekot pieminēta dokumentos par titulu piešķiršanu. Tomēr nevar aizmirst, ka tajos nav atrodami arī nekādi citi ģeogrāfiski nosaukumi, kas liecinātu par ekspedīcijas gala mērķi. Turklāt pieminēt oficiālā dokumentā Dienvidāziju vai Austrumāziju, ko viduslaikos parasti apzīmēja ar vienu vārdu «Indija», Spānijas valdnieki nemaz nevarēja: visas jaunatklātās zemes uz dienvidiem no Kanāriju salām līdz pat Indijai pāvests bija dāvinājis Portugālei un šo dāvinājumu līgumos ar Portugāli bija atzinusi arī Spānija. Kolumbam izsniegtajos dokumentos minētais kontinents varēja būt tikai Āzija, — ziemeļu puslodē pēc tā laika priekšstata bez Eiropas un Āzijas nebija nekādu citu kontinentu. Ekspedīcijas sagatavošana risinājās sekmīgi. Svešzemnieks Kolumbs nekad nevarētu salīgt ne virsniekus, ne matrožus bez bagāto un ietekmīgo rēderu Pinsonu, Ninjo un Kintero ģimeņu atbalsta. Šie jūrnieki bija tik pazīstami un cienījami, ka viņu personīgā piedalīšanās braucienā un jo sevišķi līdzekļu ieguldīšana šajā visai apšaubāmajā pasākuma pamazām izgaisināja neuzticību un bailes. Visu trīs kuģu apkalpes — ap deviņdesmit cilvēku, teicamus jūrniekus, kas turklāt bija saistīti ciešām radniecības saitēm, lielāko tiesu savervēja Palosā un tuvējos ciematos. Līdzi jūrniekiem posās arī dažas karaļa amatpersonas, kā arī tulks, kas zinājis spāniešu, senebreju un arābu valodas (Āzijas zemēs prala arābu valodu), sa​runu vešanai tālajās aizjūras zemēs. Ceļā posās vīri, kuri cerēja uz peļņu, bagātību un karaļa labvēlību un kurus gluži dabiski vilināja neparastais ceļojums, taču viņus māca arī māņticīgas šausmas, jo par dženovieša ekspedīciju klīda baisas valodas, tā šķita kaut kas neaptverams, neiedomājams. Šos jūras vīrūs, kas pazina bargo okeānu, sāļos vējus un negantās vētras, viltīgos sēkļus un nodevīgās krasta klintis, biedēja jaunais, nezināmais jūras ceļš, un bažas, bailes un raizes mijās ar sapņiem un cerībām uz zeltu, slavu un aizrautīgiem piedzīvojumiem. Turpretim Kolumbam viss likās pavisam vienkārši: vajag būrāt nevis uz Ziemeļatlantiju, kur aizvien pūš negantie, spēcīgie rietumu vēji, bet gan uz dienvidiem, uz Kanāriju salām. Tur starp šo arhipelagu un tropu joslu pūš pastāvīgi ziemeļaustrumu vēji — pasāti, ceļa vēji. Jānoburā septiņi simti ligu (liga — apmēram seši kilometri) — un karavelas sasniegs Sipangas salu, turklāt pa ceļam varbūt varēs piestāt


Antīlijā vai kādā cita salā, par kuru esamību dženovietim nebija nekādu šaubu. • Kristofors Kolumbs beidzot bija sācis soļot pa slavas un bagātības ceļu. Okeāna jūru admirāļa mantija jau klāja viņa plecus, karavelas beidzot varēja iziet okeānā.


Jaunās pasaules atklāšana

.


KARAVELAS BEZGALĪGAJĀ OKEĀNĀ Ce/š uz Kanāriju salām. — Kurss — uz lielumiem! — Vai Polārzvaigzne mainījusi savu stāvokli? — Trīs nedējas «jūras pļavās». — ligas pēc zemes. — Vilšanās un rūgtums. — «Zeme! Zeme!» 1492. gada 3. augustā vēl pirms rītausmas Kolumba kuģi pacēla enkurus un pa Riotinto upi spēcīgajā bēguma straumē vēl neuzvilktām burām aizslīdēja no Palosas ostas uz okeānu. Krastā palika jūras braucēju raudošās sievas un bērni, un no tuvējā klostera skanēja mūku dziesmas un aizlūgumi. Neviens nespēja ticēt, ka no aizbraucējiem kāds atgriezīsies, — tik tāls, noslēpumains un briesmu pilns šķita šis ceļojums. Par Kolumba pirmo jūras braucienu pāri Atlantijas okeānam vēstī tikai daži dokumenti. Ar admirāļa paša roku rakstītā dienasgrāmata un kuģa žurnāli diemžēl pazuduši bez pēdām laika gaitā, taču saglabājušies dienasgrāmatas saīsināti fragmenti un atstāstījums, ko 16. gadsimta vidū uzrakstījis bīskaps Bartolomē Laskasass, ievērojams Spānijas vēsturnieks, humānists un rakst​nieks. Jūrnieki, sagaidījuši ceļa vēju, uzvilka buras, un karavelas pa labi pazīstamu, ierastu un ne visai tālu jūras ceļu traucās uz Kanāriju salām. Brauciens spirgtajā vējā risinājās bez sevišķām grūtībām. Tikai 6. augustā netālu no Kanāriju arhipelaga «Pin- tas» ļaudis pacēla briesmu signālu. Kapteinis Martins Alonso Pinsons ziņoja, ka salūzusi stūre. Admirālim radās aizdomas, ka stūri droši vien sabojājis kuģa īpašnieks Kintero kopā ar savu palīgu, kas, baiļu dzīti, gribot pamest ekspedīciju un no Kanāriju salām atgriezties mājās, jo, kā teikts dienasgrāmatā, viņi nav gribējuši doties šajā braucienā. Pirms iziešanas jūrā ievērots, ka šie Jaudis perinājuši ļaunus nodomus un ļaunprātīgus tīkojumus. Šī nelielā piezīme izteiksmīgi ilustrē kādu no admirāļa rakstura iezīmēm — aizdomīgumu un neuzticēšanos. Protams, tāda attieksme pret ceļabiedriem nesolīja nekā laba admirāļa un jūrnieku savstarpējās attiecībās. Un patiešām — viņi drīz vien iepazina Kolumbu kā ne visai pieredzējušu komandieri, turklāt reizēm pavisam netaisnīgu, egoistisku, ātri iekaistošu vīru, kurš nespēja nodibināt ar apkalpi draudzīgas, tēvišķīgas attiecības, atrast atslēgu vienkāršo, skarbo jūras vīru sirdīm un pavisam reti veltīja tiem savos ziņoju​mos kādu labu vārdu. «Pinta» bija dabūjusi arī sūci un pamazām pieplūda ar ūdeni. Pinsons, pēc admirāļa novērtējuma, cilvēks ar stipru garu un gribu, pavēlēja nostiprināt salauzto stūri ar tauvām, un karavela lēnā gaitā burāja tālāk. Stūre salūza vēlreiz arī otrā dienā, taču kuģi beidzot sasniedza salu galveno pilsētu un ostu Laspalmasu. Bojātās karavelas vietā nekādi neizdevās salīgt citu, jo šejienes kuģu īpašniekus nespēja iekārdināt visvilino​šākie solījumi. Galu galā Kolumbam izdevās pierunāt kalējus, lai tie izgatavo «Pintai» jaunu stūri. Pa to laiku admirālis ar abiem pārējiem kuģiem devās uz arhipelaga rietumu salu Gomeru, kur papildināja ūdens, malkas un pārtikas krājumus: iepirka maizi un sieru, iesālīja un sažāvēja saulē liellopu gaļu. «Pintas» remonts ilga veselu mēnesi, un tikai 6. sep​tembrī flote no jauna izgāja okeānā. Kolumbs šajā dienā atzīmēja: viņš uzzinājis, ka uz Kanāriju salām izgājušas trīs portugāļu karavelas, lai sagūstītu kuģus un izjauktu iecerēto pasākumu. Tas droši vien esot izskaidrojams ar skaudību, ko izjūt Portugāles karalis, iedomājot, ka admirālis aizgājis no viņa uz Kastīliju. Tumša nakts bez mēness palīdzēja karave- lām izvairīties no sastapšanās ar vajātājiem. Vēl trīs dienas jūras braucēji pie apvāršņa redzēja pēdējo Vecās Pasaules sauszemes gabaliņu — Ferro salas kalnus un Tenerifas vulkāna kūpošo smaili. Tad zeme austrumos pazuda un visapkart pletās vienīgi bezgalīgais okeāns. Kolumbs pavēlēja kapteiņiem turēt kursu tieši uz rietumiem, nenovirzoties ne uz ziemeļiem, ne uz dienvidiem, kā arī būrāt flagmaņkuģa tuvumā, lai karavekis neizšķirtos. Ja tomēr atgadītos nelaime un


kāds kuģis nošķirtos, tad tam būtu jāburā tieši uz rietumiem, pēc septiņsimt ligām jāliekas dreifā un jāgaida pārējās karavelas: tāds bija attālums no Kanāriju salām līdz Sipangai (Japānai) pēc Toskanelli kartes. Karavelas cita citai signalizēja dienā ar dūmiem un naktī ar ugunīm un lielgabalu šāvieniem, bet admirāļa pavēles uzklau​sīja, piebraucot nelielā attālumā. Kuģa ļaudis šaubījas, vai kādreiz vēl redzēs zemi un atgriezīsies dzimtajā Spānijā. Kolumbs saprata, ka viņu bažas vēl pieaugs, kad karavelas aizies aizvien tālāk okeāna plašumos. Tāpēc viņš nolēma ierakstīt kuģa žurnālā un paziņot apkalpei samazinātus datus par noieto attālumu, kā to liecina ieraksti dienasgrāmatā, bet pareizās ziņas ierakstīja pats savā personīgajā žur​nālā, lai ļaudis nekristu izmisumā. Tomēr šim admirāļa manevram nevarēja būt sevišķas nozīmes: abi brāļi Pinsoni uz savām kara veļām taču pilnīgi patstāvīgi aprēķināja un atzīmēja žurnālā noieto attālumu, un arī uz «Santa Marijas» netrūka pieredzē​jušu jūrnieku. Turklāt Kolumbs savos aprēķinos bieži vien kļūdījās, jo viņa zināšanas navigācijā bija visai viduvējas, un pārspīlēja noieto attālumu, tā ka viņa «samazinātie» dati bija tuvāk īstenībai nekā «patiesie». Reizēm viņa aprēķinu rezultāti bija gluži nožēlojami — sevišķi ģeogrāfiskā platuma noteikšanā. Ceļojuma pirmajās pāris nedēļās pūta vienmērīgs austrumu pasāts, un karavelas kā milzu putni baltiem spārniem bez mitas žigli trauca uz rietumiem. Brauciens bija viegls un tīkams, laiks lielisks. Par brīnišķīgo laiku liecināja jūsmīgie ieraksti. Admirālis atzīmējis, ka turējies apbrīnojami maigs un patīkams laiks, gluži kā Andalūzijā aprīlī, ka rīta stundu burvīgums sagādājis neizsakāmu baudu un licies, ka trūkst vienīgi lakstīgalu dziesmu. Jūra bijusi tik gluda kā upe. Buras gandrīz nemaz nebija ne jāierēvē, ne jāpārliek, matroži varēja atpūsties un izgulēties pēc patikas. Un tomēr tālie jūras braucieni tajos laikos nebūt nebija nekāda izprieca. Jūras braucēji ilgas nedēļas, reizēm pat mēnešus dzīvoja bez jebkādām ērtībām, gulēja neizģērbušies, vētras laikā bieži vien slapjam drānām, šausmīgā saspiestībā uz kastēm un mucām tilpnēs un klāja virsbūvēs, paklājot apakšā savas drēbes. Tikai 16. gadsimtā uz kuģiem parādījās piekaramās kojas, gujamtīkliem līdzīgas guļvietas. Kolumba ekspedīcijā gultās gulēja vienīgi kapteiņi, šķiperi, stūrmaņi un diž​ciltīgas amatpersonas. Ēdienu gatavoja, kurinot primitīvu pavardu uz klāja koka kastē, ko piepildīja ar smiltīm un vējainā laikā pārklāja ar apvalku. Vētras laikā, kad vējš nesa liesmas sānis un klājā dažkārt skalojās viļņi, par siltu ēdienu nebija ko domāt. Uzturs bija visai vienmuļš: sausiņi, sālīta gaļa, eļļa, pupas un zirņi. Garajos braucienos vitamīnu trūkuma dēļ jūrnieki bieži sirga ar smagu slimību — cingu jeb skorbutu. 13. septembrī ap divsimt ligu attālumā no Kanāriju salām Kolumbs pirmo reizi ievēroja dīvainu parādību: pēkšņi bija mainījusies kompasa magnētadatas novirze. Sajā dienā kompasa adata rādīja tieši uz ziemeļiem, uz Polārzvaigzni, tātad bija nostājusies uz ģeogrāfiskā meridiāna (līdz tam jūras braucēji aizvien bija atzīmējuši tikai kompasa magnētadatas novirzi uz austrumiem). Nākamajās dienās magnētadatas ziemeļu gals aizvien vairāk novirzījās uz rietumiem. Tā bija pavisam neizprotama parādība, un Kolumbs vairākas dienas glabāja šo noslēpumu, lai neuztrauktu kuģa apkalpi. Drīz tomēr arī stūres vīri ievēroja, ka ar kompasu no​ticis kaut kas nelabs. Drīz vien visa kuģa apkalpe uzzināja, ka galvenais navigācijas instruments vairs nepakļaujas dabas likumiem. Sākās kurnēšana: zaudējuši iespēju noteikt pareizo virzienu, jūras braucēji esot apmaldījušies bezgalīgajā okeānā, bet admirālis satrauktajiem ļaudīm iegalvoja, ka kuģi iebraukuši jaunā pasaulē, kur mai​noties dabas likumi un kur pārvietojoties pati Polār​zvaigzne. Lielas bažas izraisīja ari cita neizprotama dabas parādība. Sākot ar 16. septembri, kuģa ļaudis ievēroja okeānā ļoti daudz zaļas zāles. Tās izskats, likās, liecināja, ka tā nesen atrauta no klintīm un atnesta no sauszemes rietumos. Tāpēc visi nodomāja, ka kuģi nonākuši kādas salas tuvumā. Tomēr, mērījot jūras dziļumu, lote nekad nesasniedza okeāna dibenu..


Tā bija milzīgā Sargasu jūra Atlantijas okeāna rietumu daļā pie saulgriežu loka. Šo pasaulē vienīgo jūru, kurai nav krastu, vairāku miljonu kvadrātkilometru lielā platībā klāj peldošas aļģes. Kolumba flote trīs nedējas burāja uz rietumiem pa šīm dīvainajām «jūras pļavām», un jūrnieki bažījās, vai tikai kuģi neiestrēgšot zaļajos pinekļos un vai tad viņus neievilkšot dzelmē teiksmainie jūras bries​moņi. Dažu dienu, vējam pierimstot, buras šļaugani nokārās lejup no rājām, un karavelas tik tikko slīdēja uz priekšu. Stindzinošajā klusumā varēja saklausīt, kā pret kuģa boītu švīkst ūdenszāļu ceri. Tomēr jūrnieki drīz vien pārliecinājās, ka tās nemaz nekavē kuģu gaitu. Burāšana vienmērīgajā pasātā bez kādas izklaidēšanās un pārmaiņām kā smags slogs nomāca jūrniekus. Trula apātija mijās ar sasprindzinātām gaidām un bailēm, raugoties bezgalīgajā jūras klaidā, kur tikai re​tumis parādījās kāds vētras putns, fregates putns vai kaija. Pēc kāda laika spēcīgais ziemeļaustrumu pasāts pierima un iegriezās mainīga virziena vējš, kas ļoti iepriecināja jūras braucējus. Jūra vēja brāzienos sabangojās, reizēm uznāca lietusgāzes, un viņiem darba netrūka. Šis pretvējš Kolumbam bijis ļoti pa prātam, tāpēc ka ļaudis bažījušies un sprieduši, ka šajās jūrās nemaz ne​pūšot vēji, kas ļautu atgriezties Spānijā. Dzimtene jau slēpās kaut kur neiedomājami tālu tālu aiz apvāršņa, kļuvusi pavisam nereāla. Tagad visu prā​tus valdzinaja zeme — vai nu tālais kontinents, vai

Kristofora Kolumba karavelas okeānā. kāda no teiksmu apvītajām okeāna salām — vienalga, kaut tikai tā būtu zeme. Vīri alkatīgām acīm vēroja visas tās pazīmes, kas it kā liecināja par sauszemes tuvumu, un ik mirkli gaidīja iznirstam pie apvāršņa teiksmu un leģendu apvītās zemes. Ziemeļos parādījās liels mākonis — droša tuvas zemes pazīme,-—lasāms dienasgrāmatā līdzās daudzajiem norādījumiem uz sauszemes putniem, kas lidojuši uz rietumiem, zaļās zāles puduriem ūdenī un noķertajiem krabjiem. Tomēr zeme nerādījās, kaut arī dažu labu reizi no masta gala atskanēja līksmi saucieni «Zeme!» Taču ik reizi jūrnieki pārliecinājās, ka viņus pievīlušas tālas mākoņu grēdas. Tā kādu vakaru uz «Pintas» pēkšņi atskanēja saucieni, ka parādījies tāls krasts. Jūrnieki, sakāpuši mastos un vantīs, rietošās saules staros patiešām ieraudzīja tālu okeānā tumšu zemes strēli. Kolumbs nometās ceļos un pateicās dievam, pēc tam pavēlēja visiem matrožiem nodziedāt slavas dziesmu svētajai jaunavai Marijai un tad doties salas virzienā. Tomēr sala nemaz neeksistēja — jūras braucējus bija pievīlusi mākoņu grēda pie apvāršņa rieta pusē. Ļaužu sirdīs auga bailes un nemiers. Vēl nekad viņi nebija tik ilgi šķirti no zemes. Nekādu pārmaiņu, nekādas nodarbības, atskaitot sardzi. Tikai reizēm viņi pa- zvejoja zivis vai izpeldējās mierīgajā, siltajā okeānā. Uz kuģiem jau sen vairs neskanēja dziesmas un klājs nerībēja zem dejotāju smagajiem soļiem. Apnicībā un garlaicībā auga rūgtums un naids gan citam pret citu, gan pret admirāli — šo fanātisko svešzemnieku.


Augām naktīm viņš kā sastindzis stāvēja kuģa priekšgalā, degošām acīm vērdamies uz rietumiem, klausīdamies, vai kaut kur priekšā uz rifiem jau nekrāc plīstošās bangas, lūkodams saskatīt, vai zvaigžņu gaismā pie apvāršņa neiezīmējas tumšs krasts. Ne velti Kolumbs atzīmējis dienasgrāmatā, ka viņš radinoties iztikt naktīs bez miega. Jūras vīri baidījās no komandiera, kas līdzīgi rēgam klaiņāja pa kuģi dienu un nakti. Kur gan viņus ved šis nolādētais dženovietis, ko viņš redz tur tālē aiz apvāršņa? Jāgriežas atpakaļ uz dzim​teni, kamēr vēl nav par vēlu, kamēr vēl pietiek sausiņu un dzeramā ūdens. Par apkalpes noskaņojumu Kolumba dienasgrāmatas pārstāstījumā lasāms: «Ļaudis tagad jau vairs nevarēja ciest un žēlojās par ilgo braucienu. Taču admirālis visiem spēkiem uzmundrināja viņus, kā vien prazdams, iedvesdams viņos cerības gūt nākotnē lielu labumu.» Kolumbs dedzīgiem vārdiem uzbūra nogurušajiem jūrniekiem valdzinošas tālo zemju ainas, ko savukārt bija smēlies no Marko Polo stāstiem. Veltīgi esot žēloties, jo viņi jau esot tikpat kā Indijā un viņiem jāturpinot ceļš tikām, kamēr Indija ar dieva palīgu tikšot atrasta. Šādi ieraksti liecina par nogurušās apkalpes kurnēšanu garajā ceļā. Taču admirālim aizvien izdevās nomierināt un pierunāt satrauktos ļaudis. Par dumpja draudiem uz Kolumba kuģiem stāsta dažādas leģendas. Laskasass, kas visai simpatizējis Kolumbam, raksta, ka dumpīgie kuģinieki aizvien biežāk sprieduši, kā atgriezties Kastīlijā. Viņi teikuši, ka būtu neprāts un pašnāvība riskēt ar savu dzīvību, lai sekotu kāda svešzemnieka neprātīgām iedomām, kurš gatavs iet nāvē, lai tikai tiktu par lielu kungu. Viņš esot apmānījis kuģa ļaudis, tāpēc vajagot šo dženovieti pārsviest pār bortu, bet mājās teikt, ka viņš pats iegāzies jūrā. Un tā viņi esot runājuši visu dienu un nakti; un visur piedalījušies Pinsoni, kapteiņi un visu kuģu ļaužu vecākie, jo visi pārējie jūrnieki bijuši no Palosas un Mogeras, savām dzimtajām vietām. Laskasass uzsver, ka admirālis, nomanīdams apkalpes noskaņojumu, esot bijis savaldīgs un vīrišķīgs, pa​licis negrozāms savos lēmumos. Arī lielā jūras braucēja dēls Ernando, kas tēva biogrāfijā nav skopojies ar leģendām, stāsta, ka kuģa ļaudis sazvērējušies kādu nakti, kad admirālis atkal būšot noreibis no zvaigžņu gaismas, iesviest viņu jūrā. Taču admirālis pats savās piezīmēs par dumpi nav ziņojis ne pušplēsta vārda. Ja uz kuģa būtu izcēlies dumpis, admirālis nebūt nekavētos parādīt nopelnus tā apspie​šanā, lai cildinātu savu nesalaužamo gribu. Tomēr viņa dienasgrāmatā ir pieminēta tikai pārejoša nepacietība, kurnēšana, nemiers, mazdūšība, nomāktība un pretestība, nevis nekārtības vai dumpis un draudi ar ieročiem. Turklāt «Santa Marija» taču neatradās okeānā viena pati, turpat līdzās burāja abas pārējās karavelas ar valdniekam uzticīgu apkalpi. Ir ziņas, ka oktobra sākumā matroži un virsnieki aizvien neatlaidīgāk prasījuši mainīt kursu, jo Kolumbs bija pavēlējis visu laiku būrāt tieši uz rietumiem. Beidzot arī viņš sāka šaubīties: 700 ligas — attālums līdz Sipangas salai jau bija aiz muguras, taču zeme vēl jo​projām nerādījās. 7. oktobrī Kolumbs beidzot mainīja kursu un devās uz dienvidrietumiem. Pār kuģi no ziemeļiem uz dienvidrietumiem bija pārlidojuši milzīgi putnu bari, un varēja domāt, ka tie dodas pārnakšņot uz sauszemi vai arī bēg no ziemeļu zemēm, glābdamies no tuvās bargās ziemas. Tā bija laba zīme, kas iedvesa jaunas cerības. Pasāts sāka pūst aizvien spēcīgāk, jūra sabangojās vētras brāzmās, un karavelas pilnās burās lidoja pretim nezināmajai zemei. Par tās tuvumu nu jau liecināja daudzas pazīmes: gājputnu bari, kas pilnmēness naktīs traucās pāri kuģiem, zaļi meldri un niedres, koku zari


Okeāna jūru admirālis Kofcmbs uz kuģa (pēo senas gravīras). ar zaļām lapām un svaigiem ziediem, mežrožu zars ar augļiem un cilvēka roku apdarināts dēlis — visas šīs pazīmes nomierināja kuģa ļaudis. Ceturtdien, 11. oktobrī, drīz pēc saules rieta un vakara lūgšanas admirālis uzrunāja matrožus uz visām kara- velām. Viņš slavēja dievu par viņa žēlsirdību, ko viņš parādījis visā šajā ceļojumā, dāvinādams tik rāmu jūru, tik mērenus ceļa vējus, tik brīnišķīgu laiku un pasargājis no niknām vētrām un briesmām. Admirālis aicināja visus šonakt sardzes laikā būt vēl modrākiem nekā līdz šim, jo kuru katru mirkli varot parādīties zeme. Kurš pirmais to ieraudzīšot, tas piedevām valdnieku apsolītajai balvai saņemšot vēl zīda kamzoli. Spānijas katoliskie karaļi Fernando un Isabella bija apsolījuši maksāt šim laimīgajam ik gadus līdz pat nāvei pensiju — desmit tūkstošus maravedi (26,5 zelta dukāti — mara- vedi bija sīka naudas vienība). Tonakt uz kuģiem neviens nedevās pie miera. Vīri uzmanīgi raudzījās aklajā tumsā, kur pie apvāršņa jau sen bija nodzisušās rieta ugunis, bet mēness vēl nebija uzlēcis. Admirālis un vēl kāds matrozis abi gandrīz vienā laikā — ap pulksten desmitiem vakarā ieraudzīja jūrā gaismu, bet tā bijusi tik vāja, ka Kolumbs aicinājis ari karaļa kontrolieri un citus virsniekus cieši pavērot tumsā slīgstošo jūras tāli. Un tiešām — pēc tam kad ekspedīcijas vadītājs bija pateicis par gaismu, viņi sākuši lūkoties un saskatījuši kaut ko līdzīgu vaska sveces uguntiņai, kas gan cēlusies uz augšu, gan slīdējusi uz leju. Varbūt satrauktā fantāzija un sasprindzinātie jutekļi tai brīdī uzbūra admirālim gaismas vīziju, varbūt tropu jūrā ieplaiksnījās sīko dzīvnieciņu blāvā gaisma, var​būt viņš bija ieraudzījis lukturi uz «Pintas», kas burāja pa priekšu, — kas to lai zina? Zeme tā nevarēja būt. Kolumbs arī pats par to šaubījās un nepavēlēja dot ne​kādu signālu. Pagāja vēl četras stundas. Kuģi, cits citu apdzīdami, joprojām traucās pa bangojošo okeānu, ko tagad jau sudraboja uzlēkušais mēness. Tikai tad beidzot spānieši ieraudzīja tālos krastus. Karavela «Pinta»


bija āt​rāka un burāja pa priekšu admirālim, un tā arī atrada zemi. Tas notika 1492. gada 12. oktobrī pulksten divos naktī. Matrozis Rodrigo de Triana pamanīja mēness gaismā iemirdzamies baltu, smilšainu zemes ragu un iekliedzās: «Zeme! Zeme!» Kapteinis pavēlēja izšaut ar lielgabalu, signalizēdams par atklājumu, un samazināja gaitu. Kolumbs, piesteidzies ar «Santa Mariju», uzsauca Martinam Pinsonam, ka par šo atklājumu kapteinim pienākoties pieci tūk​stoši maravedi. Vēlāk Rodrigo de Triana pieprasīja apsolīto atalgojumu, tomēr nekad to nesaņēma — ne zīda kamzoli, ne pensiju. Kolumbs apgalvoja, ka viņš pats jau vakarā esot pamanījis krastā uguni, kaut gan karavelas tai brīdī atradās no smilšainās zemes strēles vismaz piecdesmit līdz sešdesmit jūdžu attālumā, un izkaulēja no karaJa šo pensiju sev. To viņam līdz pat nāvei kārtīgi izmaksāja Seviljas lopkautuvju īpašnieki. Kolumbs nespēja dalīties slavā ar kādu no saviem ceļabiedriem, viņam par katru cenu visur vajadzēja būt pirmajam, pirmajam ieraudzīt pat gaismu svešās zemes krastos. Šis nožēlojamais atgadījums ar pensiju liecināja tiklab par Amerikas atklājēja neapvaldīto godkārību, kā arī par mantkāri un augstsirdības trū​kumu. Kolumbs šajā naktī taču kļuva par jaunatklāto zemju vicekarali ar milzu ienākumiem, turpretim nabadzīgajam matrozim šī pensija būtu vesela bagātība. Arī brāji Pinsoni jutās apvainoti par šādu netaisnību. Dziļi aizvainotais matrozis vēlāk pametis dzimteni, pārcēlies uz Āfriku un pārgājis pat musulmaņu ticībā. Uz kuģiem tūliņ ierēvēja visas buras, un spānieši līdz rīta svīdumam dreifēja okeānā, baidīdamies uzskriet uz sēkļiem vai koraUu rifiem. Kuģinieki priecīgā satraukumā uzposās — skuva bārdu un tīrīja apģērbu. Kristofors Kolumbs pēc trīsdesmit piecu dienu garā brauciena pāri okeānam galu galā bija aizvedis viņus uz Lielā hana zemi. Kas gan viņus gaida tur, svešajā krastā? Visi cerēja, ka pirmajos saules staros sārtās liesmās iedegsies ar zelta dakstiņiem segtie jumti. Dārzos kuplos kanēļa un piparu koki, kas dod pasakaini dārgās garšvielas. No tumsas iznirs krāšņas marmora pilis, osta ar dārgām precēm piekrautiem kuģiem, ko tur enkuri zelta un sudraba ķēdēs, un piekraste, pa kuru gausā gaitā soļos ziloņi, apklāti ar zelta un zīda segām, nesdami uz muguras no smalka zelta plāksnēm kaldinātus tornlšus. Te visiem pietiks zelta, visi kļūs bagāti. Vīriem šķita, ka no krasta plūst spēcīgā garšvielu smarža, jaukdamās ar sāļo jūras vēju. Šoreiz tas nebija māns, priekša tumsā patiešām gulēja zeme — tomēr tā nebija ne Indija, ne Kataja, ne Sipanga, tā bija tikai viena no nelielajām saliņām Bahamas salu arhipelagā.


BAHAMAS ARHIPELAGA SALĀS UN KUBĀ Eiropiešu pirmie soļi uz Amerikas zemes. — Kailie salinieki un «debesu sūlņi». — Indija un «indiāņi». — «Cik viegli būs likt viņiem strādāt mūsu labā!» — 1492. gada 28. oktobris — Kubas atklāšanas diena. — Skaistākā zeme pasaulē. — Delegācija pie Lielā hana. — Uz zelta zemi Babeku. — «Pin- tas» pazušana. — Gar Orjentes ziemeļu krastiem uz austrumiem. — Haiti. 1492. gada 12. oktobra rītausmā spāniešu'skatienam pavērās zemi, smilšaini krasti ar zaļu koku cekuliem un krūmu biezokņiem. Matroži uzvilka buras, un kuģi, apbraukuši salas dienvidu galam, piestāja rietumu krasta aizvējā. Bahamas arhipelagā ir tūkstošiem salu, saliņu un rifu, un tagad, pēc vairāk nekā četriem gadsimtiem, neviens nevar pilnīgi precīzi pateikt, kuru no tām Ko​lumbs atklājis pirmo. Salas pirmiedzīvotāji indiāņi to saukuši par Gvanahani (domājams, ka tā ir Votlinga sala). Aiz svešādiem kokiem spīdēja rāma ezera spogulis, bet nekur nebija redzamas marmora pilis ar zelta jum​tiem, nebija ne ostas, ne ziloņu, ne kuģu. Biezoknī slap-

Jaunās Pasaules krastos (pēc senas gravīras). stījās kaili, izbijušies cilvēki, vērodami no jūras izni- rušos dīvainos briesmoņus ar lielajiem, baltajiem spār​niem. Kolumbs ietērpās spožās bruņās, uzmeta tām pāri tumšsarkanu mantiju — Kastīlijas admirāļa parādes tērpu un kopā ar virsniekiem, karaja notāru un kontrolieri laivā devās uz krastu. Admirāļa barkasam sekoja laivas ar abu pārējo kuģu kapteiņiem un virsniekiem, kas bija apbruņojušies zobeniem, šķēpiem, arbale- tēm — lieliem lokiem, arkebūzēm un musketēm — tā laika šautenēm. Turēdams rokās plīvojošu Kastīlijas karogu, Kristofors Kolumbs izkāpa krastā. Visi, pateikdamies dievam tam kungam, nokrita ceļos, apkampdami zemi ar asarām acīm, priecādamies, ka viņiem parādīta bezgalīga žēlastība un dievs ļāvis sasniegt salu. Tad admirālis piecēlās un deva šai salai Sansalvadora — Svētā Pes​tītāja vārdu, kā atzīmēts dienasgrāmatā. Grūti iedomāties cildenāku mirkli jebkura cilvēka mūžā — izkāpt pirmajam svešas pasaules krastā, bet vēl grūtāk iedomāties, kādu asiņainu, traģisku lappusi cilvēces vēsturē pavēra šis grandiozais atklājums. Augstu pacēlis karogu, admirālis uzaicināja notāru un kontrolieri apliecināt, ka viņš, dons Kristofors Kolumbs, karaļa un karalienes vārdā pasludina šo salu par Spānijas īpašumu, un iecirta ar zobenu zīmes kokos, kā lajos laikos bija pieņemts, izkāpjot krastā pagānu zemē. Notārs tūdaļ par to uzrakstīja attiecīgu aktu. Drīz vien krastā sapulcējās liels bars salinieku. Ziņkārība lika viņiem aizmirst nesenās bailes


rītausmā, kad no jūras iznira peldošas birzis ar augstiem kokiem, ko sedza baltas un krāsainas lapas, un kad no šiem neredzētajiem briesmoņiem atīrās vairākas lielas laivas. Tajās atrādās neparasti ļaudis, pēc salinieku domām, debesu sūtņi, tērpti spožā, cietā audumā — bruņās, kas spulgoja saules staros. Svešinieku bālās sejas šķita izrotātas ar baltu, rūsganu vai melnu kokvilnu — daudzi jūras braucēji audzēja bārdas, ko sarkanādainie salinieki — indiāņi nepazina. Izbrīnu viņos radīja viss — gan krāšņo spalvu cekuli pie bruņucepurēm, gan karogi, kas šķita lielu putnu spārni, gan spožās, asās nūjas — zobeni pie svešinieku sāniem. Kailie dabas bērni bikli tuvojās svešajiem ļaudīm, nesdami tiem dāvanas un pūlēdamies izprast atbraucēju valodu un žestus. Par šo pirmo sastapšanos ar svešās zemes ļaudīm admirālis ierakstījis dienasgrāmatā: «Tā kā viņi pret mums izturējās draudzīgi un es apzinājos, ka labāk pievērst viņus mūsu svētajai ticībai ar mīlestību, nevis ar varmācību, tad devu viņiem sarkanas cepurītes un stikla krelles, ko kar ap kaklu, un daudz citu mazvērtīgu mantu, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Un viņi tik labi izturējās pret mums, ka tas likās tīrais brīnums. Viņi peldus devās pie laivam, kur mēs atradāmies, un nesa mums papagaiļus un kokvilnas dzijas šķeteres, un iesmus, un daudz citu mantu un apmainīja visu to pret citiem priekšmetiem, ko mēs viņiem devām, kā, piemēram, pret mazām stikla krellītēm un zvārgulīšiem. Un viņi ļoti labprāt atdeva visu, kas vien viņiem bija. Bet man likās, ka šie ļaudis ir ārkārtīgi nabadzīgi un

Dievkalpojums krastā (pēc senas gravīras). dzīvo lielā trūkumā. Viņi staigā kaili kā no mātes miesām nākuši… Visi, ko man nācās redzēt, bija jauni ļaudis: starp viņiem nebija neviena, kas būtu vecāks par trīsdesmit gadiem, visi viņi izskatās ļoti labi: viņu ķermeņi ir lunkani un skaisti, un sejas tīkamas; bet mati viņiem rupji, līdzīgi zirgu krēpēm, un apcirpti mazliet augstāk par uzacīm, izņemot dažas šķipsnas, ko viņi nēsā atmestas atpakaļ, ataudzējot tās ļoti garas, un nekad neapcērp.» Viņu ādas krāsa Kolumbam atgādināja Kanāriju salu arhipelaga iezemiešus gvančus: viņi nebija ne melni, ne balti, ne visai tumši, ar melnu vai sarkanu krāsu izkrāsojuši ķermeni -vai arī tikai seju; Viņi nenēsāja un nepazina dzelzs ieročus: kad spānieši viņiem parādīja zobenus, viņi satvēra asmeņus un aiz nezināšanas sa​grieza pirkstus. Nākamajā rītā ap karavelām jūrā pulcējās indiāņu vienkoči — kanoe, izdobti no vesela koka stumbra. Laivās varēja sakāpt četrdesmit līdz piecdesmit cilvēku, bet bija arī mazi vienkoči ar vienu airētāju. Salinieki ļoti veikli īrās ar maizes lizei līdzīgiem airiem. Admirālis devās apskatīt tuvāk jaunatklāto salu. Tā bija liela, līdzena, bez kalniem, vietām apaugusi ar bieziem mežiem, kur kokos lidinājās daudzkrāsaini pa​pagaiļi. Spānieši laivās apbraukāja salas piekrasti, kur atrada vairākus ciematus, kuru iemītnieki sauca: «Nā​ciet, skatieties, tie ir debesu sūtņi, nesiet viņiem ēdamo un dzeramo!» Vai šie labsirdīgie, viesmīlīgie ļaudis varēja noģist, ka šie debesu sūtņi jau pēc dažiem gadiem medīs viņus visā arhipelagā kā meža zvērus un veselām kuģu kravām vedīs uz spāniešu kolonijām, liks viņiem nirt jūrā pēc pērlēm un vergot zelta un vara raktuvēs, kur nelaimīgie ļaudis drīz vien apmirs?


1520. gadā spānieši Ba- hamas arhipelagā vairs neatrada neviena indiāņa. Salas bija tukšas, pamestas, izmirušas. Neviens vairs neva​rēja pateikt, kur īsti pirmoreiz izkāpis krastā Amerikas atklājējs. Indiāņi, vēl nenojauzdami nekā ļauna, kā šeit, tā arī daudzās citās salās izturējās pret svešiniekiem ar dziļu cieņu, apbrīnu un dievināšanu. Senas teikas, kas bija izplatītas visās indiāņu ciltīs no Antiļu salām līdz pat Meksikai un Peru, vēstīja, ka no austrumiem nākšot dievišķīgas būtnes, saules dēli, kas atnesīšot laimi un līksmību. Naivajiem dabas bērniem šķila, ka senā teiksma pārvērtusies īstenībā, dievu dēli nokāpuši no debesīm un atpeldējuši pāri ūdeņiem saules kuģos. «Un viņi pateicās dievam, krita pie zemes, pacēla rokas pret debesīm un lūdza mūs, lai mēs nākot viņu zemē,» rak​stīts dienasgrāmatā. Taču visvairāk Kolumbu interesēja zelts: «Es biju uzmanīgs pret viņiem un neatlaidīgi lūkoju izzināt, vai šiem ļaudīm ir zelts. Es redzēju dažiem zelta gabaliņus, kas iesprausti degunā izdurtos caurumiņos. Un, izskaidrodamies ar zīmēm, izdibināju, ka, kuģojot uz dienvidiem, tais apvidos es sastapšot kādu karali, kam esot lieli zelta trauki, un šim karalim esot ļoti daudz zelta.» Zeltam indiāņu dzīvē nebija nekādās reālas vērtības, un viņi, acīm redzot, turēja šo metālu par apburtu, jo tas laika gaitā nemaz nepārvērtās, un tāpēc salinieki valkāja zelta piekariņus pie deguna,_ lūpām un ausīm, lai zelts aizgainītu ļaunos garus. Indiāņi bez kādas nožēlas apmainīja to pret vasādiem nieciņiem, pat pret stikla lauskām un sadauzītu māla podu gabaliem. Turpretim spānieši alkatīgi grāba ikvienu zelta gabaliņu, ielūkojās pat nabadzīgajās būdiņās boijo, taču zelta bija maz. Cik varēja noprast, zelts uz šejieni bija atceļojis no tālienes, kur to iegūstot kādā lielā salā. Admirālis tāpēc nolēma doties drīz projām uz dienvidrietumiem. Pie šiem nabadzīgajiem ļaudīm kavēties nebija nekādas vajadzības. Viņu interesēja arī garšvielas, taču ne Sansalvadora salā, ne tuvējās kaimiņu salās tās nebija atrodamas. Salinieki stāstīja, ka tālāk dienvidos esot citas salas, to skaitā kāda liela zeme Kuba, kur esot daudz dzeltenā metāla. Kolumba ģeogrāfiskie priekšstati vēl arvien bija tikpat juceklīgi kā ceļojuma sākumā. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņa karavelas nonākušas Indijā, tas ir, Austrumāzijā, ka tepat tuvumā ir Sipanga (Japāna) un Ķīna — Lielā hana valsts. Tāpēc viņš nosauca saliniekus par «indiāņiem» (indios) — Indijas iedzīvotājiem. Sis nosaukums kā īpatnējs piemineklis Kolumba kļūdai saglabājies vēl šobaltdien. Salas Kārību jūrā vēlāk iedēvēja par Vestindijas jeb Rietumindijas salām, bet īsto Indiju — par Ostindiju jeb Austrumindiju. Sagūstījis dažus indiāņus, lai tie rādītu kuģiem ceļu, Kolumbs burāja tālāk uz dienvidiem pa Bahamas ar- hipelagu. Nevar noliegt viņa novērošanas spējas, kas izpaudās dabas aprakstos: «Šeit daudz ezeru, un apkārt tiem brīnišķīgas birzis. Tāpat kā visas citas salas, arī šī sala visa ir zaļa, un zāle šeit tāda kā Andalūzijā aprīlī, un mežos dzied putni, un cilvēks, šeit nokļuvis, vairs nevēlas doties projām no šīm vietām. Aptumšodami sauli, šeit lido papagaiļu bari, un bez tam brīnum daudz citu visdažā​dāko putnu, kas pavisam atšķiras no mūsējiem … ' … Zivis šeit tik ļoti atšķiras no mūsējām, ka liekas tīrais brīnums. Dažas ir līdzīgas gaiļiem maigās krāsās — gan zilas, gan dzeltenas, gan sarkanas un vēl citādos toņos; citas turpretim ir pavisam raibas … Uz sauszemes neesmu redzējis nekādus radījumus, ja neskaita papagaiļus un ķirzakas. Kuģa zēns man sacīja, ka viņš esot redzējis lielu čūsku. Ne aitas, ne kazas, ne citus dzīvniekus es neesmu redzējis …» Kādā saliņā spānieši ar pīķiem nodūra kādas septi​ņas pēdas garu čūsku, kam bijušas ķepiņas. Tā bija igu- āna — liela ķirzaka, kuras gaļu salinieki vērtējuši kā lielisku delikatesi. Salinieki, ieraudzījuši kuģus, sākumā gandrīz aizvien panikā bēga projām no savām nabadzīgajām būdām. Tad spānieši sagūstīja kādu no bēgļiem, apdāvināja viņu ar dažādiem nieciņiem, pacienāja ar vīnu vai sī​rupu un palaida, lai viņš aiznes saviem ciltsbrāļiem vēsti par labsirdīgajiem svešzemniekiem. Redzot biklos, miermīlīgos saliniekus, kam nebija citu ieroču kā vien īsi koka šķēpi ar kaula vai zivju asaku uzgali, kareivīgais un dievbijīgais katolis nosprieda, cik viegli būšot šos ļaudis atgriezt un likt viņiem strādāt spāniešu labā, tas ir, kristīt saliniekus un padarīt viņus par vergiem. Kolumba attieksme


pret indiāņiem jau no paša sākuma bija divkosīga un nodevīga: viņš slavēja to tikumus, labsirdību un skaistumu un turklāt uzskatīja tos par savu un Spānijas valdnieku īpašumu. Taču kailie, nabadzīgie salinieki nepavisam neatbilda tām ilūzijām, ko loloja Kolumbs, izlasījis brīnišķīgos stāstus Marko Polo un Mandevila grāmatās. Marko Polo taču nekur nebija pieminējis nabadzīgas salas, kur ļaudis staigā gluži kaili zem krāšņiem, ziedošiem ko​kiem un krūmiem. Kolumbs jūsmoja kā dzejnieks par jaunatklāto zemi, kas likās tik krāšņa kā paradīze, bet lajā pašā laikā uz​lūkoja šo nabadzīgo paradīzi kā tirgotājs, lauzīdams galvu, kā iegūt no tās kādu labumu. Kolumbs atklāja vēl vairākas nelielas salas un ikvienu pasludināja par Spānijas īpašumu, nosaucot tās svētās jaunavas Marijas un Kastīlijas valdnieku vārdā. Taču tās ne ar ko sevišķu neatšķīrās no Sansalvado- ras — tās bija tādas pašas zemas smilšu strēles, tropu mežu apaugušas, miermīlīgu ļaužu apdzīvotas. «Šīs salas ir ļoti zaļas un auglīgas, gaiss šeit patīkams .. .Gribu turpināt ceļu un apbraukāt šīs zemes, un izkāpt daudzās salās, lai atrastu zeltu. Un, tā kā gūstekņi ar zīmēm paskaidroja, ka tur nēsājot zelta aproces uz rokām un kājām …, tad es esmu pārliecināts, ka ar visu varenā palīgu atradīšu zeltu tur, kur tas rodas,» raksta Ko​lumbs. Pēc divu nedēļu kuģošanas starp Bahamas arhipe- laga daudzajām sīkajām saliņām un rifiem Kolumbs 1492. gada 28. oktobrī sasniedza Kubu tās ziemeļaustrumu piekrastē (tagadējā Orjentes provincē) pie kādas ūdeņiem bagātas upes, kas plūda plašā ielejā starp skaistu kalnu grēdām. Viņš nosauca šo zemi Huana vārdā par godu princim, Spānijas troņmantniekam. Pēc prinča nāves salu pārdēvēja par Fernandīnu, taču galu galā spānieši sāka lietot vecu veco indiāņu nosau​kumu — Kuba. Sala bija patiešām brīnišķīga. Dienasgrāmatas atstās​tījumā tai veltīts daudz cildinošu vārdu. Kolumbam šķita, ka viņš nekad nav redzējis tik skaistu zemi. Visur auga brīnišķīgi, zaļi meži, un ikvienam kokam augļi un ziedi bija citādi. Visur jauki skanēja putnu dziesmas. Milzum lielā daudzumā auga pal​mas ar lielām lapām, kas nemaz neizskatījās ne pēc Gvinejas, ne pēc Kastīlijas palmām. Kolumbs nebeidza jūsmot par tropu dabas ainavām, ikviena jauna saliņa, ikviens līcis, upes grīva, krasts un kalns šķita viņam jaukāks, brīnišķīgāks par iepriekš redzēto. «… viņš raudzījās uz krāšņo tropu pasauli, kā maigs tēvs veras sava bērna dzidrajās actiņās,» jūsmīgi piezīmē vācu ģeogrāfijas vēsturnieks O. Pešels, pavisam aizmirsdams, kādu postu šis «maigais tēvs» vēlāk no​darīja jaunatklātajām zemēm. Krastus izroboja daudzi labi aizsargāti, mierīgi līči un dziļu upju grīvas. Jūra bija tik rāma, ka likās, it kā tā nekad neviļņojas; uz krasta zāle auga gandrīz pie paša ūdens, kā tas nekad nemēdz būt, kur jūra ir vēt​raina. Dzidro, zilgmaino ūdeņu miers Kolumbam likās mūžīgs: viņš vēl nebija pieredzējis šo dienvidu jūru baismīgās viesuļvētras — ciklonus, kas izrauj kokus ar saknēm un izraisa postošus plūdus, nogremdē kuģus un sa​dzen jūras ūdeņus zemienēs. Upes Kubā bija pavisam citādas nekā Āfrikā. Tur plūda varenas, duļķainas straumes, nesdamas pūstošus augus un slimību dīgļus, turpretim šeit tās bija dziļas, dzidras un tīras. Tajās netrūka pērleņu un lielu bruņu​rupuču. Pēc indiāņu žestiem Kolumbs noprata, ka šī zenie esot ļoti liela un to nevarot apbraukt ar kuģi pat divdesmit dienās. Tāpēc viņš nodomāja, ka jau pabraucis garām Sipangai un sasniedzis Āzijas piekrasti Ķīnā. Par to liecina arī ieraksti kuģa žurnālā: «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka atrodos uz kontinenta, vairāk nekā simt jūdžu vai mazliet mazākā attālumā no Zaitunas un Kvinsa- jas» (Ķīnas dienvidu pilsētām). Kuba, pēc viņa domām, būšot kāda no pussalām Manzi provincē kontinenta piekrastē. Bet kur gan pilsētas, kur tempļi ar zelta jumtiem, kur bronzas lielgabali, kur augstmaņi ar zeltu cauraustos tērpos, kur zelts un garšvielas? Spāniešu karavelas burāja gar Kubas ziemeļu krastiem, uzkavējoties līčos un upju grīvās, kur manīja in​diāņu ciematus. Tolaik Kubā dzīvoja trīs indiāņu ciltis, ko vadīja virsaiši kasiki un behiki — priesteri, dziednieki un


burvji. Divu cilšu locekļi bija klejotāji, mednieki un zvejnieki — akmenslaikmeta kultūras ļaudis — un lietoja rupjus, neapslīpētus akmens rīkus, kā arī darināja darba rīkus no koka, lielām jūras gliemežnīcām un zivju asakām. Trešā cilts — taini atradās uz augstāka attīstības līmeņa un jau nodarbojās ar primitīvu zemkopību. Tīrumus apkopa viss ciemats kopīgi. Taini audzēja kukurūzu, manioku, pupas, zemesriekstus, ķir​bjus, piparus, saldos kartupeļus, dažādus augļus un tabaku. Taču dāsnā salas daba vēl bija nabadzīga salīdzinājumā ar mūsu dienām — te vēl nekuploja bezgalīgie cukurniedru biezokņi, lielākā Antiļu salu bagātība, un banānu plantācijas, nebija kafijas koku un kokos- palmu biržu. Ar zveju un medībām nodarbojās vīrieši, bet sievietes lielāko tiesu strādāja uz lauka. Taini prata darināt māla traukus un kokgriezumus, taisīja darba rīkus no lielām gliemežnīcām, pina murdus un tīklus, auda audumus no kokvilnas vai seibas koka šķiedrām, cēla niedru vai bambusa būdas. Spānieši tur atrada māla statuetes un sieviešu figūras, kā arī daudz masku, smalkus tīklus, āķus un citus zvejas rīkus. Būdās mitinājās arī suņi, kas neprata riet, un nesen pieradināti savvaļas putni, bet nekur nemanīja nekādus mājdzīvniekus. Par salas iedzīvotājiem, ļoti viesmīlīgiem, labsirdīgiem dabas bērniem, Kolumbs rakstīja: «Šie ļaudis ir padevīgi un bikli. Kā jau teicu, viņi ir kaili, bez ieročiem un bez likuma. Šīs zemes ir ļoti bagātas. Šeit aug ļoti daudz mames (batātes — saldie kartupeļi) — burkāniem līdzīgi augļi ar kastaņu garšu, ir pupas, kas stipri atšķiras no Kastīlijā augošajām, kā arī daudz kokvilnas. Tomēr kokvilnu šeit nesēj. Tā aug savvaļā klajumos uz gariem stublājiem. Es domāju, ka savākt kokvilnu var visu gadu … Šeit ir tāds daudzums dažādu augļu, ka nav iespējams tos aprakstīt. Un no visa tā var gūt labumu … Šeit audzē ahi (jamsu) — augu ar tādiem bumbuļiem kā bumbieri. Ahi sagatavo kā maizi: saknes samaļ, pēc tam iejauc miltus un mīklu izcep.» Pēc ražas novākšanas šo augu lakstus iestādot citā vietā, un tad izaugot četri vai pieci bumbuļi cilvēka kājas resnumā. Tajos laikos četras piektdaļas no visas Kubas klāja biezi, krāšņi tropu meži un visu šo zemi varēja pārstai​gāt palmu ēnā. Mežos lidinājās milzīgi ziediem līdzīgi tauriņi un skraidelēja visās varavīksnes krāsās ziboši kukaiņi, kas bija tikpat krāšņi kā neskaitāmie tvanīgi smaržojošie ziedi, starp kuriem jo sevišķi izcēlās orhidejas. Bez mi​tas sirsināja circeņi un cikādes. Hibaras upes grīvā Kolumbs pavēlēja izmest enkurus un palika te divpadsmit dienas. Indiāņi, redzēdami, ka baltie svešinieki nedara viņiem nekā ļauna, laivās sabrauca ap kuģiem, un drīz vien sākās rosīga maiņas tirdzniecība. Vēlēdamies izdabāt svešzemniekam, kas neatlaidīgi izprašņāja indiāņus, kur salā atrodams zelts, viņi apgalvoja, ka daudz šī metāla esot Kubas vidienē Kuba- nakanā. Kolumbs iedomājās, ka tā esot Marko Polo daudzinātā hana Kubilaja galvaspilsēta, un nosūtīja uz turieni vēstnešus — tulku Luisu de Toresu, kas prata arābu un ebreju valodu, un vēl kādu otru pieredzējušu jūras braucēju, kas agrāk Gvinejā bija apmeklējis nēģeru cilšu virsaišus. Sūtņiem deva līdzi Spānijas valdnieku vēstījumu un dāvanas Lielajam hanam, kā ari dažādus stikla nieciņus un drānas, lai pa ceļam spānieši varētu iemainīt pārtiku. Viņus pavadīja divi in​diāņi. Vai var atrast vēl dziļākas ironijas paraugu! Lielais jūras braucējs meklēja Kubā ceļus uz pilsētu, kas atradās pavisam otrā zemeslodes malā, ceļus pie mongoļu valdnieka, kura dinastija jau vairāk nekā simt gadu bija gāzta no troņa un pat izdzīta no Ķīnas. Tur, kur tagad atrodas Olginas pilsēta, vēstneši atrada lielu ciematu ar piecdesmit palmu lapām apjumtu būdu. Indiāņi sagaidīja svešiniekus kā debesu sūtņus, virsaitis par godu viņiem sarīkoja dzīres, indiāņi skūpstīja viņiem kājas un rokas un nesa visādas dāvanas. Spānieši bija sajūsmā par tik sirsnīgu uzņemšanu, tomēr Toress ar bažām atklāja, ka šie sarkanādainie ļaudis neviens nesaprot arābu valodu un nekur nav atro​damas bagātas pilsētas ar mūra namiem, tirgotājiem un valdniekiem.


