Issuu on Google+


Annotation ZEIBOLTU JĒKABS CAURIE ZIEDI Romānā ''Caurie ziedi'' galvenie varoņi ir lauku skolotāji. No šī darba var gūt priekšstatu par tālaika skolotāju darba un dzīves apstākļiem, par skolotāja nozīmi sabiedrībā.

I.nodaļa II.nodaļa III.nodaļa IV.nodaļa V.nodaļa VI.nodaļa VII.nodaļa VIII.nodaļa IX.nodaļa X.nodaļa XI.nodaļa XII.nodaļa XIII.nodaļa XIV.nodaļa XV.nodaļa XVI.nodaļa XVII.nodaļa XVIII.nodaļa XIX.nodaļa XX.nodaļa


I.nodaļa Ja komet lādzīgam cilvēkam darbs ar atpūtu mainās tā pusgodīgi, tad viņš nemaz tik traki neilgojas pēc visiem tiem treknumiem, kurus vecais Vācu Mārtiņš tik šķiedīgi solīt sola visiem tiem briedīgiem pilsoņiem, kuri katru savu dvēseles nesmukumu aplipina ar plāksteriem. Un vecajam Vācu Mārtiņam bij viens sovārdis Čaugsteres draudzes skolā, saukts pilnā vārdā par Kaupuru Mārtiņu, – tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīgo labumu uz vienu laidu, tāpēc viņš saīsināja sava sovārža paskaidrojumu par dienišķo maizi tā: ēdiens, dzēriens, drēbes, kurpes un velosipēds! Četrus gadus Kaupuru Mārtiņš tā skaitīja, kamēr saskaitīja vajadzīgos rubļus. Kaupurs mīļoja mīkstas bulkas, svaigu alu, švīkainas bikses un dzeltenas kurpes, tamdēļ diezgan saprotami, ka arī par braucamo ratu viņš sprieda tā: «Pirkšu labi skaistu un spīdīgu, lai draugiem acis žilbst, skatoties un mani apskaužot!» Suņu dienu sākumā viņš savāca vienkop savu četrgadējo krājumu un iešuva to jaunajam kamzolim aiz oderes taisni tanī vietā, kas sedza muguras dobumu viņa lielo lāpstiņu starpā: «Visa mana muiža man tagad mugurā… bet drīzumā es sēdēšu pats muižai mugurā!» viņš Rīgas ceļā nebeidza priecāties, vagonā augšpēdu uz sola gulēdams un pa brīžam miegaini dūkdams: «Augšupēdu vien gulēju, huktadrallallā!…» Krietna dunka tukšumos uzrāva snauduli sēdus. Kaupurs atģidās, ka viņš nav vis viens pats savā atšķirā. Acis izblisinājis, viņš saskatīja pa mijkrēsli, ka uz pretējā sola sēd divas sievietes: viena jauna, otra pāri pusmūžā. «Mīļā kundzīt, kā jums patīk līka, greiza sieva?» Kaupurs nopietni vaicāja. «Jaunskungs, jums tāda vaļīga mute…» «Mute man tikpat vaļīga kā jums roka… Šeit, kreisajos sānos, es sargu tikpat kā aci pierē septīto ribu, lai savā laikā man no viņas iztaisītu smuku sieveni, bet nu, pateicoties jūsu belzienam, mana riba sagriezusies deviņos līkumos. Lūdzu apcerēt, vai no šķības un līkas ribas varēs vēl iztaisīt glītu un taisnu skolmeistara madāmu?» «Pieņemsim, skolotāja kungs, ka taisni šo brīdi jums pa miegam tapa izņemta kreisā riba un pārvērsta par smuku un daiļu jaunkundzi… tamdēļ jums tās sāpes sānos, bet jūs domājat, ka mana roka esot tā vienīgā – –» «Viss var būt, ka jums taisnība… es jums pateicos par pamācību un lūdzu jūs – palīdziet manim tikt zināmai Ribas jaunkundzei uz pēdām. Sirds man dauzās pa krūtīm kā jēram ļipa dunduru laikā, tā laikam būs zīme, ka mana Ribas jaunkundze vēl esot tepat tuvumā…» Vecākā sieviete smējās īsti vēlīgi un piegrūda jaunākajai ar elkoni. «Tik jūtīga sirds gan atradīs īstās pēdas bez svešas palīdzības,» vecākā vēl piemetināja. «Šeit briesmīgi velk… vai jūs atļausiet, ka es dodos aizvēnī uz jūsu solu?» «Kad jau nu tik briesmīgi velk, tad nāciet ar uz mūsu sola… te manai meitai līdzās ir tukša vieta.» «Šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt!» Kaupurs domās slavēja māti un nosēdās meitai līdzās. Mijkrēslis vedināt vedināja uz mīļiem nedarbiņiem, un Kaupurs pa lielā lakata apakšu aplika labo roku viegli, viegli jaunkundzei ap viduci. Jaunava ne lūpu kaktiņu nepašķobīja, tikai zagšus paglūnēja caur pieri uz mātes pusi, un tā gari, gari atvilka elpu, sak, viss iet tik glumi kā pa taukiem! «Šitādām mātesmeitām lai uz akmeņa augt!» Mārtiņš domās cildināja jaunkundzes labo dabu un sadomāja labi saldu teikumu, kas jaunkundzi galīgi apreibinātu. «Jāatstaipa drusciņ kājas!» Māte nevīžīgi piecēlās no ola un aizgāja uz vagona otru galu. «Daiļā nāra! Jūsu pārdabiskais skaistums un saldā piemīlība kā ar burvja pinekli sapin manai sirdij priekškājas… man jāklūp jūsu priekšā ceļos…»


Jau pusteikumā liecās meičas galviņa kā zaļa kaņepīte rijas siltumā, un Mārtiņa sagudrotā saldā teikuma beigas izkusa karstā skūpstā. Kamēr Kaupuru Mārtiņš atvelk elpu, tikmēr ir laiks iebilst, ka tikpat kāri kā mīkstas bulkas un saldu alu Mārtiņš mīļoja arī… jaunas meitas. Bet šitā Mārtiņa sirdskaite ir pačukstama tikai nepļāpam klusi, klusi ausi, lai viņa dabiskie naidnieki: mācītājs un skolu pārlūks tā nedabūtu zināt. Šitie kungi tādās lietās ir dikti nenovīdīgi, un dažs labs no viņiem jau par Mārtiņu ir šķobījis muti, par spīti visam tam, ka viņš ir Baltijas semināra audzēknis un krievu valodu un baušļus ber kā pupas. Un Mārtiņš no sava kaķa mūža zin pastāstīt, kā viņš daždien skuķa vēl nav krietni apcēlis, bet niknā slava par viņu jau vienam otram vilkam ausīs kā likts. Tādās lietās Mārtiņš sevis par noziedzīgu nemaz netur, ka viņam tik jūtīga sirds, kas mīļo jauku dieva radībiņu. Viņš nejūsmo par zilām vai brūnām acīm, viņš nesapņo par melniem matiem, viņš mīļo tikai vienu skuķi – taisni to, kura patlaban pa vērienam. Kad Kaupuru Mārtiņš pārnāca uz Čaugsteres draudzes skolu dzīvot, tad kāds biedrs viņu jautāja: «Kāpēc tu atstāji līdzšinējo vietu? Man domāt, ka tava vecā vieta bija daudz pārāka par tagadējo.» «Tāpat vien… man patīk pārmaiņa…» Mārtiņš norūca. Mīlestības lietās viņš nebij pļāpa, un neveikli jau bija atzīties, ka veco vietu viņš atstājis tikai vecas un nesmukas kalpones dēļ, kuras viņš nevarēja pat tad mīlēt, kad viņam dundurs bija galvā. Par spīti visai krēslai, Kaupurs savai ceļabiedrei smalki izstāstīja, ka viņa esot skaista kā rīta saules stars, mīlīga kā liepu lapa un visas tās būšanas un padarīšanas kronis esot tas, ka lepna viņa neesot nemaz, kā jau daždien krietnai tautietei un tiklai mātesmeitai pret tautiešiem pienākoties būt. Kad Kaupuru Mārtiņš ar uzviju bij atkārtojis savu augsto dziesmu un saņēmis pienācīgo dzeramnaudu par nelūgto gaisa kustināšanu un plaušu vingrināšanu, tad viņam spēji uzmuldēja smadzenēs nešpetnas domas: «Ka tevi zibeņzēvele! Vai tikai šitais skuķis nav mēms?» Domas par mēmumu atremdināja Mārtiņa kūsošo mīlestību kā kauss auksta ūdens verdošu putras podu. Neizprotami, kāpēc tik karsts mīļotājs no mēmuma bīstījās, kad viņš skolas gados Kuldīgā tik briesmīgi iemīlējās uz šuvējas durvīm uzkrāsotā modes lellī, ka skursteņslauķim nozaga redeles un pa mēnešgaismu rāpās pie plakanās skaistules, lai uzspiestu karstu buču uz viņas krāsotām, aukstām lūpām, bet, kad viņš ar buču vien nebij mierā un par varu grasījās apkampt iemīļoto māldera roku darbu, tad viņš ar visu plakano skaistuli nonāca grabēdams gar sienu, zemē, un tikai veikla kāju starpība viņu izpestīja no domstarpības ar naktssargu. «Saki man gaiši un ēdri – vai tu esi mēma vai ne?» Kaupurs patlaban gribēja noprasīt savai ceļabiedrenei, kad vilciens dārdēdams apstājās un vilciena pavadonis pagrūda galvu durvju šķirbā un uzkliedza: «Sigulda! 10 minūtes ilga pietura!» Meitu māte nāca klepodama no vagona otra gala un atsēdās savā vecajā vietā, ieminēdamās: «Mute pagalam sausa… tagad gan izietos glāze dzestra alus! Jaunskungs, vai jūs būsiet tik laipni un pasauksiet šurp kādu sulaini… man negribas ārā un iekšā kāpelēt.» «Grūti ļaužu burzmā sameklēt sulaini, bet es pats mēģināšu sadabūt kāroto valgumu… arī man slāpst, pēc taisnības,» Kaupurs pakalpīgi atbildēja un bez cepures aizsteidzās uz dzirdītavu. «Kā nu labi gāja, meitiņ? Vai viņš sacīja, ka pazinis mūs?» māte nopratināja meitu. «Māt, ka tu zinātu, cik jauki viņš prot runāt un cik karsti…» meita aprāvās pusteikumā. «Ko nu galsterējies pret mani! Saki gaiši laukā… es visu labi redzēju!» «Nu jā… viņš man iedeva vienreiz mutes…» «Vai no tiesas vienu pašu reizīti vien?» «Māt… vai nu es gāju skaitīt!» «Lai paliek tas… bet vai viņš sacīja, ka pazīstot tevi?» «Māt, vai tad viņš runātu tik jauki par mīlestību un dotu man mutes, ja viņš manis nepazītu?» «Jauki vārdi un saldi skūpsti ir lēta prece, ar kuru tavs daiļais lakstotājs arī pērn neskopojās, bet


tomēr visu gadu par tevi nelikās ne zinis.» «Māt, ja es viņa nedabūju, tad klosterī es iešu un tapšu debess brūt'!» grūti pūta mātesmeita, lai gan klostera savu mūžu nebija redzējusi. «Par klosteri tu nedomā, kamēr manas acis platas. Amālij, vai zini ko?» «Jā, māt, es zinu, cik jauki jaunam jaunu mīlēt!» «Putra bez sāls… bet laulība ir mīlestības īstais aiztērps. Otrreiz es nelaidīšos, ka viņš izvazā tevi pie deguna. Vai zini ko?… Šonedēļ Mailītes skolā ir nolikta skolotāja vēlēšana… tēvs lai gādā, ka tavs Mārtiņš dabūn Mailītes vietu, un es gādāšu, ka tu dabūn savu Mārtiņu. Ja tu tik gribētu, es tevi izprecinātu pašam mācītājam vai dakterim, bet arī skolotājs nav zemē metams. Tu esi mana vienīgā meita un paliksi tā mums tuvumā. Mailīte no Kaķa ir tikai 3 verstis tālu. Mīļāka man skolotāja madāma tuvumā nekā daktera cienīgmāte gaisa galā. Un, ja tu gribi, tad es iepotēšu visam pagastam, ka tu esi godināma par cienīgmāti.» Taupīgais kuriķis čartādams ienesa gaismu, kad daži braucēji bij sūdzējušies sarkancepurim par ēģiptisko tumsību vagonos. Kaupuru Mārtiņš ienāca ar divām pudelēm alus padusē un atvainojās, ka ļaužu drūzmas dēļ nemaz žiglāki neesot bijis iespējams atpakaļ tikt, lai gan viņš steidzies putna spārniem, bet tā vis nestāstīja, ka viņš žīda veiklumā pie ežas nosukājis pāri mīkstu bulku un pusduci siltu desiņu. Mārtiņam ienākot, Amālija izliecās pa vaļējo logu, domās zīlēdama: «Ja zvaigznīti es redzēšu, tad Mārtiņu gan dabūšu!» Un tavu laimi! Pie debesim zvaigžņu bija vesels bruģis! Mārtiņš pacienāja meitu māti un tad piedāvāja alu jaunavai, piebikstīdams viņai ar elkoni pie sāniem. «Ja viņa ir mēma, tad arī kurla kā likts… ko tur velti muti dzisināt!» Viņam par ne mazo brīnumu, jaunkundze runāja ļoti mīlīgā balstiņā: «Gauži pateicos, ka jūs priekš mums tā pūlējāties!» Jaunkundze dzēra maziem malkiem un lūkojās cieši Mārtiņam acis. «Būtu es to zinājis, ka viņa nav mēma, tad es būtu izpircis pudeli vīna! Patiesi glīts darbs! Te būs mālis… skriešu pēc pudeles vīna…» «Gauži pateicos, Kaupura kungs!» Amālija sacīja, līdz pusei izdzerto glāzi atdodama, tad notvīka kā magone un atsēdās uz sola. Visi trīs smaidīja: meita tā kaunīgi, acis nodūrusi, gredzentiņu ap zeltariņķi grozīdama, māte tā plaši un droši, atvāzdama rīkšu vācelīti un likdama visādas uzkodas klēpī uz izplestas avīzes, bet Mārtiņš diezgan muļķīgi, velti pūlēdamies pieliet glāzi no neattaisītas alus pudeles. Meita domāja: «Gatavais riķu polis! Vēl grib izlikties mātes priekšā, ka manis nepazīstot!» Māte gudroja: «Tīrais māžs! Pa tumsu zin bučot un knaibīt skuķi uz nebēdu, bet nu gorās kā vācietis pie pirts lodziņa… licis pudeli pie malas un sēdies Amālijai līdzās…» Mārtiņš lauzīja galvu: «Viņas mani pazīst… tas ir kā likts! Redzētas sejas, bet atģidāties nevaru! Un māte atstāj krēslā meitu manā vaļā… te būs kāds āķis. Jāmēģina apkoram izdabūt, kā viņas sauc un kas viņas ir.» Viņš pielēja sev glāzi alus un paklanījās pret kundzēm: «Lai iet priekā uz vecu draudzību! Sveikas, tautietes!» «Veseli baudīdami, Kaupura kungs! Pastāstiet mums – kā jums tagad labi klājas? Kaķu krogu jūs pagalam esat aizmirsuši! Nemaz nebrīnītos, ja jūs sacītu, ka Amālijas un manis vairs nemaz nepazīstat…» «Nu es zinu! Kaķu kroga Amālija… Varpogu Amālija ar savu māti!» Kaupuru Mārtiņš atcerējās, un ausu gali viņam sāka svilt. «Es jūs nepazītu? Uz pēdām jūs pazinu no balss vien…» Mārtiņš grabēja kā skalu gabals, dzirdīdams māti un meitu ar alu, bet domas viņam kavējās pie vecām atmiņām… Pērnvasar kādu svētdienu viņš ar diviem citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvētkiem visu nakti un rīta gaismā iemuldējuši nejaušis Kaķu krogā vēl iedzert nebeidzamās ceļakājas, kamēr divkājis pieaug par simtkāji un tomēr nevar kājās noturēties. Viņš neatcerējās, pa kādu ceļu viņš bij nokļuvis Kaķu kroga augšistabā, tikai kā pa miglu atminējās, ka augšistabā viņš bij atradis ļoti mīlīgu skuķi, kurai, ceļos mezdamies, zvērējis, ka mīlēšot to visu mūžu un vēl trīs dienas… Dienvidū pamodies, viņš atradās viens pats istabā, griezās gultā uz otriem sāniem un nogulēja līdz novakarim kā jau kungs. Pa prātam izgulējies, viņš atmeta rīta piedzīvojumiem ar roku un itin žirgts kāpa lejā. Viņš iepazinās ar vecajiem Varpogiem un


viņu meitu Amāliju un nodzīvoja Kaķu krogā jautru vakaru. Pret skaidru naudu Kaķu krodzinieks pacienāja viņu kā daždien mīļu viesi un nakti aizvadīja viņu braukšus uz Čaugsteri. Mārtiņš toreiz palika pilnā pārliecībā, ka mīlīgais skuķis ir Kaķu kroga kalpone. Un tagad viņš savām acīm redzēja, ka Amālija grozīja ap pirkstu viņa gredzenu! Kad viņš pērn atģidās, ka viņam vairs nav gredzena pirkstā, tad viņš nodomāja, ka viņam gredzens zaļumsvētkos pazudis, bet tagad viņam radās skaidra nojauta, ka, augšistabiņā skuķim zobus apvārdodams, viņš toreiz tai dāvinājis gredzenu par mūžīgas mīlestības ķīlu. Vecās atmiņas sacēla viņam tādas pat sajūtas, kādas radās pirmdienas rītos, mazgājoties netīrā, piemazgātā ūdeni, ja skolotāja kalpone ar viņu bij lielajā pienā, bet mīļais laiskums viņam neļāva aiziet uz aku pēc tīra, skaidra ūdens. «Kā nu tā var… kā nu tā var…» viņš domās brīnījās pats par sevi un kā pa miegam dzirdēja Varpogu mātes piesmakušo, plato balsi: «Kaupura kungs! Ņemiet vēl vienu gaļas plācenīti!… Tie manas Amālijas cepti!» «Ko viņa man te bāžas virsū ar savu Amāliju un ar saviem plāceņiem!» Mārtiņš īgņojās, un riebju sajūta par sevi pašu kā uz pavēli pārvērtās par dusmām uz Kaķu krodzinieci, viņas Amāliju un viņas gaļas plāceņiem. «Es nevaru vairs…» viņš nošņācās, paķēra tukšās pudeles un devās pa durvīm laukā. Steigā viņš nemaz nepamanīja, ka, pudeles tverot, apgāza Varpogu mātes vāceli un sviestmaizes, Jāņa siera šķēles un plāceņi izšķīda pa grīdas virsu. «Pamazām, Kaupura kungs, gluži lēnā garā… vēl tikai pirmais zvans!» Varpogu māte viņu pamācīja. «Tukšie trauki…» Mārtiņš vēl durvīs atsaucās, bet atpakaļ nemaz nepaskatījās. Nodevis pudeles kroģētājam trešajā šķirā, viņš soļoja gar vāģu rindu nakts tumsā iekšā, dudinādams: «Kā nu tā var… kā nu tā var… tīrie meli un māņi itin visur… Zinājis tagad tāpat bez cepures laisties mežā iekšā…» Veltas pūles! Meties vai gluži kails un bēdz dienu un nakti, bet pats no sevis mūžam neizbēgsi. Atpakaļ nākot, kājas neviļus iegriezās kroģējamā vietā, un Mārtiņš stingrā balsī teica, kā jau allažiņ cilvēks, kas ticis ar sevi skaidrībā: «Ielejiet man krietnu špurgu!» Kaupuru Mārtiņš bij tikai 25 gadi vecs, bet mēriņu šņaba viņš mācēja iemest mutē kā ogu, seju nemaz nesaviebdams. «Bet visa pasaule dara un dzīvo tāpat… vai tad lai es būtu vienīgais muļķis un svētulis?… Nieki, ne prieki!… Uz otru kāju…» Kad trešais zvans iezvanīja viņam trešo šņabi dibenā, tad viņš gluži mierīgs atgriezās vagonā pie vecām paziņām. Amālija bij uzlikusi galvā Mārtiņa platmali, un Varpogu mātes pirmais vārds bija: «Ņemiet taču šķēlīti siera, tas manas Amālijas siets!» Skaidri redzams, ka māte un meita uzņēma Mārtiņu kā jau savumu. Un trīs šņabus noslodzīt ar siera šķēlēm un gaļas plāceņiem noderēja gluži labi. Vilciens sāka kustēties, patīkami līgoja paēdušos un tā veicināja sagremošanu. «Ir taisnība, ka cilvēks tukšā dūšā bieži redz spokus. Tīri pašam kauns, kādus niekus es sadomāju par sevi un… un… citiem, kamēr vēl vēders bij tukšs. Ja gribi, meties vai ar pieri pret sienu, bet dzīves tu nepārgrozīsi. Nav vērts būt nedz dzīves labotājam, nedz viņas mocniekam, bet prātīgākais ir tas – saņemt drošu sirdi dzīves sniegtos priekus un baudas, kamēr spēks kaulos!» Mārtiņš varen gudri sprieda, un melnā pūce – omulība, kaislu domu un kairu jūtu atvilināta, par jaunu apņēma saviem dūnu spārniem meitu, kas alka vīra, māti, kas zvejoja znota, un jaunu puisi, kas nodzīrās nepelt vairs dzīves baudas negudrā prātā. Pret Inčukalnu Kaupurs jau zināja, ka Varpogu māte un meita braucot uz Rīgu iepirkties vasaras greznu un «vēl pa baķam alenču audekļa Amālijas pūram. Uz zemēm tu vērpini un audini, cik smalku maz vari, bet Rīgas audekļi tomēr smalkāki, gludāki un mīkstāki, ka bāz vai ausī. Manai meitai – paldies mīļam dieviņam un kroga dzērājiem! – nebūs vis savu mūžu jāguļ uz pubuļainiem palagiem. Viens šķirsts un viens skapis manai meitai jau piedarināti, ka dzijas galiņam un viņas sprodziņai tur vairs nav rūmes, kumode pilna smalko darbu, bet es saku, ka vēl maz…»


«Māt, kā nu tā var runāt? Kaupura kungs turēs tevi par tukšu lielību!» Amālija laipni pārmeta mātei. «Lai Kaupura kungs atnāk tikai uz Kaķu krogu, tad es viņam parādīšu, ka es runāju dzīvo patiesību. Un patiesību runāt nav jākaunas.» Runas liga uzbruka arī Kaupuram, un viņš izstāstīja ceļabiedrenēm, ka viņš pirkšot Rīgā dzelzu kumeļu. «Gauži jauki izskatās, kad braucējs uz rata aizlido kā putns! Es arī mācītos braukt uz rata, bet tēvs mani izsmej un rata neparko nepērk!» Amālija sērojās. «Tev divi tādi meļņi stallī – rene tiem pār gūžām ziemu un vasaru –, ka tup' un turies!… Bet sakiet man, Kaupura kungs, – cik vecs jūs īsti esat?» Varpodzene uzņēma. gluži citu valodu. «Bet sakiet taisnību… bez jokiem…» «Bez jokiem man ir 25 pilni.» «Tīri smiekli nāk… tad jūs par manu Amāliju 4 gadi vecāks!» Varpogu māte uz savu galvu noblēdīja no meitas vecuma veselus trīs gadus. «Kāpēc jūs nepieņemat patstāvīgas vietas? Man domāt… cilvēks daudz brīvāks un laimīgāks savā iedzīvē nekā otra maizē un rīcībā!» «Taisnību sakot, par ļaunu es nemaz neņemtu, ja man gadītos pašam sava laba vieta, bet tādas meklējis gan vēl neesmu… vēl laika diezgan. Un jūs gan zināsiet, ka labu skolotāju vietu ir maz, bet gribētāju daudz. Kaut kādu vietiņu ar 250 rubļiem algas un drusciņ kartupeļu zemes nav tiešām vērts pieņemt – priekš iztikas tas ir par maz un priekš badā miras par daudz…» «Nu labi, labi… bet es jums stāstīšu vienu krietnu vietu… vai jūs zināt kaķeniešu Mailītes skolu?» «Vārda pēc zinu, bet bijis tur neesmu.» «Un vai zināt, ka vecais Bleikšis šopavasar atstāja Mailītes skolu un kaķenieši vēlēs jaunu skolotāju?» «Dzirdējis tiku, ka Bleikšis sanācis ar skolu pārlūku ragos un tad esot no amata atcelts. Cik atminos, tad Čaugsterē neilgi atpakaļ iznāca saruna par Mailītes skolu un viens amata biedrs man stāstīja, ka Mailītes vieta neesot daudz nekā vērta, par visu zemi rentnieks maksājot 300 rubļi, un tas esot viss… Bleikša palīgs to vietu esot pieņēmis, bet tad tūliņ atkal atsacījies, kad dabūjis kur citur labāku…» «Vai atminaties, kurš tas gudrinieks bija, kas jums sastāstījis tādas blēņas?» «Tas bija Indēnu skolotājs Lomezis…» Varpodzene garšīgi nosmējās. «Un jūs bijāt tāds vientiesis, ka Lomezim ticējāt! Tad pateiciet Laimes mātei, kas mūs šodien kopā saveda… es jums izstāstīšu to lietu no paša gala, es viņu zinu kā savus piecus pirkstus. Nav tiesa, ka vecais Bleikšis ticis atcelts no amata. Pērnruden pārlūks atbraucis gluži negaidīts Mailītes skolā un sācis ārdīties kā pats nelabais… netrūka jau Bleikšim skauģu, kas paslepen pārlūku bij sakūdījuši, ka Bleikšis neapmeklējot krievu kursus, nemācot pirmziemniekiem diezgan krieviski un diezin ko vēl ne. Zināms, tad Bleikšis sanācis ar pārlūku ragos, ka vai! Bleikšis nav bailīgais, kas dreb katra sarkana krekla priekšā, viņš sacījis pārlūkam taisni acīs, ka šis neticot, vai tik prasts tēviņš varot būt skolu pārlūks, – lai parādot savus papīrus… pārlūks bijis viņa skolā pirmo reizi! Un tad tie joki! Pārlūkam patiesi nebijis līdzi vajadzīgo papīru, ko pierādīt savu amatu. Bleikšis licis iziet skolēniem ārā, izsūtījis arī savu palīgu laukā un tad sadevis pārlūkam pa krietnam. Pūrlūks spļāvis zilas zēveles un solījies uz pēdām atlaist Bleikši no vietas, bet Bleikšis tam parādījis durvis un sols to saņemt cieti un aizsūtīt uz pagastnamu, ja tas ar i neatstāšot viņa skolu. Saprotams, ka pārlūks izpildījis savus draudus, un Bleikšis drīzumā dabūjis rakstu, ka viņš i un tādu iemeslu dēj atcelts no amata. Bet nu Bleikšim ir dēls, tas ir izskolojies par advokātu un dzīvo Rīgā. Nu jaunais Bleikšis ņēmis to lietu savos nagos – tikmēr griezis un gādājis, kamēr vecais Bleikšis dabūjis virsroku. Tā pārlūks palika kaunā, bet Bleikšis – savā amatā. Tad Bleikšis nosvinēja lieliski 40 gadu amatsvētkus un labis prātis atsacījās no vietas, Jurģos aiziedams dzīvot uz savu dzimtmāju. Bleikšis gan vēl nav nevarīgais, bet viņš man sacīja, ka viņam esot apnicis kauties ar tītīgiem bērniem un tiepīgiem pārlūkiem, viņš gribot vecuma dienas mierā nodzīvot


savās mājās. Nu, Kaupura kungs, sauciet man vēl vienu skolotāju pie vārda, kurš no savas algas ir atlicinājis tik daudz, ka varēja iepirkt smuku dzimtu un dēlu izmācīt par advokātu?» «Zinu dažus skolotājus, kas dēlus sūta augstskolā, tāpat kādus, kas iedzīvojušies dzimtmājās, bet, kas paspējuši veikt abas šīs lietas, tāda acumirklī nevaru sadomāt neviena….» Mārtiņš atbildēja. «Redziet nu!… Un jūs ticat Indēnu melim, ka Mailītes vieta esot tik niecīga! Paklausieties vēl drusciņ, tad atskārtīsiet, kam ir taisnība! Bleikša vietā kaķenieši uz ātru roku ievēlēja viņa bijušo palīgu Lapiņu, bet inspektors to apstiprināja vietā – gan laikam tamdēļ, ka Lapiņš inspektora ķildā ar Bleikši nav mācējis liecināt tam pa prātam bet runājis tik patiesību. Lai nesaēstos gluži ar savu priekšniecību, tad Lapiņš padevies pārlūka gribai, jo viņam savā dzimtenes pagastā piesolīta laba vieta. Tā Mailītes skola no Jurģiem palika bez skolotāja, un vietnieks izrentēja skolas zemi skrīvera radiniekam par rubļiem. Es skaidri zinu, ka Mailītes skolai ir pāri par kūrvietām aramzemes, un kur tad treknās līču pļavas! Mans vīrs saka, ka par to zemi varot dot 500 rubļu rentes naktī… bet mana acs neskauž. Ziniet, kamēr skrīveris dabūja vietniekpulka locekļus savā pusē, tikmēr pa Kaķu krogu bij vieni alus plūdi! Ak tad Indēnu Lomezis jums sapēla Mailītes vietu? Nu tad paškurinājiet tikai ausis: Lomezis par varu grib iedabūt Mailītes skolā savu sievasbrāli Sveķīti… bet tas nu ir tāds labans, nevienam lāgā nekožas. Lomezis un Sveķīts luncinās pēdējā laikā katru dienu ap amatvīriem, un laikam skrīveri viņi ir dabūjuši uz savu pusi, jo, kā dzirdams, tad skrīveris solījies izdarīt tā, ka sludinājums avīzēs parādīšoties tikai tad, kad jau vēlēšana būšot notikusi…» «Tas jau ir smalks niķis! Tad Sveķīts būs vienīgais kandidāts!… Vai tad jūs zināt, kad vēlamā diena ir nolikta?» Kaupurs dedzīgi jautāja, jo viņam sāka iepatikt Varpogu mātes stāsts. «Zinu! Vēlamā diena nolikta šonedēļ uz sestdienu…» «Un šodien mums ir trešdiena… tātad sludinājums būs lasāms rītdienas avīzēs, bet uz laukiem labi vēl, ja sestdien dabūn rītdienas avīzi… smalks niķis, ka tīri kut vien viņu izjaukt…» «To es arī saku, Kaupura kungs! Man tāda taisna un skaidra daba, ka es nevaru ieredzēt tādus māņus un niķus. Dodiet roku un apsolieties, ka jūs nāksiet uz Mailītes skolu par skolotāju… un tad es gribu redzēt, kas virsroku dabūs: Sveķīša viltus vai mūsu taisna lieta!» «Ar prieku es apsolos, ja Mailītes skola ir tik branga vieta, kā jūs stāstāt… Ak tu niķu polis, tas Lomezis…» Varpogu māte un Mārtiņš sadevās rokās. «Šogad jūs, zināms, dabūsiet tikai 360 rubļus, bet citu gadu jūs ar skolas zemi varēsiet darīt, ko gribēsiet. Ja jūs paši pratīsiet saimniekot, tad jūs no zemes iedzīsiet vismaz otrtik. Bleikšis bij saimnieks uz nebēdu! Es zinu, ka Bleikšis dažu labu gadu pārdeva pa 12 birkavu linu un pa simt pūru katras labības… tad kūti viņam vēl stāvēja pa 12 slaucamas govis kā līņi… zemi viņš iekopa kā dārzu, likdams skolas bērniem no tīrumiem nolasīt katru akmentiņu, pļavās nolīdzināt katru cinīti… Amālij, vēlē Kaupura kungam laimes uz labu izdošanos! Es patiesi priecājos, ka Sveķīšam sajuks rēķins pašā pēdējā brīdi un mēs dabūsim krietnu un mīļu kaimiņu…» «Lai viss jauki piepildās, ko tik sirds jums vēlējas!» Amālija kaunīgi noskaitīja. «Lielumi tagad pārrunāti, un par sīkumiem gādāšu es! Tikai neaizmirstiet, ka sestdienas rītā jums jāierodas Kaķu krogā. Kādu papīru jums vajag ņemt līdzi, to jūs paši labāk zināsiet… bet es pazīstu savus kaķeniešus un saku: jo lielāks blāķis, jo labāk!» «Piektdienas vakarā es būšu ar veselu klēpi visādu dokumentu pie jums!» «Nē, nē, nē, piektdienas vakarā ne! Piektdiena nav laimīga diena, un Sveķīts par agru nedrīkst saost, ka bez viņa vēl būs cits vietas gribētājs. Atbrauciet taisni sestdienas rītā Kaķu krogā, un par visu citu gādās jūsu labais gars es! Krietniem un mīļiem cilvēkiem es palīdzu, cik spēju, – man tāda mīksta sirds. Mēs ar Amāliju gan domājām palikt Rīgā divas dienas, bet arī vienā dienā mēs veiksim savas darīšanas un rītvakar būsim atpakaļ Cēsīs, tur mums palika zirgs…» Runāja un sprieda vēl par visādiem sīkumiem, kamēr vilciens apturēja pie Aleksandra vārtiem. Tur


Varpoga māte un meita kāpa laukā, jo Dārza ielā viņām dzīvoja radinieks, pie kura viņas, Rīgā iebraucot, mēdza nomesties. Mārtiņš iesēdināja kundzes ormanī, vēlreiz cieši un silti paspieda meitai un mātei roku un tad kāpa atpakaļ vagonā, lai pabrauktos vēl tālāk Rīgā iekšā. «Amālij, kā tu izzināji, ka šodien un ar šito vilcienu Kaupurs brauc uz Rīgu?» māte ceļā vaicāja. «Kas tev to stāstīja, ka man bija zināms, ka mēs šodien ceļā satiksim Kaupura kungu?» meita vaicāja savukārt. «Kad tu šodien taisni ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt un Cēsīs izskrēji visiem vagoniem cauri, bet visur bija nelabi, kamēr neatradi labo vietu guļošam jaunkungam pretim, tad es tūliņ manīju, ka tev savi nolūki… labāk izstāsti man visu gaiši, tikpat jau tu redzi, ka bez manas palīdzības tu netiec nekādā galā…» Amālija neliedzās, ka no kādas draudzenes viņa nejauši dabūjusi zināt, ka šodien Kaupuru Mārtiņš braukšot uz Rīgu. Kaupurs izkāpa no vilciena Dvinskas stacijā un gāja kājām uz pazīstamo «Vidzemnieka» mājvietu. «Akla laime, ka šodien satikos ar Kaķu krodzinieci… traki lādzīga vecene… ha-ha-ha… ja tik man Mailītes vieta rokā, gan tad es zināšu, kas man darāms…» viņš vēl pārdomāja dienas piedzīvojumus un tad laidās miegā mātes aijās.


II.nodaļa Tā nu otru dienu Kaupuru Mārtiņam bij skriešana pa Rīgu bez sava gala, kamēr kājas sāka sūrstēt. Ratu Rīgā bij lērums – viens skaistāks par otru, bet cenas sāļas. Pirmajā lingā viņš apmeta visus ķīlu namus, bet pa zobam hekā lādzīga neatrada. Ratu nebij trūkums, bet vairums sabendētu, pārkrāsotu un par jaunu uzspīdinātu. Kreklu varēja griezt, kad viņš aizelsies atgriezās savā istabiņā pie «Vidzemnieka». «Traki… ka nesamirkst kapitāls!» viņš baidījās un nometās kreklajā. Kamēr drānas žuva, viņš notiesāja savu parasto maltīti – desiņas ar kāpostiem. Iešāvās gan viņam prātā, vai nebraukt labāk mājās bez rata un ietaupīto grasi izlietot nākamai iedzīvei, ja laimētos dabūt Malītes vietu, bet lepnums tādām domām nepadevās. Četrus gadus viņš sapņojis par s a v u ratu, naudu krādams un brīvdienu izdzīvi tēlodams, cik jauki tad būs, kad viņš sēdēs savam ratam mugurā un ratos turp, kur Laima un smukas meitas mīt!… Tad lai tur lūst vai plīst, bet bez rata mājās braukšana nav! «Es pie rata turēšos!» viņš dziedāja, vilkdams kamzoli mugurā, un devās otram lāgam pilsētā. Ejot gar Vērmaņa dārzu, kāds paziņa uzsita viņam uz pleca. Ak tu tētīt! Kā pimberis viņš apsviedās riņķi un atplēta muti, lai sauktu pēc palīga, ka nupat Rīgas žuļiki viņam nokampjot naudas žūksni… bet vēl laikā pazina savu amata biedri un jau pazīstamu rakstnieku Vārpkalniņu. Sasveicinājās… vēsi un pieklājīgi. Tikai četri gadi pagājuši, kamēr viņi šķīrušies no viena ugunskura, bet cik sveši viņi liekas viens otram, ka nekā jēdzīga nav ko runāt. «Nu, kā t' labi skrien?» «Kā dzen, tā lien!» «Vai pa Kurzemi vijoli strinkšini?» «Nē, ērģelēju pa Vidzemi… Čaugsteres draudzes skolā par otro… un tu?» «Man sava vieta… vai uz biedrības namu gaita, tad iesim reizā…» «Ko tur pagrabā smaksim… labāk tad iegriežamies tepat baznīckrogā… uz to lielo sazatikšanos…» «Šodien tak sākas zinību sapulces…» «Rauj viņu vilks, sapulci… man svarīgākas darīšanas!» «Na nu? Vai sievas tevi dancina?» «Nē jau! Man jāpirk velosipēds!» «Ak tā… nu, zināms, nieka sapulces dēļ tu nedrīksti nokavēt tik svarīgas darīšanas!… Tu iesi pa šito ielu?» «Jā, es pa šito uz Iekš-Rīgu…» «Tad man jāiet cauri Vērmaņa dārzam… nu tad sveiks!» Vārpkalniņš, sabāzis rokas kabatās, iegriezās dārzā. «Vārpkalniņ… klau… tu nemaz man nepastāstīji, kur tu tagad dzīvo?» Draugi apstājās soļu desmit viens no otra. «Ko tu tēgā manu dzivesvietu… velosipēda man nav tev, ko pārdot!» «Veca rata es arī nepirktu… es tik apprasos… ja man šovasar iznāks pa laidienam, tad es apciemošu arī tevi…» «Labi, labi, ka to zinu… skosteniešu Veiku skolā… 25 verstis no Mierlavas…» Vārpkalniņš ilgāk neklausījās Kaupura runā, bet aizsteidzās ātriem soļiem. «Kas tam Vārpkalniņam notika?… Sagriezās uzreiz kā bērza tāss pavardā… Mierlavas pusi es drusciņ pazīstu, tur daudzina bagātas iegātnības… visādā ziņā es apcietnošu Vārpkalniņu un tad apbraukāšu visas tā vidus bagātnieces…» Kaupurs piezīmēja kabatas grāmatiņā Vārpkalniņa dzīvesvietu un tad devās knaši uz priekšu, vērīgi lūkodamies visos logos. Ja viņš ieraudzīja logā velosipēdu, tad devās namā iekšā un uzprasīja, lai parāda viņam to vislabāko ratu. Iztaustījis ratus smalkāk kā piebaldzēns jērus, viņš aptaujājās tā garlaicīgi par cenu, un tad sākās kaulēšanās. Desmitiem veikalu viņš


bija apstaigājis un daudzumu pārdevēju sakaitinājis, kad beidzot atrada ratu pa prātam, bet pārdevējs par to prasīja 220 rubļus. Viņš izkaulējās veselu stundu, pārdevējs nolaida ratu 210 rubļiem, bet Kaupurs deva tikai 190 rubļus. Viņi izstrīdējās, salamājās un izšķīrās. Pēc pusstundas Kaupurs bij atpakaļ tanī pašā veikalā, pielika vēl 5 rubļi; bet pārdevējs bez 210 nekust! Izšķīrās otram lāgam, bet pēc stundas laika Kaupurs atkal bij klāt, jo labāka rata viņam kur nelaimējās atrast. Gluži sirdīgs viņš pabāza galvu pa durvju starpu un uzkliedza pazīstamajam bodskungam: «Vai būs par 195 rubļi vai ne!» «Nevaru, mīļais kungs, bez 210 nevaru atdot!» «Mans pēdējais vārds: še apaļi 200 rubļi, un, ja nedosi par 200, tad tu redzēsi, kas notiek!» Kaupurs skaitās un vilka kamzoli zemē. Pārdevējs satrūkās, vai tik sirdīgais pircējs nav traks. «Lai tad iet ar par apaļi 200 rubļi, bet to gan es jums saku, ka uz šitā rata tad es nepelnu ne plika graša,» pārdevējs žēlojās. Kaupurs nolika kamzoli uz letes un vēlreiz apskatīja itin smalki. «Piešmaukts es esmu uz nebēdu, bet, – kas solīts… es ratu paturēšu!» Viņš likās vienaldzīgs, savaldīdams lielos priekus, ka lolotais mērķis nu sasniegts. Kamēr bodes māceklis sakārtoja ratu braukšanai, tikmēr Kaupurs atārdīja iešūto naudas žūksni un noskaitīja pārdevējam 200 rubļus. Labu laimi vēlēdams, pārdevējs laida Kaupuru pa veikala durvīm laukā un tad ieprasījās: «Sakiet man, kungs, – kas tad īsti notiktu, ja es jums neatdotu rata par 200 rubļiem?» Kaupurs uz ielas apstājās un pasmējās. «Kas tad notiktu? Vai ziniet… tad… tad es jums samaksātu par ratu 210 rubļus!» Pārdevējs nospļāvās un sirdīgi aizcirta veikala durvis. Pa ielu iedams un ratu sev līdzās stumdams, Kaupurs rēgojās pašapzinīgi visapkārt, itin kā gribētu katram acīs teikt: «Kurp jūs skrejat, ko gūstāt, vai nemaz nemanāt, kas es tagad par vīru!» Lai neizskatītos kā suns bez astes, Mārtiņš nopirka vēl īstu ratotāja ļubeni, uzspēra to vīzīgi galvā un likās pie Saulītes noņemties trejādi: ratam mugurā, ratam līdzās un – kā nākotni zīlēdams – zem rata. Tagad tikai vēl viņš atgādājās par Mailītes vietu un nopirka «Baltijas Vēstneša» jaunāko numuru. Kā tad! Tur stāvēja melns uz balta, ka sestdienā kaķenieši vēlēs sev skolotāju priekš Mailītes skolas. Ēst un dzert viņam negribējās nemaz, bet tikai sirds kutēja vien, ka tiktu drīzāk ratam mugurā. «Tā tik būs pa vasaru jauka atpūta!» Kaupurs nopriecājās, kad ap launaglaiku aiz Aleksandra vārtiem lēca savam ratam mugurā. Viņš pirms iegriezās Dārza ielā, lai aptaujātos par Varpogu kundzēm un palielītos viņu priekšā ar jauno ratu, ja kundzes būtu mājā, bet dabūja atbildi, ka Varpogu māte ar jaunkundzi jau ar pēcpusdienas vilcienu aizbraukušas uz mājām. Par jaunu viņš lēca ratam mugurā un diedza pa šoseju uz Čaugsteres pusi. Viņš jau sen bij izrēķinājis, ka no Rīgas līdz Čaugsterei ir 120 verstis, 110 verstis jābrauc pa šoseju un pārējās 10 pa zemes ceļiem. «Lai nu viens saka, ko grib, bet par šito braucienu man jau pusotra rubļa skaidras peļņas rokā… nav vairs jāgrūž auksta nauda dzelzceļam rīklē… pāra vasarās man atmaksāsies rats ar augļu augļiem…» Kaupurs gudroja braukdams un priekā paberzētu rokas, ja nebūtu jāturas pie kloķiem. Čaugsterē viņš nonāca ap pusnakti. Otru dienu viņš pamodās stīvs kā āža rags. Viņam ļoti gribējās visu dienu staipīties pa gultu un atpūsties no brauciena, bet niķi nelīdzēja, vaļas bij maz, bij jārāpjas no gultas laukā un jābrauc pie mācītāja, baznīcas priekšnieka, inspektora un vēl citiem «draugiem», lai sagādātu Mailītes skolotāja vēlēšanai vajadzīgās apliecības un ieteikšanas rakstus.


III.nodaļa Kaķeniešu pagastam bij divas pagastskolas, viena tika saukta par Indēnu skolu, otra par Mailītes skolu. Atminamies pēc Varpogu mātes stāstījuma, ka Indēnu skolotājs Lomezis gribot iedabūt Mailītes skolā par skolotāju savu sievasbrāli Sveķīti. Pats Lomezis kaķeniešos netika lāgā ieredzēts, bet skrīveris viņam bija labs draugs. Abi ar skrīveri viņi izgudroja to smalko niķi, ka sludinājumu nokavēja līdz beidzamajam, lai vēlamā dienā Sveķīts būtu vai vienīgais kandidāts. Sveķīts pa ziemu dzīvoja pārnovadā par palīgskolotāju, bet pa vasaru viņš apmetās pie sava māsasvīra Lomeža un par vēderu izpildīja saimniecībā saimnieka un puspuiša vietu. Jau deviņus gadus Sveķīts bija nokalpojis par palīgskolotāju, izbraucis malu malas, patstāvīgas vietas meklēdams, bet kā neķērās, tā neķērās nekur. Kad pērn Bleikšis saēdās ar tautskolu inspektoru un tika atcelts no amata, tad. Sveķīts bij pirmais, kas pieteicās uz Mailītes vietu. Cerība izčākstēja drīz jo drīz, jo prāvā ar inspektoru Bleikšis paturēja virsroku un palika amatā. Kad pavasarī Bleikšis labis prātis atteicās no vietas, tad Sveķīts otram lāgam sapņoja vaļējām acīm par Mailītes vietu, bet viņam nebija sapņos Jāzepa laimes: par Mailītes skolotāju ievēlēja Bleikša palīgu Lapiņu. Sveķīts bēgšus aizbēga no pagastnama uz Indēniem. Lai sirdi atveldzētu, viņš uzšķīra bībeles stāstu grāmatiņā to stāstu par mocībām Ēģiptē un lasīja to neapnicis. Ai, kaut viņam būtu Mozus vara, kā tad viņš mozētu kaķeniešu runasvīrus: Spilvanam vardes, Šaudakam utis, Vāverītei blusas un citiem vīriem citus kukaiņus! Vasarassvētkos Sveķīts dabūja zināt jauko vēsti, ka Lapiņš nav apstiprināts amatā. Cik jūsmīgi viņš tad dziedāja baznīcā: «Ak, neizteicamā, ak, nenobeidzamā vasaras svētku līksmība!» Baznīcēni brīnīdamies pagriezās uz ērģeļu luktas pusi, lai apskatītu dziedātāju, kam tik varīga rīkle. «Dieva pirksts ir redzams, ka man jātop par Mailītes skolotāju, bet ļauni ļaudis mani skauž. Cīnīšos ar visu spēku, lai Mailīte man trešo lāgu no rokām neizšļuktu!» Sveķīts cieši noņēmās sagatavoties uz cīņu ar kaķeniešu balsotājiem. Ar līkas muguras un līkas paduses palīdzību Sveķīts izdabūja no saviem priekšniekiem ieteikšanas rakstus un tad ņēma vēlētājus uz grauda. Par pūrvietu viņš jau sveicināja, uz to saldāko smaidīdams, vietniekpulka locekļus un apkoram izdibināja katra untumus un domas. Vasaru pie Lomeža dzīvodams, viņš daudzmaz bij iepazinies ar kaķeniešu pagastu un tā iemītniekiem. Vēlamo dienu viņš dabūja laikus zināt no skrīvera. Taisni vienu nedēļu agrāk ziņnesis iznēsāja vietniekpulka locekļiem pavēstes, ka uz nākamo sestdienu būs skolotāja vēlēšana. Sveķīts noņēmās apsirot visu pagastu un apcelt pēc kārtas visus kaķeniešu runasvīrus. Svētdienas rītā viņš uzposās baznīcas drēbēs, izšķīra celiņu taisni pār galvvidu un tad devās savās gaitās – balsu medībās. Pie pirmā krustceļa nonācis, viņš apstājās un klusu bubināja: Spilvans, Šaudaks, Vāverīte, Rīdels, Pluncis, Ezergailis, Šķutums, Veprēns, Kurkulīts, Klesis, Čiksts un Trallā Jānis. Tie nebija buramie vārdi, bet kaķeniešu runasvīri, kurus Sveķīts krustceļā pie pirkstiem skaitīja. «Spilvans jāapceļ pirmais… tas ir viens tiepīgs koka vecis!» Sveķīts nosprieda un nogriezās pa ceļu, kas aizveda uz Garkūļu saiešanas kambarī. Vecais Spilvans bij dedzīgs sakuvecis. Katru mīļu svētdienu viņš gāja uz Garkūļu kambari un tur izrunājās, izdziedājās un izraudājās pēc sirds patikas. Garkūļu birztiņā Sveķīts nopogāja no uzkrekla stīvo apkaklīti un aplika ap kaklu raibumaiņu kaklautiņu, sasprauzdams to ar kniepīti, lai baltā krūteža nebūtu redzama. Saiešanas kambarītī sēdēja piecas večīgas sieviņas un trīs skuķēni tanī laimīgā vecumā, kad tie vēl netiek spiesti stāvēt cūkām pie astes. Sveķīts nosēdās tukšajā vīriešu pusē uz priekšas pirmā sola, saglauda matus un dziļi nopūtās. Visai ilgi nebija jāgaida, kad Spilvanu tēvs iznāca no mazā kambarīša un nosēdās pie galdiņa savā vietā. Kā dažu labu svētdienu darba laikā, tā arī šodien Spilvanu tēvs bij vienīgais sacītājs. Gari vilkdams, viņš sacīja priekšā vārdus no Pēterburdziņas un tad izlocīja dziesmu tik brīnišķīgi, ka no īstā meldiņa nepalika pāri ne smakas. Sveķīts vilka un locīja līdzi uz nebēdu, ka uz rāvienu ieguva Spilvanu


tēva ievērību. Pēc dziesmas sākās galvas runa. Veselu stundu Spilvanu tēvs bradāja pa bībeli, sajaukdams migu migām vecās un jaunās derības darbiniekus un notikumus. Izspīdzinājis mazo Caķeju, ka tas bez ziņas esot uzkāpis augstu kokā, tā izlikdamies augstāks un gudrāks par citiem, kamēr tam ar lielu kaunu bijis jārāpjas no koka zemē, viņš runas beigās visus kaķeniešus pielīdzināja mazajam Caķejam, ka arī šiem iziešot tikpat plāni, ja neklausīšot Spilvanu tēva balsij, bet kāpšot vien bez viņa ziņas visur augšā, kur tik «miesas prāts iegriboties… No vispārības Spilvans pārgāja runā uz jauno paaudzi sevišķi un tad pa iemīļotai paražai sadeva kaķeniešu «puišu brāļiem» un «meitu māsām» krietnu birgu, ka lai ausis svilst… Vēl dziesma, pātari un dziesma, tad Spilvanu tēva draudzīte devās mājup, skuķēni – lēkādami kā kumeļi, lai miegā notirpušos locekļus izstaipītu, sieviņas – priecādamās par jauko izdziedāšanos un saldo snaudu. «Lai katrs teic kuru gribēdams, bet par Spilvanu tēvu nav pārāks neviens sacītājs, pat tētiņš ne! Kad viņš sāk runāt, tad tevi kā aijāt ieaijā vissaldā miegā, lai būtu vai nupat kā no migas rausies…» – tā kāda sieviņa ceļā uz mājām slavēja Spilvanu tēvu savai draudzenei, un draudzenīte tai piebalsoja: «Tev taisnība, mīļā māsiņ! Tik jau mīļais dieviņš ir atminējies mūs, darba ļaudis, zemnieciņus, kā ieceldams septīto dienu par dusas dienu…» Sveķīts pamanījās, lai saiešanas kambara priekšā tā nejauši satiktos ar Spilvanu tēvu. «Labdien, labdien, Spilvanu tēv…» Sveķītim izdevās slavens liecamā naža līkums. «Labu dienu, mieru, veselību, mīļais jaunekli!» Spilvans pūta, abām rokām turēdams Sveķīša labo roku. Viena gara radagabalība tiek dibināta! «Lielo paldies, mīļais Spilvanu tēv, par jaukajiem dievvārdiem! No jūsu mutes pil saldais piens un liepu medus… sirds atdzerties vien nevar, klausoties jūsu gudrībā un piemīlībā… jā… no tiesas… ne par velti viss pagasts… ko es saku: viss pagasts?… Visa draudze daudzina Spilvanu tēvu par labāko runātāju… Mana dvēsele slāpa pēc skaidra ūdens malka, un es sacīju uz sevis: ej uz Garkūļiem, tur Spilvanu tēvs dzesēs tavas slāpes ar ūdeni… ticiet man… jūsu valoda ir jaukāka par skanīgu varu un zvanīgu zvārguli…» «Man liels, liels prieks, mīļais jaunekli, ka tu pie mums esi atradis to īsto kūti, kur pazudušās avis var patverties… jā, jā, jā… tici man, mazs ir mūsu pulciņš, bet pasaules trako aunu – liels bars! Skaties tu pa labo, skaties pa kreiso – visur tu redzi jaunus un vecus pa plato ceļu dzenamies pēc pasaulīgām kārībām un priekiem… Kaut jel šie ēvarģēļi atskārstu, ka ar visiem pusotra mēteļiem un pusotra zābakiem un ar visu krancēto kaklu viņi skrien velnam pašā rīklē iekšā… Ka mani vārdi taisnība, to rāda, ka tukšs ir tā kunga pagalms Garkūļos… bet, pielūguši dieviņu, ejma priecīgi uz mājām… un, ja tev neapnīkst veca vīra valoda, tad iesim reizā…» Devās ceļā, un Spilvanu tēvs ar savu labo roku turēja Sveķīša kreiso. Ceļā mutīgais vecis runāja vienu laidu, un Sveķīts nepiemirsa ik uz simt soļiem iemest starpā: «Jā gan… jā gan… jums ir taisnība, Spilvanu tēv!» Ka zeme esot apaļa un griežoties pa gaisu kā bumba – tādu mācību viņi vienprātīgi atzina par pasaules bērnu sadomātu maldus gudrību, lai ticīgiem cilvēkiem sajauktu prātus. «Bībelē stāv rakstīts tā: un Mozus sacīja uz to sauli: saule, stāvi tu rāma Ģībonā! Vai te dievvārds skaidri nenosaka, ka saule iet, bet zeme stāv uz vietas? Un, kā Mozus sacīja vienu vārdu, tā saule noģība un nekustējās no vietas kā zaglis pie leiša vezuma, kamēr Mozus nelaida viņas vaļā. Septītā Mozus grāmatā esot šie vārdi dabonami, un ar viņiem varot saturēt zagli uz pēdām ciet, ka ne pirkstiņa pakustināt! To es saprotu gluži labi… ir taču zaglis pret sauli mazais bērns… lai nu gan arī saule lielāka par alus mucas dibenu nav!… Vai ne, skolmeistar?» «Jā gan, Spilvanu tēv, jums pilnīgi taisnība… uz mata tā bībelē stāv rakstīts, un kas bībelei par vajadzību melot?» «Nu labi… bet kā tu domā, skolmeistar, no kā ceļas vējš?»


«Vējš… vējš, pēc manām domām, ceļas no tā, ka vienā vietā ir siltāks gaiss un otrā aukstāks, tad…» «Tīrās grāmatu pasakas, pasaules bērnu izgudrotas! Pagaidies drusciņ… nu saki – ko tu tagad jūti?» Spilvans apstājās un vēcināja roku Sveķītim gar degunu. Sveķītim gandrīz paspruka, ka viņš jūtot degunā stipru pīpes sodrēju smaku, bet viņš laikā apķērās un atbildēja: «Es sajūtu stipru vēsmu…» «Nu, redzi nu… kā vēsma izceļas no rokas vēcināšanas, tāpat izceļas vējš no koku locīšanās. Ievēro tik klusā dienā: tiklīdz meža koki sāk locīties, te vējš klāt kā likts! Un, jo stiprāk koki lokās, jo stiprāks vējš pūš…» «Bet vai koki vien var sacelt vētru un auku? Tā es lāgā nesaprotu…» «Kas tur ko nesaprast! Iedomā tos bezgalīgos muižu mežus vien! Vai tad kāds brīnums, kad liela vētra saceļas, ja Vidzemē vien visi riteršaptes un muižu mežu koki sāk locīties… vai nu saproti, skolmeistar?» «Saprotu, Spilvanu tēv, tas ir tik skaidri kā uz delnas… kad visi pasaules koki sāk locīties, tad izceļas auka… skaidra lieta…» Spilvanu tēvs neatminējās, no kura laika īsti viņš atradās pastāvīgā cīņā ar jauno paaudzi. Krogā un pagastnamā jaunie gudrinieki zobojās par viņa vecmodīgiem svārkiem, uzskatiem un valodu, bet Garkūļu saiešanas kambarī viņš katru svētdienu tiem atdarīja par nedēļas pārestībām – un ar uzviju… tas prieks tad viņam, ka tur :neviens nedrīkstēja viņam runāt pretim. Jocīgi gan tas, ka Spilvanu tēvam domas sagājās tikai ar tādiem ļaudīm, kas gribēja izkaulēt no viņa kādus labumus, bet tā jau viņš nelikās manot! Tomēr reti Spilvanu tēvam palaimējās sastapt tik patīkamu cilvēku kā Sveķīti, kas bez apnikas klausījās viņa valodā un piekrita viņa domām. «Divi pūri rudzu varēs aizdot… to šis cilvēks ir vērts… pēc kā tad nu cita Lomezis viņu būs sūtījis…» Spilvans domās novērtēja Sveķīti. «Bet, ja skaidrā naudā gribēs un priekš sevis paša, tad par 3 rubļi gan vairāk ne… ko no tāda kaniķa var zināt…» Jaukā vienprātībā viņi sasniedza Spilvanus. Kamēr Spilvānu māte saridāja galdā laucenieku mielastu, tikmēr Sveķīts, siekalas rīdams, cīnījās ar vecām ērģelēm, gribēdams uzspēlēt vienīgo meldiņu, kuru viņš no galvas prata, bet iznāca tikai: «Cīnījies ar – aktumčū – visu spēku – čučupū…» Pirms sēdās pie galda, viņš sakrustoja rokas uz galda malas, bubināja lūpām, nolaida acis – un novēroja, kurš gaļas gabals tas lielākais un taukākais. Spilvanu tēvam patika, ka Sveķīts pirms ēšanas nekaunējās klusām skaitīt peršiņu, un Spilvanu mātes sirdi ciemiņš iekaroja ar to, ka «nesmādēja dieva dāvanu», bet iekoda tā dūšīgi, itin kā šorīt būtu nokūlis rudzu riju. Pēc maltītes Spilvanu tēvs izrādīja ciemiņam savu ābeļdārzu. Sveķīts apliecināja, ka Spilvani esot visskaistākā māja un pats Spilvans visprātīgais un turīgākais saimnieks kaķeniešos. Spilvanu māte noklāja maurā zem sūrās ābeles nātnu, zilstrīpainu segu un sačubināja pagalvim vāģu ķisenu, piebāztu sausām kalvēm, un nolika virs tā divus galvas spilventiņus. «Tēvainīti, tu būsi piekusis… nāciet nu ar ciemiņu abi divi un nogulieties dienvidiņu… kad celsieties, tad labāk smeķēs launadziņš…» Spilvanu tēvs pakāra garos svārkus ābelē un tad kreklajā atlaidās garšļaukus. «Nemaz nekaunies, skolmeistar, miegs ir jauka dievdāvana… jā, jā, jā… šauro ceļu staigāt grūt…» Žāvas. Sveķīts atsēdās zemē un atspieda muguru pret ābeli. «Spilvanu tēv, jūs esat gudrs un dievam mīļš cilvēks… jūs esat tā pagasta sāls��� es gribētu cauru mūžu palikt jūsu tuvumā un jūsu vadībā katru svētdienu staigāt šauro ceļu uz Garkūļiem, bet tas var notikt tikai tad, ja es tieku ievēlēts Mailītes skolā par skolotāju…» «Ak tā, tā… un es domāju, ka vajadzēs rudzu…» «Kas par rudziem, Spilvanu tēv?»


