Issuu on Google+


Annotation Ernests Birznieks-Upītis Kā pasakā Kopoti raksti septiņos sējumos Pirmais sējums Ezera malā.. Mārtiņš ar trim vārdiem… Kā pasakā.. failu izveidojis Imants Ločmelis

KĀ PASAKĀ EZERA MALĀ MĀRTIŅŠ AR TRIM VĀRDIEM


KĀ PASAKĀ Ernests Birznieks-Upītis Kā pasakā..


KĀ PASAKĀ


.


EZERA MALĀ Senu dienu stāsts I PĒC sprediķa un visādām aizlūgšanām mācītājs nonāca pie jaunām ziņām. Baznīcēni sakustējās, garlaicība nozuda no ģīmjiem, pamodās ziņkārība. Mācītājs atbīdīja vienu grāmatu, pievilka otru, pacilāja dažas lapiņas, sakārtoja tās un tad tādā pat svinīgā balsī paziņoja, ka svētajā laulībā nodomājuši doties tādi un tādi pāri un tiekot uzsaukti; kristīšot šodien to un to bērnus un nosaukšot tā un tā. Tad pārgāja uz sludinājumu nodaļu: kam pienākušas vēstules, kad atkal būšot šajā baznīcā, pēdīgi vēl pacilāja kādu lapiņu, atlika to un, salicis rokas jau uz


pēdējo kanceles lūgšanu, ieteicās, lai tie mīļie draudzes bērni, kuriem neesot pašiem savas pļaviņas vai nepietiekoši siena savu lopiņu uzturēšanai, nākošo svētdienu ierodoties mežkunga muižā; tur apkārtējie lielkungi pārdošot vairāksolīšanā savas ezermalas pļavas. Tuvākas ziņas, cik un kādi gabali tikšot izdoti, izsaukšot pēc dievkalpošanas beigām tepat uz baznīcas laukuma pagasta ziņnesis. Mācītājs nolieca galvu uz kanceles īsai, klusai lūgšanai un svinīgi kāpa lejā pa trepītēm. Ķesteris ērģelnieks pazvanīja plēšu minējam un sāka spēlēt ievadu nākošajai dziesmai. Daudzi baznīcēni, visvairāk vīriešu, sāka iet ārā. Pagasta ziņnesis un pērminderis iegāja mācītājam pakaļ


ģērbkambarī. Ērģelnieks, likās, nemanot paātrināja spēlēšanu un dziedāšanu. Visa draudze juta, ka drīzi drīzi dievkalpošanai būs beigas un varēs steigties uz mājām. Beidzot ērģeles apklusa, ķesteris ātrā tempā no kora noskaitīja: Paldies dievam, nu ir beigts Šis mūs' svētais dieva darbiņš . . . Un viss baznīcēnu pūlis, nenogaidījis pantiņa beigas, metās ceļos noskaitīt tēvreizi un vilnī vēlās prom uz durvīm. Pie altāra palika tikai vēlāki atbraukušie kristībnieki un daži no pērminderiem. Vēl visa ļaužu drūzma nebija iztikusi cauri šaurajam baznīcas priekšnamam, kad saimnieku pērminderis Vilciņš sasarcis steidzīgi spraucās atpakaļ iekša baznīcā. Ieticis skrajumā, viņš gandrīz skriešus pieskrēja pie altāra vārtiņiem, pa kuriem


patlaban nāca ārā mācītājs, nobeidzis kristīšanu. «Cienīgs mācītāja kungs,» viņš pieliecas mācītājam jo tuvu. «Priedes brālis tepat pie baznīcas durvīm musina ļaudis pret lielkungiem …» «Ko tu, draugs, saki? Tas nevar būt!» Un mācītājs jo žigli devās uz ģērbkambari, lai izprasītu tuvāki. «Jā, jā. Mēs ar Lielavas vagaru stāvējām pie baznīcas durvīm un pīpēdami runājām, ka arī man būs šogad jānosola kāds gabals (paša siena nepietiek), un ejam pie ziņneša Kaltiņa, kurš jau stāvēja pašā augstākā vietā pie žoga un gaidīja, kamēr iznāks visi no baznīcas, lai varētu sākt sludināt, — te piestājas viņam blakus Priedes brālis un diktā balsī, lai visiem būtu dzirdams, sauc: «Man uzdots jums


paziņot, lai neviens savu naudu neizšķiež par ezermalas pļavām un sienu, jo šogad tās pļaus katrs, kam siena vajadzīgs, un bez kādas maksas …» Kaltiņš nedabūja izteikt ne vārda, ļaudis sāka drūzmēties ap Priedes brāli, un es, cienīgs mācītāja kungs, steidzos jums par to paziņot.» Vilciņa balss vai nu aiz steigšanās, vai no uztraukuma drebēja un reižu reizēm aizrāvās. Arī citi pērminderi un ķesteris, kuri bija ienākuši ģērbkambarī, izrādīja uztraukumu un brīnīšanos, vairāk varbūt tādēļ, ka mācītāja sīkais, skūtais ģīmis sarka un bālēja, un labu brīdi viņš nezināja, ko iesākt, ko teikt. «Tas viss no tiem viltus praviešiem,» pēc brītiņa viņš attapās. «Man drošas ziņas, ka arī Priedes brālis un vēl daži citi atkrituši no mūsu draudzes un mīļā dieva


un pārgājuši pareizticībā. Te nu ir šo maldu augļi.» Pa tam iesteidzās arī Kaltiņš ar savām sludinājumu lapiņām un sūdzēja mācītājam to pašu, ko Vilciņš, tikai vēl plašāki: Priedes brālis ļaudīm skaidrojot, lai nesviežot naudu zemē. Ezermalas pļavas nevienam nepiederot, un tādēļ neviens tas nevarot pārdot, zāli audzinājis dievs priekš visiem, un tādēļ katrs, kam vajagot, tur varot pļaut bez kādas maksas. Kad kungi agrākajos laikos dalījuši zemi savā starpā, tad tur, kur tagad pļavas, toreiz bijis ezers, un pat viņu kartēs šīs pļavas neesot atzīmētas. Ezers tagad izsīkstot, un zāle un niedres esot visu kopīpašums. Par niedrēm, kā paši zinot, neviens maksas neņemot. Tā kungiem neesot nekādas tiesības bāzt arī par zāli


naudu savās jau tā pilnajās kulēs … «Niedres patiesi visi griež bez kādas atļaujas un maksas,» Kaltiņš no sevis piebilda. «Es nu tagad nezinu, kā man ar sludināšanu, vai maz sludināt?» Viņš stiepa pretī mācītājam dažas papīra lapiņas. Varēja redzēt, ka Kaltiņš patiesi bija sācis šaubīties. Bet mācītājs nepieņēma lapiņas. «Te, mīļo Kaltiņ, mēs no savas puses nevaram neko ne pielikt, ne atņemt,» mācītājs norādīja uz lapiņām. «Tā ir augstāku instanču darīšana. Un vai tiem, kuri pretojas dieva ieceltai valdībai!» Mācītājs vēl visu laiku stāvēja talārā, ar noņemto balto apkaklīti rokā. Viņš vēl nebija skaidrībā, ko darīt. Negribējās viņam arī iet tūliņ ārā un satikt Priedes brāli, kurš vēl varbūt turpat bija


pie baznīcas durvīm. Ienāca ģērbkambarī pagasta vecākais un kāds no tiesas vīriem un apstājās mazajā istabiņā pie pašām durvīm aiz citiem. Pērminderi un citi klātesošie atvirzījās drusku sāņus, lai nelielā auguma mācītājs ieraudzītu ienākušos. Ķesteris pačukstēja mācītājam par pienācējiem. «Labdien, labdien, mīļo pagasta vecāko un tiesas vīr,» mācītājs pagriezās pret durvīm. «Labi, ka ienācāt… Jums, kā pagasta valdīšanai, jāgādā par to, ka nekādas augstai valdībai pretīgas darīšanas te nenotiek… nekādi kūdinājumi pret sludinājumiem.» «Es jau arī, cienīgs mācītāja kungs, nācu taisni pēc Kaltiņa,» atbildēja pagasta vecākais. «Kādēļ viņš kā negudris aizskrēja ar sludinājumiem. Viņam


neviens nekā neliedza sludināt. Bez pļavām viņam vajaga būt vēl arī citiem sludinājumiem: par nelaiķa Bieranta atstātās mantības aukcioni, par Jāņu tirgus pārcelšanu uz citu dienu… Priedes brālis pats prasa, kur palicis Kaltiņš ar saviem sludinājumiem. To, ko viņš par pļavu izsolīšanu šodien teicis mums, to viņš teikšot arī nākošo svētdienu pašiem kungiem mežkunga muižā.» «Vai tas … Priedes brālis nav piedzēries?» mācītājs ieprasījās un cieti skatījās pagasta vecākajam virsū. «Nē. Nepavisam ne. Agrāki gan, kad viņš vēl te bija pie viņiem par palīgu,» pagasta vecākais aizrādīja uz ērģelnieku, kurš izpildīja arī skolotāja un rakstveža amatu, «viņš reizēm gan mēdza iemest, kā jau visi jaunkungi. Bet tagad viņš pavisam


gudrā prātā. Es tīšām piegāju tuvu, jo arī man pašā pirmā brīdī tā iešāvās galvā.» Brītiņu klusums. Mācītājs it kā ko pārdomā, tad piegriežas atkal pagasta vecākajam: «Ejat, mīļo Biezān, lai viņš tur nemusina un lai Kaltiņš izziņo sludinājumus; es arī tūliņ iziešu.» Pagasta vecākajam līdzi aizgāja arī pērminderi; pie mācītāja palika tikai ērģelnieks. Mācītājs novilka talāru un uzvilka savus melnos svārkus. Tagad viņš izskatījās vēl mazāks un sīkāks, ko vēl jo spilgtāki izcēla viņam blakus stāvošais, miesās pilnais un plecīgais ērģelnieks. Tikko citi bija aizgājuši, mācītājs pārgāja uz vācu valodu: «Man šis Matsons no laika gala nav


paticis. Labi, ka jūs viņu atlaidāt, kad toreiz pārrunājām. No viņa nekas labs nebija gaidāms.» «Kā tad, kā tad, mācītāja kungs,» ērģelnieks iztapīgi piebilda. «Man jau no semināra laikiem viņš lāgā nepatika. Viņš pat direktoram reizēm grieza krūtis pretim: reiz, atminos, visas klases priekšā gribēja direktoram pierādīt, ka Šillers ideju ziņā esot augstāks par Ģēti. . .» «Tomēr tam jāpiekrīt, ka muļķis viņš nav; varētu pat teikt, ka viņš ir pārgudris,» mācītājs turpināja. «Lasīt viņš lasījis daudz, bet materiālu izvēlējies vienpusīgi un sapratis to pašu vēl vienpusīgāki. Bet to es nekad neesmu varējis saprast, kā viņš pēc mūsu semināra beigšanas varēja pāriet pareizticībā.» «Tur viņam, mācītāja kungs, atkal


savi prātojumi; par to bieži tikām sprieduši ar viņu, kad viņš savā laikā bija pie manis par palīgu, mūsu luterticībā viņš atrada daudz kundziskuma; visvairāk viņš pret mācītājiem: tie caur savām muižām esot tie paši muižnieki; viņu intereses, tāpat kā muižnieku, nostādītas pretim tautai, kurpretim pareiznieku garīdzniecība ejot roku rokās ar tautu…» «Pa krogiem . . .» mācītājs dusmīgi pārtrauca. Viņi jau bija pienākuši ļaužu pūlim. Mācītājam pienākot, diktais pūlis apklusa. Pašā redzamākā vietā pie žoga stāvēja Priedes brālis un Kaltiņš, viņiem ieblakus pagasta vecākais un pērminderi; iepretim viņiem slīpais baznīcas laukums bija pilns baznīcēnu, visvairāk vīriešu.


