Issuu on Google+


Par Autortiesîbas Ievads Kas viòi ir - senie ârieði Ârieðu atstâtais mantojums Mâcîba par labo un ïauno Kâpçc cilvçks ierodas ðajâ pasaulç Morâlçtiskie pamatprincipi Cilvçka grçki un Labo Radîbu apgânîðana Astroloìija - pasaules izpratnes atslçga Vîrieði, sievietes, bçrni Attieksme pret nabadzîbu un bagâtîbu Kalendârs, svçtki, gavçòi


Cilvçka izredzçtîba un augstâkâ sûtîba Kosmoss, Zeme, cilvçki Atbildes uz jautâjumiem Noslçgums Pāvels Globa - Dzīvā Uguns Izdevējs Latvijā - CONVICTOR

Grāmatas oriģinālo versiju var iegādāties Latvijas labākajās grāmatnīcās un grāmatu namos (Rēriha grāmatnīcās, "Valters un Rapa", Jāņa Rozes grāmatnīcās). Šīs grāmatas elektroniskā versija nav paredzēta komerciālai lietošanai!!!

LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS Par autortiesībām un blakustiesībām PIRMĀ SADAĻA. AUTORTIESĪBAS PIRMĀ NODAĻA VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI 19. pants. Darbu izmantošana izglītības mērķiem (1) Ievērojot nosacījumu, ka darba atkārtošana neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses, ir atļauts bez autora vai autortiesību īpašnieka pilnvaras: 1) izziņotus vai klajā laistus darbus vai to fragmentus izmantot izdevumu ilustrēšanā, radio un televīzijas raidījumos, audiovizuālos darbos mācību nolūkos tādā apjomā, kas attaisno noteikto mērķi;


2) reprogrāfiski reproducēt nepastarpinātam mācību procesam bezpeļņas izglītības iestādēs to darbības mērķim atbilstošā apjomā publikācijas vai citas formas darbus vai darbu fragmentus ar vai bez ilustrācijām, nosakot, ka reproducēšana ir savrups akts, kas tiek atkārtots atsevišķos un nesaistītos gadījumos, un ka nav kolektīvas licences, kas atļauj veikt šādu reproducēšanu. (2) Ikvienā kopijā, kas izgatavota saskaņā ar šā panta pirmo daļu, jānorāda darba oriģināls un tā autors, cik vien tas praktiski iespējams. Ievads Progress... Daudziem cilvēkiem šis jēdziens izraisa tikai pozitīvas asociācijas. Progresīvi - tas nozīmē labi: progresīvs politiķis, progresīva tehnoloģija, progresīva zinātne. Bet ko īsti nozīmē vārds "progresīvs"? Kas ir progresa kritērijs? Skaidrojot to, parasti runā par "dabisko vēstures gaitu", par zinātni, par autoritatīvu cilvēku viedokļiem gan mūsdienās, gan pagātnē un, visbeidzot, par mūsu pašu priekšstatiem. Turklāt tiek uzskatīts, ka cilvēks, it īpaši mūsdienu izglītotais cilvēks, lieliski zina, pēc kā mums jātiecas un no kā katrā ziņā jātiek vaļā. Tāpēc viss jaunais, kas tiek radīts pēc cilvēka ieceres, atbilstoši zinātnes prasībām, tiek uzskatīts par labāku nekā vecais, savu laiku nodzīvojušais. Proti, progresa mūsdienīgā izpratne ir cieši saistīta ar ticību cilvēka prāta varenībai, kas pieaug gadu no gada. Droši vien šāds priekšstats radies jau ļoti sen. Tomēr vispārēju izplatību tas ieguva XVIII gadsimtā, tā dēvētajā Apgaismības laikmetā. Tieši tad daudzi ar prieku uztvēra apgaismotāju idejas par to, ka cilvēks ir dabas augstākā radība, tātad tās valdnieks un saimnieks, ka cilvēka labklājība ir augstākā labklājība. Tāpēc cilvēks spēj un viņam jāspēj saprast šo pasauli, lai pēc tam pārveidotu to atbilstoši saprātīguma principiem, pielāgojot savām vajadzībām. Tika izvirzīta ideja par "saprāta valstību", kuru var sasniegt, organizējot visas dzīves jomas pēc iespējas racionālāk. Dabaszinātņu reālie panākumi radīja ilūziju, ka var izstrādāt un īstenot dzīvē ne tikai tehnikas, bet arī dabas un sabiedrības sociālas iekārtas attīstības teorijas. Turklāt reliģija tika vai nu pilnīgi noliegta, pasludinot to par tautas krāpšanu, vai arī atzīta tikai par ērtu līdzekli, lai ietekmētu neizglītotos ļautiņus. Dieva vietā tika nolikts cilvēks, bet tas, protams, ļoti glaimoja kā pašu apgaismotāju, tā arī viņu sekotāju patmīlībai. Pakavēsimies pie tādas cilvēka dzīves jomas kā zinātne. Tieši mūsdienu cilvēces dziļā cieņa pret zinātni, bezierunu ticība tās varenībai joprojām lielā mērā nosaka mūsu civilizācijas attīstību. Atzīmēsim, ka šeit un arī turpmāk domāta tieši mūsdienu zinātne (senatnē ar zinātni saprata pavisam ko citu). Tagad tiek uzskatīts kā pats par sevi saprotams tas, ka tieši mūsdienu zinātne — un tikai tā — var kaut ko precīzi pierādīt vai noliegt. Ļoti bieži nākas dzirdēt: "Agrāk cilvēki ticēja, ka..., bet pēc tam zinātne pierādīja, ka...", "Darvins pierādīja, ka...", "Markss pierādīja, ka...", "Atomreaktoru drošību apstiprina zinātne" un pat "Zinātniski pamatotas sociālisma priekšrocības". Pirms atgriežamies pie šo apgalvojumu korektuma, vispirms noskaidrosim, kas tā zinātne vispār ir. Visas savas pastāvēšanas laikā cilvēki ir tiekušies iepazīt apkārtējo pasauli. Tomēr katra cilvēka un visas sabiedrības iespējas ir objektīvi ierobežotas. Tāpēc pasaules izzināšana kopumā vienmēr tika aizstāta ar dažādu modeļu veidošanu, tādā vai citādā pakāpē pareizi atainojot to vai citu dzīves pusi, to vai citu procesu. Modelis ļauj vienkāršot parādību, reducēt to uz cilvēkam saprotamām lietām. Visiem modeļiem kopīga ir cēloņseku sistēmas mijiedarbība: ja notiks tas un tas, tad būs tas un tas, bet, ja kas cits, - tad būs savādāk. Turklāt ar modeļu veidošanu nodarbojas faktiski jebkura cilvēces kultūras nozare (nebūt ne zinātne vien) un pat ikviens atsevišķs cilvēks. Tā, piemēram, katrs daiļliteratūras darbs - tas arī ir pasaules modelis; autors gandrīz vienmēr parāda, kā vieni notikumi izraisa citus, kā varoņu rīcība ietekmē viņu dzīvi. Autora piedāvātais modelis var būt vairāk vai mazāk patiess, bet tas vienmēr pirmām kārtām atspoguļo autora pasaules uztveri. Īpašs temats ir vēsture. Arī šeit mēs sastopamies ar modeļiem. Bieži var dzirdēt, ka tāds un tāds vēsturnieks ir subjektīvs, viņa attieksme pret tādiem un tādiem notikumiem ir aizspriedumaina. Turklāt parasti tiek pieņemts, ka eksistē objektīvā vēsture. Tomēr jebkurš mēģinājums uzrakstīt vēsturi objektīvi


beidzas ar to, ka nu jau citi speciālisti apsūdz autoru subjektīvismā. Vēsturi raksta cilvēki, tātad viņi vienmēr veido savu modeli, savu cēloņseku mijiedarbības variantu. Atcerēsimies, ka pat nesenus notikumus aculiecinieki burtiski nākamajā dienā apraksta katrs pavisam citādi. Ko tad lai saka par seniem notikumiem? Vēsturnieks vienmēr cenšas pielāgot vēsturi tam modelim, kas izveidojies viņa galvā. Tomēr ne visi reālie notikumi turpmāko dzīvi ietekmē spēcīgāk nekā izdomātie vai nepareizi izklāstītie fakti. Visvienkāršākais piemērs - apgalvojums par senatnē pastāvējušo tā saucamo verdzības iekārtu, ar kuru mūsdienu politiķiem un ekonomistiem tā patīk baidīt citam citu. īstenībā tas viss ir stipri pārspīlēts. Protams, daudzās valstīs senos laikos vergi tiešām bija, bet viņi bija arī daudz vēlāk. Pietiek, ja pasakām, ka XIX gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs bija vairāk vergu nekā visās mums zināmajās senajās valstīs kopā. Un miljoniem Gulagā ieslodzīto vergu, kuri pirms dažiem desmitiem gadu strādāja "uzvarējušā sociālisma valstī"? Taču izveidotais stereotips turpina pastāvēt un aktīvi ietekmēt mūsu dzīvi. Un šādu stereotipu ir ļoti daudz. Savu pasaules modeli rada un nemitīgi pilnveido katrs cilvēks. Tāds modelis tiek būvēts uz personiskās dzīves pieredzes pamata (arī savdabīgs modelis), kā arī uz citu cilvēkam zināmu modeļu bāzes, kurus piedāvā zinātne, māksla, saskarsme ar autoritātēm utt. Atkarībā no šā personiskā modeļa veidojas uzvedības stereotipi, cilvēks pieņem lēmumus, kā viņam rīkoties tajā vai citā gadījumā. Turklāt tā cilvēka modelis, kurš dzīvo noteiktos apstākļos, var izrādīties pilnīgi nederīgs un pat kaitīgs cilvēkam citos apstākļos. Tātad katrs no mums ir pats sev filozofs un, ja vien vēlas, var noformulēt savu pasaules uzskatu sistēmu, kura citiem cilvēkiem var likties interesanta vienīgi no autora personības izpētes viedokļa. Gluži tāpat savus modeļus izmanto ari zinātne, īpaši tas zinātnes nozares, no kurām parasti gaida pasaules izskaidrojumu, tās pārveidošanu, mūsu dzīves uzlabošanu: fizika strādā ar saviem modeļiem, ķīmija, bioloģija, ekonomika, socioloģija -ar saviem. Visas veido sev ērtu modeli. Taču jebkurš modelis pēc savas dabas nav pilnīgs, modeļa pielietojums ir ierobežots, tāpēc nereti izmanto veselu modeļu komplektu dažādiem gadījumiem, dažkārt pat vienā zinātnes nozarē pastāv vairāki pretrunīgi modeļi. Šajā sakarā nāk prātā senā Austrumu pasaka par četriem aklajiem un ziloni, kuru viņi pētīja: viens aptaustīja snuķi un paziņoja, ka zilonis ir līdzīgs čūskai, otrs - kāju un secināja, ka zilonis ir līdzīgs kolonnai. Trešais un ceturtais, kas aptaustīja asti un vēderu, arī izveidoja katrs savu ziloņa modeli, un tie visi zināmā mērā atbilda realitātei, taču bija ierobežoti, šajā gadījumā - telpā. Zinātnes attīstība parasti reducējas uz viena modeļa nomaiņu ar citu, turklāt gandrīz vienmēr sākumā zinātnieks gluži intuitīvi veido savā prātā jaunu modeli, pēc tam (ne vienmēr) pārbauda modeļa pielietojamību praksē un tikai tad meklē "zinātnisku pamatojumu". Daudz sliktāk ir, ja modeli rada augstākas institūcijas, bet zinātnieki tikai "pamato" to. Tas ir īpaši raksturīgi totalitāriem režīmiem, kuri, maskējušies ar zinātni, sludina visdažādākās viltus mācības. Tagad atgriezīsimies pie jautājuma, vai ir iespējams kaut ko "neapgāžami" pierādīt. Precīzi pierādījumi parasti tiek saistīti vai nu ar matemātiku, kas operē ar skaitļiem, vai ari ar loģiku, kas operē ar tādiem jēdzieniem kā "patiesība" un "meli". Taču jebkuras matemātiskās metodes vienmēr var pielietot tikai attiecībā uz izmantojamo modeli, tikai šim modelim tiek veidots viss attiecīgais matemātiskais aparāts. Reālās parādības faktiski nekad netiek aprakstītas, izmantojot precīzus skaitļus, un tā nav nejaušība, ka pēdējā laikā attīstās tādas matemātikas nozares kā varbūtības teorija un nepāra skaitļu kopu teorija, kuru secinājumi vienmēr ir neskaidri un neprecīzi, tās vienmēr ietver sevī tādu vai citādu viena un tā paša notikuma varbūtības pakāpi no vairākiem iespējamiem tā variantiem. Runājot par loģiku, jāteic, ka pareiza loģiska secinājuma izdarīšanai vismaz jāzina visi ar attiecīgo parādību saistītie fakti, visi cēloņi, bet tas principā nav iespējams, jo neviens modelis nav pilnīgs. Turklāt tagad pati zinātne ir atzinusi, ka loģikas izmantošana apgalvojuma patiesīguma vai nepareizības pierādīšanai ir krasi ierobežota. Vienmēr var izskanēt apgalvojums, kuru nevar ne loģiski pierādīt, ne apgāzt, turklāt daudzu loģiski nepierādāmu apgalvojumu skaits ir krietni lielāks par pierādāmo skaitu.


Starp citu, lielākā daļa nopietnu zinātnieku lieliski saprot zinātnes (vismaz savas nozares) ierobežotību, reāli novērtē tās lomu mūsu dzīvē. Tas tomēr netraucē dažiem no viņiem tīri politisku (un arī ekonomisku) apsvērumu dēļ uzturēt ticību zinātnes visvarenībai cilvēkos, kuri ir visai tālu no tās. Sen zināms, ka cilvēks klanās tā priekšā, ko slikti pārzina. Tāpēc pat tad, kad viņš dzird, ka zinātnieks nevar izskaidrot kādu parādību, viņa ticība zinātnei kopumā nekļūst vājāka. Bieži var dzirdēt apgalvojumu: "Zinātne ir pierādījusi, ka Dieva nav." Nerunāsim pašlaik par to, cik pareiza ir pati nostādne jautājumā par Dieva esamību, atzīmēsim tikai, ka pierādīt kaut kā neesamību principā nav iespējams (tas pats sniega cilvēks - kaut kur viņš vienmēr var paslēpties). Pierādīt, ka kaut kas eksistē, arī dažkārt nav vienkārši: vienmēr ir iespējama krāpšana, mistifikācija, liecinieku labdabīga maldīšanās, halucinācijas, neuzticēšanās citiem cilvēkiem utt. Cita izplatīta kļūda: "Es noticēšu tikai tad, kad ieraudzīšu savām acīm." Šeit jāatzīmē divi faktori: pirmkārt, ja cilvēks ir pārliecināts, ka kaut kas principā nevar būt, viņš nenoticēs arī tad, ja pats redzēs. Otrkārt, visu ieraudzīt savām acīm principā nav iespējams, cilvēks gluži vienkārši kaut kam, kas iederas viņa modelī, tic, bet kaut kam, kas neiederas, netic. Neviens negrasās noliegt zinātnes nozīmi vispār. Tikai ir pareizi jāsaprot tās vieta un nevajag prasīt no zinātnes atbildes uz visiem jautājumiem. Mūsdienu zinātnes specifika ir tā, ka zinātne tikai konstatē dažu likumu pastāvēšanu vai reducē aplūkojamās parādības uz vispārīgākiem likumiem, kuru pastāvēšana arī tiek tikai konstatēta. Zinātne neatklāj cēloņus, neatbild uz jautājumu: kāpēc pasaule ir tā iekārtota, kāds ir attiecīgā notikuma cēlonis, aizstājot to ar jautājumu: kā šie notikumi noris? Zinātnes apvāršņi visu laiku paplašinās, bet robeža vienmēr paliek, un zinātne nezina, kas ir aiz tās. Tāpēc mūsdienās zinātnes iejaukšanās bieži vien tikai pasliktina mūsu dzīvi. Atcerēsimies tādas idejas kā dabas pārveidošana, cilvēka veselības nostiprināšana, ekonomikas racionāla uzbūve, sabiedrības saprātīga organizācija un to īstenošanu. Šeit būtu vietā piebilst, ka mūsdienu zinātne darbojas pēc principa: daļa vienmēr ir reālāka nekā veselais. Rezultātā pētāmā parādība tiek dalīta aizvien sīkākās sastāvdaļās. Tiek noskaidroti šo sastāvdaļu mijiedarbības mehānismi, tiek pētīta to struktūra, un tam nav gala. Proti, tiek ignorēta veseluma, kompleksuma, vienotības pieeja, kas vienīgā spēj sniegt pilnīgu priekšstatu par pasauli kopumā un katru parādību atsevišķi. Tādējādi zinātne var visu paveikt, taču izprast līdz galam, kas tad ir paveikts, izvērtēt tā sekas parasti nespēj. Vienīgais, kur zinātnes secinājumi ir vairāk vai mazāk precīzi, ir tehnikas joma, kuru cilvēks radījis no sākuma līdz beigām, bet arī tur regulāri var novērot tehnisko sistēmu, īpaši sarežģītu sistēmu, neprognozējamību. Pāris vārdu par filozofiju, kas pretendē uz pasaules izpratni kopumā, uz universāla, visaptveroša modeļa radīšanu. Mūsu dienās tas tiek reducēts galvenokārt uz dažādu filozofu uzskatu izpēti no senatnes līdz šodienai, uz to salīdzināšanu un pret-statīšanu. Tiek apspriesti jautājumi par to, kurš pirmais izvirzīja to vai citu ideju, kurš no kura, kad un kādus uzskatus pārņēma, pie kuras skolas pieder attiecīgais filozofs utt. Kā jau tika atzīmēts, tas viss attiecas tikai uz filozofu personiskajiem modeļiem, kuri nereti mainās viņu dzīves laikā un var interesēt, tikai pētot pašus šo modeļu autorus. Otra mūsdienu filozofijas īpatnība ir pārmērīgā aizraušanās ar jauniem, citiem cilvēkiem nesaprotamiem terminiem, bet tas nereti atbaida nespeciālistus un, kā zināms, vienmēr liecina par jebkuras zinātnes nozares dziļu krīzi. Interesanti, ka zinātnieki filozofi, kuri sākuši iepazīties ar senajām tradīcijām, vienmēr atzīmē, ka agrāk pašas sarežģītākas problēmas tika aprakstītas ar visvienkāršākajiem vārdiem. Reliģija arī izmanto pasaules modeli, bet atšķirībā no zinātnes vienmēr pievēršas pasaulei kā veselumam. Dažādās reliģijās šis modelis var būt vairāk vai mazāk detalizēts, taču vienmēr tiek piedāvāts cēloņu izskaidrojums, pirmajā acu uzmetienā visdažādāko parādību visdziļāko mijiedarbību atklāšana (pirmām kārtām tas attiecas uz senajām tradīcijām). Atšķirībā no zinātnes, kuru ir radījis cilvēks, reliģija parasti tiek cilvēkam dota "no augšas" jau kā gatava sistēma (vai arī ir daudzu paaudžu formulēta un izturējusi ilgu pārbaudi - ja kādam tā labāk patīk). Tāpēc atmest reliģiju, īpaši attīstītās senās tradīcijas,


cilvēkam, kurš vēlas izzināt pasauli, būtu vismaz nenopietni. Taču atgriezīsimies pie idejas par progresu, kas zinātnei būtu jānodrošina. Pie kā novedusi aizraušanās ar šo ideju mūsdienās, mēs redzam katru dienu. Jā, no vienas puses, mums zināmajā vēsturē sasniegts nepieredzēts tehnikas attīstības līmenis. Tiek ražots ļoti daudz tehnikas, tā pilnveidojas gadu no gada, tā ir mums visapkārt uz katra soļa. Bet no otras puses? Dabas piesārņojums ir milzīgs. Cilvēki piesārņojuši visu, ko vien iespējams piesārņot: zemi, ūdeni, gaisu un pat Zemi ieskaujošo Kosmosa telpu. Mūsu acu priekšā tiek iznīcināti meži, upes, jūras, pazūd veselas augu un dzīvnieku sugas. Daudzos reģionos, kuri atzīti par ekoloģiskās katastrofas zonām, cilvēki deģenerējas: slimo, mirst, laiž pasaulē slimus bērnus. Ir apdraudēta pašas mūsu planētas eksistence — ja ne kodolieroču, tad ekoloģiskās katastrofas dēļ. Bet visas civilizācijas attīstība taču notika uz stingra zinātniska pamata, pēc vadošu un autoritatīvu zinātnieku rekomendācijām, prognozējot visas iespējamās sekas, izvēloties optimālos variantus utt. Un tagad atcerēsimies, kā vārdā tas viss tika darīts. Iznāk, ka tehnikas attīstības vārdā. Ja izanalizē mūsdienu rūpniecības struktūru, atklājas, ka iegūtās enerģijas lauvas tiesa tiek izlietota, lai ražotu mašīnas, kuru lielākā daļa tiek izmantota, lai savukārt ražotu citas mašīnas. To pašu var teikt par derīgajiem izrakteņiem. Proti, galvenokārt ražošana strādā ražošanai. Bet cilvēks? Viņš būtība ir kļuvis par šo mašīnu vergu, viņš nodarbojas ar to, kas tām vajadzīgs, lai nāktu pasaulē, lai uzturētu šo mašīnu spēju darboties, lai tās modernizētu un, visbeidzot, utilizētu. Tehnikas attīstības rītausmā pastāvēja cerība, ka tehnika atbrīvos cilvēku un viņš varēs nodoties garīgajai dzīvei, mākslai, jaunradei, tomēr tagad mēs redzam pavisam ko citu. Ceļot gigantiskas pilsētas mūsdienīgus mašinizētās civilizācijas centrus, cilvēki rada sev milzums problēmu (transports, nodrošinājums ar pārtiku, siltumu, enerģiju utt.). Šo problēmu atrisināšana rada jaunas, arī apkārtējās vides krasu pasliktināšanos, līdz ar to rodas ar veselības uzturēšanu, ārpilsētas atpūtas organizēšanu saistītas problēmas utt. Kam gan senatnē ienāktu prātā braukt uz darbu 10-20 kilometru un lielākā attālumā no mājām, bet, lai paelpotu svaigu gaisu, uzturēt otru mājokli 100 kilometru attālumā no pirmā? Aizvien pieaugošā dzīves tempa rezultātā attīstītajās valstīs četriem cilvēkiem no pieciem ir psihes novirzes, nemaz nerunājot par daudzajām ķermeņa slimībām. Arvien vairāk cilvēku cenšas jebkādā veidā aiziet prom no šīs trakās pasaules, paglābties no tās. Vieni meklē aizmiršanos alkoholā, narkotikās, nevaldāmā seksā, citi - televizorā, video, datorspēlēs, trešie (arī tas nav retums) - savā darbā vai dzenoties pēc naudas, ceturtie (un tas ir visbriesmīgākais) - labprātīgi aizejot no dzīves. Mūsu dvēseles ir nocietinājušās: vēl pavisam nesen cilvēkus daudz vairāk uztrauca visi dzīves notikumi (no vispriecīgākajiem līdz visbēdīgākajiem). Tagad mūsu jūtas ir notrulinājušās, ļoti reti var vērot aktīvu, dabisku, ieinteresētu attieksmi pret dzīvi. Vairāku zinātnes nozaru paātrināta, forsēta attīstība ("tās nosaka civilizācijas progresu"), orientācija uz šauru specializāciju ir novedusi cilvēkus pie tā, ka izglītības vispārējais līmenis būtiski krities. Slikti tiek apgūta vēsture, izvirst filozofija, vārguļo citas humanitārās zinātnes. Būtībā cilvēki atsakās no pagātnes, lai ātrāk sasniegtu brīnišķīgo nākotni, kura šķiet tik tuvu. Bet vai tiešām tā būs brīnišķīga? Par kultūras un mākslas uzplaukumu pašlaik nav vērts pat runāt. Ir taču atzīts, ka labākie mākslas darbi radīti tālā pagātnē. Lai atceramies kaut tikai dažus no kultūras uzplaukuma periodiem: Senā Grieķija, Renesanses laikmets, XIX "zelta" gadsimts krievu literatūras attīstībā. Literatūra, mūzika, glezniecība pašlaik pārdzīvo nebūt ne savus labākos laikus. Mūsdienu mākslu, kas ieciklējusies jaunu formu meklējumos un pazaudējusi visu saturu, tiecoties šokēt cilvēkus, nobiedēt viņus, varbūt pat gluži vienkārši par katru cenu mēģinot pieteikt sevi, diez vai var uzskatīt par pasaules kultūras progresa kārtējo pakāpienu. Cilvēki zaudē skaistā kritēriju, vērtējot mākslas darbus, viņu viedokli bieži noteic mode, autora prestižs un popularitāte. Pievērsīsimies citai dzīves jomai, kurā tika gaidīts liels progress. Pēdējo gadsimtu laikā radītas daudzas "saprātīgas" un "taisnīgas" sabiedrības organizācijas teorijas. Viena no populārākajām un


zinātniski visvairāk izstrādātajām tika izmēģināta Krievijā un dažās citās valstīs. Tas ir nesekmīgais sociālekonomiskais eksperiments, kas dažviet vēl turpinās un kas uzskatāmi nodemonstrēja, ka piedāvātā pieeja nevis mazina mūsdienu civilizācijas attīstības negatīvās sekas, bet gan padziļina tās, radot ne mazums citu problēmu. Un šajā ziņā progress gan nav vērojams. Centieni stingri regulēt visu dzīvi, rūpēties par cilvēkiem pat tad, kad viņi to nevēlas, beidzās ar ekonomisku un politisku sakāvi. Progresa jēdzienu mūsdienu izpratnē bieži cenšas attiecināt ari uz garīgo sfēru. Par pamatu ņemot to, ka jaunais vienmēr ir labāks par veco, daudzi pētnieki secina, ka reliģijas un mācības, kuras parādījušās vēlāk, ir pilnīgākas nekā tās, kuras pastāvēja agrāk, jo labāk atbilst pasaules attīstībai, tāpēc senās mācības var bez žēlastības atmest. Tā rezultātā reliģijas un mācības zaudē savas saknes, kļūst viegli pieejamas negatīvām ietekmēm un var izvirt. Šāda klanīšanās progresa priekšā pēdējā laikā noved pie tā, ka rodas aizvien vairāk jaunu mācību. Protams, to radītāji ir izstudējuši visas uzkrātās zināšanas (starp citu, nebūt ne vienmēr), radoši pārstrādājuši pastāvošās sistēmas, paņēmuši no tām visu labāko, atmetuši lieko un rezultātā piedāvā oriģinālu mācību, kuru tik patīkami nosaukt savā vārdā. Ļoti bieži šādu mācību nepamatotību nesagatavots cilvēks pat nepamana. Tas noved pie tā, ka parādās dažādas sektas, reliģiskas kopienas, visdažādākās biedrības, brālības, kuru darbība nereti ir pretrunā pat ar kriminālkodeksu. Garīguma krišanās rezultātā cilvēce ne tikai nav pietuvojusies atbildēm uz mūžīgajiem jautājumiem par cilvēka dzīves mērķi, viņa saikni ar Visumu, cēloņseku saistību pasaules attīstībā, bet pat attālinājusies no tām. Varbūt nav vērts izgudrot neko jaunu? Varbūt ir jāapstājas un jāpaskatās atpakaļ? Varbūt tas palīdzēs mums ja ne izmainīt, tad vismaz nopietni koriģēt mūsu civilizācijas attīstības ceļu, pavērs iespēju saglabāt Zemi, dabu un mūs pašus. 1. NODAĻA Kas viņi ir - senie ārieši? Ideja par cilvēces nepārtraukto attīstību no vienkāršā uz sarežģīto, no haotiskā uz organizēto, no mežonīgā uz civilizēto ir viens no visizplatītākajiem maldiem. Vai mūsdienu zinātne gribēja to vai ne, taču lielākā daļa cilvēku tagad uzskata, ka cilvēce ir attīstījusies pēc šādas stingras shēmas: senos laikos no pērtiķiem (par to, ka šī tēze nav pilnīgi pierādīta, mēs šobrīd nerunāsim) radušās tautas ir izgājušas mežonīguma periodu (pirmatnējā kopiena), tad šur tur pirmo primitīvo civilizāciju veidošanās periodu (verdzības iekārta) un pēc tam mūsdienu pasaules civilizācijas rašanās un attīstības periodu (feodālā, kapitālistiskā un sociālistiskā iekārta). Turklāt tiek uzskatīts, ka dažas tautas ir apstājušās savā attīstībā, citas aizgājušas uz priekšu. Tas arī ir pamatā runām par "atpalikušām" un "attīstītām" valstīm, aizbildnieciskajai attieksmei pret tiem, kuri "vēl nav izpratuši civilizācijas priekšrocības". Proti, progress tiek uzskatīts par negrozāmu kustību uz augšu, turklāt tīrā veidā. Tomēr no vēstures ir zināms pavisam kas cits: visas senās civilizācijas ir izgājušas attīstības, nostiprināšanās, kultūras uzplaukuma stadiju, bet pēc tam - tādu vai citādu cēloņu rezultātā - demoralizēšanās, pagrimuma, sabrukuma stadiju (turklāt otrā stadija vienmēr ir daudz īsāka par pirmo). Tāpēc daudzu varenu, gudru un bagātu civilizāciju pēcnācēji vēlāk ir nonākuši daudz primitīvāka līmenī, zaudējuši savu senču attīstīto kultūru. Kā piemērs var kalpot seno ēģiptiešu, maiju, acteku, inku, grieķu, indiešu pēcteči. Cilvēces attīstība nebūt nenotiek pa negrozāmu augšupejošu līniju, drīzāk tas notiek pa apli vai, labākajā gadījumā, pa spirāli (pagātnes atkārtojums jaunā līmenī) ar noslīdēšanu uz jau noietu vītni. Lai attaisnotu mūsdienu civilizācijas trūkumus, bieži teic, ka tie ir nenovēršama maksa par priekšrocībām, izskan ari apgalvojums, ka mūsdienu ļaudis ir kļuvuši daudzējādā ziņā labāki par saviem senčiem. Mēs esot kļuvuši daudz humānāki par šiem nežēlīgajiem senčiem (ar savām atombumbām un visiem zināmajiem gadījumiem, kad dažās valstīs tiek iznīcināta pat trešdaļa iedzīvotāju visai apšaubāmas idejas vārdā). Tikpat strīdīgs ir apgalvojums, ka mēs esam kļuvuši gudrāki, veselīgāki,


demokrātiskāki un brīvāki no aizspriedumiem. Cilvēka daba nemainās no tā, kādu apģērbu viņš valkā, kur dzīvo vai ar ko brauc. Un tajā progress nav redzams, ja vien akli netic tam. Kaut gan tīri cilvēciski šos maldus saprast var: daudziem tikai ar to saistās cerības uz labāku nākotni. Ko mēs vispār zinām par cilvēces vēsturi? Patiesībā ļoti maz. Vēsturiskajā literatūrā vairāk vai mazāk detalizēti aprakstīti tikai daži pēdējie gadsimti. Jo tālāk no mums laika ziņā paliek tas vai cits periods, jo mazāk patiesas informācijas par to mums ir. Mūsu zināšanas par tā saucamo seno pasauli aprobežojas ar virspusēju iepazīšanos ar dažām civilizācijām (ēģiptiešu, indiešu, ķīniešu, grieķu utt.), kuras savu uzplaukumu piedzīvoja ne visai tālos laikos - pirms diviem - pieciem tūkstošiem gadu. Ir pieņemts uzskatīt, ka pirms tam attīstītu civilizāciju nebija, lai gan daudzos senos darbos tās ir pieminētas. Bet kurš gan nopietni ticēs pasakām? No otras puses, pat oficiālā zinātne atzīst, ka senā cilvēka (Kromaņonas cilvēka) atliekas, fizioloģiskajā ziņā pilnīgi identiskas ar mūsdienu cilvēku, ir ne mazāk kā 40 - 50 tūkstošus gadu vecas. Ir ļoti jāaizraujas ar cilvēku sabiedrības attīstības progresa ideju, lai uzskatītu, ka mums nezināmais milzīgais "aizvēsturiskais" periods ir tikai sagatavošanās posms cilvēces vēsturē, ka cilvēks strauji kļuva gudrāks pēdējās tūkstošgadēs, bet pirms tam dzīvoja alās, ģērbās ādās, medīja ar akmens cirvi un absolūti neko nezināja par darbarīku izgatavošanas tehnoloģiju. Vēl vairāk - daudzi pilnīgi nopietni uzskata, ka periods, kurā cilvēks pieņēmās gudrībā, bija vēl īsāks dažus pēdējos gadsimtus. Pat nevajag būt vēstures speciālistam, lai iedomātos, ka daudz agrāk par mums zināmo periodu varēja eksistēt attīstītas civilizācijas. Turklāt pat to nedaudzo tūkstošu gadu laikā, kurus atzīst zinātne, varēja rasties, attīstīties un nomirt daudzas civilizācijas. Bet kāpēc arheologi neatrod šo civilizāciju pēdas? Līdz mums taču ir nonākušas, piemēram, ēģiptiešu piramīdas. Pirmkārt, ir zināms, ka atsevišķas Zemes garozas daļas laika gaitā paceļas vai nolaižas. Tā, piemēram, daudzas Eirāzijas kontinenta daļas agrāk bija jūras dibens. Citi kontinenti un salas ir nogrimušas jūras dzelmē. Un, otrkārt, vai tad ir tik slikti, ka šo civilizāciju materiālās pēdas nav saglabājušās? Tas taču ļoti labi raksturo šīs civilizācijas: kad cilvēki dzīvo harmonijā ar dabu, nepiesārņo zemi, viņi saglabā mums doto pasauli, nevis iznīcina to. Bet, kas attiecas uz atsevišķiem atradumiem, kuri liecina par senos laikos dzīvojošo "mežonīgo" cilvēku apmetnēm, tad arī pašlaik ir daudz necivilizētu cilšu Dienvidamerikā un Āfrikā. Nevar taču tikai pēc tām spriest par visas cilvēces dzīvi mūsdienās. Starp citu, vēl nav zināms, pēc kā mūsu pēcteči spriedīs par mums. Turklāt nebūt nav obligāti uzskatīt, ka "mežonīgie" cilvēki vēl nav nonākuši līdz civilizācijai. Varbūt, tieši otrādi, viņi ir vīlušies, aizgājuši no tās tālā senatnē un nepavisam nesapņo par atgriešanos atpakaļ. Šādu mežonīguma, vienkāršošanas, bēgšanas piemēru ir pietiekami daudz pat mūsu dienās. Šo "mežonīgo" cilvēku dzīve ir savdabīgi pašnodrošināta, pašatjaunojama, mierīga un stabila. Protams, mūsdienu cilvēkiem, vismaz daudziem no viņiem, būtu interesanti iepazīties ar izzudušo seno civilizāciju dzīvi, ar viņu mācībām, uzskatiem, paražām un varbūt pat pārņemt kaut ko no viņiem. Jo droši vien viņi ir gājuši citu ceļu nekā mēs. Bet kur lai iegūst informāciju par šiem cilvēkiem, ja mūsdienu zinātne nevar mums šajā ziņā palīdzēt? Atliek izmantot senos mītus, teiksmas, svētās grāmatas, cilvēkus, kuri ir saglabājuši senās zināšanas, kas mutvārdos nodotas no paaudzes paaudzei. Daudzos senos tekstos sastopamas liecības par to, ka kādreiz ir pastāvējušas varenas civilizācijas, kurām bijušas milzīgas zināšanas un kuras gājušas bojā dabas kataklizmu rezultātā. Lai atceramies kaut vai Atlantīdu, ko pieminējis Platons un kas nogrimusi okeānā. Ir arī citi pierādījumi, par kuriem cilvēku vairākums faktiski neko nezina. Aplūkosim ļoti senu svēto rakstu grāmatu - Avestu, kas nonākusi līdz mums un ko atzīst daudzi mūsdienu vadošie zinātnieki. Saskaņā ar Avestas tekstiem baltās rases (tagad to sauc par eiropeīdu rasi) mūsdienu cilvēku senči - ārieši - uz Zemes ieradās no Lielā Lāča zvaigznāja. Turklāt īpaši tiek izcelta "kausa" roktura malā otrā zvaigzne Micars un tai līdzās esošā ar neapbruņotu aci redzamā zvaigzne Alkors (abas tika pielīdzinātas jātniekam uz zirga). Neapspriedīsim pašlaik to, ko nozīmē vārds


"ieradās", mūs interesē mācība, ko viņi atnesa. Līdz āriešu atnākšanai uz Zemes jau dzīvoja četru citu rasu - zilās, dzeltenās, melnās un sarkanās pārstāvji. No tiem tikai zilās rases cilvēkus var uzskatīt par mūsu planētas aborigēniem, pārējie, tāpat kā ārieši, ieradušies no tālām zvaigznēm. Dzeltenā rase tika saistīta ar Liras zvaigznāju un Gulbja zvaigznāju, sarkanā - ar Kasiopejas zvaigznāju, melnā - ar Oriona zvaigznāju. Katra rase apdzīvoja vienu no tajā tālajā laikā eksistējušajiem kontinentiem, katrai bija sava civilizācija un savas tradīcijas. Zilās rases cilvēki dzīvoja Antarktīdā, kas tolaik bija brīva no ledus bruņām. Dzeltenās rases pārstāvji mita Pacifīdā (tagad neeksistējošs kontinents Klusajā okeānā). Melnā rase aizņēma Lemūriju Indijas okeāna (starp Madagaskaru un Ceilonu), bet sarkanas rases cilvēki dzīvoja Atlantīdā (Atlantijas okeānā). Ārieši, pēdējās, baltās rases pārstāvji, radīja savu civilizāciju Arktīdā (kontinents, kas agrāk bija Ziemeļu, nevis Ledus okeānā). Ziemeļpols tolaik atradās Labradoras pussalas ziemeļos (mūsdienu Kanādas teritorijā), tāpēc Arktīdā bija visai mērens klimats, bet pašreizējās Krievijas teritorijā bija tropi. Mērens klimats bija arī Antarktīdā. Bez šiem pieciem kontinentiem bija vēl sestais, tā saucamā Gondvana (Avestā - Rahvati, kas tulkojumā nozīmē "iespējamā nākotne"). Uz šā kontinenta cilvēki tajā laikā nedzīvoja, uzskatīja, ka tam jāattīstās nākotnē. Toties tur mita visdažādākie briesmoņi, monstri, dinozauri, pa pusei cilvēki, pa pusei pērtiķi un citi nešķīsteņi. No Gondvanas vēlāk izveidojās mūsdienu kontinenti: Eirāzija, Amerika, Austrālija, Āfrika. Apmēram pirms 26 tūkstošiem gadu gigantiskas kosmiskās katastrofas dēļ, kad gāja bojā planēta Faetons (Avestā -Traetaons), kuras orbīta atradās starp Marsa un Jupitera orbītām, notika Zemes ass pagriešanās, kas izraisīja globālas pārmaiņas Zemes klimatā (par to vēsta sengrieķu mīts par Faetonu, Saules dēlu). Līdz ar to pašos pamatos mainījās planētas veidols: Arktīdā, Atlantīdā, Pacifīdā un Lemūrija ap-plūda, pacēlās milzīgas okeāna dibena daļas, kas izveidoja mums tagad pazīstamos kontinentus ar to pašreizējām kontūrām. Antarktīdu, kas ir vienīgais no senajiem kontinentiem, kurš saglabājies, pārklāja bieza ledus kārta. Gluži dabiski, ka šie ģeoloģiskie veidojumi izraisīja tautu pārvietošanos uz tām sauszemes daļām, kuras bija saglabājušās vai iznirušas no okeāna dzīlēm. Laika gaitā visas piecas rases apmetās uz dzīvi jaunajos kontinentos, stipri sajaucās savā starpā, bet dabas un klimatisko apstākļu ietekmē nedaudz mainījās to ārējais izskats. Tomēr arī tagad mēs varam iztēloties dažas viņu ārējā izskata iezīmes, jo daudzas mūsdienu tautas ir saglabājušas seno rasu pārstāvju pazīmes. Tā, piemēram, vistuvāki zilajai rasei, kura tā nosaukta zilganpelēkās ādas krāsas dēļ, ir senās Asīrijas, Babilonijas iedzīvotāji, šumeri, bet mūsdienās - ebreji un arābi. Dzeltenās rases mantinieki ir ķīnieši un viņiem radniecīgās tautas (mongoloīdās rases pārstāvji saskaņā ar mūsdienu klasifikāciju). Melnās rases mantinieki ir Āfrikas melnādainās tautas (negroīdā rase). Sarkanā rase laika gaitā tika pakļauta vislielākajām pārmaiņām (sākumā tās pārstāvjiem bija melnīgsnēja ādas krāsa, pelēkas acis un bronzas krāsas mati), bet vistuvākie tai bija Senās Ēģiptes iedzīvotāji un Ziemeļamerikas indiāņi. Savukārt āriešu (baltās rases) mantinieki ir Eiropas un Indijas tautas (eiropeīdā rase), īpaši tuvi viņiem ir slāvi, vācieši, Baltijas un Skandināvijas tautas. Tas neizklausās visai ticami? Varbūt ticamāks jums šķiet šāds rasu izcelsmes izskaidrojums: "Daudzas rasu pazīmes, kas sākotnēji radušās mutācijas rezultātā, ir ieguvušas pielāgošanās nozīmi un dabiskās izlases ietekmē rasu ģenēzes agrīnajos posmos nostiprinājās un izplatījās populācijās, kuras dzīvoja dažādā ģeogrāfiskā vidē. Līdz ar sabiedrības ražošanas spēku attīstību un mākslīgas kultūras vides radīšanu kolektīvā darba procesā dabiskās izlases loma rasu ģenēzē pakāpeniski samazinājās((Фшюсофский энциклопедический словарь, 1983)). Proti, ja, piemēram, lielu grupu nēģeru pārvietotu uz pirmatnējiem mežiem vai kalniem Ķīnā, tad pēc pietiekami ilga laika viņu pēcteči vai nu izmirtu (nepielāgojušies videi), vai pārvērstos par ķīniešiem, izstrādājot sevī pilnīgi jaunas rasu iezīmes. Protams, šis piemērs ir nedaudz vienkāršots, bet lietas būtību nemaina. Taču atgriezīsimies pie


Avestas tekstiem. Katra no piecām senajām Zemes rasēm ir devusi savu ieguldījumu kopējā civilizācijas kultūrā. Tā, piemēram, zilā rase ir dāvājusi cilvēkiem skaitļu sistēmu, kā arī zinātnisko analīzi. Dzeltenā rase ir atnesusi mācību par laika un telpas harmoniju, zīlēšanas māku (mantiku). Pateicoties melnajai rasei, cilvēce iepazina tantriskās un daudzas maģiskās prakses. Sarkanā rase mums ir devusi mācību par vielas transformāciju un alķīmiju. Baltās rases ieguldījums cilvēces kultūrā ir mācība par Kosmosa likumu, par gaismas un tumsas cīņu, par gaismas uzvaru pār tumsu, kā arī zināšanas medicīnā. Proti, ārieši uz Zemi ir atnesuši Kosmosa morālētisko likumu, kas ir pamatā visas pasaules uzbūvei. Tieši tāpēc seno āriešu mācību var uzskatīt par visu reliģiju - kā seno, nu jau izzudušo, tā arī tagadējo - māti. Un tieši tas, ka pastāv vienots avots, no kura ir nākušas visas reliģijas, izskaidro, kāpēc pilnīgi dažādām, kā varētu likties, mācībām, kuras radušās dažādos laikos un zemēs, ir ļoti līdzīgas iezīmes. Daudzas seno āriešu mācības tēzes tiek piedēvētas citiem avotiem, dažas tika aizmirstas un no jauna atklātas vēlākos laikos. Taču tas nemazina šo atzinumu vērtību, jo tie atbilst reālajam pasaules iekārtojumam. Tāpēc nebrīnieties, ka, iepazīstoties ar šo mācību, jums bieži radīsies šādas domas: "To es jau esmu dzirdējis", "Par to ir runāts citās mācībās", "Tas tāpat jau ir skaidrs." īpaši tas attiecas uz morālētiskajiem principiem. Mēs pašlaik iepazīstamies ar pirmavotu, kas licis pamatus cilvēces garīgajai dzīvei. Starp citu, plaši izplatīts ir uzskats, ka reliģijas radušās kā sekas cilvēka bailēm dabas spēku priekšā. Iepazīšanās ar vissenākajiem avotiem liecina par ko citu: senie cilvēki nebaidījās no dabas, bet dzīvoja ar to harmonijā, viņi necentās dabu pakļaut vai iznīcināt "saprātīgas pārveidošanas" mērķa labad, kā tas tiek darīts pašlaik. Kas tad notika ar āriešiem pēc Arktīdas applūšanas (ārieši šo kontinentu sauca par Hairatu)? No leģendām izriet, ka viņi pārcēlās dzīvot uz tagadējo Eirāzijas kontinentu. Pa kalniem, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, viņi devās dienvidu virzienā, kad Zemi vēl klāja lielais ledājs. Un šo kalnu dienviddaļā pie varenās Daiti upes, kas ietek lielajā sālsezerā Vourukarta, ārieši apmetās uz dzīvi un izveidoja valsti, kuru sāka saukt par Hairatu. Šeit minētie kalni ir Urāli (agrāk saukti par Rifejas kalniem), Daiti upe ir Urālas upe, Vourukarta ezers -Kaspijas jūra. Tātad tā ir Krievija. Tieši šajā Hairatas valsts teritorija valdnieka Vištaspas laikā ieradās pareģis Zaratustra (jeb Zoroastrs - grieķu transkripcijā). Tas notika pirms aptuveni četriem tūkstošiem gadu. Pēc tam, daudz vēlākā laikā, ārieši izklīda pa visu Eiropu, daļa no viņiem pārcēlās uz dienvidiem (mūsdienu Irānas un Afganistānas teritorija), cita daļa nokļuva līdz Indijai. Tieši ar to ir izskaidrojams fakts, ka daudzos persiešu un indiešu tekstos runāts par šo tautu senču pirmdzimteni, kas atrodas tālu ziemeļos. Vai nav tiesa, ka šis stāsts līdzinās skaistai pasakai? Tā uzskatīja un joprojām uzskata pētnieki. Taču pret pasakām vispār, bet pret senajiem mītiem, teiksmām un leģendām it īpaši nedrīkst izturēties nenopietni, ar iecietīgu smīnu. Patiesībā šīs versijas netieši pierādījumi mūsdienu zinātnei bija zināmi. Tā, piemēram, vairāki astrofiziķi, kuri pēta mūsu Saules sistēmu, atzīst, ka asteroīdu josla, kas riņķo starp Marsa un Jupitera orbītām, iespējams, ir izveidojusies no sadalījušās planētas. Ģeofiziķi uzskata, ka Ziemeļu Ledus okeāna dibena daļa, it īpaši Mendeļejeva un Lomonosova zemūdens klinšu rajonā, var būt nogrimušais kontinents. Tāpat ir ziņas par globālām klimata pārmaiņām tālā pagātnē, par dažu sauszemes daļu applūšanu un par jūras dibena pacelšanos vairākās vietās. Kas attiecas uz pravieša Zara-tustras dzimšanas vietu, daudzi pētnieki tradicionāli ir nosaukuši dienvidu zemes: Irānu, Afganistānu, Azerbaidžāņu, Vidusāziju, bet ne Krievijas teritoriju. Tikai pēdējā laikā daži zinātnieki, piemēram, zoroastrisma ievērojamākā pētniece angļu zinātniece Mērija Boisa, par pamatu ņemot valodas un seno tekstu analīzi, pierādījuši, ka mācības saknes jāmeklē Eiropas austrumos, Pievolgas stepēs, Priekšurālos. Šai sakarā der atcerēties neseno sensacionālo atradumu — senlaicīgu ģeogrāfijas karti, uz kuras detalizēti parādīts Antarktīdas reljefs. Tagad informāciju par to zinātnieki vāc ar pašas modernākās zondēšanas aparatūras palīdzību. Acīmredzot karte sastādīta vēl tad, kad šis kontinents nebija iekalts ledus bruņās. Taču tas visas bija hipotēzes un minējumi, netieši fakti un pierādījumi Avestas teiksmu


patiesīgumam. Bija vajadzīgs tiešs apstiprinājums, lai pārliecinātu skeptiķus. Un bija nepieciešams tiešs apliecinājums faktam, ka Krievijas teritorijā tālā senatnē ir pastāvējusi attīstīta civilizācija, bet tas ir asā pretrunā ar plaši izplatītajiem uzskatiem. Te nu būtu vietā atcerēties senās pilsētas Trojas vēsturi. Ilgu laiku Troju uzskatīja par reāli neeksistējušu, leģendāru pilsētu, kura radusies dižā Homēra iztēlē un kuru viņš aprakstījis poēmās "Iliāda" un "Odiseja". Tāda pilsēta līdz mūsdienām nav saglabājusies, un nav arī atrastas tās pēdas. Tomēr XIX gadsimta septiņdesmitajos gados vācu arheologs Hein-rihs Šlīmanis nopietni ķērās pie šīs problēmas un, sekojot seno tekstu norādījumiem, atklāja Mazāzijas ziemeļrietumos senas (III - II gt. pirms Kristus) pilsētas drupas, pilsētas, kura triecienā tika ieņemta un stipri sagrauta apmēram 1260 gadus pirms Kristus. "Mītiskā" pilsēta bija atrasta! Trojas karš, kuru aprakstījis Homērs, patiešām bija noticis. Šis stāsts atkārtojas arī mūsdienās. "Teiksmainā" valsts, kuru veidoja vesela pilsētu sistēma, tika atklāta Krievijas teritorijā - Urālos, kur robežojas Čeļabinskas un Orenburgas apgabals, Baškīrija un Kazahstāna. 1987. gadā stepē atrada divus koncentriskus apļus, kurus veidoja vaļņi. Arheologi, kuriem paziņoja par to, atrada šajā vietā pilsētu observatoriju, kuru nosauca pēc tuvākās apdzīvotās vietas par Ar-kaimu. Jāteic, ka āriešu dzimteni (Avestā - Ariana Vaedža) meklēja arī agrāk. Jau XVIII gadsimta sākumā, pamatojoties uz indiešu priesteru norādījumiem, šajās vietās strādāja ekspedīcija, kuru vadīja pazīstamais franču astronoms Ž. Delils. Pilsētu zinātnieks neatrada, taču viņa dienasgrāmatās ir palikuši ieraksti par āriešu valsts atrašanās vietu. Un nu mūsu dienās arheologiem ir pavērusies iespēja izpētīt seno valsti. Diemžēl par šo svarīgo atklājumu zina tikai ļoti nedaudzi. Tieksme saglabāt monopolu uz patiesību spiež noklusēt faktus, kuri apgāž vispārpieņemtos uzskatus. Kas tad ir Arkaima? Protams, daudzi tas noslēpumi veē nav atklāti. Iespējams, ka atminējumu atslēga ir zudusi uz visiem laikiem. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka Arkaima ir pilsēta, templis un observatorija. Tās struktūra atgādina milzīgu horoskopu, kura diametrs ir 160 metri ar skaidri izceltām 12 Zodiaka zīmēm un 28 Mēness astroloģijā izmantotām Mēness pieturām. Tur ir ari cita veida astroloģiskā informācija (par astroloģiju kā seno āriešu svētās mācības neatņemamu sastāvdaļu tiks pastāstīts grāmatas septītajā nodaļā). Pārsteidz mērījumu precizitāte, kādu sasniedza senā observatorija, - līdz pusei no leņķa minūtes (tas ir, viena četr-desmittrīstūkstošā daļa no pilna apļa). Tas izskaidrojams ar unikālajām iespējām, kas piemīt Arkaimas horizontam, kurš izmantots kā milzīgs dabas transportieris. Arkaimas struktūrā ielikts arī senais āriešu simbols - svastika, kas simbolizē Kosmosa un cilvēka evolūciju. Arkaimas apkaimē tika atrastas ap divdesmit citu pilsētu drupas. Šīs pilsētas ir Arkaimas vienaudzes, kurām bija cits uzdevums. Arkaimas atrašanās vieta nebūt nav nejauša. Pa Urālu kalnu grēdu iet vislielākais ģeoloģiskais lūzums uz Zemes. Avestā šī vieta nosaukta par pasaules viduspunktu. Tieši šeit, nevis Griničā, iet īstais nulles meridiāns (tagad - 60. austruma garuma grāds). Urāli nav tikai robeža starp Eiropu un Āziju, Urāli ir robeža starp austrumu un rietumu puslodēm, un tas diezgan uzskatāmi parādās Rietumu kultūrā, kas par visu augstāk izvirza personības individuālo attīstību, un Austrumu kultūrā, kurā vadošā vietā atvēlēta visu cilvēku iesaistīšanai kopējā plūsmā. Zīmīgs ir Arkaimas platums - 52. ziemeļu platuma grāds. Apmēram uz šā platuma grāda atrod arī daudzas citas senās, tā saucamā neolīta laikmeta būves (piemēram, Stonhendža Anglijā, nesen atrastās observatorijas Prāgas tuvumā un Lietuvā, kapenes Francijas provincē Puatū un citi objekti). Ģeologi atzīmē, ka šajos platuma grādos novērojamas magnētiskā lauka anomālijas, kas saistītas ar nebūt ne ideālo mūsu planētas formu. Arkaimā jau ir atrastas krūkas, podiņi, bronzas un vara priekšmeti, smalki darinātas statuetes, pat krāsnis metāla kausēšanai. Tāpat kā gadījumā ar Anglijas dienvidrietumos atrasto pilsētu observatoriju Stonhendžu, sākotnējais Arkaimas vecums tika lēsts uz otrā gadu tūkstoša vidu pirms Kristus (XVII - XVI gs. pirms Kristus). Tomēr paši pieticīgākie aprēķini rāda, ka tās vecums ir ne mazāks par pieciem tūkstošiem gadu (tāpat kā Stonhendžai), tātad Arkaima ir vecāka par Ēģiptes piramīdām. Atsevišķi atradumi Arkaimā tiek datēti pat


ar divpadsmito gadu tūkstoti pirms Kristus. Senā pasaka mūsu acu priekšā gūst apstiprinājumu. Protams, var būvēt skaistas hipotēzes par to, ka mūsu Zemi tālā pagātnē ir apmeklējuši labi un gudri citplanētieši, kuri atnesa mums, mežonīgiem un naiviem Zemes iedzīvotājiem, zināšanas un uzbūvēja observatorijas, piramīdas, statujas, svētnīcas utt. Daudziem ir vieglāk noticēt tam nekā atteikties no idejas par nepārtrauktu progresu cilvēces attīstībā. Tomēr fakti liecina par ko citu. Jau tagad ir skaidrs, ka senajos tekstos pieminētā Hairatas valsts atradās Krievijas teritorijā. Un tieši tur no jauna iesakņojās seno āriešu mācība. Tā piedzīvoja jaunu garīgo uzplaukumu, kad Priekšurālos (pēc dažam ziņām, divu lielu upju - Kamas un Čusovajas - satekas rajonā) piedzima pravietis Zaratustra, kas atgriezās pie mācības pirmsākumiem, atjaunoja Likumu, kurš tika dots tālā senatnē. Vēlāk sakarā ar klejotājtautu uzbrukumu no austrumiem ārieši pārvietojās uz dienvidiem, uz Mazāziju, bet pēc tam uz Āzijas kontinenta dienviddaļu. Dienvidos par viņu pēctečiem un mantiniekiem kļuva persieši un vēdiskie ārieši Indijā. Tagad mēs esam liecinieki tam, ka piepildās viens no Zaratustras pareģojumiem par to, ka "mācība atgriezīsies tur, no kurienes tā ir nākusi". Krievijai, āriešu pirmdzimtenei, pašlaik ir pievērsta visas cilvēces uzmanība. Jau ir pietiekami plaši zināms, ka Ūdensvīra ēra, kas sāksies pēc 2003.gada, atnesīs Krievijai, kura atrodas zem Ūdensvīra zīmes, atdzimšanu un uzplaukumu. Saskaņā ar seniem ticējumiem tieši Krievijas teritorijā parādīsies jaunais Pestītājs. Krievija dos pasaulei jaunu garīgo gaismu un kļūs par visas cilvēces garīgās atdzimšanas centru. Pēdējā laikā Krievijā ir parādījušies ļoti daudzi sludinātāji, tur izdod daudz literatūras, kas veltīta reliģijām, mācībām, doktrīnām (dažādi kristietības novirzieni, budisms, islams, vēdiskie kulti, joga, masonisms, visdažādākās sektas un brālības ar saviem praviešiem un daudz kas cits). Tas rada mums tikumiskās, reliģiskās, filozofiskās izvēles problēmu, kuras risinājums pēc tik ilgus gadus valdījušā garīgā vakuuma nepavisam nav vienkāršs. Nepieciešams skaidrs tikumiskais kritērijs: kam un kuram ticēt, ko var pieņemt, bet kas jānoraida. Iepazīšanās ar seno āriešu mantojumu palīdz izdarīt šo izvēli. Šīs nodaļas noslēgumā gribētos pievērsties vēl kādam jautājumam. Daudziem bijušās PSRS iedzīvotājiem, kuri pārdzīvojuši smago Lielo Tēvijas karu ar hitlerisko Vāciju, vārdi "ārietis", "ārieši", "svastika" izraisa dziļu nepatiku, jo asociējas ar vācu fašismu, hitlerismu. Jā, fašisti ir krietni papūlējušies, lai apgānītu daudzus svētus jēdzienus. Ļaunuma spēki vienmēr maskējas, aizsedzoties ar gaišo mācību terminoloģiju un simboliku. Tomēr ir skaidri jāsaprot, ka mācības daudzu tūkstošu gadu garā vēsture un fašisma pastāvēšanas laiks — tie nav salīdzināmi lielumi. Nekādiem fašistiem — ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes - neizdosies izjaukt senās mācības izplatīšanos un attīstību uz Zemes. Izlasījuši šo grāmatu, jūs sapratīsit, cik atšķirīga ir āriešu mācība no jebkura veida fašisma, lai kādā ārējā formā tas arī ietērptos. 2. NODAĻA Āriešu atstātais mantojums Tātad senos laikos ārieši atnesa uz Zemi mācību par vienotu Kosmosa likumu, kas kļuva par pamatu visām vēlākajām reliģijām. Kāpēc tad tagad cilvēki ir sašķēlušies, kāpēc viņu uzskati ir tik atšķirīgi, reizēm pat pretēji, kāpēc daudzi no viņiem, stingri ievērojot izraudzīto reliģiju, mācību, filozofijas sistēmu, neiecietīgi izturas pret cilvēkiem, kuriem ir citādi uzskati? Kāpēc mēs neesam saglabājuši mums doto mācību tās sākotnējā skaidrībā? Tam ir daudz cēloņu, bet galveno no tiem nosaka pati pasaules uzbūve, tas, ka cilvēkam ir dota izvēles brīvība, un kā sekas tas, ka pastāv ļaunums. Bet sīkāk par to tiks pastāstīts nākamajā nodaļā. Tagad pakavēsimies pie jautājuma par to, kas tad no tik milzīgā senās āriešu civilizācijas atstātā mantojuma ir nonācis līdz mūsdienām, vai mēs varam atjaunot seno tradīciju vai vismaz radīt vairāk vai mazāk skaidru priekšstatu par to. Seno āriešu mācība pilnā apjomā acīmredzot nav saglabājusies. Un lielā mērā to noteica, protams, daudzie kari, kuru laikā tika iznīcināti gan rakstveida avoti, gan cilvēki -seno tradīciju glabātāji. Otrs cēlonis bija iekarotāju, kā arī daudzu valdnieku reliģiskā neiecietība, kas lika seno āriešu mācības


sekotājiem slēpties un kavēja viņu zināšanu izplatīšanos. Ietekmēja arī vēlākie uzslāņojumi, kas izkropļoja senos tekstus un nereti traucē mūsdienu pētniekiem uztvert sākotnējo, tīro mācību. Tomēr seno āriešu mācība spēcīgi ietekmēja faktiski visas līdz mūsu dienām nonākušās reliģijas, garīgo zināšanu sistēmas, ezoteriskās zinātnes un citas dzīves jomas, bet tas ļauj veidot par šo mācību pietiekami pilnīgu priekšstatu. No tās savā laikā atziņas smēlās kristietība, budisms, jūdaisms, islams. Indiešu Vēdas, daudzējādā ziņā sagrozot mācības garu, tomēr seko tai daudzās savās lappusēs. Taču vispilnīgāk āriešu tradīcijas saglabājušās zoroastrismā. Cilvēkiem, kuri speciāli nenodarbojas ar vēstures un garīgās kultūras izpēti, šī ļoti senā reliģija ir maz pazīstama. Tas daļēji saistīts ar zoroastrismā mācības sekotāju nelielo skaitu. Zoroastrisms savu nosaukumu ieguvis no sava pravieša Zaratustras (Zoroastra) vārda. Zaratustra atjaunoja seno āriešu mācību tās sākotnējā veidolā. Dažreiz zoroastrismu sauc arī par mazdaismu. Jāatzīmē, ka citu reliģiju pārstāvji zoroastriešus bieži dēvē par ugunspielūdzējiem. Tas saistīts ar to, ka gandrīz visās zoroastrismā ceremonijās tiek izmantota uguns. Bet tas nebūt nenozīmē, ka uguns tiek identificēta ar Dievu. Uguns, it īpaši gaišzilā bezdūmu uguns, kas rodas, sadedzinot dabasgāzi, ir viena no Dievišķā Gara pasaulīgajām izpausmēm, ar kuras palīdzību Dievs Radītājs dod dzīvību visam, kas ir Visumā. Tieši par šo uguni runā Jēzus Kristus: "Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu!"(Lūkas evaņģēlijs, 12. nod., 49. p.) Zoroastrismā svētā grāmata ir Avesta (burtiskā tulkojumā - pirmā vēsts; tās nosaukumā skaidri jaušama radniecība ar krievu vārdiem "vest", "sovest"), kā tagad atzīts -cilvēces senākā grāmata. Avestas teksti, kuros pausta senā āriešu mācība, tika atnesti uz Zemi neatminamos laikos, un svēto zināšanu glabātāji tās nodeva no paaudzes paaudzei mutvārdos. Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem pirmoreiz šie teksti tika pierakstīti senpersiešu valodā VII - VI gadsimtā pirms Kristus ar zelta tinti uz vēršādām Persijā, kur zoroastrisms tolaik bija valsts reliģija. Leģenda vēstī, ka divpadsmit tūkstošus vēršādu ar Avestas tekstu orģināliem sadedzināja Maķedonijas Aleksandrs, kad iekaroja Persiju IV gadsimtā pirms Kristus. Ja šī leģenda ir patiesa, tad ko gan vērti ir grieķu vēsturnieku apgalvojumi par lielā iekarotāja milzīgo iecietību pret citām reliģijām? Tā vai citādi, bet tagad ir skaidrs, ka Avestas rakstveida pirmavots ir pilnīgi zudis. Gandrīz tūkstoš gadus pēc šā notikuma Avestas mācība tika atkal pierakstīta Persijā pehlevu valodā Sasanīdu dinastijas valdīšanas vēlīnajā posmā. Taču pēc tam, kad arābi - musulmaņi iekaroja Persiju VII gadsimtā, zoroastrieši, kuri nepieņēma iekarotāju reliģiju, tika nežēlīgi vajāti, bija spiesti aiziet pagrīdē vai vispār pamest valsti. Turklāt, protams, tika iznīcināti viņu svētie raksti. Tāpēc tikai dažas nelielas zoroastriešu kopienas ir saglabājušās līdz mūsdienām Indijā (tā saucamie parsi - pusmiljonu liela ļoti bagāta kolonija Bombejas apkaimē), Irānā, Irākā, Azerbaidžāna un vairākās citās valstīs. Visu šo notikumu rezultātā pašlaik ir zināms visai maz Avestas teksta orģinālu. Tagad Avestas teksts kodificēts 21 grāmatā, no kurām tikai piecas pieejamas rakstveidā, pārējās tiek nodotas mutvārdos. Tāpēc daudzu pētnieku mēģinājumi rekonstruēt un atjaunot sākotnējo mācību kopumā parasti ne pie kā nenoved vai arī noved pie lieliem izkropļojumiem. Tas saistīts ar to, ka, tāpat kā daudzām citām attīstītām reliģijām, arī zoroastrismam ir divi novirzieni: eksoteriskais (ārējais) un ezoteriskais (iekšējais). Eksoteriskajā novirzienā iekļauti sadzīves noteikumi, laicīgās tradīcijas, morālētiskie principi, mīti, proti, tas, kas jāzina visiem reliģijas piekritējiem. Ārkārtīgi attīstīts ir ezoteriskais novirziens, kuru dēvē par zervānismu (arī zurvānismu) un kurš līdz šim bija pazīstams tikai nedaudziem izredzētajiem. Tāpēc daži pētnieki, kuri pazīst tikai eksoterisko novirzienu, zervānismu dēvē pat par zoroastrismā ķecerībām. Taču mācība par Zervanu, neizzināmo Absolūto Absolūtu, nāk no pravieša Zaratustras un viņa mācekļiem, bet šīs mācības saknes iestiepjas tajos tālajos laikos, kad āriešu senči atnāca uz Zemi. Jāatzīmē, ka Zaratustra nebija reliģijas pamatlicējs, kā to apgalvo daži mūsdienu zoroastrisma sekotāji. Viņš tikai atgriezās pie mācības pirmsākumiem, pievienojot milzīgajam Avestas krājumam dažas būtiskas grāmatas, kas palīdz to izprast. Pats Zaratustra sevi uzskatīja tieši par tālā pagātnē dotā Likuma atjaunotāju un attīrītāju. Starp citu, tieši tāpat kā sākotnējā Likuma atjaunotāju zoroastrieši uztver Jēzu Kristu, par ko liecina viņa vārdi:


"Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt" (Mateja evaņģēlijs, 5. nod., 17. p.). Aplūkosim pāris piemēru par Avestas mācības un zoroastrisma kā šīs mācības tiešā pārņēmēja ietekmi uz daudz vēlākām reliģijām un zināšanu sistēmām. Pievērsīsimies, piemēram, budismam, kas ir viena no trim pasaules reliģijām mūsdienās. Saskaņā ar senajiem avotiem tās pamatlicējs Gautama Buda (623. - 544. g. pirms Kristus) ir mācījies pie persiešu magiem zervānistiem. Viņa mācība par Nirvānu un astoņiem principiem, kas jāievēro, lai izbeigtu ciešanas, būtībā ir pārveidota Avestas mācība par Zervanu (viegli pamanīt pat šo vārdu līdzīgo skanējumu - "Zervana" un "Nirvāna", lai gan abi jēdzieni nav pilnībā ekvivalenti). Pēdējā laikā ir kļuvušas plaši pazīstamas Tibetas lamaisma (viens no budisma atzarojumiem) sekotāju neparastās spējas. Gaišredzība, telepātija, levitācija (Zemes pievilkšanas spēka pārvarēšana), attīstītā medicīna ar tās brīnišķīgo pulsa diagnostiku - tas viss ļoti pārsteidz eiropiešu iztēli, bet ir diezgan parasts Tibetas lamām. Par lamaismu var palasīt A. Davidas-Njelas grāmatā "Tibetas mistiķi un magi". Ar šo spēju attīstīšanu jau diezgan sen nodarbojas "sarkano cepuru "kopiena, kas dibināta apmēram VI gadsimtā. Analizējot seno leģendu par kopienas dibinātāju Padmasambhavu, kas atnācis no rietumiem un vēlāk aizgājis uz rietumiem, par vīru, kuram bijusi sarkana cepure, sarkans tērps un uz augšu uzskrullētas ūsas, varam secināt, ka viņš ir bijis zervānistu priesteris, jo šāds apraksts pilnībā atbilst zervānistu veidolam. Par to liecina arī mācību lielā līdzība. Aplūkosim otru pasaules reliģiju - kristietību. Jāteic, ka Jēzus Kristus piedzimšanu Zaratustra bija pareģojis jau divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras. Par to runāts arī apokrifa-jā "Bērnības evaņģēlijā". Saskaņā ar šiem pareģojumiem jaunajam Pestītājam jānāk Auna un Zivju ēras mijā teritorijā, kas atrodas Zivju zvaigznāja ietekmē (Palestīna). No Mateja evaņģēlija ir zināms, ka pēc Jēzus piedzimšanas viņu godināt ieradušies zintnieki (magi). Nereti evaņģēlija iztulkotāji viņus uzskata par triju rasu pārstāvjiem, par trim vareniem valdniekiem, kuri atnākuši no trim dažādām zemēm. Tomēr jāņem vērā, ka tajos laikos vārdi "zintnieki", "pareģi" vai "magi" katrā ziņā nozīmēja "persiešu (zoroastriešu) priesteri". Tieši tāpēc Mateja evaņģēlijā teikts, ka viņi atnāca no austrumu zemes un pēc tam aizgāja uz savu zemi (nevis uz savām zemēm): "Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzalemi " un tālāk: "Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi" (Mateja evaņģēlijs, 2. nod., 1. un 12. p.). Zoroastrieši zināja par Zaratustras pareģojumu, un tas ļāva viņiem, izmantojot astroloģiskās metodes, precīzi aprēķināt, kad un kur piedzims Pestītājs. Betlēmes zvaigzne, kas viņus vadīja: "Kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt" (Mateja evaņģēlijs, 2. nod., 2. p.), - tā ir vainaga formas komēta, kas tajā laikā atradās Siles zvaigznājā (atcerēsimies, ka Lūkas evaņģēlijā tiek runāts par Jēzus piedzimšanu "silē"). Tādējādi zoroastrieši pirmie sveica Pestītāju kā Virspriesteri un Ķēniņu un atnesa viņam savas veltes: zeltu, vīraku un mirres. Kā liecina senie avoti, Jēzus ir mācījies Persijā un Indijā un tikai pēc tam, kad viņam bija jau trīsdesmit gadu, sāka sludināt (atzīmēsim, ka evaņģēlijos par šo Jēzus dzīves periodu nekas nav teikts). Par to, starp citu, liecina Jēzus Kristus sprediķi un līdzības, daudzas no kurām ir tuvas Zaratustras teiktajam un Avestas tekstiem. Interesanti, ka sarkanvīna un maizes izmantošana kristietības rituāla burtiski atkārto seno zoroastriešu rituālu. Protams, Kristus sprediķi atšķiras no Avestas mācības, turklāt dažreiz būtiski, kaut gan tie ir tuvāki Avestai nekā Vecajai Derībai. Šīs atšķirības ir izskaidrojamas ar tās valsts īpatnībām, kurā tika sludināta mācība, bet vēl lielākā mērā ar tā laika perioda īpatnībām. Tomēr savos pamatos sākotnējā kristietība nav pretrunā ar zoroastrismu. Starp citu, zinātnieki, kas pētījuši Bībeles Veco Derību, kuru atzīst gan kristieši, gan jūdaisti, atzīmē, ka to stipri ietekmējuši Avestas teksti, īpaši tajā daļā, kas skar morālētisko mācību. Avestas tekstiem vistuvākā ir ījaba grāmata, Zālamans Mācītājs, Augstā Dziesma. Aplūkosim vēl dažus piemērus. Pazīstamā senā Ķīnas garīgā mācība daoisms veidojās tajos laikos,


kad Ķīna bija viena no Senās Irānas neatkarīgajām provincēm (ap VI gs. pirms Kristus). Sākotnējais daoisms radās tieši zervanistu priesteru ietekmes izplatīšanās rezultātā. Vienu no senākajiem daoisma tekstiem - "Daodedzin", kurā izklāstīta mācība par Dao, ir sarakstījis šīs mācības pamatlicējs Laodzi, kas to radījis, kā vēsta senie avoti, pēc tam, kad pabijis rietumos, Persijā. Pēc apjoma nelielais "Daodedzin" teksts ir dziļas jēgas pilns, to var aplūkot vairākos līmeņos. Tieši pēc tā ir vadījušies daudzi viduslaiku alķīmiķi. Sākot ar VI gadsimtu, daoismu krietni vien sagrozīja maniheisms. Pēdējos gados Eiropā ļoti populāras kļuvušas visdažādākās mācības, kas nāk no Indijas. Visplašāk pazīstami ir daži jogas novirzieni. Par jogu spējām vadīt savu ķermeni un apziņu tagad zina faktiski visi. Šo mācību uz Indiju atnesa no ziemeļiem atnākušie vēdiskie ārieši. Avestā atrodam gan mācību par čakrām - cilvēka organisma enerģētiskajiem centriem, par iekšējiem enerģētiskajiem kanāliem, gan par ķermeņa attīstības sistēmu, kas ietver elpošanas kontroles metodes un dažādas statiskās pozas (āsanas). Tā arī ir daļa no seno āriešu mantojuma - tāpat kā, starp citu, indiešu Vēdas, kas ir viena no senākajām cilvēces grāmatām. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Vedas nav saglabājušas daudzus svarīgus mācības elementus. Turklāt vēlākie papildinājumi ir visai būtiski sagrozījuši senās zināšanas. Tas viss rada daudz jautājumu eiropiešiem, kuri pietiekami dziļi nepazīst Austrumu kultūru, bet akla sekošana neskaitāmo sludinātāju ieteikumiem parasti cilvēkam neko nedod, izņemot īslaicīgu pašapmieri-nājumu, pazeminot seno tradīciju līdz garīgas narkotikas līmenim. Vēl kāds piemērs. Vienu no senajiem tekstiem - Hermeja Trismegista "Tabulla Smamgdina" parasti uzskata par ēģiptiešu priesteru atstātā mantojuma daļu. īpaši bieži no šā darba tiek citēta slavenā frāze: "Tas, kas ir apakšā, līdzinās tam, kas ir augšā, bet tas, kas ir augšā, līdzinās tam, kas ir apakšā." Taču var droši runāt par šā teksta tiešu aizgūšanu nevis no senēģiptiešu, bet gan Avestas tradīcijas. Vienā no Avestas grāmatām " Tabulla Smaragdina" teksts atrodams pilnībā un saskan ar Trismegista doto gandrīz vārds vārdā. Taču Avestā izklāstījums turpinās. Kas aizguva tekstu - ēģiptieši vai grieķi - un kā tas nokļuva Eiropā, pagaidām nav zināms. Tāpat kā "Daodedzin", "Tabulla Smaragdina" tiek uzskatīta par vienu no alķīmiķu pamattekstiem. Iesim tālāk. Ar savu dziļo dabas izpratni mūsdienu pētniekus pārsteidz visvairāk izpētītās vecās pasaules valsts - Senās Grieķijas - filozofu un zinātnieku darbi. Bieži vien šajos darbos tiek atrasti dati, kas mūsdienās iegūti ar visjaunāko zinātnisko metožu un aparatūras palīdzību. Pietiek atcerēties Dēmokrita mācību par atomiem. Turklāt mūsdienu zinātnes vērtējumā pašas dziļākās un pareizākās zināšanas un teorijas parasti pieder, lai cik dīvaini tas liktos, pašiem senākajiem no mums zināmajiem domātājiem. Iepazīšanās ar viņu biogrāfijām parāda, ka Pitagors, Heraklīts, Dēmokrits, Taless no Milētas savas mācības izklāstīja pēc tam, kad bija apguvuši zināšanas pie persiešu un ēģiptiešu priesteriem, pēc iesvaidī-šanas. Vispār jāteic, ka pret grieķiem senajā pasaulē izturējās kā pret nesaprātīgiem bērniem, kuri faktiski neko nezina par senajam tradīcijām. Mācoties vairāk attīstītas valstīs (Persijā, Ēģiptē, Babilonijā), nereti ļoti virspusēji, grieķi pēc tam sāka aktīvi attīstīt savas mācības, veidot savas filozofijas skolas, aktīvi pierakstīt savas domas. Un tas ļāva mums uzzināt par Seno Grieķiju vairāk nekā par citām tā laika valstīm. Tāpēc grieķus var droši saukt par seno zināšanu popularizētājiem, bet var saukt arī par plaģiātiem, jo viņi gandrīz nekad nav norādījuši šo zināšanu avotu, turklāt bieži vien sagrozījuši un izkropļojuši tās. Vēl vairāk - savus skolotājus grieķi nievājoši sauca par barbariem un piedēvēja viņiem daudzus briesmīgus netikumus, arī savējos (tāpat, starp citu, rīkojās arī arābi). Anarhija, kas valdīja Senās Grieķijas garīgajā dzīvē, kad filozofisko sistēmu daudzveidība skaita ziņā bija salīdzināma ar iedzīvotāju skaitu valstī, senās pasaules attīstītajās valstīs tika uzskatīta par pilnīgi nepieļaujamu. Tajā pašā Persijā pastāvēja precīza visaptveroša zināšanu sistēma, kuras pamatā bija Avesta. Starp citu, arī Senās Grieķijas māksla daudzējādā ziņā tika aizgūta no kaimiņvalstīm. Taču atgriezīsimies pie šīs nodaļas temata. Pēdējā laikā populāras kļuvušas daudzas no senatnes nākušās ezoteriskās, slepenās zinātnes: astroloģija, signaturoloģija (zinātne par zīmēm uz cilvēka ķermeņa), numeroloģija (zinātne par skaitļiem),


visādu veidu zīlēšanas formas (mantiskās prakses), dažādas maģiskās prakses utt. Faktiski tās visas sakņojas zoroastrismā, lai gan līdz mūsdienām nonākušas visai izkropļotā formā. Āriešu atstātā mantojuma drumslas var sastapt pat tur, kur nevienam ir prātā neienāk tās meklēt. Piemēram, tieši no viņiem mēs esam pārmantojuši riņķa līnijas dalījumu 360 grādos, bet katra grāda dalījumu 60 minūtēs, katras minūtes vēl sīkāku dalījumu 60 sekundēs, gada dalījumu 12 mēnešos, septiņu dienu nedēļu un septiņas pamatkrāsas Saules spektrā, kā arī četrus pasaules debespušu pamatvirzienus (ziemeļi, rietumi, dienvidi un austrumi) un četrus palīgvirzienus. Tādas plaši izplatītas spēles kā domino, kārtis, šahs arī nāk no senajiem āriešiem. Divdesmit astoņi domino kauliņi atbilst 28 Mēness pieturām. Kārtis ir cēlušās no senajām kārtīm -108 zelta plāksnītēm (Taro kārtis arī ir vienkāršota un izkropļota seno kāršu versija). Šahs cēlies no seno persiešu spēles šatrangs (jeb šatranžs). Tikai to (atšķirībā no šaha) vienlaikus spēlēja četri dalībnieki (figūras bija violetā, baltā, zaļā un sarkanā krāsā) uz 128 melnbaltiem lauciņiem. Turklāt spēlētāji izvietojās galdiņa četrās pusēs. Jāatzīmē, ka visas šīs spēles tolaik izmantoja nevis izklaidei un tukšai laika nosišanai, bet gan nākotnē iespējamo situāciju modelēšanai, lai pēc tam izvēlētos notikuma attīstības optimālo variantu, tas ir, izmantoja maģiskajā praksē. Arī daudzas divcīņas ir āriešu izcelsmes, īpaši tās, kurās izmanto ne tikai fiziskās, bet arī enerģētiskās metodes, lai iedarbotos uz pretinieku. Kā jau tika teikts, ārieši atnesa uz Zemes arī medicīnas zināšanas. Tāpēc faktiski visa pasaules medicīna, īpaši tā, kas izmanto senās metodes, arī var būt pateicīga ariešiem. Kā tagad atzīts, senā medicīna nebūt nebija primitīva. No teiksmām izriet, ka agrāk priesteri prata no augiem un minerāliem izgatavot zāles, kuru sastāvā bija 108 komponenti un kuras bija paredzētas konkrētam cilvēkam. Tās jebkuru slimību izārstēja trijās dienās. Senie ārsti zināja, ka ir acīm neredzami organismi, kuri izraisa slimību. Viņiem nebija nepieciešams secēt līķus, lai izpētītu cilvēka iekšējo uzbūvi, un izmantot rentgenstarus, ultraskaņu un citas cilvēka skenēšanas metodes, jo viņiem piemita spēja redzēt cauri cilvēka ķermeņa šūnām. Mūsdienu zinātnieki apbrīno senos indiešu ķirurgus, kuri veica pat sarežģītas galvaskausa operācijas. Interesanti, ka mūsdienu ārstu apģērbs - balts virsvalks, balta cepurīte, balts marles apsējs uz mutes un deguna - faktiski precīzi atkārto zoroastriešu priesteru tērpu. Šādus piemērus var minēt bez gala. Seno āriešu mācības pēdas var sastapt visur. Bet kā tad ir Krievijā, kas kļuva ariešiem par otro dzimteni? Vai tiešām slāvu tautas neko nav saglabājušas no savu senču atstātā garīgā mantojuma? Iepazīstoties ar ticībām, kas Senajā Krievzemē pastāvēja pirms kristietības, nav grūti pamanīt, ka tajās bija saglabājušās daudzas zoroastrisma zināšanas un tradīcijas. X gadsimtā varmācīgi ieviestā kristietība, vienlaikus iznīcinot "pagānu" reliģiju, kā arī nežēlīgi vajājot volhvus - seno ticību priesterus, noveda pie tā, ka tur no plašā seno āriešu atstātā mantojuma klāsta ir saglabājies ļoti maz. Protams, pati kristietība kā mācība pie tā nav vainīga. Vainīgas ir šīs ticības ieviešanas vardarbīgās metodes un cilvēki, kas tās lietoja. Un tomēr šis tas no senā mantojuma ir saglabājies, piemēram, pagāniskie svētki, kuri neapšaubāmi sakņojas zoroastrisma. Paši pazīstamākie no tiem ir vastlāvji, pavasara sagaidīšanas svētki, kurus agrāk atzīmēja 20. un 21. martā. Tie ir seni zoroastrisma Jaunā gada svētki (pavasara ekvinokcijas diena, kad Saule ieiet Auna zodiakālajā zīmē). No vēstures ir zināms, ka Senajā Krievzemē līdz pat XIV gadsimtam Jauno gadu atzīmēja martā, līdz šos svētkus atcēla kņazs Simeons Lepnais (vēlāk viņš nomira no mēra, un daudzi uzskatīja, ka tas ir debesu sods). Starp citu, šos pašus svētkus svin arī musulmaņu valstīs. Tas ir Navruzs, ko dažreiz nepareizi sauc par musulmaņu Jauno gadu. Citi svētki Ivana Kupalas diena, kuru atzīmē naktī uz 24. jūniju pēc vecā stila (ap vasaras saulgriežiem), arī neapšaubāmi ir saistīti ar zoroastrismu un ar aizsardzību no ļaunuma spēkiem. Visbeidzot, vēl vieni Ziemsvētku laiks -no Ziemsvētkiem līdz Zvaigznes dienai ar savām slavenajām zīlēšanām. Tas atbilst zoroastriešu Zervana svētkiem, kurus svin janvāra sākumā, laikā, kad Zeme atrodas afēlijā (Zemes orbīta atrodas vistālāk no Saules centra), proti 4. - 5. janvārī. Pēc kristietības ieviešanas baznīca sākumā ilgi cīnījās pret šiem svētkiem, aizliedza tos, bet beigās samierinājās, piesaistot tos kristiešu kalendāram.