Indiāņi mieloja svešiniekus ar kasabi — maniokas miltu maizi, ko spānieši jau bija nogaršojuši Bahamas arhipelaga saliņās, un ar ugunskura pelnos ceptiem miltainiem un smaržīgiem augļiem, ko indiāņi izraka no zemes. Tā eiropieši pirmo reizi iepazinās ar kartupe​ļiem. Sūtņi neatrada ne zeltu, ne sudrabu, ne dārgakmeņus, ne arī garšvielas. Viņi veltīgi rādīja indiāņiem gan piparus, gan krustnagliņas un kanēli — tādus augus sa​linieki savā zemē nekad nebija redzējuši. Atgriezdamies uz kuģiem liela ļaužu bara pavadībā, spānieši novēroja kaut ko dīvainu: daudzi indiāņi satina tīstokļos kāda auga sausās lapas, aizdedzināja tos no viena gala un pēc tam ar labpatiku «pēc sava paraduma dzēra dūmus». Sos lielos cigārus salinieki dē- vcija par tabako. Ik atpūtas vietā viņi esot aizdedzinājuši tādu cigāru, katrs ievilcis dūmus trīs četras reizes un laidis tos caur nāsīm. Ievērojami ļaudis — kasiki

Kolumba ce|š pie Kubas un Espanjolas krastiem (1492.—1493. g). esot dūmu dzeršanai lietojuši dobu caurulīti mazā pirkstiņa resnumā — kaobu. Caurulītes vienu galu ar diviem šķirtiem caurumiņiem viņi likuši nāsis, bet otru turējuši virs aizdedzinātas tabakas kaudzītes. Sī bija eiropiešu pirmā iepazīšanās ar tabaku. Jūrnieki, acīm redzot, arī izmēģināja tabaku, un admirālis to neaizliedza, kaut ari redzēja viņus ātri apreibstam no nepierastajiem, stiprajiem dūmiem. Viņš tikai piezīmēja, ka nesaprotot, kāds labums viņiem esot no šīm kvēlojošajām pagalēm. Spānieši nemaz nenojauta, cik ātri šīs «kvēlojošās pagales» izplatīsies visā pasaulē par spīti aizliegumiem un pat baznīcas lāstiem, kādu milzīgu peļņu tās atnesis tirgotājiem un kādu postu nodarīs cilvēku veselībai. Sagaidījuši atpakaļ sūtniecību, spānieši vairākas dienas laboja karavelas un pēc tam devās tālāk gar Kubas piekrasti uz ziemeļrietumiem, līdz sasniedza sīku saliņu un koraļļu rifu virkni, ko admirālis nosauca par «Karaļa dārziem» (tagadējais Kamagvejas arhipelags). Kolumbam šķita, ka viņš sasniedzis nabadzīgu Ķīnas novadu, un tāpēc pagriezās atpakaļ uz austrumiem. Pēc neskaidrajiem indiāņu norādījumiem un žestiem viņš cerēja tur atrast zeltu un garšvielas: «Viņš rādīja indiāņiem kanēli un piparus. Viņi pazina kā vienu, tā otru un ar zīmēm lika saprast, ka netālu no šī apgabala pa ceļam uz dienvidaustrumiem esot daudz līdzīgu augu. Viņiem admirālis parādīja ari zeltu un pērles, un sirmgalvji viņam atbildēja, ka vietā, ko saucot par Boijo, esot neizsakāmi daudz zelta; tur zelta rotas nēsājot ausīs, uz kājām, uz rokām, uz kakla, un tai pusē esot arī pērles. Viņš uzzināja ari, ka tur esot lieli kuģi un bagātas preces, un tā zeme esot dienvidaustrumos, bet vēl tālāk dzīvojot vienacaini ļaudis un ļaudis ar suņu purniem, un tie ēdot cilvēku gaļu … un tos saucot par kanibāliem … Un indiāņi juta bailes no viņiem … Viņi zaudēja valodu, baidīdamies, ka viņus apēdīs, un apgalvoja, ka kanibāli esot labi apbruņoti ļaudis.» Kolumbs nosprieda, ka indiāņi melojot un kanibāli, kas aizveduši gūstā indiāņus, droši vien esot ļaudis no Lielā hana zemēm. Citi indiāņi apgalvoja, ka bagāto zemi austrumos saucot par Babeku vai Kviseju un tur esot neskaitāmas bagātības. Cik varēja saprast no viņu žestiem, cilvēki tur savācot zeltu tieši piekrastē nakts laikā sveču gaismā,


bet pēc tam ar āmuriem izkaļot no tā zižļus. Kolumbam šķita, ka Kviseja varētu būt Kinsaja, Ķīnas slaveriā pil​sēta. Cerības no jauna spārnoja jūras braucējus, un viņi steidzās uz austrumiem. Admirālis rūpējās arī par ceļa rādītājiem un nosprieda, ka vajadzētu sagūstīt dažus indiāņus, vēlāk aizvest viņus uz Spāniju un apmācīt spāniešu valodā — tad viņi iepazītos ar Spāniju, pieņemtu spāniešu paražas un ticību un atgriezušies kļūtu par tulkiem un kristīgās ticības izplatītājiem. Kolumbs slavēja indiāņus kā visai miermīlīgus ļaudis, kuri nezinot, kas ir ļaunums, slepkavības un zādzības, nenēsājot ieročus un esot tik bikli, ka jebkurš no spāniešiem varot piespiest bēgt simtiem indiāņu. 12. novembrī Kolumba karavelas devās meklēt noslēpumaino zelta zemi. Spānieši aizveda sev līdzi uz «Santa Marijas» vairākus saliniekus, kas, ziņkārības dzīti, bija uzkāpuši uz kuģa, — sešus vīriešus, septi​ņas sievietes un trīs bērnus. Sagūstījis sievietes un bērnus, Kolumbs piezīmē: «Es rīkojos tā, zinādams, ka indiāņi Spānijā jutīsies la​ bāk, ja viņiem būs līdzi sievietes no savas zemes… Indiāņi labprātāk izpildīs to, ko no viņiem prasīs, un bez tam šīs sievietes ātri iemācīs spāniešiem savu valodu, kas ir viena visās Indijas salās.» Priesteri, iemācījušies indiāņu valodu, viegli varēšot sludināt kristīgo ticību: «Es lūdzu dievu, lai jūsu augstības pieliktu pūles un uzņemtu baznīcas klēpī tik lielas tautas un piegrieztu tās mūsu ticībai, kā arī iznīcinātu visus, kas nevēlas pielūgt tēvu, dēlu un svēto garu.» Kad tas notikšot, Spānija iegūšot milzīgas bagā​tības, jo šajās zemēs esot milzīgi zelta krājumi. Kolumbs vairākkārt piemin smagās zelta aproces, ko valkājot indiāņi ap kaklu, rokām un kājām, dārgakmeņus un pērles, kā arī smaržīgos sveķus un garšvielas, kas došot milzīgu peļņu. Varot savākt arī daudz kok​vilnas un pārdot Lielā hana pilsētās. Viņš domāja un sapņoja tikai par zeltu, tas bija viņa lāsts, mānija un cerība. Pārāk ilgi viņš bija dzīvojis trūkumā un lūdzis no pasaules varenajiem žēlastības dāvanas un naudu savas ieceres īstenošanai. Nu bija pienācis laiks spoguļoties zelta dieva žēlastības staros. Visur viņam rēgojās spožais metāls, visu viņš iemainīja pret zeltu — gan krelles, gan spogulīšus, gan trauku lauskas, gan sarkanās cepurītes, gan mazus zvārgulīšus, ar kuriem vēlāk spānieši pārplūdināja visas Antiļu salas. Zvārgulītis vispirms ielīksmoja naivos saliniekus un pēc tam kļuva par viņu verdzības mēru — ar zvārgulīti mērīja vergu atnestā zelta daudzumu. Zelts admirālim bija vajadzīgs, lai aizbāztu mutes neticīgajiem, kas tik dedzīgi apstrīdēja viņa projektu, vajadzīgs, lai pārsteigtu un apkaunotu savus nelabvēļus un ienaidniekus. Zelts liks atzīt viņa nopelnus, ar zeltu viņš segs ekspedīcijas izdevumus, ar zeltu viņš pierādīs karalim un karalienei, ka viņi nav dāvājuši savu labvēlību necienīgam, ar zeltu viņš piepildīs karaļa kasi. Ar tādām cerībām spānieši gar tagadējās Orjentes provinces krastiem burāja uz dienvidaustrumiem. Šeit viņi piedzīvoja pirmo spēcīgo vētru visa ceļojuma laikā. Kolumbs pavēlēja abiem pārējiem kuģiem sekot flagmanim, kas devās meklēt patvērumu kādā līcī. «Pinta» kā ātrākais kuģis burāja pa priekšu krietnā attālumā, kad admirālis pēkšņi bez brīdinājuma, neizšaujot ar lielgabalu, pavēlēja mainīt kursu un doties atpakaļ, lai atliktu braucienu uz Boijo jeb Babeku nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ. Uz «Pintas», liekas, nevarēja saskatīt «Santa Marijas» signālugunis, un Martins Alonso Pinsons joprojām burāja iepriekš norunātajā virzienā uz austrumiem. Otrā rītā kļuva skaidrs, ka «Pinta» pazudusi. Tās kapteinis Pinsons jau vairākkārt bija izteicis nepatiku un neapmierinātību ar neiecietīgā, skarbā svešzemnieka rīkojumiem, ar ilgo vilcināšanos Bahamas arhipelagā un Kubas piekrastē. Tagad kapteinis, šķiet, bija nolēmis pirmais aizsteigties uz bagāto zemi. Admirālis, nosodīdams kapteiņa alkatību, piezīmē, ka viņš nošķīries nevis slikta laika dēļ, bet gan tikai savu iegribu dēļ. Viņš esot sagādājis Kolumbam arī daudz citādu rūpju un raižu. Ernando Kolumbs, lielā jūras braucēja dēls, tēva biogrāfijā šo pilnīgi iespējamo nejaušību iztēlojis kā nodevību, kā vismelnāko nepateicību. Pinsonu, šo drosmīgo, prasmīgo jūras braucēju, kas ekspedīcijas


sarīkošanai bija sagādājis vairāk līdzekļu nekā pats Kolumbs, attēlojis kā dezertieri, nepateicīgu skauģi, kurš pirmais gribējis aizsteigties uz pasakaini bagāto zelta zemi, pirmais ar zelta kravu atgriezties Spānijā un tur gut visus labumus un priekšrocības, ja Kolumbs atceļā ietu bojā. Kolumbs pēc šķietamās Pinsona dezertēšanas rīkojās pavisam neloģiski: viņš nevis steidzās pakaļ dezertierim uz zelta zemi, bet vēl gandrīz divas nedēļas burāja gar Kubas piekrasti, iegriezdamies gandrīz visos līčos. Admirālis rifiem bagātajā piekrastē, pūšot mainīgiem vējiem — brīzēm un pretvējiem, jutās visai nedrošs un nevēlējās riskēt, lai neuzskrietu sēklī. «Santa Marija» un «Ninja» gar skaistajiem Orjentes krastiem uzmanīgi virzījās tālāk uz austrumiem. Augstas kalnu grēdas ieslīga jūrā, un upes starp tām veidoja plašus, ērtus līčus, kur, pēc Kolumba vārdiem, varēja patverties visas Spānijas kuģi. Viņa vērīgā acs pamanīja kalnu nogāzēs lieliskus lietkoku mežus — milzlgas, brīnišķīgas priedes, kas varēja noderēt kuģu būvei. No tām varētu iznākt masti un klāja dēļi vislielākajiem Spānijas kuģiem. Kolumbs šeit atrada arī ozolus un upi, pie kuras bez pūlēm varēja ierīkot zāģē​tavu, ko darbinātu ūdensrats. 5. decembrī Kolumbs nonāca pie Kubas galējā austrumu punkta — Maisi raga, ko viņš nosauca par Alfas un Omegas (Gala un Sākuma) ragu, domādams, ka sasniedzis Āzijas kontinenta austrumu punktu, kur beidzoties Austrumi un sākoties Rietumi. Šeit admirālis dienvidaustrumu virzienā saskatīja jūrā kalnainu zemi un jau nākamajā dienā sasniedza jaunu, lielu salu, ko indiāņi dēvēja par Haiti, ar augstiem, krāšņu mežu apaugušiem kalniem, plašām, auglīgām ielejām un lielām upēm. Naktī salā mirdzēja daudzi ugunskuri — jaunā zeme bija biezi apdzīvota. Matroži te izzvejoja zivis, kas bija līdzīgas Spānijas zivīm, no kalniem dvesa spirgts vējš, mazinādams saules svelmi, dziedāja pat lakstīgalas — jūras braucējiem viss atgādināja tālo dzimteni, tāpēc Kolumbs jaunatklāto zemi nosauca par Espanjolu — Mazo Spāniju, svinīgi pievienodams šo zemi Kastīlijas un Aragonas vald​nieku īpašumiem.


ESPANJOLA — MAZA SPĀNIJA Krāšņā, auglīgā sala. — Biklie, viesmīlīgie salinieki. — «Un viņi noderīgi tam, lai pār viņiem valdītu…» — Alkatīgie un nepiepildāmie spānieši. — «Santa Marijas» bojā eja. — Navidadas lorta dibināšana. — Baltie dievi runa lielgabalu valodā. — Sastapšanās ar «Pintu». — Zelta upe un sirēnas. — Pirmā bruņotā sadursme. Abas karavelas, uzmanīgi mērīdamas dziļumu, lēnām burāja gar Espanjolas krastiem apkārt zemesragiem un iegriezās daudzajos līčos. Tie valdzināja Kolumbu ar savu krāšņumu. Skaistajos krastos auga birzis ar daudziem augļu pilniem kokiem, un viņam jau šķita, ka starp tiem netrūkst visdažādāko garšvielu. Likās, pat visvairāk slavinošie vārdi nespēja atainot Espanjolas krāšņās ainavas. «Šī zeme ir diezgan vēsa un tik jauka, ka trūkst vārdu tās aprakstīšanai… Visā Kastīlijā neatradīsies tāda stūrīša, kas skaistumā un piemīlīgumā varētu sacensties ar šo zemi. Un visa Espanjola … ir viscaur iekopta kā Kordovas ieleja . . .» Espanjolas iedzīvotāji rādījās vēl biklāki un neuzticīgāki kā citās jaunatklātajās zemēs un panikā aizbēga mežu biezokņos, kad spānieši izkāpa krastā. Kolumbs pavēlēja lietot jau pārbaudīto paņēmienu: sagūstīt indiāņus, apdāvināt tos un tad aizsūtīt atpakaļ krastā. Matroži, izcēlušies malā, drīz vien atveda uz kuģa gūstekni — skaistu, piemīlīgu, pilnīgi kailu meiteni, kuras ausis un degunu rotāja prāvi zelta piekariņi. Tas bija lielisks atradums: arī šajā salā bija zelts! Ar krellēm, auskariem un drānas gabaliem bagātīgi apdāvinātā saliniece nemaz vairs nevēlējās atstāt kuģi un šķirties no viesmīlīgajiem svešiniekiem, un gūstekni tikai ar lielām pūlēm varēja izsēdināt krastā. Kolumbs pilnīgi pareizi secināja, ka dāvanas un labās vēstis, ko saviem ciltsbrāļiem aiznesīs jaunā sieviete, izkliedēs viņu bažas, salinieki drīz ieradīsies pie kuģiem lielā skaitā un spānieši varēs uzzināt, kādas bagātības slēpjas šajā auglīgajā, skaistajā, biezi apdzīvotajā salā. Turklāt vajadzēja nodibināt ar indiāņiem labas attiecības. Pat vāji apbruņotie salinieki, sapulcējušies lielā barā, varēja uzbrukt un iznīcināt sveš​zemnieku saujiņu. Matroži drīz uzdūrās lielam ciematam ar kādām tūkstoš mājām, kur mitinājās vairāki tūkstoši indiāņu. Viņi visi bija pametuši savus mitekļus un aizbēguši mežā. Tad viens no Kubā sagūstītajiem indiāņiem metās bēgļiem pakaļ un sāka visādi slavināt baltos dievus, kas nesot bagātīgas dāvanas. Tikai tad salinieki nedroši sāka tuvoties spāniešiem, apliecinādami savu padevību — uzlikdami rokas uz savas galvas. Pēc kāda laiciņa bailes izgaisa, un ļaudis sāka nest baltajiem svešiniekiem dāvanas. Spānieši nevarēja vien noslavēt indiāņu viesmīlību un skaistumu. Ciematā at-


Viesmīlīgā sagaidīšana Espanjolā (pēc senas gravīras). griezās ari nesenā gūstekne, ko ļaudis bijīgi nesa uz pleciem. Izrādījās, ka tā bijusi virsaiša meita, un tāpēc spāniešu un indiāņu attiecības kļuva vēl sirsnīgākas. Tomēr arī šeit nebija bagātu pilsētu un ļaudis likās visai nabadzīgi, pārtika no augļiem, saknēm, zivīm un medījumiem. Kolumba karavelas burāja tālāk uz austrumiem gar Espanjolas ziemeļu krastu. 16. decembrī vētras laikā jūras braucēji kādā līcī tālu no krasta sastapa mazu kanoe, ar kuru lielajās bangās īrās viens pats indiānis. Spānieši brīnījās par viņa drosmi un izveicību. Indiāni ar visu kanoe pacēla uz «Santa Marijas» un pēc apdāvināšanas atlaida netālu no viņa dzimtā ciemata. Drīz krastā sapulcējās ap piecsimt cilvēku, arī viņu vir​saitis kasiks, ko spānieši dēvēja par karali. Daudzi indiāņi laivās aizbrauca līdz kuģiem, kas bija izmetuši enkuru, taču, pēc Kolumba vārdiem, neatnesa patiešām nekā, ja neskaita degunā un ausīs iespraustus tīra zelta graudus, pie kam šo zeltu viņi ļoti labprāt atdeva matrožiem. Kolumbs pavēlēja viesus uzņemt ar godu, tāpēc ka tie esot paši labākie un paši miermīlīgākie ļaudis pa​saulē. «Viņiem nav nekādu ieroču, un viņi ir kaili un neizveicīgi kara lietās un tik bailīgi, ka tūkstoš indiāņu neuzdrošināsies satikties vaigu vaigā ar trim spāniešiem. Un viņi noderīgi tam, lai pār viņiem valdītu un piespiestu viņus strādāt, sēt un darīt visu, kas būs ne​pieciešams.» Vēlāk kuģi apmeklēja arī šejienes kasiks — ap divdesmit vienu gadu vecs jauneklis ar saviem padomniekiem — cijts vecākajiem. Admirālis saņēma jauno virsaiti ar lielu godu, nosēdināja pie sava galda un cienāja ar Kastīlijas ēdieniem un dzērieniem, taču jauneklis tikai tiem mazliet pieskārās, visu cienastu atdodams saviem pavadoņiem. Visu to viņš darīja ar apbrīnojamu cieņu, bez jebkādiem liekiem vārdiem. Indiāņi izpildīja viņa pavēles ar bijīgu paklausību, bez mazā​kās vilcināšanās. Šķiroties kasiks uzdāvināja Kolumbam divas plāksnītes zelta un jostu, bet tas savukārt iedeva viesim vad​malas gabalu, dzintara krelles, sarkanus zābakus un smaržūdeni. Spānieši iemainīja no saliniekiem ne visai daudz zelta, taču indiāņi ar zīmēm rādīja, ka daudz dzeltenā metāla esot netālajā Tortugas sala, kā arī Banekas jeb Babekas salā, kas atrodoties austrumos divu dienu brauciena attālumā. Viena sala, pēc indiāņu vārdiem, tur esot no tīra zelta, bet citās zelta tik daudz, ka to sa​vācot un sijājot ar sietu, bet pēc tam kausējot un taisot lietņus un dažādas citas lietiņas. Zelts, šis spāniešu dievs, vilināja Kolumbu tālāk, mudināja meklēt fantastisko salu, ko indiāņi viņam rādīja aizvien kaut kur tālāk, citos novados. Iegriezdamies līčos, spānieši aizvien atrada lielus ciematus. Indiāņi, sapulcējušies baros, nesa dāvanas baltajiem svešiniekiem, pēc Kolumba apliecinājuma, ar tādu patiku un prieku, ka tas viss licies kā brīnums, nav bijis iespējams pat ticēt, ka var sastapt ļaudis ar tik labu sirdi, tik dāsnus dāvanu devējus. 22. decembrī Kolumbu apmeklēja sūtniecība no cita kasika Gvakanagari, kas pārvaldīja lielu salas


da|u, un aicināja admirāli uz austrumiem tuvāk kasika ciema​tam jūras krastā. Slikts laiks ar spēcīgu pretvēju aizkavēja admirāli līdz 24. decembrim, un tikai pavisam rāmā laikā ka​ravelas lēnām burāja uz austrumiem. 25. decembrī ap vienpadsmitiem naktī Kolumbs aizgāja pie miera, uzticēdams kuģa vadību stūres vīram, jo laiks bija ļoti rāms un jūra likās dziļa, bez sēkļiem. Stūres vīrs savukārt, izmantodams admirāļa prombūtni, nodeva stūri jungām un pats aizmiga. Drīz vien straume novirzīja «Santa Mariju» ar ziemsvētku mielastā ieskurbušo un aizmigušo apkalpi no kursa, un kuģis uzskrēja uz sēkļa — koraļļu rifa. Trieciens nebija spēcīgs, tā ka neviens pat nepamodās. Junga, juzdams, ka kuģis vairs neklausa stūrei, kliegdams uzmodināja admirāli un citus kuģa ļaudis. Uz rifa atradās tikai kuģa priekšgals, tāpēc admirālis pavēlēja šķiperim Huanam de la Kosām, pieredzējušam jūrniekam, ar matrožiem aizvest laivā kuģa enkuru un izmest to patālāk no «Santa Marijas» pakaļgala. Tad, uztinot tauvu uz grieztuves, varbūt varētu novilkt kuģi no rifa. Taču šo pavēli matroži neizpildīja un steidzās pēc palīgiem pie «Ninjas», kas dreifēja pusligas attālumā no flagmaņkuģa. Uzzinājis par nelaimi, kapteinis Vinsente Janjess Pinsons aizsūtīja matrožus atpakaļ un ar sava kuģa vī​riem devās palīgā admirālim. Tikām viļņi un bēgums uzsēdināja «Santa Mariju» uz sēkļa vēl ciešāk. Cietā koraļļu klints pamazām ielauza karavelas dibenu, un tilpnēs ieplūda ūdens. Matroži nocirta mastu, lai padarītu karavelu vieglāku, taču ari tas nelīdzēja. Admirālis pavēlēja atstāt grimstošo kuģi un pārcelties uz «Ninju». Otrā rītā spānieši ar indiāņu palīdzību vēl pūlējās novilkt kuģi no sēkļa, bet bija jau par vēlu — karavela bija pieplūduši ar ūdeni. Salinieki palīdzēja baltajiem izglābt takelāžu, ieročus, pārtikas krājumus un preces maiņas tirdzniecībai. Indiāņi sakrāva izglābtās mantas ciemata mājās un tik rūpīgi apsargāja, ka nepazuda ne mazākais nieciņš. Kasiks Gvakanagari darīja visu, lai kaut kā atvieglotu Kolumbam šīs smagās stundas, un apsolīja visādu palīdzību. «. .. visā pasaulē neatradīsies ne labāku cilvēku, ne labākas zemes. Viņi mīl savus tuvākos kā sevi pašu, un visā pasaulē nav patīkamākas un maigākas valodas, un viņu lūpās aizvien ir smaids,» atzīmēja Kolumbs. Tai pašā reizē viņš nosprieda, ka nebūtu slikti parādīt šiem labsirdīgajiem ļaudīm spāniešu ieroču spēku. Tāpēc viņš pavēlēja atnest loku un bultas un deva rīkojumu, lai strēlnieks šauj mērķī. Kasiks par loku ļoti brīnījās, jo nekā nezināja par tādiem ieročiem. Tad Kolumbs pavēlēja izšaut ar lielgabaliem. Indiāņi, šāvieniem norībot, šausmīgās izbailēs pakrita pie ze​mes. Viņi bija ārkārtīgi pārsteigti par šo ieroču spēku. Kamēr admirālis pūlējās sarunāties ar kasiku, ieradās kanoe no cita attālāka ciemata un atveda zelta plāksnītes apmaiņai pret zvārgulīšiem. Kāds indiānis par zvārgulīti atnesa četras zelta plāksnītes plaukstas platumā. Atbraucēji solīja vēlāk atvest vēl daudz vairāk zelta. Gvakanagari, redzēdams, cik priecīgs kļūst admirālis, ieraugot dzelteno metālu, pastāstīja, ka arī viņš varot sagādāt to, cik vien tīk, — zelta esot ļoti daudz Sibao kalnos salas vidienē. Kāds no viņa cilts pavēstīja Kolumbam, ka Gvakanagari esot pavēlējis izliet no tīra zelta admirāļa statuju visā augumā un pēc desmit dienām atgādāt šurp. Kolumbu šī vēsts ļoti ielīksmoja un palīdzēja kaut cik atgūties, Sarūgtinātais, nelaimes piemeklētais ekspedīcijas'va- dītājs visādi paļāja bojā gājušo kuģi, kas bijis smags un pavisam nepiemērots atklājumiem. Palosas ļaudis neesot izpildījuši valdniekam doto solījumu un to pienācīgi sagatavojuši. Tāpat viņš apvainoja šķiperi de la Kosu gļēvulībā un nedisciplinētībā, pat sazvēres​tībā kopā ar brāļiem Pinsoniem, uzveļot viņam visu vainu.


Forla būve (pēc senas gravīras). Dienasgrāmatā izgāzis dusmas uz ceļabiedriem, admirālis papūlējās novelt no sevis atbildību par notikušo nelaimi, kas pavisam vienkārši izskaidrojama ar ziem​svētku vakara maltīti. Ekspedīcija bija nokļuvusi neapskaužamā stāvoklī. Vienīgā palikusī nelielā karavela vairs nespēja nogādāt pāri okeānam uz dzimteni visus jūrniekus. Tomēr admirālis, būdams dziļi pārliecināts, ka viņu vada dievišķīga griba, nosprieda, ka šī nelaime esot dieva zīme: šai vietā jādibina pilsēta un jāatstāj salā «Santa Marijas» apkalpe. To vēlējās arī kasiks. Nebūtu slikti, ja viņa zemē paliktu varenie debesu ļaudis ar brīnumaina​jiem ieročiem un pasargātu no kareivīgo kārību cilšu uzbrukumiem. Matroži steigšus pierakstījās uz palikšanu Espanjolā, jo bija šeit redzējuši diezgan daudz zelta un cerēja drīz sagrābt lielas bagātības. Kolumbs pavēlēja uzcelt krastā nocietinātu nometni — fortu ar torņiem un apkārt tam izrakt grāvi. Būvdarbiem izmantoja «Santa Marijas» korpusa daļas. Nocietināto nomelni Kolumbs nosauca par Navidadu (Ziemsvētku pilsētu). Cietoksnī uzstādīja lielgabalus, bet pulvera pagrabā noglabāja ieročus un munīciju. Palicējiem atdeva arī lielāko daļu pārtikas veselam gadam, tāpat labības sēklu, kas bija atvesta no Spānijas, preces maiņas tirdzniecībai un kuģa laivu, ar ko apbraukāt salas piekrasti. Navidadas fortā atstātajiem trīsdesmit deviņiem vīriem vajadzēja meklēt Espanjolā zelta atradnes, izpētīt salu, uzturēt draudzīgas attiecības ar indiāņiem un nedarīt tiem pāri, atturēties no jebkādas varmācības. Palicējiem nekā netrūka, lai sagaidītu jaunus kuģus no Spanijas. Admirālis cerēja, ka forta iemītnieki savāks veselus zelta kalnus. Dārgais metāls pēc viņa pavēles bija rū​pīgi jānoslēpj, lai uzbrukuma gadījumā tas nekristu sa​linieku rokās. 27. decembrī Kolumbs saņēma ziņu no indiāņiem, ka tie redzējuši pazudušo «Pintu» pie salas krastiem. Kāds no matrožiem indiāņu pavadībā ar pirogu veda kapteinim Martinam Alonso Pinsonam draudzīgu Kolumba vēstuli, kurā admirālis aicināja «Pintu» uz Na- vidadas fortu, tomēr karavela nekur nebija atrodama. Vēlāk noskaidrojās, ka vēstneši griezušies mājup mazliet par agru — «Pinta» bija


noenkurojusies upes grīvā aiz nākamā zemesraga. 1493. gada 2. janvārī Kolumbs svinīgi atvadījās no forta garnizona un viesmīlīgajiem indiāņiem. Šķiroties no salas, viņš, acīm redzot, vēlējās pacelt spāniešu prestižu, ko «Santa Marijas» bojā eja, bez šaubām, bija iedragājusi. Saliniekiem vajadzēja likt manīt, kādi noslēpumaini spēki ir balto rokās, lai indiāņi uz​skatītu kristiešus par saviem draugiem un tai pašā laikā bītos no viņiem. Admirālis pavēlēja pielādēt fortā uzstādītos lielgabalus un dot zalvi pa «Santa Marijas» korpusa paliekām, kas rēgojās jūrā uz sēkļa. Šausmu pārņemtie indiāņi redzēja, ka lielās akmens lodes, izsitušas caurumus kuģa apšuvumā, iekrīt kaut kur tālu ūdenī. Bez tam admirālis pavēlēja sarīkot kara spēli — manevrus, kuros piedalījās ar zobeniem, vairogiem, šķēpiem, lokiem un šautenēm bruņoti karavīri. Rībēja šāvieni, svilpa bultas, šķindēja zobeni, atsitoties pret bruņām. Kaujas troksnis iedvesa naivajiem dabas bērniem neaprakstāmas šausmas un tai pašā reizē arī pārliecību, ka viņu zemē apmetušies vareni ļaudis, kas viņus spēs pa​sargāt no citu cilšu uzbrukuma. Sagaidījuši ceļa vēju, spānieši 4. janvārī pacēla «Nin- jas» enkuru un devās uz austrumiem gar Espanjolas ziemeļu piekrasti. Pēc divām dienām kāds matrozis no masta galā ieraudzīja «Pintu». Tās kapteinis drīz atburāja pie «Ninjas» un, ieradies pie Kolumba, sāka taisnoties, apgalvodams, ka viņa nošķiršanās bijusi nejauša. Admirālis noklausījās paskaidrojumus ar labvēlīgu smaidu, tomēr dienasgrāmatā ierakstīja par augstprātību un negodīgumu, ko pret viņu izrādījis vecākais no Pinsoniem, piebilzdams, ka viņam vajadzējis izlikties, lai ļaunajam sātanam neļautu izjaukt viņu ekspedīcijas laimīgu izdošanos. Kolumbs turēja Pinsonu aizdomās, ka tas iemainījis no saliniekiem daudz zelta un to piesavinājies, kā arī sadalījis saviem matrožiem. Bez tam ekspedīcijas vadītājs rāja kapteini, ka tas sagūstījis ar varu četrus indiāņus Espanjolas piekrastē, un pavēlēja bez kavēša​nās tos apģērbt un atlaist brīvībā, jo šajā salā visi vī​rieši un sievietes piederot viņu augstībām. Kolumbam, pēc viņa paša vārdiem, bijis nodoms apbraukāt visus Espanjolas krastus, bet viņš nav varējis īstenot iecerēto, jo ļaudis, ko viņš bija iecēlis par kapteiņiem, un citi, sekodami Pinsonu piemēram, neraugoties uz godu, kas viņiem parādīts, lepnības un mantrausības apstulbināti, uzskatījuši, ka viss piederot tikai viņiem, un nav pakļāvušies un vēlējušies pakļauties admirāļa rīkojumiem un runājuši par viņu nepieklā​jīgi un necienīgi. Un visu to viņam vajadzējis paciest un neteikt ne vārda, lai novestu savu braucienu līdz laimīgām bei​gām. Un viņš bijis spiests slēpt savas jūtas, tāpēc ka viņam bijusi darīšana ar izlaistiem ļaudīm. Martins Pinsons savukārt apšaubīja apgalvojumus, ka spānieši šeit atklājuši Sipangas salu — zelta šeit bija maz, nebija ne krāšņu pilsētu, tikai kailu ļaužu bari. Turklāt kapteinis apgalvoja, ka neviens spānietis nepalikšot dzīvs Navidadas fortā un nesagaidīšot kuģus no Spānijas, ka ieroči un pārtikas krājumi tur atstāti veltīgi. Bez tam Pinsons uzstāja, lai karavelas bez kavēšanās dodas uz mājām: abi kuģi bija ļoti sliktā stāvoklī, to apšuvums bija tārpu izlodāts, tā ka ūdens nemitīgi sūcās tilpnēs. Matrožiem bieži vajadzēja aizdrīvēt caurumus un nemitīgi izsūknēt ieplūstošo ūdeni. Kuģa ļaudis nav varējuši paļauties ne uz ko citu kā vienīgi uz dievu, • — atzina arī pats Kolumbs. Tomēr viņš vēl joprojām nevēlējās šķirties no Espanjolas, turklāt viņu vilināja indiāņu valodas par citām bagātām zemēm — Kārību salu (Puertoriko vai Gvade- lupi), Matinino (Martiniku), kur mītot vienīgi sievietes— amazones, un Jamaiji (Jamaiku). Tāpēc par spīti kuģa ļaužu iebildumiem un kurnēšanai admirālis vēl dažas dienas pakavējās Espanjolas piekrastē. Spānieši te atklāja upi, kur smiltis bija sajauktas ar neskaitāmiem zelta graudiņiem. īstenībā tas bija nevis zelts, bet gan pirīts. Taču Kolumbs, sajūsmināts par šo atklājumu, nosauca upi par Rio de Oro — Zelta upi. Netālu no šīs upes admirālis ieraudzīja trīs augstu virs ūdens pacēlušās sirēnas, bet viņas nav bijušas tik skaistas, kādas tās parasti tēlo, un viņu sejas vairāk līdzinā​jušās vīriešu sejām. Par šo Kolumba ierakstu kuģa žurnālā nemaz nav jābrīnās. Par ūdens meitām — sirēnām, nārām,


jūras vā- ravām, puscilvēkiem — puszivīm stāstījuši gan ziemeļnieki, gan seno grieķu jūras braucēji, gan vēl simt gadu vēlāk Henrijs Hudzons, angļu jūrnieks un jaunu zemju meklētājs. Droši vien Kolumba sirēnas bija jūras govis — la- mantīni, kas tajos laikos mita Antiļu arhipelaga ūdeņos lielā skaitā. Krastā jūrnieki redzēja daudz milzīgu bruņurupuču vairoga lielumā, kas izrāpušies no jūras, dēja smiltīs olas. 13. janvārī matrožus, kas izkāpa krastā, sagaidīja naidīgi noskaņoti indiāņi gariem matiem, bruņoti ar lokiem un bultām, kā ari cieta koka nūjām. Pirmo reizi salinieki taisījās uzbrukt baltajiem švešiniekiem, un spānieši laida darbā šķēpus un arbaletes. Pametuši divus ievainotos, indiāņi atkāpās. Tā bija pirmā balto un sarkanādaino bruņotā sadursme jaunatklātajās zemēs. Admirālis-par to piezīmē, ka tā viņam reizē iedvešot bažas un arī prieku: tagad indiāņi baidīšoties no kristīgajiem un vairs neuzbrukšot, un piemetina, cik labi būtu sagūstīt dažus no šiem kareivīgajiem saliniekiem. Pēc divām dienām spānieši sagrāba četrus uz kuģi atbraukušus jauniešus, lai aizvestu viņus sev līdzi uz Kastīliju. Matrožu kurnēšana un skaļie protesti beidzot piespieda ekspedīcijas vadītāju doties projām no Espan​jolas.


ATGRIEŠANAS UN TRIUMFS SPĀNIJĀ Ar ceļa vēju uz mājām. — Nāves briesmās. — Likstas pie Azoru salām. — Vētra iidz Portugāles krastiem. — Vizīte pie Žuana II. — Atgriešanās Palosā. — Satraucošais vēstīļums. — Triumls Barselonā. — Slavas saule. — Tordesiljas līgums 1494. gada 7. jūnijā — pirmā «pasaules sadalīšana». 1493. gada 16. janvārī Espanjola beidzot pazuda pie apvāršņa. Kolumbs pavēlēja būrāt tieši uz zieme]iem, nevis uz ziemeļaustrumiem, apgalvodams, ka tur būšot ceļa vējš. Nav zināms, vai viņam patiešām bija kaut kādas ziņas par okeānā valdošajiem vējiem vai arī viņš vadījās pēc nojautas, ģeniāla minējuma, taču kurss izrādījās visai izdevīgs: karavelas drīz izgāja no ziemeļaustrumu pasātu joslas (te pret vēju buru kuģi nevarētu atgriezties mājās) un sasniedza ceļa vēju — rietumu vēju joslu. Nedēju pēc nedējas, no jauna šķērsodamas noslēpumainās «jūras pļavas», karavelas pa mierīgu okeānu spirgtajos rietumu vējos burāja uz austrumiem. Spā​nieši jau cerēja drīz ieraudzīt dzimtos krastus. Tikai Kolumbs zināja, cik tālu vēl Spānija, jo arī atpakaļceļā, pēc viņa vārdiem, ar nodomu parādījis ga- raku noietā ceļa distanci, lai maldinātu jūrniekus, kas iezīmē kursu uz kartes, un lai pats paliktu Indijas ceļa kungs. Un viņš gribēja, lai neviens no viņiem nezina pareizo ceļu un lai neviens nevar būt drošs, ka izrau​dzītais maršruts aizvedīs viņu Indijā. 12. februārī sākās ilga, nikna vētra. Matroži ierāvēja gandrīz visas buras, lai viesuļa brāzmas neapsviestu kuģus. «Pintai» bija iedragāts bezanmasts, un vētra draudēja to nolauzt pavisam. Kolumbs par šo mastu izteica smagus pārmetumus kapteinim: ja «Pintas» kapteinis Martins Alonso Pinsons būtu pielicis tikpat daudz pūļu, lai sameklētu drošu mastu Indijā, kur bija tik daudz mastu koku, cik pūļu viņš parādījis, pamezdams admirāli cerībā piepildīt kuģi ar zeltu, viņš, bez šaubām, būtu varējis uz​stādīt uz karavelas stipru mastu. Tomēr arī Kolumbs pats nebija bez vainas: «Ninjai» nebija sagādāts balasts, krava bija kļuvusi vieglāka — pārtikas, kā arī ūdens un vīna krājumi gāja uz beigām, un vieglā karavela pacēlās augstu virs ūdens, tāpēc tai vētrā draudēja apsviešanās. Jūras braucēji četras dienas cīnījās par savu dzīvību un ne uz brīdi neatgāja no sūkņiem. Karavelas brīkšķēja un krakšķēja, zvalstīdamās bangās, un stūres vīram ik mirkli vajadzēja uzmanīt, lai viļņu kalni ne​triecas pret bortu — tad bojā eja nebūtu vairs novēr​šama. Naktī no 13. uz 14. februāri karavelas pazaudēja viena otru un vairs nesastapās līdz pat Spānijai. Pēc «Pintas» pazušanas «Ninjas» apkalpi pārņēma izmisums. Rūdītie jūras vīri likās zaudējuši cerības uz glā​biņu un lūkoja remdēt vētras trakošanu ar dedzīgam lūgšanām. Izmisušais admirālis pavēlēja vilkt lozes, lai izraudzītos cilvēku, kas laimīgas izglābšanās gadījumā pēc atgriešanās Kastīlijā dosies svētceļojumā uz Gvadelupes Marijas baznīcu un kā pateicības zīmi noliks uz altāra piecu mārciņu smagu vaska sveci. Viņš noskaitīja tik zirņus, cik ļaužu bija uz kuģa, un uz viena zirņa iegrieza krustu. Zirņus sabēra cepurē. Kolumbs pirmais vilka lozi un izvilka iezīmēto zirni. Pēc tam lozēja, kam jādodas svētceļojumā uz citiem klosteriem. Vienu tādu lozi izvilka kāds matrozis, otru — vēlreiz pats Kolumbs. Tagad viņš atviegloti uzelpoja — sirdī no jauna ieplaiksnījās cerība, ka dievs izraudzījis viņu par savu ieroci un neļaus iet bojā šajā orkānā. Pēc tam Kolumbs un visi viņa ļaudis svinīgi apsolījās pēc izkāpšanas uz sauszemes basām kājām vienos kreklos krusta gājienā doties uz tuvāko baznīcu -un nožēlot grēkus. Bez visiem kopējiem solījumiem katrs uz​ņēmās izpildīt savu īpašu solījumu. Okeāns trakoja neredzētā niknumā. Starp priekšgala un stūres gala virsbūvēm pa klāju gāzās krācoši ūdens mutuļi. Viļņi bija aizrāvuši pavardu. Jūrnieki iztika ar sausiņiem un sieru, piedzerot pa malkam vīna, lai ga​līgi nezaudētu spēkus. Kolumbu sevišķi mocīja doma par bojā eju, atgriežoties mājās pēc lielajiem atklājumiem. Neviens


par tiem neuzzinās, veltīgi visi viņa pūliņi! Un viņš nespodru lukturu gaismā uz pergamenta pūlējās uzrakstīt visu svarīgāko, ko redzējis zemēs aiz okeāna. Pergamenta lapu viņš ietina vaskotā audeklā un aizzīmogoja. Šim vēstījumam, ko admirālis adresēja Isabellai un Fernando, viņš pievienoja zīmīti, kas apsolīja ikvienam sūtījuma nogādātājam — ar noteikumu, ka tīstoklis netiks atvērts — tūkstoš dukātu lielu atalgojumu. Tā Kolumbs pūlējās pasargāt lielo noslēpumu no svešām acīm. Tad viņš tīstokli paslēpa lielā vaska gabalā, vasku ielika muciņā un pavēlēja to iesviest okeānā. Pēc laiciņa Kolumbs nosprieda, ka pārsteidzies, iemezdams muciņu okeānā, un sagatavoja otru tādu pašu vēstījumu citā muciņā, ko novietoja uz kuģa pakaļgala visaugstākajā vietā nepiesietu, lai, ku​ģim nogrimstot, tā iznirtu virs ūdens. Taču Kolumbs bija pūlējies velti — jūrā iesviesto muciņu ar admirāļa vēstījumu neviens nav atradis, tomēr vēl mūsu dienās lētticīgiem kolekcionāriem piedāvā Kolumba slepenā kuģa žurnāla viltojumus, kas it kā izzvejoti no okeāna. 15. februārī vētra nedaudz pierima, un izmocītie jūras braucēji uzlēcošās saules staros tālumā pie apvāršņa ieraudzīja zemi. Tā iedvesa viņos cerības uz glābiņu un neaprakstamu prieku. Kolumbs bez kļūdīšanās noteica, ka tā ir viena no Azoru arhipelaga salām, Portugāles īpašums. Taču vējš mainīja virzienu, un tikai pēc pāris dienām «Ninja» atkal tuvojās salai, kaut arī valdnieki bija piekodinājuši Kolumbam neiebraukt ne​vienā Portugāles ostā, neiegriezties viņu kolonijās, lai neradītu konfliktus. 17. februārī pēc saules rieta spānieši mēģināja noenkuroties pie salas, taču lielie viļņi norāva enkuru un «Ninja» visu nakti kreisēja piekrastes tuvumā. Otrā rītā Kolumbs nosūtīja krastā laivu, un tad jūras braucēji uzzināja, ka ekspedīcijas vadītājs nav kļūdījies un viņi sasnieguši Santa Marijas salu Azoru arhipelagā. Salas iedzīvotāji norādīja līci, kurā varētu ieiet karavela. Viņi sacīja, ka vēl nekad neesot redzējuši stiprāku vētru par to, kas plosījusies pēdējās piecpadsmit dienas, un brīnījās, kā spāniešiem izdevies pasargāties no bojā ejas. Puse no komandas grēku nožēlnieku tērpos izcēlās krastā un devās uz tuvējo baznīcu, lai izpildītu vētras laikā doto svinīgo solījumu. Tomēr Kolumbs velti gaidīja viņus atgriežamies — salas gubernators bija licis spāniešus apcietināt, turēdams viņus aizdomās par ne​likumīgu Rietumāfrikas apmeklēšanu. Kolumbs sāka bažīties, nojauzdams nelaimi, pavēlēja uzvilkt buras un devās baznīcas virzienā, kur krastā pamanīja jātniekus. Tie nokāpa no zirgiem, iesē​dās laivās un ar ieročiem rokās īrās pie karavelas. Starp portugāļiem bija arī salas gubernators. Kolumbs mēģināja laipniem vārdiem uzvilināt viņu uz kuģa un sagūstīt kā ķīlnieku, un savukārt gubernators pūlējās aizvilināt Kolumbu uz krastu. Kolumbs pārmeta gubernatoram kuģa ļaužu aizturēšanu, jo abas kaimiņvalstis taču dzīvojot mierā un portugāļi visur baudot spāniešu viesmīlību, turklāt rādīja dekrētus, ar kuriem valdnieki iecēluši Kolumbu par okeāna jūru admirāli un vicekarali. Gubernators uz to atbildēja, ka šeit neviens nebaidoties no Kastīlijas valdniekiem, un prasīja, lai spā​nieši ar savu kuģi iebraucot ostā un padodoties gūstā. Tad Kolumbs piedraudēja apšaudīt pilsētu un gūstit ķīlniekus, pacēla enkuru un sāka kreisēt starp salām. Viņš nodomāja, ka starp Spāniju un Portugāli sācies karš. Taču drīz vien gubernators, pārliecinājies, ka spānieši nav apmeklējuši Āfrikas krastus, atbrīvoja gūstekņus un apgādāja kuģi ar svaigu pārtiku. No gūstā bijušajiem jūrniekiem admirālis uzzināja — ja portugāļiem būtu izdevies viņu sagrābt, viņi nekad nebūtu to palaiduši brīvībā, jo salas priekšnieks teicis, ka portugāļu karalis tieši tā pavēlējis viņam rīkoties. 24. februārī Kolumbs no Azoru salām izgāja okeānā uz Spānijas krastiem. Pa ceļam «Ninjai» vēlreiz uzbruka nikna vētra. Pēkšņas viesuļa brāzmas saplosīja visas buras, un kuģim no jauna draudēja lielas briesmas, Kuģinieki atkal lozēja, kuram vienā kreklā jādodas svētceļojumā uz klosteri netālu no Palosas, un pats Kolumbs izvilka šo lozi. Visi ļaudis svinīgi apsolīja pirmajā sestdienā pēc ierašanās Kastilijā ievērot stingru gavēni — iztikt vienīgi ar maizi un ūdeni.


«Pēc tam gājām ar kailiem mastiem spēcīgā vētrā un viļņos, kas no abām pusēm bija gatavi aprīt kuģi . .. Visi domāja, ka viņus gaida bojā eja . .. Vējš, likās, pacēla karavelu gaisā. Ūdens šāvās augšup līdz pat de​besīm, un zibeņi liesmoja no visām pusēm,» teikts die​nasgrāmatā. Vētra dzina kuģi virsū Portugāles krasta klintīm, un, tā kā nakts tumsā nekur nemanīja neviena līča, Ko​lumbs, pavēlējis uzvilkt mazo apakšējo buru, ar dros​mīgu manevru paguva aiziet atklatā jūrā. 4. marta rīta svīdumā viņš pazina piekrasti un iegāja Težu (Taho) upes grīvā, cerēdams Lisabonā salabot ka​ravelu. Šejienes jūrnieki stāstīja, ka nevienu ziemu ne​esot pieredzējuši tik niknu vētru un ka esot boja gājuši divdesmit pieci kuģi no Flandrijas. Ierašanās Portugālē spāniešiem nesolīja nekā laba: karalis 2.uans II taču divas reizes bija noraidījis Kolumba priekšlikumus par ekspedīcijas rīkošanu. Valdnieks aiz atriebības varēja aizturēt kuģi vai pat likt nogalināt jūras braucējus. Tomēr Kolumbs nevarēja atturēties no kārdinājuma pastastīt šim cietsirdīgajam valdniekam par brīnišķīgajām jaunatklātajām zemēm. Tikko spānieši izmeta enkuru Lisabonas priekšostā, pie «Ninjas» laivā ieradās no blakus stāvošā kara kuģa vecākais virsnieks Bartolomeu Diašs, kas nesen bija atklājis Labās Cerības ragu, kopā ar kuģa kapteini un uzaicināja Kolumbu sniegt paskaidrojumus par karavelas maršrutu. Tomēr viņš atsacījās paklausīt šai pavēlei un uzrādīja Spānijas valdnieku vēstules. Portugāļu jūrnieki pēc tam ieradās uz «Ninjas» ar pieklājības vizīti, bungām dārdot un taurēm skanot. Kolumba kuģis izraisīja vispārēju ievērību. Vairākas dienas ap «Ninju» bariem braukāja portugāļu laivas, ziņkārīgie kapa augšā uz kuģa klaja un izprašņāja matrožus. Kolumbs pa to laiku jau bija nosūtījis vēstuli karalim Zuanam ar lūgumu atļaut ienākt Lisabonas ostā, savu lūgumu motivēdams tā: «… viņš baidījās, ka neapdzīvotajā vietā viņam nodarīšot ļaunumu laupītāji, kuri varot nodomāt, ka uz kuģa esot daudz zelta, un gribēja, lai karalis uzzina, ka viņš parbraucis nevis no Gvinejas, bet no Indijas.» Karalis bija visai laipns un pavēlēja bez maksas apgādāt spāniešus ar visu nepieciešamo, kā arī uzaicināja Kolumbu ierasties galmā. Viņš pieņēma šo ielūgumu. Arēji laipnais, bet sirds dziļumos saniknotais Portugāles karalis uzklausīja Kolumbu, lāču izteica aizdomas, vai tikai jaunatklātās zemes neatrodoties tajos apgabalos, kuros pāvests Portugālei bija piešķīris priekšrocības. Galminieki ieteica karalim aizturēt Kolumbu Portugālē vai, izmantojot kādu ķildu, nogalināt, taču karalis noraidīja šos priekšlikumus. 15. martā Kolumba karavela «Ninja» pēc septiņu mēnešu un divpadsmit dienu ilgas prombūtnes iegāja Pa- losas ostā. Palosieši līksmi apsveica jūras braucējus, ko jau bija apraudājuši kā mirušus. Prieks vērtās vēl lielāks, kad dažas stundas vēlāk ostā ienāca arī «Pinta», kas par spīti vētrai bija sasniegusi Spanijas ziemeļu krastus — Galisiju, ne reizi nenovirzīdamās no kursa un nepiestādama arī nevienā Portugāles ostā. Martins Alonso Pinsons no Galisijas bija nosūtījis uz karaļa rezidenci Barselonu vēstuli, kurā ziņoja par savu atgriešanos un lūdza atļauju ierasties galmā, lai sniegtu ziņojumu valdniekiem par ceļojumu. Fernando un Isa- bella noraidīja šo lūgumu un pavēlēja, lai «Pinta» do​das uz Palosu un gaida admirāli. Kas to lai zina, varbūt Martins Pinsons bija gribējis aizsteigties Kolumbam priekšā un piesavināties jauno zemju atklājēja slavu un godu, bet varbūt viņš domāja, ka otrs kuģis briesmīgajā vētrā gājis bojā un tā atgrie​šanos veltīgi gaidīt. Martins Pinsons bija krietni vecāks par Kolumbu, un ceļojuma grūtības bija salauzušas šo rūdīto vīru. Bez miega, gandrīz bez ēšanas, dienu un nakti viņš bija stāvējis pie «Pintas» stūres un atgriezās Palosā uz nāvi slims. Matroži uz rokām nonesa viņu no kuģa, un drīz šis ievērojamais jūrnieks nomira. Vinsente Janjess Pinsons un Pinsonu draugi palika Palosā, bet Kolumbs, kura slava tagad aizēnoja citus ievērojamos jūras vīrus, kopā ar daļu kuģu apkalpes un indiāņiem devās uz Sevilju, no kurienes sākās viņa triumfa gājiens uz Barselonu. Admirālis jau no Lisabonas bija devis ziņu par savu atgriešanos ari Spānijas galmam, nosūtīdams


vēstuli savam draugam augstmanim de Santanhelam un karama mantzinim Sančesam ar pirmajām vēstīm par jaunatklātajām zemēm, to dabu un bagātībām, kas dažviet stipri pārspīlētas, sevišķi par zeltu un garšvielām, un ar rožainiem solījumiem, kurus vēlāk admirālis nespēja izpildīt. «Espanjola ir brīnums,» rakstīja Kolumbs, «tur ir gan kalnu grēdas, gan kraujas, gan ielejas, gan auglīgas zemes, ko var apstrādāt un apsēt, te var audzēt visādus lopus, celt pilsētas un ciematus. Jūras/līči šeit tādi, ka, tos neredzot, nemaz nevar ticēt, ka tādi var pastāvēt, gluži tāpat kā upes — lielā skaita, platas, ar garšīgu ūdeni, turklāt liela daļa šo upju nes zeltu. Koki, augļi un zāles te atšķiras no tiem, kas sastopami Huana salā. Sajā salā ir daudz garšvielu, kā ari zelta un citu metālu iegulas.» Vēstulē admirālis pastāstīja arī par indiāņiem un attēloja, cik izdevīga ir maiņas tirdzniecība salu krastos, cik viesmīlīgi, bikli ir salinieki. Taču turpat Kolumbs ļāva vaļu fantāzijai un pieminēja arī amazones, kas mīlot Matinino salā, kur neesot neviena vīrieša. Amazones nedarot nekādus sieviešu darbus, bet tām esot loki un bultas, un savus ķermeņus kaujā tās sargājot ar bron​zas plāksnēm. Viduslaikos šādu leģendu netrūka, un par amazoņu salam rakstīja arī tā laika grāmatās. Spānieši meklēja šādu zemi vēl 16. gadsimtā Dienvidamerikā, starp citu, tur, kur plūst milzīgā upe Amazone, kas tā ieguva savu nosaukumu. «Citā salā, kura, kā man apgalvoja, esot lielāka nekā Espanjola, dzīvojot cilvēki bez matiem. Tai salā zelta esot bezgala daudz . ..» «Tātad jau tikai no tā,» tālāk rakstīja admirālis, «kas izpildīts šajā pavisam īsajā ceļojumā, viņu augstības var pārliecināties, ka es došu viņiem tik daudz zelta, cik vien vajadzīgs, ja viņu augstības sniegs man kaut mazako palīdzību; bez tam garšvielas un kokvilnu — cik vien viņu augstībām labpatiks pavēlēt, gluži tāpat smaržīgus sveķus, cik viņi pavēlēs nosūtīt… es došu arī alojes un vergus, cik vien vajadzēs un cik man pa​vēlēs nosūtīt, un šie vergi būs no pagāniem. Es esmu pārliecināts, ka atradu arī… kanēli un tūkstošiem citu vērtīgu mantu, ko vēl atklās salā atstātie ļaudis…» Ziņa par pasakaini bagātajām zemēm vēja ātrumā aplidoja visu Spāniju. Šī īsā vēstule arī citās Dienvid- eiropas zemēs izraisīja satricinošu efektu un radīja milzīgu interesi par tāliem jūras braucieniem. No 1493. līdz 1500. gadam to partulkoja kataloniešu, latīņu, franču un vācu valodā desmitiem reižu. Seviljā Kolumbs saņēma valdnieku atbildi uz šo vēstījumu. Zelta iekārdinātie valdnieki titulēja Kolumbu par pasaules okeāna jūru admirāli, Indijas salu vice- karali un gubernatoru un pavēlēja viņam bez kavēša​nās uzsākt gatavošanos otrajai ekspedīcijai. Bet ko admirālis bija pārvedis, ko viņš varēja ziņot valdniekiem? Zelta plāksnītes, raibi papagaili, iesālītas dīvainas zivis, neredzētu dzīvnieku izbāzeņi, svešzemju augu sēklas, augļi un saknes, kokvilna, salinieku ieroči un pusducis indiāņu, kas no visa gūstekņu pulka bija palikuši dzīvi grūtajā braucienā, — tas viss, protams, radīja milzīgu ievērību. Ļaudis bariem skrēja skatīties sveš​zemju brīnumus, un valodas par Indijas bagātībām no mutes mutē izplātījās visā zemē. Protams, Kolumbs bija atvedis pāri okeānam kopā ar zeltu arī īstus dārgumus, kas bija nesalīdzināmi vērtīgāki par dzelteno metālu, — kukurūzu un kartupeļus, taču sakumā tiem neviens nepievērsa uzmanību, neprata tos novērtēt. Stāsta, maišelis ar neizskatīgajiem kukurūzas graudiem ilgi mētājies ostas noliktavās līdz ar citām pārvestajām mantām. Taču drīz par šo brīnišķīgo augu sāka klīst valodas. Jūras braucēji stāstīja, ka šī indiāņu labība augot kā mūris un dodot milzu ražu, no kukurūzas cepot plāceņus, vārot viru un putru, gatavojot dažādus gardumus un pat dzērienus. Šis valodas pamudināja spāniešu zemniekus pamēģināt iesēt brīnišķīgos graudus, un tā kukurūza pēc dažiem gadiem izplatījās Spānijā un no turienes aizceļoja uz Itāliju, Grieķiju, Turciju, Bulgāriju un Ungāriju. Kartupeļi tik ātri neiekaroja eiropiešu atzinību. Kolumba atvestos bumbuļus drīz piemirsa, un tikai


1536. gadā citi spānieši iekarotāji no Dienvidamerikas atveda vēsti par miltainajiem, garšīgajiem bumbuļiem. Kuri kultūraugi, ārstniecības augi un garšvielas, atskaitot kartupeļus un kukurūzu un jau iepriekš pieminēto tabaku, vēl nākuši no Amerikas un vēlāk izplatījušies pa visu pasauli? Tomāti, saulespuķes, ķirbji, dažādas pupu šķirnes, vanilja, zemesrieksti, kakao koks, kaučuka koks heveja, mahagonijkoks, kas dod ļoti vērtīgu koksni mēbelēm, cinhonas koks, no kura ieguva hi- nīnu — malarijas apkarošanas līdzekli, kokas krūms kokaīna iegūšanai, ananasi, kā arī dekoratīvie augi: dālijas, begonijas, fuksijas, opuncijas, kalceolārijas, or​hidejas, no mājputniem — tītari. Amerika savukart mantoja no Eiropas visas Vecās Pasaules labības šķirnes: kviešus, rudzus, miežus, auzas, zirņus, rīsu, tāpat mājlopus: zirgus, govis, aitas, kazas, cūkas, ēzeļus. Uz Ameriku aizceļoja cukurniedres, vīnogas, citrusi, kafija, kas tur atrada savu īsto dzimteni, kokospalmas un citi tropu un subtropu augi. Toreiz par visu šo grandiozo apmaiņu starp pasaules daļām nevienam nebija ne jausmas. Zelts — tas toreiz šķita pats vērtīgākais no aizjūras guvumiem. Aprīļa vidū Kolumbs devās uz Katalonijas galvaspilsētu Barselonu pie karaļa. Tajos laikos Spānijā nevarēja izmantot nekādas karietes slikto ceļu dēļ, tāpēc admirālis salīga daudz zirgu un mūļu. Apbruņoti matroži jāja gājiena priekšgalā, pašķirdami ceļu ļaužu pulī. Viņiem sekoja eksotiskie indiāņi spilgti izkrāsotajām sejām un ķermeņiem, ar krāšņu spalvu rotu matos, ar raibām jostām un krāsainos apmetņos. Deguna un ausīs viņi nesa zelta riņķus, ap kaklu — zelta ķēdes un karuļus, ap rokām — krāšņās sprādzes. Daži matroži nesa šķēpus un airus ar salinieku ornamentiem, citiem uz pleca sēdēja dzelteni, zaļi un sarkani papa​gaiļi, kuru griezīgie kliedzieni skanēja cauri sajūsmi​nāto skatītāju gavilēm. Kolumbam pa priekšu milzīgos kurvjos nesa svešzemju stādus, koku zarus, šķietamās garšvielas, izbāztus dzīvniekus — putnus, zvērus, zivis, milzu gliemežnīcas, vizuļojošus akmeņus. Četrpadsmit mūļi nesa smagas tīnes stingrā apsardzībā. Varēja domāt, ka tur slēpjas neaprakstāmi dārgumi. Pats Kolumbs, tērpies spožās bruņās, baltā zirgā jāja savu dēlu un lepnu bruņinieku pavadībā. Ielās un lau​kumos, uz balkoniem un jumtiem drūzmējās ļaužu pulki. Tikko atauļoja sūtņi ar ziņu, ka jūras braucēji tuvojas pilsētai, gājienam pretim izjāja dižciltīgie grandi, galminieki un bagātie tirgotāji. Baznīcu torņos dunēja zvani, no visiem balkoniem lejup karājās krāšņi pa​klāji, no visiem logiem plandīja karogi un lakati, ska​nēja mūzika un gaviles. Fernando un Isabella, troņmantnieks Huans, kā arī Kastīlijas un Aragonas lepnāko augstmaņu svīta, stāvēdami kājās, sagaidīja admirāli. Kolumbs nometās ceļos un noskūpstīja valdniekiem roku. Tad viņam at​ļāva apsēsties līdzās saviem visuvarenajiem pavēlnie​kiem. Tādu pagodinājumu izpelnījās tikai retais. Sirmais, tropu saulē tumši iedegušais admirālis un Indijas vicekaralis triumfēdams noraudzījās uz šiem spožajiem pasaules varenajiem — hercogiem, arhibīskapiem, bruņiniekiem un greznajām dāmām, kas stā​vēja visapkārt, degdami ziņkārē dzirdēt stāstu par tālo, svešo zemi. Kā apburti viņi klausījās skanīgajā balsī, kad Kolumbs stāstīja par apbrīnojamo ceļojumu, par neaprak- stāmajām bagātībām, kas slēpjoties tālajās Āzijas zemēs, Lielā hana valstī un Sipangas salā, ko viņš nosaucis par Espanjolu, par zeltu, par garšvielām, ko veseliem kuģiem varēšot vest uz Spāniju. Jūras braucējs ar sajūsmu stāstīja par naivajiem dabas bērniem, kas gatavi pieņemt kristīgo ticību. Pēc admirāļa mājiena parādījās indiāņi, matroži atnesa kurvjus, un Kolumbs izcēla no tiem dažādus augus un augļus: batātes — saldos kartupeļus, maniokas saknes, indiāņu labību kukurūzu, pupiņas, kokvilnu, smaržīgus sveķus, alojes, mangru augļus, ķirbjus, palmu augļus, izbāztus dzīvniekus — Amerikas suni, trusīti, ķirzakas, krūmu žurku hutiju, zivis un putnus. Tomēr svarīgāks par visiem bija zelts. Kolumbs izbēra pārsteigto galminieku acu priekšā zelta graudus, stienīšus, riņķus, aproces, maskas, auskarus, kakla rotas. Pats karalis un karaliene pasvārstīja rokās smagās zelta lietas. Jā, tas bija triumfs! Kolumbs šajā stundā varēja saņemt visu, ko vien vēlējās, — skanīgus titulus, pilis, apbalvojumus,


mūža pensiju, varēja palikt Spānijā un uzvelt rūpes par jaunatklāto zemju kolonizāciju citiem. Taču viņš bija pašā spēku briedumā, apveltīts ar milzīgu enerģiju un vēlējas pats personīgi sekot, lai jaunatklātajās zemēs apmestos kolonisti, un meklēt jaunas zemes aiz okeāna, par kūrām viņš bija dzirdējis stāstām indiāņus. Tādēļ viņš bez jebkādas vilcināšanās gatavojās jaunam brau​cienam. Isabella un Fernando bija noskaņoti pret admirāli ļoti labvēlīgi un iecēla muižnieku kārtā arī Kolumba brāļus un dēlu Djego. Kolumbs drīkstēja jāt blakām karalim, pie karaļa galda viņu apkalpoja un godināja gluži tāpat ka visdižciltīgākos grandus, kaut arī viņš bija svešzemnieks bez slavena vārda un senas dzimtas. Viņš saņēma īpašu ģerboni ar heraldiskiem attēliem. To rotāja Kastīlijas karaļa zelta pils uz balta fona un Leonas lauva, zeltītas salas jūras viļņos un pieci zelta enkuri uz zila fona — admirāļa zīme. Ģerboni rotāja devīze: Kastīli- jai un Leonai Jaunu pasauli ir devis Kolumbs. Paši ievērojamākie spāņu grandi lūdza ņemt viņus līdzi jaunajā ekspedīcijā, tauta viņam sarīkoja ovācijas un sumināja kā varoni. Nākotne viņam šķita spoža, tā solīja slavu, godu un zeltu, nekur vēl nemanīja neveiksmju mākoņus. Viņš izpildīs dievišķīgo misiju: liks Kristus mācības gaismai līt pār bagātajām Austrumu zemēm un pagānu miljoni iemantos caur viņu mūžīgu dzīvošanu. Kolumbs deva svinīgu solījumu par līdzekļiem, ko viņš saņems no kolonijām, doties krusta karā uz Pales- tīnu, lai atbrīvotu Kristus kapu, un šim nolūkam apņēmās sapulcināt un apbruņot piecdesmit tūkstošus kāj​nieku un četrtūkstoš jātnieku.

