Issuu on Google+


Annotation Lato Lapsa BRĪVĪBAS GRĀMATA JĀŅA ROZES APGĀDS Šī grāmata nosacīti ir par pieredzēto un piedzīvoto Ziemeļkorejā un Turkmēnijā, kas pasaulē lielā vienprātībā tiek atzītas par visnebrīvākajām valstīm — izsakoties organizācijas Reportieri bez robežām vārdiem, par "nemainīgu elli, kur iedzīvotāji ir nošķirti no pasaules un ir pakļauti senilai propagandai". Ja tā būtu tikai vecišķa propaganda, gan jau šo valstu iedzīvotāji to kaut kā pārciestu. Viņi pārcieš pat to, ka tik tiešām dzīvo ellē, — daudzi no viņiem to pat uzskata par gluži ciešamu dzīvesvietu. Ar vārdu sakot, abas šīs zemes uzskatāmi pierāda: no situācijas, kad cilvēks vairs nedrīkst pateikt, ko domā par savas zemes naudu, līdz situācijai, kad iebraucējam šai zemē vairs nemaz neļauj lietot vai pat apskatīt vietējo naudu, ir tikai daudzi, bet ne bezgalīgi daudzi mazi solīši… . ISBN 978-9984-23-309-3 Lato Lapsa Literārā konsultante C.ilda Radliha Mākslinieki Arta un Jānis Jaunarāji Grāmatā izmantotas autora fotogrāfijas © Lato Lapsa, 2009 © Arta Jaunarāja, Jānis Jaunarājs, mākslinieciskais noformējums, 2009 © SIA "Jāņa Rozes apgāds", 2009 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ISBN 978-9984-23-309-3 Šo grāmatu es veltu aklajai strīpainajai kaķenītei Pienenei no Laboratorijas ielas, kura savu divu mēnešu mūžiņu nodzīvoju paēdusi un siltumā, bet lielo pasauli tā arī neieraudzīja. Un vēl - melnajai bezvārda kaķenītei ar kuplo vāveres asti no Etnas ielas, kura savu brīvību nebija gatava iemainīt ne pret ko citu šai pasaulē. "Mēs varam būt kopā vēl pusgadu… gadu… nevienam tas nav zināms. Galu galā mūs izšķirs. Tu saproti, cik mēs būsim vientuļi? Kad mūs savāks, ne tu, ne es neko nevarēsim izdarīt viens otram, pavisam neko. Ja es atzīšos, tevi nošaus, ja neatzīšos, - vienalga nošaus. Lai ko es darītu vai teiktu, lai ko es noklusētu, es tavu nāvi neatvirzīšu pat par piecām minūtēm. Es pat nezināšu, vai tu esi dzīva vai ne, un tu arī nezināsi. Mēs būsim bezspēcīgi, pilnībā. Svarīgi ir viens - nenodot vienam otru, kaut gan tas pilnīgi neko nomainīs." Džordžs Orvels. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri "25. februārī jauns divdesmitgadīgs vīrietis šāva uz savu ģimeni un kaimiņiem, nogalinot li ijus un ievainojot divus cilvēkus Losandželosā. Ziņas par to radīja šoka viļņus visā pasaulē. Toties laba uzvedība tika demonstrēta Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā. Jans Kil Sons, astoņgadīgs skolnieks no Phenjanas Rjusonas pamatskolas, iekrita ūdenī, slidojot pa ledu Tedonga upē. Redzot viņu saucam pēc palīdzības, garāmgājējs nekavējās ienirt āliņģī un arī citi devās palīgā, lai izglābtu zēnu. Labas rīcības notiek cita pēc citas KTDR, kur cilvēki rada varenu harmonisku ģimeni un sirsnīgu vienotību. Ro Jon Suka, Jana māte, teica: "Mans vīrs un es lējāin pateicības asaras par mūsu lielisko sociālismu un labsirdīgajiem cilvēkiem. Pasaulē nav citas tādas valsts, kur ļaudis veido lielisku harmonisku ģimeni. Mana ģimene smagi strādās, lai vairotu slavu uz cilvēkiem orientētajam sociālismam."" The Pyongyang Times, 2008. gads


"Turkmēņi - tauta kareivīga, drosmīga, asprātīga, piesardzīga, visai strādīga un ar noslieci uz visiem derīgiem pasākumiem. To atšķirīgā īpašība - viesmīlība. Viņi ir gatavi arī nometņnieku dzīves veidam, bet, pēc viņu vārdiem, ja nav saimnieka un noteicēja, viņi gribētu, lai viņiem būtu krievu priekšnieks, kas ieviestu viņu vidū kārtību un mierīgumu." Jesaula Lalajeva 1830. gada ziņojums par braucienu uz Turkmēnijas rietumu un dienvidrietumu rajoniem SATURS Ievads 11 I daļa. Ziemeļkoreja 13 1. īsais kurss 15 2. Orvela valstībā 50 3. Kā kļūt par Sauli 78 4. Saules parodija 106 5. Neatvadoties 130 II daļa. Turkmēnija 139 1. Saparmurats un 141 viņa Kakamurati 2. Noa, Oguzhans un Co 167 3. Melnajā sāls rīklē 192 4. Lielā informatīvā loze 207 251 253 255 5. Vēstules no nekurienes 233 Pēcvārds Ieteicamā literatūra Izdevēju piebilde

IEVADS I daļa 1.ZIEMELKOREJA 1. ĪSAIS KURSS 2. ORVELA VALSTĪBA 3. KA KĻŪT PAR SAULI 4. SAULES PARODIJA 5. NEATVADOTIES II dala TURKMĒNIJA 1. SAPARMURATS UN VIŅA KAKAMURATI 2. NOA, OGUZHANS UN CO 3. melnajā sāls rīklē 4. LIELA INFORMATĪVA LOZE 5. VĒSTULES NO NEKURIENES PĒCVĀRDS IETEICAMĀ LITERATŪRA IZDEVĒJU PIEBILDE Lato Lapsa


BRĪVĪBAS GRĀMATA


IEVADS Laiku pa laikam man sapņos rādās parāde. Ne padomjlaika vāji slēptās garlaikotības pilnā parāde, bet tāda - "pa īsto". Pirmajās rindās pārdabiskā ekstāzē saverkšķītām sejām palēkdamies soļo pat apakštasītes lieluma ordeņiem līdz pat ža​ketes kabatām nokārti abu dzimumu vecūkšņi. Tūlīt aiz viņiem tūkstošiem vien nedabiskā, nekad un nekur citur neredzētā, augšuplecošā parādes solī soļo visi, kam jāsimbolizē tauta, - varonīgā armija, čaklie darbaļaudis un pārējie. Viņi vairs nav ekstāzē, - viņi izskatās vienkārši nozombēti. Un kolonnas, šķiet, nekad nebeigsies… Dabā es to redzējis neesmu - netrāpījos kādā no īstajiem parāžu mēnešiem, bet man nav ne mazāko šaubu, ka tieši tā tas viss arī notiek: mājās stāv kaudzīte disku, kuros ierakstītas šādas parādes un līdzīgi pasākumi. Tādi katru gadu dučiem un kāļiem vien notiek valstī, kura dēvējas par - aizdomājieties līdzi nosaukumam! - Tautas Demokrātisko Republiku. Ne jau tikai tur - Ziemeļkorejā - vien. Ja sāku skaitīt, kādās tik pusnebrīvās, ceturtdaļnebrīvās un galīgi nebrīvās valstīs gadījies būt: Vjetnama un Zimbabve, Baltkrievija un Sīrija, Uzbe- kija un Venecuēla, Pakistāna un Irāna, Uganda un Mauritānija un vēl, vēl, vēl. Atšķirība bieži vien tikai tā, ka vienas ir visu acu priekšā, bet par citām pasaulei nospļauties. Šī grāmata nosacīti ir par pieredzēto un piedzīvoto divās valstīs, kas pasaulē lielā vienprātībā tiek atzītas par visnebrīvākajām - izsakoties organizācijas Reportieri bez robežām vārdiem, par "nemainīgu elli, kur iedzīvotāji ir nošķirti no pasaules un ir pakļauti senilai propagandai". Ja tā būtu tikai vecišķa propaganda, gan jau Ziemeļkorejas un Turkmēnijas iedzīvotāji to kaut kā pārciestu. Viņi pārcieš pat to, ka tik tiešām dzīvo ellē, - daudzi no viņiem to pat uzskata par gluži ciešamu dzīvesvietu. Ne bez pamata - paši vien viņi sev to ir radījuši. Daudzi no viņiem nemaz nejūtas nelaimīgi, ka ir Lielais Brālis, kurš visu zina labāk. Vieni no brīvības ir atteikušies cēlas idejas vārdā. Otri - pamazām, solīti pa solītim. Brīvība ir atnākusi un izslīdējusi caur pirkstiem, jo lik daudz kas cits ir šķitis svarīgāks. Stabilitāte. Nākotnes labklājība. Drošība. Un miljoni cilvēcisko traģēdiju, kas neizbēgami seko, jau ir pieņemto lēmumu likumsakarīgs turpinājums. Liktenis, ja vēlaties. Ar vārdu sakot, abas šīs zemes uzskatāmi pierāda: no situācijas, kad cilvēks vairs nedrīkst pateikt, ko domā par savas zemes naudu, līdz situācijai, kad iebraucējam šai zemē vairs nemaz neļauj lietot vai pat apskatīt vietējo naudu, ir tikai daudzi, bet ne bezgalīgi daudzi mazi solīši. Ak jā, un vēl jau ir jautājums: kuri patiesībā ir nebrīvāki? Acīmredzami nebrīvie ziemeļkorejieši, kuriem varas slavēšanas, ienaidnieku ienīšanas un paškritikas sapulcēs jāpavada pāris stundu dienā, vai sasodīti brīvie rietumnieki, kuri pēc Ziemeļkorejas apciemošanas bažījas, vai tikai tur iegādātās grā​matas un nozīmītes mājās netiks uzskatītas par nelikumīgām?…


I daÄźa


1.ZIEMELKOREJA


1. ĪSAIS KURSS Kas nu tā īsti bija par vietu Krievijas Magadanas apgabalā, netālu no Kolimas trases? Handiga? Ustjņera? Nez kuram kompartijas kongresam par godu nosauktais pussagruvušais ciematiņš? Goda vārds, vairs neatminos. Toties to gan atceros labi: nevajadzēja, nudien nevajadzēja būt nekādam medicīnas spīdeklim, lai nojaustu, ka Čžiks - medicīniskā personāla, protams, nekavējoties pārdēvēts par krietni vienkāršāk izrunājamo Gižiku - neko ilgi šai pasaulē vairs neaizkavēsies. Sīkā putneļa krieviskais apzīmējums nenosakāma vecuma un nepārprotami aziātiskas izcelsmes niecīgajam vīrelim ar aso profilu bija īsti vietā - krieviski, kā izrādījās dažas dienas vēlāk, viņš runāja gluži labi, taču ar grūti uztveramu čivinošu akcentu, kas visam sacītajam, lai cik nopietns tas arī būtu, piešķīra dīvainu vieglumu, pat gaisīgumu. Ja vien viņš spētu kārtīgi piecelties kājās un vēl savicināt rokas, līdzība būtu pilnīga. Čižiks - protams, ari man jau pēc pāris dienām šis vārds pielipa kā piemetināts - gan vairs necēlās, rokas nevicināja un lielākoties nevis runāja, bet gan aizgūtnēm gārdzoši klepoja, atelpas brīžos kaut ko pie sevis murmināja, miegā grieza mutē atlikušos trīs četrus greizos zobus, bet pamodies šķirstīja un šķirstīja ar kārtīgam eiropietim nekad mūžā neizprotamām rakstu zīmēm pilnu pierakstītu miniatūru, bezgala nospeķotu, bet lakatiņā un vēl celofāna maisiņā te ietīstītu, te atkal iztīstītu piezīmju grāmatiņu ar pāris tajā ievietotām fotogrāfijām. Un atkal murmināja, murmināja, murmināja. Vēl Čižiks kļuva jo dienas, jo caurspīdīgāks un, ja tas būtu iespējams, vēl miniatūrāks, izraisot aizvien pieaugošas simpātijas savdabīgā slimnīcas un ambulances krustojuma atlikušajā personālā universālajā ārstē Jūlijā un medmāsā Ļubā, jā, pat sētniekā-santehniķī-apgādniekā-atslēdzniekāautomehāniķī Jurā, kuru pāris reizes rīta agrumā, pavēris acis, pieķēru stāvam pie Čižika gultas un, visu palātu nekavējoties piedvešot ar pār​liecinošu peregaru, metam milzīgus krustus. Neviens no viņiem nesaprata, kas īsti kaiš sīkajam, brīžam pat aizkustinošajam vīrelim, - "uz Lielo zemi" aizsūtītās analīzes šķita gluži labas, rentgena aparāta gan nebija, taču arī plaušu izklausīšana neko biedējošu neuzrādīja. Izskatījās, ka Čižiks gluži vienkārši izdziest un pats par šādu iznākumu nemaz nav īpaši sarūgtināts, drīzāk jau atvieglots, bet satraukts jūtas vienīgi brīžos, kad pēkšņi nevar sataustīt zem spilvena rūpīgi un dziļi pabāzto piezīmju grāmatiņas kūniņu. Godīgi sakot, es pats gan Čižiku pamanīju tikai trešajā dienā kopš brīža, kad pats tiku glīti ieguldīts ambulances - slimnīcas - vienīgās palātas otrajā gultā, taču man bija liels un labs attaisnojums - tā trīsdesmit deviņu un vēl druscīt grādu temperatūra, ar kādu es pēc trīs dienu klejojuma pa pamestajiem Kolimas trases zeltraču ciematiem atvilkos līdz nošņurkušajai būvei, par kuras saistību ar veselības aprūpes nozari liecināja ja nu vienīgi izlietotas marles saites, ar kurām bija atsieti pāris krūmiņi sēt​malā. Taču pāris dienās temperatūra bija mazinājusies, un Jūlija un Ļuba viena balsī apgalvoja, ka bažām par plaušu karsoni neesot nekāda pamata, - lai tik dīvainais pribalts veseļojoties. Pamata varbūt arī nebija, bet vārgums vienalga bija briesmīgs, - Ļubas vēlme paklausīties kādu stāstu par to, kā tad dzīvo cilvēki teiksmainajā Rīgā, ko jaunu ražo Dzintars, vai tiešām Jūrmala ir īsti Rietumi un kā klājas mīļotajam Raimondam Pau​lam, radīja vienīgi reiboņus un vēlmi noslēpties zem izdilušās segas. Kaut jel kādu interesi apkārtējā pasaule sāka radīt tikai pēc dažām dienām, - no gultas kustēt tālāk kā līdz tualetei un izlietnei vēl neriskēju, tā ka nācās aprobežoties ar tuvējo dažu metru rādiusā esošo objektu aplūkošanu. Nekā īpaša gan tur nebija: griesti, kas kādreiz laikam bijuši balti, indīgi iezaļganas sienas, žēlabaini trīsošu atsperu matracis un, protams, Čižiks, par kuru Ļuba jau pirmajās dienās kā lielu noslēpumu bija pačukstējusi - ziemeļkorejietis, tikai to gan lai nevienam nesakot, citādi būšot Lielas Problēmas. Kam gan lai es to būtu teicis… Jo vairāk, ka jau tobrīd kaut ko, kaut kā, kaut kur biju lasījis - nu, piemēram, par to, ka tikai mēneša laikā Ķīnas policija nodevusi Ziemeļkorejas varas iestādēm četrarpus


simtus šīs valsts bēgļu, par to, kā visi Krievijas Tālie Austrumi ir pilni ar ziemeļkorejiešu melnstrādnieku un mežcirtēju brigādēm. Un ne jau tikai kaut kādu ļiilnīgi bezpersonisku ziemeļkorejiešu: jau vēlāk Vladivostokā man nācās uzklausīt garumgaru stāstu par Džongu Kurn Conu, kurš ieradies Krievijā kopā ar celtnieku grupu, to pametis, iepazinies ar sievieti, vārdā Anna, un sācis laimīgu ģimenes d/.ivi. Taču, kad jaunajā ģimenē piedzimis dēls Antons, Džongs dumjā kārtā sadomājis legalizēties, ieradies vietējā Krievijas Federālā migrā​cijas dienesta nodaļā un… pazudis bez pēdām. Tikai pēcāk izrādījies, ka labi ļaudis pārāk sacerējušos zie- meļkorejieti ar varu iesēdinājuši lidmašīnā un ar svešu vārdu nogādājuši Habarovskā, kur viņam - acīmredzot arī vienam no putnu dzimtas - izdevies veiksmīgi izlēkt pa ceturtā stāva logu un aizbēgt no ziemeļkorejiešu čekistiem (kuri astoņdesmito gadu beigās "savējos" veiksmīgi medījuši pat Maskavā). Bēgli piemitinājuši pilnīgi sveši cilvēki - Zaicevu ģimene, kuriem pēc tam par savu labo sirdi nācies izturēt gan pašmāju milicijas, gan Ziemeļkorejas drošībnieku teroru. Beigas gan bijušas laimīgas - 2007. gada decembrī Valērijs un Ludmila Zaicevi pat saņēmuši Krievijas Federācijas cilvēktiesību pilnvarotā medaļu Steidziet darīt labu, savukārt Džongam ar ģimeni pievērsta tik liela uzmanība, ka dzimtās zemes čekisti uzskatījuši par labāku tomēr likt viņam mieru. Kur tādi Džongi un Čižiki rodas Krievijas plašumos? Var, protams, šaubīties, vai tik tiešām Krievijas Tālajos Austrumos valstiski organizētās mežcirtēju un citu darbu darītāju brigādēs varētu pastāvīgi strādāt vismaz 15-20 tūkstoši ziemeļkorejiešu, kuri pēc tam, braucot mājās, izpērk tukšus lētākos sadzīves preču veikalus, taču… ko citu jau krietni vēlāk bija domāt, Vla- divostokas lidostā uz starptautiskā termināla kāpnēm vērojot sasēdušus pāris simtus ziemeļkorejiešu ar raksturīgajām sarkanajām nozīmītēm sirds rajonā. Pirmajā mirklī viņi izskatās kā ikdienišķi ķinieši-korejiešikambodžieši: smēķē, pļāpā nelielās grupiņās, vienīgi atšķirībā no ierastajiem aziātiem nepārtraukti netarkšķ pa mobilajiem telefoniem un viegli bailīgi pašķiras, kad cauri pūlim ar dzīves saimnieka izteiksmi sejā soļo kāds no acīm redzamajiem bosiem - sasmaržojies, spīdīgiem briļļu rāmjiem, vēl spīdīgākā uzvalkā, neiztrūkstošu padusē iespiestu mapīti un varas simbolu - vienu, pat diviem mobilajiem telefoniem rokās. Taču tad, atskanot nedzirdamai komandai, viss šķietami laiskais pūlis zibens ātrumā sastājas militārā ierindā un skanīgā korī atbild nzvalkotajam, portfeļotajam, telefonotajam dzīves saimniekam, pēc brīža, atskanot nākamajai nedzirdamajai komandai, viss bars tikpat organizēti turpat apsēžas, lai vēl pēc mirkļa atkal būtu kājās un ar pauniņām un sporta somām pār pleciem un neizdibināmu izteiksmi sejās kolonnā soļotu uz piebraukušiem autobusiem - nu jā, acīmredzot ne tāpēc, lai dotos ekskursijā pa Krievijas Piejūras skaistākajām vietām. Kā nu tu, cilvēks, gribot negribot neatcerēsies krievu ģeopolitiku sprie​delējumus, ka "korejiešu faktors" varētu aizkavēt ķīniešu ek​spansiju Krievijas austrumos… Tas viss gan bija krietni, krietni vēlāk, - kad izgulētais palātas matracis, zaļganās sienas ar tajās uz mūžu ieēdušos simtgadīga urīna un ķimikāliju smaku, kā arī caurspīdīgais Čižiks jau sen bija kļuvuši par eksotiskām atmiņām. Toties tobrīd, Dieva aizmirstajā ciematiņā skumīgi domājot par tālākā ceļojuma likteni - nu nebija, nebija man ierēķināta nekāda veselības uzlabošanas pauze -, pārdesmit miljonu ziemeļkorejiešu dzīve un gaitas man šķita tikpat vienaldzīgas kā aļģu evolūcijas izredzes Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtās. Un arī tad, kad Čižiks pēkšņi beidza klepot, palūkojās manī pretdabiski zilām (es zinu, ka tas neizklausās iespējams, bet izskatījās tieši tā!) acīm un ierunājās, es droši vien jau atkal ierasti bruņurupucīgi pabāztu galvu zem segas un gaidītu beidzot atgriežamies sasodīto veselību, ja vien… jā, ja vien jautājums nebūtu tik, maigi izsakoties, dīvains. "Vai tu zini, ka mans dēls tagad būtu tavā vecumā, ja vien viņu jau divu gadu vecumā nebūtu atzinuši par kontrrevolucio- nāru elementu?" - Ko jūs uz to atbildētu, pat ja jautājums būtu uzdots nevis lauzītā krievu valodā ar ķivuļa akcentu, bet gan gramatiski nevainojamā formā? Un ja tam milzu straumē nesekotu vēl citi: "Vai tu zini, ka man neatliek nekas cits ka vainot sevi? Tu zini, ka arī es noticēju cēlajai idejai? Tai, kuras dēļ mums brīvība nemaz neesot vajadzīga? Tai, kuras dēļ viss beidzās tā, kā es saku?


…" Taču izrādījās, ka Čižikam arī nevajadzēja nekādu atbildi - nākamajās dienās kļuva vairāk nekā skaidrs, ka dīvainais vīrelis, kurš negaidot, bet labi saprotamu iemeslu dēļ izrādījās arī aizrautīgs Džordža Orvela antiutopijas Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri lasītājs un nez kāpēc bija tieši mani izraudzījies par sava - nu, kas gan tas tāds bija? - dzīvesstāsts? - pārdomas par dzīvi? - vienkārši pamazītēm, bet aizvien straujāk mirstoša cilvēka loģiski izkārtoti murgi? - stāstījuma uzklausītāju. Vai nu tāpēc, ka neviena cita blakus nebija, vai tāpēc, ka sasodītas iecietības un labas audzināšanas dēļ tomēr nespēju pabāzt galvu zem segas, bet tā vietā izlikos, ka pildspalvu un papīru esmu sameklējis tieši tāpēc, lai pierakstītu stāstīto. Sākumā nācās izlikties, ka pierakstu. Pēc pāris stundām sāku visā nopietnībā pierakstīt un vēl mēģināt kaut ko pārprasīt un precizēt - tik vienkārši pārsteidzoši neticams trešā gadu tūkstoša sākumā, pat salīdzinot ar mūsu pagaidu ārstnieciskās mājvietas un tās iemītnieku kopuma viegli fantasmagorisko raksturu, šķita Čižika stāstītais. Vēl pēc pāris dienām jau no sirds nožēloju, ka līdzi nav paķēries diktofons, bet fotoaparāta objektīvs no korpusa atdalījies, pirms dažām dienām man kopā ar to netīšām noripojot pa kādu pastāvāku nogāzi, - citādāk varētu vismaz pārfotografēt Čižika hieroglifus. Tobrīd viņš jau bija licis pilnīgi skaidri saprast, ka savu piezīmju kūniņu pēc nāves nevienam neatstās, bet tā vai citādi paņems līdzi. Tiesa, daudz vēlāk, kad Čižiks jau sen bija norakts ciematiņa nomalē, bet es uz nebēdu baudīju visus atgūtās civilizācijas labumus pēc kārtas un pirmā pārsteiguma svaigums jau bija kār- Iīgi apvalkājies, mierīgi varēja teikt - nekas jau īpašs no šī stāsta nebija, zem deviņdesmit procentiem no tā mierīgi varētu parakstīties liela daļa Ziemeļkorejas iedzīvotāju. Piecdesmito gadu sākuma karš Korejas pussalā, pēc kura izveidojās veselas divas Korejas. Čižiks ar ģimeni palika Ziemeļos, citi Čižiku klana pārstāvji izrādījās apmetušies Dienvidos vai pārcēlušies uz japāņu. Sociālisma jauncelsme, industrializācija un pārējie prieki Ziemeļos. Aizrautība, pārliecība, ka ir jēga šo to pieciest, šo to pārciest, jo principā jau viss taču ir labi. Nu, ja arī nav labi, tad būs labi. Tad vel atļaut valstij ierobežot šito un komandēt to. Tad - gaidīto jauno panākumu vietā trūkums, deviņdesmito gadu vidū arī īsts bads. Vel lielāki ierobežojumi un vēl skaļāki Mansei! (Lai dzīvo!) Kaucieni parādēs. Daži radinieki - muļķīši - pa to laiku noticēja propagandai un pārcēlās atpakaļ uz Ziemeļiem. Pēc kāda laika nonāca darba nometnēs, "komplektā" līdzi paķerot arī visu Čižika ģ imeni. Čižiks izkļuva dzīvs un salīdzinoši vesels - atšķirībā no daudziem radiniekiem, piemēram, vectēva, kurš pēdējos gados runāja un runāja par to, cik jauki būtu vēlreiz paēst gaļu, bet, kad tā ar lielām grūtībām beidzot tika sagādāta, paēda un… nomira. Kas to zina, laimīgāks vai nelai​mīgāks. Pēc tam atsākās normāla dzīve ziemeļkorejieša izpratnē, tikai ar to atšķirību, ka nu jau Čižiks vēlējās tikt prom - par katru cenu. Dažus gadus pastrādājis un apglabājis atlikušos ģimenes locekļus, kuri netika galā ar nometnes laikā gūtajām kaitēm, viņš pārdeva gandrīz visu, lai pietiktu kukulim un viņu ieskaitītu uz Krieviju braucošajā brigādē Kukulim nepietika - ar šādu "nepareizu" biogrāfiju tam vajadzēja būt trīskārt lielākam. Savukārt lai līdzīgi dažiem pārbēdzējiem pāris diennaktis peldētu pa pavēso jūru, virzoties uz Dienvidu pusi, skaidrs, ka nepietiktu veselības. Toties gan viena, gan otra pietika pierobežas takuziņiem preču un cilvēku kontrabandistiem, kuri tad arī jau 2003. gada rudenī Čižiku veiksmīgi pārveda uz Ķīnu. Šeit bija vēl jauni piedzīvojumi ar vietējām varas iestādēm - vai atminaties mēneša laikā ziemeļkorejiešu čekistiem atdoto pārbēdzēju skaitu? Beigu beigās apsolītā zeme izrādījās neizmērojami plašā Krievija, kur pēc vairāku gadu nelegālas dzīves Čižiks beidzot kļuva par manu palātas kaimiņu. Ticiet vai ne, taču, pēcāk pārlasot un uzklausot visdažādākos citus pieejamos avotus, secinājums tikai viens - normāls, ikdienišķs ziemeļkorejieša stāsts. Cita lieta - ka ne jau katrs zie- meļkorejietis, lai cik viņš būtu disidentisks un bēglis, spētu tekoši stāstīt par visu savas valsts terora sistēmas vēsturi. Tā es arī nesapratu, ar ko īsti savā iepriekšējā dzīvē nodarbojies Čižiks - par sevi viņš visu nākamo dienu laikā nepateica faktiski nenieka, pat viņa pilno vārdu es tā arī neuzzināju. Cik varēja nojaust, galvenokārt tāpēc,


ka ne jau visi Čižiku dzimtas pārstāvji dzimtenē pusbadā mirst darba nometnēs, savukārt pārējiem, pār kuriem jau tā klājas nez kur aizbēgušā un pazudušā radinieka ēna, viņa publiskas atklāsmes (tobrīd Čižiks no runīgās Ļubas jau bija uzzinājis, ka palātā blakus gultā guļ kaut kas žurnālistam līdzīgs) nudien nav vajadzīgas. Diktofona, kā minēts, nebija, un nevaru apgalvot, ka Čižika vēstījuma atstāsts ir precīzs visās detaļās, taču vēl tagad ausīs skan cilvēkputneļa ik pa brīdim atkārtotais - etta išo ņiševo, a drugim bilo išo huše, i ņiševo (tas vēl nekas, citiem bija vēl slik​tāk, un nekas). Gluži kā Kārļa Skalbes pasakas kaķītis bez dzirnavām viņš - tā vismaz šķita gandrīz līdz pašām, pašām beigām — bez kādām dusmām vai sāpēm, gandrīz bez skumjām, brīžam pat ar kaut ko līdzīgu šķelmīgam smiekliņam nenosakāmās krāsas acu kaktiņos stāstīja, stāstīja, stāstīja. Spriediet nu paši… *** "Jums, eiropiešiem, droši vien to ir grūti saprast, bet mums, Korejā, skaitļiem ir daudz lielāka nozīme dzīvē nekā jums. Jums skaitļi ir racionāla, praktiska lieta. Jums tie tikai attēlo dzīvi, padara to labāk lietojamu, vienkāršāku. Rēķināšanai, tā sacīt. Mums - ne. Mums visa šī haotiskā dzīve aiziet, bet to var padarīt mūžīgāku ar skaitļiem. No katras dzīves var izvilkt būtiskākos skaitļus un tos iemūžināt. Jūs varat aizmirst cilvēka vaibstus, cilvēka darbus, bet paliks būtiskie skaitļi, kuros šie darbi iemūžināti. It īpaši, ja - ha! ha! ha! - jums nāk palīgā valsts un iesit šos skaitļus galvā katru dienu, katru dienu. Jūs varat pamodināt mani nakts vidū, un es jums nekavējoties pateikšu, ka manā valstī augstākais mūsu nemirstīgā - tas nekas, ka viņš jau sen ir nomiris - Vadoņa Kima Ir Sena piemineklis ir divdesmit divus metrus augsts, monumentālajās kompozīcijās tā abās pusēs kopā ir precīzi 109 figūras, pats piemineklis uzstādīts 1972. gadā, Vadoņa sešdesmitajā dzimšanas dienā. Tu nesaproti, ko šie skaitļi nozīmē? Es tev pastāstīšu vienkāršāku matemātisku piemēru. Ja tu kādreiz būsi Phenjanā un viņiem tur vēl vispār būs elektrība, tu naktī nevarēsi neredzēt milzīgu būvi - kolonnu ar lāpu galā. Esmu dzirdējis, ka rietumniekiem šī kolonna, kuras pilnais nosaukums ir vietējā filosofiski ideoloģiskā lepnuma un acurauga - Čučhes idejas (kas, īsi sakot, slavē balstīšanos tikai un vienīgi uz saviem pašu spēkiem) piemineklis, atgādinot Saurona torni no Gredzenu pavēlnieka filmas - tu nesmejies, nesmejies, arī čukča skatās kino! Bet ne tas būtiskākais. Arī ne tas, ka tā esot pasaules augstākā granīta būve. Arī ne skulptūras tai apkārt, lai gan es tev atkal varu bez domāšanas pateikt - tēlu grupas Čučhes industrija, Neieņemams cietoksnis un Ilgmūžība labajā pusē, Dāsnā raža, Mācību zeme un Čučhes māksla kreisajā. Galvenais ir tas, ka tas ir Ziemeļkorejas galvenais piemineklis, pilns ar mūsu "skaitļu maģiju". Atklāts Kima septiņdesmitajā dzimšanas dienā un sastāv no 25 500 granīta bluķiem. Kāpēc? Tāpēc, ka pareizini 365 ar 70 - un sanāk Kima nodzīvoto dienu skaits. Čučhes tornim vienā pusē ir 35 puķīšu dekors, otrā - tāpat 35, kopā - atkal 70. Divās kolonnas pusēs ir pa 17 "stāviem", divās - pa 18, tātad - vēlreiz 70… Un tā mums ir ar visu - pat kalnos iegravēto milzīgo partijas lozungu dziļu​mam un platumam ir sava nozīme… Tāpēc tu vari nebrīnīties, ka arī visi Ziemeļkorejas iedzīvotāji ir sadalīti pa kategorijām - visi skaitļi, visi numuri ir zināmi. Vismaz tiem, kam ir jāzina. Un tas viss sākās jau ļoti sen - pirms gadiem piecdesmit, kad mūsu Korejas Darba partijas centrālkomiteja pieņēma tā saukto trīsdesmitā maija lēmumu - Par cīņas ar kontrrevolucionārajiem elementiem pārvēršanu visas tautas, visas partijas kustībā. Tieši tā. Patiesībā tā bija pirmā lielā kampaņa tautas ienaidnieku atklāšanai, bet toreiz mēs vēl tikai mācījāmies par skaitļiem un to nozīmi. Tāpēc visa tauta tika iedalīta nieka trijās lielās grupās - draudzīgajos spēkos, neitrā​lajos spēkos un naidīgajos spēkos. Pēdējo bija visvairāk - vismaz pēc uzskaitījuma. Tur ietilpa uz Dienvidiem aizbēgušo ģimenes, pareizās partijas nepareizie "frakcionāri", bijušie ieslodzītie un ieslodzīto ģimenes locekļi, tad vēl visi bijušie japāņu koloniālās administrācijas darbinieki un viņu ģimenes locekļi, arī bijušie muižnieki, uzņēmēji, tirgotāji, kulta kalpotāji un viņu ģimenes, uz Ziemeļiem atgriezušies ieslodzītie, protams, arī viņu ģimenes locekļi - pie mums ģime​nes locekļi ir atbildīgi par visu.


Draudzīgie spēki savukārt bija bojāgājušo revolucionāru un militārpersonu ģimenes, kā arī kadru darbinieki un viņu ģimenes, liet visi pārējie palika neitrālajos spēkos. Un jau tad, kaut karš sen bija beidzies, ienaidnieku pietika - pirmajos gados vien partija atrada un sodīja ar nāvi divarpus tūkstošus tautas ienaidnieku. Kā sodīja? Iis tev vēlāk pastāstīšu - pie mums tas notiek ļoti kārtīgi nn pamatīgi. Bet tad pie reizes tika arī noteikts, ka naidīgo spēku pārstāvji nedrīkst dzīvot tuvāk par piecdesmit kilometriem no Phenjanas Cin Kesonas, kas ir pie robežas ar Dienvidiem, un arī tuvāk par divdesmit kilometriem no robežas, juras vai jebkuras citas lielas pilsētas. Partija bija gudra — mēs neesam liela valsts, un, kad visus šos noteikumus ievēroja, iznāca, ka naidīgie drīkst dzīvot tikai ziemeļu provincēs. Bet arī tas nebija nekas. Mēs gājām pa progresa ceļu, un sešdesmitajos gados trijos slāņos - pamata, šaubīgajā un naidīgajā - jau tika saskaitīta kopumā piecdesmit viena grupa. Tā nu mums tagad ir veselas trīsdesmit naidīgā slāņa grupas. Nu, ja pēdējos gados nav izdomāts kaut kas vēl jauns - tu zini, man ar dzimteni kaut kā nav sanācis uzturēt sakarus. Kāda jēga rakstīt vēstules, ja neviens tās tāpat nesaņems? Pamēģināšu labāk saskaitīt naidīgos slāņus: strādnieki ar sarežģītu sociālo izcelsmi, bijušie "kulaki", tirgoņi, bijušie zemes īpašnieki, kam līdz 1946. gadam piederēja vairāk par pieciem hektāriem zemos, prnjapāniskā vai proamerikāniskā darbībā pieķertie, reakcionārie japāņu koloniālās administrācijas darbinieki, kara laikā aizbēgušie uz Dienvidiem, piecdesmitajos gados no Ķīnas atgriezušies korejieši, sešdesmitajos gados no Japānas atgriezušies korejieši, pārbēdzēji no Dienvidiem, vecā inteliģence, protestanti, budisti, katoļi, Konfūcija mācības piekritēji… Nē, jābūt vel… nūja, no Darba partijas izslēgtie, no amatiem atceltie kadru darbinieki, cietumnieku ģimenes locekļi, partijas šķeltnieki, politisko noziedznieku ģimenes locekļi, cietumsodu izcietušie politnoziedznieki, huligāni, aizdomīgās sievietes, kas ir bijušās šamanes, prostitūtas, un viņu tuvākie radinieki, par ekonomiskiem noziegumiem notiesātie un atbrīvotie, bijušie kapitālisti, bijušie citu partiju biedri… Tu zini, es kaut kad pie sevis skaitīju - sanāca, ka no dažādām pusēm manā dzimtā ir veselu deviņu naidīgā slāņa grupu pārstāvji, turklāt bija viens rekordists, kurš uzreiz piederēja pie sešām. Viņam kādreiz bija seši hektāri zemes, un tātad viņš skaitījās janbans - budzis, viņam patika Konfūcijs, viņš iepriekšējā dzīvē bija profesors, viņš bija precējies ar tirgoņa meitu, viņš tik ļoti mīlēja dzimteni, ka atgriezās no Japānas kā tāds pēdējais muļķis, un vēl par viņu uzrakstīja sūdzību, ka viņš vienlaikus esot arī katolis. Viņu nošāva nometnē, bet par to es vēl varbūt pastāstīšu. Tad vēl ir deviņas šaubīgās grupas, bet īsti labo cilvēku ir daudz, daudz mazāk - tikai divpadsmit grupu. Strādnieki, strādnieku ģimeņu atvases, Darba partijas biedri, valsts iestāžu darbinieki, nabadzīgo zemnieku un kalpu atvases, mirušo un bojā gājušo revolucionāru ģimenes locekļi, revolucionārie inteliģenti, kara laikā nogalināto civiliedzīvotāju un armijnieku ģimenes locekļi, militārpersonu ģimenes, kara varoņi. Kara varoņi un bijušie partizāni ir paši svarīgākie - vispār mēs esam viena bijušo partizānu valsts. 1980. gadā, kad no jauna ievēlēja Korejas Darba partijas centrālkomiteju, tajā bija divdesmit astoņi šīs grupas un tikai trīs citu "noskaņojumu" pārstāvji. Bet tagad bijušo partizānu vietā nāk viņu bērni… Tas, kuram slānim tu piederi, pie mums ir vissvarīgākais katra cilvēka dzīvē No tā atkarīga tava dzīvesvieta, dzīves līmenis, izglītības iespējas, darbs, pat tiesas spriedums un laulību partnera izvēle. Jā, un ir ārkārtīgi svarīgi būt partijā. Ari armijā dienēt nav slikti - pie mums gan dienesta ilgums bija pat desmit un trīspadsmit gadu, bet vienalga tiek uzskatīts, ka jaunietim tā ir liela iespēja. Viņš iestājas partijā, viņš visu šo laiku ir paēdis, kad citi nav paēduši, un pēc armijas viņam ir iespējas gan labi apprecēties, gan visādi citādi… Un ne jau kurš katrs pie mums var tikt pie eksāmenu kārtošanas augstskolā, - tur ir svarī​gas ne tikai sekmes, bet arī sociālā izcelsme. Pēdējā ir svarīgāka. Un uzlabot savu biogrāfiju, apprecoties ar kādu no pamat- slāņa, - ari tā ir ļoti parasta lieta. Tas tā sākās jau pēc kara - kļuva skaidrs, ka tieši precības ar nabadzīgu zemnieku izcelsmes sievieti var kļūt par


labākas dzīves ķīlu. Tikai atrodi nu kādu, kas gribēs precēties ar naidīgā slāņa pārstāvi. Tas uzreiz ir milzīgs risks ģimenei, tev pašam, arī taviem radiniekiem, arī bērniem. Es jau teicu, ka pie mums liek uzskatīts, ka par ģimenes locekļa pārkāpumu, vienalga, istu vai iedomātu, ir atbildīga visa ģimene. Jums Staļins teica, ka dēls neatbild par tēva grēkiem. Pie mums par tēva grēkiem atbild visi, kas ar viņu kaut kā ir saistīti. Viss ir ļoti vienkārši: Ziemeļkorejā sabiedrības šūniņa ir ģimene, tas ierakst��ts valsts dokumentos. Tātad, ja tu ko noziedzies pret valsti, uz darba nometni dodas visa ģimene. Jā, un indieši varētu atbraukt pie mums pamācīties, kādas īsti ir nepieskaramo kastas - kuriem visi cenšas pat nepieskarties. Lai gan labā ziņa ir tā, ka liela daļa viņu ir nometnēs - ha, ha, ha! Ja tu zinātu, cik tur ir bērnu… Un cik ātri viņi tur apmirst… Staļinam arī ļoti patika taisīt lielus tiesas procesus, kuros atmaskoja ienaidniekus. Mums nekas tāds nav bijis kopš 1953. gada, kad mūsu Vadonis Kims izrēķinājās ar opozicionāriem partijas vadībā. Pat kino, par kuru tik ļoti rūpējas mūsu Mīļotais Vadītājs, mums nekad neko nesaka par cietumiem: viss beidzas ar to, ka ļaundarus aizved. Viss notiek klusi un mierīgi, un cilvēki tāpēc baidās tikai vairāk. Bet tie, kas neprot īsti baidīties, parast i agri vai vēlu klusi pazūd, un visi visu saprot. Man bija paziņa, kurš pārāk daudz runāja un kurš arī nomira nometnēs. Viņš mēdza filosofēt, ka no divdesmit miljoniem cilvēku mūsu zemē pamatslānī varētu būt nepilna puse, varbūt pat tikai kādi seši - astoņi miljoni, vēl kādi trīs miljoni varētu būt naidīgie, liet pārējie tad sanāktu šaubīgie. Bet tas gan arī neko nenozīmē, ka tu esi pamatslānī, - viss vēl ir atkarīgs no tā, ko tu runā un ko tu dari. Pazaudēsi Vadoņa nozīmīti - būs nelielas nepatikšanas, bet nekas būtisks. Šoferis iebrauks ģenerāļa mašīnu rīsu laukā un saņems gadu darba no- metnā Ja tavs bērns sasalušos izkārnījumos saskatīs līdzību ar svēto Pektu kalnu, kur dzimis mūsu Mīļotais Vadītājs, nepatikšanas būs jau lielākas - bet ne tik lielas kā pirms gadiem desmit. Ja bērns pasaka vai izdara ko tādu briesmīgu, bet pēc tam, piemēram, saprot nodarīto un pakaras, vecāki gan saņem bargu kritiku un var tikt izsūtīti, bet - ne uz darba nometni. Es tev vēlāk pastāstīšu, kas tas ir - kritika ziemeļkorejiešu gaumē! Par Bībeles glabāšanu kādreiz varēja tikt pie nāvessoda - tagad vairs ne. Bet Dienvidkorejas grāmatu glabāšana ir īpaši smags noziegums. Radio… Tu zini, kā pie mums ir ar radio - mums ir izdomāta vislieliskākā sistēma, kā nepieļaut, lai cilvēki klausītos kaut ko nepareizu, nu, teiksim, Dienvidkorejas KBS. Visus oficiālos radioaparātus ir apstrādājusi valsts, un tiem visiem ir tikai viena klausāmā frekvence - oficiālais valsts radio. Nevajag neko ne slāpēt, ne ko citu darīt! Un tātad, ja tavā īpašumā kaut kādā veidā ir nonācis radioaparāts, kas var uztvert vēl kaut ko citu, izņemot oficiālo radio, tu jau esi pastrādājis noziegumu - un tev ar to jārēķinās. Un vēl viss kas - ko tik vari iedomāties. Tev mājās ir par daudz naudas, turklāt vēl valūtā? Tevi mierīgi var apsūdzēt par "kapitālismu". Ir tāds pavisam jautrs stāsts par vienu mūsu, kā jūs teiktu, čekistu. Redzi, sākumā mums bija speciāla Sabiedriskās drošības ministrija, tad radās arī Valsts politiskās aizsardzības ministrija, kas 1982. gadā tika pārdēvēta par Valsts aizsardzības ministriju un tāpat kā Aizsardzības ministrija un Sabiedriskās drošības ministrija pakļautas tieši Darba partijas centrālkomitejai. Un, redzi, Kesonas pilsētā bija tāds Valsts politiskās aizsardzības pārvaldes nodaļas priekšnieks Kons, kurš septiņdesmitajos gados aizbēga uz Dienvidkoreju pēc tam, kad netīšām liecinieku klātbūtnē bija sabojājis Vadoņa portretu. Avīzēs par to, protams, nerakstīja, bet visi to zina… Jā, bet no tā, ka viens Kons aizbēga, mazāk jau tādu kā viņš nepalika. Mūsu Mīļotais Vadītājs, kurš, kā jau pienākas kārtīgam karaļa mantiniekam, valsti sāka vadīt pēc triju gadu sēru perioda, oficiāli ir Aizsardzības padomes priekšsēdētājs. Prezidents mums ir un paliek tikai viens - mūsu vienīgais, mirušais prezidents Kims. Es jau tagad kaut kur lasīju - ārzemnieki esot nikni, ka viņu vēstniekiem akreditācijas raksti jāadresē mirušajam… Un tādā veidā Mīļotajam Vadītājam pakļaujas gan Aizsardzības ministrija un visa mūsu miljonu armija, gan gandrīz divsimt tūkstoši cilvēku no Sabiedriskās drošības ministrijas, gan īstie "čekisti" no Valsts drošības aizsardzības ministrijas - vēl kādi piecdesmit tūkstoši. Tā ka ir veselas divas slepenpolicijas - vietēja līmeņa "čekisti" Inmin Boanseong un nacionālā līmeņa Kukf>u Hovvibu.


Kas nu tur viens Kons… Bot vispār tagad… tagad tur ir vieglāk nekā kādreiz. Tagad, ja pat kāds no tavas ģimenes aizbēgs uz Dienvidiem vai Ķinu, varbūt izspruksi no nometnes - mums jau piecpadsmit gadu ir Vadoņa ieviestā jaunā politika Neradīsim iekšējos ienaidniekus, kas sodus šādiem radiniekiem nosaka daudz mīkstākus nekā agrāk. Bet vienalga - man reiz bija draugs šoferis, kurš vienkārši pamanīja Rietumu tūristu naudas kalnus un pārāk skaļi paziņoja - oho, laikam Rietumi tiešām ir sasodīti attīstīti. Un… es nekad vairs neesmu redzējis savu draugu šoferi. Ja tevi izslēdz no universitātes, ceļš skaidrs - uz raktuvēm. Pat tad, ja tev rados ir invalids, tātad - sabiedrībai nederīgs cilvēks, tas tev ir mīnuss. Tā nu ļiie mums viss ir ļoti sarežģīti vai arī ļoti vien​kārši, kā to peni. Ar vārdu sakot… Man te bija tāds Orvela citāts: "Vinstons ātri paraudzījās apkārt, ienira veikaliņā un nopirka grāmatu par diviem dolāriem piecdesmit. Kāpēc - viņš pats vēl nezināja. Viņš zaglīgi to atnesa mājās portfelī. Pat tukša tā kompromitēja īpašnieku. Tagad viņš gatavojās sākt dienasgrāmatu. Tas nebija pretlikumīgs solis (pretlikumīga vispār nebija nekā, jo vairs neeksistēja paši likumi), bet, ja dienasgrāmatu atradīs, Vinstonu gaida nāve vai labākajā gadījumā divdesmit pieci gadi katorgas nometne.." Tu saproti, par ko tas ir? Patiesībā tas ir ļoti precīzi pateikts par mums. Tas ir par to, ka tu pie mums nekad nezini, ko no tevis teiktā vai izdarītā šeit uzskatīs par noziegumu. Tu vari šo to paredzēt, bet nekad visu. Un tu nekādā gadījumā ne​zini, ko tādu sastrādās tavi radinieki, par ko uz nometni tiksi arī tu. Arī ar mūsu nometnēm viss nav vienkārši. Jums Padomju Savienībā arī bija dažādi režīmi, bet pie mums ir daudz sarežģītāk. Sāksim ar to, ka mums ir nometnes, kas saucas lēmuma Nr. 149 darbības rajoni un īpašie diktatūras objektu rajoni. Tie, kas atrodas pirmajās, nemaz īsti nav notiesāti un īsti neskaitās noziedznieki - drīzāk viņi ir tādi kā izsūtītie, kas nodarbojas ar smagu fizisku darbu. Un pie mums nemaz nevajag tiesas lēmumu, lai tevi izsūtītu. Pietiek ar sūdzību, ar liecību, ar administratīvu lēmumu, - un tu esi prom. Tiesas prāva pie mums ir kriminālnoziedznieku priekšrocība, un, protams, arī visās ieslodzījuma vietās kriminālieslodzītie dzīvo daudz labāk nekā "politiskie". Jā, tad mums ir īpašie diktatūras objektu rajoni, kas jau sen, sen iepriekš tika izveidoti tieši politisko noziedznieku izsūtīšanai. Es domāju, ka šīs te nometnes, kas jau ir īstākas nometnes, gandrīz vai cietumi, ir aizgūtas no mūsu lielajiem kaimiņiem, drīzāk no Ķīnas nekā no Krievijas. Te jau viss ir ar kontrolposteņiem, ar apsardzi, ar dzeloņdrātīm, bet vienalga vēl neskaitās, ka te ir īstie cietumi un īstie politiskie noziedznieki. Nē, te ir tikai cilvēki, kas "kļūdījušies", politisko noziedznieku ģimenes locekļi un tamlīdzīgi. Cik tādu nometņu ir? To, protams, es ne​zinu, bet droši vien virs desmit. Tātad kopā mums tagad ir trīs veidu nometnes. Ir kwanli-so vai kontroles nometnes - tās ir darba nometnes, kur kaitnieks tiek ieslodzīts ar visu ģimeni vai tās daļu. Ne tik smagiem kaitniekiem galvenokārt tiem, kas bada laikos bija devušies uz Ķīnu vai pieķerti pārtikas zagšanā - domātas rodong danryeon- dae vai kolonijas pāraudzināšanai darbā. Un tad, protams, ir īstie cietumi, kyohwa-so vai pāraudzināšanas nometnes - te aiz dzeloņstieplēm reizē ir gan politiskie, gan parastie noziedznieki. Nometnēs pastāvīgi varētu būt ap pārsimts tūkstošiem cilvēku, lai gan runā, ka kopā caur nometnēm izgājis katrs desmitais. Jā, katrs desmitais no visiem mums. Es, piemēram, tur biju. Es gan biju tikai nelielais kaitnieks… Kā mums tur klājās? Tu tiešām to gribi zināt? Slikti klājās. Toties dzīve bija ļoti vienkārša. Ir plāns. Gribi ēst, izpildi plānu. Izpildīšanai parasti diennaktī vajag 18-20 stundu. Reizēm nedaudz mazāk. Plānu neizpildi - dabū mazāk ēst. Vēl neizpildi - vēl mazāk. Raksta par to, ka pie mums cietumos spīdzinot cilvēkus. Kāpēc spīdzināt, ja visvienkāršāk var sodīt ar badināšanu? Tu zini, kā cilvēks nomirst badā? Tas nenotiek vienā dienā vai nedēļā. Vii.iš vienkārši kļūst plānāks un plānāks, viņš mēģina meklēt vardes un žurkas, viņš ēd zāli, - tu zini, zāli var sagatavot ļoti dažādi un garšīgi. Ēst var, ja ēst gribas. Bet tad atnāk ziema un nav vairs varžu un zāles, nekā cita ēdama arī nav. Bet tā jau notiek arī ārpus nometnēm cilvēks kļūst aizvien plānāks, viņš pārdod visu, kas viņam ir, un tad… Kad mums bija lielais bads, nebija jau tā, ka visi uzreiz nomira badā. Pamazām, pamazām. Skolā cits pēc cita pazuda skolēni, darbā


neparādījās tas un tas cilvēks. Un visi visu zināja un saprata, bet neko jau nevarēja… Bet, protams, kārtībai nometnē jābūt. Aizbēgt tu vari mēģināt tikai vienu reizi - ja tevi noķer, tad turpat arī nošauj visiem par brīdinājumu. Un nošaušana mūsu zemē ir ļoti kārtīga un pārdomāta. 15s lev pastāstīšu: sāksim jau ar to, ka notiesātais ir ietērpts īpašā apģērbā, kas uzsūc asinis, lai tās nešķīstu uz visām pusēm. Citiem, kas izlīduši no barakām un zemnīcām, ir tikai lupatas, bet nošaujamajam ir speciāls apģērbs! Bet arī tas nepalīdz - asinis vienalga šķīst. Jo ir tā: nošaujamo piesien pie staba ar vienu virvi ap krūtīm, ar otru - ap kājām. Tad trīs šāvēji pirmās trīs lodes šauj krūtīs, un parasti tiek pāršauta pirmā virve, un asinis vienalga šķīst. Tad nākamās trīs lodes tiek šautas galvā, bet pēdējās trīs uz virvi, ar ko sasietas kājas. Un tad viss ir ļoti kārtīgi - nošautais glīti iekrīt jau laikus priekšā novietotā atplestā maisā, un trim šāvējiem atliek vien sakļaut maisa abas puses. Par apbedīšanu parasti neviens neuztraucas - maisu iz​met suņiem par barību kaut kur tuvējos kalnos… Tas gan tā ir tikai ar maziem noziedzniekiem - kārtīgus noziedzniekus pie mums pakar, un tagad vairs ne, bet pirms dažiem gadiem to vēl darīja publiski, pat stadionos. Man arī vajadzēja iet - visiem vajadzēja iet. Un daudzi pat ļoti gribēja - taču jau izrāde! Viss kā viduslaikos - dažas dienas iepriekš izziņo, tad notiesāto izrāda ielās, tad stadionā nošauj vai pakar. Atceries, kā Orvelam? "Kāpēc mēs nevaram paskatīties, kā pakar? - apdullinoši ieraudājās zēns. - Gribu paskatīties, kā pakar! Gribu paskatīties, kā pakar! - pārtvēra meitene, lēkājot apkārt…" Tas nav izdomāts, tā patiešām ir. Un pat pēc nāves tu nevari būt drošs, kas ar tevi būs. Kad mums bija lielais bads, tika nošauts arī mūsu lauksaimniecības ministrs So Kvan Ilujs, kuru apsūdzēja, ka viņš tīši sagrāvis mūsu lauksaimniecību kā spiegs amerikāņu kalpībā. Bet ar to bija par maz - vajadzēja sodīt vēl kādu, lai visi saprastu - ja tu nodarīsi ko sliktu valstij, tu nekad nevarēsi būt drošs, arī pēc nāves ne. Un tad viņi Patriotu kapsētā izraka ministra skolotāja un audzinātāja, iepriekšējā ministra Kima Man Kuma atliekas. Es nezinu, cik daudz tur no viņa bija palicis, bet šīs atliekas vienalga tika noliktas šāvēju komandas priekšā, un viņi viņu nošāva. Bet pēc tam, protams, informēja tautu par kaitnieka likteni… Partija un valdība ir tās, kas izlemj tavu dzīvi. Pat pēc tavas nāves tās izlemj, vai dzīvot tavai ģimenei, vai dzīvot tavai piemiņai. Jūsu Orvels rakstīja, ka partijas biedram jābūt ne tikai pareiziem uzskatiem, bet arī pareiziem instinktiem, - tā pie mums arī ir. Visi visus izspiego, visi no visiem paklusām baidās… Pat no bērniem, kā saproti… Varbūt pat no bērniem - īpaši. Padomju Savienībā bija viens Pavļiks Morozovs, kas nodeva tēvu, bet šeit… Es tev vēl drusku palasīšu no Grvela - tu visu sapratīsi. Redzi, šeit: "Tagad gandrīz visi bērni ir šausmīgi. Un vissliktāk, ka ar tādu organizāciju kā izlūki palīdzību viņus metodiski pārvērš par nevaldāmiem maziem mežoņiem, turklāt viņiem nebūt nerodas vēlēšanās dumpoties pret partijas disciplīnu. Tieši otrādi, viņi jūsmo par partiju un visu, kas ar to saistīts. Dziesmas, gājieni, karogi, pārgājieni, parādes mācības ar mācību šautenēm, lozungu izsaukšana, Lielā Brāļa pielūgšana - tas viss viņiem ir aizraujoša spēle. Viņus uzrīda svešiniekiem, sistēmas ienaidniekiem, ārzemniekiem, kaitniekiem, domu noziedzniekiem. Tā bija kļuvusi par ierastu lietu, ka trīsdesmitgadīgi cilvēki baidās no saviem bērniem. Un ne velti: nebija nedēļas, kad Times neparādītos maza ziņa par to, kā jaunais ziņotājs "mazais varonis" atbilstoši vispārpieņemtajam apzīmējumam — noklausījies nelabu frāzi un ziņojis par vecākiem domu policijai." Un vēl, redzi, tā: "Pārsonss atkal ierunājās. - Es jums nestāstīju, ka mani palaidņi tirgū pārdevējai aizdedzināja brunčus? viņš sāka, smīkņājot un neizlaižot no mutes pīpi. - Par to, ka ietina desu plakātā ar Lielo Brāli. Piezagās no aizmugures un aizdedzināja ar veselu sērkociņu kārbiņu. Domāju, stipri apdega. Kādi palaidņi, ko? Bet aizrautīgi, bet pārdroši! Tā viņus uztrenē izlūkos - pirmklasīgi, pat labāk nekā manā laikā. Kā jūs domājat, ar ko viņus apbruņoja pēdējoreiz? Ar klausāmcauru- lēm, lai varētu noklausīties pa atslēgas caurumu! Meitiņa vakar atnesa mājās un pārbaudīja pie dzīvojamās istabas durvīm - saka, dzirdams divreiz labāk nekā vienkārši ar ausi. Protams, es jums teikšu, tā ir tikai rotaļlieta. Bet domām dod pareizo vir​zienu, ko?"


Ar ko tas beidzas? Protams: "Kas par jums ziņoja? - jautāja Vinstons. Meitiņa, - ar skumju lepnumu atbildēja Pārsonss. - Noklausij.is pa atslēgas caurumu. Izdzirdēja, ko es runāju, un jau nākamajā dienā aiziet pie patruļām. Nav slikti septiņgadīgai knīpai, ko? Es uz viņu nedusmojos. Tieši otrādi, lepojos. Tas parāda, ka es viņu esmu audzinājis pareizā garā…" Vienīgais, ar ko mēs atšķiramies no Orvela zemes, ir tas, ka pie mums, ļoti iespējams, kopā nometnē nonāktu visa ģimene - arī mazais stukačs. Par to badu… Saka, ka tas esot bijis viens no 20. gadsimta otrās puses - bet varbūt visa 20. gadsimta - briesmīgākajiem ba- diem… Es kādreiz drusku mācīju vēsturi… bet ne par to runa. Redzi, bads ir normāla lieta cilvēcei. Varu tev pastāstīt, ka vēl tikai 1958.-1962. gadā Ķīnā badā nomira 30-33 miljoni cilvēku, 1921.-1922. gadā un 1932.-1934. gadā Krievijā un Ukrainā kopā 16-17 miljoni cilvēku, 1927.1929. gadā Ķīnā 5-8 miljoni cilvēku, 1943. gadā Indijā 2-3 miljoni cilvēku. Pie mums Ziemeļos bads bija jau piecdesmito gadu sākumā - tad kāpēc lai tas nevarētu iestāties atkai deviņdesmito gadu vidū? Es tā saprotu, ka visa pasaule domē - ļaunais komunistu režīms nomērdēja badā miljonu vai pusmiljonu, kā nu kurš uzskata, savu pilsoņu. Nē, neviens tīšām netika badināts, - nu, izņemot, protams, nometnes. Tā vienkārši sanāca. Pie mums toreiz uzskatīja, ka tas tieši saistīts ar Vadoņa nāvi - daba vienkārši sēroja. Jo tā vienmēr nebija — vēl septiņdesmitajos gados pie mums ar pārtiku viss bija kārtībā, veikalos bija pat ievārījumi, gaļa, zivis, un tikai astoņdesmitajos kļuva sliktāk un sliktāk. Mums bija ļoti laba valsts sistēma, visi to atzina - laba dzīve bērniem un īpaši bāreņiem, faktiski bezmaksas mājokļi, laba medicīniskā sistēma, neparasti zemi mirstības rādītāji visas pasaules līmenī. Bet tad… pirms deviņdesmito gadu "grūtā marša" mājās bija savas aptieciņas - nu vairs nav, tagad pat lauku paraugklīnikā viens ārsts atbild par tūkstoš klientu veselību - kādi vairs tur labie rādītāji. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku pašlaik gada laikā nomirst tikai no trakumsērgas, jo vakcīnas grūti pieejamas. Kā tas viss sākās? Noteikti jau sākās ar sistēmas greizumu un daudz agrāk, bet Padomju Savienība mums 1990. gadā visu sāka pārdot par pasaides cenām. 1991. gadā valdība sāka kampaņu - Ēdīsim divreiz dienā vai Divas maltītes dienā. Pārtikas ziemeļaustrumu provincēs sāka pietrūkt jau 1993.-1994. gadā. Bet 1995. gadu, protams, es un ikviens no manas zemes atcerēsimies vienmēr - lietus sākās 26. jūnijā un lija pusotru mēnesi. Visa raža bija pagalam. Tad vēl vieni plūdi nākamajā gadā. Vēl pēc gada milzīgs sausums. Daži saka, ka tikai pirmajā gadā zaudējumi bijuši piecpadsmit miljardu dolāru, bet es nezinu, vai tur ieskaitīja arī to, ka plūdi aizlēja visas raktuves, visa enerģētika un rūpniecība apstājās. Ko tu gribi? Protams, ka bija bads. Varbūt no tā varēja izbēgt, es nezinu. Kāpēc partija un valdība nelūdza ārvalstu palīdzību? Lūdza, protams, bet ņem vērā divas lietas. Pirmā - mūsu čučhes politika, stratēģija un viss pārējais. Par to es tev nestāstīšu, to tu pats grāmatās vari izlasīt. Bet otrā — korejietim par visu svarīgāk pasaulē ir saglabāt seju. Lai cik tev būtu grūti vai slikti, tu vari melot, pat muļķīgi melot, tu vari ciest lielas mokas, bet tu vienalga negribēsi kādam parādīt, ka tev ir slikti, ka tev vajag palīdzību, ka tu esi lūdzēja lomā… Es gan nezinu - varbūt pārāk daudz bijis to mirušo… Tu zini, kas ir kotchehi'i Tie ir klīstošie zvirbuļi - tā pie mums sauca badā mirušu vecāku bērnus, kuri milzīgos baros klīda pa pilsētām. Bet pēc tam viņi pazuda. Kur pazuda? "Jauni cilvēki uzbūvēja četrdesmit kilometru garo Jauno Varoņu šoseju gandrīz tikai ar savu roku spēku, pārņemot kareivju demonstrēto kareivīgo garu," - tā rakstīja avīzes. Un nebija melots - tur viņus visus arī nosūtīja, un, protams, armijas kareivīgais gars tur bija visnotaļ noderīgs. Ja ir būve, kas uzbūvēta uz kauliem, tad tas ir šis ceļš. Daļu ārvalstu palīdzības, protams, arī nozaga - kur tad tā nenotiek. Pat Kims, jaunākais, mums oficiāli paziņoja, ka pašlaik lauksaimnieki un raktuvju strādnieki slēpjot pārtiku jebkurā izdevīgā gadījumā. Bet galvenais - cik ātri mums tomēr viss kļuva sliktāk. Es vēl |<>ti labi atceros septiņdesmitos gadus. Es negribu teikt, ka mēs bijām pasaules izcilākā valsts, bet noteikti viena no iekšēji taisnīgākajām pret lielu savu iedzīvotāju daļu. Pat sava veida paradīze - jā, bija smags darbs, bet arī garantēta sociālā aizsardzība un minimālu vajadzību nodrošinājums, cilvēki bija godīgi, lepni un kārtīgi, un uz viena vona


banknotes mums tā arī bija rakstīts - Pasaulē nav nekā, ko mēs apskaustu, vai varbūt drīzāk Neapskaužam nevienu visā pasaulē! Un mēs arī neapskaudām - mēs bijām plaukstoša valsts ar milzīgiem būvnie- čības projektiem, ar izcilām medicīnas iekārtām, ar importētām rūpnieciskām iekārtām. Viss mums bija, un mēs tiešām nevienu neapskaudām — mūs apskauda. Dienvidnieki salīdzinājumā ar mums bija pēdējie nabagi, ķīnieši pie mums brauca nevis brīnīties, kā tas ir tagad, bet gan iepirkties. Jā, mēs varbūt arī plēsām nost izgatavotāju plāksnītes no ārzemēs iegādātiem instrumen​tiem un iekārtām, bet vienalga… Kā tas viss sākās? Ar to, ka jau sešdesmitajos gados ieviesa tā saukto teanu darba sistēmu, līdz ar kuru ekonomikas milita- rizēšanās un totalitārā plānošana kļuva absolūtas. Kad pat ogļračus sāka iedalīt vados, rotās un bataljonos, ieviesa pakāpes… Piemājas saimniecības tad pat tika likvidētas kā buržuāziskas… Un kaut kā divdesmit gados mēs nonācām pie tā, ka visi zina - labāk ir dienēt armijā lauku rajonos, jo tad var nozagt vairāk rīsa, bet vietējie armijniekus var palūgt - lūdzu, zodziet no kolektīvajiem laukiem, bet ne no mūsu mazajiem personīgajiem pleķīšiem. Mums bija septiņsimt gramu rīsa norma, bet tad no tās paņēma nost "patriotiskos rīsus" un "kara rezerves rīsus" - un palika piecsimt gramu. Un arī tie vēlāk izrādījās tikai uz papīra… Bet es tev labāk sākumā izstāstīšu, kā pie mums dala pārtiku - pat ja tu pie mums kādreiz aizbrauksi, bet gan jau neaizbrauksi, to tu tāpat neieraudzīsi un neuzzināsi. Tātad - no vienas puses, valsts mums ļoti rūpējas par to, lai visiem viss tiktu vienlīdzīgi un taisnīgi. Vadonis 1984. gadā izsludināja speciālu Kampaņu par tautas precēm - lai, kā saprotams, tautai padarītu pieejamas plaša patēriņa preces. Jo, redzi, cilvēki pie mums jau būtībā vēlas to pašu, ko visur citur pasaulē, tikai pie mums to mēdz saukt par piecām kastēm un septiņām iekārtām: piecas kastes ir drēbju lāde, grāmatplaukts, trauku plaukts, kurpju kaste un drēbju skapis, bet septiņas iekārtas - šujmašīna, magnetofons, fotoaparāts, televizors, ledusskapis, trauku mazgājamā mašīna un ventilators. Un dažas iekārtas tu nevari dabūt pat tad, ja tev ir nauda. Viena lieta - nauda televizora iegādei, otra - ordera saņemšana, bez kā tu vienkārši neko nevarēsi nopirkt. Tiesa, vēl tu televizoru vari saņemt par labu darbu reizēm kā paša Vadoņa dāvanu… Vai arī telefonu dzīvoklī - tas ir liels retums un privilēģija. Ja kaut ko lielāku no Vadoņa saņem viss uzņēmums vai iestāde, protams, saņemto priekšmetu izrotā ar piemiņas plāksnīti… Tagad gan vēl ir arī astotā iekārta - videomagnetofons. DVD- tas pie mums vēl ir eksotiski, bet videomagnetofoni tagad ir ļoti daudziem — ne likai pilsētniekiem vien. No kurienes? Ja es pareizi saprotu, tad līdz ar DVD pleijeru cenu krišanos ķīnieši atteicās nu saviem kasešu videomagnetofoniem un to izmantoja tirgoņi, kas lielos vairumos par nieka cenu uzpirka palietotos magnetofonus un pie mums jau pārdeva par 30-50 dolāriem gabala, un tā ir nauda, ko vidēji turīgs ziemeļkorejietis kaut kā var sakrāt. Magnetofoni bija - tātad vajadzēja arī kaut ko skatīties, un tad sāka ieplūst arī kasetes ar visādiem Dienvidkorejas seriāliem. Kādam var šķist smieklīgi, ka šādā neparastā veidā cieta visa mūsu oficiālā propaganda par bada un nelaimju plosīto Dienvidkoreju, - lai gan varas iestādes ātri attapās. Apkarot kasešu plūsmu tās kaut kā nebija spējīgas, toties ātri sāka stāstīt, ka visi šie seriāli ir speciāli taisīti tieši mums, lai pārliecinātu, cik Dienvidos viss ir labi… Un vēl, redzi, kāda mēs esam unikāla valsts - visur citur Ķīnā ražotās preces tiek uzskatītas par cenu nositējāni, Iiet pie mums ir otrādi. Bet par pārliku - mums jau gadu desmitiem ir speciālie pārtikas izdalītāji vai lautas pakalpojumu dienests. Tam principā vajadzētu strādāt la: katrā no vairāk nekā diviem simtiem lauku un pilsētu rajonu ir šāda te Pārtikas administrācijas nodaļa un savas noliktavas, bet "zem" tām ir sabiedriskās izdalīšanas centri - viens uz vidēji 1500-3000 ģimenēm. Turklāt rajonos noliktavas kontrolē nevis "centrs", bet gan vietējās tautas komitejas, kurās, kā tu labi saproti, galvenie noteicēji ir vietējie partijas un valsts varas pārstāvji. Piederība kādai no kategorijām gan tieši nenoteica pieeju izdalāmajai pārtikai, taču to būtiski ietekmēja- leiksim tā. Ar šis sistēmas palīdzību tad arī sadala pārtiku apmēram divām trešdaļām valsts iedzīvotāju. Sadala - tas nozīmē, ka nevis pilnīgi par velti, bet gan par valsts cenām. Rīsu jau deviņdesmito gadu sākumā


varēja nopirkt arī tirgū, taču cenas bija pilnīgi citas: piemēram, centralizēti izdalītā rīsa kilograms maksāja mazāk par vonu, bet tirgū - jau divdesmit piecus vonus, un tas, redzi, nozīmēja, ka par vidējo algu tirgū bija iespējams iegādāties apmēram trīs kilogramus risu. Diez kas nav, vai ne? Tas bija pēc tam, kad valdība 1992. gadā izdomāja, ka - to it kā esot teicis pat Vadonis - valstij nav naudas, bet iedzīvotājiem ir līdzekļi divu gadu budžeta apjomā. Un… uztaisīja naudas reformu - 399 vonus varēja samainīt skaidrā naudā, līdz trīsdesmit tūkstošiem vonu - noguldīt, bet pārējie iekrājumi bija pagalam. Pirms tam cenas bija pavisam citas. Pēc tam vēl ieviesa Tautas dzīves parādzīmes… Savukārt laukos ir cita sistēma: vietējo kolhozu darbinieki uzreiz pēc ražas novākšanas no tās sev paņem noteikto pusgada pārtikas apjomu, bet otro pusi jau laika gaitā saņem caur Pārtikas administrācijas sistēmu. Valstij raža tiek nodota par niecīgu vērtību, taču pretī tiek saņemta cita pārtika un patēriņa preces. Bet, protams, reizē ar badu viss sagruva. Kādreiz izdalāmās pārtikas norma bija 600-700 gramu rīsa dienā pilsētniekiem un 700-800 gramu - augstākiem ierēdņiem, armijai un smaga darba darītājiem. Astoņdesmito gadu beigās norma tika samazināta par desmit procentiem, 1992. gadā - vēl par desmit. Gadu vēlāk sistēma vairs lāga nestrādāja, bet 1996. gadā tā jau bija faktiski pagalam - normas vēl bija, taču saņemt atbilstoši tām rīsu bija gandrīz neiespējami. 1998. gadā oficiālā norma dienā, ko tu droši varēji saņemt, nebija pat simt gramu… Bads lika valdībai piekrist risinājumiem, kas iepriekš bija grūti iedomājami. Nu, piemēram, 1993. gadā mums atļāva pri- vātdārzu platību palielināt no 80 līdz 120 kvadrātmetriem, nepilnus desmit gadus vēlāk privāti apstrādājamos zemes gabalus valsts atļāva palielināt jau līdz apmēram 1300 kvadrātmetriem. Valsts neko neteica, kad cilvēki paši sāka apstrādāt arī tādas vietas, kur valsts saimniecības neko nemēģināja audzēt - nu, piemēram, ja tu aizbrauktu pie mums, tu redzētu, ka sāk pa maziem pleķīšiem vien apstrādāt kalnu nogāzes. Sāka atļaut arī tirgus - sākumā tos sauca par fermeru tirgiem, jangmadang, kur varēja pārdot pašu izaudzēto, taču reizē ar badu un grūtībām viss tikai attīstījās. Tirgošanās šeit, pie mums, — tā patiesībā ir iespēja izdzīvot, tāpēc cilvēki arī ar to nodarbojas. Tagad Phen- janā lielākajā Tongila - tirgū tirgojas līdz pat desmit tūkstošiem cilvēku, tur reizēm iepērkas pat ārzemnieki, un nopirkt tur var visu. No tādSm delikatesēm kā gaļa un cukurs līdz pat televizoriem un ledusskapjiem. Jā, 2003. gadā tirgos pilnīgi oficiāli lika atļauts sākt tirgot ari plaša patēriņa preces "atbilstoši sociālistiskās sabiedrības aktuālajām vajadzībām" - tā to pie mums nosauca. Oficiālie tirgi gan ir tikai redzamā daļa. Vēl ir tā sauktie varžu tirgi - tā tos sauc tāpēc, ka jebkuru bažu gadījumā tirgotāji lec kājās un traucas prom ar visām mantām, kas parasti tiek izliktas vienkārši uz zemes. Un vēl ir īstais melnais tirgus - liela daļa uzņēmumu stāv, bet atlikušie tirgojas cits ar citu, kā vien var. Melnais tirgus plaukst un zeļ, tin neviens tur neko nevar padarīt - arī valsts ne. Mums gan bada gados bija ieviests sauklis: "Nedzīvosim šodien šodienai, bet dzīvosim šodien rītdienai!" Bet cilvēki vienkārši gribēja dzīvot - un, ja neskaita to miljonu vai divus, kam neizdevās, pārējie izdzīvoja. Valsts gan vienubrīd ķērās pie ražas konfiskācijām, bet nākamajā gadā puse vienkārši "pazuda" - un atkal neviens tur neko nevarēja padarīt… Bet tu kļūdīsies, ja domāsi, ka mūsu valsts un valdība no tā kaut ko mācījās. Atceros kā šodien, kā mūsu Mīļotais Vadītājs 2001. gadā skaidri un gaiši paziņoja: "Dažu pēdējo gadu laikā, kad valsts nebija spējīga efektīvi nodrošināt pārtiku, cilvēki sāka pamest savus darbus un sāka meklēt ceļus personiskā labuma gūšanai." Tikko kļuva vieglāk, valsts atkal atgriezās pie vēlēšanās visu valstiskot, visu kontrolēt. It kā 2002. gadā bija lielā reforma, kad reizē ar naudas un valsts cenu reformēšanu zemniekiem tika dota iespēja paturēt un, ja ir vēlēšanās, pārdot virsnor- mas pārpalikumus. Bet… kas nu tur sanāca - kā jau pie mums. Jā, cenas mainījās reizē ar algām. Es tev varu nosaukt visas būtiskākās cenas - es drīzāk aizmirsīšu čučhes kolonnas bluķu skaitu, bet ne tās. Tātad - līdz 2002. gada jūlija reformai kilograms rīsu valsts sistēmā maksāja 8 čonus (vienā vonā ir simt čonu), pēc reformas - 44 vonus, kilograms vistas gaļas -


attiecīgi 18 un 180 vonu, kilograms cūkgaļas apmēram tāpat, pudele alus - pusvonu un 50 vonu, paciņa cigarešu - 0,4 un 2 vonus, litrs dīzeļdegvielas - 40 un 2800 vonu, metro biļete - 0,1 un 2 vonus, uzvalks 90 un 6800 vonu. Toties algas… Skolotāja alga - 80-140 vonu, pēc reformas 2400-3000 vonu, ārsta - 80260 un 1200-3000 vonu, pulkveža - 240 un 5800 vonu, leitnanta - 100 un 3000 vonu, ierēdņa - 120-200 un 850-3000 vonu. Tirgū, protams, cenas ir vēl augstākas. Kilograms ievestu rīsu - 400 vonu, bet ziemeļu provincēs pat 1000, vistas ola - 40 un attiecīgi pat 100 vonu, kilograms cūkgaļas - līdz pat divarpus tūkstošiem, cukurs līdz deviņiem simtiem… Tātad - tev kā skolotājam jāstrādā vairāk nekā divi mēneši, lai sanāktu nauda tikai vienam uzvalkam pēc valsts cenām, bet pēc tirgus cenām sanāk nauda vienai, varbūt divām olām dienā… Tā ari neviens nesaprata, kāda jēga no šīs reformas - varbūt vienīgi, lai izņemtu tautai atlikušo uzkrāto naudu. Jā, līdz 2003. gadam lielākā naudaszīme bija piectūkstoš vonu, bet tagad ir desmit tūkstoši… Un tad atkal - vienubrīd lauksaimnieku tirgi bija aizliegti, tad tos atļāva, bet sāka ļoti stingri kontrolēt. Izdevās laba raža - un valsts uzreiz atdzīvināja veco sadales sistēmu, bet graudu privātpārdošanu vismaz oficiāli gandrīz aizliedza. Jo tobrīd jau bija ļoti skaidrs, ka tagad lauku cilvēks šā tā pavada dienu, izliekoties, ka kaut ko dara kolektīvajā laukā, bet tad naktī strādā savā mazajā pleķītī kā nelabais. Bet pilnīgi aizliegt nevarēja - jo bija skaidrs, ka tad būs reāli jauns bads. Jo padomā pats - ja tu neesi laucinieks un nedzīvo Phenjanā, kur pat bada laikā ar pārtikas piegādēm viss bija kaut cik ciešami, tad kur tu vis​pār vari ņemt pārtiku, ja sadales sistēma reizēm strādā, reizēm nestrādā? Tas viss kaut kā tiek risināts - kaut ko sadala valsts, kaut ko nopērk tirgū, kaut ko saņem no lauku radiniekiem, kaut ko samaina, pērk un pārdod, kaut ko piepelna. Ar vārdu sakot, kaut kā jāsitas visiem. Tad nu valsts izdomāja, ka tirgos nedrīkstēs tirgoties darba spējīgi vīrieši, tad arī sievietes, kas jaunākas par piecdesmit gadiem. Pat oficiāli mums skaitās tā, ka pārtikas sadales sistēma nodrošina apmēram pusi pārtikas minimuma par valsts cenām, un tam vidēja ģimene tērē trešo daļu savu ienākumu. Vēl trešā daļa jāiztērē citām precēm, un tas nozīmē, ka otra puse nepieciešamās pārtikas kaut kādā mistiskā veidā jāiegādājas par atlikušo ienākumu trešdaļu. Vai arī - jādzīvo pusbadā. Tagad tu saproti, kāpēc pie mums tirgošanās ir izdzīvošanas līdzeklis. Un viss cits, ko valsts atļauj, arī - tu redzēsi, ka pat Phenjanā zem tiltiem cilvēki tirgo cigaretes, bet vēl citi dara visu, ko vien valsts piecieš, - ir pusprivāti frizieri, velosipēdu remonts, apģērbu un apavu labošana. Loģiski, mūsu valstī sanāk, ka ar to galvenokārt nodarbojas sievietes - un sievietes arī kļūst par galvenajām ģimenes apgādniecēm. Tu gribi zināt - bet ko sakarā ar ekonomiku visu šo laiku darīja valsts? Ivs jau tev teicu, ka līdz septiņdesmitajiem gadiem viss bija labi tā vismaz mums likās. Taču tad Dienvidi sāka būvēt vienu rūpnīcu pēc otras un importēja tehnoloģijas, bet mēs bijām sapirkuši gatavas iekārtas un rūpnīcas, un parādus atdot nevarējām, neko jaunu sākt arī ne. 1976. gadā mūsu valsts vienkārši pārstāja atmaksāt kredītus par visām Rietumos iegādātajām rūpnīcām, tehnoloģijām - un nekas jauns ari vairs mums klāt nenāca. Tā vietā mums bija kas cits - aizvien lielāka apsēstība ar pašnodrošināšanu, bet jaunumus, jaunas tehnolo​ģijas, faktiski visu valsts mēģināja aizvietot ar jaunām un jau​nām kampaņām. Sākumā bija Čolimas gars. Čolima ir mūsu teiksmainais spārnotais zirgs, un kampaņa tika sākta līdz ar 1957. gada piecgades plānu. Pirmrindnieki bija Čolimas jātnieki - ha, varbūt viņi tiešām vairāk par citiem atsaucās kampaņas aicinājumam atteikties no zupas, lai strādniekiem retāk vajadzētu atrauties no darba un doties uz tualeti. Bet pēc tam mums bija Ātruma kaujas, Triju revolūciju komandu kustība, kad studenti devās uz laukiem un uzņēmumiem un stāstīja par jaunajām tehnoloģijām, kuras paši īsti labi nezināja, bet patiesībā rakstīja ziņojumus par visu redzēto, un nometnes atkal papildinājās ar jauniem kadriem. Tad bija Phenjanas ātrums, tas pārvērtās kampaņā Viens cilvēks uzbūvē četrus dzīvokļus, bija arī Deviņdesmito ātrums, Dabas pārveidošanas programma, pēc tam iestājās Grūtais gājiens, kas pēc tam tika pārdēvēts par Piespiedu gājienu uz galīgo uzvaru un Gājienu uz paradīzi. Par pēdējo jau cilvēki ņirgājās gandrīz vai skaļi - ierastākais joks bija pieminēt visus tos, kas uz paradīzi aizgāja jau bada