Tikai retas sievietes bija aizgājušas mājup — tā visus bija ieinteresējušas Priedes brāļa ziņas par ezermalas pļavām. Priedes brālis atšķīrās no citiem baznīcēniem tikai caur savu cieto, apaļo platmali. Smaidīdams viņš lūkojās pretim pienācējiem, mācītājam un ērģelniekam. Tuvākie baznīcēni pacēla cepures, sveicinādami mācītāju. «Sveiki, mīļie!» atņēma mācītājs, apstājies pāris soļus iesāņus pie žoga, pārlaida acis pūlim un tūliņ piegriezās Priedes brālim: «Es dzirdu, Matsona kungs, ka jūs esot pret ezermalas pļavu pārdošanas izsludināšanu?» mācītājs pūlējās runāt jo laipnā balsī. «Nebūt nē, mācītāja kungs,» Matsons smaidīdams atbildēja un pa paradumam


atbraucīja savas lielās, nokārušās ūsas. «Nav nepavisam manā nolūkā, lai nabaga Kaltiņš zaudētu savas kapeikas, kuras viņš dabū par sludinājumu nolasīšanu. Lai sludina vien vesels. Pēc mana prāta gan man Kaltiņa sludinājums izliekas pavisam lieks pēc jūsu reklamējuma no kanceles … Es tikai turēju par savu pienākumu aizrādīt šejieniešiem, ar kuriem nodzīvoju savā laikā veselu gadu kopā un no kuriem zinu ļoti daudzus, ka tiem nav liekas naudas, ko pa niekam aizsviest kungiem, ka katrs var tāpat par brīvu pļaut sienu ezermalā, cik vajaga un cik spēj.» Mācītājs jutās aizskarts ar izteicienu par pļavu reklamēšanu no kanceles un vispirms gribēja iebilst par to dažus vārdus: «Jūs, Matsona kungs, lietojat dažus


nepiederīgus izteicienus: tā kā sludinājumi tiek piesūtīti uz mācītāja adresi, tad es draudzes labā ieminējos par pļavām …» «Atvainojat, mācītāja kungs,» Matsons pārtrauca un nobraucīja atkal ūsas, «Kaltiņš te nolasīja arī par nelaiķa Bieranta bāriņiem atstātās mantas izūtrupēšanu; par to jūs no kanceles neko neieminējāties, jeb varbūt uz jūsu adresi piesūta tikai sludinājumus par lielkungu pļavām?» Mācītājs piesarka. «Redzu, Matsona kungs, ka jūs šoreiz te ieradušies ar īpašu mērķi, ka mūsu ceļi diametrāli šķiras. Nav mans nolūks jūsu priekšā taisnoties, ne arī jūs atgriezt uz manu ceļu, kas vairs nav iespējams … Bet mans gana pienākums ir — atgriezt tās avis, kuras varbūt caur jums sāktu


maldīties. Neaizmirstiet, mīļie draudzes bērni, ka kungi un kalpi ir bijuši un būs, kamēr vien pasaule pastāvēs, ka valdīšanu un kungus iecēlis pats dievs un, kas ceļas pret tiem, tas ceļas pret dievu, bet dievs neliekas apsmieties un neatstās tos nesodītus …» Mācītājs aprāvās un apklusa. Visi gaidīja, ka viņš vēl turpinās. Bet iesāka Matsons, pagriezies pret pūli: «Mīļie draugi! Mācītāja kungs dusmojas, un tas norāda, ka viņš neaizstāv taisnu lietu; viņš draud ar sodu, un tā nebūtu pirmā reize, kur dvēseļu gani paklīdušās, pēc viņu ieskatiem, dvēseles nodod policistu sodiem. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka aizstāvu taisnu lietu, un tādēļ no neviena nebīstos un no neviena neslēpjos. Mācītāja kungam par


ziņu varu pasacīt,» viņš pagriezās uz acumirkli pret mācītāju, «ka visu šo nedēļu uzturēšos pie sava brāļa Priedēs un nākošajā svētdienā, ja tikai līdz tam apriņķa priekšnieks mani jau nebūs aizvācis projām,» un atkal viņš uzmeta acis mācītājam, «būšu mežkunga muižā ar šo pašu brīdinājumu — nepildīt bez vajadzības kungu jau tā biezās kabatas ar saviem nabaga grašiem, bet pļaut dieva zāli tāpat, kam vajaga.» Mācītājs nenogaidīja līdz beigām, un abi ar ērģelnieku gāja lejā uz ērģelnieka māju. Viņiem nopakaļus sekoja Vilciņš un citi pērminderi. «Cik zemu cilvēkam vajaga būt grimušam,» mācītājs vāciski teica ērģelniekam, «lai citus bez mazākā iemesla turētu par spiegiem un atklāti uz to


aizrādītu. Jūs jau arī sapratāt, uz ko viņš zīmēja, teikdams, kur viņš nākošo nedēļu uzturēšoties; tad šī ironiskā pret mani pagriešanās un izteiciens: ja apriņķa priekšnieks viņu līdz tam vēl nebūšot aizvācis … Tīri riebums …» Un mācītājs lika kučierim tūliņ jūgt zirgus un neparko neļāvās no ērģelnieka pierunāties palikt pie viņa iekost pusdienas. II Priedes ir vienas no pirmajām mājām, kuras Lielavas barons pārdeva uz dzimtu. Matsoni te jau trešā augumā. Vectēvs Matsons pirmais ar barona vectēva atļauju sāka te lieknē cirst, rakties un būvēties. Ēkas vectēvs Matsons sāka pamazām celt vienīgajā nelielajā smilšu pakalniņā


visā plašajā līdzenumā, gandrīz pašā ezera malā, blakus Priežu kapiem. No sākta gala visvecākie lielavieši jūdzēm tālu pa visu liekni nav manījuši neviena skuju koka kā vien te dzeltenajā smilšu pakalniņā dažas priedes. No tām i kapi, i mājas dabūja savus vārdus. Vēl tagad četras žuburainas klajuma priedes te aug, viena ar pavisam nolauztu galu, kurā ietaisīta stārķa ligzda. Vectēvs Matsons ierīkoja sev zirgiem un teļiem aploku pašā ezera malā, beidzamos žoga stabus pat ūdenī, un no šejienes ēdās iekšā lieknē. Jo attālāk ar laiku atvirzījās no pakalniņa no vienas puses liekne, atkāpdamās aiz vectēva Matsona cirvja un kapļa asuma, jo attālāk atvirzās no otras puses arī ezers no aploka žoga. Lieknes pusē katru pavasari viļņoja zaļi zilie labības lauki leknajā plēsumā;


ezera pusē sulīgā zāle cēlās arvienu augstāk, jo tuvāk pie ezera, saplūzdama beidzot ar čaukstošajām niedrām, kurās varēja ieslēpties zirgs ar visu jātnieku. Pļava deva katru pavasari jo kuplas spailes, jo bagātu sienu; bez tam arī ziemā ezers neatstāja bez veltes: tikko pirmais sals aizstindzināja ezeru, varēja griezt niedras, cik vien paspēja, un nekad nebija par daudz, iekšzemnieki — ārpagastnieki aizpirka visu saviem caurajiem jumtiem. Apnika griezt niedras, varēja sist zušus; jāpaņem tikai cirvis un jāaiziet uz ezera plāno, caurspīdīgo ledu. Tāds zutis pats tev nāk pretim, jāuzsper tikai ar cirvja pietu pa ledu pret zuša galvu, un viņš pats atmetas guļus un pagaida, kamēr tu atcērt ledu un izņem to no ūdens. Tāda devīga daba pievilka te daudz


iebūviešu. Mazmājnieku sametās līdz simtam pa visām piecu kungu robežām. Un visi dzīvoja labu dienu. Matsona tēvs iepirka uz dzimtu jau prāvu māju ar plašām ēkām un lielu dārzu. Vecākais dēls, tagadējais Priede, uzcītīgi līdz ar gājējiem strādāja pie tēva mājās, bet jaunākajam bija jāiet pasaulē maizi pelnīt. To sūtīja skolās, kas bija ne visai parasts šinī apgabalā. Bet tad nāca tāds juceklis. Jaunais barons bija atradis papīru, ka Matsoni iepirkuši Priedes tikai līdz aplokam, tā ka Priedēm nebija vairs ne pļavu, ne siena. Par pļavu nācās maksāt īpaši. No iesākuma gan ne daudz, bet ar katru gadu vairāk un vairāk. Un ne tik vien Priežu Matsonam savam baronam, bet visiem ezermalas saimniekiem un


mazmājniekiem arī saviem baroniem. Ja negribēja maksāt pieprasīto nodevu, atdeva pļavu citam lietošanā. Un sākās pārsolīšanās. Un pārsolīja bieži ne vietējie iebūvieši, bet attālie iekšzemnieki. Un brauca no tālienes uz ezermalu siena pļāvēji. Pļāva un kāvās ar neparastajiem lieknes dunduriem un odiem, un žāvēja sienu lietainajās vasarās līdz pat labības pļaujai, dažreiz pat līdz vēlam rudenim. Sienu meta kaudzēs un atstāja līdz sniega ceļam, kad vieglāka aizvešana. Vietējie iebūvieši skatījās ar naidu uz pienācējiem, kuri aizveda uz iekšieni sienu, pie kura vietējie jau bija pieradinājuši savus lopiņus. Dažs labs pārdeva savu vienīgo zirdziņu, savu peļņās vedēju. Bet daudzi izlietoja tumšās rudens naktis: un svešās siena kaudzes


plaka, bet zirdziņi netika pārdoti un bija paēduši. Grēks vien iznāca. Tā tas vilkās labi ilgi, vairākus gadus. Tad kaut kur cēlās baumas, ka kungiem nav tiesības uz pļavām, uz sienu. Visvairāk par to bija pārliecināti visi mazmājnieki, no viena līdz ezera otram galam, un par to tik noteikti runāja kā par sen pierādītu un vairs neapšaubāmu patiesību. Un sākās tiesāšanās ar baroniem uz gadu gadiem. Lai pie kādām instancēm arī ezermalnieki negriezās, sākot no vietējām mazākām pilsētiņām līdz apriņķu, guberņu un galvaspilsētām, visur tie izkrita cauri. Bet, tā kā visās soģu vietās bez izņēmuma sēdēja baroni, arī Pēterburgā, tad ezermalnieki arī pēc galīgas cauri


izkrišanas palika pie sava. «Vārna vārnai acīs neknābj,» viņi sprieda. «Dodat mums neitrālus tiesnešus, ne baronu pārstāvjus, un redzēsim, kam tad būs taisnība. Visus mūs satinuši savos tīklos kā zirnekļi un sūc.» Un arvien vairāk ieviesās naids un neuzticība pret visu, kas no baroniem iecelts un ievests, starp citu, arī no baronu ieliktajiem mācītājiem un lutera baznīcas. Īsā laikā daudzi no mazmājniekiem izstājās no luterticības un pārgāja pareizticībā. Ieradās ezermalā pie jauniem draudzes locekļiem pareizticīgās garīdzniecības priekšstāvji, kuri, padzīvojuši kādu laiku ezermalā, arī pilnīgi pārliecinājās, ka faktiskās tiesības ir ezermalnieku, bet juridiskās baronu pusē.


Sāka katrs atsevišķi sastādīt lūgumrakstus uz paša ķeizara vārdu, un tādu rakstu bija simtiem. Bet tie visi griezās atpakaļ pie ģenerālgubernatora, arī barona, pēc atsauksmēm un palika bez kādiem panākumiem. Tad kāds no advokātiem bija ieteicies, ka kļūda pielaista no paša sākuma, kad sākuši maksāt kaut mazumiņu par ezera pļavu lietošanu. Nevajadzējis maksāt, lai baroni tad būtu sūdzējuši un pierādījuši, ka vienīgi viņiem ir tiesība uz izsīkstošā ezera zāli. Varbūt no šī aizrādījuma bija dzimusi un attīstījusies ezermalnieku starpā cieta apņemšanās sākt lietu no jauna citā ceļā: sākt patvarīgi pļaut, lai sūdz baroni. Un šī apņemšanās pie visiem bija nopietna. Gaidīja tikai paaugam zāli.


Un, lai neiznāktu saduršanās ar iekšzemniekiem, tad pirms pļavu izsolīšanas bija jādara viņiem tas zināms. Starp citiem arī jaunais Matsons kļuva uz to pilnvarots. Un, ja tomēr kādi gabali tiktu vairāksolīšanā pārdoti, kas visādā ziņā jāsagaida, jo baroni cenu uzdzīšanai uz pļavu izsolīšanu sūtīja arī savus mežsargus ar sīkiem sarakstiem, cik augsti katru gabalu dzīt savā starpā, tad tādi pārdotos gabalus jāsāk pļaut ātrāk, kamēr nosolītāji vēl nav ieradušies. III Pienāca svētdiena. Lieknē pie mežkunga muižas no paša rīta sāka lasīties kopā siena pircēji. Pa visiem ceļiem virzījās uz mežā atrodošos mežkunga muižas pusi gan kājnieki, gan braucēji. Atsējuši zirgus pie žoga, viņi


gāja iekšā plašajā sētā, kur mežsargi jau bija sarīkojuši solus sēdēšanai. Uz verandas bija garš galds, apsegts ar zaļu drēbi, un labi daudz krēslu. Ap pulksten deviņiem iznesa dažas grāmatas un rakstāmas lietas, un dzeltenu zvaniņu; iznāca rakstvedis ar papīru žūksni, norīkoja grāmatas un papīru pa galdu. Ļaudis vēl vienumēr nāca klāt sētā. Vienā reizē ienāca kādi desmit vīrieši vienkopus. Starp viņiem bija arī Priedes brālis savā melnajā, cietajā platmalē. Visi viņi nosēdās uz vēl svabadā sola pašā priekšā. Ļaužu straume vēl arvienu plūda, lai gan sēta jau bija gandrīz pilna. Durvīs uz brītiņu parādījās mežkungs un tūliņ pēc tam iznāca no iekšējām telpām vairāki kungi. Tie visi bija vietējie baroni vai viņu priekšstāvji. Daži no sētā


sapulcējušamies piecēlās no krēsliem, daži palika sēdot. Lielavas barons nosēdās pašā galda vidū, citi ieblakus. Mežkungs piecēlās un teica skaļā balsī sētā esošiem: «Lai gan mēs te ne pirmo reizi izsolām ezermalas pļavas, tomēr atvēlos sev dažus paskaidrojumus par pieņemto kārtību. Skrīveris pa kārtai lasīs priekšā katra lielkunga daļā atrodošos pļavu gabalus un par cik katrs taksēts. Visaugstākās summas solītājs patur gabalu, iemaksā minētam lielkungam tūliņ pilnu maksu un saņem no viņa sava gabala karti un numuru un lietošanas noteikumus. Aizsāksim no Lielavas lielkunga robežām.» Mežkungs apsēdās. Rakstvedis piecēlās lasīt. Šajā brīdī Priedes brālis


