Latvija

šos svētos mirkļus… šos noplūktos ziedus, kas bijuši tik skaisti, tik skaisti!…; Es arī makšerēdamslaikam skaitot… tārpus … debetā un kredītā… Es visu redzot «cik?», viņa — «kā!». Viņa nezinot, cik jēriņu bijis, bet zinot, ka tie bijuši balti… Te nu Nellija sāka nevaldāmi raudāt. Es klusēju. Pēc brīža viņa izvilka no somas lielu dadža lapu, uzlika uz pieres un aizmiga.

Otrā rītā Nellija piecēlās pavisam mierīga. Moža viņa rosījās pa istabu, gluži tāda pati kā agrāk Rīgā, un es sajutu sirdsapziņas pārmetumus. Nu ko es viņai vakar piesējos — cilvēks reiz ticis laukā no pilsētas! Pirmā sajūsma — vai tad to nevar saprast! Un, nepieminēdami vakardienu, mēs devāmies uz sapulcēšanās vietu, lai kopīgi aizstaigātu