laikā… Tas viss ir tieši tā, kā rakstīja Grvels, - tev sākumā paziņo par jaunām uzvarām, bet pēc tam piebilst, ka nekādas šokolādes nav un nebūs. Es vairs neatceros, kad pie mums veikalos bija šokolāde - vai vispār bija? Pat sojas saldo tāfelīšu sen vairs nav. Es tev tomēr nolasīšu Orvelu - domāju, ka pats tu to vari uztvert vienīgi kā tādu eksotisku izdomu, bet tā nav nekāda iz​doma, tā ir realitāte: "Balss teleekrānā pārtrūka. Smacīgo istabu piepildīja skanīga, skaista fanfaru skaņa. Skrapstošā balss turpināja: "Uzmanību! Uzmanību! Tikko kā pienācis zibensziņojums no Malabaras frontes. Mūsu spēki Dienvidindijā guvuši izšķirošo uzvaru. Man uzticēts paziņot, ka šīs kaujas rezultātā kara beigas var kļūt par pārskatāmas nākotnes jautājumu. Klausieties ziņojumu." Gaidi nepatikšanas, nodomāja Vinstons. Un tiešām: pēc eirāziešu armijas sagrāves asiņainā apraksta ar prātu stindzinošiem nogalināto un sagūstīto skaitļiem sekoja paziņojums, ka no nākamās nedēļas šokolādes norma tiek samazināta no trīsdesmit gramiem uz divdesmit. [..] Statistika sākotnējā izskatā ir tāda pati fantāzija kā uzlabotā. Visbiežāk nepieciešams, lai tu to izzīstu no pirksta. Piemēram, Pārpilnības ministrija plānoja ceturtajā ceturksnī izlaist 145 miljonus pāru apavu. Ziņo, ka patiesībā saražoti 62 miljoni. Taču Vinstons, pārrakstot prognozi, samazināja plānoto skaitli līdz 57 miljoniem, lai plāns, kā vienmēr, izrādītos pārpildīts. Jebkurā gadījumā 62 miljoni nebūt nav tuvāki patiesībai kā 57 miljoni vai 145. Ļoti iespējams, ka apavus vispār nesaražoja. Vēl iespējamāk, ka noviens nezina, cik daudz tos saražojuši, un, galvenais, nevēlas zināt. Zināms tikai viens: katru ceturksni uz papīra saražo astronomisku daudzumu apavu, kamēr puse Okeānijas iedzīvotāju staigā basām kājām. [..] It kā apstiprinot viņa vārdus, teleekrānā virs viņu galvām nospēlēja fanfaras. Taču šoreiz tā bija nevis uzvara frontē, bet Pārpilnības ministrijas ziņojums. - Biedri! - izsaucās enerģiska jauna balss. Uzmanību, biedri! Galīgie dati par visu veidu patēriņa preču ražošanu rāda, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu dzīves līmenis audzis ne mazāk kā par divdesmit procentiem. Šorīt pār visu Okeāniju vēlās neapturams stihisku demonstrāciju vilnis. Darbaļaudis pameta rūpnīcas un iestādes un ar karogiem devās ielās, izsakot pateicību Lielajam Brālim par jauno laimīgo dzīvi viņa viedajā vadībā. Lūk, daži galīgie rādītāji. Rūpniecības preces…" Un par to, ko es teicu, - ka pat es vairs neatceros, kad veikalos bija šokolādi; un vai vispār kādreiz bijusi: "Partijietis tāpat kā proletārietis cieš pašreizējos apstākļus daļēji tāpēc, ka viņam nav ar ko salīdzināt. Viņam jābūt atgrieztam no pagātnes tāpat kā no ārvalstīm, jo viņam jātic, ka viņš dzīvo labāk nekā priekšteči un ka materiālās nodrošinātības līmenis pastāvīgi paaugstinās. Taču nesalīdzināmi svarīgāks iemesls pagātnes uzlabošanai - tas, ka nepieciešams aizsargāt partijas nekļūdīgumu. Runas, statistika, visdažādākie dokumenti jāpadara atbilstoši šodienai, lai pierādītu, ka partijas prognozes vienmēr bijušas pareizas. Vēl vairāk: nedrīkst atzīt nekādas pārmaiņas doktrīnā un politiskajā līnijā. Jo mainīt uzskatus vai kaut vai politiku, - tas nozīmē atzīties vājumā…" Lai gan nē - zini, ja ir lieta, kas nav mainījusies, tad tās ir mūsu valdības rūpes par to, ko cilvēki domā un ko runā. Es tev droši varu teikt, ka nekur pasaulē nekas labāks un efektīvāks nav izdomāts, - pie mums visi uzmana visus. Sāksim ar to, ka visi cilvēki pie mums ir sadalīti tā sauktajās tautas grupās inminban, kurās ir no divdesmit līdz piecdesmit ģimeņu katrā. Tas nozīmē, ka vienā inminban ir viena lielas dzīvojamās ēkas trepju telpa, viena daudzstāvu māja, lauku māju kopums vai kas tāds. Tās ir mazākās grupas - pēc tam uz augšu jau ir rajoni - ku. Un katras inminban galvgalī ir viens atbildīgais ierēdnis, inmin- bančžan, kurš uzrauga grupu, norīko to sabiedriskos darbos, rīko sapulces utt. Jums Briljantu rokā pie mums šo un citas vecās padomju filmas regulāri rāda televīzijā - bija tā jokainā un kareivīgā mājas vecākā. Mums inminbančžans ir kaut kas daudz nopietnāks. Mūsu inminbančžans jebkurā diennakts laikā var ierasties pie saviem aizbilstamajiem mājās, un katrs grupas pārstāvis, kurš, piemēram, nenakšņo mājās, ir spiests sazināties ar savas naktsmītnes inminbančžanu, kurš šo nakšņošanu speciāli iegrāmato. Ja inminbančžans pasūdzēsies augstākiem priekšniekiem, viss var gadīties - smagu "noziegumu" gadījumā


var ciest pat visi, kas ir grupā… Un tad vēl ir obligātās sapulces - tai laikā, kad es vēl biju tur, katru dienu tās paņēma apmēram divas stundas. Katra darbadiena sākas ar avīžu lasīšanas sapulci, bet tad vēl ir arī Varenā Vadoņa mācību sapulces, Lozungu izskaidrošanas sapulces, Atriebes sapulces, Ideoloģiskās cīņas sapulces, Dzīves panākumu apkopošanas sapulces, Dziesmu mācību sapulces… Kas tur notiek? Viss ir pārdomāts Atriebes sapulcēs stāsta par mūsu ienaidnieku zvērībām, Ideoloģiskās cīņas sapulcēs notiek obligātā kritizēšana un paškritika, kur kādreiz kādu grēcinieku var pat piekaut, Dzīves panākumu apkopošanas sapulces notiek tikai darba nedēļas beigās, un tad katram jānožēlo nedēļas laikā sastrādātie sliktie darbi un jāpakritizē pārējie, Dziesmu mācību sapulces - nu, tāpat skaidrs. Atriebes sapulces… Tu domā, Ziemeļkorejā Orvelu neviens nav lasījis? Man šķiet, ka tieši pie mums viņu arī ir lasījuši - un mācījušies. Redzi, man pat ir pierakstīts viņa citāts par sapulcēm: "Laiks tuvojās vienpadsmitiem, un dokumentācijas nodaļā, kur strādāja Vinstons, līdzstrādnieki iznesa krēslus no kabīnēm un izlika tos telpas centrā lielā televizora priekšā - pulcējās uz ienaida divminūti. |..| Šausmīgs ienaida divminūtē bija nevis tas, ka tev bija jāspēlē loma, bet tas, ka tu vienkārši nevarēji palikt malā. Kaut kādas trīsdesmit sekundes - un tev vairs nevajadzēja izlikties. It kā no elektrības lādiņa visiem sapulcējuša- mies uzklupa baiļu un atriobīguina zemiskie trīsuļi, izmisīga vēlme nogalināt, plosīt un iznīcināt sejas ar āmuru: cilvēki vilka sejas grimasēs un kliedza, pārvēršoties neprāšos. Turklāt ienaids bija abstrakts un nevirzīts, to varēja pavērst jebkurā virzienā kā lodlampas liesmu…" Mums nav lielo televizoru, bet tā arī vie​nīgā atšķirība. Kāpēc tas vajadzīgs? Atkal Orvels visu pateicis: "Partijietim nedrīkst būt nekādu personisku jūtu un nekādu pārtraukumu entuziasmā. Viņam jādzīvo pastāvīgā nevaldāmā niknumā - neieredzot ārējos ienaidniekus un iekšējos nodevējus, svinot kārtējo uzvaru, dievinot partijas varenību un viedumu. Neapmierinātību, ko rada trūcigā un vienmuļā dzīve, plānveidīgi novada uz ārējiem objektiem un izkliedē ar tādiem paņēmieniem kā ienaida divminūtē, bet domas, kuras varētu novest pie skeptiska vai dumpīga garastāvokļa, tiek nogalinātas jau iedīglī ar jau no mazotnes ieaudzinātas iekšējās disciplīnas palīdzību." Tā, redzi. Dažādās darbavietās kaut kādas nianses var atšķirties. Vienās katra darba diena sākas ar nelielu pusstundas politin- forināciju, pēc darba var gadīties arī paškritikas pasākumi un tamlīdzīgi, citur partijas dzīves kritikas pasākums var būt gan katru otro dienu, gan reizi nedēļā, gan reizi ceturksnī, bet politinformācija notiek tikai katru otro dienu. Kopumā tas vairs nav tik intensīvi kā kādreiz - tiek uzskatīts, ka partija ir izprotoša un ņem vērā, ka cilvēkiem pēc darba vēl jāmeklē pārtika, jāstāv rindās un tā tālāk. Bet tas, ka partija un valsts joprojām grib visu zināt un visu kontrolēt, - tas gan ir fakts. Tu vienmēr esi kādas organizācijas vai struktūras sastāvdaļa - savas ikdienas sanāksmes ir pat sanatorijās, slimnīcās un atpūtas namos. Ja tu esi pensionārs, tev ir ikdienas kolektīvā politinformācija no rīta dzīvesvietā, ikvakara kolektīvais kritikas pasākums, kā arī iknedēļas kritikas pasākums, uz kuru atsevišķā kolektīvā pulcējas Strādnieku partijas biedri, jingming - tas ir, pensionāri un bezpartijiskie, kā arī jaunieši. Un, zini, uz sapulcēm vajag iet pat tad, ja neviens nespiestu - tieši tur laiku pa laikam tiek pasniegtas deficītas lietas kā Lielā Vadoņa dāvanas. Nu, televizori gadās reti, bet toties cukurs, gaļa, augļi - tas gan, tas gan. Starp citu, interesanti pie mums ir tas, ka kārtīgam un lojālam pilsonim ir jādomā arī, ko varētu uzdāvināt Vadonim. Nu, teiksim, kaut ko, ko tev atsūtījuši ārzemju radi, kaut kādus īpašus medikamentus, vienalga, ko, ja tikai tas ir nozīmīgs. Tad tev no valdības parasti atsūta pateicības vēstuli par dāvanu, un šo vēstuli nekādā gadījumā nedrīkst izmest. Ja gadās nepatikšanas - ne jau pavisam lielās, bet tādas mazas -, šādas vēstules ļoti palīdz. Tu parādi varas pārstāvim, ka tu patiesībā esi labs pilsonis un ļoti mīli Vadoni, un tev droši vien piedod. Skolā atkal ir katru nedēļu jāiesniedz pārskats par savu aizvadīto nedēļu ar trim ailēm - sliktie darbi, labie darbi un ziņojumi par biedriem. Jā, kāpēc gan lai skola būtu izņēmums? Vai varbūt bērnudārzs -


kāpēc? Klase skolā sastāv no sešu skolēnu vienībām - zhu, un katrā no tām bērniem ir jāziņo citam par citu, ja nu kas. Un kontrole jau nebeidzas tikai ar darbu un mājām - ja tu kādreiz pie mums tiešām aizbrauksi, paprasi, lai tev parāda kādu autoostu. Tev neparādīs, jo tādu vienkārši nav - nav vajadzības. Tiek uzskatīts, ka braukāt pa valsti vienkārši tāpat nav nekādas vajadzības, tāpēc arī starppilsētu transports mums īpaši nav vajadzīgs. Degvielas tāpat ir maz, autobusu ir maz un veci, - kāpēc kādam jābraukā? Tā nu tas arī ir - ja tev pēkšņi saslimst radinieki kaut kur citā rajonā, tev ir jādabū speciāla atļauja - yoheng zhong. Bez tās - nekur. Un, kad tev ir atļauja, tu vari sākt meklēt transportu - vilcieni vēl kursē, tikai paras​tajiem cilvēkiem guļamvagoni nav paredzēti. Tālāk - ar gadī​juma transportu. Vari, protams, mēģināt kaut kur tepat valstī aizbraukt bez atļaujas - bet jau stacijā viss ir ļoti nopietni. Uz perona iespējams tikt tikai caur kontrolpunktu, un vajadzīga ne tikai biļete, bet arī brauciena atļauja. Bet bez atļaujas braucot, rēķini pats: par tevi nekavējoties noziņos inminbančžans, papildus tam ceļi ir pilni ar patruļām un posteņiem, nevienam tu tāpat vien garām netiksi… Jā, bet ir tomēr labā ziņa tagad jau posteņu ir daudz mazāk. Agrāk uz simt kilometriem bija kādi pieci, tagad palicis labi ja viens, protams, ja nav runa par pierobežu. Un ir otra, vēl labākā ziņa - tagad tu vari mierīgi tikt cauri ar kukuli. Totālā kontrole joprojām darbojas, ar visiem inminbančžaniem un policijas ziņotājiem un tamlīdzīgi, bet tas vairs attiecas tikai uz politisko pusi. Pamēģināsi kaut kur pulcēties? Tevi nekavējoties pamanīs, sodīs - un reizē ar tevi ari tavu ģimeni. Ari propaganda joprojām strādā - tu vari nešaubīties, ka mūsu zemē absolūtais vairākums par ārpasauli zina tikai to, ko valsts viņiem atļauj zināt. Kad mūsu televīzija rāda demonstrācijas Dienvidkorejā, ka tu domā, cik ir cilvēku, kuri domā - oi, cik viņiem tiešām lur ir slikti, bet cik ir tādu, kuri tomēr aizdomājas - o, kāda pie viņiem ir brīvība, ja viņi var demonstrēt pret valdību? Redzi, cilvēku lielākajai daļai nekāda brīvība ari ne​maz nav vajadzīga - ne pie mums, ne kur citur. Neatļauti kontakti ar ārzemniekiem pie mums vienkārši nav iespējami, - ja kādreiz aizbrauksi, pats sapratīsi, kāpēc. Pat bibliotēkās visa literatūra, kas iznākusi vairāk nekā pirms 10-15 gadiem, ir specfondos - jo kāds taču var izlasīt kaut ko tādu, kas vairs nesaskan ar oficiālo realitāti. Nekāda interneta, pat ne mobilā telefona - ja tu pie mums aizbrauksi, tev mobilo telefonu atņems jau lidostā. Vienubrīd, ap 2002.-2003. gadu, mums gan tika atļauta mobilo telefonu iegāde un izmantošana, un parādījās jau pirmie daži tūkstoši abonentu, taču tad 2004. gadā bez jebkādiem skaidrojumiem tika izdots rīkojums mobilos telefonus nodot varas iestādēm - bez jebkādām kompensācijām. Tā ka pašlaik mobilie telefoni teorētiski tiek lietoti Ķīnas pierobežā, kur var "noķert" lielās kaimiņvalsts tīklu, - un, protams, arī mobilais telefons tavā īpašumā, ja vien tu neesi partijas vai armijas funkcionārs, ir noziegums. Bet arī tā te ir bijis vienmēr. Mums te nekādas demokrātijas vispār nekad nav bijis, - bija karaļa vara, tad japāņu okupanti, tad pašreizējais režīms, un viss. Korejai, ja tu nezini, bija viena no senākajām un stabilākajām vergturības sistēmām pasaulē, to likvidēja tikai pašās 19. gadsimta beigās. No Phenjanas iedzīvotājiem divas trešdaļas bija vergi. Un tu domā, ka Dienvidkorejā ļaudis labāk zina, kas notiek Ziemeļos? Nekā. Līdz kādam 1987. gadam vēl varētu strīdēties, kura zeme bija autoritārāka un diktatoriskāka - Ziemeļi vai Dienvidi. Vēl tagad, ja dienvid- korejietis bez savu varas iestāžu atļaujas dosies uz Ziemeļiem, mājās viņam draud cietums - un tā nav nekāda oficiālā propaganda, tā ir realitāte. Bet, kā jau teicu, tas viss aizvien vairāk sāk attiekties tikai uz svētajām lietām - uz ideoloģiju, uz partiju, uz politiku. Bet ekonomikā - redzi, Kriminālkodeksā mums tagad ir atšķirība pat starp ekonomiskajiem un politiskajiem bēgļiem. Tu zini, piektajā aprīlī mums ir Hanshikil - Mirušo diena, un man stāstīja, ka valsts pat to ir sākusi pieciest, kaut arī mirušie tiek "baroti" ar rīsiem. Tā ka - jā, par tiem pašiem iekšējiem braucieniem bez atļaujas pienākas sods, bet var iztikt arī ar kukulīti, un neviens tevi par to nevainos. Un ar kukulīti tagad var iztikt gandrīz visur, ja runa ir tikai par ekonomiku. Kā tu domā - no kurienes pie mums cilvēki tiek pie japāņu pulksteņiem un saulesbrillēm? Vai pie japāņu divriteņiem - augstākais šiks, starp citu, ir lietots Sea Guli modelis. Pie mums jau sen ir divas ekonomikas - oficiālā stāv, tāpēc valdība un partija piever acis uz neoficiālo. Un, kamēr tiek pievērtas acis, nopirkt un pārdot var jebko, ja tikai visi, kam jāiesmērē,


tiek iesmērēti. Japāņu saulesbrilles - tas cilvēku acīs nozīmē tikai to, ka jums ir sakari un līdzekļi. Zelta zobi - tev dz��vē viss kārtībā. Kas pašlaik jauneklim vajadzīgs pirmajam randiņam? Seiko pulkstenis, zelta zobs un ādas kurpes. Un vēl vajadzīgs izdomāt, kā visu šo mantību parādīt, - piemēram, tu satiecies zem laternas, lai vari uzsmaidīt un meitene pamana zobu, tad tu apskaties, cik pulkstenis, un nospļaujies zemē, tieši blakus kurpēm… Mums patiesībā ir viss, kas vajadzīgs ekonomikai, - mums ir cilvēki, kas aizdod naudu ar 10-30 procentiem mēnesī, mums ir starpnieki, ārvalstu valūtas pelnītāji, neoficiālas īpašumtiesību maiņas nodrošinātāji. Jā, mūsu voni ir "koka nauda", bet arī ar tādu visu ko var izdarīt, - kaut kāda nauda ir labāka par nekādu. Dzīvokļus piešķir, sadala un pārdala valsts, bet jau sen viss ir "sakārtots": pat avīzēs rakstīja, kā mūsu parauga Kvangboka ielā Phenjanā jaunajos namos strādnieku vietā dzīvokļus neoficiāli bija saņēmusi vesela virkne funkcionāru. Pat noziedzība sāk parādīties, - runā, ka ziemeļu provincēs tirgos jau esot jā​maksā par "jumta" pakalpojumiem… Slēptā formā mums jau sen ir viss - oficiālajā kino pirmais skūpsts parādījās tikai pirms dažiem gadiem, filmā Viņpus prieka un bēdām, bet visi zināja, ka jau astoņdesmitajos gados Phenjanas Pothongan viesnīcā darbojās ārzemniekiem domāts publiskais nams ar meitenēm no Taizemes un Filipīnām. Un tagad katrs zina, ko domāt, ja viņam stacijā vai zem tilta - tās ir mūsu brīvākās vietas - klāt pienāk sieviete un prasa, vai viņš nevēlas iegādāties astoņkāji vai ziedu kurvi. Bet valsts to piecieš. Un tai pašā laikā televīzijā tika paziņots, ka biksēs tērpta sieviete uz divriteņa - tas nav īsti atbilstoši morāles normām, un Phenjanā sievietes ar divriteni kopš tā laika vairs nebrauc. Skolās visi joprojām slavina Vadoni - bet visi zina, ka skolās parādījušās pat bandas, ir bijuši pat līķi, un vainīgo liktenis vienmēr bijis atkarīgs tikai no tā, kas ir vecāki. Pie mums ir īsti opija magoņu lauki, bet oficiāli tie skaitās balto zvaniņu ziedu lauki. Ko tur runāt - ja tev ir īsta nauda, vēlams, valūta, tu, bēgot no valsts, līdz robežai vari nokļūt ar vilcienu un tur noalgot gidu…" *** Dieviņš bieži vien rīkojas netaisni un vienkārši ņirdzīgi. Dienu no dienas izskatījās, ka tūlīt, tūlīt Čižiks pateiks pašu galveno - to, ko es patiesībā visvairāk kāroju dzirdēt. Kas īsti notika ar viņu pašu? Ne jau tikai fiziski vien, - kā viens cilvēks spēja izdomāt, ka brīvība viņam tomēr ir svarīgāka par visu, kas nu pasaulē viņam vēl bija atlicis? Kā tieši viņš aizbēga? Kas notika tālāk? Kas ir tas viss, ko viņš man, muļķītim, varētu pastāstīt par, viņaprāt, dzīvē galveno? Beigu beigās - kas viņš īsti bija? Jo arī viss brīžam nesakarīgais stāstījums - par ko vēlāk pārliecinājos, ķeroties pie grāmatām un citiem publiskiem avotiem - jau brēktin brēca: šis ir cilvēks, kurš savā zemē pilnīgi noteikti ir piederējis pie informētākajiem un arī domājošāka- jiem pieciem procentiem… Kino, protams, izrādītos, ka Čižiks patiesībā bijis kāds nebūt Vadoņa ārlaulības dēls, kurš aizbēdzis nelaimīgas mīlestī​bas dēļ uz budža meitu - vai varbūt pēc kārtējā portreta nejaušas apķēpāšanas. Bet reālā dzīve, kā mēs visi labi zinām, nozīmīgās detaļās ņem un atšķiras no kino. Nākamajā rītā Čižika vienkārši vairs nebija. Blakus gultā gulēja iezilgans kaut kas, kas, spriežot pēc visa, bija pirms gaidītās nāves vēl sakošļāt paspētie pieraksti, atstājot tikai to ārējos tīstokļus un ari jautājumu - vai tiešām varētu būt, ka cilvēks spēj melot un fantazēt šādi? Tik detalizēti, tik pārliecinoši - un izfantazēt ko TĀDU? Nē, tā cilvēki nemelo. Bija skaidrs, ka stāstījuma objektu es nudien gribu redzēt paša acīm. Un tā tas tobrīd ari palika.


2. ORVELA VALSTĪBA Es dodos uz Phenjanu - nanun Pjongjange gamnida, jā - je, nē - anijo, atvainojiet - jobosio, es nesaprotu - modaradurossoju. Tā vietā, lai atkārtotu šos varbūt noderīgos vārdiņus, es pie sevis purpinu kaut ko pavisam citu - vienmuļu, skumīgu, nedaudz izmisušu. Un ko gan citu, izņemot skumīgu "aijaijai, aijaijai, aijaijaijaijaijaijai", var sagaidīt no cilvēka, kas jau atkal gandrīz ievēlies kārtējā nepamanītajā bedrē, - šķiet, padsmitajā pēdējās pusstundas laikā. Un kā gan lai es to arī būtu pamanījis, ja apkārt valda tik piķa melna tumsa - un tas ir nevis kaut kādos kārtējos džungļos vai tuksnešos, bet gan lielpilsētā. Varbūt nedaudz dīvainā lielpilsētā, ņemot vērā, ka varas iestādes uzskata par labāku precīzi nenosaukt, cik īsti tajā ir iedzīvotāju - tiek minēti skaitļi no diviem līdz pat četriem miljoniem. Un tas - valstī, kuras iedzīvotāji itin visā, ieskaitot pārvietošanos, dzīvesvietas un, protams, neapdomīgi izteiktas domas, tiek uzmanīti ciešāk nekā jelkur citur pasaule.. Vārdu sakot, es soļoju pa naksnīgo Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas vai vienkārši Ziemeļkorejas galvaspilsētu Phenjanu. Zobos čirkst smiltis - no Iekšējās Monoglijas un Gobi tuksneša līdz pat Phenjanai šoreiz pat vēlāk nekā parasti atceļojusi neliela smilšu vētra. Bet iekšējā balss aizvien skaļāk dīc - nevajadzēja, nevajadzēja, nevajadzēja tev nekur iet. Pat ja šajos rakumos, kas dienas laikā izskatījās pēc visnotaļ civilizētas ielas, nenolauzīsi kaklu vai kādu maznozīmīgāku ekstremitāti, nepatikšanas vien sanāks, un ne tikai tev vien. Tu esi valstī, kur cilvēks netiek uzskatīts par indivīdu, bet gan par sabiedrības sastāvdaļu, un tie nav nekādi tukšie vārdi vien. Nepatikšanas būs pirmkārt jau viesnīcas personālam, kas nebija pietiekami uzmanīgs un nepamanīja tavu naksnīgo aizšmaukšanu no tāl​redzīgi uz salas Tedonga upē novietotās ārzemnieku viesnīcas. Nē, nē, skaitīsim tālāk - nepatikšanas būs arī gidei, gides palīdzei - stažierei un šoferim, kas laikus nepiefiksēja un nenovērtēja tavus ļaunprātīgos nodomus. Jā, tu varbūt pirmajās divās Phenjanas apmeklējuma dienās arī izlikies īsts paipuisītis, - bet vienalga, gan jau vietējie čekisti būs citās domās par to, ko profesionālajiem darbiniekiem vajadzēja un nevajadzēja pamanīt. Tad viņi vēl noteikti pārbaudīs tevis safotografētos kadrus, un arī tur gidei un kompānijai sanāks vienas vienīgas nepatikšanas, - protams, nekādi militārie objekti nav fotografēti, bet kas tie tādi par graustiem tikuši kadrā, kas tie par cigarešu tirgoņiem zem tilta, kas tie par bērniem, kuri parauggalvaspilsētas centrā plastmasas kannās lej ūdeni no aprepējušiem krāniem? Ak jā, un vēl jau nabaga Krievijas tūrisma kompānija - tā pati, kuru tu tik nejauki pieblēdīji. Kad tu savos meklējumos - kā īsti tikt līdz pasaules, ļoti iespējams, absolūti eksotiskākajai valstij - nonāci līdz šim miniatūrajam kantorītim, tev taču skaidri un gaiši tika pateikts: Ziemeļkoreja ir ļoti speciāla valsts, kurai ir savi noteikumi. Viens no būtiskākajiem skaidri un gaiši ierakstīts šīs valsts Ārlietu ministrijas cirkulārā, par kuru taču tiki informēts arī tu: "Žurnālistiem un rakstniekiem nav tiesību iebraukt KTDR teritorijā ar tūristu vīzu." Un kurš tad nekavējoties melīgi uzdevās par kaut kādu mārketinga konsultantu, cerot, ka Ziemeļkorejas - kurai taču ir pat pašai savs no pasaules noslēgts intranets - ierēdņiem nav ienācis prātā katra vīzas pieprasītāja vārdu iegūgļot un paskatīties, kas tad nu tur izlēks? Domā, ka tūrisma kantorītim pēc šī joka atklāšanās tūristu sūtī​šanas bizness uz eksotisko vietu neapklāsies?… Vārdu sakot, padoties nedrīkst - galu galā nonākšana šeit tik tiešām nebija nekāda vieglā. Ziemeļkoreja ir ļoti speciāla vieta - pirmām kārtām jau ar to, ka tūristus labākajā gadījumā pacieš, bet nekādā gadījumā pēc viņiem nealkst. Tas ir - valsts jau it kā saprot, ka tūristi ir nepieciešami vismaz nelielas valūtas straumītes nodrošināšanai, un kādi piecdesmit tūkstoši gadā, galvenokārt no Ķīnas, arī ciemos atbrauc. Taču vienlaikus valsts ari ir vairāk nekā pārliecināta par visām tām nelaimēm un postu, ko neizbēgami rada tūristu straume. Tas taču bija neviens cits kā pats Ziemeļkorejas Mīļotais Vadītājs Kims Čen Irs, kurš 1998. gadā, tiekoties ar Japānas ziemeļkorejiešu organizācijas Chongryon (to raksta arī Chongryuon vai Chosensoren) - Korejas rezidentu ģenerālās asociācijas Japānā pārstāvjiem, skaidri


un gaiši paziņoja: "Mēs neesam izolacionisti, bet vēlamies saglabāt status quo. Mēs negribam, lai tūristu ordas šeit ierastos un izplatītu AIDS, un piesārņotu mūsu zemi." Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? To, ka - ja jūs mēģināsiet tā vienkārši zvanīt uz kādu no nedaudzajām Ziemeļkorejas vēstniecībām (mums reāli - no sakontaktēšanās viegluma viedokļa - tuvākā ir Maskavā) un paziņosiet, ka, lūk, alkstat jau drīz doties ciemos uz šo brīnišķo valsti un izlodāt to krustām šķērsām, jūs pieklājīgi vai mazāk pieklājīgi pasūtīs. Pasūtīs labākajā gadījumā uz kādu no nedaudzajām tūrisma aģentūrām pasaulē, kas tiešām nodarbojas ar tūristu nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju. Nekāda došanās uz savu galvu, pat nekāda avio vai vilciena biļešu iegāde bez neskaitāmām atļaujām un saskaņošanām nav pat iedomājama, - aizmirstiet. Lielākais, uz ko varat cerēt - palūkoties uz Ziemeļkoreju no tās Dienvidu kaimiņienes puses pāri 38. para​lēlei, kas sadala abas joprojām naidīgās valstis. Pēc cītīgas meklēšanas šādas tūrisma aģentūras atradās precīzi trīs - pa vienai Ķīnā, Zviedrijā un Krievijā. Turklāt pirmajām divām bija pa kādam nepatīkamam defektam - ķīniešu variants paredzēja obligātu braukšanu caur Pekinu, kam savukārt vajadzētu iegādāties Ķīnas vīzu (un tas olimpiādes priekšvakarā nebūt nebija tik vienkārši), bet zviedri bija gatavi vest tikai un vienīgi palielā grupā. Savukārt krievu variantā gan vajadzēja Krievijas vīzu, lai aizbrauktu uz Maskavu pēc ziemeļkorejiešu vīzas un no turienes tad arī startētu Phenjanas virzienā, pārsē- žoties Vladivostokā, taču vīza bija nokārtojama krietni ātrāk un vienkāršāk, arī cena bija salīdzinoši pieņemamāka, lai gan, ņemot vērā valsts eksotikas koeficientu, vienalga diezgan bries​mīga. Protams, nekādas garantijas saistībā ar Ziemeļkorejas vīzas izsniegšanu vai neizsniegšanu neuzņēmās neviena no trim tūrisma kompānijām, taču paradoksālā kārtā daudz problemātiskāka izrādījās… nokļūšana līdz Vladivostokai. Lieta tā, ka katru nedēļu no Vladivostokas uz Pbenjanu kursē viena vienīga zie- meļkorejiešu Koryo Air kompānijas Tu markas lidmašīna, un, ja nu gadījumā reiss Maskava-Vladivostoka tā kārtīgi nokavējas, jums atliek izvēlēties - nedēļu padzīvot Vladivostokā vai arī ceļu no Rīgas uz Maskavu mērot vēlreiz. Pēc tieši šāda nepatīkama atgadījuma es izvēlējos otro variantu, un lādiņš tik tiešām otrreiz tai pašā bedrē neiekrita, bet - tas nebija ne lēti, ne viegli. Taču jau tūlīt pēc atbraukšanas - nē, patiesībā vēl pirms tās, - bija skaidrs, cik daudz ko es šajā jaukajā eksotiskajā valstī neie- raudzīšu tāpēc, ka tai ir pilnīgi citas ieceres un nostādnes attiecībā uz to, ko iebraucējam redzēt un ko tomēr neredzēt. Un ne tikai tāpēc, ka jau iepriekš tiku brīdināts - mobilais telefons jums, cienītais tūrist, tiks uz laiku atsavināts jau lidostā un atdots tikai prombraucot, bet fotoaparāta objektīvam nevajadzētu pārsniegt 150 milimetru, pretējā gadījumā to konfiscēs (kā rezultātā savu teleskopisko piecsimtnieku tiešām drošības dēļ atstāju mājās, savukārt trīssimtnieks acīmredzot tik ļoti neizskatījās pēc spiegu instrumenta, lai pievērstu mazo dzelteno čekistu uzmanību). Izsakoties vārdiem, ko savā kaut kur interneta plašumos atrodamā Ziemeļkorejas apmeklējuma aprakstā izteicis labi pazīstamais krievs Artēmijs Ļebedevs, "Ziemeļkorejā dzelzs aizkars novietots nevis vertikāli gar robežu, bet gan horizontāli, vienmērīgi nosedzot visu valsts teritoriju". Jau pirms brauciena bija skaidrs - nebūs te nekādas brīvās pārvietošanās, nebūs nekādas ielūkošanās parasto (nevis valsts īpaši atlasīto) ziemeļkorejiešu dzīvē, nebūs nekādu braucienu uz, piemēram, savulaik briesmīgā bada skartajām ziemeļu provincēm, vēl vairāk, nebūs pat nekādas staigāšanas pa ielām, kur acis rāda. Tā vietā - jau iepriekš valstiski apstiprināta programma, kuras izstrādātājiem tavas vēlmes, maigi izsakoties, ir pilnīgi vienaldzīgas. Tajā gan ir milzīgs daudzums apmeklējamu objektu, taču tie visi ir divu sugu pārstāvji - vai nu ūdenskritumi, kalni, alas un citi dabas brīnumi, vai arī pieminekļi, memoriāli, revolucionārie muzeji un atkal pieminekļi. Izvēles iespēju - nekādu, tā ka faktiski jau pirms brauciena bija vairāk nekā skaidrs - ja tu, cilvēks, vēlēsies redzēt kaut ko no īstās dzīves, kaut jel ko no tā, ko tev jau pirms pāris gadiem no nāves gultas bubināja nabaga Čižiks, nāksies tā vai citādāk saspringt. Protams, kādreizējā padomju cilvēka dzīves pieredze var ļoti nākt par labu, saskatot naiva rietumnieka acij neredzamas lietas, bet - vai tik nebūs par maz arī ar to… Pirmais iespaids ir radies jau ceļā - nē, tik ļoti, ļoti, ļoti briesmīgi te nemaz nav, arī dzelzs


priekškars kaut kā nav manāms. Lidmašīna - jā, padomju, bet pamatīgi modernizēta, iekšpuse - visnotaļ ikdienišķa, turklāt nemaz tik bieži nav iespējams monitoros novērot ainu, ko rāda lidmašīnas priekšgalā uzstādīta kamera. Cilvēki "netīšām" izsēdināti tā, lai ziemeļkorejieši nesēdētu blakus rietumniekiem, bet kas nu tur liels. Arī kontroles procedūras pēc ielidošanas lidostā neko īpaši neatšķiras no tām, kas jāpiedzīvo vai pēc ikviena starptautiskā pārlidojuma. Jā, kaut kādi vadoņu plakāti pie sienām karājas, arī cilvēku visda​žādākajās uniformās ir druscīt padaudz, bet citādi - viss ir gluži pieklājīgi un kārtīgi. Pat mana līdzpaņemtā grāmatiņa - protams, Džordža Orvela Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri, jo kas gan cits būtu pārlasāms šādā valstī, - nevienu īpaši neieinteresē Muitnieku drošībnieku nedaudz samulsina tikai tukšā ligzda portatīvā datora sānos, kur būtu jābūt kaut kādu karšu ievietošanas ierīcei, taču arī pazudušo iekārtu vai kādus citus nelegālus priekšmetus dažādās mana ķermeņa atverēs neviens tāpēc pat nedomā sākt meklēt. Jā, telefons, kas vēl paspējis uzrādīt mobilā operatora PRK 03 esamību ēterā, protams, tiek nekavējoties aiznests nezināmā virzienā, vietā izsniedzot gauži trausla paskata rīspapīra dokumentu, - bet tas tad arī viss. Gan šis tas kļūst skaidrāks, kad mana nākamo dienu neatņemamā un neatlaidīgā pavadone gide mani ārzemnieku pietiekami kuplajā un daudzveidīgajā barā nekļūdīgi atrod bez jebkādiem dokumentiem vai citām norādēm un pietiekami dzelžaini aizstūrē pie turpat netālu novietota mikroautobusiņa. Tur arī kļūst skaidrs, ka par maniem pāris tūkstošiem eiro mani nākamās dienas uzraudzīs draudzīga trijotne no valstiskā kantora, kas oficiāli saucas Korea International Travel Company, - jau gana cienījamā vecuma gide, kas pietiekami tekoši runā krieviski un kādreiz pat stažējusies Maskavā (no kuras atceras astoņdesmito gadu beigu supertukšos veikalus), divdesmitgadniece stažiere, kas savukārt runā saprotamā, bet gana īpatnā angļu valodā un, pēc visa spriežot, gides krieviski runāto nesaprot, kā arī šoferis, kurš nerunā - vai arī ārkārtīgi talantīgi izliekas, ka nerunā — ne​vienā citā valodā, izņemot korejiešu. Arī pirmie iespaidi, braucot uz viesnīcu un pārmaiņus čalojot te angliski, te krieviski (un pie reizes pārliecinoties par Či- žika teiktā patiesīgumu - korejieši tiešām ir apsēsti ar skait​ļiem, jo tik daudz dažādu valstiski nozīmīgu ciparu pārdesmit minūšu laikā man vēl neviens un nekad nav mēģinājis ieborēt), ir diezgan skaidri - nabadzīgās, bet neatkarīgās un lepnās valsts naidnieki šo to ir pārspīlējuši. Ir pavēla vakara stunda, un tieši tāpēc acīmredzams, ka Ziemeļkorejas galvaspilsētā elektrības ir pietiekami daudz: ielas varbūt arī nav bezgala koši apgaismotas, neona izkārtņu ir pamaz, bet ielu malās daudzstāvu dzīvojamo māju logos gan lielākoties neredz ne aizkarus, ne abažūrus, taču ekonomisko spuldzīšu spokainā gaisma tajos deg - simtos, simtos, tūkstošos. Ielās arī ir pietiekami daudz automašīnu - pāris dienu vēlāk mēs pat nokļūstam piecminūšu korķī. Viesnīca gan atrodas uz salas pa vidu Tedonga upei, kas sadala Phenjanu uz pusēm un arī pēc platuma izskatās aptuveni līdzīga Daugavai, - taču neredz ne automātus, ne dzeloņ​drātis, ne citus kārtīga totalitāra režīma atribūtus. Vārdu sakot, sanāk viena vienīga vilšanās, kas neko nemazinās arī viesnīcas numuriņā. Es tieku iemitināts četrzvaigžņu Yanggakdo International Hotel viesnīcas četrdesmit trešajā - Rietumu tūristu stāvā, kur visas uzturēšanās laikā nevienu citu rietumnieku man tā arī neizdodas pamanīt. Uzraugi ne aiz durvīm, ne liftos nestāv, trešā svaiguma televizors rāda ne tikai kādu mistisku Krievijas kanālu, bet arī BBC, logiem jau atkal dzeloņdrāšu priekšā nav, - lai gan ko tām būtu darīt simt metru virs zemes? Skats pa logu vēlreiz parāda, ka naidnieku runas par elektrības badu ir vismaz krietni pārspīlētas - uz visām pusēm māju logos deg gaisma. Un ko nu runāt par spoži izgaismoto Čižika pieminēto Čučhes kolonnu - ja precīzāk, Čučhes idejas torni - ar sarkano lāpu galotnē, kas kopumā patiešām atgādina neko citu kā Saurona aci Mordoras tornī. Tiesa, attaisnojums ziemeļkorejiešiem ir tas, ka būvēta šī epohālā celtne tika krietni pirms Gredzenu pavēlnieka triloģijas uzņemšanas; tad jau drīzāk jautājums, vai tik no ziemeļkorejiešu veikuma nav iedvesmojies režisors Pīters Džeksons. īsa izlūkošana visticamākajās viesnīcas numuriņa vietās nekādus mikrofonus un kameras - kam, ņemot vērā vispārējo Zie- meļkorejas tehnikas attīstības līmeni, visdrīzāk vajadzētu būt dušas uzgaļa lielumā, - neatklāj, taču nekādas ēverģēlības numurā sastrādāt vienalga nav vēlēšanās. Kaut kā gluži


nejauši at-, šķiras pareizās Orvela lappusītes ar pareizajām pamācībām: "Protams, neviens nezināja, vai viņu konkrētā brīdī novēro vai ne. Vai bieži un pēc kāda grafika pie tava kabeļa pieslēdzas domu policija, - to varēja tikai minēt. Nav izslēgts, ka izsekoja ikvienu - un cauru diennakti. Jebkurā gadījumā pieslēgties varēja jebkurā mirklī. Nācās dzīvot - un tu dzīvoji pēc pieraduma, kas bija pārvērties instinktā, apzinoties, ka katru tavu vārdu noklausās un katru tavu kustību, kamēr nodziest gaisma, novēro. [..] Partijas biedrs no dzimšanas līdz nāvei dzīvo domu policijas acu priekšā. Pat palicis vienatnē, viņš nevar būt pārliecināts, ka ir viens. Lai kur viņš būtu, guļ vai ir nomodā, strādā vai atpūšas, ir vannā vai gultā, viņu var novērot, un viņš nezinās, ka viņu novēro. Vienaldzīga nav neviena viņa rīcība. Viņa draugi, viņa izklaides, viņa attiecības ar sievu un bērniem, sejas izteiksme, kad viņš ir vienatnē, vārdi, ko viņš murmina miegā, pat raksturīgas ķermeņa kustības - tas viss tiek rūpīgi izpētīts." Labi, es gan neesmu partijas biedrs, toties sākotnējā izlūkošana uzskatāmi parāda, ka es tiešām esmu nonācis valstī, kurai neklājas viegli, bet kura tomēr "sejas saglabāšanu" uzskata par teju vai vissvarīgāko dzīvē tāpat kā katrs korejietis, vienalga, no Ziemeļiem vai Dienvidiem. Trūkuma pēdas astoņdesmitajos gados franču būvētās viesnīcas numuriņā ir acīm redzamas tā​pat kā milzīgie, pat aizkustinošie pūliņi tās ar pie rokas esošiem līdzekļiem padarīt iespējami nemanāmas. Palagos izmazgājušies nelieli caurumiņi, kuriem virsū uzdiegts kaut kas puķītēm līdzīgs, vannas emaljā izrūsējušais caurums rūpīgi pie- krāsots ar eļļas krāsu, dušas šļūtenes dzelzs tinums pajucis, taču papildināts ar attāli pieskaņotas krāsas drāts vijumiem… Vārdu sakot, nav bagāti, bet kārtīgi, solīdi, pieklājīgi, cienījami. Redzams, ka cilvēkiem neklājas izcili, bet viņi ir saglabājuši normālu līmeni, teiksim tā. Tieši šis pats pirmais iespaids saglabājas, nākamajā dienā uz visām pusēm snaikstot galvu pa mikroautobusiņa logiem, - par to, ka varētu palaist mani pilsētas ielās, nav ne runas: mums ir programma, un tā jāievēro. Savukārt pa logiem redzamais liek atminēties Bradt ceļveža izteikto domu par Phenjanu kā vitrīnpilsētu un ideālu prāta konstruktu, kur viss ir tieši tā, kā to ir gribējis dižais prāts un plāns. Nekādu graustu vai privātmāju piepilsētu, viss skaidri un saprotami, - pilsēta sākas un beidzas skaidri saprotamā vietā, var gandrīz vai ar lineālu novilkt līniju. Acīmredzami ir bijis vienots plāns, saskaņā ar kuru ir būvēta visa pilsēta - milzum plaši prospekti ar malās sarindotām daudzstāvu ēkām, taisni leņķi, dzelžaina ģeometrija, tā ka Eikllds būtu vienkārši sajūsmā. Nav bagātīgi, bet kārtīgi, nav graustu rajonu, nav izbadējušos cilvēku, nav netīru​miem piebērtu ielu. Vienīgais, kam dižajam prātam, pēc visa spriežot, vienkārši pietrūcis līdzekļu, ir vairāk nekā trīssimt metru augsts piramīd- veida pusgrausts - pirmais siluets, kas kā īsts milzis izceļas uz kopējā Phenjanas fona, tuvojoties galvaspilsētai no provinces, un ir redzams arī faktiski no ikvienas pilsētas vietas. Savā ziņā tas ir atgādinājums par nekad nerimušo Ziemeļu un Dienvidu sacensību un vispār korejiešiem piemītošo sacensības garu kā tādu - ja konkurentam, pretiniekam vai kam citam kaut kas ir, tad arī man, lai "saglabātu seju", vajag kaut ko nebūt ne sliktāku, bet drīzāk jau labāku. Ja vienam koncernam ir autoražošanas līnija, tad vajag arī otram; ja Dienvidkorejā ir olimpiāde, tad Zie- meļkorejai vajag kaut vai Pasaules jaunatnes festivālu; ja Seulā tiek uzbūvēts 65 stāvu debesskrāpis - visaugstākais visā Austrumāzijā, tad… nu, paši saprotat. Rezultātā iecerēta un pat uzslieta tika trīssimtinetrīga 105 stāvu viesnīca Ryugvong HoteI ar pieciem rotējošiem restorāniem virsotnē un ieplānotiem 3000 numuriem, taču… 1991. gadā līdzekļu trūkuma dēļ pārtrauktā celtniecība tā arī nav atsākta, lai gan laiku pa laikam parādās ziņas par atrastu investoru. Patiešām interesanti, vai tā visnotaļ ir tikai nejauša sakritība, ka nepabeigtā būve tik precīzi atbilst kādam gadu desmitus iepriekš radītam aprakstam - protams, no tā paša Čižika iemīļotā Džordža Orvela: "Patiesības ministrija izteiksmīgi atšķīrās no visa apkārtējā. Šī milzīgā piramīdveida ēka no balta betona slējās, pakāpiens pēc pakāpiena, trīssimt metru augstumā. No sava loga Vinstons varēja izlasīt uz baltās fasādes elegantā šriftā uzrakstītos trīs partijas lozungus: karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks. [..] Dažādās Londonas malās atradās vēl tikai trīs līdzīga izskata un izmēru ēkas. Tās tik ļoti slējās pāri pilsētai, ka no dzīvojamā nama Uzvara jumta varēja redzēt visas četras reizē Tajās atradās četras


ministrijas, viss valsts aparāts: Patiesības ministrija, kas pārraudzīja informāciju, izglītību, sadzīvi un mākslas; Miera ministrija, kas pārraudzīja karu; Mīlestības ministrija, kas pārzināja kārtības uzturēšanu, un Pārpilnības ministrija, kas atbildēja par ekonomiku…" Nu, jebkurā gadījumā gidi gigantisko piramīdveida kauna traipu cenšas nemanīt, un tā tuvumā mēs nonākam vien pilnīgi nejauši, apmeklējot izšūšanas muzeju. Taču tas arī Phenjanas ielās ir vienīgais acīmredzami pamestais celtniecības objekts, kādus citviet pasaulē var atrast desmitiem un simtiem. Visādi citādi var teikt, ka Vadoņa Kima Ir Sena senais plāns - radīt pilsētu, kādas nav bijis un nav ne Korejā, ne Āzijā, ne arī visā pasaulē, - ir izdevies gluži labi, un ne jau tāpat vien rietumnieki uz Phenjanu brauc arī arhitektūras ekskursijās. Savukārt vēstures grāmatas paskaidro, kā tad šis plāns tik labi izdevies: patiesībā savā ziņā par to paldies jāsaka amerikāņiem, kuri Korejas kara laikā uz pilsētu nometuši 428 tūkstošus bumbu - tātad vairāk nekā pa bumbai uz katru dzīvo vai mirušo iedzīvotāju. Loģiski, ka pilsētu bija ļoti vienkārši būvēt pēc vienota plāna - nekādas Phenjanas jau vienkārši nebija, vienas vienīgas drupas. Savukārt iespēja mobilizēt valstiskos resursus ļāva būvēt ar tā saukto Phenjanas ātrumu - piemēram, gigantiskais Phenjanas dzemdību nams pirms partijas kongresa 1980. gadā tika uzbūvēts deviņos mēnešos, pāris gadu laikā šeit apbūvētas vairākas ielas. No sabūvētā nekas īpaši arī nav ne sagruvis, ne galēji nolaists, un arī visādi citādi galvas snaikstīšana pa mikroautobu- siņa logiem rāda tikai pietiekami ikdienišķas pilsētas ikdienišķu dzīvi: pretēji kārtējiem naidnieku stāstiem cilvēki no rītiem uz darbu nedodas, maršējot kolonnās un dziedot kaut ko izcili patriotisku, - savākti grupiņās tiek tikai bērni. Mašīnu tiešām nav daudz un ne pirmā svaiguma, taču ir, un jau atkal - pretēji naidnieku stāstiem neredz ar gāzes ģeneratoriem aprīkotus baisi dūmojošus braucamrīkus. Toties šeit acīmredzami ir pasaules bezbailīgākie gājēji, kuri mašīnām nedod ceļu pat ielas vidū. Kursē arī trolejbusi, bet krustojumos ārzemnieks - ja vien būtu iespēja - varētu nostāvēt droši vien pat stundu, vērojot, kā luksoforu vietā ar robotiski seksīgām precīzi atstrādātām kustībām strādā spoži baltās uniformās tērptas regulētājmei- tenes. Luksofori šeit strādā pa trim četrām nedēļām visbriesmīgākajā karstumā un aukstumā (avīzēs raksta, ka 1999. gadā meitenes regulētājas, pateicoties Mīļotā Vadītāja gādībai, tika pie jauniem ziemas kombinezoniem), un runā, ka visbiežāk darbojoties luksofors iepretim Kima Ir Sena mauzolejam, savukārt pārējā laikā strādā robotmeitenes, pa reizēm gadās ari kāds ro- botpuisis ar nūjiņu. Viņas gan ir vienīgās, kas var likt padomāt par ļauno režīmu, kas savus iedzīvotājus padara par paklausīgām marionetēm. Visādi citādi cilvēki uz ielām ir gluži ikdienišķi. Apģērbi ir visdažādākie, nekādu unificētu frencīšu kā Ķīnā sešdesmitajos gados, dīvains varbūt var šķist vienīgi gumijas zābaku plašais lietojums, kurpretī auduma čībiņu ar gumijas zoli ir tieši tikpat, cik citviet Āzijas austrumos. Arī sievietes kā visur šai pasaules daļā no saules slēpjas zem saulessargiem, kurus principiāli atšķirt no lietussargiem pēc ārienes es nekad neesmu spējis, citās Āzijas zemēs izplatīto mopēdu ir gauži maz, toties riteņbraucēju ir gana (Čižikam gan taisnība - Phenjanā sievietes ar velosipēdiem nebrauc), un tāpat acīmredzams, ka liela daļa iedzīvotāju tādu vai citādu iemeslu dēļ par labāko pārvietošanās līdzekli uzskata pašu kājas. Gide par šo manu vērojumu lepni piebilst, ka tā savulaik izdomājis pats Vadonis veselībai nākot par labu, ja cilvēks dienā nostaigā desmit tūkstošu soļu, savukārt brīvdienā - svētdienā nekāds transports vispār neesot vajadzīgs. Neatbilstošs nelielajam mašīnu skaitam gan šķiet milzīgais pazemes gājēju pāreju daudzums, taču valstī, kurā gaisa uzbrukumi pēdējo gadsimta pusi tiek gaidīti teju vai diendienā, ari tas ir ļoti labi saprotams, un neko dīvaina nešķiet arī aizraušanās ar pamatīgu betona plākšņu sētu izveidi ielu malās starp daudzstāvu ēkām. Tik piemīlīgi paiet viena diena, otra. Vakarā krustām šķērsām izložņāju viesnīcu, bet arī tur nekas asinis stindzinošs neatrodas. Te ir gan ķīniešiem pārbāzts kazino, gan naktsklubs ēģiptiešu noskaņās, man tiek piedāvāts arī aizbraukt uz Chang- gwangsan viesnīcu, kur atrodams kaut kas līdzīgs diskotēkai ārzemniekiem, vai arī tepat uz vietas izlocīt balsi kādā karaokes tūrē Kā jau brīdināts, nekādus vonus un čonus es oficiāli tā arī neieraugu, jo ārzemniekiem savulaik ieviestie speciālie voni tiešām ir likvidēti, -


un nav jau arī vajadzīgs. Visnotaļ labi apgādātajā (ciktāl runa par pašmāju precēm - galvenokārt visneiedomājamākajā veidā izmantotu žeņšeņu) viesnīcas veikaliņā labprāt ņem pretī ne tikai eiro un juaņus, bet arī Yangkubegi - Rietumu gardeguņu, citiem vārdiem, amerikāņu suņu zaļās naudiņas, savukārt atlikumu izdod savādā visu nosaukto va​lūtu mistrojumā. Ja kaut kas šajās pirmajās pāris dienās arī rada šoku, tad tikai tas, ka Ziemeļkoreja izrādās tā unikālā pasaules vieta, kur jums var nākties samaksāt piecus eiro par tasīti šķīstošās kafijas. Tepat vietējā "valūtas veikalā" (uz kādreiz slaveno Phenjanas universālveikalu Nr. 1 ārzemniekus vairs neved) es arī iegādājos, šķiet, dārgākos apelsīnus savā mūžā - par vienu eiro gabalā. Izskatās, ka gides manu klātbūtni izmanto, lai pašas kārtīgi izši- verētu vēl pāris valūtas veikalu - un, kamēr tiek uzlaikotas visas astoņas vienā no šiem veikaliem pārdošanai izliktās cepures, man ir iespēja pamatīgāk iepazīties ar to, kas ziemeļkorejiešu izpratnē šķiet absolūtais šiks un deficīts. īsi sakot, padomjlaika Dzintarkrasti un Berjozkas, salīdzinot ar saviem Ziemeļkorejas analogiem, bija īstā patērniecības paradīze ne tikai sortimenta, bet arī cenu ziņā: ziemeļkorejiešu tirgziņi visā nopietnībā uzskata, ka, ja nu kādam ārzemniekam vai citam valūtas īpašniekam kaut ko no šīm mantām savajagas (tikai jāatceras, ka Phenjanas lielākais valūtas veikals strādā no desmitiem līdz sešiem, otrdiena - brīvdiena), lai tad nu arī maksā uz pilnu klapi, - nekur citur vēl nav gadījies redzēt J'adore flakoniņu par 156 eiro un Colgate mazo zobu pastas tūbiņu par trim eiro ar kapeikām. Bet nu - cilvēki gan ne milzu straumēs, bet tāpat grozās ari šeit, un vismaz vietējās izcelsmes ļaudis (cik nu varu spriest pēc ārienes) ar neviltotu pētnieciski patērniecisku entuziasmu aplūko gan eksotiskas elektroniskas ierīces, kas imitē akvārija darbību, gan visus trīs pārdošanai izliktos nezināmu ražotāju televizorus, gan, ak, piedodiet, ziemeļkorejiešu valstiskie tirgotāji, bezgala nožēlojamo apģērbu un apavu sortimentu, gan pārējos citu zemju un tautu plaša patēriņa priekšmetu skumīgākos paraugus. Varbūt nedaudz patukšāks ir vienīgi pārtikas nodaļā, kur degunu iebāzušajam ārzemniekam aizmugurē nekavējoties piekārtojas pārdevēja ar ratiņiem. Tajos ārzemnieks labprāt arī būtu gatavs iekraut, teiksim, kādus augļus, jogurtiņus un suliņas, bez kā viņa dzīve vairs nav īsti iedomājama, taču jau atkal izrādās, ka reizē ar baismīgajām cenām - ne tikai no ziemeļko- rejieša (kurš mēnesī pelna dažus desmitus eiro) redzes viedokļa vien - nekā no kārotā vienkārši nav: līdz ar saldētām zivīm un pamatīga dažādu konservētu mantu klāsta ir tikai jau minētie ādu pār acīm ģērējošie apelsīni, šaubīga izskata āboli, kivi, kuru izskats liek atsaukt āboliem veltīto kritiku, un vēl arbūzi. No suliņām - kaut kas caur un cauri ķīmisks, par jogurtiņiem labāk vienkārši nerunāsim… Taču nekavējoties jāpiebilst - tas viss tikai tāpēc, ka sasodītajam ārzemniekam ir kaut kādas savas vēlmes, kas neietilpst valstiski izpētītajās un apstiprinātajās. Ziemeļkorejas valsts acīmredzami ir skaidri pateikusi saviem valstiskajiem tūristu uzņemšanas speciālistiem - mums ir svarīgi, lai atbraucējs justos labi un domātu, ka arī mēs jūtamies labi, tāpēc viņam ir jāredz, cik labi mums ir, un jāēd kā uz kaušanu gatavotam puscūcim. Un tas tad arī noliek visu brauciena laiku - pēc tiešām nenosakāma principa reizēm es ēdu pie viena galda kopā ar gidēm un šoferi, reizēm cildenā vientulībā, taču viens gan nemainās - uz galda nekad nav mazāk par septiņiem astoņiem ēdieniem, dažādas mērcītes, salātiņus, piedevas un korejiešu tradicionā​los marinētos kāpostus kimčhi, kā arī baisās aukstās nūdeles Phenjanas naeng-myon - nemaz neskaitot. Ar vārdu sakot, tu, cilvēks, beidzot sāc saprast, kā kādreiz padomju valsti jutās in- tūrists - viņam toreiz tāpat kā šeit tagad vienkārši tika piedāvāts viss pats labākais. Un, godīgi sakot, sajūta vismaz bridi ir gluži patīkama. Arī tālākie vērojumi no busiņa loga ir gluži ikdienišķi - it īpaši, atminoties nebūt ne tik seno padomju realitāti. Pievakarē pie izlejamā alus tirgotavas sastājas milzu rinda - bet kā gan citādāk? Brīvākos brīžos šoferi un citi darba tautas pārstāvji vienmēr ir gatavi kaut kur satupties un, piemēram, uz cigaretēm uzraut jupae - korejiešu kāršu spēli (vēl septiņdesmitajos gados kāršu spēle neesot tikusi atzīta, bet nu jau brīvi), no garāmbraucošas mašīnas loga atskan savdabīgi treļļi, kam nav nekā kopēja ar Vadoņa slavināšanu - tas esot deviņdesmito gadu korejiešu pseidodisko hits Huiparam - Svilpe. Laiku pa laikam


garām pabrauc aģitmašīna - mazs busiņš ar milzīgiem skaļruņiem, no kuriem plūstošos maršus nomaina meitenes izsaukti kvēli lozungi, - bet arī tas nekādus drebuļus neizraisa. Pie dzelzceļa stacijas valda liela rosība kā visur citur pasaulē, un turpat var apbrīnot arī milzīgu reklāmas plakātu ar vietējā kopražojuma Fiat braucamo, kas šeit saucas Hvinaram - Vējš - un maksā ap septiņiem tūkstošiem eiro. Vidējam ziemeļkorejietim tā ir vienkārši neiedomājama summa, bet ir jau visādi ziemeļkorejieši - piemēram, ja jums ir radi ārzemēs, viņi drīkst jums šādu vai kādu citu auto uzdāvināt (ļaunas mēles gan melš - tikai tad, ja otra automašīna tiek uzdāvināta valstij; lai nu kā, privātās automašīnas ielās var pazīt pēc dzeltenajiem numuriem). Protams, arī tāpēc kājāmiešana patiešām ir cieņā - pa ceļam patālu no pilsētas satiekam pat cītīgi soļojošu skolnieku pūtēju orķestri. Nekas pār mēru baismīgs neatklājas arī Great People's Study House - savdabīgā un milzonīgā bibliotēkas un kultūras nama apvienojumā. Kaut naidnieki atkal sarakstījuši visu ko, šeit tiešām viss notiek - grāmatas tiešām izsniedz (nu, labi, varbūt arī ne visus 30 miljonus, kas šeit atrodoties, bet Vadoņu ko​potos rakstus noteikti), datori tiešām strādā, cilvēki tiešām ir. Audioierakstu krājuma pārzinātāji dārgajam viesim tiešām ir sameklējuši kaseti ar Pūt, vējiņi, ar acu kaktiņu pamanu gan vismaz desmit Apple datorus (labi, desmit gadu vecus, bet tomēr), gan arī dažus ļaudis, kas aizrautīgi rosās pa interneta dzīlēm. Jā, jā, Ziemeļkorejā ir savs pašu internets - tiesa, drīzāk jau intranets -, saukts par Kvangmjongu vai Spilgto. Tam ir pašam sava meklēšanas programma, elektroniskā pasta sistēma, pat iepazīšanās lapas - tikai lāga izejas uz ārpasauli nav. Ir gan kabelis uz Ķīnu, taču stingri ierobežotā datu plūsma tiekot nopietni filtrēta un monitorēta. Tiesa, ir ļaudis, kam nav nekādu problēmu ar piekļūšanu globālajam tīmeklim - piemēram, ir labi zināms, ka Mīļotais Vadonis CNN skatoties tiešsaistē: ne jau velti Kims Čen Irs 2000. gadā, tiekoties ar ASV valsts sekretāri Madlēnu Ol- braitu, palūdza viņas elektroniskā pasta adresi. Phenjanā ir arī 2002. gadā atvērta interneta kafejnīca, taču iespaids tāds, ka reāli tā pieejama tikai ārzemniekiem. Runā gan, ka tādas esot vēl dažas, taču, cik noprotams, runa ir tikai par intraneta kafejnīcām. Vienīgais, kur Phenjanas ārvalstu viesu uzņēmējiem vajadzētu izrādīt nedaudz lielāku izdomu, ir tās pašas bibliotēkas mehāniskā grāmatu izsniegšanas sistēma, kas tiek lielīta kā izcils pašmāju tehniskās domas sasniegums: jūs, rau, ievadāt grāmatas nosaukumu, un minētā sistēma pati sameklē grāmatu un izsniedz jums uz konveijera lentes. Viss jau būtu labi, ja vien tas pats Artēmijs Ļebedevs savā ceļojuma aprakstā nebūtu pieminējis tās trīs krievu grāmatas, ko augsti intelektuālā grāmatu izsniegšanas sistēma viņa priekšā izmetusi kā ilustrāciju savām spējām. Lieki teikt, ka tās pašas trīs grāmatas - ar Annu Kareņinu priekšgalā - izlec arī manā priekšā, un tobrīd tik tiešām ir pagrūti neapjautāties acīmredzami lepnajam bibliotēkas darbiniekam vai vismaz gidēm, kāpēc nabaga ārzemnieks tiek uzskatīts par tik grandiozu idiotu… Saskaņā ar programmu iebāžam degunu arī metro, gidu pavadībā nobraucu pat veselu pieturu, un jau atkal - nav te nekā Tāda. Viens no manis lasīto Ziemeļkorejai veltīto grāmatu autoriem, piemēram, visā nopietnībā apgalvo, ka sliedes Phenjanas metro esot sarūsējušas, bet vieni un tie paši cilvēki metro dodo​ties te iekšā, te ārā, te atkal iekšā, - vārdu sakot, metro kā tāda Phenjanā vispār neesot, savukārt pāris stacijas esot uzmeistarotas tikai nabaga rietumnieku (savulaik - arī Madlēnas Olbrai- tas) acu aizmālēšanai. Šī versija nu neapšaubāmi ir stulba un nepamatota, - Ziemeļkorejas varas iestādes, protams, ir ļoti spējīgas savu cilvēkresursu izmantošanā, taču - nē, ne tik ļoti: pat manu personisko acu aizmālēšanai izmantotās cilvēku masas būtu neiespējams "uz pieprasījumu" noteiktajā laikā un vietā noorganizēt pat piramīdu cēlājiem faraoniem. (Zināms pamats gan droši vien ir baumām par metro iespējamu izmantošanu pretgaisa patversmju lomā un par slepenām līnijām, kas domātas valsts vadītāju un militārām vajadzībām. Starp citu, viena no iespaidīgākajām versijām ir - Phenjanā esot arī militāristu treniņu vajadzībām izbūvēts milzīgs, astoņus kilometrus garš, divpadsmit metru augsts, trīsdesmit metru plats pazemes tunelis, kur esot gan milzīgs Dienvidkorejas galvaspilsētas Seu- las modelis, gan pat Seulas svarīgāko būvju maketi mērogā 1:4.)


Metro - chikachol Phenjanā patiešām funkcionē, un kā vēl - ja trolejbusu pieturās parasti izveidojas garas, bet ļoti kārtīgas gaidītāju rindas, tad sastrēgumstundās metro nekādu kārtību un organizētību nemana. Turklāt ir acīmredzams, ka arī metro izveidē Vadoņiem ir ļoti, ļoti, ļoti gribējies pārspļaut citus pasaules analogus (gluži tāpat kā Phenjanas Kesona - Triumfālās atgriešanās - arka ļoti atgādina Parīzes triumfa arku, bet ir padevusies par desmit metriem augstāka). Un tiešām: Phenjanas metro vai vismaz tā ārzemniekiem pieejamā daļa ir vēl skaistāka - jeb, teiksim, iespaidīgāka - par Maskavas metro centrālajām stacijām. Metro stacijas abas sienas noklātas ar septiņdesmit metru garu, rokām veidotu mozaīku, virs galvas - gaismas ķermeņi, kam jāatgādina svētku salūts, zem kājām - marmors. Un kur nu vēl staciju nosaukumi - cits par citu skanīgāki: Kwangbok (Atbrīvošana), Kaeson (kā jau minēts, Triumfālā atgriešanās). Ponghwa (Ceļazvaigzne), Konguk (Valsts celtniecība), Sungri (Uzvara), Konsol (Celtniecība), Ragwort (Paradīze), Hwanggum- hol (Zelta lauks), Pulgunbyol (Sarkanā zvaigzne), Yonggwang (Slava), Puhung (Atdzimšana)… Paši metro vagoni iegādāti Vācijā un Ķīnā un arī ir vagoni kā vagoni, tikai viena sīka īpat​nība - durvis šeit gan aizveras automātiski, bet jāatver ar rokām pašiem pasažieriem. Par to, ka ziemeļkorejieši noteikti nemirs no pieticības un kautrības, jo īpaši skaidri liecina kaut vai ieskatīšanās reizi nedēļā iznākošajā The Pyongyang Times, kas cita starpā skaidri un gaiši paziņo, ka tieši korejieši 10.-14. gadsimtā pirmoreiz pasaulē esot ieviesuši grāmatvedību, savukārt pašmāju tūrisma ceļvedis piebilst, ka antīkajā Korio esot izgudroti arī metāla tipogrāfijas burti. Un kur nu vēl pāris īsteni vēsturisku pieminekļu apmeklējums. Nekas vēl īpašs nebūtu piebilstams par to, ka zie- meļkorejiešiem ir izdevies līdz gada precizitātei pateikt: jā, tieši 1993. gadā ir jāsvin tagadējās Korejas vietā atradušās Kogurjo karalistes dibinātāja Tonmjona 2291. dzimšanas diena (kam par godu atjaunota viņa kapavieta), taču tas vēl nav nekas - tas pats Phenjanas ceļvedis lepni paziņo, ka "1993. gadā Tanguna, Korejas karaļa dibinātāja kapavieta, tika atklāta Kandonas rajonā, Phenjanas pilsētā. Tas zinātniski pierādīja, ka viņš patiešām ek​sistējis pirms 5011 gadiem (skaitot no 1993. gada), un radīja va​renu sensāciju". Par to, kā tieši tika noskaidrots, ka atrasto kaulu vecums patiešām ir tieši 5011 gadu un ka mirstīgās atliekas pieder tieši mītiskajam karalim, dievības un lācenes dēlam, neko nevēsta ne gidi, ne ceļvedis. Bet ne tas svarīgākais - izrādās, Tanguns valsts vadībai ir bijis (un ir) tik svarīgs, ka pēdējoreiz Prezidents Kims Ir Sens kapavietas izskatu pārraudzījis divas dienas pirms nāves - kas gan to pastāstīs labāk par to pašu pašmāju ceļvedi: "Informēts, ka Tanguna kauli identificēti kā 5011 gadu veci, Biedrs Kims Ir Sens bija tik apmierināts, ka viņš jautāja dārgajam Biedram Kimam Ir Čenam, vai tā ir taisnība. [..] Kristietība, islams un budisms - visus dibināja patiešām eksistējuši cilvēki, tādi kā Jēzus Kristus, Muhammeds un Šakjamuni. Viņi tiek uzskatīti par dievišķiem, un vietas, kas saistītas ar viņu dzimšanu vai nāvi, vai dzīvi, ir uzskatītas par svētām. Svētceļojumi uz tām tiek uzskatīti par svarīgākajām reliģiskajām ceremonijām. Līdz ar Tanguna kapavietas rekonstrukciju tedžona reliģija ieguva tās lepno svēto zemi. Turpmāk svētceļojums uz Phenjanas svēto zemi tiks organizēts katru gadu par godu Tanguna dzimšanas dienai (3. oktobrī)." Arī par svētceļojumiem man neviens neko nevar pastāstīt, savukārt nākamajā naktī pēc mītiskā karaļa kapavietas apmeklējuma (ak jā, arī Tanguna kapavietas akmens tīģeri esot lielākie pasaulē) caurcaurēm izgāžas vēl viens Phenjanas "urbānais mīts" - proti, ka nakts laikā pilsēta tā izmirstot, ka no tās pašas manas viesnīcas četrdesmit un nezin kurā stāva naktī esot labi dzirdamas bērna raudas Tedonga upes pretējā krastā. Klausos un skatos atspēries, bet vienalga - jā, pēc pulksten vienpadsmitiem krāšņais "Saurona lāpas" apgaismojums tiešām tiek izdzēsts, arī pilsēta kopumā ap diviem trim naktī ir paklusa, un kur nu vēl ap sešiem rītā, kad no milzīgās miglas neiznirst pat piramīdveida viesnīcas rēgs. Taču gan skaņas, gan gaismas liecina, ka dzīve šeit nebeidzas nekad, tā ka, ļoti iespējams, arī es reizē ar Bradt ceļvedi, kura autori no mikroautobusiņa acīmredzot tā arī nav izlaisti, daudzinātu Phenjanu kā prāta konstruktu un ideālu, pilsētu - vitrīnu, pilsētu kā valsts izpausmi, kur valsts ir cilvēka izpausme, un tā tālāk, un tā joprojām, - ja ne mana padomju cilvēka pieredze un varbūt vēl arī nepārvaramās vēlmes


