Page 1


Annotation Vija Kociņa Es, tu, vins, vina ... Humoreskas Izdevniecība «Liesma» 1975 Redaktore I.Vaitmane. Mākslinieciskais redaktors A.Klodāns. Tehniskā redaktore S.Zandberga. Korektore I.Briede Mākslinikes Elmārs Ozoliņš

Es, tu, viņš, viņa Es un mana draudzene Liāna Cik viegli būt labam!


Lekcija «parunāsim par skaudību» Iekārtošanās Vājais dzimums Mīkla Prasme klausīties Iztulkojiet šo sapni! Vajag tikai mācēt! Dikti smuki svētki Īsts ceļojums Viesmīlības upuri Kaut kas par aktieru dzīvi Kas uz sirds, tas uz mēles Vērtīgas sarunas smalkās aprindas Tas bija tik aizkustinoši Greizsirdības suņa Jāņi Vai cik skaisti! Ūnikums Dots devējam atdodas Rudenīga skice


Veci rēķini


Es, tu, viņš, viņa

Jums droši vien ir pazīstams jēdziens «sievietes loģika». Atļaujiet norādīt — tas ir nezinātnisks! Kā liecina enciklopēdija, tādas «sievietes loģikas» nemaz nav. Ir


formālā loģika, dialektiskā loģika, matemātiskā loģika, un ir… loģiskas kļūdas, ko pieļauj abu dzimumu pārstāvji. Loģiskās kļūdas savukārt dalās paraloģismos un sofismos, tas ir, netīšās un tīšās kļūdas. Domāju, ka «sievietes loģikas» izgudrošana pieskaitāma pie vīriešu dzimuma netīšajām kļūdām. Vīrieši droši vien būs balstījušies uz izņēmumiem, uz šauru pieredzi, uz atsevišķu sieviešu atsevišķām loģiskām kļūdām. Un tad kļūdīties ir viegli, tad pilnīgi saprotams, kāpēc, piemēram, vīrieši, sastādot satiksmes drošībai veltītu aptaujas lapu, vienā no punktiem uzdrošinās jautāt: ar kādu ātrumu jūs brauktu pa apledojušu ceļu, ja blakus jums sēdētu a) līgava, b) sieva, c) sievasmāte? — Saprotams, bet vai attaisnojams? —


savukārt jautāju es, un tas ir pilnīgi dabisks un loģisks jautājums, jo no līgavu kategorijas esmu atskaitīta krietni sen, tātad man vairāk izredžu nosisties … Kāpēc, par ko? Loģisku kļūdu dēļ bojā iet negribu. Gribu, lai loģiski nevainojams un neapgāžams būtu spriedums — «viss dzīves daiļums nāk no sievietes» Tādēļ šajā grāmatiņā atrast un šaustīt kļūdas, ko savā rīcībā un spriedumos pieļauj galvenokārt sievietes. Bet ne jau viņas vien! Aiz «ves» un «tu» taču stāv «viņš» un «viņa», arī «mēs» un «jūs», un šie vietniekvārdiņi var tikt attiecināti arī uz vīriešiem… Autore


Es un mana draudzene Liāna Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzene Liāna, es droši vien tā arī neuzzinātu, cik esmu stipra un nesalaužama, cik daudz spēju panest. To viņa man atgādinājusi neskaitāmās un visdažādākajās situācijās … — Ausma, tu esi mans vienīgais cerību stars, — sacīja Liāna jau skolas gados ikreiz, kad tuvojās kontroldarbs trigonometrijā. — Ausmulīt, tu esi stipra un to pārcietīsi, — viņa teica jaunībā, kad bija atvīlusi manu puisi un pasteigusies to


bildināt. — Nevienu citu es neiedrošinātos tā apgrūtināt, — viņa dievojās man — savam gaismas staram — pēc gada, kad bija izšķīrusies no mūsu pirmās mīlestības un dzīvokļa trūkuma dēļ uz laiku apmetās pie manis. — Tādi cilvēki kā tu ir pasaules rota, — jūsmoja viņa pēc pieciem gadiem, kad starplaikā starp otro un trešo vīru nodeva manā pieskatīšanā savu puiku un pati aizbrauca uz dienvidiem atpūsties. No turienes viņa man atrakstīja aizkustinošu vēstuli, kurā salīdzināja mani ar spēcīgo korķozolu, kas ar saviem stiprajiem zariem nes sauļup arī viņu — vārgo efeju… Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzene Liāna, man nebūtu ne jausmas, ka tādiem


stipriem cilvēkiem kā es dzīvot ir ārkārtīgi viegli. To šī trauslā būtne ar jūtīgo sirdi pierādīja man nepagurdama. Katrā izdevīgā gadījumā…


— Labi gan, ka tu visam tik vienkārši tiec pāri. Es tavā vietā nespētu pat uz brīdi šķirties no Andrīša, — teica Liāna, kad es pēc diviem gadiem palūdzu viņu ņemt savu puiku atpakaļ, jo man pa to laiku jau bija uzradies pašai savs un turklāt vēl pienācis valsts eksāmenu laiks, Kas nekait mācīties tādiem kā tev kam nervi kā striķi! — viņa nopūtās, kad es pēc neilga laikā aizstāvēju kandidātes disertāciju. — Bērni taču mājās mūžīgi taisa neciešamu troksni, viņa piebilda un pameta sagurušu skatu uz savu Andrīti, kas nu dzīvoja pie mums tikai vasarā. — Tik viengabalains cilvēks gan ir apskaužams! — nopūtās Liāna, vērojot, manu ģimenes dzīvi. — Tu apprecējies un nodzīvosi ar vienu un to pašu vīru visu savu mūžu… Tu nepazīsti šaubas, mīlas


sāpes, objekta izvēles grūtības, kas tā nomoka manu daudzšķautņaino dvēseli! — Cik tu esi laimīga, Ausma, ka tev nekas neķeras pie sirds! — viņa apskauda mani, kad mūsu abu šuvējai izdarīja aklās zarnas operāciju. —- Es neguļu jau veselu nedēļu, kreņķēdamās par to, kas nu tagad pašūs manu jauno kostīmu. — Jā, drosmīgs cilvēks var atļauties pat tādu greznību kā dzīvot nomalē, zaļajā zonā. Man tumsā pat centrā bail vienai paiet tos pāris soļus no tramvaja pieturas līdz mājai, — viņa žēlojās, kad es kārtējo reizi vadīju to no sava Ziepniekkalna uz. Ļeņina ielu… Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzene Liāna, es galu galā nesaprastu arī, ka tādi stipri, drosmīgi cilvēki kā es, kam dzīvot ir ārkārtīgi viegli, tomēr ir nožēlojami. To


viņa man atklāja pēc tam, kad, atgriežoties no Liānas pavadīšanas mājup, mans vīrs, lecot pēdējā tramvajā, lauza kāju. Gadu pēc liktenīgā atgadījuma viņa apciemoja mūs, aiz nejaušības atnākdama tieši manā dzimšanas dienā, kad māja bija pilna viesu. — Tas ir briesmīgi, tas ir nožēlojami, ja cilvēks ir kā no dzelzs… — ieraudzījusi manu sasarkušo seju un sadzirdējusi čalas viesistabā, viņa pārsteigta murmināja. — Kā tu aplaupi sevi, tā nocietinādamās! Es, nabadzīte, visu šo gadu esmu pagalam nomocījusies, domādama, kādā tērpā pie jums ierasties, kādiem līdzjūtības vārdiem jūs abus apveltīt… Es… es biju gatava aiz biedriskuma pat nokrāsot skaisti sirmus matus! Tu, skatos, esi to izdarījusi, tomēr


nekaunies sava nelaimīgā vīra priekšā vēl līksmot… Tev patiesi nav sirds krūtīs! Nē, tik jūtu nabagam cilvēkam es savu Andrīti šovasar vairs nevaru uzticēt! Jā… Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzene Liāna, es varbūt tik drīz arī nebūtu tikusi pie sirmiem matiem un nezinātu, kas ir īsta draudzība.


Cik viegli būt labam! Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Vienmēr cilvēks var uzzināt kaut ko jaunu, ja tikai tur ausis vaļā. Pirms gada, piemēram, es uzzināju, ka esmu «viens nejauks cilvēks». Nemūžam nebūtu tam ticējusi, bet fakti ir visspēcīgi. Viens divi tie nolika mani uz lāpstiņām, pat pilnīgi apdullināja. Pirmais fakts man uzbruka darba vietā. — Tā nu gan ir no koka, — nejauši dzirdēju mūsu saimniecības daļas vadītāju sakām. — Nu īsta «kocene» — neparko neaizdos pusstopam. Otrs fakts man viltīgi aizlika kāju priekšā viesībās. — Viņai tu gan to nestāsti! —


dzirdēju divas savas paziņas dudinām. — Viņa ir nejauks cilvēks — mazāko grēciņu otram nepiedos. Viena nejūtīga dvēsele, kad es tev saku! Trešais fakts kails un draudīgs nostājās manā priekšā, kad, labas gribas vadīta, pastaigājos ierastajā sabiedrisko pienākumu jomā. — Kad viņa reiz liks cilvēkus mierā! Kāds velns to dīda?! Ceturtais fakts iebelza man pa pieri, kad, iznākot savas mājas pagalmā, pēkšņi dzirdēju iesaucamies: — Čaļi, laižamies! Nāk atkal tā baigā čūsku vecene, kas mūžam piekasās! Bija vēl arī piektais un sestais fakts, bet man jau pietika ar šiem četriem. Es sapratu, ka runa ir par mani, lai gan tieši vārdā nosaukta netiku. Skaidrs, ka mans


pienākums bija laboties, — kura sieviete gan to cietīs, ka viņu dēvē par nejauku? Nezināju tikai, ar ko sākt. Manī cieši bija iesakņojies uzskats, ka labam būt ir ārkārtīgi grūti… Kā citādi lai izskaidro runas, ka labu cilvēku esot tik maz, bet nejauku — pilna pasaule? Jauks vai nejauks, cilvēks ir cilvēks, un, ko viņš nezina, to viņš var uzzināt. Es sāku domāt, kā kļūt labai. Domāju tik intensīvi, ka gandrīz nekā vairs nedarīju, tas ir, savā tiešajā darbā jau šo to pačibināju, bet visus sabiedriskos darbus noliku maliņā — lai pagaida, kamēr kļūšu laba. Iegrimu domās tā, ka saimniecības daļas vadītājs varēja turpat manā deguna gala atkorķēt veselus divus pusstopus, bet es pat nekā nesaodu. Es domāju, es par katru cenu gribēju kļūt laba.


Un tas man izdevās! Turklāt ļoti ātri un viegli. Jūs neticat? Lūdzu, te būs fakti. Pirmais fakts: kad notiek sapulce par darba disciplīnas pārkāpumiem, es vienkārši tur neierodos, jo esmu iejūtīga un saprotu, ka saimniecības daļas vadītajs dzer aiz bēdām. Otrs fakts: kad viena kolēģe otru rupji apvaino, es izliekos neko nedzirdam, jo esmu smalkjūtīga un nejaucos citu darīšanās. Trešais fakts: kad klusā Mežaparka stūrīti nejauši satieku kādu paziņu ar citas sievas vīru, es izliekos, ka redzu viņai pie rokas mazu, piecus gadus vecu puisīti. Ceturtais fakts: kad pagalmā bērni lauž kociņus un bradā zāli, es novēršos, jo tā nav ne mana cūka, ne mana druva. Ir vēl ari piektais un sestais fakts, bet


no šiem četriem vien jau redzams, cik labs cilvēks tagad esmu. Un cik man tagad ir viegli! Agrāk, kad vēl biju nejauks cilvēks, es bieži nevarēju, tā teikt, pat pār lūpu pārspļaut. Kā es biju nomocījusies, pa visādām sadzīves, vecāku, kultūras un ražošanas komisijām noņemdamās! Tagad lieku cilvēkus mierā — un miers ir arī man pašai. Tagad neko vairs «neņemu galvā» un arī citiem to iesaku, bet biežāk gan nesaku nekā, tikai smaidu un piekrītot loku galvu. Tiesa, sākumā man vēl vajadzēja izlikties, ka nekā nedzirdu un neredzu. Un, jāatzīstas, bija brīži, kad nācās sevi stingri turēt rokās. Bet vajag tikai pierast — ja gribi visiem būt labs, bez izlikšanās nekādi nevar. Ar laiku tas ieiet asinīs, un tad cilvēks patiešām vairs neko neredz un


ne par ko neuztraucas, viņš visu saprot… Starp citu — mazs padoms tiem, kas gribētu sekot manam paraugam: ne vienmēr vajag izlikties visu saprotam, reizēm ir labāk, ja nesaprot neko. Un vēl: nekādā gadījumā netiecieties pēc atbildīga darba — jums vajadzēs no padotajiem daudz prasīt, un viens otrs tad sacīs, ka esat «viens nejauks cilvēks». Dariet savu mazo darbiņu mierīgi un klusiņām, nekur nejaucieties tad jūs nievelēs arī nekādos sabiedriskos amatos! Mani, piemēram, jau vairs nekur nievēlē. Ek, būtu es agrāk zinājusi, cik viegli būt labam! Tad nemūžam par mani nebūtu izgājušas tādas nevalodas. Saka gan, ka tikai muļķis klausoties, ko katrs par viņu runājot, tikai muļķis cenšoties izdabāt visiem … Nez vai gudram būt ir grūti?


Lekcija «parunāsim par skaudību» 1. dala. KA ES SKAUDU 2. daļa. KĀPĒC ES ATTEICOS NO SKAUŠANAS DEBATES PIEREDZES APMAIŅA Paskatieties jel uz šo afišu! Jūs tādu nekur neesat redzējuši? Nē? Un neredzēsit ari, jo šī lekcija nenotiks. Labā iecere ir samīdīta kājām, vērtīgā iniciatīva nožņaugta, dīglī apslāpēts drosmīgs dzīves pieredzes apmaiņas mēģinājums. «Kas to izdarīja?» jūs jautājat. Mūsu kultorgs, kas, starp mums runājot, ir tīrais zvērs, nevis


cilvēks. Kad es viņam parādīju šo afišu, viņš pārvērtās ģīmī. — Jūsu lekcijai nav adresāta! Jūsu afiša ir skandaloza, tā apvaino visu mūsu kolektīvu! — viņš notaurēja. Es sapratu, ka ar šo ziloni man nav ko runāt, un atnācu uz redakciju. Nu, paskatieties jel uz afišu! Tajā taču nav nekā skandaloza, vai ne? «Parunāsim par skaudību» — vienkārši un skaidri! Pat pierasti! Tā taču mēdz — parunāt par mīlestību, par žūpību, par dzeju, par māņticību … Mūsu kolektīvā šādas parunāšanas notiek ik mēnesi neatkarīgi no tā, vai tām adresāts ir vai nav. Par mīlestību šogad parunājām divas reizes, lai gan vairums mūsu darbinieku tādas lietas nemaz vairs nedrīkstētu ņemt galvā. Parunāšana par žūpību izvērtās reti


sirsnīga, lai gan neviena dzērāja nebija klāt. Reliģiju un māņticību esam izrunājuši krustām šķērsām, lai gan mūsu vienīgā ticīgā — naktssardze, visu apskausta, šai laikā parasti saldi guļ… Tā ka galvenais nav vis adresāts, bet gan klausītāji. Un viņiem jāzina, ka skaust ir ļoti slikti. Kas to vislabāk pateiks? Protams, cilvēks, kam tā ir sirdslieta, persona ar zināmu skaušanas pieredzi, šai gadījumā es. Tiesa, neprotu analizēt skaušanas procesu tik daiļrunīgi kā dižskauģis Saljēri, bet lekcijā man viss bija izdomāts vareni — paskatieties, lūdzu, vēlreiz afišā! Un nu iztēlojieties… Pilsētas lielākā zāle. Prožektori, projekcijas aparāti, tribīnē. Pirmā daļa: «Kā es skaudu». Es uzkāpju tribīnē, tērpusies dzeltenzaļā tērpā


(simbolikai). Jūs redzat sagrauztu, skaudības izsūktu būtni, kas ar bezkrāsainām, plānām lūpām vārgi izdveš: «Tas sākās sen». Uz ekrāna projicējas attēls — smaidoša sārtvaidze, kas gatava apskaut (nevis apskaust!) visu pasauli. Jūs saprotat.— tāda es izskatījos, kad vēl neskaudu. Es stāstu, ka vispirms sāku skaust draudzeni kleitu dēļ. Jūs smīnat — jums tas liekas nenozīmīgi un sīki. Kāda baritona starpsauciens: «Sievu runas!» Tad es atzīstos, ka līdz nāvei apskaudu draudzeni viņas brūtgāna dēļ un centos abus sanaidot. Dažas no jums kļūst nopietnas. Es turpinu. Cits pēc cita krīt liekulības plīvuri. Mana skaudības saēstā sirds atklājas gluži plika. Tā drudžaini raustās ritmā: viņam ir, man nav, viņam ir,


man nav. Jūs riebumā novēršaties. Es saprotu, kāpēc, — briesmīgais skaudības netikums jums svešs. Starp jums nav neviena, kas kādreiz klusībā būtu sodījies: «Kāpēc man nav tā kā viņam!» Jūs skaļi sakāt: «Kā es priecājos par viņu!» — vai: «Kā tas prot!» Kolēģes panākumi jums nekad nav laupījuši naktsmieru, kaimiņienes bērnu piecnieki — ēstgribu. Laimestu izlozes dienās jums neienāk prātā, ka parasti laimējas tiem, kam tas nemaz nav vajadzīgs. Jūs neticat man, ka zemiskajā skaušanas darbā grūts ir pats iesākums. Bet vajag tikai sākt, un tad var apskaust visus un par visu ko — tievos par tievumu, resnos par resnumu, gudros par gudrību, stulbos par stulbumu. Skauģim principā ir vajadzīgs viss, kā viņam nav, bet kas otram ir, — ieskaitot


pat augoni uz sēžamvietas. Jūs sašutuši pielecat kājās, «Nav tiesai Neapmelojiet mūsu cilvēkus!» Publika svilpj. Daži atstāj zāli. Es iedzeru ūdeni. Pāreju pie otrās daļas. «Tā bija,» es saku, izslejos, un mans žultaini dzeltenais vaigs kļūst saulains. Mainās apgaismojums, un jūs saprotat, ka esmu atteikusies no skaušanas. «Atteicos no skaušanas tāpēc, ka mūsdienās tas neatmaksājas.» Mani vārdi ir tēraudtvirti. «Prakse pierādījusi, ka tiem, kurus apskauž, dzīvē ārkārtīgi veicas.» Zālē — nāves klusums. Lieli atklājumi sākumā arvien šķiet neticami. Es pierādu. Minu savu draudzeni, kuru esmu skaudusi, cik spēka. Un kas no tā iznācis? Vīrs viņu tomēr nav atstājis, figūru viņa


vēl arvien nav zaudējusi, puikam kārtībā piecnieki nāk griezdamies … «Un jūs?» es uzrunāju aiz šausmām pamirušos klausītājus. «Vai jūs nevarat nosaukt cilvēkus, kas saskaņā ar jūsu slepeno pārliecību gluži nepelnīti gūst panākumus, saņem goda nosaukumus, lai gan tie pienāktos jums, tiek ievēlēti prezidijos, lai gan tur vajadzētu sēdēt jums, jums un tikai jums?» «Alksnis! Kārkle! Vārpata! Nātriņš!» Zālē saceļas tāda rosība, ka es netieku pie vārda. Uzvārdi birst kā no pilnības raga. Sākusies trešā daļa: pieredzes apmaiņa. Tagad esmu pārsteigta es. To necerēto laimi — atradies adresāts! Ir vēl pasaulē man radniecīgas dvēseles! Cita pēc citas tās pielec kājās, sašutušas kliedz par likteņa brēcošajām netaisnībām,


atmasko, nosoda … Kāda vienprātība! Daudzi paģībst — mans atklājums tiem laupījis pēdējās cerības, izrāvis, tā teikt, pamatu zem kājām. Un tad es no saviļņojuma drebošā balsī saku: «Mīļie skauģi! Vēl viss nav pagalam! Mēs vēl viņiem varam iegriezt ar neskaušanu! Un tikai ar to. Ticiet man — vislabāk var noskaust ar neskaušanu. Neskaudiet, un jūs dabūsit visu, kā jums nav, bet kas otram ir. Vēl vairāk — viņi sāks apskaust jūs…» Tālākais vairs nav aprakstāms. Gaviles. Ovācijas. Visi pieceļas, paceļ kritušos domu biedrus, sadodas rokās. Kāds uzsāk dziesmu. Saucieni: «Uz priekšu!» šķīstīšanās asaras. Katarse. Jā, tā tas bija iecerēts. Tā būtu bijis, ja kultorgs, šis karjerists, nebūtu


noskaudīs. Viņam koda kaulā mana drosme, fantāzija, panākumi, ko man būtu atnesusi šī lekcija. Un kas no tā iznāca? Mana afiša ieraudzīja dienas gaismu, un savu sakāmo es tomēr pateicu. Jā, nav vairs tie laiki — noskaust var tikai ar neskaušanu … Orientācija Man patīk ieklausīties jauniešu valodās — tā ir aizraujoša un ļoti derīga nodarbošanās, kas izklaidē, ļauj daudz ko uzzināt, pārbaudīt, — tā ir, es teiktu, audzināšanas metode numurs viens. Kā visas metodes tā prasa pacietību un nervus — to es nekad neaizmirstu. Vakar, piemēram, tikko biju izmazgājusi istabas, kad pēkšņi zvana: pie durvīm vesels bariņš meitas klases biedru. Pirmā doma man, tāpat kā daudzām mātēm šādās