Gluži tāpat vairāku gadsimtu garumā musulmaņu garīdznieki cīnījās pret seno Jauno gadu - Navruzu, līdz atzina to. Un patiesi - pavasara ekvinokcijas diena ir pats saprātīgākais no visiem cilvēcei zināmajiem datumiem Jaunā gada sākumam: tas ir piesaistīts objektīviem kosmiskajiem ritmiem, nevis cilvēku izdomātiem un bieži vien neprecīziem kalendāriem, turklāt tiek svinēts, kad daba mostas pēc ziemas miera. Tādējādi, runājot par pozitīvajiem aspektiem saistībā ar kristietības ieviešanu Krievzemē (to esamību neviens nenoliedz), vienmēr ir jāatceras arī par Senās Krievzemes garīgo sakņu iznīcināšanu, jo tas stipri novājināja krievu tautas spējas aizsargāties pret ļaunuma spēkiem, pret tumšajām, postošajām mācībām. Un tomēr atgriezīsimies pie zoroastrisma - pilnīgākās un universālākās mācības. Pamatzināšanas par zoroastrismu, arī par tā svētāko daļu, jūs iegūsit no šīs grāmatas nākamajām nodaļām. Bet zoroastrisma tradīciju, šīs mācības atsevišķu aspektu un Avestas astroloģijas dziļākai izpētei var ieteikt Avestas astroloģijas skolas pēdējā laikā izdotās grāmatas. Zoroastrismu nevar uzskatīt tikai par reliģiju šā vārda vispārpieņemtajā mūsdienu izpratnē. Tas pirmām kārtām ir dzīvesveids un domāšanas stils. Tagad šos vārdus lieto, runājot gan par dažādiem mūsdienu mūzikas novirzieniem, gan daudzajām filozofijas sistēmām. Iepazinušies ar zoroastrismu, redzēsit, ka tieši attiecībā uz šo mācību abus minētos jēdzienus var lietot bez jebkādas piespiešanās. Zoroastrisms aptver visas cilvēka dzīves jomas. Proti, tajā neatrodam plaši izplatīto dzīves dalījumu garīgajā, augstajā, dievišķajā, no vienas puses, un zemajā, cilvēciskajā, materiālajā, no otras puses. Šāds iedalījums nereti noved pie briesmīgas liekulības un meliem, pie neatbilstības starp cildeniem vārdiem un netīriem darbiem. Cilvēks zoroastrisma tiek aplūkots kā mik-rokosmoss, kā vienotā Kosmosa, Visuma daļiņa, bet viņa attīstība - kā vispārējā kosmiskā procesa sastāvdaļa. Daudzi mūsdienu zinātnieki un pētnieki uzskata, ka šīs īpatnības, kas raksturīgas zoroastrismam, ir arhaisms, ka tās attiecas uz tālu pagātni, uz pirmatnējo kopienu utt., proti, uz to laiku, kad, pēc viņu domām, cilvēki bija vēl dumji un naivi, nesaprata progresa priekšrocības. Necentīsimies viņus pārliecināt par ko citu, tā ir viņu problēma. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, vai šī mācība atbilst tai realitātei, tai pasaulei, kurā mēs dzīvojam, visā tās daudzveidībā. Vai tā mums paver iespēju iegūt atbildes uz daudziem (vai pat visiem) jautājumiem, uz kuriem mēs nevaram rast atbildi parastā veidā, vai palīdz mums izvēlēties vajadzīgo ceļu dzīvē. Ja tas mūs apmierina, ja tas palīdz mums atjaunot zaudēto pasaules viengabalainības izjūtu, mēs varam pie šīs mācības palikt. Ja ne, tad šajā mācībā kaut kā pietrūkst, un mums jāmēģina atrast sev citu. 3. NODAĻA Mācība par labo un ļauno Saskaņā ar zoroastriešu mācību pasaule ir viens veselums. No šīs atziņas izriet, ka cilvēku izdomātais pasaules iedalījums - "dabas valstība" (Kosmoss, Zeme, okeāns, augi, dzīvnieki, cilvēks utt.), zinātnes daudzveidīgās izpētes jomas (fizika, ķīmija, bioloģija, filozofija utt.), cilvēka dzīves visdažādākie aspekti (zinātne, māksla, ģimene, darbs utt.) - tas viss ir tikai mūsu vienotās pasaules dažādās izpausmes. Tāpēc izpētīt tikai kādu vienu pasaules šķautni nav iespējams, nezinot pasaules kā vienota veseluma pamatprincipus. Mūsdienu zinātne tagad tuvojas pasaules kā vienota veseluma apzināšanai, visu tās daļu vispārējai saistībai. Vēl pavisam nesen zinātniekiem šķita, ka, izpētot aizvien mazākas matērijas sastāvdaļas (molekulas, atomus, elementārdaļiņas), varēs labāk izprast pasauli kopumā. Valdīja uzskats, ka daļa vienmēr ir reālāka par veselo un, zinot visu daļu īpatnības, vienmēr var saprast veselo. Atbilstoši šai nostādnei attīstījās vesela virkne zinātņu, katra no kurām pētīja savu pasaules daļiņu un laika gaitā sadalījās aizvien jaunās zinātnes nozarēs, kuras pētīja vēl sīkākas daļiņas. Taču noteiktā zinātnes attīstības posmā noskaidrojās, ka šāds uzskats ne vienmēr ir pareizs. Tā, piemēram, no elektronu un atoma kodolu veidojošo nuklonu īpašībām nepavisam neizriet atoma īpašības kopumā, piemērain, "Pauli aizlieguma princips". Kvantu fizika dažādu objektu (no elementārdaļiņām līdz sarežģītām sistēmām) aprakstīšanai tiek


izmantota tā saucamā viļņu funkcija jeb psi-funkcija. Un noskaidrojās, ka sistēmas kā veseluma viļņu funkcija vienmēr daudz labāk apraksta šīs sistēmas īpašības nekā atsevišķu to veidojošo daļu viļņu funkciju kopums. Proti, nedrīkst runāt par to, ka kādas sistēmas pamatā ir to veidojošās daļas. Veidojoties jebkurai sistēmai, rodas jauna kvalitāte, kurai nepiemīt sistēmu veidojošo elementu īpašības. Un tā, lai saprastu pasauli, tā jāpētī kopumā jeb, runājot kvantu fizikas valodā, ir jāveido visas pasaules viļņu funkcija. Daudzi vadošie fiziķi tagad nosliecas uz to, ka katru elementārdaļiņu var uzskatīt par sastāvošu no visām pārējām Visuma elementardalinam.Tas ir, jebkuras elementārdaļiņas īpašības nosaka visu pārējo daļiņu īpašības. Tātad, ja mēs pēkšņi izņemsim no pasaules vienu daļiņu, mainīsies visu pārējo daļiņu īpašības. Tādējādi veselais izrādās reālāks par daļu. Pētot veselo, var izprast arī tā daļas. Tas, starp citu, attiecas arī uz dzīvo dabu: organisms kopumā - tā nebūt nav šo organismu veidojošo šūnu summa, tā (kā veseluma) īpašības nepavisam nav izskaidrojamas ar atsevišķu šūnu īpašībām. Vienīgā joma, kur zināšanas par atsevišķām daļām vienmēr nodrošina veselā izpratni, ir visu veidu tehnika, ko radījis cilvēks: no vienkāršākajiem mehānismiem līdz vissarežģītākajiem datoriem un fizikālajām iekārtām. Bet ari tur, pastāvot noteiktam sarežģītības līmenim, rodas neprognozējami un bieži vien neizskaidrojami efekti. Nav nejaušība, ka pēdējā laikā izskan doma par nepieciešamību sintezēt zinātni, par to, ka lielākie atklājumi tiek izdarīti tur, kur zinātnes saskaras, par tendenci veidot vienotu pasaules teoriju. Vienotā veselā pasaulē jādarbojas arī vienotiem universāliem likumiem, kas ir spēkā gan attiecībā uz visu Visumu, gan uz katru tā atsevišķo daļu, arī uz cilvēka dzīvi. Protams, šo likumu darbības konkrētās izpausmes var būt ļoti dažādas atkarībā no aplūkojamas parādības īpatnībām. Bet, ja ir zināmi pasaules likumi, vieglāk saprast šķietami savstarpēji nesaistītus procesus un notikumus, izsekot to dziļāko savstarpējo saistību, izprast šo procesu un notikumu cēloņus un prognozēt to attīstību, apzināties savu galveno mērķi un tā sasniegšanas ceļus. Tieši šādu pasaules izpratni, nevis milzīgu daudzumu nejaušu, atšķirīgu zināšanu kopumu var saukt par gudrību. Starp citu, pastāv atšķirība starp patiesu gudrību un prātu. Izglītots cilvēks vispirms analizē un pēc tam secina, bet gudrs secina bez iepriekšējas analīzes, uzreiz izprotot patieso būtību, uztverot parādību kopumā (protams, gan vienā, gan otrā gadījumā runājam par pareiziem secinājumiem, pretējā gadījumā tā ir muļķība). Zoroastriešu mācības uzdevums ir izskaidrot šo vienoto pasauli, tās evolūcijas universālos principus, palīdzēt cilvēcei kopumā un katram atsevišķam cilvēkam veidot savu dzīvi pēc sākotnējiem Visuma uzbūves likumiem. Jautājums par labo un ļauno, pats svarīgākais jautājums pasaulē, tagad daudziem cilvēkiem šķiet novecojis, pārāk retorisks, nevietā banāls, garlaicīgs un pat nepieklājīgs. Vieni uzskata, ka labā un ļaunā jēdzieni ir pašsaprotami un nav ko par tiem diskutēt. Citi domā, ka tie ir pārlieku abstrakti un tos nevar raksturot, lietojot konkrētus terminus. Savukārt vēl citiem šķiet, ka tādi jēdzieni objektīvi vispār neeksistē. No sīkākas analīzes par labā un ļaunā samēru pasaulē bieži izvairās pat reliģiju sludinātāji, nemaz nerunājot par citiem cilvēces skolotājiem, savas mikroizpratnes sistēmas radītājiem. Tomēr mēs pakavēsimies pie šā interesantā jautājuma. Mācība par labo un ļauno kā sākotnējo pasaules veselumu, no vienas puses, un tā tālāko izjaukšanu, no otras puses, ir zo-roastrisma pamats un tā raksturīgākā iezīme, kas atšķir šo mācību no daudzām citām reliģijām. Nevienā citā mācībā labā un ļaunā savstarpējo attiecību problēma nav izstrādāta tik dziļi, pamatīgi un konsekventi kā zoroastrismā. Šo jautājumu vispār ikviens zoroastrietis uzskata par galveno. Jebkura reliģija tiek vērtēta pēc tā, kā šis jautājums tajā tiek risināts. Tieši tāpat pēc labā un ļaunā samēra tiek vērtēta valsts iekārta tajā vai citā zemē, civilizācijas organizācijas principi, katrs cilvēks atsevišķi, visi cilvēku sabiedrības veidi utt. Lietojot daudzu mūsdienu filozofu terminoloģiju, jautājums par labā un ļaunā samēru


zoroastriešiem ir filozofijas pamatjautājums. Neliela atkāpe no temata. Saskaņā ar svēto Avestas mācību seno āriešu reliģija - tā ir kosmiskās Visuma reliģijas, pasaules uzbūves vispārīgā Likuma projekcija uz Zemes. Tā cilvēkiem tika dota no augšas, lai viņi pareizi organizētu savu dzīvi uz Zemes, un to atnesa ārieši. Pirms tam uz Zemes nebija skaidra priekšstata par Kosmosu un cilvēka vietu tajā. No tā izriet, ka cilvēki principā var izstrādāt jebkuru jaunu mācību, reliģiju, zināšanu filozofisko sistēmu un šī mācība varbūt atbildīs realitātei mūsu pasaulē vai kādā no daudzajām citām pasaulēm (cilvēks vispār faktiski nekad nevar izdomāt to, kas neeksistē). Parasti cilvēku radīto mācību autori pārspīlē vienu no reālās īstenības pusēm, uzpūš tās lomu un atstāj novārtā pārējos faktorus. Tāpēc nedrīkst teikt, ka kāda mācība ir nepareiza principā, nepareiza visā pilnībā. Jo kurš gan sekotu tādai acīm redzami nepareizai mācībai? Cits jautājums, kādi secinājumi no tās izriet, uz ko tā aicina, kam tā kalpo: labajam vai ļaunajam. Cilvēks var arī pieslieties jebkurai no esošajām reliģijām, izstrādāt savu pasaules uztveres sistēmu - tās ir viņa tiesības, tiesības brīvi izvēlēties. Bet, ja jau viņš dzīvo šajā konkrētajā pasaulē, uz šīs konkrētās planētas Zeme, viņam tomēr der zināt, kā patiesībā ir iekārtota pasaule, kurā viņš nokļuvis pēc likteņa gribas. Starp citu, šeit der atzīmēt, ka dažreiz šķietami visfantastiskākie (pat ne zinātniski fantastiskie) romāni, noveles, dzejoļi, pasakas, pat anekdotes daudz vairāk atbilst mūsu pasaules realitātei nekā ļoti zinātniski un filozofiski darbi. Cilvēks var neko nezināt, bet viņa fantāzija - tā vienmēr ir īstenības atspoguļojums. Šai sakarā var minēt ļoti daudz piemēru, tomēr aprobežosimies ar dažiem: R. Bredberija fantastiskie stāsti, Strugacku garstāsti, S. Lēma "Solaris", O. Larionovas "Kentaura čakra", M. Bulgakova "Meistars un Margarita", Edgara Po "mistiskie" stāsti, H. Andersena "Sniega karaliene" un citas pasakas, E. Hofmaņa pasakas, V. Gubareva "Greizo spoguļu karaļvalsts", E. Švarca "Pasaka par pazaudēto laiku", A. Tolstoja "Zelta atslēdziņa jeb Buratīno piedzīvojumi", daudzas V. Visocka un I. Talkova dziesmas. Tas nebūt nenozīmē, ka viss šajos darbos aprakstītais ir tīra patiesība, taču daži momenti - tās burtiski ir atklāsmes. Tomēr atgriezīsimies pie labā un ļaunā savstarpējām attiecībām. Visas mācības un pat katrs konkrēts cilvēks tādā vai citādā veidā noteikti risina šo jautājumu, dažkārt pat neapzinoties to. Protams, problēma ir ļoti sarežģīta, un šeit mēs aplūkosim tikai dažus tās aspektus. Vispirms apstāsimies pie jautājuma par labā un ļaunā absolūtumu vai relatīvumu. Faktiski visās izplatītajās reliģijās tiek apliecināts šo jēdzienu absolūtisms. Proti, labais un ļaunais - tie ir absolūti principi, kas ielikti pasaules pamatā jau tās radīšanas laikā. No tā izriet morālētiskie baušļi (norādījumi par to, kas cilvēkam jādara) un izpratne par grēkiem (vai aizliegumiem veikt tādu vai citādu darbību). Tajā pašā laikā daudzās filozofiskajās sistēmās, mācībās, īpaši tajās, kuras parādījušās ne visai sen, nereti tiek sludināts, ka labais un ļaunais ir relatīvi. Piemēram, tiek uzskatīts, ka labais un ļaunais - tie ir jēdzieni, kuri eksistē tikai cilvēka apziņā, objektīvi to nav un nevar būt. Proti, visu nosaka cilvēka subjektīvais vērtējums, un tas, kas vienam šķiet labs, citam var likties slikts, un otrādi. Taču reāli šis pretstatījums nepastāv. Gandrīz kā tajā bērnu dzejolītī: Kaķenīte vaimanā Gauži, gauži priekšnamā: Ļaudis neļauj mīļuprāt Cīsiņus tai notiesāt. Cits šādas pieejas aspekts ir apgalvojums, ka priekšstats par labo un ļauno mainās laika gaitā: tas, ko mēs pašlaik uzskatām par labu, agrāk tika uzskatīts par ļaunu, un otrādi. Parasti to izskaidro ar cilvēces attīstības stadijas īpatnībām, ražošanas spēku un ražošanas attiecību attīstības līmeni, ar sabiedrisko iekārtu utt. Īpaši tas ir raksturīgs totalitāriem režīmiem: ikreiz mainot savu iekšējo vai ārējo politiku, tie var pasludināt par labu to, ko vakar paši uzskatīja par ļaunu, un par ļaunu to, ko agrāk pieņēma kā labu.


Turklāt par labo bieži vien tiek pasludināts tas, kas ir izdevīgi, ērti, kas ir saprotams tautas vairākumam vai, kā variants, tās labākajai daļai, bet patiesībā -pašam režīmam. Visos šajos gadījumos notiek jēdzienu aizstāšana. Protams, labā un ļaunā subjektīva uztvere ir arī atsevišķiem cilvēkiem dažādos laika posmos un konkrētās situācijās var būt ļoti atšķirīga. Tā skolnieks, kas dabūjis divnieku par to, ka nav iemācījies uzdoto, uzskata skolotāju par ļaunuma iemiesojumu; slepkava, kuru vajā policists, domā, ka bēg no ļaunuma kalpa. Tas viss ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Bet tikpat reāli labais un ļaunais pastāv pasaulē kopumā, tātad skarot visus cilvēkus kopumā un katru atsevišķi. Ikviens cilvēks ar konkrētu rīcību var mainīt labā un ļaunā samēru neatkarīgi no tā, vai viņš par to zina. Un tieši šīs objektīvās kategorijas tiek aplūkotas šajā nodaļā. Zoroastrisms viskonsekventāk izšķir mūsu aplūkojamo jautājumu, uzskatot, ka labais un ļaunais ir absolūti. Labais un ļaunais ir mūsu pasaules uzbūves sākotnējie principi, turklāt tie nemitīgi cīnās savā starpā, un šī cīņa, kas beigsies ar nenovēršamu labā uzvaru un ļaunā iznīcināšanu, ir mūsu Visuma evolūcijas pamatā. Ar labā un ļaunā problēmu cieši saistīts jautājums par mūsu gribas brīvību, par cilvēka brīvu izvēli. Zoroastrismā tam veltīts daudz uzmanības. Tiek uzskatīts, ka katrs cilvēks jebkurā mirklī ir brīvs savā izvēlē, pirmām kārtām izvēlē starp labo un ļauno. Bet netiek noliegti arī barga liktenīguma, fatālisma periodi, kad no cilvēka nekas nav atkarīgs, tomēr šādu periodu esamību nosaka cilvēka izvelē pagātne. Par šiem periodiem Avestā teikts, ka tad, kad iepriekš nolemtais sāk piepildīties, ar to nav iespējams cīnīties, jo bailīgais kļūst par drosminieku, drosmīgais parāda mazdūšību, čaklais kļūst slinks, bet sliņķis centīgi darbojas. Nevienam nav tiesību nosodīt cilvēku un jebkuru būtni par izdarīto izvēli. Par to runā arī Jēzus Kristus: "Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots "(Lūkas evaņģēlijs, 6. nod., 37. p.). Tomēr izvēloties cilvēkam vienmēr jāatceras, ka nākotnē viņš būs atbildīgs par šo izvēli. Nejaušību pasaulē nav. Viss notiekošais ir pagātnes sekas un savukārt nosaka nākotni. Kad runājam par nejaušību, mēs gluži vienkārši nezinām visus attiecīgā notikuma cēloņus. Bet tas nenozīmē, ka viss ir jau iepriekš noteikts mūsu pasaules radīšanas brīdī. Tas, ka pastāv izvēles brīvība, ļauj mums izraudzīties vienu no iespējamiem notikumu attīstības variantiem, bet, kad šī izvēle izdarīta, izraudzītā programma sāk darboties. Vispār izvēles brīvība un ļaunuma pastāvēšana ir savstarpēji saistīta. Ja ir brīvība, - var būt ļaunums, ja nav brīvības, -ļaunuma nevar būt, jo īstenā izvēles brīvība viennozīmīgi paredz iespēju izdarīt nepareizu izvēli, kas ir pretrunā ar sākotnējo likumu par pasaules viengabalainību. Vai ļaunums būs īstenībā, tas ir atkarīgs no visām būtnēm, kurām ir izvēles tiesības. Daudzās mācībās un pat plaši izplatītās reliģijās (starp citu, dažos kristietības novirzienos un īpaši islamā) tiek apgalvots, ka viss pasaulē notiekošais nāk no Dieva un pēc Dieva gribas. Tātad Dievs valda pār visu esošo, arī pār cilvēku rīcību un nodomiem. No tā izriet pasaules pastāvēšanas iepriekšnolemtība, jo nekas nevar traucēt Dievam īstenot savu gribu. Proti, cilvēkiem ir liegta jebkāda izvēles brīvība, lai gan ilūzija par šādu brīvību viņiem ir dota. Viņiem ir doti arī baušļi, kuros teikts, kā jārīkojas un ko nedrīkst darīt. Taču cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi seko vai neseko šiem baušļiem, patstāvīgi izvēloties savu ceļu. Īstenībā cilvēki ir tikai marionetes Dieva rokās. Šo acīmredzamo loģisko pretrunu minēto reliģiju sekotāji izskaidro ar to, ka Dievu nevar izprast ar prātu, gluži vienkārši ir jātic un nav jāspriedelē. Proti, izvēles brīvība šajā gadījumā ir tikai Dievam, un viņš principā pēc saviem ieskatiem var mainīt gan šīs pasaules likumus vispār, gan izpratni par labo un ļauno atsevišķi. Tādējādi, tā kā ir acīmredzams, ka ļaunums mūsu pasaulē tomēr pastāv, tā avota funkcija šajā gadījumā tiek pārnesta uz Dievu. Tas viss zoroastriešiem nav pieņemams. Dievs ir labā radītājs, un Viņam nav nekā kopīga ar ļaunumu, jo labais ir pretstats ļaunajam. Ne velti zoroastrismu dažreiz sauc par "labā reliģiju". Dabiski, rodas jautājums par to, kāda tad ir ļaunuma patiesā būtība, no kurienes un kad tas ir ienācis


mūsu pasaulē (vai varbūt pastāv jau no paša sākuma?). Lai atbildētu uz šo jautājumu, pievērsīsimies zoroastrisma mītiem. Saskaņā ar tiem mūsu Visums tika radīts pirms vairākiem miljardiem gadu (starp citu, šis Visuma vecums diezgan labi saskan ar mūsdienu zinātniskajiem priekšstatiem, īpaši ar "lielā sprādziena" hipotēzi). Mūsu Visuma radītājs Ahuramazda (citi rakstības varianti - Auramazda, Ormazds, kas tulkojumā nozīmē "Dievišķā gudrība") vispirms radīja visu pasauli ne-iemiesotā veidā, idejas veidā (neiemiesotas, ideālas pasaules nosaukums ir Menogs). Tas notika pasaules pirmajā ērā -Radīšanas ērā (Avestā - Artezišna). Saprotams, ka tad visām radībām (tās bija ideālas un neiemiesotas) nebija nekādu izvēles tiesību. Bet potenciāla izvēles brīvība (lielākā vai mazākā mērā) visām radībām pastāvēja jau sākotnēji, tā tika ielikta jau pasaules radīšanas pamatos, tātad pastāvēja ari ļaunuma parādīšanās principiāla iespēja. Kamēr reālas izvēles iespējas nebija, pasaulē nebija arī reāla ļaunuma. Ļaunums radās tad, kad pēc Ahuramazdas gribas sākās pasaules pārejas process no ideāla, neiemiesota stāvokļa uz izpaustu, iemiesotu stāvokli (iemiesoto pasauli, radītu fiziskajā ķermenī, sauc par Hetigu). Un ļaunums mūsu pasaulē attīstījās tieši nepareizās izvēles rezultātā. Tad ļaunais gars Anhro Mainju (citi rakstības varianti - Ahrimāns, Arimāns) ielauzās pasaulē un sāka to sagraut. Tieši tāpēc otrā ēra, kas sākās, pasaulei pārejot iemiesotā stāvoklī, tiek saukta par labā un ļaunā Sajaukuma ēru (Avestā - Humezišna). Šī ēra turpinās joprojām, taču tagad tuvojas beigām. Saskaņā ar Avestu starp Radītāju Ahuramazdu un postītāju Anhro Mainju miers un saskaņa nevar būt principā, jo "var mainīt visu, izņemot labā un ļaunā dabu, un nekādā veidā labais nevar kļūt par ļauno, bet ļaunais nekļūs par labo". Tas ir, neviena vēlāka pasaules reliģija nav pacēlusi Dievu tik augstu, atbrīvojot viņu pilnībā no jebkura ļaunuma, kā zoroastrisms, paužot uzskatu, ka "Ahuramazda savas labestīgās dabas dēļ nerada ļaunumu un melus, bet Anhro Mainju savas sliktās dabas dēļ nepieņem labo un patiesību". Lai labāk saprastu, kas tad ir ļaunums, kādas ir labā un ļaunā savstarpējās attiecības, aplūkosim cilvēka organismu, kuru sagrauj vīrusa, piemēram, gripas infekcija. Cilvēks - tas ir Visums, Ahuramazdas ķermenis, bet-slimība - tas ir ļaunums, postītājs Anhro Mainju. Protams, jebkurai analoģijai ir vesela virkne trūkumu, bet dažus secinājumus mēs tomēr varam izdarīt. Vispirms jau - izsekot labā un ļaunā savstarpējo attiecību raksturam, to būtiskajām atšķirībām. Pirmkārt, labais var pastāvēt bez ļaunā (vesels cilvēks var mierīgi dzīvot, turklāt dzīvot ļoti labi), bet ļaunais bez labā nevar (slimība bez cilvēka vai tās skartā orgāna tūlīt mirst). Otrkārt, ļaunais atšķirībā no labā neko nerada un nevar radīt, tas ne tikai nav radoša sākotne, tas arī parazitē veselā organismā, dzīvo uz tā rēķina, sagraujot to. Treškārt, ļaunais pēc savas dabas ir daudz vienkāršāks nekā labais (vīruss ir daudz primitīvāks nekā cilvēks), bet tieši tāpēc cīņa ar to ir ļoti grūta, jo tas spēj mainīties un pielāgoties (cīņa ar gripu vēl nav devusi reālus panākumus, neraugoties uz zinātnes lielajiem sasniegumiem). Pat tehnikā pret ārējām iedarbībām drošāki, stabilāki ir visvienkāršākie mehānismi un ierīces, bet sarežģītas sistēmas ir vārīgākas, daudz biežāk lūst. Ceturtkārt, labais un ļaunais nekādā gadījumā nav līdzvērtīgi jēdzieni un nav pat salīdzināmi (salīdzināmi lielumi ir veselība un slimība, nevis cilvēks un slimība). Zoroastrismā ļaunajam garam Anhro Mainju pretī stāv nevis Ahuramazda, bet labais gars Spenta Mainju - kā izvēle uz gaismas pusi. Proti, postīšanas garam, daļas pretstatījumam veselajam pretī stāv saliedēšanas gars, pasaules harmonijas saglabāšanas gars. Visbeidzot, piektkārt, nedrīkst apgalvot, ka labais un ļaunais ir sadalījuši ietekmes sfēras šajā pasaulē, ka kaut kur valda labais, bet kaut kur - ļaunais. Jā, dažās vietās, dažās sfērās ļaunais var izpausties stiprāk, bet citās - vājāk. Neeksistē jau kopš sākuma vienotās pasaules labās un sliktās daļas, tāpat kā veselam cilvēkam piedzimstot nav slimu orgānu. Ļaunums parādās noteiktā pasaules attīstības posmā un pēc noteikta laika tiks iznīcināts. Ja attiecīgajā brīdī slimība progresē, aptver aizvien jaunus orgānus, tas nepavisam nenozīmē, ka tā ir organisma neatņemama sastāvdaļa. Un būtu nepareizi nostāties slimības pusē, palīdzēt tai sagraut organismu, aizbildinoties ar to, ka pasaule tā iekārtota. Tam, kurš ir stiprāks, turklāt noteiktā brīdī un vietā, ne vienmēr ir taisnība. Starp citu, piemērs ar vīrusu nepavisam nav tik tālu no īstenības, kā varētu likties. Cilvēka slimība ir ļaunuma spēku


iedarbības sekas fiziskajā līmenī. Jebkura vīrusa sistēma, tāpat kā ļaunums kopumā, ir maksimāli centralizēta. Lai gan pirmajā acu uzmetienā atsevišķi slimības perēkļi dažādos orgānos šķiet pilnīgi patstāvīgi, tomēr tie ir saistīti stingrā struktūrā, ko reiz un uz visiem laikiem ir noteikusi sistēma. Ikvienā sistēmā, kurā valda noslēgtība, determinētība, noteiktība, zemākā pakļaušanās augstākajam, struktūras nemainība, - mēs atrodam Anhro Mainju sistēmas atspoguļojumu. Piemērs sabiedrības līmenī - birokrātisks aparāts, totalitāra birokrātiska valsts. Egocentrisms, stingra sistēma, parazītisms un, protams, meli, viltus, lai saglabātu sevi un paplašinātu savas ietekmes sfēru -tās visas ir vīrusa sistēmas raksturīgās iezīmes. Varas formai nav nekādas nozīmes. Šodien viņi nosauc sevi vienā vārdā, rīt - citā, pielāgojoties un aizsedzoties ar tautai vissvētākajiem jēdzieniem, taču būtība paliek nemainīga - ļaunuma sistēma. Tomēr nevajag vienkāršoti saprast to, ka labais - tas ir harmonisks nemainīgs veselums, sastingusi pilnību ieguvusi sistēma, bet ļaunais - jebkura šā nesatricināmā veseluma izjaukšana. Pasaule nestāv uz vietas, notiek tās evolūcijas dabisks process (atgriežoties pie iepriekš aplūkotās analoģijas, -cilvēks aug, attīstās fiziski un garīgi). Šajā procesā neizbēgami tiek izjaukts kaut kas no vecā un tiek radīts kaut kas jauns, pilnīgāks. Šāda sagraušana, kurai seko atjaunošana augstākā līmenī (pa spirāli), ir pasaules evolūcijas neatņemama sastāvdaļa. Šī evolūcija nav iespējama, neizejot ārpus noslēgtā veseluma robežām, un tai absolūti nav vajadzīgs ļaunums. Saglabāšana un sagraušana, haoss un Kosmoss šeit ir cieši savstarpēji saistīti. Ļaunumam ir raksturīgi traucēt šo pasaules harmoniskas attīstības procesu. Arī ļaunumam piemīt kā saglabāšanas, tā sagraušanas tendence. Taču principiāla atšķirība starp ļauno un labo ir tieši tā, ka šeit haoss un Kosmoss ir skaidri nošķirti. Ļaunuma sistēma atzīst saglabāšanos, harmonisku veselumu tikai priekš sevis. Sevi tā vienmēr cenšas saglabāt nemainīgu. Bet ap sevi ļaunuma sistēma rada haosu, nekārtību, sabrukumu, pilnīgu iznīcību. Tieši sagraujot organismu, uz kura rēķina tā parazitē, ļaunuma sistēma, vīrusa sistēma nodrošina savu eksistenci, savu stingro noslēgto struktūru. Avestā tiek izšķirtas trīs ļaunuma formas, trīs tā hipo-stāzes, trīs tā iespējamās izpausmes, kuras atbilst mūsu trīs-vienīgās pasaules trim formām (Menogs, Hetigs, Ritags). Gara pasaulei, ideālajai pasaulei, neiemiesotajai, augstākajai pasaulei, Menoga pasaulei atbilst pats Anhro Mainju kā augstākais ļaunuma princips. Viņš šajā gadījumā ir kā Lucifers - gaismas nolaupītājs, kurš sev piedēvē gaismas avota, labestības, Radītajā lomu. Iemiesotajai pasaulei, kas izpaužas fiziskajā līmenī, Hetiga pasaulei, atbilst dēmoniete Aza. Visbeidzot, dvēseles pasaulei, pasaulei, kura īsteno saikni starp Menoga pasauli un Hetiga pasauli, kura uztur līdzsvaru starp šīm pasaulēm, Ritaga pasaulei, atbilst dēmoniete Drudža. Katra ļaunuma forma darbojas savā pasaulē, bet kopā tās veic vienu darbu - sagrauj pasauli, parazitējot uz tās rēķina. Cilvēka līmenī Menoga pasaulei atbilst gars - dievišķās uguns daļiņa, dievišķā sākotne cilvēkā (viena no tās galvenajām izpausmēm ir sirdsapziņa). Hetiga pasaulei atbilst mūsu fiziskais ķermenis, bet Ritaga pasaulei - dvēsele, proti, tas, kas saista mūs ar augstāko pasauli. Tāpēc Anhro Mainju grauj cilvēka garu, Drudža - viņa dvēseli, bet Aza izpaužas fiziskajā līmenī, beigu beigās iznīcinot cilvēka materiālo ķermeni. Pirmais parasti sāk darbu Anhro Mainju kā augstākais ļaunuma princips, kas apgāna cilvēka garu, un tā rezultātā cilvēks sevi pretstata pasaulei, jūtas vientuļš, bet pasauli redz pret sevi vērsta naida pilnu, līdz ar to garīgajā izvēlē sper soli uz ļaunuma pusi, pēc tam atzīst ļaunumu par dominējošo sākotni, Dieva vietā noliek sātanu, noliedz sirdsapziņu, piedod sev visus grēkus, uzskata sevi par Visuma centru, piesaka karu Dievam (vai arī noliedz Viņa esamību vispār). Tas ir sākotnējais, vēl ar aci nemanāmais, izpausmi neguvušais ļaunums, iespējams, paša cilvēka līdz galam neapzināts, tas ir solis uz ļaunuma pusi idejas veidā. Bet Anhro Mainju palīgā jau steidz viņa radītā uzticamā palīdze Drudža, kas ievaino cilvēka dvēseli, uzstājoties kā pavedinātajā, kārdinātāja, kā meli, kas stiprina sākotnējo ļaunumu. Cilvēks, kuru ir ievainojusi Drudža, māna sevi un citus, viņš neuzskata sevi par ļaundari, maskē savus patiesos mērķus ar melīgiem spriedelējumiem un argumentiem, visādi attaisno savu nepareizo rīcību ar


cildeniem mērķiem un nelabvēlīgiem apstākļiem. Tādējādi šajā posmā ļaunums jau ir laidis saknes cilvēka dvēselē, ļaunuma vīruss sācis graujošo darbu jau izpaustajā pasaulē, bet vēl slēpj savu patieso dabu, maskējoties, pielāgojoties un ārēji mainoties. Tad cilvēku, kurš aizvien talak iet pa ļaunuma ceļu, ievaino Aza, kas darbojas fiziskajā līmenī. Cilvēks kļūst par īstu ļaunuma kalpu, dzīvu robotu, vergu, zombiju, kuram ir cilvēka ārējā čaula, bet kurš darbojas tikai pēc ļaunuma spēku norādījumiem. Līdz šim krišanas līmenim nonāk nedaudzi, tas ir, tā sakot, izredzēto ceļš, daudz biežāk mēs sastopamies ar Drudžas izpausmēm. Cilvēks, kuru skārusi Aza, vairs ne-maskējas ar meliem, viņš var darīt ļaunu, nejūtot ne mazāko šaubu (viņa sirdsapziņa klusē), viņš nevar nedarīt ļaunu (jo viņam nav savas gribas), viņš nesaņem gaišo spēku atbalstu (viņa dvēsele ir sagrauta), un ļaunie darbi viņam sāk sagādāt apmierinājumu. Pats sevi viņš, protams, neuzskata par zombiju, jo viņam ir atstāta sajūta, ka viņš ir pārcilvēks, kuram atļauts viss. Visbiežāk tāds cilvēks savu rīcību attaisno ar tiekšanos pēc augstākā mērķa, ar centieniem nodibināt ideālu pasaules kārtību, katrā ziņā sagraujot visu, kas pastāvējis līdz šim, un iecerētā īstenošanai visi līdzekļi ir labi. Turklāt atšķirībā no Drudžas kalpiem viņš patiesi tic tam, ir savā veidā godīgs, uzticīgs savai pārliecībai. Viņam šķiet, ka viss graujošais, ko pats sēj, ir tikai sagatavošanās turpmākajai "pareizās" pasaules radīšanai, un tās dēļ var upurēt visu, arī sevi. īstenam Azas kalpam raksturīgs naids pret visām dzīves izpausmēm, viņš sēj ap sevi haosu, bezjēdzīgu postu, izraisa cilvēku, dzīvnieku, augu, zemes un visas dabas bezmērķīgu iznīcināšanu. Proti, ļaunuma spēki viņu izmanto, lai iznīcinātu fiziskās pasaules izpausmes, kaut gan paši no tās barojas, tomēr pašu līdz zināmam laikam neiznīcina. Un tikai pēc nāves ļaunuma īstenā kalpa ceļš ir uz elli, uz pilnīgu viņa materiālās būtības sagraušanu. Lūk, tādu ceļu var noiet katrs cilvēks, kurš savā izvēlē nosliecas uz ļaunuma pusi. Tas lieliski aprakstīts F. Dostojevska romānā "Noziegums un sods" (tikai tur Raskoļņikovs spēja laikus apstāties). Vidusmēra cilvēka līmenī Aza izpaužas kā bailes. Vispār jāteic, ka bailes jebkurā veidā - tas vienmēr ir ļaunuma spēku palīgs. Kad cilvēks no kaut kā baidās, viņa iztēlē tiek izspēlētas tieši tās situācijas, no kuram viņš bīstas. Tādējādi cilvēks modelē šīs situācijas un piesaista tās sev. Daudzi ir piedzīvojuši, ka notiek tieši tas, par ko viņi visu laiku domājuši, no kā baidījušies, kaut arī tam it kā nav nekāda pamata. Ne vienmēr tās ir priekšnojautas, nereti tā ir nepatikšanu piesaistīšana, tās modelējot. Starp citu, Avestas tradīcijā ir svešs tāds jēdziens kā "Dieva dusmas". Kā var baidīties no gaismas un labestības avota, no mūsu pasaules Radītāja? Cilvēkam ir jāmīl Dievs, jātiecas pie Viņa, nevis jābaidās, jo ļaunums nevar nākt no Dieva. Toties bailes nozīmē virzīšanos prom no tā, no kā baidies, sevis pretstatīšanu tam, centienus noslēpt no tā savas kļūmes, pat naidu pret to, bet tikai ne mīlestību. Ja cilvēks baidās no Dieva, tad viņš jau ir pazaudējis pareizos orientierus, viņa dvēseli jau skāris ļaunums. Mūsdienu priekšstatu par to, ka cilvēks ir Dieva vergs, kuram jābaidās no Dieva gribas, kristietībā ieviesa Svētais Augustīns, un tas ir pretrunā ar kristietības sākotnējo garu. Zoroastrisms vispār nosoda jebkuru verdzības formu. Tomēr atgriezīsimies pie ļaunuma formu iztirzāšanas. Tātad Aza ir saistīta ar bailēm, taču Azas pamatizpausme ir nevis bailes kā piesardzība, pārdzīvojumi, nemiers, bet gan tas, ko sauc par pirmatnējām, dzīvnieciskām bailēm, visaptverošas šausmas no pilnīgas iznīcināšanas, šausmas, kas paralizē cilvēka gribu. Šādu baiļu ietekmē cilvēks ir gatavs uz visu, gatavs darīt visu, ko viņam pavēlēs. Saskaņā ar Avestu pat Drudža baidās no Azas. Pasaules līmenī Azas izpausme -tā ir saskare ar antipasauli, anihilācija, pilnīga matērijas iznīcināšana, elles bezdibenis, gara nošķiršana no matērijas, taču iznīcināt garu Aza nespēj. Gars kā dievišķās uguns izpausme nav iznīcināms. Drudža (tulkojumā - meli) ir ļaunuma galvenā, visizplatītākā izpausmes forma iemiesotajā pasaulē. Tieši uz Drudžu visvairāk var attiecināt analoģiju ar vīrusu. Tieši tāpat kā vīruss, Drudža, pareizāk sakot, Anhro Mainju Drudžas veidolā paslepeni iekļūst vienotajā pasaulē, pieņem visdažādākās formas, pārveidojas, maina savu ārejo veidolu, slēpjas zem visdažādākajām (dažreiz ļoti pievilcīgām) maskām, darbojas paslepus un nekad neatzīst sevi par ļaunumu atšķirībā no atklātā, neslēptā


un koncentrētā ļaunuma bez maskas - Azas. Cilvēks, kuru skārusi Drudža, izdarījis nelietību, bieži mokās, taču ātri nomierina savu sirdsapziņu ar melīgiem argumentiem un attaisnojumiem. Mūsu pārejas procesā esošajā pasaulē gandrīz visus cilvēkus tādā vai citādā pakāpē ir skārusi Drudža. Kā eksistē četri vīrusa pamattipi, gluži tāpat ir četras Drudžas hipostāzes, četras tās pamatizpausmes. Pirmais vīrusa tips - tas ir vīruss kramplauzis, pats rupjākais un primitīvākais. Tas caursit šūnas apvalku, nolaupa daļu tās protoplazmas un mūk prom, kamēr vēl nav nogalināts. Tā ir Drudžas sākotnējā forma: ja nevar piemānīt, tad sagrābj, strauji un bailīgi metas prom no nozieguma vietas. Otrs vīrusa tips ir vīruss - vampīrs. Tas iekļūst organismā, piesūcas pie šūnas apvalka un klusi barojas ar tās saturu, līdz viņu pieķer, tad metas prom. Tā jau ir sarežģītāka (kaut arī primitīva) Drudžas forma. Šeit jau ir vēlme slēpt savus nolūkus, līdz zināmam laikam neiznīcināt šūnu, bet parazitēt uz tās rēķina. Trešais vīruss - tas ir vēža vīruss, daudz bīstamāks par pirmajiem diviem. Tas ielaužas šūnas iekšienē un piespiež to paātrināti dalīties, kā rezultātā notiek straujāka šūnu augšana un audu veidošanās, mainās tās struktūra. Ceturtais vīrusa tips ir ļoti bīstamais tā saucamais lēnais vīruss. Tas ielaužas šūnas DNS, iekārtojas un sēž tur ļoti klusi un ļoti nemanāmi, tāpēc nav viegli atklājams. Kamēr šūna ir stipra, tas neparādās, bet, tiklīdz šūna kļūst vājāka, vīruss iekļūst šūnas kodolā un piespiež to šūnu vietā radīt jaunus vīrusus. Tas ir pats bīstamākais, pats nemanāmākais ļaunuma veids. Minētās četras Drudžas formas var izpausties visdažādākajos līmeņos. Atbilstoši šim scenārijam var darboties arī cilvēki, kurus skārusi Drudža. Tādejādi ļaunums mūsu pasaulē - tas ir ļaunu darbu, ļaunu vārdu, ļaunu domu kopums, kas radies nepareizas izvēles rezultātā visā iemiesotā Visuma pastāvēšanas laikā. Ļaunumu var iztēloties kā zināmu enerģētisko centru, kuru dažkārt sauc par egregoru (atgriežoties pie mūsu izmantotās analoģijas, ļaunums tā ir slimība kopumā, nevis katrs atsevišķais vīruss, tas izplatās pa visu organismu, lai gan var stiprāk skart atsevišķus orgānus). Ļaunums nav pasīvs, tas veido pilnīgi reālus spēkus, un cilvēks tos nereti uztver kā "augstākos spēkus", kuru mērķis ir ļaunuma ietekmes izplatīšana visā pasaulē. Palielināt ļaunuma daudzumu var tikai tās būtnes, kurām piemīt brīva griba, izdarot nepareizu izvēli. Tātad - katrs cilvēks. Līdz ar to cilvēka svarīgākais uzdevums ir kalpot labajam un cīnīties ar ļaunumu. Tomēr, lai cīnītos ar ļaunumu, ir precīzi jānoskaidro, kur atrodas robeža starp labo un ļauno. Dažādās mācībās šī robeža (tiešā vai netiešā veidā) noteikta atšķirīgi. Reāli tā neiet starp rasēm (kā apgalvo rasisms), ne starp tautām (nacionālisms), ne starp valstīm (viltus patriotisms), ne starp cilvēku grupām, kas atbalsta to vai citu ideju, ne starp bagātajiem un nabagajiem (marksisms-ļeņinisms) un pat ne starp atsevišķiem cilvēkiem (visizplatītākie maldi: ir viennozīmīgi labi cilvēki, piemēram, es, un ir sliktie). Protams, cilvēku grupai (piemēram, vienas reliģijas piekritējiem) arī ir savs liktenis, savas attiecības ar labo un ļauno, kas izveidojošās kā iepriekšējās izvēles sekas, un sava atbildība par šo izvēli. Šādu grupu dalībnieki, iestājoties tajās, uzņemas šo atbildību. Tomēr sākotnēji robeža starp labo un ļauno iet caur katra cilvēka sirdi, caur viņa dvēseli. Par to ir rakstījis A. Solžeņicins vienā no saviem darbiem, un viņam ir pilnīga taisnība. Vispār jāteic, ka cilvēku tieksmi apvienoties grupās, īpaši grupās ar stingru iekšējo kārtību, bieži vien var izskaidrot ar viņu vēlmi pārlikt uz citiem (uz šo grupu līderiem) daļu atbildības par savu rīcību, kā arī iegūt tiesības pārkāpt dažas morāles normas, aizbildinoties ar grupas interesēm. Vairumā gadījumu mūsdienas cilvēks, kurš uzstājas ka atsevišķa personība, morālajā ziņā izrādās daudz skaidrāks, tīrāks, labāks nekā tas, kurš uzstājas kā grupas loceklis, neatkarīgi no tā, kādus mērķus šī grupa sludina. Tātad robeža starp labo un ļauno iet caur katru no mums. Katrā no mums ir gan labais, gan ļaunais, un to nosaka mūsu iepriekšējā izvēle. Un katram no mums ir iespēja pavirzīt šo robežu uz vienu vai otru pusi. Jebkura cita pozīcija, ja tā padomā, ir amorāla, vedina uz dubultu morāli: morāli "savējiem" un


"svešajiem" ("savējiem" mēs piedodam jebkurus ļaunus darbus, tāpēc ka viņi ir savējie, bet "svešajiem" nekad: viņi ir ienaidnieki un lai ko arī darītu, tas tik un tā ir slikti). Tādējādi jāsecina, ka faktiski nav sastopami cilvēki, kuri pilnībā būtu sevī uzveikusi ļaunumu, tāpat arī īsti, simtprocentīgi ļaunuma kalpi. Tāpēc cilvēkam pirmām kārtām jācīnās ar ļaunumu savā dvēselē. Var rasties jautājums: "Bet kā tad Zaratustra, Jēzus Kristus un citas jau sākotnēji gaišās būtnes?" Pat viņiem, iemiesojoties mūsu Zemes pasaulē, bija jācīnās ar ļauno spēku kārdinājumiem (atcerēsimies evaņģēlijā stāstīto par to, kā sātans tuksnesī kārdināja Jēzu. Bet no zoroastrisma tekstiem ir zināms, ka Zaratustras ģimeni vajāja septiņi brāļi - burvji). Dažās ideoloģijās, īpaši pēdējā laikā radušajās, tiek absolutizēti tādi jēdzieni kā kolektīvisms un individuālisms. Tos pat bieži aplūko kā labo (kolektīvisms) un ļauno (individuālisms). Šeit vērojama šādos gadījumos raksturīgā īstenības vienas aspekta izcelšana un tā pretstatīšana pārējiem aspektiem. Konkrētajā gadījumā tiek pieņemts, ka viss, kas atbilst vairāk vai mazāk lielas cilvēku grupas interesēm (no maziem kolektīviem līdz pat visas valsts tautai) ir neapšaubāmi daudz augstāks par to, kas atbilst atsevišķas personības interesēm. Un šīs atsevišķās personības vienmēr jāupurē vairākuma interesēs. Daudziem šāds apgalvojums šķiet ļoti pievilcīgs, bet, ja tā labi padomā, tas ir pilnīgi nepareizs. Aplūkojamie jēdzieni nav ne labā, ne ļaunā izpausme, kaut gan principā tiem ir ļoti liela nozīme. Saprast Avestas mācības attieksmi pret tiem ļauj svastikas simbols, kuram ir dziļa svētuma nozīme. Vienā no aplūkojamiem līmeņiem svastika ir cilvēka un pasaules evolūcijas simbols. Turklāt bija divas svastikas: labā un kreisā. Tā, kuru kā valsts emblēmu paņēma fašisti un kuru kā iespējamo emblēmu apskatīja pie varas nākušie boļševiki, apzīmēja kustību pretēji pulksteņa rādītāja virzienam un atbilda pasaules evolūcijai kopumā. Tās spoguļattēls apzīmēja kustību pulksteņa rādītāja virzienā un atbilda personības evolūcijai. Turklāt uzskatīja, ka viena svastika nedrīkst dominēt pār otru, svastikām jābūt dinamiskā līdzsvarā, tas ir, pasaules attīstībai kopumā un personības attīstībai dinamiski jāsakrīt. Tāpēc viens no zoroastrisma svētākajiem simboliem ir divkāršā svastika, kas sevī ietver gan labo, gan kreiso svas-tiku. Ja sabiedrības veidošanas pamatā tiek ņemta svastika, kura apzīmē kustību pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, tas noved pie diktatūras, totalitāriem režīmiem, kuri uzskata cilvēkus par skrūvītēm un apdzēš spilgtas personības, pakļauj visu vienai nemainīgai kārtībai, kas noslēdzas sevī. Ja sabiedrības pamatā ir otra svastika, kura apzīmē kustību pulksteņa rādītāja virzienā, vērojama nevaldāma anarhija, pilnīga nerēķināšanās ar citu interesēm, egoisms, prāta trakošana, noziedzības plosīšanās. Vai var bez ierunām vienam no šiem variantiem dot priekšroku? Protams, ne: gan viens, gan otrs ir slikts. Visam jābūt līdzsvarā, kaut gan dzīvē bieži vērojama mētāšanās no vienas puses uz otru. Tas attiecas kā uz senu, tā ne tik senu vēsturi. Šīs svastikas rod izpausmi arī katra atsevišķa cilvēka līmenī. Atkarībā no tā, uz kuru no svastikām cilvēks vairāk nosliecas, viņš var būt, no vienas puses, bez iniciatīvas, paklausīgs pūļa cilvēks, kurš par visu augstāk vērtē vairākuma gribu, kuram nav sava viedokļa, bet, no otras puses, - tāds, kas absolūti neievēro apkārtējo intereses, dzīvo kā sīksts egoists tikai saskaņā ar savām vēlmēm. Arī šeit galējības nav pieņemamas, un svastikām cilvēkā jābūt līdzsvarā. Taču atgriezīsimies pie šīs nodaļas temata. Kāpēc tad pasaules radītājs Ahuramazda neaptur, nelikvidē ļaunumu uzreiz, tiklīdz tas parādās, kāpēc uzreiz nesoda cilvēkus par nepareizu izvēli, neaizsargā viņus no ļaunā? Cilvēkiem dotā izvēles brīvība un pienākums atbildēt par to dod viņiem iespēju saņemt aizsargpoti pret ļaunumu, norūdīties un attīstīties cīņā ar to (ja viņi vēl neprot pareizi izvēlēties), lai pietuvotos savam Radītājam. Par to runāja arī Jēzus Kristus: "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs" (Mateja evaņģēlijs, 5. nod., 48. p.). Šo ceļu cīņai ar ļaunumu izvēlējās cilvēku sargātāji gari jau pašā pasaules radīšanas sākumā. Avestā par to ir teikts šādi. Ahuramazda vaicāja viņiem: "Kas jums liek visvairāk attīstīties, kad es atdodu jūs šai pasaulei? Vai tas, ka jūs savā miesiskajā veidolā cīnīsities ar sātanu un sātans ies bojā, un Beigās es jūs atkal sagatavošu pilnībai un nemirstībai, un Beigās es atgriezīšu jūs atpakaļ pasaulē? Vai tas, ka jums vienmēr būs nepieciešama aizsardzība pret postītāju?" "Un tad cilvēku sargātāji gari nonāca pie kopīga


viedokļa ar visaptverošu gudrību: par pasaules attīstību caur ļaunumu, kurš nāk pār viņiem šajā pasaulē no sātana Ahrimāna. Par to, ka galu galā viņi atkal nebūs pakļauti ienaidnieka uzbrukumiem un vajāšanai, būs pilnīgi un nemirstīgi eksistencei nākotnē un mūžīgi mūžos." Atgriežoties pie mūsu izmantotās analoģijas, - slimība tiek uzveikta, mobilizējot un attīstot visus organisma un katras šūnas iekšējos aizsardzības spēkus. Zinot ļaunuma dabu un tā izpausmes īpatnības, mēs varam atbildēt uz daudziem tīri praktiskiem jautājumiem, piemēram: vai uz ļaunu drīkst atbildēt ar ļaunu? Vai, vispārīgākā gadījumā, labs mērķis attaisno jebkurus līdzekļus? Atbilde ir ļoti vienkārša: ja laba mērķa sasniegšanai vai kādas ļaunuma izpausmes iznīcināšanai tiek izmantotas ļaunas metodes, tas labākajā gadījumā noved pie pasaulē esošā kopējā ļaunuma daudzuma saglabāšanās. Sliktākajā gadījumā (visparastākais variants) - pie ļaunuma daudzuma palielināšanās. Tieši tā acīmredzot ir jāsaprot līdz mums nonākušie Jēzus Kristus vārdi, kā tad, ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru (proti, nedrīkst cīnīties pret ļaunumu, izmantojot paša ļaunuma metodes), nevis tā, ka ar ļaunumu vispār nevajag cīnīties. Nākamais jautājums: vai pietiek ar to, ka pats nedari ļaunu un nepiedalies aktīvā ļaunuma izplatīšanā? Protams, tas ir pats galvenais, taču ar to nepietiek: ja ļaunumam ļaus netraucēti izplatīties, kopējais tā daudzums pasaulē pieaugs un sliktāk būs visiem, arī tiem, kuri paši nav darījuši ļaunus darbus. Avestas tradīcija uzskata par grēku ne tikai aktīvu ļaunuma izplatīšanu, bet arī tā izplatīšanās pasīvu sekmēšanu. Proti, nedrīkst būt labiņajam bez stingra mugurkaula. Labais un Labestība ir dažādas lietas. Nedrīkstam būt labestīgi pret jebkuru nelieti, ļaut viņam nesodīti pacelties, pieņemties spēkā, darīt ļaunus darbus. Cita lieta, ņemot vērā, ka nelabojami ļaundari sastopami reti, ir palīdzēt cilvēkam pašā šausmīgākajā briesmu brīdī (piemēram, izglābt viņam dzīvību). Taču nedrīkst viņam palīdzēt ļaunajos darbos, atbalstīt viņu uz nepareizā ceļa ari tad, ja viņam no tā būs slikti. Pat netīšām nedrīkst palīdzēt ļaunumam, izvairīties no cīņas ar to, izlikties ļaunumu neredzam. Tā jūs paši kļūstat par nozieguma līdzdalībniekiem, kaut arī jūsu atbildība, protams, nav tik liela kā ļaunu darošajam. Vēl viens jautājums: vai var piespiest ļaunuma spēkus strādāt savā labā? Cilvēks, kurš vēršas pēc palīdzības pie ļaunuma spēkiem, lai darītu ļaunu citiem cilvēkiem vai lai piespiestu citus cilvēkus, uzskata, ka viņš izmanto savā labā šos spēkus. Patiesībā ir gluži otrādi: tie ir ļaunuma spēki, kas viņu izmanto. Spēles ar šiem spēkiem ne pie kā laba novest nevar. Cilvēks nekad šādā spēlē nebūs uzvarētājs, jo viņš nezina šīs spēles noteikumus. Tās ir ļaunuma spēku spēles, kurās tie vienmēr uzvar, lai kā arī šķistu cilvēkam. Galu galā cilvēks var nonākt pilnīgā ļaunuma kalpībā, kļūt par dzīvu robotu, zombiju, kuram liegta izvēles brīvība. Katram atsevišķam ļaunuma spēkam nav savas gribas, tie visi ir pakļauti vienam centram. Tāpēc šie spēki nevar cīnīties cits ar citu. Par to Jēzus Kristus ir teicis: "Kā var sātans sātanu izdzīt?" (Marka evaņģēlijs, 3. nod., 23. p.). Varētu likties -pretējs piemērs: ir zināma tāda sifilisa ārstēšanas metode kā slimnieka inficēšana ar malāriju. Taču šajā gadījumā izveseļošanās notiek nevis malārijas dēļ, bet gan tāpēc, ka organisms mobilizē aizsargspēkus, paaugstinās ķermeņa temperatūra (starp citu, jebkurā gadījumā nedrīkst bez ārkārtējas nepieciešamības pazemināt slimnieka temperatūru - ar tās palīdzību organisms sadedzina slimību). Ja cilvēka spēku rezerve ir pietiekami liela, viņš uzveic abas slimības reizē, ja ne - var nomirt. Proti, arī šajā gadījumā ļaunums necīnās ar ļaunumu. Lai gan ārēji dažreiz šķiet, ka viens ļaunums iznīcina otru, nereti tā ir vienas ļaunuma maskas nomaiņa ar citu, novecojušas un nedrošas - ar jaunu un pagaidām vēl pievilcīgu. Šādas cīņas rezultāts ir Jaunuma kopējā daudzuma saglabāšana vai pat nenozīmīga tā samazināšana, taču ar daudz lielāku iespēju attīstīties tālāk, nostiprināties un pastiprināties. Pat tad, kad izraisās sadursme starp atsevišķiem cilvēkiem, kuri kalpo ļaunajam, bieži vien cieš nevainīgi cilvēki, tātad ļaunuma daudzums pasaulē pieaug. Un, ja kāds ar kādu cīnās, tas nepavisam nenozīmē, ka viens no viņiem katrā ziņā kalpo ļaunajam, bet otrs - labajam. Parasti ļaunumam kalpo pats iznīcināšanas cīņas fakts. Starp citu, ja cilvēks savā priekšā redz divus it kā pretējus ceļus, tas nebūt nenozīmē, ka viens ir labestības ceļš, bet otrs -


ļaunuma ceļš. Bieži ir tā, ka abi šādi ceļi ir slikti. Tad jāmeklē trešais vai varbūt kādu laiku nevajag uzsākt neko. Šādu situāciju radīšana ir viens no ļaunuma spēku iecienītākajiem paņēmieniem. Izprotot ļaunuma būtību, varam secināt, ka jebkura dzīves joma sākumā nav ne laba, ne slikta, ne tīra, ne netīra. Labu vai sliktu to padara cilvēks ar savu izvēli starp labo un ļauno. Lai kas tas būtu - mīlestība, ģimene, draudzība, māksla, zinātne, tehnika utt. - to visu cilvēks var vērst cildenāku, likt tam visam kalpot labajam, būt harmonijā ar pasauli, bet var arī visu apgānīt un padarīt par ļaunuma kalpu. Tieši tāpēc zoroastrismā nav aizliegtu, zemisku, nepieklājīgu, necienīgu tematu. Šī mācība nelidinās tīrā gara augstumos, bet ir vai pati pasaulīgākā no visām reliģijām. Šeit būtu jāpiemin, ka tehnisko progresu, tehnikas attīstību zoroastrisms neuzskata par bezierunu ļaunumu, kas jāiznīcina. Tehniku var izmantot gan kā pasaules nostiprināšanas, gan arī kā tās sagraušanas līdzekli. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Cita lieta - tehnikas nozīmīguma absolutizācija, centieni pilnīgi aizstāt cilvēku, atstājot viņam apkalpojošā personāla lomu. Ļoti daudz ko cilvēks var izdarīt pats, neņemot palīgā tehniskos līdzekļus, kuri bieži vien tikai traucē, notrulina un aizved sāņus. Lai atceramies medicīnu: attīstītajās valstīs diagnostikai izmanto sarežģītas datorsistēmas, bet Tibetas dziednieki nosaka diagnozi pēc pulsa daudz ātrāk un bez jebkādas tehnikas (tiesa, lai to spētu, ir daudzus gadus nopietni jāmācās). Diagnostikas rezultāti un turpmākā ārstēšana parasti nav par labu tehnikai. Tad varbūt ir vērts virzīt attīstību tieši pa šo ceļu? Jo unikālās spējas, ar kurām apveltīts cilvēks, pašlaik paliek nepieprasītas. Kas jādara, lai varētu sekmīgi cīnīties ar ļaunumu? Kā jau tika teikts, ļaunumam ir divas rokas: meli un bailes. Noturēties pretī tām var ar diviem zobeniem: ar zināšanām (pret meliem) un spēku (pret bailēm). Turklāt ar to tiek saprastas nevis ikdienišķās zināšanas, kuras iegūst skolā, ģimenē, institūtā utt. Pirmām kārtām tās ir zināšanas par to, kā iekārtota pasaule, zināšanas par ļaunuma dabu un tā izpausmes veidiem. Tomēr tikai ar zināšanām, lai arī pašām dziļākajām, nepietiek (iedomājieties vārgu profesoru, kas satiek huligānu ar milnu). Ir nepieciešams spēks. Gan fiziskais, gan visupirms garīgais. Spēks, kurš ļauj uzveikt bailes un gala rezultātā -ļaunumu. Starp citu, spēks bez zināšanām - tas arī ir slikti (iedomājieties naivu sportistu, kuru ir apmānījusi mafija un piespiedusi sev kalpot). Tātad ir svarīgs gan viens, gan otrs. Bet pats galvenais, kas ļauj cīnīties ar pašu sākotnējo ļaunumu, ar Anhro Mainju, kas nedod ļaunumam iespēju skart cilvēku, bet cilvēkam spert pirmo soli uz ļaunuma pusi, - tā ir ticība. Ticība, kas būtībā ir dziļa iekšējā pārliecība par pasaules vienotību, par mūžīgo labā un ļaunā cīņu un labā uzvaru. Proti, ticība ir tas, kas ļauj cilvēkam sajust savu vienotību ar Radītāju, atsakoties no sevis pretstatīšanas pasaulei kā vienotam veselumam. Ja cilvēkam ir ticība, viņš neizdarīs garīgo izvēli par labu ļaunumam, ļaunums nevarēs viņu pārņemt, jo šajā gadījumā līdzīgais pievelkas tikai pie līdzīgā. Ticība paver cilvēkam iespēju izmantot augstāku spēku palīdzību, taču līdz ticībai ir jānonāk. Vispār zoroastrismā ļoti liela uzmanība tiek veltīta zināšanām. Daudzas citas reliģijas pieprasa ticēt, nevis izzināt, uzskata, ka faktiski viss, kas attiecas uz reliģiju, ir neizzināms, ka ir pat kaitīgi mēģināt ar prātu izprast daudzas problēmas. Par to liecina, piemēram, plaši pazīstamie kristiešu teologu izteicieni: "Ticu, jo tas ir absurdi" (Tertulliāns) vai "Ticu, lai saprastu" (Svētais Augustīns). Analoģiski principi sastopami arī citās reliģijās. Visbiežāk tādējādi tiek slēpts seno zināšanu trūkums, atraušanās no saknēm, garīdznieku nespēja kaut cik saprātīgi izskaidrot daudzas reliģijas tēzes un dzīves parādības. Ticība, kas nav balstīta uz zināšanām, bieži vien izrādās ļoti trausla, nestabila, lai cik nesatricināma tā arī liktos. Jo jebkuri, pat nenozīmīgi notikumi, kas tikai ārēji šķiet pretrunā ar ticību, šajā gadījumā var novest pie šaubām, bet pēc tam - pie pilnīga ticības zuduma, kad cilvēks vairs netic nekam. īpaši bieži tas notiek tad, kad tic kādam "bezgrēcīgam" skolotājam vai "stingri zinātniskai" teorijai, taču šajos gadījumos ticības zaudēšana ir pat vēlama, lai gan ļoti sāpīga. Tagad nereti var dzirdēt, ka pats galvenais ir ticēt, turklāt nav svarīgi - kam, dzīvē taču ir vajadzīgs mērķis, bet tas, kāds ir šis mērķis, nav tik svarīgi. Taču sātanisti stingri tic, ka sātans ir visspēcīgs, maniaks slepkava nešaubās par savām tiesībām slepkavot


cilvēkus, daudzi zagļi ir pārliecināti, ka viņiem ir tiesības ņemt visu, ko vien iegribas. No tā viņi nekļūst labāki, neiemanto lielāku cieņu par saviem stingrajiem uzskatiem. Ja runājam par tikšanos ar slepkavu, tad laikam gan jebkurš cilvēks dos priekšroku noziedzniekam, kurš šaubās un svārstās, kuru kaut kas var apturēt pēdējā brīdī, nevis nelokāmam, par savu taisnību pārliecinātam cīnītājam, kas nešaubīgi tic saviem ideāliem. Tātad daudz kas ir atkarīgs no tā, kam mēs ticam. Vēl vairāk - pašiem lielākajiem neliešiem cilvēces vēsturē vienmēr bija mērķis un viņi darīja visu, lai to sasniegtu, neapstājās nekādu noziegumu priekšā. Protams, kad viņi vai viņu piekritēji zaudēja ticību vai to, ko viņi sauca par ticību, - tā bija laime, ilūziju sagrāve un atgriešanās uz pareizā ceļa. Tomēr arī akla ticība Dievam bieži vien neiztur sadursmi ar realitāti. īpaši tas attiecas uz pārliecību par to, ka viss notiek vienīgi saskaņā ar Dieva gribu. Sastopoties ar netaisnību, pirmām kārtām attiecībā uz sevi, akli ticošs cilvēks bieži vien nespēj izskaidrot, kāpēc Dievs to pieļauj, un var nonākt pie domas, ka Dieva nav ("Es tā ticēju, bet tagad..."). Ļoti bieži ļaunuma spēki tādiem cilvēkiem rada šādas situācijas, turklāt rūpīgi slēpjot savu patieso seju. Zoroastrismā zināšanas ir prioritāras, un tikai pēc tam nāk ticība kā cilvēka apzinātas brīvas izvēles rezultāts. Tāpēc zoroastrismu dažreiz dēvē par skaidrā saprāta reliģiju un par racionālu reliģiju. Protams, ir lietas, kuras cilvēka saprašanai principiāli nav pieejamas, ir zināšanu jomas, kas cilvēkam aizliegtas. Taču to, ko var izzināt, vajag izzināt. Te nu pakavēsimies pie šāda jautājuma: kādas grāmatas drīkst lasīt, bet kādas ne? Daudzas reliģijas aizliedz grāmatas, kuras neattiecas uz šo reliģiju sludināto mācību. Nereti tad nostrādā aizliegtā augļa efekts, kura sekas ir meli un liekulība. Zoroastrisms uzskata: ja cilvēkam ir zināšanas par pasaules pamatiem, ja viņš zina patiesības kritērijus, tad drīkst lasīt visu, ko vien vēlas, ļaunums no tā nekāds necelsies. Taču vienlaikus darbojas arī šāds princips: nekad nevajag sevi piespiest lasīt grāmatas. Ja nevari, - tātad neesi vēl gatavs vai arī šī grāmata tev nav vajadzīga. Tā grāmata, kura tev būs nepieciešama, atnāks pie tevis tieši tad, kad tā būs visvajadzīgākā, un lasīt to būs interesanti. Tiesa, tas attiecas tikai uz cilvēkiem, kurus nav stipri skāris ļaunums, kuriem ir iekšējie patiesības kritēriji. Cilvēkam pastāvīgi jādomā par to, kāpēc viņš ir šeit, kāpēc ar viņu notiek tas vai kas cits, kā ir iekārtota pasaule, proti, pastāvīgi jārisina šie mūžīgie jautājumi. Tagad nereti vērojams kas cits: ieslīdzis parastā, vienmērīgā dzīvē, cilvēks ne par ko tādu nedomā, dzīvo, kā nu sanāk, bet ekstremālās situācijās (kāds nomirst, kādu aplaupa, piekauj, atlaiž no darba utt.) uzreiz rodas jautājums: kāpēc tāda netaisnība? Un dodas uz baznīcu, lai gūtu mierinājumu un pēc tam dzīvotu tālāk tāpat kā agrāk. Kas tas ir, ja ne pašapmāns, centieni novelt atbildību uz kādu citu? Mēs pat neuzdodam sev jautājumu, mēs uzreiz gribam saņemt gatavu atbildi, uz kuru mums vēl nav tiesību. Atbilde ir jānopelna, jānonāk pie tās katram pa savu ceļu, jānonāk pie savas ticības. Daudzi cilvēki sevi uzskata par ticīgiem, uz jebkuru jautājumu viņiem ir gatavi citāti no svētajām grāmatām, svēto vīru izteicieni, baznīcas autoritāšu viedokļi, bet katram no mums ir jāatbild pašam par sevi, par savu ticību, par savu pasaules izpratni, ir jārunā pašam, ko tu par to domā, kā esi sapratis būtību. Un, ja kaut kas neiet kopā, nesanāk, par to ir godīgi jārunā, nevajag izlocīties, melot un noklusēt. Ja cilvēks apgalvo, ka viņš turas pie kādas mācības, pie kādas reliģijas, filozofiskās sistēmas, bet, atbildot uz lūgumu izklāstīt savu viedokli par kādu problēmu, piedāvā palasīt grāmatas, iepazīties ar pirmavotu, aizbildinās ar jautājuma sarežģītību, tas parasti liecina par to, ka viņš nav sapratis šo mācību vai arī ka tajā nav atbildes uz šo jautājumu. Ļoti bieži mācība šim cilvēkam - tas ir viens, bet reālā dzīve - pavisam kas cits. Viņš uzskata, ka par mācību var parunāt vaļas brīdī, pie kafijas tases, taču grūtā, nepanesamā dzīve neļauj viņam izmantot šo mācību praksē, un tieši tāpēc šāda cilvēka rīcība pilnīgi neatbilst viņa uzskatiem. Zoroastrismam tas nav pieņemami: pārliecībai un rīcībai ir jābūt vienotām, un pārliecībai ir jābūt tieši pārliecībai, nevis citātu kopumam. Starp citu, viens no svarīgākajiem faktoriem, kas izskaidro zoroastrisma niecīgo izplatību mūsdienās, ir tas, ka ikvienam cilvēkam, kas atzīst savas mācības, savas ticības izvēles brīvību, kļūst