Phenjanas realitāti aplūkot nevis no viesnīcas salas vidū vai labākajā gadījumā dažu desmitu metru attāluma, bet ciešāk, daudz ciešāk. Pirmajam "atklājumam" par Phenjanas realitāti gan nekādus tuvplānus nevajag: pietiek ar to pašu objektīvu - trīssimt- nieku, caur kuru es brīvākā rīta cēlienā no viesnīcas loga sāku aplūkot iepriekšējās dienās apbraukātos pilsētas rajonus. Un… jā, varbūt tomēr korejiešu viesu uzņēmēji un čekisti kaut ko īsti līdz galam nav izdomājuši, jo no viesnīcas augstā loga paveras ainas, kas, braucot pa pilsētas - vitrīnas - ielām, bijušas augstceltņu un betona žogu aizsegtas. Un šīs ainas jau atgādina jebkuru citu Āzijas vai Trešās pasaules valsts lielpilsētu - vien ar to atšķirību, ka tur pašā pilsētas centrā sablīvētas viena vai divu stāvu barakas tomēr neatrast. Toties Phenjanā - ohoho… No augšas raugoties, rodas iespaids, ka pilsēta patiešām plānota kā vitrīna - ir lielo ielu un prospektu tīkls, tām gar malām satupi- nātas salīdzinoši jaunās augstceltnes, savukārt kvartālu iekšienē, augstceltņu un betona žogu aizsegtas, joprojām ir vienkāršās tautas necilās mītnes. Vai tiešām slavenā Potjomkina sādža, tikai veselas divmiljonu pilsētas mērogā? Nē, tas nu gan man ir jāredz paša acīm, un… jā, te nu es esmu - piķa melnas Phenjanas vidū, turklāt bez drošas pārliecības, kur precīzi atrodos un kā man atrast mīļo jauko viesnīcu, ja gadījumā nepalīdzēs jauki un draudzīgi pašmāju drošībnieki. Man gan līdzi ir nosacītie pilsētas plāni, kas izplēsti no tā paša Bradt ceļveža (pie visiem sliktajiem vārdiem, kas tam veltīti, piebildīšu - cita neviena jau Rietumu pasaulē nemaz nav) un arī no kāda viesnīcas grāmatveikalā iegādāta īpatna tūristiem veltīta izdevuma, kas izdots pirms gadiem desmit. Taču to esmu nopratis jau no pirmās patvaļīgās pastaigas stundas - šīs lapiņas vislabāk varētu noderēt matu uzrullēšanai, jo mazsa- skatāmā apkārtējā vide tām atbilst tikpat, cik Phenjanas vitrīnas puse galvaspilsētas un tās iemītnieku reālajai dzīvei. Gluži vai jātic kaut kur lasītajam, ka oficiālajās kartēs Phenjanas centrs iezīmēts daudzkārt lielāks, nekā ir īstenībā, jo stundas laikā es esmu pajozis garām veselai virknei dienas gaismā skatītu un tāpēc kaut cik atpazīstamu būvju, kā arī laimīgi apmetis līkumu tā vismaz man šķiet - tai bijušā Staļina, tagad Uzvaras bulvāra daļai, kas ir īpaši norobežota un tiek pamatīgi apsargāta kā augstākās nomenklatūras mītnes vieta ("pieaugušie un bērni ar īpaši nekaunīgām fizionomijām, mersedesi, paraugskola un pa- raugbērnudārzs", - nāk prātā Čižika vārdi). Taču no tā es laimīgāks nekļūstu, jo esmu nonācis kādā mil- zonīgā iekškvartālā, kuru norobežojošās ielas vairs neparādās nevienā no karšu lapelēm. Skaisti, protams, ņemot vērā atkal kaut kur lasīto - ka Phenjanā esot rajoni, kurus ārzemnieka acs nav manījusi pēdējos pārdesmit gados. Taču arī mana acs te neko lāga nemana - ja uz lielajiem bulvāriem kaut kādu gaismu vēl deva mēness un zvaigznes, te neko nespēj palīdzēt arī tie, savukārt kabatas lukturīti ieslēgt es tomēr neriskēju. Tad nu, spriežot pēc visa, pārvarot nākamos pārsimt metrus, es trīs reizes aizķeros aiz pumpjiem, apgāžu vienu pustukšu ūdens mucu, izlienu cauri kaut kādiem krūmājiem, apmetu loku trim parastām mazmājiņām, izbradāju kartupeļu lauciņu, kurš laikam svaigi apmēslots ar minēto mazmājiņu uzkrājumiem, tad vēl ir malkas kaudzes, dažādu krāmu krāvumi un barakas, barakas, barakas, no kuru aizplēvjotajiem logiem nākošie aromāti liek vēl vairāk ilgoties pēc ārzemnieku četrdesmit trešā stāva. Savā ziņā man gan paveicas - izdodas neievelties nevienā to pašu slaveno kimčhi mucā, kas varētu draudēt pat ar letālu iznākumu (paskaidrošu, ka katru gadu oktobrī un novembrī visa Phenjana ir aizņemta ar marinēto kāpostu sagatavošanu: uz kartiņām var dabūt 80 kilogramu kāpostu, pārējos - kā nu sanāk un kur nu sanāk, un pēc tam sasmalcināto kāpostu maisījums tiek sabērts milzīgos zemē ieraktos māla traukos, kuri pamazām tiek iztuk- šīti līdz aprīlim vai maijam, pēc kā gaida jauno ražu… vai arī kādu pastulbu ārzemnieku). Dīvainā kārtā nakts pastaiga beidzas laimīgi - šķēršļu joslu es pārvaru sekmīgi, bet atpakaļceļā jau rīta pusē, kad kaut kā esmu noorientējies pēc gaišās pamales, mani pat nenotriec neviena no agrīnajām automašīnām, kuras starmešu ieslēgšanu uzskata par nevajadzīgu greznību (lai gan lielai daļai auto tie vienkārši nedarbojas). Arī neviens suns neuzskata mani par nepiederošu personu - un nudien nav tā, ka korejieši visus suņus būtu apēduši, kaut tiešām uzskata, ka viens apēsts suns gadā at​vaira visas kaites. Tad


jau drīzāk tā varbūt no vietējo suņu puses ir pateicība par manu iepriekšējo kategorisko atteikšanos apmeklēt suņu restorānu par labu maltītei Pyong Yang Number One Duck Rarbecue Restaurant, kas tikpat dzelžaina palika arī pēc suņu restorāna ēdienkartes izklāsta - sākumā suņa karbonāde, tad ribiņas, tad, piedodiet, tas, ko paši korejieši viesim nosauc par vidējo kāju, tad suņa zupa, tad smadzeņu biezenis, tad salds suņa mēles deserts… Bet pats galvenais - mani, pēc visa spriežot, nav pamanījis neviens pats divkājainis. Viesnīcas šveicari gan manī noraugās viegli aizdomīgi, taču pēc pāris kaismīgu smēķēšanu attēlojošām kustībām novēršas un ij nesaviebjas, kad uz nopulētās grīdas paliek dīvaini dubļainas pēdas… Naksnīgā pastaiga komplektā ar to, kas jau tāpat bija nojaušams, nākamās dienas padara jau krietni interesantākas, mēģinot arī pa mikroautobusa logu un oficiālo apmeklējumu vietās saskatīt to, kas atrodas aiz puslīdz pieklājīgās vitrīnas un izmisīgajiem mēģinājumiem par katru cenu "aglabāt seju", lai cik dumji meli būtu jāizmanto. Ārkārtīgi aizkustinoši ir gidu mēģinājumi atrast kaut jel kādu cildenu skaidrojumu visam tam, par ko iedomājas pajautāt naivais ārzemnieks. Nu, piemēram, kāpēc tik daudzos logos augstceltnēs neredz stiklus un kāpēc tie paši esošie ir tik grubuļaini? Tāpēc, ka cilvēki vienkārši ir nolēmuši norūdīties, bet grubuļainie stikli ir tāds arhitektu risinājums. Kas ir tie pavecie cilvēki, kas parkos un zālājos plūc zāli, un kāpēc viņi to dara? Viņi vienkārši plūc zālīti saviem trusīšiem. Bet tie bērni, kas jau ārpus pilsētas ceļmalās plūc zāli? Viņi pēc skolas beigām vienkārši metas uzkopt ceļmalas. Un tas mazulis novāktajā labības laukā gadījumā nevāc vārpiņas? Nē, droši vien puķītes skolas herbārijam. Kāpēc zālienu uzkopēji izmanto pašu rokas vai labākajā gadījumā dzirklītes, bet ne pļaujamās mašīnītes? Tāpēc, ka viņi no tām atsakās - ar rokām sanāk akurātāk. Un rīsa stādītāji? Jā, tieši tas pats, rīsu stādīšana ar mašīnu tik labi nesanāk. Kāpēc tik salīdzinoši maz cilvēku ar divriteņiem? Mums vienkārši ir daudz cilvēku, kas atsakās no velosipēda un sāk iet kājām; sievietēm Phenjanā ar tādiem braukāt nav pieņemts, un vispār velosipēdu cienītāju nav daudz, bet laukos gan visi braukā - ir ģimenes, kurās ir pat veseli divi velosipēdi! (Starp citu, fakts - galvaspilsētā sievietes tik tiešām cenšas nestaigāt biksēs, bet laukos - cik uziet.) Kāpēc tik nedaudzos logos spīd gaisma? Tāpēc, ka visi ciemojas pie saviem radiniekiem kaut kur citur. Kāpēc nestrādā slavenās astoņdesmit metru augstās Mansudae strūklakas? Nu, tāpēc… Kā labi zināms, viens ieinteresēts muļķis var pajautāt vairāk, nekā desmit čekisti spēj sagatavot atbildes un iemācīt tās tūristus apkalpojošajam personālam. Tāpēc ir kārta acīm redzamu lietu, par kurām atbildes skan puslīdz godīgi - vai arī gide vienkārši izliekas jautājumu nedzirdam. Jā, uz rīsiem un vēl visādu pārtiku ir taloni, jā, dzīve pašlaik esot grūta un veikalos izvēle maza, - ko gan citu teikt, ja ir bijis acīmredzams, kā uzbāzīgais aprūpējamais bez apstājas fotografē katra caurcaurēm tukšā veikala skatlogu, kur tuksnesīgajās vitrīnās redzamas tikai mākslinieciski izvietotas limonādes pudeles, vēl kādas mistiskas kār​bas, dažas blūzītes, pāris vientuļi kurpju pāri un citi uzskatāmi vispārējā patēriņa un jebkādu citu preču deficīta liecinieki. "Atbrauciet pie mums vēlreiz, kad pie mums būs labāk," - tas no padzīvojušās gides mutes skan jau īsti aizkustinoši. Varbūt nemaz nevajadzētu cilvēku tā spīdzināt ar dažādiem nepareiziem jautājumiem? Šāda doma man patiešām pavīd, taču pāris mazi incidenti humānos apsvērumus ātri aizdzen nebūtībā. Biju jau iepriekš lasījis par to patiesi fantastisko reālo nevienlīdzību, kas valda privileģēto phenjaniešu un pārējo valsts iedzīvotāju, visvairāk jau visādu tur lauķu, starpā (runā, ka atļauja dzīvot un strādāt Phenjanā ir zelta vērta - nē, kur nu, vēl daudz vērtīgāka). Taču viens ir - lasīt, bet pavisam kas cits - ieraudzīt vecākās gides ņirdzīgi noraidošo sejas izteiksmi, kad lietusgāzes laikā uz izmirušās šosejas mūsu busiņu mēģina no- stopēt pāris izmirkuši lauku tantuki. Savukārt pēdējās iejūtības paliekas pagaist, kad gide ārkārtīgi vēlas uzzināt, ko īsti es rītos brokastu laikā tik cītīgi lasu, un izskatās no sirds vīlusies, kad izrādās, ka tas ir tai pašā viesnīcas numuriņā iegādāts sējumiņš ar Mīļotā Vadītāja biogrāfiju un citiem derīgiem faktiem. Un, it kā ar to būtu par maz, gide atminas savus valstiskos pienākumus un sāk ļoti kategoriski bārstīt norādījumus - tā, šito fotografēt nevajadzētu, šito nebūtu vēlams, savukārt to


kategoriski nedrīkst, bet tagad labāk fotoaparātu vispār nevilkt ārā no somas. Tā vien prātā nāk lasītais par to, kā deviņdesmitajos gados vietējie čekisti ar pārāk daudz fotografējošiem tūristiem cīnījās, nejauši izsitot viņiem no rokām fotoaparātus un tos tikpat ne​jauši sasitot lupatās. Vienīgā ķibele - gide ir saskārusies nevis ar kādu labticīgu un padevīgu rietumnieku, bet gan bijušo lielās padomju valsts pilsoni, kurš labi zina, kā šādās sistēmās viss notiek un kādi argumenti ir vienīgie, kas spēj iedarboties. Rietumniekiem Zie- meļkoreja ir cita planēta, varbūt, bet es uz attāli līdzīgas planētas galu galā esmu dzīvojis un to atminos pietiekami skaidri. Rezultātā nejaukais ekspadomju pilsonis paziņo, ka nākamajā rītā vēlētos aizbraukt uz tā paša Korea International Travel Company biroju, lai gides priekšniecībai uzrakstītu nelielu iesniegumu. Iesniegumā savukārt būtu norādīts, ka minētais pilsonis ir atbraucis uz šo brīnišķo valsti, lai iepazītos ar tās fantastiskajiem sasniegumiem un tos iemūžinātu fotogrāfijās, ko pēc tam demonstrētu saviem sajūsminātajiem radiem, draugiem un paziņām. Taču, ak posts, brīnišķā Korea International Travel Company pārstāve, nezināmu, bet nojaušamu nekrietnu vēlmju vadīta, stājas ceļā šā mērķa sasniegšanai, jo tas nez vai kalpo Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas un tās Mīļotā Vadī​tāja interesēm… Šim manu nodomu izklāstam seko interesanta bezvārdu domu apmaiņa, kuras būtība ir vienkārša gide ļoti labi saprot, ka es saprotu, kas šeit notiek, es savukārt saprotu, ka gide saprot, gide joprojām turpina saprast… Un, ar vārdu sakot, visas tālākās dienas norit bez kādiem nevajadzīgiem incidentiem un pilnīgā savstarpējas sapratnes gaisotnē Es bez ierunām slēpju fotoaparātu, tuvojoties kārtējam postenim uz ceļa vai jebkādiem citiem objektiem, kam var būt kāds sakars ar armiju, savukārt gide liek man svētu mieru visos pārējos ar fotografēšanu saistītajos jautājumos. Un tas nav maz - izkļūstot ārpus paraugpilsētas Phenja- nas, valstiskie sejas saglabāšanas pasākumi acīmredzami kļūst aizvien kuslāki, brauciena programmas veidotāju mērķis izrādīt viesim visu to labāko un izcilāko, kas valsti atrodams, rezul​tātā liek tikai šausmināties: ja šis ir labākais, tad kāds ir viss pā​rējais? Viens no aizkustinošākajiem apmeklētajiem objektiem ir starptautiskā pionieru nometne netālu no Vonsanas pilsētas Japāņu jūras krastā. Caur ēkas stikliem redzams, kā par godu ārzemju viesim tiek iedarbināts eskalators - tātad tūlīt varēsim iet iekšā. Nometnes iekšpagalmiņā ap bēdīga izskata spārnainā zirdziņa - laikam jau tā paša Čolimas - un zaķīša statujām sastādīti īsti kartupeļi, aizvēsturiskā videospēļu zāle ļauj priecāties, ka jaunā ziemeļkorejiešu paaudze uzaugs, iztiekot bez baisā videospēļu lāsta, centrālajā kluba zālē milzīgais sarkanais gaismeklis (simbolizē, protams, Vadoni, bet spīdekļa stari ir tauta) lāgā negrib ieslēgties, savukārt īstu paniku uzņēmējos rada mana vēlme apskatīt nevis visiem viesiem demonstrējamo pionieru paraugguļamtelpu, bet jebkuru citu - nu, teiksim, kaut vai šo te, blakus. Ne mazāk aizkustinoša ir Korejas filmu studija Phenjanas tuvumā - uzmanīga acs pamana ne tikai jaukās dekorācijas (īpaši ievērības cienīga ir visādi pagrimušās Seulas iela), bet arī to, ka butaforiskajās veco laiku saimniecībās šeit audzē reālajā dzīvē izmantojamu labību. Un arī tās pašas Vonsanas tuvumā esošā paraugkolhoza - kooperatīva paraugdarbinieces paraug- māja ar tās paraugaprīkojumu: intereses pēc apskatos, vai kas ir mainījies kopš jau pieminētā Artēmija Ļebedeva apmeklējuma, - nē, nav vis, parādīšanai domātais dators joprojām stāv, pārklāts ar pabiezu putekļu kārtu, un joprojām Ziemeļkorejas tēla veidotāji nav iedomājušies, ka ticamības uzlabošanai to varbūt tomēr vajadzētu vismaz pievienot pie strāvas. Tiesa, nevar nepiebilst, ka televizors gan paraugmājā ir pavisam īsts un jaunās paaudzes pārstāvis, acīmredzami nošķaudoties uz kārtējo pokazuhas seansu, uz tā ņipri dzenā kādu pagājušā gad​simta videospēlīti. Tā kripatiņu pa kripatiņai kopējā bilde lasās kopā. Japāņu jūras piekraste ir pilnīgi tukša, faktiski neviena cilvēka, jūrā vietumis pa kādai laivai, toties gar visu piekrasti nostiepts kārtīgs elektrožogs, bet pludmalē gandrīz blakus mūsu piknika vietai pēkšņi pamanu ne visai rūpīgi nomaskētu dzotu. Kalnu tuneļi bez apgaismojuma. Ziemeļkorejas vienīgais pasažieru kuģis Man Jonbon 92 pietauvots Vonsanā un nav izkustējies jau mēnešiem ilgi. Centralizētās ūdensapgādes stāvokli labi raksturo tualetēs atrodamās milzīgās mucas ar ūdeni un kausiņi (tādai es uzduros pat Phenjanas pionieru pilī, apmeklējot bērnu


pašdarbības koncertu - kamēr nav saprotams, kas tieši tiek slavināts priekšnesumos, koncerts ir pat brīnišķi skatāms). Viesnīcā ārpus Phenjanas apkuri (briesmīgo, pēdas apsvilinošo ondol- tradicionālo korejiešu telpu apkuri, karstā ūdens vai gaisa caurulēm stiepjoties zem dzīvokļu grīdas) un ūdeni pieslēdz, ierodoties viesim - tas ir, man, savukārt jau pašā galvaspilsētā Ivars God- manis noteikti būtu viens no priecīgākajiem viesiem, redzot, kā no debesskrāpju logiem stiepjas krāsniņu dūmeņi. Netālu no Vonsanas stāvā nogāzē pulcējas milzīgs cilvēku skudru pūznis (ko fotografēt, protams, nav rekomendēts) - cilvēki svētdienā no labas gribas metušies labiekārtot jaunuzbūvē- tās mazās HES apkārtni. Pārbraucot kārtējai kalnu pārejai, gara acīm var skatīt, kā šāds pat pūznis tikpat labprātīgi ir daudzu kilometru garumā no akmentiņiem izlicis ceļa apmalītes. Laukos viscaur notiek cīņa par kārtējo ražu - un, kā kārtīgai cīņai pienākas, tā var iztikt bez lauksaimniecības tehnikas, taču nav iedomājama bez lauka malā saspraustiem sarkaniem karogiem un plakātiem. Vēl citas cilvēku kolonnas, tādiem pašiem karogiem plīvojot, cīņā vēl tikai dodas (starp citu, pilsētās nedēļā ir viena brīvdiena - svētdiena, bet laukos - katra desmitā diena; protams, jāņem vērā, ka vēl var gadīties talkas un permanentā cīņa par stādīšanu, par saglabāšanu, par novākšanu utt.). īpašs, protams, ir stāsts par automašīnām un visādu citādu tehniku. Jau pirms brauciena kaut kur esmu izlasījis par ziemeļ- korejiešu panākumiem dažādu valstu autobūvētāju veikumu kopēšanā, - tā, piemēram, pirmais padomju traktors, kas Ziemeļ- korejā guvis nosaukumu Chollima, nokopēts 1958. gadā tikai nieka četrdesmit dienu laikā un sanācis gluži labi, ja ne viens sīkums - pirmie 28 zirgspēku eksemplāri lieliski kustējušies atpakaļgaitā, bet ne uz priekšu. Taču tiem jau sekojuši 75 zirgspēku Poonnyun (Labā raža), ar kuriem viss bijis krietni labākā kārtībā, un nelaime tik viena - kā izskatās no Phenjanas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē (oficiālais nosaukums - Triju Revolūciju izstāde) izvietotajiem traktoru un smago auto eksemplāriem, nekur tālāk par piecdesmitajiem sešdesmitajiem gadiem Zie- meļkorejas autobūve tā arī nav tikusi. Par to arī šīs zemes viesis var pārliecināties, ielās paskaitot uz smago auto sāniem redzamās sagleznotās zvaigznītes: katra no tām apzīmē bez avārijām nobrauktus piecdesmit tūkstošus kilometru - un kopskaitā reizēm liek domāt par veiksmīgu ceļojumu līdz Marsam. Un ne jau automašīnas vien uzstāda rekordus: pat avīzēs lasāma slavas dziesma elektrolokomotīvei Pulgungi - Sarkanais karogs - Nr. 1, kas izgatavota pašu mājās pirms 46 gadiem un šai laikā noripojusi sešus miljonus kilometru. Protams, ceļojumi uz Marsu nav nekāda vienkāršā lieta, un tāpēc nav brīnums, ka braucienā uz Vonsanu viss pārsimt kilometru garais ceļš (lielās šosejas lielākoties klātas lielām betona plāksnēm, bet šeit ir kaut pabedrains, tomēr asfalts) ir pilns salūzušām mašīnām - to ir gandrīz tikpat daudz, cik garām un pretim braucošo, trīs stundās kopā sanāktu ap simtu. Gluži tāda pati aina vērojama uz baismīgās maģistrāles no Phenjanas uz Nampo - 2000. gadā šo pussimts kilometru garo un gandrīz 100 metru plato (piecas joslas katrā pusē, tiesa, bedrīšu vairāk nekā uz Latvijas ceļiem) šoseju "brīvprātīgie" jaunieši uzbūvēja par godu Strādnieku partijas 55. gadadienai - un arī šeit ceļā jūs sastapsiet labi ja pārdesmit automašīnu, ieskaitot salūzušās. Un ne pa jokam salūzušās - kādam smagajam auto nokritis viss priekšējais tilts, cita šoferis ceļa malā acīmredzami ir sataisījies uz visa motora kapitālo remontu. Pamazām kļūst skaidrs, kāpēc Ziemeļkorejā smēķēšana mašīnās ir aizliegta, kā pamatojumu minot - smēķējošs šoferis, lūk, nepamanīs, ka ar mašīnu kas atgadījies. Taču dīvainā kārtā tieši tie auto, kas ārzemniekam var šķist visbaismīgākajā avārijas stāvoklī, ir visfunkcionējo- šākie, - par to pārliecinos, ceļa malā pirmoreiz pamanot smago auto, virs kura ceļas milzīgs dūmu mākonis? Ko, deg mašīna, deg cilvēki, jāskrien glābt? Nē, izrādās, ka viss ir labākajā kārtībā - ārpus Phenjanas parasta lieta ir automašīnas, kuras uz priekšu dzen ar malku, bet biežāk ar oglēm kurināts gāzes ģenerators (tāds nokvēpušam boilerim līdzīgs priekšmets, kas parasti iemontēts kravas kastes priekšpusē). Jā, ne jau velti pieejamā statistika rāda, ka tikai desmit procenti no Ziemeļkorejas enerģijas patē​riņa ir atkarīgi no importētās šķidrās degvielas… Iespaidu uzskaitījumu var turpināt un turpināt. Gide cildeni paziņo, ka ziemeļkorejiešiem nav


nekādas vajadzības ceļot pa pasauli, - viss labākais ir tepat uz vietas. Izšūšanas institūta apmeklējums, kas uzskatāmi parāda, - baisas bērnu ekspluatācijas Ziemeļkorejā nudien netrūkst, taču izšuvumi ir tik pasakaini skaisti, ka bariņu neiegādāties es tomēr liekulīgi nespēju. Vie​sim tiek izrādīts krāšņs 1042. gadā būvēts budistu templis - tikai nekādu budistu gan te jau sen vairs nav. Iestāžu ēkām pie durvīm galvaspilsētā parasti nav nekādu plāksnīšu - visi, kam vajag, tāpat zina, bet spiegiem un iebraucējiem papildu problēma. Vakarpusē pie metro stacijām parādās tantuki, kas tirgo dažā​dus sīkumus, tas pats pilnā sparā notiek zem tiltiem. Vienīgais, kas nopērkams ielu kioskiņos, ir dzeramais ūdens, daži gāzētie dzērieni, košļājamā gumija (2003. gadā darbu sāka Phenjanas pirmā košļājamās gumijas rūpnīca), arī viena veida bulciņas. Ja pie kioska pienāk ārzemnieks, viņam izsniedz vienreiz lietojamu plastmasas glāzīti, bet vietējie dzer no krūzītēm, kas turpat lielā mucā tiek izskalotas. Vietējā prese aizgūtnēm stāsta te par Phenjanas boulinga aleju ar veseliem četrdesmit celiņiem, te par Phenjanas strausu fermu, kuras produkciju pasniedzot pilsētas restor��nos, te par jauniem pārtikas produkcijas saražoša- nas rekordiem, bet es tā arī nespēju pilsētas ielās pamanīt kaut vienu vienīgu kārtīgi resnu cilvēku… Tā varētu turpināt un turpināt, bet droši vien jau tāpat skaidrs - esmu laimīgi iekļuvis valstī, kur ir vismaz divas realitātes, kas viena ar otru labākajā gadījumā nedaudz saskaras. Pirmā, protams, ir vitrīnas realitāte - nedaudz nošņurkusi, bet joprojām tīri tā nekas. Ļoti iespējams, ka kādreiz tas viss tiešām ir izskatījies lieliski, bet tagad no tā izlaista lielākā daļa gaisa un visa dzīve apstājusies kaut kad astoņdesmitajos gados reizē ar megabūvniecības beigām un valsts lejupslīdi, - tomēr valsts un tās gudrākās galvas to nemana, bet, ja arī mana, tad neliekas traucēties. Savukārt otrā ir tā izsalkusi, nabadzīgā un noplukusī realitāte, kas pamanāma, pat tikai druscīt vērīgāk ielūkojoties notiekošajā. Kā tur bija viedajam Orvelam? "Visā savā dzīvē viņš nespēja atcerēties neko būtiski citu. Cik viņš sevi atminējās, ēdiena nekad nebija pietiekami, nekad nebija jaunu zeķu un veļas, mēbeles vienmēr bija apbružātas un ļodzīgas, istabas - nekurinātas, metro vilcieni - pārpildīti, mājas - noplukušas, maize melna, kafija - derdzīga, tēja - retums, cigaretes - uz skaita: nekā lēta un pietiekami, izņemot sintētisko džinu. Protams, ķermenis noveco un viss tam kļūst ne tāds, bet, ja tevi šķebina no neērtas, netīras, trūcīgas dzīves, no nebeidzamām ziemām, sarepējušām zeķēm, vienmēr sabojātiem liftiem, no ledaina ūdens, raupjām ziepēm, no cigaretes, kas izšķīst pirkstos, no dīvainas un pretīgas pārtikas garšas, vai tas nenozīmē, ka tava dzīve ir nenormāla?" Vienīgā atšķirība - šeit cilvēki vēl atceras, ka reiz bija labāk, un nav zaudējuši cerību, ka reiz atkal būs labāk. Jā, bet kas un kā tad to visu sastrādāja?


3. KA KĻŪT PAR SAULI "Viņš izņēma no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Arī šeit maziem, skaidriem burtiem - tie paši lozungi, bet otrā pusē - Lielā Brāļa galva. Pat no monētas tev sekoja viņa skatiens. Uz monētām, uz markām, uz grāmatu vākiem, uz karogiem, plakātiem, cigarešu paciņām - visur. Visur tev seko šīs acis un šī balss. Miegā un nomodā, darbā un ēdot, uz ielas un mājās, vannas istabā, gultā - nav glābiņa. Nav nekā tava, izņemot dažus kubikcentimetrus galvaskausā. [..] Piramīdas virsotne ir Lielais Brālis. Lielais Brālis nekļūdās un ir visvarens. Katrs sasniegums, katrs panākums, katra uzvara, katrs zinātniskais atklājums, visa gudrība, visa laime, visa drosme tieši rodas no viņa vadības un ir viņa iedvesmota. [..] Viņš paņēma bērnu vēstures grāmatiņu un paskatījās uz titullapu ar Lielā Brāļa portretu. Viņu sagaidīja hipnotisks skatiens. It kā kāds milzu spēks spieda uz tevi - iekļuva galvaskausā, nosprostoja smadzenes, ar bailēm izsita no tevis visu tavu pārliecību, piespieda neticēt paša maņu orgāniem. Galu galā partija paziņos, ka divreiz divi ir pieci, un nāksies tam ticēt. Agri vai vēlu tā izdos šādu pavēli, uz to neizbēgami ved tās varas loģika. Tās filosofija klusējot noraida ne tikai tavas uztveres patiesumu, bet arī pašu ārpasaules eksistenci. Ķecerību ķecerība - veselais saprāts. Un šausmīgi ir nevis tas, ka tevi nogalinās par pretēju viedokli, bet par to, ka viņiem, iespējams, taisnība. Patiešām, no kurienes mums zināms, ka divreiz divi ir četri? Un ka eksistē pievilkšanas spēks? Vai ka pagātni nevar mainīt? Ja gan pagatne, gan ārpasaule eksiste tikai apziņa, bet apziņu var va​dīt, - tad kas?…" Vecais Džordž, tu, kas visus šos viedos vārdus rakstīja pirms gadiem sešdesmit, - tiešām žēl, ka tu nomiri jau četrdesmit sešu gadu vecumā, pusotru gadu pēc savas grāmatas pabeigšanas, kad nekādas Ziemeļkorejas vēl nemaz īsti nebija. Bija tikai pēc Otrā pasaules kara no japāņiem atbrīvotā Korejas teritorija, kurā notika kaut kādas Dieva zīmes un nākamais ziemeļkorejiešu Lielais Brālis vēl kārtīgi pildīja savas padomju priekšniecības pavēles (tiesa gan, jau 1945. gadā Phenjanas komunistiski noskaņotais laikraksts Pyongyang Times par Kimu Ir Senu rakstīja: "Nesalīdzināms patriots, nacionālais varonis, vienmēr uzvarošais, lieliskais lauka komandieris ar dzelzs gribu… varenākais līderis, kādu mūsu tauta ir pazinusi pēdējos gadu tūkstošos… vīrs ar neparastām spējām."). Tā ka varbūt tikai pēcāk, sēžot uz mākoņa maliņas, tu spēji novērtēt, cik uzcītīgi skolnieki tev atradās šajā no dzimtās britu zemes tik tālajā pasaules malā. Tagad jau tu noteikti zini, cik pamatīgi viņi studēja tavu Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri, taču jebkurā gadījumā skaidri redzams - uzcītība ilgusi vairāk nekā pusgadsimtu un nav rimusi arī pašlaik… Apmēram šādas apgarotas domas nāk prātā, pārvietojoties pa Phenjanas ielām, - lai gan man, protams, nav un nedrīkst būt nekādas vietējās monētiņas vai banknotes, ko aplūkot (pašās brauciena beigās gan es ar krāšņas finanšu operācijas palīdzību tiku arī pie šādiem suvenīriem - sk. attēlus). Bet citādi - Vadonis šeit tiešām ir visur. Un ne vienkārši Vadonis. Visuzvarošais dzelzs pulkvedis, Visuzvarošais dzelzs karavadonis, Varenās Republikas maršals, Mūsu partijas un valsts varenais Vadonis, Mūsu valsts piectūkstoš gadu vēsturē pirmoreiz parādījies leģendārais Varonis, Nācijas saule, Varenais starptautiskās komunistiskās un revolucionārās kustības vadītājs, Tēvs, Tautas polārzvaigzne, Nepārspējamais ģēnijs, Domas virsotne, Cilvēces ģēnija gaisma - visi šie ir 1994. gadā mirušā Ziemeļkorejas prezidenta Kima Ir Sena oficiālie, valstiski apstiprinātie tituli. Turklāt - mirušā? Par to vēl varētu pastrīdēties: 1998. gadā Zie- meļkorejas Tautas augstākā asambleja pieņēma lēmumu piešķirt pirms četriem gadiem mirušajam Kimam Ir Senam titulu "Prezidents uz visu mūžību". Tas nozīmē, ka saskaņā ar Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas konstitūciju valsts prezidents joprojām ir Kims Ir Sens, - pirms dažiem gadiem radās pat situācija, kad citu valstu ārvalstu resori sāka iebilst pret to, ka vēstnieku akreditācijas raksti ir jāadresē mirušai personai. Tātad - mirušais, bet mūžam dzīvais Vadonis ir visur. Tiesa, ne uz pārtikas precēm, - tikai saistībā ar nepārprotami cildenām parādībām un priekšmetiem. Lielā Vadoņa dzimšanas diena, 1912. gada 15.


aprīlis, jau 1974. gadā kļuva par galvenajiem valsts svētkiem. Nu tā ir Saules diena vai Saules svētki jau kopš 1997. gada, kad Kima Ir Sena nāves trešajā gadadienā tika pasludināta vietējā, čučhes laika skaitīšana, kas sākas kopš Vadoņa dzimšanas gada, līdz ar ko mana viesošanās Ziemeļko- rejā datējama ar čučhes 97. gadu. Lielākais šiks šeit ir automašīnas numurs, kurā būtu ciparu salikumi 12, 15 un 04. Runā, ka pavisam Ziemeļkorejā varētu būt ap 34-35 tūkstošiem dažāda lieluma Kima pieminekļu un citu piemiņas vietu, savukārt por​tretu - protams, miljoniem. Tad vēl, protams, ir arī vairāk nekā divdesmit miljoni Vadoņa un/vai viņa Dēla - Mīļotā Vadītāja Kima Čen Ira (kam, starp citu, arī ir vairāk nekā 1000 nosaukumu, tostarp Vienmēr uzvarošais ģenerālis, Planētu sargājošā dievība un 21. gadsimta saule), attēlu, kas nozīmīšu formā atrodas pie ikviena pašnāvnieciski ne- noskaņota ziemeļkorejieša krūtīm - vienīgais cilvēks bez nozīmītes ir pats Kims Čen Irs. Vietējā presē atrodami stāsti par to, kā, piemēram, kādas nodegušas fabrikas krāsmatās atrastie bojā gājušo līķi visi kā viens spieduši roku pie sirds, līdz pēdējam sargājot no uguns Vadoņu ģīmetnes uz nozīmītēm. Var tam ticēt vai ne, taču fakts - nozīmīte ir svarīgs priekšmets un savā ziņā arī statusa atribūts: ir reti modeļi, kuri tiek meklēti un pirkti par lielām summām. Un tāpat fakts - nozīmītei jābūt vienmēr un visur: tiesa, ja nozīmīte piesprausta pie žaketes, to uz brīdi novelkot, nozīmīte nav jāpārsprauž, toties, vērojot kādu kāzu norisi, es skaidri redzu - līgavainim nozīmīte speciāli pārsprausta aug​stāk, lai to neaizsegtu pie žaketes atloka piestiprinātais pušķis. Bet ir arī lielāki portreti, kuri atrodas katrā metro vagonā, katrā valsts un pašvaldību kabinetā, katrā klasē, katrā auditorijā, zālē - un tā tālāk, un tā tālāk. Vonsanas starptautiskajā pionieru nometnē Tēva un viņa Dēla portreti no sienas uzrauga jūras radību izbāzeņu un spirtā iekonservētu līķīšu kolekciju. Kima Ir Sena universitātē tie nolūkojas no katras auditorijas. Un, protams, pie sienas, kur atrodas viena vai abu Kimu portreti, aizliegts piekārt kaut jel ko citu, to kopšana notiek katru dienu, un kopšanas līdzekļiem, ko nedrīkst izmantot jelkādiem citiem mērķiem, paredzēta speciāla kastīte. (Starp citu, baisi noskatīties, kā muzejos gidi pret visu, kas saistīts ar Kimiem, izturas kā pret svētajām relikvijām, toties daudzus gadsimtus vecus rok​rakstus enerģiski skrapstina ar rādāmkociņu.) Un portretus, protams, papildina visdažādākā uzskatāmā aģitācija: lielāko daļu tekstu es nesaprotu, atliek samierināties ar attēlu apbrīnošanu, taču, piemēram, lozungi Manjondes (Mangendes) bērnu parkā, kad tur notika 1. jūnija - Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas - svinības, gides izklāstā vēsta īsi un skaidri: "Tēvs Kims Ir Sens ir mūsu mūžīgā saule" un "Mēs esam laimīgi". Phenjanā divdesmitdivmetrīgais Kima piemineklis stāv vietā, kur savulaik atradās lielākais sintoistu templis Ziemeļkorejas galvaspilsētā, savukārt mazāki kimirsenekļi izkaisīti pa visu valsti. Ierodamies nošņurkušajā Korejas filmu studijā - protams, goda vietā stāv Kims Ir Sens ar aktieriem. Nabaga karaļa Tonmjona kapenēs goda vietā novietots divdesmittonnīgs četr- arpus metru augsts akmens, uz kura Kima rokrakstā iegravēts uzraksts: "Piemineklis karaļa Tonmjona kapavietas rekonstrukcijai." Kara muzejā aplūkojama milzīga sienas glezna - lai no kurienes jūs skatītos, vienmēr būs iespaids, ka Kims Ir Sens ir gleznas centrā (turklāt Kimain vienmēr itin visās gleznās un mozaīkās ir nevainojami izgludinātas bikses). Japāņi kādreizējo Phenjanas Moranbonga stadionu sākotnēji bija uzbūvējuši beisbolam (ko gide nevēlas atzīt ne sitama), taču nu tas, protams, ir Kima Ir Sena stadions - tāpat kā universitāte un vēl simti objektu visā valstī. Džeroms K. Džeroms savos Trīs vīros laivā smīkņāja par enerģisko Gāju Jūliju Cēzaru, kas, spriežot pēc Britānijā atrodamajām piemiņas vietām, to savulaik bija enerģiski pārstaigājis krustām šķērsām. Taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar Kima, vecākā, piemiņas vietu daudzumu. Ziemeļkorejā rūpīgi tiek saglabāti pat soliņi, uz kuriem nez kādā gadā apsēdies Vadonis. Kimgana (Dimantu) kalnos vien uzstādīti vairāk nekā divi desmiti monumentu, kas atgādina, ko konkrētajā vietā darījis vai teicis Lielais Kims. Vonsanā čaklie korejieši ir pārspējuši paši sevi: viņi ir atjaunojuši visas ēkas, kurās 1945. gadā pusotru dienu un vienu nakti pavadījis Kims Ir Sens. Gide milzīgā maketā ar kociņu (kurš laikam kādreiz bijis elektrificēts, - uz to norāda tā galā atrodamais norautais vada gals) minūtes desmit izrāda, kur Vadonis


ēdis, kur gulējis, kā pārvietojies. Šeit ir sameklēts pat vagons, kurā Kims Ir Sens devies tālāk uz Phenjanu: Vadonis vēlāk ir atzinis, ka tas tiešām esot īstais vagons un īstā vieta, tā ka nu vagons ar īsto lokomotīvi stāv muzejā, bet attiecīgais svētais sēdeklis pārklāts ar baltu pārvalku, lai tam neiedomātos pieskarties kāda nepiederīga pēcpuse. Savukārt tuvējā lauksaimniecības kooperatīvā tiek izklāstīts aizkustinošs vēstījums par Kima svētīgo apmeklējumu: "Tad Vadonis prasīja - cik šajā kokā hurmu? Viņam teica - varētu būt ap 500. Viņš teica - nē, būs vairāk, 800. Rudenī izrādījās - 803. Tagad šis koks dod 5000 hurmu gadā…" Reizumis uzcītīgajiem svēto relikviju vācējiem gan gadās arī pa kādai ķibelei: piemēram, Vadoņa dāvanu muzejā fotogrāfijā redzams, kā uzcītīgs kalnracis dāvina prezidentam savu cērti, taču vitrīnā redzamā cērte acīmredzami atšķiras no attēlā iemūžinātās. Un kā nu negadīsies, ja muzeju ir tik briesmīgi daudz: papildus "lielajiem muzejiem" ir vēl "kimirseniskie muzeji" - piemēram, muzejs Kims Ir Sens, Kims Čen Irs un dzelzceļš vai Kims Ir Sens, Kims Čen Irs un metro, kuros galvenais objekts, protams, ir vadoņi, nevis metro vai dzelzceļš, kas kaut kā parādās tikai pēdējās zālēs; un tāpat savi memoriālie muzejiņi (parasti saukti - Lielā Vadoņa revolucionāro nopelnu muzeji) ir arī neskaitāmos uzņēmumos un iestādēs, - arī tie visi jāaizpilda ar kādu nebūt saturu. Taču pašus ziemeļkorejiešus šādi sīkumi nemaz nemulsina: piemēram, tai pašā Vonsanā vietējo gidu - kā likums, absolūti zombētu zvanveida tautastērpos ieģērbtu sieviešu ar entuziasma pārpilnu smaidu uz lūpām - stāstījumu pat līdzbraucošā stažiere klausās arī īstu vai arī fan​tastiski labi imitētu interesi. Protams, rūpīgi tiek saglabātas arī visas Kima kādreiz saņemtās veltes - tām ārpus Phenjanas izveidots pat atsevišķs milzīgs komplekss Tautu draudzības izstāde ar sešpadsmitton- nīgām vara durvīm (kuru atvēršanai pretēji iepriekš lasītajam gan netiek izsniegti speciāli cimdi). Tīrais posts, ka dāvanu krātuvē aizliegts fotografēt, jo divsimt tūkstošu Vadoņa dzīves laikā saņemto dāvanu vidū ir arī patiesi eksotiskas. Izbāzts kroko- dils, kas priekšķepās tur glāžu paliktni, pārakmeņojušās zivis, milzīgi jašmas izstrādājumi, trīstūkstoš gadu veca amfora, grandiozs kristāls, divpadsmittonnīga ziloņa ilkņi, lauvas izbāzenis, karaļa tronis no kādas Nigērijas cilts, Maikla Džordana un Peles parakstītas bumbas, Etiopijas dāvināts kalašņikovs - cinkots vai sudrabots, ar zemstobra granātmetēju un optiku, kompānijas ACE prezidenta uzdāvināta gulta ar gauži draiskām figūriņām, tad vēl izšuvumi, gleznas, skulptūras, trauki, ieroči, drēbes, apavi, sadzīves tehnika, dārglietas, mēbeles, pat kurpju pāris… Viss, absolūti viss. Atsevišķā telpā apskatāms gan Staļina 1945. gadā uzdāvinātais bruņuvagons, gan Mao 1953. gadā uzdāvinātais vagons. Staļins Kimam uzdāvinājis arī bruņotu ZIS, citi padomju vadoņi - pārīti ZIMu. Igauņi padomju laikā Vadonim uzdāvinājuši dažas kristāla glāzītes. Ko latvieši - nav zināms, taču nu šis trūkums jau ir novērsts: kolekcijai pievienojusies arī maza velte no manis, kas man šķita ārkārtīgi atbilstoša dāvanu krātuves kopējai noskaņai, - Jura Dobeļa un citu prominentu latvju politiķu aforismu krājums 100 gudro galvu un citi zvēri (skumji, bet pa​teicības vēstuli Mīļotā Vadītāja sekretariāta tā arī neesmu saņēmis). Par to, kur pašlaik - ņemot vērā visu dzīves laikā sastrādāto - atrodas pats Lielais Vadonis, lai strīdas teologi, savukārt Dzelzs maršala mirstīgās atliekas, glīti iebalzamētas, kopā ar viņa Mercedes Benz 500 atrodas mauzolejā, par ko pārveidota bijusī prezidenta pils. Darba kabinets tagad ir pārtaisīts par kapavietu, un, ņemot vērā, ka pat pirms Kima vaska figūras apmeklējuma visiem tiek piekodināts aizpogāties un glīti saķemmēties, viegli iedomāties, kādām procedūrām jāiziet, pirms vienkāršajam mirstīgajam atļauts tuvoties Vadoņa pīšļiem. Pilnā procedūra ir šāda - sākumā pilnīgi viss līdzpaņemtais, izņemot vienīgi apģērbu un brilles, jānodod garderobē, pirms iekļūšanas mauzolejā jums pat nospodrina kurpes un nopūš putekļus, pēc tam izejat cauri, šķiet, rentgenam, tad metālmeklētājam, tad puskilometru braucat pa slīdošo celiņu, tad jābrauc ar liftu, līdz tiekat pie Vadoņa statujas, tad visbeidzot - pie pašas mūmijas (īpaši atceroties piekodināto, ka tas ir nevis apmeklējums, bet gan vizīte). Savukārt, dodoties prom, vēl jānoklausās ierakstīts stāstiņš par baiso traģēdiju, prezidentam aizejot viņsaulē - "zemeslode pa​zaudēja savu masu no zaudējuma smaguma", bet "visa korejiešu tauta raudāja asiņainas asaras".


Protams, pret visdažādākajiem kimirsenekļiem ir jāizturas ar atbilstošu cieņu un respektu, skatoties, kā gides sirsnīgi klanās te Vadoņa piemineklim Vonsanas pionieru nometnē, te viņa vaska figūrai viņa dāvanu izstādē, te vēl visdažādākajām arkām un monumentiem, nāk prātā skumjais stāsts par ārvalstu tūristu, kurš nav bijis apmierināts ar to, kā viņa polaroidnofotografējis Kima Ir Sena pieminekli, un saplēsis bildīti, lai sāktu fotografēšanu no jauna, - viņš nekavējoties kārtīgi iebukņīts ar vārdiem: nekad, nekad, nekad nav pieļaujama Vadoņa attēla iznīcināšana! Un savu ciešanu kausu izstrēbšanai saņemu arī es: jau iepriekš esmu ne tikai lasījis, ka katram ārzemniekam gribot negribot nākas aizstiept līdz valsts galvenajam kimirseneklim puķu pušķi, bet arī izdomājis, kā no šīs mazpatīkamās procedūras izsprukt - nāksies vien busiņā ceremoniālajām puķēm (kas tiekot speciāli audzētas īpašās siltumnīcās) kārtīgi uzsēsties, un nevarēs taču šādus te apgānītus lakstus nolikt Viņa pakājē Izrādās tomēr, ka ir gatava instrukcija arī šādiem gadījumiem: pušķi uz Ziemeļkorejas valsts rēķina nekavējoties nomaina, un punktu visam pieliek abu gidu žēlīgais: "Jūs taču cienāt mūsu tradīci​jas, vai ne?"… Taisnības labad gan jāpiebilst, ka monumentālās tēlniecības un vēl monumentālākās būvniecības jomā Vadonis nav domājis tikai par sevi vien. Phenjana ir vai piebērta ar visdažādākajiem revolucionārajiem muzejiem un pieminekļiem, kas visi kopā skaidri apliecina, ko tik tu nevari sastrādāt, ja tev ir viss kārtībā ar fantāziju, nav pārāk lielas pietātes pret citu cilvēku vēlmēm, toties ir pamatīga pārliecība par savu taisnību un vēl veselas valsts resursi paša rīcībā. Ko vērta ir jau pieminētā vecā labā karaļa kapavieta, kurai apkārt augošās četrsimtgadīgās priedes, izrādās, saraktas kādā salā Ziemeļkorejas dienvidos un pārstādītas šeit, vai milzīga ala, kura jau Grūtajos laikos padarīta apmeklētājiem izcili labi pieejama, pa pusei izbetonēta - un, protams, vēl nokomplektēta ar īpašu stalagmītu, kas atgādina kadiķi un ir izaudzis pie veidojuma, kas tiek uzskatīts par svētā Pektu kalna līdzinieku: tā kā stalagmīts ir 2,8 metrus augsts un 2,15 metru apkārtmērā, tam ar dažādu sarežģītu matemātisku darbību palīdzību tiek pielāgota saistība ar Vadoni un Dēlu. Vārdu sakot, jau pēc dažām dienām Ziemeļkorejas viesis ar lielu izbrīnu sāk uztvert tās nedaudzās vietas, kur nezināmu iemeslu dēļ neviens no Vadoņiem nav īsti kārtīgi atzīmējies viena no šādām vietām ir, piemēram, vecā labā karaļa Tonmjona memoriāls, kas iekļauts arī Pasaules kultūras mantojuma sarakstā; arī uz stalagmīta nav iegrebts Mīļotā Vadītāja Rima Čen Ira vārds, lai gan tas viņam piedāvāts, - Vadonis atbildējis, ka dabu vajag saudzēt. Bet nu pieminekļi… Strādnieku partijas dibināšanas piemineklis, Atkalapvienošanās piemineklis, īpaši izteiksmīgais Partijas dibināšanas 50. gadadienas piemineklis (piecdesmit metru augstumā slejas rokas ar sirpi, āmuru un rakstāmotiņu), Triumfa vārti, Čučhes kolonna ar visu tās skulptūru kompleksu, visbeidzot, Revolucionāro upuru kapsēta, kas jau balansē uz perversi- tātes robežas - 1982. gadā jau mirušie partizāni, revolucionāri u. tml. visā valstī sarakti un pārapbedīti šeit, plašā nogāzē ar skatu uz attālo prezidenta tagadējo mauzoleju, turklāt virs katra kapavietas uzmontēts spīdīgs krūšutēls, kā rezultātā milzīgs pulks krūšutēlu nu uzmanīgi raugās lejup uz Phenjanu (savukārt apmeklētājos tikpat uzmanīgi raugās videokameras)… Tad jau daudz jaukāk doties uz Uzvarošā Tēvijas Atbrīvošanas Kara muzeju vai kādu citu memoriālo iestādi, kuru pagrabi bāztin piebāzti kara trofejām, bet augšstāvos skatāmi Ziemeļkorejas meistaru sasniegumi dažādu milzonīgu diorāmu (automašīnas, lidmašīnas, ļaudis, kas uz saviem pleciem notur grūstošu tiltu, tanki - kā tik visa te nav, turklāt daudz kas no tā dabiskā izmērā) izskatā. Jāpiebilst gan, ka Vadoņa attēlojums pieminekļos un atrašanās mauzolejā netraucē viņam būt mūžam dzīvam, - un runa te nav tikai par asarām, kas patiešām redzamas vietējo acīs, ierodoties pie Lielā pieminekļa. Vadonis ziemeļkorejieša dzīvē ienāk jau bērnudārzā - nē, patiesībā jau krietni ātrāk, ņemot vērā, ka kārtīga pilsoņa dzīvoklī Vadoņu attēliem jābūt arī guļamistabā (starp citu, Ziemeļkorejā bērni sāk mācīties skolā sešu gadu vecumā; tradicionāli Korejā cilvēka dzīves pirmais gads sākas ar ieņemšanas brīdi, un tad ik gadu 1. janvārī viens gads tiek pieskaitīts klāt, taču Ziemeļkoreja no šīs tradīcijas


atteikusies). Savukārt katrā bērnudārzā jau ir īpaša telpa, kurā atrodas Vadoņa dzimtās vietas Mangendes - makets, pie sienām atbilstoši attēli no Vadoņa bērnības. Pirms nodarbību sākuma audzinātāja un bērni trīsreiz klanās portretam un pateicas Maršalam - Tēvam, lai pēc tam kopīgi apgūtu dažādus pamācošus stāstus. Nu, piemēram, ka mazais Kims savulaik skolā bijis vienīgais, kurš uz jautājumu - kad uz zara sēdēja desmit putni un mednieks vienu nošāva, cik palika? atbildējis pareizi: neviens, jo pārējie aizlaidās. Skolā savukārt viens speciāls mācību priekšmets veltīts Kima Ir Sena bērnībai (otrs, kā saprotams, Kima Čen Ira pirmajiem dzīves gadiem), bet stāstiņu vietā jau jāsāk risināt arī nopietni uzdevumi - nu, piemēram, šādi: "Lielajam Vadonim Kimam Ir Senam bērnībā bija 15 āboli, no kuriem viņš piecus atdeva vectētiņam, trīs - vecmāmiņai, pa vienam - tēvam un mātei. Cik palika viņam pašam?" Lielu uzmanību jau skolas gados pievērš arī teikumu pareizai uzbūvei un gramatikas likumiem, ja tiek pieminēts Vadonis, — te ir gan speciāli vārdi, šrifti, izteikumi, gan pat teikuma uzbūves, jo nebūs taču labi, ka Vadonis tiks pieminēts nevis teikuma sākumā, bet beigās. Un jaunā paaudze neliek vilties, ļaujot vietējai presei jūsmot par brīnumbērniem - piemēram, Phenjanas Puhungas vidusskolas pirmās klases skolnieku, kurš cita starpā radījis tādu pareizu šedevru kā Mēs ātri vēlamies pievienoties ģenerāļa Kima Čen Ira armijai un tiešām glītu saulespuķu zīmējumu, kam dots nosaukums… Es plaukšu kā puķe, sekojot Partijai. Protams, labākais veids, kā apgūt Vadoņa mantojumu, ir - vienkārši mācīties to no galvas. Tam veltīta būtiska vieta augstskolu programmās, iestādēs un uzņēmumos ir speciālas Vadoņa ideju izpētes istabas. Protams, neizpaliek ari mazās citātu grāmatiņas, taču bez tā var arī labi iztikt - visi svarīgākie Vadoņa citāti jau sen milzu uzrakstu veidā grezno kalnu virsotnes. Viens no pasaules labākajiem Ziemeļkorejas ekspertiem Andrejs Laņ- kovs savā pamācošajā grāmatā Ziemeļkoreja: vakar un šodien šis jaukās tradīcijas pirmsākumus apraksta šādi: "Ar visu sirdi uztvēruši Varenā Vadoņa un Mīļotā Vadītāja viedos norādījumus, partijas biedri un darbaļaudis visi kā viens cēlās cīņā, lai radītu uzrakstus, kas saglabāsies desmitiem tūkstošu pēcteču paaudzēs. Ar šo mērķi no komjauniešiem un jaunatnes tika izveidota ātrās urbšanas vienība, kurai palīdzēja darbaļaužu brīvprātīgās vienības. atrāsurbšanas vienība un tai palīdzošie vietējie iedzīvotāji, kurus iedvesmoja liesmainas uzticības jūtas Varenajam Vadonim, periodā līdz 1982. gada februārim radīja Kimganā 61 uzrakstu (3690 zīmju). Kā sava idejiskā satura dziļumā, tā arī mērogos šiem uzrakstiem nav analogu nekur pasaulē. Tā uzraksts "čučhe" Čhonena smailē ir 27 metrus augsts, 8 metrus plats, burtu dziļums ir 1,2 metri." Tiesa, Vadonim ir bijuši arī garāki, uz klints smailes nepietiekami labi izvēršami domugraudi - nu, piemēram, kaut vai par mīlestību: "Ir dažādi mīlestības veidi. Ir mīlestība starp vīru un sievu, mīlestība starp dēlu un tēvu, mīlestība starp māti un dēlu, mīlestība starp brāļiem, mīlestība starp draugiem un mīlestība starp biedriem. No šiem visvērtīgākā, visnenovērtējamākā ir mīlestība starp revolucionāriem biedriem." Un kur nu vēl, protams, viss, kas uz jebko paciest gatavā papīra sarakstīts par pašu Vadoni… Paldies lieliski apgādātajam Phenjanas viesnīcas grāmatveikaliņam, ka man tagad pieder droši vien Latvijā lielākā Ziemeļkorejas vadoņu dzīvei, darbiem un citiem svarīgiem ideoloģiskiem jautājumiem veltītu grāmatu un grāmatiņu kolekcija, - un kā gan nepadalīties priekā par visu to, kas sarakstīts, piemēram, sējumiņā ar nosaukumu Anekdotes par Kima Ir Sena dzīvi (izdots Phenjanā čučhes 96. gadā tātad 2007. gadā). Lūk, piemēram, šāda "anekdote": "Kādu dienu 1946. gadā krietni pēc pusnakts pavecāks demokrātiskās partijas pārstāvis ieradās pie Kima Ir Sena. Kims Ir Sens augstu vērtēja septiņdesmitgadīgo viesi. Pārstāvis sāka savu stāstu nedroši, sarkstot: "Man ir neveikls lūgums. Man ir vajadzīgs kāds tonizējošs līdzeklis - kā žeņšeņs vai brieža rags." Kims Ir Sens lūdza viņu turpināt, piedāvājot krēslu. "Nesen es atkal apprecējos, bet mana jaunā sieva nav ar mani apmierināta. Ģenerāli, lūdzu, palīdziet man!" Tas tiešām bija pārsteigums - ko tādu


dzirdēt no septiņdesmitgadīga vīra lūpām! Bet Kims Ir Sens pret viņu juta simpātijas. "Es tev palīdzēšu," viņš mierinoši teica. "Tad tava sieva par tevi neņirgāsies." Viesa seja kļuva gaišāka, un viņš atvadījās. Pēc kāda laika Kims Ir Sens nosūtīja viņam lietas, ko viņš bija vēlējies. Pagāja gads, un vecajam vīram piedzima dēls. Kims Ir Sens bija priecīgs un apmeklēja zēna simtās dienas pusdienas…" jā, tādas nu ir anekdotes, ko Ziemeļkorejā drīkst oficiāli izplatīt saistībā ar Vadoni: Kims palīdz jaunam kareivim ar naudu un padomu; Kims dodas apmeklēt tīfa slimniekus; Kims dodas apglabāt kritušu kareivi; vecūksnis neatpazīst varonīgo, bet pieticīgo Kimu; Kims piepalīdz nabaga jauneklim apprecēties; Kims atsakās no pārāk lepnām mēbelēm, paziņojot - lai kas mēs arī būtu, mēs nedrīkstam dzīvot labāk par tautu; Kims atsakās no dzimšanas dienas svinībām; Kims atdāvina kareivim savu cepuri; Kims samaksā zemniekam par ēdienu; Kims neļauj slaktēt vēršus; Kims pārbauda kareivju kurpes; Kims atdod savus rīsus hospitālim; Kims nopērk kurpes nabadzīgam zēnam; Kims aizved uz mājām vecenīti; Kims piecus gadus staigā vienās gumijas un auduma kurpēs; Kims apraud partizāna māti; Kims no savas darbavietas teleskopā vēro kritušo partizānu krūšutēlus Revolucionāro upuru kapsētā Tesona kalnā. Ak, un tad vēl "anekdote" ar nosaukumu "Viņa uzticīgās dzīves pēdējā diena": "1994. gada 7. jūlijā, dienu pirms viņa nāves, Prezidents Kims Ir Sens bija ieslīdzis darbos. No rīta viņš uzlika savu pēdējo parakstu uz galvenā dokumenta par valsts atkalapvienošanos un tad vadīja plūdu kontroles pasākumus. Pēcpusdienā viņš pārraudzīja ārlietas un spēkstacijas būvi. Viņš bija iegrimis darbā līdz vēlam vakaram, pat aizmirstot vakariņas. "Tēvs Vadoni, jums vajadzētu paēst," lūdzās darbinieks, uztraucies par Prezidenta veselību. "Man kaut kā nav apetītes. Droši vien vairāk darba man tādu dos." - "Kā gan jūs varat strādāt, ja jūs esat izlaidis maltīti?" "Paldies jums par jūsu gādību," teica Prezidents maigā, bet stingrā balsī. "Taču jūs zināt, ka mums ir darbu kalni, kas jāpaveic cilvēku labā. Ja es atpūtīšos, tas kā vēl smagāks slogs gulsies uz Virspavēlnieka Kima Čen Ira pleciem. Jūs redzat, ka viņš veic milzīgu darba apjomu, esot atbildīgs par visu valstī notiekošo - gan lielu, gan mazu. Ks nevaru ne uz mirkli atpūsties, kad viņš visu nakti strādā tautas labā." Vasaras nakts kļuva aizvien tumšāka, bet astoņdesmit divus gadus vecais Prezidents bija iegrimis darbā, lasot dokumentus un zvanot pa telefonu. Tā izrādījās viņa mūža ziedošanās pēdējā nodaļa. Vēlāk Kims Čen Irs atminējās, kā viņš bija sevi veltījis Partijas un revolūcijas, zemes un tautas lietai: "Lielais Vadonis aizgāja mūžībā savā kabinetā, enerģiski strādājot Partijai un revolūcijai, valstij un tautai. Viņš mira kā moceklis. Viņš bija vienīgais vadonis pasaulē, kas strādāja smagi un pabeidza visu savu darbu pirms savas nāves. Arī šajā ziņā viņš bija izcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis…" Lai cik žokļus savelkošas arī nebūtu šīs "anekdotes", tās cita starpā lieliski parāda to, cik pamatīgi Ziemeļkorejas Vadoņu slavināšanas propaganda izmanto Konfūcija mācību: pats viņš kā tāds gan netiek pieminēts, bet konfuciānisma nostādnes ir visnotaļ manāmas kaut vai "anekdotēs" - sabiedrība kopumā, indivīda vēlmes pēc tam; sociālā vienotība ir bezgala svarīga; valdība nodrošina strādniekam darbu im dzīves standartu, strādnieks nodrošina valdībai uzticību un lojalitāti; valstij ir visvarens līderis ar debesu izsniegtu mandātu. Un kur nu vēl stāstiņi, kas faktiski burts burtā pārspiesti no antīkajām korejiešu un ķīniešu leģendām - piemēram, par karavadoni, kurš tik ļoti rūpējies par valsts lietām, ka, tikai trešo reizi garāmbraucot, atradis laiku iegriezties dzimtajā ciemā: tieši šādu "anekdoti" jaunās skaņās iespējams izlasīt arī par mūsdienu Vadoni. Taču lielākā daļa rakstu darbu Ziemeļkorejā, protams, ir vienkārši pliki slavinājumi, kam nekādi konfūciji - šmonfūciji nav nepieciešami, - nu, no sērijas "1973. gadā mūsu zemē bija bagātīga raža briljantajos staros, ko deva Lielā Vadoņa tēzes par sociālistisko lauku jautājumu". Lūk, ko, piemēram, varam lasīt grāmatas par Kimu Čen Iru sadaļā Autoritātes estētika: "Pagātnē Gēte un it īpaši Nīče virzīja "pārcilvēka" ideju. "Pārcilvēks" burtiski nozīmē cilvēku, kas apveltīts ar pārcilvēciskām īpašībām un spējām, taču kurā ir maz kā cilvēciska. Gitiem vārdiem, viņš stāv pārāk augstu pār mums un nav nekas vairāk kā ideāla būtne uz peldoša mākoņa. Taču Prezidents Kims Ir Sens vienmēr ir starp cilvēkiem, rūpējas par viņiem un mīl viņus, ikvienu politiku īsteno, paļaujoties uz viņiem, un kalpo cilvēkiem. Viņš


izbauda cilvēku augsto respektu un uzticību kā prominents cilvēks, kā varenas autoritātes cilvēks. "Pārcilvēks" nevar līdzināties mūsu Prezidentam tajā, ka viņu godā un ciena cilvēki un ka viņš sava majestātiskuma dēļ ir daudz vairāk godāts. Jāpiemin, ka šī nav uzspiesta izjūta, ar ko es domāju - tas nav personības kults." "Prezidents Kims Ir Sens teica, ka daudzas valstis pasaulē cieš no pārtikas, degvielas un izejvielu trūkuma, un piebilda, ka viņa valstij nav šādu grūtību. Viņš sacīja, ka viņa valsts ir kļuvusi pašpietiekama pārtikas jomā jau pirms ilga laika. Viņš pievērsa dziļu uzmanību pārmaiņām pasaules klimatā un to iespai​dam uz lauksaimniecību. Tolaik Arktikas ledus segas platība bija palielinājusies par 12 procentiem, tā radot auksto fronti. Šī aukstā fronte radīja radikālas izmaiņas klimatā visā pasaulē [..] Viņš teica: "Mēs paredzējām iespējamos aukstās frontes efektus un kopš 1973. gada veicām pasākumus, lai ar tiem tiktu galā. Tas ir novērsis postījumus," - šie savukārt ir vārdi no kādas Vēsas Bērčetas sacerētās slavas dziesmas Varenā gudrība (šī grāmata izdota 2004. gadā un arī iegādāta Phenjanas lieliskajā grāmatveikaliņā). "Desmit gadi pagājuši, kopš aizgājis Prezidents Kims Ir Sens. Saka, ka laika gaitā cilvēku ciešanas un sāpes izzūd. Tas droši vien nozīmē, ka ciešanas, arī ļoti lielas, ar laiku pārvēršas par skumjām atmiņām. Taču pasaules progresīvie ļaudis turpina ilgoties pēc Prezidenta Kima Ir Sena, kaut paiet dienas un gadi. Viņi saka, ka viņa pēkšņā aiziešana bija tas pats, kas ja saule pārstātu izstarot gaismu. Šā gada jūlijs iezīmē desmito gadadienu kopš viņa aiziešanas. Pasaides progresīvie cilvēki tagad atzīmē šo dienu ar lielu apbrīnu par viņu," varam lasīt grāmatas prezidentei kima ir sena piemiņai. Cilvēces mūžīgā sauleizdevēju priekšvārdā. Starptautiskā čučhes idejas institūta ģenerāldirektors Višvanats izsakās vēl tiešāk: "Es biju Prezidenta Kima Ir Sena lielo ideju fascinēts. Mani arī piesaistīja viņa varenā vadība, un es sāku viņu dievināt. Rietumu pasaule sauc 20. gadsimtu par karu gadsimtu, jo Pirmais un Otrais pasaules karš izcēlās šajā gadsimtā. 20. gadsimts tiek saukts arī par zinātnes gadsimtu, jo šajā gadsimtā strauji attīstījās zinātne un tehno​loģija. Taču visi pasaules progresīvie cilvēki sauc 20. gadsimtu par Kima Ir Sena gadsimtu." Slavinātāji ir gatavi aizrunāties pat līdz Visuma un dabas spēku ciešai saistībai ar it kā mirušo, it kā tomēr mūžīgi dzīvo Vadoni. Tā, piemēram, bijušais Mongolijas sociālās nodrošināšanas ministra vietnieks Džjambins Džjamijans sakās esam pārliecināts par šādiem dabas fenomeniem: "KTDR Pektu kalns tiek saukts par revolūcijas svēto kalnu. Noslēpumains dabas fenomens notika šajā kalnā. Piedzīvojuši šo fenomenu, ļaudis radīja leģendu. Pektu kalns raudāja, parādot savas sēras par Prezidenta Kima Ir Sena zaudēšanu. Šis fenomens notika 1994. gada 8. jūlijā, kad Prezidenta Kima Ir Sena lielā sirds beidza pukstēt. Tiek teikts, ka šajā dienā no astoņiem līdz desmitiem no rīta bija dzirdams sprādziens. Un tajā pašā laikā divpadsmit ar dubļiem sajaukta ūdens straumes plūda no kalna. Tas bija ļoti neparasts dabas fenomens. Nākamajā dienā, 9. jūlijā pulksten 12, Korejas tauta raudāja rūgtas asaras par skumjajām ziņām. Un viņi izteica savas jūtas par fenomenu šādi: "Pektu kalns pirmais zināja, ka lielais vadonis ir aizgājis, un radīja lielu sprādzienu, lai informētu pasauli par skumjajām ziņām. Ar dubļiem sajauktā ūdens straume izteica Pektu kalna skumjas…"" Mjā, Staļintētiņam nekas tāds nerādījās ne sapņos - nu, tā vismaz šķiet. Turklāt patiesi dīvaini ir kas cits. Var jau, protams, būt, ka es kļūdos, taču no visa pamanītā, dzirdētā, lasītā un apjaustā izriet īpatna lieta: ziemeļkorejieši apzinās, ka viņi dzīvo nabadzīgi un slikti, bet viņi lielākoties nevaino režīmu, savukārt, ja arī vaino, tad varbūt tagadējo valdību vai ierēdņus, bet - ne Kimu Pirmo. Nē, ir skaidrs, ka Ziemeļkorejā ir ārkārtīgi, ārkārtīgi, ārkārtīgi maz cilvēku, kuri nebūtu pārliecināti, ka Kims Ir Sens ir varonis, kurš atnesa Korejai neatkarību. Valdība, tās politika, pat Kima pēctecis - Mīļotais Vadītājs vai citi Kimu klana pārstāvji var nepatikt, - bet ne pats Kims Ir Sens. Tā ka asaras pie Kima pieminekļa ir sasodīti īstas, liekot uzdot gluži loģisku jautājumu: kā tad tas viss viņam izdevās? Staļins nomira - un peles nekavējoties sāka dzīrot uz galda, bet šeit, par spīti visām grūtībām, neko tamlīdzīgu neredz.


Lai kaut mēģinātu to noskaidrot, pirmām kārtām jāmēģina saprast - kas īsti bijis šis Dzelzs maršals — neapšaubāmi neparasta personība, veiksmīgs un neordinārs cilvēks, ari ideālists, kas bija spējīgs uz pašaizliedzību un sirsnību. Protams, te nu manas Phenjanas grāmatiņas neko nepalīdzēs - ja ticēt tām, tad Kimu klans jau no aizvēsturiskiem laikiem to vien darījis kā rūpējies par Korejas neatkarības iegūšanu. "Kims Hjon Džiks, varenā Vadoņa Biedra Kima Ir Sena tēvs, izveidoja Korejas Nacionālo asociāciju Phenjanā 1917. gada 23. martā. Korejas Nacionālā asociācija bija lielākā pretjapāņu pagrīdes revolucionārā organizācija, kas uzturēja kontaktus starp cilvēkiem Korejā un ārpus tās," vēsta oficiālais Phenjanas ceļvedis. Mūsdienu Zie- meļkorejas vēsturnieki aizrunājas pat līdz tam, ka tieši Kima Ir Sena vecvectētiņš Kims Un Ju esot bijis vadonis patriotiskajiem korejiešiem, kuri 1866. gadā Tedonga upē nosvilināja amerikāņu nofraktēto britu "karakuģi" General Sherman, - vēl tikai atliek viņu kā nebūt saradot ar karaļiem Tangunu un Ton- mjonu. (Starp citu, interesanti, ka faktiski precīzi 100 gadu pēc notikumiem ar Sherman jau sociālistiski komunistiskajiem zie- meļkorejiešiem gadījās savs ķēriens astoņsimtpiecdesmittonnī- gais spiegu kuģītis Pueblo, kuram acīmredzot jau Ziemeļkorejas ūdeņos nācās padoties, bet tā apkalpei, kopā 82 cilvēkiem - gandrīz gadu pavadīt nebūt ne komfortablajā ziemeļkorejiešu gūstā.) Protams, kā jau pienākas Orvela pasaulē, Ziemeļkorejas vēsturnieki savas valsts vēsturi ir pārrakstījuši daudzkārt un kārtīgi, līdz beidzot no paša Vadoņa biogrāfijas ir palicis pāri tikai milzīgs "anekdošu" krājums un "vispārzināmās lietas" - kā viņš jau no bērna kājas ir sapņojis par Korejas neatkarību, kā jau pusaudža gados sācis cīnīties pret japāņu okupantiem un kā faktiski neatkarīgas partizānu armijas ģenerālis turpinājis tos graut arī Otrā pasaules kara laikā, bet pēc tam gluži dabiskā ceļā kļuvis par visas valsts Vadoni, daļēji sagrāvis arī amerikāņu okupantus un kopš tā laika dzīvojis laimīgi kopā ar savu mīļoto tautu. Patiesībā jau nav nekādas īstās skaidrības pat par to, ar ko īsti nodarbojies nākamās Saules tēvs Kims Hen Čžiks, - skaidrs tikai, ka viņš bijis kaut kas aptiekāram līdzīgs, bet noteikti ne lielākās korejiešu neatkarības kustības vadītājs. Ģimene bijusi kristietiska, tēvs pat bijis reliģiozs aktīvists (tagadējā Ziemeļkorejas oficiālā vēsture skaidro, ka tā bijis vien tādēļ, lai maskētu revolucionāro darbību), savukārt māte bijusi vietējā protestantu garīdznieka meita. Šajā ģimenē 1912. gada 15. aprīlī lai gan reizēm tiek apšaubīts pat šis datums - arī piedzimis puisītis Kims Son Čžu (tāds ir Kima lr Sena īstais vārds). Drīz ģimene pārcēlusies uz Mandžūriju, tēvs nomiris, kad Kimam bijuši četrpadsmit gadi, trīs gadus vēlāk Kims pēc marksistiska pulciņa dibināšanas nonācis cietumā un pēc iznākšanas no tā patiešām pieslējies partizāniem. Oficiālā vēsture vēsta, ka Kims gandrīz nekavējoties esot izveidojis neatkarīgo Korejas Tautas revolucionāro armiju, taču patiesībā Mandžūrijā pret japāņu okupantiem darbojās neskaitāmas partizāņu vienības, un Kims iesaistījās vienā no Ķīnas kompartijas izveidotajām partizāņu vienībām. Pēc 1932. gada viņš kļuva arī par Ķīnas kompartijas biedru un tad arī pieņēma pseidonīmu Kims Ir Sens. Pats Kims vēlāk apgalvoja, ka sākumā draugi viņi dēvējuši par Hanu Bjolu (Vienu Zvaigzni), bet pēc tam - par Ir Senu (Kļūsti Saule). Jau šajā laikā Kimam nav bijis iebildumu tikt sauktam par changgun - ģenerāli. Un tiešām - viņš bijis labs kaujinieks, jau bijis savas divīzijas - dažu simtu kaujinieku - komandieris, 1937. gadā veicis uzbrukumu pierobežas pilsētiņai Počhonbo, kur tika iznīcināti daži japāņu objekti: protams, ka tagadējās Zie- meļkorejas vēsturē tas ir viens no valsts attīstības pagrieziena punktiem, taču tā patiešām bija retā reize, kad partizāniem tiešām izdevās no Mandžūrijas iekļūt Korejas teritorijā. Tomēr trīsdesmito gadu beigās japāņiem izdevās iznīdēt gandrīz visus partizānus, un Kims Ir Sons 1940. gada decembrī ar atlikušajiem pārdesmit kaujiniekiem šķērsoja Amūru un patvērās PSRS teritorijā. Tika pat runāts, ka šajā laikā īstais Kims gājis bojā un turpmāk darbojies viltvārdis, - lai cīnītos ar šīm baumām, vēlāk padomju militāristi vietējās preses pavadībā veduši Kimu atrādīt uz viņa dzimto ciematu. Tieši Padomju Savienības teritorijā - Vjatskā - 1942. gada februāri, bet varbūt arī 1941. gada februārī Kima Ir Sena un Ki- mas Čen Sukas ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Juru; turpat Vjatskā


pēc tam piedzima arī dēls Šura un meita. 1941- 1945. gadā Kims Ir Sens atradās Krievijas teritorijā, viņam bija piešķirta Padomju armijas kapteiņa dienesta pakāpe. PSRS karā ar Japānu 88. brigāde, kurā skaitījās Kims, vispār nepiedalījās, un vēlākās "nepareizās atmiņas" liecina, ka šajā laikā Kims skaidri plānojis savu nākotni Padomju Savienībā: armija, akadēmija, sapņa virsotne - pulka vai divīzijas komandieris. "Es gribu pulku, pēc tam - divīziju, bet kamdēļ šis? Neko es nesaprotu un negribu ar to nodarboties," - tā Kims acīmredzami vīlies esot teicis kādam no padomju militāristiem, kad padomju vietējo spēku pavēlniecībā nolemts tieši salīdzinoši pazīstamo partizānu komandieri virzīt par atbrīvotās Korejas tautas komiteju vadītāju. Taču nekas cits neatlika - 1945. gada oktobra beigās padomju spēki sāka meklēt "savu cilvēku", jo kontakti ar vietējiem nacionālistiem ne pie kā laba nenoveda un arī no vietējiem komunistiem nebija nekādas jēgas. Bet cilvēku vajadzēja - 1945. gada vasaras beigās PSRS nācās izlemt, ko darīt ar Korejas ziemeļu daļu (dienvidu daļa bija atdota amerikāņu "apsaimniekošanai"), bet izrādījās, ka uz vietas esošo priekšnieku vietā nebija neviena paša kaut cik spējīga un profesionāla tieši politiskā darbinieka - vieni vienīgi militāristi. Turklāt jau 1945. gada otrajā pusē iezīmējās aukstā kara ieskaņa, kļuva skaidrs, ka Japāna paliks ASV ietekmes sfērā, - nu, kā gan lai šādā situācijā savā pārziņā nemēģinātu paturēt Korejas ziemeļu daļu, bet vēl labāk - visu Koreju? Tātad - kaut kā bija jārada PSRS draudzīgs režīms. Bet kur to bija ņemt, ja Korejas kompartiju jau 1928. gadā bija likvidējusi Kominternes izpildkomiteja. Komunistu ietekme bija nenozīmīga, varēja runāt tikai par nelielām komunistu gru​piņām. Šis tad arī bija Kimam īsti laimīgais brīdis, kad viņš, izsakoties zombētās Vonsanas muzeja gides vārdiem, "ar triumfu, bet klusi" atgriezās Korejā un pilnīgi nejauši nokļuva postenī, kas vēlāk viņam ļāva kļūt par pasaules pirmo postmoderno diktatoru. Pirmais brauciens par Phenjanas komandanta palīgu norīkotajam Kimam gan neizdevās, un galvaspilsētā viņš, ar tvaikoni Pugačev caur Vladivostoku nokļuvis Vonsanā, ieradās tikai krietni pēc kara beigām - 1945. gada septembrī. Iznākums varēja būt pilnīgi cits, ja padomju armijnieki, tiekoties ar korejiešu nacionālistu vadoni, būtu izpratuši korejiešu uzvedības normas un manieres, taču - nekā, saprotamāks padomju armijas pārstāvjiem izrādījās pašu kapteinis (ar kuru pirmā nozīmīgā tikšanās, kurā piedalījās Kims Ir Sens un padomju 25, armijas politnodaļas vadītājs Meklers, notika īpatnā vietā - "iestādē" Hvaban, kas apvienoja bordeli un restorānu). Pirmā Kima Ir Sena publiskā uzstāšanās notika 14. oktobri Phenjanā mītiņā par godu Padomju armijai. Protams, tagad tiek apgalvots, ka mītiņš vispār ticis sasaukts par godu Kimam, taču patiesībā Kims uzstājās kā pateicīgās korejiešu tautas pārstāvis - civilā uzvalkā, ar Sarkanā Karoga ordeni pie krūtīm (kas vēlāk fotogrāfijās tika nodzēsts). Runu bija rakstījuši krievi, pēc tam to ne visai veiksmīgi pārtulkoja korejiski. Arī jaunās valsts nosaukumu "Korejas Tautas Demokrātiskā Republika" izvēlējās Padomju armijas pārstāvis, noraidot vienkāršo "Korejas Tautas Republika". Un ari pāris nākamajos gados Kims bija tikai padomju marionete - tiesa, marionete, kas pamazām kļuva patstāvīgāka. Līdz 1948. gadam, kad padomju karaspēks atstāja Koreju, padomju atbalstītie korejiešu partizāni par pasaules darbaļaužu surjonu - šis Kogurjo (Senkorejas) termins nozīmēja augstāko, galveno vadoni - dēvēja tikai Staļinu, bet Kims bija "tikai" chi- doja - Korejas tautas vadonis. Beidzot 1949. gadā Kims pirmoreiz oficiāli tika nosaukts par surjonu, un arī tad vēl viņš nebija nekāds valsts vadītājs, - visu noteica padomju okupācijas iestādes. Taču 1950. gada aprīlī Kims Maskavā slepeni tikās ar Staļinu, un acīmredzot tad arī tika pieņemts lēmums par uzbrukšanu amerikāņu balstītajiem Dienvidiem, pārejot slaveno 38. paralēli (kas, starp citu, nebija nekāda īstā robeža - to neņēma galvā ne ziemeļnieki, ne dienvidnieki; Koreja kopš aizvēsturiskiem laikiem bijusi vienota - kaut ari ne neatkarīga - teritorija). No Ziemeļu viedokļa tā gan, protams, ir pilnīga un absolūta ķecerība, - visa Ziemeļu pašreizējā ideoloģija lielā mērā balstīta uz to, ka mazā, neatkarīgā, drosmīgā un pašpietiekamā Ziemeļkoreja vienmēr ir spējusi un spēs atvairīt visus pārējās naidīgās un agresīvās pasaules uzbrukumus. Vēl vairāk - ja pārējā pasaule Korejas karu sen ir aizmirsusi (nu, pajautājiet paši sev, kas, ar ko un par ko tad tur karoja), tad Ziemeļkorejā, pēc visa spriežot, šis karš ir


beidzies vēl tikai vakar. Ja vispār ir beidzies, protams: kaut pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kara varoņi šeit joprojām ir galvenie ļaudis un viņu varoņdarbi joprojām ir oficiālās propagandas pamats, bet skolās liek risināt šādus uzdevumus: "Tautas armija pēc kaujas pret amerikāņu imperiālistu suņiem un Dienvidkorejas marionetēm saņēma gūstā 15 130 kareivju. Amerikāņu gnīdu viņu vidū bija par 1130 vairāk nekā Dienvidkorejas marionešu. Cik daudz amerikāņu suņu un Dienvidkorejas marionešu tur bija?" Tiesa, ari Ziemeļkorejas vēsturnieki nevar izskaidrot, kā tas tā gadījās, ka uzbrukumu 1950. gada 25. jūnijā it kā sāka Dienvidi, savukārt tieši padomju balstītie Ziemeļi 1951. gadā jau bija ieņēmuši gandrīz visu Korejas teritoriju. Dienvidkorejieši izrādījās bezgala slikti karotāji - no viņu kaujaslaukā pamestā bruņojuma līdz 1951. gada vidum vien sanāktu pilns aprīkojums vairākām divīzijām (tiek runāts pat par desmit). Un viss būtu beidzies, ja vien Dienvidiem palīgā nebūtu nākuši amerikāņi (formāli - Apvienotās Nācijas), un situācija kardināli mainījās - tagad savukārt Kims tika atspiests pašos valsts ziemeļos, un gals viņam būtu, ja karā viņa pusē neiesaistītos Ķīna. Rezultātā viss beidzās apmēram turpat, kur sācies uz 38. paralēles, tikai pēc tam, kad amerikāņi bija nolīdzinājuši ar zemi Phen- janu, iznīcinājuši Ziemeļkorejas lielākos dambjus un kārtīgi iemēģinājuši napalmu, bet bojā bija gājuši trīs miljoni ziemeļkorejiešu, miljons dienvidkorejiešu, miljons ķīniešu un 52 tūk​stoši amerikāņu karavīru. Kas īsti izrādījās uzvarētājs šajā karā? Paradoksāli, ka Zie- meļkoreja par savu Uzvaras dienu varēja pēc saviem ieskatiem izvēlēties faktiski jebkuru 1951. gada dienu, kad tās armijai bija izdevies ieņemt gandrīz visu Korejas teritoriju, taču beigu beigās par Uzvaras dienu tika pasludināta faktiskā zaudējuma diena 1953. gadā, kad puse no iekarojumiem atkal bija pagalam. "Tas bija šeit 1953. gada 27. jūlijā, kad amerikāņu imperiālisti noslīga ceļos varonīgās Chosun tautas priekšā, lai parakstītu uguns pārtraukšanas līgumu karā, ko viņi izprovocēja 1950. gada 25. jūnijā," stāv rakstīts uz Ziemeļu pusē par godu uguns pārtraukšanas līguma parakstīšanai uzstādītās stēlas. Ziemeļkorejiešu grupas joprojām mīl fotografēties pie šīs stēlas, savukārt ārzemju viesiem Panmundžona ir vienīgā pierobežas teritorija, kur viņus pielaiž tuvumā (šeit militārās demarkācijas līnija ir septiņus centimetrus augsta un četrdesmit centimetru plata betona strēmele, savukārt visu pārējo 38. paralēli ļoti skaidri iezīmē 5-8 metrus augsta, pamatnē 10-19 un augšpusē 3-7 metrus plata siena 240 kilometru garumā) - šeit pamanāmāki ir citi sīkumi. Tā, piemēram, visiem izrādītajā ēkā, kur 1953. gadā tika parakstīts uguns pārtraukšanas līgums, ir divi galdi ar diviem karodziņiem: ANO karodziņš ticis nomainīts, jo gandrīz sabirzis (un atrodas atsevišķā vitrīniņā), savukārt Ziemeļkorejas karogs atgādina pasaules visprogresīvāko mazgāšanas līdzekļu reklāmu. Tāpat ar vāji slēptu labpatiku gidi runā par regulārajiem kaš- ķiem, kas atgadās ziemeļnieku un dienvidnieku sargkareivju starpā: spilgtākais no tiem noticis jau pasen, 1976. gada augustā, kad amerikāņu kareivju grupa sadomāja demilitarizētajā zonā nocirst koku. Tur viņiem uzbrukusi grupa ziemeļkorejiešu kareivju, kuri nogalinājuši divus amerikāņus ar cirvi un vāli, un nu šo vietu rāda kā ilustrāciju amerikāņu nelikumībām (lieki teikt, ka dienvidkorejieši saistībā ar šo pašu atgadījumu stāsta par ziemeļnieku brutalitāti). Un kur nu vēl šaurais ceļš, kas ved uz robežzonu, tā abās pusēs rēgojoties milzīgiem akmens bluķiem, - atliek tikai sākties kariņam, lai no to apakšas ar vienu vēzienu tiktu izsisti sadzītie ķīļi un ceļš kļūtu neizbraucams… Jā, bet kāds tad no kara bija labums nākamajam Vadonim? Ļoti vienkārši - lielos vilcienos, par detaļām nerunājot, Vadonis izrādījās pirmais (un, neskaitot vjetnamiešus, vienīgais), kam līdz šim izdevies uzvarēt amerikāņus atklātā pilna mēroga karā. Ko tik amerikāņi tobrīd nesarunāja un nesarakstīja par ziemeļkorejiešiem - mongoļi, aziāti, barbari, siseņi, nacisti, ordas, primitīvie ļautiņi, zagļi, šovinisti, pustraki automāti, mežoņi, blēži, visnežēlīgākā tauta pasaulē, taču jau toreiz Times rakstīja: "Mēs Korejā saskaramies ar barbaru armiju, taču tie ir trenēti, nenogurdināmi, bezbailīgi barbari, kas savā karadarbības taktikā ir tikpat prasmīgi kā Čingishana ordas… Viņi ir izplēsuši lappusi no nacistu zibenskara grāmatas un izmanto visus baiļu un šausmu ieročus." Vārdu sakot, amerikāņi karoja ar pretinieku, kuru nenovērtēja.