reizēs, bija: «Stop, velni! Atkal pielāčos grīdu!» Es tomēr pārvarēju sevi — neteicu, ka meitas nav mājā, neliku viņai iet runāties ar biedriem ārā uz trepēm… Es lūdzu jauniešus iekšā, pat uzaicināju novilkt mēteļus, jo tūlīt sapratu — par baltu velti tāds bariņš šurpu nav gāzies, kaut kam tur jābūt. Pēc brīža cauri sienai dzirdu: runā par darbu, par to, kādu profesiju pēc skolas izvēlēties… Klausos un neticu savām ausīm — parasti taču viņi par tādām lietām ne bū, ne bē! Cik nav stāstīts, cik nav skaidrots, cik runāts riņķī un apkārt tai pašai mūsējai, piemēram! Un nekad viņa ne vārda un citi taisni tāpat. Vai gan nav zināms no vecākiem, no Valdiņas mātes, piemēram, kas ir arī mūsu rajona dakterīte turklāt. Kā viņa priecātos,


dzirdot, ka viss viņas teiktais Valdiņai tik labi pielēcis! — Uz mediķiem nav ko iet, — Valdiņa saka. — Pēc beigšanas jābrauc uz pāķiem… Rīgā jau neatstās, nav ko cerēt. Bez tam — Rīgā visas labās vietas aizņemtas, bet līst poliklīnikā par iecirkņa ārstu — tas tikpat kā cilpā. Tad jau labāk uzreiz pakārties nekā skriet mēli izkārušam pa tām mājas vizītēm … Ārsts tagad ir kā tāds izsūtāmais par velti. Un slimnieki vienkārši bezkaunīgi — vai nu nāk pie ārsta tad, kad nekas nekait, vai arī tad, kad nekas vairs nelīdz. Nē, nē, tikai ne par ārstu, tas ir viens šausmīgs darbs! — Es gribētu par pārdevēju tāpat kā mamma, — turpina Ārija. — Bet mamma atrunā: cauru dienu rieties ar cilvēkiem — tas ir suņa darbs, viņa saka. Visu laiku tu


esi piesiets pie letes, un nepārtraukti tev jāvaktē, un mūžam tevi rausta uz priekšu un atpakaļ. Un, lai tur ir iekšā cik būdams, tas darbs nav to vērts — tā mamma rēķina. Labāk strādāt ar papīriem nekā ar cilvēkiem. — Aiz katra papīra tāpat ir cilvēks, — iebilst Ilona, kuras māte strādā notariāta kantori. — Un tie reizēm esot kā lopi, it īpaši, kad naudas un mantojumu lietas jākārtojot. Tā ka kantorī pie papīriem arī diez kas nav. — Pie lopiem neesot ne tik, — saka Rudīte. — Man patīk gotiņas, bet mamma kādreiz strādāja kolhozā par slaucēju, pirms atnāca uz Rīgu. Kas viņai tur bijis jāpārcieš, to ne izstāstīt nevar, un mēsli tur nemaz neesot tas briesmīgākais. Strādāt par slaucēju — tas ir tas pats kas


labprātīgi iet cietumā… Tā slaukšana un tā smaka tur esot nepārtraukti — bez brīvdienām.

— Skolotājiem brīvdienas gandrīz


visu vasaru, bet vai viņu darbs nav tīrā katorga? — paceļ balsi Juris. — Kas manai mammai to burtnīcu vien! Ko visu no viņas neprasa! Par visu viņai jāatbild: par divnieku, par to, ka kāds knauķis mājā nav nomazgājis muti vai uz ielas paskrējis zem tramvaja … Cik reižu mamma nav pārnākusi no skolas mājā gandrīz pusnemaņā un trīcošā balsī man teikusi: «Visu ko, Juri, tikai, lūdzu, nekad nestrādā par skolotāju!» Līdz manim atlidoja daudzbalsīgs «ah!» — tā kā smiekls, tā kā nopūta, un blakus istabā iestājās dziļdomīgs klusums. Es arī iegrimu pārdomās par vecāku ieguldījumu profesionālās orientācijas jomā. Un pēkšņi atģidos — vēl taču nebija runājusi manējā! — Vai nav vienalga, ko strādā! Ka


tikai nāk nauda! — beidzot es izdzirdu arī savas atvasītes, sava lolojuma un zelta gabaliņa balsi…


Iekārtošanās Viņi bija saskanīgs pāris un sāka ar iekārtošanos vecāku izkārtotajā dzīvoklī: nopirka platu matraci gulēšanai, mazu galdiņu ēšanai, pāris ķebļu sēdēšanai un drēbju pakaramo priekšnamam. — Vairāk neko mums arī nevajag, — viņi vienā mutē sacīja. — Lai ir kur apgriezties, kad atnāks ciemos cilvēki. Atnāca kāzu gadadiena; atnāca sievasmāte un vīramāte, apsēdās uz cietajiem virtuves ķeblīšiem. Abas dziļi ievilka elpu un grūši, grūši nopūtās. — Pie jums jau nemaz nav kā pie cilvēkiem. Vai tad tagad kāds tā dzīvo? Uz plikiem dēļiem ar plikiem dibeniem … Viņš un viņa apvainojās — vispirms


taču jāiekārtojas dzīvē, tad dzīvoklī! Viņi taču nebija velti šo gadu tērējuši, nebija steigušies sev sasaistīt rokas un kājas ar bērnu autiņiem, viņi bija meklējuši un atraduši labum labos robus, no kuriem atsperties. Viņi paši zinot, ko un kā, esot redzējuši pie cilvēkiem — nevis kaut kādas tur miera laiku grabažas kā vecāku mājās, bet īstu mūsdienu superklasi. Bijusi tikai nauda! Atnāca kāzu otrā gadadiena, atnāca sievasmāte un vīramāte, iekārtojās tievkājainos klubkrēsliņos, priecājās par sekcijmēbeļu spožajiem stikliņiem, plauktiņiem, skapīšiem un atvilktnītēm, kurās bija iegulusi arī par pārdotajām «mierlaika grabažām» iegūtā naudiņa. Viņam un viņai vaigs tik spoži kā jaunās mēbeles nespīdēja.


— Diez kas jau nav… Mūsu pašu ražojums … Redzējām pie vieniem leišu sekciju. Mēģināsim izkārtot to. Atnāca kāzu trešā gadadiena, atnāca sievasmāte un vīramāte. — Te nu tie leiši ir. — Viņš un viņa nervozi rādīja. — Igauņi tomēr esot labāki. Ak, ja varētu dabūt ungārus vai vismaz poļus! Tad nebūtu kauns arī cilvēkus aicināt. Uz kāzu piekto gadadienu sievasmāte un vīramāte sasparojās un nolēma uzdāvināt viņam un viņai ungāru garnitūru un čehu kristāla komplektu — lai taču beidzot iekārtojas kā visi, lai var jubilejas reizē pasēdēt kopā ar cilvēkiem. Pēdējā brīdī aizelsušies atskrēja viņš un viņa — nevajag, viņiem padomā pavisam cits iekārtojums. Viņi pilnīgi pārkārtošoties.


Tie pulētie skali un kristāls jau esot visiem. Bet tagad vajagot tā kā nevienam, kā tikai retajam. Mākslai tuvi cilvēki — tie zinot. Senatnīgums, primitīvisms, latviešu antikvitātes! Tāpēc viņš un viņa tagad braucot uz laukiem: pēc pūra lādes, pēc skapja ar stārķiem, pēc tovera. Sievasmāte un vīramāte no satrauktās ātrrunas uztvēra tikai vienu vārdu — stārķis… Un, svinību vakarā pustumšajā istabā samatījušas bērna gultiņas redelītes, abas apraudājās — beidzot!


Tās tomēr nebija bērna gultiņas, bet gan ratu redeles: lielākās istabas vidū stāvēja veca, apskretusi vienzirga ore, tajā — iesprāgusi abra, abrā — zirņi un pīrāgi. Kaktā bija ieslieta maizes lize, tai blakus nolikts ķipītis, pie griestiem karājās «sikspārnis», zem «sikspārņa» — pastalas, uz televizora stāvēja ratiņš, logi bija aizklāti ar tīklu, durvīm rokturu vietā piesiets pinekls, un dzīvoklis bija pilns ar


cilvēkiem, kas visi dikti smējās. Zirņus grāba tieši no abras, pīrāgus laida apkārt no lizes, šampanieti smēla ar koka karoti no tovera, konjaku dzēra no ķipīša. Pēc trešā ķipīša visbagātāk apmatotais mākslai tuvais cilvēks turēja runu: — Man šite patīk — vienreizēji primitīvi. Gandrīz kā pie primātiem. Un vienreizēji mā-mākslinieciski. Augsta klase, šitais skapis par piemēru. Supertalants, reta skola. Kas tas par putnu te uzgleznots — neviens nepateiks… Ne stārķdzērve, ne dzērvjstārķis… — Varbūt flamings? No flāmu skolas? — viņa bikli ievaicājās, un vispārējai sajūsmai nebija robežu… Atnāca nākamā kāzu gadadiena, sievasmāte, vīramāte; mākslai tuvie


cilvēki neatnāca. Viņš un viņa pagalam nokreņķējušies — bija paklīdušas baumas, ka šādam iekārtojumam vajadzīgas atbilstošas telpas. Dienaskārtībā tādēļ ienāca … vasarnīca. — Tā būs guļbūve, — viņš kategoriski paziņoja. — Kaut kas starp riju un vāgūzi. Tur labi iederēsies tā ore. Mašīnas taču mums nav un nebūs — tā ir daudziem. — Nekādu vāgūzi! — viņa iebilda. — Neviens cilvēks tad pie mums nebrauks! Būs tā: melna māja, sarkana vīteņroze, zaļš maurs, balts vientuļš bērzs un tumši violets klematiss ap tā stumbru… — Kāds Matīss? — Klematiss. Tāds tagad modē. — Ko tu tur muldi! — viņš eksplodēja.


Un saskanīgais pāris sastrīdējās. Strīdējās vienu gadu, otru, un, kad atnāca kāzu desmitā gadadiena, abi bija spiesti iekārtoties sanatorijā.


Vājais dzimums Es viņu ievēroju tūlīt. Kā gan ne klusa piestātne klusā rajona pilsētiņā, autobuss pustukšs, katrā sēdeklī pa vienam vien pasažierim. Vienīgi mēs ar vīru divatā, un es vienīgā Sieviete vāģī. Viņa iekāpa pa priekšējām durvīm, protams. Tāpēc, ka bija apkrāvusies ar nesamajiem, protams. Un dabiski, ka brīdi viņai vajadzēja atvilkt elpu. Elpa izlīdzinājās, bet viņa vēl arvien stāvēja pie šofera kabīnes, vērīgi ielūkodāmās pasažieros, kas savukārt vērās ārā pa logiem. Viņas skatiens bija neizprotams — tā kā gaidas, kā aicinājums, kā pārmetums, lūgums, drauds…


— Ko viņai vajag?- — es iečukstēju ausī savam Alfonam. — Vīru!… — pat nepaskatījies uz to pusi, Alfons nicīgi norūca, bet man caur smadzenēm izšāvās atziņa, ka šī stāvēšana un skatīšanās vedama sakarā ar sēdēšanu. Notikumu turpmākā attīstība to apstiprināja. — Vai kāds neiedotu man vietiņu? — viņa sirsnīgā, uzticības pilnā balsī iejautājās. Nekādas atbildes un klusa neizpratne — autobusā taču brīvas vietas vēl bija. — Es citur nevaru kā tik pie loga. Citu dūša netur. Kalsns jauneklitis aizmugurē sāka negribīgi celties. — Es tik tālu pakaļā nevaru. Nervi par švakiem. Es varu tik līdz trešajam


solam. Trešajā sēdeklī pie loga sēdēju es. Neko darīt, slējos augšā. Vīrs paskatījās uz mani, izteiksmīgā žestā pacēla roku līdz deniņiem un pārsēdās solu tālāk. Viņa pavērās manī ar aizkustinājumu un pateicību. — Sieviete sievieti vienmēr sapratīs. Viens dzimums taču — vājais, tā sacīt.— Viņa nopūtās, atkrizdama sēdeklī un pa pusei man klēpī. — Vīriešiem jau tie stresi bijuši nebijuši. Smakas, piemēram. Benzīns viņiem taisni patīk, bet es no tā ātri vien zaļa. Vai arī šņabis, teiksim. Pamēģini braukt autobusā, kad tas pilns ar paģirainiem kāziniekiem, piemēram. Kopā ar zakuskiem tas dod tādu dvaku, ka mutauts pie deguna vien jātur. Iedomājos, ka mēs ar vīru vakar arī


bijām viesos, un steigšus izstiepu roku, lai atvērtu logu. — To gan ne! — viņa iebilda. — Tagad jau visi lauki nolaistīti ar to amonjaka ūdeni. Viens briesmīgs smirdeklis, es jums saku. Tā kā pēc vecām olām, pēc vanckariem. Mans deguns to neņem pretī. Līķu smaka tad ir labāka, es jums saku. Vīrs palūkojās atpakaļ, stipri pārvērties ģīmī. Es arī laikam biju nobālusi, jo viņa sāka man spricēt virsū odekolonu «Neļķe». — Tas palīdzot tikai pret odiem, nevis pret ģīboņiem, — es atvairījos. — Nesakiet vis! Kad eju skatīties avārijas, es vienmēr turu to pie deguna. Morgā tāpat bez tā nevar. Pagājušo nedēļu es tur biju meklēt kaimiņienes onkuli.


Kamēr visu izstaigā, visu izskatās, atrod… Nevar jau tā uzreiz pazīt, dažs vienos plankumos. — Apturiet! — pēkšņi iekliedzās mans vīrs. Nespēdama bilst ne vārda, noskatījos kā viņš bāls ietenterēja mežā. — Tas cilvēks ir slims. Laikam gripas sekas — vīrietis, kaut pieder pie stiprā dzimuma, to slikti pārcieš. Vajag vairāk ēst šitos te. — Viņa izņēma no somas ķiplokgalviņu. Pēc tam autobuss apstājās vēl vairākkārt. Jo tuvāk nāca Rīga, jo mazāk braucēju palika un jo skaļāk skanēja viņas balss. Netālu no Juglas tilta šoferis izdvesa: — Tālāk nebraukšu, nevaru … Nespēju… ka neiznāk avārija. Arī es paliku sēžam grāvmalā. Un ar


neizskaidrojamām jūtām sirdī noskatījos, kā vāja dzimuma pārstāve ar švakajiem nerviem sparīgi aizsoļo uz pilsētas pusi.


Mīkla Miķelis Rūķītis un Žanis Celms risināja krustvārdu mīklu. Ko citu viņi varēja darīt, ja pusdienas jau paēstas, kafija padzerta, vakardienas hokeja spēle krustu šķērsu pārrunāta, bet Juris Tārps kaut kur nozudis? Trijatā varētu kaut vai zolīti uzsist, bet pa diviem… ja nu vienīgi dambreti vai šahu. Diemžēl Miķelis nemācēja spēlēt šahu, bet Žanis — dambreti. Varētu, protams, paniekoties ap novusu, bet netikās atkal iet pēc galda, un nav jau arī divatā nekāda sportiskā azarta, un no rīta jau tas novuss bija spēlēts līdz riebumam. Tā ka atlika vienīgi krustvārdu mīkla. Miķelim gan labāk patika tematiskās,


nevis tāds rasols kā šī — sports, politika, literatūra, opera, ekonomika un vēl velns zina kas. Tematiskās mīklas risināt vieglāk — sameklē plauktā attiecīgu literatūru — un kārtībā. Bet tagad — divdesmit trīs horizontāli: viena no galvenajām padomju cilvēka dzīves nepieciešamībām. Ej nu sazini! — Žani, domā, domā! — skubināja Miķelis. . — Ar kādu burtu sākas? — Žanis pēc brītiņa painteresējās. — Ar «d», — Miķelis atņurdēja. — Un beidzas ar «s». Abi iegrima pārdomās. Dzīves nepieciešamība, viena no galvenajām turklāt… Žanis nožāvājās. — Man tagad dikti nepieciešams būtu dīvāns.


— Neder! — pēc brītiņa Miķelis atteica. — «Dīvānā» ir seši burti, bet tai nepieciešamībā tikai pieci. — Pieci, pieci… Varbūt «dūzis»? — Tev, Žani, vienmēr kārtis galvā! Būtu jel kaunējies — vai tad dūzis ir kāda dzīves nepieciešamība? — Nu tad es nezinu. — Žanis apvainots sapūtās. Iestājās saspringts klusums. No blakus istabas skanēja sieviešu čalas. Miķelis nervozi pavērās pret durvīm un aizkaitināts iesaucās: — Ei, jūs tur! Viena no galvenajām cilvēka dzīves nepieciešamībām! Mirkli arī blakus istabā valdīja nāvēs klusums, tad kāda balss atjautāja: — Ko, kas? — Dzīves nepieciešamība, pieci


burti, pirmais «d»! Smiekli, čalas, un tūlīt ari pirmie ierosinājumi: — Daile! — Drēbe! — Deķis! — Domas! Domāt cilvēkam vajag, Miķelīt, domāt! Miķelis atmeta ar roku — ko gan sievietes sajēdz no dzīves nepieciešamībām! Pašas nav tālāk par lupatām aizdomājušās, vēl ņems un mācīs viņu! — Metam mieru, nākamajā numurā izlasīsim! — Žanim jau sāka apnikt šī saspringtā domāšana. Tas bija pret Miķeļa principiem — viņš bija paradis visu padarīt līdz galam, lēnām, kārtīgi. Dzīvoklī viņam viss bija


izremontēts, nokrāsots, dārza mājiņā viss līdz galam pārdomāts un uz goda nostrādāts. Nē, tā to atstāt nedrīkst! Miķelis domāja, Žanis snauda, kad pa durvīm paraudzījās izbrīnījusies sejiņa. — Ko tad jūs? Traki, vai, palikuši — darbs jau piecas minūtes ka beidzies! Žanis pielēca kājās. Miķelis, kā atmodies no transa, pārjautāja: — Kā, kā tu teici — darbs? Paķēra zīmuli, ierakstīja. Nudien — darbs! Der! Ap sirdi palika tik viegli, mājās varēs iet ar mierīgu prātu — labs tas darbiņš, kas padarīts!


Prasme klausīties Jūs jau būsit dzirdējuši, ka prasme klausīties ir apbrīnojama un ārkārtīgi reti sastopama īpašība — to pēdējā laikā apgalvojis ne viens vien žurnālists, gribēdams padarīt interesantāku savu pozitīvo varoni. Sekodama šai modei, steidzos, piedāvāt jūsu uzmanībai interviju ar cilvēku, kam šī īpašība patiešām piemīt. Un tā — mūsu priekšā Mīle Strautiņa. Uzreiz redzams, ka viņa ir vienkāršs cilvēks, kas nav pieradis pie žurnālistu apmeklējumiem, lai gan gadu ritums jau aiznesis viņu pāri pensijas slieksnim. Matiņi Mīlei pašķidri, taču zilās actiņas raugās pretī vērīgi un laipni,


vaigos sakāpis sārtumiņš, mutīte aiz lielas ziņkārības puspavērusies — viņa ir gatava klausīties un atbildēt. Jautājums. Biedre Strautiņa, ko jūs saprotat ar vārdiem «prasme klausīties»? Atbilde. To… nu to, ko jūs teicāt. Ka vajag prast, vajag mācēt klausīties. Jautājums. Vai zināt, ka šī apbrīnojamā īpašība jums piemīt? Atbilde. Kā tad, kā tad, kā nu ne! Cilvēki ir teikuši. Mans vecais ir licis manīt. Jautājums. Kādā veidā? Atbilde. Nu tā — diezgan nesmukā. Ka es visu ko noklausoties, nez ko saklausoties, bet pēc tam stāstot tālāk … Jautājums. Tātad jūs uzskatāt, ka prasme klausīties ir cieši saistīta ar prasmi stāstīt?


