BRIVIBAS GRAMATA - Lato Lapsa

un gaiši paziņoja: "Mēs neesam izolacionisti, bet vēlamies saglabāt status quo. Mēs negribam, lai tūristu ordas šeit ierastos un izplatītu AIDS, un piesārņotu mūsu zemi."

Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? To, ka - ja jūs mēģināsiet tā vienkārši zvanīt uz kādu no nedaudzajām Ziemeļkorejas vēstniecībām (mums reāli - no sakontaktēšanās viegluma viedokļa - tuvākā ir Maskavā) un paziņosiet, ka, lūk, alkstat jau drīz doties ciemos uz šo brīnišķo valsti un izlodāt to krustām šķērsām, jūs pieklājīgi vai mazāk pieklājīgi pasūtīs. Pasūtīs labākajā gadījumā uz kādu no nedaudzajām tūrisma aģentūrām pasaulē, kas tiešām nodarbojas ar tūristu nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju. Nekāda došanās uz savu galvu, pat nekāda avio vai vilciena biļešu iegāde bez neskaitāmām atļaujām un saskaņošanām nav pat iedomājama, - aizmirstiet. Lielākais, uz ko varat cerēt - palūkoties uz Ziemeļkoreju no tās Dienvidu kaimiņienes puses pāri 38. para​lēlei, kas sadala abas joprojām naidīgās valstis.

Pēc cītīgas meklēšanas šādas tūrisma aģentūras atradās precīzi trīs - pa vienai Ķīnā, Zviedrijā un Krievijā. Turklāt pirmajām divām bija pa kādam nepatīkamam defektam - ķīniešu variants paredzēja obligātu braukšanu caur Pekinu, kam savukārt vajadzētu iegādāties Ķīnas vīzu (un tas olimpiādes priekšvakarā nebūt nebija tik vienkārši), bet zviedri bija gatavi vest tikai un vienīgi palielā grupā.

Savukārt krievu variantā gan vajadzēja Krievijas vīzu, lai aizbrauktu uz Maskavu pēc ziemeļkorejiešu vīzas un no turienes tad arī startētu Phenjanas virzienā, pārsē- žoties Vladivostokā, taču vīza bija nokārtojama krietni ātrāk un vienkāršāk, arī cena bija salīdzinoši pieņemamāka, lai gan, ņemot vērā valsts eksotikas koeficientu, vienalga diezgan bries​mīga.

Protams, nekādas garantijas saistībā ar Ziemeļkorejas vīzas izsniegšanu vai neizsniegšanu neuzņēmās neviena no trim tūrisma kompānijām, taču paradoksālā kārtā daudz problemātiskāka izrādījās… nokļūšana līdz Vladivostokai. Lieta tā, ka katru nedēļu no Vladivostokas uz Pbenjanu kursē viena vienīga zie- meļkorejiešu Koryo Air kompānijas Tu markas lidmašīna, un, ja nu gadījumā reiss Maskava-Vladivostoka tā kārtīgi nokavējas, jums atliek izvēlēties - nedēļu padzīvot Vladivostokā vai arī ceļu no Rīgas uz Maskavu mērot vēlreiz. Pēc tieši šāda nepatīkama atgadījuma es izvēlējos otro variantu, un lādiņš tik tiešām otrreiz tai pašā bedrē neiekrita, bet - tas nebija ne lēti, ne viegli.

Taču jau tūlīt pēc atbraukšanas - nē, patiesībā vēl pirms tās, - bija skaidrs, cik daudz ko es šajā jaukajā eksotiskajā valstī neie- raudzīšu tāpēc, ka tai ir pilnīgi citas ieceres un nostādnes attiecībā uz to, ko iebraucējam redzēt un ko tomēr neredzēt. Un ne tikai tāpēc, ka jau iepriekš tiku brīdināts - mobilais telefons jums, cienītais tūrist, tiks uz laiku atsavināts jau lidostā un atdots tikai prombraucot, bet fotoaparāta objektīvam nevajadzētu pārsniegt 150 milimetru, pretējā gadījumā to konfiscēs (kā rezultātā savu teleskopisko piecsimtnieku tiešām drošības dēļ atstāju mājās, savukārt trīssimtnieks acīmredzot tik ļoti neizskatījās pēc spiegu instrumenta, lai pievērstu mazo dzelteno čekistu uzmanību). Izsakoties vārdiem, ko savā kaut kur interneta plašumos atrodamā Ziemeļkorejas apmeklējuma aprakstā izteicis labi pazīstamais krievs Artēmijs Ļebedevs, "Ziemeļkorejā dzelzs aizkars novietots nevis vertikāli gar robežu, bet gan horizontāli, vienmērīgi nosedzot visu valsts teritoriju".

Jau pirms brauciena bija skaidrs - nebūs te nekādas brīvās pārvietošanās, nebūs nekādas ielūkošanās parasto (nevis valsts īpaši atlasīto) ziemeļkorejiešu dzīvē, nebūs nekādu braucienu uz, piemēram, savulaik briesmīgā bada skartajām ziemeļu provincēm, vēl vairāk, nebūs pat nekādas staigāšanas pa ielām, kur acis rāda. Tā vietā - jau iepriekš valstiski apstiprināta programma, kuras izstrādātājiem tavas vēlmes, maigi izsakoties, ir pilnīgi vienaldzīgas. Tajā gan ir milzīgs daudzums apmeklējamu objektu, taču tie visi ir divu sugu pārstāvji - vai nu ūdenskritumi, kalni, alas un citi dabas brīnumi, vai arī pieminekļi, memoriāli, revolucionārie muzeji un atkal pieminekļi. Izvēles iespēju - nekādu, tā ka faktiski jau pirms brauciena bija vairāk nekā skaidrs - ja tu, cilvēks, vēlēsies redzēt kaut ko no īstās dzīves, kaut jel ko no tā, ko tev jau pirms pāris gadiem no nāves gultas bubināja nabaga Čižiks, nāksies tā vai citādāk saspringt.

Protams, kādreizējā padomju cilvēka dzīves pieredze var ļoti nākt par labu, saskatot naiva rietumnieka acij neredzamas lietas, bet - vai tik nebūs par maz arī ar to…

Pirmais iespaids ir radies jau ceļā - nē, tik ļoti, ļoti, ļoti briesmīgi te nemaz nav, arī dzelzs