Ka pasaka ernests birznieks upitis

lēšķi dakšās un sniedza augša tēvam. Šajā brīdī atkal it kā kāds reizes trīs uzsita pa plāti. Ķēve atkal sarāvās uz priekšu.

Stepiņš ar visu siena klēpi atkrita vezumā.

Kumelēns kā pirmīt gribēja aplaist atkal riņķi pa pļavu, bet pēc kādiem trim četriem lecieniem paklupa. Tas gulēja uz sāniem un visām četrām kājām spērās, it kā lektu vēl pa pļavu uz priekšu. No sāniem viņam tecēja gaišas asinis.

Pienāca ķēve ar visu vezumu un nolieca galvu pie kumeļa.

«Tēt, Pātiņš nošauts,» Mikus raudošā balsī sūdzējās tēvam. Bet tēvs neko neatbildēja no vezuma. Mikus diktākā balsī atkārtoja: «Tēt, zaldāti nošāvuši Pātiņu,» un atkāpās dažus^ soļus no vezuma palūkot, kādēļ tēvs neko neatbild. Bet tēva uz