«Es tāpat vien…» «Es jūtu gan, ka dievs mani laiž uz Mailītes skolu, bet ļauni ļaudis ne… nāciet jūs manim talkā ar savu balsi, tad es esmu drošs, ka notiks dieva griba…» Spilvanam acis bija pusvirā, bet domas midzinājās saldā snaudā… viņš miegaini pavērās uzrunātāju, un lūpas čaukstēja savā vaļā: «Nu ka tā… jā gan… ja runasvīri gribēs, tad notiks dieva prāts… bet, ja tu man miegu aizdzenāsi, tad par Mailītes skolmeistaru netiksi…» Spilvans salika rokas uz vēdera un sāka šņākt. Tāda vienaldzība pret viņa dzīves ideālu saniknoja Sveķīti, un viņš sacirta zobus, domādams: «Ka ņēmis tagad vienrokas bomīti un vilcis tam pa pašu vēderu, ka lai putra nozlangš! Tā man ir apriebies šis grabis… bet balss! Man vajag viņa balss!…» Klusu viņš nošļūcās Spilvanam līdzās uz segas un sāka domāt jaukas domas par Mailītes skolu – kā viņš tur audzēs brangus zirgus, turēs treknas govis un rudeni kaus taukus sietalus… arī sievu viņš precēs tādu apaļu un mīkstu, no kalsnējas un sausas sievas nav nekāda labuma, nedz tādu patīk pataustīt, nedz tai kāda siltuma… Sveķīts izgulējās un tad izstaigājās pa dārzu, bet Spilvans nokrāpa līdz palaunadzim. Mājasmāte vēl pamieloja ciemiņu ar karašu, sviestu un paniņām, tad Spilvans pavadīja viņu līdz savai robežai. Sveķīts vai kusa, pateikdamies Spilvanam par visu labu, un vēl pēdīgo reizi noprasīja: «Vai tad es varu uz jums droši palaisties, ka sestdien jūs dosiet man savu balsi?» «Paļaujies uz dievu, mīļais jaunekli, tad notiks visas lietas tev par labu. Un tad nu ar to dieviņu! Lai dievs palīdz man un tev! Bez viņa palīdzības mēs nenieka nespējam!» Spilvans aizgāja pa savu robežu, dziedādams: «Visur, kur es kāju speru…» Sveķīts savukārt uzvilka dziesmu: «Uz tevi, kungs, es paļaujos!» Tuvējā priedulājā viņš apklusa pusvilcienā. Sameklējis kabatā spogulīti, viņš pakāra to zarā, tad saslapināja siekalām suku un izšķīra matus pār kreiso ausi. Aplicies ap kaklu stīvo krādziņu un raibu šlipsi, viņš palēkdamies vien devās pa taisnāko ceļu uz Šaudakiem. Dziesmas un klaigas pa gabalu bij dzirdamas Šaudaku pagalmā. Pats Šaudaks bij pajauns atraitnis bez bērniem. Viņš mīlēja dziesmas, dančus un smukas kalpones. Pulciņš jaunu ļaužu priecājās Šaudakos savā vaļā. Sveķīts iegriezās Šaudaku pagalmā un sniedza roku visiem pēc kārtas. «Es dzirdēju jauko dziedāšanu un iegriezos apsveicināt dziesmu draugus. Ne par velti gudri ļaudis saka: kur dzied dziesmas, tur iegriezies bez briesmas. Jaunkungi un jaunkundzes! Uzdziedāsim skaisto dziesmu: Līgo laiva uz ūdens'i.» Šaudaks berzēja rokas un slavēja Sveķīti pēc izdziedātās dziesmas: «Tas man patīk, ka jūs atnācāt šurp, skolotāja kungs! Pavisam citādi dziesmas skan, kad jūs dziedat līdzi un rādāt ar roku takti. Bet nu uzdziediet skaisto dziesmu: «No bēdām esmu pārņemta!» Tā man patīk par visām dziesmām labāk…» «Saimniek, mēs neprotam vārdu no galvas!» kāds ņiprs skuķis ieminējās. «Dabūsim grāmatu!» Šaudaks iegāja istabā un iznesa Lapas Mārtiņa «Mīlestības gaudu dziesmas». Sveķīts uzkāpa uz malkas bluķa un sacīja vārdus priekšā. Kad garo dziesmu izdziedāja, tad sāka spēlēt spēlītes. Vispirms Šaudaka iemīļoto «dālderi». Šī spēlīte viņam patikās tāpēc, ka, dālderi meklējot, viņš varēja iztaustīt patīkamos skuķus pēc prāta un meklēt dālderi, kur tikai patikas. Pēc spēlītēm sameklēja vecu vijoli ar trim stīgām, un Sveķīts, galviņu piegriezis, rāva vienu bičku pēc otras, lai izpatiktu Šaudakam. Atpūtas brīdī Sveķīts pamanījās Šaudakam līdzi, kad tas gāja uz istabu nodzerties skābās kultenes. «Šaudaka kungs… gribētu ar jums vienatnē parunāties… man pie jums liels lūgums…» Sveķīts stostījās. «Zinu jau, protu jau, kāds vējš jūs atpūtis uz manu māju… tās pašas Mailītes dēļ… nu, vai nav tiesa?» «Tiesa gan, ko tur liegties! Nācu pie jums izrunāties… izlūgties jūsu balss un ka jūs ieliktu labu


vārdu priekš manis pie citiem runasvīriem… pagastam izkalpotājs es būšu pirmais…» «Bērnu man nav… manis dēļ lai vēlē vai manu Kranci par Mailītes skolotāju. Līdz šim es turēju jūs par tādu glūniķi, bet šodien jūs pierādījāt, ka jūs neesat vis gluži auns. Tādi zēni man patīk! Ja citi runasvīri jūs vēlēs, tad arī mana balss jums droša…» «Ja es dabūšu Mailītes vietu, tad dienu mūžu neaizmirsīšu, ka par to man jums jāpateicas…» «Še roka – un nepļurkšiet vairāk ne vārda! Iesim pagalmā pie skuķiem…» Pa tam bij ieradies kāds ciema puisis ar dūkām un rāva vaļā tādu larkšķi, ka sētas suns gaudodams iemuka paklētē. Skuķi saziņā ielenca Sveķīti un plijās tam virsū, lūgdamies: «Skolas kungs… smukais jaunskungs… iemāciet mums fransēzi… saimniek, palīdzi mums skolotāju pierunāt…» «Sveķīti! Ja jūs mums iemācāt to migas deju, tad jūs būsiet mūsu draugs un dabūsiet no katra skuķa pa bučai…» Un klusām Šaudaks vēl pačukstēja: «Tad mana balss jums pavisam droša, ja tu man iemācīsi šito danci!» Līdz pašam vakaram Šaudaks dižojās pa savu pagalmu, un Sveķīts svīzdams klusībā pukojās: «Lācis vieglāk iedīdāms nekā šis stīvais kraķis!» «Kas mājas ļaudis, lai nāk vakariņās!» kāds nebēdnīgs skuķis istabas durvīs kliedza un tā izjauca deju. Mājnieki viens pēc otra pazuda istabā, bet Sveķīts ar ciema puišiem palika pagalmā. «Es šito danci tikpat kā māku… nu tad uz redzēšanos līdz sestdienai!» Šaudaks atvadījās no Sveķīša. «Man jāpaietas uz aploku zirgu apskatīt…» Pagaidījies dārzā, kamēr Sveķīts ar ciema puišiem pa ceļu aiziet, viņš steidzās atpakaļ istabā un sēdās pie galda, uzsaukdams savai saimniecei: «Marēn, nes nu cepto zivi iekšā…» Nošņurcis Sveķīts līgoja puišu barā uz mājas pusi. «Jaunkungs, iesim uz Vijgriežiem meitās!… Tur varen glīti skuķi… un tad nejēdzīgi mīlīgi!» ciema puiši vedināja Sveķīti sevim līdzi, bet viņš atmeta tikai ar roku un nogriezās pa savu ceļu uz Indēniem. Indēnos visi gulēja. Tumsā viņš noģērbās un likās savā istabiņā uz auss, bet vāveres dancoja pa vēderu galopu, tā ka viņš nevarēja iemigt. Uz pirkstgaliem viņš iebliedās pieliekamajā kambarī un pa tumsu sagramstīja maizes donu un sviesta bundžu. Nogriezis riku visapkārt donai, viņš sazieda rikam virsū krietnu kārtu sviesta un tad lika zobiem strādāt, pastarpām iedzerdams malku sūras un aukstas tējas. «Lai māsa rīt baras, cik grib, bet ēst man gribējās kā vilkam… varbūt viņa nemaz nenoskārtīs, ka tik daudz sviesta pa nakti viens ir noķepējis…» Otru lāgu guldamies, viņš sāka domāt par dienas pūlēm un nopūtās grūši: «Jā, jā, jā… kad roku pie arkla :liec, tad atpakaļ neskaties… tāpēc arī dievs manus sviedrus svētīja… es varu droši sacīt, ka divas balsis jau ir manas… rīt iešu pie Vāverītes…»


IV.nodaļa Vāverīte bij muižas mājas saimnieks un skaitījās par muižas kalpu runasvīru. Viņš bij mazs, izžuvis vīrelis ar ceptam kartupelim līdzīgu seju, mīlēja pīpēt kāta pīpi ar astru viduci, raga sodrenīcu un baltmāla galviņu. Paprāvā galviņa, uz kuras lepojās pusplikas turcietes krūtežas notēls, bij greizi iesprausta sodrenīcā, lai pats pīpmanis, kuplu dūmu vilkdams, varētu mielot arī acis ap skaisto austrumnieci. Darbu darot, nebij vaļas pīpi ar vienu roku pieturēt, tāpēc pīpes kaula zizlis izēda viņam zobos apaļu spraugu, tā nu Vāverītim noderēja, pa čigāniski spļaudoties. Papuves mājas gals aiz laidara bij atstāts neuzarts cūku ganībai, tur patlaban ganījās Vāverītes paša un viņa graudnieka Žeira cūkas. Pīpi zobu spraugā iekāris, Vāverīte gāja gar laidaru, izlaida no būdas savu pussietalu un padzina to olnīcai pāri pie citām cūkām. Pusbarotais vepris, veselu nedēju viens pats būdā saturēts, rekšinādams sasveicinājās ar savas sugas rada gabaliem. No balss vien graudnieces Žeirenes daglais pazina savu ienaidnieku; sarus sabozis, pa muti putas kuldams, pusgredzeniski sagriezies, viņš devās saimnieku baltajam virsū. Kā Jurģos Žeirene ar savu daglo atnāca uz Vāverītēm dzīvot, tā arī tūliņ sākās naids un karš, pirms starp viņas lolojumu daglo un saimnieka balto ruksi ar līko smeceri, pēc tam tūliņ viņai pašai ar Vāverīti. Vepri gadījās vienos spēkos un lauzās, kodās kviekdami, kamēr abi aizkusa un uz brīdi meta naidam mieru, lasīdami dusmas jaunai cīņai katrs savā tīruma malā. Kad graudniece neredzēja, tad saimnieks gāja savam baltajam palīgā, bet, kad saimnieks nebij tuvumā redzams, tad graudniece ar savu daglo saimnieka vepram ar uzviju atkodās. Kad pirmās reizas saimnieks pārsteidza nedarbos graudnieci vai arī graudniece saimnieku, tad vepru cīniņam sekoja cilvēku ķilda. Kura vepris bij uzvarēts, tas savējo ieslodzīja uz kādu nedēļu būdā, pretiniekam dzirdot, ālēdamies: «Jāēdina vien no rokas, citādi jau tādi burlaki manu veprīti dzīvu apēdīs.» Katrs savējo tad zagšus baroja ar veseliem rudzu graudiem, lai vepri stiprinātos spēkos un mantotu dūšu uz nākamo cīņu. Uz cūkgana ierosinājumu Vāverītes vepri mājnieki nokristīja par Angli – kā Anglijas cūku pasugai piederīgu, bet graudnieces daglo par Būri, jo, angļi patlaban karoja ar būriem. Tā Vāverītes ļaudīm bij pašiem savs angļu-būru karš, par kuru neitrālie ļaudis ne mazāk priecājās un sajūsminājās kā Eiropas valstis par īsto angļu-būru karu. «Saņemies nu, Būri, redz, kur taukais Anglis jau nāk!» cūkgans skubināja daglo, kuram slepenībā mazais proletārietis novēlēja laimīgu uzvaru, lai gan pats bija saimnieka maizē. «Nu, Angli, jozies tam Būra mērdelim kukurē, ko šis te vienādi kacinās?» Vāverīte skubināja savējo. Nebij ilgi jāgaida, kad vepri jau bij kulā un krāva viens otram tādus belzienus ar galvu pa sāniem, ka tukšumi vien nozlangšķēja. Ka nu lāga ilkņu nebij ne Anglim, ne Būrim, tad lielas kaites tie viens otram nevarēja padarīt. Žeirene gāja uz aku pēc ūdens, kad pamanīja saimnieku laidarā nozūdam. Kā saimnieka niķus nojēgdama, viņa nosvieda nēšus ar spaiņiem pie akas zemē, paķēra no malkcirkšņa krietnu stebenu un pa sutraini ielavījās kūts gubeņa starpiņā, no kurienes tuvais kara lauks bij labi pārskatāms. Kā likās, tad šoreiz Būrim bij paredzama droša virsroka, un Žeirenei sirds kutēt kutēja no prieka. Karam tāda gala Vāverīte nenosliecās, viņš sūtīja Anglim savu Raksti palīgā: «Raksti, cui! Patausti, cik biezi Būrim ir gurni! Cui!» Rakstis bij zvērināts šķīrējtiesnesis, viņš smalki zināja izšķirt, kura cūka pieder saimniekam, kura graudniekam. Daglais iekviecās kā durts un cirtās jaunajam ienaidniekam pretim, negribot atlaizdamies vaļā no Angļa skausta, kad Rakstis visus savus zobus ierakstīja viņam cilpās. Nenosliecās arī Žeirene savā slēptuvē ilgāk. Sutraini guberņa un klēts starpiņā izbridusi un lindraku vīli līdz ar piešuvi no mutes vajā palaidusi – tīri tā vien izlikās, ka kājās viņai tagad smalkas ādas piekļāvīgi, tumšbrūni un spīdīgi zābaki, kuru stulmu gali zem īsajiem lindrakiem tomēr nav redzami. Stebenu abām rokām ap galvu


griezdama, viņa devās uz cīņas laukumu, augstā galvas balsī spiegdama: «Gatavie nezvēri, ne cilvēks, suns un vepris! Dzīvu rijas! Ņemiet nu visi trīs un rijiet manu veprīti dzīvu nost!» Graudniece atspērās izplatu abām kājām pret zemi, vēl sagrieza varenāk stebenu ap galvu, īsto joni lāgodama, sprūdīja spungulu pretinieku barā iekšā. Jau no viņas kliedzieniem Vāverīte kā kaunēdamies atkāpās iesāņis, Rakstis aizbliedās uz otru pusi, pie cūkgana patvērumu meklēdams, tikai Anglis urbinājās rukšķēdams taisni Žeirenes acu priekšā, kā labinādamies un esmu nenoskārzdams. Kuram ienaidniekam graudniece īsti mērķēja, tas palika neizzināts dienu mūžu, bet stebens spruka viņai atroceniski aiz muguras vajā un aizspurdza dziedādams atpakaļ uz gubeni, gar kura stūri patlaban olnīcā iegriezās balsu zvejnieks Sveķīts. Stebens ķēra nācēju smuki kā nomērīts pa abiem ceļgalu skriemeļiem, ka Sveķīts nokrita kā pupa ceļa vidū četrrāpus zemē. Vaineniece aiz nobīļa apstulba un palika izplatu stāvot kā zemē rausta divzaru dakša, Vāverītem «ačka!» kliedzot, izkrita pīpe no mutes, bet cūkgans aiz liela prieka apķērās Rakstim ap kaklu, un tad abi divi ļerinādami vārtījās pa cūku badekļiem, ka smiltis vien kūpēja. Tik skaista jandāliņa cūkgans vēl savu kaķa mūžu nebij piedzīvojis. Žeirene pirmā atžirga no sava stulbuma un aizdiedza gar kūts galu, krusta nemetusi, ka spīdīgie zābaki vien pa gaisu nozibēja. Vāverīte noliecās zemē pēc pīpes un atvieglots nopūtās: «Lai vai kā, ka tik mana turciete vesela!» Pīpi sakārtojis un zobu rievā iekāris, viņš gāja Sveķīša žēlot, stibīdams to aiz padusēm augšā. «Laid mierā! Lūdzams, ļauj vaļu, lai attirpst!» Sveķīts turējās pretim, smieklus ar raudām jaukdams, un šļaugans izlaidās pavisam garšļaukus zemē, jo notirpušo locekļu dēļ viņš kājās stāvētājs vēl nebij. «Jaunskungs, vai spēriens tik nelaimīgs, ka tā jāgorās? Vai traki sāp?» «Sāpēt nesāp, bet briesmīgas tirpas šaudās pa abām kājām, ka ne pakustēties nedrīkst!» «Tad pagaidi vien, kamēr notērpā! Būs viss labi, ka sitiens nav ķēris nevietā.» Sveķīts gulēja uz vēdera zemē, bet Vāverīte tam stāstīja par dažādiem zvēlieniem, kādus viņš pats savā mūžā dabūjis vai arī otram devis gan vietā, gan nevietā. Kad tirpas pārskrēja, Sveķīts gausi piecēlās, kājas tirinādams, bet Vāverīte ar vicu nopurināja viņam pielipušās zemes no drēbēm. Abi atsēdās turpat uz laidara sētas, vēlreiz pārrunādami graudnieces mākslīgo sviedienu, tad sveķīts sāka klusām stāstīt, kādās gaitās viņš nācis. Lai Sveķītim atveldzētu nepelnītās sāpes, tad Vāverīte nemaz nestīvējās pretim, bet tūliņ uz rāviena apsolījās: «Cita mēs nevēlēsim kā tikai jūs! Pieminiet manus vārdus, Vāverīte niekus nerunā!» Sveķīts atvadīdamies pacienāja Vāverīti ar graša cigāru, tad devās savās medībās tālāk pie Bīdeļa. «Šī dieniņa laimīgi sākas!» Sveķīts priecājās, savus sūrstošos ceļgalus berzēdams. «Lai paldies Žeirenei! Nebūtu manis ķēris viņas laimīgais sviediens, bet pašu saimnieku vai viņa vepri, tad vis tik viegli un glumi nebūtu izdīcama Vāverītes balss! Nu man viņa balss kulē tīri par nieku!» Bīdels bij kalpu runasvīrs un dzīvoja pie Vāverītes kaimiņa. No Vāverītes Sveķīts izzināja, ka Bīdels tepat aiz saredzamā priežu siliņa arot papuvi. «Sveiks, čaklais arājiņ!» Sveķīts viņu mīlīgi sveicināja. «Paldies, ceļa gājējiņ!» Bīdels atņēma sveicienu, apgrieza zirgus vagas galā un dzina vagu atpakaļ, izlikdamies, ka viņš ne Sveķīša pazīst, ne arī viņa gaitu jēdz. Sveķītim gribot negribot bij jāsoļo arājam līdzi, jo nelādzīgi bij vienam palikt vagas galā. Runāja ejot par laiku, par cieto papuvi, un četrreiz Bīdels izdancināja Sveķīti pa vagu sev līdzi turp un atpakaļ. «Pieturi nu, Bīdel, lai zirdziņi atrauj elpu! Man svarīga lieta ar tevi runājama.» «Nu tad nāc līdzi tur aiz priežu kušķa, lai saimnieks no plājas neredz.» Apstāja zirgus aiz priedītēm, un Bīdels atspiedās arkla raggalu starpā. «Nu, jaunskungs, ko tad tu no manis īsti vēlies?» «Nācu aprunāties tās pašas Mailītes skolas dēļ.» «Ak Mail��tes dēļ? Pavisam biju piemirsis, ka uz sestdienu mums atkal skolotāja vēlēšana. Vai tad


tev tik traki gribas tās vietas?» «Kas nu par trakumu vai netrakumu, bet labi būtu, kad dabūtu.» «Nu tad es saku gaiši: bez pieciem rubļiem mana balss nekust!» «Bīdel, Bīdel. vai tev prāts? Ne es tā varu, ne spēju – tā uz zilu gaisu!» «Ka ne, ne! Man zināms cits vietas tīkotājs, kas samaksās, cik mana balss vērta. Nu, kustiet, maitas!» Bīdels baidīja Sveķīti, uzšāva zirgiem ar pātagu un sāka art. Sveķīts atkal siroja arājam līdzi un kaulējās ar viņu par balss cenu, pirms solīdams tikai pusrubli, kamēr beidzot salīga ar pieci kvarti. «Bet nauda uz pēdām samaksājama!» Bīdels neatlaidās, un Sveķītim bij vien jāraisa maciņš vaļā un jāieskaita tam pieci kvarti saujā. «Saki «nudie'», ka cita tu nevēlēsi kā vienīgi mani!» «Jā, nudie', ka nevēlēšu…» Bīdels dievojās, vārdiņu «citu» gudri norīdams. «Izplēsa man, pagāns, pieci kvarti, bet viņa balss man tagad divkārši droša,» Sveķīts raizējās un priecājās reizā, tālāk iedams. Bīdels trīsreiz uzspļaudīja dabūtai naudai, tad noglabāja to pūšļa tabakas makā pašā dibenā. «Laimīte kā no gaisa nokrita! Nevajadzēja gan tik lēti laist, bet labs tas pats, kas jau kabatā. Kas zin, rasies vēl kāds izkāmējis vietās gribētājs – un otri pieci kvarti man atkal kā pa miegam kulē!» Nākamais apceļamais runasvīrs bij Pluncis, mazs un apaļš vīriņš, tik garš, cik resns, ar apaļi apcirptu bārdu. Pašā karstākajā vasaras laikā viņš valkāja īsus suņādas zābakus un adītus villas kamzoļus. Viņš bij turīgs saimnieks. Paša dēli un meitas, mājas cerēdami, pūru gaidīdamas, par vēderu un drēbēm apstrādāja mājas zemi, paša bērni gāja ganos un cūkganos, bet viņš pats blisīja pa māju. Viņa lielākā kaisle bij kāršu spēle – ne uz naudu, bet tikai uz godu. Katru ciemiņu, pat paunu žīdiņu, viņš stiepa pie kāršu galda. Sētā ieejot, Sveķītim nāca pretim pats Pluncis, tīksmīgi smaidīdams: «Ciemiņš tīri kā saukts!» Aiz rokas viņš ieveda Sveķīti istabā, nosēdināja pie galda un izvilka no bikšu kabatas samuļļātas kārtis. Sveķīts sāka teikt savu teicamo, bet Pluncis viņu pārtrauca: «Ne vārda, skolas jaunskungs, neviena paša vārda, ja negribat samaitāt man dūšas. Bez pusduča partiju es pat nāvei nebūšu runājams. Nu cel! Man jums kā skolotam cilvēkam nemaz nav jāprasa, vai jūs sešdesmit seši arī protat vai ne!» Pluncis spēlēdams smējās, rājās, tiepās, skaitās, bet Sveķīts spēlēja, pieri grumbās savilcis. Viņam bij krietni jāsaņemas, lai Pluncim izdarītu pa prātam, jo nedrīkstēja nedz par daudz vinnēt, nedz pazaudēt – viens būtu par ļaunu, otrs vēl ļaunāks. Izdevās gluži pa vērienam, ka vilciņš paēda un kaziņa palika dzīva, jo katrs vinnēja pa trīs partijām, un, kad spēlēja uz visu čupu, tad Sveķītim nenācās grūti tā iegrozīt, ka lielais vinniņš iznāca Plunča pusē, tā iemantodams viņa labvēlību. Pluncis vēl izlielījās un izmācījās, cik gudri viņš spēlējis un kā Sveķītim vajadzējis spēlēt, ja gribējis vinnēt, tad viņi šķīrās kā jau draugi – viens laimīgs par lielo vinniņu, otrs priecīgs par apsolīto balsi. Plunčos par vaļenieku dzīvoja Šķutums, arī kaķeniešu runasvīrs, bet no paša saimnieka Sveķīts dabūja zināt, ka Šķutuma tagad mājā neesot, viņš kaut kur kaimiņos rokot grāvjus. Izprasījis ceļu, Sveķīts devās turp. Ka nu ceļš gāja gar Ezergaiļiem, tad viņš iegriezās pirms tur. Ezergailis tika daudzināts par bagātāko kaķeniešu gruntnieku. Agrāk viņš bij kalpojis kādā lielākā muižā par muižkungu, tad apprecējis muižas saimnieci un ar abu kopējo krāju iepircis Ezergaiļus – paprāvu māju lielāka ezera malā. Ļaudis teica, ka Ezergailis dzīvojot pa kundziski, tamdēļ Sveķīts pie sevis nosprieda, ka Ezergailenei roka bučojama katrā ziņā. Pašu Ezergaili viņš gan pazina, bet viņa sievas ne. Pagalmā Sveķīts sastapa ņipru skuķi. «Vai kungs mājā?» viņš apjautājās, labdienu padevis. «Par pašu kungu nezinu teikt, bet kundzi pirmīt redzēju aizejam uz kūti pie govju slaucējām. Es esmu no lejas mājas, vairāk jums nezinu sacīt. Vai jūs miesniecēns?» skuķis viņu tincināja. «Arī mums, lejā, ir viena govs barojama.»


«Neesmu vis miesnieks, bet skolotājs Sveķīts,» viņš vientiesīgi atbildēja. Skuķīts nosarka, nokaunējās un aizmuka pāri pagalmam. Nezinādams, ko darīt, Sveķīts grozījās turpat pa pagalmu. No kūts iznāca pusmūža sieviete un nesa divas pilnas slaucenes uz pagrabu. Viņa bija diezgan glīta no sejas un drēbēm, tikai rokas – tās nu gan bij sutrāju aptašķītas un apķepējušas, ka lai vai rāceņus virsū sēj. Ieraudzījusi svešo vīrieti, viņa nolika piena slaucenes pie pagraba zemē un atlaida augstu saspraustos lindrakus vaļā. «Tā būs pati saimniece, viņai brūni cimdi rokā!» Sveķīts nodomāja un devās viņu apsveicināt. Sieviete tikai pirkstgalus ielika Sveķīša izplestajā plaukstā, bet šādu atturību viņš noturēja par bagātās saimnieces lepnību, sažņaudza pasniegtos pirkstgalus savā saujā un nobučoja roku ar lielu plakšķi. «Labdien, cienījamā Ezergaiļa kundze…» «Ūja, jaunskungs, vai jūs durni, vai! Paskatieties; kādas manas rokas! Vai tādas jūs kādai kundzei esat redzējuši?» Kalpone brīnojās par savām rokām, galvu grozīdama. «Vai tad jūs neesat Ezergaiļa kundze?» «Nē jau! Tikai Ezergaiļa kalpone!» «Tavu brīnumu! Bet pēc izskata jūs katrs noturētu par pašu kundzi, to jūs varat man ticēt!» Sveķīts glaimoja kalponei, savu apjukumu slēpdams. Kalponei tas traki patika, un viņa tūliņ aprāva savus smieklus: šādās lietās taču misēties tik cilvēcīgi. Kalpone apsolījās apskatīties, vai saimnieks esot iekšā. «Lai iet vien balsu linotājs kādu māju tālāk!» pats Ezergailis rupji uzbrēca kalponei, bet Ezergailenei bija mīkstāka sirds, viņa salabināja vīru, lika kalponei lūgt Sveķīti uz iekšu un pastrēbināja viņu ar kapiju. Pēc ieturēta launaga viņa izrādīja Sveķītim savas grezni iekārtotās telpas, palielījās ar lepnajām klavierēm, uz kurām viņam bija jānobungā visi gabali, kurus viņš no galvas prata. Atvadoties, tāpat kā sasveicinoties, Sveķītim tomēr gluži aizmirsās nobučot īstajai Ezergailenei roku. No paša Ezergaiļa viņš netika gudrs, vai tas bij viņam savu balsi solījis vai ne. Kad viņš ceļā iedomājās, ka aizmirsis Ezergailenei nobučot roku, tad uz pēdām apsviedās apkārt un gribēja doties atpakaļ, tomēr laikā atģidās, ka šodien kļūda vairs nav izlabojama. «Ja man maz laiks atliks, tad līdz sestdienai izgudrošu kādu svarīgu taisnības iemeslu un vēlreiz aiziešu uz Ezergaiļiem izlabot savu aizmāršas kļūdu. Tas būtu traki, ja tāda nieka dēļ es zaudētu Ezergaiļa balsi!» Pa Vilku tīreļa pļavām Sveķīts izmaldījās līdz vakaram, kamēr sadabūja grāvraci Šķutumu rokā. Īgni un sirdīgi Šķutums raka savu grāvi. Vairāk drēbju viņam nebij kā krekls mugurā un bikses kājā, pat cepuri viņš bija nometis uz cinatas, jo saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu. Grāvju darbus nolīgstot, Šķutumam katrreiz sieva bij līdzi, kura no darba devēja piekaulēja, ka tas bez viņas ziņas Šķutumam nedrīkst dot ne graša naudas. Vīra peļņu viņa izņēma lielāko daļu labībā un visādā 'aizdarā, atlicinot vīram tikai tabakas daļu, jo viņiem bij liels pulks sīku, mazu bērnu. Vakar, kā pie svētdienas, Šķutums bij aizgājis uz tuvējo Lērumkrodziņu, un tur viņam visa nauda bij nodzērusies, pat tabaka bij aizmirsusies nopirkt nedēļas iztikai. Nu bij jāsmilkst tukšā un sausā visu cauru nedēļu. Uz Sveķīša doto labvakaru viņš tikai nikni atrūca, pat galvu lāgā nepacēlis no uzkumā darba. Sveķīts izrunāja par laiku, izprasījās, kā ar darbu sokoties, bet Šķutums tikai rūca pa bārdas apakšu. Tikai kad Sveķīts tam piedāvāja cigāru, viņš tā kā atdzīvojās un atsēdās uz grāvmalas ar garšu uzvilkt kuplu dūmu. Sveķīts nometās viņam līdzās un sāka apdomīgi izteikt sava nāciena iemeslus. Tikko Šķutuma cietā galva nojēdza, kas Sveķīti īsti šurp dzinis, jo pavēstes par skolotāja vēlēšanu viņš vēl nebij saņēmis, tad Šķutums kā pimberis uzlēca kājās, paķēra no ciņa cepuri un skrēja uz tuvējo šķūni, kur viņam bij ietaisīta naktsmītne. «Pagaidi mazu brītiņu!» viņš pusceļā apsviedās un uzkliedza Sveķītim. Šķutumu reibināja laimīgā


doma, ka pat laimīte par viņu iežēlojusies un atsūtījusi viņam šo vietas tīkotāju. Žīda veiklumā viņš noskaloja lietus pančkā lielos netīrumus no kājām un rokām, vēl veiklāk uzrāva virsdrēbes, paķēra zābakus rokā un bij atpakaļ pie Sveķīša kā divi deviņi. «Nu varam iet!» «Uz kurieni tad?» Sveķīts ērmojās. «Uz kurieni? Prasa kā mazais bērns! Nu, zināms, ka uz krogu! Sausā, brālīt, mūsu līgums nav līgstams.» «Līdz Kaķu krogam par daudz tālu…» «Kam mums uz Kaķu krogu iet? Tepat pāri puram līdz pārnovada Lērumkrogam tikai zaķa lēciens.» Gan Sveķīts iztielējās, izlūdzās, izlabinājās visādi, bet Šķutums neatlaidās, novilka ar varu viņam kamašas un veda viņu basām kājām taisni sūnu purā iekšā. Līdz pusnaktij Šķutums telsa vienā telšanā pa Lērumiņu, gan Sveķīti lūgdams, gan sunīdams, gan biedinādams nedot tam savas balss, ja Sveķīts vairs negribēja maka vaļā raisīt. Veselus trīs rubļus Sveķīts nodzirdīja Lērumkrodziņā! No dabas skops, viņš savu mūžu vēl nebij tik daudz naudas nodzēris vienā vakarā, arī galva viņam dzēruma nepanesa, bet šovakar viņš sukāja Škutumam dūšīgi līdzi, jo žēl metās, skatoties, ka citādi Šķutums viens pats rija viņa pirkto labu. Kad nelīdzēja vairs ne lamas, ne lūgumi, ne balss lieguma draudi, tad Šķutums tomēr vēl izdīca mārciņu tabakas, iekam abi draugi devās mājup, viens pie otra brālīgi turēdamies. Šķutums reiba un aijājās laimīgajā apziņā, ka viņš gluži par brīvu tik skaisti piedzēries, no Sveķīša izspiezdams gan ar labu, gan ar ļaunu, cik maz varams. Aiz pateicības un draudzības viņš pavadīja Sveķīti Vilku tīreļa pļavām taisni pāri, kamēr tas tika uz pazīstama ceļa; kur vairs nebij no maldēm jābīstas. Sveķītim Indēnos pārnākot, gaismiņa jau svīda. Mudīgi viņš atģērbās un palīda zem segām. Vēders šonakt kara necēla, bet kājas bij grūti sasildāmas. Apavu taupīdams, viņš visu ceļu bij nostaigājis basām kājām un aukstajā rasā nobridies līdz jostasvietai. Prieks viņam bij liels, ka vakar sadabūjis tik daudz balsu un pats labi paēdis un padzēris, bet bēda vēl lielāka, ka Ezergailenei aizmirsis roku nobučot un Lērumiņā ēdis un dzēris – par savu naudu.


V.nodaļa Otru rītu Sveķīša aizgūtņu ceļš gāja uz Kaķu muižu pie Veprēna, muižas kalpu runasvīra. Veprēns ar sievu un bērniem dzīvoja malu muižiņā mazā istabelē. No rīta vairāk ļaužu mājā nebij kā Veprēna sieva ar gadu vecu zīdaini. Vīrs ar lielākajiem bērniem strādājot muižas amola laukā, bet jaunākie esot ganos un cūkganos – tā Veprēna sieva viņam paskaidroja. Nelādzīgi bij pašam iet uz amola lauku un rādīties tik daudz ļaudīm, tamdēļ Sveķīts lūdza kalpa sievu, lai pasaucot vīru uz māju. «Labprāt aizskriešu un vīru pasaukšu, bet tikmēr jums jāauklē mans mazais. Uz lauku līdzi nest es viņu nedrīkstu – viņš tāds vārīgs un tūliņ aizvelkas garajā kāsā, kā tik dabūn ieraut āra vēju.» Veprēnīte uztupināja savu mazo brēķi Sveķīšam uz ceļiem un pati aizsteidzās vīra meklēt. Kas visiem pieciem miesas prātiem jāizbauda, mazu bērnu pusstundu auklējot, to Sveķīts tagad piedzīvoja. Kad citādi vairs nevarēja brēķa valdīt, tad viņš iemeta to šūpulī un līkstīja, zobus sacirtis, ka bērns pa šūpuli uz augšu un zemi lēca kā salmu lēkšķe pa kratāmo reksli. Veprēnīte atsteidzās elsdama un pūzdama, bērna tītīgās raudas pa gabalu izdzirdusi, un atpestīja Sveķīti no mokām. Viņš izgāja ārā un atsēdās sienmali uz pavijām; kreklu viņam varēja griezt – tādas bailes un mokas viņš bij izcietis. Atnāca Veprēns tāds kā sabozies, ka Sveķīts ar viņu netika nekādā lāga galā. Izrunājās ratu ratumis, bet viss, ko viņš no Veprēna izdabūja, bij negrozīgā atbilde: «Ja labāka nebūs, tad vēlēsim jūs!» Tā kā nu Sveķītim trūka ciešas pārliecības, vai vēlamā dienā viņš būs vienīgais kandidāts, un arī pašapziņa viņam nebij liela, vai no vairākiem kandidātiem viņš būs vislabākais, tad ar varu viņš gribēja izdabūt no Veprēna apsolījumu, ka tas vienīgi viņam dos savu balsi un nevienam citam, bet Veprēns tāda solījuma nedeva, tikai vai desmito reizi atkārtoja: «Ja labāka nebūs, tad vēlēsim jūs!» Savu ceļu turpinādams, Sveķīts prātoja: «Ja vēlamā dienā es būtu vienīgais kandidāts, tad taču par mani labāka tur neviena nebūs, un tātad arī Veprēna balss man droša. Skaista lieta pasaulē, ka vienīgais katrreiz ir vislabākais.» Kalpu runasvīrs Kurkulīts grieza savā klētiņā pašaudzēto tabaku, kad Sveķīts pašā dienvidū pie viņa iebliedās, ka citi mājnieki viņa nemaz neredzēja. Kad Sveķīts varonīgi izsmēķēja veselu pīpi Kurkulīša pašaudzētās, pašaudzētās lapu tabakas – kuras garša un smarža daudz neatšķīrās no grauzdēta āža raga, kam drusciņ suņa spalvas piejauktas klāt, – un atzina šo tabaku par teicami stipru un gardu, tad Kurkulīts uz pēdām viņam apsolīja savu balsi. «Var redzēt, ka jūs esat prāta vīrs, kas prot mantu cienīt. Jūs tiksiet par Mailītes skolotāju un neviens cits! Kā mana tabaka ir labāka un gardāka par visām citām, tā arī jūs esat prātīgāks par citiem skolotājiem.» Uznāca Kurkulīša sieva un plijās vīram virsū, lai neesot muļķis, bet palūdzot jaunkungu par apsolīto balsi uzrakstīt miertiesai sūdzību pret viņu neganto saimnieku, kura Krancis norāvis viņu mīļai Zīmaļai astes galu. Pie pagasttiesas sūdzēt neesot vērts; tā dodot taisnību tikai saimniekiem. «Kas manai gotiņai bij par skaistu, pušķainu asti, lai nu negantnieku dēļ staigā visu mūžu ar strupu steberi,» viņa žēlojās. Sveķīts apsolījās visu izdarīt, bet, ka nu Kurkulīšiem bij pie rokas ne papīra, ne tintes, tad Kurkulīts solījās kādu vakaru aiziet pie Sveķīša un tam lietu izstāstīt no paša gala un dibena, kas viss būtu sūdzības rakstā ierakstāms, lai saimnieks par savu nešpetnību Sibīrijai neizbēgtu. «Krietni līkaupi jums arī jāizdod mums, kalpu runasvīriem, kopā ar visiem saimniekiem pie viena galda,» Kurkulīts vēl piekodināja, Sveķīti pa olnīcu pavadīdams. Klesis bij kāda kaķeniešu saimnieka jaunākais brālis un avīžu ziņotājs par svarīgiem notikumiem kaķeniešos un tuvākajā apkārtnē. Viņa ārējās pazīmes bij: Rīgas utenē pirkts cietais «katliņš» galvā,


gumijas apkakle ap kaklu un garš zīmulis krūšu kabatā. Sveķīti viņš saņēma abējām rokām. «Tavu laimi! Jūs nākat kā saukti! Es nupat devīto dienu perinu vienu jauku ziņojumu par Laidardraņķim nozagto klibo ķēvi. Lielumos ziņojums jau tikpat kā gatavs, tikai pieturas zīmju vēl trūkst. Ar sasodītām pieturas zīmēm netieku nekādā galā, lai lieku viņas kur likdams, bet citādi iznāk nevietā. Avīžu kungi man saka, ka ar zīmēm mocīties man nemaz neesot vērts, lai tik es uzrakstot savas jaukās ziņas vienā laidā, gan zīmes viņi paši būšot rakstā iekšā. Man tik viena bailīte, vai tas nekaitē manam rakstnieka godam?» Sveķīts izlaboja un pārrakstīja Kleša ziņojumu par ķēvi sacerēja vēl otru ziņojumu par Mailītes skolotāja vēlēju, kurā bij teikts, ka kaķeniešu runasvīri vienbalsīgi vēlējuši par savu skolotāju visā novadā un plaš�� apkārtnē pazīstamo un iecienīto skolotāju un audzinātāju Augustu Sveķīša kungu… Abiem ziņojumiem Klesis parakstīja apakšā savu rakstnieka vārdu «Dimdonis», izkaulēja vēl divas pastmarkas un tad ar savu rakstnieka godavārdu Sveķīšam apgalvoja, ka tad velns lai paliekot par stenderi, ja Sveķīts netiekot par Mailītes skolotāju. «Man ir liels iespaids pagastā. Visi zin, ka es esmu avīžu rakstnieks un katru varu izvazāt pa avīzēm, ka pat suns no viņa rokām maizes neņems, ja mani aizkaitinās. Uguns, ne laiks! Dimdonis prot sadot, tamdēļ katrs viņam griež ceļu.» Runasvīrs Čiksts bij drēbnieks un staigāja šūdams no mājas uz māju. Sveķīts viņu uzmeklēja tādā slavā, ka Čiksts lai drīzumā nākot uz Indēniem darbā, bet izdevīgā brīdī pameta tam ar acīm, lai nākot viņam līdzi aiz rijas stūra. Čiksts nopietni noklausījās Sveķīša aizrunā, lāgiem svarīgi iebilzdams: «Mums, runasvīriem, liela vara rokās. Liela vara, tas katram liekams vērā, kam ar pagastu darīšana. Kur mēs, vaļenieku un kalpu runasvīri, gāžamies, tur līdums gatavs.» Čikstam lieliski iepatikās Sveķīša pulksteņa saite ar visādiem zvaguļiem, ka acu no tās vairs nevarēja novērst. «Kas ir, skolotāja kungs, vai nešustīsim uz austiņām? Manējā gan ir dārgāka un smukāka, kad es viņu pelniem noberžu, tad spīd kā tīra zelta, bet arī jūsējā nav zemē metama un man traki patīk!» Sveķīts izmija savu sudraba saiti pret Čiksta misiņa, kurā pat zirgu varētu piesiet, un aizgāja laimīgā apziņā, ka atkal vienu balsi viņš diezgan viegli un lēti guvis. «Pēdīgais vēl Trallā Jānis apceļams, tad varu doties mierīgu prātu mājup, jo darījis esmu, kas cilvēka spēciņam varams, un pats debesu tētiņš ir žēlīgi sekmējis manu darbu un svētījis manus soļus. Es esmu drošs, ka Mailīte man tikpat kā rokā. Ja cilvēks pūļu un darba nebīstas, tad arī par panākumiem un sekām nav ko žēloties.» Trallā Jānis bij saimnieka puisis, skaistulis, izdaudzināts ar savu laimi pie visām kaimiņu meitām. Ik vakarus viņš kaucināja savas piecdesmit rubļus dārgās dūkas te vienā kaimiņu sētā, te otrā. Krēsla jau metās, kad Sveķīts sadabūja Trallā Jāni rokā. Vakariņas paturējis, Trallā Jānis sēdēja domīgs uz savas klēts uzraktnes un vienu roku čīkstināja spēles. Kad Sveķīts tam paklusām izstāstīja savu vajadzību, tad Trallā Jānis blēdīgi viņā noraudzījās, spēji uzlēca kājās un uzrāva lielisku draci, uzsaukdams Sveķītim: «Nu tad iesim!» «Uz kurieni tad?» Sveķīts kliedza. Viņam krēšļojās acu priekšā, ka Trallā Jānis viņu tāpat grib izmozēt kā Šķutums, bet tomēr noņēmās izturēt līdz galam un beidzamo balsi iegūt, lai vai pat otrs trejnieks krogā izputētu. «Gan jau redzēsi!» Trallā Jānis atkliedzās, spēlēm ellišķīgi larkšķot. Abi devās ceļā, ne vārda vairāk nerunādami, jo dūku troksnis apslāpēja cilvēka balsi, tikai kājas pašas no sevis cilājās dejas taktī, un iešana bij patīkama un viegla. Kad lielais spēlmanis negāja vis pa lielceļu uz Kaķu krogu, bet nogriezās pa kādu sānceliņu, tad Sveķīts apstājās un apturēja pie piedurknes arī spēlētāju. «Kurp tad īsti domā iet?» viņš kliedza Trallā Jānim ausī.


«Uz Šaudakiem meitās! Trallā Jānis tāpat atsaucās. Sveķīts palika ceļa vidū kā iemiets stāvam. Trallā Jānis mitējās spēlēt. «Nu, negories, iesim!» «Ne es tā varu darīt, ne drīkstu! Mans skolotāja amats tādu lietu nepanes!» «Amats nepanes? Blēņas! Kam tad ir visvairāk bērnu kā mācītājiem un skolotājiem?» «Par bērniem te nav runa…» «Taisni par bērniem ir runa! Ar Šaudaku Minnu man sagaidāms mazs nesmukumiņš, bet tev jāpaņemas par vainenieku. Citādi meitēns kā viens piena kunkulis! Par Minnu smukākas un mīlīgākas sievas tu nedabūsi, kad es tev saku! Citādi viņa tev virsū nepaskatītos, bet tagad pie tevis ies, kad es viņu pierunāšu. Gluži skaidra lieta: kad dabūn Mailītes vietu, tu vari tūliņ precēties, un, ja tu precē Šaudaku Minnu, tad es tev došu savu balsi un Mailītes vieta tev droša…» Sveķīts nemaz runas gala nenoklausījās, bet diedza pa ceļu atpakaļ uz Indēnu pusi. «Nebēdz! Nebēdz!» Trallā Jānis kliedza un dauzīja kājām zemi, itin kā viņš dzītos Sveķītim pakaļ. Kad Sveķīša tēls tumsā pazuda, Trallā Jānis par jaunu rāva lielisko danci un aizgāja smiedamies uz Šaudakiem, bet Sveķīts pirmajā pusversti nemaz atpakaļ neatskatījās, tik tad atelsās, kad dzirdēja dūkas lielā tālumā skanam. Māsa šovakar bija tik mīļa bijusi un uznesusi vakariņas viņa istabā un ar dvieli sasegusi. Ar kreiso roku Sveķīts ēda, bet ar laba roku rakstīja un rēķināja, cik balsu viņam pavisam drošu, cik pusdrošu un cik nedrošu. Lai rēķināja kā rēķinādams, bet iznākums bij vienādi viens un tas pats: Mailītes vieta viņam un nevienam citam! Tādā laimīgā apziņā viņš aizbrauca uz čučumuižu, iemiegot noņemdamies rīt un citas pārējās dienas apmeklēt mācītāju un citus svarīgos vīrus, no kuriem vērts izdabūt ieteikšanas rakstus, ko vēlamā dienā spert kaķeniešiem galdā.


VI.nodaļa Ceturtdienas vakarā Varpogu māte ar meitu pārbrauca no Rīgas mājā un izstāstīja vīram gaiši un skaidri, kādas viņai domas par Mailītes skolu un skolotāju Kaupuru, kuram jādabūjot šī vieta. Pats Varpogs viņai piekrita bez vārda runas, viņš pazina savas sievas gudrību un apķērību un saprata viņas aprēķinu. «Jau tam vien es ārdītos nagiem un zobiem pretim, lai glūniķis Sveķīts netiek par Mailītes skolotāju! Ne es varu ieraudzīt viņu pašu, ne viņa svaini Lomezi. Tīri brīnums, kā rakstvedis Vēzīts ar viņiem abiem tā sadraudzējies? Kaupurs pavisam cits cilvēks: glauns, iekritīgs, uzvedīgs. Kādi jums tālāki nolūki ar viņu, to es nomanu gan, bet tā jūsu, sieviešu, daļa un darīšana. Ka Amālijai laiks precēties, to arī es saku. Jo drīzāk dabū nobriedušu skuķi zem mices, jo labāk viņai un mierīgāk piederīgiem.» Varpogs necēla Kaupura labā ne pēdas no mājas laukā. Viņš pazina savus kaķeniešus un zināja, ka vēlamā dienā tie visi iegriezīsies krogā, kam sestdien pagastnamā kāda darīšana. Ar gudru ziņu Kaķu krogs bij celts vienā krustceļu leņķi, tā ka katram bij jāiet krogam garām, kas gribēja uz pagastnamu nokļūt. Sestdienas rītā krogs bij uzposts un baltām smiltīm izkaisīts, kā citreiz tikai svētdienās parasts darīt. Sāka lasīties runasvīri kopā, uz pagastnamu iedami. Šaudaks, Ezergailis un Pluncis atradās paša Varpoga goda istabā, viņu starpā arī kaķeniešu pagastvecākais Kreilis. Pārrunāja nekautrēdamies gaidāmo skolotāja vēlēšanu un piemeta pagastvecākajam, ka tas par daudz padevies rakstveža iespaidam un pieļāvis tam izdarīt tādu niķi ar vēlo sludinājumu. Pagastvecākais taisnojās, ka viss tas noticis bez viņa ziņas. «Kas nu nenoprot rakstveža nolūka? Katrs zin, ka tā viņš iztapšņā Lomezim, lai tā svainis vēlamā dienā būtu vienīgais kandidāts.» Šaudaks atkal ieminējās, lai viņa dēļ ceļot vai šā mājas Kranci par skolotāju, jo bērnu viņam neesot, ko skolā sūtīt, bet Ezergailis ar Plunci viņu norāja par patmīli un neprašu. «Mums ar pagastvecāko ir bērni skolā raidāmi, arī Pluncim nāk bērnubērni skolas gados, tāpēc mums nav vis vienalga, ko ievēl par skolotāju, ja mēs arī nemaz neskatītos uz citu pagasta iemītnieku labumu,» Ezergailis no savas puses ieminējās un pastāstīja citiem, kā Sveķīšam viņa mājā veicies ar rokas bučošanu. Nāca gaismā, ka Sveķīts bijis linot pie visiem trim runasvīriem, bet pie pagastvecākā pats Lomezis. Izsmējās, izzobojās, bet beidzot Ezergailis domīgi piebilda: «Ko lai darām? Jāvēl vien būs Sveķīts, ja labāka nebūs.» Varpogs tik to vien bij gaidījis, ka valoda nonāktu šinī vietā. Viņš novēroja īsto brīdi, kad visizdevīgākais laiks sperties ar savu gudrību vidū. «Nu tad es jums pastāstīšu, ka es esmu rūpējies par kaķeniešu labumu vairāk nekā jūs, amatvīri. Uz savu galvu es padevu ziņu Čaugsteres draudzes skolotāja palīgam Kaupura kungam, kad dabūju just par rakstveža niķiem un Sveķīša balsu medībām. Kaupura kungs man apsolījās pieteikties uz Mailītes vietu, un es ceru, ka viņš šodien laikā būs klāt. Tad nu ziniet paši, kas darāms, lai kaķenieši tiktu pie krietna skolotāja un es nepaliktu kaunā.» «Jo lielāka izvēle, jo labāk!» Šaudaks tagad runāja gudri citiem līdzi. «Vai tikai draudzes skolotājs būs nācējs uz pagastskolu?» Pluncis šaubījās. «Nācējs viņš būs, ja tikai jūs būsiet vēlētāji!» Varpogs apgalvoja. «Tad Sveķītim tikai caurbiru tiesa, ja Kaupurs ir nācējs,» Ezergailis domāja. Kaupuru pazina visi, jo kaķenieši piederēja pie Čaugsteres draudzes un katrs viņu bij redzējis vismaz baznīcā uz ērģeļu sola. «Protama lieta, ka mums jāvēl krietnākais no vietas gribētāju pulka, bet tā ir visa kopīga


vietniekpulka darīšana!» pagastvecākais gribēja valodas beigt. «Kaupurs ir Kuldīgas semināra audzēknis, labs muzikants un krietns valodu pratējs, tad Sveķītim ar savu pilsētas skolā iegūto liecību jāpaliek ēnā, darīt mēs tur nekā nevaram!» Varpogs slavēja savu kandidātu. «Cik stiprs Sveķīts krievu valodā, tā jums nezinu teikt, bet, ka vāciski viņam iet kā pa celmiem, to gan jums droši varu sacīt,» Ezergailis pašapzinīgi paskaidroja. Neviens vairs nedomāja par to, ka tas Sveķītim agrāk apsolījis savu balsi. Visi solījumu uzskatīja tikai par joku, lai drīzāk atkratītos no Sveķīša uzbāzības. «Nu, ko pagasta lielmani saka?» Varpodzene vaicāja vīram, notvērusi to priekšiņā aiz svārku stūra. «Viss iet kā pa taukiem! Es saku, viss ir gluži nevajadzīgs, ko mēs te tērējamies Kaupura labā. Viņu ievēlēs par Mailītes skolotāju un nevienu citu, lai viņš pats arī nemaz te nerādītos, bet tikai atsūtītu savus papīrus. Lomeža un Vēzīša gudrotais niķis tikai Kaupuram iznāk par labu: viņam nebūs neviena nopietna pretinieka, par Sveķīti visi tikai zobojas.» «Man stāstīja, ka Sveķīts apsirojis visus pagasta runas vīrus un ikviens tam apsolījis, ka vēlēšot vienīgi viņu un neviena cita!» «Vecā pasaka: solīt sola, bet nedeva… Labāk vāksim visus ēdamistabā saliktos labumus pie malas, kamēr vēl neviens tos nav redzējis. Lai dzer un tērējas vietniekpulka locekļi pēc vēlēšanās no sava maka, ja grib.» «Labāk lai paliek vien viss, kā rīkots. Cik nu mums izdevumu, preces par iepirkuma cenu rēķinot? Iznāk smukāk, kad Mārtiņš domās, ka viņam tikai mums jāpateicas par ievēlēšanu Mailītes vietā.» «Vai tiktāl gan jau, ka Kaupurs par Mārtiņu saucams?» «Es viņu jau uzskatu par savumu, ko tur liegties? Amālija viņā traki iekarsusi, un arī man viņš patīk. Ko domā, viņnakt viņš atbraucis ar velosipēdu un atvedis Amālijai saldumus un puķes. Amālija vai debesīs! Tikai nupat viņa man to pastāstīja.» «Būs visu nakti nodindelējis, tāpēc viņa arī šodien vēl nejūt!» Lomezis ar Sveķīti nobrauca jaunos, spīdīgos atsperu ratos krogam garām un aizgriezās uz pagastnamu. «Auna galva!» krodzinieks smējās, aizdurvē aizvilkdamies. «Būtu nācis krogā iekšā un uzvedies kā virs, varbūt kāds viņa iežēlotos un atminētos, bet tagad es galvoju, ka arī vienas balss viņš nedabūs.» «Nabaga Sveķīts! Arī viņš cerēja citu gadu braukt tādiem pat spīdīgiem ratiem kā Lomezis, bet nu visas gaidas vējā!» Varpodzene nožēloja sava iecerētā znota sāncensi. Arī Šaudaks aizrāvās aiz loga stūra, kad, pa logu skatīdamies, redzēja Sveķīti garām braucot. Krogam cauri iedams, Varpogs pameta Vāverītim ar acīm un ieveda viņu kantora istabā, līdzās bodei. Kaķu krogā un bodē noiešana bij tik liela, ka Varpogs krogā turēja īpašu kroģētāju un bodē sevišķu tirgotāju. «Nu, vecais draugs, vai tu man tagad nevarētu maksāt kādu daļu no sava vecā bodes rēķina? Ja nu gluži ne visu, bet kādu daļiņu gan, jo pašam arī naudas vajag – jāpērk bodes un kroga papīri nākamam pusgadam, jāmaksā papildu nodokļi un tā vēl šis un tas.» «Ko nu jokojiet, krodziniek! Kur lai es vasaras vidū naudu grābju? Gaidi vien līdz rudeņam, kā katru gadu gaidījis!» Vāverīte atbildēja. «Ar to gaidīšanu nu tā ir, kā ir. Patiesību sakot, gaidīt es varu un arī gaidīšu, ja tu man drusciņ darīsi pa prātam. Zini: roka roku mazgā!» «Ko tad tu no manis gribētu? Es patiesi tā nevaru iedomāties…» «Jums, runasvīriem, šodien jāizvēlē par Mailītes skolotāju Kaupurs no Čaugsteres draudzes skolas un neviens cits. Man tas kungs ir iepaticies!» «Vai zini, diezgan nelādzīgi? Es Sveķītim tā kā drusciņ apsolījos, ka došu viņam savu balsi.» «Tādas domas met pie malas, tad mēs būsim draugi mūžīgi un vēl trīs dienas. Ja Kaupura neievēlētu,


tad par vainīgo es turēšu tevi un tūliņ tev cekulā iekšā! Nu, sit saujā!» «Ko tur citu darīt, kad lieta tāda? Lai Sveķīts brauc uz Teju silu bekot, man jau vis viņš arī nav pa zobam!» Sadevās rokās un neminēja par šo lietu vairs ne vārda. Abi izgāja draudzīgi kroga istabā, un katrs izsauca pa pudelei alus. Arī Šķutums un Kurkulīts tika līdzīgā veidā nosaukti savrup, un līdzīgas valodas norisinājās viņu un Varpoga starpā. Varpogs ieveda Bīdeli zem paduses ēdamistabā un aizvēra durvis. Ēdamistabā bija garš galds, apklāts rūtainu vasku drēbi un piekrauts visādām aukstām uzkodām. Tur bij ķilkas un ieskābētas siļķes, ķiploku un aknu desas, zutiņi un žāvēts zutis. Pašā galda vidū grežojās pustrešstopniece Trīna ar sarkano mici galvā un viņai riņķi apkārt citas mazākas pudeles. Tādu godību redzot, Bīdelim bij jārij siekalas vienā rīšanā. «Redzi, Bīdel, te šovakar un visu cauru nakti mielosies mani draugi, kas par Mailītes skolotāju vēlēs Kaupura kungu no Čaugsteres. Ievēlēt viņu ievēlēs, par to es savu galvu lieku ķīlām, lai gan man viena pati galva vien ir, bet, ja no visām divpadsmit vietnieku balsīm tikai vienas pašas balss Kaupura kungam trūks, tad es zināšu, ka Bīdels viņam ir metis melno bumbiņu. Tevis es tad par savu viesi neuzlūgšu un nesēdināšu pie šī galda. Nu, vai tu mani saprati?» Bīdels saprata, ka krodzinieka griba notiks, vai čīksti pretim vai ne. Viņš bij prātīgs un ēdelīgs vīrelis, tamdēļ padevās ar labu. «Tad tu manis nepazīsti, krogus kungs, ja tu domā, ka es citādi darītu; bet vai ir brīv pasmeķēt, lai tu, cilvēks, zini uz vakaru priecāties?» «Brīv gan neesot, kamēr vēl darbs neesot godam veikts, tā sieva man stingri piesacīja, bet tev kā vecam draugam jādod nomēģināt, lai mute izgardinās un zin citiem pastāstīt, ka nav vis viltus manta.» Varpogs pielēja no Trīnes nepilnu alus glāzi degvīna, pasniedza to Bīdelim un iespieda tam saujā veselu struņķi desas. «Nu, sukā nost tāpat bez maizes!» Pēc Bīdeļa krodzinieks veda augstā kalna galā Čikstu un Trallā Jāni un arī tiem rādīja Kaķu kroga kukņas un pagraba godību. Veprēns bija visiem pazīstams ar savu ietiepību; tīri spītes dēļ viņš darīja otrādi, ja kāds viņu gribēja mācīt. Varpogs ieveda viņu sānistabā un gluži nopietni tam iečukstēja ausī: «Vai dzirdi, Veprēn, tu man no skolas lietām maz jēdz, tamdēļ klausi manam padomam: savu balsi tu dod tikai Sveķītim un nevienam citam! Sveķīts ir varens skolotājs, taisni priekšā kalpiem kā radīts.» Atbildes nemaz nenogaidījis, Varpogs aizgāja, bet Veprēns savā gudrajā galvā nodomāja: «Ak tu domā par mani gudrāks būt? Aklam redzams, ka arī tevi Sveķīts nopircis. Nu, manas balss tas puisis vis nedabūs. Pats zināšu, kas man darāms.» Taisni pulkstens vienpadsmitos gar krogu nolīgoja Spilvanu tēvs, labajā rokā turēdams baltu paegļa nūju un viņu reizē ar kreiso kāju pret zemi sperdams, bet kreisajā rokā vēcinādams zilstrīpainu slauķi. Pa lielceļu no otras puses ratoja uz krogu Kaupuru Mārtiņš uz sava jaunā velosipēda jeb «vella pēdu» mīdams, kā Spilvanu tēvs šovakar stāstīs mājniekiem savas šīsdienas pieredzes. Spilvans atmuguriski ietipāja grāvi, kā sadursmes baidīdamies, un platām acīm noraudzījās braucējā un viņa ratā, jo tik tuvu un skaidri kā tagad viņš «vella pēdu» un viņas minēju redzēja pirmo reizi mūžā. Kaupurs laida slaidu lingu viņam apkārt, ar vienu roku valdīdams ratu, ar otru roku vīzīgi paceldams cepuri un viņa sveicinādams. Kroga lielo durvju priekšā viņš nolēca veikli no rata, pieslēja to pie lāktes staba un sausināja batista slaucītī sviedraino seju un kaklu. «Laižas kā putns un godu arī prot nodot!» Spilvanu tēvs, grāvī stāvēdams, gudroja un vērīgi aplūkoja Kaupuru un viņa ratu. Viņam gan tika skundēt par pasaulīgām ēverģēlībām, bet glaunā Kaupura padevīgais sveiciens īstā laikā iekaroja untumaiņā veča sirdi.