Indijas vicekaraļa un okeāna jūru admirāļa Kolumba ģerbonis. Arī Fernando un Isabella saskatīja lielajos atklājumos algu par neticīgo — mauru un ebreju izdzīšanu no Pireneju pussalas. No šī laika par jauno ekspedīciju galveno mērķi pasludināja kristietības sludināšanu aiz​jūras zemēs, un Kolumbs labprāt uzņēmās Kristus apus​tuļa lomu. Tomēr netrūka arī skauģu un nelabvēļu. Līdz pat mūsu dienām stāsta leģendu — tiesa, ne visai ticamu — par slaveno Kolumba olu. Kādā svinīgā mielastā, kas sarīkots par godu Kolumbam, viens no galminiekiem pēc svinīgiem tostiem ieminējies, ka Spānijā, kur tik daudz rūdītu jūras braucēju, gan būtu


atradies arī kāds cits vīrs, kas izdarītu to pašu ko Kolumbs, ja vien dievs viņu jau nebūtu izraudzījis par savu ieroci. Admirālis par atbildi paņēmis no bļodas olu, uzlicis uz galda un uzaicinajis augstmaņus, lai viņi pamēģinot nostādīt olu uz gala, neņemot palīgā ne sāli, ne maizi, ne citus līdzekļus. Ola ceļojusi no rokas rokā, bet neviens nespējis nostādīt nepaklausīgo olu uz gludā galda, turpretim Ko​lumbs viegli uzsitis ar olas galu uz galda un tā uzreiz nostājusies stāvus. Tad kads augstmanis iesaucies, ka tas esot pavisam vienkārši, taču tūliņ aprāvies — viesi sapratuši, ka pēc padarīta darba visi redz, kā tas darāms, un tāpēc pienācīgi jānovērtē tas, kurš to paveicis pirmais. Īstenībā šis stāsts radies jau agrāk. 15. gadsimta sākumā Renesanses laikmeta ievērojamais arhitekts Bruneleski ar šo veiklo triku pierādījis saviem pretiniekiem, ka Floren- ces katedrāles eliptiskais kupols esot pilnīgi iespējams. Drīz pēc admirāļa svinīgās pieņemšanas notika indiāņu kristīšana. Spānijas valdnieki un princis Huans kļuva par indiāņu krusttēviem. Indiāņiem deva kristīgo vārdus. Gandrīz visi viņi atgriezās atpakaļ uz dzimteni kā tulki, spāniešu valodas pratēji. Vēsts par Kolumba atklāto jūras ceļu uz Indiju satrauca Portugāli. Portugāļiem šķita, ka spānieši iekļu​vuši zemēs, kuras Romas pāvesti 15. gadsimta vidū bija piešķīruši Portugālei. Sīs tiesības bija atzinusi arī Spānija. Tagad abu jūras lielvalstu starpā sākās strīdi, ko izšķirt varēja vai nu ar bruņotu spēku, vai miera ceļā ar pāvesta — katoļu baznīcas galvas starpniecību. Tajos laikos pāvesti, saņēmuši pienācīgu atalgojumu vai ziedojumus, devīgi izdāļāja bīskapu amatus, valdnieku troņus, provinces, pasaules dajas un pat mūžīgo dzīvošanu un grēku pie​došanu. Pāvesta tronī tolaik sēdēja Aleksandrs VI Bordžija, pēc izcelšanās spānietis, kas šajā augstajā amatā bija ticis ar Fernando un Isabellas atbalstu, pēc laika biedru izteicieniem, īsts sātans, slepkava un izvirtulis. Viņš 1493. gada 3. maija, divus mēnešus pēc Kolumba atgriešanās, ar bullu — vēstījumu piešķīra Spānijai tiesības uz jaunatklātajām zemēm rietumos, ja vien tās nepieder kādam kristīgam valdniekam — tātad tādas pašas tiesības, kā jau bija piešķirtas Portugālei austrumos. Nākamajā dienā pāvests, izdodams jaunu bullu, pūlējās precīzāk noteikt Spānijas valdnieku tiesības. Pāvests dāvināja viņiem uz mūžīgiem laikiem visas salas un kontinentus, atklātus un arī tos, ko vēl atklāšot uz rietumiem no līnijas, kas novilkta un noteikta no arktiskā pola līdz antarktiskajam polam. Pieminētajai līnijai jāatrodoties simt ligu atstatumā uz rietumiem un dienvidiem no ikvienas salas, ko parasti saucot par Azoru un Zaļā Raga salām. Spānija un Portugāle, ņemot par pamatu šo visai neskaidro pāvesta lēmumu, uzsāka sarunas, kas 1494. gada 7. jūnijā noslēdzās ar Tordesiljas līgumu. Portugāļi neticēja, ka Kolumbs sasniedzis Āziju, un neuzstāja, lai spānieši atsacītos no braucieniem pāri okeānam. Abas puses vienojās pārcelt «pāvesta meridiānu» — demarkācijas līniju tālāk uz rietumiem — 370 ligas uz rietumiem no Zaļā Raga salām. Portugāļi centās nodrošināt savus jūras ceļus uz Āfriku un jau toreiz, acīm redzot, zināja, ka, kuģojot uz Dienvidāfriku, Labās Cerības ragu, būs jāmet līkums pa okeānu uz rietumiem, lai iz​vairītos no pretvēja. Sī demarkācijas līnijas noteikšana nebūt nenozīmēja pasaules sadalīšanu starp Spāniju un Portugāli, tā paredzēja Spānijas tiesības izdarīt atklājumus rietumu virzienā, Portugāles — austrumu virzienā. Abas līgum​slēdzējas puses apņēmās nesūtīt kuģus, neizdarīt atklā​ jumus un iekarojumus, kā ari nenodarboties ar tirdzniecību aiz noteiktās līnijas. To noteica tikai Atlantijas okeānā, nemaz neiedomājoties, ka jūras braucēji, dodamies uz rietumiem un austrumiem, taču varētu sastapties jūrās otrā pusē zemeslodei un tur izceltos ķildas un sadursmes jaunatklāto zemju dēj. Spāniešu un portugāļu intereses Klusajā okeānā patiešām sadūrās pēc Magelāna slavenā ceļojuma (1519. —1522. gadā). Tordesiljas līgums bija spēkā tikām, kamēr Spānijas un Portugāles pārsvaru Jaunajā Pasaulē, Āzijā un Āfrikā neviens neapstrīdēja, taču jau Francijas karalis, tikko uzzinājis par pāvesta lēmumu un abu valstu līgumu, esot izsaucies: «Saule spīd man tāpat kā citiem. Es ļoti gribētu redzēt to pantu Ādama


testamentā, kas man atrauj manu daļu no pasaules mantojuma!» Tāpat arī Anglija paziņoja, ka pāvestam neesot tiesību «iz​dāļāt un atņemt karalistes pēc savas iegribas», un sū​tīja savus kuģus pāri okeānam.


OTRREIZ PĀRI ATLANTIJAI Kolumba otrais brauciens — kolonizācijas ekspedīcija. — Mazo Antiļu salu atklāšana. — Drosmīgie karībi. — Navidadas lorta bojā eja. — Isabellas pilsētas dibināšana. — Posts un nelaimes. — Pēc zelta uz Sibao kalniem. — Grandiozs vergu tirdzniecības projekts. — Pirmais dumpis. — Bagātajā Karaja ie​lejā. — Ar viltu un nodevību pret indiāņiem. Kolumbs bija tik slavens, ka otrā brauciena organizēšana risinājās ļoti strauji. Tūkstoši brīvprātīgo alka jo drīzāk tikt pāri okeānam. Kadisas osta kūsāja rosmē. Uz šejieni veda iepirkto labību, ko samala, un no miltiem cepa jūrnieku sausiņus. Lielās ozolkoka mucās krājās spāniešiem ierastais vīns tālajam ceļam, kā arī sālīta gaļa. Simtiem cilvēku sakārtoja braucienam ku​ģus — veselu floti. Ekspedīciju karaļa uzdevumā organizēja Seviljas arhibīskaps Huans de Fonseka, vēlākais Indijas lietu padomes priekšsēdētājs. Sis ārkārtīgi enerģiskais vīrs pārzināja kuģus, lielgabalus un citus ieročus labāk par svētajiem rakstiem. Pavisam īsā laikā viņš prata sagādāt visu ekspedīcijai nepieciešamo, iepirkt labību, ieročus, vīnu, eļļu un etiķi, gaļu, maizi un pupas, salīgt kuģus un apkalpes, sagādāt naudu. Otrajai ekspedīcijai vajadzīgie līdzekļi karā izpostītajā zemē nebija tik viegli salūkojami. Valdnieki aizņēmās milzīgu summu. Bez tam naudu ieguva, pārdodot padzīto ebreju mantu. Fonsekam gandrīz trīsdesmit gadu bija ļoti liela ietekme visos jautājumos, kas bija saistīti ar jaunajām spāniešu kolonijām, — naudas un kuģu sagādē, ekspe​dīciju organizēšanā, amatpersonu iecelšanā un atcel​šanā. Viņš baudīja pilnīgu karalienes un karaļa uzticību, un viņa pilnvaras bija gandrīz neierobežotas. Šo enerģisko, uzticamo vīru — valdnieku gribas izpildītāju — laikabiedri raksturoja kā neuzpērkamu, bet rupju, val​donīgu cilvēku, kas nav cietis nekādas pretrunas un prasījis bezierunu paklausību. Kolumbam vajadzēja sadarboties ar viņu ekspedīcijas organizēšanā, un drīz vien starp viņiem iedegas strīdi pat par sīkumiem. Tomēr Kolumba autoritāte un slava bija tik spoža, ka pēc valdnieku pavēles Fonse​kam visur vajadzēja piekāpties. Stāsta, Fonseka nekad neesot aizmirsis šos aizvainojumus, aiz atriebības vēlāk apmelojis admirāli un kai​tējis viņam, kur vien varējis, līdz beidzot panācis, ka lielo jūras braucēju ar negodu iekaļ važās. Bez valdnieku, admirāļa vai Fonsekas atļaujas neviens kuģis, neviens cilvēks nedrīkstēja doties uz jaunatklātajām zemēm. Sevišķi stingrs ieceļošanas aizliegums attiecās uz tiem, kas nepiederēja pie katoļu ticī​bas. No brīvprātīgajiem nevarēja ne atkauties, ļaudīm šķita uznācis trakums, un viens otrs noraidītais pat padarījis sev galu. Tur, aiz okeāna, likās, pavērusies zelta zeme ar neizmērojamām bagātībām, un ikviens, no kapteiņa līdz kuģa puikam, alka atgriezties ar smagu zelta maisu. Neviena Eiropas valsts līdz tam nebija spējusi sūtīt okeānā uzreiz septiņpadsmit kuģus ar tūkstoš piecsimt vai pat divtūkstoš jūrniekiem, karavīriem un kolonistiem, pārtikas krājumiem sešiem mēnešiem, labības un dārzeņu sēklām, mājlopiem, ieročiem, munīciju, darba rīkiem — visu nepieciešamo kolonijas organizēšanai. Admirālis savu karogu pacēla uz flagmaņkuģa «Marija Galante». Otro reizi pāri okeānam devās «Ninja», šī daudz pieredzējusī, žiglā karavela. Pats svarīgākais ekspedīcijas uzdevums bija pievērst indiāņus kristīgajai ticībai, izturoties pret viņiem pēc iespējas labāk un ar mīlestību, kā teikts valdnieku instrukcijās. Tajos laikos ikviena valsts, lūkodama sagrābt jaunas zemes, par galveno mērķi liekulīgi izvirzīja pagānu kristīšanu un turklāt vismazāk rūpējās tieši par šā mērķa sasniegšanu. Otrkārt, admirālim vajadzēja organizēt koloniju Espanjolā un nodarboties ar tirdzniecību, treškārt, izpētīt Kubu un noskaidrot, vai tā patiešām ir Āzijas kontinenta daļa un vai no turienes ved ceļš uz Ķīnas — Lielā hana valsts bagātajām pilsētām.


Otraja ekspedīcijā piedalījās arī admirāļa brālis Djego Kolumbs, Alonso Oheda — uzņēmīgs avantūrists, kas vēlāk pats vadīja ekspedīcijas un izdarīja visai svarīgus atklājumus, Huans Ponsē de Leons, kurš pēc vairākiem gadiem, meklējot «mūžīgās jaunības» avotu, atklāja Floridu un Golfa straumi, Huans de la Kosa, pirmais Vestindijas kartes sastādītājs, Djego Ve- laskess, kas vēlāk vadīja Kubas iekarošanu, daudzi ievērojami bruņinieki, augsti ierēdņi, galminieki un virsnieki. Tālajā ceļā posās paši labākie Spānijas jūras braucēji, taču Pinsonu ģimenes locekļi, sarūgtināti par ad​mirāļa nepateicību un netaisnību, šoreiz neviens nesa​līga viņa dienestā. Uz Kolumba kuģiem pāri okeānam, alkdami zelta un slavas, devās arī vairāki simti brīvprātīgo idalgo — izputējuši muižnieki, kam nebija ne zemes, ne mantas, ne noteiktas nodarbošanās, īsti avantūristi. Cerēdami uz zelta kalniem Espanjolā, karaļa jātnieku pulka karavīri Kadisā pārdeva savus tīrasiņu rikšotājus un to vietā nopirka vecus kleperus, bet tādā ceļā nopelnīto naudu pirms brauciena notrieca ostas krodziņos. Sie idalgo bija pirmie konkistadori, iekarotāji, klaidoņu bars, kam drīz vien sekoja veselas armijas tādu pašu piedzīvojumu meklētāju. Pāri okeānam devās arī kalnrači, namdari, zemkopji, mūrnieki, kalēji, drēbnieki, kurpnieki, audēji — vairak nekā tūkstoš amatnieku. 1493. gada 25. septembrī karogiem izrotātā eskadra uzvilka buras un izgāja no Kadisas uz Kanāriju salām, kur jūras braucēji izlaboja dažus kuģus, kuriem bija radusies sūce, papildināja pārtikas, ūdens un malkas krājumus. Seit viņi iegādājās milzīgus, cilvēku medībām dresētus suņus, iekrāva kuģos teļus, kazas, aitas, cūkas, mājputnus, kā arī apelsīnu un citronu koku stādus un cukurniedres. Ar šo ekspedīciju sakās kultūraugu un dzīvnieku plašā apmaiņa starp Jauno un Veco Pasauli. Dienvidamerikas indiāņi, kā vēlāk atklājās, pa​zina tikai lamas — nastu nesējus dzīvniekus un vikun- jas, no kurām tie ieguva vilnu. Ne kuģa žurnāli, ne Kolumba dienasgrāmatas arī par otro ceļojumu pāri okeānam nav saglabājušās, tomēr interesantas ziņas par to sniedzis flotes ārsts Čanka plašā vēstulē, kā arī garīdznieks Bernaldess un Laska- sass savās grāmatās. 7. oktobrī eskadra izgāja okeānā, lai šķērsotu to gandrīz par desmit grādiem tālāk dienvidos, jo Kolumbs vēlējās pa īsāko ceļu aizbūrāt vispirms pie karību-ka- nibālu apdzīvotajām salām dienvidaustrumos no Espan​jolas. Līdz pašam apvārsnim baloja buras, cita citu apsteigdamas. Tikai pret vakaru burinieki tuvojās flagmaņ- kuģim, lai uzklausītu admirāļa pavēles. Ceļā negadījās nekādas likstas, atskaitot bezvēju ceļa sākumā un kādu negaisu, kad vētras brāzmas saplēsa dažas buras un mastu galos un uz rājām uzliesmoja tās noslēpumainās uguntiņas, ko tagad dēvē par Elma ugunīm. «Ar dieva žēlastību iestājās tik labvēlīgs laiks, kāds vēl nekad nebija pavadījis kuģus tik tālā braucienā,» rakstīja Čanka, «tā ka, atstājuši Ferro salu 13. oktobrī, mēs jau pēc divdesmit dienām varējām saskatīt zemi, un mēs būtu to pamanījuši trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā dienā, ja flagmaņkuģis ietu tikpat ātri kā pārējie; to gaidot, pārējie kuģi ne vienu reizi vien ierēvēja buras un samazināja gaitu.» Kurss bija izraudzīts ļoti veiksmīgi — izdevīgajos pa- sāta vējos karavelas šķērsoja okeānu par divām nedēļām ātrāk nekā pirmajā braucienā. Spānieši, vēlāk bu- rādami uz jaunatklatajam zemēm, aizvien izmantoja šo maršrutu un iedēvēja to par «dāmu ceļu». Novembra trešajā dienā flagmaņkuģa stūrmanis īsi pirms rītausmas uzsauca: «Apsveicu visus! Redzama zeme!» Liela bija līksmība, ko izpauda visi ļaudis, un neparasti bija viņu kliedzieni un saucieni. Un jūrnieki nepriecājās veltīgi, jo viņus tā bija nogurdinājusi grūtā dzīve un nemitīgā ūdens izsūknēšana. Pie apvāršņa iznira kalnaina, krāšņiem, kupliem tropu mežiem apaugusi liela zeme. 1493. gada 3. novembris bija svētdiena, tāpēc Kolumbs jaunatklāto salu nosauca par Dominiku (spāņu valodā — svētdiena). «Šajā salā auga apbrīnojami biezi meži,» rakstīja Čanka. «Dažos kokos brieda augļi, citi ziedēja . .. Daži no mums, mazāk pieredzējuši, lūkoja tos nobaudīt; bet, tikko viņi mēģināja ņemt mutē šos augļus,


viņu sejas uzpampa un viņus sagrāba karstumi un pievārēja sāpes, un šķita, ka viņi kļuvuši traki.» Tā spānieši iepazinās ar koku, kura augļus karībi izmantoja, lai saindētu savu bultu uzgaļus. Te jūras braucēji atrada arī varenus kokus — seibas, no kuru augļu pogaļām varēja iegūt diezgan smalku, vilnai līdzīgu šķiedru. No Dominikas spāniešu flote devās uz ziemeļiem un atklāja citu mazāku zemi — Marijas Galantes salu. Šeit spānieši pirmo reizi iepazinās ar ananasiem, brīnišķīgiem augļiem, ko vēlāk sāka audzēt arī citās tropu zemēs visā pasaulē. Aiz jaunatklātajām salām uz ziemeļiem zilgmainajos ūdeņos aizstiepās vesela salu virkne — Mazās Antiļu salas. Lielāko no tām Kolumbs nosauca par Gvadelupi. Te eskadra uzkavējās vairākas dienas. No augstiem kalniem lejup gāzās daudzas straujas upes. Trīs ligu attālumā no smailes spānieši ievērojuši ūdenskritumu; spēcīgs gluži kā vērsis tas gāzies lejup no tāda augstuma, ka šķitis krītam no pašām debesīm. Nekāda aina pasaulē nav varējusi līdzināties skaistumā ar šo ūdenskritumu. Salās mitinājās kareivīgās kārību ciltis. Karībi spāniešiem likās vairāk attīstīti nekā citas indiāņu ciltis, viņu mājas — labāk būvētas, trauki — izgatavoti ar lielu prasmi, kokvilnas audumi nav bijuši sliktāki par Kastīlijā darinātajiem. Karībi nēsāja ļoti garus matus, bet bārda viņiem, tāpat kā citiem indiāņiem, neauga. Ķermeni un seju viņi izrotāja ar dažādu krāsu ornamentiem un tetovējumiem. Karībi diezgan lielā mērā atšķīrās no Kubas un Haiti indiāņiem. Tie vairs nebija biklie, padevīgie ļaudis, kas sagaidīja spāniešus kā debesu sūtņus, mezdamies ceļos un paceldami rokas pret debesīm. Jaunatklāto salu iedzīvotāji bija spēcīgi, drosmīgi un pret uzvarētiem ienaidniekiem nepazina žēlastības. Bieži vien viņi uz​bruka kaimiņu salu miermīlīgajām ciltīm, laupīdami un aizvezdami gūstekņus. Karībiem, pēc Čankas apzīmējuma, bijuši lopu tikumi — viņi bijuši cilvēkēdāji. Kā stāstīja spānieši, pamestajās būdās mētājušies apgrauzti cilvēku kauli un podos uz uguns vārījusies cilvēku gaļa. Ar lokiem un bultām apbruņotie karībi, irdamies daudzajās kanoe, uzbrukuši citām salām, kur mitinājušās miermīlī​gas indiāņu ciltis — aravaki, un aizveduši gūstekņus, ko pēc tam apēduši. Vārdu «karībs» (tas, starp citu, saglabājies Kārību jūras nosaukumā) spānieši izkropļoja par kanibālu, un eiropieši sāka ar šo vārdu apzīmēt visus cilvēkēdājus. Taču ziņas par kārību asinskarību un cilvēkēšanu šķiet pārspīlētas. Liekas, spānieši ar nolūku piedēvējuši ka​nibālismu šīm kareivīgajām ciltīm, lai attaisnotu kā​rību nesaudzīgo iznīcināšanu un pārdošanu verdzība. Admirālis aizsūtīja mežos grupu jūrnieku, lai tie sagūstītu kādu pieaugušu salinieku, taču vīri biezajos džungļos apmaldījās un klaiņoja pa mūža mežiem vairākas dienas. Kad visi jau domāja, ka pazudušie krituši par upuri cilvēkēdājiem, līdz nāvei nogurušie jūrnieki, tikko vilkdami kājas, atgriezās pie kuģiem, kas jau grasījās pacelt enkurus.

Tā eiropieši attēloja kanibālus (pec senas gravīras). Čanka piezīmē, ka starp viņiem bijuši stūrmaņi — jūrnieki, kas pēc zvaigznēm varētu aiziet līdz pašai Spānijai. Tāpēc nav bijis saprotams^ kā viņi varējuši apmaldīties tik nelielā platībā. Kapteinis un


viņa ceļa biedri atgriezušies saplēstas drēbēs, saskrāpēti un sa​vainoti tā, ka žēl bijis uz viņiem skatīties. Kuģi devās tālāk uz ziemeļrietumiem, pa ceļam atklādami vēl citas salas. Santakrusas salā spānieši sagūs​tīja vairākas sievietes un bērnus un, atgriežoties ar laivu uz kuģa, sadūrās ar kārību vienkoči. «Redzot, ka viņiem neizdosies izbēgt, karībi ar lielu drosmi uzvilka savus lokus, pie kam sievietes neatpalika no vīriešiem,» rakstīja Čanka. «Es saku «ar lielu drosmi», tāpēc ka viņu bija tikai seši — četri vīrieši un divas sievietes — pret divdesmit pieciem mūsējiem. Viņi ievainoja divus jūrniekus: vienu — divas reizes krūtīs, otru — ar bultu sānos, un viņi nogalinātu ar bultām lielu daļu mūsu ļaužu, ja viņiem nebūtu ādas un koka vairogu un ja mūsu laiva nepiebrauktu cieši klat kanoe un to neapgāztu. Taču arī pēc tam, kad kanoe tika apgāzta, viņi laidās peldus un brida brišus — tai vietā jūra bija sekla — un vajadzēja ne mazums papūIeties, lai sagūstītu karībus, jo viņi joprojām šāva ar lokiem. Neraugoties uz visu to, izdevās saņemt vienu no viņiem, nāvīgi ievainojot ar šķēpu. Ievainoto uzvilka uz kuģa.» Spānieši redzēja, ka te mīt tauta, kas prot bezbailīgi cīnīties par savu brīvību, un turpmāk krastā izkāpa tikai labi apbruņoti. Ilgus gadus kolonizatori neaizskāra šīs ciltis un nedibināja šeit nevienu apmetni. Vēl tālāk uz ziemeļiem aizsniedzās salu virkne —Vir- džīnijas salas (Jaunavu salas), kuru izpētīšanai admirālis nosūtīja vieglos kuģus. Pēc tam eskadra nonāca pie lielas salas, ko indiāņi dēvēja par Borikenu. Vēlāk (no 16. gs.) to iedēvēja par Puertoriko («Bagāto ostu»). Tā jau piederēja pie Lielo Antiļu salu grupas. Visas šīs salas bijušas ļoti skaistas un auglīgas, bet Borikena šķitusi pati labākā no visām. 24. novembrī spāniešu flote nonāca pie Espanjolas austrumu gala, un Kolumbs kopā ar saviem ceļa bied​riem cerēja drīz sastapties ar salā atstātajiem kolo​nistiem. Čanka, vērojot Espanjolas krastus, piezīmējis, ka šeit nekad nav sala, zāle pat šajā ziemas laikā zaļojusi zaļa un kupla un putnu ligzdās bijuši mazuļi. Plēsīgus zvērus spānieši nav sastapuši, atskaitot suņus ar īsu, asu spalvu, kuri nav pratuši riet. Kokos kāpelējuši zvēriņi truša lielumā, acīm redzot, aguti, kura gaļa esot ļoti garšīga. Salā mitinājās daudzas nelielas čūskas, kā ari ķirzakas, kuras indiāņiem bijušas tikpat liels gardums kā spāniešiem fazāni. Kādu reizi spānieši ieraudzījuši milzīgu ķirzaku teļa resnumā un šķēpa garumā. To mēģinājuši nodurt ar šķēpu, dūruši daudz reižu, bet tā paglābušies, jo āda bijusi pārāk cieta un bieza, un ienirusi jūrā. Acīm redzot, spānieši pirmo reizi bija sastapušies ar aligatoru. Vēl nesasnieguši Navidadas fortu, matroži izcēlās krastā un nejauši atrada četrus smiltīs ieraktus, stipri satrūdējušus līķus, vienu no tiem ar melnu bārdu, tā​tad eiropieti. Jūras braucējus, māca nelaimes nojausma. Naktī kuģi jau izmeta enkurus iepretī fortam, taču neviens neatbildēja ne uz gaismas signāliem, ne lielgabalu šā​vieniem. Arī indiāņi nerādījās. Tikai ap pusnakti pie eskadras pirogā piebrauca vairāki indiāņi. Tie atveda dāvanas no kasika Gvakanagari, bet par spāniešiem salā izvairīgi deva neskaidras ziņas. Varēja noprast, ka daži spānieši esot nomiruši slimībās, citi nokauti savstarpējās ķildās vai arī aizgājuši dziļāk sala, meklēdami zeltu. Kasikam nesen esot uzbrucis kaimiņš Kaonabo, kas nodedzinājis ciematu un ievai​nojis arī pašu virsaiti. Rītausma atklājās, ka krastā nav ne cietokšņa, ne cilvēku. Tikai pelnu kaudzes, līķi un izsvaidīti apģērba gabali liecināja par traģēdiju, kas bija šeit norisinājusies. Daži indiāņi, kas parādījās iztālēm, zagšus aizlavī​jās projāmf vai arī aizbēga lielā steigā. Kolumbs pavēlēja pārrakt visu zemi forta teritorijā un iztīrīt aizgruvušo aku, jo viņš bija pavēlējis labi pa​slēpt. iegūto zeltu, tomēr tas nekur netika atrasts. Kas tad bija noticis salā Kolumba prombūtnes laikā? Espanjolā palikušie kolonisti bija rīkojušies pavisam neprātīgi. Jau no pašām pirmajām dienam rupjie iekarotāji bija sākuši sirot pa salu un atņemt saliniekiem pārtiku, kā arī prasījuši, lai indiāņi viņus apkalpo un nēsā apkārt nestuvēs. Mazākās nepaklausības gadījumā spānieši bija lietojuši varu, jo salinieki viņiem likās tikai iekarotāju īpašums,


muļķīgi, labsirdīgi dzīvnieki, pret kuriem var visu atļauties. Var atņemt visu — maizi, sievas un zelta rotas lietas. Beidzot laupītāji sadūrās ar kasiku Kaonabo salas centrā. Šis virsaitis bija drosmīgāks un noteiktāks par spāniešiem draudzīgi noskaņoto Gvakanagari. Kaonabo pamazām atbrīvoja savus ļaudis no aklās paklausības važam. Stāsta, viņš, gribēdams pierādīt cilts locekļiem, ka svešinieki nebūt nav nemirstīgi debesu dēli, sarīkojis īpatnēju pārbaudi. Ikvienu spānieti apkalpojuši vairāki indiāņi, kas nesuši savu kungu un pavēlnieku arī pāri upei. Kādu reizi pēc lietus upe bijusi krietni uzplūduši, bet spānietis prasījis, lai viņu nesot uz pleciem pari straumei. Tad kasiks pa- , vēlējis, lai nesēji pārbauda, vai ūdens neko nekaitē de​besu dēlam. Upes vidū indiāņi turējuši spānieti zem ūdens tikām, kamēr tas vairs nav kustējies. Tad viņi

Spāniešu konkistadori ar tā laika ieročiem — zobeniem, piķiem, āvām, arbaletēm un musketēm (pēc veca zīmējuma). iznesuši mironi krastā, kur sapulcējušies visi ciemata iedzīvotāji, apsēdušies ap slīkoni un gaidījuši, kad tas celsies augšā. Pēc trim dienām, kad līķis sācis trūdēt, viņi pārliecinājušies, ka šķietamais dievs bijis mirstīgs cilvēks. Sis notikums izkliedējis indiāņu bailes no baltajiem, un šī ziņa ceļojusi no vienas cilts pie otras. Tad Kaonabo vīri sadūšojušies un vispirms apkāvuši sirojošos laupītājus, bet pēc tam uzbrukuši arī Navi- dadas fortam. To aizstāvējuši tikai desmit vīri, pārējie tāpat bija devušies sirotāju gaitās. Pēc forta krišanas Kaonabo citu pēc cita iznīcinājis arī pārējos spāniešus. Tā bija īsa, ātra un taisnīga tiesa, kurā, bez šaubām, bija piedalījies arī Gvakanagari ar saviem ļaudīm. Labās attiecības ar indiāņu ciltīm tātad bija beigušās. Spāniešiem tas bija grūti aptverams: Kolumbs taču aiz​vien bija apgalvojis, ka šīs ciltis esot ļoti biklas un miermīlīgas, bez ieročiem. Spānieši turēja aizdomās ari Gvakanagari, kas tikai izlikās ievainots, turklāt viņa cilts indiāņu būdās atrada dārgus audumus un mantas, ko salinieki nevarēja iegūt maiņas ceļā, taču nekādu noteiktu pierādījumu nebija un Kolumbs nolēma attureties no vainīgo tvarstīšanas un pārmācīšanas. Kolumbs apciemoja šķietami ievainoto Gvakanagari viņa būdā. Ārsts noņēma saiti no kasika gurna un neatrada tur nekādu brūci. Kasiks gan lūkoja iegalvot, ka gurnu trāpījis akmens, taču varēja nomanīt, ka viņš izliekas. Tomēr admirālis nolēma pagaidām neviena nesodīt, lai galīgi nesaasinātu attiecības. Viņš izteica ka- sikam līdzjūtību, runāja ļoti laipni, palīdzēja pat slim​niekam piecelties kājās un ielūdza viņu uz kuģa, kur sarīkoja viesim par godu svētkus. Spānieši parādīja Gvakanagari piecdesmit līdzi paņemtos zirgus, lai no jauna pārsteigtu un iebiedētu naivos dabas bērnus tāpat, kā jau agrāk bija darījuši, šaudami ar lielgabaliem. Kasika izbrīns bija ārkārtīgs, viņš drebēja pie visām miesām, svīzdams baiļu sviedrus: tādus briesmoņus virsaitis vēl nekad nebija redzējis, ne arī par tādiem sapņojis. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka spānieši prot jāt ar šiem nezvēriem. Daudzi Kolumba ceļa biedri deva padomu sagūstīt kasiku kā ķīlnieku, taču admirālis vilcinājās. Arī Gva​kanagari nojauta briesmas, drīz vien paslēpās un vairs nevēlējās rādīties spāniešiem. Kadu nakti no kuģa peldus aizbēga Borikenā un citās salas sagūstītās sievietes, droši vien ar


Espanjolas indiāņu palīdzību un ziņu, un, kad admirālis pieprasīja bēgļu izdošanu, visi indiāņi no ciemata aizbēga kur ku​rais. Varēja manīt, ka viņi kļuvuši pavisam neuzticīgi. Tagad šajā naidīgajā sala vajadzēja dibināt koloniju. Salas vicekaralis tai izraudzījās jaunu vietu tālāk uz austrumiem no izpostītā Navidadas forta Espanjolas ziemeļu piekrastē, labi aizsargātā līcī. Trīsdesmit ligu garais ceļš līdz turienei spēcīgajā pretvējā un pret straumi ilga vairākas nedēļas un nomocīja spāniešus vairak nekā viss tālais jūras brauciens no Kastīlijas. Sākās kuģu izkraušana. Kolonistiem izdalīja darba rīkus — lāpstas un cirvjus, un viņi cirta kokus, raka kanālu ūdens pievadīšanai no upes, kā arī cēla noliktavas, namu vicekaralīm un baznīcu, tāpat dzīvojamās mājas — māla un niedru būdas. Jauno pilsētu Kolumbs, godinot karalieni, nosauca par Isabellu. Sākumā darbs veicās raiti, taču drīz vien idalgo, tirgotāji, virsnieki un ierēdņi sāka vairīties no melnā darba — viņi taču bija braukuši pāri okeānam pēc zelta, nevis strādāt! Viņi nicināja vienkāršo, melno darbu kā pārāk smagu, turklāt pazemojošu. Viņi taču nebija riskējuši ar savu dzīvību, kuģojot pāri briesmīgajam okeānam, lai šeit liektu muguru kā beidzamie kalpi un lietu sviedrus. Beigu beigās darbā izgāja ne vairak par astoņsimt cilvēkiem, pārējie slaistījās dīkā, dzēra un rīkoja kautiņus. Kolonistiem uzbruka arī tropu slimības — dzeltenais purva drudzis un malārija. Ar tropu drudzi saslima arī pats Kolumbs. Drudža lēkmes atkārtojās daudz reižu un dažkārt noguldīja viņu slimības gultā uz ilgu laiku, nejāva nodoties darbam un nomāca viņa enerģiju. Drīz vien puse atbraucēju vārga slimībās, un kapsētā pacēlās arvien jaunas kapu kopas. Mitrajā tropu klimatā sabojājās daļa atvesto pārtikās produktu, un kolonijai draudēja bads. Izmisušais, slimībā novārgušais vicekaralis nolēma sūtīt ar izkrautajiem kuģiem atpakaļ uz dzimteni arī daju kolonistu, lai tā atrisinātu pārtikas problēmu, paturot tikai piecas karavelas un ap piecsimt vīru. Bet kā lai ziņo valdniekiem par nelaimēm, kas piemeklējušas Es- panjolu, — par Navidadas garnizona bojā eju, badu, slimībām? Spānijā taču gaidīja ar zeltu un garšvielām piekrautus kuģus, ka viņš to bija apsolījis, iziedams okeānā, turklāt ekspedīcijas organizēšanai iztērētas mil​zīgas summas. Tāpēc uz Sibao kalniem salas vidienē devās labi bruņota izlūku vienība Alonso Ohedas vadībā. Drīz vien spānieši pārnesa priecīgas vēstis: kādas upes ielejā viņi bija atraduši zelta smiltis, kā arī diezgan lielus tīrradņus. Oheda ar sajūsmu stāstīja par zelta smilšu strūklām, kas plūdušas no klintīm, kad tur iecirtuši lauzni. Pēc Kolumba vārdiem, kapteinis, pabijis Sibao, atradis zeltu tik daudzās vietās, ka par to neesot iespējams pastāstīt cilvēciskiem vārdiem. Zelts atrasts vairāk nekā piecdesmit strautos un upēs, ne mazums zelta uziets ari uz sauszemes. Visā šajā apgabalā, kā stāstījis kapteinis, kur gribot, tur arī atrodot zeltu. Tātad neesot nekādu šaubu par to, ka karaļi, Kastīlijas valdnieki, no šī brīža varot uzskatīt sevi par visbagātākajiem valdniekiem pasaulē, tāpēc ka līdz šim laikam nekā līdzīga ļaudis neesot redzējuši un par to neesot lasījuši. Kolumbs izmantoja šo ziņu, lai no jauna dotu Fer- nando un Isabellai vilinošus solījumus par zelta kalniem Espanjolā. Viņš 1494. gada februārī nosūtīja atpakaļ uz Spāniju divpadsmit kuģus sava flagmaņkuģa kapteiņa Antonio Toresa vadībā. Toresa māsa bija troņmantnieka dona Huana aukle, un kapteinis viegli varēja izlūgties audienci pie Fer- riando un Isabellas. Tāpēc Kolumbs deva Toresam līdzi ziņojumu, ,kura saturu vajadzēja izklāstīt valdniekiem mutvārdos. Sajā tā saucamajā «Toresa memorandā» vicekaralis ziņoja, ka esot atradis ārkārtīgi bagātas zelta atradnes un arī visvisādu garšvielu pazīmes. Vēstij par zelta atradnēm sekoja taisnošanās: daudzi slimojot, darbs zelta skalošanā esot smags, trūkstot ceļu un nastu nesēju dzīvnieku, tāpēc zeltu pagaidām nevarot nosūtīt. Eiropieši nevarot pierast pie šejienes pārtikas, un tāpēc to vajagot vest no Spānijas, jo kolonija vēl nevarot sevi apgādāt. Sevišķi vajadzīgs vīns. Mucas bijušas tik sliktas, ka lielākā daļa vīna iztecējusi jau pa ceļam pāri okeānam. Vajadzīgi zemkopības darba rīki, labība, sausiņi, gaļa, cukurs, medus, rozīnes, vajadzīgi


medikamenti slimniekiem, vajadzīgi ēzeļi un ēzeļu mātes, bet jo sevišķi zirgi — karagājieniem pret indiāņiem. Arī šeit nolikusi blēdība — uz kuģiem atdzīti daudz sliktāki zirgi, nekā iepriekš rādīti admirālim. Kolumbs prasīja kurpes, kreklus, ādas, linaudeklu, piecdesmit mucas sīrupa, simt arkebūzu, simt krūšu bruņu aizsardzībai pret saindētām bultām, simt kastu munīcijas. Turklāt esot vajadzīgi cilvēki, krietni, čakli cilvēki — mūrnieki, kalnrači, zelta skalotāji. Fernando un Isabella atzina šīs prasības par pamatotām un deva rīkojumu nosūtīt uz Espanjolu sēklu, lopus un visu citu, atskaitot drēbes un apavus. Jaunās ekspedīcijas izdevumus Kolumbs ieteica segt, pārdodot verdzībā Espanjolas indiāņus. Sis ziņojums ir smags apvainojums, kas vēršas pret Kolumbu kā vergu gūstīšanas ierosinātāju un turklāt liekuli: «… Paziņojiet viņu augstībām, ka rūpes par kanibālu un Espanjolas iedzīvotāju dvēseļu labklājību noveda pie domas, ka viņiem būs jo labāk, jo vairāk viņus no​gādās Kastīlijā … Bet šos ļaudis viņu augstības var izmantot šādā veidā: redzot, cik nepieciešami šeit liellopi un nastu nesēji dzīvnieki to ļaužu uzturēšanai, kuri šeit apmetīsies uz dzīvi, un visu šo salu labklājībai, lai viņu augstībām labpatīk dot atļauju un tiesības pietiekamam skaitam karavelu atnākt šurp ik gadus un atvest lopus, pārtiku un visu pārējo, kas nepieciešams salas kolonizēšanai un tīrumu apstrādāšanai. . . Par visu to var samaksāt ar vergiem — kanibāliem, nežēlīgiem ļaudīm, kas pilnīgi piemēroti šim mērķim, labu miesas būvi un visai prātīgi,» solīja Kolumbs. «Mēs esam pārliecināti, ka viņi tikai jāizved no šā necilvēcības stāvokļa, un viņi varēs kļūt vislabākie vergi, viņi pārstās būt necilvēciski, tikko būs aiz savas zemes robežām.» Turklāt Kolumbs uzsvēra, ka vergi taču tikšot kristīti un tā viņu dvēsele izglābšoties no mūžīgās pazušanas, bet kolonija saņemšot visu nepieciešamo, neiztērējot nevienu maravedi, valsts kasē ieplūdīšot krietna peļņa, un salas miermīlīgie iedzīvotāji tikšot vaļā no kareivīgiem kaimiņiem cilvēkēdājiem. Plāns, var teikt, bija pārdomāts no visiem viedokļiem. Verdzība un vergu tirdzniecība drīz vien kļuva par jaunatklāto zemju lielāko postu, jo noveda pie vietējo iedzīvotāju pilnīgas iznīcināšanas. Neviens lielā jūras braucēja cildinātājs nav spējīgs attaisnot viņa nežēlīgo, neprātīgo priekšlikumu, kas turklāt nedeva Spānijai nekādus lielos ienākumus un tikai iedragāja salu ekonomiku. Izpostītās salas, palikušas bez iedzīvotājiem, uz ilgu laiku pazaudēja jebkādu ekonomisku vērtību. Nepavisam neveicās arī maiņas tirdzniecība Espan​jolā: saliniekiem nebija nekādas lielas vajadzības pēc eiropiešu precēm un zelta krājumi nebija lieli. Cits nekas neatlika kā pašiem spāniešiem ķerties pie zelta skalošanas, un tādēļ Kolumbs lūdza, lai no Spānijas atsūtot kalnraču darba speciālistus no dzīvsudraba raktu​vēm. Kolumbs Espanjolas kolonizēšanā cieta pirmo lielāko neveiksmi. Salā palikušie kolonisti bija zaudējuši rožainās ilūzijas: Espanjola vairs nelikās zeme, kur zelts mētājas uz katra soļa. Konkistadori sāka kurnēt. Sašutums vērsās pret vicekarali — viņš, šis svešzemnieks, bija pavēlējis samazināt pārtikas devas, licis strādāt smagu darbu, aizmānījis viņus pāri okeānam zemē, kur nav ne vēsts no zelta kalniem, kur uzmācas bads, posts un niknas sērgas. Slepenībā sāka briest dumpis — neapmierinātie kolonisti nolēma sagrābt atlikušās piecas karavelas un do​ties projām ar sūdzībām pie karaļa. Taču Kolumbs, atklajis sazvērestību, arestēja barvežus un, važās sakaltus, ieslodzīja kuģī, lai vēlāk sūtītu viņus tiesāt uz Spāniju, bet dažus pavēlēja nopērt ar pletnēm. Sodi vēl vairāk palielināja kolonistu naidu. Admirālis bija spiests aiz piesardzības glabāt visus ieročus un munī​ciju uz sava flagmaņkuģa, ko komandēja jaunākais brālis Djego. Mēnesi pēc Toresa aizbraukšanas — 1494. gada 12. martā Kolumbs, atstājis savā vietā brāli Djego, devās i/.lūkos uz salas vidieni. Vairāki simti vīru — kājnieki un jātnieki, tērpušies bruņās, bungām dārdot un taurēm skanot, izgāja no Isabellas, pārvarēja kalnu grēdu un drīz nonāca plašā ielejā, ko admirālis


nosauca par Karaļa ieleju, tik skaista, zaļa un svaiga tā aizstiepās starp kalnu grēdām. Te spānieši uzcēla Sv. Toma fortu, kur atstāja garnizonu, bet pārējie devās kalnos meklēt zeltu. Sajā gājienā viņi pavadījuši divdesmit deviņas dienas, ciezdami no šausmīgā laika, sliktās pārtikas un ūdens; tomēr, apskurbuši zelta alkās, visi jutušies ve​seli un spēcīgi. Kolumbs, 29. martā atgriezies Isabellā, no jauna ieraudzīja veco posta ainu un slimus, izbadojušos, neapmierinātus, dumpīgus ļaudis. Drudzis pļāva spāņu bruņiniekus. Tāpēc viņš sāka organizēt jaunas ekspedīcijas uz kalniem. Tur gaiss bija sausāks, veselīgāks, un auglīgajā Karaļa ielejā varēja vieglāk sagādāt pārtiku, kaut arī spānieši neiztika bez varmācības un laupīšanas, un indiāņi tāpēc aizvien biežāk izrādīja pretestību. Lai pakļautu Espanjolu un nodibinātu mieru un kārtību, vicekaralis iecēla salas pārvaldīšanai īpašu padomi brāļa Djego vadībā, bet Pedro Margaritam ar četrsimt vīriem pavēlēja doties karagājienā un nomierināt dumpīgos indiāņus. Kolumbs savās instrukcijās Margaritam gan norādīja, ka jārūpējoties, lai indiāņiem neliktu nodarīts nekas ļauns, lai viņiem neko nepaņemtu pret viņu gribu. Taču turpat tālāk viņš piemetināja: «Bet, tā kā ceļā uz Sibao gadījās, ka indiāņi mums šo to nolaupīja (un es viņus sodīju), arī jums, ja kāds no viņiem kaut ko nozog, vajag spriest stingru liesu vainīgajam, nocērtot viņam degunu un ausis, tāpēc ka tieši šīs ķermeņa daļas nav iespējams slēpt. Tādā veidā var padarīt drošu maiņas tirdzniecību ar visiem šīs salas iedzīvotājiem, jo tad visi sapratīs, ka mēs pret labajiem izturamies labi, pret ļaunajiem — ļauni.» Tajā laikā no Sv. Toma forta bija atnākusi ziņa, ka virsaitis Kaonabo taisoties uzbrukt garnizonam. Kolumbs instrukcijā sniedza sīkus norādījumus, kā labāk sagūstīt Kaonabo: virsaitis jāievilinot uz sarunām, viņam japiesolot miers un draudzība, jāapdāvinot ar dažādiem apģērba gabaliem (kailu būšot grūtāk saķert), un jālūkojol sagūstīt arī viņa brāļus. «Tikai skatieties, lai tiktu ievērota liesa un taisnība,» liekulīgi piemetināja Kolumbs. Kasiku ievilināja slazdos viltīgais konkistadors Oheda. Viņš izlikās par draugu un piedāvāja Kaonabo mieru, turklāt pavēstīja, ka vedot viņam dāvanu — lielu zvanu, kas jau sen vilināja kasiku ar savu skanīgo zvanīšanu. Ievilinājis Kaonabo uz sarunām, Oheda pierunāja virsaiti, lai viņš ļaujot uzlikt sev roku dzelžus un kaju važas, iegalvojot, ka tās esot vislabākās rotaslietas. Važās ieslēgto kasiku spānieši žigli uzcēla zirgā un auļoja uz Isabellu. Tur Kaonabo ieslodzīja Kolumba nama pagrabā, lai vēlāk nosūtītu uz Spāniju.


ĶUBAS UN JAMAIKAS KRASTOS Sļerramaestras kalnu pakājē. — Sadursmes Jamaikā. — «Karalienes dārzu» arhipelags. — Plašie, skaistie Kubas līči. — Pinosa («Priežu sala») — vē- lākais pirātu perēklis. — Fanātiķa diktēts zvērests. — Cīņa ar straumēm un pretvēju. Atstājis Isabellā garnizonu brāļa Djego vadībā, Indijas vicekaralis 1494. gada aprīļa beigās ar trim nelielām karavelām, to skaitā ar «Ninju», izgāja jūrā uz rietumiem, lai atklātu kontinenta zemi Indiju. Tomēr šī ekspedīcija drīzāk gan šķita bēgšana no likstām un posta, kādā bija nonākusi kolonija, un mēģinājums ar jauniem, spožiem atklājumiem mazināt to nelabvēlīgo iespaidu, ko Spānijā izraisīja vēstis par stāvokli Espanjolā. 29. aprīlī Kolumbs sasniedza Kubu pie Alfas un Omegas raga (Maisi raga) un uzstādīja tur lielu krustu par zīmi, ka šī zeme uz mūžīgiem laikiem pieder Spānijas valdniekiem. No šī raga varot aiziet pa sauszemi, nekur nešķērsojot jūras un okeānu, līdz pat Sanvinsentes ragam Portugālē — sprieda spānieši, jo vēl joprojām ticēja, ka sasnieguši Āzijas kontinenta krastu. Tikai 1508. gadā spāniešu jūrnieks Okampo ar savām karavelām apbrauca apkārt visai Kubai un beidzot noskaidroja, ka tā ir tikai viena no Antiļu arhipelaga salām. No Maisi raga Kolumba karavelas burāja tālāk rietumu virzienā gar Kubas dienvidaustrumu krastiem, un jūras braucējus sajūsmināja gan krāšņiem mežiem apaugušās Sjerramaestras kalnu grēdas, kas sniedzās līdz pašam okeānam, gan brīnišķīgi, rāmi, no vētrām pasargāti līči, gan zilgmainā jūra un saldo smaržu viļņi, kas plūda no zaļās, ziedošās zemes. Admirāļa karavelas iegriezās plašajā Gvantanamo līcī (Kolumbs to nosauca par Puerto Grandi), kur divdesmitajā gadsimtā Kubas zemē savu laupītāju ligzdu — kara bāzi ierīkojuši mūsdienu pirāti — ASV imperiālisti, tāpat arī skaistajā līcī klinšainu pauguru ielokā, kuru pakājē divdesmit gadus pēc Kolumba brauciena Kubas Indiāņu pirogas (pec senas gravīras)

iekarotājs Djego Velaskess nodibināja Santjāgo de Ku​bas pilsētu — pirmo salas galvaspilsētu.


Kubā spāniešu un indiāņu attiecības bija draudzīgas, un Kolumbs arī šajā braucienā raudzījās, lai jūrnieki tās nesagandētu ar nepiesardzīgu rīcību. Vēsts par labajiem svešiniekiem, kas dod brīnišķīgas dāvanas, no jauna izplatījās visā piekrastē, un salinieku laivas ar maizi, zivīm un augļiem aizvien viesmīlīgi sagaidīja spāniešu karavelas. Indiāņi aicināja jūras braucējus krastā un mieloja viņus kā debesu sūtņus. Spānieši ievēroja, ka salinieki lieto uzturā arī lielas ķirzakas iguanas, aligatorus un krūmu žurkas — hutijas. Iguanas spānieši dēvēja par čūskām, kas pārklātas ar cietām zvīņām un dzeloņiem, un turklāt apgalvoja, ka tās esot ļoti indīgas, kaut gan Kubā nav indīgu rāpuļu. Tomēr zelta šajos krastos spānieši neatrada. Tāpēc admirālis, uzzinājis no indiāņiem, ka kaut kur tālāk uz dienvidiem esot ar zeltu bagāta zeme, mainīja kursu un pēc pāris dienām sasniedza Jamaiku. Skaistajā salā spānieši ieraudzīja gan plašus līdzenumus ar auglīgām, biezi apdzīvotām ielejām, gan aug​stus kalnus. Pretim kuģiem no krasta atīrās kādas septiņdesmit ļoti lielas, no vesela koka stumbra izdobtas kanoe ar krāšņi izrotātiem izliektiem galiem. Tomēr laivās sēdošie salinieki bija noskaņoti naidīgi un turēja iero​čus kaujas gatavībā. Otrā dienā, kad karavelas iegāja plašā līcī un izmeta enkurus, krastā sapulcējās milzīgs kailu, ar melniem ornamentiem un lieliem spalvu pušķiem izrotātu ļaužu bars. Indiāņi nikni kliedza un meta iesmus, kas tomēr neatlidoja līdz kuģiem. Spāniešiem vajadzēja sagādāt malku un ūdeni, kā arī pielāpīt kuģus, tāpēc viņi par spīti nelaipnajai sa​gaidīšanai nolaida ūdenī laivas, ko salinieki apbēra ar bultu krusu. Kolumbs pavēlēja apšaudīt indiāņus ar lielgabaliem un arbaletēm. Viņi zaudēja dažus nogalinātus, un daudzi lika ievainoti. Krastā spānieši rīdīja saliniekus ar niknajiem suņiem, kas, tāpat kā zirgi, iedvesa indiāņiem pa​niskas bailes un nodarīja liem lielus zaudējumus, jo pret indiāņiem viens krancis esot desmit cilvēku vērts, ar lepnumu atzīmēja hronists, piebilzdams, ka pēc tam viņi turējuši par labāku pārtraukt pretošanos un pie kuģiem no tuvākās apkaimes atbraucis milzīgs skaits kanoe ar indiāņiem, pie kam šoreiz viņi bijuši padevīgi un klusi. Indiāņi atveduši pārtikas krājumus un visu pārējo, kas vien viņiem bijis un labprāt atdevuši kristīgajiem atvesto par jebkuru mantu, kuru vien tiem pie​dāvājuši. Neatradis Jamaikā zeltu, Kristofors Kolumbs no jauna atgriezās Kubas piekrastē pie Krusta raga, neatlaidīgi meklēdams šeit Ķīnas dienvidu provinci Manzi. Spānieši vairākkārt izkāpa krastā. Vietām piekrastē sākās staigni purvi ar niedrājiem, vietām kuploja bieza meža siena, kam ļaudis nespēja izlauzties cauri. Reiz, kad spānieši bija izkāpuši malā, lai uzceltu krastā krustu un noturētu dievkalpojumu, Kolumbs sa​stapās ar kādu sirmu, cienījamu kasiku un ilgi sarunā​jās ar viņu. Spānieši ar izbrīnu uzzināja, ka indiāņiem zeme, tāpat kā saule, gaiss un ūdens, ir kopējs īpašums, ka viņi ir ļoti pieticīgi. Viņi dzīvo kā zelta laikmetā, viņi nerok ap saviem īpašumiem un mājokļiem grāvjus un necel žogus; viņu dārzi pieejami visiem; viņu zemē nav ne likumu, ne grāmatu, ne tiesnešu, ne vēstures, ne rakstības; pēc dabas būdami taisnīgi, viņi uzskata par muļķīgu un netaisnīgu to, kurš apspiež citus vai dara tiem pāri. Sirmais kasiks, kā stāsta Laskasass, teicis Kolumbam, ka salinieki drebot aiz bailēm viņa priekšā. Bet lai viņš nelepojoties, jo viņš tāpat esot mirstīgs kā visi citi Jau- dis, un lai nedarot citiem nekā ļauna, jo pēc indiāņu ticības viņā saulē par katru darbu gaidot taisnīga atmaksa — vai nu gaišā debesu valstībā, vai tumšajā pazemē. Admirālis brīnījās par šī sirmgalvja gudrību un apgalvoja, ka viņš, Kolumbs, esot atnācis uz šo zemi darīt tikai labu un pasargāt indiāņus no visa ļauna, kā arī stāstīja par spāņu zemi, tās pilsētām un ļaudīm, par paražām, bagātībām, ēdieniem un izpriecām. Sirmgalvis teica, ka labprāt dotos līdzi Kolumbam uz Spāniju, lai pats savām acīm redzētu visus šos brīnumus, ja šeit iekarotājs Djego Velaskess nodibināja Santjāgo de Ku​bas pilsētu — pirmo salas galvaspilsētu.