pakāpās pa trepēm uz verandu un, pagriezies pret sētā esošiem, teica: «Cienītie sapulcējušies! Man uzdots jums paziņot, lai par velti nešķiežat savu naudu par ezermalas pļavām. Pļavas nepieder baroniem. Tur var pļaut un pļaus katrs, cik grib un spēj …» Te runātāju pārtrauca stipra zvanīšana. Bija piecēlušies gandrīz visi baroni. Mežkungs pieskrēja pie verandas žodziņa un māja ar roku dažiem mežsargiem. Runātājs pagriezās pret zvanītāju. Lielavas barons vēl arvienu stāvēja kājās ar dzelteno zvaniņu rokās. Visi bija uzbudināti, un brīdi neviens nekā neteica. «Mēs, Matsona kungs, ar jums neesam ne sveši, ne ienaidnieki,» Lielavas barons pārtrauca klusumu. «Mūsu vectēvi


jau pazina viens otru un mierīgi nodzīvoja kopā savu mūžu. Arī mēs bērnu dienās reizēm redzējāmies un turējām labu prātu viens uz otru. Jūsu pašu labā dodu jums padomu nemaisīties citu darīšanās. Paši pēc nožēlosat.» No barona balss varēja dzirdēt, ka viņš uzbudināts. Pie verandas trepēm pienāca kādi trīs no mežkunga sauktajiem mežsargiem. Tanī pašā brīdī piecēlās visi ezermalnieki, kuri reizē ar Matsonu ienāca sētā un sēdēja ar viņu uz priekšējā sola. Viņi pakāpa pa trepēm un nostājās Matsona tuvumā, kurš arī, likās, bija ļoti uzbudināts un braucīja savas nokārušās ūsas. Viņš pagriezās pret Lielavas baronu: «Par mūsu vectēviem jūs sacījāt pareizi, tikai aizmirsāt piebilst, ka jūsu


vectēvs te nepārdeva ezermalas pļavas vairāksolīšanā un mans vectēvs tās lietoja bez kādas maksas … Es zinu, ka es cietīšu taisnības dēļ, bet pūlēšos to nenožēlot. Bet zinu arī, ka pienāks laiks, kad ne tikai baroniem vien būs taisnība, bet taisnība būs visiem vienāda. Nevar būt mūžam tumša nakts, ausīs kādreiz i saule … Bet pa tumsu līdz tam mēs grauzīsim un urbsim jūsu greizos pamatus. Nebūšu vairs es, stāsies citi manā vietā … Kā apdraudētās mazās bitītes nebaidās pat no lielā zirga: viņas nelūkojas uz to, cik viņas tiek sablaizītas — bet, jo vairāk blaiza, jo niknāki viņas metas virsū, kamēr gāžas viņu apdraudētājs — lielais zirgs …» Uzbudināts Matsons atgriezās no galda un kāpa pa trepēm sētā. Trepju vidū viņš vēl apstājās un noteica sētā esošiem:


«Solat vai nesolat pļavas — pļausim mēs bez kādas maksas. » Un gāja uz vārtiem. «Ārprātīgs vai fanātiķis, — katrā gadījumā nožēlojams,» ieteicās kāds no baroniem, bet Matsons vairs neatbildēja. Visi sapulcējušies nolūkojās, kā viņš ar saviem pavadoņiem izgāja pa sētas vārtiem. * Tanī pašā naktī apriņķa priekšnieks ar saviem policistiem saņēma Priedes brāli un aizveda. IV Kādu nedēļu vēl priekš Jāņiem apgāja pa ezermalniekiem ziņa, ka no pirmdienas rīta jāsāk pļaut. Visu cauru svētdienu mazmājnieki kapināja izkaptis, lika grābekļiem zarus un sprieda par


Priedes brāli, ka to nekur nevarot atrast — ne apriņķa pilsētā, ne Jelgavā, ne Rīgā. Pirmdienā bija jauks laiks. Agrā rītā izkapšu strīķēšana tāli atskanēja pa visu ezera malu. Uz visas desmitām verstīm garās joslas pļaušana iesākās no paša rīta. Katrs pļāvējs strādāja pats priekš sevis atsevišķā gabaliņā nepiekusis. Sievas izmētāja spailes un piegrāba. Rīta pļāvumu jau varēja pēc pusdienas uzvandīt un apcirst. Pļāvējus apstaigāja mežsargi, bet nekādās garās sarunās neielaidās. Viņi arī pilnīgi piekrītot, ka tā pareizi, bet ko tur ar kungiem izdarīšot, ko reizi ietiepušies, to izvedot cauri, lai tur vai kas. Tagad arī uzdots par visu iesniegt smalkas ziņas. Pret vakaru gar visu ezera malu izplatījās patīkama vītušu zāļu smarša. No


jūras puses tālumā drusku dūca pērkons, bet ap pusnakti viss atkal apklusa. Otrā dienā pļavā bija vēl vairāk dzīvības. Piedalījās vairāk sieviešu; pat bērni atskrēja pie siena ārdīšanas, uzciršanas un grābšanas. Pret vakaru šur tur parādījās mazi tupestiņi, lai nakts rasa nesaslapinātu sienu un trešdienā to jau varētu ievest. Trešdienas rītā no jūras puses draudēja daži lietus mākonīši, bet ap brokasta laiku gaiss noskaidrojās un saule nebija pat spiedīga kā iepriekš lietus. Vakar samestos tupestiņus sievietes izlaida pēdējai žāvēšanai. Bet vīrieši grieza vienmēr jaunus vālus klāt, kamēr gatavais siens būtu jāsāk vest uz mājām. Ap pusdienas laiku pārskrēja vēsts no pļavas viena gala līdz otram, ka no


pilsētas nākot vesels bars zaldātu. Bet, kas redzējis un baumas izlaidis, neviens nezināja noteikti pasacīt. Darbs netika pārtraukts līdz pat vēlai tumsai. Vakarā mežsargi stāstīja, ka mežkunga muižā nupat pienākuši zaldāti ar katliem uz riteņiem un apkārtvedamām maizes cepjamām krāsnīm. Oficieri atjājuši jāšus, sabraukuši arī visi baroni, saveduši dažādas cieņas. Sākuši spēlēt kārtis. Ezermalnieki nosprieda, ka ar zaldātiem grib viņus iebiedēt. Visus tos tikpat nevarēs saņemt ciet, un, ja arī saņems, kur viņus visus liks, vairākus simtus ļaužu. Īsts krievu cilvēks nekad mums pāri nedarīs; zaldāts — pareiznieks, ticības biedrs, pats tūliņ ieskatīs, ka mums taisnība …


Ceturtdienas rītā iesākās atkal siena vākšanas darbi no pašas mazās gaismiņas. * Stepiņš pašā ezera galā, blakus Priedēm, bija jau trešdien paguvis ievest divus vezmeļus siena un šodien, ja tikai pieturēsies laiks, varēs vēl ieraut vezumus četrus. Viņam gāja labāk no rokas tāpēc, ka bez večas arī dēlēns jau visu ko darīja. Lai gan puikam vēl tikai četrpadsmit gadu, bet strādāja jau visu kā lielais puisis. Līdz brokastam visi trīs strādāja pļavā: Stepiņš ar Miku pļāva, un māte piegrāba. Pēc brokasta māte paliks mājās salasīt un sakapāt veprēnam zāles un, kad pārvedīs sienu, piebradāt pantu. Pļavā vezumu sakraut varēs tēvs ar Miku vien. Brokastā aiz darba nebija nekas vārīts, ēda sviestmaizi un strēba skābu


putru. Stepiņš priecājās, ka šogad varēšot kādu vezmeli siena aizvest žīdiem un dabūt kādu pusmucu siļķu. Vienmēr izdevīgāk iepirkt vairumā nekā pa mārciņām: tad nemainoties īstais iesālījums un siļķes ilgi uzturoties garšīgi svaigas. Pēc brokasta Stepiņš uz ātru roku, kamēr Mikus jūdza ķēvi, paķēra tabakas griežamo un sasmalcināja sausu lapu tabaku. Paķēra tad paša pīto un šūto salmeni un steidzas ārā. Mikus jau sēdēja ratos uz dēļa un ar grožu galu dzenāja no ķēves nost pāto kumelēnu, kurš visādā ziņā vēl gribēja pazīsties. Stepiņš jau arī kāpa ratos, kad ieraudzīja Mikus basās, brūnās kājas. «Ē, Miku, lielo puis, ej apaun


pastalas vai uzmauc manas tupeles. Sienu uz vezumu dodot un uz augšu skatoties, tu vari uzbrist kādam čemuram un pārdurt kājas. Neskaties uz mani, man uz vezuma tas nav vajadzīgs.» Stepiņš pats bija basām kājām, nātnās biksēs un kreklā, ar vaļējām krūtīm. Kamēr Mikus ieskrēja pēc tupelēm, Stepiņš piebāza savu kaļķīti un aizpīpēja. Pātais kumelēns paguva pazīsties … . Stepiņa vezums jau bija gandrīz sakrauts, kad no lieknes parādījās daži jātnieki un jāja taisni uz pļavu. Stepiņš tos pirmais ieraudzīja un parādīja arī Mikum. Aiz pirmajiem jātniekiem vēl citi, pavisam kādi desmit. Daži mirdzēja saulē zelta uzplečiem un pogām. Tad pa meža ceļu sāka locīties šurpu kaut kas ņirboši spīdošs, līdzīgs raibai,


milzīgai, pasakainai čūskai ar vizuļojošu, sarainu muguru, baltiem sāniem un melnu vēderu . . . Pirmie zaldāti pa pāriem, ar saulē zibošām šautenēm un štikiem stobru galos jau nostājās ezera malā, bet no meža pa celiņu vēl vienmēr ļodzījās uz priekšu raibi spīdošā čūska, kurai nebija paredzams gals . .. Atdalījās no citiem kādi pieci jātnieki un jāja taisni uz Stepiņu. Tuvāki apskatot, četrus no tiem viņš pazina, piekto ne. Mežkungs bija zaļi kantētā mežkunga formā, Lielavas barons arī gandrīz tādā pašā apģērbā; apriņķa priekšnieks un svešais sniega baltos ķiteļos ar zelta pogām un uzplečiem, bet pagasta vecākais kā arvien pelēkā kamzolī. Runāja vienīgi apriņķa


priekšnieks, tikko kā bija piejājuši. «Likuma vārdā pavēlu jums tūliņ beigt siena vākšanu un doties uz mājām, citādi izlietosim varu, šausim.» Mikus bija piesteidzies pie ķēves galvas un saķēris aiz apaušiem. Svešie zirgi nemierīgi mīdījās. Pātais kumelēns bija pavisam piespiedies mātei pie sāniem, gandrīz uzgulies uz ilkss un ar bailēm skatījās uz svešajiem, lielajiem, apaļajiem zirgiem. «Ko es viens?» Stepiņš gausi atbildēja. «Kā citi, tā arī es,» un norādīja ar roku uz plašo pļavu, kur, cik tālu vien acis sniedza, visgarām kustējās rosīga darbība: kreklos izmetušies, strādnieki gan pļāva, gan grāba, gan krāva sienu vezumos. Apriņķa priekšnieks vēlreiz


atkārtoja: «Mēs izlietosim varu un šausim!» un ātriem rikšiem aizjāja pie citiem siena vācējiem. Ne vārda neteikuši, visi citi četri jātnieki sīkiem solīšiem aizrikšoja viņam pakaļ. «Kas viņiem visiem par glumiem, apaļiem zirgiem… Vieglas dienas, tīras auzas, kas tādiem nebaroties.» Stepiņš nosēdās uz vezuma nogaidīt, ko citi darīs. Mikus kā bija ieķēries ķēves apaušos, tā turēja un skatījās jātniekiem pakaļ. Pa īsam brītiņam jātnieku grupa piestājās pie katriem tuvākajiem siena vācējiem un aizrikšoja atkal atpakaļ pie zaldātiem, kuri visi mierīgi bija nostājušies ezera malā. Retais no tuvākajiem siena vācējiem


strādāja; pa lielākai daļai visi, tāpat kā Stepiņš ar Miku, skatījās ar interesi uz zaldātiem, kā apmēram kādi desmiti atdalījās no citiem, visi uz reizi stīviem soļiem kā viens vienīgs vīrs panācās drusciņ uz priekšu, uz reizi nostājās, visi reizē norāva šautenes no pleciem, uz reizi izstiepa tās uz priekšu — visi kā viens vīrs. Šauteņu galos piepeši pazibēja uguns, parādījās dūmi, atskanēja troksnis, un Stepiņam aiz muguras tuvējās ezera niedrās nočabēja. Ķēve sarāvās uz priekšu, bet Mikus to noturēja aiz apaušiem. Pātais kumelēns ņēmās skriet it kā visām četrām kājām uz reizi, aplaida līkumu pa pļavu un atkal atskrēja pie mātes. No ķēves raustīšanās rati padevās uz