Tieši tāpat izrādījās, ka Kimu nebija novērtējušas arī Padomju Savienības gudrās galvas, - viņš karu izmantoja, lai samazinātu padomju ietekmi un vairāk draudzētos ar ķīniešiem. Šī balansēšana turpinājās arī nākamās desmitgades, un to arī labi var saprast: savulaik, vēl pirms Pasaules kara, pēc apsūdzībām sadarbībā ar japāņiem Kimu Ir Senu uz brītiņu arestēja gan ķīnieši, gan padomju varas iestādes - kāds gan brīnums, ja vēlāk viņš īsti neuzticējās ne vieniem, ne otriem? Balansēšana deva iespēju saņemt resursus un citu palīdzību te no vieniem, te no otriem, turklāt karš bija devis arī citas lieliskas iespējas praktiski noskaņotam Vadonim - gan juku laikos iznīcināt politiskos cietumniekus un nevēlamos elementus, gan jau pēc kara beigām ik pa laikam saviem politiskajiem pretiniekiem (kamēr vien tādi vispār bija atrodami) pieminēt te vienu, te otru kara laika grēciņu. Pēdējā iespēja, starp citu, labi noder arī Vadoņa mantiniekam, kurš savos nemirstīgajos darbos tagad pārmet nepareizajiem korejiešu komunistiem, ka tie savulaik pretjapāņu cīņā pārāk paļāvušies uz ārvalstu spēkiem. Ar to vien gan, protams, bija par maz - bija nepieciešama arī pašiem sava pasaules mācība, kas ļautu darīt un attaisnotu visu nepieciešamo, pie viena nostiprinot vienīgās pareizās valsts uzbūves un vadības pamatus. Un tāda pamazām vien tika uzmeistarota: pašlaik tiek apgalvots, ka Vadonis pilnīgi skaidri čučhes ideju paudis jau 1930. gadā. Nu, ja varbūt arī ne pats Vadonis, kurš tolaik vēl knapi bija sasniedzis pilngadību, tad noteikti viņa tēvs - tas pats Korejas Nacionālās asociācijas prezidents Kims Hen Čžiks, kurš, lūk, 1930. gadā izvirzījis čivon - Mērķē augstu! - ideju, kas pirmsākumos bijusi saistīta ar Korejas neatkarības iegūšanu (vai atgūšanu). Tai pašā 1930. gadā tad nu jaunais Kims Ir Sens licis priekšā šādu jaunu ceļu korejiešu revolucionāriem. Patiesībā gan Kims čučhes (korejiski tas ir saliktenis, kas sastāv no divām daļām - džu nozīmē "pavēlnieks", bet če- "pats", tātad sanāk kaut kas līdzīgs "pats sev pavēlnieks") principus pieminēja tikai ap 1955. gadu, iezīmējot pirmo novēršanos no PSRS un lielākas draudzības sākšanu ar Ķīnu: ja precīzi, tad pirmoreiz termins "čučhe" izskanējis Kima Ir Sena runā Par dogmatisma un formālisma izskaušanu ideoloģiskajā darbā un par čučhes iedibināšanu 1955. gada 28. decembrī. Tāpat var piebilst, ka vispār jau pats princips par paļaušanos uz pašu spēkiem Korejā nonāca no Ķīnas - hieroglifi bija vienādi, tikai ķīniski tas skanēja czili genšen, bet korejiski - čarek kensen. Taču jau septiņdesmitajos gados vēsturnieki aši piemeklēja dažas Kima jaunības runas, kurās jau bijusi pieminēta brīnumsvarīgā čučhe, un rezultātā čučhes radīšana pārcēlās jau uz trīsdesmito gadu sākumu. Bet ne jau tas ir būtiski. Interesantākais - kas tad ir šī mistiskā čučhes mācība, ja neskaita oficiālo apzīmējumu - Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas valdošā ideoloģija, kas skaidri noteikts valsts 1998. gada konstitūcijas 3. pantā? Tās īsā būtība: cilvēks ir visa pavēlnieks un visu izlemj pats. Tikai cilvēkam piemīt apziņa, radītspēja un vēl ari čadžusong - neatkarība šī vārda plašākajā nozīmē Čadžusong ir cilvēka iekšējā griba un vēlme dzīvot brīvi, attīstīties neatkarīgi un pašam noteikt savu likteni - un arī apkārtējās pasaules likteni. Un tā nu čadžusong liek cilvēkam izmantot savas radošās spējas, lai brīvi pārveidotu apkārtējo pasauli. Turklāt čadžusong piemīt ne tikai atsevišķam cilvēkam, bet arī veselai valstij, sabiedrībai, nācijai - nu, vismaz Ziemeļkorejai noteikti. Kas tālāk? Caur izglītību, diskusijām un praksi cilvēks var īstenot savas trīs pamatīpašības - gan radošās spējas, gan apziņu un, protams, veco labo čadžusongu. Cilvēks ir vienīgais aktīvais un proaktīvais Visuma valdnieks un tā pārveidotājs, - čučhes pasaulē visam un jebkam ir tikai tāda vērtība, ciktāl šis viss un jebkas ir cilvēkam derīgs vai kaitīgs. Turpretī nepareizajā kapitālisma pasaulē vērtība iegūst naudas formu, vērtība izrādās subjektīva, un alkatība traucē sabiedrības progresam un zinātnes sasniegumu izmantošanai sabiedrības interesēs. Līdz ar to loģisks secinājums - tieši cilvēks un nevis mašīnas vai jeb​kuras citas materiālās vērtības ir augstākā vērtība, pats svarīgā​kais un nozīmīgākais. Tiktāl viss vienkārši brīnišķi, vai ne? Cilvēks pats galvenais, cilvēks pats svarīgākais, visu labāko, lūdzu, cilvēkam - turklāt ikvienam cilvēkam. Jā, tieši tautas masām, kurām, lai pilnībā piepildītu savu čadžusongu, lūk, jākļūst par sava likteņa noteicējām, brīvām no jebkuras apspiešanas un ekspluatācijas. Kā to izdarīt? Un te, lūk, paslēpts mazais, jaukais āķītis. Lai to visu panāktu, masām jābūt vienotām. Un


jau 1975. gadā Ziemeļkorejā tika noteikta "lielā triju revolūciju virzība" - ceļš uz ideolo​ģisko, tehnisko un kultūras revolūciju. Tehniskajai revolūcijai bija jāatbrīvo cilvēki no mokošā un smagā darba, ideoloģiskajai revolūcijai no tās likumsakarīgi bija jāizaug, savukārt kultūras revolūcijai katru cilvēku bija jāpadara par kārtīgu intelektuāli. Ar vārdu sakot, jāsāk cīņa par savu dzīvi, savu dvēseli un, pro​tams, savu čadžusongu. Taču, lai masas būtu vienotas, tām vajadzīgs tāds neliels sīkums kā vadonis. Un vadonis savukārt ir nekas cits kā masu ķermeņa smadzenes, viņu gribas piepildītājs, kas ved uz uzvaru. Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka uzticība līderim ir revolucionārā gara augstākā izpausme. Un - tas arī bija vajadzīgs. Vadonis ir pats galvenais, pats svarīgākais, tieši viņš ir tas, kas atbilstoši čučhes visnotaļ pareizajiem principiem dara visu, lai visa tauta sekmīgi cīnītos par savu dzīvi, savu dvēseli un savu čadžusongu. Savukārt tas, kad īsti iestāsies laime zemes virsū, - nu, kā sanāks. Ja staļinismā lielais vadonis oficiāli dzīvoja tautai, tad šeit jau bija sperts milzu solis uz priekšu - tauta dzīvo lielajam vadonim. Savukārt tautai ātri vien viss kļuva pavisam skaidrs - gluži vienkārši čučhe ir tas, ko uzrakstījis vai kā citādi darījis zināmu Lielais Vadonis un Mīļotais Vadītājs. Pārējais jau bija detaļas: nodrošināt pareizu vēlēšanu norisi - jau no sešdesmito gadu sākuma Ziemeļkorejā uz vēlēšanām sāka ierasties 100% vēlētāju, un visi 100% nobalsoja par izvirzītajiem kandidātiem; piemeklēt vienkāršajai tautai atbilstoša līmeņa pamācošus stāstiņus - no leģendas par to, kā čučhes idejas ļāva Kima partizāniem mežā labot ieročus, tos metinot… ugunskurā, līdz pasaciņai, kā Phenjanas elevatora strādnieki paši izgatavojuši sev nepieciešamo lokomotīvi; atbrīvoties no iepriekšējiem ideoloģiskajiem ceļvežiem - Phenjanas bibliotēkā jūs neatradīsiet nekādus marksus, engelsus un ļeņinus; protams, arī piedomāt zemāka līmeņa filosofiskās disciplīnas - piemēram, Ziemeļkorejā izgudrota surengvan, ko varētu tulkot ari kā vadoņmācība. Tās centrā - vadoņa lomas izpēte pasaules vēsturiskajā procesā: "Tautas masas, kurām nav vadoņa un tā vadības, nav spējīgas kļūt par īstenu vēsturiskā procesa subjektu un spēlēt radošu lomu vēsturē… Komunistiem piemītošais partejiskums, šķiras apziņa, tautiskums iegūst savu augstāko izpausmi tieši mīlestībā un uzticībā vadonim. Uzticēties vadonim nozīmē - izprast to, ka tieši vadonim pieder absolūti galvenā loma, stiprināt vadoņa nozīmi, jebkuros pārbaudīju​mos ticēt tikai vadonim un bez šaubām sekot vadonim." Jā, bet kāpēc čučhes idejas Ziemeļkoreju vēl nav laimīgi novedušas pie komunisma? Partijas skaidrojums ir vienkāršs - vietējie aģenti izplata melīgas baumas, masās strādā imperiālisma aģenti, masās vērojamas individuālistiskas tendences. Ko darīt? Oficiālais skaidrojums: lielāka uzticība Partijai un Vadonim, kā arī, protams, cītīgākas čučhes studijas. Un tā nu Zie- meļkorejas propagandas sistēmas pamatbalsti ir faktiski nemainīgi jau gandrīz pusgadsimtu - Kims un viņa ģimene ir paši labākie, čučhes nacionālisms (Koreja - izraudzītā zeme un vismaz viens no civilizācijas šūpuļiem, ja ne pats pirmais) arī, Amerika un citi imperiālisti ir ļaunie, Dienvidkorejas režīms - arī… Un tā nu Vadonis un vadonība varēja netraucēti zelt un plaukt: 1972. gadā tika atzīmēta Kima Ir Sena sešdesmitgade, un tad arī sākās īstais kults - līdz ar jauno konstitūciju tika ieviesta prezidentālā sistēma, un Kims no premjera pārtapa par prezidentu, pēc tam pamazām - arī par Sauli un visu pārējo. Tiesa, gadījās arī pa kādam nesaprātīgajam, - 1997. gadā uz Dienvidkoreju 74 gadu vecumā pārbēga bijušais ārlietu sekretārs Hvans Džan Jops kurš jau pēc pārbēgšanas publiski paziņoja: "Jebkurš, kurš piedalās demonstrācijā vai izrāda kaut mazāko pretvaldības noskaņu, katrs, kurš izsaka vai dara kaut ko, kas grauj vadoņa autoritāti, tiek paklusām nošauts… No intelektuāļa redzes punkta bez šaubīšanās var teikt, ka visa valsts ir liels cietums." Paradoksāli, ka tieši viņš savulaik bija viens no galvenajiem, kaut nepieminētajiem "čučhes arhitektiem" - un kas no tā? Pašlaik Ziemeļkorejā viņš izsvītrots no visām oficiālās vēstures grāmatām - nav tāda Hvana un nekad nav bijis. Intereses pēc apjautājos gidēm - nē, izskatījās, ka viņām patiešām šāds vārds neko neizsaka. Ar vārdu sakot, viss kā pienākas kārtīgā Orvela valstībā: "Ja partija var ielaist roku pagātnē un pateikt par to vai citu notikumu, ka tā nekad nav bijis, - tas ir


briesmīgāk nekā spīdzināšana vai nāve. |..ļ Kur glabājas šīs zināšanas? Tikai viņa prātā, bet viņš tā vai citādi drīz tiks iznīcināts. Un, ja visi pieņem melus, ko uzspiež partijai, ja visos dokumentos ir viena un tā pati dziesma, tad šie meli apmetas vēsturē un kļūst pat patiesību. "Kurš vada pagātni," - skan partijas lozungs, - "tas vada nākotni; kurš vada tagadni, tas vada pagātni." Un, vienalga, pagātne, kas pēc savas dabas bija izmaināma, nekad nav tikusi izmainīta. Tas, kas ir patiesi tagad, ir bijis patiesi mūžīgi un būs mūžīgi mūžos. Viss ir ļoti vienkārši. Vajadzīga tikai nepārtrauktu uzvaru ķēde pār savu paša atmiņu. Tas saucas "realitātes pa​kļaušana". [..] Ik dienu un gandrīz vai ik minūti pagātne tika pielāgota tagadnei. Tāpēc ar dokumentiem bija iespējams apliecināt jebkuras partijas prognozes patiesīgumu; ierakstos neeksistēja neviena ziņa, neviens viedoklis, kas būtu pretrunā ar dienas vajadzībām. Vēsturi kā vecu pergamentu noskrāpēja tīru un rakstīja no jauna - tik reižu, cik vajadzīgs. Un pēc tam nebija nekāda pa​ņēmiena pierādīt viltojumu. [..] Domu noziegumu nevar slēpt mūžīgi. Kādu laiku izlocīties tu vari, un ne vienu vien gadu, bet agri vai vēlu pie tevis nonāks. Tas vienmēr notika naktīs - arestēja naktīs. Pēkšņi modina, rupja roka purina tavus plecus, spīdina acīs, gultu aplenkušas skarbas sejas. Kā likums, tiesas nebija, par arestu nekur neziņoja. Cilvēki pēkšņi izzuda, un vienmēr - naktī. Tavs vārds izņemts no sarakstiem, viss par to, ko tu esi darījis, izdzēsts, tavas eksistences fakts tiek noliegts un tiks aizmirsts. Tu esi atcelts, iznīcināts; kā pieņemts sacīt, pārvērsts putekļos…" Un viss būtu bijis labi Vadoņa dzīvē, ja ne divas lietas. Pirmā - pasaule un dzīve kaut kā stūrgalvīgi negribēja virzīties atbilstoši čučhes mācības nostādnēm. Otrā - ja atminamies veco labo Džungļu grāmatu, tad varam teikt, ka Akela gluži vienkārši kļuva vecs un sāka aizdomāties par to, kas tad notiks pēc viņa. Staļina izmešana no mauzoleja nebija aizmirsta, - va​jadzēja kaut ko izdomāt.


4. SAULES PARODIJA Personiskajā dzīvē Vadonim neveicās - pat traģiski neveicās. 1947. gadā noslīka viņa otrais dēls Šura, un runā, ka Kims desmitgadi vēlāk šajā vietā pat licis sarīkot speciālus mudang- šamaņa rituālus. Divus gadus pēc tam nomira Kima Čen Suka - lai gan ikdienā nemanāma, Kima otrā (laikam) sieva tomēr bija visnozīmīgākais cilvēks nākamā Vadoņa dzīvē un pieņemtajos lēmumos. Savukārt vecākais dēls Kims Čen Irs acīmredzami nebija padevies - pat augumā ne: pretstatā staltajam, neapšaubāmi harismātiskajam tēvam dēls bija mantojis mātes bumbierveida formas un ari pēc tautas iedvesmotāja neizskatījās ne par gramu. Taču ari nākamās Kima laulības nebija neko veiksmīgas, un pēdējā sieva oficiālajā propagandā faktiski netiek pieminēta. Septiņdesmito gadu sākumā Kims, vecākais, kļuva par absolūto valsts valdoni, taču vienlaikus arī nosvinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Akela acīmredzami sāka kļūt vecs, un neko tur nespēja darīt, nelīdzēja ari speciāli radītā Ilgmūžības institūta speciālistu pūles. Dienvidkoreja ir īstā vieta, kur var saklausīties un salasīties visdažādākos stāstus par Vadoņa rokaspuišu centieniem - sākot no ieteikuma Vadonim ēst suņu dzimumlocekļus, turklāt nevis šādus tādus, bet vismaz septiņus centimetrus garus, līdz speciālajām no kailām padsmitga- dīgām meitenēm izveidotām gultām, kurās guļot Vadonis varētu iegūt viņu ki - dzīvesspēku. Tad vēl apmēram simt "karalisko villu" visā valstī, uz kurām pa speciāliem tuneļiem no kalniem plūdis svaigs gaiss, pat īpaši sērkociņi, kuri, nodeguši līdz pusei, paši nodzisuši, lai tikai Vadonis neapdedzinātu pirkstus, - un tā tālāk, un tā tālāk. Nekas nelīdzēja, turklāt aizvien nopietnāk sāka traucēt galvas audzējs kārtīgas bumbiņas lielumā uz skausta, kura dēļ Ziemeļkorejā Vadonis tika fotografēts tikai no kreisās puses. Un vēl viena vecuma atnesta nelaime - kaut gan Vadonis joprojām regulāri izbrauca no Phenjanas, lai "uz vietām" inspicētu tautas dzīvi un ekonomikas augšupeju, kā arī dotu viedus padomus visās tautsaimniecības un sadzīves jomās, viņš - kā jau tas kārtīgās diktatūrās pienākas - aizvien vairāk attālinājās no realitātes. Šķiet, gluži labi var ticēt šim stāstam no kāda Dienvidkorejas izdevuma: "Katru rītu, kad Kims Ir Sens pamodās, viņam patika nolūkoties uz Phenjanas panorāmu, lai redzētu spēkstaciju skursteņus. 1992. gada aprīlī Kims Ir Sens bija patiesi dusmīgs, jo dūmi nāca tikai no diviem skursteņiem. Iemesls, kā viņš noskaidroja pēc izmeklēšanas, bija tas, ka An​džu raktuves nepiegādāja ogles. Tā nu Kims Ir Sens kļuva patiesi ziņkārīgs. Atskaites rādīja 120 procentu pārprodukciju, salīdzinot ar ieplānoto rezultātu. Kims slepeni aizsūtīja uz raktuvēm kādu, kas noskaidroja, ka ogļračiem nav ko ēst. "Kā mēs varam strādāt?" viņi jautāja. Viņiem vajadzēja saņemt 1100 gramu rīsu, 200 gramu gaļas, 100 gramu saulespuķu eļļas dienā. Taču veselu nedēļu viņi bija ēduši tikai sāļu zupu. Tas parāda, cik maz Kims Ir Sens zināja. Tā bija pirmā reize, kad viņš uzzināja, ka cilvēki nesaņem savas pārtikas normas. Viņš bija pārsteigts." Vienu realitātes slāni gan, kā minēts, Vadonis no prāta neizlaida: gan Mao, gan Staļina pēcnāves liktenis lika padomāt par to, kā radīto sistēmu - par kuras pareizību, esiet droši, Kims, vecākais, nešaubījās ne mirkli - no dažādiem revizionistiem un oportūnistiem pasargāt arī pēc nāves. Secinājums bija vienkāršs: laikus nepieciešams iecelt mantinieku, un variantu jau patiesībā bija ārkārtīgi maz - 1980. gadā par pēcteci tika izziņots Kims Čen Irs (oficiāli, protams, mantinieka izvirzīšana sākās no apakšas piemēram, sākumā viņa portretus "stihiski" kāra tikai dzīvokļos, bet ne iestādēs un uzņēmumos, arī viņa biogrāfiju augstskolās mācījās neoficiāli, vienkārši tāpēc, ka studentiem "ļoti gribējās"). Savukārt uzreiz pēc tam ar milzīgu sparu sākās nākamā Vadoņa - kurš tobrīd jau bija nevis vienkārši kļuvis par visas valsts personu numur divi (tādas bija bijušas arī iepriekš), bet gan ieņēmis stāvokli, kad "caur viņu" gāja visa informācija Kimam, vecākajam, un - arī visas Kima, vecākā, pavēles: biogrāfijas uzlabošana un piemērošana gaidāmajam atbildīgajam postenim. Galu galā skolu mācību priekšmetam Varenā Vadoņa revolucionārā vēsture vajadzēja cienīgu papildinājumu ar nosaukumu Mīļotā Vadītāja revolucionārā


vēsture, - un tāds arī tika radīts. Kā mēs atceramies, Kims Čen Irs dzimis 1942. gada 16. februārī partizānu nometnē netālu no Habarovskas. Taču Vadoņa piedzimšana kaut kur Krievijā - nē, tas nu nekur nederēja, un jau drīz vien bija gatava jauna versija: Kims, jaunākais, piedzimis nekur citur kā korejiešiem gadsimtiem ilgi svētajā Pektu - Baltās galvas kalnā. Piedzimšanas brīdī neesot trūcis arī dažādu debesu zīmju - jauna zvaigzne, dubulta varavīksne, leduskalna salūšana ezerā, dīvainas gaismas debesīs un vēl arī februāra spelgonī nez kur gadījusies lakstīgala, kas prieka vēsti, cik nu spējusi, pavēstījusi visai pasaulei. Taču ar stāstiņiem vien bija par maz, un uzticami palīgi jaunās vēstures nostiprināšanā izrādījās… koki Pektu kalnā, kurus līksmie partizāni uzreiz pēc Kima, jaunākā, piedzimšanas, esot izrotājuši ar vēl līksmā​kiem uzrakstiem. Lūk, detalizēts skaidrojums no vēl vienas Phenjanas viesnīcas veikaliņā iegādātas grāmatas: lozungotie koki pirmoreiz atrasti jau 1958. gada vasarā Rjanganas provinces Čona kalnā, kur "liela Korejas Tautas revolucionārās armijas vienība ģenerāļa Kima Ir Sena vadībā bija ierīkojusi nometni laikā, kad viņi devās uz tēvzemi 1939. gada maijā". Uzrakstu bijis milzu daudzums, tostarp - "Korejas nākotne grezni apžilbina kopā ar Spožo Zvaigzni Pektu kalnā", "Spožā Zvaigzne paceļas, Koreja mirdz tās varenā vārda dēļ", "Līdzbiedri, palūkojieties uz Pektu kalnu. Spožā Zvaigzne izstaro tās starus", "Ilgu mūžu Spožajai Zvaigznei Pektu kalnā, Korejas spožajai nākotnei", "Divdesmit miljoni līdzpilsoņu, mūsu ziņas jums ir par Spožās Zvaigznes piedzimšanu Pektu kalnā" un "Slava jums jūsu ceļā, lai apraudzītu jaundzimušo zvaigzni Pektu kalnā ģenerāļa Kima Ir Sena, Nācijas saules kompānijā, 1942". Žēl, ka mūsu braucienos ārpus Phenjanas gides neiežēlojās un neiekļāva programmā nevienu no neparastajiem kokiem, - neesot paredzēti oficiālajā programmā, "varbūt citreiz". Taču, spriežot pēc tai pašā grāmatiņā atrodamā apraksta, skatam jābūt gana iespaidīgam: "Kopš brīža, kad lozungotie koki tika atklāti Čona kalnā, Kims Čen Irs aptvēra, cik nozīmīgi tie bija kā revo​lucionārās cīņas liecinieki, un veica visus nepieciešamos zinātniskos un tehniskos pasākumus, lai tos saglabātu. Viņš personiski pārraudzīja nepieciešamo materiālu un iekārtu radīšanu, ieskaitot īpaši izgatavotu stikla cauruli, lai atvairītu insektus un ultravioleto starojumu, mitruma un spiediena regulētājus un automatizētas ierīces. Kā sacīts sakāmvārdā - "ticība izkustinās kalnu", un viņš deva vecajiem kokiem ar lozungiem nebeidzamas slavas dzīvi." Savukārt paša Kima, jaunākā, dzīves aprakstītājiem nākamā Vadoņa tālāko gaitu atklāšana un atspoguļošana jau veicās pavisam viegli. Mīļotā Vadītāja - pirmoreiz Kims šādi tika nosaukts 1977. gadā, bet jau pirms tam tika saukts par Partijas centru - biogrāfijās varam izlasīt, ka atbrīvošanas cīņā pret japāņiem viņš sācis piedalīties jau divu trīs gadu vecumā, turklāt ļoti sekmīgi piedalīties: piemēram, mazais Kims Čen Irs no kalna nometis lielu akmeni, kas nogalinājis kādu laivā sēdošu japāņu kareivi. Starp citu, laikam ejot, izrādās, ka Kima vadoņa talantus apkārtējie sākuši atzīt aizvien agrāk un agrāk. Piemēram, vienā no Vadoņa dzīvesgājumain veltītām pavisam svaigi izdotām grāmatiņām varam lasīt, ka "saskaņā ar Kima Hjon Vona, kurš ilgi strādājis kopā ar viņu, atmiņām rakstnieki un artisti 1968. gadā sacerējuši un dziedājuši dziesmu, kas slavēja Kimu Čen Iru, Mēs būsim lojāli paaudzēm ilgi: No rīta, kad saule kvēlo, Mēs domājam par tavu laipno smaidu. Klusā naktī, kad zvaigznes spīd debesīs, Mēs ilgojamies pēc tavas siltās mīlestības. Tālu kad esam no tavas siltās sirds, Mūsu sirdis pārpludina ilgas pēc tevis. Jebkad un jebkur dziļi savās sirdīs Mēs zīmējam tevi savā prātā." Tiek teikts, ka dziesma netika plaši dziedāta, jo Kims Čen Irs, kurš bija pieticīgs, neļāva par viņu rakstīt dziesmas. Viņš lūdza cilvēkiem saukt viņu par biedru, sakot, ka viņš ir Vadoņa kareivis tāpat kā viņi. Taču saka, ka kopš 1964. gada beigām cilvēki viņu sāka saukt par Dārgo Vadoni. Jau jaunākajās klasītēs skolā mazais Kims skolotājiem sekmīgi pierādījis, ka viens plus viens ne vienmēr ir divi (sveicieni, mister Orvel!), bet rotaļu biedriem sniedzis šāda tipa derīgus paskaidrojumus: "Armija, kas lieto visus šos ieročus, ir tā, no kuras visvairāk jābaidās. Morāle: cilvēks ir stiprāks par visiem ieročiem, jo viņš ir tas, kas tos izgatavojis un tos lieto." Nākamais Vadonis guvis lieliskas sekmes


visos priekšmetos, bijis arī fantastisks dažādu mūzikas instrumentu spēlētājs (klavieres viņš arī patiešām māk spēlēt), basketbolists, futbolists, vingrotājs. Divpadsmit gadu vecumā uzvedis lugu Ģenerālis Kims, pats uzņemoties gan producenta un režisora, gan scenārija autora un galvenās lomas (protams, Kima, vecākā) tēlotāja pienākumus. Viņa pūļu rezultātā visa skola kļuvusi "disciplinēts, gaišs un harmonisks kolektīvs". Savukārt, iestājoties tētuka vārdā nosauktajā universitātē, Kims, jaunākais, pirmām kārtām devies uz Rjonnama kalnu, lai tur skandētu paša sacerētu poēmu Koreja, es došu tev jaunu slavu. Tās teksts, skaidra lieta, ir pilnībā saglabāts (nu, vai arī uzrakstīts, kad pienāca tāda vajadzība) un tagad tiek regulāri citēts pa labi un pa kreisi - protams, lai cita starpā apliecinātu Kima, jaunākā, neapšaubāmo izredzētību jau kopš agras jau​nības: "Kad es stāvu Rjonnama kalnā saullēktā, 3000 ri zemes sveic manas acis. Apgūstot Vadoņa vareno ideju, Es būšu revolūcijas pavēlnieks šajā zemē, Korejā. O, Koreja, es došu tev jaunu slavu. Uz čučhes ce|a es būšu stingrs un ciets Ar varenā Vadoņa padomiem. Drosmīgi stājoties pretī bangojošiem viļņiem un vētrām, Es vadīšu Koreju nākotnē. O, Koreja, es padarīšu tevi slavenu." Jāpiebilst, ka šāda tipa poēmu skandēšana Ziemeļkorejā sešdesmitajos gados acīmredzot vispār bijusi izplatīta - par to liecina vēl kāds fragments no Kima, jaunākā, biogrāfijas: "Patiesi, Kims Čen Irs veica revolucionārās aktivitātes, lai vadītu savus biedrus - studentus. Viņa laipno rūpju paspārnē viņi bija izauguši par kompetentiem revolucionāriem kadriem, labi sagatavotiem politiski un ideoloģiski un apbruņotiem ar lieliskām zinātniskām un tehniskām zināšanām. Viņi uzticējās viņam, augstu vērtējot viņu kā savu skolotāju un vadītāju, un sekoja viņam ar visu sirdi. Tajā laikā Kima Ir Sena universitātē bija daudz ārvalstu studentu. Viņi redzēja šīs aizkustinošās ainas un personiski tās pieredzēja. Cik vareni viņi godāja viņu, ir redzams no šīm rindām, ko viņam pirms atgriešanās mājās vienu vasaru veltīja ārvalstu students. Ilgu mūžu Biedram Kimam Čen Iram! Korejā, kur spīd varenā saule, Zem tās stariem Vēl viens varens spīdeklis staro. Tagad es apbrīnoju tavas debess un zemes daiļumu. Kad es raugos uz tevi, Mana sirds ir pilna ar viļņiem, kas bango lecošās saules apspīdēto jūru. Kad līst, Ilgas pēc taviem mūžīgajiem apskāvieniem piepilda mani. Kā burvīga rīta ausma Tu piepildi mūsu sirdis ar bezgalīgu prieku un cerību, Tu mums esi dārgs draugs… Gudrais un dārgais biedri Kim Čen Ir, Tu esi Korejas varenā zvaigzne, Ko dzemdējusi varenā Saule… 0, urā,


Ilgu mūžu Biedram Kiinam Čen Iram!" Lieki teikt, ka studiju gados nākamais Mīļotais Vadītājs bijis saviem biedriem paraugs it visā celtniecības darbos atzīts par izcilu strādnieku, izcēlies arī cementa maisu aizsargāšanā no lietus, tos pārklājot pats ar savu jaciņu. Bet, protams, pret slēptajiem ienaidniekiem viņš ir bijis principiāls un nesaudzīgs jau tad - lūk, pamācošs biogrāfiskais stāstiņš par to, kā reiz Kima, jaunākā, apmeklētā lekcijā pasniedzējam ienācis prātā ieminēties, ka aizraušanās ar smago industriju jūtami iedragā dzīves līmeni. Tad nu Kims, jaunākais, ļaundari nostrostējis tā, ka tas "kļuva pelēks, nespējot neko atbildēt, kamēr auditorija uzbudinājās. Apzinājušies "lekcijas" kontrrevolucionāro saturu, studenti nolūkojās uz pasniedzēju sašutušiem skatieniem. Pārbijies pasniedzējs, šķeltnieku pakalpiņš, nezināja, ko iesākt, un velti berzēja rokas. Viņš nokāpa no podesta un aši devās prom. Tad nu studenti noraudzījās Kimā ar bezgalīgu apbrīnu un cieņu, bet viņš noteica: "Mums vajadzētu domāt un rīkoties tikai saskaņā ar Maršala Kima Ir Sena idejām jebkad un jebkur."" īsi sakot, "plaši tiek stāstīti daudzi stāsti par viņa bērnību, par viņa neparasto nobriešanu. Saskaņā ar šiem stāstiem viņš bija ļoti gudrs un augstu vērtēja patiesību. Viņš bija augstsirdīgs un labsirdīgs pret draugiem. Runājot par viņa bērnību, cilvēki apbrīnoja viņa agro prāta briedumu. Citiem vārdiem, viņš nobrieda agrāk nekā citi bērni intelektuālajos, ideoloģiskajos, gara un morāles aspektos". Taču vienlaikus Kims, jaunākais, līdzās savai superapdāvinātībai saglabājis arī milzum lielu cieņu pret savu Tēvu - Sauli, piemēram, septiņpadsmit gadu vecumā viņu personiski apaujot. Un kā gan citādi - kārtējās Kiinam, jaunākajam, veltītās grāmatas sadaļā Autoritātes estētika reizē ar gariem un plašiem paskaidrojumiem, kāpēc šī nav nekāda feodā​lisma valsts, bet tai vienalga vajadzīgs Vadoņa pēctecis, viss glīti paskaidrots: "Kāds cilvēks var būt pēctecis? Kritēriji var būt dažādi. Manuprāt, būtiskākās pēcteča īpašības ir: pirmkārt, neatkārtojama lojalitāte Vadonim; otrkārt, ārkārtēja gudrība; treškārt, neparastas un slavējamas vadītāja spējas; ceturtkārt, cildeni tikumi. Pēctecim, nākamajam Vadonim, ir jāpiemīt visām šīm īpašībām, lai saglabātu Vadoņa statusu un lomu. Kims Čen Irs ir izcils cilvēks, kam piemīt visas šīs īpašības. Lojalitāte Vadonim ir būtiska pēcteča īpašība. Kims Čen Irs ir neparasti lojāls Prezidentam, droši vien tas ir bezprecedenta gadījums pasaules revolucionārās kustības vēsturē [..] Patiesībā šī ir bezprecedenta revolucionārā ģimene, kurai līdzīgas nav zināmas nevienā ērā vai valstī." Un tepat blakus atsauce uz pašu Kimu, jaunāko: "1980. gada l. janvārī Kims Čen Irs sacīja dažiem kadriem: "Prezidents patiešām ir liels cilvēks, liels varonis un liels Vadonis. Es nevaru pilnībā izteikt vadoņa lielumu ar vienu vārdu "liels". Vadonis ir persona, kuru izvēlējušās debesis."" Slavinātājus absolūti neuztrauc pat gadījumi, kad slavas dziesmas pārtop ņirdzīgā farsā (kas, ja nu kāds to tā uztvertu, varētu apdziedātājiem draudēt ar vissmagākajām sekām). Nu, piemēram, šāds aizkustinošs stāsts: "Vēl viena raksturīga Kima Čen Ira aktivitāšu īpašība, kas radusies no viņa misijas apziņas, ir tā, ka viņš uzņemas sarežģītus un nozīmīgus darbus un enerģiski un uzcītīgi strādā, lai tos paveiktu. Par to liecina gādība, ko viņš parādīja revolucionārajai operai Asiņu jūra, kura bija jāpabeidz 1971. gada jūlijā, un četrām citām operām, kuras bija jāuzved nedaudz vairāk kā gada laikā. Ikviens apbrīnoja viņa enerģisko vadību, izvēloties un pilnveidojot dziesmas operām. [..] Tas nozīmē, ka viņš noklausījās gandrīz 10 000 dziesmu, no kurām bija jāizvēlas 160 dziesmu, kas bija jāiekļauj četrās revolucionārajās operās. Taču tie ir tikai skaitļu aprēķini. Patiesībā viņš parasti vienu dziesmu noklausījās trīs vai četras reizes, bet dažas dziesmas desmit vai divdesmit reižu…" Kādu brokastu laikā ieminos gidei stažierei, vai viņai gadījumā nav ienācis prātā paskaitīt, cik īsti laika Mīļotais Vadītājs patērējis šai "enerģiskajai vadībai". Pirmoreiz nabaga meitene jautājumu vienkārši nesaprot. Paskaidroju no stingrām partejiskām pozīcijām - vai nebūtu ļoti cildeni un cēli, ja kārtīgs pilsonis saskaitītu, cik daudz sava dārgā laika Mīļotais Vadītājs iztērējis šim daiļdarbam, un tad vēl vairāk sajūsminātos par rezultātu. Jupis viņu zina, kas darās glītajā galviņā, kuras īpašniece jau tā, šķiet, uzskata par nedaudz jukušu rietumnieku, kurš pie brokastu galda regulāri ierodas ar kādu padusē pasistu pašmāju klasiķu sējumiņu, - bet nepiekrist šādi nostādītam ierosinājumam ari nedrīkst. Tad nu


sākam rēķināt. Viena dziesma skan, teiksim, ne mazāk kā piecas minūtes. Labi? Labi. Vienu dziesmu Mīļotais Vadītājs noklausījās četras reizes - tātad sanāk divdesmit minūtes, ja? Jā, tā sanāk. Dziesmu bija desmit tūkstoši, ko pareizinām ar divdesmit, sanāk cik? Sanāk divsimt tūkstoši minūšu. Bet vai jūs, meitenīt, zināt, cik ir divsimt tūkstoši minūšu? 3333 stundas. 138 diennaktis. Četr- arpus mēneši. Tātad sanāk, ka Mīļotais Vadītājsčetrarpus mēnešus to vien ir darījis kā klausījies dziesmas. Ja pusi laika viņš tomēr veltījis ēšanai, gulēšanai un personiskajai higiēnai, sanāk deviņi mēneši - deviņus mēnešus tikai klausījies dziesmas, ja? Bet viņam taču vispār bija tikai daži mēneši, ko?… Domājat, kārtīga ziemeļkorejiešu meitene ir iedzīta sprukās? Nē, nekā tamlīdzīga - viņa padomā, padomā un tad labākajās Orvela tradīcijās (kurš teica, ka divreiz divi ir ��etri?) paziņo: "Tas vienkārši nozīmē, ka viņš strādāja vēl intensīvāk…" Protams, ja gadu desmitu gaitā ir izveidota tik pateicīga publika, par propagandas kvalitāti nav īpaši jāuztraucas. Un jaunā Kima "imidžmeikeri" arī neuztraucās, bet tikai krāva vienu jaunības nopelnu pēc otra. Jau sešdesmitajos gados "Kims Čen Irs parūpējās, lai Korejas Strādnieku partijas vēstures studiju zāle tiktu pārdēvēta par Biedra Kima Ir Sena revolucionāro aktivitāšu studiju zāli. Galvenais mērķis šeit bija aizstāvēt čučhes ideju", un tāpat cītīgais dēls parūpējies, lai tiktu mainīta baisā situācija, kad "līdz pat sešdesmito gadu vidum Prezidenta darbi netika publicēti lielos apjomos sakarā ar antipartejisko frakciju elementu shēmām partijas iekšienē". Vienlaikus Kims, jaunākais, nevairījās arī no visvienkāršākajiem darbiem - piemēram, tās pašas Kima Ir Sena universitātes muzejā var atrast gan Kima, jaunākā, šauteni, gan sapieru lāpstiņu un pat pavārnīcu, ar ko viņš dienesta laikā lējis bļodiņās zupu. Ir pat glezna - Kims Čen Irs tā sauktajos sboros ar baltu ķitelīti mugurā, ar karoti rokā izklāsta partijas līniju viņu apsēdušajiem studentiem, savukārt vietā, kur šie sbori notikuši, tagad ir memoriālais komplekss - protams, ar visu akmeni, uz kura pēc krosa sēdējis Mīļotais Vadītājs. Savukārt gadu pēc tam, kad tētuks kļuva par Prezidentu un Sauli, dēls jau sāka gāzt īstus kalnus: "1973. gada rudenī [..] vajadzēja paplašināt rūpnīcas un palielināt produkciju, taču iekārtu, materiālu un cilvēku resursu bija nepietiekami. Šajā mirklī Kims Čen Irs veica ārkārtas pasākumus. Tās nebija iekārtas, materiāli vai cilvēku resursi, bet gan lielas aģitācijas vienības produkcijas palielināšanai, kuras ieradās rūpnīcās. Ar viņa padomu lielas aģitācijas vienības, kas tika veidotas kopā ar skatuves māksliniekiem un žurnālistiem galvaspilsētā un provincēs, tika nosūtītas uz Sungri mašīnbūves rūpnīcu un Kumsunas traktoru rūpnīcu. Ražošanas cehos tika aktīvi veikta aģitācija. Krāsaina propaganda un aģitācijas darbs - tāds kā mākslas pasākumi, radiouzvodumi, dziesmu sarīkojumi un propaganda ar vizuālo līdzekļu palīdzību - tika veikts iekārtu priekšā cehos, rūpnīcu klubos un dzīvojamos kvartālos. Rūpnīcas un strādnieku dzīvojamie rajoni iekvēlojās no aģitācijas vienību aktivitātēm. Ekonomiskās aģitācijas bungu rīboņa vareni vairoja strādnieku entuziasmu. Neredzamas rezerves tika atklātas un tehniskās inovācijas liesmas enerģiski šāvās augšup. Produkcijas izlaides apjomi palielinājās divkārši un trīskārši kolektīvo inovāciju plūsmās. Tā jautājumam par produkciju tika rasts atrisinājums. Fakti ir pierādījuši, ka viss tiek atrisināts, kad strādnieki tiek mudināti uz rīcību ideoloģiski un viņu revo​lucionārā kaisme un radošā aktivitāte tiek palielināta." Tieši šajā virzienā Mīļotais Vadītājs uzcītīgi darbojās visus nākamos trīs gadu desmitus - galvenais ir nevis iekārtas, bet gan aģitācijas vienības. 1975. gadā tieši viņš sācis Triju revolūciju sarkanā karoga kustību, četrus gadus vēlāk - Kustību, sekojot pieticīgo varoņu paraugam. Savukārt milzīgā bada laikā 1996. gadā viņš, ja var ticēt dienvidkorejiešu avotiem, kādā partijas sapulcē par savām prioritātēm paziņojis skaidri un gaiši. Kirna Čen Ira runa 1996. gadā: "Kad es apmeklēju Čolimas dzelzslietuvi, es uz ceļa redzēju daudzus cilvēkus, kuri meklēja pārtiku, un citos rajonos ceļš, vilcieni un dzelzceļa stacijas bija pilnas ar šādiem cilvēkiem, kā man stāstīja. Daudzos rajonos notiek šie sirdi plosošie notikumi, bet viss, ko dara partijas darbinieks, ir - viņš paliek mājās un gatavojas mītiņiem un lekcijām. Kā mēs varam pārvarēt mūsu problēmas ar šādu uzvedību?" Taču… nekavējoties piebildis: "Ja es koncentrēšos tikai uz


ekonomiku, revolūcijai tiks nodarīts nelabojams kaitējums. Lielais Vadonis, kad viņš bija dzīvs, teica, ka nekad nevajag iesaistīties ekonomiskos projektos, bet koncentrēties uz armiju un partiju, bet ekonomiku atstāt partijas funkcionāriem. Ja es rakņāšos eko​nomikā, es nevarēšu efektīvi vadīt partiju un armiju." Šādā veidā nu Mīļotais Vadītājs arī vadīja savu valsti un labticīgo nāciju līdz pat 2008. gada otrajai pusei, kad viņš slimības dēļ mistiski pazuda no politiskās skatuves. Viena no zināšanu jomā noderīgākajām mantām, kas iegādājama Phen- janā, ir reizi nedēļā angliski iznākošā avīzīte the Pyongyang Times,kas ar visu savu desmitkārt cenzēto un atlasīto saturu vienalga dod gana interesantu ieskatu Ziemeļkorejas dzīvē - un noteikti jau oficiālo skatījumu uz visdažādākajām lietām (it īpaši varu būt pateicīgs tam, ka tai pašā viesnīcas grāmatveika- liņā par diezgan bargu naudu bija iegādājami gandrīz visi pēdējā pusgada numuri). Pirmā no tām noteikti ir oficiālā propaganda attiecībā uz visu, kas valstī ir ne tikai labs un skaists, bet arī vislabākais un skaistākais pasaulē, - nu, ko gan piebilst, piemēram, šim te the pyongyang timesievadrakstam ar nosaukumu korejas revolūcijas pašpaļaušanās dinamika.Un nedomājiet, ka te kaut kas ir piedzejots vai ka šis ievadraksts ar kaut ko īpaši izceļas uz kopējā preses publikāciju fona - tā sacīt, mūsu padomju laiki nobāl un novīst: "Jaunaranžētā dziesma Ausma pār Kansonu ir uz ikviena korejieša lūpām. Dziesma atspoguļo Korejas tautas garu un gribu uzbūvēt enerģisku sociālistu nāciju, balstoties pašiem uz saviem spēkiem. Pašpaļaušanās nozīmē, ka katram ir jāattīstās, pārvarot visas grūtības paša spēkiem. Savā pagājušā gada augusta vizītē 8. februāra Vinalona kompleksā Kims Čen Irs redzēja strādniekus, kuri parādījuši izcilu veikumu produkcijas palielināšanā ar pašpaļaušanās garu, pārvarot visas grūtības, un teica, ka pašpaļaušanās tradīcija, ko iedibinājis Prezidents Kims Ir Sens, devusi iespēju uzbūvēt vareno neatkarīgo ekono​miku un ka pašpaļaušanās ir pastāvīga cīņa sociālistiskās eko​nomikas celtniecībā. Korejiešu pašpaļaušanās tradīcija sākās, kad biezā mežā pretjapāņu kara laikā tika izgatavotas rokas granātas. Kopš šī laika tā ir kalpojusi kā Korejas revolūcijas virzītāja. Korejas tauta, kas ir sasniegusi progresu, paļaujoties uz pašas spēkiem, ražoja traktorus un ekskavatorus piecdesmito gadu kara drupās un radīja elektrisko lokomotīvi, par kuru pat ārzemnieki teica, ka KTDR tādu izgatavot ir priekšlaicīgi. Strādnieki Kansonas metāllietuvē, augstāk minētās dziesmas varoņi, saražoja 120 tūkstošus tonnu velmētā tērauda cehā, kura aplēstā jauda bija 60 tūkstoši tonnu. Pašpaļaušanās garā Korejas tauta lika pamatu neatkarīgai ekonomikai un uz tās bāzes dinamiski attīstīja sociālistiskās ekonomikas celtniecību. Deviņdesmito gadu smago pārbaudījumu laikā viņi paši aizstāvēja sociālismu. Nikna militārā spiediena un ASV vadīto imperiālistisko sabiedroto spēku ekonomisko sankciju priekšā viņi turpināja savu ceļu pa ērkšķainām takām zem lozunga "Vienīgā izeja ir caur pašpaļaušanos!". Visā sociālisma celtniecības laikā viņi ir paturējuši patiesību prātā. Viņi jau sev ir nodrošinājuši pašpietiekamas ekonomikas pamatu. Ja viņi paveiks lielāko daļu no tā, viņi var rast svaigu ekonomikas celtniecības uzbangojumu. Viņi plaši atvērs vārtus plaukstošai nācijai jau vistuvākajā laikā pašu pūlēm. Panākumu ķīla, ceļot spēcīgu nā​ciju, ir - saglabāt pašpaļaušanās principu. Nacionālā ekonomika nevar sasniegt pasaules standartu, nepaļaujoties uz jaunāko zinātni un tehnoloģiju. Tāpēc pašpaļāvībai pašlaik jābalstās uz tām. Korejieši sekmīgi palaida mākslīgo zemes pavadoni, un tā ir pašpaļaušanās izpausme. Pašreizējā pašpaļaušanās pieprasa no tautas saglabāt rentabilitātes principu, kas dod iespēju palielināt nācijas aktīvus, palielināt nacionālo jaudu un samazināt problēmas ar materiāliem un elektrību…" Nepietiek? Te būs kaut kas no grāmatas Nodokļu problēmas sekmīgs atrisinājums Korejā - ja jau nodokļu būtība neatbilst ideoloģijai, tie, protams, ir jāatceļ: "Saskaņā ar Augstākās Tautas Asamblejas likumu par pilnīgu nodokļu sistēmas likvidēšanu no 1974. gada 1. aprīļa tika atcelts pat iedzīvotāju ienākuma nodoklis un vietējās pašpārvaldes nodoklis un mūsu valstī tika ieviests nodokļu jautājuma galīgais atrisinājums. Rezultātā tautas sapnis dzīvot no nodokļiem brīvā pasaulē beidzot ir piepil- dljies.


Mūsu valsts varenie sasniegumi caur enerģisko cīņu pilnīgi atcelt nodokļus tautas labklājībai ir varenā vadoņa Biedra Kima Ir Sena gudrās vadības un cēlo komunistisko tikumu vērtīgs auglis, viņam sekmīgi iemiesojot vareno čučhes ideju mūsu zemē pēc tās radīšanas, radot vispriekšzīmīgāko sociālistisko sistēmu ar varenu neatkarīgu nacionālo ekonomiku un veltot visu tautas brīvībai un laimei. Likvidējot nodokļus mūsu valstī, mūsu tauta ir reizi par visām reizēm atbrīvota no visām nodokļu sistēmas, vecās sabiedrības mantojuma, atliekām un apveltīta ar neatkarīgu un radošu dzīvi svētītajā sociālistiskajā zemē, kas ir brīva no ekspluatācijas, apspiestības un nodokļiem." Pārliecinoši, vai ne? Un šis ari ir gana klasisks visas Ziemeļ- korejas valsts un ekonomikas oficiālo pamatu izklāsts Kima, jaunākā, ērā: realitāte ir nieks, ka tikai ar ideoloģiju un pārliecību viss kārtībā. Savukārt, ja nezināt, kas ir pieminētais vina- lons, tas ir piedodami - reti kurš to zina ārpus Ziemeļkorejas robežām, savukārt paši ziemeļkorejieši šo materiālu ir iepazinuši vienkārši izcili: tā kā kokvilna, izrādās, ir pārāk dārga un ari citādi lāga nepiemērota šīs valsts iedzīvotājiem, valdība par viņiem ir parūpējusies un lauvas tiesu visu apģērbu ražo no šī briesmīgā sintētiskā brīnummateriāla (cits sintētikas brīnums tetrons), kas savukārt tiek izgatavots no kaļķakmens un antra- cīta. Taču ne par drēbēm runa, bet gan par Kimu un viņa valsts vadības stilu, kaut kļūdīsies visi, kas uzskatīs, ka Kims, jaunākais, tikai sēž - nu, sēdēja, kamēr nesaslima - savā pilī un caurskata dokumentus, bet pastarpām iedzer mežonīgi dārgu konjaku, izklaidējas ar meitenēm, bet par nabaga tautu neliekas ne zinis. Protams, no dažādiem frivoliem un vienkārši jautriem stāstiem par Mīļoto Vadītāju varētu salikt palielu sējumu - katrā ziņā krietni biezāku par, piemēram, viņa pasaules līmenī atzīto darbu par dzīvi un literatūru, kā izpratnei pilnīgi pietiek ar nodaļu nosaukumiem. (Lūk, tie - Tēmas jāiztirzā tā, lai iegūtu politisku nozīmīgumu; Skaidri demonstrējiet procesu, kurā tiek radīts revolucionārs skats uz pasauli; Dzīve ir cīņa, un cīņa ir dzīve; Kas padara darbu par meistardarbu - mērogs vai saturs; Pareizi izveidojiet sižetu; Konflikti jānokārto saskaņā ar šķiru cīņas likumu; Katrai ainai ir jābūt dramatiskai; Sāciet ar mazu mērogu un beidziet vareni; Labākie vārdi ir pilni ar nozīmi un viegli saprotami; Noskaņai jābūt labi izteiktai; Oriģinalitāte ir radīšanas būtība. Turklāt šāds speciālists Kirns, jaunākais, ir faktiski visās Ziemejkorejas dzīves jomās.) Tātad - tā vien šķiet, ka Kims, jaunākais, tētukā nav atsities nevienā pašā ziņā, un, ja Kims Saule tomēr bija pārsvarā valstiski noskaņots cilvēks, kam paša komforts bija diezgan otršķirīgs (tam vienkārši vajadzēja būt, un miers), tad Kims - Spožā zvaigzne nelaiž garām nevienu pašu baudu, ko piedāvā reālā pasaule, un šajā ziņā, protams, ir īsts čučhes ideju īstenotājs: kā atminaties, galvenā manta cilvēka dzīvē ir viņa čadžusong - iekšējā griba un vēlme dzīvot brīvi, attīstīties neatkarīgi un pašam noteikt savu likteni. Pašā Ziemeļkorejā šādas runas, protams, ir vienkārši neiedomājamas, savukārt dienvidkorejiešu avoti sniedz tik bagātu informācijas gūzmu, ka ir skaidrs - arī tad, ja no visa vēstītā patiesībai atbilstu tikai desmit procentu, ar čadžusonga realizēšanu Kimam, jaunākajam, viss ir kārtībā. Sāksim jau ar pašu svarīgāko - ēdienu: var droši teikt, ka tā, kā ēdienu gatavo Kimam Čen Iram, gatavo ēdienu dieviem. Speciāli no Itālijas izrakstīts picu cepšanas virtuozs, no Japānas - pavārs, kurš vienīgais pasaulē spējis celt galdā ēšanai sagatavotu, bet vēl dzīvu zivi. Malka virtuvei Kimam, jaunākajam, tiekot speciāli sagatavota svētajā Pektu kalnā, arī ūdeni ņemot no tur atrodama ne mazāk svēta avota, deviņdesmito gadu sākumā Kims, jaunākais, iegādājies Hennessy Paradis par 650 tūkstošiem dolāru. Skaidri zināms (pēc paša Kima Čen Ira pavēles izveidotā Kima Ir Sena Veselības un ilgmūžības institūta speciālistu ieteikumiem), ka Vadonim dzīves paildzināšanai regulāri jāēd haizivs aknas un lauvu gaļa. Tad vēl desmitiem tūkstošu videofilmu kolekcija, neskaitāmas pilis un villas, luksus automašīnas un Harley Davidson motocikli… Pats viņš, ja ticam agreslvāk noskaņotiem ārvalstu medijiem - pleibojs, alkoholiķis, staļinisks fanātiķis, psihs, vēl viens Čārlzs Mensons, taču noteikti labs pianists, peldētājs, galda tenisists, daudz lasījis, ar labu humora izjūtu, impulsīvs - kad Madlēna Olbraita savulaik Kimam uzdāvinājusi Maikla Džordana parakstītu basketbola bumbu, viņš nekavējoties vēlējies doties ārā, lai to kaut nedaudz padriblētu. Viens no viņa miesassargiem ticis aizsūtīts uz raktuvēm, kad


pieķerts, smēķējot Kima cigareti; raktuvēs viņu nogalinājuši citi ogļrači, bet tos savukārt gals piemeklējis, kad par to uzzinājis Kims. Savukārt 1987. gadā pēc Kjonhunas ārzemnieku lielveikala atklāšanas viņš tā galvenajiem veidotājiem ierosinājis pēc savas izvēles paņemt sev, ko sirds kāro. Tie nu arī izvēlējušies pa kādai pildspalviņai vai suvenīriņam, bet tad izvēli savās rokās ņēmis dāsnais Kims un sācis dāļāt televizorus, ledusskapjus, veļasmašīnas utt., paziņojot, ka tikai plaši domājoši cilvēki spēj īstenot lielus revolucionāros uzdevumus. Ak, un, protams, Kims un sievietes. Tās nu ir tēmas, par kurām Ziemeļkorejā nerunā, un tēmas, par kurām virtuvē tomēr atļaujas sačukstēties. Firmās - nu, piemēram, par Mīļotā Vadītāja valstiski organizētajām pa visu valsti meklētajām "kompanjonēm", kas iedalītas trīs apakšvienībās: kippeunjo vai laimīgais korpuss - dziedātājas un aktrises, manjokjo vai baudas korpuss - saprotiet paši, haengbokjo kaut kas vairāk apteksnēm līdzīgs. Protams, pie pirmajām pieder arī Bredlija Mārtiņa grāmatā Under the Loving Care of the Fatherly Leader kāda pārbēdzēja stāstā minētā: "Viens no Kima Čen Ira sekretāriem piedzērās un pastāstīja savai sievai par Kima Čen Ira netiklo dzīvi. Labā sieva, sieviete ar augstiem kultūras un morālajiem standartiem, bija patiesi šokēta un domāja: "Kā gan Vadonis, kas dzīvo tik amorāli, var sargāt savas tautas laimi?" Pēc ilgām pārdomām viņa nolēma uzrakstīt vēstuli Kimam Ir Senam, lūdzot viņu norāt savu dēlu. Skaidrs, ka vēstule nonāca tieši pie Kima Čen Ira, kurš pameta dzerstiņu un lika sievieti arestēt un nogādāt pie viņa. Ballītes viesu priekšā viņš nosauca sievieti par kontrrevolucionāri un pavēlēja viņu turpat nošaut. Kima Čen Ira mērķis bija visus klātesošos brīdināt, ka ziņu nopludināšana par to, kas noticis dzerstiņos, tiek sodīta ar nāvi. Nabaga sievietes vīrs vēl lūdzās Kim Čen Iram, lai viņam pašam atļauj veikt nošaušanu. Kims Čen Irs to sekretāram atvēlēja un iedeva vi​ņam ieroci, ar ko nošaut sievu." Taču arī oficiālu sieviešu Kima dzīvē ir bijis prāvs bariņš - gluži tāpat kā bērnu. Mūža mīlestība slavenākā Ziemeļko- rejas aktrise Suna He Rima, no kuras Kimam ir mīļotais dēls, 1971. gadā dzimušais Kims Čens Nams, kurš savas izredzes uz pēctecību galīgi iznīcināja, kad 2001. gadā ar Dominikānas pasi, divām sievietēm un četrgadīgu bērnu tika aizturēts Tokijas lidostā, jo bija, lūk, gribējis aizbraukt uz Disnejlendu. 1981. gadā Kimam dzimis dēls Kims Čen Čuls, viņa māte ir bijusī Phenja- nas Mansude dziesmu un deju trupas zvaigzne Ko Jun Hī, kura kopš 2002. gada oficiāli tiek dēvēta par Cienījamo Māti (vēl viens šo attiecību auglis - dēls Kims Čen Vūns), bet kopumā Kimam no četrām sievietēm varētu būt vismaz seši dēli un pāris meitu… Un par šo tēmu, lūk, kaut ko atļaujas iepīkstēties pat gides - protams, bezgala korekti, bet vienalga… Taču, kā jau minēts, kļūdās tie, kas uzskata, ka Kims tikai priecājas ar meitenēm un uzdzer konjaku, patiesībā aizvadītajos gados kopš Saules norietēšanas Ziemeļkorejā bijis grūti atrast darbīgāku cilvēku par Kimu, jaunāko. Tiesa, ne viņš izgudroja vadības metodi, kas vēlāk izpelnījās apzīmējumu "mikromenedžments Ziemeļkorejas gaumē", tur nu atklājēja lauri pieder tētukam, taču tieši Kims Čen Irs to izkopa līdz pilnībai, padarot Vadoni par vienīgo īsti viedā padoma devēju jebkurā jomā. Nosauciet jebkuru jomu - un pēdējo pāris gadu Ziemeļkorejas presē jūs atradīsiet vismaz vienu, ja ne vairākus pamācošus stāstiņus par Vadoņa viesošanos tieši attiecīgās jomas uzņēmumā, iepazīstoties ar stāvokli un dodot stingras reko​mendācijas, kā dzīvot tālāk. Te būs tikai daži fragmentiņi no tiem pašiem manis sapirkta- jiem The Pyongyang Times numuriem. Oficiālā informācija par Kima Čen Ira braucienu "dot norādījumus uz vietas" dažādiem sektoriem Dienvidu Hamjonas provincē: "Viņš apmeklēja Rjon- hunas templi Peguna kalnā. Pēc paskaidrojumu uzklausīšanas viņš apstaigāja templi, tostarp arī galveno altāri, lai redzētu, kā tiek saglabātas relikvijas. Viņš detalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāveic, lai saglabātu un menedžētu vēsturiskās relikvijas." Vēl tai pašā pusē: "Sakot, ka prioritāte augļkopībā ir sēklu materiāla uzlabošana, viņš akcentēja nepieciešamību stādīt augst- ražīgas šķirnes. Viņš teica, ka agri nogatavojošās un vēli nogatavojošās šķirnes ir labi jāsakombinē, lai nodrošinātu cilvēkiem augļus atbilstoši sezonai. Tagad, kad augļu raža ik gadu pieaug, ir nepieciešams radīt atbilstošas uzglabāšanas būves un uzcelt modernas augļu pārstrādes


rūpnīcas, viņš piebilda." Un, protams, netiek aizmirsts apmeklēt valsts balstu - kareivjus: "Viņš redzēja kareivjus dziedam karaoke. Apmierināts ar izklaides iespēju dažādību, ko izbaudīja kareivji, viņš piezīmēja, ka priekpilna dzīve un darbs ir viens no Korejas Tautas armijas kareivju lepnajiem aspektiem." Tepat blakus - jau plašāka atskaite par Kima Čen Ira ierašanos uz virsnieku sievu koncertu: "Revolucionārā uzstāšanās parādīja sievu piepildīto dzīvi ceļā uz revolūciju zem Kima Čen Ira rūpjpilnā skatiena un viņu ciešo apņemšanos nosargāt revolūcijas vadību un novest čučhes revolucionāro lietu līdz sekmīgam noslēgumam, esot vienai miesai ar saviem vīriem, kuri aizstāv savu zemi ar ieročiem rokās. Redzot iespaidīgo priekšnesumu, skatītāji izjuta milzu pateicību Kimam Čen Iram par to, ka virsnieku sievas ir uztrenētas par sievietēm revolucionā- rēm, kas nevairās ne no kādām grūtībām un ir pilnas uzticības un optimisma, un ir apņēmības pilnas ātrāk sasniegt Korejas revolūcijas galīgo uzvaru ar ieroču palīdzību. Viņš bija ļoti apmierināts ar priekšnesumu, kas skaidri atklāja, ko pieprasa partijas politika, dodot atbildes uz sociāliem jautājumiem. Atzīmējot, ka virsnieku sievu grupu mākslinieciskās sacensības dod milzu ieguldījumu, novirzot mākslinieciskās aktivitātes masās un padarot sievas revolucionāras, viņš detalizēti izklāstīja uz​devumus, kas jāveic, lai attīstītu populāras un masu mākslinie​ciskās aktivitātes." Vadonis tiešām ir speciālists visā - arī kazkopībā un zvejniecībā. Atskaite par Kima viesošanos Ziemeļhamjonas provincē: "Viņš dāsni slavēja darbinieku lielisko sniegumu un detalizēti izklāstīja uzdevumus, kas jāuzņemas kazu fermas darbības nodrošināšanā. Sakot, ka nesenā kazu fermu sniegtā pieredze parāda, ka visekonomiskāk ir audzēt augsti rentablas un produktīvas šķirnes, viņš uzsvēra, ka daudz pūļu ir jāpieliek, lai audzētu šķirnes, kas atbilst topogrāfiskajām īpatnībām un ieviestu tās saimniecībā." Un vēl: "Viņš akcentēja, ka zvejniecībai jātiek veiktai uz regulāras bāzes un zvejniecībai un jūras kultivēšanai jānotiek simultāni. Tā kā mūsu valstij ir izdevīga ģeogrāfiskā situācija un to no trim pusēm ieskauj jūra, cieša uzmanība jāpievērš zvejniecības attīstīšanai, viņš atzīmēja. Viņš detalizēja uzdevumus, kas jāveic, lai attīstītu zvejniecību." Ak, un nav aizmirsts arī futbols - tepat izlasāms arī stāstiņš par to, kā Kims Čen Irs neveiksmīgam futbola trenerim labu brīdi stāstījis gan par pasaulslavenu futbola komandu treniņu metodēm, gan par futbola modernajām tendencēm, gan par uz čučhi orientētu spēles taktiku. Patiesi ģeniāls Vadonis ir itin visā, kas saistīts ar masu medijiem, literatūru, mūziku, kino, - Mīļotais Vadītājs, kurš ir gatavs pamācīt žurnālistus, kinooperatorus, tehniskos darbiniekus, pat translācijas darbiniekus vilcienos. Turklāt šiem ļaudīm viņam atrodas gan idejiskā pātaga, gan tikpat idejiskais burkāns. Pirmā: "Jūs nekad nedrīkstat nespēt atmaksāt Partijai par tās uzticību un rūpēm. Bez varenā Vadoņa siltajām rūpēm nekas nav nozīmīgs. Jums nebūtu jādomā, ka tikai tāpēc, ka jūs esat glīti, jūs varat darīt, kā jums patīk. Mums jāatrod dzīve, ko ir vērts dzīvot, mūsu enerģiskajos centienos padarīt vieglāku nastu, kas gulstas uz Lielā Vadoņa prātu." Un otrais: "Tie, kas raksta saskaņā ar Partijas nodomiem, ir varoņi. Es pats esmu rakstījis ļoti daudz, un no paša pieredzes es zinu, ka rakstīšana ir visgrūtākā. Tāpēc tie, kas sacer un raksta rakstus, var tikt saukti par varoņiem." Un tā nav tukša runāšana vien. Piemēram, ilgu laiku Korejas radio vienīgā stacija no rīta darbu sāka ar Pavasara dziesmu - līdz brīdim, kad radio ieradās Kims Čen Irs un paziņoja: "Mūsu radio paraksta melodija ir monotona. Mūsu pārraides ir mūsu Partijas balss, ko vada mūsu Vadonis, čučhes Korejas balss. Tāpēc paraksta melodijai, kas identificē mūsu radioprogrammu sākumu, dabiski, jābūt melodijai, kas tiek saistīta ar Vadoni. Būtu ieteicams kā paraksta melodiju ieviest Ģenerāļa Kima Ir Sena dziesmu, nemirstīgo revolucionāro himnu, ko ar augsta respekta jūtām pret viņu dzied ne tikai mūsu tauta, bet cilvēki visā pasaulē" Uzminiet nu, kas notika tālāk: "Viņa vārdi atgā​dināja darbiniekiem, ka mūsu valsts ir patiesi laba, un viņi aptvēra viņa dedzīgās ierosmes patieso būtību - atskaņot daudzas sociālistiskās dzimtenes dziesmas." Ne tikai prese, bet arī grāmatas ir pilnas ar stāstiem par Mīļotā Vadītāja gatavību pamācīt katru, kas pagadās ceļā. Žurnālistus - kā pareizi aprakstīt Lielā Vadoņa ierašanos Militārajā akadēmijā vai kā


Padarīt sevi par prominentu žurnālisti - sievieti (jaukais stāstiņš sākas ar brīdi, kad žurnālistei, ejot pa ielu no darba laikrakstā Pyongyang Sinmun, ielas malā blakus pēkšņi piestāj automašīna, no kuras izkāpj Mīļotais Vadītājs un silti paņem viņu pie rokas). Avīžu vadību - kā pareizi izvēlēties attēlus ("Saņemot attēlus, ko bija izvēlējies Mīļotais Vadītājs, redakciju izbrīnīja viņa izvēle. Pilnas kolonnas augstuma fotogrāfija, kurā redzamais dārzeņu lauks sniedzās līdz pat horizontam, un otra, kas rādīja zemniekus sveram un priecājamies par saviem gurķiem, kas bija tik lieli kā kaņepju kūļi, demonstrēja dārzeņu kultivēšanas sasniegumus mūsu valstī. Mīļotā Vadītāja drosmīgā ideja tika īstenota Hodong Sinmum 18. oktobra numurā."). Fotoredaktorus - kā izvēlēties labāko Vadoņa attēlu ("Vadoņa attēlam ir jābūt skaidram, nedrīkst būt pat ar niecīgāko defektu. Jums jāizrāda augsta lojalitātes pakāpe, rīkojoties ar Vadoņa attēlu."). Un tā tālāk, un tā tālāk - Vadoņa roka pieķeras pat grīļīgai TV kamerai: "Kims Čen Irs parāda sevi kā vienu no parastajiem cilvēkiem jebkur un jebkurā laikā, jo viņš ir nācis no parastajiem cilvēkiem. Kad viņš vadīja filmu studijas darbu, filmas producēšanas komanda filmēja Phenjanas pilsētas panorāmu no TV torņa. Bija grūti novietot kameru vietas neikdienišķības dēļ. Operators bija ķezā, kad pēkšņi kāda roka pastiepās un cieši satvēra kameras statīvu. Tas bija Kims Čen Irs, kurš bija ieradies, lai vadītu filmas producēšanas vienību tās darbā. Kad operators izteica samulsumu, viņš teica: "Es arī esmu filmas producēšanas vienības dalībnieks. Vai es ko tādu nevaru darīt? Lūdzu, turpiniet filmēt." Tā kamera, dārgā līdera atbalstīta, sāka darbu. Šādas lietas ir iespējamas ar viņu. Viņš vienmēr parādās cilvēku priekšā kā viens no parastajiem cilvēkiem, bet ne kā Vadonis." (Fragments no grāmatas Kims Čen Irs. Indivīds, domas un vadība.) Un tā tālāk, un tā tālāk. Phenjanā ir pat iznākusi atsevišķa grāmatiņa ar nosaukumu Lielais žurnālistu skolotājs - pārāk aizkustinoša, lai nenocitētu vismaz prāvu fragmentu no tās ievada: "Šodien Korejā prese uzplaukst, un žurnālisti savās vērtīgajās aktivitātēs atdod visu savu talantu Partijai un revolūcijai. Jaunas inovācijas un brīnumi, kas ik dienu tiek radīti presē, īstu cilvēku vai īstenu rakstnieku izaugsme un emocionālas leģendas par tautas mīlestību ir neiedomājamas bez Mīļotā Vadītāja Kima Čen Ira, varena vadoņa un vēlīga skolotāja, gudrās vadības un maksimālajām rūpēm. Viņš vienmēr ir starp žurnālistiem un pamāca viņus ikvienā detalizētā problēmā, kas rodas viņu darbībā, un labsirdīgi vada viņus, rakstot un kompilējot lieliskas publikācijas, kas masās rada aizkustinājumu atbilstoši Partijas nodomiem. Viņš arī virza žurnālistus kļūt par Partijas uzticamajiem rakstniekiem zem viņa spārniem un pedantiski rūpējas par ikvienu viņu dzīves un darbības aspektu. Ar savu lielisko vadību viņš ir radījis pastāvīgus uzlabojumus un uzplaukumu presē Nekādi vārdi, izrunāti vai rakstīti, nevar izteikt viņa mentālo enerģiju un rūpes, kas pievērstas šai jomai. Un viņa mīlestība un labumi, kas tiek piešķirti žurnālistiem, patiešām ir bezgalīgi. Dārgais biedrs Kims Čen Irs, kas rada jaunas Korejas preses lappuses, atbalstot varenā vadoņa Biedra Kima Ir Sena augstos mērķus, iedvesmo mūs, žurnālistus, uzva​rai, slavai, baudai, laimei, cerībai un gaišai nākotnei." Gluži vai brīnums, pa kuru laiku Mīļotais Vadītājs, klausoties desmitu tūkstošu dziesmu un dodot padomus nemitīgos izbraukumos, vēl paspēj dot ieguldījumu tēva oficiāli radītās čuč- hes ideoloģijas tālākai attīstībai. Bet spēj - un kā vēl: ja par kaut ko nav šaubu ne pašiem ziemeļkorejiešiem, ne valsts vērotājiem ārpus tās robežām, tad tas ir - Ziemeļkorejā ir tikai viens cilvēks, kam ir tiesības interpretēt čučhes idejas. Šis cilvēks ir Kims Čen Irs, un savas tiesības viņš zem pūra netur - Ziemeļ- korejas pielīdēji joprojām jūsmo, piemēram, par "pasaules sen​sāciju" radījušo Vadoņa darbu Par čučhes ideju: "Tas rada neatvairāmu pievilcību pasaules sirdsapziņā un prātos un ieguva stingru pamatu Dienvidkorejas studentu, strādnieku un fermeru vidū, lai kļūtu par viņu vadītāju dzīvē un darbībās. Nesen mans labs paziņa, profesors no universitātes Dienvidkorejā, par šo darbu ar dziļām emocijām teica: "Es prātoju par darba dziļo patiesīgumu un vitalitāti… Es esmu nodzīvojis dzīvi, ieracies savās grāmatās. Bet es spēju izaugt un kļūt par modernu cilvēku mentālā ziņā tikai pēc tam, kad izlasīju šo nemirstīgo klasisko darbu." Inoue Šuhači, Starptautiskā čučhes idejas institūta direktors, sacīja, ka viņš to izlasījis droši vien


piecdesmit reižu, un savus iespaidus izteica tā: "Jo vairāk es lasu šo darbu, jo vairāk es pazūdu dziļās domās, un, lai kad es to lasītu, es iegūstu jaunu ideju. Caur to plūstošās domas dziļums ir neizmērojams. Tas ir kā nerimstošs patiesības avots. Viņa darbs patiešām ir meistardarbs."" Protams, ka tauta rūpēm par tās idejisko briedumu atbild ar neviltotu pateicību, kas, piemēram, grāmatā Kims Čen Irs. Indivīds, dornas un vadība izpaužas šādos vārdos: "Mīlestības politika, kas tiek īstenota Korejā, kalpo cilvēkiem. Būtībā tā ir domāta viņu pašcieņai un vērtībai. Tas nozīmē, ka cilvēks ir padarīts par sava likteņa pavēlnieku un patieso vēstures veidotāju. Kims Čen Irs mīl cilvēkus, respektē viņu pašcieņu un visu pakļauj viņu neatkarībai, un uz tā pamata sniedz politiskos ieteikumus. Kad Vadonis, Partija un masas ir vienotas un sasaistē, līnija un politika, kas ir izstrādātas, atspoguļojot masu gribu, var tikt sekmīgi ieviestas tikai vienotā Vadoņa vadībā. Masas kā daļa no dzīva sociālpolitiska organisma var paust savu uzskatu, kamēr līnija un politika ir noteikta. Bet pēc tam, kad tās par to ir vienojušās, masām ir jāseko lēmumiem, jo tie visaptveroši izsaka masu gribu. Demokrātija un centrālisms rada vienotu veselumu vienotības politikā. Tiesa, daži sauc vienotības politiku par "totalitārismu". Tās ir ļaunu politiķu ķengas, kuri tīšuprāt runā slikti par vienotības politiku." Un vēl: "Jaunā čučhes tipa cilvēks ir cilvēks, kas uzskata neatkarību par savas sirds asinīm, kurš zina, kā cīnīties pret visiem dabas un sabiedrības valgiem un apspiestību, kuram sabiedrības un kopienas, valsts un nācijas, un tautas masu intereses ir svarīgākas par indivīdu interesēm un kurš var veltīt tām visu savu gudrību, entuziasmu un enerģiju… Korejas tauta šodien Kimu Čen Iru sauc par Dārgo Vadoni. Tas ir tituls, kas dod intimitātes izjūtu. Šis tituls ietver daudzas nozīmes - vēlīgs tēvs, tuvs draugs, respektēts skolotājs utt. Es domāju, ka tas norāda uz dziļo uzticību, ko cilvēki jūt pret viņu un pret viņa cildenajiem tikumiem. Viņam patiešām piemīt nesalīdzināmi cildeni tikumi, kas pelna cilvēku augstāko respektu. Silta cilvēciska mīlestība, labsirdība, plaša domāšana, cēlsirdība, spars, entuziasms, drosme, pieticība, vienkāršs parasto cilvēku raksturs, vēlīga tēva īpašības - tie ir dažādi viņa personības aspekti. Kima Čen Ira attēls, kas redzams dažādās publikācijās, attēlos


Vladivostoka — ziemeļkorejiešu bars ar pauniņām un sporta somām pār pleciem un neizdibināmu izteiksmi sejās sēžas piebraukušajos autobusos - acīmredzot ne tāpēc, lai dotos ekskursijā pa Krievijas Piejūras skaistākajām vietām. Naksnīgajā Phenjanā Čučhes idejas piemineklis patiesi atgādina Saurona torni no filmas Gredzenu pa​vēlnieks.


Phenjanas lielākais kimirsen«klīs - divdesmit divus mētras augsts, atrodas »ietā, kur kādreiz slejies Phenjanas lielākais sintoistu templis. Pieminekļa abās pusēs skulpturālās grupās atainota visas korejiešu tautas revoluuonārā ciņa.


Jz ārzemniekam tik grūti iegūstamajam Ziemeļkorejas naudiņām goda vietā, protams, atrodas Lielais Vadonis un ari viņa dzimto māju attēls. Piemineklis ideoloģijas masīvi izmantotajam korejiešu teiksmainajam spārnotajam zirgam. Jau1957. gadā parādījās pirmie (olimas jātnieki-pirmrindnieki, kuri varbūt tiešām vairāk nekā citi atsaucās aicinājumam atteikties no zupas, lai retāk vajadzētu atrauties no darba un doties uz tualeti.


No tuvējiem kalniem raugoties, var šķist, ka Phenjanā turpinās aktīvi jaunbūves darbi. Tiesa, tuvumā kļūst skaidrs, ka celtņi nav kustināti jau gadiem ilgi.

Tipiska Phenjanas centra "vitrīnas ainava". No lielāka attāluma viss izskatās patukši, bet glīti. 41


'Patiesības ministrija izteiksmīgi atšķīrās no visa apkārtējā. Šī milzīgā piramīdveida ēka no balta betona slējās, pakāpiens pēc pa kāpiena, trīssimt metru augstumā," —te nu ziemeļkorejiešiem Orvelam sekot īsti nav sa nācis: jau no tālienes pilsētas viesus baida ne pabeigtās megaviesnīcas vraks. Phenjanas metro vai vismaz tā ārzemniekiem pieejamā daļa ir vēl skaistāka—jeb, teiksim, iespaidīgāka —par Maskavas metro centrālajām stacijām.


Grūtie gadi likuši aprūsēt arī bērņuku priekam ierīkotajiem "amerikāņu kalniņiem". Tiesa, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā te viss bijis pilns ar plakā tiem un baloniem. No augšas raugoties, rodas iespaids, ka pilsēta patiešām plānota kā vitrīna - ir lielo ielu un prospektu tīkls, tām gar malām satupinātas salīdzinoši jaunās augstceltnes, savukārt kvartālu iekšienē;' augstceltņu un betona žogu aizsegtas, joprojām ir vienkāršās tautas necilās mītnes.


Phenjanas fasÄ de no putna lidojuma.


.


/


Kara muzejā aplūkojama milzīga sienas glezna - lai no kuras puses jūs skatītos, vienmēr būs iespaids, ka Kims Ir Sens ir gleznas centrā (turklāt Kimam vienmēr itin visās gleznās un mozaīkās ir nevainojami izgludinātas bikses).

Ziemeļkorejieši ir aizkustinoši rūpīgi saglabājuši neskaitāmas kara piemiņas mantiņas-ieskaitot pirmo Phen- janā iebraukušo T-34, Lielā Kima bobiku un milzu daudzumu amerikāņu tanku un notriekto lidaparātu.


Ziemeļkorejieši ir īsti meistari dažādu milzonīgu diorāmu radīšanā: automa šinas, lidmašīnas, ļaudis, kas uz saviem pleciem notur grūstošu tiltu, tanki - kā tik visa te nav, turklāt daudz kas no tā dabiskā izmērā.


Tedonga upes krastā izstādīta gan 2004. gadā izmakšķerētā bezpilota minizemūdene, gan trīsarpus gadu desmitus agrāk notvertais amerikāņu spiegu kuģītis Pueblo. Stāsta, ka speciāli sarīkotajā preses konferencē sagūstītie Pueblo jūrnieki gan pazemīgi runājuši par vēlmi atgriezties tēvzemes klēpī, bet fotogrāfiem pozējuši ar gaisā izstieptiem roku vidējiem pirkstiem un naivajiem ziemeļkorejiešiem sastāstījuši, ka tas esot havajiešu sveiciens.