«Pasaulīt, tu ļaužu ēka… šito pašu jaunkungu ar krancēto kaklu jau kaķenieši vēlēs par savu skolotāju! Cik viņš uzvedīgs un arī ērģeles prot baznīcā skaisti dicināt!» Spilvanu tēvs nopūtās un rausās no grāvja laukā, lai turpinātu savu ceļu uz pagastnamu. Vēlīgi smaidīdama, Varpogu māte izsteidzās no kroga Kaupuram pretim. «Vai veselu stundu es nostāvēju augšā, Amālijas istabiņā, pie loga, jūs gaidīdama!» viņa mīļi bāra Kaupuru. «Jau sāku skaisties un bārties, ka jūs būsiet aizmirsuši mūsu norunu, tikai Amālija mani drošināja: «Māmiņ, nebēdā, viņš būs!» Jocīgs meitēns tā mana Amālija, kā viņa to tik droši varēja zināt!» Varpogu māte pamirkšķināja Kaupuram ar acīm kā jau savumam, tad veda viņu krogam apkārt, puķu dārziņam un ābeļdārzam cauri uz pašu krodzinieku gala durvīm, pa kurām staigāja tikai paši mājnieki un viņu vistuvākie viesi. Varpogu māte ieveda Kaupuru goda istabā; kurā mita kaķeniešu ievērojamākie amatvīri. «Sveiki, mīļie draugi! Nu, vai mūs ar, gaidījāt?» Varpodzene mutīgi čaloja. «Mailītes jaunais skolotājs Kaupura kungs vēlas iepazīties ar sava pagasta gruntniekiem un skolēnu vecākiem!» viņa nopietnību jauca vaļsirdīgi ar jokiem, iepazīstinot Kaupuru ar kaķeniešu amatvīriem un saimniekiem, tā līdzinādama ceļu nākotnes izredzei un acumirkļa jautrai sarunai. Kaupurs bija acīgs, valodīgs un atjautīgs, tā ka visiem uz rāvienu iepatikās. Runāja, par šo un to; sarunās viņš prata īstajā vietā un laikā izteikt savas domas, tikai ne vārdiņa viņš nebilda no savas puses par to, kādās gaitās viņš šurp braucis. Šāda atturība un smalkjūtība patika kaķeniešiem. Katrs viesis pēc kārtas pasūtīja divas pudeles alus. Kad Kaupura rinda pienāca, arī viņš pasauca divas pudeles alus – nevienas vairāk, ne mazāk kā citi viesi. Daži runasvīri jau bija aizgājuši uz pagastnamu, kad kā beidzamais krogā ieradās Klesis. «Dimdons klāt! Dimdons klāt! Nu varam sākt zemi dimdināt!» kāds mēlgalis viņu apsveicināja. Nekas Klesim pasaulē tā nepatika, kā kad viņu atklātībā sauca viņa rakstnieka vārdā par Dimdonu. Varpogs ar viņu pajokojās un, alus glāzi tukšodams, nekad nepiemirsa tam uzsaukt: «Sveiks, Dimdoni!» Viņš labi zināja, ka nopietni runāt nav vērts, jo Klesis bija iemīlējies Plunča meitā un darīja visu tikai Pluncim pakaļ, lai iemantotu nākamā sievastēva vērību un labpatiku. «Kungi, mēs par ilgu nokavējamies krogā!» pagastvecākais Kreilis iesaucās un uzlēca kājās, kad pulkstens nosita vienu. «Var gadīties kāds svešs malienas kandidāts, un tas tad mūs izvazās pa avīzēm par laika neievērību aiz tīra niknuma, ka akurāt viņš nav ievēlēts par Mailītes skolotāju. Laiks ķerties pie darba, tātad iesim, kungi!» Kam vien kāda darīšana, tie nu visi beidzot devās no kroga uz pagastnamu – citi braukšis, citi kājām. Skolotāja izvēles sēde, kura pavēstēs un sludinājumos bija nolemta pulksten vienpadsmitos, sākās pulksten divos. Varpogu māte nelaida Kaupuram ar velosipēdu braukt, bet lika puisim iejūgt brango melni, un pats Varpogs viņu aizveda braukšis, lai gan pagastnams par versti tālāk no kroga nebija. «Tā cienīgāk izskatās un katrs tūliņ redz, ka Kaupura kungs ir mūsu kandidāts,» Varpogu māte nosprieda. Bez Sveķīša un Kaupura pagastnamā vēl bija ieradies trešais kandidāts, vārdā Miezīts, nupat kā no semināra palaists un atrazdamies ceļā no dzelzceļa piestātnes uz tēva mājām. Vakarvakarā viņš kaimiņu krogā bija auzojis zirgu un nejauši avīzē uzskatījis sludinājumu par Mailītes skolotāja vēli rītdien. Sarunā ar krodzinieku viņš dabūja zināt, ka Kaķu pagasts tepat kaimiņos. «Joku dēļ pamēģināsim roku!» viņš norunāja ar savu brāli pavadoni, pārgulēja turpat krogā pa nakti un vēlamā dienā noliktajā laikā ieradās kaķeniešu pagastnamā kā trešais kandidāts. Sveķīts tā zobgalīgi, nicīgi noskatījās uz saviem abiem sāncenšiem, sak, ko jūs te, bēdu brāļi, velti laiku šķiežat un apavu plēšat, šurp nākdami un neceramo cerēdami. Mailīte šoreiz ir mana! Uz Mailītes vietu pieteicās visi trīs, iesniegdami savas skolas apliecības un visādus ieteikšanas rakstus. Pagastvaldes rakstvedis nolasīja kandidātiem līgumraksta saturs priekšā. Pretrunas necēla


neviens. Katrs kandidāts par sevi apgalvoja, ka viņš gatavs pieņemt Mailītes skolotāja vietu, ja runasvīru kungi viņu ievēlētu. Kamēr vietniekpulks apspriedās, kandidātiem bija jāiziet otrā istabā pie saviem pavadoņiem un citiem liekmaņiem. Tur viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami vienaldzību un bezbēdību. Vispārīgas sarunas nevedās. Katrs domāja savu domu, bet šoreiz visu trīs domas bija gluži vienādas: «Labi būtu, ja mani ievēlētu… vieta ir branga!» Sveķīts jau nemaz negribēja izrādīties lepns vai pārāks par citiem, bet tomēr gluži neapzinīgi viņam galva pati no sevis izcēlās cēlāk un ejot papēži minās stiprāk uz grīdas nekā pārējiem diviem. Jautrs mīns krēšļojās ap Varpoga lūpām. Viņš noliecās pie Kaupura un iečukstēja tam ausī: «Sveķīts šo dienu ilgi pieminēs… ar lielu rūgtumu, protams!» Vietniekpulka sēde vilkās diezgan ilgi. Runasvīru vairums gribēja uzstādīt par Mailītes skolotāja kandidātiem tikai Sveķīti un Kaupuru, bet Spilvanu tēvs uztiepa savas domas, ka arī Miezīts uzstādams par kandidātu. «Viņš, bēdelis, ir braucis tālu ceļu, lai tad arī viņš manto vismaz to prieku, ka mēs par viņu esam metuši kauliņus,» – tā Spilvans pamatoja savas domas. Par Miezīti bumboja pirmo. Viņš dabūja vienu balto bumbiņu pret vienpadsmit melnajām; Spilvanu tēvs palika viens pats pret visiem citiem runasvīriem. Par Sveķīti bumboja otro. Tāda bija rakstveža Vēzīša gudrība, kuru Lomezis bija apgājis sava svaiņa labā. Iznākums tāds pats kā Miezītim: viena baltā bumbiņa pret vienpadsmit melnajām, atkal Spilvanu tēvs viens pats pret visiem citiem. Tādu negaidītu iznākumu redzēdams, rakstvedis brīnodamies lūkojās no viena uz otru, bet visi runasvīri izlikās, ka viņi te nekā brīnumaina nemana. Rakstvedis zināja smalki Sveķīša mitās tekas un runasvīru vairuma solījumus, bet tagad nespēja uztvert vainīgo dzīslu – no kura gaisa Sveķītim varējis rasties tik nelabvēlīgs bumbošanas iznākums? Aizvērtajām sēdes istabas durvīm vistuvāk sēdēja Sveķīts un klausījās, ausis izcēlis. Diktāk izrunātos vārdus varēja gluži labi sadzirdēt. Kad par viņu bumboja un balsis saskaitīja, tad viņš skaidri sadzirdēja rakstveža uztraukumā runātos vārdus, ka Sveķīša kungs esot dabūjis vienu bumbiņu pret vienpadsmit… Tātad viņš ir ievēlēts ar vienpadsmit balsīm par Mailītes skolotāju! Tavu prieku par tik skaistu uzvaru! Tālāk viņš vairs neklausījās, bet garā izbaudīja nākotnes lielo, neapzināmo laimi. Ko Spilvanu tēva dārzā viņš vaļējām acīm sapņojis, tas viss nu godam piepildījies. Viņa domas joņoja pa pasaules brangumiem un apaļumiem. Aiz lielas laimes un prieka Sveķītim sirds gluži notirpa. Vismīļāk viņš tagad būtu skaļi uzgavilējis, pa vienas kājas virsu lēkādams, bet nu bija visiem spēkiem jāsavalda trakais prieks un jāizliekas tā, ka nekā viņš nezin un nav dzirdējis. Aizviru acīm viņš atslējās pret sienu un jutās drīz vien par saimnieku savā nule gūtajā paradīzē. «Kurš gan tas viens varētu būt, kas man liedzis savu balsi?» viņš gudroja. «Vai nu Ezergailis, vai Trallā Jānis – no tiem diviem ir viens mans ienaidnieks. Pie pirmā man izdevās ar rokas bučošanu tā paprasti, bet otrā cūcības es taču nevarēju uzņemties! No rakstveža Vēzīša es izdibināšu, kurš tas vaininieks, un zināšu viņam īstā vietā tā atkost, ka manis mūžam pieminēs! Vai nebūtu daudz jaukāk, kad visās avīzēs būtu lasāms, ka kaķenieši mani vienbalsīgi ievēlējuši par savu skolotāju? Katrs lasītājs tūliņ noskārstu, ka Sveķīša kungs nav vis nieka vīrs un kaķenieši nav vis aitas galvas, kad pilnīgs vietniekpulks tam nodod visas divpadsmit balsis par labu, bet pārējie kandidāti dabon tikai pa vienai un nevienai balsij…» Pēdējais vēlē nāca Kaupurs priekšā un dabūja visas divpadsmit baltās bumbiņas. Kad balsu skaitītāji paziņoja tādu iznākumu, tad visi atviegloti atvilka elpu, kā grūtu darbu godam veikuši. Pirms gan Spilvāns gribēja mest Kaupuram melno bumbiņu par «vella pēdas» mīšanu, bet laikā


atcerējās laipno sveicienu un nodomāja sevī: «Abiem pirmajiem es metu balto bumbiņu, kāpēc es Kaupuram dodu melno? Arī šis jauneklis man nekā ļauna nav darījis, lai tad iet arī viņam no manas puses baltā!» Kazaks atvēra sēdes istabas durvis un ielūdza visus trīs kandidātu kungus iekšā. Visiem pa priekšu gāja Sveķīts un nostājās pie krāsns, taisni sapulces galdam un pagastvecākajam pretim, bet abi pārējie pārkāpa tikai pār slieksni un palika turpat pie durvīm stāvot. Rakstvedis pirms sāņis noskatījās priekā starojošā Sveķītī, tad gausi piecēlās un ilgi klepoja, iekam sāka lasīt vietniekpulka šīsdienas sēdes protokolu par skolotāja izvēli. «…par kaķeniešu pagasta Mailītes skolotāju vietniek. pulks vienbalsīgi ar visām divpadsmit balsīm ievēlēja Mārtiņu Jāņa dēlu Kaupuru no Čaugsteres draudzes skolas. No pārējiem kandidātiem Sveķīša kungs dabūja vienu Vēlētāju balsi pret vienpadsmit nevēlētāju balsīm, tāpat arī Miezīša kungs vienu vēlētāju balsi pret vienpadsmit nevēlētāju…» Rakstveža pasludinātais vietniekpulka galīgais lēmums tā apstulbināja Sveķīti, ka smadzenes viņam mitējās darboties un miesīgā nespēkā viņš atslīga uz sola pie krāsns. nejēgā viņš lauzīja knaukšķinādams pirkstus, lūpas savilkās idiotiskā smaidā, un miglainās acis nesaprašanā valbījās pa dobuliem, redzēdamas katru lietu divkārtīgi. Neviens Sveķīša neievēroja; katrs piesargājās pat uz viņu paskatīties, ja acis bija vēršamas uz to pusi. Kaupurs pateicās vietniekpulkam par vienbalsīgo izvēli. «Atvainojiet, amata biedri, par vienbalsīgo izvēli ir jāpateicas man, bet jums par divpadsmitbalsīgo!» Miezīts jokoja, Kaupuram laimes novēlēdams. Viņš atprasīja pagastvaldei savus papīrus un aizbrauca. Kaupurs parakstīja līgumu ar pagastvaldi, un runasvīri viņu varītēm nosēdināja krēslā un uzurrāja par Mailītes skolotāju. Visi čaloja, drūzmējās ap Kaupuru, viņam kuplas laimes novēlēdami jaunajā vietā. Tobrīd Lomezis pielavījās Sveķītim un šņāca viņam ausi: «Lutausi, ko nu vēl te blīni! Nejaucība bez gala un dibena! Taisies, ka tiec ar godu laukā!» Abi nepamanīti, neievēroti izbliedās no pagastnama un aizbrauca uz māju, ceļā nerunādami ne vārdiņa. Sveķītim prāts bija tik mulss un sirds tik gurda, ka nenāca laukā ne svelošas dusmas, ne žēlas raudas, ne sodāmie lamas vārdi, bet viņa un mutuļoja iekšienē kā šķidra sārņu kvēle zem biezas zemes garozas. Mājā viņš tūliņ ielīda gultā, sasegdams sev virsū divas villainas segas, suņādas kamandeķi un vēl savu veco kažoku, bet tomēr vēl drebulis viņu kratīja. Divas dienas viņš neņēma ne miltuma mutē, un māsa ar kalponi viņu pamīšus uzraudzīja, ka viņš žēlabās nepadarot sev kāda ļaunuma. Kā godībnieki visi citi ļaudis devās vienā vilcē no pagastnama uz krogu. Brauca, gāja soļos, lai kratoņa un ratu rībis nejauktu iesāktās sarunas. Tagad katram bija tik daudz svarīga un jautra ko stāstīt, ka viens ar savu teicamo vēl nebija pusē, bet otrs bez žēlastības šāvās starpā un norāva pirmajam valodu pašā jaukākā teicienā. Pa priekšu brauca krodzinieks ar savu melli. Krodziniekam līdzās sēdēja pagastvecākais, bet viņiem iepretim uz atsperu ratu bukas rakstvedis un jaunais Mailītes skolotājs, sakrampējušies elkoņiem, lai bedrainajā lauku ceļā neizkristu no ratiem. Kad Sveķīts no runasvīriem tik smalki bij izāvīts, tad arī rakstvedis Vēzīts atmeta viņam ar roku un uzmetās Kaupuram par lielo draugu. Lomezis viņam divatā bija solījis vācu kvartu, ja izdošoties Sveķīti iedabūt Mailītē par skolotāju, bet nu par kuplo ciemkukuli vairs nebija ko domāt! Kājnieki gāja braucējiem blakus, turēdamies vienu roku pie ratu spārniem, ilksīm un mainīdami ar sēdētājiem jautras valodas. Varpogu māte ar Amāliju sagaidīja Kaupuru uz kroga lieveņa un novēlēja viņam daudz laimes un priecīgu nākotni jaunajā vietā. «Pūriem naudas, siekiem baudas,


Riekužiņu nedieniņas!» Amālija sarkdama skaitīja, bet Varpodzene viņu, visiem redzot, apkampa un nobučoja uz abiem vaigiem. «Nu, Kaupura kungs, vai mani vārdi godam nepiepildījās? Nav padarīšanas, kas man nelaimētos, ja tikai es pate no visas sirds ko gribu sasniegt. Es zinu lietu iesākt no īstā gala!» viņa palielījās, tad lodīgi tekalēja ap amatvīriem, rokas spiezdama, laipnus vārdus bilzdama. «Paldies, mīļais draugs! Paldies, labais kaimiņ, ka šoreiz klausījāt manam padomam! Man pašai, zināms, maza bēda, ko jūs ievēlētu par savu skolotāju, bet es papūlējos pagasta labā. Tikai pagasta labā! Un tā glūniķa Sveķīša es acu galā nevaru ieraudzīt! Tagad es pateicos jums, bet drīzumā jūs pateiksieties man, ka manas gādības dēļ kaķenieši ir tikuši pie pirmā numura skolotāja. Visus, itin visus es mīļi lūdzu nākt uz iekšu! Iebaudīsim uz to prieku, ko dievs devis! Jūs visi esat pelnījuši! Amālij, ved tu jauno skolotāju uz viņa vietu!» Ēdamistabā Kaupuru atsēdināja puķēm un zaļumiem izpušķotā goda krēslā pie ēdieniem un dzērieniem bagātīgi piekrautā mielastgalda. Varpodzene sēdēja viņam līdzās pie labās rokas, Amālija pie kreisās. Eda, dzēra un līksmojās, bet neviens neprasīja, kas šo mielastu vikšis, kas viņu samaksās. Kad galviņas jau bija iežilbušas, Dimdons sacīja runu, bradādams kā krievs pa pupām, beigās gribēja uzsaukt «augstas laimes» jaunajam skolotājam, bet steigā un mulsumā tam neviļus paspruka: «Augsta laime jaunajam pārim!» Amālija aizmuka spurgdama uz savu istabiņu, Varpodzene smaidīdama brīdināja runātājam ar pirkstu, bet Kaupurs izlikās, ka viņš nekā nav dzirdējis. Arī Varpogu māte atstāja vīriešus vienus pašus dzīrojam, kad sarunas tapa skaļākas, nebēdnīgākas, joki un smiekli kodīgāki. Kaupurs bija priecīgs un laimīgs, ka viss gāja tik gludi kā pa taukiem. Visi cilvēki viņam izlikās tik mīļi un labi, ka viņš nemaz sev nejautāja, kāpēc tad īsti Varpogi viņa labā tā pūlējas un šķiežas? Arī Amālija viņam likās mīļa un mīlējama meiča. Vakaru viņš pavadīja laimīgi un jauki, te lejā, dzīrinieku vidū pie līkaupu galda, izdzerdams alu, sasizdams kannu, te augšā, Amālijas istabiņā, bučodams daiļo nesējiņu. Augšstāvā Varpogu māte viņam ierādīja arī naktsmītni glīti uzkoptā ceļinieku istabiņā, bet viņam vēl patika apakšā ar pēdējiem viesiem padzīvoties un padziedāties. Kad rīta gaismiņā viņš devās uz savu istabiņu, tad, pa garo eju dundurojot, tam roka netīšus uzlikās uz Amālijas durvju kloķa. Durvis nebij aizslēgtas, bet vērās viegli un bez lieka čīksta. Amālija bija droša meiča…


VII.nodaļa Kaupuram sākās jauka vasaras izdzīve visur un nekur. Rata mugurā vizinādamies, viņš braukāja pa tuvējo apciemu un tālāko apvidu, ciemodamies pie draugiem un paziņām, allaž atgriezdamies vienā no savām galvenām mītnēm: Čaugsterē vai Kaķu krogā. Jēkabdienā, 25, jūlijā, viņš nodomāja pārvadāties uz pastāvīgu dzīvi Mailītes skolā, lai viņa dzīvoklītis Čaugsteres draudzes skolā tiktu brīvs viņa pēctecim. Pēc nolīguma ar pagastu Kaupurs skaitījās par kaķeniešu skolotāju no tekoša gada pagājušiem Jurģiem. Kaķenieši bij turīgs pagasts, paši laipni ļaudis. Dienu pirms Kaupura pārvadāšanās pagastvecākais viņam izmaksāja bez pieprasījuma 90 rubļus skaidrā naudā. «Es zinu, ka jaunam cilvēkam, jaunu iedzīvi iesākot, visvajadzīgākā lieta ir nauda. Kurā stūrī acis met, tur tukšums kliedz pēc naudas,» pagastvecākais Kreilis sacīja. «Labs ir! Ko tur tik daudz velti pateikties… Šogad mēs skolas zemi izrentējām par 360 rubļiem gadā, jo pirms Jurģiem nepaguvām ievēlēt cita skolotāja, kad inspektors mūsu ievēlētā Lapiņa neapstiprināja amatā. Pēc likuma mums jāizmaksā skolotājam alga katru mēnesi, tātad jums nākas par 3 mēnešiem 90 rubļi, kura nauda pagastam ir iespējama jums izmaksāt, jo arī skolas zemes rentnieks maksā mums renti pusgadu iepriekš. Gan algas izmaksas sākumu varētu skaitīt no jūsu izvēles dienas, bet kaķenieši nav tādi grašu lupinātāji kā dažs labs cits pagasts, un gadu sākt no Jurģiem mums ir parocīgāk. Arī divus šķūtniekus es pasūtīju, tie jums palīdzēs no Čaugsteres atvest šurp jūsu mantas… domāju, ka ar diviem pietiks…» Ka te arī Varpogu mātes gādība talkā, tā vis Kreilis nepauda. «Pateicos, Kreiļa kungs! Cik man to pūlažu, tad nezinu pat, kā divus vezumus piedarīšu,» Kaupurs vaļsirdīgi atzinās, par kaķeniešu laipnību priecādamies. Pārvadāmās dienas rītā Kaupurs vēl šļaucījās pa gultu Čaugsteres draudzes skolā, kad jau kaķeniešu šķūtnieki bija klāt. Lai par kaunu gluži tukšiem ratiem nebūtu jābrauc uz Mailīti, tad vakar par dabūto naudu viņš miestiņā bija sačakarējis un nopircis sev drēbju skapi, gultu, divus galdus un duci meldru krēslu, jo pašam savas, agrāk iegādātas mantības viņam nekādas nebija, uz Čaugsteri viņš bija atbraucis kārtu drēbju mugurā, veļas sainīti vienā padusē un vijoli otrā – tas bija viss viņa senais piederums. Sadalījis jauniegūto mantību gudru ziņu tā, ka iznāca divi vezumi pilni, viņš pats kāpa ratam mugurā un brauca vezumniekiem pa priekšu. Sačastojis labi vedējus pie Čaugsteres kroga, viņš aizvdīja tos ceļā, bet pats vēl atgriezās krogā nodzert atvadību ceļakāju ar pāra draugiem, kuri bija ieradušies viņu pavadīt. Ar veciem paziņām Čaugsteres krogā viņš ilgāk uzkavējās, nekā bija dzīries. Vezumniekus ceļā viņš vairs nemāca. Vientulībā uz Mailīti ratojot, viņam ceļā pirmoreiz nāca prātā domas: «Ko es rīt ēdīšu, ko dzeršu?» Paērmojās pats pie sevis un atmeta visām bažām ar roku. «Nu, pirmās dienas braukšu ēst uz Kaķu krogu – tagad, zināms, par naudu, ne vairs tā vienādi par ciemiņu kā līdz šim – kamēr paspēšu ierīkot savu saimniecību. Naudas, par laimi, man tagad tik daudz ir, ko pirmajam laikam sagādāt visu nepieciešamāko…» Viņš nodomāja drīzumā braukt uz savu dzimtenes pusi un sadabūt kādu vaļīgu vecāku radinieci, kas viņa saimniecību iekārtotu, jo viņam pašam nebija ne lāga prašas, ne lāga gribas par tādām lietām rūpēties. Kaupurs ieradās Mailītē, kad vezumnieki savu vedamo un bija izkravājuši un sanesuši iekšā. Mailītes skolās nama plašajās divpušu durvīs stāvēja Varpogu māte – pati plata, ar platu smaidu sejā un ap plato muti. «Esiet simtkārt sveicināti, sākot jaunu dzīvi savā namā! Savā paša namā!» Varpodzene pati pirmā viņu apsveicināja un maidzīja viņa roku savējās platajās plaukstās, atkārtodama vai desmitreiz savu


sagudroto sveicienu. Nu arī Kaupurs ievēroja, ka skolas nama durvis ir apvītas zaļumiem, pagalms tīrs noslaucīts, ceļš nobērts aunu granti un skujaini nokasīts ar grābekli, bet no priekšiņas nāca pazīstami un sveši ciemiņi laukā un kratīja viņam tāpat mīļi un sirsnīgi roku, kā to Varpogu māte nupat bij darījusi. Sirds viņam notrīsējās un prāts kā noreiba. «Labie, mīļie ļautiņi!» viņš domāja un plaukstieniem saspieda riestošo sajūsmas asaru. «Nekā laba viņiem vēl neesmu darījis, bet viņi mani sagaida kā mīļāko draugu…» Visi smaidīja, un šie smaidi arī viņam pielipa. Smaidīdams un viņiem priecīgi acis lūkodamies, viņš ļāvās vadīties un stumties no vienas istabas otrā. Pa priekšu gāja Varpodzene, plati kājas sperdama, visu izrādīdama un izskaidrodama. Mailītes skolas nams bij glīts un ērts, nesen kā jauns no pamata celts. Skolotājam un skolēniem bija iegrozītas plašas un parocīgas telpas. Skolas zemes rentnieks dzīvoja atsevišķā lejas mājā, vecajā skolas namā. No priekšiņas visi gāja lielajā istabā, kuru dēvēja par zāli. Zālē bija ienests skolas glītais harmonijs, pie logiem uz soliem saliktas puķes un pašā vidū liels, skolai piederīgs galds, apklāts ar sniega baltumā galdautu. Uz galda atradās liels dzeltenmaizes kliņģeris, puķēm bagātīgi izgreznots, dažas pudeles vīna un paplāte ar duci slīpētām vīna glāzēm. «Tā kaķenieši sagaida savu skolotāju, ko viņu vietniekpulks vienprātīgi ar visām divpadsmit balsīm ievēlējis. Nu, Kaupura kungs, vai visai padarīšanai nav labs un smuks gals? Vai es jums toreiz nesacīju, ka jūs būsiet Mailītes skolotājs un neviens cits? Saņemiet mīļu prātu mūsu sālsmaizi, kā mēs mīļu prātu jums to pasniedzam!» Varpogu māte mēļoja diktā balsī, bet klusu tam pačukstēja ausī: «Šis dzeltenais kliņģeris manas Amālijas cepts!» Kad kliņģeris bija apbrīnots, tad Varpogu māte piespieda Kaupuru nosēsties pie ērģelītēm un nospēlēt kādu garīgu dziesmu, kuru visi viesi dziedāja līdzi. Ciemiņu bij labs pulciņš: pagasta vecākais Kreilis, rakstvedis Vēzīts, gruntnieki Ezergailis un Pluncis, katrs ar savu sievu, tad vēl Šaudaks, Varpogs un Varpodzene. Amālija ar gudru ziņu bija atstāta mājās, lai neizceltas skauģu pasakas, ka Varpogu māte ar varu karot savi Amāliju jaunajam Mailītes skolotājam kaklā, jo Kreilim, Ezergailim un Pluncim arī bija pieaugušas meitas, bet krodziniece apkoram bija iztaujājusi, ka neviena no tām nenākšot uz jaunā skolotāja sagaidībām. «Visām gribas, bet neviena nedrīkst nākt, lai neiekļūtu ļaužu valodās, tāpēc arī tev jāpaliek mājā!» Varpodzene pamācīja savu Amāliju. «Nu, nepinkšķi velti! Tu dabūsi savu Mārtiņu un neviena cita! Uz rītvakaru es aicināšu viņu ciemā, tad tu varēsi ar viņu izdzīvoties visu nakti, kā gribi.» Pēc nodziedātas dziesmas Vēzīts runāja apsveikuma runu par «svētīga lai ir tava ieiešana un svētīga tava iziešana,» tad Varpogs piepildīja viņa glāzes un ciemiņi dzēra savu nesto vīnu, glāzes ar Kaupuru saskandinādami un viņam vēlreiz kuplas laimes un ilgu mūžu novēlēdami, pēc krietna malka piekozdami Amālijas cepto dzelteno kliņģeri. «Uz līgaviņas laimi!» Šaudaks nebēdnīgi sauca, vīna glāzi ap galvu griezdams. «Laime jums kā pa miegam iekrita klēpī, lai tad arī daiļa līgaviņa ilgi nekavējas, bet jo drīz ierodas jums sānus sasildīt. Sveiki! Uz to silto prieku es speru šito glāzi ribās!» «No tāluma sievas nepreciet, to es jums saku! Vai kaķeniešu gruntniekiem meitu trūkst? Bagātas, mācītas un daiļas kā vienas liepas!» Varpodzene klaji lielīja kaķeniešu mātesmeitas, saskaitīdama un ieteikdama Kaupuram vai desmit brūtes pašu pagastā, bet savas Amālijas vārdu sargājās minēt. «Ak tavu niķīgu veceni!» Ezergailene čukstēja Kreilenei ausī. «Pati savu Amāli bāztin bāž skolotājam aiz jostas, bet nu kladzina mūsu meitas tam par brūtēm. Mana meita ne austiņu nepaceļ, kad par jauna skolotāju iznāk runa, un šodien mums līdzi nenāca neparko!» «Niķīga un gudra, tas dievam tiesa!» Kreilene nopūtās. «Zvejos un nozvejos, piemini tu manus


vārdus! Un jaunais skolotājs nav zemē metams, ko tur liegt! Vīrs kā bilde, nav vis tāds nāves palieks kā otras skolas Sveķīts. Ļaudis tenkā, ka viņš ar krodzinieku Amāli tikpat kā saderināti. Tenkā, kamēr abus kopā satenkās. Tāpēc arī manas meitenes nenāca līdzi, saka, ko šīs te Amālei pa kājām dauzīšoties!» Gāja apskatīt citas istabas, visur Kaupuram lielie, ne mazie brīnumi. Agrāk pāra reizas Kaupurs jau bija pēc savas ievēles Mailītes skolā bijis un tukšās telpas izstaigājis. Tad viņš bijās pat ieklepoties vai stiprāk kāju uz grīdas mīt – tūliņ skanēja un klaudzēja kā tukšā baznīcā, bet tagad visur varēja manīt rūpīgas mājasmātes gādību. Visās istabās ieridots pa mazumiņam mantības, bet kārtīgi un glīti, ka nebija vairs tukšuma un vientulības sajūtas. Aiz zāles bija guļamistaba; tur atradās augstu uzpurināta gulta, pārsegta villainu segu un baltu palagu ar atlocītām cakainām malām. Galvgali divi piepūtušies galvas spilveni, balti kā gulbji. Gulta un cisumaiss bija Kaupura paša, bet, kur tās citas mantas radušās, tā viņš nesaprata, seģenīte un spilventiņš atradās aizslēgtajā skapi. Guļamistabai bija līdzās otra istaba – skolotāja darba jeb rakstāmistaba, tur tad arī bija ievietoti viens viņa galds, drēbju skapis un pāris krēslu, bet puķainais galdauts, ziedu krūze un tintnīca uz galda bija viņam svešas mantas. «Amālijas sūtītie ziedi!» Varpogu māte viņam pačukstēja, ka citas viešņas nedzird. Ēdamistabā bija klāts galds priekš divpadsmit cilvēkiem. No traukiem un galda daikiem netrūka ne mazākā nieciņa, arī visādas aukstas uzkodas un dažādu dzērienu pudeles bija sakrautas galdā, tikai sēdies klāt, lai mielojas acis un mute! «Na, kas tad te notiks?» Kaupurs aiz brīnumiem iesaucās. «Te Mailītes jaunais skolotājs pirmo reizi mielos savus draugus un ciemiņus! Iesim kukņā paraudzīt, vai viņam ir žigla saimniece un vai vakariņas drīz būs gatavas!» atkal Varpogu māte paskaidroja, un visi viesi smējās par Kaupura apmulsumu un prieku. Ciemiņiem atkal bija prieks par Kaupura prieku. Ir vērts otram cilvēkam ko dāvināt, ja apdāvinātais prot neliekuļoti priecāties. Kukņā patiesi uguns sprēgāja pavardā, podos un katliņos cepa un vārījās nezin kas, bet pie kuldas stāvēja pavečīga kalpone baltā šķotelē un olījās kā jau savās mājās. «Mariņ, tavs jaunais kungs nu ir klāt!» Varpodzene dikti sacīja, iedama citiem pa priekšu kukņā. Kalpone steidzās Kaupuram pretim, padeva labvakaru un nobučoja viņam roku, kā to Varpodzene viņai bija iedīdījusi. Gan Kaupurs neļāvās, bet Mariņa turēja viņa roku kā spīlēs un padarīja savu. «Mani sauc par Mariņu, skolotāja kungs! Kroga cienīgmāte mani noderēja jums par kalponi. Pie Bleikša kungiem es kalpoju ilgus gadus, no Jurģiem saderējos pie Lapiņa kunga, bet tas aizgāja uz savu dzimteni, un tā es paliku bez lāga vietas. Pie zemniekiem es dzīvot negribu, neesmu prasta darba radusi. Man liels prieks, ka jūs likuši kroga cienīgmātei taisni mani noderēt. Es tā nu tiku savā vecajā vietā un kalpošu jums tāpat ar godu kā saviem agrākiem kungiem,» Mariņa veikli prata teikt, veikli ar pavārnīcu ap podiem rīkodamās. «Jā, Kaupura kungs mani lūdza, lai es priekš viņa saderot krietnu kalponi, un es zināju, ka labāka kalpone par Mariņu jau nav dabūjama visā pasaulē!» Varpodzene stāvu meloja citu viešņu dēļ, ne acu nepamirkšķinādama, jo par kalpones derēšanu Kaupuram ne prātā nebija nācis viņai vārdiņu bilst. «Ej nu sazini! Var būt, ka esmu licis viņai kalponi derēt, lai gan pats tā vairs neatceros!» Kaupurs laiski nodomāja, jo visādu brīnumu un pārsteigumu viņš šodien pa pilnam bija atēdies. «Kas darīts, padarīts, bet drusciņ jaunāka un smukāka gan Mariņa varēja būt!» Pieliekamajā kambarī bija sakrauta plauktos svaiga maize, gaļa, olas, sviests un citi labumi. Ēd, mana dvēsele, ēd un priecājies nedēļām! Visiem dzirdot, Varpogu māte slavēja priecīgos devējus, īpaši devējas meitu mātes un izrādīja Kaupuram, ko kurais ciemiņš nesis uz viņa sagaidībām. Kūti ēda sēku skaista gotiņa, melna kā vabule un apaļa – kā pūpols. «No savām pūra govīm mana Amālija jums dāvināja šito melno Vabulīti. Piena viņa dod ķipi


slaucienā!» Varpogu māte čukstēja viņam ausī. «Jūs esat gudrs cilvēks, tamdēļ nebrīnieties nemaz tik daudz! Es citām viešņām iestāstīju, ka tās visas jūsu pirktās mantas, kas istabās un kukņā redzamas. Kam viņām tā vajag zināt, no kā tas viss nācis! Te vēl tikai laimes astes galiņš, par resngali pamanies pats…» Kad Kaupurs par daudz platas acis izplēta un pieri sarāva krumpās, kam ar prieku un pateicību vairs nebija nekādas līdzības, tad Varpodzene vēl piemetināja, viņa piedurkni mīli glaudīdama: «Na nu, mēs pašu ļaudis!… Ja jums kas nepatīk vai nav pa prātam, es visu ņemšu atpakaļ, kad paši būsiet iedzīvojušies, tikai ar pusvārdiņu man iebilsties…» Kaupurs pārliecinājās, ka skaisties un gremsties gluži nevietā, bet vieta tikai priekiem un pateicībai, tamdēļ viņa jūtas uz vienu rāvienu atsitās vecajās sliedēs un viņš, visiem redzot, nobučoja Varpogu mātes devīgo roku. «Tādu pateicību viņa simtkārt pelnījusi!» viņš nodomāja, bet stipri sacīja: «Jūs par mani esat gādājušas un rūpējušās, ka pat īsta māte tā labāk nevarētu izdarīt! Un mana īstā māte sen dus zem zaļajām velēnām, tamdēļ lielais paldies jums par mātes pūlēm un gādību. Ko tikai pusvārdiņu esmu ieminējies, to visu jūs esat priekš manis iegādājušas. Es bažījos, kur nakti galvu likšu, ko rīt ēdīšu, bet nu visos stūros pilnība un tīksme dzīvot!» Vēl kūts kaktā bija divi sivēni – viens raibs, otrs balts. «Tas raibais ir Ezergaiļa kundzes dāvināts, bet baltais no mūsu mīļās Vēzīša kundzes!» atkal Varpogu māte paskaidroja, slavēdama dāvinātos sivēnus. Kad Kaupurs savā aizgrābtībā arī sivēnu dāvinātājām pa smalkai paražai vīzīgi iekoda rokā, tad viņš bija iekarojis visu sieviešu sirdis. «Tik izglītota un patīkama skolotāja kaķenieši vēl nav redzējuši!» viņas savā starpā vienbalsīgi nosprieda, bet Kreilene, Pluncene un Ezergailene apskauda Varpodzeni, ka viņas Amālijai jaunais skolotājs tikpat jau kā rokā, Vēzītene bija neitrāla: viņas vecākā meitiņa vēl stūķī tinama. Pluncene īdza par savu aizmāršību un skopumu, ka viņa nekā dzīva nebija atvedusi skolotājam par dāvanu. Lai cik liels mārsns ēdamu lietu, bet tāda manta drīz izgaist, aiziedama savu ceļu, kamēr dzīva dvaša tev tinas pa kājām, lien acīs, tā vienādi atgādinādama savu devēju. Pluncenei tagad citu saimnieču acīs bija kauns rādīties, jo arī Kreilene bija atvedusi prāvu gaili un divas cekulainas vistas. Kūts priekšā viņas krāšņojās, un Varpodzene nepiemirsa tās uzslavēt un parādīt citiem viesiem, bet Kreilenei bija tik labi ap sirdi, ka arī viņas dāvana tiek ievērota. «Tēvaini, man tāds kauns, tāds kauns!» Pluncene žēlojās vienatnē savam resnim. «Rīt pat es atvedīšu skolotājam balto aitu ar visu jēru…» «Ved, vai tad man žēl? Lai puika iedzīvojas, tāpat jau dzird, ka esot mazturīgu ļaužu bērns, bet to pigoru gan mēs piedzīvosim, ka skolotāja dēļ jūs, visas bābas, sanāksiet matos…» «Lai naidojas visas citas, kam skolotas meitas, bet es vis tā nedomāju, kā tu domā, tikai tāpat vien sava saimnieces goda dēļ…» Pluncene taisnojās. Ezergailis bija atvedis līdzi savu pastarīti un mīluli, pieci gadi vecu zēnu. Žirgtais zēns bija notvēris rentnieka raibo runci un stiepa to Kaupuram par dāvanu, vēl pašļupstis runādams: «Ontuli, to lunti et teu dāvinu no tavat putet!» Zēns ar savu dāvanu visus sajūsmināja. Kaupurs paņēma klēpi zēnu ar visu runci, un tā visi gāja, jautri tērzēdami un smiedamies, atpakaļ uz skolas namu un sēdās pie Mariņas pagatavotām vakariņām. Omulība un nebēdnīga jautrība vairojās ar katru uz skolotāja laimīgu nākotni tukšotu glāzi, un Kaupuram likās, ka tik jauka vakara ar tik mīļiem cilvēkiem viņš vēl savu mūžu nav pavadījis. Diezgan savu laiku viņš bija sērsis un ciemojies pie draugiem un paziņām, tagad, no viesiem šķiroties, viņu sajūsmināja priecīgā apziņa, ka šonakt pirmo reizi mūžā pavada mājup savus viesus, kas pie viņa ciemojušies un pie viņa galda mielojušies. Viesus pavadījis, viņš, uz auss s a v ā g u l t ā un iemiga laimīgā sajūtā, ka šonakt viņš guļ pirmoreiz mūžā savā paspārnē.


VIII.nodaļa Mīksta, kā no dūnām pīta bija Varpogu mātes izmestā cilpa. Viņas gūstāmais medījums nebij karams vai žņaudzams, bet tikai vāļājams un pieradināms ņemt maizīti devējam rātni no rokas. Kaupurs pats smiedamies mauca cilpu sev kaklā, pats saistījās deviņiem mezgliem labis prātis, bet ģist tā neģida. Tā kā šogad priekš Jāņiem vasaras skola Mailītē netika turēta skolotāja trūkuma dēļ, jo Jurģos par īsto skolotāju pieņemto Bleikša palīgu Lapiņu inspektors neapstiprināja amatā un palīgskolotāju līdz šim nepieņēma un nealgoja pagasts, bet pats īstais skolotājs no savas kabatas, tikai pagasts viņam piemaksāja par palīga turēšanu 100 rubļu ziemas skolas laiku, ja skolēnu bija vairāk par likumā noteikto vienam skolotājam skolojamo skaitu, bet vasaras skola pēc veca līguma īstajam skolotājam tomēr bija jātur par zināmu skolas naudu, ko maksāja skolēnu vecāki, – tad, Kaupuram ar pagastvaldi jaunu līgumu slēgt, abas puses vienojās tā, ka šogad arī pēc suņu dienām vasaras skola nav jātur, jo visi pagasta vasarnieki bija iestājušies citās apkārtnes pa vasaru turētās skolās, tāpēc Kaupuram tagad bija vaļa dzīvot tīri brīvā līdz ziemas skolas sākumam un saņemt par brīvdzīvi ik mēnešus smuku algu. Ēd, guli un pagozējies saulītē kā tīrais laimes runcis! Būtu apskaužama tāda dzīve, ka tikai viņas padibenēs ar laiku neizperinātos glumais simtkājis – apnika, kora dien dienas plešas platumā un aug augumā, saviem taustekļiem apvīdama visu cilvēku un izzīzdama tam no sirds smadzenēm visu spēku un dzīvesprieku, bet iepotēdama vietā gurdenumu, nevīžību un citas nāves priekšteces. Tikai izdzīves un baudu kāre lāgiem uzliesmo tāda cilvēka sirdī, bet pēc apmierinātās kaisles viņš nogrimst atkal vienaldzības purvā, dzīvodams par slogu sev un citiem. Otru rītu pēc viņa sagaidību dzīru dienas Kaupuram atmoda bija tikpat jauka kā vakarnakt ieguļa savā gultā un paspārnē. Lai viņš dara ko darīdams, skata ko skatīdams, bet vienādi viņam ausīs kā zvanīt zvana: tagad tu esi vīrs savā iedzīvē un pajumtē! Ej kurā istabā iedams – visas glīti uzkoptas, labi izvēdinātas, no vakarējām dziru pēdām vairs ne smakas. «Labrīt, kungs! Ko jūs no rītiem vēlaties dzert – tēju vai kafiju?» Mariņa aptaujājās. Nav viņš vairs kalpoņu acīs saukājamais jaunskungs, bet kungs, kam sava valstība! Uz to prieku pa vecai jaunkunga paražai varētu Mariņai iešaut reiz mutes kaut tikai viņa nebūtu tik veca un nesmuka! Kur ellē Varpodzene tādu rāvusi! Zobi kā nelien, tā nelien iekšā! «Man vienalga, puķīt!» viņš sacīja un domāja sūro ugunspuķi. «Dod tik priekšā, kas tev pirmā pie rokas!» Tik svarīgu lietu uz ātru roku Kaupurs nespēja izšķirt, tamdēļ tējas vai kafijas pasniegšanu rītos atstāja likteņa, t, i., Mariņas varā. Līdz pat šai dienai neviens viņam nebija izdabājis ar ēdieniem, bet viņš bija ēdis un dzēris akurāt to, kas ēdams un dzerams atradās viņam deguna priekšā uz galda. «Kroga cienīgmātes lielais kliņģeris vakar pusē netika noēsts, tamdēļ šim rītam es uzvārīju kafiju, tā ar dzeltenmaizi labāk saderas. Cikos lai jums kafiju padod?» «Tikos, kad gatava! Ēst un dzert es varu ikbrīd!» Dienu Kaupurs priecājās par savu valstību, vakaru nodzīvoja Kaķu krogā pie Varpogiem, bet priekš pusnakts jau bija savā mājā, šoreiz ilgas pēc savas jaunās iedzīves un mītnes viņu stiprāk kairināja nekā Amālijas mīlas glāsti. Te vēl viss svešs un jauns, tur viss pazīstams un aprasts. «Cik ilgi Mārtiņš viņnakt pie tevis palika?» māte otru rītu tincināja meitu. «Tikai knapi ardievas atsacīja, tūliņ aizlikās uz skolu kā aizsvilis!» Amālija atbildēja, lūpas garu garās sametusi. «Tur vainīgs Mārtiņa pagāna rats! Nebūtu viņam tā, tad vis nakts vidū viņš nešautos kājām uz māju, bet pārgulētu smuki pie tevis!» «Māt, kā tu tik nesmuki… man gaiši acīs un pilnā balsī, lai kalpones aiz durvīm klausās…»


«Darbi mīļi un saldi, bet vārdi nesmuki! Vai jums abiem ar Mārtiņu tik vien tās gudrības? Tīri jāsmejas kā par mazajiem bērniem! Ja manas acis te redzētu kādu nesmukumu, tad sen es jūsu satiksmei būtu aizšāvusi aizkārtni riekšā. Ak tu domā, ka kalpones sen nav noklausījušās noskatījušās, kādi darbiņi jums ar Mārtiņu vienatnē dzenami? Kā abi kopā, tā tūliņ viens otram ap kaklu! Tā pasaulē bijis un būs. Jauniem jauna dziņa, veciem veca miņa. Lai kalponītes klausās, lai pasaule zin, ka jūs viens otru mīlējat, tas vēl ciešākām saitēm jūs kopā saista. Gluži labi, kad jaunas asinis iztrakojas priekš laulas, tad mierīgāka un laimīgāka pati laulība. Atceras un pasmejas, kāds galsteris un šagalis katrs savā pirmajā mīlestības laikā ir bijis. To visu es zinu un saprotu, tamdēļ piemiedzu vienu aci, kad jaunību redzu tiecamies pēc savām tiesībām. Manai dabai spindība ir sveša. Kā bērniem jāizguļ masalas, tā jauniešiem jāizbauda pirmā mīlestība, citādi sirds pie miera netiek. Gluži tādā stāvoklī jūs abi ar Mārtiņu: mīlēties un mīlēties uz nebēdu, bet tūliņ saboziet sarus, kad māte jums par preci tikai vārdiņu bilst. Lai nu Mārtiņš vēl, puiša cilvēks, bet tev jābūt gudrākai. Manis dēļ padzīvojieties, kā paši gribat, bet tā tu nepiemirsti nekad, ka tādas dzīves galamērķis ir laulība. Ja Mārtiņš to piemirsis, tad tev ar gudru ziņu viņam tas jāatgādina. Laulība pasaules dēļ vajadzīga ir, bez tās iztikt nevar, citādi tu, cilvēks, tāds pats priekš laulas kā pēc tam. Vai esat ar par preci un kāzām kādreiz tā nopietni izrunājušies?» beidzot Varpogu māte stingri noprasīja. «Neatceros… varbūt sākumā par to kādreiz runāts tika… kā lai es pirmā sāku, kad Mārtiņš ne!…» Amālija nevīžīgi atbildēja. «Lai nu viens cilvēks klausās tādu dūju! Nu ko tad jūs caurām naktīm darāt?» «Ko nu tirdī!… Mēs mīlējamies… un tad mums drīz uznāk miegs, kad esam vieni paši…» «Pielūko, ka vēl savu kāzu abi neaizguļat! Es droši cerēju, ka Mārtiņš šonakt paliks pie mums un šodien varēsim nodzert precības… atkal nekā!» Varpogu māte errojās un pētoši apskatīja meitu no galvas līdz kājām, bet Amālija sarka un uzskaitās: «Ko tu lien saviem skatiem otram pašā sirdī iekšā?…» «Tāpat vien domās par jums abiem… nu, vēl jau nedeg! Lai Mārtiņš laiciņu padauzās pa pasaulīti, vēl puisis pašos kumeļa gados, bet tad es ņemšu lietu savos nagos, jo lāga jēgas jums ne vienam, ne otram. Pa vaļas laiku, iekam ziemas skola vēl nav sākta, jums visādā ziņā jāsaprecas…» Ēdamistabā vienas pašas, kafiju dzerot, tā no sirds izrunājušās, māte aizgāja savās saimniecības gaitās, bet meita uzkāpa savā istabiņā, lai līdz dienvidum paknibinātos ar kādu rokdarbiņu un palasītos kādu smuku Pola de Koka stāstu vāciskā tulkojumā. Kaupurs ilgi nejūsmoja par savu jauno un brīvo dzīvi, bet aprada ar to visā drīzumā. Par skolas zemi un ābeļdārzu viņam šogad nebija daļa, to apstrādāja, apkopa un vāca ražu rentnieks. Mariņa vadīja viņa mazo saimniecību uz labāko, kā jau īsta lietprate savā amatā, vēl aptecēdama un appuišodama savu kungu ik uz soļa, tā ka viņam pašam neatlika pāri nekāda darbiņa. Grāmatu un laikrakstu liels lasītājs viņš nebija no laika gala. Pie reizes paņēma grāmatu vai laikrakstu un apsēdās pie galda, sak, nu lasīšana ies spēkā, bet smilga drīz pārdega. Brītiņu sēdu lasījis, sāka manīties, ka mugurkauls pagalam esot nolīcis, atlaidās garšļauku gultā, turēdams lasāmo grāmatu rokā, bet roka drīz notirpa un acis aizvērās saldā miegā. Kā piecēlās no dienvidus snaudas, tā tūliņ Mariņa lika azaidu galdā. Ieturēja krietnu maltīti, un visu pēcpusdienu viņam bija vaļa lauzīt galvu, kā lai aizdzen garo laiku, kas ar varu viņam mācās virsū. Bezdarbībā pa skolu apkārt klenderējot, viņam pēcpusdienas cēliens izlikās tik garš, tik garš, ka nemaz vakara nevarēja sagaidīt. Divas dienas no vietas viņš mājās nenocietās, bet muka pasaulē pie citiem ļaudīm. Maza viņam bēda, vaļas un spējas vai cik! Kā sāka mākties vientuļās dzīves apnika viņam niknāk virsū, tā viņš metās tūliņ ratam mugurā un aizlaidās kā putns pirms uz Kaķu krogu pie Amālijas. «Palīdziet man, Varpogu māt, man liela bēda!» reiz viņš krodziniecei žēlojās. «Nebaidi manis, Mārtiņ, man tāda tramīga sirds! Saki drīz laukā – kas tev ļauns lēcies?» Varpodzene izbijās ne pa vienam smieklam. «Skolā mani sāk mocīt lietuvēns!» «Kas par lietuvēnu? Līdz šim Mailītes vecā un jaunā skola no visiem pesteļiem bija tīra.»


«Mans lietuvēns ir – garš laiks! Būtu es to agrāk zinājis, es turētu labāk vasaras skolu ar pieciem sešiem skolēniem nekā tagad viens pats mocītos ar garu laiku.» «Tik tās bēdas!… Un mani tu tā sabaidīji! Saprotu, mīļo Mārtiņ, gluži labi saprotu, ka, skolā vienam pašam dzīvojot, tev jāmocās ar garu laiku, trūkst sava sirdsdraudziņa, ar ko pačubināties, parunāties, vientulis jūties dienu un nakti, ķer kurā gultas malā ķerdams – visur auksts un tukšs! Tomēr šī dzīves liksta ir varāma! Ko vilcinies un snaud aizkrāsnē? Uzpurinies un ved drošu dūšu mājā savu izredzēto ļaudaviņu, tā dziedādama un diedama aizdzīs tavu gara laika lēkmi!» Varpogu māte smējās. Otrreiz vairs Kaupurs nesūdzējās krodziniecei par savu garo laiku. Viņš sāka ievērot, ka pēdējā laikā Varpogu māte ieņēmusies nelāga dabu novirzīt katru sarunu uz preci un laulības laimi, lai runāt sāka par Kokmuižas alu vai Jēča bitēm. «Vecuma vaina!» viņš nodomāja, galvu grozīdams. No kura laika Varpogu māte viņu sauca par «mīļo Mārtiņu» un par «tu», arī tā viņš nemaz nebija ielāgojis. Arī Amālija viņu sāka saukt atklātībā draudzīgi par «tu», kā vienatnē viņi abi sen bija paraduši saukties. Neapzinīgi viņš sekoja mātes un meitas piemēram; viņš taču nevarēja kundzes jūsot, kad viņas to draudzīgi tutuļoja. Ka māte meitu sadrošinājusi un devusi viņai tādu padomu, citiem dzirdot, saukt Kaupuru par «Mārtiņu» un par «tu», tā viņš nezināja. Vai Kaupurs Amāliju mīlēja un gribēja precēt? Tādas domas viņš pēdējā laikā savā pakausī nemaz iekšā nelaida, bet ņēma, kas nav piesiets. Ka Amālija ir branga. un smuka meiča, vienatnē padevīga un izdabīga viņa iegribai un untumiem, tā viņš nemaz neliedza, bet mīlēt un precēt pēc viņa dzīves gudrības bija divas pavisam šķiramas lietas. Jauni ļaudis izmīlējas un atmīlējas, ne gailis par to nedzied, bet, ja esi apprecējies, tad atprecēties vairs nedomā! Mīlēt var visas glītas, smukas meitenes, bet precēt tikai vienu, ja neesi par turku radīts, tamdēļ precoties labi apskaties, ka neiekļūsti trakā sprungā apprecē vienu, bet pēc kāzām tev patīk otra vēl trakāk, ko tad māki darīt? Ka nu Kaupurs, mīlinādamies un lakstodamies ar Amāliju, nodevās šādai prātniecībai, tad tā ir drošākā zīme, ka Amālijas viņš nemīlēja ar īsto un patiesu mīlestību kurai vienīgai ir tiesība divus cilvēkus vienot par vienu, lai pasaulē rastos trešais. «Vēl man laika diezgan!» – tādām domām viņš sevi mierināja. Vai arī Amālijai laika diezgan, par to viņa patmīlība nebēdāja. «Vēl apaļš puisis paripošu pa pasaulīti, pačakarēšu svešu malu pacerēs, kas zin, kur mana laimīte paslēpusies. Amālija un citas kaķeniešu daiļaviņas nekur nebēgs, par to man nav bēda!» Lolodams iedomas, ka pat māte nezinot viņa sakaru ar Amāliju, viņš jutās brīvs un laimīgs kā taurenis ziedoņa saulītē, kam tiesība lidot no puķes uz puķi un medu sūkt bez maksas. Amālija nebēdāja ne par rītdienu, ne par citu ko. Viņa mīlēja un iedomājās, ka tiek mīlēta… ar to viņai pietika. Dzert un neatdzerties slepenībā no mīlas baudu kausa tādu viņa, jaunavību sasniedzot, bija tēlojusi iedomās savu laimi, slepeni kairus romānus lasīdama un nakti jaunītes sapņus sapņodama. Tagad viņai bija smuks mīļākais, acumirklī ne sirds, ne prāts vairāk nekāroja. Kā visu savu mūžu radusi ēst, ko māte dod, darīt, ko māte saka, tā arī tagad viņa palaidās uz māti, ka tā ar savu dzīves maņu un gudrību, ja kādi sarežģījumi celtos, visu novadīs labā galā. Viņas grozīgā un izlutinātā daba tīkoja pēc maiņas, bet savā iedzimtā miegainībā tā neapzinājās un pēc jaunās sievas goda Mailītes skolā diezin kā neilgojās. Arī pirmlaika pašiedvesmā mākslīgi uzpūstās mīlas liesmas sāka plakt. «Vai skolā man būs labāk un priecīgāk, kad mēs ar Mārtiņu apprecēsimies, nekā tagad krogā? Neticu…» viņa gudroja, par savu nākotni domādama. «Krogā ik dienas dabūn redzēt jaunas sejas, dzirdēt jaunas ziņas, vari palakstoties ar vienu otru patīkamu jaunkungu, gaidīdama ar ilgām savu īsto mīļāko, bet kas to vairs skolā dos? Lai dara māte, kā grib… hahaha!… Vēl jau nedegot, tā māte sacīja! Cik jocīgi pasaulē nodalīts: tagad krogā Mārtiņš esot mans līgavainis, bet skolā viņš būšot mans vīriņš! Nezin kas tas par gudru mīlestības mērnieku, kas te zin taisnu stigu izdzīt?… Mārtiņš mans; Mārtiņš mans, es Mārtiņa līgaviņa… Ai, cik jauki jaunam jaunu slepeni mīlēt! Vienīgi Mārtiņu es mīlu, citi jaunkungi man


bijuši nebijuši!… Gara man bij tā dieniņa, kad es viņa neredzēju…» Tā un citādi kaislas sajūsmas brīžos Amālija jūsmoja – gultā gulēdama un sava mīļākā alkdama, bet šādu vārdu izplūdums nebija tik daudz patiesu sirds jūtu izteiksme kā iedomu iedvesti māži, darināti pēc lasītu cildīgu stāstu varoņu paraugiem. Sapņu cildas apnikusi, viņa stundām ilgi nodarbojās, kārtis likdama un zīlēdama, vai Mārtiņš viņu mīlot un vai šonakt viņš pie viņas nākšot… Bieži kāršu pareģojums uz pēdām piepildījās: skaudīgais trepju kāpslis naidīgi iečīkstējās, bet savedīgās durvis liegi atdarījās, kad Mārtiņš zagās pie viņas meitās, citiem mājniekiem nezinot, domādams savā omā, ka šādi nakts sērsieni paliek viņu abu noslēpums, bet otru rītu māte apkoram visu no Amālijas izvilināja, ja meita ar labu kautrējās stāstīt. Tā Mārtiņam un Amālijai ritēja viena vaļas dieniņa pēc otras priekos un laimē līdz apnikai. Kad Kaupurs tā smuki izdzīvojās pa Kaķu krogu, ka Varpogu tēva alus un vīns viņam vairs negāja pie sirds, Amālijas zaļoksnība vairs necildīja uz jaunu mīlas baudu un Varpogu mātes apkorības par drīzu preci apnika, tad viņš klusu izzagās no kroga un meta kādu līkumu ap veciem un jauniegūtiem paziņām pa savu pagastu un tuvāko apciemu. Pēc ievadu dzīrēm Mailītes skolā viņš bez krodziniekiem Varpogiem tūliņ pēc kārtas bija apciemojis visus citus kaķeniešus, kuri viņu Mailītē bija sagaidījuši ar ciemmaizi un visādām dāvanām. Tā viņš iepazinās ar visām kaķeniešu ievērojamākām mātesmeitām. Jauno skolotāju visur uzņēma kā mīļu viesi, un pavadot mājasmāte nepiemirsa piekodināt: «Lai gan mēs prasti zemnieki un neprotam jūs tā uzņemt kā bagāti bodnieki vai krodzinieki, bet neaizmirstiet mūs apciemot, kad arī iznāk pa ceļam vai vaļīgāks laiks. Mēs jūs gaidīsim!» Varpodzene gan rādīja garu seju, kad Kaupurs tā uz veselām dienām pazuda kā ūdeni iekritis un tad atkal atbrauca krogā, ciemakukuļu atēdies, un vaļsirdīgi izstāstīja, kur viņš bijis un kā iepazinies ar daudzām novadnieku meitām, jokus triekdams un visādi ķircinādamies. Mātes garās sejas viņš nemaz neievēroja, bet meita bija vēl vijīgāka, ka tin vai ap pirkstu, kad zināja savu mīļāko tā no citām meitām gūstītu un nesagūstītu. Vienatnē māte rāja meitu, ka tā vēl priecājoties un smejoties, dzirdēdama no sava līgavaiņa mutes, ka viņš sekojot un knakstoties ar citām pagasta meitām, bet meita bezbēdīgi atbildēja: «Māt, tu vari lepoties, ka tavai meitai neviena netiek līdzi! Kur ratā tāds mīļākais der, kas arī citām meitām nepatīk? Kad dzirdu un redzu, ka citas meitas mani Mārtiņa dēļ apskauž, tad mana laime divkārš tik liela. Es zinu, ka Mārtiņš vienīgi mans, bet citas meitenes lai, siekalas rīdamas, smilkst.» Māte gan nopriecājās gar meitas paļāvīgo dūšu, bet pie sevis nodomāja: «Abi tīrie kumeļi ar kumeļa prātu! Labais gals te nebūs, ja es neņemšu grožus savās rokās.» Citādi Varpogu māte ne vārdiem, ne darbiem neizrādīja Kaupuram sava īgnuma, tikai sāka vēl niknāk ienīst – viņa ratu. Ka viss pagasts daudzināja Amāliju par viņa saderētu brūti, tā nezināja tikai pats Kaupurs. Kaķeniešos viņam nebija neviena tik īsta un tuva drauga, kas par tādām sirdslietām iedrošinātos pie viņa paša apjautāties. Ja Varpodzenei draudzenes vai kaimiņienes par to klusumu ieprasījās, tad viņa prata liegties tik zīmīgiem vārdiem un divdomīgiem teicieniem, ka baumas vēl ātrāk izplatījās un stiprāk nostiprinājās. Arī kroga kalpones, kurām pašām sirds uz mīlas lietām nestin nesās, izpļāpāja un izpušķoja ar uzviju, ko viņas slepen bija novērojušas, kad vēlu vakaros Kaupurs kājām atnāca uz krogu un pa patumšo lielo istabu un tumšo eju gar kukņu un kalpoņu istabiņu lavījās augšup pie Amālijas pilnā pārliecībā, ka neviens viņa ne redz, ne dzird, ne arī kādam gar viņa nakts soļiem daļa. Varpogu māte katrreiz kāpa augšup ar lielu troksni, nāca klepodama un dimdošiem soļiem, kad zināja Kaupuru meitas istabā priekšā. Tikai nupat pēdējās dienās, kad Kaupurs atgriezās no divu dienu ilga pārraugu ceļojuma pa kaķeniešu puķu dārziņiem, Varpogu māte reiz klusu ienāca meitas istabiņā, kad viņš patlaban kā bija atsēdies mīkstā atzveltnē un ievilcis Amāliju sev klēpī. Ka durvis taisni pēc tam klusi vērās, kad Amālija ievilka no viņa papirosa vienu dūmu un skaļi nošķavojās, tā viņš neievēroja. Bija jau


krietna krēsla, bet neredzēt viņus abus šādā stāvokli taču bija pavisam neiespējami. Lai gan Varpodzene izlikās, ka nekā sevišķa viņa nav redzējusi, tomēr sirdi viņam sacēlās nelāga sajūta kā svešā rāceņu laukā notvertam ganuzēnam. «Nemaz nezināju, ka arī jūs esat teit!» viņa atvainojās un tūliņ apgriezās uz izeju. «Nāciet abi divi vakariņās! Mums šovakar cepti plauži!» «Nāciet abi divi!» Šis teikums Kaupuram iekalās galvā un visu vakaru nedeva viņam miera. Nelīdzēja gardās vakariņas, putošais alus un dzirkstošais viņš nelīdzēja Varpogu mātes laipnais uzaicinājums un paziņojums, ka «viņa gaša istabiņa» krogā esat kārtībā un atslēga pakārta turpat augšā, Amālijas istabiņā uz stirnas raga; nelīdzēja Amālijas vilinošie skati, smagā elsa un plānā rozā zīda blūze, kura izcēla viņas krūšu veida daiļumu visos sīkumiņos: viņš salielījās un nepalika krogā pa nakti. Pirmoreiz viņš tik sapīcis gāja no Kaķu kroga uz māju, tītīgi pret dzelonu spārdīdams: «Abi divi! Abi divi!… Kas tā par valodu? Kad tik viņas abas nesāk diezin kā. no manis domāt? Vai tu ačka!… Es tak neiešu Amāliju precēt tikai vecenei par prieku! Tā lai viņas no manis nedomā!» Divas dienas viņš nodzīvoja pa māju, nebrauca ne uz Kaķu krodziņu, ne citur kur, sāka desmit nieka darbiņus, bet nenobeidza neviena, gūlās, sēdās, cēlās, bet labi nebij ne guļu, ne sēdu, ne kājās. «Abi divi! Abi divi!… Velns lai sazin vai man būtu labāk ap dūšu, ja tagad «abi divi» būtu skolā kopā…» Jocīgi! Gandrīz katra lietiņa vai mantiņa, kurai viņš tīši vai netīši pieskārās, bij nākusi tieši vai aplinkus caur Varpogu mātes rokām un gādību – cita dāvināta, cita aizdota, cita tāpat atnesta vai arī priekš viņa pirkta, par krodzinieces pašas naudu, zināms! Daudz derīgu un lieku mantu Varpogu māte bija pirkusi un atvedusi uz skolu uz savu galvu, citas iegādājusi, viņam tikai vārdiņu bilstot, ka tāda mantiņa viņam patīkot vai tādas lietiņas vēl trūkstot, dažas retākas no pilsētas pārveduši uz viņa paša vai Mariņas tiešu pasūtījumu, bet nekādu rēķinu viņš nebija vedis ne par pirkumiem, ne par tēriņu krogā, ļaudams Varpogiem vaļu pierakstīt parādu grāmatā, skursteni vai citur kur. «Mārtiņa parāds nav parāds! Nekā viņš mums nav parādā ne krogā, ne bodi. Tavu alu un tavu mantu viņš vis nepērk, bet tikai paņem! Tāda viņam pie mums tiesība!» Varpogu māte rāja vīru un izplēsa no parādu grāmatas lapu, kur tas bij atzīmējis Kaupura parādu. «Vienīgi Amālijai viņš ir parādā, un, kad viņš paņems pašu Amāliju, tad arī šis parāds būs līdzināts. Mums viena vienīga meita un – paldies dievam! – vairāk bērnu nav cerams – kur tad tu to lielo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt no sava meitasvīra? Viss iet uz Amālijas pūra daļu, un ar to lieta beigta!» Kaupurs īga par Varpogu mātes devumu, par savu ņēmumu, bet netika ne pie kādas jēgas, kā īsti viņam bijis – jādara agrāk un kā būtu jādara turpmāk. Vieglākā lieta: atmest visai neskaidrībai ar roku! Kas būs, tas būs! Duļķains ūdens noskaidrojas pats no sevis. «Lai Varpogu māte ar Amāliju dara, ko viņas grib, ne tā mana bēda! Es esmu vīrs uz savām pekām un arī darīšu, ko gribēšu!» Aizdzinis bubuli pa vecai paražai, iemiga saldi un pamodās trešajā rītā jautrs un spirgts. Pie sienas karājās Mierlavas izstādes programma, iespiesta ļoti trekniem burtiem. «Rīt Mierlavā izstāde! Rīt Mierlavā izstāde!» Viņam pa galvu dūca, ausīs skanēja. «Nu ir rokā! Nu ir rokā!» viņš jautri iesaucās un izlēca kā pimberis no gultas. Viņš domāja par to, ka laimīgi esot notvēris domu, kas viņam darāms, lai izbēgtu garajam laikam un atsenētos no Kaķu krodziņa. No paša rīta viņš nodzina bārdu, aizgāja basām kājām pa rasaino zāli uz mazupīti un krietni izpeldējās. Augusta mēnesis gāja uz beigām. Pavēsais un dzidrais straujupītes ūdens kā skalot aizskaloja viņa iedomu rūpes un raizes. Izgaisa īgnums, zuda apnika, bet to vietā ieviesās dzīvesprieks un jautrs prāts. Paēda pabrokastis un posās rūpīgi, lai joztu uz Mierlavas izstādi. Atcerējās pagājušās nakts sapni, ka viņš muijies kā pa iejavu muldu, kā pa medus kublu, bet sajūta bijusi neizsakāmi liegi maiga.


