AUSTRUMU BANKAS MILJONI - JANIS IVARS STRADINS

Annotation

JĀNIS IVARS STRADIŅS AUSTRUMU BANKAS MILJONI PRESES NAMS Rīga Mākslin LUDIS DANILĀNS — «Preses nams», 1995. — 232 lpp, il. Abi detektīvi — Kronbergs un Štāls, ka darbojušies jau J. I. Stradiņa romānos «Atvērtā seifa noslēpums», «Dēmonu villa» un «Piedzīvojumi Parīzē», veic izmeklēšanu ari šoreiz. Viss sākas ar kādu slepkavību Juglā, bet notikumu pavediens aizved uz Pēterburgu, kur norisinās traģēdijas pēdējais cēliens. Juglā, nelielā, nomaļā ciematiņā viņpus dzelzceļam, policija atrod mirušu Vailiju Pētersoni. Sievietes dzīvība izdzēsta ar šāvienu deniņos.

Detektīvi Kronbergs un Štāls līdztekus policijai veic operatīvo Izmeklēšanu. Noziedznieka atstātās pēdas aizved viņus pie recidīvista ar Iesauku Aktieris. Taču draugi ierodas par vēlu — aizdomās turētais nule kā aizraidīts uz viņpasauli, turklāt ar to pašu ieroci. Strupceļš? Nē. Enerģiski izpētot iejaukto personu pagātni, mūsu varoņi atrod Jaunu pavedienu. To risinādami, viņi nokļūst Pēterburgā, kur grāfa Orlova bijušajā rezidencē norisinās traģēdijas pēdējais cēliens. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

J. I. STRADIŅŠ I nodaļa II nodaļa III nodaļa IV nodaļa V nodaļa VI nodaļa VII nodaļa VIII nodaļa IX nodaļa X nodaļa XI nodaļa XII nodaļa XIII nodaļa XIV nodaļa XV nodaļa XVI nodaļa XVII nodaļa XVIII nodaļa XIX nodaļa XX nodaļa XXI nodaļa XXII nodaļa XXIII nodaja XXIV nodaļa XXV nodaļa XXVI nodaļa XXVII nodaļa XXVIIi nodaļa XXIX nodaļa

XXX nodaļa XXXI nodaļa XXXII nodala XXXIII nodaļa XXXIV nodaļa XXXV nodaļa XXXVI nodala XXXVII nodaļa XXXVIII nodaļa XXXIX nodaļa XXXX nodaļa XXXXI nodaļa

J. I. STRADIŅŠ AUSTRUMU BANKAS MILJONI

.

.

I nodaļa Problēma Viltoto červoncu lieta lieku reizi pierādīja, cik ļoti kriminogēnā situācija valstī ir atkarīga no valdības mākas prognozēt un virzīt notikumus.

Izrādījās, ka mīklaino atgadījumu virknei Baumaņu lietā bandas likvidēšana nebūt nav pielikusi punktu, šī lieta tikai ieguvusi citu virzienu. Lai lasītājam nevajadzētu lieki piepūlēties, meklējot savas atmiņas dzīlēs vienu vai otru sarežģīto notikumu detaļu, īsumā atgādināšu tos faktus, kas būtiski saistās ar izmeklēšanas tālāko attīstību.

Apmēram pirms mēneša Konrāds Baumanis, greizsirdības saurdīts vīrs, pārliecināts, ka sieva viņu krāpj, pieprasīja sagādāt neapgāžamus pierādījumus par laulātās draudzenes neuzticību. Izsekojot aizdomās turēto dāmu, namā, kurā viņa dzīvoja, kāpņu telpā mēs ar Valtu uzdūrāmies vīrieša līķim. Tas izrādījās slepkava uz pasūtījumu ar palamu Cilpa. Vēlākā izmeklēšana pierādīja, ka, bandas uzpirkts, viņš saņēmis pavēli likvidēt Noru Baumani, mūsu klienta dzīvesbiedri. Šāvējs, kam par upuri krita šis bīstamais tips, diemžēl paguva nozust. Policijai pagalma dubļos izdevās atrast tikai pēdas nospiedumu, bet ekspertīzei — noteikt lietoto ieroci — deviņmilimetrigo parabellumu.

Mans draugs un kolēģis Valts Kronbergs izstrādāja versiju par neizprotamo notikumu. Tā pamatojās uz pieņēmumu, ka naudas viltotāju bandu pārņēmusi panika, jo Baumane — senlietu salona īpašniece uzzinājusi ne tikai viņu noslēpumu, tās rokās nokļuvis ari lietiskais pierādījums — zelta červoncs, tādēļ nolemts viņu likvidēt. Neinformējot viens otru, divi noziedzīgā grupējuma locekļi uzsūtījuši sievietei katrs savu slepkavu. Liktenīgas nejaušības rezultātā pirmais nožmiedzis otro, bet ieplānotais upuris izgājis sveikā. Likās, ka versijai nav kur piesieties. Taču, kad visi bandas locekļi jau tupēja aiz restēm, pienāca negaidīta ziņa, ka Juglā atrasta mirusi Vallija Pētersone, Noras Baumanes tēva māsa. Ekspertīzē apstiprinājās, ka viņa nogalināta ar to pašu parabellumu, ar ko uzpirktais slepkava Cilpa. Vienā acumirklī Valta versija sagruva kā kāršu namiņš un mums no jauna nācās iejūgties laulātā pāra lietā.

— Viens trakums! — kad, atgriezušies no notikuma vietas, apsēdāmies virtuvē, lai pie tējas tases pārspriestu negaidīto jaunumu, Valts iesaucās. — Viens trakums, nekas vairāk! Versija šķita bez vainas un — še tev! — Viņš nogrozīja galvu un, uzmetis man īsu skatienu, jautāja: — Ko tu par to domā?

Es paraustīju plecus.

— Absolūti neko. Atbildes vietā es gribētu kaut ko pavaicāt tev.

— Bet lūdzu.

— Cik noprotu, savus jaunos spriedumus tu balstīsi galvenokārt uz slepkavības ieroci?

Tik tikko manāmi pasmīnējis, Kronbergs atgāzās krēslā un, pārmetis kāju pār kāju, domīgi nolieca uz krūtīm galvu.

— Uz to, — pēc mirkļa viņš atteica. — Uz to un pēdas nospiedumu. Viens un tas pats ierocis nevar izšaut uz divām radiniecēm sagadīšanās pēc. Bet varbūt tu mēģināsi apstrīdēt, ka lode, kuru saņēma Cilpa, bija iecerēta Baumanei?

— Nemēģināšu.

— Tātad, ja šāvējs būtu bandas uzsūtīts, tad reizē ar tās arestu viņa darbība izbeigtos pati no sevis, vai ne? No tā es izdaru secinājumu: pieņēmums, ka viņu noalgojuši viltotāji, bijis kļūdains. Ja agrāk atbilde izskatījās stipri vienkārša, tad tagad tā nebūt tāda nav. Proti — kādu motīvu vadīts, šis otrais slepkava gribējis laupīt dzīvību Norai Baumanei?

— .Vīra ierosinātā lieta ir nobeigta, kāda mums gar to daļa? Ar Pētersones slepkavību nodarbojas policija, un, ja viņiem kaut kas tur… tad atbildību…

— Robert, — pacēlis galvu, Valts mani dusmīgi pārtrauca, — par kādu atbildību tu tur murmini?

Par ierēdņa atskaiti vai to, kas nelaimes gadījumā sirdsapziņas veidā gadiem tevi mocīs?

— Nesapratu?

— Baumanes dzīvībai joprojām draud briesmas, — drauga balss skanēja skarbi, — un mūsu pienākums tās novērst!

Es pietvīku.

— Kā to izdarīt?

— Strādājot! Ja gulšņāsim, nedod Dievs, vēl notiks nelabojamais.

— Pag, — juzdams, ka mulsuma vilnis ir pāri un domas sākušas darboties, es pārtraucu Kronbergu, — man ienāca prātā, ka te tomēr notikusi liktenīga nejaušība. Sakritība.

— Paskaidro! — Valts sakrustoja rokas uz krūtīm. Visai vienaldzīgā sejas izteiksme liecināja, ka neko jaunu draugs izdzirdēt necer.

— Sakritība sekojoša — parabelluma īpašnieks, kā jau spriedām, gluži tāpat kā viņa upuris Cilpa, arī ir algotnis — slepkava uz pasūtījumu. Kad kļūdas rezultātā viņš noknieba savu amata brāli, to tiešām bija noalgojis kāds no červoncu viltotājiem. Vai izslēgta iespēja, ka šajā reizē pasūtījuma autors bijis cits, teiksim — Pētersones civilvīrs?

Es uzmetu draugam jautājošu skatienu, taču, tā kā viņš klusēja, turpināju: — Varbūt vēlēšanos tikt vaļā no savas draudzenes tam izraisījis piepogātais, kārdinoši piebāztais maks, bet iespējams — kaut kas vērtīgāks. Tādā gadījumā abi šie notikumi nav saistīti savā starpā ne ar ko citu kā vienīgi ar izpildītāju.

— Un kas no tā izriet? — Valts mierīgi vaicāja.

— Tas, ka Baumanei draudošās briesmas nav nekas cits kā ziepju burbulis, kuru tu nez kāpēc par varēm centies uzpūst cepelīna lielumā.

Draugs atgāzās vēl vairāk, atbalstīja pakausi pret atzveltni un ieurbās ar skatienu griestos. Viņa pelēkajās acīs iegūla tāds kā atsvešinātības zīmogs, bet platajā, augstajā pierē ievilkās stāva rieva.

Iestājās klusums. Šķita, ka mana piezīme trāpījusi pašā desmitniekā un kolēģa pārliecība sašķobījusies.

Taču, kad pavēru muti, lai pamudinātu viņu dot apstiprinājumu savai sakāvei skaļi, Kronbergs izslējās un, papurinājis galvu, sacīja: — Tev nav taisnība!

— Kā tā? — nepatīkami pārsteigts, vaicāju.

— Tāpēc, mans dārgais, ka tavu spriedumu pamatā nav likts nekas cits kā… slinkums!

Nepiedodams slinkums! Piemeklēt tam šķietami loģiskus argumentus ir bērnu spēlīte, vai ne? Sliņķis tu esi, Robert, vairāk nekas. Lūk, tā!

Man neatlika nekas cits kā pajautāt: — Ar ko sāksim?

Valts iesmējās un, nogrozījis galvu, teica: — Sāksim ar Pētersoncs draugu. Mums vajadagi motīvi. Ja atradīsim viņu ātrāk nekā Vītols, iespējams, tiksim pie pavediena gala. Lai cik šis cilvēks no pirmā acu uzmetiena izskatās aizdomīgs, es lieku desmit pret vienu, ka vainīgais ir kāds cits. Taču pagaidām pāragri apspriest notikušo, tāpēc… iesim labāk gulēt.

— Ko darīsim ar Baumani?

— Rītdien apspriedīsim šo jautājumu kā ar viņu, tā ar Konrādu Baumani. Manuprāt, Norai uz kādu laiku būtu no Rīgas jāpazūd. Nabaga sieviete… — draugs drūmi norūca un, uzmetis acis rokas pulkstenim, piecēlās. — Laiks likties uz auss. Ar labu, nakti, slinko versiju meistar!

Biju domājis, ka smagās dienas nogurdinātais ķermenis ātri pakļausies miega varai, taču uztraucošajos notikumos uzbudinātā nervu sistēma dzina to projām. Tādējādi vismaz pāris stundas es novalstījos aizvērtām acīm, nekādi nespēdams aizmirsties. Visu šo laiku acu priekšā, nomainot viena otru,

uzliesmoja kaut kur zemapziņas dzīlēs dzimušas pagātnes ainas. Es pat pamēģināju šīs vīzijas sakombinēt ar Pētersones mīklainās nāves faktiem, lai visu to apvienotu kaut kādā saprātam aptveramā versijā.

Atminējos mūsu pirmo vizīti pie viņas — nīgro, vīrišķīgo sievieti, nepatiku, ar kādu viņa runāja par bērniem, pēc tam par Norai uzspiesto līgumu, kurā viņai bija paredzēts no mantotajiem īres namiem saņemt tikai augļus, kamēr atbildība un rūpes tika uzkrautas uz Baumanes pleciem. Atmiņā atplaiksnīja nelaiķes antipātijas pret pašas brāļiem — Gunāru un Voldemāru Daugēm, un, lai gan pēdējais jau bija miris, viņai neatradās neviens tā piemiņai veltīts mīļš vārds. Arī lādzīgā vecā Līzes tante no Balvu puses viņas skatījumā šķita kā slēpta ļaunuma pilna, un, tā gulēdams, es sapratu, ka pati Vallija Pētersone par citiem spriedusi pēc savas pašas būtības. Pat šīs sievietes piedzīvotājs, kuru, nez kādu nolūku vadīta, viņa stādīja priekšā kā bezpalīdzīgu un paralizētu, netieši apstiprināja, ka nelaiķe bijusi reti draņķīgs radījums.

Piepeši man iešāvās prātā, ka aizdomīgais virs ir tīšuprāt izplānojis, kā ar vienu piegājienu nošaut divus zaķus — tikt vaļā no nešpetnās sievietes un reizē pievākt viņas maku. Iedomājoties, cik bezgala apgrūtinoši ir dalīt jau tā pelēkās dzīves grūtības ar tāda rakstura cilvēku kā aizgājēja, manī ar katru mirkli auga augumā un nostiprinājās pārliecība, ka pazudušais paralītiķis, neraugoties uz Kronberga iebildumiem, tomēr pielicis savu roku pie slepkavības. Par labu šai versijai runāja fakts, ka arī viņš pats ir saistīts ar noziedznieku pasauli. Jo viņš taču, tāpat kā viltotāju bandas pārstāvis Uno SammisteZvirgzds, bez sevišķām grūtībām varēja atrast Cilpām līdzīgu slepkavu. Kāds tur brīnums, ja viņš un Lindes grupas loceklis no savu paziņu vidus izvēlējies vienu un to pašu cilvēku? Turklāt, kāpēc Pētersones draugs izlikās par paralizētu? Viņa nozušana tūlīt pēc slepkavības arī liecina pret viņu. Jā, šoreiz šķiet, ka policijai taisnība un šis tips ir ja ne tiešs nozieguma izpildītājs, tad noteikti līdzdalībnieks. Valta desmit pret vienu var izrādīties zaudētāja likme, un es aizmigu ar ciešu apņemšanos nākamajā rītā piedāvāt draugam derības.

II nodaļa Lēmums — Labrīt, Robert! — sēdēdams pie klātā brokastgalda, Valts izmeta pāri avīzes malai un no jauna iegrima pēdējo ziņu slejas pētīšanā.

— Labrīt, labrīt… — es daudznozīmīgi atņēmu un, ar pūlēm apspiezdams iekšējo triumfa vilni, kas pārvarēm lauzās uz āru, apsēdos savā vietā.

Saklausījis manā balsī kaut ko neparastu, acīgais kolēģis atlika laikrakstu sāņus, nomalkoja kafiju un, uzmetis man šķietami paviršu skatienu, sacīja: — Spriežot pēc tavas sejas, šonakt tev izdevies atklāt svarīgu noslēpumu?

— Kāpēc tu tā domā?

Neatbildējis Kronbergs turpināja: — Šis noslēpums ir saistīts ar Pētersones slepkavību.

— Hm… — Jā, un ne tikai ar slepkavību, bet ar pašu… slepkavu… — draugs uzmanīgi lūkojās man acīs, — ar šī varasdarba tiešo… organizētāju.

— Bet… Taču Valts neļāva man tikt pie vārda. Gluži kā iezīdies manī ar savu caururbjošo skatienu, viņš lēnām runāja tālāk: — Ar nelaiķes paralizēto draugu…

— Valt!

— Tu domā… — Piepeši viņš skaļi iesmējās.

Biedra klajā zobgalība iesvēla manī dusmas.

— Jā, tas ir viņa nopelns! Slepkavību organizējis Pētersones civilvīrs! Varu, ja gribi, saderēt!

— es izšāvu un, atgāzies krēslā, nomērīju Kronbergu ar izaicinošu skatienu.

— Oho! Vai tiešām?

— Lieku savu japāņu lietussargu pret…

— Pret?

— Tava likme — desmit pret vienu — izdomā pats.

Kronbergs sarauca pieri, pakasīja pakausi, mirkli kaut ko apsvēra un, piepeši atplaucis platā, baltzobainā smaidā, lika priekšā: — Triju mēnešu laikā pēc pirmā pieprasījuma… uzcept ābolu pankūkas! Piedāvājums taisnīgs?

— Taisnīgs, — es pamāju, zinādams, cik nepatīkama draugam ir pankūku cepšana. — Līkop?

— Līkop! — paspiedis manu roku, Valts piebīdīja tasīti. — Bet tagad izdzer kafiju un brauksim.

— Uz Juglu?

— Vispirms pie Baumaņiem, un tikai pēc tam uz Juglu. Meklēsim pazudušo paralītiķi. Jo ātrāk atradīsim, jo ātrāk es tikšu pie jauna lietussarga, — draugs piemiedza ar aci.

Atbildes vietā es tikai pavīpsnāju.

Liekas, ka, par spīti agrajai stundai, mūsu vizīte Baumaņu laulāto pāri nemaz nepārsteidza, bet, kad draugs izskaidroja tās iemeslu, sievietes acis silti iemirdzējās.

— Nule kā mēs ar Konrādu pārspriedām tieši šo pašu jautājumu, — viņa atzinās. — Ja jūs nebūtu ieradušies paši, mēs dotos pie jums saņemt svētību.

Valts saprotoši pamāja.

— Skaidrs. Ko īsti jūs izlēmāt?

— Ka visprātīgākais būtu man uz kādu laiku pamest Rīgu.

— Vai apsvērāt arī, uz kurieni doties?

— Jā.

— Tātad… pie Līzes tantes?

Mūsu sarunas biedres tumšās uzacis izveidoja taisnu līniju, taču skatiens nelikās visai pārsteigts.

— Jūs esat gaišreģis.

— Nebūt ne. Vienkārši arī man, gluži tāpat kā jums, šī šķiet pati piemērotākā vieta. Vai jūsu kolēģis un pusbrālis Visvaldis Skots zina par šo lēmumu?

— Viņš taču mans…

— Pusbrālis, — Kronbergs atkārtoja. — Tātad jūs viņam uzticaties?

— Protams. Turklāt manas prombūtnes laikā viņam nāksies uzņemties visu vadīšanas darbu salonā, tātad gribot negribot bija jāpaskaidro.

— Viņš saprata?

— Ari atbalstīja.

— Esmu ievērojis, ka Skotam ir visai ass un loģisks prāts. Vai gadījumā neesat painteresējusies — ko par visu to viņš domā?

— Esmu, — Nora pamāja. — Taču Visvaldis nodzīvojis Latvijā tik maz, ka…

— Skaidrs. Kad domājat izbraukt?

— Rīt ar rīta vilcienu. Mēs pat sapirkām visu nepieciešamo.

Kronbergs pārlaida ar plaukstu pāri matiem.

— Bet varbūt tomēr šodien?

— Šodien nav ar ko.

— Žēl, — domīgi nomurmināja mans draugs, mirkli domāja un izteica negaidītu priekšlikumu: — Ja jums nav nekas pretim, mēs aizvedīsim. Tūlīt.