Izteiksmīgais Partijas dibināšanas 50. gadadienas piemineklis — piecdesmit metru augstumā slejas gigantiskas rokas ar sirpi, āmuru un rakstāmotiņu. Lielie Phenjanas laukumi ir pilni ar Arirang mēģinājumiem. Simti un tūkstoši dalībnieku izpilda visdažādākās kustības, vicina karodziņus, maršē pa sev un organizētājiem vien saprotamiem maršrutiem, gaida savu kārtu korejiešiem ierastā veidā — milzīgos pulkos satupušies zem tiltiem. Lielai daļai dalībnieku Arirang mēģinājumi un, protams, gala pasākumi ir lieliska izklaide.


Arī Ziemeļkorejā nāk prātā vecā anekdote - jums ir ļoti, ļoti, ļoti jauki bērni, toties viss, ko jūs tai​sāt ar rokām…


Pionieru kaklautus šeit sien nedaudz citādāk, bet ārzemnieks bērniem joprojām ir liels notikums. Phenjaniešus ikdienas gaitās uzmundrina aģitma- šīna, no kuras plūstošos maršus nomaina meitenes izsaukti kvēli lozungi. Phenjanas ielās ari ir pietiekami daudz automa šinu - mēs pat nokļūstam piecminūšu korķi.

Uzminiet nu, kas atrodas aiz šī žoga. Augstuma ne​daudz pietrūcis, lai noslēptu kārtējo baraku.


Runā, ka visbiežāk Phenjanā darbojoties luksofors iepretim Kima Ir Sena mauzolejam. Savukārt pārējā laikā krustojumos strādā policistes — robot- meitenes, bet pa reizei gadās arī kāds robotpuisis ar strīpaino nūjiņu vai karodziņiem.

Trolejbusu pieturās parasti izveidojas garas, bet ļoti kārtīgas gaidītāju rindas.


Phenjanas Tautsaimniecības sasniegumu izstāde droši vien prātīgāk darītu, ja vismaz pirms ārzem​nieku apciemojuma savus autobūves sasniegumus vienkārši paslēptu.


Paraugkooperativa parauglaukos arī karogi ar lozungiem ir jauni un spilgti

Mašīnite deg? Nē, ārpus Phenjanas parasta lieta ir automašīnas, kuras uz priekšu dzen ar malku, bet biežāk ar oglēm kurināts gāzes ģenerators-tāds nokvēpušam boilerim līdzīgs priekšmets, kas parasti iemontēts kravas kastes priekšpusē.


Nudien nav tā, ka korejieši visus suņus būtu apēduši, kaut tiešām uzskata, ka viens apēsts suns gadā atvaira visas kaites.

Vismaz paraugkooperatīvā pa kādam traktoram ir, bet visiem to nepietiek.

Runā, ka kopā Ziemeļkorejā varētu būt ap 34-35 tūkstošiem dažāda lieluma Kima pieminekļu un citu piemiņas vietu, savukārt portretu - protams, miljoniem. Vismaz teorētiski pa dubultportretam ir arī katrā gu lamistabā —vai vismaz dzīvokli. Ziemeļkorejā ir savs pašu internets—tiesa, drīzāk jau intranets—, saukts par Kvangmjongu vai Spilgto. Tam ir pašam sava meklēšanas programma, elektroniskā pasta sistēma, pat iepazīšanās lapastikai lāga izejas uz ārpasauli nav. Bibliotēkas audioierakstu nodaļa, kuras krājuma pārzinātāji dārgajam viesim ir sameklējuši pat kaseti ar Pūt, vējiņi!


Ziemeļkorejas palaistā mākslīgā Zemes pavadoņa līdzinieks. Izsakoties The Pyongyang Times vārdiem, "nacionālā ekonomika nevar sasniegt pasaules standartu, nepaļaujoties uz jaunāko zinātni un tehnoloģiju. Tāpēc pašpaļāvībai pašlaik jābalstās uz tām. Korejieši sekmīgi palaida mākslīgo zemes pavadoni, un tā ir pašpaļaušanās izpausme".


Ja reiz Kims, vecākais, ir ticies ar darbaļaudīm, sēdējis uz krēsla un cienājies ar tēju, darbaļaudis uzskatījuši par svētu pienākumu to visu uzgleznot, bet krēslu, tējkan- niņu un tasīti ielikt muzeja vitrīnās. Reizēm gan sanāk kāds misēklis, un vitrīnā tiek ie​likts nepareizs priekšmets, - bet to neviens nepamana. Jfomanā čaklie korejieši ir pārspējuši paši sevi: viņi ir atjaunojuši visas ēkas, kurās 1945. gadā pusotru dienu un vienu nakti pavadījis Kims Ir Sens. Gide milzīgā maketā ar kociņu minūtes desmit izrāda, kur Vadonis ēdis, kur gulējis, kā pārvietojies. Šeit ir sameklēts pat vagons, kurā Kims Ir Sens devies tālāk uz Phenjanu, - un, protams, ievietots muzejā. Japāņu jūras piekraste ir pilnīgi tukša, faktiski neviena cilvēka, jūrā vietumis pa kādai laivai, toties gar visu piekrasti nostiepts kārtīgs elektrožogs.


Panmundžona ir vienīgā pierobežas teritorija, kur pielaiž tuvumā ārzemniekus. Šeit militārās demarkācijas līnija ir septiņus centimetrus augsta un četrdesmit plata betona strēmele, un izrāda to salīdzinoši laipni un vēlīgi virsnieki. "Tas bija šeit 1953. gada 27. jūlijā, kad amerikāņu imperiālisti noslīga ceļos varonīgās Chosun tautas priekšā, lai parakstītu uguns pārtraukšanas līgumu karā, ko viņi izprovocēja 1950. gada 25. jūnijā," stāv rakstīts uz Ziemeļu pusē par godu uguns pārtraukšanas liguma parakstīšanai uzstādītās stēlas. Ziemeļkorejiešu grupas jopro​jām mīl pie tās fotografēties.


Revolucionāro upuru kapsēta, kas jau balansē uz perversitātes robežas - 1982. gadā jau mirušie partizāni, revolucionāri u.tml. visā valstī sarakti un pārapbedīti šeit, plašā nogāzē ar skatu uz attālo prezidenta tagadējo mauzoleju, turklāt virs katra kapavietas uzmontēts spīdīgs krūšutēls, kā rezultātā milzīgs pulks krūšutēlu nu uzmanīgi raugās lejup uz Phenjanu. Savukārt apmeklētājos tikpat uzmanīgi raugās videokameras. Kimgana (Dimantu) kalnos vien uzstādīti vairāk nekā divi desmiti monumentu, kas atgādina, ko konkrētajā vietā darījis vai teicis Lielais Kims, bet visiem kalniem artiem, par laimi, tomēr nepietiek.


Armijas un tautas vienotībā paātrināsim Kvangboka ielas būvi!

Visi kā viens-uz ceļu uzturēšanas darbiem!

Valkāsim mūsu nacionālo tērpu!


Meklēsim veidus, kā taupīt elektrību!

Mēs atbildēsim uz agresīvu karu!

ASV var tikt noslaucītas no zemes virsas!


Tikai dodiet mums pavēli!

īstenosim Lielā Vadoņa mācības un apvienosim Tēvzemi! Reprodukcijas no North Korean Posters

Ašhabadas "vitrīna" - valstiskās būves vienā mar​morā, stiklos un zeltījumos.


Būdiņas un pilis turkmēņu gaumē —ainas no Turk- menbaši — Krasnovodskas—apkaimes.


'Grils" un citas viegli fantasmagoriskas turkmÄ&#x201C;Ĺ&#x2020;u 'zelta laikmeta" bŃ&#x2030;ves.


un uz TV ekrāniem, mūsos rada dziļu iespaidu. Viņš vienmēr spoži smaida. Viņa smaids ir ļoti pievilcīgs. Tas dod cilvēkam impulsu atklāt viņam smago sirdi vai iemest sevi viņa dvēseles dziļumos pašam sev par spīti. Cilvēki jūt, ka šis smaids ir "mīlestības smaids". Tas rada cilvēku simpātijas. Tikai labsirdīgi cilvēki tā smaida. Kā viņa smaids simboliski rāda, Kims Čen Irs jūt simpātijas, viņam ir dziļš cilvēciskums un silta mīlestība uz cilvēkiem…" Par visu šo farsu, protams, varētu pasmieties, ja vien ikdienā savu dzīvi šādi nevadītu vairāk nekā divdesmit miljonu cilvēku - turklāt liela daļa no viņiem šādu eksistenci uzskata par vienīgo pareizo, jēgpilno un vispār iespējamo. Ja ārzemnieks atbrauc, pašausminās, klusībā paķiķina un dodas prom jaunu iespaidu meklējumos, tad šie pārdesmit miljoni paliek. Un dzīvo - kaut pusbadā, bez logu stikliem, atbilstošiem medikamentiem un ikdienas bailēs, toties ar "ideoloģisko virsbūvi" viss joprojām ir labākajā kārtībā; varbūt arī ne virtuves sarunu jomā, bet vitrīnas, fasādes līmenī - noteikti. Bet, ja jums par pēdējo vēl ir kaut mazākās šaubas, atbrauciet uz Phenjanu rudens pusē, kad Ziemeļkorejas galvaspilsētā notiek kārtējais Arirang, - tā, starp citu, ir vienīgā reize gadā, kad Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas suverēnajā teritorijā tiek ielaisti arī amerikāņu tūristi. Nezinātājam nav nemaz tik viegli izstāstīt, kas šis Arirang tāds ir. Pirmkārt jau - viena no zināmākajām korejiešu tautasdziesmām. Taču, protams, ne tikai, - Ziemeļkorejā Arirang ir megamasu pasākums ar nopietnu, ārkārtīgi nopietnu ideoloģisko bāzi, kurā piedalās vai kuru klātienē noskatās vismaz katrs simtais ziemeļkorejietis, - tātad pārssimt tūkstošu cilvēku noteikti, kaut patiesībā jau vairāk. "Atzīmējot Saules dienu, Arirang, kas ir ticis lieliski radīts, atspoguļojot laika garu, ir monumentāls meistardarbs, kas varenā episkā stilā parāda Saules nācijas lepnumu un pašrespektu, jo tā izbeiguši nacionālo ciešanu vēsturi un demonstrē tās lepnumu visā pasaulē kā neatkarības, pašpietiekamības un pašaizsardzības sociālistiska vara, kas augstu tur Prezidentu Kimu Ir Senu un vadītāju Kimu Čen Iru un Songuna Korejas izskatu, kurš viscaur tuvojas lielas, plaukstošas un varenas nācijas augstajai virsotnei Taečonga garā," - tas atkal ir pašmāju labākajās tradīcijās ieturēts citāts par Arirang būtību. īsti nesapratāt? Jā, uz vietas nepabijušam to nav viegli izprast, - Arirang ir visaugstākajā līmenī atbalstīts masu dziedāšanas, dejošanas, ģimnastikas, specefektu, bet galvenokārt jau Vadoņa un čučhes ideju slavināšanas pasākums, kura mērogu un dzelžainās organizētības priekšā, piedodiet, nobālētu arī pieci Vispārējie Latviešu dziesmu un deju svētki vienlaikus. Lielā atšķirība - pēdējos tomēr piedalās


lielākoties brīvi (tātad - gatavi arī pasākumu laikā kaut kur aizkavēties, kaut ko drusku iedzert utt.J cilvēki sava prieka un labpatikas pēc, savukārt Arirang - tā, var teikt, ir pēdējā krāšņā atlieka no kādreiz tik spožās Ziemeļkorejas fasādes, kas patiešām apliecina, ka desmitiem tūkstošus cilvēku var iedresēt lielu daudzumu dažādu sarežģītu kustību izpildīt vienotā elpā (un tā, protams, apliecināt čučhes ideju par tautas masu lielāko laimi - totālo vienotību Vadoņa acu priekšā). Vārdu sakot, nav runa par kaut kādu tur padejošanu un pa- dziedāšanu, - Arirang dziesmās un dejās (vai kā nu to kopumā saukt) tiek parādīta visa Ziemeļkorejas vēsture un vispār viss, kas zemei vai tās Vadonim šķiet svarīgs. Nu, re, kaut vai pēdējā Arirang finālpasākuma programma: pirmā daļa - Arirang nācija (galvenokārt par Korejas vēsturi), tad - Uz armiju centrētas politikas Arirang (bez komentāriem, vai ne?), tad - Arirang varavīksne (par laimīgo šodienu), tad - Arirang atkalapvienošanās, fināls Varenas nācijas Arirang. Piedalīšanās Arirang ar solo numuriem ir milzīgs gods - nepārspīlējot var teikt, ka tieši šeit parādās daudzi publikas elki: piemēram, īsts varonis ir Ju Čol Mins no Phenjanas cirka, kurš pēdējā Arirangā diezgan riskantā trikā pa gaisu nolidojis veselus simt metrus. Vārdu sakot, nemelo tie, kas saka, ka Arirang ir visneticamākais šovs pasaulē Arirang kulminācija ir milzu pasākums 150 tūkstošus cilvēku ietilpinošajā Phenjanas stadionā (uzminiet, kā vārdā tas nosaukts!), taču gatavošanās sākas jau mēnešiem iepriekš, - patiesībā var teikt, ka gatavošanās Phenjanas laukumos nebeidzas nekad, jo papildus Arirang taču ir vēl visdažādākās parādes, kurās tāpat jādemonstrē visu augšminēto čučhes permanentā un pieaugošā iedzīvināšanās. Jau mana brauciena laikā visi lielie Phenjanas laukumi ir pilni ar Arirang mēģinājumiem. Simti un tūkstoši dalībnieku izpilda visdažādākās kustības, vicina karodziņus, maršē pa sev un organizētājiem vien saprotamiem maršrutiem, gaida savu kārtu korejiešiem ierastā veidā - milzīgos pulkos satupušies zem tiltiem. Kad esam uzbraukuši (ar otro lifta piegājienu) Centrālās bibliotēkas jumta stāvā, lai aplūkotu Phenjanas panorāmu, nejauši trāpām tieši uz īpaši iespaidīgu mēģinājumu - ar vienlaidus cilvēku rindām ir pilns milzīgais laukums un prospekti, kur parasti tiek rīkotas lielās demonstrācijas. Protams, ka arī lietus vai citādi slikti laika apstākļi šādu pasākumu priekšā ir tīrie sīkumi. Tiesa, vismaz lielai daļai dalībnieku - noteikti jau nu gados jaunajiem, spriežot pēc viņu līksmajām sejām, - Arirang mēģinājumi un, protams, gala pasākumi vienalga ir lielisks izklaides pasākums. Turklāt, lai nu ko, bet iespēju saplūst kopā ar tautu vai vismaz ar masām Arirang sniedz perfekti, - patiesībā liela daļa tā dalībnieku katrs sevi var saukt par vienu pikseli kopējā nācijas krāsu jūrā. Lieta tā, ka jau no izseniem laikiem — ja precīzi, tad kopš 1961. gada 19. septembra, kad Moranbona stadionā Phenjanā pirmoreiz tika izrādīta Strādnieku partijas ēra, - būtiska Arirang sastāvdaļa ir lielais ekrāns, ko veido tūkstoši cilvēku ar dažādu krāsu plakātiem virs galvas. Pēdējoreiz ekrānu jau veidojuši desmit tūkstoši skolēnu 13-15 gadu vecumā, spējot attēlot faktiski jebko - gan lidojošu kaiju, kas planē no vienas ekrāna malas uz otru, gan jebkādus partiju un Vadoņus slavinošus lozungus, gan detalizētas ainas no plaukstošās Ziemeļkore- jas dzīves. Protams, tas viss nenotiek tāpat vien. Ziemeļkorejā jau tai pašā 1971. gadā dibināta speciāla Masu vingrošanas producēšanas kompānija, kas pašlaik Phenjanā aizņem vienu trīsstāvu un vienu septiņstāvu ēku un šai laikā rīkojusi jau aptuveni deviņus simtus šāda veida pasākumu, savas zināšanas arī sekmīgi eksportējot uz virkni pasaules valstu. Kādas zināšanas? Šāda apjoma un organizētības līmeņa pasākumi prasa fantastisku know-how: pašlaik katra ekrāna veidotāja kustību grāmatā ir jau 170 lappušu, ir izstrādāti pat jauni paņēmieni, kā pāršķirt grāmatu lappuses, - izsakoties Phenjanas oficiālā ceļveža vārdiem, "fona harmoniju rada augsti organizēti, disciplinēti un atbildīgi cilvēki, kuri acumirkli spēj atvērt savas planšetes, kas atzīmētas ar vairāk nekā simt skaitļiem un simboliem, un tajā pašā laikā prasmīgi izmantot roku balstus". Lai cik grūti būtu laiki, Arirang vajadzībām nekādi līdzekļi nav žēloti nekad. Piemēram, Arirang pasākums 1988. gadā prasījis 26 dažādu veidu kostīmus - kopā 36 tūkstošus gabalu, 2,2 miljonus krāsaina papīra lapu, 39 dažādu veidu iekārtas - kopumā 84 tūkstošus gabalu, kā arī dažādus citus resursus.


"Koreja nodrošina valsts rūpes par masu vingrošanai nepieciešamajiem materiālajiem līdzekļiem. Tā ir radījusi rūpnīcas, kas ražo iekārtas, kostīmus, krāsaino papīru un citus nepieciešamos priekšmetus, un apgādā tās ar izejvielām un citu vajadzīgo, lai nodrošinātu regulāru ražošanu. Tā arī nopietni seko, lai esošais ekipējums un tērpi tiktu izmantoti efektīvi," vēsta visuzinošais ceļvedis, savukārt kompānijas vicepriekšsēdētājs Kims Čžon Ho presē apliecina visaugstāko personu patiesās rūpes par idejiski nozīmīgo pasākumu: "Kā Kims Čen Irs atzīmēja 1987. gada 11. aprīlī, tiekoties ar masu vingrošanas producentiem, Korejas masu vingrošanas stils ir mūsdienīgu fizisko vingrojumu un augsta ideoloģiskā satura, mākslinieciskas kvalitātes un ģim- nastisko prasmju apvienojums. [..] Masu vingrošanai ir daudzas iezīmes, bet visnozīmīgākā ir tā, ka masu vingrošana liek skatītājiem justies spēkpilnu ģimnastisku kustību spēcinātiem…" Ir gan vēl viena joma, kurai valsts naudu nav žēlojusi nekad, un tā, protams, ir armija - valsts galvenais balsts un lolojums, iespējams, par svarīgāka par partiju, čučhi un visu pārējo kopā (kaut tā, protams, atkal būtu baisa ķecerība - kaut ko tādu Ziemeļkorejā pateikt skaļi). Septiņdesmito gadu beigās Ziemeļ- korejai bija piektā lielākā armija pasaidē, un pat īslaicīgam iebraucējam nešķiet, ka šai jomā kaut kas būtu mainījies - vīri un jaunekļi raksturīgajos formas tērpos ir it visur un nodarbojas ar it visu. Rietumos tiek uzskatīts, ka apmēram puse no armijas faktiski pastāvīgi nodarbojas ar celtniecības darbiem, taču gluži tāpat karavīri redzami gan ielu uzkopšanas, gan ražas novākšanas, gan jebkādos citos sabiedriski derīgos darbos. (Kārtējais grāmatiņu citāts par Kimu Čen Iru un armiju: "Sirsnīgi atbalstot viņa aicinājumu, kareivji veica iespaidīgus sasniegumus, iesaistoties spēkstaciju būvē, apstrādājot lauksaimniecības zemi un īstenojot lielus ekonomiskos projektus, skandējot: "Paši iesaistīsimies gan nacionālajā aizsardzībā, gan sociālisma celtniecībā!"") Taču Ziemeļkorejā došanās armijā parasti tomēr nav nekāds posts un nelaime, tieši otrādi - dienests armijā tāpat kā iestāšanās partijā daudziem ir mērķis un lielā iespēja. Dienēt armijā - daudziem tas ir sapnis, turklāt īstenojams sapnis, jo armija dod pārtikušu dzīvi un skaidrību par nākotni. Viens vasaras formas tērps reizi gadā un viens ziemas formas tērps reizi divos gados - jā, tas skaidrs. Grāmatās raksta, ka dienests armijā ir 6-8 gadi; uz vietas man stāstīja par 3-4 gadiem. Bet vai tiešām šī dzīve ir tik pārtikusi un nākotne pēc šiem gadiem tik skaidra? Salīdzinoši - jā, neapšaubāmi, un Zie- me|korejas konstitūcijā ierakstītais par visas nācijas apbruņo- šanu un visas valsts pārvēršanu par cietoksni nav tikai tukši vārdi vien. Grūtā gājiena - tas ir, lielā bada - laikā grūti bija pat armijai, taču tad 1997. gadā tika oficiāli izziņota Armijai pa priekšu - songun čongči politika, kas būtībā nozīmēja to, ka pārējiem šā un tā var arī nepietikt, taču armijai visa jābūt gana (nu, vismaz uz papīra - atceramies tak vēl stāstīto par kareivju panākumiem labības zagšanā). "Ja ASV militāristi uzzinās, ka mums nav rīsu armijai, viņi nekavējoties iebruks," - nav pamata šaubīties, ka Kims Čen Irs, kurš līdz šim valsti vadīja kā Nacionālās aizsardzības komisijas priekšsēdētājs, bet ne caur partijas vai valdības amatiem, 1996. gada nogalē tā tiešām va​rētu būt izteicies. Tā nu ziemeļkorejiešu armija arī dzīvo - protams, var ap​šaubīt tās kaujasspējas, taču ir vairāki "bet". Pirmais - papildus lielajai lauku un celtniecības darbu veicēju masai ir arī vismaz miljonu liela "īstā armija", kurai ar kaujasspējām viss ir kārtībā. Otrais - režīmam ir pieticis prāta apjēgt divas patiesi svarīgās lietas attiecībā uz armiju: to nepieciešams pabarot un dot tai cerību. Pabarota tā kaut cik ir, un arī ar cerību viss ir kārtībā. Turklāt nav runa tikai par ideoloģisko apstrādi - ar stāstiņiem par, piemēram, varonīgo kareivi Isubo, kurš zaudējis abas rokas, bet turpinājis šaut, automāta mēlīti spiežot ar zobiem. Nē, lieta tā, ka Ziemeļkorejas kareivim nav bail no kara un nav bail kaut ko zaudēt, jo nekā īpaši zaudējama viņam nemaz nav, - liela daļa Ziemeļkorejas armijas ir pārliecināta, ka tieši ar kara palīdzību varētu atrisināt problēmas. Un, ar ko karot, tas taču skaidrs - tepat blakus ir nesalīdzināmi bagātā Dienvidkoreja, kuras armija ir paēdusi, apģērbusies un… labi atceras, cik neveiksmīga tā bija pirms pusgadsimta. Tā ka varbūt arī nemaz nav tik nereāla Phenjanas oficiālā propaganda, saskaņā ar kuru pat ārzemniekam pēc dažām dienām sāk šķist, ka karš ir bei​dzies pagājušonedēļ.


Un, ļoti iespējams, rīt vai parīt atsāksies - ja kāds akurāt netic, var palasīties to pašu The Pyongyang Times: "Lai gan [Dienvidkorejas prezidents] Lī Mjuns Baks un Dienvidkorejas kara vanagi ir kā aptrakuši uz pretapvienošanos un kustību kara virzienā, viņu uzvedība ir nekas cits kā tikai tādu cilvēku trakums, kuri ir pagriezuši muguru nācijai un laikam." Vai atkal: "Lī Mjun Baks bija traks savā lišķībā, nodevīguinā un pretzie- meļu konfrontācijā, lai tikai izpatiktu saviem pavēlniekiem vizīšu laikā ASV un Japānā. Viņa nesenās vizītes bija vislišķīgākie, visnodevīgākie un karu kurinošākie braucieni, kuru laikā viņš pārdeva nacionālo lepnumu un intereses ārvalstniekiem, padarīja Dienvidkoreju vēl atkarīgāku no ASV un tālāk atbal​stīja agresīvo aliansi ar ASV." Interesanti tikai, ka tai pašā The Pyongyang Times atrodama arī mazmazītiņa ziņa: "Kā tiek ziņots, KTDR un ASV rīkoja sarunas Phenjanā 6.-7. maijā un apsprieda pārtikas nodrošināšanu, lai tiktu galā ar pasaules pārtikas krīzi. Uz tā pamata ASV administrācija 16. maijā paziņoja, ka tā nolēmusi piegādāt KTDR 500 000 tonnu pārtikas. 100 000 tonnu tiks piegādātas caur Amerikas nevalstiskajām organizācijām, bet pārējās 400 000 tonnas - caur Pasaules Pārtikas programmu. Iesaistīto pušu eksperti drīz tiksies Phenjanā saistībā ar iespējamo pirmo kravu piegādi pirms jūnija beigām. KTDR ir gatava nodrošināt darba apstākļus pārtikas piegādei. ASV pārtikas piegāde zināmā mērā būs palīdzība tikt galā ar pārtikas trūkumu un ieguldījums Korejas un Amerikas tautu saprašanās un uzticības veidošanas veicināšanā."


5. NEATVADOTIES Ja ticētu vieniem ekspertiem, kopš Kima Ir Sena nāves - tātad jau padsmit gadus - Koreja ir "bezgalvains briesmonis", "izmisis režīms, ko vada prātu izkūkojusi ģenerāļu saujiņa un paranoidāls diktators un kurš var izmantot savus kodolieročus un miljonu armiju". Šie eksperti, kas savulaik "atrada" nabaga aprobežotā Sadama Huseina krājumos visus iedomājamos masu iznīcināšanas līdzekļus, bet pēc tam klusi nobubināja sorry, tagad tikpat nopietnos toņos runā par Ziemeļkorejas atombumbu un raķetēm, kuras teorētiski jau var sasniegt ASV Rietumu krastu. Savukārt, ja ticētu otriem ekspertiem, ir bezgala liels brīnums, ka Kimu režīms vēl vispār pastāv: galu galā tas taču esot (un ir, protams) tik bezgala izkurtējis un ļengans - nekā kopēja ar to sprigano un zvērīgo staļinisko iekārtu, kāds tas, pēc visa spriežot, bija vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad gluži vienkārši varēja atļauties tāds būt. Un galu galā pat ziņas par kāda režīma šausmu darbiem parādās tikai tad, kad tas jau ir kļuvis mīkstāks - jo citādi šādas ziņas parādās reti un maz, turklāt neviens tām īsti netic. Nu, gluži kā tas bija trīsdesmita​jos gados ar Padomju Savienību un Rietumvalstīm. Bet, rau, režīms nekrīt un nekrīt - par lielu prieku visai pasaulei un it īpaši jau Dienvidkorejai un Amerikai. Jo viena lieta ir sist dažādu izmēru kara bungas, bet pavisam cita - zaudēt tik jauku, zvērīga paskata, taču patiesībā ļenganu pseidoienaidnieku (ja runa par ASV) vai iedomāties, kā tas būtu Rietumvācijas stilā absorbēt un "pacelt" vairāk nekā divdesmit miljonu izsalkušu ziemeļkorejiešu (ja runa par Dienvidkoreju). Tā nu ar Dievu uz pusēm Kimu režīms turpina savu eksistenci. Un neatkarīgi no tā, kas notiek ar kārtējo Kimu, par to nu mēs varam neuztraukties - Kimu šeit pietiek. Viņi nāk, iet un atkal atgriežas: piemēram, vecākā Kima brālis 1975. gadā negaidot pazuda no visiem amatiem, bet ap 1990. gadu atgriezās - bet jau pilnīgi salauzts un acīmredzami nekaitīgs. Un šeit ir pilnīgi pietiekami arī nesalauztu Kimu klana pārstāvju - spēj tik uz​skaitīt. Jā, režīms ir kļuvis maigāks. Mana gide atzīstas, ka esot lasījusi kādu Sidnija Šeldona grāmatu, šoferim nav nekas pret kārtīgu iedzeršanu kopā ar Rietumu viesi, - tā jau drīzāk ir kāda pēckara Padomju Savienība, kas, sakiet ko gribat, salīdzinājumā ar situāciju trīsdesmitajos gados bija visnotaļ liberāla un demokrātiska vieta. Un galu galā - vai tad nu tas nebija pats Mīļotais Vadītājs, kurš Nodong Shinmun 2001. gada 4. janvārī ievadrakstā skaidri un gaiši paziņoja: "Lietas nav tādas, kādas tās bija sešdesmitajos gados, tā ka nevienam nevajadzētu turpināt darīt lietas, kā cilvēki to mēdza pagātnē." Vienīgais - pamēģiniet to iestāstīt pašiem ziemeļkorejie- šiem, kuri, starp citu, ir ne tikai piecpadsmit reižu nabadzīgāki, bet arī vidēji par septiņiem centimetriem īsāki nekā viņu Dien​vidu kaimiņi - un nez vai tikai režīma sloga saliektās muguras dēļ. Ziemeļkorejieši joprojām dzīvo īstā Orvela valstībā, lai gan tieši šī iemesla dēļ iestāstīšana varētu arī izdoties - viņi, nabagi, ir pieraduši pie jebkā un jebkādas iestāstīšanas. "Ne fizisks dumpis, ne pat pirmie soļi uz dumpi pašlaik nav iespējami. No proletāriešiem nav jābaidās. Atstāti paši savā vaļā, viņi no paaudzes paaudzē, no gadsimta gadsimtā tāpat strādās, vairosies un mirs, ne tikai nemēģinot dumpoties, bet pat neiedomājoties, ka dzīve var būt citāda," - arī šie Orvela vārdi lielā mērā ir teikti par mūsdienu Ziemeļkoreju. Jā, par režīmu, kurš paziņo, ka cilvēkam nekas nav svarīgāks par neatkarību un laimi, - un dara visu, ko vien vēlas, lai cilvēkam šīs neatkarības un laimes nebūtu. Tas ir, lai viņam būtu tas, ko par neatkarību un laimi var uzskatīt vien Grvela Patiesības ministrija ar saviem "Karš - tas ir miers, Brīvība - tā ir verdzība, un Nezināšana - tas ir spēks". Un par cilvēkiem, kuru vairākums tiešām neiedomājas, ka dzīve var būt citāda, toties skaidri zina - tikai zaglīgo ierēdņu slinkuma un zaglīguma dēļ dzīve ir diezgan pasmaga, toties Kimi - o, Kimi smagi strādā tautas labā, vienalga, dzīvi vai miruši… "Atbrauciet pie mums vēlreiz, kad pie mums būs labāk," Phenjanas lidostā man atvadoties noteica


viena no gidēm. Jā, es tiešām gribētu aizbraukt tad, kad pie jums būs labāk. Vēl vairāk es gribētu, lai jums vienkārši ir labāk.


II dala


TURKMト誰IJA


1. SAPARMURATS UN VIŅA KAKAMURATI Iedomājieties tik - agrā rīta stundā jūs pamostaties, laiski ieslēdzat televizoru, bet tur, griez, kuru programmu gribi, diktori savu darbu sāk ar aizlūgumu par Valdi Zatleru, viņa gaišajām domām un vēl gaišāko tēlu. Aizlūgumam savukārt seko Valsts prezidenta jau paveiktā un vēl paveicamā izvērsts slavinājums, tad kārtējā seriāla Mūsu prezidents - mūsu Vadonis daļa, tad ziņas par mums - pašiem varenākajiem, diženākajiem un raženākajiem visā pasaulē (par ko, protams, galvenokārt pateicība augšminētajam Valdim Zatleram), tad vakara koncerts - uzstāšanās ar vienmuļām, bet emociju uzplūda brīžos arī gana spiedzīgām dziesmām un poēmām par godu Nācijas Tēvam un Vadītājam. Ikvakara Panorāmas pulksteni grezno tā paša Valda Zatlera noģīmis - nācijas Tēvs domīgi ieskatās cildena paskata aploksnē, un tas pats attēls ar nelielām variācijām (atšķiras Triju Zvaigžņu ordeņu skaits vietumis pieci, vietumis jau seši) ir arī it visur citur - uz konjaka un šņabja pudelēm, uz sērkociņu kastītēm, uz ziepēm. Katrā laikrakstu lappusē - vismaz pa kādiem trim, protams, attiecīgi arī paši laikraksti galvenokārt sastāv no Zatlera kungam veltītām slavas dziesmām un aprakstiem, kam vēl jāpieskaita līdzīgas noskaņas publikācijas par godu Nācijas varoņiem - Valda Zatlera tētukam un māmukam. Protams, arī uz visām naudaszīmēm greznojas Vadoņa gaišais vaigs un rūpīgi nokrāsotās matu šķipsnas. Visas Latvijas vienotais lozungs, kā izriet no ikvienas avīzes ikviena numura, nu ir Tauta. Dzimtene. Lielais Zatlers. Savukārt zvērests Latvijai, kas tāpat atrodams katra laikraksta pirmajā lappusē, joprojām skan: "Latvija, Tēvija mīļotā, mana dzimtā zeme, gan domās, gan sirdī es vienmēr esmu kopā ar tevi. Par mazāko ļaunumu, kas tev nodarīts, lai nokalst mana roka. Par mazāko tevis apmelojumu lai zaudē spēku mana mēle. Mirklī, kad nododu Dzimteni, Valdi Zatleru, tavu svēto karogu, lai pār​trūkst mana elpa." Un tad, ak vai, jūs vēl izejat uz ielas. Pāri visai pilsētai uz milzīga divdesmit piecu stāvu mājas augstuma dzelzsbetona trijkāja stāv šausminoša, toties zelta vai apzeltīta (par to tauta vēl strīdas) Valda Zatlera statuja ar gaisā paceltu roku, kas visu diennakti rūpīgi griežas līdzi saulei. Protams, īstenie valsts patrioti uzskata, ka īstenībā tā ir saule, kas griežas līdzi Vadonim, savukārt nedaudzie atlikušie jokdari paklusām trijkāja komplektu dēvē ne citādāk kā par grilu. Visas ielas ir pilnas milzīgām Valda Zatlera ģīmetnēm, kas mijas ar milzīgiem plakātiem, uz kuriem lasāmi viņa paša pamācošākie un iedvesmojošākie citāti. Kas notiek leģendārajā zoodārza malā, kur tika pieņemts vēsturiskais lēmums par Valda Zatlera norīkošanu viņam tik atbilstošajā amatā, bail pat stāstīt - viss laistās un spīd jau pa gabalu, bet nabaga zvēri sen izmesti no mājām, lai ar savu nožēlojamo klātbūtni neapgānītu svēto vietu. Spīd gluži tāpat kā vai visu Rīgas centru aizpildījušās marmora pilis, tostarp jaunā Nacionālā bibliotēka (kas, lieki teikt, nosaukta Valda Zatlera vārdā) un Prezidenta pils ar strūklakām un, protams, kārtīgu ūdens sienu. Jūs saprotat, ka gals klāt, un mūkat uz tuvējo baznīcu, lai par šo briesmīgo murgu pasūdzētos Dievam, bet, nekā nebija - arī tur jūs sagaida Valda Zatlera portrets, savukārt mācītājs no kanceles lasa kaut ko no Mīļotā un Dārgā prezidenta sacerētas grāmatiņas, kas jau pasludināta par "visu latviešu svēto grāmatu" un kuras apgūšana skolā un augstskolās nu ir obligāts mācību priekšmets. Savukārt, atgriežoties mājās, jūs pamanāt, ka kāpņu telpā vietējā iedzīvotāju komiteja izkārusi pilnīgi svaigu sienas- avīzi, kurā salipināti no laikrakstiem izgriezti Valda Zatlera attēli un spilgtākie citāti, un izmisumā iekliedzaties, iedomājo​ties, ko gan atradīsiet jūsos veroties no ledusskapja, drēbju skapja un ievārījuma podiņa… Tad jūs, protams, pamostaties un atviegloti nopūšaties. Jo jums, redzat, ir paveicies - jūs no šāda murga varat pamosties. Turkmēnijas iedzīvotāji nevar - to es saprotu jau nākamajā rītā pēc ierašanās mazapdzīvotās un nomaļās (nieka nepilni seši miljoni iedzīvotāju) Vidusāzijas valsts galvaspilsētā Ašhabadā vai Ašgabatā, kā tagad pieņemts teikt. Nevajadzēja pat neko iepriekš ne lasīt, ne interesēties tāpat būtu skaidrs, ka Zie- meļkorejas Kimu dinastijai skaudībā jānozilē un jānomelnē - vai arī atviegloti


jānopūšas, apzinoties, ka viss viņu personības kults ir visnotaļ gaumīga un mērena padarīšana salīdzinot ar to, kas notiek šeit. "Lidmašīnā stjuartes kā galveno pakalpojumu jums piedāvā stāstu par Turkmenbaši, lidmašīna nosēžas Turkmenbaši vārdā nosauktajā lidostā, ceļš no tās uz Ašhabadu plūstoši pāries centrālajā prospektā, kas nosaukts tā paša Turkmenbaši vārdā, jūs pabrauksiet garām viņa vārdā nosauktajai universitātei, ieraudzīsiet vairākus šā cilvēka pieminekļus. Savus maksājumus veiksiet banknotēs ar viņa attēliem, bet televizora ekrānā visos trīs kanālos labajā augšējā stūrī Turkmenbaši zelta profils jums atgādinās par to, kur jūs atrodaties. Nostiprināt iespaidu var, iegādājoties divas - trīs avīzes, katrā no kurām jūs ieraudzīsiet līdz trīspadsmit jau pazīstamā Turkmēnijas prezidenta fotogrā​fiju," pirms brauciena lasīju kādā Krievijas preses izdevumā. Un tā patiešām izrādās skaidra, balta patiesība. Kā atminamies, Ziemeļkorejā ir ap trīsdesmit pieciem tūkstošiem Kima, vecākā, pieminekļu un piemiņas vietu, toties šeit par godu Vadonim Saparmuratam Nijazovam (pilnā vārdā - Sa- parmurats vai Saparmirats Atamuradovičs Annanijazovs) jeb vienkārši Turkmenbaši - Visu Turkmēņu Tēvam, viņam vēl dzīvam esot, tādu ir veseli četrpadsmit tūkstoši, kaut iedzīvotāju ir četrreiz mazāk. Centrālais Phenjanas kimirseneklis, kā atceramies, ir divdesmit divus metrus augsts, — šeit Turkmenbaši četrpadsmitinetrīgā statuja 1998. gadā par godu trešajai gadadienai kopš Turkmēnijas neitralitātes pasludināšanas uzslieta sešdesmit trīs (pēc citas versijas - septiņdesmit) metru augstumā uz trijkāja, kam jāsimbolizē nacionālais pavards tagans, un, kā jau minēts, reizi diennaktī apgriežas ap savu asi, Vadoņa sejai nosacīti sekojot līdzi saulei. Izejot no viesnīcas (kas dīvainā kārtā vēl nav pārdēvēta par godu Vadonim, bet nes Ašhabadas vārdu), cienījamais Turkmenbaši - pazīstams arī kā Visu Turkmēņu Tēvs, varenās neatkarības un svētās grāmatas Ruhnama radītājs, Nācijas līderis, Lielais Vadonis jeb Serdars, pirmais neatkarīgās neitrālās Turkmēnijas prezidents, Lielais, Varenais, Svētais, Gudrais, Mūžīgais, Tautas dimanta vainags, Dieva dāvana turkmēņiem - nekavējoties uzglūn visdažādākajos, tostarp arī visneiedomājamākajos veidos. Pirmām kārtām, protams, jau no ēku sienām portretu un citātu veidā - taču, tā kā Turkmēnijā krievu valoda oficiāli nav cieņā (lai gan kādreiz bijis liels krievvalodīgo iedzīvotāju skaits), to saturs man saprotamu iemeslu dēļ paslīd garām. Taču tad izrādās, ka Turkmenbaši ar visiem saviem radinie​kiem ielavījies arī kalendārā - no Kijevas uz Ašhabadu es esmu izlidojis pirmdienas, 30. septembra, vakarā, taču Turkmēnijas galvaspilsētā jau ierodos nevis ierastās otrdienas, bet gan jaš- gjuna - nedēļas "jaunās dienas" rītā. Ir Visu turkmēņu "zelta laikmeta" nezin kura gada neatkarības mēneša jeb vienkārši garašsizlika pirmais datums: sākoties 21. gadsimtam, kas oficiāli nodēvēts par Altyn Asyr - Visu turkmēņu "zelta laikmetu", Turkmenbaši savu mīļoto nāciju aplaimojis gan ar jauniem mēnešu un nedēļas dienu nosaukumiem, gan ar īpašu cilvēka dzīves periodu uzskaitījumu, kuri visi ātrākas iegaumēšanas labad ik dienu neskaitāmas reizes tiek atkārtoti valsts televīzi​jas kanālos. Un tātad - ja es būtu ieradies janvārī, Turkmēnijā es dzīvotu paša Turkmenbaši vārdā nosauktā mēnesī. Un neko labāk nav veicies arī citiem mēnešiem - februāris nu ir karoga mēnesis, marts - navruzs (musulmaņu pavasara svētki), aprīlis nodēvēts Gurbansoltanas Edžes - 1948. gada Ašhabadas zemestrīcē bojāgājušās Turkmenbaši mātes - vārdā, maijs ir mahtumkuli (turkmēņu viduslaiku dzejnieka Mahtumkuli Fragi vārdā), jūnijs - oguzs (par godu visu turkmēņu ciltstēvam Oguzhanam), jūlijs- gorkuts (par godu turkmēņu eposa Gorkut-Ata varonim). Augusts nu ir alparslans (turku—seldžuku impērijas, kuru turkmēņi uzskata par savējo - radītāja, slavena karavadoņa vārdā), septembris ticis pie "visu turkmēņu svētās grāmatas" Ruhnama vārda, oktobris, kā jau minēts, ir garašsizliks (Turkmēnijas Neatkarības dienas mēnesis), novembris - sandžars vai solžars (pēdējā seldžuku impērijas sultāna vārdā), bet decembris bitarapliks (Turkmēnijas Neitralitātes dienas mēnesis). Ak jā, arī pie citiem nedēļas dienu nosaukumiem gribot negribot ir jāpierod - kad Ašhabadas


dzelzceļa stacijā pērku biļeti tālākam pārbraucienam un skaidrā krievu valodā (bez kuras šeit iztikt turkmēņu valodas nezinātājam faktiski nav iespējams) prasu vienu biļetīti uz nākamo dinčgjunu, kasiere skatās uz mani kā auns - vai, ņemot vērā nacionālo kolorītu, - kamielis uz jauniem vārtiem. Kaut viss taču ir tik vienkārši: atbilstoši Turkmenbaši jaunieviesumiem pirmdiena tagad ir bašgjuns (galvenā diena), otrdiena - jašgjuns (jaunā diena), trešdiena - hošgjuns (labvēlīgā vai pienākošā diena), ceturtdiena sogapgjuns (taisnā vai svētītā diena), piektdiena - anna (paliek spēkā vecais nosaukums), sestdiena ruhgjuns (gara, garīguma diena), bet svēt​diena loģiski - dinčgjuns (atpūtas diena). Tā nu Turkmenbaši mani turpina vajāt visas pirmās dienas garumā. Pirmsinflācijas laiku monētiņu paši ašhabadieši saukā par sapariku. Nošņurkušajā Ašhabadas Vosjmuškas tirdziņā - tur, kur agrāk bija kinoteātris 8. marts,- Visu Turkmēņu Tēvs manī nolūkojas no pieczvaigžņu konjaka serdarjeb vadonis etiķetes. (Viena šāda pudele, kas pašā Turkmēnijā uz brīdi esot radījusi īstu atlikušo skarbo islāmistu neizpratni - kā pusislā- miskas valsts vadītājs uzdrīkstas savu ģīmetni novietot uz alkoholiska dzēriena pudeles -, vēl joprojām stāv manos krājumos, kaut nemaz nebija viegli to pārdabūt pāri Turkinēnijas un Uz- bekijas robežai.) Ieejot Turkmenbaši mātes vārdā nosauktajā paklāju muzejā (starp citu, maija pēdējā svētdienā kopš 1992. gada šeit tiek atzīmēti valsts svētki - Turkmēņu paklāja diena, savukārt paklāju izvešana uz ārzemēm iespējama tikai ar šī muzeja rakstisku atļauju), mani nekavējoties mudina aplūkot pasaules vislielāko rokām darināto paklāju, kas ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā - milzīgu, vairāk nekā 300 kvadrātmetru lielu darinājumu, kas izgatavots par godu Turkmēnijas desmitgadei, protams, ar Turkmenbaši standartu un visusvētās Ruhnamas attēlu, pilnā vārdā to sauc Saparmurats Turkmenbaši Lielais, sver pusotru tonnu, ietver 120 miljonu mezgliņu, ko astoņos mēnešos kopā salikušas valsts četrdesmit labākās audējas. Turklāt pasaulē esot vēl divi paklājmilzeņi - 266 kvadrātmetrus lielais Turkmenbaši un 294 kvadrātmetrus lielais Prezidents, taču tie izvietoti citviet. Žēl, bet fotografēt rekordistu nezināmu iemeslu dēļ nav atļauts. Daudz jauna un aizkustinoša par Visu Turkmēņu Tēvu es uzzinu arī no viena vienīga krieviski iznākošās avīzes Neitrālā Turkmēnijā numura. Visupirms jau - par viņa māti: kaut Gur- bansoltana Edže reizē ar diviem nākamā Turkmenbaši brāļiem gājusi bojā jau krietni pasen - lielajā Ašhabadas zemestrīcē 1948. gadā, Neitrālajai Turkmēnijai ir droši zināms, ka "neizsīkst vēstuļu straume, kurās Turkmēnijas iedzīvotāji izsaka mīlestību Lielajai Mātei Gurbansoltanai Edžei. Viņa dāvāja tautai lielo dēlu - nācijas līderi, pirmo neatkarīgās neitrālās Turkmēnijas prezidentu Saparmuratu Turkmenbaši. Lielās Mātes cienīgais dēls apdāvināja ar savas dvēseles siltumu un gaismu visu tautu, atdzemdināja to jaunai, laimīgai dzīvei". Protams, slavas dziesmas tiek skandētas ari par godu Turkmenbaši tēvam, kurš gājis bojā Lielajā Tēvijas karā, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar paša Vadoņa gaitu, domu un darbu detalizēto aprakstu, ko vēl papildina Tēva un viņa tautas ciešās saites iezīmējoši krāšņi piemēri. Re - Sardžajevu ģimenē piedzimuši trīnīši un, protams, nosaukti Turkmenbaši tēva un brāļu vārdos - par Atamuratu, Nijazmuratu un Muhammetmuratu. Lieki teikt, ka šāds patriotisms Turkmēnijā arī lieliski atmaksājas - ģimene no prezidenta saņem četristabu dzīvokli, un, izsakoties vietējās preses vārdiem, "šajā svētku sadaka dienā šeit, Sardžajevu dzīvoklī, ilgi neapklusa mūzika, skanēja dziesmas par Dzimteni, valsts Prezidentu, visu turkmēņu Māti Gurban- soltanu Edži un, protams, Ruhnamu". Par manu izglītotību ar Vadoni saistītos jautājumos, protams, parūpējas arī vietējā televīzija, telekanālā Altyn Asyr demonstrējot kārtējo seriāla Turkmenbaši - aizgādnis (turpinājums seriālam Turkmenbaši - mans Serdars) sēriju. Nav nemaz vajadzīgs saprast turkmēņu valodu, lai seriāla pamatdoma būtu skaidra kā diena - Turkmēnijā ierodas amerikāņu žurnāliste, kurai strauji kā domkrats uzveļas Lielā Vadoņa pārliecinošās idejas, kā rezultātā amerikāniete tik ļoti iemīlas Turkmēnijas tautā un zemē, ka paliek šeit uz dzīvi. Turklāt interesanti, ka atšķirībā no Ziemeļkorejas, kur sagrēkojuši režīma pārstāvji pagaist reizē ar visiem saviem darbiem, šeit situācija ir gluži citāda: seriāla autors, bijušais


Turkmenbaši preses sekretārs, avīzes Esger galvenais redaktors un valsts informācijas aģentūras vadītājs Kakamurats Ballijevs atsēž viņam par dažādiem grēkiem piespriestos septiņpadsmit gadiņus (kas šeit nežēlastībā kritušiem varas pārstāvjiem ir gluži ikdienišķs soda mērs), taču seriāls no ekrāniem tāpēc nepazūd. Vēl vairāk - vēlāk izrādās, ka arī dzimtās valodas 2. klases mācību grāmatā joprojām atrodams gabaliņš no avīžraksta, kura autors ir… tas pats Kakamurats Ballijevs. Nākamajās dienās prese parūpējas par manu tālāko izglītību: darbaļaudis esot sasparojušies un vēl uz vairākām kalnu nogāzēm dažādās valsts malās iegrebuši milzu uzrakstus ar Turkmenbaši devīzi Halk. Vatan. Beyik Turkmenbaši [Tauta. Dzimtene. Lielais Turkmenbaši); izrādās - ko iepriekš tiešām nezināju -, ka Turkmenbaši vārdā šeit paspēts nodēvēt ne tikai kādreizējo Krasnovodskas pilsētu, kur it kā atrodoties arī Kārļa Ulmaņa pīšļi, bet arī Turkmēnijas augstāko virsotni, kas iepriekš bija pazīstama kā Airibabas Koitendagas smaile, un pat 1999. gadā netālu no Kunjaurgenčas nokritušo pamatīgo meteorītu. Arī zvaigzne Lielajos Greizajos Ratos nosaukta Vadoņa vārdā, Turkmēnijas ģerbonī redzams paša Turkmenbaši mīļotais zirgs, bet pašmāju Temīdai ir viņa mātes sejas vaibsti. Savukārt savā vārdā nosauktajā pilsētā Turkmenbaši ieradies uz savā vārdā nosauktās viesnīcas atklāšanu - un arī vesels stāvs tajā nekavējoties nosaukts par Turkmenbaši stāvu (kurā, loģiski, visādiem citādiem nav ko darīt). Protams, ka arī ierēdņa zvērestā goda vietā ir apņemšanās netaupīt dzīvību, izpildot Turkmenbaši uzdevumus. Uzcītīgāk palasot vietējo presi, kļūst skaidrāks arī Turkmenbaši oficiāli lietojamo titulu arsenāls, viņš tātad papildus jau minētajiem goda nosaukumiem ir arī Zīda ceļa fonda goda loceklis, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis, Pasaules Dambretes federācijas goda loceklis, Egejas universitātes goda doktors, Leonardo da Vinči asociācijas goda loceklis, Ķīnas Tautas universitātes goda profesors, Starptautiskās Datorzinātņu un sistēmu akadēmijas akadēmiķis, Starptautiskās Tehnoloģisko zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Savukārt politikas un ekonomikas zinātņu doktora un Turkmēnijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa tituli un grādi Turkmenbaši piešķirti par Turkmēnijas valstiskās neatkarības koncepcijas izstrādāšanu. Viņš ir arī seškārtējs Turkmēnijas varonis (salīdzinājumam - pat PSRS va​dītājs Leonīds Brežņevs sev vairāk par piecām Varoņa zvaig​znēm neuzkāra). Protams, Turkmēnijas Varoņi ir arī Turkmenbaši tēvs un māte, kuriem - tā kā nedēļas dienu un mēnešu nosaukumu nav bijis pietiekami daudz - veltīts arī pa atsevišķam gadam: tā 2003. gads ticis nosaukts par Turkmēnijas Varones Gurbansolta- nas Edžes gadu, nākamais - par Varoņa Atamurata Nijazova gadu. Protams, Ašhabadā ir arī Atamurata Nijazova un Gurban- soltanas Edžes prospekti (kaut lielākā daļa ielu galvaspilsētā tiek numurētas, tas, protams, neattiecas uz īpaši svarīgo cilvēku vārdā nosauktajām ielām un prospektiem), un Vadoņa mātes vārdā nosaukts gan tas pats Ašhabadas Paklāju muzejs, gan Turkmēnijas Sieviešu savienība, gan maizes šķirne, gan Ašhabadas Laulību pils, gan pat Turkmēnijas piecmiljonā iedzīvotāja (mazā Gurbansoltana dzīvo Turkmenbaši pilsētā). Savukārt 19. februārī Turkmēnijā dīvainā kārtā sakrīt Valsts karoga diena un Turkmenbaši dzimšanas diena, ko valsts oficiālajā interneta lapā tās veidotāji skaidro vienkārši: "Karogs ir neatkarības un valstiskuma simbols, kas nav atdalāms no Nijazova un kurā tas arī ir iemiesots. Nijazovs būtībā ir Turkmēnijā - un otrādi." īsts prieks, protams, ir arī staigāt pa Ašhabadas centra ielām - marmoru un zeltījumus šādos apjomos neatrast nekur citur pasaulē, un kur nu vēl monumentālās būves, kuros tie izmantoti un kuriem, kā likums, vietējā presē tiek veltīti šādi jūsmīgi raksturojumi: "Šis grandiozais objekts kļūs par jaunu roku radītu neatkarības ēras un Zelta laikmeta, ko turkmēņu zemē izziņojis tās lielais dēls Saparmurats Turkmenbaši, simbolu." Latvijas Gaismas pils projekta apjūsmotajos īstu sajūsmu droši vien var radīt Lielā Saparinurata Turkmenbaši Nacionālais kultūras centrs - trīs balta marmora pilis, kurās atrodas muzejs, bibliotēka un koncertzāle, bet apkārt izvietotas tādas detaļas kā astoņas strūklakas un astoņi bronzas lauvas, savukārt pašām pilīm sabūvēti glīti zelta kupoli (trijiem diametrs - pat trīsdesmit metru), 104 astoņstūrainas zeltītas kolonnas un tā tālāk, un tā tālāk… Savukārt jau patiešām brīnišķu prieku man sagādā kāda specializēta krievvalodīga avīzīte, kurā


publicēti skolu izlaiduma eksāmena sacerējuma temati - tik aizraujoši, ka nav iespējams sarakstu nenopublicēt pilnībā. Un tātad - izvēle ir tiešām iespai​dīga: 1. Lai vienmēr ir miers, lai vienmēr ir mūsu Varenais Turkmenbaši! 2. Lielais Saparmurats Turkmenbaši - mūsu mūžīgais Prezidents. 3. Saparmurats Turkmenbaši Lielais - tautas, Dzimtenes un vie​notības balsts. 4. Saparmurats Turkmenbaši Lielais, Mahtimguli Fragi, Svētā Ruhnama. 5. Lepojos ar Lielā Saparmurata Turkmenbaši radīto lielisko jaun​celtņu monumentālo veidojumu. 6. Turkmēņu zemē atnācis mūžīgais pavasaris. 7. Vienotība, miers, saskaņa - neatkarīgās, mūžam neitrālās Turk- mēnijas nesatricināmais pamats. 8. Svētā Ruhnama - Zelta gadsimta Zelta grāmata. 9. Lielā Serdara dzīves grāmatas - mūsu galvenā mācība. 10. Augstā garīguma apdziedājums Lielā Saparmurata Turkmen​baši garadarbos. 11. Lielā Saparmurata Turkmenbaši novēlējumi jaunatnei - Zelta laikmeta personības audzināšanas skola. 12. Zelta laikmeta apraksts Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzī​ves grāmatās. 13. Ar Lielo Serdaru Zelta laikmetā. 14. Atamurats Nijazovs - Nacionālais Varonis, patriots, meistars - skolotājs. 15. Gurbansoltana Edže - Māte -Varone. 16. Serdara taka - veselības taka. 17. Dzimtā valoda - mīļotā valoda. 18. Mana miermīlīgā, mūžīgi neitrālā, neatkarīgā valsts. 19. Svētā grāmata, kas apgaismoja pasauli. 20. Dzimtene - turkmēņu dvēseles gaismeklis. 21. Turkinēnijas daba - turkmēņu nacionalitātes spogulis. 22. Geoktepes cietoksnis - varonības un patriotisma varenā skola. 23. Turkmēņu nacionālā bagātība - mūsu lepnums. 24. Vecajo maslahata - mūsu senču nacionālā tradīcija. 25. Ašhabada - saulainās Dzimtenes baltmarmora galvaspilsēta. 26. Lielā Serdara bērnība un jaunība, darba ceļa sākums. 27. Tu esi brīnums, turkmēņu paklāj! 28. Svētās Ruhnamas gads - augstā garīguma gads. 29. Noliecam galvu Nacionālo Varoņu vīrišķības priekšā. 30. Augsts garīgums - Zelta laikmeta turkmēņu galvenā tikumiskā vērtība. 31. Annanijazs Artiks - Lielā Serdara Lielais sencis. 32. Zirgs - turkmēņu slava un gods. 33. Saparmurats Turkmenbaši Lielais - visu pasaules turkmēņu aizgādnis. 34. Svētā Ruhnama - mūsu dzīves ceļš. 35. Nacionālais mantojums - mūsu garīgā bagātība. 36. Valsts simboli - senču turpinājums. 37. Mana zeme - balto kviešu Dzimtene. 38. Saparmurata Turkmenbaši Lielā - cilvēciskā saprāta - Svētā Ruhnama. 39. Lielais Saparmurats Turkmenbaši par daiļliteratūru. 40. Lielā Saparmurata Turkmenbaši Zelta laikmeta turkmēņu lite​ratūras galvenās tēmas. 41. Lielā Saparmurata Turkmenbaši poēzija - turkmēņu garīgā ba​gātība. 42. Lielā Saparmurata Turkmenbaši tēls turkmēņu scēniskajos uz​vedumos. 43. Mātes mīlestība Svētajā Ruhnamā. 44. Neatkarīgā, mūžīgi neitrālā Turkmēnija daiļliteratūrā.


45. Tauta, Dzimtene, Lielais Turkmenbaši neatkarības laikmeta poēzijā. 46. Svētās Ruhnamas apdziedājums daiļliteratūrā. 47. Cieņas pret turkmēņu sievietēm apraksts Lielā Saparmurata Turkmenbaši Svētajā Ruhnamā. 48. Valsts simbolu apdziedājums turkmēņu poēzijā. 49. Svētās Ruhnamas augstā garīguma radītās dziesmas. 50. Lielā Saparmurata Turkmenbaši Varoņa - Tēva un Varones - Mātes tēli turkmēņu literatūrā. 51. Garīguma mākslinieciskais iemiesojums Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzīves grāmatās. 52. Lielā Serdara poēzijas iedvesmotais patriotisms dzejas krājumā Tiirkmen ilim aman bolsun. 53. Lepnums par Dzimteni un tās mīlestības jūtas Saparmurata Turkmenbaši Lielā eposā Tiirkmenin bas eyyamynyn ruhy. 54. Atbildības par Dzimtenes likteni augstās jūtas Lielā Saparmurata Turkmenbaši poētiskajā buķetē IVatana howp otjek uc apat. 55. Augstas tikumības un humānisma apdziedājums Lielā Sapar​murata Turkmenbaši dzejoļos. 56. Jaunie poētiskie dzejoļi Lielā Serdara grāmatā Mana augstā garīguma pavasaris - Zelta laikmeta jaunatnes garīgais avots. 57. Svētā Ruhnama - mākslinieciskās daiļrades avots. 58. Lielā Serdara tēls turkmēņu mākslā. 59. Turkmēņu poēzijas attīstība Lielā Saparmurata Turkmenbaši Zelta laikmetā. 60. Mans mī|otais prozas darbs jaunajā turkmēņu literatūrā. 61. Iedvesmotā lepnuma par Tautu, Dzimteni, Lielo Saparmuratu Turkmenbaši atspoguļojums jaunajos prozas darbos. 62. Scēniskie uzvedumi, kas radīti neatkarības un neitralitātes gados. 63. Turkmēņu varonīgās pagātnes mākslinieciskais iemiesojums jaunajos scēniskajos uzvedumos. 64. Literatūrzinātnes attīstība Lielā Saparmurata Turkmenbaši Zelta laikmetā. 65. Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzīves grāmatas - jaunās turk​mēņu literatūras gaismeklis. 66. Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzeja Svētā lUihnama. Vārdu sakot, tas viss kaut kur jau ir redzēts; ir tikai viena liela starpība - var jau būt, ka man arī nopakaļ slapstās daži neliela auguma melnīgsnēji, šauracaini turkmēņu čekisti, kuriem ievērojamās auguma starpības dēļ mani vietējo pūlī nav pārāk grūti izsekot. Taču atšķirībā no Kimu valsts šeit man nav ne programmas, ne oficiālu uzraugu, kas mani atturētu no jebkādiem kontaktiem ar vietējiem. Ta sacīt, ej, kur gribi, dari, ko gribi - kaut ko tādu Ziemeļkorejā pat grūti iedomāties, kur nu vēl mājas, kas nosētas ar satelīttelevīzijas uztvērēju šķīvjiem, dažas visnotaļ īsta interneta kafejnīcas, tirgi, kur iegādājami arī Krievijas preses izdevumi, kas šeit, lai kā uz to raudzītos, ir un paliek salīdzinošas brīvības un viedokļu dažādības paudēji. Bet galvenais, kā jau minēts, - gandrīz pilnīga pārvietošanās un sa​zināšanās brīvība. Protams, neviens jau nu mani šeit atplestām rokām negaidīja. Formāli gan lielais turkmēņu tautas Vadonis personiski rūpējas par ikvienu tautsaimniecības nozari, tostarp, protams, arī par tūrismu, kam oficiālajā presē veltīti šādi cildinoši vārdi: "Turkmēni jas antīkās arhitektūras bagātības piesaista milzīgu daudzumu cilvēku no dažādām pasaules valstīm. Ar katru gadu palielinās tūristu skaits, kuri atklāj mūsu valsti kā vienu no patiesi vērtīgākajām pērlēm Lielā zīda ceļa spožajā virtenē, turklāt tikai 2001. gadā Turkmēniju apmeklēja vairāk nekā 5000 tūristu (kā atminamies, pat Ziemeļkorejā var lepoties ar desmitreiz lielāku skaitli). īpaši priecē, ka mūsu augsti godātā Serdara gudrajā vadībā pastāvīgi aug nacionālo tūrisma organizāciju profesionālais potenciāls. Un galvenā rokasgrāmata katram ir visu turkmēņu lielā grāmata - svētā Ruhnama. Tā ir ne tikai gudrības krātuve, bet arī instrukcija darbībai. Ar tīrajām un garīgumā bagātajām šīs grāmatas lappusēm katrs tūrisma nozares darbinieks saskaņo katru savu soli." Nez vai diženais Serdars kādreiz pats iedomājies, ka Rietumu tūristam interesantākas var būt nevis viņa nosauktās "pērles" vērtības, bet gan viņa savdabīgais, nudien nekur citur pasavdē neatrodamais


personības kults. Taču patiesībā Turkmēnijā ir pietiekami daudz arī "klasisku" tūrisma vērtību - gan četras piektdaļas no valsts teritorijas aizņemošais tuksnesis (Karakums ir viens no lielākajiem smilšu tuksnešiem pasaulē), gan viena no pasaules lielākajām sikspārņu pazemes kolonijām, gan milzīgas divmetrlgas ķirzakas, gan izmirušo milzu ķirzaku pēdas (kādreizējā Čardžou apgabalā, tagad Lebapas velajatā (rajonā) ir plato ar vairāk nekā tūkstoti dažāda izmēra - un pat gandrīz metru garu - dinozauru pēdu), gan Čingizhana nopostītu pilsētu drupas un izteiksmīgas upuru kapsētas, gan pati garākā mākslīgā upe pasaulē - lioo kilometru garais Karakuma kanāls, gan pasaules lielākais ezers - Kaspijas jūra, gan pazemes ezeri un milzu alas, gan dažnedažādas jaukas drupas. Nelaime tikai viena - tūrists šeit gluži vienkārši netiek gaidīts atplestām rokām, un viss. Tiesa, arī nekādi fantastiski šķēršļi brauktgribētājam ceļā likti netiek: Latvijā ir pietiekami daudz tūrisma kompāniju, kas ar sev vien zināmām metodēm dažu nedēļu laikā par diezgan prāvu naudu spēj kārotājam nokārtot tūrista vīzu, kurai oficiāli it kā vajadzīgs ielūgums (izsaukums) un arī saskaņots maršruts. Turklāt maršruta saskaņošana nav tikai formalitāte vien - cilvēkam, kam vīzā nav ierakstījušās visas lielākās Turkmēnijas apdzīvotās vietas, bet mūžam mainīgais ceļš, protams, aizvedis kaut kur galīgi neceļos, jārēķinās ar regulāru vietējo kārtības sargu interesi par dokumentiem un no tās izrietošu tikpat regulāru nepieciešamību atbalstīt kārtības sargus un viņu trūcīgās ģimenes ar nelielām naudas summām, kas atkarībā no pārkāpuma var sasniegt arī pietiekami lielus apmērus: piemēram, ja jūs ražas laikā vēlaties izvairīties no katra Turkmēnijas pilsoņa vai viesa pienākuma dažas stundas papūlēties kokvilnas laukā, kura malā jūsu auto apstādinājuši minētie kārtības sargi, runa var būt pat par dažiem desmitiem dolāru vai eiro. Taču - kas gan ceļojumi būtu bez grūtībām un pārbaudījumiem, - galvenais, ka valstī jūs tiekat iekšā un jums ir pietiekama brīvība to apskatīt tuvplānā, nevis caur mikroautobusiņa logu, kā arī krievu valoda tomēr joprojām dod iespēju brīvi komunicēt ar lielāko daļu valsts iedzīvotāju. Savukārt tiem atšķirībā no ziemeļkorejiešiem ārzemnieks tomēr nav dīvains un neparasts kukainis, no kura labāk turēties pa gabalu. Nē, gluži otrādi - jau pirmās dažas sarunas ar taksometru šoferiem, kas kaut kā plūstoši pāraug plašākās sarunās pie alus glāzes (jo ierindas turkmēnis ir pilnīgi pārliecināts, ka darbs nudien nav nekāds zaķis), parāda, ka šeit Kimu režīmam būtu ārkārtīgi plašs darbalauks. Turkmēnis - it īpaši, ja izrādās, ka patiesībā viņš ir vairāk krievs nekā turkmēnis - sarunā ar no izskata nekaitīgu ārzemnieku nu nekādi nespēj atturēties no mutes brūķēšanas pat par vissvētāko - pašu Serdaru, viņa darbiem un nedarbiem. Izskatās, ka pusmūža Nikolaju vai gluži vienkārši Koļu visvairāk- un no visas sirds - ir aizskāris Serdara aizliegums smēķēt automašīnās. "Nu jā, es saprotu, ka viņam sirds operācija bija. Jā, protams, labi jau, ka tas vācu ārsts (kardioķirurgs Hanss) Meisners viņu pārbauda un atzīst, ka tagad viss kārtībā, ka Vadonis mums gan veic rīta rosmi, gan vispār esot ar kolosālu potenciālu… Bet es taču labi atceros, kā viņš pats padomju laikā gan smēķēja uz nebēdu, gan iedzēra, gan kārtis mīlēja. Ja pats tagad vairs nevar, tad ko - neviens nedrīkst? Pat dzelzceļa stacijā viņa dekrētu izlikuši - smēķēt nedrīkst, paklausies tik, "ministrijās, institūcijās, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kā arī karaspēka daļās un vienībās, visās izglītības iestādēs, teātros un kinoteātros, sabiedriskajā transportā, parkos un skvēros", kā arī "citās vietās, kuras masveidā apmeklē pilsoņi". Tas jau tāpat kā ar tiem viņa matiem - kā suns uz siena kaudzes, nē, vēl sliktāk. Pats matus krāso jau gadiem ilgi, bet televīzijas diktoriem oficiāli aizliedzis. Gan matus krāsot, gan kosmētiku lietot - arī sievietēm, iedomājies! Pilnīgi apmežoņojies - tā ir, kad sieva Maskavā, bet pats te viens saimnieko…" Jā, cik nu lasīts, Koļam ir pilnīga taisnība: Turkmenbaši oficiālā sieva - Mūza Aleksejevna Sokolova - mierīgi dzīvo Maskavā, kategoriski izvairās no jebkādas publicitātes un ar notiekošo Turkmēnijā netiek saistīta nu galīgi nekādi. Gita lieta - gribētu es redzēt kādu cilvēku Ziemeļkorejā, kurš ar nepazīstamu cilvēku, turklāt vēl ārzemnieku, sāktu apspriest Mīļotā Vadītāja attiecības ar daiļo dzimumu. Toties šeit… vai nu trīsdesmit un drusku grādos aliņš īpaši palīdz izpausmes brīvībai, vai arī iemesls ir kāds cits, bet Koļa tikai iekarst. Šis tas no viņa stāstītā kaut kur jau iepriekš ir lasīts, bet šis tas


ir pilnīgi jauns, - es pat necenšos iespraukties ar jautājumiem, tik ik pa pusstundai pamāju putekļainās pseidokafejnīciņas apkalpojošajam personālam pēc jaunas alus pudeles, kamēr Koļam acis sāk dzirkstīt aizvien kareivīgāk. Sāku neticēt kaut kur lasītajam, ka par prezidentam veltītu anekdoti Turkmēnijā varot dabūt pat desmit gadus, - te jau velk uz vairākiem mūža ieslodzījumiem. "Ko tikai viņš te pie mums nav sastrādājis - no malas droši vien ir smieklīgi, bet mums ar to jādzīvo. Te viņš slēdza gandrīz visas valsts slimnīcas, izņemot tās, kas Ašhabadā. Un paskaidroja: kāpēc mums vajag tik daudz slimnīcu? Ja cilvēki saslimst, viņi var atbraukt uz Ašhabadu… Runāja, ka piecpadsmit tūkstoši mediķu palikuši bez darba. Bet pats Ašhabadā uzcēla pusgada laikā vienu patiešām smalku ārstniecības iestādi - kardioloģisko centru. Turki būvēja, kā jau visu pie mums, desmitiem miljonu dolāru izmaksāja, - un viss tikai tāpēc, ka tas pats vācu ārsts viņam paziņoja, ka vajag rūpīgi un regulāri ārstēt sirdi. Pēc tam - zelta zobus aizliedza. Ko viņam tie traucēja? Es saprotu - bārdas, kaut arī islāmā tā nav pieņemts, garus matus un ūsas - labi, lai būtu. Bet kam traucē zelta zobi? Avīzēs rakstīja, ko viņš bija pateicis studentei ar zelta zobiem - tu neapvainojies, tavi zelta zobi ir ļoti skaisti. Bet jūs, jaunos, jūsu baltie zobi krāšņo daudz vairāk. Agrāk, kad turkmēņi bija nabagi, zelta zobi bija modē… Man visi zobi ir balti. Es varētu sev ielikt zelta zobus… Eiropā izdarīja kļūdu. Vēloties saglabāt zobus, viņi ēda malto gaļu un pat zaļumus, augļus samala. Bet zobi sāk plaisāt, ja ar tiem nekošļā kaut ko cietu, lai būtu pretestība, norūdīšanās. Visās Eiropas valstīs zobi plaisāja… Es jaunībā novēroju suņus, — tā viņš teica. Tiem meta kaulus, un suņi tos grauza. Viņi to darīja ne no bada. Tur ir kalcijs, nedaudz fluora. Jo cietāka barība, jo stiprāki zobi. Tie, kam izkrita zobi, - tie ne​grauza kaulus. Atradies gudrinieks, ne? Pats apķēries dārglietām no galvas līdz kājām. Ceriņu krāsas briljants, milzīgs - cik tas vien viņam gredzenā maksā? Un visi viņa smaragdi, kuri atgādinot islama svēto krāsu? Un parastie briljanti - jo lielāki, jo labāk. Pats viņš saka - kāpēc man jākautrējas nēsāt šādas dārglietas, ja es esmu valsts pirmā persona? Bet es atkal neesmu pirmā persona, taču kāpēc es nevaru likt mutē zelta zobus, ja es to varu atļauties? "Skolotāji žēlojas par mazām algām, bet zobi no zelta. Kā starptautisko organizāciju pārstāvji var noticēt mūsu nabadzībai, ja skolotāja mute pilna zelta? Tā nav mūsu kultūra un mūsu tra​dīcija," - tā viņš saka. Bet ja mana tradīcija ir zelta zobi? Un kāpēc es nevaru turēt mašīnā magnetolu? Arī tas viņam nepatīk, arī fonogrammas svētkos viņam nepatīk. Tu zini, ka viņš pie mums slēdza gandrīz visu - filharmoniju, cirku, Operas un baleta teātri un tautas deju ansambli? Visi kinoteātri pārstājuši strādāt. Vienreiz viņš atzinās, ka Ļeņingradā kopā ar sievu gājis uz operu Kņazs Igors un neko neesot sapratis, - varbūt tāpēc ar to baletu viņam tā. Runā gan, ka Pats esot tikai pateicis - baleta triko daudziem šķiet diezgan smieklīgs, tāpēc labāk tam virsū uzvilkt kārtīgu turkmēņu halātu. "Citādi meitenes smejas…" Bet zemākesošie ne tā saprata un drošības dēļ aizliedza un slēdza. "Kā var turkmēnim ieaudzināt mīlestību uz baletu, ja viņam asinīs nav baleta?" - tā esot teicis. Mums arī datoru nav asinīs - tad ko, iztiksim boz datoriem. Zini, pie mums stāsta tādu anekdoti: Turkmēnijas prezidents Saparmurats Nijazovs varenajā grāmatā Ruhnama ar lepnumu raksta, ka turkmēņi izgudrojuši riteni, rakstību, metālkausēšanu. Neviens to nenoliedz. Vienkārši citas tautas tai laikā ražoja datorus un lidoja uz Mēnesi… Arī rajonu bibliotēkas slēdza, jo tās tāpat neviens neapmeklējot. Un arī aizliedza visas infekcijas slimības. Jā, tās pie mums ir ārpus likuma - ar tām nevar slimot, jo to nemaz nav, tās ir aizliegtas, un arī pieminēt tās nedrīkst… Tu zini, kad pie mums par godu straujajiem attīstības tempiem pavēlēja izgatavot pasaules lielāko zābaku, es nodomāju - jā, pilnīgi precīzi atbilstoši tam, kas notiek. Tad viņš vēl atzina par nederīgiem visus ārvalstu augstskolu diplomus, kas iegūti pēdējo desmit gadu laikā. Pat jaunajām mātēm deva labu padomu - lai piedzimtu puisēns, jaunajai māmiņai jāēd tikai un vienīgi jēra gaļa. Par godu savai 62. dzimšanas dienai izdeva speciālu rīkojumu, ar kuru katrs turkmēnis savā 62. dzimšanas dienā tiek pie brīvas dienas un naudas pabalsta upurauna iegādei. Paldies, protams, bet… Un jaunu simbolu izgudroja, redzi - astoņstaru zvaigzni. Protams, ātri vien vienu no


jaunajiem laukumiem izveidoja tieši tādā formā - un cik māju tādēļ nācās nojaukt? Kādas tik dienas viņš nav pasludinājis - Ūdens, Veselības, Labo kaimiņu attiecību, Auļotāja, Paklāja, Melones. Iedomājies svētku dienu par godu muskusmelonei? Un ne tikai svētku dienu vien. Viņam pat jauna izcila grāmata iznākusi - ar Ruhnamu nepietiekot. Grāmata, redzi, - Saparmurats Turkmenbaši Lielais par meloni - apaļo brīnumu, kas "matus padara spīdīgus, acis - jaunas, vīriešus stiprus, sievietes - skaistas, bet iespējas - pārejošas darbībās". Iedomājies, tā tur esot rakstīts. Tieši tā. Un kā naudu tērē! Par diviem miljoniem dolāru esot uzņemta filma par Ašhabadas 1948. gada zemestrīci, kurā gāja bojā arī viņa māte un divi brāļi. Taču Saparmuratam filma neiepatikās - un esot iznīcināta. Un vēl visi tie plāni par "tūkstošgades mežu" iestādīšanu, par pingvīnu zoodārzu tuksnesī, par īstu ledus pili ar tūkstoš cilvēku ietilpību Kopetdaga kalnos… Un mums tajā visā jānoskatās. Ar reliģiju kā izrīkojas, - un neviens viņam neko nevar padarīt. Savā dzimtajā ciemā Kipčakā uzbūvēja mošeju divdesmit tūkstošiem cilvēku, 100 miljonu dolāru esot izmaksājusi, lielākā Āzijā. Uzraksts uz valsts galvenās mošejas vārtiem: "Korāns - Allāha grāmata, Ruhnama - Svētā grāmata." Uz sienām - Korāna citāti mijas ar Ruhnamas citātiem. Man viņi, musulmaņi, ir vienaldzīgi, bet tā taču ir tāda zaimošana! Runā, ka imams esot protestējis un nonācis cietumā. Bet musulmaņu priekšniecība, muftijs, klusē Esot desmiti tūkstoši Korānu sadedzināti, jo viņš tulkojumā atradis neprecizitātes. Pat kāzās pie mums tagad pirmais tosts - par godu ne jau jaunajam pārim, bet gan Saparmuratam, pirmā dziesma protams, par Viņu. Ak jā, un nekāds brīnums nav nelūgti viesi ar videokamerām, kuri filmē, kas nu ienāk prātā. Uzvaras dienā lika Lielā Tēvijas kara veterāniem nest ziedus pie sava tēva pieminekļa - un viņi ari nesa, un nekas… Tu saki - kas tik pie mums nav sabūvēts! Bet tu zini, cik turki par to visu plēš? Tu zini, cik naudas paliek viņiem pašiem? Puse, droši vien puse! Un kvalitāte briesmīga, un tad uzbūvē - bet tālāk? Mums ir mūsu pašu Lasvegasa — Berzengu rajons, tur visas jaunās mājas sabūvējuši turki. Lifti nestrādā, viss birst, plaisā. Un turklāt nav, kur tās mājas likt! Cilvēki nopirkt nevar, bet, ja var, tad viņiem prasa - no kurienes nauda? Ja kādi atbrauc no ārzemēm, viņiem samelo, ka dzīvokļus tāpat izsniedz… Nekā neizsniedz! Varbūt pa pazīšanos vienīgi - pie mums tā var visu… Tā ka tu saki - skaista Ašhabada… Bet tu izbrauc ārpus pilsētas centra, tu izbrauc ārpus Ašhabadas! Tad tu redzēsi, kā cilvēki dzīvo. Es tevi varu pavadāt - sākumā visas strūklakas, viss marmors un tādā garā… Jā, cilvēki saka - prezidents malacis, visu ko sabūvējis. Zemestrīces memoriāls, Medžlisa ēka, Turkmenbaši pils, Kara memoriāls, Azadi mošeja - tas viss ir skaisti. Lielā prezidenta šoseja, kas viņa pili savieno ar viņa ārpilsētas rezidenci un divreiz dienā, viņam braucot uz pilsētu un no tās, pārējiem tiek slēgta. Labi, skaisti, gludi. Tad veselības takas piepilsētā — jā, garas, apgaismotas, visi var skriet vai soļot un uzlabot veselību, cik uziet. Serdara ceļš - jā, tā tagad tās sauc. Bet kas tās izmanto, ja cilvēkiem jādomā par iztikšanu, kaut arī mums ir gandrīz vai visvairāk gāzes pasaulē? Smuki, kad viņš pa Serdara ceļu, pa veselības kāpnēm trenkā savus ministrus - tautai pa​tīk, protams. Bet tālāk…?" Šķiet, Koļam vēl daudz kas būtu stāstāms, taču mūsu tik jauki sākusies pazīšanās strauji un traģiski beidzas - taksistu "noceļ no trases" viņa nez no kurienes parādījusies apaļīgā un bļaustīgā dzīvesbiedre. Esam gan sarunājuši, ka nākamajā dienā tiešām varētu apceļot gan dažus no slavenajiem memoriāliem un jaunbūvēm, gan vēl slavenākās veselības kāpnes, un arī no prezidenta šosejas aplūkošanas es galīgi neatteiktos. Taču Koļa norunātajā laikā tā arī neparādās, - uz brīdi pat apsveru iespēju, ka čekistu ausis tomēr izrādījušās modrākas, nekā varētu domāt, taču nospriežu, ka daudz patiesīgāka varētu būt kārtīgu paģiru versija (kas arī apliecinās dienu pirms prombraukšanas, gluži citā pilsētas malā pa gabalu pamanot Koļu visnotaļ dzīvu, tiesa, atkal kārtīgās burās). Tā nu jau citu amatiergidu kompānijā man jāapceļo virkne galvaspilsētas objektu, taču neko jau tie nezaudē - prezidenta šoseja patiešām ir bezjēgā plata un apsargāta, gari un apgaismoti - divi astoņus un divdesmit astoņus kilometrus gari, piecus metrus plati betonēti un apgaismoti ceļi, kas paredzēti visu ašhabadiešu un pilsētas viesu veselīgām pastaigām - veselības takas kalnos ved augšup lejup, Berzengu