«Sapnis nozīmē izstādes burzmu un ka man tur labi klāsies. Laidīšu pirms pie vecā biedra Vārpkalniņa. Nu man vairs nav bēdas viņa acis rādīties – esmu tāds pats patstāvīgs skolotājs kā viņš. Un man varbūt vēl labāka viņa un lielāka alga nekā viņam. Pagāns, raksta gan avīzēs glītus stāstus, bet uz tādiem niekiem ne man gribas, ne vaļas…» «Pareizi! Kur tad vēl daudzinātās Virpuķu iegātnības! Tur, Mierlavas pusē, viņas atrodoties. Mājas un meitas slavu skandina malu malās. Sen gribēju reiz turp aizlaist, bet Mailītes klapatu dēļ jauko nodomu pavisam biju aizmirsis. Nu iznāk smalki pa vērienam. Piebikstīšu Vārpkalniņam, un abi aizšausim turp!» Kaupurs atsvieda skapi atpakaļ glīto drēbju kārtu, šūdinātu no Varpogu mātes vērpinātās un audinātās vadmalas, bet apvilka pašu glaunāko – tumšstrīpaino uzvalku, pilsētā pirktu un pēc jaunākās modes šūdinātu. «Vai šoreiz kungs ilgi būs pa lauku?» Mariņa ieprasījās, Kaupuram greznojoties, viņu aptecēdama un appuišodama. «Pats nezinu! Braukšu uz Mierlavas izstādi sievas lūkoties!» viņš nebēdnīgi jokoja. «Sargā nu tu, Smuk' Mariņ, skolu un mantu! Ardievu, puķīt!» «Smuks un laipns kungs! Prieks tādam kalpot!» Mariņa mīlēja savu kungu un viņa labuma dēļ dotos dzīvā uguni iekšā. Ieprasīties vēl kungam, vai viņš braukšot reizā ar Kaķu kroga kundzēm, tik daudz dūšas Mariņai nebija, tāpēc pa vakaru viņa pati aizgāja uz krodziņu. Brīnījās Mariņa, kad māti ar meitu atrada mājā, brīnījās Varpogu māte, kad Kaupurs viens pats un bez viņas ziņas aizbraucis uz Mierlavu. Viņas abas ar Varpogu māti ilgi čukstēja pa kukņu. Kad Mariņa aizgāja, krodziniece uzkāpa augšistabā pie Amālijas, un čuksti sākās par jaunu. Gan kalpone zeķēs uzzagās pie durvīm klausīties, bet saprast nevarēja neviena vārda. Rīt māte ar meitu pasacīja Varpogam īsi un aši, ka viņām traki griboties redzēt Mierlavas izstādi, viņas ilgāk par nedēļu nessot kājas no mājas spērušas laukā. Kad nu visi trīs no mājas nevarēja izbraukt, tad vienbalsīgi nolēma – ja Varpoga rūkšanu pieņem par balsošanu –, ka tēvam jāpaliekot mājā kā palaikam, bet māte ar Amāliju braukšot abas divas citurīt agri no mājas laukā, lai ap pusdienu tiktu Mierlavā. Rīt kā pie svētdienas esot paredzama izstādē visdzīvākā kustība, sevi rādot, citus skatot. No Kaķu kroga līdz apriņķa pilsētiņai Mierlavai pa zemes ceļu rēķināja ap 50 verstīm. «Redzēs, vai Mārtiņš traki priecāsies, kad mēs viņu izstādē pārsteigsim?» Amālija gudroja, matus skrullēdama, bet māte atbildēja skaizdamās: «Nezin vai tāds resgalis pratis no sirds priecāties, kad mūs ieraudzīs? Vai viņam maz jausma, kādu sūrumu mēs rijušas? Skaistas un tītās ar mums bez kāda iemesla… gan es iemeslus izdibināšu, ja viņš tādus ar savu lielo vaļu būs izdomājis. Nerāda veselas divas dienas pie mums ne acu un aizbrauc viens pats uz Mierlavu, mums ne vārdiņa nebildis. Vai tie nav tīši darbi, lai mūs skumdinātu un errinātu? Nu, skumties un erroties nav manā dabā, es katrā laikā zinu, kas man darāms. Un tu, meitiņ, nebēdā, noķersim mēs viņu, putniņu!…»


IX.nodaļa Skosteniešu pagasta Veiku skola, kurā par skolotāju darbojās Kaupura semināra biedrs Vārpkalniņš, atradās tā sauktā krievu lielceļa malā, verstis piecas no Mierlavas pilsētas. Skostenieši un viņu robežnieki mierlavieši atradās Latvijas auglīgā apvidū. Veiku skolas nams bija jauna un glīta oļu mūra ēka. Nama vienos sānos un galā, nolaidenā kalniņa piegāzē, zaļoja labi iekopts ābeļdārzs, ierobežots no tumšzaļu eglīšu dzīvā žoga. Dārzs un žogs bija Vārpkalniņa priekšteča dēstīts un audzēts. Žoga eglītes vīra augumā bija vienādi apcirptas, augļu un greznuma kociņi dažāda lieluma, bet visi kā nupat saņēmušies pašā spēkā uz savstarpīgu sacīksti saules dēļ. Aiz dārza sākās alkšņu, kazenāju, sausseržu un citādu krūmu puduriem pieaugušas ganības. Nolīda krūmāju vienu gadu žagaru malkai, jau otru gadu rudeni sulainā: atvases sniedzās vīram pāri galvai. Ne velti latvis saka, ka droši tur druvai līdumu līd, kur baltalksnis mīl augt. Pāri skolas dārzam un ganībām vērās plašs skats uz skosteniešu auglīgām druvām un lapu koku zaļumos tērptām mājām. Skolas nama priekšā atradās plašs rotaļu pagalms ar pāra saimniecības ēkām vienos un otros sānos. No pagalma veda liepiņām apdēstīts braucamais ceļš uz ceturtdaļversti tālo garāmejošo pasta jeb krievu lielceļu. Skolas ēkas priekšas sānos bija divas ieejas – viena skolēnu telpās pa kalta akmeņa kāptuvēm un kailām durvīm, otra uz paša skolotāja galu pa vaļēju lieveni divviru durvju priekšā, bet brīvlaikā Vārpkalniņš mīļoja trešo eju pa gala durvīm uz dārzu. Dārza gala durvju priekšā bija logains lievenis, apaudzēts meža vīnkoka staipekļiem. Pa vasaru Vārpkalniņš skolas neturēja, skolas vienzirga zemi izgraudoja un pats cītīgi nodarbojās rakstniecības druvā. Viņa iemīļotā vasaras mītne bija ēnainajā lieveni, kuram vienas puses logi bija izņemti, lai spirgtajam lauku gaisam būtu vaļēja ieeja. Lieveņa vienā pusē atradās viņa rakstāmgalds, otrā stāvēja brūnu ādu pārvilkts dīvāns un apaļš vienkājas galds, piekrauts grāmatām un laikrakstiem. Lielāko dienas laiku viņš nodzīvoja savā iemīļotajā lievenī, sēdēdams pie darba galda veseliem cēlieniem un kaistošiem vaigiem uzburdams uz papīra savus iedomu tēlus no ritošās dzīves vai arī pazvilus uz dīvāna lasīdams atpūtas brīžos visādus rakstus un grāmatas. Juris Vārpkalniņš jau bija tautā pazīstams rakstnieks, kam kas bija, ko sacīt, un ko tauta arī lasīja un ievēroja. Viņš bija kādu gadu vecāks par Kaupuru, pašā jaunības zaļoksnībā. Par spīti rakstnieka amatam, viņš tagad nēsāja pavisam īsus matus, vasaru pat līdz plutai nocirptus. Turīgu vecāku bērns būdams; viņš no laika gala bija pieradis pie spodrības un glītuma, turēja šos tikumus par pirmajiem baušļiem savā ārīgā un iekšķīgā dzīvē, puteklis un traips bija viņa lielākie ienaidnieki. Savas skolotāja un rakstnieka gaitas sākumā viņš piegrieza par daudz uzmanības savai ārienei, bet Blaumanis viņu izārstēja ar pāra vārdiem no šis ārības. Blaumanis bija viņa paraugs un iemīļotākais rakstnieks no mazatnes. Cītīgs vasaras sapulču apmeklētājs būdams, Vārpkalniņš jau kā semināra audzēknis vairākkārt bija Blaumani redzējis, bet jaunavīgi kautrīgā daba viņam neatļāva tuvoties pazīstamajam rakstniekam. Kad viņš pats ar kādu dzejoļu krājumu un pāra garākiem stāstiem jau bija guvis rakstniecībā ievērību, tad reiz Rīgā pa vasaras sapulču laiku kāds biedrs viņu iepazīstināja ar Blaumani. Pa savai paražai Blaumanis viņu caur brillēm cieši apskatīja no galvas līdz kājām, pēc pamatīga vērtējuma iebilzdams: «Ārienes izskata pēc noturams par glaunu lauku vīzmani, bet acis… neko darīt!… Acu mirdzums rāda, ka iekšienē mājo dzejnieka dvēsele, sirdī ielēkusi dzirkstele no dievišķīgās uguns…» Vārpkalniņš vīrišķīgi apspieda savu apjukumu un kaunu, pilnīgi apzinādamies, ka ir izpelnījies šādu ārienes vērtējumu, bet jūsmīgu prieku viņš sajuta par Blaumaņa atzinības un uzmudinājuma vārdiem, kad vēlāk divatnē Blaumanis īsiem vārdiem iztirzāja un novērtēja viņa rakstu kodolu un izteiksmes veidu. Ārīgā vīzmanība no tās dienas Vārpkalniņam bija kā ar roku atņemta. Tīrību, glītumu viņš nelika novārtā,


bet kā no uguns sargājās no visa liekā greznuma un acīs krītošas vīzmanības… Dzejnieka jūsmīgā sirds saviem iedomu tēliem – stāsta vai drāmas varoņiem – līdzi cieš, līdzi priecājas. Radību brīdī no simtiem iespaidu ierosinātā un saviļņotā iedoma strādā neapzinīgi un bez apstājas; vaigiem kvēlojot, sirdij strauji pukstot, rokas pūlas sekot iedomu joņiem, jo rīkotājs prāts nosaka gaiši: ja šobrīd radošās domas netiks ietvertas redzamās zīmēs, tad tādā veidā un garā otrreiz vairs tas nekad nebūs iespējams! Pulkstenis nosit stundu pēc stundas, bet savā radošā darbā iestigušais rakstnieks tā nedzird, pret ārpasauli viņš ir akls un kurls. Vārpkalniņš neapzinājās, ka viņš pilnas deviņas stundas no vietas bija rakstījis vienā laidā, kamēr pirmrakstā pabeidza uzrakstīt jaunu noveli. Velti viņu apteksne izaicinājās pusdienā, darbā viņam ēdiens un dzēriens bija aizmirsies. Piesarcis, dziļi elpu atvilkdams, viņš nometa spalvu un atspiedzās no darba galda. Vingrodams viņš pacēlās no krēsla un atspiedās elkoņiem uz lieveņa vaļējā loga bēģeļa. Pret logu meža vīnkoka stīgas bija mākslīgi savītas kopā, vidū atstādamas kā apaļa vaiņaga caurumu, pa kuru bija svabada izredze pāri dārzam uz Veiku skolas robežniekiem Virpuķēm. Viņš sapņoja vaļējām acīm; domas vēl nevarēja atrauties no uzrakstītā stāsta iedomu tēliem, jo jaunradītais dzejas darbs bija gabals no paša rakstnieka izjustām jūtām un izbaudītās dzīves. Sacerētā stāsta varoņa prieki un bēdas sakusa ar paša sacerētāja mīlas laimi un ilgām, izplūzdami kaisli dvestā čukstā: «Ilga… manu Ildziņ, nāc! Acs saules gaismas alkst, sirds mīlas gaidās ilgojas pēc sirds…» Vārpkalniņš sakaunējās un nopriecājās reizā par savu sentimentālo sajūsmu un mīlas kaislajām ilgām pēc mīļotās meitenes. Trīs gadi Vārpkalniņš bija Veiku skolā par skolotāju, un tikpat ilgi viņš mīlēja Virpuķu Ilgu. No pirmās redzes mīlēja un nīka, cenzdamies noslāpēt savu mīlas versmi. Kā pārnāca dzīvot uz skosteniešiem, tā tūliņ iepazinās ar Ilgu un iemīlēja viņu ar pirmo liesmaino, bet kautrīgo jaunības mīlestību. Ilga tolaik vēl apmeklēja Rīgā ģimnāziju, bet gadu atpakaļ, pērn priekš Jāņiem, viņa pabeidza skolas astoto klasi godam un dzīvoja no tā laika pie mātes Virpuķēs. Maizes vai greznu dēļ Ilgai nebija jākalpo svešiem ļaudīm, viņa bija bagātu ļaužu bērns, Virpuķu vienīgā mantiniece.


X.nodaļa Saimniecisku apstākļu un sirds maldu dēļ jaunībā Ilgas tēvs mūža lielāko un skaistāko daļu bija nodzīvojis par jaunpuisi un vecpuisi. Mūža kalngalu sen pārkāpis un kalna vakarpusē lejā kāpdams, kad laiks acis vērst uz māla muižu, viņš nodomāja precēties un izveda arī savu nodomu visiem radiem par spīti. Ne vecuma untumi viņu dzina precēties, ne kustoniska iegriba pēc jaunas sievas, bet tīri nenovīdība un spīte ar radiniekiem; viņš nevarēja iedomāties kādu skaistu dienu saņemties un nomirt – radiniekiem par lielisku prieku, lai tad tie, vienu aci raudādami, bet otru smiedamies, plēšas un tiesājas ap viņa skaisto māju un mantu. Ka nācēju meitu trūks, par to Virpuķem nebija bēdas. Lai gan jau 55 gadi vecs, viņš bija glīts un izvedīgs vīrs, savā laikā apriņķskolu apmeklējis un mūžā visādus pagasta amatus izvaldījis un vēl valdīdams. Klusumā viņš izraudzījās un apcēla jaunu un lēnas dabas saimniekmeitu, tāda saimnieka, kam meitu biezums, bet citas mantas plānums. Izraudzītā nesacīja «nē», bet klusumā pie sevis nobrīnījās, ka bagātais Virpuķe taisni viņu izraudzījies par savu sievu. Kādu svētdienu baznīcēni acis vien izplēta, kad mācītājs baznīcā Virpuķi ar viņa izredzēto pārsvieda pirmo reizi pār kanceli. Visi un visas teica un ieteica jaunajai līgavai viņas precinieku, pēla un skauda tikai tie ļautiņi, meitu mātes un mātesmeitas, par kurām jaunava zināja, ka tās pašas nakts vidū kreklā skrietu pie Virpuķes, ja viņš tikai ar mazo pirkstiņu pamestu. Jaunā sieva savu viru gluži vis nepievīla, lai gan gaidītā mantinieka nesagaidīja, bet tā vietā ieradās mantiniece. Nedēļniece žēli noraudzījās uz savu vīru, kā bārienu gaidīdama, ka viņa nav izpildījusi vīra lolotās cerības, kad vecmāte pasludināja radību iznākumu, ka gaidītais puika esot diemžēl – meitene! «Labs ir, sieviņ!» Virpuķe priecināja jauno māti. «Lai aug meitenīte kā viena purainīte! Un, ka mēs viņu tā ar lielām ilgām gaidījām un sagaidījām, tad sauksim viņu tagad un joprojām par Ilgu!» Tā Ilga mantoja zīmīgo vārdu, un izauga meitenīte tēvam un mātei par prieku glīta un gaišu galvu. Vairāk bērnu Virpuķi nepiedzīvoja. «Vai laulība jaunībā derīga, tā nezinu teikt, bet vecumdienu atpūtai viņa kā radīta,» Virpuķe smējās biedru starpā, kad tie viņam plijās virsū ar visuvisādiem jautājumiem. Virpuķe nodzīvoja laulībā 19 gadi un pieredzēja vēl prieku, ka viņa Ilgu iesvētīja par lielu meitu. Savu jauno un skaisto māti Ilga mīlēja, bet veco tētiņu viņa taisni dievināja. Nu jau drīz četri gadi Ilgas tēvs atdusējās miera kalniņā. Kā vīrs un tēvs viņš aizmirsts netika, tikai pirmās asās sāpes pakaļpalicējām bija rimušas, māte ar meitu dzīvoja tālāk savu zemes dzīvi, atcerēdamās mīlestībā dārgo aizgājēju, no kura viņas savu mūžu ļauna vārda nebija dzirdējušas. Savu māju un mantu Virpuķe jau sen priekš miršanas bija norakstījis meitai Ilgai, bet savu sievu noteicis par mājas un mantas valdnieci, kamēr meita sasniedz pilngadību. Attiecībā uz atraitni mantas noraksts nesaturēja nekādu nenosliecīgu nesmucību, kā to dažs labs mirējs, vecs vīrs, izgudro aiz tīras skaudības, ka viņam laiks mirt, bet jaunā atraitne vēl var un grib nodoties zemes baudām, tā vēl pēc savas nāves pūlēdamies izvest savu skauģa prātu, likdams testamentā norakstīt, ka sieva nekā nemanto, ja viņa pēc pirmā vīra nāves pa otram lāgam precējas. Virpuķe savu mūžu bija lāga vīrs, pie reizes mīlēdams atjautu un jokus, tādā garā bija arī viņa novēlējums sievai. «…Ja mana sieva pēc manas nāves dodas laulībā ar jaunu vīru, tad viņa dabon par savu tiesu divreiz tik daudz visādas jaunas mantības līdz, cik daudz viņa pūra daļā Virpuķēs ienesusi, kā arī skaidrā naudā tik daudz simtsrubļu, cik gadu viņa Virpuķēs nodzīvojusi, skaitot no mūsu kāzu dienas līdz tam laikam, kad viņa par jaunu iziet pie vīra. Ja mūsu Ilgai tad jaunais tēvs pa prātam un viņa grib savas māmiņas pūru pakuplināt, tad es par to priecāšos, ja varēšu un zināt dabūšu…» Drīz četri gadi Virpuķene jau bija nodzīvojusi atraitnes kārtā, un ļaužu mute vēl nedaudzināja, ka viņa gribot otrreiz precēties. Precinieku viņai netrūka, kas apkoram lika iztēgāt viņas domas, jo, vīram


mirstot, viņa bija tikai 38 gadi veca; turklāt vēl glīta un pēc testamenta nosacījumiem arī bagāta sieviete lauku apstākļos. Vai viņai prāts un griba nenesās uz otrreizēju preci vai arī precinieki nebija pa zobam, tas grūti nosakāms, bet no precību piedāvājumiem viņa prata izvairīties zīmīgiem jokiem: «Kā lai es tagad jau precos, kad katru gadu mana pūra daļa pieaug par veselu simtu? Vēl padzīvošos kādu gadiņu savās mīļajās Virpuķēs, apprecināšu meitu, pieaudzēšu labi kuplu pūru, kas zin, tad varbūt nāks mana kārta precēties.» Pērnvasar Ilga beidza skolu un rudenī nosvinēja savus pilngadības svētkus. Nu viņa bija Virpuķu īstā un vienīgā gruntniece un aizbildņi visu gādību un atbildību par māju un mantu nodeva viņas rokās. Par savu jaunieņemto svarīgo lomu dzīvē Ilga nopriecājās kā bērns par paijiņu veselu dienu, tad dzīve ritēja tālāk parastajā gaitā – māte rūpējās un gādāja par visu, kā paradusi, Ilga tāpat nespēja iedomāties, ka viņa nu esot vienīgā Virpuķu mājas, mantas un naudas īpašniece, bet viņas māmiņai vairs nekas te neesot sakāms. Pilngadības svētkus lieliski nosvinot un aizbildņiem mantu pārcilājot un naudu Ilgas un Virpuķenes pārziņa nododot, pagastā un visā apkārtnē izpaudās vēsts, ka Virpuķe savai meitai bez skaistās mājas un iedzīves atstājis vēl ap 5000 rubļu skaidrā naudā. Jo tālāk šī vēsts paudās, jo lielāka ļaužu runās tapa daudzināta Virpuķu iegātnības bagātība. Māte un meita – abas bagātnieces! Pie mātes uzkuros, pie meitas iegātņos tēvadēli brauca galvu galvām, ka loki vien klaudz, vismaz apskatīt Virpuķu bagātnieces. Neviens iebraucējs jau gaiši acis neteica, ka brauc uz Virpuķēm precēties, bet katram bija sava izgudrota vajadzība: viens meklēja linus vai labību pirkt, otrs lopus vai jērus, daži teicās apmaldījušies esam un ienākuši ceļa paprasīt, citiem bija cita klizma vai vajadzība. Māte un meita, abas jaunas savā kārtā un viesmīlīgas no dabas, nemaz nepukojās par lauku vientulības biežiem traucējumiem, bet ar godu ciemiņus saņēma, ar godu pavadīja, kas pa godam un ar jokiem mācēja ierasties, prazdamas uzbāzību un nekaunību atraidīt gluži vienkāršiem līdzekļiem nevēlamiem viesiem kalpone strupi pasacīja, ka no saimnieku sugas ne vienas, ne otras patlaban nav mājā. Rīgā skolā ejot, arī Ilga pajūsmoja ar dažu labu vasaraudzi, bet no aizraujošas vai kļūmīgas mīlas viņu pasargāja laucinieces atturīgā daba un dziļā mīlestība un uzticība uz saviem vecākiem. Viņa jutās ilgi par bērnu un sargājās no visa, kas, pēc viņas pārliecības, bērnam nepiederas. Brīvlaiku mājā pavadot, viņa bieži satikās ar Vārpkalniņu. Jaunais skolotājs viņai patika no pirmā brīža, bet iemīlēšanās viņai ne prātā nenāca. Rīgā viņa pazina desmitiem tikpat cēlu un glītu kungu, bet tamdēļ jau tūliņ katrā patīkamā sejā nav jāiemīlas. Ilga pat ar zināmu kautrību un bijību apgājās ar jauno paziņu. Vārpkalniņš viņas acis bija vispirms skolotājs, līdzīgs viņas skolotājiem Rīgā, turklāt vēl pazīstams un ievērots rakstnieks, tamdēļ skolotāja čaula un rakstnieka slava aizsedza viņas acīm īsto cilvēku. Brīva no visām aizdomām un uzpūtības, viņa piedalījās skosteniešu dziesmu kori, ja brīvlaikā bija izrīkojams kāds koncerts vai zaļumsvētki, gāja arī droši viena pati uz skolu pēc avīzēm un vēstulēm, kuras pagasta ziņnesis, no Mierlavas nākdams, tur atstāja priekš tuvum niekiem, vai arī grāmatas pārmainīt, jo Veiku skolā bija paprāva pagasta bibliotēka. Riņķī pa zemes ceļu un lielceļu no Virpuķēm līdz Veiku skolai bija vairāk par divām verstīm, bet taisni pa mājas ceļu uz linu mērcamo apariņu un pa kājceliņu pāri ganībai tikai nepilna versts. Otru gadu garo brīvlaiku Virpuķēs pavadot, Ilgai pašai nemanot, Vārpkalniņš iezagās viņai sirdi un sapņu iedomās: meitene nezinot pieauga par jaunavu ar viņas ilgām un tieksmēm. Kad viņa pabeidza skolu un pērn pārnāca mājā uz pastāvīgu dzīvi, tad šī pārvērtība bija notikusi pilnā mērā, tikai īstas sapratnes viņai pašai vēl par to trūka. Kādu labu dienu Ilgai atausa pēkšņa atziņa: «Es jau Juri mīlu!» Taisni Juri! Lai gan neviena cilvēka viņa nebija dzirdējusi Vārpkalniņu par Juri saucot. Ne pa vienam smieklam viņa izbijās par šādu atziņu, par kuru viņa līdz šim nebija ne domājusi, ne gudrojusi. Viņa pietvīka kā magone, plaukdama rīta agrumā, kura vakar vēl bija tikai cerībzaļais


briestošais pumpurs, bet šorīt vēries: kur palikušas zaļās sargu lapas, bet pretim tev versmo ugunssārtais zieds! «Tavu traku brīnumu! Tavu brīnumjaukumu!» Ilga ērmojās par savu jauno, negaidīto mīlu, itin kā vismaz Ameriku viņa būtu par jaunu atradusi. Brīnumu atliek maz, kad ņemam vērā jaunības dabiskās tieksmes un izdevīgās satiksmes varu. Tikai novēro īsto brīdi! Kad ābols nogatavojies, tad viņš pats kritis ēdējam klēpī. Maigais skuķītis ir neapzinīgi nobriedis par kaistošu jaunavu un dabiski tiecas pēc atsvabinātāja no mocošās jaunavības pārpilnības. Daba skubina meklēt un izdevība palīdz atrast katrai cibiņai savu vāciņu, bet ticīgās mātes saka, tas esot dieva likts, kad kaimiņu bērni vienaudži samīlas un saprecas. Gluži ticams un viegli apgalvojams, ka Ilga šinī laikmetā iemīlētos kurā katrā glītā un iekritīgā Veiku skolas skolotājā, lai arī viņu citādi sauktu un citādi viņš izskatītos nekā tagadējais Juris Vārpkalniņš, jo mīlas vajadzība patlaban bija uzplaukusi viskrāšņākos ziedos un Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam. Savā pirmajā stulbumā Ilga nezināja nekā labāka izgudrot un darīt kā skriešus skriet pie mātes un krist viņai ap kaklu. «Māmiņ, mīļo māmucīt, es jau viņu mīlu!» «Zinu, manu mīļo meitiņ, to jau es sen zinu!» Virpuķene smaidīja, meitas glāstus atmaksādama ar glāstiem. «Tu zini? Nu tad mini, kuru…» «Kuru tad citu kā vienīgi Juri!» Arī mātei Jura vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kā sen būtu radusi šo vārdu ar mīlestību daudzināt. «Māmiņ!» Ilga pārmetoši iesaucās. «Tu to zināji un man nesaki ne vārdiņa!» «Kas man tur ko sacīt, ko nesacīt… lai gan arī man pašai Juris patīk…» Ilga ieplēta platu platās acis. «Māmiņ, ja Juris tev tā patīk, tad es atsakos… precē tu viņu! Tu jau esi par mani gudrāka un daudz, daudz smukāka!» «Tīrais prieks, cik man laba un novēlīga meita! Žēl, ka mīlestība esot akla… nezin vai Juris tikai tā pratīs manu gudrību un smukumu cienīt…» «Māmiņ, saki man no tiesas – vai tu Juri mīlē?» «No tiesas mīlu, kā mātei jāmīlē nākošais znots.» Viņas abas vilstojās un tērzēja kā divas draudzenes, ne kā māte ar meitu. Patīkamo sarunu beigdama, meita vēl piekodināja mātei desmito reizi: «Māmiņ, tā tu nestāsti ne vienam, ne otram, ne trešam pašam!… Man tāds kaunīts, tāds kaunīts…» Vienīgi mātei Ilga atzinās savu mīlestību, citādi viņa noglabāja to dziļi, dziļi sirdī, lai neviena sveša acs tās nenojauš, bet viscītīgāk savas jūtas slēpdama no iemīļotā jaunekļa. Brīnišķīga ir jaunas meitas jaunavīgā kautrība. Nekad viņa nav mierā ar savu uzvedību, nekad nav skaidrībā, kā jāapietas ar slepeni mīlēto, lai tikai viņš nemanītu viņas īstās sirdsdomas un jūtas: strauji divus soļus atpakaļ, lēni trīs uz priekšu, ar līkumu pa taisnāko ceļu uz dabas sprausto mērķi. Un katrs neatkarīgs vērotājs ar vienu acu uzmetienu pazīst šīs atbaidu spēles īsto vērti, tikai paši mīlētāji notur otra māņus un viltu par pilnu. Kad Ilga vēl neapzinājās savas mīlestības, viņa sadzīvoja un satikās ar Vārpkalniņu pa draugam, bet, nomanot sirdi mīlestību mostoties un spēkā pieņemoties, viņa tapa satiksmē ar savu sirds izredzēto dien no dienas vēsāka un atturīgāka aiz tīrām bailēm, ka tikai sveša acs nenovēro, ka viņai sirds kaist uz jauno skolotāju. Vārpkalniņš nomanīja Ilgas jūtu izrādīto straujo maiņu. Rakstnieka citādi vērīgā acs stipri vīlās, Ilgas asumu un vēsumu noturot par viņas īsto un patieso sirdsdomu izteiksmi un nelabvēlību attiecībā uz viņu, vīlās tamdēļ, ka, savas mīlas apmauts, iemīļotās meitenes mānīgo izlikšanos noturēja par pilnu patiesību, domādams sevi, ka Ilga ir nojēgusi viņa mīlestību un tagad gudru ziņu šādā ceļā grib izvairīties


no tās. Arī Vārpkalniņam sākās moku pilnas dienas. Pašlepnais prāts par vari gribēja nomākt mīlestībā kaistošo sirdi. Visus spēkus saņemdams, arī viņš satiksmē ar Ilgu liekuļoja vienaldzību un nenozīmīgo sabiedrisko laipnību, kas kodīgāka pat par atklātu nelabvēlību un nevērību. «Māmiņ, Juris manis ne acu galā neieredz… no mīlas jau ne domas!» Ilga krēslas stundā mātei atzinās un žēlojās, raudas ar varu norīdama. «Es arī viņu nemīlu un nekad neesmu mīlējusi! Par viņu mēs vairs nerunāsim nekad, nekad un vēlreiz nekad! Vai ne, māmiņ?» «Zināms, meitiņ! Ko tur vēl runāt par tādu palaidni, kas tevis nemīlē… īpaši tamdēļ jau, ka arī tu viņa nemīlē!» māte vīpsnoja. Ilga pagrieza mātes seju pret gaismu, nobučoja viņu un aiziedama rājās: «Māmiņ, tu esi lielākā blēde pasaulē!» Mīla paisa un plaka jaunavas sirdī; doma trenca domu: viņš mani mīlē! Viņš manis nemīlē! Viņa dusmojās par savu nevarīgo sirdi, dusmojās par Juri, ka tas ar savas būtnes vīrišķīgo pievilcību un mānīgo vēlību esot ievilinājis viņu šinī muklājā, bet pats stāvot pacilā malā un neliekoties ne zinis par viņas mokām. Izmocītu sirdi un sarūgtinātu prātu viņa aizrakstīja savai draudzenei Zeiriņu Līvijai uz Rīgu vēstuli, lai tā parūpējoties sataujāt priekš viņas Rīgā kādu skolotājas vietu. Par bērnu audzinātāju ģimenē viņa nevēloties iet, bet labprāt pieņemtu vietu kādā meitu skolā vai ģimnāzijā. Par iemeslu viņa uzdeva vienmuļīgās lauku dzīves apniku. Mātei par savu jaunizgudroto nodomu Ilga nebilda ne vārdiņa, sirdsdibenā jausmas gremdēdama, ka māte labis prātis viņas projām nelaidīs un pašai viņai nav ne mazākās patikas uz skolotājas amatu. «Gan ies viss labi! Krietni saņemšos un papūlēšos kādu gadiņu pilsētā, kamēr to pagānu no sirds dabonu laukā!» Ilga cieši noņēmās un aizsūtīja vēstuli. Zeiriņu Līvija bija Ilgas labākā draudzene, Līvijas tēvs pa sākumam bija Rīgas pilsētas skolas skolotājs, bet, apprecoties ar pārvācotu latvieti, viņam laimējās ar sievas radu palīgu iekļūt labi algotā pilsētas valdes ierēdņa vietiņā. Tādai laimei par atmaksu uz sievas padomu viņš piekabināja savam uzvārdam astes burtu «g», rakstījās un saucās no tā laika par Zeiringu un priecājās par viena burta burvju spēku, ka pats velns tagad vairs nevarot no viņa uzvārda zināt, ka viņam bijusi nelaime piedzimt par latvieti. Vecākie bērni Zeiringiem izdevās pēc prāta, tiem glauni piegūlās vācu āda – tik glauni, ka uzmauktajā ādu tie jutās kā dzimuši, tikai ar jaunāko meitu Līviju viņiem nodevās greizi, laižot viņu skolas tuvuma un pāra rubļu lētuma dēļ īstā latvieša dibinātā un uzturētā meiteņu ģimnāzijā. Tā bija lieliska kļūda! Līvija nāca pie prāta, un lieli kari cēlās vecākiem ar meitu viena burta dēļ; meita izauga atkritēja, kas neticēja «g» burta burvja spēkam. Līvija kaunējās stāties garajā vācu astgaļu «ingu» rindā, kuri skolā tika zākāti par «inģistiem», bet viņa droši rakstījās par Zeiriņu Līviju un gaiši visur uzdevās par latvieti. «Vai pats velns mani dīdīja grūst savu bērnu tā pagāna latvieša ģimnāzijā… katrs nu redz, ka mana meita un visu mūžu samaitāta!» Zeirings sirdījās, bet Līvija nedz ar labu, nedz ar ļaunu vairs nebij atgriežama vācietības kūtī. Līvija ar Ilgu gāja kopā vienā skolā un sirsnīgi sadraudzējās. Pabeigusi ar uzslavu skolu, Līvija palika turpat Rīgā par skolotāju latviešu meiteņu ģimnāzijā, kuru līdz šim bija apmeklējusi kā skolniece. Nepagāja ne nedēļa, kad Ilga dabūja no Līvijas atbildi. Līvija atrakstīja tādu ziņu, ka Ilga varot, ja tikai nopietni gribot, tūliņ septembra vidū stāties viņas pēdās par skolotāju viņām pazīstamajā latviešu meiteņu ģimnāzijā, jo viņa pati esot nodomājusi tūliņ pēc brīvdienām doties uz Pēterburgu un iestāties Augstākos sieviešu kursos. Taupīgi dzīvodama, viņa esot atlicinājusi no savas algas studiju sākumam labu grasi; arī tēvu viņa esot salabinājusi atmestās vācu astes dēļ un pārliecinājusi par savu ciešo nodomu, tā ka tas devis beidzot savu atļauju un solījies arī viņu vēlāk pabalstīt. Vēstules beigās Līvija vēl piekodināja, lai Ilga viņai tūliņ nopietni rakstot, ja cieši un neatlaidīgi esot noņēmusies iestāties skolotājas amatā, jo viņas pirmā vēstule izliekoties uzrakstīta lielā uzbudinājumā un nepārliecībā…


«Tavu gudru meiteni!» Ilga apbrīnoja savas draudzenes spēju lasīt rindiņu starpās paslēptās domas. Ilgai pārdega smilga iet uz Rīgu par skolotāju. Viņa izlasīja Līvijas vēstuli otro, trešo reizi un arī sāka jūsmot par Augstākiem sieviešu kursiem. Ar jauno ziņu viņa steidzās pie mātes. «Māmiņ, mana bēda nu izbēdāta! Es zinu, kas man darāms. Rudeni es reizē ar Zeiriņu Līviju iestāšos Pēterburgas sieviešu kursos. Ko tu par to saki?» Ilga iedeva mātei Līvijas vēstuli. Māte nesacīja nekā, tikai pabrīnījās un tad saprata Ilgas untumus un šaudīgos nodomus. «Nu, māmiņ, – ko tu saki par manu nodomu?» Ilga plijās mātei virsū, pati nezinādama, par ko vairāk priecāties – vai par mātes atļauju vai liegumu. «Kas tur man ko sacīt? Ja tev tāda zvēra dūša ir – mani atstāt vienu, tad mans liegums mūs abas tikai vēl vairāk sarūgtinātu,» māte bēdīgi atbildēja. «Tikai to tev derētu iegaumēt, ka vēl nav diena vakarā…» Abas apraudājās. «Māmiņ, tev jau taisnība kā vienumēr! Vai man tāda zvēra dūša būtu – tevi atstāt vienu, par to es vēl nemaz nebiju domājusi. Neizklausās jau arī diezin cik smuki, ka es te grasos iet par skolotāju, te mācīties par diezin ko…» «Par ko tad tu īsti gribētu mācīties?» māte aptaujājās. «Vai nu es pati zinu!» Ilga iesaucās. «Māmiņ, neņem ļaunā; tu jau zini… Es rakstīšu Līvijai, lai viņa atbrauc kādu laiciņu pie mums padzīvoties. Tu jau zini, cik Līvija ir gudra meita. Kad Līvija atbrauks, tad trijatā mēs izgudrosim to visprātīgāko, kas man darāms, kas atmetams.» Nemiers Ilgu vajāja visu dienu. Ne rokdarbs viņai vedās, ne lasīt tikās, domas vienīgi tinās un vijās ap Juri, laimes gaidas sirdi modās un nīka, cēlās un zuda kā ezerroze saviļņotā ezerā. Ilga paņēma groziņu un gāja uz pašu silu pastaigāties, nemiers viņu dzina no mājas laukā. «Iešu labāk sēņot, lai Juris skrien… bekot!» viņa īgni pasmējās, kāju pie zemes piecirzdama.


XI.nodaļa Ilga pirms brīnītos, tad brīdi no tiesas papriecātos, ja dabūtu zināt, ka Vārpkalniņu Juris mocījās ne mazāk par viņu. Arī viņš simtu un pirmo reizi noņēmās Ilgu aizmirst un savu par nelaimīgu iedomāto mīlestību izskaust no sirds ar visām saknēm. Virpuķēs viņš nerādījās ilgāku laiku. Augusta vidū viņš aizbrauca uz savu dzimteni kādam rada gabalam kāzās. Spītīgi viņš nodzīrās padzīvoties savā dzimtenes pusē vai līdz ziemas skolas sākumam, tālumā atspirgt no savas nelaimīgās mīlestības un tad rudeni atgriezties skosteniešos veselu sirdi un jautru garu. Cik nepārlicīgs citu mīlas tirzātājs! Kā lai īsā laiciņā visu to no sirds izskauž un izdeldē, kas trijos garos gados tur kā prieca uzņemta, kā svētums kopts, kā jaunums dziļi iekodies un ieēdies? Neizdevās Jurim gudrais aprēķins. Tikko nedēļu viņš novaldījās dzimtenes pusē, tad bēga atpakaļ uz savu Veiku skolu; sirdij labāk tikās mīt mīlestības moku atpēdēs nekā mierā dzīvot vai priekā līksmot dzimtenē radu un vecu paziņu starpā. Pa dzelzceļu viņš atbrauca Mierlavā un devās taisni no piestātnes knašiem soļiem uz Veiku skolu, itin kā viņš būtu ticis pašai laimei uz pēdām. Ceļa gabals no pilsētas līdz Veiku skolai nebija necik lielais, labam gājējam taisni ko kājas atpūtināt, kad, garāku ceļu pa dzelzceļu braucot, ir piekusis. Skolu gan Juris drīz sasniedza, bet kā brīnīdamies viņš staigāja pa sen pazīstamajām malu maliņām, ka laimes un miera tomēr neesot panācis. Senās telpās pamodās senās jūtas ar jaunu sparu. Nekur mieru neatrada, kamēr vakara krēslā kājas pašas no sevis atrada iemīļoto teku pa ganību tērci un tīruma ceļu gar Virpuķēm līdz lielceļam un tad ar riņķi atpakaļ uz skolu. Šāda pastaiga vakara krēslā un nakts tumsā viņam sevišķi bija mīļa. Tad fantāzija svabadi darbojās, varēja izdomāt domu domas par savu mīlas laimi un nelaimi, kalt nodomus jauniem rakstu darbiem un dzīvos notēlos izveidot savas mīlas priecu un kļūmi. Kad krustceliņš nāca, nojauta Vārpkalniņu vilktin vilka pa taisnāko teku uz Virpuķēm. Viņš atjēdzās, ka vakars vēl par gaišu, un atsēdās aparīņas paežā uz linu mārka slogiem. Kauns un dusmas par sevi pašu viņu mocīja, bet mīlestība tomēr bija stiprāka. Dažu labu reizi pa vakara krēslu vai nakts tumsu viņš kā zaglis bija zadzies uz Virpuķēm. Par laimīgu viņš tad turēja gājienu, ja Ilgu pa lielu gabalu varēja saskatīt pa pagalmu ejot vai pa dārzu pastaigājoties. Un katrreiz viņš metās bēgt vai slēpties, ja mazākās briesmas draudēja, ka arī Ilga viņu varētu ieraudzīt vai pa gabalu zilēt. Atkal mīlestība dabūja virsroku. Kaunu pametis, kā iedvesmas aizrautībā viņš rāvās uz Virpuķēm. «Tikai viņas tuvumu nojaust… pa gabalu viņas loga ugunī noraudzīties… vairāk es nekā negribu!» – tā viņš sevi mānīja. Lauku ceļš veda gar plašo ābeļdārzu, kurš no trim pusēm ierobežoja Virpuķu dzīvojamo ēku. Ilga bija pārnākusi no sila pustukšu groziņu, nekā īsti nesadomājusi un nenolēmusi. Pa vakara gaismu viņa norakstīja Līvijai vēstuli, lai rīt ar nedēļas tirdziniekiem to aizsūtītu uz Mierlavu. Cieši viņa vēstulē Līvijai piekodināja, lai tā braucot uz Virpuķēm, cik drīz vien iespējams, viena viņa netiekot galā… Ilgai jausmas nebija, ka viņas liktenis izšķirsies bez Līvijas padoma un palīga. Uguni iedegt Ilgai negribējās, miegs arī vēl nenāca, tāpēc viņa uzmeta pamavi uz pleciem un izgāja dārzā. Uz šūpuļsola viņa atsēdās un, lēni šūpodamās, nodevās savām domām. Pa ceļu viegliem, bet knašiem soļiem tuvojās Vārpkalniņš. Mēness gailējās apvāršņa malā kā priežu galotnēs ieķērusies ceļa vīra ciba, pilna pureņu sviesta. Pa nosliecīgu ābeļu starpu Jurā vērīgās acis uzskatīja uz šūpuļsola sēdošu sievieti. «Tā ir Ilga!» balss viņam ausīs nodunēja. Agrāk dienas laikā viņš diezgan te bija staigājis, dārza ceļi un tekās viņam bija pazīstami. Pāra


lēcieniem viņš bija pie zaļajiem dārza vārtiņiem. Drošu roku viņš atvēra vārtiņus un gāja pa grantēto celiņu taisni uz Ilgu. Kur viņam tāda drosme radusies, tā Vārpkalniņu Juris pats nesaprata, tikai tumši nojēdza, ka tagad viņam tā ir jādara, tas ir viņa pienākums pret sevi pašu un arī pret Ilgu, lai tagad viņa liktenis izšķiras vai nu par labu tam, vai par ļaunu… Ilga sadzirda soļus čirkstam pa celiņa granti un pacēla galvu. Viņa ieraudzīja nācēju, nemaz nesatrūkās, tikai rokas tai sažņaudzās pie sirds, laimīgu domu domājot: «Tas patiesi ir Juris!» Viņai likās, ka citādi tas nemaz nevarēja būt un Jurim šovakar bija jānāk šurp, ka beidzot viņas mīlestība un ilgas ir uzvarējušas un Juris ir padevies viņas neapzinīgai iedvesmai. Juris tuvojās Ilgai kā mēnessērdzīgais. Cepuri viņš turēja vienā rokā, piere tam rasojās sviedriem ne no ārējā karstuma, ne no ātras gaitas, tikai no iekšķīgas uztrauksmes. Cepure viņam izslīdēja no pirkstiem un labvakars aizmirsās aiz dārza vārtiem. Ilga pacēlās no sola, bet laimes šalkās viņai locekļi bija kā notirpuši, ka nejaudāja un nesaprata ne soļa paspert nācējam pretim. Vai mādamas vai gaiņādamas, bet, viņai pie sola ceļoties, arī rokas strauji izplētās gaisā, lai tad slābani gar sāniem nolaistos zemē. Sajūsmā Juris satvēra Ilgas abas rokas savējās un spieda tās sev pie acīm: «Ilga, mīļā Ilga! Žēlo mani!… Ilgāk vairs es nevaru savas mīlas sirdi apslēpt! Ilga, glāb tu mani no manas nelaimīgās mīlas, ja tas tavā spēkā…» Tikai tagad Ilga domājās saprotot, cik mīļš, cik dārgs viņai Juris bijis un būs. Viņas seja staroja priekā, acis liesmoja svētlaimība, asinis dziedādamas šāvās uz sirdi un, izdzirdušas tur sirds jauno laimi, iznēsāja no turienes laimes ziņu un dzirkstošu prieku pa katru dzīsliņu līdz pašiem pirkstu galiņiem; kad karaliene kāzas svin, visa zeme līksmojas viņai līdzi; bet daļiņai grūt panest būtnes valdnieces laimi, pat tālumā no lielā prieka reibst un dulst mazajie. Izrunāt Ilga nespēja ne vārdiņa, nejuta arī vajadzības līksmi čalot vai skaļi gavilēt, tikai klusas un svētlaimīgas domas un jūtas piepildīja visu viņas būtni: «Laime nāca un atnāca!» Ilga kā nespēkā sēdās uz sola vecajā vietā, neapzinīgi vilkdama Juri līdzi, jo viņš nelaida vaļā viņas rokas. Juris noslīga viņas priekšā zemē un elsodams ielika galvu viņās klēpi. «Ilga, tu nezini manas laimes un sāpju moku, ko esmu izcietis, trīs gadus tevi mīlēdams. Viens es ilgāk vairs nevaru izciest savas mīlas moku! Mani spēki ir pagalam! Es neprasu algas par nopelnu, tikai žēlo tu mani! Bet zini arī, ka bez tevis dzīvot man neiespējami!… Ilga, mīļā Ilgainīt… nepazudini manis, bet saki pestīšanas vārdiņu! Es nedrīkstu savu acu pacelt uz tevi… laimes vai nelaimes gaidās mans prāts ir mulss… Ilga, tevi es mīlu, cik cilvēka spēkā stāv un tu?… un tu… Ilga, vai tu noproti, ka es nedrīkstu šo domu līdz galam izdomāt!…» Ilga savā laimes aizmāršā glaudīja viņa īsos matus, iešņukstēdamās nolieca savu galvu pie viņa galvas un čukstēja: «Tu mīļo, dumjo puisēn! Vai tas tev vēl jānoprasa? Vai es tev līdzi raudātu, ja es tevis nemīlētu? Sen tevi mīlu un aiz lielas mīlas tev dusmoju, ka tu mani tik ilgi mocīji, nevis es tevi…» «Cik viss tas neticami, ko skaidri dzirdēju tevi sakām, ka tu mani sen mīlot? Ilga, vai tu tā sacīji?» Juris tirdīja. «Tā sacīju un mūžam sacīšu!» Ilga gavilēja. «Tikai viena patiesība tagad pasaulē: tu mans! es tava!» Juris atsēdās viņai līdzās uz sola. Sols ielīgojās, un Ilga kā nevarā piekļāvās pie sava mīļākā pleca. Viena bēda nu bija uz mūžu izbēdāta. Mīlas laimes mokas izbeigtas, sākās mīlas priecas laiks. «Juri, kā tu varēji mani iemīlēt – tik aušīgu un muļķīgu meiteni?» «Ilga, es vēl nesaprotu, kā tu mani varēji iemīlēt – tik neievērojamu un niecīgu zēnu?» «Kā lai es tev līdzinos… tu esi slavens rakstnieks un skolotājs!» «Uz tevi domāt nemaz nedrīkstēju… tu esi slavena mātesmeita un bagāta gruntniece!» Katrs pēla savu maziskumu un cēla otra lieliskuma, brīnījās un priecājās bez gala, ka neticamais tagad ticams kļuvis un baudā jūtams… Ilga ar savu māti palaikam gulēja vienā istabā. Meitas laimdotajā vakarā māte izgulēja pirmo miegu


un pamodās. Pati klusu elpodama, viņa dzīrās saklausīt guļošās Ilgas dvašas vilcienus. Tas bij mātes nomoda nakšu parastais laika kavēklis – saklausīt meitas veselīgo elpošanu, elpot ar viņu rakstā un par jaunu iemigt laimīgā apziņā: «Es neesmu viena pasaulē!» Šonakt māte nesaklausīja meitas elpas un uztrūkās sēdus. Pa mēnessgaismu viņa saskatīja, ka Ilgas gulta ir tukša… stāv nesagulēta, kā no rīta augsti uzpurināta un dienas segu pārklāta; arī otrā istabā neredzēja uguns, kur Ilga dažu nakti mēdza pavadīt, kaut ko lasīdama vai darīdama. Māte gan nemaz neizbijās, kad meitas nejuta nekur tuvumā, bet tomēr viņa piecēlās, apsnāja lielo lakatu ap kailajiem pleciem un gāja uz āru, lai izzinātu, ko Ilga dārzā tik ilgi dara. Pusceļā viņa apstājās, sadzirdusi dārzā soļus un vijīgas balsis. Viņa piebliedās otrā istabā pie loga stenderes aiz aizkariem un lēni atvēra logu. Pa dārza celiņiem staigāja Ilga ar Juri roku rokā un šurp turp. Virpuķene visu saprata. «Atlaidies vanags un aiznesis manu dūjiņu… ar labu!» Māte sēri pasmaidīja un gāja atpakaļ uz savu gultu. Viņa nesauca meitas iekšā, nerāja viņas un nejaucās nemaz jauniešu starpā, labi noskārzdama, ka te vairs nelīdz ne skundēt, ne rāt. Skumjš prieks pildīja mātes sirdi – prieks par meitas laimi, skumjas par savas vientulības sākumu. Divvienība līdz šim bija viņu abu laime, bet atnāca svešs jauneklis un iespiedās vidū, atšķīra māti no meitas. Nāks viņi rīt abi divi priekā starodami un roku rokās pie viņas, stāstīs par savu laimi un kā pienācīgi drošu nodevu prasīs no viņas, lai viņa līdzi priecājas, līdzi viņu laimei gavilē. Nevienam no viņiem ne prātā nenāks, ka no šis dienas sāksies viņas vientulības ceļš, kurš ved, aizved un beidzas tur, par kuriem neviens domāt negrib. Ilgai būs savi prieki, savas bēdas, dalību viņa tur ņems un varēs ņemt, bet tie vairs nebūs viņu abu kopēji prieki un bēdas, kā tas līdz šim bija. Sirdī novēlēdama meitai visu labu, viņai tomēr ritēja klusas asaras pār vaigiem. Ilgi viņai bija jāgaida, kamēr Ilga ar Juri pabeidza runāt un priecāties par savu jauno laimi un atģidās, ka laiks būtu šķirties. Desmitām reizēm viņi vadījās un šķirās, šķirās un vadījās. Ilga aizvadīja Juri līdz dārza vārtiņiem un tur no viņa atvadījās pēc visiem mīlas mākslas likumiem, bet tad Juris atvadīja Ilgu atpakaļ līdz nama durvīm, un šķirības sākās par jaunu strauji un no visas sirds, itin kā vienam no viņiem rīt būtu jādodas viskarstākajā kaujā un otram parīt vismaz nāve būtu tikpat kā pilnīgi droša. Kaislajos skūpstos zuda Ilgas jaunavīgā kautrība un atturība un pazuda uz mūžīgiem laikiem. Kā zist viņa piezīdās mīļotā un iegūtā vira lūpām, saviem lunkaniem locekļiem apvīdama mīļākā augumu. Jaunava uzziedēja par sievu ar sievas tieksmēm un tiesībām. Lai neizbīstas no liesmu versmes, kas pats, ar uguni puķēdamies, to pielaiž sausam salmu jumtam. Rīta vējiņš cēlās kājās un, miega žāvām kaudamies, pūta šurp gatavi pļauto rudzu smaržu. «Juri, mīļākais… es esmu laimīga pavisam!… Nav manai laimei vairs robežu!» viņa drebēdama dvesa. «Un tu, Juri?… Un tu? Saki – vai tu vēl ko vairāk vēlies? Ja zini, tad saki! Vai ir tev vēl griba un jauda…» «… pilienu piepilināt, lai laimes kauss mums pāri kūs? Pēc dzirkstošiem mutuļiem dzēriens atplok, bet mēs priecāsimies labi ilgi par mūsu pilno laimes kausu…» «Kā tu gribi, manu labo, gudro puisēn…» «Manu maigo, mīļo Ildziņ! Reibt galviņa tev svaigo rudzu smaržā un smagi elpo krūts… Tu šonakt kāzu nakti gribi svinēt…» «Juri, tu ļauno man?» Juris raisījās no kaislajiem pinekļiem. «Tev ļaunot, kad sārtiem mīlas ziediem tu mani pušķot taisies un tevi tīru zinu kā saules staru? Un acis uz tevis es nedrīkstētu pacelt, ja sevis nezinātu šo mirkli tevis cienīgu un vērtu!» «Es visa esmu tava, mīļākais! Nekādas laimes es vairs nebaidos!» «Skaisti mīlu par savu gūt, skaisti mīlas laimes baidīties! Rīts ausis, mīļākā, un arī jaunais rīts laimes alks! Mēs kungi par mūsu mīlu, ne viņas vergi! Mums katra jauna diena ausīs tad, mūsu laimi


vairodama…» «Vērts tevi mīlēt un apbrīnot, manu mīļo un gudro Juri! Mīļi man tavi glāsti, reibinoši tavi skūpsti un sirdsdzidrums drošs patvērums…» «…un par visu mīļāka man mana ugunīgā līgaviņa! Jā, rīt nākšu un mātei tevi bildināšu…» «…melniem svārkiem mugurā un balta kaklasaiti? Tas būtu par daudz jocīgi! Ai, neļauno, kad smejos, no sirds smejos!» «Tev smiekli nāk, bet sirds man drausmīga, ko tava māte sacis par maniem – mūsu nodomiem?» «Ne māte, bet māmiņa, to iekal galvā uz visiem laikiem! Ko māmiņa sacīšot? Ha, ha, ha! Vai te nu atkal nav jāsmejas no visas sirds! Juri, ar katru vārdu tu topi jocīgāks! Māmiņa taču visu zin! Jau sen!» «Kad dzirdu, ka tava māmiņa to visu zinot, tad daudz vieglāka top mana sirds… bet kā tad māmiņa sen to varēja zināt, kas nupat vēl nav notikt beidzis?» «Par to «nupat vēl nav notikt beidzis» tu pelnījis lielu, garu buču!» «Tik lielu buču uzreiz saņemt par grēku! Sasmalcināsim to sīksīciņās mazbučiņās, tad ērtāk tās iebaudāmas un saldums tas pats!» «Nevis saldums vien, bet maigsaldums vai saldmaigums! Kā māmiņa to visu zin, tas ir viņas noslēpums, bet viņa pat agrāk to zināja nekā es pati, ka es tevi mīlu, un, ka māmiņa ir sen zinājusi, ka arī tu mani mīlē, to es tagad skaidri zinu un noprotu!» «Kad tava māmiņa visu zin un atļauj mums visu nakti pa dārzu mēnesi kaitināt, tad par rītdienu man maza bēda, ko māmiņa sacīs, bet lielāka bēda tā, ko mēs māmiņai sacīsim un kā viņai pateiksimies par viņas īsto mātes sirdi.» «Mana pateicība būs tā, ka iešu tūliņ pie māmiņas un viņai visu izstāstīšu… arī to pastāstīšu, ka Juris ir tik ļauns un nebēdnīgs zēns, ka nelaiž manis vaļā uz karstām pēdām man iet pie manas mīļās māmiņas!» Gaismiņai austot, Juris palaida Ilgu vaļā un gāja pa tālāko ceļu uz skolu, lai ilgāk būtu vaļa brīvajā dieva pasaulītē domāt un priecāties par savu laimi. Priecājās un domāja par to, kad viņš īsti bijis laimīgāks – vai trīs garus gadus vikdams un cenzdamies pēc Ilgas mīlestības vai šinī brīnumnaktī viņas mīlestību iegūdams? Guvums ir tikai kāpslis nākošai censībai, kamēr daba panāk savu mūžības nodomu. Ilga ar savu māmiņu runājās no gaismiņas līdz lielai dienai, tad māte aizdzina meitu gulēt: «Nāks Juris – un kur tad tu tāda miegaina iesi?» Iziedama māte gudru ziņu aizslēdza durvis.