Atbilde. Kā tad! Tāpēc jau klausās, lai būtu ko pastāstīt. Ja šito patur prātā, cilvēks var klausīties otrā stundām ilgi un ar prieku, īpaši, ja priekšā nāk visādu bēdu un briesmu stāsti. Protama lieta, savai apķeršanai ir jābūt — jāzina, ko, kur, kā un kāmī klausīties. Jautājums. Interesanti! Vai jus nevarētu sīkāk raksturot šo «ko, kur, kā». Varbūt sāksim ar to «kāmī»? Atbilde. Nu, par piemēru, savā vīrā jau nu nav ko klausīties. Ko mans vecis muld, tas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Bet, āreče, ko runā cilvēki, to klausos ar patikšanu. Jautājums. Un kur jūs šos cilvēkus satiekat? Atbilde. Visur. Uz trepēm, sētā, uz ielas, rindā. Visvairāk gan kapos. Tur tik


daudz ko klausīties, ka diena allažiņ par īsu. Reizēm uz visiem interesantajiem miroņiem nemaz nevar paspēt. Par piemēru, viņsvētdien, kad glabāja to veikala direktoru. Izrādās, tur sieva bijusi vainīga. Dikti gribējusi pucēties. Katru dienu uz tirgu gājusi citā kleitē. Un tovakar šī šim teikusi: tūlīt uz vietas dod man tūkstoš rubļu vai šķiršanos! Bet šis teicis: cietumā tu mani neiedzīsi, tad jau labāk kapā! Un uzreiz ar infarktu zeme Šī tik tad atjēgusies un bērēs bijusi tais visvecākajā kleitē. Un dikti raudājusi, man stātīja. Es neredzēju, tobrīd biju pie tā gruzīņa, kas atskrējis no Odesas vienai krāsotai blondīnei pakaļ un te nošāvies… Jautājums. Tātad visu paša acīm redzēt nemaz nav vajadzīgs? Atbilde. Iten nemaz ar nē. Tas tik


atņem laiku un reizēm vēl ir par skādi Par piemēru, vakar kā bija. Uz mūsu stūra vesels lērums ļaužu un tramvaji stāv strīpā. Pieeju, klausos — tramvaja vadītājs bijis pilnā un viena sieviete esot sabraukta. Jauna un ļoti smuka bijusi, rītvakar kāzas. Tīri vai apraudājos un spiedos tuvāk — apskatīt to nelaiķa brūtīti. Izrādās, puikas uzvēluši uz sliedēm akmeni, neviena līķa, nekā! Un viss stāsts ar vējā, un tik tās ziņkārības pēc — sak, paskatīšos, vai tā ir, kā dzirdēju. Jautājums. Cik saprotu, tad vislabprātāk jūs klausāties tieši šādus bēdu un briesmu stāstus? Atbilde. I-jā. Tā ir. Jautājums. Un ko vēl jūs protat klausīties? Atbilde. Visu ko. Mīlestības


piedzīvojumus, par piemēru, lai gan tur dikti liela pacietība vajadzīga. Tie allažiņ briesmīgi vienādi iznāk, sākumā jau zināms, kas un kā, kurš ar kuru, kad un kāpēc. Labprāt paklausos arī to, kas dzirdams rindā pie bodes. Pēdējā laikā man dikti iepatikusies stāsti par slimībām — ko tik nedabū dzirdēt par ārstiem! Mūsu poliklīnikā, par piemēru, tie briesmīgi dzerot un bez pusstopa zāles nevienam neizrakstot. Viens ķirurgs, tāds jauniņš, esot tāds, kas pats pa naktīm piesitot cilvēkus, lai dienā būtu ko ārstēt. Laikam jau būs no tiem zadistiem, vai nu citādi būtu tādu amatu izvēlējies… Nē, es jums saku, stāsti par slimībām nudien ir pamācoši, lai gan reizumis tiem beigu nevar sagaidīt. Tad ir jādara tā: kad stāstītājs jau nez kuro reizi atkarto, kur


viņam dūries pirms ēšanas un kur pēc un kā viņam tvincinājies viens un kā otrs loceklis, tu saki — man ir taisni tāpat, šito vainu es zinu. Tad stāstītājs uzreiz apklust, viņš itin kā apvainojas, ka otram var būt tikpat smalka kaite kā viņam. Jautājums. Vai tad klausīšanās prasmes tehnoloģija ir tik vienkārša? Atbilde. Ko-e? Jautājums. Nu — jūs te pieskārāties, tā teikt, klausīšanās tehnoloģijai. Pastāstījāt, kā pārtraukt pārāk ieilgušu klausīšanos, pieminējāt, ka klausoties vajadzīga pacietība, ka vajag ticēt visam uz vārda.. Atbilde Ticēt vajag par visiem simt procentiem un vēl mazu bišķīti pa virsu. Citādi jau nebūs ko stāstīt tālāk. Jautājums. Saprotu, bet vēl gribētos


sīkāk uzzināt, kā jūs izturaties, kad jums ko stāsta? Atbilde. Visu laiku uzticīgi veros stāstītājam mutē un nepārtraukti loku galvu par piekrišanas zīmi. No sirds dzīvoju notikumiem līdz, manā vaigā redzams gan izmisums, gan šausmas, gan sajūsma, gan pārsteigums — kas nu kuru brīdi vajadzīgs. Pati neko daudz nerunāju, taču īstā reizē iespraužu pa vārdiņam vai izsaucienam — «Vai tas var būt?». «Ko jūs sakāt!», «Kaut kas traks!», Var arī uzdot pa jautājumam, kas neko daudz vis neizsaka, taču dara stāstītāju jestrāku. Vārdu sakot, kad klausos, rīkojos akurāt tā, kā jūs tagadiņ. Jautājums, (kas neprasa atbildi), Paldies, biedre Strautiņa! Par «prasmi klausīties» lasītājam tagad viss skaidrs.


Iztulkojiet šo sapni! Neesmu nekāda vecā, vismaz tāda nejūtos, taču pie jauniem sevi pieskaitīt nevaru un negribu — man tie mūsdienu jaunie diez kā nepatīk. Paslinki, pārgudri viņi ir un par sevi vien domā. Tolaik, kad mēs augām, tad tā nebija. Neesmu nekāds filozofs, taču domāju par šo lietu dienu un nakti, jā, jā, arī naktī: lieku pagalvī pedagoģijas grāmatas … Dienā veros dzīves grāmatā un nepārtraukti — darbā, mājās, uz ielas, perot savējos, kauninot svešos, aprunājot kaimiņu bērnus, skatoties televizoru un vēl vakariņas ēdot, — es gremoju vienu un to pašu domu: kāpēc tie mūsdienu jaunie ir tādi, kur tā vaina?


Jūs teiksit: kas tur ko domāt, lieta skaidra — tas viss no vieglas dzīves, tie bērni pārāk viegli aug. Piekrītu, tik tālu es pati arī biju aizdomājusies un visu smuki pa plauktiņiem salikusi, bet tad vienunakt viss atkal sajuka — redzēju tādu savādu sapni… Redzēju visu ļoti skaidri un noteikti — braucu tā kā tramvajā, tā kā autobusā, ta kā uz darbu vai jūrmalu, rokā man tā kā tīkliņš, tā kā rozes vai petrolejas kanna. Braucu un stāvu tā kā uz vienas kājas, tā kā uz abām, uzreiz — skatos — turpat man priekšā viens sēž… Zaļknābis, protams!


Rokās viņam nekā, gadu nastas plecos nekādas, bet sēž, vella bērns tāds! Man iekšā viss sagriežas — taisni tā kā dzīvē, bet tai pašā laikā es arī it kā zinu, ka tas ir sapnis, tādēļ ari nekā nesaku, tikai piespiežu savu nesamo — tā kā torti, tā kā siļķes — pie viņa baltajām biksēm. Šis augšā. «Lūdzi sēdieties!» Es atkrītu sēdeklī, ievelku elpu, lai sāktu pārspriest


mūsdienu jaunatnes uzvedību, bet šis pasteidzas pirmais: «Kāda gan tagad tā vecā paaudze! Ne paldies par laipnību pateikt neprot… Agrāk gan vecie tādi nebija!» Apstulbusi paveros zaļknābī, redzu — tas taču mans nelaiķa, onkulis, viņš arī svētdienās uzcirtās tādās baltās biksēs! Un tad atkal šis tā kā vairs nebūtu onkulis, bet gan mans tēvs. Un ņemas nosodoši kratīt pret mani pirkstu, lai gan tāpat ir miris. Uzreiz — kā nu tur bija, kā nebija — es sēžu mājās, un man sāp galva. Taisni pušu plēš: meitēns otrā istabā dragā magnetofonu. «Nu, kas tā par mūziku, ko tāda var dot sirdij!» es saucu, izmisumā rokas lauzīdama un skaidri sajuzdama, kā mans bērns iet bojā. Un es nezinu, kā viņam palīdzēt, kā vest pie prāta, man


trūkst padoma un, galvenais, laika, jo kuru katru brīdi — kauns taisni sacīt — var atnākt mans mīļākais, bet es vēl nemaz neesmu saposusies un meitēns ta kā par spīti no istabas ārā nekust. «Še trīs rubļi un aizej uz kino!» man prātā iešaujas glābēja doma. Esmu laimīga —. kino uzvedīs manu bērnu uz pareizā ceļa, un, tikko meitēns pa durvīm laukā, es lūpu zīmuli rokā, un, tikko mīļais pa durvīm iekšā, es viņam pie krūtīm… Bet krūtis viņam tādas savādas, un viņš stenēdams raisa nost lakatu un manas vecmāmiņas balsī saka: «Kur tu, meit, atkal to bērnu vienu aizlaidi? Tā viņš tev pirms laika kļūst svešs. Mēs, āreče, gan tā nedarījām…» Tad es atkal pēkšņi esmu kaut kādā lielā un svinīgā telpā — tā kā auditorija,


tā kā kultūras nams, tā kā tiesas zāle… Izrādās — esmu skolā vecāku sapulcē, bet skolotāji tādi savādi, seno laiku tiesnešu talāros ģērbušies, parūkām galvā, bet mēs, vecāki, visi pliki! Sašutuši sēžam solos, kas ir par šauriem, lai pliks vecāks tur varētu kaut cik cienījami izskatīties… Atskan pērkondimdoša balss: «Kāpēc jūs, vecāki, nesekojiet savu bērnu māčībām?» Mēs korī atbrēcam: «Kas mums sekoja?!» — un viens tievs tētiņš pieceļas drosmīgi iziet priekšā un norecitē: «Bērniem jau tā tagad dzīve ir tik viegla. Aug pie visa gatava, vai mums vēl viņu vietā būs jāmācās?» Mēs pārējie šo vadmotīvu tūlīt uztveram un pa balsīm kā īsta korī visādi šo meldiņu variējam. Skan tomēr kaut kā pliki, jo nedrīkstam taču tādā izskatā saiet visi pulciņā, bet, kas vecākiem liegts,


skolotājiem ir atļauts: talarainie mirklī apvienojas, izkārtojas iespaidīgā grupā un rauj vaļā veselu kantāti par neobjektīviem vecākiem, kas negrib zināt, ka arī viņu dzīve kļuvusi vieglāka… ka vecākiem tagad vairāk zināšanu, ka viņi vienkārši nevīžo audzināt savus bērnus, un tas skan tik pārliecinoši, ka mēs visi sākam drebēt — tā kā aiz saviļņojuma, tā kā aiz aukstuma, — un tad nāk bungu grāviens un beigu akords: «Agrāk tādu vecāku nebijaa-a!» — un talārainie norauj parūkas, un, izrādās, tie nav vis skolotāji, bet gan tā kā mūsu — vecāku vecāki un reizē arī tā kā mūsu bērni… Tā kā būtu un atkal tā kā ne — nevar saprast. Sakiet — ko gan tāds sapnis varētu nozīmēt?


Vajag tikai mācēt! Regīnai ir gaiši mati un lielas, nopietnas acis. Viņai ir kluss raksturs un savs kārtīgs frizieres amats. Bez tam Regīnai ir tante, pret kuru viņai liela bijāšana. Un vēl Regīnai ir 27 gadi, bet nav — vīra! — Kaut kas traks! Man tavos gados bija jau otrais vīrs! Kas ar tevi īsti ir? — saka mājās tante. — Tu vēl neesi apprecējusies? Ārprāts, nevar būt! Vienīgā no mūsu klases… — brīnās uz ielas sastaptā skolas biedrene. — Man tevis žēl, Regīnīt! Tik vien zini kā darbu, — nopūšas kolēģe, kam skauž Regīnas izcīnītā pirmā vieta frizieru


konkursā. — Būtu tev vīriņš, varētu nestrādāt … — Regīnai nav piekrišanas. Pašas vaina — staigā apkārt kā tāda klusā daba. Vajag taču mācēt! — noskalda Izolde. Tas Regīnai ir kā duncis sirdī. Izolde šajā frizētavā strādā tikai otro mēnesi, taču viņas vārds te visiem mutē. Arvien retāk dzird sakām «mūsu čaklā Regīna», arvien biežāk atskan — «mūsu skaistā Izolde». Vīriešu frizētavu, kur sarkanmatainā Izolde strādāja agrāk, visa Rīga pazīst ar nosaukumu «Pie skaistās Izas». Tikai vīrieši, viņas acu varas pārņemti, zem naža nav varējuši mierīgi nosēdēt. Un, kurš reiz pie Izoldes noskuvies, tas tūlīt viņu bildinājis. Arī te Izoldei nav miera no pielūdzējiem — vairāk iznāk runāt pa tālruni nekā strādāt


pie sieviešu galvām. Uz tām viņa nemaz neskatās Strādājot Iza aplūko spogulī pati sevi piemiedz acis, aplaiza lūpas, sakārto sprogas. — Vajag mācēt patikt! To es tev saku, Regīna! Ko līdz tavas lielās acis, ja tu neproti koķetēt! Vai tu, piemēram, māki iegrimt vīrieša acīs? Skaties, kā es to frizētavā darīju: ar vienu roku saņemu viņu aiz deguna, otrā, man nazis, pieliecos, klāt… — Un Izolde «iegrimst» acīs, kādai skolniecei, kas atnākusi nogriezt bizes. Kad skuķēns izbijies aizsedz seju ar plaukstu, Izolde triumfējoši iesaucas: — Beigts ir! Un tā ir ar visiem! Pret šito koķetērijas mākslu neviens vīrietis nespēj noturēties. Viens tipiņš pēc šitāda seansa tā saķērās manī, ka kļuva rupjš un teica„ lai es neākstoties…


Patiesi, Regīna nekad nav tā iegrimusī acīs savam Uldim. Regīna nekad nav saņēmusi viņu aiz deguna, kur nu vēl vazājusi aiz tā, lai gan Izolde saka, ka vīriešiem tas trakoti patīkot. Daudz ko viņa nav darījusi no tā, ko iesaka likt lietā Izolde… «Aušīgi smiekli», «dziļdomīgas nopūtas», «aizgrābti izsaucieni», «vārgi čuksti», «pēkšņas garastāvokļa maiņas», «šarmanti untumi», «sievišķīga neziņa un naivitāte» un, galvenais, «acu valoda»… Nekā no visa tā nav bijis Un varbūt tāpēc Ulda runas par precēšanos pēc diploma saņemšanas ir tikai izvairīšanās? Kad Regīna pēcpusdiena parnāk mājās, viņai acis pilnas asarām un ausis skan Izoldes gudrības: «Katrā ziņā izliecies muļķāka par viņu.» Regīna drudžaini domā — astoņos viņai norunāta


satikšanās … — Pinkšķi? — jautā tante. — Nojūdzās gan tas tavs studentiņš? Tā jau es domāju. Tu jau šinī ziņā esi gatavā aita! Regīna negribēja būt aita. Viņa sameklēja paciņu hennas, un pulksten astoņos lejā uz stūra Uldim elkonī iekārās aušīgi smejoša sarkanmate. — Labsvakars, hi-hī! Skaists vakars, ha-hā! Kurp iesim, hi-hi-hi! Ha- hā! Rezultāts neizpalika, tas ir — Uldis palika kā uz mutes sists. Aiz sajūsmas, jādomā. Pēc brīža viņš atjēdzās, un abi aizgāja uz parku paklausīties estrādes koncertu. Kad orķestris uzsāka pirmo programmas numuru, Regīna jau rāva vaļā otru «aizgrābti izsaucieni». Tas viņai izdevās lieliski, jo labi saskanēja ar


mūzikas raksturu. Nākamais numurs «vārgi čuksti», par nelaimi, pilnīgi pazuda marša dziesmiņas taktī. Lai atgūtu nokavēto, starpbrīdī Regīna ķērās pie «šarmantiem untumiem». — Atnes man saldējumu! Uldis atnesa. — Ak, ne Jau «Eskimo»! Plombīru! Uldis atnesa plombīru. — Ak, ne jau šokolādes! Krējuma plombīru! Un Regīna koķeti izsita saldējumu Uldim no rokām, atkārtodama «aušīgos smieklus». Redzēdama, cik ļoti tie iedarbojas,. Regīna nekavējoties pārgāja pie «sievišķīgās neziņas un naivitātes». — Kas tas ir? — Viņa rādīja uz spožo misiņa tauri. — Taure.


— Un ko ar to dara? — Pūš! — Patiešām? Bet kāpēc? Kad koncerts beidzās, cauri bija arī gandrīz visa Regīnas programma. «Dziļdomīgas nopūtas» viņi izpildīja duetā, palikuši sēžam divi vien uz sola, jo Uldis no dubultās programmas bija tā pārņemts, ka nevarēja pat pakustēties. Netika laista apgrozībā vienīgi «acu valoda» — lai kā gribēdama, Regīna pa visu vakaru ne reizi nevarēja un nevarēja paskatīties Uldim acīs, kur nu vēl tajās iegrimt… Tad viņa par laimi atcerējās, ka palikušas vēl «pēkšņās garastāvokļa maiņas», pielēca kājās un aiziedama strupi izmeta: — Apnicis! Rīt tai pašā laikā turpat! Otrā dienā Regīna norunātajā vietā


neieradās. No vienas puses, tā skaitījās tā saucamā «vazāšana aiz deguna», no otras — Regīna vēl nejutās pietiekami stipra «acu valodā». Kamēr Uldis gaidīja uz stūra, Regīna ar Izoldi staigāja pa ielām. Kad Izolde satika kādu savu paziņu, Regīna pagāja malā un skatījās, kā tad īsti vajag mācēt. Viens otrs garāmgājējs arī apstājās un sāka skatīties. Un bija ko redzēt: Izoldei acu baltumi vien zibēja, plaksti te noslīga, te pacēlās, skatiens te izvairījās, te aicināja. Smiekli mijās ar eksaltētiem izsaucieniem un daudznozīmīgām nopūtām, un visu to papildināja dzīva vaibstu spēle un gurda ļodzīšanās no vienas kājas uz otru.


Pēkšņi Regīna ieraudzīja gājēju; drūzmā Uldi. Viņš izskatījās sagrauzts. Abu skatieni sastapās. Uldim sejā iegūla smaids un Regīna spējā iedvesmā metās viņam pretim. Labsvakars, hi-hī!! Skaists vakars


ha-hā! Kurp iesim, hi-hi-hī, ha-hā! — Regīna miedzās, bolījās, šķobījās. Uldis brīdi stingi raudzījās viņā, tad saķēra galvu un skriešus metās prom. Triumfēdama piesteidzās Izolde: Tas nu ir beigts uz mūžu! Vai es tev neteicu, ka vajag tikai mācēt?