saceltās daudzstāvu mājas atgādina krāšņas apšubekas, kas nez kāpēc saaugušas gludi nopļautā laukā, savukārt dīvainās strūklakas, skulptūras un citi veidojumi jaunajos parkos ir viena no fantasmagoriskākajām ainām, kādu jelkad gadījies vērot, - jau atkal jāsecina, ka Kimu režīms ar savām monumentālajām, taču gana klasiskajām būvēm nobāl Saules karaļa Turkmenbaši fantāzijas augļu priekšā. Citi taksisti gan neizrādās tik runīgi kā neaizmirstamais Koļa, taču tāpat bagātina manus zināšanu krājumus ar pāris vietējās valstiskās folkloras pērlēm. Tā, piemēram, Visu Turkmēņu Tēvs televīzijas tiešajā ēterā visai nācijai par milzīgiem priekiem un gandarījumu patriecis no amata izglītības ministru, vēl viņu piebrīdinot: "Un rēķinies - tu nekad neatradīsi citu darbu!" Citreiz - un par to rakstīts arī avīzēs Serdars noteicis īpašu shēmu, kādā amatā stāties enerģētikas un rūpniecības mi​nistra vietniekam. Vadonis, lūk, pēkšņi sapratis, ka "par labu vadītāju var kļūt tikai tas, kurš detalizēti, līdz sīkumiem pazīst visus ražošanas ķēdes posmu darbu", - un kādu praktisku slēdzienu no tā izdarījis? īsi un vienkārši - izdevis rīkojumu, ka pirmos trīs mēnešus jaunajam ministra vietniekam jāpastrādā par vienkāršu montieri, meistaru un dispečeru, savukārt ministra vietnieka posteni viņš varēs ieņemt tikai pēc šī pārbaudes laika beigām. Turklāt līdzīgi klājies arī aizsardzības ministram, kuram Turkmenbaši ieteicis pāris mēnešus pastažēties karaspē​ka daļās, lai tā iegūtu vajadzīgo pieredzi un labāk iepazītu ar​mijas vajadzības. Papildus tam, pamazām gatavojoties sekot Koļas padomam un doties ārpus marmorotā Ašhabadas centra, izdodas atrast laiku, lai parakātos pa pāris līdzpaņemtajiem žurnāliem un grāmatām (kuras, starp citu, neizraisīja ne vismazāko turkmēņu robežsargu un muitnieku interesi) un palūkotos - no kurienes tad šis jaukais un oriģinālais Turkmenbaši īsti radies un kā viņam apkārt redzamo fantasmagorisko farsu izdevies uzmeistarot salīdzinoši niecīgā laikā - Kimiem kas tāds pat sapņos nebūtu rādījies. Un, lūk, ko es atrodu. Cilvēks, kurš daudzus gadus vēlāk varētu ar Kimu, jaunāko, pacīkstēties par pasaules lieliskākā postmodernā - nu, vai varbūt sirreālistiskā - diktatora goda nosaukumu, ir dzimis 1940. gada 19. februārī Kepčakas (Kipčakas) ciemā 15 kilometru attālumā no Ašhabadas. (Nu noteikti varētu pacīkstēties palūk, ko visā nopietnībā raksta Krievijas prese: "Ja šodien tiktu rīkots pasavdes čempionāts totalitārismā, viņš tajā uzvarētu gan Dzimto Vadoni Biedru Kimu Čen Iru, gan Mīļoto Vadītāju Fi- delu Kastro un Varenāko Pulkvedi Sadamu Huseinu. Par viņiem pasaules sabiedrībai tomēr bija kāda daļa, bet bijušais Ašhabadas bārenis un Pēterburgas elektrotehniķis Saparmurats Nijazovs, visu turkmēņu vadonis un Dieva dāvana savai Dzimtenei, ne​vienam īpaši netraucēja - nu, un arī uzpūtās.") Bērnība mazajam Saparmuratam nesanāca neko ilga - tēvs, kā jau minēts, gāja bojā karā, māte un divi brāļi - Ašhabadas ze​mestrīcē, kad viņam bija tikai astoņi gadi. Tomēr bērnunamā Saparmuratam īpaši ilgi mitināties nevajadzēja - no tā viņu paglāba tēvocis, ar kuru jaunietim tomēr nekādas īpaši labās attiecības nav izveidojušās. Cita starpā tiek atstāstīts, kā jaunībā Sa- parmurats uz lielām tēvoča ģimenes svinībām atnesis diezgan nožēlojamas kvalitātes paklāju, ko netaktiskais vīrelis tad nu arī izlicis pie sava mājokļa ieejas durvīm, - un tas abpusēji ticis uzņemts kā briesmīgs apvainojums. Jo, rau, paklājs Turkmēnijā ir kaut kas vairāk par tikai milzīga daudzuma mezglu kopumu. Austrumos māja patiešām sākas tur, kur izklāts paklājs - ne ti​kai augsti funkcionāla, bet arī statusa manta: vieni paklāji bija mēbeļu vietā, citi palīdzēja siltināt māju, trešie kalpoja lietu pārvadāšanai, savi paklāji bija (un ir) bērēm, savi - kāzām. Taču gan tad, gan vēl daudzus gadus vēlāk no Saparmurata nekā īpaša nebija - tik ļoti, ka arī, viņam jau kļūstot par Visu Turkmēņu Tēvu, kaut kā neparādījās kimveida stāsti par piedzimšanu svētajā kalnā, debesu zīmēm, jaunības varoņdarbiem un gatavošanos Vadoņa karjerai. Vai varbūt - Vadonim šādas blēņas vienkārši nešķita nepieciešamas. Lai nu kā, Saparmuratam pēc augstākās izglītības iegūšanas elektrotehnikas jomā izrādījās tikai viens izcils talants - lieliska konjunktūras oža. Tā tad viņam arī ļāva soli pa solim, bet pietiekami strauji kāpt augšup pa partijas karjeras kāpnēm - līdz pat brīdim, kad viņš kā vietējās kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs 1985. gadā kļuva par reālo Turkmēnijas vadītāju. Tālākais jau patiesībā bija tehnikas jautājums: turkmēņiem un viņu nākamajam Tēvam un Vadonim


patiesībā nevajadzēja ne pirkstu pakustināt, lai tiktu pie valstiskās neatkarības, - tā pēc 1991. gada augusta puča viņiem vienkārši pati iekrita rokā. Cita lieta - ka Saparmurats ar savu lielisko ožu nepalaida garām izdevību tad, kad tā nostājās viņa priekšā. 1990. gada janvārī Saparmurats Nijazovs kļūst par Turkmēnijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju, par Turkmēnijas prezidentu viņš pirmoreiz tiek ievēlēts 1990. gada oktobrī. 1992. gadā viņš šajā amatā tiek pārvēlēts, bet 1994. gadā referendumā tiek atbalstīts lēmums pagarināt prezidenta pilnvaras uz otru piecu gadu termiņu bez pārvēlēšanas formalitātēm, savukārt pēc tam prezidenta pilnvaras tiek pagarinātas līdz 2002. gadam. Par prezidentu uz mūžu ar Tautas sapulces lēmumu Saparmurats Nijazovs faktiski tiek apstiprināts jau 1999. gadā, pret ko pats Vadonis kautri iebilst. Tiesa, skaidros vārdos lēmums par mūža prezidenta titulu tiek pieņemts tikai pāris gadu vēlāk, turklāt Visu Turkmēņu Tēvs jau atkal kautri paziņo, ka no šāda goda atsakoties un 2010. gadā, kad viņam apritēs 70 gadu, nolik​šot savas prezidenta pilnvaras. Kurā brīdī un kā īsti parādās tituls "Turkmenbaši"? Viena no versijām - tā Saparmuratu Nijazovu pirmoreiz nosaukuši Afganistānas turkmēņi, kad viņš 1992. gadā viesojies Saūda Arābijā. Citas versijas iespējams, šis tituls darināts pēc parauga "baš sekretārs" - "pirmais, galvenais sekretārs", vai arī - pēc Kemala Ataturka (Visu Turku Tēva] piemēra. Jebkurā gadījumā tas jau 1993. gadā ar parlamenta lēmumu tiek atzīts par Sapar- murata Nijazova oficiālo titulu, bet gadu vēlāk ar likumu tiek pat noteikts sods par mēģinājumiem "Turkmenbaši" vietā lietot tulkojumu, piemēram, "Turkmēņu vadonis". Papildus tam Turkmenbaši savu personību paklusām izpleš arī citos virzienos - pirmām kārtām, protams, padarot sevi par figūru arī garīguma menedžmenta jomā. Tā, piemēram, jau 1995. gadā pirmo publisko lūgšanu par prezidentu notur Hadži Ahmets - viens no Turkmēnijas vecākajiem musulmaņu priesteriem un, kas vietējos apstākļos ir vēl svarīgāk, cilvēks, kurš tulkojis Korānu turkmēniski. Nedaudz vēlāk pēc "neskaitāmās darbaļaužu vēstulēs izteikta lūguma" lūgšanas tekstu publicē laikrakstos, un pašlaik tas no galvas jāzina visiem ticīgajiem (tikai lūgšanas centrālā daļa vien ir 19 807 rakstu zīmes gara - tātad nedaudz mazāk par pusi no visas šīs grāmatas nodaļas). Protams, ka šādi Vadoņa pūliņi nācijas un valsts labā ir kaut cik arī jāatalgo, un Turkmenbaši pamazām sāk uzkrāt arī prēmijas, goda nosaukumus un ordeņus. 2001. gada oktobrī Turkmēnijas Tautas padome (Iialk Maslahati - Tautas padomē ietilpst prezidents, parlamenta deputāti, speciāli izvēlēti īpaši cienījami apdzīvoto vietu pārstāvji, ministri, vietējās izpildvaras vadītāji, sabiedrisko organizāciju un tiesu iestāžu pārstāvji un vadītāji; šīs 2500 cilvēku lielās struktūras lēmumi oficiāli neskaitās likumi, kurus pieņem Medžliss, taču reālajā dzīvē ir obligāti ievērojami visām pārējām varām) nolemj piešķirt Turkmenbaši jau piekto Turkmēnijas varoņa nosaukumu "par īpašiem nopelniem valsts labā", un tai pašā dienā Tautas sapulces, Vecajo padomes un Vis- nacionālās kustības Atdzimšana kopējā sēdē galīgajā variantā tiek atbalstīts Turkmenbaši sarakstītās "visu turkmēņu svētās grāmatas" Ruhnama galīgais variants, par kuru oficiālās propagandas viedoklis ir īss un skaidrs: "Pārtulkota daudzās pasaules valodās, Ruhnama sākusi savu gājienu pa pasauli. Tās autors, mūsu Lielais Serdars, savā garā ir radītājs, celtnieks - valsts, pilsētu, ceļu, jaunas dzīves celtnieks senajā turkmēņu zemē…" Gadiņu vēlāk Turkmenbaši laiž klajā savu dzejas krājumu ar nosaukumu Lai zeļ mana dzimtā tauta, un jau atkal pār turkmēņu Tēvu nobirst balvu un goda nosaukumu lietus - to pašu Tautas padomes, Vecajo padomes un Visnacionālās kustības Atdzimšana kopējā sēdē tiek nolemts Turkmenbaši par jauno garadarbu piešķirt nosaukumu Turkmēnijas Lielais rakstnieks un uzreiz visas trīs ordeņa Altyn Asyr pakāpes. Turklāt interesanti, ka arī lēmums par iecelšanu Valsts prezidenta amatā uz mūžu galīgi un negrozāmi tiek pieņemts tieši saistībā ar jauno un brīnišķo dzejas krājumu, par ko pats Vadonis pieticīgi paziņo - vispār jau mūza ar visu Pēgasu viņu pavadot jau kopš bērnības, iespējams, kopš Ašhabadas zemestrīces laika. Viss beidzas ar to, ka viens no vicepremjeriem visā nopietnībā ierosina arī pašu Turkmēnijas valsti pēc Saūda Arābijas (kas būtībā nozīmē - Saūdu dinastijas Arābija) pārdēvēt par


Nijazova Turkmēniju, - lāga nesaprotamu iemeslu dēļ šis "augšā" acīmredzot saskaņotais ierosinājums tā arī netiek īstenots. Kā tas viss vienam cilvēkam izdevās? It īpaši - ņemot vērā, ka vienā ziņā Turkmenbaši ir bijis absolūts izņēmums visā Vidusāzijā un ne tur vien: kamēr citi valstsvīri vienmēr ir bijuši savu lielāko vai mazāko klanu pārstāvji, Saparmurats Nijazovs jau no laika gala ir bijis "vientuļais vilks", kurš sekmīgi spējis būt absolūtais monarhs un savus padotos skaldīt un valdīt arī vienatnē, protams, ja neskaita absolūti padevīgo saujiņu. Paši turkmēņi - vienalga, vai būtu runa par taksometra šoferiem, atlaistiem skolotājiem, kaut kā aizķērušamies opozīcijas pārstāvjiem vai izbijušiem noliktavas pārziņiem - tikai rausta plecus. Iespējams, esot vainojama turkmēņu caurmērā rāmi padevīgā un filosofiskā mentalitāte - bet varbūt arī tas, ka turkmēnis tomēr ir tāda izteikti divšķautņaina būtne: no vienas puses, vienmēr gatavs nestrīdēties ar stiprāko, no otras, vienmēr gatavs kļūt par baju vājākajiem un zemākajiem, tikko parādās tāda iespēja; šādā situācijā viena vienīga cilvēka kļūšana par galveno baju un vadoni esot tikai loģiska. Un tikpat loģiski galu galā esot ari tas, ka šim cilvēkam, kurš līdz tam visas pavēles saņēmis no Maskavas, īsti pamatīgi "aizbrauc jumts", kad viņš savā rīcībā pēkšņi iegūst veselu valsti. Ne vienā dienā, protams, bet pamazām, pamazām… Turklāt visus šos gadus Turkmenbaši nevis vienkārši guļ uz lauriem un savā nodabā dzejo, bet vaiga sviedros pūlas, lai tikai padarītu savas tautas dzīvi… nu, ja ne gluži labāku, tad interesantāku noteikti. Piemēram, ko vērti ir kaut vai paša Vadoņa izgudrotie un ieviestie - tāda vismaz ir oficiālā versija speciālie cilvēka dzīves posmu (ciklu) apzīmējumi: saskaņā ar tiem bērnība ilgst līdz 13 gadu vecumam, pusaudža vecums ir no 13 līdz 25 gadiem, seko jaunības fāze (līdz 37 gadiem), brieduma periods, kurā faktiski vēl turpinās jaunība (no 37 līdz 49 gadiem), un pravieša vai gudrības vecums (no 49 līdz 61 gadam). Pēc tam no 61 līdz 73 gadu vecumam beidzot kārta pienāk gara varenības un stabilitātes periodam, kurā "cilvēka prāts un gudrība kļūst noturīgi, cilvēkam sāk piemist varens gars" (šajā fāzē ir arī pats turkmēņu Vadonis), seko aksakala vai pirmsvecuma fāze (no 73 līdz 85 gadiem) un novecošanas periods (no 85 līdz 97 gadiem), savukārt fāze no 97 līdz 109 gadu vecumam nosaukta turkmēņu pirmtēva Oguzhana vārdā, - galu galā arī tas nodzī​vojis līdz 109 gadu vecumam. Ne pa jokam Tēvs ir rūpējies arī par genofonda saglabāšanu un neizšķaidīšanu. Turkmēņu meitenēm gan, atvainojiet, piemīt nelaba īpatnība jau ap gadiem divdesmit pieciem sākt ēst visu, kas vien pagadās pa rokai, un līdz ar to arī uzkrāt vienu kilogramu desmitu pēc otra. Taču tiem, kam šāda īpatnība šķiet tikai pievilcīga, Turkmenbaši jau 2001. gadā sacerējis īpašu Lēmumu par valsts kalimu, kas teorētiski domāts, lai būtu iztika bērniem, ja nu vīrs un tēvs pēkšņi izdomā aizlaisties: saskaņā ar to ārzemniekam, kam ienācis prātā apprecēt turkmēnieti, šeit ir jāiegādājas miteklis, vesels gads vai pat divi te jānodzīvo un vēl jāsamaksā Turkmengosstrah kasē piecdesmit tūkstoš dolāru. Turklāt Vadonis nebūtu viņš pats, ja lēmumā neiestrādātu izcilu loģisko absurdu: it kā jau gadu iepriekš laulības ar ārzemniekiem vispār tika aizliegtas, tā ka šis vēl bija progresīvs lēmums, taču - kā gan lai ārzemnieks iegādājas dzīvokli un tur gadu nodzīvo, ja ārvalstu pilsoņiem Turkmēnijā saskaņā ar citu Vadoņa lēmumu nekustamais īpašums vienkārši nedrīkst piederēt?… Tad ko - salīdzinot ar zvērīgajiem Kimiem, te mums ir tikai tāds ekscentrisks diletants? Ekstravagants diktators, jokupēteris un oriģināls, bet ne īsts despots? Tā sākumā tiešām var šķist - un šķistu arī turpmāk, ja ne…


2. NOA, OGUZHANS UN CO Protams, ka visai Ašhabadai nav tikai vitrīnas puse vien, - tā vienkārši nemēdz būt. Marmors, zeltījumi un stikli aizņem centru un varbūt vēl pāris jaunos rajonus, bet tad arī viss. Lai gan tas, protams, ari nav maz - vēl pirms gadiem divdesmit Turk- mēnijas galvaspilsēta nebija nekas vairāk kā parasts, pelēcīgs padomju rajona centrs, kurā, "paldies" 1948. gada zemestrīcei, nekā vēsturiska vienkārši nebija palicis - galvenokārt divstāvu betona ēkas, kuru vidū paretam slējās nomaļu daudzstāvu dzīvojamās paneļu ēkas, centrā esošā viesnīca Ašhabad un vēl dažas būves. Nu aina ir pavisam cita - pat tad, ja diena nomākusies, centrā vienalga nepieciešamas saulesbrilles, jo viss zaigo un laistās, turklāt vismaz formāli liela daļa no jaunbūvēm paredzēta nevis Turkmēnijas nekronētajam monarham, bet gan plašajām tautas masām. Gan tām, kurām jaunsabūvētajās daudzstāvu mājās pēc idejas vajadzētu dzīvot, gan tām, kas joprojām mitinās savās jurtās un būdās kaut kur provincē, bet reizi gadā uz lieliem svētkiem sabrauc galvaspilsētā, lai tur izbrīnā ieplestu acis par to, cik labi tomēr klājas viņu dārgajai valstij, - sajūsminātos par ūdeni nežēlojošām strūklakām un skulptūrām, izpriecātos plašajos zaļajos parkos (kas nudien nav maz tuksneša vidū notupinātajai Ašhabadai) un saviem radiem, draugiem un paziņām aizvestu stāstu par Tēvu un Vadoni, kas gudri valda visas šīs greznības vidū un dāsni dalās ar savu mīļo turkmēņu tautu. Interesanti, ka milzīgās jaunbūves un Ašhabadas centrs vienādi iedarbojas gan uz, atvainojiet, tomēr caurmērā tumsonīgu turkmēni no Karakuma vidienes, gan augsti izglītotu un baltap- kakļotu eiropieti, kurš, īsi izvadāts pa centru un jaunajiem rajoniem, vēlāk mājās dalās savā sajūsmā - o, kā tur valsts izlieto savus līdzekļus visu iedzīvotāju labā, un nav tā, ka daļu naudiņas vienkārši nozog jau procesā, bet par pārējo uzbūvē pasaulē dārgākos tiltus, bibliotēkas un līdzīgus objektus. Taču šai jūsmai par jaunajām būvēm, militāro simboliku, dīvainajām skulptūrām, spārnotajiem zirgiem, tīģeriem un visu iespējamo stilu sajaukumu neatliktu nekas cits kā skumīgi sašļukt, ja vien jūsmotajiem būtu nedaudz vairāk laika un vēlēšanās palūkoties - kas tad ir tas, uz kā turas visi turkmēņu galvaspilsētas zilie stikli, zaļie ledi, zelts un marmors. Nelaime tā, ka latvju valstī salīdzinājumā ar Turkmēniju, var teikt, nekādas korupcijas nav vispār, pie mums 10-20 procentu pateicību valsts pasūtījuma piešķīrējiem jau šķiet absolūtie griesti, par kuriem nekas pārāks pat Šleseram nevarētu sapnī rādīties. Cita lieta - Turkmēnija, kur ēka vienā galā vēl nav pabeigta, lai otrā galā jau nesāktu palēnām sagrūt, - un kā tai ne- grūt, ja savu ļoti būtisko peļņas daļu no jau tā uzpūstās tāmes grib saņemt gan vesels bariņš dažāda līmeņa ierēdņu un uzraugu, gan arī paši būvnieki - galvenokārt turki, bet ir arī francūži un citi. Jau trešajā brauciena dienā man izdodas sastapties ar kādu no "laimīgajiem" dzīvokļu īpašniekiem, kurš savdabīgā veidā ticis pie mitekļa "jaunajā projektā" turkmēņu gaumē un tagad izbauda visus tā priekus, - un viņa stāstījums diezgan precīzi apstiprina manas aizdomas un kaut kur šā tā lasīto. Tagadējā Batbijara profesija, kā viegli iedomāties, jau atkal ir taksists, - bet tā nav bijis vienmēr. Cik noprotu, viņš pastrādājis pat šādās tādās valsts iestādēs, bet neatkarīgajā Turkmēnijā jau laikus sapratis, ka mierīgāk tomēr būs turēties no valsts darba pa gabalu. Tomēr tajā viņš palicis pietiekami ilgi, lai noskatītos un daļēji uz savas ādas izbaudītu visu, kas saistīts ar brīnumainajām, turkmēņu tautas pārstāvjiem paredzētajām jaunbūvēm, par kurām, piemēram, brīnumjaukā avīze Neitrālā Turkmēnija faktiski nepārtraukti vēsta kaut ko šādu: "Oktobra svētkos jauno namu iedzīvotāju skaits būtiski pieaugs. Laimīgie ievāksies jaunajās paaugstināta komforta mājās… Divdesmit sešu augstceltņu celtniecību apstiprināja ar savu lēmumu Turkmēni- jas Prezidents Saparmurats Turkmenbaši, atļaujot ministrijām un valsts iestādēm noslēgt kontraktus ar uzņēmējiem par to būv​niecību." Pirmkārt jau katrai jaunbūvei, vienalga, brīnumainai vai ne, ir vajadzīga viela - bet kur to ņemt? Citādi vēl būtu jādomā, bet, ja runa ir par turkmēņu hana vēlmēm, tad jādomā nav - un rezultātā


projektētāji arī īpaši nedomā, bet paņem to zemi, kas viņiem šķiet piemērotāka. Par to Ašhabadā - un ne tur vien - pārliecinājušies jau tūkstoši cilvēku, kuru vidū pagadījušies pāris Bah- tijara paziņu un pat attālu radinieku. Rezultātā, piemēram, nav izslēgts, ka jums pēkšņi paziņo (un vēl uzrāda atbilstošu vietējā kazija - tiesneša - lēmumu): esiet tik laipni un diennakts laikā, lūdzu, atbrīvojiet vietu, jo šeit tiks būvēts tas un tas. Tieši tā gadījies Bahtijara sievasmātei (un kas par to, ka Bahtijaram viņa lāga neesot gājusi pie sirds) Tjaze Oba - Jaunajā ciemā netālu no Ašhabadas, kur no mājām izlikts pavisam aptuveni trīs simti ģimeņu. Formālais iemesls - atklāts, ka ciemata būvniecība deviņdesmitajos gados bijusi nelikumīga, tā ka nav ko te iebilst, bet, ja kāds arī iebildis, izlikts ar armijas palīdzību. Tiesa, vietējie iedzīvotāji runā, ka šī vieta ievajadzējusies, lai te izbūvētu tās pašas Gurbansoltanas Edžes memoriālo parku - un kāda starpība, ka patiesībā neviens nezina, kur īsti pēc zemestrīces atrodas viņas mirstīgās atliekas? Turkmenabatas galvenajā ielā pirms Turkmenbaši vizītes dažas "neglītas" mājas noslaucītas vienā naktī. Jau pieminētajā Berzengu ciematā - faktiski Ašhabadas sastāvdaļā - nojaukta paliela dzīvojamā māja vēl gluži labā stāvoklī, lai tās vietā uzbūvētu skvēru ar strūklaku, iespējams, vēl ari akvaparku. Prezidentam ienāk prātā par godu draudzībai ar turku brāļiem izveidot Ataturka parku - un atkal desmitiem māju noslauka buldozeri. Pašā Ašhabadā nojauktas dažas mājas Ostrovska ielā, lai to vietā uzbūvētu deviņstāvu dzīvojamo ēku, un sākumā nojaukto māju īpašniekiem dīvainā kārtā piedāvāts pat kaut kas vairāk par pārsimt dolāru kompensāciju - kazi, viņi varētu kādu laiku padzīvot pie radiniekiem, bet, kad māja būs uzcelta, viņiem tajā noteikti atradīšoties pa dzīvoklim. Tas jau bijis daudz, jo iepriekš ne vienu vien ašhabadieti no mājas izlika un pārcēla vienkārši uz pliku vietu tālu prom no pilsētas. Taču prieki izrādījušies pāragri - pagājis gads un divi, bet augstajās varas iestādēs kaut kas acīmredzot ieķēries, un māja tā arī nav uzcēlusies, liekot attālajiem Bahtijara paziņām bubināt: taisni vai jāiet de​monstrācijā, jo, kad pēc tam iesēdinās, būs vismaz jumts virs galvas. Tiesa, izrādās, ka arī tas jau izmēģināts: Ašhabadas tuvumā ir Keši ciemats, kuram nav paveicies īpaši - ar to, ka tas atrodas cieši blakus tā sauktajai "protokola" jeb prezidenta šosejai, pa kuru Turkmenbaši katru dienu dodas uz savu ārpilsētas rezidenci. Stāvējušas šosejas malā gluži ciešamas mājeles, taču visas kā viena nojauktas pēc prezidenta pavēles. Vēl pirms tam paplašināta Keši centrālā iela, nojaucot dažus desmitus māju, tad pienākusi kārta jau plašākiem nojaukšanas darbiem - pēc Turkmenbaši domām, tieši šī varētu būt īstā vieta, kur uzbūvēt Ledus pili. Iedzīvotāji sadomājuši protestēt - un trīs dienas pavadījuši faktiski mājas arestā, jo visu ciematu un tuvējo rajonu aplenkuši policisti un Nacionālās drošības ministrijas darbinieki. Protesti nav palīdzējuši - un pieciem simtiem ciemata ģimeņu pienāca rakstiski rīkojumi desmit dienu laikā pamest mājas, bet ne par kādām kompensācijām vispār nav bijis runas. "Vienīgais, kas laika gaitā mainījies, - vara kļuvusi nedaudz civilizētāka un tagad nevis nograuj mājas ar buldozeru, bet naktīs iero​das kareivji un paklusām nojauc mājas jumtu. īpašniekam atliek tikai māju nojaukt pašam - lai nezaudētu vismaz būvmateriā​lus," jautro stāstu noslēdz Bahtijars. Tiesa, zeltzobainajam taksistam, - kā var noprast, vienīgais glābiņš no Turkmenbaši izfantazētajiem dīvainajiem rīkojumiem bijis tas, ka neviens tos tā īsti nopietni nav pildījis -, ir arī pašam savs bēdu stāsts, kura dēļ viņš radniecīgās un draudzīgās turku tautas pārstāvjus nevar ciest ne acu galā, lai ko nu tur Vadonis un Tēvs runātu un rakstītu par lielo stepi, no kuras visi turki un turkmēņi cēlusies. "Maitas, nelieši un krāpnieki viņi visi ir - es to saku! Zagļi un sliņķi! Aiztriekt viņus visus vajadzētu! Kam der viņu mājas? Kam der ceļi, kuri pēc lietus pārvēršas par kanāliem? Mūsu bibliotēka kopā ar pārējo kultūras centru izmaksāja septiņdesmit piecus miljonus dolāru, bet apmetums no griestiem sāka birt jau pēc pirmā lietus!" - un tas vēl ir tikai Bahtijara personiskā bēdu stāsta ievads. Viss bijis tā - tai pašā Berzengu arhitektonisko apšubeku rajonā, pašā Ašhabadā, dēvētā par Lasvegasu, sākotnēji dzīvokļi jaunajās ēkās vienkārši izdalīti - pirmrindniekiem, īpaši vajadzīgiem cilvēkiem, radiem, draugiem, paziņām un visiem pārējiem, kam nu jebkurā normālā ne-tirgus ekonomikā pienākas par velti dabūt dzīvokļus. Taču tad izrādījies, ka pat visuvaro- šajam Turkmenbaši tas sāk šķist pārāk dārgi un neefektīvi, un valsts pārgājusi uz savdabīgu tirgus ekonomiku, nolemjot daļu dzīvokļu


pārdot par kaut kādām tirgus vai ne-tirgus cenām, lai par iegūto naudu varētu atļauties samaksāt būvniekiem un atlikušos dzīvokļus, kā jau tas pienākas, izdalīt pa labi, pa kreisi. Taču nelaime tā, ka vidusmēra turkmēnim prasītie daži desmiti tūkstoši dolāru kā bijuši, tā arī ir fantastiska un neiedomājama nauda, savukārt lētāk nekā nav sanācis - un kā arī sanāktu, ja būvnieki padalās peļņā ar visiem, ar ko nu jāpadalās, un arī paši grib nopelnīt ne pa jokam? Tā nu "apšubekas" cēlušās cita pēc citas, taču lielākoties palikušas tukšas - jo komerciemītnieki kaut kā nav saradušies, savukārt par velti izdalīt valsts īsti nav gribējusi. Turklāt potenciālie komerciemītnieki vēl kaut kā, nez no kurienes varbūt arī būtu parādījušies un naudiņu sakasījuši, taču viņus laikus apturējusi pirmo pārdrošnieku pieredze - vietējie drošībnieki un ekonomisko noziegumu apkarotāji viņiem gandrīz visiem kā vienam pajautājuši: no kurienes, lūdzu, nauda, cienītie? Rezultātā jau ieņemtie dzīvokļi daudzos gadījumos jau atkal atbrīvojušies, savukārt paši to iemītnieki pārcēlušies uz krietni spiedīgākiem mitekļiem, reizēm pat kārtīgi aizrestotiem. Vēl vairāk - "jaunie projekti" devuši Turkinenbaši lielisku iespēju izrēķināties ar faktiski ikvienu nogrēkojušos ierēdni, jo jebkurā izmeklēšanā automātiski izrādījies, ka savu mājokli tas iegādājies nelikumīgi… Gods kam gods, uz šo konfiscēto dzīvokļu rēķina gan valsts nav vēlējusies nopelnīt - piemēram, 2002. gadā Turkmenbaši publiski paziņojis, ka nabadzīgajiem un daudzbērnu ģimenēm tiks nodoti aptuveni divi simti par nelikumīgi nopelnītu naudu iegūtu dzīvokļu, kas agrāk piederējuši bijušajiem ministriem, banku darbiniekiem, ierēdņiem, eksvicepremjeram, ārlietu ministram un Centrālās bankas vadītājam. Labi, akurāt daudzbērnu ģimenes un nabadzīgie pie šiem mitekļiem varbūt arī nav tikuši - tā notiek tikai pasakās, taču vesela virkne "vajadzīgo" radu, draugu un paziņu gan. Un - viņu vidū izrādījusies arī Bahtijara ģimene (arī apveltīta ar pietiekami kuplu bērnu bariņu), kas vairākas dienas uzskatījusi sevi par gandrīz vai laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Savukārt par tālāko droši vien neviens nepastāstīs labāk par pašu Bahtijaru - lai arī cik nepilnīgi man izdotos attēlot dienvidnieciski vulkānisko jūtu izvirdumu, kaismīgo žestikulēšanu un siekalu šķaidīšanu. "Tu zini! Es nekad iepriekš nebiju ticējis, ka Allāhs patiešām iejaucas zemes dzīvē! Bet tagad es varētu arī ticēt! Man sieva teica - nevajag pieņemt tādu mitekli, kura iepriekšējais īpašnieks ir netaisni padzīts! Bet nezinu - šaitans vai kas prātu sajauca! Tik skaisti viss bija - mēs pirmoreiz piebraucam, bet māja spīd un laistās saules staros! Tāds skaistums! Un iekšā! Dzīvoklis devītajā stāvā - tāds skaistums! Kondicionētājs jauns! Iebūvēta virtuve! Trīs istabas! Lifts, protams! Skaisti, lieli logi, palodzes! No ārpuses - visa fasāde no marmora! Tāds prieks! Domājām - nu tik mēs dzīvosim! Neticēju iepriekš runām par turkmēņu "zelta laikmetu" - tad noticēju! Jā, būtu grūti uz darbu izbrau​kāt, bet kas par to? Toties prieks mājās atgriezties!… Viss sākās ar ūdeni. Ūdens pirmā mēneša laikā mums nebija kopā trīs nedēļas. Sākumā nebija spiediena. Tad bija spiediens, bet pagrabā kaut kas bija noticis. Tad kaut kas notika ar ūdensvada atzaru. Tad atkal nebija spiediena. Tu zini, Ašhabadā ūdens piegāde gandrīz neko nemaksā, bet tad nu arī spiediens reizēm ir, reizēm nav. Pirms tam mēs dzīvojām barakā, pirmajā stāvā - un tur ūdens bija vienmēr. Ja galīgi nebija, turpat bija lielais krāns, un ar spaiņiem varēja sanest - kas nu tur liels, mums tuksnesī svarīgi, ka ūdens vispār ir. Nebija lielajā krānā - varēja paiet divus kvartālus tālāk, tur bija gan cits ūdensvada atzars, gan vecā aka. īsta veco laiku aka - divsimt, varbūt trīssimt metru dziļa. Tu zini, kā tādas akas pie mums sauc? Jildiz- boili gujular. Tas nozīmē - līdz dibenam tikpat tālu kā līdz zvaigznēm. Tagad tu dzīvo jaunajā rajonā - nekādu aku, ūdens nav, tu dzīvo devītajā stāvā. Kur ņemt ūdeni? Tu kaut kur atrodi, nes ar spaiņiem - ja būtu lifts, varētu mierīgi uzvest liftā uz devīto stāvu. Bet lifts, protams, nedarbojas. Lifts tur vispār nekad nedarbojās. Kāpēc nedarbojās? Turkiem pajautā! Viņu lifts! Noteikti, ka vislētākais, kāds vispār iespējams, ar vislētākajām detaļām! Jo turkiem galvenais ir nopelnīt, nekas cits! Tu zini, kā mums ir ar elektrību? Elektrība arī ir gandrīz par velti, bet ar spriegumu ir visādi. Reizēm elektrības vispār nav, reizēm ir 220 voltu, reizēm mazāk, reizēm ir vairāk - nav ko žēloties, ja par velti, ņem, cik voltu ir! Mums visiem dzīvokļos visam ir sprieguma stabilizētāji. Vai tad bija grūti to


uzlikt arī liftam? Bet turkiem vienalga! Un tad pats dzīvoklis! Viss, kas var tecēt, uzreiz sāka tecēt. Man, arī virs manis - trīsreiz pēc kārtas nopludināja. Un ne tāpēc, ka kaimiņš slikts - viņam vienkārši naktī kāda turku caurule pārplīst! Kondicionētājs, protams, tek. Logiem šķirbas - nezinu, kā būs ziemā, vasarā kļūst aizvien lielākas. Un tas marmors fasādē - labāk tā nebūtu bijis. Tu zini, kādas mums vajadzētu cepures, ja mēs dzīvojam šādās mājās? Ķiveres! Vienu sievieti jau uz slimnīcu aizveda, kurai mazs gabaliņš marmora uzkrita. Viņai paveicās - tikai mazs gabaliņš! Bet tur tādi gabali veļas - un sašķīst! Ja būs cilvēks apakšā - turki atbildēs, ja? Labi vienīgi, ka pēc kāda gada viss marmors no fasādes jau būs nobiris - tad nevajadzēs uztraukties un baidīties…" Nevaru teikt, ka man šaitana samulsinātā Bahtijara būtu īpaši žēl, jo vairāk, ka vēl ir liels jautājums pie kāda tieši dzīvokļa nabadziņš ticis. Lieta tā, ka dzīvokļi Ašhabadā nudien no gaisa nekrīt un ir bezgala daudz veidu, kā nomainīt tā īpašnieku. Piemēram, ja jums ir tas prieks būt kārtīgam alkoholiķim ar savu galvaspilsētas ūķīti, varat būt puslīdz drošs, ka agri vai vēlu kāds no jūsu nedaudzajiem kārtīgajiem radiem vai draugiem nokārtos, ka kārtējās antisociālo elementu tīrīšanas laikā kārtības sargi noteikti ieradīsies arī jūsu dzīvoklī un jūs uz kādu gadiņu aizvedīs paārstēties uz narkoloģisko klīniku, kas atrodas pustūkstoti kilometru no galvaspilsētas. Savukārt pēc atgriešanās - ja nu jūs būsiet pietiekami dumjš un vienlaikus veiksmīgs, lai atgrieztos, - jūs, protams, secināsiet, ka dzīvoklītis jau sen ir likumīgi ieņemts un neviens tur jūs negaida. Tomēr, lai nu kā, bet Bahtijara skumjais stāsts tiešām diez​gan precīzi atbilst īstenībai. Un ne jau turki vien pie vainas, - labi zināms stāsts par pazīstamo franču būvniecības milzeni Bouygues, kas sev vien zināmā veidā Turkmēnijā tika pie iespaidīga un valstiski bezgala atbildīga pasūtījuma - megamošejas būvniecības Turkmenbaši dzimtajā Kipčakas ciemā. Mošeja patiešām tika uzbūvēta liela, pamatīga un ar visiem prasītajiem Korāna un Ruhnamas citātiem juku jukām. Taču… nabaga francūžiem tā arī netika samaksāti veseli deviņdesmit miljoni dolāru, kurus Visu Turkmēņu Tēvs nolēma ieturēt par halturē- šanu un slikto celtniecības kvalitāti, - cik zināms, visvairāk Turkmenbaši bija aizskāris tas, ka mošejai jau dažus mēnešus pēc nodošanas ekspluatācijā zeltītais kupols strauji kļuva blāvs un pelēkbrūns. Nesamaksāšanas procedūra savukārt bija izstrādāta jau iepriekš - viss sākās ar to, ka viens no franču kompānijas darbiniekiem tika aizturēts par kontaktiem ar prostitūtu, un tad jau solīti pa solītim, solīti pa solītim. Nepalīdzēja pat Bouygues valstiski atbildīgā rīcība, brīnumaino Ruhnamu pārtulkojot franciski (starp citu, tiešām interesanti, ka Ruhnamu uz sava rēķina ir tulkojušas tieši kompānijas, kurām Turkmēnijā ir lielas un nopietnas biznesa intereses, - Daimler Chrysler un Zeppelin Baumaschinen GmbH vāciski, ETIF a.s. Pralia - čehiski, utt., utt.)… Tā nu ir ar to marmoroti zeltīto Ašhabadas vitrīnu, taču visā kopumā, protams, Turkmēnijas galvaspilsēta dzīvo, kā nu pienākas dzīvot salīdzinoši lielai (kaut Ašhabada ir mierīgi caurstaigājama kājām trīs, četru stundu laikā) Āzijas galvaspilsētai - ar mēru noplukuši, ar mēru ņudzeklīga, ar mēru laiska. Piecdesmitgadīga "meitene" pie viesnīcas numuriņa durvīm klauvē jau dažas minūtes pēc viesa ievākšanās - un nekādi negrib saprast, ka viņas pakalpojumi īsti netiek gaidīti, ja vien viņa nevēlas palīdzēt kā aukstas kokakolas un augļu sagādātāja (nevēlas vis). Visbiežāk sastopamais transportlīdzeklis uz bedrainajām ār- puscentra ielām joprojām ir sagrabējis žigulītis, arī RAFiņi šeit vēl ir cieņā, kaut reizumis turas kopā, sasieti ar kaprona auklu. Gāzes plītis šeit reizēm deg cauru dienu - jo gāze ir faktiski par velti, savukārt par sērkociņiem taču jāmaksā nauda. Valsts televīzijā blakus Vadoņa slavinājumiem un pretsmēķēšanas klipiem reizēm rāda pat idejiski izturētas amerikāņu filmas (tiesa, rūpīgi izgriežot pat skūpstīšanās ainas) un multenītes par trusīti vai Vinniju Pūku. Valūtas kursi, protams, ir vairāki - patiesi aplaupošais valsts kurss un tas, kuru piedāvā ielas mainītāji: Ašhabada nu reiz ir tā vieta, kur tieši pie ielas mainītājiem arī jādodas, nebaidoties par iespējamu apkrāpšanu, - kursu starpība ir pārāk vilinoša. Savs prieciņš šeit var tikt arī dzīves kārdino- šāko pušu cienītājiem - netrūkst ne kazino un naktsklubu, ne arī meiteņu, kuras, kā jau


minēts, tikai pēc gadsimta ceturkšņa sasniegšanas sāk pastiprināti pievērsties garšīgo kaloriju uzņemšanai, bet līdz tam (un arī pēc tam) ir visnotaļ ieinteresētas par pagariem eiropeiska izskata vīriešiem… Jā, pēc Kimu zemes neapšaubāmās eksotikas šī nudien sāk šķist visnotaļ parasta vieta: Turkmenbaši slavinošie plakāti pamazām pārvēršas par ierastu fonu, zeltījumi un stikli acis vairs lāga nežilbina, Berzengu "apšubekas" liekas gluži ikdienišķas, spārnoto zirgu un tīģeru figūras vairs neliek aizdomāties, ko gan savā nodabā sprieduši to uzstādītāji, bet augstu virs galvas virpuļojošais zeltītais (vai tomēr tīra zelta?! Visu Turkmēņu Tēvs… nu, lai taču griežas, ja reiz tā vajag, - man personiski viņš netraucē, un izskatās, ka citiem arī ne. Vienīgais, kas šeit vēl sagādā patiesu prieku un pārsteigumu, ir vietējais sabiedriskais transports - trolejbusi, kas nu tiešām veic daudz ko tādu, kas nekur citur pasaulē nav redzēts. Pirmkārt jau ragaiņi regulāri kursē tikai darbadienās no septiņiem līdz pieciem, pēc tam - tikai paretam. Otrkārt, trolejbusa vadītājs, kurš iemet zem mēles porciju nasvaja - vieglas narkotikas, ir pilnīgi normāla dabas parādība. Treškārt, turkmēnis ir džigits, bet bremzes izdomājuši gļēvuļi, - tas pilnībā attiecas arī uz trolejbusu. Taču galvenais - trolejbuss šeit vienkārši ir pilnīgi neaprēķināms sabiedriskais transports ar tikpat neaprēķināmiem vadītājiem. Turkmēnim, kā zināms, ir neskaitāms daudzums radu, draugu un paziņu - un tiem visiem trolejbusa vadītājs uzskata par nepieciešamu uz ielas pasignalizēt. Trolejbusa vadītājs mierīgi var apstādināt transportlīdzekli un paziņot: "Viss, trolejbuss tālāk neies, man ir pusdienas!" - un pasažieri to uztver kā pilnīgi normālu parādību. Cita situācija: trolejbusa vadītājs ierauga ielas malā stāvošu draugu, apstājas, minūtes desmit papļāpā, uzzina, ka jābrauc uz kāzām, un nekavējoties paziņo, ka trolejbuss tālāk neies, - visi pasažieri to jau atkal uztver kā pašsaprotamu lietu, savukārt vadītājs, viņa draugs un drauga radi, draugi un paziņas, kas uzradušies nez no kurienes, pēc visa spriežot, uz kāzām izlemj doties ar to pašu trolejbusu. Tiesa, arī pasažieriem ir savas tiesības - piemēram, samest naudiņu un palūgt vadītājam braukt pa citu maršrutu… Jā, nudien var saprast cilvēkus, kas Ašhabadas nosaukumu reizēm tulko kā mīlestības pilsēta. IJn vienalga, pēdējais laiks doties tālāk ceļā, galu galā vēl taču tik daudz kas apskatāms un novērojams, kas jau iepriekš iecerēts - kā tur īsti stāv Joahima Zlgerista novietotais krusts Turk- menbaši kapsētā, kur kaut kur laikam taču guļ ari Kārļa Ulmaņa pīšļi, ar kādām tieši metodēm Karabogaza rīklē iegūst jūras sāli, vai tiešām automašīnas šeit apstādina ceļa malā un visiem pasažieriem liek atstrādāt savas stundiņas kokvilnas druvā… Vie​nīgais sīkais rūgtums, pametot visnotaļ viesmīlīgo Ašhabadu, - man tā arī nekur nav izdevies iegādāties to pašu slaveno un caurcaurēm svēto Ruhnamu. It kā Turkmenbaši grāinatveikalus aizliedzis nav, taču, krustām šķērsām izstaigājot pilsētu, nevienam kaut kā uzdūries tomēr neesmu. Pilsētas lielākajā - Russkij bnzar var nopirkt faktiski visu, no nasvaja līdz pat trešā svaiguma gliemenēm, taču Ruhnama kāda dīvaina dabas vai cilvēku untuma dēļ iegādājama tikai turkmēniski, kaut labi zināms, ka Turkmē- nijā tā izdota arī krieviski. Un tad… jā, un tad liktenis nolemj man druscīt uzsmaidīt, kaut sākotnēji tā pilnīgi neizskatās. Nakts vilcienā uz bijušo Krasnovodsku, tagadējo Turkmenbaši pilsētu, par smiekla naudu esmu izvēlējies lepnāko iespējamo pārvietošanās veidu - noplukuša padomjlaiku guļamvagona četrvietīgā kupejā, kurā mans vienīgais ceļabiedrs izrādās… o, ziniet, es vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri spēj trīsdesmitgrādīgā karstumā sevi iesprostot kārtīgā vilnas uzvalciņā, acīm redzami cietinātā kreklā, cieši nosietu kaklasaiti, zem žaketes pavelkot vēl tādu mazu, bezrokainu adītu džemperīti. Tad nu, lūk, mans ceļabiedrs kupejā ieripo - precīzākais apzīmējums, ņemot vērā viņa ķermeņa apveidus, - tieši šādā paskatā, klasisko veidolu atsvaidzinot un papildinot ar uz plikā pakauša vēl mistiskā kārtā uzstutētu tibeteiku. Pie deguna karājas liela sviedru pile, kupeju vienā mirklī piedveš sviedroti mitras vilnas un nez kāpēc arī ķiploku smaka - vārdu sakot, nākamās padsmit stundas izskatās ne pārāk jauki. Jo vairāk, ka brīnumjaukais nenosakāmā vecuma kompanjons, ne mirkli nevilcinoties, nekavējoties ķeras pie sarunu kamolīša šķetināšanas.


Pirmajā mirkli jūtos gluži kā Ziemeļkorejā, kuras iemītniekiem viena no raksturīgākajām īpašībām ir nelielas vardarbības lietošana savu cilvēkmīlošās komunikācijas mērķu sasniegšanai - piemēram, kad pāris ziemeļkorejieši tur mani sadomāja pieaicināt nofotografēties pie grandiozās pazemos alas ieejas, pirmajā mirklī, šauboties par viņu patiesajiem nodomiem, nāca prātā dažādi tuvcīņas paņēmieni, bet pleci režīma nabaga upuru kampienu atcerējās vēl dienām ilgi. Un arī apalītis Hatidžs Vla- dimirovičs, kā viņš nekavējoties stādās priekšā, rīkojas līdzīgi - nākamo minūšu laikā es esmu bijis spiests ne tikai apēst pēc tiem pašiem ķiplokiem baisi smirdošu pīrādziņu un uzdzert kaut ko duļķainu no aizvēsturiska Ķīnas termosa, bet arī gari un plaši izklāstīt vai visu par savu līdzšinējo uzturēšanos brīnišķī​gajā Turkmēnijā. Par laimi, izrādās, ka cienījamais tusnītis ir no tiem, kam daudz labāk patīk nevis klausīties, bet runāt pašam. Savukārt par sarunas tēmu mani ierosinājumi netiek prasīti - izrādās, ka Hatidžs ir nevis kaut kāds tur ierindas murmulis, bet gan augsti cienījams ruhnamists. Kas tas tāds? Izrādās, Ruhnamas universitāte pagaidām pastāvot tikai Tēva un Vadoņa iecerēs, un tikai pēc šādas augstskolas nodibināšanas Turkmēnijas svēto rakstu izpēte un tālāka zinātniskā darbība to gaismā varēšot sasniegt nepieciešamo līmeni. Taču jau tagad varenā Turkmenbaši gādībā tiekot veikts pietiekami daudz, lai Ruhnama iegūtu atbilstošo vietu ne tikai Turkmēnijas, bet arī visas pasaules garīgajā varavīksnē, un kā apliecinājums izteikto vārdu nopietnībai man tiek parādīta, bet tad atkal noslēpta no acīm viena no krāšņākajām visā mūžā redzētajām vizītkartēm - zelts, zelts, vēlreiz zelts, sarežģīti ornamenti, Vadoņa profils un vēl kaut kas nesaskatāms. Tā nu dažas nākamās stundas - līdz pat brīdim, kad pārāk satumst, lai saskatītu svēto rakstu zīmes (apgaismojums kupejā kādreiz ir bijis paredzēts, taču sen jau nedarbojas), - pagaist, godīgi sakot, diezgan murgaini. Dieviņš ar sev piemītošo īpatno humora izjūtu manas klusās vēlmes kaut ko drusciņ vairāk uzzināt par turkmēņu jaunmodīgajiem Svētajiem rakstiem ir nolēmis apmierināt tā, lai par maz neliktos. Apalītis, kura portfelī, protams, atrodas kārotais Ruhnamas krievu izdevums, šķiet, vismaz trešo daļu no grāmatas ir iemācījies no galvas, savukārt ar atlikušo manipulē tikpat brīvi kā kāršu blēdis ar savu darba instrumentu - gandrīz vai pēc taustes atšķir īstās lappuses, protams, arī jau iepriekš zinot, kādu dziļu domu kurā lappuses malā un galā atradīs. Protams, neko lāga es no murgainās lekcijas neatcerētos, taču izrādās, ka nav ļaunuma bez patiesa labuma - nākamajā rītā es uz Turkmenbaši stacijas perona palieku, gana tveicīgas saules apspīdēts un vēl viegli apdullis no iepriekšējā vakara augsti intelektuālās sarunas, toties ar rokās uz atvadām iespiestiem svētajiem rakstiem. Tajos, kā izrādās vēlāk, apalītis nez kad - varbūt iepriekš, bet varbūt kaut kā faķīriski pa nakts melnumu - salicis cipariņus un rūpīgi atķeksējis visas, viņaprāt, būtiskās vietas, tā faktiski atkārtojot lekcijas tekstu. Nu, kā gan to visu neizmantot, ja reiz zināms, ka Turkmēnijā katrā skolā un uzņēmumā ir pa Ruhnamas kabinetam, Ruhnamas eksāmens jākārto, pat iegūstot autovadītāja tiesības, valsts jaunlaulātajiem dāvina pa Ruhnamas eksemplāram, savukārt skolās Korāna apgūšana ir fakultatīvs priekšmets, toties Ruhnamas - obligāts. Tad nu, rau, Visu Turkmēņu Tēva radītā Ruhnama - tā vis jums nav kaut kāda parastā grāmata. Lūk, pirmās nodaļas pats sākums, kas jau skaidri pasaka, ar ko darīšana: "Lielā Allāha vārdā - mana mīļā tauta! Mana dzimtā turkmēņu nācija! Situsi Ruhnamas stunda! Ar Visvarenā un Visžēlīgā Allāha gribu, kurš radījis visu šo pasauli, manā sirdī ir radīta grāmata, ko diktējis nācijas gars, tās tikumiskā saprašana un vēsturiskā nemirstība. Tev, mana cienītā tauta, es vēršu šīs grāmatas vārdus neierobežotas mīlestības un nesatricināmas ticības tava pasaules radīšanas dienā sāktā zemes ceļa gaišajā liktenī. Es aicinu tevi, mana varenā tauta, kopā ar mani dalīties šajā ticībā, kļūt par Ruhnamas līdzdarītāju, jo tā - tas esi tu pats, tavs liktenis un vēsture, tava tagadne un nākotne. Ruhnama - tā pat nav grāmata, tā ir iekšēja balss, kas liek turkmēņiem ieklausīties pašiem sevi, savas sirds pukstos, ko reizi un uz visiem laikiem iekustinājis Visaugstākais pēc savas visvarenās un visu redzošās gribas. Būsim šī varenā soļa un uzdevumu cienīgi! Pateiksim visu, ko nepieciešams pateikt mums dāvinātās laimes dzīvot un radīt, priecāties un ciest vārdā! Atcerēsimies visu, ko nepieciešams atminēties sava aicinājuma turpināt savu dzimtu un aicinājuma, kas


mums dots kā debesu svētība kopš pravieša Nuha (Noas) laikiem, vārdā." Ko, jau skaidrs, ka autors nav pie pilna prāta? Tie vēl ir tikai ziediņi - tāpat kā pilsoņa svinīgais zvērests un valsts himna, kas jāatskaņo un jādeklamē vietā un nevietā. Pirmais ir īsāks: "Turkmēnija, mīļotā Tēvija, mana dzimtā zeme, gan domās, gan sirdī es vienmēr esmu ar tevi. Par mazāko ļaunumu, kas tev nodarīts, lai atņemas mana roka. Par mazāko tevis aprunāšanu lai kļūst nespēcīga mana mēle. Dzimtenes, Saparmurata Turkmen- baši Lielā, tava svētā karoga nodevības stundā lai pārtrūkst mana elpa." Himna gan attiecīgi ir jau pamatīgāka, kaut varbūt nedaudz murgaināka - un tulkojums tur nudien nav vainīgs. "Turkmenbaši varenais veidojums, valsts dzimtā, suverēnā zeme, Turkmēnija, - dvēseles gaismeklis un dziesma, gadsimtu gadsimtos tu dzīvo un plauksti! Dzīvību esmu gatavs atdot par dzimto pavardu, - ar drosmīgo senču garu slaveni dēli, zeme mana svēta. Pasaulē plīv mans karogs - varenās neitrālās valsts simbols! Turkmenbaši varenais veidojums, valsts dzimtā, suverēnā zeme, Turkmēnija, - dvēseles gaismeklis un dziesma, gadsimtu gadsimtos tu dzīvo un plauksti! Vienota mana tauta, un pa cilšu dzīslām tek senču asinis - nezūdoša vēsts, nav baisas mums vētras, laiku likstas, saglabā​sim un pavairosim slavu un godu! Turkmenbaši varenais veidojums, valsts dzimtā, suverēnā zeme, Turkmēnija, - dvēseles gaismeklis un dziesma, gadsimtu gadsimtos tu dzīvo un plauksti! Gan kalni, gan upes, gan stepju skaistums - mīlestība un liktenis, mana atklāsme, par ļaunu skatu uz tevi lai acis kļūst aklas, Dzimtene - senču un mans turpinājums!" Viena no galvenajām tēmām jaunajos svētajos rakstos, lai cik tas varbūt šķistu dīvaini, gan ir nevis Turkmenbaši pašslavi- nāšanās, bet dažnedažādas slavas dziesmas turkmēņu nācijai no senseniem laikiem līdz pat mūsu dienām. Ko tik visu mēs neuzzinām - nu, piemēram, "vai tu zini, ka pirmos ratus pasaulē uzmeistaroja turkmēņi? Turkmēņu ritenis ne tikai izmainīja armijas un valsts dzīvi, bet arī pavērsa pašas vēstures gaitu, dodot paātrinājumu pasaules zinātnei. Turkmēņi pirmie sāka kausēt rūdu. No turkmēņu zemes nākuši, pasaulē izplatījušies senākie tērauda un metāla priekšmeti un darba instrumenti. Mahmuta Gaznalas, seldžuku sultānu un Kunjaurgenčas emīru laikā turkmēņi vilka zinātnes karavānu visā islāma pasaulē [..] Turkmēņi devuši milzīgu ieguldījumu dzīves veidošanā uz zemes, pasaules zinātnes, ražošanas attīstībā, tā apmēri vēl būs jāizpēta". Ak jā, arī vēl tas - "turkmēņu vārds jor izplatījās pa visu pasauli kā ser, herr, gerr", turkmēņiem bijis arī savs "zelta laikmets" - renesanse, kas padarījusi tautu slavenu visā pasaulē Protams, turkmēņi ir bijuši īpaši diženi un raženi, un vareni visos laikos kaut vai tāpēc vien, ka spējuši pārliecināt gan savus, gan citzemju vēsturniekus atzīt piecus tūkstošus gadu kā savas nācijas vecumu. Viss turkmēņu dzīvē sācies ar pirmsenci Oguzhanu, kam bijuši seši dēli - Gjunhans (Saule), Aihans (Mēness), Jildizhans (Zvaigzne), Gjokhans (Debess), Daghans (Kalns) un Denizhans (Jūra). Katram no viņiem bijuši četri dēli, un no šiem 24 Oguzhana mazdēliem tad arī radušās 24 turkmēņu ciltis. "Oguzhans - varena vēsturiska personība, globāli domājošs cilvēks, kas radīja savu ceļu, dibināja savu reliģiju, pacēla līdz savam līmenim citas valstis un tautas! Oguzhans pierādīja, ka mūžību var sasniegt tikai ar cilvēka saprāta starpniecību," vēsta Ruhnamas autors, un varam tikai brīnīties, kāpēc atšķirībā no Ziemeļkorejas Turkmēnija savu piectūkstoš gadu seno senci - kāda interesanta sakritība, vai ne? - vēl nav spējusi izrakt un uzcelt viņam kādu kārtīgu memoriālu. Kopumā gan lielajam Turkmenbaši nav ne vismazāko šaubu, ka turkmēņi savus radurakstus var skaitīt "pa tiešo" arī no vecā labā Noas un jau kopš senseniem laikiem bijuši vienkārši izcili valstu un impēriju radītāji - tikai uz savas zemes vien viņi radījuši vairāk nekā septiņus desmitus valstu. Riskēšu dažas dinastijas un valstiskos veidojumus nosaukt - tuluni, ihčidi, dilma- čogullari, danišmentieši, jaziru, saliru, akgojunli un garagojunli, haladži, togalaki un sefevīti, avšari un gadžari, menguičlileri un ahlatšalari, tad vēl visvisādi dēli un citi pēcteči - Čopana, Garamana, Inanča, Sahipata, Pervana,


Mentešes, Džandras, Hermijana, Hamita, Aidina, Eretnas, arī Bori, Zenni, lldenizli un Salgiras turkmēņu atabegu valstis… Un vēl, vēl, vēl… "Vēsturiskajā arēnā galīgi iznākušie oguzi - turkmēņi - šajā laikā bija uzkrājuši milzīgu valstiski politisku pieredzi. Tieši tad arī Austrumos dzima paruna par turkmēņu māku radīt valstis. Dažos gadsimtos viņi dibināja desmitus valstu Rietumos un Austrumos, Ēģiptē un Indijā, citās valstīs. Lielākā daļa šo valstu sultānu saucās par ērgļiem - pēc tradīcijas, kas nāca no Oguz- hana. [..] Šajā periodā turkmēņu garīgais balsts bija teiksmainie putni Simurgs un Fēnikss…" Osmāņu turkmēņu sultāni Turcijā, turkmēņi Indijā un Afganistānā… Divarpus tūkstošus gadu pēc Oguzhana izveidojusies varenā turkmēņoguzu hunu valsts. Tad lielā oguzturkmēņu valsts, turkmēņu karahanīdu valsts, seldžuku turkmēņu valsts Anatolijā, Artikogullari turkmēņu valstība, Resulogullari turkmēņu valsts, Akgonjidi turkmēņu valsts, visbeidzot - neatkarīgā neitrālā Turkmēnija. Viss ir skaidrs ar Turkmēnijas pašreizējo teritoriju un tās iedzīvotāju tikumiskajām īpašībām - arī tur pēc būtības savu pirkstu pielicis vecais Noa: "Patiesi svēta ir zeme, ko pravietis Nuhs dāvāja savam dēlam Jafesinam un viņa bērniem - turkmēņu senčiem. Bet galvenais - ar Allāha gribu pravietis deva ciltsbrāļiem svētu postulātu, kura būtība ir TIKUMISKĀ TĪRĪBA. Postulāts skan: "Jaunekļiem - gods, meitenēm - kauns, cienījamiem vecajiem un padzīvojušām sievietēm - prāts, saprāts, nopietnība, jaunām sievietēm - audzinātība."" Turkmēņi nekad neesot bijuši augstprātīgi, lai uzskatītu sevi par labākiem nekā citi. Jau desmit, divpadsmit gadu vecumā turkmēņu bērni sa​snieguši pilnību, apguvuši visu nacionālās izglītības kodeksu, ieguvuši visas dzīves apvārsni, "turkmēņu tauta - savdabīga tauta, nauda tai - jēdziens, kas stāv septiņpadsmitajā pozīcijā". Sensenos laikos laulāts pāris devies uz Meku un pusi savas naudas nodevis paglabāt vieniem kaimiņiem - neturkmēņiem, bet otru pusi - turkmēņiem. Pēc svētceļojuma neturkmēņi teikuši, ka uzticēto naudu laiduši apgrozībā un tagad atdodot 100 monētu vietā 150, savukārt turkmēņi - kur nu jūs manas istabas kaktā esošajā lādē to naudas vīstokli ielikāt, tur arī tas stāv… Un arī pašlaik turkmēņi, neņemot vērā gadsimtos pārciestās grūtības, esot visnotaļ jauka tauta. "Turkmēņi, mani mīļie cilvēki! Lai ko arī runātu par mums, lai ko domātu, mums jāpaliek tādiem, kādus mūs radījis Kungs, mūsu gars un mūsu vēsture. Mums nav par ko sarkt Dieva priekšā, nav ko izlūgties no gara - mums ir dots papilnam, un par to Pateicība Visaugstākajam, lai vienmēr būtu tā! Vienīgais, ko mēs neesam pietiekami saņēmuši no vēstures, pareizāk, tas, ko paši savā uzticībā tai atdevuši, - savu pašnovērtējumu. Mēs to pazeminājām, ar ko paši sev kaitējām. Bet arī tas mums deva plusu: laiks parādīja, ka turkmēnim nekādi netīrumi nepielīp. Turkmēņi - tauta, kas spējusi nospraust nesatricināmu robežu starp labo un ļauno. Paskatieties turkmēņa acīs, un jūs ieraudzīsiet, cik tās tīras, kā avota ūdens, kā debess virs viņa galvas… Turkmēņa dvēsele ir tikpat skaista kā viņa paklāja ornaments, jūtīga un smalka kā viņa mūzika, dabiska kā viņu ieskaujošā daba… Turkmēņiem piemīt iedzimta pieticība, bet tā taču ir dzīve… Un tā jau ir iekārtots cilvēks, ka reizēm viņš ļauj sev izlikties labāks, nekā viņš ir…" Tiesa, dažādi naidnieki dažādos laikos darījuši visu iespējamo, lai tikai nomelnotu nabaga turkmēni: "Visi apraksti, kā likums, bija virspusīgi, tie tikai novērtēja turkmēņu dzīves un sadzīves ārējās pazīmes apģērbu, saziņas manieres, uzvedību. Piemēram, par turkmēņiem lielās sprogainās papahās un melnos zābakos, platplecainos apmetņos, kas apjozti ar platu kušaku, un nešķiras no ieročiem nekur, izņemot bēres un piemiņas pasākumus, tiek runāts, ka tie ir lielceļa laupītāji, rīkļurāvēji un tā tālāk. Dabiskā un uzticīgā turkmēņu dvēsele, kā likums, palika aiz svešas sapratnes robežām. Un turkmēņi arī necentās kādam patikt. Viņos nebija nekādas augstprātības, drīzāk iedzimts kautrīgums un pa savam izprastas tiesības savā zemē būt un palikt pašiem." Bet ļaunie savu panākuši - turkmēņi zaudējuši dūšu un pašcieņu: "Turkmēņi pazaudēja dūšu ne tāpēc, ka to zaudēja, bet tāpēc, ka padevās pārliecināšanai no malas. Iejaukšanās no malas vienmēr radījusi traģēdiju turkmēņiem. Un katra viņu traģēdija bija šīs iejaukšanās sekas, kas neglābjami noveda pie iekšējiem strīdiem. 14.-16. gadsimtā sašķeltā turkmēņu tauta sāk zaudēt bijušo varenību. Savstarpējas


nesaskaņas ir haniem un bekiem, rodas pamatīgas sadursmes starp klaniem, turkmēņi sāk iznīcināt paši sevi. Tā vairs nav iepriekšējā stiprā, ar gribasspēku un autoritāti apveltītā tauta. Politiskās spekulācijas un intrigas ap Turkmēniju rada izdomātu priekšstatu par turkmēņu tautu, ko steidz izmantot visu veidu ienaidnieki un nelabvēļi. Rezultātā turkmēņa tēls parādās visdrūmākajā veidā: tas ir laupītājs, kuram neko nenozīmē nogalināt cilvēku, barbars, kas iznīcina savus ciltsbrāļus, nekulturāls, neizglītots, tumsonīgs klejotājs lopkopis, kas dzīvo melnā jurtā. Kāda savtīgās intere​sēs, kuru pamatā ir vēlme sagrābt turkmēņu zemi un paverdzi​nāt tās tautu, tiek pārsvītrota varenā turkmēņu pagātne, tiek dots milzīgs trieciens viņu starptautiskajai autoritātei. [..] Es at​kal aizdomājos: kā gan varēja gadīties, ka tauta, kas nes savos gēnos dziļu kārtīgumu un tikumisku tīrību, kādā savas vēstures pagriezienā kļūst par ārējas iedarbības ķīlnieci, padodas negatīvai ārējai iedarbībai? Un es nonāku pie secinājuma: tieši šīs īpašības - kārtīgums un tīrība - radīja skatu uz ārējo pasauli, skatu, kas bija atklāts, uzticīgs, bez kādas izlikšanās un aizdomām. Turkmēņi par citiem domāja kā paši par sevi." Tomēr - nekā nebija! Turkmēņa dvēsele izrādījusies ciets rieksts - un kas nu vainas tagad, kad pie darba ķēries tāds prasmīgs dvēseļu un valstu selekcionārs kā Turkmenbaši: "Liktenis man lika vadīt turkmēņu tautu divu gadu tūkstošu maiņā. Uz mani gūlās atbildība vest manu tautu no tās pēdējās vēstures tumšā laikmeta neveiksmēm un trūkuma uz trešā gadu tūkstoša virsotnēm. Šī misija, kas man tika piešķirta, man pašam to neprasot, atbildība, kas tika man uzlikta bez manas vēlmes, ļāva man koncentrēt visas man Allāha dotās spējas un dzīves enerģiju, lai, pārvēršot tās par sabiedrisku spēku, pastumtu manu tautu uz priekšu. Es sapratu, ka man ir jāsakoncentrē sevī tā garīgā enerģija, ko Visvarenais devis turkmēņu tautai kā vienga​bala nācijai. [..] Dārgie tautieši! Dažos gados mēs esam uzbūvējuši suverēnu nobriedušu valsti, pārvarējuši pirmo pakāpienu, kas pacēla mūs pār mums, kādi mēs bijām iepriekš. Otrais pakāpiens - tās ir pārmaiņas, kam jānotiek mūsu apziņā, sirdī un dvēselē. Mēs jau uz daudz ko skatāmies citām acīm. Mums ir svēta zeme, kurā spēj atgūt redzi tie, kas kļuvuši akli no asarām, šķirti no dzimtenes. Mums ir skaista mūzika un dziesmas, kas atdod dzirdi kurlajiem! Mums ir dziedoša jaunatne, uz kuru skatoties sāks dziedāt pat mēmais! Mēs esam šīs skaistās zemes saimnieki! Desmit neatkarības un pastāvīgas neitralitātes gados, iedarbojoties uz cilvēku apziņu, dvēselēm un noskaņojumu, iedēstot viņos pārliecību un cerību, mēs starojošiem burtiem esam uzrakstījuši Ruhnamul" Tiktāl - par pagātni un nedaudz arī tagadni. Bet kas nu Ruh- nama — ko, starp citu, var tulkot kā Garīgums vai Garīgais vēstījums - būtu par svētajiem rakstiem, ja nepievērstos arī nākotnei: "Turkmēņu nācija - Kunga mīļota nācija. Dievs mīl mūs. Tas ir acīmredzams, jo tikai ar Allāha mīlestību nācija var nodzīvot piecus tūkstošus gadu. Bet, ja Viņš nemīlētu turkmēņus, tad jau sen būtu iemetis rīklē pūķim, kas saucas laiks, kurā viņi būtu iznīkuši uz visiem laikiem. Tā ka turkmēnim tiek likta liela atbildība: saglabāt to, kas ir pa prātam Visaugstajam, mūsu reliģiju, valodu, nacionālo raksturu un tradīcijas, ienest tās neizkropļotas visjaunākajā vēsturiskajā gadsimtā." Kas tad jādara turkmēnim, lai atbilstu sava Tēva uzstādītajiem mērķiem un misijai? Katram - savs. "Ir trīs veidu turkmēņi: hakaili, kam ir debesu prāts no dieva, hanaili ar zemes saprātu, no kuriem rodas līderi un vadītāji, un hamaili - parastie cilvēki, kuri saskata tikai šo pasauli, bet ne nākotni, un tikai rūpējas par sevi un saviem bērniem." Pie kuriem pieder pats Turkmenbaši - skaidrs, savukārt ikdienišķajam turkmēnim, ja viņš vēlas būt īsts turkmēnis, jāsāk kaut vai ar bikšu gludināšanu, zobiem un angļu valodu: "īstam turkmēnim jāvelta uzmanība savam ārējam izskatam, apģērbam, viņam vienmēr jābūt kārtīgam, staltam, patīkamam pēc izskata. Turkmēnim jāatceras, ka Lielais Allāhs ir skaists un mīl visu skaisto, tātad visā jābūt Viņa cienīgam." Un ar to vien nepietiek - jaunie svētie raksti sīki uzskaita, kas jādara teicamam turkmēņu tētu- kam un māmukam (dot bērnam vārdu, pienācīgi audzināt, dot izglītību, dot profesiju, apprecināt, nodrošināt mitekli, atdot dienestam Dzimtenei), kas - viņu atvasēm, kas - vienkārši


labi audzinātam turkmēnim (cieni vecākos, mīli jaunākos, godā vecākus, skaisti ģērbies, glabā mājās to, kas nopelnīts ar darbu, uzturi māju kārtīgu, aizsargā savu māju, uzturi iedvesmu, uz- pucē meitenes utt.). Lūk, kas, piemēram, jādara labi audzinātam turkmēņu bērnam: "Izpildi vecāku norādījumus, nedari to, ko viņi neatbalsta, nedzīvo tā, kā nevēlas vecāki, sagaidi savus vecākus ar smaidu sejā, pavadi viņus dzīves gājienā, atnāc pie viņiem, kad viņiem tas vajadzīgs, laikus izpildi viņu lūgumus, jebkuru vecāku lūgumu izpildi ar patiku, citādi var viņus aizskart, nerunā skaļi viņu klātbūtnē, noņem pie sirds, ja viņi netīšām tevi aizskars, centies viņus nesarūgtināt, uzrunā tēvu un māti uz "jūs", izturies pret viņiem ar cieņu, neesi pret viņiem rupjš, runājot ar viņiem, neskaties cieši un nekaunīgi acīs, esi maigs, neķiķini vecāku tuvumā, neizraisi viņu tuvumā nepatīkamas, skaļas skaņas, nekad neaizmirsti, ka tava māte un tēvs ir tavi labākie draugi, ja viņi priecājas, priecājies arī tu, dalies ar viņiem arī skumjās, ja viņi sāk lielīties, nerauc uzacis, dalies ar viņiem viņu sāpēs, centies viņus neaizskart, nešaubies par viņiem, apģērb vecākus labāk nekā sevi, lai viņi ēd labāk nekā tu, izpildi viņu vēlmes, neļauj viņiem ciest trūkumu, neliedz viņiem savu labumu, palīdzot uzvedies delikāti, draudzējies ar viņu draugiem, kad viņi kļūst veci un vārgi, sāk slimot, esi pret viņiem augstsirdīgs, jo ilgāk viņi dzīvo, jo vairāk lūdzies par viņu ilgmūžību, pēc viņu nāves rīko piemiņas brīžus, lūgšanu lasīšanu, kā uzskata turkmēņi, līdz nelaiķim nonāk tikai viņa bērnu lūgšanas, tajā saulē viņiem vairāk nav no kā gaidīt palīdzību." īpaši noturīgam ierindas turkmēnim jābūt pret bagātības vilinājumu. Tāpēc arī skan Turkmenbaši lūgšana Visvarenajam un Visaugstākajam: "Mani dārgie brāļi, pienācis laiks, kad mēs varam dzīvot bagāti, sātīgi. Es lūdzu Visaugstāko, lai viņš neļautu mums izvirst, palīdzētu panest šo nastu - pārbaudi ar sātību." Kā tā? Lūk, tā: "Es neatbalstu pārmērīgu aprēķināšanu, skopumu, bet arī neatbalstīšu tos, kuri šķiež naudu pa labi un kreisi. Starp šīm divām galējībām noteikti jābūt zelta vidusceļam. Turkmēņu valsts ir ļoti bagāta. Varētu visu tās bagātību sadalīt tautai un apzeltīt katru. Bet vai mūsu cilvēki ir gatavi pēc septiņdesmit gadu trūkuma pēkšņi kļūt bagāti?" Aizdomājieties par parunu: "Pārticība nepadarīs izvirtušu tikai aitu, turklāt melnu, melnu un vecu." Vajag būt milzīgam gribasspēkam, lai izturētu pārbaudījumu ar bagātību. Turklāt būt gudram, saprātīgam! Viens no maniem galvenajiem mērķiem ir mērenības pieraduma ieaudzināšana turkmēnī. Es gribu iemācīt viņu nepadoties bagātības kārdinājumam. Bagātībai es savu tautu pieradinu pakāpeniski. Mani tautieši varbūt arī nepamana, kā viņu dzīve gadu pēc gada, mēnesi pēc mēneša kļūt labāka un viņi paši dzīvo bagātāk, turīgāk… Ne uz minūti es neaizmirstu savu tautu, tās labklājību un tās dvēseli. Turkmēņiem ir jākļūst par ļoti bagātu tautu, taču vienlaikus - neizvirtušu, spējīgu saglabāt nopelnīto, iegūt no tā labumu sev un citiem. Mērens materiālajās vajadzībās, garīgi virzīts - tādu es redzu Zelta laikmeta turkmēni." Kā "zelta laikmeta" turkmēnim būtu jāizturas pret tādu lietu kā islāms? Lūk, tas jau kļūst patiesi interesanti, ņemot vērā, cik veiksmīgi Turkmenbaši izdevās savā valstībā pakļaut visus oficiālos un neoficiālos musulmaņu veidojumus un savus citātus bez īpašu protestu izskanēšanas sarakstīt pat uz mošejas sienām: "Nolaižot no debesīm Korānu, Allāhs apveltīja to ar īpašībām, kuru nav iepriekšējos rakstos. Visiem musulmaņiem Korāns kļuva par dzīves praktisku ceļvedi, Ticības dzīves virzienu. Mēs izturamies pret Korānu ar īpašu cieņu. Pakļaujamies Korānam. Korāns ir svēta grāmata, to nevar aizvietot ne ar vienu citu. Šeit, mans dargais lasītāj, es pārmetu tiltiņu uz Ruhnamu. Turkmēņu Ruhnama - tie nav svētie raksti, tā ir nācijas mērķu un uzdevumu garīgā apzināšanās, kas balstās tās Ticībā." Ko tas nozīmē? "Ruhnamu radījusi dzīve, patiesa vajadzība īstenot "zelta laikmeta" mērķus. Ar Ruhnamas starpniecību ikvienam turkmēnim ir jāatjauno savas sirds ritmiskā, saprātīgā sišanās, jāatstatās no mokošās un neauglīgās jezgas, jāapzinās savs nacionālais pienākums, ko viņam uzlicis liktenis un dzīve. Turkmēnim jāsaslejas iekšēji un ārēji, jāiemācās uzturēt līdzsvaru starp fizisko, prāta un garīgo stāvokli. Ruhnama kā garīgās gribas auglis palīdzēs katram turkmēnim apzināties, izjust šo gribu sevī, atvērties katrai sirdij tās cēlajā centienā, katrai dvēselei - tās augstajā poētiskajā tieksmē un iedvesmotajā vēlmē." Savukārt nekāds "cietais islāms" cauri neies - ja kāds netic, lai pajautā Noam: "Pravietis Nuhs


pavēlējis sievietēm sejas atstāt atsegtas. Iemesls - tjurkimanu sejas radītas no Visvarenā Allāha gaismas, un tas nozīmē, ka uz tām vienmēr jākrīt Visvarenās Radītājas - Saules gaismai, turklāt sievietes un bērnus arī nekad nedrīkst sist pa seju." Ruhnamu tiešām var lasīt ar interesi kā nepatīkamu jautājumu elegantas apiešanas vai risinājuma mācīblīdzekli - ticības un Ruhnamas - Korāna attiecību tēmas nav vienīgās. Attiecības ar Turciju? "Burtiski no pirmajām neatkarības dienām es formulēju tēzi: Turkmēnija un Turcija - divas valstis - viena nācija. Mums patiesi ir viena reliģija, vienas tradīcijas, vienas asinis. Osmāņu valoda, tāpat kā pirms tās bijušās oguzu un seldžuku valodas, - tā ir turkmēņu valoda. Turku valoda - nedaudz mainīta turkmēņu valoda." Valodas jautājums? "Mums ir jāparūpējas arī par mūsu valodas tīrību, jo valodas saglabāšana nodrošina nesaraujamu paaudžu saikni, paildzina nācijas dzīvi. Padomju gados mūsu valodu mēģināja bagātināt ar tai pilnīgi svešas cilmes vārdu "jaunievedumiem". Neatkarība atsvabināja mūsu valodu no visa virspusējā, atbrīvoja no šaurajiem rāmjiem, mūsu valoda sāka iegūt sulīgumu, bagātību, skaistumu un jutekliskumu. Protams, eksistē kaut kādi starptautiski termini, no tā nekur neglābties. Bet, ja ir iespēja atrast analoģisku vārdu turkmēņu valodā, nepieciešams izmantot to, atsakoties no mūsu valodai svešiem stereotipiem." Vadonis un masas? "Valsts - tā ir milzīga laiva, kurā katrs padotais ir kā airētājs. Un, ja visi sāks airēt uz dažādām pusēm, laiva neizkustēsies no vietas. Bet, ja visi airētāji, sekojot stūrmaņa pavēlei, vienmērīgi kustinās airus, kuģis ātri ies uz priekšu un nekad neapstāsies. Mūsu valsts - kuģis, kas pilnās burās traucas pretim savai zelta nākotnei. Turkmēnija ir nevis vienkārši turkmēņu zeme, viņu Dzimtene, - tā ir valsts, kurā īstenojas visu tajā dzīvojošo sapņi!" Turkmenbaši viss ir skaidrs arī ar Noas iezīmēto Turkmēni- jas teritoriju: "Manam domu skatam it kā uz delnas paveras plašā Turkmēnija. Tā līdzīga varenam vērsim, kas ar ragiem atspiedies Hazāru jūrā… Tā ir milzīga pasaule, kas stiepjas no Hazāru pussalas līdz riekstkokiem klātajiem Serhetabatas kalniem, no auglīgajām Hodžambasas zemēm līdz Dašoguzas Aibovurai! Uz mana darbagalda - zelta vērša statuete no Altindepes izrakumiem, tās vecums ir gandrīz seši tūkstoši gadu. Bet no manis pa labi, netālu no prezidenta pils milzīgs dzeltens vērsis tur uz saviem ragiem zemeslodi." Kāpēc tieši vērsis? Ruhnamā paskaidrots arī tas: "Tieši vērsis ar savu darbu pārveido dabu, veicina dzimtās zemes auglīgumu. Stingrs un stiprs kā vērsis, turkmēnis Oguzhans simbolizē darba mīlestību, uzcītību, gribu, stabilitāti. Oguzhana ceļš - taisns ceļš uz saliedētību, vienotību un veselumu, tas ir godīguma im taisnīguma ceļš, kas paver ceļu karstiem un drosmīgiem cilvēkiem." (Starp citu, Ruhnamas gaismā patiesi dīvaini, ka Ašhabadā, ņemot vērā Vadoņa aizraušanos ar monumentālām būvēm un pieminekļiem, nav arī kāda nebūt vilka memoriāla - ielūkosimies atkal svētajos rakstos: "Kā vēsta leģenda, tieši vilks parādīja Oguzhanam ceļu. Taisnticīgajiem turkmēņiem, lai apgūtu jaunu ceļu, attīstītu tajā savas spējas, bija nepieciešama vilka bezbailība, spēks, asums. Viņš arī ieņēma vērša vietu. Turkmēņu garīgums izgāja no saviem iepriekšējiem krastiem un izplūda pa visu islāma pasauli. Pelēkā vilka simbolā šis gars izkļuva tuksneša bezgalīgajos plašumos, ieguva mērogu, stipru, vīrišķīgu raksturu. Tas necieta stipro pāridarljumus, neaiztika vājo guvumu, nekāroja svešas zemes, bet arī savās neielaida svešos. Tas nekļuva iedomīgs labos laikos, nepazemojās grūtos. Tā spalva bija debesu krāsā - mūžības un neaizsniedzamības krāsā. No šejienes arī paruna "Vilka purns - svētīts!". Tas neļāva sevi iedzīt būrī ar tīģeri, nespēlējās ar lauvu.") Ak, un vēl daudz visa kā ir Ruhnamā - ij neaprakstīt. Protams, arī deklarācijas no Kimu repertuāra: "Turkmēnijā pati lielākā valsts un sabiedrības vērtība ir cilvēks. Valsts ir atbildīga pilsoņa priekšā. Tā nodrošina apstākļus personības brīvai attīstībai, aizsargā pilsoņu dzīvību, godu, cieņu un brīvību, personī​bas neaizskaramību, pilsoņu dabiskās un neatņemamās tiesības. [..] Katram pilsonim ir tiesības rēķināties ar valsts palīdzību labiekārtota dzīvokļa iegādē vai individuāla mitekļa būvē. Pilsoņa miteklis ir neaizskarams. Turkmēnis uzskata savu māju par svētvietu. Tāpēc es aizliedzu kratīšanas cilvēku mājās. [..] Turkmēnijas robežās katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu. [..] Turkmēnijā nav vajāšanas politisku motīvu dēļ, nav arī cietumu


politieslodzītajiem." Arī skaidri kritēriji - kā īsto, derīgo zinātni kārtīgam turkmēnim atšķirt no viltuszinātnes: "īsta ir tā zinātne, kas spēj atbildēt uz jautājumu "kā dzīvot?". Bet, ja zinātnei nav atbildes uz šo jautājumu, tas nozīmē, ka tā ir viltuszinātne, kas piesedz tukšu laika pavadīšanu un noraksta nevajadzīgus izdevumus." Ak jā, un vēl: "Kad es pabeidzu rakstīt Ruhnamas pirmo un otro grāmatu, es palūdzu Allāhu, lai tas, kurš spēs šo grāmatu izlasīt pie sevis mājās trīsreiz, skaļi, stundu rītausmā un stundu vakarā, uzreiz nokļūtu paradīzē.." Un ir tikai viens sīkums, kas traucē kopējo uzjautrināšanos. Reizēm joprojām ausīs skan nosvīdušā apalīša - pile pie deguna jau pusdesmitos no rīta - atvadu vārdi uz Turkmenbaši pilsētas stacijas perona: "Tu zini, tā nav tikai anekdote vien. Cilvēkiem vajag kaut ko, kam ticēt. Ikvienam cilvēkam vajag, lai viņam kāds laiku pa laikam pateiktu, cik viņš ir labs un varens - kaut arī tā nebūtu. Šajā grāmatā cita starpā ir arī šādi vārdi - turkmēni par varenu turkmēni padarīs tikai turkmēnis, un turkmēni tikai turkmēnis padarīs par turkmēni! Vai jūsu valstī jūsu cilvēkiem nav tāpat? Bet, ja nav, vai viņi klusībā nevēlas, lai tā būtu?"