priekšu, un Stepiņš tikko nenokrita no vezuma. «Tpi, spitālis! Kā nobiedēja!» Stepi��š dusmīgi nospļāvās. «Skat, grib iebaidīt, šauj niedrās.» Viņš pagriezās palūkoties, ko dara citi. Tuvākie visi stāvēja savās vietās un skatījās uz zaldātiem. Arī tālumā stāvošie, cik varēja saredzēt, pa daļai apstājās. Daži nāca šurpu uz tuvāk strādājošiem. «Miku, uzdodi vēl šo dakšu atlikumu, sasiesim un brauksim kraut ārā. Veča mūs jau gaidīs. . .» Stepiņu pārņēma šaubas. Viņam likās, ka visai labi nebūs, bet tomēr viņš pat Mikum kaunējās izteikt savu mazticību. Mikus palaida apaušus, padzina kumeļu prom no kājām, iedūra pēdējo


lēšķi dakšās un sniedza augša tēvam. Šajā brīdī atkal it kā kāds reizes trīs uzsita pa plāti. Ķēve atkal sarāvās uz priekšu. Stepiņš ar visu siena klēpi atkrita vezumā. Kumelēns kā pirmīt gribēja aplaist atkal riņķi pa pļavu, bet pēc kādiem trim četriem lecieniem paklupa. Tas gulēja uz sāniem un visām četrām kājām spērās, it kā lektu vēl pa pļavu uz priekšu. No sāniem viņam tecēja gaišas asinis. Pienāca ķēve ar visu vezumu un nolieca galvu pie kumeļa. «Tēt, Pātiņš nošauts,» Mikus raudošā balsī sūdzējās tēvam. Bet tēvs neko neatbildēja no vezuma. Mikus diktākā balsī atkārtoja: «Tēt, zaldāti nošāvuši Pātiņu,» un atkāpās dažus^ soļus no vezuma palūkot, kādēļ tēvs neko neatbild. Bet tēva uz


vezuma nemaz neredzēja. Palūkojies aiz vezuma, viņš ieraudzīja tēvu guļam zemē. Salmenes vairs nebija galvā. Plikais, baltais pauris saule spilgti atšķīrās no brūni nodegušās sejas. Pie kreisas acs bija mazs caurumiņš. Pa to sūcās asinis. Mikus sabruka pie tēva. Sāpīgs žēlums viņam iedūrās sirdī, bet viņš vēl neticēja, ka tas pagalam. Viņš pacēla tēva atmesto, sasprēgājušo, kreveļaino roku, tā ļengani noslīga gar sāniem . .. No pirmiem šāvieniem uztraukta, Stepiņa veča atmeta zāļu lasīšanu un sāka skatīties uz pļavu. Pie otriem šāvieniem viņa redzēja pakrītam ir kumeļu, ir noveļamies Stepiņu no vezuma. Viņa paredzēja nelaimi un vaimanādama skrēja uz pļavu.


«Vai dieviņ! Vai dieviņ!» bija vienīgie vārdi, ko viņa skriedama sauca. Pļavā viņa nokrita pie nelaiķa zemē un tikai kunkstēja. Arī tuvāk strādājošie saprata, kas noticis, un bēdu vēsts ātri pārgāja no viena uz otru gar visu ezera malu. Bija jāatzīstas, ka pretošanās tagad un tādā ceļā nav iespējama. Līdz ar bēdu ziņu katrs steidzās atstāt pļavu un devās uz mājām . . . Pie Stepiņienes pienāca pagasta vecākais ar mežsargu un teica, ka pavēlēts līķi nekustināt un nevākt nekur projām, kamēr neatbraukšot apriņķa ārsts to apskatīt. Arī sapļauto sienu nedrīkstēja aizskart. Būšot izmeklēšana un protokols . Drīz atnākšot pie līķa pagasta sargi. Stepiņiene tikai kunkstēja un


vaimanāja, bet neko ne dzirdēja, ne saprata. Mikus likās būt ar mātes pienākšanu apmierinājies. Asaras viņam vēl lija un sirds ļoti sāpēja, bet citādi viņš pa šo īso brīdi jutās kļuvis daudz vecāks un saprātīgāks. Vēl kas viņā smeldza iekšā, ko viņš īsti neizprata. Uz pagasta vecāko un mežsargu viņš turēja ļaunu prātu, lai gan tie tāpat cieta no notikušā kā viņš. «Vai Pātiņu varēs aprakt?» viņš ieprasījās vecākajam. Par to protokolu nestādīšot, to varot gan. «Un vai ķēvi varēs nojūgt un aizvest uz mājām padzirdīt?» Arī to atvēlēja. Tēva rūpes tagad pārgāja uz Miku. Pagasta vecākais ar mežsargu aizgāja


atpakaļ pie jātniekiem. Drīz atdalīja atkal dažus zaldātus priekšgalā — dziedātājus, svilpotājus un bundziniekus, un raibā milzu čūska saka ļodzīties gar ezermalu uz augšu. Pēc brītiņa atskanēja jautra krievu dziesma, bungošana un pa starpām skaļa svilpošana. Jātnieki jāja iepakaļus. «Skat, pagāni, vai tiem maz kas svēts,» Mikus dikti nopūtās, «liek nošaut cilvēku un tad aiziet dziedādami un svilpodami.. . Lai, lai…» Un ar naida pilnām acīm viņš noskatījās tiem pakaļ. * Pret vakaru zaldāti nonāca ezera otrā galā. Vakarā sākās ezermalnieku arestēšana pēc īpašiem sarakstiem.


MĀRTIŅŠ AR TRIM VĀRDIEM MĀRTIŅŠ dzīvoja toreiz, kad aploki sāka zust. Katrās māju robežās viņos laikos bij vairāki aploki: kalna aploks, lejas aploks, teļu aploks, cūku aploks. Un katram aplokam bij aptaisīts visapkārt tik pamatīgs žogs, ka tikai pelīte varēja izšauties taisni cauri, bet zaķim bij jāmet līkums uz vārstuļiem, pat ezītim jāpaskraida un jāpaokšķerē labu brīdi gar žogu, kamēr atrada kādu starpu, kur izsvempties cauri. Žogiem toreiz piegrieza lielu vērību, un viņos bij liela dažādība, skatoties pēc


vajadzības: riķu žogi ap kāpostu un augļu dārziem, bulverķu žogi gar ceļmalēm un gatvēm, kartupeļu, zirņu un labības laukiem, kāršu žogi gar pļavām, aplokiem, ganīklām. Ar žogu taisīšanu un labošanu nodarbojās cauru gadu pa vaļas brīžiem: ziemā pārveda no meža sagatavotos žagaru strēķus un stājās pie kadiķu šķibīšanas, un kailās vabas krāva riķu žogu krājumiem. Zāģēja priedes stabiem, gropēja katrā pusē iedobumus bulverķu ieturai, mizoja un statīja nama galā pavasara vajadzībām. Cirta mežā jaunās, izstīgušās priedītes kārtīm vezumu vezumiem un pret pavasari veselus kārklu pudurus, kurus sautēja un grieza vicās mietu savicošanai, kāršu saturēšanai. Un pavasara un vasaras lietainajās dienās


laboja žogus ap dārziem, pļavām un aplokiem. Pēc žogiem apsprieda saimnieka turību un spējas vest saimniecību. Un tad uz reizi aploki izrādījās it kā par liekiem, žogi it kā par nevajadzīgiem; tos gan vēl nost neplēsa, bet pašā aploka serdē jau ēdās iekšā Plēsumu Mārtiņš. Katram laikam dzimst savi ļaudis un aizņem savas vietas. Arī Mārtiņš bij piedzimis un klusi gaidījis, kamēr pienāks viņa laiks, kad kvieši celsies cenā, kad nepietiks vairs veco druvu viņu sēšanai, kad jāplēš būs tiem jauni līdumi. Un nu viņš izvirzījās no pelēkās apkārtnes un pirmais nostājās savā īstajā vietā ar kapli rokā: saspļāva plaukstās, atvēzēja kapli, apcirta visapkārt koka saknes un gāza no vienas vietas gan


bērzus, gan alkšņus, gan apses, gan ozolus. Un ļaudis viņu atzina un pārdēvēja no īstā vārda par Plēsumu Mārtiņu. Līgstamā dienā arī Plēsumu Mārtiņš ieradās piepīpotajā krogus drūzmā, bet pie saimniekiem nelīga. «Viens saimnieks vien mani nevar atalgot,» viņš, labsirdīgi smaidīdams, teica. «Un pie vairākiem uz reizi nevar līgt, tādēļ jāpaliek vien ir par savvaļnieku.» Ļaudis patlaban cēlās cenā: meitas gāja līdz trīsdesmit četrdesmit rubļu gadā, priekšpuišus vērtēja jau uz septiņdesmit astoņdesmit rubļiem. Mārtiņš nesmēķēja un nedzēra, bet staigāja pa krogus lielistabu, apskatījās, apklausījās. Pagasta vecākais lika to iesaukt viesu istabā pie brammaņu galda


un stiepa tam pretim savu tuklo, sakarsušo roku. «Labvakar, Mārtiņ. Dzirdu, ka tu atkal negribi līgt ne pie viena: viens saimnieks tevi nespējot atalgot? Līgsim mēs, man, kā zini, ir divas mājas: i pašam, i sievai. Es tev došu visaugstāko algu, kāda mūsu pagastā vēl nevienam nav solīta, — ņem deviņdesmit rubļus, un dzersim magaričas. Līkop!» Bet Mārtiņš nesita pastieptajā plaukstā. «Paldies, pagasta tēv, par laipnību un visaugstāko algu, bet es sevi vērtēju tomēr vēl augstāk!» Pagasta vecākais saduga, atvilka atpakaļ pastiepto roku un labu brīdi klusu nolūkojās Mārtiņa druknajā stāvā. «Klausies, Mārtiņ, manus pēdējos


vārdus: es pats nestrādāju, labprāt iedzeru, bieži esmu darīšanās prom no mājām, tādēļ man no liela svara tāds priekšpuisis, kāds tu esi, došu tev līdzīgi apaļu simtu!» Bet arī tagad no salīgšanas nekas neiznāca. «Pateicos, pagasta tēv, par jūsu devīgo sirdi, bet es pa vasaru vien nopelnīšu vairāk un būšu pie tam pats savs kungs.» «Kā zini. Man nebūs grūti atrast citu.» Pa visu krogus burzmu acumirklī izplatījās vēsts par Mārtiņam piedāvāto lielo algu un viņa atteikšanos: plēsumos viņš saplēsīšot vairāk. Un visi gājēji kļuva pašapzinīgāki, lepnāki. Kurš vēl nebij salīdzis, loloja klusu cerību dabūt


kādu piecnieku, desmitnieku vairāk, nekā bij norēķinājis līdz šim: jau salīgušie dziļi savā sirdī drusku tā, ka nožēloja, ka pielaidušies gan par lētu, vajadzējis vairāk pieturēties pie cenas. Jurģos jau zeme kūpēja. Lauku darbus pārtrauca uz vienu dienu, lai pabraukātos ar skaļajiem pulksteņiem pa. lielceļiem, pārvadātu jauno atnācēju mantas. Plēsumu Mārtiņam nebij jāpārbrauc, tādēļ viņš nepārtrauca darbu, bet nīdēja ārā aploku. Atstājis lielceļa malā dažus žogā ieaugušos un aiz žoga zaļojošos ievu krūmus, citu visu viņš līda nost no vienas vietas. Ar aploka īpašnieku viņam bij sava noruna: kokus viņš necirtīs vispirms nost virs saknes, kā parasts, un tad nevilks