absolūti neiespējami ar varu uzspiest šo ticību citiem, turklāt zoroastrisms neatbalsta aktīvu un plašu šīs mācības pamatnostādņu propagandu. "Ja cilvēks vēlas kaut ko uzzināt, - palīdzi viņam, ja ne, - tās ir viņa problēmas, neuzspied viņam savu viedokli" - tāds ir ikviena zoroastrieša dzīves likums, un tas sasaucas ar Jēzus Kristus vārdiem: "Un ja kāds manus vārdus dzird un neievēro, es to netiesāju; jo es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt"(Jāņa evaņģēlijs, 12. nod., 47. p.). Tieši tāpēc zoroastrieši vienmēr ir ļoti iecietīgi izturējušies pret citām reliģijām, ja vien tajās nebija atkāpšanās no pamatprincipiem. Arī par to runā Jēzus Kristus: "Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums" (Lūkas evaņģēlijs, 9. nod., 50. p.). Tika pieļauta zoroastrisma zināšanu izmantošana, lai papildinātu un dziļāk izprastu citas reliģijas. Vispār visas gaišās ievirzes reliģijas būtībā ir vienotas. Tās tika dotas dažādos laikos, dažādās formās un dažādām tautām, lai izzinātu vienu un to pašu Absolūtu, lai nošķirtu gaismu no tumsas. Tie ir viena un tā paša Patiesības ceļa dažādi varianti, bet viss pārējais - ceļa neesamība. Vispār jāteic, ka cilvēku parasti nekad un nevienā jautājumā nevar pārliecināt, ja vien viņš pats to nevēlas. Pat tad, kad strīdā, diskusijā visi saprātīgie argumenti ir uzvarētāja pusē, pat tad, kad zaudētājs ir bijis spiests sevi par tādu atzīt, dvēseles dziļumos viņš tik un tā gandrīz vienmēr sev pārmetīs neattapību, neapķērību, lamās citus, tomēr savu viedokli nemainīs. Atcerēsimies vēsturē pazīstamo gadījumu, kad XVIII gadsimtā franču akadēmiķis Deluks paziņoja, ka no debesīm akmeņi (meteorīti) nevar krist un ka viņš tam nenoticēs pat tad, ja akmens uzkritīs viņam uz kājas. Parasti cilvēks maina savus uzskatus pēc ilga un grūta iekšējā darba, bet, ja viņš nevēlas tos mainīt, taču viņu spiež to darīt, viņš turēsies pie savas pārliecības līdz pēdējam, liekot lietā pašus fantastiskākos argumentus un neticot acīm redzamām lietām. īpaši tas attiecas uz filozofiskām, pasaules uzskata, ar reliģiju saistītām problēmām, uz tām jomām, kur neapstrīdamus faktus atrast ir visai grūti. Interesanti, ka pat hipnozes stāvoklī esošam cilvēkam faktiski nav iespējams iedvest to, kas pamatos ir pretrunā ar viņa uzskatiem (cita lieta, vai tādi uzskati vispār ir). Ļaunums var skart cilvēku, iemitināties viņā jebkurā brīdī, bet īpaši neaizsargāts cilvēks kļūst tā saucamajās robežsituācijās, proti, pārejas brīdī no viena stāvokļa otrā. Atcerēsimies, ka arī mūsu pasaulē ļaunums ielauzās tad, kad tā pārgāja no neiemiesota stāvokļa iemiesotā stāvoklī. Visvienkāršākie piemēri cilvēka līmenī: pāreja no nomoda uz miegu un otrādi, kā arī barības uzņemšana. Tieši tāpēc kopš seniem laikiem iesakņojies paradums pirms gulētiešanas, pamostoties, pirms ēšanas noskaitīt lūgšanu, tas ir, piesaukt gaišo spēku aizsardzību. Meditācija, ko pēdējā laikā plaši pielieto visdažādākajiem mērķiem, arī ir robežstāvoklis. Tāpēc tās izmantošana, īpaši lielos cilvēku kolektīvos, prasa ārkārtīgu piesardzību. To pašu var teikt par zīlēšanu, ekstrasensoro dziedināšanu, nodarbošanos ar austrumu cīņu, jogu. Kāpēc ar mums notiek nelaimes? Saskaņā ar zoroastrismu Dievs cilvēkam tās nekad neuzsūta. Visas nelaimes mēs piesaistām sev paši. Parasti cilvēku aizsargā viņa sargeņģelis, kas palīdz pretoties ļaunuma spēkiem. Bet ar savu nepareizo rīcību, ar savu kļūdaino izvēli cilvēks var padarīt sevi pieejamu ārējām negatīvām iedarbībām. Tad sargeņģelis kļūst bezspēcīgs - un ar cilvēku notiek nelaime: viņu piemeklē slimība, viņš cieš negadījumā, pat nomirst. Parasti tas notiek brīdī, kad ļaunums ir visstiprākais, un to var noteikt ar astroloģijas metožu palīdzību. Vispār jautājums par nelaimes gadījumiem nemaz nav tik vienkāršs, kā varētu likties. Kaut vai šāds piemērs: aplaistot uz palodzes noliktu puķi, jūs nejauši izmetat to pa logu un nositat garāmgājēju. Pilnīgi iespējams, ka šādā veidā ar jūsu rokām augstākie spēki novāca šo cilvēku, jo viņš bija to pelnījis (turklāt tie var būt gan gaišie spēki, kas novāc nelieti, gan arī tumšie spēki). Tomēr no tā nebūt neizriet, ka jums šim notikumam nav jāpievērš nekāda uzmanība: jūs šai lomai izvēlējās ne jau nejauši, jūs ari esat pelnījis būt iesaistītam šajā notikumā, jūsu attieksme pret to ari tiks ņemta vērā. Runājot par laimi un nelaimi, veiksmi un neveiksmi, ir jāatceras, lūk, kas. Ja cilvēks sper tikai pirmos soļus ļaunuma virzienā, ja viņš vēl ir pietiekami tīrs, tad, kā jau tika teikts, ar viņu sāk atgadīties nelaimes, jo ļaunuma spēki izmanto sargeņģeļa ietekmes vājināšanos. Bet, ja cilvēks jau nešaubīgi nostājies uz ļaunuma ceļa, kļuvis par tā kalpu, viņu sāk aizsargāt ļaunie spēki. Kamēr šis cilvēks tiem ir


vajadzīgs, viņam visās lietās veiksies, viņš jutīsies labi. Taču šajā gadījumā tas viss notiek vienīgi uz citu rēķina, uz apkārtējās pasaules sagraušanas rēķina (jo ļaunuma spēki neko nerada, tikai izmanto saviem mērķiem jau radīto). Ja cilvēks nostājas uz labošanās ceļa, sāk cīnīties ar ļaunumu sevī, šie spēki liek viņam šķēršļus un uzsūta dažādas nelaimes un slimības. Tā ka šajā jautājumā viss nebūt nav tik vienkārši. Visā zoroastrisma pastāvēšanas laikā ir bijis daudz viltus mācību, kas apšaubīja dažādas tā atziņas. Lielākā daļa no tām līdz mūsu dienām nav nonākušas, bet viena mācība, lai arī nav saglabājusies tīrā veidā, ir pārdzīvojusi gadu simtus. Runa ir par maniheismu, ko sludināja viltus pravietis Manī, kurš dzīvoja Persijā III gadsimtā (interesanti, ka 1983. gadā krievu valodā izdotajā "Filozofijas enciklopēdiskajā vārdnīcā" nav ne vārdiņa par zoroastrismu, toties ir maniheismam veltīts raksts, kurš, starp citu, neatklāj tā būtību un nenosoda to). Manī bija nevis vienkārši viltus pravietis, bet gan ģeniāls viltus pravietis, un tāpēc, kaut arī viņa mācību ir grūti nosaukt par vienotu veselumu un no pretrunām brīvu, šīs mācības a tsevišķas nostādnes izmantoja visdažādāko reliģiju un filozofisko sistēmu piekritēji. Manī formulēja faktiski visus zoroastrisma mācības sagrozījumus, un, ja vajadzētu atrast mācību, kas ir pilnīgā pretrunā ar zoroastrismu, tad maniheisms (jeb maniheisma ķecerība) būtu ārpus konkurences. Aplūkosim tā pamatpostulātus. 1. Labais un ļaunais, Dievs un sātans reāli eksistē un ir savā starpā vienlīdzīgi. Dievs mūs apbalvo, bet sātans mūs pārbauda. Tie ir divi milzīgi spēki, un cilvēks nevar iznīcināt ļaunumu, tāpēc viņam ir jāpielūdz gan viens, gan otrs ar labiem un ļauniem darbiem. Drīkst grēkot, bet vajag arī nožēlot. Citādi aizvainosi vai nu vienu, vai otru. Proti, cilvēkam tiek atļauts viss. 2. Ļaunums pasaulē ir nepieciešams, lai labāk varētu izpausties labais. Kā ēna ir vajadzīga gaismai, lai gaisma būtu pamanāmāka, tā sātans ir vajadzīgs Dievam. Tāpēc pret ļauno jāizturas normāli, jāļauj tam izpausties, lai pilnīgāk varētu apzināties labo. 3. Tas, kas mums Zemes pasaulē ir labi, tas Kosmosam un Dievam ir slikti, un otrādi. Ja šeit mēs darām labu, tad tur -sliktu. Kas šeit ir slikts, tur - labs (kā variants: labais un ļaunais pastāv tikai šeit, bet Kosmosā tāda dalījuma nav). 4. Mūsu materiālā pasaule dzīvo ciešanās, tā nav pilnīga, tātad to ir radījis sātans. Vai tad Dievs varēja radīt tādu nepilnīgu pasauli? Protams, ne. Tātad matēriju ir radījis sātans. Lai mēs varētu izrauties no šīs pasaules, mums tā ir jāiznīcina un jāatbrīvo sava nemirstīgā dvēsele. Piemēram, jāmērdē miesa, jāizdara pašnāvība. (Vēsturē ir zināmi maniheisma sekotāju masveida pašnāvības gadījumi.) Bet var rīkoties arī citādi - nodoties netiklībai, uzdzīvei - un tava tīrā dvēsele atbrīvosies, aizlidos pie Dieva. Visbeidzot, vēl viens ceļš -izplatīt mācības, kas aicina sagraut pasauli (tas jau ir ceļš ideologiem). Taču patiesībā pasaule ir vienots veselums, tā nevar būt sašķelta, bet ļaunums - tas ir katra cilvēka brīvās izvēles rezultāts. Tieši to noliedza Manī. Turklāt viņš teica, ka nav svarīgi, kā ticēt, svarīgi ir - kam ticēt. Var pievērsties jebkurai reliģijai, galvenais ir ticēt labā un ļaunā, Dieva un sātana vienlīdzībai. Atsevišķas maniheisma nostādnes tagad sastopamas daudzās mācībās, kaut ari to pravieši nezina vai nerunā par Manī. Maniheisms ir dziļi ietekmējis islama mistiķus, atstājis pēdas ari kristietībā. Tā, piemēram, Svētais Augustīns, kas savulaik bija viens no maniheisma hierarhiem, bet pēc tam it kā pametis to, apgalvoja, ka ļaunums ir nepieciešams, lai labais varētu pilnīgāk izpausties. Uz maniheismu galu galā reducējas arī pazīstamā tēze, ka mērķis attaisno līdzekļus. Lai gan Manī mācība tika atmaskota jau šā pravieša dzīves laikā, bet viņam pašam izpildīja nāvessodu (starp citu, gluži veltīgi, jo tādējādi viņš kļuva par upuri, bet tas deva stimulu viņa mācības izplatīšanai), Manī idejas dzīvo joprojām un ļoti bieži diemžēl arī uzvar. Maniheisma ģenialitāte (ne velti zo-roastrisms uzskata Manī par Antikrista priekšteci) ļauj to izmantot kā visai universālu kritēriju citu mācību novērtēšanai. Ja attiecīgajā mācībā ir sastopami augstāk minētie Manī postulāti, var droši teikt, ka tā ir viltus mācība un pie gaismas mūs neaizvedīs.


Cits viltus mācības kritērijs ir cilvēka izvēles brīvības noliegums. Ja mācība pieprasa, lai tās piekritēji atsakās no pasaulīgās dzīves, lai fanātiski kalpo šai mācībai, lai savu īpašumu atdod skolotājam, ja tā pieprasa bargu sodu (līdz pat nāvessodam) atkritējiem un aicina iznīcināt cilvēkus, kuri to neatbalsta, tad ir nopietns pamats šaubīties par šo mācību kopumā. Un, visbeidzot, trešais kritērijs - skolotāja, pravieša pārlieka cildināšana, pasludinot viņu par svēto, pat par pašu Dievu. Nedrīkst sev radīt elku Zemes virsū, ieciklēties uz skolotāju, pat ja viņš ir ļoti zinoša personība. Atcerēsimies: pat Jēzus Kristus, Pestītājs, nekad sevi nesauca par Dievu, bet gan par Cilvēka Dēlu. Skolotājs, kas ļauj sevi celt debesīs, kas sev piedēvē Dieva īpašības, ir viltus skolotājs, pat ja tas, ko viņš saka, šķiet ļoti pievilcīgs. Īstam skolotājam vienmēr jāspēj pareizi novērtēt sevi, viņš nedrīkst pieļaut, ka rodas leģendas par viņa bezgrēcīgumu. Viņam ir jāstāv savu skolnieku izvēles brīvības sardzē, pat ja viņi ļoti vēlas šo brīvību zaudēt, pārliekot uz skolotāja pleciem visu atbildību par lēmumu pieņemšanu. Starp citu, nevajag pārlieku cildināt dažu skolotāju super-spējas, kuras viņi nereti pasludina par Dieva izredzētības pazīmi. To, ko tagad uzskata par superspējām, agrāk prata atmodināt gandrīz vai jebkurā cilvēkā. Šīs metodes gluži vienkārši ir pazaudētas. Neviena no izcilajām spējām pēc savas būtības nav ne slikta, ne laba, piemēram, redze. Tā ir Dieva dāvana, bet tas, kā cilvēks izmanto šo Dieva dāvanu, ir atkarīgs no viņa paša, no viņa brīvās izvēles. Ļoti bieži, gluži otrādi, unikālu spēju izpausme (dabiska vai mākslīga) noved cilvēku pie lepnības grēka, pie garīgās izvēles ļaunuma virzienā. Taču atgriezīsimies pie zoroastrisma. Vai ļaunais pastāvēs vienmēr? Nē, jau radot Visumu, ļaunumam tika atvēlēts ierobežots laiks. Tagad beidzas labā un ļaunā Sajaukuma ēra (Avestā - Vizarišna). 2008. gadā sākas pārejas posms uz jaunu ēru. Diemžēl pārskatāmajā vēstures periodā ļaunums nereti svinēja uzvaru, kļuva blīvāks, pletās plašumā, pastiprinājās, palielināja savas ietekmes sfēru. Pašlaik tas ir sasniedzis maksimālo spēku: pasaule ir nonākusi pie pašiznīcināšanās robežas. Taču tuvojas nošķiršanās laiks, kad gaisma un tumsa atdalīsies un ļaunums noslēgsies sevī. Šā laikmeta beigās ļaunums būs pilnīgi iznīcināts. Tieši tas aprakstīts kristiešu tradīcijā kā "Pastarā tiesa" (Avestā - Frašegirda). Tikai šī "Pastarā tiesa" vilksies miljoniem gadu garumā. Visuma attīstības šā posma pēdējā laikmetā, Gudrības un Atkalapvienošanās ērā (Avestā - Mazdezišna), ļaunuma vairs nebūs, visas būtnes šķīstīsies, saņems pēc nopelniem un iekļausies vienotā plūsmā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo. 4. NODAĻA Kāpēc cilvēks ierodas šajā pasaulē? Jautājums nodaļas virsraksta ir viens no pamatjautājumiem, kas vienmēr satraucis cilvēku. Kāpēc cilvēks piedzimst? Kā jādzīvo? Uz ko jātiecas? Kas paliek pēc nāves? Kas cilvēku gaida pēc nāves, un kas vispār cilvēku sagaida? Bieži vien visi šie jautājumi paliek vispār bez kaut cik jēdzīgas atbildes. Uz tiem neatbild ne mūsdienu zinātne, kas parasti izvairās tos apspriest, uzskatot šos jautājumus par bezjēdzīgiem, ne arī daudzās reliģijas un garīgās mācības, kuras mēdz aprobežoties ar atsaukšanos uz Dieva gribu un morālētisko baušļu atkārtošanu. Tieši tāpat mūsdienu cilvēks, pat tāds, kuram reliģija nav sveša, absolūti nesaprot, kāpēc ar viņu vai ar kādu citu atgadās tādi vai citādi notikumi. Kāpēc nereti cilvēka raksturs jau no pašas bērnības asi kontrastē ar viņa ģimenes un visas viņa sociālās vides tikumiem? Kāpēc vienam visu laiku veicas, bet citam, gluži otrādi, neveicas, savukārt vēl kādam te veicas, te neveicas? Bieži vien to cenšas izskaidrot kā balvu par taisnprātīgu dzīvi un sodu par grēkiem. Taču gadās, ka pār cilvēku sāk gāzties viena nelaime pēc otras, kaut arī viņš dzīvo kā visi, neko sliktu nedara, bet tajā pašā laikā pēdīgajam nelietim viss iet no rokas. Iznāk kā tajā vecajā anekdotē: "Kādam vīram nosprāga zirgs, pēc tam govs. Drīz vien nomira sieva un, visbeidzot, nodega māja. Nokrita vīrs ceļos, pacēla rokas pret debesīm un kliedza: "Dievs, par ko man tas?" Tad mākoņu spraugā parādījās bārdaina seja un teica: "Nu nepatīc tu man, un viss!"" Patiešām - citu izskaidrojumu kā vien to, ka vienus cilvēkus Dievs nezin kāpēc mīl, bet citus ne, sludinātāji bieži vien piedāvāt nevar. Dažreiz, tiesa, ieminas par vecāku un senču nopelniem un grēkiem,


kas atsaucoties uz pēcnācēju likteni. Bet vai tiešām cilvēks cieš vienīgi tāpēc, ka kaut kad sagrēkojušies viņa senči? Turklāt gadās, ka vienā ģimenē bērniem, kuri vienādi audzināti, ir pilnīgi dažāds raksturs un liktenis. Ja atzīstam, ka dzīvojam tikai vienu reizi, tad iznāk, ka nezin kādu iemeslu dēļ mēs visi atrodamies dažādos apstākļos, mums katram ir pilnīgi atšķirīgi uzdevumi, bet jāatbild par to, kā mēs tos esam risinājuši, kā esam dzīvojuši, būs vienādā mērā. Vai tas ir taisnīgi? Uz visiem šiem jautājumiem atbild zoroastrisma mācība par cilvēka daudzkārtēju iemiesošanos. Tā izskaidro ļoti daudzas cēloņseku mijiedarbības viņa dzīvē, kā ari visas pasaules evolūciju. Saskaņā ar zoroastrismu cilvēks piedzimst (iemiesojas uz Zemes) vairākkārt, nodzīvo zemes dzīvi un nomirst (pāriet neiemiesotā stāvoklī). Cilvēka patieso dzīvi veido vesela iemiesošanās virkne. Jāteic, ka mūsdienās cilvēki par reinkarnāciju (daudzkārtēju iemiesošanos) uzzina galvenokārt no indiešu reliģijām (budisms, vēdiskā reliģija utt). Daudz mazāk ir zināms tas, ka mācību par reinkarnāciju atzina daudzas citas reliģijas un filozofiskās sistēmas, piemēram, to sludināja sengrieķu domātājs Pitagors, tomēr šīs mācības saknes meklējamas seno āriešu ticībā. Mūsdienās reinkarnācijas realitātes atzīšanai tuvojas arī zinātne. Literatūrā jau ir aprakstīti vairāk nekā tūkstoš gadījumi, kurus apstiprina daudzi liecinieki, kad cilvēki atcerējās savu iepriekšējo iemiesošanos (atzīmēsim, ka visbiežāk tas notiek ar bērniem). Viņi pēkšņi sāka runāt valodā, kuru agrāk nekad nebija dzirdējuši, sīki aprakstīja savu iepriekšējo iemiesošanos, pazina cilvēkus, ar kuriem bija tikušies tikai iepriekšējā dzīvē. Ar pieaugušajiem tas notiek daudz retāk un parasti prasa speciālu paņēmienu izmantošanu, piemēram, hipnozi. Ir zināms, ka Pitagors atcerējās pat četras savas iepriekšējās iemiesošanās. Daudzi zinātnieki vairs nešaubās par reinkarnācijas realitāti un uzskata, ka šī problēma ir nopietni jāpēta. Reinkarnāciju atzina arī daudzi agrīnās kristietības darbinieki, bet, piektajā Vispasaules koncilā (VI gs.) apspriežot jautājumu par reinkarnācijas oficiālu atzīšanu, baznīca principā atteicās no šā jēdziena. Tika pārrauta vēl viena saikne ar sākotnējo mācību. Tomēr atgriezīsimies pie zoroastrisma. Tātad cilvēks piedzimst un nomirst vairākkārt, nodzīvo daudzas zemes dzīves. Tādējādi cilvēka patiesā dzīve, pareizāk sakot, viņa neiznīcināmās būtības dzīve noris visdažādākajos laikmetos, ērās, Visuma, Zemes un cilvēces dzīves periodos. Nevajag domāt, ka laika intervāli starp iemiesošanās reizēm ir mazi (proti, ka nākamā piedzimšana seko tūlīt pēc nāves) vai pastāvīgi. Šo intervālu lielumu nosaka vesela virkne faktoru, un tie var sasniegt vairākus miljonus gadu. Turklāt cilvēks ne vienmēr iemiesojas tieši uz Zemes (var arī uz citām planētām) un ne vienmēr cilvēka izskatā (var arī dzīvnieka vai auga veidolā), kaut arī tā (iemiesošanās cilvēka veidolā) ir vistipiskākā situācija. Cilvēkam piedzimstot, viņa atmiņa par iepriekšējām iemiesošanās reizēm tiek izdzēsta, tas ir, mums tiek dota iespēja nodzīvot šo dzīvi it kā no jauna (kā jau tika minēts, ir arī izņēmumi). Tomēr visas iepriekšējās iemiesošanās ietekmē pašreizējo, jo tajās tika ielikti notikumu cēloņi un iedarbinātas to realizācijas programrnas, Kāpēc tad cilvēks atkal un atkal tiek sūtīts uz šejieni, kāda tam jēga? Ko viņam nozīmē šī dzīve? Daudzas reliģijas uztver cilvēka dzīvi kā ciešanas, kā mokas. Citas uzskata, ka cilvēks piedzimst laimei, baudai un svētlaimei. Zoroastrisma atziņa ir tāda, ka cilvēka dzīve, kas viņam jānoiet no sākuma līdz galam, nav ne svētlaime, ne ciešanas, tā ir darbs. Mūs sūta šurp strādāt, turklāt veikt to, ko mēs nekur citur paveikt nevaram. Vistuvākā un vispazīstamākā mūsu dzīves analoģija daudziem bijušās PSRS iedzīvotājiem ir kartupeļu talkas. Pēc būtības ari mēs esam šurp atsūtīti kartupeļu talkā. Un spēles (precīzāk - dzīves) noteikumi ir ļoti vienkārši: gribi vai negribi, bet tev ir jāatstrādā. Dzīve cilvēkam ir pārbaudījums, pārbaude un, pats galvenais, iespēja attīstīties. Atstrādā, izmācies, noliec eksāmenu, un, kad atgriezīsies (nomirsi), tad paskatīsimies, cik tu šo kartupeļu esi saracis. Pēc salasīto kartupeļu daudzuma, pēc maisu skaita tad arī tevi vērtēs. Viens salasījis daudz - tātad pirmrindnieks, tātad viņš ir jāapbalvo. Cits neko nav salasījis vai arī atnesis sapuvušus, tātad no jauna jālasa. Tik vienkārši tas viss ir. Bet darbs, kas mums šeit jāveic, - tā ir izvēle, izvēle starp labo un ļauno. Un sūta mūs uz šejieni tieši


tāpēc, ka pagātnē esam izdarījuši nepareizu izvēli, līdz ar to izjaucot pasaules sākotnējo harmoniju. Tāpēc tagad mums jāriņķo šajā iemiesošanās aplī, lai izietu savas šķīstīšanās ceļu. Tas ir, Zemes pasauli var salīdzināt ar šķīstītavu, kaut arī dažiem tā ir smērētava (tiem, kuri vēl vairāk apgānās). Jau labā un ļaunā Sajaukuma ēras sākumā, kad notika ļaunuma ielaušanās (kā iemiesoto būtņu nepareizas izvēles rezultāts), mūsu Zemes pasaule bija noslēgta aplī, proti, ļaunums noslēdzās pats sevī, lai novērstu tā izplatīšanos. Šī, starp citu, ir viena no efektīvākajām metodēm cīņā ar ļaunumu visos tā izpausmes līmeņos. Tāpēc jau mēs esam nokļuvuši šajā iemiesošanās aplī, šajā Šanšāras (jeb Sansāras, kā to sauc hinduisti) ratā. Tagad no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs uzveiksim ļaunumu šajā noslēgtajā pasaulē vai arī ļaunums uzvarēs un mūsu noslēgtā pasaule aizies bojā. Bet atjaunot zaudēto harmoniju, izvēloties labo, mēs varam tikai šajā zemes dzīvē, būdami iemiesotā stāvoklī. Starpposmā starp iemiesošanās reizēm mums tādas iespējas nebūs. Jo no tā, ka šeit pie mums ļaunums ir diezgan spēcīgs, nepavisam neizriet, ka mūsu iemiesota pasaule nav pilnīga pēc savas būtības, ka pilnīga ir tikai neiemiesotā pasaule. Gluži otrādi -zoroastrisms uzskata, ka tieši iemiesotā pasaule ir viengabalaināka, tieši tajā realizējas visas iespējamās izpausmes. Tieši šeit cilvēkam ir visas trīs viņa galvenās hipostāzes: gars, dvēsele un miesa. Tikai šeit viņam ir maksimālas iespējas iejaukties pasaules pārveidošanā, attīrīt pasauli no ļaunā, atjaunot harmoniju. Un tajā pašā laikā tieši tāpēc iemiesotā pasaule visvairāk pievelk ļaunuma spēkus. Šeit tie var taisīt labu ķērienu, šeit tiem ir, uz kā rēķina parazitēt, ko piespiest sev kalpot. Tāpēc uz Zemes cilvēks nonāk priekšējās līnijās cīņā ar ļaunumu. Aiziešanu no iemiesotā stāvokļa, fizisko nāvi zoroastrisms uzskata par mūsu pasaules nepilnīguma rezultātu. Kad ļaunums būs galīgi uzvarēts, netiks zaudēts fiziskais ķermenis un gars, dvēsele un miesa vienmēr būs vienoti. Bet pagaidām mūsu pasaule ir šķīstīšanās vieta. Bieži tiek jautāts: "Kāpēc gan, par ko mēs esam iemiesojušies šajā nepilnīgajā pasaulē, turklāt vēl šajā šausmīgajā laikā?" Tagad ir skaidrs, ka kādreiz esam nepareizi izmantojuši mums doto brīvību un tāpēc tiekam sūtīti šurp uz labošanas darbiem. Un iemiesošanās laiks tas ir laiks, kuru esam pelnījuši. Būtībā mums tiek dota vēl viena iespēja laboties. Kā to izmantot -tas ir atkarīgs no mums pašiem. Līdz ar to kļūst saprotams, cik muļķīgi ir spriedelēt par iespēju radīt Zemes virsū kaut kādu "ideālu" sabiedrību, kura sastāvēs tikai no pāraudzinātiem, apzinīgiem, nesavtīgiem un godīgiem cilvēkiem. Pietiekamu daudzumu tādu cilvēku atrast vai uzaudzināt principā nav iespējams. Kamēr mūsu pasaule kopumā nepārvarēs tajā ieslēgto ļaunumu, tā būs tikai vieta, kur tiek pāraudzināti nogrēkojušies. Sākotnēji tīrās būtnes iemiesojas mūsos ļoti reti, tie ir atsevišķi gadījumi. Ļoti maz ir arī to, kuri dzīves laikā ir apzinājušies savas kļūdas, izlēmīgi nostājušies uz labošanās ceļa un sasnieguši manāmus rezultātus. Tāpēc ir aplam mēģināt savus rozā sapņus par ideālas sabiedrības veidošanu realizēt ar vardarbīgām metodēm. Radīt šādu sabiedrību nav iespējams, to var pasludināt, piemuļķojot vienus un apspiežot neapmierinātību citos. Turklāt priekšstati par ideālu sabiedrību dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgi, un bez vardarbības izraudzītajam ideālam nav iespējams tuvoties, bet tādējādi tiek pārkāptas cilvēka tiesības uz brīvu izvēli. Tāpēc tādi sapņi lai arī paliek tikai sapņi un katra pašpilnveidošanās kritērijs. Atgriezīsimies pie "kartupeļu talkas" analoģijas. Tā nu visi mēs esam atbraukuši lasīt kartupeļus, bet uzvedamies šeit katrs savādāk. Daži šo talku uzskata par izklaides braucienu brīvā dabā, par pikniku. Viņi nemitīgi izklaidējas, atpūšas, meklē baudas, bet strādāšanai laika neatliek. Citi caurām dienām dzied slavu tam, kurš mūs uz šejieni atsūtījis, cildina viņa bezgalīgo gudrību, raksta viņam pateicības vēstules. Trešie, nolīduši vientulībā, klusumā nododas pārdomām par to, kāpēc un ar kādu nolūku viņi šurp atsūtīti un ko darītu paši, ja no viņiem būtu atkarīgs, uz kurieni, ko un kad sūtīt. Tas viss, protams, ir ļoti jauki. Bet mūs taču atsūtīja uz šejieni strādāt! To visu mēs varētu darīt arī kur citur. Mūsu braucienu vērtēs pēc savākto kartupeļu daudzuma un kvalitātes, tāpēc par darbu nevajadzētu aizmirst. Tomēr daži, kuri ir neapmierināti ar darba apstākļiem, uzskata, ka šurp atsūtīti netaisnīgi. Viņi pamet darbu un aizbrauc, pirms noteiktais termiņš beidzies. Viņus tūlīt pat sūta atpakaļ, turklāt vēl smagākos apstākļos. Un tā


turpināsies, līdz viņi sapratīs, ko no viņiem vēlas. Bet, runājot nopietni, uz Zemes mums jādzīvo pilnvērtīga pasaulīgā dzīve, neaizmirstot, protams, arī par garīgo attīstību. Zoroastrisms neatbalsta ne dīkdienību, no vienas puses, ne reliģisko fanātismu un askētismu - no otras puses. Reliģija netiek pretstatīta pasaulīgajai dzīvei. Aiziet no pasaules tiek atļauts tikai tiem, kuri jau izpildījuši savu zemes dzīves programmu, arī uzaudzinājuši bērnus (gadās, protams, citādi, bet tad cilvēkam ir jābūt speciāliem norādījumiem). Klosteri nekad nav bijuši īpaši izplatīti, jo visu mūsu pasauli var uzskatīt par vienu lielu klosteri. Pašnāvība tiek vērtēta ka briesmīgs grēks (tev nav tiesību sagraut to, ko pats neesi radījis). Pašnāvnieki iemiesojas atkal, turklāt tādos apstākļos, kuri vēl vairāk sekmē pašnāvības izdarīšanu. Nereti var dzirdēt apgalvojumu, ka bez ļaunuma būtu garlaicīgi dzīvot, tātad tas ir nepieciešams. Kā redzam, sava daļa taisnības te ir: ja skatās no mūsu kārtējās iemiesošanās cēloņa viedokļa, izvēle starp labo un ļauno ir nepieciešama mūsu attīstībai. Bet tāpēc secināt, ka ļaunums nepieciešams vispār, ir absolūti nepareizi. Iedomāsimies cilvēku, kurš būvē sev jaunu māju. Viņš rada mājas projektu, izdomā celtniecības metodes, darina unikālas lietas, kas viņam nepieciešamas ikdienas dzīvē, ceļ mājas sienas. Un pēkšņi viņam uzbrūk smaga slimība, kas ne tikai traucē turpināt celšanu, bet arī apdraud paša dzīvību. Vai var apgalvot, ka pirms tam, kad cilvēku nebija piemeklējusi šī kaite, viņam bija garlaicīgi, bet tagad kļuvis daudz interesantāk? Protams, ne. Jo tagad radoša darba vietā viņš ilgi un pacietīgi ārstēsies. Tāpēc bieži vien šāds apgalvojums slēpj sevī dažu cilvēku vēlēšanos aizbildināt ar cīņu ar grūtībām (nereti pašu radītām) savu nespēju vai nevēlēšanos radoši izteikties, izpaust sevi kā personību. Tādiem cilvēkiem ļaunuma pastāvēšana ir nepieciešama, lai attaisnotu savu bezdarbību. Ar mācību par daudzkārtēju iemiesošanos ir cieši saistīts karmas (jeb zarmas, kā to sauc Avestā) jēdziens. Attiecībā uz cilvēku karma - tā ir viņa rīcības un tās seku kopējā summa, kas tad arī nosaka šā cilvēka jaunā iemiesojuma raksturu, proti, turpmāko dzīvi. Viss, ko cilvēks izdarījis iepriekšējo iemiesojumu laikā, izveidoja viņa karmu tādu, kāda tā ir, uzsākot pašreizējo dzīvi. Šī karma noteica kārtējās iemiesošanās vietu, laiku, vidi, ģimeni. Tieši tāpat cilvēka uzvedība šajā dzīvē atsaucas uz viņa karmu, ieliekot pamatus nākamās iemiesošanās apstākļiem. Karmu var salīdzināt ar cilvēka darba grāmatiņu, kurā fiksēti visi viņa darbi — gan labie, gan ļaunie - un kuras saturs nosaka daudzus viņa ikdienas dzīves notikumus, kā arī tiek ņemts vēra, kad viņu pieņem jauna darbā. Mācība par karmu nebūt nesludina absolūtu dzīves iepriekšēju nolemtību, kā to apgalvo daži pētnieki. Izvēles brīvība paliek, bet karma, var teikt, rada cilvēka dzīves fonu, piesaistot viņam tos vai citus notikumus. Atkarība no karmas ir dziļi individuāla un var būtiski mainīties laika gaitā. Turklāt tā var vienu dzīves jomu ietekmēt spēcīgāk, bet citu vājāk. Dažiem cilvēkiem karma izvirzās priekšplānā, krasi paaugstinot likteņa, fātuma lomu. Viņiem ir ļoti viegli pareģot nākotni, un viss, kas tiek pareģots, piepildās. Proti, nākotnē šādiem cilvēkiem faktiski nav alternatīvas. Savukārt citiem karma ir sekundārs faktors, viņiem ir daudz nākotnes variantu. Tāpēc pareģot nākotni tādiem cilvēkiem ir daudz sarežģītāk, tā lielā mērā ir atkarīga no viņu izvēles. Zoroas-triešu izpratne par karmu (zarmu) nedaudz atšķiras no indiešu izpratnes. Viņi uzskata, ka karma radusies kā cilvēka sākotnējās aptraipīšanās (nepareizas izvēles) sekas un ka katram ir iespēja aktīvi ietekmēt savu karmu, ar aktīvu darbošanos paātrināti to atstrādāt un pat uz laiku izvairīties no atmaksas par karmiskajiem parādiem (bet tikai līdz Fraše-girdam). Zarmas jēdzienā ietilpst arī savas apziņas pakāpeniska nošķiršana no kopējā apļa un vienlaicīga iekļaušanās kopējā plūsmā (divas svastikas). Proti, zarmas jēdziens - tas ir cilvēka ceļa jēdziens. Tieši izvēle starp ļauno un labo veido zarmu, kā arī ļauj palielināt vai samazināt tās ietekmi. Tomēr daudzi cilvēki nevis atstrādā savu zarmu, bet gan to vairo, ieprogrammējot sev negatīvu nākotni. Karma (zarma) ir ne tikai cilvēkam, bet ari ikvienam attīstībā esošam organismam, kuram ir izvēles brīvība. Tā eksistē tautas karma, valsts karma (tie ir dažādi jēdzieni), mācības karma, katra cilvēka


dzimtas karma utt. Tāpēc, piedzimstot noteiktā ģimenē, tautā, zemē, mēs uzņemamies ne tikai savu paša kannu, bet arī attiecīgās dzimtas, tautas, valsts karmu, kāda tai izveidojusies attiecīgajā laikā. Tātad mēs esam to pelnījuši, un mums vajadzēs šo karmu atstrādāt. Līdz tam brīdim, kamēr cilvēks nav dzēsis savus karmiskos parādus, viņš nevarēs iziet no bezgalīgā iemiesošanās apļa, bet tieši to izdarīt ir viņa uzdevums. Kāds tad ir īstenās dzīves galamērķis, dzīves, kas sastāv no veselas iemiesošanās virknes? Mūs taču atsūta uz šejieni strādāt, bet darbs nevar būt bez kāda globāla mērķa. Radot pasauli, katrs no mums tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, proti, katrā cilvēkā potenciāli ir viss, kas ir Dievam, Visuma Radītājam. Tikai tas ir dziļi apslēpts mūsu iekšienē, neattīstīts un netiek izmantots. Sākotnēji katram no mums tika izvirzīts mērķis - apzināt sevī šīs dievišķās potences, apzināties savu vienotību ar Radītāju, bet pēc tam pietuvoties Dievam, attīstīt sevī radītāja īpašības. Tieši tāpēc visa mūsu rīcība tiek vērtēta pēc tik augstas mērauklas, un tieši tāpēc mums galu galā tika dota izvēles brīvība. Atkarībā no tā, kā mēs pietuvojamies šim galvenajam eksistences mērķim vai attālināmies no tā, veicinot pasaules sagraušanu kopumā un sevis paša sagraušanu, spriež par katru no mums. Tikai tad, kad cilvēks pilnīgi attīrīsies no ļaunuma, attīstīs sevī radītāja īpašības, apzināsies visa esošā vienotību, var uzskatīt, ka viņš ir sasniedzis galamērķi. Un tad viņš var iemantot tiesības radīt savu pasauli, savu Visumu. Šeit nedaudz sīkāk jāpakavējas pie mācības par Zervanu, pie zervānisma, zoroastrisma ezoteriskās daļas. Zervans - tā ir neizzināmā augstākā sākotne, Absolūtu Absolūts, kas ir visas esības pamatā. Cilvēks principā nav spējīgs izprast, kas ir Zervans, mēs varam runāt tikai par tuvošanos tā dažādu izpausmju izpratnei. Proti, tieši šeit ir pasaules izzināmības robeža. Kā teicis Zaratustra: ja mēs Zervanam piedēvēsim dažādas īpašības, mēs tam atņemsim tieši tik daudz, cik piedēvēsim. Zervana izpausme ir tas tukšums, kura nav, taču kurš vienlaikus ir visur, tas tukšums, kurā ir viss. Tieši tas nodrošina visa esošā savstarpējo saikni, visas pasaules vienotību, vispārējās līdzības principu. Fiziķi šo tukšumu sauc par vakuumu, un zinātne tikai tagad tuvojas tā dziļāko īpašību izpratnei, izpratnei par to, ka no šā tukšuma radās Visuma matērija. Šis tukšums, gluži dabiski, ir ari cilvēkā, un, tieši kontaktējoties ar to, bet to panākt, atslēdzot apziņu, izpausmi gūst visas cilvēku "superspējas". Tieši ar to ir saistīta budistu ieslīgšana nirvānā. Proti, cilvēks atveido sevī to tukšumu, to punktu, ar kuru sākās pasaules radīšana, to sākotnējo laika mirkli, kad pasaule vēl nebija radusies, kad vēl principā nebija nekādas izvēles (tukšums - tās ir durvis uz Zervanu). Šajā stāvoklī ir ietverts milzīgs spēks, kuru var izmantot kā gaišu, tā arī tumšu, savtīgu mērķu sasniegšanai. Tieši ar to ir saistīta iespēja dot cilvēkam orientāciju (uz labo vai ļauno) starplaikā starp vārdiem, absolūti tukšas apziņas mirklī. Bet ar to ir saistīta arī iespēja katram no mums atgriezties pie savas sākotnējās programmas, pie sākotnējās izvēles brīža, pie pirmatnējās tīrības un viengabalainības, atbrīvoties no visa ievazātā un aktīvi ietekmēt tos vai citus notikumus, iegūt apslēptās zināšanas utt. Cita Zervana izpausme - tas ir laiks kā nosacījums, radītā izpausmes un iemiesošanās forma, tas laiks, kurā notiek visa pasaules evolūcija. Tāpēc zinātnes, kuras nodarbojas ar laiku, piemēram, astroloģija, mantika (katrā ziņā to lielākā daļa), vienmēr ir bijušas pieejamas tikai iesvaidītajiem. Laiks, kā vēstī Zervana teksti, var paātrināties, palēnināties, kļūt diskrēts, gredzenveidīgs, haotisks, bezrobežīgs, apstāties, vērsties atpakaļ, veidot cilpas, īsāk sakot, par laiku mūsdienu zinātne faktiski nezina neko. Tikai nesen atsevišķi zinātnieki sākuši run��t par to (piemēram, N. Kozirevs, tas pats, par kuru A. Solžeņicins rakstīja sava "Gulaga arhipelāga" pirmās daļas pašās beigās). Laika būtība (laika, kas ir visa esošā izpausmes forma) vienmēr izslīd no mūsu apziņas, neviens nespēj to aptvert pilnībā. Bet Avestas teksti ļauj tuvoties šīs tik svarīgās Zervana izpausmes izpratnei, izpausmes, kuru sauc pat par Laika dievu. Avestā izšķir divas laika formas. Galīgo, ierobežoto laiku, kas tiek iedalīts pagātnē, tagadnē un nākotnē, treju seju laiku sauc par Zervana karanu. Šis laiks ir stingri noteikts, tas fatāli saista pagātni ar tagadni, tagadni ar nākotni, laiks, kas nedod izvēles brīvību. Otra laika forma ir bezgalīgais, bez-robežīgais, mūžīgais


laiks, tas savieno vienā punktā pagātni, tagadni un nākotni, - Zervana akarana laiks. Tas ir laiks, kas dod izvēles brīvību, paver iespēju iziet ārpus nolemtības robežām, pacelties pāri fatālismam un neizbēgamībai. Katrs no mums nes sevī gan vienu, gan otru laiku, turklāt tie abi ir savstarpēji saistīti. Atkarībā no tā, ar kuru laiku cilvēks sevi identificē, tā esības forma viņam tad arī piemīt. Ja ar galīgo, Zervanu karanu, tad būs neizbēgamība, liktenis, fātums, stingra secība no pagātnes uz nākotni caur tagadni. Ja ar bezgalīgo, Zervanu akaranu, tad būs izvēles brīvība, iespēja atgriezties pagātnē, vadīt tagadni, likt pamatus nākotnei. Bezgalīgo laiku izzināt līdz galam nevar, taču tam var tuvoties ar tukšuma stāvokļa starpniecību. Cilvēks parasti ieiet Zervanā akaranā uz īso izvēles mirkli, bet pēc tam .atgriežas Zervanā karanā, kas pieprasa samaksu par šo izvēli, realizējot stingru programmu. Bezgalīgais laiks Zervans akarans var paātrināties, palēnināties, taču tam nav ne sākuma, ne gala. Psiholoģiski mēs varam to uztvert kā savu iekšējo subjektīvo laiku, kurš var mums apstāties, ritēt ātrāk vai lēnāk, kuru mēs varam vispār neievērot. Jo cilvēks ir šķīstāks, jo lielāka nozīme viņa dzīvē ir Zer-vanam akaranam, jo viņš ir tuvāk sākotnējai brīvībai un jo lielākas ir viņa izvēles iespējas. Jo vairāk cilvēks kalpo ļaunumam, jo vairāk viņš nonāk galīgā laika, Zervana karana varā, bet tas viņu soda par izvēles nepareizu izmantošanu, saspiež laiku, līdz galējībai palielinot fatalitāti, neļaujot cilvēkam izrauties no nolemtības skavām. Tiklīdz mēs ieciklējamies uz kaut ko (piemēram, uz savu personību), mūsu evolūcijas spirāle saspiežas, noslēdzas aplī, mēs nokļūstam Zervana karana laikā, mūs savā varā var pārņemt ļaunuma sistēma. Saraut apli un pārveidot to par spirāli - tas prasa no mums aktīvu radošu darbu. Tātad Zervana izpausme - tas ir laiks divās formās: Zervans karans un Zervans akarans, kā arī Thvaša - telpa, tukšums, tas, kurā izpaužas laiks, visas esības forma (Grieķijā tos sauca par Topošu un Hronosu - vietu un laiku). Thvaša -tā ir ne tikai telpa ap mums, bet ari tas, kas ir bijis, un tas, kas būs, tie podiji, uz kuriem norisinās pasaules evolūcijas drāma. Vēl viens ļoti svarīgs ar Zervanu saistīts jēdziens ir īdams, proti, tas, kas katru no mums saista ar Dievu. īdams - tā ir mūsu pašu izpratne par Dievu, tas, kā mēs saprotam augstāko pirmsākumu, tas, ar kā starpniecību mēs varam sazināties ar Dievu, tas, kā mēs uztveram dievišķo pirmsākumu. Arī Dievs var sazināties ar cilvēku tikai ar viņa īdama palīdzību. Vispārīgi runājot, īdams - tas ir katra cilvēka personiskais filtrs, caur kuru mēs skatām augstākās būtības. Šo pasaules daļu atšķirībā no parastās zemes dzīves mēs nespējam uztvert objektīvi. Katrs to skata citādi, caur savu paša filtru, kas ir atkarīgs no cilvēka personības īpatnībām. Ar to, starp citu, var izskaidrot faktu, ka dažādu reliģiju sekotāji atšķirīgi redz eņģeļus, ercenģeļus, Dievu. īdams paver mums iespēju iziet ārpus Zemes pasaules robežām, apjaust to, kas atrodas aiz šīm robežām, saskarties ar to. Ar tā palīdzību mēs varam apzināties mūžību un bezgalību pasaulē un sevī. Tādējādi īdams - tā ir Dieva personifikācija katrā no mums. No otras puses, īdams - tā cilvēkam ir Dieva svētība, viņa sargeņģelis, viņa augstākais dievišķais pirmsākums, viņa nemirstīgais dubultnieks. Sirdsapziņa arī ir īdama izpausme. Zināšanu uzkrāšana, ticības iemantošana var aizvest pie tā, ka mainās cilvēka īdams, bet viņa būtība paliek nemainīga. īdama atmodināšana, iziešana uz to, sevis un īdama identificēšana - tas ir vienīgais ceļš cilvēkam, kurš vēlas izprast savas dzīves apslēpto jēgu, apzināties savu īsto vietu pasaulē, izzināt Zervana izpausmes. Labais un ļaunais dažādi izpaužas laikā. Ļaunums pēc savas dabas ir nepilnīgs, tas nav apveltīts ar radošo pirmsākumu, tāpēc var izpausties tikai karana forma, tikai galīgajā laika. Ļaunums var pastāvēt tikai stingri noteiktos laika ciklos un telpiskajās koordinātās. Atzīmēsim, ka pat pasakās un mītos nelabie ir ierobežoti laikā (pazūd, tiklīdz iedziedas gailis) un telpā (elle vienmēr ir noslēgta, šaura, ierobežota sistēma). Vienīgais, kur ļaunums nav ierobežots, ir tā spēja pielāgoties, maskēties un izlikties. Bezgalīgajā laikā ļaunuma nav un nevar būt. Tieši tāpēc, ka mūsu pasaule tika apgānīta, ka tajā parādījās ļaunums, tā tika ieslēgta aplī. Tieši tāpēc mums ir jāgriežas Šanšāras ratā, līdz pilnīgi attīrīsimies. Tieši tāpēc ir jaizraujas no žņaugiem, kuros mūs tur pūķis Ažidahaka, kas iekodies pats savā astē, no Anhro Mainju


cilpas, lai ieietu Zervana akarana laikā, kur ļaunuma nav. Savā ziņā Zervanu var uzskatīt par pasaules radītāju, taču būtībā tas ir nevis radītājs, bet gan tas, kas pamudināja uz pasaules radīšanu, tas, no kā pasaule sāka savu kustību, savu izpausmi. Zervānisms māca, ka pasauļu dzimšanai pietiek ar vienu Zervana domu. Kā tas notiek, kāpēc - to mums nav lemts saprast. Var teikt tikai vienu: tāda ir Zervana būtība. Pasaule dzimst no šā absolūti piepildītā tukšuma un attīstās laikā, kas ir tā izpausmes nosacījums un forma. Konkrētas aprises pasaulei dod tās Radītājs. Viņš arī nosaka tajā savus likumus. Protams, aptvert to nav vienkārši, bet saskaņā ar zervānismu katrs no mums, izpildījis savu programmu, var saņemt no Zervana iespēju radīt savu pasauli, uzcelt to pēc saviem likumiem. Un rodas jauns Visums, viss atkārtojas no jauna, bet jau citā līmenī, jo katrs cilvēks ir unikāls. Un tādēļ taču ir vērts dzīvot, vai ne? Tomēr atgriezīsimies uz Zemes, pie mūsu iemiesojuma Zemes virsū. Nedaudz sīkāk pakavēsimies pie problēmas par cilvēka un Dieva savstarpējām attiecībām. Zoroastrisms māca, ka Dievs, Visuma Radītājs, ir viens - Ahuramazda. Pēc zinātnē pieņemtās klasifikācijas tas ir tīrs monoteisms, kaut gan pastāv plaši izplatīts uzskats, ka visas senās reliģijas ir pagāniskas, proti, atzīst daudzdievību. Stingri ņemot, daudzdievība tīra veida vispār nekur netiek atzīta. Tas, ko senajās reliģijās sauca par Dieviem, ir viena Dieva dažādas izpausmes, tas ir Viņa radītais, kas atbild, ja tā var izteikties, par dažādām dzīves jomām. Kristietībā senās pasaules Dieviem atbilst ercenģeļi (tā, piemēram, ercenģelis Gabriēls parasti veic Dieva vēstneša lomu, pavēstīdams Dieva gribu cilvēkiem). Cits jautājums, ka dažas senās reliģijas ir deģenerējušās un nav saglabājušas sākotnējo mācību par vienu Radītāju. Tāpēc mītos Dievi bieži darbojas paši par sevi (tomēr jāsaprot, ka mīti nav jāuztver tieši, to apslēpto jēgu zināja tikai nedaudzi iesvaidītie). Šeit jāpakavējas pie tāda jēdziena kā elku pielūgšana. Pastāv plaši izplatīts uzskats, ka senie kulti bija saistīti ar elku -dažādu Dievu tēlu - pielūgšanu utt. Turklāt domā, ka ne īpaši gudrie senie cilvēki identificēja šos elkus ar Dieviem. Šāds priekšstats ir pilnīgi aplams: visi priekšmeti, kurus izmantoja rituālos, ir tikai palīglīdzekļi, lai cilvēks vieglāk noskaņotos saskarsmei ar augstākajiem spēkiem. Starp citu, saskaņā ar Avestas tradīciju lūgšanas laikā cilvēks nedrīkst redzēt nekādus attēlus, nekādus veidolus, jo piesaiste konkrētam tēlam traucē kontaktēties ar Dievu (principā attēli netika aizliegti un pat tika plaši izmantoti, taču tempļos bija tikai svētā uguns). Tātad ir tikai viens Dievs. Taču pastāv daudzas reliģijas, un to sekotāji parasti ir pārliecināti, ka tieši viņu reliģija ir pati pareizākā, pat vienīgā pareizā. Ir jālūdzas tieši tā, kā viņi to dara, ir jāizpilda tieši tie rituāli, kurus viņi piekopj. Kā pierādījumus šie cilvēki bieži vien min tiešām reālus visdažādākos brīnumus, kurus piedzīvojuši tieši viņu ticības ļaudis un kuri liecina par nepārprotamu dievišķo iejaukšanos un aizbildniecību. Visas pārējās reliģijas parasti tiek noliegtas, to sekotāji bez vārda runas nosaukti par grēciniekiem vai pat Par ienaidniekiem, tāpēc tie vismaz ir jānosoda un jāpāraudzina, bet dažreiz - arī jāiznīcina. Nereti par galvenajiem ticības ienaidniekiem tiek pasludināti ne jau melno mācību, sātanisma sekotāji, bet gan citas konfesijas piekritēji tas pašas reliģijas ietvaros. Kāpēc pastāv tik daudz reliģiju, turklāt ar gadsimtiem garu vēsturi, kaut gan Dievs ir viens? Vai tiešām dažu reliģiju piekritēji maldās un pielūdz nevis Dievu, bet kaut ko citu? Atzīmēsim, ka šeit tiek runāts par gaišā novirziena reliģijām. Tikt skaidrībā ar šo problēmu palīdz mācība par egregoriem. Egregoru var iedomāties kāda enerģētiskā centra veidā (ne katrā ziņā koncentrētu noteiktā telpas apgabalā, noteiktā teritorijā). Tas ir visu to enerģiju sakopojums, kuras cilvēki virza uz noteiktu ideju, piemēram, viņu domu, vārdu, darbu enerģija (domas un vārdi ir materiāli, tie nepazūd bez pēdām). Proti, ja cilvēki izjūt savu piederību kādai idejai, tātad viņiem ir saikne ar šīs idejas egregoru. Egregori atbilst katrai mācībai, katrai idejai, katrai reliģijai. Egregora spēks nav pastāvīgs: tas palielinās, barojas, pastiprinās, ja aizvien vairāk un vairāk cilvēku (kā tagadnē, tā ari pagātnē) veltī tam savu uzmanību, samēro ar to savu rīcību, kalpo tam. Egregors palīdz cilvēkiem, kuri tam kalpo, dodot viņiem, kad tas nepieciešams, agrāk


uzkrāto enerģiju. Tomēr, ja egregoram draud briesmas (piemēram, no cita egregora), visi šie cilvēki tiek mobilizēti tā aizstāvībai. Egregors, tiesa, netiešā veidā, pieminēts pat marksismā-ļeņinismā: "Ideja, kas pārņēmusi masas, kļūst par materiālu spēku." Ir egregori, kuri kalpo labajam (atbilst gaišajām idejām), un tiem pretēji egregori, kuri kalpo ļaunajam. Vēl vairāk -ļaunumu pašu var uzskatīt par vienu lielu egregoru, kas sevī ietver vairākus mazākus. Mēs tagad aplūkosim egrego-rus, kuri atbilst gaišajām reliģijām. Cilvēks, kurš pieņēmis kādu reliģiju, iegūst iespēju pieslēgties tās egregoram un ar tā palīdzību sazināties ar Dievu. Proti, reliģijas egregors ir it kā vidutājs starp cilvēku un Dievu. Jebkuri rituāli, lūgšanas, kuras paredz attiecīgā reliģija, ir līdzeklis, ar kā palīdzību var pieslēgties tās egregoram. Starp citu, lūgšanu, mantru automātiska atkārtošana nedod neko, jābūt atbilstošai noskaņai, jāiekļaujas laika plūsma. To pašu var teikt par pozām un žestiem, kurus izmanto, lai pieslēgtos egregoram. Tā, piemēram, kristieši visbiežāk šādā nolūkā pārmet krustu. Izvēloties kādu reliģiju, jāņem vērā tās egregora aptraipīšanas (vai ne-aptraipīšanas) pakāpe, bet tā pirmām kārtām ir saistīta ar šīs reliģijas piekritēju uzvedību visā tās pastāvēšanas laikā. Šis faktors daudzējādā ziņā nosaka to, cik lielā mērā attiecīgā reliģija palīdz mums sazināties ar Dievu. Nevajag domāt, ka sasniegt cilvēka galveno mērķi - tuvoties Dievam - spēj tikai tas, kuram ir speciālas zināšanas, kurš ir kādas reliģijas piekritējs, izpilda visus vajadzīgos rituālus. Visus mūsu pasaules likumus var izpildīt pat tāds cilvēks, kurš nav iepazinis nevienu reliģiju un filozofijas mācību. Viņš var pat uzskatīt sevi par materiālistu un ateistu, bet savā rīcībā vadīties pēc iekšējās mērauklas - sirdsapziņas. Galvenais, lai cilvēkam ir sirdsapziņa un viņš dzird tās balsi. Šādā gadījumā cilvēks gluži vienkārši zina, jūt, ir pārliecināts, ka jārīkojas tieši tā, ka to drīkst darīt, bet to - nedrīkst, visi valsts likumi, sabiedrības paražas, valdošie uzskati, priekšstati par pieklājību viņam ir sekundāri, ar tiem ir jārēķinās, bet ne vairāk. Jāatzīmē, ka pašlaik ļoti populāra (īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs) ir kļuvusi cīņa ar cilvēka "psiholoģiskajiem kompleksiem". Šai nolūkā tiek izstrādātas arvien jaunas metodes, tiek gatavoti tūkstošiem speciālistu. Taču ļoti bieži "kompleksi" ir nevis kļūdainas nostādnes, cilvēka maldi, kas radušies dzīves laikā, bet tieši sirdsapziņas balss. Noslāpējot to, audzinot cilvēkus "bez kompleksiem", mēs īstenībā iegūstam cilvēkus bez sirdsapziņas, bez tā iekšējā tikumiskā kodola, kas neļauj cilvēkam iet pa ceļu, kurā viņš kalpotu ļaunumam. Tādiem cilvēkiem pat reliģija dažkārt nespēj palīdzēt. No otras puses, ārēja reliģiozitāte, reliģijas formāla izvēle arī nepasargā no kļūdām ceļa izvēlē. Daudzi cilvēki, kuri tiek uzskatīti par aktīviem reliģisko kopienu locekļiem, kuri izpilda visus ārējos rituālus un kuriem pat ir liela zināšanu bagāža, pārkāpj Kosmosa pamatlikumus gluži tāpat, ka daudzi no mums šķērso ielu pie sarkanās gaismas, kaut gan lieliski zina luksofora nozīmi. Vilinājums ātrāk sasniegt kāroto mērķi bieži vien izrādās daudz spēcīgāks nekā vēlme ievērot likumu un bailes no soda. Šeit darbojas princips: "Pasaules likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, bet to zināšana būtiski paaugstina šo atbildību." Novērtējot cilvēku dzīvi, tiek ņemts vērā, ko viņi ir izdarījuši. Var rasties jautājums: "Bet kam tad ir vajadzīgas zināšanas?" Jāņem vērā, ka mēs ne jau vienmēr adekvāti uztveram realitāti, ļoti daudz ko šajā pasaulē mums nav lemts uztvert tā patiesajā veidā. Daudzas lietas neļauj saskatīt mūsu pašu izveidotais pasaules izpratnes modelis, pieņemtā jēdzienu sistēma un iluzorā šķietamība. Maijas jeb ilūziju jēdziens, kas apslēpj patieso pasaules būtību un kas daudziem pazīstams no hinduisma un budisma, pastāv arī zoroastrismā. Tikai zoroastrismā maija izriet no cilvēka paša izvēles. Maija nav pasaulei sākotnēji piemītoša īpašība. Tā ir īpašība, kas piemīt pasaulei, kura atrodas starpstāvoklī starp gaismu un tumsu. Turklāt pasaule cilvēkam parādās, no vienas puses, kā iluzora, uztvert augstāko pirmsākumu traucējoša, bet, no otras puses, kā reāla attiecībā uz parasto ikdienas dzīvi. Proti, nevar teikt, ka maija neļauj cilvēkam adekvāti uztvert visas dzīves puses. Tieši tāpēc, ka


pastāv maija, sākotnējai to lietu apzināšanai, kuras mums nav izprotamas, reliģijās tiek izmantota mītu sistēma, kas apvieno daudzas atšķirīgas parādības tādā kā kristāliskā režģī, uz kura pamata pēc tam tiek būvēta pasaules izpratnes sistēma. Jo pasaulei kopumā ir daudz sarežģītāka struktūra, nekā mēs to varam iedomāties. Zemes pasaules trīsdimensiju projekcija ir tikai viens no iespējamajiem tās uztveres variantiem. Saprast pasaules īsteno uzbūvi pilnā mērā mēs principā nevaram, jo cilvēka iespējas ir ierobežotas. Tāpēc nav pat vērts runāt par to, ka tas vai cits pasaules uzbūves modelis, kurus mums piedāvā dažādu reliģiju mītu sistēmas, mūsdienu pētnieku vai gaišreģu filozofiskās sistēmas utt., vairāk par citiem atbilst īstenībai. Reliģisko mītu atšķirības ir pasaules likumu maksimāla pietuvināšana cilvēka zemes dzīvei, tajos augstākajiem spēkiem tiek piedēvētas cilvēku īpašības un centieni, lai tos padarītu pieejamākus un vieglāk iegaumējamus. Tas, ka daudzas mūsdienu sistēmas ir pamatīgi izstrādātas un detalizētas, vēl nebūt nenozīmē, ka tās ir tuvu patiesībai. Mīti dod tikai pamatu, tie ir tikai pirmais solis uz pasaules apzināšanu. Attīstītās mācībās līdztekus mītiem iekļautas arī zināšanu sistēmas, kuras mums ir nepieciešamas, lai sagatavotu savu apziņu parasti mums mazsaprotamu ārējās pasaules parādību uztverei, lai nedaudz nomazgātu netīrumus no tā loga, caur kuru mēs skatāmies uz apkārtējo pasauli. Proti, zināšanas dod mums iespēju pieņemt pareizu lēmumu, izdarīt pareizu izvēli, izvēlēties labo, taču tās nebūt nespiež to darīt. Līdztekus sākotnējam, galvenajam mērķim katram cilvēkam ir jāizpilda sava individuālā, visas iepriekšējās dzīves noteiktā programma. Turklāt katrs no mums var iet pa vienu no trim ceļiem: zemāko, vidējo vai augstāko. Zemākais ceļš ir aptraipīšanās ceļš, savas karmas pasliktināšanas ceļš, ceļš, kas mūs ved prom no Dieva. Visas sava rakstura īpatnības, visas savas iedzimtās spējas cilvēks liek lietā nepareizi, izvēloties ļaunumu un veicinot pasaules sākotnējās viengabalainības izjaukšanu. Tas ir ceļš uz nekurieni, ceļš, kas pārvērš cilvēku par zombiju. Vidējo ceļu izvēlas lielākā daļa cilvēku, kuri gan atstrādā savus karmiskos parādus, gan arī iemanto jaunus. Tādi cilvēki parasti pārlieku ieciklējas uz ikdienas pasaulīgajām problēmām, savā rīcībā vadoties pēc tīri pragmatiskiem apsvērumiem, vairās izdarīt izvēli un dzīvo tā, kā sanāk. Tas ir sastinguma laiks, kas cilvēku netuvina galvenajam mērķim. Un, visbeidzot, augstākais ceļš - visgrūtākais ceļš, kas paredz cilvēka radošo spēju nemitīgu attīstību, kā arī aktīvu labā izvēli un aktīvu cīņu pret ļaunumu. Pa šo ceļu iet nedaudzi, bet tieši viņi ir spēruši pirmo soli, lai izkļūtu no iemiesošanās apļa, lai sasniegtu galveno mērķi tuvotos Dievam. Kuru ceļu izvēlēties - tas katram no mums jāizlemj pašam. Nereti nākas dzirdēt zoroastrismam veltītas apsūdzības vienkāršotā pasaules izpratnē, sakot, ka tas sarežģīto un daudzveidīgo pasaules uzbūvi reducē tikai uz divām koordinātām: labais un ļaunais, aizstājot pasaules krāsu kino ar tā melnbalto variantu. Tāda viedokļa rašanās iemesls ir diezgan vienkāršs: tik liels ir kārdinājums nostāties neitrāla novērotāja pozīcijā, nostāties "viņpus ļaunā un labā" un, apcerot pasaules sarežģītību un daudzveidību, attaisnot savu slikto rīcību ar uzspiestiem apstākļiem. Labā un ļaunā kā divu pretēju sākotņu - radošās un ārdošās, parazītiskās - izpratne ļauj saskatīt to pretešķību un cīņu jebkurā pasaules parādībā. Jā, tā ir tikai viena pasaules projekcija, bet šī projekcija, kamēr pastāv ļaunums, mums ir vissvarīgākā. Pievēršot lielāku uzmanību citiem pasaules aspektiem, mēs riskējam sapīties tās izpausmēs, pazaudēt galveno orientieri. īpaši tas attiecas nevis uz mūsu ierasto Zemes pasauli, bet gan uz augstāku spēku, smalkāku pasaules slāņu, reliģiskās un filozofiskās sfēras apzināšanos. Ļaunuma spēki ļoti bieži piespēlē cilvēkiem, kuri cenšas tikt skaidrībā patstāvīgi, pirmajā acu uzmetienā šķietami ticamas pasaules uzbūves sistēmas, kurās ļaunums parādās varbūt kā ne visai pievilcīgs, tomēr līdztiesīgs pasaules komponents. Protams, tas palīdz ļaunuma spēkiem paildzināt savu eksistenci un paplašināt savu ietekmi. Jā, pagaidām mums jāskatās melnbaltais kino, jo līdz krāsu kino neesam izauguši. Tikai tad, kad ļaunums būs pārvarēts, uzvarēts galīgi, mēs sasniegsim tādu pasaules izpratnes līmeni, kāds ir pieejams vienīgi tiem, kuri jau izdarījuši savu izvēli starp labo un ļauno un izvēlējušies labo. Tikai tad ļaunuma galvenās izpausmes - lepnība, meli, bailes - netraucēs mums, tikai tad mēs varēsim adekvāti uztvert krāsu


kino. Tikai tad mēs spēsim izprast sākotnēji viengabalaino, harmonisko, daudzšķautņaino pasauli, kāda ta bija iecerēta un radīta. Bet tagad mūsu galvenais mērķis ir atjaunot pasaules harmoniju, pārvarot ļaunumu sevī un pasaulē, tuvinot šo pasauli tai, kādu bija iecerējis Radītājs. Kā teikts Jēzus Kristus lūgšanā: "Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes" (Mateja evaņģēlijs, 6. nod., 10. p.). 5. NODAĻA Morālētiskie pamatprincipi Kādi principi cilvēkam jāievēro savā ikdienas dzīvē? Kā izvairīties no rīcības, kas palielina ļaunuma daudzumu pasaulē, kā izdarīt pareizo izvēli? Protams, ikviens cilvēks ir unikāls, katram ir savs liktenis, sava karma, savas attiecības ar gaismas un tumsas spēkiem, savi uzdevumi šajā dzīvē. Tomēr pastāv visiem cilvēkiem kopīgi principi, uzvedības noteikumi, kurus ievērojot vienmēr un visos apstākļos ar samērā lielu varbūtības pakāpi var izvairīties no kļūdām. Saprotot un pieņemot šos noteikumus, cilvēks sekmīgāk varēs pretoties ļaunuma spēkiem, šķīstīt sevi pašu no ļaunuma. Faktiski visās mūsdienu reliģijās ir izstrādāta morālētisko principu sistēma. Parasti tajā ir divas daļas: norādījumi, kā jāuzvedas dažādās situācijās, un aizliegumi attiecībā uz to, ko nedrīkst darīt nekādos apstākļos. Dažādās reliģijās šīs sistēmas izstrādātas vairāk vai mazāk detalizēti, reglamentējot visu cilvēka dzīvi vai atsevišķas tās jomas. Dažreiz morālētiskie principi dažādās reliģijās nesakrīt un ir pat pretrunīgi. Tomēr biežāk, iepazīstoties ar tām, rodas doma par to, ka šie principi nāk no viena avota. Piemēram, plaši pazīstamais tā saucamais zelta likums: "Nedari otram to, ko negribi, lai otrs dara tev" vai citā formulējumā: "Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat arī darait jūs viņiem" (Mateja evaņģēlijs, 7. nod., 12. p.). Šis noteikums šādā vai citādā formā atrodams ne tikai kristietībā, bet arī citās reliģijās un mācībās. Vācu filozofs I. Kants to izmantojis, izstrādājot savu slaveno kategorisko imperatīvu. Šis noteikums nāk jau no Zaratustras, iespējams, pat no senākiem praviešiem, jo Zaratustras galvenais uzdevums bija mācības sākotnējās tīrās izcelsmes atjaunošana. Zaratustra atstāja mums trīs baušļus, trīs zoroastrisma morālētiskos pamatprincipus, kas ir dievišķās uguns izpausmes veidi. Šie principi izteikti trijos Avestas vārdos: HUMAT, HUKST, HUVARST, kurus tulko kā Labas Domas, Labi Vārdi, Labi Darbi. Šie trīs vārdi aizvien jāatceras, jāatkārto un jāievēro, turklāt šiem jēdzieniem jābūt pastāvīgā harmonijā. Proti, nedrīkst atteikties ne no viena no tiem. Šie vārdi izsaka trīs Visuma pirmsākumus, kas ir mūsu pasaules pamatā un izpaužas visos esības līmeņos. Ķīniešu filozofijā tiem atbilst sākotnes JAN (aktīvā, atdodošā, vīrišķā, centrbēdzes, radošā), IŅ (pasīvā, pieņemošā, sievišķā, centrtieces, noformējošā, saglabājošā) un DEN (apvienojošā sākotne, vidus, sasaiste, transmutācija, kvalitatīva pāreja). Turklāt JAN atbilst Labām Domām, IŅ - Labiem Darbiem, DEN - Labiem Vārdiem. Šīs trīs sākotnes atainojas kristietības jēdzienā par Dievišķo Trīsvienību. Hinduismā tām atbilst Brahma, Višnu un Šiva kā aktīvajam un radošajam pirmsākumam, saglabājošajam un harmonizējošajam pirmsākumam un kā pārveidojošajam un transformējošajam pirmsākumam. Zoroastrisma tie atbilst trim pasaules formām: gara pasaulei Menogs, dvēseles pasaulei Ritags, fizisko ķermeņu pasaulei Hetigs. Un tieši šie trīs Zaratustras baušļi mūs aicina nepalielināt ļaunumu katrā no šīm pasaulēm, bet gan censties atjaunot harmoniju tajās. Jebkurš mūsu darbs, darbība, rīcība dzimst sākotnējās domas rezultātā, bet šī doma ir mūsu gara, aktīvās, radošās sākotnes, izpausme. Vārds ir saistīts ar konkrētas domas iemiesošanu darbā, vārds ir saikne, ceļvedis. Un, beidzot, darbs ir tas, kas rodas domu iedarbības rezultātā, tas, kas uztver, uzkrājas un saglabājas. Proti, sākumā rodas iecere, ideja, vēlme kaut ko izdarīt. Pēc tam mēs precīzi formulējam, ko īsti gribam, izskaidrojot to sev, varbūt arī citiem, sastādām darbības plānu. Un tikai pēc tam īstenojam savu ieceri konkrētā darbībā. Visās trijās šā procesa stadijās mums sava rīcība jāsamēro ar šīs pasaules likumiem, jākalpo labajam, nevis ļaunumam. Tikai tad, kad tas tiks izpildīts, rezultāts būs labs, virzīs mūs uz augšu pa evolūcijas ceļu. Tas nozīmē, ka mums vienmēr jākontrolē savas domas, savi vārdi, savi darbi. Ja būs tikai viena kvalitāte, bet nebūs citu, vai divas, bet nebūs trešās, nekas labs nesanāks. Ja mēs


vienā no pasaulēm vairojam labā daudzumu un vienlaikus citā veicinām ļaunuma nostiprināšanos, tā būs maniheisma izpausme, kalpošana Dievam un sātanam vienlaikus, bet tas var kļūt par kārtējo soli uz to, ka mūs paverdzina ļaunums. Domām, vārdiem un darbiem ir jābūt tīriem, starp tiem jāvalda harmonijai. Nesaskaņas un šķelšanās rada apstākļus ļaunuma izpausmei. Piemēram, cilvēks saka labus vārdus, arī viņa darbi ir it kā labi, bet domas, maigi sakot, neatbilstošas. Pārved vecenīti pāri ielai, saka rūpju pilnus vārdus, bet pats domā: "Uzradu-sies te man par nelaimi, vecā ragana." Šis labais darbs viņam netiks ieskaitīts. Vai cits piemērs. Cilvēka domas un ieceres it kā būtu pašas labākās un gaišākās, arī vārdi ir pareizi, bet, tiklīdz jāsāk rīkoties, tā viņš dara visādas nejaucības. Dara - un pats mokās, naktīs neguļ, visādi sevi lamā. Vai arī tā: domas ir labas, darbi labi, bet vārdi - slikti. Tā nedrīkst, visam jābūt harmonijā. Jo ļaunuma egregors pārtiek ne tikai no sliktiem darbiem, bet arī no sliktām domām un ļauniem vārdiem. Jau Jēzus Kristus brīdināja par iespējamību grēkot domās. Labas Domas - tas nozīmē: negrēko, dzemdinot idejas, nepel Svēto Garu. Labas Domas pirmām kārtām nozīmē ticību, nedrīkst šaubīties, jo šaubīšanās grēks izriet tieši no Labās Domas aptraipīšanas. Turklāt svarīgi ir nevis kā, bet gan kam ticēt. Cilvēkam, protams, ir jāattīsta sevī daļiņa no Dievišķās Uguns, taču nedrīkst aizmirst, ka viņš ir daļiņa no pasaulsēkas. Viņam ir jāapzinās pasaule, tomēr viņš nedrīkst sevi pretstatīt pasaulei, nostāties uz ļaunuma ceļa. Jebkurš neticīgs cilvēks, kas ienes šajā pasaulē šķelšanos idejas līmenī, ir Labās Domas aptraipītājs. Labi Vārdi - tas nozīme: negrēko vārdos, neaptraipies caur vārdu, neapgāni caur vārdu apkārtējo pasauli, nekalpo ar vārdu ļaunumam. Cilvēks pirmām kārtām nedrīkst melot, mānīties, apzināti vai neapzināti sagrozīt īstenību. Meli ir viens no visbriesmīgākajiem grēkiem. Un formulas beigās - Labi Darbi. Rīcība, darbi ir tas, pēc kā cilvēku vērtē. Kaut arī darbi ir tikai galaprodukts, kas rodas no domām, taču spriež tieši pēc darbiem, pēc domu un vārdu iemiesotā rezultāta. Pēc izdarītā var teikt visu ko, attaisnoties savā un citu priekšā, tomēr tas vairs nevienu neinteresē. Turklāt, protams, labos darbus nedrīkst aptraipīt ar sliktiem vārdiem un domām. Un vēl viens zoroastrisma morālētiskais pamatprincips ir zelta vidusceļa princips. Mūsdienās daudzi uzskata, ka tā autors ir Aristotelis, taču patiesībā šis princips ir daudz vecāks. Atcerēsimies, ka ļaunums tas ir pasaules sākotnējās viengabalainības izjaukšana. Tātad šo viengabalainību, šo līdzsvaru var izjaukt gan uz vienu, gan otru pusi. No tā izriet, ka slikts ir gan jebkuras kvalitātes, īpašības pārlieks daudzums, gan trūkums. Zelta vidusceļš ir tas, kas atbilst pasaules viengabalainībai. Tāpēc zelta vidusceļa princips organiski izriet no zoroastrisma mācības par labo un ļauno. Visās dzīves jomās pastāv optimālais ceļš, un novirze no tā gan uz vienu, gan otru pusi ir likuma pārkāpums. Pat reliģijas nosoda gan neticību un ateismu, gan arī fanātismu, ieciklēšanos uz reliģiskiem jautājumiem, neiecietību pret citādi domājošajiem. Vēl viens piemērs - no uztura jomas: tiek nosodīta pārēšanās, tieksme labi paēst, no vienas puses, un askēze, badošanās, neattaisnoti ierobežojumi, no otras puses. Jau pieminētā divkāršā svas-tika, zoroastrisma svētais simbols, arī ir zelta vidusceļa principa izpausme starp cilvēka un Visuma evolūciju. Cilvēka uzdevums ir apzināties šo zelta vidusceļu un ievērot to visos savos darbos. Jāatceras, ka pārpilnība un iztrūkums vienādi kalpo ļaunumam. īpaši pareiza ir doma, ka galējības saplūst savā starpā. Mūsdienās daudz vairāk ir izplatīta vulgarizēti vienkāršota pasaules izpratne: "Jo kaut kā vairāk (variants -mazāk), jo labāk. Un kaut kā par daudz (vai par maz) nevar būt." Rezultātā vērojama mētāšanās no vienas puses uz otru: diktatūra - anarhija, ateisms - reliģiozais fanātisms, greznība - nabadzība, pļāpība - noslēgtība, aptaukošanās - kār-nums utt. Turklāt tas attiecas gan uz vienā laikā dzīvojošiem atsevišķiem cilvēkiem, gan uz visas sabiedrības prāta ievirzi. Jāatceras, ka pat putru var sabojāt ar sviestu. Apzināties zelta vidusceļu kādā jautājumā ir daudz grūtāk nekā absolutizēt kāda jēdziena vērtību, bet tieši zelta vidusceļš atbilst pareizai, harmoniskai pasaulei. Saskaņā ar zoroastrismu cilvēks, kurš ievēro zelta vidusceļa principu, nokļūst neredzama vairoga aizsardzībā (Aves-tā - Vara). Viņš it kā atrodas vētras centrā, tajā punktā, kur spīd saule un jūra ir