Dikti smuki svētki Mīļo māsiņ! Tu droši vien esi pārgaidījusies manu vēstuli, jo nu jau nedēļa apkārt, kopš Lūcītes Dace ievadīta pieaugušo kārtā, bet Tu vēl arvien nekā nezini. Teikšu uzreiz, ka bija jau dikti smuki, bet vēl smukāk būtu bijis, ja mēs, visas trīs māsas, atkal reiz kopā būtu parādījušās dzimtajam pagastam. Tāpēc ļoti žēl, ka Tu nevarēji tikt, par abām mēs to lietu būtu vēl labāk izkārtojušas, no Lūces jau nekā nav — Tu tak zini, viņa mums tāda čamma jau no bērnu dienām, un ar gadiem tie apgriezieni kļuvuši vēl lēnāki. Šoreiz arī — kad es atbraucu,


iedomājies, Dacēns vēl bija pavisam pliks. Lūce ar vīru izdomājuši, ka meitēns uz pilngadību varot iet tai pašā izlaiduma kleitā. Balta esot, jauna arī, tikai otro reizi mugurā. Es, protams, nostājos kā siena, teicu — tikai pār manu līķi vai arī es tūlīt braucu prom, cilvēkiem par apsmieklu man te nav jāgrozās, visi tak zina, ka es tam meitēnam krustmāte! Lūce sāka činkstēt: kur to naudu lai ņemot, cik uz galda vien nebūšot jāsagāž, un, pēc viņas prāta, šitanī reizē galvenais neesot štāte, galvenais esot — sirds! Es teicu: sirds var spīdēt kā zelts, tikpat neviens to neredzēs, bet, kas Dacēnam mugurā, to redzēs viss kolhozs! Tā es pateicu un cirtu atpakaļ uz Rīgu, man, paldies dievam, vienā otrā komisijas bodē vēl ir blats. Tici vai netici, mīļo mās, bet tai pašā


dienā kleita man bij rokā. Un kāda! Importa — no paciņas, no mežģīnēm, nu viena varen smuka kleita! Smalks un dikti nītlīgs musturis — puķīte, lapiņa, atkaļ puķīte, apkārt caurumiņi un tādi kā stariņi, kā zvaigznītes, apmēram uz to modi kā manai Ingūnai izlaiduma kleita, tikai tā bija japāņu, bet šitai šilti lāgā nevarēja salasīt. Un tik balta tā kleita, kad pacel pret gaismu, tad zili mirdz, un teili es vēl smuki nošuvu ar pērlītēm. Ja vien Tev ir izdevība, atbrauc apskatīties — tas ir to vērts. Dacēns pats sākumā gan nemaz negribēja kleitu mugurā vilkt — špices ķeroties klāt pie asajām, sastrādātajām rokām, saplēsīšot vēl. Tāpēc jau vēlāk, kad gāja pēc apliecības, turēja tās rokas tā paplētis, laikam visu laiku par kleitu


domāja. Tur nu es vainīga — vajadzēja jau arī garus cimdus, bet tēvs neļāva — neesot nekāda brūte, cilvēki smiešoties. Bet cilvēki tagad nemaz tik muļķi nav, it īpaši uz laukiem. Divreiz cilvēkos ar vienu kleitu tur neviens vairs neiet, tur tagad katrs pazīst drēbi, to es Tev, mās, pavisam nopietni saku. Tev vajadzēja redzēt, kā viņi viņu nopētīja un cik ilgi sačukstējās, pat kājās piecēlās, kad apliecību saņēma kāda sevišķi smuka kleita. Un var teikt, ka visas kleitas savā ziņā bija smukas, tāpēc arī svētki iznāca ļoti skaisti. Pati pirmā kleita (pavisam septiņas) gan nekas sevišķs nebija — tāda diezgan prasta drēbīte un parasts šuvums. Otrā bija no baltas vilnas — puskļošā un ar garām rokām, tikai tā vilna — kā jau vilna


— tāda iedzeltena. Trešā un ceturtā bija vienādas — zini, tās dvīnītes no Purmaļiem. Abas plandošas un ar volāniem. Piektā bija no tiem biezajiem zīdiem ar pretfalti priekšā. Sestā — īsts minī, kas vairs nav mode. Un tad Dacēns importa spicēs. Cārts un balts kā gulbītis no «Mirstošā ezera», tiesa, drusku tā kā sakaunējies un neveikls, bet vispār — vienreizīgs, dikti smuks paskats. Zālei uzreiz pārvēlās tāda kā šalkoņa, bet, ko īsti čukstēja, sadzirdēt nedabūju, jo cēlos un gāju apsveikt (man mugurā bija salātzaļā, to te neviens nebija redzējis). Jā, tās apsveikšanas dēļ man iepriekš iznāca liels cīniņš. Šie tur kultūras namā bija izdomājuši katram pilngadniekam noskaitīt kādu pantiņu vai nodziedāt dziesmiņu, tāpēc izsaukuši māksliniekus


no Rīgas. Tas jau nebūtu nekas slikts, bet šie negribēja arī, ka dziedāšanas vai spēlēšanas laikā apsveicēji taisītu troksni, tāpēc dāvanu un puķu pasniegšanu nolika uz beigām, visiem kopā. Tu tikai padomā, kā tas būtu izskatījies — visi barā. nekā nevar saprast, kas kam ko pasniedz, kādas kuram puķes un cik… Nu, es pret to nostājos kategoriski, es viņiem teicu, lai nesamaitā pašu skaistāko brīdi, lai iedomājas, ka pilngadības svētki ir kādas veco laiku iesvētības, kad puķes pasniedza, nākot ārā no baznīcas! Es savu panācu, un Tu, mās, vari būt mierīga — Dacēnam bija tik daudz puķu kā nevienam. No Elzas tantes — baltās lilijas, no Lilijas tantes — baltas neļķes, bet visas pārējās — rozes! No Paeglīšiem — trīs, no Bērziņiem — piecas, no


Liepiņiem — septiņas, no Ozoliem — vienpadsmit, no priekšsēdētāja sievas piecpadsmit. Baltas un rozā, rozā un baltas. Bet no manis deviņpadsmit čeriji zini, tās koši sarkanās, kas tagad traki modē. Visi, protams, palika mēmi. Man tas bija pats skaistākais brīdis, pat acis uz mirkli aizmiglojās un nevarēju vairs dāvanām izsekot. Vēlāk gan visu noskaidroju un varu Tev tagad galvenās uzskaitīt: trīs dzintara krelles (dzintars tagad, kā zini, ir dārgs), trīs komplekti nažu un dakšiņu, viena sudraba zupas karote (no Elzas tantes), vesels lērums tējkarotīšu, četras kleitu drēbes (3 vilnas, 1 zīda), deviņas vāzes (čehu stikla un citādas), divas kafijas servīzes, pieci galdauti, divi parasti pulksteņi un viens zelta — no manis un Kārļa, protams. Tad


vēl visādi sīkumi — kad atbrauksi, pati izskatīsies. Es tā rēķinu, ka kopsummā viss izdotais ir dabūts atpakaļ, prasīju Lūcei, bet tā jau nekā nevar pateikt, staigā tāda kā apdullusi. Pašā pilngadības dienā bija galīgi apmāta: mutauts visu laiku pie acīm un tikai pūš — cik smuku gabalu tas mākslinieks Dacēnam nospēlējis un cik žēl, ka visu tai apsveikšanas troksnī nav varēts sadzirdēt. Prātīgu runu no Lūces vēl šodien nedzirdēsi, ap to vien viss griežas, ka Dacīte liela, Dacīte iziet pasaulē. Tā vien liekas, ka viņa savā aprobežotībā nemaz nav pamanījusi, cik smuki pilngadības svētki bijuši meitai. Vēl varu Tev pateikt, ka galds bij nogāzts varens — kā tēva laikos. Vismaz tik daudz Lūce bija pratusies. Mūsmājās bija arī viss kolhoza zieds —


priekšsēdētājs, brigadieris un citi priekšnieki. Bet par to visu, kad satiksimies, dikti jau gribas parunāties ar kādu no sirds. Ar Lūci nekas neiznāk, bet mans Kārlis, kā jau visi vīrieša cilvēki, sievietes sirdi neizprot. Starp citu, viņš man te ēdas virsū un grib pierakstīt dažas rindiņas tavam Žanim. P. S. Sveiks, švāģer! Kāpēc neatbrauci uz pilngadības svētkiem — baigais plosts bija! Uz galda ik pa desmit centimetriem polšs! Kā sestdienas vakarā sākām, tā pirmdienas rītā beidzām. Smagi nosvinējāmies, žēl, ka neatbrauci, būtu kopā uzrāvuši to dziesmu «Dzīvē tikai reizi astoņpa-ā-dsmit ir…». P. S. Ko viņš te muld! Ar sveicienu


Fr朝da.


Īsts ceļojums Kā visi cilvēki, kas seko modei, es daudz ceļoju. Esmu bijusi Gostiņos pie tantes, Plācī pie onkuļa un arī pie citiem radiem kāzu, bēru, pilngadības un bērnības svētku reizēs. Gandarījumu tomēr man šie ceļojumi nesniedza, un es jau sāku šaubīties vai visa tā lieta nav izrunāta. Tagad zinu: tie nebija īsti ceļojumi, ceļot vajag nevis vienatnē, bet barā! Un galvenais — vajag ne tikai ceļot, bet arī šo ceļojumu aprakstīt! Nedrīkst vērtīgo guvumu paturēt sev, vajag dalīties iespaidos! Īsts ceļojums ir tāds ceļojums, ko organizē arodbiedrība. Vietējās komitejas iedvesmots daudzdienu brauciens ar


autobusu, tā sacīt. Pamatsastāvs — vienas iestādes darbinieki plus viņu vīri un sievas, un paziņas. īstā ceļojumā pats svarīgākais ir tā garums, ilgums un ceļojošo personu skaits. Pavisam nesvarīgs ir maršruts. Ir pilnīgi vienalga, uz kurieni dodas, galvenais, lai būtu ilgi, tālu un barā. Tāds ceļojums cilvēkam daudz ko dod. Ko — tas atkarīgs no cilvēka paša. Es šādu ceļojumu izmantoju maksimāli — iepazinos ar cilvēkiem, savācu daudz vērtīga izziņas materiāla, uzkrāju veselu lērumu svaigu iespaidu. Dalīšos ar lasītājiem pašā galvenajā. Ilgi, tālu un barā ceļojot, es uzzināju šādas interesantas lietas: ka mūsu jaunā priekšniece, ko mēs apskaudām labās šuvējas dēļ, visu šuj sev pati (acīmredzot


aiz skopuma); ka mati viņai krāsoti, jo ceļojuma otrās nedēļas beigās pie priekšnieces pieres apvāršņa paradījas sirma svītra (patiesību nenoslēpsi!); ka visneglītākais no līdzbraucējiem ir viņas vīrs, turklāt otrais pēc skaita (ko meklē, to dabū!); ka abi bērni viņai ir no pirmā vīra, ko viņa nav mīlējusi, jo bērēs nemaz neesot raudājusi (jā, cieta sirds!); ka viens no viņas tēvabrāļiem bijis dzērājs, bet vecākais puika redzēts mētājamies ar akmeni (savu durvju priekšu neredz); ka viņa nevienā vietā ilgi nenoturoties un arvien tiekot paaugstināta (kas māk, tam nak). Ilgi, tālu un barā ceļojot, es labi


iepazinu šādus cilvēkus: savu istabas biedreni darbā, kura izrādījās pavisam tukšs cilvēciņš, kas to vien zina kā skatīties pa autobusa logu un galīgi neprot interesanti patērzēt; viņas māsīcu — lielisku sievieti, kas brīnišķīgi orientējas sveša apvidus bodēs; šās māsīcas vīru, kas māk iedzert savu šņabīti un labi spēlē zoli; šās māsīcas vīra brālēnu — omulīgu vīrieti labākajos gados, solīdu un neprecējušos, kas visu laiku nesa manu koferi un cēla man telti; pārējos mūsu iestādes darbiniekus, viņu vīrus un sievas, skaitā pavisam 40 cilvēku. Ilgi, tālu un barā ceļojot, man radā šādi iespaidi: ka Ellas draudzība ar Noru ir cauri;


ka Ellai, tāpat kā Norai, patīk Zariņš bet nekas nesanāks ne vienai, ne otrai; ka Ella dzīvo pāri saviem līdzekļiem, jo katru dienu maina kreklu; ka Nora ir liekule, jo pārāk uzsver savu tieksmi uz mazgāšanos; ka Ella nav īsti šolaiku cilvēks, jo divās nedēļās nodziedāja trīs veclaiku dziesmas; ka Norai vajag būt daudz uz grāmatiņas, jo viņa maz ēd; ka Ellas un Noras izredzētais Zariņš tīšām nenoķēra nevienu zivi, lai nebūtu tās jāliek kopīgajā katlā; ka visas mūsu iestādes sievietes krāc daudz nesmukāk nekā es; ka daudzas : — atvainojos! — cieš no aizcietējumiem, jo bieži devās mežainajos kalnos gluži vienas un ilgi tur


uzturējās; ka iestādē man netrūkst nelabveļu, jo daudzas manas kolēģes labprātāk runājās ar gluži svešiem vietējiem iedzīvotājiem nekā ar mani; ka visiem patīk sēdēt priekšā un nevienam — pakaļā. Bez šās kolosālās garīgās bagāžas es no sava tālā un ilgā ceļojuma pārvedu arī veselu kaudzi bilžu, uz kurām ir redzamas visas manas jaunākās kleitas. Vērtīgs ieguvums ir arī citi garderobes nieciņi. Interesentus lūgtu atnākt pie manis, un tad es tiem izrādīšu un pastāstīšu visu — arī tādas lietas, kas parasti nemēdz būt ceļojuma aprakstos. Tad noteikti arī viņiem iegribēsies doties tādā ceļojumā, varbūt pat kopā ar mani…


Viesmīlības upuri Tuvojas maijs, visiem cilvēkiem būs svētki, mums atkal nekā. Mēs labprāt aizietu viesos, bet mums jāiet dzert un ēst pie Paukšēniem. 2. maijā; — kā katrugad. Neiet pie viņiem mēs nevaram. Tāpēc ka mans vīrs ar Paukšēnu kopā dienējis. Un pēc dienesta kopā ar viņu aizgājis pie savas skolas biedrenes Emmas. 2. maija. Paukšēns tad viens pats Emmu uz karstām pēdām bildinājis. Kopš tā laika viņš uzskata sevi par Oskara parādnieku un nu jau daudzus gadus revanšējas. Ar viesmīlību, protams. Viņi regulāri aicina mūs viesos un mīlē… Un mēs ejam un ļaudamies viņu viesmīlībai. Citādi Paukšēns nodomātu, ka Oskars tur


uz viņu ļaunu prātu, bet Emmai liktos, ka es esmu greizsirdīga. Paukšēns vienmēr saka, ka «priekš Oskara» viņam nekā nav žēl. Emma nesaka nekā. Emmai Oskara žēl. Būtu viņa izgājusi pie Oskara, tas būtu tikpat apaļš ka Paukšēns — tā viņa domā un tādēļ cep, sautē, vāra, marinē, aicina ciemā uta cienā. Tā ir bijis, tā būs… — Ed, Oskar, — viņa teiks, tikko Paukšēns būs manam vīram norāvis mēteli un apsēdinājis pie galda, — šito lasīti, lūdzu! Un gal ertiņu! Ar sinepītēm vai mārrntkiem? varbūt krabīšus apetītes ierosināšanai? Zutīti marinādē? Sķiņķīti, rasoliņu, siļķīti, pildītu oliņu? — Dzer, Oskari — sacīs Paukšēns, kad Emma būs piepildījusi Oskara šķīvi ar kaudzi. — Dzer, vecais puika, šito labo


eksporta šņabi, lai glumāk iet lejā! Pirmais lai iet tāds gruntīgāks mērs! Un tūlīt otru — lai ir pamats! Oskars nesacīs nekā — viņam ir vājš raksturs. Turklāt viņam būs pilna mute ar rasolu, acis ar asarām, viņš klepos, jo nav radis ne pie tādiem mēriem, ne grādiem. Pēc desmit minūtēm Oskars būs tikpat sarkans kā agrie tirgū pirktie tomāti, ko Emma kraus viņam uz šķīvja. — Iekod, Oskariņ, pirms ķeramies pie ēšanas! — viņa teiks. —Zoss gan man vēl cepeškrāsnī, bet cūkas cepetis ir gatavs, tūlīt varēsim sākt. — Oskar, tev nesmeķē mans zakusks? — redzēdams, ka Oskars atvaira Emmas roku, iesauksies Paukšēns. — Emma, vai es tev neteicu, ka Oskaram vajag vairāk piparu — viņam tāds


nesmeķē! — Un Paukšēns uzbērs Oskaram piparus, un Paukšēns pielies glāzēs. — Neņem ļaunā, Osīt, veco zēn! Piedod Emmai, un iedzersim! Un Oskars neņems Jaunā. Viņš paņems glāzi, iedzers un uzkodīs, lai gan ciest nevar piparus. Tur nu nekā nevarēs darīt, jo Emma ir gribējusi tikai labu, un Oskaram viņai ir jāpiedod. Tas pats būs jādara arī man. Un par pierādījuma zīmi, ka mēs «tiešām neņemam ļaunā un ka mums tiešām smēķē», mums būs jāpaņem no bļodas pati lielākā cepeša šķēle. Un kāposti. — Trekni, labi kāposti, ņemiet kārtīgi! — Paukšēns neatlaidīsies! Kad tomēr vilcināsimies, Emma pati uzliks mums «kārtīgi», Paukšēns ielies, un būs atkal kārta dzert. Šai brīdī Oskars sadūšosies, pirmoreiz ņems vārdu un


teiks, ka tik daudz, tik strauji un tik stipru viņš ne… — Osi, kāpēc tu uzreiz neteici? Man ir spirtiņš! Atšķaidi, Emma! Osīt, tu piedod, man tak bij prātā, ka tu labāk eksporta… Atšķaidi, Emma, un, kamēr saēdīsies, ieraujam pa «kristāliņam». Lai labāk vedas runas! Pro! Runasvedīsies apmēram tā: — Aiziet! Priekā! Ed, Oskar! Tukšu, Zelma, tukšu! (Zelma — tā esmu es.) Emma, pasniedz. .. Nu, paceļam? Ko tu, Oskar? Tu jau lauzies kā jaunkareivja gados … Zelma laikam tev neļauj… Vai tu vari iedzert ar mani vienu šņabi vai ne? Oskars «vienu» vēl varēs. Viesmīlība jau būs pakļāvusi viņu savai varai. Mēmā padevībā liktenim viņš ēdīs, dzers, pacels, saskandinās, ļaus, lai Emma


uzliek viņam uz šķīvja divus zoss stilbus uzreiz … Viņš darīs visu, ko liks namatēvs, tikai kļūs bālāks, piere viņam norasos lielām sviedru lāsēm, rokas sāks mazliet drebēt. Iespējams, ka viņš sāks žagoties, un tad Paukšēns turēs runu par kuņģi.., par savējo, protams. — Ek; nav vairs tie kuņģi, kas agrāk … Vo, manam vecajam, tam bija kuņģis! Un man pašam, ko? Visu ņēma pretī. Es varēju jaukt šņabi ar vīnu, alu ar konjaku, šampanieti ar liķieri, un nekad nekas, saproties! Tagad es nejaucu neko, un tomēr otrā dienā nav lāgā … Tā kā griežas, tā kā kāpj uz augšu … Oskars šai brīdī būs krampjaini ieķēries galdautā un stīvi lūkosies sienā, cenzdamies tā kā kaut ko pārvarēt, vai. Runas laikā viņš droši vien būs mēģinājis


tikt vaļā no zoss stilbiem, tikai nav zināms, kur viņš tos šoreiz liks — iegrūdīs kabatā, pabāzīs zem galdauta vai iemetīs man klēpī kā pērn. Paukšēns apcerējumu par savu kuņģi beigs ar vārdiem: — Tas tāpēc, brāl, ka neko neuzkož, ka neko neēd. Ņem zakusku, Osīti Emma, kāpēc tu ciemiņu neuzpasē? Emma trūksies kājās, piedāvās, pasniegs, lūgsies, stāstīs, ka viņa tā centusies, tā nostrādājusies — un nu ciemiņiem negaršo, nu viņi smādē, nu viņai taisni jāraud… Oskars vairs ne uz ko nereaģēs un brīžam pat snaudīs. Paukšēns saņems Oskaru aiz žaketes pogas, ilgi viņu tā turēs un centīsies iestāstīt, ka tagad, kad vienreiz Oskars ir atnācis, kad viņi pa ilgiem laikiem atkal satikušies, kad viņš «priekš viņa visu», —


ka tagad gan «vienu» taču vajadzētu … Man diemžēl nebūs ne spēka, ne laika kaut kā ietekmēt notikumu gaitu — man bieži būs jāpiecejas no galda… Pēc brīža Emma būs uzvārījusi kafiju, uzliks man uz šķīvja pustortes, un es pēdējiem spēkiem runāšu, runāšu, runāšu kaut ko par to, cik torte laba un garšīga, bet Emma teiks: — Bet tu tak, Zelma, nemaz neēdi! — Un, kad viņa uz mirkli, novērsis acis, es iemetīšu tortes gabalu rokassomiņā, un tad Emma teiks: Ņem taču vēl! Otrā rītā es aizgulēšos, puika nokavēs skolu, bet Oskars būs slims. Es iešu pēc zālēm, vārīšu slimniekam putriņu, nesīšu Oskara uzvalku uz tīrītavu, sodīšos par sabojāto rokassomiņu. Visu maija mēnesi mēs nevarēsim atkopties…. Tā tas ir bijis jau vairākus gadus. Tā būs arī


šogad.


Kaut kas par aktieru dzīvi Vai jums patīk dziesma «Aktiera mūžs»? Man patīk. Brīnišķīga melodija, izjusti vārdi, noskaņa, smeldze … Bezgala skaisti, nudien! Tomēr šai dziesmai piemīt viens liels trūkums — tā satur pārāk maz izziņas materiāla. Par aktieru dzīvi tā informē tikai ļoti vispārīgos vilcienos — dziedi šo dziesmu kaut vai desmit reižu pēc kārtas, tik un tā nekā konkrēta neuzzināsi. Šausmīgi, vai ne? Jo vairāk tāpēc, ka citas dziesmas par aktieriem nav. Nav arī intriģējošu stāstu un romānu, intīmu aprakstu par slavenu mākslinieku dzīvi.


Radies tāds nenormāls stāvoklis, ka cilvēki ir spiesti iet uz teātri un skatīties izrādes, lai iepazītu aktierus un varētu par viņiem runāt. Skaidrs, : ka ilgāk tas tā turpināties nevar, ir jāmeklē citi kanāli, pa kuriem apmierināt savu zinātkāri. Jāiet jauni ceļi aktieru dzīves izsekošanā un nav jāatsakās arī no veciem, sen pārbaudītiem paņēmieniem, piemēram, tiešajiem kontaktiem. Dažkārt tie ir visai auglīgi, lai gan es personiski tos diezin cik augstu nevērtēju — pārlieku darbietilpīgi un grūti organizējami vairāku, objektīvu iemeslu dēļ.