3. melnajā sāls rīklē Cik interesantā veidolā reizēm mēdz nomaskēties fejas - glābējas un problēmu atrisinātājas! Vismaz Vidusāzijas pašā viduci - noteikti. Šķiet, Lonely Planet Vidusāzijas ceļvedis - vienīgais, kas kaut jel cik noderīgs, ceļojot pa šo reģionu - visu izklāstījis salīdzinoši vienkārši, kaut arī lakoniski: nu, tad jūs ar laiku pa laikam kursējošu autobusu, bet labāk jau nakts vilcienu tiksiet līdz bijušajai Krasnovodskai - tagadējai Turkmenbaši, viesnīcas tur tādas un tādas, pilsētas plāns apmēram tāds un tāds, savukārt, ja nu kādam akurāt gribas tikt līdz Karabogaza līcim un paskatīties, kā dabā izskatās sāls iegūšana, arī tas ir visnotaļ iespējams, prasiet tik vietējiem. Gribētu es redzēt, kā viens angliski runājošais un krieviski nerunājošais mēģina ar vietējiem sarunāt kaut ko par braucienu uz nevis blakus, bet pārsimt kilometru attālumā esošo Karabogazgolu, kurš visam piedevām vēl atrodas pierobežas zonā gluži tāpat kā pati sešdesmit tūkstošu iedzīvotāju Turkmenbaši pilsētiņa. Ne velti tās (gan tāpat kā jebkuras citas apdzīvotās vietas) apmeklējums ir īpaši jāieraksta Turkmēnijas viesa vīzā; vēl vairāk - kā izrādās uz vietas, pat Ašhabadas iedzīvotājiem vajadzīga speciāla atļauja šī rajona apmeklēšanai. Tā nu manas pirmās stundas Turkmenbaši paiet diezgan skumīgās noskaņās: ātri vien kļūst skaidrs, ka nemaz nav nekādu regulārās satiksmes autobusu ne uz pašu līci, ne uz Bekdaša ciemu, kas, spriežot pēc ļoti aptuvenajām kartēm, atrodas salīdzinoši līča tuvumā. Faktiski nav nekādas iespējas paēst, jo sabiedriskās ēdināšanas iestādes un to piedāvājums rada tikai šausmas pat puslīdz pieredzējušā ceļotājā, savukārt vienīgajā pilsētas viesnīcā numuriņš gan maksā nožēlojamas kapeikas, toties pēc katra soļa uz grīdas kaut kas skaļi nogurkst. Protams, tie ir prusaki, kuri nav sajūsmā par viņu pastāvīgajā un iemīļotajā dzīvesvietā iebrukušo konkurentu, - lielāki un nekaunīgāki līdz šim ir redzēti tikai Zimbabves vidienē, un tiešām bail domāt, kādas orģijas tie rīko naktī. (Turkmenbaši nomalē galvenokārt valstisko ciemiņu un arī paša Vadoņa svītas vajadzībām ir uzbūvēta arī pieczvaigžņu viesnīca, taču tās pakalpojumi man galīgi nav pa kabatai.) Tā nu ātri aizrikšoju līdz vietējai kapsētai un konstatēju, ka Joahima Zīgerista un kompanjonu savulaik Kārļa Ulmaņa piemiņai uzstādītais krusts joprojām ir savā vietā un izskatās salīdzinoši neskarts, kaut arī acīmredzami pamests novārtā - protams, kurš gan lai šeit par to rūpētos, ja arī deviņas desmitdaļas kapu izskatās sen aizmirsti (kas patiesībā raksturīgs faktiski jebkurai musulmaniskai un vispār Āzijas kapsētai). Savukārt pašā bezgala noplukušajā Turkmenbaši, šķiet, kopš padomju laikiem ir mainījies ja nu tikai nosaukums - atšķirībā no galvaspilsētas šeit uz katra stūra neslejas pa prezidenta statujai vai vismaz plakātam ar Vadoņa sejas vaibstiem. Loģiski, ka arī eiropeiska izskata citzemnieks šeit acīmredzot izsauc krietni lielāku inte​resi nekā Ašhabadā - un tas beigu beigās izrādās mans glābiņš. Meklējot risinājumu vēlmei kaut kā tomēr nonākt "melnajā rīklē", kā no turkmēņu valodas tiekot tulkots kara bogaz, es atkal nonāku stacijas laukumā, kur joprojām pie saviem žigulī- šiem garlaikojas tie paši trīs taksisti, kurus novērtēju, jau ierodoties. Un izrādās, ka vērtējums ir bijis precīzs, - izdzirdējuši par dīvainā viesa vēl dīvaināko vēlmi, taksisti tikai noraidoši purina galvas. Tas esot dārgi, turklāt tas esot arī neiespējami - ceļš slikts, daudz armijas posteņu, neesot jēgas. Un tad - jā, tad īstajā brīdī klāt ir dīvainā paskata glābējfeja. Feja piebrauc sagrabējušā, bet salīdzinājumā ar pārējo taksistu braucamrīkiem gana respektablā devītajā žigulī, feja ir noaugusi bārdas rugājiem, pilnu muti zelta zobu, tērpusies džinsos, sporta kurpēs un gana tradicionāla izskata halātā, feju sauc Rašids, un Rašids ir gatavs meklēt risinājumu. Protams, kā jau tas pienākas Centrālāzijā, risinājuma meklējumi sākas ar vārdiem: "Grūti, ļoti, ļoti, ļoti grūti…", domīgu cigaretes pakšķināšanu, vēl domīgāku debesu un personisko purngalu vērošanu. Kāpēc grūti? Tikai tāpēc, ka pierobežas zona? Nē, izrādās, ne tikai tāpēc. Vēl pavisam nesen neesot bijis nekādu problēmu, taču dažus mēnešus iepriekš šeit pabijuši žurnālisti no Krievijas, kuri Karabogaza


rajonu izbraukājuši krustām šķērsām un tad redzēto arī aprakstījuši. Un… dīvainā kārtā - parasti tā nenotiekot - publikāciju kaut kā pamanījuši pašā Turkmēnijā, vēl vairāk: tā (vai varbūt tikai atstāsts) nolikta izvērtēšanai arī pašam Visu Turkmēņu Tēvam - un tad tikai sākusies lielā "lidojumu izvērtēšana". Rezultātā daži vietējie robežsargi, kuri palaiduši garām daļēji draudzīgās, daļēji tomēr nedraudzīgās kaimiņvalsts žurnālistus, tikuši pie pamatīgiem sodiem, bet pārītis pat nokļuvuši aiz restēm. Neizskatās gan, ka Rašidu vai kādu no pārējiem taksistiem, kuri šo stāstu pavada ar atzinīgiem galvas mājieniem, robežsargu liktenis īpaši skumdinātu: kā noprotu vēlāk, gadījums izmantots, lai pie vietas noliktu pašus nejaukākos un principiālākos robežsargu vietējos priekšniekus, ar kuriem nekad un neko nav varēts "sarunāt", - tāda nu ir vietējā specifika. Taču arī Rašida pirmais secinājums ir viens - nē, neko nevar izdarīt. Taču paslepus piemiegtā acs vai kas cits tomēr liek domāt ko citu - ka Rašids vienkārši vēlas aizdabūt mani patālāk no saviem ikdienas konkurentiem, kuriem var būt pārāk liels vilinājums brīvākā brīdī aizrikšot pie vietējiem drošībniekiem un glīti nostučīt kolēģi, kam ienācis prātā šaubīga izskata indivīdam (ārzemnieks, ar fotoaparātu…) par sviestmaizi nodot svētās dzimtenes noslēpumus. Un tā arī tiešām izrādās - atliek mums pabraukt gabaliņu tālāk, it kā dodoties tās pašas jau aplūkotās kapsētas virzienā, kad feja parāda savu patieso dabu un saka īsi - septiņdesmit dolāru vietējā naudiņā vai zaļajos papīrīšos, kā nu man izdevīgāk. Kamēr klusībā rīstos pārsteigumā par tomēr jau paredzamajam braucienam neatbilstoši mazo naudiņu, Rašids manu klusēšanu uztver otrādi - kā vēlmi nedaudz pakaulēties - un sāk skaidrot: "Tu nedomā, lētāk te nevar. Puse naudas aizies posteņiem, lai palaiž garām, ja ne vairāk. Tad vēl uz vietas kaut kas var gadīties, kur kādam kaut kas nedaudz… Un brauciens pats - divsimt kilometru vienā virzienā, divsimt kilometru atpakaļ - tas nav maz, arī ceļš nav labs." Un atviegloti nopūšas, redzot, ka es tomēr nekaulēšos un arī no brauciena neatteikšos, - taksista nopūtu var saprast, ņemot vērā, ka viņam vienas dienas laikā radusies iespēja nopelnīt vairāk, nekā vidusmēra turkmēnis saņem par pāris nedēļu darbu. Savukārt benzīns šeit jopro​jām maksā kapeikas - it īpaši cilvēkiem, kuri zina "pareizās vietas". Par to, ka Rašids noteikti pieder "pareizo vietu" zinātājiem, pēdējās šaubas pazūd jau pēc brauciena pirmās pusstundas. Acīmredzami man darīšana ar vēl vienu padomju sistēmas sabrukuma upuri, kam rūgtums uzkrājies tiktāl, ka viņš gatavs dalīties tajā ar pirmo, kas gatavs uzklausīt, - laikam jau pašā Krasnovodskā jeb Turkmenbaši tādu vairs nav atlicis vai arī vietējie netiek uzskatīti par pietiekami uzticamiem uzklausītajiem. Lai nu kā, ātri vien izrādās, ka darīšana ar sava veida Bahtijara - atceraties vēl nabaga Ašhabadas dzīvokļa īpašnieku, vai ne? - stāsta līdzinieku. Vienīgā atšķirība - runa ir nevis par dzīvokļu jautājumu, bet par dzīvi vispār, kura kopš padomju laikiem kļuvusi aizvien haotiskāka un neizprotamāka. Padomju laikā - o, tad Rašids bijis liels cilvēks, arī zelta zobi mutē saradušies tieši tad. Un kā nu šiem nesarasties, ja to īpašnieks sākumā strādājis dzērienu veikalā, bet pēc tam izdevies par tur iekrāto naudu iegādāties jau pavisam fantastiskas iespējas nodrošinošu posteni plaša patēriņa preču tresta noliktavā. "Kas tie bija par laikiem," kratoties pa bedraino ceļu, sapņaini nosaka Rašids un metas uzskaitīt - visi tevi ciena, visiem no tevis kaut ko vajag, labākie restorāni ir tavi, sievietes tevi gatavas uz rokām nēsāt, mašīnu varēja mainīt reizi gadā un pat tai pakaļ nebraukt - tev to pieveda pie mājām. Māja uzbūvēta, uz​ticības personu krājgrāmatiņās bija redzamas labas summas, varēja jau sākt domāt par kaut ko lielāku… "Un tad šis stulbais Gorbačovs visu izpostīja! Visu! Darbs pagalam, noguldījumi Sberbankā faktiski pagalam - kapeikas palika pāri. Un vēl šis krāsotais gailis! Bija skaidra sistēma - kā un kas notiek. Cilvēki bija apmierināti, visi saprata - kas, ko, kā, kāpēc. Cik kas maksā. Patiesībā mums jau tad bija, kā tagad saka, sakārtota tirgus ekonomika. Nu, varbūt druscīt uz valsts rēķina, bet vienalga - visi zināja, ko kurš cilvēks var izdarīt un cik tas maksā. Un tad Nijazovs to visu izjauca. Kam to vajadzēja? Kurš no tā kaut ko ieguva, ja neskaita viņu pašu…?"


Rašids, šķiet, pilnīgi piemirsis, kas notiktu, ja viņa vārdus par "krāsoto gaili" kāds nodotu, kur pienākas. Viņa runas plūdus pārtraukt spēj tikai tuvošanās pirmajam nez kādam - robežsargu? armijas? vietējo kārtībsargu? - postenim, kas iekārtots zemē līdz pusei ieraktā degvielas autocisternā. Un tiešām izrādās, ka izbijuši noliktavu pārziņi ir vēl lielāki blēdnieki, nekā varētu šķist. Manus dokumentus cilvēki formās izpēta ar acīmredzamu nepatiku un, cik nu var saprast, faktiski skaldīt noskalda - nekā nebūs. Taču, spriežot pēc žestiem, Rašids paskaidro, ka pabraukšot tikai mazmazītiņu gabalu uz priekšu, izmetīsim te nelielu līkumu, nekur nepiestāsim, tik druscīt pabraukāsimies, bet, ja neticat, jūs taču redzēsiet, kurp mēs aizbraucam… Taču, nonākot aiz pāris tuksneša uzkalniņiem, viņš strauji pagriež mašīnu citā virzienā un pašsaprotami nosaka: "Nu, bet mēs taču esam tik tālu braukuši…" Tieši tādā pašā veidā viņš tiek galā arī ar pāris posteņiem, vēl atsaucoties uz pirmajiem - "nu, viņi taču palaida, tātad viss kārtībā"… Tikmēr aina aiz automašīnas loga pamazām mainās. Pirmie desmiti kilometru aiz Turkmenbaši Krasnovodskas - robežas vēl ir gana daudzveidīgi, tālumā slienas dažādu naftas un gāzes ķīmijas uzņēmumu būves, laiku pa laikam ceļmalās pavīd milzīgas "lāpas" desmitu metru augstu cauruļu galā, kurās, izrādās, sadedzina dažādos rūpnieciskos vai ieguves procesos nevajadzīgo dabasgāzi. Rašids, redzot manu interesi, labsirdīgi piebilst, ka tas vēl neesot galīgi nekas, - kad laiku pa laikam uzsprāgstot kāds gāzes vada atzars, tad gan uguns stabs esot redzams pat desmitu kilometru attālumā. Taču pēc tam apkaime kļūst aizvien vienveidīgāka un vienveidīgāka: nav te nekādu Sahāras smilšu kāpu vai daudzkrāsainu klinšu, tikai akmeņaini pauguri un pauguriņi, pa retam kaut kas dzelkšņains un, protams, visuresošā kamolzāle, kas ripinās svelmainajā vējā, - temperatūra ir krietni virs trīsdesmit grādiem. Patiesībā jau vajadzētu sākt sajust vēstures elpu - un ne tikai tāpēc vien, ka pa Turkmēniju šurpu turpu savās impēriskajās darīšanās ir pārvietojies gan Aleksandrs Lielais, gan Cingishans. Savukārt pirms vairāk nekā trīssimt gadiem cars Pēteris Pirmais šurp nosūtījis pirmo nopietno ģeogrāfu ekspedīciju kņaza Aleksandra Bekoviča-Čerkaska vadībā, kurš tad arī mūsdienu kartēs pirmoreiz skaidri iezīmējis Karabogaza līci, to gan nodēvējot par "Karabugaza jūru", bet tā šauro savienojumu ar Kaspijas jūru - par "Karabugazu jeb Melno kaklu". Savukārt jau pirms nieka simt septiņdesmit gadiem jaunas krievu ekspedīcijas pārstāvis no Kaspijas jūras līcī veiksmīgi iebrauc ar laivām, taču… izbraukt vairs lāga nespēj "spēcīgās straumes no jūras uz līci dēļ, kura bija tik stipra, ka airējot atpakaļ nokļūt neizdevās". Vēsture klusē, kas notika ar laivām, savukārt pati krievu ekspedīcija laimīgi atgriezās no iesūcošā "Melnā kakla" un savus atklājumus, kā redzams, darīja zināmus priekšniecībai, pie reizes arī izvirzot versiju, ka kaut kur no līča tajā iesūktais ūdens pa lielu pazemes upi aizplūst vai nu uz Arāla jūru, vai pat Ziemeļu Ledus okeānu. Tiesa, biedējošie ziņojumi tomēr nemazināja nākamo ekspedīciju apņēmību, un jau 1847. gadā kārtējās ekspedīcijas kuģis tomēr līcī iebrauca, pēc tam ziņojot: "Kaspijas jūras ūdens plūst līcī ar nodzirdētu ātrumu un spēku, it kā krītot dzelmē. Ar to arī izskaidrojams līča nosaukums: "Kara bogaz" turkmēniski nozīmē "melnā rīkle". Kā rīkle līcis nepārtraukti sūc jūras ūdeni…" Kur tad galu galā šis ūdens paliek? To pēc vēl ilgākas līkumošanas es tomēr ieraugu - protams, tikai un vienīgi izbijušā noliktavas pārziņa brīnumaino komunikācijas spēju dēļ. Viena no krievu deviņpadsmitā gadsimta ekspedīcijām šo vietu aprakstīja šādi: "Daudzos klejojumu gados es neesmu redzējis krastus, kas būtu tik drūmi un it kā draudoši jūrasbraucējiem. [..] Šķita, ka jebkura skaņa noslāpst biezaja ūdenī un rietošas saules tumšsarkani iekrāsotā tuksneša gaisā." Nevarētu teikt, ka kopš tā laika daudz kas būtu mainījies - visa mūsu līkumošana patiešām ir prasījusi laiku, un saule jau pamazām sāk domāt par rietēšanu, kā rezultātā var secināt, ka ar skaņām šeit viss ir tieši tā, kā aprakstīts ekspedīcijas ziņojumā. Nekā sirdi priecējoša apkārt tiešām nav - vieni vienīgi "neviesmīlīgi, šausminoši krasti", kur "uzturēšanās, pat īslaicīga, šī līča ūdeņos rada lielas vientulības izjūtu un skumjas pēc ziedošām un apdzīvotām vietām. Visos līča krastos simtu verstu garumā es nesatiku nevienu cilvēku un, izņemot pāris rūgtus stepes staipekņus, nenorāvu nevienu zāles stiebriņu. Tikai sāls, smiltis un visu nogalinošs karstums


valda pār šiem neviesmīlīgajiem krastiem un ūdeņiem"… Taču ceļotāja sirds, protams, sāk sisties straujāk, jo galamērķis ir acu priekšā - jau pa gabalu redzami aprūsējuši ekskavatori, vairākas gauži noplukušas baltu ķieģeļu un betona bloku ēkas (Turkmenbaši - Krasnovodska - salīdzinājumā ir īsta Ašhabada). Bet galvenais - tā pati krievu ceļotāju aprakstītā saule glīti iekrāso arī milzīgas - vairākstāvu mājas augstumā - sāls grēdas, pie kurām rosās nenosakāmas tautības strādnieki ar lāpstām un laužņiem rokās. Un te nu nāk prātā tā pati krievu preses publikācija, pēc kuras žurnālisti šeit galīgi nav gaidīti viesi un no kuras es lielākoties esmu smēlies arī visas vēsturiskās gudrības, - faktiski vienīgā acīmredzami kaitīgā piebilde tajā (cik nu varu spriest par Vadoņa domu unikālo gaitu) ir par briesmīgo darbu sāls ieguvē, uz ko neesot gatavi ne turkmēņi, ne krievi, ne uzbeki, vien azerbaidžāņu tautības bēgļi no Kara- bahas. Strādājošo pulks šeit tik tiešām ir bezgala daudzveidīgs un krāšņs - visu vecumu un, pretēji krievu preses apgalvotajam, visvisādu tautību pārstāvji. Interesanti, ka no pamatnācijas gan nav neviena, - tiesa, kā noskaidrojas vēlāk, lielie priekšnieki gan visi kā viens esot turkmēņi, bet viņiem Bekdaša ciematiņā esot savas mājas un no turienes tie šeit ierodoties labi ja reizi dienā, ātri aplūkojot padarīto un nepadarīto un dodoties prom. Savukārt faktiski visiem šeit uz vietas strādājošajiem, cik noprotu, kopīgs ir viens nevienam no viņiem nav citu māju un faktiski arī nav, kur iet. Pieraksta sistēmai Turkmēnijā ir milzīgs spēks, it īpaši, ja tas attiecas uz vēlmi dzīvot un strādāt galvaspilsētā, taču arī citādi - kam šis noskrandušais, bet jautrais kolektīvs vai atsevišķi tā pārstāvji citur būtu vajadzīgi. Protams, vīri no pirmā acu uzmetiena izskatās diezgan pa- briesmīgi, taču izrādās, ka šodien feju bars mani ir vienkārši apsēdis - ne pirms, ne pēc tam es nesaskaros ar izdaudzināto Āzijas vai Austrumu viesmīlību tik klasiskā un visaptverošā veidā kā šeit. Jā, ir gadījies viesoties nejauši satiktu cilvēku mājās visur šai plašajā reģionā - no Kambodžas un Vjetnamas (kur nācies stāstīt par cilvēkiem joprojām mīļās Padomju Savienības skumīgo galu) līdz Ēģiptei un Jordānijai, jā, arī Marokā, Mauri- tānijā un citviet Ziemeļāfrikā. Visur cilvēki ir sēdinājuši pie galda, atņēmuši dzīvesbiedrei vai kādam no bērniem karoti un krūzi, lai tikai dārgais viesis varētu iekost kādu kumosu - un, man paklusām matiem slienoties stāvus, šo te gardāko kumosu man lauzuši vai ķeksējuši hipernetīrām rokām. Tomēr "melnās rīkles" darbarūķi pārspēj viņus visus. Pirmām kārtām jau Rašids ātri vien tiek pārliecināts, ka nekāds ceļš atpakaļ šodien nesanākšot. Pirmkārt, tumsā tas esot bīstami, otrkārt, tumsā kareivji mēdzot šaut uz visu, kas pagadās stobra priekšā, treškārt, mīļais viesis taču vienkārši neko vairs nevarēšot nofotografēt - jo patiešām saule, kā jau tas gadās tuvāk ekvatoram, pārdesmit minūšu laikā ir gandrīz vai krišus nokritusi pie horizonta, liekot vēl vairāk piekrist senlaiku krievu ceļotāju iespaidiem. Visbeidzot, ceturtkārt, - vai tad nu tiešām cienījamais Rašids Muradovičs nevēlēšoties ko iekost un arī iedzert? Lai nedomājot - tas, ka šeit ir tāda briesmīga apkārtne, nenozīmējot, ka te nav atrodams ledusskapis ar kaut ko jauki klunkšķošu iekšā. Rašids Muradovičs un Lato Vitovičs taču neapsmādēšot, vai ne? Tā te visu laiku tikai tie priekšnieku purni vien, priekšnieku purni vien, - bariņš šmulīgi skrandaino vīru runā cits caur citu. Manī, protams, cīnās divas gluži pretējas domas. Pirmā - tiešām nebūtu slikti vakaru un nakti pārlaist šeit: vilciena biļete, kas nopirkta uz nākamo vakaru, droši vien ietu zudumā, toties iespēja pilnīgi noteikti bez vietējo čekistu klātbūtnes uzklausīt pašmāju darba tautu arī nebūtu zemē metama. Savukārt otrā, protams, ir eiropeiski piesardzīgā doma - kaut kā pārāk aizdomīgi tas viss izskatās, kaut kā neticas, ka cilvēki varētu tā vienkārši priecāties par šeit nez kā iegadījušos rietumnieku un viņa pavadoni. Neviens pats taču nezina, ka mēs šeit esam, - protams, ja neskaita armijas posteņus, kuriem gan jābūt svētā pārliecībā, ka pēc pāris līkumu izmešanas jau sen čučam savās gultiņās Turkmenbaši - Krasnovodskā. Tomēr izrādās, ka visas šīs runas ir veltīgas, jo Rašids jau ir pieņēmis Lielo Stratēģisko Lēmumu - mājas, protams, ir laba lieta, taču, ja tur priekšā gaida nebūt ne tā flegmātiskākā sieva un vēl prāvs bērnu bariņš, var taču ģimenes galva laiku pa laikam paņemt kādu brīvvakaru. Jo vairāk, ka ģimenes galva taču būs bijis peļņā, - kaut kā mistiski sanāk, ka cienījamā noliktavas ekspārziņa komerciālo talantu ietekmē es aši


vien viņam pasolu vēl pārdesmit dolāru par brauciena pagarināšanu līdz nākamajam ritam. Tā taču sanākot, vai ne?… Tiesa, šie tomēr neizrādās ļaudis, kas vēlētos pie gluži ciešamām uzkodām un šņabja pudeles par godu cienītajiem viesiem nekavējoties mesties savu dzīvesstāstu un režīma pāridarījumu izklāstā. Nē, raibā kompānija - krievi, azerbaidžāņi, tadžiki, kazahi, viens nez kā te iemaldījies gruzīns un vēl pārītis, kurus tā arī neatšifrēju, - ar savu dzīvi nemaz nav tik neapmierināta. Protams, nemaksājot daudz, bet patiešām maksājot; pārtika sanākot faktiski par brīvu, tā ka pāris gados varot iekrāt normālu summiņu kādus pāris tūkstošus dolāru, kas mājās joprojām būšot liela nauda, ar ko pietiks kaut kam katram svarīgam. Protams, darbs smags - nekādu respiratoru, milzīga svelme, izplatītākā tehnika joprojām - ķerra un lāpsta, bet tas jau nekas - galu galā jūras sāls taču pat uzlabo veselību, nosmejas viens no pie ugunskura uz nez no kurienes izvilktiem paklājiem sasēdušajiem (nūja, kur izklāts paklājs, tur māja…. Un ar ko gan šis darbs galu galā esot sliktāks par, teiksim, kokvilnas novākšanu, kad ražas laikā vietējos kolhozos - deiha- nos - darbs pat oficiāli pagarināts līdz četrpadsmit stundām diennaktī? Pēc tam cilvēki nedēļām atklepojot kokvilnas šķied- riņas, ko saelpojušies laukā. Izmantoju izdevību, lai apjautātos, vai patiešām ir tā, ka garāmbraucošu automašīnu pasažierus militāristi izsēdina un piespiež obligāti brīvprātīgā kārtā novākt kādus, teiksim, simt kilogramus kokvilnas, bet vienīgā izeja no klaušām ir cienījams kukulis. Jā, tā patiešām esot un notiekot ar paša Vadoņa rīkojumu. Bet lai es īpaši nesatraucoties - ja nu kas, simt kilogramu kokvilnas kaut cik pieredzējis strādnieks varot mierīgi savākt ja ne piecās, tad septiņās stundās… Savukārt pašus vīrus - kuriem internacionālās starpsaziņas valoda, protams, ir krievu, - daudz vairāk interesē apmainīties domām par dažādām praktiskām lietām. Nu, piemēram, kā un kur vislabāk nekam lāga nederīgos manatus apmainīt pret dolāriem, visizdevīgāk, protams, pēc valsts noteiktā kursa, kam ar reālo nav nekā kopēja. Izrādās, vienubrīd katram izbraucoša​jam bijusi iespēja iegādāties veselus piecsimt dolārus pēc valsts kursa, un tad nu aviobiļetes iegādātas tikai tāpēc, lai ar tām nopirktu attiecīgos piecus simtus zaļo papīrīšu un tad biļetes nodotu atpakaļ kasē Tad valsts dolārus sākusi pārdot jau lidmašīnās, bet tauta veikli pielāgojusies - dolārus nopirkusi, starp- pieturā šai te pašā Turkmenbaši pilsētā izkāpusi un vairs neat- griezusies. Nākamā varas iestāžu doma bijusi - dolārus pārdot tikai tiem, kam ārzemēs nomiris kāds radinieks, — un, spriežot pēc telegrammu tūkstošiem, turkmēņus ārvalstīs nekavējoties piemeklējis īsts mēris. Bet kā nu nemēģināt izgrozīties, ja dolāra melnā tirgus kurss četrkārt pārsniedz oficiālo un iekrāt naudiņu manatos nemēģina pat lielākais vientiesis. Tomēr pēc brīža saruna novirzās uz citu mūžīgu un universālu tēmu - ceļu policiju. Turkmēnija, protams, ir īpatna valsts - to mana brauciena laikā, piemēram, Taisnīguma ministrija komandē notārus, advokātus, dzimtsarakstu nodaļas un kriminālekspertus, savukārt cilvēki ar strīpainajiem zizlīšiem ir… Aizsardzības ministrijas pārziņā. Un par šo tēmu kā kompetentākais uzstājas Ašots, kurš, izrādās, pats kādreiz bijis cītīgs zižļa vicinātājs, tad par nepareizas automašīnas vadītāja nepareizu sodīšanu pats gandrīz ticis aiz restēm (un nevis kukuļu dēļ, - tā viņš īpaši uzsver), bet pēc tam solis pa solim - un nonācis "melnajā rīklē". Tad nu, lūk, viņš sakās esam svēti pārliecināts, ka gluži kā ceļu satiksmes noteikumos arī katrā Vadoņa - lai gan Turkmenbaši pašu viņš piesardzīgi nepiemin vispār - dīvainajā rīkojumā un darbībā ir sava loģika, un ir sva​rīgi tikai to saskatīt, bet pēc tam lieki nebrīnīties: "Nu, redziet, par to, kāpēc autoinspekcija tika pārcelta no Iekšlietu ministrijas pārziņas Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Kam nav skaidrs, ka valsts vienkārši vēlējās pacīnīties ar korupciju, jo aktīvā dienesta karavīri nebūs tik gatavi ņemt kukuļus kā ilggadējie autoinspekcijas kukuļņēmēji? Doma jau principā pareiza, vai ne? Bet izrādījās, ka nekā tamlīdzīga - gribējās, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr. Pat vēl sliktāk. Vecie autoinspektori zināja, cik un par ko var ņemt, viņi zināja mēru, viņi zināja izcenojumus, tur bija normāla sistēma. Bet pēc tam… Protams, ari zaldātiņi un viņu priekšniecība izrādījās visnotaļ gatavi uz kukuļiem kā naudā, tā graudā. Bet autoinspektori atšķirībā no kareivjiem vismaz nebija izsalkuši šī vārda vistiešākajā nozīmē. Turklāt vēl nemācēja ne aprakstīt autoavārijas, ne


sastādīt protokolus. Tās taču ir tīrās šausmas noskatīties, kā tāds astoņpadsmitgadīgs lauku jaunietis brīdī, kad kārtējo reizi pazudusi elektrība, mēģina regulēt satiksmi Ašha- badas centrā… Lētāk gan sanāk, ja ir darīšana ar kareivi nekā ar autoinspektoru. Tā ka - pieminiet manus vārdus - pienāks brīdis, un šo murgu atcels. Un atkal valstij būs lieliska iespēja uzvārīties - domājat, jaunos posteņus varēs ieņemt tāpat? Nē, tie būs paklusām jāpērk - un pēc tam pirkuma nauda jāatpelna, protams, ar zizli, ar ko gan citu!" Apsteidzot notikumus, var teikt, ka Ašotam izrādās pilnīga taisnība - pēc zināma laika valsts tiešām pamana, ka ir kļuvis vēl daudz sliktāk, atgriežas pie vecās sistēmas un, cik nu zināms, parasta inspektora vieta maksā tūkstoš dolāru, virsnieka - ap pieciem tūkstošiem. Tikmēr pie sālsraču ugunskura tēma atkal mainās - izsunījuši ceļu policistus un izstāstījuši visus sev zināmos šausmu stāstus (kas tikai lieku reizi pierāda, ka, tāpat kā anekdotes, arī ceļu policistu stāsti visā pasaulē klejo vieni un tie paši, mainot tikai nacionālo kolorītu), vīri sāk runāt par visu reizē Par piedzīvoto ar Jok lidmašīnu, kura nav gribējusi lidot un kuras pierunāšanai no tuvākās mošejas pasaukts mulla. Par to, ka katram turkmēnim obligāti jāparakstās vismaz uz vienu centrālo un vienu vietējo avīzi. Tiek gari un plaši apspriestas dažādu Ašhabadas tirgu priekšrocības: izrādās, neko es tur vēl no tirgiem vispār neesmu redzējis - papildus Krievu tirgum tur vēl ir Tekiešu tirgus, Tašauzu tirgus, tolkučka, vairumtirgus, Džennet, Gundogar, Paitagt, Alemgošar… Te vislielākais zinātājs izrādās kazahs, kuram divos tirgos strādājot visa ģimene sieva par pārdevēju, bērni - gan piepallgi, gan krāvēji (protams, oficiāli Turkmēnijā bērnu darbs ir aizliegts). Garāmejot sarunā tiek pieminētas ari valsts varas neizdarības, par kurām es, protams, visvairāk spicēju ausis. Nav nekas daudz, bet vienalga - ko vērts ir kaut vai stāsts par Ašhabadas tuvumā uzbūvēto moderno papīrkombinātu, kam gadījusies viena sīka nelaime - laikus nebija padomāts par to, kur šajā tuksnešainajā zemē ņemt izejvielas. Vai atkal - par Turkmenbaši sarunu ar medicīnas darbiniekiem: Vadonis vienkārši tāpat, cita starpā, bez jebkāda skaidra mājiena sarunas laikā ieminējies, cik glīti ārzemēs izskatās neona ugunīs spīdošie veikali, bet medicīnas darbinieku vadība pakasījusi aiz auss un… drošs paliek drošs, medicīnas iestādes sākusi dāsni izgreznot ar neona uguņu virknēm. Ak jā, un vēl arī šeit tikpat dedzīgi kā Ašhabadā ar buldozeriem tiekot nošķūrētas mājeles pašā jūras malā - kaut septiņdesmitajos gados te piešķīra maziņus apbūves gabalus, bet tagad varas iestādes runājot par to, ka citādi nevarot piekrastē nodrošināt normālus sanitāros apstākļus. Patiesībā gan te visdrīzāk tikšot būvēta šoseja uz prezidenta vasarnīcu… Savukārt nākamā diena jau atnāk pilnīgi cita - ir jāstrādā, turklāt viesus vajadzētu dabūt prom no priekšniecības acīm, kuru ierašanās komplektā ar pašu priekšniecību varot būt gaidāma ap pulksten desmitiem vai vienpadsmitiem. Tā nu sāls ieguves procesa apskatei laika paliek pavisam maz, - par laimi, gida lomā piesakās tas pats Ašots (vārds it kā liek domāt par Aizkaukāza izcelsmi, taču pats sālsracis ir ar izteikti uzbekis- kiem sejas vaibstiem), kurš pirmām kārtām jau liek pie sirds, ka nekādā gadījumā mājās atvesto sāli nevajadzētu "svaigā", neattīrītā veidā likt pie ēdiena - būšot "problēmas ar vēderu". Lī​dzi, protams, es varot paņemt - bet tikai kā suvenīru, ēst labāk nevajagot. Kaut ko tādu es atminos arī no palasītajiem vēsturiskajiem apcerējumiem - piemēram, vienai no pirmajām krievu ekspedīcijām iznācis pavisam slikti: "Grunts izpētē atrasto sāli mēs iz- likām uz klāja, lai izžāvētu, un kuģa koks, cilvēks ar nelielu prātiņu, sasālīja ar to boršču komandai. Pēc divām stundām visa ekipāža saslima ar briesmīgu kuņģa vājumu…" Iespējams, tieši tāpēc, pārdzīvojis briesmīgo atgadījumu un vēl saskatījies uz drūmajiem krastiem, ekspedīcijas vadītājs nospriedis: "Uz visa iepriekš teiktā pamata atļaušos izdarīt secinājumu, ka uz Kara- bugaza līča piekrasti tāpat kā pašu līci nav nekādas valstiskas intereses." Bet - nekā nebija - gadu gaitā kļuva skaidrs (vai tā vismaz arī pašlaik tiek uzskatīts), ka nekādas pazemes straumes līcī nav, vienkārši Karabogazs "strādā" kā milzīga iztvaicējamā panna: ūdens šeit ieplūst un izgaro, savukārt katrs Karabogazgolā no Kaspijas jūras nonākušais un te izgarojušais kubikkilometrs ūdens šeit atstāj līdz 15 miljoniem tonnu sāls (pareizāk - dažādu sāļu sajaukuma).


Interesantākais, ka atšķirībā no citām pasaules malām, kur sāls ieguve ir sarežģīta lieta, te gandrīz visu izdara pati daba. Process nav tik vienkāršs kā aprakstītais "ieplūst, izgaro, paliek". Patiesībā katru rudeni, kad ūdens temperatūra Kaspijas jūrā pazeminās līdz 5-6 grādiem pēc Celsija, glauber- sāls (zinātniski mirabilīts, kura lielo vērtību 20. gadsimta sākumā atklāja krievu akadēmiķis Nikolajs Kurakovs, liekot Kara- bogazgolu romantiski nodēvēt par "Baltā zelta līci") kristālu veidā sāk nosēsties līča dibenā, bet, sākoties ziemas vētrām, tiek izmests krastā, kur to arī iespējams savākt ar buldozeriem vai vienkārši lāpstām un ķerrām. Nu, bet ja tas nav paspēts, martā ūdens temperatūra atkal paaugstinās, un tad jūra savāc atpakaļ to, ko cilvēks nav spējis paņemt. Savukārt cilvēks savas spējas šeit ir apliecinājis jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma, kad Sanktpēterburgas rūpnieks Katiks Gubajevs saņēma licenci darbam Karabogazgolā un diezgan īsā laikā ieguva tūkstošus nātrija bezūdens sulfāta (tenardīta) tonnu. Savukārt pēc 1917. gada revolūcijas dibināts trests Karabogazhim, kas sācis nodarboties ar glaubersāls ieguvi, turklāt izmantojot to pašu veco labo metodi - ar lāpstu un ķerru palīdzību. Toties pašlaik Karabogaza mirabilīts ir nepieciešams aptuveni sešiem simtiem rūpnīcu visā bijušajā PSRS, kurp tā tiek nogādāta caur Turkmenbaši - Krasnovodskas -, Baku, As- trahaņas un Mabačkalas ostām. Ašots savukārt kā uz būtisku sāls ieguves faktoru norāda uz Allāhu, kura griba tāpat kā valsts izdarības esot galīgi neizdibināma. Un tiešām: sākot ar 19. gadsimta beigām, Kaspijas jūras līmenis daudzas desmitgades tikai pazeminājies un pazeminājies, tādēļ Padomju Savienības laikos tika nolemts situāciju mainīt, ar speciāla dambja palīdzību Karabogazgolu vispār nosusinot. Tas arī tika izdarīts, un pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Karabogazs pārvērtās par smirdīgu sāls purvu, taču tad šī tā sauktā "Kaspijas jūras regresija" beidzās - jūras līmenis atkal sāka celties, un ūdens sāka applūdināt piekrastes rajonus. Tad dambī sākumā radīja atveri, bet 1992. gadā, kad jūras līmenis jau bija paaugstinājies par diviem metriem (salīdzinājumā ar rādītāju septiņdesmito gadu beigās), šo būvi uzspridzināja. Taču tas nelīdzēja - ūdens līmenis tikai ceļas un ceļas, jau apdraudot ne tikai nabaga Bekdaša ciematiņu ar tā dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet arī visu sāls ieguvi, dzelzceļu, daudzus ceļus un pat dzelzceļa līnijas posmu. Izsakoties Ašota vārdiem, Allāhs te ņem, te dod - Arāla jūras faktiski vairs nav, bet Kaspijas jūra, kura savulaik arī skaitījās mirstoša, redz, atdzīvojas… Tā sacīt, nevis Kaspijskoje more, bet Kaspijskoje gore… Steidzoties prom pirms skarbās priekšniecības ierašanās, man vēl izdodas plastmasas kulītē paķert līdzi pāris sauju šīs te brīnumainās glaubersāls, toties nesanāk ne aplūkot pasaulē vienīgo jūras ūdenskritumu - tāds dažus kilometrus tālāk patiešām esot, ne arī kārtīgi uzkāpt kādā no sašķūrētajām sāls kāpām un palūkoties. Toties, lai cik tas būtu dīvaini, atpakaļceļā mēs ar Rašidu neuzduramies vairs nevienam pašam kontrolpos- tenim, un es paspēju laikā uz Ašhabadas vilcienu, lai sešsimt kilometru garajā atceļā padomātu - ko tad te vēl tādu varētu sadarīt.


4. LIELA INFORMATĪVA LOZE Man te nevajadzētu būt. Es te nemaz nedrīkstētu būt. Galu galā manā Turkmēnijas vīzā sarakstīts daudz kas, bet par Da- šoguzas - tāda paša nosaukuma velajata - centru tur nekas nav minēts. To man vienas dienas laikā paspējuši aizrādīt jau četri vietējie kārtības un likumības sargi, kam ienācis prātā pārbaudīt manus dokumentus, un katrs no viņiem tādējādi kļuvis bagātāks par trim līdz pieciem dolāriem, pārrēķinot vietējos manatus zaļajās amerikāņu naudiņās pēc melnā - adekvātā - tirgus kursa. Esmu pat savākts kopā ar bezgala raibu kompāniju pavēlā nakts stundā un no nelaimes biedriem uzzinājis, ka te nav nekā ļauna un nekā personiska, - vienkārši kārtībsargiem aptrūcies naudiņas kādai īpaši steidzamai vajadzībai, un tad nu tiek grābts ciet ikviens pamanītais, no savāktās kompānijas pieprasot nelielu "izpirkuma maksu" un tad palaižot, lai staigā, kur acis rāda. Bet ko var darīt, ja gribējās. Galu galā - lai cik tas būtu dīvaini, bet tik daudz interesanta lasīts par šo te kārtējo nekurienes viduci. Velajats atrodas vistālāk ziemeļos, visatpalikušākais visā valstī - bet vienlaikus te saražo trešo daļu visas Turkmēnijas kokvilnas. Tā centrs deviņpadsmitajā gadsimtā radīts kā vienkāršs nocietinājums, un arī tagad te nav vairāk par pusotra simta tūkstošu cilvēku. Viņus - tos, kuri te nedzīvo, - var arī labi saprast, jo visu kaut kur pasaulē apciemoto nekurienes viduču vidū šis noteikti būtu pelnījis vismaz vietu uz goda pjedestāla. Reti kur bezcerības atmosfēra ir gandrīz vai sataustāma un ieelpojama reizē ar putekļiem un svelmi. Ar ko tad vismaz Turkmēnijas mērogā tik slavena šī depresīvā pilsētiņa? Nu, pirmkārt jau ar to, ka šejienes prostitūcijas problēmas vizītes laikā publiski pieminējis pats Turkmenbaši. Ar to, ka oficiāli gan daudzsievība Turkmēnijā ir aizliegta ar likumu, taču, kad šeit apglabāja vietējo prokuroru, klātesošie ar dalītām jūtām vēroja, kā divas viņa atraitnes, kuras savā starpā draudzējušās un pat bērnus audzinājušas kopā, no ceremonijas padzen trešo, jo tā, lūk, bija apprecēta krietni vēlāk, daudz skaistāka un jaunāka. Ar to, ka vietējā autoceltņu rūpnīca izlaidusi precīzi vienu autoceltni - par godu tās atklāšanai, zeķu fabrika netālā ciematā strādā ar desmito daļu jaudas, bet cauruļu rūpnīcai izbeidzies metāls, un tās būvniecības iniciators, kā jau tas Turkmēnijā pienākas, godīgi "atsēž", savukārt sezonālie uzņēmumi - kokvilnas pārstrādes kombināts un vēl pāris fabriku - strādā dažus mēnešus gadā, un tas no rūpniecības ir viss. Vieta slavena arī ar to, ka divdesmit kilometru ceļā no šejienes uz Gerogli pilsētciematu visas ceļmalas ir sētin nosētas maziem piemineklīšiem bojā gājušajiem. Ar to, ka vietējā cienījamā pedagoģiskā skola nosvinējusi jau astoņdesmito jubileju, taču par vismaz vienu no tās mācībspēkiem vīrieti - visi saka, ka tas nu savu pieticīgo posteni noteikti nopircis: lai dabūtu pie viņa labu atzīmi, liela daļa audzēkņu visus rokdarbus gluži vienkārši… nopērk tirgū. Ar to, ka vietējās skolas direktors dzīvojis ar septītās klases skolnieci, viņa ir stāvoklī, mēģinājusi sadedzināties, bet nu ārstējas slimnīcā ar smagiem apdegumiem, bet direktors arestēts. Arī ar to, ka tieši šajā pasaules nomalē vietējās nodokļu inspekcijas pārstāvis kopā ar policistu apstaigājis visus pilsētas preses kioskus un informējis, kādus izdevumus drīkst un kādus nedrīkst tirgot, - un nevēlamo vidū izrādījies pat žurnāls Burda, kurā redzamās modeles bijušas nepietiekami apģērbtas. Un arī ar to, ka visi zina - šeit (un ne tikai šeit) skolotājiem regulāri veic asins analīzes, lai atsijātu narkomānus, taču tāpat visi zina, ka arī analīžu rezultāti ir nopērkami. To visu man pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien pastāsta jau Ašhabadā un Turkmenbaši Krasnovodskā, un kā gan vairs necensties nokļūt tik visādā ziņā ekstrēmā vietā? Un vieta jau no pirmā brīža neliek vilties. Vietējās viesnīcas prusaki savus Turkmenbaši radiniekus uzkostu brokastīs, RAFiņš šeit ir gandrīz vai luksusmašīna, ielu segums acīmredzot klāts reizē ar deviņpadsmitā gadsimta nocietinājuma tapšanu un kopš tā laika nav aiztikts - nu, varbūt vienīgi daži gabaliņi izmantoti, lai palabotu grūstošās padomjlaiku mājas. Jā, un arī ceļš uz šejieni neliek vilties: varianti tāpat kā citviet ir divi - piecarpus simti kilometru ir nobraucami ar vilcienu vai arī deviņās, desmit stundās pa briesmīgu


šoseju. Vilcienu es šoreiz neizvēlos - ko pēc tam nedaudz nožēloju, jo zinātāji stāsta, ka jauno dzelzceļu no Ašbabadas uz Dašoguzu noteikti būvējuši celtnieki, kam gal​venās mācības bijušas Ruhnamas apguvē. Pirms tam no Ašhabadas uz Dašoguzu varēja nokļūt, braucot caur Turkmenabatu, Bairamali un gabaliņu Uzbekijas teritorijas, - ceļš bija garāks, taču sliedes liktas vēl padomju laikos. Toties jaunais Turkmēnijas "zelta laikmeta" sliežu ceļš sanācis šķībs un greizs, turklāt uzmeistarots tā, ka laiku pa laikam to aizputina klejojošās kāpas, jo vietumis uzbēruma kā tāda faktiski nav. Tad nu atkarībā no situācijas pārbāztais - jo ir krietni lētāks nekā autobuss - vilciens ik pa laikam apstājas, speciāli līdzpaņemtie kareivji ar lāpstām attīra sliedes, un ceļš turpinās - tiesa, plānoto piecpadsmit stundu vietā jūs mierīgi varat braukt arī visas trīsdesmit, iztiekot ar katram pasažierim izsniegtajām divām ūdens pudelēm (sastāvam ir divpadsmit nevis Krievijā, bet gan Ķīnā ražoti vagoni, kuriem aizmirsies piekabināt resto​rānvagonu!. Savukārt braukšana pa šoseju ir zaudējusi savu galveno izklaidi - iespēju iegriezties Darvazas kafejnīcu un čaihanu ciematiņā pašā Karakuma vidienē, kurš pastāvēja tieši un tikai tāpēc, lai pakalpotu garāmbraucošajiem ļaudīm. Nu tā vietā maz kas atlicis, - braucēji man stāsta, ka miniciematiņš iznīcināts pēc paša Turkmenbaši pavēles: it kā neesot bijis pietiekami glīts, it kā tā iemītnieki uzskatījuši, ka krietnas ceļamaizes sastāvdaļa noteikti ir ne tikai tēja, arbūzs un kādas uzkodas, bet arī vieglās narkotikas - anaša un tirjaks. Tiesa, tagad te kaut kur esot tāda jokaina būve kā pazemes čaihana, taču, tā kā mēs caur Darvazu braucam naktī, autobusa pasažieri diezgan lielā vienprātībā nobalso, ka apstāties nav vērts, galu galā, pilnīgi pietiek jau arī ar kontrolposteņiem uz ceļiem (kuru gan kādreiz esot bijis krietni vairāk, pat ik pēc kilometriem piecdesmit). Savukārt es pats redzu, ka Dašoguza varētu būt slavena arī ar saviem tirgiem. Ne tikai tāpēc, ka nekā cita te īsti nav un ap tirgiem grozās visa dzīve, bet arī tāpēc, ka tādu te ir veseli četri un visi gana vēsturiski - Akbazārs, Baibazārs, vēl arī Nigmats un Šorbazārs: pēdējais gan ir vairumtirgus un īsti strādā tikai svētdienās. Nopirkt te, protams, var visu - pat Ašhabadā neizpirktās trešā svaiguma gliemenes un autovadītāja apliecību par 150-200 dolāriem. Arī ieraudzīt - pilnīgi visu: piemēram, ka arī ķerra tirgū ir labs pelnīšanas instruments, - ar to desmitgadīgs knēvelis (kam patiesībā var būt arī visi piecpadsmit) var, teiksim, vest tirgus apmeklētāju somas līdz taksometram vai autobusa pieturai: tiesa, šis tas jāsamaksā ķerras iznomātājam, taču dienā pāris dolāru sanāk, un tas šeit nav maz. Pie tirgus piebrauc automašīna - un bariņš bērnu metas piedāvāt savus pakalpojumus, - viņi ir gatavi gan panest iepirkumu maisus, gan nopirkt un pienest klāt cigaretes, dzeramo. Tieši Baibazārā, kas skaitās lielākais un "solīdākais" no Da- šoguzas tirgiem, es iepazīstos ar Muhammedu. Salīkušais on- kulītis ar ieplīsušām brillēm ir viens no visās pasaules malās atrodamajiem neskaitāmajiem tirgotājiem, kas pa stūriem mēģina pārdot kaut kādus nesaprotamus sīkumus, - nekad nav bijis skaidrs, kas un kāpēc no viņiem tos varētu nopirkt, bet laikam jau kāds tiešām pērk. Tiesa, pat uz kopējā fona onkulīša pārdodamās mantiņas izskatās ne īpaši iekārojamas - lodāmurs, kaut kādas padomjlaiku novelkamās bildītes, pāris baloniņu, arī padomju pildspalva, diegu spolītes, vēl kaut kas tamlīdzīgs, vārdu sakot, viss kopā labākajā gadījumā varētu vilkt uz latiem trim četriem, ja nu pēkšņi notiktu brīnums un atrastos kāds pircējs. Taču pircējs neparādās ne sitams, savukārt man tieši ir parādījies caurmērā reizi mēnesī uznākošais neargumentētas un nepamatotas cilvēkmīlestības uzplūds, - varbūt tāpēc, ka šejienes kopējā nomācošā atmosfēra nevar neatrast ceļu uz iebraucēja eiropieša dvēseles sentimentalitātes un melanholijas apcirkņiem. Tā nu es skatos, skatos uz onkulīti un nevaru saprast, ko iesākt: kaut kas aizkustinošajā stāvā liek domāt, ka vienkārši tāpat iespiest saujā kādu vidēja izmēra naudiņu - tas netiks ne saprasts, ne novērtēts, ne atbalstīts. Nopirkt visu uz vaskadrānas gabala izlikto mantību, - tas pats. Beigu beigās neatliek nekas cits kā izmantot veco labo kara viltību - doties klāt ar vārdiem, vai cienījamais kungs, kurš acīmredzami izskatās pēc šejienieša, nebūtu tik laipns un neatvēlētu kādu brīdi sava laika, lai pie kādas kafijas tases un vēl kaut kā ēdama neatbildētu man, neko nesaprotošajam iebraucējam, uz pāris


jautāju​miem par Dašoguzas pagātni, tagadni, kazi, ari nākotni. Cienījamais kungs, ar pretdabiski veiklu kustību visu izlikto mantību sasējis vienā mezglā, tiešām arī neatsaka, un jau pēc minūtēm piecām mēs sēžam tuvējā čaihanā, kuras atšķirība no padomjlaiku ēdnīcas, manuprāt, ir tikai viena, - ēdnīcā noteikti bija krietni tīrāks. Viss pārējais ir tieši tāpat - graņonkas, alumīnija karotes, žāvēto augļu kompots, kotlete, kurā maize nav pat lāga samalta. Taču ne jau ēst esmu šurp atnācis, - un ātri vien izrādās, ka visādi citādi esmu izvilcis lielo informatīvo lozi. Muhammeds tiešām ir dzimis un audzis dašoguzietis, kurš šeit nodzīvojis visu savu mūžu, ja neskaita tepat kaut kur tuvumā atsēdētos sešarpus gadus (tā arī nesaprotu, vai cietums atrodas pašā Dašoguzā vai kaut kur netālu no pilsētas). Jā, un vēl viņam ir neārstējama slimība, cik noprotams, pēdējā stadijā, toties nav neviena radinieka, līdz ar ko arī bail vairs nav ne no kā un ne par ko. Par cietumu mēs - jau pārcēlušies uz Muhammeda līdz absolūtam melnumam nolaisto dzīvoklīti kaut kur pilsētas nomalē, palēnām drūpošā divstāvu ķieģeļu mājā - arī sākam runāt. "Mēs" - tas ir ļoti nosacīti, jo galvenais stāstītājs, protams, ir Muhammeds, savukārt es sarunā piedalos tikai ar pamudinošiem "aga" un "ugu", pie sevis klusībā prātojot, kā tas tā gadās, ka visur, kur es aizceļoju, parādās kāds, kam nav ne baiļu, ne bremžu stāstīt par savu dzīvi absolūtam svešiniekam, kam taču, visticamākais, tas viss ir dziļi vienaldzīgs un kurš, visticamākais, jau pāris dienu pēc aizbraukšanas to visu būs aizmirsis uz mūžīgiem laikiem. Lai gan nē - nedomāju, ka Muhammeda stāstīto tik vienkārši var aizmirst: laikam vēl nekad nav gadījies dzirdēt cilvēku, kurš tik ļoti ienīstu savas valsts saimniekus, - un kuram uz to patiesībā būtu pilnas tiesības. *** "Cietums, cietums. Zini, ir tādas smieklīgas krievu grāmatiņas mīkstos vākos, vesela sērija, saucas laikam Zonas apdedzinātie vai kas tāds. Pāri netīšām izlasīju. Tiešām smieklīgi, ko krievi uzskata par nežēlību un sadismu cietumos. Lai gan saprotu. Viņi nav bijuši pie mums. Pie mums runā, ka cietumā paspējis pabūt katrs trešais turkmēnis. Tā varētu būt - mums ir valsts kā cietums, un šajā cietumā vēl ir savs īpašais cietums. Un visi zina, kas šajā lielajā cietumā ir priekšnieks. Smieklīgi ir tas, ka visādi cilvēktiesību aizstāvji vēl strīdas, vai pie mums cietumos spīdzina vai nespīdzina. Atraduši priekšmetu. Pie mums visi zina, ka spīdzina. Droši vien arī trīsgadīgs bērns to jau zina. Parastajā zonā bez vajadzības nespīdzina - ja tu ko nogrēkojies, tad jā, bet citādi nav jēgas. Spīdzina izmeklēšanā. Vai arī lai izklaidētos. Elektrodus var pieslēgt visur, un izjūtas būs atšķirīgas. Var, piedod, pie dzimumorgāniem, var pie ausu ļipiņām. Var tā - vienu pie auss, otru vienkārši iebāž sievietei krūšturi - un viņa pēc strāvas pieslēgšanas smieklīgi krīt ar visu krēslu. Var arī vispār bez elektrības, ja tā atkal ir atslēgta kā parasti. Tu nokriti, tev virsū uzliek krēslu, tā ka tu atrodies starp tā kājām, tad tev novelk zābakus - un ar koka nūju pa papēžiem, pa papēžiem. Var likties, ka papēži ir izturīgi. Patiesībā sāpes ir neiedomājamas. Vēl smieklīgi - krievu grāmatās raksta, ka zonā nelegāli ienes telefonus un ko tur vēl. Kāpēc lai mūsu zonās kāds ienestu telefonu? Kāpēc? Ja tev ir nauda, tu mierīgi samaksā zonas zampo- ļitam un ej zvanīt no viņa telefona. Kāpēc tev vajag aicināt kādu sievieti uz satikšanos, ja cietuma pirts naktī pārvēršas par bordeli? Vai arī bibliotēka, ja Serdars tagad bibliotēkas nav slēdzis arī cietumā. Kad vēl biju tur, bibliotēka bija - arī dažas grāmatas bija, ne tikai viņa Ruhnama. Un viss tur ir tirgus - visu tu vari nopirkt, visu tu vari pārdot. Un tas pats turpinās arī pēc zonas. Tev vajadzētu pabūt pie zonas atbrīvošanas dienā. Tad tur ir īstais tirdziņš. Tur ir sievietes, daudzām no kurām vienkārši nav kur iet. Tā ir prece, ir pārdevēji un pārdevējas, un klāt ir arī pircēji. Visādi pircēji - uz kādu nakti, uz kādām stundām, varbūt uz ilgāku laiku. Vari pārdoties pati. Ja tu zonā esi palikusi par kaut ko parādā, neuztraucies - tevi pārdos un par parādu varēsi nebēdāt. Ko dara priekšniecība un policija? Piedalās, protams. Prostitūcija… Tu domā, mūsu nelga Serdars neko nezināja par Dašoguzas prostitūciju, uzzināja un iekliedzās? Var jau būt, ka nezināja - viņš vispār neko nezina, kas valstī notiek. Ja zina, tad tikai tāpēc, ka pats visur kur piedalās. Visā pasaulē turki ir nabagi, kas mēģina izsisties. Pie mums, Dašoguzā, galvenie


bagātnieki ir dalnoboiščiki - turku tālbraucēji, kas brauc pēc mūsu kokvilnas, ko mēs paši nejēdzam apstrādāt. Aizej uz austrumu daļu, kur stāv viņu mašīnas, tu redzēsi, kas tur notiek. Nekad pasaulē vēl tā nav bijis, ka mūsu, musulmaņu, Austrumu sabiedrībā vecāki kļūst pat bērnu suteneriem. Bet tur - mierīgi, pats redzēsi. Visi vecumi, visi izskati, cenas - pat no dolāra, ja prostitūta ir narkomāne. Ko nu tur pilsētā, - pat laukos pie mums kritušās sievietes vairs nepadzen no mājām. Saka - lai tik pelna. Un skolnieces arī. Protams, kāpēc lai nebūtu skolnieces. Es pats kādreiz biju skolotājs, kamēr man visu neatņēma. Es to negribēju pieļaut, bet jau tad, deviņdesmito beigās, ģimenēm viss bija skaidrs kāpēc meitenēm vispār vajadzīga skola? Viņas māk skaitīt, lasīt, rakstīt, runāt gan turkmēniski, gan krieviski… Brīvlaiks klāt, ko darīt - laist uz nometni, lai tur staigātu ierindā? Nē, tad labāk sūtīt uz tirgu tīrīt zivis. Tu zini, mums ir speciāls likums - Par jaunatnes tiesību un darba garantijām. Kad es vēl strādāju skolā, mums to lika gandrīz no galvas mācīties. Tur īpaši pieminēts - nav pieļaujams, ka nepilngadīgu bērnu darbs traucētu mācībām skolā. Nav, protams. Bet ko darīt - iet uz skolu vai uz tirgu, kur var nedaudz nopelnīt? Kokvilna aug - tā ir jāravē; jāvāc. Drausmīgi smags darbs - bet kurš to darīs? Tad vēl govju, aitu, kazu ganīšana - vispār jau labāk ganīt lopus nekā locīties kokvilnas laukā. Tad vēl zīdkāpuri - tiem vēl zari jāsagriež, citādi nekas no kūniņām nesanāks. Loģiski, mācīties nesanāk laika. Pēc skolas - ko darīt? Reku, turku šoferi. Un arī ar šādu pelnīšanu vien jaunai mājai nesanāk, pat ja pelnītu visa ģimene. Un tāpēc ir narkotikas un kontrabanda. Ja to nebūtu, nekādas Dašoguzas jau sen vispār nebūtu. Kā tu domā — ja visa rūpniecība stāv, ja nekas netiek ražots, tad kāpēc simt četrdesmit tūkstoši cilvēku tomēr ir paēduši un apģērbti? No kā viņi pārtiek? No kā viņi pelna? No Ruhnamas lasīšanas? Oficiāli mums nav noziedzības, un, ja tu aizej uz tirgu vai izej uz ielas, tu arī redzi, ka noziedzības nav. Tu redzi sievietes, kam pilni maisiņi ar manatiem, un neviens viņas neaiztiek, un tu domā, ka noziedzības nav. Bet noziedzība ir - vienkārši tā ir padarīta neredzama, bet visi zina, ka tā ir. Un visi izliekas to nemanām. Oficiāli mums noziedzība parādās tikai tad, kad Serdars paziņo to televīzijā vai avīzēs. Jā, tad ir. Tu zini, bija pat tā, ka Deutsche Welle publiski paziņoja, ka Turkmēnija esot vienīgā valsts pēcpadomju telpā, kur esot oficiāli atļauta daudzsievība. Tā, protams, oficiāli nav. Bet vainīgs ir mūsu stulbais Turkmenbaši. Tikko viņš stāsta par kāda korumpētā ierēdņa vai politiķa sliktajiem darbiem, viņš noteikti piemin arī viņa sievu skaitu - un ne tikai skaitu, bet ari vārdus un uzvārdus. Un vēl visu ko rāda konfiscētu juvelierizstrādājumu maisus, simtus paklāju, naudas paciņas. Pirmais mums bija mūsu pašu velajata bijušais hjakims, Kakamirats Annagili- džovs vārdā: mūsu Serdara iztapoņa ģenerālprokurore publiski nosauca visas četras viņa sievas. Hjakims - tas ir tā kā gubernators Krievijā. Tad bija vēl tāds Sapars Jeldaševs - viņam nosauca veselas sešas sievas. Tā ka no otrās un trešās sievas statusa pie mums neviens - neviena - vairs nekaunas. Bet mūsu uzkrāsotais gailis jau nu par sievām labāk būtu paklusējis. Visa Turkmēnija taču runā par to, kā saimnieki atlasa jaunas meitenes savām vajadzībām. Turkmenbakaleja, Turkmen- intorg, Turkmenkņigotorg, Turkmenjuveļirtorg - tās visas ir mūsu saimnieciskās apvienības. Visas meklē glītas meitenes - un noteikti turkmēnietes - savām vajadzībām. Bija mums tāds tirdzniecības un patērētāju kooperācijas ministra vietnieks Sa- hatmurads Karadžajevs - laikam arī sēž tagad, kaut ko neizdarīja Nijazovam pa prātam. Oficiāli - meklē oficiantes darbam. Neoficiāli - skaidrs, ar ko viņām jānodarbojas. Kad kļūst par vecu vai par resnu, tad tiek palaistas mājās, pie vecākiem, apkaunotas. Bet ar dāvanām. Viena gan pat esot sadedzinājusies. Mūsu bijušais vicepremjers Šihmuradovs bija kaut kur ārzemēs stāstījis, kad jau bija kļuvis par nevēlamo, - ka patiesībā Nijazovam notiekot Visturkmēnijas meiteņu atlase. Ka meitenes tiekot vestas pat no Indonēzijas, ka par prezidenta aparāta oficiantēm un sekretārēm noformēts viss sieviešu deju ansamblis Mendžli… Bet meitenes iet - ko darīt, ja darba nav. Skolā nav bijis laika mācīties, pēc skolas darba nav. Atliek sēdēt mājās un gaidīt vīru, nodarboties ar prostitūciju, iet uz tirgu vai tirgot narkotikas. Jo nekas cits neatliek. Narkotikas - tur viss sākas ar mazu sapnīti. Izremontēt dzīvokli, nopirkt televizoru un sadzīves


tehniku, atpirkt no armijas brāli - un beidzas ar cietumu un tirdziņu pēc iznākšanas no cietuma. Sēdēt mājās un gaidīt vīru - tu zini, cik grūti pašlaik Turkmēnijā atrast vīrieti - stabilu, nodrošinātu, kurš vēl nav narkomāns un nav valsts darbā, jo valsts darbs - tas šeit vienmēr ir bīstami? Pirms kāzām līgavas vecāki obligāti prasa izziņu - bet to taču var nopirkt. Tāpēc, redzi, situācija ir tāda, ka sievietēm pēc trīsdesmit, pat labi situētām, neatliek nekas cits kā kļūt par precētu vīriešu mīļākajām. Pēc būtības otrajām sievām. Nav runa par vienkāršu pārgulēšanu, bet par kaut ko vairāk - tik maz pie mums ir palicis normālu vīriešu. Smieklīgi, ka es vainoju valsti? Bet kas cits? Kas var, tas aizbrauc, daži iztur uz vietas un izdzīvo kā cilvēki, bet lielākā daļa - viss viņiem ir vienalga. Gan pašiem, gan bērniem. Ziņoja te - Kun- jaurgenčas etapā pašnāvību izdarījis ceturtās klases skolnieks. Kāpēc? Tēvs - narkomāns, bijušais ekskavatorists, kas pazaudējis darbu un jaunu nav atradis, bērns mirst badā, vācis paliekas kokvilnas laukos, māsu tēvs pārdevis tāliem radiniekiem - par miljonu manatu. Tas sanāk - dažiem desmitiem dolāru… Visu šeit var nopirkt. Pie mums ir īpašs krāšanas paveids - krāšana kukulim. Viss pie mums ir pērkams un pārdodams - arī izglītības sistēmā. Atestātam viena cena, bērnudārza vadītājas postenim cita. Mums bija viens robežsardzes priekšnieks, kas beigās oficiāli tika atlaists par "žūpību un augstprātību", un viņa vietā ielika vienu ar teātra augstskolas izglītību. Kā tu domā - kā citādi viņš tur tika, ja ne par kukuli? Protams, par kukuli. Vienīgais, ko pie mums īsti nevar par kukuli, tas ir - iestāties augstskolā. Kā tā? Nē, kukulis tur arī ir svarīgs, bet vēl svarīgāka ir tautība. Ir viena pareizā tautība - turkmēņi, un ir visas pārējās nepareizās uzbeki, korejieši, kazahi, krievi. Un tad ir tā, ka turkmēņu vidū tiek rīkots kukuļu iestājeksāmens — iestājas tas, kurš vairāk samaksājis. Pārējiem neko atpakaļ neatmaksā. Bet, ja tev ir nepareizā tautība, pat kukulis var nepalīdzēt - arī liels kukulis. Tad Ruhnamu tu no galvas vari zināt - arī nepalīdzēs. Kamēr augstskolā bija iestājeksāmeni, vēl kaut ko varēja mēģināt darīt. Tagad nav iestājeksāmenu, tagad ir pārrunas. Iestājeksāmenu vērtējumu tu vari pārsūdzēt, bet pārrunu rezultātu nevari. Nu, bija pārrunas, un pārrunās tu neatstāji labu iespaidu. Un viss. Eksāmeni… skola… Tā viņi man visu atņēma. Es iebildu - par sīkumiem, neko jau lielu. Tikai kad viņi kļuva pārāk bezkaunīgi. Teicu - tā īsti nevar. Teicu - nevajadzēja man tā teikt - ka rakstīšu sūdzību Serdaram. Nevajadzēja man tā teikt, nevajadzēja man tā darīt. Atbrauca no Ašhabadas komisija. Līdz tam es skaitījos labs skolotājs. Tu zini, kā pie mums ir - lai saņemtu labāku algu, ir vajadzīga laba, augsta kategorija. Lai saņemtu kategoriju, vietējā avīzē jānodrukā kāds savs zinātniskais darbs. Zinātniskie darbi mēdz būt tikai viena veida - slavas dziesmas Lielajam Vadonim. Neko darīt - tā pie mums jādzīvo. Vēl vairāk - saņēmu pirmo kategoriju, braucu uz Ašhabadu apstiprināt. Apstiprināja. Sieva priecīga, bērni jau lieli, bet tie arī. Un tad - komisija. Nevajadzēja man rakstīt nekādas sūdzī​bas, bet, zini, reizēm viss ir pār mēru. Vairs nevar nerakstīt un neprotestēt. Kad viena skolniece pakārās… Direktora dēļ. Un tu neko nevari izdarīt prokuratūra ir nopirkta, bet skolas direktors - tā ir vara. Vietējā izglītības pārvaldē ierindas skolotāju pieņem tikai reizē ar direktoru - tātad jebkādas sūdzības par direktoru atkrīt. Un tad tu aizraksti uz Ašhabadu, atbrauc komisija, bet kas interesē komisiju? Vai vajadzīgajā daudzumā ir Ni- jazova portreti un Ruhnamas citātu plakāti, vai skolotāji staigā tautas tērpos, vai logiem ir aizkari. Bija portreti, bija aizkari. Viss kārtībā. Kā jau pie mums - medicīnas skolā galvenais ir Ruhnamas studijas, skolas telpu remonts, gatavošanās parādēm, disciplīna, bet mācības - tas nu tā. Komisija aizbrauca, nevienu nesodīja, neko neatklāja, notērēja direktora un vadības naudu. Bet mani, protams, neviens neaizmirsa. Sākās viss pa mazumam. Skolas remonts brīvlaikā, kad dārziņā būtu jāstrādā - Muhamined, uz priekšu! Atestācija - ai, Muhammed, ko tik slikti. Skolniekus "uz kokvilnu" vairs nedzen, bet skolotājus. Parasti var savā vietā sūtīt aizvietotāju, bet Muhammedam neļauj. Sestdien, svētdien - atkal kokvilna. Kokvilna - tas nozīmē, ka dienā noteikti jāsavāc piecdesmit kilogramu, par kuriem valsts tev kādreiz samaksās piecsimt ma- natu par kilogramu. Kopā par dienu sanāks vairāk nekā dolārs…


Protams, viss bija skaidrs, bet es kaut kā vēl turējos un ne- ļāvos. Tad skaidri pabrīdināja Muhammed, ej projām, pravietis tev nepalīdzēs, kaut arī tu esi viņa vārdā nosaukts. Un tad beigās - jā, protams. Sākumā mēģināja atrast iztrūkumu, ka es ķīmiskos reaktīvus zogot. Neatrada - es trūkstošos vienmēr par savu naudu pirku. Bet tad beidzot izdomāja - es esot saistīts ar opozīciju. Ar "politiskajiem teroristiem", kas domājot kaitēt mīļajam Sordaram. Un - viss. Kā ar slotu aizslaucīja. Nekādu pierādījumu, tikai ziņotāja liecības - un viss. Sešarpus gadu no zvana līdz zvanam. Iedeva maz, bet toties nekādas amnestijas, nekādas soda mīkstināšanas, fa tu pie mums esi "politiskais", turklāt vēl inteliģents, tu nosēdēsi visu piespriesto. Nosēdēju. Protams, viss pagalam. Sievu nepiespieda izšķirties - sieva vienkārši nomira. Bērni atteicās - jo ir taču jāstrādā, jādzīvo, ko darīt. Visi saprot. Dīvaini vienīgais - par dzīvokli mīļā valsts kaut kā bija aizmirsusi. Iznācu - skatos: joprojām ir, joprojām skaitās mans ar sievu. Droši vien tāpēc, ka uz sievas vārda bija, bet piespiest likt izšķirties no briesmīgā opozicionāra viņi nepaspēja. Nu, paši vainīgi. Zini, smieklīgi, ka tieši cietumā es arī pievērsu uzmanību opozīcijai. Kam tur bija no krievu revolucionāriem "manas cietuma universitātes"? Vai rakstniekiem? Neatceros. Smieklīgi - kādi nu mums te opozicionāri. Vai nu tādi, kas sēž Maskavā vai kur citur un nemaz nezina, kas pie mums notiek, vai arī tādi, kas sēž pie mums un pa īstam sēž, un ļoti labi zina, kas notiek, bet viņi dienas gaismu bez rūtīm neredzēs vēl pa divdesmit, divdesmit pieciem gadiem. Nāves soda mums vairs nav, bet divdesmit gadu tas ir tā normāli. Bet citādu opozicionāru vairs nemaz nav. Maskavas opozīcija - tas ir vienkārši smieklīgi. Viņi spēj tikai muļķīgi lamāties - re, Nijazovs esot krāsots gailis, šizofrēniķis, plānprātiņš, maniaks. Es domāju, viņi ir arī tie, kas izdomā stulbas un nesmieklīgas anekdotes. Tās, protams, ir atbilstošas valstij, bet tomēr… Nu, piemēram - "Grāmatā Ruhnama Turk- menbaši apmierināti piemin, ka pravietis Noa pēc nacionalitātes bijis turkmēnis. Starp citu, pēdējie paleontoloģiskie izrakumi rāda, ka arī dinozauri cēlušies no turkmēņiem." Tev smieklīgi? Man ne. Vai atkal šitāda - tā man pat ir pierakstīta, lai gan nevajadzētu tādas lietas pierakstīt - ja es vēl no kaut kā baidītos: "Turkmēnijas hronika. Atbildot uz Amerikas atteikumu priekšlikumam nosaukt Marsu Turkmenbaši tēva vārdā, Turkmēnijas valdība pieņēmusi rezolūciju par līdzekļu piešķiršanu pakāpeniskas kosmosa apgūšanas projektam Turkmēnijas zinātnieku vadībā ar kodēto nosaukumu Snickers. ASV valdība ātri reaģēja un atbalstīja šo lēmumu. Situācijas noregulēšanas un saspringuma mazināšanas vārdā starp abām pusēm tā deva solījumu piešķirt veselu kasti eksperimentālo paraugu Turkmēnijas zinātniekiem. Pats Turkmēnijas galva uzstājās vietējā televīzijā ar paziņojumu: "Turkmēnijai arī ir tuksneši un kāpas - un ne sliktāki kā viņiem uz Marsa… un mēs vēl parādīsim Amerikai turkmēņu māti!!!"" Nav smieklīgi… Un tāda ir tā mūsu opozīcija - nav pat smieklīga. Nožēlojama. Neko nevarēja un negribēja darīt, kad Nijazovs nāca pie varas. Domāja - paņems līdzi. Visiem nepietika labumu, tad nu izdomāja būt opozīcijā un brēkt par demokrātiju. Nekāda demokrātija viņiem nav vajadzīga - vienkārši gribas tikt pie kumosa un atspiest tos citus. Un arī tad nekas nemainīsies. Un tautai vienalga - tauta saprot, ka tai tāpat nekas netiks. Pie vieniem netiek, pie otriem netiek - tiek tikai solījumi, ka viss būs labi, ka vajag drusku paciesties. Tā visi ciešas - un ne uz ko jau patiesībā sen necer. Lai gan kādi varbūt vēl arī cer. Tu esi dzirdējis par mūsu izcilāko politisko opozicionāru? Bija mums tāds vicepremjers Boriss Šihmuradovs, kurš tagad ir mūsu galvenais opozicionārs un sēž cietumā. Ne jau vienmēr viņš bija opozīcijā. Viņš bija savējais. Viņš bija tas, kurš izdomāja, ka Turkmēnija būs absolūti un pilnīgi neitrāla visur un vienmēr. Viņš patiesībā bija tas, kas radīja Nijazova kultu, viņš arī izgudroja šo saukli Halk, Vatan, Turkmenbasi - Tauta, Dzimtene, Turkmenbasi. Tur es opozīcijai piekrītu - tas ir vienkārši pārtaisīts Hitlera Ein Volk, ein Reich, ein Fьhrer. Es vēl labi atceros, kā pirms gadiem desmit viņš