XII.nodaļa Pagāja trīs dienas, par dieniņām saucamas, tik īsas viņas izlikās Ilgai ar Juri. Trešajā dienā Ilga gavilēm sagaidīja savu draudzeni Līviju no Rīgas atbraucam. Māte pašai Ilgai nelaida uz pilsētu braukt, bet aizsūtīja puisi ar atsperniekiem Līvijai uz Mierlavu pretī. «Tevis, aušas, nemaz vienas tagad no mājas ārā laist nedrīkst! Kuram cilvēkam klāt, tam tūliņ…» «…ap kaklu, māmiņ! Zināms un tiesa! Cita – labāka darba pasaulē es tagad nezinu darīt!» Ilga neļāva mātei izrāties līdz galam, bet vienu lēcienu bija mātei patiesi ap kaklu. Līvija atbrauca. Puisis saturēja zirgu lieveņa priekšā. Kā kamolu Ilga izrāva raušus savu draudzeni no atsperu ratiem laukā. «Līvij, manu smuko, labo, gudro! Kad tu zinātu, kā tu nezini! Tava palīga un gudrā padoma man vairs nevajag, lai gan traki priecājos, ka tu atbrauci, un simtreiz tevi vairāk mīlu nekā senāk! Jau trešu dienu es vairs zemes nejūtu zem kājām… Kad tu zinātu…» «…ka puiša dēļ jauna meita paliek durna, to nu es redzu un zinu, manu mīļo Ilgainīt!» – tā runādama, Līvija atsvabinājās no Ilgas trešā apkampiena un sasveicinājās ar Virpuķeni. Līvija jutās Virpuķēs kā mājās. Katru gadu viņa sērsa pie draudzenes, garajās suņu dienās pat nedēļām. «Līvij, kā es gatavojos tikai pa pilītei vien pilināt savu noslēpumu laukā, un tu jau visu zini!» Ilga bēdājās. «Nu saki man, durno, gudro meitēn, – no kā tu to dabūji zināt?» Iekšā iedamas, visas trīs sasmējās. Nolika virsdrēbes un gāja goda istabā. «No kā es zināt dabūju? Ko tu domā, kas man te pierē ir? Acis vai spīdīgas stikla pogas? Jau pērn visu novēroju un pie sevis pabrīnījos, ko jūs abi divi tik ilgi aušojaties kā mazi bērni, kam pirmoreiz liekama mēle pie aukstas dzelzs? Kas nepāriet, tas jādara – jo drīzāk, jo labāk. Kad Rīgā dabūju tavas pēdējās sajukušās vēstules, tad zināju, ka uguns patlaban taisās sprukt pakulās. Nāc šurp, lai krietni apskatu, kā tāds zvēriņš izskatās, ko sauc par laimīgu līgavu?» Līvija atbīdīja Ilgu pa roku galam, bet Ilga necieta ilgi viņas pētošos skatus, apkampa draudzeni desmito reizi un. tad nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvāna. Māte par taisnību rājās, ka Ilga nekā cita vairs nezinot darīt kā tikai karāties otram cilvēkam kaklā. Kā atspole Ilga šāvās no Līvijas pie mātes. «Māmiņ, mīļo māmucīt, tev nu vienai jāgatavo mūsu mīļajai viešņai svētdienas kafija, kamēr es viņai stāstīšu savu brīnumstāstu no paša gala. Bet, māmiņ, ja arī tu labāk gribētu klausīties…» «Nē jau! Tavu brīnumstāstu es tikpat labi protu no galvas kā tu pate. Es labāk parūpēšos par miesīgu baudu…» Māte aizgāja savās saimnieces gaitās, bet Ilga stāstīja Līvijai savas mīlas gaitniecības ceļu. Ne Līvijai tā gribējās klausīties kā Ilgai stāstīt, bet Līvija bija mīļa meitene un īsta draudzene, bez skaudības un nenosliecības ēnas, viņa nekaitināja vairs Ilgu kodīgām piezīmēm, bet paskubināja vēl to vietā un lietā bilstiem jautājumiem stāstiet visu no paša gala un dibena. Līvija zināja, ka viņa dara labu darbu, ļaudama draudzenei izkratīt savu pārpilno sirdi un tā drīzāk nomierināties Ilgas dzīvsudraba dabai. Ilga ar Līviju bija viena vecuma, viena auguma, bet citādi miesīgi un garīgi pilnīgi pretstats viena otrai. Ilgu varēja saukt par smuku, pat par skaistu, bet Līviju – par glītu un interesantu, kas pat lielākā jaunu meitu barā bez ievērības nepazudis. Smukuma jēdziena ziņā iebilstams, ka Ilgas un Līvijas vecumā pasaulē nemaz nav nesmuku vai neglītu jaunavu, ja tikai daba devusi jaunavai veselu miesu un viņa pati sev uzglabājusi tiklu sirdi, jo jaunība un nesamaitāta sirds, ko skaidrās acis izspulgo, ir pašas par sevi jau liels skaistums. Ilga bija tumšmate, saulē nodegušu, apaļu seju bronzas atspīdē, bet Līvija pelnu krāsas matiem un iegarenu, caurspīdīgi bālu seju kā alabastrs. Cik pirmā bija ugunīga, vētraina un kustīga kā ūdenszāle, tik otra vēsa, atturīga un pārlicīga visās lietās. Līvija simpatizēja cīnītājām par sieviešu ideālām tiesībām,


bet Ilga aizbāza ausis pirkstiem, kad par šo jautājumu runāja vai strīdējās. «Es negribu būt vīriešiem līdzīga un savam vīram vēl ne tik! Ja sieva turas līdzīga vīram, tad tur kopā iznāk divas bābas. Savu mīļāko es paaugstināšu uz ziedokļa akmeni un, ceļos mezdamās, viņu dievināšu. Līdzīgu nevar dievināt, tikai pārāku…» – tā jau skolā meiteņu gados Ilga ietiepīgi aizstāvēja savas domas, Līvija turpretim vīrieti iedomājās tikai kā biedri un draugu, par mīļākā un vira attiecībām pret līgavu un sievu domājot vien, viņai riebas un tirpas šāvās caur kauliem. Ilga mīlēja gaišus, vieglus uzvalkus, kruzuļus un cakas, Līvija valkāja tikai tumšpelēkas vai melnas drēbes, pieglaudīgas un gludi šūtas no smagiem audekliem. Līvija pūlējās izlikties vecāka, nekā patiesībā bija; viņa sadalīja nodaļās un šķirās savas un citu domas, pat jūtas, ievietodama tās smuki plauktiņos un atvilktnēs pa labi un pa kreisi, viegli paņemamas vajadzības gadījumā. Pirmajā satiksmes un lielās izrunas bridi Ilga nemaz nejaudāja draudzenei sakarīgi izstāstīt savu brīnumstāstu. Ņegu ņegām viņas domas joņoja, tāpat valoda sprēgādama lēkāja no viena gadījuma uz otru un aizķēra notikumus, kuri viņai nejauši iešāvās prātā un acumirkli izlikās par pašiem svarīgākiem. «Līvij, tu man vēl nemaz neesi sacījusi, kā tev mans Juris patīk? Vai tu varētu viņu mīlēt, ja būtu manā vietā?» «Tu ļoti muļķīgi jautā, mana mīļā mazā! Ja es būtu tavā vietā, tad, gluži dabiski, citādi nevarētu būt, ka arī es Juri mīlētu, jo tad man arī būtu mīlas reibā tāpat sajukusi galviņa kā tagad tev. Tu zini, ka mīlas lietās teorētiski es esmu stipra, bet praktiski man nav no viņas ne mazākās jēgas, ne jausmas. Tavs Juris ir glīts un vesels miesā un garā vārda labākajā nozīmē – tāds pa manai garšai ir vislabvēlīgākais spriedums par katru vīrieti. Un, kad viņš tik saudzīgs un saprātīgs pret tavu ugunīgo straujumu un aizrautību mīlas pirmajā ziedu laikā, kā tu man nupat atzinies, tad par to viņš man kļuva vēl vienu grādu simpātiskāks…» «Es saprotu tavas domas, mīļo Līvij, bet nenievā manis savā sirdi un prātā par daudz, kad no dabas es tik nestipra un tā aizraujos no savas mīlas. Es mānījos, tev rakstīdama, ka gribu iet par skolotāju, mānījos, gribēdama sev iestāstīt patiku un gribu pēc tālākas augstākas izglītības, bet viss tas bija nieki, mans vienīgi kārotais mērķis ir mīlējams virs un precētas sievas dzīve… citādi es nejūtos un nejutīšos pilnīga… neizsmej un nenicini manis, mīļo, labo…» «Kamdēļ smiet un nicināt, kad savai dabai tu padodies ar miesu un garu? Varbūt ir taisnība, ka sievietes vienīgais mērķis pasaulē esot par māti kļūt. Mūsu lielākais nopelns ir, kad rādāmies, kādas radītas esam. Tu pazīsti sevi un rādies, kāda esi, tāda dūša vien – jau skaitāma par lielu nopelnu. Tu esi slavena meitene un būsi tikpat slavena sieva, māte un vecmāte, par to es ne druskas nešaubos, no pašas dabas tu esi uz to radīta un izvēlēta. Es tevi apskaužu, Ildziņ, tici tu man! Es laikam esmu radīta no citas vielas. Kā teicu, es apskaužu tevi un jūs, visas naivās, kas visu fiziski rupjo un neģēlīgo protat ietērpt mīlas dzejiskā plīvurā. Varbūt jūs pelnāt varones vārdu? Es sevi dažubrīd nožēloju, ka nespēju un laikam nekad nespēšu tā mīlēt, ka varētu aizmirst visu varmācīgo un man katram nervam pretīgo, lai daudzinātās mīlas vārdā pat aizgrābtībā padotos vīra iegribai, kā bībele pavēl. Es nelielos, kā to tukšīgas un vīra kāras meitenes dara, sacīdamas, kamēr neredz izdevības labi apprecēties, ka viņas nekad un nemūžam neprecēšoties, es pat skumstu par savu negribu un nepatiku pret laulības dzīvi, – bet, kad nu es līdz šim neesmu iemīlējusies, tad laikam nekad neiemīlēšos un neapprecēšos. Mans liktens ir nodzīvot mūžu vienai jeb vecmeitā, kā vīrieši mūs rupji zākā, vecmeitu piezobodami un iedomādami par nelaimīgāko radījumu pasaulē, bet par vecpuisi likdami ciniski prast, ka viņš ir tikpat vērts, cik precēts vīrs, visu tāpat pieredzējis un izbaudījis, tikai gudri izvairījies no laulības jūga… tā, mana mīļā, nu es beidzu savu lekciju.» «Un manu gudro, dārgo zelta gabaliņu vīrieši neprastu cienīt un mīlēt?…» «Laikam jau ne! Iekārota esmu daudzkārt, pat uz laulības kopdzīvi dažkārt uzaicināta un vilināta, bet tā mīlēta, kā es to gribētu, nekad vēl neesmu tikusi. Manu miesu daudzi gribējuši, bet, vai man arī savs patstāvīgs gars ir un sava jūtu un dvēseles dzīve, tā neviens man nav prasījis, nedz arī kāds par to licies zinot, kas iedrošinājās man acis sacīt, ka mani mīlējot. Kas manu dvēseli iemīlētu, tas atmodinātu manu


mīlu un tam es atdotu savu miesu, kaut zobus sakodusi, bet otrādi nekad! Kad redzu, kā vīrieša skats, ap manu augumu maldīdamies, kaislībā apmiglojas, tad ciešu pat fiziskas mokas!» «Tu apskaužot mani – tas gan grūti ticams un manai dumjai galvai nesaprotams, bet tevi es apskaužu no tiesas par tavu gudro un vēso prātu. Kur es elpu pūšu – kā spogulis apmiglojas, kur tu savu dvašu virsū pūt – kā dūmi izklaidējas un viss top skaidrs un gaišs. Tu cīnīsies par visu sieviešu tiesībām, gūsi laurus zinātņu laukā, kāpsi pašā kalngalā, bet es līkāšos ap ģimenes ugunskuru…» «…siltumā un aizvējā, kā lejā mēdz būt, bet vēss ir kalnu gaiss, un vientulis jūtas, kas kalngalus ir sasniedzis. Tā mēs dienu mūžu esam un būsim nemierā ar savu dzīvi, bet taisni šis nemiers ar iegūto un dziņa pēc kā cita – labāka ir mūsu dzīves laime. Mēs ticam, ka nāks reiz labāka nākotne, un katrs pa smilšu graudiņam nesam šai laimīgāks pils būvei. Vienād uz priekšu kā strauta dzidrais ūdentiņš, citād duļķis un smakums cilvēkam neizbēgami. Nevaru nelaimīgāku radījumu iedomāties kā daudzinātos eņģeļus viņu mūžīgā un vienmuļīgā svētlaimībā – bez dziņas un cerības uz ko jaukāku, pilnīgāku un nesasniedzamu…» «Es arī neticu, ka varu vēl laimīgāka kļūt, nekā tagad esmu… tātad nožēlojama…» «Tu netici? Vai tu lielies, mānies vai mani gribi vilt. Ko tu tik bieži pa logu skaties?» «Ha, ha, ha! tu gudriniece! Es skatos, gluži vienkārši, vai Juris nenāk!» «Ja nu Juris nāks, vai tad tu nebūsi laimīgāka, nekā tagad esi?» «Nu zināms! Un vēl simtukārt!» «Un kad Juris atnāks?» «Tad tūkstoškārt!» «Tu jau esi mīlas niķos un baudā īsta māksliniece, mīļo Ilgainīt! Paklausies vēl manu gudrību piedevām! Mīlai ir daudz posmu, kuri tāpat maucas un turas viens otrā kā zaļā upes stiebra posmi. Patlaban tu atrodies uz apsolītās zemes robežām. Mīlas solījumi ar savām moku ilgām un gaidu mokām ir beigušies, nu sāksies mīlas piepildījumi posms pēc posma: līgava, brūte, jauniete, sieva, jaunā māte, vīramāte, sievasmāte, mīļā māte un tā māte mātes galā. Es varu tev apgalvot un pastāstīt, ja tas tev prieku dara un tik klausīties, ka katrā jaunā posmā tu jutīsies kā savā mājā un savā vietā, tikai piedevām vēl drusciņ laimīgāka nekā iepriekšējā posmā – tik aplam apskaužami lokana un piekļāvīga tava daba…» Virpuķu māte stāvēja jau labu brītiņu durv��s un smaidīdama klausījās jaunajās gudrībās. «Ļoti patīkami skatīties un klausīties, kā grabītis grab un tukšītis tukšojas, pat sejas viebās neviebdami. Nu diezgan tukši tukšoti, nāciet labāk launagā pie svaigiem plāceņiem. Pirms ejam, atļaujiet arī man piemest jūsu virai pa piparam: masalas izguļamas bērnībā, pirmā mīlestība – jaunībā! Pret šīm divām kaitēm vēl zāle nav augusi. Un tu, Līvij, nemaz nedižojies! Ir zīmes, kas neviļ! Pērn tu vēl vīriešus tā neplosīji lupatu lēveros kā šogad. Nāks laiks un stunda sitīs, kad tu metisi visas grāmatas uz laiku aizkrāsnē un tāpat durnosi kā šī mana mīļā aitiņa, kad griezons piesitas!» «Ilgas māmiņ, es jau arī to taisni vēlētos, bet ko tur darīt, kad man krūtis tāda koka sirds!» Jaunavas palaunagoja, un Ilga vairs nekur nevarēja miera atrast, Juri gaidīdama, bet tomēr kautrējās Līviju sev līdzi uz skolu vedināt. Līvija noprata Ilgas bažas un nāca tai talkā. «Ko tur skumt, ko bēdāties, Ilgainīt! Veca dziesma: kad kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna, un mēs, kā jau mazāki gari, iesim pie – kalniņa!» «Tu zelta dvēselīt! Pievakarē Juris būs klāt kā likts, bet es vairs nevaru tik ilgi nociesties! Mums vēl smalki jāpārliek un gudri jānorunā, kā un cikos mēs rīt brauksim uz Mierlavas izstādi. Tās būs trīs debešķīgas dienas! Lielais paldies tev, ka tu taisni priekš izstādes pie mums atbrauci. Nu mēs būsim vairāk sazvērnieki savā pulciņā un varēsim kopā uz izstādi braukt un kopā turēties. Vai zini, agrāk es gāju bieži vien viena pati uz Veiku skolu pēc avīzēm vai grāmatām un raustīties vai bīstīties man prātā nenāca, bet tagad man, vienai turp ejot, tā savādi metas ap dūšu, laikam aiz bailēm no ļaužu skaudīgām valodām un greiziem smīniem, kurus gan mēs lielāmies nicinām un neievērojam, jo Jurim es vairāk uzticos nekā pati sev… tu zini! Kur citur tāda žeigstīga drausme varētu celties? Jauki, ka tu akurāt tagad atbrauci! Nu


mēs varēsim divatā staigāt šurp turp bez bēdas.» «Divatā vien? Un kur tad jūs, divatnieki, mani, trešnieku, ieslodzīsiet?» Līvija jokoja, un Ilgai atkal uznāca vecā kaklā krītamā lēkme par tik skaistu joku. Jokiem un smiekliem viņas posās un devās ceļā uz Veiku skolu.


XIII.nodaļa «Velti Vārpkalniņu Juris nepūta kā sila balodis, savā lievenī pie vīnstīgām apvītā loga stāvēdams: «Ilga… manu Ildziņ, nāc!…» Ticēsim dvēseļu iedvesmīgiem sakariem vai domu pārnesībai, bet nesauksim to par vienkāršu sagadījumu, kā Līvija to darītu, ja zinātu, ka, Jurim otru lāgu pa zaļo staipekļu vainaga vidu veroties, no Virpuķēm pa tīrumceļu gar linu aparu iegriezās tērces brikšņos divu jaunavu lunkani stāvi. «Ilgas draudzene Līvija arī atbraukusi! Viņas abas nāk šurp! Tas tik ir skaisti! Brīnišķi skaisti!» Juris priecājās un iecirta sev ar plaukstu pa pieri, lai drīzāk varētu izdomāt, kas viņam te vislabāk un visgudrāk darāms, – vai jaunavas jāsagaida tepat lievenī vai jāsteidzas viņām ceļā pretim. Svarīgs jautājums no kura pareizas izšķiršanas drusciņ vairāk atkarājas nekā nāve un dzīvība vien. Kad Ilga nāktu viena pati, tad viņš gan zinātu, ko darīt, bet tagad Līvija nāca Ilgai pirmoreiz līdzi, tamdēļ viņam lielā nesapratne, ko ķert, kur grūst, ko darīt! Smadzenes izmocījis pusacumirkli, viņš paķēra cepuri un devās pa dārzu jaunavām pretim, noņemdamies ceļā galīgi izdomāt, kas šinī sarežģītā gadījumā darāms pēc visiem krustmāšu padomē pieņemtiem un apstiprinātiem pieklājības likumiem. Šaurajā tērces tekā, baltalkšņu pudurīša pavēni, viņš viņas satika. Skurbā viņš ņēma savu Ilgu pirmo uz grauda, to apkampdams un nobučodams kā īsts mākslinieks, kas mīlas lietās kursu beidzis un eksāmenu izturējis ar uzslavu vienlaidu savu prieku maldams: «Tas ir skaisti! Brinišķi skaisti!… Es jūs gaidu, ilgstu pēc jums, te redzu jūs nākam! Nu nevaru saprast un izgudrot, ko man darīt, vai istabā sevi piesiet un jūs sagaidīt vai ar skubu pretim steigties…» Ilgu palaidis, bet elpas neatrāvis, viņš arī Līviju apkampa un nobučoja uz abiem lūpu kaktiņiem bikli un saudzīgi, Ilgai par lielu lielo prieku un Līvijai par ne mazo brīnumu. Līvija nemaz nepretojās, tikai acis paplēta platākas un stāvēja kā vaktszaldāts stīvām rokām gar sāniem. Tomēr vaigu galos viņai iedegās un plaiksnījās rožains sārtums. «Stāstiet tālāk, Vārpkalniņa kungs, ko tad jūs ceļa steigā izgudrojāt? Vai sagaidīt mūs savā mājā vai steigties mums pretim?» Līvija zobojās. «Kā redzu, tad viss mans gudrojums ir veltīgs bijis un man ir atnācies jums pretim…» Tālāk parunāt bija grūti, jo patlaban Ilga atradās viņam kaklā un gavilēja: «Juri, tu esi malacis! Lielāka prieka un patikas tu man vairs nevarēji darīt kā šai sniega kupenei pierādīdams, ka mēs esam īsti cilvēku bērni ar karstu sirdi un straujām asinīm. Nu redzu sniega rozei plaukstam pirmo sārto ziedu lapiņu…» «Piedodiet, Līvijas jaunkundz, ja drusciņ par strauju esmu bijis, bet mans vienkāršais rēķins ir tāds, ka mana Ilgas draudzene ir arī mana draudzene…» «Un jūsu draugi arī mani?» «Ne gluži tā, manu loģikas karalien! Ilga manus draugus var turēt par saviem draugiem, ja grib, bet jums pavisam brīva vaļa!» Strīdēdamies viņi nonāca Vārpkalniņa lieveni. Britiņu visi trīs turpināja jautro strīdu un valodas, tad Līvija pacēlās, lai mīlai ziedotājus atstātu vienus. «Līvij, kur tu viena pati!» Ilga iesaucās. «Neizliecies nu un negrabi, manu mīļo skalu gabaliņ. Tā kā es esot tava draudzene un Jura kungs mani arī pa savu draudzeni nupat patentēja, tad es zinu savu pienākumu un tālabad iešu otrā istabā, pat durvis aiz sevis aizvēršu un pa atslēgas caurumu neglūnēšu, tikai izlūdzot no Jura kunga atļauju pakravāties pa viņa grāmatu krātuvi.» Teica un izgāja. Rakstāmistabā Līvija pacilāja grāmatu plauktā vienu otru. grāmatu, uzķēra nejauši latīņu gramatiku,


paņēma to rokā un izgāja visām istabām cauri uz lielo klasi nama otrā galā. Te bija ērti un gaiši. Grāmatu rokā viņa staigāja pa plašo telpu un kala: fero, tuli, lutum, ferre… Līvija bija nodomājusi iestāties medicīniskajos kursos, un tanīs latīņu valodas prašana bija nepieciešama lieta. Mīlas pārītis tikpat maz likās zinis par zinātņu priesterieni kā šī par viņiem… Līvija paskatījās savā melnajā pulkstenīti un redzēja, ka viņa ilgāk par stundu ir kalusi mirušu valodu, kamēr skolas otrā galā divi citi baudīja dzīvas valodas un pašas dzīves labāko daļu. Domas atpūtinādama, viņa aiztaisīja grāmatu un vērās pa logu. Pa lielceļu ratoja minrata minējs, ka rata spieķi vien zibēja vakara saulītē. Līvija kļuva vērīgāka, kad ratotājs iegriezās no lielceļa liepu gatvē uz skolu. «Na, nelūgta ciemiņa… tā tikai vēl te trūkst, kad jau lūgtais ir pa kājām!» Līvija zobojās. Pagalmā ratotājs nolēca no rata un sarunājās ar graudnieku, kurš gadījās ceļā, vezdams pirmos kultos rudzus no rijas uz klēti. Līvija veikliem, smagiem soļiem gāja uz lieveni, jau pa gabalu saukdama: «Bīsties, bīsties, būža nāk! Bīsties, bīsties, būža nāk!» Pārgalvnieki nemaz nebijās, bet sēdēja tāpat roku rokā, kā sēdējuši. «Klausieties, mīļie balodīši, es runāju no tiesas! Skaistajam izpriecas laikam Aranžnesā nu ir beigas! Pagalmā ieratoja jaunskungs ellišķām ūsām. Visas zīmes to rāda, ka viņš meklē Jura kungu kā adatu!» «Līvij, tu vilstojies!» Ilga vēl cerēja. «Šoreiz diemžēl ne! Ūsainis patiesi pēc tāda izskatās, kas meklē vienu no jums aprīt, un tik galants viņš laikam nebūs, ka ņems jūs abus reizā priekšā, lai jums vienam bez otra nebūtu garš laiks. Lai Jura kungs paskatās, ja viņam drosme ir!» Juris aizsteidzās otrā istabā pie loga. Diezgan nošļucis viņš atgriezās, tikai vienu skatu pa logu pametis. «Neko darīt… Līvijas jaunkundze runā patiesību. Atbraucējs ir mans semināra biedrs Kaupurs…» «Un arī draugs, Jura kungs?» «Senāk semināra biedrs, tagad amata brālis… piemirsu, kurā pagastā v i ņ š nupat ievēlēts par pastāvīgu skolotāju… bet, ka draugi būtum, ar to nevaru lielīties, mums garša katram savāda, asi šķiras pa labi un pa kreisi.» «Vai nu tik traki būs? Tad jūs domājat, ka jūsu biedram j ū s u Ilga nemaz nepatiktu?» «Jūs zobgale!… Ilgu mans biedrs norītu vienā kumosā, kā jūs nupat teicāt, tik kārs viņš uz tādu mantu!» «Nu redziet, tad jau jums gluži vienāda garša!» Līvija tiepās. «Un skaidra lieta! Kaupura kungs ir braukdams uz Mierlavas izstādi un nakšņos pie jums trīs dieniņas, trīs naksniņas… tas visumazākais! Nu, vēlu tad jums daudz laimes, Jura kungs, sarunās ar biedri atdzīvināt vecās skolas atmiņas!» «Viesmīlība mūsu pirmais pienākums!» Juris dikti sacīja, bet klusi vēlējās, kaut Kaupurs aizskrietu pie deviņarpus velniem. «Mēs viņam neteiksim, ka esam saderinājušies!» Ilga iesaucās. «Bet viņš to nomanīs, ja gluži auns nav! Un pēc tāda viņš vis neizskatās. Tātad: vai nu svešais ciemiņš jāuzņem mūsu visziņu biedrībā, vai jums jāsargājas no katras satiksmes, kamēr ciemiņš sērš pie Jura kunga… nu tad marš pa dārzu un tērci uz Virpuķēm, kamēr svešā acs mūs šeit nav manījusi…» «Ne pirmais varams, ne otrais spējams!» Ilga uzbudinājās. «Gluži neiespējamas lietas!» Juris viņai piebalsoja. «Kur paliks mūsu skaistā izprieca trijatā pa Mierlavas izstādi!» «Kur skaistie braucieni turp un šurp!» «Pagaidiet, jūs bēdu lejas iemītnieki! Man nupat labs padoms būs rokā!… Kas Zeiriņu Līvija tāda


šeit ir? Meitene no svešuma, tas saprotams tā, ka tikpat kā itin nekas! Ildziņ, tad tu nu esi tā svešā meitene Zeiriņu Līvija, bet es būšu Virpuķu Ilga… vai tu saproti?» «Saprotu, Līvij, tev pa vecam niķu pilns pakausis…» «Par to nekas… reizām gribas patrakoties un izšmaukt no savas ādas! Jura kungam jābūt mierā ar vārdu maiņu, tur pretim čīkstēt ir velti. Būtne viņam paliek vecā, tikai vārds top dots cits. Jūsu labad es uzupurēšos. Mana alga būs tā, ka es dzirdēšu, kā Līvijas vārds izrunājams, kad vīrietis kādā Līvijā patiesi iemīlējies. Es būšu bagātā Virpuķu iegātnība un ciemiņu Kaupura kungu tā ņemšu un, grauda, ka trīs dieniņas viņš neizturēs, bet pusapsvilis metīsies bēgt, par to es jums abiem galvoju! Un man aiz muguras tad jūs varat laimīgi justies un medu riekšavām raust, viņš liks jums mieru, par to es gādāšu! Nu marš! Jura kungs ar smaidiem ciemiņam pretim! Redzat, jūsu biedrs jau kāpj pa akmeņa kāptuvēm augšā!» Vārpkalniņš izgāja Kaupuram pretim, bet abas jaunavas iegāja viesistabā un izlikās dziļi nogrimušas kādas gleznas aplūkošanā. «Ilgainīt, ja smiekli tevi māc un pasprukt taisās, tad kod tik labi stipri mēlē!» Līvija pamācīja Ilgu. «Man patiesi dusmas uz svešinieku, tamdēļ viegli no smiekliem savaldīties… tikai nestrādā vien tu par daudz traki!» «Kad jau, tad jau, Ildziņ! Vecs un smuks vārds…» Kad durvis atkal vērās vaļā un jaunavas sadzirda svešas balss labvakaru, tad viņas abas lēni apgriezās un gāja uz istabas vidu nācējam. pretim. Vārpkalniņš viņus visus pa gabalu ar rokas mājienu iepazīstināja. «Skolotājs Kaupura kungs… Zeiriņu jaunkundze un Virpuķu jaunkundze…» Pie Virpuķu vārda Kaupurs saslējās cēlāk un pavērās pamatīgāk vienā jaunavā un otrā, tad vīzīgi palocījās un gāja viņām roku sniegt. Līvija pirmā pasteidzās ar viņu sarocīties, ēdri valodu sākdama: «Ļoti priecājos ar jums iepazīties! Virpuķu Ilga esmu es, to izšķirības dēļ jums atgādinu, cienījamais Kaupura kungs, un tā otrā – skaistākā jaunkundze ir mana draudzene Līvija, Zeiriņu Līvija bez «ing» no Rīgas…» «Ka man ir gods un retā laime ar divām skaistām jaunkundzēm iepazīties, to manas acis rāda un prāts ar prieku klaji atvīstas, bet, kura no jums daiļāka, kura skaistāka, to izspriest ne man pa spēkam!» Kaupurs veikli izvairijās, īstajai Ilgai roku sniegdams. «Tad jūs vienīgais būtu, kas neatzītu manas draudzenes pārākumu?» kā izbrīnījusies Līvija gāja savu ceļu tālāk. «Zinu tikai teikt un apgalvot to, ka abas cienījamās jaunkundzes ir viena par otru skaistāka,» Kaupurs gudri izlietoja veco āķi, līdzinādams sev ceļu. Ilga runāja maz, dabiski izrādīdama lomu, ka smukākā palaikam arī dumjākā. Citi uzsāka vispārēju sarunu par dienas notikumiem un gaidāmo rītdienas Mierlavas izstādi. Kaupurs sarunā iepina, ka arī viņš esot braukdams uz izstādi, bet Mierlavu pavisam maz pazīstot. Vārpkalniņam cits neatlikās ko darīt kā labis prātis ielūgt Kaupuru pa izstādes laiku pie sevis. Tikpat laipni Līvija piedāvājās viņam rīt par vadoni, Mierlavas ievērojamākās vietas un lietas apskatot. Kaupurarn patmīlība riesa, kā jau pa spalvai glaudīja, kad likās nomanījis, ka Virpuķu iegātnības ievērību viņš ieguvis uz rāvienu. Vieglu valodiņu runājot, grāmatas šķirstot vai pa dārzu pastaigājoties – vienādi bez pūlēm tā sagadījās, ka Līvija ar Kaupuru un Ilga ar Juri nošķīrās savrup katrs pārītis. No dārza atgriežoties, Līvija izteicās, ka par rakstniecību maz bēdājot, bet ka mūziku viņa dievinot. Kad nu Kaupurs bija līdzīgās domās, tad viņa uzaicināja to spēlēt ar viņu lopa četrrocīgi uz klavierēm dažus gabalus. Kaupurs spēlēja veikli un labi klavieres; viņš neslēpa savas sveces zem pūra, bet ar prieku izpildīja Līvijas uzaicinājumu. Līvija tā sajūsminājās par spēli un spēlētāju, ka nelaida vairs Kaupura nemaz no klavierēm projām. Visu to laiku Ilgai ar Juri bija vaļa netraucēti nodoties savai mīlai, kura viņiem šobrīd izlikās par pašu svarīgāko lietu pasaulē. Pagāja vēl stunda, un Kaupurs glaimoja sev, ka ne tikai viltus Ilgas vērību, bet arī viņas labvēlību viņš ieguvis lielā mērā. Kaupuram sekste lieliski auga.


«Rīt šādu laiku, – gatavi milti!» viņš pie sevis nosprieda. No Mierlavas nākdams, pagasta ziņnesis iegriezās Veiku skolā un nodeva skolas apciemnieku avīzes un vēstules. Savu daļu dabūjušas, Ilga ar Līviju vikšās mājup, gribēdamas Kaupuram iestāstīt, ka tikai pēc laikrakstiem viņas esot uz skolu nākušas. Kaupurs ticīgi noklausījās jaunavu melstos taisnības iemeslus, vienu aci blēdīgi pamirkšķinādams, ka viņš jau ticot, ko tam stāstot, bet savas domas protot paturēt pie sevis. Abi skolotāji piedāvājās jaunavām par pavadoņiem, un tā iznāca atkal parastie pāri: Ilga ar Juri un Līvija ar Kaupuru. Kaupurs nebūt neskauda Vārpkalniņu, lai gan nomanīja, ka šāda pārošanās arī viņam pa prātam. Kaupurs savā gudrā iedomā dēvēja Juri pat par nelgu, ka tas spridzīgas čigānietītes dēļ nav pratis nozvejot īsto laimes kumosu. Trīs gadi dzīvot ar laimi robežniekos un tomēr viņas nepazīt un neapcelt – tāds jauneklis, pēc Kaupura sprieduma, ir pelnījis pārmuļķa nosaukumu. Ko Juris nepaguvis trīs gados, to Kaupurs nolielījās padarīt trīs dienās. Līvija ar Kaupuru gāja iepriekš, otrs pāris ar katru soli palika tīšām tālāk aiz tiem. «Viņš, savu mazo laimīti skrubinot, savā vientiesībā pat vēl ceļu man bruģē!» Kaupurs priecājās un tērces vidū Līvijai tieši ieprasījās: «Vai mans draugs ar jūsu draudzeni jau ilgi kamēr saderinājušies?» «Ja dienas laikā rēgus redzat, tad labāk klusiet! No dikta vārda nelaikā katra skaista garu parādība zūdot! Vai Vārpkalniņa kungs jūsu draugs?» «Kamēr no semināra laikiem mēs kā sukāti brāļi.» «Kad draugs draugam un draudzene draudzenei par savām sirdslietām ne vārdiņa nebilst, tad – man domāt – drauga un draudzenes pienākums ir klusēt, kamēr viņi paši mūs pie rokas ieved savā brīnumpasaulē. Viņa ir mana draudzene, tamdēļ ne es kā redzu, ne dzirdu, un, ja viņš ir jūsu draugs, vai tad jūs nevarētu rīt un parīt darīt tāpat?» «Jums par patiku – labprāt, citādi man viņš un viņa ar visām viņu tieksmēm gluži vienaldzīgi… daudz, ja drusciņ uz jums pabrīnos un pasmejos par Jura garšu, vārdā saucamu par neldzību un aklību, ka viņš pēc ceļmallapiņas liekdamies liecas, bet nav redzējis un neredz dārzā krāšņu rozi ziedam…» «Vai tā roze esmu es, Kaupura kungs?» «Atminēts uz mata, daiļā un cienījamā Varpog… Virpuķu jaunkundz!» Kaupurs ātri atķēra. «Un tā ceļmallapiņa ir mana draudzene rīdziniece?» «Jūs tā sakāt…» «Tad sakiet jūs arī – kā jums īsti patīk mana draudzene?» «Gluži labi… kad jūs neesat tuvumā!» «Jums asprātīgi glaimi aizvien pie rokas… pateicos, mans kungs! Tad nu jums dūša rodas apgāzt savu pirmītnējo apgalvojumu, ka mēs esot abas vienu skaistumu?» «Vai lai mūžam palieku pie pirmajiem meliem, kad tagad es esmu redzīgs tapis un patiesību atzinis?» «Tātad ēdri un gaiši… un bez glaimiem…» «Bez glaimiem jūs divreiz skaistāka pr savu draudzeni, – desmtkārt ar gluži sīkiem glaimiņiem!» «Par patiesību atmaksas nedabūn, bet par sīkajiem glaimiņiem es jums izrādīšu savas mājas robežas. Jūs varbūt zināt, ka es esmu lielmājas gruntniece?» Līvija ieprasīja, bet Kaupurs nodievojās, ka viņš nezinot ne krusta mest. Līvija pastāstīja tam īsiem vārdiem Ilgas vēsturi, protams, visu šinī brīdī attiecinādama un zīmēdama uz sevi. Viņi abi stāvēja uz robežežas, Juri ar Ilgu gaidīdami. «Zemkopība man mīļa un dārga, kā allažiņ ciešākā saite ar māmuļu zemi…» Kaupurs stāvu meloja. «Tad mums vienāda garša… mana zeme un mana māja – tas mans lepnākais prieks!» arī Līvija nekautrējās mānīties. Kad Ilga ar Juri pienāca tuvāk, Līvija pārgalvīgi uzsauca tādus pat melus Jurim: «Vārpkalniņa kungs!


Laipni lūdzu, pavadiet manu draudzeni Līviju uz manu māju! Lūdzu, ejiet vien jūs mums pa priekšu un pasakiet māmiņai visu vajadzīgo… lai gādā mums vakariņas! Es Kaupura kungam izrādīšu savas valstības robežas. Kad jūs zināta, cik briesmīgi mēs abi interesējamies par zemi un zemkopību!» Juris ar Ilgu aizgāja pa taisnāko ceļu uz Virpuķēm smiedamies. «Nabadzīte!» Ilga jokojās. «Lai gan Līvija ir gudra meitene, bet man bail, ka, par zemkopību runājot, viņai nepasprūk vien kāda smuka muļķībiņa… Mēs, Jurīt, iesim veicīgi uz māju. Māmiņai jādabūn pirmajai zināt Līvijas izdomātie joki!» Līvija vadāja Kaupuru ratu ratumis pa ežām un tīrumceļiem un pievilcīgi plātījās ar savas mājas lielo platību. Reiz uzņēmusies nebēdnes lomu, viņa tad izrādīja to arī mākslinieciski. Par Virpuķu platību un robežām viņai lāga jēgas nebija, bet viņa tikai rādīja lieliskiem mājieniem pa labi un pa kreisi: «Tas viss ir mans!» Virpuķes pēc viņas rādījuma iznāca droši otrtik lielas, nekā patiesībā bija. Līvija ar Virguķu platību un bagātību gribēja Kaupuru apmulsināt, un tas viņai arī pilnīgi izdevās. Par tādu platību cits nekas neatlikās ko darīt kā tikai brīnīties un īpašnieci skaust. «Vārpkalniņš ir un paliek gatavais muļķis, kad laidis garām šitādu bagātību pašā deguna priekšā… var būt, ka man par laimi!» viņš vēlreiz pie sevis nodomāja, Līvijas tenkās kāri klausīdamies. «Kas gan ir Varpogu turība pret šādu Virpuķu bagātību? Knislis pret lielo dunduru!» Un dikti viņam paspruka: «Mājas platības un zemes bagātībās dēļ jūs esat apskaužama, bet es bez skaudības novēlu jums laimes… dārgakmens jo spožāk mirdz zelta kalumā… tādas manas patiesās domas, Varpogas jaunkundz…» «Kā jūs sacījāt?…» «Piedodiet, laikam žilbumā pārsacījos! Es domāju taisni jūs un nevienu citu, Virpuķu jaunkundz!» «Nekas! Varpoga skan tikpat glīti un nesaprotami kā Virpuķe.» Līvija savukārt aptaujājās par Kaupura dzimteni un dzīvesvietu, tā dodama vaļu arī Kaupuram palielīties ar savas skolotāja vietas labumu un visādiem jaukumiem. Kāda kupla sērmūkšļa pavēni Kaupurs apstājās un greiži pavērās savā līdz gājējā, sak, vai tikai tagad nebūtu pats īstais un izdevīgākais brīdis kampt laimei aiz cekula? Līvija arī piestāja un skatījās viņam taisni acīs. Lai gan šādās lietās Kaupurs zaķapastala nebija, tomēr Līvijas asais, drošais skatiens viņu samulsināja un atbaidīja, paceltā kreisā roka, ar kuru viņš grasījās apkampt meiteni, cēlās lēni vēl augstāk un tad – saskrullēja cēlās ūsas! «Traka padarīšana! Meitene vai kūst, bet man pietrūka dūšas… gaidi nu un vaidi, kamēr rasies otrs tik izdevīgs brīdis!» Kaupurs pie sevis pukojās. Tālākā ceļā Līvija gāja visiem kupliem kokiem un krūmājiem ar lielu riņķi apkārt. Nebēdnīga un vēlīga viņa bija kā senāk, tikai drusciņ uzmanīgāka un piesardzīgāka. Kaupurs iedzīvojās iedomīgā pārliecībā, ka jaunavas vērība un labvēlība jau izvērtusies par mīlestību, ka viņam nav vis jācenšas iegūt Virpuķu iegātnības, bet pašas iegātnības grib viņa iedabūt savā tīklā. Un par nieka zuti Kaupurs vis sevis neturēja, tas gods viņam ir jādod un to viņš ir pelnījis. Tā viņi abi pa draugam nonāca Virpuķēs. Virpuķene jau visu zināja, Ilga viņai bija izstāstījusi, ka viņa ar Līviju mainījušās lomām. Virpuķenei sākumā gan lāgā nepatika jauniešu joki, bet, kad nu viņas Ilgai tādā ziņā guvums bija drošs un pati Līvija uzsākusi pārgalvīgo joku ar svešo jaunekli, tad viņa atmeta viņam ar roku un piesargājās vienu vai otru jaunavu saukt īstajā vārdā. «Joki kakla nelaužot…» viņa sevi apmierināja, rīkodama vakariņas galdā. Virpuķēs viņi vēl norunāja, ka rīt jābraucot visiem kopā uz Mierlavas izstādi, tad Vārpkalniņš ar Kaupuru atvadījās un gāja atpakaļ uz skolu. Gājēji kāvās katrs ar savām domām, Juris bija pateicīgs Kaupuram, ka tas nebāžas viņam virsū ar visunevisādiem jautājumiem; viņš nezināja, ka Līvija bija noprasījusi Kaupuram godavārdu nerakņāties gar citu sirdslietām, kur viņam nav nekāda daļa. Turklāt arī pašam Kaupuram domu bija bridiens ko tagad darīt, ko nedarīt?


Skolā viņi brītiņu parunājās par vienaldzīgām lietām un devās agri pie miera, lai rīt būtu spirgti un mundri miesā un garā. «Virpuķu Ilga ir glītāka par Amāliju, tas ir viens, kas tiesa!… Ilga arī bagātāka par Amāliju… tas ir otrs, kas nav meli! Krodzinieka-bodnieka turību vai mazturību dabūn zināt tikai pēc viņa nāves, bet Virpuķu bagātība ir acīm redzama, rokām taustāma. Muiža… taisni muiža, nevis zemnieku māja! Ilga man patīk daudz labāk, nekā Amālija no paša sākuma patika, tas arī tiesa… un galvenā lieta – kas man īpaši gar Amāliju daļas, kad viņa tagad ar varu jaucas manās domās?… Rīts būs gudrāks nekā šī diena, lai gan ar šīs dieniņas panākumiem mēs traki esmu mierā. Nieki, ko māņticīgie melš, ka piektdiena esot nelaimīga diena! Nav nemaz brīnums, ka parīt vai aizparīt es neuzmostos kā Virpuķu nākošais gruntnieks… skuķītis manī ir ieēdies, tur es galvu lieku…» Kur Kaupurs galvu liekot, vai ķīlām par nākotnes laimi vai mīkstā dūnu spilveni, tas viņam palika neizdomāts, jo veselīgais jaunības miegs aizveda viņu puselpas vilcienā uz savu muižu.


XIV.nodaļa Brauciens uz Mierlavu iznāca slavens. Kaupurs un Vārpkalniņš bija uzcirtušies pa godam un gaidīja skolas lieveni Virpuķietes pa lielceļu garām braucot. Pie lieveņa graudnieks turēja aizjūgto zirgu. Vārpkalniņš zemi izgraudoja un pats saviem izbraucieniem zirga neturēja. Neatmaksājās vienzirga zemītes apstrādāšanai turēt zirgu un algot puisi. Ziemu trūka darba puisim un zirgam, jo lopu uzturas dēļ linu nevarēja sēt un malku piecirta un pieveda pagasts, cik vajadzīgs. Pirmo gadu Veiku skolā dzīvi uzsākot, Vārpkalniņš bija sagādājis visus vajadzīgos lopus, rīkus un lietas un mēģinājis pats nodarboties ar zemes saimniecību, bet panākums bija tāds, ka viss zemes ienākums izgāja puiša algai un uzturam, kā arī zirga turēšanai, tamdēļ tūliņ otru gadu viņš izdeva zemi uz pusgraudu. Ka nu Mierlava nebija tāli un pats Vārpkalniņu nekāds lielais gaisa skrējējs, tad viņš, graudnieku līgstot, piederēja, ka graudnieks dod viņam zirgu izbraucieniem par zināmu atlīdzību graudā vai naudā. Savi glīti atspernieki un zirglietas viņam bija senāk iegādāti, dzīvi Veiku skolā uzsākot. Par graudnieku viņš bija izraudzījies zirgu mīļotāju, kas turēja un kopa tādu kumeliņu, ka arī skolotājam nebija kauns to jūgt savos ratos. Zirgs dīžojās lieveņa priekšā, jo graudnieks, viņu valdīdams, saknieba tam žņaugā apakšžokli un iebikstīja ar pātagas kātu sānos. Vārpkalniņš zināja graudnieka gaidas un pačukstēja Kaupuram: «Vai tu neredzi? Palieli nu drusciņ mūsu kumeliņu.» Kaupurs saprata un tūliņ ieprasījās: «Rauj mani kociņš, bet graudniekam tik lepna zirga vēl savu mūžu neesmu redzējis! Kur tu tādu debess gabalu rāvi?» «Jaunskungs, šis kumeliņš manis paša audzēts!» graudnieks laimīgi palepojās. «Bija man tāda ķēvīte kā plekšķīte, kad dzīvoju Stubričos, kur tagad piemetās zaldātiņš ar kroņa ērzeļiem. Tā nu es izgudrojos klusumā visādi un sadraudzējos ar zaldātiņu. Joka dēļ par pusstopu zaldātiņš kādu svētdienas rītu aplaida manu ķēvīti, kad citu piebraucēju negadījās. Un laime kam laime! Citu gadu atnāca tāds kumeliņš – garām kājām un garu kaklu, kā tīrais klurģis, nomocījies un nevarīgs, ka kājās nespēja piecelties. Citi ļaudis mani tikai piezobot un mācīt, lai es ņemot tikai bunguvāli rokā un sitot garkāji zemē. Es nu nebiju vakarējais, tikai pasmējos, lai šie pagaidās trīs dieniņas un vēl otras trīs. Nu paši redzat, jaunskungs, kas man par staltu kumeliņu izauga no garkakļu krīkļa. Pusotra simta man sola, bet es ausu nepakustinu…» Pa lielceļu brauca Virpuķietes, glītas un baltas kā pienā mazgātas. Pa priekšu brauca pati Virpuķene atsperniekos, par braucēju viņai līdzās sēdēja mājas puisis, tad aiz viņiem garā dēļa droškā sēdēja Ilga par kungu un Līvija par braucēju, dūšīgi valdīdama grožus savām cimdotām pilsētnieces rociņām. Viņai savs nodoms bija gatavs, un slaidi viņa to izveda, par spīti visiem ķīvjiem. Virpuķene gribēja kaimiņus uz lielceļa sagaidīt un lika puisim gar skolas ceļu braukt soļos, bet Līvija skolas ceļa galā sarāva grožus savam dūšīgajam brūnim un iegrieza zirgu pa liepām uz skolu. «Līvij, durnā meitēn, ko nu darīšu?» Ilga iesaucās un ķērās zirgam grožos, bet bija jau par vēlu zirgu griezt atpakaļ. «Kad jau, tad jau!» Līvija līksmi smējās un laida zirgam vaļu skriet pilnos rikšos uz skolu. Skolieši taisījās kāpt savos ratos, bet tagad sagaidīja braucējas un ar tām sasveicinājās. «Kungi, kā redzat, brūnis man vienai nav valdāms…» Kaupurs saprata un pie sevis nopriecājās: «Viņa manis dēļ tā izliekas!» «Tad, lūdzamas, pieņemiet mani par kučieri!» Kaupurs īstā laikā iesaucās starpā un uzlēca veikli uz droškas, palīdzēdams Līvijai savaldīt straujo brūni. Ilga ar Juri saskatījās un sasmējās par Līvijas niķiem. Kaupurs šodien bija nodzīries braukt kopā ar Vārpkalniņu un savu velosipēdu atstāt skolā, bet nu nāca kā pašas laimes sauciens, ka viņam jābraucot kopā ar Virpuķu bagātnieci, un pati bagātniece lika


laimei tā saukt, par to pat skauģim ar labvēli neatliek kā strīdēties. Viņš spēra droši vienu soli uz priekšu, it nevainīgi skatīdamies Līvijai acīs: «Ja tikai brūnim mēs trijatā nebūsim par smagu…» Šādā ceļā brūnis nemanītu, ja otar trīs sasēstos ratos, bet Līvija dziedāja uzvilkto dziesmu tālāk, nebēdādama par Ilgas kniebieniem gurnā: «Par smagu, zināms, bet ko tur darīt? Vai lai es savu draudzeni atstāju kājām?…» Juris nāca Līvijas nodomam talkā un piedāvāja īstajai Ilgai savu pajūgu. Tā Līvija sēja un raisīja savus mezglus kā īsta lietprate. Ilga sakoda mēli zobos un ļāvās no Jura iesēdināties viņa ratos. «Juri, brauc lēnām, lai Kaupura kungs mūs neredz! Man smiekli vien nāk un bailes metas, ka nupat nāks Līvijas niķi gaismā, kā mēs viņu vilstojam, dzīvodamas mainītās lomās. Un ko tad?… Būs traki neveikli!» Ilga žēlojās Jurim, bet patikt viņai ļoti patika Līvijas spēle. Pagrozīja galvu arī Virpuķu māte par Līvijas veiklo un drošo rīcību kā kopā, tā zināmos pāros! Aizbrauca pa godam, nonāca Mierlavā pa godam. Pilsētā un pašā izstādē ļaužu bija vidišķi, kā tas parasta sestdienā un izstādes pirmajā dienā. Vairums apmeklētāju taupījās uz rītdienu, tad bija svētdiena un izstādes lētā diena. Līvija prata tā iegrozīt un Kaupuram tas bija īsti pa prātam, ka Vārpkalniņš ar Ilgu un Ilgas māti turējās vienā pulciņā, bet viņa ar Kaupuru par sevi. Līvija ar Kaupuru droši varēja visur staigāt pa pilsētu un pa izstādi – rets viņu pazina Mierlavā un vēl mazāk pazīstams teit bija viņas vadājamais pavadonis Kaupurs. Abi mazpulciņi dalījās un vienojās, sastapās un šķīrās pa ļaužu baru kā peldoši vižņi pa straujupes viļņiem. Īpaši to Līvi ja lika vērā, lai viņi visi kopā nesastaptos ar Virpuķeņes un Ilgas tuvākiem paziņām. Ja tādus draugus vai kaimiņus viņa manīja tuvojamies, tad viņa prata Kaupuru veikli aizvedināt, pavisam uz citu izstādes stūri. Un Kaupuram tur nekas nebija pretim, kad viņi lielāko laiku pa pilsētu un izstādi nostaigāja tikai divatā. Nav brīnums, ka Kaupuram sirds straujāk pukstēja, nomanot, ka jaunava patiesi vēlas ar viņu visur būt viena pati, kā sāncenses bīdamās, kā viņu no citām meitām sargādama. Jau dažu labu reiz Kaupuram rokas kutēt kutēja grābt laimei aiz ausīm kā spirīgam zaķēnam un bāzt to savā kulē iekšā, bet senās drosmes mīlas lietās viņam trūka, un brīnumīgi izlikās tas, ka Virpuķu Ilgas lomniece kļuva strīpiņu pa strīpiņai dzestrāka un atturīgāka, jo vēlīgāks un lipīgāks viņš izrādījās no savas puses. Katrs solītis, ko viņš tuvinādamies spēra, atspērās Līvijas atgaiņu dēļ soli atpakaļ no guvamā mērķa. Līvija manīja gluži labi, ka viņas pavadonis ar nodomu mīlā cildinās un kādas briesmas viņai draud, bet viņa nebijās mākslīgi radītā ugunsgrēka, labi noprazdama savu spēku, ka izšķirošā brīdī ar vienu pašu ūdens šļācienu nodzēšama lielā liesma. Šodien viņa vēl negribēja Kaupuru pestīt no māņu domām, ka viņa esot bagātā Virpuķu gruntniece Ilga! «Lai ķepurojas kā muša pa zirnekļa tīklu! To tīklu audu es, bet iekšā skriet viņam neliku!» Līvija nežēlīgi sprieda. «Nav vairs mana vaina, ja viņš pa sākto ceļu nebēdnīgi virzās tālāk un acu uzmetienā grib iedomīgi sasniegt to, par ko katram Ješkam vismaz septiņi gadi kalpojams, – tad viņš desmitkārt lielākus vilstus ir pelnījis un žēlot es viņa nežēlošu!» Līvija pie sevis tā domāja, tikai piemirsa atgādāties, ka viņa ir zvejniece pa sākumam un Kaupurs zvejojamā zivs; piemirsa pārmest sev, ka pie Kaupura straujās uzmācības viņa pati lielāko tiesu ir vainīga, izmezdama makšķeri ar kārdinošu ēsmu un vēlāk gainīdamās un sūkstīdamās, kad kārā zivs līdz ar gardo kumosu ir norijusi arī atskabargaino āķi un raustīdamās neliek makšķerētājai miera. Līvija gan par tik vainīgu neatzinās, bet tomēr viņai metās bail no spokiem, kurus viņa pati tīšām izsaukusi. Ilga ar Juri arī nejutās īsti laimīgi. Viņus traucēja un baidīja uzmācīgie un ziņkārīgie skati, kādus viņi mantoja no pazīstamiem un mazpazīstamiem, kopā pa pilsētu un izstādi staigājot. Tiesa, liela bēda viņiem par ļaužu domām un skatiem nebija, bet uzbudinoša un nepatīkama tomēr tāda skatu staroja bija. Viņi aizmirsa, ka šodien pirmo reizi atklātībā izrāda jaunsaderinātu pārīti un tomēr kāro, lai ļaudis darītu pēc viņu prāta un izliktos tā, ka nekā nezin, nekā nenoprot, kā to iztapīgi mājnieki mēdz darīt. Ilgai un Jurim


jausmas nebija, ka ļaužu valodas jau sen viņus: bija sapārojušas bez viņu ziņas un gribas. Tagad daža laba saimniece piebikstīja otrajo mātei pie sāniem un palielinājās ar savu pareģes gudrību: «Lūk, māsiņ, vai es te agrāk jau nesacīju, ka no Veiku skolotāja un Virpuķu Ilgas iznāks pāris?» «To pašu, mīļā nāburdz, es sen skandināju, un tagad acīm redzams, ka mums ir taisnība!» otrsaimniece atbildēja. Tā abiem pārīšiem šī diena neizpildīja to, ko vakardiena solījusi. Apstākļu dēļ nu iznāca otrādi, nekā bija domāts: viņi gribēja kopīgi pavadīt jautru dienu, bet tagad bija jāturas savrup divatā, trijatā, lai izbēgtu kopīgu paziņu tēgām. «Līvij, man šis maiņu un māņu joks nemaz vairs lāgā nepatīk! Es staigāju kā uz karstām pirkstīm, vienādi baidīdamās, ka tikai viss nenāk nejauši gaismā. Vai nebūtu labāk, kad mēs saņemtu dūšu un Kaupura kungam vilstū atzītos? Ja viņš drusciņ skaistos, mēs viņu salabinātu, tad joks paliktu joks, visi varētu par to pasmieties…» Ilga izdevīgā brīdī izteica Līvijai savas domas. «Tiesa, manu Ilgainīt, tādas arī gluži manas domas, bet tādā gadījumā jums tūliņ Kaupuram jāpasludina, ka tu esi Jura saderēta līgava…» «To tikai ne! Svešam cilvēkam gan mūsu laimi nav itin nekāda daļa! Mēs ar Juri vēl ilgi domājam savu mīlu glabāt slepenībā. Mums pilnīgi pietiek, ka mūsu laimi zini māmiņa un tu…» «Kaupura kungs skaidrības nezin, bet prast noprot jūsu sakaru. Tikai mani aizrunai jums jāpateicas, ka viņš jūs liek mierā.» «Vai patiesi viņam tādas suņa nāsis?… Lai tad labāk paliek viss pa vecam.» «Vai tu vēl nedzirdi citu pērkonu aiz kalniem ducinām?» «Dzirdēt dzirdu, manīt manu, ka tavs mestais mezgls savelkas. Kaupura kungs tavu joku ņem par pilnu un iemīlējies tevī līdz ausīm! Bet tu taču nedomā nopietni? Jeb jokam būs tāds gals, par kādu mēs sapņot nesapņojām…» «Aušiņ, vai tu manis nepazīsti? Turklāt nevis Zeiriņu Līvijā viņš iemīlējies – mana personīgā būtne viņam gluži vienaldzīga, bet guvuma nolūkā ar aprēķinu ieēdies Virpuķu Ilgas bagātībā un spīdošā čaulā, kura man norunas izrādāma. Arī Kaupura kungs no ārienes ir glīts vīrietis, tikai kodols nesaskan ar vizuļošo čaulu. Kad tu zinātu, kāda viņam daba! Miesnieks kas miesnieks, un mīlestība viņam pirkama govs. Gluži tā viņš sievietes notausta skatiem vien no vienas vietas, kā svilināt nosvilina… brrr! Kad jau, tad jau! Maza mācība viņam noderīga. Ja viņš arī rīt vēl no mums nešķirsies, tad es viņam izskaidrošu mūsu joku.» «Ja tāds kukainis mūsu bīstamais kundziņš, tad liela nelaime nebūs, ja arī nejaušība mums nāk talkā!» Ilga bezrūpīgi piemetināja. «Vai tu ar Juri jau runāji, kā būs ar vakara izpriecu? Vai iesim uz koncertu biedrībā vai ne?» «Juris ar mieru, lai mēs nosakot, kas darāms, kas ne. Biedrībā mums nav spējams rādīties, kamēr Kaupura kungs mūs notur vienu par otru. Biedrībā būs mums tik daudz pazīstamu, ka no slapstīšanās tur vairs ne domāt!» «Gluži pareizi! Ja tu ar mieru, tad brauksim šodien laikus uz māju un rītvakar apmeklēsim teātra izrādi.» «Es mierā, arī māmiņa domā gluži tāpat kā tu.» Pienāca Kaupurs un izjauca jaunavu sarunu, bet izjauca tīkamā veidā. Nezin no kurienes viņš bija izrāvis skaistus ziedus un pasniedza tos jaunavām – Līvijai plaukstošus rožu pumpurus, Ilgai kuplas, greznas dālijas, kuras patlaban bija daudzinātas modes puķes, tā veikli iztapdams abām meitenēm un viepļodams savu nodomāto uzbrucienu Līvijas sirdij. Jaunavām bija jāpateicas par smalko uzmanību, un visi kopā aizgāja uz pilsētu ieturēt viesnīcā pusdienas. Laba maltīte un dažas glāzes dzirkstoša viņa darīja savu darbu, un pēcpusdiena noritēja priecīgāk un omulīgāk nekā priekšpusdiena. Visi vienprātīgi norunāja šodien dziesmu vakaru neapmeklēt un tālabad brauca laikus mājup. Viesnīcas sētā Virpuķu puisis sakārtoja visus trīs zirgus braukšanai. Cits neatlikās ko darīt kā mājup


braukt tādā pat kārtībā kā šurp. Ceļā Līvijai bija jāsaņem visa sava gudrība un attapība, lai Kaupuru atturētu no pārliecīgi draudzīgas izteiksmes sarunas un aizdomīgas brošāšanās pa dēļa virsu, kas viss no Kaupura puses tapa gudri sadomāts par ievadu tiešai bildināšanai. Jocīga bija Kaupuram daba! Vajadzīgā gadījumā viņš spēja savu mīlu izteikt vārdos tikai tad, kad juta jau jaunavu savos apkampienos spirinājamies. Nu bija pirms jāizsaka grūtais vārds: «Jaunkundz, es tevi mīlu!» – un pacietīgi jānogaida meitas atbilde, vai ir jau laiks mesties ap kaklu vai ne, – bet šādu kārtību ieturēt un izlietot viņš nebija radis. Kādas briesmas gaisā lipinās, to Līvija smalkjūtīgi nojēdza. Skolas ceļa galā viņa laipni pateicās Kaupuram par braucēja amata veiklu izpildīšanu un izņēma apstulbušajam kučierim iz rokām grožus, zirgu apturēdama un īsto Ilgu gaidīdama, kamēr tā izkāpj no Jura ratiem. Gan Kaupurs meta ar acīm, māja ar galvu, vai kaklu izmežģīdams, lai Juris drāž tikai ar jaunkundzi pa ceļu tālāk, bet Juris izlikās pār tādu stulbo stabu, kas nekā neredz un nesaprot. Tā Līvija saziņā ar Ilgu izjauca Kaupura nodomu pavadīt jaunavas uz Virpuķēm un tur vakarā izmantot kā izdevīgu brītiņu. Kaupurs vēl laipni piedāvājās abas jaunkundzes drošības dēļ līdz Virpuķēm pavadīt, bet tikpat laipni viņa piedāvājums tapa atraidīts. Kaupuram bija jāpaliek ceļa galā stāvot ne visai patīkamā apziņā, ka viņš ir iekļuvis svešā pasaulē, kur meitas traki untumīgas un neizprotamas, ko viņus grib, ko negrib. «Uz redzi rīt izstādē! Mēs vēlu brauksim uz Mierlavu, krietni izgulēsimies un atpūtīsimies, bet būt būsim!» Līvija aizbraukdama vēl uzsauca palicējiem, kā noprast likdama, ka rīt kopīgs brauciens nav vēlams un arī neiznāks. Aizbrauca katrs savā sētā, un ikvienam tā bija ap sirdi. ka šī dieniņa ir viņu pievīlusi, nav radies un vedies tā, kā iepriekš domāts un cerēts.