Pirmkārt, ar aktieriem grūti kontaktēties tāpēc, ka viņi ir ļoti aizņemti — pārāk bieži spēlē. Teiksim, jūs Vecgada vakarā rīkojat vakariņas divpadsmit personām un desertam esat nolūkojis kādu slaveni aktieri, bet viņš ielūgumu noraida — izrāde! Jūs neatlaižaties, pierunājat, gaidāt viņu pēc izrādes, saķerat, iesēdināt mašīnā, atvedat mājās un pasniedzat saviem viesiem —


viņš izskatās saguris un nav formā! Jūs ielejat viņam trīs soda sitienus pēc kārtas un ķeraties vērsim pie ragiem sak, pastāstiet kaut ko par aktieru dzīvi! — bet viņš klusē, mīklaini smaida un tikai skatās uz pulksteni. Otrkārt, reti kāds aktieris kontaktējoties pastāstīs jums par aktieru dzīvi to, ko jūs vēlētos dzirdēt. Parasti viņi tādās reizēs runā par teātra repertuāru, vārdu sakot, atkārto to, kas jau lasīts avīzēs. Man domāt — viņiem grūti uzreiz aptvert, ko mēs saprotam ar jēdzienu «aktieru dzīve», un viņi nezina, ko atbildēt — teātrī taču pierasts katru dialogu daudzas reizes samēģināt… Treškārt, ir aktieri, kas vispār negrib kontaktēties un domā, ka viņu uzdevums ir spēlēt, mūsu — skatīties un ka ar to tā


lieta ir cauri. Tā domā iedomīgi aktieri, un viņi jūs drīzāk dezinformēs, nevis godīgi atskaitīsies par savu dzīvi. Piespiesti pie sienas, viņi ar smaidu uz lūpām sapūtīs jums tādas lietas, ko jūs nevarēsit iesmērēt nevienam, pat ar visbagātāko fantāziju apveltītam interesentam. Ar šādiem aktieriem nav ko laiku tērēt, viņiem skaidri un gaiši jāpasaka: «Nespēlējiet, te nav teātris!» — un jāiet tālāk. Ceturtkārt, stipri klibo arī kolektīvā kontaktēšanās forma — tikšanās ar aktieriem dažādos pārrunu vakaros, skatītāju konferencēs un citās publiskās akcijās. Tur parasti valda stīva atmosfēra, aktieris redzams tikai pa gabalu, ap viņu visādi priekšnieki, kuru klātbūtnē nav iespējami īsti saturīgi jautājumi, tādi kā:


«Sakiet, lūdzu, vai grims dikti saēd seju?», «Vai jūsu bērniem arī ir mākslinieciskas tieksmes?», «Ko saka jūsu vīrs, ka jūs tā katru vakaru uz skatuves bučojaties ar citu?» un tamlīdzīgi. Kā redzat, pastāvošajai tiešo kontaktu sistēmai ir trūkumi. Kā tos novērst? Radikāli jālauž visi vecie aizspriedumi teātra darbā, aktieru domāšanā, skatītāju rīcībā vispirms jāpanāk, lai aktierim nevajadzētu tik daudz spēlēt. Tad viņam atliks vairāk laika aktiera dzīvei un tās popularizēšanai. Vienā nedēļā vien tad varētu tik daudz paspēt! Pirmdiena — korespondenču diena. Aktieris uz mēģinājumu neiet, izrādes viņam nav. Aktieris sēž mājās un pavairo


uz hektogrāfa vēstules par tematu «Kā es kļuvu aktieris». Dod pionieru pulciņiem rakstveida piekrišanu saukties viņa vārdā, pieņem pasūtījumus visai nedēļai, izdarot attiecīgus ierakstus piezīmju kalendārā, piemēram: «Ceturtdien kafijas vakars pie B. — sagatavoties īsai izziņai par aktiera A personisko dzīvi.» Otrdiena — aktieris sakopj savu veselību un kontaktējas ar sava talanta pielūdzējiem poliklīnikas apstākļos, kur viss ir kā uz delnas. Reģistrācijas nodaļā izkārti lieli plakāti ar datiem par slavenāka aktieru un aktrišu vidukļa apjomu un kurpju numuru. Dežurējošā māsiņa par pieejamu cenu pārdod aktieru sirds rentgenuzņēmumus. Reizi gadā rentgena kabinetā tiek sarīkotas publiskas aktieru caurskates, bet kosmētiskajā .


kabinetā — grumbu skaitīšana. Trešdiena — radošā diena. Aktieris pilnīgi nododas mākslai. Dienā mēģinājums, vakarā — izrāde. Starplaikā; viņš teātra foajē nolasa referātu «Kā es strādāšu pie nākamās lomas». Vakarā pēc katra cēliena aktieris mutiski atbild uz rakstveidā iesūtīsajiem jautājumiem: vai viņš tā arī domā, kā spēlē, un ko viņs domā, kad spēlē. — Ceturtdiena — darbs priekš sevis un citiem. Aktieris pelna naudu filmā un radiofonā, kristī bērnus, izvada pensijā, ievada pilngadībā un pavada uz kapiem. Piektdienai vajadzētu būt viesību dienai, jo vairumam cilvēku tagad sestdienas vakars iekrīt piektdienā. Saskaņā ar teātra administrācijas iepriekš sastādīto plānu aktieri tiek izsūtīti pa


pilsētu ar tādu aprēķinu, lai katrai kompānijai tiktu vismaz pa vienam. Aktieris ierodas viesībās skaisti ģērbies, izklaidē klātesošos, taisa jokus un visādas atrakcijas, bārsta anekdotes iz teātra dzīves, skaidro, ko aktieris ēd pa ziemu. Sestdiena — algas un bohēmas diena. Saņēmuši algu, aktieri barā dodas uz īpašu mākslinieku krodziņu un taisa bohēmu ar šampanieti, vīnu un sievietēm. Bohēma notiek uz paaugstinājuma, lai apkārt novietojusies mirstīgā publika varētu visu labi redzēt. Aktieriem uz muguras ir atšķirības zīme ar iniciāļiem, lai vēlāk pārrunās viss nesajuktu un viena izdarības nepiedēvētu otram. Svētdiena — atvērto durvju diena aktiera dzīvoklī. Priekšpusdienā interesentiem tiek dota iespēja pārbaudīt


aktiera bērnu māksliniecisko apdāvinātību, pie reizes ieskatoties arī viņu skolas burtnīcās. Pēc tam aktiera laulātā draudzene atskaitās, kā viņa dzīvo ar savu vīru, neko neslēpjot un neko neizskaistinot. Kā uzskates līdzekli viņa izmanto ģimenes ķildu un izlīgumu ierakstus magnetofona lentā. Aktieris vai aktrise iepazīstina interesentus ar savu budžetu, uzrāda krājkases grāmatiņu, izrāda visas savas kleitas vai uzvalkus. Protams, šajā aktiera darba nedēļas shēmā ne tuvu neietilpst viss, ko no tiem gaida ar fantāziju bagātīgi apveltītie skatītāji. Lai viņus nepieviltu, katram aktierim un aktrisei vismaz reizi sezonā vajadzētu aiziet no mājām un grasīties uz laulības šķiršanu. Neprecētu aktieru pienākums būtu parādīties sabiedrībā


katrreiz ar citu meiteni. Visiem aktieriem un aktrisēm vajadzētu ziedot daudz vairāk pūļu intrigu taisīšanai — skatītāju vidū pieprasījums pēc teātra intrigām vēl arvien ir visai liels. Tiesa, var jau sanākt kopā un iztirzāt pašu intrigas, pārrunāt «kaut ko» no pašu iestādes, uzņēmuma vai sētas dzīves. Bet tas jau vairs nebūs tas. Kādu interesi, piemēram, var izraisīt paziņojums, ka mans dzīvokļa kaimiņš pa naktīm krāc? Ka ēdot es čāpstinu? Nekādu. Cita lieta, ja to var pateikt par slavenu aktieri, kas filmās tēlo cēlus varoņus. Uzreiz pašam mierīgāk ap sirdi. Tādēļ — neesiet kūtri, aktieri! Klājiet taču beidzot vaļā visu par sevi un teātri!


Kas uz sirds, tas uz mēles Esmu atklāts cilvēks. Ko domāju, to runāju. Tieši, bez aplinkiem. Kas man uz sirds, tas arī uz mēles — dūci azotē nekad neesmu nēsājusi. Vienam otram tas tomēr nepatīk. Kā izdzird atklātu vārdu, tā tūlīt spuras gaisā. Dažs nekā nesaka, taču apvainojas un uzmet lūpu. Dažs drebinās, sarkst un bālē, dažs atkal nobīstas un lokās kā zutis uz pannas — ņenosmieties! Kā tur lai nesmejas, ja cilvēks tā baidās no atklāta vārda! Viena mana paziņa, piemēram, jau labu laiku no manis bēg pa gabalu. Un


kāpēc? Tāpēc, ka viņa slimo ar kuņģi, briesmīgi slikti izskatās no ģīmja un es satiekoties to katrreiz viņai pasaku. «Tevi tas kuņģis acīmredzot nobeigs,» reiz viņai teicu, un šī tā sabijās, ka manā acu priekšā gandrīz vai gar zemi nogāzās. Vēlāk, kad atjēdzas, pārmeta — tas bijis netaktiski, man nevajadzējis tā teikt… Bet ko es varu darīt, ja patiešām tā domāju? Tāpēc ka viņai beigas, es jau neiešu liekuļot. No slima jau daudz nevar prasīt, slimam atklāts vārds varbūt tiešām par stipru, bet kāpēc to nepanes arī dažs labs veselais? Piemēram, mana skolas biedrene Anna, kam nekait nekas un kas ir briesmīgi resna. Satiekamies reti, vai nu teātri, vai kaut kur viesībās, un, viņu ieraugot, es priecīga allaž iesaucos:


— Sveika, Anna, vai, cik tu resna! Annai šie mani vārdi nepatīk, un pēdējā reizē viņa mēģināja atkosties,skaļi atbildēdama: — Sveika! Vai, cik tu aprobežota!


Cik tevi satieku, tik par manu resnumu vien interesējies! Uz to nu man nebija ko sacīt, jo aiz pārsteiguma nezināju, ko domāt. To gan ievēroju, ka Annas vīrs koši piesarka. Atklāti runājot, ja kāds no mums trim ir aprobežots, tad tas ir Annas vīrs — taisījās aizstāvēt disertāciju, bet nekas neiznāca, it kā laika neesot bijis vai kaut kādi tur komandējumi visu izjaukuši, bet es gan savas domas par to pateicu Annai acīs pavisam skaidri un gaiši: «Tev tas vīrs, Anna, tik tāds Zaļāsmuižas akā spļāvējs vien ir…» Arī toreiz Anna apvainojās, lai gan izteicos daudz delikātāk, nekā domāju. Parasti tomēr to nedaru. Parasti vārdus neapsveru, neizvēlos. Kas ienāk prātā, to tūlīt šauju ārā — citādi jau nemaz


nepaspētu pateikt visu, ko domāju. Un domāju es ļoti ātri — kā kaut ko ieraugu vai padzirdu, tā man par to spriedums jau gatavs. Aši izsaku to un gandrīz tai pašā brīdī arī aizmirstu — atklātam cilvēkam nav sevī ko perināt, kas viņam prātā, tas mēles galā un pasaulē prom. Diemžēl visi cilvēki nav par atklātību. Kaut vai tā pati Anna. Izrādās, viņa atceras visu, ko kādreiz esmu teikusi, un tagad uzrakstījusi man vēstuli, kurā murgots par kaut kādām čūsku un lakstīgalu mēlēm … Princips «kas uz sirds, tas uz mēles» derot tikai tādiem cilvēkiem, kas spējot otram pateikt arī kaut ko labu. Ja cilvēkam ļauna sirds, mēlē viņam jāiesienot mezgls … Nu nē — lika drusku pagaidīt! Nav tāda likuma, kas ļautu vienam siet otra


mēlē mezglus. Tas jau būtu tas pats kas kritikas apspiešana — tik daudz arī es saprotu. Kamēr atklātība nebūsatcelta, es pie tās turēšos stingri. Plāšu vaļā visu, ko domāju, un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Žēl tikai, ka man nav draugu. Esmu dzirdējusi, ka pret draugiem varot būt atklāts līdz galam. Ja man būtu kāds pārītis draugu — kā tad es dotu vaļā! Un kā viņi man pretī! Sirds pret sirdi, mēle pret mēli — tam jābūt kaut kam vienreizīgam. Nesaprotu, tik tiešām nesaprotu, kāpēc man nav draugu. Būs jāpaprasa Annai.


Vērtīgas sarunas smalkās aprindas — Cik bagāts galds! Sen kaut ko tādu neesmu redzējusi. Cik gan tāds nemaksā! — Ko jūs, ko jūs… — Nē, patiešām, te jau uz galda ir vesels kapitāls! Un lasis arī! Kur jūs to dabūjāt un par cik? — Ai, neprasiet… Galvenais jau nav nauda, bet tās pūles un laiks, kamēr to visu sameklē… Cik pa to laiku vien var nopelnīt! — Un cik skaista servīze! Tā jums ir jauna, vai ne? Cik par to samaksājāt? — Ai, bail sacīt… Bail par to domāt. Bail tasīti rokā ņemt, kur nu vēl mazgāt.


Bet mēs ar Eidi jau tādi esam — lai mums nav daudz, bet, kas mums ir, tas mums ir labs… Un cik tad nu par to aldziņu ar var nopirkt? — Dzeriet, ciemiņi, dzeriet droši! Armēņu konjaciņš, to jau nemaz tik viegli nevar dabūt. Es vakar desmit pudeles paņēmu — par naudu, kas no gleznas palika pāri. — Kā? Jūs pirkāt gleznu? — Ārprāts! Kur? Salonā? — Nē. Pie mākslinieka mājās. Caur pazīšanos … Bijām nolikuši priekš tā četrsimt rubļu, bet dabūjām par divsimt .. Cik, divi simti?! Tur jau ledusskapis iznāk! — Maksi mēteli var izspiest… — Pieliek vēl divus simtus, un iznāk


krāsainais televizors — katru brīdi cita bilde! — Ko jūs! Mākslā jau tā nevar rēķināt. — Tas jau nu gan. Māksla nav dzīve — dzīvē, par piemēru, zem letes viss dārgāk, maksā. Dzīvē katrai lietai cena ir zināms, bet kas pateiks, cik par tādu bildi aizgrūsts? — Nebanalizējiet, Fričonkul! Priekš tā taču uz gleznas ir paraksts! — Fričonkuls joko. Bet nopietni — kas jums izlīdzēja? Aina, vai? Viņa jau tajās aprindās grozās. Pati arī ko nopirka? — Nē, neesot naudas. — Tas nu gan ir brīnums! Viņai taču brālis rakstnieks. Nesen viņam grāmata iznāca. Interesanti, cik viņš par to dabūja? — Aina neteica. Nezinot. Viņi par


tādām lietām nerunājot. — Ko jūs sakāt! Tad nu vienreiz pa īstam sastrīdējušies, ja jau vairs viens ar otru nerunā … — Redzu, jūs atkal esat bijuši ārzemēs! Kuro reizi jau! Es arī taisos… Bet sakiet — vai tas ir to vērts? — Ziniet, es teikšu tā: tas atkarīgs no cilvēka paša. Dažs jau tiešām izbrauc pa tukšo. Kāds aizbrauc, tāds atbrauc — bez bagāžas. Tā pati Aina. Ja jūs viņu uz ielas jūs nepateiktu, ka viņa šovasar bijusi ārzemēs… — Nevajag, ziniet, braukt uz dullo. Vajag iepriekš sagatavoties, painteresēties literatūrā… Tā jau mēs ar sievu ar pirmoreiz uz Somiju aizskrējām — nekā mums nebija līdzi. Skaidrs, ka tajā


braucienā neko arī neiemantojām. — Toties Islandes brauciens bija ļoti vērtīgs. Vēl tagad visu atceros, lai gan tas jau tik sen. Par to, ko no turienes atvedām, mums pēc tam iznāca nākamais brauciens. — Tiešām? Cik tad jums toreiz Islandē mainīja? — Ai, neprasiet.. Tagad jau nekur vairs tā nav. Tagad ļoti jāriskē, lai brauciens atmaksātos. — Nu, kas neriskē, tas nevinnē! Sakiet tikai: ko, kā un cik? — Ai, to ir grūti pateikt… Ap Eiropu brauc viens kuģis, pa Donavu — pavisam cits… — Esot tāds kuģis, kas piestāj Kanāriju salās. Tur varot apģērbties par velti! — Baumas, mīļā! Par velti nekur


neviens nekā … — Pie jums gan ir jauki: var sirdi atpūtināt. Mājās mūžīgās rūpes, bērni.. — Vai, piedodiet mums, tiem bezbērnniekiem, — nemaz nepajautājām, kā jūsu bērniņiem iet? — Nu jau nekas. Nu jau būs izauguši, Andris jau sāk pelnīt. — Ko jūs sakāt! Cik viņam iznāk? — Ap simt astoņdesmit. Bet tas arī viss… — Kā, prēmiju nav? — Nav, un trīspadsmitās arī nav. — Šausmas! Kā tad Andrim tā iznācis? Viņš taču jums vienmēr bija tāds labs rēķinātājs… — Jā, bet Inese tagad rēķina labāk. Gribam, lai viņa studē, bet šī neparko.


Saka: to, kas man galvā, neredz neviens, to, kas man mugurā, redz visi… Tāpēc dabūjām nopirkt viņai kažociņu. : — Par cik? — Lētu. Sintētisko. Tēvs uz dārgāku nebija pielaužams. Saka: cik vēl nebūs jādod, kamēr apprecēsies… — Jā, kad cilvēkam ir bērni, maciņi viņam rokā un vaļā vien jātur… Mēs ar Eidi jau visādi izrēķinājāmies — nu, vienu varbūt mēs varētu atļauties… Lai gan citi saka, ka divi nemaz neiznākot daudz dārgāk… — Iznāk gani Andris, par piemēru, tagad motociklu prasa. Es jau gan negribu, ka pērk, — sasitīs vēl un pats nositīsies, un nebūs vairs ne naudas, ne… nekā… — Pareizi, pareizi! Tad visa nauda, ko jūs divdesmit gados priekš viņa


izdevuši, būs kā zemē nosviesta… Nē, ārprāts, ja tikai padomā, cik tāds bērns gan neizmaksā! Ko par to naudu nevar nopirkt!


Tas bija tik aizkustinoši Aizvadīts 8. marts, un es esmu aizkustināta līdz asarām. Atmiņās vēl un vēl kavējos pie šīs neaizmirstamās vīriešu gadskārtējās uzmanības skates… Ak, patiesībā tā jau nebija viena diena vien. Svētku noskaņojums vēdīja gaisā jau visu pirmo marta nedēļu. Mūsu kantori tonedēļ vīrieši savus kārtējos darbus uzticēja mums, bet paši koridorā nepārtraukti apspriedās, kā mūs labāk iepriecināt, kā pārsteigt. Ak, to vajadzēja redzēt, kā viņi, nabadziņi, tur nopīpējās zili, kamēr izdomāja, ka pasniegs mums katrai pa ziediņam! Ar kādu slepenību izsauca mani koridorā, lai es palīdzētu viņiem noorganizēt divpadsmit Alpu


vijolītes plus vēlamo dāvanu sarakstu! Un cik mīļi palūdza mūs uzšūt dažas kleitas oriģinālam pašdarbības numuram — svētku koncertā viņi bija iecerējuši pārģērbties par sievietēm … Taisni aizkustinoša bija viņu vēlēšanās šogad visu darīt pašiem, pašiem vien. Tāda pati pacilāta rosme bija vērojama arī uz ielām un sabiedriskās vietās. Jau 6. martā atsevišķi vīrieši sāka palaist sievietes sev pa priekšu, saskrejoties veikalu durvīs. 7. martā, kad uzņēmumos un iestādēs notika svinīgie akti, pieklājība pret sievieti jau bija kļuvusi par masu


parādību. Lepnumā sasarkuši, vīrieši tramvajos visi kā viens stāvēja kājās, mezdami apkārt atzinību gaidošus skatus. Tikai daži atsevišķi tipi atļāvās sēdēt (ir vēl viens otrs, kas ir neapzinīgs cauru gadu) un burkšķēt kaut ko par vienlīdzību. Toties jo vairāk iepriecināja parādības, kas liecināja par vīriešu uzmanības izpausmi jaunā kvalitātē. Runāja pat, ka uz


Dzirnavu un Stučkas ielas stūra viens vīrietis pacēlis avīzi, kas izkritusi kādai sievietei no somas, — atcerēsimies, ka agrāk šādos gadījumos vīrieši mēdza pakustināt tikai rādāmo pirkstu, uzsaucot prasto: «Ei, jums nokrita!» Mani personiski tomēr visvairāk aizkustināja pašas vīrs. Jau februāra beigās viņš cāka tincināt, kādu dāvanu es vēlētos saņemt. Teicu, ka labas būs tās pašas tradicionālās kafijas krūzītes, ko viņš 8. martā arvien dāvinājis un tai pašā dienā, traukus mazgājot, allaž sadauzījis. Viņš pastāvēja uz «karalisku» dāvanu un vienā pusdienā izrāva mani cauri visiem Rīgas veikaliem, nepārtraukti jautādams: «Vai tas tev patiktu? Tas noderētu?» Kad viņš svētku priekšvakarā, priekā starodams, pasniedza man sešus puķotus


virtuves priekšautus, aiz pārsteiguma nevarēju dabūt ne vārda pār lūpām. Taču galīgi valodu zaudēju tad, kad vīrs izdomāja, ka man par godu viņš rīkos mājas viesības. Viņš bija izdomājis, un viņš arī rīkoja. Visi viesi bija no vīra darba vietas, visi ēdieni — no restorāna. Man atlika tikai uzlikt tos uz galda, salikt rokas klēpī un skatīties, kā vīrs priecājas. Viņš ēda, viņš dzēra, viņš smējās, viņš runāja. Stāstīja jocīgus atgadījumus no mūsu laulības dzīves, atzinās, ka vienreiz pats lāpījis savu zeķi, lielījās, ka māk pagatavot divus ēdienus no olām un trīs zupas no koncentrātiem. Viņš filozofēja par sievietes dvēseli un pa reizei paplikšķināja man pa plecu. Viņam bija liela piekrišana, un es jutos pagalam


aizgrābta. Viesību noslēgumā saviļņota mazgāju traukus, kamēr vīrs pavadīja uz mājam kādu neprecējušos viešņu. Viņš ilgi neat griezās, bet es stāvēju pie loga un domāju par to, ka šodien ir svētki visām sievietēm ne tikai man. Jautru vīriešu skaļie bariņi uz naksnīgās ielas labi papildināja manu noskaņojumu. Un es laidos pašā pirmajā miegā, kad pārnāca vīrs un svinīgi deklarēja, ka tik laba sieva kā viņam neesot nevienam un ka visjaukākie svētki tomēr esot Sieviešu diena. Arī es nevaru tos aizmirst. Stāvot tramvajā vai pie plīts, atkal un atkal atceros svētkus, mielastu un summu, kas man šomēnes jāietaupa. Kantorī man tos atcerēties liek darbu pārpilnība, jo mūsu vīrieši arī vēl dzīvo svētku atskaņās.