mierīga, bet vienlaikus visapkārt paceļas milzīgi viļņi un trako viesulis. Jūrnieki to sauc par "vētras aci". Jebkura novirze no šā punkta padara cilvēku vieglāk ievainojamu un neaizsargātu. Vienīgais jautājums, kuru nevar atrisināt, vadoties pēc zelta vidusceļa principa, ir jautājums par labā un ļaunā savstarpējām attiecībām. Šeit nekāda vidusceļa nevar būt. Jebkura atkāpšanās no labā palielina ļaunuma daudzumu. Tāpēc nevar būt nekāda zelta vidusceļa starp izvirtību un tikumību, starp grēku un taisnprātīgu dzīvi. Nevar sagrēkot "pa pusei", nepilns grēks - tas arī ir grēks, arī ir ļaunums, par kuru agri vai vēlu būs jāsamaksā. Principu "nesagrēkosi - nenožēlosi", kas atļauj darīt ļaunu un pēc tam nožēlot to, zoroastrisms neatzīst. Tāpat kā neatzīst arī citu pazīstamu principu: "Lai izvēlētos labāko, jāizmēģina viss." Daudz tuvāks tam ir princips: "No kļūdām mācās, bet tikai muļķi mācās vienīgi no savām kļūdām." Zoroastrismam piemītošais optimisms balstās uz ļaunuma būtības izpratni un ticību, ka tas katrā ziņā tiks iznīcināts. Pat tie cilvēki, kuri pēc nāves nokļūs ellē, neatradīsies tur mūžīgi (kā sludina kristietība), bet, izcietuši savu tiesu, izkļūs no turienes. Jāatzīmē, ka saskaņā ar zoroastrismu ellē kā briesmīgu mocību vieta nokļūst tikai tie cilvēki, kuri pārgājuši pilnīgā ļaunuma kalpībā, kuri nav saglabājuši savu dievišķo būtību, zombiji. Tā ka cilvēkam ir ļoti jāpacenšas, ļoti daudz jāsagrēko, ja viņš pēc nāves grib nokļūt ellē. Šie apsvērumi tad arī nosaka to globālo optimismu, kas saistīts ar pasaules evolūciju. Zoroastriešiem arī sadzīviskā līmenī raksturīga optimistiska attieksme pret dzīvi. Kā pierādījums tam - citāts no šīs mācības rakstiem, kurā izklāstīti seši veidi, kā var gūt mierinājumu nelaimē nokļuvis cilvēks: "Pirmkārt, kad mani piemeklē kāda nelaime, esmu apmierināts jau ar to, ka tā nav pati briesmīgākā. Otrkārt, ja nelaime uzbrūk manam ķermenim, esmu pateicīgs, ka tā nav skārusi manu dvēseli, jo ir labāk, ka tā skar manu ķermeni, nevis dvēseli. Treškārt, esmu pateicīgs, ka no visām nelaimēm, kuras man lemtas, vismaz viena jau ir garām. Ceturtkārt, es pateicos liktenim par to, ka vēl esmu labs cilvēks, ja jau nolādētais un ienīstais Ahrimāns un dēmoni uzsūtījuši šo likstu manam ķermenim manas tikumības dēļ. Piektkārt, tā kā par jebkuru sliktu darbu ir jācieš cilvēkam pašam vai viņa bērniem, esmu pateicīgs, ka par visu maksāju pats, nevis mani bērni. Un, sestkārt, tā kā viss ļaunums, ko Hormazda radītajam var nodarīt nolādētais Ahrimāns un viņa dēmoni, ir ierobežots, tad jebkura nelaime, kas man uzkritusi, tas ir zaudējums Ahrimāna krājumiem, un viņš nevar to uzsūtīt otrreiz kādam citam cilvēkam. Esmu pateicīgs par to." Kādā no Avestas tekstiem teikts, ka cilvēkam viena trešdaļa no savām dienām un naktīm "jāpavada, apmeklējot garīguma skolu un uzklausot svēto gudrības", otra trešdaļa - "apstrādājot zemi, lai tā būtu auglīga" (t.i., jāizpaužas zemes dzīves līmenī), un pēdēja trešdaļa - "ēdot, atpūšoties un priecājoties", proti, trejādi jāizpauž sevi šajā dzīvē. Zoroastrisms uzskata, ka tad, kad cilvēks sevi izpauž sērojot un ciešot, viņš nekļūst gaišāks, tieši otrādi - ienes šajā pasaulē ciešanas, jo ir Visuma daļiņa. Bet, ja cilvēks būs jautrs, priecīgs un radoši sevi realizēs, neraugoties uz grūto dzīvi, viņš patiešām ienesīs pasaulē harmoniju. Protams, netiek noliegta dvēseles šķīstīšana katarses rezultātā, taču nevajag mākslīgi radīt sev grūtības, nevajag tiekties pēc ciešanām pašu ciešanu dēļ. Ļoti liela nozīme zoroastrismā piešķirta humora izjūtai, un ar to šī mācība atšķiras no daudzām citām reliģijām. To, kuram nepiemīt humora izjūta, nevar uzskatīt par pilnvērtīgu zoroastrieti. Ar humora izjūtu apveltīts cilvēks nekad neizdarīs tik briesmīgus grēkus, kādi ir pa spēkam absolūti nopietnam cilvēkam. Pat tad, ja kādu dzīves jomu cilvēks uztver pārlieku nopietni, viņš var kļūt par fanātiķi, vajāt tos, kuri viņam šajā jautājumā nepiekrīt. Visi noziegumi tiek izdarīti ar visnopietnāko sejas izteiksmi, kā tas pilnīgi pareizi konstatēts filmā "Tas pats Minhauzens". Un vēl. Ja zinātnieks, pētnieks, rakstnieks runā vai raksta par kaut ko pārlieku nopietni un apnicīgi, izmantojot neskaitāmus specifiskus terminus, kuru nozīmi zina tikai pats, tad visdrīzāk gan viņš vāji orientējas šajā jautājumā un cenšas to slēpt. īsts speciālists spēj visu izskaidrot un parādīt burtiski "uz pirkstiem", saprotami jebkurai auditorijai un, pats galvenais, īsi. Izpratnes dziļums nekad nav atkarīgs no izmantojamo vārdu, terminu, jēdzienu daudzuma. Daži citāti no Avestas tekstiem: "Uzņem visu viegli", "Izmet no galvas visu, kas pagājis, un


neraizējies par to, kas vēl nav pienācis", "Runā īsi, turklāt iepriekš visu vairākkārt pārdomājis, jo ir laiks, kad labāk runāt, un ir laiks, kad labāk ciest klusu, bet vispār labāk klusēt, nekā runāt." Tādējādi, ja cilvēks ievēro šos morālētiskos principus, viņš ir uz pareizā ceļa un var cerēt uz gaišo spēku palīdzību. Kādi gaišie spēki vispār ir? Pakavēsimies pie šā jautājuma, kaut arī tas neattiecas uz šīs nodaļas tematu. Iesākumam - citāts par pasaules radīšanu no seno ķīniešu traktāta "Daodedzin" (apm. VI V gs. p. m. ē.), kuru sarakstījis Laodzi: "Dao rada vienu, viens rada divus, divi rada trīs, bet trīs rada visas būtnes." Par ko šeit runāts? Vispirms aplūkosim Dao jēdzienu: "Dao ir tukšs, bet izmantošanā neizsmeļams... Tas šķiet visu lietu pirmtēvs.... Tas bija pirms Debesu valdnieka." Nav grūti saprast, ka Laodzi šeit domā Zervanu, kam numeroloģija (zinātnē par skaitļiem) atbilst skaitlis nulle. Tātad augstākais gaišais spēks ir Absolūtu Absolūts, Zervans, kas rada visu esošo. Atgriezīsimies pie pirmā citāta: "Dao rada vienu" - tas nozīmē, ka Zervans dos ierosmi pasaules radīšanai tās Radītājam, Ahuramazdam. Tālāka pasaules radīšana - tā ir paša Radītāja darīšana: viņam atbilst skaitlis viens. Savukārt Radītājs rada divus - tā ir pirmatnējā divējādība: Arta (tulkojumā - patiesība) ir augstākā radošā sākotne, pasaules māte, kustības spēks, kas rada pasauli un norāda patiesās labklājības ceļu, kā arī Spenta Mainju -Svētais Gars, Gaismas Gars, ar kura starpniecību izpaužas dievišķā gara svētība, tiek izdarīta izvēle, nostājoties uz labā ceļa, un kurš cīnās pret Anhro Mainju. Tālāk seko trīs - šie trīs augstākie svētie, kuriem nav sava vārda un kuri atbilst trim pasaules formām: Menogs, Hetigs un Ritags. Viņi personificē šīs pasaules, ir to sargātāji un stāv Dieva troņa priekšā, kā arī nosaka mūsu pasaules trejādību. Viņi tad arī rada visu pārējo. Skaitļi 4 un 5 šajā līmenī nepieder pie šīs pasaules. Tie attiecas uz Zervanu, precīzāk - uz tā izpausmēm. Skaitlis 4 ir saistīts ar četrām laika formām: pagātni, tagadni, nākotni un mūžību. Skaitlis 5 attiecas uz Thvašu - telpu, uz to, ar kā starpniecību izpaužas laiks. Mūsu pasaulē pēc skaitļa 3 seko skaitlis 6, kas saistīts ar pirmatnējo harmoniju, viengabalainību. Debesu spēku hierarhijā tie ir 6 augstākie svētie (viņus var nosaukt par ercenģeļiem). Avestā viņus sauc par Ameša Spentām un kopā ar Ahuramazdu viņi ir septiņi Labo Radību aizbildņi: Aša Vahišta - Uguns aizbildnis, Šahrevārs - Debesu aizbildnis, Haurvatāts - Ūdens aizbildnis, Spenta Armaiti - Zemes aizbildnis, Ameretāts - Augu aizbildnis, Vohu Mana - Dzīvnieku aizbildnis. Cilvēku aizbildnis ir pats Radītājs - Ahuramazda. Sīkāk par viņiem tiks pastāstīts nākamajā nodaļā. Tālāk nāk skaitlis 7 un ar to saistītais skaitlis 28 (t.i., četrreiz septiņi). Attiecīgi nākamais debesu hierarhijas līmenis ir 28 augstākie eņģeļi, augstākie Izedi, no kuriem 7 ir augstāko pirmsākumu nesēji: Mitra - likuma sargātājs, likteņa pārvaldītājs, Hvarna - brīvības un augstākās svētības aizbildnis, Sraoša - zināšanu sargātājs, kas katram dod pēc nopelniem, Vaiju - tukšuma, visa neizpaustā sargātājs, Rašnu - taisnīguma, līdzsvara sargātājs, Ardvisura Anahita - harmonijas, visa dzīvā aizbildne, Daena - ticības, reliģijas aizbildne. Tālāk seko skaitlis 8 un ar to saistītais skaitlis 32 (t.L, četrreiz 8). Tas ir nākamais gaišo spēku hierarhijas zemākais līmenis - zemāki, mazie eņģeļi (Izedi). Tie ir debesu hierarhijas augstākie līmeņi. Daudzos tekstos šīs augstākās būtības nereti tiek sauktas par dieviem, tomēr vienmēr jāatceras, ka tās tikai izpilda vienīgā Radītāja gribu. Katrai no tām ir atvēlēta noteikta darbības joma, par kuru tās ir atbildīgas. Debesu hierarhijas zemāki līmeņi - tie ir svēto līmeņi (analoģiski kristiešu svētajiem), kuri tiek uzskatīti par visu cilvēku senčiem. Senču godināšanas kults zoroastrismā ir ļoti attīstīts, taču līdztekus paša senčiem katram cilvēkam ir jāgodā arī tie, kuri sasnieguši svēto līmeni, dzīvojot šeit, uz Zemes. Vispār hierarhijas jēdziens nav īpaši piemērots, runājot par labā spēkiem. Tiem nav stingri nošķirtas ietekmes sfēras, nav stingras sistēmas, saskaņā ar kuru zemākais pakļaujas augstākajam (toties tas viss ir ļaunuma spēkiem, tur ir ļoti stingra sistēma). Gaismas spēki ir daudzfunkcionāli, savstarpēji aizstājami,


brīvi savā attīstībā, bet katram nelabajam, dēvam ir stingri noteikta funkcija, kaut arī viņš var pielāgoties, mainīt maskas, viņam nav individualitātes, viņš ir tikai šūniņa kolektīvajā ļaunuma egregorā. Tāpēc, vēršoties pie gaišajiem spēkiem, cilvēks var lūgt kaut ko jebkuram no eņģeļiem, ercenģeļiem, svētajiem, jo viņa lūgšana, ja būs nepieciešams, tiks nodota adresātam un izpildīta, ja šis cilvēks to ir pelnījis. Bet to var nopelnīt, ievērojot šajā nodaļā apskatītos galvenos morālētiskos principus. 6. NODAĻA Cilvēka grēki un Labo Radību apgānīšana Līdztekus morāletiskajiem principiem, kuri nosaka, kā cilvēkam jāuzvedas, zoroastrismā, tāpat kā jebkurā citā reliģijā, pastāv aizliegumu sistēma, kas savukārt nosaka, ko cilvēks nedrīkst darīt. Šo aizliegumu pārkāpšana tiek uzskatīta par grēku, un cilvēks par to saņem sodu. Tomēr daudzas citas reliģijas nepaskaidro, kāpēc kaut ko nevajag darīt, un aicina vienīgi ticēt, ka tā labpatīk Dievam. Avestas tradīcija, kas ir vissenākā, saglabājusi sākotnējās zināšanas un tāpēc ne tikai pasludina aizliegumus, bet arī paskaidro, ar ko tie saistīti. Šīs izpratnes atslēga ir mācība par labo un ļauno. Jebkura mūsu rīcība, jebkura darbība tiek novērtēta atkarībā no tā, vai šī rīcība kalpo labajam vai ļaunajam, nostiprina pasaules harmoniju vai izjauc to, tuvina mūs Dievam vai arī vairo sātana spēku. Jāatzīmē, ka daudzi cilvēki savu ticību Dievam un sātanam saista vienīgi ar pārdabiskām parādībām, ar viņpasaules spēku iejaukšanos mūsu dzīvē, ar dažādiem brīnumiem. Turklāt tiek uzskatīts, ka mūsu ikdienas dzīve noris pati par sevi, bet labā un ļaunā spēki dzīvo savu savrupu dzīvi un tikai retumis iejaucas pasaulīgajos procesos. Taču mūsu pasaule ir vienota un savstarpēji saistīta, tāpēc gaismas un tumsas spēku izēnota un savstarpēji saistīta, izpausme var būt jebkura mūsu un apkārtējo cilvēku rīcība. Proti, visbiežāk šie spēki darbojas tieši ar cilvēku starpniecību, jo viņiem ir vislielākā brīvība salīdzinājumā ar citām būtībām. Tāpēc katram cilvēkam jācenšas būt gaišo, nevis ļaunuma spēku ietekmes vairotājam, protams, ja viņš ir izvēlējies labestības ceļu. Jāteic, ka daudzi grēki dažādiem cilvēkiem rada atšķirīgas briesmas, jo mēs visi esam dažādi, katram ir sava karma, savs unikāls ceļš. Starp citu, arī kārdinājums sagrēkoties katru no mums piemeklē citādā pakāpē. Vienu vairāk kārdina zagšanas nelabais, otru - neticības nelabais, trešo - slepkavības nelabais, ceturto - alkatības nelabais utt. Noteikt, kādam grēkam visvairāk pakļauts cilvēks, var ar astroloģijas palīdzību. Turklāt jāievēro, ka cilvēka iepriekšējie nopelni var mīkstināt atsevišķu grēku sekas. Tāpēc par vienu un to pašu grēku dažādi cilvēki nereti saņem atšķirīgu sodu, bet tā notiek tikai līdz zināmam laikam. Grēks tāpēc jau nepārstāj būt grēks. Katrs no tiem vēl vairāk apgāna cilvēku, un no katra grēka tik un tā galu galā vajadzēs šķīstīties neatkarīgi no tā, vai cilvēks to vēlas vai ne. Saskaņā ar Avestas mācību katram no mums vienmēr ir iespēja laboties. Ja ne šajā, tad kādā no nākamajiem iemiesojumiem mēs varam kompensēt par saviem grēkiem, attīrīt savu karmu. Taču nevajag sevi ar to mierināt. Jāatceras, ka daži grēki gulstas ne tikai uz cilvēku, kas tos izdarījis, bet arī uz viņa pēctečiem vairākās paaudzēs, jo apgāna dzimtas karmu. Tāpat jāņem vērā tas, ka visnopietnākos grēkus nevar deldēt bez ellišķīgām mocībām un izvēles brīvības zaudēšanas, iemiesojoties auga vai dzīvnieka veidolā. Pirms pārejam pie konkrētu grēku aplūkošanas, paraudzīsimies, kā tie rodas. Lai to izdarītu, pievērsīsimies Avestas tekstiem, kas vēstī par mūsu pasaules radīšanu. Visuma radīšanas pašā sākumā Ahuramazda no sevis radīja pirmelementus, pirmbūtības, kas ir visa esošā pamatā un tiek dēvētas par Labajām Radībām. Pirmā tika radīta Uguns, sākotnējā Uguns jeb Gaisma - kā pretstats tumsai. Vispirms Ahuramazda atdalīja Uguni, Gaismu no tumsas. Uguns ka pirmatnējā būtība - tas ir radošais pirmsākums, tas ir dievišķais gars, pašapzināšanās, augstākā dievišķā būtība, kas pārveido un maina pasauli. Šis pirmelements, tāpat kā visi citi, kurus mēs aplūkosim mazliet vēlāk, izpaužas visdažādākajos līmeņos un visdažādākajos veidos. Starp citu, tā izpausme ir arī uguns sadzīvē (sveces, ugunskura, mājas pavarda liesma, elektriskās spuldzītes gaisma utt.). Cilvēkā, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, Uguns -


tas ir viņa gars, viņa radošais potenciāls, dievišķās gaismas daļiņa, kas paver iespēju, nezaudējot pašam sevi, apjaust augstāko pasauli. No pasaules uzbūves viedokļa šī iekšējā uguns pēc būtības neatšķiras no citiem vienotās Uguns veidiem. Analoģiju šim jēdzienam var atrast ari visās citās tradīcijās, kuras atzīst gaismas un tumsas nošķiršanu. Otrs Radītāja veidojums (vai pirmais, ja uzskata, ka Uguns ir Ahuramazdas neatņemams atribūts) bija Debess jeb Gaiss kā vide, kur izplatās Uguns, visu saikņu pamats, aktīvā hi-postāze, saistīta ar visu labo darbu aizsardzību. Cilvēkā šim pirmelementam atbilst domas, mentalitāte, apziņa. Trešais, kas tika radīts, bija Ūdens - substance, kas mainās un ieņem dažādas formas, kas sevī glabā informāciju, saistītu ar augstāko harmoniju. Cilvēkā Ūdenim atbilst dvēsele, kas saista viņu ar augstāko pasauli. Ceturtā Labā Radība ir Zeme - visu stāvokļu forma. Šeit jau sākas pasaules noformēšana. Zemes izpausme mūsu pasaulē ir minerālu valstība. Cilvēkam tas ir viņa blīvais ķermenis, fiziskais ķermenis, kuru bieži vien gluži nepareizi identificē ar cilvēku vispār. Pirmās četras Labās Radības (Uguni, Gaisu, Ūdeni, Zemi) dēvē par stihijām. Piektais, kas tika radīts, bija Augi, dzīvība augu formā. Sestais - Dzīvnieki. Septītais - Cilvēks un viņam līdzīgās būtnes. Katram cilvēkam ir tik daudz plānu, cik ir šo Labo Radību: ugunīgais ķermenis (gara ķermenis), debesu ķermenis (domu ķermenis), ūdens ķermenis (astrālais ķermenis), zemes ķermenis (blīvais ķermenis), augu ķermenis (ēteriskais ķermenis), dzīvnieciskā un cilvēciskā izpausme (ļoti bieži tās ir saplūdušas). Dzīvnieciskā izpausme ir visas instinktu izpausmes. Cilvēciskā izpausme - tas ir prāts, visas izziņas formas, ceļš, kas paver izvēles, pašnovērtējuma iespēju utt. Šie visi plāni cilvēkam ir labi, jo ir Labo Radību atspoguļojums. Iedīglī tas viss ir arī minerāliem, tiesa, tie neapzinās sevī ne augu, ne dzīvniecisko, ne cilvēcisko pirmsākumu. Gluži tāpat ir ar augiem un dzīvniekiem. Iedīglī potences ir visiem, bet tikai cilvēks un viņam līdzīgās būtnes spēj apzināties sevī visus šos pirmsākumus. Vienīgi viņiem ir maksimālā izvēles brīvība, lai attīstītu šīs potences. Dzīvniekiem ir mazāka izvēles brīvība, to uzvedību daudzējādā ziņā nosaka visiem kopīgie instinkti. Augiem ir vēl mazāka izvēles brīvība, tiem pat liegta iespēja pārvietoties. Minerāliem ir minimāla izvēles iespēja, taču sava dzīve ir pat tiem. Tā, piemēram, nonākot saskarsmē ar cilvēkiem, minerāli ietekmē viņus. Sākot ar Zemi, mums jau ir darīšana ar noformētiem elementiem, kuri veido minerālu valstību, augu valstību, dzīvnieku valstību, kā arī cilvēku un viņam līdzīgo būtņu civilizāciju valstību. Taču viss radītais ir vienotā Visuma (kas ir Radītāja Ahuramazdas ķermenis) neatņemamas sastāvdaļas. Starp citu, cilvēku civilizācija uz Zemes no Kosmosa evolūcijas viedokļa ir tikai starpstadija, cilvēce vēl nav sasniegusi savas attīstības augstāko posmu. Augstākajām civilizācijas formām nav tik mazs izpausmes diapazons. Patiešām: mūsu iespējas ir stipri ierobežotas. Tā, piemēram, mēs redzam ļoti mazu elektromagnētiskā starojuma daļu, šauru tā spektra joslu (ultravioletos un infrasarkanos starus jau neuztveram). Arī dzirdam šauru skaņas viļņu frekvences diapazonu (20 Hz - 20 kHz). Savu ķermeni mēs nevaram izmainīt atbilstoši savām vēlmēm. Mūsu pārvietošanās telpā ir ierobežota - tam galvenokārt atvēlēta tikai Zemes virsma, un arī tad mums bieži nākas izmantot tehniskos līdzekļus. Tāpēc mūsu civilizāciju sauc par fiksēto jeb stacionāro saprātīgas dzīvības izpausmes formu, un tā ir starpposms. Citu formu Avestā sauc par plastisko jeb mainīgo. Saprast tās īpatnības mums ir diezgan grūti. Tur nav noteiktas piesaistes formai, vērojams formas plūdums, forma mainās pēc vēlēšanās. Par tādiem mums jākļūst vēlāk, kad būsim izgājuši ļaunā un labā Nošķiršanās ēru, izdarījuši izvēli. Starp citu, tādu civilizāciju kā mūsējā nav daudz, mēs piederam pie atpalicējiem. Bet nu atgriezīsimies pie Labajām Radībām. Tām atbilst septiņas gaišās būtības, kas ir to aizstāves un sargātājas. Sešas no tām ir augstākie nemirstīgie svētie, Dievības, kuras Avestā sauc par Ameša


Spentām, bet septītais ir pats Radītājs Ahuramazda. Pirmais svētais - Aša Vahišta - Uguns gars un sargātājs. Viņš ir saistīts ar augstāko, pilnīgo patiesību, augstāko taisnīgumu, cilvēka dievišķā gara, radošā pirmsākuma apzināšanos sevī. Svētais, kas saistīts ar nākamo Labo Radību - Debesīm, ir Hšatra Vairja (jeb Šahrevārs), gaišā debesu karapulka valdnieks. Viņam atbilst aktīvais pirmsākums, aktīva savstarpējā saistība, kas pārveido un maina cilvēka personību, kontakts, dzīvais vārds. Šahrevāru atzina arī par metālu valdoni, jo pastāvēja uzskats, ka Metāla stihija ir radnieciska Gaisa stihijai (metāls ir visspēcīgākais vadītājs). Interesanti, ka to apstiprina pat mūsdienu zinātne. Fiziķi konstatējuši šādu metāla īpašību: visus tā atomu elektronus var uzskatīt par vienotu elektronu gāzi. Un tas vēlreiz apliecina senču gudrību. Nākamais svētais, saistīts ar Ūdeni, ir Haurvatāts. Viņš ir saistīts ar veselību, mistisku pārveidošanu, alķīmiju, ar cilvēka dvēseli, kas maina savu struktūru un glabā atmiņas par visu, kas bijis, pat par to, ko vēl nezina šajā pasaulē, par visa esošā izcelsmi. Viņš ir saistīts arī ar neverbālajām zināšanām, līdzcietību, katarsi. Vienīgais sievišķais veidols starp sešiem svētajiem ir Spenta Armaiti - Zemes un visa uz Zemes radītā (formu, ķermeņu un visa esošā) aizbildne. Ar viņu saistīta visas iemiesotās materiālās pasaules sargāšana, tās tīrības un vienotības saglabāšana, kā arī garīgā un materiālā bagātība. Svētais Ameretāts ir Augu valstības aizbildnis. Ameretāts un Haurvatāts tiek uzskatīti par diviem dievišķajiem brāļiem - dvīņiem. Ameretāts ir saistīts ar laika pārvaldīšanu, ar nemirstības sasniegšanu (augi vienmēr ir saistīti ar mūžīgo dzīvošanu), kā arī ar mīlestību, ekstāzi, ar augstākās svētlaimes sasniegšanu, ar prieku un šķīstījošiem smiekliem. Dzīvnieku aizbildnis ir Vohu Mana. Ar viņu saistītas labās domas, vārds, kontakti, svētība, apgaismība, noslēpumu atklāšana, palīdzība grūtos brīžos, labestība, patiesīgums, krietnums, godīgums. Vohu Mana ir arī augstākā pirmsākuma izplatītājs, pavēstot Dieva un svēto gribu iemiesotajām radībām. Cilvēka aizbildnis ir pats pasaules Radītājs Ahuramazda -likuma, taisnīguma, atdarīšanas iemiesojums. Viņš izpaužas gan kā cilvēka radītājs, gan tieši kā cilvēciskā pirmsākuma, saprāta iemiesojums, kas izprot un pārveido šo pasauli. Ar viņu saistīta Dievišķā gara izpausme katrā cilvēkā, tādējādi aizsargājot un stiprinot visus labos darbus. Kad Anhro Mainju iebruka Ahuramazdas pilnīgajā pasaulē, viņš izjauca šīs pasaules viendabīgumu un apgānīja Labās Radības. Vienīgā, ko viņam neizdevās aptraipīt, ir Uguns, augstākā dievišķā Uguns, kas tika radīta pirmā. Tai viņš nespēja tuvoties. Kā pretspēku Labo Radību svētajiem aizbildņiem Anhro Mainju radīja šo darbu apgānītājus, augstākos dēmonus, kurus sauc par Mahā Daiviem un ar kuriem ir saistīti cilvēka galvenie grēki. Vispār dēmonu jeb daivu, devu ir ļoti daudz, bet šie ir paši galvenie. Visi viņi ir vienotā ļaunuma egregora personificētas konkrētas izpausmes un tiek uzskatīti par Anhro Mainju uzticamiem kalpiem. Cilvēka apgānītājs ir pats Anhro Mainju, kas, to darot, izpaužas kā dēmons Mitohts. Viņš ir Ahuramazdas, pasaules Radītāja, pasaules likumu noteicēja, pretspēks. Ar Mitohtu ir saistīta pasaules likumu pārkāpšana, nelikumība, lepnības grēks, egocentrisms, varaskāre, sevis pretstatīšana visai pasaulei, pašapliecināšanās uz citu cilvēku rēķina, tieksme viņus pazemot un piespiest strādāt savā labā. Mitohtu bieži attēlo kā daudzgalvainu pūķi. Nākamais dēmons, Dzīvnieku apgānītājs, kas cīnās pret Vohu Manu un ļauj triumfēt ļaunajām domām, ir Akimāns. Viņa darbība, ar viņu saistītais grēks gūst izpausmi tieši caur cilvēku. Pirmām kārtām tā ir ticības sagraušana, neticība, šaubas, tradīciju zaudēšana, ielaušanās tādu zināšanu sfērās, kas cilvēkam aizliegtas. Cilvēks, kuru apsēdis Akimāns, uzskata, ka viņam ir atļauts viss, ka laba mērķa dēļ var upurēt visu un visus (mērķis attaisno līdzekļus). Pasaules sadalīšana pamatelementos, lai varētu to izpētīt, pretstatā pasaules kā vienota veseluma uztveršanai un apzināšanai - tā arī ir Aki-māna iedarbība. Akimānu attēlo kā melnu kaķi, precīzāk, nevis kā kaķi, bet gan kā kaķa un žurkas krustojumu (ar izstieptu purnu un garu kailu asti). Acīmredzot še rodams pamats pārliecībai, ka melns kaķis nes nelaimi. Nevajag


domāt, ka zoroastrieši slikti izturējās pret kaķiem: daudzos viņu tempļos turēja trīskrāsainus kaķus. Vispār Avestas tradīcija dzīvnieku vidū izceļ tos, kuri ir stiprā sātana ietekmē un kurus uzskata par nešķīstiem jeb hrafstru. Tomēr tas nenozīmē, ka šie dzīvnieki būtu jāiznīcina. Tikai cilvēkam ir jāizskauž negatīvās rakstura īpašības, kuras simbolizē šie dzīvnieki, jāiznīcina hrafstra sevī pašā. Pie hrafstras tika pieskaitīti dažādi asinssūcēji, parazīti, kā arī dzīvnieki, kuri izplata sērgas. Dēmons, kas pretstatīts Ameretātam un apgāna Augus, ir Šavars. Ar viņu saistīts mēris, slimības, kaitīgu kukaiņu vairošanās, haoss, anarhija, sagraušana. Šavars apveltī arī ar tādu grēku kā svešu lietu paņemšana, zagšana, sliktākajā gadījumā - plaģiāts, tas ir, radoša pirmsākuma apgānīšana, kā arī savu radošo spēju izmantošana, lai izplatītu visvisādu nešķīstību, draņķības. Savāru attēloja kā siseni, mušu, tarakānu. Nākamais dēmons, Zemes apgānītājs, ir Aisma. Tas pretstatīts Spentam Armaiti un saistīts ar cilvēka instinktīvās dabas izpausmēm, ar nevadāmiem instinktiem. Šis dēmons apveltī ar iekāri, izlaidību, dažādām seksuālajām perver-sitātēm, ar tieksmi pēc materiālās pārpilnības, greznības, ar tieksmi labi paēst, negausību. Ja cilvēku apsēdis Aisma, viņš ir savas miesas, sava vēdera, savu seksuālo tieksmju vergs, viņš nespēj valdīt pār sevi. Aismu attēloja kā trusi. Truša gaļu nedrīkstēja ēst (tagad tajā atrasti kaut kādi toksīni). Kā zināms, trusis ir ļoti ēdelīgs (atšķirībā no citiem dzīvniekiem viņš var ēst nemitīgi), kā arī ar lielu miesaskārību apveltīts (vairojas lielā ātrumā). H. Bosa gleznā "Elle" attēlots milzīgs trusis, kas aprij cilvēkus, - tāpat kā viņus aprij neapvaldītas miesaskārības. Ūdens apgānītājs ir dēmoniska būtne Nanhatja. Ar viņu ir saistīts nelietīgums, zemiskums, nodevība, gļēvulība, krišana panikā, divkosība, baumošana. Cilvēkam, kuru apsēdusi Nanhatja, raksturīga liekulība, pielāgošanās spēja, sirdsapziņas trūkums. Nanhatja, kas ir pretpols Haurvatātam, ir taisnīguma, patiesīguma, viengabalainības apgānītāja. Viņu attēloja kā rudu žurku, kuras gaļu uzskatīja par indīgu. Nākamais dēmons - Tarvi, Gaisa apgānītājs, pretstatīts Šahrevāram. Tarvi ir tumsas karapulka valdonis, slepkavības, dusmu, niknuma, asinsizliešanas dēmons. Ar viņu ir saistīts ienaids, nesaskaņas, ķildas, strīdi. Tarvi attēloja kā asinskāru krokodilu. Un, visbeidzot, pēdējais no Mahā Daiviem - dēmons Andra. Viņš ir saistīts ar Uguns apgānīšanu un pretstatīts Aša Vahištam. Andra ir pirmais, ko radīja Anhro Mainju, tas dēmons, kurš nespēja aptraipīt augstāko Uguni. Ar viņu ir saistīti tādi grēki kā skopums, mantkārība, ieraušanas kāre, tieksme iedzīvoties uz citu rēķina, materiālisms, visas dzīves reducēšana uz materiālajām problēmām. Cilvēks, kuru apsēdis Andra, ieciklējas uz bagātību, matēriju, kalpo zelta teļam, apgāna sevī sākotnēji ielikto dievišķo uguni, zaudē saikni ar to. Andru attēloja kā asinskāru sikspārni, kurš necieš gaismu, slēpjas tumšās alās. Tādējādi cilvēks, kurš grēko, kalpo dēmoniem, kuru galvenais uzdevums ir apgānīt labos darbus, sagraut pasaules vienotību. Mums ir jāsargā Labās Radības, jāstiprina tās, bet nedrīkst apgānīt, kā tas diemžēl bieži notiek. Ir jāatceras, ka apgānīt Labās Radības var arī citādi: pārlieku tās attīstot. Piemēram, uguni. To nedrīkst apgānīt, dzēšot nepiedienīgā veidā (uz uguni, īpaši rituālo uguni, nedrīkst pūst). Bet nedrīkst arī pārmērīgi izplatīt uguni, izraisot ugunsgrēkus. Apgānot dievišķās Uguns fizisko izpausmi, mēs sevi ieprogrammējam uz necienīgu izturēšanos pret Uguni, un šāda rīcība ir tas pats, kas izdarīt ar Andru saistītu grēku. Tātad visām Labajām Radībām jābūt harmonijā, un šī harmonija mums jāsargā. Aplūkosim sīkāk dažus grēkus. Sāksim ar grēku, kurš tiek uzskatīts par pašu briesmīgāko, grēku numur viens. Šis grēks ir homoseksuālisms, turklāt gan vīriešu, gan sieviešu variantā. To pat sauc par grēku, kuram nav piedošanas. Homoseksuālisti līdzinās pašam Anhro Mainju, modelējot situāciju, kad viņš iebruka mūsu pasaulē. Atzīmēsim, ka grēks numur divi ir iecietīga izturēšanās pret homoseksuālismu, un tikai grēks numur trīs ir slepkavība. Homoseksuālisms ieliek pamatus dzimtas lāstam, kas izplatās uz visiem homoseksuālistu pēcnācējiem, tāpēc viņiem bija stingri aizliegts laist pasaulē bērnus. Vīriešiem, kurus bija apsēdis šis grēks, netika atļauts pat tuvoties sievietēm. Ja homoseksuālisti šo aizliegumu ignorēja, viņus sterilizēja. Avestā teikts, ka šo grēku


cilvēkam ieliek jau embrija stadijā, tāpēc homoseksuālisti var neapjēgt, ko dara. Taču šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka visiem viņu pēctečiem būs par šo grēku jāmaksā. Viņi nedrīkst iesaistīt tajā aizvien jaunus cilvēkus. Homoseksuālisti netika sodīti pēc cilvēku likumiem, viņus gluži vienkārši neielaida tempļos. Bet, ja homoseksuālisti kādu izvaroja, viņus uz vietas nogalināja. Mūsdienu cilvēkam, kuram ieaudzināta vieglprātīga attieksme pret seksu un kurš uzskata, ka tā ir katra personiskā lieta, tas viss var likties dīvaini. Tomēr jāņem vērā, ka mācībā dzimumattiecību jautājumiem pievērsta liela uzmanība, jo seksuālo kontaktu laikā izdalās milzīgs enerģijas daudzums, kas nedrīkst kalpot ļaunumam, Anhro Mainju spēku vairošanai. Tāpēc tika nosodīta ne tikai viendzimuma mīlestība, bet arī seksuālie kontakti starp sievieti un vīrieti nepiedienīgos apstākļos, nedabiskā veidā, bez pienācīgās sagatavošanās, tikai pašapmierināšanās nolūkā. Pret dzimumkontaktiem jāizturas kā pret svētu rituālu. Starp citu, kristietībā homoseksuālisms arī tiek nosodīts gan Vecajā Derībā (Leviticus, 20. nod.), gan Jaunajā Derībā (Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 6. nod.). Visās reliģijās slepkavība tiek atzīta par vienu no smagākajiem grēkiem. Cilvēkam nav tiesību iznīcināt to, ko pats nav radījis. Nogalinot otru cilvēku, viņš uzņemas šā cilvēka karmu. Tomēr tiek pieļauti daži izņēmumi, piemēram, slepkavība kā nepieciešamā aizstāvēšanās (kā aizsargāšanās no slepkavas). Šeit viss ir kā kriminālkodeksā. Šajā gadījumā grēks gulstas uz nogalināto, jo viņš bija iecerējis noziegumu un grasījās to izdarīt. Cits piemērs - slepkavība taisnīgā karā, par kādu tika atzīts karš ar iebrucēju savā teritorijā. Laupīšanas kari nekad nav uzskatīti par labu nesošiem. Tomēr pat šajos gadījumos kādu nogalinājušais cilvēks bija sevi apgānījis, un, lai šķīstītos, viņam bija jāiziet speciāli attīrīšanās rituāli templī. Zoroastrismā slepkavībai tiek pielīdzināts arī aborts, turklāt šis grēks gulstas gan uz sievieti, kurai izdara abortu, gan vīrieti (nedzimušā bērna tēvu), kā arī uz ārstu, kurš izdara abortu. Cilvēka pasaulīgā dzīve faktiski sākas jau ar ieņemšanas bridi, embrijam jau ir dvēsele. Šā fakta izpratnei tuvojas arī mūsdienu zinātnieki, kuri pēta vēl nedzimuša cilvēka dzīvības funkcijas, reakciju uz ārejo iedarbību un uzvedību. Tāpēc jau cilvēkiem ir dots saprāts, lai viņi varētu trīsreiz padomāt, pirms nolemj dibināt ģimeni un radīt jaunu dzīvību. Ja ieņemšana jau notikusi, augļa nogalināšana līdzinās jebkura cilvēka nogalināšanai. Vispār jāteic, ka saskaņā ar Avestas tradīciju visas radības ir vienota organisma šūnas un cilvēkus kā augsti organizētas būtnes var uzskatīt par šā organisma savdabīgām nervu šūnām. Tāpēc no Kosmosa viedokļa jebkurš ienaids starp cilvēkiem ir tikpat bezjēdzīgs kā ienaids starp viena cilvēka labo un kreiso roku vai viņa ķermeņa diviem orgāniem. Bet mūsu pasauli vēl aizvien ir stipri samaitājis Anhro Mainju, lai cilvēki to saprastu. Vēl viens grēks, kuru par grēku neuzskata mūsdienu cilvēki, - ir pazemošana, verdzība, pakalpība. No vienas puses, grēks ir pašapliecināšanās uz citu cilvēku rēķina, varas ļaunprātīga izmantošana, no tevis atkarīgu cilvēku pazemošana. No otras puses, sevis pazemošana, pašcieņas trūkums, verdziska padevība, neticība saviem spēkiem, izkalpošanās — tas viss arī ir briesmīgs grēks. Cilvēks nedrīkst ļaut sevi pazemot, liegt sev brīvību, nedrīkst pieļaut verdzību. No tā izriet: ja sabiedrībā pastāv verdzība, vainīgi ir ne tikai tie, kuri paverdzina, bet arī tie, kuri ļauj sevi paverdzināt. Starp citu, no psiholoģijas viedokļa starp viņiem nav būtiskas atšķirības: gandrīz vienmēr tas, kurš pazemo un apspiež padotos, pats verdziski pakļaujas tiem, kuri stāv augstāk, un pazemojas viņu priekšā. Tagad par grēku neuzskata arī mazohismu, taču pieļaut vardarbību pret sevi, kaitēt savai veselībai, mocīt savu ķermeni - tas nozīmē izjaukt pasaules viengabalainību, kuras neatņemama daļa ir cilvēks. Gluži tāpat, kā nav pieļaujams sadisms un citu cilvēku mocīšana, nedrīkst mocīt arī sevi. Un, protams, zoroastrisms pilnīgi noliedz sevis mocīšanu, sava ķermeņa spīdzināšanu kā līdzekli kalpošanai Dievam, lai gan citās reliģijās tas bieži sastopams. Dievam tas nav vajadzīgs, Dievs ir devis cilvēkam ķermeni pavisam citam nolūkam. Sagraujot sevi, cilvēks kalpo sātanam.


Protams, briesmīgs grēks ir arī pilnīga sevis iznīcināšana - pašnāvība, kas tiek vērtēta kā mūsu pasaules Likuma pārkāpšana, Dieva gribas nepildīšana. Viens no visbriesmīgākajiem grēkiem ir meli visās to izpausmēs: citu mānīšana, sevis mānīšana, viltus zināšanas, patiesības sagrozīšana utt. Vispār, kā jau tika teikts, meli jeb Drudža ir tas, ar kā palīdzību izpaužas jebkurš ļaunums, tā ir ļaunuma pievilcīgā maska, kuru tas izmanto, lai pielāgotos jebkuriem apstākļiem. Drudža, kas ir pretstats Artai (Patiesībai), tiek uzskatīta par Anhro Mainju sievu, viņa sievišķo pseidoradošo hipostāzi (patiesībā viņa neko radīt nevar). Ļaunumam ir jāizmanto meli, lai saglabātos un paplašinātu savu ietekmi, sagraujot pasaules viengabalainību. Tāpēc cilvēkam jāizvairās no visiem meliem - kā apzinātiem, tā neapzinātiem, lai neveicinātu ļaunuma nostiprināšanos. Grēks ir arī ateisms kā neticība nekādiem augstākiem morāletiskiem principiem, visatļautība, pārliecība, ka cilvēks pats var noteikt jebkurus dzīves likumus, ka viņš nevienam neko nav parādā un var izrīkoties ar savu dzīvi pēc paša ieskatiem. Par briesmīgu grēku tiek uzskatīta arī buršanās, tā saucamā melnā maģija, citu cilvēku noburšana, dažādu slimību un nelaimju uzsūtīšana, noskaušana, vispār jebkura iejaukšanās svešā karmā. Pēdējā laikā ir parādījies daudz literatūras par melno maģiju, tiek organizēti pat kursi un atvērtas skolas, kurās apmāca, kā darīt ļaunu citiem. Tas viss nebūt nav kaut kas nevainīgs, un ar apziņas brīvību tam nav nekāda sakara. Katram, kas nostājas uz šā ceļa, ir jāsaprot sava atbildība un visas šā soļa sekas, jo tas ir solis uz kalpošanu sātanam. Diemžēl baznīca šajā jautājumā ieņem pasīvu pozīciju, nenovelkot precīzu robežu starp gaišajām un tumšajām mācībām un nosodot pilnīgi visu, kas neatbilst tās kanoniem. Ar materiālajām problēmām saistītais grēks ir skopums, alkatība, mantrausība. Kaut arī saskaņā ar zoroastrismu cilvēks nedrīkst vairīties no bagātības uzkrāšanas, veicināt nabadzības izplatīšanos, taču šo uzkrāšanu nedrīkst padarīt par pašmērķi. Šim jautājumam ir veltīta vesela grāmatas nodaļa. Protams, mēs šeit aplūkojām ne jau visus grēkus, bet tikai pašus galvenos un pašus smagākos. Tomēr, izprotot grēku dziļo būtību kā visa labā apgānīšanu, pasaules viengabalainības izjaukšanu, iegūstam atslēgu, lai apzinātos savu vietu pasaulē un spētu izdarīt pareizu izvēli faktiski jebkurā dzīves situācijā. 7. NODAĻA Astroloģija - pasaules izpratnes atslēga Izlasījuši iepriekšējas nodaļas, daudzi teiks: " Tas viss ir jauki, taču pagaidām tie ir vispārīgi vārdi. Kā lai es zinu, kas konkrēti man jāpaveic šajā dzīvē?" Patiešām - katrs cilvēks ir unikāls, tāpat kā unikāls ir ceļš, ko viņš nogājis daudzu iemiesojumu laikā. Katram no mums ir sava karma, kas iegūta šajā ceļā un kas tagad nosaka mūsu likteni šajā dzīvē. Visas iepriekš minētās rekomendācijas, protams, ir ļoti svarīgas, un tās jāņem vērā visiem cilvēkiem, kuri vēlas sasniegt savu galveno mērķi - tuvoties Dievam. Taču katra cilvēka dzīve ir sarežģīta un daudzveidīga, katrs risina savus paša uzdevumus, kuri viņam izvirzās dažādos laika posmos. Kā lai cilvēks izprot savu dzīvi, kā lai uzzina, kāda ir viņa karma, kā lai noskaidro, kam jāveltī īpaša uzmanība un kas netika paveikts iepriekšējās dzīvēs? Atmiņas par iepriekšējiem iemiesojumiem taču tiek izdzēstas, turklāt nevar paļauties uz savas rīcības subjektīvo novērtējumu. Cilvēka dzīvi var salīdzināt ar šaha partiju, kurā labais (baltie) cīnās ar ļauno (melnie). Kur lai iegūst objektīvu informāciju par to, kāda pašlaik ir situācija uz šaha dēļa, cik ir balto un melno figūru, kas uzvar, kuras figūras ir apdraudētas, vai balto karalim nedraud šahs un mats? Visi cilvēki piedzimst dažādi, katrs ar savu raksturu, spējām, ar saviem pagātnes nopelniem un saviem pagātnes grēkiem. Katram ir sava programma šajā iemiesojumā, un vēlams, lai viņš to zinātu kaut vai vispārīgos vilcienos. Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem palīdz atbildēt astroloģija, ļoti sena dievišķa zinātne, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Astroloģija aptver visas dzīves jomas, un bez tās mūsu zināšanas par pasauli būtu nepilnīgas. Astroloģija - zinātne par Kosmosa, dabas un cilvēka savstarpējo saikni evolūcijas gaitā - bija viena


no svarīgākajām seno āriešu mācības sastāvdaļām. Astroloģijas zināšanas, astroloģijas likumi tika izmantoti visās dzīves jomās, tie palīdzēja cilvēkam dzīvot harmonijā ar apkārtējo pasauli. Avestas astroloģija deva arī jēdzienu un terminu universālu sistēmu, un, izmantojot šos jēdzienus un terminus, varēja aprakstīt faktiski visas parādības, izprast to dziļāko jēgu. Tā kā astroloģija, pareizāk sakot, lielākā tās daļa, attiecās uz mācības ezoterisko iedaļu, astroloģijas zināšanas pilnā apjomā bija pieejamas tikai iesvaidītajiem, tomēr tās likumi bija jāievēro visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, ar ko viņi nodarbojās. Diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājusies šāda astroloģijas izpratne. Tagad biežāk sastopama vai nu šīs dievišķās zinātnes pilnīga noliegšana, vai arī ļoti vienkāršota, utilitāra pieeja. Ko zina par astroloģiju mūsdienu cilvēks, piemēram, Krievijā vai citās bijušās PSRS valstīs? Visā padomju periodā tā ir bijusi "nezinātniska viduslaiku mācība par zvaigznēm un iespējām pareģot nākotni pēc zvaigžņu stāvokļa". Astroloģijai pretstatīja astronomiju, kas bāzējās uz jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem. Šāda viedokļa atbalstītāju netrūkst arī tagad. Turklāt viņi pat necenšas uzzināt, ko īsti sludina viņu tik dedzīgi nopeltā zinātne. Sākoties sabiedriskās dzīves demokratizācijai, uzradās daudz astrologu vai to, kuri sevi sauc par astrologiem. Astroloģija kļuva par modes lietu. Tika atvērtas dažādas skolas, kursi, institūti utt, kuros dažu ne visai saspringtu mācību mēnešu laikā sagatavoja "speciālistus", kas vāji pārzina astroloģijas terminoloģiju, toties viņiem ir sertifikāts un diploms, kas dod tiesības strādāt kā profesionālam speciālistam. "Astrologi", kuri par atbilstošu samaksu piecu minūšu laikā uz datora izdrukāja "jūsu personisko horoskopu gadam", veidojot to no vispārīgām frāzēm, kuras katrs, ja vien bija vēlēšanās, varēja attiecināt uz sevi, bija sastopami vai uz katra soļa. Tomēr mode ir pārejoša, un tagad interese par astroloģiju ir mazinājusies. Tas rada apstākļus, lai varētu mierīgi un nosvērti izvērtēt šo seno zinātni. Bieži vien nākas dzirdēt, ka interese par okultajām, mistiskajām zināšanām strauji pieaug ekonomisko un garīgo krīžu laikā. Noliegt to ir bezjēdzīgi, taču no tā tiek izdarīts pilnīgi nepareizs secinājums, ka šīs zināšanas cilvēka dzīves "normālos" periodos nav vajadzīgas. Vesels cilvēks ļoti reti iedomājas par medicīnu, ļoti nelabprāt ievēro mediķu norādījumus, kā izvairīties no slimībām, kas un kad šai nolūkā jādara. Bet tad, kad cilvēks saslimst, viņš veltī visus spēkus ārstu apmeklēšanai un zāļu iegādei. Neviens taču, pamatojoties uz šo faktu, nenoliedz medicīnas lietderību un nepieciešamību. Cits piemērs. Advokātu palīdzību mēs meklējam tikai kritiskos dzīves periodos, kad noticis vai ir iespējams konflikts ar attiecīgās valsts likumu. Tomēr, ja ikviens perfekti zinātu visus likumus, izstudējis tos iepriekš, viņš nepieļautu šādu kritisku situāciju rašanos vai, sliktākajā gadījumā, zinātu, kā tās maksimāli atvieglot. Tā ka paaugstināta interese par astroloģiju grūtos laikos ir pilnīgi dabiska. Tā ļauj izprast mūsu pasaules likumus, palīdz cilvēkam dzīvot saskaņā ar šiem likumiem, novērst vai mīkstināt konfliktsituācijas. Bet kas attiecas uz krīzēm... Pirmkārt, krīzes nāk un iet, bet astroloģijas vecums skaitāms desmitos tūkstošu gadu. Krīzes astroloģijai ir īss mirklis. Otrkārt, visai pārtikušajās Rietumvalstīs tagad praktizē desmitiem tūkstošu astrologu (tas ir daudz vairāk nekā pie mums). Vairāk nekā puse iedzīvotāju tur izmanto viņu pakalpojumus. Cits jautājums - kāda ir šo pakalpojumu kvalitāte. Vairums cilvēku uzskata, ka galvenā vai gandrīz vienīga astroloģijas funkcija ir nākotnes pareģošana. Protams, tā ir ļoti svarīga astroloģijas funkcija (sīkāk to aplūkosim vēlāk). Tikai prognozes, pareģojumi nedrīkst būt tik primitīvi, tik vispārīgi, kādus bieži var lasīt avīzēs, dzirdēt pa radio vai televīziju: "Auniem rīt bīstami šķērsot ielu braucoša transportlīdzekļa tuvumā. Vēžiem šajā nedēļā labāk pēc desmitiem vakarā neiet ārā no mājas." Protams, šādas prognozes nes zināmu labumu, jo var paglābt kādu nepiesardzīgu Aunu vai Vēzi. Tikai nevajag uzskatīt, ka tā jau ir visa astroloģija. Vispārīgas prognozes vienā Zodiaka zīmē dzimušajiem principā ir iespējamas, bet piepildās tikai 5-7 procentiem cilvēku, kuriem ir tā saucamie rezonējošie horoskopi. Taču atgriezīsimies pie Avestas astroloģijas, no kuras tālā pagātnē ir radušās visas mūsdienās plaši


pazīstamās eiropiešu, indiešu, Tibetas utt. skolas. Par apstiprinājumu tam var kalpot fakts, ka pirmais tagad pazīstamais personības horoskops tika sastādīts persiešu Babilonā V gadsimtā pirms Kristus. Vispār jau astroloģijas zināšanas, kas nonākušas līdz mums, pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, ir ne mazāk kā 25 - 30 tūkstošus gadu senas. Par to jau rakstīja pazīstamais XVIII gadsimta franču matemātiķis Pjērs Simons Laplass, kas pētīja astroloģijas datus ar matemātiskām metodēm. To pašu apstiprina ari mūsdienu pētījumi. Jādomā, ka astroloģijas saknes iestiepjas pirmajā āriešu civilizācijā Arktīdā, bet šī civilizācija pastāvēja ne mazāk kā pirms 40 tūkstošiem gadu. Mums zināmajā cilvēces vēstures periodā ar astroloģiju ir nodarbojušies daudzi ļoti izcili cilvēki: Hērodots, Pitagors, Hipokrats, Aristotelis, Koperniks, Keplers, Galilejs, Leibnics, Ulugbeks, Omars Haijāms, Avicenna, Kampanella, kaut arī to ne īpaši tīk atcerēties astroloģijas pretiniekiem, jo citi šo cilvēku nopelni ir vispāratzīti. Astroloģiju nenoliedza arī slavenais fiziķis Alberts Einšteins. Astroloģijas pamatā ir jau pieminētais līdzības, vienādības likums, kas pasludina, ka visa pasaule ir vienota sistēma, kuras daļas ir cieši savstarpēji saistītas ("Tas, kas ir augšā, tas ir arī lejā"). Saskaņā ar šo likumu visa pasaule pakļaujas vienotiem ritmiem, vienotiem cikliem, kuriem, tiesa, dažādos līmeņos ir dažādas izpausmes. Tādu ciklu ir ļoti daudz. Vieni no tiem sākās pasaules radīšanas brīdī un nosaka Visuma evolūciju kopumā. Atbilstoši citiem notiek ģeoloģiskie procesi, mainās planētas seja. Trešie, kuri, var teikt, jau sakņojas iepriekšējos, ietekmē cilvēces attīstību, civilizāciju rašanos un izzušanu. Visbeidzot, paši ātrākie ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi, dzīvniekus un augus. Mūsu dzīvi burtiski caurauž visi šie ritmi - kā globālie, tā arī individuālie. Turklāt to ietekmi uz visiem pasaules objektiem, īpaši atsevišķās to fāzēs, nosaka Zodiaka likumi, kura simbolika ir daudz dziļāka, nekā pirmajā mirklī var šķist. Tā, piemēram, katrā ciklā var izdalīt divpadsmit daļas jeb fāzes, kuru raksturojums ir saistīts ar Zodiaka simboliku (mēs vēl atgriezīsimies pie šā temata). Zinot šos ciklus vai vismaz svarīgākos no tiem, mēs varam saprast katra konkrētā laika sprīža īpatnības, saprast pagātnes notikumu dziļākos cēloņus, prognozēt attīstību nākotnē. Bet planētas un zvaigznes astroloģija izmanto kā uzskatāmāko pasaules modeli, kas palīdz izprast globālos procesus un, pats galvenais, šo procesu ietekmi uz Zemi. Plašu izplatību guvis viedoklis, ka astroloģija pētī planētu kā fizisko ķermeņu tiešu ietekmi uz cilvēku. Daži fiziķi un astronomi, izvērtējot planētu (īpaši tālo un mazo) dažāda veida ietekmi uz Zemes objektiem, secina, ka tā ir bezgalīgi maza un to var neņemt vērā, bet tātad astroloģija pētī to, kā nav. Taču astroloģijā planētas tiek uzskatītas drīzāk gan par kosmiskā pulksteņa rādītājiem. Ne jau pašas planētas ietekmē, ne arī to lielums un masa, bet gan planētu cikli un to savstarpējais samērs. Un, tā kā cilvēks un planētas ir pakļautas vieniem un tiem pašiem Kosmosa spēkiem, pamatojoties uz planētu kustības izpēti, mēs varam izpētīt arī mūsu zemes dzīvi (jo katrā atsevišķā fragmentā var saskatīt kopīgo). Zeme astroloģijā apzināti tiek izraudzīta par koordināšu centru (tiek izmantota ģeocentriskā sistēma), jo mūs interesē Kosmosa ritmu ietekme tieši uz Zemi (dzīvojam taču uz Zemes). Gluži tāpat, piemēram, mūs ne visai interesē savu augšējo kaimiņu dzīve: ar ko viņi nodarbojas, ko redz pa logu, ko domā par mums. Viņu ietekmes projekcija uz mums - tie ir mūsu dzīvokļa griesti. Tāpēc, ja šie cilvēki naktī klaudzina, mūs ne īpaši interesē, vai viņi dejo vai skraida, vai sit prusakus, mums ir svarīgi, ka viņi traucē gulēt. Un, ja mums tek griesti, mūs nepavisam neinteresē, vai kaimiņi ielīduši ūdens pārpilnā vannā vai sasituši savu iemīļoto akvāriju, vai arī laista istabas gurķu stādus. Daudz svarīgāks ir tas, ka mums būs jāremontē savs dzīvoklis. Tā ka ģeocentrisko sistēmu nosaka nevis tas, ka mēs nezinām, kāda ir pasaules uzbūve, bet gan vēlme vieglāk izprast tās ietekmi uz mums. To, ka Zeme ir apaļa, ka tā griežas ap savu asi un ap Sauli, senie astrologi, protams, zināja. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam viņu zināšanas par Visuma likumiem bija daudz dziļākas, nekā mēs varam iedomāties. Tā, piemēram, haldieši zināja, ka ir 10 planētas, bet persieši rēķinājās ar 18 planētām. Atcerēsimies, ka četras Saules sistēmas planētas, par kurām bija zināms jau senatnē, tika atklātas pēdējos


divos gadsimtos (Urāns - 1781. gadā, Neptūns - 1846. gadā, Plūtons - 1930. gadā, planetoīds Hirons 1977. gadā). Pašlaik tiek meklētas vēl divas astroloģijā būtiskas planētas - Prozerpīna un Vulkāns (vistālākā planēta no Saules un vistuvākā tai). Tomēr jāatzīmē, ka cilvēka individuālo attīstību vēl nesen ietekmēja galvenokārt septiņas planētas: Saule (tika uzskatīta par planētu un spīdekli), Mēness, Merkurs, Venera, Marss, Jupiters un Saturns, tāpēc bieži sastādīja horoskopus, kuros bija iekļautas tikai tās. Tādēļ nepareizi būtu secināt, ka bija zināmas tikai šīs planētas. Senie astrologi ne tikai zināja par planētu esamību, bet arī ļoti precīzi noteica to atrašanos vietu debess sfērā (Arkaimas observatorija nodrošināja precizitāti līdz loka pusminūtei - vienai četrdesmittrīstukstošajai daļai no pilna apļa). Tāpēc muļķīgi izklausās dažu zinātnes popularizētāju apgalvojumi, ka senatnē observatorijas bija vajadzīgas tikai sēšanas un ražas novākšanas precīza laika noteikšanai. Senie astrologi zināja pat par "melnajiem caurumiem", kurus viņi uzskatīja par ļaunuma vīrusa izpausmi un sauca par Anhro Mainju acīm. Mūsdienu astronomi atrod melnos caurumus tieši tajās vietās, uz kurām savulaik norādīja senie astrologi. Vispār jāteic, ka astronomija agrāk bija astroloģijas daļa, tās palīgatzars, kura uzdevums bija noteikt planētu stāvokli. Astronomus dažkārt dēvēja par zvaigžņu skaitītājiem. Tā, piemēram, "Tūkstoš un vienas nakts" pasakās (kuras, starp citu, nāk no senajiem persiešiem, bet vēlāk tās stipri sagrozīja arābi musulmaņi), valdnieks, lai uzzinātu sava tikko piedzimušā dēla likteni, pieaicina astrologus un zvaigžņu skaitītājus. Pēdējā laikā astronomijas uzdevumi, protams, ir kļuvuši daudz plašāki, tā pētī kosmisko objektu fiziku, mākslīgo un dabīgo ķermeņu kustību Kosmosā un daudz ko citu, taču arī palīdz astrologiem, sastādot zvaigžņu, planētu un asteroīdu koordināšu tabulas katrai dienai un stundai (efemerīdas). Šīs tabulas tagad ļauj nodarboties ar astroloģiju daudziem astronomiju pietiekami dziļi nezinošiem cilvēkiem. Nevar nepieminēt astrologiem bieži izteikto pārmetumu, ka viņi neņem vērā Zemes ass precesiju (lēnu virziena maiņu), kas izraisa pavasara punkta nobīdi no viena Zodiaka zvaigznāja uz otru (tagad tas atrodas Ūdensvīra zvaigznājā). Par kustīgo un nekustīgo Zodiaku senie astrologi zināja un izmantoja tos pilnīgi atšķirīgi (Zodiaka zvaigznāji un Zodiaka zīmes - tie ir dažādi jēdzieni). Vēl vairāk astroloģiskās Ūdensvīra ēras sākšanos 2003. gadā nosaka tieši Zemes ass projekcijas pāreja uz Ūdensvīru (katrā zīmē tā atrodas 2160 gadus, pilns periods ir 25 920 gadi). Tas ir viens no svarīgākajiem cikliem, kas ietekmē cilvēces civilizācijas attīstību kopumā. Kādēļ ir vajadzīga astroloģija, ko tā var dot cilvēkiem? Ja, astroloģija ļauj pareģot nākotni, taču tas ir tikai viens no šīs zinātnes aspektiem. Runājot par astroloģiju attiecībā uz ikdienas dzīvi, jāteic, ka tā ļauj noteikt rakstura īpatnības (iedzimtās un iegūtās), personības stiprās un vājās puses (arī talantus un psiholoģiskos kompleksus), personības attīstības pareizo virzienu (uz ko jātiecas, uz ko jābalstās), atklāt ļaunuma spēku kārdinājumu un gūt labo spēku atbalstu (no kurienes un kad to gaidīt). Tā paver arī iespēju izskaidrot notikumu patiesos cēloņus, paredzēt dažādus nākotnē gaidāmo notikumu variantus atkarībā no cilvēka izvēles, veikt operatīvu uzvedības korekciju (pateikt priekšā, kam jāpievērš uzmanība), izraudzīties optimālo laiku kādu darbu sākšanai, brīdināt cilvēku par bīstamām un kritiskām situācijām, kā arī daudz ko citu. Šis ir tikai viens no astroloģijas virzieniem, kuru sauc par personības astroloģiju. Bet ir arī citi virzieni. Karmiskā astroloģija ļauj noteikt iepriekšējo dzīvju ietekmi uz cilvēku, noskaidrot, kā karma veidojusies iepriekšējo iemiesojumu un tagadējās iemiesošanās laikā, noteikt karmas attīstības virzību nākotnē. Medicīniskā astroloģija pētī cilvēka ķermeņa uzbūvi un atsevišķus tā orgānus, šo orgānu funkcionālās darbības traucējumus, konstatē noslieci uz dažādām slimībām, pētī slimību cēloņus un nosaka to ārstēšanas metodes. Kolektīvā jeb rezonatīvā astroloģija pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām ģimenē, kolektīvā, sabiedrībā, cilvēku saderības problēmām, iesaka, kā uzvesties sociumā. Astroģeogrāfija pētī Zemi kā vienotu dzīvu organismu, Zemes virsmas dažādas zonas, valstu, pilsētu, dabas apstākļu īpatnību ietekmi uz iedzīvotāju raksturu, viņu uzvedības stereotipus. Astromineraloģija ir zinātne par minerāliem (arī par akmeņiem un metāliem), to pozitīvo vai negatīvo iedarbību uz cilvēku


atbilstoši viņa horoskopam. Tā ir tikai daļa no astroloģijas virzieniem, ir vēl daudz citu virzienu, kas aptver visus mūsu dzīves, mūsu pasaules aspektus. Kas tad apvieno šīs, ka varētu likties, dažādas zinātnes? Tā ir universālā astroloģiskā metode, kas sevī ietver vienotu jēdzienu sistēmu un kopējus principus, analizējot visdažādākās mūsu dzīves parādības. Starp citu, tieši vienota terminoloģija ir tas, kā tik ļoti pietrūkst mūsdienu zinātnei, kurai katrā nozarē ir savi termini. Citiem vārdiem sakot, astroloģiskā metode ļauj noteikt, kā katru pasaules daļu ietekmē augstākie spēki: gan labie spēki, kas nāk no Dieva, gan ļaunie spēki, kas nāk no sātana. Šo spēku konkrēta izpausme ir atkarīga no notikuma norises vietas un laika, un to nosaka attīstība pagātnē. Attiecībā uz cilvēka likteni ar viņu notiekošo nosaka visa šā cilvēka iepriekšējā dzīve (kā šajā, tā iepriekšējos iemiesojumos), bet notikumu konkrētās formas ir saistītas ar to izpausmes laiku un vietu. Cilvēka dzīves programmu šajā iemiesojumā var saprast, ja fiksē bridi, kad viņš ienācis šajā pasaulē, - viņa dzimšanas brīdi. Astrologu sastādītais cilvēka piedzimšanas horoskops -tā nav tikai skaista bildīte. Horoskopā tiek uzskatāmi parādītas konkrētā brīža īpatnības, visu to kosmisko ciklu fāzes, kuri ietekmē cilvēku, to savstarpējā mijiedarbība. Katras planētas stāvoklis tad arī nosaka to cikla fāzi, kas ar šīs planētas starpniecību izpaužas attiecībā uz mums. Turklāt tiek ņemta vērā planētu stāvokļa projekcija debess sfērā uz ekliptiku - redzamo Saules ceļu uz zvaigžņu fona. Starp citu, tā rīkojas, tikai sastādot cilvēkam personības horoskopu, jo aktīvā, radošā izpausme, sevis kā personības apzināšanās ir saistīta tieši ar Sauli. Ir horoskopi ar planētu projekciju uz Mēness orbītu (ieņemšanas horoskops, kuru izmanto karmiskajā astroloģijā), uz Jupitera orbītu utt. Lai precīzi sastādītu horoskopu, ir jāzina cilvēka piedzimšanas laiks ar precizitāti līdz divām minūtēm. Tagad īsumā aplūkosim Avestas astroloģijas noteicošos aspektus (sīkam izklāstam būtu nepieciešami vairāki sējumi). Izplatījums, kurā kustas planētas, ir sadalīts 12 daļās, kuras sauc par Zodiaka zīmēm, sākot ar pavasara punktu. Zodiaks - tā debesjuma ir josla, caur kuras centru iet ekliptika. Vārdu "Zodiaks" bieži tulko kā "zvēru apli". Bet tad jau būtu "Zoodiaks" (starp citu, vai tad dvīņi, jaunava, svari, ūdensvīrs ir zvēri?). Patiesībā vārds "Zodiaks" cēlies no grieķu vārda "dzīve", tas ir dzīves aplis. Lūk, kas par to teikts Avestas grāmatā "Bundahišna" (tulko kā "pamatu radīšana"): "Ahuramazda telpu starp Zemi un Debesīm apgaismoja ar zvaigznāju zvaigznēm, kā arī ar tām, kas parāda zvaigznājus, atrodoties ārpus tiem. Pēc tam ar Mēnesi, bet vēlāk - ar Sauli, kā es pavēstīšu tālāk. Viņš radīja debesu sfēru un noteica tai zvaigznāju zvaigznes, īpaši tās divpadsmit, kuru vārdi ir Auns (Varaks), Vērsis (Tarāns), Dvīņi (Do-patkars), Krabis jeb Vēzis (Kalakanga), Lauva (Šagrs), Jaunava (Kušaks), Svari (Tarazams), Skorpions (Hardums), Strēlnieks (Nimasps), Mežāzis (Nahazigans), Ūdensvīrs (Doapdans), un Zivis (Mahiks). Šīs zvaigznes jau no radīšanas brīža bija sadalītas 28 iedaļās, Mēness pieturās. Un visas būtnes, kas dzīvo pasaulē, ir uzticētas tām. Tā ka tad, kad uzbrūk Iznīcinātājs, tās uzveic ienaidnieku un savas pašu likstas, vajāšanas. Pateicoties to īpašajai gādībai par visa radītā labklājību, šīs pasaules radības tiek paglābtas no saviem ienaidniekiem. Tāpat kā armiju, kas domāta cīņai, viņi izmanto zvaigznājus, kuros ir 6 miljoni 480 tūkstoši zvaigžņu, kā savus palīgus. Un šo zvaigznāju vidū četri vadoņi, kas iecelti četrām pasaules pusēm un četrām laika pusēm, ir galvenie. Pēc šo vadoņu padoma daudzas neskaitāmas zvaigznes speciāli pavērstas uz dažādiem ceturkšņiem un dažādām vietām, veidojot apvienotu spēku, un ir apveltītas ar šo zvaigznāju varu." Proti, Zodiaku un zvaigznes Avestas astroloģija uzskata par pasaules sargātājiem no iznīcinātāja Anhro Mainju. Pieminētie četri vadoņi ir augstākās būtības, kas atbilst četrām laika formām: Ziemeļu sargs Hauranga atbilst tagadnei, Rietumu sargs Šatavaešs -pagātnei, Austrumu sargs Tištrija nākotnei, Dienvidu sargs Vananda - mūžībai. Šie sargi, šie vadoņi bija nolikti savā postenī jau pašā radīšanas sākumā, vēl pirms Anhro Mainju ielaušanās mūsu pasaulē. Teksta vardi "ar tām, kas parāda zvaigznājus" attiecas uz planētām. Proti, zvaigznāju funkcijas Zemes līmenī tiek realizētas tikai ar planētu starpniecību. Pakavēsimies nedaudz sīkāk pie četriem vadoņiem, četriem Debess sargiem, kuri mums ir paša


Zervana izpausme, precīzāk, Zervans laika formā. Katrs no mums nes sevī visas četras laika formas (pagātni, tagadni, nākotni, mūžību), turklāt visas tās ir ļoti svarīgas, un mums tās sevī jāuztur harmonijā, nenoniecinot nevienu un neieciklējoties ne uz vienu no tām. Četrus sargus attēloja kā jātniekus, kuri pasargā mūsu pasauli no apgānīto zvaigžņu negatīvajām ietekmēm. Katram no viņiem ir savi ritmi, saskaņā ar kuriem mainās spēks, ar kādu viņi ietekmē mūsu pasauli, turklāt šajos ritmos vēl nav izvēles starp labo un ļauno, jo viņi sargā tos stāvokļus, kuri bija pirms ļaunuma ielaušanās mūsu pasaulē. Saskarsme ar viņiem atklāj cilvēkam Visuma noslēpumus, taču tuvoties tiem mēs varēsim tikai tad, kad būsim uzveikusi ļaunumu savā dzīvē. Katrs sargs mums dod augstāko principu, kuru ignorējot mēs paši noņemam viņa ietekmi uz sevi, zaudējam viņa aizsardzību un kļūstam pieejami ļaunuma spēku ietekmei. Aplūkosim šos principus. Rietumu sargs Šatavaešs nosaka cilvēka attieksmi pret pagātni. Viņš ir saistīts ar mūsu iemiesojumu miju, kā arī ar visu neapzināto mūsos pašos, ar mūsu instinktiem, ar to sākotnējo harmoniju un paradīzes svētlaimi, kuru esam zaudējuši. Šatavaešs aicina mūs neaizmirst savu pagātni, tikt vaļā no kompleksiem, neapspiest sevī instinktus, kuros no sākta gala nav nekā slikta, kuri ļauj mūžīgi atražot vienu un to pašu un kuri nodrošina mums iespēju atgriezties pie priekpilnas pasaules uztveres. Taču viņš arī brīdina, ka šos instinktus nedrīkst apgānīt, izmantot pasaules harmonijas izjaukšanai. Citādi zvērs, kas mājo mūsos, var izlauzties brīvībā, un tad mēs nokļūsim verdziskā atkarībā no šiem apgānītajiem instinktiem -līdz pat melnajai maģijai. Ar Šatavaešu ir saistīts jēdziens par zelta griezumu kā sākotnējas harmonijas izpausmi, kuru viņš sargā. Viņš ir arī patieso zināšanu glabātājs un norauj ļaunumam tā masku, izdzenā nelabos. Šatavaešam ir īpašs stāvoklis četru sargu vidū, jo viņa laiks - pagātne - jau ir bijusi, jau pagājusi, mainīt to mēs nevaram, pagātne ir pamats tālākai attīstībai, uz to mēs varam balstīties, tā ir kopīga mums visiem. Šatavaešam pretī stāv un tajā pašā laikā harmoniski viņu papildina Austrumu sargs Tištrija (Tištars), kas glabā visu pasauļu atslēgas un atver nākotnes durvis. Ar viņu ir saistīts cilvēkam dotais saprāts, kas ļauj mums izvēlēties nākotni un pretojas instinktiem, kuri attiecas uz pagātni. Tištrija dod personībai iespēju pilnvērtīgi izpausties, ar viņu ir saistīta individuālā atbildība par visu, ko cilvēks darījis. Viņš aicina mūs attīstīt savu saprātu, aktīvi ietekmēt nākotni, taču ietver arī saprāta ierobežošanas principu: katrai vēlmei jābūt kaut kādā ziņā ierobežotai, citādi saprāts var nonākt bīstamos maldos, visatļautības ilūzijā, apspiest emocijas, pakļauties vēlmei visu uzzināt nelaikā, neattaisnoti paātrināt notikumus. Katram no mums ir gan nevadāmi, neapzināti instinkti, gan saprāts, mentalitāte, apzināšanās, tie ir gan pretstatīti cits citam, gan arī savstarpēji saistīti kā Rietumi un Austrumi. Ideālā variantā tie nedrīkstētu būt pretrunā, tiem vajadzētu papildināt, vest uz priekšu citam citu. Ziemeļu sargs Hauranga ir saistīts ar to mirkli starp pagātni un nākotni, kuru mēs saucam par tagadni un kuru faktiski nekad nespējam aptvert. Tagadne - tas ir instinktu un saprāta, zemapziņas un apziņas saskares punkts, tā ir saistīta ar pārejas mirkļiem, ar pārslēgšanos no viena psiholoģiskā stāvokļa uz otru, ar svārstībām, ar izmaiņām. Kā jau tika atzīmēts, tieši pārejas stāvokļi ir visvairāk piemēroti ļaunuma spēku iebrukumam, un tās nosaka Haurangas īpašo lomu. Hauranga mūs aicina dzīvot pilnvērtīgi, piepildot katru tagadnes brīdi, izvērtēt katru savas dzīves mirkli, pastāvīgi kontrolēt un vadīt sevi, uzturēt līdzsvaru starp apziņu un zemapziņu. Taču viņš arī brīdina mūs neieciklēties uz tagadni, jo tas var novest pie nemainīgas, sastingušas sistēmas, likteņa, fātuma, pie nespējas izrauties no noteiktajiem ietvariem, pie nebrīves. Mums ir jāatbilst katram laika mirklim, jābūt harmonijā ar laika plūsmu, allaž gataviem pārmaiņām, jākļūst par stāvokļa noteicējiem jebkurā situācijā. Ar Hau-rangu saistīta arī maģija kā prasme valdīt pār situāciju un ievirzīt to vajadzīgajā gultnē. Dienvidu sargs Vanands stāv pretī Haurangam, taču arī harmoniski papildina viņu - kā mūžība papildina tagadni. Vanands sargā pašas aizliegtākās durvis - durvis uz mūžību, kurai mēs nevaram tuvoties, pirms neesam pilnīgi attīrījušies no ļaunuma ietekmes, un kura mūs vienlaikus visvairāk pievelk. Ar Vanandu ir saistīts brīvības jēdziens, iziešana ārpus jebkuras sistēmas ietvariem, kā arī viss nemainīgais, mūžīgais, absolūtais, pastāvīgais, neizzināmais. Ar viņu ir saistīta arī ticība, reliģija.