ārā saknes atsevišķi, bet gāzīs tūliņ ārā ar visu sakni, ja tad grib, lai paši cērt nost saknes. Vienmērīgi dobji iešļūk smagais, platais kaplis melnajā zemē un kā ar lāpstu apveļ velēnu vagas dziļuma. Priekšā viņam smaida spirgtā pavasara zālīte, bet aiz viņa paliek melni uzvandītā zeme. Reizēm smagais kaplis iešķiļas nepamanīta apakšzemes akmenī. Tad kaplis kļūst pacelts un platais asmens rūpīgi pārbaudīts, pārvelkot stīvajiem, zemainajiem pirkstiem. Pie vismazākā nelīdzenuma tad bija jāaiziet pie ādas somiņas, jāizņem vīle un galodā, jānovīlē zobi un jāuztrin. Kaplis, zemi ārdīdams, aiznāk līdz saknei. Sīkas saknītes galos pārtrūkst zem kapļa smaguma kā zāļu stīgas. Bet, jo


tuvāki bērzam, jo sīkstākas un sulīgākas kļūst elastīgās saknes, jo biežāki Mārtiņam jāspļauj plaukstas, un katrs dobjais sitiens zemē notrīc arī koka galotne un atbalsojas vispirms Mārtiņa krūtīs. Pie paša koka parastais darba ritms notrūkst: pa atcirstajām saknēm jau notek dzīvības sulas, bet pats bērzs vēl stāv stingri un negrib padoties. Mārtiņš zin, ka visspēcīgākais nervs ir kokam taisni apakšā, un, kamēr tas nebūs pārdabūts pušu, tikmēr koks turēsies. Mārtiņš nosviež kapli un iet pēc lāpstas, rok bērzam visapkārt bedri, lai varētu tikt klāt apakšā galvenajai saknei. Pēc lāpstas nāk darbā asais cirvis, un smuidrais bērzs sveras sāņus un nogāžas melnajā plēsumā. Tā Mārtiņš gāž koku pēc koka, sacērt saknes, sasmalcina zemi, pārvērš zaļo


aploku par melnu aramu lauku. Pēc dažam nedēļām Mārtiņš ieēdies jau labi dziļi aplokā iekša. Uzplēsts jau krietns gabals, uz kura var pagrozīt dzelzs ecēšas. Jauno plēsumu varēs jau izlietot. Un sabrauc vīri, sazāģē nogāztos bērzus un apses un aizdzen tos kopā ar izcirstajiem alkšņiem uz mājām. Tad atbrauc ecētājs un sakņu strumpuļu lasītājas, noecē melno plēsumu, saplosa vēl smalkāki uzcirstās saknes un nolasa visas. Otra rīta iesēj miežus. Tagad tie laikus ienāksies un nestāvēs rudenī ceļā kviešu sēšanai. * No rītiem ar pirmajām bezdelīgām Mārtiņš nāk uz aploku un vakaros te vēl cērt, kamēr sāk lidot lēlis. Arī pusdienas viņš ēd tepat: maize priekš viņa jo


saziedējušāka, jo labāka, bundulī sviests, lupatā ietīta žāvēta, cauraugusi cūkgaļa un druvnesī skāba putra. Putru un maizi viņš ņem tepat no saimnieces, pavalgs tam līdzi no mājām, to Līze viņam salikusi papilnam visai nedēļai. Pēc pusdienas viņš pievelk dažus apvītušus alkšņus vēl augošo krūmu ēnā, apsedz galvu ar kamzoli un acumirklī aizmieg uz alkšņu lapām. Vakaros viņš iet ar visiem darba rīkiem uz mājām pārgulēt nakti zirnāju šķūnītī. Ja viņam kas vajadzīgs no saimnieces, tad viņš no rītiem pagaida, kamēr mājnieki ceļas augšā, ja neko nevajaga, tad mājnieki to pat neredz, jo vakaros viņš pārnāk pēdējais un no rītiem aiziet pirmais. Sestdienās ap palaunagu viņš met


darbam mieru, atstāj tepat pie saimnieka savus instrumentus, bet pats ar ādas somiņu iet prom uz savām mājām. Dzīvo viņš pusceļā starp zvejniekiem un lauciniekiem, jo pusgadu viņš strādā vieniem, pusgadu otriem. Zvejniekiem gan iznāk mazāk nekā pusgads, jo priekš tiem viņš raujas tikai, kamēr zeme sasalusi, pin tiem grozus un ķočus. Grozus no klūgām kartupeļu un citu sakņu augu vajadzībām, bet ķočus no plāniem skaliem sausreņģēm, žāvētām zivīm un vilnai. Līze to sagaida katru svētvakaru savā pretpirts istabiņā ar silti izkurinātu pirti. Visu nedēļu Mārtiņš nav mazgājies. Patīkami ir pasutināties uz lāvas, bet sūrst kailās kājas un briesmīgi cērt dziļi sasprēgājušās rokās no ūdens un ziepēm. Pēc pirts vēl jāēd Līzes novārītie


sausie zirņi un abiem jāpārstāsta, kas pa nedēju no jauna dzirdēts un redzēts. Pēc svētrīta kāpostiem — kāpostus ar cūkgaļu Līzei jāvāra bez izņēmuma katru svētrītu, kamēr vien tie dzīvo savā vaļā un savā maizē, — Mārtiņš dodas uz kalna māju pie būvmeistara aprunāties. Arī to viņš tagad dara bez izņēmuma katru svētrītu, kamēr ņemas ar plēsumu plēšanu. Sarunu viela ir katru reizi viena un tā pati: cik varētu iznākt mājiņas celšana ar istabu, krāsni un plītiņu iekšā, bet lopu katlu un ugunskuru priekšnamiņā? Bez dzīvojamās ēkas paredzēta arī kūtiņa, kurā ietilptu arī zirga steliņģis, aitu un cūku aizgaldiņi un luktiņa vistām. Tur putniem ziemā tomēr siltāki, un gaiļa dziedāšanu tikpat arī no turienes istabā varēs dzirdēt. Vāgūzīti varēs ierīkot, palaižot sānos


jumtu uz leju. Jumtiem visiem jābūt no šķindeļiem. Salmu jumts gan ziemā siltāks un vasarā vēsāks, bet tas nedrošāks ugunsgrēka gadījumā .. . Spriež plaši un gari, un katru reizi nāk arī pie viena un tā paša slēdziena: bez tūkstoš rubļiem nevar domāt iesākt, jo viss jāpērk pret skaidru naudu: i zeme, i būvmateriāls, i darbaspēks. Tad Mārtiņš pateicas būvmeistaram par padomu, apsola tam kādreiz izmaksāt kočiņu un iet atpakaļ uz ērbēģi pie Līzes. Te atkal kopīga spriešana, ka pēc kādiem pieciem sešiem gadiem varēs gan ķerties pie savas paspārnes celšanas. Te jau arī būtu mierīga dzīve, bet posts ar tām pašām blusām: tu vēl pa nedēļu neesi godīgi izķēris vecās, kad sestdienās pirtnieki sanes atkal jaunas.


* Pret Jāņiem apsētā plēsuma strēmele jau zilganzaļa un vējiņam pūšot, čaukstēdama viļņo. Blakus Plēsumu Mārtiņš uzcērt un irdina vēl prāvu, melnu plēsuma gabalu, bet vēl tālāku viņa kaplim ik uz soļa no jauna stājas pretim atkal un atkal aploka krūmi un koki. No brokastlaika darba karstumā Mārtiņa vienīgais apģērbs tagad ir — galvā Līzes pašpītā salmene un mugurā pašas vērptais, austais un šūtais garais pakulu krekls ar vaļēju kaklu un plikām krūtīm. Biezie mati, strupie, sen neskūtie bārdas rugāji, brūni nodegušās, spalvainās krūtis, melnās, zemainās rokas ar dzīslainajiem muskuļiem, zilgani melnā, sviedriem piemirkusī krekla mugura un zem krekla no ceļiem redzamie spalvainie,


resnie stilbi ar strupi platajām pleznām, kuras krāsas ziņā grūti atšķirt no zemes, — viss tas atgādina pasakaino Meža vīru. Katrs kapļa cirtiens sastindzina viņa muskuļus un izgrūž no pusatvērtās mutes aizsmakušu elsienu. Reižu reizēm viņš noliek kapli, noliecas pie druvneša, sakulčo putru un ilgi dzer, tad ar delnu nobrauka no lūpām putras atliekas un sniedzas atkal pēc kapļa. Domāt viņš daudz neko nedomā, bet viņa garu vienumēr uztur spirgtu dzeltenā, jaunā mājiņa mežmalā, kura viņam visu laiku it kā lidinās acu priekšā. Svētdien tikai būs jāparunā ar būvmeistaru, vai slēģus ar izgriezto gaismas sirdi taisīt tūliņ līdz ar logiem vai tos varēs pielāgot vēlāki, kad lielums jau būs apdarīts .. . Kārklu krūmus un lazdas Mārtiņš


katru reizi liek atsevišķi. Tos viņš atrunājis saimniekam un var nest sestdienās līdzi uz mājām klūgām. Pa vasaras mēnešiem jāsagatavo materiāli ziemas darbam. Ziemā par to vairs nebūs vaļas rūpēties . .. Tā Mārtiņam paiet diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas. Nodzeltējas un ienākas jau plēsumā iesētie mieži. Saecēts un no saknēm iztīrīts jau viss pārējais plēsums, viņa vasaras darbs. Beidzot arī tas apsēts un novagots. Sāk jau spraukties ārā no melnās zemes sārtie asni. Viss melnais lauks vienā pusē atgādina agro, dzimstošo pavasari, bet otrā pusē no vēl neaiztiktās birzes mirdz pretim agrais rudens, sārtodams apses un iekaisīdams jau pa dzeltenai lapai bērzos. Tomēr Plēsumu Mārtiņš pats savā melnajā vidus


strēmelē maz mainījies: tagad viņš uzvilcis vēl trešo apģērba gabalu — rupjās, īsās nātna bikses. Kad kviešu zēlienā jau var ieslēpties zaķēns, bet otrā pusē birze jau tapusi daudz skrajāka, zaudēdama ar katru dienu jo vairāk lapu, Mārtiņš vidū vēcina kapli nolāpītās, rūsganās vadmalas biksēs un naga cepurē. Kamzoli gan viņš vēl nelieto. Tad no rītiem sāk skanēt zeme un pēc kāda laika sastingst arī ūdens, un zeme pa dienu vairs neatlaižas. Mārtiņš ar kārti izmet savu vasaras darbu un ar visiem darba rīkiem aiziet pavisam uz savu pirtiņu. Nu sākas ziemas darbs ar klūgu lēcināšanu un grozu pīšanu. Rītos un vakaros zemais ķeblītis tiek pabīdīts zem griestos piekārtās lampiņas,


pa īso dienas sprīdi piestumts pie vienīgā gala loga. Līze ar savu ratiņu virzās tagad Mārtiņam jo tuvāk, vājās acis spiež to tuvāki gaismai. Bet Mārtiņš zobojas par Līzi: «Jo vecāka top, jo tuvāki spiežas vecim klāt!» Bet Līze božas pretim un nepaliek parādā: šis atkal, jo vecāks, jo āberģēlīgāks, muļķības vien runājot! Vienīgi pilnīga saprašanās rodas abu starpā, kad sarunas atgriežas pie jaunceļamās mājiņas. Te katru reizi vēl atgādājas pa sīkumam, kas līdz šim nav bijis paredzēts un pārrunāts. Kad svētdienas rītos pēc kāpostiem Mārtiņš iet uz kalna māju pie būvmeistara, tad Līze tam atgādina neaizmirst pārrunāt par klātpienākušajiem sīkumiem.


Nopītos grozus Mārtiņš nes pa redeli augšā pirtsaugšiņa. Uz Ziemsvētkiem visa pirtsaugšiņa jau pilna. Bet materiāli klūgām arī jau beigušies, Mārtiņš aiziet pie mežsarga, kuram jau sen aizrunājis pusasīti raisīgas skalu malkas. Atvestās garās šķilas Mārtiņš saskalda vienlīdzīgās šķiestās; tad stājas pie skalu plēšanas. Saplēš klēpju klēpjiem un sēžas atkal uz ķeblīša un pin no skaliem četrstūrainus ķočus, vienu lielāku par otru. Pirmo gatavo ķoci pūra lielumā apgāž turpat pie krāsns kaktā uz acīm, otru, drusku lielāku, gāž tam virsū un tā mauc vienu uz otru veselu pusduci. Tad pilno komplektu nes uz istabiņas augšiņu. Ap Vastlāvjiem arī istabiņas augšiņa ir pilna. Nu jābrauc pie zvejniecēm, kuras Mārtiņu jau gaida. Te Plēsumu Mārtiņam


ir cits vārds — Ķoču Mārtiņš, jo zvejnieces to nepazīst kā plēsumu līdēju, bet gan kā ķoču pinēju. Mārtiņam ir pierunāts no saimnieka trīs reizes ziemā zirgs uz pāris dienām. Pirmo reizi viņš jau izmantojis priežu šķilu pievešanai ķoču skaliem. Otru reizi viņš ņems tagad, un trešā reize paliks vēl uz Lieldienām nākošo ķoču izvadāšanai. Dienu iepriekš Mārtiņš piedzen trīs maisus ar sienu, pieber pilnu kuli ar auzu miltiem: barību zirgam jāņem līdzi, cik uziet, jo zvejnieki ar lopu ēdamo ir skopi. Pašam tikai gan nekā nevajaga, jo zivju un reņģu tur ir dieva svētība. Pret vakaru Mārtiņš pats atvelk no kalna mājām ragavas ar uzsietajiem lielajiem krumultiem kā siena vešanai un ieliktajiem trim cietajiem siena maisiem.