Kubā spāniešu un indiāņu attiecības bija draudzīgas, un Kolumbs arī šajā braucienā raudzījās, lai jūrnieki tās nesagandētu ar nepiesardzīgu rīcību. Vēsts par labajiem svešiniekiem, kas dod brīnišķīgas dāvanas, no jauna izplatījās visā piekrastē, un salinieku laivas ar maizi, zivīm un augļiem aizvien viesmīlīgi sagaidīja spāniešu karavelas. Indiāņi aicināja jūras braucējus krastā un mieloja viņus kā debesu sūtņus. Spānieši ievēroja, ka salinieki lieto uzturā arī lielas ķirzakas iguanas, aligatorus un krūmu žurkas — hutijas. Iguanas spānieši dēvēja par čūskām, kas pārklātas ar cietām zvīņām un dzeloņiem, un turklāt apgalvoja, ka tās esot ļoti indīgas, kaut gan Kubā nav indīgu rāpuļu. Tomēr zelta šajos krastos spānieši neatrada. Tāpēc admirālis, uzzinājis no indiāņiem, ka kaut kur tālāk uz dienvidiem esot ar zeltu bagāta zeme, mainīja kursu un pēc pāris dienām sasniedza Jamaiku. Skaistajā salā spānieši ieraudzīja gan plašus līdzenumus ar auglīgām, biezi apdzīvotām ielejām, gan aug​stus kalnus. Pretim kuģiem no krasta atīrās kādas septiņdesmit ļoti lielas, no vesela koka stumbra izdobtas kanoe ar krāšņi izrotātiem izliektiem galiem. Tomēr laivās sēdošie salinieki bija noskaņoti naidīgi un turēja iero​čus kaujas gatavībā. Otrā dienā, kad karavelas iegāja plašā līcī un izmeta enkurus, krastā sapulcējās milzīgs kailu, ar melniem ornamentiem un lieliem spalvu pušķiem izrotātu ļaužu bars. Indiāņi nikni kliedza un meta iesmus, kas tomēr neatlidoja līdz kuģiem. Spāniešiem vajadzēja sagādāt malku un ūdeni, kā arī pielāpīt kuģus, tāpēc viņi par spīti nelaipnajai sa​gaidīšanai nolaida ūdenī laivas, ko salinieki apbēra ar bultu krusu. Kolumbs pavēlēja apšaudīt indiāņus ar lielgabaliem un arbaletēm. Viņi zaudēja dažus nogalinātus, un daudzi tika ievainoti. Krastā spānieši rīdīja saliniekus ar niknajiem suņiem, kas, tāpat kā zirgi, iedvesa indiāņiem pa​niskas bailes un nodarīja tiem lielus zaudējumus, jo pret indiāņiem viens krancis esot desmit cilvēku vērts, ar lepnumu atzīmēja hronists, piebilzdams, ka pēc tam viņi turējuši par labāku pārtraukt pretošanos un pie kuģiem no tuvākās apkaimes atbraucis milzīgs skaits kanoe ar indiāņiem, pie kam šoreiz viņi bijuši padevīgi un klusi. Indiāņi atveduši pārtikas krājumus un visu pārējo, kas vien viņiem bijis un labprāt atdevuši kristīgajiem atvesto par jebkuru mantu, kuru vien tiem pie​dāvājuši. Neatradis Jamaikā zeltu, Kristofors Kolumbs no jauna atgriezās Kubas piekrastē pie Krusta raga, neatlaidīgi meklēdams šeit Ķīnas dienvidu provinci Manzi. Spānieši vairākkārt izkāpa krastā. Vietām piekrastē sākās staigni purvi ar niedrājiem, vietām kuploja bieza meža siena, kam ļaudis nespēja izlauzties cauri. Reiz, kad spānieši bija izkāpuši malā, lai uzceltu krastā krustu un noturētu dievkalpojumu, Kolumbs sa​stapās ar kādu sirmu, cienījamu kasiku un ilgi sarunā​jās ar viņu. Spānieši ar izbrīnu uzzināja, ka indiāņiem zeme, tāpat kā saule, gaiss un ūdens, ir kopējs īpašums, ka viņi ir ļoti pieticīgi. Viņi dzīvo kā zelta laikmetā, viņi nerok ap saviem īpašumiem un mājokļiem grāvjus un neceļ žogus; viņu dārzi pieejami visiem; viņu zemē nav ne likumu, ne grāmatu, ne tiesnešu, ne vēstures, ne rakstības; pēc dabas būdami taisnīgi, viņi uzskata par muļķīgu un netaisnīgu to, kurš apspiež citus vai dara tiem pāri. Sirmais kasiks, kā stāsta Laskasass, teicis Kolumbam, ka salinieki drebot aiz bailēm viņa priekšā. Bet lai viņš nelepojoties, jo viņš tāpat esot mirstīgs kā visi citi ļaudis, un lai nedarot citiem nekā ļauna, jo pēc indiāņu ticības viņā saulē par katru darbu gaidot taisnīga atmaksa — vai nu gaišā debesu valstībā, vai tumšajā pazemē. Admirālis brīnījās par šī sirmgalvja gudrību un apgalvoja, ka viņš, Kolumbs, esot atnācis uz šo zemi darīt tikai labu un pasargāt indiāņus no visa ļauna, kā arī stāstīja par spāņu zemi, tās pilsētām un ļaudīm, par paražām, bagātībām, ēdieniem un izpriecām. Sirmgalvis teica, ka labprāt dotos līdzi Kolumbam uz Spāniju, lai pats savām acīm redzētu visus šos brīnumus, ja šeit nepaliktu sieva un bērni, kas rūgti raudātu par viņa aizbraukšanu.


Drīz pēc tam uz Kolumba kuģa ieradās kāds cits kasiks ar sievu, meitām, dēliem un brāļiem. Kailie indiāņi bija izgreznojušies ar vara un zelta rotas lietām, krāsainu akmentiņu krellēm, kokvilnas auduma strēmelēm un spalvu pušķiem. Viņi atveda spāniešiem dažādas dāvanas. Kasiks lūdza atļauju palikt uz karavelas ar visu ģimeni, jo viņš gribot atstāt savu zemi, atdot to admirālim un doties pie lielajiem, varenajiem valdniekiem, par kuriem dzirdējis tik brīnišķīgus stāstus no tulka indiāņa, lai visu to redzētu savām acīm. Tomēr admirālis iežēlojās par kasiku un viņa ģimeni, labi zinādams, kas viņus gaida tālajā, grūtajā ceļā, un solīja ņe^nt viņu līdzi, ja vēl kādreiz atgriezīšoties šajā krastā, i Jūra piekrastē bija sekla, bieži plosījās pērkona negaisi ar spēcīgām lietusgāzēm, kas vasarā visai raksturīgas, un ik brīdi bija jābaidās, vai tikai kuģi neuzskries sēklī. Bieži vien karavelu korpuss čirkstēdams slīdēja pāri rifiem. Jo tālāk devās spānieši, jo lielākā skaitā jūrā parādījās sīkas un zemas, krāšņiem mežiem apaugušas saliņas. Tikai uz dažām mitinājās indiāņi. Daudzajām saliņām katrai nevarēja dot nosaukumu, tāpēc spānieši tās nosauca par «Karalienes dārziem». Tā šo arhipelagu sauc vēl šodien. Kolumbs šajā salu labirintā ik brīdi atcerējās Marko Polo stāstus par Tūkstoš Garšvielu salām, ko redzējis jūrās pie Āzijas krastiem, un loloja cerības drīz sa​sniegt kādu Ķīnas ostu vai arī tā saucamo Zelta Herso- nesu — Malakas pussalu. No turienes pavērsies ceļš uz Indijas okeānu, Arābijas pussalu un Ēģipti. Varbūt izdosies pat tikt atpakaļ uz Spāniju, burājot apkārt Āfrikai, un tā pārspēt portugāļus, bet varbūt labāk iegriezties Sarkanajā jūrā, doties svētceļojumā uz Jeruzalemi un no turienes ar kādu kuģi nokļūt atpakaļ Spānijā. Tā sapņoja šis fantasts, jiemaz nenojauzdams, cik milzīgā attālumā vēl slēpjas Āzijas krasts. «Karalienes dārzos» mitinājās flamingo, dzērvēm līdzīgi sārti putni, kas tagad gandrīz iznīcināti, dzērves,

Kolumba ceļš gar Espanjolas, Kubas un Jamaikas krastiem (1493.—1494. g.). daudzkrāsaini papagaiļi, kraukļi, pelikāni un citi putni, kā ari suņi. Gadījās arī milzīgi bruņurupuči — riteņa vai vairoga lielumā. Pie kādas no saliņām spānieši novēroja interesantu ainu. Indiāņi tur ķēruši zivis, ko saukuši par reveso, mazliet lielākas par sardīnēm. Sim zivīm bijusi cieta, bieza tulzna, piesūceknis, ar kuru tās varējušas piesūkties dažādiem priekšmetiem un tad nav vairs atlaidušās, lai arī tās rautu gabalos. Ar šo zivju palīdzību indiāņi ķēruši bruņurupučus un haizivis. Bernaldess par to raksta: «Zivju zveju indiāņi sauc par medībām, tāpēc ka viņi medī zivis ar citu zivju palīdzību: palaiž dzinējzivis ūdenī, piesienot pie to astes auklu. Šīs zivis ir zuša lielumā, un rīkle tām ļoti plata, ar milzum daudz piesūcekņiem kā astoņkājiem; tās ir ļoti nekaunīgas kā mūsu seski. Kad tās iesviež ūdenī, tās uzreiz piesūcas jebkurai zivij, bet pēc tam vairs neatlaiž vaļā, un šīs zivis var atraut no viņu upura, tikai izvelkot to no ūdens, bet, būdamas ūdenī, tās palaiž laupījumu vaļā tikai tad, ja ir mirušas.» Dienvidu jūrās šīs zivis — piesūceknes tiek izmanto​tas zvejā vēl mūsu dienās. Šajā salu labirintā Kolumbs burāja divdesmit piecas dienas, pamazām virzīdamies uz rietumiem — garām Trinidadas kalniem ar stāvām, klinšainām grēdām un dziļām, tumšām aizām.


Spānieši iegriezās Kočinosas («Cūku») līcī, kur atklāja spēcīgus saldūdens avotus jūras dibenā. Ūdens bijis tik auksts, tik labs un salds, ka labāku nevarētu atrast visā pasaulē. Izkāpuši krastā, jūras braucēji atpūtušies zālē pie strautiem, baudīdami ziedu smaržu — krasts bijis brīnišķīgs; visapkārt brīnum jauki dziedājuši neskaitāmi putni, un visu klājusi tik augstu un slaidu palmu ēna, ka gandrīz nemaz negribējies ticēt savām acīm. Karavelas iegriezās arī plašajā, atklātajā Batabano līcī (tieši uz ziemeļiem no šī līča salas pretējā krastā vēlāk nodibināja Havannu). Te spānieši novērojuši dīvainu parādību: jūra pēkšņi bija kļuvusi balta kā piens un bieza kā šķidrums, kurā ādmiņi miecē ādas. Turpat līdzās ūdenī varēja samanīt arī pavisam melnas joslas, it kā ūdenī būtu izlijusi tinte. Visas šīs pārmaiņas ūdens krāsā iedvesa jūrniekiem šausmas, — nekā tamlīdzīga viņi agrāk nebija redzējuši un piedzīvojuši, un tāpēc ikviens no viņiem juta bailes no bojā ejas. Taču šī pa- radība, kas vēlāk mulsināja ne vienu jūrnieku vien, izskaidrojama vienkārši: viļņi uz sēkļiem uzduļķoja baltas dūņas, bet pēc tam — melnas smiltis. No sekla Batabano līča Kolumbs pagriezās uz dienvidiem un atklāja lielu salu (pašu lielāko no Kubas arhipelagā ietilpstošajām tūkstoš sešsimt salām un sali- ņam, atskaitot, protams, pašu Kubu), ko nosauca Evan- helista vārdā. Taču šis nosaukums neieviesās. So Kubas arhipelaga salu sauc par Pinosas (Priežu) salu, jo tur senos laikos auga diženas, slaidas priedes, īsti mastu koki. Sala vēlāk gadsimtiem ilgi bija īsta jūras laupītāju (pirātu, korsāru) ligzda. Uzbrukdami spāniešu kolonijām un kuģu karavānām, viņi palīdzēja sagraut Spānijas varenību uz jūras. Pie Pinosas un citās sīkajās salās pirāti laboja kuģus, papildināja pārtikas krājumus medīdami un zvejodami, atpūtās un dzīroja, kā arī glābās no vajātājiem. Pie Pinosas salas Kolumba ļaudis redzēja okeānā bezgala daudz bruņurupuču, lāgiem viņiem šķitis, ka visa jūra no tiem mudžēt mudž. Palaikam gadījušies tik lieli bruņurupuči, ka licies — sadursme ar tiem ap​draud kuģus, un tā tie burājuši, no visām pusēm bru​ņurupuču ielenkti. Indiāņi augstu vērtējuši šo jūras dzīvnieku garšīgo gaļu un olas, ko bruņurupuči dēj krasta smiltīs izraktās bedrēs. Diemžēl Kolumbs neaizburāja līdz Kubas rietumu galam, citādi^ viņš būtu pārliecinājies, ka šī zeme ir sala, nevis Āzijas kontinenta pussala, un varbūt būtu pāri Meksikas līcim sasniedzis patiešām bagātus kras​tus, kur zelta bija papilnam. Tomēr tālāk doties vairs nebija iespējams. Kuģi pamazām pieplūda ar ūdeni, pietrūka pārtikas, arī mat​rožu pacietība izsīka, un viņi pieprasīja, lai admirālis griežas atpakaļ uz Espanjolu. Kolumbu šīs ekspedīcijas rezultāti satrieca: tā nebija devusi nekādas cerības uz bagātībām — zelta un garšvielu šajos krastos nebija. Taču viņš nešaubījās, ka spāniešu karavelas sasniegušas Āzijas kontinenta krastu. Karaļa notārs pavēlēja zvērēt astoņdesmit vīriem — visu triju karavelu apkalpei, ka tā sasniegusi Āzijas krastu un vajadzības gadījumā varējusi atgriezties Spānijā pa sauszemi. Zvērestā, starp citu, teikts: «.. . zvēru pie sava goda, ka es nekad neesmu kaut ko dzirdējis par tādu salu vai redzējis tādu salu, kuras piekraste stieptos no vakariem uz rītiem 335 jūras jūdzes, jo tas nemaz nav iespējams. Jo es redzu, ka šī zeme tik tālu, kā pieminēts, stiepjas uz dienvidvakariem, un man nav ne mazāko šaubu, ka tā ir cietzeme, nevis sala un, ka, tālāk burājot gar šo pašu piekrasti, jau pēc īsa laika atrastu zemi, kur tirgojas gudras tautas, kas pa​zīst pasauli.» Jūrnieki deva svinīgu solījumu — nekad neatteikties no šā zvēresta. Par tā laušanu virsniekam būšot jāmaksā desmittūkstoš maravedi liels sods, bet matrozis saņemšot simt pletnes sitienus un viņam izraušot mēli. Drudža, tropu svelmes, bada un grūtību izmocītie jūras braucēji parakstīja šo dīvaino fanātiķa diktēto dokumentu. Pai šo zvērestu kāds no Kolumba laika biedriem zobojās, ka viņam vajadzējis Jikai uzsūtīt kādu no sa​viem ļaudīm mastā, lai pārliecinātos, ka Kuba ir sala. Piespiestais zvērests tomēr nevienu nepārliecināja, gluži otrādi, tas izraisīja vēl lielākas šaubas.


Jāatzīmē, ka jau 1500. gadā izdotajā de la Kosas kartē Kuba at​zīmēta kā sala. Trīs nedēļas Kolumba karavelas, cīnīdamās ar pretvēju un lietusgāzēm, burāja dienvidaustrumu virzienā. Cīnīties pret vēju un spēcīgajām Kārību jūras straumēm kuģi spēja tikai ar lielām grūtībām. Izsīka pārtikas krājumi. Matroži, ko izvārdzināja smagais darbs pie sūkņiem, saņēma dienā tikai mārciņu (četrsimt gramu) sapelējušu sausiņu un pa krūzei skāba vīna. Beidzot izvārgušie jūrnieki sasniedza Krusta ragu. Te spānieši dažas dienas atpūtās un tad mēģināja bū​rāt tālāk uz Espanjolu, tomēr pretvējš piespieda viņus pagriezties uz dienvidiem — Jamaikas virzienā. Kolumbs no jauna nonāca pie Jamaikas krastiem, ko viņš dēvēja par zaļu, brīnišķīgu un laimīgu zemi. Kuģiem sekoja neskaitāmas kanoe, un indiāņi, pēc spāniešu izteicieniem, kalpojuši kristīgajiem, dodami viņiem pārtiku, it kā atnācēji būtu viņu mīļotie tēvi. Gar Jamaikas rietumu un dienvidu krastiem Kolumbs 20. augustā beidzot sasniedza Espanjolu. Četrdesmit dienas viņš vēl uzkavējās, pētījot Espanjolas dienvidu piekrasti, un 29. septembrī pēc piecu mēnešu ilgā brauciena atgriezās Isabellā. Admirālis bija smagi slims — daudzās negulētās naktis saliņu un bīstamo rifu labirintos un sēkļos, tveice, mitrums un sliktais uzturs bija iedragājuši jūras braucēja veselību. Matroži uz rokām nonesa viņu krastā. Šajos piecos mēnešos Kolumbs, grūtajos apstākļos parādot apbrīnojamu navigācijas meistarību, bija paveicis daudz — izpētījis plašas piekrastes, kur vēlāk izveidojās bagātas spāniešu kolonijas, un atklājis Jamaiku, krāšņu, ārkārtīgi auglīgu salu, ko vēlāk sagrāba angļu kolonizatori. Tomēr šā brauciena mērķis — Lielā hana valsts ar zeltu, dimantiem un garšvielām vēl joprojām nebija atrasta.


AR KRUSTU UN ZOBENU

.


INDIJAS IZPOSTĪŠANA Posts Espanjolā. — «Tādi cilvēki nevar būl nākuši no debesim!» — Kolonistu naids pret Kolumbiem. —• Vergu kuģi. — Cilvēku dzimtas iznidētāji un nāvīgākie ienaidnieki. — Barbariskie briesmu darbi, -r Nodevas un piespiedu darbs. — Neveiksmes Espanjolas kolonizēšanā. — Atgriešanās Spānijā. — Katordznieki — svētās ticības izplatītāji aizjūras zemēs. Espanjolā Kolumba prombūtnes laikā bija izveidojusies ļoti asa situācija. Par to visai zīmīgus vārdus teicis humānais bīskaps Laskasass, indiāņu draugs un aizstāvis: «Visā zemē valdīja rūgšana un jukas, to plosīja šausmas un naids. Indiāņi pacēla ieročus pret kristīgajiem, un viņus uz to spieda spaidi, varmācības un laupīšanas, ko viņiem darīja spānieši visu to laiku, kas bija pagājis kopš admirāļa izbraukšanas uz Kubas un Ja​maikas krastiem . . . Espanjolas sala bija pirmā no tām, kuras krastā … izkāpa kristīgie, un šeit tika likts sākums šo ļaužu (indiāņu) bojā ejai un iznīcināšanai; vispirms izlaupījuši un nopostījuši salu, kristīgie sāka atņemt indiāņiem sievas un bērnus, lai piespiestu tos kalpot sev un izmantotu tos nekaunīga veidā, un aprija viņu pārtiku, ko indiāņi bija sagādājuši ar savu darbu un sviedriem. Jo kristīgie neapmierinājās ar to, ko indiāņi deva viņiem no laba prāta, atbilstoši savām pašu vajadzībām, kādas aizvien ir nelielas: indiāņiem taču nav paraduma uzkrāt vairāk par to, kas viņiem vajadzīgs katru dienu un ko sagādā ar mazām pūlēm. Bet to, ar ko iztiek veselu mēnesi trīs indiāņu mājas ar desmit iemītniekiem katrā, aprij un iznīcina viens kristīgais vienā dienā. Ievērojot arī citas neskaitāmas varmācības, spaidus un pārestības, ko tiem nodarīja kristīgie, indiāņi saprata, ka tādi cilvēki nevar būt nākuši no debesīm. Un daži no indiāņiem slēpa un bēdzināja pārtiku, citi — sievas un bērnus, citi aizbēga mežos, lai paglābtos no tādiem nežēlīgiem un nikniem ļaudīm. Kristīgie pēra viņus ar pletnēm, sita ar dūrēm un rungām un aizgāja tiktāl, ka pacēla roku pret indiāņu valdniekiem .. . Un indiāņi sāka meklēt līdzekļus, ar kuriem varētu aiztriekt kristīgos projām no savām zemēm, un ķērās pie ieročiem, tomēr viņu ieroči bija pārāk vāji un maz noderīgi tiklab uzbrukumam, kā arī aizsardzībai …» Arī salas garnizons dumpojās. Pedro Margarita tūliņ pēc Kolumba aizbraukšanas uz Kubu un Jamaiku bija sācis cīņu pret salas padomi, nevis devies karagājienā pret indiāņiem, kā viņam tika pavēlēts. Sagaidījis kuģus no Kastīlijas, viņš patvaļīgi pameta savus karavīrus un aizbrauca atpakaļ uz dzimteni, bet savā vaļā atstātie vīri izklīda plašajā Karaļa ielejā laupīdami un slepkavodami. Posts un jukas vērtās plašumā. Espanjolā no Spānijas ar pārtiku un karavīriem bija ieradušās trīs karavelas admirāļa brāļa Bartolomē Kolumba vadībā. Slimais admirālis, pēc ilgu gadu šķiršanas ieraudzījis mīļoto brāli pie savas gultas, ļoti noprie- Cdjās un iecēla viņu par savu vietnieku, cerēdams, ka šis stingrais, enerģiskais un darbīgais vīrs likvidēs jukas. Tomēr šis solis izraisīja stipru neapmierinātību tiklab kolonistos, kā arī vēlāk galmā — iecelt vietnieku Indijas vicekaralim un salu gubernatoram varēja tikai karalis vai karaliene, Ja Bartolomē būtu atbraucis agrāk, viņš ar enerģisku rīcību izlabotu kļūdas, ko bija pieļāvis Indijas viceka- ralis un viņa jaunākais brālis Djego, cilvēks ar vāju, nenoteiktu raksturu, nodibinātu kārtību, savaldītu dumpiniekus, salašņas un laupītājus, noorganizētu zelta ieguvi un zemkopību, taču pašreizējos apstākļos salas kolonizēšana un pārvaldīšana prasīja gandrīz pārcilvē​ciskas pūles. Vīlušies cerībās, spiesti strādāt smagu darbu un vilkt dzīvību pusbadā, kolonisti sāka meklēt vainīgos. Naids, gluži dabiski, vērsās pret svešzemniekiem Kolumbiem, pret šiem dženoviešiem, kas esot sagrābuši varu, vadoties no savtīgiem iemesliem un kam esot svešas spāniešu intereses. Kolumbu apvainoja netaisnīgā produktu sadalīšanā, nekārtīgā algu izmaksā, cietsirdībā un des​potismā.


Arī uz Spāniju aizbēgušie dumpinieki pūlējās no​melnot vicekarali un viņa brāļus. Tomēr Kolumba popularitāte Spānijā vēl bija visai augsta. Fernando un Isabella atsūtīja uz koloniju četras karavelas Antonio Toresa vadībā ar pārtiku, medikamentiem, ieročiem un nikniem suņiem. Kolumbam adresētā laipnā vēstulē valdnieki aicināja viņu atgriezties Spānijā un palīdzēt sarunās ar Portugāli, taču admirālis palaida garām šo iespēju — ar godu atkāpties no kolonizācijas, kas viņam nebija pa spēkam. Tālajam jūras braucienam viņš vēl bija par vārgu, turklāt nevēlējās atgriezties tukšām rokām. Tāpēc viņš 1495. gada februārī pavēlēja uzbrukt indiāņiem, jo bija nolēmis nosūtīt uz Spāniju kuģus ar vergiem par spīti liekulīgajiem galma iebildumiem. Karavīri izpostīja plašu apgabalu, nogalināja vairākus tūkstošus salinieku un milzīgu baru gūstekņu atdzina uz Isabellu. Februāra beigās četru spāniešu kuģu šaurajās tilpnēs kā lopus sadzina ap piecsimt indiāņu nosūtīšanai uz Spāniju. Ap divsimt gūstekņu nomira jau pa ceļam, nespēdami pārciest grūto braucienu. Seviljā izvārgušos, slimos indiāņus nodeva Fonsekam, kas viņus nosūtīja uz savu muižu un pavēlēja pārdot vairāksolīšanā. Sliktā izturēšanās, smagais darbs, nepierastais klimats un pārtika, kā arī pazemojošais dzī​ves veids un ilgas pēc dzimtenes īsā laikā noveda ne​laimīgos vergus kapā. Karalis un karaliene sākumā atļāva pārdot indiāņus, bet drīz vien atcēla šo savu lēmumu: «Katrā ziņā pārtraukt pārdošanu un nepieņemt par indiāņiem maksu līdz tam laikam, kamēr mēs nenoskaidrosim pie mācītiem vīriem — teologiem un kanoniķiem, vai šo pasākumu var turpināt ar mierīgu sirdsapziņu. Starp citu, nepieciešams, lai Toress bez kavēšanas nosūtītu mums admirāļa vēstules un mēs varētu noskaidrot, kādu iemeslu dēļ viņš sūtījis uz Sevilju šos ļaudis pārdošanai

Forts Espanjola — viena no agresijas bāzēm. verdzībā.» Turklāt indiāņi nav bijuši sevišķi izdevīga prece, jo gandrīz visi apmiruši; Spānijas klimats viņiem nav bijis piemērots. Daļu no indiāņiem, kas bija atdzīti uz Isabellu un kam kuģos neatradās vieta, Kolumbs atdeva kolonistiem par kalpiem, bet pārējos palaida brīvībā. Nelaimīgie, pārbiedētie ļaudis, vēl neticēdami glābiņam, aizbēga kal​nos tādā steigā, ka mātes pametušas pat savus bērnus. No Isabellas aizbēga arī viens no sagūstītajiem virsaišiem, kas mēģināja apvienot cīņai pret spāniešiem savus ciltsbrāļus. Tomēr starp dažādajām ciltīm nebija vienprātības, daži virsaiši cerēja saglabāt neitralitāti, bet Gvakanagari uzskatīja sevi par Kolumba sabiedroto. Tomēr dažiem kasikiem izdevās sapulcināt stipru kara​spēku. Spānieši negaidīja, kamēr nemiernieki aplenks Isabellu. Admirālis, atkopies pēc piecu mēnešu vargšanas, viņa brālis Bartolomē un Oheda ar divdesmit jātniekiem, divdesmit nikniem asinssuņiem un divsimt bruņās tērptiem kājniekiem devās pretim indiāņu karotājiem Sākās īsts karš, kas vilkās deviņus mēnešus — līdz pat 1495. gada beigām. Spānieši marta beigās


guva pirmo uzvaru Karaļa ielejā pār vairākiem tūkstošiem indiāņu, kas ar kaujas saucieniem drosmīgi metās virsū spāniešiem. Admirālis pavēlēja sist bungas un pūst taures, un karavīri sāka apšaudīt indiāņus no arkebūzēm. Šauteņu uguns apmulsināja uzbrucējus, bet jātnieku un suņu parādīšanās izraisīja viņos šausmīgu paniku. Simtiem līķu gulēja citkārt ziedošajā ielejā. Tā bija pirmā lielā balto cilvēku un indiāņu kauja, kas ievadīja indiāņu masveida iznīcināšanu Antiļu salās. Miermīlīgās ciltis ar saviem primitīvajiem ieročiem — uzasinātām nūjām vai niedrēm nespēja stāties pretim šaujamiem ieročiem, turklāt Kolumbs kaujām parasti izvēlējās līdzenus kla​jumus, kur varēja izmantot jātniekus. «Šajā laikā notika šaušalīga indiāņu izkaušana, un veseli apgabali palika pavisam bez ļaudīm, it sevišķi Kaonabo karalistē …» rakstīja Laskasass, nikni šaustīdams spāniešu zvērības Antiļu salās. «Tā notika tāpēc, ka indiāņi pielika visus spēkus, lai mēģinātu iztriekt no savas zemes tādus nežēlīgus un niknus ļaudis. Viņi redzēja, ka bez mazākā iemesla, bez mazākā izaicinājuma no viņu puses viņiem atņem dzimteni, zemi, brīvību, sievas un bērnus un pašu dzīvību un ik dienas iznīcina nežēlīgi un necilvēciski. Turklāt kristīgie viegli sasniedza savu mērķi, jo metās virsū indiāņiem ar zirgiem, dūra ar šķēpiem, kapāja ar zobeniem, pārcirta cilvēkus uz pusēm, rīdīja viņus ar suņiem, kas saplosīja un aprija indiāņus, sadedzināja viņus dzīvus un spīdzi​nāja vēl citādi nežēlīgā un bezdievīgā veidā . . . Kristīgie saderēja par to, kurš no viņiem ar vienu zobena cirtienu, pāršķels cilvēku uz pusēm vai arī nocirtīs viņam galvu, vai uzšķērdīs vēderu. Sagrābuši zīdaiņus aiz kājām, viņi atrāva tos no mātes krūts un, triecot pret akmeni, sadragāja tiem galvu vai arī iemeta mātes ar zīdaiņiem upē, un, kad viņi pagāja zem ūdens, kristīgie smējās un jokoja, teikdami: «Skatieties, kā pagāni laiž burbuļus!» — vai sasēja mātes ar zīdaiņiem muguru pret muguru … Uzcēla garas karātavas, tā, lai kājas gandrīz pieskartos zemei, un, pakāruši pa trīspadsmit katrā par slavu un godu mūsu pestītājam un divpadsmit apustuļiem, sakūra apakšā ugunskurus un sadedzināja pakārtos dzīvus. Citus aptina ar sausiem salmiem, piesienot tos pie kailas miesas, bet pēc tam, pielaiduši salmiem uguni, sadedzināja dzīvus. Citiem . .. nocirta abas rokas un tās piesēja pie ķermeņa, teikdami šiem indiāņiem: «Ejiet ar šīm vēstulēm, aiznesiet šo vēsti bēgļiem, kas slēpjas mežos …» Un, tā kā visi, kas vien varēja aizbēgt, patvērās mežos vai kalnos, glābdamies no tik necilvēciskiem un ciet​sirdīgiem ļaudīm, cilvēku dzimtas iznīdētājiem un nā​vīgākajiem ienaidniekiem, tad bija apmācīti un iedresēti šaušalīgi suņi, kas, ieraudzījuši indiāni, vienā mirklī saplosīja to gabalos … Un indiāņi tika sakauti un izklīdināti kā putnu bars un cieta tikpat lielu postu kā aitu ganāmpulks, kas pēk​šņi pārsteigts savā aplokā … Bet, kad kādu reizi — un turklāt maz un reti, un taisnīga iemesla dēļ — indiāņi nogalināja kādu no kristīgajiem,tad tie sarunāja savā starpā, ka par katru kristīgo, ko nogalinās indiāņi, kristīgajiem jānogalina simt indiāņu … Tādējādi, kā par to raksta pats admirālis karaļiem, tika nomierināts, pēc viņa vārdiem, neskaitāms daudzums salas iedzīvotāju un ar spēku un viltību viņu augstības vārdā pakļautas visas tautas. Admirālis kā spāniešu vicekaralis pavēlēja katram kasikam vai iezemiešu karalim maksāt nodevu par zemi, kas viņiem piederēja, ar šās zemes prodi^ctiem un sāka vākt šo nodevu 1496. gadā. Tādi ir admirāļa paša vārdi.» Asinis stingst dzīslās, pārlapojot šīs asiņainās vēstures lappuses un iedomājot, cik līdzīgi aizvien bijuši iekarotāju, kolonizatoru, pasaules kundzības tīkotāju neģēlīgie vaibsti. Vēstures nesaudzīgā tiesa ir bargi nosodījusi tā saucamo kristīgo rasu barbariskos briesmu darbus, ko tās ir izdarījušas visās pasaules malās pret visām tautām, kuras tām izdevies padarīt par saviem vergiem. Sīs neģēlības pārspēj visas šausmas, kādas


Indiāņu norīdišana ar suņiem (pēc senas gravīras). jebkurā vēsturiskā laikmetā ir izdarījusi jebkura rase, neizslēdzot vismežonīgākās un visneizglītotākās, visne​žēlīgākās un visnekaunīgākās. Ar vārdu «konkistadors» visas pasaules tautas apzīmē nežēlīgus, nesaudzīgus iekarotājus un slepkavas, kuru briesmu darbi aizēno pat Čingizhana zvērības un kurus pārspējuši tikai 20. gadsimta konkistadori — vācu fašisti un amerikāņu imperiālisti ar agresiju un nāves nometnēm pasaules iekarošanas un verdzināšanas no​lūkos. Cik maz buržuāziskie vēsturnieki ir pūlējušies godīgi apgaismot šos Amerikas kolonizācijas aizsākumus! Viņi tikai garāmejot ir atzīmējuši, ka sveša īpašuma sagrābšana, verdzības ieviešana, veselu tautu noslepkavošana esot bijis nožēlojams, tomēr neizbēgams ļaunums, kas aizvien esot saistīts ar svešu zemju atklāšanu. Ja lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsture būtu no paša sākuma uzrakstīta bez izskaistinājumiem un nogludinā- jumiem, cilvēce šausmās novērstos, ieraudzījusi šajā spogulī baisu ainu — savu patieso seju, dzimstošā kapitālisma un koloniālisma asinīm nošķiesto seju ar negantā mantkārē un zelta alkās degošām acīm. Deviņos mēnešos Kristofors Kolumbs iekaroja gandrīz visu Espanjolu un uzcēla vairākus cietokšņus. Dzīvi palikušie indiāņi izmisumā iznīcināja savus sējumus, lai iekarotāji paliktu bez maizes, un bēga kalnos. Spānieši gūstīja bēgļus, ar varu veda atpakaļ uz ielejām un piespieda apstrādāt pamestos laukus. Salinieki bija tā iebiedēti, ka tagad neapbruņoti spānieši pa vienam varēja pārstaigāt visu Espanjolu, nebīdamies no uzbrukuma. Galvenais mērķis, ko centās sasniegt Kolumbs pēc salas iekarošanas, bija zelta ieguves palielināšana. Spāniešu vietā pie zelta smilšu vākšanas un skalošanas no agra rīta līdz vēlam vakaram lika strādāt indiāņiem. Sākumā Kolumbs noteica, ka ikvienam saliniekam, vecākam par četrpadsmit gadiem, ik trīs mēnešus jānodod spāniešiem puszvārgulītis ar zeltu. Tiem, kas šo nodevu bija izpildījuši, par zīmi uzkāra kaklā


īpašu vara vai bronzas plāksnīti — birku, uz kuras atzīmēja nodota

Indiāņu nesaudzīga iznīcināšana (pēc senas gravīras). zelta daudzumu. Spānieši bargi sodīja indiāņus, kas šo birku nevarēja uzrādīt. Drīz vien kļuva skaidrs, ka nelielie zelta krājumi salā ātri izsīkst un pārmērīgi augsto nodevu salinieki ne​spēj izpildīt, jo viņi vāji prata zelta skalošanu. Nodevu savākšanai Kolumbs sūtīja karavīrus. Indiāņus, kas nebija spējuši savākt noteikto daudzumu zelta, viņi pēc admirāļa pavēles nežēlīgi nogalināja vai arī nocirta viņiem labo roku. Indiāņi bieži vien izdarīja pašnāvību vai arī bēga kalnos, kur viņus medīja ar su​ņiem kā meža zvērus. Zelta nodevu vēlāk aizstāja ar kokvilnu un piespiedu darbu kolonistu tīrumos un zelta raktuvēs. Aplaupītajiem indiāņiem patiešām nebija nekā cita atlicis kā vienīgi viņu darba rokas. Kastīlijas kolonisti prasīja piešķirt viņiem zemi ar visiem indiāņiem — dzimtcilvēkiem, par auglīgajām aizjūras zemēm sāka interesēties arī kātoju baznīca, mūku ordeņi un klosteri. Sākās zemes un indiāņu izdalīšana kolonistiem. Par bēgšanu indiāņus sodīja ar nāvi vai pārdošanu verdzībā. Tomēr arī piespiedu darbs sevišķi neatšķīrās no verdzības. Bet kā vērtēja «Indijas» izpostīšanu un indiāņu iznīcināšanu katoliskie karaļi? Isabella un Fernando taču bija pavēlējuši izturēties pret indiāņiem humāni, rūpēties par viņu labklājību, piegriezt viņus kristīgajai ticī​bai ar maigumu un mīlestību. Tomēr tās bija tikai lieku​līgas runas. Valdniekus, tāpat kā konkistadorus, interesēja vienīgi zelts, un to varēja iegūt ar indiāņu rokām. Tāpēc 1500. gadā liekulīgā karaliene pasludināja indiāņus par «saviem brīvajiem vasaļiem» — tātad rezervēja sev monopoltiesības uz tiem, gribēja pasargāt savus «brīvos» pavalstniekus no feodāļu konkistadoru tīkoju- miem, vēlējās brīvi pārvērst indiāņus savos (valsts) dzimtcilvēkos, brīvi ekspluatēt tos savās raktuvēs un savos tīrumos. Taču Isabellai un Fernando neizdevās sasniegt šo ideālu, jo uz jaunatklātajām zemēm straumēm plūda alkatīgi izputējuši muižnieki, kas gribēja ātri tikt pie bagātības un nepakļāvās valdnieku gribai. Karalis un karaliene bija spiesti piekāpties un iznomāja indiāņus — savus «brīvos» vasaļus uz īsāku vai ilgāku laiku iekarotājiem, lai tie rūpējas par pagānu dvēseļu glābšanu un piegriešanu kristīgajai ticībai, tā​tad uzticēja avis vilku gādībai. Vergu darbā, pusbadā un eiropiešu ievazātajās slimībās indiāņi ātri izmira, un citkārt ziedošā zeme kļuva tukša. Iedzīvotāju skaitu Espanjolā Laskasass novērtējis uz trim vai pat četriem miljoniem, turpretim daži vēlākā laika vēsturnieki domā, ka tas nav pārsniedzis trīssimt līdz četrsimt tūkstošus. Cili zinātnieki uzskata, ka Kolumbs aplicis ar nodevām apmēram 1,1 milj. salinieku, bet pēc divdesmit gadiem no tiem atlika mazāk par piecpadsmit tūkstošiem. Ap 16. gadsimta vidu Espanjolā vairs nebija neviena indiāņa.


Espanjolā drīz vien sāka ievest vergus — «cilvēkēdājus» no Mazajām Antiļu salām vai arī «mežoņus» (tas ir, vēl kolonistiem nesadalītus indiāņus) no Kubas,

Indiāņu vergu ddrbs zelta skalošanā (pēc senas gravīras). Jamaikas un Puertoriko, kur spāniešu kolonizācija sākās piecpadsmit līdz divdesmit gadu vēlāk, vai arī no Dienvidamerikas kontinenta piekrastes._Pēc tam uz Espanjolu sāka vest melnos vergus no Āfrikas — galvenokārt cukurniedru audzēšanai. Sis kultūraūgs, atceļojis pāri okeānam, jo sevišķi veicināja verdzības izplatīša​nos Jaunajā Pasaulē. Taču Kolumbam Espanjolas kolonizēšana nemaz neveicās. No salas par vicekarali uz Spāniju joprojām plūda nebeidzamas sūdzības, kas izraisīja lielas bažas par stāvokli Espanjolā: jukas nerimās, maiņas tirdzniecība pavisam apsīka, zelta ieguve deva niecīgus riezul- tātus. Tāpēc valdnieki sūtīja pāri okeānam īpašu kon​trolieri Huanu Agvado, piešķirot viņam ārkārtējas piln​varas. 1495. gada oktobrī Agvado ar kara veļām, kas veda pārtiku, ieradās salā un sāka izmeklēt sūdzības par netaisnīgiem sodiem, par ļaunprātībām pārtikas sadalē. Pat indiāņi uzdrošinājās sūdzēties par admirāli, kas tolaik atradās kalnos un ilgi neatgriezās Isabellā. Savācis pret Kolumbu apvainojošus materiālus, karaļa kontrolieris taisījās doties atpakaļ uz Spāniju. Kolumbs, sapratis, ka viņa stāvoklis kļuvis nedrošs, gatavojās braukt pie valdniekiem reizē ar Agvado, lai varētu pats aizstā​vēties personīgi. Tieši tajā laikā salai uzbruka briesmīga viesuļvētra, kas nogremdēja vai sadragāja visas ostā stāvošās un braucienam sagatavotās karavelas, atskaitot «Ninju». Braucienu vajadzēja atlikt, lai no sadragāto kuģu palie​kām uzbūvētu vēl vienu karavelu. Isabellas cietoksnī aizvien no jauna uzliesmoja drudža epidēmija, tāpēc 1496. gadā Bartolomē Kolumbs Espanjolas dienvidu piekrastē nodibināja jaunu pilsētu Santodomingo, tagadējās Dominikas Republikas galvas​pilsētu, kas ir pati vecākā eiropiešu dibinātā pilsēta Jaunajā Pasaulē. Kolonistu skaits bija samazinājies līdz sešiem simtiem, jo neviens vairs nevēlējās dzīvot šajā posta zemē, kur plosījās slimības, tāpēc daudzi bija atgriezušies dzimtenē. Kolonijai, kas atradās auglīgā salā


ar lielisku klimatu, joprojām pārtiku veda no Spānijas pāri okeānam. Visi tiecās atpakaļ uz dzimteni. Stāsta, pats spēcīgākais zvērests Espanjolā bijis šāds: «Lai tad dievs vairs man neļauj atgriezties Kastīlijā!» Salas ienākumi vēl aizvien nesedza ekspedīcijas izdevumus, tāpēc Spānijas valdnieki lauza ar Kolumbu noslēgto līgumu, uzskatīdami to par kļūmīgu soli, un atļāva visiem, kas vien vēlējās, pārcelties uz jaunatklā​tajām zemēm, kā arī uz savu roku meklēt zeltu un jau​nas salas. Kolumbs, uzzinājis par šo lēmumu, nolēma doties at​pakaļ uz Spāniju un tur aizstāvēt savas tiesības. Admirālis izgāja jūrā no Isabellas ar «Ninju» 1496. gada 10. martā. Tas bija pavisam skumjš brauciens. «Ninju» pavadīja vēl viena karavela «Indija», ko uzbūvēja no sadragāto kuģu daļām. Uz abiem kuģiem bija četras reizes vairāk cilvēku nekā parasti — kolonisti steidzās projām no šīm posta vietām. Admirālis vēlējās atrast visizdevīgāko ceļu pāri okeānam, nospriez- dams, ka 1493. gadā atgriešanas bijusi pārāk ilga, tomēr šoreiz viņam nelaimējās. Abas karavelas, cīnīdamās ar pretvēju, ilgi burāja uz dienvidiem gar Antiļu salu virkni. Gvadelupē spāniešus sagaidīja lokiem apbruņotas kārību sievietes, tāpēc viņi nosprieda, ka beidzot atraduši amazoņu zemi, kur mīt tikai kareivīgas sievietes, lai gan īstenībā tobrīd visi vīrieši no piekrastes ciematiem bija aizgājuši medībās dziļāk salā. Sagūstījuši par ķīlniekiem sievietes un bērnus, spānieši piespieda kareivīgās sali- nieces apgadāt kuģus ar maniokas bumbuļiem un aug​ļiem. 20. aprīlī spānieši atstāja Gvadelupi un arī okeānā nedēļām ilgi cīnījās ar pretvēju. Pēc mēneša kuģa ļaudis jau saņēma pārtikas bada devu. Uz kuģa bija arī ap trīsdesmit indiāņu, un spānieši grasījās viņus vai nu pārsviest pār bortu, vai arī apēst, spriezdami, ka nebūšot nekāds grēks pamieloties ar cilvēkēdāju gaļu. Atceļā vērīgais Kolumbs sekmīgi izmantoja kompasu ģeogrāfiskā garuma noteikšanai. Viņš bija jau ievērojis, ka apmēram simt jūdžu attālumā uz rietumiem no Azoru salām kompasa magnētadatas novirze līdzinās nullei un adata nostājas tieši uz ģeogrāfiskā meridiāna. Par spīti nelabvēlīgajiem vējiem admirālis 11. jūnijā pēc trīs mēnešu brauciena sasniedza Kadisas ostu Spānijā, no kurienes gandrīz pirms trim gadiem uz tālo Indiju bija devusies vesela flote. Toreiz jūras braucējus spārnoja visspožākās cerības. Neviens pasākums nesolīja tik daudz un nedeva tik maz, nesagādāja tik daudz raižu un tik lielu vilšanos kā Kolumba otrā ekspedīcija, kas gan bija labi pārdomāta un apgādāta ar visu nepieciešamo, taču nedeva nekādus taustāmus labumus. Nevis viegla iedzīvošanās, bet gan slimības, karš, ķildas, bads un smags darbs — tāds bija spāniešu guvums jaunatklātajā zemē. Tur nebija bagātu koloniju, tur kolonisti redzēja tikai posta zemi. Kuba nebūt nebija Ķīnas province, Isabella nepavisam nelīdzinājās ienesīgajam portugāļu tirdzniecības faklorijām Āfrikas piekrastē. Espanjolā zelta bija maz, turklāt to tikai ar pūlēm varēja izskalot no upju smiltīm. Nožēlojamie, biklie salinieki bija uzdrošinājušies uzbrukt baltajiem cil​vēkiem — debesu sūtņiem. Kolumba atgriešanās no ekspedīcijas nepavisam nelīdzinājās triumfam pēc pirmā brauciena. Viņš smagi pārdzīvoja vēso uzņemšanu,- ietērpās franciskāņu mūka rupjajā tērpā, apjozās ar virvi un augām dienām uztu​rējās klosteros un baznīcās, atteikdamies no ielūgumiem augstmaņu pilīs. Tomēr tad, kad Fernando un Isabella aicināja jūras braucēju ierasties Valjadolidā pie galma, viņš no jauna sarīkoja krāšņu procesiju. Pēc viņa domām nekas nebija mainījies — viņš taču atklājis Indiju, neskaitāmu bagatību zemi. Bet lauta redzēja Kadisā un Seviljā ubagojam noplīsušus, drudža izmocītus, izģindušus kuģa ļaudis, kas bija atgriezušies no grūtā ceļojuma tukšām rokām. Kolumbs labprāt būtu parādījis tautai sagūstīto kasiku Kaonabo, šo indiāņu varoni, taču Kaonabo pa ceļam uz jūras bija nomiris aiz bēdām un ilgām pēc dzimtenes, atteikdamies pat runāt ar nodevīgajiem svešzemniekiem. Arī Gvadelupē sagūstītās šķietamās amazones pēc grūtā brauciena vairāk līdzinājās izkāmējušiem, izbiedētiem dzīvniekiem. Taču admirālis labi pazina spāniešu temperamentīgo raksturu, prata iededzināt pūlī un valdniekos ziņkārību, uzpūst no jauna apsīkušās zelta alkas, prata veikli attaisnoties par neveiksmēm un niecīgo pārvestā zelta daudzumu, no jauna savaldzināja valdniekus ar


dedzīgajām runām par jauno zemju bagātībām. Bez kavēšanās viņš lūdza astoņus kuģus trešajai ekspedīcijai, taču šoreiz Fernando un Isabella izvairī​jās no tiešas atbildes un pavēlēja gaidīt. Kolumbs bez tam pūlējās panākt, lai neviens cits, izņemot viņu un viņa dēlus, nedrīkstētu atklāt jaunas zemes rietumos, un ierosināja sūtīt uz kolonijām noziedzniekus — tie izmaksāšot lētāk. Drīz vien tiesas saņēma karaļa dekrētu, pēc kura uz Espanjolu sūtītie noziedznieki tika apžēloti: uz nāvi notiesātajiem vajadzēja nodzīvot'salā uz sava rēķina divus gadus, pārējiem noziedzniekiem, ieskaitot arī tos, kuri bija notiesāti ar rokas vai kājas nociršanu, — vienu gadu. Tomēr ķeceriem — atkritējiem no katoļticības nebija tiesību uz šādu valdnieka žēlastību, turpretim zagļi, laupītāji uri slepkavas varēja palīdzēt izplatīt kristīgo ticību, «jo tas būs pa prātam mūsu kungam, debesu valdniekam un cels godā viņa svēlo ticību, un paplašinās mūsu karalistu un īpašumu robežas,» rakstīja karalis un karaliene dekrētā par amnestiju. Mezdamies cīņā par savu privilēģiju saglabāšanu, Kristofors Kolumbs nonāca asā konfliktā ar valdniekiem, galmu un daudzajiem nelabvēļiem, kļuva par šķērsli vēstures attīstības gaitā. Viņš gribēja palikt vienīgais jaunu zemju atklājējs, taču daudzi jūras braucēji nojauta, ka aiz jaunatklātajām salām slēpjas jaunas jūras un plašas zemes, vesels kontinents. Kā viens cilvēks varēja iedrošināties sagrābt monopolu uz jaunatklājumiem, kas bija satraukuši visu pasauli! Portugāle raidīja eskadru pēc eskadras uz Indijas jūras ceļa, un arī Anglijas kuģi devās pāri okeānam meklēt jaunas, nezināmas zemes. Pasaule pēkšņi bija kļuvusi plaša jo plaša, pavērās jauni apvāršņi, un jauni kontinenti un okeāni vilināja visas pasaules jūras braucējus.


TREŠĀ AIZJŪRAS EKSPEDĪCIJA Likstas brauciena organizēšanā. — Katordznieku vervēšana. — Zelts un dārgakmeņi jāmeklē tālāk dienvidos! — Trinidadas sala un neatklātais Dienvidamerikas kontinenta krasts. — Saldūdens licis un straumes Čūskas un Pūķa rīklē. — «Paradīzes dārzs». — Pērļu krasts un Margaritas sala. — Vai Zemei Ir lodes lormaf — Nojauta pievil Kolumbu pie lielā atklājuma sliekšņa. Kolumbs joprojām neatlaidīgi lūdza Fernando un Isa- bellu no jauna sūtīt kuģus ar pārtiku uz Espanjolu, kā arī piešķirt viņam dažas karavelas jaunu zemju meklēšanai tālāk dienvidos, kur varēšot atrast. Āzijas konti​nenta bagātas piekrastes. Tomēr valdniekus māca citas rūpes un raizes. Viņi gatavojās karam ar Franciju un steigšus koncentrēja kara floti Vidusjūras ūdeņos. Par admirāļa lūgumiem ilgu laiku neviens nelikās ne zinis, turklāt arī valsts kase bija pavisam tukša. Tikai ar Kolumba fanātisko neatlaidību bija iespējams pārvarēt visas grūtības un nelabvēļu radītos šķēršļus. Fonseka, Indijas lietu padomes priekšsēdētājs, darīja visu, lai izjauktu trešo ekspedīciju uz Antiļu salām Kolumba vadībā. Taču admirāli tik viegli nevarēja nobīdīt pie malas: viņš neatlaidīgi lūdza, prasīja, pat drau​dēja un galu galā panāca savu. Tomēr būtu nepareizi domāt, ka Kolumbs rūpējās tikai par jaunu zemju atklāšanu, ka viņa dzīves vienīgais mērķis bija tikai ģeogrāfisku uzdevumu risināšana, Indijas jūras ceļa atklāšana. Viņš alka pēc varas, bagātības, goda un slavas sev un arī saviem dēliem, saviem brāļiem un citiem ģimenes locekļiem, kurus visiem spēkiem pūlējās izvirzīt augstos amatos. Uz jaunu zemju atklāšanu Kolumbs raudzījās kā uz savu personīgu pasākumu, kā uz monopolu un jo sevišķi sargajās no konkurences, slēpa kartes un kuģu žurnālus. Jaunu zemju atklāšana — tā bija vienīgi Kolumba privilēģija, ko apstiprināja īpašs punkts ar vald- v niekiem noslēgtajā līgumā. Taču tie, naudas trūkuma dēļ nespēdami organizēt jaunas ekspedīcijas par valsts līdzekjiem, bija atļāvuši jūras braucienus uz rietumiem citām personām cerībā iegūt no jaunajām kolonijām lielākus ienākumus. Kolumbs, atgriezies Spānijā, pa​nāca, ka valdnieki apņēmās no jauna ievērot līgumu un aizliegt šādas ekspedīcijas. Tikai 1496. gada rudenī Fernando un Isabella beidzot deva rīkojumu organizēt nelielu ekspedīciju pāri okeānam un piešķīra šim nolūkam līdzekļus. Taču tajā laikā Kadisā no Espanjolas ieradās kapteinis Ninjo un paziņoja, ka esot pārvedis pilnu karavelu ar zeltu. Viņš lūdzis dievu, kaut tikai smagi piekrautais kuģis nenogrimst. Kolumbs, saņēmis tik priecīgu vēsti, laimē starodams, ziņoja par to valdniekiem. Fernando nekavējoties izlietoja karam pret Franciju ekspedīcijai salūkotos līdzekļus un ieteica segt brauciena organizēšanas izdevumus ar pārvesto zeltu. Drīz noskaidrojās, ka no Espanjolas atsūtīts nevis zelts, bet gan simt piecdesmit indiāņi, ko vispirms vajadzēja pārdot verdzībā, lai tiktu pie naudas. Kolumba autoritātei un rietošajai slavai šis pārpratums deva jaunu smagu triecienu, un par neveiksmīgo Indijas vicekarali sāka smieties un zoboties pavisam atklāti. Tomēr Kolumbs galu galā saņēma nepieciešamo naudu trešajam braucienam pāri okeānam, un 1497. gadā karalis piešķīra viņam sešus nelielus kuģus. Gatavošanās ekspedīcijai vilkās gausi. Starp citu, tikai 1498. gada sākumā Fonseka nosūtīja uz Espanjolu divus transportkuģus ar pārtiku postā nonākušajai kolonijai, bet Kolumba kuģu apgādi likās gluži aizmirsis — arhibīskaps ne visai ticēja jaunās ekspedīcijas panākumiem. Par to neinteresējās arī Isabella, jo tieši tajā laikā nomira princis Huans un satriektā karaliene, aiz bēdām gandrīz zaudējusi prātu, nemaz vairs nerū​pējās par valsts lietām. Ekspedīcijas sagatavošanai pietrūka naudas, tirgotāji atsacījās piegādāt preces par valsts noteiktajām zemajām cenām. Kolumbs lūdza, diedelēja, kaulējās un draudēja, reizēm pat laizdams darbā dūres. Tā kādu reizi viens no Fonsekas ierēdņiem — karaļa kasieris apvainojošā tonī pieprasīja


admirālim norēķinus un piedraudēja aizkavēt kuģu izbraukšanu jūrā. Tad saniknotais Kolumbs uzbruka kasierim ar dūrēm, sagrāba viņu aiz apkakles un, spārdīdams kājām, notrieca lejup pa kuģa laipām, kliegdams, ka parādīšot viņam vēl citā​das kvītis. Sis atgadījums un citi incidenti izraisīja galmā dažādas valodas un radīja pat aizdomas, it kā admirālis patiešām būtu nodarbojies ar blēdībām. Viņa daudzie ienaidnieki un nelabvēļi neaizmirsa šīs ķildas, uzbru​kumus un nemitīgos pārmetumus. Arī jūrnieku vervēšana šoreiz nepavisam neveicās. Neviens vairs nevēlējās no laba prāta braukt līdzi ne- veiksmīgajaņi admirālim. Labvēlīgais noskaņojums ļaužu prātos bija pagaisis, visur klīda ļaunas valodas. Kolumba stāsti vairs nespēja ne izkliedēt apmelojumus, ne atvairīt pārmetumus: izšķiests tik daudz līdzekļu, pa​zudināts tik daudz dzīvību, aprakts tik daudz cerību! No solītajām bagātībām — zelta, garšvielām un dimantiem nebija ne miņas, tikai daži simti nekur nederīgu vergu. Aiz jūras slēpās posta un nelaimes zeme. Tā biedēja gluži tāpat kā pirmajā braucienā svešais, nezināmais okeāns. Turklāt karalis atsacījās maksāt parceļotājiem algu. Tāpēc kolonistus saskaņā ar izsludināto amnestiju vervēja cietumos. Drīz vien Kolumbs rūgti nožēloja šo nepārdomāto soli, jo pats Espanjolā nespēja savaldīt šo salašņu baru. Jāpiezīmē, ka daudzi notiesātie gan uzskatīja par labāku palikt katorgā un cietumos, nevis doties pāri okeānam. 1498. gada 30. maijā ekspedīcija ar sešām nelielām karavelām (to skaitā bija arī slavenā «Ninja» un «In​dija») un apmēram trīssimt cilvēkiem izgāja no Sanlu- karas ostas Gvadalkviviras grīvā. Sajā braucienā piedalījās četrdesmit kavalēristi, simt kājnieki, sešdesmit matroži, divdesmit kalnrači, piecdesmit zemkopji, divdesmit amatnieki un trīsdesmit sievietes (jāpiezīmē, ka pirmajā un otrajā braucienā uz Kolumba kuģiem nebija nevienas sievietes). Kristofors Kolumbs devās jūrā pavisam savārdzis, vēl neatspirdzis pēc otrā brauciena, turklāt pārciestās likstas un raizes jaunās ekspedīcijas sagatavošanas laikā vēl vairāk bija iedragājušas viņa citkārt stipro ve​selību. Kolumbam pa ceļam uz Madeiras salu vajadzēja mest līkumu, lai izvairītos no sastapšanās ar franču kara floti, kas esot uzglūnējusi spāniešu kuģiem Portugāles piekrastē. 7. jūnijā spāniešu karavelas laimīgi sasniedza Puer- tosantu saliņu ap piecdesmit kilometru atstatu no Madeiras. Madeiras salā jūras braucēji, papildinādami pārtikas, ūdens un malkas krājumus, uzkavējās sešas die​nas. 19. jūnijā spāniešu kuģi sasniedza Gomeras salu Ka- nāriju arhipelagā. Te admirālis sadalīja savu flotili divās daļās un trīs karavelas nosūtīja tieši uz Espanjolu. Viņš cerēja iepriecināt salā palikušos brāļus ar svaigas pārtikas sū​tījumu. Pats Kolumbs ar pārējiem trim kuģiem devās uz Zaļā Raga salām, kas, pēc viņa vārdiem, iedēvētas tā pavisam kļūdaini: tās bija sausas, neauglīgas salas, kur tikai retās vietās zaļoja zāle. Salu nedaudzajiem iedzīvotājiem trūka pat laba dzeramā ūdens: akās bija iesāļš ūdens. Viņi medīja kazas un sūtīja ādas uz Portugāli. Salinieki reizēm ilgus mēnešus iztika tikai ar kazu gaļu, zivīm un bruņurupuču gaļu un olām. Bruņurupuču gaļu un daudzkārtēju apmazgāšanos ar to asinīm tajos laikos uzskatīja par labu līdzekli spitālības dziedināšanai, un tāpēc portugāļi bija nometinājuši vienā no Zaļā Raga salām ar šo briesmīgo slimību saslimušos ļaudis. 4. jūlijā Kolumbs, iepircis kazu gaļu un sāli, pavēlēja pacelt enkurus un izgāja okeānā, uzņemot kursu uz dienvidrietumiem. Kāpēc šoreiz kuģu kurss veda tik tālu dienvidos? Kolumbs pirms brauciena bija lūdzis padomu Katalonijas zinātniekam un dargakmeņu slīpētājam Ferreram, kur vislabāk būtu meklēt dārgus akmeņus un zeltu, un tas bija atbildējis: «Kairā un Damaskā es aizvien izvaicāju ļaudis, no kādas joslas un no kādas pasaules daļas viņi saņem dārgakmeņus, zeltu, garšvielas un ārstniecības zāles. Visas šīs dārgās mantas, izrādās, atved no ekvatoriālajām zemēm, kur mīt ļaudis ar melnu vai tumšbrūnu ādas krāsu. Manuprāt, jums neizdosies atrast šis mantas tikām, kamēr jūs nesastapsieties ar līdzīgiem ļaudīm.»