Mājās nāku tik aizkustināta, ka knapi turos uz kājām, un nekas nespēj mani atgriezt atpakaļ ikdienībā, pat ne draudzīgā dunka, ko šodien uz ielas saņēmu no kāda vīrieša līdz ar vārdiem: «Velkas kā aizmigusi!» Es tikai smaidu un atceros…


Greizsirdības suņa Jāņi Viņšatkal savam greizsirdības suņam ir padevis kaulu, ko grauzt. J. Jaunsuārabiņš Tas nebija parasts suns. Ne aitu suns, ne klēpja suns, ne ķēdes, ne ganu, ne putnu suns, ne arī asinssuns. Tas bija greizsirdības suns. Un dzīvoja viņš Ernas Actiņas sirdī. Ernai Actiņai bez suņa bija arī vīrs, bet vīram savukārt māsasdēls. Abi Jāņi — Jānis Actiņš un Jānis Balodis. Pa Jāņiem Actiņi bija aicināti pie Baložiem. Suns nebija aicināts. Toties abi Actiņi tika ielūgti ārkārtīgi mīļi.


«Saproties, onkul,» bija rakstīts vēstulē, «ja jūs abi šoreiz neatbrauksiet, tad Tu vairs neesi nekāds Jānis un es vairs nebūšu Tavs krustdēls. Mainīšu vārdu un saukšos par Teni, Frici vai varbūt pat par Ziedoni, kā tagad mūsu pusē pasākuši saukt jaunos sugas bullēnus. Reiz taču Tu varētu izkustēties no savas migas…» Tik sirsnīgam un izjustam aicinājumam Jāņa Actiņa sirds nespēja pretoties. — Ernuci, braucam! Padomā tik, pēc ilgiem gadiem vienreiz tā pa īstam uzlīgot! Pa Jāņiem kolhozā! Mēs vispār kolhozā neesam nemaz bijuši! Janka taču tur galvenais, redzēsi, kā uzņems! Nē, es tiešām nesaprotu, kāpēc mēs vienmēr esam tupējuši mājās, kas mūs te tur — bērnu nav, lopu arī ne …


Tā runāja Jānis, jo viņš par suni nekā nezināja. Suns bija Ernas noslēpums, un viņa to turēja ieslēgtu savā sirdī. Erna zināja, kāpēc viņi pa svētdienām un svētkiem vienmēr sēdēja mājās, spēlēja «Ričuraču» vai uz «cūkām». Ne jau tāpēc, ka suns to tā būtu gribējis. Ernas suns, kā jau visi suņi, bija maišķis. Cik reižu viņš nebija mīlīgi lūkojies Ernai acīs, viltīgi luncinājis asti, it kā sacīdams: «Vai neaiziesim, ko? Es tā kā ilgi nekur nebūtu bijis…» Pāris reižu viņa arī bija tāda muļķe un paklausīja, domādama, kazi, varbūt lopiņš pieradīs pie cilvēkiem, nerūks tik trakoti un neņirgs zobus, tiklīdz Jānis pametīs skatienu uz citu sievieti neba jau meža zvērs … Kas to deva! Erna nomocījās līdz nāvei, cenzdamās nešķīsteni savaldīt, lai neviens un


visupirms Jānis nekā nemanītu. Vai nav zināms, ka greizsirdība nokauj vīra mīlestību? Bija gan reizes, kad gribējās visu Jānim izstāstīt, bet suns viņu brīdināja: «To nedari, Erniņ! Tad man — tas ir, tev — būs beigas! Sķir-r-r-šanās!» Un, tā kā Erna bija lepna sieviete ar gaišu galvu, tad tajā drīz vien iešāvās ģeniāla doma — labāk suni nevis radināt, bet gan badināt. Tāpēc Ernai drīz pēc kāzām pa svētdienām sāka sāpēt galva, tāpēc viņa iemācījās spēlēt kārtis, tāpēc viņi skatījās tikai populārzinātniskās filmas (tur nebija sliktu piemēru), tāpēc Actiņi nebrauca uz pludmali, bet plunčājās pa klusām, seklām, alkšņiem aizaugušām upītēm. Tiesa, tādas vietas mudžēt mudžēja no nikniem, asinskāriem odiem, bet tur vismaz neklaiņoja pusplikas, vīriešu kāras


sievietes, un kas gan ir oda dūriens pret suņa kodienu! Jā Erna to visu zināja, un viņa zināja arī, ka šie upuri nav nesti velti. Jo suns tagad bija beigts. Nobadināts. Kur tad .dzirdēts, ka suņi dzīvotu divdesmit piecus gadus? Piecpadsmit, divdesmit — to jā, bet arī tikai pie labas kostes. Un, kad Jānis jautaja: — Erna, vai tu tiešām gribi, lai mans māsasdēls Jānis, kaut arī pēc izglītības zootehniķis, mūsu dēl sāk saukties lopa vārdā? — viņa viszinošā pārākumā pasmaidīja un maigi atbildēja: — Negribu, Jancīt. Mēs brauksim! Kā viņi posās! Kā uz pašu kāzām! Kad pāris dienu pirms Jāņiem pa radio sāka skanēt Līgo dziesmas, Erna klusiņām dungoja līdzi, pletēdama savu balto linu kleitu, izšūtu vēl jaunības dienās


podrdūrienu tehnikā. Tikpat spodra likās arī viņas sirds — ne suņa smakas tur nebija palicis. Kaut kur pašā kaktiņā varbūt jautās tads kā melnumiņš, kā smagumiņš, kaut kas tā kā mudināja Jānim visu izstāstīt… Bet to viņa tomēr nevarēja. Kad viss bija sakārtots, Jānis vēl nopirka dāvanas — māsasdēlam kā kolhoza priekšsēdētājam naudas maku, bet jaunajai sieviņai brošu — divas zeltītas sirdis, savienotas kopā ar ķēdīti un atslēdziņu. Ernai jau nu dikti patika. Tos piecus kilometrus no stacijas kolhoza centram viņi pieveica vienā stiepienā, sirdsskaidrā saderībā naski kātodami plecu pie pleca. Kad aiz jaunā ābeļdārza jau bija redzams kolhoza valdes ēkas šīfera jumts, Erna pēkšņi attapās, ka trūkst paša galvenā — kroņu. Un, tā kā


saule vēl bija labā gabalā, abi iegriezās tuvējā upes līcītī. Zem kupla ozola piekalnītē sēdēdama, Erna nopina kroņus — sev no margrietām un rudzupuķēm, Jānim — no ozolzariem un sarkanā āboliņa. Tad vēl pa kronim abiem jaunajiem un vieni sevišķi skaistu rezervē. — Tas būs tev, Jancīt, kad, ar meitiņ pār ugunskuru lecot, vienu pazaudēsi, — Erna smējās. Jā, tagad viņa varēja sev atļauties tādus jokus … Pēc brīža laimīgais pāris jau bija sētsvidū. Ieraugot durvīs māsasdēlu, Jānis Actiņš rešņi uzsāka: Pa gadskārtu Jānīts nāca, līgo, līgo! Savus bērnus apraudzīt’i, līgo! — Pa gadskārtu?! Onkul! Cik gadu


velti gaidu?! Vai tik neesi pa ceļam jau iestiprinājies, ko? — smējās Jānis Balodis, turpmāk saukts Janka. Sasveicinājās. Nomazgājās. Uzkoda sieru un, jāatzīstas, mazliet arī iedzēra, īstu miežu alutiņu, protams. Tad abi Jāņi aizgāja pie darvas mucu rīkošanas, bet Erna palīdzēja Jankas sievai Ainiņai un klētniecei sanest siera rituļus un pīrāgu uz balti apklātiem galdiem zem kuplajām kastaņām. Pašā vakarā, kad līgotāju jau bija saradies kādi duči trīs, Jānis Actiņš nejauši sataustīja kabatā līdzatnestās dāvanas. Viņš par tām bija piemirsis. Nu nekas, publiski tā lieta iznāks vēl sirsnīgāka. Kad Jānis pasniedza Jankam naudas maku, teikdams: — Bāz tik savā kabatā, dēls! — kolhoznieki nez kādēļ


briesmīgi smējās. Tikpat sirsnīgā veidā viņš piesprauda Ainiņai brošu. Ernai no aizkustinājuma acīs bija asaras, un klusībā viņa nodomāja: «Aiz šīs atslēgas drošībā būs ne tikai vīrs, bet arī suns! Turi viņu, nelaid laukā, kamēr nosprāgsti» Taču brīdī, kad vīra roka sāka grābāties gar Ainiņas sārto blūzīti, Erna sirdī sajuta tādu kā grūdienu, kā auksta suņa purna pieskārienu … Vai tiešām… Erna šausmās pieķērās galdam. — Tantiņ, jums slikti? — Aina iejautājās, redzot kraso pārmaiņu Ernas vaigā. — Man … nē … tas ir, jā … galvā… laikam no alus… — Erna murmināja. — Bet jūs, tantiņ, taču nemaz neesat dzērusi! — Nu tad no siera … jā, no siera…


vēderā… Es tūlīt… — Erna aizskrēja aiz mājas stūra un atslīga uz soliņa pie ziedošā jasmīnkrūma. Niknums un aizvainotība viņu smacēja vai nost. — Ak tā, ak tad šitā… Šitā tu man.— viņa, skaļi elsodama, stenēja. — Šitā, šitā! — suns mākslotā mierā atkvekšķeja pretī. — Vai nu tu sava Jāņa nepazīsti! — Viņš glaimīgi luncināja asti, saceldams veselu vētru Ernas sirdī. — Es ne par Jāni. Es par tevi, nešķīstais, runāju: tumaniapmānīji! Tu gadiem klusēji! Tu izlikies par beigtu! — He-hē! — suns ieņirdzās. — Es esmu nodzīvojis pasaulē vismaz simtreiz ilgāk par tevi un nemaz netaisos mirt jeb, kā tu prasti izteicies, sprāgt. Es tikai esmu pagalam novārdzis. Gadiem ilgi neviena kārtīga kaula… Bet es jau tev nekā


nepārmetu. Kamēr vien tu pametīsi man kādu aizdomu vai neuzticēšanās skrimslīti, es tevi neatstāšu un nemeklēšu cita saimnieka … Un šovakar tu mani pamielosi, šovakar mēs palīksmosim… Reizi par visām reizēm… Kā jau pa Jāņiem! — Nekauņa! — Erna šņāca, spiezdama abas rokas pret sirdi, kur it kā vajadzēja atrasties sunim. — Tu man neņirgsi zobus! Es vairs neesmu tik dumja kā pirms divdesmit pieciem gadiem, kad Jāņa vēl nepazinu! Pamēģini tik smilkstēt un izkārpīt manu sirdsmieru! Pamēģini tik riet! Pateikšu Jānim! Viņš tev uzliks uzpurni! Laikam suns patiešām nobijās, jo, kad Erna atgriezās pie galda, viņas sejā no pirmītējā apmulsuma . nebija ne vēsts;


Lepni paceltu galvu viņa apsēdās agrākajā vietā. — Tātad jūs, Ainiņ, sakāt, ka rudzi jau pļaujami? — viņa droši un skaji noprasīja pāri galdam. Ainai no izbrīna un pārsteiguma pavērās mute, bet klētniece un vēl dažas sievas palaida skaļu smieklu. «Pamanījuši…» Ernas smadzenēs atplaiksnījās doma, bet viņa nepadevās. — Tāds jau tas lauku darbs ir. Tas negaida. Tikām skatīsies, skatīsiet… tikām skatīsies… skatīsies… — Erna netika nost no šī vārda kā daždien plate, jo viņa bija ieraudzījusi, ka kāda pajauna kolhozniece ar spožu medaļu pie krūtīm velk Jāni uz ugunskura pusi, no kurienes atskanēja līksma dziedāšana. Er-err-rrr-niņ! — cauri balsu jūklim viņa izdzirda, suņa brīdinošo ņurdu. —


Ejam, Errrniņ! «Ne soļa!» Erna nodomāja. «Ja es tagad iešu un skatīšos, un kaut ko ieraudzīšu, tad ēsmu pagalam.» — Rau, rau! — suns kaut kur iekšā neatlaidīgi kvekšķēja. Kādu brīdi Erna vēl palika sēžam pie galda, bet nekā vairs ne dzirdēja, ne redzēja, ne apjauta. Kāds kaut .ko prasīja, viņa kaut ko atbildēja. Juzdama, ka seja: savilkusies nedzīvā, akmeņainā vaibstā un Aina viņu tā dīvaini uzlūko, Erna piecēlās. Pašai nemanot, kājas viņu aiznesa pie darvas mucām. — Rau, rau! — Erna atkal izdzirda suni rejam un ieraudzīja Jāni, kas, medaļniecei blakus stāvēdams, priecīgu ģīmi stiepa Ernai pretī alus kausu un dziedāja:


Jāņu nakti nepazinu, līgo, līgo! Kura sieva, kura meita, līgo! Tieši tā viņš dziedāja, ne pār matu savādāk! Ernai viss bija skaidrs. Kas nedzērušam uz sirds, tas iedzērušam uz mēles. Viņa Jānim nebija nekas! Ernai likās viņa sadegs pieviltas mīlestības mokās. No sirdssāpēm viņa atspērās un lēca iekgugunskurā, taču sirdssāpes bija par lielām, un viņa pārlēca pāri. Tad Erna nolēma aizbēgt. Lai Jānis paliek te! Viņa aizbrauks tālu, tālu, prom no Jāņa, nekā viņai vairs nevajag, vienā kleitiņā aizbrauks, tāda, kā te stāvēja … Taču Erna palika tepat, līgotāju lokā. Baltā, spodrdūrieniem rotātā kleita bijā pavisam apkūpējusi, bet Ernai tas bija vienalga. Kā nemaņā viņa gāja pa apli,


nenovērsdama stingu skatienu no Jāņa, kas pašlaik bija vidū. Viņš it kā nāca aicināt Ernu, bet kaut kas lika viņai pacirst galvu uz otru pusi. — Ja jau nav, lai nav! — viņa drudžaini nočukstēja un samiedza plakstus, lai neredzētu Jāņa acis. Kad Erna savējās atvēra, Jānis pašlaik lika medaļniecei galvā skaisto Ernas pīto kroni un dziedāja: Es tev’ lūdzu, lakstīgala, Nāc man līdzi uz Kurze-ē-mi! Tas nu bija par daudz! — Ai-ī-ī! — tai pašā mirklī griezīgi iesmilkstējās ausīs… — Nu jau sāks vest mājās! — Un Erna metās abiem virsū, norāva meitai kroni no galvas un iemeta ugunskurā,


bezsamanīgi kliegdama: — lai put! Lai deg! Lai šķīst! No ugunskura pašķīda dzirksteļu kūlis. Dūmos un liesmās Erna pēkšņi šķita ieraugām lielu, sarkanraibu, izkāmējušu klamzaku ar kroni galvā un alus krūzi ķepā … Gandarījumā ņirgdams, viņš saprotoši un draudzīgi mirkšķināja uz Ernas pusi… Līgotāju pulkam pārvēlās skaļa smieklu brāzma… «Ieraudzījuši manu suni!» izšāvās Ernai caur smadzenēm. Viņa apsviedās kā dzelta, izsaucās: — Jāni, glāb! — un iekrita vīram rokās.


Vai cik skaisti! Grāmatvedis neesot spējīgs izjust skaistumu, grāmatvedis nemīlot dabu, grāmatvedis jau pēc profesijas esot sauss un to vien zinot kā citiem piesieties… Grāmatvežiem vispār neesot sirds, saka Nellija. Bet es saku: ir grāmatvežiem sirds, un arī man tā ir! Turklāt šobrīd pavisam pilna. Tik pilna, ka nav manos spēkos to neizkratīt. Nu labi, nu lai nu es būtu sauss — izvēloties profesiju, es, tiesa kas tiesa, nekāda slapjuma nemeklēju. Bet, ka es būtu vienaldzīgs pret skaistumu, — tas taču runā pretī faktiem! Tad jau es nebūtu apprecējis Nelliju — šo maigo mūzas


kalponi, lakstīgalu ar zemo krūšu balsi no kora «Saskaņa»! Un, ja es nemīlētu dabu, vai Nellija būtu varējusi paņemt mani līdzi nedēļu ilgā koncertizbraukumā pa Vidzemi? Es biju tiešām priecīgs, kad autobuss pašā ziedu laikā vizināja mūs ārā no putekļainās pilsētas. Es pat pirmais klusu pačukstēju blakus sēdošajai Nellijai: «Cik skaisti!» — kad braucām garām ziedošai mežābelei ceļmalā, tā ka Nellija tūlīt skaļā aizgrābtībā varēja atsaukties: «Bezgala…» Un vai tad vēlāk, kad pirmajā pīppauzē apstājāmies pie tilta pār upīti, es uzvedos stīvi vai neiejūtīgi? Kad vīrieši gluži kā pēc komandas pārlēca šosejas labajam grāvim, bet sievietes kreisajam, tūlīt sapratu, kas par lietu, un nesekoju vis Nellijai. Tiesa, talkā man nāca


ievingrinātā grāmatveža apķērība, bet gluži bez iejušanās spējas tur arī nebija. Tikai īsu brīdi ļāvu skatam pavadīt Nelliju, kas, rokas iepletusi, traucās uz aizaugušo krastu, saukdama: «Cik skaisti!» pēc tam darīju to, ko parasti mēdz darīt uz tilta, — pārkāros margām un skatījos ūdenī. Tātad manā rīcībā nebija nekā tāda īpaši sausa. Un, kad Nellija atgriezās ar lielu pureņu pušķi, es klusā priekā pielīdzināju ziedus mazām, dzeltenām saulītēm… Otrajā pīppauzē es skatījos, kā Nellija no Gaujas tilta met ūdenī jau pavisam noļekušās purenes, dziedādama: «Dažu skaistu ziedu Gaujā ka-aisīju,» — un pat dungoju līdz. Es nekā neteicu arī tad, kad Nellija piecas minūtes vēlāk atkārtoja šo pašu operāciju ar tikko


salauztiem vēlīni ziedošas ievas zariem, lai gan kaut kas manī tā nejauki sagriezās un es biju spiests iespļaut ūdenī. Un vai es esmu vainīgs, ka vēlāk, kad Nellija iekāpa autobusā ar veselu klēpi ceriņu, man pēkšņi kļuva nelabi? Pieteicās mana grāmatveža sirds, kas nevar mierīgi noskatīties, ka bez vajadzības lauž ziedus un žņaudza pa rokām… Bet Nellija, grūda visiem pēc kārtas degunā pašu kuplāko zaru un gavilēt gavilēja: — Cik skaists! Cik pasakaini skaists! — Visi autobusā kļuva pavisam klusi, tikai bass priekšējā solā norūca: — Sākas… Un ar to arī sākās… pareizāk sakot beidzās mana labā pašsajūta. Ak, bijis es labāk bezjūtīgs vai bez sirds, kā Nellija saka! Trešajā pīppauzē Nellija iznāca no krūmiem līdzīga nimfai — daždažādiem


zaļumiem apkrāvusies, vainagu galvā, puķu vīšķi padusē. Pirmītējie Ceriņi tika iestūķēti tīklā virs galvas, un braucot Nellija nopina vēl trīs vainagus. Viens no tiem tika man, viens basam. — Cik skaisti! — Nellija nopriecājās.— Žēl, ka neiznāca visiem! — Nekas, gan paspēsit! Jūs jau novītu kaut simtu, bijušas tik puķes! — Bass nosmīnēja. — Redz nu. Nellīt, — es pārmetoši ieteicos, bet viņa nogrieza kā ar nazi: — Ko tu! Zieds domāts plūkšanai tāpat kā lops kaušanai. Tas ir skaisti! Tā ir dabas lielā mērķtiecība! Un tad Nellija, kas pārmeta man, ka es piesienoties citu vājībām, sāka piesieties apkārtnes dabai. — Kalns! Upīte! Cik skaista!