— Tūlīt? — Baumane izbrīnījās, un es pamanīju, ka viņas vīra iegarenā seja pārveidojās lielai jautājuma zīmei līdzīgā formā.

— Jo ātrāk tiksiet projām, jo labāk.

Konrāds Baumanis uzmeta sievai raižpilnu skatienu.

— Bet Jugla? — es ieminējos.

— Vispirms svarīgākais, — Valts atmeta un no jauna pievērsās namamātei.

Laulātie draugi saskatījās un, acīmredzot izlasījuši atbildi viens otra acīs, reizē palocīja galvas, taču atbildi dot skaļi uzņēmās vīrietis: — Nezinu, kā pateikties, — viņš teica. — Mēs braucam.

— Abi? — Es nedrīkstu pamest Noru vienu! Nedrīkstu! — Cietā atbilde atsauca atmiņā vēl nesen ar šo pašu muti teiktos skarbas, nepelnītas cietsirdības pilnos vārdus, veltītus tai pašai sievietei, kuras labā tagad viņš bija gatavs pamest visu.

— Bet darbs?

— To viegli nokārtot.

Baumanis nocēla klausuli. Kad īsā saruna noslēdzās, viņa rīcībā bija gan neatalgots, taču brīvs vesels mēnesis. Vēl pusstunda viņiem pagāja kravājoties, un tās laikā es pārliecinājos, cik nepraktisks dzīvē ir skaistās sievietes vīrs. Mani izbrīnīja lēnprātība, ar kādu Nora paskaidroja, kurā vietā viņš nobāzis kedas vai kur meklēt sporta tērpu. Likās, ka viens viņš būtu nevarīgāks par savā vaļā pamestu mazgadīgu bērnu. Nespēdami palīdzēt, visu šo laiku mēs ar Valtu maisījāmies pa kājām, līdz namamāte izbrīvēja mums vietu kaktiņā.

Beigusi kravāties, Nora apsēdās un uzrakstīja īsu zīmīti. Kad Kronbergs painteresējās, kam tā

adresēta, saimniece paskaidroja: — Visvaldim. Viņš šorīt izgāja neparasti agri.

— Dodiet šurp! — Kronbergs pavēloši pastiepa roku.

Izbrīnījusies Baumane pasniedza prasīto, taču, kad, pat neielūkojies tekstā, Valts pārlocīja papīru uz pusēm un iebāza žaketes iekškabatā, viņa iesaucās: — Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē to, ka uzticēt papīram šādas ziņas būtu vairāk nekā neapdomīgi. Kur patlaban Skots varētu atrasties?

— Viņš aizgāja uz savu dzīvokli Elizabetes ielā. Pēc mantām. — Namamātes vaigos uzplauka viegls sārtums. — Ar rītdienu Visvaldis pārvācas pie mums.

— Tādā gadījumā piezvaniet. Jūsu vietā es nobrīdinātu, lai ar pārvākšanos viņš nesteidzas.

Manuprāt, šis dzīvoklis nav no drošāka​jām vietām Rīgā.

Tagad Nora nobāla. Taču jau pēc mirkļa enerģiski pamājusi, nocēla klausuli. Pēc minūtes, kad bija nokārtots ari šis jautājums, paņēmuši katrs pa prāvam čemodānam, mēs ar Valtu kāpām lejup, bet Baumaņi vēl aizkavējās, lai lieku reizi pārbaudītu, vai aizgriezti visi ūdenskrāni un izslēgta elektrība. Kad laulātais pāris piebiedrojās mums automašīnā, šķita, ka piespiedu atvaļinājums viņiem negaidīti izvērties medusmēnesī, — tik laimīgas un starojošas izskatījās abu sejas.

Ceļš pagāja bez starpgadījumiem. Lai gan decembris bija jau pusē, nekas, izņemot zemo sauli, neliecināja par tuvo ziemu. Pat siltais laiks, kas vairāk atbilda oktobrim nekā gada pēdējā mēneša noskaņai, izraisīja manī pārdomas, vai klimata izmaiņas visas zemes mērogā, ko prognozēja zinātnieki, nav sākušas sevi parādīt jau katram sajūtamā un saskatāmā veidā. Šoseja bija sausa, braucēju maz.

Aizmugurē sačukstējās laimīgie laulātie draugi. Valts piemiegtām acīm, viegli uzlicis labās rokas pirkstus uz stūres rata, rāmām, nesteidzīgām kustībām vadīja automobili. Lūkodamies garāmslīdošajā, pelēcīgajā ainavā, es nodevos mūsu nemierīgās dzīves analīzei, pats to negribot saskatīdams sociālo satricinājumu atspoguļojumu dabas kataklizmās.

Pusceļā, vienmērīgās motora dziesmas ieaijāts, iesnaudos. Jāsaka, ka tas ar mani atgadījās pirmo reizi, jo parasti vienīgā vieta, kur guļu, ir gulta. Uztrūkos, piepeši atsities ar deniņiem sānstiklā.

Kronbergs patlaban uzbrauca mašīnu uz tiltiņa, aiz kura sākās taka uz Līzes tantes mājām. Automobilis meža grambās zvalstījās kā kuģis lielā vētrā, lēkādams pa sakņu savijumiem, un pēc pilsētas namiem man šķita dīvaini turpat aiz loga skatīt milzīgās, apsūnojušās egles, biezo krūmu saaudzēs — pirmatnējo pamežu, kurā te tur, te šeit pavīdēja kritušo koku atkailinātie stumbri. Civilizācija šķita izkūpējusi kā mirāža tuksnesī, un vienīgi aizgūtnēm rūcošais motors liecināja, ka tā ir tepat līdzās.

Sēdēdama piesaulītē uz soliņa ar kaķi uz ceļiem, Līzes tante acis vien iepleta, kad mēs ar izslēgtu motoru nedzirdami ieripojām sētvidū. Ieraudzījusi Baumaņus, viņa ar jaunavīgu straujumu pielēca kājās, un no iesildītā klēpja pēkšņi atjēdzies uz aukstas zemes, peļu junkurs dusmīgi nosprauslojās.

— Noriņ! — vecenīte iepleta rokas, un jaunā sieviete, gluži kā meita, metās viņas apkampienos. — Es tā par tevi baiļojos! Viss spēks kaut kur pazudis!

— Kā redzat, viss kārtībā, Līzes tant, — pienācis Kronbergs paklanījās. — Saņemiet savu dārgumiņu, aptaustiet un piemitiniet uz kādu laiciņu.

Satvērusi Noru aiz pleciem, namamāte atstūma viņu un, cieši ielūkojusies acīs, stingri noprasīja: — Kas vēl noticis?

— Pie galda izstāstīsim, trakoti ēst gribas, — Baumanes vietā paziņoja mans nekaunīgais draugs un sāka izkravāt automašīnas bagāžnieku, bet Nora, mīļi noglāstījusi večiņai plecu, piebilda: — Stāsts ir garš, pacieties.

Paldies Dievam, Baumaņi bija tālredzīgi nodrošinājušies ar visu nepieciešamo proviantu. Kopīgiem spēkiem uzklājām virtuvē galdu. Visu šo laiku Līzes tante centās ievirzīt sarunu sev interesējošajās sliedēs, taču tikai tad, kad bijām remdējuši pirmo izsalkumu, vīram aktīvi piepalīdzot, Nora sāka stāstīt.

Vecenīte, piespiedusi lielām, zilām dzīslām klātās rokas pie krūtīm, aizturējusi elpu, klausījās un tikai retumis — pašos kulminācijas brīžos no viņas lūpām nolidoja pa klusai nopūtai. Ja Pētersones nāve salīdzinoši viņu nesatrauca, kā būtu gaidāms, tad Noras pašas pārdzīvojumu atstāsts šķita tik reāls, ka, Baumanei apklustot, viņa pabāza zem mēles validola tableti. Kādu brīdi valdīja klusums. Pēc tam mans draugs izklāstīja apsvērumus, kas likuši abiem laulātajiem pamest Rīgu. Uz Kronberga jautājumu, vai namamātei nav bail, večiņa kareivīgi paziņoja: — Aizņemšos no kaimiņiem Duksi!

Kad aktuālākie notikumi bija izstāstīti un apsvērtas visdažādākās nākotnes situācijas, izejot no stāvokļa nopietnības, saruna iegriezās ikdienišķākā gultnē — sākot ar reālajiem ienākumiem, nesamērīgi augstajām cenām un beidzot ar Baumanes atgūtajiem īpašumiem.

— Noriņ! — Līzes tante piepeši iesaucās, — esi tik laba, es tevi ļoti, ļoti lūdzu, pacenties atgūt Leonīda Dauges namu Pēterburgā. Man neizsakāmi gribētos tur vēlreiz pabūt, pirms pametīšu šo pasauli!

— Esmu jau ievadījusi sarunas, un pilnīgi iespējams, ka visai tuvā nākotnē tava vēlēšanās piepildīsies.

— Vai tiešām? — Kronbergs pavērās runātājā.

— Advokāts Šteins apgalvoja, ka īpašu problēmu nebūšot. Nams esot nacionalizēts, īpašnieku ar varu izliekot no mājas, — tātad īpašuma tiesības uz to saglabājušās. Problēma esot citā. Kalēju šķērsielā 3, kur atrodas minētais nams, patlaban izvietota bijušās PSRS, bet tagad — Krievijas Drošības komitejas, vai kā tur viņi to dēvē, kaut kāda apakšnodaļa. Tai vispirms jāatrodot jauna apmešanās vieta. Taču, ja ar cilvēkiem formā tā lieta nebūšot sevišķi sarežģīta, tad par jauno birokrātijas aparātu to nevarot teikt. Šteins uzzinājis, ka vietējā pašvaldība ir metusi acis uz šo māju un dara visu, lai ēku pievāktu sev.

Sevišķu centību izrādot pats priekšsēdētājs Iļja Rasputins. Lūk, no šīs puses varot tikt likti nopietni šķēršļi. Tā ka, ja ari juridiska rakstura problēmu it kā neesot, gaidāma pretestība no vietējās izpildkomitejas puses. Taču advokāts cer, ka tiesa būs objektīva. Starp citu, pašvaldība ir gatava namu Kalēju šķērsielā atpirkt, samaksājot skaidrā naudā tūGt pēc tam, kad būs noskaidrojies īpašnieks.

— Rubļos? — es pasmīnēju.

— Dolāros.

— Un cik?

— Precīza summa nav zināma, taču, kā Šteins domā, tās varētu būt pietiekami, lai vismaz divas paaudzes nodzīvotu savu mūžu bez raizēm.

— Oho! — Māja ir ļoti vērtīga, — iekrita starpā Līzes tante. — Turklāt vēl jāņem vērā parks…

Privātzeme.

— Hm… Tad jau tagad jūs var uzskatīt par bagātiem? Kam vēl ir tiesības uz šo mantojumu? — acīmredzot lai gūtu apstiprinājumu saviem apsvērumiem, Valts jautāja.

— Tā kā Vallija Pētersone mirusi, tad atlikuši vairs tikai divi — Gunārs Dauge — tēva brālis no ASV un es, — atteica Nora Baumane.

— Gunārs Dauge… — domīgi nomurmināja mans draugs, un, liekas, es biju vienīgais, kas to sadzirdēja.

III nodaļa Pagrimušie Jāpiezīmē, ka vecā sieviete nebūt nebija aizmirsusi par Konrāda Baumaņa greizsirdību, jo, pusdienām beidzoties, visai indīgi izmeta: — Tev, Noriņ, tagad droši vien zināma tava Konrāda… lielā mīlestība?

— Zināma, Līzes tant! — apskāvusi vīra plecus, uzrunātā priecīgi iesmējās. — Viņš atzinās!

Vecenīte galvu vien nogrozīja. Acīmredzot viņas uztverē šis pāridarījums bija no tiem, kam piedošanu izpelnīties būtu grūti, varbūt pat neiespējami. Biju iedomājies, ka šādu pieeju izraisa galvenokārt sievietes aizskartais pašlepnums, taču vēlāk, kārtīgi visu apdomājis, saskatīju daudz tāda, kas greizsirdīgu cilvēku pašu parāda visai nepievilcīgā gaismā. Droši vien līdzīgu atziņu bija saņēmis arī pats vaininieks, jo es pamanīju, ka attieksmē pret sievu viņa spriedumi tagad vairāk balstījās uz prātu nekā emocijām. Likās, ka, atgūstot laulāto draudzeni, viņš reizē iemantojis, turklāt pašam gluži negaidīti, atsaucīgu un sirsnīgu draugu. Atvadoties paspiedu viņam roku ar apziņu, ka šis cilvēks ir daudz gudrāks, nekā bija licies sākumā.

Visu atceļu pie stūres sēdēju es, bet Kronbergs atvaļināta prezidenta iznesīgajā, nevērīgajā un reizē — mierpilnajā pozā zvilnēja līdzās, piemiegtām acīm vērdamies garāmslīdošajā ainavā. Mani centieni izraisīt diskusiju beidzās ar neveiksmi — acīmredzot šī bija tā retā reize, kad draugs vēlējās atpūtināt arī savas smadzenes. Nesaņēmis atbildi uz diviem, trim jautājumiem, es vairāk viņu netraucēju un visu savu uzmanību veltīju ceļam. Mājās pārradāmies dziļā tumsā. Jau pie vakariņu galda nogurums uzkrita tik pēkšņi, ka, lāgā nenovēlējuši viens otram labu nakti, nozudām savās istabās.

Rīts atausa drūms un apmācies, taču lietus nelija. Šis fakts ļāva mums tūlīt pēc brokastīm izbraukt uz Juglu, lai tuvākās apkārtnes vazaņķu vidū pamēģinātu atrast kādu, kas būtu pazinis Vallijas Pētersones civilvīru. Meklēt šīs sabiedrības padibenes acīmredzot nāksies brīvā dabā, kas lietus laikā, protams, nebūtu iespējams. Pētersones namā atrasto pudeļu daudzums liecināja, ka pazudušais bijis visai pamatīgs iemetējs, un nebija izslēgts, ka mūsu plāns nesīs augļus.

Atstājuši opeli ielas malā, devāmies uz tuvāko alkoholisko dzērienu veikalu. Iznākot no tā, Kronberga iekškabatu izspīlēja pudele, viņš jau laikus nodrošinājās ar to, kas vislabāk palīdz atrast ceļu uz mums vajadzīgo ļautiņu sirdīm. Diemžēl laiki, kad ap vietu, kur tirgojās ar reibinošajiem dzērieniem, kā mušas ap medu riņķoja visi vietējie šņabdeguni, bija nogrimuši aizmirstībā. Kur vien skaties, pērc, ko gribi, ko sirds kāro, sākot no trīslitrigas degvīna pudeles un beidzot ar visdažādāko marku vīniem.

Skaidrs, ka, zaudējuši vienojošo pieturas punktu reglamentētas dzērienu pārdotavas veidā, šie degradētie tipi pulcējās kaut kur citur.

Manam draugam piemita tāds kā noteikti orientēts instinkts, ar kura palīdzību visneiedomājamākās vietās viņš spēja atrast gan caurstaigājamus pagalmus, gan nožēlojamus graustus, kuros starp bezpajumtniekiem mitinājās dažs labs no kriminālatbildības bēguļojošs noziedznieks, gan visneiedomājamākā drūzmā — sev vajadzīgo cilvēku. Šīs spējas bija tiešām apbrīnojamas. Šajā reizē viņa deguns aizveda mūs pie dzelzceļa, gar kuru, apmēram trīsdesmit metru atstatumā no sliedēm, bija izvietojusies kolektīvo garāžu virkne. Dzelzceļa viņā pusē rēgojās priežu mežs. Pēc mana aprēķina, aiz tā vajadzēja atrasties ciematiņam, tam pašam, kura nomalē stāvēja nelaiķes Pētersones māja. Ar garāžām no dzīvojamo namu logiem aizsegtā vietā, izmantojot ķieģeļu atlūzas, bija sakrauti vairāki sēdēšanai pielāgoti, aplī izvietoti stabiņi. Spriežot pēc drazām — cigarešu galiem, ietinamajiem papīriem, pudeļu lauskām un korķiem, kas mētājās visapkārt, šī bija dzērāju iecienīta vietiņa. Šo spriedumu apstiprināja divi pelēcīgās drēbēs ģērbti stāvi, kas, novietojušies viens otram iepretim, tukšoja katrs savu vīna pudeli.

Man nācās pamatīgi ieskatīties, lai mazākajā no abiem pazītu sievieti. Bezpersoniskā radījuma pelēkā,

netīrā seja izskatījās sapampusi kā cūciņas slimniekam, vismaz puscentimetru garie, melnie, plēsīgam putnam līdzīgie nagi droši vien glabāja visus dabā sastopamos mikrobus. Acīmredzot pastāvīgā netīrībā iegūtā imunitāte bija tā, kas ļāva viņai izsargāties no infekcijas slimībām. Protams, ne mazais nopelns piekrita arī ikdienas alkohola terapijai. Sievietes brunči atgādināja nule kā iztukšotu kartupeļu maisu, bet tievās, iezilganās, nomītās kurpēs ieautās kājas bez zeķēm — pusbadā turētas vistas stilbus. Viņas biedrs nebija ne par matu labāks — tikpat nolaidies. Kārns, tikai balto bārdas rugāju dēļ vēl atbaidošāks. Abiem dzērājiem asaroja acis. Pamanījusi mūs, dāma viesmīlīgi pamāja ar izģindušo roku: — Šurp! Te vietas diezgan!

— Sēž tik nost! — grīdas lupatai līdzīgais kavalieris, ar cerīgu skatienu iezīdies Kronberga izspīlētajā azotē, nošļupstēja.

Valts izvilka no iekškabatas degvīna pudeli, un abu sēdētāju acis iepletās — acīmredzot šī marka jau sen kā viņu novājinātajiem organismiem bija par stipru.

— Šņabis! — vīlusies komentēja dāma un, zaudējusi interesi par mums, iekampa nelielu malciņu no sava trauka. Malks bija labi aprēķināts un taupīgs.

Taču, kad uz vienas no brīvajām sēdvietām Kronbergs uzlika polietilēna maisiņu ar pīrādziņiem, vīrietis uzreiz sarosījās.

— Zace… — viņa balsī ieskanējās ilgas pēc cilvēciska ēdiena.

— Ņemiet, — laikam higiēnisku apsvērumu pēc mans draugs pats ar savu roku izsniedza katram pa maizītei.

Ja sieviete savējo bridi uzlūkoja ar valgām, izbrīnītām acīm, bēdīgi, kā tuva aizgājēja fotogrāfiju, tad viņas biedra žokļi tajā pašā mirklī noklaudzēja, un no pīrādziņa nebija ne vēsts. Kronbergs atkorķēja degvīna pudeli un, pielējis saliekamo glāzīti, pastiepa man.

— Iemet, vecīt! — tas noskanēja kā pavēle.

Nejautādams, kas sēdīsies pie stūres, es vienā paņēmienā ielēju sevī svilinošo šķidrumu un pēc laiciņa jutu, ka drēgnuma sastindzinātajos locekļos pamazām ieplūst siltums. Valts bez liekas kavēšanās sekoja manam piemēram, un es sapratu, ka opelim šonakt lemts pārnakšņot Juglā.