Sis padoms mudināja admirāli šķērsot okeānu tālāk dienvidos nekā pirmajos braucienos, un viņš klusībā cerēja sasniegt Indijas ekvatoriālos apgabalus. 13. jūlijā, kad karavelas bija nokļuvušas apmēram uz 5° z. pl., vējš pēkšņi pierima, buras šļaugani nokārās lejup gar mastiem, un karstums kļuva tik neciešams, ka admirālis bažījās, vai tikai nesadegs kuģi un ļaudis neaizies bojā. Apšuvumā pavērās spraugas, darva kļuva šķidra un tecēja lejup pa mastiem, takelāžu un kuģu sāniem, sāka bojāties produkti. «… tik ātri uznāca neticami stiprs un ne ar ko nesalīdzināms karstums, ka uz kuģa nebija neviena cilvēka, kas uzdrošinātos nokāpt tilpnēs zem klāja un savest kārtībā mucas, kur glabājās vīns un ūdens. Bet mucas plīsa un pārrāva stīpas. Graudi sakarsa kā uguns. Gaļa un šķiņķi sasmaka un sapuva. Tāds karstums pieturējās astoņas dienas,» tā Kolumbs vēlāk ziņoja vēstulē valdniekiem. Taču par laimi tikai pirmajā dienā saule svilināja tik nežēlīgi, — nākamās septiņas dienas debesis bija apmākušās un lija spēcīgs lietus. Tālab admirālis piezīmēja, ka jūrniekus no nāves neciešamajā karstumā izglābusi dieva roka un atsūtījusi arī ceļa vēju. kas palīdzējis izkļūt no šīs pekles. 31. jūlijā, kad uz kuģiem bija palikusi tikai pa vienai muciņai dzeramā ūdens, jūras braucēji pie apvāršņa ieraudzīja trīs kalnu virsotnes — palmu mežiem klātu salu netālu no Dienvidamerikas piekrastes. Kolumbs šo salu nosauca par Trinidadu (Trīsvienības salu). Salā visur bija redzami iekopti lauki un ciemati, tikai paslēpušos saliniekus nekur nemanīja. Saldi smaržoja tropu ziedi un augļi, un sīki putniņi — kolibriji laidelējās lielos baros kā bišu spiets, sacenzdamies krāšņumā ar raibajiem papagaiļiem. Krastā spānieši atrada visvisādus augļus, tai skaitā arī kaut ko līdzīgu vīnogām, āboliem un apelsīniem. Koku zaros plosījās ļoti daudz pērtiķu. Nākamajā dienā Kolumbs, burādams gar salas dienvidu krastu, rietumos ieraudzīja zemi — Dienvidame-

Indiāņu mitek]i Antiļu salās. rikas kontinenta piekrasti pie Orinoko grīvas, taču noturēja krastu par salu. Starp Trinidadu un šķietamo salu aizstiepās šaurums. «Tur bija skaidras straumju pazīmes … un no turienes atskanēja troksnis, līdzīgs jūras ūdens rūkoņai, viļņiem atsitoties pret klintīm. Es izmetu enkuru pie Smilšu raga (Ikakosas rags Trinida- das dienvidos) ārpus šā šauruma un ieraudzīju, ka ūdens plūst pa to no austrumiem uz rietumiem ar tādu ātrumu kā Gvadalkvivirā palu laikā, un tā notiek dienu un nakti.» Nākamajā rītā kuģiem tuvojās liela laiva. Tajā īrās divdesmit četri jauni salinieki, bruņojušies ar lokiem, bultām un koka vairogiem. Bultas bija izrotātas košam spalvām, un bultu uzgaļi darināti no asiem kauliem ar atkarpi. Pēc admirāļa vārdiem, indiāņi bijuši jauni un labi veidoti, nepavisam ne melni, baltāki par visiem, ko viņš redzējis Indijā, slaidi, ar skaistu ķermeni. Mati viņiem gari un mīksti, apcirpti pēc kastīliešu paraduma. Galvas salinieki bija apsējuši ar raibiem lakatiem, kas bija austi no kokvilnas


diedziņiem, daži ar šiem laka​tiem apjozušies. Kolumbs vēlējās pievilināt viņus tuvāk kuģim, tāpēc lika rādīt indiāņiem vara bļodas un citus spožus priekš​metus, lai iededzinātu viņos ziņkāri, taču lielā piroga joprojām turējās pienācīgā attālumā. «Ļaudis no kanoe uzrunāja mūs, kad bija vēl lielā attālumā no kuģiem. Neviens — ne es, ne mani pavadoņi — nevarēja viņus saprast… Lai pamudinātu viņus tuvoties kuģim, es devu rīkojumu iznest stūres gala tornītī tamburīnu un pavēlēju jaunajiem matrožiem dejot. Bet, tikko laivinieki izdzirda mūziku un ieraudzīja dejotājus, ylsi viņi pameta airus, paķēra lokus un … sāka mūs apbērt bultām. Mūzika un dejas tika pārtrauktas, un es pavēlēju šaut uz viņiem ar arbaletēm. Viņi īrās projām …» Indiāņi bija noturējuši matrožu lēkā​šanu un mūziku par kara deju un gatavošanos uzbru​kumam. Pēc kāda laika tā pati laiva, uzmanīgi izvairījusies no flagmaņkuģa, piestāja pie otras karavelas. Tās stūrmanis bez bailēm nokāpa lejā pie indiāņiem un izdalīja viņiem dažādus nieciņus. Pateicībā laivinieki ar zīmēm rādīja, ka krastā viņi atnesīšot baltajiem visu, kas vien viņiem esot. Spānieši, stipri izvārguši pēc neizturamās svelmes bezvēja joslā, cerēja uz labu atpūtu un priecājās par brīnišķīgo rīta un vakara dzestrumu, kas tīkami spirdzināja pēc piedzīvotā karstuma. Tomēr Kolumbu māca bažas, jo viņš vēl nebija atradis drošus līčus kuģu noenkurošanai. Šaurumā plūstošā spēcīgā straume drau​dēja ar lielām briesmām. Spānieši par to drīz vien pār​liecinājās. «No Trinidadas salas Smilšu raga dienvidu puses nāca ārkārtīgi stipra straume,» rakstīja admirālis, «un tās rūkoņa-bija tik spēcīga, ka visi juta šausmas, necerēdami izbēgt no bojā ejas. Pretim šai straumei nāca pretstraume, ko radīja jūras pretošanās, un ūdeņi divu straumju sadursmes vietā saslējās uz augšu kā ļoti augsts paugurs. Viens kuģis tika uzsviests tā virsotnē — līdz šim neredzēts skats, otrs kuģis norauts no enkura un atsviests sānis.» » Tā Kolumbs pinnoreiz iepazinās ar spēcīgo straumi, kas, nākdama no Āfrikas, šķērso okeānu, pa šaurumiem starp Antiļu salām ielaužas Kārību jūrā un, apmetuši plašu loku milzīgajā Meksikas līcī, ziemeļos dod sākumu Golfa straumei. Par spīti mutuļojošiem ūdeņiem admirālis izvadīja kuģus uz rietumiem cauri šim bīstamajam šaurumam, ko nosauca par Čūskas rīkli, un bu- rāja tālāk uz ziemeļiem gar Trinidadas krastu. Jūras braucēji ievēroja, ka plašajā līcī straumes aprimst un ūdens vairs nemaz nav sāļš. Drīz kuģi sasniedza jaunu, ļoti bīstamu šaurumu — Pūķa rīkli, kas nošķīra Tjinidadas salu no Parijas pussalas, kontinenta daļas. Ūdens te mutuļoja tikpat spēcīgi kā Čūskas rīklē, un jūras braucēji tāpat ievēroja, ka te plūst saldūdens. Karavelas burāja plašajā saldūdens līcī gar Parijas pussalas dienvidu piekrasti, kas bija neparasti krāšņa, bieziem mežiem apaugusi, ar neskaitāmiem strautiem un krācošiem ūdenskritumiem. Rāmajos, dūņainajos līčos dziļi jūrā uz garām žākļu saknēm auga mangru meži. Kolumbs nosauca šo piekrasti par Dārzu, taču neno-

Kolumba ceļš pie nealklālās Dienvidamerikas krastiem (1498. g ). jauta, ka tas ir kontinenta krasts. Likteņa ironija! Kubu lielais jūras braucējs uzskatīja par Āzijas dalu un lika saviem ļaudīm apzvērēt, ka tie burājuši gar kontinenta krastiem, bet šeit savu atklāšanu patiešām gaidīja milzīgs kontinents, vesela pasaules daja. Nojauta pievīla Kolumbu — viņš domāja, ka tā


ir viena no daudzajām Kārību jūras salām. Pie kuģiem drīz sapulcējās daudzas laivas ar slaidiem, skaistiem ļaudīm. Daudziem uz krūtīm karājās lieli zelta gabali, bet dažiem pie rokām bijušas piesietas pērles. Viņi apgalvoja, ka pērles iegūstot šeit, šās zemes ziemeju daļā. Indiāņi šoreiz izturējās loti laipni, aicināja jūrniekus viesoties pie sevis lielajās mājās, kur cienāja ar maizi, augļiem, sarkanu vīnu (to indiāņi gatavojuši no agavju sulīgajām lapām) un baltu vīnu. Si vīna šķirne — pati labākā — izgatavota no kukurūzas (Kolumbs piebilst, ka esot šo labības augu aizvedis uz Kastīliju). Šis biezais, baltais, saldenais šķidrums bijis iecienīts alkoholisks dzēriens visās Kārību jūras salās un piekrastēs. Visi vīrieši sapulcējās vienā lielās mājas stūrī, sievietes — otrā, taču sarunāties ar spāniešiem viņi nespēja valodas neprašanas dēļ. Tiklab viesmīlīgie saimnieki, kā arī spānieši to visai rūgti nožēloja. Tāda bija eiro​piešu pirmā vizīte Dienvidamerikai kontinenta krastā (1498. gada 5. augustā). Kolumbs nespēja vairs ilgāk uzkavēties šajos krastos, kur viņam no jauna, šķiet, uzsmaidīja laime — parādi1 - jās zelts un pērles: viņa veselība strauji pasliktinājās, viņam iekaisa acis no bezmiega, spožās saules gaismas un zvīļojošajiem ūdeņiem, no jauna uznāca podagras lēkmes. Parijas līcī Kolumbu mulsināja dīvainas, neizskaidrojamas parādības: līcī ieplūda kāda milzīga upe (Ori- noko), sāļā okeāna ūdens vietā jūras līcī visur varēja atrast tikai saldūdeni, šaurumos spēcīgas straumes vei​doja niknas ūdens vērpetes. No kurienes gan salās va​rēja izveidoties tādas milzīgas upes? Taču to noskaidrot vairs nebija laika — vajadzēja steigties uz Espanjolu, jo ekspedīcijas vadītājs baidī​ jās, ka sabojāsies pārtikas krājumi, ko viņš veda no Kastllijas kolonistiem. Izgājis jūrā cauri Pūķa rīkles šaurumam, Kolumbs, starp citu, ieraudzīja tālumā Tobago salu un, burādams gar Parijas pussalas ziemeļu krastiem uz rietumiem, atklāja vēl veselu salu virkni, kur indiāņi zvejoja pērles. Spānieši iemainīja tās lielā daudzumā pret dažādiem nieciņiem un nosauca lielāko no salām par Margaritu («Pērļu salu»). Pērles tajos laikos vērtēja ļoti augstu, un to izcelšanās šķita grūti izskaidrojama. «… ja pērles rodas no rasas, kas nokļūst gliemežnīcās, kad tās atvērtas, kā to raksta Plīnijs, tad ir pamats domāt, ka šeit varēs atrast daudz pērļu, jo rasa šajā apvidū ir bagātīga un pērļu gliemežnīcu, turklāt lielu, ir ļoti daudz,» piezīmēja Ko​lumbs. Viņš priecājās, ka šeit atrodamas arī ļoti dārgās sarkanās pērles. Pa ceļam, slimības mocīts, gulēdams savā kojā, viņš pūlējās vēstulē Fernando un Isabellai izskaidrot, ko viņš īsti atklājis šajā braucienā. Apbrīnojami gaišredzīgi minējumi šajā vēstulē jau​cās ar slimīgām reliģiskām fantāzijām. Lielais jūras braucējs bija visai vērīgs cilvēks, interesējās par krastiem, straumēm, iedzīvotājiem, augu un dzīvnieku valsti, augsni un izrakteņiem. Viņš pirmais izteica hipotēzi, ka Kārību jūras salu forma esot atkarīga no jūras straumju virziena. Tomēr viņš nekad nešaubījās par baznīckungu mācību pareizību, par bībeles nemaldīgumu. Viduslaiki pārāk stipri turēja Kolumbu savos pinekļos. Cītīgi studēdams bībeli, viņš bija nonācis pie stingras pārliecības, ka svētajos rakstos pieminētā paradīze, kur mājojuši pirmie cilvēki uz zemes — Ādams un Ieva, atrodoties uz kādas salas okeānā. Uzmeklēt šo brīnišķīgo dārzu — šī doma nedeva admirālim miera viņa jūras braucienos. Nonācis pie Parijas pussalas, " viņš, smaržīgā gaisa un krāšņo tropu mežu valdzināts, nosprieda, ka beidzot nonācis ilgotā mērķa tuvumā, taču aiz bijības neuzdrošinājās tuvoties paradīzes dārzam. Maldīgie priekšstati neļāva viņam izdarīt pareizus ģeogrāfiskus secinājumus. Milzīgā upe un saldūdens jūras līcī liecināja, ka tuvumā atrodas ļoti plaša zeme — kontinents. Admirālis par to piebildis garām ejot: viņš esot pārliecināts, ka šī zeme ir ārkārtīgi liela un ka dienvidos ir vēl daudz citu zemju, par kurām nav ne​kādu ziņu. Kolumbam pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka varbūt šeit ir kāds jauns, liels kontinents, ko vēl nezina neviens kosmogrāfs. «Ja tas būtu kontinents, par to brīnītos visi zinātņu vīri,» viņš ierakstīja kuģa žurnālā. Daudzi fakti deva iespēju izdarīt šādu secinājumu: krasta līnija bija pārāk gara vienai salai,


saldūdens straumes, kas plūda šaurumos no lielā saldūdens līča, varēja rasties tikai no milzīgas upes, kura tecēja pla​šajā teritorijā. Bet šis jaunais kontinents ir Āzijas turpinājums jeb vai tas šķirts no Āzijas ar jūras šaurumu? No kurienes nāk tik milzīgas saldūdens masas? Kāpēc šeit nav tik liels karstums kā okeāna austrumu daļā, un kāpēc ļaudīm ir gaišāka ādas krāsa neka ekvatoriālajā Āfrikā? Kolumbs uz šiem jautājumiem atbildēja kā īsts sava laikmeta cilvēks, kas baznīcas mācību uzskatīja par zi​nātnes patiesībām. Teiksma par paradīzi stāstīja, ka tā atrodoties kaut kur tālu austrumos augstā vietā, no kurienes sākoties četras lielas upes. Kolumbs, pēc viņa domām, bija nonācis līdz Āzijas kontinenta austrumu piekrastei, kur, likās, zeme ir pacēlusies augstāk nekā citur — par to liecināja okeānā ieplūstošie ūdeņi. Varbūt šīs upes tecēja no paša paradīzes dārza? Varbūt tāpēc šeit bija dzestrāks gaiss un ļaudīm gaišāka ādas krāsa? Bet, ja šī vieta ir krietni augstāka nekā citur, vai tad Zeme var būt lodveidīga? Lielais jūras braucējs ļāvās neapvaldītam fantāzijas lidojumam. «Lielas zīmes rāda,» viņš rakstīja, «ka šeit tuvumā ir zemes paradīze, jo ne tikai matematiskais stāvoklis at​bilst svēto un mācīto teologu uzskatiem un visas pārē​jās pazīmes sakrīt… Es aizvien uzskatīju, ka Zemei ir lodes forma, kā sauszemei, tā arī jūrai. To var atrast gan Ptolemaja, gan citu rakstnieku darbos. Tomēr es esmu redzējis tik daudz noviržu, ka man radies pavisam cits priekšstats par Zemes formu. Zeme nav apaļa, kā par to raksta, tai ir bumbiera forma, bez šaubām, ieapaļa, bet pagarināta tajā v?etā, kur atrodas tā kātiņš. Tur ir kaut kas līdzīgs lodei, kam vienā daļā ir paaugstinājums sievietes krūts zīdekļa veidā. Šis paaugstinājums ir tuvāk debesīm. Tas atrodas austrumos. Tieši ar to izskaidrojams tas, ka kuģi, braucot uz rietumiem, simt ligu attālumā no Azoru salām sāk pakāpeniski un lēzeni celties uz augšu pret debesīm. Tāpēc gaiss kļūst vēsāks. Svētie raksti vēstī, ka dievs radījis paradīzi un novietojis tur dzīvības koku un licis tecēt no paradīzes četrām vislielākajām Visuma upēm: Gangai, Eifratai, Tig- rai un Nīlai … Es nedomāju par iespēju iekļūt paradīzē, jo tur var tikt vienīgi pēc dieva tā kunga gribas. Paradīze atrodas bumbiera kātiņa galā. Lai turp nokļūtu, vajadzīgs pamazām pacelties uz augšu jau ļoti iztālēm. Un no turienes iztek šis milzīgais saldūdens daudzums. Tas viss neapšaubāmi pierāda, ka šeit atrodas paradīze. Ja šīs upes neiztecētu no paradīzes, brīnums būtu vēl lielāks, jo nekur pasaulē nav garāku un dziļāku upju.» Turpat līdzās pilnīgi citādā tonī teikts: «Un, ja šī upe neiztek no paradīzes zemes virsū, tad es apgalvoju, ka tā izceļas no plašas zemes, kas atrodas dienvidos un palikusi līdz šim nevienam nezināma .. .» Tas jau ir pilnīgi skaidrs norādījums uz nezināmo Dienvidu kon​tinentu, tas ir, Dienvidameriku. Taču Kolumbs diemžēl nespēja izdarīt grandiozu atklājumu — iezīmēt kartē vesela kontinenta piekrasti. Ceļā no «paradīzes» uz Espanjolu Kolumbs ievēroja, ka kuģiem palīdz spēcīga straume, un nosprieda, ka viņš tagad laižoties lejup no «lielā jūras kalna». 19. augustā spāniešu skatieniem pavērās Espanjolas sala. Straumes bija novirzījušas kuģus ap piecdesmit jūdžu uz rietumiem no Santodomingo. Kolumbs nosūtīja vēstnesi pa sauszemi pie brāļa, un drīz vien Bartolomē ar kuģi jau steidzās viņam pretim. Pēc priecīgās atkalredzēšanās Kolumbs alka jo drīzāk uzzināt, kas īsti noticis salā aizgājušos divarpus gados.


ESPANJOLA DUMPJA LIESMĀS Naids pret dženoviešiem. — Pirmā ķeceru dedzināšana Jaunajā Pasaulē. — Roldanu dumpis. — Kolumba ziņojums par nemieriem un jauni vergu tirdzniecības plāni. — Pazemojoša vienošanās ar dumpiniekiem. — Vasko da Gama — īstā jūras ce/a atklājējs. — Moskītu admirālis. — Pieviltās cerības — nežēlastības cēlonis. Kolumba kuģi devas uz Santodomingo, Espanjolas galvaspilsētu, ko dienvidu krastā piecdesmit jūdžu at​tālumā no Isabellas bija nodibinājis Kolumba brālis Bartolomē. Admirāļa brāļi bija koncentrējuši savās rokās visu varu kolonijā: Djego bija Isabellas, Bartolomē — Santodomingo gubernators un visas salas pārvaldnieks — adelantado (vietvaldis) vicekaraļa vietā. Divarpus gadus admirāļa prombūtnes laikā Bartolomē bija pārvaldījis Espanjolu, cīnīdamies pret spāniešu un indiāņu dumpjiem, pūlēdamies apvaldīt jukas un nemierus. Viņam trūka naudas, lai samaksātu ierēdņiem, karavīriem un amatniekiem, bet galms prasīja, lai beidzot kolonija uztur pati sevi. Bartolomē cēla vienu fortu pēc otra un izspieda no indiāņiem pārtiku un zeltu. Mūki pa to laiku pūlējās viņus piegriezt kristīgajai ticībai. Kad salinieki, nekā nesaprazdami ne no spāņu, ne latiņu valodas, kaut kā varēja atkārtot pāris lūgšanu, melnsvārči viņus steigšus nokristīja un kādā ciematā pat uzcēla lūgšanas namu. Taču neģēlīgās izturēšanās dēļ indiāņi mūkus drīz vien padzina un līdz pamatiem sagrāva arī baznīciņu. Tad mūki apsūdzēja šo cilti dievnama apgānīšanā un dieva zaimošanā un palīdzēja sagūstīt daudzus, ko turēja aizdomās par baznīcas nopostīšanu. Šos ķecerībā apsūdzētos spānieši pratināja savā valodā bez tulkiem un turklāt mežonīgi spīdzināja, lai no šiem cilvēkiem, kuri nebija sapratuši ne kristīšanu, ne apsūdzību, izspiestu atzīšanos un grēku nožēlu. Visus viņus sadedzināja uz sārta ļaužu acu priekšā. Tas bija pirmais autodafē — ķeceru dedzinā​šana Jaunajā Pasaulē. Kad Bartolomē uzticēja Isabellas pārvaldīšanu savam brālim Djego, kolonistu nemiers pārauga plašā sazvērestībā, ko vadīja Fransisko Roldans, salas galvenais tiesnesis, kuru admirālis kā lasīt un rakstīt pratēju bija iecēlis šajā augstajā amatā. Roldanam likās, ka pienācis īstais laiks likt va|ā no svešzemniekiem, no dženo- viešu ģimenes. Viņš cerēja, ka Kristofors Kolumbs kritis nežēlastībā un vairs neatgriezīsies Espanjolā, un pats tīkoja sagrābt varu savās rokās. Tiesnesis ilgi bija sējis neapmierinātības sēklu, kūdījis zemkopjus, amatniekus un karavīrus pret Bartolomē, izteicis līdzjūtību kolonistiem par nežēlīgajiem sodiem un smago darbu un apgalvojis, ka bargie kungi dženovieši ilgi nevaldīšot. Drīz vien uzliesmoja atklāts dumpis. Djego Kolumbs bija pavēlējis izvilkt krastā vienīgo Isabellas ostā noenkuroto karavelu. Roldans iegalvoja spāniešiem, ka tas darīts, lai neļautu viņiem braukt uz dzimteni un pastāstīt taisnību par dženoviešu ļaundarībām. Nemiernieki izlaupīja noliktavas un arsenālus, sagrāba iero​čus, apkāva lopus un aplenca IConsepsjonas fortu, taču nespēja ieņemt šo cietoksni. Tad Roldans ar saviem piekritējiem aizbēga uz at- tālāku salas nostūri un pulcināja visus dumpiniekus un laupītājus, kā arī kūdīja uz nemieriem pret vietvaldi indiāņus. Viņš visur lika izziņot, ka rīkojoties valdnieku vārdā un viņu labā pret noziedzīgajiem dženoviešiem, kas kļuvuši par nodevējiem, izlaupot Espan​jolu un taisoties pārvērst spāniešus vergos. Dumpinieku bandas siroja pa salu, nogalināja indiāņus, dedzināja ciematus un izpostīja tīrumus. Bieži vien spāniešu muižnieki vingrinājās mērķī šaušanā, pie kokiem piesējuši dzīvus indiāņus. Salā valdīja pilnīgs sabrukums. Gandrīz visa sala nonāca Roldana rokās. Pat dažu forlu komandieri pievie​nojās dumpiniekiem. Bet tad 1498. gada februārī Santodomingo ieradās Kolumba sūtītie kuģi ar pārtiku un vēstīm, ka valdnieki no jauna apstiprinājuši visas Kolumba tiesības un ar īpašu dekrētu iecēluši Bartolomē par salas vietvaldi Indijas vicekaraļa prombūtnes laikā. Tas Roldanam bija smags trieciens — nīstie svešzemnieki nebūt nebija zaudējuši karaļa labvēlību. Tātad dumpiniekiem vajadzēs atbildēt par sacelšanos pret


likumīgo vicekarali. Tomēr Roldans nolēma cīnīties līdz galam un nenolika ieročus, kaut arī tika pasludināts par valsts noziedz​nieku. Tāds bija stāvoklis Espanjolā, kad Kolumbs pēc ilgā, nogurdinošā jūras brauciena izkāpa krastā Santodo- mingo. Viņš nekavējoties ziņoja karalim par Roldana dumpi, kas nepelnot nekādu piedošanu, un lūdza, lai nemiernieku vadoni atsaucot uz Spāniju un tiesājot. Vēstulē Indijas vicekaralis sūdzējās par laiskajiem un nepaklausīgajiem kolonistiem un lūdza atjauju sūtīt atpakaļ uz Spāniju nevajadzīgos un nepakļāvīgos ļaudis, lai tos varētu aizstāt ar krietniem un čakliem darba darītājiem. Bez tam Kolumbs lūdza atļauju vēl divus gadus vest uz Spāniju vergus indiāņus — kanibālus, slepkavas un dumpja cēlājus: «No šejienes var svētās trīsvienības vārdā nosūtīt visus vergus, kurus izrādīsies iespējams pārdot, un krāsu koku (brazilu). Un, ja ziņas, kas manā rīcībā, ir pareizas, tad, kā saka, var pārdot 4000 vergu un ieņemt vismaz 20 kuento (viens miljons maravedi), kā arī pārdot par to pašu summu 4000 kintalu (kintals — 46 kg) krāsu koka. Bet izmaksas var sastādīt 6 kuento.» Turpat Kolumbs piebilda, ka pieprasījums pēc vergiem Spānijā, Portugālē un Itālijā esot liels, bet pieve​dums no Gvinejas nepietiekams, tātad nodrošināta liela peļņa, ja vien pietikšot kuģu. Viņš pats zinot, ka par visvājāko vergu varot dabūt 8000 maravedi. «Tātad šeit ir vergi un krāsu koks, kas liekas ienesīga manta, un bez tam zelts … Tagad maestre (šķiperi) un jūrnieki visi ir bagāti un visiem ir nodoms drīz atgriezties Kastīlijā ar vergu kravu, bet par pārvešanu viņi ņem pa 1500 maravedi no galvas, neskaitot izde​vumus par ēdināšanu. Maksa par pārvešanu tiek iekasēta no pirmās naudas, ko ieņem, pārdodot vergus. Un, ja arī vergi pa ceļam mirst, — tomēr ne jau visiem viņiem draud tāds likte​nis …» Taču Kolumba plašos vergu tirdzniecības plānus vairs nebija iespējams īstenot — Espanjolas iedzīvotāju skaits bija tiktāl samazinājies, ka spāņu plantato- rus vairāk interesēja vergu ievešana, nevis izvešana. Cilvēku laupītāji jau burāja uz Bahamas arhipelagu un Mazajām Antiļu salām, gūstīja indiāņus un pārdeva viņus Espanjolā. Vergu cenas auga ar katru dienu. Drīz vien uz Espanjolu jau atveda pirmos melnos vergus no Gvinejas. Admirālis labprāt būtu aizsūtījis uz Spāniju Rol- danu ar viņa piekritējiem, taču dumpinieki neklausīja nevienam Kolumba rīkojumam. Dumpis paralizēja visus viņa nodomus. Vicekaralim vajadzēja paturēt pie sevis uzticamās kuģu apkalpes, un tāpēc izjuka iecerētā ekspedīcija uz bagāto Pērļu krastu, uz kurieni vajadzēja doties Bartolomē. Kolumbs, vēl neatspirdzis pēc grūtā ceļojuma un slimības, ieradās Isabellā un, izmisuma mākts, mēģināja uzsākt sarunas ar dumpiniekiem. Viņš nosūtīja Rolda- nam vēstuli, kurā aicināja atcerēties agrāko draudzību un solīja neaizskaramību, ja dumpis tikšot izbeigts. Roldans ar saviem ļaudīm bija patvēries salas tālākajā nostūrī un joprojām aplaupīja indiāņus, atņemdams tiem pārtikas krājumus. Šāda brīva, bezrūpīga dzīve vilināja uz kalniem arī citus spāniešus, un Roldana piekritēju skaits nepavisam nemazinājās, gluži otrādi, tas vēl pieauga. Vēstulē Kolumbam dumpinieku barvedis žēlojās, ka kolonisti ar varu tiekot turēti salā, tāpēc tie neesot apmierināti, prasīja atzīt, ka viņš rīkojies taisnīgi, un pat mēģināja diktēt savus noteikumus. Kolumbs vispirms izdeva pavēli, ka ikviens, kas vēlas atgriezties Spānijā, var doties pāri okeānam ar jebkuru no piecām karavelām — tā viņš cerēja mazināt Roldana piekritēju skaitu. Bez tam Kolumbs apsolīja Roldanam piedošanu, ja viņš nolikšot ieročus un nožēlošot savus pārkāpumus. Šo priekšlikumu dumpinieki ņirgādamies noraidīja. Tad Kolumbs nolēma ķerties pie ieročiem, taču viņa aicinājumam uz karagājienu atsaucās ne vairāk par septiņdesmit vīru, uz kuriem varēja paļauties. Viņš juta, ka stāvoklis kļuvis kritisks, tāpēc ilgi neļāva iziet jūrā karavelām uz Spāniju, vēl joprojām veltīgi cerēdams saviem spēkiem likvidēt dumpi. Galu gala karavelas aizbrauca, bet tajās līdz ar Kolumba neiepriecinošo ziņojumu valdniekiem uz Spāniju ceļoja arī Roldana un viņa piekritēju vēstules, kas visādi nomelnoja Indijas vicekarali un viņa brāļus un centās attaisnot dumpinieku rīcību.


Kolumba autoritāte un vara Espanjolā bija tiktāl sašķobījusies, ka viņš galu galā no jauna uzsāka pazemo​jošas sarunas ar savu bijušo kalpu, ko pats bija neap​domīgi iecēlis augstajā amatā. Šo sarunu rezultātā Fransisko Roldanu iecēla atpakaļ amatā, nemierniekiem garantēja algu par visu dumpja laiku un piešķīra viņiem zemes gabalus ar indiāņiem. Dumpinieki saņēma apliecības, ka viņi uzvedušies nevainojami, turklāt viņiem atļāva atgriezties Spānijā, ņemot līdzi apprecētās indiānietes kā verdzenes un vēl zināmu skaitu citu vergu. Admirālis uzticēja kuģu sagatavošanu un dumpinieku nosūtīšanu uz Spāniju brālim Djego, bet pats kopā ar Bartolomē sāka apbraukāt salu. Stāvoklis bija vēl ļaunāks, nekā viņš to bija dzirdējis stāstām. Sala bija izpostīta, tīrumi un dārzi iznīcināti, indiāņi noslepkavoti vai aizbēguši no dzimtajiem ciematiem, eelta skalošana un nodevu ievākšana pamesta novārtā, un citkārt ziedošās ielejas pārvērtušās par kaujas lauku, kur baloja kauli. Kristofors Kolumbs, pēc septiņiem mēnešiem atgriezies Isabellā, cerēja, ka dumpinieki jau sen Spānijā, taču tie bija lauzuši noslēgto vienošanos un no jauna draudēja ar vardarbību. Viņš veltīgi mēģināja salauzt dumpinieku pretošanos. Salas galvenā tiesneša amatā atpakaļ ieceltais Roldans ar saviem piekritējiem dižojās kā uzvarētāji, un viņu ietekme pieauga vēl vairāk. Pa to laiku no galma atnāca atbilde uz vicekaraļa ziņojumu par dumpi, kurā viņš bija lūdzis sūtīt ierēdņus dumpja izmeklēšanai un stingri sodīt vaininiekus. To bija uzrakstījis arhibīskaps Fonseka naidīgā tonī: sū​dzības izskatīšana pagaidām tiekot atlikta, lai tuvāk iepazītos ar apstākļiem salā. Galms drīz vien saņēma šīs sīkākās ziņas, ko veikli izmantoja Kolumba ienaidnieki, to skaitā arī Fonseka. Viņš bija uzticams karaļa interešu aizstāvis. Tāpēc nav jābrīnās, ka šis vīrs tik asi vērsās pret visiem konkis- tadoriem, kuri kļuva pārāk slaveni un koncentrēja savās rokās pārāk lielu varu un bagātību, līdz ar to ap​draudot valdnieku un valsts intereses. Šķita, ka pienācis laiks no dženovieša atbrīvoties, vēl jo vairāk tāpēc, ka sūdzības nemitējās un posta zeme Espanjola joprojām nedeva gandrīz nekādus ienākumus. Turpretim portugāļu jūras braucējs Vasko da Gama pa to laiku bija apbraucis apkārt Āfrikas dienvidu galam, 1498. gadā atklājis īsto ceļu uz īsto Indiju un vēl pēc gada atgriezies ar bagātu garšvielu kravu. Viņš bija redzējis krāšņas pilsētas, saticis indiešu valdniekus un arābu kuģus. Viņš bija pārvedis muskatriekstus un piparus, kanēli un krustnagliņas, dārgus akmeņus un audumus, bronzas, ziloņkaula un sudraba priekšmetus, atklājis ceļu uz senas civilizācijas zemi un nodibinājis tur tirdzniecības faktoriju. Kļuva zināms, ka Indija ir patiešām bagāta, kulturāla zeme ar milzīgām pilsētām un lielām ostām, turpretim Kolumba atklātajām zemēm ar Indiju nebija nekā kopēja. Viņš tagad tika iedēvēts par meli un pļāpu, kas atklājis māņu un nelaimju zemi, Kastīlijas muižnieku kapsētu. Viņa dēlus Djego un Ernando, karalienes pāžus, galminieki nekautrējās nolamāt par moskītu admirāļa atvasēm. Bijušie kolonisti apsēda ka​rali ar prasībām izmaksāt algu, ko viņi nebija saņē​muši Espanjolā. Kolumbu apvainoja ari pārāk rožainos solījumos, kuros viņš pārspīlējis kolonijas bagātības un maldinājis valdniekus, un sāka apšaubīt, vai viņš vispār atklājis Āzijas krastus. Klīda valodas, ka vicekaralis kavējoties sūtīt uz Spāniju zeltu, kas pienākas valdniekiem, domājot pasludināt koloniju par patstāvīgu valsti un vedot slepenas sarunas ar portugāļiem. Daudzas apsūdzības bija nepatiesas un muļķīgas, taču valdnieki bija nemierā ar to, ka Kolumbs vēl joprojām tirgojas ar vergiem. «Uz kādu pilnvaru pamata admirālis pārdod manus pavalstniekus verdzībā?» niknumā iesaucās karaliene un pavēlēja nekavējoties sameklēt visus Spānijā pārdotos indiāņus un nosūtīt tos atpakaļ uz Espanjolu. Taču no tiem dzīvi bija palikuši tikai daži desmiti. Valdniekus uztrauca arī vicekaraja nežēlīgā bardzība pret spāniešiem. Bet vai viņš patiešām bija pārāk nežēlīgs pret spāniešiem? Iespējams, ka Kolumbs pat nebija pietiekami stingrs, lai savaldītu nekaunīgos piedzīvojumu meklētājus un noziedzniekus. Turēt paklausībā tādus salašņas, kas iedomājās sevi par varoņiem, bija ārkārtīgi grūti. Lai pārvilktu


savā pusē spāniešus, vajadzēja izšķērdīgi dalīties ar viņiem laupījumā. Turpretim Kolumbs, domādams vairāk par savas bagātības vairošanu, neizsniedza saviem padota​jiem pat to, kas viņiem pienācās. Tas bija galvenais spāniešu kolonistu neapmierinātī​bas cēlonis. Visu šo iemeslu dēļ mainījās arī valdnieku attieksme pret Kolumbu. Viņiem bija pilnīgs pamats šaubīties par to, vai Kolumbs nav viņus piekrāpis, atklādams zemi, kur iet bojā spāniešu idalgo, kur tiem jācieš bads un jāstrādā kā vergiem. Izsīka pat karalienes pacietība, kaut arī viņa aizvien bija pret admirāli labvēlīgi noskaņota. Arī viņa, tāpat kā visa Spānija, bija rūgti vīlusies. Isabella redzēja, ka šis talantīgais jūras braucējs ir pārāk vājš, nemākulīgs kolonijas pārvaldītājs, slikts administrators. Tāpēc ari viņa piekrita Fernando priekšlikumam aizstāt Kolumbu vicekaraja amatā ar kādu citu veiksmīgāku kandidatūru. Turklāt viņš taču pats bija lūdzis sūtīt uz Espanjolu kādu no valdnieku uzticības personām palī​dzēt sodīt noziedzīgā dumpja vaininiekus.


NO SLAVAS AUGSTUMIEM NEŽĒLASTĪBĀ

.


VAžĀS SASLĒGTAIS INDIJAS VICEKARALIS Uz Pēr/u kraslu pa Kolumba pēdām. — Fransisko Bovadilja — karaļa pilnvarotais. — «Ticiet visam, ko viņš jums teiks!» — Arests un izmeklēšana. — «Es nēsāšu šīs ķēdes likām, kamēr valdnieki pavēlēs tās noņemt!» — Izmisuma pilns sauciens pēc taisnības. — Važās uz Spānijas zemes. Vispirms karalis un karaliene 1499. gadā atcēla Kolumba monopoltiesības uz jaunu zemju meklēšanu un atklāšanu. Atļauju rīkot ekspedīcijas nekavējoties izmantoja vairāki admirāļa agrāko braucienu dalībnieki, kas bija iepazinušies ar viņa kuģa žurnāliem un kartēm. Sevišķi visus vilināja Kolumba ziņojums par neparasti bagāto Pērļu krastu. Alonso Oheda, Kolumba līdzgaitnieks viņa otrajā braucienā, devās uz Parijas līča krastiem pēc pērlēm, paņemdams līdzi arī kartogrāfu Huanu de la Kosu un florencieti Amerigo Ves- puči, kura interesantais ziņojums par šo jūras braucienu vēlāk deva ieganstu Eiropas ģeogrāfiem nosaukt jaunatklāto kontinentu par Ameriku. Oheda atkārtoja Kolumba trešā brauciena maršrutu, pie Margaritas salas savāca ļoti daudz pērļu, kā arī atklāja Arubas un Kirasao salas un Marakaibo līci, kura piekrasti nosauca par Venecuēlu (Mazo Venēciju), jo indiāņu mītnes te atradušās uz pāļiem. Bez tam viņš devās uz Bahamas salām pēc vergiem, iegriežoties arī Espanjolā. Bijušais «Ninjas» kapteinis Vinsente Janjess Pin- sons, uz savu roku pārbraucis pāri okeānam, atklāja milzīgās upes Amazones grīvu. Arī bijušais «Santa Marijas» stūrmanis Pedro Alonso Ninjo, Kolumba pirmā un trešā brauciena dalībnieks, aizņēmies naudu un salīdzis pavisam mazu kuģi, pārveda no Dienvidamerikas krastiem daudz pērļu. Ļaudis vēlāk runāja, ka nu beidzot viens brauciens uz jaunajām salām devis krietnu peļņu un sedzis visus izdevu​mus. Arī Seviljas notārs Bastidass saņēma atļauju ar diviem kuģiem doties uz Pērļu krastu un izpētīja jaunā kontinenta ziemeļu krastu apmēram tūkstoš kilometru garumā no Goahiras pussalas līdz Panamas zemes šaurumam. Viņš pirmais ieraudzīja Dienvidu kontinentā mūžīgiem sniegiem klātu kalnu masīvu. Bastidass šajā braucienā salaupīja un iemainīja ļoti daudz zelta un pērļu un sagūstīja daudz vergu kārību. Drīz ikviens konkistadors, kas vien spēja iegādāties vai salīgt kuģi, devās pāri okeānam ar karaļa atļauju, neprasot Kolumba piekrišanu un iemaksājot daļu peļņas karaļa kasē. Valdniekiem šādi braucieni bija ļoti izdevīgi. Visas šīs ekspedīcijas sekmēja jaunu zemju atklāšanu un izpētīšanu, turpretim Kolumbs uzskatīja, ka līdz ar to tiek aizskartas un pārkāptas viņa tiesības, ka sāncenši sagrābj bagātības, kas pienāktos viņam. Viņš aiz​vien rūpējās, lai ar valdniekiem noslēgtais līgums tiktu izpildīts visos sīkumos. Turpretim karalis un karaliene vairs nemaz nedomāja ievērot šo neizdevīgo līgumu, gluži otrādi, viņi nolēma atcelt Kolumbu arī no vicekaraļa amata. Pašam Kolumbam tieši tajā laikā šķita, ka viņa stāvoklis ir kļuvis drošāks. Karš pret saliniekiem beidzās vēl pirms izlīguma ar Roldanu. Sākās samērā mierīgs posms salas dzīvē, varētu teikt — pat zināms uzplaukums. Zelta raktuves bija diezgan bagātas, ienākumus deva arī vergu tirdzniecība. Spānieši pierada pie vietējiem pārtikas produktiem, pieauga arī labības sējumu platība, un savairojās mājdzīvnieki. Vicekaralim izdevās apspiest nemierus, ņemot talkā savu neseno ienaidnieku Roldanu. Kolumbs rīkojās nesaudzīgi. Kad viens no Roldana dumpja aktīvākajiem dalībniekiem de Mohika organizēja jaunu sazvērestību, Kolumbs viņu arestēja un pavēlēja pakārt. Mohika, pūlēdamies izvairīties no nāvessoda, atsacījās no grēksū​dzes, bet Kolumbs pavēlēja viņu nogrūst lejā no Kon- sepsjonas cietokšņa sienas. Taču arī paša Kolumba liktenis jau bija apzīmogots — un jau tobrīd, kad viņš lūdza valdniekus sūtīt uz salu augstāko tiesnesi, kas tiesātu dumpiniekus par valsts nodevību. Viņš pats bija devis ieroci saviem


ienaidniekiem, parādījis savu nespēku un neprasmi tikt ■galā ar dumpi, pats aicinājis šurp karaļa uzticības personu. 1500. gadā valdnieki nosūtīja uz Espanjolu ietekmīgu galminieku komandoru Fransisko Bovadilju ar nenoteiktām, šķiet, neierobežotām pilnvarām. Kamēr Bo- vadilja vēl kavējās Spānijā, karalis četras reizes izdeva pavēles un instrukcijas šai jaunajai uzticības personai. Pēc tām var spriest, kā mainījusies valdnieka attieksme pret Kolumbu. Vispirms karalis pavēlēja, lai Bovadilja stingri izmeklē dumpja cēloņus un soda vainīgos. Ar otro do​kumentu valdnieki iecēla Bovadilju par gubernatoru ar ļoti plašām pilnvarām. Viņam tika dotas tiesības pēc sava ieskata atcelt amatpersonas un izsūtīt no salas visus nevēlamos cilvēkus. Trešais dokuments pavēlēja Kolumbam un viņa brāļiem nodot gubernatora rīcībā visus ieročus, arsenālus, cietokšņus, kuģus un vispār visu īpašumu. Ceturtā pavēle uzlika par pienākumu admirālim Kolumbam ticēt un paklausīt visam, ko viņam paziņos Bovadilja, kurš, acīm redzot, bija saņēmis arī slepenas instrukcijas. 23. augustā Bovadiljas karavelas ieradās Santodo- mingo ostā. Kolonisti vienā mirklī uzzināja, ka ieradies karaļa pilnvarotais, un ļoti daudzi steidzās pie viņa ar sūdzībām par Kolumbu un viņa brāļiem. Bovadilja jau ostā ieraudzījis karātavas ar septiņiem pakārtiem spāniešiem un bijis pavisam satriekts — tātad taisnība tiem, kas žēlojas paj Indijas vicekaraļa cietsirdību! Turklāt viņš uzzināja, ka jau rīt tikšot pakārti vēl pieci spānieši, kas piedalījušies dumpī. Ne vicekaraļa, ne viņa brāļa Bartolomē pilsētā nebija. Neprasīdams nekādus paskaidrojumus, Bovadilja pavēlēja Djego, otram Kolumba brālim, nodot jaunajam gubernatoram visus arestētos, cietoksni, kuģus un visu īpašumu saskaņā ar karaļa dekrētu. Kad Djego atsacījās izpildīt šo pavēli, Bovadilja, sapulcinājis savus karavīrus un matrožus, ar neapmierināto kolonistu atbalstu ielauzās cietoksnī un arestēja Djego Kolumbu, ko ieslodzīja sava kuģa tilpnē, kā arī konfiscēja visu admirāja īpašumu. Tad jaunais gubernators izdeva vairākus rīkojumus, cerēdams ar tiem iekarot kolonistu simpātijas: no Kris- tofora Kolumba līdzekļiem izmaksāja visiem algu, pasludināja, ka no iegūtā vai iemainītā zelta karaļa kasē jāiemaksā tikai septītā daļa, nevis trešā daļa kā agrāk, un svinīgi apsolīja, ka iekalšot Kolumbu važās un aiz​sūtīšot pāri okeānam un neviens no viņa ģimenes ne​kad nesperšpt kāju šajā zemē. Bovadilja nepavisam nerīkojās saprātīgi un taisnīgi, ar taktu, bet gan pirmām kārtām pūlējās parādīt savu varu un naidu pret Kolumbu. Visa Bovadiljas rīcība liecināja par to, ka viņš ieradies Espanjolā ar gatavu darbības plānu un lēmumu. Uzzinājis par notikumiem Santodomingo, vicekaralis neticēja savām ausīm. Viņam šķita, ka atkal uzradies kāds viltvārdis un dumpinieks, ar ko Djego nav ticis galā. Taču drīz vien visā Espanjolā parādījās Bovadiljas sūtītie tiesneši, pasludinādami jaunā gubernatora pilnvaras. Arī pie Kolumba pēc dažām dienam ieradās sūtņi ar šādu vēstījumu: «Don Kristobal Kolon, mūsu okeāna jūru admirāli! Mēs pavēlējām mūsu komandoram donam Fransisko Bovadiljam, lai viņš paziņo jums mūsu gribu. Pavēlam paklausīt viņam un izpildīt visu, ko viņš teiks mūsu vārdā. Fernando, Isabella.» Kolumbs saprata, ka valdnieki savam pilnvarotajam piešķīruši neierobežotu varu. Savā vēstījumā viņi nebija pat pieminējuši vicekaraļa titulu. Saniknotais Kolumbs, tāpat viņa brālis Bartolomē, bija spiests ieras​ties Santodomingo, kur arī viņus arestēja un iekala važās. Bovadilja pat nepieņēma un neuzklausīja Kolumbu. Viņš smaka tumšā cietumā,. aiz kura sienām vakaros pulcējās viņa ienaidnieki, ar skaļām gavilēm svinēdami savu uzvaru.


Indijas vicekara]a Kristofora Kolumba arests (pēc senas gravīras). «Ja es būtu pat atdevis Indiju neticīgajiem, Spānija mani nevarētu vajāt ar lielāku niknumu!» izsaucās iz​misušais gūsteknis. Izmeklēšana ilga divus mēnešus, un pa visu šo laiku ar Kolumbu un viņa brāļiem apgājās kā ar vissmagākajiem noziedzniekiem. Bovadilja apvainoja admirāli nodevībā, turklāt viņš bijis cietsirdīgs un nav spējis pārvaldīt zemi. Viņš ar saviem brāļiem spieduši spāniešus pie grūta, smaga darba, neizsniegdami pietiekamu daudzumu pārtikas, pārāk bargi sodījuši nepaklausīgos, uzsākuši netaisnu karu pret indiāņiem, kavējuši indiāņu kristīšanu, lai viņus pārdotu verdzībā, admirālis esot noslēpis Parijas piekrastē iegūtās pērles un zeltu, kā arī jaunos atklājumus, lai izkaulētu sev jaunas privilēģijas. Turklāt ziņojumā tika apgalvots, ka spāniešu kolonistu dumpošanās bijusi drosmīga un likumiga pretošanas dženovieša un viņa radinieku tirani- jai. Kad virsnieks Alonso Viljeho ieradas cietuma, lai važas sakalto vicekarali nogādātu uz kuģa un vestu uz Spāniju, satracināto ļaužu pūlis ārā brēca un gaudoja tik mežonīgi, ka Kolumbs nodomāja — pēc viņa at​nākuši bendes un tūliņ izpildīs viņam nāvessodu. Viņš nāves bailēs vaicājis, uz kurieni šie bruņotie vīri taisoties viņu vest, un apmierinājies tikai pēc tam, kad virsnieks apzvērējis, ka gūstekņus pavēlēts nogā​dāt uz kuģa. Karavelas ar apcietinātajiem izgāja jūrā 1500. gada oktobrī. Viljeho, kas pavadīja arestēto Kolumbu, izturējās pret gūstekņiem cilvēciski, ar cieņu un līdzjūtību, jo, būdams taisnīgs cilvēks, sajuta, ka pret Kolumbu izturējušies pārāk netaisni. Viņus labi ēdināja un veda svaigā gaisā uz kuģa klāja. Kapteinis pat ierosināja, lai admirāli atbrīvo no važām, taču viņš, pēc dēla Ernando vārdiem, lepni noraidījis šo priekšlikumu: «Majestātes man rakstiski pavēlēja, lai es paklausu Bovadiljas rīkojumiem, valdnieku vārdā viņš man ir uzlicis ķēdes, un es tās nēsāšu, kamēr viņi pavēlēs, ka tās atkal jānoņem, un es gribu tās uzglabāt līdz pat mūža galam kā piemiņas zīmi un atalgojumu par manu dienestu.» Un Kristofors Kolumbs arī turējās pie šīm ķēdēm tikpat cieši kā pie savām tiesībām un privilēģijām, viņš nesa tās kā netaisnības pierādījumu, izkāpjot no kuģa Kadisā, ņēma līdzi uz Sevilju un glabāja līdz pat mūža galam. Arī pēc nāves viņš nešķīrās no šīm važām — pēc mirēja gribas tās ielika aizgajēja šķirstā. Viegli aizskaramais Kolumbs ļoti smagi pārdzīvoja visus šos, pēc viņa domām, nepelnītos apvainojumus un netaisnību un gluži pamatoti cerēja, ka tieši važas, kurās viņš, nevainīgais cietējs, pēc tik slaveniem atklā​jumiem izkāps Spanijas krastā, parādīs, cik netaisnīgi rīkojušies Fernando un Isabella. Viņš nezaudēja cerības tikties ar valdniekiem un no jauna noskaņot viņus sev labvēlīgi. Jau pa ceļam uz Spāniju važās sakaltais vicekaralis rakstīja vēstuli savam uzticamam draugam donai Huanai de la Toresai,


prinča auklei, ievērojamai galma dāmai, kas varēja lik​ties ar karalieni/ Rakstīdams šo vēstuli, ārkārtīgi satrauktais un sarūgtinātais sirmgalvis vēl nebija atguvies no smagā trieciena, tāpēc tā ir ļoti juceklīga, neskaidra. Žēlabas un mistiski spriedelējumi vēstulē jaucās ar nikniem, dzēlīgiem uzbrukumiem ienaidniekiem, karalim un karalienei veltītie naivie glaimi mijās ar aplinku norādījumiem uz viņu netaisnību un nepateicību. Turklāt Kolumbs neskopojās ar jauniem solījumiem un plāniem. Sī vēstule bija sāpju pilns sauciens pēc palīdzības. Izmisuma pilnos vārdos viņš noraidīja visus apvainojumus, žēlojās par nodarīto netaisnību un aizstāvēja savas tiesības. Mūsu kungs un pestītājs, apgalvoja Kolumbs, padarījis viņu par jaunu debesu un jaunas zemes atklājēju, kā to jau sludinājuši svētie raksti. Karaliene, kurai dievs iedvesis ticību Kolumba augstajai misijai, kļuvusi par (Zitas Pasaules valdnieci, un viņas vārdā admirālis izgājis jūrā un iemantojis jaunas ze​mes. «Tagad atvērti vārti zeltam un pērlēm, un var bez šaubīšanās gaidīt dārgakmeņu un garšvielu un tūkstoš citu mantu pievedumu. Un, ja mani nebūtu piemeklējusi šī lielā nelaime, es dieva vārdā varētu paveikt lielu ceļojumu, varētu nodibināt sakarus ar visu laimīgo Arābiju līdz pat Mekai.. . un pēc tam es varētu aiziet līdz Kalikutai . . .» Turpretim tagad ikviens viņas pavalstnieks varot nesodīts apvainot Kolumbu nelikumīgā rīcībā, kaut gan viņš apspiedis divus dumpjus pret valdniekiem un centies iegūt vairāk zelta. Kolumbs šajā vēstulē noraidīja pret viņu vērstos apvainojumus, it kā viņš esot slēpis atrasto zeltu, mēģinājis sagrābt salu un atdot to dženo- viešiem. Sevišķi rūgti gūsteknis žēlojās arī par to, ka Bovadilja nolaupījis visu viņa zeltu, sevišķi vērtīgus tīrradņus, kā arī visus viņa papīrus. «Ieradies Santodomingo, komandors apmetās manā mājā un piesavinājās visu, ko tur atrada. .. Pirāts tā nekad nebūtu rīkojies ar tir​gotāju.» Kolumbs prasīja pēc taisnības: «Spānijā uz mani raugās kā uz gubernatoru, kas devies uz Sicīliju vai uz pilsētu, kur normālā veidā darbojas valsts vara, kur iespējams pilnīgi ievērot likumus, nebaidoties turklāt pazaudēt visu … Uz mani jāraugās kā uz kapteini, kas no Spānijas aizkuģojis līdz Indijai, izvirzot sev par mērķi pakļaut lielu un kareivīgu tautu, kuras paražas un reliģija visai atšķiras no mūsējās… un kur pēc dieva tā kunga gribas esmu nodevis karaļa un karalienes pārvaldīšanā Citu Pasauli, kāpēc Spānija, ko uzskatīja par nabadzīgu, kļūs pati bagātākā no visām zemēm . .. Mūsu dieva tā kunga spēks un gudrība, tāpat kā agrāk, ir ar mums, un nepateicība un netaisnība galu gala tiks stingri sodīta.» Pašās oktobra beigās Kolumbu un viņa brāļus, važās saslēgtus, izsēdināja krastā Kadisas ostā un nosūtīja uz kādu klosteri Seviljā. Tūliņ pēc ierašanās Kadisā Kolumbs ar uzticamu personu nosūtīja savu vēstuli Toresai uz Granādu, kur tolaik atradās galms, un tā šis satricinošais dokuments nonāca karalienes rokās ātrāk nekā Bovadiljas ziņo​jums. Valdnieki atģidās, ka rīkojušies pārāk netaisnīgi un nežēlīgi pret lielo jūras braucēju un viņa nopelniem un reizē ar to metuši ēnu paši uz savu spožumu. Steigšus vajadzēja parūpēties, lai izkliedētu nepatīkamo iespaidu, kāds bija radies, kad tauta ieraudzīja važās saslēgto vicekarali izkāpjam krastā, kur vēl nesen ļaužu pūļi bija sagaidījuši viņu ar tādu sajūsmu. Kolumba liktenī turklāt bija ieinteresētas ļoti ietekmīgas un bagātas personas, kas bija finansējušas tā ekspedīcijas. Kolumbs arī šiem saviem labvēļiem — «nezināmiem senjoriem», kuru vārdi palikuši nezināmi, bija pasteidzies nosūtīt vēstuli, kurā rūgtos vārdos žēlojās par nodarīto netaisnību: «Mani solījumi nebija niecīgi un tukši. Mūsu pestītājs man norādīja ceļu uz šejieni. .. Domāju, ka šajās zemēs uzplauks un pieņemsies spēkā svētā baznīca, bet no pasaulīgiem labumiem tur varēja gaidīt visu, uz ko vien cer vienkāršā tauta. Septiņus gadus ar dieva palīgu es iekaroju šīs zemes. Un tai laikā, kad cerēju, ka man piešķirs žēlastību un es iegūšu mieru, tiku pēkšņi sagrābts un man par kaunu atvests uz Kastīliju, dzelžos saslēgts, pie kam tas


noda​rīts par ļaunu viņu augstībām un ir intrigu auglis.» Sīs ietekmīgās personas prata noskaņot nežēlastībā kritušajam vicekaralim par labu gan sabiedrisko domu, gan arī valdniekus.