Tad abi ar Līzi ņemas kraut grozus un ķočus uz ragavām un siena maisiem un vārstīt un saistīt tos ar grožiem. Vezums pieņemas plašumā un augstumā un beigās pārsniedz siena vezuma apmērus. Mārtiņam pašam pat neatliek vietas, kur uzsēsties. Bet braucieni ar tādiem vezumiem viņam jau parasti: pa līdzenumu un uzkalniņu paies kājām, nokalnus varēs uzmesties pašā priekšā uz balzeniem. Otrā rītā vēl tumsā Mārtiņš aizgāja uz kalnu, atveda aprēdoto bēri, iejūdza un aizveda ķoču vezumu zvejniekiem. Zvejnieces jau parasti gaidīja Ķoču Mārtiņu ap Vastlāvjiem un Lieldienām. Katrā ciemā Mārtiņš palika ilgāku laiku, kamēr izgāja ziņa pa visām mājām par viņa atbraukšanu. Ķoču Mārtiņa prece te jau pazīstama no agrākajiem gadiem un


nav dārga: no desmit līdz trīsdesmit kapeikām gabalā, skatoties pēc lieluma. Gandrīz visas zvejnieces ņēma pa ķocim un sniedza bez naudas vēl piedevām sausreņģes, mencas, brētliņas. Uz otru ciemu ķoči aizkļuva jau daudz mazākā skaitā un tikai pret vakaru. Te tad arī bij jāpaliek pa nakti. Par naktsmāju Mārtiņš iedeva saimniecei vislielāko grozu. Bet zvejniece no savas puses aizsūtīja Līzei veselu kāli lielu, kaltētu plekšu. Mazā gaismiņā Mārtiņš ērti iesēdās ragavu priekšā uz sašļukušajiem siena maisiem, atspieda muguru pret pakaļā piesietajiem ķočiem un lēni brauca vēlreiz cauri visam ciemam no mājas uz māju, vai tik vēl kāda zvejniece nebij palikusi bez ķoča. Tad pagrieza zirgu no ciema taisni uz jūras krastu un pilniem


rikšiem laida pa čaugano ledu pāri līkumam uz trešo ciemu. Šodien vēl laikus vajadzēja nokļūt atpakaļ mājās un atdot saimniekam zirgu, citādi vēl būs jāpiemaksā par trešo dienu. Pret vakaru Mārtiņš brauca ar sarmaino zirdziņu pa kluso meža ceļu atpakaļ uz mājām. Ragavās viņam palicis viens vienīgs nepārdots ķocis, pilns brētliņām un žāvētām zivīm. Zivju ķoci viņš atstāja pirts mājiņā Līzei, bet vēlāki daļu no zivīm aiznesa arī saimniekiem un būvmeistaram. Zvejnieču sudraba naudu un vara gabalus viņš ar Līzi vakarā salika pa rubuļiem, saskaitīja un noglabāja pie citas naudas mājiņas celšanai. No rīta agri Mārtiņš stājās atkal pie skalu plēšanas un ķoču pīšanas un īsi pirms Lieldienām brauca pa otram lāgam


uz zvejniekiem ar ķoču vezumu. Bet vasarā ņēmās atkal melnās miesās ar plēsumu plēšanu. * Pēc vairākiem nenogurstošiem grūta darba gadiem Mārtiņš tomēr beidzot plēsa dekšņa plēsumu pats sev. Baļķus viņš piegādāja jau ziemas ceļa laikā un tagad gaidīja tikai būvmeistaru ar palīgu, lai varētu stāties pie ēku celšanas. Bet, kamēr tas atsvabināsies no jau aizsāktās būves, tikām Mārtiņš vēl pagūs uzplēst zemi kartupeļiem un iedēstīt šim gadam. Pārnācis viņš tagad uz dzīvi tuvējās mežsarga mājās un pielīdzis mežsargam izganīt viņa gotiņu un zirdziņu līdz pat rudenim, kamēr lopus būs jāliek stallī, lai gan ir pārliecināts, ka jau agrāki varēs pāriet pats savās telpās.


Dažas eglenes un alkšņi lielceļa malā drīzi jau izgāzti ar visām saknēm. Kokus viņš savelk un sakrauj visapkārt nākošajam kartupeļu lauciņam, jo tagad neatliek laika taisīt citu žogu. Par vārstuļiem galā nolikta zaraina egle. Mārtiņš paceļ egli nost no žoga un aizsteidzas uz mežsargiem pēc ecēšām un bērīša. Paštaisītās, jaunās koka ecēšas viņš nes uz muguras, bet Līze baltā priekšautā ved aiz pavadas bērīti. Tad Mārtiņš ecē, bet Līze staigā pa jauno plēsumu, uzlasīdama klēpī izecētās saknes. Otrā dienā Mārtiņš dzen plēsumā vagas un Līze iet arklam nopakaļus ar grozu rokā un met vagā kartupeļus. Tad sākas atkal plēsumu plēšana un zemes gatavošana rudens sējai. Ap Vasaras svētkiem ieradās


būvmeistars ar palīgu, un līdz ar viņiem ieviesās spirgta dzīvība un cirvju klauvēšana. Agrākā meža un krūmu vietā ar katru dienu acīm redzot uzauga jauna, dzeltena mājiņa, gaiša un skanoša kā kanna. Lai gan visus garos gadus, kamēr vilkās priekšdarbi ar naudas krāšanu un apspriešanās ar būvmeistaru par mājiņas plānu, nebij paredzēti divi gali, bet beidzamā laikā Mārtiņš ar Līzi nosprieda, ka jātaisa māja ar diviem galiem, lai abos galos varētu dzīvot, un vidū kopīgu virtuvi. Ko viņi, abi jau veci cilvēki, vieni vien te dzīvošot, pieņemšot arī kādu īrnieku. Bet domāts ir Līzes pašas brālis Stīpnieks. Viņu dies svētījis ar bagātu dzimtu. No tiem Mārtiņa krustdēls, Stīpnieku mazais Mārčus, kādreiz te


varbūt paliks par saimnieku. Bet par to iepriekš nav ko runāt, ne arī par to jāzin ne Stīpniekam, ne Mārčum. Pret rudzu pļaujamo laiku dzīvoklis un stallis jau bij zem jumta. Būvmeistars pēc norunas uzcēla arī svirni jaunās akas vietā, tad Mārtiņš izmaksāja naudu par būvi. Bet vēl Mārtiņam vajadzēja kādu padomu no būvmeistara: viņš gribētu, lai vienīgajā ozolā viņa gruntē uz priekšdienām piedzīvotu arī stārķis. Bet kā lai to izvestu, viņam vēl neesot veca riteņa, ko uzvilkt ozolā? Arī te būvmeistars zināja dot padomu: nevajagot jau taisni riteni, varot iesist šķērskokus pamatam ar puļķiem sānos un izpīt zariem; ja jau stārķiem apkārtne patikšot, tad kāds pāris pavasarī iemetīšoties.


Un būvmeistaram bij taisnība — pavasarī Mārtiņa ozolā iemetās stārķis; paklidzināja ar savu kaula knābi vienu dienu, paklidzināja otru dienu, tad aizlaidās, atveda stārķieni un sāka būvēt tālāk Mārtiņa aizsākto ligzdu. Nu Mārtiņš vairs nešaubījās, ka viņam te būs laimīga dzīve. Tā kā Mārtiņš aiz nevaļas tagad vairs negāja plēst citiem līdumus un arī paša iestrādātajiem lauciņiem vairs nebij ko pieplēst vēl klāt, tad apkārtējie ļaudis to vairs nesauca par Plēsumu Mārtiņu, bet sāka dēvēt par Dekšņu Mārtiņu un viņa jaunās mājas par Dekšņām.


KĀ PASAKĀ MĀRCIS jau kā cūkganiņš pārnāca uz Ķiguļiem. Toreiz vēl viņam māte bij dzīve, lai gan tā jau visu laiku slimoja. Tikai vienu vienīgu reizi viņa atnāca uz Ķiguļiem ciemā, sēdēja nokususi grāvmalē un teica Ķigulienei, kad tā atnesa Mārcim brokastis: «Jūs, Ķiguļmam, pieskatat gan manu Mārcīti, kad manis vairs nebūs. Viņam tad jau vairs nepaliks ne rada raksta.» «Ko nu, ko nu jūs par tādām lietām: gan jau izspirgsiet un dzīvosiet vēl ilgi jo ilgi,» Ķiguliene piesarkusi atteica, jo viņa vēl kaunējās, kad to sauca par Ķiguļmammu — tikai nupat pa Lieldienām viņa bij apprecējusies ar Ķiguli, bet pērnā


gadā vēl skraidījusi kā jaunmeita tepat ganos. Tomēr Mārcis vēl to pašu vasaru palika par bāreni bez rada raksta, un Ķiguliene nu bija viņam kā māte, ka vecākā māsa. Mātes glāstus Mārcis nemaz vairs neatceras, bet Ķigulienes siltos glāstus viņš jūt vēl tagad uz saviem vaigiem no tā laika, kad viņa sukāja tam galvu. No iesākuma katru svētdienas pēcpusdienu, pirms cūku izdzīšanas, saimniece pārlieca Mārčeļa galvu par ceļiem un sukāja ar biezo ķemmi uz balto krēslu. Ja kas bij kaujams, tad Mārčelis to izdarīja pats. Kad mati bij izauguši jau par gariem, tad saimniece tos sasukāja pakausī, ar vienu roku piespieda pie galvas un ar otru dzirklēm nogrieza; kamēr


sukāja vai grieza matus vai arī ieskāja galvu, Mārčelis sajuta patīkamu, saldu stingumu un, aizvēris acis, vēlējas, kaut tā vēl ilgi ilgi saimniece darbotos gar viņa matiem. Arī citādi Ķiguliene rūpējās par Mārčeli: katru sestdienu viņa pārskatīja zēna veļā visas pogas, aizvārstīja visus caurumiņus un pieteica, lai vakarā visādā ziņā pārmainot veļu. Bieži viņa lāpīja Mārčeļa vienmēr nodriskātas zeķes, bet caurās pastalas ierādīja viņam pašam izlāpīt. Pēc pāris gadiem Ķigulis Mārčeli pārcēla jau par zirgu ganu. Ne tādēļ, lai viņš ganītu zirgus, bet lai staigātu veseliem cēlieniem pakaļ ecēšām un rullim, veltu vagu ar mazo arklēnu, bet vakaros, kad citi krēslā jau sēdās pie


vakariņu galda, dzītu vēl zirgus prom uz aploku un no rīta celtos mazā gaismiņā pārgādāt zirgus mājās pirms darba sākšanas.

Attēls seq attēls arabic 6 A.Kronenberga ilustrācija stāstam „Kā pasakā”


* Saimniece vairs nesukāja Mārča galvu un negrieza matus, bet par viņa tīro veļu un zeķēm gan vienmēr rūpējās. Mārcis no savas puses lūkojās uz saimnieces melnajām, samirkušajām pastalām un, tikko pamanīja vai nu atlēkušu ielāpu, vai pārtrūkušu osi, tūliņ nepamanīti tās paņēma, iemērca, izlaboja un tāpat atlika atpakaļ. Svētdienas rītos, ganīdams zirgus, Mārcis arvienu piedomāja, ar ko sagādāt saimniecei prieku. Nākdams mājās brokastīs, viņš pārnesa vai nu kādu jaunu slotu, savilktu tik cieti klūdziņām, ka kātu bij grūti iedabūt iekšā, vai veselu padusi baltu, smaržojošu ievu ziedu, vai pilnu klēpi kalvu, kuras tad abi ar saimnieci ņēmās griezt un kapāt, un kaisīt pa grīdu.


Vēlāk vasarā Mārcim arvienu nācās svētdienās uzdurties uz tādu daudzumu ogu, ko viens pats nepavisam neesot varējis apēst, bet laba ķurze bij vēl atlikusies saimniecei. Rudeņos tas atkārtojās ar riekstiem un meža āboliem. Riekstus viņš atdeva saimniecei tūliņ; bet mežābolus sabēra sienā, lai ziemā pēc pirmā sala tos nestu iekšā un bērtu saimnieces rierī atkušanai. Aka Ķiguļos atradās zemā vietā, un ūdens bij jānes pret kalnu. It īpaši grūta bij ūdens nešana ziemā, kad melnā teciņa no nama uz aku bij nēšiem nolaistīta un gluma apsalusi. Meita Ķiguļos bij viena, tā, ka ik pārdienas saimniecei patij bij jānes ūdens. Te nu Mārcis ņēmās katru rītu vēl tumsā, cirzdams kāpšļus akas tekā. Lai neuzkristu


citiem, tad kāpšļi glumajā ledū bij jākaļ katru dienu, bet garāmgājējiem viņš stāstīja, ka cērtot vienīgi priekš sevis, lai nepakluptu, nesot ūdeni zirgiem. Tikai ik pārdienas Mārcis bieži kļūdījās: dažu lieku nēsi, kas bij domāts zirgiem, viņš, garām iedams, iegāza namā ūdens baļļā. Tāpat tas bij ar pelavu nešanu. Pelavu govīm vajadzēja daudz, bet grūti bij tās aizdabūt no piedarba uz laidaru: bij jākāpj pa redeli rijas augšā, jābāž pelavas maisā, lai smalkumi neizbārstītos, jāstiepj garie maisi no rijas līdz laidaram uz muguras, laidarā atkal jākrata no maisiem ārā. No sākuma Mārcis pakrēslā nogaidīja piedarbā, un, tikko saimniece sāka sviest no augšas katru piebāzto maisu zemē, Mārcis teciņiem tos aiznesa uz


laidaru. Kad pēc beidzamā pelavu maisa nokāpa no rijas augšas arī saimniece, viņa neatrada piedarbā vairs savus pelavu maisus. Kā par brīnumu, tie jau visi stāvēja saslieti pašā kūts vidū. Ar laiku, lai neuzkristu izšķirība starp meitas un saimnieces maisiem, Mārcis piedāvājās uzņemties pelavu piegādāšanu govīm uz sevi vien, un katru pievakari, kad citi vīrieši jau pēc dienas darba sagāja iekšā, Mārcis vēl bāza rijas augšā maisos pelavas. * Bez saimnieces Mārcim vistuvāki stāvēja vēl mazais Lauķītis. Rīta rasā, kad saule vēl nebij pilnīgi atdalījusies no zemes un putni tikko aizsāka skaļo pavasara dienu, Mārcis pirmo reizi ieraudzīja Lauķīti zīžam Mašku.