Neraugoties uz to, ka bijām nostādījuši sevi tādā kā kolēģu lomā, nodibināt ar abiem dzērājiem uz saprāta balstītu kontaktu nemaz nebija tik viegli. Sieviete, šķiet, atradās uz robežas, kad dzīvnieciskie instinkti jau sāk pārmākt smadzeņu darbību, bet vīrietis jau bija to pārkāpis. Viņu prātiņš nespēja aptvert pašas elementārākās lietas, un, kad es painteresējos, vai sliežu viņā pusē meža aizsegā neatrodas nelielais ciematiņš, pagāja vismaz piecas minūtes, iekams sieviete apjēdza, par ko ir runa.

— Jā, — viņa nedroši murmināja, ar netīro roku berzēdama pūžņojošās acis, — tur ir mājiņas…

— Privātās?

Acīmredzot šis vārds tai bija svešs.

— Iekšā cilvēki… dzīvo.

Kā starp citu Kronbergs izmeta: — Dzirdēju — tur kādu nošāvuši?

Piepeši sieviete iesmējās. Man pārskrēja pretīguma tirpas, kad gluži neviļus es iemetu acis tās plati ieplestajā mutē.

— Nožmiedza! — it kā saņēmusi adatas dūrienu sēžamvietā, viņa iespiedzās smalkā, aizlūstošā balsī, kas atgādināja tādu kā putna brēcienu. — Nožmiedza gan! Valliju!

Blakussēdētājs vienaldzīgi palocīja galvu un zem salēkšķētajiem matiem es saskatīju pliku pakausi.

— Pie viņas nakts laikā varēja dabūt…

— Ko? — Kā, ko? Dzeramo.

īsais teikums acīmredzot izsmēla vīram pēdējo domu, jo viņš iegrima tādā kā pašsuģestējošā nekustībā, kā man šķita, lai ar meditācijas palīdzību uztaustītu savā intelektuālajā vakuumā kaut ko tādu, kas ļautu piedalīties tālākajā sarunā. Es redzēju vēlēšanos, taču iespēju diemžēl nē. Man izrādījās taisnība, un nožēlojamais cilvēks līdz pat beigām tā ari neatdarīja savu bārdas rugājiem noaugušo muti.

Toties sieviete šķita atdzīvojusies. Manuprāt, pārsteidzošais fakts bija izskaidrojams ar apēstā pīrādziņa stimulējošo ietekmi, un, it kā nolasījis manas domas, Kronbergs izsniedza abiem vēl pa vienam. Ja vīrietis reaģēja tāpat kā iepriekšējā reizē — ar suņa kampienu sacērtot zobus, lai bez košļāšanas norītu, tad sieviete kļuva pavisam runātīga.

— Pie Vallijas… Kādreiz šņabis… Skopa vecene… Uz parāda ni, ni… Bet dabūt tomēr varēja… Viņa brūvēja pati… Iedzert varēja…

— Varbūt kāds palīdzēja pie tās brūvēšanas? — Valts izmeta āķi.

— Vallija dzīvoja viena.

— Eita. Man stāstīja, ka viņai bijis draugs…

— Nezinu.

— Tāds ar smailu degunu. Runā — esot sēdējis.

Sievietes zemajā pierē ievilkās stāva rieva.

— Nezinu. Bet tu, Pēter? — viņa pagriezās pret kompanjonu, taču vīrietis, liekas, bija sasniedzis nirvānu, jo neatbildēja, bet, stīvi blenzdams tālumā, smaidīja plānprātiņa svētlaimīgo smaidu.

Piepeši no garāžu stūra izklumburēja vēl divi stāvi. Pietika pavirša skatiena, lai noteiktu, ka viņi pieder pie tās pašas sugas kā abi šeit sēdošie. Pirmais — garš — vismaz metru un deviņdesmit centimentrus izstīdzējis vecis, soļoja, lācīgi līgodamies no vienas puses uz otru. Mētelis viņa augumam bija vismaz trīs numurus par lielu un plandīja kā uz pakaramā. Otrais — pazema auguma vīrietis vidējos gados, platmalē, neraugoties uz apnēsāto apģērbu un neskūto vaigu, atstāja inteliģenta cilvēka iespaidu.

Iespējams, tāpēc, ka viņam vienīgajam no visas dzērāju brālības žaketes spraugā rēgojās gaišs krekls.

Bija redzams, ka šie cilvēki ir atteikušies no civilizētās pasaules ceremonijām, kas saistās ar iepazīšanos vai pieklājību atvainoties, ielaužoties svešā kompānijā. Nozvēlušies līdzās, klusēdami izvilka katrs savu jau atkorķētu pudeli un norija pa guldzošam malkam. Pēc tam garais atbrīvoja no mēteļa sānkabatas aizsāktu baltmaizes klaipu un, nolauzis prāvu gabalu, atlikumu pasniedza biedram.

— Mēs te runājām par Valliju, — sieviete ieteicās, un Kronbergs nekavējoties papildināja: — Un viņas draugu.

It kā būtu piedalījušies sarunā no paša sākuma, garais, skaļi atraugājies, izmeta: — Mēsls!

— Kas? — Valts paliecās uz priekšu.

— Aktieris.

Mana drauga pelēkajās acīs iemirdzējās dīvainas, taču man labi pazīstamas uguntiņas.

— Tu runā…

— Jā, — vecis palocīja galvu. — Bez vīra Vallijai bijis tikai viens. Aktieris.

— Kāpēc aktieris?

— Viņš kādreiz uzstājies teijāteri. Kumēdiņus rādījis, bet ķurķī no tā iedzīvojies palamā.

— Tātad Aktieris ir iesauka?

— Jā.

— Par ko šis sēdējis?

— Runā, par šmaukšanos. Mācējis aptīt ap pirkstu. Sevišķi sievišķus. Talants.

— Kāpēc tu viņu nosauci par mēslu?

— Bet šis taču noknieba Valliju…

IV nodaļa Atradums Jāatzīstas, ka jaunpienācēja izmestā replika mani pat nepārsteidza, tikai iedvesa mundrumu. Viss rādīja, ka mana versija gūst pārsvaru. Es garā izbaudīju derībās jau gandrīz vinnēto, bet no tā ne mazāk reālo ābolu pankūku smaržu, kad piepeši Valts vaicāja: — No kurienes tev zināms, ka Valliju nokniebis tieši Aktieris? Ko — viņš pats atzinās?

— Mēs ar brāli, — garais pamāja uz sava biedra pusi, — tovakar sēdējām kalna galā aiz Vallijas mājas. Tur aug tāda līka priede. Negaidīti atskanēja paukšķis, tad atsprāga logs, pa to izmetās cilvēks, un nu jau pietiekami skaļi noblīkšķēja vēl viens šāviens.

— Viņš izlēca pa logu?

— Nūja. Durvis taču no turienes nevar redzēt. Bija jau pustumsa un mēs pamatīgā švunkā…

— Tev laikam ir pūces acis, ja jau…

— Nemuldi! Vienkārši Aktieris kā plēsts uznesās kalnā un uzdrāzās mums tieši virsū.

Kronberga sejā atspoguļojās neviltots pārsteigums.

— Tiešām?

— Kā šeit sēžu! — stāstītājs piesita kaulaino dūri pie krūtīm, ka nodunēja vien. — Uzdrāzās, kā nelabos ieraudzījis, iebļāvās un laida pa nogāzi ļekas vaļā. Matīju, ka šis ievārījis pamatīgu putru, un, drošs paliek drošs, mēs ar brāli lasījāmies lapās. Nākamajā dienā viss ciems runāja, ka Vallija pagājšnakt nokniebta! Mēsls!

— Kas Aktierim bija rokā?

— Kam tad tajā bija jābūt?

— Šaujamajam.

— Nezinu. Vai tu neredzēji? — vecis pagriezās pret inteliģento, taču tas atbildes vietā tikai noraustīja plecus.

— Vai uz ielas nepamanījāt automašīnu?

— Tumšs bija… un paurī reibulis…

Iestājās klusums. Pa šo laiku mēs ar Valtu konspirācijas nolūkos iztukšojām pa glāzītei. Mūsu piemēra aizrauti, arī pārējie, izņemot nirvānā iegrimušo veci, nobaudīja no savu trauku satura.

— Interesanti, kur viņš varēja palikt? — es ieteicos, un, droši vien neslēptā tiešuma dēļ, Valts uzmeta man nosodošu mirkli.

— Kas viņu lai zina, — bez kādām aizdomām atteica garais. — Pēc tāda darbiņa kurš katrs pat nedomājot aizmestos Rdz pašam pasaules galam.

— Interesanti, kāpēc Aktierim ievajadzējās slepkavot?

— Bāba pati vainīga.

— Vallija?

— Kas cits? Es viņu pazinu. Labāk ar tīģerieni dzīvot kopā, nekā ar tādu.

— Tad jau Aktieris ir īsts malacis, vai ne?

— Bet tu — muļķis! Gribi — ej, kālab slepkavot? Domā ar galvu, nevis ar otro galu…

Kronbergs pat pieri nesarauca, tikai taujāja tālāk.

— Jūs laikam mitināties kaut kur tuvumā.

— Mūsu būda stāv trīs numurus tālāk, — arī garais pat nedomāja ļaunoties.

— Vai Aktieris jau sen dzīvoja kopā ar Valliju?

— Neviens īsti nezina, — stāstītājs paraustīja plecus. — Agrāk šis parādījās mūsējās kompānijās, bet tad nozuda. Taču mēs ar bračku viņu vairākkārt redzējām Vallijas logā.

— Droši vien no līkās priedes puses?

— Jā. Mēs to vietu saucam par bāru.

— Bet uz ielas esat sastapuši? Abus kopā?

— Nekad.

— Slikts aktieris, ja izvairās rādīties sabiedrībā kopā ar savu dāmu, — es norūcu.

— Aktieris, — negaidīti samtainā baritonā ierunājās garā veča brālis, — vienmēr uzvedās kā uz skatuves. Nekad nevarēja tikt gudrs — kur viņam patiesība, kur — meli.

Atminos, reiz šis paziņoja, ka nozvejojis, — sekoja pazīstamas sievietes vārds, — uz kuras rēķina varot dzīvot cepuri kuldams. Bet pats tolaik dzīvoja pie Vallijas. Jāsaka gan, ka nauda tam tik tiešām turējās.

— Kāds viņa īstais vārds?

— Aktieris, — brāļi saskatījās un reizē palocīja galvas. — Cita nezinu. Tā visi šo sauca.

Jaunpienācēji vēl nebija tik zemu nolaidušies kā abi pirmie, taču es redzēju, ka tas ir tikai laika jautājums. Sieviete, nespējot ar alkohola atrofētajām smadzenēm izsekot sarunai, muļķīgi smaidīdama un mādama te vietā, te nevietā, izlikās — to apstiprināja arī tukšais skatiens —, ka viņai viss saprotams. Tās nožēlojamais draugs joprojām saglabāja joga nekustību. Garām aizdimdināja smagsvara vilciens, un gaisā uzvirmoja eļļas, sakarsuša metāla un darvas dvinga.

Kaut kāds vārdos neizsakāms iekšējs nemiers visu laiku kavēja līdz galam izbaudīt stiprā dzēriena radīto labsajūtu. Man ienāca prātā, ka pie tā vainīga piemēslotā, nepievilcīgā vieta, taču pamazām aptvēru, ka to izraisa pati kompānija. Cik gan mānīga bija alkohola izraisītā līksme, cik neatlaidīgas' un dzelžainas šī netikuma ķetnas un cik drausmīgi rezultāti! Citos apstākļos šie paši cilvēki droši vien būtu ziedoši, vēl jauni, turklāt interesanti sarunas biedri, apveltīti gan ar prātu, gan humoru — es to jutu! Bet mūsu priekšā sēdēja sagumuši stāvi, fiziski un garīgi nepilnvērtīgi ļautiņi, pa pusei jukuši sabiedrības atkritumi, kuru vājais gribasspēks bija ievedis tos postā. Atdodoties labprātīgā verdzībā, viņi bija pārvērtušies dzīvniekos.

Acīmredzot sapratis, ka šeit vairāk neko jaunu neuzzināt, jo arī abi jaunpienācēji, neiedomājamā ātrumā noreibuši, aizvien vairāk sāka līdzināties šīs vietas pionieriem, Kronbergs iebāza pusizdzerto pudeli azotē. Iespiedis sievietes rokā maisiņu ar atlikušajiem pīrādziņiem, piecēlās un neatvadījies devās uz sliežu pusi. Pēc metriem trīsdesmit es atskatījos. Palicēji, jau aizmirsuši par mums, bija pievērsušies katrs savam traukam.

— Vai esi pamanījis, — jautāja Kronbergs, kad, šķērsojuši dzelzceļu pa smilšainu taku, uzrāpāmies visai stāvā nogāzē, aiz kuras sākās priežu mežs, — ka pēdējā laikā neiedomājami strauji savairojušies dzērāji?

— It kā agrāk to trūka.

— Netrūka jau, — draugs domīgi atteica, — taču vecajiem klāt nākuši tie, kam atņemti iztikas līdzekļi. Diemžēl — atņemti!

— Kurp mēs dodamies?

— Uz līko priedi.

— Tātad uz abu brāļu bāru? Pie Pētersones mājas?

— Jā. Gribu apskatīt vietu, kur viņiem uzdrāzies Aktieris, un palūkoties uz notikuma vietu no augšas.

— Vai tagad tu piekriti, ka vainīgais ir viņš?

Kronbergs paraustīja plecus un izvairīgi atteica: — Varu teikt tikai vienu — šī cilvēka rīcība ir loti aizdomīga.

— Bet… — Mums taču pret viņu tiešu pierādījumu joprojām nav!

— Šāvieni, bēgšana, divi, lai arī iereibuši vīri, kas to redzējuši un var apliecināt, — vai tie

nav pierādījumi?

— Nav, un tu to zini ne sliktāk par mani. Varbūt viss norisinājies pavisam citādi. Teiksim, noskatījies caur atslēgas caurumu slepkavībā, bailēs par savu ādu, Aktieris laidies lapās. Der? Der. Nav jēgas diskutēt, Robi, — Kronbergs gurdi noteica, — mums nav zināmi pat motīvi.

— Pazudusi nauda.

— Ja atmiņa mani neviļ, — ar uzsvaru atbildēja draugs, — tad policija konstatējusi vienīgi to, ka mājās vienkārši nav naudas. Par to pazušanu… tas, vecīt, ir tavas izdomas auglis. Un nepūlies jūgt ratus zirgam priekšā. Redzu, tev iekšā niez vinnēt derības, vai ne?

Es pietvīku, taču nespēju atrast puslīdz jēdzīgu argumentu, ar ko atbildēt uz drauga sarkastisko bultu.

— Mums jāturas vairāk pa labi, — nez pēc kādām pazīmēm noteicis virzienu, paziņoja Kronbergs, un tiešām — pēc metriem simt mēs iznācām nelielā klajumiņā, kura malā auga meklētā līkā priede. Koks bija bīstami nosvēries uz kraujas pusi, taču divas saspriegtas troses, kas bija apmestas ap diviem dziļi zemē iedzītiem pāļiem, noturēja to stabilā stāvoklī. Dažus soļus nostāk gulēja ķirmju saurbināts krituša koka stumbrs bez mizas. Spriežot pēc nostampātajā, melnajā zemē iespiesto korķu klāsta, šī vieta jau sen brāļiem kalpoja par tā saukto bāru.

— Piesēdi! — atlaidies uz dabas piedāvātā sēdekļa, Valts uzplāja pa iedzelteno koksni.

Izrādījās, ka ari sēžot no šejienes varēja brīvi saskatīt kraujas pakājē stāvošās Pētersones mājas logus. Jumta kore atradās tikai pusmetru zemāk par mums. No sarkaniem ķieģeļiem izliktā skursteņa viena mala bija iegruvusi, šīferis nosūnojis.

Kādu bridi Kronbergs uzmanīgi vēroja apkārtni un zemi, tad piecēlies piegāja pie pašas kraujas malas un uzmanīgi palūkojās lejup.

— Re! — draugs piepeši iesaucās un, kad es pienācu klāt, norādīja ar pirkstu zem mums.

Dzeltenīgajās smiltīs rēgojās virkne dīvainu iedobumu. Ielūkojies vērīgāk, es pazinu kurpju purngalu nospiedumus.

— Kāds rāpies kalnā?

— Nav šaubu, ka Aktieris. Redzi — tur? — Kronbergs norādīja uz nelielām bedrītēm.

— Jā. Viņš kārpījies, stāvumā piepalīdzēdams sev ar rokām.

— Pilnīgi pareizi. Pag, kas tad tas? — Valts izstiepa kaklu.

— Kas tur ir?

— Nāksies kāpt lejā, — neatbildējis uz jautājumu, draugs teica un, izmeklējis lēzenāku vietu, tā, lai neizmīdītu bēgļa atstātās pēdas, skriešus noskrēja lejā. Kad, ticis dārzā, viņš palūkojās augšup, es sekoju.

Vispirms Kronbergs piegāja pie loga. Rūpīgi aplūkojis palodzi, bet pēc tam ne mazāk vērīgi arī melno, miklo zemi zem tās, apmierināti nokrekšķējās un norādīja uz iegarenu iedobumu. Ja nokalnes smiltīs bija saskatāmi tikai kurpju purngali, tad te neapšaubāmi visa pēda. To, ka tie pieder vieniem un tiem pašiem apaviem, norādīja neliels plīsums labās kājas pazoles pašā purngalā. Šeit tas izdalījās tik reljefi kā iezīmēts, kamēr smilšu nobirās bija tikko pamanāms. Taču šīs detaļas pietika, lai mēs pārliecinātos, pa kuru logu Aktieris devies savās bēgļa gaitās. Kronbergs atgriezās pie kraujas, bet es pa to laiku mēģināju ielūkoties telpā. Taču iekšā valdīja tumsa, un vienīgais, ko man izdevās saskatīt, bija pretējās sienas gaišo tapešu atblāzma no āra krītošajā gaismā.

— Robi, — piepeši aiz muguras paklusi iesaucās mans draugs un, kad es atskatījos, pamāja, — paskaties!

Pienācis pieliecos, taču neko citu kā vairākus melnus, šķiet, eļļas traipus, kas uz dzelteno smilšu fona izskatījās kā virkne mazu punktiņu, neieraudzīju.

— Kas tas ir? — neizpratnē pacēlu galvu.

Valts dīvaini palūkojās manī un dobjā čukstā atbildēja: — Asinis!…

V nodaļa Otrā lode Drauga atradums man šķita pats pārliecinošākais Pētersones civilvīra vainas pierādījums un, nespēdams apspiest iekšējo triumfu, diezgan izaicinoši izmetu: — Bet ko es teicu?

Kronbergs pārlaida man to iznīcinošo skatienu, ar kādu mēdz raudzīties nevīžības vai slinkuma aizkaitināts skolotājs, taču pat nemēģināja dzirdēto komentēt. Tā vietā nošūpojis galvu, it kā viņam būtu darīšana ar absolūtu plānprātiņu, viņš apgāja apkārt mājai un devās uz vārtiņiem. Tie izrādījās ne tikai aizslēgti, bet papildus vēl noplombēti. Atskatījies es pamanīju, ka arī nama ārdurvis ir aizzīmogotas tādā veidā. Nācās griezties atpakaļ un rāpties augšā kraujā. Lai gan, salīdzinot ar Aktiera maršrutu, mūsu izvēlētais ceļš bija stipri lēzenāks, vajadzēja krietni piepūlēties, lai tiktu augšā. Zinot, ka bēglis nav no jaunajiem, es varēju tikai pabrīnīties par enerģiju, kas viņu bija uzdzinusi tik stāvā kalnā. It kā nolasījis manas domas, Kronbergs sacīja: — Tas Aktieris ir visīstākais akrobāts. Tikt augšā tur, kur viņš, pa spēkam būtu tikai aktīvam sportistam, vai ne?