Vanands mūs aicina vienmēr atcerēties, ka ir mūžīgās vērtības, augstākie spēki, ka tikai savienība ar tiem var mums dot īstenu brīvību. Taču viņš arī brīdina, ka nedrīkstam ieciklēties uz mūžību, jo tas var novest pie haosu, pilnīga sabrukuma, pie dematerializācijas. Kas attiecas uz reliģiju, Vanands aicina mūs nepievērst uzmanību formai (galvenais ir saturs, būtība, kodols). Reliģija var mainīt savu formu, un tai pat ir tas jādara, citādi var rasties reliģiskais fanātisms, pastāvošie kanoni tiks pārvērsti par absolūtu, sāksies visu citu reliģiju pilnīga noliegšana, ķeceru iznīcināšana. Absolutizējot mūžību, cilvēks sāk uztvert pasauli kā ilūziju, pilnīgi atteikties no zemes dzīves. Lūk, tādi ir četri sargi, četri pasaules pušu valdoņi, kuri atbilst četrām laika formām, kas izpaužas visā esošajā, arī cilvēkos. Katram no mums ir instinkti un saprāts, spēja apzināties pašreizējo mirkli un izpratne par mūžību - četri pirmsākumi, kas cīnās savā starpā, bet arī papildina cita citu. Mums jāveltī uzmanība katram no šiem pirmsākumiem, mēs nedrīkstam kādu noniecināt citu dēļ, kaut arī bieži vien ir vērojama citāda aina. Mēs neatceramies savu pagātni, uzskatām, ka tā ir pagājusi, tātad nav svarīga. Mūsu zemapziņa mums šķiet kaut kas biedējošs, aizliegts, nezināms. Mēs neapzināmies savu tagadni, cenšamies "nosist laiku". Mēs reti aizdomājamies par mūžīgo, uzskatot, ka tam nav gandrīz nekādas nozīmes mūsu ikdienas dzīvē. Toties mēs vienmēr cenšamies uzzināt savu nākotni, vēršoties pie zinātniekiem, zīlētājām, gaišreģiem, astrologiem. Neviens taču astrologam nejautā: "Bet kas ar mani notika pagātnē? Kas es tāds esmu?" Tie ir smagi, biedējoši jautājumi, tomēr ne mazāk svarīgi. Astroloģiju par katru cenu vēlas redzēt kā zinātni, kas pareģo nākotni, lai gan daudzi dvēseles dziļumos ir pārliecināti, ka nākotni uzzināt nav iespējams, un gluži vienkārši vēlas pieķert astrologus (un arī citus pareģus) melos. Citi uzskata, ka viss ir iepriekš stingri noteikts, un, ja astrologs nedod precīzu prognozi, tad viņš, maigi izsakoties, nav pietiekami kompetents. Kāda ir Avestā paustās mācības pozīcija šajā jautājumā? Vispirms - vai nākotne pastāv? Jā, taču tai ir daudz variantu. Katram cilvēkam ir brīva izvēle, tātad viņš var izvēlēties vienu no daudzajiem nākotnes notikumu variantiem. Nākotni var iztēloties kā gaiteni ar daudziem atzarojumiem. Katrs atzars - izvēles punkts, kur mums ir iespēja izlemt. Gaiteņi sadalās un atkal savienojas (jo dažādie nākotnes varianti galu galā aizvedīs pie viena rezultāta). Ja runājam par atsevišķa cilvēka likteni, tad augstas fatalitātes gadījumā būs gaitenis ar nedaudziem atzariem un daudz apvienojumu (ārkārtējā gadījumā - gaitenis bez atzarojumiem, proti, nekādas izvēles nav). Ja cilvēkam dota liela brīvība likteņa izvēlē, būs daudz atzarojumu un maz savienojumu. Protams, tā ir nedaudz vienkāršota analoģija, bet būtību ataino pareizi. Tādējādi katram "laika brīdim nākotnē ir vairāki varianti, turklāt dažiem variantu ir vairāk (tur, kur gaitenis stipri sazarojas), citiem - mazāk (kur atzarojumi savienojas). Tieši attiecībā uz šiem pēdējiem, kuriem ir maz nākotnes mirkļu variantu, vieglāk sastādīt pareģojumus (to varbūtība ir visaugstākā). Un tieši ar to ir saistīts fakts, ka gandrīz visi pareģi nākotni prognozē fragmentāri. Var rasties jautājums: "Bet kā tad ir ar notikumiem, kuros iesaistīti tūkstošiem un miljoniem cilvēku? Kāpēc viņiem visiem liktenis ir vienāds neatkarīgi no individuālās izvēles?" Pirmkārt, pat globālos notikumos nav iesaistīti pilnīgi visi. Pat lielie kari dažu cilvēku likteņus jūtami neietekmē. Pat briesmīgu katastrofu laikā daudzi izdzīvo, bet citi negaidītu šķēršļu dēļ neiekļūst tajās. Tā ka arī šajā gadījumā individuālā izvēle kaut ko tomēr nozīmē, un šeit ir svarīgi neizaicināt likteni, nepiesaukt sev nelaimi. Jo pat tad, ja ar cilvēku ir jānotiek nelaimei, bieži vien no viņa paša ir atkarīgs, kādā formā tā izpaudīsies: vai viņš iedurs ar adatu pirkstā vai nokļūs zem mašīnas. Otrkārt, jau tas, ka mēs piedzimstam attiecīgajā laikā, attiecīgajā valstī, attiecīgajā ģimenē, daudzējādā ziņā nosaka mūsu likteni, kuru esam nopelnījuši agrāk ar savu izvēli. Šeit būtu jāpiemin arī noteikumi, kas jāievēro, pareģojot nākotni. Jebkura nākotnes prognoze - tie nav tikai vārdi, tā ir sava veida situācijas modelēšana. Tāpēc prognoze nedrīkst būt bez alternatīvām, tajā jābūt dažādiem variantiem: ja rīkosies šādi, tad būs tā, ja citādi, - tad šitā. Turklāt nevajag pārāk bieži izzināt nākotni (arī ar dažādu zīlēšanu palīdzību), citādi var ienest tajā haosu un neskaidrību. Visbeidzot, nākotnes pareģošana ir ļoti nopietna lieta, un ne katrs var un drīkst ar to nodarboties. Nākotni pareģot drīkst tikai speciāli sagatavots cilvēks, kas pilnībā apzinās savu atbildību. Pamatmērķim jābūt nevis


pareģošanai, bet gan notikumu vajadzīgā varianta modelēšanai, kā arī nevēlamā varianta novēršanai. Līdztekus četriem sargiem Zervana pārstāve mūsu pasaulē ir arī Vakšja, augstākā būtība, kuru sauc par Zervana meitu un kura ir saistīta ar Zervana citu izpausmi - ar tukšumu, ar telpu, ar Thvašu. Viena no tās funkcijām ir visu četru laika formu apvienošana, sajaukšana. Ar Vakšju saistīta arī laika apstādināšana, laika atpakaļgaita un laika gredzena pārraušana. Mūsu pasaules līmenī Vakšja darbojas kā nenovēršami stihijas spēki, arī ļaužu masas stihiska kustība. Visspecīgak Vakšja izpaužas veselu tautu, valstu, zemju dzīvē. Vakšja parādās kā vispārējs līdzsvarotājs, kas visus cilvēkus ved uz zelta vidusceļu un novāc tos, kuri pārāk daudz uzņemas un nepareizi izmanto sev dotās iespējas. Ar Vakšju ir saistīta karma, fatalitāte. Vakšja var arī paplašināt un saspiest telpu. Tādējādi šīs piecas augstākās būtības (četri sargi un Vakšja) ieņem īpašu vietu Avestas tradīcijā, jo ir Zervana tiešie pārstāvji mūsu pasaulē. To ietekme, pareizāk sakot, to ciklu ietekme tiek uzskatīta par daudz svarīgāku nekā planētu ciklu ietekme. Tās pat apskata atsevišķi no citiem astroloģijas rādītājiem. Taču atgriezīsimies pie astroloģijas. Avestas tradīcijā biežāk tiek ņemti vērā 15 kosmiskie ritmi, kas izpaužas ar 16 planētu (no tām 4 planētas ir fiktīvas, proti, tām neatbilst reāli kosmiskie ķermeņi, tie ir īpaši punkti uz Mēness orbītas, taču šo punktu ietekme ir pilnīgi reāla un ļoti svarīga) starpniecību. Mītos planētas tiek identificētas ar Izediem, proti, ar augstākajām būtībām, un pat saucas to vārdos. Taču tas nozīmē vienīgi to, ka uz mums, cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes, tieši caur šīm planētām (caur to cikliem) projicējas Izēdu iedarbība. Kas attiecas uz planētām kā fiziskiem ķermeņiem, tad tās (tāpat kā Zeme) tiek aplūkotas kā dzīvi organismi, kuriem ir savs liktenis un ejams savs evolūcijas ceļš. Ar planētu starpniecību uz cilvēku var iedarboties gan labie spēki, gan arī ļaunie spēki. Nav viennozīmīgi labu planētu un viennozīmīgi sliktu planētu. Katra planēta ir iesaistīta pastāvīgā cīņā par gaismu un tumsu. Katra cilvēka horoskopā viena un tā pati planēta var darboties kā laba un kā slikta, turklāt dzīves gaitā mēs varam izmainīt katras planētas ietekmi uz mums. Šīs izpausmes konkrētas īpatnības ir atkarīgas no planētas stāvokļa Zodiaka zīmēs, dažādās zīmju daļās, no atsevišķiem Zodiaka grādiem, no planētu savstarpējā stāvokļa un daudziem citiem faktoriem, kā arī, protams, no cilvēka paša izvēles. Pastāv uzskats, ka planētas vispār un īpaši pirmās septiņas planētas (Saule, Mēness, Merkurs, Venera, Marss, Jupiters, Saturns), proti, tās, kuru cikls ir mazāks par cilvēka vidējo dzīves garumu (Saturnam tas ir 29,5 gadi), ir jau sākotnēji apgānītas, Anhro Mainju iebrūkot mūsu pasaulē. Tāpēc šo planētu cikli var ienest cilvēka dzīvē kārdinājumu -un viņš aptraipīs sevi. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēka mūža laikā šo planētu darbība ir svārstīga, mainīga, nav pastāvīga, proti, no cilvēka viedokļa tās atrodas starpstāvoklī, un tātad šīs planētas var izmantot velni, lai iemiesotos. Šajā nozīmē tās pat tiek pretstatītas tīriem un neapgānītiem (atkal atkarībā no ietekmes uz cilvēku) Zodiaka zvaigznājiem, jo zvaigznāji cilvēka mūža laikā faktiski nepārvietojas. Jāatzīmē, ka pasaules evolūcijas mērogā ar tās ilguma ziņā milzīgajiem cikliem zvaigznāji arī nav neapgānīti. Augstākās planētas, sākot ar Urānu (cikls - 84 gadi), attiecībā uz cilvēku tiek uzskatītas par mazāk apgānītām un vērtētas kā saiknes uzturētājas starp pirmajām septiņām planētām un Zodiaku. Šo planētu apgānīšana izpaužas pasaules vēstures, paaudžu, civilizāciju likteņa līmenī, kur tās iznāk priekšplānā. Bet cilvēkam šīs augstākās planētas ir bīstamas tādēļ, ka mēs nevaram pilnībā apzināties to ciklus, kas ir garāki par mūsu mūžu ilgumu, un iedarbību uz mums, tāpēc tās var būt kārdinājuma avots. īsi aplūkosim to galveno planētu raksturojumu, kuras ņem vērā Avestas astroloģija. Vispirms atzīmēsim, ka katras planētas ietekmes spēks uz konkrētu cilvēku var būt atšķirīgs. To nosaka virkne faktoru. Kaut arī visu cilvēku horoskopos ir vienas un tās pašas planētas (šajā ziņā mēs visi esam vienādi), bet ir iespējamas visdažādākās šo planētu ietekmes kombinācijas (šajā ziņā mēs visi esam unikāli). Proti, visos cilvēkos ir viens un tas pats, bet dažādā daudzumā, tāpat kā no vieniem un tiem pašiem produktiem var pagatavot daudz dažādu ēdienu. Taču pāriesim pie planētu raksturojuma.


Saule (Avestā - Hvaršats) tiek uzskatīta par planētu (jo pārvietojas uz zvaigžņu fona) un par spīdekli (kopā ar Mēnesi). Saulei ir īpaša vieta planētu vidū, apskatot cilvēka personību vai kādas parādības individuālas atšķirīgas īpašības. Šajā gadījumā visu horoskopu veido projekcijā uz Saules orbītu. Saule nosaka cilvēka aktīvo, radošo pirmsākumu, viņa pašapzināša-nos, viņa garu. Saule atbilst vīrišķajai sākotnei Jan. Cilvēks, uz kuru spēcīgi iedarbojas Saule, izceļas ar spilgtumu, pašatdevi, lielu dzīves enerģiju. Sliktākajā gadījumā vērojama godkāre, pozēšana, pašapmierinātība. Savā augstākajā hipostāzē Saule ir saistīta ar Ameretātu. Mēness (jeb Mahs) ir otra svarīgākā planēta, otrs spīdeklis. Mēness atbilst sievišķajai, atspoguļojošajai sākotnei Iņ. Ar Mēnesi ir saistīta cilvēka dvēsele, emocijas, zemapziņa. Cilvēkam ar spēcīgi izteiktu Mēness ietekmi raksturīgs jutīgums, psihes elastīgums, laba primārā intuīcija (viņa pirmais iespaids vienmēr ir pareizs). Sliktākajā gadījumā var būt melanholija, untumainība, pesimisms. Mēness ietekme uz pasaulīgo dzīvi ir ļoti mainīga, jo Mēness ir visātrākā planēta (cikls tikai apmēram 28 dienas). Savā augstākajā izpausmē Mēness ir saistīts ar Haurvatātu. Merkurs (jeb Tiri) atbilst savienojošajai, pastarpinošajai sākotnei Den. Ar to ir saistīts cilvēka intelekts, valoda, saskarsme, atmiņa. Ja Merkura ietekme ir stipra, cilvēks izceļas ar intelektuālo uztveri, spēju ātri apjēgt, sabiedriskumu. Sliktākajā gadījumā var būt nenosvērtība, pārlieka pļāpība, nosliece uz mānīšanos, zagšanu. Savā augstākajā izpausmē Merkurs ir saistīts ar Vohu Manu. Venera (jeb Anahita) attiecas uz sākotni Iņ un izpausmju ziņā ir tuva Mēnesim, gan dziļākā, stacionārā līmenī. Venera ir saistīta ar cilvēka jūtām, estētiskajiem priekšstatiem, ar mīlestību un iekšējo harmoniju. Ar Veneru saistītās cilvēka tieksmes ir stabilākas nekā tās, kuras nosaka Mēness. Stipra Veneras ietekme dod maigumu, izsmalcinātību, jutekliskumu, tieksmi pēc skaistuma, komforta. Sliktākajā gadījumā vērojama pārlieka pasivitāte, formālisms (cilvēks lielāku uzmanību pievērš formai, nevis saturam), slinkums. Savā augstākajā izpausmē Venera ir saistīta ar Spentu Armaiti. Marss (jeb Bahrams) nosaka cilvēka aktīvo pirmsākumu, gribu, enerģiju. Cilvēks, kuru stipri ietekmē Marss, ir drosmīgs, enerģisks, godīgs cīnītājs. Sliktākajā gadījumā viņš būs rupjš, agresīvs, nekaunīgs, cietsirdīgs slepkava. Marss dod tieši pirmo aktīvo dziņu, spēju veikt varoņdarbu, bet pēc tam seko enerģijas atslābums. Savā augstākajā izpausmē Marss ir saistīts ar Šahrevāru. Jupiters (jeb Muštars) izpaužas kā cilvēka saikne ar sabiedrību, attiecības ar sociumu, cilvēka sociālā psiholoģija, attieksme pret autoritātēm, spēja būt organizatoram un audzinātājam. Ar Jupiteru ir saistītas arī ideoloģiskās nostādnes, reliģiskā pārliecība, tieksme paplašināt savu ietekmi. Ja Jupitera ietekme ir stipra, cilvēkam piemīt labas organizatora spējas, stratēģiskā domāšana, pedagoga talants. Sliktākajā gadījumā Jupiters dod augstprātību, sava viedokļa uzspiešanu citiem, savu slikto darbu attaisnošanu ar atsaukšanos uz autoritātēm. Savā augstākajā izpausmē Jupiters parādās kā likuma sargātājs un ir saistīts ar Ahuramazdu. Saturns (jeb Keivans) ir pēdējā no septiņām planētām, kuras redzamas ar neapbruņotu aci. Atšķirībā no Jupitera, kuram atbilst centrbēdzes pirmsākums, paplašināšanās, Saturns ir centrtieces spēks. Ar Saturnu ir saistīts cilvēka iekšējais kodols, vērtību sistēma, viņa dzīves principi, kuri nav atkarīgi no ārējās ietekmes. Cilvēks, kuru stipri ietekmē Saturns, ir nopietns, noslēgts, prasīgs, cenšas izveidot sistēmu, viņam raksturīga koncentretība un tieksme uz vientulību. Sliktākajā gadījumā šāds cilvēks ir drūms pesimists, mizantrops, skopulis, viņš nespēj iziet ārpus paša izveidotās stingrās sistēmas. Savā augstākajā izpausmē Saturns ir saistīts ar Aša Vahištu. Tādējādi pirmās septiņas planētas ir saistītas ar sešiem Ameša Spentām un Ahuramazdu, bet ar šo planētu starpniecību sliktākajā gadījumā izpaužas septiņi Mahā Daivi. Hirons (jeb Sraoša) ir planetoīds, kura orbīta atrodas aiz Saturna orbītas. Hirons ir pirmā no tā sauktajām augstākajām planētām, kuras ļoti ietekmē nevis atsevišķus cilvēkus, bet gan veselas paaudzes. Un tomēr to loma personības veidošanā tagad ar katru gadu pieaug (īpaši spēcīgi tās darbosies pēc 2003. gada). Hirons dod cilvēkam iespēju savienot galējības, veido diplomāta spējas, apveltī ar prasmi


iejusties tēlā, veidot kombinācijas, apdomīgi pieiet jebkurai problēmai. Cilvēki, kurus stipri ietekmē Hirons, ir lieliski vidutāji, diplomāti, advokāti, viņi spēj uzturēt labas attiecības ar divām savstarpēji naidīgām pusēm. Sliktākajā gadījumā Hirons veido cilvēkus, kuri krīt no vienas galējības otrā, kā arī intrigantus, kūdītājus, nodevējus. Bieži vien viņi neatšķir labo no ļaunā. Urāns (Hvarna) ir brīvības planēta. Ar to ir saistīta cilvēka brīva izvēle, negaidītas pārmaiņas, pārkārtojumi, reformas, paradoksālas un neprognozējamas idejas, iedvesma, apskaidrība, oriģinalitāte. Cilvēki, kurus stipri ietekmē Urāns, ir eksperimentētāji, novatori, reformatori, labi draugi, viņiem nepatīk pakļauties likumiem, taču viņi arī neuzspiež savu gribu pārējiem. Ar Urānu ir saistīts gaišredzības fenomens. Sliktākajā gadījumā vērojams anarhisms, nicīga attieksme pret visu, cinisms, nenoteiktība, klaidonība, dumpīgums. Neptūns (Apam-Napats) ir saistīts ar dziļāko zemapziņu, ar ieiešanu augstākajā harmonijā, ar dziļu ticību, fantāziju, iztēli, priekšnojautām, ar radošo ekstāzi, ar noslēpumiem. Cilvēki, kurus spēcīgi ietekmē Neptūns, intuitīvi izjūt lietu sakrālo nozīmi. Starp viņiem ir sastopami pareģi, gaišreģi, reliģiju darbinieki, kā arī mākslinieki, dzejnieki, mūziķi ar mistisku prāta ievirzi. Sliktākajā gadījumā Neptūns rada stipru pakļautību suģestijai, ilūzijas, melanholiju, haotisku domāšanu, alkoholismu, narkomāniju. Plūtons (Rammans) ir saistīts ar kolektīvām un stihiskām enerģijām, ir cilvēka un lielu tautas masas mijiedarbības rādītājs, palīdz koncentrēt gribu un ievirzīt to vajadzīgajā gultnē. Plūtons apveltī ar hipnotizētajā un dziednieka spējam, paver iespēju iedarboties uz dažādām parādībām un lietām. Cilvēki, kurus stipri ietekmē Plūtons, vislabāk izpaužas ekstremālās situācijās, kad sāk rīkoties masas. Plūtons, tāpat kā Marss, ir saistīts ar seksuālo enerģiju. Arī kodolenerģija, stihiskā enerģija, kas ieslēgta vielā, ir saistīta ar Plūtonu. Sliktākajā gadījumā Plūtons rada sagrāvējus, musinātājus, masu nemieru aizsācējus, kuri sēj ap sevi haosu un nekārtību. Prozerpīna (Daena) ir no Saules vistālākā planēta un cilvēka līmenī izpaužas kā nosliece uz dziļu analīzi, jebkuras parādības visu detaļu sīku izpēti, neatlaidība, pedantiskums. Ar Prozerpīnu ir saistītas izmaiņas, kas notiek pārdomu rezultātā, iekšējās būtības mainīšanās, nozīmīgi pārkārtojumi. Ar to ir saistīta arī karma, iedzimtība. Cilvēks, kuru stipri ietekmē Prozerpīna, uz daudzu atsevišķu faktu pamata sintezē precīzu sistēmu, kas īpaši svarīgi izmeklētājiem, restauratoriem, zinātniekiem. Sliktākajā gadījumā Prozerpīna dod apziņas sadrumstalošanos, nespēju aiz kokiem ieraudzīt mežu, kā arī neatgriezeniskus likteņa pavērsienus. Līdztekus divpadsmit aplūkotajām planētām Avestas astroloģijā ņem vērā (tiesa, daudz retāk) vēl četras planētas: Vulkānu, Anubisu, Izīdu un Ozīrisu. Un tā kopā sanāk sešpadsmit. Senie astrologi zināja ari par Faetonu (jeb Trae-taonu), kas sašķēlās jau tālā senatnē. Tas atainots pazīstamajā sengrieķu mītā par Saules dēlu Faetonu. Saskaņā ar Avestas mītu Izeds Traetaona bija pirmais, kas uzsāka cīņu ar pūķi Ažidahaku, kurš bija ieslēdzis mūsu pasauli aplī, taču tika sakauts. Tomēr vēlāk Traetaonam palīdzēja Ahuramazda, viņš atkal pacēlās debesīs un šoreiz uzvarēja. Tas nozīmē, ka nākotnē planēta Faetons atjaunosies asteroīdu savienošanās rezultātā. Faetons pagātnē bija vidutājs, saistītājposms starp Jupiteru un Saturnu, nodrošināja saikni starp cilvēka iekšējo pasauli, viņa vērtību sistēmu un sabiedrību. Kad tas gāja bojā, šī saikne tika izjaukta, tāpēc tagad nav harmonijas starp personisko un sabiedrisko, bet ir pastāvīgs konflikts starp tiem. Daļēji Faetona funkcijas izpilda Hirons, bet sākotnējā harmonija atgriezīsies tikai tad, kad atdzims pats Faetons. Tādējādi mums ir astoņpadsmit planētas, ieskaitot Zemi. Atzīmēsim, ka mēs šeit pievēršamies tikai planētu psiholoģiskajai ietekmei uz cilvēku. Pastāv arī sadzīviskā ietekme, tas ir, dažādu ar šīm planētām saistītu notikumu piesaistīšana cilvēka dzīvei. Un, visbeidzot, planētas ietekmē arī citus objektus: ģimeni, sabiedrību, valsti, dabu, Zemi kopumā utt. Tas ir, mēs aplūkojām tikai vienu projekciju. Līdztekus aplūkotajām planētām, kas ir reāli kosmiskie ķermeņi, pastāv, kā jau agrāk tika teikts, tā saucamās fiktīvās planētas, kuru cikli, lai cik savādi tas būtu, no mūsu kosmiskā ceļa, no mūsu karmas viedokļa ir daudz svarīgāki nekā reālo planētu cikli. Vislielāko uzmanību Avestas astroloģijā (kas, starp


citu, to atšķir no citām astroloģijas skolām) tiek veltīta divām fiktīvajām planētām, kurām dots nosaukums Melnais Mēness (Drudža, ko tulko kā "meli") un Baltais Mēness (Arta, tulko kā "patiesība"). Šīs divas planētas ir tieši saistītas ar gaismas un tumsas, labā un ļaunā izpausmi mūsu dzīvē. Tās ir mūsu gaišās un tumšās karmas rādītāji no Kosmosa morālētiskā likuma viedokļa. Var teikt, ka Drudža - tas ir katra cilvēka sātans kārdinātājs, bet Arta - viņa sargeņģelis. Atzīmēsim ari to, ka Drudža ir saistīta ar tagadni, ar to pārejas mirkli, kad esam visvairāk pieejami ļaunumam, bet Arta - ar mūžību, jo labais pastāv mūžīgi. Pēc Melnā Mēness atrašanās vietas cilvēka horoskopā var secināt, cik lielā mērā šis cilvēks ir pakļauts ļauno spēku kārdinājumam, cik aktīvi šie kārdinājumi izpaudīsies viņa dzīvē, no kuras puses tos var sagaidīt, kurš ceļš ir visbīstamākais. Baltais Mēness horoskopā parāda cilvēka sargeņģeļa spēku un ietekmi, to, no kurienes var gaidīt gaišo spēku aizsardzību, pa kuru ceļu ejot cilvēks saņems atbalstu. Ļoti svarīgs ir arī šo planētu savstarpējais stāvoklis, kas nosaka, kā katram no mums konkrēti izpaudīsies problēma izvēlē starp labo un ļauno. Tā, piemēram, dažiem cilvēkiem šāda izvēle jāizdara nemitīgi, turklāt tā ir krasa izvelē. Citiem tā uzrodas negaidīti un asi. Vēl citiem šī problēma ir izplūdusi, ārējo notikumu aizsegta. Ir cilvēki, kuriem ļoti grūti izdarīt izvēli, jo viņiem labais un ļaunais ir it kā saplūduši kopā (tā ir visbīstamākā situācija, jo izvēles nozīmīgums tāpēc jau nekļūst mazāks). Aplūkosim sīkāk šo planētu ietekmi. Drudžas atrašanās vieta horoskopā nosaka galveno grēku, galveno kārdinājumu cilvēka iepriekšējā dzīvē, tātad arī galveno vājību šajā iemiesojumā. Vissliktākajā gadījumā (Drudžas izpausmes pirmajā līmenī) cilvēks turpina iet pa Melnā Mēness ceļu, gūst apmierinājumu no savas sliktās rīcības, kā arī saņem ļauno spēku atbalstu. Ļaunums viņam ir kā narkotika, viņa sirdsapziņa guļ. Tas ir aktīva ļaunuma izplatītāja, zombija ceļš. Drudžas izpausmes otrajā līmenī cilvēks pats neiet pa ļaunuma ceļu, taču fatāli pievelk, piesaista sev nelaimes. Tas ir soda izciešanas ceļš, savu pagātnes grēku izpirkšanas ceļš, ciešanu un karmas attīrīšanas ceļš. Ja cilvēks izvēlas šo ceļu un noiet to līdz galam, viņš var pāriet uz Drudžas izpausmes trešo līmeni, kas paver iespēju precīzi atpazīt ļaunumu un izstrādāt imunitāti pret to. Turklāt cilvēks šajā gadījumā nespēj rīkoties slikti, ļaunums no viņa it kā atlec. Drudžas izpausmes līmeni nosaka gan mūsu horoskops, proti, tas, ar kādu bagāžu mēs ierodamies šajā pasaulē, gan arī mūsu apziņa, uzvedība, izvēle. Melnā Mēness lielā nozīme ir saistīta ar to, ka pēc tā var spriest par ļaunumu, kas ieperinājies cilvēkā. Analizējot notikumus, kuri noris Melnā Mēness ciklos un tā fāzēs, var konstatēt, cik lielā mērā cilvēks ir pakļauts ļaunuma spēku ietekmei, kāda ir viņa aptraipīšanās pakāpe. Tā, piemēram, ja cilvēkam sāk veikties vecumā, kas bez atlikuma dalās ar 9 (Drudžas cikls): viņš kļūst bagāts, pazīstams, nāk pie varas utt., tad gandrīz droši var teikt, ka šis cilvēks iet pa nepareizo ceļu, ka viņš nav uzveicis kārdinājumus, ļāvies tiem (Hitlers nāca pie varas 45. mūža gadā). Vislabāk ir, ja šajā dzīves periodā nav vērojami nekādi nozīmīgi notikumi vai arī cilvēks uz tiem nereaģē (proti, ir ļaunumam nepieejams). Ja notiek nelaime, tas nozīme, ka nepareizas izvelēs dēļ cilvēks ir kļuvis vājš ļaunuma priekšā. Nāve Drudžas ciklā nozīmē vienu no diviem: vai nu cilvēks ir kļuvis par tumšo spēku upuri un nav izturējis pārbaudījumu, vai arī bijis aktīvs ļaunuma spēku izplatītājs, bet savu darbu ir padarījis un tagad vairs nav vajadzīgs, jo tomēr nav galīgs nelietis. Piemēri: Ļer-montovs, Bairons, Vrubels, Mocarts, Čaikovskis, Robespjērs, Ļeņins, Berija. Vispār pēc dzīves ilguma var izdarīt secinājumu par cilvēka patieso būtību. To precīzi vienā no savām dziesmām ir pateicis V. Visockis: "Kas savu dzīvi beidzis traģiski, ir īstens dzejnieks tas. Bet, ja vēl tieši laikā, tad pilnā apjomā." Patiešām - analizējot ievērojamu cilvēku dzīves ilgumu, var pamanīt, ka atsevišķi skaitļi sastopami biežāk nekā citi. Parasti tas ir saistīts ar dažiem kosmiskajiem cikliem, piemēram, ar Drudžas cikliem (tas galvenokārt attiecas uz agrīnu nāvi). Bet, runājot par dzejniekiem un citiem talantīgiem cilvēkiem, jāteic, ka no tā, kam daudz dots, tiek arī daudz prasīts. Viņiem ir sevišķi bīstami padoties kārdinājumam. Atzīmēsim arī to, ka ļaunuma spēku ietekmi uz cilvēku var noteikt pēc vēl divu planētu cikliem. Šie


cikli ir saistīti ar diviem citiem ļaunuma iemiesojumiem - Azu un Luciferu. Tomēr visbiežāk uz cilvēku iedarbojas Drudžas cikli, tāpēc tieši tiem pievērš īpašu uzmanību. Baltā Mēness (Artas) atrašanās vieta horoskopā norāda uz cilvēka saikni ar savu sargeņģeli, uz pagātnē veiktajiem gaišajiem darbiem, patiesības un augstākās harmonijas ceļu, gaišās evolūcijas ceļu. Baltā Mēness izpausmes pirmajā, augstākajā līmenī cilvēks dzīvo pilnīgā harmonijā ar pasauli, pastāvīgi attīsta savu radošo pirmsākumu, nesavtīgi dara labu, stiprina un ved sev līdzi citus cilvēkus. Tas ir praviešu, svēto, taisnprātīgo ceļš, gaišās evolūcijas ceļš. Otrajā līmenī cilvēks arī dara labu, taču cerībā uz atlīdzību, nevis nesavtīgi. Turklāt viņš saņem atlīdzību arī par saviem labajiem pagātnē veiktajiem darbiem, saņem to, ko ir nopelnījis, bet ne vairāk. Kā teicis Zaratustra: "Ar jūsu mēru jums atlīdzina." Šajā ceļa nav iespējamas kvalitatīvas pārvērtības, ievērojama garīgā attīstība. Visbeidzot, Artas izpausmes trešais līmenis - tas ir ceļš, kurā pasaule tiek norobežota no cilvēka. Šeit sargeņģelis cilvēku nevis sargā, bet gan neļauj viņam pastrādāt ļaunus darbus. Ja ļauni darbi tomēr tiek pastrādāti, sargeņģelis novēršas no cilvēka un padara viņu pieejamu ļaunuma spēkiem. Pēc Baltā Mēness cikliem (vecumā, kas bez atlikuma dalās ar 7 -Artas cikls) var spriest par cilvēka attiecībām ar gaišajiem spēkiem. Ja šajā laikā mostas apslēpti spēki, piemēram, dziednieka spējas, nāk atklāsme, cilvēks garīgi izaug, viņš patiešām ir izvēlējies gaismas ceļu. Ja atnāk veiksme (nauda, slava, popularitāte, laime utt), tad tā ir atlīdzība par pagātnē paveiktajiem labajiem darbiem. Ja pārņem neapmierinātība, skumjas, sākas slimības, rodas dažādi šķēršļi, - tas viss liecina par disharmoniju, nepareiza ceļa izvēli. Cilvēka nāve Artas ciklu laikā nozīmē vienu no diviem: vai nu viņš ir pildījis ļauno spēku programmu, bijis ļaunuma kalps un viņu par to novāca (traģiskas, bezjēdzīgas, briesmīgas nāves gadījumā), vai arī cilvēkam nāve ir pāriešana uz augstāku līmeni, augstāko spēku pamošanās, virsapziņas atmoda (gadījumā, kad nāve ir aiziešana). Piemēri: Nīče, Hitlers, Rāmakrišna, Radoņežas Sergijs. Cilvēkam ļoti svarīgs ir 63 gadu vecums, kad atgriežas gan Arta, gan Drudža. Līdz tam laikam viņam jāpagūst izdarīt izvēli, pēc tam būs par vēlu. Ar cilvēka karmu ir tieši saistītas vēl divas fiktīvās planētas, kuras allaž ir opozīcijā viena pret otru. Tie ir tā saucamie Mēness Mezgli, punkti, kur krustojas Saules orbīta un Mēness orbīta. Vienu no tiem (augšupejošo) sauc par Rahu, otru (lejupejošo) - par Ketu. Tie ir tieši saistīti ar Saules un Mēness aptumsumiem un ir cilvēka horoskopa fatalitātes rādītājs. Atzīmēsim, ka Rahu ir saistīts ar nākotni, bet Ketu -ar pagātni. Šīs četras fiktīvās planētas atbilst četrām laika formām. Ja Mezgli cilvēka horoskopā ir stipri, īpaši ja viņš dzimis tuvu aptumsumiem, šā cilvēka dzīvē liela nozīme būs liktenim, fatumam, viņš būs ierobežots izvelēs brīvībā. Tādam cilvēkam ir viegli pareģot nākotni. Klasisks piemērs -Krievijas imperators Pāvils I, dzimis pilna Mēness aptumsuma laikā (1754. gada 1. oktobrī). Viņam tika pareģota nāve 47 gadu vecumā no cilvēka, vārdā Mihails, rokas. Pāvils I nelaida savā tuvumā nevienu cilvēku, kura vārds bija Mihails, tomēr viņu nogalināja 46,5 gadu vecumā ercenģeļa Mihaila pilī. Ļoti fatāls horoskops bija arī Jūlijam Cēzaram, Marksam, Krievijas imperatorei Aleksandrai. Mēness Mezgli cilvēkam norāda, uz ko viņam jātiecas (Rahu) un no kā jāatsakās, uz ko viņš var balstīties kā uz jau noieto (Ketu). Pārbaude, kā cilvēks izpilda savu programmu, turklāt ļoti stingra pārbaude, notiek laikā, kad Mēness Mezgli atgriežas (cikls - 18,68 gadi) un to pretējā fāzē (pēc 9,34 gadiem). Cilvēks, kurš nav izturējis pārbaudījumu, saņem ļoti stipru likteņa triecienu, var pat iet bojā. Piemēri: Puškins, Rembo, Rafaels, Majakovskis, Van Gogs, Bēthovens, Pāvils I, Dž. Kenedijs, Jūlijs Cēzars. Bet tagad pavisam īsi pakavēsimies pie Zodiaka simbolikas, kurā iekodēti ļoti daudzi mūsu pasaules evolūcijas likumi. Tagad vai visi zina, ka ir divpadsmit Zodiaka zīmes un kā tās sauc. Bet ko sevī slēpj šie nosaukumi? Populārzinātniskajā literatūrā visbiežāk sastopamas divas versijas. Saskaņā ar vienu no tām senie cilvēki zvaigžņu kopās debesīs saskatīja dažas figūras, kuras izraisīja tīri pasaulīgas asociācijas, tas ir, nosaukumi radās cilvēka iztēles rezultātā. Atbilstoši otrai hipotēzei cilvēki izraudzījās simbolu katram gada periodam un jau pēc tam novietoja to debesīs. Tomēr ne viena, ne otra versija


neiztur puslīdz nopietnu kritiku, tās var izskaidrot tikai dažu zīmju nosaukumus. Patiesībā Zodiaka simbolika ir mītu sistēmas neatņemama sastāvdaļa, kas cilvēka izpratnei pieejamā līmenī apraksta mūsu pasaules uzbūvi. Uzskatāmie tēli, kurus izmanto kā Zodiaka zīmju simbolus, ļauj mums izprast katra kosmiskā cikla visu divpadsmit fāžu dziļāko jēgu. Kas tie ir par tēliem? Vispirms atzīmēsim, ka katrā no divpadsmit Zodiaka simboliem gūst izpausmi viena no pasaules stihijām: Uguns, Zeme, Gaiss un Ūdens, un šīs stihijas nomaina cita citu. Katrai no tām atbilst trīs zīmes, kuras cita no citas atšķiras ar izpausmes pakāpi, šīs stihijas attīstības stadiju. Pēc kārtas pirmā zīme - tā ir stihijas pirmatnējā, negatavā, aktīvā izpausme, tās pašas stihijas otrā zīme ir stacionārā, vairāk raksturīga tās izpausme, trešā zīme - attiecīgās stihijas pārveidošanās un transformācija (tās atbilst sākotnēm Jan, Iņ, Den). Pirmā zīme - Auns - ir Uguns stihijas pirmatnējā izpausme (varētu teikt, uzliesmojoša, bet ātri nodziestoša uguns). Zīmes simbols ir kalnu auns ar zelta vilnu, tas stāv kalna galā, pagriezis galvu atpakaļ un vienu kāju pacēlis virs bezdibeņa. Ar šo zīmi ir saistīts jebkura darba sākums. Auna zīmes augstākā programma - būt enerģiskam celmlauzim, kurš spēj pašuz-upurēties un iekvēlināt citus, tomēr skatās atpakaļ. Sadzīves līmenī Aunu raksturojošs noteicošais vārds ir impulss. Saule šķērso šo zīmi no 21. - 22. marta līdz 20.-21. aprīlim. Otrā zīme -Vērsis - ir Zemes stihijas pirmatnējā izpausme. Tās simbols ir vērsis, kas pa pusei iznācis no zemes. Vērša augstākā programma ir nostiprināt izpausmi guvušo pasauli, baroties no zemes, nezaudēt saikni ar materiālajām problēmām, bet arī pārvarēt inertās matērijas pievilksmi, atbrīvoties no tās varas. Noteicošais vārds sadzīves līmenī - uzkrāšana. Saule šajā zīmē ir no 21. - 22. aprīļa līdz 20. 21. maijam. Trešā zīme - Dvīņi - ir Gaisa stihijas pirmatnējā izpausme. Simbols - divi dvīņubrāļi, kas sadevušies rokās. Dvīņu uzdevums ir atrast ārējā pasaulē atbilstību tam, kas ir viņos pašos, būt augstākās pasaules ceļvežiem, nostiprināt savstarpējās saiknes, izplatīt informāciju, bet arī pārvarēt divdabīgumu, šaubas, svārstīšanos. Noteicošais vārds sadzīves līmenī - kontakts. Saule šajā zīmē ir no 21. - 22. maija līdz 20. - 21. jūnijam. Ceturtā zīme - Vēzis (jeb Krabis) - ir Ūdens stihijas pirmatnējā izpausme. Sākotnējais simbols krabis ar lielām spīlēm un zivs asti pie avota. Vēža misija ir nerauties uz priekšu, orientēties uz tradīcijām, sākumu, rakties dziļumā, pētīt pagātni. Noteicošais vārds sadzīves līmenī - māja. Saule šajā zīmē ir no 21. - 22. jūnija līdz 22. - 23. jūlijam. Piektā zīme - Lauva - ir Uguns stihijas stabila, stacionāra izpausme (var teikt - vienmērīgi un spēcīgi degoša liesma). Simbols - sēdošs lauva ar kroni galvā, ķepu nolicis uz lodes. Lauvas augstākā programma ir radoša degšana, pilnīga pašizpausme, viengabalainības sasniegšana, spēju attīstīšana. Lauvām bieži liek valdīt, taču viņiem vara jāuztver kā milzīga atbildība. Noteicošais vārds sadzīves līmenī - jaunrade. Saule šajā zīmē ir no 23. - 24. jūlija līdz 22. - 23. augustam. Sestā zīme - Jaunava - atbilst Zemes stihijas statiskajai izpausmei. Šeit simbols ir Jaunava, kurai vienā pusē ir eņģelis (pie kreisās rokas), bet otrā - sātans (pie labās rokas). Šis tēls ir saistīts ar cilvēka dvēseli, kurai jāizvēlas starp labo un ļauno. Jaunavas misija - pievērst uzmanību sīkumiem, analizēt un sistematizēt, skrupulozi izpildīt savu pienākumu. Tomēr nedrīkst ieciklēties uz mazsvarīgiem sīkumiem. Noteicošais vārds ir kalpošana. Saule šajā zīmē atrodas no 23. -24. augusta līdz 22. - 23. septembrim. Septītā zīme - Svari - ir Gaisa stihijas stabila izpausme. Simbols - svari ar diviem kausiem. Tas ir vienīgais nedzīvais Zodiaka simbols. Šis tēls ir saistīts ar taisnīgumu, ar atlīdzināšanu pēc nopelniem. Svaru programma ir samierināšana, pretstatu savienošana, līdzsvara iedibināšana kontaktos, apkārtējā pasaulē, harmonijas stiprināšana. Taču vienlaikus nedrīkst zaudēt kodolu, kritērijus. Noteicošais vārds ir līdzsvars. Saule šajā zīmē atrodas no 23. - 24. septembra līdz 22. - 23. oktobrim. Astotā zīme - Skorpions - ir Ūdens stihijas stabila izpausme. Pirmatnējais simbols - ērglis, kas iznāk no tukšas skorpiona čaulas. Skorpiona misija ir apslēpto iespēju atbrīvošana, attīrot sevi un apkārtējos no


sliktā, attīstība caur sagrāvi un atjaunošanos, cīņa ar negatīvajām izpausmēm. Un šeit ir svarīgi saglabāt mēra sajūtu. Noteicošais vārds ir pārvarēšana. Saule šajā zīme atrodas no 23. - 24. oktobra līdz 21.-22. novembrim. Devītā zīme - Strēlnieks - ir Uguns stihija transformācijas līmenī. Pēdējās četrās Zodiaka zīmēs jau izpaužas nākamās (pēc kārtas) zīmes stihija. Tā, piemēram, Strēlnieka zīmē izpaužas arī Zemes stihija (proti, tā ir dziestoša uguns, kas transformējas, pārveidojas jaunā formā). Zīmes simbols -Kentaurs, kas bultas no loka raida augšup, vai jātnieks uz zirga - nozīmē Zemes pasaules un augstākā pirmsākuma savienošanos. Strēlnieka misija ir garīgo zināšanu izplatīšana, izveidojušos tradīciju saglabāšana. Bet nedrīkst noliegt bez izņēmuma visu jauno. Noteicošais vārds sadzīves līmenī ir tradīcijas. Saule šajā zīmē atrodas no 22. - 23. novembra līdz 21.-22. decembrim. Desmitā zīme - Mežāzis - ir Zemes stihijas transformācijas stadija. Simbols - no gliemežnīcas iznākošs kalnu āzis ar spārniem un zivs asti (sakrālāks simbols - briedis ar zelta ragiem). Ar šo zīmi ir saistīta atbrīvošanās no liekulīgu tradīciju nastas, tiekšanās uz augstāko mērķi, vēlme sasniegt savu virsotni. Mežāža misija ir vest cilvēkus uz augstāko mērķi ar viņa radītās praktiskās sistēmas palīdzību, taču nedrīkst izmantot jebkurus līdzekļus. Noteicošais vārds sadzīves līmenī ir mērķis. Saule šajā zīmē atrodas no 22. - 23. decembra līdz 19. - 20. janvārim. Vienpadsmitā zīme - Ūdensvīrs - ir Gaisa stihijas transformācijas stadija. Simbols - cilvēks, kas tur rokās divus traukus, vienā no tiem ir dzīvais ūdens, otrā — mirušais. Ar šo zīmi ir saistīta atdzimšana, pārveidošanās, neprognozējamī-ba, kā arī labā un ļaunā nošķiršana. Ūdensvīra augstākais uzdevums ir radīt ko jaunu, oriģinālu, saņemt atklāsmes un darīt tās zināmas citiem, sasniegt brīvību, bet ne anarhiju un visatļautību. Noteicošais vārds ir brīvība. Saule šajā zīmē atrodas no 20. - 21. janvāra līdz 18. - 19. februārim. Divpadsmitā, pēdējā zīmē - Zivis - ir Ūdens stihija transformācijas stadijā. Simbols - divas zivis (sākotnēji - zuši), kas peld uz pretējam pusēm. Ar šo zīmi ir saistīts jebkura cikla noslēgums un vienlaikus (labākajā gadījumā) - pāreja uz jaunu ciklu. Zivju augstākais uzdevums ir pilnīgas harmonijas sasniegšana, kosmiskās mīlestības un svētības izplatīšana, esības noslēpumu izzināšana. Taču nedrīkst padoties kārdinājumiem, atrauties no realitātes, izplatīt haosu. Tas ir, jāpeld uz augšu, uz garīgo evolūciju, nevis uz leju, uz degradāciju. Noteicošais vārds šeit ir harmonija, noslēpums. Saule šajā zīmē atrodas no 19. - 20. februāra līdz 20.-21. martam. Kā jau tika teikts, Zodiaka zīmju ietekme uz zemes dzīvi izpaužas ar planētu starpniecību. Tātad zīme, kurā ir vairāk planētu, iedarbosies uz cilvēku spēcīgāk. Nav grūti pamanīt, ka zīmju raksturojums (tas šeit dots, uzsverot katras zīmes iedarbību uz cilvēka personību) sasaucas ar planētu raksturojumu. Zīme, kurā atrodas viena vai otra planēta, nosaka tās iedarbību: lielāku vai mazāku spēku, atklātu vai apslēptu iedarbību, asu vai mierīgu izpausmi utt. Tā, piemēram, Marss visstiprāk izpaužas Auna, Skorpiona un Mežāža zīmē, bet Venera - Vērsī, Svaros un Zivīs. Taču tas ir liels atsevišķs temats. Līdztekus Zodiaka zīmēm astroloģija ņem vērā arī tā saucamās mājas jeb horoskopa laukus. Zodiaka zīmes ir saistītas ar Saules un planētu kustību ap Zemi (reāli - ar Zemes kustību ap Sauli), bet mājas - ar Zemes griešanos ap savu asi. Tā rezultātā ap Zemi griežas viss debess jums, ieskaitot zvaigznes. Arī tas ir ļoti svarīgs cikls, un tā fāzēm, kas nosaka horoskopa mājas, ir milzīga nozīme. Mājas horoskopā - tas būtībā ir vēl viens Zodiaka dalījums divpadsmit daļās (šīs daļas var būt nevienādas atšķirībā no zīmēm). Mājas parasti skaita no ascendenta - debess sfēras punkta, kas parādījās pie horizonta notikuma brīdī (attiecībā uz personības horoskopu - dzimšanas brīdī). Planētu stāvoklis Zodiaka zīmēs (kosmogramma) norāda uz to, ar ko cilvēks ir ieradies šajā pasaulē, bet to pašu planētu stāvoklis horoskopa mājās parāda, kādi uzdevumi cilvēkam būs jāveic šajā iemiesojumā, kādos notikumos viņš tiks iesaistīts. Māju raksturojumi ir cieši saistīti ar attiecīgo Zodiaka zīmju raksturojumiem (Zodiaka simbolika ir universāla!), un attiecībā uz cilvēka dzīvi tiem ir šāda nozīme. Pirmā māja, kuru reizēm sauc arī par personības māju, nosaka cilvēka aktīvas pašizpaušanās


problēmas, viņa gribas virzību, viņa personības īpatnības un talantus. Pirmās mājas kārdinājums ir egoisms. Otrā māja ir saistīta ar uzkrāšanas problēmām, turklāt ar visdažādāko uzkrāšanu: cilvēks krāj naudu, mantu, zināšanas, enerģiju utt. Šeit ir arī mantojuma, ēšanas, atpūtas, ķermeņa stiprināšanas problēmas. Ar šo māju ir saistīts viens no visbriesmīgākajiem kārdinājumiem - ieciklēšanās uz materiālajām problēmām. Trešā māja ir saistīta ar tuvākas saskarsmes un kontaktēšanās problēmām, māceklības problēmu un tuviem ceļojumiem, kā arī ar tirdzniecību. Šeit arī - attiecības ar māsām un brāļiem, ar kaimiņiem. Kārdinājums - tenkošana, apmelošana, zagšana. Ceturtā māja ir saistīta ar tradīcijām, ar dzimtu, ar vecākiem, ar karmu, ar cilvēka saknēm, ar viņa māju (dzīvokļa saņemšana, mājas celšana, tās labiekārtošana, zaudēšana utt.). Kārdinājumi - attiecību saraušana ar vecākiem, atraušanās no savām saknēm, nacionālisms. Piektā māja ir saistīta ar cilvēka visu veidu radošo darbību, arī ar mīlestību un bērniem, ar to, kas paliek pēc cilvēka. Kārdinājumi - paštīksmināšanās, sliktas attiecības ar bērniem, azartspēles. Sestā māja nosaka ar darbu saistītās problēmas, kā arī veselības problēmas. Tā ir labprātīgas kalpošanas, pakļaušanās māja. Kārdinājumi - verdziska iztapība, ieciklēšanās uz veselības problēmām, īgņošanās. Septītā māja - tā ir cilvēkam nepieciešamā partnera māja, laulības māja. Šeit - arī attiecības ar kolēģiem un tās valsts likumiem, kurā cilvēks dzīvo. Kārdinājumi - vilinājums un konflikti laulībā, būt pretējos uzskatos ar sabiedrību un likumiem. Astotā māja ir saistīta ar ekstremālam situācijām, ar nelaimes gadījumiem, katastrofām un nāvi, bet arī ar pārdzimšanu ciešanu rezultātā. Šeit - arī seksuālo attiecību problēmas. Kārdinājumi - melnā maģija, sadisms, pašnāvība, seksuāla izlaidība. Devītā māja - tā ir mācīšanas, ideoloģijas, reliģijas, tradīcijas māja. Saistīta arī ar tāliem ceļojumiem, mācīšanu, kontaktiem ar citām zemēm, citām kultūrām. Kārdinājumi -autoritārisms, aizraušanās ar visu ārzemniecisko, ieciklēšanās uz reliģijas jautājumiem. Desmitā māja ir mērķa, karjeras, meistarības, slavas un augšuptiecības māja. Tā ir saistīta arī ar iekšējā kodola veidošanas problēmām, ar sevis ierobežošanu. Kārdinājumi -karjerisms, neizvēlīgums līdzekļos (lai sasniegtu mērķi, visi līdzekļi labi). Vienpadsmitā māja ir saistīta ar draugiem, ar brīvību, ar pārmaiņām un pārsteigumiem, ar parādu samaksu. Kārdinājumi - aizraušanās ar viltus draugiem, neuzticēšanās patiesiem draugiem, ietiepība, anarhisms. Divpadsmitā māja - tā ir cilvēka slepenās dzīves māja. Saistīta ar to, ko cilvēks slēpj no citiem. Šīs mājas problēmas ir vientulība, apcere, gremdēšanās sevī, rezultātu apkopošana, sapņi un saikne ar augstākajiem spēkiem. Kārdinājumi - pesimisms, kompleksi, alkoholisms un narkomānija, ilūzijas. Tādējādi mēs šeit redzam to pašu Zodiaka simboliku, tikai attiecinātu uz pasaulīgās dzīves problēmām, ar kurām mums katru dienu jāsaskaras. Šī simbolika izpaužas jebkurā ciklā, piemēram, katra cilvēka dzīvē, kurā var izšķirt divpadsmit attīstības stadijas. Katra no šīm stadijām ilgst septiņus gadus, kuru laikā cilvēks risina kādas vienas Zodiaka zīmes problēmas. Tas ir tā saucamais Zoroastras rats jeb dzīves punkta kustība pa Zodiaka apli. Vecumā līdz septiņiem gadiem (Auns) cilvēkam ir nepieciešams, lai viņu ganītu kā jēriņu. Viņš aktīvi iepazīst pasauli, strauji attīstās, bieži ir nevadāms. Saskaņā ar Avestas tradīciju līdz šā perioda beigām bērnu nedrīkst nodot apmācībai. Laikā no septiņiem līdz 14 gadiem (Vērsis) - apmācība un informācijas uzkrāšana, veidojas apziņa, atmiņa. Daudzi bērni šajā laikā sāk kolekcionēt, krāt lietas, kļūst nopietni. Periods no 14 gadiem līdz 21 gadam (Dvīņi) ir aktīvu kontaktu, saskarsmes, aktīvas apmācības laiks, veidojas tieksme pēc vienaudžiem un pretējā dzimuma. Cilvēks vēl nav noformējies, nav nobriedis, vēl nav izgājis no bērnības vecuma (uzskatīja, ka bērnība ilgst līdz 21 gadam), viņam vēl vajadzīga vecāku


gādība un atbalsts, ciešs kontakts ar viņiem. Periodā no 21 gada līdz 28 gadiem (Vēzis) cilvēks pāriet jaunības posmā. Notiek jūtu un emociju audzināšana. Cilvēks sāk saprast savu iekšējo pasauli, veido savu pasaules uzskata sistēmu, sāk interesēties par mājas un ģimenes problēmām. Periods no 28 līdz 35 gadiem (Lauva) ir radošās un fizioloģiskās izaugsmes periods, aktīva savas enerģijas tērēšana. Daudzi izdara atklājumus, rada savus vistalantīgākos darbus. Svarīgi ir nepārtērēt enerģiju. No 35 līdz 42 gadiem (Jaunava) ir saspringta ikdienas darba periods, profesionālisma sasniegšana un sava darba iepazīšana visos sīkumos, detalizētas sistēmas radīšana. 42 gadu vecumā beidzas cilvēka jaunība un sākas briedums. Periods no 42 līdz 49 gadiem (Svari) saistīts ar kontaktu apzinātu izvēli, tas ir saprātīga miera, izsvērta pašnovērtējuma periods, harmonijas atrašana un tiekšanās pēc tās. No 49 līdz 56 gadiem (Skorpions) ir kritiskais vecums, kuram raksturīga nervozitāte, klimakss, nervu lēkmes. Daudz pašnāvību. Ja iepriekš nekas labs nav uzkrāts, šis ir sabrukšanas periods. Labākajā gadījumā - garīga pārdzimšana un radoša atplauksme. No 56 līdz 63 gadiem (Strēlnieks) - pievēršanās augstākajām vērtībām, reliģijai, tradīcijām, filozofiskām pārdomām par dzīvi, pasaules uzskata galīgā izveidošana. Labs laiks jaunradei, taču nevajag pārlieku aizrauties. 63 gadu vecumā cilvēka brieduma posms beidzas un sākas vecums. Periods no 63 līdz 70 gadiem (Mežāzis) - pēdējā garīgā izvēle. Ir jāizlauzās no izveidojušos uzskatu čaulas, jāpabeidz zemes dzīves programma un jāizstrādā reāla pasaules izpratne, jāpaceļas garīguma virsotnēs. Tas ir nobriedušas skaidrības un askēzes periods. No 70 līdz 77 gadiem (Ūdensvīrs) - skaidri jānošķir labais no ļaunā. Pastāv briesmas, ka var attīstīties skleroze. Jāapzinās savi grēki un savi gaišie darbi. Cilvēku vairs nevar izmainīt no ārienes. Var būt negaidīti lēmumi un rīcība. No 77 līdz 84 gadiem (Zivis) - esības noslēpumu iepazīšanas, pasaules harmonijas sasniegšanas periods. Iespējams marasms, haoss domās. Cikla noslēgums. Taču cilvēki, kuri dzīvo ilgāk, atkal nokļūst Auna, Vērša utt. periodā, bet jau citā līmenī. Protams, tas ir vidējais līmenis. Dažiem cilvēkiem ir spilgtāk izteikts viens, dažiem - cits periods. Vieni atklājas jau bērnībā, citi - tikai vecumdienās. Te daudz kas ir atkarīgs no konkrētā cilvēka horoskopa un arī no tā, kāds ir planētu sakopojums dažādās Zodiaka zīmēs. Tā, piemēram, cilvēkam ar spilgti izteiktu Mežāža zīmi īpašības, kas raksturīgas šai zīmei, parādīsies daudz agrāk nekā 63 gadu vecumā. Tomēr šeit aprakstītā dzīves programma patiešām eksistē. Pievērsīsimies vēl vienam Zodiaka simbolikas izpausmes piemēram. Aplūkosim tās ietekmi uz kādas zinātnes, piemēram, astroloģijas, apgūšanas procesu. Vispirms rodas vēlme mācīties, attīstīt sevi, pašapliecināties (es varu arī to), pirmais spēcīgais impulss. Pēc tam sākas aktīva informācijas uzkrāšana, zināšanu apgūšana bez jebkādas sistēmas un analīzes (vairāk, vairāk, vairāk). Tad seko apjēgšana, sākas savstarpēju saikņu meklēšana, kontaktēšanās ar tādiem pašiem skolniekiem. Nākamais posms iedziļināšanās mācības būtībā, tradīcijas apcere, zinātnes vēstures izpēte. Pēc tam sākas jaunrade, parādās pirmie panākumi, prieks un lepnums par reālajiem rezultātiem (šeit ir svarīgi neapstāties). Pēc svētkiem - darba ikdiena, ikdienišķā prakse, iedziļināšanās sīkumos, kuri agrāk šķita nebūtiski. Un tikai tad - mācības būtības izpratne, tās pamatprincipu apzināšana, sekmīga to izmantošana, izsvērta savu spēju novērtēšana. Pēc tam seko kritiskais posms, pēc kura jau var iemantot maģiskas spējas, bet var arī sabrukt kā personība un kā speciālists. Tad cilvēks aptver mācību kopumā un var to nodot citiem, būt skolotājs. Nākamais posms - profesionālisma virsotne, mērķa sasniegšana un savas sistēmas izveidošana. Pēc tam ir jāatbrīvojas no jaunradi ierobežojošās sistēmas. Pēdējais posms - augstāko noslēpumu aptveršana, augstākās harmonijas sasniegšana. Bet ne jau visi iziet šos divpadsmit pakāpienus, pārāk liels ir kārdinājums apstāties pusceļā un pagriezties atpakaļ.


Zodiaka simbolika ir daudz dziļāka nekā aplūkotajos piemēros. Tajā ir informācija arī par pašu galveno, par pasaules radīšanas ciklu, mūsu Visuma pastāvēšanas ciklu. Jau minētās ēras - Radīšanas ēra, Sajaukuma ēra, Nošķiršanās ēra un Atkalsavienošanās ēra - arī ir simboliski saistītas ar Zodiaka zīmēm. Pirmā ēra, Radīšanas ēra, atbilst mūsu pasaules bērnībai un ilgst saskaņā ar Avestā teikto trīs tūkstošus gadu (tāpat kā visas pārējās ēras). Bet tie ir kosmiskie gadi, nesalīdzināmi garāki par mūsu Zemes gadiem. Tūkstoš kosmisko gadu atbilst vienai Zodiaka zīmei, tādējādi pilns Visuma cikls atbilst 12 000 kosmisko gadu. Radīšanas ēra ietver trīs posmus (Auns, Vērsis, Dvīņi): sākotnējais impulss, ieceres rašanās, pēc tam tās izstrādāšana un konkretizācija un, visbeidzot, iekšējo saikņu noteikšana un likumu formulēšana. Trešās kosmiskās tūkstošgades beigās pasaule bija radīta, bet radīta neiemiesotā stāvoklī, tāpēc ļaunums Radīšanas ēras laikā vēl nevarēja izpausties. Taču iestājas Sajaukuma ēra, kuras sākumā pasaule sāk pāriet iemiesotā stāvoklī, un Anhro Mainju ielaužas pasaulē. Simboliski tas ir saistīts ar pirmajiem septiņiem Vēža zīmes grādiem, no kuriem katrs atbilst vienas no septiņām Labajām Radībām - Uguns (neizdevās apgānīt), Gaisa, Ūdens, Zemes, Augu, Dzīvnieku un Cilvēka - apgānīšanai. Līdz Sajaukuma ēras beigām pasaulē pastāvēs gan labais, gan ļaunais, un mūsu uzdevums ir izvēlēties, attīrīties, norūdīties cīņā ar ļaunumu, īpaši grūti to darīt ir tagad, Sajaukuma ēras beigās, kad ļaunums ir maksimāli sabiezējis un nepieciešama skrupuloza mūsu pienākuma izpilde. Sajaukuma ērai (pasaules jaunībai) atbilst Vēža, Lauvas un Jaunavas zīme. Pašlaik mēs atrodamies pašās Jaunavas zīmes beigās, pašās Sajaukuma ēras pēdējās tūkstošgades beigās. 2008. gadā sāksies pārejas periods uz nākamo ēru - Nošķiršanās ēru (Svaru, Skorpiona un Strēlnieka zīme), un pirmais, kas mūs sagaida, ir mūsu dzīves novērtēšana, mūsu grēku un labo darbu novērtēšana, lielā tiesa - Frašegirds. Nošķiršanās ēras beigās ļaunums sarausies punktā un tam nebūs iespējas izpausties. Var rasties jautājums par šo kosmisko periodu ilgumu. Zodiaka apļa katra grāda katrai minūtei atbilst apmēram 8,5 miljonus liels mūsu Zemes gadu laika intervāls (mūsdienu zinātnē pazīstams kā ģeoloģiskais periods). Tomēr jāņem vērā, ka radīšanas sākumā laiks bija it kā izstiepts, palēnināts, bet pasaules radīšanas cikla beigās tas sāks saspiesties, paāt-rināties, tāpēc šo intervālu ilgums dažādos Visuma pastāvēšanas periodos ir atšķirīgs. Viss mūsu aplūkotais pasaules ceļš ir tikai viens tās aspekts. Tas ir ceļš no mūsu evolūcijas viedokļa, tā ir mūsu pasaules uztvere, kurai atbilst svastika pulksteņa rādītāja virzienā. Bet ir arī otra puse - pasaules kā vienota veseluma evolūcija, kurai atbilst otra svastika - pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Tas ir ceļš pa Zodiaka apli no Zivīm uz Aunu. Saprast šo procesu ir daudz grūtāk. Atzīmēsim tikai, ka pēc šīs svastikas tiek noteiktas laika formas, kas atainotas sengrieķu mitoloģijā kā pirmatnējais haoss (Zivis - tas ir plūstošais, mainīgais, haotiskais laiks), kā Urāna valdīšana (Ūdensvīrs -tas ir brīvais, krasi pārlecošais, diskrētais laiks), kā Krona jeb Saturna valdīšana (Mežāzis - tas ir stingrais, iepriekš noteicošais, brīvību neatstājošais laiks) un kā Zeva jeb Jupitera valdīšana (Strēlnieks - tas ir laiks, kas iegūst likumu un paver iespēju katram izpaust sevi). Zervāniešu mītos ir aprakstītas visas divpadsmit laika formas. Šo globālo ciklu īpatnības izpaužas arī visos ātrāk norisošajos ciklos. Visuma attīstības mistērija tiek izspēlēta gan sabiedrības, gan atsevišķa cilvēka dzīvē, gan gada laikā (Saules kustība pa Zodiaka apli), gan vēl ātrākos ciklos. Pasaule ir vienota, un visi procesi tajā pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem. Tomēr atgriezīsimies pie jautājuma par astroloģijas nozīmi konkrēta cilvēka dzīvē. Saskaņā ar zoroastrisma tradīciju, lai atraisītu cilvēkā dievišķo garu, lai cilvēks izkļūtu no apļa, lai izietu bezgalībā, lielāka nozīme ir tām Zodiaka zīmēm, kurās nav planētu, tas ir, planētu neapgānītām zīmēm. Tādas tukšās zīmes - tās ir durvis uz citu pasauli, mūžības vārti. īpaša uzmanība tiek pievērsta pretī stāvošām tukšām zīmēm, kuras tiek uzskatītas par bezgalīgu spoguļu gaiteni, kas atvieglo izeju uz Zervanu (vispār spogulis ir viens no galvenajiem zervānisma prakses atribūtiem). Lai analizētu jebkuru cilvēka dzīves mirkļu, periodu īpatnības, ir jāsalīdzina ciklu fāzes attiecīgajā


laika brīdī ar fāzēm, kuras fiksētas dzimšanas brīdī. Reāli salīdzina planētu stāvokli horoskopā ar planētu stāvokli interesējošā mirklī. Tas ļauj izdarīt secinājumus gan par pagātnes notikumu cēloņiem, gan arī konstatēt iespējamos nākotnes notikumu variantus. Līdztekus planētām un Zodiaka zīmēm Avestas astroloģija aplūko arī zvaigznes un zvaigznājus kā cilvēka apslēptās misijas un milzīgo spēku rādītājus, spēku, kas iet caur cilvēku bez viņa paša gribas, asteroīdus kā traucējumu ienesejus skaidrajā ainā, komētas kā brīdinošus un sodu nesošus vēstnešus no citas pasaules, kā arī citus rādītājus. Astroloģija ir visvairāk formalizētā ezoteriskā zinātne, proti, tajā nozīmīgu daļu veido formālās zināšanas: tiek veikti daudzi precīzi aprēķini, sastādītas skaitļu tabulas. Tomēr šāda formāla analīze ir tikai maza astroloģijas metodes daļa, sagatavojošs posms. Galīgos secinājumus izdara pēc intuitīvas, neverbālas ieslēgšanās horoskopā, kas veidots, pamatojoties uz aprēķina datiem. Tāpēc īstam astrologam jābūt apveltītam ar lielu intuīciju, gaišreģa spējām - kā, starp citu, jebkuram īstam speciālistam citās darbības jomās. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc horoskopa veidošanu un iztulkošanu nevar uzticēt datoram. Skaidrs arī tas, ka astrologus nevar sagatavot īsā laikā un lielā skaitā - pēc plūsmas metodes. Labākajā gadījumā šādi astrologi var izdarīt tikai ļoti virspusēju analīzi un izklāstīt šīs analīzes rezultātus ļoti vispārīgiem vārdiem. Starp citu, dažiem viņu klientiem ar to pilnīgi pietiek. Horoskops dod priekšstatu par to, kādus notikumus cilvēks sev piesaistīs dzīves laikā atbilstoši programmai, kas viņā ir ielikta piedzimstot. Tas, vai šie notikumi tiešām būs, kā konkrēti izpaudīsies šī programma, lielā mērā ir atkarīgs no cilvēka uzvedības (izvēles brīvība ir katram). Kā mēdza teikt senajie: "Zvaigznes norāda, bet nepiespiež." Tātad programma ir noteikta, bet nav dzelžaina. Cilvēkam ir jāzina sava programma, lai vislabāk ar to mijiedarbotos, izdarītu secinājumus un mācītos no tās. Nekas mūsu dzīvē nenotiek nejauši, jebkurš akts ir posms daudzu notikumu ķēdē, un, tā kā ikviens cilvēks spēj apzināties sevi, viņš spēj arī izmainīt savu programmu. Lai to izdarītu, ir kaut kas jāmaina sevī, bet, mainot sevi, cilvēks maina pasauli ap sevi (jo viss ir savstarpēji saistīts). Var sastādīt horoskopus ne tikai cilvēkiem, bet arī firmām, valstīm, jauniem darbiem, jaunām idejām, vārdu sakot, visam, kam ir sākums un savs liktenis. Šādu horoskopu sastādīšanas princips mazliet atšķiras no tiem, kurus izmanto, sastādot horoskopu cilvēkam, bet pamatā ir viena un tā pati astroloģiskā metode. Vai var iztikt bez astroloģijas? Protams, jo iztikām taču vēl pavisam nesenā pagātnē. Bet tad mēs nevarēsim izprast notikumu dziļākos cēloņus, apzināties savu saikni ar šo pasauli. Vai arī būs jārada kādas jaunas teorijas, kas izskaidro kopīgo vienojošo saikni, bet tās prasīs tūkstošiem gadu ilgu pārbaudi. Astroloģija jau ir izturējusi laika pārbaudi desmitiem tūkstošu gadu garumā. Varbūt nav vērts to izgudrot no jauna? Tāda cilvēka dzīvi, kuram ir sveša astroloģija, var salīdzināt ar mežoņa dzīvi, kurš nokļuvis civilizētā pilsētā. Pēkšņi šim nelaimīgajam uzbrūk kaut kādi cilvēki, atņem viņam milnu un, sasējuši rokas, velk pašu uz drēgnu un tumšu istabu. Viņš taču neko sliktu nav izdarījis. Bet to, ka pats pirms desmit minūtēm ar šo milnu iesita kādam nepatīkamam tipam, kas nekaunīgi viņu aplūkoja, mežonis jau ir aizmirsis. Visa viņa līdzšinējās dzīves pieredze mācīja, ka tas, kas nepatīk, ir jānovāc. Viņš visu precīzi aprēķināja: sitiena spēku un virzienu, optimālo uzmanības novēršanas manevru, taču nezināja tās pasaules likumus, kurā bija nokļuvis pēc likteņa gribas. Tieši tāpat cilvēkam, kurš nezina mūsu Visuma likumus un savu iepriekšējo ceļu, šķiet, ka viss, kas ar viņu notiek, ir nejaušība (bet vispār viņš ir pilnīgs sava likteņa noteicējs un savas laimes kalējs). Tomēr pasaules likumi pastāv, un par to neievērošanu būs jāatbild. Labi vēl, ja tūlīt, jo tad pārkāpējs kaut ko iemācīsies. Sliktāk, ja atmaksa uzkrāsies un pēc tam trieciens būs daudz stiprāks. Astroloģijas lomu var ilustrēt ar piemēru, no medicīnas. Jau cik gadus runā par to, ka ārstējot nepieciešama individuāla pieeja, ka jāārstē slimnieks, nevis slimība. Tomēr šīs individuālās pieejas praktiskais pielietojums labākajā gadījumā reducējas uz vienu no trim pazīstamajiem variantiem. Pirmais: šīs zāles cilvēkam agrāk palīdzēja, tātad palīdzēs arī tagad. Otrais: cilvēks šīs zāles nepanes, tātad dosim


citas. Un, visbeidzot, trešais (daudz retāk sastopamais) variants: šim cilvēkam ir slimas nieres, bet jaunās zāles var radīt blaknes, tātad pameklēsim tādas, kas tās neizraisa. Šādas individuālas pieejas rezultātā diezgan bieži notiek "brīnumi". Tā, piemēram, cilvēkam bija visas sirds slimības pazīmes, un viņu atbilstoši ārstēja. It kā palīdzēja. Tomēr slimnieks nomira, un sekcija parādīja, ka sirds ir pilnīgi vesela, bet bija aizkuņģa dziedzera vēzis. Cits piemērs. Slimnieks sūdzas par sāpēm locītavās. Viņu cenšas ārstēt, bet rezultātu nav. Pēc tam viņam konstatē psihisku slimību, izārstē to, un locītavu sāpes pazūd. Astroloģija, kuras milzīgo nozīmi medicīnā atzina jau Hipokrats, ļauj noteikt cilvēka sliecību uz kādu no slimībām, pēc tās sākšanās brīža konstatēt šīs slimības cēloņus un raksturu, pagatavot tiešām individuālas zāles konkrētam cilvēkam konkrētas slimības ārstēšanai, rekomendēt, kā turpmāk izvairīties no šīs vai citas slimības. Mūsdienu medicīna, starp citu, tāpat kā visa pārējā zinātne, uzskata, ka, izpētot objekta atsevišķas, aizvien sīkākas daļas (mūsu gadījumā - cilvēku), mēs labāk izpratīsim visu objektu. Tāpēc tiek veikti daudzi slimību izplatīšanās mehānisma pētījumi, noskaidrotas šo slimību izpausmes šūnu un pat molekulārā līmenī. Rezultātā parādās aizvien jaunu slimību nosaukumi. Tikpat ātri pieaug piedāvāto ārstēšanas metožu skaits. Taču cilvēks ir viengabalaina sistēma un vienotās pasaules daļa. Tāpēc viņš ir jāpētī kā sistēma, kas pakļauta Kosmosa likumiem, jāatrod slimības īstais cēlonis, kuru novēršot mēs tiksim vaļā no visiem simptomiem pat, kā varētu likties, savstarpēji nesaistītos orgānos. Un tad nebūs tādas situācijas kā tagad, kad liela daļa slimību ir citu slimību ārstēšanas rezultāts. Dažreiz cilvēki, iepazinušies ar astroloģijas metodi, saka: "Tas viss, protams, ir jauki, bet ļoti sarežģīti. Varbūt nav pat vērts sākt mācīties, jo visu zināt nav iespējams?" Atbildi var dot šāds piemērs. Cilvēks, kuram agrāk nebija televizora, beidzot to nopērk. Viņš ieslēdz aparātu un skatās, skatās, skatās, neko nepārslēdzot. Pēc tam atnāk kaimiņš, kas televizoru iegādājies nedaudz agrāk, un iemāca rīkoties ar to: mainīt skaļumu, spilgtumu, krāsas. Tas jau ir jauns posms. No citas pilsētas atbrauc draugs, kuram televizors ir visu mūžu, un parāda, kā jāpārslēdz programmas. Vēl labāk! Televizors sāk niķoties, tiek izsaukts meistars, kas to salabo un parāda vēl citas pogas, arī detaļas, kuras jāmaina katrā konkrētā gadījumā. Beidzot cilvēks apgūst televizora uzbūvi un pats to var modernizēt: papildināt ar stereoskaņu, pieslēgt satelīt-antenu utt. Gluži tāpat, pakāpeniski apgūstot astroloģiju un padziļinot savas zināšanas ar speciālistu palīdzību, var aizvien aktīvāk mainīt un pilnveidot savu dzīvi, mainīt tās programmu, pāriet uz kvalitatīvi citu līmeni. Un pat nelielas zināšanas var labi noderēt. Protams, viss šajā nodaļā izklāstītais nepretendē uz to, ka nesagatavots lasītājs apgūs astroloģiju, pat ne tās pamatus. Tas ir tikai īss apraksts, kas sniedz virspusēju priekšstatu par astroloģijas ābeci un tās vietu seno āriešu zināšanu vienotajā sistēmā. Kā zinātne astroloģija ir faktiski neizsmeļama, ar to var nodarboties visu mūžu un visu laiku atklāt kaut ko jaunu. Šīs nodaļas uzdevums ir parādīt, ka astroloģija pilda tulka pienākumus starp cilvēku un Kosmosu. Tā ļauj katram no mums izprast savu uzdevumu uz Zemes, apzināties savu personību un tās saikni ar pasauli. Bet galvenais (un tā ir Avestas tradīcijas īpatnība, jo tā par galveno uzskata Visuma morāl-ētisko likumu, mācību par labo un ļauno) - astroloģija pa-| līdz mums izvēlēties labestības ceļu, gaismas ceļu, pasaules harmonizācijas ceļu un cīņu ar ļaunumu, visa apgānīšanu, haosu un sagraušanu. Tikai izpildījuši savu zemes dzīves pro- ] grammu, atstrādājuši savu karmu, ko parāda horoskops, mēs varam pāriet uz jaunu, augstāku attīstības pakāpi, spert soli uz priekšu, lai sasniegtu savas dzīves galveno mērķi - tuvinātos Radītājam. 8. NODAĻA Vīrieši, sievietes, bērni Kad runa par vīriešiem un sievietēm, viņu savstarpējām attiecībām, par mīlestību, par dzimumu atšķirībām, par pienākumu sadali ģimenē un sabiedrībā, bieži atceras mītu par androginiem, pilnību sasniegušajām pirmbūtnēm, kurās bija apvienota sievišķā un vīrišķā sākotne, bet kuras vēlāk tika sadalītas divās pusītēs, un kopš tā laika šīs pusītes meklē viena otru, lai atjaunotu zaudēto harmoniju. Daudz mazāk ir zināms par to, ka mītam par androginiem, kuru pierakstījis grieķu filozofs Platons, ir zoroastriska


izcelsme. Avestā teikts, ka protocilvēkam, visu cilvēku pirmtēvam Gajomartam, kuru radīja Ahuramazda, bija ieapaļa forma (kā visiem androginiem), ka viņš bija pilnību sasniedzis un paš-pietiekams, viņā bija apvienotas abas sākotnes - sievišķā un vīrišķā. Kad pasaulē ielauzās ļaunums, Gajomartu pazudināja Anhro Mainju, bet no viņa sēklas radās visa cilvēce. Tad tika iznīcināts arī Vērsis (Avestā - Evhadats), visu dzīvnieku pirmtēvs. Mīts ir mīts. To var uztvert tieši, var alegoriski, bet pats galvenais: vīrietis un sieviete - tās ir divas puses, divas cilvēciskās būtnes realizācijas formas. Tā ir divu svarīgāko kosmisko sākotņu izpausme cilvēka līmenī - Jan un Iņ, par kurām jau tika runāts 5. nodaļā. No pasaules viengabalainības viedokļa abas šīs sākotnes ir vienlīdz svarīgas, bet izpilda pilnīgi atšķirīgas, dažreiz pat pretējas funkcijas. Starp citu, daži seno tradīciju mūsdienu pētnieki tā aizraujas ar Jan un Iņ pretstatīšanu, ka pat identificē Jan ar labo, bet Iņ - ar ļauno un secina, ka pēc senajo uzskatiem sieviete vienmēr ir ļaunuma avots. Tas ir pilnīgi nepareizi. Gan labajam, gan ļaunajam ir kā vīrišķās (Jan), tā sievišķās (Iņ) izpausmes. Šeit notiek jēdzienu sajaukšana. Tātad vīrietim pašreizējā iemiesojuma laikā galvenais uzdevums ir realizēties kā Jan - aktīvajai sākotnei, radīt jauno, pārveidot pasauli (protams, neizjaucot tās viengabalainību), bet sievietei - kā Iņ, pasīvajai sākotnei - ietērpt radīto stabilās formās, saglabāt to nemainīgu (protams, ne uz pasaules attīstības rēķina). Turklāt citos līmeņos, piemēram, cilvēka rakstura līmenī, var izpausties arī citi pirmsākumi. Vīrietim var būt raksturīgas Iņ iezīmes (konservatīvisms, tiekšanās pēc miera), sievietei Jan iezīmes (neiecietība pret sastingumu, tiekšanās pēc neizzinātā). Var parādīties arī iezīmes, kuras nosaka trešā sākotne - Den, tomēr pamatā šajā dzīvē ir vīrieša un sievietes lomas nošķiršana. Šī nošķiršana var izpausties visās dzīves jomās: mīlestībā, ģimenē, sabiedrībā. Taču vispirms pievērsīsimies cilvēka ķermeņa uzbūves īpatnībām. No āriešu mācības izriet, ka ķermenis ir pasaules modelis (mikrokosmoss), tas atbilstoši vispārējai līdzībai (kas ir augšā, tas arī lejā) ataino visas konkrētā cilvēka īpatnības. Avestas tradīcijā ir vesela virkne zinātņu, kas pētī dažādas ķermeņa daļas (hiroloģija - zinātne par roku, frenoloģija -zinātne par galvaskausa uzbūvi, fiziognomika zinātne par seju utt.). Tās visas, izmantojot savas metodes, izdara secinājumus par cilvēka personības dažādiem aspektiem, par iedzimtajām cilvēka rakstura īpašībām, par viņa karmas īpatnībām. Tāpēc ķermeņa uzbūve, kāda mums ir piedzimstot vai kāda izveidojas dzīves laikā, nav nejaušība. Ķermenis ir nevis iznīcīga čaula, kurā slēpjas cilvēka patiesā būtība, bet gan cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa. Ķermenim senie ārieši piešķīra lielu nozīmi, uzskatot to par cilvēka aizsargātāju no ļaunuma spēku izpausmēm fiziskajā līmenī un par instrumentu, kas mums nepieciešams, lai varētu izpildīt savu uzdevumu uz Zemes. Tāpēc ir ļoti svarīgi uzturēt savu ķermeni tīru un stipru, attīstīt to, kā arī nepieļaut tā sagraušanu. Avestā atzīmēts, ka "ķermeņa veselībai nāk par labu mērenība ēšanā un ķermeņa aktivitāte". Mums līdzīgi Ahuramazdam jāiemācās ne tikai pilnībā pārvaldīt savu ķermeni, bet arī attīstīt katras tā šūnas pašapziņu. Interesanti, ka ārieši tik ļoti neslēpa savu ķermeni, kā to pieņemts darīt tagad. Kailums netika uzskatīts par kaut ko nosodāmu. Tikai nevajag to uztvert kā aicinājumu uz nū-dismu vai pornogrāfiju. Tas bija grēks. Galvenā atšķirība cilvēka ķermeņa uzbūvē ir atšķirība starp vīriešu un sieviešu ķermeni (runa ir gan par primārajām, gan sekundārajām dzimuma pazīmēm). Jau šajā līmenī izpaužas vīriešu un sieviešu atšķirīgā misija. Zoroastrieši lielu uzmanību veltīja tam, lai vīriešiem nebūtu sievišķo pazīmju un otrādi. Tā, piemēram, par sliktu pazīmi tika uzskatīta matu augšana uz sejas sievietēm un matu neaugšana uz sejas vīriešiem (domāta nevis skūšanās, bet tas, ka nav matu sakņu). Slikta pazīme (viena no deģenerēšanās iezīmēm) bija arī pārlieku kupla sēžamvieta vīriešiem, bet šaura vai plakana - sievietēm, tas, ka sievietēm nav vidukļa, bet vīriešiem pārlieku tievs viduklis. Tieši šajā nozīmē sievišķās pazīmes vīriešiem - tā ir ļaunuma izpausme. Vispār seno āriešu uzskati par ķermeņa skaistumu atšķiras no tagad izplatītajiem uzskatiem.