Mārcis bij nācis ar apaušiem vest ķēvi uz mājām kartupeļu aparšanai, bet nu atgriezās atpakaļ pie saimnieka bešā, jo citi zirgi neturējās vagā. Kartupeļu aparšanu šoreiz atlika uz veselu nedēļu. Tad Maška gāja ar arklu pa vagu, bet Lauķītis pa otru vagu staigāja līdz, kamēr apkusa un palika ežmalā guļot. Puscēlienā Mārcis atjūdza ķēvi, lai kumeliņš dabūtu labāki pazīsties: vagā ir ķēve nevarēja tik ērti nostāties, kā zīdot vajadzēja, ne arī Lauķītis tik labi piekļūt. Mēslus vedot, kumelēns jau otrā cēlienā pret pusdienu bij piekusis: kad ar pilnu vezumu ķēve steidzās uz lauku, Lauķītis vilkās labu gabalu nopakaļus; kad tukšā rikšoja mājup, Lauķītis aulekšoja, lai tiktu līdzi; bet, kamēr laidarā meta vezumu, Lauķītis pameklēja sausāku vietu


un izstiepās uz mēsliem atpūsties. Lielais Jānis ar Bērtuli savā starpā runāja, ka Maškai varbūt nebūšot pietiekoši daudz piena, jo katru dienu to piedzenot darbā. Un pusdien�� Mārcis palūdza saimniecei ķipīti govs piena un pa dienasvidu, kad citi gulēja, ņēmās ar Lauķīti, kamēr to iemācīja dzert govs pienu. Svētdienas rītos Mārcis mēdza paganīt zirgus pa liekni. Lielie zirgi ēda ābolaino zāli, bet Lauķītis aiz gara laika staigāja apkārt, noplūca pa āboliņa pumpuram un beidzot apgūlās, izlaizdamies garšļaukus saulainajā zālē. Mārcis līda uz pirkstu galiem klāt, lai arī nomestos viņam blakus zālē un uzliktu savu galvu uz kumeliņa kaklu. Bet, tikko Mārcis bij pielavījies tuvāk un gribēja


mesties zemē, kad Lauķītis bij sajutis viņa tuvošanos, atvēra acis un uzšāvās stāvus. Kājās kumeļš no Mārča nekad nevairījās un ļāvās sevi visādi glāstīties, bet guļus tas vienmēr baidījās laist kādu sev tuvumā. Arī kad Maška tuvojās, Lauķītis lēca katru reizi augšā. Mārcis gribēja Lauķīti pieradināt, lai tas no viņa nebaidītos arī guļus. Viņš saņēma kumeļu aiz priekškājām un mēģināja to nospiest pie zemes, bet no tā nekas neiznāca: kumeļš katru reizi kļuva tramīgs un aizskrēja pavisam projām. Kad Mārcis gulēja zālē, tad Lauķītis vienmēr nāca klāt, apošņāja Mārča rokas, ģīmi, kabatas, kurās reizēm bij pa kumosam maizes priekš kumelēna. Reizēm, kad Mārcis ļāva vaļu, Lauķītis pat noņēma pastieptajām lūpām Mārča


cepuri no galvas, paturēja laiciņu lūpās, tad ļāva atkal nokrist zemē. * Tā Mārcis ar Lauķi abi auga Ķiguļos. Mārci pavasarī iesvētīja, bet Lauķi sāka jūgt ratos, ecēšās un arklā. Katram vīrietim bij savs zirgs, ar kuru tas parasti strādāja. Lauķi visi sauca par Mārča zirgu, tomēr strādāja ar viņu, kā jaunu iesācēju, saimnieks pats. Tikai bieži pie Lauķa iejūgšanas bij jāsauc palīgā Mārcis, jo Lauķim bij peļams paradums: bieži viņš nedevās nevienam citam rokā kā vienīgi Mārcim… Tad uznāca karš. Pašā darba laikā iesauca saimnieku, iesauca puisi. Pļavas, lauki un visa māja tagad bij jāapkopj vasaras kalpam, saimnieces vecajam tēvam, Mārcim un


sievietēm. Vectēvs vairs neko daudz nespēja, tikai pielūkoja un rīkoja; īstie vīriešu darba darītāji bija tikai Mārcis un vasaras kalps. Kaut kā tomēr kūlās cauri. Bet tad pienāca no pagasta pavēle, ka visiem jābēgot projām. Cēlās viss pagasts kājās doties nezināmajā ceļā. Aizgāja radiem līdzi arī vasaras kalps ar piederīgiem un meita. Ķiguļos palika vienīgi saimniece, vectēvs un Mārcis. Saimniece griezās pie Mārča: «Vectēvs vairs nekur nespēj bēgt. Arī es palikšu pie viņa. Bet tu taisies ceļā, kamēr vēl te ir pašu pagasta ļaudis, kuriem piebiedroties, citādi tu noklīdīsi viens pats.» Mārcis jutās kā ar ūdeni apliets; asaras viņam satecēja acīs. Labu brīdi


viņš nevarēja neko atbildēt, beidzot izdabūja nedaudz vārdus: «Man nav kur bēgt. Atļaujat man palikt tepat!» «Mēs jau tevi nedzenam, tikai paši nezinām, kas mums te sagaidāms. Kad tikai tu vēlāk pats nenožēlo, ka te palicis.» Atdeva pieņemšanas komisijā liekos lopus, atstāja tikai dažas aitas un cūkas, trīs govis un Lauķi ar Mašku. No Maškas negribēja šķirties vectēvs, lai gan viņa jau bij ļoti veca ķēve, bet par Lauķi aizrunāja Mārcis. Iestājās neparasts klusums ir Ķiguļos, ir tuvākajā apkārtnē. Abi mājas suņi no vakara puses pāris reizes ieķaukstējās, bet tad apklusa uz visu nakti, jo kaimiņos suņi vairs neatbildēja. Mārcis tagad te juta sevi par


visatbildīgāko personu, jo vectēvs jau bij vecs, bet saimniece pati tikai sieviete, kurai jāpārzin no visas saimniecības vienīgi sieviešu daļa. Tādēļ naktīs Mārcis cēlās uzmanīgi pāris reizes augšā, klusu vēra durvis un pētoši apstaigāja ēkas, zirgus un lopus. Kas var zināt — ka neuzkuļas pa tumsu kādi ļauni cilvēki. Pa dienām darba pietika visiem trim, nevarēja ne beigt padarīt, jo lauku nokopšana palika tā pati vecā. Atkrita tikai kulšana, jo par to lielos apmēros nebij ko domāt, labi, ja izmocīja dažas rijas pašu tiesai. Gan jau apkuls, kad drīzumā atgriezīsies citi māj nieki. Pa svētdienām Mārcis atstāja savu meža kaktu un gāja uz centra pusi, kur atradās baznīca, skola, tiesas nams, lielākās mājas.


Visur kā uz burvja mājienu bija notikušas lielas pārvērtības. Dažas mājas bij pavisam tukšas, augļu dārzi kā izmiruši, tīri kā pasakā, kur burvju putns bij uzkaisījis visiem dzīvajiem cilvēkiem dzeltenās smiltis un pārvērtis tos par kokiem. Citur dārzos vēl čakli skraidīja bitītes gar pilnajiem stropiem, bet ienākušies baltsarkanie āboli gulēja sakrituši zālē neaiztikti. Daudzās mājās bij palikuši pa kādam vecītim vai vecenītei par māju pieraugiem. Tagad viņi, ieraudzījuši dzīvu cilvēku, traucās ārā parunāt ar Mārci kādu vārdu. Pa lielceļu vēl šur tur redzēja kustamies ar mantu vezumiem. Tie bij vai nu vēl aizkavējušies bēgļi, vai arī tepat palikušie, kuri tagad atstāja sliktākās


mājas un pārvietojās uz labākām. Tiesas namā bij apmeties uz dzīvi vietējais mazmuižiņas rentnieks — vācietis; viņš zināja pastāstīt, ka krievi te tagad esot pēdējās dienas, jaunnedēļ jau visu ieņemšot vācieši uz mūžīgiem laikiem. Skolā bij palicis vecais skolotājs — ķesteris. Viņš te esot nodzīvojis savu mūžu, kādēļ lai nu mūža vakarā bēgtu prom no sava kapa malas. Gan jau atradīšoties līdzcietīgi cilvēki, kuri viņu aprakšot tepat dzimtenes smiltīs. Viņš tikai gaudojās, ka būšot jāpāriet uz otru pasauli bez apzvanīšanas, jo baznīcas zvani noņemti un aizvesti. Vienīgais nepatīkamais, ka nākot visādi sirotāji, kuri nekad nav redzēti, un ar varu izspiežot pārtikas vielas, drēbes un labākās mantas.


* Atgriezies mājās, Mārcis arī te stāstīja par sirotājiem saimniecei un vectēvam. Nosprieda visu vērtīgāko noglabāt, ierokot zemē. Pēc kādām dienām ieradās divi kazāki jāšus un prasīja ēst. Saimniece padeva maizi, sviestu, skābu putru. Paēduši viņi prasīja arī vēl līdzi un gāja paši uz klēti. Te paņēma divus klaipus maizes un jau iegrieztu gaļas šķiņķi. Tad aizgāja uz kūti, paši nokāva suķēnu un divas aitas, paprasīja maisus un tāpat nedīrātus sabāza maisos un piesēja pie segliem. Paņēma arī divas gultas segas un saimnieces dūnu spilvenus un aizjāja uz lielceļa pusi. Dunoņa kļuva arvienu dzirdamāka. Sirotāji jātnieki iemaldījās arvienu


biežāki. Pēc pāris pirmajām reizēm arī mājnieki bij kļuvuši gudrāki: vēl atlikušos veprēnu un trīs jērus viņi nokāva paši, gaļu sasālīja mucās un ieraka smilšu kalniņā. Bet zirgus un govis iedzina mežā aiz dūkstīm, kur aizveda viņiem arī barību un gāja katru dienu tos kopt un slaukt. Nu Mārcim viss laiks aizgāja gandrīz vienīgi ar kustoņiem mežā un saimniecei ar ēdienu pagatavošanu un apkopšanos mājās. Katru vakaru vēlu Mārcis steidzās vēl aiz dūkstīm aplūkot, vai govis un zirgi nav sapinušies savās saitēs, kā arī piemest naktij pa klēpītim siena. Atpakaļ nākot, gandrīz katru reizi varēja saskatīt kaut kur sarkanu ugunsgrēka blāzmu. Noklausoties dobjajā dūkoņā un noraugoties liesmu sarkanumā, Mārcis nekad nevarēja izprast, kas īsti


samulsinājis ļaužu prātus, ka tie kā nezvēri, kā ugunspūķi pasakās metas viens otram virsū, cenzdamies tikai pēc viena mērķa, kā vienam otru visātrāki iznīcināt. Bieži viņš sevi izfantazēja par neredzamu varoni ar burvju cepuri galvā, kurš nostājies ienaidnieku vidū un sauc i vieniem, i otriem, lai atjēdzas, lai nāk atkal pie prāta un iet uz mājām strādāt. Bet tiem, kuri uz reizi neklausa, viņš pārvērš viņu šautenes par vienkāršām vabām un patronus par zirņu pākstēm. Un visiem gribot negribot jāizbeidz kaušanās un jāgriežas atpakaļ uz mājām . . . Pārnāks arī Ķigulis no kara, un saimniece būs ļoti priecīga. Iesāksies atkal parastā priekškara dzīve. Bet Mārča pasakainie sapņi nepiepildījās. Lielgabalu dūkoņa gan


apklusa, bet Ķiguļa vietā ieradās kāds vācu rīkotājs, apstaigāja visas malas, uzrakstīja visu saimniecību, apgalvoja, ka nekas netikšot atņemts, un noteica, cik un kādas nodevas katru nedēļu jānesot uz muižu. Nu kādu laiku dzīvoja atkal mierīgāki. Kaimiņu tukšajās mājās iemetās vācieši un sāka dūšīgi strādāt. Visus vecīšus un vecenītes, kuri bij atstāti šur tur par māju sargiem, savāca kopā vienā vietā par vienu saimi un iecēla tiem īpašu uzraugu par saimnieku. Saveda mašīnas labības kulšanai, lauku apstrādāšanai un pat kartupeļu stādīšanai. Izlaboja visus nolaistos ceļus, izlika uz dēlītēm visos krustceļos un sānu celiņu atzarojumos katras mājas nosaukumu. Atvilka dzelzceļu līdz lieknei,


sāka cirst baļķus un malku un vest tos projām mazajos vagoniņos. Rentniekam vācietim bij taisnība: vācieši bij atnākuši un rīkojās te uz palikšanu uz visiem laikiem. Pārradās arī Ķigulis pats: arī viņš atlaists uz mājām strādāt. Un sākās atkal sūrais, neatlaidīgais darbs kā agrāk, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tikai visa raža tagad bij jānodod vāciešiem, viņi atkal deva, cik bij nosprieduši katra cilvēka pārtikai. Pieņemot pa druskai klāt zemē ieraktos krājumus, varēja nākt cauri. Sviesta gan nekad nedabūja, tas viss bij jānodod muižā. Bet ar laiku arī vācieši kļuva nemierīgi. Sāka vākt projām mašīnas, steidzās