— Droši vien viņu pātagojušas nežēlīgas bailes. Ja Pētersoni būtu nožmiedzis es, domāju, ka arī to varētu.

— Hm… — bija viss, ko es saklausīju no drauga puses.

Ar līkumu, garām pussagruvušai pirtiņai līdzīgam namelim, kurā, pēc visa spriežot, mitinājās abi dzērājbrāļi, iznācām un ielas. Kopš nozieguma Rīgā nebija nedz lijis, nedz snidzis, arī gājēju un braucēju te bija maz, tāpēc es nebrīnījos, redzēdams iepretim Pētersones vārtiņiem Kronbergu pietupjamies un sākam rūpīgi pētīt zemi.

— Šis laikam ir tas pats protektors, par kuru stāstīja Vītols, — piepeši apstājies, mans draugs norādīja turpat pie manām kājām. Piedūris pirkstu pie zīmulim līdzīga iespieduma, pacēla galvu: — Nagla!

— Jā, — es pamāju, — nabaga šoferis. Ja viņš nepamanīs, pēc pāris dienām kamera būs pušu kā likts.

Valts izslējās un lēnā gaitā mēs aizsoļojām līdz stūrim. Te apstājies, draugs pārlaida pētošu skatienu apkārtstāvošajiem namiņiem. Tie izskatījās vientulīgi un neizsakāmas grūtsirdības nomākti. Dziļi nopūties, Kronbergs sacīja: — Laiks mājās. Ēst gribas kā vilkam.

— Nevajadzēja atdot pīrādziņus.

— Nekļūsti skops, Robčik. Tās dāmas zobi vismaz divas dienas bija karājušies vadzī. Lai taču tiek cilvēkam, bet mēs pa ceļam gan jau kaut ko nopirksim. Opelis lai paliek tur, kur stāv, bet rīt atbrauksim tam pakaļ.

— Bet ja nu…

— Liecies mierā, Robert. Ar šņabi galvā pie stūres lai sēžas jaunbagātnieki vai muļķi. Ejam uz tramvaju, un neiedomājies vilkt mani neceļos — kafiju, draudziņ, dzersim tikai mājās.

Es arī pats neparko neapmainītu steigā pie letes nobaudītu tasi pret to, kuru tukšodami mūsu mājīgajā virtuvē pārspriedām kārtējās problēmas interesantākās detaļas. Šī, sākumā rituālam līdzīgā, nodarbība laika gaitā pamazām vien bija pāraugusi mums abiem izteiktā nepieciešamībā. Jāsaka, ka tās nebūt nebija dīkā pļāpāšanā izniekotas minūtes, kā no pirmā acu uzmetiena varētu likties. Gluži otrādi — tieši te dzima pārdrošākās idejas. Jau pati sarunas gaita kaut kādā neaptveramā un tajā pašā reizē — pašsaprotamā veidā bija kļuvusi metodiska, kad visi tobrīd zināmie fakti kopskatā un detaļās tika pakļauti analīzei,

tādējādi iezīmējot visoperatīvāko ceļu vajadzīgo rezultātu sasniegšanai. Varētu teikt, ka mūsmājās kafijas dzeršana bija izvērtusies par svarīgu darba posmu. Tieši pie galda Kronbergs pilnveidoja savus apsvērumus, kas galu galā beigās noveda pie noziegumu atklāšanas. Šajos dialogos man parasti piekrita oponenta nepateicīgā loma, taču, kā atzinās draugs, tā esot absolūti nepieciešama. Tādējādi jau uz priekšdienām vainagots ar uzslavu, mans aizskartais pašlepnums tikai retu reizi aizsvilās, un arī tad, tūlīt pat saņēmis auksta ūdens šalti loģisku secinājumu veidā, ātri vien pierima. Mēroties spēkiem ar Kronbergu bija bezcerīgi, un samierinājies es turpināju savu sūtību — mēģināju atrast aizvien jaunus iebildumus, kas apgāztu viņa argumentus. Jāatzīstas, ka mana šķietami ačgārnā centība tieši tās maksimālajās izpausmēs deva visspīdošākos rezultātus.

Mājās pārradāmies ar to smagumu galvā un locekļos, kādu radīja vakarpusē izdzerta glāzīte. Lai gan bija dienas vidus, bet iedzeršana bija notikusi no rīta, tas pats efekts lika sevi manīt. Taču pamatīgās pusdienas ļāva ātri vien atgūties, bet melnās kafijas tase nostiprināja mundrumu.

— Tātad, — iesāka Valts, un iesmējies es nobeidzu viņa vietā: — Slepkava ir Aktieris! Visi fakti runā pret viņu!

Draugs atlaidās pret atzveltni un, sakrustojis uz krūtīm muskuļotās rokas, nedaudz ironiskā tonī atvaicāja: — Kādi?

— Es jau agrāk minēju — pazudusi nauda. Tas ir iemesls. Otrais — pēc šāvieniem vainīgais aizbēdzis. Ja Aktieris būtu nevainīgs, viņam bija jāsaprot, ka šāda rīcība pastiprinātu aizdomas tieši pret viņu.

Trešais — atrastas asinis. Droši vien, atpogādams nelaiķes maku, steigā, pats to nemanīdams, viņš notraipījās.

— Loģiski. Tātad šāvējs bijis viņš?

Es izbrīnījos par savādo jautājumu.

— Protams.

— Tādā gadījumā izskaidro man Cilpas nāvi. Arī viņš tika nogalināts ar to pašu revolveri. Cik atceros, tad agrāk tu apgalvoji, ka Pētersoni nošāvis algots slepkava. Iznāk, ka viņas civilvīrs noalgojis pats sevi? Vai tā?

— Man ir jauna versija.

— Nu, nu? — draugs paliecās uz priekšu, un viņa pelēkajās acīs atspoguļojās uzmanība.

— Žultainās sievietes un Cilpas nāvē tiešām vainojams viens un tas pats cilvēks. Tas ir Aktieris. Tieši viņu bija nolīdzis mums nezināmais viltotāju bandas loceklis, lai novāktu Noru Baumani.

— Hm… — Kronbergs norūca, — nav kur piesieties. Bet saki, kāpēc viņš šāvis divas reizes?

— Ar pirmo nav trāpījis.

— Policija otro lodi neatrada.

— Vītols pats vainīgs, vajadzēja labāk meklēt.

— Tātad Aktieris?

Kaut kas drauga balsī man nepatika. Varbūt tā bija tikko jaušama, slēpta ironija, varbūt neliela pašpārliecinātība, taču tas mani netraucēja skaļi apstiprināt: — Jā.

— Bet šis vīrs taču ir krāpnieks.

— Un tad? Tagad visi pārprofilējas. Nekas taču nav mūžīgs — ne darbs, ne uzskati, vai ne?

Kur nu vēl profesija. Cilvēks vienmēr meklē, kur izdevīgāk.

— Tādi reti maina savu nodarbošanos, Robert, — Kronbergs nopietni iebilda. — Starp citu, es viņu mazliet pazīstu. Tā teikt — neklātienē.

— Vai tiešām?

Draugs palocīja galvu.

— Tikko izdzirdu palamu, viss nostājās savās vietās. Viņš tiešām ir izbijis aktieris. Nezinu, kā uz skatuves, bet dzīvē tam vislabāk padevās lomas, kurās viņš spēlēja mākleri, spekulēja ar neesošu mantu. Protams, tas bija padomju laikā. Papildus šiem ienākumiem nesmādēja arī mīlētāja tēlošanu. Lai gan es pats ar šo tipu tieši neesmu nodarbojies, reiz tomēr iznāca piedalīties viņa nopratināšanā. Glums, viltīgs, īsts zutis. Kriminālkodeksu zina gandrīz no galvas. Taču mēle ir Aktiera ļaunākais ienaidnieks, it sevišķi dzērumā. Toreiz tieši tā bija novedusi puisi uz apsūdzēto sola. Izlielījās ar saviem varoņdarbiem ne tur un ne tam, kam drīkst, un rezultātā dabūja nosēdēt, ja atmiņa neviļ, trīs ar pusi gadus. Krāpnieks var kļūt par slepkavu tikai gadījuma pēc, tā nu tas ir, Robert.

— Izņēmums.

— Atceros viņa raksturu — izslēgts. Aktieris bija piesardzīgs, pat bailīgs.

— Bet tu pats saki, ka visos gadījumos, tātad arī šajā, ar apgalvojumu vien ir par maz.

Vajadzīgi fakti. Pierādi! Tev ir pierādījumi?

— Ir, — skanēja pārsteidzoša atbilde.

— Taustāms pierādījums, ka Aktieris slepkavībā nav vainīgs? — droši vien es izskatījos visai amizanti, jo draugs viegli pasmaidīja.

— Pētersones nāvē — jā.

— No kurienes?

— No zemes, Robčik, — Valts atteica un izvilcis nometa uz galda nelielam akmentiņam līdzīgu priekšmetu.

— Kas tas ir? — pieliecies tuvāk, es jautāju.

— Lode. Tā pati, par kuras eksistenci policijai nav ne jausmas. Otrā lode!

VI nodaļa Toms Penks Labu brīdi, gluži kā valodu zaudējis, sēdēju, stulbi blenzdams uz nelielo metāla gabaliņu savā priekšā, nespēdams līdz galam aptvert šī pierādījuma jēgu. Lode nebija saplacināta, un man tas šķita dīvaini. Beigu beigās, tā arī neticis ar paša prāta palīdzību pie skaidrības, gluži sakaunējies palūdzu: — Apskaidro mani! Nudien neko nesaprotu. Kur tu uzgāji šo lodi? Pasmaidījis Valts iemeta atradumu atpakaļ kabatā un bez mazākā pārākuma balsī atbildēja: — Lietas būtība ir visai vienkārša — es zināju, kur to meklēt.

Liekas, platāk savas acis es nespēju ieplest.

— Ko? — Atslābinies, Robert. Starp citu, ja tu nebūtu par varēm centies nopamatot savu, te jāpiezīmē — visai vienpusīgo versiju, tad nebūtu palaidis gar ausīm dažas būtiskas detaļas garā veča stāstā. Turpretim man uzreiz uzkrita, ka šāviens bijis nevis viens, bet gan divi. Tālākais — Aktieris izlēcis pa logu vispirms un tikai pēc tam sekojis otrais blīkšķis. Treškārt — bēdzēja rokā nebijis ieroča, tāpat kraujā atstātajos roku nospiedumos es nepamanīju revolvera zīmes, lai gan, spriežot pēc ātruma, kādā viss norisinājies, viņš nekādi nebūtu paspējis iegrūst šaujamo atpakaļ kabatā.

Par labu tam, ka Pētersones civilvīrs nav vainīgs, liecināja arī mežonīgās bailes, kas viņu bija sagrābušas. Tā var baidīties tikai par savu dzīvību, un, tikai ar tādām pātagots, šis gados ne vairs jaunais vīrs spēja uzveikt tādu stāvumu. To, ka viņš bijis panikā, pierāda fakts, ka turpat līdzās ir daudz lēzenāks kāpums, kuru viņš nez kāpēc nav izmantojis, bet drāzies augšā visneizdevīgākajā vietā. Skaidrs, ka tik neapdomīgi varēja rīkoties tikai galīgi galvu zaudējis cilvēks. Iesim tālāk. Vītols neminēja, ka bijis atvērts logs, bet, ja tas bijis ciet, kādam taču tas bija jāaiztaisa! Viss tas ļāva man secināt, ka bēdzējs nekādā ziņā nevar būt slepkava. Nebija šaubu, ka policija otro lodi nav atradusi tikai tāpēc, ka nespēja aptvert notikumu secību. īsuma labad es pamēģināšu savu apsvērumu rezultātus apkopot, uzmetot nelielu ainiņu — kā viss norisinājies. Vai tevi tas interesē? — draugs zobgalīgi pasmaidīja.

— Runā.

— Manuprāt, viss noticis tā — slepkava, droši vien ar kādu izdomātu ieganstu, gluži ikdienišķā veidā ticis ielaists namā. Durvis atvērusi pati namamāte. Pēc tam viņš aukstasinīgi nošāvis savu upuri, bet Aktieris, kas tobrīd atradies blakusistabā, ar kaut ko — varbūt neuzmanīgu kustību, nodevis savu klātbūtni. Iespējams pat, ka durvis stāvējušas vaļā. Vai vari iedomāties, ko priekš slepkavas nozīmēja dzīvs liecinieks? Neapšaubāmi, ka arī nabadziņam bijis skaidrs, ar ko viss var beigties. Tāpēc, nevilcinādamies ne mirkli, Aktieris atgrūdis logu un izmeties laukā, taču kraujas pakājē viņu tomēr panākusi lode un ievainojusi, spriežot pēc pēdām, kājā. Lūk, no kurienes asinis. Taču ievainojums bijis viegls, ja jau vīrs spējis uznesties kalnā kā plēsts.

— Neticu, ka slepkavas ierocis bijis pielādēts tikai ar divām lodēm, — es norūcu, un draugs pamāja.

— Tu gribi zināt — kāpēc viņš nemēģināja bēgli nokniebt pa īstam? Izdevība taču bija vienreizēja, kad tas kārpījās augšup, vai ne?

— Jā.

— Man ir tikai viena atbilde — šis cilvēks pamanīja kalna galā abus dzērājus. Domājams, ka viens no tiem smēķējis un cigaretes kvēlojošais gals uzreiz pievērsis sev uzmanību.

— Kur atradās lode?

— Smiltīs. Nepilnu divdesmit centimentru dziļumā — tur, kur sākās blīva, mitra augsne. Vietu

atrast nebija grūti. Lode bija ietriekusies zemē pussprīdi virs pēdas nospieduma, turklāt ievilkusi norādījumu — izsaukuma zīmei līdzīgu svītru. Manuprāt, puiša labās kājas ikrā tā izrāvusi pamatīgu caurumu.

Aprēķināt, kur aptuveni tai būtu jāatrodas, bija pavisam viegli.

— M… jā, — es grūtsirdīgi nomurmināju, — pats īstākais laiks atzīt savu sakāvi. Derības…

— Galus savilksim, kad rokā būs visi fakti, — Valts mani pārtrauca.

— Pašreiz mūsu galvenais uzdevums — nezaudējot laiku, meklēt rokā ievainoto.

— Bet viņš taču nav vainīgs!

— Vai tad tas, tavuprāt, ir izmeklēšanas vienīgais kritērijs? Bet liecinieks? Kas vēl, ja ne viņš, spētu aprakstīt slepkavas izskatu? Starp citu, Aktiera paša uzvedība arī ir visai aizdomīga, vai ne? Kāpēc viņš izlikās par paralizētu, kāpēc vairījās parādīties uz ielas? Ko no tā var secināt?

— Slēpjas.

— No kā? — tincināja Kronbergs.

Es paraustīju plecus.

— Ne jausmas.

— Mūsu apsvērumi tomēr ļauj izteikt šādus tādus spriedumus. Ņemsim par pamatu faktu, ka Aktieris ir negodīgs cilvēks, kas pastāvīgi dzīvo konfliktā ar likumu. Vai visdabiskāk nebūtu pieņemt, ka viņam visnevēlamāk ir tikties ar…

— Policiju! — es iesaucos.

— Pareizi, ar policiju, — draugs apstiprināja. — Bet tas savukārt nozīmē, ka puisis kaut ko ievārījis, turklāt fakts, ka pa telefonu vai kā citādi viņš nav ziņojis par slepkavību, netieši apliecina šo secinājumu pareizību. Par visu vairāk Aktieris, liekas, baidās pievērst uzmanību sev. Loģiski?

— Loģiski. Jautājums — kur viņu meklēt?

— Manuprāt, jāsāk ar ārstniecības iestādēm. Pilnīgi iespējams, ka bēglis griezies pēc palīdzības.

Tāpēc es tagad iešu apzvanīt slimnīcas un poliklīnikas, bet tu novāc traukus.

Es jau sen biju galā ar virtuves darbiem, bet Kronbergs joprojām turpināja zvanīt uz dažādiem numuriem un iztaujāt, slimnīcu uzņemšanas nodaļas darbiniekus par klātpienākušajiem slimniekiem. Pēc ceturtdaļstundas viņš uz mirkli pabāza galvu virtuvē. Ieraudzījis mani ar grāmatu rokā, nomierinoši pamāja: — Lasi, lasi, man vēl priekšā poliklīnikas.

Taču, kad Valts no jauna parādījās durvīs, pēc sarauktās pieres es sapratu, ka viņam nav veicies.

Atkritis savā vietā, viņš ielēja kafiju un, nodzēris mikroskopisku malciņu, sāka stīvi blenzt vienā punktā.

Negribēdams traucēt sarežģītās norises drauga galvā, es klusuciešot turpināju lasīšanu.

— Jāpiezvana Vītolam, — piepeši atdzīvojies, Kronbergs pielēca kājās. — Varbūt uzzināsim, ko tādu Aktieris sastrādājis. Plika prieka pēc cilvēks taču nenoraksies pagrīdē…

Spriežot pēc enerģiskās balss, kas atlidoja no gaiteņa, policijas informācija bija visai interesanta un, kad Kronbergs atgriezās, viņa pelēkās acis smaidīja. Apstājies uz sliekšņa, viņš teica: — Aktieris — palaidnis, iemānījis «lelli» kādam visai augstam viesim no Rietumiem. Šis vīrs ieradies Rīgā uz mūsu valdības organizēto simpoziju. Sakarā ar noziedzības apkarošanu.

Man paspruka smiekli.

— Aptīrījis tik pamatīgi, ka cietušajam nācies griezties savā vēstniecībā pēc palīdzības. Pēc tam ārzemnieks sacēlis pamatīgu traci, un Aktiera meklēšana izziņota pa televīziju. Es domāju, ka, ieraudzījis uz ekrāna pats savu nelietīgo ģīmi, krāpnieks aptvēris, ka šoreiz var ievārīties pamatīgas ziepes, un tādējādi nonācis pie neizbēgama secinājuma — noiet pagrīdē. Iespējams, ka te velkas līdzi vēl kāds, policijai nezināms noziegums. Afēra notikusi tolaik, kad naudas mainītāji bariem stāvēja pat dzelzceļa stacijas priekšā, gluži atklāti piedāvādami savu preci. Toreiz maiņas punkti vēl atradās iedīglī, atceries?

— Tātad slimnīcā viņa nav? — atbildes vietā es uzdevu visai retorisku jautājumu.

— Visas ārstniecības iestādes vienā mutē apgalvoja, ka neviens pacients ar šautu brūci pēdējā laikā pēc palīdzības griezies nav. Droši vien puisim bail.

— Vai policija viņu joprojām meklē?

Kronbergs atmeta ar roku.