Mūsdienās daudzi ir pārliecināti, ka ķermeņa skaistums - tas ir relatīvs jēdziens, atkarīgs no katra personiskās gaumes, no modes, no sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, no valsts utt. Tajā pašā laikā savs priekšstats par patieso skaistumu ir katram cilvēkam, tikai vairāk vai mazāk apslēpts. Tā, piemēram, satiekot patiesi skaistu sievieti, katrs (vai gandrīz katrs) vīrietis uzreiz sapratīs, ka viņa ir skaista neatkarīgi no tā, kāds "sievietes tips" ir pašlaik mode. Par to ļoti trāpīgi savulaik izteicas I. Ilfs un J. Petrovs: "Vienas meitenes ir modernas, citas - gluži vienkārši skaistas." Un nav vajadzīgi nekādi skaistuma konkursi, kuros uzvarētājām tagad parasti ir garas kājas, novārdzināts un šļaugans ķermenis, derīgs vienīgi izmantošanai par drēbju pakaramo, demonstrējot modes. Otra galējība -; kultūristi, kas pārmērīgi attīsta savu ķermeni, sagraujot veselību ar anabolikām un zaudējot dabisko kustīgumu un reakcijas ātrumu, kad visiem spēkiem cenšas uzpumpēt nedabiski lielus muskuļus. Mūsu senči precīzi zināja, kāds ir skaists un pareizi veidots ķermenis. Šāda ķermeņa proporciju pamatā ir universālais Visuma likums - zelta griezuma likums (jo cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības). Un tieši zelta griezuma proporcijām (0,618) ir jāatbilst cilvēka augumam. Precīzas skaitliskās attiecības pastāv starp visām ķermeņa daļām. Interesanti, ka, veicot eksperimentus, kuros ar datora palīdzību tika veidoti daudzu cilvēku portreti pēc vidējiem parametriem, iznāca patiešām skaistas sejas, kurām eksperimentējamie deva priekšroku salīdzinājumā ar reālajiem portretiem. īpašas prasības tika izvirzītas sievietēm, vīriešiem daudz ko piedeva. Tas nebūt nenozīmē, ka sievietes tika uzskatītas par zemākām būtnēm. Tieši otrādi - sievietes uzskatīja par lielāku pilnību sasniegušām, smalkāk organizētām, no dabas vairāk apdāvinātām nekā vīrieši, kurus atzina par rupjākiem un primitīvākiem. Sievietes gandrīz nekad nav plikpaurainas, proti, nezaudē saikni ar Kosmosu, sievietes ir daudz jūtīgākas, tāpēc viņām biežāk atraisās gaišredzības, telepāti-jas, dziedniecības spējas utt. Vīrietis ir kinētiskās enerģijas nesējs, bet šī enerģija izpaužas tikai dinamikā, viņi neatstāj aiz sevis pēdas. Sieviete ir potenciālās enerģijas nesēja, viņa ir tāda kā glabātāja, informācijas banka, viņa atstāj aiz sevis pēdas. Taču - kam vairāk dots, no tā arī vairāk tiek prasīts. Tas attiecas ne tikai uz ārējo izskatu, bet arī uz uzvedību. Ja paklūp sieviete, viņa nodara postu gan sev, gan vīrietim, gan visai apkārtnei. Sievietēm vairāk uzticējās, taču mazāk piedeva. Bet pašlaik mēs runājam par ķermeņa uzbūvi. Minēsim dažas galvenās pazīmes, kas liecina par pareizu sievietes ķermeņa uzbūvi. Gurniem jābūt mazliet šaurākiem nekā pleciem, pleciem - mazliet ieapaļiem (nevis taisniem un uzrautiem), krūtīm - samērīgi attīstītām, viduklim - skaidri izteiktam, un ir slikti, ja tas pārāk kontrastē ar gurniem (jābūt plūstošai pārejai), obligāti jābūt ieliekumam mugurā vidukļa rajonā, sēžai jāizceļas uz vispārējā fona (starp citu, sēžai vispār piešķīra lielu nozīmi: uzskatīja, ka tā liecina par cilvēka attieksmi pret ticības jautājumiem un pat sauca par otro seju). Ķermenim kopumā jābūt simetriskam, nav pieļaujams kumpums un līkas kājas (tas attiecas arī uz vīriešiem). Viss minētais nebūt nenozīmē, ka tās sievietes, kuru ķermenis nav ideāls, tiktu uzskatītas par nepilnvērtīgām, viņām tikai veltīja īpašu uzmanību, jo šīs sievietes ir vairāk pakļautas ļaunuma spēku ietekmei un biežāk var uzvesties nepareizi, it īpaši bērnu audzināšanas jautājumos. Tajā pašā laikā ideāls augums arī nav garantija bezgrēcīgai dzīvei. Atšķirība starp sievieti un vīrieti izpaužas arī tādējādi, ka viņu ķermeņa labā un kreisā puse izpilda dažādas funkcijas. Vīrietim ķermeņa labā puse atspoguļo gaišo spēku, sargeņģeļa, bet kreisā - tumšo spēku, sātana iedarbību. Jebkurām zīmēm uz vīrieša ķermeņa labās puses ir daudz labvēlīgāka nozīme nekā uz kreisās puses. Sievietēm viss otrādi (kreisā puse atspoguļo gaišo spēku, bet labā - tumšo spēku ietekmi). Atzīmēsim, ka kreiļiem (tiem, kuri nav pārorientēti) viss ir otrādi. Tāpēc arī mati vīriešiem ir jāsukā uz labo pusi, bet sievietēm - uz kreiso, tas ir, uz ķermeņa gaišo pusi (mati - tā ir antena saiknei ar augstākajiem spēkiem). Starp citu, vīriešiem āriešiem bija īsi apgriezti, bet sievietēm - gari mati. Katrai cilvēka ķermeņa daļai atbilst kāda no Zodiaka zīmēm: Auns - galvai, Vērsis - kaklam, Dvīņi rokām, Vēzis -krūtīm, Lauva - mugurai, Jaunava - vēderam, Svari - krustiem,


Skorpions - dzimumorgāniem, Strēlnieks - sēžai un gurniem, Mežāzis - ceļgaliem, Ūdensvīrs ikriem, Zivis - pēdām. Turklāt katrs iekšējais orgāns arī atbilst savai Zodiaka zīmei. To izmanto medicīniskajā astroloģijā. No ķermeņa uzbūves pāriesim pie temata, kuru parasti saista tieši ar ķermeni. Runa ir par dzimumattiecībām, vairošanās instinktu, seksu. Daudzas mācības tajās saskata sātana kārdinājumu, pretstata tās augstākajiem dievišķajiem centieniem, cilvēku "tīrām" attiecībām un samierinās ar to esamību tikai kā ar neizbēgamu ļaunumu, kas nepieciešams vienīgi cilvēku dzimuma turpināšanai. Turklāt ļoti bieži šādu mācību piekritēji, nosodot šīs attiecības vārdos, aktīvi tām nododas darbos. Tieši pret to konsekventi ir uzstājies zoroastrisms: meli jebkurā jautājumā vienmēr ir ļaunuma izpausme. Ja parādība eksistē, vajag nevis to noliegt, bet gan mierīgi tikt skaidrībā par visu un izstrādāt uzvedības noteikumus. Instinktu vispār un cilvēku dzimuma turpināšanas instinkta (kas ir galvenais no tiem) rašanos zoroastrisms attiecina uz pašu pasaules radīšanas sākumu. Kad vēl nebija nekādas izvēles, Ahuramazda izraudzījās pasaulei četrus sargus, kuri minēti septītajā nodaļā. Viens no viņiem, Rietumu sargs Šatavaešs, ir instinktu glabātājs. Tātad sākotnēji dzimtas turpināšanas instinkts nekādā gadījumā nav ļaunums, tas ir virzītājspēks, kas ļauj cilvēkiem atkal un atkal iemiesoties šajā pasaulē, lai līdz galam noietu ceļu, kurā var attīrīties no ļaunuma. Vēl vairāk - tieši ar Šatavaešu un viņa izpausmi - dzimumattiecībām zoroastrisms saista to priekpilno pasaules uztveri, pasaules harmonijas, viengabalainības un skaistuma izjūtu, kas tagad jau zināmā mērā ir zaudēta. No visiem četriem sargiem tieši Šatavaešs, kas saistīts ar pagātni, visvairāk ietekmē mūsu dzīvi (Šatavaešs dažreiz tika attēlots turam debesis). Jo tieši pagātne, gribam mēs to vai ne, visspēcīgāk nosaka cilvēka personību (atņemiet cilvēkam atmiņu - un kas paliks pāri no viņa?). Tieši ar šīm atmiņām par zaudēto prieku un harmoniju saistīta cilvēku tiekšanās pēc pretēja dzimuma, lai kaut uz īsu mirkli dzimumkontakta brīdī atgrieztos laimīgajā pagātnē. Šā kontakta laikā notiek vīrieša un sievietes saplūsme vienā veselumā, partneru enerģētiskās plūsmas saslēdzas kopīgā aplī, notiek enerģijas alķī-miska pārveidošanās, un kā vainagojums tam visam ir iespējama jaunas dzīvības ieņemšana (bet par to vēlāk). Tajā pašā laikā, lai šajā mirklī neizjauktu pasaules harmoniju, bet, tieši otrādi, nostiprinātu to, jāievēro virkne nosacījumu. Nepieciešama abu partneru atbilstoša noskaņa, viņiem jāuztver dzimumakts kā svēts, kā kosmiska nozīmīguma notikums. Rūpīgi jāizvēlas arī šā kontakta vieta un it īpaši laiks (ir tam labvēlīgas un nelabvēlīgas dienas un stundas). Svarīgi ir arī apkārtējie apstākļi. Bet kas nereti notiek tagad? Ļoti bieži vīrietis un sieviete saiet kopā, lai abi gūtu apmierinājumu, zaudējot kontroli pār sevi pēc iedzeršanas, nav nekāds retums arī seksuālas vardarbības gadījumi, grupveida sekss. Un kas notiek laulībā? Tas pats. Bieži vien cilvēks izturas pret dzimumkontaktiem kā pret dabisko vajadzību apmierināšanu, arī kā pret ko tādu, kas ir jādara, jo tā pieņemts ("laulības pienākuma" izpildīšana), nemaz nerunājot par daudzajiem laulības pārkāpumiem. Tā rezultātā šādas laulības drīzāk var uzskatīt par netiklu kopdzīvi, nevis īstenu laulību, kas nodrošina partneru pilnīgu atraisīšanos, harmoniju un prieku. Par pilnīgi nepieļaujamām zoroastrisms uzskata jebkuras seksuālas perversitātes un pirmām kārtām homoseksuālismu (grēks numur viens), kopošanos ar dzīvniekiem un anālo seksu. Tiek nosodīts arī orālais sekss un onānisms. Visos šajos gadījumos tā milzīgā enerģija, kas tiek izmesta dzimumakta brīdī, aiziet ļaunuma egregora piebarošanai, sagraujot pasaules harmoniju. Šā iemesla dēļ netika atzīti arī nekārtīgi seksuālie sakari, kas grauj cilvēka enerģētiku. Vispār Šatavaešs tiek uzskatīts par jebkuru melu ienaidnieku, kas norauj visu veidu maskas, atklāj cilvēka patieso būtību. Jā, instinkti tuvina cilvēku zvēram, taču cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka ir dota liela brīvība, tātad no viņa tiek arī vairāk prasīts. Cilvēkam ir jāpieradina zvērs sevī. Starp citu, Šatavaešs ir vadonis visiem totēmiem, kuri ļauj mums tuvoties pasaules sākotnējās harmonijas izpratnei (vairāk par totēmiem - nākamajās nodaļās). Dzīvnieki (it īpaši savvaļas dzīvnieki, kuriem nav kontaktu ar cilvēkiem), tā kā viņiem nav tik lielas izvēles brīvības, dzīvo saskaņā ar instinktiem un nekad negrēko tik izvirtīgi un tik bieži kā cilvēki.


Atzīmēsim, ka cilvēka seksuālā enerģija nebūt nav obligāti jāizlieto tikai paredzētajam uzdevumam. Garīgi augstu attīstīti cilvēki var to pārveidot, sublimēt radošajā enerģijā un tādējādi paaugstināt savas spējas citās darbības jomās, pat attīstīt savas maģiskās spējas (tāpēc ka visu veidu enerģijai mūsu pasaulē ir vienota daba). Vēl vairāk - par īstu magu var kļūt tikai tāds cilvēks, kuram sākotnēji piemīt liela seksuālā enerģija. Tajā pašā laikā, ja seksuālo enerģiju mākslīgi apvalda, apspiež, neļauj tai izpausties, tas var novest pie nekontrolējamiem dusmu uzliesmojumiem, pie tieksmes visu sagraut (arī sevi), labākajā gadījumā - pie paaugstinātas sa-kaitināmības un rupjības saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem, sliktākajā gadījumā - pie melnās maģijas. Un nu pāriesim pie tās vīrieša un sievietes savienības, kuru sauc par laulību. Tagad ar laulību saprot pavisam ko citu, nevis to, ko par laulību uzskatīja senākos laikos. Kādi mērķi mūsdienās ir cilvēkiem, kuri stājas laulībā? Kas liek viņiem izšķirties par šo soli? Visvairāk izplatītie motīvi ir šādi: vēlme būt tādam kā visi (ir pienācis laiks, tā vajag), tieksme pašapliecināties (varbūt pat uz partnera rēķina), vēlme atrisināt savas materiālās problēmas (īpaši labi - apprecēties ar ār-1 zemnieku). Daudzi grib ar laulības palīdzību nodrošināt savu seksuālo prasību apmierināšanu, iegūstot pastāvīgu un nesavtīgu partneri. Visbeidzot (ne pats sliktākais variants) - laulība, lai laistu pasaulē bērnu. Proti, laulība visbiežāk tiek noslēgta egoistisku apsvērumu dēļ un ir drīzāk gan nevis patiesa savienība, bet klusībā noslēgta vienošanās par laulāto savstarpējo psiholoģisko kompleksu apmierināšanu. Abi laulātie bieži vien uzskata, ka viņiem ir taisnība un ka viņi ir cietēji. Par savstarpēju mīlestību atceras ļoti reti, kaut arī oficiāli visas laulības pie mums tiek slēgtas mīlestības vārdā. Tā rezultātā ir ļoti daudz šķiršanās, krāpšanas gadījumu, ģimenēs bieži izceļas skandāli, kas nereti pāraug kautiņos, notiek pat slepkavības, tiek konstatēta neiroze gan laulātajiem, gan bērniem, kuri nesaņem pienācīgu audzināšanu. Kādai tad ir jābūt ideālai laulībai? Ideālai laulībai vajadzētu atjaunot zaudēto pirmcilvēka Gajomarta viengabalainību, turklāt atjaunot to visos līmeņos, visās dzīves sfērās. Bieži saka: ja laulātie mīl viens otru, tad viss pārējais nokārtosies. Bet cik daudz ir piemēru tam, ka mīlošie jaunlaulātie pēc diezgan īsa laika izšķiras, tāpēc ka viņiem ir dažādas intereses, atšķirīgi uzskati par dzīvi, atšķirīgas materiālās problēmas, attiecības ar vecākiem utt. Jā, protams, mīlestība kā vēlme atdot sevi partnerim, izteikt sevi partnerī, padarīt viņu laimīgu, uzlādēt viņu ar savu enerģiju un vitālo spēku ir ļoti svarīga. Tā ir Zodiaka zīmes Lauvas un horoskopa piektās mājas izpausme. Uz to attiecas arī bērni kā mīlestības augļi. Bet dzīve ir daudz plašāka un daudzveidīgākā nekā mīlestība. Citi tās aspekti var izrādīties nozīmīgāki, un mīlestība tad vairs nespēs glābt laulību. Jo bez horoskopa piektās mājas ir vēl vienpadsmit citas mājas. Laulāto harmoniskas attiecības viņiem atbilstošajās dzīves jomās arī nav mazsvarīgas. Ar harmoniskām attiecībām šeit nebūt nav domāta laulāto uzskatu pilnīga sakrišana jautājumā par kādu problēmu. Tieši otrādi - viņu uzskati var būt arī pretēji, taču tie harmoniski papildina cits citu. Laulāto pozīcijas var vairāk vai mazāk atšķirties, bet galvenais - lai tās nenovestu pie savstarpējas aizkaitinātības, pie vēlmes pārveidot partneri, pie domām par to, ka apprecēšanās ir bijusi kļūda. Cilvēkiem, stājoties laulībā, ir skaidri jāapzinās, ka turpmāk viņi būs atbildīgi ne tikai par savu, bet arī par partnera rīcību. Jaunās ģimenes liktenis ietekmēs visu tās locekļu karmu. Tāpēc ir reāli jāapzinās partnera trūkumi. Nē, nevajag tos mīlēt, kā bieži iesaka psihologi, taču nevajag arī visiem spēkiem pret tiem cīnīties, veltot tam visu savu dzīvi. Bet, ja partneris pats grib no tiem atbrīvoties, vajag viņam savu iespēju robežās palīdzēt. Tas ir, partnera trūkumi - tie jau ir ģimenes trūkumi kopumā un tie arī jāpārvar kopā. Aplūkosim sīkāk laulāto attiecības pēc divpadsmit Zodiaka zīmēm un horoskopa mājām. Auns (1. māja). Laulāto personībām jābūt harmoniskām. Ja abi centīsies palikt pie sava viedokļa, domās tikai par savu vēlmju piepildīšanu visur un vienmēr, savas intereses allaž liks pirmajā vietā, tad nekas labs neiznāks. Laikam gan nav visai laba arī orientēšanās tikai uz partnera vēlmēm, atstājot novārtā savas intereses. Ideāla situācija šādā gadījumā acīmredzot būs savstarpēja interešu cienīšana, kad sieva


un vīrs viens otram piekāpjas vienā vai otrā jautājumā dažādos laika periodos. Vērsis (2. māja). Harmonijai jābūt uzskatos par ģimenes materiālo stāvokli, par naudas uzkrāšanu un tērēšanu, īpašuma iegūšanu. Nedrīkst būt nesamierināmas nesaskaņas ēšanas jautājumos (kad, ko un cik daudz ēst, vai vajadzīgi pārtikas produktu krājumi utt.). Nedrīkst būt konflikti jautājumā par atpūtu (kad, kādā veidā un kur atpūsties). Tās ir ļoti svarīgas dzīves sfēras. Dvīņi (3. māja). Jābūt harmonijai laulāto savstarpējās saskarsmes jautājumos (saskarsmes intensitāte, apspriežamo problēmu loks, intelektuālās vajadzības), kopīgiem, abus interesējošiem sarunu tematiem. Tas sakāms arī par attiecībām ar radiniekiem (cik cieši un bieži ar viņiem jākontaktējas), par mācīšanos, intelektuālo attīstību. Vai tad tie nav svarīgi jautājumi? Vēzis (4. māja). Nepieciešama harmonija attieksmē pret savu māju, tās vietu laulāto dzīvē. Šeit jāmin arī savstarpējās attiecības ar vecākiem, jautājumi, kas saistīti ar dzimtu, ģenealoģiju, senčiem. Šķiršanās šo jautājumu nerisināšanas dēļ nebūt nav retums. Lauva (5. māja). Ar šo zīmi saistītās problēmas jau tika pieminētas: mīlestība un bērni, kas nevar būt pilnvērtīgi, ja nav patiesas mīlestības, tāpat kā mīlestība nevar būt pilnvērtīga, ja nav bērnu. Sliktākajā gadījumā laulātie ies savu kaislību pavadā, iesaistīties mīlas intrigās, azartspēlēs. Šī māja ir ļoti svarīga, sākumā tā var pat aizēnot citu māju problēmas, tomēr ne uz ilgu laiku. Jaunava (6. māja). Šī māja paredz harmoniju darba, pienākumu izpildes, dienesta jautājumos: kuram un cik daudz jāstrādā, kā izprast pienākumu pret savu ģimeni. Uz šo māju attiecas arī jautājumi, kas saistīti ar veselību un medicīnu: kā nostiprināt veselību, kā ārstēties, cik svarīgi tas ir katram no laulātajiem. Vēl viens visai svarīgs jautājums - attieksme pret dzīvniekiem. Svari (7. māja). Pati svarīgākā ar šo māju saistītā problēma ir attieksme pret laulību vispār un konkrēti pret savu laulību. Arī attieksme pret šķiršanos, pirmām kārtām - vai tāda iespēja ir pieļaujama un kāda iemesla dēļ. Vēl - kompromisi, savstarpējas piekāpšanās iespējas. Vai tās nav ļoti svarīgas problēmas? Skorpions (8. māja). Attiecībā uz laulību šeit svarīgākie jautājumi ir tie, kuri skar seksuālo dzīvi: ko cilvēks gaida no partnera, ko var piedāvāt pats, kādu vietu atvēl šiem jautājumiem. Šeit ietverta arī laulāto uzvedība ekstremālās situācijās, ar nāvi saistītos gadījumos. Vēl - maģijas (baltās un melnās) jautājumi, mīlestības līkloči. Strēlnieks (9. māja). Attiecības ar reliģiju, laulāto izpratne par tās lomu ģimenē. Ideālā gadījumā abiem laulātajiem vajadzētu būt vienas un tās pašas reliģijas piekritējiem. Šeit jāmin arī skološana, tāli ceļojumi un visi ar tiem saistītie jautājumi. Mežāzis (10. māja). Ar laulāto augstākajiem mērķiem saistītās problēmas: uz ko viņi dzīvē tiecas. Ideāli, ja šie mērķi sakrīt vai vismaz nav pretēji. Šeit ietverti arī jautājumi, kas saistīti ar karjeru un virzīšanos augšup pa dienesta kāpnēm. Ūdensvīrs (ll.maja). Attieksme pret savu paša brīvību un laulātā brīvību. Sliktākajā gadījumā var runāt par greizsirdību, partnera brīvības ierobežošanu. Šeit arī draugi, kuri bieži dod brīvības sajūtu (ideāli, ja vīrs un sieva ir īsti draugi, kuri viens otrā pastāvīgi atrod ko jaunu, savstarpēji papildina viens otru). Zivis (12.māja). Jautājumi, kas saistīti ar noslēpumiem, neatklātiem, apslēptiem dzīves aspektiem. Vīram un sievai jābūt kā mūžīgai mīklai, kā noslēpumam, kas vilina un pievelk otru laulāto. Turklāt abiem ir jāpieļauj, ka partnerim ir tiesības uz savu noslēpumu. Ideāli, ja starp viņiem pastāv intuitīvs, zemapziņā sakņots kontakts, attiecību augstākā harmonija. Šeit arī jautājumi par nošķiršanos no pasaules. Kā redzam, visi jautājumi ir ļoti svarīgi. Ja ignorē kaut vai vienas mājas problēmas, tas nelabvēlīgos apstākļos var novest pie ģimenes iziršanas. Tāpēc laulātajiem, starp kuriem nav tādas ideālas harmonijas, pastāvīgi jāpilnveido sevi, jānoskaidro vājās vietas savās attiecībās ar partneri un jācenšas risināt problēmas pirms vai arī tūlīt pēc to rašanās. Zodiaka simbolika izpaužas arī vīrieša un sievietes attiecību rašanās un to attīstības procesā. Turklāt


precīzi redzamas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, atšķirības viņu uzskatos par savstarpējām attiecībām. Vīrieša attieksme pret sievieti attīstās virzienā no Auna zīmes uz Zivju zīmi, bet sievietes attieksme pret vīrieti otrādi - no Zivju zīmes uz Auna zīmi (pretējā virzienā). Aplūkosim to sīkāk. Pirmajā posmā (iepazīšanās) vīrietis ir aktīvs, neatlaidīgs un impulsīvs (Auns), sieviete - klusa, noslēpumaina, iegri-musi sevī (Zivis). Otrajam posmam raksturīgs tas, ka vīrietis ir metodisks, viņš krāj savus iespaidus, kolekcionē uzmanības pierādījumus (Vērsis), bet sieviete - brīvību mīloša, pārsteigumu pilna un neprognozējama (Ūdensvīrs). Trešajā posmā vīrietis lielu uzmanību veltī kontaktiem, sarunām, saskarsmei (Dvīņi), bet sieviete sev formulē attiecību mērķi un veido tā sasniegšanas sistēmu (Mežāzis). Nākamajā posmā.... Bet par Zodiaka simboliku jau ir pateikts pietiekami daudz, lai varētu turpināt šo analīzi patstāvīgi. Protams, tā ir partneru attiecību evolūcijas klasiskā shēma, kas nav bieži sastopama mūsu nemierīgajos laikos. Daudz kas ir atkarīgs arī no vīrieša un sievietes personības īpatnībām, un tas bagātina šo procesu ar oriģinalitāti un novitāti. Šī shēma tādā vai citādā veidā darbojas reāli. Atzīmēsim vēl dažus faktorus, kas attiecas uz vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām laulībā. Vispirms par piemērotāko laiku, kad vajadzētu stāties laulībā. Sievietēm neļāva precēties, pirms viņas nebija sasniegušas 21 gada vecumu, proti, līdz tam laikam, kamēr viņa nav izveidojusies ne tikai fiziski, bet arī garīgi, kamēr nav apguvusi pasaulē valdošos likumus un uzvedības noteikumus ģimenē, laulāto attiecību rituālus. Vīriešiem par vislabāko laiku ģimenes dibināšanai uzskatīja vecumu pēc 32 gadiem, kas ir vislielākā garīgā un fiziskā potenciāla periods, maksimāla spēju uzplaukuma periods. Ari vīriešiem, protams, bija jāapgūst ģimenē pastāvošās savstarpējās attiecības. Tagad uzskata, ka laulībā jāstājas agrāk, bet šo agrīno laulību rezultāts ir lielais šķiršanās skaits, laulības pārkāpšana, īpaši pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas. Nevajag steidzināt notikumus, visam savs laiks. Tagad daudzas meitenes kļūst par māmiņām (dažreiz ļoti agri arī par vecmāmiņām), pat nepaguvušas apjaust, ko nozīmē būt sievietei. Tolaik uzskatīja, ka vīrietim noteikti jābūt vecākam par savu sievu (kaut vai vienu dienu). Bet laulāto vecuma starpība nedrīkst pārsniegt 16 gadus (tā ir puse no zoroastriešu kalendāra 32 gadu cikla).Vēl jāatzīmē, ka nevienu nedrīkstēja piespiest precēties. Laulība - tā ir divu brīvu cilvēku labprātīga savienība. Ģimenes dzīve, bērnu piedzimšana un audzināšana zoroastrismā tika uzskatīta par vienu no mūsu pasaulīgās dzīves programmas svarīgākajām sastāvdaļām. Faktiski visiem cilvēkiem ir jāiziet caur to, un tikai pēc tam viņi var runāt par askēzi, par norobežošanos no pasaules, par garīgo kalpošanu, par vientulību, par vientuļnieka dzīvi garīgo spēju attīstīšanai, lai kalpotu Dievam utt. Proti, tādas prakses, ka klosterī aiziet visi, kas vēlas, pat jaunieši, nekad nav bijis. Vispār zoroastriešiem klosteri vienmēr ir bijuši maz izplatīti. Bet ir cilvēki, kuru misija šajā dzīvē nav ģimene. Piemēram, sievietes, kurām vērojama fizioloģiskā frigiditāte, kā arī absolūti aseksuāli vīrieši. Viņiem ģimene nav vajadzīga, viņi to negrib, un tieši šie cilvēki varētu doties klosterī, ja būtu apveltīti arī ar citiem atbilstošiem rādītājiem, to skaitā augstu garīgo potenciālu. Tādiem cilvēkiem nedrīkst būt bērni. Aiziet no pasaulīgās dzīves un veltīt sevi Dievam drīkstēja tikai cilvēki, kuriem uz to bija aicinājums un dievišķā dzirksts. Viņiem tad arī deva šo iespēju, kaut gan tas notika ļoti reti. Vairākas citas reliģijas, kuras klosteri atzīst par alternatīvu pasaulīgajai dzīvei, būtībā sludina atteikšanos stiprināt Zemes pasauli, atteikšanos pildīt cilvēka pienākumu šajā dzīvē. Tiek uzskatīts, ka īpaši gaišiem cilvēkiem ir jāiet klosterī, lai izvairītos no šīs samaitātās pasaules kārdinājumiem, bet tā rezultātā pazeminās visas sabiedrības tikumības līmenis. Tiek uzskatīts, ka pasauli radījis sātans, ka tā jau no laika gala ir nešķīsta un apgānīta. Bet patiesībā pasauli radīja Dievs, sātans neko nerada, tāpēc šī pasaule ir jānostiprina un jāharmonizē, bet to var darīt, dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi Zemes virsū, nevis bēgot no tās, izvairoties no sava vai svarīgākā uzdevuma risināšanas. Laulībā katrā ziņā jābūt bērniem. Ja precētai sievietei līdz 28 gadu vecumam nebija bērnu, viņu uzskatīja par neauglīgu. Šādai sievietei bija jāveic lieli šķīstīšanās rituāli. Pastāvēja uzskats, ka neauglība


ir sods par lielu grēku, īpaši par bērnu slepkavību iepriekšējā dzīvē. Vīriešu neauglība arī tika atzīta par liela grēka sekām. īpaši jāpastāsta, kā tika risinātas jaunās ģimenes materiālās problēmas. Tagad dažās valstīs uzskata, ka pūru dot ir līgavas vecāku pienākums, savukārt citās līgavainis vai viņa vecāki maksā par līgavu izpirkuma maksu. Saskaņā ar zoroastriešu likumiem pūrs bija vajadzīgs gan vīram, gan sievai, lai varētu iekārtot savu māju, likt pamatus ģimenei neatkarīgi no vecākiem. Šis pūrs tika uzskatīts par ģimenes sākumkapitālu, kas nevienam nepieder un vēlāk tiks nodots bērniem. Dzīves laikā laulātajiem tas bija jāpalielina 16 reizes. Vīra un sievas pienākumi ģimenē bija principiāli atšķirīgi - tāpat kā atšķiras sākotnes Jan un Iņ. Vīrietim jāsekmē ģimenes attīstība, tās pilnveidošanās un atjaunināšanās, bet sievietei jāsargā ģimenes tradīcijas, jārūpējas par labvēlīga ģimenes klimata saglabāšanu. Tāpēc priekšstats par to, ka vīrs ir apgādnieks, bet sieva - ģimenes pavarda sargātāja, nebūt nav alu laikmeta paliekas, tas ir mūsu pasaules likumu atspoguļojums. Šķiršanās zoroastrismā nebija aizliegta, bet netika arī atbalstīta. Cilvēki uzskatīja: ja laulātie nevar viens ar otru sadzīvot, ja starp abiem nemitīgi notiek strīdi un konflikti, viņiem ir jāšķiras, lai nemaitātu dzīvi sev un bērniem. Turklāt vecākiem bija bērni jāuztur, līdz viņi sasniedz pilngadību. Zoroastriešiem bija savdabīga attieksme pret laulības pārkāpumiem. Protams, tie netika atbalstīti: laulātajiem ir pilnībā jāapmierina vienam otru. Tomēr vairākos gadījumos laulības pārkāpumi tiki pieļauti, bet tikai ar otra laulātā piekrišanu. Melus šajos jautājumos uzskatīja par daudz briesmīgāku grēku. Laulātajam, kuru krāpj, šis fakts ir jāzina, bet tas, ko viņš darīs tālāk, ir viņa brīvā izvēle. Turklāt tas dzīvesbiedrs, kurš pārkāpa laulību, maksāja valstij lielu nodokli, tā ka tika izmantota arī materiālā ieinteresētība. Tagad daži vārdi par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā. Zoroastrisms nekad nav atbalstījis emancipāciju mūsdienu izpratnē. Vīrieši un sievietes ir brīvas personības, viņiem ir neatņemamas tiesības attīstīt savus talantus un spējas, taču viņu loma sabiedrībā ir atšķirīga, jo atšķirīga ir viņu sākotnēji noteiktā misija. Vispārējais princips bija šāds: vīriešiem -sabiedriskā dzīve, sievietēm - garīgā. Tas, protams, nenozīmē, ka ar visiem sabiedriskajiem jautājumiem jānodarbojas tikai vīriešiem, bet sievietēm - tikai ar garīgajiem. Ikdienas dzīve un ģimenē šos jautājumus risināja kopīgi. Taču sabiedriskajā dzīvē sievietes netika pielaistas pie varas. Viņas ir garīgās uguns sargātājas, kas virza cilvēkus uz pareizo ceļu, bet valdīt nedrīkst. Sievietes bija priesterienes, un viņām bija pat augstākie garīgie amati. Garīgajos jautājumos sievietēm uzticējās vairāk nekā vīriešiem, jo viņas apveltītas ar lielāku intuīciju, elastīgu domāšanu, jūtīgumu. Viens no izšķirošajiem faktoriem, kas noteica zoroastrisma vājināšanos, bija sieviešu atstumšana no garīgās dzīves un garīgās varas mūsu ēras III gadsimtā. Sakot, ka "sieviete nedrīkst valdīt", Zaratustra domāja par sabiedrisko, nevis garīgo varu. Sieviete politikā - tas parasti izraisa haosu, nekārtības, sabrukumu. Bet tāpat ir ar vīrieti garīgajos jautājumos - arī tas ir sabrukums vai stinga, dzīvotnespējīga sistēma. Garīgajos jautājumos vīrietim jāklausa sieviete, kuras funkcija ir ne tikai dzemdēt bērnus, bet arī viņus audzināt. Sieviešu atstumšana no garīgās dzīves noved pie tā, ka viņas sāk jaukties citu lietās, sludināt emancipāciju, brīvus sakarus, vīt intrigas, kā rezultātā tiek grauta sabiedrība. Starp citu, gandrīz neviena mūsdienu reliģija nav saglabājusi priekšstatu par sievietes lomu. Tāpēc tām būs kardināli jāmainās. Taču atgriezīsimies pie ģimenes un parunāsim par bērnu dzimšanu un audzināšanu. Tātad mums ir tie bērni, kurus esam pelnījuši, un nekādas viltības to nespēs mainīt. Protams, ir labvēlīgas un nelabvēlīgas bērna ieņemšanas dienas un stundas, taču tās drīzāk gan nosaka otršķirīgas lietas, atsevišķas nianses. Bērnu, kuru neesam pelnījuši, mums neizdosies iegūt. Tāpēc vecāku gaušanās par nelaimīgu likteni, par bērnu nepateicību un cietsirdību ir bezjēdzīga: tādu bērnu jūs paši esat izsaukuši dzīvē ar savu rīcību pagātnē, tādu bērnu esat izaudzinājuši, un tāds ir jūsu pienākums - dzīvot ar viņu. To pašu var teikt par


bērniem: viņi piedzimst tajā ģimenē, tajā valstī un tajā laikā, kuru ir pelnījuši. Tomēr bērniem ir zināma izvelēs brīvība: viņi var izvēlēties sev māti. Tā kā paruna "Vecākus neizvēlas" patiesībā nav pilnīgi pareiza. Kad bērns ierodas uz Zemes? Tas nenotiek ne viņa piedzimšanas brīdī un pat ne ieņemšanas brīdī. Bērna gars ienāk mūsu pasaulē apmēram gadu pirms viņa piedzimšanas. Daži gaišreģi pat redz šajā laikā bērnu, kurš atrodas blakus savai nākamajai mātei. Ieņemšana - tas jau ir bērna dzīves sākums, ko iniciē viņa vecāki, bet bērna dzīve vēl nav patstāvīga. Savukārt piedzimšana ir viņa patstāvīgās, neatkarīgās, viņa kā personības dzīves sākums. Tieši tāpēc Avestas astroloģijā katram cilvēkam tiek sastādīti trīs horoskopi: gara horoskops, dvēseles horoskops (ieņemšanas horoskops) un personības horoskops (dzimšanas horoskops), turklāt pirmajiem diviem horoskopiem ir ļoti svarīga nozīme. Starp citu, izanalizējot ieņemšanas horoskopu, var uzzināt, kur un kad cilvēks iemiesojies agrāk, kādi notikumi risinājušies viņa iepriekšējās dzīvēs. Kā jau tika teikts, zoroastrismā aborts tika uzskatīts par vienu no slepkavības veidiem, atbildība par kuru gulstas uz māti, tēvu un ārstu, kurš veic šo abortu. Pat tad, ja abortu izdara, lai glābtu mātes dzīvību, trīskārt apsveriet, vai tādēļ ir vērts nogalināt. Atbildība par šo briesmīgo grēku ir milzīga, un par to samaksāt tik un tā vajadzēs: karmas likums ir nenovēršams. Ļoti liela nozīme tika piešķirta dzemdību procesam. Mājai, kurā dzimst bērns, bija jāatrodas labvēlīgā vietā, kur no zemes nenāk negatīvās enerģijas. Tai vajadzēja būt tīrai, gaišai un plašai. Uzskatīja, ka bērnam jānāk no mātes miesām ar galvu uz austrumiem vai ziemeļiem. Dzemdību laikā vajadzēja būt mierīgai, draudzīgai gaisotnei, tuvumā nedrīkstēja būt ļauni, nenovīdīgi cilvēki. Un, protams, ļoti svarīgi bija fiksēt bērna piedzimšanas laiku, laiku, kad ieslēdzas viņa horoskops. Saskaņā ar astroloģijas likumiem horoskops var ieslēgties brīdī, kad tiek pārgriezta nabas saite, pirmā elpas vilciena brīdī, atskanot pirmajam kliedzienam, - citiem vārdiem sakot, kad bērns pirmo reizi parāda patstāvību. Atkarībā no dzemdību norises horoskops var ieslēgties gan mazliet pirms piedzimšanas, gan arī krietni vēlāk (līdz 12 stundām). Ļoti svarīgs ir vārds, kādu iedod bērnam. Vārds - tas ir kods, kas būtiski ietekmē cilvēka likteni. Turklāt ietekmē gan vārda burtiskā nozīme (tas, ko sākotnēji nozīmēja pats vārds), gan visu vārdā ietilpstošo burtu numeroloģiskā nozīme. Saskaņā ar numeroloģijas likumiem katram vārdam var pielikt atbilstošu skaitli, kas savukārt atbilst kādai no planētām. Tāpēc cilvēka vārds nosaka ar to saistītās planētas papildu ietekmi uz cilvēka likteni. Turklāt tiek ņemts vērā ne tikai personas vārds, bet arī uzvārds, tēvvārds. Lielu uzmanību pievērsa bērna dzīves pirmajām dienām. Tas ir saistīts ar to, ka šajā periodā katra diena ieliek programmu veselam gadam: pirmā diena atbilst pirmajam gadam, otrā - otrajam utt. Tāpēc bija ļoti svarīgi, lai neviens svešinieks nepieietu pie bērna un neredzētu viņu pirmās 72 dzīves dienas (labāk pat 108). Šajā laikā bērns īpaši rūpīgi jāsargā no negatīvām ārējām ietekmēm, no dažādām slimībām un pat vissīkākajām traumām, jo maza nelaime pēc gadiem var pārvērsties par lielu nelaimi. Tagad daži vārdi par bērnu audzināšanu. Vispirms jāteic, ka bērns - tā nav "tīra tāfele", nav mīksts plastilīns, no kura vecāki var izveidot visu, ko vien vēlas. Cilvēks atnāk uz Zemi ar savu karmu, kas izveidojusies iepriekšējos iemiesojumos, kā arī ar dzimtas karmu, kuru tagad sauc par iedzimtību un kuras nesēji ir gēni. Personība veidojas triju faktoru ciešā mijiedarbībā, bet dažreiz pat sīvā cīņā: iedzimtās spējas, vecāku audzināšanas un sabiedrības ietekme, kā arī cilvēka paša brīvā izvēle. Audzināšanas uzdevums ir nevis radīt jaunu personību, bet gan atklāt jaunā cilvēka apslēptās spējas, atbalstīt un attīstīt derīgās un vajadzīgās īpašības, koriģējot un apspiežot nevēlamās rakstura īpašības, kuras ir vienmēr. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka vienā ģimenē, vienādi audzinot, izaug pilnīgi atšķirīgi bērni. Un tieši tāpēc katra bērna audzināšanā ir jābūt individuālai pieejai. Saskaņā ar zoroastrismu bērni nav atbildīgi par vecākiem, bet vecāki par bērniem gan ir, ja nav pratuši pasargāt viņus no


nepareizas izvēles. Ja jūsu bērni ir piedzimuši ar sliktām nosliecēm un tās realizējuši, -tā ir jūsu problēma, tādus bērnus jūs esat pelnījuši un tādus izaudzinājuši. Pret bērniem nedrīkst izturēties kā pret neko nesaprotošām būtnēm, no kurām var nekaunēties ne par saviem vārdiem, ne rīcību. Jau kopš pirmā brīža, kad cilvēks ieradies uz Zemes, viņš uztver visu informāciju, pat neapzinoties to. Mūsdienu pētījumi apliecina, ka dziļi zemapziņā glabājas informācija par to, kas ar cilvēku noticis embrionālās attīstības periodā. Negatīvās ietekmes agrīnās attīstības periodā var radīt ļoti smagus psiholoģiskos kompleksus, kas vēlāk var izpausties kā psihiska slimība. īpaša uzmanība jāpievērš bērnu rotaļām. Vērīgi ieskatieties bērnā, kas spēlējas: vai tad viņš savu darbošanos uztver kā nenopietnu rotaļu? Apkārtējiem viņš to var nosaukt par spēli, blēņošanos utt. Bet pašam bērnam rotaļa ir ļoti atbildīgs sava pasaules uzskata veidošanas process, kurā viņš modelē visdažādākās reālas un fantastiskas situācijas. Tāpēc pret bērnu rotaļām jāizturas ļoti nopietni, nedrīkst viņus traucēt, tās ir jāveicina, bet vienlaikus arī jākontrolē, lai nepieļautu sliktu rakstura īpašību izpaušanos. Tā ir audzināšanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Protams, aicinājumu nopietni izturēties pret audzināšanu nevajag uztvert pārlieku burtiski. Neviens jūs neaicina būt vienmēr stingram, uzpūtīgam, noslēgtam un nelokāmam. Kontaktējoties ar bērnu, jābūt mierīgam, priecīgam, labestīgam un maigam, tomēr pret viņu jāizturas kā līdzīgam pret līdzīgu, kā pret pilnvērtīgu cilvēku, turklāt bez krasas pārejas no saldenas mīlināšanās uz stingru jebkuras patstāvības apspiešanu. Avestas likumi prasa, lai katrs bērns saņemtu pienācīgu audzināšanu. Vientuļu, pamestu bērnu nedrīkst būt nekādā gadījumā. Lai arī kur būtu nonācis vientuļš bērns, tuvāko māju saimniekam bija jāpieņem šis bērns un jāaudzina, līdz viņš kļūst pilnīgi patstāvīgs, līdz sasniedz pilngadību. Pretējā gadījumā šī māja tika uzskatīta par nolādētu. Tagad par individuālo pieeju bērna audzināšanā. Šeit liela nozīme ir astroloģijai, kas sniedz informāciju par bērna horoskopu. Jau runājām par negatīvajām iezīmēm, kas piemīt visām divpadsmit Zodiaka zīmēm. Viens no galvenajiem vecāku uzdevumiem ir neļaut tām izpausties, attīstīties (taču nelietojot fizisku spēku). Uz bērna personības attīstību liela ietekme ir tai planētai, kura atrodas Zodiaka aplī pirmā no Auna nulles grāda. Tā uzliek zīmogu visai turpmākajai dzīvei, jo ar to sākas cilvēka potenciāla atvēršanās. Pozitīvās īpašības, kas atbilst šai planētai, visādā veidā jāveicina, bet negatīvās jānomāc, neļaujot tām izpausties. Vispār agrīnā vecumā uz bērniem liela ietekme ir kosmogrammai, proti, tam, ar kādu "bagāžu" viņi ir ieradušies šajā iemiesošanās reizē, viņu iekšējai būtībai. 29,5 gadu vecumā (Saturna cikls) noteicošā kļūst horoskopa ietekme, tie dzīves notikumi, kurus cilvēks sev pievelk, kuri turpmāk noteiks darbības virzienu personībai, kas ir jau izveidojusies. Tāpēc tiek uzskatīts, ka pēc šā vecuma sasniegšanas audzināt cilvēku vairs nav nozīmes: viņš jau ir izveidojis savu tikumisko kodolu un savu pasaules uzskatu. Un, nobeidzot šo nodaļu, aplūkosim jautājumu, kas pirmajā acu uzmetienā, kā šķiet, nemaz nav saistīts ar tās tematu. Tas ir jautājums par nāvi, par cilvēka pasaulīgās dzīves noslēgumu, precīzāk runājot, par kārtējās iemiesošanās beigām. Nāve un piedzimšana - tie ir divi svarīgākie notikumi cilvēka kosmiskās evolūcijas ceļā. Piedzimšana - tā ir pāreja no neiemiesota stāvokļa iemiesotā stāvoklī, bet nāve - pāreja atpakaļ neiemiesota stāvoklī. Pēc nāves cilvēks stājas pēcnāves tiesas priekšā, un izšķiras viņa turpmākais liktenis. Cilvēki, kuri galīgi pārgājuši ļaunuma kalpībā, tiek nosūtīti uz elli, kur viņus gaida briesmīgas mokas. Pilnīgi šķīstījušies cilvēki pāriet uz jaunu attīstības līmeni. Pārējie gaidīs nākamo iemiesošanos. Jo nāve (tāpat kā piedzimšana) ir pārejas stāvoklis, un šajos mirkļos cilvēks ir visvairāk pakļauts ļaunuma ietekmei. Tieši tāpēc ar nāvi (tāpat kā ar piedzimšanu) saistītajiem rituāliem tika pievērsta ļoti liela uzmanība. Šie rituāli bija detalizēti pierakstīti un tika skrupulozi izpildīti. Saskaņā ar zoroastrisma tradīcijām mirušā cilvēka ķermeni neapraka zemē un nesadedzināja, kā to parasti dara mūsdienās. Tolaik uzskatīja, ka tādējādi tiek apgānīta gan Zeme, gan Uguns. Starp citu, nekādus atkritumus arī nedrīkstēja ierakt zemē, sadedzināt, iemest ūdenī, izkaisīt gaisā, jo piesārņot Labās


Radības bija nepieļaujami. Mirušo cilvēku ķermeņus ievietoja nelielos torņos (dakmās), kur viņu miesas apēda svētie putni, pirmām kārtām grifi un kraukļi- Jau tīros un sausos nelaiķa kaulus apglabāja zemē kopā ar nestuvēm, uz kurām tie atradās. Šī senā tradīcija izraisīja un joprojām izraisa vislielāko nepatiku citu reliģiju piekritējos. Tomēr, novērtējot zoroastriešu tradīciju objektīvi un bez aizspriedumiem, jāteic, ka tā nebūt nav sliktāka par citiem apbedīšanas rituāliem, jo nekādā ziņā neparedz necienīgu attieksmi pret mirušajiem, bet tajā pašā laikā necenšas slēpt dzīvo cilvēku acīm mirušā ķermeņa sairšanas procesu. Tomēr vēlākajos laikos zoroastrieši, piekāpjoties citu cilvēku prasībām, sāka apglabāt mirušos zemē, taču cementa zārkos, neļaujot sairšanas produktiem piesārņot svēto zemi. Tīrība, mērenība, prieks un harmonija ir tie principi, pēc kuriem vadījās senie ārieši un viņu sekotāji visas savas dzīves garumā no piedzimšanas līdz nāvei. Pat šeit pieminētie likumi dod priekšstatu par viņu savstarpējām attiecībām, kuras tika uzskatītas par kosmisko procesu neatņemamu sastāvdaļu, nevis par katra cilvēka personisku lietu, par kuru nevienam nav nekādas daļas un katrs var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Diemžēl līdz mūsdienām šāda attieksme nav saglabājusies. Bet varbūt viss vēl nav zaudēts? Ļoti daudz kas (ja ne viss) ir atkarīgs no mums pašiem. 9. NODAĻA Attieksme pret nabadzību un bagātību Jautājums par materiālo vērtību uzkrāšanu, bagātību ir viens no pamatjautājumiem, uz kuru katram cilvēkam jārod atbilde viņa kārtējās iemiesošanās laikā. Turklāt šis jautājums tādā vai citādā veidā izvirzās mūsu dzīvē vai katru dienu. Vai tas ir labi vai slikti - tiekties uzkrāt bagātību? Kādi ceļi ir atļauti, lai to sasniegtu, un kādi ne? Vai nabadzība ir netikums? Vai bagātība ir netikums? īpaši nozīmīgi šie jautājumi ir mūsu valstij. Tieši tie būtībā noteica visu mūsu dzīvi pēdējos gadu desmitos. Padomju laikā pastāvēja uzskats (tiesa, ne valdošajās aprindās), ka nabadzība -tas ir labi, bet bagātība - tas ir slikti. Tāpēc visi likumi, visa valsts iekārta bija vērsta uz to, lai neļautu cilvēkiem nopelnīt naudu. Sakrāt bagātību varēja, tikai pārkāpjot likumu. Tagad, pēcpadomju periodā, kad valsts kontrole ir krietni atslābuši, aizvien vairāk cilvēku nosliecas uz pretējo viedokli: bagātība - tas ir labi, bet nabadzība slikti, tātad, lai iegūtu bagātību, ir labi jebkuri ceļi. To veicina arī tiesībsargājošo dienestu bezdarbība, proti, svārsts sakustējies pretējā virzienā. Atrisināt jautājumu par attieksmi pret nabadzību un bagātību apgrūtina arī tas, ka daudzās mācībās tas vai nu vispār tiek apiets, vai izklāstīts nepietiekami skaidri, vai - tieši pretēji - tiek risināts pārak primitīvi (parasti materiālo labklājību pretstatot garīgumam). Zoroastriešu pieeja arī šeit balstās uz mācību par labo un ļauno, kā arī uz zelta vidusceļa principu. Bagātība, tāpat kā jebkura dzīves parādība, nav sākotnēji ne laba, ne slikta. Par tādu to var padarīt tikai cilvēks, kuram ir izvēles brīvība. Mēs dzīvojam iemiesotā Zemes pasaulē, un sašķelt šo pasauli sastāvdaļās, pretstatot tās vienu otrai, nozīmē ienest pasaulē disharmoniju, palielināt tajā ļaunumu. Jebkura rīcība šajā pasaulē mums jāizvērtē pēc tās atbilstības Kosmosa likumiem. Jebkuram darbam jāpieiet kā svētam rituālam, lai neapgānītu to, pārkāpjot pasaules uzbūves principus. Tāpēc nedrīkst aicināt cilvēkus domāt tikai par garīgajām lietām un vienlaikus uzskatīt visu materiālo par netīru, tādu, kas nav cienīgs, lai tam vispār pievērstu uzmanību. Mūsu Zemes pasaule ir viengabalainas pasaules sastāvdaļa, un, ja jūs atzīstat garīgo dārgumu iegūšanas, pasaules izzināšanas, savu spēju attīstīšanas vērtīgumu, tad nedrīkstat noliegt arī materiālās problēmas. Tā nav nejaušība, ka horoskopa māju simbolikā bagātības uzkrāšanas problēmas attiecas uz otro māju, taču uz to attiecas arī visu citu veidu vērtību - zināšanu, enerģētikas, lietu, atmiņu, pieredzes utt. uzkrāšana. Proti, tiek uzkrāts tas, kas veido cilvēka spēka avotu, tas, bez kā cilvēks jūtas bezspēcīgs, zaudējis pamatu. Tas, kas šajā dzīvē neko nav uzkrājis (turklāt visās jomās), nav izpildījis savu pasaulīgās dzīves programmu. Dārgumi ir jāvāc visos līmeņos: kā augšējā, garīgajā pasaulē, tā arī apakšējā, iemiesotajā pasaulē. Tātad bagātība netiek noraidīta, taču ne jebkura, bet tikai tā, kas sakrāta godīgā ceļā (tāda bagātība tiek


uzskatīta par svētu). Un pirmām kārtām bagātības krāšana nedrīkst kļūt par pašmērķi, cilvēks nedrīkst būt bagātības vergs, krāt to tikai krāšanas dēļ. Cilvēkam ir jāsaprot, ka viss, ko viņš sakrājis, patiesībā viņam nepieder. Par to Avestā ir teikts tā: "Tu nedrīksti pārāk ērti iekārtoties šajā pasaulē. Jo laicīgie labumi noved pie cilvēku garīgā sabrukuma. Neaizraujies ar daudzu dārglietu un bagātības iegūšanu, jo galu galā tev viss būs jāatstāj." Visu Zodiaka zīmju un horoskopa māju kopīgs likums ir šāds: ja cilvēks pārlieku uzmanību veltī vienas zīmes (mājas) problēmām, uz viņu sāk stiprāk iedarboties pretējās zīmes (mājas) problēmas. Mūsu gadījumā otrajai mājai pretī stāv astotā, tātad, ja cilvēks ieciklējas uz bagātības krāšanas problēmām, viņa dzīvē ielaužas iznīcības, nāves, garīgās degradācijas, ekstremālu situāciju problēmas. Turklāt ieciklēšanās var būt gan vienā, gan otrā virzienā: bagātības identificēšana ar labo un tās identificēšana ar ļaunumu. Saskaņā ar zoroastrisma likumiem katram cilvēkam sava mantība dzīves laikā jāpavairo vismaz sešpadsmitkārtīgi. Turklāt viņa īpašumam jābūt tādam, lai pietiktu gan pašam, gan bērniem. Pārpalikumi ir jāizdala, citādi tie kļūs par kārdinājuma avotu. Cilvēks sāks lepoties, uzskatīs sevi par "zemes centru" un beigu beigās kļūs par ļaunuma kalpu. Ne velti tieši horoskopa otrā māja bieži vien kļūst cilvēkam par ceļu uz elli, zemākajiem vārtiem (Porto Inferno). Zoroastriešu kopienās nekad nav bijis ubagu. Parsi - lielākās zoroastrisma sekotāju kopienas locekļi Indijā - ir visbagātākie cilvēki valstī. Prasme nopelnīt vienmēr ir uzskatīta par svētu, bet, ja tev rodas pārpalikumi, atrodi trūcīgu cilvēku un palīdzi viņam. Kamēr kaut viens no taviem ciltsbrāļiem cietīs, tev nav tiesību izmantot bagātību, jo bagātības uzkrāšanas galvenais mērķis ir harmonijas radīšana šajā pasaulē. Ja tu strādā tikai savā labā un kļūsti par bagātības vergu, viss, kas tev pieder, pārvēršas par putekļiem. No otras puses, netika atzīta arī nabadzība. Ja nemāki novērtēt uzkrāto, nopelnīto, proti, materiālos labumus, tas nozīmē, ka tāpat vari izturēties pret garīgajām vērtībām, pienācīgi nenovērtēt tās, jo viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts. Asi tiek nosodīta dzīvošana uz citu rēķina, parazītisms. Avestā par tādiem cilvēkiem teikts: "Tas, kurš ēd to, k o pats nav nopelnījis, pastāvīgi strādājot, bet pārtiek no citu sarūpētā, ir līdzīgs cilvēkam, kurš tur rokās cilvēka galvu un izēd no tās smadzenes." Gluži tāpat tiek nosodīti arī citi sveša īpašuma piesavināšanās veidi: zagšana, laupīšana utt. Vēl viens citāts: "Nekļūsti par svešas bagātības izspiedēju, lai tava ikdienas darba mīlestība nepārvērstos par nevērību." Proti, cilvēkam ir jānopelna pašam, nevis jālūdz ubaga dāvanas, kā tas tagad bieži notiek pie mums. Tai pašā laikā par katru darbu ir jāsaņem samaksa, darbs bez atlīdzības netika atbalstīts. Nauda vispār tika uzskatīta par darba ekvivalentu, par vienu no enerģijas veidiem, un, ja cilvēks bija patērējis fizisko vai garīgo enerģiju, veicot darbu, viņam bija jāsaņem par to kompensācija - nauda. No otras puses, nedrīkst maksāt naudu ne par ko, par nepadarītu darbu. Šo principu neievērošana noved pie abu pušu - gan darba devēja, gan darbinieka - parazītisma. Kādu bagātību var uzskatīt par svētīgu? To, kura iegūta svētīgā ceļā. Zoroastrieši izšķīra četrus bagātības vairošanas noteikumus, kuri jāievēro ikvienam, kas pelna naudu. Pirmais noteikums: domā par partnera labumu vairāk nekā par savējo. Šis noteikums pie mums tagad faktiski netiek pildīts. Izplatīta nevērīga attieksme pret savu klientu, biznesa partneru, piegādātāju, pircēju utt. interesēm. Rietumvalstīs, Japānā biznesmeņi parasti ievēro šo noteikumu un ar tiem, kuri to pārkāpj, turpmāk vispār vairs nesadarbojas. Bet, strādājot ar partneriem no jaunattīstības valstīm un nabadzīgām valstīm, arī viņi necenšas ievērot šo noteikumu. Otrais noteikums: gan mutvārdos, gan rakstveidā slēgts līgums ir svēts. Ja esi devis vārdu, tas tev jātur. "Noruna dārgāka par naudu." Pie mums tagad to ievēro ļoti reti. Daudziem jaunajiem biznesmeņiem piemērotāka šķiet cita paruna: "Ja pircēju neapkrāpsi, savu preci nepārdosi." Tiek uzskatīts par īpašu šiku


piekrāpt savu partneri, nepildot noslēgto līgumu. Bet Rietumvalstu biznesmeņi līguma ievērošanas noteikumu iekļauj savā goda kodeksā. Tie, kuri pārkāpj līguma noteikumus, zaudē pārējo biznesmeņu uzticību. Tas, ka Rietumos ievēro šos divus noteikumus, daudzos gadījumos ir ļāvis gūt visai labus rezultātus. Tomēr, lai bagātība būtu svētīga un biznesmenis ietu pa pareizo ceļu, jāievēro vēl divi noteikumi. Trešais noteikums: bagātību atļauts izmantot jebkurā veidā, taču nedrīkst izjaukt pasaules viengabalainību, nedrīkst apgānīt Labās Radības. Tā, piemēram, nedrīkst iedzīvoties uz cilvēku, augu, dzīvnieku nogalināšanas, dabas postīšanas, uguns, zemes, gaisa un ūdens apgānīšanas rēķina. Nedrīkst veidot savu labklājību, uzceļot dažādas kaitīgas ražotnes, piesārņojot ūdeni un gaisu, piemēslojot zemi, slepkavojot, karojot, ražojot un pārdodot ieročus. Tā būs bagātība, kas nāk no sātana. Un šādu rīcību nevar attaisnot, sakot, ka mēs tikai to vien protam, mums ieroču ražošanai ir uzcelts daudz rūpnīcu, cilvēki paliks bez darba, tikai tā mēs ātri nopelnīsim utt. Šajā gadījumā var viennozīmīgi pateikt, ka bagātība (tieši tāda bagātība) ir ļaunums un nevienam laimi nenesīs. Šādas "vieglās" naudas negatīvās sekas uzreiz nevar pamanīt, bet jau tagad daudziem kļūst skaidrs, ka tās nāk pār mums, turklāt pilnīgi negaidot. Uzņēmumi, kuri ražo valstij šo tik ļoti vajadzīgo produkciju, sāk iznīcināt blakus dzīvojošos cilvēkus. Milzu peļņu nesošie uzņēmumi, kas ražo alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus, ar savu produkciju sagrauj tautas veselību un veicina tās degradāciju. Ieroči, kurus ražo it kā mūsu drošībai, pavērsās pret mums pašiem, nokļūstot noziedznieku un ienaidnieku, kādreizējo draugu, rokās. Netaisnīgie, savtīgie kari ne tikai paņem karavīru dzīvību, bet arī nodara nelabojamu ļaunumu dzīvajos palikušo dvēselēm. Tomēr kārdinājums ir pārāk liels, un politiķi, no kuriem gaida pasākumus labklājības celšanai, bieži iet pa šo ceļu. Nedrīkst iedzīvoties, pārdodot augus (augļus, graudus, | mežu utt.), kā arī lopus. Vispār tāda tirgošanās ir atļauta, taču šādā ceļā nedrīkst vairot kapitālu. Drīkst no tas iegūt tik daudz naudas, cik nepieciešams dzīvošanai, bet pārpalikumi jāatdod trūcīgajiem. Principā augu nogalināšana netiek uzskatīta par netaisnīgu rīcību, taču nedrīkst barbariski iznīcināt sējumus, labību tās glabātavās, augļus, izmantot ķīmiju, proti, augus iznīcināt drīkst tikai cilvēka vajadzībām. Dzīvniekus drīkst nogalināt tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, piemēram, kad vairs nav nekā cita ko ēst. Medībās aizliegts nogalināt mazuļus, bet pieaugušos dzīvniekus nedrīkst nogalināt sava prieka, azarta pēc. Ražošana vienmēr ir uzskatīta par svētīgu, bet tikai tad, ja tā nenodara kaitējumu dabai, neposta to. īpaši svētīgs darbs bija zāļu izgatavošana. Izšķērdību neatzina par labu. Faktiski visa mūsdienu rūpnieciskā civilizācija (kā pie mums, tā ārzemēs) tika radīta, pārkāpjot šo trešo noteikumu, lai gan agrāk Krievzemē to samērā bieži ievēroja. Tāpēc var secināt, ka tagad daudzi īpašumi, pie kuriem cilvēki tikuši, nodarot milzīgu ļaunumu dabai, nav svētību nesoši. Ja cilvēce ievērotu šo noteikumu, mums tagad nebūtu tik dziļas apkārtējās vides krīzes, kas draud iznīcināt visu dzīvo. Un, visbeidzot, ceturtais noteikums: vadies pēc Kosmosa likumiem, prasi padomu zvaigznēm, dari visu saskaņā ar kosmiskajiem ritmiem. Šai ziņā lielu palīdzību var sniegt astroloģija. Partneru izraudzīšanās, jauna darba uzsākšanas pareizā laika izvēle, darījumu noslēgšanas laika izvēle, vispiemērotākās darbības jomas izraudzīšanās - tas viss darāms, pamatojoties uz astrologu ieteikumiem. Tikai tāda bagātība, kas iegūta, ievērojot šos četrus noteikumus, var būt svētīga. Pretējā gadījumā tā ir netaisni iemantota un velk cilvēku uz elli. Uzskatīja, ka labāk būt nabagam nekā šādā ceļā tikt pie bagātības. Lai gan šie noteikumi izstrādāti attiecībā uz bagātības krāšanu, tos var attiecināt uz visām dzīves sfērām. Kā jau tika teikts, zoroastrisma īpatnība ir atziņa par to, ka palīdzība cilvēkam, kurš kalpo ļaunumam, ir līdzvērtīga pasīvai dalībai šā cilvēka ļaunajos darbos. No tā izriet, lūk, kas: ja jums prasa aizdot naudu un jūs zināt, ka šī nauda tiks izmantota melniem darbiem, jūs nedrīkstat aizdot nekādā gadījumā. Vēl vairāk: ja


jums ir kaut mazākās šaubas par lūdzēja nodomiem, labāk neaizdodiet. Protams, mēs varam kļūdīties, neaizdodot cilvēkam, kuram patiešām tas ir nepieciešams, cilvēkam, kurš izlietos naudu labiem darbiem, tomēr šis grēks allaž būs daudz mazāks nekā palīdzība ļaunumam. Nedrīkst arī ļauties žēlumam, žēlot ļaunumu, jo tas vienmēr izrādīsies vilks aitas ādā. Tieši tāpat nedrīkst pieņemt naudu no ļaunuma kalpiem par viņiem izdarīto pakalpojumu, nedrīkst veicināt viltus mācību un tādu "darbu" izplatīšanu, kuri vairo ļaunumu mūsu pasaulē, izplatīt pozitīvu informāciju par uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar netaisnu biznesu. Nekāda aizbildināšanās, ka mēs, lūk, par šo naudu izplatīsim saprātīgo, labo, mūžīgo, nenoņems grēku no tā, kurš veicina ļaunuma pastiprināšanos, sajauc kopā labos un ļaunos darbus. Vienmēr jāatceras, ka mēs šeit esam tādēļ, lai izdarītu izvēli. īpaši jāpakavējas pie kristietības attieksmes pret bagātību. Bieži vien kristiešu sludinātāji, dažādi Bībeles skaidrotāji teic, ka Jēzus viennozīmīgi nosoda bagātos. Tiešām -dažus izteikumus, kas atrodami evaņģēlijos, pirmajā mirklī var traktēt arī tā. Tomēr, uzmanīgi palasot šos evaņģēlijus, nav grūti saprast, ka nosodīta tiek tikai netaisna bagātība, : proti, tā, kas iegūta negodīgā ceļā: "Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu, un ļauns cilvēks izdod no ļaunā krājuma ļaunu" (Mateja evaņģēlijs, 12. nod., 35. p.). Par to liecina arī fakts, ka savās līdzībās Jēzus vairākkārt salīdzina Dievu Tēvu ar bagātu un taisnīgu saimnieku, kuram ir daudz strādnieku. Tā, piemēram, pazīstamajā līdzībā par talantiem..; saimnieks, kas izdāvā bagātību strādniekiem, atbalsta tos, kuri šo bagātību ir vairojuši, nevis aprakuši savus talantus zemē. Pati šā pozitīvā piemēra izvēle par daudz ko liecina. Un protams, evaņģēlijos tiek nosodīta bagātības krāšana kā dzīves galvenais mērķis, ka pašmērķis, kas aizēno visas pārējās dzīves jomas. Šīs nodaļas noslēgumā gribētos pievērsties vēl šādam jautājumam. Tagad attīstītajās valstīs (vispirms jau ASV) ir plaši izplatīta tiekšanās pēc panākumiem, turklāt tieši pēc materiāla rakstura panākumiem. Un cilvēka ienākumus, viņa īpašumu nereti uzskata par attiecīgā cilvēka vērtības drošu rādītāju. Tos, kuri, neraugoties uz visiem pūliņiem, pie bagātības netiek, pasludina par neveiksminiekiem, un visi no viņiem norobežojas. Šāda attieksme nu vērojama arī mūsu valstī: aizvien biežāk var dzirdēt, ka tagad nopelnīt nevar tikai sliņķis, ka jāmeklē papildu darbs, labāk jāstrādā utt. Tomēr ļoti daudzu cilvēku ienākumu līmenis ir atkarīgs ne tikai no viņiem pašiem, bet arī no sabiedrības organizācijas. Pirmām kārtām tas attiecas uz inteliģenci (ārstiem, skolotājiem, mākslas darbiniekiem utt.). Svarīgs ir arī sabiedrības garīgās attīstības līmenis. No otras puses, ir tādi nodarbošanās veidi, kas dod milzīgu peļņu, bet ienes arī pasaulē ļaunumu, iznīcību (galējs piemērs - noziedzība). Tāpēc absolutizēt materiālos panākumus, noliekt galvu to priekšā, kuri ieguvuši vairāk naudas, protams, nav vērts. Vēl jo vairāk muļķīga izskatās šādu cilvēku viedokļa noskaidrošana dažādos jautājumos un cenšanās šo viedokli darīt zināmu visiem. Mūsu pasaulē, kuru skāris ļaunums, nebūt ne katra bagātība nāk no Dieva, ne katra bagātība bagātina (šā vārda patiesajā nozīmē) tās īpašnieku. Un nobeigumā - pāris citātu no Avestas: "Kas ir labs -nabadzība vai bagātība? Godīga nabadzība ir labāka par to bagātību, kas nāk no citu krājumiem. Bet attiecībā uz to, kas ir bagāts, kam pieder liela mantība, jāteic: ja viņa bagātība iegūta negodīgā ceļā, tad, ja viņš pat rūpējas par pienākumu, par labiem darbiem, svētību nesošām veltēm, viņa labie darbi nav paša roku darbs, jo tas ir tā cilvēka labais darbs, kam bagātība atņemta." To nevajadzētu aizmirst daudziem negodīgajiem uzņēmējiem, kuri cenšas apklusināt savu sirdsapziņu, ziedojot naudu baznīcu atjaunošanai, palīdzības sniegšanai nabadzīgajiem, kultūras attīstībai un citiem labdarīgiem mērķiem. Tas nav viņu nopelns. Un pēdējais citāts: "Kas ir nabadzīgākais starp bagātajiem un bagātākais starp nabagajiem? Starp bagātajiem nabadzīgākais ir tas, kurš nav apmierināts ar to, kas viņam pieder, un kuru uztrauc tas, ka citu bagātība pieaug. Bet bagātākais starp nabagajiem ir tas, kurš ir apmierināts ar to, kas viņam dots, un neuztraucas par to, ka citu ienākumi aug." 10. NODAĻA Kalendārs, svētki, gavēņi Kā jau tika teikts, jautājumiem par laiku, vienai no Zervana izpausmēm, zoroastrismā tiek veltīta


milzīga uzmanība. Turklāt tiek ņemti vērā ļoti daudzi cikli, no kuriem katrs nosaka kādas pasaules evolūcijas izpausmes īpatnības. Katra cikla ietvaros tiek izdalītas daudzas fāzes, mazie cikli, daļas, kuru ievērošana ļauj atklāt to izraisītās parādības dziļākās nianses, kā arī apslēpto cēloņseku saistību. Tā, piemēram, ciklos, kuri ir saistīti ar planētu kustību, ņem vērā ne tikai attiecīgās planētas īpatnības un augstākos spēkus, kas izpaužas ar tās starpniecību, bet ari to Zodiaka zīmju raksturojumu, kurās planēta atrodas, un atsevišķu katras zīmes grādu īpatnības. Pasaules globālajos ciklos jāņem vērā arī katra grāda minūtes, sekundes un pat sekundes daļas raksturojums. Īpašu vietu zoroastrismā ieņem divi spīdekļi: Saule un Mēness (Mēness, tāpat kā Saule, tika uzskatīts par spīdekli, nakts spīdekli, jo tas ļoti ietekmē uz Zemes notiekošos procesus). Līdztekus cikliem, kurus veido spīdekļu kustība pa Zodiaku, tiek izdalīti arī cikli, kas saistīti ar Zemes rotāciju, ar spīdekļu pacelšanos virs horizonta (uzlēkšanu) un nolaišanos zem horizonta (norietēšanu). īsāk sakot, Saulei tā ir dienas un nakts, Saules dienu nomaiņa, Mēnesim - lunāro dienu nomaiņa. Turklāt par Saules dienas sākumu pieņem mirkli, kad Saule uzlec (paceļas virs horizonta) noteiktā Zemes punktā, par beigām - nākamas dienas sakumu. Lunāro dienu sakums un beigas ir Mēness lēkts. Rezultātā veidojas divi kalendāri: Saules un Mēness kalendārs. Saules kalendārā tiek izšķirti mēnešu periodi un gada periods. Mēness kalendārā - tā saucamais sinodiskais mēnesis (laiks starp diviem jauniem Mēnešiem, apmēram 29,53 diennaktis). Populārzinātniskajā literatūrā, kas veltīta dažādām kalendāru sistēmām, nereti lasām, ka visi senās pasaules kalendāri bija neprecīzi, viltīgie priesteri tos speciāli bija izveidojuši sarežģītus, lai uzturētu savu autoritāti utt. Iespējams, kāda daļa taisnības šajā apsūdzībā ir. Taču attiecībā uz zoroastriešu kalendāru šie apvainojumi ir pilnīgi nepamatoti. Kā zināms, sastādot Saules kalendāru, pamatproblēma ir tā, ka laikā, kad Zeme apriņķo ap Sauli, tā apgriežas ap savu asi ne jau veselu skaitu reižu. Tas ir, gads ilgst nepilnu dienu skaitu (apmēram 365, 2422 dienas). Mūsdienu kalendārā šo problēmu atrisina, nosakot, ka gadā ir 365 dienas, un katru ceturto gadu papildinot vēl ar vienu dienu (veidojas garais gads). Lai panāktu vēl lielāku precizitāti, reizi 100 gados (gadā, kas dalās ar 100) garais gads tiek izslēgts. Bet, ja gad-skaitlis dalās ar 400, garais gads netiek izslēgts. Tieši tāpēc mūsdienās lietotais Gregora kalendārs ir precīzāks nekā agrāk I izmantotais Jūlija kalendārs, pēc kura reizi 128 gados uzkrājas kļūda par vienu dienu. Atzīmēsim, ka krievu pareizticīgā baznīca mūsdienās pieturas pie Jūlija kalendāra, kura kļūda tagad ir jau 13 dienas. Lai gan Gregora kalendārs arī nav īpaši precīzs: gada garums tajā par 26 sekundēm atšķiras no reālā 1 gada garuma (kļūda par vienu diennakti pēc tā veidojas apmēram 3300 gados). Nedrīkst atstāt bez ievērības arī to, ka ļ pēdējos gadsimtos par gada sākumu dažādās valstīs tika uzskatīti atšķirīgi datumi. Tagad lielākā daļa valstu par gada sākumu pieņēmusi 1. janvāri. Gads dalās 12 mēnešos, kuru garums ilgst no 28 dienām līdz 31 dienai, un arī tas neveicina kalendāra vienkāršošanu. Aplūkosim, kā Saules kalendāra problēma tiek risināta zoroastrisma sistēmā. Sāksim ar to, ka par gada sākumu zoroastriešu kalendāra ir izraudzīts pilnīgi objektīvs kosmisks notikums - pavasara ekvinokcija. Turklāt katrs gads sākas tieši tad, kad Saule nonāk šai pavasara punktā (pēc mūsdienu kalendāra zoroastriešu Jaunais gads sākas 21. vai 22. martā). Tāpēc nerodas jautājums par kalendāra neprecizitāti, par kļūdas uzkrāšanos, jo katru gadu tiek veikta korekcija. Gadā ir 12 mēneši (analoģiski Zodiaka dalījumam 12 zīmēs). Turklāt katrs mēnesis atšķirībā no mūsdienu kalendāra sastāv no 30 Saules dienām. Šie 12 mēneši veido 360 diennaktis. Saskaņā ar Avestā teikto tieši tāds bija gada garums, pirms mūsu pasaulē iebruka Anhro Mainju, kas ienesa disharmoniju (proti, gads dalījās 360 diennaktīs, tāpat kā Zodiaka aplis dalās 360 grādos). Atlikušās piecas vai sešas dienas sauca par asaru un sēru dienām pēc zaudētās pasaules harmonijas, un tās nav iekļautas nevienā mēnesī. Vai nav tiesa, ka šāda kalendāra organizācija ir ne mazāk loģiska (varbūt pat loģiskāka) par mūsdienās lietoto kalendāru? Bet pats galvenais - tā atbilst objektīvajai pasaules uzbūvei un nav atkarīga no dažādu kalendāra reformatoru kaprīzēm un valdnieku iegribām.


