AUSTRUMU BANKAS MILJONI - JANIS IVARS STRADINS

II nodaļa Lēmums — Labrīt, Robert! — sēdēdams pie klātā brokastgalda, Valts izmeta pāri avīzes malai un no jauna iegrima pēdējo ziņu slejas pētīšanā.

— Labrīt, labrīt… — es daudznozīmīgi atņēmu un, ar pūlēm apspiezdams iekšējo triumfa vilni, kas pārvarēm lauzās uz āru, apsēdos savā vietā.

Saklausījis manā balsī kaut ko neparastu, acīgais kolēģis atlika laikrakstu sāņus, nomalkoja kafiju un, uzmetis man šķietami paviršu skatienu, sacīja: — Spriežot pēc tavas sejas, šonakt tev izdevies atklāt svarīgu noslēpumu?

— Kāpēc tu tā domā?

Neatbildējis Kronbergs turpināja: — Šis noslēpums ir saistīts ar Pētersones slepkavību.

— Hm… — Jā, un ne tikai ar slepkavību, bet ar pašu… slepkavu… — draugs uzmanīgi lūkojās man acīs, — ar šī varasdarba tiešo… organizētāju.

— Bet… Taču Valts neļāva man tikt pie vārda. Gluži kā iezīdies manī ar savu caururbjošo skatienu, viņš lēnām runāja tālāk: — Ar nelaiķes paralizēto draugu…

— Valt!

— Tu domā… — Piepeši viņš skaļi iesmējās.

Biedra klajā zobgalība iesvēla manī dusmas.

— Jā, tas ir viņa nopelns! Slepkavību organizējis Pētersones civilvīrs! Varu, ja gribi, saderēt!

— es izšāvu un, atgāzies krēslā, nomērīju Kronbergu ar izaicinošu skatienu.

— Oho! Vai tiešām?

— Lieku savu japāņu lietussargu pret…

— Pret?

— Tava likme — desmit pret vienu — izdomā pats.

Kronbergs sarauca pieri, pakasīja pakausi, mirkli kaut ko apsvēra un, piepeši atplaucis platā, baltzobainā smaidā, lika priekšā: — Triju mēnešu laikā pēc pirmā pieprasījuma… uzcept ābolu pankūkas! Piedāvājums taisnīgs?

— Taisnīgs, — es pamāju, zinādams, cik nepatīkama draugam ir pankūku cepšana. — Līkop?

— Līkop! — paspiedis manu roku, Valts piebīdīja tasīti. — Bet tagad izdzer kafiju un brauksim.

— Uz Juglu?

— Vispirms pie Baumaņiem, un tikai pēc tam uz Juglu. Meklēsim pazudušo paralītiķi. Jo ātrāk atradīsim, jo ātrāk es tikšu pie jauna lietussarga, — draugs piemiedza ar aci.

Atbildes vietā es tikai pavīpsnāju.

Liekas, ka, par spīti agrajai stundai, mūsu vizīte Baumaņu laulāto pāri nemaz nepārsteidza, bet, kad draugs izskaidroja tās iemeslu, sievietes acis silti iemirdzējās.

— Nule kā mēs ar Konrādu pārspriedām tieši šo pašu jautājumu, — viņa atzinās. — Ja jūs nebūtu ieradušies paši, mēs dotos pie jums saņemt svētību.

Valts saprotoši pamāja.