— Uz graujošā noziedzības fona tas bijis tik sīks atgadījums, ka izziņotā trauksme drīzāk uzskatāma par gandarījuma sniegšanu cietušajam, — tādu kā piespiedu reveransu, nekā nopietnību. Tolaik kaut kas tāds notika ik dienas.

— Ko Vītols saka — kur Aktieris varētu slēpties?

— Es dabūju pāris viņa veco draudzeņu adreses, tas arī viss. Varbūt kļūdos un ievainojums tāda skramba vien ir. Par mūsu atklājumiem policijai nav ne jausmas, tāpēc atceries — neizmet šajā sakarībā Vītola klātbūtnē kādu neapdomīgu vārdu. Saprati?

— Būšu kluss kā kaps. Vai policijas vezums iekustējies?

— Stāv, kur iestidzis. Lai nu kā, bet viņu galvenais uzdevums nav tāds pats kā mūsējais. Ja policijai noziedznieks pirmām kārtām vajadzīgs, lai izolētu, tad mums viņš nepieciešams, lai novērstu jauna atentāta mēģinājumu pret Noru Baumani.

— Kā Aktieri sauc pēc pases?

— Toms Penks.

— Dīvains vārds. Šovakar atpūšamies?

— Celies, vecīt. Atpūtīsies zārkā. Briesmas Norai nebūt nav garām. Mūsu ceļš ved pie Lilijas Počas uz Purvciemu.

Izstaipījies tā, ka pat kauli nobrakšķēja, es diezgan vienaldzīgi painteresējos: — Aktiera draudzene?

— Sieva, Robert, — atbildēja Kronbergs.

VII nodaļa Lilija Poča Kad, izkāpuši no trolejbusa, tikām līdz vajadzīgajam namam Stirnu ielā, bija jau satumsis. Nez no kura pakša uzvirpuļojis ziemelis dažu sekunžu laikā nobīdīja dzīvsudraba stabiņu termometrā par vairākām iedaļām uz leju. Nekad agrāk nebiju ievērojis tik krasas temperatūras svārstības. Droši vien līdzīgi reaģēja barometrs, jo pašsajūta manāmi pasliktinājās. Par laimi, klāt bija vajadzīgās parādes durvis un griezīgais vējš palika ārpusē. Uz īrnieku saraksta dēļa es ātri atradu Kronberga pieminēto vārdu — L. Poča. Kā vēstīja cipars iepretim, viņa mitinājās piektajā dzīvoklī.

— Kāpēc Penka sievai cits uzvārds?

— Vini šķīrušies, un Poča ir viņas meitas vārds. Vina vienkārši to atjaunojusi. Droši vien gribēdama visu, kas saistās ar bijušo laulāto draugu, pēc iespējas ātrāk izmest no galvas. Tādi gadījumi nav retums.

— Dzīvot kopā ar cilvēku, kas visu mūžu slēpjas zem maskas, laikam nav nekas patīkams, — kāpdams augšup, es ieminējos, — ja vien viņa nav piepalīdzējusi vīram viņa darbos.

— Paskatīsimies, — draugs īsi atteica un, otrā stāva kāpņu laukumiņā apstājies iepretim vidējām durvīm, nospieda zvana pogu.

— Kas tur? — tajā pašā mirklī iejautājās piesardzīga sievietes balss un durvju actiņa iegailējās kā draudošs redzoklis.

— Mēs meklējam Liliju Poču, — oficiālā, stingrā tonī atbildēja Kronbergs.

Ar šo paņēmienu viņam izdevās nomierināt mūsu novērotāju, jo noskrapstēja atslēga un durvju kliņķis noslīga lejup. Pavērās neliela sprauga, kurā es ieraudzīju iesirmu, gadus piecdesmit vecu sievieti, tērpušos zilā, ar zeltainiem ziediem cauraustā kimono.

— Esmu Lilija Poča. Ienāciet! — Pēdējais vārds izskanēja tikai pēc tam, kad saimnieces brūno acu ciešais skatiens pēc kārtas bija pārslīdējis mums no galvas līdz kājām.

Namamātei bija smagi, lejup nosHguši vaibsti. Skarbais vilciens ap muti, neuzticīgais skatiens un atlētiskais stāvs vērta viņu apbrīnojami līdzīgu Pētersonei. Acīmredzot vīrišķības piejaukums sievietes ārienei bija nepieciešama prasība Aktiera estētisko vajadzību apmierināšanai. Turpat priekšnamā, izaicinoši iespiedusi rokas sānos, viņa vēlreiz mūs nopētīja un salti vaicāja: — Ko vēlaties?

Taču es pamanīju, ka Poča nepiemirsa vispirms aizvērt ārdurvis, droši vien bīdamās no kaimiņu dzirdīgajām ausīm.

— Varbūt aicināsiet tālāk? — laikam atšifrējis sievietes raksturu, pielaidīgā tonī atvaicāja Kronbergs. Neizturējusi mana drauga atklāti pētījošo skatienu, Poča novērsās un, pavērusi durvis, norūca: — Lūdzu!

Viesistaba, kurā mūs ieveda, bija vidusmēra pārticības līmeņa standarts. Tipveida dzīvokļa piecpadsmit kvadrātmetri ar sērijveida mēbelēm.

«Kāda vienveidība,» es iedomājos, atminoties nez cik dzīvokļos redzēto sekciju «Vija» vai kā no štances nākušo galdu. Plaukti piepildīti ar vienām un tām pašām grāmatām, kuru muguriņas spilgti apliecināja padomju intelekta pieļaujamās robežas. Trīs Vīnes krēsli papildināja inteijeru. Sekojot namamātes piemēram, mēs apsēdāmies. Salikusi rokas uz ceļiem, Poča bezkaislīgi nogaidīja, līdz, zaudējis cerības, ka viņa pirmā ierunāsies, Kronbergs pārtrauca klusumu: — Mēs interesējamies par jūsu laulāto draugu. Bijušo…

— Par kuru?

— Jums viņi vairāki?

Saimniece viegli pietvīka un, atmetusi no pieres matus, negribīgi paskaidroja: — Divi. Pirmais nomira, ar otro es izšķīros.

— Mums vajadzīgs otrais.

— Toms Penks, tātad, — sievietes balsī tagad jautās neslēpta nepatika.

— Jā, Toms Penks, saukts Aktieris.

Pie pēdējā vārda sieviete sarauca pieri.

— Arī tas jums zināms?

— Mums zināms daudz kas, kundze, — oficiālā tonī atteica Kronbergs. — Taču vienu es gribētu uzzināt tieši no jums — kāda iemesla dēļ jūs izšķīrāties. Domāju, ka iniciatīva nākusi no jūsu puses, tāpēc mani interesē atbilde.

— Kāpēc? — neviltotā izbrīnā Poča sacēla savas biezās, melnās uzacis tā, ka seja ieguva pavisam jaunavīgu formu. — Viņš taču nebija normāls!

— Kādā ziņā?

— Tas ir nepatīkams temats, — namamātes smagie vaibsti atkal noslīga lejup, — bet redzams, ka… Kad apprecējāmies, Toms man solīja zelta kalnus. Viņam, redziet, bagāta tante uz miršanu, gaidāms milzīgs mantojums un tā tālāk. Cēla tādas gaisa pilis, ka vai elpa aizrāvās. Bet, kad nomira, tik vien bija, kā bēru izdevumiem. Tomam ar galvu tiešām kaut kas nebija īsti kārtībā. Par sevi lielījās — vēl gads vai divi, un izkonkurēšot ir Marē, ir Gabēnu, ir Uļjanovu, kopā ņemtus. Tikai vēlāk uzzināju, ka provinces teātrī, debitējot statista lomā, jau pēc nedēļas nabags ticis atlaists talanta trūkuma dēļ. Manuprāt, viņš domāja, ka brīvi, nepietvīkstot pateikta jēlība vai nepieklājīgs vārds liecina par dotībām, un bārstījās ar savām asprātībām pa labi un kreisi. Toms Penks nedzīvoja. Jā, jā, —pamanījusi mūsu izbrīnītos skatienus, Poča negaidīti ekspansīvi iekliedzās, — nedzīvoja! Viņš tēloja! Provinciāli, nožēlojami un… pretīgi! Es vienkārši nespēju to izturēt.

— Viens nulle tavā labā, — pagriezies pret mani, Valts izmeta un, no jauna pievērsies vīrišķīgajai sievietei, kas jau bija nomierinājusies, jautāja: — Cik ilgi jūs nodzīvojāt laulībā?

— Trīs gadus.

— Vai zināt, ka viņš sēdējis cietumā?

— Pirmā dzirdēšana.

— Hm… Ar ko viņš nodarbojās?

— Strādāja rūpniecības preču vairumtirdzniecības bāzē.

— Kādā amatā?

— Par ekspeditoru.

— Kāda Penkam bija izglītība?

— Kāda tur izglītība. Reizes rēķins, un visa tā māksla.

— Skaidrs, — Kronbergs pabungoja ar pirkstu galiem pa galda pulēto virsmu. — Skaidrs, — viņš vēlreiz norūca un, piepeši, lūkodamies namamātē ar caururbjošu skatienu, burtiski izšāva: — Kad jūs tikāties pēdējo reizi?

Poča sarāvās, taču viņas balss skanēja mierīgi.

— Aizvakar. Viņš ieradās pēc…

— Pēc kā?

— Pēc palīdzības. Tomam bija cauršauta kāja. Pēc profesijas esmu pediatre, taču esmu stažējusies slimnīcā un protu apieties ar ievainotajiem. Viņš bija zaudējis diezgan daudz asiņu, tāpēc atļāvu palikt pie manis līdz rītam. Pārsēju brūci un iedevu nomierinošas zāles.

— Vai viņš neuzprasījās palikt ilgāk?

Namamāte nodūra galvu un tikko dzirdami atčukstēja: — Es nedrīkstēju viņu šeit atstāt! Man ir… draugs un… Viņi nedrīkstēja sastapties! Toms

lūdza, piedāvāja naudu… Gaužām lūdza, bet… es nedrīkstēju!

— Tātad nākamajā rītā…

— Pēcpusdienā no komandējuma bija jāatgriežas manam… Ap divpadsmitiem es pavēlēju Tomam vākties. Viņš saprata un vairāk nekaulējās. Nenosodiet, — Poča pacēla galvu, — ja viņa stāvoklis būtu bīstams, es tā nekādā gadījumā nerīkotos, bet ievainojums bija viegls — cauršauti mīkstie audi, kauls vesels, tikai asiņu zaudējums.

— Kā Penks izskaidroja notikušo?

— Stāstīja kaut ko par Juglu, kaut kādu privātmāju, bet es neko daudz neklausījos, zināju, kā viņš melš. It kā negaidīti ieradies kāds tips un gluži ikdienišķi nošāvis tās mājas saimnieci. Viņš pie tās īrējis istabu. Toms to ieraudzījis, meties bēgt, bet slepkavam tomēr izdevies viņu sašaut.

— Kāpēc tā sieviete nogalināta?

— Nabags nezināja. Vispār viņš bija tā pārbijies, ka pat sāpes nejuta.

— Domāju gan. Izsprukt pašai nāvei no nagiem…

— Jūs esat no milicijas? — Poča negaidīti jautāja.

— Milicija, cienītā, pārstājusi eksistēt līdz ar padomju varu.

— Nu — policijas. Kāda tur atšķirība, — nenolaižot no mana drauga ciešo skatienu, namamāte izlaboja.

— Mans vārds ir Valts Kronbergs, bet šis vīrs — Roberts Štāls. Mēs esam kolēģi, kas nodarbojas…

— Mans Dievs, — saimniece sasita plaukstas, — kāpēc neteicāt uzreiz? Man jau jūsu sejas likās kaut kur redzētas un… Es sāku baidīties, vai tik neesat no…

— Kas? — No tiem, kas noslepkavoja to sievieti!

Kronbergs skaļi iesmējās.

— No kurienes tik dīvainas domas?

— Toms viņu aprakstīja.

Valts paliecās uz priekšu un viņa pelēkajās acīs atspoguļojās uzvaras prieks.

— Tātad viņš ir līdzīgs vienam no mums?

— Nebūt nē. Tās bija tikai asociācijas. Esmu redzējusi jūsu seju laikrakstā, bet man likās, ka tas ir no Toma stāsta…

— Sievietes, sievietes… — mans draugs nošūpoja galvu. — Nu nekas, galvenais, ka es tas neesmu, bet jūsu bijušais vīrs viņu aprakstījis.

— Toms ne tikai iegaumējis ārieni, — sieviete mierīgi atteica, — bet ari pazinis slepkavu!

VIII nodaļa Portrets No šī paziņojuma man pat elpa aizrāvās. Vai tiešām mums tik vienkārši izdevies tikt uz pēdām noslēpumainajam parabelluma īpašniekam? Taču īslaicīgo prieka uzliesmojumu pasteidzās apdzēst pati tā izraisītāja.

— Toms man tā ari nepateica, kā šo cilvēku sauc. Manuprāt, viņš vienkārši baidījās.

— Kālab tad viņš to aprakstīja? — es iejautājos, un namamāte kaut kā steidzīgi un nervozi atbildēja: — Es tincināju, uzmācos. Paši saprotat, cik aizdomīgi viss izskatījās. Starp citu, sākumā Toms pat nelūgts aprakstīja slepkavu, taču man nez kāpēc šķita, ka viņš to darīja ar nolūku noslēpt no manis kaut ko citu… Es tik ilgi nedevu viņam mieru, ka beidzot Toms atzinās, ka pazinis šāvēju.

— No kurienes?

— To es nezinu. Varu pateikt atklāti — Penks bija negaidīts un vairāk nekā nevēlams viesis. Kāds tur brīnums, jo atmiņas par mūsu kopdzīves laiku ir pilnas rūgtuma un nepatīkamu atgadījumu. Tikai pēc šķiršanās es aptvēru, ka nekad neesmu viņu mīlējusi, un nožēlas vai skumju vietā izjutu vienīgi prieku par atgūto brīvību. Uzkritis man kā sniegs uz galvas, Toms neko citu manī neizraisīja kā vēlēšanos tikt no viņa pēc iespējas ātrāk vaļā. Apmierinājusies ar dotajām pusatbildēm, es ar nepacietību gaidīju tikai vienu — kad viņš beidzot aizies.

Dzīves apbružātais Kronbergs bija iemācījies saglabāt vēsu mieru, pat visspožākajām cerībām piepeši pārvēršoties pašā melnākajā neveiksmē.

— Ko darīt, — viņš nosvērti sacīja, — vismaz aprakstiet mums šo tipu. Atliek cerēt, ka Aktieris, tas ir, Toms Penks, nebūs izrāvis viņa tēlu nedz no savām skolas dienu atmiņām, nedz bagātās fantāzijas dzīlēm.

Poča nopūtās.

— Neņemiet ļaunā, kā nu varēšu. Tātad — tas bijis vīrietis vidējos gados, melnīgsnējs, nedaudz uzkumpis. Galvā platmale. Brūnas acis, prāvs deguns ar kumpu un ļoti plānas kā naža asmeņi, lūpas. Šķiet, ka viss.

— Vai pirms… nelaimes Penks nedzirdēja piebraucošas automašīnas rūkoņu?

— Nezinu, vismaz viņš par to neko neteica. Bet norisinājies viss tā — svešais pieklauvējis un, neko ļaunu nedomādama, saimniece atvērusi durvis. Izdzirdusi savu vārdu, viņa ieaicinājusi ciemiņu viesistabā. Toms Penks tobrīd atradies blakustelpā.

— Vai durvis bijušas ciet?

— Jā.

— Turpiniet.

— Piepeši norībējis šāviens. Toms atrāvis durvis un ieraudzījis uz grīdas savu saimnieci.

Pamanījis viņu, slepkava pacēlis ieroci, taču Toms paguvis aizcirst durvis un meties uz logu. Izlēcis, un pagalmā viņu tomēr panākusi lode. Par laimi, ievainojums izrādījies viegls un viņam izdevies izmukt.

— Vai šāvējs sekojis?

— Šķiet, ka nē, — tieši ar šiem vārdiem uz šo jautājumu man atbildēja vīrs. Piedodiet — bijušais vīrs. — Namamāte viegli pietvīka.

— Vai Penks par notikušo informēja policiju?

— Teica, ka jā. Nākot pie manis, esot piezvanījis uz nulle divi, taču savu uzvārdu neesot nosaucis.

— Kāpēc?

— Negribot, lai vazātu pa tiesām kā liecinieku. Slepkava varot uzglūnēt un tā tālāk. Par visu vairāk viņam nepatika runāt par oficiālās varas pārstāvjiem, šis temats tam burtiski riebās. Sindroms.

Atminos… bet tas uz lietu neattiecas.

— Ko Penks stāstīja par sevi, savu dzīvi?

— Neko, absolūti neko. Pat uz jautājumu — vai viņš nav otrreiz apprecējies, neko neatbildēja.

Atminos viņu pļāpīgu kā tirgussievu, bet tagad tas bija nerunīgs un drūms, sevī noslēdzies vīrietis. Droši vien ar dzīvības briesmām saistītie pārdzīvojumi bija viņam nākuši par labu, liekot ja ne piekost mēli, tad mazliet nopietnāk padomāt par dzīvi. Vismaz man palika tāds iespaids.

— Jūsu vīram bija daudz draugu?

— Mūsu kopdzīves laikā — neviena.

— Kā tā?

— Manuprāt, pie tā vainīga viņa absolūtā nespēja uzklausīt sarunu biedru plus nevēlēšanās pašam kaut uz mirkli apklust. Otrkārt, Toms neticami ātri reiba un tādās reizēs nebija apstādināms — vārījās kā putras pods. Klausās, neklausās, viss viens, viņam galvenais runāt. No vienas muļķības uz otru un tā tālāk. Lieloties un cildinot sevi par to, par ko normāls cilvēks izvairītos pat vārdiņu bilst. Man liekas, ka viņš nesaprata, ko nozīmē kauns. Vieglprātīgs muļķis, tas būtu īsākais un reizē precīzākais šī cilvēka raksturojums. Cik reizes sabiedrībā biju gatava vai zemē ielīst. Iepazinuši Toma dabu, paziņas visi kā viens sāka no mums vairīties. Maz pamazām, pateicoties Tomam, arī es nonācu tādā kā izolācijā.

Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē sievietei?

— Kas turklāt ciena kafiju. Saprotam, — Kronbergs palocīja galvu, taču, kad namamāte pārpratuši piecēlās, droši vien, lai dotos uz virtuvi, iesmējās: — Nevajaga, Počas kundze. Mēs jau padzērām.

Taču iebildumi nelīdzēja, redzams, ka namamātei pašai kārojās tonizējošā dzēriena malka. Neticami veiklām kustībām viņa uzservēja vienkāršu kafijas galdu ar cepumiem un konfektēm un jau pēc dažām minūtēm mūsu priekšā kūpēja pa tasītei. Kafija izrādījās aromātiska un stipra — īsti manā gaumē.

— Mūs ļoti interesē slepkava, — atzinās Valts un paņēma konfekti. — Man ir lielas aizdomas, ka nogalināšana ir šī cilvēka, ja tā var izteikties, profesija. Pati saprotat, cik šis tips ir bīstams sabiedrībai, tāpēc es ļoti ceru uz jūsu palīdzību.

Poča pamāja.