Atzīmēsim, ka zoroastriešu kalendārs ir ļoti sens, tā izcelsme meklējama tālā pagātnē. Kad Zaratustra atnāca uz Zemi Auna laikmeta sākumā (pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu), kalendārs jau pastāvēja, un viņš tajā iekļāva tikai pāris svētkus. Turklāt šis kalendārs ir universāls un mūžīgs. Kaut arī nelielas ar laikmetu saistītas izmaiņas var būt, tomēr pamatā kalendārs paliek nemainīgs, kamēr vien pastāv mūsu pasaule. Kalendārs ietver vairākus ciklus, kas iekļaujas cits citā, un katram ciklam, katrai visu ciklu fāzei ir sava īpatnība, savs raksturojums. Kalendāra cikli atspoguļo pasaules uzbūves globālo ciklu, un to nozīme ir milzīga. Tieši tāpēc zoroastriešu kalendārs ir tik detalizēti izstrādāts. Kalendāra cikliem zoroastrisma ir pat lielāka nozīme nekā planētu un horoskopu cikliem, jo planētas pastāvīgi pārvietojas, to stāvoklis nekad neatkārtojas, tās ienes pasaulē lielu sajukumu, ar planētu starpniecību pasaule ienāk kārdinājums un apgānīšana. Kalendārs citā līmenī atveido globālo pasaules radīšanas ciklu, atspoguļo pasaules uzbūves nemainīgos principus. Visi kalendārie cikli, visi šo ciklu punkti bija aprēķināti pēc pasaules evolūcijas notikumiem, un tie regulāri atkārtojas atkal un atkal. Tāpēc, orientējoties uz šiem cikliem, mēs varam izzināt kopīgo pasaules radīšanas ciklu un apgūt tās pasaules likumus, kurā dzīvojam. Un, ja mēs gribam iziet no šaurā loka, iemantot augstāko svētību, mums jāorientējas uz precīzāku un drošāku kalendāru, nevis uz planētu stāvokli. Tas nebūt nemazina planētu ciklu ievērošanas vērtīgumu ikdienā, vienīgi līdztekus to rādītājiem jāņem vērā arī kalendārie cikli, citādi var apjukt un pazaudēt orientierus. Dziļi pētīt planētu ciklus drīkst tikai tie cilvēki, kuriem ir pietiekami daudz spēka un zināšanu, lai cīnītos ar ļaunumu, tikai īsti magi. Katrs Saules kalendāra mēnesis un katra mēneša diena ir viena no Ameša Spentu (ercenģeļu) vai Izēdu (eņģeļu), vai paša Radītāja Ahuramazdas ietekmē. Tas nosaka mēneša un dienu īpatnības un cilvēku uzvedības noteikumus. Tā, piemēram, pastāv priekšraksti, ko kurā dienā vajag darīt un ko darīt ir aizliegts. Ir tādas dienas, kad vajadzētu uzsākt jaunus darbus, savukārt citas ir noderīgas vientulībai un pārdomām vai fiziskiem vingrinājumiem, vēl citas - jaunradei, dažas -atpūtai un līksmībai utt. Trīsdesmit dienas - trīsdesmit raksturojumi. Dažas dienas ir saistītas ar bīstamiem kārdinājumiem, tiek uzskatīts, ka tad ļaunums ir sevišķi spēcīgs. Tāpēc šajās dienās ir jābūt īpaši piesardzīgiem. Izmantojot šos ieteikumus, cilvēks var veidot savu dzīvi lielākā harmonijā ar apkārtējo pasauli. Jāievēro, ka atšķirībā no astroloģiskajiem ieteikumiem, kas ir stingri individuāli katram cilvēkam, šeit tiek ņemti vērā cikli, kuri iedarbojas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzimšanas brīža, no viņa horoskopa. Gluži tāpat raksturīgas īpatnības ir Mēness kalendāra dienām, kuru skaits mēnesī ir 29 vai 30. Bet lunāro dienu raksturojums nedaudz atšķiras no Saules kalendāra dienu raksturojuma, un tas ir saistīts ar šo spīdekļu atšķirīgajām funkcijām. Saule vairāk ietekmē dzīves ārējo pusi, cilvēka personības attīstību, viņa radošo pirmsākumu, apziņu, garu, bet Mēness atbild par notikumu apslēptajiem cēloņiem, ietekmē neapzinātos procesus, atbilst cilvēka dvēselei, viņa zemapziņai, ir saistīts ar karmu. Starp lunārajām dienām tāpat ir dienas, kas cilvēkam bīstamas, jo pastāv liela iespējamība, ka var ielauzties ļaunums, tā saucamās sātaniskās dienas, par kurām zinot var jau iepriekš sagatavoties un izvairīties no nepatikšanām. Jāteic, ka gan Saules, gan Mēness kalendārs ietekmē visus cilvēkus, tomēr uz vīriešiem un īpaši uz cilvēkiem, kuru horoskopā spēcīga ir Saule, vairāk iedarbojas Saules kalendārs, bet sievietes un cilvēkus, kuru horoskopā ir spēcīgs Mēness, vairāk ietekmē Mēness kalendārs. Līdztekus šiem diviem kalendāriem ir arī totēmiskais kalendārs, kura cikls ilgst 32 gadus un kura ievērošana ļauj izdarīt secinājumus par galvenajiem sabiedriskās dzīves notikumiem, par cilvēka lomu sabiedrībā, par dažādos gados dzimušo cilvēku savstarpējām attiecībām. Jāteic, ka totēmi -svēto dzīvnieku, augu, minerālu veidoli - zoroastrisma tradīcijā ieņem īpašu vietu, tiem vienmēr tika piešķirta milzīga nozīme. Daudzi domā, ka totēmi ir pirmatnējās kopienas cilvēku sabiedrības nevaldāmās fantāzijas auglis, ka viņi aiz bailēm no apkārtējās dabas piedēvēja dzīvniekiem dievišķas īpašības un pielūdza tos, uzskatīdami par saviem priekštečiem un aizbildņiem. Patiesībā totēmi, kurus izmanto daudzās reliģijās, drīzāk ir simbols, dinamisks vai statisks tēls, kas ļauj cilvēkam labāk apzināties savu


vietu pasaulē, savas attiecības ar augstākajiem spēkiem. Katram cilvēkam ir savs totēms, pareizāk sakot, virkne totēmu, kuri izpaužas dažādos dzīves līmeņos, dažādos attīstības līmeņos. Ar totēma - svētā dzīvnieka veidola palīdzību mēs varam iziet ārpus mūs ieskaujošās realitātes, ārpus šaurā apļa, atrauties no sava "es", no savas personības, kas izveidojusies šajā iemiesojumā un bieži nomāc mūsu iekšējo būtību, tās dziļākos, parasti neapzinātos slāņus. Turklāt mēs varam saskarties ar to laika plūsmu, kurā pastāvīgi dzīvojam, pat nenojaušot par to, atgriezties laika periodā pirms sākotnējās izvēles un pat saraut savas karmas ķēdi. Identificējoties ar savu totēmu, ieejot tā tēlā (apzināti vai neapzināti), cilvēks atbrīvojas no paša izveidotajiem priekšstatiem par pasauli, tās formām, un tas ļauj vieglāk īstenot pārorientācijas, pāriemiesošanās, pārdzimšanas procesu nolūkā atjaunot zudušo saikni ar pasauli. Ne velti par totēmu parasti izvēlas tieši dzīvnieku kā cita gara nesēju. Tiek uzskatīts, ka cilvēkam vistuvākie dzīvnieki ir vidutāji starp visām dabas valstībām, tāpēc totēms palīdz cilvēkam iepazīt visas dabas valstības, nezaudējot savu paša būtību. Vispār totēma jēdziens ir dziļāks par dzīvnieka tēlu, taču cilvēkam vieglāk saskarties ar citu realitāti, izmantojot pierastos dzīvnieku tēlus, jo šo dzīvnieku paradumi, psiholoģiskās īpatnības, uzvedības stereotipi ir pietiekami labi zināmi. Avestā totēmu nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek izskaidrots šādi. Gudrais jautā Gudrības Garam: " Kāpēc vērši un aitas, putni, lidojoši radījumi un zivis, katrs no šiem radījumiem atsevišķi, ir pilnībā informēti par to, ka pastāv viņu pašu Zināšana (proti, viņi par pašpietiekami), bet cilvēki, tā kā viņiem netiek doti nekādi norādījumi un viņiem nav daudz smaga darba un raižu par to (par Zināšanu), nav spējīgi sasniegt un zināt cilvēku dzimumam pienācīgā līmenī?" Tieši tāpēc ir vajadzīgi totēmi, īpaši dzīvnieku totēmi, pašpietiekami, tie iepazīst pasauli sev pieejamās robežās. Tie negrēko. Gudrības Gars atbildēja šādi: "Pirmsākumā cilvēki bija tik gudri, ka viņu labie darbi un noziegumi nebija viņiem noslēpums (proti, viņi zināja visu). Gan atlīdzību par labajiem darbiem, gan sodu par noziegumiem viņi redzēja savām acīm. Un nevienai rīcībai nebija turpinājuma (proti, nebija karmisko seku, karmisko cilpu)." Lūk, ko nedara dzīvnieki (tāpat arī augi) - tie neatstāj karmiskās cilpas, tiem karmiskā atmaksa ir lineāra, bet cilvēkam samudžināta, tā tinas kamolā. Lūk, kāpēc mums ir jāizlauzās no noslēgtā loka ar totēmu starpniecību: lai nevienai rīcībai nebūtu turpinājuma. Bet tad Anhro Mainju padarīja cilvēka prātam nepieejamu samaksu par labajiem darbiem un sodu par grēku (tas ir, cilvēks vairs nesaprata, kad dara labu un kad sliktu): "Balva par labajiem darbiem, sods par grēku, cilvēku domas un viņu rīcības sekas nu bija pilnīgi apslēptas." Tāpēc mēs nezinām par balvām, kas nāk kā atlīdzība par labajiem darbiem, un sodu par grēkiem: cilvēku domām tas ir apslēpts, tāpat kā viņu rīcības sekas, proti, mēs nezinām, pie kā novedīs mūsu rīcība. Un tieši tāpēc bieži vien ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Mūsu rīcības sekas ir nošķirtas no pašas rīcības, samudžinātas, sasietas sarežģītos mezglos - tā ir Arimāna cilpas izpausme, bet, lai no tās izkļūtu, arī vajadzīgs totēms. Ir ne tikai atsevišķu cilvēku, bet arī kolektīvie totēmi, piemēram, egregora totēms (parasti augs), cilvēka dzimtas totēms, kā arī cilvēka vārda totēms. Turklāt dzīvnieku totē-miskie tēli netiek izraudzīti nejauši, tos izvēlas atbilstoši kosmiskajiem cikliem. Mūsdienās visvairāk pazīstams ir tā saucamais Austrumu 12 gadu kalendārs, kas atspoguļo cilvēka attiecības ar sociumu, ar sabiedrību un ir saistīts ar Jupitera 12 gadu ciklu. Tieši ar šādu periodiskumu mainās totēmi šajā gadījumā. Vispār, ja ieskatās, daudzos cilvēkos vairāk vai mazāk skaidri var saskatīt atsevišķu dzīvnieku iezīmes. Parasti tas ir viens no cilvēka totēmiem. Bieži vien totēmiskie dzīvnieki izpaužas arī fiziskajā līmenī, tas ir, cilvēkam mēdz būt īpašas attiecības ar tiem: vai nu tie pie viņa pievelkas, vai arī atgrūžas no viņa. Senatnē totēmiskos dzīvniekus dažkārt nēsāja sev līdzi, baroja, vēroja šo dzīvnieku uzvedību, jo uz tiem iedarbojas tie paši neredzamie spēki, kuri iedarbojas arī uz cilvēku ar attiecīgo totēmu. Totēmu uzskatīja par cilvēka pareizas rīcības indikatoru viņa attieksmē pret pasauli. Zoroastrisma tradīcijā izšķiramas vairākas totēmu sistēmas. Tā, piemēram, savs totēms ir katrai no 28 Mēness


pieturām (katrai Mēness Zodiaka daļai), katram no 360 Saules Zodiaka grādiem, bet ir arī totēmi, kas saistīti ar kalendāra cikliem un iedarbojas uz visiem cilvēkiem, kuri dzimuši vienā gadā, vienā mēnesī, vienā dienā un vienā stundā, tas ir, kalendāro totēmu četras sistēmas. Zoroastrisma totēmu sistēmas īpatnība ir tā saucamo an-titotēmu pastāvēšana. Totēmi ir dzīvnieki, kurus uzskata par labiem (ar šo dzīvnieku starpniecību darbojas gaišie spēki), bet antitotēmi ir aptraipītie dzīvnieki (ar to starpniecību darbojas dēmoni, devi). Tā, piemēram, gailim tiek pretstatīta klija, delfīnam - haizivs, zalktim - gjurza, zilonim - pele, briedim - krupis utt. Arī antitotemu īpašības var izpausties cilvēkā, un tas liecina par lielu viņa apgānīšanās pakāpi, savukārt totēmu īpašības - par viņa izredzētības pakāpi. Tomēr ne jau katrā cilvēkā var saskatīt viņa totēmu vai antitotemu iezīmes. Interesanti, ka Avestas tradīcijā kā totēmi un antitotēmi minēti arī dzīvnieki, kuri sen jau izmiruši (piemēram, mamuts, matainais degunradzis, pat dinozauri), citi ir saglabājušies līdz mūsdienām. Turklāt tie apdzīvo zemeslodi no Arktikas (baltais lācis) līdz Antarktīdai (pingvīni), Eiropu, Āziju, Āfriku, pat Ameriku (lama). Tādējādi varam secināt, ka senie ārieši visai labi pazina daudzus planētas reģionus. Totēmu iedarbība skar ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī sabiedrību kopumā. Tā gadā, kuru ietekmē kāds totē-miskais dzīvnieks, notiek procesi, kas ir saistīti ar šā dzīvnieka psiholoģiskajām īpatnībām, dzīvesveidu un pat ārējo izskatu. Kā piemēru aplūkosim 32 gadu kalendāra totēmu raksturojumus (turklāt jāatceras, ka gads zoroastriešiem sākas, kad Saule nonāk pavasara punktā). Cikla 1. gads (1906., 1938., 1970., 2002.). Gada totēms -briedis ar zelta ragiem, augšupejas, lepnuma, pilnības, augstākā spēka simbols. Šā gada cilvēki bieži ir pirmatklājēji, viņiem parasti raksturīga liela pašcieņa, koncentrēšanās uz galveno, trauksmainība, mērķtiecīgums, skaidra domāšana. Gads ir saistīts ar līgumiem, kā arī (sliktākajā gadījumā) - ar nelikumībām un līgumu laušanu. Antitotēms izpaužas mūžīgā neapmierinātībā, tiecībā pēc varas par katru cenu, nekaunībā, uzpūtībā, iedomībā. Cikla 2. gads (1907., 1939., 1971., 2003.). Totēms - kalnu auns, muflons, simbolizē saikni ar senčiem, lielu ārējo aktivitāti, saglabājot iekšējo mieru, cilvēku apvienošanu (barā, kolektīvā). Šā gada cilvēki izceļas ar principialitāti, atbildības sajūtu, uzticību tradīcijām, zemei, ir labi ģimenes cilvēki. Antitotēma izpausme - panikas celšana, bezjēdzīga ietiep-šanās, apsēstība, dzimtas, senču, tradīciju apgānīšana. Gads saistīts ar karmisko atmaksu, cilvēku apvienošanu, kolektīvām enerģijām. Cikla 3. gads (1908., 1940., 1972., 2004.). Totēms - man-gusts, simbolizē veiklību, pēkšņumu, cīņu ar visādiem mošķiem. Šā gada cilvēkiem raksturīga liela radošā aktivitāte, elastīga domāšana, prasme ātri orientēties sarežģītās situācijās, spēja ātri pārslēgties no viena uz otru, kā arī liela uzticība. Antitotēma iezīmes - haotiskums, viltība, melīgums, trulums, netīrība. Gads saistīts ar avantūrām, ar laimīgiem gadījumiem, ar atmaksu par Labo Radību apgānīšanu (var būt sprādzieni, ugunsgrēki). Cikla 4. gads (1909., 1941., 1973., 2005.). Totēms - vilks, neatkarības, drošsirdības, atbildības, izturības simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīga bara izjūta, augsta aktivitāte, īpaši ekstremālās situācijās, cīņa ar stihijām, viņi spēj izdzīvot jebkuros apstākļos, izturēt jebkurus pārbaudījumus. Antitotēma izpausme - vēlme visu lauzt un graut, ņirgāties par citiem, bet arī milzīgs gļēvums, kas izpaužas bailēs no soda. Gads ir saistīts ar maģiju, ar stihiju spēkiem, ar lielām kataklizmām, kas pārvērš ļoti daudzu cilvēku dzīvi, sliktākajā gadījumā - ar dumpjiem un kariem. Cikla 5. gads (1910., 1942., 1974., 2006.). Totēms - stārķis, kas simbolizē mieru, plašumu apgūšanu, noteiktās kārtības ievērošanu, askētismu, gatavību palīdzēt. Šā gada cilvēkiem raksturīga nosliece uz vientulību, precizitāte un noteiktība rīcībā, konservatīvisms, pedagoga talants, mazrunīgums, fatālisms. Antitotēma iezīmes - juceklīgas domas, kustību koordinācijas traucējumi, neadekvāta aktīva žestikulācija, nesakarīga valoda, bezatbildība. Gads saistīts ar kārtības saglabāšanu, ar atteikšanos no galējībām, ar bērnu dzimšanu un audzināšanu, ar ģimenes stiprināšanu.


Cikla 6. gads (1911., 1943., 1975.). Totēms - krusta zirneklis (tas, kurš auž tīklu un ķer mušas), simbolizē cīņu ar nešķīsteņiem, nelabo izdzīšanu, izdziedināšanos, mājas labklājību. Šā gada cilvēkiem piemīt mērķtiecība, neatlaidība, laba intuīcija, radošais potenciāls, prasme daudz ko darināt ar rokām. Antitotēma izpausmes - visatļautība, ņirgāšanās par svētām lietām, slimību izplatīšana, zagšana. Gads saistīts ar krasām pārmaiņām, ar harmonijas iemantošanu, bet sliktākajā gadījumā - ar pamatu graušanu, reliģijas iznīcināšanu. Cikla 7. gads (1912., 1944., 1976.). Totēms - zalktis (vienīgā čūska šajā kalendārā), simbolizē iemiesošanās ratu, karmisko atmaksu, straumi, kas nes cilvēkus, apslēptās plūsmas. Šā gada cilvēkiem raksturīga laba intuīcija, elastīgums, noslēgtība, tiekšanās uz augstu mērķi, mistiskas ievirzes domāšana, neprognozējamība. Antitotēma iezīmes -nekārtīgums, paviršība, nedisciplinētība. Gads saistīts ari karmisko parādu atdošanu, atgriešanos sākotnējā stāvoklī, pamatu nostiprināšanu, ar milzīgu apslēpto spēku sadursmi, sliktākajā gadījumā - ar valsts sabrukumu un asinsizliešanu. Cikla 8. gads (1913., 1945., 1977.). Totēms - bebrs, dabas skaistuma, harmonijas un mīlestības, likumu nesatricināmības simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīgs saimnieciskums, darba mīlestība, uzticamība, tieksme labiekārtot zemeslodi, savu dzīvesvietu, ģimeniskums. Antitotēma izpausme netīrība, alkatība, dabas iznīcināšana, ķildīgums, māņticība, naida sēšana. Gads saistīts ar jaunradi likumdošanas joma, valstu veidošanos, sliktākajā gadījumā ar milzīgu stihisku ļaunuma spēku atbrīvošanos. Cikla 9. gads (1914., 1946., 1978.). Totēms - bruņrupucis, audrības, konsekvences, situāciju modelēšanas, piesardzības simbols. Šā gada cilvēki ir lēnīgi, noslēgti, konservatīvi, vēlas vienmēr gūt drošu aizsardzību, ar labu atmiņu, neatlaidīgi tiecas uz nosprausto mērķi. Antitotēma iezīmes - viltība, nekaunība, ēdelība, pārmērīga rosīšanās. Gads saistīts ar Zemes dzīļu atklāšanu, jaunu zemju apgūšanu, bet arī ar zemestrīcēm, atriebību, stagnāciju, iniciatīvas apspiešanu. Cikla 10. gads (1915., 1947., 1979.). Totēms - žagata, kas simbolizē saikni ar augstāko pasauli, kā arī lūgšanas, aizsardzības iemantošanu, verbālo maģiju, vārda izplatīšanu. Šā gada cilvēki izceļas ar to, ka vienmēr visur paspēj, nav uz mutes krituši, ir viltīgi, viņiem piemīt laba loģiskā domāšana, prasme vienlaikus darīt vairākus darbus, atšķetināt intrigas. Antitotēma iezīmes - neprasme izteikt savas domas, aizture, sakņu saraušana. Gads saistīts ar visādiem sīkiem notikumiem, kas tālāk aizved pie lieliem notikumiem, sliktākajā gadījumā - ar meliem un vilšanos, noburšanu un noskaušanu. Cikla 11. gads (1916., 1948., 1980.). Totēms - vāvere, kas simbolizē domu, sava ciltskoka iepazīšanu, uzskatu pārbaudīšanu, patiesības noskaidrošanu, ticības meklējumus. Šā gada cilvēkiem raksturīgs ass prāts, precīza un ātra pienākuma izpilde, saimnieciskums, skaidra realitātes izjūta, pieķeršanās, nosliece uz atkārtošanos. Antitotēma iezīmes -īdzīgums, bezjēdzīga fantazēšana, haoss, nekārtība, muļķīga rīcība. Gadam raksturīga notikumu atkārtošanās, zaudētā atjaunošana, atklājumi un izgudrojumi, sliktākajā gadījumā -maldi, ilūzijas, atteikšanās no saknēm. Cikla 12. gads (1917., 1949., 1981.). Totēms - krauklis, starpnieks starp zemi un debesīm, nopietnības, barguma, nošķirtības, vientulības, šķīstīšanās, nelokāmības simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīga noslēgtība, neatkarība, neprognozējamība, melnais humors, tiekšanās pēc brīvības, pašcieņa. Antitotēma izpausmes - parazītisms, lišķība, pielāgošanās, pazemība. Gads saistīts ar smagiem pārbaudījumiem, ar visādas draņķības iznīcināšanu, sliktākajā gadījumā - ar netaisnības triumfu, dažādu sērgu, arī garīgo, koncentrēšanos. Cikla 13. gads (1918., 1950., 1982.). Totēms - gailis, cīnītājs ar tumsas spēkiem, simbolizē uzvaru pār velniem, apslēptās nešķīstības izpausmēm, ļaunuma atmaskošanu, taisnīguma triumfu. Šā gada cilvēkiem raksturīga nebēdnība, drošsirdība, izlēmība, nosliece uz reformām, emocionalitāte, mīlestības pilna sirds, ideju pārpilnība un kūsājoša enerģija. Antitotēma izpausmes - egoisms, naids, bezprāta niknums, savtīgu nolūku diktēts dumpīgums. Gads saistīts ar ļaunuma spēku aktivizēšanos un atklātu izpausmi, aktīvu cīņu ar tiem, sliktākajā gadījumā - bezjēdzīgi asiņaini dumpji, slepkavības, ķildas.


Cikla 14. gads (1919., 1951., 1983.). Totēms-taurs, vērsis, miera, labklājības, liela apslēpta spēka, pienākuma, pašatdeves, pašuzupurēšanās, bet ari ievainojamības simbols. Šā gada cilvēki izceļas ar jūtīgu, smalku dvēseli, maigumu, ne-savtīgumu, saasinātu pienākuma izjūtu, prasmi paciest, tieksmi palīdzēt citiem, ar izturību, uzskatu stingrību un gatavību cīnīties par tiem līdz galam. Antitotēma iezīmes - niknums, ietiepība, spītība, viltība, aktīvs parazītisms. Gads saistīts ar miera iedibināšanu, neatlaidīgu darbu, lielu atdevi, bagātību, sliktākajā gadījumā - ar ļaunuma ielaušanos cilvēku dvēselēs, ar melnu nepateicību. Cikla 15. gads (1920., 1952., 1984.). Totēms - āpsis, bagātību glabāšanas, tradīciju, atmiņu, saudzības, pakāpenības, materiālās pasaules nostiprināšanās simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīgs tradicionālisms, aizgādīgums, saasināta taisnīguma izjūta, tikumu stingrība, augstas darbaspējas, vērīgums, loģiska domāšana, savrupība. Antitotēma izpausmes - paviršums, tradīciju ignorēšana, iekšējās stabilitātes trūkums, naids pret apkārtējiem, tieksme iejaukties citu cilvēku psihē. Gads saistīts ar atmiņām, ar pagātnes restaurēšanu, taisnīguma iedibināšanu, ar uzkrāšanu, ar karu pārtraukšanu, nestabilu sistēmu sabrukumu, sliktākajā gadījumā - ar cilvēku apspiešanu, tradīciju sagraušanu. Cikla 16. gads (1921., 1953., 1985.). Totēms - kamielis, skepses, askēzes, humora un zobgalības, neatlaidības simbols. Šā gada cilvēki neuzticas citiem, ir kritiski, zobgalīgi, sarkastiski, kašķīgi, skrupulozi, patstāvīgi, piesardzīgi, vienmēr gatavi ļaunākajam, bet priecājas par labo, zina savu vērtību, mīlestības pārpilni. Antitotēma iezīmes - salkanība, retoris-kums, izplūdusi personība, neiecietība, tieksme pēc baudas par katru cenu, niknums. Gads saistīts ar dažādiem atmaskojumiem, sensacionāliem procesiem, cilvēku apvienošanos, partiju veidošanos, ienaidnieku izlīgšanu, sliktākajā gadījumā - ar teroru, kas maskēts ar taisnīguma apsvērumiem. Cikla 17. gads (1922., 1954., 1986.). Totēms - ezis, labklājības, neprognozējamības, brīvības, novitāšu, apvērsumu simbols. Šā gada cilvēki izceļas ar dzelīgumu, prasmi glabāt noslēpumus, noslieci veikt eksperimentus ar sevi un citiem, rīcības pēkšņumu, drosmi, centieniem atmaskot, urķīgumu. Antitotēma izpausmes - sakaru, kontaktu neizvēlīgums, gļēvums, izlaidība, nekaunība. Gads saistīts ar negaidītām parādībām, pareģojumiem, likumu maiņu, reformām, sliktākajā gadījumā - ar nežēlīgiem apvērsumiem, vājo vietu atklāšanos. Cikla 18. gads (1923., 1955., 1987.). Totēms-stirna, dzimstoša pirmsākuma, harmonijas, skaistuma, taisnīguma atjaunošanas simbols. Šā gada cilvēki izceļas ar graciozitāti, ro-mantiskumu, ar tiekšanos uz cildeniem mērķiem, ticību ideāliem, elitārismu, artistiskumu, izsmalcinātu emocionalitāti, ievainojamību. Antitotēma iezīmes - smagnējība, pārlieks racionālisms, meli, rupjība, ateisms. Gads saistīts ar taisnīguma aizstāvju apbalvošanu, kultūras uzplaukumu, netikumu atmaskošanu, ar izturīguma pārbaudi, sliktākajā gadījumā - ar negodīguma izpausmi, labā un ļaunā izpratnes sajaukšanu, kultūras vajāšanu. Cikla 19. gads (1924., 1956., 1988.). Totēms - zilonis, stabilitātes, izturības, nopietnības, pamatīguma, nosvērtības simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīgs lēnīgums, stingrība, neatlaidība, liels iekšējs spēks, kaislība, kas izpaužas pēkšņā apmātībā, brīvības mīlestība, neuzticēšanās, līdzsvarots raksturs, spēja vest citus sev līdzi. Antitotēma izpausme - pārlieka rosīšanās, pļāpīgums, neuzticamība, melīgums, gļēvulība, nelietība. Gads saistīts ar celtniecību, jaunu plašumu apgūšanu, ilgtermiņa plānu sastādīšanu, sliktākajā gadījumā - ar vulkānu izvirdumiem, zemestrīcēm, nodošanos ilūzijām. Cikla 20. gads (1925., 1957., 1989.). Totēms - zirgs, kas simbolizē taisnīgumu, līgumu, darba mīlestību, tiekšanos uz'j priekšu, vadonību. Šā gada cilvēki izceļas ar pārliecību par sevi, plašu redzesloku, stingrību, neatlaidību, izturību, pienākuma apziņu, tiekšanos pēc kolektīva. Antitotēma iezīmes - bailīgums, pielāgošanās, nenoteiktība. Gads saistīts ar līgumu slēgšanu, ar sodu par līgumu nepildīšanu, krasām pārmaiņām, sliktākajā gadījumā - ar pilsoņu kara sākšanos, ar šķelšanos un pārlieku pašpaļāvību.


Cikla 21. gads (1926., 1958., 1990.). Totēms - gepards, kas simbolizē cīņu par taisnu lietu, kareivīgumu, neprognozē-jamību, drošsirdību. Šā gada cilvēkiem raksturīga drosme, nevaldāmība, neatkarība, liels spēks, skarbums, neatlaidība, prasme spēlēt, apdomība, pēkšņums, cēlsirdība. Antitotēma iezīmes - nežēlība, sadisms, slepena rīcība, viltība. Gads saistīts ar cīņu pret ļaunuma spēkiem, ar problēmu saasināšanos, atmaskošanu, ar negaidītiem pasākumiem, sliktākajā gadījumā - ar karu sākšanos, revolūciju. Cikla 22. gads (1927., 1959., 1991.). Totēms -pāvs, ilūziju1 pārvarēšanas, lietu patiesās būtības izzināšanas, taču arī spēles un maskēšanās simbols. Šā gada cilvēki izceļas ar spilgtumu, noslieci uz spēli, teātri, koķetēšanu, ar izpausmju daudzveidību un pēkšņumu, patstāvību, sapņainību, ugunī-gumu, prasmi pasniegt sevi. Antitotēma izpausmes - noslēgtība, trulums, pelēcība, tieksme saplūst ar pūli. Gads saistīts ar kārdinājumiem, ilūzijām, meliem, ar to atmaskošanu, sliktākajā gadījumā - ar viltus praviešu parādīšanos. Cikla 23. gads (1928., 1960., 1992.). Totēms - gulbis, šķīstīšanās, ticības, savstarpējas palīdzības, garīguma, cerības simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīgs lepnums, ideālisms, pieķeršanās tuviniekiem, pašpietiekamība, reliģiozitāte, nesavtība, brīnuma gaidas, norobežošanās no materiālajām problēmām. Antitotēma iezīmes - alkatība, ieciklēšanās uz materiālo, neuzticība, naids pret tuvākajiem. Gads saistīts ar cilvēku garīgo apvienošanos, ar zaudētās viengabalainības atjaunošanu, ar atmaksu par netaisnīgumu, sliktākajā gadījumā - ar nostādņu sagraušanu, ar alkatību un tirgošanos, ar aizkulišu intrigām un neizpildāmām saistībām. Cikla 24. gads (1929., 1961., 1993.). Totēms - lūsis, apskaidrības, atklāsmes, pārveidošanās, jautrības, pēkšņuma simbols. Šā gada cilvēki izceļas ar maigumu, neuzkrītošu ārieni, ārēju mieru, bet arī ar spēju ātri koncentrēties un parādīt milzīgu aktivitāti, ar priekpilnu dzīves uztveri, dāsnumu, brīvības mīlestību. Antitotēma iezīmes - pļēgurošana, netīrība, rupjība, trakulība, uzbāzība. Gads saistīts ar pārbaudījumiem, ar apskaidrību, ar slepenu notikumu negaidītu īstenošanos, ar noslēpumu atklāšanu, sliktākajā gadījumā - ar uzdzīvi, apreibināšanos, haosu, katastrofām. Cikla 25. gads (1930., 1962., 1994.). Totēms - ēzelis, pārpilnības, miera, pacietības, pasīvas pretošanās, patiesā ceļa meklējumu simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīgs miermī-līgums, līdzsvarotība, stingrs iekšējais kodols, viņi nav agresīvi, izvairās no galējībām un cenšas nogludināt asumus. Antitotēma izpausmes - gļēvulība, miesaskārība, jucek-līgums, nevadāmas emocijas, psihiskie traucējumi. Gads saistīts ar karu izbeigšanu, stabilitāti, ar iziešanu no strupceļa, ar apbalvošanu par godīgu darbu, sliktākajā gadījuma - ar nevadāmu instinktu izpausmi, haosu, nekārtībām. Cikla 26. gads (1931., 1963., 1995.). Totēms - baltais lācis, āriešu tautu totēms, āriešu misijas, dziedniecības, maģijas, pēkšņu apvērsumu, neprognozējamības, dāsnuma, lēnas iekustēšanās un ātras, straujas darbības simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīga drošsirdība, misionārisms, bruņniecis-kums, dzīves mīlestība, atklāts raksturs, lielas darbaspējas, brīvības mīlestība, spēja vest sev līdzi citus, dvēseles plašums, azartiskums, nosliece uz negaidītu rīcību. Antitotēma izpausmes - niknums, viltība, briesmīgs graujošs spēks, slinkums, gļēvulība, sīkmanība, sadisms, bezjēdzīgas dusmas, patiesās būtības slēpšana zem labdara maskas un asi niknuma uzliesmojumi. Visas šīs iezīmes (gan labās, gan ļaunās) kopš laika gala ir piedēvētas krievu raksturam. Gads saistīts ar smagiem pārbaudījumiem, pirmām kārtām jau Krievijai, plānu krasu maiņu, apvērsumiem, ar cilvēku izturības pārbaudi, ilūziju sagraušanu, ar pamatu ielikšanu lieliem notikumiem, kuri norisināsies vēlāk, bet sliktākajā gadījumā - ar liktenīgām kļūdām, pamatu noārdīšanu, ar beziemesla niknuma uzliesmojumiem. Cikla 27. gads (1932., 1964., 1996.). Totēms - ērglis, kara-liskuma, varas, valstiskuma simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīgs aristokrātisms, lepnums, spējas vadīt, norobežošanās, tiekšanās pēc cildeniem ideāliem, liela pašcieņa, prasme uzvesties sabiedrībā. Antitotēma iezīmes - ļaunprātīgums, nesavaldība, netīrība, uzmācība, ēdelība. Gads saistīts ar sistēmas radīšanu, ar impēriju izveidošanu un nostiprināšanu,


valstu apvienošanos, ar grandiozu projektu uzsākšanu, netaisnīgu valstu krišanu, sliktākajā gadījumā - ar epidēmiju izplatīšanos. Cikla 28. gads (1933., 1965., 1997.). Totēms - lapsa, izmanības, laimēšanās, harmonisku pārmaiņu, līdzsvara atjaunošanas simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīga veiklība, ass prāts, ironija, humors, prasme ar viltu uzvarēt spēku, laba intuīcija, apdomība, nepastāvīgs liktenis. Antitotēma izpausmes - zemiski instinkti, tieksme labi paēst, miesaskārība, gļēvulība, trulums. Gads saistīts ar nejaušībām, kas izšķir visu, ar atgriešanos pie garīgajām tradīcijām, ar saprāta uzvaru pār trulu spēku, sliktākajā gadījumā - ar aizkulišu intrigām, viltību un meliem. Cikla 29. gads (1934., 1966., 1998.). Totēms - delfīns, noslēpumu izzināšanas, palīdzības sniegšanas, glābšanas, ceļojumu, labestīgu domu, vadonības simbols. Šā gada cilvēki izceļas ar tiekšanos pēc miera, ar vēlmi palīdzēt, humānismu, ideālismu, savrupināšanos, zinātkāri, kautrību, uzticību augstākajiem ideāliem, jūtīgumu. Antitotēma iezīmes - naidīgums, ķildas, visa totāla sagraušana, atriebīgums, bezjēdzīga iznīcināšana. Gads saistīts ar saprāta uzvaru, miera iedibināšanu, pievēršanos augstākajām vērtībām, ar izglābšanos, sliktākajā gadījumā - ar asiņainu sacelšanos, ķildām, ķecerības uzplaukumu, ar dabas kataklizmām. Cikla 30. gads (1935., 1967., 1999.). Totēms - meža cūka, uzvaras, varenības, saspringtas cīņas, milzīgu spēku pamošanās, aktivitātes simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīga noteiktība, drosme, skarbums, godīgums, tieksme aktīvi pašapliecināties, dominēt, prasme pakļauties ne tikai spēkam, bet arī īstai varai. Antitotēma iezīmes - rupjība, nodevība, niknums, izmanība, līšana uz vēdera spēka priekšā. Gads saistīts ar pretrunu saasināšanos, ar milzīgu spēku ieslēgšanos, sliktākajā gadījumā - ar karu sākšanos, tie gan bieži beidzas ar šo karu aizsācēju sakāvi. Cikla 31. gads (1936., 1968., 2000.). Totēms - ūpis vai pūce, kas simbolizē noslēpumainību, visu lietu apslēpto būtību, neredzamo nešķīsteņu iznīcināšanu, cīņu ar tumsas spēkiem. Šā gada cilvēkiem raksturīga noslēgtība, viņi nav spilgti, piekopj nakts dzīvesveidu, ir klusi, ar noslieci uz misticismu, mīl dabu, enerģiski aizstāv augstākās vērtības. Viņu liktenis ir noslēpumu pilns. Antitotēma izpausmes parazītisms, vampīrisms, slepenībā turētas nelietības. Gads saistīts ar patriotisma, cildenu jutu uzplūdiem, ar cilvēku apvienošanos gaišu mērķu īstenošanas labad, ar tumsas spēku atmaskošanu, sliktākajā gadījumā - ar slepenu darbību pret likumīgo varu, ar tumšas ievirzes darbības slepenu organizāciju dibināšanu un attīstību. Cikla 32. gads (1937., 1969., 2001.). Totēms - vanags, radošas apskaidrības, pārveidošanās, uzticības, varonības un konsekvences simbols. Šā gada cilvēkiem raksturīga drosme, uzticība, tiekšanās pēc apvērsumiem, pieķeršanās mājām, mērķtiecība, bezdarbības periodu mija ar milzīgas aktivitātes periodiem, azartiskums, orientācija uz pagātni, spilgtums. Antitotēma iezīmes - sabrukums, nedisciplinētība, gļēvums. Gads saistīts ar krasām pārmaiņām, reformām, šķelšanos, cīņu par taisnīgumu, ar ielaušanos nezināmajā, sliktākajā gadījumā - ar karu sākšanos, ar cilvēku iznīcināšanu, ar atteikšanos no pagātnes. Vēlreiz atgādināsim, ka totēma un antitotēma rakstura iezīmes izpaužas ne jau visiem cilvēkiem, kuri dzimuši attiecīgajā gadā, bet tikai tiem, kurus ir izraudzījušies gaišie vai tumšie spēki. To pašu var teikt arī par cilvēka ārējo līdzību totēmam vai antitotēmam. Šai ziņā daudz kas ir atkarīgs no; paša cilvēka izvēles. Tieši tāpat gada notikumu raksturojums ir atkarīgs no sabiedrības vai tās vadoņu izvēles. Katrs gads ir labvēlīgs pasākumiem, kas saistīti ar tā raksturojumu, un liek šķēršļus pretējām tendencēm vai ieliek soda programmu cilvēkiem, kuri izdara nepareizu izvēli. Zoroastriešu Saules kalendāra divpadsmit mēnešiem arī atbilst totēmi (mēnešus veido 30 dienas, un pirmais no tiem sākas, kad Saule nonāk pavasara punktā, tāpēc tie ne vienmēr sakrīt ar Zodiaka zīmēm). Šie totēmi ir ezis, zilonis, zelta zaķis ar īsām ausīm, bebrs, ērglis, meža cūka, zirgs, krauklis, gailis, ēzeļāzis (lūk, kāds hibrīds), kamielis, suns, delfīns (sēru un raudu dienas). Mēnešu totēmu raksturojumi


nedaudz atšķiras no gadu totēmu raksturojumiem. Pirms pārejam uz šīs nodaļas nākamo tematu, pakavēsimies pie uztura jautājumiem. Šai problēmai zoroastrismā tiek pievērsta liela uzmanība, jo tā ir būtiska katram cilvēkam zemes iemiesojuma laikā (horoskopa 2. mājas problēma). Tātad - kas ir jāēd? Dažādas reliģijas šo problēmu risina atšķirīgi: atļauj vai aizliedz ēst tos vai citus produktus, iesaka ēst speciālus rituālos ēdienus svētku laikā, retāk nepievērš uzturam nekādu uzmanību. Zoroastrismā attiecībā uz šo problēmu ievērots zelta vidusceļa princips. Daži pārtikas produkti tiek saukti par labiem, jo tie vislielākajā mērā atbilst cilvēka organisma dabai. Tos var ēst vienmēr, izņemot atsevišķus gadījumus, kad pirms dažām garīgajām praksēm, kā arī atveseļošanās nolūkā organisma attīrīšanai praktizē īslaicīgu pilnīgu badošanos. Pie šādiem produktiem pieder pirmām kārtām maize un citi izstrādājumi no graudiem: pīrāgi, biezpienrauši, putras utt, turklāt īpaši tiek izcelti kvieši, kurus Avestā sauca par vareniem un labiem, kā arī par visu graudaugu vadoni. Tieši no Avestas nāk cieņpilnā attieksme pret maizi. Kā tagad zināms, maize un citi izstrādājumi no graudaugiem satur visas vielas, kas nepieciešamas cilvēkam, tāpēc ilgu laiku var pārtikt tikai no tiem. Pie labiem produktiem pieskaitāms arī piens, pirmām kārtām jau kazas un govs piens, kā arī piena produkti, īpaši biezpiens. Uzskata, ka piena produkti nostiprina veselību, dod spēku. To atzīst arī daudzi mūsdienu zinātnieki (kaut gan maizes lietošanu uzturā viņi iesaka dažkārt ierobežot, bet tas ir pilnīgi nepareizi). Senie ārieši atzina, ka govs dod sešus labus produktus: pienu, skābo krējumu, saldo krējumu, sviestu, biezpienu un sieru. Un nevajag pievērst uzmanību visādām jaunmodīgām teorijām, kas apgalvo, ka pieauguši cilvēki pienu dzert nedrīkst, jo viņu organisms to neasimilē, utt., kā arī paziņojumiem par biezpiena un siera kaitīgumu. Mūsu senči tūkstošiem gadu lietoja visus piena produktus un bija veseli un stipri (viņi acīmredzot nezināja par nule atklātajām piena īpašībām). Faktiski visi tagad zināmie ilgdzīvotāji galvenokārt ir pārtikuši no augu un piena produktiem, un tos visus viņu organisms lieliski pārstrādāja. Un, beidzot, trešā labo produktu grupa - augi, dārzeņi un augļi. īpaši tiek izceltas aprikozes, vīnogas, dateles un bumbieri. Labi produkti ir arī medus un rieksti. Protams, lietojot pat šos labos produktus, ir jāievēro mērs (atcerēsimies, ka izēšanās un pārēšanās ir smags grēks). Kas attiecas uz gaļu un gaļas produktiem, kuru patēriņa līmenis mūsdienās kļuvis par vienu no galvenajiem labklājības rādītājiem, tad attieksme pret tiem garajā zoroastrisma tradīcijas vēstures gaitā ir mainījusies no šo produktu ierobežošanas līdz pilnīgai aizliegšanai. Tomēr sākotnējā tradīcija principā atļauj uzturā lietot gaļu. Turklāt jāatceras, ka ne jau jebkuru gaļu drīkst ēst. Zoroastrieši parasti ēda aitas vai cūkas gaļu. Liellopu un teļa gaļa kā svēto dzīvnieku gaļa no uztura jāizslēdz. Turklāt gaļu kā smagu barību nedrīkst ēst vienmēr. Ir, piemēram, lunārās dienas (īpaši devītā, piecpadsmitā un divdesmit devītā), kad gaļa tiek aizliegta jebkurā veidā. Zoroastriešiem ir arī gavēņi, kad gaļu nedrīkst ēst vairākas dienas. Jāatzīmē, ka zoroastrisms ir kategoriski pret asiņainiem upuriem reliģiskajos rituālos. Tāda dzīvnieku nogalināšana nav Dievam tīkama. Vēl vairāk - tika uzskatīts, ka dzīvnieku un it īpaši cilvēka upurēšana ir reliģijas deģenerēšanās pazīme (no vēstures zināms, ka pirms civilizācijas sabrukšanas bieži būtiski pieauga upurēšanas gadījumu skaits). Vistu olas arī neatzina par labu pārtikas produktu, tomēr, ja tās nebija apaugļotas, to ēšana aizliegtajās dienās nebija tik liels grēks. Starp citu, mūsdienu pētnieki ir konstatējuši, ka liela daļa tās enerģijas, kuru cilvēks iegūst, ēdot gaļu, aiziet pašas gaļas sagremošanai, bet gaļas sagremošana, kā zināms, prasa ilgāku laiku nekā citi produkti. Tāpēc arī plēsoņas, kas pārtiek no gaļas, pēc ēšanas parasti ilgi guļ un neizceļas ar lielu izturību, ko nevar teikt par zālēdājiem. Cilvēkus pēc pamatīgas gaļas ēšanas arī velk uz miegu. Ir zināms, ka Krievzemē ne tik senos laikos gaļu ēda tikai svētkos. Kas attiecas uz izplatīto uzskatu, ka gaļa paaugstina seksuālās spējas, der atcerēties par zālēdājiem vēršiem un ērzeļiem, par kuriem šai ziņā sacerētas pat parunas un anekdotes. Gaļa drīzāk gan paaugstina agresivitāti, kas tad arī noved pie minētajiem maldiem.


Putnu gaļu un zivis atļauts ēst, taču jāievēro tie paši ierobežojumi, kādi noteikti attiecībā uz dzīvnieku gaļu. īpaši jāpakavējas pie vīna lietošanas problēmas. Vīnu dzert aizliedz daudzas tradīcijas. Zoroastrisma vīna lietošana ir atļauta, bet dažās dienās, īpaši svētkos, pat tiek ieteikta (tiesa, ir arī tādas dienas, kad vīnu dzert aizliedz vai nerekomendē). Tiek uzskatīts, ka vīns, īpaši sarkanais vīnogu vīns, veicina cilvēka patiesās dabas izpaušanos un nelielā daudzumā ir veselīgs (starp citu, daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka glāze vīna dienā labvēlīgi ietekmē sirds un asinsrites sistēmu). Sarkano vīnu lieto zoroastriešu vakarēdienā. Pie labiem dzērieniem pieder arī alus. Taču stingri jāievēro mērs, nedrīkst piedzerties līdz stipram apreibumam vai pat apziņas zaudēšanai, jo pļēgurošana, tāpat kā smēķēšana un narkotiku lietošana, tiek uzskatīta par briesmīgu grēku. Izvēloties pārtikas produktus, jāņem vērā, lūk, kas: ja nav iespējams dabūt labos produktus, tiek atļauti jebkuri, neraugoties uz aizliegumiem, jo cilvēka dzīvības un veselības saglabāšana ir daudz svarīgāka. Fanātisms šajā sfērā arī netiek atzīts. Liela nozīme ir produktu pagatavošanas procesam. Ēdiens, kuru gatavojis aizkaitināts, naidīgi noskaņots vai vienaldzīgs cilvēks, nekad nedos tādu labumu, kādu dos tas, kuru gatavojis mīlošs, gādīgs un mierīgs cilvēks, tas pat var kaitēt (daļēji ar to izskaidrojama cilvēku neapmierinātība ar sabiedrisko ēdināšanu). Ļoti svarīgs ir arī pats ēšanas process. Pie galda nevajag sarunāties, domāt par kaut ko citu, jākoncentrējas tikai uz ēdienu. Nedrīkst arī steigties un slikti sagremot ēdienu. Tas ir, pret ēšanu jāizturas kā pret svētu rituālu. Tomēr atgriezīsimies pie šīs nodaļas temata. Zoroastrieši ievēro četrus gavēņus gada - tāpat ka pareizticīgie. Gavēņus uzskata ne tikai par atturēšanos no ēdiena, bet arī par samierināšanās, nožēlošanas un gara un miesas attīrīšanas dienām. Precīzi gavēņu laiki tiek noteikti pēc Saules atrašanās Zodiaka grādos. Pirmais gavēnis (ilgst septiņas dienas) iekrīt vasaras saulgriežos (apmēram no 23. jūnija līdz 29. jūnijam). Tas ir simboliski saistīts ar sākotnējo pasaules apgānīšanu pēc tam, kad tajā iebruka Anhro Mainju (Saule atrodas Vēža zīmes sākum-daļā). Šīs ir aizstāvju un augstākās aizsardzības iegūšanas dienas. Atcerēsimies, ka tieši 1941. gada 22. jūnijā Krievijā iebruka fašistiskās Vācijas karapulki. Otrais (astoņu dienu) gavēnis ir vasaras beigās, apmēram no 16. septembra līdz 23. septembrim. Atzīmēsim, ka saskaņā ar zoroastrisma tradīciju vasara ilgst no 22. - 23. jūnija līdz 22. - 23. septembrim (Saule iet caur Vēža, Lauvas un Jaunavas zīmi), kas, tāpat kā pavasaris (Saule Auna, Vērša, Dvīņu zīmē), rudens (Svari, Skorpions, Strēlnieks) un ziema (Mežāzis, Ūdensvīrs, Zivis), veido vienu ceturto daļu gada. Šis gavēnis saistās ar pienākuma izpratni, ar prasmi atšķirt gaismu no tumsas, nepadoties kārdinājumiem. Tā laikā jānovēro pazīmes, jebkuri sīkumi, kas var izrādīties ļoti svarīgi. Trešais gavēnis, visilgākais (četrpadsmit dienas), ir apmēram no 16. novembra līdz 29. novembrim. Tas ir saistīts ar trīspadsmito, apslēpto Zodiaka zīmi - Čūsknesi. Šis ir laiks, kas dod atbrīvošanos no nāves, dienas, kas saistītas ar izraušanos no iemiesojumu apļa (Saule atrodas Skorpiona zīmes beigu, Strēlnieka zīmes sākuma daļā). Ceturtais gavēnis ir laikā no 16. marta līdz 20. martam un ilgst piecas dienas. Tas ir saistīts ar šķīstīšanos, ilūziju pārvarēšanu, ar svētu noslēpumu izzināšanu, kārdinājumu uzveikšanu. Tās ir sēru un raudu dienas, kuras neietilpst nevienā no 12 mēnešiem (Saule atrodas Zivju zīmes beigu daļā). Ceturtais gavēnis ir visbargākais. Šajā periodā tiek ieteikts neko neēst. Drīkst tikai dzert ūdeni un sulas. Atzīmēsim, ka zoroastriešu gavēņi nav tik ilgi ka, piemēram, kristiešu septiņas nedēļas garais Lielais gavēnis pirms Lieldienām. Bet būtība ir tā pati: gara un ķermeņa šķīstīšana, grēku nožēlošana, lūgšanu skaitīšana, tuvināšanās Dievam. Līdztekus gavēņiem gada gaitā tiek svinēti arī svētki. Sešus galvenos zoroastriešu svētkus (sešas Ameša Spentas dievības) sauc par Gahambariem - lielajām svinībām. Pirmais Gahambars tiek svinēts pavasara vidū (9. maijā -sakrīt ar Uzvaras dienu Lielajā Tēvijas karā). Tas ir veltīts Aša Vahištam, taisnības un taisnīguma valstībai, Svētajam Garam (Spenta Mainju)


katrā cilvēkā. Diena saistīta ar mājas būvēšanu, ar sējas sezonas sākumu. Otros svētkus svin vasaras vidū (apmēram 5. augustā). Tie ir saistīti ar Ameretātu un veltīti cilvēka radošajām izpausmēm, cilvēkiem, kuri upurē sevi citu labā. Šos svētkus sauc arī par valdnieku svētkiem. Trešie svētki ir veltīti maizei un saistīti ar Šahrevāru. Tiek svinēti ražas novākšanas laikā (apmēram 27. augustā). Ar maizes cepšanu vispār ir saistīti speciāli rituāli. Tiek uzskatīts, ka maizes cepšanas laikā dēmoni, devi aizlido. īpaši tas attiecas uz speciālās rituālās maizes cepšanu, kad jāievēro noteikti rituāli. Tāda maize dod cilvēkam milzīgu spēku, ar kura palīdzību viņš var uzveikt jebkuru nelabo. Tieši šāda maize tiek izmantota zoroastriešu vakarēdiena laikā, no kura cēlies analogs kristiešu rituāls. Ceturto Gahambaru sauc par lopu atgriešanas svētkiem, un tie ir veltīti Vohu Manam. Šie svētki saistīti ar cilvēku apvienošanos, ar darba mīlestību, pacietību. Šajā laikā tika teikti daudzi sprediķi, izdarīta iesvētīšana. Šos svētkus atzīmēja apmēram 30. novembrī. Piektos svētkus svinēja ziemas vidū (30. janvārī), un tie bija veltīti Spenta Armaiti. Šie svētki saistīti ar debess likumu nesatricināmību, ar taisnīgumu, ar pasaules viengabalainību, ar sodīšanu par grēkiem un atlīdzību par labajiem darbiem, ar harmoniju. Agrāk visi kari šajā laika tika pārtraukti, vajadzēja salīgt mieru un lūgt piedošanu. Sestie svētki, pēdējie aizejošajā gadā un arī pirmie nākamajā gadā, bija veltīti Haurvatātam. Tos svinēja ap 20. martu, pirms ekvinokcijas, pašās gavēņa beigās. Svētki ir saistīti ar senčiem, ar izdziedināšanos, žēlsirdību, palīdzību. Tie atklāja veselu ciklu svinību, ar kurām iesākās jaunais gads. Līdztekus jau minētajiem zoroastriešu svētkiem ir vēl daudzi citi, arī četri Zervana svētki. To svinēšana ir obligāta katram zoroastrietim. Tādējādi kalendāro ciklu, gavēņu, svētku izmantošana palīdz cilvēkam ciešāk sadarboties ar kosmiskajiem ritmiem, harmonizēt savu dzīvi un sasniegt galveno mērķi - tuvoties Dievam. 11. NODAĻA Cilvēka izredzētība un augstākā sūtība Kāda ir katra cilvēka loma sabiedrībā? Kas cilvēku izceļ no kopējās masas? Kāpēc parādās izcili cilvēki, kuri spēj ietekmēt vēstures gaitu? Uz šiem jautājumiem atbild mācība par hvarnu (jeb farnu), kas ieņem īpašu vietu zoroastrisma tradīcijā. Kas tad ir hvarna? Tā ir augstākā izredzētība, dievišķā balva, svētība, svētums, likteņa dāvana, harisma, talants, vārdu sakot, viss, kas ļauj cilvēkam pacelties pāri citiem, izcelties sev līdzīgo vidū. Hvarna ļauj iziet ārpus mūsu pasaules šaurajiem ietvariem, izmainīt savu un citu cilvēku likteni, paātrināti atstrādāt savu karmu un pāriet uz jaunu attīstības pakāpi. Proti, hvarna - tā ir iespēja pacelties pāri pasaulē valdošajiem stingrajiem likumiem. Tiek uzskatīts, ka ar hvarnu apveltīti cilvēki var ietekmēt notikumu dabisko gaitu, vadīt laiku un telpu, mainīt tos. Tādus cilvēkus parasti neietekmē viņu horoskops, viņi dzīvo saskaņā ar visas pasaules ritmiem, par viņu horoskopu kļūst kalendārs. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka no tā, kuram ir daudz dots, tiek arī daudz prasīts. No cilvēkiem ar hvarnu tiek prasīta daudz lielāka atbildība nekā no pārējiem cilvēkiem. Bet viņi, tāpat kā visi, kas dzimuši uz Zemes, ir pakļauti ļaunuma spēku kārdinājumiem. Vēl vairāk - sātans Anb.ro Mainju dara visu, lai dabūtu šādus cilvēkus savā kalpībā, lai izmantotu viņu spējas saviem mērķiem. Diemžēl tas viņam arī bieži izdodas, un tad rodas nevis vienkārši grēcinieki, bet gan lielie grēcinieki. Vislielākos grēkus var pastrādāt tieši tas, kuram ir izcilas spējas, proti, cilvēks ar hvarnu, jo viņš var izcelties uz kopējā fona gan uz labo, gan slikto pusi. Turklāt ļaunuma spēki bieži pārtver gaišo spēku veltes un atdod citiem cilvēkiem, nevis tiem, kuriem tās paredzētas. Lūk, kas par to teikts Avestas tekstos: Gudrais pajautāja Gudrības Garam: "Vai tad Svētās būtnes neko nedāvā cilvēkiem bez tā (bez tā, ko noteicis liktenis), ja viņi lūdz labvēlību par ikdienas paradumu un labajiem darbiem?" Šeit vārdi "ja viņi lūdz labvēlību" nozīmē svētības iegūšanu lūgšanu rezultātā, "par ikdienas paradumu" - zemes dzīves darbu, pienākuma pildīšanu, "par labajiem darbiem" tā ir karmiskā atlīdzība. Gudrības Gars atbildēja šādi: "Viņi dāvā, jo pastāv tas, ko sauc par likteni, un


providence. Liktenis ir tas, kas nolemts sākotnēji, bet providence (jeb hvarna) - tas, ko viņi dāvā vēl, papildu tam. Taču Svētās būtnes atlaiž un izpauž garīgajā eksistencē pārāk maz no tā, jo nešķīstais Arimāns ar septiņu planētu spēka starpniecību nolaupa un izspiež bagātības un visus citus zemes dzīves labumus labajiem un cienīgajiem un atdod tiem, kurus vairāk pārņēmis ļaunums un kuri ir to necienīgi." Tātad šeit atkal tiek uzsvērts tas, ka ir apgānītas planētas, kas ar savu sarežģīto kustību, ar savām cilpām un savstarpējo mijiedarbību ir saistītas ar tām karmiskajām cilpām un kamoliem, ar kuriem cilvēks piedzimst. Tāpēc, lai iegūtu svētlaimību, ir jāorientējas nevis uz planētu cikliem, bet gan uz nemainīgo kalendāro ciklu, uz totēmiem, kas ir tieši saistīti ar svētlaimi. Tā kā hvarnas iemantošana nebūt nav garantija pret grēkošanu, viss ir atkarīgs no cilvēka izvēles. Tāpēc mūsu pasaulē, kas zaudējusi savu sākotnējo viengabalainību, vērojama šāda nepatīkama likumsakarība: jo vai- i rāk ir izredzēto cilvēku, cilvēku ar hvarnu, jo vairāk grēku sabiedrībā. Bet atņemt viņiem hvarnu nevar neviens, jo tad būtu jāpārkāpj pasaules uzbūves likums, kuru noteicis pats Radītājs Ahuramazda. Tāpēc tad, kad cilvēks nepareizi izmanto savu hvarnu, iesaistās augstākie spēki, kas sniedzas līdz Zervanam un izpaužas ar Vakšjas ciklu starpniecību, un noliek viņu vietā vai pat novāc. Tas pats attiecas uz tiem, kuri ir nozaguši hvarnu, nelikumīgi to piesavinājušies. Kad šādu cilvēku ir ļoti daudz, ārēji tas izpaužas kā stihiskas nelaimes (zemestrīces, cunami, vulkānu izvirdumi, viesuļvētras utt.) vai kā stihiskas tautas masu kustības (sacelšanās, dumpji, revolūcijas, mītiņi, kari, kādas idejas pretinieku masveida iznīcināšana utt.). Viens no pēdējā laika piemēriem ir XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma notikumi. Ir zināms, ka šajā laikā parādījās daudz izcilu cilvēku, tika izdarīti neskaitāmi zinātniskie atklājumi, vētraini attīstījās tehnika, parādījās daudz spilgtu talantu kultūras un mākslas jomā, radās un attīstījās daudzas jaunas mācības. Bet vai hvarnas nesēji pareizi lika lietā savu talantu? Atcerēsimies, ka tieši tad tika radīti jaudīgi nogalināšanas, cilvēces iznīcināšanas līdzekļi (kara lidmašīnas, zemūdenes, ķīmiskie ieroči), cilvēce spēra pirmos soļus, lai ielauztos tai aizliegto zināšanu jomā, piemēram, kodolfizikā. Tieši tad radās vairākas jaunas filozofiskās mācības, kas propagandēja neticību, sātanismu, maniheismu, visatļautību, daudzi izcili cilvēki veltīja savu dzīvi cīņai par sabiedrības sociālo pārkārtošanu uz "progresīvo" ideju pamata. Ar ko tas beidzās, mēs zinām: smags pasaules karš, asiņainas revolūcijas, apvērsumi un tiem sekojošas masu represijas, kuru rezultātā aizgāja bojā daudz izcilu cilvēku. Turklāt skaidri jāsaprot, ka augstāko spēku iesaistīšanās šādos gadījumos ir nevis liktenis vai nolemtība, bet gan tas, ko Senajā Grieķijā sauca par ananke - nenovēršama stihisko spēku darbība, spēku, kuri izpaužas kā vispārējs izlīdzinātājs, kas izdzēš, novāc cilvēkus, kuriem bija dota hvarna, bet kuri neprata to pareizi likt lietā. Kā jāuzvedas cilvēkiem, kuriem ir piešķirta hvarna? Lai cik dīvaini tas liktos, atbilde ir ļoti vienkārša: cilvēkam ar hvarnu jācenšas būt tādam pašam, kādi ir visi pārējie. Hvarna, cilvēka izredzētība, dod lielu kārdinājumu atšķelties no veselā, pretstatīt sevi pārējiem cilvēkiem un pasaulei kopumā, uzskatīt sevi par pašpietiekamu. Tas ir tas, ko sauc par lepnības grēku, kas, kā jau tika teikts, ir pirmais solis ceļā uz kalpošanu ļaunumam. Jebkuram cilvēkam ir jātiecas uz zelta vidusceļu, jo tikai tas nodrošina viņam augstāko aizsardzību cīņā ar ļaunumu. Jebkuras galējības, novirzes uz vienu vai otru pusi krasi paaugstina cilvēka neaizsargātību. Ļaunuma spēki to vien gaida, kad kāds izies ārpus neredzamās aizsardzības (Varas), kas sargā tos, kuri tiecas uz centru. Tomēr ir skaidri jāsaprot, ko nozīmē jēdziens "zelta vidusceļš". Zelta vidusceļš nav vidējais statistiskais cilvēks mūsu sabiedrībā, kuru samaitājis ļaunums un kurā dažādi netikumi faktiski jau kļuvuši par dzīves normu. Vidējā statistiskā cilvēka jēdzienā iekļauti tikai noteikti sastāvelementi. Pirmām kārtām šāds cilvēks izvairās no galējībām, ir pasargāts no jebkurām krasām novirzēm, nepieņem to, kas izjauc viņa harmonisku pastāvēšanu, netiecas pēc spēcīgām izjūtām par katru cenu. Jā, viņu var nosaukt par mietpilsoni, pelēku mazu cilvēciņu, no kuriem veidojas inertā masa. Bet vai tas ir tik slikti? Vidējais cilvēks taču nav spējīgs ne tikai izdarīt ģeniālus atklājumus, radīt izcilus gara darbus, apvienot cilvēkus taisnīgai lietai, bet arī pastrādāt šausmīgus noziegumus, nodoties izvirtībai, iznīcināt sevi un apkārtējo


pasauli. Ar hvarnu apveltītu cilvēku augstākā misija ir tieši tiekties uz šo zelta vidusceļu un līdz ar to piesaistīt to sev, nodrošinot pasaules un sabiedrības harmonisku attīstību. Nevajag domāt, ka šāda tiekšanās nozīmē ar hvarnu apveltīta cilvēka atteikšanos no sava talanta izmantošanas. Savs talants ir jāliek lietā un jāattīsta, bet visā pārējā jāievēro mērenība un jāizvairās no galējībām. Pie mums tagad valda uzskats, ka ģeniāliem cilvēkiem ir jābūt ar dīvainībām, mazliet ķertiem, pārgudriem, jo tas viss esot ģenialitātes izpausmes otra puse. Vēl vairāk - pazīstamā itāliešu psihiatra un kriminālista Č. Lambrozo sekotāji apgalvo, ka ģenialitāte ir trakuma paveids un ka daudzi izcili cilvēki ir bijuši psihiski slimi. Tādi piemēri patiešām ir, taču tas tikai vēlreiz apstiprina, ka ar hvarnu apveltīti cilvēki ir atbildīgi par savu talantu, stipri pakļauti ļaunuma spēku ietekmei, riskam, ka viņos var iemitināties nelabais. Viņiem īpaši bīstams ir lepnības grēks. Un pilnīgi nepareizi ir apgalvot, ka no tā nevar izvairīties. Ģēnijam jābūt normālam cilvēkam, nevis jāsludina elitārisms, skaļi jākliedz par savu vienreizību, viņš nedrīkst pretstatīt sevi pelēkajai masai. Pretējā gadījumā šāds cilvēks veicina sabiedrības polarizāciju, sajukumu tajā un līdz ar to izjauc sākotnējo harmoniju, sabiedrības viendabīgumu, atvieglo ceļu ļaunuma iekļūšanai un ļauj tam nostiprināties. Saskaņā ar zoroastrisma tradīciju cilvēkam, kurš atzīst patieso mācību (tātad - arī cilvēkam ar hvarnu), jābūt veselam gan fiziski, gan psihiski. Tagad diemžēl vairāk sastopams vai nu viens, vai otrs. Ja cilvēks ir stiprs, vesels, līdzsvarots, tad bieži vien nav ne īpaši gudrs, ne arī apveltīts ar lielu talantu. Bet talantīgs, ģeniāls, izcils cilvēks parasti ir vārgulīgs, slimīgs, viņu vajā dažādas mānijas, viņš ir ķerts uz kaut kādām idejām, proti, viengabalainība ir zaudēta. Tāpēc parasti šādi cilvēki ilgi nedzīvo, neiztur pārbaudījumus, nepārdzīvo vecumu, kurā cilvēku gaida pārvērtību brīži (tie ir 27, 36, 37 ar pusi, 45 gadi utt). Normālam ģēnijam ir jādzīvo ilgi (kā jebkuram cilvēkam). Viens no retajiem šādiem piemēriem ir J. Bahs, kurš visās citās sfērās, kas neskāra mūziku, bija pilnīgi normāls cilvēks: necentās izcelties, nebija godkārīgs, toties kautrīgs, viņa dzīvesveids bija vienmērīgs, ģimenē daudz bērnu. Protams, gadījās neiecietības uzliesmojumi, dažreiz viņš iekaisa, taču tas notika saprātīgās, normālās robežās. Viņš nodzīvoja pietiekami ilgi - 65 gadus. Bet, kas attiecas uz ģēniju, jāteic, ka Baha mūzika ir viena no cilvēces kultūras augstākajām virsotnēm mums zināmajā laika periodā. Savukārt tos, kuri parastajā dzīvē ar savu talantu nespēj iekļauties, augstākie spēki izdzēš. Šādi cilvēki parasti neizceļas ar labu veselību, izskatās krietni vecāki par saviem gadiem. Mēdz būt, protams, arī pretēji piemēri, kad ilgi dzīvo ļaunie ģēniji, kas savu talantu veltījuši kalpošanai ļaunumam. Taču viņu dzīve parasti ir viens vienīgs murgs, viņi kļūst baismīgi parazīti, briesmoņi, viņu gara darbi iegūst haosa, iznīcības, šausmu, katastrofu, perversitātes iezīmes. Jāatzīmē, ka ne jau vienmēr cilvēka hvarna gūst izpausmi ļ un viņš kļūst pazīstams apkārtējiem, iemanto sabiedrības atzinību. Ja personības horoskops neatbilst hvarnai, tā var pa- ! likt nepamanīta vai realizēties stipri pavājinātā variantā. Šāda cilvēka dzīves notikumi var izkārtoties tādējādi, ka viņš ne-varēs sevi izpaust. Vēl vairāk - viņš var pat nenojaust par savu izredzētību un visu mūžu strādāt citu darbu. Daudz biežāk (īpaši mūsdienās) sastopama citāda situācija: veiksmīgs cilvēka horoskops ļauj viņam pacelties un iemantot popularitāti, pateicoties apstākļu sakritībai, nevis kādām izcilām paša spējām vai īpašai izredzētībai. Tiesa, tādi cilvēki parasti nepaliek pēcteču atmiņā, viņus aizmirst uzreiz pēc viņu nāves.