Bērziņš! Tiltiņš! Ai! Vai! Pirtiņa — cik maziņa! Cik zaļš! Cik zils! Cik dzidrs! — Cik dubļains! — nervozi ierūcās bass, bet tad mierīgāk turpināja: — Re, govs! Zirgs … — Cik balti jēriņi! — viņu pārtrauca Nellijas gavilējošais sauciens. — Un cik stulba un melna aita! — piebasēja bass. Sekoja varena smieklu šalts. Es arī smējos. Kas tiesa, tas tiesa, neliedzos. Atzīstu, ka tas varbūt tiešām bija iejūtības trūkums. Bet vai tad es vēlāk necentos visu griezt par labu? Grāmatvedis būdams, es pēc ieilguša klusuma brīža darīju, ko spēju, lai glābtu firmas godu. — Kas par tīrumu! Te tik būs rudzi! Traktors kā strādā — ko? Re, kukurūza!


Kas par skābbarības torni — būs lielāks nekā tas, ko redzējām pērn! — es skaļi runāju, pa starpu steidzīgi čukstot: — Nellīt, parādi savu apvārsni… — Un turpināju: — Jauns kultūras nams! — Apvārsnis?! Kur? Ak jā,: cik skaisti… — pavārgi atsaucās Nellija. Labi, ka ceļš drīz bija galā. Kā apstājāmies, es makšķeri rokā — un prom. Varbūt tas nebija pareizi. Varbūt man vajadzēja palikt pie Nellijas… Jo, kad es pāris stundu pirms koncerta sākuma iegriezos kultūras namā, Nellija ģērbtuvē uz galda šķiroja dažādas apvītušu zāļu un lapu čupiņas. Man vaicāja bajāriņš: «Jau nomira nabadziņš?» Nabadziņš gavilēja,


Šautru lapas vārīdams… Nellija dungoja un, pacēlusi gaisā striebuli, aizgrābta iesaucās: — Cik gudra, cik daudzveidīga ir daba! Jā, es vairs nepazinu savu Nelliju… Vispirms viņa uzlika ceļmallapu kompresi manam ieskrambātajam pirkstam, tad saņurcīja sīpolloku un devās uzbrukumā basam, kas bija dabūjis iesnas. Īsā laikā viņa pierunāja basu sabāzt pilnas nāsis ar sīpoliem, un vēlāk tas lāga vīrs šķaudīja vienā šķaudīšanā, nemaz nevarēja padziedāt. Galvenajai solistei Nellija dedzīgi ieteica raspodiņus, kas atjaunojot… Čellistam viņa piedāvāja asins zālīti pret aukstām rokām un kājām, tad ņēmās apjūsmot romantisko biškrēsliņu kas labi līdzot pret tārpiem, un


beidzot noprasīja, vai kādu nav sakodis traks suns, jo esot atradusi vīgriezes sakni… — Kam ir kārpas? — izvilkdama no čupas struteni, viņa triumfējoši iesaucās. — Vai tad nevienam nav kārpu? Cik žēl! Cik skaisti būtu izmēģināt! Oskar, tev arī nav? Nāc šurp, tev taču kaut kur bija! Šai brīdī es, izskriedams ārā, esot parādījis savu grāmatveža šaursirdību — tā vēlāk Nellija man teica. Tad es viņai arī šo to pateicu… Kā tad, tā jau viņa esot domājusi, ka es neizjūtot dabas skaistumu. Ka es tādas lietas nesaprotot. Bet mākslinieks esot no citādas vielas!… Viņš .izprotot… izjūtot… sirds plūstot pāri… uznākot ekstāze… No dabas lieluma… Skaistuma! Bet es, skaitīkļu grabinātājs, esot skaitījis


šos svētos mirkļus… šos noplūktos ziedus, kas bijuši tik skaisti, tik skaisti!…; Es arī makšerēdamslaikam skaitot… tārpus … debetā un kredītā… Es visu redzot «cik?», viņa — «kā!». Viņa nezinot, cik jēriņu bijis, bet zinot, ka tie bijuši balti… Te nu Nellija sāka nevaldāmi raudāt. Es klusēju. Pēc brīža viņa izvilka no somas lielu dadža lapu, uzlika uz pieres un aizmiga. Otrā rītā Nellija piecēlās pavisam mierīga. Moža viņa rosījās pa istabu, gluži tāda pati kā agrāk Rīgā, un es sajutu sirdsapziņas pārmetumus. Nu ko es viņai vakar piesējos — cilvēks reiz ticis laukā no pilsētas! Pirmā sajūsma — vai tad to nevar saprast! Un, nepieminēdami vakardienu, mēs devāmies uz sapulcēšanās vietu, lai kopīgi aizstaigātu


līdz Skaņajam kalnam Salacas krastā. Sastapšanās ar pārējiem mani nomierināja pilnīgi. Neviena pārmetoša vārda, neviena zīmīga skatiena. Garā virknē izstiepies, viss bars labu brīdi klusēdams soļoja pa saules un ēnu izrakstīto meža ceļu: klusums runā, un manai grāmatveža sirdij ir tik labi, ka pateicībā saspiežu klusējošās Nellijas pirkstus. Bass, nākdams aiz muguras, pie sevis nosaka: — Vārdus, arī visskaistākos, apvalkā, nomet kā darbdienas kārtu… — Cik skaisti sacīts! — izdveš Nellija, un es sastingstu šausmīgā priekšnojautā. Un drīz vien Nellija atraisās no mana elkoņa, ieklūp zaķu kāpostos un, pilnām mutēm ēzdama baltos ziediņus, stāsta, ka tie ir ne vien skaisti,


bet arī bagāti vitamīniem. Pēc brīža jau viss mežs trīc Nellijas izsaucienos. Pie Raganu priedes viņa sauc — cik līka! Pie Velna alas — cik dziļa! Klints pretējā krastā — cik skaisti sarkana! Skābuma baļļas avotiņš — cik skābs! Debess — cik dzidrai Un ūdens cik slapjš! Nē, to viņa gan neteica, tas izspruka man, kad es streipuļoju viņai pakaļ lūgdamies: — Nellij, netaurē, netaurē pagaidām! Lai atbalsis paliek Skaņajam kal​nam! Nekā nebij! Skaistuma ekstāze bija stiprāka par skaitīkļiem. Nellija aurēdama aiztrauca pa stāvo krastu, un drīz vien no Skaņā kalna atskanēja tik pazīstamais: «Cik skais-ti-i-i!» — tūkstoškārt pastiprināts un atbalsots. Tas bija varens sauciens. Dominēja Nellijas sonorās balss apakšējie, mazliet ķērkstošie, ne gluži


mei- tenīgie toņi. Es paliku stāvam Velna kancelē un, pats to nemaz neapzinādamies, laikam no liela nervu satricinājuma skaļi un gauduligi iesaucos: — NellijI Kāds velns tevi ir apsēdis, sieva? Kas tevi ir padarījis aklu un kurlu? Apklusti, ieklausies, ieskaties! Atgriezies, sieva! Par laimi, es drīz atguvos. Atgriezos naktsmītnē, paķēru mantas un ar gadījuma mašīnu atdrāzos uz Rīgu. Aiz pārskatīšanās paķēru arī Nellijās saini ar ārstniecības augiem. Tagad sēžu Rīgā, gaidu Nelliju atgriežamies un sirdī man tikai viens konts — atriebībai Un to darīšu tā: sagaidīšu mājā Nelliju, padzirdīšu ar driģeņu tēju, atguldīšu uz papardēm, rādīšu bildes ar dabas skatiem un pēršu ar nātrēm, visu


laiku saukdams: «Vai, cik skaisti-i-i!» Pēc tam likšu viņu raspodiņu vannā — atjaunoties.


Ūnikums Jūs esat progresīvs cilvēks? Māņticību neatzīstat, brīnumiem neticat, nekad nekādus mošķus redzējis neesat? Dabiski! Kā lai jūs tos redzētu, ja dzīvojat jaunā masīvā, mājā bez vārtu rūmēm un tumšiem pagrabiem, atsevišķā dzīvoklī! Komunālu dzīvokli ar šauru, puskilometru garu koridoru jums grūti pat iedomāties, kur nu vēl iztēloties, kas viss tajā var notikt… Atbrauciet pie manis — es dzīvoju šādā komunālā dzīvoklī, kas savā ziņā jau ir retums. Vēl vakar, 31. decembrī, tas tomēr bija parasts komunāls dzīvoklis… Bet šodien tas ir ūnikums starp visiem komunālajiem mitekļiem. Vecajā gadā


mums dzīvoklī bija sieviete velns, jaunajā — sieviete eņģelis! Vienotība, kopējs saderības gars, pat kopēja manta! Unisons ūnikumā! Šodien uz manas vecās, ķirmju sagrauztās kumodes zem stikla vāka visā varenībā mirdzinās bronzēts puspuda pulkstenis. To vakar ienesa dzīvokļa saimniece — tā mēs pa vecam paradumam dēvējam bijušo dzīvokļa īpašnieci Amāliju Puntuli. Šodien es sēžu uz gultas malas, nolicis plikās pēdas uz Amālijas Puntules mīkstā persiešu tepiķa. Manās pensionētā viesmīļa nāsīs iesitas patīkama cepeša smarža, un ausis glāsta vienota kastroļu burbuļošana un pannu čurkstoņa. Es uzsveru — vienota, jo zinu, ka pirmoreiz mūsu dzīvokļa pastāvēšanas vēsturē tur uz kopējās plīts sirdsskaidrā


saderībā čurkstina visi četri orderi. Bibliotekāres Birutas Miltiņas katliņš, kas trīs gadus stāvēja istabā grāmatskapī, šodien pirmoreiz redz īstu plīti. Plakātu gleznotājs Valentīns Vēciņš pusdienās ēdīs karstu, sulīgu karbonādi, nevis auksto, glumo vinegretu no kulinārijas bodes. Un es? Es uzmetu nicinājuma pilnu skatienu naktspodam, zem kura visus trīs pēdējos gadus mēdzu paslēpt elektrisko plītiņu, un saku šādus vārdus: «Tagad man vairs nevajadzēs pa nakts melnumu tumsā ap tevi nojēgties. Es atstumju tevi, jo vai gan tu spēj saprast, kāda starpība ir starp kafiju, kas vārīta uz straujas uguns, un kafiju, kas sildīta uz tavām tievajām drāšu ribām? Tu, nožēlojamais stiepļu mudžekli, ar


naktspodu kombinētais sutināšanas agregāt, skaties — es tagad ceļos un eju pie īstas kopējas podiņu plīts!» Pēkšņi virtuvē noklaudz durvis un atskan paskaļš, sirsnīgs «labrīt». «O, veco Pendel,» es saku sev, «atstāj savus septiņdesmitgadīgos kaulus vēl kādu brīdi tepat uz gultas malas un paklausies, kā šorīt skan citkārt tik bailīgās, ietramdītās Birutas «labrīt». Cilvēks atguvis pašcieņu!» — Nu redziet, cik ilgi Jaunajā gadā nogulējām! Vēders Jau prasa pēc pusdienām! — turpina Biruta. — Gulēt, to jau tagad tie jaunie tik prot! Un tad brīnās, ka pašiem nekā nav, un skauž otru, kam kas ir. — Es dzirdu Amālijas Puntules balsi un jūtos kā jaunībā, kad policijas priekšnieks


«Klostera pagrabā» apšmauca mani par veseliem diviem latiem. — To trumuli, lūgtu, neaiztieciet! Vārošs ūdens man pašai vaj’dzīgs… — Es jau tikai tasīti tējas… — Tasīti vai veselu spanni! Vaj’dzēja agrāk uzcelties. Kad es beigš’, lūgtu! Es nebūš’ jums te nekāds kalps! — Sveiki Jaunā gadā, saimniecītl — pēkšņi atskan Vēciņa patīkamais nedzērāja baritons.; — Kā jūtaties pēc mūsu vakardienas rauta? Es lieliski — tas ir, morālā ziņā lieliski, bet fiziski gan pēc tas nepierastās glāzīšu cilāšanas mazliet šķebīgi ap dūšu. Nekas, ieiešu aukstā dušā… — Dušā? — Amālijas Puntules balss paceļas par toni augstāk. — Jūs grib’ iet fušā? Stāvēt manā vannā, ko mana mutere


pirkus’, kur man šodien kā pie vaļīgāka brīža iemērkta veša, un ņemt un visu piešmucēt? — Kāpēc piešmucēt? — apmulsis iebilst Vēciņš. — Zināms, ka piešmucēt. Jūs ir piedzēries! Kurš kārtīgs cilvēks iet Jaungada dienā dušā? Katrs nomazgājas pie vecā gada. Jūs bāž’ savu dulno galvu, kur grib’, tikai ne tur, kur jūs to tā iedomāsies. Vismaz par savu vešu es tak vēl varēš’ ko teikt!


— Bet kā tad tā, biedrene Puntule? Pēc vakardienas… — To vakardienu labāk nemaz nepieminēt! Ja jūs ir vakar sadzēries, tad es jums šodien nebūš’ nekāds šinders! Un es jums nav nekāds biedrs! Tas vecais


mērkaķ’s Pendels, tas krog’sžūpa un pļēgurs, tas ir jūs’ biedrs! Tas to vien domā kā ar kaut kādu tur «ūnikum» no otra ko izkrāpt. Un lasās ārā no mana ķēķ’, kad es vismaz vienreiz gadā grib’ paēst kā cilvēks! Lasās! Citādi jums var iziet, vot, šitā te…— Un pa durvīm manā mazajā meitas istabiņā ielido tukša Ungārijas liķiera «Unicum» pudele. Noklaudz durvis uz koridoru, nikni nosķind kastroļa vāks. Viss apklust. Ja kāds tagad ir dabūjis aukstu dušu, tad tas gan laikam esmu es. Manas vecās, plikās pēdas uz mīkstā tepiķa kļuvušas aukstas kā ledus. Es vairs neapjaušu, ko daru. Pārkāpdams ilgajos gados izstrādājošos konspirācijas likumus, es noņemu naktspodu no plītiņas, nolieku plītiņu uz ķebļa un pievirzu to pie gultas.


Gaišā dienas laikā pie neaizslēgtām durvīm es ieslēdzu elektrības rīku. Es ieliekos garšļaukus gultā, pielieku kājas pie plītiņas un uzvelku deķi pāri galvai. Es esmu tik apmulsis, ka pašlaik nevarētu pateikt, kāda starpība ir starp a la fourchette un parasto viesību galdu. Bet tad man ataust gaisma. Dzīve kā veca ķēve kratījusi mani uz savas kaulainās muguras, bet visu saprātu tomēr nav izkratījusi. Kā gan es uzreiz nesapratu? Vakar taču bija Jaungada nakts! Es nekad neesmu ticējis mošķiem. «Gaisā ķēmu nav!» — tā vienmēr ir bijusi mana devīze. Man ne prātā neienāca piedēvēt pārdabisku nozīmi faktam, ka vannas istabā pie sienas vakar pēcpusdienā parādījās zili izšūta drāna ar


rūķiem un uzrakstu: «Nāc mazgāties, no ūdens nebaidies!» — «Amālija gaida ciemiņus,» es nodomāju. Ak, būtu es bijis māņticīgs, es sev būtu teicis: «Stop, Pendel! Uzmanies! Liktenis gatavojas tev kaut ko pasūtīt un nemaksāt! Turi vaļā savas vecās acis!» Taču vakar es vēl tāpat kā jūs šodien biju reāli domājošs cilvēks, kas netic ļaunu spēku visvarenībai un ir pārliecināts, ka katrā — atļaujos uzsvērt — katrā cilvēkā paslēpts labais. Un tā es kļuvu par ieroci nelabu spēku rokas. Protams, neapzināti, būtībā esmu bez vainas kā nazis, ar kuru kāds ēd zivi vai griež vārītu kartupeli. Kā tad tas īsti notika?… ♦♦♦ … Brokastlaiks. Amālija koridorā


trallina: «Ko dosi man par pārcelšan’, pārcelšan’, tu daiļā zeltene?…» Viņa izvada Zoržiku. (Zoržiks ir tā kā Amālijas civilvīrs, tā kā apakšīrnieks, gadus divdesmit par viņu jaunāks. Viņš nekur nestrādā.) Šorīt, kā parasti svētku dienās, viņš dodas peļņā ar Amālijas «Volgu». (Tās numurs reiz «Asajā slotā» bija minēts to mašīnu skaitā, kas pie baznīcas izvadā iesvētāmos.) … Pusdienlaiks. Pie durvīm zvana. Puntuliene atver. Gaitenī atskan čuksti, tad «.oh!» un «vai man dieniņ, ko lai iesāku!». Nezināmais atnācējs aiziet. … Launaglaiks. Amālija ienāk ķēķī. Dzied: «Tas briesmīgs ienaidnieks, kam grēku darīt prieks…» Kā nožēlas, kā sāpes, kā aicinājums skan viņas balsi… … Amālija, tas ir, pats ļaunā


iemiesojums jēra izskatā, ienāk pie manis. Vai tad nesalīgšot mieru? Ar Jauno gadu jauna laime, miers un saderība… Kā tādu saderības zīmi viņa gribot nodot man lietošanā tepiķi. «Tie reimatisma knikšķi jūsu ceļos rauj man sirdi no krūtīm.» Nez vai tas vecums vai gadu mija, griboties uzsākt jaunu dzīvi, kļūt labākai. Varbūt varētu tā smuki visi kopā sagaidīt Jauno gadu. «Tādu mazu ambrāžiņu, ko? Jūs, Pendelīt, tad nu manā vārdā parunājiet ar citiem ar!» … Es nedrošs pie Miltiņas durvīm. Viņa tūlīt asarās. «Cik jauki, ka ikvienā cilvēkā labs kodols!» … Es pārliecināts pie Vēciņa. Viņš zviedz kā fūrmaņa zirgs. «Ha, ha, hā! Jūs ticat, ka, sākot ar Jauno gadu, viņa vairs nelūrēs pa atslēgas caurumu! Jūs neesat


pensionēts viesmīlis, jūs, naivais! Jūs esat Blaumaņa laika iesvētāmais bērns! Labi, es piedalos! Bet tikai jūsu dēļ, tēvoci Pēter!» … Es, Miltiņa un Vēciņš iniciatīvas pilni pie Puntules. Viņa kaunīga. Viss viņas izskats it kā saka: «Piedodiet, ka eksistējul» … Es svīstu pie aukstās zviedru plates; Miltiņa ar spaini un lupatu caurstaigājamā istabā; Puntule plītī dedzina uzrakstus: «Caurejamā istabā stāvēt aizliegts!», «Lūdzu nolaist ūdeni», «Pie manis antrejā nebjaustās». To vietā Vēciņš uzkar plakātus: «Atļauts lietot līdzatnestos alkoholiskos dzērienus», «Pie mums smēķē». Amālija noliek koridorā trimo Kopīgiem spēkiem izvelkam


caurstaigājamā istabā klavieres, četrus klubkrēslus. Pie sienas parādās gobelēns. Tas viss ir Amālijas. Miltiņas skapī tiek iekārts Amālijas kažoks. Viņai pašai iemetušās kodes. Uz Miltiņas grāmatplaukta tiek noliktas trīs Amālijas kristāla vāzes. Puķēm. Amālija ienes torti, servīzi un liķiera glāzītes. Tādas esmu redzējis tikai pie Svarca. Mēs — «ah!» un «oh!» Es ienesu pudeli «Unicum». Amālija — «oh!» un «ah!». … Ceļas glāzes. Vēciņš apcer svešvārdu «ūnikums». Viņš attiecina to gan uz saimnieci, gan uz pudeli un runu beidz ar vārdiem: «Problēma? Nē, sīkums — un tomēr!» Vēciņš kā politiski izglītotākais uzsauc tostus:


«Par mierīgu līdzāsvārīšanu pie plīts!», «Bez strīdiem nomaksāsim elektrības rēķinus!», «Vannas istaba pieder visiem!», «Kopīgiem spēkiem ieskrūvēsim spuldzi koridorā!». Tostus sauc Amālija: «Par īstu kaimiņu būšanu!», «'Par to, lai roka roku mazgā!», «Par Zoržiku, kas tagad ar visu manu «Volgu» sēž milicijā!». Par Zoržiku mēs nedzeram. Tas slaists un spekulants mums nepatīk. Mēs mierinām Amāliju, ka bez viņa būs labāk. Par «Volgu» mēs cīnīsimies. Mēs neļausim darīt pāri vecai, labsirdīgai sievietei, kas dzīvo no ietaupījumiem … … Amālija raud. Viņa vairs negrib


Zoržiku. «Tikai kreņķi ar viņu. Pie kratīšanas var nonākt!» sauc viņa, sit sev pa dekoltētajām krūtīm, krīt man ap kaklu un šļupst: «Pendelīt, jūs tik ir cilvēks! Bez jums nekas nebūtu iznācis … Iedzer, Pendelīt!» …Amālijai slikti. Viņa grib iet gulēt. Koridorā uz atvadām spiežas man klāt un murmina: «Pendelīt, pagalīt… Viena pagale nedeg… Miltiņ’ jaunkundz, jūs man ir kā pašas bērns! Vēciņ’ kungs! …» Brīnums bija noticis. Jūs varbūt teiksiet, ka nekāda brīnuma tur nav? Ir! Un ne tikai viens, bet veseli divi. Viens — kā Amālija no velna pārvērtās par eņģeli, otrs — kā viņa tika atpakaļ par velnu. Un īstā viesmīļa diskrēcijā varu jums pačukstēt, ka to viņai palīdzēja izdarīt spoks, jo, kad es nupat


piecēlos un drebošām kājām stiepu Amālijai atpakaļ bronzēto briesmoni, pa vannas istabas durvīm iznāca spoks … Virs baltā palagā tērptā stāva šūpojās sarkans, pārbarots ģīmis — tik līdzīgs Zoržikam. Es varu zvērēt, ka tas bija spoks, nevis Zoržiks pats, jo milicija taču viņu nebūtu palaidusi vaļā…