ar meža izciršanu un sūtīja vezumos un vagonos projām arī istabas un citas lietas uz Vāciju. Kādā svētdienā Mārcis no vecā skolotāja dabūja tā pačukstus dzirdēt, ka vācieši varbūt pavisam aiziešot. Latvieši paši esot saņēmušies, atkarojuši jau Vidzemi un Rīgu un spiežot vāciešus arvienu vairāk atpakaļ. Pa lielceļu, patiesi, vezumnieki uz dienvidiem vien turējās; no turienes reti kad devās pretim kāds jātnieks vai braucējs tukšiem ratiem. Lielceļam tuvākie saimnieki žēlojās, ka jābraucot visu laiku šķūtīs; dažreiz atņemot zirgus ar pajūgiem pavisam; dažs jutās laimīgs, ka pats vēl izticis sveikā cauri. Mārcis steidzās uz mājām, lai visu izstāstītu un vestu atkal uz laiku zirgus un


govis aiz dūkstīm. Bet notāļus viņš jau redzēja sētā labu burzmu ļaužu. Vectēvs bij nevarīgi saļimis pie liepas, un saimniece to pūlējās piecelt un iedabūt istabā. Saimnieks pats jūdza Mašku ratos, bet kāds apbruņots, ūsains vācietis ar kančuku rokā viņam draudēja un sauca: «Šneller, šneller!» Otrs tāds pat vācietis veda patlaban ārā no staļļa Lauķīti, uzlēca tam mugurā un gribēja jāt patlaban prom. Mārci it kā kāds būtu sviestin aizsviedis pie Lauķa; viņš apķērās Lauķim ap kaklu un nelaidās nost. Abi vācieši kaut ko sauca, bet Mārcis neko citu ne dzirdēja, ne redzēja kā vienīgi savu Lauķīti, kuru viņam gribēja nolaupīt. Piepeši viņš sajuta asas


sāpes mugurā, instinktīvi palaida vaļā zirga kaklu un kā aizsargādamies saķēra rokām smeldzošo vietu. Vēl viens sitiens ar kančuku, un jātnieks devās ārā pa vārtiem. Saimniece pie vectēva zem liepas sāka dikti vaimanāt, bet Mārcis devās teciņus pakaļ Lauķim, lai redzētu, kur viņš paliek. Aiz meža stūra uz lielceļa Mārcis panāca Lauķi. Te bij četri divjūgu kara rati ar ķēķi un citiem saimniecības piederumiem un vairāki vācu kareivji. Turpat lielceļa grāvī ar visām četrām kājām uz augšu un atņirgtām lūpām gulēja zirgs. Viņa vietā tagad jūdza Lauķi. Piejājušais kareivis kaut ko stāstīja saviem biedriem, visādā ziņā par Mārci, jo visi skatījās viņam virsū un smējās.


Naidu pret sevi Mārcis nejuta šajā stāstā un smieklos; kareivji pilnīgi saprata, ka viņš grib atpakaļ savu zirgu. Arī Mārcis tagad saprata, ka kareivjiem šim brīžam Lauķis nepieciešams, jo citādi viņi nevar tikt atpakaļ uz savu Vāczemi. Mārcis bij pilnīgi pārliecināts, ka karš tagad reiz beidzies un vācieši nu brauc uz mājām. Kad Lauķis bij iejūgts, vācieši viņam kaut ko teica un sāka braukt. Mārcis neko nesaprata, bet gāja Lauķim ieblakus līdzi. Uzticis kalniņā, pirmais braucējs sāka laist rikšiem. Aizrikšoja arī Lauķis otros ratos. Gribēja patlaban laist riksi vaļām arī Mārcis, lai nepaliktu tāļu pakaļ, kad pēdējais vezumnieks pavirzījās uz sava provianta vezuma sāņus un parādīja ar roku Mārcim vietu sev blakām. Mārcis


veikli uzrāpās uz vezuma un nosēdās vācietim blakus. * Tā nu Mārcis brauca, kamēr panāca vēl lielāku vezumnieku rindu. Vakarā visi apmetās kādā muižā uz naktsguļu. Mārča biedrs paņēma spanni un gāja pēc ūdens zirgu dzirdīšanai. Mārcis paķēra otru spanni, palīdzēja padzirdīt sava vedēja zirgus, tad iesmēla vēl un gāja dzirdīt Lauķi. Kad izvārīja vakariņas, arī Mārcim padeva gabaliņu maizes un aicināja pie zupas katla, bet viņam nebij karotes. Tad Mārča vedējs sadabūja krūzīti un ielēja viņam tur zupu. Mārcis koda maizi un dzēra pa malkam zupu no krūzītes. Visi jautri smējās un piedāvāja viņam vēl. Pēc vakariņām kareivji bij


sameklējuši biedri, kurš prata latviski. Mārča pirmais jautājums bij, kad viņu ar Lauķi atlaidīšot uz mājām? Atvestais kareivis paskaidroja, ka Mārci atlaižot kaut tūliņ, bet par Lauķi jāprasot atļauja priekšniecībai. Un kareivji ņēmās atkal nez par ko smieties. Naktī zirgus atsēja pie slitām, pielika sargus, un visi devās pie miera. Mārcis izgulējās kopā ar savu vedēju uz viņa provianta vezuma. No rīta Mārcis atkal padzirdīja Lauķi, paklapēja viņam pa kaklu, noglaudīja viņa muguru un gāja meklēt vakarējo tulku, lai vestu to līdzi pie priekšniecības un dabūtu zināt, kad viņus ar Lauķi atlaidīšot. Komendants atteica, ka Lauķim


jāpaliekot vēl vienu dienu, kamēr tikšot līdz leišu robežām; tur dabūšot citu zirgu Lauķa vietā. Mārcim uz reizi izlikās diena daudz gaišāka un jaukāka: jau rīt viņš jās atpakaļ uz mājām un vakarā jau varēs atdot Lauķi saimniecei. Braucot tālāk un sēžot atkal blakus provianta vedējam, Mārcis par vectēvu un saimnieku nemaz nedomāja; viņa acu priekšā bij tikai vaimanājošā saimniece. Piestāju vietās Mārcis palīdzēja kareivjiem, kur varēja, un dabūja ēdienu laikos savu gabaliņu maizes un krūzītē ielietu vai nu melnu kafiju, vai zupu. Vakarā viņš apprasījās tulkam, vai nu jau esot pie leišu robežas? Pēc pārliecināšanās, ka ir jau pārbraukuši pāri robežai, Mārcis vedināja tulku līdzi pie


komendanta. Bet vecais komendants bij palicis aiz robežas, un jaunais komendants tik vēlu vairs neviena nepieņēma. Arī otrā rītā bij neapmierinoša, īsa un dusmīga atbilde. Cita zirga neesot, ko likt vietā, tādēļ nevarot atlaist, lai par tādiem niekiem viņu vairs netraucējot! Un Mārcis brauca uz provianta vezuma līdzi tāļāko ceļu pa leišu zemi. Ēkas un dārzi, lauki un meža puduri te bij tādi paši kā viņpus robežas, tikai baznīcas te nāca citādas un istabu priekšā puķu dārziņos neziedēja parastās kurpītes un ziemcietītes, bet rūtas un mētras, un krustceļos pacēlās augsti krusti ar Kristus tēliem. Vakarā pēc Lauķa padzirdīšanas Mārcis uzmeklēja atkal tulku un pūlējās to


pārliecināt, ka viņš vairs ilgāki te nevarot palikt: saimniece gaidot viņus ar Lauķi atpakaļ, pie tam viņš baidoties, ka nezināšot arī vairs ceļu, ja braukšot vēl tālāk līdzi. Tomēr tulks nepavadīja to vairs pie komendanta. Mārcis gāja viens pats, bet komendants viņu vakarā nepieņēma. Naktī uz provianta vezuma Mārcis ilgi nevarēja aizmigt. Viņš nogremdējās atkal pasaku valstī un fantazēja par pelēko vilku, kurš ķēniņa dēlam bij palīdzējis iegūt ne vien zelta putnu, bet arī brīnuma zirgu un skaisto princesi. . . Arī Mārcim palīdz tāds pelēks brīnuma vilks, un viņš jāj ar savu Lauķi pa gaisu, bet kā princese viņam sēž blakām saimniece . . . Un Mārcis dzen tīšām nost dzīves


īstenību un gremdējas fantāzijā, lai kaut uz īsu brīdi vēl pabūtu kopā ar pelēko brīnuma vilku un princesi.. . Otrā rītā tulks atkal atteicās iet līdzi par niekiem traucēt komendantu. Bet Mārcim tie nav nieki, un viņš iet viens pats. Komendants liek atsaukt tulku un, dabūjis zināt Mārča lūgumu, sāk rāties un piedraud ar stingru sodu, ja Mārcis vēlreiz rādīšoties ar šādiem niekiem. Mārcis sēžas atkal blakus savam vedējam uz provianta vezuma un klusu pie sevis cieti apņemas jāt jau šo pašu vakaru ar Lauķi atpakaļ uz mājām. Pusdienā viņš strebj no krūzītes zupu un piekož maizi tikai pa sīkam kumosiņam, bet labu tiesu atlicina un iebāž kabatā. Vakariņās dzer melno kafiju vien un visu maizi atlicina ceļam.


Pēc vakariņām paņem spanni un iet dzirdīt Lauķi, tikai nenes viņam šoreiz ūdeni klāt, bet pielieto spanni atstāj turpat stūrī pie akas un atved Lauķi pie ūdens spaņņa. Sargi pie Mārča jau pieraduši un ļauj viņam niekoties ar Lauķi. Tad Mārcis piesien atkal Lauķi pie citiem zirgiem un aiziet pats gulēt uz provianta vezuma. Pēc kādas stundas visi guļ. Krāc arī Mārča biedrs. Mārcis pieceļas, paņem spanni un iet atkal Lauķi dzirdīt. Spanni viņš atstāj pie akas, bet ūdeni nelej iekšā — ielies vēlāk, ja kāds pamanīs. Bet abi zirgu sargi arī guļ istabas priekšā uz soliņiem. Mārcis atraisa zirgu un ved pa mīksto mauriņu sargiem garām uz akas pusi. Sirds viņam dzirdami dauzās


pa krūtīm. Katrs zirga solis dikti nodun viņa galvā. Bet sargi pat nepakustas uz soliņiem. Mārcis nemaz neapstājas pie akas, bet griežas ar Lauķi pa atmatas mauriņu jo tuvu gar dārza žogiem, jo tepat aiz lielceļa, mauriņa otrā pusē, guļ vezumnieki uz saviem vezumiem. Tikko Mārcis aizticis līdz ciema galam, viņš lec Lauķim mugurā un aulekšo atpakaļ pa lielceļu. Lai gan viņš zin, ka to nošaus, ja noķers, tomēr sirds viņam tagad nevaldāmi sit aiz prieka. Reižu reizēm viņš paliecas uz priekšu un glauda Lauķa kaklu zem krēpēm. Pa īso nakts tumsu viņš nojāj tikpat, cik viņi gausi nobraukuši pa visu garo dienu. Dienu viņš iegriezīsies mežā paganīt Lauķi un atpūsties, bet rītnakt jau


notiks līdz robežai. Pēc tam atliks tikai vēl vienas dienas jājums un nebūs vairs arī ko baidīties. * Bij jau pagājusi gandrīz vesela nedēļa, kamēr bij pazuduši Mārcis ar Lauķi. Mājnieki jau bij zaudējuši visas cerības, ka tie vēl atgriezīsies — kara laikā nāk priekšā visādas varbūtības. Ķigulienei bij vienādi žēl tik Mārča, kā Lauķa: abi vēl jauni, pašos spēka gados un krietni strādnieki. Ko saimnieks ar veco nevarīgo Mašku viens pats vien izdarīs pa kara gadiem nolaistajos laukos! Kaut jel neskrējis tas Mārcis pakaļ! Lauķis jau tā kā tā vairs nebij glābjams, bet nu abi pagalam . .. Sētā ierējās suņi, aizskrēja gatvī un apklusa. Bij dzirdami dunoši soļi.


Saimniece modināja saimnieku, lai paskatoties, vai neesot atkal kādi sirotāji. Sestdienas vakarā saimnieks bij ātrāki aizgājis gulēt un pirmā nomiedzī nevarēja atmosties. Piegājis pie loga un brītiņu paskatījies, viņš teica: «Suņi luncinās apkārt — tie jau būs Mārcis ar Lauķi!» Bet saimnieks nedabūja vēl ne durvis atvērt, kad saimniece izskrēja jau ārā un metās apkampt un skūpstīt gan Mārci, gan Lauķi. Tad sakaunējusies ieskrēja atpakaļ iekšā raudzīt Mārcim vakariņas. Piecēlās arī vectēvs, un visi ilgi šonakt sēdēja kopā pie mazās, kūpošās lampiņas, stāstīdami savus šīs nedēļas piedzīvojumus.


Ka pasaka ernests birznieks upitis