XV.nodaļa Otru izstādes dienu, kā allaž pie svētdienas, ļaužu bija pilna pilsēta. Izstādes iežogotā laukumā ļaužu bari klīda, vijās, drūzmējās pa malu malām. Vārpkalniņš gāja šodien uz Mierlavu kājām, bet Kaupurs brauca ar savu velosipēdu. Ka nu kājniekam un ratotājam katram sava gaita un šķirme, tad Kaupurs pārlicis aizlaida pa priekšu, pirms ar Juri norunājuši pazīstamajā viesnīcā sagaidīties un satikties. Viens krietns miniens, un Kaupurs bija Mierlavā. Bārddzinis viņu pataisīja par pieci gadi jaunāku, bet vēl viņam atlikās vaļa ieturēt krietnu brokasti, kamēr Vārpkalniņš ieradās. Vieni viņi negribēja uz izstādi iet, tamdēļ apmetās viesnīcas istabā ar izredzi uz Lielo ielu, pa kuru Virpuķietes bija sagaidāmas pilsētā iebraucam. Paši viņi visai agri no skolas nebija iznākuši, bet vēl diezgan ilgi viņiem bija jāgaida vakarējās biedrenes. Gaidāmo laiku Kaupurs izlietoja lietderīgi, iedzīvodamies vajadzīgā omulībā un dūšā. Galu galā viņi tomēr sagaidīja Virpuķietes, un tad visi kopā gāja uz izstādi. Šodien pa izstādi ļaužu biezuma dēļ bija daudz drošāka pastaiga nekā vakar; nebija vairs tā jābaidās no nevēlamas sastapšanās ar paziņām vai negaidītas uzrunas. Satikās, pa gabalu ātri sasveicinājās, un ar to pietika, katram bija sava gaita, sevišķa steiga. Atsevišķs cilvēks pazuda ļaužu burzmā kā grasis bagātnieka naudas kulē. Ja pazīstami nejauši izšķīrās, tad bija liela meklēšanās un dzenāšanās, kamēr sadabūjās rokā. Izstādi sarīkoja Mierlavas zemkopības biedrība. Ārīgi viss izlikās brangi, izskatījās glīti un spīdoši, bet maza nelaimīte bija pielipusi izstādītājiem un rīkotājiem: viņi gribēja spīdēt un godalgas zvejot, nevis vien, ko lietišķu un pamācošu izstādot, citiem priekšzīmi rādīt un paši tālāk mācīties. Kaupurs bija jautrā garā, omulīgs un asprātīgs. «Lai tur notiek kas notikdams, bet šodien es viņai bildīšu vienu biezu vārdu!» viņš pie sevis desmito reizi cieši noņēmās. «Gatavā spīgana, ne godīga mātesmeita! Viņa tur mani par pupu kūli, grib spēlēties pēc savas patikas! Nu, kā pirmo izdevīgu bridi manīšu, tā capst! ar bāni…» Ievēlētie lietpraši un biedrību priekšstāvji no paša rīta dažas izstādes nodaļas bija apstaigājuši un pamatīgi apskatījuši, taisni svēruši saviem pašdarītiem svariem un godalgas piesprieduši tiem, kam tās nākas un kas tās pelnījuši. Pa citām nodaļām godalgošana, medaļošana un uzslavēšana patlaban vēl gāja pilnā spēkā. Uzsverams, ka godalgu izspriedēji cieši turējās pie pašu ļaužu pamatlikuma: kam nākas! Graudnieks, pušelnieks godalgu var izpelnīties, bet atklātības vai biedrības darbiniekam viņa nākas! Kad Virpuķietes ar saviem draugiem ieradās izstādē, tad patlaban atklātībai tika rādīti godalgotie zirgi un viņu īpašniekiem svinīgi pasniegtas naudas balvas, medāli un uzslavas raksti. Zirgu zviegšana, ļaužu čalas un mūzikas skaņas jaucās par īstu tirgus troksni. Ka nu Virpuķietes neatrada nekā pievilcīga pie satracināto ērzeļu dīžošanās un ļaužu divdomīgām un kodīgām piezīmēm, tad viņas gāja kopā ar saviem pavadoņiem apskatīt citus godalgotos lopus un mantas aizgaldās un nodaļās, ap kurām tagad bija vaļīgāka eja un redze, jo ļaužu vairums spiedās un grūstījās pa izstādes laukuma vidu ap godalgoto zirgu izrādi. Ilga uzgāja cūku nodaļā aizgaldu, kur pie staba bija piesists aizrādījums, ka aizgaldas iemītniece ar savu saimi godalgota ar mazo sudraba medāli. Ilga aiz brīnumiem rokas vien sasita kopā, kad ieskatījās pār aizgaldas malu! Bērnu mātei riņķi gulēja sivēni kā krusa! Aizgaldas stūrī uz ķeblīša sēdēja vecenīte, lielās saimes kopēja un dzirdītāja, un adīja savā nodabā garu villainu zeķi. «Krustmāmiņ, cik sivēnu tev tur tai bērnu mātei īsti ir? Es izskaitījos, bet nevarēju saskaitīt, apzib acis,» Ilga vaicāja kopējai. «Sešpadsmit, mīļā jaunkundzīt! Matā sešpadsmit! Visi tīri jurkas, širkas…» vecenīte labsirdīgi pastāstīja, tīri kā iedīdīta. «Ak tu smukie…māmiņ, vai tu dzirdi?… Jurkas un širkas!» īstā Ilga gavilēja, bet Kaupurs, par laimi, neievēroja, ka viņa Virpuķeni godā par savu māmiņu.


«Vai jūs dzirdat? Sešpadsmit, jurkas, širkas… t i k a i sešpadsmit gabali!» – tā Ilga brīnījās galvu galvām, jo tik daudz sivēnu vienai pašai bērnu mātei ne viņa bij redzējusi, ne dzirdējusi, bet kopēja viņu saprata aplam, gluži vientiesīgi viņa paklusu bārās: «Tikai sešpadsmit… tikai sešpadsmit… kas tur nu ko brīnīties? Nevarēja saimnieks vairāk vienaudžu sadabūt, mājā tikai divām cūkām atnāca reizā sivēni…» Skatītāji paviebās viens, paviebās otrs, kurš bija dzirdējis vecītes pausto noslēpumu, bet Ilga priecājās tālāk: «Un daži pavisam balti kā pienā mazgāti, bet citi atkal raibi kā pupu ziedi!» «Protams, tā otra bērnu māte bija dagla,» vientiesīgai sieviņai atkal negribot paspruka, bet, kad apmeklētāji sāka zoboties un smieties, tad viņa uzskaitās un atsēdās savā vecajā vietā, neatbildēdama viņiem vairs neviena vārda. Velti Kaupurs izlūdzās, lai viņiem pastāstot, vai baltie esot jurkas un raibie – širkas, kā viņš domājot, jeb lieta esot pavisam otrāda? Vārpkalniņš pašķirstīja izstādes sarakstu un uzgāja, ka raženās bērnu mātes izstādītājs ir pats biedrības priekšnieks… Pasmējās un ilgāk vairs nebrīnījās, tā tā lieta bija labi saprotama… Virpuķenei, kā allažiņ lielmāju saimniecei, iepatikās brūnaļa ar trim paaudzēm – aizpērnajo, pērnajo un šī gada teļu, visas gotiņas un vienā spalvā. Katrs lopiņš par sevi jau nebija nekas sevišķs, bet māte ar trim meitām visa paaudze savā kopībā pelnīja ievērību, un tamdēļ arī šis liellopu kopojums bija izpelnījies godalgu «par māti ar trim meitām». «Nāciet šurp!… Skatieties, cik skaista saime! Brūnaļai trīs gadi no vietas tikai telītes un visas vienā spalvā…» Virpuķene vedināja citus skatītājus. «Es nu deru, uz ko gribat, ka arī šis kopojums ir pa kaimiņiem salasīts!» Kaupurs nebēdnīgi zobojās. Šī gada telīte gulēja mierīgi pakaišos pie mātes priekškājām aizgaldas dibenā. Lopiem pieliktais uzraugs nemaz neievēroja pienācējus. Viņš bija uzmeties uz aizgaldas dibensētas un pusbalsī sarunājās ar otras nodaļas lopu uzskatītāju. No šļupstas valodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis. Pudeles kakls raudzījās ziņkārīgi no viņa sānkabatas laukā. «Paklausieties, ko uzraugs stāsta!» Vārpkalniņš citus klusu paskubināja. Un viņš gluži labi sadzirdēja lopkopēja bēdas. «…kā jau teicu, vakar vēl, pagāns, bija žirgts, bet šorīt pagalam gan!» «Vai tikai kāds tava kunga skauģis pa nakti neiegrūda tekam kādu labzāli!» otras nodaļas biedrs aiz sētas iebilda. «Ej nu sazini! Vakarvakarā sadzirdīja to ar tīri saldu pienu vien – šodien jau bija gaidāmi medāļu spraudēji –, bet kā šorīt nāku ar visu durno galvu savus lopus apraudzīt un speru teļam ar kāju, lai mostas, bet šis man nekust! Piepampis kā turku bungas un beigts gan! Ak manas bailītes! Iečubināju teļu smuki pakaišos un neteicu nevienam ne un! Atrunāju katram, ka bēdelis saldi iemidzis, žēl viņu traucēt… ha, ha, ha… taisnība jau bija! Un visi noticēja… arī medāļu kungus man izdevās tāpat piemānīt…» Biedrs viņpus sētas piegrūda viņam ar elkonu, lai nerunājot tik dikti, ka sveši ļaudis nenoklausoties viņa runā. «Kas man tagad vairs par bēdu! Lai klausās, kam ausis niez! Medālis manam kungam rokā, un teļādu viņš dāvinās man, kad tam izstāstīšu savu papušķotu gudrību. Še, ievelc malku uz tādu laimi!» Laimīgais vīrs ievilka pats slaidu kuldzienu un sniedza tad sarkanmicīti biedrim. Vārpkalniņš pārliecās pār aizsaldas sētu un ar kūju pabikstīja guļošo telīti, bet tā ne domāt nedomāja paraustīties, no celšanās jau ne vēsts! Mazmuižiņas nomnieka un biedrības pīlāra telīte bija pārdzirdīta un savu īsā mūža gaitu beigusi, vēl nāvē sagādādama savam kungam medāli. Lai griezās kurp griezdamies, visur piepildījās vecu ļaužu vārds, ka spoža gaisma met tumšu ēnu. Rokdarbu nodaļā šķendējās kāda lauku saimniekmeita par viņai nodarīto pārestību. Viņa bija izstādījusi veselu duci pašaustu villainu gultas segu un citus mākslas audumus. Uz lielā galda viņas rokdarbiem līdzās atradās kādas pilsētas un biedrības darbinieka meitas – jeb jāsaka būtu meitas jaunkundzes? – izstādījumi, arī gultas segas, bet daudz mazākā skaitā. Viņnakt ap pusnakti bija līņājis lietiņš. Nerātnais lietiņš bija tik nekaunīgs bijis un uzmeklējis izstādes ēkas jumtā spraugu taisni virs


pilsētas jaunkundzes darinājumiem, tos krietni saveldzēdams. Savilgusi drēbe sāk velties un krunkoties, tā zināma lieta, tamdēļ jaunkundzes segas vairs neizskatījās tik gludas un spodras, kādām jābūt izstādes mantām, lai sekmīgi varētu sacensties pēc godalgas. Izstādes sargi no rīta tūliņ pamanīja untumainā lietiņa nodarīto nejēdzību un izlaboja kļūdu uz ātru roku pa savai vīzei īsi un aši: paņēma no saimniekmeitas seģeņu čupām vairāk segu un tāpat četrkantīgi salocītas uzsedza tās jaunkundzes saveldzētiem rokdarbiem virsū. Nāca lietpratēji nopietnām sejām, skatījās, vēroja smalki, pamatīgi un beidzot atrada jauno Ameriku, ka laucinieces rokdarbi smuciņi, bet ikdienišķi, ne sāji, ne saldi, bet pilsētnieces knibekļi turpretim skaisti, stipri, moderni un ievērības cienīgi. Lietpratēji taisni sajūsminājās par pilsētas jaunkundzes darbiem – pats izstādītājas tēvs arī bija spriedējos, bet viņš pieklājīgi atkāpās sāņis un piezīmēja, ka šis nevarot būt tiesnesis pats savās lietās, – un vienprātīgi piesprieda viņai pirmo godalgu, lielo zelta saktu, bet lauciniece palika tukšā. «Mēs atradām rokdarbu nodaļas kroni un to godalgojām ar pirmo godalgu… tas ir pareizi, un tā piederas!» kāds spriedējs jūsmoja. Kad nu saimniekmeita šodien pēc pusdienas atbrauca, tad pa gabalu redzēja, ka viņas kaimiņietes darbi godalgoti, bet viņas ne. Viņa nicīgi savilka lūpas, jo bija sava amata īsta pratēja, kas pat Somijā bija apmeklējusi ar sekmēm rokdarbu kursus, bet tad skatījās, skatījās, acis ieplētusi, un saskatīja arī brīnumu, ka veselas četras segas no viņas galda vietas aizbizojušas uz kaimiņietes nodaļu! Lauku meita nebija no kaunīgajām un bailīgajām, viņa stāstīja pilnā balsī visiem izstādes apmeklētājiem savādo gadījumu un tad gāja pie priekšniecības meklēties pēc savas taisnības… Ievērību pelnīja kāda tukša aizgalda zirgu nodaļā, un kuras nāca stipra karbola smaka. Virs aizgaldas lepojās dēlītis ar uzrakstu «Ērzelis «Karalis», 5 g. vecs; maksā 200 r.», zem dēlīša papīra strēmele ar paziņojumu «II godalga, bronzas medālis», bet aizgalda bija un palika visu dienu – tukša. Ērzeļa «Karalis» īpašnieks arī piederēja pie pīlāru šķiras, kam godalga nākas, un vakar viņam kārotais medālis no spriedējiem tapa piešķirts, bet nu gadījās, ka visu laiku priekš izstādes jau zirgs bija gurdens, un šorīt vairs nebija mazāko šaubu, ka zirgam jāguļ mājā ienāši, nevis jāgardina izstādes apmeklētājiem acis ar savu gurdenumu un kaiti. Zirgs tika steigšus aizšķūrēts un aizgalda ar karbolūdeni bagātīgi izlaistīta, bet zirga īpašnieks nedrīkstēja «Karaļa» vietā likt citu vietnieku, jo viņa zirga klizmu vairāk ļaužu zināja, un kāds skauģis viņam gaiši acīs teica, ka viņš esot Mierlavā izstādījis dzīvus ienāšus un par tiem dabūjis otro godalgu. Pie vakara «Karaļa» vārds uz dēlīša ar zilu krītu bija pārtaisīts par «Karbolu», bet, kad izstādes vīriem tas nāca zināms, tikai tad vēl viņi iedomājās dēlīti noplēst. Virpuķietes un viņu pavadoņi jautrā garā beidza pamatīgo apskata gājienu pa Mierlavas izstādi. Par izstādes gaišajām pusēm viņi nopriecājās, bet par tumšajām ēnas pusēm viņiem ne mazākā iemesla nebija skumt, drīzāk viņi par tām pasmējās un pazobojās. «Man kājas saka, ka acīm gana visunevisādu baudu!» Virpuķene jokoja. Sprieda un nosprieda kājas atpūtināt un putekļus noskalot lielajā dzertuves palieveni, tur atveldzes mantām cenas šodien bija sāļas un tamdēļ burzma nebija tik liela. Kaupurs juta kaulos, ka tagad jāpaātrina izšķirošais brīdis. Tīši viņš gāja un vadīja Līviju pa ļaužu pulku tā, ka Vārpkalniņš ar Ilgu un Virpuķeni no tiem atšķīrās. Viņš uzvilka savai jūsmu koklei vislabākās stigas un trinkšķināja to tik glaimi un midzinoši, ka pat vērīgā Līvija nemaz nepamanīja, ka viņi divatā vien iet pavisam uz citi pusi, nekā norunājuši. «Kaupura kungs, kur tad mēs esam aizklīduši?» Līvija atjēgdamās iesaucās. «Mežā, cienījamā Virpuķu jaunkundz! Svešu laužu pulkā tikpat jauki kā mežā. Jauki pastaigāt un brīvi uzelpot! Mēs ejam un esam vieni, lai arī simtu acu pāri mums pāri klīst, bet redzēt mūs neredz neviens. Tas ir dzejisks skaistums – mūs ierauga, bet neredz…» Kaupurs visā nopietnībā nodomāja pastaipīt taustekļus un pārliecināties, ko īsti neizprotamā jaunava par viņu domā. Viņš savu mūžu nebija piederējis pie kautrajiem, kas mēnesnīcā smilkst savas mīlas gaudu


dziesmas, bet drošu dūšu sniedzies pa labi un pa kreisi pēc zieda, kas ar savu smaržu vai greznumu viņu kairināja, tomēr ar Līviju viņam vedās pavisam citādi, arī tagad viņam bija tīri tāda neapzinīga nojauta, ka viņš iegrūdīs roku kā nātru pudurī, ja neapdomīgi tieksies plūkt šo ziedu. Arī Līvijai šodien bija pavisam citādi ap sirdi nekā vakar. Viņa saprata uzreiz Kaupura vedinājuma nolūku, paskatījās viņā valgām acīm, jo viņai metās Kaupura traki žēl. Piesarcis no pastaigas un iekšķīgā uzbudinājuma, viņš šinī brīdī bija patiesi skaists vīrietis. Ko tur darīt, ka viņai nepatika viņa garīgais saturs un jūtu izteiksme. Kāds radīts, tāds rādās, – arī tas ir nopelns. Vai tur vainīga iedzimtība, audzināšana, apstākļi, satiksme ar mazvērtīgiem ļaudīm, nelāga paraugi – ne viņai to izdibināt, ne viņai tamdēļ sodīt. Šodien saudzīgs žēlums viņas sirdī ņēma virsroku pār vakarējām dusmām. Vakar viņa bija lieliski dusmojusi un nolēmusi Kaupuram ļaut pilnu vaļu izteikties un viņu bildināt kā iedomāto Virpuķu bagātnieci, tad skarbi teikt veselu blāķi patiesības viņam taisni acīs un padarīt viņu savā priekšā tik mazinu, tik niecīgu kā knislīti, lai tad viņš šo mācību mūžam pieminētu, bet šodien no vecā naida un dusmām viņas sirdī nebija ne vēsts. Viņa aši nolēma saudzēt Kaupuru un aiztaupīt viņam lielo kaunu un pazemojumu, kad viņš pievilts un apmānīts piesolīs viņai mīlestību, kura patiesībā nav nodomāta viņai, bet Virpuķu Ilgai. «Bet ja nu viņš tiešām mani mīlētu… manu patieso un redzamo būtni, ne svešo vārdu un iedomu vizuļus?» patīgās domas šāvās starpā. «Nav tiesa! Nav tiesa!» viņa uzbrēca savām jūtām kā nerātniem bērniem: tās palika klusu un viņa pie sava pirmā nodoma. Kaupurs redzēja viņas valgo skatu un jūtu saviļņojumu aiz sirds lodziņiem trīsam, bet saprata visu nepareizi, žēlumu un saudzi noturēdams par mīlestību. «Vēl divas dienas nav riņķī, kamēr mēs iepazināmies, bet es ticu, ka dažreiz viena diena ir laimīgāka un no lielāka svara nekā cilvēka pusmūžs. Mēs atkal dosimies citu cilvēku un jautru biedru starpā… vakarā mēs šķirsimies, bet, pirms mēs ļaudīs dodamies vai šķiramies uz nezināmu laiku, es jums gribu teikt, Ilgas jaunkundz… vai jūs man atļaujat saukt jūs skaistajā Ilgas vārdā?…» Te nu vairs nebija ko kavēt, ja gribēja glābt sevi un žēlot otru. «Nē, Kaupura kungs! Par Ilgu sevi saukt es nevaru atjaut ne jums, nedz arī kādam citam pasaulē!» Līvija pārtrauca Kaupura skaisto ievada valodu. Viņa pat jautri iesmējās, lai gan smiekli nemaz nenāca no sirds. Viņa vēlējās, lai Kaupurs paliek tādās domās, ka viņa nemaz nav sapratusi viņa uzrunas sākuma īsto nozīmi un nolūku, lai viņš arī no savas puses vieglāk varētu atkāpties un meiteņu izdomāto joku arī par joku noturēt. Kaupurs apstājās nesaprašā un strauji ieprasījās: «Vai tiešām tik lieliski esmu alojies… manis tomēr neatbaidīs jūsu lepnums «neaiztiec manis»…» «Jūs patiesi alojaties, bet pavisam citādā ziņā, nekā jūs to domājat… Man nav tiesības sevi patiesībā ļaut saukt ne par Ilgu, ne par Virpuķu jaunkundzi, tikai joku ziņā tas var notikt un joku dēļ tas ir noticis! Piedodiet mums, meitenēm, skolniecisko joku, ka mēs ar jums mānīdamies, lomas mainīdamas. Es neesmu Virpuķu Ilga, bet esmu Zeiriņu Līvija… un tagad man gods īstajā vārdā stāties jūsu priekšā un ar jums iepazīties otru lāgu…» Līvija salocījās ceļos pa skolnieciski Kaupura priekšā ļoti zemi, lai jel joks glumāk noslīdētu joku tiesā un Kaupurs mazāk skaistos. «Ja nu viņš turpina savu bildinājumu, ko lai tad es atbildu?» Līvijai šāvās prātā. Ko tādā gadījumā Līvija darītu, tā viņa acumirklī arī pati nezināja, j o t a d Kaupurs viņai skaidri pierādītu savu pārākumu un viņas maldību, ka viņa pavisam aplam un nepareizi ir novērtējusi viņa garīgo cilvēku un dvēseles tieksmes. Vai Līvija gaidīja grēcinieku no grēkiem atgriežamies, lai taisnotu viņu ielaistu savas žēlastības paradīzē? Kaupurs nedarīja vis tā, ko Līvija baidīdamās gaidīja, bet viņš nejauki iesmējās, izdzirdis un beidzot


arī sapratis Līvijas svarīgo atzinumu. Ja vīrietis būtu viņa priekšā, tad viņš visādā ziņā tam «krautu reiz pa pumu», bet tagad viņš nezināja, ko lai nu dara, jo ar sievieti taču «nederēja smērēties». Pirms viņš atkāpās soli atpakaļ, kā dabūjis spēju grūdienu krūtīs, un tad apstājās kā iemiets. Ka viņš bezkaunīgi piemuļķots, tas nu bija skaidri kā diena, bet, kā izkulties no neveiklā un smieklīgā stāvokļa, tā viņš nevarēja tik ātri sadomāt. Laime, liela laime, ka viņš nepaguvis izteikt pašu svarīgāko, ko šodien cieši noņēmies izdarīt, tā viņš domāja un sevi mierināja. Ka arī viņš pats gribējis mānīties, tā viņš sev par noziegumu nepieskaitīja. Līvija viņam bija tikpat mīļa vai nemīļa kā kura katra glīta meitene, bet tomēr viņš mākslīgi sevi bija cildinājis un nupat gribējis gaiši atzīties, ka viņš to mīlējot. Līvija pati par sevi bija un palika, kas viņa līdz šim bijusi, tikai vārds bija mainījies un līdz ar to Virpuķu bagātnieces slavas ietērps izgaisis un vizuļošais plīvurs norauts. Ja viņš kauču mazumiņu mīļas justu, tad jau nu bija gadījums kā radīts savu īsto mīlu pierādīt, svētsvinīgi apgalvojot, ka vārds viņam vienaldzīgs, tikai pati būtne no svara, un būtne taču bija un palika svaiga un īsta, lai arī nosaukums izrādījās par neīstu. Tādu ceļu viņam prātā nenāca tālāk staigāt! Viņš klusēja un skaitās. Līvija viņam ļāva atdabūt zaudēto līdzsvaru. Viņa iekabināja savu roku viņa elkonī, un tā viņi abi staigāja lēnā gaitā pa kādu nomales celiņu. «Kaupura kungs, vai jūs par manu joku no tiesas skaitīsieties? Piedodiet… dodiet man roku, un būsim draugi pa vecam. Nesabojāsim bijušo dienu skaistās atmiņas un vēl šīsdienas gaidāmo izpriecu… nezin vai otrreiz mēs vēl sastapsimies,» Līvija labinājās. Kaupurs pavērās pusaci līdzgājējā un nodomāja: «Glīts skuķis, kādi dučiem pa pasauli dauzās un sev vīrus gūsta, bet kur es viņu tādu lai lieku?» Lielās dusmas apslāpa, un zobgalīgi viņš Līvijai atbildēja: «Veikli jums vedas melus ar patiesību jaukt, cienījamā jaunkundz… diemžēl neiedrošinos jūs saukt ne vienā vārdā, ne otrā, jo man trūkst mazākās pieturas un drošības, vai jūs senāk mēģinājāt ar meliem manas acis tumšot vai akurāt tagad to darāt.» Kaupuram tapa labāk ap dūšu, kad dabūja Līvijai drusciņ iedzelt. «Saņēmu kā pelnītu sodu šo skabargaino pamācību par savu izdarīto joku un no savas puses ieskatu, ka nu mēs esam līdzīgi!» Līvija apcirtās uz citu pusi un kļuva vienaldzīga un mierīga, jo tagad nekādu brīnumu viņa nesagaidīja, bet skaidri zināja, ka par Kaupura raksturu viņa nav ne par matu vīlusies. «Ļauna ar savu joku es jums negribēju darīt un domāju, ka nekā ļauna jums arī netīšām neesmu nodarījusi… vai nav tiesa?» viņa vīpsnodama turpināja, cimda vilkšanas slavā atkabinādama roku no viņa elkoņa. «Jums par patiku lai tad joks paliek joks, lai gan šī joka smejamā puse uzgriezta uz manas birkas bez manas ziņas… Tikai vēl vienu jautājumu, Zeiriņ jaunkundz! Kas šī joka izgudrotājs? Te taču tik daudz dalībnieku!» «Izgudrotāja esmu vienīgi es, un tikai uz manu pierunājumu visi citi klusu ciezdami piekrita…» «Un iemesls? Jeb, pareizāk sakot, ko jūs jokodamās gribējāt panākt?» Nu pienāca rinda apjukt Līvijai; viņai bija jāatzīstas, ka Kaupuram ir ass un apķērīgs prāts. «Tu mīļā nelaimīt! Nu viņš ir iedomājies, ka es esmu gribējusi viņu sev nozvejot!» viņa pie sevis bažījās, bet diktā balsī stostīdamās atbildēja: «Kā jau jums teicu… skolniecisks acumirklīgs iedoms… uzvedums bez kāda sevišķa iemesla, bez kādām gaidītām sekām…» «Lai nu tad iemesli un sekas paliek neizdibināti, bet vai atļauts būtu jautāt, cik ilgi jau Vārpkalniņš ar īsto Virauķu jaunkundzi ir saderināti?» «Man nav tiesības atbildēt uz šo jautājumu, ja pats Vārpkalniņa kungs, kuru jūs taču par draugu saucat, jums nekā nav stāstījis…» «Jums tiesība tiesības galā, kas zīmējas uz jums vai jūsu draugiem un jūsu draudzenēm… ļoti skaisti!


Kā tad Vārpkalniņš man varēja ko nebūt stāstīt par savām attiecībām, kad jūs niekojaties Virpuķu Ilgas vārdā? Vai es jūsu acīs tiešām izskatos tik muļķīgs, par kādu jūs mani pagodināt turēt jau otru dienu? Manis dēļ ar saudziet savas brīnumpuķes no svešas elpas un sargājiet savus atklātos noslēpumus no svešiem cilvēkiem! Nemaz nezināju, ka es esmu tik traki svešs un traucējošs jūsu zvērinātā trejsabiedrībā. Kaut senāk to zinājis, sen būtu jūs pestījis no šīs nelaimes. Kā vien radīsies izdevīgs brīdis, tā jūs atsvabināšu no savas uzbāzības, pat ar ardievām jūs neapgrūtināšu…» Līvijai vairs Kaupura žēl nebija, tamdēļ viņa arī tieši neatbildēja, bet piemetināja kā par garu laiku: «Man šķiet, ka laiks uzmeklēt mūsu biedrenes Virpuķietes.» «Labi, iesim noskatīties laimīgo patiesību, nu diezgan joku ir malts!» Līvija manīja, ka Kaupurs tagad domājas virsroku dabūjis un grib viņu kaitināt, tamdēļ viņa piesargājās to izrādīt, lai gan patiesībā skaitās un errojās. Palieveņa pašā ārmalā, ar labu izredzi uz skudru pūlim līdzīgo ļaužu kustību pa izstādi, Vārpkalniņš bija ieguvis brīvu galdiņu un mieloja tur Virpuķu māti un meitu. Kaupuru un Līviju ieraudzījis, viņš māja tiem draudzīgi ar savu salmenīcu, lai tie nākot šurp. Kaupuram sirdī kā zobs iesmeldzās, laimīgo Vārpkalniņu ieraugot. Ka Juris ne tikai laimīgs liekas, bet patiesībā tāds arī jūtas un ir, to Kaupurs tagad zināja. Viņu draudzība un biedrība no laika gala nebija īsta, bet uz sacensības naida dibināta. Seminārā viņi iepazinās un tūliņ no pirmās dienas viens ar otru sacentās, jo abi bija vienas nodaļas spējīgākie audzēkņi. Kā skolotāji dzīvē stādamies, viņi izšķīrās katrs uz savu pusi un atsvešinājās, bet Kaupuram nepalika nezināms, ka Vārpkalniņš pamazām ieguva rakstniecības druvā tautas atzinību un ievērojama rakstnieka vārdu. Mūzikas mākslā Kaupurs bija daudz pārāks par savu biedri. Seminārā pa vaļas laiku Vārpkalniņš dzejoja, bet Kaupurs nodarbojās ar mūziku; viens sarkdams lasīja priekšā draudzīgiem nodaļas biedriem savus sacerējumus, otrs lepojās ar savu veiklību un pārākumu klavieru spēlē. Kaupurs bija drošāks sabiedrībā, turēja pats sevi par pārāko, bet tomēr bijās un acīgi uzmanīja kluso un neatlaidīgo Vārpkalniņu. Kaupurs pat savu laiku lielījās, ka viņš kā skolotājs iepelnīšoties naudu un tad iestāšoties konservatorijā, bet, kā viņš iekļuva dzīves mutulī un aizrāvās no dažādām baudām un izpriecām, tā arī visi lielības sapņi izgaisa, un tagad viņš pats nezinātu pasacīt, kad un tamdēļ viņš ir atmetis savus lielībā lolotos nodomus. Pēc ilgāka laika viņi abi divi nu atkal vakar un šodien satikās. Acumirklī Kaupura baidas un neskaidrā nojauta vērtās par skaidru atziņu, ka viņš ir uzvarēts uz visiem laikiem un sacensties vairs nelīdz un nav vērts. Vēl šorīt viņš bija vīpsnojis par Vārpkalniņa aklumu un mazvērtību, bet tagad sirdī uzliesmoja dusmas un naids. Jura rakstnieka slavu viņš vēl noslodzītu mārka dibenā ar zobgalību un izrādītas nevērības slogiem, bet skaistās un bagātās Ilgas guvums nebija noliedzams vai ignorējams audi vai dziedi, bet viņa acīs Juris ir ieguvis spīdošu uzaru un meistara kroni. Ne vien acis viņam rādīja, ka Juris ar īsto Ilgu – roze, īstā roze, Līvijai ceļmallapiņas gods taisni matā! – vienoti pat dievu skaustās pirmās mīlas saitēm, bet arī skadrās ausis pa vējam dzirdēja, ka savā starpā viņi saucās mīļajā «tu» vārdā… tātad par savām jūtām un tieksmēm viņi skaidrībā un māte viņus lutina kā savus acuraugus. Beigts un padarīts! Ne sirdī ar varu ielienams! Kaupurs saņēmās un gāja droši un cēli pa platajām kāptuvēm palievenī augšā. Nevienam nav jāzin, ka viņa laime kāju izmežģījusi, staigā, stipri klibodama, nabadzīte! «Te dzestrumā un pavēnī brīnum jauki, tik nezinu, cik būdas būtu taisāmas?» viņš pat paguva zīmīgi jokoties. Kaupurs arī no savas puses pasūtīja ar sulaini ēdamo un bagātīgi dzeramo. Mute viņam kalta un dusmas bija slīcināmas. Ar ziņu viņš nosēdās tā, ka Līvijai nebija izdevības Ilgai pačukstēt, ka māņu joks nu ir nobeigts. «Jocīga izstāde, kāda reti redzama, kur brangi joki tiek arī brangi atalgoti. Saimes māte salasa pa


kaimiņiem pusotra duča vienaudžu sivēnu, un godalga viņai rokā! Smalks joks pelna smalku godalgu. Es zinu tādu joku un mūsu mazpulciņam lieku priekšā joka izgudrotājai piespriest par godalgu…» Kaupuram teikums aprāvās pusratā un mute palika paviru. Klausītāji skatījās arī uz to pusi, uz kurieni Kaupura skati redzamās bailēs vērsās. Nekā šausmīga viņi nesaskatīja, tikai redzēja divas kundzes pa eju virzāmies uz viņu galdiņa pusi. «Kādu godalgu tad es, pēc jūsu domām, būtu izpelnījusi?» Līvija nebijās Kaupura viepļoto draudu, bet gāja viņam vēl droši talkā, tā iepriekš atņemdama asumu gaidāmam cirtienam, pie tam Ilgai zīmīgi ar acīm pamirkšķinādama. Kaupurs neatbildēja, bet paviru mute sašķobījās kaunīgā smaidā, un galva palocījās, kā sveicienu atņemdama. Varpogu māte nāca, izplatu kājas sperdama, plati smaidīdama un Kaupuru jau pa gabalu mīļi sveicinādama. Viņai sekoja Amālija, saulessargu lietodama par vairogu, ja kāds pretimnācējs viņai negribēja ceļu griezt. Kaupurs sakustējās krēslā, kā gribēdams sekot savai pirmajai sajūtai, ka viņam tagad visprātīgākais mukt un nemaz atpakaļ neatskatīties, bet te jau Varpogu māte nostājās viņam priekšā visā savā platumā. Bailes viņam bija lielas, tas tiesa, bet, kad viņš nepamanīts aizsprukt vairs nevarēja, tad ātrumā iedomājās, ka viņš itin nekādu nerātnību nav padarījis, par ko viņam no Varpogu mātes tā būtu jābīstas. Aprada ar savu stāvokli un apmierinājās. Domājis kaut ko tādu izdarīt viņš gan bija, kas Varpogu mātei kostu līdz kaulam, bet izdarījis viņš nebija nekā, domas palikušas domas un no Līvijas joka pat izputinātas uz visiem laikiem, tātad Varpogu māte nekā nevarēja zināt un viņam nekā nebija, ko bīties. Un Varpogu māte nāca, kā saulīte spīdēdama. «Ko redzu? Tas taču mūsu mīļais kaimiņš Kaupura kungs! Tavu negaidītu sastapšanos! Mēs ar Amāliju vakarvakarā sagudrojām un šodien atšāvām paskatīties Mierlavas slavēto izstādi…» Kaupurs attapās un sasveicinājās ar pienācējām. Viņš prata, ka bīties te gluži nevietā, tikai vajag aprast un piemēroties apstākļiem. Pat tik saudzīga Varpogu māte bija, ka nesauca vis viņa par Mārtiņu, nedz arī kā citādi nesmukā ziņā izrādīja tuvo draudzību. Kaupurs darīja savu pienākumu un iepazīstināja pienācējas ar Vārpkalniņu un savām galda biedrenēm: «Varpogu kundze un jaunkundze un tāpat Virpuķu kundze ar meitas jaunkundzi…» Ilga pietvīka sārtot sārta kā novārīta biete, gaidīdama un baidīdamās, ka nupat, nupat! viņa taps svešiniecēm saukta neīstā vārdā, un ko tad viņa lai dara? Kā slogs viņai novēlās no sirds, kad Kaupurs minēja viņas īsto vārdu. Viņa saprata, ka Līvija Kaupuram ir visu izskaidrojusi. «Zeiriņa jaunkundze, slavena teātra spēlētāja no Rīgas,» Kaupurs nenocietās mazliet neatspītējis par izdarīto joku, bet Līvija tikpat smalki viņam atdarīja: «Ļoti priecājos ar jums iepazīties, Varpogu jaunkundz! Itin bieži Kaupura kungs mūsu sarunās laipni pieminēja jūsu godāto vārdu!» Tiesa jau bija, ka Kaupurs, ar viņu sarunādamies, pāra reizes bija samainījis viņas pieņemto Virpuķu vārdu ar viņam ierasto līdzīgi skanošo Varpogu vārdu. «Ļoti laipni no Kaupura kunga, ka viņš tik valdzinošā sabiedrībā atcerējies arī savu kaimiņu,» Amālijai izdevās ļoti attapīgi un mazliet dzēlīgi atbildēt. Tā katrs meta pa saujiņai zvirgzdu bruģējamam omulības lielceļam, ka ārēji viss ritēja gludi un viegli, lai gan iekšķīgi katram bija jākaujas ar savām sevišķām domām. «Es bijos un piku tīri par velti… tikai vajag aprast, tad viss iet savu gaitu kā pa taukiem!» Kaupurs atrada savai dzīvei j aunu pamata likumu. Varpogu mātei pasaulē bija daudz paziņu. Arī Virpuķu kundzi viņa pazina drusciņ no agrākiem laikiem un tūliņ uzsāka ar to dzīvas sarunas, pirms par jēriem un kazlēniem, kamēr pienāca rinda klusu un ar sātu palielīties arī ar meitām. Viss vedās un ritēja tādu brīžu dabiskā gaitā, tikai Vārpkalniņš jutās kā zivs uz sausuma sava nenoskaidrotā stāvokļa un attiecību dēļ ar Ilgu. «No kā tu īsti baidījies, no manis slēpdams, ka Ilga tava līgava? Var taču novēlēt laimes?» Kaupurs viņam iedzēla, kad abi sagadījās nomaļš no citiem.


«Nogaidi laiku…» vairāk viņš nevarēja un negribēja teikt. «Teic vien skaidri: ne tava cūka, ne tava druva… saprotu jau!» Juris manīja, ka Kaupurs viņam dusmo un kaitinādams mēģina viņam pieskarties un viņu uzbudināt, tamdēļ nolēma uzmanīties un izvairīties tiklab no viņa draudzības, kā naida parādībām. Likās, ka Amālija šorīt izkāpusi ar labo kāju no gultas. Viņai kutēja svešām jaunavām parādīt, ka Kaupurs pieder viņai, un izdarīja savu nodomu pa savai garšai. Kad nākot un ejot reiz Kaupurs atsēdās viņai līdzās, tad viņa kā savā nodabā tam pusbalsī ieprasījās, tomēr tik stipri, ka Līvija varēja sadzirdēt: «Vai tu, Mārtiņ, paliksi Mierlavā arī uz rītdienu?…» – tad viņa aprāvās un turpināja: «Vai jūs paliksiet arī uz rītdienu, mēs ar mammu gan brauksim uz māju, nav te nekā lāga, ne ko redzēt, ne ko skatīties.» «Redzēs, kā iznāks!» Kaupurs atrūca, bet Līvija pasmējās viņam taisni acīs, lai viņš atskārst, ka viņa noprot tā sakaru ar Amāliju un kamdēļ viņš vakar pārsacījies, nosaukdams viņu par Varpogu jaunkundzi. Kaupurs spītīgi atgāzās krēslā, pūzdams dūmu strūklu palieveņa jumtā, ar to izrādīdams, ka par plikām Rīgas meitenēm un viņu domām viņam ir maza bēda. Kā gandarījumu viņš sajuta, ka Amālija pret Ilgu un Līviju nepalika vis gluži ēnā. Kad vīžāja un gribēja, tad arī Amālija prata ar garšu ģērbties, matus pa modei sasukāt un vīzīgi iznesties. Atpūtināja kājas pa krietnam, tad visi vēl devās pastaigāties pa izstādi. Pats no sevis rados, ka Vārpkalniņš turējās kopā ar Virpuķietēm, bet Kaupurs ar Varpodzietēm. Līvija bija saite, kas saturēja abus pulciņus kopā; viņa piebiedrojās te vienam trijlapim, te otram. Kaupuram gan īstenībā nelipa ne pie viena pulciņa, ne pie otra, tomēr nezināma vara viņu saturēja, ka pat iesviķojušam viņam trūka dūšas aizmukt. Vakarā visi kopīgi apmeklēja teātri. Pa izrādes laiku Kaupurs vairāk mita biedrības krodziņā nekā savā vietā izrādes zālē, Varpogu mātes un meitas vidū. Pēc izrādes trešā cēliena pazuda Vārpkalniņš – viņš viens pats aizgāja kājām uz māju. Ilgai gan gribējās, lai viņš paliekot līdz izrādes beigām un pēc tam arī uz balli, bet Juris viņai vienatnē paskaidroja: «Kaupurs mums negribot izjauca visu izstādes omulību un izpriecu; arī mēs paši esam vainīgi, ka ar viņu ielaidāmies māņos un jokos. Viņš tagad dzer un mums visiem dusmo. Es pazīstu viņa kašķīgo dabu, viņš meklē man pieskarties, lai jums visām sariebtu. Mani redzot un man dzirdot, viņš jau mētājas vārdiem, kurus man grūti paciest; pa dejas laiku viņš droši mūs kādu rupji apvainos. Es gribu izvairīties no katra trača, tevis un māmiņas dēļ man tas ir jādara, un to es varu tikai tad padarīt, kad es laikā aizeju.» Viņš atvadījās arī no Varpogu kundzēm, pasacīdams kādu izgudrotu taisnības iemeslu, un aizgāja viens pats mājup. Kaupurs nikni pasmējās, kad Vārpkalniņa vairs neatrada: «Laikam baiļojas, ka es neejmu vēlreiz viņam līdzi un viņa neizēdu…» Dusmas nu viņš bija salasījis kā gailis, bet pretinieka trūka. Pēc izrādes arī Virpuķietes ar Līviju tūliņ aizgāja, viņas baidījās palikt uz deju. Varpogu māte ar Amāliju palika vienas pašas; viņām bija gluži pa prātam, ka svešās jaunkundzes aizbrauca, bet maz viņām bija prieka no Kaupura pa visu dejas vakaru. Kaupurs bija sadabūjis jaunus draugus un dzīvoja līksmu nakti cepuri kuldams, dejas zālē tikpat maz rādīdamies kā pa teātra izrādes laiku. No biedrības nama projām dabūjams viņš arīdzan ar labu nebija, kamēr dejas beidzās un biedrības krodziņš tika slēgts. Varpogu māte bija noņēmusies izturēt līdz galam un ne par kādu maksu neatstāt Kaupuru vienu Mierlavā. Kā paredzēdama Varpogu māte bija atbraukusi uz Mierlavu ar garo dēļa drošku, ņemdama līdzi krogus puisi par braucēju. Uz droškas četriem bija telpas atlicim. Gan Kaupurs tiepās, ka viņš braukšot pats ar savu velosipēdu, bet Varpogu māte neatlaidās no sava un neļāva viņam ļaudis smīdināt. Puisim viņa lika novietot velosipēdu guļus uz kāpšļiem zem dēļa un mīļiem vārdiem nosēdināja Kaupuru Amālijai līdzās. Arī lieks lielais lakats atradās, ko Kaupuram ietīties pret rīta dzestrumu. Lielā dienā viņi izlīgoja no Mierlavas.


Kaupurs sēdēja siltā vietā, mātei un meitai vidū, un grima miegā kā mīkstās dūnās. Par citu viņš vairs nedomāja, nekādas bēdas vairs nebēdāja, viņam pietika ar midzinošo sajūtu: tagad man ir labi! Māte ar meitu saskatījās un pasmējās, katra no savas puses rūpīgi pievaldīdamas snaudēju, kad klanicas tapa nebēdnīgas un grasījās pašu klanītāju raut sevim līdzi no droškas zemē.


XVI.nodaļa Amālija sēdēja savā siltajā augšistabas ligzdiņā, dusmojās par savu Mārtiņu un iešņukstējās tītīgās raudās, kad raudamais laiks pienāca. Amālijai dusmas bija vienmērīgas, bet raudas viņa taupīja un palaida vaļā tanī brīdī, kad dzirdēja māti smagi kāpjam pa trepēm augšā viņas istabiņā. Viņa iekrita gultā uz mutes un smagi elsoja, kad māte patlaban vēra viņas durvis vaļā. «Kas, nelaim', tas? Ko tu, meitiņ, raudi?» māte tūliņ uzprasīja. «Jā, kā lai es neraudu, kad Mārtiņš vairs nemaz pie manis nenāk?» meita, raudās aizraudamās, stāstīja savas bēdas. Tiesa bija, ka nedēļas laikā pēc Mierlavas izstādes Kaupurs bija apmeklējis Kaķu krodziņu tikai vienu vienīgu reizīti un tad pat uz īsu laiciņu, bet no skolas kalpones Mariņas Varpogu māte un meita bija sataujājušas, ka tanī pat laikā Kaupurs pazudis no skolas divas dienas ilgi, nebilzdams Mariņai par to ne vārdiņa, kur viņš bijis un ko darījis. «Mājā atbraucot, viņam roze bija piesprausta pie krūtīm, to es skaidri atceros,» – tā toreiz Mariņa: bija stāstījusi. «Es domāju, ka viņš dzīvojis pie jums Kaķu krodziņā, bet tad nu ir zināms, ka viņš minis citas tekas, un, kādas šis tekas bijušas, to roze skaidri rāda…» Māte nosēdās uz gultas malas meitai līdzās un mierināja savu vienīgo zelta gabaliņu. «Nemaz, Amālij, neraudi! Es tev esmu desmitkārt solījusi, ka Mārtiņš būs tavs, un vārdu es turēšu…» «Solīt soli, tā tu māki… to es zinu, bet Mārtiņš bizo pa malu malām. Citādi nav, to es zinu, ka viņš ir ieēdināts vai nu no Rīgas apiņu maikstes, vai Mierlavas brūnās čigānietes, kuru vidū mēs toreiz viņu Mierlavas izstādē noķērām…» Ilgi viņas runājās, kamēr Amālijai mātes valoda apnika, un tamdēļ izlikās, ka nu viņa ir apmierinājusies. «Uzticies tu man! Es visu zinu un izdarīšu tev pa prātam!» māte aiziedama vēl sadrošināja meitu. Sava nodoma viņa meitai neizstāstīja, bet sirdīgi apņēmās vispirms dabūt velosipēdu pie malas kā īsto vainīgo, ka Mārtiņš nepaliek smuki uz vietas Kaķu krodziņā pie Amālijas, bet dauzās pa pasauli apkārt, svešas meitas vilstodams un gūstīdams. Trīs dienas Varpogu māte gaidībās gaidīja un pati nezināja, ko viņa karstāk gaida, vai meitas mīlēto Kaupuru vai viņas pašas ienīsto velosipēdu. Trešās dienas pievakarē gaidītais ieradās Kaķu krodziņā sārts un veselīgs kā sverģis. Viņš bija braukdams no Čaugsteres, bet krodziņā ienāca kājām. Varpogu māte bija mīļa kā liepu lapa. Ieveda viņu tūliņ goda istabā, sēdināja kā mīļu viesi goda vietā, pasauca Amāliju un pati savām rokām sanesa un salika galdā ēdamo un dzeramo, ko, acij redzot, sirds steidzas iekārot. Ieradās arī Varpogu tēvs, tikai pati visa laba gādniece atrunājās ar nevaļu un aizgāja savās saimnieces gaitās. Ja Kaupurs negribēja stāvu melot, tad viņam atkal bija jāatzīstas: «Tagad man ir tik labi, ka labāk vairs nevēlos!» Kad vakars satumsa, Varpogu māte aptuntuļoja ap galvu vecu tiptiņa lakatu un izzagās pa stadulas mazajiem vārtiņiem no kroga laukā. Pa pazīstamām tekām viņa pa tīrumiem ar riņķi lavījās uz veco muižas riju, kura atradās ceturtdaļversti no kroga aiz priežu cekuliņa lauku ceļa malā, kurš aizveda uz Mailītes skolu. Pa vasaru rija stāvēja tukša, neviens nevārstīja viņas durvju. Desmitām reizēm Kaupurs bija, uz Kaķu krodziņu braukdams, vecajā rijā atstājis savu velosipēdu, tamdēļ nav brīnums; ka Varpogu māte reiz netīšām pa stadulaugšas logu bija novērojusi, ka Mārtiņš no skolas puses līdz priežu cekuliņam bija braucis ar ratu, bet no turienes uz krogu atnācis kājām. Ziņkāres dzīta, viņa bija aizgājusi līdz rijai un atradusi, ka Kaupurs rijā atstājis savu ratu. Tā viņš mēdza rīkoties, vecos Varpogus mānīdams, kad ar


Amāliju gribēja nemanīts parunāties vienatnē.. Kājām viņš atnāca uz krogu lēnā garā un neuzkrītoši, padzīvojās līdz tumsai, smuki no visiem atvadījās un aizgāja – pa vienām durvīm laukā, pa otrām durvīm iekšā! «Kāds vieglprātis! Cik viegli te rats nozogams!» toreiz Varpogu māte ērmojās, bet tagad gāja pati uz rata medībām. Citā reizā viņa tumsas dēļ baidītos un nakti viena pati par simtu rubļu neietu rijā iekšā, bet tagad viņa saņēma vilka dūšu, aizvēra acis un taustījās gar sienmali rijā iekšā. Ilgi viņai nebija jāgramstās. «Tepat vecajā vietā glumais zutis ir!» viņa priecājās un vilka ratu aiz ragiem atmuguriski laukā. Pūles bija lielas, jo ratam bija gluži āža daba – tas atspēries un sagriezies visiem spēkiem turējās vilcējai pretim. Varpogu māte saņēma visus spēkus kopā. Niķīgais rats spēji padevās pārspēkam, iebadīdams ar savu kloķi pretiniecei vārīgā vietā. Vilcējai satrūkstoties un steidzīgi atkāpjoties, papēdis aizmetās aiz rijas sliekšņa, un atmuguriski viņa izvēlās pa durvīm ārā, bet no rata neatlaidās. Laimīgi no rijas ārā nu viņi bija abi divi, bet rats kā uzvarētājs gulēja viņai plakaniski virsū. «Pagāns, smags nav, bet niķīgs!» viņa vaidēja un tusnīdama cēlās augšā. Izspaidījusi pakrūti un nošļaucījusi krustus, viņa ķērās atkal ratam aiz ragiem. Stūma ratu sev līdzās labajos sānos, abām rokām ragus turēdama un pie ragiem turēdamās. Tā apdomīgi vienam pie otra turoties, abi brītiņu noturējās kājās, tikai nelaime tā, ka rats neparko negāja pa to ceļu, kuru stūmēja gribēja. «Nu brangi iet…» Varpogu māte nepaguva līdz teikuma beigām nopriecāties, bet krizdama izlaboja neizsacīto: «…gar zemi gan!» Rata kāpslis bija zaglīgi ieķēries viņas priekšautā un lindrakos, tinies tanīs iekšā un vilcis Varpogu māti vienādi sev tuvāk, kamēr novilcis viņu ar visu ratu gar zemi. Šoreiz viņa daudz neskaitās un par sāpēm nesūkstījās – krita viņa taču pirmo reizi savam ienaidniekam virsū tik laimīgi, ka tam kauli vien nobrakšķēja. «Par niekiem netiek pie priekiem!» viņa celdamās sevi mierināja, ņēma ratu kreisajā padusē un stiepa to uz priekšu, kā nu mācēja. Viņa padevās rata gudrībai un gāja platiem soļiem taisni pa rudzu rugāju uz krogu, jo kopā ar ratu viņai nebija ieturams ne kājceliņš, ne ežiņa, par to viņai vairs šaubu nebija. Tikai brītiņu rats ļāvās mierīgi nesties, tad priekšrats viens pats uz savu galvu sašķiebās greizi ceļam priekšā un nesēja ar visu nesamo nogāzās sāniski gar zemi. «To jau domāju… vai nu kreisais sāns man paliks vesels!» Brīdi viņa atpūtās, sūrstošos nospraukumus un punus braucīdama un glāstīdama. «Kaut linu mārks būtu tuvumā, ar kādu prieku es tevi slīcinātu!…» Krogs viņai tepat acu priekšā, tomēr liekas gluži neaizsniedzams. Acis redz, rokas gandrīz aizskaras, bet tikai kājām neaizsniedzams, ja no rata negrib vaļā laisties. Neparko! Viņa cēlās kājās un ķērās atkal pie darba. Sviedri viņai plūda aumaļām, ratu pa tumsu tālāk stumjot uz spožo uguns gaismu aiz krogus loga biezajiem aizkariem. Loga gaismā vērdamās, viņa pa tumsu uzdūrās rudzu statiņai virsū. Gadījumu derēja izlietot. Uz statiņas viņa uzmurīja ratu un tad uzņēmās to kukurus nest tālāk. Atroceniski ratu uz muguras turot, rokas drīz pagura mēmas, rats šļuka, bruka, atsitās taisni kāju locītavās, kājas notirpa, un nesēja ar visu nastu nokrita tā smuki uz mutes zemē kā asas izkapts nopļauta zāle. «Lai nu viens man vēl saka, ka zaglīšiem esot viegls amats un lēta maize!… Pusceļā tomēr esmu, un virsrokas tu nedabūsi, tā tu nedomā!» Varpogu māte dusmojās, rugājos ratam līdzās sēdēdama un pie katra vārda to pamielodama ar kājas spērieniem. Viņa noraisīja priekšautu un savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem. «Nu tu vari, vella pagāns, spārdīties, cik gribi…» viņa sirdījās, ratu šļūceniski pa zemi vilkdama. Pirms viņa bija sagudrojusi ratu noslēpt krogus bēniņos, bet no tagadējiem piedzīvojumiem viņa saprata, ka viņai vienai pašai nekādā ziņā nav iespējams ratu dabūt pa trepēm augšā. Viņa aizstibīja ratu uz klēti, ieslēja to stāvu veca skapja pašā dibenā un sakāra priekšā vecas drēbes. «Sūti nu kā cietumā, pelnījis papilnam to esi! Neviens tevis te nemeklēs, kamēr es pati tevi laidīšu


ārā… un, vai tu ārā laižams maz būsi, to pēc kāzām redzēsim!» Skapi aizslēgusi un atslēgu brunču kabatā noglabājusi, viņa aizslēdza arī klēti un atrāva drusciņ elpu uz klēts uzraktnes. Kroga viesu istabas logā uguns spīdēja pa vecam. «Tur tēvs, meita un brūtgāns dzer, tērzē un līksmojas, bet nevienam prātā nenāk, kāds moku darbs mātei viņu dēļ bija veicams,» viņa tūtoja, pa tumsu uz krogu iedama. Klusu viņa iešmaucās pa vaļējiem stadulas vārtiņiem krogā, klusiem soļiem iebliedās guļamistabā. Aizkususi viņa bija lieliski, un kreklu mugurā varēja griezt. Tāpat tumsā viņa izģērbās, sarīvēja sūrstošās vietas ar degvīnu, apvilka sausas drānas un tūliņ likās gultā pie miera. Visa miesa viņai dega kā ugunīs, bet gars bija priecīgs, ka grūtais darbs godam veikts. «Liela laime, ka seja palika vesela… par citu visu nieks! Sūrums, saldums, nebaltas dieniņas – viss cilvēkam savā kaķa mūžā jāpiedzīvo, tomēr tik grūti man savā laikā nebija gājis kā šovakar, bet tagad dzirdēsim, redzēsim, ar ko nu šis pa pasauli apkārt bizos, kad aste ir nogriezta?» Varpogu māte pašķobīja lūpas kā smaidā, salika rokas krusteniski uz krūtīm un noskaitīja parasto vakara peršiņu, tad padevās miega mātes žūžai. Pāra stundas viņa dabūja nokrākties, tad vīrs viņu uztraucēja no miega. «Mamm, vai tu aizmigusi?» krodzinieks jautāja. «Aizmigusi gan! Nomocījos šodien ar lielo būķi, vakarā uznāca kaulu lauza, tad laikus likos cisās… miegs nāk, un žāvas gardu gardās…» «Ko domā, Mailītes skolotājam nozagts velosipēds, kamēr pats pa krogu mielojās…» Varpogu māte pietrūkās sēdus, ka viņas nedarbs jau gaismā, bet tad apmierināta atlaidās atkal guļus – viss taču notika, kā viņa bija vēlējusies. Ka zādzība atklāta jau vakara pusē, tā bija zīme, ka Mārtiņš ir krogā par brīvu labi paēdies, padzēries un tad gribējis diebt taisni uz māju. «Kur tad Mārtiņš pats palika?» viņa ieprasījās. «Ka tu vēl vienādi mārtiņo, tas man nemaz nepatīk… Vai tu vis neredzi, ka viņš, ticis ar mūsu padomu un palīgu siltā vietā, raisās no saviem labdariem vaļā? Lai viņš skrien manis dēļ par ratu! Izēdināsies un izdzirdīsies tu viņu par velti kā vepri un algas tiesā piedzīvosi vēl nesmukumu… to es saku! Tā iet, kad sieviešiem palaiž vaļu!» vīrs sirdījās. «Tu nu, mīļais vīrs, nemaz nemaisies manās darīšanās, kā es nemaisos tavējās. Ko es pasākusi, to es izvedīšu galā… un labā galā, to e s saku! Es tev prasīju, kur Mārtiņš palika?» «Viņš atvadījās no mums un aizgāja uz māju, bet pēc maza, maza brītiņa bija aizelsies atpakaļ, ka šim esot izzagts velosipēds iz vecās muižas rijas, kur viņš to šurp braukdams atstājis. Aizdedzinājām lākturus, un mūsu krodzinieks ar puisi aizgāja viņam līdzi uz riju ratu meklēt. Kas par durnu iedomu – atstāt ratu rijā! Paša vaina, ja rats neatradīsies.» «Lai viņi meklē, kamēr veci top! Tad viņiem vajadzētu suņa nāšu, ja ratam gribētu sadzīt pēdas!» Varpogu māte domāja, kad vīrs izgāja no guļamistabas. «Es tik redzu un zinu, cik pareizi esmu darījusi! Citādi vēl piepildītos mana paredze, ka kūmiņš izpraucas no lamatām laukā, asti pametis!… Ko domā, pat mans vīrs to jau nojēdzis! Es zinu no galvas, kas m a n darāms… un rīt pat darāms!» Meklētāji atgriezās, protams, tukšām rokām. Vīrieši sapulcējās letes istabā errastības noskalot, sīki un smalki pārspriežot, kā zādzība varējusi notikt un kas tas zaglis varētu būt. Kaupurs errojās un dzēra, dzēra un nereiba, raizes un bēdas par nozagto ratu viņam bija lielas. Četrus gadus viņš bija krājis naudu savam tērauda kumeļam, knapi trīs mēnešus dabūjis pavizināties, un nu vienā nakti visa godība pelnos un pagalam. Kā tur nebūs sirdij sāpēt? Vecais krodzinieks ar saviem dienderiem viņu mierināja. Katrs pēc kārtas stāstīja līdzīgu zādzības gadījumu un dzēra uz Kaupura rēķina! Varpogu māte no gultas augšā necēlās, sarunās dalības neņēma, bet ļāva Kaupuram vaļu, dzerot, melšot un burlaku pasakās klausoties, atžilbt no pirmā pārsteiguma. Kad viņas vīrs ienāca guļamistabā un


vīkšās iet uz dusu, tad viņa lika tam klusām pasaukt Mārtiņu šurp un pašam vēl brītiņu pakavēties pie citiem dzērājiem. Guļamistabā bija tumsa. Kaupurs ienāca un atspiedās pret krāsni, bet Varpogu māte pieaicināja viņu sev gluži klāt un atsēdināja uz savas gultas malas – kā jau tuvu savumu. Kaupurs pretodamies padevās. «Mārtiņ, par ratu tu nemaz tik daudz nebēdā! Ja šitais patiesi neatradīsies, tad nopirksim jaunu! Ka viņš zagts un nozagts, tā es nemaz negribu ticēt; drīzāk domājams, ka kāds skauģis un naidnieks, tevi izģeķodams, ratu ir paņēmis un kaut kur nobēdzinājis. Tu redzēsi, ka rats ar laiku pats atradīsies. Tu nemaz nezini, kā tu no visiem pagasta un apkārtnes puišiem tieci skausts un nīdēts, bet to tu gan zināsi, kamdēļ viss šis lielais naids un skaudība? Es saku, tam visam reiz jādara gals!…» Skaidrāk izteikties Varpogu māte neiedrošinājās, te brītiņu apstājās runā un gaidīja, vai Mārtiņš nesacīs tā vārda, kas, pēc viņas domām, tagad traki būtu vietā, bet Kaupurs stūrgalvīgi klusēja. «Manas domas nu šādas,» viņa turpināja, gaidītā vārda nesagaidījusi. «Kā nu tu pašā pusnaktī uz māju skriesi? Pārguli pie mums tepat krogā pa nakti un rīt pamatīgi izmeklē, vai rats tepat krūmos kur negozējas. Rīt es tad sūtīšu visus mūsu ļaudis tev palīgā, lai izmeklē malu malas. Ja rats nekur neatradīsies, tad brauksim tūliņ uz Čaugsteri un nodosim lietu uradņikam… Nu, ko tu par to saki?» «Jums taisnība, cits te nav darāms un izgudrojams.» «Nu tad ar labu nakt'! Augšistabiņa ir kārtībā kā vienmēr! Atslēgu tu jau zini!» Kaupurs jau bija uz sliekšņa, bet viņa pasauca to vēl atpakaļ. «Paklau, vai Amālija arī zin par tavām zudībām?» «Laikam nezin vis! Amālijas jaunkundze aizgāja agrāk uz savu istabu, kad es vēl paliku krogā runājamies…» «Redzi nu, kāds tu esi! Izstāsti saudzīgi Amālijai savas bēdas, citādi viņa rīt lieliski uztrauksies, viņai tāda mīksta sirds! Zini, manai meitai rīt vārda diena, un vārda dienas bērns ir saudzējams…» «Amālijas diena taču ir 5. oktobrī…» «Ak to tu, blēdi, gan zini? Nu, vajadzēja tev arī zināt, ka Amālijai otrs vārds ir Berta, un tās dienu mēs rīt svētīsim. Neaizmirsti laimes novēlēt… paklau, pulkstenis nosit divpadsmit, nu visiem laiks doties pie miera…» Kaupuram bija tāda sajūta, ka Ādama kumoss viņam rīklē pampst un nav dabūjams ne uz augšu, ne uz leju. Ilgi viņš vēl dzēra, kamēr sadzēra vajadzīgo dūšu. No rīta Kaupurs aizgulējās. Reiz viņš pamodās lielā gaismā, bet viņa paša pulkstenis bija notecējis, un droši viņš likās uz otru ausi, sevi mānīdams, ka rīts vēl dikti agrs. Krogus pulkstenis sita desmit, kad viņš kāpa no augšas lejā. Varpogu māte pat pa jokiem nebārās, bet viņam sīki paziņoja, kā viņa un visi krogus ļaudis meklējuši ratu visu rītu, izčakarējuši mālu malas visā apkārtnē divas verstis tāli un vēl tālāk, bet no rīta rata ne čiku, ne grabu. «Te cits nekas vairāk nav darāms kā jāizsola godalga un lieta jānodod policijas rokās!» Kaupurs pašapzinīgi atkārtoja Varpogu mātes vakarējo padomu. Pats viņš rata meklēt nemaz vairs negāja. No rīta bija smidzinājis lietiņš un izdeldējis visas pēdas. Nonāca arī Amālija zemē, kā pīpene ziedēdama. Visi viņu šodien godāja par Bertas jaunkundzi. Krogus kalpones uz mātes mājienu bija nopušķojušas meitas krēslu zaļumiem, puķēm un kroņiem, un pie brokastgalda viņai bija jāsēd šinī goda krēslā. «Ko nu māžojieties!» mute gan teica, bet sirds bija gluži apmierināta par parādīto ievērību un cieņu. «Cik rāms paliek putniņš, kad tam spārnus apgriež!» Varpodzene par Kaupuru priecājās un sirdījās vienā reizā; priecājās, ka Mārtiņš padarīts par Jēkabu, kas rāms dzīvo teltī, bet sirdījās, ka viņš vēl nemaz neprotas pats no sevis bilst tēvam un mātei vārdiņu, kurš sen no viņa tika gaidīts. «Smukāk būtu, kad viņš pats no sevis prastos, ne man ar maiglēm viņam bildinājums jādabūn no


mutes laukā,» viņa gudroja, bet nevainīgais Kaupurs tiesāja raušus un slavēja cepējas. Pēc brokastīm māte noveda meitu sānis un noprasīja taisni: «Nu?» «Ko tu nujo… kas par nu?» meita skaitās. «Neizliecies nu… es gribu skaidri zināt, vai Mārtiņš, viņnakt pie tevis arī bija?» «Nu zināms, ka bija… izstāstīja savas zudības!» «Un nekā jūs nenorunājāt… nekā tev nesacīja, vai bildīs mums šodien par preci vārdiņu vai ne?» «Ko tu man tādas lietas prasi! Ir lietas, kuras vieglāk izdarāmas nekā runājamas. Mīlēt es zinu, bet precēt jāzin Mārtiņam un ar tevi jānorunā…» «Dūja tu esi, un dūja tu paliec! Es tavā vietā sen būtu Kaupura kundze! Karināt, ne kaklā kārties! Nu saki – ko tu darītu, ja tev manis pietrūktu?» «Tāpēc es tev saku, ka tā tava darīšana un Mārtiņa!» meita nebēdnīgi atbildēja, uz papēža riņķī apgriezdamās. «Nu tad dzirdi un sagatavojies: šovakar dzersim tavas precības!» Amālija sasita plaukstas. «Vai no tiesas? Saki «nudie»! Cik tas būs jauki! Vai Mārtiņš arī to jau zin?» «Ej nu un neaušojies! Mārtiņš vēl nekā nezin, un viņam arī nekas nav jāzin. Mēs brauksim abi uz Čaugsteri un tad ceļā visu norunāsim. Nu ej… un, ja tev kāds ko prasa, tad saki, ka tu nekā nezini!» Varpogu māte pavēlēja puisim, lai nosukājot labi smuki zirgu un aizjūdzot to goda ratos. Viņa pati ievietoja ratos zem ādas segas balti noberztu sviesta spaini, baltā galdautā iesietu. «Mārtiņ, es jau liku zirgu jūgt, tad mēs abi brauksim uz Čaugsteri?» viņa apvaicājās Kaupuram, kurš kopā ar Amāliju atradās krogus viesistabā. «Brauksim… ko tad citu darīsim!» viņš vienaldzīgi atbildēja, bet Amālija sarkdama domāja: «Re, kādi meļi!. Viņi abi norunājuši, bet mani vēl māna!» Mārtiņš sēdēja pie galda un drupināja korķi, drubazas veidodams par jaunavu ar spēcīgām krūtīm un tievu viduci krinoliņa lindrakos. Amālija piegāja tam klāt un uzmetās elkoņiem uz viņa krēsla atzveltni. Lai māte redz, ka viņi nav svešinieki. «Ko tu tur taisi? Vai tā bulka?» viņa mīļi jautāja. «Nē, ūdenskliņģeris!» viņš atjokoja, drubazas sajaukdams. Mātei patika tāda pašas bērnu saderība. «Viņi sen skaidrībā, tad vēl kavēties būtu lielāks nekā grēks!» viņa nodomāja. «Zini, Mārtiņ, šovakar mēs svētīsim Bertas vārda dienu pa godam… mēs to varam! Jā, savai meitai divas vārda dienas svētīt – mēs to varam! Teci, meitiņ, atnes no mūsu pašu bodes papīru un rakstāmos rīkus. Es saku, patiesi skaista iedoma man iešāvās prātā! Uz vakaru uzlūgsim Kreiļus; Vēzīšus un vēl pāra draugu – tā vakars izdosies svinīgāks un omulīgāks. Mēs pie kaimiņiem un draugiem esam bijuši ciemos visgarām, tagad mūsu kārta viņiem atdarīt, mūsu mājas gods to prasa… taisni sakot, mēs esam viņiem to parādā, un tagad mums tik skaists iemesls un izdevība. Tu, Mārtiņ, noraksti ielūgumus, un vairāk nekā!» «Ko lai es rakstu? Mārtiņš tiepās, kad Amālija atnesa prasītās mantas. «Raksti, kā nākas! Tu pats to labāk zini, un spalva tevi labāk klausa. Gluži vienkārši – tā un tā, veco Varpogu vārdā Mārtiņš Kaupurs. Redzēsi, vakarā visi būs klāt kā saukti, viņi zin gan, ka mēs viesības nerīkojam vis pa vienam smieklam…» Mārtiņš pakalpīgi norakstīja vēstules, un vēl viņam nebija nojautas, ko Varpogu māte no viņa īsti grib un kurp viņu dzen kā pa meža stigu, kura ik uz soļa top šaurāka. «Tā, lai nu raksts žūst! Gan Amālija vēstules aizlipinās un nosūtīs pēc piederības, bet mēs tūliņ brauksim! Nu ardievu, mīļo meitiņ! Dzīvo sveika, vesela un vēlē mums ceļā labu laimi!» Māte apkampa meitu un nobučoja viņu uz abiem vaigiem, viņai vienā un otrā ausī čukstēdama: «Paraksti tu ielūgumam arī savu vārdu, tad viesi sapratīs, kāda šim vakaram nozīme! Un atvadies mīļi no Mārtiņa…»