Dots devējam atdodas Es uzaugu pie vecāsmātes un tādēļ zinu daudz sakāmvārdu. Neviens cits tik daudz nezina. Jūs neticat? Lūdzu! «Kas nemāk trīcēt, tas ātri nosalst». — «Kuras govis laižās, tās drīzi badās». — «No viena vella mūc, otra ellē iekšā». Un, ja kāds tagad gribētu mani apklusināt ar teicienu «Gudrais ar gudrību nelielās», es viņam tūlīt uz vietas atbildētu: «Ko tu zini no riteņiem, ja neesi no braucējiem!» Ar teikto es negribu sacīt, ka sakāmvārdu nezinātāji būtu kaut kādi otras šķiras cilvēki. Katram putnam sava dziesma. Bez tam — visi sakāmvārdi nav pareizi. Par dažiem esmu sākusi šaubīties, lai gan tie izklausās smuki un prasīties


prasās mutē ņemami. Piemēram — «dots devējam atdodas». Daudziem cilvēkiem šis sakāmais ir, tā teikt, viņu dzīves vadmotīvs. Man arī. Līdz šim es vienmēr un visur paturēju prātā, ka tas, ko aizdodu prom, pēcāk nāks atpakaļ. Ar šo domu mierināju sevi ikreiz, kad laidu rubli no pirkstiem laukā. Kad pirku dāvanas saviem draugiem un paziņām. Jo tieši apdāvināšanās taču šodien ir tā sfēra, kur patiesība par došanu un atdošanu parādās sevišķi skaidri. Kā tu man, tā es tev. Kāds sveiciens, tāda atbilde. Piemēram — uz kādu atbildi var cerēt cilvēks, kas neaicināts atnācis apsveikt mani vārdadienā ar pliku vīna pudeli rokās? Uz mazu uzkodu, neko vairāk. Lai iedzer, lai uzkož un lai arī runā


— es pacietīgi klausīšos un nodomāšu: tavs pusstops, tava taisnība. Kad aiziešu pie viņa, būs otrādi. Cik ar dzeramiem tā lieta vienkārša, tik sarežģīta ar puķēm, Teiksim tā — brāļasieva atnāk pie manis vasarā ar lepnu rožu buķeti. Skaisti superstāri, zieds kā dūre, kāts pirksta resnumā! Vienreizīgs efekts un maksā tīro nieku —. augstākais 70 kapeiku gabalā. Bet brāļasievai pašai dzimšanas diena iekrīt ziemā, kad rozes sen jau novītušas, kad rožu vispār nav un, ja ir, tad tikai tirgū un vismaz piecreiz dārgākas. Par to pašu naudu iznāk tikai viens kāts, nevis buķete. Bet brāļasievai ģīmis šķībs, un kā gan ne — viņa man parādīja sirdi, bet ko es viņai? Un es viņu saprotu, tāpēc saku: attiecībā uz puķēm «Dots devējam atdodas» nav spēkā. Puķes


dāvināt nav vērts. Cita lieta — manta. Tās vērtība visos gadalaikos ir vienāda. Mantu dāvinot, rēķins ir vienkāršs — es viņam par desmit rubļiem, viņš man tāpat. Preču apmaiņa, tā sacīt. Ja pazīst savu paziņu raksturus un naudas makus, viss iet kā pa sviestu. Grūtības var rasties vienīgi tādā gadījumā, ja vienā mēnesī ļoti daudz visādu jubileju. Teiksim, jums februārī iekrīt piecpadsmit dzimšanas dienas: piecas — draudzenēm, piecas — radiem, piecas — kolēģiem … Katru otro dienu kaut kur jāiet, kaut kas jāpērk, bet pašam jums dzimšanas diena 29. februārī — pa četriem gadiem reizi! Skaidrs, ka tādā gadījumā jums kā devējam uz atdošanu nav ko cerēt. Diemžēl sakāmvārdā nav arī skaidri pateikts, par kādu atdošanu ir runa — par


vienkāršo vai par paplašināto. Tādēļ tas, kas negrib palikt kaunā, atpakaļ dod ar uzviju. Teiksim, viņš man kafijas dzirnaviņas, es viņam mikseri… Viņš man bezpajumtnieku kaķi, es viņam sugas suni… Viņš man putekļu sūcēju, es viņam veļas mašīnu … Viņš man vēlreiz, un es viņam atkal, taču, augstākais, līdz pusotram simtam, tad tā draudzība ir cauri. Ko nevar celt, to nevar nest. Tā jāsedzas, ka villaine sniedz. Jāpiebilst, ka smalks cilvēks tomēr līdīs vai no ādas ārā, taču otru pārtrumpos. Jo viņš satiekas ar tādiem pašiem smalkiem cilvēkiem. Kāds podiņš, tāda osiņa. Un, ja maks netur, var izlīdzēties ar lētāku dāvanu, bet tai nu jābūt tādai, ko pats velns ar vējlukturi nevarētu sameklēt. Tirdzniecības


organizācijas šo smalko apdāvināšanos tikai veicina. Ja jums, piemēram, pašlaik ir kāda paciņa importa veļas pulvera, lieciet celofānā iekšā un lenti apkārt! Tāda dāvana būs īsts furors, kaut arī naudas izteiksmē tās vērtība tīri niecīga. Jā, ir tādas reizes, kad dots devējam tomēr neatdodas. Dažkart devējs, tas ir — dāvinātājs, uz to jau arī nemaz necer — viņu neinteresē materiāli labumi, bet gan garīgas vērtības. Šādā gadījumā vilšanās ir sevišķi sāpīga. Teiksim, es ribu, lai manu bērnu skolā labi ieredz, un dodu viņam līdzi kilogramu «Lācīšu», lai uzcienā biedrus un skolotāju, bet viņa ņem un ieraksta piezīmi par papīru čaukstināšanu stundā. Es, teiksim, algas dienā darbā izmaksāju, kam vajag, bet pretī saņemu rājienu. Un pavisam dumji


iznāk tad, kad dāvanu ņem un nosauc par kukuli, lai gan cilvēks vienkārši gribējis būt pateicīgs un zinājis, ka pie zivīm sāli nav ko taupīt. Šādas kļūmes devēju tomēr var piemeklēt tikai tad, ja viņš ar savu dāvanu atklāti laužas oficiālās durvīs. Privātā dzīvē durvis dāvanām plaši atvērtas. Un, jo lielāks sainis, jo plašāk tās paveras. It īpaši, ja tās ir radu durvis. Radu starpā šī lieta bieži vien ir nostādīta tā — skopulis un cūka der tikai pēc nāves. Tāpēc radi, dzīvi būdami, dikti cenšas vai arī… nesatiekas. Mani radi pagaidām vēl satiekas. Un skopi viņi nav. Kad mana māsīca pabeidza 8. klasi, viņa iekārtoja mazu vitrīnu ar tantu, onkuļu un vecāku dāvinātiem rokaspulksteņiem. Kad viņa svinēja astoņpadsmit, bija jāpērk jauns


skapis kleitu drēbēm. Kad precējās, klētī bija ierīkota dāvanu izstāde — saimniecības preču veikals ar traukiem, veļas mazgājamām mašīnām, ledusskapjiem. Tagad radi ielūgti uz sālsmaizi viņas jaunajā mājā, bet šoreiz gan neviens neiešot — ar pliku dibenu neesot nekāda dancošana. Jā, nieciņš pie nieciņa iztaisa sieciņu. Tā nu tagad esmu spiesta sēdēt mājās pie sava tukšā sieciņa un mierināt sevi ar visvisādiem sakāmajiem. Nekas jēdzīgs gan prātā nenāk. Saku sev: «Nekāp ar desu debesīs!» — bet, ko tas īsti nozīmē, nezinu. Dāvināšanas drudzis acīmredzot mani traumējis ne tikai materiāli. Jūtos nospiesta un vientuļa — kur palikuši mani draugi? Vai tad viņu sieciņš arī tukšs? Tātad dots devējam


atdodas?


Rudenīga skice Jā, tas ir mans portrets. Tik bēdīgs pēdējā laikā rādās mans daudzcietušais vaigs. Nesmuks, jūs sakāt? Taisnība. Bet ko tu padarīsi, ja nav vairs tie gadi? Pusmūžs! Lai kāds meistars mani zīmētu, Botičelli «Pavasari» tas no mana ģīmja tik un tā neiztaisīs. Labākajā gadījumā viņam var iznākt «Rudens» (visa mana dzīve ir, tā teikt, viena rudenīga skice), vislabākajā — «Briedums», bet šinī, kā redzat, ir iznācis. «Vītums» vai arī kaut kas vēl sliktāks. Nē, nē, nesteidzieties likt zem mana portreta parakstu «Pesimiste»! Gluži tik nelabojama tā lieta nav. Vēl nav teikts, kuros kapos zvanīs. Turklāt tik garš mans


ģīmis izstiepjas tikai rudeņos — meteoroloģisko apstākļu ietekmē. Tā vismaz apgalvo mans vīrs. Un tas ir cilvēks, kas mani vislabāk pazīst. Tas ir cilvēks ar pavisam citu ģīmi. Paskatieties uz viņu — smaidīgs kā pavasara saulīte! Pat visdrūmākajā rudens dienā to neaptumšo neviens mākonītis. Vienmēr optimists. Allaž bezrūpīgs kā taurenītis — pat slapjdraņķī. Patīkams ģīmis, tā visi saka. Bet man tas krīt uz nerviem. Lieta tā, ka uz vienas kumodes divi tik pretēji ģīmji nesader. Jo bezrūpīgāk smaida mans vīrs, jo bažīgāka un bēdīgāka kļūstu es. Nekādas saskaņas. Kā mēs tik ilgi esam varējuši nodzīvot kopā — tā ir, varētu sacīt, viena tumša bilde. Rudenī, piemēram, es cilāju bērnu


ziemas drēbes, vīrs — rožainus sapņus par bļitkošanu. Es rēķinu, cik hokejnūju puikas šogad atkal salauzīs uz pirmā ledus; viņš apgalvo, ka pērnziem mums visu gadu nekas neesot lūzis. Es uzaicinu viņu atteikties no tradicionālās alus pudeles pusdienās, jo puikām ik pārmēnesi vajadzēs jaunas kedas; viņš naivi domā, ka fabrika šogad ražos labākas un puikas sportos prātīgāk. Es saku, ka jāaizlīmē logi; viņš cer, ka vējš šoziem no tās puses nepūtīs. Un vēl izrāj mani — smaidīdams, protams. — Ko tu, sievelīt, ik rudeni krīti panikā? — viņš saka. — Vai mūsu bērni kāduziem būtu rakstījuši ar pirkstu? Vai vējš mūs kādreiz ir izpūtis ārā? Kāpēc tāds pesimisms, kāpēc domāt ļaunāko? — Viņam taisnība — ar pirkstu


mūsmājās rakstīts nav. «Pirkstā ir tikai reizēm kosts un acīmredzot būs jākož vēl,» — pie tādas skumjas atziņas es nonāku ikreiz, noklausoties sava vīra kārtējo optimistisko tirādi. Un viss tiek atstāts tā, kā ir, bet vīrs ved mani izklaidēties. Mēs abi staigājam pa zeltītām, rudenīgām alejām, viens no mums runā, otrs domā. Viņš rāda man rudens krāšņumu; es skatos uz savu pabālējušo mēteli. Viņš runā par sievietes jūtīgo sirdi, ko tik viegli ietekmē atvasaras sērīgais skaistums, apmākusies rudens diena, pirmās salnas. Viņš aicina nedomāt par pirmo sniegu, bet gan par pirmajiem sniegpulkstenīšiem… Es cenšos, man neizdodas, es atkal cenšos, un tad — tad man pēkšņi uzirst jaunā zeķe!


Jūs domājat — mana vīra smaidīgais ģīmis šai traģiskajā brīdī kļūst nopietns? Nekā nebija! Es sirdssāpēs sastingstu, es raudu, es šķendējos par «Auroras» optimistiem, kas vieglu sirdi laiž tirgū tādu brāķi, bet mans vīrs tikai smaida. —


Nu ko tu bēdājies vienas zeķes dēļ — Es saku, ka man ir gan jābēdajas, jo runa nav par vienu, bet gan divām, trim, četrām zeķēm divu nedēļu laikā. Viņš saka, ka tāda esot dzīve un tur neko nevarot darīt — pat Anglijas'karaliene, uz teātri ejot, ņemot somiņā līdz divi pāri jaunu zeķu. Un es saprotu, ka viņš mani nesaprot, jo es taču neesmu Anglijas karaliene, un no visa tā man kļūst vēl bēdīgāk un rudenīgāk ap sirdi. Mans vīrs turpretī nemaz nav noskumis. Viņš rāda man, kā pārvaramas dzīves grūtības — ies turpat stūrs veikaliņā un nopirks jaunas zeķes. Viņš nesadrūmst arī tad, kad, izrādās, manā izmēra zeķu tur nemaz nav. Viņš zeķu vietā man nopērk cimdus —. ar smaidu uz lūpām! Es mokos drūmā priekšnojautā —


un kā tad! Vēlāk mājās noskaidrojās, ka cimdus tagad ražo uz pusi īsākiem pirkstiem. Mans vīrs turpretī ir kā spārnos. — Kāda faktūra! Pasaules standarts! — gavilē, bet mans ģīmis pastiepjas vēl garāks. Tāds nelabojams optimists ir mans vīrs. Jūs droši vien tagad jau saprotat, ka tieši šis optimisms ir mana pesimisma sakne, un nebrīnīsities, jā atzīšos: pēc visiem šiem notikumiem es šoruden nolēmu no viņa šķirties. Es nolēmu meklēt dvēseli, kas mani saprastu, nevis ģīmi, kas nepārtraukti smaidītu. Un mēs būtu izšķīrušies, ja atkal nebūtu kaut kas atgadījies. Iedomājieties — es klīstu pa rūdenīgām ielām. Tas pats sagrauztais ģīmis, tās pašas skumjas vaigā. Nav


pasaulē sirds, kas palīdzētu man pūst un stenēt par visādām nebūšanām, nav… Un pēkšņi pamanu — man seko! Ar acs kaktiņu paveros — pusmūža šatēns ar nopietniem sejas pantiem, zilām, iejūtīgām actiņām. Sirds pēkšņi sāk sist straujāk, solis kļūst vingrāks. Viņš pienāk līdzās, paceļ cepuri. Sveicina, vai saprotat? Man uzreiz vaigos : sārtums — sak, tā un tā, jūs būsit pārskatījies…. Viņš vainīgi palokās. «Piedodiet, meitenīt!» Man tagad vajadzētu pielikt soli, bet vārdiņš «meitenīt» tā kā pinekls iemetas kājās un viņš turpina: «Vai mēs neesam reiz jau kaut kur tikušies?» Es pagalam samulstu — nē, nav gadījies. «Tad varbūt jūs atnāktu man līdzi? Ziniet, mums ir lūgšanu nams, tur jums iedos kādu grāmatiņu palasīt… varēsit pagurušo sirdi


atveldzēt…» Es apsviežoš uz papēža un skrienu pie sava optimista. Viņš pirmoreiz kļūst nopietns. Nobijies gan, ka ar savu smaidīšanu gandrīz iedzinis sievu sektantu tīklos. Re, kāda nozīme var būt vienam atsevišķam gadījumam — abus mūs izmācīja, Protams, tā jau nu pagaidām vēl nav, ka mans vīrs būtu nopietns no vienas vietas, bet es smaidītu vienā gabalā. Ģīmjus jau uzreiz tā nevar nomainīt. Galvenais, kas man vēl kremt: kā atmaksāt tam baptistam, kas mani noturēja par vecu, prātu izkūkojušu tantiņu. Mani — ziedošu pusmūža sievieti! Es vēl parādīšu, kā varu izskatīties!


Veci rēķini Katru gadu ap to laiku, kad kļūstu par gadu vecāka, mani pārņem neskaidras alkas nokārtot visus vecos rēķinus un sākt jaunu dzīvi. Dzimšanas dienu gaidot, es izmēžu visus, netīrumus no savas sirds priekškambariem un kambariem un izoderēju tos ar iejūtību, izkvēpinu savu būtību ar pašpārmetumiem un piepildu to ar klusu apņemšanos kļūt iecietīgākai un labākai, taču parasti no visa tā nekas neiznāk. Acīmredzot klusībā nožēlotiem grēkiem graša vērtība vien ir, vajag, lai par tiem zinātu plašāka sabiedrība, vismaz tie, pret kuriem esi nogrēkojies, bijis neiejūtīgs, nesaprotošs, ļauns… Tāpēc pagājušā gada rēķinus gribu kārtot


publiski un vispirms gribu publiski atvainoties pārdevējai, pret kuru izturējos ļeti nekaunīgi… Atcerieties, bija klusa, jauka rudens diena. Veikalā klusu, pie letes tikai viens solīds, kluss vīrietis. Klusu un neuzkrītoši jūs izņēmāt no letes apakšas tobrīd deficītās cigaretes «Elita», veikli pasniedzāt tās viņam… un šo harmonisko klusumu pēkšņi izjaucu es ar savu: «Lūdzu, dodiet man arī vienu paciņu!» Atcerieties, es pateicu šo rupjību, ne aci nepamirkšķinājusi, šķiet, nemaz neaptvēru, ko esmu izdarījusi, līdz sākāt mani kaunināt. Šitā izmantot situāciju! Jūs gan nekad tā nedarot… «Kā tad ne!» es turpināju būt rupja. «Jūs taču


izmantojat situāciju, ka «Elitas» trūkst, un turat to zem letes. Esiet laimīga, ka prasu tikai vienu paciņu, nevis desmit…» Tas jums bija par daudz. «Kur tādi cilvēki rodas?» jūs šausmās iesaucāties, bet tad atsteidzās kastu vīrs, un jūs abi duetā centāties mani pārliecināt, cik negodīgi ir redzēt to, kas nav jāredz, un vēl izmantot redzēto savtīgos nolūkos. Jūs bijāt sašutusi, jutāties aizskarta. Bet es tikai smīnēju un izgāju no veikala, ne paldies nepateikusi. Jūs droši vien nodomājāt, ka piederu pie kaut kādas pircēju mafijas, kas ēd pārdevēju dzīvi un dzīvus pārdevējus. Jums bija pamats tā domāt, jo — kāpēc gan es patiešām nepaprasīju visas desmit paciņas? Atzīšos, man tieši tobrīd nebija klāt vairāk naudas, un šajā sakarā man jāatvainojas


zaglim, kurš īsi pirms tam bija mani apzadzis, jo arī pret viņu es izturējos neiejūtīgi… Visupirms jau man nevajadzēja atstāt tukšā kantorī pie vaļējām durvīm uz krēsla noliktu somiņu ar visu savu algu. Tas taču ir briesmīgs kārdinājums, bet kārdināt, kā zināms, nav labi. Varbūt viņš bija nācis pie manis pateikt, ka nekad vairs nezags, un es viņam ar savu somiņu iecirtu, tā teikt, morālu pliķi. Pliķēju viņu trīs dienas, visādi gānīdamās, — sak, kas tas par zagli, kas nevīžo par tik vieglu un brangu ķērienu — piecdesmit rubļiem — atsūtīt atpakaļ pasi un darba apliecību! Un tas bija netaisns pārmetums: pēc trim dienām


somiņa atradās — tā bija nomesta blakus mājas kāpņu telpā … un ar visu manu aldziņu! Zaglis uztraukumā un steigā bija izgrābstījis tikai sīknaudu no maciņa, aploksnē saliktos desmitniekus nemaz nepamanīdams. Acīmredzot zagļa dzīve nemaz tik viegla nav, ja jau gadās tādas neveiksmes, bet man tas nebija ienācis prātā. Arī viņš bija par mani sašutis un droši vien būtu piezvanījis, sak, kas tā par muļķošanos — likt tā riskēt nieka kapeiku dēļ… Bet piezvanīt viņš man, liekas, nevarēja, jo ap to laiku savas kašķīgās dabas dēļ biju konfliktā ar telefona tīkla darbiniekiem, kuriem arī gribu pie reizes atvainoties. Viņi taču vēlēja man labu —


mainīja telefona numuru, acīmredzot gribēja iedot smukāku. Un pārsteiguma moments arī tur bija klāt, jo neviens mani par šo maiņu iepriekš nebrīdināja. Es atkal savā prāta iedomājos to ļaunāko: ka visi draugi mani atstajuši… Vārdu sakot, es atvainojos, un ap sirdi man kļūst tik viegli, tik labi, tik pacilāti… Varbūt kāds, vecus rēķinus kārtojot, atvainosies arī man… Loģiski, vai ne?

Latvija  

Vija Kociņa Es, tu, vins, vina