Ļiteraturnaja gazeta - tolaik krievu avīzes pie mums vēl brīvi varēja nopirkt - meloja uz nebēdu. Viņam prasīja, vai taisnība, ka Turkmēnija pārvērtusies par hana valstību, kur tiek pārkāptas cilvēktiesības, un viņš atbil​dēja: "Tie ir apvainojumi bez pierādījumiem, tas ir aizskaroši, tā ir nekaunība un parasti meli." Pagāja daži gadi - un Šihmuradovs jau bija opozicionārs un no Krievijas stāstīja, kā Nijazovs mēģinot pārvērst Turkmēniju par savas prezidenta pils pagalmu. Kāpēc tā sanāca? Droši vien gribēja par daudz nozagt. Vai arī atradās cits favorīts, kas viņu nostūma malā. Jo, redzi, visu ko var runāt par Nijazovu, bet viņam nekad nav bijis sava klana. Viņš vienmēr ir bijis tāds vientuļais vilks, kas visu laiku ir viens pats un paliek pie varas tāpēc, ka spēj visus pārējos visu laiku pakļaut un sarīdīt, un laiku pa laikam nomainīt. Tāpat kā Staļins savus visus augstos čekistus, - mūsējais neizskatās pēc Staļina, bet tā ir tā pati suga, tā pati suga. Un tad Šihmuradovs galīgi sajuka prātā un atgriezās. Es nezinu, uz ko viņš cerēja. Tas bija tajā laikā, kad pret Nijazovu it kā notika atentāts, lai gan nekāda nopietna atentāta tur nebija. Tīra imitācija. Kaut kas uzšāva pa vienu no korteža mašīnām. Bet Nijazovam to tik vien vajadzēja. Viņš izdarīja vienkārši - viņš arestēja Šihmuradova radiniekus, un pašam Šihmurado- vam nācās padoties. Protams, pēc tam viņš visā atzinās - atentātu esot organizējis, protams, kopā ar citiem atentāta organizētājiem dzīvojis amorāli, lietojis narkotikas, neesot viņi apzinājušies, ka Turkmenbaši ir turkmēņu tautas svētītā dāvana. Pa televīziju raidīja "grēksūdzes" ierakstu - varu no galvas nocitēt: "Opozīcija - tas ir noziedzīgs grupējums, mafija, mūsu vidū nav neviena normāla cilvēka, mēs visi esam niecības. Es pārāk vēlu sapratu, ka prezidents Saparmurats Turkmenbaši - tā ir velte Turkmēnijai no augšas." Protams, ka pēc tam Šihmuradovs iesēdās un sēdēs droši vien līdz mūža galam, ja nekas šeit nenotiks. Redzi, vari ņemt sev - tādas lietas pie mums drīkst glabāt. Tā ir mūsu avīze Neitrālā Turkmēnija - redzi, publikācijas tieši kā padomju laikā. Noziedznieki likuma priekšā. Kādreiz bija Višinskis, kas runāja par tautas ienaidniekiem, tagad ir Turkmēnijas ģenerālprokurore, viņu sauc Kurbanbibi Atadžanova. Opozīcijas anekdotes nav anekdotes, šī ir anekdote - tā pie mums amatpersonas uzstājas valdības sēdē Lasi vien pats: "Saskaņā ar barbariskā atentāta uz mīļotā Serdara dzīvību organizatoru un izpildītāju nodomu šā gada 25. sandžarā šim notikumam vajadzēja izsaukt tautā bailes un bažas, jukas augstākajos varas ešelonos. Paldies Dievam, noziedznieku melnajiem nodomiem nebija lemts īstenoties. Visaugstais pasargāja un saglabāja mīļoto Prezidentu Lielo Saparmuratu Turkmenbaši. Tautas bezgalīgā cieņa un mīlestība pret dārgo Serdaru, mīļotā Saparmurata Atajeviča politiskā griba, viņa izlēmība un uzstā- jība nostiprināja mūsu rindas un mūsu ticību valsts pamatu stabilitātei, tautas bezgalīgo mīlestību un uzticību savam Serda- ram. Iznireļiem piespriestais bargais nosodījums kļuva par tautas cienīgu atbildi šim necilvēciskajam izlēcienam. Jo tālāk un dziļāk rit šī nozieguma sākotnējā izmeklēšana, jo pilnīgāk atklājas apsūdzēto patiesā seja, - viņi bija plānojuši veikt asiņainu noziegumu un turklāt izsprukt bez soda. Viņu mērķis bija visu neatkarības sasniegumu iznīcināšana, viņiem gribējās parādīt turkmēņus nelabvēlīgā gaismā pasaules sabiedrības priekšā. Tauta bez vilcināšanās nosodīja neliešus un vēl ciešāk saliedējās ap mīļoto Serdaru, kas atdod visus savus spēkus un spējas valsts neatkarības un ekonomiskās varenības nostiprināšanai, godīguma un taisnīguma nostiprināšanai mūsu dzīvē Nepiekāpīgu darbību, ko veica valsts orgāni, kurus iedvesmoja un atbalstīja mīļotais Saparmurats Atajevičs un kuri smeļ savu pārliecību viņa iekšējā un ārējā politikā un garīgajā atbalstā, rezultātā noziedzīgā sazvērestība tika atklāta. Sākotnējā izmeklēšana šajā krimināllietā turpinās. Izmeklēšana tiek veikta pilnīgā atbilstībā krimināllietu izmeklēšanas starptautiskajai procedūrai. Pašlaik mums ir neapstrīdami pierādījumi tam, ka atentāta mēģinājumu uz mīļotā Serdara Lielā Saparmurata Turkmenbaši dzīvību izprovocēja Šihmuradovs, Hanamovs, Iklimovs, Ora- zovs, Džumajevs un viņu līdzskrējēji, ka tas bija tikai viņu iecerētās secīgu noziedzīgu darbību ķēdes sākums. Laikā, kad viena teroristu grupa aizšķērsoja ceļu mīļotā Serdara pavadības korte- žam, citi gaidīja notikumu attīstību


pie Turkmēnijas Medžlisa un Nacionālās televīzijas ēkām, gatavi jebkurā mirklī tās sagrābt. Pašlaik visa mūsu tauta, visa pasaules sabiedrība nikni nosoda bandītus, kuri mēģināja teroristiskā ceļā veikt Turkmēnijā valsts apvērsumu. Pašlaik nav šaubu, ka teroristisko aktu vadīja un tieši tajā piedalījās Šihmuradovs, Orazovs, Džumajevs un Iklimovs. [..] Paldies Dievam, bandītu raidītās lodes nosvilpa garām Lielajam Saparmuratam Turkmenbaši. Šihmuradova vadītie teroristi mēģināja iedragāt valsts politisko stabilitāti, likvidēt valsts varas orgānu vadību, sēt cilvēku dvēselēs bailes un neticību. Nekas noziedzniekiem neiznāca, bet mūsu tauta viņiem draudzīgi sniedza niknu atbildi, atbildēja uz viņu izlēcienu ar naidu. Visi vienbalsīgi nosodīja noziedzniekus un Dzimtenes nodevējus Šihmuradovu, Hanamovu, Orazovu, Iklimovu, Džumajevu un viņu līdzskrējējus. Tika atklāts smags noziegums, kas paliks valsts vēsturē. Lietā aizturētie noziedznieki visi kā viens liecināja, ka viņi bijuši tikai pēc Šihmuradova izstrādātā scenārija veiktā nozieguma izpildītāji. Pašam Šihmuradovam izdevās aizbēgt un noslēpties. Lai cik tas nebūtu skumji, bet viņam tajā palīdzēja Uzbekijas vēstniecība mūsu valstī un konkrēti - vēstnieks. Mums ir grūti un sāpīgi runāt par to, ka brālīgās tautas pārstāvji palīdzēja valsts noziedzniekiem noslēpties un līdz ar to izbēgt no kriminālatbildības." Bet te, redzi, jau ir cita izdruka - tas nav no Neitrālās Turk- mēnijas, tas ir no citurienes. Šis papīrītis ir vismaz piecus gadus zonā vērts, varbūt desmit - kā sanāk, kā prokurors paskatās, kā tiesnesis. Ja es vēl no kaut kā baidītos… Tas ir tas, ko stāsta par to pašu it kā atentātu apcietinātais - kā pie viņa ar viņa kredītkartēm ieradusies Ģenerālprokuratūras tiesiskuma ievērošanas nodaļas priekšniece Džemala Karajeva: "Rāda man manas kartītes un prasa: "Kas tas ir?" Es saku: "Kredītkartes." - "Bet kā ar tām rīkoties?" Es viņai visu paskaidroju vienkārši un detalizēti: izrādās, viņai nebija ne nojausmas, kas ir plastikāta kartes un kā strādā pasaules finanšu sistēma. Un tad viņa ieinteresējās: "Bet cik jums ir naudas uz katras kartītes?" Paskaidroju, ka katrai kartei ir savs limits, man - no 10 līdz 100 tūkstošiem dolāru. Te viņa neparasti atdzīvojās. "Bet var no tām noņemt naudu?" - "Protams, var. Iebāž bankomātā, nospiež ciparu kodu - un dod naudu." - "Tā, nosauciet ciparus. Mēs no tām tūlīt noņemsim naudu!" Es apjuku: "Kādā sakarā?" -"Bet jums taču ir pants, kas paredz īpašuma konfiskāciju!" Es pajautāju: "Bet kur ir tiesas spriedums?" Un šausmīgi viņu sarūgtināju, sakot, ka nevienu PIN kodu neatceros. Jau mēnesi pirms tiesas visa prokuratūra braukāja ar šīs "sazvērestības" dalībnieku konfiscētajām mašīnām. Konfiscēja visu, ko varēja. Izdzina cilvēkus no mājām uz ielas. Džumajeva dēls tā visa priekšvakarā bija nopircis sievai dzīvokli, - viņai lika uzrakstīt iesniegumu, ka viņa absolūti brīvprātīgi atdod to valstij, bet pati ar diviem maziem bērniem dzīvos uz ielas. Atkārtoju: tas viss bija pirms tiesas. Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks palielījās, ka prokuratūrai saskaņā ar Turkmēnijas likumu pienākas 50% no konfiscētā. Redzi, tā pie mums tas viss notiek. Protams, ka cilvēki varas struktūrās, kas tādas lietas dara, regulāri ir jānomaina, jo citādi viņi sāks nelabi skatīties uz pašu Nijazovu. Tāpēc Nijazovs viņus arī regulāri iztīra, samaina vietām, paaugstina un pazemina - lai viņi nekad nejustos droši un stabili. Tā ir viņa loģika, bet kā tu domā - kāda ir vietējā gubernatora, hjakima, loģika, kad viņu ieliek amatā uz pusgada pārbaudes laiku? Protams, viņš domā tikai par to, kā pusgada laikā iespējami daudz sev sagrābt. Jo pēc tam - neviens nezina, kas būs pēc tam. Nekādas drošības, nekādas stabilitātes. Sagrāb, ko vari, - un tad lai ir, kas ir. Es tev varu pastāstīt, kā viņš ir visu laiku tīrījis mūsu čekistus - Nacionālās drošības komiteju. Man šķiet, Staļinam pat sapņos tas nav rādījies. Vienu dienu viņš slavē komiteju par to, cik daudz izdarīts. Pēc pāris mēnešiem viņš jau atbrīvo galveno čekistu Muhammedu Nazarovu, pazemina viņu pakāpē, vēl atlaiž četras piektdaļas komitejas vadības, apcietina simtus cilvēku. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka Nazarovu izspieda Nijazova personiskās apsardzes priekšnieks. Bet varbūt tāpēc, ka vienkārši bija pienākusi kārtējā reize visu nomainīt. Es domāju, ka otrā versija - tā pie mums tas notiek. Loģiski - Nazarovs savu


padarījis, tad viņu ieliek uz trim gadiem cietumā. Vispār - uz divdesmit, bet jāatsēž trīs gadi, pēc tam jāstrādā par elektriķi vai pie kokvilnas. Tāds pie mums tiesiskums - ar cilvēcisku seju, redzi. Mums bija tādi gudrinieki, kas domāja - ja uzstādīs māju pagalmā Nijazova krūšutēlu, tad viņus neaiztiks. Nekā nebija, pārrēķinājās. Un tu domā, ka citi mūsu opozicionāri ir labāki? Redzi, te man tāds mazs izdruku un izgriezumu krājumiņš. Bija mums reiz Centrālās bankas priekšsēdētājs Hudoiberdi Orazovs, kurš laikam taču apzagās - vai pieļāva milzīgas zādzības. Tagad viņš ir opozicionārs - protams, ārzemēs, tagad viņš ir principiāls un atklāts, un atmaskojošs: "Pie mums nodokļu nenomaksa ir 80%. Es noskaidroju, ka Turkmēnijā visus neatkarības gadus visu alkohola produkciju, tabakas izstrādājumus, to visu ievedis pilsonis Murads Nijazovs, tas ir, Nijazova dēls (viņš tagad pastāvīgi dzīvo Beļģijā, Briselē, kur veic dažādus Turkmenbaši darījumus). Un tad es uzliku nodokļu rezolūciju - no 2001. gada 1. janvāra to pārtrauks. Pie manis drīz ieradās Nijazova apsardzes priekšnieks un saka: "Tu apzinies, ko tu tikko esi izdarījis? Varbūt atspēlēsi atpakaļ?" Es atteicos." Bija ari ārlietu ministrs Avdi Kulijevs - viss tieši tāpat: "Turkmenbaši ir ļoti atriebīgs cilvēks, viņš nevienam neko nepiedod un var aiziet līdz galējiem līdzekļiem, līdz pat fiziskai likvidācijai. Viņš galīgi noticēja, ka viņu izraudzījies Dievs. Reiz, kad mēs sēdējām piknikā kalnos, savilkās mākoņi, un viņš pēkšņi teica: "Gribat, es izdarīšu tā, ka lietus nelīs?" Pēc tam ilgi cieši raudzījās uz mākoņiem, it kā censtos tos izgaiņāt. Lietus, protams, sākās." Vēl viens eksministrs par mūsu Baši: "Viņš ir ļoti viltīgs un alkatīgs cilvēks. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viņš ir tāds savējais. Un tiešām kādreiz bija momenti, kad viņš ieklausījās mūsu vārdos. Ņemot vērā to ekonomisko potenciālu, kas ir Turkmēnijā, zemes ģeopolitisko situāciju, varēja izdarīt visu, lai uzlabotu cilvēku stāvokli. Viņš varēja būt ļoti cienījams cilvēks, un mēs viņam par to teiktu paldies, bet diemžēl viņš aizvirzījās aizvien tālāk un tālāk. Turklāt vēl pirmajos pēcpadomju gados katrs ierēdnis centās būt "tuvāk pie ķermeņa" un katrs izdomāja kaut ko par tēmu "tautas atdzimšana", "tiekšanās pie saknēm". No šejienes arī Turkmenbaši radās. Mēs visi sākumā domājām, ka viņš piesātināsies, iztrakosies un viss būs kārtībā. Katrs domāja: "Ai, mani neaiztiks."" Vienā gan tiem mūsu opozicionāriem taisnība. Nijazovs tiešām pamazām sajuka, to gandrīz skaidri var redzēt, ja atceras, ar ko un kā viņš sāka. Visi saka - kādreiz viņš bija nevis Saparmu- rats, bet īsts Supermurats. Fantastiski informēts - runā, ka viņš no rītiem varēja pateikt saviem padotajiem, kur kāds pavadījis nakti, kura sieva aizlidojusi uz Stambulu pēc pirkumiem, kurš pie kura viesojies. Kadru politika - ļoti rafinēta. Tu zini, kas ir Austrumi - tāds naivitātes, viltības un arī mērenas plānprātības sajaukums. "Uz plikpaurību tendēts vīrietis, kas aktīvi krāso matus un pēc gredzenu skaita uz pirkstiem diez vai atpaliek no Ringo Stāra filmas un albuma Help! laikā, pašiemīlējies un pašapmierināts," - tā viņu raksturoja ārzemēs. Bet patiesībā tā bija tikai maska - viņš bija tas gudrais, vientuļais vilks, kas pakļāva visus šitos savtīgos mūļus. Visu viņš bija pārdomājis. Viņam bija pat "mans krievs" - Neitrālās Turkmēnijas galvenais redaktors Mihailovs un "mans ebrejs" - Izraēlas kompānijas Merhav vadītājs Maimans. Viņam vēl bija arī "savs pops" - Pareizticīgo baznīcas augstākais pārstāvis Sapunovs. Lai neviens viņam neko nevarētu pārmest, ka viņš ierobežo kādu tautu vai ticību. Es to visu labi zinu - to visu var izlasīt avīzēs, ja zina, kur un kā lasīt. Bet pēc tam viņš pats noticēja savai maskai. Ap deviņdesmit otro vai trešo gadu jau sāka zaudēt bremzes. Tad pamazām sākās aizvien lielāka plānprātība. Bet visu savu svītu viņš bija tā iebaidījis, ka tur vairs neviens pat neiepīkstējās. Ja ne viņš, tad viņa apsardzes priekšnieks Redžepovs. Un tad tas viss sākās. Kad braucienos tautai tiek izsniegtas dolāru paciņas. Kad viss ir pēc shēmas - ierēdņi skūpsta rokas, ja Vadonis ir labā noskaņā, nogrēkojušies ierēdņi skūpsta žaketes malas, bet īsti nogrēkojušies kurpes. Pavisam lielajiem grēciniekiem to nemaz neatļauj. Kad it kā raksta dzejoļus, kuros sevi sauc par turkmēņu jauno garu un glābēju, pestītāju. Un visi to visu pacieta. Tas, kas mani izbrīna, - ka arī islām- ticīgie neko neiebilda. Mans


vārdabrālis, piemēram, visu norādījis skaidri - ķermeni zemei atdod vietā, kur to pametusi dvēsele. Taču kas gan ir kaut kāds Muhammeds Serdara acīs? Rezultātā kā tik Nijazovs nav izņirgājies par islāmu. Un nekas. Nu, kaut vai - ko viņš pastrādāja ar sava tēva (it kā) pīšļiem. Korāns aizliedz pārapbedīšanu, bet tur dabūja piedalīties pat mūsu virsmuftijs. Un ne vienkārši piedalīties - arī skaitīt lūgšanas, bet pasākumā 2004. gada decembrī piedalījās arī Saūda Arābijas vēstnieks. Tur es atkal mūsu ārzemju opozicionāriem piekrītu, kad viņi rakstīja - re, šādi: "Līdz kādam gan netikumības līmenim jānolaižas cilvēkam, lai ņirgātos par savu tuvinieku kapavietām, apglabātu tos, izraktu un atkal apglabātu vienkārši tāpat, kaprīzes pēc! Un vēl no šī būtībā skumjā pasākuma sarīkot bezgaumīgu mītiņu ar ministru, biznesmeņu, rakstnieku, vēstnieku un citu nepiedienīgu tautiešu un ārzemnieku kategoriju piedalīšanos. Tiesa, ārzemju viesu līdzdalība deva iespēju turkmēņu avīzēm nosaukt jauno Kipčakas mošeju, kuras pagalmā francūži uzslēja Nijazovu mauzoleju, par "visas valsts un visas pasaules ticīgo svētceļojuma vietu"." Tu zini, kā pie mums notiek tipiskas valdības sēdes ar Ni- jazova piedalīšanos? Es tev pastāstīšu tas arī ir aprakstīts. 2004. gada beigas. Vispirms mūsu Supermurats atlaiž Kultūras institūta rektoru Annamuhammedu Jazijevu, jo "šis cilvēks dzer pārāk daudz šņabja". Tad vicepremjers Jolli Kurbanmuradovs paziņo par lieliskajiem naftas, gāzes, enerģētikas un ķīmijas rūpniecības rezultātiem, taču viņu Nijazovs vaino neizdarībā, vairāku svarīgu objektu nepabeigšanā noteiktajā termiņā un, lai vicepremjeram viss būtu skaidrāks, nekavējoties nodeklamē viņam klasisku turkmēņu dzejoli par valsts vadītāju uzvedības normām. Tad Nijazovs paziņo par valsts izcilajiem sasniegumiem. Tad viņš pievēršas valūtas kursam. "Šekersoltan, manata kurss aug. Vai tu zini, kāds pašlaik ir kurss?" viņš jautā Centrālās bankas priekšsēdētājai Muhammedovai. "24 500 melnajā tirgū," viņa atbild. Nijazovs turpina: "Bet vēl pirms piecām dienām bija 27 000. Vai tev tas ir zināms? Bet kāpēc kļuva mazāks? Kāpēc? Ekonomikas ministrija, Centrālā banka un citas bankas lai saskaita, kāpēc aug manats. Tas ir tāpēc, ka krīt dolārs, vai tāpēc, ka mēs labi strādājam?" - "Tas ir mūsu labā darba rezultāts," at​bild Muhammedova. Un visu šo ārprātu rāda Centrālā televīzija. Ieskaitot to, kā sēdes dalībnieki pēc tās beigām nāk pie Vadoņa, skūpsta viņam rokas un apsveic ar Jauno gadu. Un gandrīz neviens to neuzskata par ārprātu. Bet, ja uzskata, tad labāk klusē… Jā, un beigās tomēr arī Kurbanmuradovs saņēma savus divdesmit piecus gadiņus atsēdēšanai, bet par viņa otru sievu - Modeļu nama vadītāju - bija uzrakstīts vai visās centrālajās avīzēs. Starp citu, par sievām - tas gan ir smieklīgi, tā gan ir anekdote. Zini, mums ir likums par Turkmēnijas Nacionālo zvērestu, un tur ir ceturtais pants, kurā noteikts, ka kaitējuma nodarīšana Turkmēnijas Nacionālajam zvērestam mutiskā vai rakstiskā formā, darbības (personiskās uzvedības) ceļā vai jebkādā citā gadījumā, kā arī necieņas izrādīšana tam netiek pieļauta, bet ir arī pants par to, ka sodāma ir nodevība prot prezidentu. Pie mums smejas - vai varētu būt, ka šī zvēresta daļa attiecas tikai uz prezidenta sievu? Bet tad kāpēc jāzvēr visiem? Un prezidenta sieva taču dzīvo Krievijā, - kā kāds var zināt, ko viņa tur nodod vai nenodod. Tad vēl ir tas viss, par ko cilvēki tikai runā. Nijazovs ļoti cienot opiju - tas uzlabojot potenci. Vecā Turkmēnijas kompartijas centrālkomitejas ēka pat tiekot izmantota kā noliktava afgāņu narkotiku kravām un Nijazovs to labi zinot un atbalstot. Slims ar diabētu - bet insulīna vietā lieto īpašu konjaku. Viņš reizēm pat ministrus pieņemot kā īsts sultāns, guļot pus​kailu sieviešu ielenkumā. Turkmēņu tautu viņš mīl īpaši šīs tautas jauno sieviešu daļu. Preferansu izcili mīl. Tāpēc arī sapratis savu dēlu Vovu, kad viņš kazino paspēlējis divpadsmit miljonu dolāru. Pats uz kāršu spēli aicinot spēlmaņus no Turcijas - turkmēņi nederot, jo visu laiku zaudējot. Vova - tā gan ir tikai iesauka. Dēlu sauc Murads - vēl trakāks nekā tēvs, viņš valsti nekad nemantos. Redzi, un kas ir svarīgi pie šāda trakā kā valsts vadītāja? Svarīgi ir tikt pie viņa klāt un kaut ko iestāstīt - tālākais jau tad ir vienkārši. Zonā stāstīja par vienu traku irāni, kurš uz Ašha- badu atvedis marmoru par 360 tūkstošiem dolāru, bet pie Nija- zova nav ticis un arī naudu atpakaļ nav dabūjis. Aizgājis kā muļķis uz tiesu, un tiesa viņam piespriedusi naudu saņemt atpakaļ pakāpeniski - pa četrdesmit dolāriem mēnesī. Septiņsimt piecdesmit gadu laikā visu dabūtu atpakaļ. Tad viņš piedraudējis ierēdnim


ar ieroci - un nu arī sēž. Pusotru mēnesi spīdzināts, trīs dienas piekarināts pie griestiem karājies, kāju pirkstiem skaroties pie grīdas. Beigās dabūjis divdesmit piecus gadus. Tā tas šeit ir. Zini, tagad es brīnos, kā es varēju skolā mācīt. Lai gan - kas nu tur ķīmija, matemātika, kāds sakars ar politiku? Bet - nesaki vis. Zini, kādi mums ir otrajā klasē matemātikas uzdevumi? Es tev nolasīšu, tā ir oficiālā matemātikas grāmata, valsts izdevusi - kas gan cits. Sākumā paskaties - kas tā vispār par matemātikas grāmatu? Sākumā pilsoņa zvērests, tad Nijazova portrets - tā viņš droši vien izskatījās pirms pārdesmit gaiem, tad vēl visādas oficiālas ziņas, pašās beigās - arī matemātika. Un kāda matemātika! "Nodaļa Turkmēņu tauta svētajā Ruhnamā sastāv no 60 lapusēm, bet nodaļā Turkmēņu valsts ir par 16 lappusēm vairāk. Cik lappušu ir otrajā nodaļā?" Vai atkal: "Nodaļa Turkmēņi svētajā Ruhnamā sākas 9. lappusē, bet nodaļa Turkmēņu cefš - 77. lappusē. Cik lappušu ir nodaļā Turkmēņi?" Jā, un, piemēram, piektajā klasē skolēnam jau jābūt spējīgam risināt daudz nopietnākus uzdevumus. Šādus: "1995. gadā Turkmēnijas iedzīvotāju skaits bija 4 miljoni 460 tūkstoši cilvēku. Mūsu valsts piecmiljonais iedzīvotājs piedzima 1999. gada februārī. Meiteni nosauca par Gurbansoltanu par godu Turkmen- baši mātei - Lielajai Gurbansoltanai Edžei. Par cik cilvēkiem palielinājās Turkmēnijas iedzīvotāju skaits laikā no 1995. līdz 1999. gadam?" Vai atkal: "1991. gada 27. oktobrī Turkmēnija kļuva neatkarīga. 1995. gada 12. decembrī tā kļuva neitrāla. Cik dienu pagāja no Turkmēnijas neatkarības iegūšanas līdz neitrālā sta​tusa iegūšanai?…" Jā, to bērnu gan joprojām žēl. Man neko vairs neviens nevar padarīt, bet viņiem dzīves pagalam. Visiem - gan turkmēņiem, gan neturkmēņiem. Tu paņem šito - tas ir pētījums par to, ar ko pie mums nodarbojas skolu beidzēji, ko viņi dara vai cer darīt. Pie manis te viesojās paziņas - atstāja. Redzi, sākumā - uzbeku skolas absolventi gadu vai divus pēc skolas beigšanas: Nadira - sēž mājās, faktiski nedara neko. Bahargula, Nadiras māsa - par sešsimt tūkstošiem manatu gājusi apkaklīšu izšūšanas kursos, tagad to pašu māca citiem un izšuj pati. Aibeks - ar tēva mašīnu piedalās nakts sacīkstēs pilsētā, rei​zēm kaut ko nopelna. Fahrutdins - mājās ierīkojis nelielu autodarbnīcu. Umarbeks - mājās remontē un izgatavo mēbeles. Nargiza - vecāki izdevuši pie vīra, mājsaimniece. Mansurs - dienē armijā. Umids - krāsotāja apmetēja palīgs. Azizbeks - palīdz tēvam dekoratīvo putnu audzēšanā, audzē arī lopus. Barno - sēž mājās. Ogulboldi - palīdz vecākiem lauku darbos. Tursunaja - mācās šūt ar šujmašīnu, ko iegādājusies, pārdo​dot zaļumus. Rahataja - palīdz vecākiem lauku darbos. Adilbeks - nodarbojies ar sīko benzīna kontrabandu, noķerts. Rustambajs - benzīna kontrabandā nav pieķerts, tagad aiz​dod naudu uz procentiem. Tohtagula - cep plācenīšus, pārdod tirgū. Atabeks - strādā tirgū par krāvēju. Alma - prostitūta. Rasuls - gadījuma darbi. Alimbajs - strādā par taksistu ar tēva veco Moskviču. Mukaddasa - izdomājusi jaunu aizkaru fasonu, nodarbojas ar to izgatavošanu un uzstādīšanu, turklāt veiksmīgi - par nopelnīto naudu palīdzējusi tēvam iegādāties jaunu mikroautobusu UAZ. Iljass - nomiris no narkotiku pārdozēšanas. Džamila - guļ slimnīcā, piekauta par narkotiku parāda neat​došanu. Azamats - narkomāns, izpārdod atlikušo iedzīvi. Bahrams - labo televizorus. Amanbajs - mājās studē Korānu. Rustams - pieņem tukšās pudeles un vairumā pārdod tālāk. Ihlass - labo un restaurē mīkstās mēbeles. Ilmurats - nomā riepu vulkanizācijas iekārtu, strādā ar to. Gandrīz neviens nemācās tālāk. Divi gan aizbraukuši uz Uz- bekiju un mācās tur. Tad mums ir mūsu pašu Dašoguzas krievu skola. Puse no absolventiem aizbraukuši - uz Krieviju,


Uzbekiju, Kazahiju, Ukrainu. Ko dara atlikušie? Elīna - iemācījusies šūt, pieņem pasūtījumus. Ira - mācās angļu valodu. Aņa - neko nedara, palīdz mājsaimniecībā. Eļa - iemācījusies angļu valodu, meklē darbu. Aziza - sēž mājās. Tahirs - beidzis liceju, gatavojas dienēt armijā. Nadja - sēž mājās. Nataša - palīdz draudzenei tirgot salātus. Veta - mācekle frizētavā, plāno braukt uz Krieviju. Ulugbeks - gatavojas dienēt armijā. Kudrats - strādā cementa rūpnīcā. Maksats - beidzis angļu valodas kursus, bet darbu nav atradis. Tahirs - mācās autoskolā, pēc tam Krievijā meklēšot šofera darbu. Rustems - arī mācās autoskolā, gatavojas dienēt armijā. Alimbajs un Azats - sēž mājās. Art joms - beidzis liceju, mācās autoskolā. Saša un Vladimirs - sēž mājās, plānu nav. Muzafirs - mācās autoskolā. Mailibaja - pārdod zāles tirgū. Kas no tā sanāk? Krievu skolu beidzēji mēģina iegūt kaut jel kādas jaunas iemaņas un zināšanas, lai gan neviens nesaka, ka gatavotos stāties augstskolā. Bet visi, kam bijusi iespēja aizbraukt, ir aizbraukuši. Ko domā darīt tagadējie uzbeku skolas devītklasnieki? Redzi, te ir: sešpadsmit domā strādāt tirgū vai veikalos, divpadsmit mācīsies vietējā licejā, septiņi mēģinās iestāties vietējā medicīnas skolā, pieci vietējā pedagoģiskajā skolā, sešas meitenes plāno iemācīties šūt, septiņi ganīs lopus, pieci remontēs dzīvokļus, četri mēģinās fotografēt kāzās un citos pasākumos, trīs mēģinās nodarboties ar auto remontu, divi mēģinās iestāties vietējā mākslas un mūzikas skolā, trīs palīdzēs vecākiem viņu biznesiņos, bet četrpadsmit nekādu plānu vienkārši nav. Un te - visbriesmīgākais. Redzi, uzbekiem un krieviem pie mums neklājas viegli, bet viņi var aizbraukt. Kas notiek ar mums pašiem, ar mūsu jaunatni? Te ir dati par trīsdesmit turkmēņu skolas izlaiduma klases skolēniem. Visas meitenes paziņo, ka sēdēs mājās un gaidīs preciniekus, bet no puišiem viens stāšoties mākslas skolā Ašhabadā, viens iešot autovadītāju kursos, viena vecāki sarunājuši darbu Ašhabadā, viens mācīšoties grāmatvežu kursos, viens gaidīšot dienestu armijā, bet viens strādāšot pie tēvoča bitenieka. Nav nekādu ambīciju, nekādu vēlmju - tāds, redzi, tas mūsu "zelta laikmets" sanācis. Un nav nekādu iespēju kaut ko mainīt. Es varu baidīties, varu nebaidīties, bet tas neko šajā ārprāta valstībā nemaina." *** Es atstāju Muhammedam tik naudiņu, cik nu uzskatīju par iespējamu, pat nemēģinot kaut ko izdomāt, - un izskatījās, viņš arī saprata, ka nav ko protestēt. Mēs neatstājām viens otram adreses, - nebija tādas noskaņas, un ko gan lai mēs viens otram arī rakstītu. Domāju, ka nu jau viņš sen ir ierakts sausajās Karakuma smiltīs blakus sievai ar visu savu kluso naidu, bezcerību un izmisumu - ceru vienīgi, ka bērni kādreiz atnāk. Ko citu te cerēt.


5. VĒSTULES NO NEKURIENES Reizēm asinis, tautības un rases mēdz sajaukties un radīt kaut ko vienkārši satriecošu, - droši vien tas ir milzum politneko- rekti, tomēr pirmais, kas ienāk prātā, ieraugot Maralu. Domāju - ne tikai man. Domāju - gandrīz ikvienam, kas spējīgs pasaulē pamanīt kaut ko neikdienišķi, neparasti skaistu. Lai gan varbūt tikai uz mani tā iedarbojas neparasti, nedabiski spilgti zilas acis nedaudz melnīgsnējā turkmēniski austrumnieciskā sejā, ko vēl neparastāku padara kaukāzisks - cik nu varu spriest - deguna izliekums. Turklāt kas to zina, kā viņa izskatās pašlaik - varbūt jau noēdusies kā caurmēra turkmēniete pēc gadiem divdesmit pieciem, trīsdesmit. Var taču tā gadīties, vai ne? Neesmu viņu redzējis jau dažus gadus, arī pēdējā vēstule pienākusi pirms nu jau vairākiem mēnešiem - un domāju, ka vairāk arī nepienāks. Šķiet, jūs sapratīsiet, kāpēc. Nē, man ar viņu nekas nebija un droši vien arī nevarēja būt - ja precīzāk, man tāda doma iepazīšanās brīdī un arī pēcāk neienāca pat prātā. Kur nu: rit Turkmēnijas brauciena nosl��dzošās dienas, bet mana pēdējā lielā ekspedīcija (ja tā to var saukt) - šoreiz uz miniatūro Talimardžanas pilsētiņu (ja tā to var saukt), ko Uzbekijas un Turkmēnijas robeža, ievērojot valstiskumu, pārdala uz pusēm nesalīdzināmi smalkāk par, teik​sim, Valku un Valgu, - pēc visa spriežot, ir izrādījusies pilnīgi bezjēdzīga. Pēc nedaudzajām opozīcijas ziņām kaut kur pa interneta portāliem sanāk, ka te nu ir viena režīma un ģeopolitisko reāliju radītu cilvēcisko traģēdiju koncentrācijas vieta, kur viss notiek reizē - no līgavu kontrabandas un nelegālām "starptautiskajām kāzām" līdz tiesas prāvām ar zināmu iznākumu par nelikumīgu robežas pāriešanu un varmācīgu vienas tautības cilvēku pārcelšanu uz dziļākiem valsts rajoniem. Ar vārdu sakot, nu tik būs iespaidi, nu tik būs stāsti. Nelaime tik tā, ka opozīcijas ziņas vienalga, vai tie būtu turkmēņu vai Jaunā laika jokupēteri, - ārkārtīgi bieži ir aizraujošas, taču ar vienu bieži piemītošu defektu: gadās, ka to saskare ar realitāti ir gauži neliela. Pirmajās pāris dienās Talimardžanā tieši tā arī izrādās - eiropeiska izskata iebraucējs šeit neizraisa nekādu satraukumu vai interesi, jo robežas tuvumā visdažādāko subjektu vienmēr ir bijis gana, taču arī runīgi cilvēki kaut kā negadās. Varbūt iepriekšējo braucienu gaitā esmu pieradis pie veiksmes, pie tā, ka īstajā vietā un laikā parādās kāds, kurš vēlas te izklāstīt Huh- namas svētos principus, te līdz ar zemi nolādēt Serdaru ar visu viņa režīmu, te par nelielu, taisnīgu samaksu izvadāt pa sāls ieguves vietām. Taču šeit nu veiksme no manis novērusies pilnībā - neko nedod ne vietējā pseidotirdziņa apmeklējums, ne bezjēdzīga braukalēšana ar nedaudzajiem vietējiem taksistiem. Visi ir akurāt tik melanholiski, mazrunīgi un rezervēti, kādiem arī pienāktos būt klasiskiem aziātiem. Tā vien šķiet, ka katrā uzrunātajā tu saskaries ar vienu no tiem cienītajiem vecajiem, kas filmā Baltā tuksneša saule tik sēž un sēž uz dinamīta kastes. Un gribētu es redzēt, cik augstu jūs palektos, ja, apcerot radušos skumīgo situāciju pie atdzisušas tējas glāzes, nepavisam ne laipna balss gramatiski pareizā, bet vienalga nedaudz dīvainā krievu valodā jums kategoriski paziņotu: "Ko jūs te darāt? Vai tad jūs nesaprotat, ka jums te vienkārši nav ko darīt?!" Vismaz es tiešām palēcos, jo īpaši, kad pamanu spīvo zilo acu skatienu. Un arī tālākā saruna ar to īpašnieci man diez ko nevedas, - pretēji pavīdējušajai domai, ka nu beidzot kārtējā feja ir klāt un nu tik sekos atklājumi un stāstījumi. Nekā nebija - tieši es izrādos tas, kuram nākas gari un plaši stāstīt: kas es tāds vispār esmu, ko es daru Turkmēnijā, kā esmu nonācis šeit, ko es daru tieši šeit, kas īsti notiek Latvijā saistībā ar to, to un to, kāds ir mans viedoklis par šito, šito, šito un vēl arī šito. Pēc stundas sarunas neesmu paspējis ne izstrēbt savu tēju, ne pat noskaidrot, kas tad īsti ir mana sarunas biedre. Tad viņa beidzot apžēlojas un pāris minūšu laikā apmierina arī manu sākotnējo ziņkāri, turklāt diezgan pārsteidzošā veidā - ne katru dienu var sastapt zilacainas turkmēnietes (tā man tobrīd vēl šķiet), kas pēc stundas pazīšanās sāks izklāstīt savas neveiksmīgās laulības stāstu. Jā, tātad - Marala, laikam gadus divdesmit piecus veca, mācījusies Ašhabadā, krievu skolā, tad, pateicoties tobrīd vēl bagāto


vecāku atbalstam, beigusi augstskolu, turpat apprecējusies ar savu kursabiedru, bet vīrs izrādījies lupata (ugu, ja sievai šāds raksturiņš, nav nekāds brīnums), strādājusi par kaut ko pusžurnālistei līdzīgu dažu Rietumu struktūru pārstāvniecībās, kamēr tādas vēl Turkmēnijā vispār pastāvējušas, bet pēc tam… Tā es arī nesaprotu, ar ko tieši Marala nodarbojas pašlaik, no kā pārtiek un kas viņu atnesis šajā pat Turkmēnijas apstākļiem dieviņa aizmirstajā nostūrī. Tā tas viss tobrīd arī beidzās - Talimardžanas iedzīvotāji neparko nekļuva runīgāki, un jaukais brauciens faktiski bija cauri. Taču pēc kāda gada no Maralas pēkšņi sāka nākt vēstules - vizītkarti ar adresi joka pēc biju atstājis līdz ar vārdiem: nu, ja nu kādreiz gadāties mūsu pusē, - vienmēr laipni. Pēc visa spriežot, katra no vēstulēm bija mērojusi savu gana sarežģīto ceļu - dažas bija sūtītas no Krievijas, vēl pāris - no Prāgas un Varšavas, viena pat no Londonas. Acīmredzot - uzticamu cilvēku nosūtītas pēc izbraukšanas no brīvās un Dieva svētītās Turkmēnijas: no visa tur dzirdētā bija skaidrs, ka šādas vēstules uzticēt turkmēņu pašmāju pastam - tā acīmredzami ir uzprasīšanās uz gadiņiem desmit neērtā masu kamerā, ja ne vairāk. Atpakaļadreses nebija: mēģināju aizsūtīt pāris neitrāla satura vēstījumu uz Maralas atstāto Ašhabadas adresi, taču no viņas nākamajām vēstulēm neizskatījās, ka manas būtu saņemtas. Un vispār neizskatījās, ka Maralai īpaši interesētu, ko es domāju par visu viņas rakstīto, gluži tāpat kā mūsu tikšanās reizē viņu galīgi neinteresēja, ka varbūt es patiesībā drīzāk esmu atbraucis, lai kaut ko uzzinātu par viņas zemi, nevis gari un plaši stās​tītu par savējo. Kāpēc viņa rakstīja - nudien nezinu, lai gan šādas tādas nojausmas varbūt arī ir. Jādomā tas nav nemaz tik vienkārši - dzīvot nojausmā, ka ar aizbāztu muti var nākties pavadīt visu atlikušo dzīvi. Ka aizbraukt no savas zemes varbūt tu arī vari (lai gan no pēdējām vēstulēm kļuva aizvien skaidrāks, ka laikam nevari vis), bet - kāda jēga? Jo, lai kāda arī būtu, tā tomēr ir sava zeme… Un varbūt šādā situācijā visvienkāršākais - ja nekas cits nav darāms - ir aizrakstīt vismaz kādam, pilnīgam svešiniekam, par kuru vismaz skaidrs, ka viņš kaut ko sapratīs un noteikti jau nu nenodos? Varbūt tā… Lielā mērā tāpēc es arī izlēmu, ka dažus fragmentus no šīm vēstulēm varētu publicēt, stāstot par Turkmēniju - kazi, Maralai tas tīri labi patiktu. Jo vairāk tāpēc, ka vēstulēs vietumis pietiekami sīki aprakstītas arī lietas, kas notika pēc manas aizbraukšanas - pirmām kārtām jau lielā Vadoņa un Tēva, pēc visa spriežot, negaidītā aiziešana aizsaulē. Ar to tad pamazām arī sāksim - gan ne hronoloģiskā, bet loģiskā secībā. *** "Tu zini, es domāju - viņš nemaz nepieļāva, ka varētu nomirt. Kaut kur lasīju, ka Staļins mūža beigās esot sācis ticēt, ka tiešām varētu būt nemirstīgs, un tāpēc arī neesot izvēlējies sev mantinieku. Mūsējais tāpat. Mantinieka viņam nebija - dēliņš Vova jau daudzus gadus par tādu neskaitījās. Tiešām grūti saprast šos pasaules diktatorus. Pie mums stāsta šādu leģendu par mūsējā tikšanos ar ebreju organizāciju aktīvistiem ASV, kur viņam pajautājuši, vai tik Turk- mēnijā nav personības kulta. Mūsējais ņēmis un loģiski atbildējis: redziet, arī PSRS bija vienas personības kults, arī šo personību drukāja uz banknotēm, bet pēc septiņdesmit gadiem no banknotēm novāca un arī kults beidzās. Tad nu, lūk, arī viņu novākšot - un uzreiz aizmirsīšot. Bet pagaidām turkmēņu tautai esot vajadzīga stabilitāte un tēvs, uz kuru var paļauties. Vai arī tā: "Es zinu, pieminekļus pēc manas nāves nojauks un naudu saplēsīs, taču pagaidām visi šie simboli vajadzīgi manai tautai, lai tai būtu, ar ko lepoties…" Varbūt tā ir tikai leģenda - pie mums, kā jau visās šādās valstīs, stāsta daudz dažādu leģendu. Bet visi zina, ka mūsējais mūsu dīvainajā Tautas sapulcē - Halk Maslahati bija paziņojis tā: "Mani dārgie brāļi, vecajie, priekšsēdētāju vietnieki, ministri un hjakimi! Nekas šai pasaulē neturpinās mūžīgi. Nav nekā mūžīga. Lūk, kāpēc tautas liktenis nevar būt atkarīgs no viena cilvēka. Jums taisnība, runājot, ka atsevišķas personības noteiktā laika periodā vada valsti un sasniedz lielu attīstību, balsta mieru, māk strādāt ar cilvēkiem, bet tas nav mūžīgi. Cits, kurš nāk viņu nomainīt, var būt citāds. Tāpēc, kaut arī tā saka, ka uz mūžu, nekas nav uz mūžu."


Es pārbaudīju - tieši tā arī teicis, citāts precīzs!" *** "Es domāju - tā taču var jumts aizbraukt. Pamostos naktī un domāju - sapņoju es vai tomēr nesapņoju. Bet tu zini, viņš tiešām ir nomiris. Pavisam beigts, pavisam pagalam, beigts un vairs nekad necelsies - tam pat turkmēņi netic, ka varētu celties. Tas nav sapnis, lai gan tā šķiet. Ticības jautājums, kā saka. Lai gan turkmēņi, kā tu zini, gandrīz visam ir gatavi noticēt. Es esmu izgriezusi no avīzes oficiālo paziņojumu - tas nav labi, bet ir patīkami to pat pārrakstīt. Tad ir tā jušana, ka vienas lietas tu padari neatgriezeniskas, bet citas - vienkārši nebijušas. Ir tik daudz kā, ko vajadzētu padarīt par nebijušu šai zemē. Un tagad, zini, ir cerība, ka tā tiešām varētu notikt. Protams, turkmēņus var saukt par suņu tautu, kuri vienmēr gatavi izpatikt savam bajam un hanam un iekost cits citam, bet tomēr. Es vis​maz ceru. Tad nu lasi - tā ir mūsu 2006. gada lielākā Ziemassvētku dāvana. Protams, Ziemassvētki vienaldzīgi mums, Nijazovs - jums, bet vienalga: "Turkmēņu tauta, visa pasaules sabiedrība cietusi smagu zaudējumu. 21. decembrī pulksten 01.10 sirds apstāšanās izraisījusi Turkmēnijas Prezidenta Saparmurata Nijazova priekšlaicīgu nāvi. Saparmurats Nijazovs 21 gadu vadīja turkmēņu tautu. Saliedējis tautu, nepieļaujot nekādas šķelšanās, negatīvus procesus un paaugstinot tautas labklājību, Saparmurats Nijazovs bija mūsu Dzimtenes neatkarības un suverenitātes radītājs." Sanāk, ka viņš ir nomiris precīzi - diena dienā - divdesmit vienu gadu pēc viņa norīkošanas par Turkmēnijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru 1985. gadā. Acīte - tā ir laba zīme, vai ne? Varbūt pajautāt kādai zīlniecei, ko? Smejos, pro​tams. Es varu lasīt vēl un vēl reizi, un neapniks. Patiesībā par to, ka viņš varētu būt miris, Ašhabadā sāka runāt jau 18. decembrī - trīs dienas iepriekš. Runāja masveidā, un tas lika padomāt. Pie mums virtuvē, protams, runā daudz ko, tas pat tā īsti nav aizliegts. Bet šoreiz runāja visur, gandrīz vai atklāti. Tu zini, tādās valstīs kā mūsējā nav tā kā pie jums, kad runāt publiski var par visu, kas ienāk prātā, - valsti, valdību, ministriem, prezidentu, ekonomiku. Bet šoreiz tiešām runāja visi, gandrīz nebaidoties. Drīzāk baidoties, ka tās varētu būt tikai runas. Bet tomēr arī neticot, ka tā tiešām varētu būt. Daudziem visnotaļ šķita, ka viņš tagad ir uz visiem laikiem un ka citādi nekad nav bijis un nebūs. Katrā ziņā pie mums tāpat vien šādi nebaumo - tur noteikti bija kāda neoficiāla sankcija, lai šādas runas izplatītos un lai runātājiem netraucētu. Varam mēģināt skatīties objektīvi - tad sanāk, ka viņa nāve bija dīvaina un neparasta, bet tā laikam šādi cilvēki pelnījuši aiziet. Tu zini, ka viņam jau 1997. gadā veica sirds koronārās šuntēšanas operāciju, viņam bija arī diabēts. Viss kas viņam bija. Bet tomēr viņa ārstējošais ārsts, vācu ķirurgs Meisners, vēl nesen bija viņa veselību atzinis par izcili labu. Tā ka tagad, kad dažas dienas pagājušas, pa virtuvēm jau runā visādi. Ka pirms dažām dienām pazudis viņa personiskais kasieris, aparāta vadītāja vietnieks, labā roka divus gadu desmitus - tāds Aleksandrs Žadans. Ka patiesībā viņš noindēts, un tas noticis jau pirms kādas nedēļas. Ka viņš īstenībā miris vairākas dienas - un neviens nav īsti viņam palīdzējis tāpat kā kādreiz Staļinam. Es atkārtošos - atkal pamostos nakts vidū un domāju, ka varbūt tas ir tikai pārāk labs sapnis. Pēc tam pati sevi norāju, ka varu tā priecāties par nāvi. Un… turpinu priecāties. Un baidīties, ka sapņoju. Un priecāties un baidīties, un atkal priecāties." *** "Tagad visas avīzes pilnas ar tautas līdzjūtībām un žēlabām. Es tev dažas aizsūtīšu - lai jautrāk. Orazdurdi Silapovs - Ahalas velajata uzņēmēju vārdā: "Lielais, varonīgais turkmēņu tautas dēls, mūsu labais aizgādnis Sa- parmurats Turkmenbaši nekad neaizmirsa par savas tautas vēlmēm, īstenojot dzīvē bezprecedenta sociālās reformas. Visi Turk- mēnijas iedzīvotāji ir pateicīgi Lielajam Serdaram par iespēju bez maksas lietot elektroenerģiju, gāzi, ūdeni, sāli, par lielisko elitāro mitekļu būvi. Viņa svētā


Huhnama vienmēr būs mūsu galvenais pavadonis un padomdevējs dzīvē un darbā." Turkmēnijas Tautsaimniecības institūta kolektīva vārdā - rektors Muhammeds Annaamanovs: "Gaišā piemiņa par Sapar- muratu Turkmenbaši — Cilvēku Visumu - uz mūžiem paliks mūsu sirdīs un atmiņā, kā arī Turkmēnijas iedzīvotāju nākamo paaudžu atmiņā." Ašhabadas šaha sporta skolas direktors Šohrats Muratku- lijevs: "Lai kur ari uzstātos turkmēņi, viņi vienmēr sev kā garīgo padomdevēju ņem līdzi Lielā Serdara svēto Ruhnamu, kas iedvesmo viņus augstu uzvaru sasniegšanai." Pat dzejnieki mums te ir atradušies - Igors Dmitrijevs, Sa- parmurata Nijazova vārdā nosauktā uzņēmuma Garabogaz- suļfal darbinieks: "Turpināsim mūsu Serdara lietu! Mūsu sirdī viņš taču mūžīgi dzīvo. Saliedēsimies, ļaudis, tajā mūsu spēks, Un tas ir mūsu vienīgais balsts! Mums - Lielā Serdara paaudzei Uzticēts radīt Zelta laikmetu. Un, sekojot Prezidenta novēlējumiem, Zvēram uzticīgi kalpot Dzimtenei!" Piemini manus vārdus - nepaies ne gads, un viņi platām mutēm atbalstīs Nijazova pieminekļu gāšanu un novākšanu. Es turkmēņus pazīstu. Bet es vienalga priecājos. Varbūt tas nav daudz, varbūt mūsu vergu tauta vienkārši palaidīs garām kārtējo iespēju. Bet ko citu darīt? Vismaz priecāties es varu, vai ne?" *** "Zini, es arī laikam esmu īsta turkmēniete - kaut pēc asinīm tikai par pusi. Man arī tā mūsu miroņa pamazām top žēl. Sāku domāt, ka uz beigām Viņš varbūt arī kļuva nedaudz prātīgāks - vismaz izlikās. Viņš pat sāka publiski paziņot, ka viņa personības slavināšana viņam sāk apnikt. Atradu avīzēs pat pāris Viņa izteikumus. Redzi, kā: "Rodas iespaids, ka žurnālistiem vienkārši nav par ko rakstīt un viņi piepilda lappuses ar man adresētiem slavinājumiem. Bet tas nav vajadzīgs - mani apgrūtina, man vienkārši traucē strādāt pārmērīgi slavinājumi…" To Viņš valdības sēdē pateicis, bet vēl bija arī žurnālistiem izsludinājis konkursu - Kurš mazāk slavē Turkmenbaši. "No slavējošajām odām es esmu gatavs ielīst zemā Katra dziesma taču ir par mani. No kauna acis nav kur likt," - to ari Viņš ir teicis. Kad no Viņa atvadījās, rinda bija vairākus kilometrus gara… Iedomājies? Visi izlikās, ka žēl. Kaut žēl varbūt bija tikai viņa apsardzes priekšniekam, kurš bija visuvarens, bet tagad jau iesēdināts. Bet tad es atceros savus vecākus un to, kas ar viņiem notika, un viss žēlums pāriet. To es tev neesmu stāstījusi - varbūt kādu citu reizi." *** "Smieklīgi, bet žēlums par mūsu nelaiķi nepāriet - te apkārt notiek kaut kāda jezga, neviens nesaprot, kas būs vietā. Visi cer, ka varbūt būs nedaudz labāk, bet reizē arī saprot, ka nebūs. Un vienalga cer un cer kā tādi muļķi. Ja tā padomā, tad sliktāk jau nevarētu būt - kur nu vēl sliktāk. Atceries, toreiz Kunjaurgenčā | patiesībā tas bija Talimar- džanā] mēs runājām [patiesībā jau nerunājām - es prasīju, bet atbildi nesaņēmu] par to, kas notiek ar neturkmēņiem pierobežas rajonos. Man ir paziņas, kas man ir stāstījuši, kādos apjomos tur viss patiesībā šos gadus ir noticis. Uzbeki pie mums, piemēram, valstiski skaitās neuzticami. Tas ir arī tāpēc, ka mūsējam ar Uzbekiju nebija labu attiecību - Uzbekija brīžam aizstāvēja mūsu nežēlastībā kritušos, pat vēstniecībā kādiem izdevās paslēpties. Tad nu ierindcis Turkmēnijas uzbeki par to maksāja. Pat ofici��li tika paziņots, ka visi pierobežas uzbeki, lūk, nodarbojoties ar kontrabandu, vedot pāri robežai faktiski visu - no degvielas līdz pārtikai. Nodarbojas, protams, bet - ko darīt - visiem kaut kā vajag dzīvot. Pie mums veselas ģimenes pārdod visu, kas ir, sapērk preces un mēģina tās pārvest uz Uzbekiju. Tur visu pārdot var daudz dārgāk, bet, ja noķer, tad visa dzīve pagalam. Tad Viņš izdomāja tikt ar "saviem uzbekiem" galā - pats izdomāja vai kāds priekšā pateica. Jau deviņdesmito beigās sāka slēgt uzbeku skolas, galīgi netika atbalstīta tērpšanās uzbeku nacionālajās drānās, par robežas šķērsošanu, lai kaut apciemotu radiniekus, tika pieprasīti seši dolāri. Dažus robežpārkāpējus uzskatāmības labad nošāva. Likvidēja arī nacionālos kultūras centrus - tie nevienam


neesot vajadzīgi. Man šķiet, ka tagad pierobežā uzbeku vairs vispār nav palicis - vieni nav izturējuši un aizbraukuši, bet pārējie ir ar varu pārcelti uz dziļākiem valsts rajoniem. Vienu brīdi tas vispār notika masveidā - un kam tu pasūdzēsies, ja viss notiek ar Nijazova rīkojumu? Vai arī ir saskaņots tādā līmenī, ka Nijazova rīkojums nemaz nav vajadzīgs. Man stāstīja, kā tas notiek - vienu dienu paziņo, ja jāaizbrauc, un nākamajā dienā ir klāt kravas automašīnas. Krāmē mašīnās ģimenes ar visu iedzīvi un ved prom. Tagad, piemēram, esot īsti uzbeku ciemati Gazandžikā, kur palikušas kaut kādas drupas pēc tam, kad kazahi no turienes pārcēlās uz savu dzimteni. Kāpēc aizbrauca kazahi? Kā stāsta, ne jau savas gribas pēc. Daļu gandrīz vai izsūtīja, daļa izdomāja, ka Kazahijā būs labāk. No​teikti viņiem taisnība. Bet tu domā, ka tāpēc kontrabandas ir mazāk? Tieši otrādi! Uzbeki parasti neko nevarēja sarunāt ar robežsargiem un muitniekiem, bet tagad vispār visi ir savējie. Katram kontrabandistam ir savs "jumts", bet, kam nav, to, protams, drīz noķer un iesēdina. Pāri robežai ved visu - arī cilvēkus. Zini, kā pie mums ir, - ja tu gribi precēt turkmēnieti, tev jāmaksā "valsts ka- lims". Tā mūsu cilvēkiem ir neiedomājama nauda, te nav jūsu Eiropa. Tā nu mums ir likumīgās un ir nelikumīgās līgavas. Nevienu likumīgo līgavu, kas precētos ar citas valsts pilsoni, es nezinu, nelikumīgās gan. Tas nozīmē, ka slepeni tiek sarīkotas "starptautiskās kāzas". Arī ar, piemēram, Uzbekijas varas iestādēm ir sava problēma - lai Uzbekijas pilsonis apprecētos ar Turkmēnijas sievieti, viņai ir oficiāli jāizrakstās no Turkmēni- jas. To kategoriski pieprasa Uzbekija. Iedomājies - vieniem ka- lims, otriem izrakstīšanās. Bet par nelikumīgu robežas pāriešanu Turkmēnijas pilsonim draud 3-6 gadi cietumā… To visu sastrādāja mūsējais nelaiķis. Tas pats arī ar pasēm un pilsonību. Es to ļoti labi zinu, jo tētis man bija pa pusei krievs, pa pusei gruzīns. Loģiski, ka man bija divas pases - gan Turkmēnijas, kur es dzīvoju, gan Krievijas, lai es kaut kur varētu izbraukt. Tad mūsējais izdeva rīkojumu par Turkmēnijas un Krievijas dubultpilsonības nepieļaušanu - visiem, kam reizē bija abu valstu pilsonība, divu mēnešu laikā bija jāizvēlas, kuru pilsonību izvēlēties un paturēt. Kā izvēlēties, jo vairāk, ka ir vēl kāds nosacījums? Turkmēnijā nepilsoņiem nedrīkst piederēt nekustamais īpašums, tātad tie, kas neatteicās no Krievijas pilsonības, zaudēja tiesības uz saviem dzīvokļiem un mājām. Vienu brīdi Ašhabadā četristabu dzīvoklis, kas iepriekš maksāja virs desmit tūkstošiem dolāru, nu bija nopērkams par trim tūkstošiem, un nebija neviena, kas pērk. Daudzi no Krievijas pilsonības slepus vienalga neatteicās. Es saprotu, ka jums Krievija - tas ir kaut kas briesmīgs, bet mums Krievija ir blakus esoša brīva zeme. Kuras tad citas mums kaimiņos ir tās brīvās zemes? Irāna, Turcija, Uzbekija? Nesmīdini. Labi, Uzbekija vēl nedaudz, bet vienalga - viņiem tur arī ir pašiem savs hans, tikai mazāks nekā mūsu bijušais. Ja tu gribi saprast, kura valsts ir kaut cik brīva, paskaties televīziju. Ja tu zinātu, kā pie mums sagraiza Krievijas televīziju, pirms to parāda. Tur izgriež ārā pat visus nepareizos vārdus arī no Dienvidamerikas seriāliem. Piemēram, vārdi "dzemdes vēzis" ir nepieņemami - var būt tikai "vēzis". Viss politiski nepareizais tiek izgriezts, no krievu raidījumiem - pat visi joki. Kāpēc lai cilvēks ar veselu saprātu mūsu valstī atteiktos no vēl kādas citas pilsonības? Jau 2005. gadā pieņēma jaunu likumu, kas aizliedz Turkmēnijas pilsoņiem izbraukt no valsts, ja "ir bažas, ka Turkmēnijas pilsonis, uzturoties ārpus valsts teritorijas, var kļūt par cilvēku tirdzniecības upuri vai nonākt verdzībā". Saproti, ko tas nozīmē? Kādam valsts darbiniekam rodas bažas, ka tu kļūsi par cilvēku tirdzniecības upuri, un tev aizliedz izbraukt. Kam tu pasūdzēsies? Var arī saskaņā ar to pašu likumu izsūtīt no Turkmēnijas citas valsts pilsoni, ja tas "rada draudus, piekopj amorālu dzīvesveidu vai īsteno citas darbības, kas ir pretrunā ar nacionālo drošību, sabiedrisko kārtību un tikumību". Tātad, ja tu dari kaut ko tādu, ko kāds uzskata par amorālu dzīvesveidu, tevi izsūta. Viņš izdomāja arī citus veidus, kā tikt galā ar sev nevēlamajiem. Pieņēma jaunu likumu par pensijām, kas nosaka, ka vispār kaut kādu pensiju pelnījuši vīrieši ar vismaz divdesmit piecu gadu darba stāžu un sievietes - ar vismaz divdesmit gadu stāžu. Taču šis stāžs tiek aprēķināts, neskaitot slimošanas,


svētku dienas un brīvdienas, bet tas vēl nav nekas. Stāžā tiek ieskaitīts tikai darbs vietējos uzņēmumos Turkmēnijas teritorijā, ne bijušajos savienības pakļautības uzņēmumos, kuru dokumentācija bieži vien iznīcināta. Tas nozīmē, ka vismaz simt tūkstoši cilvēku paliek vispār bez pensijas - arī mani vecāki. Tā ka nav nekādam žēlumam vieta, ja tādi kā Viņš nomirst. Bet nekas labāks jau nebūs. Zini, mūsu lielais dzejnieks Mahtumkuli, kuru tu noteikti zināji, sen sen atpakaļ rakstīja tā: Nāvējoši slima dzimtene, Sagrauta un nodedzināta. Džigiti mūsu laikos Cietumos pārvērtušies par večiem. Man liekas, tas ir par to, kas notiek pašreiz." *** "Atvaino, ilgi nerakstīju, bet nebija cilvēku, kas aizvestu vēstuli, arī rakstīt negribējās. Atceries, es tev rakstīju - paies pusgads, un visi platām mutēm sāks atbalstīt Nijazova pieminekļu gāšanu. Tu zini, es kļūdījos - pagāja gandrīz gads, un arī gāšana notiek nevis platām mutēm, bet paklusām. Vai nu izdomā kaut kādus iemeslus, vai arī vienkārši paklusām novāc. Mazie krūšutēli no rūpnīcām, iestādēm parasti tiek aizvākti pēc atsūtīta rīkojuma. Bet lielajiem pieminekļiem izdomā kādu ieganstu. Piemēram, nupat maijā pazuda Viņa piemineklis no Ašhabadas stacijas laukuma - it kā laukuma rekonstrukcijas dēļ. Laukumu gan neviens nerekonstruē, bet piemineklis ir prom. Atceros, ko Viņš teica par saviem pieminekļiem, kas tikšot aizvākti. Smieklīgi sanāk - to Viņš pateica piecdesmit astoņu gadu vecumā, kaut gan saskaņā ar Viņa paša vecumu dalīšanu pravieša vecums iestājas tikai sešdesmit divu gadu vecumā. Redzi, kā apsteidza laiku cilvēks… Zini, ka vietā jaunu pieminekļu nav. Pagaidām vēl nav. Atceries, es tev jau rakstīju - nebūs labāk. Citādāk varbūt būs, bet labāk nebūs. Man atkal bija taisnība - varbūt no manis sanāks kāda praviete? Bet nē, nesanāks vis. Pravietis pie mums var būt tikai viens, un šī vieta jau ir aizņemta. Jaunais pravietis saucas Gurbanguli Berdimuhammedovs - tu taču zini. Viņš vēl nav sevi pasludinājis par kaut kādu visu turkmēņu tēvoci, arī pieminekļu vēl nav, bet viss pārējais jau ir. Nepilnu divu gadu laikā viņš ir ticis tālāk, nekā kādreiz tik ilgā laikā paspēja nelaiķis. Saprotams, taciņa jau tagad ir iestaigāta. Atkal par visu tiek teikts paldies prezidentam. Bet sākumā tiešām izskatījās, ka jaunais prezidents kaut ko mainīs. Atreformēja taču atpakaļ izglītības sistēmu: tagad deviņu klašu skolas vietā atkal ir desmitklašu vidējā izglītība, augstskolās atkal jāmācās 5-6 gadi iepriekšējo Nijazova izdomāto 2- 3 gadu vietā. Vairs katru dienu nav jāzvēr uzticība valstij un tās vadītājam, atkal esam atgriezušies pie iepriekšējiem mēnešu un nedēļas dienu nosaukumiem, tiek atjaunota Zinātņu akadēmija, lauku poliklīnikas, atvērušās interneta kafejnīcas, internetu ievieš skolās. Daudzas interneta lapas joprojām nav pieejamas, neviens nav atcēlis ari 1988. gada - tu padomā tikai!!! - Augstākās Padomes lēmumu par sapulču, gājienu, mītiņu un demonstrāciju aizliegumu, bet nu vienalga, progress. Baletu nav pavēlēts atjaunot, bet operu un cirku gan. Par ūsām, bārdām un gariem matiem jauniešiem - īsti nevar saprast, par džinsiem un mini- svārkiem meitenēm - protams, nav atļauti, bet runa nav par to. Kā cilvēks reizē var būt gan Nijazova mantinieks, gan reformators??? Pie mums var. Četrus mēnešus izturēja bez lielajiem portretiem ielās. Tad, kad pie mums ieradās Putins, parādījās abu prezidentu plakāti, Putins pēc tam pazuda, bet Berdimu- hammedovs palika. Kļuva aizvien vairāk. Visa valsts nosvinēja viņa piecdesmito dzimšanas dienu. Avīzēs rakstīja: "Nācijas līdera - Prezidenta - dzimšanas dienai tradicionāli ir vispārna- cionāls raksturs, un Turkmēnijas iedzīvotāji to uztver kā personiskus svētkus, jo tauta un Prezidents patiešām ir nešķirami." Tagad jau ir paziņots, ka Berdimuhammedovs mums ir atnesis jaunās renesanses ēru. Bija Nijazova "zelta laikmets", tagad ir Berdimuhammedova jaunās renesanses ēra - smieklīgi? Tev varbūt, mums šeit ne. Savā ziņā viņš nelaiķi pat ir pārspējis. Speciāli viņam radīts kilogramīgs zelta un briljantu ordenis, augstākās atzinības goda zīme Par humānismu ar pirmo kārtas numuru. Viņš kļuvis gan par ģenerāli, gan


par zinātņu doktoru, jaunajā konstitūcijā viņa pilnvaras vēl paplašinātas. Pat pussvētu grāmatu uzrakstījis - vēl gan ne Ruhnamu, bet tomēr. Mūsu avīzēm pietiek ar to, kas ir - re, kā: "Vairāk nekā pirms mēneša Turkmēnijas sabiedrība, visi mūsu valsts pilsoņi ar milzīgu prieku un zinātnisku interesi sagaidīja Turkmēnijas Prezidenta Gurbanguli Berdimuhammedova grāmatas Tiirkmenistanda saglygy goray§y osdurmegift ylmy esaslary (Veselības aizsardzības attīstības zinātniskie pamati Turkmēnijā) iznākšanu. Nacionālā līdera zinātniskais darbs, kas izsauca milzīgu sabiedrisko rezonansi, būtībā ir rokasgrāmata, mācību līdzeklis veselības aizsardzības jomas darbiniekiem, zinātniekiem, medicīnas skolu pasniedzējiem un studentiem." Vecākiem vēl pieminekļus dzimtas ligzdā - Izgantas ciemā - nav uzslējis, bet par vectēvu Berdimuhammedu Annajevu grāmatu valsts jau izdevusi. Tur arī viss skaidrs: "Šodien šī pieticīgā un drosmīgā skolotāja, frontinieka un padomdevēja dzīves un darba ceļš var kalpot lielās Renesanses ēras jaunatnei par kaismīga patriotisma, neparastas darba mīlestības, vīrišķības un drosmes paraugu." Grāmata par veselības aizsardzības attīstību - smiekli nāk. Pie mums taču viss ir iznīcināts, cik vien var. Es pilnīgi noteikti pašlaik nesapņoju. Viss, kas notiek, notiek realitātē - vai arī pilnīgā murgā." *** "Man nav patīkami rakstīt šo vēstuli, bet gribu paskaidrot, kāpēc vairāk vēstuļu nebūs. Es tiešām biju domājusi, ka jūs esat tādi - brīvību mīloši paši sev un to atbalstoši citiem. Man šķita nozīmīgi aizrakstīt, kā patiesībā pie mums notiek - varbūt to varētu kaut kur izmantot vai vismaz kaut viens cilvēks vairāk Rietumos zinātu, kā ir patiesībā. Tagad - ko vairs tagad… Turkmēnijai ir daudz gāzes, ārkārtīgi daudz gāzes, un tieši šī gāze man un vēl daudziem šeit parādīja, cik vērta ir daudzu Rietumu valstu runāšana par demokrātijas un brīvības atbalstīšanu visā pasaulē - viņi bariem vien brauca šurp, viņiem neinte​resēja turkmēņu brīvība un demokrātija, bet tikai lēta gāze. No jūsējiem neviens nebrauca - ne no Latvijas, ne no Lietuvas, ne no Igaunijas. Es domāju - re, tiešām cilvēki ar principiem. Viņiem gāzi vajag, viņi mūsu gāzi no Krievijas pērk par dārgo cenu, bet neies atbalstīt diktatoru un viņa stulbo režīmu. Režīms mums ir tieši tāds pats, kā bija. Patiesībā nekas nav mainījies. Ir viena lieta, kas mainījusies - Nijazovs ārvalstu televīzijas translācijas aizliedza, bet līdz satelītantenām viņam rokas neaizsniedzās. Jaunajam ir aizsniegušās - pēdējā brīvība, zināšanu brīvība tiek atņemta: jaunais ir paziņojis, ka "šķīvji" maitājot pilsētas izskatu, un tie no mājām vienkārši tiek novākti. Vienkārši novāc - un viss. Kam tu pasūdzēsies? Joprojām - nevienam. To vietā varēs pieslēgties kabeļtelevīzijai, kuras saturu, protams, kontrolēs valsts. Citādi viss visur ir tāpat - jaunais Viņš ir iejuties. Nupat nokritizēja masu informācijas līdzekļu darbu - tas esot ar zemu kvalitāti un bez "dziļa satura", tāpēc jāveic "paši nopietnākie pasākumi, lai visātrākajā laikā novērstu šajā jomā esošās nepilnības". Septembrī mums bija kauja pašā pilsētas centrā pat ar bruņutehniku - visu nakti šāva, tā arī nav paskaidrots, kas ar ko karoja, it kā ar narkomafiju, bet neviens tam īsti netic. Toties Jaunais tagad visur braukā ar kortežu, kam seko kravas mašīnas ar kareivjiem. Ekonomikā tagad viss ir jaunā prezidenta klana rokās. Ruhnama, izskatās, tā arī paliks kā pussvētā grāmata, tikai varbūt jaunais prezidents kaut ko pierakstīs klāt. Ruhna- mistu fakultāte joprojām pastāv, varbūt būšot pat Ruhnamas universitāte. Visās augstskolās mums jau tagad ir jauna disciplīna Turkmēnijas sabiedriskās zinātnes, kurā ietilpst gan Svētā Ruhnama, gan Turkmēnijas jaunās Renesanses ēra. Tu smiesies, bet tagad problēmas atšķirībā no Nijazova laikiem ir deju grupām, kurām nu ir nepieciešamas licences - pat lai dejotu kāzu mielastos, kuros tradicionāli piedalās arī muzikanti, dziedātāji, fotogrāfi, videooperatori, kuriem tagad arī nepieciešama licence. Režīms nemainās, drīzāk Jaunais piegriež vēl atli​kušās skrūves. Tad pie mums atbrauca jūsu prezidents. Ne lietuvietis, ne igaunis nebrauca, bet jūsējais atbrauca.


Visai pasaulei apliecināja, ka pie mums viss esot kārtībā. Es tiešām nesaprotu, kāpēc. Es saprotu, ka jūsu prezidentam šeit labi patiktu, - te, pie mums, medicīnā pateicības jādod pilnīgi par visu. Par operācijām, slimības lapu, ārsta apskati, katru injekciju, katru padotu "pīli". Bet, ja viņš ir brīvas, demokrātiskas zemes prezidents, viņš taču tā nevar… Vai viņš vienkārši ir muļķis un neko nezina, kas pie mums notiek, vai arī viņam ir muļķi vai uzpirkti padomdevēji, vai arī patiesībā viņam vienalga, kas notiek ar turkmēņiem - lai viņi vienmēr paliek tāpat apspiesti un bez kādas brīvības, ka tikai būtu gāze. Es ceru, ka nekad tā jums netiks, - ja jau jūsu prezidents neciena citu cilvēku brīvību, kas var būt labi jums pašiem? Tas bija šausmīgi - lasīt avīzes, skatīties televīziju un saprast, kā viņu te pie mums muļķo un cik viņš bija priecīgs, ka viņu muļķo. Rādīja visus Nijazova marmorus un zeltījumus, stāstīja, ka nu jau ir demokrātija un brīvība, - un jūsējais izlikās, ka notic, un tā arī visai pasaulei apliecināja, ka patiesībā pie mums viss esot kārtībā. Interesanti, kā viņš attaisnojās tur pie jums, mājās? Kāds viņam to vismaz paprasīja? Jā, turkmēņiem iet slikti, viņi dzīvo nebrīvībā, bet te ir Āzija, te cilvēki nekad neko citu nav redzējuši, viņi ir tumsonīgi un neizglītoti, viņi dzīvo uz sava paklāja un pie sava kamieļa. Bet jūs eiropieši? Zini, man tavā vietā būtu kauns par savu valsti, kas varbūt pati domā, ka ir brīva, bet neciena un nerūpējas par citu cilvēku brīvību. Jūs tur visi esat tādi liekuļi? Zini, kā tādiem sanāk? Daudz, daudz zīļu rokā, pilnas netīras saujas zīļu. Bet mednis tā arī paliek kokā. Un pēc kāda laika nav arī zīļu. Nekā nav - tāpat kā mums. Un paši vien vainīgi." *** Tā tiešām izrādījās pēdējā vēstule - varbūt pagaidām, nezinu. Bet tas viss bija daudz, daudz vēlāk. Izbraucis "zelta laikmeta" Turkmēniju, es pa vairāk nekā kilometru platu "neviena zemi" pametu šo pasauli un soļoju uz Uzbekiju. Salīdzinoši - brīvības zemi, protams, nesalīdzināmu ar bezgala brīvo cilvēku brīvo zemi Latviju, un tomēr. Bet tas jau būs pavisam cits stāsts un citu reizi - par izjūtām zem islāma samtainās ķepas no Vidusāzijas līdz pat Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikai.


PĒCVĀRDS Tikai nepārprotiet, lūdzu, - šis nebija stāsts par to, cik slikti klājas nabaga cilvēkiem visādās eksotiskās pasaules malās. Tad jau drīzāk šis bija stāsts par to, ka brīvība ir dārgāka par visu un lētāka par visu, - tā ir tik grūti iegūstama un tik viegli zaudējama, iemainot pret drošību, labklājību vai kādu citu lēcu virumu. Kā rezultātā, ziniet, beigās nav pat šī viruma. Ir tikai bezspēcība un vēlme kaut kā, nez kādas bezjēdzīgas cerības dēļ saglabāt kailo dzīvību. Kuras dēļ taču var paciest un pašam izdarīt visu - noskatīties nodevībā, melos un slepkavībās un no​dot, melot, slepkavot pašam. Un - kā jūs domājat, jūs nevarētu būt viņu vietā? Un kā vēl varētu. Neņemot vērā neko, kas jau piedzīvots, - varētu vēlreiz un atkal, un no jauna. Un nekas - gan jau dzīvotu, jo kur tad citur likties, vai ne? Tā jau dara visi… Laiki, kad tev par labu uzvedību vai īpašiem nopelniem izsniedza brīvības grāmatu un tu nekavējoties kļuvi brīvs, ir sen aizgājuši. Tagad viss ir sasodīti sarežģīti.


IETEICAMĀ LITERATŪRA Es neesmu redzējis nevienu kaut cik ciešamu grāmatu par mūsdienu Turkmēniju — ne angliski, ne krieviski. Savukārt par Ziemeļkoreju ir: liela daļa, protams, ir nekas cits kā tukša propaganda un mīti, taču dažas ir visnotaļ lasāmas un noderīgas - varu ieteikt šīs četras, kuru dati pēc iespējamās pārbaudes un salīdzināšanas vietumis pieminēti ari šajā grāmatā: Stephan Haggard, Famine in North Korea: Markets, Aid, and Reform (daudz skaitļu un tabulu, taču pamatīga viela pārdomām), Bradley K. Martin, Under the Loving (lare of the Fatherly Leader (apjomīgs "ķieģelis", bet ļoti interesants, lai gan briesmīgi daudz dienvid- korejiešu avotu) un Mark Edward Harris, Inside North Korea (neko īpaši inside jau nu nav, toties viegla lasāmviela), kā arī grāmatā jau pieminēto Andreja Laņkova Severnaja Koreja: včera i segodņa.


IZDEVĒJU PIEBILDE Šajā grāmatā pēc autora kategoriskas prasības ir saglabāta tāda valstu nosaukumu rakstība, kāda tā latviski ir lietota gadu desmitiem ilgi. Autors uzskata, ka nav ne mazākā iemesla, kāpēc - tikai tādēļ vien, lai latvju valodniecības "ekspertiem" būtu nodarbošanās? - latviešiem jāsāk ķēmoties ar Islandes pārdēvēšanu par Islandi, Uzbekijas — par Uzbekistānu, Turkmēnijas - par Turkmenistānu. Tā turpinot, mēs, mīļoto valodnieku bezdarbības un pārējo vienaldzības atbalstīti, varot nonākt arī līdz, piemēram, Rossijai, - arī šīs valsts nosaukumu taču paši krievi raksta un izrunā būtiski citādāk, nekā gadu desmitiem to esam darījuši mēs. SIA "Jāņa Rozes apgāds", roģ. nr. 40003573956 K. Barona ielā 5, Rigā, LV-1050. E-pasts: apgads@jr.lv www.jr.lv Iespiests un iesiets Jelgavas tipogrāfijā, Langervaldes ielā la, Jelgavā, LV3002.


BRIVIBAS GRAMATA - Lato Lapsa