— Tādā gadījumā jūs vēlreiz, turklāt ar visu atbildības sajūtu, pārcilājiet atmiņā katru sarunas ar Penku detaļu, sīkumu, pat atsevišķu vārdu. Izmeklēšanā reizēm nospēlē būtisku lomu tāds nieks, kuru liecinieks neuzskata par vajadzīgu pat pieminēt. Lai neizkliedētu jūsu domas, es mēģināšu piedot tām noteiktu virzību, iespējams, ka tādā veidā mums ātrāk izdosies kaut ko uztaustīt, nekā uzreiz mēģinot visu aptvert kopumā. Tātad — kur jūsu bijušais laulātais draugs iepazinies ar šo ļaundari, jūs nezināt?

Namamāte bridi klusēja, tad noteikti atbildēja: — Viņš to neteica.

— Par viņu savstarpējām attiecībām?

— Neminēja.

— Par noziedznieka dzīves vai uzturēšanās vietu?

— Nē.

— Kopējiem paziņām?

Lilija Poča papurināja galvu.

— Slepkavas īpatnībām?

— Kā to saprast?

— Tetovējumi, rētas, līkas kājas, vai… nešpetns raksturs. Kaut kas tāds, ar ko tas izdalās apkārtējo cilvēku vidū.

— Pag…

— Jā?

— Toms izmeta — tas rausteklis.

— Kādā ziņā?

— Es nejautāju, jo man likās, ka šie vārdi attiecas uz valodas defektu.

— Stostīšanos?

— Jā.

— Loģiski. Redzat nu, pie labas gribas un ar neatlaidību var šo to atrast arī tur, kur, šķiet, meklēt vairs nav ko. Labi, liekas, ka te tiešām vairāk neko neizspiest, tāpēc pārslēgsimies uz jums labāk pazīstamu cilvēku — Tomu Penku. Kur viņu meklēt? Pamēģiniet izdomāt, jo tas ir ļoti, es teiktu pat — ārkārtīgi svarīgi, — Kronbergs uzsvēra.

Paklausot manam draugam, namamāte iegrima domās. Vīrišķīgi platajā pierē ievilkās stāva, dziļa rieva un mutes kaktiņi vēl vairāk noslīga uz leju. Tagad viņa šķita veca. Klusums ilga vismaz minūtes piecas, bet, kad viņa pacēla galvu, izlasīt mulsajās acīs vēl skaļi neizteikto atbildi grūtības nesagādātu pat bērnam.

— Nezinu, — apstiprināja skatienā lasāmo saimniece. — Mums nav nedz kopēju paziņu, nedz radu, kas par viņu kaut ko zinātu. Tomam vispār nav tuvinieku, jo viņš uzaudzis bērnu namā. Nezinu.

— M… jā, — es grūtsirdīgi norūcu, — mums atliek vienīgi izziņu birojs.

Kronbergs strauji pavērās manī.

— Kārtējo reizi tu izrādies ģēnijs! — Uzslava bija neviltota, un manā sirdī ielija siltums. — Mēs to noteikti izdarīsim. Atvainojiet par ielaušanos un abu vārdā pateicos par kafiju — tā bija lieliska.

Bet nu mums laiks.

Namamāte nemēģināja mūs aizturēt. Pavadījusi līdz durvīm, spēcīgi paspieda mums rokas un, novēlējusi veiksmi, it kā starp citu pajautāja: — Kāpēc jums tik svarīgi ir uzzināt Toma atrašanās vietu?

— Kāpēc? — Kronbergs patiesi izbrīnījās un, pieklusinājis balsi, atbildēja, — Toms Penks redzēja slepkavību un ne tikai redzēja, bet arī pazina pašu noziedznieku. Vai pārdroši būtu pieņemt, ka tas noticis savstarpēji? Bet tādā gadījumā neizbēgami uzpeld ļoti nopietns jautājums — ko vistuvākajā laikā šis bandīts mēģinās izdarīt?

— Ne jausmas, — Poča izteiksmīgi paraustīja plecus.

— Likvidēt liecinieku, — klusā, mierīgā balsī paskaidroja mans draugs. — Viņš noteikti mēģinās atrast un nogalināt jūsu bijušo vīru Tomu Penku.

IX nodaļa Dīvainā viešņa Nekā noderīga vairāk neuzzinājuši, pametām Liliju Poču apjukušu un noraizējušos. Tāda viņa izskatījās daudz sievišķīgāka. Uz ielas trakoja īsta vētra. Ledainais vējš grieza seju kā ar nazi, aukstums Eda katrā apģērba spraugā. Nevēlēdamies izaicināt likteni, pat nenorunājuši, reizē pacēlām rokas, lai apturētu garāmbraucošu taksometru. Salonā bija tik silti un mājīgi, ka negribējās kāpt laukā. Jau pēc divdesmit minūtēm mēs slēdzām sava dzīvokļa durvis.

— Turpmākajām gaitām izmantosim savu opeli, — laikam atcerējies taksometra šoferim samaksāto fantastisko summu, tikko dzirdami noburkšķēja Kronbergs.

Dienas nogali mēs vainagojām ar šaha partiju, taču, par nožēlošanu, tā izvērtās nospiedoši garlaicīga. Acīmredzot ir manas, ir Valta domas vairāk kavējās pie uzzinātajiem jaunumiem nekā pie notikumiem uz četrstūrainā melnbalto figūru kaujas lauka. Maz pamazām mēs tuvojāmies galotnei, kas gan solīja man matu, taču iespējas manevrēt ļāva šo mirkli attālināt uz nenoteiktu laiku. Jau pusstundu, drauga dzenāts, klejoju ar savu karali ap vienīgo atlikušo figūru, līdz neizturējis Kronbergs piedāvāja neizšķirtu!

Protams, es šo priekšlikumu nekavējoties pieņēmu, un ne tikai tāpēc, ka tas mūsu savstarpējā cīņā bija mans pirmais puspunkts, bet arī tāpēc, ka pašam neizdevusies partija bija jau līdz kaklam.

— Viņš noteikti lūrējis pa atslēgas caurumu, — liekot kauliņus kastītē, piepeši teica mans draugs, un es neizpratnē pacēlu uz viņu acis.

— Kas? — Aktieris. Man šī gļēvā krāpnieku suga pazīstama. Ieraudzījis slepkavību un sapratis, — ja tiks pamanīts, nokļūs starp diviem dzirnakmeņiem, laidis ļekas vaļā. Noteikti ar to pašu paņēmienu kā zaķis — metot cilpas, lai grūtāk būtu trāpīt. Es to pamanīju jau nokalnē, taču sākumā nespēju saprast, kāpēc tik dīvaini līčloči. Iedomājos, ka piedzēries.

— Tagad tu apgāz pats sevi. Kā tad slepkava viņu pazinis? Pēc pēcpuses, vai?

— Pieņemsim, ka atverot negaidīti noklaudzēja logs un slepkava momentā aptvēris šīs skaņas nozīmi. Taču, ieraugot pazīstamu seju, Aktierim raušoties pāri palodzei, uz sekundi saminstinājies, bet pēcāk jau bijis par vēlu. Manuprāt, Pētersones piepogājamais maks pameta māju kopā ar bēgli.

— Tu domā? — visai neticīgi pārjautāju, un Kronbergs pamāja.

— Esmu gandrīz pārliecināts. Ir vairāki momenti, kas runā šai versijai par labu. Neraugoties uz visu, mums puisis pēc iespējas ātrāk jāatrod. Rīt no rīta apciemosim Aktiera mīļāko. Arī bijušo.

Interesanta persona.

— Bijusī sieva, bijusī mīļākā, bijušais darbs un bijusī mājvieta, — es domīgi sacīju. — Nelaimīgs cilvēks — par viņu viss pagātnē. Ka tikai…

— Nospļaujies! Katrs pats savas laimes kalējs, — Valts izmeta trafareto frāzi, un tā man aizdeva dusmas.

— Protams, — es ironiski palocīju galvu, — it sevišķi tas der tiem, kas aizsāk savu dzīvi bērnu namā. Visīstākie kalēji! Viņi tur tā kaļ, ka vairums pamet šo iestādi, tā vismaz runā, kā garīgi nepilnvērtīgi cilvēki. Kā sauc mums vajadzīgo sievieti? — gribēdams pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no nepatīkamā temata izraisītajām domām, es jautāju.

— Katrīna Lielā. Agrāk nodarbojās ar zagto mantu pārdošanu. Kas viņa ir tagad, nav zināms.

— Palama?

— Nē.

— Hm… Interesanti. Šādas nodarbošanās dāmas man svešas.

— Rīt varēsi apskatīt. Ar labu nakti, Robi! Un nesmēķē pa naktīm! — Valts pakratīja pirkstu.

— Domā, man deguns atrofējies? Vismaz pūt dūmus ventilācijas caurulē, bet vislabāk ieņem tableti miegam.

— Labi jau, labi, — es atburkšķēju dusmīgs pats uz sevi.

Lai gan izvairījos smēķēt drauga klātbūtnē, jo zināju, cik dūms tam nepatīkams, taču dažu labu bezmiega nakti tiešām biju pavadījis virtuvē ar grāmatu rokā un cigareti mutē. Man ne prātā nebija nācis, ka Kronbergs to bija jutis. Sevī nosolījies turpmāk laboties, pamāju un nozudu savā istabā.

Nākamajā rītā atmodos vēlu. Iemetis skatienu logā, neviļus nodrebinājos — šie bija tieši tie laika apstākļi, kas man īpaši nepatika. Arā lielām slapjām lēkšķēm krita sniegs. Pārslas, liekas, kusa jau gaisā un, kopā ar citām sasniegušas zemi, gandrīz acumirklī pārvērtās netīrā žļurgā. Taču klāt nāca aizvien jaunas un jaunas, un drīz vien melnbalto šķīdoni pārklāja koši balta sega. Es labi zināju, ka pietiek tai uzspert kāju, lai līdz potītei iegrimtu aukstā un slapjā putrā. Paaugstinātajā mitrumā kā zivis ūdenī jutās gripas vīrusi, un katru gadu šāds laiks iezīmēja epidēmijas sākumu, līdz ar to aptumšojot manu prieku par tuvo ziemu.

Smagi nopūties, saģērbos un, izsmēķējis pie loga cigareti, devos uz virtuvi. Kronbergs sagaidīja mani ar klātu brokastgaldu un viņam neraksturīgi norūpējušos sejas izteiksmi.

— Veicīgi paēd un braucam!

— Ugunsgrēks vai? Kur deg?

Paraustījis plecus, draugs atzinās: — Mācas virsū drūmas nojausmas.

— Kāds tur brīnums — tādā slapjdraņķī tās priecīgas nemaz nevar būt, — es norūcu un ķēros pie brokastīm.

Drauga nomāktās sejas paskubināts, pāris minūtēs biju galā un, iekampis divus trīs karstās kafijas malkus, paziņoju: — Varam iet.

Es jau cēlos, kad piepeši atskanēja durvju zvans. Kronbergs, kaut ko dusmīgi purpinādams zem deguna, devās ielaist, bet man nelielais starpgadījums ļāva jau ar apdomu iztukšot savu tasīti līdz galam.

— Robi! — no priekšnama puses atskanēja sauciens un, priecīgs par izdevību kaut mirkli ilgāk uzkavēties omulīgajā dzīvoklī, es atsaucos: — Nāku!

Gaitenī neviena nebija, taču elegantais dāmu mētelis uz pakaramā liecināja, ka ieradies ciemiņš.

Valta istabas durvis stāvēja vaļā, un, paklausot šim mājienam, es devos iekšā. Pirmais, ko, pārkāpis slieksnim, ieraudzīju, bija spēcīgi veidota, solīda sieviete pusmūžā, ar skolotājai raksturīgu stingrību parupjajos vaibstos.

— Roberts Štāls, — es stādījos priekšā.

— Viņas rokasspiediens bijajauna vīrieša cienīgs.

— Katrīna Lielā. — Zemās balss tembrā jautās siltas notis.

Ja detektīva profesija un drauga piemērs nebūtu iemācījuši mani valdīt pār savu seju, droši vien es paliktu pavērtu muti.

— Katrīna, — visai familiāri paskaidroja mans draugs, — izrādās, labi pazīst mani, tāpēc audienci iepriekš nav pieteikusi.

Viegli ironiskais tonis, kādā Valts runāja, liecināja, ka viņa attieksme pret negaidīto viešņu nav sevišķi goddevīga. Sieviete uzmeta Kron- bergam ašu skatienu.

— Manuprāt, arī es jums neesmu sveša.

— Jums taisnība, ķundze.

— No kurienes jūs mani pazīstat?

Atbildes vietā draugs tikai pasmaidīja.

— Skaidrs, — it kā tik savdabīgā veidā būtu saņēmusi izsmeļošu atbildi, Katrīna Lielā palocīja galvu. — Gribu aizrādīt, ka jūsu rīcībā esošās ziņas par mani ir skopas un novecojušas.

— Kādā ziņā? — Valta pelēkās acis samiedzās.

— Man ir dēls…

— Tas neko neizsaka.

— Kā kuram.

Viešņa ar nosvērtām kustībām izņēma no somiņas apbružātu uzņēmumu un ar neizsakāmu maigumu, gluži kā lielāko dārgumu, nolikusi uz galda, pārbīdīja mūsu pusē. Paliecies uz priekšu, es ieraudzīju melnbaltā fotogrāfijā attēlotu apaļu brēkuli, kura vecumu varēja rēķināt tikai nedēļās.

— Jūsu?

— Jā, — viņas balsī skanēja neslēpts lepnums. — Tas ir Valdiņš.

— Jāatzīstas, ka es joprojām neko nesaprotu, — Kronbergs atgāzās krēslā un sakrustoja uz krūtīm rokas. Man draugs šķita nedaudz apmulsis.

Katrīna Lielā ielika fotokartiņu atpakaļ somiņā. Viņas izturēšanās bija tādas pašcieņas apdvesta, ka manī iezagās šaubas, — vai tikai ziņas par šo sievieti kā noziedznieci atbilst patiesībai. Viņas platā seja liecināja, manuprāt, par atklātu raksturu, bet lielajās acīs es nespēju atklāt neko, kas apstiprinātu Kronberga stāstīto.

— Pēc nievājošā toņa es ne tikai sapratu, ka jūs pazīstat mani, bet arī to, ka šī informācija ir novecojusi par… astoņiem gadiem. Tieši tik šogad palika manam dēlam. — Sievietes koši sārtie vaigi tomēr liecināja, ka miers viņai padodas ar lielu piespiešanos. — Kad piedzima Valdis… — negaidīti viņa iešņukstējās, taču, tajā pašā mirkli saņēmusies, paraudzījās Kronbergā ar vainīgu skatienu, — es pametu visu! Sarāvu saites gan ar veco dzīvi, gan…

— Par kādu dzīvi jūs runājat? — mans draugs piepeši pārtrauca stāstītāju.

Katrīna Lielā pietvīka tā, ka pat prāvais deguns norasoja.

— Es biju… zagle! Neizliecieties! — ieraudzījusi Valtu tēlotā izbrīnā saceļam uzacis, viņa dusmīgi iekliedzās, — Jūs taču to zināt! Jā, es biju zagle, pārdevu zagto… Bērnu nama audzēkņu iestaigātais ceļš. Bet tad… Valdiņš un… es pat pametu viņa tēvu!

— Viņš piederēja pie bandas, kas nodarbojās ar dzīvokļu zādzībām. Es nevēlējos dēlam tādu tēvu un… arī tādu māti! Piedzimstot Valdiņš vienā rāvienā pārvērta visu manu dzīvi!

— Skaidrs, — Kronbergs noteica, taču es pamanīju, ka drauga tonis ir mainījies. — Bet laiks pāriet pie lietas. Vai esat ieradusies pie mums kā kliente?

— Man nepieciešams padoms.

— Ak vai! Dodot padomu, cilvēks uzņemas pamatīgu atbildības nastu. Pamatīgu. Padomu došana vislabāk padodas sievietēm, un man nepavisam negribētos pievilt jūsu uzticību. Varbūt paprasiet kādai draudzenei, vai paziņai un…

— Kronberga kungs, — viešņa stingri viņu pārtrauca, — man zināms, ka esat gudrs un taisnīgs cilvēks, pretējā gadījumā es šeit nesēdētu. Turklāt godavīrs — tāds, kas prot klusēt.

— Jūtos pagodināts, — Valts viegli palocījās, — runājiet!

— Vakar vakarā pie manis ieradās… Valdiņa tēvs! Sakiet, ko man darīt?

— Jūsu dēla tēvs? — Valts izbrīnījās. — Pēc tik gadiem?

— Jā.

— Vienkārši nezinu, ko atbildēt. Varbūt arī viņš mainījis savu attieksmi pret dzīvi?

— Nē.

— Viņš teica?

— Neteica, bet ievainojums runā pats par sevi.

— Kāds ievainojums? — Kronberga acīs atspoguļojās uzmanība.

— Valda tēvs bija ievainots! Ar lodi! Vai vajadzīgs vēl kāds pierādījums tam, ka viņš

joprojām…

— Ar lodi… — mans draugs domīgi nomurmināja un, paliecies uz priekšu, klusā balsi vaicāja: — Kā viņam vārds?

— Toms Penks, — tikpat klusu atbildēja mūsu viešņa. — Saukts Aktieris…

X nodaļa Aktiera gals Nevarētu teikt, ka šis vārds mani pārsteidza, es un, nešaubos, ari Valts, bijām gatavi to izdzirdēt.

Katrīnas Lielās vizīti tiešām varēja uzskatīt par neticamu veiksmi — ziņas pašas bija atradušas mūs un pie tam ar vajadzīgās personas palīdzību. Iespējams, ka aizdomās turamā vīrieša pagātnē šoreiz mums izdosies uztaustīt to pavediena galu, kas beigu beigās novedīs pie traģisko notikumu izskaidrojuma.

Vismaz man tas tagad nelikās neiespējami. Šķita, ka pats Dievs bija devis iespēju tikt pie cilvēka, kas vaigu vaigā ticies ar slepkavu. Un ne tikai ticies, bet arī pazinis!

— Tātad jūs nezināt, kā tikt no viņa vaļā? — es vaicāju un atcerējos, ka tieši tāda attieksme pret Penku bija arī Lilijai Počai.

— Jā.

— Bet… — Nesteidzies, Robert, — manu nākamo jautājumu aprāva Kronbergs. — Secīgi ceļi vienmēr attaisnojas. Pastāstiet par sevi, cienītā, — viņš vērsās pie mūsu viešņas.

— Kāpēc?'

— Kāpēc? Redziet, ja jūs nebūtu ieradusies pati, mēs patlaban klaudzinātu pie jūsu durvīm.

Aktieris ir iepīts kādā pagalam nepatīkamā lietā, kas ir prasījusi cilvēka dzīvību.

— Nevar būt! — Katrīna Lielā nobāla.

— Tā tas ir, un mēs dzenam Penkam pēdas. Bet nomierinieties, viņš mums vajadzīgs tikai kā liecinieks. Slepkava ir cits.

Viešņa pakratīja galvu un atviegloti nopūtās.

— Paldies Dievam! Es jau nobijos. Ko jūs gribat zināt?

— īsos vārdos pastāstiet par sevi, jo mums zināms, ka Aktieris jūsu dzīvē ienācis jau sen, liekas, bērnībā. Atsauciet atmiņā tos laikus, bet pēc tam kopējiem spēkiem kaut ko jau izdomāsim.