Kā var noteikt, ka cilvēks ir apveltīts ar hvarnu? Vispirms jāteic, ka atsevišķos gadījumos hvarna izpaužas kā mirdzums, ko izstaro cilvēks, bet to, starp citu, ne visi pamana. Tāda cilvēka aura staro. Nimbs ap svēto galvām ikonās, reliģiska sižeta gleznās ir tā pati hvarna, tās augstākā izpausme. Senatnē hvarnu attēloja arī kā zibeni, kas simbolizē pēkšņu apskaidrību un pārvērtību. Pie primārajām hvarnas pazīmēm pieder dažas zīmes uz cilvēka ķermeņa, jo mūsu ķermenis - tas ir mikrokosmoss, un to var izmantot kā Visuma modeli, kas ataino mūsu saistību ar pasauli. Sīkāk zīmes uz ķermeņa pēta signaturoloģija, bet mēs aplūkosim tikai hvarnas pamatrādītājus. Pirmām kārtām uz cilvēka ķermeņa nedrīkst būt 13 deģenerācijas pa-matpazīmes (atbilstoši 12 Zodiaka zīmju skaitam plus ap-, slēptā zīme Čūsknesis). Aplūkosim tās sīkāk. • Plikpaurība (tieši plikpaurība, nevis noskūti mati; proti, nav matu sakņu), īpaši galvvidū, tiek


uzskatīta par pazīmi, kas liecina, ka ir zaudēta saikne ar Kosmosu, radošais potenciāls, ka cilvēks atteicies no augstākās pasaules (matiem ir antenas loma, uzturot cilvēka saikni ar augstākajiem spēkiem). Vīriešiem matu trūkumu uz galvas daļēji var kompensēt bārda. • Kupris norāda uz to, ka cilvēkā var būt iemitinājies nelabais, ar viņa starpniecību var gūt izpausmi milzīgi nevadāmi, nevaldāmi stihiskie spēki. Uzskata, ka slikti ir būt pat sakumpušam. • Liels atkāries vēders liecina par parazītismu, enerģētisko vampīrismu, dzīvošanu uz citu cilvēku enerģijas rēķina. Šajā gadījumā ir svarīga paša cilvēka uzvedība - viņš var veicināt šīs pazīmes rašanos vai tās izzušanu. • Šķielēšana liecina par to, ka cilvēkam ir nosliece uz anarhismu, sagraušanu, cinismu. • Klibošana norāda uz to, ka cilvēks var būt apzināts vel-nišķīguma nēsātājs, tā ir karmiskās apgānīšanās zīme. Ne velti velnu vienmēr attēloja klibu. • Rudi mati (īpaši ugunīgi rudi, vara krāsā) norāda uz to, ka izjaukta saikne ar senčiem (fravašiem), uz iespēju, ka cilvēku apsēdis nelabais, ka viņš ir ieprogrammēts. • Sprauga starp priekšzobiem norāda uz to, ka cilvēks var jaukt labo un ļauno, attaisnot ļaunos darbus. • Lielas dzimumzīmes (vairāk nekā 2,5 mm diametrā) tiek uzskatītas par velna zīmi, par apgānīšanās pazīmi. • Auss ļipiņas trūkums norāda uz to, ka cilvēks ir atkarīgs, nav patstāvīgs, sliktākajā gadījumā - uz nodevību, zemis-kumu, verdziskumu. • Burta "r" nepareiza izruna. Tā ir vienīgā pazīme, kas nav saistīta ar ķermeni, taču ir ļoti svarīga. Ar tāda cilvēka starpniecību var izplatīties ļaunums, ķecerība, izcelties sajukums. Viņu nevar uzskatīt par uzticamu. Uz bērnu, kas līdz septiņu gadu vecumam neizrunā burtu "r", tas neattiecas. • Lokaini mati (ļoti cirtaini) - ir infantilisma, vieglprātības, nenopietnības, slinkuma pazīme (vissliktāk, ja šādi mati ir melni). • "Troņa" neesamība uz abu roku delnām (proti, uz plaukstas ir viena dziļa šķērslīnija, nevis divas) norāda, ka cilvēkam nav iekšējo nostādņu, viņš ir nekaunīgs, cenšas sevi attaisnot jebkurā situācijā. • Pietūkuši augšējie plakstiņi ir skaudības, plaģiāta pazīme. Tāds cilvēks bieži uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus. Protams, šeit minētās negatīvās īpašības neizpaužas fatāli, daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka, taču sākotnējā apgānīšanās viņā jau mājo, tāpēc viņam ir grūtāk nekā citiem pretoties ļaunuma spēkiem. Tas, kuram ir viena vai vairākas šādas pazīmes (īpaši trīs un vairāk), nevar būt patiess hvarnas nesējs, kurš to izmanto atbilstoši savai misijai. Tāds cilvēks, kuram minēto pazīmju ir daudz, tiek uzskatīts par iezīmētu, taču - sātana iezīmētu. Starp citu, Senajā Krievzemē pret rudiem, klibiem, kuprainiem un šķielējošiem arī izturējās ar piesardzību. Vissliktāk, ja šīs pazīmes ir iedzimtas vai parādās agrā bērnībā (izņemot burta "r" nepareizu izrunāšanu). Tas palielina apgānīšanās pakāpi. Ir vēl virkne sīkāku pazīmju, kas liecina par deģenerēšanos, taču tām ir mazāka nozīme. Tādējādi īsts hvarnas nesējs ir tāds cilvēks, kuram ir harmonisks ķermenis bez būtiskām novirzēm. No otras puses, uz ķermeņa ir zīmes, pēc kurām var noteikt, vai cilvēks ir apveltīts ar hvarnu: • septiņas dzimumzīmes, kas uz cilvēka ķermeņa izvietotas kā septiņas zvaigznes Lielajā Lācī (vienādas pēc lieluma un krāsas); • septiņas dzimumzīmītes, kas izvietotas kā zvaigznes Oriona zvaigznājā; • dzimumzīmes veido vienādmalu trīsstūri; • divkārša dzimumzīme uz krūtīm pa vidu; • uz plaukstas "troņa" (starp divām dziļajām šķērslīnijām uz tās) sīkākas līnijas veido zvaigzni (triju vai vairāku šādu līniju krustošanās); • divkāršs trīsstūris, kuru veido līnijas plaukstas apakšējā daļā (tā saucamajā Neptūna ielejā); • noslēgts aplis uz rādītājpirksta pamatnes;


• nagiem ir neparasti lieli arkveidīgi mēnestiņi (balti, iekšā - sārti); • spilgti izteikta nepieauguši auss ļipiņa; • ļoti smails auss gliemenes izcilnītis; • gredzenveida zīlīte (ap zīlīti - gaiši zeltaina apmalīte); • bultveidīgas uzacis; • pakauša apakšējā daļā mezgls (tā saucamais maģiskais mezgls). Šīs zīmes, protams, negarantē, ka cilvēks hvarnu izmantos atbilstoši savai misijai. Hvarnas jēdziens ir cieši saistīts ar mācību par totēmiem, ar totēmisko kalendāru. Hvarnas izpausme bieži notiek līdz ar cilvēka iekšējām un pat ārējām pārvērtībām. Turklāt šāda cilvēka veidolā parādās viņa totēma iezīmes, vērojamas arī totēmiskā dzīvnieka psiholoģiskās un uzvedības iezīmes. Tā ir viena no ārējām hvarnas ieslēgšanās pazīmēm. Tieši tāpat var parādīties arī antitotēma iezīmes, kas norāda (tāpat kā deģenerēšanās pazīmes) uz antihvarnu, nelabā izpausmi cilvēkā. Ja mēs gribam, lai ieslēdzas hvarna, mums ir jāizpēta sava totēmiskā dzīvnieka paradumi, jāizkopj sevī labākie no tiem, jāattīsta tās iezīmes, kuras mīti piedēvē šim dzīvniekam, jācenšas uztvert un nostiprināt sevī ar viņu saistītos ritmus. Principā katrs cilvēks var iemantot vairākas atšķirīgas hvarnas, kas saistītas ar dažādiem kalendārajiem cikliem (kā lielu un mazu balvu). Hvarna, kas saistīta ar dzimšanas gadu (augstākā hvarna, valdnieku hvarna), ļauj izpausties egregora mērogā, ļoti plaši, sabiedrībā kopumā, tā dod pareģa talantu. Hvarna, kas saistīta ar dzimšanas mēnesi (vidējā hvarna, garīdznieku hvarna), nosaka izredzētību, pamanāmību šaurākā lokā, kādā darbības sfērā, autoritāti, spēju mācīt citus. Mazā hvarna (karavīra hvarna) ir saistīta ar dzimšanas dienu, tā apveltī cilvēku ar kādu personisku labu īpašību. Šīs trīs galvenās hvarnas ir saistītas ar trim pasaulēm: ar augstāko pasauli Menogu ir saistīta valdnieku hvarna, ar iemiesoto pasauli Hetigu - karavīru hvarna, ar sasaistošo pasauli Ritagu garīdznieku hvarna. Un šīs hvarnas uzliek cilvēkam par pienākumu dzīvot Dievam, augstākajai pasaulei, pasaulei kopumā (valdnieku hvarna), cilvēkiem, sabiedrībai, tuviniekiem (garīdznieku hvarna), kā arī sev un savai ģimenei (karavīru hvarna). Līdztekus šīm hvarnām ir vēl viena hvarna, kas saistīta ar dzimšanas stundu, - tā ir balva, kas tiek dota uz noteiktu laiku. Jāteic, ka hvarnas izpausmes laiks katram cilvēkam ir ļoti individuāls: dažiem tā ieslēdzas piedzimšanas brīdī, citiem - jau brieduma gados, pēkšņi, kā zibens spēriens. Ja cilvēka hvarna neizpaužas, tas ir viens no rādītājiem, ka viņš nav brīvs, viņam ir grūtāk izrauties no apļa. Kādā veidā un par ko cilvēks saņem hvarnu? Tiek izšķirti trīs galvenie tās iegūšanas veidi. Pirmais no tiem ir saistīts ar augstāko, valdnieku hvarnu un dzimšanas gada totēmu un paredz svētības iemantošanu kā lūgšanu skaitīšanas un rituālu izpildīšanas sekas, tas ir, hvarna tiek iedota nevis par nopelniem, nevis mantojumā, bet vienkārši tāpat - kā augstākā dievišķā velte, un cilvēkam šī hvarna ir jāatstrādā. Protams, nevajag domāt, ka šo hvarnu var saņemt ļoti aptraipīts cilvēks, aktīvs ļaunuma nesējs. Vispār jāteic, ka senatnē valdnieka funkciju uztvēra pavisam citādi nekā tagad. Mūsdienās (kā nesenā pagātnē, tā arī pašlaik) jebkurš valdnieks visiem spēkiem cenšas paplašināt savu ietekmi, pakļaut sev visu un visus, nostiprināt savu varu. Turklāt par valdniekiem kļūst vai nu tie, kuriem ir spēks, vai tie, kurus ieliek šai amatā par nopelniem (bieži vien šķietamiem), vai arī tie, kuri manto varu. Senatnē bija pavisam citādi valdnieki. Par valdnieku varēja kļūt tikai tas, kuram bija valdnieka hvarna, un tikai tik ilgi, kamēr viņš bija šīs hvarnas nesējs. Valdniekiem nekas nepiederēja, un viņi šo valdīšanu uzskatīja par smagu pienākumu, par milzīgu atbildību (valdnieka hvarna taču tiek dota tikai tiem, kuri netiecas pēc varas). Valdnieks drīzāk bija pravietis, pareģis, gaišreģis, taisnīguma arbitrs un aizstāvis sava valstī, viņš pieņēma pašus atbildīgākos lēmumus, kurus nevienam nebija tiesību apstrīdēt, jo valdnieks bija īstens Dieva iesvaidītais, Dieva gribas nesējs. Otrs svētības iemantošanas ceļš ir saistīts ar priestera, garīdznieka hvarnu, ar dzimšanas mēneša totēmu, un tas ļauj iegūt hvarnu ar senču palīdzību, saņemt to mantojumā. Šāda cilvēka senči parasti arī ir


bijuši priesteri. Bet pats galvenais — viņiem bija jābūt kaut jel kādai hvarnai. Šeit jāparunā par to, kā priesteru lomu sabiedrībā izprata senatnē. Priesteriem, garīdzniekiem sabiedrībā bija ļoti nozīmīga vieta, viņi pildīja tiesnešu, arbitru lomu sociālajos un sadzīves jautājumos, bija skolotāji, nodarbojās ar sabiedrības problēmām, tas ir, ar savu autoritāti uzturēja sabiedrībā harmoniju. Protams, viņi vadīja reliģiskos rituālus, nodarbojās ar garīgajiem jautājumiem, bet ne tikai ar to. Priestera hvarnas raksturīga īpatnība ir tā, ka šī hvarna izpaužas tikai kontaktā, mijiedarbībā, rezonansē ar citiem cilvēkiem, tā ir saistīta ar sabiedrisko attiecību harmonizāciju un stāv pakāpienu zemāk par valdnieka hvarnu. Šī svētība palīdz pārveidot sabiedrību, kas atrodas zemākā līmenī, ienest tajā augstākās korekcijas, ļauj būt pirmajam starp līdzīgajiem. Šīs hvarnas nesējs nevar to izpaust vienatnē ar sevi. Mūsdienās tādiem cilvēkiem ne tikai nav obligāti, bet ir pat neieteicams doties klosterī, prom no pasaules un pat kļūt par garīdznieku, jo tagad garīdznieki nenodarbojas ar laicīgajiem jautājumiem. Cilvēki ar priestera hvarnu var būt radoši darbinieki, likuma un autoritātes nesēji sabiedrībā utt., proti, izmantot savu talantu, lai atjaunotu zaudēto pasaules viengabalainību. Beidzot, trešais ceļš paredz hvarnas saņemšanu kā balvu par pagātnē veiktajiem labajiem darbiem. Tā ir karavīra hvarna un ir saistīta ar dzimšanas dienas totēmu. Turklāt par saviem nopelniem, par savu darbu cilvēks iegūst spēku cīņai ar ļaunumu. Atcerēsimies, ka cīņa ar ļaunumu visās tā izpausmēs ir katra cilvēka galvenais uzdevums šajā zemes dzīves iemiesojuma, bet cilvēkiem ar karavīra hvarnu ir tam vairāk spēka un iespēju. Cilvēku, kuram bija tikai karavīra hvarna, agrākos laikos pie varas nelaida, jo uzskatīja, ka viņš var kļūt pārlieku lepns, novirzīties no pareizā ceļa. Bet, tā kā viņa nopelnus neviens nevar noliegt, tad arī varu nevar atņemt. Jāteic, ka senatnē nebija tādas profesijas - "karavīrs", tas bija pienākums, nevis profesija. Miera gados visiem bija jānodarbojas ar kādu mierlaika darbu, taču arī jāpilnveido sava kara māksla. Šīs nodaļas noslēgumā pakavēsimies pie septiņām svētajām profesijām, kuru apgūšana dod tiesības atvērt hvarnu. Tās ir saistītas ar septiņām Ameša Spentām un Ahuramazdu, kā arī ar Lielā Lāča septiņām zvaigznēm. Pret cilvēkiem, kuri bija apguvuši kādu no šīm profesijām, izturējās ar lielu cieņu. Tika uzskatīts: ja cilvēks apguvis vairāk par divām šīm profesijām, viņš ir apliecinājis savu hvarnu (tas, kurš apguvis tikai vienu, ieciklējas uz to un tāpēc ir pakļauts kārdinājumam). Jāatzīmē, ka mūsdienās ļoti bieži tiek absolutizēts profesionālisms, savas profesijas perfekta pārzināšana. Nemaz jau nerunājot par to, ka daudzas mūsdienu profesijas nekalpo pasaules harmonijas nostiprināšanai, veicina ļaunuma izplatīšanos, samērā lieli trūkumi piemīt katram profesionālim. Cilvēks, kurš pamatīgi izpētījis kādas profesijas nianses, apguvis visas šajā profesijā nepieciešamās iemaņas, bieži vien noslēdzas tajā, viņa redzesloks sašaurinās, rodas vēlme atkārtot agrāk paveikto, bailes zaudēt savu augsto reputāciju, un visa tā sekas ir nepatika pret neparastiem jaunievedumiem. Ne velti daudzus atklājumus būtībā izdara diletanti, jo profesionāļi pārāk labi zina, ko var darīt un ko ne. Turklāt profesionālisms nereti rada tieksmi pretstatīt sevi un savus kolēģus pārējiem cilvēkiem, iegūt sev privilēģijas uz citu rēķina, noved pie lepnības. Profesionālis, kurš nostājies uz ļaunuma ceļu, ir daudz bīstamāks par diletantu. Protams, savi trūkumi (un ne jau mazi) ir arī diletantiem. Un tāpēc nevienu no realitātes faktoriem nedrīkst absolutizēt. Var ieteikt visiem būt profesionāļiem, tomēr censties atcerēties, ka nedrīkst noslēgties savā profesijā, ka jāapgūst arī citas. Bet atgriezīsimies pie labajām profesijām. Ja cilvēks nebija apguvis nevienu no šīm profesijām, uzskatīja, ka viņam nav tiesību saukties par izredzēto pat tad, ja uz šā cilvēka ķermeņa bija trīs hvarnas pazīmes, viņš nav tiesīgs kļūt ne par priesteri, ne par valdnieku. Visas šīs profesijas ir saistītas ar jaunradi, ar augstu kvalifikāciju, lielām zināšanām, bet tai pašā laikā - ar iedzimtām spējām, ar augstāko talantu. Tika uzskatīts, ka valstij jābūt iekārtotai tā, lai cilvēki, kas apguvuši šīs profesijas, dzīvotu labāk nekā pārējie, lai viņi saņemtu valsts dotācijas, bet visiem pārējiem tajā laika jāmaksā nodokļi. Neapšaubāmi, radošajam procesam ir liela nozīme, jo tas ļauj cilvēkam pietuvoties Dievam. Taču arī jaunradi nevajag uzskatīt par absolūtu vērtību, jo cilvēks var to novirzīt gan kalpošanai labajam, gan


ļaunuma stiprināšanai. Tāpēc katram, kas izdarījis kādu atklājumu, radījis kādu gara darbu, kaut ko izgudrojis, vispirms jānovērtē, kam tas kalpo vai pat potenciāli var kalpot: labajam vai ļaunajam. Ja attiecīgajā sabiedrības attīstības līmenī to var izmantot ļaunos nolūkos, tad labāk, lai par to neviens neuzzina. Tāpat jārīkojas arī citiem. Tāpēc Avestas tradīcija noteica, kādas jomas cilvēks nedrīkst pētīt, piemēram, vielā ieslēgtās enerģijas (atomenerģijas) izmantošanu, iejaukties cilvēka iedzimtībā (ģenētikā). Šo aizliegumu pārkāpšanas pirmie rezultāti jau ir zināmi, bet daudz kas mums vēl būs jāapzinās. Cilvēka jaunrade nedrīkst būt pretrunā ar Radītāja jaunradi, jo tad tā būs nevis jaunrade, bet gan sagraušana, kas kalpo ļaunumam. Cilvēka pašizpausme ir laba tikai tad, kad viņš iet pa pareizo ceļu. Tomēr atgriezīsimies pie labajām profesijām un aplūkosim tās sīkāk. 1. Ārsta profesija, saistīta ar Haurvatātu. Lai kļūtu par īstu ārstu, nepietiek ar to, ka pabeidz medicīnas institūtu un iegūst diplomu (kuru tagad ir visai viegli nopirkt). Ir jābūt pastāvīgai klientūrai, pietiekami daudz izārstētiem cilvēkiem, pilnība jāpārvalda visas ārstēšanas metodes, ārsts nedrīkst būt šaurs speciālists, jāārstē cilvēks kopumā, nevis atsevišķi simptomi. Par īstu ārstu nevar uzskatīt cilvēku, kurš izārstē citus, pārņemot uz sevi viņu slimības, kurš nevar izārstēt pats sevi. Ārstam, tāpat kā visu pārējo svēto profesiju pārstāvjiem, ar savu dzīvi jārāda paraugs citiem, jālūdz spēki Dievam, jāskaita lūgšanas. 2. Mūziķa, dzejnieka profesija ir saistīta ar Ameretātu. Tā ir tāda cilvēka profesija, kurš ir apguvis ritmus, strādā ar vārdu. Uzskata, ka mūzika, poēzija ir cieši saistīta ar medicīnu un pat ar nemirstību. Protams, tai ir jābūt īstai mūzikai, īstai dzejai, nevis zemas kvalitātes surogātam, kas ienes papildu disharmoniju mūsu jau tā apgānītajā pasaulē. 3. Skolotāja profesija, saistīta ar Vohu Manu. īsts skolotājs nedrīkst mācīt par naudu (skolotājs jāuztur valstij) un nedrīkst mācīt nevajadzīgas, neīstas, kaitīgas zināšanas (piemēram, zinātnisko komunismu). Skolotājs ir tas, kas sniedz patiesas zināšanas, kuras atbilst Kosmosa likumiem. Tāpat kā citās profesijās, arī šajā nepieciešama augsta kvalifikācija. 4. Kalēja profesija, saistīta ar Aša Vahištu. Jēdzienu "kalējs" šeit jātulko paplašināti. Tas ir cilvēks, kas rada kaut ko principiāli jaunu, unikālu ar savām rokām. Pie šīs profesijas pārstāvjiem pieder izgudrotāji, mākslinieki, juvelieri, tēlnieki, skroderi utt., proti, visi īsteni talantīgie meistari, kas strādā ar rokām. Par īstu kalēju nevar uzskatīt cilvēku, kas meistaro kaut ko nevajadzīgu un kaitīgu, tajā skaitā arī nāves ieročus. 5. Zemkopja profesija, saistīta ar Spenta Armaiti. īstens zemkopis ir cilvēks, kurš apstrādā zemi, paaugstinot tās auglību un nepiesārņojot to ar ķīmisko mēslojumu un citām indēm, sargā mežus, dzīvniekus, iekopj dārzus, rada ap sevi mieru, harmoniju un skaistumu. Jāatzīmē, ka ģenētika (iejaukšanās dzīvnieku, augu un vēl jo vairāk cilvēka ģenētikā) tiek uzskatīta par cilvēcei aizliegtu zināšanu jomu. 6. Jurista profesija, saistīta ar Šahrevaru. īsts jurists ir tas, kurš zina likumus, tiek skaidrībā par jebkuriem noziegumiem, prot novērtēt jebkuru cilvēka rīcību, proti, speciālists tiesībās, likumu sargātājs. Turklāt viņam jārīkojas atbilstoši mūsu pasaules likumiem, tas ir, tiek uzskatīts, ka valsts likumiem jāatbilst visas pasaules likumiem. Pretējā gadījumā jurists kalpos valdniekiem, pārstāvēs mazas cilvēku grupas intereses un viņu nevarēs uzskatīt par cilvēku ar hvarnu. 7. Astrologa profesija, saistīta ar svēto garu Spenta Mainju un ar Ahuramazdu. īstenam astrologam ir ne tikai jāpārvalda astroloģijā lietotās metodes un veiksmīgi tās jāizmanto praksē, bet arī jāapgūst slepenās zinības, jābūt patiesam gudrajam, Visuma mācības glabātājam, īstam filozofam, kuram filozofija ir nevis abstraktas, no realitātes atrautas pārdomas, bet gan dzīves pamatelements, jebkuras profesijas augstākā, ideālā daļa. Visi pārējie cilvēki, kuri nebija apguvuši šīs profesijas un nodarbojās ar citu, nevis ar radošu darbu (kalpotāji, ierēdņi, administratori, tirgotāji un cilvēki, kuri veica nekvalificētu, vienveidīgu darbu), agrāk tika saukti par pešatariem (indiešu analogs - šūdras). Viņi sabiedrības hierarhijā atradās pakāpi zemāk, un viņiem bija jāciena cilvēki ar hvarnu, jāmaksā nodokļi, lai uzturētu šos cilvēkus. Var rasties jautājums par


citām radošajām profesijām, kuras nav pieskaitītas pie svētajām. Piemēram, uz kuru no tām būtu attiecināmi zinātnieki? Pret tīro zinātni agrāk izturējās piesardzīgi, jo tā var novest pie lieliem kārdinājumiem. īstam zinātniekam jābūt vai nu izgudrotājam (kalējam), vai skolotājam, vai abiem vienlaikus. Par pešatariem sauca arī cilvēkus, kuriem izpaudās gan hvarnas, gan antihvarnas pazīmes. Tos, kuriem skaidri izpaudās tikai antihvarnas iezīmes, sauca par anšahrikiem. Viņiem uzticēja vienīgi netīru, smagu darbu, viņi tika uzskatīti par apgānītiem. Tāda, lūk, bija kastu sabiedrība, bet būtība ir tā, ka piederību pie tās vai citas grupas noteica objektīvi, nevis pēc valdnieku vēlmes, ne ari pēc maka biezuma vai pareiziem vai nepareiziem vārdiem. Jebkurš pešatars, jebkurš anšahriks varēja, pilnveidojot sevi, pāriet citā sociālajā grupā, nopelnīt hvarnu. Tā, ja padomā, ir patiesi taisnīga sabiedrības struktūra atšķirībā no tagad izplatītās pseidodemokrātijas, kad pie varas nāk tas, kurš labāk melo, kuram ir vairāk naudas, kurš ir pratis iztapt augstākstāvošiem, kamēr cilvēki, kas patiesībā ir sabiedrības galvenā bagātība, velk nožēlojamu eksistenci. Varbūt arī šai ziņā mums ir ko pamācīties no senčiem? Jo tieši hvarnas nesēji, šie gaišo spēku izredzētie, var harmonizēt mūsu dzīvi, atgūt pasaules viengabalainību, glābt mūsu pasauli no pilnīgas iznīcības. 12. NODAĻA Kosmoss, Zeme, cilvēki Kas tad īsti ir mūsu planēta Zeme? Ka cilvēkiem jāizturas pret to? Vai Zeme ietekmē mūsu dzīvi? Ko cilvēkam nozīmē dzimtene? Šiem un tamlīdzīgiem jautājumiem Avestas tradīcijā tiek pievērsta liela uzmanība, un mēs īsumā aplūkosim tos šajā nodaļā. Vispirms jau Zeme, tāpat kā jebkura cita planēta, ir dzīvs organisms ar saviem attīstības likumiem. Pat mūsdienu zinātne tagad atsakās no priekšstata, ka mūsu planēta ir atdzisis mirušas matērijas gabals. Konstatēts, ka Zemei ir savi iekšējie ritmi, savas vairāk izceltas virsmas zonas, kas bieži pārvietojas, ka Zeme aktīvi mijiedarbojas ar citiem kosmiskajiem ķermeņiem, īsāk sakot, attīstās kopā ar visu pārējo pasauli, kuras sastāvdaļa tā ir. Un, tā kā pasaule ir vienota, Zemes attīstības likumi ir globālo Visuma evolūcijas likumu atspoguļojums, to izpausme Zemes līmenī. Katram cilvēkam Zeme ir viņa pašreizējās iemiesošanās vieta. Un, tā kā nekas nenotiek nejauši, atliek secināt, ka mēs ar visu savu iepriekšējo dzīvi esam nopelnījuši iemiesošanos tieši uz šīs planētas, tieši šajā tās punktā un tieši šajā laikā. Jā, šī mūsu Zemes pasaule nav pilnīga: tā ir pazaudējusi savu harmoniju, un to stipri skāris ļaunums, tomēr tā ir Radītāja izveidotās vienotās pasaules daļa, un mūsu pienākums ir to saglabāt, nostiprināt un atjaunot tās viengabalainību. Un šo darbu mūsu vietā neviens nepaveiks, jo tieši mūs uz šejieni atsūtīja par iepriekšējiem mūsu grēkiem, tādejādi paverot mums iespēju laboties. Bet ko mēs darām? Mēs pūlamies pārveidot Zemi, taču ne pēc augstākās pasaules līdzības un veidola, bet atbilstoši saviem priekšstatiem par to, kā būtu labāk. Labi vēl, ka cilvēku iespējas šajā ziņā ir būtiski ierobežotas, citādi bail pat iedomāties, ko viņi izdarītu ar mūsu planētu. Līdztekus tam, ka mēs visi esam iemiesojušies uz planētas Zeme, milzīga nozīme ir konkrētajai mūsu iemiesošanās vietai. Tā, protams, arī nav izraudzīta nejauši. Pastāv cilvēka karmiska saikne ar valsti, kurā viņš ir piedzimis, ar šīs valsts egregoru, ar to tautu, kas dzīvo šajā valstī, ar saviem senčiem. Šeit jāpiemin fakts, ka lielākoties cilvēks iemiesojas savā dzimtā, savos tiešajos pēcnācējos, tā ka katra cilvēku dzimta ir saistīta ne tikai ar tiešu iedzimtību, ko bērni pārmanto no vecākiem. Tāpēc zoroastrisma tradīcijā bija tik attīstīts senču, savu sakņu, sava ciltskoka kults. Tā bija viena no galvenajām sastāvdaļām tādam jēdzienam kā dzimtene, tas ir, senču zeme. Otra svarīga dzimtenes jēdziena sastāvdaļa bija tieši tā teritorija, tā Zemes daļa, kur cilvēks iemiesojies. Saskaņā ar Avestas mācību katram Zemes virsmas punktam, katrai teritorijai, katram reģionam ir sava seja, savs liktenis, sava funkcija, sava individualitāte. Un reģiona īpatnību ietekme uz cilvēkiem, kuri tajā dzīvo, ir milzīga. Tās uzspiež savu zīmogu ne tikai katra cilvēka raksturam un sabiedrībai


kopumā, bet arī cilvēka ārējam izskatam. Tieši ar to ir saistītas raksturīgās atšķirības, kādas pastāv starp dažādu pilsētu, novadu cilvēkiem, kuri pieder pie vienas tautas, pat pie vienas dzimtas. Teritorijas ietekme - tas ir viens no faktoriem, kas veicina jaunu tautu veidošanos. Līdztekus teritorijai cilvēkus ietekmē arī valsts, kurā viņi dzīvo. Katrai valstij, katrai pilsētai ir savs horoskops, tāpat kā visiem objektiem, kuri kādreiz tika radīti un kuriem ir savs attīstības ceļš. Šo horoskopu īpatnības arī ienes savu tiesu visu iedzīvotāju raksturā un liktenī. Tā ka zināma līdzība starp vienā pilsētā, valstī, rajonā utt. dzīvojošajiem - tā ir nevis dzejiska metafora, bet gan reāls fakts, kas pakļaujas stingrai analīzei. Turklāt visvairāk cilvēkus ietekmē visas valsts teritorijas īpatnības, pēc tam - valsts horoskops, tad - rajona (pilsētas) iedzīvotāju horoskops utt. Tā, piemēram, Maskavas iedzīvotāji vispirms ir Krievijas iedzīvotāji, pēc tam - maskavieši un tikai tad - konkrēta Maskavas rajona iedzīvotāji, bet katram no šiem rajoniem arī ir savas iezīmes. Lai aprakstītu dzīvesvietas ietekmi uz cilvēku, izmanto to pašu universālo astroloģijas valodu, to pašu jēdzienu sistēmu. Piemēram, visiem cilvēkiem, kuri dzīvo rajonā, kas atrodas spēcīgā Dvīņu zīmes ietekmē, neraugoties uz viņu atšķirībām, raksturīgs sabiedriskums, kontaktēšanās prasme, zināma paviršība. Tie, kuri dzīvo rajonā, kas atrodas Skorpiona zīmes ietekmē, ātri apvainojas, iekarst, ir atriebīgi. Daži piemēri par valstīm un un ar tām saistītajām Zodiaka zīmēm: Auns - Vācija, Īrija, Turkmenistāna; Vērsis - Zviedrija, Ukraina, DĀR; Dvīņi - ASV, Rumānija, Gruzija; Vēzis -Bulgārija, Indija, Lietuva; Lauva - Spānija, Meksika, Ēģipte; Jaunava - Francija, Japāna, Latvija; Svari - Anglija, Grieķija, Moldova; Skorpions - Ungārija, Afganistāna, Azerbaidžāņa; Strēlnieks - Itālija, Polija, Kazahstāna; Mežāzis - Ķīna, Čīle, Igaunija; Ūdensvīrs - Krievija, Kanāda, Dienvidslāvija; Zivis Portugāle, Indonēzija, Armēnija. Ir arī lielāki reģioni, kurus ietekmē atsevišķas zīmes. Piemēram, visas musulmaņu valstis atrodas spēcīgā Skorpiona ietekmē, Centrālamerikas valstis - Dvīņu ietekmē. Vēl piemēri attiecībā uz lielākajām pilsētām: Maskava - Vērsis, Sanktpēterburga - Zivis, Kijeva -Lauva, Volgograda - Ūdensvīrs, Habarovska - Mežāzis, Jeka-terinburga - Strēlnieks. Par pilsētām. Senatnē pilsētas, tāpat kā svētnīcas, cēla īpašās vietās, orientējoties uz dabas resursiem, ainavu utt. Vietu izraudzījās priesteri pēc enerģētikas rakstura, pēc īpašām pazīmēm, kurām bija jāatbilst gan jaunceļamā objekta uzdevumam, gan arī tautas raksturojumam. Milzīga nozīme ir iecerētās pilsētas formai: lokveidīga (Maskava, Roma), kvadrātveida (Sanktpēterburga) utt. Pakavēsimies mazliet pie Maskavas, bijušās PSRS, tagad - Krievijas galvaspilsētas. Tā ir viena no senākajām pilsētām (saskaņā ar dažiem datiem Maskavai pamatus ielika VIII gadsimtā pirms Kristus). Maskava atrodas vienā no visaugstākās enerģētiskās aktivitātes zonām. Pilsēta sākotnēji tika projektēta pēc loka principa, tāpēc Maskavā, tāpat kā citās pilsētās, kurām ir tāda pati struktūra, var precīzi izsekot visu divpadsmit Zodiaka zīmju ietekmei. Katra no zīmēm projicējas uz vienu no divpadsmit pilsētas sektoriem: Auns - uz austrumiem, Vēzis - uz dienvidiem, Svari - uz rietumiem, Mežāzis - uz ziemeļiem, pārējās atbilstoši starp tām. Neraugoties uz to, ka pilsētu galvenokārt ir cēluši cilvēki, kuriem par astroloģiju nebija ne mazākā priekšstata, objektu izvietojumu, ielu nosaukumu izvēli ir apzīmogojusi attiecīgā zīme. Pat loka līnijas metro staciju skaits ir divpadsmit. Vēl daži piemēri. Auna un Skorpiona sektorā ir daudz militāro iestāžu un ielu, kuru nosaukumi saistīti ar armiju un ievērojamām militārpersonām (jo Marss ir īpaši spēcīgs šajās zīmēs). Vērša sektorā - lielākais gaļas kombināts "Mikoms", kā arī (tiesa, ārpus pilsētas robežām) -lidosta "Bikova". Vēža sektorā - divi klosteri (tradīciju simbols), divas ūdenssporta pilis, daudz ielu, kuru nosaukumi saistīti ar jūru (Vēzis ir ūdens zīme). Skorpiona sektorā -zoodārzs (viens no Skorpiona simboliem ir zvērs būrī), vieta, kur notikušas sacelšanās, dumpji, kriminālnoziegumi. Strēlnieka sektorā hipodroms (jātnieks ir Strēlnieka simbols), šeit atrodas objekti, kas saistīti ar tālu pārvietošanos, ar aviāciju, Centrālais telegrāfs (sakari lielos attālumos). Ūdensvīra sektorā, kas' saistīts ar Krieviju


kopumā, - bijusī Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstāde (Krievijas seja), daudz objektu, kas saistīti ar elektrību, sakariem, Kosmosu (Ostankinas televīzijas tornis, Kosmonautikas muzejs utt). Tātad katram cilvēkam ir karmiska saikne ar savu dzimteni, un viņa tiešais pienākums ir sekmēt savas dzimtenes uzplaukumu, varenību, harmonijas atjaunošanu. Turklāt, kā jau tika minēts, savas dzimtenes intereses nedrīkst absolutizēt, tās ir jāsaprot pareizi. Jebkuras valsts intereses nedrīkst būt pretrunā ar tās iedzīvotāju interesēm un Zemes, pasaules interesēm kopumā. Tāpēc valstij ir jānodrošina, pirmkārt, pienācīga, mierīga un veselīga dzīve saviem pilsoņiem, otrkārt, savu ārējo robežu stabilitāte un miers to tuvumā. Valsts diženumu nosaka nevis tas, cik ļoti no tās baidās citas valstis, bet gan tas, cik lielā mērā tajā noteiktā kārtība atbilst vispārējiem mūsu pasaules likumiem. Turklāt dzīvesvietas maiņa (meklējot labāku dzīvi vai piespiedu kārtā) neatbrīvo cilvēku no šā uzdevuma. Protams, jaunajai dzīvesvietai arī jāveltī uzmanība, bet saraut saites ar dzimteni - tas nozīmē nepildīt savu karmisko uzdevumu. Par laimi, mums ir daudz piemēru, kad padomju laika (sākot ar 1917. gadu) krievu emigranti visu savu mūžu veicināja krievu kultūras izplatīšanos un attīstību, pārdzīvoja savas dzimtenes problēmas un tiecās pie pirmās izdevības atgriezties mājās. Bet ir arī pretēji piemēri, kad tiek zaudētas jebkuras saites ar dzimteni. Tā ir kā atteikšanās no savas pagātnes, no savām saknēm, un padara cilvēku neaizsargātu ļaunuma spēku priekšā. Cilvēku saikne ar Zemi, uz kuras viņi dzīvo, nav vienpusēja: ne tikai Zeme ietekmē cilvēkus, bet arī cilvēki ietekmē Zemi. Ar savu uzvedību, ar savu izvēli viņi var harmonizēt savu dzimteni, attīrīt to no ļaunuma, bet var, tieši otrādi, uzkrāt milzīgu negatīvo potenciālu, kas pēc tam vēršas pret viņiem pašiem. Un nav nekā neparasta sen pamanītajā faktā, ka vietās, kur notiek ķildas, plaukst naids un netikums, bieži notiek dabas kataklizmas: zemestrīces, vulkānu izvirdumi, plūdi, viesuļvētras. Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts, un tā Zeme reaģē uz ļaunuma koncentrēšanos attiecīgajā reģionā. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki Zemei ir mūžīgie ienaidnieki un, ja viņu nebūtu, Zemei klātos labāk. Zeme cieš no cilvēku nepareizas izvēles, jo tā izjauc pasaules viengabalainību un harmoniju, no ļaunuma spēku postošās darbības, kas visa tā rezultātā pastiprinās. Vēl nedaudz vārdu par Zemes un Zodiaka saistību. Senie ārieši iedalīja zemeslodes virsmu 360 grādos, tāpat kā tagad. Tomēr šo grādu skaitīšanas sākumpunkts, nulles meridiāns, tika izraudzīts nevis nejauši, bet gan atbilstoši objektīviem Kosmosa likumiem. Šis īstenais nulles meridiāns iet pa Urā-1iem un aptuveni atbilst 60. austrumu garuma grādam (precīzāk - 59 grādiem un 54 minūtēm). Turklāt Zemes virsmas 360 grādiem atbilst Zodiaka 360 grādi (30 grādi katrā zīmē, sākot ar Aunu, virzienā no rietumiem uz austrumiem). Katras Zodiaka zīmes raksturojums uzspiež savu zīmogu attiecīgajai Zemes virsmas 30 grādu iedaļai. Nulles meridiāns sadala pasauli divās daļās: rietumu daļā, kas atrodas spēcīgā Saules ietekmē, un austrumu daļā, kuru ļoti ietekmē Mēness. Šie spīdekļi formē divus plaši pazīstamus cilvēku apziņas tipus. Cilvēki ar rietumu tipa domāšanas veidu lielu uzmanību pievērš saprātam, iespējai radoši paš-izteikties, savas individualitātes attīstīšanai, visaugstāk vērtē personisko brīvību un iespēju izcelties no kopējās ļaužu masas. Cilvēki ar austrumu apziņu, tieši otrādi, visaugstāk vērtē piederību pie kolektīva, vienota un nemainīga likuma ievērošanu, jūtu smalkumu, dvēseles un zemapziņas attīstīšanu. Tas ir, šeit skaidri izpaužas vīrišķās un sievišķās sākotnes, kā arī divu svastiku ietekme. Krievijas svētais uzdevums ir uzturēt pasaules līdzsvaru, jo tā atrodas uz Rietumu un Austrumu robežas. Krieviju var salīdzināt ar Zemes smadzenēm, kurām ir divas puslodes: kreisā (rietumu) atbild par racionālu domāšanu, bet labā (austrumu) - par emocionālo sfēru. Urālu kalnu grēda - tā ir starpsiena starp divām puslodēm. Starp citu, ļoti daudzi atklājumi, kas noteikuši mūsdienu civilizācijas seju, izdarīti tieši Krievijā. No tās ir nākušas arī daudzas garīgās mācības. Tas ir vēl viens Zemes un Kosmosa un -attiecīgi - Zemes un cilvēka savstarpējās saiknes aspekts.


Uz mūsu planētas virsmas senie ārieši bija noteikuši 16 Labās Zemes, kuras ir cieši saistītas ar 16 visas mūsu pasaules labajām vietām, jo Zeme ir neatņemama Kosmosa sastāvdaļa. Šīs Labās Zemes (jeb Karšvari, kā tās sauc Avestā) ir augstāko spēku koncentrācijas izpausme Zemes projekcijā, tās glabā svētu informāciju par augstāko kosmisko aizsardzību, paver iespēju cilvēkam, kurš tur atrodas, kontaktēties ar Kosmosu. Katra no šīm zemēm var gūt izpausmi kā civilizācijas šūpulis, kā tās būtības nesēja. Jebkurā no Labajām Zemēm ir koncentrēts kolosāls enerģijas potenciāls, milzīgi spēki, kas izšķirošos brīžos var iemiesoties cilvēkos, kuri nākuši no turienes. Jāteic, ka vērienīgu kosmisko katastrofu rezultātā, kad mainās Zemes seja, esošie kontinenti applūst un no ūdens dzīlēm iznirst jauni, Labās Zemes var mainīt savas atrašanās vietu. Līdz ar to, protams, mainās arī augstāko spēku ietekmes projekcija uz Zemes virsmas. Labo Zemju loma cilvēces dzīvē nav pastāvīga. Dažos periodos tās var izpausties kā svētu notikumu nesējas. Tie risinās attiecīgajās teritorijās un ap tām. Citos laikos tās it kā sastingst, kļūst nemanāmas un gaida savu stundu. Un tad ir ļoti svarīga cilvēku uzvedība. Mūsu uzdevums ir dot tām iespēju izpausties, lai ļautu Zemei uzturēt saikni ar Kosmosu. Un tāpēc pirmām kārtām ir jāuztur līdzsvarā šo zemju daba, to nedrīkst apgānīt, pārveidot savās apšaubāmajās interesēs. Protams, dabu vajag sargāt visur un vienmēr, taču Labo Zemju teritorijā tas ir vitāli svarīgi visai cilvēcei. Labo Zemju apgānīšana noved pie krasas ļaunuma spēku pastiprināšanās uz mūsu planētas, jo pavājinās kosmiskā aizsardzība. Kur tad atrodas šīs Labās Zemes? Vispirms atzīmēsim, ka no 16 Labajām Zemēm tikai pirmās septiņas ir piesaistītas vienai vietai, bet pārējās deviņas - tā saucamās peldošās -pārvietojas. Turklāt konkrētai vietai piesaistītajām Labajām Zemēm arī nav stingri noteiktu robežu, tās var gan paplašināties, gan sašaurināties ap savu stabilo centru, it kā pa laikam pulsējot. Kad pasaulē pastiprinās ļaunums, Labās Zemes sašaurinās (bet ne vairāk ka līdz 20 kilometriem diametrā), kad ļaunums kļūst vājāks, tās izplešas (taču ne vairāk kā līdz 400 kilometriem diametrā). Pirmā Labā Zeme - Ariana Vaedža - atrodas Urālos un var ietvert Dienvidu un Centrālo Urālu teritoriju. Proti, tieši tā ir no Arktīdas atnākušo āriešu otrā dzimtene. Tieši šis reģions ir visa āriešu egregora un pirmām kārtām Krievijas garīgais centrs. Tieši tur uz Zemi atnāca pravietis Zaratustra, un tur jāatnāk (vai vismaz tas jāapmeklē) visiem pasaules glābējiem, izņemot pirmo pēc Zaratustras (Jēzu Kristu). Šī Labā Zeme ir saistīta ar cilvēku apvienošanos, ar pareizā glābšanās ceļa izvēli, ar debess karapulkiem. Pret šo zemi cīnās Anhro Mainju radītais grēks - cilvēku sašķelšana, naida un nesaskaņu sēšana starp viņiem, savstarpēja atsvešināšanās. Pēdējos gados šī zeme ir ļoti apgānīta gan dabas iznīcināšanas, gan daudzo asiņaino notikumu un slepkavību rezultātā. Otrā Labā Zeme ir Palestīna un Sīnaja pussala. Zeme, kur sludināja Jēzus Kristus. Tā ir saistīta ar mieru, līdzsvaru, labklājību. Pret to vēršas vilinājuma, maldu, melu un kārdinājuma grēks. Tāpat kā pirmā, arī šī zeme ir stipri apgānīta, turklāt jau sen. Trešā Labā Zeme ir saistīta ar jaunradi, svētību, radošo pirmsākumu. Tā atrodas Krimas pussalā un var izplesties pa visu Pieazovu. Ar šo zemi arī ir saistīta gaidāmā cilvēces nostiprināšanās un atjaunošanās. Pret to vēršas anarhijas, zagšanas, sagraušanas grēks. Ceturtā Labā Zeme atrodas augstu kalnos, to norobežo citi kalni. Tas ir Pamirs, Tibeta. Zeme ir saistīta ar taisn-prātīgumu, radošajām izpausmēm. Pret to vēršas alkatības, mantrausības grēks. Tiek uzskatīts, ka šo zemi ir grūti apgānīt, jo tā ir saistīta ar Uguns stihiju. Piektā Labā Zeme atrodas Grieķijas dienvidos un ir saistīta ar Labo Domu, ar ticību. Pret to vēršas neticības, materiālisma, šaubu, viltus zināšanu grēks. Sestā Labā Zeme atrodas Ēģiptē, pie Nīlas. Tā ir saistīta ar Kosmosa likumu, ar tradīcijām, nostādnēm. Pret to vēršas nelikumības, egocentrisma, pazemošanas grēks. Septītā Labā Zeme atrodas Divupē (starp Tigru un Eifratu). Lielās apgānīšanas dēļ tagad tā ir ļoti


samazinājusies. Šī zeme ir saistīta ar viengabalainības un sākotnējās tīrības saglabāšanu. Pret to pavērsts nodevības, zemiskuma, nelietības grēks. Pārējās deviņas Labās Zemes nav stingri piesaistītas vienai konkrētai vietai. Tās var pārvietoties, izpausties vienlaikus vairākās vietās, parādīties un pazust. Minēsim dažas, kuras var diezgan ticami piesaistīt noteiktai vietai. Viena no šīm peldošajām Labajām Zemēm atrodas ap dziļu ezeru, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, - tas ir Baikāls, otra - ziemeļos, ap tūkstoš garu ezeru - tas ir Lādogas ezers, trešā - starp Volgu un Donu, ceturtā - Kamčatkā (kā redzat, daudzas Labās Zemes tagad atrodas Krievijā). Ir Labā Zeme Dienvidamerikā - Naskas ielejā Bolīvijā, ir arī Indijā, Gangas ielejā. Ar sešpadsmit Labajām Zemēm ir saistīti sešpadsmit koki, kurus uzskata par svētiem, labiem, dziedējošiem. Iespējams, še pastāv zināma saikne ar tā saucamo druīdu kalendāru. Kas tie ir par kokiem? Vidējā joslā tie ir ozols, bērzs (labo koku zaru kūlīšus bieži izmantoja maģiskajos rituālos un vēl tagad lieto pirtīs: bērza zaru slotiņas der sievietēm, bet ozola - vīriešiem), osis, egle, priede (uzskatīja, ka skuju koki aizdzen nelabos, tāpēc, sagaidot Jauno gadu, vajadzēja mājās atnest mežā atrastu, nevis nolauztu priedes zaru. Lūk, no kurienes nāk Jaungada eglītes tradīcija), vītols, apse (aizsargā no burvestībām), papele vai platāna, kastanis, kļava, valriekstkoks, liepa, dižskābardis, ciprese, alksnis, vīģeskoks. Taču tas nebūt nenozīmē, ka pārējie koki nav labi, faktiski visi koki tika atzīti par svētīgiem. Dienvidos ārieši minēto sešpadsmit koku vietā izmantoja citus, kuri sevī glabā līdzīgu informāciju. Sastādot cilvēka gara horoskopu, iemiesojumu horoskopu, Zodiaku dala sešpadsmit daļās atbilstoši Karšvaru skaitam. Bet tas ir atsevišķs sarežģīts un plašs temats. Un šīs nodaļas noslēgumā - mazliet par cilvēku, Zemes un Kosmosa savstarpējo attiecību problēmu mūsdienu izpratnē. Tagad tiek uzskatīts, ka cilvēki jau pietiekami labi ir izpētījuši un apguvuši Zemi. Nu pienācis laiks apgūt Kosmosu. Un tāpēc jābūvē sarežģīti kosmosa kuģi, jāsūta tie aizvien tālāk un tālāk, bet perspektīvā - jāpārceļas uz starpplanētu stacijām. Tas, ka cilvēki kaut ko var izdarīt, vēl nenozīmē, ka to vajag darīt. Vai tad mēs esam nokārtojuši dzīvi uz mūsu dzimtās planētas, vai paši jau esam šķīstījušies, lai mums būtu tiesības izplatīt savu ietekmi aizvien plašāk un plašāk? Kas attiecas uz Kosmosu... Vārda "Kosmoss" patiesā nozīme ir nevis telpa ārpus Zemes atmosfēras, bet gan visa mūsu pasaule, kuras daļa esam arī mēs un mūsu planēta. Tieši uz šā Kosmosa izpēti mums ir jātiecas, tieši tas mums jāapgūst un jāharmonizē vispirmām kārtām. Tikai tad mēs izpildīsim savu funkciju - būt par mūsu Visuma organisma nervu šūnām. Atbildes uz jautājumiem Jautājums: Ar ko Avestas astroloģija atšķiras no plaši pazīstamās Rietumu astroloģijas? Atbilde: Avestas astroloģijas skola atšķiras no visām pārējām skolām (Austrumu, Rietumu utt.) apmēram ar to pašu, ar ko atšķiras tējas servīze no tasītes. Proti, servīzē ir ne tikai tasītes, bet arī daudz citu priekšmetu. Faktiski visas astroloģijas skolas ir cēlušās no seno āriešu skolas. Precīzāk runājot, Rietumu skola savas zināšanas ir ieguvusi no sengrieķu un arābu avotiem. Ir zināms, ka Senajā Grieķijā astroloģijas zināšanas nokļuva lielākoties no Persijas un Ēģiptes. Arī arābi astroloģiju pārņēma no uzvarētajiem persiešiem. Austrumu skolai (Indija, Tibeta) arī ir seno āriešu saknes. Faktiski viss, kas ir Rietumu un Austrumu skolās, ir arī Avestā. Bet Avestā ir arī daudz kā tāda, ko citas skolas pazaudējušas, un konkrēti - mācība par labo un ļauno. Jāteic, ka Avestas tradīcijā astroloģija ir universālu zināšanu sistēmas neatņemama sastāvdaļa, kas cieši saistīta ar citām seno āriešu mācības daļām. Pienācīgi jānovērtē Rietumu skolas pārstāvji: pēdējā laikā viņi daudz mācās un aktīvi attīsta tās zināšanas, kuras tika iegūtas, iepazīstoties ar viduslaikos Eiropā sarakstītajiem astroloģijai veltītajiem darbiem. Slikti tikai, ka daži no šiem astrologiem aizmirst pieminēt, kur viņi ieguvuši šīs jaunās zināšanas. Jautājums: Vai cilvēka vārds ietekmē viņa likteni?


Atbilde: Protams, cilvēka vārds - tas nav vienkārši vārds. Tas ietekmē gan viņa raksturu, gan likteni. Tomēr nevajag absolutizēt cilvēka vārda ietekmi. Tas ir tikai viens no faktoriem, kas pastiprina vai pavājina to augstāko spēku ietekmi, kuri iedarbojas uz cilvēku. Proti, vārda izvēli var uzskatīt par līdzekli, lai koriģētu cilvēka likteni un raksturu vajadzīgajā virzienā. Ietekmē ne tikai cilvēka vārds, bet arī viņa tēvvārds, uzvārds, pseidonīmi, iesaukas, proti, visi tie vārdi, kuri ir saistīti ar konkrēto personu. To pašu var teikt arī par citiem nosaukumiem, piemēram, valsts, pilsētas, firmas, kuģa utt. nosaukumu. Jautājums: Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka kristietība neatbalsta nodarbošanos ar astroloģiju un kontaktēšanos ar astrologiem? Atbilde: Patiešām, tagad baznīca parasti viennozīmīgi negatīvi atsaucas par astroloģiju, vispār par nākotnes pareģošanu. Taču, ja pievēršamies kristietības izcelsmes avotiem, tad kļūst skaidrs, ka sākotnēji starp kristietību un astroloģiju nekādu domstarpību nebija. Kristus piedzimšanu, kā rakstīts evaņģēlijā, bija pareģojuši magi - astrologi. Līdz IV gadsimtam baznīca oficiāli atzina astroloģiju. Un pat vēl krietni vēlāk daudzi pareizticīgās baznīcas darbinieki, to skaitā ari svētie, interesējās par astroloģiju, pat nodarbojās ar to un neuzskatīja šādu rīcību par nosodāmu. Kā piemēru var minēt Polockas Simeonu un Rostovas Dmitriju, kurš pat sarakstījis astroloģijai veltītas grāmatas. Runājot par katolisko baznīcu, jāteic, ka ar astroloģiju nodarbojās, piemēram, Akvīnas Toms (XIII gadsimtā), daudzi Romas pāvesti. Tā ka baznīcas attieksme pret astroloģiju visos laikos nav bijusi viennozīmīga. Vieni kristietības darbinieki to atzina, citi - ne. Tāpēc tagad tie, kuriem ir izdevīgi uzskatīt, ka astroloģiju neatzina, citē vienus avotus, bet tie, kuri grib pierādīt, ka atzina, - citus. Mūsdienās astroloģijas nozīmi cilvēki īsti neizprot, bet visai drīz attieksme mainīsies. Vispār jāteic, ka kristietību, kāda tā ir pašlaik, grūti nosaukt par vienotu mācību, kuru veidojusi tradīcija. Tas pirmām kārtām ir saistīts ar atteikšanos no mācības garīgajām saknēm. Četri kanoniskie evaņģēliji, kuri tagad ir Jaunās Derības pamats un kuri uzrakstīti apmēram II gadsimtā, nedod skaidru atbildi uz daudziem vitāli svarīgiem jautājumiem. Kā sekas tam vienotās kristiāniskās mācības ietvaros ir izveidojušies daudzi virzieni, baznīcas, sektas, kas atzīst vienus un tos pašus Svētos Rakstus, bet traktē tos atšķirīgi un bieži naidojas savā starpā. Pilnīgi iespējams, ka saprast sākotnējās kristietības patieso būtību, kā arī tās saistību ar senajām tradīcijām palīdzētu tā saucamie apokrifie, nekanonizētie evaņģēliji un citi agrīnā kristietība perioda dokumenti, kuri glabājas Vatikānā un nav pieejami mūsdienu pētniekiem. Nākotnē kristietība atdzims savā sākotnējā veidolā, un to veicinās zoroastrisma mācības izplatīšanās. Jautājums: Kāda ir jūsu attieksme pret balto un melno maģiju, pret spiritismu? Atbilde: Vārds "maģija" ir nācis no seno persiešu valodas un cēlies no vārda "attīrīšanās", "dziedniecība". Senajā pasaulē par magiem sauca zoroastriešu priesterus, kuru pienākumos ietilpa cilvēku, sabiedrības, vides utt. šķīstīšanas rituālu veikšana, proti, cīņa ar ļaunuma izpausmēm. Tāpēc ne par kādu "melno" maģiju, kas citiem cilvēkiem nodara ļaunu, liek viņiem rīkoties pret savu gribu (tas ir, atņem cilvēkiem izvēles brīvību), nevar būt ne runas. Melnā maģija ir kalpošana ļaunumam. Un tas, ka, to darot, tiek piesaistīti kaut kādi "augstākie spēki", kas būtībā ir tumsas spēki, nekādi neattaisno šos "magus". Nozieguma smagums nemazinās atkarībā no nozieguma veikšanai paredzēto līdzekļu izvēles. Kas attiecas uz balto maģiju (dziedināšana, atbrīvošana no "ļaunās acs", no-būruma utt.), tad principā nekā slikta tajā nav. Tomēr ir jāievēro divi faktori. Pirmkārt, starp daudzajiem "baltajiem magiem", kas tagad uzradušies, ir ļoti daudz šarlatānu, kuri ne tikai nepalīdz, bet var nodarīt arī ļaunu. Otrkārt, ja konkrētais cilvēks pat izārstē dažas slimības, ir jāzina, vai viņam ir tiesības ārstēt citus. Daudzi dziednieki ārstē savus pacientus, uzņemot viņu slimību uz


sevi, bet tas noved pie paša dziednieka organisma sabrukuma. Turklāt viņi var, noņemot vienas slimības simptomus, provocēt citu rašanos. Daudziem no viņiem nav arī atbilstošu zināšanu, bet, tā kā jebkura maģija - tas ir pārejas stāvoklis, tajā mirklī viņiem var uzbrukt ļaunuma spēki un panākt, lai mags kalpo tiem. Vispār zoroastrisms uzskata, ka nodarboties ar maģiju, tas ir, padarīt pasauli labāku, drīkst tikai patiesi ticošs, ar dziļām zināšanām apveltīts cilvēks, kas sasniedzis harmoniju sevī un savā dzīvē. Pretējā gadījumā viņš ienesīs pasaulē vienīgi sajukumu un nekārtību. Runājot par attieksmi pret spiritisma seansiem, jāteic, ka tā ir - starp slikti un ļoti slikti. Šādas parādības patiešām reāli eksistē, bet nodarboties ar to bez atbilstošām zināšanām (kuru faktiski nekad nav) ir tas pats, kas bez elementārām elektrotehnikas zināšanām ķerties klāt transformatoriem. Efekts var būt visai līdzīgs. Par to ļoti labi ir rakstījis F. Dostojevskis savā dienasgrāmatā, kur teikts, ka aizraušanās ar spiritisma seansiem ir sātanisma izpausme. Šeit gribētos pakavēties, lūk, pie kāda jautājuma. Pēdējā laikā nācis modē runāt par ezoterismu, ezoteriku. Ar to tiek domāts, ka ir kāda vienota vesela mācība, kas līdz pēdējam laikam bija apslēpta neiesvaidītajiem. Vārds "ezoterisks" nozīmē iekšējs, apslēpts, slepens. Taču slepenas nodaļas var būt gan gaišajām, gan tumšajām mācībām. Uzskatīt, ka savā ezo-teriskajā daļā visas mācības ir vienotas un nav pretrunā cita citai, ir vismaz naivi. Centieni tās visas apvienot vienā mācībā, atmetot atšķirības, parasti beidzas ar tādas sistēmas radīšanu, kura sevī ietver ļaunumu, tikai šis ļaunums ir apslēpts zem ļoti pievilcīga ārējā ietērpa. Jautājums: Pēdējā laikā ir pieaugusi interese par NLO, par balsīm no Kosmosa. Kāda ir jūsu attieksme pret to? Atbilde: Daudzi nezin kāpēc uzskata, ka NLO problēma ir tikai mūsdienu problēma. Taču par atnācējiem no Kosmosa stāstīts jau senajos Avestas tekstos. Neko labu no viņiem parasti nevar sagaidīt. Daudzi ir tādu civilizāciju pārstāvji, kuras nav spējušas saglabāt savu planētu. Mūsdienu NLO pētnieki atzīmē, ka 80 procenti no kontaktiem ar atnācējiem beidzas slikti. Šādas kontaktēšanās sekas var būt veselības traucējumi, turklāt visbiežāk - psihiski traucējumi. Tāpēc, satiekoties ar atnācējiem, labāk ir teikt: "Kā atnācāt, tā arī aizejiet." Tagad par balsīm no Kosmosa. Pēdējā laikā regulāri iznāk to cilvēku grāmatas, kuri dzird kaut kādu "Kosmosa skolotāju" balsis, kas diktē aizvien jaunas un jaunas mācības. Un, protams, katra no šīm mācībām pretendē uz cilvēces glābšanu. Šeit jāņem vērā divi faktori. Pirmkārt, nav nekādas garantijas, ka notiek sazināšanās ar gaišajiem spēkiem, nevis ar ļaunuma kalpiem. Ļaunuma spēki faktiski nekad neparāda savu patieso seju, tie vienmēr slēpjas zem labā maskas, un tikt par to skaidrībā ir ļoti grūti, īpaši nesagatavotam cilvēkam. Viņu diktētās mācības ārēji vienmēr ir ļoti pievilcīgas, bet kaut kur tajās noteikti būs novēršanās no patiesās mācības par labo un ļauno. Turklāt šie "kosmiskie diktāti" nedod pilnu zināšanu sistēmu, bet nepilnīga zināšana bieži vien ir sliktāka nekā pilnīga nezināšana, jo nereti noved pie maldiem. Otrs svarīgs faktors ir saistīts ar to, ka cilvēks vairāk vai mazāk adekvāti spēj uztvert tikai mums pierasto zemes dzīvi. Katru kontaktu ar augstākajiem spēkiem, ar parādībām, kuras neiekļaujas tās ietvaros, ikviens cilvēks uztver caur savu individuālo filtru, kas ir atkarīgs arī no viņa zināšanām, apziņas un zemapziņas sagatavotības līmeņa. Rezultātā nav nekādas garantijas, ka informācijas saņēmējs pareizi saprot viņam diktēto informāciju. Jāņem vēra ari tas, ka ne visi spēj precīzi un secīgi izklāstīt dzirdēto un pat saprasto, izklāstīt tā, lai tas būtu saprotams citiem cilvēkiem. Tieši tāpēc pret šādiem "kosmiskajiem diktātiem" jāizturas ļoti piesardzīgi, ir precīzi jānošķir patiesība no meliem, bet ne katrs to spēj. Šeit ari jāatzīmē, ka "balsis no Kosmosa" parasti pielāgojas to cilvēku uzskatiem, kuri dzird šīs balsis. Tā, piemēram, bieži tiek stāstīts par kaut kādām "supercivilizācijām", kuras tālā pagātnē ir "radījušas" cilvēkus un Zemes civilizāciju un tagad novēro un pētī mūs un mūsu dzīvi. Šī aina ļoti labi iekļaujas idejā par civilizācijas pastāvīgu attīstību, par "progresējošām" un "atpaliekošām"


tautām, bet tā absolūti neko neizskaidro. Parasti "balsis" klusē par mūsu Visuma izcelšanos, par mūsu pasaules uzbūvi, par labā un ļaunā problēmām (mums esot pāragri to zināt, mēs nevarot to saprast). Atkal sastopamies ar nepilnīgām zināšanām, kas turklāt vēl nāk no apšaubāma avota. Jautājums: Vai būs trešais pasaules karš? Atbilde 1:

Nē, ne pasaules karš, ne pasaules gals nav gaidāms, vismaz pārredzamā nākotnē ne. Tomēr kari, turklāt ļoti smagi, lieli kari, iespējams, būs šā gadsimta (XX gadsimta) beigās vai nākamā gadsimta (XXI gadsimta) sākumā. Šie kari skars gan Eiropu, gan arī Ameriku. Krieviju tie praktiski neskars, izņemot lokālus konfliktus valsts nomalēs. Pasaulē būs vēl lielas dabas kataklizmas - zemestrīces, plūdi utt., kurās aizies bojā ļoti daudz cilvēku. Tas sāksies XX gadsimta beigās - XXI gadsimta sākumā.

'Prognoze dota l995. gadā. Tulk. piezīme. Jautājums: Kāda ir jūsu attieksme pret marksismu un komunisma ideju? Atbilde: Tā ir sātaniska mācība. Materiālisms, kas apgalvo, ka matērija nosaka visu, ka bez tās nekā nav (viss pārējais ir "opijs tautai"), vienmēr ir uzskatīts par matērijas un garīgās uguns apgānīšanas grēku. Te debesis nolaižas uz zemi, cilvēks tiek nolikts Dieva vietā. Starp citu, tas skaidri redzams K. Marksa horoskopā: ja tāda cilvēka horoskopā uzvar ļaunums, tas izpaužas kā Porto Inferno (apakšējie vārti, vārti uz elli), viss noslēdzas apakšējos vārtos, matērijā. Tāds cilvēks tic tikai redzamajai pasaulei. Viņa mērķis ir atņemt cilvēkiem ticību, reliģiju, augstāko sūtību, aizvērt augšējos vārtus. Viss tiek reducēts uz savstarpējām materiālajām attiecībām, kurās kopš sākta gala nav nekā slikta, bet kuras šajā gadījumā neap-mirdz dievišķā providence, tas ir, tiek izjaukta pasaules harmonija (kas augšā, tas arī apakšā). Zoroastrisms Marksu uzskata par otru ģeniālo viltus pravieti pēc Manī (maniheisma radītājs), par Antikrista priekšteci. Interesanti, ka Markss ir dzimis 1818. gadā Saules aptumsuma laikā, bet šis aptumsums Vācijā tomēr nebija novērojams. Toties tas bija labi redzams Krievijā. Tā josla stiepās no polārā loka (no tās vietas, kur tagad atrodas Murmanska) pāri Pievolgai (pilnīga aptumsuma fāzes sākums - Simbirskā, kur dzimis Ļeņins), pēc tam pāri Kazahstānai (Baikonura), Ziemeļķīnai (pilnās fāzes beigas - Hunaņas provincē, kur dzimis Mao Dzeduns) un, beidzot, pāri Dienvidķīnai līdz Kambodžai un Vjetnamai. Lūk, tāds ceļš pa revolūcijas slavas vietām. Kā zināms, Oktobra revolūcija notika 1917. gadā, 99 gadus pēc Marksa piedzimšanas (tas veido deviņus Saules aktivitātes vienpadsmitgadu ciklus, kurus pazina jau senie astrologi, jeb 11 Melnā Mēness ciklus). Lūk, tā ir ieliktās programmas realizācija. Jāteic, ka daudzi cilvēki maldās, domājot, ka komunisma idejas autors ir Markss vai viņa tiešie priekšteči. Tas viss jau ir bijis, turklāt ļoti sen, jau 14 gadsimtus pirms Marksa. Irānā V - VI gadsimtā pastāvēja mazdaku sekta (tā nosaukta mani-heistu priestera Mazdaka vārdā). Mazdakieši apgalvoja, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tātad visiem jābūt ar vienādiem uzskatiem, jādzīvo vienādos mājokļos utt. Visi, kas izdalās no kopējās masas, ir jāiznīcina, un tad iestāsies paradīze Zemes virsū. Turklāt, protams, viņiem visi bija vienlīdzīgi, bet daži vienlīdzīgāki par citiem, jo viņi kontrolēja vienlīdzības ievērošanu. Lūk, tāds mums visiem pazīstams sociālisms, pat komunisms. Un arī sarkanais karogs viņiem bija, un piecstūru zvaigzne (tiesa, apvērsta), un nēsāja viņi ādas apģērbu, un neapmierinātos izsūtīja uz speciālām apmetnēm, kuras bija apjoztas ar nepārkāpjamu žogu. Lūk, tādas sakritības. Viņiem nebija vienīgi mauzera un kreisera "Aurora". Starp citu, man bieži jautā: "Bet kā tad ir ar slaveno indiešu mahātmu vēstuli, kuru uz Krieviju bija atvedis N. Rē-rihs un kurā viņi sveic Oktobra revolūciju?" Daudziem cilvēkiem, kuri interesējas par senajām mācībām, raksturīga pielūgsmes pilna attieksme pret Indiju, pret visu, kas nāk no turienes. Indijā patiešām, pateicoties klimatiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem, ir saglabājušās daudzas senās mācības. Taču daļa no tām laika gaitā tika pakļauta lielām izmaiņām, deģenerējās. Turklāt arī senatnē


netrūka viltus mācību un viltus praviešu, kuriem ir savi sekotāji vēl tagad. Starp citu, viens no kritērijiem, lai noteiktu, vai mācība ir patiesa, var būt tās attieksme pret vieniem vai otriem notikumiem mūsdienās. Jautājums: Vai Krievzemē un Krievijā bija attīstīta astroloģija? Atbilde: Jā, neraugoties uz izplatītajiem uzskatiem, astroloģijas tradīcija Krievijā pastāvēja kā nesenajos, tā arī senajos laikos. Vispār Senā Krievzeme nebūt nebija mežonīga, tumsonīga zeme. Līdz mongoļu-tatāru iebrukumam Krievija bija plaši izglītota zeme, eiropieši to sauca par "pilsētu valsti". Līdztekus citām zinātnēm bija izplatīta arī astroloģija, lai gan tas, ka baznīca vajāja astrologus, noveda pie tā, ka no senās astroloģisko zināšanu sistēmas, kāda tā bija pirms kristietības ieviešanas, saglabājušās tikai atsevišķas druskas. Tomēr astroloģija pastāvēja, no XIV gadsimta tika izdota astroloģiskā literatūra, bet XV un XVII gadsimtu var uzskatīt par astroloģijas uzplaukuma laiku Krievijā. Astrologu pareģojumus izmantoja arī Krievijas cari, piemēram, Vasilijs III, Aleksejs Mihailovičs, Anna Ivanovna. Pazīstamais kristiānisma darbinieks Polockas Simeons, kurš bija cara Alekseja Mihailoviča bērnu mājskolotājs, 1671. gada 11. augustā pareģoja, ka drīz piedzims dižens valdnieks (Pēteris I). Tajā pašā laikā astrologi tika arī vajāti. Un Ivana Bargā valdīšanas perioda beigās viņu gandrīz vairs nebija. Taču astroloģija atkal un atkal atdzima no jauna, smeļot spēku no bizantiešu, rietumeiropiešu un arābu zināšanu avotiem. Tika izdota astroloģiskā literatūra, piemēram, pazīstamais Brjusova kalendārs (pirmais izdevums datēts ar 1709. gadu), A.Trojanovska žurnāls "Izīda" (XX gadsimta sākumā). Tomēr man gribētos pakavēties pie Vasilija Ņemčina pareģojumiem. Viņa grāmata, kas datēta apmēram ar XV gadsimta vidu, ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Diemžēl piekļūt pie šīs interesantās grāmatas faktiski nav iespējams, tā atrodas slepenajos arhīvos (ja vien nav iznīcināta), tomēr šādas tādas ziņas par to ir, tā fiksēta mikrofilmās. Līdztekus dziļām filozofiskām pārdomām grāmatā ir vesela virkne pārsteidzošu pareģojumu attiecībā uz Krievijas nākotni. Tā, piemēram, XVI gadsimtā jānāk "valdniekam vampīram, asinssūcējam, kuram valdīšanas sākums būs kā diženam karavadonim, bet beigas bēdīgas - kā sātana apsēstam bērnu slepkavām". Nav grūti saprast, ka runa ir par Ivanu Bargo. Tiek pieminēts arī "lielo juku laiks", seši viltvārži (pagaidām ir zināmi pieci), jaunas dinastijas rašanās, dinastijas, "kurai lemts valdīt apmēram trīs gadsimtus" (Romanovi), tiek pieminēts " šīs dinastijas ceturtais valdnieks, kurš būs līdzīgs runcim" un kurā "cīnīsies Dievs ar sātanu" (Pēteris I). Pēc tam pieminēta "sieviešu valdīšana", kas ilgs ap 100 gadiem (Anna Ivanovna, Elizabete Petrovna, Katrīna II). Sākot ar "cara - runča" valdīšanas laiku, pareizticība sašķobīsies, baznīcas gan paliks, bet tajās "iemājos sātanisms" (acīmredzot domāta baznīcas šķelšanās). Sīki aprakstīts karš ar Napoleonu: " Būs briesmīgs karš ar franku valdnieku, un galvaspilsētu nāksies atdot." Taču "stiprie sali izdzīs viņu no turienes, un, neviena nepazīts, viņš slēpsies uz mazas salas" (ne gluži tā, tomēr maza sala bija). Attiecībā uz XX gadsimtu pareģots: būs "briesmīgs sātana darbs, cariste sašūposies". Dinastijas astoņpadsmitais valdnieks "būs nolemts par upuri" (Nikolajs II bija septiņpadsmitais, astoņpadsmitajam vajadzēja būt Mihailam Romanovam). Tālāk tiek pieminēts "drausmīgais sātaniskais spēks, kas radīsies zem sarkanajiem karogiem". Sātaniskos spēkus vadīs kāds briesmīgs cilvēks ar "neapsegtu galvu" (plikpauris), kurš "ilgi gulēs kristāla zārkā starp zemi un debesīm, aizstājot ar sevi svētās lūgšanas un ikonas". Tiks celts "templis līdz debesīm, bet tas sagrūs" (Padomju nams). Tiek pieminēta kapsētu apgānīšana, baznīcas vajāšana, drausmīgs bezjēdzīgs slaktiņš un asinsizliešana. Tālāk nosaukts valdnieks - armēnis, kas atnesīs ļoti lielas ciešanas, bet dzīvos dzelzs krātiņā (acīmredzot Staļins, kurš norobežoja Krieviju no visas pasaules ar dzelzs priekškaru. Šeit jāņem vērā arī tas, ka ļoti tālā senatnē Gruzija bija dižās Armēnijas sastāvdaļa). Tad pieminēts briesmīgs karš, kas risināsies Eiropā un ilgs septiņus gadus (ja sāk skaitīt no kara ar Somiju, tad vairāk vai mazāk tas pareģots pareizi). Pēc tam seko teksts, ka sātani galu galā pēc "septiņu desmitu gadu nelietības un pamestības" aizbēgs no Krievzemes, kaut ari uzliks "aitu


masku", tomēr paliks "plēsīgi vilki". Šī bēgšana ilgs trīs gadus, bet pēc tam vēl trīs gadus Krievzeme atgūsies no šā satricinājuma. Tiek nosaukti arī Krievijas nākamie valdnieki, to skaitā ne visai ilgi pie varas nākušais "punduris ar melnu seju", "dižais jātnieks", "zeltmatainā sieva", "Dižais Podnieks" (tas jau ir XXI gadsimts), ar kuru būs saistīts Krievijas "zelta laikmets". Pieminēts arī draudošais "lielais krusta un pusmēness karš", kas nesīs postu pasaulei un ilgs 15 gadus. Pareģota krievu, ukraiņu un baltkrievu tautu apvienošanās 15 gadus pēc "sātana bēgšanas". Kā gaišreģis Vasilijs Ņemčins nebūt neatpaliek no tādiem pazīstamiem astrologiem kā Nostradams, Lielais Alberts, Ranjo Nero, bet dažā ziņā pat pārspēj viņus. Šeit gribētos atgādināt arī Ņemčina brīnišķīgos vārdus par astroloģijas lomu. Viņš atzīmēja, ka visas savas vīzijas samērojis ar stingro zinātni (astroloģiju), lai varētu atšķirt eņģelisko redzējumu no sātana intrigām. Labāk nepateiksi: astroloģija ļauj atšķirt eņģelisko no sātaniskā, un to nevajadzētu aizmirst tās pretiniekiem un vajātājiem. Jautājums: Kad un kur piedzims gaidāmais Pestītājs? Atbilde: Tas nevienam nav zināms. Ir zināms tikai tas, ka viņš nāks no Austrumiem. Tas, ka viņš būs Krievijas teritorijā, arī ir zināms, un tas, ka viņš atnāks pārejas periodā no Zivju ēras uz Ūdensvīra ēru, proti, tuvākajos gados, jo tieši tad, kad mainās kosmiskās ēras, lūzuma periodos, kad notiek ļaunuma sablīvēšanās, pie mums ierodas pravieši un pestītāji, Dieva sūtņi un Viņa gribas nesēji. Viss pārējais no cilvēkiem tiek slēpts, un ir skaidrs, kāpēc tā notiek. Cilvēkiem viņš jāgaida katru brīdi. Pat astrologi nevar izskaitļot Pestītāja dzimšanas datumu, jo jebkurš Pasaules Pestītājs dzimst ārkārtēju kosmisko parādību laikā. Jēzus Kristus piedzima Zivju ēras sākumā, kad parādījās komēta vainaga jeb kroņa formā (valdnieks), Zaratustra - Auna ēras sākumā, arī parādoties komētai - trijžubura formā (pravietis). Turklāt šīs komētas nav periodiskas, to parādīšanās nav prognozējama. Var būt arī supernovas uzliesmojums vai vēl kaut kas, ko nevar iepriekš aprēķināt ar parastajām astroloģijā izmantojamām metodēm. Tikai tad, kad būs šāda situācija, varēs pateikt, ka, lūk, tagad viņš piedzims. Un tad būs jauni magi, kas dosies viņam paklanīties. Būs apmēram tāpat kā evaņģēlijā aprakstīts, taču citā līmenī, jo ir teikts: "Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana" (Mateja evaņģēlijs, 24. nod., 27. p.). Jautājums: Kas sagaida Krieviju? Atbilde: Krievijai ir dižena nākotne. Tās vēstures drūmais periods noslēdzas. Ūdensvīra ēra nesīs Krievijai uzplaukumu (Krievija taču atrodas zem Ūdensvīra zīmes). Sākot ar 1997. gadu, Krievija sāks celties no pelniem, bet pēc 2003. gada tur notiks brīnums, sāksies garīgais uzplaukums. Būs vēl pasaulē asiņaini kari, būs drausmīgas stihiskās nelaimes, bet Krieviju tas neskars. Tiesa, ir iespējami konflikti un lokāli kari nacionālajos nomaļu reģionos. Nākotnē savienosies trīs āriešu koka atzari - krievi, ukraiņi un baltkrievi. Būs vienota slāvu valsts. Krievijas garīgo uzplaukumu veicinās seno āriešu mācības - zoroastrisma atgriešanās un tālāka attīstība. Piepildās XV gadsimtā dzīvojušā astrologa Ranjo Nero pareģojums: "Uguns un Gaismas reliģija XVI gadsimtā iepazīs uzvaras gājienu. Atbalstu sev tā iegūs ziemeļu valstī Hiperborejā, kur parādīsies pilnīgi jaunā kvalitātē." Noslēgums Šī apjoma ziņā nelielā grāmata, protams, neaptver visus ar seno āriešu mācību saistītos jautājumus. Vēl vairāk - to pat nevar uzskatīt par pirmo soli mācības plašā materiāla apgūšanā. Tā ir tikai iepazīšanās ar mācības īpatnībām, ar tās galvenajām sastāvdaļām un dzīves pamatlikumiem. Dažiem šī grāmata šķitīs tīri izzinoša, tāda, kas ļauj celt savu kultūras līmeni, vairāk uzzināt par


Zemes senāko vēsturi, par senajām kultūrām. Citi (tādi arī būs) aktīvi to nepieņems, jo mācība, kuras pamati šeit izklāstīti, ir krasā pretrunā ar viņu uzskatiem. Visbeidzot, trešie atradīs šajā grāmatā to, ko viņi intuitīvi nojauta, to, ko meklēja un bieži vien neatrada citās reliģijās un mācībās. Nav izslēgts, ka viņi gribēs izpētīt zoroastrisma tradīciju, iepazīties ar senajiem Avestas tekstiem, apgūt vienu no ezoteriskajām zinātnēm. Tas nav vienkāršs, katram pieejams ceļš. Šis ceļš prasīs, lai cilvēks pārskata daudzus izveidojušos stereotipus, izstrādā jaunus uzskatus par dzīvi, maina savu dzīvesveidu. Bet šajā gadījumā sasniedzamais mērķis - mūsu pasaules labāka izpratne visā tās izpausmju daudzveidībā, dažādu dzīves likumsakarību apjēgšana - ir šo pūliņu vērts. Seno āriešu likumi izvirza cilvēkam ļoti augstas prasības. Mūsu sarežģītajā laikā daudzas no tām ievērot nebūt nav viegli. Taču nedrīkst visu novelt tikai uz apstākļiem! No paša cilvēka ir atkarīgs daudz kas, varbūt pat viss. Vienos un tajos pašos apstākļos var rīkoties tā, lai veicinātu pasaules harmoniju, bet var arī palielināt pasaulē esošā ļaunuma daudzumu. Gluži vienkārši ir pareizi jāsaprot, kam šajā dzīvē ir patiesa vērtība, bet kam - tikai iluzora, un vienmēr jāatceras viens no pamatlikumiem: "Izmainot sevi, tu izmaini pasauli." Seno āriešu mācība vēl pavisam nesen bija faktiski nepieejama. Tagad ir pienācis laiks uzzināt par to. Izvēle ir jūsu rokās.


Dziva Uguns - Pavels Globa