Andrejs Kavacis
BALTU SENVĒSTURE „VIEDA”, 2008
Priekšvārds Tauta bez savas vēstures zināšanām ir kā bērns bez vecākiem, kuram var iestāstīt, ko vien grib. Kaut kas tāds ir noticis ar baltu tautām. Modernā vēsture tām ir nozagusi pirmdzimtības patiesību, līdz ar to laupot goda un cieņas pilnu stāvokli Eiropas attīstības vēsturē. Jāteic gan, ka vēl visai nesen godprātīgi zinātnieki, kalpodami patiesībai, atzina, ka baltu tautas ir vissenākās Eiropā. Itāļu zinātnieks Džakomo Devoto jau XX gs. sākumā uzsvērti atgādināja vēsturisko patiesību par baltu senatnīgumu. Ar to tika pievērsta uzmanība baltu valodu un arheoloģijas pētniecībai. Vēl īsu brīdi pēc II pasaules kara Padomju Savienības okupētajā Latvijā skolās seno laiku vēsturē mācīja, ka Grieķijas pirmiedzīvotāji bija pelasgi – sena baltu tauta. Taču vēlāk acīmredzamu politisku apsvērumu dēļ, lai vājinātu latviešu tautas nacionālo pašapziņu un veicinātu tās pārkrievošanu, vēsturiskā patiesība tika "apgraizīta"... Pa to laiku brīvās pasaules zinātne ir gājusi uz priekšu un daudzos gadījumos radusi apstiprinājumus Džakomo Devoto patiesajam uzstādījumam. Starp objektīviem baltu vēstures pētniekiem jāmin lietuviešu ārsts Basanavičs, vēstures zinātniece Gimbuta, valodnieki Girdenis un Mažulis, vācu vēsturnieks Maijers, krievu zinātnieki Toporovs un Ivanovs, čehu zinātnieks Nīderle, vācbaltu vēsturnieks Rūtenbergs, itāļu valodnieks Dini u.c. Ņemot vērā baltu senvēstures dziļumu un plašumu, autors necer sniegt visaptverošu un izsmeļošu vēsturisku aprakstu, bet tikai konstruktīvu, droši zināmu faktu kopsavilkumu, kas dotu vispārinātu ieskatu baltu senvēsturē un būtu lietojams skolās vēstures programmas ietvaros. Ir grūti atjaunot dziļas aizvēstures notikumu hronoloģisko secību. Tāpat jāņem vērā, ka mutvārdu tradīcijā glabātā informācija sniedz precīzas ziņas par notikumiem un faktiem, bet reti iezīmē to vietu uz laika ass. Arī arheoloģisko atradumu vecuma noteikšana ir tikai aptuvena, jo neviena zinātniskā metode negarantē 100% precizitāti. Tomēr arī maz ir vairāk kā nekas.
Seno baltu tautu nosaukumi Kopš aizvēstures baltu tautas ir saukušās daudzos un dažādos vārdos. Pie vissenākās nosaukumu grupas pieder: kūri, sēļi, variņi, heti, umbri un pelasgi, kas bija kuģniecībai pievērsušos umbru nosaukums. Pēc mītu vēstīm, šīs tautas sevi uzskatīja par Letas bērniem vai – ziemeļu variantā – par Lotas bērniem. Šinī sakarībā radušies vārdi "leti" un "lotvīši". No valstiskajiem veidojumiem jāmin aizvēsturiskā Kūru valsts. Atmiņas par tās esamību glabā Baktrijā iemantotās grieķu vēstis un indiešu mīti, kas vēstī, ka Kūru valsts princis Rāma bijis pirmais senās saules zemes iekarotājs un valdījis pār trim pasaulēm – triloku. Tiešām Āzijas, Eiropas un Āfrikas kontinentā ir saglabājušies daudzi ar kūru vārdu saistīti vietu un ūdeņu nosaukumi. Arī grandiozo pilsētu drupas Altaja un Tjanšana kalnos pieder aizvēsturiskajai kūru kultūrai. Jādomā, ka zem šī vārda bija apvienoti arī sēļi, variņi, heti, keti un umbri. Ap 500. gadu pr.m.ē. apritē ir budinu, neruvju, sēļu, kūru, variņu, heruļu, zemnonu, rugiešu, jātvingu un galindu baltiskās tautas un to nosaukumi. Tās šķir tikai pavisam nelielas valodu īpatnības. -1-