Sieviete salika spēcīgās rokas klēpī un sakrampēja pirkstus tā, ka kauliņi kļuva balti. Bija redzams, cik mokoši viņai bija atcerēties savu pagātni, un es varēju tikai iedomāties, kādu vētru tās dvēselē bija izraisījis Kronberga lūgums.

— Jau bērnu namā, — mūsu viešņa neskanīgā, viegli drebošā balsī iesāka, — mēs apvienojāmies tādā kā bandā… Jūs sapratīsiet — visu laiku gribas ēst… Žagām visu, ko vien varējām, sākot ar burkāniem mazdārziņos un beidzot ar naudu. Pamazām šī nodarbošanās pārgāja asinīs, kļuva par nepieciešamību… Toms bija mans draugs. Tikai nepārprotiet — tikai draugs. Par laimi, mani pie sevis pieņēma kāda vientuļa bezbērnu atraitne, tāpēc mans liktenis izveidojās citādāks nekā pārējiem.

Lai gan, Veltas tantei dzīvai esot, es tā arī neiemācījos saukt viņu par māti, siltās atmiņas par viņu, Valdim piedzimstot, deva spēkus mainīt savu dzīvi. Tagad, atmiņās, es dēvēju viņu tikai par māmiņu.

Pārgājusi dzīvot pie viņas — bērnu nams atradās nelielā provinces pilsētiņā, es nesarāvu saites ar bijušajiem drauģeļiem un nekad neatteicos pārdot sazagto. Skolā mācījos apmierinoši, un mātei pat prātā neienāca, ar ko es slepeni nodarbojos. Beigusi skolu, pirmo reizi nopietni sāku pārdomāt nākotni. Gluži negaidīti māte mantoja privātmāju Rīgā, Biķernieku ielas rajonā, un mēs pārcēlāmies uz galvaspilsētu.

Biju aprūpēta, pabarota un apmīļota, taču bija arī pienācis laiks, kad cilvēks kļūst patstāvīgs. Iestājos universitātē, pabeidzu un sāku strādāt. Bērnu nama audzēkņi bija paklīduši kur kurais, un pagātnei, liekas, vairs nebija mani jātraucē. Negaidīti nomira māte, un es pārņēmu mantojumā māju.

— Tātad viņa bija jūs adoptējusi?

— Jā.

— Turpiniet.

— Drīz pēc tam liktenis mūs vēlreiz saveda kopā ar Tomu. Viņš ne par matu nebija mainījies, tikai kļuvis profesionāls afērists, zaglis un… aktieris. Atmiņas par bērnību… es uzaicināju pie sevis… Man viņš nekad nav lāgā paticis… un es kļuvu par viņa mīļāko! — gluži neloģiski sieviete nobeidza.

— Protams, Aktiera nolūks bija jūs iesaistīt.

— Jā. Vēlāk viņš atzinās. Lai gan es strādāju labi atalgotu darbu, mani cienīja, taču vecie ieradumi… viņš to zināja. Bet, kad pasaulē ienāca Valdiņš, es pat nedomājot sarāvu saites ar Tomu un reizē arī ar bezgodīgo dzīvi. Galu galā viņi iekrita un Penka lietā es figurēju kā apsūdzētā. Ņemot vērā to, ka es vaļsirdīgi atzinos un biju vientuļa ar mazu bērnu uz rokām, tiesa piesprieda man brīvības atņemšanu nosacīti. Taču, neraugoties uz to, man nācās mainīt darbu — blakuslēmumā bija minēts aizliegums uz zināmu laiku ieņemt ar materiālu atbildību saistītus amatus. Visus šos gadus par Tomu man nebija nekādu ziņu. Dēlam, kad viņš paaugās, pateicu, ka tēvs ir miris. Biju pilnīgā pārliecībā, ka mūsu ceļi nekad vairs nekrustosies. Viņš priekš manis bija tiešām kā miris. Miris par to, ko izdarījis, par dēlu… Gāja gadi. Es atkal ieņēmu atbildīgus amatus, arī Valdis jau pārstāja tincināt, samierinājies, un te… ierodas šis nelietis!

Negaidot! Gluži kā no gaisa… Klibs!

— Vai Penks stāstīja, kā ticis pie sava ievainojuma?

— Toms pa šiem gadiem bija kļuvis pavisam teatrāls. Vispirms, ieraudzījis Valdi, viņš apraudājās, tad skūpstīja man rokas un, pacēlis pret debesīm acis, pateicās liktenim, kas ļāvis pirms nāves skatīt dēlu un vienīgo sievieti uz pasaules, kuru mīlējis… Lai gan mana bērna tēvs, viņš man bija pretīgs, taisni derdzīgs! Nedomājiet, ka esmu netaisna, — Tomam taisni cauri var redzēt. Spēlēt teātri sava dēla priekšā! Komediants!

— Kas liedza viņu tai pašā mirklī izlikt aiz durvīm?

— Valdis. Zēns bija gluži kā bez prāta — tētiņ, tētiņ, tētiņ! Ko es varēju? Puika taču nesaprot, ka viņa priekšā ir… aktieris. Bet kā pateikt? Un viņš tāpat nenoticētu, varbūt tikai nodomātu, ka es… Vēlāk, kad divatā izrunājāmies, izrādījās, ka Tomam nav kur iet, un es sapratu, ka viņš bēguļo. Neuzdrīkstējos iztaujāt… Ko darīt? Ziņot policijai? Bet ko es teikšu, turklāt bija jāņem vērā, kā uz to reaģēs dēls. Un tad es atminējos jūs. Pat noziedznieku vidū jūsu vārdu, Kronberga kungs, izrunā ar cieņu, un nav neviena, kas būtu bildis kaut ko ļaunu par jums. Es zināju, ka esat nodibinājis savu aģentūru, un pārliecībā, ka vienīgais cilvēks, pie kā meklēt izpratni un atbalstu, esat jūs, devos šurp. Dodiet, lūdzu, padomu — ko man darīt?

— Kur dēls?

— Skolā. Valdis mācās otrajā klasē. Ziniet, cik viņš man patstāvīgs — viens pats iet uz skolu un nāk mājās. Dēlam pašam ir pat sava atslēga!

— Tātad Penks patlaban ir viens?

— Jā.

— Kāds ir viņa stāvoklis?

— Normāls. Es pārsēju — brūce jau sākusi apdzīt. Par laimi, kāds jau agrāk bija ievainojumu visai profesionāli apkopis.

— Kas? Mūsu sarunas biedre paraustīja platos plecus.

— Viņš neteica.

— Vai Penkam ir ierocis?

Katrīna Lielā pakratīja galvu.

— Nav, es pārbaudīju. Tiklīdz aizmiga.

— Visai tālredzīgi. Bet nauda?

— Ir. — Daudz?

— Es neskaitīju, bet daudz.

— Kur tā glabājas?

— Makā.

— Aprakstiet to.

— Tas ir visai dīvains maks un vairāk atgādina kabatu. No ādas. Katrā tā stūrī es ievēroju pa pogcaurumam.

— Tu re! — Valts iesaucās. — Piepogājams?

Viešņa uzmeta manam draugam izbrīnītu skatienu un nedaudz vilcinādamās atteica: — Liekas… jā. Jā, ja būtu pie kā, to tik tiešām varētu piepogāt.

— Skaidrs. Nu ko, šis fakts, es ceru, padarīs Aktieri vaļsirdīgu, — uzplājis pa ceļiem, Valts paziņoja un, pievērsies atkal viešņai, turpināja, — ja jums vajadzīgs padoms, tad, šķiet, to var saņemt Biķernieku ielā. Braucam pie jums.

— Viņš…

— Neuztraucieties. Es netaisos Penku nedz arestēt, nedz iespaidot ar varu. Gribu tikai parunāt, un esmu pārliecināts, ka pēc tam Aktieris liks jūs mierā nu jau uz visiem laikiem, bet mēs iegūsim nepieciešamās zinas.

— Kaut tā būtu… — neticīgi nopūtusies, Katrīna Lielā smagnēji piecēlās.

Jau pēc desmit minūtēm mēs drebinādamies sēdējām opeļa aukstajos sēdekļos. Gaiss salonā bija mikls un drēgns, pat nepatīkamāks kā uz ielas. Taču, kad nelielā telpa iesila, es spēju jau pielaidīgāk uzlūkot ārā valdošo slapjdraņķi. Sniegs bija mitējies, un baltajā segā, gluži kā nezināmas slimības izsitumi, sāka veidoties tumši dubļu plankumi. Netīrās urgas satecēja milzīgās peļķēs, bet notekas, nespēdamas uzņemt milzīgo ūdens daudzumu, pārplūdināja ietves. Cilvēki centās pārlēkt lāmas, bet fiziski vājākie, sevišķi sievietes, pāriet uz papēžiem. Nejaukais laiks, šķiet, atspoguļojās gājēju sejās — kur vien skaties, drūmi savilkti vaibsti, satumsušas acis, neviena smaida, kas padarītu možākus un dzīvespriecīgākus steidzīgos ļaudis.

Aizņemdama gandrīz pusi aizmugures sēdekļa, Katrīna Lielā sēdēja man līdzās, pāri Valta plecam nekustīgi lūkodamās prctim- skrejošajā ceļā. Uzlūkojot profilā, viņu varēja atzīt gandrīz par glītu. Domās novēlis no tās pleciem piecpadsmit gadus, es ieraudzīju staltu, raženu sievieti, apveltītu ar visiem tiem dabas dotajiem jaukumiem, kurus jau biju ievērojis pārējo Aktiera simpātiju ārienē. Pēc izturēšanās varēja pateikt, ka viņa pieradusi uzturēties sabiedrībā, turklāt ar to vīriešiem raksturīgo neatkarību, kas gadu gaitā izstrādājas vientuļām sievietēm, kuras mēdz dzīvē paļauties vienīgi uz pašu spēkiem. Man grūti bija iedomāties viņu kā noziedznieci. Tikai pamazām es sāku aptvert, kādu smagumu tai nācies iznest, lai nenogrimtu līdz ar pārējiem, bet uzvarējusi uzaudzinātu dēlu par godīgu pilsoni. Sākumā viņa šķita skarba.

Taču, uzmanīgāk pavērojis, es atklāju, ka šī rakstura stingrība izpaužas galvenokārt mutes līnijās, kamēr acīs un ap tām koncentrējās mātes un sievietes maigums.

Ar četrdesmit kilometriem stundā Kronbergs vadīja opeli pa šķīdonī slīkstošajām, slidenajām ielām, kas vietām šķita pārvērtušās nelielos ezeriņos. Katrīnas Lielās māja atradās vientuļā, klusā un šaurā sānieliņā, kas atzarojās Teikas virzienā. Lai gan Valts apturēja automobili pēc iespējas sausākā vietā, izkāpjot kāja līdz pat potītei iemuka šķidrajā sniega, dubļu un ūdens maisījumā. Te, kur gājēji un braucēji bija retums, gluži kā skaista cilvēka āriene slēpj zem sevis tā patieso būtību, baltā sniega sega neļāva saskatīt dubļu jūru zem sevis.

Mūsu ceļabiedre atvēra metāla režģī veidotus vārtiņus un jau paspēra pirmo soli dārza celiņā, kas tik tikko manāmi iezīmēja virzienu uz četrstūrainas vienstāva mājas pusi, kad mana drauga uzsauciens lika tai apstāties.

— Pagaidiet!

— Kas noticis?

— Vai šīs ir jūsu pēdas? — Valts norādīja viņai zem kājām.

Tagad arī es pamanīju iespiedumu virknīti baltajā sniegā. Katrīna Lielā palūkojās lejup un papurināja galvu. Tad, lai būtu pārliecinošāk, pielika līdzās savu zābakā

auto kāju un jautājoši pavērās manā draugā.

— Jā, jūsu apavi tam par maziem. Varbūt Aktieris uz kādu brīdi izgājis un pēc tam atkal atgriezies?

— Kronbergs runāja ļoti klusu.

— Redziet — vienas pēdas ved vārtiņu virzienā, bet otras… — Piepeši mans draugs apklusa un sāka stīvi blenzt uz kaut ko zemē. — Kas tas?

— Kur? Taču Valts neatbildēja. Pāris sekundes kaut ko pētījis, viņš pacēla acis uz namamāti.

— Varbūt šīs ir Valda pēdas?

— Zēns skolā, turklāt… mēs valkājam viena izmēra apavus, — sieviete noraidoši papurināja galvu. — Nē, tas nav Valdis! — pēdējie vārdi izskanēja pārliecinoši.

Negaidīti, kā sprinteris pēc starta šāviena, Kronbergs rāvās uz priekšu un, iekams attapāmies, viņš bija pazudis durvīs! Katrīna Lielā uzmeta man pārsteigtu skatienu, kurā skaidri jautās aizdomas par mana drauga veselo saprātu. Tad, reizē paraustījuši plecus, sekojām Valtam. Kaut kāda iekšēja, Kronberga negaidītās rīcības izraisīta nojauta, kura nepadevās saprātam, lika sapringt. Kādi gan apsvērumi bija likuši manam vienmēr tik līdzsvarotajam draugam pa galvu pa kaklu mesties uz priekšu? Acīmredzot pagalmā redzētās pēdas bija atklājušas viņam kādu noslēpumu. Mājā valdīja klusums, un tas vēl vairāk satrauca manus jau tā uzvilktos nervus. Kaut kas bija noticis, es to jutu ar visu savu būtību. Katrīna Lielā klusuciešot soļoja man līdzās. Pārkāpis slieksnim, es cauri nelielajam priekšnamiņam ielūkojos istabas atvērtajās durvīs un sastingu. Spraugā bija redzams Valts. Viņš tupēja, pārliecies pāri zemē gulošam cilvēkam, kura baltā seja un nekustīgais augums liecināja, ka notikusi nelaime. Paspēris vēl dažus soļus, es gulošajā pazinu Pētersones mājā redzēto paralizēto vīrieti ar smailo degunu. Liels caurums virs auss un milzīga asiņu palts uz grīdas liecināja par nelabojamo.

Atliecies Kronbergs ielūkojās namamātes šausmās ieplestajās acīs un strupi jautāja: — Viņš?

— Jā, — kā tikko dzirdama nopūta nolidoja atbilde no viņas lūpām.

— Viņš! Mana bērna tēvs!

Katrīnas atbilde izkliedēja pēdējās cerības — jau sastindzis, pie mūsu kājām gulēja Aktieris!

XI nodaļa Pazudušais maks — Par vēlu! — dusmīgi iekliedzās Valts. — Par vēlu! Šie divi vārdi spalgi, kā āmura klaudzieni uz laktas atbalsojās manās smadzenēs.

Es pavēros apkārt. Visas pazīmes norādīja uz slepkavību. Līķa tuvumā neredzēja nekādu ieroci, tātad upuris bija nošauts. Vai revolveris, kas izdzēsis šo dzīvību, ir tas pats, uz kura rēķina ir nelaimīgā Pētersone un profesionālais slepkava Cilpa? It kā uztvēris manas domas, Valts norūca: — Deviņmilimetrīgais parabellums… Jūs apsēdieties, — pamanījis, ka namamāte tik tikko turas kājās, draugs norādīja uz krēslu, taču Katrīna Lielā spītīgi papurināja galvu.

— Negribu, — un tikko dzirdami piebilda, — jums izrādījās taisnība — atbilde ir saņemta un viņš vairāk nekad mani netraucēs…

Viņa labu laiku nostāvēja līdzīgi sālsstabam, un tikai acis, kas sekoja katrai mana drauga kustībai, izkratot nelaiķa kabatas un pārlūkojot katru priekšmetu telpā, meklējot slepkavas atstātās pēdas, apliecināja dzīvību sievietes nekustīgajā stāvā.

— Kur ir viņa virsdrēbes? — beidzis apskati, Valts jautāja, un namamāte ar piepūli atteica: — Priekšnamā uz pakaramā. Mētelis.

— Bet galvassega?

— Viņš atnāca bez cepures. Pat bez šalles.

Valts izgāja no istabas un pēc mirkļa atgriezās ar pelēku skujiņauduma rudens mēteli.

— Šis?

— Jā.

Pārbaudījis kabatas, Kronbergs pavērās saimniecē.

— Nav maka!

— Kā nav? — viņa pietvīka.

— Tā — nav. Kur viņš to glabāja?

— Žaketes iekškabatā.

— Hm… Tātad… Labi, ja esat mazliet attapusies, parādiet mums pārējās telpas, taču vispirms atrodiet kādu vecu palagu.

Beidzot Katrīna Lielā sakustējās. Nedrošiem soļiem šķērsojusi

istabu, viņa pavēra trīsdurvju skapja durvis un, iebāzusi spraugā roku, izvilka prasīto. Kronbergs ar to pārsedza nelaiķi, un, lai gan līķis joprojām gulēja tepat uz grīdas, es uzreiz jutos krietni labāk. Tikai tagad aptvēru, ka atrodamies guļamistabā. Te gan neredzēja divguļamo gultu, bet tahta, ar kosmētikas piederumiem nokrautais augstā trimo spoguļa galdiņš, veļas skapis un vēl šādas tādas pazīmes, ieskaitot naktslampiņu, liecināja, ka šajā telpā namamāte pavada naktis. Visur valdīja spodrība un kārtība, pat uz grīdas ne miņas no puteklīša.

Katrīnas pavadībā mēs izstaigājām visu māju no bēniņiem līdz pat pagrabam. Spriežot pēc slepkavas atstāto dubļaino apavu nospiedumiem, ārpus guļamtelpas viņš nebija spēris savu kāju. Nošāvis upuri, pamīdījies ap to — tas bija redzams kā uz delnas, un pa taisnāko ceļu devies uz izeju. Kronbergs patlaban pētīja grīdu virtuvē, kad, piepeši kaut ko atcerējusies, saimniece jautāja: — Kronberga kungs, manuprāt, tas, ka notikusi nelaime, jums bija skaidrs, vēl pirms iegājāt namā?

Valts pamāja.

— Kas jums lika izdarīt šos secinājumus?

— Pēdas sniegā. Kāds bija atnācis un aizgājis.

Es izbrīnījos.

— Varbūt pats Aktieris izgājis. Nu kaut vai pēc cigaretēm, un atkal atgriezies.

— Nē. Acīmredzot esmu jūs mazliet pārsteidzis, tā mezdamies mājā? Piedodiet!

— Mazliet, — Katrīna atzinās.

— Vainīgas tik tiešām bija pēdas. Viena vietā tās bija sakritušas un virsējais nospiedums pa pusei izdzēsis apakšējo. Tā kā veselās pēdas purngals norādīja uz vārtiņu pusi, man kļuva skaidrs, ka kāds vispirms atnācis un drīz pēc tam aizgājis. Zinādams, ka Penka dzīvība ir apdraudēta… tāpēc man šīs pēdas šķita divtik aizdomīgas. Turklāt nojauta. Ja esmu jūs izbiedējis, atvainojiet! Mūsu darbs ir pilns ar pārsteigumiem un negaidītiem lēmumiem.

— Gribētu palūkoties, — es teicu un Valts piekrītoši palocīja galvu.

— Ejam. Arī mani tās interesē. Šoreiz Katrīna Lielā mums nesekoja, droši vien arī šīs vīrišķīgās sievietes spēkiem bija savas robežas. Atstājuši viņu viesistabā vienu, mēs ar Valtu devāmies ārā.

