Ka pasaka ernests birznieks upitis

ģērbkambarī. Ērģelnieks, likās, nemanot paātrināja spēlēšanu un dziedāšanu. Visa draudze juta, ka drīzi drīzi dievkalpošanai būs beigas un varēs steigties uz mājām.

Beidzot ērģeles apklusa, ķesteris ātrā tempā no kora noskaitīja: Paldies dievam, nu ir beigts Šis mūs' svētais dieva darbiņš . . .

Un viss baznīcēnu pūlis, nenogaidījis pantiņa beigas, metās ceļos noskaitīt tēvreizi un vilnī vēlās prom uz durvīm.

Pie altāra palika tikai vēlāki atbraukušie kristībnieki un daži no pērminderiem.

Vēl visa ļaužu drūzma nebija iztikusi cauri šaurajam baznīcas priekšnamam, kad saimnieku pērminderis Vilciņš sasarcis steidzīgi spraucās atpakaļ iekša baznīcā.

Ieticis skrajumā, viņš gandrīz skriešus pieskrēja pie altāra vārtiņiem, pa kuriem