NEŽĒLASTĪBAS SMAGAIS SLOGS Diviem tūks/ošiem dukātu jādziedē cirstās brūces. — Aizkustinošā sastapšanās — liekulības kalngals. — izvairīgie solījumi. — Neizdevīgais līgums jālauž valsts interesēs. — Ovando — jaunais Indijas vice- karaiis. — Beidzamais cēliens Espanjolas indiāņu traģēdijā. — Pravietojumu grāmata. — Jaunie plāni. Tautas sašutums par cietsirdīgo izturēšanos pret ievērojamo vīru bija visai nepatīkams, taču katoliskie karaļi tieši tobrīd dalīja kopā ar Francijas valdnieku Neapoles karalisti. Tāpēc pagāja sešas nedē|as, iekām viņi pavēlēja noņemt apcietinātajiem brāļiem važas un uzaicināja tos ierasties galmā, nosūtīdami admirālim laipnu vēstījumu un divus tūkstošus zelta dukātu — ļoti lielu summu, lai viņš varētu stāties valdnieku priekšā, pienācīgi ģērbies, svītas pavadībā. 1500. gada 17. decembri Kolumbs ieradās galmā, kur viņu pieņēma audiencē Fernando un Isabella. Daži vēsturnieki mēdz stāstīt par šo sastapšanos aizkustinošas leģendas. Karaliene, ieraudzījusi sirmo, trīcošo jūras braucēja galvu, rūpju un ciešanu izvagoto seju, nelaimes saliekto stāvu, važu zīmes uz rokām un kājām, esot aizkustinājumā lējusi gaužas asaras. Kolumbs, līdz tam lepnā vienaldzībā panesdams nepelnītās pārestības un apmelojumus, šajā mirklī arī esot zaudējis pašsavaldīšanos, nokritis karalienei pie kājām un, šņukstēdams kā mazs bērns, ilgu laiku neesot varējis pateikt neviena vārda. Karalis piecēlis kājās raudošo sirmgalvi, iedrošinājis viņu ar vislaipnākajiem vārdiem un apliecinājis viņam savas simpātijas. Turpretim admirāļa dēls Ernando šo sastapšanos piemin pavisam īsi: valdnieki pieņēmuši admirāli Granādā šķietami laipni un apgalvojuši, ka viņa apcietināšana, ieslodzīšana cietumā un iekalšana važās notikusi pret viņu gribu, viņiem nezinot. Bovadilja esot rīkojies pat​vaļīgi, uz savu galvu. Tas bija liekulības kalngals: Bovadilja Espanjolā rīkojās stingrā saskaņā ar valdnieku slepenajām instrukcijām un pēc labākas apziņas īstenoja viņu nodomus — atcelt Kolumbu no vicekaraļa amata, pārkārtot salas pārvaldīšanu, pārņemt valdnieku rokās tiklab zemi, kā arī indiāņus. Fcrnando un Isabella uzklausīja sirmgalvja sūdzības un apsolīja tiesu un taisnību, apsolīja atdot viņam konfiscēto mantu, atlīdzināt zaudējumus un iecelt viņu atpakaļ amatos, kā arī atsaukt Bovadilju un sodīt viņu. Tie bija solījumi, kas nekā nemaksāja, bet Kolumbs tiem noticēja, domādams, ka ar savu dedzīgo daiļrunību no jauna pārliecinājis valdniekus par saviem labajiem nodomiem, un cerēja drīz ar triumfu atgriezties Espanjolā kā Indijas vicekaralis. Viņš cieši pieķērās šiem naivajiem maldiem, uzskatīdams karalieni par savu sargeņģeli, bet sevi — par mocekli, kura ciešanas nav atsveramas ne ar kādām zemes balvām, kurš izdarījis vislielākos atklājumus pasaulē, bet nav pienācīgi novērtēts un atalgots. Tomēr pagāja nedēļa pēc nedēļas, mēnesis pēc mēneša, Kolumba sāncenši devās aizvien jaunos braucienos pāri Atlantijas okeānam, atklādami vesela kontinenta piekrasti, bet valdnieki par viņu vairs neinteresējās. Kolumbs veltīgi cerēja, ka valdnieki izpildīs savus solījumus un ievēros noslēgtos līgumus: admirālis un viņa brāļi Espanjolas kolonizēšanā bija pieļāvuši pārāk smagas kļūdas. Valdniekiem šķita, ka Kolumbs viņus ir pievīlis, pirms astoņiem gadiem noslēgdams ar viņiem līgumu. Toreiz taču viņi domāja, ka dženovietis atklās tikai dažas salas vai arī ierīkos tirdzniecības faktoriju Āzijas piekrastē. Nevienam nebija nekādas jausmas par to, cik plašas, bagātas zemes tiks atklātas. Tagad ar katru jaunu atklājumu aiz okeāna iezīmējās milzīga konti- nenla kontūras, un ikviens šāds atklājums izraisīja valdniekos nožēlu par toreizējo pārsteidzīgo, neapdomāto soli — saistīt sevi ar tik neizdevīgu līgumu. Kā gan to lauzt? Visvisādu līdzekļu netrūka. Varēja apgalvot, ka vicekaralis plānojis izveidot neatkarīgu koloniju vai pat nodot to svešām valstīm, lai izkaulētu sev vēl lielākus labumus. Pietiktu ar vismazāko šādu norādījumu, lai galma pakalpiņi nekavējoties papūlētos pierādīt šos noziegumus. Tomēr


Fernando nevēlējās spert tādus galējus soļus, taču arī nemaz nedomāja iecelt atpakaļ amatos varaskāro dženovieti. Kolumbs vairs nebija neaizstājams. Viņš bija sasniedzis Indiju, pēc valdnieka domām, pārmērīgi apbalvots un guvis nepieļaujami lielu slavu. Tagad pāri okeānam varēja burat jebkurš pieredzējis kuģa kapteinis, daudzi jūrnieki guvuši tālajos braucienos krietnu skolu un rūdījumu, dažs labs jau pats uz savu roku sarīkojis ekspe​dīcijas, dodams arī valdniekiem lielus ienākumus. Kālab tad vajadzētu piešķirt tādu godu un bīstamas privilēģijas par to, ko spējīgi vīri var veikt ik dienas bez jebkādas atlīdzības? Taču Kolumbs to nesaprata un nevēlējās saprast, viņš bija nesamierināms, viņš bija zaudējis jebkuru realitātes sajūtu. Viņš taču varētu likties mierā, dzīvot Spānijā, viņš būtu saņēmis pili, pensiju un hercoga titulu; neviens neiebilstu arī pret to, ka viņu sauktu joprojām par vicekarali un admirāli, kaut tikai viņš aizietu no šiem posteņiem. Tomēr viņš nebija no tiem cilvēkiem, kas padotos un paliktu pusceļā, citādi viņš nebūtu at​klājis Ameriku. Drīz vien Kolumbs sāka gatavoties uz jauniem atklājumiem un lūdza valdniekus organizēt ceturto eks​pedīciju. Fernando vilcinājās. Protams, bija diezgan grūti turēt bezdarbībā tik ievērojamu jūras braucēju, tāpēc se​koja bezgalīgi solījumi, bet karalis bija slavens ar solījumu laušanu. Kolumbam paziņoja, ka ķildas Espanjolā vēl nemi- toties un viņa ierašanās salā tikai uzkurinātu kaislības un apdraudētu viņa drošību. Bovadilja tikšot atcelts un viņa vietā norīkots enerģisks vīrs, kas spēšot iztīrīt salu no dumpiniekiem un salašņām. Pa to laiku lai admirālis atpūšoties, saudzējot sevi un gaidot savu laiku. Bovadilja patiešām tika atsaukts, un tā vietā 1501. gada septembrī iecēla Nikolasu de Ovando, spožu gal​minieku, dievbijīgu katoli ar lielu pieredzi valsts pār​valdīšanā. Kolumbs saprata, ka ienaidnieki viņu novākuši no ceļa. Vienīgi apziņa, ka jaunatklāto zemju kolonizācija tiek turpināta, varēja sniegt viņam kaut mazu gandarījumu. Spāniešos no jauna bija radusies interese par ko​loniju. Jūras braucieni uz Dienvidamerikas krastiem atklāja vilinošas perspektīvas. 1502. gada februāri milzīga eskadra — trīsdesmit kuģi ar divarpus tūkstošiem jūrnieku, karavīru un kolonistu Ovando vaclībā devas uz Espanjolu. Kolumba atgrieša​nās uz turieni vairs nebija iespējama. Taču arī Bovadilja, kas tik cītīgi un tik netaktiski bija pūlējies izpildīt valdnieku pavēles, vairs nebija vajadzīgs. Ovando uzdeva izmeklēt Bovadiljas un Rol- dana rīcību, atjaunot admirāļa īpašuma tiesības kolo​nijā un gādāt, lai viņš saņem līgumā paredzētos ienā​kumus. Bez tam Ovando saņēma pavēli pārvērst visu tirdzniecību Espanjolā par karaļa monopolu un iekasēt no zelta meklētājiem vienu trešdaļu zelta par labu karaļa kasei. Zelta raktuvju vajadzībām uz Espanjolu atļāva vest melnos vergus no Spānijas. Espanjola drīz vien sāka sūtīt uz metropoli daudz vairāk zelta un Pērļu krasts — pērles. No jauna laimes un zelta mednieki traucās pāri okeānam. Sākās spāniešu masveida ieceļošana Antiļu salās. Sākās arī beidzamais cēliens Espanjolas indiāņu traģēdijā. Aizsūtot Ovando Bovadiljas vietā, karaliene gan pasludināja indiāņus par saviem brīvajiem vasaļiem, bet jau pēc gada sekoja atļauja viņus nodarbināt, ja tas nākot viņiem par labu, tas ir, atļāva indiāņu piespiedu darbu, atjaunojot dzimtbūšanu. Indiāņiem bija jāstrādā spāniešu raktuvēs un tīrumos sešus, bet vēlāk astoņus mēnešus gadā. Bīskaps Bartolomē Laskasass, kas dedzīgās runās un rakstos nebaidījās atmaskot konkistadorus un aizstāvēt nelaimīgos saliniekus, rakstīja: «Spānieši uzkrāva indiāņiem vissmagākos darbus un izturējās pret viņiem vēl necilvēcīgak un nežēlīgāk nekā Bovadiljas laikos. Viņus bieži aizsūtīja uz apvidiem tālu no viņu mājokļiem un ģimenēm un vārdzinaja viņus tur smagos darbos. Ja kāds no šiem nelaimīgajiem noguris uz brīdi pameta darbu, viņu sita vienā sišanā ar pletnēm. Viņu uzturs bija vienīgi kasabes (maniokas miltu) maize, kas nebija pietiekami barojoša pārmērīgi smagajā darbā. Kad spāniešu uzraugi ieturēja pusdienas, iezemieši gluži kā izbadējušies suņi metās zem galda


salasīt kau​lus, ko dažreiz viņiem pasvieda … Ja indiānis, iedzīts galīgā postā, cerībā atsvabināties no smagā, grūtā un nemitīgā darba un savu mocītāju barbariskās spīdzināšanas meklēja glābiņu kalnos, viņu vajāja kā meža zvēru, kapāja ar pletnēm bez žēlastības un, lai novērstu jaunus bēgšanas mēģinājumus, iekala važās uz visiem laikiem. Lielais vairums šo nelaimīgo upuru aizgāja bojā vēl pirms darba termiņa izbeigšanās. Tie, kuri pēc šā termiņa palika dzīvi, saņēma atļauju atgriezties mājās, lai nākamajā gadā no jauna ierastos darba noteiktā laikā … Ilgā un smaga darba novārdzināti, daudzi nespēkā vairs nevarēja aizvilkties līdz mājām. Es bieži sastapu viņus: citi pakrita miruši ceļa vidū, citi ar pūlēm atvilka elpu aiz noguruma un nespēka, sēdēdami koku ēnā. Daži, cīnīdamies ar nāvi, vārgā balsī čukstēja: «Ēst.. . ēst. . .» Beidzot tie, kam izdevās aizvilkties līdz saviem mājokļiem, visbiežāk atrada tos tukšus. Viņu astoņu mēnešu ilgajā prombūtnes laikā sievas un bērni bija aizklīduši kur kurais vai nomiruši. Tīrumi, viņu vienīgais iztikas avots, bija aizauguši ar zāli. Grūtsirdībā un nespēkā viņiem nekas cits neatlika kā tikai gaidīt uz savas būdas sliekšņa lēnu nāvi.» Turpinājās indiāņu iznīcināšana ari kaujās un pēkšņos uzbrukumos. Ovando bija pavēlējis ar uguni un zobenu apspiest Čigajas provinci. Kad spānieši sasniedza šo novadu, visās augstienēs uzliesmoja ugunis. Plati dūmu stabi, vēstīdami iedzīvotājiem par ienaid

Indiāņu spīdzināšana (pēc senas gravīras). nieku tuvošanos, sacēla vispārēju trauksmi. Sirmgalvjus, sievietes un bērnus indiāņi nekavējoties aizsūtīja uz vientuļām, mežu biezokņos apslēptām alām un sāka gatavoties uz kauju. Spānieši iesoļoja klajā līdzenumā bez mežiem, kur ērti laist darbā kavalēriju. Sagrābuši gūstekņus, viņi sāka tos pratināt, lai uzzinātu indiāņu spēkus un nodomus, tomēr nesaņēma nekādas atbildes. Arī spīdzināšana nedeva nekādus panākumus — gūstekņi palika nelokāmi. Šī tauta labāk izvēlējās nāvi nekā nodevību. Spānieši joprojām virzījās dziļāk provincē, un kādā ciematā viņus sagaidīja vairāku sīku kasiku apvienotie spēki. Mežonīgie karavīri gaidīja viņus, sarindojušies gar ielu, ar saviem lokiem un bultām, gluži kaili, bez jebkāda aizsega. Parādoties ienaidniekam, viņi sāka šausmīgi brēkt un izšāva veselu mākoni bultu, bet no tāda attāluma, ka neviena nesasniedza mērķi. Spānieši atbildēja ar zalvi no arbaletēm un šautenēm. Indiāņi, ieraudzījuši, ka daudzi no viņu biedriem pakrīt bez dzīvības, metās bēgt, nesagaidījuši uzbrukumu ar zobeniem. Tomēr arī bēgdami viņi parādīja lielu vīrišķību: daži karavīri izrāva no savām brūcēm bultas, kas bija dziļi ieurbušās miesā, lauza un koda 1ās ar zobiem un bezspēcīgā niknumā svieda tās virsū spāniešiem. Sakautie un izklīdinātie čigaji ar ģimenēm steidzās uz saviem dabiskajiem cietokšņiem — kalnu alām un nocietinājās tajās. Spānieši viņus vajāja, taču ar lielām grūtībām. Par pavadoņiem spānieši izmantoja


dažus gūstekņus, kurus ar nedzirdētu spīdzināšanu piespieda nodot savus ciltsbrāļus. Viņi dzina tos sev pa priekšu virvē, apsējuši vienu virves galu ap upura kaklu, otru turēdami rokā. Daži no nelaimīgajiem, sa​snieguši bezdibeņa malu, pa galvu pa kaklu metās lejā, cenzdamies noraut sev līdzi savus bendes. Beidzot spānieši atklāja uzvarēto indiāņu patvērumu un nesaudzēja ne vecus, ne jaunus, ne vīriešus, ne sie​vietes. Visi, pat mātes ar maziem bērniem uz rokām, krita zem necilvēcisko slepkavu cirtieniem. Rakstīdami par lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, buržuāziskie vēsturnieki lielāko tiesu noklusējuši šos briesmu darbus vai arī pieminējuši tos tikai garamejot. Humānais bīskaps gandrīz vai vienīgais ne​baidījās teikt taisnību par spīti katolisko karaļu dus​mām un nelabvēlībai. Pēc tikšanās ar valdniekiem Kolumbs līdz 1501. gada oktobrim mitinājās Granādā, pēc viņa paša apgalvojuma, visai spiedīgos apstakļos. Vēlāk Kolumbs par to žēlojas vēstulē karalim, ka divdesmit dienesta gadi, grūtības un briesmas tik maz devušas, ka viņš Kastīlijā neesot varējis saukt par savu nevienu ķieģeli, uzturs un pajumte viņam bijis jāmeklē tavernā, un viņš bieži vien neesot zinājis, ar ko samaksāt par pusdienām. Visiem spēkiem sīkstā neatlaidībā lielais jūras braucējs cīnījās par savam tiesībām un privilēģijām, tomēr valdnieki nesteidzās pildīt savus solījumus. Pa to laiku pāri okeānam devās kuģis pēc kuģa. Kolumbs par to rakstīja, ka viņš septiņus gadus pacietīgi gaidījis galmā un klausījies ņirgāšanos par savu plānu, bet tagad pat beidzamais kurpnieks jūtoties aicināts izdarīt atklājumus. Viņš neatlaidīgi prasīja sev daļu ie'nākumu no zemēm, ko atklāja citi jūras braucēji, un |oti raizējās par savu vicekara)a amatu. 1501. gada oktobrī Kolumbs pārcēlās uz Sevilju un, iesildzis dzijā reliģiskā misticismā, rakstīja «Pravietojumu grāmatu». Viņš bija svinīgi solījis, ka sūtīšot milzīgu armiju uz Palestīnu atbrīvot Kristus kapu. Taču septiņi gadi bija aiztecējuši, un solījums palicis neizpildīts, admirālis zaudējis savas bagātības, visu pamests un izpostīts. Tagad viņš pūlējās pievērst karaļa un karalienes uzmanību šim krusta karam un meklēja bībelē, baznīcas tēv^u un filozofu rakstos norādījumus uz Jeruzalemes iekarošanu. Kolumbs aicināja nekavēties ar karagājiena organizēšanu, jo līdz pasaules galam esot palikuši tikai simt piecdesmit pieci gadi. Saskaņā ar bībeles pravietojumiem viņš esot ierocis dieva rokā un izpildīšot visu, kas paredzēts pravieša Jezajas grāmatā. Sie tumsonīgie spriedelējumi, reliģiskie murgi, drūmais misticisms un līdztekus arī lielummānija liecina par admirāļa iedragāto psihi un rāda, cik zems bijis viņa izglītības līmenis pat salīdzinājumā ar tā laika zi​nātnes un kultūras attīstību. Kolumbs rakstīja vēstules arī Romas pāvestam un lūdza, lai viņu sūtot ar misionāriem uz Indiju. Tur viņš palīdzēšot atgriezt no grēkiem pagānu tautas. Arī pie Fernando ceļoja neskaitāmas Kolumba vēstules, kurās viņš cildināja savas zināšanas navigācijā, no jauna piedāvāja savus pakalpojumus un no jauna nesaņēma nekādas atbildes. Tomēr Viņš neatlaidās. Viņu joprojām valdzināja rietumujūras ceļš. Viņš cerēja galīgi pierādīt, ka Kuba ir Āzijas kontinenta dala. Trešajā braucienā atklātās zemes varēja būt vai nu lielu salu grupa, ko okeāns šķir no kontinenta, vai ari tās varēja būt Āzijas dienvidaustrumu turpinājums. Jaunajam braucienam vajadzēja noskaidrot šo problēmu. Ja šīs zemes no Kubas šķirtu jūras šaurums, tas būtu jāsameklē un no Kārību jūras jāizbrauc Indijas okeānā, bet no turienes jāburā uz Gangas grīvu. Kolumbu nepavisam nemulsināja portugāļu jūrnieku Vasko da Gamas un Kabrala (tas bija sasniedzis ari Brazīliju) veiksmīgie braucieni apkārt Āfrikai uz Indiju. Dženovietis nešaubījās, ka viņa atrastais ceļš ir pareizs, un loloja cerību aizēnot portugāļu un arī savus agrākos sasniegumus, turpināt kuģojumus, atrast īstas zelta un garšvielu zemes, teiksmaino Lielā hana valsti. Kolumbu nemaz nesatrauca arī ziņa, ka florencietis Amerigo Vespuči, piedalīdamies Ohedas ekspedīcijā, uzdūries milzīgam kontinentam, kas nekādā ziņā nevarēja būt Āzija. Kolumbs nevēlējās par


to nekā ne dzirdēt, ne zināt. Viņš ir sasniedzis Āziju un galu galā nokļūs arī līdz Gangas upei — Kārību jūrā taču ir tik spēcīgas straumes, kas droši vien plūst uz jūras šaurumu, un pa to ceļš novedīs uz Indijas dienvidiem.


PĒDĒJA EKSPEDĪCIJA — LIELAIS BRAUCIENS Uz jūras šaurumu Indijas dienvidos. — Briesmīgā viesujvēlra. — Pirmā sastapšanās ar maiju tautu. — Cīņa ar vētrām un straumēm pie Centrālās Amerikas krastiem. — No jauna zelta mirāža. — Lielā Dienvidu jūra — Klusais okeāns vēl gaida savus atklājējus. — Forts Belenas grīvā. — Spāniešu sa​kāve. — Atgriešanās uz Jamaiku 1503. gada pavasarī. Izstrādājis jaunu jūras brauciena plānu un uzzīmējis karies, Kolumbs drīz pēc Ovando eskadras iziešanas jūrā devās uz galmu. Nedaudzi atlikušie draugi izgādāja viņam audienci pie karaļa. Nekad vēl lielais jūras braucējs nebija runājis ar valdnieku tik dedzīgi, tik aizrautīgi un pārliecinoši un saņēma atļauju jaunam braucienam. Iespējams, ka Fernando patiešām no jauna iejūsmināja vilinošā ideja — atrast tuvāku un drošāku jūras ceļu uz Indiju nekā portugāļu ceļš apkārt visai Āfrikai un pāri Indijas okeānam. Karalis taču zināja, cik tāls un briesmu pilns ir šis ceļš, kādas grūtības jāpārvar portugāļiem. Kolumba atklātais iūras ceļš taču bija īsāks. Bet varbūt — tas ir vairak ticams — Fernando nolēma tikt vaļā no uzmācīgā lūdzēja. Kā citādi izskaidrojams fakts, ka pret Kolumbu nelabvēlīgi noskaņotais karalis pēkšņi atjaunoja ar viņu noslēgto līgumu un pavēlēja viņam nekavējoties uzņemties jaunas ekspedīcijas vadību, turklāt sagatavoties ceļojumam pēc iespējas ātrāk, jo viss esot sarīkots un patlaban braucienam esot vislabvēlīgākie laika apstākļi. Ekspedīcijas vadītājam saskaņā ar karaļa instrukcijām vajadzēja meklēt jaunas salas un kontinentus, kā arī jaunatklātajās zemēs uzzināt visu par zeltu, sudrabu, pērlēm, dārgakmeņiem un garšvielām un citām vērtīgām mantām un raudzīties, lai neviens neuzdrošinās iemainīt kādas garšvielas vai zeltu un citus dārgus metālus. «Viss, kas tiks iegūts un iemantots šajās salās un kontinentā — vai tas būtu zelts, sudrabs, pērles, dārgakmeņi un garšvielas vai citas dārgas mantas — jānodod Francisko de Porrasam jūsu klātbūtnē un mūsu notāra klātbūtnē …» Tā tika ierobežotas Kolumba tie​sības. Bez tam viņam uzdeva meklēt arī šaurumu starp Kubu, šķietamo Ķīnas provinci, un zemēm, ko admirālis bija atklājis trešajā braucienā 1498. gadā, šaurumu pie Zelta Hersonesas (Malakas pussalas), pa kuru Marko Polo kādreiz bija sasniedzis Indijas okeānu pa ceļam no Ķīnas. Atradis šaurumu, Kolumbs cerēja atgriezties Spānijā gar Indijas un Āfrikas krastiem un pirmais apbraukt apkārt visai pasaulei. Šāds brauciens aizēnotu Vasko da Gamas slavu, turklāt Kolumbs cerēja sastapties ar portugāļu kapteini kaut kur uz Indijas jūras ceļiem. Tālab karalis un karaliene admirālim deva līdzi arī Vasko da Gamam adresētu ieteikšanas vēstuli. Tomēr Kolumbam pirms šauruma atklāšanas netika atļauts iegriezties Espanjolā — vienīgi atceļā vislielākās nepieciešamības gadījumā, ja šaurums netikšot atrasts. Valdnieki vēlējās turēt Kolumbu tālāk no kolonijas, tāpēc arī gubernatoram Ovando bija dots priekšraksts — neļaut viņam izkāpt Espanjolas krastā. Bijušajam vicekaralim neuzticējās, un ari Kolumbs nebūt neuzticējās karalim un tā solījumiem: viņš no visiem dokumentiem un līgumiem pavēlēja izgatavot notāru apstiprinātas kopijas un nosūtīja tās Dženovas bankai, lai tā rūpējas par viņa interesēm, turklāt novēlēdams dzimtajai pilsētai desmito daļu no saviem ienākumiem. Un tomēr Kolumbs staroja laimē — beigusies mokpilnā gaidīšana bezdarbībā. Viņa rīcībā nodeva četras nelielas karavelas ar apmēram simt piecdesmit vīru lielu apkalpi. Jāpiebilst, ka šoreiz līdzās rūdītiem jūras vīriem, no kuriem dažs labs jau bija piedalījies vairākās Kolumba ekspedīcijās, uz kuģiem salīga daudz jaunekļu jungu divpadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš, acīm redzot, cerēja, ka grūtos brīžos jaunekļi centīgāk izpildīs pavēles, mazāk žēlosies par likstām un grūtībām un nekurnēs. Līdzi Kolumbam devās arī viņa brālis Bartolomē un dēls Ernando. Kāpēc lielais jūras braucējs ņēma līdzi bīstamajā ceļā trīspadsmit gadus veco zēnu? Varbūt viņš vēlējās izaudzināt sev jūras braucienā norūdītu pēcnācēju, bet varbūt jutās ļoti vientuļš un nesaprasts un


cerēja, ka mīļotā dēla klātbūtne dos mazliet sirsnības un siltuma tālajā ceļā. Kolumbs vairs nebija tas spēcīgais, možais vīrs, kurš pirms desmit gadiem pirmo reizi devās pāri okeānam. Pa šiem garajiem gadiem viņš cīņā ar okeānu, grūtībām, likstām un ienaidniekiem bija manāmi novecojis, viņa veselība bija iedragāta un gars nomākts. Agrāko neatlaidību un ticību panākumiem bieži nomainīja apā​tija, un tikai neskaidras cerības reizēm ieplaiksnījās aptumsušajā dvēselē^ 1502. gada 9. maijā karavelas izgāja jūrā no Kadisas ostas un uzsāka Lielo braucienu, kā to līdz pat sava mūža galam dēvēja pats admirālis. Sī viņa pēdējā ekspedīcija patiešām bija sevišķi interesanta un nozīmīga, turklāt ļoti bīstama, briesmu un piedzīvojumu pilna. Par to rakstījis gan pats Kolumbs vēstulē no Jamaikas salas, gan notārs Djego Porrass, brauciena dalībnieks, gan savā testamentā idalgo Djego Mendess, kas šajā brau​cienā apbrīnojami uzticīgi kalpoja Kolumbam daudzos bīstamos pasākumos. Pēc apstāšanās Kanāriju salās karavelas pa otrā brauciena maršrutu divdesmit vienā dienā bez jebkādām likstām, traukdamās uz priekšu spēcīgajos pasāta vējos, 15. jūnijā sasniedza Mazo Antiļu salu virkni pie Mar- tirūkas salas. Pēc tam ekspedīcija buraja gar salu virkni uz ziemeļiem, pa reizei izmezdama enkuru, līdz pēc di​vām nedēļām 29. jūnijā sasniedza Santodomingo reidu. Karalis un karaliene bija jo stingri nolieguši Kolumbam iegriezties šajā ostā pirms jūras šauruma atklāšanas, tomēr viņš vēlējās nosūtīt no šejienes vēstules uz Spāniju un apmainīt vienu no savām karavelām pret ātrāku. Turklāt viņš pēc dažādām pazīmēm nojauta viesuļvētras tuvošanos un vēlējās patverties drošā, aizsar- gatā ostā. Pieredzējušais jūras braucējs jau divas reizes bija piedzīvojis tropu viesuļvētras — ciklonus un ievērojis to tuvošanās pazīmes: no dienvidaustrumiem vēlās nelieli, it ka ar eļļu pārklāti viļņi, pie debesīm aizvien zemāk slīga melni mākoņi, straujas vēja brāzmas reizēm sabangoja jūru, ar reimatismu sirgstošā sirmgalvja kauli smeldza, bet virs ūdens parādījās roņu un la- rnantīnu bari. Sīs pazīmes likās tik skaidras, ka viņš nosūtīja Ovando vēstuli, brīdinādams, ka tuvāko divu dienu laikā sākšoties vētra, un lūdza atļauju ievest kuģus ostā. Bez tam Kolumbs lūdza Ovando neizlaist no ostas gubernatora kuģus, kas patlaban gatavojas braukt uz Spāniju, un piesiet tos vēl stingrāk. Tomēr Ovando kopā ar saviem piekritējiem sāka skaļi ņirgāties par šo «pravietojumu» un pavēlēja kapteiņiem nekavējoties atstāt ostu. Tajā pašā dienā milzīgā flote izgāja jūrā, turpretim Kolumbs steigšus mek​lēja patvērumu kādas upes grīvā netālu no Santodo​mingo. Drīz sāka trakot neganta viesuļvētra. Trīs mazākās Kolumba karavelas orkāns norāva no enkuriem un aiznesa jūrā, taču kapteiņi prata izglābt kuģus. Jāpiebilst, ka šajās briesmu pilnajās stundās uz vienas no karavelām sasirgušā kapteiņa vietā stājās Kolumba brālis Bartolomē un pieradīja, ka prot būt īsts komandieris. Admirāļa flagmaņkuģis, izmetis visus enkurus, noturē​jās uz vietas. Vēstulē uz Spāniju Kolumbs rakstīja: «Kurš cilvēks . . . gan nebūtu nomiris aiz izmisuma, kad tādā negaisā viņš būtu meklējis drošu patvērumu savam dēlam, brālim, ceja biedriem un pašam sev, bet viņam, tāpat kā mums, būtu aizlieguši izkāpt krastā un ieiet ostā, ko es pēc dieva gribas ar asins sviedriem esmu iekarojis Spānijai!» Briesmīgajai vētrai sākoties, lielā spāniešu flote atradās pie tādiem krastiem, kur nebija nekāda patvēruma — līču vai upju grīvu. Deviņpadsmit kuģi nogrima ar visiem cilvēkiem vai sašķīda pret klintīm, vēl seši citi kuģi gāja bojā, bet no tiem daži cilvēki izglābās, četri kuģi ar nolauztiem mastiem atgriezās Santodomingo, un tikai vismazākā karavela viena pati sasniedza Spāniju. Admirālis, vēlāk to uzzinājis, varēja triumfēt un vēlreiz guva pārliecību, ka debesu valdnieks esot viņam sevišķi labvēlīgs: šī karavela veda uz Spāniju Kolumbam piederošo zeltu, ko savulaik bija atņēmis Bovadilja un Ovando pēc valdnieku pavēles sūtīja atpakaļ īpašniekam. Turklāt bija gājis bojā arī flagmaņkuģis, ar kuru uz Spāniju atgriezās Bovadilja un Roldans. Viņi nogrima dzelmē kopā ar visu zeltu, kas bija sakrāts kolonijā ilgākā laika posmā. Pēc viesuļvētras Kolumba kuģi drīz vien sapulcējās pie Espanjolas rietumu gala un devās uz rietumiem, aizburājot garām Jamaikas dienvidu krastiem. Laiks bija visai rāms un spēcīgās straumes nesa


karavelas uz ziemeļrietumiem, līdz tās sasniedza nelielu saliņu arhipelagu netālu no Kubas dienvidu krastiem. Spānieši no turienes pagriezās uz dienvidrietumiem, jo tik tālu ziemeļos no ekvatora nevarēja cerēt uz meklētā šauruma atklāšanu. Tiesa, neviens eiropietis nezināja tā atrašanās platuma grādus, taču Kolumbs bija pārliecināts, ka tas atrodas pie ekvatora — tātad ap divtūkstoš kilometru tālāk dienvidos. Tāpēc viņš tie​cās tieši uz rietumiem, lai sasniegtu kontinentu un tad gar tā krastiem burātu uz dienvidiem. 27. jūlijā labvēlīgā ziemeļaustrumu vējā karavelas trīs dienās, šķērsoja Kārību jūru un 30. jūlijā izmeta enkurus pie Bonakas (Gvanahas) salas netālu no Hondurasas ziemeļu krasta. Tālumā dienvidos spāniešu skatieniem pavērās kalnaina zeme. Bonako salas kailajiem iedzīvotājiem nebija ne zelta, ne pērļu, bet pie tās krastiem notika visai interesanta satikšanās. Kuģiem tuvojās ļoti plats un garš vienkocis ar divdesmit pieciem airētājiem. Lapu teltī laivas vidū sēdēja kāds virsaitis vai tirgotājs kopā ar sievietēm un bērniem. Laivā bija daudz dažādu priekšmetu, kas liecināja, ka sastaptie ļaudis atrodas uz daudz augstāka kultūras līmeņa nekā visi citi līdz šim redzētie indiāņi: dažādi krāsaini audumi un drānas, bronzas cirvji, zvaniņi un trauki, koka šķēpi ar lieliski noslīpētām krama smailēm. Laivā atradās arī daudz kakao pupu, kuras in​diāņi glabāja visai rūpīgi. Ja kāda pupa nokrita zemē, to tūliņ pacēla. Vēlāk atklājās, ka kakao pupas Meksikā un Jukatānas pussalā lieto kā monētas — maiņas līdzekli. Sastaptie indiāņi piederēja pie maiju tautas. Virsaitis, acīm redzot, bija atbraucis no ziemeļiem, no Jukatānas pussalas tirgoties ar saliniekiem un aicināja spāniešus paviesoties viņa zemē. Sekodams viņam, Kolumbs būtu sasniedzis Meksiku, zemi ar augsti attīs​tītu kultūru. Tomēr spānieši, redzēdami, ka laivinie​kiem nav zelta, nevēlējās viņiem sekot. Kolumbs ar varu aizturēja laivas stūrmani, kas esot pratis zīmēt kaut ko līdzīgu kartēm, lai tas rādītu kara- velām ceļu, bet pārējos atbrīvoja. Augusta vidū Kolumbs, cīnīdamies ar stipru pretvēju un straumēm, sasniedza kontinenta krastu (jau otru reizi savā mūžā!) Hondurasas raga tuvumā un pagriezās uz austrumiem, nospriezdams, ka atrodas apmēram pusceļā no Manzi provinces Ķīnā līdz Malakas pussalai un Zelta Hersonesas šaurums tātad ir dienvid​austrumos. Brauciens risinājās ārkārtīgi grūtos apstākļos. Divdesmit astoņas dienas kuģi cīnījās ar nikniem pretvē​jiem un straumēm. Vēstulē karalim un karalienei Ko​lumbs tā aprakstīja šo grūto laiku: «… nemitējās šausmīga vētra — tik stipra, ka ska​tieniem paslēpās gan saule, gan zvaigznes. Kuģiem radās sūce, buras tika saplosītas, takelāža un enkuri norauti, laivas, tauvas un daudz piederumu gā​ juši zudumā. Ļaudis bija sasirguši sērgās un nomākti, daudzi meklēja glābiņu reliģijā, un nepalika neviena, kas nebūtu devis kādu svinīgu solījumu vai neapņemtos doties svētceļojumā. Ļaudis bieži vien izsūdzēja cits citam grēkus. Viņi nereti bija redzējuši vētras, tomēr ne tik ilgstošas un niknas. Daudzi no viņiem, kas likās garā stipri, krita izmisumā, un tā notika visu šo laiku. Dēla slimība plosīja manu dvēseli, un vēl jo rūgtāk bija man apzināties, ka vārgajā trīspadsmit gadu vecumā viņam vajadzēja pārciest tik ilgu laiku lielas likstas un nelaimes. Bet dievs deva viņam tādu spēku, ka viņš iedrošinaja visus pārējos un izturējās tā, it kā būtu pavadījis jūras braucienos astoņdesmit gadu. Viņš mierināja arī mani, bet es smagi sasirgu un ne vienu reizi vien biju tuvu nāvei.» Austrumu vējš, nepierimdams ne mirkli, pūta pretim, un kuģiem vajadzēja nemitīgi manevrēt lielās lietusgāzēs. Bieži vien enkurus vajadzēja izmest no vēja neaizsargātās vietās, kur viļņi šūpoja karavelas augu nakti. Naktīs aizvējā ļaudīm uzbruka moskītu leģioni. Beidzot 14. septembrī, kad pēc četrdesmit dienu ceļa no Hondurasas raga bija nobraukti tikai trīssimt piecdesmit kilometri, karavelas apbrauca zemesragu, aiz kura krasts strauji nosliecās dienvidu virzienā. Tagad karavelas varēja daudz labāk izmantot to pašu austrumu vēju, turklāt arī straumes šoreiz bija labvēlīgas. Labo zīmju iepriecināts, admirālis deva zemesragam Grasjasadiosas («Paldies dievam») vārdu.


Spāniešu skatieniem ik dienas pavērās līdzens, zems krasts ar plašām upju grīvām, rāmām lagūnām, purvājiem un mangru mežiem. Tas bija Moskītu krasts Nika- ragvā, gar kuru divu nedēļu laikā karavelas noburāja apmēram piecsimt kilometru. Šajā laikā, straumei saduroties ar paisuma vilni, kādas upes grīvā aizgāja bojā kuģa laiva ar visiem airētājiem. Septembra beigās spānieši izmeta enkurus pie Kariaijas ciemata, vēlēda​mies atpūsties un izlabot kuģus. Ar bailēm un ziņkāri, ar neuzticību un izbrīnu indiāņi tuvojās kuģiem. Spānieši dāvināja viņiem dažādus nieciņus, kas viņos izraisīja gan sajūsmu, gan arī ļaunas nojausmas. No kurienes atnākuši šie dīvainie svešinieki, ko viņi vēlas? Indiāņi nesa kuģa ļaudīm kokvilnas drānas un sīkas zelta rotaslietas, tomēr Kolumbs aizliedza kaut ko pieņemt, lai viņus noskaņotu labvēlīgi. Taču šis solis aizvainoja indiāņus. Nodomājuši, ka dāvanas noniecinā​tas, viņi sakrāva visas no spāniešiem saņemtās mantas kaudzē un pameta krastmalā. Ievērojuši, ka spānieši neuzdrošinās izkāpt krastā pēc dzeramā ūdens un augļiem, indiāņi atsūtīja uz kuģa par ķīlniekiem divas jaunas meitenes, un viņu kasiks pats uzmanīja, lai matrožiem, kas pie avotiem pildīja mucas ar ūdeni, neviens nenodarītu nekā ļauna. Šeit notika arī pavisam kuriozs gadījums. Bartolomē Kolumbs izkāpa krastā un kopā ar notāru Porrasu sāka pierakstīt gaužām neskaidros un nesaprotamos indiāņu stāstus. Tikko notārs paņēma spalvu, tinti un papīru un grasījās rakstīt, visi indiāņi paniskās bailēs aizbēga kur

Kolumba ceļš pie Centr.īlās Amerikas krastiem (1502. g.). kurais, jo noturēja notāru par burvi. Pēc kāda brīža viņi slapstīdamies griezās atpakaļ un kaisīja gaisā kādu pulveri, pa šķipsnai arī sadedzinādami un pūlēdamies, lai vējš nes dūmus virsū spāniešiem. Šķiet smieklīgi, bet spānieši savukārt loti baidījās no šīm mežoņu burvju mākslām. «Kariaijā ir bīstami magi,» rakstīja Kolumbs. «Mani ļaudis būtu atdevuši visu, ja mēs ātri varētu braukt projām. Daži visā nopietnībā turēja sevi par apburtiem un vēl šodien nav atmetuši šo domu.» Drīz vien viņš ķērās arī pie vardarbības — pavēlēja slepeni sagūstīt dažus indiāņus, lai tie rādītu kuģiem ceļu. Klusām izcēluši enkurus, spānieši steidzās projām, ciema iedzīvotāju šausmu kliedzieniem skanot. Oktobra sākumā karavelas virzījās tālāk gar krastu — šoreiz jau uz dienvidaustrumiem. Šeit indiāņi bieži tuvojās savās laiviņās kuģiem, apkārušies ar da​žādām zelta rotām. Šo piekrasti admirālis nosauca par Zelta krastu, un vēlāk visa šī zeme ieguva Kostarikas («Bagātā krasta») nosaukumu. Pie Kostarikas piekrastes spānieši desmit dienas stāvēja uz enkura un laboja kuģus. Šeit indiāņi loti dedzīgi vēlējās apmainīt savus kokvilnas audumus, kā arī rotas lietas no zelta un vara sakausējuma pret spāniešu mantām, bet tie šoreiz tirgojās nelabprāt: Spānijā šādu sakausējumu vērtēja ļoti zemu. Kolumbs aizsūtīja krastā apbruņotus vīrus. Atgriezušies jūrnieki stāstīja, ka šejienes mežos mītot


dažādi dzīvnieki — brieži, pumas, pērtiķi, meža cūkas, kā arī tītariem līdzīgi putni. Pēc tam spānieši sasniedza Veragvas (Panamas) krastus. Kolumbam šķita, ka viņš atrodas netālu no Gangas grīvas, jo indiāņi aizvien stāstīja, ka desmit dienu ceļa attālumā esot liela upe, kuras nosaukums Kolumbam šķita līdzīgs Gangai. Tur dzīvojot bagāta tauta, kas ēdot un dzerot no zelta traukiem, braucot jūrā ar kuģiem, tirgojoties ar garšvielām, Valkājot dārgas, ar zeltu cauraustas drānas, nēsājot zelta kroņus un rokassprā​dzes, un viņu galdi esot izrotāti ar tīru zeltu. Kolumbs piebilst, ka viņš apmierinātos ar desmito daļu no visa tā, ko sola šie stāsti. Bez tam indiāņi stāstīja, ka šī tauta esot kareivīga, valkājot bruņas, esot apbruņota ar šķēpiem, lokiem un bultām, un viņiem esot arī nastu nesēji dzīvnieki. Šajos visai neskaidrajos stāstos, acīm redzot, slēpās norādījumi uz Kluso okeānu, no kura Kolumbs tobrīd atradās tikai sešdesmit kilometru attālumā, un uz aug​stas kultūras zemi Peru vai Meksiku. Turpretim ekspedīcijas vadītājs nodomāja, ka runa ir par tuvo Lielā hana valsti. «Vēl desmit dienas ceļa, un mēs būsim pie Gangas,» viņš bez vilcināšanās paziņoja, kad kuģu apkalpes vairs nevēlējās turpināt ceļu. Spānieši arī paši sastapa indiāņus ar tīra zelta diskiem uz krūtīm. Jūras braucēji uzkavējās pie šiem krastiem ilgu laiku, iemainīdami no indiāņiem zelta diskus un amuletus putnu veidā. Zelta bija daudz, un Kolumbs ar sajūsmu vēlāk stāstīja par jaunatklātajām bagātībām: «. .. ka Veragvā es pirmajās divās dienās ieraudzīju vairāk zelta pazīmju nekā četros gados Espanjolā un ka nevar būt nekā krāšņāka par šā novada zemēm un labāk iekoptu tīrumu un biklāku ļaužu nekā šejienes iedzīvotāji. Šeit ir gan lieliska osta, gan brīniš​ķīga upe, gan visas iespējas aizstāvēt jaunatklātās ze​mes pret visu pasauli. Tas viss ir ķīla kristiešu drošībai, liecība par īpašumu pastāvīgumu, tas viss liks uzplaukt slavā un va​renībā kristīgajai ticībai… Zelts — ta ir pati pilnība. Zelts ir bagātību avots, un tas, kuram pieder zelts, var izdarīt visu, ko vien vēlas, zelts pat spēj ievest cilvēka dvēseli paradīzē,» sajūsmā rakstīja jūras braucējs, cildinādams šīs bagātības, no kurām viņš neesot pieminējis pat sesto dalu. Šajos krastos — leģendārajā Ofirā esot racis zeltu bībeles ķēniņš Zālamans un uzpircis te visus dārgakmeņus un sudrabu, un Spānijas valdnieki varot dot pavēli savākt zeltu pēc vajadzības. Šīs piekrastes bagātības tā piesaistīja Kolumba uzmanību, ka viņš no šī brīža vairāk prātoja par tirdzniecī​bas faktorijas nodibināšanu Veragvas krastā, nevis par jūras šauruma meklēšanu. Visu 1502. gada oktobra otru pusi karavelas virzījās tālāk gar Veragvas krastiem, kur nebija gandrīz nekādu līču un upju grīvas aizsprostoja smilšu sēres. Krastā piestāt nebija iespējams, jo indiāņi ar ieročiem drau​dēja laivām. Reizēm trakoja spēcīgas lietusgāzes. 2. novembrī spānieši sasniedza lielisku līci, ko nosauca par Puertobeljo («Lielisko ostu») — netālu no mūsu dienu Panamas kanāla sākuma. Mazliet tālāk uz austrumiem kādā līcī Kolumbs divpadsmit dienu laboja kuģus. Nākamajā atpūtas vietā — Retretes (tagad Eskrivanosas) līcī kuģi bija noenkurojušies pavisam cieši klāt pie krasta. Matroži, to izmantodami, bieži vien klaiņoja pa indiāņu ciematiem, sāka laupīt un uzmācās sievietēm. Šāda rīcība tā saniknoja indiāņus, ka tie lielā barā apbruņojušies metās virsū kuģiem. Admirālis pavēlēja atklāt lielgabalu uguni, un pūlis izklīda, pametis krastā vairākus nogalinātos. Decembra sākumā karavelas sasniedza Darjenas līci. Te Kolumbs nolēma griezties atpakaļ. Šo piekrasti jau bija apbraukājis Bastidass, nākdams no austrumiem, un admirālis, šķiet, zināja, ka arī tas nav atklājis nekādu šaurumu. Bet varbūt bija sašķobījusies viņa nesatricināmā ticība un gribasspēks? Varbūt viņš nojauta, ka šī jaunatklātā piekraste nemaz nav Āzijas krasts? Kolumbu mulsināja fakts, ka šis krasts, acīm redzot, aizstiepjas bezgala tālu austrumu virzienā. Varbūt tas savienojas ar Pērļu krastu? Atsacījies no galvenā ekspedīcijas ģeogrāfiskā mērķa — jūras šauruma meklēšanas, viņš nolēma uzzināt, cik lielas ir Veragvas bagātības, un devās uz Be- lenas (Betlēmes) upes grīvu, lai tur meklētu


zeltu. 5. decembrī karavelas atkal iegriezās Puertobeljo līci. Veselu mēnesi mainīgi vēji un straumes dzenāja kuģus šurpu turpu gar piekrasti, un jūrnieki veltīgi cīnījās pret draudīgajiem dabas spēkiem. Laiks bija šausmīgs, bez mitas trakoja negaisi un vētras. Reiz jūrā sagriezās milzīgs virpuļviesulis, apdraudēdams kuģus. Kolumbs mēģināja to apvārdot, lasīdams svētajos rakstos stāstu par vētru Galilejas jūrā, tad, turēdams bībeli kreisajā rokā, izvilka zobenu un apvilka debesīs krustu un apli. Virpuļojošais ūdens stabs patiešām aizvirzījās garām kuģiem, nenodarīdams nekādu postu. Par briesmīgajām vētrām un negaisiem dienasgrāmatā rakstīts: «Deviņas dienas es biju gluži, kā salauzts, zaudējis cerības, ka man izdosies palikt dzīvam. Nevienam vēl nekad nebija gadījies redzēt tādu jūru — vētrainu, draudīgu, sabangotu, putās sakultu. Vējš neļāva ne iet uz priekšu, ne piestāt pie kaut kāda zemesraga. Šeit, asinssarkanajā jūrā, kas mutuļoja it kā verdošs ūdens katlā uz lielas uguns, es paliku kādu laiku. Nekad vēl nebiju redzējis tik draudīgas debesis. Dienu un nakti tās zvēroja kā kalēja ēze, un zibeņi izvirda tik spēcīgas liesmas, ka es ne vienu reizi vien brīnījos, kā varēja palikt veseli masti un buras. Zibeņi mirdzēja tik spoži un bija tik šaušalīgi, ka visi domāja — nupat nupat kuģi noies dibenā. Un visu šo laiku no debesīm nemitīgi gāzās ūdens, un šķita, ka tas ir nevis lietus, bet gan īsteni grēku plūdi. Un ļaudis bija tik izmocīti, ka ilgojās pēc nāves, vēlēdamies iegūt atpestīšanu no tādam mocībām. Divas reizes kuģi pa​zaudēja laivas, enkurus un tauvas, un kuģi bija pada​rīti kaili, jo tiem norāva buras.» Bija tīrais brīnums, ka satrūdējušās, kuģa tārpu iza- lotās karavelas vēl turas virs ūdens. Pārtikas krājumi arī bija pavisam izsīkuši. Rāmā laikā jūrnieki ar lieliem āķiem ķēra haizivis un priecājās par to gaļu kā par delikatesi pēc tārpainajiem sausiņiem, kas vēl bija pa​likuši. 1503. gada sākumā Kolumba karavelas pavisam nožēlojamā stāvoklī iegāja Belenas ostā — upes grīvā, kur viņš taisījās dibināt koloniju un atstāt garnizonu Bartolomē vadībā. No jauna zelta mirāža aizvilināja lielo jūras braucēju no lielākā atklājuma visā ceturtajā ekspedīcijā. Turpat līdzās bija milzīgais Klusais okeāns, Lielā Dienvidu jūra, par kuru vēl nevienam nebija jausmas. Vajadzēja tikai pabraukt laivās pa Cagresas upi uz augšu un vēl noiet divpadsmit jūdžu pari kalniem pa sauszemi, lai sasniegtu tā krastus. Taču Kolumbu bija apsēdusi uzmācīgā ideja, mānija, ka viņš atrodas pie Āzijas krastiem. Par kadu citu okeānu te varēja būt runa? Vieta kolonijai bija izraudzīta pavisam neveiksmīgi. Sajā piekrastē bija ļoti liels nokrišņu daudzums, plosījās biežas lietusgāzes, kas izraisīja plūdus. To pieredzēja arī spānieši. Palu ūdeņi gandrīz izsvieda sēklī viņu kuģus, un lietusgāzes trakoja gandrīz divas nedē​ļas. Par spīti lietavām spānieši pūlējās izpētīt Veragvas piekrasti. Bartolomē ar septiņdesmit vīriem laivās ap​ciemoja vietējo kasiku, ar ko bija nodibinājušās drau​dzīgas attiecības. Indiāņiem šeit bija zelta plāksnītes un stienīši, kā arī zelta pīpes, bet spānieši vēlējās uzzināt, kur ir bagātās zelta raktuves. Indiāņi beidzot, likās, saprata, ko grib atbraucēji: zelts esot tālāk zemes iekšienē kalnos un mežos. Bartolomē Kolumbs ar labi apbruņotiem vīriem devās zemes iekšienē, izklaušinādams indiāņus un meklē- . dams zeltu gan kalnos, gan purvos un mežos. Guvums nebija sevišķi liels, taču ikviens zelta gabaliņš izraisīja aizvien lielāku mantkāri un alkas, un vīri raka, svied​riem pārplūduši, un sapņoja, ka drīz atradīs veselus zelta bluķus. Ekspedīcijas vadītājs par zelta atradnēm bija tik iepriecināts, ka nolēma bez kavēšanās sākt forta būvi, atstāt šeit garnizonu un būrāt uz Spāniju pēc palīgspēkiem, taču šis kolonizācijas mēģinājums beidzās bē​dīgi. Krastā jau bija uzceltas vairakas majas, kad ūdens upē bija nokrities un karavelas nespēja iziet jūrā pāri grīvas sēklim. Tieši šajā laikā attiecības ar indiāņiem kļuva daudz sliktākas: spānieši uzvedās tik nekaunīgi, tā aplaupīja un aizskāra indiāņus, ka tie sāka gatavoties uzbrukumam — vēl jo vairāk tāpēc, ka svešzemnieki šeit grasījās apmesties uz dzīvi. Spāniešu izlūki drosmīgā idalgo Djego Mendesa vadībā


atklāja, ka tu​vējos ciematos jau sapulcējušies daudzi karotāji. Forts atradās šaurā piekrastes joslā, un indiāņi nemanīti varēja pielavīties tam džungļu aizsegā. Kolumbs to nebijā ņēmis vērā un turklāt pieļāva vēl lielāku kļūdu — pavēlēja sagūstīt kā ķīlnieku šejienes kasiku un vēl ap trīsdesmit viņa tuvinieku. Spāniešu rokās krita arī daudz zelta lietu. Pats kasiks tomēr drīz vien izbēga no gūsta un sāka gatavot uzbrukumu. Pa to laiku spānieši izveda jūrā pāri sēkļiem trīs ka- ravelas, bet ceturto nolēma atstāt forta garnizona rīcībā kā peldošu cietoksni. Fortā palika divdesmit cilvēku, kam 6. aprīlī uzbruka ap četrsimt indiāņu. Šo uzbrukumu atsita galvenokārt ar milzīga aitu suņa palīdzību, jo tas iedvesa uzbrucējiem neaprakstāmas šausmas. Tai pašā reizē indiāņi uzdūrās spāniešiem, kas kapteiņa Tristana vadībā laivā bija atbraukuši no flagmaņkuģa uz upi pēc dzeramā ūdens, un nogalināja desmit vīrus. Tikai vienam no laivas apkalpes izdevās izglābties. Flagmaņkuģa matroži, atstājuši uz klāja slimo Ko- lumbu, laiVās steidzās palīgā fortam. Kolonijas stāvoklis kļuva draudošs. Uzvaras ielīk​smotie indiāņi vēlreiz bruka virsū forta aizstāvjiem Mājas, kurās slēpās spānieši, bija tik tuvu mežam, ka uzbrucēji varēja tām pielavīties biezokņa aizsega. Mežā skanēja viņu mežonīgie kaujas saucieni, un gaisa svilpa asās, smagās gliemežnīcas un iesmi — indiāņu ieroči. Šausmu pārņemtie spānieši atsacījās paklausīt Bartolomē, grasījās kāpt kuģī un lūkot iziet jūrā, tomēr nespēja karavelu novilkt no sēkļa. Tad viņi sūtīja laivu pie admirāļa, lai tas neaizbrauc un neatstāj viņus šajā posta vietā, bet upes grīvā uz sēkļiem ūdens tā mutuļoja pretslraumes dēļ, ka arī laiva nekādi nespēja pārvarēt bangas. Pa to laiku straume no augšas nesa garam fortam Tristana un viņa ļaužu līķus, uz kuriem jau sēdēja kraukļi, skaļi ķērkdami un brīdinādami par nā​ves briesmām. Beidzot Bartolomē iedrošināja savus ļaudis, un viņi uz ātru roku uzbūvēja nocietinājumus klajā laukā, kur varēja laist darbā krama šautenes un uzstādīt divas mazas falkonetes — lielgabalus ar svina lodēm. Lielā satraukumā un bažās forta aizstāvji pavadīja vairākas dienas, atsizdami indiāņu uzbrukumus. Pārtikas un mu​nīcijas krājumi gāja uz beigām, un nevienam nebija cerību uz glābiņu. Pa kaujas laiku šausmu pārņemtais Kolumbs, tāpat kā ne vienu reizi vien šajā braucienā, dzirdēja noslēpu​mainas balsis un redzēja parādības. Vēlāk vēstulē vald​niekiem viņš rakstīja: «Es uzrāpos visaugstākajā vietā uz kuģa un, liedams gaužas asaras, aiz uztraukuma drebošā balsī saucu uz visām četrām debess pusēm, aicinādams palīgā majestātes karotājus, bet neviens man neatbildēja. Vaimanādams es aizmigu un izdzirdu līdzjūtības pilnu balsi sakām: «Ak muļķi un mazticīgais, tu esi aizmirsis savu kungu, visas pasaules valdnieku! Vai tas kungs ir darījis vairāk laba Mozum vai savam kalpam Dāvidam? No pašas tavas dzimšanas viņš nav atstājis tevi tavās raizēs… Viņš darījis tā, lai tavs vārds skanētu brīnišķīgā kārtā uz Zemes. Viņš atdevis tev īpašumā Indiju — bagātāko pasaules daļu… Okeāns gulēja smagās dzelžu ķēdēs sakalts, un viņš deva tev atslēgas! Tu mazticībā sauc pēc palīdzības. Bet atbildi — kas tev nodarījis tik daudz rūgtu pārestību — dievs vai pasaule? Dievs nekad nelauž savus solījumus un neatņem savas dāvanas… Neviens viņa vārds neiet zu​dumā — visu apsolīto viņš izpilda ar uzviju. Tāds ir viņa paradums.»» Šajos mistikas pilnajos vārdos skaidri saklausāmi arī rūgti pārmetumi nepateicīgajiem Spanijas valdniekiem, kas rīkojušies pavisam citādi. Pēc kaujas laivas ilgi nespēja pārvarēt sēkļus upes grīvā un atgriezties pie kuģa. Sagūstītie ķīlnieki, kādu nakti atlauzuši tilpnes lūku, mēģināja aizbēgt, mezdamies ūdenī, lai aizpeldētu līdz krastam. Daļu bēgļu sagūstīja un ieslodzīja no jauna. Otrā rītā tilpnē atrada vienīgi līķus. Visi gūstekņi, pat sievietes un mazi bērni, bija padarījuši sev galu. Daži gulēja pie zemes ar cilpu kaklā, ko bija savilkuši ar kājām. Daži karājās virvēs, ar ceļiem skardami grīdu. To redzot, Kolumbu sagrāba šausmas: pirmo reizi viņš bija sastapis tādus ļaudis, kas tā mīlēja brīvību un tā nicināja nāvi. Tādi ļaudis spēja cīnīties līdz pēdējam asins pilienam. Krastā palikušajam garnizonam tātad draudēja nāves briesmas. Par palikšanu šajā zemē ne​bija ko domāt.