Māte izgāja steidzīgi no istabas. Meita apskatījās visapkārt kā ganuzēns, kad dienvidū grib spraukties pa sētas caurumu ābeļdārzā, un tad ķērās abām rokām savam Mārtiņam kaklā. «Mārtiņ, svied rata bēdas pie malas… būs viss labi! Māte ir gudra; viss, ko viņa dara, ir labi darīts. Lai Čaugsterē viss labi izdodas! Bet mājup brauc laimīgāks un jautrāks, nekā tagad aizbrauc. Es tevi gaidīšu, īkšķus krustis turēdama. Tu zini, cik traki, traki es tevi mīlu!…» Varpogu māte sēdēja durvju priekšā jaunajos atsperniekos un valdīja brango brūni, pacietīgi gaidīdama, kamēr Kaupurs no Amālijas dibenistabā atvadās. Kaupurs iznāca un nosēdās viņai līdzās ratu kreisajā pusē, greiži Varpogu mātē raudzīdamies. Arī ar vīru vai meitu kopā izbraukdama, Varpogu māte parasti valdīja grožus. Mājnieki iznāca ārā aizbraucējus apbalzīt un ceļā pavadīt. «Labu ceļa vēju! Labu laimi un izdošanos!» palicēji uzsauca aizbraucējiem. Kalponītes stāvēja uz kāptuvēm, rokas zem priekšauta sabāzušas, grūda elkoņiem viena otrai sānos, sāka ķiķināt un spurdza atpakaļ krogā, kā nevarēdamas prieka un smieklu savaldīt. Amālija nebija nocietusies, lielīdamās viņām nepačukstējusi ausī, kādās gaitās māte un Kaupura kungs uz Čaugsteri aizbraucot. Kaupuram sapratnes gaismiņa svīda, ausa, plētās, kamēr spoža saule beidzot uzlēca nepilnā verstī. Tūliņ no kroga Varpogu māte iegrieza zirgu pa ceļu uz Mailītes skolu. «Nu?! Vai tad te iet ceļš uz Čaugsteri?» viņš brīnījās. Varpogu māte saturēja zirgu soļos, kad viņi no kroga vairs nebija redzami. «Nobrauksim mazo līkumu gar skolu. Tev nav vasaras mēteļa mugurā… varbūt tu gribēsi arī pārģērbties citās drēbēs, mums Čaugsterē visādas gaitas priekšā. Redzi, mīļo Mārtiņ, manas domas ir tādas, ka pie šīs pašas reizes mēs aizbrauksim arī pie mācītāja. Ilgāk vilcināties nav prātīgi, un savas meitas dēļ mēs to arī nedrīkstam darīt. Tu nezini, cik pasaule ir ļauna! Ak tu mīļo abā tētīt! Ko pasaule visa aiz tīrā naida un skaudības nemelš! Darīsim galu visām neslavas tenkām. Norunāsim ar mācītāju, lai viņš nākamo svētdien tevi ar Amāliju pirmo reiz uzsauc, un šovakar nodzersim skaistas precības. Es par jums abiem rūpējos un rūpēšos – tā mana mūža daļa un prieks. Es zinu un saprotu, ka jauni ļaudis grib tikai mīlēties un skaustīties, par rītdienu viņiem maza bēda, tamdēļ pateiciet jūs mīļajam dieviņam, ka jums ir tāda māte, kura par visiem sīkumiem un lielumiem zin un prot gādāt, kad putniņiem laiks pienācis savu ligzdiņu taisīt un oliņas dēt. Es ļāvu vaļu jums mīlēties, tagad jaujiet man vaļu gādāt par jūsu nākotni, par kuru jums mīlējoties nav vaļas domāt. Nu, saki pats – vai man nav visās lietās taisnība?» Nu beidzot Kaupuram kā zvīņi nokrita no acīm un viņš pirmoreiz atjēdzās, cik dziļi viņš iegrābies… «Kāpēc tu man vakar un šorīt par to ne vārdiņa nebildi? Izdarītu visu lēnā garā, ne tā uzreiz kā bises sprādziens!…» viņš apmulsā mēģināja pretoties. «Cik aplam tu runā, Mārtiņ! Ja šinī lietā vakar un šorīt kāds vārdiņš bilstams tev tā vajadzēja zināt un sacīt. Es gaidīju un velti izgaidījos. Tagad es zinu, kas te darbiem darāms, un to es arī daru mīļu mātes sirdi jūsu labā…» «Labā vai nelabā, bet kā lai es braucu pie mācītāja, kad Amālija un mājnieki par to nezin ne krusta mest…» Varpogu māte gardi pasmējās. «Veltas bažas! Amālija zin, tēvs zin, visi mājnieki zin, kādās gaitās mēs braucam, un mēs vēl nebūsim Čaugsterē, kad to zinās puse pagasta.» Kaupurs abām rokām stīvēja un šļaucīja stīvo uzkrekla apkaklīti, viņam likās, ka tā žņaudzot viņam kaklu ciet. «Es tomēr esmu pavisam nesagatavojies…» «Neviens tev neliek gatavoties, es jau sacīju, ka tā ir mana daļa. Tev tikai jāmīlē Amālija un jārāda priecīga seja, par citu visu gādāšu es, akurāt tamdēļ es esmu pasaulē. Līdz skolas sākumam mums atliek taisni tik daudz laika kā Amālijai goda drānas Rīgā pašūdināt, kāzas savīkšt, godam trīs dieniņas nodzert


un jūs iedzīvināt…» «Manas domas būtu tādas, ka precības derētu atlikt uz Mārtiņiem un kāzas uz ziemsvētku brīvlaiku.» Kaupurs jutās spīlēs; viņš gribēja iegūt laiku pārdomai, stingrāk pretoties viņš acumirklī neprata, nevarēja un arī neiedrošinājās. Varpogu māte mīļi noglāstīja viņa piedurkni. Viņa bija sagatavojusies uz lielāku pretestību un tītību, tamdēļ viņas prieks par Mārtiņa atlaidību un padevību liktenim bija liels. Smagie aplenkuma lielgabali viņai bija kārtībā un kaujas gatavībā. Ātrumā viņa nolēma, ka lielgabali vairs nav vajadzīgi, bet kādu šāvienu no tiem izšaut smuka trokšņa dēļ arī nepeļas. «Nevaram atlikt, mīļo Mārtiņ, kas jādara, tas jādara drīz. Būsim vaļsirdīgi un nebīsimies no atklāta vārda. Pašu ļaudis, kas mums tur ko kaunēties un vīģu lapenē ko slēpties? Dalības es tur neņemu nekādas, pārmest tev nepārmetu nekā, bet tikai tev prasu: vai Amālija ir viena vai nav? Tev tas ir jāzin, un tu to zini. Tu taču tā negribēsi, lai mēs, vecie, piedzīvotu ar mūsu vienīgo un mīļo meitu kādu nesmukumu? Arī dzirdēts, ka tādu nieku dēļ skolotāji zaudē savu amatu un suņiem tiek izrīdīti no skaistām un brangām vietām. Es nekā nezinu un arī nesaku, vai tā ir un vai tā notikt var, bet es esmu tik ilgi pasaulē dzīvojusi, ka es ne par ko vairs nebrīnos. Mēs esam mēs, un pasaule ir pasaule. Par pasauli mums maza bēda, kamēr viņa mums nekā jauna nevar pierādīt, bet tomēr mums ir jāpiesargās, lai viņa pat ar mazo pirkstiņu mums nevar pieskarties…» Tādā garā viņa tarkšķēja vienu laidu tālāk, lai Kaupuram nemaz nebūtu vaļas un vietas atbildēt. Ka uzvara viņai droša, par to viņa vairs nešaubījās. Kad viņa vēroja, ka sūro kumosu Mārtiņš laimīgi dabūjis dibenā, tad viņa neskopojās pasniegt tam uzēdām arī gardumus un saldumus. «Kā es brīnījos, kad mēnesi atpakaļ Amālija laimīga un kaunīga man teica, ka jūs abi mīlējoties un precēšoties. Tēvs gan rūca, ka tu esot tukšinieks, bet es sacīju gaiši: lai bērni precējas, ja viņi viens otru mīlē! Amālija mūsu vienīgā meita un mantiniece, viņai savu mūžu arī putna piena netrūks, par to es gādāšu. Pūrs viņai piedarīts, ka dibens lūst un lokās. No zila gaisa un karstas mīlestības vien cilvēks ilgi nevar iztikt. Lopi man tā ieaudzēti, ka sešas slaucamas govis un citus sīkmaņus es došu meitai pūrā līdzi, tad vēl šito pašu jauno brūni, goda ratus un tūkstoš rubļu skaidrā naudā, par citiem niekiem nemaz nerunāsim. Mēs to varam un tas mums dara prieku – meitu izprecināt pa lielkundziski, lai visam pagastam pietiek gadiem ko runāt un brīnīties, kā Varpogi savu meitu laiž tautās. Pēc mūsu nāves tu un tava sieva būsiet mūsu vienīgie mantinieki; katrs mazais bērns pagastā zin pastāstīt, ka vecais Varpogs ir tūkstošnieks. Sen mēs būtu varējuši krodzinieka gaņģi mest pie malas un dzīvot vieglu dienu no iekrātās naudas, bet, kamēr cilvēkam vēl spēks kaulos, viņam savs ierastais darbs ir mīļš…» Soļos pātarnieki iebrauca Mailītes skolā – Varpogu māte vienā runāšanā, Kaupurs mēms viņai līdzās sēdēdams un domās īkšķi ap īkšķi griezdams. «Tā, nu mēs esam mīļajā Mailītes skolā! Ej nu tu un uzcērties, kā laimīgam brūtgānam klājas, es tikmēr ar Mariņu parunāšos. Mārtiņ, nerunāsim vairs par to, vai mēs to darīsim vai ne, bet no šī brīža spriedīsim un gudrosim priecīgu prātu, kā un kad mēs to vislabāk darīsim. Paldies mīļajam dieviņam, mēs nu esam pavisam skaidrībā!» Priekšiņā Varpogu māte noskūpstīja Kaupuru uz abiem vaigiem un iestūma viņu kā koka kluci pa durvīm istabā, bet pati gāja uz rovi pie Mariņas. Mariņai viņa izstāstīja arī un gaiši, ka viņi braukdami uz mācītājmuižu, lai Amāliju ar Mārtiņu pierakstītu par uzsaucamu pāri nākamo svētdienu. Viņa kā māte braucat brūtes vietā, jo tā darot visi smalki ļaudis. Kaupura viņa netraucēja, bet ļāva viņam vaļu iedzīvoties jaunajā stāvoklī. Kaupurs iegāja savās telpās un staigāja ilgu laiku pa istabu no viena gala uz otru. Izdomājās domu domas krustām un šķērsām, bet gala iznākums bija vienmēr viens un tāds pats, ka lieta iet un ies neapturami tālāk Varpogu mātes norādītā virzienā, vai viņš grib vai negrib. Un, visus diegu galus savienojot vienā mezglā, prāts ļāvās pierunāties, ka pretoties te gluži aplam un nevietā. Smukāk jau izklausās, kad liekie cilvēki tic un viņš pats sev iestāsta, ka nevis Varpogu mātes griba te notiek, bet


piepildās tas, pēc kā viņš pats dzinies un tīkojis. Ķīlis sapņoja, kamēr iesapņojās vesera lomā. «Būs savs darbs, sava iedzīve, sava sieva kā katram kārtīgam cilvēkam pasaulē… un smuka, bagāta sieva turklāt! Patiesi apnicis puisī ilgāk plenderēt. Zinu daža laba amata biedra raibo likteni. Viens piespiests apņēma sava graudnieka meitu, otrs sasējās ar šuvēju, un tomēr viņi dzīvo! Kas tad man kaitēs nedzīvot, apprecoties aiz mīlestības? Kad meitu meitā var mīlēt, par sievu tā kļūs vēl mīļāka!» Nodabā šorīt atnestās avīzes pārcilājot, viņš uzgāja vēstuli ar Vārpkalniņa un Virpuķu Ilgas saderināšanās karti. «Vai tu re, arī Juris tikpat tāļ kā es! Noticis, kas bija domājams un paredzams. Gluži tikpat kā man! Nu, brāl, mēs to lietu izdarīsim tikpat veikli un aši kā tu, bet kāzas nodzersim vēl tev papriekšu. Kavēts netiks un lielīties tu nedabūsi, ka tu man papriekšu apsievojies. Un gaiši saku tev acīs, ka Amāliju pret Ilgu es bez piedevām nemīlētu. Ne man toreiz patika Ilga, ne Līvija labāk par Amāliju, tikai joki un veca iedoma, ka ciemmaize esot gardāka…» Domas lauzās citā virzienā, un gluži mundri viņš pasauca Mariņu, lai ienesot viņam bārdas ūdeni. Vecmeita Mariņa ienesa prasīto karsto ūdeni un pirmā viņam novēlēja skanīgiem vārdiem daudz laimes. Kaupurs pateicās, jautri jokodams, kā allažiņ laimīgam līgavainim klājas. Tikai pret Varpogu mātes dāvināto lielo spoguli bārdu dzenot, viņam jausma šāvās caur dvēseli kā salta dvēsma: «Nezin kā būtu, kad šmauktu reiz nazi rīklei pāri?» Šausmās viņš nopurinājās un centās par tādām lietām nedomāt, kas neklājas laimīgam līgavainim. «Katrs puisis mani apskauž, kas Amāliju pazīst, un, lūpas čāpstinādams, stātos manā vietā, bet es vēl nelgoju sevi un nelgoju citus!» Sirdīgi viņš nospļāvās un noskuva pakakli aizmiegtām acīm. Kad pašam sunim laimīgi pāri, tad par asti maza bēda. Uzposies, uzcirties un saskrullējies uz nebēdu, viņš gāja rovī rādīties. Mariņa plaukstas vien sasita un dievodamās apgalvoja, ka katra meita uz pēdām tūliņ tupu, kura viņu tik skaistu un cēlu ieraudzīšot. Ratiem zieķi, dvēselei glaimus, tad viņi nekauc, nedeg, bet glumi glaudās, viegli rīt. Roku rokā Varpogu māte un Kaupurs aizgāja uz ratiem, un jaukā saderībā viņi brauca tālāk uz čaugsteri, Varpogu māte valdīja grožus pa vecam, bet Kaupurs turēja pātagu. Visu ceļu viņiem sarunām vielas vairs netrūka. Domās Kaupurs dēvēja sievasmāti par gudru raganu, bet Varpogu māte savā prātā godāja znotu par prātīgu vellapuiku. Taisni pret Čaugsteres baznīckrogu viņiem brauca pretim kāda saimniece ar lielu aunu vezumā. Krodzinieks atgrūda logu vaļā un uzsauca auna vedējai: «Sievasmāt, kur tu to aunu vedīsi?» «Uz tirgu, jaunskungs, uz tirgu!» saimniece atbildēja. «Pieturi, sievasmāt, aptaustīsim, var būt, ka mēs varam salīgt. Brangs auns ir reta manta pasaulē… lai viņi uz akmeņa augtu. Cik tad īsti gribi par savu tekuli: zarnas, nagi, ragi – tev, āda, gaļa, tauki – man…» Kaupurs uzcirta brūnim ar pātagu un aizlaida slaidiem rikšiem gar krogu, viņam – nezin kamdēļ – nīdās pazīstamā krodzinieka mēļošana. Mācītājmuižā viņi piesēja zirgu pie slitas un gāja abi kalnā. «Mārtiņ, ej tu uz rakstāmistabu un ar cienīgtēvu visu izdaries, es tikmēr iešu pie cienīgmātes parunāties.» Varpogu māte aizvadīja Kaupuru uz nama viena gala durvīm un pati gāja uz nama otru galu, vidū palika lievenis un lielās durvis. Mācītājmuižā viņa svešiniece nebija. Viņa iegāja rovī un likās pieteikties cienīgmātei, bet otrai kalponei palūdza atnest aizsaini, kas atrodoties ārā viņas ratos. Kamēr viņa rovī ar cienīgmāti sasveicinājās, tikmēr kalpone ieblieza smago sviesta spaini. Mācītāja kundze kļuva otrtik laipna un runīga.


«Mīļā Varpogu māt… man tīri kauns… nekad jūs nenākat pie mums tukšām rokām! Un es aiz prieka par mīļo ciemiņu nemaz neredzu, ka mēs stāvam vēl rovī…» «Ko nu, mīļo cienīgmāt, man šodien īsta laimes diena un priecīga sirds, tad gribas vien prieku darīt arī citiem, cik nu manā vājā spēkā stāv…» Mācītāja kundze ieveda Varpogu māti dziļāk savās istabās, un tur laimīgā krodziniece izkratīja viņai savu sirdi. Labi izrunājušās un gudri nosvērdama, kad īstais laiks pienācis, viņa palūdza mācītāja kundzei: «Gauži lūdzu, mīļo cienīgmāt, vai drīkstētu cienīgtēvu palūgt drusciņ šurp, es vēlētos ar viņu kādu vārdiņu divatā parunāties!» Mācītāja kundze zināja, kāda šiem vārdiņiem divatā nozīme, viņa aizgāja pasaukt mācītāju un palika pati pie Kaupura, novēlēdama tam daudz laimes, «svētā laulības kārtā» dodoties. Jau no draudzes skolas laikiem Kaupurs bija mācītājmuižā labi pazīstams. Tikmēr Varpogu māte pasniedza mācītājam kuvērā ieliktu, vienreiz pārliektu papīrnaudas gabalu tā, ka vērtības cipars tūliņ bija redzams, kad tikai kuvēra malu mazliet pacēla. «Neņemiet vien ļaunā, cienīgs, mīļais mācītāja kungs! Jūs manu meitiņu kristījāt, jūs viņu iesvētījāt, jūs arī viņu laulāsiet un kristīsiet viņas bērniņus. Vai tas nav mātes sirdij lielākais prieks. Jauni ļaudis ir kaunīgi un bailīgi, tāds pats arī mans meitasvīrs. Apjukumā bieži aizmirst izdarīt, kas viņiem pienākas. Šis mazumiņš, cik manā spēkā stāv, par jūsu pūlēm un nodevām, kas maksājamas, svētā laulības jū… kārtā stājoties. Tad man vēl liels lūgums pie jums! Mailītes skolā ir skaistas un gaišas telpas. Tur jaunie ļaudis savu mūžu dzīvos, tur viņi vēlas laulāties. Kāzas domājam svētīt Miķeļa dienā. Jaunā pāra un savā vārdā es jūs un tāpat arī jūsu cienīgmāti gauži lūdzu pie mums, Mailītēs, ierasties. Viesu mums būs daudz, bet jūs būsiet mūsu goda viesi. Savā laikā es zināšu pie jums ierasties, bet šāds ir mans iepriekšējais lūgums, ko pazemīgi lūdzu paklausīt…» Kamēr Varpogu māte sveica savu sveicamo, tikmēr mācītājs nemaz nekautrējās pavērties, kas kuvērā īsti slēpjoties. Pirmajam acu uzmetienam neticēdams, viņš piebāza pavērto kuvēru sev gluži pie acīm, jo viņš bija ļoti tuvredzīgs. Viņš nebija vis maldījies – kuvērā patiesi glabājās divdesmitpiecnieks. Laipni viņš novēlēja Varpogu mātei daudz laimes un apsolījās kāzu dienā ierasties Mailītes skolā un jauno pāri salaulāt. Cienīgmāte ieveda aiz rokas arī Kaupuru, un ciemiņiem nelīdzēja nekādas atrunas, viņiem bija jāpaliek pie mācītājiem uz palaunadzi. Varpogu māte prata īsto dzīves gudrību, kā jāapietas ar augstiem, kā ar zemiem. Notika šoreiz kā katru reizi senāk: pa rovi viņa pazemīgi ienāca, bet pa lielajām lieveņa durvīm godam tika izvadīta. Pat zirgu mācītāja kučieris piebrauca pie lieveņa, labu dzeramnaudu cerēdams. Tur peļamam vārdam nav vietas: saņemti un pavadīti viņi tika kā jau kungi. «Redzi nu, Mārtiņ, vai viss mums neizdodas skaisti un glumi? Klausi tu manam padomam, tad visu mūžu tev ar Amāliju ies kā pa taukiem. Kā mājnieki priecāsies un brīnīsies, kad es viņiem stāstīšu, cik mācītāji mūs mīļi saņēma un kā mūs pacienāja un godam pavadīja!» Jautrs gars radās arī Kaupuram. Smacējošās bažas un nesaprotamās raizes izgaisa kā rīta migla, saules staru dzenāta. Paceltu galvu Kaupurs staigāja pa Čaugsteres miestiņu, kā allažiņ vīrs, kam krietni pa pasauli jāapskatās, kamēr atrod otru tikpat laimīgu vīru, ar kuru viņš bez ierunas varētu mīties. «Ej meklē un parādi man tādu vīru, kas man turas līdzsvarā, par pārākumu labāk nemaz nerunā!» viņš dūšīgi pūta, kamēr piepūta pilnu savu lielības pūsli. Aptausti tādu piepūstu pūsli – pilns kas pilns, tikai neprasi, ar ko! «Miestiņā iepirkties man nekā nevajag, precību godībām man, paldies dievam, visa papilnam pagrabā un klētī, bet bez jūsu saderināšanās kartīm gan mājā nebrauksim. Maksāsim drukātājam naudu, lai sasteidz darbu. Arī es priecāšos, jūsu abu vārdus kopā drukātus redzēdama. Amālija Berta Varpog un Mārtiņš Kaupurs saderinājušies. Kaķītī-Mailītē. Cik tas jauki skan! Ak, paldies tev, mīļo labā tētīt!» Varpogu mātei beidzamā smagā nopūta izvēlās pa platajiem vārtiem un izgaisa pasaules telpā. «Sirds man


nu mierīga uz laiku laikiem…» Varpogu māte rīkojās, un Kaupurs tagad atzina viņas rīcību visās lietās par pareizu. Kamēr miestiņa grāmatu drukātājs pagatavoja saderināšanās kartis uz dārgākā un skaistākā papīra zeltītām malām, tikmēr Varpogu māte un Kaupurs ciemojās pie Čaugsteres paziņām un draugiem. Nepagāja ne stundas laiks, kad visa Čaugstere zināja, ka Mailītes skolotājs esot saderinājies ar Kaķu krodzinieka meitu. No laimes vēlētājiem viņi nevarēja ne atkauties. Viņi sagaidīja svaigās saderināšanās kartis un brauca mājup laimīgā apziņā, ka viss godam veikts, viss labi izdevies. Vakarā nodzēra Kaķītī priecīgas precības. Viesi dziļā pārliecībā teica Varpogiem un viens otram taisni acīs: «Ja šitais pāris nedzīvo laimīgā laulībā, tad pasaulē jaunība, smukums un bagātība ir mantas bez vērtības!» Kaķītis noķēra Mailīti.


XVII.nodaļa Skaidrs rīts ausa, spoža saulīte lēca septembra mēneša pēdējā dienā. Laiciņš piepaturējās, kā allažiņ vēlvēlīnā vasarā nākas. Kaupuru Mārtiņš gulēja atkaru galvu gultā, un rīta saulīte spīdēja viņam taisni mutē. No rudens stīvuma saules siltumā un gaismā atžirgusi, tauka muša izlietoja veselības kopšanas nolūkam skaisto rudens rītu un pastaigājās laiki pa Kaupura degungalu, kājiņas trīdama, spārniņus vicinādama. Degungals vēl pacieta tādu rupju apiešanos, bet padegune ir vārīga vieta arī miegā midzējam. Kad muša ar savu snuķīti aptaustīja abas krūmiem aizaugušās mežalas un staigāja tām riņķī lielā nesaprašanā, kurā alā būtu visdrošāk iekšā līst, tad Kaupurs lielā patikā šķobīja lūpas, grozīja ūsas un raustīja degunu, bet no tādas niecīgas zemestrīces vien muša nebijās, tikai kad viņā droši spraucās vienā alā iekšā un zemestrīcei pievienojās viesuļa grūdieni stipru šķavu veidā, tad muša atstāja savu satricināto stāvokli un aizlaidās pie griestiem. No šķavām Kaupurs pamodās kā no dziļa nāves miega. Viņš sakustējās gultā un žāvādamies veselīgi izstaipījās. Vienus sānus viņš juta siltus, kā nosutušus. Brīnīdamies un elpu aizturēdams, viņš ģida, ka viņam gultā līdzās guļ otrs gulētājs, kurš arī sakušņājās un apsviedās uz otriem sāniem. Brīnums, vai tad viņš vakar Čaugsterē vai Kaķītī tā sviķojis, ka paņēmis līdzi uz māju kādu biedri vai draugu, bet nu pats vairs nekā neatceras? Laiski viņš pagrieza galvu sānis, lai paskatītos, kas tas tāds par ērmu viņam līdzās guļ. Acis izblisinājis, viņš saskatīja aiz kuplas matu kodeļas sārtu auss skripstiņu ar zelta auskaru, lejāk apaļu, sārtu plecu, no kura cakainā iedomājamā piedurkne bija noslīdējusi elkoņa locītavā. Žibīgi viņš pacēlās sēdus un pārliecās gulētājai pāri, lai varētu ieskatīties viņai sejā. «Amālija!… Tavu trakumu, kā es esmu aizgulējies!» Acumirklī viņš izlēca no gultas, aprāva prāvākās virsdrēbes, paķēra zābakus rokā un uz pirkstgaliem devās uz durvīm. Amālija tomēr pamodās, pataustīja ar kailo roku, ka pusgulta tukša, un laiski pa miegam ieprasījās: «Kur tu tik agri skriesi?…» Pusteikumā viņa aprāvās un atkal aizmiga. «Cst!» Mārtiņš nocistināja, klusi durvis vērdams, bet nepaguva otrā istabā ne pāra soļu uz priekšu paspert, kad spēji atsprāga atpakaļ un aiz nobīļa tam zābaki izšļuka no rokas un nokrita ar troksni zemē. Otrā istabā uz dīvāna gulēja Varpogu māte, tikai pa pusei izģērbusies un ar lielo lakatu apsegusies. No trokšņa viņa pamodās un tūliņ rūpīgi ieprasījās: «Kur tu tik agri skriesi, Mārtiņ? Vai dzert meklē? Visādu dzeramo tu atradīsi savā istabā uz galda… ej vien atpakaļ pie savas jaunītes…» Un, plati smaidīdama, Varpogu māte atkal iemiga. Kaupuram uznāca nevaldāmi smiekli par savu aizmāršību. Viņš atsēdās turpat rakstāmistabā pie galda un smējās, smējās, klusi kakšinādams, bet no visas sirds, ka asaras kā pupas bira pār vaigiem. Varpogu māte pamodās pa otram lāgam un miedzīgi ieprasījās: «Ko tu smej kā nīcis? Vai priecājies par savu jauno laimi… aha… nu jā…» Kad Mārtiņš neatbildēja, viņa apsviedās ar savu smago augumu uz sienas pusi, ka viss dīvāns saļodzījās un iečīkstējās no viņas svara, un norūca: «Tīri kā vakar dzēris, bet šodien reibst!» Vairāk viņa par Kaupuru nelikās zinis, bet sāka krākt par jaunu. Smiekli aizdzina, raudas noskaloja Kaupuram visu dullumu. «Tavu trakumu! Pavisam un galīgi biju aizmirsis, ka vakar mani ar Amāliju salaulāja. Un aizmāršas dullumā es sevi vēl noturēju par apaļu puisi. Jocīga pasaule! Kas puisim liegums, tas vīram esot pienākums. Agrāk uz brītiņa nedrīkstēja manis ar jaunkundzēm atstāt vienatnē un tumsā, bet nu māte pati mani dzītin dzen atpakaļ pie meitas. Tad vienā istabā puisim ar meitu kopā atrasties bija grēks, nu vienā gultā kopā gulēt esot vīra tiesība un pienākums! Tātad neesmu vairs puisis, bet esmu precēts vīrs, bet, no


kura laika un cik ilgi, tā es patiesi nezinu! Ak šitāds tad izskatās precēts vīrs ar visām savām tiesībām, kas vakar vēl bija liegums!» Viņš, galvu grozīdams, aplūkoja sevi lielajā spogulī. Lieta grozījusies bija, bet, vai uz labo vai ļauno pusi, tā viņš neizprata. Tātad ne te vairs kā ko bīties, ne ko kaunēties. Tur otrā istabā gulēja Amālija puskaila, bet viņam bija tiesība bez raustīšanās iet iekšā, un Amālijas pienākums ir nemaz netrūkties, bet skatīties viņam droši acīs. Viņa biklums un kautrība tiktu noturēti par gļēvumu un vīrišķības trūkumu. Un vakar šāda pārvērtība esot notikusi, bet, kurā brīdī, kurā stundā, dienu vai nakti, – tā viņš nezin, neatceras un nepavisam nevar saprast. Viņš sen bija paradis alu un degvīnu dzert lielā daudzumā, galva viņam daudz nereiba, kājas krustiski negāja mēle šļupstis nerunāja, liels un varens vēl bija viņa zaļoksnības spēks, bet šorīt pirmoreiz mūžā viņam bij tāda sajuta, ka vakar visi svarīgie, svinīgie un jautrie gadījumi notikuši kā pa miglu, kā pa tumsu. No viena zināma acumirkļa, kad viņš ar Amāliju griezies trakulīgā dejā, viņš vairs itin nekā lāgā neatminējās, bija tikai tāda kā sapnī redzēta nojauta, ka reibinošā virpulī viņš ar Amāliju kā pa gaisu nesies, kamēr uzreiz atradušies abi – laulības gultā. Vai viņš vakarējās viesībās nav izdarījis vai sarunājis kādas muļķības, par to viņš maz bēdāja. Viņam dikti slāpa, un smīnēdams viņš atgriezās guļamistabā pie Amālijas. «Kad tad cilvēks lai sadzeras, ja savās kāzās ne!» viņš nosmējās par vakardienas dullumu un aizmāršību, alus pudeli vaļā taisīdams. Viņam lieliski slāpa, un, glāzi pēc glāzes dzerdams, viņš iztukšoja divas pudeles. Nu gāja tūliņ pie sirds arī kupls dūms, un jautrā dūšā viņš atsēdās uz gultas malas pie savas jaunās sievas, viņu vārīgākās vietās kutinādams un tā viņu no miega modinādams laimīgā dzīves īstenībā. Amālija pamodās pirms pūcīga, bet drīz arī viņa kļuva jautra un vēlīga. Kaisli viņa apvijās abām rokām Mārtiņam ap kaklu, novilkdama viņa galvu uz savām krūtīm. Viņi smējās un jokojās, dzina mazas nerātnībiņas, kādas klājas un piederas diviem, kuri nupat savienoti par vienu. Cik patīkami un ērti nodoties mīlas priekiem un līksmei bez bailēm, bez kautres, ka tikai sveša acs nenoskārst un neapskauž viņu sakara un laimes. Varpogu māte arī pamodās un nopriecājās par savu bērnu laimi otrā istabā, kur viņi nu mīļi un droši dūdo kā divi sila balodīši… Viņa tomēr piecēlās, plati smaidīdama, un lēni aizbīdīja durvis, kuras Mārtiņš bija atstājis paviru. Varpogu māte nomazgājās, saposās, uzkopa rakstāmistabu un izgāja saimniecības gaitās, durvis aiz sevis aizslēgdama, lai neviens vēl vai agrs kāzu viesis jaunlaulātos tīši vai netīši netraucētu. Kad pēc kādas stundas laika viņa atgriezās un gribēta jauno pāri celt augšā, tad viņa atrada abus cieši šaķērušos cietā miegā guļot. Varpogu mātei salikās rokas kā uz lūgšanu un laimīga nopūta izlauzās no paša sirds dibena. Viņai gribējās puspasaules saukt kopā un neticīgajiem Tomiem parādīt: «Skatieties, te dus laimīgs laulāts pāris… jaunais pāris… savas laimes un prieka pieguruši! Un šī pārīša laime ir mans roku darbs!» Tā Varpogu māte patiesi domāja, bet jaunais vīrs dusēja mīlas saitēs saldā miegā, viņš bija apprecējies – kā pa miegam.


XVIII.nodaļa Kad skolotājs precas, tad viss pagasts ņem dalību pie viņa preces. Tā arī kaķeniešu saimniekkārtas meitu mātes un mātesmeitas izžadzinājās un galu galā apmierinājās ar Mailītes skolotāja izvēli, kad viņš par sievu apņēma vietējā krodzinieka meitu. Viņas turējās pie čigāna apgrieztās gudrības: «Kad man neķeras, tad lai arī manai meitu māsai kaimiņos neķeras!» Saimniekmeitu pagastā bija lērums, bet krodzinieka meita vienīgi viena. Krodzinieka meitu ļaudis neturēja ne par labāku, ne ļaunāku par citām saimnieku un gruntnieku meitām, bet atsevišķu stāvokli viņa tomēr ieņēma citu meitu pulkā, ja skolotājs precētu saimniekmeitu, tad visas pārējo saimnieku un gruntnieku meitas justos savā pašlepnumā nikni apvainotas, ka skolotājs, izvēlēdamies un apņemdams vienu meitu no viņu kārtas, ir nolicis visas citas brāķa kārtā. Katra neprecēta meita justos par izbrāķētu, apsmādētu un pārietu ar saviem tuviniekiem skolotāja ienaidnieku lēģeri. Kā teikts, ar Kaupura preci kaķeniešu saimnieku kārta bija mierā, jo viņu kārtas gods nebija aizskarts, neviena meita nejutās izbrāķēta, bet katra turēja sevi par desmitreiz labāku nekā Kaķu kroga Amāliju un Kaupuru par lielāko muļķi pasaulē, kas nepazīst mantas. «Netika man, bet netika arī tev!…» Tāda atziņa rada patīkamu vienādības sajūtu visu atlikušo starpā; preces dēļ skolotāja labā satiksme ar pagastu netika traucēta, draugi bija, draugi palika, ja arī viņiem nebūtu gudrā un spējīgā sargeņģeļa un starpnieka Varpogu mātes lindrakos. Rudens mēnesim seko lietus mēnesis, tā kalendārs norāda, lai arī dažreiz dabā nenolīst ne tik daudz lietus visu mēnesi, ka vālodzei būtu ko padzerties. Dabas lietus mēnesis šogad sakrita kopā ar Mārtiņa un Amālijas laulības mēnesi, bet vīla visi kalendāri ar jaunpāroto mīlas kalendāri piedevām. Amālija brieda kā pupa, taukā lecektes zemē iestādīta; visām viņas raizēm un rūpēm gals, bažām un bailēm beigas, cel mīlas baudu kausu abām rokām pie lūpām, vīrs kā ozols viņai rokā, sieva kā liepa viņam pie sāniem, nav vairs ko bīties un dakterēties. Mazā Mailītes saimniecība ritēja Mariņas vadībā kā pa diedziņu. Ja arī Amālija gribētu, viņai tomēr vietiņas trūktu, kur ar pirkstiņu varētu palīdzēdama piedurties. Pārdienām nāca Varpogu māte un slepenā sēdē ar Mariņu pārsprieda visu vajadzīgo un nevajadzīgo. Mārtiņš ar Amāliju nodzīvoja pirmo nedēļu laulības kārtā, un, kā par brīnumu, viņi šinī īsajā laiciņā visu bija izrunājušies, kas vien maz runas vērts izlikās, ja mēs to par sarunu nesaucam, kad viens prasa: «Kur manas vecas zeķes?» – un otrs atrūc: «Laikam pagultē… meklē pats!» Pēc citās dzimtēs redzēta parauga Mārtiņš iedomājās vakaros lasīt stiprā balsī avīzi vai kādu grāmatu, lai Amālija klausītos, kādu rokdarbu strādādama, bet vēl viņš nebija krietni ielasījies un sērkdams balsi iztīrījis, kad Amālija jau žāvādamās uzmetās viņam uz pleca un noslēpumaini čukstēja: «Vai zini ko, mīļais? Iesim labāk gulēt!» No rītiem viņi piecēlās un pabrokašķoja, ne desmit vārdu savā starpā neizmainījuši. Gāja pa dārzu vai pa lauku pastaigāties, bet visur tā pati vecā mēmuma vaina, kamēr Amālija jautri neiesaucās, kā ko jaunu un jauku atradusi: «Vai zini ko, Mārtiņ? Brauksim ciemā!» Un Amālija kļuva uz rāvienu varen runīga un sīki pierāja, kurā ciemā taisni šodien jābraucot. Viņiem pašiem savs brīvs zirgs un skaists pajūgs bija, arī vaļas atlicin kāpēc tad lai neaizvizinātos pie draugiem un paziņām ciemā? Mazgājoties, pošoties un greznojoties zuda īgnums un radās jauns dzīvesprieks. Rentnieka puisis sajūdza stalto brūni, un kurš jaunais pāris pasaulē nejustos garā pacilāts un pašmīlībā glaimots, kad viņam kā jaunajam vīram kopā ar savu jauno sievu ir izdevība braukt jaunā, skaistā pajūgā pie pagasta lielmaņiem ciemā? Tādā izbraukuma brīdī, kad Amālija un Mārtiņš vēl stāvēja uz sava nama lieveņa, bet puisis valdīja


pie galvas straujo brūni, kamēr Mariņa vilka kājās jaunajai kundzei galošas, Sveķītim gadījās braukt pa ceļu gar Mailītes skolu. Sveķīts bija braukdams uz Malienu – tur atkal vecā vietā pusgadu vārgt palīga skolotāja amatā par simt rubļiem pie sava uztura un pagasta siltuma un gaismas. Par vedēju viņš bija salīdzis pusnabagu vaļinieku, tas paņēmās viņu aizvest uz Malienu par pusrubli lētāk, nekā citi zirdzinieki prasīja. Ādinieks gausi vilkās uz priekšu, mēslu rati dikti kauca zieķa, tā ka pat Sveķītim bija kauns ratos sēdēt, gar kaimiņu skolu braucot. Labu gabalu no Mailītes skolas viņš izkāpa no ratiem un gāja braucējam iepakaļis, itin kā viņam ar to nebūtu nekādas daļas! Miesīgi šausts, Sveķīts nejustu un neciestu lielākas sāpes, nekā tagad viņam ceļā darīja Mailītes skolas lekno līču pļavu, trekno tīrumu un brango dārzu skats. Raugies kur raudzīdamies, bet visur zārds pie zārda, guba pie gubas viņam duras acīs. Zobus sacirtis, viņš soļoja pa ceļu gar ābeļdārza sētu; kabatās sabāztās kaulainās rokas pašas no sevis savilkās dūrēs «Viss, viss… kā zagt man nozagts, kā laupīt nolaupīts!» viņš murmināja, kā nespēkā atspiezdamies elkoņiem uz zedeņu sētas. Acis pa ābeļu starpu vērās uz skolas namu, kur, uz lieveņa stāvēdama, skaistā kundze patlaban savam pavēlniekam pagrieza taisnāk jau tā taisno kaklasaiti un nošķieba šķībāk jau tā šķībo platmali. Kā uguni nokarsēta adata Sveķītim dūrās taisni pašā sirdī; sāpēm vairojoties, viņš skaidri juta, ka adata iet sirdij cauri, top šautra resnumā, elles karstumā, sagrauzdēdami viņa sirdi vienā caurā krevelī kā uz iesma uzdurtu beku rijas speltes svelmē. Sirds gruzdama dvingo, sūrā dvinga kāpj smadzenēs un apmauc viņam prātus. Amālija un Kaupurs smiedamies iesēdās spīdīgajos atsperniekos, brūnis strauji rikšoja ap apaļo puķu dobi pagalma vidū, rati šķiebās sānis, un Amālija, spilgti un jautri iekliegdamās, apķērās abām rokām savam Mārtiņam ap kaklu, lai neizveltos iz ratiem. «Tā es brauktu… tā viņa man ķertos ap kaklu!» Sveķīts, sirdī aizrīdamies, dvesa. Dusmu un skaudības nevarībā viņam ceļi ļodzījās. Abām rokām viņš turējās pie sētas mietiem, bet, kad labo roku palaida vaļā, lai to, kulakā savilktu, kratītu aizbraucējiem pakaļ, tad nespēka dēļ viņam bija jāsaļimst uz vienu ceļgalu sētmalī nātrās. Sveķīts domāja, ka nupat skaudības velns viņam rādījis laimīgāko cilvēku pāri pasaulē. Vienu roku pie sētas mieta turēdamies, vienā celi pret zemi atspiedies, viņš aizturētās dusmās vicināja gaisā savīstīto dūri un šņāca nevarīgā gļēvumā, putas pa muti šļakstīdams: «Brauc ellē kaklu lauzt, manas laimes zagli! Visu tu man nozagi un 13 rubļus ar kapeikām tīrā naudā turklāt!» Tik daudz Svēķītim, pēc paša aprēķina, izmaksājusi balsu zveja, Mailītes vietu tīkojot. Niknumā tīri baltu spļaudams, viņš piecēlās kājās un steidzās panākt savu vedēju. Kad viņš vedējam par vedumu naudu bija samaksājis, tad taču bija tīrais grēks pašam kājām iet un apavu plēst, lai arī vaļinieka mērdelis zirdziņš vilkās kā gliemezis. Sveķīts noturēja Kaupuru par laimīgāko cilvēku pasaulē un ienīda viņu, cik vien viņa nevarīgā dvēsele spēja. No ciema mājā pārbraukuši, Amālijas pirmais vedinājums bija: «Vai zini ko, mīļais? Iesim labāk tūliņ gulēt!» Kad Mārtiņš vēl vilcinājās, viņa pārmetoši rājās: «Nāc! Kur tad citur labāk nekā gultā?…» Rītā mozdamās, viņa pauda vīram jauno vēsti: «Vai zini, Mārtiņ, kur mums šodien jābrauc viesos?» Lietus un medus mēneša vidū Mailītē sākās ziemas skola. Ar visu sparu Kaupurs nodomāja ķerties pie darba, delverēts, prieki un nieki dzīti bija bez gala un malas līdz apnikai. No kāzu svinībām līdz pat skolas sākumam Amālijai un Mārtiņam bija viena pati nepārtraukta svētku diena Mailītē, Kaķītī un pie apkārtnes lielmaņiem un draugiem. Visi paziņas un lielo kāzu godību viesi, kuri pēc kāzām ar viņiem sastapās, ielūdza tos mīļi. «Neesiet nu lepni, bet atbrauciet arī pie mums ciemos, kā mēs jūs gaidīsim!» Kaupurs izbaudīja vecā vārda patiesību, ka dzīvē nekas neesot tik grūti panesams kā nepārtraukta rinda skaistu svētku un dziru dienu. Pienāca skolēnu pieņemamā diena. Skolas lielajā klasē Kaupurs pārklaušināja un pierakstīja skolēnus, rovī Varpogu māte pieņēma skolas bērnu mātes, ne tukšām rokām nācējas. Kalpu sieviņas un


graudnieces viņa sēdināja turpat rovi un pusrunā iebilda Mariņai: «Ej nu pasauc jauno cienīgmāti, lai nāk pie mums parunāties. Mana meita – jaunā cienīgmāte – jau lepna nav nemaz!» Rentnieces un gruntnieces Varpogu māte tūliņ vedināja dziļāk: «Iesim, mīļā, palūkosim, ko jaunā cienīgmāte labu dara!» Amālija pa gabalu dzirdēja nācējas, laikā pagrāba kādu grāmatu un nogrima lasīšanā, lai arī vai grāmata atradās ačgārni viņai priekšā. Lai izskats labu iespaidu atstāj tāda bija mātes un, meitas gudrība. Māte tieši nemācīja un nepavēlēja, bet aplinkus iepotēja lieliem un maziem pagasta iemītniekiem, ka viņas meita godājama par cienīgmāti. Kaupuram tas patika un nīda vienā reizā. Ar liekiem par Amāliju runājot, viņš pats to sauca labā prāta par kundzi, īdzīgā – vienkārši par savu sievu. Ar pagastvaldes ziņu Kaupurs gribēja nopelnīt liekus simt rubļus, kuru naudu pagasts deva otrā skolotāja algai un ietaupīt palīgskolotāja uzturu un mitamo, tamdēļ, skolu sākot, viņš nodomāja iztikt un strādāt ar skolēniem viens pats. Nostrādāja pirmo nedēļu un atjēdzās, ka viņa taupības nodoms nav izdarāms – nav nesams, kas nav ceļams. Visu triju ziemu skolēnu sanāca pāri par sešdesmit skolas bērnu, un no lasīt nepratējiem un citziemnieku pabirām rādās vēl ceturtā, zemākā šķira, tā ka sekmīgs darbs ar četrām šķirām viena spēkiem nebija varams. Viņš apkusa un atgrūdās pirmās nedēļas beigās. Viņam visu nedēļu bija jāceļas rītos agrāk augšā, nekā vasaras brīvlaikā paradis, lai skolas bērnus pieradinātu pie kārtības, spodrības un citiem labiem tikumiem, kuri tautskolotājam iekaļami saviem audzēkņiem. Vakaros viņš jutās noguris, arī skolas bērnus nedrīkstēja atstāt vienus, kad Amālija viņu skubināja un mācās virsū: «Brauksim ciemā! Aiziesim pie mātes uz Kaķīti!» Par viņa nepaklausību Amālija bozās. Viņa īga un neturēja vairs par vajadzīgu tūliņ no rīta nomazgāties, sasukāties un glīti uzposties. Sestdienas rītā viņa pat pie pabrokastīm nosēdās tāda pati spīdīgi sārta un svaiga, kā no gultas raususies. «Varēji gan pieklājīgi uzposties, kad sēdies citiem līdzās pie galda!» Mārtiņš norūca, greizi viņā raudzīdamies. «Kuri tie citi lielkungi tādi ir, kuriem es neesot laba diezgan?» Amālija vīzdegunīgi atcirta. «Tie citi esmu es viens pats, un kārtīgs cilvēks nelien šļuku bruku otram acīs!» «Agrāk nevarēji ne atskatīties, vai pa durvju šķirbu uz mani glūnot, bet nu uzreiz es esot šlucka! Un tev kauna nemaz nav tādu bezkaunīgu vārdu man acīs sacīt?» Tiesa bija Amālijai, taisnība Mārtiņam. Meitā viņam Amālija patika vislabāk piekļāvīgos zīda lindraciņos, slābajā batista jaciņā, vaļējiem cēruža matiem pār pleciem, bet tagad viņam sieva šādā rīta ģērbā ne tikai vien nepatika, bet pat riebās. Vārds pa vārdam, kamēr pirmā sadursme vārdos kā no gaisa nokrita viņu vidū un izvērsās par nejauku ķildu, abiem ķildniekiem vēlāk par lieliem, ne maziem brīnumiem. Amālija raudādama aizskrēja uz guļamistabu, Mārtiņš, stipri durvis aiz sevis aizcirzdams, aizgāja savā skolotāja darbā un nenāca līdz pusdienai nemaz no klases laukā, kamēr visus darbus beidza un skolēnus atlaida uz māju. Viņš īdza pats par sevi, ka tagad viss viņam ir, visi lielie labumi rokā, kurus viņa sovārdis uzskaita ceturtajā lūgšanā par kristīga mājastēva pienācīgu daļu un pelnītu dienišķu maizi, bet viņš nejuta īstā miera, neapzinājās notvēris patieso laimi. Neizprasts nemiers par sevi un visa pasauli ložņāja kā skudras viņam aiz krekla. Viņš gudroja un lauzīja galvu, kā viņam īsti trūkst, kas īsti kait, bet netika ne gudrs, ne traks – sava nemiera un nelāga sajūtas cēloņus viņš neprata izdibināt. Ne trūkums viņa sirdi spieda, bet Varpogu mātes ar gubu veltītie, neiekārotie labumi. Spītīgās dusmās Amālija aizgāja uz Kaķu krogu sūdzēties mātei par vīra rupjībām. Kad viņa nonāca Kaķītī, tad visa sadomātā apsūdzības runa viņai bija izgaisusi no galvas. Uzsāka atņemdamās, bet neviena lāga vārda, ne derīga iemesla viņa neatcerējās, ko Mārtiņu nomelnot, tikai zināja pastāstīt, kā viņiem šorīt izdevies, ka negribot sanākuši matos nezin par ko. No saraustītiem teikumiem Varpogu māte tomēr visu saprata. «Meitiņ, to laulībā sauc par mazu sarūkšanos, un tādas lietas nav klāstāmas svešām ausīm. Negriez ne mazākās vērības uz tādām lietām, bet ej mājā un izliecies, ka tu nekur neesi bijusi un man nekā neesi


stāstījusi. Mācies mēli savaldīt aiz zobiem. Vakarā es pie jums aizbraukšu.» Amālija uzskaitās arī ar māti, ka tā ejot pa Mārtiņa pusi. Viņa atgriezās no Kaķīša kā no pastaigas, un Mārtiņš nemaz nedabūja zināt, kādās gaitās viņa sieva bijusi. Amālija garlaikojās. Ciemā Mārtiņš nebrauca un viņas neveda, aizbildinādamies ar nevaļu; ja viņa vīru skubināja pa garajiem vakariem iet sērst uz Kaķīti, tad Mārtiņš nelabā dūšā atrūca: «Nu ej laimīga un ciemojies ka ne gards neviens tev tā neliedz, bet neturi mani par savu asti, ka mani gribi sev visur līdzi vazāt. Sāks ļaudis par mani zoboties, ka es esmu piesējies tavā priekšauta saitē. Es iešu, kad un kur man patika radīsies.» Arī mūžīgi kārtis spēlēt uz melderi vai savu trumpi Mārtiņš liedzās – tukšā spēle viņam esot apnikusi līdz kaklam. Dažu labu dienu Amālija vairs nezināja, ko lai iesāk ar garo laiku. Izgulējās, ka ne gards; rokas darbi apnika; cildīgie mīlestības stāsti vairs nepatika, kad pati mīlestību visos sīkumos sen bija pārdzīvojusi, – tad aiz gara laika viņa visādi greznojās un staigāja apkārt garu seju, iedomādamās sevi par nesaprastu un nelaimīgu sievu. Nelaime bija atkal kājās, ja Mārtiņš viņas skaišanos un izlikšanos nemaz neievēroja. Pēc pirmās nedēļas piedzīvojumiem skolas druvā Kaupurs nolēma, ka jāpieņem palīgskolotājs. Tā kā pagasts maksāja otram skolotājam simt rubļus algas no sevis, bet uzturs bija jādod vietējam pirmajam skolotājam, tad pieņemšanas tiesība piederēja pagastam ar galveno skolotāju kopīgi, bet līdz šim palīgskolotāju vienādi bija izmeklējis un pieņēmis Mailītes galvenais skolotājs viens pats. Ar gudru ziņu Kaupurs lūdza pagastvaldi, lai tā izvēlot priekš Mailītes skolas palīgskolotāju, tā izpatikdams vietniekpulkam un noveldams sludinājumu un citus izdevumus no sava kakla. Skolas visur bija iesākušās, brīvu skolotāju vairs daudz nebija. Pagasta tēvi uz Kaupura ieteikumu norunāja savā starpā, ka par palīgskolotāju derētu pieņemt jaunkundzi – tā meitenēm varētu padot rokdarbu stundas un citas mācības, kas skolotājai – sievietei labāk vedas. Sludinājumā noliktais pieteikšanās laiks bija īss, un izvēles dienā ieradās pagastnamā tikai viens skolotājs un divas skolotājas. Kaupuram par lieliem brīnumiem, pagasta aizstāvji, runasvīri, izraudzījās par Mailītes palīgskolotāju vienīgo vīriešu kārtas kandidātu, lai gan viena skolotāja pat meiteņu ģimnāziju ar sekmēm bija beigusi. Vietniekpulka locekļi norūca pa bārdas apakšu: «Vīrietis tomēr labāks… zēniem no vīrieša vairāk bailes… sieviete paliek sieviete… vēja pilna!» Kaupurs nezināja un nedabūja zināt, ka Varpogu māte katram runasvīram paslepen bija piekodinājusi: «To es tev piesaku, brunčainu palīgskolotāju tu nevēlē, ja gribi mans draugs palikt! Manam znotam ir sava sieva, svešas smakas Mailītes skolā nevajag!» Jaunpieņemto palīgskolotāju sauca par Paceru. Pacers bija no Igaunijas robežniekiem, jauns un glīts miesā, neaptēsts garā, nepratnis uzvedībā, bet gaišu galvu un stingru raksturu. Draudzes skolu viņš savu laiku gluži jauns bija pabeidzis ļoti labām sekmēm, tad kā rentes mājas saimnieka dēls staigāja trīs gadi arklam pakaļ. Pērn viņam tēvs mira, vecākais brālis apprecējās, un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli un ar brāļasievu jau pavisam ne. Uz ātru roku viņš sagudroja un sagatavojās klusumā uz skolotāja eksāmenu, bez sveša padoma un lieka palīga. Pirmoreiz viņš izbruka smalki cauri, tomēr nenoskuma, bet smīnēdams pie sevis nodomāja: «Ak tādas te tās lietas un gudrības prasa! Būtu es to agrāk zinājis, nebūtu man vairs otrreiz šurp jābrauc!» Un šoruden viņš ieguva tautskolotāja tiesības pie Valmieras skolotāju semināra. Tūliņ viņš apprasījās pie prātīgākiem ļaudīm, sagādāja vajadzīgās mācības grāmatas un pie sevis gudroja: «Nezin kā būtu, kad es saņemtos nolikt mājskolotāja eksāmenu? Man liekas, ka neiespējama tā lieta nav…» Viņam bija lāča spēks un skudras neatlaidība. Diviem spēkiem skolas druvā strādājot, darbs sekmējās un ritēja parastā gaitā uz priekšu. Kaupuram atlikās svabads laiks un vaļa pa vakariem atpūtas tiesā pastaigāties līdz krodziņam vai izbraukt Čaugsteri un Mierlavu, kad vajadzība bij skolēniem grāmatas apgādāties vai ar inspektoru parunāties par skolas


lietām. Un, kad ir vaļa un griba izbraukt, tad patiesu izdomātu iemeslu izbraukumam nekad netrūkst. Amālija kļuva mājīgāka; viņa nelauzās vairs viņam visur līdzi braukt. Viņai bij savs lielais lellis Pacers, to viņa mācīja un dīdija smalkās paražās, tas vaļas laikā kavēja viņai padevīgi laiku, izpildīdams visus viņas untumus un neapnicis spēlēdams ar viņu melderīti. Tagad Amālijai vienādi bij svešs cilvēks pa kājām un pie galda, tamdēļ neuzposusies un neuzcirtusies viņa nekad vairs nenāca no guļamistabas laukā. Likās, ka dzīve pa līdzenumu rīt mierīgu gaitu savā parastā gultnē, bez krācēm, bez sēkļiem.