Karavelas nostāvēja reidā deviņas dienas, līdz beidzot Kolumbs ar smagu sirdi pēc ilgām šaubām pieņēma vienīgi pareizo lēmumu: likvidēt tikko nodibināto koloniju un atsaukt atpakaļ uz kuģiem garnizonu. Līcī palikušo stipri bojāto kara veļu pameta savam liktenim, bet visu forta mantību un cilvēkus pāri upes sēkļiem uz karavelām pārveda ar plostiem. Šeit lielu drosmi un atjautību no jauna parādīja Djego Mendess, ko admirālis iecēla par flagmaņkuģa kapteini (tas bija kritis kaujā). Vajadzēja steigties projām no šiem neviesmīlīgajiem krastiem. 1503. gada aprīļa vidū trīs karavelas no jauna devās uz austrumiem. Pie Puertobeljo vajadzēja pamest vēl vienu karavelu, jo tai bija liela sūce un izla​bot bojājiļmus nebija iespējams. Paburājis garām Retretes līcim, Kolumbs vēlreiz ievirzījās diezgan tālu Darjenas līcī. Bet kuģu stūrmaņi un kapteiņi, nosprieduši, ka jau atrodoties uz austrumiem no Gvadelupes meridiāna, piespieda Kolumbu mainīt kursu un doties tieši uz ziemeļiem. 1503. gada 1. maijā abas stipri bojātās karavelas mainīja kursu uz ziemeļiem, lai sasniegtu Espanjolu, un ilgu laiku cīnījās ar vēju un straumēm. Pēc desmit dienām spānieši sasniedza Mazās Kaimanu salas ziemeļrietumos no Jamaikas, bet tad straume aizdzina kuģus līdz «Karalienes dārziem» Kubas dienvidu piekrastē, kur admirālis izmeta enkurus, lai dotu izmocītajai apkalpei atpūtu. Sliktāku noenkurošanās vietu bija grūti izraudzīties, tik nedroša un neaizsargata tā bija. Uz kuģiem valdīja bads un nemiers. No pārtikās bija palikuši tikai jūrnieku sausiņi, mazliet eļļas un etiķa, bet ļaudis bija novārguši līdz pēdējam, dienu un nakti strādājot pie sūkņiem, jo karavelas kuru katru mirkli taisījās nogrimt. Tās bija ārkārtīgi stipri sabojājuši kuģu tārpi, izgraužot alas zemūdens koka daļās. Turklāt kādu nakti sāka trakot tik nikna vētra, ka vienu karavelu norāva no enkura un uztrieca virsū ot​rai. Par laimi abas karavelas kaut kā noturējās uz viena enkura. Pēc vētras norimšanas lielais jūras braucējs virzījās tālāk uz austrumiem gar Kubas krastiem, bet kuģu ap​ šuvums jau līdzinājies bišu šūnām un jūrnieki krituši izmisumā. Kolumbs atzina, ka vienīgā izeja izglābt dzīvību — doties pēc iespējas ātrāk uz Espanjolu. Tomēr sūce bija tik stipra, ka par Espanjolas sasniegšanu spēcīgajā pretvējā ar grimstošiem kuģiem nebija ko domāt — vajadzēja steigties ar ceļa vēju uz Jamaikas krastiem. Pēc viņa vārdiem, ar trim sūkņiem, podiem un katliem pat visi ļaudis nav varējuši tikt galā ar ūdeni, kas sūcies kuģa tilpnēs, un novērst postu, ko bija nodarījuši tārpi, nav bijis nekādas iespējas. Par laimi Jamaika vairs ne​bija tālu.


POSTA LAIKS JAMAIKĀ Cietoksnis uz karavelām piekrastē. — Maiņas tirdzniecība ar saliniekiem. — Djego Mendess dodas uz Espanjolu. — Izmisuma pilnā vēstule valdniekiem. — «Neviens nealradis ceļu uz Veragvas zelta atradnēm!» — Ovando vilcināšanās. — Brāļu Porrasu dumpis. — Mēness aptumsums palīdz sagādāt pār​liku. — Kauja ar dumpiniekiem. — Glābiņš! 1503. gada 25. jūnijā abas karavelas, jau iegrimušas līdz klājam ūdenī, sasniedza Jamaikas ziemeļu krastu. Kolumbs pavēlēja sasaistīt abus kuģus kopā un uzsēdināja tos uz sēkļa netālu no krasta. Kuģu korpusus nostiprināja ar balstiem. Uz klājiem jūrnieki uzbūvēja būdas dzīvošanai un apjūma tās ar palmu lapām, bot apkārt bortiem ierīkoja aizsprostojumus aizsardzībai pret indiāņiem. Jamaiku bija sasnieguši simt sešpadsmit spānieši. Tagad viņi varēja cerēt tikai uz nejaušību — varbūt kāds spāniešu kuģis atburās uz šejieni. Tomēr tas bija maz ticams, tāpēc ka Kolumbs savulaik bija paziņojis, ka Jamaikā neesot zelta, tātad šeit nevienam nekas ne​bija meklējams. Pagaidām kuģu korpusi deva drošu patvērumu gan pret bangām, gan pret iespējamu uzbrukumu no sauszemes. Tuvumā atradās liels indiāņu ciemats, un salinieki bija draudzīgi noskaņoti. Kolumbs, zinādams, cik ātri spānieši prot sagandēt draudzīgās attiecības, uz vis​stingrāko aizliedza jūrniekiem atstāt kuģus bez īpašas atļaujas un sirot apkārt. Pārtikas krājumi bija izsīkuši, un spānieši varēja cerēt vienīgi uz indiāņu palīdzību. Tie visai bieži ieradās ar pirogām pie kuģiem un apmaiņai pret visādiem nieciņiem un stikla vizuļiem atveda maniokas miltu maizi kasabi, zivis, augļus un dzeramo ūdeni. Tomēr pārtikas joprojām trūka, jo indiāņi Jamaikā, tāpat kā citās sa​lās, nekad neuzkrāja pārtiku lielā daudzuma un prata iztikt ar mazumu. Tad Koltimbs aizsūtīja krastā Djego Mendesu un trīs matrožus, lai viņi apstaigā salas tālākos rajonus un sa​gādā vairāk pārtikas, noslēdzot līgumus par tās piegādi ar citiem kasikiem. Mendess savu uzdevumu izpildīja visai veiksmīgi. Kasiki apņēmās sūtīt savus ļaudis uz kuģiem ar dažā​diem pārtikas produktiem un medījumiem un apmainīt tos pret nažiem, spogulīšiem, krellēm, ķemmēm un citām maiņas tirdzniecībai paredzētām mantām. Tika noteiktas īpašas apmaiņas normas: viens maniokas plācenis — par divām stikla krellītēm, divi lieli grauzēji hutljas (krūmu žurkas) — par vienu apkakles āķi, bet viens zvārgulītis — par lielu zivi vai mēru kukurūzas. Zvārgulīši arī šeit bija lielā cieņā. Bet kāpēc gan spānieši paši nevarēja sēt un izaudzēt kukurūzu, kas siltajā klimatā dod vairākas ražas gadā, vai arī zvejot zivis un paši iet medībās? Civilizētie eiropiešu iekarotāji uzskatīja šādu nodarbošanos par pārāk necienīgu pat šādā nelaimes brīdī. Un turklāt šeit mita mežoņi, kuru pienākums taču bija apgādāt ar visu ne​pieciešamo baltos ļaudis. Mendess, noorganizējis pārtikas piegādi, pret vara ķiveri iemainīja lielu vienkoci — pirogu, piekrāva to ar dažādiem produktiem un atgriezās pie kuģiem. Bada rēgs atkāpās. Tomēr jūras braucēju stāvoklis nebija apskaužams. Veltīgi viņi raudzījās jūrā, vai kur nebalo baltas buras. Izlabot kuģus nebija iespējams, un uzbūvēt kaut mazu kuģi no esošajiem materiāliem jūrnieki, acīm redzot, arī nevarēja vai negribēja. Atlika vienīgā izeja — aizsūtīt kādu no jūrniekiem uz Espanjolu pēc kuģa. Šis brauciens nebūtu pārāk garš — no Jamaikas līdz Espanjolai bija ap simt jūdžu un jūlijā pasāti šajā rajonā pierimst, neplosās arī viesuļvētras. Taču spānieši nebija pieraduši doties ar laivām tik tālu atklātā jūrā un, dabiski, uzskatīja šo brau​cienu par ārkārtīgi grūtu. Tomēr tas bija vienīgais glābiņš. Kolumbs domāja, ka šāds brauciens būtu pa spēkam vienīgi drosmīgajam Djego Mendesam. Admirālis, pēc Mendesa vārdiem, teicis: «Mūsu ir ļoti maz, bet šo mežoņu indiāņu neskaitāms daudzums, un viņi visai nepastāvīgi un patvaļīgi, un jebkurā brīdī viņiem var iešauties prātā atnākt šurp, un bez kādām pūlēm viņi sadedzinās mūs šajos divos kuģos, kas pārvērsti mājās ar salmu jumtiem. Kas viņiem


ko neuzsviest no krasta uguni kuģiem un sadedzināt mūs visus?» Kolumbs vēl piebildis, ka indiāņi varbūt drīz izbeigšot arī produktu piegādi, un teicis, ka vienīgā izeja — braukt ar laivu uz Espanjolu pēc palīdzības. Mendess iebildis pret šo bīstamo pasākumu, taču Kolumbs uzstājis, ka viņš esot tieši tas vīrs, kas to spētu. Uz to Mendess atbildējis: «Senjor, daudz reižu esmu riskējis ar savu dzīvību jūsu un visu citu dzīvības glābšanas labad … Un tomēr ir ne mazums čukstētāju, kas apgalvo, ka jūsu gaišība parādot man visādu godu par ļaunu citiem, kuri varētu izdarīt visu tikpat labi kā es. Tāpēc man liktos pareizāk, ka jūsu gaišība sasauktu visus šos čukstētājus un liktu priekšā viņiem šo pasākumu, lai pārliecinātos, vai starp viņiem nav kāds, kurš vēlētos veikt ko līdzīgu, par ko es gan šaubos. Un, ja visi pārējie atteiksies, es atdošu savu dzīvību, to ne​saudzēdams, par jūsu pasākumu, kā jau to ne vienreiz esmu darījis agrāk.» Kolumbs tā arī rīkojās, un patiešām visi jūrnieki atsacījās doties briesmās, teikdami, ka nemaz neesot ko apspriest tādus plānus. Tad Mendess piecēlies un teicis, ka viņam esot tikai viena dzīvība, un viņš gribot riskēt ar to admirāļa un visu šeit klātesošo labā. Sis veiklais un nenogurdināmais spānietis, kam Kolumba ceturtajā jūras braucienā bijusi visai liela loma -kā drosmīgam virām, izvilka krastā milzīgo vien- koci, pierīkoja tam ķīli un bortus, kā arī uzslēja mastu ar burām. Paņēmis līdzi airētājus indiāņus, viņš devās ceļā. Kolumbs īsi pirms Mendesa izbraukšanas uzrakstīja vēstules Ovando un katoliskajiem karaļiem Fernando un Isabellai. Mendesam vajadzēja nogādāt šo vēstījumu no Espanjolas uz Spāniju. Dziļi vīlies, slimības un nelaimes salauzts un izmocīts, lielais jūras braucējs dziļās bažās par. savu tuvinieku un jūrnieku likteni, nemaz vairs necerēdams uz atgriešanos, sūtīja pāri okeānam šo izmisīgo saucienu pēc palīdzības, pēc tais​nības un gandarījuma. «… Vajāts un aizmirsts, es nevaru neatcerēties Es- panjolu un Pērļu krastu bez gaužām asarām,» rakstīja admirālis. «Pateicību un atalgojumu vajadzēja saņemt tam, kurš dodas briesmās. Nav taisnīgi, ka ļaudis, kas aizvien likuši šķēršļus man manos pasākumos un iecerēs, tagad bauda to augļus, ka tie, kas gļēvi aizbēguši no Indijas un atgriezušies Spānijā, lai mani apmelotu, saņem visienesīgākās vietas un amatus. … Tāds jau ir mans liktenis — maz labuma man atnesis divdesmit gadu ilgais dienests, kas aizvadīts smagā darbā un briesmās, jo tagad Kastīlijā man nav pajumtes un neviens man nepasniedz ēdienu… varbūt tikai krogā vai tavernā, un bieži jo bieži man nav ne graša, lai samaksātu rēķinu … … Divdesmit astoņu gadu vecumā es iestājos dienestā, un tagad mani mati jau nosirmojuši, miesas izvārdzinātas slimībās un spēki izsīkuši; un viss, kas man bija palicis no šī dienesta, tika man, tāpat kā maniem brāļiem, atņemts un pārdots līdz pat pēdējam kreklam, bez manas ziņas un manā prombūtnē, man par lielu jo lielu kaunu . .. … Vientujš, slims, bēdu sagrauzts, katru dienu gaidīdams nāvi, neskaitāmu nežēlīgu mežoņu, mūsu ienaid​ nieku, ielenkts un tiktāl atstumts no baznīcas svētajiem sakramentiem, ka tacl, ja mana dvēsele atstās miesas graustu, tā tiks nodota aizmirstībai, es mitinos šeit., Indijā. Lai tad apraud mani ikviens, kam piemīt taisnī​gums, žēlsirdība un taisnības mīlestība! … … Septiņus gadus es pavadīju karaļu galmā, un visi. ar ko vien es runāju par savu jūras braucienu, uzska​tīja to par joku, bet tagad pat skroderi — pat tie lūdz, lai viņiem dod atjauju jaunu zemju atklāšanai. Citādi nav, ka viņi dodas uz turieni tikai laupīt, un. ja viņiem dod uz to tiesības, tad tikai par ļaunu manam godam un par ļaunu pasākumam.» Līdzās šiem rūgtajiem pārmetumiem Kolumbs nežēloja pūles, lai spilgtāk attēlotu jaunatklāto zemju bagātības. Pēc viņa ieskata, tirdzniecībai un rūdu ieguvei šajās zemēs esot daudz lielāka nozīme nekā visam, kas līdz šim ir darīts Indijā. Turklāt viņš piebilda, ka neviens cits nespēšot atrast ceļu uz


bagātajiem Veragvas krastiem (vēstulē nav pieminēts, ka viņš atņēmis ceļabiedriem visas kartes, lai Veragvas zelta atradnes paliktu viņa monopols) un tos vajadzēšot atklāt otrreiz, bet tur vajadzēšot precīzu aprēķinu un zināšanas astroloģijā. Bet, kam zināma astroloģija, tam nekas cits neesot vajadzīgs. Tas viss esot līdzīgs praviešu at​klāsmei. Kolumbs izsacījis turpat arī dažus ģeogrāfiska rakstura apsvērumus: «Pasaule nav liela, no septiņām tās daļām sešas aizņem sauszeme, bet septīto pārklāj viens vienīgs ūdens. Es runāju, ka pasaule nav nemaz tik liela, kā paraduši domāt.. .» Mendess sākumā piedzīvoja neveiksmi. Pie Jamaikas krastiem viņa airētājus indiāņus sagūstīja kāda kareivīga cilts, tomēr Mendess, izmantojis izdevīgu brīdi, kamēr uzbrucēji ķildojās par laupījuma dalīšanu, ielēca laivā un atgriezās pie karavelām. Vajadzēja gatavoties ceļam no jauna. Šoreiz Mendesam palīgā nāca otras karavelas kapteinis dženovie- tis Fiesko, kas apņēmās braukt līdzi pāri jūrai ar otru pirogu, bet Bartolomē Kolumbs ar apbruņotiem vīriem pavadīja Mendesu un Fiesko gar Jamaikas piekrasti. Fiesko vajadzēja bez kavēšanās atgriezties no Espan- jolas krasta, lai paziņotu, ka Mendess laimigi sasniedzis mērķi. Mendesa un Fiesko pirogās bija pa sešiem spāniešiem un pa desmit indiāņiem. Viņi krastā sagaidīja rāmu laiku un tad izgāja jūrā. Visu dienu nežēlīgi svelmēja saule, bet nakti indiāņi izdzēra visu ūdeni. Otru dienu viņus mocīja šausmīgas slāpes, viens no indiāņiem no​mira, bet pārējie vairs nav varējuši paairēt. Naktī pirogas sasniedza kādu salu ceļā uz Espanjolu pēc septiņdesmit divu stundu brauciena. Tur visi padzērās tiku tikām, un daži indiāņi pat lā pārdzērušies, ka nomiruši. Otrā dienā laivas sasniedza Espanjolas krastu. Fiesko gan gribējis atgriezties atpakaļ pie admirāļa, kā pavēlēts, taču airētāji atsacījušies braukt at​pakaļ. Mendess, salūkojis jaunus airētājus, devās gar piekrasti tālāk un pēc tam kājām gāja uz salas vidieni, kur tolaik uzturējās gubernators Ovando, lai lūgtu palīdzību. Taču Ovando vēlējās, lai Kolumbs paliek Jamaikā līdz mūža galam, tāpēc ilgus mēnešus vilcinājās ar atbildi, dodams tikai tukšus solījumus. Turklāt Ovando tieši tajā laikā sarīkoja soda ekspedīciju uz Haragvas novadu, kur nogalināja vairākus tūksto​šus indiāņu un izpostīja visu apgabalu. Mendess par to rakstīja: «Viņš aizturēja mani šeit uz sešiem mēnešiem, kamēr nesadedzināja un nepakāra astoņdesmit četrus kasikus, kam bija vasaļi, tajā skaitā ari Anakaonu, galveno salas valdnieci, kurai visi pakļāvās un kuru visi klausīja.» Anakaona bija kasika Kaonabo atraitne, enerģiska, gudra un drosmīga sie​viete. Ovando ar trīssimt kājniekiem un piecdesmit jātniekiem devās pie Anakaonas un apgalvoja, ka viņš nākot ar draudzīgiem nolūkiem — noslēgt miera līgumu un tāpēc vēlētos sastapties ar visiem apgabala kasi- kiem. Indiāņi uzņēma Ovando ārkārtīgi viesmīlīgi, sarīkoja vairāku dienu ilgas dzīres un kā mācēdami mieloja atnācējus. Taču spānieši perināja nodevību. Ovando savukārt ielūdza indiāņus uz svētkiem, apsolīdams sa​ rīkot kara spēles un bruņinieku turnīrus. Cīnītāji šķēpu vietā lietoja bambusa nūjas, kas pret bruņām un vairogiem viegli salūza. Turpretim kara kalpi saņēma pavēli turēt savus ieročus paslēptus, pēc norunātas zīmes brukt virsū indiāņiem un apkaut visus līdz pēdējam. Spānieši jau iepriekš bija aplenkuši skatītāju pūli ap svētku laukumu. Anakaonai un citiem kasikiem tika ierīkotas īpašas vietas palmu lapām apjumtā nojumē, ko arī cieši ielenca spānieši. Svētkiem sākoties, pats Ovando ar virsniekiem nokāpa arēnā un svieda disku. Tad sākās bruņinieku turnīrs, ko skatītāji uzņēma ar neaprakstāmām gavilēm. Šajā brīdī Ovando, paceldams krustu, deva zīmi sākt slaktiņu. Spānieši netaupīja nevienu. Kasikus sagūstīja un sāka nežēlīgi spīdzināt, lai izspiestu no viņiem atzīšanos sa​zvērestībā pret Ovando.


Viņus pakāra aiz rokām pie sijas, lika viņiem apakšā pannas ar kvēlojošām oglēm, knaibīja ar nokaitētām knaiblēm, lēja viņiem mutē izkausētu svinu. Pēc tam visus šos kasikus ieslēdza kādā mājā, aizdedzināja to no visiem stūriem un.sadedzināja viņus dzīvus. Anakaonu tiesāja atsevišķi, apvainojot sazvērestībā, un pakāra. Beidzot 1504. gada martā Mendesam atļāva doties uz Santodomingo un salīgt kādu kuģi, ja tāds atrastos. Sūtīt kādu no saviem kuģiem palīgā Kolumbam Ovando nevēlējās. Kolumba vīri nezināja, vai abas pirogas sasniegušas Espanjolu. Pagāja mēnesis pēc mēneša, un dzīve uz satrunējušajiem kuģiem kļuva aizvien grūtāka. Bažas un nemiers auga augumā. Sākās rūgšana, par admirāli izlaida baumas, ka viņš nemaz netaisoties braukt uz Santodomingo, ka viņam šeit tik un tā jāizciešot trimda un viņš esot sūtījis Mondesu un Fiesko ar lūgumu pie galma par šīs trimdas izbeigšanu. Tāpēc veltīgi esot gaidīt un mirt lēnā bada nāvē, jāsagrābjot ieroči, jāsa- ķerot indiāņi airētāji un jābraucot pašiem uz Espan​jolu. 1504. gada janvārī sadumpojās gandrīz puse visas komandas. Dumpja barveži bija brāļi Porrasi, ietekmīgi galminieki, valdnieku uzticības personas. Fransisko de Porrass ieradās pie admirāļa, kas, slimības izmocīts, gulēja gultā savā kajītē, un rupjiem vārdiem apvainoja viņu, ka viņš ar varu aizturot ļaudis šeit, Jamaikā. Iedegās ass strīds. Kolumbs pūlējās nomierināt satracināto karaļa kontrolieri, bet tas sāka saukt: «Uz Kastīliju, uz Kastīliju! Kas vēlas atgriezties mājās, lai nāk man līdzi!» Dumpinieki viņam atbildēja ar skaļām gavilēm. Nedaudzie uzticīgie Kolumba piekritēji, redzēdami dumpinieku pūli, nemaz nemēģināja pretoties un neļāva ari Bartolomē ķerties pie ieročiem. Brāļiem Porrasiem pievienojās četrdesmit astoņi cilvēki — gan​drīz visi veselie vīri. Dumpinieki sagrāba desmit pirogas, ko admirālis bija iemainījis no saliniekiem, sakrāva tajās visu pārtiku, ko vien varēja sadabūt uz kuģa, un devās ceļā gar piekrasti. Laupīdami un slepkavodami viņi virzījās gar piekrasti uz austrumiem un vairākkārt nesekmīgi mēģināja pārcelties uz Espanjolu. Kādu reizi viņi bija spiesti samest jūrā salaupīto pārtiku un pat indiāņus airētājus, jo laivās sasmēlās pārāk daudz ūdens. Tos, kuri pretojās, spānieši nogalināja, bet, kad nelaimīgie indiāņi slīkdami ķērās pie pirogām, nežēlīgie konkista- dori ar zobeniem nocirta viņiem rokas. Beidzot Porrasa piekritēji atmeta nodomu pārcelties pāri jūrai, pameta pirogas un iekārtoja nometni jūras krastā netālu no karavelām. Pie Kolumba bija palikuši lielāko tiesu slimi un drosmi zaudējuši cilvēki. Viņi drīz vien saprata, ka nespēs atvairīt indiāņu uzbrukumu, un tāpēc pūlējās uzturēt ar tiem draudzīgas attiecības. Sākumā tie vēl apgādāja spāniešus ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem, bet pašiem viņiem nebija nekādu krājumu. Turklāt arī maiņas preces bija zaudējušas savu sākotnējo pievilcību. Tāpēc pārtikas sūtījumi kļuva aizvien retāki. Kolumba nometnei draudēja bads. Porrasa vīri siroja pa salu un ar varu atņēma visu, ko vien varēja atrast ciematos. Šajā kritiskajā brīdī bada un dumpja apdraudētais Kolumbs 1504. gada 29. februārī ķērās pie sava slavenā trika ar mēness aptumsumu. So gadījumu pieminējis Djego Mendess savā testamentā. «Mazliet vēlāk pēc manas aizbraukšanas,» raksta Mendess, «indiāņi sadumpojās un nevēlējās piegādāt admirālim pārtiku, kā to bija darījuši agrāk. Admirālis piespieda viņus sasaukt visus kasikus un teica viņiem, ka esot izbrīnījies par to, ka viņam kā parasti nepiegādājot pārtiku, zinādami turklāt, ka viņš, admirālis, ieradies šeit pēc dieva gribas, par ko viņš jau teicis agrāk, un ka dievs esot nemierā ar viņu rīcību un ka šo neapmierinātību viņš pierādīšot šajā pašā naktī ar debesu zīmēm. Šajā naktī bija mēness aptumsums, un tā disks aptumsa gandrīz pilnīgi, un viņš teica viņiem, ka to izdarījis dievs dusmās uz indiāņiem par to, ka viņi nav piegādājuši admirālim pārtiku. Kasiki tam noticēja un bija visai izbijušies un apsolīja turpmāk pie​gādāt pārtiku, ko viņi arī īstenībā izpildīja.» 1504. gada marta beigās līcī pēkšņi parādījās neliela karavela, ko bija sūtījis Ovando, lai pārliecinātos, ko dara admirālis, vai viņš vēl dzīvs. Tomēr karavelas kapteinim Djego Eskobaram bija


stingri pavēlēts apstāties tālu no krasta, lai Kolumba ļaudis nesagrābtu kara- velu ar varu, un neuzņemt uz kuģa nevienu cilvēku. Viņš tikai atveda ziņu, ka gubernators saņēmis vēsti par postu, kādā nokļuvuši Kolumba ļaudis, un pēc iespējas sniegšot drīzu palīdzību, kā arī nodeva nelielu dāvanu no Ovando — divas mucas vīna un cūkas šķiņķi. Starp citu, Eskobara bija piedalījies Roldana sazvērestībā pret Kolumbu un no piespriestā nāves soda izglābies tikai ar Bovadiljas palīdzību. Ovando, acīm redzot, ar nolūku bija sūtījis uz šejieni admirāļa ienaidnieku, būdams drošs, ka tas nekādā ziņā nesniegs viņam palīdzību. Pēc Eskobaras drīzās aizbraukšanas Kolumbam tikai ar lielām grūtībām izdevās nomierināt satrauktos, cerību zaudējušos ļaudis: Eskobara neesot varējis paņemt līdzi visus spāniešus, bet viņš viens pats braukt esot atsacījies, jo gribot palikt kopā ar saviem ļaudīm līdz galam. Kolumbs pūlējās arī izlīgt ar brāļiem Porrasiem, zinādams, ka galmā viņam nekad nepiedos, ja šīs karaļu uzticības personas neatgriezīsies no jūras brauciena sveikas un veselas. Tomēr dumpinieku barveži nepiekāpās, baidīdamies nodot sevi ekspedīcijas vadītāja rokās, pirms nav atnākuši kuģi. Viņi sakūdīja matrožus, lai tie uzbrūk nometnei un nogalina admirāli, kā arī sagrābj pārtikas krājumus un preces. Dumpiniekiem pretim devās Bartolomē Kolumbs ar uzticamiem vīriem. Marta beigās notika nikna kauja. Pulvera trūkuma dēļ vīri cīnījās ar zobeniem un šķē​piem. Fransisko Porrass ar sešiem visspēcīgākajiem vīriem metās virsū Bartolomē, cerēdams to nogalināt un lā uzreiz izklīdināt admirāļa piekritējus. Taču Bartolomē cīnījās ārkārtīgi drošsirdīgi un sakapāja vienu uzbrucēju pēc otra. Beidzot Porrasam izdevās ar zobenu pāršķelt Bartolomē vairogu un ievainot viņu rokā. Taču zobens iestrēga vairogā, un Bartolomē kopā ar saviem vīriem sagrāba Porrasu un sasēja. Dumpinieki, redzēdami savu barvedi sagūstītu, panikā aizbēga, pametuši lielu skaitu nogalinātu un smagi ievainotu. Kā par brīnumu, Ko​lumba piekritēji zaudēja tikai vienu nogalināto. Otru dienu dumpinieki ieradās ar lūgumu pēc piedošanas un padevās, atzīdami savu vainu un zvērēdami uzticību Kolumbam. Tomēr viņš vilcinājās, jo baidījās no jauniem nemieriem, turklāt ari pārtikas krājumi uz kuģiem bija izsīkuši. Tāpēc viņš nodeva dumpiniekus uzticamiem virsniekiem, apgādāja ar precēm maiņas tirdzniecībai un ļāva, lai tie klejo pa salu, gādādami sev pārtiku. Admirālis solīja paziņot viņiem, kad atnāks kuģi no Espanjolas. Tikai brāļi Porrasi tika ieslodzīti uz kara​velas. Beidzot no Espanjolas 1504. gada jūnija beigās ieradās divas karavelas. Vienu no tām par saviem līdzekļiem bija atsūtījis Djego Mendess, otru — gubernators Ovando. Pavadījis Jamaikā veselu gadu un piecas dienas, Kolumbs beidzot izbrauca uz Espanjolu. Viņš par to teicis, ka savu mūžu nekad neesot izjutis tādu prieku kā šajā dienā, jo viņš jau zaudējis jebkādu cerību uz glābiņu. Tomēr kuģis bija tik sliktā stāvoklī, ka stiprajā pretvējā sasniedza Santodomingo tikai sešarpus ne​dēļās. Ovando saņēma admirāli laipni, taču tai pašā reizē atbrīvoja no aresta brāļus Porrasus, uzsvērdams, ka rīkojas pēc tām pilnvarām, kādas viņam ir kā Indijas vicekaralim. Kolumbs protestēja un tikai ar lielām pūlēm pierunāja Ovando sūtīt Porrasus uz Spā​niju, kur tos tiesāšot karalis. Santodomingo Kolumbs salīga citu kuģi un 12. septembrī devās uz Spāniju. Kopā ar viņu brauca brālis Bartolomē, dēls Ernando un divdesmit divi apkalpes locekļi, bet viss lielais vairums jūrnieku palika Espanjolā. Divarpus gada viņi jau bija pavadījuši vienās briesmās, postā un smagā darbā, un tagad vajadzētu no jauna sūknēt ūdeni no kuģa tilpnēm, no jauna strādāt līdz galīgam nespēkam. Tad jau labāk palikt Santodomingo un izmēģināt laimi šajā aizjūras kolonijā. Un patiešām — brauciens pāri okeānam uz Spāniju bija ļoti garš un grūts, daudzas reizes karavelai uzbruka niknas vētras, noplēšot buras un nolaižot pat mastus. Pēc piecdesmit sešām dienām 1504. gada 7. novembrī karavela sasniedza Sanlukaras ostu Spānijā. Lielais, divarpus gadus ilgais jūras brauciens bija beidzies. Tas bija visai bagāts dažādiem piedzīvojumiem, taču Kolumbam atnesa arī visrūgtāko vilšanos: šaurumu uz Indijas krastiem viņš nebija atradis, bet atrastais zemes šaurums valdniekus neinteresēja un viņi nemaz netaisījās rīkot ekspedīciju


zelta atradņu izman​tošanai Veragvas (Panamas) krastā. Kolumba ziņojums karali ne visai pārliecināja. Taču lielais jūras braucējs, pats to neapzinādamies, bija atklājis kontinentu uz dienvidiem no Kubas — Centrālās Amerikas krastus, izpētījis Kārību jūras dienvidrietumu krastus pusotra tūkstoša kilometru garumā un līdz ar to pierādījis, ka milzīga sauszemes barjera tropu joslā atdala Atlantijas okeānu no «Dienvidu jūras», par kuru viņš bija dzirdējis stāstām indiāņus. Kolumbs pirmais bija pārvedis ziņas par tautām ar augstu kultūru, kuras dzīvojot kaut kur Kārību jūras rietumu piekrastē un pie «Dienvidu jūras». Bez tam viņš bija divas reizes šķērsojis Kārību jūras rietumu da]u, ko līdz tam vēl neviens nebija apmeklējis. Ar tādiem panākumiem varētu lepoties jebkurš jaunu zemju atklājējs, ja vien viņš apzinātos, cik svarīgi šie atklājumi, un nemērītu tos vienīgi ar zelta mēru. Slimības un neveiksmju mocītais sirmgalvis tomēr bija darījis visu, ko vien spējis, parādījis apbrīnojamu neatlaidību un drosmi. Drīz pēc atgriešanās Spānijā viņš rakstīja savam dēlam Djego: «Es kalpoju viņu augstībām ar milzīgu uzcītību un mīlestību, kalpoju tā, it kā cerēdams par to nokļūt debesu valstībā vai vēl labākā vietā; un, ja dažos gadījumos es kaut ko neizdarīju, tad tāpēc, ka tas nebija iespējams un tālu pārsniedza manu zināšanu un spēku robežas. Tādos gadījumos mūsu dievs tas kungs gaida no cilvēka/tikai godīgu cenšanos un vēlēšanos, bet nekā vairāk viņš neprasa.» Tā sevi mierināja sarūgtinātais jūras braucējs, atgriezies mājās bez bagātības, nesasniedzis kāroto mērķi.


NĀVE UN NEMIRSTĪGĀ SLAVA

.


DZĪVES GAITU GALS Aizmirstais, pamestais sirmgalvis. — Godkāres un mcintkāres aptumšotais skatiens. — Nepateicība ir pasaules alga! — Nāve vientulībā 1506. gada 20. maijā Valjadolidā. — Kur atdusas lielā jūras braucēja pīšļi? — Pēcteču prāvošanās ar karali. No pēdējās ekspedīcijas Kolumbs atgriezās ļoti slims, izvārdzis, garīgi nomākts un fiziski salauzts. Sanluka- ras ostā viņu uz rokām nonesa no kuģa un aizveda uz Sevilju. Slimais sirmgalvis veltīgi cerēja, ka valdnieki ielūgs viņu galmā un uzklausīs ziņojumu par Lielo braucienu. Taču galmā neviens nelikās par admirāli ne zinis. Tieši ap to laiku viņam labvēlīgi noskaņotā karaliene atradās uz nāves gultas. No Jamaikas sūtītā vēstule arī, acīm redzot, nebija spējusi izraisīt galmā nekādu interesi, jo šajā vēstījumā starp žēlabainiem lūgumiem bija tikai daži neskaidri norādījumi, ka admirāļa karavelas esot sasniegušas Malakas pussalu un beidzot nonākušas pie bagātās Indijas. Karalis, aizņemts ar kariem Eiropā, vairs nedomāja par neveiksmīgo jūras braucēju. Karaliene Isabella, uz kuru Kolumbs vēl joprojām lika lielas cerības, nomira 1504. gada 26. novembrī, savā testamentā pat nepieminējusi viņu un viņam dotos solījumus. Tomēr slimais admirālis vēl nedomāja padoties nežēlīgajam liktenim un samierināties ar domu, ka viņš vairs nav vajadzīgs, ka viņa vietā tagad stājušies citi—• jaunāki, enerģiskāki, spējīgāki jūras braucēji un kon- kistadori. Viņu bija sagrābusi viena vienīga neatvairāma mānijai un murgiem līdzīga doma: par katru cenu atjaunot kādreiz piešķirtās tiesības un privilēģijas, atkal atgūt visus augstos amatus, atgriezties Indijā kā vice- karalim un saņemt visus apsolītos ienākumus. Šim mērķim viņš ziedoja pēdējos spēkus, visas atlikušās mūža dienas. Godkāre un mantkāre galīgi bija aptumšojusi skaidro skatienu, kas kādreiz pūlējās saskatit pāri bez​galīgajam okeānam jaunu zemju krastus. Jāsaka gan, ka materiālā ziņā Kolumbam šajā laikā neklājās nemaz tik slikti. No ceturtā jūras brauciena viņš bija pārvedis daudz zelta, kā arī saņēmis daļu no savām bagātībām Espanjolā, tomēr jutās piekrāpts, no​dots un aizmirsts. Viņš sūtīja vēstuli pēc vēstules dēlam Djego, kas atradās galmā, un lūdza, lai viņš aizstāvot tēva intereses. Šajās 'vēstulēs nemitīgi skanēja viens vienīgs motīvs: «Atgādini visiem šiem ļaudīm par manu vārgšanu un par atalgojumu, kas man pienākas par maniem no​pelniem!» Sirmgalvis žēlojās, ka neesot saņēmis ne ceturto daļu no sava zelta Espanjolā, sūdzējās par slikto kolonijas pārvaldīšanu un neatlaidīgi piedāvāja savus padomus un pakalpojumus, solīdams ātri ievest Espanjolā īstu kārtību, ja vien viņam no jauna uzticēšot kolonijas pārvaldīšanu. Interesanti atzīmēt, ka lielais jūras braucējs pēla Espanjolas pārvaldītājus gandrīz par tām pašām neveiksmēm, par kurām pirms dažiem gadiem apvainoja viņu pašu: ienākumi no kolonijas esot niecīgi un to iemaksa karaļa kasē tīšām tiekot aizkavēta, pašreizējo vicekarali Ovando neviens neieredzot, salā jāceļot citi stiprāki cietokšņi un uz turieni jānosūtot pieredzējis cilvēks, kas trīs mēnešos varot nodibināt stingru kārtību. Viņš varot būt noderīgs karalim, un neviens cits to nevarēšot izdarīt tik labi, jo neviens šajā ziņā ne​esot ieinteresēts vairāk par viņu. Kolumbs bažījās arī par to, vai dumpīgie brāļi Por- rasi, kas bija palaisti brīvībā un atradās galmā, nav sākuši vīt pret viņu intrigas, un sūdzējās, ka abi šie vīri nemaz neesot derējuši saviem amatiem. Izmeklēšana to pierādīšot. «Viņu sacelšanās, ņemot vērā visu, ko biju darījis viņu labā, mani pārsteidza gluži tāpat, kā būtu brīnums, ja saule dotu tumsu gaismas vietā,» rakstīja Kolumbs. Viņš žēlojās arī par citiem arestētajiem dumpiniekiem, kuri palaisti brīvībā un tagad nekaunoties pat ierasties galmā. Viņiem vajagot piespriest bargu sodu: «Vai kaut kas cits var būt neģēlīgāks un necilvēciskāks par šiem dumpiniekiem! Ja viņu augstības atstās šo lietu bez ievērības, kurš gan no jauna iedrošināsies vadīt ļaudis viņu dienestā!»


Kolumbs lūdza arī, lai valdnieks parūpētos par algas izmaksu uzticamiem cilvēkiem — ekspedīcijas dalībniekiem, kas atgriezušies mājās pēc ilgā jūras brauciena. Turpat viņš ierosināja, lai dēls papūlas ieinte​resēt galmu šo jauno zemju kolonizēšanā. Interesanti atzīmēt, ka arī Djego Mendess, uzticamais Kolumba līdzgaitnieks, veltīgi pūlējās saņemt apsolīto atalgojumu par visiem saviem pūliņiem pēdējās ekspedīcijas laikā. Mendess lūdza Kolumbu, lai tas viņam piešķirot uz visu mūžu galvenā tiesneša amatu Espanjolā. «Admirālis teica, ka darīšot to ļoti labprāt un ka tamlīdzīgs atalgojums esot niecīgs salīdzinājumā ar lielajiem nopelniem, ar kuriem es esot izcēlies viņa priekšā,» rakstīja Mendess. «Un viņš pavēlēja man pateikt visu to arī viņa dēlam, donam Djego, kas bija ļoti priecīgs par to, ka šis amats dāvināts man. Un dons Djego man paziņoja: ja viņa tēvs to devis man ar vienu roku, tad viņš esot gatavs to dot ar abām. Un tas viss ir tīrā taisnība, ko apzvēru pie aizkapa dzīves.» Tomēr Mendess nekad nesaņēma šo atalgojumu. Djego pēc admirāļa nāves gan kļuva par Espanjolas gubernatoru, taču galvenā tiesneša amatā iecēla Bartolomē Kolumbu. Mendess rūgti žēlojās par šo nepateicību un netaisnību — šis amats taču būtu devis veselu miljonu maravedi gadā: «Ja man būtu to devuši, es kļūtu pats bagātākais un cienījamākais cilvēks visā salā.» Nepateicība ir pasaules alga — tā mūža vakarā va​rēja teikt ne viens vien jauno zemju iekarotājs. Jāatzīmē arī vēl kāda cita tikšanās — Kolumbu šajā laikā apciemoja Amerigo Vespuči, kas viņam bija labi pazīstams no agrākajiem gadiem. Par šo ciemiņu Kolumbs rakstīja dēlam Djego 1505. gada 5. februārī: «Pirms divām dienām es runāju ar Amerigo Vespuči, kas tev nodos šo vēstuli; Vespuči ielūgts galmā sakarā ar navigācijas jautājumiem. Viņš aizvien bijis man draudzīgi noskaņots. Laime ne vienmēr uzsmaidījusi viņam, un šajā ziņā viņa liktenis neatšķiras no daudzu citu ļaužu likteņiem. Viņa pasākumi ne vienmēr bija tik sekmīgi, kā gribētos. Viņš izteica ļoti daudz draudzīgu nodomu attiecībā uz manu lietu un darīs mana labā visu, kas vien no viņa atkarīgs. Man bija grūti izlemt, kā viņš varētu būt man noderīgs… Padomā labi, ko viņš varētu palīdzēt, — viņš to izdarīs labprāt; tikai ierīko tā, lai viņš nemaz nenojauš, ka sniedz man palīdzību., Es viņam pastāstīju par savām darīšanām visu, ko par tām bija iespējams viņam teikt, neizslēdzot to, ko es paveicu un kāds par to bija mans atalgojums. Parādi šo vēstuli adelantado (Bartolomē), lai viņš iz​domā, ar ko un kā Vespuči varētu būt man noderīgs.» Šī vēstule liecina par Vespuči draudzību ar lielo jūras braucēju, tomēr nav ziņu, kas liecinātu, ka Ves​puči kaut kā mēģinājis palīdzēt pamestajam sirm​galvim. Vēstules palika bez jebkādas atbildes, neraugoties uz tuvinieku un draugu pūlēm. Fernando atzina līgumu ar Kolumbu par tik neizdevīgu, ka par tā atjaunošanu nevarēja būt nekādas runas. Tikai ārēja pieklājība atturēja karali publiski atteikties no visām saistībām un solījumiem, ko viņš kopā ar mirušo karalieni bija devis Kolumbam. Tāpēc Fernando visādi vilcināja strīdīgā jautājuma izšķiršanu un klusēja. 1505. gada maijā Kolumbs, mazliet atkopies no smagās slimības, izkaulēja audienci pie karaļa un devās uz galmu. Fernando uzņēma sirmgalvi laipni, taču nekā neapsolīja. Kolumbs turpretim palika nelokāms un prasīja ievērot visus līguma punktus. Karalis savukārt visādi izlocījās un ierosināja, lai abu pušu strīdu un pretenzijas izskata īpašs šķīrējtiesnesis. Kolumbs noraidīja šo priekšlikumu, jo uzskatīja, ka savas tiesības tam nemaz neesot jāpierāda, tāpat noraidīja ari valdnieka priekšlikumu apmainīt visus titulus un tiesības jaunatklātajās zemēs pret lielu muižu Spānijā un mil​zīgu pensiju. Karalis uzdeva izskatīt strīdu īpašai padomei, taču tā nepavisam nesteidzās ar lēmumu. Bet tad uz Kastīliju no Flandrijas kopā ar savu vīru Austrijas valdnieku Filipu atbrauca princese Huana, Isabellas un Fernando meita, Kastīlijas troņmantniece. Kolumbā iedegās jauna cerība — viņš steigsies pretim jaunajai karalienei un lūgs, lai tā apstiprina viņa privilēģijas. No galma cauri Salamankai sirmgalvis at​brauca uz Valjadolidu, taču slimība no jauna viņu pieveica un viņš smagi sasirga. Pārliecinājies, ka veltīgi gaidīt tiesību atjaunošanu un iecelšanu atpakaļ amatos, Kolumbs lūdza Fernando, lai viņš atzīst dēlu Djego par viņa titulu mantinieku: «Tā ir mana goda lieta. Pārējā ziņā rikojieties, kā jums labpatīk. Atdodiet atpakaļ vai paturiet, skatoties pēc tā, kā atzīsiet par derīgāku jūsu


interesēm. Es palikšu apmierināts. Es domāju, ka manas vārgšanas galvenais cēlonis ir nemiers, kas grauž mani šīs lietas nenoteiktā stāvokļa dēļ.» Tomēr arī uz šo vēstuli Fernando nedeva nekādu atbildi. Neveiksmju satriektais sirmgalvis juta tuvojamies savu pēdējo stundu. Testamentā viņš no jauna novēlēja savus titulus, tiesības, privilēģijas un ienākumus pēcnācējiem, kā arī aicināja sarīkot jaunu krusta karu uz Palestīnu, paredzot šim nolūkam daļu no saviem ienākumiem. Bez taift viņš uzdeva dēlam jo sevišķi rūpēties par Beatrisi, Ernando māti: «Viņas priekšā es esmu mūžīgs parādnieks, un tev tas jādara, lai atvieglotu manu sirdsapziņu, tāpēc ka uz manas dvēseles guļ smags slogs aiz iemesla, kuru man šeit nav tiesibu izskaidrot.» Lielais jūras braucējs nomira 1506. gada 20. maijā turpat Valjadolidā. Viņu apraudāja neliels draugu un radinieku pulciņš, bet laikabiedri viņa nāvi nemaz nepamanīja un neievēroja vienkāršo sēru procesiju, it kā apglabājamais būtu kāds nepazīstams ubags, nevis vīrs, kura slava pirms gadiem desmit satrauca visu Eiropu. Var tikai pabrīnīties, kā admirāli varēja aiz​mirst tik ātri un tik pilnīgi. Pagāja divdesmit septiņi gadi pēc viņa nāves, un tikai tad pilsētas oficiālajā hronikā parādījās atzīme, ka pieminētais admirālis esot miris. Kolumbu apglabāja Valjadolidas klosterī, bet pēc trim gadiem viņa mirstigās atliekas pārveda uz citu klos​teri Seviljā. Tomēr arī šeit lielais jūras braucējs neatdusējās ilgi. Kolumbs bija lūdzis, lai viņa pīšļi atrastu mūžīgo mieru Espanjolas salā. Ap 1541. gadu admirāļa mirstīgās atliekas aizveda pāri okeānam un guldīja tikko uzceltajā Santodomingo katedrālē. Te līdzās viņam apglabāja arī viņa pēcnācēju un radinieku pīšļus. 1673. gadā ļoti spēcīga zemestrīce sagrāva katedrāli. Atrokot drupas, savāca arī apglabāto pīšļus, taču tie sagrautajos kapos, acīm redzot, bija sajukuši. Tomēr Kolumbs arī šeit nebija atradis īstu mieru. 1795. gadā Spānija atdeva Francijai Haiti salu (Kolumba Espanjolu). Valdība, vēlēdamās, lai lielā jūras braucēja mirstīgās atliekas paliktu Spānijas teritorijā, pavēlēja tās pārvest uz Havannu Kubā. 1796. gadā admirāli svinīgi apglabāja Havannas katedrālē, taču San​todomingo garīdznieki vēlāk apgalvoja, ka uz Kubu esot aizvesti dēla Djego pīšļi. Kāda leģenda stāsta, ka Santodomingo bīskaps, nevēlēdamies traucēt lielā jūras braucēja mieru, esot norādījis uz viņa dēla šķirstu un tas esot aizvests uz Havannu. 1877. gadā Santodomingo katedrālē blakus tukšajām Kolumba kapenēm atrastas vēl vienas kapenes ar svina sarkofagu. Uzraksts uz tā liecinājis, ka te glabājas Kolumba pīšļi. Iedegās dedzīgi strīdi, kuros abas puses neskopojās ar pierādījumiem. Un tomēr nevienā šķirstā — ne Ha- vannā, ne Santodomingo — komisijas neatrada ne mazākās pazīmes no važām, kuras, pēc dēla Ernando ap​galvojuma, ieliktas zārkā pēc admirāļa nāves. 19. gadsimta beigās, kad Kubas patrioti pēc ilgām, niknām kaujām beidzot nokratīja spāniešu jūgu, Koj lumba mirstīgās atliekas aizveda atpakaļ uz Spāniju un guldīja kapā Seviljas katedrālē, taču tagad neviens nevar noteikti apgalvot, kur īsti atradis savu pēdējo dusas vietu lielais jūras braucējs. Pēc Kolumba nāves karalis tomēr nesarāva saites ar viņa ģimeni un nosūtīja Ovando vēstuli, kurā pavēlēja nodot Djego, admirāļa vecākajam dēlam, visu zeltu un citas vērtības, kas pienākas pieminētā dona Djego tēvam kā pagātnē, tā arī nākotnē. Djego saņēma mantojumā arī strīdu ar Spānijas karali. Fernando paziņoja Djego, ka viņš varot apsūdzēt Kastīlijas valdību tiesnešiem un tā lūkot pierādīt savu taisnību. Šķiet, dīvains fakts: pavalstnieks tiesājas ar savu valdnieku! Tādas bija tā laika paražas un likumi. Djego izdevās panākt to, ko tik neatlaidīgi un veltīgi centās sasniegt viņa tēvs. Jāpiezīmē gan, ka šī prāvošanās vilkās ārkārtīgi gausi, turklāt gandrīz divsimt gadus, un Djego dzīves laikā vēl nebūt nebija beigusies. Tomēr jau pirms tiesas lēmuma viņa vēlēšanās tika pilnīgi apmierinātas, jo Djego bija saradojies ar hercoga Albas dzimtu. Djego Kolumbu 1509. gadā karalis iecēla par pavaldoni Espanjolā,


citās salās un kontinenta zemēs, ko atklājis viņa tēvs, tomēr tikai uz laiku, kamēr būšot karaļa žēlastība un griba, un piešķīra viņam desmito dalu no šo koloniju ienākumiem, jo tiesneši izskaidroja, ka valdniekam esot jāpilda savi solījumi. Jaunais vicekaralis spožas svītas pavadībā svinīgi ieradās Santodomingo. Līdzi Djego kā Espanjolas gal​venais tiesnesis brauca arī Bartolomē Kolumbs, par ko rūgti žēlojās aizmirstais Djego Mendess. Tomēr karalis visvisādi centās ierobežot jaunā vicekaraļa varu, bez viņa ziņas un piekrišanas iecēla dažādas amatpersonas, sūtīja kontrolierus viņa darbības pārbaudei un vēlāk atstāja vicekaraļa pārvaldīšanā vienīgi Espanjolu. Tālab Djego Kolumbs līdz pat nāvei 1526. gadā vairākkārt braukāja uz metropoli, pūlēda​mies aizstāvēt savas tiesības. Prāvošanās ar valdnieku turpinājās. Djego mirstot bija atstājis sešus gadus vecu dēlu Luisu, un viņa māte atsacījās dēla vārdā no vicekaraļa titula un lielākās daļas ienākumu, toties izkaulēja viņam skanīgos Veragvas hercoga, Jamaikas marķīza, Indijas admirāļa titulus un desmit tūkstoš dukātu lielu pensiju gadā. Arī vēlākajos gados daži no Kolumba pēcnācējiem joprojām prāvojās ar Spānijas karali, tomēr neviens vairs neatguva ne tos titulus, ne varu, ne bagātības, pēc kurām tā bija alcis Kristofors Kolumbs,


MūžA VEIKUMA NEMIRSTĪGĀ SLAVA Leģendārais mūžs. — Idealizētais tēls. — Renesanses dižgars, civilizācijas nesējs, kristīgās ticības sludinātājs un svētais vai iekarotājs un vergu tirgotājst — Nevīstoša slava par lielajiem ģeogrāliskajiem atklājumiem. — Jaunās Pasaules atklāšana — nejaušība vai likumsakarība? — Normaņi atklājuši Ame​riku par agru. Cilvēces vēsturē grūti atrast citu ievērojamu vīru, kura atklājumiem būtu bijusi tik liela ietekme uz vēlākajiem vēsturiskajiem notikumiem un kura darbu un personības novērtējums būtu tik pretrunīgs un krasi atšķirīgs, kurš būtu tā cildināts un arī tā pelts kā Kris- tofois Kolumbs. Viņa mūža gaita līdzinās leģendai: nepazīstamais, nabadzīgais dženovietis, ienācējs no svešas zemes, vīrs, ko daudzi dēvēja par avantūristu bez dzimtenes, kam nepiederēja nekas, atskaitot ideju par rietumu jūras ceļu uz Indiju, iemantoja Spānijas bagātāko cilvēku un valdnieku atbalstu, realizēja tolaik šķietami fantastiskos plānus, šķērsoja okeānu un kļuva par admirāli un jaunatklāto zemju vicekarali ar neaprobežotu varu. Buržuāziskie vēsturnieki ilgi jo ilgi vijuši ap Kolumba galvu slavas un cildenuma oreolu, apgalvodami, ka tikai viņa ģēnijam Amerika varot pateikties par savu atklāšanu, kultūru un uzplaukumu. Viņi ir idealizējuši lielo jūras braucēju un jūsmojuši par viņa cildenajiem, nesavtīgajiem nodomiem un slavenajiem darbiem, mēģinājuši iztēlot viņu par pārcilvēku, par ideālu, cildinājuši kā diženu personību ar skaidru dvēseli, kā izcilu zinātnieku un domātāju ar neaptverami plašu redzes loku, apjūsmojuši kā Renesanses laikmeta dižgaru, kas esot pacēlies pāri viduslaiku zinātnes līmenim un aizsteidzies tālu priekšā savam laikam, cīnījies pret tumsību cilvēces progresa vārdā un tāpēc bijis gluži vientulīgs, nesaprasts. Tumši, neizglītoti skauģi un nelabvēļi visvisādi pretojušies viņa iecerēm, likuši šķēršļus viņa ceļojumiem, vajājuši viņu, beidzot iekaluši važās un ļāvuši nomirt naba​dzībā. Kristofora Kolumba mūžs patiešām aizritēja Renesanses laikmetā. Eiropā šajā laikā izveidojās lielās monarhistiskās valstis, attīstījās nācijas un buržuāziskā sabiedrība. Lielus panākumus guva tehnika un ražo​šana, sākās ļoti spēcīgs mākslas, zinātnes, literatūras uzplaukums. Kādus spožus, apbrīnojami daudzveidīgus talantus devis šis laikmets! To ievadot, diženie itālieši Dante, Pelrarka un Bo- kačo slavināja cilvēka gara pasauli un patiesu mīlestību, kaislīgi šaustīja liekulību un askētismu. Cilvēka skaistumu, spēku un diženumu, dzirkstošu dzīves prieku gleznās un skulptūrās pauda ģeniālie Itālijas mākslinieki Džoto, Botičelli, Leonardo da Vinči, Rafaels, Mi- kelandželo un Ticiāns, aizgainīdami viduslaiku tumso​nību. Pretstatā viduslaiku teoloģiskajam pasaules uzskatam iesakņojās humānisms. Tas sludināja jaunu cilvēka ideālu, ticību cilvēkam un viņa gigantiskajiem spēkiem, mācīja, ka cilvēkam jādzīvo pilnvērtīga dzīve, jāatmet askētisms, jānokrata ticības pinekļi. Humānisma idejas salauza baznīcas dzelžaino diktatūru gara dzīvē, ļāva iesakņoties brīvdomībai, no kuras vēlāk izauga mate​riālisms. Tas bija laikmets, kad Tomass Mors un Tomazo Kam- panella jau sapņoja par gaišu nākotnes sabiedrību bez apspiestības un ekspluatācijas, kad feodālismu dzēlīgi šaustīja lielais Fransuā Rablē, kad dienas gaismu ieraudzīja Vergīlija darbi, Homēra «Iliāda» un «Odiseja», seno antīko domātāju sacerējumi. Lielus sasniegumus guva zinātne. Kolumba laika biedrs, starp citu, bija arī ievērojamais poļu astronoms, pasaules heliocentriskās sistēmas izveidotājs Nikolajs Koperniks, viens no tiem Renesanses laikmeta dižgariem, kas meta izaicinājumu baznīcas autoritātei dabas zinātņu jautājumos, apgalvodams, ka Zeme līdz ar ci​tām planētām griežas ap savu asi un riņķo ap Sauli. Renesanse, pēc Fridriha Engelsa zīmīgajiem vārdiem, «bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi, laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc


sava domāšanas spēka, kaisles un rakstura, pēc savas daudzpusības un zināšanām. Cilvēki, kas nodibināja moderno buržuāzijas virskundzību, bija viss kas, tikai ne buržuāziski aprobežoti cilvēki. Gluži otrādi — lielākā vai mazākā mērā viņus bija apdvesmojis šim laikam raksturīgais drosmīgu piedzīvojumu gars. Tolaik nebija gandrīz neviena ievērojama cilvēka, kas nebūtu veicis tālus ceļojumus, nerunātu četrās vai piecās valodās, nemirdzētu vairākās jaunrades nozarēs.» Gandrīz visi no šeit pieminētajiem Renesanses titāniem bija Kristofora Kolumba priekšgājēji vai laika​biedri. Gluži dabiski rodas jautājums: vai arī dženo- vieti skubināja laikmeta cildenās idejas? Uz šo jautājumu grūti atbildēt pozitīvi. Kristoforu Kolumbu diemžēl nevar nostādīt uz Renesanses dižgara, zinātnieka un filozofa, progresa cīnītāja un humānista cildenā pjedestāla, kā to daudzi pūlējušies izdarīt. Kolumbs nebija aizsteidzies priekšā savam laikam, viduslaiku ietekme uz viņu vēl bija pārāk spēcīga. Vai progresīvs zinātnieks būtu pareģojis pasaules galu, meklējis paradīzi zemes virsū un apšaubījis Ze​mes lodveidīgumu? Un ko lai saka par viņa pagānu atgriešanas un Kristus kapa atbrīvošanas plāniem? Kolumba zināšanas nebija tik plašas kā daudziem viņa laikabiedriem, viņa ģeogrāfiskie priekšstati visai juceklīgi. Lielais jūras braucējs veltīgi pūlējās saskaņot savus atklājumus ar naivajām bībeles leģendām un baznīcas tēvu spriedelējumiem. Daudzi fakti izraisa šaubas ari par Kolumba kā jūras braucēja prasmi un liecina, ka viņš bieži vien pieļāvis visai rupjas kļūdas, gan nosakot vietas ģeogrāfisko platumu, gan pārspīlējot at​klāto salu lielumu. Daudzi slavinājuši Kolumbu par kristīgās ticības izplatīšanu — tā esot bijusi viņa jūras braucienu galvenais mērķis. To, starp citu, apgalvoja arī liekulīgie Spānijas valdnieki un pats Kolumbs. Viņa dēls Ernando, veikli izmantodams uzvārda «Kolumbs» nozīmi (itāliešu valodā — «balodis»), salīdzinājis savu tēvu ar bībeles Noasa šķirsta balodi, kas nesis zaļo olīvas zaru — miera un kristīgās ticības zīmi pāri okeānam uz pagānu zemēm. Kolumbs patiešām bija dziļi reliģiozs, fanātisks katolis. Viņš pats apgalvoja, ka esot atklājis jaunās zemes kā debesu sūtnis un izredzētais un viņam esot lemts nest Kristu pāri okeānam, jo arī viņa vārds Kristofors nozīmējot «Kristus nesējs». Daži pat ierosinājuši Kristoforu Kolumbu pasludināt par katoļu baznīcas svēto, ierīkot viņam baznīcās altā​rus, taču pāvests šādus ierosinājumus nav atbalstījis. Tiešām, šo vīru grūti pieskaitīt svētajiem. Kolumba personība diezin vai var izraisīt simpātijas pat viņa dedzīgākajos apjūsmotājos. Attiecībās ar cilvēkiem viņš bieži vien bija netaisns, skarbs, viegli aizvainojams, aizdomīgs, neprata novērtēt cilvēkus un iekarot viņu labvēlību, turpretim reizēm pieļāva nepiedodamu mīkstsirdību, nenoteiktību, ne​prata izraudzīties piemērotas amatpersonas, uzticējās necienīgiem ļaudīm. Lielā jūras braucēja raksturs liekas tik pretrunīgs, it kā viņā iemājotu vairāki cilvēki. Fanātiska dievbijība viņa dvēselē mijās ar gluži pagānisku māņticību, sajūsma un entuziasms — ar dziļu pesimismu un izmisumu. Viņš bija drūms, nospiests, īdzīgs, nepazina humoru un smaidus, taču nekurnēdams prata panest visas grūtības, ciešanas un trūkumus ar dzelžainu izturību. Viņš bija pieticīgs un maz rūpējās par greznu, ērtu dzīvi, taču ar sīkstuļa rūpīgumu raizējās par ikvienu maksājumu, ko nesaņēma paredzētajā laikā, bija sli​mīgi godkārīgs un patmīlīgs. Spožas slavas staros allaž pagaist personības un rakstura negatīvās iezīmes, tomēr lielā jūras braucēja tēlam pāri klājas tumša ēna, viņa pieminekļus apstaro asiņaina kauju, ugunsgrēku un inkvizīcijas sārtu atblāzma. Viņš bija pats pirmais bezgala garajā konkista- doru — Jaunās Pasaules iekarotāju, izlaupītāju un verdzinātāju, ekspluatētāju virknē. Vergu tirdzniecība un indiāņu iznīcināšana smagi apsūdz Kolumbu. Vēstures tiesa nav spējusi attaisnot Indijas vicekarali, alkatīgu, slavas kāru iekarotāju, vergu tirgotāju, kurš spāniešu konkistadoru briesmu darbus un neremdināmo mant- kāri liekulīgi maskējis ar humānām frāzēm, kuram jaunu zemju atklāšana bijusi līdzeklis bagātību sarau​šanai.