XIX.nodaļa Pasaulē ieviesās ačugārnais ritums. Ja saule vakaros lēktu un rītos rietētu, ļaudis laikam nemaz nebrīnītos. Piektais gads rudenī riesa pumpurus un ziemā sāka ziedēt krāšņiem, bet – cauriem ziediem. Debess blāzmojās, zeme sārtumus kāri uzsūca, baznīcās un krogos norisinājās darbībā, kas ačugārniskumu ačugārni stūma, dzina, trenca nezin kurp. Mailītes skola atradās nomaļš no lielā ceļa, un pirmie vētras brāzieni skolēniešiem aizgāja nepamanīti garām, tikai no otras un trešas mutes Kaupurs dzirdēja, kādi jauni vēji pa zemi aurojot, bet viņš netika ne gudrs, ne traks, no kurienes šie vēji nāca un kurp viņi skrēja. «Atdariet dzīvības vārtus, sakuriet brīvības sārtus!» straujš dzejnieks drošumā pārrobežis dziedāja. Nezin vai viņš pats saprata, ko dziedāja, bet gluži droši, ka mazie ļaudis viņa nesaprata. Jaunmodes kankariem apkāra veco atriebības cīņas saucienu: aci pret aci! zobu pret zobu! Tāda gudrība vairumam bija pa prātam. Lai cik niecīgs smūdzis, bet atriebības ierocis katram varens – un atriebība ir salda. Atdarīts tika uz nebēdu. Ritēja asaras, ritēja nauda, aizritēja katra savu vietu – kur zemāka leja, kur dziļākas kules. Vadoņi paši plēsās par ceļu un mērķi, bet vadāmie viņus saprata retā vienprātībā; nu ir laiks vilciņam – atdarīt visiem un katram, kas izdarījis nepiedodamo grēku, iegādādamies bez citu atvēles sev divus svārkus. Un svārks var būt arī kažoks. Dažs labs vai ļauns, kas savu mūžu tikai otra mugurā kažoku redzējis, tikai otram kājās siltumzābakus skatījis, tagad ar izlīdzinošās taisnības un savas dūres palīgu pats savā mugurā un savās kājās lepni valkāja šādas siltas mantas ārīgi, bet alkohola iznīcības slavā iekšķīgi sildījās viegli gūtām visādām precēm un tādā daudzumā, ka gadiem nevarēja paģiru izgulēt. Nemieru vējš pūta, un, kuru viņš apvējoja, tas nemieru sajuta savā sirdī, nemieru ieraudzīja savā dzīvē un iekārtā. Katrs apgarotais sevi lielīja par likteņa pabērnu bez mazākās paša vainas, cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē, dažs kā cieši acīm joņoja iedomātās laimes mītnē, bet atmoda visiem bija vienāda, lai arī necerēta un negaidīta. Pusceļā starp Malienu un Čaugsteri ap pašu pusnakti salīcis augums kūņāja pa lielceļu laiski uz priekšu. Mugurā viņam bija pauna, villainā gultas segā iesieta. Segas sasietos stūrus viņš bija pārmaucis galvai un vienam plecam pāri, tā ka mezgls nāca uz krūtīm, bet paunas smagums uz muguras kūkuma, kā sievietes mēdz villas nastas nest uz tālām vērptuvēm. Pusnakts ceļotājs bija Sveķīts. Kad jaunajai brīvei salna nokoda pirmos asnus, tad atzalas dzinās brīnumainas. Nav ko skumt, ko brīnīties, kad par brīvi katram ir savāda jēga, bet Sveķīša jēga par brīvību gan bija pavisam kropļaina un delverīga. Deviņus gadus viņš bija par palīgskolotāju, un katru ziemu viņš iemīlējās visās lielākajās trešziemniecēs, bet nāvīgas bailes no priekšniecības un kauna bēda no ļaudīm, ka viņa neķītrība nenāk pasaulei zināma, savaldīja viņa versmaino iegribu. Gads pēc gada pagāja mocoša «jā» un «nē» cīņā, bet līdz šim ne ar pirkstiņu viņš nebija iedrošinājies neķītrā nolūkā skolniecēm piedurties, lai gan sirds un galva bija pilna neķītru jūtu un domu. Aizturētā kaisle, nāvīgās bailes, kauns un šaubas žāvēja viņa spēku, nokāva viņa gribu un dzina viņu uz nedabiskiem baudu ceļiem… Piektajā gadā viņa kaislība uzvarēja bailes un kaunu. Brīvību viņš saprata pa savai garšai. Šinī laikā Sveķītim pēc negantām pūlēm radās atļauta un drosme sadomāt iemeslu, iesaukt izredzēto – pašu brangāko skuķi savā istabiņā un iedot viņai mutes, lai gan, tādu Hērakla darbu darot, viņam visi kankari trīsēja. Viņa izredzētā bija ņiprs, tumīgs muižas graudnieka skuķis, kurai mīlestības padarīšana vairs nebija sveša lieta; pie gruntnieku vai saimnieku meitām viņš vēl ķerties nedrīkstēja, tās viņš domās pataupīja uzēdām.


«Ačka, vai tu traks? Ja es to pastāstītu vecajam skolotājam!» meitene pirmajā izbīlī iesaucās, tad niķīgi viņu biedināja, kamēr beidzot viņam kaunīgi un vēlīgi uzsmaidīja. «Nestāsti, mīļā, nevienam nestāsti!» Sveķīts lūdzās. «Tu man traki patīc… tu esi smukāka par visām citām meitenēm… citas meitenes tikai lebezes pret tevi… es tev nopirkšu pulka, pulka konfekšu…» Viņi salaba. Ar saldo solījumu skuķis bija uzvarēts; skuķim arī glaimoja, ka pats skolotāja jaunskungs viņu izvēlējies sev par brūti. Skuķim tepat skolā jau bija brūtgāns, brašākais no muižas graudnieku zēniem. Skolotāja jaunskungs tomēr bija pavisam kas cits! Nekas nekait, kad divi brūtgāni reizā, bet, ja pirmais brūtgāns dabūšot zināt un skaitīšoties, tad skuķis nodomāja uz pēdām tam dot vilka pasi. Meitenei sākās skolā viegla diena. Sveķīts viņu visādi tillināja. Acīgās līdzskolnieces drīzumā noskārta, kāda laime uzziedējusi graudnieka meitai. Aug sunītis, aug sunīšam zobiņi. Otrā izdevīgā brīdī, kad skuķis neaicināts un izdomāta iemesla dēļ ieradās viņa istabiņā, viņam radās dūša apkampt skuķi. Kad kādu vakaru galvenais skolotājs aizbrauca uz krogu ar draugiem uz naudu kārtis paspēlēties un pirms rīta gaismas nebija mājā gaidāms, tad Sveķīts nodomāja tik izdevīgu nakti izlietot – meitās iešanai. Visu vakaru viņš staigāja kā driģenes saēdies. Graudniekzēns viņu novēroja, baltas acis uz viņu valbīdams. Pēc vakara pātariem Sveķīts īdēja vienatnē veselu stundu, nogaidīdams laiku, lai visi nelūgtie liecinieki iemigtu, tad basām kājām zagās pa tumsu uz meiteņu guļamistabu. Aiz uztraukuma viņam sirds vai pa kaklu lēca laukā, bet, kad licējs bija nolicis, tad jāiet bija, lai tur vai dzīvas ugunis būtu priekšā. Gultu sataustījis, viņš laidās gulētājai garšļauku līdzās, zobiem klabot, svepstēdams, lai meitene nebīstoties, viņš tas esot, pats skolotāja jaunskungs un viņas draudziņš… Viņš nedabūja ne pakušņāties, ne brūti apmīļot, kad guļamistabas durvis otru lāgu klusu vērās un pa durvju spraugu ieslīdēja graudniecēns ar grīstē sagrieztu dvieli rokā. Dvieļa galā vēl bija iesiets ciets mezgls. Grīste sagriezās gaisā un sāka jautru, bet sāpīgu deju pa Sveķīša muguru un sāniem. Niknais sacensis un velētājs netaupīja savas brūtes novīlējam ne galvas, ne acu. Skuķis pie pirmā sitiena kā glodene izslīdēja pār gultas malu un noslēpās pagultē. Līdzīgi sacensības un atriebības kari Malienas skolas meiteņu istabā nebija sveša lieta. Sveķīts cieta ko cieta, aiz pārbīļa ne vaida nevaidēdams, bet, kad velētājs nemeta miera, tad metās kučkis no gultas laukā. Otrā istabā vēl norisinājās asa cīņa, tad Sveķīts spruka no sava vajātāja nagiem vaļā, kurš dvieli bija nosviedis un pārmaiņus dēļ apstrādāja viņa seju nagiem. Gluži aizelsies Sveķīts iekrita savā istabā gultā un raudāja rūgta žēluma asaras, ka nekas, itin nekas viņam neizdevās pēc prāta. Sākums tik skaists, bet gals šausmīgs, ka par rītdienu pat domāt neiedrošinājās. Kad troksnis apakšā norima, viņš uzdrošinājās uztaisīt uguni un sevi spogulī apskatīt. Kā tad! Liela prieka viņš nesaskatīja, tikai redzēja, ka ap kreiso aci ir zilgans pampums, bet labo vaigu grezno asiņainas līdzteku švītras. Visu nakti viņš miega negulēja aiz bailēm, kā lai šāds viņš rīt rādās vecākā skolotāja un skolēnu acīs? Sagudroja mānīties, ka nakti viņš tumsā kritis pa ledainām āra trepēm un uz sliekšņa akmeņiem nodauzījies. Kas viņu tik smalki apstrādājis, tā Sveķīša prātiņš nespēja izgudrot. Viņš nevarēja iedomāties, ka viņa paša skolniekam ir tāds spēks un dūša, lai gan viņam cieņas un bijības skolas bērnu starpā nekādas nebija. Graudnieka zeņķis bija nolāgojis, ka Sveķīts viņam novīlis brūti, uzglūnēja viņam vairāk naktis no vietas, kamēr to notvēra un iepēra pēc visiem muižas puišu mākslas likumiem. Zēns nevarēja nociesties, nepalielījies ar savu varoņdarbu draugu un biedru acis. Biedriem atkal bija savi citi draugi, un nepagāja ne nedēļa, kad pa visu pagastu paudās zina, kādus darbiņus palīgskolotājs pa skolu dzenot, tikai galvenais skolotājs nekā nedabūja zināt. Sestdienā arī muižas graudnieks atbrauca savai meitai, Sveķīša brūtei, pretim. Kad visi skolēni


izklīda katrs savu malu un vecais skolotājs aizgāja uz savu galu, tad graudnieks uzkāpa augšistabā pie Sveķīša. Ar vienu lāča ķetnu viņš sagrāba Sveķīti aiz kumbra, ar otru izvilka no kažoka azotes zirgu mietnieka kančuku un īsā laiciņā pataisīja Sveķīti mīkstu kā lūku, lieka vārda nerunādams. Sveķīts tirināja kājas, smilkstēja, gaudoja klusi, kamēr raudādams laida lūdzamo vaļā, jo turēties pretim vai kliegt palīgus viņš nedrīkstēja. «Pagasts ar tevi galā netika, no vietas ārā nedabūja, bet es tikšu, to tu, puis, ievēro! Šitais bija tikai tievgalis, bet, ja tu par šito pašu maksu neaizskriesi pie deviņiem velniem un pirmdienā vēl būsi skolā, tad nāks resngalis! Ar sūdzībām pie mācītāja vai inspektora es nedauzīšos!» Sacīja un aizgāja. Sveķīts aizbultēja durvis un iemetās uz mutes gultā. Viņš raudāja ne aiz sāpēm un kauna, bet aiz nevarīga niknuma un bezspēcīgām dusmām. Puspasaules viņš samaltu miltu miltos, kaut tikai viņam būtu tāda vara un Simsona spēks. Ko tad viņš īsti ļauna bija darījis, ka liktens viņu tā vajāja? Kā tikai viņš roku izstiepa pēc priekiem un laimes, tā tūliņ posts un nelaime ar deviņām piedevām bruka viņam virsū. Viņš noslīdēja gultas malā zemē un lūdza dievu, ka viņam pašam aiz šausmām mati cēlās stāvus. Ka viņam ilgāka dzīve vairs Malienā nav, tas bija viens, kas tiesa. Viņš aizgāja uz vietējo pagastnamu un izkauca no pagasta vecākā mēneša algu uz priekšu. Cik viņam mantiņu bija, tās viņš sasēja gultas segā, nogaidīja nakts tumsu un izslapstījās no skolas laukā, ka ne pelīte nečakstēja, viņam aizejot. «Nu ardievu, Maliena! Sveķīša kungu tu vairs neredzēsi…» Laiciņš bija mīlīgs un pielaidies, iešana bija slavena. Ap pusnakti viņš verstis četrdesmit bija nokātojis. Ceļu viņš smalki pazina un zināja, ka atrodas pusceļā starp Malienu un Čaugsteri. Viņu panāca braucēji četros pajūgos, katrā pa trīs, pa četri cilvēki iekšā. Pēriena un juku laiku iebaidīts, Sveķīts tramīgi iecilpoja ceļmalas sniega kupenā un piebliedās pie paegļu krūma. Trīs pajūgi palaida slaidiem rikšiem garām, bet ceturtais pieturēja, un aizsmakusi balss viņam uzkliedza: «Kramplauzi, kam ļaužu? Kurp iedams?» «Uz Čaugsteri, mīļie kungi.» Braucēji savā starpā sačukstējās. «Ja taisnību runā, nāc šurp un sēsties iekšā!» viens kliedza. Kad Sveķīts tā kā baiļojās un vilcinājās, tad balss vēl sirdīgāk kliedza: «Nu, tūļa, kas būs!» Otrs izrāva revolveri un izšāva divreiz gaisā. Ilgāk Sveķīts nedrīkstēja pretoties viņš ielika savu paunu kamanu priekšā un uzsēdās pats tai virsū. Kliedzēju Sveķīts pazina par Trallā Jāni, un arī abi pārējie kamanās sēdētāji viņam likās redzēti vīri. Braucēji bija Čaugsteres draudzes jaunpuiši, «poļu slakteri» uz savu roku. Arī braucēji pazina Sveķīti un tūliņ sauca viņu vārdā. No pusaprautiem teikumiem un lielībām Sveķīts nojēdza, kādās gaitās puiši bijuši un kā viņam pašam jāuzvedas. Viņš piemērojās apstākļiem un sameloja milzīgas burlaku pasakas, sīki un smalki stāstīdams, ka viņš esot jaunu laiku piekritējs un ceļlauzis, īsts vētras putns, bet savas pārliecības dēļ esot jau daudz cietis un daudz ticis vajāts. Malienai gaismu nesdams, viņš sanācis, ragos ar mācītāju un visu savu priekšniecību, ticis savas svētās pārliecības dēļ padzīts no vietas un uz ceļa no uzpirktiem necilvēkiem par nabagu piekauts… Trallā Jānis ar biedriem ticēja viņam un apsveica Sveķīti kā rūdītu domu un cīņas biedri, savukārt lepni viņam stāstīdami, ka šonakt viņi atkal vienu poli smalki izslaktējuši. To varēja manīt bez visas stāstīšanas, jo braucējiem bija pilnas kabatas saldu un sūru dzērienu un arī krēšļa kulba bija strīķēti pilna lielām un mazām degvīna pudelēm. Viens iežilbušais lielījās, ka šis viņam esot trešais polis slaktējams, otrs runāja par ceturto varoņdarbu, bet Trallā Jānis atsita ar plaukstu puspudelīti un ar savu runu aizbāza citiem lielībgaiļiem mutes: «Es šonakt septītam polim aizžņaudzu garu! Degvīns ir no pasaules iznicināms, un mēs to svēti izpildām. Sveiki!» Puspudelīte riņķoja, kamēr iztukšojās, tad pa roku galam ielidoja silā. Kad malks par brīvu atlēca, tad arī Sveķīts piesūcās kā ods.


Čaugsteres Stulbgara mājā uz paša saimnieka mājienu kā pa smieklam nodibinājās vietējā «poļu slakteru» savienība, un biedri pārliecinājās, ka viņu veikals ir ļoti patīkams un ienesīgs. Pats Stulbgars bija bagāts gruntnieks, uz slaktiņiem viņš nebrauca līdzi, jo bija par gļēvu un bailīgu rīkoties ar dūlaju un zilo pupu šķiedēju, bet viņš iznomāja pa naktīm visus savs lielmājas zirgus saviem puišiem un citiem viņu biedriem par pieci rubļi katru pajūgu, maksā ieskaitot arī nākošo nokavēto dienu, kura paša puišiem pagāja, paģiras lāpot. Dzerot, šaudot un klaigājot nobrauca labu gabalu līdz tuvākajam ceļa krogam, kur banda nodomāja zirgus atpūtināt un paauzot. Divi puiši palika par zirgu barotājiem un sargiem, citi sagāja krogā un uzbungoja krodzinieku augšā. Uguns gaismā Sveķīts bez Trallā Jāņa vēl pazina drēbnieku Čikstu un kādus pāra puišus no Čaugsteres gala. Savienībnieki iepazinās ar Sveķīti un viņa likteni, noticēja viņa burlaku pasakām un uzņēma viņu savā vidū kā zvērinātu biedri, nekā vairs no viņa neslēpdami, bet vēl padižodamies ar saviem lieldarbiem. Ceļā līdz Čaugsterei Sveķīts izdibināja visu svešo savienībnieku vārdus un iekala tos galvā. Stulbgara māja atradās verstis septiņas viņpus Čaugsteres, bet cita ceļa malā, nekā Sveķītim uz Indēniem ejams. Krustceļos, Čaugsteres miestiņa tuvumā, visi pajūgi pieturēja. Sveķīts izkāpa laukā un pateicās «Rīta blāzmas» biedriem par pavedumu, bet tie dzērumā jokodami piebāza viņam visas kabatas un azoti degvīna pudelēm un tad pa vienam vien pazuda kā ēnas rīta krēslā, aizbraukdami katrs pa savu malas ceļu uz Stulbgariem, lai nevērstu uz sevis Čaugsteres vērību. Sveķīts novietoja dāvinātās degvīna pudeles savā paunā, ņēma to atkal piecos un soļoja mundri uz Čaugsteri. Kājas viņam bija vieglas, prāts jautrs. «Pagaidiet vien! Ar augļiem es jums atdarīšu, ka jūs mani pievīlāt un nevēlējāt manis par Mailītes skolotāju! Vēl tagad bezgodis Čiksts valkā manu skaisto pulksteņa ķēdi!» viņš pie sevis dudināja. Smalks nodoms viņam bija gatavs. Paunu viņš atstāja baznīckroga stadulas puiša ziņā un pats teicās ejot uz Indēniem. Rīta krēslā viņš aizgāja no kroga un slapstījās ar likumu uz Čaugsteres kungu namu. Pats Čaugsteres dzimtkungs ar savu dzimtu bija aizbēdzis uz Rīgu, viņa vietu izpildīja dižciltīgs pārvaldnieks, kurš savu un muižas glābiņu uzticēja bruņotiem miesassargiem. Pils bija pārvērsta par cietoksni, apakšstāva logi aizmūrēti, augšējie aizsprostoti, atstātas tikai šauras šaujamās spraugas. Pilī valdīja bailes un drūms uztraukums par nezināmām, bet draudošām briesmām. Visi bija pārliecināti, ka briesmīgs ienaidnieks spoko, bet, kur viņš atrodas un kas viņš tāds ir, – tā neviens nezināja pasacīt. Viņnakti apcietinātās un apsargātās pils ļaužu kukņā noslēpumainā kārtā bija ieticis sarkans gailis ar zīmīti kaklā: «Es dziedāšu, kad laiks būs! Savu kaklu miju pret desmit kungu kakliem?» Gaiļa neiedrošinājās nobendēt, bet viņu ieslodzīja pils pagrabā un sargiem piekodināja divkārtīgu modrību. Pagalmā Sveķīti sagrāba divi sargi un aizstiepa viņu uz pili. Sveķīts nesabijās, to viņš taisni bija vēlējies, jo viņa lieta bija kunga ausīm mīļa un dārga. Viņam izkratīja visas vīlītes un tikai tad veda pie pils pārvaldnieka, jo tikai tam vaņģinieks solījās stāstīt savu vārdu un vajadzību. Divatā atstāts, viņš pārvaldniekam smalki sameloja, ka viņš Malienā ticis no jaunās kārtības piekritējiem spīdzināts, viņa skola un manta nodedzināta un viņš pats padzīts valdībai un kungiem padevīgās pārliecības dēļ. Tā kā Čaugsteres degvīna pārdotava bija arī izpostīta divas reizes un bargā mežkunga muiža nodedzināta, tad Sveķīts nāca pils pārvaldniekam kā saukts, jo zināja kā no grāmatas izstāstīt, kas tie postītāji un dedzinātāji tādi esot, kā viņus saucot un kur katrs dzīvojot. Pilī viņš tika pamielots un noturēts līdz tumsai. Pils iemītniekiem viņš izdarīja lielisku pakalpojumu. Visi jutās jautri un mundri, kad baigā tumsa bija izklaidēta un ienaidnieks droši zināms. Kā suns Sveķīts tika saņemts, kā brālis no pils izvadīts, kad viņš bija sīki izmācīts un smalki izskolots, kas viņam darāms un izzināms, lai iegūtu skanošu algu un kungu labvēlību. Šādu vīru pārvaldnieks sen bija veltīgi izmeklējies, bet nu Sveķīts viņam iekrita kā gatavs ābols klēpi. Svētdienas vakarā Čaugsteres baznīckroga zālē tika noturēta apkārtnes skolotāju sapulce, kurā tika


runāts daudz skaņu un karstu vārdu, ka daudzi muti sadedzināja. Pa sapulci dauzījās arī Sveķīts un lipa katram klāt kā piķis, lišķēdams un glaimodams: «Gluži manas domas, bet tu tik jauki proti izteikties! Tā ir pareizi, un tā vajag darīt! Runā tu, tavu balsi visi klausa!» Kaupurs bija atbraucis uz Čaugsteri, par sapulci nekā nezinādams, bet ziņkārības velnēns arī viņu aizdzina uz sapulci. Sveķīts rokas vien berzēja, kad Kaupuru ieraudzīja, kuru viņš turēja par savu niknāko ienaidnieku pasaulē. Sirds viņam kutēt kutēja no prieka, ka nu viņš varēs Kaupuru nodot kaklakungu varā pēc visiem tiesas un taisnības likumiem, – paldies žēlīgam debesu tēvam, iemesls nu ir rokā! Visu, kas sapulcē tika pustraks sarunāts, Sveķīša atriebīgais gars grieza uz Kaupura birkas un izpušķotu slepen paziņoja, kur pienākas. Abām pretpusēm Sveķīts prata pielabināties un pelnīja ar savu divkosību aukstu naudu. Nakti ar kādu kaimiņu Indēnos pārbraucis, viņš stāstīja māsai un māsasvīram Lomezim saltas burlaku pasakas, kādas acumirklī klausītāju ticīgajām ausīm atrada par visnoderīgākām. Lomezis gan rūca, bet sievasbrāli pa durvīm laukā sviest arī nevarēja. Piektajam gadam visdrudžainākās dienas dzima decembra mēneša beigās. Notikums trenca notikumu. Par uguni un asinīm vairs neviens nebrīnījās vīra galva nebija vairs kāpostu galvas vērtībā… Sveķīts gāja uz visām sapulcēm, bet neviens viņu neturēja par pilnu. Viņš gāja un nāca, reizām pazuda uz veselām dienām, bet neviens par viņu netēgājās, nerūpējās, Lomezis vēl papriecājās, kad brīvēžas nebija mājā. Sīki dzīvodams, pa ziemu pusbadā mirdams, Sveķīts savā desmit gadu garā skolotāja mūžā bija iekrājis grasi naudas, kura ar visiem augļu augļiem sniedzās pāri astoņi simti rubļiem un glabājās Čaugsteres krājkasē. Kā visi bailīgi, lētticīgi ļautiņi, tā arī Sveķīts, nemieriem sākoties, vairs neuzticējās krājkasei, bet atprasīja visu savu ilgo gadu krāju, bailēs trīcēdams un drebēdams, kad biedrībai negadījās tik daudz skaidras naudas kasē, lai uzreiz varētu viņam noguldījumu atmaksāt. Savu mūža krāju viņš pamazām apmainīja tīrā zelta naudā, un, kad noguldījuma naudai pievienoja Malienā izmānīto un pēdējā nedēļā Čaugsterē tīri par smieklu nopelnīto naudiņu, tad Sveķīša sen pielūgtais un dievinātais elks bija pilnīgi gatavs, kura varenais vārds skanēja: «Vesels tūkstotis!» Skaisto, spožo elku redzot, dzirdot un taustot, Sveķītim sirds gavilēt gavilēja, ka taču vienu prieku, vienu laimi un sirds atveldzi viņš ir sasniedzis, par kuru desmit garus gadus dzinies un cīnījies. Kā kaza viņš aiz liela prieka lēkāja, pēc āža brēca. Ilgi viņš prātoja un svīda, kur lai viņš visdrošāk savu elku noglabājot. Naudas kuli uz krūtīm nēsāt baidījās no laupītājiem, jumtā paslēpt bijās no ugunsgrēka, kamēr beigu beigās sagudroja glabātavu vecā bišu stropā Lomeža ābeļdārzā, kad savu naudas zuti bija iznēsājies no vienas vietas uz otru kā kaķene savus bērnus. «Stropā ir visdrošākā vieta. Ziemu ne pelīte pa dārzu netekā, un strops no mana loga ir labi saredzams,» viņš galu galā nolēma un noglabāja naudu stropā zem plauktiem un veciem kankariem. Sveķīts mitinājās Indēnos augšistabiņā, jo brīvmalku deva pagasts, cik skolai uziet, un Lomezis tamdēļ malkas nežēloja. Stundām viņš sēdēja pie loga, savu zelta glabātavu sargādams. Ik vakarus un ik rītus pa tumsu viņš aizzagās uz naudas slēptuvi un acīm un rokām pārliecinājās vai viņa zelts vēl dzīvs un vesels. Ka no biežas staigāšanas uz stropu ieminās sniegā celiņš, tā viņš neredzēja.


XX.nodaļa Pēc beigtiem dienas darbiem Kaupurs kādu vakaru viens pats gāja uz Kaķu krodziņu. Ceļā viņam ziņnesis iedeva avīzes un vienu vēstuli, tepat Čaugsterē uz pastu nodotu. Viņš atplēsa vēstuli un atrada tanī bībelstāstu grāmatai izplēstu lapu ar stāstu par Jāzepu Potivara namā. Viņš izērmojās par vēstuli un viņas saturu, saplucināja to smalkās druskās un izkaisīja vējā. No kroga atskanēja ļaužu dziedāšana un bļaustīšanās. No trokšņa bija nojēdzams, ka krogā atkal tika noturēts kāds mītiņš. Kā liedzējs viņam liedza iet krogā iekšā. Viņš pastāvēja brītiņu kroga tuvumā un tad gāja lēnām mājup. Burzas un ļaužu drūzmas draugs viņš nebija, īsti omulīgs viņš jutās tikai labu paziņu un draugu mazpulciņā. Viņš sasniedza Maltītes skolas namu. Skolēni vēl mācījās augšistabā. Pacers spēlēja ar Amāliju viesistabā kārtis. Lēni Kaupurs soļoja pa mīksto sniegu sava nama priekšā. Nezin kamdēļ, bet šodien viņam bija pavisam skāņi ap dūšu… Pret skolas nama lieveni viņš uz brītiņu apstājās kā neziņā, vai iet namā iekšā vai atpakaļ uz krogu. Nepatika ne šis, ne tas. Loga aizlaižamais bija sameties m tamdēļ veselu sprīdi par īsu. Pa aizlaižamā apakšas malu abi kāršu spēlētāji bija labi saredzami. Pacers sēdēja un spēlēja nopietnu seju, kā pie sevis noņēmies godam izpildīt nepatīkamo darbu: «Kas jādara, tas jādara!» Amālija nemierīgi brošājās pa krēsla virsu, itin kā sēdeklis būtu nokarsēts svelots, bet vidžināja vēlīgi kā bezdelīga: «Saņemieties, Pacer, Paceriņ, Pacerulīt, bet ar kārtīm neblēņojaties, to es saku!» Te Amālija kā trūkt uztrūkās no sēdekļa un metās galdam apkārt. Vienu roku viņa apskāvās Paceram ap kaklu, otru roku jaucās pa viņa kārtīm, itin kā viņš spēlējot būtu kādas blēņas izdarījis, kādi nedarbi vientiesīgajam spēlmanim ne prātā nenāca. Pacers sēdēja kā koka dievs, ne austiņas nedrīkstēdams pakustināt, bet, kad viņam uz vaiga sāka līt karstu skūpstu lietus, tad viņš pietrūkās kājās un abām rokām atgaiņājās kā no ugunsgrēka svelmes. Atmuguriski viņš sprīžoja uz durvīm, kamēr sagramstīja durvju kloķi, tad atvēra durvis un izmetās ārā, vienādi kreisās rokas stilbu acu priekšā turēdams. Nabaga Paceram bija lielisks kauns. «Gatavais auns!» Amālija dikti iesaucās, savus izspūru matus glaudīdama. Kaupurs, aiz loga stāvēdams, sakrampēja ciešāk savu zaraino paegļnīcu, gribēja drāzties istabā iekšā un slānīt abus vai galva vai acis, bet Pacera neliekuļotais nobīlis un smieklīgā bēgšana liecināja, ka viņa palīgs ir nevainīgs un ne mazāk pārsteigts par viņu pašu. Ja te kāda nelādzība netikusi, tad sodāma vienīgi Amālija, bet svešam, gadījumu bez aizsprieduma apsverot, bija jāpiebalso Amālijai ka Pacers ir gatavais auns! Nu Kaupurs saprata saņemtās vēstules nozīmi. Ko te nu līdzētu pirmajās dusmās sacelt ar Amāliju ķīvi un mājas naidu? Amālija vai rau ieskatīs gadījumu par atļautu joku, vai arī liegsies līdz asinīm, – krogus meita paliek krogus meita. Un, taisnību sakot, visai traks te nekas nav noticis, Amēlijai gluži viņa daba. Ja viņam nāktu patīkams skuķis pa vērienam, viņš arī negavētu, bet darītu gluži tāpat! Vecais lāga mācītājs izglītoto aprindās laulību izskaidroja tā: «Viss jau nav jāizpilda, mīļais, jo cilvēku spēkiem tas neiespējami izpildīt; jebšu arīdzan mums jācenšas dotos solījumus izpildīt, tāpat kā jācenšas sasniegt loloto veidolu, kurš tikai tamdēļ ir veidols, ka viņš paliek mūžīgi nesasniedzams.» Kaupurs iesmējās rūgti, aprija pirmo niknumu un atsēdās uz sava nama lieveņa kāptuvēm. Grūti bija noslogāma sirds dibenā nejaukā nojauta, ka Amālija vēl tagad uz visu ko gatava, ja tikai viņai gadās tāds pats nebēdnīgs pretinieks. Atbalstījis zodu abās rokās uz kūjas līkuma, Kaupurs iestiga rūgtās, sāpīgās domās. Te nu bija visa viņa cerētā laime! Cerētā vai ar varu uzspiestā? Pēc nepilniem trim mēnešiem


laulības kopdzīvē viņa sieva jau meklēja sev citur prieku un apmierinājumu… No kura laika īsti Amālija skaitījās par viņa sievu, un kuram no viņiem ir pirmtiesība sviest otram ar akmeni? Kad senāk meitā viņam Amālija apnika vai pat apriebās, viņš bēga uz skolu vai plašajā pasaulē un dienām nerādījās Kaķu krodziņā, bet kurp lai tagad no sievas mūk? Ķildu celt, pa zemnieciski krietni izlamāties un izplēsties, lai liekās dusmas un niknums dabū noskriet, un tad atkal līst kopā laulības gultā zem vienas segas – tā arī viņa dūša nepanesa. Lai gan Amālijas kaislība un alkatība atsitās pret Pacera neuzvaramo jaunības nevainību un kautrību, tā ka no tālākam nejaucībām viņam acumirkli nebija ko bīties, tomēr tik daudz viņš sevi pazina, ka, tagad iekšā ejot un Amāliju pa roku galam redzot, viņiem ķīvis un pārmetumi būs neizbēgami. Atlikdams pa vecai paražai nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu, viņš piecēlās un gāja atpakaļ otrreiz uz krogu. Vislabāk tomēr būs, ka šīvakara nejaukos pieredzējumus viņš noslīcinās aizmāršības labzālē – alū un vīnā. Kaupurs iegāja pa kroga sētas pusi pašu Varpogu telpās. Tur priekšā bija pagastvecākais Kreilis, rakstvedis Vēzīts un vēl citi amatvīri. Notika liela spriešana un gudrošana, kā lai divus vilkus tā paēdina, ka kaza paliek tomēr dzīva. Tika daudz runāts, daudz dzerts, kad pietrūka gudru vārdu un padomu, tad paraustīja gudri plecus. Uz rītdienu – vilks zin kas! – bija paziņojis pagastnamā vispārīgu pilngadīgu pagastlocekļu sapulci, kurā ievēlēšot kaķeniešos jauno pašvaldi, kā tas daudzos pagastos jau bija noticis. Kaupurs nosēdās nomaļis, klausījās vienu ausi un dzēra ar skubu. Viņam pašam bija tik daudz par savu dzīvi ko domāt, ka nepiedalījās ar savu gudrību ne jaunajiem pagasta aplaimotājiem, ne vecajiem pagasta glābējiem. Dzirdēja ļaudis runājam, ka apkārtnē daudz krogu jau esot pavisam slēgti, bet Kaķu krogs vēl bija vaļā un pilnā darbā. Varpogu māte prata visiem iztapt pa prātam. Ļaužu bija sapulcējies milzus kā citkārt pirmajā deramdienā. Visi gribēja kaut ko izzināt par jaunajiem laikiem, kad maize būšot, bet ēdāju nebūšot… Labi mutaiņi ņēma pilnu muti un aizkurca ļaudīm ausis, ka apmulsa pat prātīgi vīri un nezināja, vai par tādām blēņu valodām smiet vai skaisties. Dūca un rūca pa malu malām. Bija ieradušies arī sveši, neredzēti ļaudis, kuri laiku pa laikam dziedāja dažādas dziesmas. Ārā vai kroga lielajā istabā no galda vai apgāztas mucas viņi teica kādu īsti biezu vārdu vai arī mācīja ļaudīm jaunas dziesmas. Uz rītdienu ļaudis bija sagatavojami. Pa ļaužu pūli locījās Sveķīts kā glodene, laipni smaidīdams, rokas žņaugot, pirkstus knakšķinādams. Trallā Jānis un Čiksts bija lieli vīri. Viņi abi dunduroja pa āru, rokās saķērušies. Mēness patlaban līda pa egļu sila galotnēm augšup. «Kur nu līdīsi, sarkanais bulli!» Trallā Jānis kliedza. «Kur tu biji, kad mums pa tumsu bija šurp jānāk jauno zemi dibināt? Tavas tūļības dēļ es trīsreiz iegāzos grāvi, bet nu tu zini spīdēt lūgdamies, kad tevis mums vairs nevajag! Es saku… nost ar mēnesi!» Viss pūlis sajūsminājās un kliedza simtbalsīgi: «Nost ar mēnesi!» Traci skatīties arī Kaupurs iznāca citiem līdzi ārā. Sveķīts pačukstēja Trallā Jānim un Čikstam kaut ko ausī. Citu puišu pavadībā viņi ielenca Kaupuru, pacēla viņu gaisā un nostādīja kājās uz apgāztās alus mucas kroga priekšā, viens aiz otra saukdami: «Skolotājam jātur runa! Sper vaļā, skolmeistar, nebīsties! Ja tev suta būs, mēs rīt tevi ievēlēsim pašvaldē! Nost…» Ļaudis nelaida Kaupura vaļā. Viņš nezināja, ko runāt, lai izpatiktu ļaudīm un spruktu veselu ādu vajā no satracinātā pūļa nagiem. Viņš bija drusciņ iežilbis, un prātā viņam šāvās savas dzīves nepatikas un posts, kurā viņu sievietes mānīdamās ievilinājušas. «Kungi un domu biedri! Tā sakot… pinekļiem un valgiem mēs visi esam saistīti pie rokām un kājām… brīvības cienīgi ir tikai vīri, kas nav bābas un neļaujas no bābām vadīties un valdīties… droša


vīra dūša spēj nokratīt verdzības važas un važas paliek važas, lai viņas arī būtu puķēm apvītas…» Tādā garā viņš izmuldējās brītiņu un beidza savu runu ar uzsaukumu: «Nost ar visām bābām!» Par bābām Kaupurs domāja savu sievu un sievasmāti. Kā zvīņi viņam bija nokrituši no acīm, un viņš atjēdzās, ka Varpogu māte ar varu un niķiem viņu saprecinājusi ar savu meitu. Ļaužu pūlis viņu saprata gluži citādi… Rokas berzēdams, Sveķīts pazuda nakts tumsā. Viņš steidzās muižai aiznest karsto ziņu, ka dumpinieks Kaupurs kūdot ļaudis uz varasdarbiem un dedzināšanām. Čaugsterē un Kaķu muižā Kaupurs tika sasālīts uz nebēdu. Uz Indēniem mājup iedams, Sveķīts pie sevis bubināja: «Nu viņš ir beigts un pavisam pagalam! Kas zin, ko zīle dziedās? Vēl viņa man var sadziedāt Mailītes vietu, kura man pēc dieva un cilvēku taisnības nākas…» Vispārīgā burzā un juceklī Varpogu māte raušis ierāva Kaupuru savā guļamistabā. «Vai tu esi nīcis, Mārtiņ, vai pavisam durns, ka tīšu prātu lieni šinī skudru pūsnī iekšā? Gals būs visai viņu kundzībai un vēl drīzā laikā, to es saku un paredzu. Ko es zinu, to es zinu, bet tu apdomā, kādas bēdas un raizes tu padarīsi man un savai mīļajai sieviņai – Amālijai…» «Nu, Amālija sev vietnieku jau ir izraudzījusies… labāk nāve ceļmalā nekā divi ragi pierē…» viņš spītīgi atcirta, sievasmāti baidīdams. Un Varpogu māte izbijās ne pa vienam smieklam! Viņa nelikās mierā, kamēr Mārtiņam bija jāpaskaidro savi tumšie vārdi un jāizstāsta viss gadījums, ko viņš aiz loga noskatījies. Stāstot Mārtiņam, pat asaras iezagās acīs, ne tik daudz savas nelaimes un Amālijas neuzticības dēļ, kā vairāk no uztraukuma un dzēruma. Varpogu māte tikai purināja galvu un atkārtoja desmitkārtīgi: «Tā es neticu… neparko neticu un nekad neticēšu! Tavas acis kāds ir apmānījis!» Ne soļa viņa vairs nelaida Mārtiņu no savas istabas laukā, lika aizjūgt zirgu un pati viņu aizveda uz Mailīti, Mārtiņš apgūlās savā rakstāmistabā, bet guļamistabā Varpogu māte vēl ilgi runājās ar savu meitu. Ap pusnakti uz māju braucot, viņa tālumā vēroja trīs četras ugunsgrēku blāzmas, bet pusceļā viņa pamanīja tepat aiz sila uz Kaķu kroga pusi tādu pašu uguns stabu gaisā paceļamies. Viņa sašventrāja zirgu un aizlaidās kā putns siliņam cauri un kalniņā augšā. Kā atvieglota viņa dziļi atņēma elpu – nedega vis Kaķu krodziņš, bet muižas amoliņa šķūņi kādu versti tālāk. Pa krogu vēl dauzījās ļaužu palieki, bet ugunsdzēsējos iet neviens nedomāja. Lai gan otru dienu Kaupurs pagastnamā uz sapulci neieradās, tomēr viņš tika ievēlēts Kaķu pagasta pašvaldes rīcības vīros. Ievēlētie vīri nedabūja sapulcēties nevienu pašu reizi, kad jau vētras slota sāka slaucīt no zemes virsus vienu pašvaldi pēc otras. Notikums trenca notikumu – viens spocīgāks, negudrāks par otru. Šausmas brāļojās ar neģēlību kā neprāta dullumā. Nedēļu vēlāk visi kaķeniešu pilngadīgie vīrieši bija ziņoti pagasta namā. Zaldātu nodaļas apsardzībā ļaudīm tagad bija jādzied pavisam cita dziesma. Pēc muižās sastādīta saraksta virsnieks sauca visus pie vārda, ar kuriem viņš vēlējās tuvāk iepazīties. Dažs labs ne krusta mest nezināja, kamdēļ īsti viņš šādu ievērību pelnījis. Kaupurs bija labprātīgi atnācis uz sapulci, bet Čiksts un vēl daži labi citi no nezināmas rokas sarakstā ar krusta zīmi apbalvotie tika pa mājām salasīti un kā goda viesi par brīvu atvesti uz pagasta namu. Trallā Jānis un citi dziļāk iepiņķējušies vīri, kuri vairāk uzticējās savam kāju veiklumam nekā dieva gādībai un cilvēku žēlastībai, bija pazuduši kā žīdi pa Miķeļiem un nebija ne ar uguni roka dabūjami. Šķīra avis no āžiem. Par āžiem turēja tos, kuri no nezināmā labdara ar krusta zīmi bija apzīmēti. Kurš apzīmētais bija ar mieru labis prātis paciemoties muižas labības šķūni un uz mutes pagulēties uz ratu taisāmā beņķa, tos bez ierunas laida tanī pašā vakarā uz māju, bet, kas lepni vai tītīgi šādai viesmīlībai


pretojās, tiem tapa pasludināts. ka viņi nevis brīvi, bet par brīvu tikšot aizvizināti uz Mierlavu. Stulbgars pirmais iegulēja ratu taisāmo beņķi. Esot gluži patīkami bijis, viņš vēlāk stāstīja, tikai pirtī iet tam gan veselu pusgadu negribējies. Deviņu lepno stūrgalvju starpā bija arī Kaupurs, bet Čiksts un vēl pieci citi vīri tika ņemti tūliņ līdzi uz Mierlavu bez·viesmīlības piedāvājuma un ratu beņķa piesolījuma. Ceļā Čikstam aptecējās drebulīgā drēbnieka sirds. Pirmajā lielākajā silā viņš, kājas ielocīdams, mēģināja pa zaķa paražai cilpot, bet zilā pupa izjauca viņam visu skaisto nodomu. Viršos viņš atgūlās, aizmirsis augšāmcelšanos uz visiem laikiem. Visi citi atskārtās, ka jokiem nu esot beigas. Zaldātu nodaļa pārnakšņoja pusceļā, kādā lielākā muižā Mierlavas ceļa malā. Vaņģinieki tika zaldātu apsardzībā ievietoti kur kurais. Kaupuram ar kādu viņam gluži svešu cilvēku kopā tika ierādīta mītne kungu nama kukņas patrepē. Mītne gan bija traki zemiem griestiem, bet toties atkal abējādi briesmīgi šaura. Laiks bija apmeties sveloti auksts. Biedrs ieritinājās suņa migā un, zobus klabinādams, didināja visu nakti. Kaupurs savilkās kā ezis kamolā un ievietojās būdas kaktā, par pagājušu laiku Ēģiptes gaļas podiem sapņodams un ar mēli pa zobu starpu visādus traļļus īsa laika dēļ sizdams. Sēža bija varena, ar kājām varēja atsperties pretējā sienā un spļaudīt griestos gluži baltu. Doma trenca domu, bet iznākums bija vienāds: kaut jel drīzāk pienāktu bīstamais gals ar briesmām nekā ciest briesmas un mokas bezgala. Viena pati nakts viņam izlikos garāka par pusmūžu. Pateicoties viņa jaunības zaļoksnībai, siltajam kažokam un adītiem kamzoļiem, viņš nebija nosaldējis neviena locekļa, lai gan mēle mutē vairs neklausīja, kad viņu rītā izveda no pagaidu cietuma. Viņa bēdubiedrs bija apklusis didināt uz visiem laikiem, no sala stīvs un līks kā āža rags… Kāds cits pa nakti brīnumainā vīzē bija ticis vaļā no tā paša mazumiņa prāta, cik viņš, pasaulē nākdams, no dzērāja tēva bija mantojis. Ka nu dažām tautām ir zīmīgā paraža prātu zaudējušos ieskaitīt par zīmētiem ar dieva ziemeli un pieskaitīt pussvētiem brīnumvečiem, tad vietējam pagastvecākajam tika pavēlēts laimīgo nelaimīgo kaķenieti šķūtēt atpakaļ uz pagastu, lai citi kaķenieši viņu uzglabājot uz savu rēķinu kā dārgu piemiņu no ievērojamā gada. Prazdams tekoši sarunāties likteņlēmēju valodā, Kaupurs aptaujājās pie nodaļas vadoņa par iemesliem, kamdēļ viņš apcietināts un izpelnījies šādu sevišķu aizgādību un apiešanos? Virsnieks gadījās pie laba prāta, vērīgi viņā nolūkojās un lika kādam zemākam karavīram no lapas nolasīt visu darbu un nedarbu sarakstu, par kuriem viņš sasūdzēts, bet kādi viņam ne sapnī nebija nākuši prātā. Kas viņš par elles nezvēru esot, to viņš nu dzirdēja, ka klausoties vien viņam mati slējās stāvu. Kaupurs nesaprata, kas viņu tik bezkaunīgi varējis apmelot un nomelnot. Vairums noziegumu bija taisni no zila gaisa grābti, mazums nieku tā uzpūsti, ka no siseņa iznāca smuks trīs gadu vērsis. Viņš bija norādīts par darbīgu dalībnieku vairāk dedzināšanās un degvīna pārdotavu postīšanās, kā arī par ļaužu musinātāju un kaķeniešu dumpinieku galvu. Kaupurs nozvērējās desmitiem liecinieku pierādīt, ka minēto noziegumu laikā viņš ne solīti nav spēris no savas skolas laukā. Vaļsirdīgi viņš atzinās, kādā nolūkā un kādu iemeslu dēļ viņš vienu vienīgu reizīti runājis krogā zināmo runu par bābām un ka pat nav bijis ļaužu sapulcē klāt, kad ticis ievēlēts pagasta pašvaldē. Viņa seja un vaļsirdība virsniekam iepatikās, un lēns smaids krēšļojās ap viņa lūpu kaktiņiem, kad Kaupurs stāstīja par savu uz visām sievasmātēm zīmēto runu «Nost ar bābām». No sarunas Kaupurs tik daudz dabūja zināt, ka laikam vēl šovakar viņi visi nākšot lauku kara tiesas priekšā, bet, kas ar viņiem tikšot darīts, tas palika nezināms, lai gan diezgan gaiši noprotams. Laikam uz augstāku mājienu tālākā ceļā līdz Mierlavai zaldāti apgājās ar Kaupuru daudz cilvēcīgāk, atnesdami par viņa naudu ēdamo, dzeramo un pīpojamo un draudzīgi viņam palīdzēdami atnestās mantas notiesāt. Tikai otru rītu Amālija dabūja zināt, kāda nelaime Mārtiņam uzbrukusi. Kā grauzējs viņai iegrauzās sirdī, Mārtiņam jācieš viņas dēļ. Jau kā smagu sodu viņa sajuta, ka Mārtiņš zin visu un solījies viņas dēļ meklēt galu.


Sirdsapziņas pērta un dzīta, viņa steidzās uz Kaķu krodziņu, bet Varpogu mātes nebij vairs mājā. Varpogu māte nekliedza, nebrēca, ne citādi kā bābiski neāvījās par znota nelaimi, bet tūliņ gudroja un gādāja par zālēm, kurām vienīgi kaite ārstējama. Viņa gumzījās visu nakti no vienas istabas otrā, savāca vienkop visu skaidro naudu, kas mājā sagramstāma, un savīstīja naudu trijos vīstokļos – vienā divi simti, otrā trīs simti un trešā pieci simti. Cik liela vara tādiem burvju vīstokļiem, to Varpogu māte no saviem piedzīvojumiem zināja. Pilnu vezumu nešļavu rīta agrumā viņa aizbrauca uz Čaugsteri pie mācītāja un lūdzās viņu, kamēr tas apsolījās viņas labā braukt uz Mierlavu. Mācītājs tūliņ aizbrauca pats saviem zirgiem tieši uz Mierlavu, bet Varpogu māte trencās atpakaļ un sabungoja visus vecās, neapvainotās pagastvaldes amatvīrus sev līdzi, tad krogā lika pārjūgt putās nobraukto zirgu pret citu – jaunu un kopā ar Kreili aiztrencās uz Mierlavu. Ar veselu virkni liecinieku un galvinieku viņa ieradās Mierlavā, kurā tolaik piemita pats augstākais apgabala pārvaldnieks juku laikos. Pie augstiem un zemiem Varpogu māte lauzās pati pirmā priekšā un mīlēja ar kungiem parunāties divatā… Bailes viņa nepazina, ēdri un gaiši, bet pazemīgi lūdza ne žēlastības un žēlošanas, bet tikai tiesu un taisnību, lai noklaušina viņas atvestos lieciniekus un galviniekus, cienījamus vīrus no laukiem un no pašas Mierlavas, kuri ar diviem mācītājiem un pilsētas galvu priekšgalā visi kā viens vīrs liecināja un apgalvoja, ka Mailītes skolotājs apcietināts nevainīgs, kā pārpratuma vai provokācijas upuris. Kā lūgums vēl sekmīgi pastiprinājums, to Varpogu māte no galvas prata un padarīja. Viņas drosmei, maņai un pastiprinātam lūgumam bija sekmes. Lauku kara tiesa apspriedās vēl to pašu vakaru īsi un aši, 15 minūtēs tika izšķirts 12 vīru liktenis – daži pabāzti zem zaļajām velēnām, citi iebāzti cietumos, vairumam mugura maksāja, ko mute pelnījusi, tikai Kaupurs vienīgais tika atrasts par gluži nevainīgu un tūliņ palaists brīvā. Liecinieki apliecināja un galvinieki apgalvoja, ka Mailītes skolotājs ir tīrais eņģelis, ne cilvēks, viņš nav pelnījis sarakstā viņa vārdam pievilktos divus sarkanos krustus, bet tur ir noticis pārpratums uzvārdiem vai tīšs, bezdievīgs viltojums. Varpogu māte raudāja prieka asaras, vienā naktī kā caur riņķi izrauto meitasvīru apkampdama. «Mārtiņ, Mārtiņ, kam tu, niekodamies un man padoma neprasīdams, padarīji mums ar Amāliju tādus sirdēstus! Nu paldies dievam un augstiem kungiem, ka mūsu taisnā lieta neiebrauca purā. Es tev nekā nepārmetu, tikai jāsaka, ka arī nieku tev nevajadzēja darīt citiem niekoņiem un badmirām līdzi, tev taču nekā netrūka! Un, ja tev dzīvē kā trūkst, tad pasaki tikai man – es varu tev visu pagādāt!» Kaupurs nezināja ne smiet, ne raudāt, no pārciestām miesas mokām un dvēseles bailēm viņš bija vēl kā apdullis. Varpogu māte uzlūdza visus savus draugus uz mīlestības mielastu viesnīcā un to pašu nakti aiztelegrafēja uz Čaugsteri un Kaķu krogu prieka vēsti, ka Mārtiņš ir brīvs un vesels, lai tēvs un Amālija viņus sagaidot citvakar Mailītes skolā. Sveķīts dabūja zinu par Čiksta un viņa biedru ātro un šausmīgo galu tūliņ otrā dienā. Ilgajos gados, bet sevišķi pēdējās nepilnās pāra nedēļas viņš aizrautnēm bija krājis kvēlošas ogles uz savu galvu. Nāves un asins ziņa uzpūta šo kvēli karstās liesmās. Nemiera un pārmetumu dzirkstele iekrita sirdī, un arī tur liesmas plētās platumā. Kā vista, dēt meklēdama, viņš noslēpumaini un nemiera pilns staigāja no vienas vietas uz otru. Viņš juta, ka pats nelabais min viņam uz papēžiem. Nekur viņš nevarēja meklētā zuduma atrast. Nodevības apziņa kā no liela tāluma viņam zvanīt zvanīja ausīs: «Tavi darbi, asins nopelns… asins alga, alga būs, alga būs!…» Vēl zvani dunēja kā aiz kalniem, bet viņš nešaubījās, ka skaņas tuvāk vien nāks, kamēr plēsīs viņam ausis pušu. Viena laime, viena liela, liela laime viņu glābtu no nelabā vajāšanas, no griezīgajām zvanu skaņām, no visa bēdu posta un nemiera nelaimes… «Ak, Mailīt, tevis dēļ…» – laikam kādā dziesmā stāvēja, pēc Sveķīša domām, bet vienā lielā


grāmatā esot pants: «Viņu asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem…» Lai staigāja kur staigādams, vienādi viņš trina un berzēja rokas, kā no kaut kā lipīga un riebīga tīrīdams. Acis blandījās kā neziņā apkārt, allažiņ uzmezdamas ašus skatus rokām, vai tās esot tīras no asins traipiem. Ilgāk viņš mājā nenocietās, bet trešajā dienā devās laukā, sirds nevaldāmi kāroja un baidījās zināt, kas īsti ar Kaupuru esot noticis. Viņš dūšīgi pats sev iestāstīja un noliedza, ka viņš nealkstot Kaupura nelaimes un gala, bet sirds gozējās laimīgajā iedomā, ka tad viņš tikšot par Mailītes skolotāju… Uz Kaķu krogu viņš baidījās iet, lai gan viņa nodevēja loma laužu vairumam bija nezināma. Aizdomas šur tur iečukstējās, bet skaidrības vēl trūka. Viņš nogriezās uz ziemas ceļu, kas pa mežiem un puriem veda uz Lērumkrogu Mierlavas ceļa malā. Lērumkrogs pa taisno ziemas ceļu bija tikai kādas septiņas verstis no Indēniem. Pa mežu ejot, viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi; viņam tā vien likās, ka koku zari esot simtiem izstieptu roku, kuras visas viņu kaunējot un radot ar pirkstu taisni acis… Kad nelabā sirds vai sāņis gāzās, viņš izvilka no azotes kabatas degvīna pudeli un ievilka pa sīkam malkam. Par savu naudu viņš degvīna nepirktu dienu mūžu, bet tagad viņš dzīvoja puspilnā no Trallā Jāņa un biedru dāvinātā degvīna, no tā sūkdams dien' un nakti, bailes remdēdams, dūšu pravīdams. Lērumkrogu viņš sasniedza ap dienas vidu. Šis krogs kādu laiku bija aiztaisīts, bet no aizvakardienas atkal vaļā un pilnā darbā. Ļaužu bija maza saujiņa, tie paši tādi kā noperējušies, runāja čukstēdami, sauca dzeramo, ar roku pametot, bailīgi un neuzticīgi visapkārt raudzīdamies. Brālis neuzticējās brālim, tēvs šaubījās par dēlu. Pie kārotās skaidrības Sveķīts Lērumkrogā tik drīz netika. Krodzinieks stāstījās dzirdējis, ka Mailītes skolotājs atstāts Karstumsilā vārnu apsardzībā. Sveķīts pie sevis liedzās, ko mācēja, ka par tādu ziņu prieka viņam neesot ne par grasi, bet viens pats viņš izbliedās stadulā un aizdurvē iekampa no savas pudeles krietnu malku. Vēlāk piebrauca kāds ceļa vīrs no Kaķu kroga puses, tas zināja pastāstīt, ka Mailītes skolotājs esot ticis vaļā veselu ādu un šovakar būšot mājā, tā pats Varpogs vienā ņēmienā lieloties pa Kaķu krogu. Sveķīts otrreiz izgāja ārā un vienatnē smēlās ieprieci no brīnumpudeles. Citiem redzot, viņš nedrīkstēja pudeles cilāt, jo baltā zāle tagad bija reta manta un pēc viņas kāri ilgojās visi krogusbrāļi, bet devība nebija Sveķīša dabā. Sveķīts kruknēja uz nārēm lielā kroga kaktā, pusmiegā, pusdzērumā snauzdams. Neviens par viņu nelikās zinis, šinīs dienās visādu tekuļu un bēguļu bija pilnas malas. Krēslai metoties, krogā sabruka pūlis nosalušu, bet priecīgu ļaužu. Krogā radās jauna dzīvība. Nācēji nāca, kulu kājām dauzīdami, un gāja, jautri čalodami, lielajai istabai cauri uz letes istabu. Nācēji bija Kaupurs ar saviem pestītājiem. Varpogu māte gādāja, lai visi priecājas viņas priekam līdzi. Viņa sasveicinājās ar Lērumkrodzinieku. «Sveiks, mīļais kaimiņ! Vakar es lielās bēdās braucu uz Mierlavu, braucu tīšām tavam krogam garām un iekšā nenācu, bet šodien vēl lielākā priekā es griežos no pilsētas mājup un tad vis tavam krogam garām nebraukšu, es gribētu, lai visi priecātos man līdzi! Iesim tavās istabās, tad es tev izstāstīšu, kurš neģēlis mums visu šo pirti sakurinājis. Nodevēja vārdu es izdabūju gan laukā! Švekit, Švekit… es zinu gan, kas tas Švekits tāds ir, lai tikai viņš tiek manos nagos, tad suns vairs maizes neņems no viņa rokām, par to es gādāšu…» Priekā starodama, par savu laimi un labo veiksmi stāstot, bet dusmās zvērodama un dūres vicinādama, negantā nodevēja vārdu minot, Varpogu māte pierunāja pilnu krogu. No soda nodaļas vadoņa viņa bija dabūjusi zināt nodevēja vārdu. Galva Sveķītim rūca, kad Kaupuru ieraudzīja sveiku un veselu, bet kā mālu pods tā iezvingšējās, kad īgnumā un lāstiem tika minēts viņa vārds, kad pats savām ausīm dzirdēja, ka viņa nodevība necerot nākusi gaismā un rīt būs zināma visai pasaulei. Kur lai viņš skrien, kur lai glābjas ar Kaina zīmi pierē?


Viņš izbliedās pa stadulu laukā un norikšoja kādu pusversti uz Indēnu pusi, tad spēji apstājās un iegaudojās kā vilks: «Vaii manu, vaii!» Viss par velti, tikai kauns, izsmiekls un ļaužu lāsti viņa mantojums. Viņam sajuka domas, prāts samežģījās. Viņš gudroja un nevarēja izgudrot, vai viņš sapņojis vai patiesību redzējis un dzirdējis. Ziemas aukstumā viņš sadrebinājās un atskārtās. Aši viņš atgriezās vēl uz krogu un, pa logu glūnēdams, pārliecinājās, ka nav vis sapņojis un velnus redzējis, bet viss dzirdētais un redzētais ir dzīva patiesība, tāpat kā Kaupurs ir dzīvs un vesels. Kā fūriju vajāts, viņš otrreiz devās ceļā uz mājas pusi. Kur labāks ceļš bija, tur viņš skrēja sīkiem suņa rikšiem, kur putenis sliedes aizputinājis, tur brida pa kupanām mēli pār zobiem. Viņš neatskārta un neprasīja sev, vai spoks viņu trenc vai no nelaimes bēg, vai laimei dzenas pakaļ, bet devās pa siliem un puriem uz mājas pusi, cik spēka un jaudas. Vakars nebija vēls, Indēnu skolas logos vēl spīdēja ugunis, kad Indēnu ganībās viņš apstājās pie zemzarainas priedes, lai atrautu elpu un iekamptu malku no pudeles. Jā, kamdēļ tad viņš tā skrējis kā traks suns? Varena tēva māja viņu gaida! Kruķu kokam būs darbs, kad māsa un māsasvīrs rīt pat dabūs zināt, kas viņš par elles goda vīru, – to viņš labi zin no galvas. Mukt tad labāk pasaulē iekšā un pazust viņas padibenēs. Pudele bija tukša – arī tā viņu pievīla. Dusmās viņš spēra pudeli pret priedi, ka drubazas vien izšķīda uz visām pusēm, bet pats tūliņ sarāvās kā adatas bakstīts, ka nupat viņš tīri par velti nosviedis piecas kapeikas zemē. Pieckapeika atgādināja savu augsto radu rubli; par grašiem žēlojoties, viņam iešāvās prātā lielais dzeltaino zeltripiņu krājums bišu stropā. Ne ar plaukstu, bet ar dūri viņš iezvēla sev pa galvu, ka dzirksteles vien nošķīda gar acīm. «Kā es tā nieka dēļ varēju aizmirst savu vienīgo laimi, kas pasaulē man paliek un paliks uzticīga! Tillilli, littitti, mans vienīgais brālīts un draudziņš ir vēl dzīvs!…» Nu viņš zināja, kas viņu uz Indēniem pa puteni un kupanām kā rautin rāvis, kamdēļ viņš tādu skubu mājup steidzies pa mežiem un puriem. Uz Lērumkrogu iedams un par Mailīti sapņodams, viņš pagalam bija piemirsis savu elku garā pielūgt un dievināt. Tillilli, littitti dziedādams, viņš lieliem soļiem lēca un skrēja pa ganību un pļavas stūri uz bišu dārzu. Kad lieliem, augstiem soļiem lēca, tad vieglāka bija skriešana pa daiļo sniegu. Uz vārtiem iet viņam nebija vaļas, vienu rāvienu viņš atlauza pāra zediņu un pa sētas caurumu iespraucās dārzā. Cieši acīm viņš zinātu ceļu uz zelta krājas stropu. Drudžainā steigā viņš atrāva vienu roku stropa augšas plauktu vaļā un grūda otru roku laimes caurumā, bet paslēptuve bija – tukša! Viņš nekliedza, nevaimanāja, bet pārgrieztām acīm nogāzās ar visu stropu garšļauku zemē, ceļgalos tupēdams, izplucināja plauktus, izkratīja kankarus, izčakarēja katru šķirbiņu stropā, itin kā zelta naudas žūksnis spētu paslēpties mazākajā spraudziņā. «Tukšs… beigts… pagalam viss…» viņš stenēja, stropam līdzās gulēdams, putas pa mute dzīdams… Pēc maza brīža viņš itin lunkani uzlēca kājās un aizsmakušā balsī gārca: «Tillilli, littiti, nu tik uz priedi, uz zemzaraino priedi…» Gar riju, kā plauks diebdams, viņš izrāva vecām sakām dzeņauksti, tillilli, littitti te augstā balsi spiegdams, te zemā gārgdams, viņš pazuda ganību krūmos nakts tumsā un puteni… Mailītes skola laistījās vienās ugunīs, kad Varpogu māte ar Kaupuru piebrauca. «Amālij, te nu es tev atvedu tavu palaidni, glabā nu viņu labāk!» Varpogu māte jautri sauca. Uz lieveņa stāvēja vecais Varpogs, lielo galda lampu rokā turēdams. Amālija skrēja no lieveņa zemē


un krišus iekrita kamanās, rokas apvīdama mātei un vīram ap kaklu, tā reizā spiezdama trīs galvas kopā. «Valdies, aušiņ, tu redzi, ka Mārtiņš dzīvs un vesels mājā… Tava Mārtiņa tev neviens vairs neatņems!» Varpogu māte rājās, prieka raudas savaldīdama. Tikai Kaupurs nesajuta īsta prieka un īstas laimes. Viņš mēģināja smaidīt, kad māte un meita, pie savas rokas katra, viņu veda lieveni augšā un istabā iekšā, bet tikai sejas āda savilkās rievās un krunkās, prieks sejā nelaistījās, un acis neatspīdēja. Kad laimes sirdi nav, tad prieka smaidi ar varu sejā nav uzburami. Trūkst liesmas – trūkst atspulgas… Laimes avots izsīcis un aizbrucis uz laikiem… «Gaisma un siltums…» viņš iešņukstējās. Tās tomēr bija patīkamas domas – pēc divām baiļu un moku pilnām dienām ieiet drošumā savās gaišās un siltās telpās bet patīkamo sajūtu aiztrenca nelūgtās domas, kuras ar varu bāzās virsū: «Nu cilvēks beigts… vairs paliek tikai daikts… par cenām nopirkts un galīgi samaksāts…»


Caurie ziedi - Jekabs Zeibolts