Un tomēr Kristofora Kolumba vārds ir nevīstošas slavas apvīts. To nemirstīgu darījuši lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Tieši viņš pirmais ar savām karavelām uzdrošinājās iziet nezināmā okeāna plašumos, kas biedēja pat pārdrošus un pieredzējušus jūrniekus, un praktiskās navigācijas jautājumos pārspēja daudzus laikabiedrus, savus mērķus pūlējās sasniegt ar fanātisku, nesatricināmu neatlaidību un pārliecību. Lielajos jūras braucienos pelnīti iemantotā slava palikusi spoža arī pēc gadsimtiem. Kristofors Kolumbs pirmais šķērsojis Atlantijas okeānu ziemeļu puslodes subtropu un tropu joslā un pirmais

Četri Kristofora Kolumba vēsturiskie braucieni pūri Atlantijas okeānam (1492.—1502. g.). no eiropiešiem kuģojis Kārību jūrā, atklādams visas Lielās Antiļu salas — Kubu, Haiti, Jamaiku un Puerto- riko, lielāko daļu Mazo Antiļu salu no Dominikas līdz Virgīnijas salām, tāpat Trinidadu, Bahamas salu arhi- pelaga centrālo daļu, kā arī daudz sīku salu Kārību jūrā. Viņš uzsācis Dienvidamerikas kontinenta un Centrālās Amerikas zemes šauruma atklāšanu, pats gan neapjauzdams, ko īsti atradis. Tāpat viņš devis daudz vērtīgu ziņu par jūras straumēm, pasātiem, kompasa magnētadatas novirzēm, par jaunatklāto zemju dabas apstākļiem. Bet varbūt Kristofora Kolumba atklājums bija nejaušs? Nebūt ne. Viņa ceļojumus kā likumsakarīgu parādību izraisīja dzīves augošās vajadzības, ražošanas spēki, kas bija sasnieguši noteiktu attīstības pakāpi, dzimstošā jaunā sabiedriskā iekārta — kapitālisms, kas nomainīja feodālismu. Tikai Spānija vai Portugāle, pirmās jūras lielvalstis Eiropā, kam bija okeāna braucieniem piemēroti kuģi, spēja tajos laikos sniegt lielajam jūras braucējam atbalstu, un viņš izgāja okeānā īstā laikā, lielo ģeogrāfisko atklājumu drudža priekšvakarā. Toreiz spāniešu un portugāļu jūrnieki pastāvīgi apsprieda iespēju sasniegt Indiju, dodoties pāri okeānam rietumu virzienā, un braucieni uz Labās Cerības ragu agri vai vēlu būtu aizveduši kuģus arī uz Jauno Pasauli. Par to liecina portugāļu jūras braucēja Kabrala ekspedīcija 1500. gadā, kad viņš, burādams uz Indiju pa Vasko da Gamas pēdām, atklāja Brazīlijas krastus, noturēdams to par salu un turklāt nenojauzdams, ka te slēpjas vesels kontinents. Tātad bez Kolumba Amerikas atklāšana būtu nokavējusies tikai par dažiem gadiem. Turpretim Kolumba apjūsmotāji nepamatoti pūlējušies apgalvot pretējo. Šajā sakarā Marks Tvens stāstā «Noslēpumainais svešinieks» liek teikt viszinim eņģelim, paša sātana brāļadēlam, šādus ironijas pilnus vārdus: «Bez Kolumba Amerikas atklāšana notiktu vēl divsimt gadu vēlāk. Es to zinu pavisam droši.» Bet vai pirms Kolumba neviens eiropietis nekā nezināja par kontinentu aiz okeāna, par tālajām aizjūras zemēm? Lielais jūras braucējs patiešām nevar pretendēt uz Amerikas pirmatklājēja godu. Viņam par piecsimt gadiem aizsteigušies priekšā vikingi jeb normaņi, Dānijas un Skandināvijas pussalas kareivīgie iedzīvotāji. Viņi jau 9. gadsimtā, sirodami pa jūrām, sāka apmesties uz dzīvi ziemeļu salās Islandē un Grenlandē. No turienes normaņu kuģi ap 1000. gadu devās vēl tālāk uz ziemeļiem un rietumiem — pat līdz Amerikas kon​tinenta krastiem, kur piestāja vairākās vietās. Tā normaņi jau piecsimt gadu pirms Kolumba bija sasnieguši Amerikas piekrasti apmēram uz 40° z. pl., tomēr neizveidoja tur pastāvīgas kolonijas, kaut arī vēl vairākkārt burāja uz šiem krastiem. Šos braucienus nekad gluži neaizmirsa ne Islandē, ne arī Dānijā un Norvēģijā, bet nepiešķīra tiem sevišķu nozīmi, jo jaunās, tālās zemes nevilināja ar kaut kādām sevišķām bagātībām. Vēlāk, 14. gadsimtā,


normaņi pat iekļuvuši dziļāk Amerikas kontinenta ziemeļu daļā. Ziņas par braucieniem uz Amerikas krastiem ilgi gla​bājās ļaužu atmiņā un senajās ziemeļnieku varoņdzies- mās sāgās. Taču normaņi bija sasnieguši Amerikas krastus pārāk agri. Ko gan tolaik varēja meklēt šajā tālajā zemē Eiropas bruņinieki, tirgotāji vai zvēru mednieki? Meži ar zvēriem, neiekoptas, maz apdzīvotas zemes varēja atrast tepat Eiropā. Tuksnesīgajos krastos uzņēmīgie tirgotāji nevarēja cerēt uz labu peļņu, un pārdrošie jūras laupītāji tur veltīgi meklētu bagātas pilsētas un cie​matus. Normaņu braucieni nekādā ziņā neietekmēja Kristo- fora Kolumba lielos atklājumus. Nav nekādu pierādījumu, ka Kolumbs jaunībā būtu apmeklējis Islandi un tur savācis ziņas par senajiem braucieniem pāri okeānam. Ko viņš būtu Islandē uzzinājis? Tikai to, ka normaņi kādreiz atklājuši skarbas, nemīlīgas zemes Eiropas ziemeļrietumos un tālos ziemeļos, ar kurām sakari uz laiku pārtrūkuši. Tātad normaņu braucienus uz Ameriku nevar uzskatīt par Amerikas atklāšanas sākumu. Tie nenodibināja pastāvīgus sakarus starp Amerikas un citu pasaules daļu tautām un neizveidoja nekādus jaunus ģeogrāfiskus priekšstatus. Tikai Kolumba ceļojumi nodibināja šos sakarus, deva jaunu virzienu Amerikas

Normaui izkāpj svešajos krastos (pēc veca zīmējuma). vēsturei un spēcīgi ietekmēja Eiropas, Āfrikas un Āzi​jas vēsturi. Tāpēc tikai Kolumba ceļojumus var uzskatīt par Ame​rikas atklāšanas sākumu, atklāšanas ievadījumu, un normaņu agrīnie atklājumi nebūt nemazina Kristofora Kolumba — Amerikas atklājēja nopelnus. Spāniešu rakstnieks Blasko Ibanjess par lielo jūras braucēju teicis zīmīgus vārdus, kam pilnā mērā var pievienoties: «Kolumbs nebija ne svētais, ne zinātnieks. Viņš bija tikai izcils cilvēks, apveltīts ar kaislīgu iztēli un apbrīnojamu gribasspēku, dzejnieka dvēseli un tirgotāja ai-, katību, palaikam nevaldāmi drosmīgs, palaikam ārkārtīgi piesardzīgs, tā ka pat atstāja nepabeigtus lielāko daļu savu pasākumu; ģeniāls daudzos savos spriedumos un tai pašā reizē neizprotami akls un stūrgalvīgs citos. Galu galā varam teikt: tas bija cilvēks ar milzīgu talantu un tikpat milzīgiem trūkumiem, apveltīts ar sevišķu likteņa labvēlību savā


pirmajā ceļojumā un tāpat likteņa vajāts visos pārējos, atklājis Jauno Pasauli, bet tā arī nekad par to neuzzinājis, — kļūda, kas sagādājusi viņam vislielāko slavu un izraisījusi grandiozas sekas cilvēces vēsturē.» Tas patiešām bija vissatricinošākais un vissvarīgākais pēc savām sekām ģeogrāfiskais atklājums cilvēces vēsturē.


KĀPĒC AMERIKA, NEVIS KOLUMBIJA? Florencletis Amerigo Vespuči un viņa ceļojumi. — Iz\'eicigs tirgotājs vai viens no lielākajiem jaunu zemju atklājējiem? — Par trīsdesmit divām lappusēm — nemirstība. — Slava pārvēršas kaunā un negodā. — Nosaukums «Amerika» — nejaušību un kļūdu rezultāts, piemineklis cilvēku netaisnībai. Pats Kolumbs gan līdz pat mūža galam ticēja, ka atklājis jūras ceļu uz Indiju un sasniedzis Āzijas piekrasti, nevis kādu jaunu kontinentu. Par šiem maldiem vēl joprojām liecina Vestindijas nosaukums, kas saglaAmerigo Vespuči (pēc senas gleznas),

bājies Kārību jūras salām. Kolumba vārdā nosaukta tikai Kolumbija — viena no Dienvidamerikas republikām, nevis viņa atklātā Jaunā Pasaule. Starp citu, arī vienu provinci Kanādas rietumos sauc par Britu Ko- lumbiju. Turpretim Jaunā Pasaule nosaukta florencieša Ame​rigo Vespuči vārdā par Ameriku. Kā tas varēja noliki? Kas bija Amerigo Vespuči? Vespuči dzimis Itālijā, Florencē, 1454. gadā ne visai bagātā notāra ģimenē un kļuvis par baņķiera Lorenco Mediči firmas ierēdni. Firmas īpašnieka uzdevumā viņš uzturēja sakarus ar Mediči pārstāvjiem Spānijā. 1492. gadā Amerigo Vespuči pārcēlās uz Spāniju un apmetās Seviljā kā baņķiera Berardi pārstāvis. Berardi piedalījās Kolumba pirmās ekspedīcijas finansēšanā, un tā Vespuči iepazinās ar lielo jūras braucēju, kurš līdz pat mūža vakaram florencieti uzskatīja par savu draugu un labvēli. Amerigo Vespuči dzīve tādējādi bija cieši savijusies ar tāliem jūras braucieniem. Dzīšanās pēc peļņas tolaik bija cieši saistīta ar ceļošanas, piedzīvojumu un avan- tūrisma alkām, tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī viņš pats ir devies pāri okeānam. Tomēr tagad grūti noskaidrot, cik jūras braucienos īsti piedalījies florencie- tis. Savās vēstulēs Amerigo Vespuči stāsta par četriem jūras braucieniem, kuros


viņš esot ņēmis dalību — divas reizes ar spāniešu, divas pēdējās reizes ar por​tugāļu kuģiem. Tomēr lielais vairums vēsturnieku domā, ka no visiem četriem Vespuči pieminētajiem braucieniem viņš piedalījies tikai vienā ekspedīcijā Ohedas vadībā 1499. gadā uz Pērļu krastu. Ne vēlāk kā 1501. gadā Vespuči pārgājis Portugāles dienestā un, iespējams, piedalījies vienā vai divās ekspedīcijās uz dienvidu puslodi gar Jaunās Pasaules krastiem. 1504. gadā viņš atgriezies Spānijā un pēc četriem gadiem iecelts par Kastīlijas galveno pilotu (stūrmani), Spānijas navigācijas dienesta vadītāju, kura pienākumos ietilpa apmācīt stūrmaņus mērinstrumentu, astrolabu un kvadrantu lietošanā, kā arī pārbaudīt viņu zināšanas un prasmi savienot teoriju ar praksi, izsniegt viņiem diplomus, kā arī sastādīt un aizvien papildināt ar jauniem materiāliem slepenu pasaules karti. Šis fakts apliecina Vespuči ievērojamās zināšanas navigācijas jautājumos. Par saviem atklājumiem Amerigo Vespuči rakstījis vēstulēs. Pirmajā braucienā (1497. gadā) viņš, spriežot pēc vēstules, esot atklājis (tātad jau pirms Kolumba) gan Dienvidamerikas, gan Meksikas krastus un no turienes vēl devies uz ziemeļiem līdz 28° — 30° z. pl.. Otrajā ekspedīcijā viņš kā viens no stūrmaņiem kuģojis kopā ar Ohedu uz Dienvidamerikas krastiem. Sī ekspedīcija jau pieminēta iepriekš, un par Vespuči piedalīšanos lajā nav nekādu šaubu. 1501. gada maija vidū Vespuči, pēc viņa vārdiem, devies savā trešajā ekspedīcijā. Trīs portugāļu karavelas (ekspedīcijas vadītāja vārds palicis nezināms) izbraukušas uz Rietumāfrikas krastiem un no turienes uz Zaļā Raga salām. Tad sekojis deviņu nedēļu garš brauciens pāri okeānam uz dienvidu puslodi. Piecas nedēļas esot plosījušās vētras. Augusta sākumā jūras braucēji sasnieguši kādu lielu zemi un burājuši gar tās krastiem uz dienvidiem, atklādami lieliskus līčus, upju grīvas un zemes ragus, iezīmēdami kartē milzīgi plašu jaunās zemes piekrasti no 5° līdz 25° d.pl. vairāk nekā trīstūkstoš kilometru garumā. To apliecina arī saglabājusies primitīva karte. Vespuči raksta, ka kuģi 1502. gada februārī esot sa​snieguši 32° d. pl., taču kartē šis sasniegums nav atzī​mēts. Šeit portugāļu virsnieki, pēc Vespuči apgalvojuma, esot vienprātīgi izvēlējuši viņu par ekspedīcijas vadītāju. Viņš esot atstājis piekrasti un šķērsojis okeānu dienvidaustrumu virzienā, sasniedzot pat it kā 52° d. pl. Tālu dienvidos jūras braucēji pamanījuši kādu drūmu, nemīlīgu zemi, bet miglas un sniegputeņa dēļ neva​rējuši izkāpt krastā. Pēc trīsdesmit trim dienām, noburājuši ap septiņtūkstoš kilometru, viņi sasnieguši Gvineju. Tātad Amerigo Vespuči, pēc viņa vārdiem, vadījis pirmo ekspedīciju antarktiskajos ūdeņos, tomēr viņa sniegtās ziņas par šo braucienu ir ļoti miglainas un pretrunīgas. Un tomēr šīs trešās ekspedīcijas apraksts (šis ceļojums, acīm redzot, patiešām ir noticis īstenībā, vēsturnieki apšauba tikai Vespuči līdzdalību tajā un viņa sniegto ziņu pareizību) atnesis Amerigo Vespuči pasaules slavu, jo viņš pirmais no visiem tā laika jūras braucējiem pratis par to pastāstīt Mediči adresētajā vēstulē interesanti, dzīvi, tēlaini, ar īstu literāta ta​lantu. Kā teikts vēstulē, viņš portugāļu karaļa uzdevumā devies pāri okeānam un divus mēnešus un divas dienas atradies zem tik melniem pērkona padebešiem, ka nav redzējis ne sauli, ne mēnesi. Kuģinieki jau zaudējuši cerības sasniegt krastu, bet tad 1501. gada 7. augustā, pateicoties viņa kosmogrāfa zināšanām, beidzot ieraudzījuši zemi. Tā bijusi brīnišķīga zeme, kur ļaudis nepazīstot smagu darbu, kur koki un tīrumi bez kopšanas dodot bagātīgus augļus, kas eiropiešiem neesot pazīstami, jūrā čumot un mudžot zivis, upēs un avotos plūstot dzidri, vēsi ūdeņi, no jūras pūšot spirgtas brīzes, un biezie meži, kur daudz dažādu svešu zvēru un putnu, pat vislielākajā karstumā dodot dzestru paēnu. Cilvēkiem šeit esot sarkanīga ādas krāsa, jo viņi visu mūžu staigājot kaili un iedegot saulē, viņiem neesot ne apģērba, ne rotas lietu, ne arī kāda cita īpašuma. Viņi esot visai mežonīgi ļaudis, viņiem viss esot kopējs, pat sievas. Iezemiešiem neesot ne vadoņu, ne tempļu, ne elku dievu, viņi nepazīstot naudu un tirdzniecību un dzīvojot lielā naidā ar kaimiņiem, bieži kaujoties un nogalinot cits citu visai nežēlīgā veidā. Viņi pārtiekot no cilvēku gaļas, ko sālot un glabājot uz māju jumtiem, un brīnoties, kāpēc baltie cilvēki nemielojoties ar šādu gardumu. Kāds iezemietis lielījies, ka viens pats ap​ēdis trīssimt cilvēku. Tomēr šo iezemiešu dzīve esot tik brīnišķīga, ka Amerigo Vespuči piebilst: «Ja kaut kur ir paradīze


zemes virsū, tad, acim redzot, netālu no šejienes.» Amerigo Vespuči vēstulē pastāstījis arī par krāšņajām dienvidu zvaigznēm, kas esot pavisam citādas un veidojot svešādus zvaigznājus. Turklāt viņš apsolijis pastāstīt nākamajā grāmatā vēl par citiem saviem ceļojumiem, lai piemiņa par tiem saglabātos pēcnācējos. Taču galveno ievērību kā par brīnumu izraisīja nevis pats vēstules saturs, gleznainais, interesantais iz​klāsts, bet gan divi vārdi tās virsrakstā: «Mundus No- vus» («Jaunā Pasaule»). Līdz tam Eiropā uzskatīja par lielāko ģeogrāfisko atklājumu divus jūras ceļus uz Indiju, ko bija atraduši Kolumbs un Vasko da Gama, braukdami Jcatrs savā virzienā. Viņi abi tātad bija sasnieguši Āzijas krastus, tikai katrs no savas puses. Turpretim Amerigo Vespuči, spriežot pēc viņa vēstulēm, ceļā uz rietumiem atklājis nevis Indiju, nevis Āziju, bet gan pilnīgi nezināmu zemi starp Eiropu un Āziju, jaunu pasaules daļu un to nosaucis par Jauno Pasauli. Viņš par to raksta sīkāk: «Nevienam no mūsu senčiem nebija ne mazākā priekšstata par zemēm, kuras mēs redzējām, un par to, kas tajās atrodas; mūsu zināšanas ir tālu pārspējušas senču zināšanas. Lielais vairākums no viņiem domāja, ka uz dienvidiem no ekvatora nav kontinenta, bet ir tikai bezgalīgs okeāns, ko viņi nosauca par Atlantijas okeānu; un pat tie, kuri atrada par iespējamu kontinenta pastāvēšanu, dažādu iemeslu dēļ turējās pie domas, ka tas nevarot būt apdzīvots. Tagad mans brauciens ir pierādījis, ka tāds uzskats ir aplams un asā pretrunā ar īstenību, jo uz dienvidiem no ekvatora es atklāju kontinentu, kur dažas ielejas ir cilvēku un dzīvnieku jiaudz biezāk apdzīvotas nekā mūsu Eiropā, Āzijā un Āfrikā; turklāt tur ir patīkamāks un maigāks klimats nekā citās mums pa​zīstamās pasaules daļās.» Vespuči ar apgalvojumu, ka atklājis Jauno Pasauli, it kā padarījis zemeslodi daudz plašāku, kaut ari pats nemaz nenojauta, cik liels īstenībā ir šis jaunais kontinents. Tomēr viņš viens no pirmajiem saprata, ka tas ir patstāvīgs, un šo domu arī izteica pavisam skaidri un nepārprotami. «Šajā nozīmē Vespuči patiešām ir atklājis Ameriku,» rakstīja Stefans Cveigs, «jo katrs atklājums, katrs izgudrojums kļūst vērtīgs, ne tikai pateicoties tam, kurš to paveicis, bet vēl vairāk pateicoties tam, kurš atklājis tā patieso jēgu un īsteno spēku .. Vespuči vēstule iekvēlināja visas Eiropas ziņkārību. To no itāliešu valodas pārtulkoja latīņu valodā, lai visi izglītotie ļaudis zinātu, cik brīnišķīgi atklājumi izdarīti šajās dienās, cik nezināmu pasauļu atklāts un ar ko tās bagātas, kā teikts nelielās brošūras virsrakstā. To visur labprāt pirka, lasīja un pārlasīja, jo cilvēki tiecās uzzināt par jaunajām zemēm aiz okeāna. Brošūru pārtulkoja arī citās valodās un drīz vien ievietoja ceļojumu aprakstu grāmatās. Zinātnieki, ģeogrāfi, kosmo- grāfi, grāmatu iespiedēji un arī lasītāji ar nepacietību gaidīja, kad autors pastāstīs par saviem ceļojumiem sīkāk, kā to bija solījis. 1503. gada maijā vai jūnijā Amerigo Vespuči devies ceturtajā braucienā. No Lisabonas uz Dienvidaustrumu Āziju izgājušas sešas karavelas, lai sasniegtu Malaku pa rietumu ceļu apkārt jaunatklātajām zemēm. Vienu no karavelām komandējis Vespuči. Ziņas par šo braucienu ir visai trūcīgas. Portugāli šķērsojuši ekvatoru un okeānā ieraudzījuši kādu klinšainu salu. Flagmaņ- kuģis te uzskrējis uz rifa un nogrimis, bet ļaudis izglābušies. Vespuči ar dažiem matrožiem laivā aizbraucis uz salu, lai izraudzītos kuģiem drošu enkurvietu, taču tur pēc nedēļas atbraukusi tikai viena karavela. Četri citi kuģi aizbraukuši uz «Svētā Krusta Zemi» Brazīliju, iepriekš vienojušies sastapties Baijas līcī. Vespuči tur divarpus mēnešus veltīgi gaidījis pārējās karavelas. Tad viņš braucis uz dienvidiem gar piekrasti. Uz 18° d. pl. kapteinis pavēlējis uzcelt fortu un atstājis tur dalu jūrnieku no bojā gājušā flagmaņkuģa, apgādājot tos ar ieročiem un pārtiku. Kuģis tur uzturējies piecus mēnešus, un jūrnieki pa to laiku devušies gājienos zemes iekšienē pat divsimt piecdesmit kilometru tālu. 1504. gada jūnijā kuģis ar sarkankoka kravu atgriezies Li​sabonā. Par šo ceļojumu un iepriekšējām ekspedīcijām Amerigo Vespuči 1504. gadā rakstījis vēstuli Pjero Soderini, Florences augstmanim, savam bērnības draugam. Vēstuli publicēja kāds Florences grāmatu iespiedējs bro​šūrā itāliešu valodā ar nosaukumu: «Amerigo Vespuči


vēstule par salām, ko viņš atklājis viņa četru ceļojumu laikā». Šie četri jūras braucieni ierindojot šo nepazīs​tamo tirgotāju starp tā laika lielākajiem jūras braucē​jiem un jaunu zemju atklājējiem. Amengo Vespuči šās brošūras trīsdesmit divās lappusēs pastāstījis vēl daudz jaunu ziņu par brīvo un laimīgo iezemiešu dzīvi, aprakstījis arī kaujas ar naidīgi noskaņotām ciltīm, kuģu bojā eju, niknas sadursmes ar cilvēkēdājiem — kanibāliem un milzu čūskām, sniedzis ziņas par dzīvniekiem, augiem un cilvēku dzīvi, bet beigās apsolījis pabeigt lielu apcerējumu par jau​najām pasaules daļām. Pēc Stefana Cveiga vārdiem «… tas ir viss Amerigo Vespuči literārais mantojums, visai niecīga un ne pārāk vērtīga bagāža ceļā uz nemirstību. Bez pārspīlējuma var teikt: nekad vēl cilvēks, tik maz uzrakstījis, nav kļuvis tik slavens; vajadzēja nākt nejaušībai pēc nejaušības, kļūdai pēc kļūdas, lai paceltu šo sacerējumu tik augstu pār viņa laikmetu, lai mūsu laikmets sagla​bātu viņa vārdu …» Kādas tad ir šīs nejaušības un kļūdas? 1504. gadā Itālijā izdeva ceļojumu aprakstus, kuros ietilpa ziņas par Vasko da Gamas braucieniem, kā arī par Kolumba pirmo ekspedīciju, bet 1507. gadā nāca klajā plašāks krājums, kur pievienoti apraksti arī par Kabrala braucienu, Kolumba trim ekspedīcijām un Amerigo Vespuči «Mundus Novus». Šī krājuma sastā​dītājs devis tam virsrakstu: «Jaunā Pasaule un jaunās zemes, ko atklājis Amerigo Vespuči no Florences». Šo grāmatu izdeva daudzas reizes, līdz ar to uzdodot Vespuči kā visu šo jauno zemju atklājēju, kaut arī tekstā viņa vārds minēts tikai blakām Kolumbam un citiem jūras braucējiem. Sendjē pilsētiņā Lotringā 16, gadsimta sākumā darbojās ģeogrāfijas pulciņš. Viens no tā locekļiem — jauns zinātnieks Martins Valdzēmillers uzrakstīja nelielu darbu «Ievads kosmogrāfijā» un izdeva to 1507. gadā kopā ar divām Amerigo Vespuči vēstulēm latīņu tulkojumā. Šajā grāmatā pirmo reizi sastopams nosaukums

Teksts no Valdzēmillera grāmatas «Ievads kosmografijā», kur pirmo reizi pieminēts Amerikas nosaukums. «Amerika», bet Kolumba vārds nav pat pieminēts. Aprakstot pasauli, kādu to pazinis vēl Ptolemajs, pateikts, ka tās robežas gan esot paplašinājuši arī citi ļaudis, tomēr cilvēce par jaunajiem atklājumiem uzzinājusi tikai no Amerigo Vespuči. Turklāt viņš nosaukts par šo jauno zemju pirmatklājēju. Turpat Valdzēmillers ieminējies, ka ceturto pasaules daļu vajadzētu nosaukt par Amerigo zemi vai par Ameriku. Dažas nodaļas tālāk Valdzēmillers atkārtoja šo priekšlikumu: «Šodien šīs pasaules daļas (Eiropa, Āfrika un Āzija) jau pilnīgi izpētītas, bet ceturto pasaules_daļu atklājis Ameriks Vespuči. Un, tā kā Eiropa un Āzija nosaukta sieviešu vārdos, tad es neredzu- nekādu šķēršļu, lai nosauktu šo jauno apgabalu par Ame- rigu — Amerigo Zemi vai Ameriku pēc gudrā vīra, kas to atklājis.» Ar šo priekšlikumu Valdzēmillers diezin vai bija gribējis kaut kā mazināt Kolumba slavu un nopelnus, Viņš, tāpat kā citi 16. gadsimta sākuma ģeogrāfi, domāja, ka Kolumbs un Vespuči atklājuši jaunās zemes dažādās pasaules daļās: Kolumbs plašāk izpētījis Āziju, Vecās Pasaules salas un pussalas, Austrumāzijas tropu joslu, bet Vespuči atklājis «ceturto pasaules daļu», Jauno Pasauli, senu kontinentu, kas aizstiepjoties uz abām pusēm no ekvatora.


Rietumu puslode uz Sēnera globusa (1515. g.). Valdzēmillers iespiedis vārdu «Amerika» ari brošūras lappuses malās un bez tam ierakstījis to klātpievienotajā pasaules kartē. Protams, zinātnieks nenojauta, ka vēlāk šo nosaukumu attiecinās uz milzīgu kontinentu, kas aizstiepjas abās puslodēs no Patagonijas līdz Aļaskai. Sākumā nosaukums «Amerika» apzīmēja vienīgi Brazīlijas ziemeļus, tā saucamo «Svētā Krusta zemi» jeb Jauno Pasauli, bet vēlāk — abas Amerikas daļas, ko kartēs jau iezīmēja kā vienotu kontinentu. Pagāja daži gadi, un Valdzēmillers, saņēmis vairāk ticamas ziņas par Jaunās Pasaules īsto atklājēju, izsvītroja no savas grāmatas jaunā izdevuma visu, kas atliecās uz Vespuči ceļojumiem, un visur florencieša vārdu aizstāja ar Kolumba vārdu. Tomēr šīs kļūdas labojums nāca pārāk vēlu. Amerigo Vespuči slava auga augumā, turpretim Ko​lumbu šajos gados pasaule šķita gluži aizmirsusi. 16. gadsimta otrajā pusē nosaukums «Amerika» abiem kontinentiem ieviesās daudzās kartēs un uz daudziem globusiem. To nelietoja vienīgi Spānijā un daļēji arī Itālijā. Spānieši vēl joprojām rakstīja uz savām kartēm «Indija», «Rietumindija», «Jaunā Pasaule». Taču jaunais nosaukums — Amerika izraisīja ari iebildumus un protestus. Vespuči apvainoja apzinātā viltojumā. Sirmais Laskasass arī bija ievērojis Amerikas nosaukumu un iedegās svētās dusmās. Viņš nosauca Vespuči par viltnieku un krāpnieku, kas pēc admirāļa nāves izmantojis izdevīgu gadījumu, lai pierakstītu sev jaunā kontinenta pirmatklājēja slavu. Uzbrukumi Amerigo Vespuči nemitējās. Zinātniekus pārņēma satraukums — Vespuči tātad bijis krāpnieks! Pacēlās pat balsis, kas prasīja aizliegt Amerikas nosaukuma lietošanu. 17. gadsimtā Amerigo Vespuči slava aptumsa, turpretim Kolumbu no jauna sāka daudzināt kā savā laikā neatzītu varoni, visus viņa trūkumus un kjūdas notušēja. Visas viņa pārdzīvotās grūtības un ciešanas sāka dramatiski pārspīlēt, stāstīja dažādas leģendas. Admirāļa ienaidnieki, jo sevišķi Bovadilja un Fonseka, bijuši nekrietni nelieši, bet pats zemiskākais no tiem — Amerigo Vespuči, skaudīgs, ļauns, nenovīdīgs, gļēvs cilvēks, turklāt tik bailīgs, ka pats nemaz nav uzdrošinājies kāpt uz kuģa. Aiz skaudības viņš, kabinetā sēdēdams, nozadzis Kolumba slavu un pierak​sti j is to sev. Tikai 19. gadsimta sākumā ievērojamais vācu ģeogrāfs Aleksandrs Humbolts mēģināja aizstāvēt, šķiet, nepelnīti apvainoto florencieti. Pret Amerigo Vespuči taču nevērsās pat Kolumba mantinieki un draugi, arī Spānijas valdība, prāvodamās ar lielā jūras braucēja pēcnācējiem, neizmantoja savās interesēs


Amerigo Vespuči kā cilvēku, kurš jau pirms Kolumba it kā atklājis jauno kontinentu. Turklāt nedrīkstētu uzkraut Amerigo Vespuči atbildību par faktu un datu sagrozījumiem, jo viņš pats personīgi nav izdevis nevienu savu vēstuli un, dzīvodams Spānijā, nespēja izsekot, kas notiek ar tām ārzemēs. Tajos laikos ar literārajiem sacerējumiem rīkojās bez kādām ceremonijām, tos pārgrozot, īsinot un pārdēvējot, turklāt nemaz neprasot autora piekrišanu. Droši vien arī Vespuči vēstules pirms publicēšanas izdevēji bija papildinājuši, pārstrādājuši un izkropļojuši pēc sava prāta. «Vai šo viltojumu nav izdarījuši bez Amerigo ziņas ceļojuma aprakstu sakārtotāji?» jautāja Humbolts. «Vai varbūt tas viss ir tikai sekas no neskaidra notikumu izklāsta un neprecīzām ziņām?» Uz šiem jautājumiem sniegt atbildi ir ārkārtīgi grūti. Humbolts turpina: «Kas attiecas uz lielā kontinenta nosaukumu, … tad tas ir piemineklis cilvēku netaisnībai. Pilnīgi dabiski galu galā pierakstīt šādas netaisnības cēloni tam, kurš likās tanī visvairāk ieinteresēts. Tomēr dokumentu studēšana pierādīja, ka neviens no​teikts fakts neapstiprina šo pieņēmumu. .. .Laimīgu apstākļu sakrišana deva viņam slavu, un šī slava trīs gadsimtus gūlās kā smags slogs uz viņa piemiņu, jo deva ieganstu nomelnot viņa raksturu. Tāds stāvoklis cilvēka nelaimju vēsturē ir ļoti rets. Sis piemērs rāda kaunu, kas aug līdzi slavai.» Cik dīvains paradokss! Kolumbs atklāja Ameriku, bet to neapzinājās, Vespuči to neatklāja, bet viens no pirmajiem saprata, ka Amerika ir jauns kontinents. Ar to pietika, lai viņa vārds uz laiku laikiem tiktu ierakstīts lielajā cilvēces slavas grāmatā.


VAI ZELTA LAIKMETA SĀKUMS?

Konklstadori Kolumba pēdās. — Spānija — pasaU' Ies impērija. — Zelta lāsts — panīkums un naba' dzība. — Varenības noriets. — Kapitālistiskās ražošanas ēras rītausma — asiņaina lappuse cilvēces vēsturē. — Indiāņu draugs un aizstāvis Laskasass — vergu tirdzniecības iniciators. — Ālrika — vergu medību rezervāts. — Koloniālās sistēmas izveidošanās. — Kristolora Kolumba atklājumu vēsturiskā un revolucionārā nozīme. Pa Kolumba pēdām pāri okeānam, pieteicot cīņu spāniešu un portugāļu kundzībai uz jūras, drīz vien devās arī angļi, franči un citu zemju jūrnieki. Tropu joslā ekspansiju turpināja spānieši. Pēc Espanjolas iekarošanas kārta pienāca citām Antiļu salām — Kubai, Jamaikai, Puertoriko. Piedzīvojumu un zelta meklētāju straume sāka gāzties ari uz Centrālās Amerikas krastiem. Vasko Nunjess Balboa, šķērsojis Panamas zemes šaurumu, atklāja «Dienvidu jūru» (Kluso okeānu) un pārveda ziņas par neizsakāmi bagātām zemēm tās k rastos. Šeit no jauna uzbangoja tāds pats laupīšanu, dedzināšanas un slepkavošanas vilnis kā Espanjolā un Kubā, zīdā un samtā tērptie bruņinieki un salašņas laupīja zeltu un vergus un mira badā un purva drudzī, krita kaujās ar indiāņiem. Tad valodas par zeltu aizvilināja konkistadorus uz Meksikas līča krastiem. Dažu gadu laikā gāja bojā maiju un acteku valstis ar augsti attīstītu kultūru. Viņu zemes Meksikā sagrāba iekarotāju saujiņa Ernando Kortesa vadībā. Vēl pēc dažiem gadiem tāds pats laupītāju bars ar Fransisko Pizarro priekšgalā iebruka Dienvidamerikā un sagrāva inku valsti. Iekarotāji pa​mazām iespiedās aizvien jaunos apgabalos. Svešajā, nepazīstamajā kontinentā iekarotājus vilināja zelts, sudrabs un citas bagātības, grandiozas kalnu grēdas ar sniegiem un šļūdoņiem, milzu upes un ūdenskritumi, krāšņi tropu meži, bezgalīgi tuksneši un līdzenumi, un viņi gadsimtu gaitā ar uguni un zobenu pārstaigāja tiklab Dienvidameriku, kā arī Ziemeļame​riku. Konkistadori, šie buržuāzijas klejojošie bruņinieki, pārsteidza pasauli ar savu aso prātu, pārgalvību, uzņēmību, drosmi un nāves nicināšanu, bet vēl jo vairāk ar nepieredzētu alkatību, nežēlību, asinskāri, nodevību un neģēlību. Viņu gājieniem tāpat bija neparasti liela vēsturiska nozīme. Par to zīmīgus vārdus teicis Fridrihs Engelss: «Ar vienu rāvienu pasaule bija kļuvusi gandrīz desmit reižu lielāka… Un līdz ar senajām šaurajām dzimtenes robežām sabruka arī viduslaiku tradicionālā domāšanas veida tūkstošgadu ietvari. Cilvēka ārējam un iekšējam skatienam pavērās nesalīdzināmi plašāks apvārsnis … Tas bija buržuāzijas klejojošo bruņinieku laikmets; arī viņa pārdzīvoja savu romantiku un savus mīlas sapņus, bet buržuāziskā garā un galu galā ar buržuāziskiem mērķiem.» Un šis mērķis bija viens — bagātība, bagātība un vēl​reiz bagātība — zelts, jaunas zemes, vergi. Spānija pārvērtās pasaules impērijā, tai piederēja nepārskatāmas teritorijas rietumos aiz okeāna, tā valdīja ziemeļos — bagātajā Nīderlandē, dienvidos — Āfrikas piekrastē un austrumos — Itālijā. Spānija bija centrālais kodols Kārļa V impērijā, kur nekad nenorietēja saule. Šī lielvalsts pievienoja sev Portugāli un apdrau​dēja pat Angliju un Franciju, visvairāk attīstītās Rie​tumeiropas valstis. Taču drīz vien šī varenība un bagātība izgaisa kā dūmi. Jau 16. gadsimta otrajā pusē Spānijā parādījās pirmās ekonomiskā panīkuma pazīmes. 16. un 17. gadsimtā Nīderlandē, Anglijā un daļēji arī Francijā plaši attīstījās kapitālistiskā rūpniecība. Turpretim Spānijā par spīti zelta, sudraba un citu bagātību pieplūdumam, kas kļuva aizvien lielāks, rūpnieciskā ražošana un amati sašaurinājās, tirdzniecības apgrozība samazinājās, saruka pat iedzīvotāju skaits, panīka arī lauksaimniecība. Spānija nespēja izmantot no ārienes ieplūstošās bagātības savas saimniecības at​tīstīšanai. Amerikas zelta straume Spānijai bija kļuvusi liktenīga. Zelts, kuru spāņu konkistadori ar tādu alkatību meklēja Jaunās Pasaules džungļos, kura dēļ viņi nevairījās ne no kāda nozieguma, riskēja ar


dzīvību un pārcieta neizsakāmas grūtības, šis zelts nepadarīja bagātu viņu dzimteni, šis zelts izpostīja Spāniju, iedzina nabadzībā tās tautu un aizkavēja tās vēsturisko attīs​tību. Zelts vispirms nonāca feodālās aristokrātijas — augstmaņu, lielo zemesīpašnieku un garīdzniecības ro​kās un sekmēja viņu varas pieaugšanu, nostiprināja feodālo jūgu un baznīcas tumšo varu. Milzīgā zelta straume visā Eiropā un jo sevišķi Spānijā izraisīja naudas vērtības krišanos un ārkārtīgu cenu celšanos. Naudas bija daudz, un tā kļuva nevērtīga, tās pirktspēja strauji samazinājās. Preču daudzums palika gandrīz bez pārmaiņām, bet tās kļuva daudz dārgākas. Cenas strauji kāpa. Sākās īsta cenu revolūcija. Bija samazinājusies zelta vērtība. Zelts, ko veda no Ameri​kas, bija lēts. Šī zelta vērtības krišanās tad arī izraisīja visā Eiropā lielu dārdzības pieaugumu un tautas nabadzību. Spānijas preces cēlās cenā sevišķi stipri, vairs nemaz nespēja konkurēt ar citu zemju precēm un tika visur izspiestas no tirgiem. Arī pašā Spānijā un tās kolonijās tirgotāji deva priekšroku daudz lētākajām ievestajām precēm. Spāņu feodāļi, atrazdamies valsts priekšgalā, nebija ieinteresēti pašu rūpniecības attīstībā, jo guva ienākumus tieši no kolonijām un bagātajiem Eiropas īpašumiem, kā arī ievācot nodevas no iedzīvotājiem. Veco, iznīkstošo uzņēmumu vietā tāpēc nevienam nebija intereses celt jaunus. Kapitālisma aizmetņi Spānijā attīstījās nesalīdzināmi gausāk nekā citās Rietumeiropas zemēs. Pireneju pussalā ieplūstošās bagātības nostipri​nāja feodālismu. Tikai Spānijas ziemeļu īpašumos Nīderlandē attīstījās jaunās kapitālistiskās attiecības, un Nīderlandes buržuāziskā revolūcija 16. gadsimtā bija pirmā eksplozija, ko izraisīja pretrunas starp augošo kapitālismu un mirstošo feodālismu. Nīderlandes revolūcijas uzvara un Nīderlandes atPirātu uzbrukums spāniešu kuģiem (pēc senas gravīras).

dalīšanās no Spānijas liecināja, ka spāņu monarhija palikusi sāņus no vēstures attīstības lielā ceļa,


lemta neizbēgamam pagrimumam un atpalicībai. Ekonomiskajam panīkumam sekoja arī Spānijas politiskās nozīmes un varenības samazināšanās. Visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstis — Anglija, Francija, Holande pieauga spēkā un aizsteidzās tai garām. So zemju augošā buržuāzija uzsāka ar Spāniju cīņu par kundzību uz jūras un par Amerikas kolonijām, ņemot talkā pat jūras laupītājus, kas bāzējās mazajās saliņās Kārību jūrā un siroja uz visiem jūras ceļiem, uzglūnē​dami spāniešu kuģiem. Pašu lielāko triecienu Spānijas varenībai deva Anglija, nākamā jūru un okeānu valdniece, 1588. gadā sagraujot Spānijas karaļa Filipa II «Neuzvaramo Armādu» — milzīgo floti — 130 kuģus ar 2500 lielgabaliem un 32 000 karavīriem, kas bija devušies no Lisabonas uz Angliju, lai iekarotu šo salu, kura uzdrošinājās apstrīdēt Spānijas pasaules impērijas varenību. Pēc šīs sagrāves Spānija vairs īsti neatspirga. Citas Eiropas valstis laiku pa laikam uzsāka karus ar bijušo pasaules impēriju, pakāpeniski sagrābjot un izlaupot tās kolonijas. Kristofora Kolumba un citu jūras braucēju un kon- kistadoru atklājumi 15. un 16. gadsimtā, lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta sākuma posmā, deva milzīgas kolonijās salaupītas bagātības Eiropas valstu valdoša​jām šķirām un līdz ar to izraisīja strauju kapitālisma un koloniālās sistēmas attīstību. «Zelta un sudraba atradņu atklāšana Amerikā, vietējo iedzīvotāju iznīdēšana, verdzināšana un dzīvu aprakšana raktuvēs, pirmie soļi Austrumindijas iekarošanā un izlaupīšanā, Āfrikas pārvēršana par rezervātu, kur medīja melnādainos, — tāda bija kapitālistiskās ražošanas ēras rītausma,» rakstīja Kārlis Markss «Kapitālā», piebilzdams, ka tā nebūt nav bijusi idile, gluži otrādi, kapitālisma dzimšana saistīta ar vislielākajām ļaundarībām, asins izliešanu, varmācību ne vien iekarotajās Amerikas un Āzijas zemēs, bet arī pašā Eiropā, saistīta ar verdzību un vergu tirdzniecību, šo cilvēces vislielāko kauna traipu, saistīta ar neskaitā​miem laupīšanas kariem. . Konkistadori iekarotajās Amerikas zemēs bija noslepkavojuši miljoniem indiāņu, Antiļu salās viņus pilnīgi iznīcinājuši. Tai pašā laikā aizvien plašākas pletās cukurniedru un tabakas plantācijas, aizvien rosīgāks kļuva darbs zelta un sudraba raktuvēs un kuģu būvē​tavās, bet darba spēka trūka. Kur ņemt darba rokas? Tad atcerējās vergus — nēģerus, Āfrikas iedzīvotājus. Viņi bija daudz spēcīgāki un izturīgāki par indi​āņiem. Likteņa ironijas dēļ vergu tirdzniecības aizstāvis un iniciators Amerikā kļuva indiāņu lielais draugs un aizstāvis bīskaps Bartolomē Laskasass. Līdz pat savai nāvei šis humānais cilvēks centās aizstāvēt indiāņus no necilvēciskās iznīcināšanas, trīspadsmit reižu šķērsoja okeānu un, apmeklēdams jaunatklātās zemes, ar šausmām vēroja konkistadoru zvērības. Atgriezies Spānijā, Laskasass atmaskoja konkisladorus dedzīgās runās, disputos un neparasti drosmīgos, asos rakstos. Sevišķi slavens bija viņa dzēlīgais pamflets «Indijas izpostīšanas īsa vēsture», kas nežēlīgi pātagoja spāniešu asiņainās ļaundarības. Bīskaps kā jau dievbijīgs cilvēks draudēja ar bargu dieva tiesu tiem, kas ar krustu rokās un neremdējamām alkām pēc zelta sirdī devušies pāri okeānam un izlaupījuši jaunās zemes. Laskasass bija sava laikmeta cilvēks un cerēja indiāņus glābt, pievēršot viņus kristīgajai ticībai un nodo​dot nelaimīgos vajātos un apspiestos dabas bērnus mi​sionāru un humānu valdnieku aizbildnībā. Viņš, cerēdams saglabāt vietējos iedzīvotājus, jau gadsimta sākumā lūdza Spānijas karali aizstāt indiāņus smagajos darbos ar nēģeriem. Karalim šis priekšlikums iepatikās, jo tas deva kaut kādu morālu pamatu vergu tirdzniecības atļaušanai Amerikas zemēs. Tirgošanos ar afrikāņiem Fernando un Isabella pasludināja «par dievam patīkamu darbu», un jau 1501. gadā spāniešu kolonijās ieveda pirmos melnos vergus. Laskasass nodzīvoja līdz 1566. gadam. Deviņdesmit divus gadus vecais sirmgalvis pirms nāves rakstīja rūgtus vārdus, ka viņš pirmais ieteicis ievest Amerikā vergus un nav paredzējis šā padoma sekas, citādi viņš nekad to nebūtu darijis. «Jo viņš,» par sevi rakstīja sirmgalvis, «aizvien apgalvoja, ka verdzība ir netais​nība un tirānija. Tas atliecas tiklab uz nēģeriem, kā arī uz indiāņiem.»


Ar vergu tirdzniecību plaši nodarbojās holandieši, franči, spānieši un portugāli, tomēr viņus visus daudzkārt pārspēja angji. Angļu kuģos pārvadāja četras reizes vairāk vergu nekā visu citu zemju kuģos kopā. Vergus galvenokārt medīja Āfrikā. Kā tikai neieguva «melno preci» Āfrikas krastos! Vergus gūstīja, uzbrūkot ciematiem, sagrābjot tikai spēcīgus Jaudis un aukstasinīgi noslepkavojot bērnus un sirmgalvjus, jo tie nespēja pārciest tālo ceju pāri okeānam. Vergus ieguva, uzkūdot vienu cilti otrai un apmainot karos iegūtos gūstekņus pret krellēm, zvār​gulīšiem un rumu. Vergus pirka par rumu vai šaute​nēm no lielajiem feodāļiem. Trīssimt piecdesmit gadu laikā, kamēr vien pastāvēja vergu tirdzniecība, Amerika no Āfrikas saņēma apmēram desmit miljonus vergu. Turklāt jāievēro, ka nēģeru ciltis cieta milzīgus zaudējumus nežēlīgajās vergu medībās, daudzi gūstekņi gāja bojā ceļā uz piekrasti, bet vēl vairāk nēģeru nomira smagajā jūras braucienā. Važās sakaltos vergus sakrāva tilpnēs pat kārtām citu uz cita, un neviens neraizējās, ka dzīvie nosmok zem mirušajiem, ka nelaimīgie cilvēki nomirst aiz slāpēm un bada. Tajos laikos runāja, ka nēģerim uz kuģa bijis mazāk vietas nekā mironim zārkā. Pārdodot dzīvus palikušos, vergu tirgotāji tāpat ieguva milzīgu peļņu. Ievērojamais nēģeru zinātnieks V. Dibuā domā, ka verdzība Āfrikai nolaupījusi sešdesmit līdz simt miljo​nus cilvēku. Turklāt deviņas desmitdaļas sagūstīto nē​ģeru gājušas bojā bezjēdzīgi. Pats galvenais verdzības un vergu tirdzniecības cēlonis bija kapitālisma pastāvēšana. Milzu peļņu deva ne vien vergu tirdzniecība (līdz 700 %), vēl lielāks ieguvums bija vergu daiba ekspluatācija — miljoni cilvēku strādāja bez maksas piespiedu darbu vairākus gadsimtus. Eiropieši ar afrikāņu rokām izlaupīja Amerikas kontinentu. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets tātad ievadīja koloniālās sistēmas izveidošanos. «Tas bija tas «nezināmais dievs», kas nostājās uz altāra blakus vecajiem Eiropas dieviem un kādā jaukā dienā ar vienu grūdienu izmeta tos visus no svētnīcas. Koloniālā sistēma pasludināja iedzīvošanos bagātībā par pēdējo un vienīgo cilvēces mērķi,» rakstīja Kārlis Markss. Uzraugu pletnes švīkstēja plantācijās pār melnādaino mugurām no rīta ausmas līdz vēlam vakaram, lai uz Eiropu varētu sūtīt dārgo cukuru, tabaku, kafiju, rumu, kokvilnu un citas preces, un vergi nomira, retais izturējis līdz desmit gadiem necilvēcisko darbu, spīdzi​nāšanu un badu. No viņu asinīm un sviedriem tūka un barojās Eiropas augošais kapitālisms. Koloniālā sistēma veicināja paātrinātu tirdzniecības un kuģniecības attīstību. Kolonijas nodrošināja tirgu ātri uzplaukstošo manufaktūru ražojumiem un sekmēja lielrūpniecības attīstību un aizvien lielāku bagātību uzkrāšanos Eiropā. Dārgumu krājumi, kas bija iegūti ar laupīšanas, iezemiešu verdzināšanas un slepkavību pa​līdzību, pārvērtās kapitālā. Amerikas atklāšana, kas padarījusi nemirstīgu lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba vārdu, tātad bija ievadījusi arī kapitāla sākotnējās uzkrāšanās laikmetu, bijusi viens no kapitālisma un koloniālisma, pasaules tirgus, lielrūpniecības un proletariāta izveidošanās priekšnoteikumiem. Tāda ir lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturiskā un turklāt revolucionārā nozīme cilvēces vēsturē, un to lieliski raksturojuši Markss un Engelss «Komunistiskās partijas manifestā»: «Amerikas atrašana, jūras ceļš apkārt Āfrikai radīja augšup​ejošai buržuāzijai jaunu darba lauku. Austrumindijas un Ķīnas tirgus, Amerikas kolonizācija, maiņa ar kolonijām, maiņas līdzekļu un vispār preču pavairošanās izraisīja tirdzniecībā, kuģniecībā, rūpniecībā vēl nekad nepieredzētu uzplaukumu un līdz ar to strauju revolucionārā elementa attīstību irstošajā feodālajā sabied​rībā.»


SATURS

Austrumu zemju un jūras ceju vilinājums Zemes okeāna krastā………………………………………………….. 9 Portugāļi uz lielā jūras ceļa………………………………………………. 15 Spānija ceļā uz varenību………………………………………………….. 21 Kristofors Kolumbs iziet pasaulē……………………………………….. 25 Austrumzemju zelta mirāža……………………………………………….. 32 Garie gaidu gadi ……………………………………………………………. 43 Iecere vēršas īstenībā …………………………………………….. . 50 Jaunās pasaules atklāšana Karavelas bezgalīgajā okeānā……………………………………………. 59 Bahamas arhipelaga salās un Kubā . …………………………………. 70 Espanjola — Mazā Spānija ……………………………………………….. 85 Atgriešanās un triumfs Spānijā . ……………………………………….. 96 Otrreiz pāri Atlantijai……………………………………………………… 110 Kubas un Jamaikas kraslos……………………………………………. 126 Ar krustu, uguni un zobenu Indijas izpostīšana………………………………………………………… 137 Trešā aizjūras ekspedīcija……………………………….. . . 152 Espanjola dumpja liesmās………………………………………………. 164 No slavas augstumiem nežēlastībā Važās saslēgtais Indijas vicekaralis ……. 173 Nežēlastības smagais slogs………………………………….. 181 Pēdējā ekspedīcija — Lielais brauciens…………………………….. 189 Posta laiks Jamaikā………………………………………………………. 205 Nāve un nemirstīgā slava Dzīves gaitu gals…………………………………………………………… 219 Mūža veikuma nemirstīgā slava . …………………………………….. 226 Kāpēc Amerika, nevis Kolumbija?……………………………………. 234 Vai zelta laikmeta sākums?………………………………….. , , 246 arturs lielais karavelas iziet okeana Redaktore L. lliļlmonoka. Māksi, redaktors H, Purviņš. Tehn. redaktori G. Sneidertnane. Korektore M. Oša, Nodota salikšanai 1967. g. 20. Janvāri. Parakstīta Iespiešanai 1967. g. 15. aprīlī. Papīra formāts 84X108/32. 8 liz. iespiedi.; 13.12 uzsk. Iespiedi.; 13,37 Izdevn. 1. Metiens 30 000 eks, JT 00755. Maksā 50 kap. Izdevniecība «Lies- ma> Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20945/J-2059. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rigā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 50. 91

KARAVELAS IZIET OKEANA - ARTURS LIELAIS  
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you