—Vai telpās kaut ko izdevās atrast? — vērdams ārdurvis, es painteresējos, taču Kronbergs nepaguva atbildēt, jo piepeši rokturis tika izrauts man no rokas un nākamajā mirkli mēs ar draugu atjēdzāmies rokudzelžos, iespiesti katrs starp diviem ražena auguma vīriem. Viss norisinājās tik zibenīgi un organizēti, ka pat mans biedrs bez pretošanās ļāva saslēgt savas rokas. Taču viņa sejā, par lielu pārsteigumu, es ieraudzīju vieglu smaidu. Likās, ka neparastā situācija viņu nevis izbiedējusi, bet drīzāk uzjautrinājusi. Taču, kad, pavēries uz durvju pusi, es ieraudzīju svarīga priekšnieka gaitā iesoļojam mūsu kolēģi Valdi Vītolu, šoreiz kā policijas pārstāvi, es sapratu draugu. Mirkli, aizlicis rokas aiz muguras, miegdamies viņš pētīja mūs. Acīmredzot pēc žilbinoši baltā pagalma acis nespēja uzreiz pārslēgties uz priekšnama pustumsu, bet tad pazinis pārsteigumā iesaucās: — Ko es redzu — Valts!

— Liekas gan… — ironiskā tonī attrauca Kronbergs.

— Un Roberts! — pazinis arī mani, Valdis noelsās un, acumirklī zaudējis visu uzpūtību, pamāja mūsu sargiem, — noņemiet sprādzes!

Apmulsumu slēpdams, Vītols klusuciešot raudzījās, kā policisti atbrīvo mūs no rokudzelžiem un, tiklīdz bijām brīvi, balsī, kurā skaidri jautās vilšanās, sacīja: — Nudien negaidīju jūs ieraudzīt šeit!

— Uz ielas mazliet tālāk stāv mūsu opelis… — Valts daudznozīmīgi atteica, berzēdams apakšdelmus, un es pamanīju, ka pašpārliecinātais vīrs pietvīka.

— Nepamanīju. Mūsu mērķis…

— Viņš guļ tur! — Kronbergs pavēra durvis uz guļamistabu.

Vītols paspēra soli uz priekšu un, ieraudzījis ar palagu apklāto augumu, sarāvās, taču nākamajā mirklī, pārvarējis sevi, pacēla pārklāja stūri.

— Aktieris!

— Kā redzi — ne mēs, ne jūs nepaguvām.

— Tā, tā… — pieliecies un pētīdams brūci cietušā deniņos, murmināja Valdis un, galvu nepaceldams, pavēlēja, — ekspertu! Veicīgi! Un suni!

Viens no mūsu būdīgajiem sagūstītājiem izgāja, un durvju spraugā es pamanīju vīru aizsargtērpā ar automātu rokā. Varēja redzēt, ka operācija iecerēta visai nopietna. Vītols izslējās un, palūkojies apkārt, vaicāja: — Kur saimniece?

— Viesistabā.

— Jūs viņu nopratinājāt?

— Katrīna Lielā pati ieradās pie mums. Pēc palīdzības. Kamēr viņa viesojās pie mums, notika slepkavība. Mēs te atrodamies ne vairāk kā divdesmit minūtes. Vari pajautāt viņai pats, bet es ar Robertu, ja, protams, tev nav nekas pretim, brauksim mājās. Vakarpusē atnāc, mēs gaidīsim.

— Labi. Ejiet, tikai…

— Tikai? — izsmejoši pārjautāja Kronbergs.

Policists aizgriezās.

— Nekas. Vakarā tiksimies! Pavadi! — viņš pamāja vienam no atlikušajiem vīriem, un mēs devāmies uz izeju. Jau durvīs Valts atskatījās.

— Katrīna Lielā šajā afērā nav iepīta.

— Paskatīsimies, — daudznozīmīgi atmeta Vītols un atvēra viesistabas durvis. Šaurajā ieliņā stāvēja trīs policijas mašīnas. Divās sēdēja pa četriem vīriem, trešajā — tikai šoferis.

Visiem augumus izspīlēja bruņuvestes. Kad bijām iesēdušies savā opelī, Valts ieslēdza aizdedzi un grūtsirdīgi nopūtās: — Te tev nu bija pēdas! Liekas, ka pāri gājis bifeļu bars. Redzi nu, Robert, — draugs piepeši mainīja tematu, — par ko cilvēku spēj padarīt karjerisms?

— Par ko tu runā?

— Par ko citu kā par Valdi Vītolu! Viņš paaugstināts amatā… Arī dienesta pakāpē. Nebiju, jāatzīstas, gaidījis tik izteiktus rezultātus, turklāt tik ātri. M… jā, nepazīstam mēs viens otru, graujoši nepazīstam! Liekas, ka vistuvākajā laikā mūsu aģentūras saraksts saruks par vienu cilvēku, bet varbūt pat par diviem. Braucam!

Visu ceļu Kronbergs kaut ko purpināja sev zem deguna. Es zināju, ka ilgus gadus Vītols bija nostrādājis iekšlietu sistēmā mana drauga vadībā. Līdz šim Valts aprobežojās, protams, tā, lai neaizskartu biedra patmīlību, ar pazobošanos, redzot viņa virspusīgo pieeju problēmām, nespēju tvert tās dziļumā un sasaistīt ar loģikas palīdzību kopējā versijā, par pamatu izmantojot dažādu detaļu sekundārās izpausmes.

Valdis bija zaldātiski reglamentēts izpildītājs, uzcītīgs un darbaspējīgs, izturīgs un spēcīgs, bet bez tās radošās dzirksts, kas piemita Kronbergam. Mūsu aģentūras oficiālajos sarakstos figurēja arī viņa vārds.

Līdz šim, un tas arī bija Valta nolūks, pieaicinot bijušo kolēģi darbam detektīvu birojā, viņš piedalījās tikai noziedznieku aizturēšanā un tikai retumis piepalīdzēja izmeklēšanā, sniedzot vienīgi policijas arhīvos atrodamu informāciju. Taču pēdējā laikā ar mūsu biedru bija kaut kas noticis. Arī man nebija paslīdējušas garām izmaiņas Valda raksturā — klāt nākusī uzpūtība, augstprātība, kā arī progresējoša nevērība pret citiem, sevišķi padotajiem. Jāatzīstas, ka līdz šim es nepiešķīru šīm izmaiņām sevišķu nozīmi, attiecinot pārmaiņas uz nogurumu vai aizņemtību. Par nožēlošanu, un tagad to nācās atzīt ari man, šī cilvēka pārvērtību cēloņi slēpās daudz dziļāk. Lai gan arī manās un Valta attiecībās reizēm iekrita pa ērkšķim, taču pašos pamatos tās bija nesavtīgas un biedriskas. Kronberga kaitinošā noslēgtība nekad nerobežojās ar augstprātību, bet vienmēr bija pakārtota uzdevumam, centrēta uz maksimāla rezultāta sasniegšanu. Droši vien uz šī fona Vītols tagad parādījās ļoti nepievilcīgā gaismā. Jā, mūsu acu priekšā gluži nemanot bija izveidojies pavisam cits cilvēks — ierēdnis, ar milzīgu pašapziņu un skaidri saskatāmām nākamā birokrāta iezīmēm.

— Nav viegli zaudēt vecus draugus, — malkojot mūsu omulīgajā virtuvē kafiju, Kronbergs negribīgi atzinās. — Ko darīt, katrs pats izvēlas sev ceļu. Attiecībā uz informāciju, turpmāk Vītola pakalpoju​mus vairāk neizmantosim.

— Bet… — Pacentīsimies noslēgt līgumu ar Izmeklēšanas departamentu vai Iekšlietu ministriju par atļauju saņemt kartotēkas, arhīvu datus un nepieciešamās operatīvās ziņas. Strādājam taču vienam — Latvijai un galu galā tāpēc vien iebildumiem nebūtu jābūt. Tagad mūsu aģentūra sastāv tikai no tevis un manis.

— Bet Zigis?

— Kad tu pēdējo reizi viņu esi redzējis?

Es paraustīju plecus.

— Neatminos.

— Nu redzi. Faktiski viņš tikai skaitās mūsu birojā. Arī es, nu jau kā pusgads apkārt, neesmu ne redzējis, ne runājis ar viņu. Vai tādu var uzskatīt par kolēģi?

— Diez vai.

— Tātad esam vienojušies — abi šie vārdi tiek svītroti no mūsu saraksta. Tas ir nepieciešami, jo

agri vai vēlu gaidāma sadursme. Pats saproti — katra mūsu veiksme ir reizē robs oficiālās izmeklēšanas prestižā.

— Bet ko darīsim aizturēšanas gadījumos?

— Arī tas būs jāparedz Ilgumā. Policijas interesēs ir noziedznieku arests, un es neredzu šķērsli, kas vismaz šajā jautājumā neļautu mums kooperēties, turklāt aizturēšanas laurus taču tāpat pievāks viņi.

— Lai top! Bet pāriesim pie slepkavības. Kas gan to varēja izdarīt?

— Tas ir baismīgs cilvēks, — pirmo reizi Kronberga balsī es saklausīju bažas. — Nešaubos, ka viena un tā pati roka ir aizraidījusi nebūtībā kā Cilpu, tā Pētersoni un tagad arī Aktieri — Penku. Šī briesmoņa acīs cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības, un tātad priekšdienās mēs varam sagaidīt jaunu vardarbību. Dažas pazīmes liecina, ka viņš ir sadists. Kādus gan izdzimteņus nav izauklējusi zeme, vai ne?

— Tātad Aktieri viņš likvidējis, lai atbrīvotos no nevēlama liecinieka, jeb tur slēpjas vēl kaut kas?

— Man nedod mieru tas nelaimīgais maks.

— Kas ir ar to?

— Pētersones piepogājamā maka pazušana gribot negribot uzvedina uz domām, ka viņi bijuši līdzdalībnieki.

Pārsteigts es nogrozīju galvu un visai skarbi noskaldīju: — Neticu!

— Ticības pamatā vienmēr ir informācija un… prāts. Tomēr paškritiski jāatzīst, ka šīs versijas pamati nav sevišķi stipri. Tomēr ķersimies pie faktiem. Sāksim ar Pētersoni. Slepkava gluži ikdienišķi ieiet svešā mājā un nošauj namamāti. Katrs kaut cik saprātīgs cilvēks vispirms izlūkotu, vai namā nav vēl kāds, bet šis nē. Blaukts, un gatavs! Otrais — kā piepogājamais maks varēja nokļūt Aktiera kabatā?

Es paraustīju plecus.

— Viss kas varēja notikt.

— Vai nu tā — viss? Loģiski spriežot, iznāk, ka viņš to nozadzis savlaicīgi. Apdomā situāciju!

— Mirkli pagaidījis, līdz manās smadzenēs noskaidrojās aina, viņš nobeidza, — no teiktā izriet, ka viņam bijis zināms, kas gaidāms pēc tam.

— Bet, — es iebildu, — maks bija piepogājams, turklāt, pilnīgi iespējams, Penka dēļ. Kā tad viņš…

Kronbergs iesmējās.

— Esi gan tu naivs, Robert. Tādam afēristam tā nav nekāda problēma. Bet slepkavību jau paveica cits.

Mazliet apdomājies, es izdarīju kopsavilkumu: — Iznāk, ka Pētersone noslepkavota naudas dēļ?

— Daļēji nav izslēgts, bet, manuprāt, tikai daļēji. Pārliecinājies pa atslēgas caurumu, ka viņa nošauta, un nepaļaudamics uz sava paziņas žēlsirdību, Aktieris ar savu ieguvumu pacenties pa kluso pazust. Iespējams, ka te bijusi vienošanās katram saņemt savu — Penkam maku, nezināmajam — namamātes dzīvību. Interešu sakritība. Un tad, kad tās šķīrās, Aktieris momentā dabūja kājā lodi.

— Tātad versija par nevēlamo liecinieku…

— Nebūt neizslēdz šo, bet drīzāk papildina. Iespējams, ka slepkavas mērķi izrietējuši no mums nepazīstama cilvēka devīguma. Taču ir fakts, kas, manuprāt, apliecina, ka šāvējs zinājis par maku.

— Kas tas par faktu?

— Pēc namamātes likvidēšanas noziedznieks izčamdījis savu upuri — to apliecina dubļainās pēdas ap līķi un mirušās apģērba stāvoklis. Uzturēties mājā bija bīstami, taču viņš riskēja. Kāpēc?

Pagaidām es nesaskatu citu izskaidrojumu, kā to pašu nelaimīgo naudas maku.

XII nodaļa Lūzums Jāsaka, ka drauga spējas loģiski nopamatot gandrīz jebkurus, reizēm pat galīgi pretējus, taču balstītus uz vieniem un tiem pašiem faktiem secinājumus ne vienreiz vien noveda mani tādā kā prāta apmulsumā. Ja es būtu kibernētiskā mašīna, neapšaubāmi mans liktenis izbeigtos mirklī, kad nevīžīgs operators mēģinātu ievadīt manī savstarpēji izslēdzošu informāciju, kuru apstrādājot jānonāk pie viena un tā paša rezultāta.

No pārslodzes es gluži vienkārši būtu sadedzinājis* visas loģiskās ķēdes jeb cilvēka izpratnē — sajucis prātā un izmests lūžņos. Taču tur, kur pat kūstošie drošinātāji nespētu līdzēt, smadzeņu elastība un pielāgošanās spējas ļāva saglabāt veselo saprātu.

— Bet Baumane? Nora Baumane? Kā jaunajā versijā tu iedabūsi viņu?

— Draugs, tu joprojām slikti klausies. Es taču neteicu, ka slepkavas patiesos mērķus Aktieris ir zinājis, bet maks varēja kalpot vienīgi uzmanības novēršanai.

— Kā uzmanības?

— Sākumā Penka, bet tagad — mūsu.

— M… jā, — pēc šī argumenta es norūcu, un, lai mani nepiemeklētu kāda tur nožēlojama kibera liktenis, sarunu neturpinot, piecēlos un, paņēmis savu kafijas tasi, izmetu, — eju palasīt…

Durvis aizverot, atskatījos. Draugs smaidīja.

Vītols ieradās pievakarē. Pēdējie Kronberga spriedumi, kas attiecās uz viņu, lika ciešāk ielūkoties brašā policista apaļajā sejā. Nevajadzēja būt gaišreģim, pat ar Valta novērošanas spējām apveltītam cilvēkam, lai pamanītu tajā izteiktas pašapmierinātības vaibstus. Tikai tagad ievēroju, ka Valdis sācis uzbaroties — dubultzods vērta tā seju līdzīgu pilnmēnesim, bet zem žaketes jautās kā vecumam, tā profesijai nepiedodami apaļš vēderiņš. Acīmredzot tie laiki, kad viņu tāpat kā vilku baroja kājas, bija nogrimuši pagātnē, un tā vietā nācis krēsls. Kronberga istabā atkritis uz dīvāna, viņš pārmeta kāju pār kāju un pasmīnēja: — Šoreiz tu mani apsteidzi par divdesmit minūtēm.

— Vai tas ir tava darba kvalitātes rādītājs? — mierīgi painteresējās mans draugs.

Paraustījis plecus, Vītols atteica: — Mēs saņēmām Katrīnu Lielo!

— Ko? — Valta acis samiedzās. — Es taču…

— Nekas. Pasēdēs, padomās, varbūt kaut ko atcerēsies… Pats redzi — tas slepkava šauj visus pēc kārtas, un viņas pašas interesēs ir…

— Vai par savu vārda brāli padomāji? — Kronbergs pārtrauca runātāju.

— Par kādu vēl vārda brāli? — Vītols sarauca pieri.

— Par Valdi Lielo, skolnieku, viņas dēlu.

Policista apmulsusī seja liecināja, ka šis apstāklis viņam pat prātā nebija ienācis, un tieši tagad visā kailumā atklājās viņa patiesais raksturs.

— Gan jau kāds parūpēsies. Es viņa gados…

— Turējos mammai brunču stērbelē! — Kronberga cietajā balsī nebija ne miņas no labvēlības.

— Tu runā tā, it kā joprojām būtu priekšnieks, — Vītola balsī ieskanējās slikti slēpti draudi.

— Mani interesē — ko jūs tur darījāt?

— Tev nepietiek ar to, ko paskaidroja Katrīna Lielā?

— Gribu dzirdēt no jums.

-— Kā tev šķiet, — ironiski pasmaidījis, Kronbergs pievērsās man, — vai ir vērts atbildēt?

Es papurināju galvu.

— Jau Dēmonu villas lietā brieda kaut kas tamlīdzīgs. Šodiena ir tikai recidīvs, tāpēc domāju, ka nav. Nav vērts.

— Kā redzi, — Valts pagriezās pret sarkano kā vēzis policistu, — mēs ar Robertu esam vienisprātis… Pieprasi atbildi oficiālā ceļā un… likumā paredzētajā kārtībā. Secinājumus atļauju izdarīt pašam.

— To jūs rūgti nožēlosiet! — Vītols spalgi iekliedzās, pietrūkās kājās un metās uz izeju.

Durvīm aizcērtoties, es paguvu vēlreiz saklausīt, — nožēlosiet!

Mirkli valdīja klusums. Pēkšņi situācijai neatbilstošā priekā uzbliezis ar delnām pa ceļiem, mans draugs klusā balsī iesmējās.

— Viņš pats visu izdarīja!

— Atlicis vēl Zigis, — es atgādināju.

— To tāpat nokārtos Vītols. Viņi ir draugi. Paruna — kāds tavs draugs, tāds esi pats, joprojām ir spēkā.

— Varbūt nevajadzēja tik asi? Kaut kā delikātāk, diplomātiskāk…

— es ieminējos, bet Kronbergs atmeta ar roku.

— Muļķības, Robert, viņš pats tam bija nobriedis. Manuprāt, sakari ar mums Vītolam ir kļuvuši apgrūtinoši. Nebūtu nekāds brīnums, ka viņam likuši noprast… — Kronbergs vēlreiz atmeta ar roku. — Bet nerunāsim par to, jo Valdis tomēr bija mans draugs. — Valts piecēlās.

— Es tagad piezvanīšu uz ministriju un pacentīšos atbrīvot Katrīnu Lielo, bet tu…

— Es uzsmēķēšu.

— Pīpē ar, — ar sen nedzirdētu vēlību atļāva Kronbergs un nozuda priekšnama tumsā.

Neraugoties uz spēku, kas dvesa no drauga atlētiskā stāva, lūkojoties nopakaļ, man kļuva viņa žēl.

Laikam no milicijas policijā pārtapušo birokrātisko aparātu uzveikt nebija viegli — es dzirdēju, kā draugs runāja ar aizvien jauniem un jauniem cilvēkiem. Viņa nosvērtās balss intonācijā reizēm iezagās pat pa aizkaitinātam tonim. Atgriezās Valts pietvīcis un slapjš kā pēc pirts. Ne vārda neteicis, pielēja glāzi ar aukstu ūdeni un, ar diviem malkiem iztukšojis, atkrita savā vietā.

— Izdevās? — nespēdams saprast, ko pauž viņa nosvīdusī seja, es vaicāju.

— Par brīnumu, jā, — viņš gurdi atteica. — Visi tie paši vecie… Nu nekas, galvenais, ka Katrīna Lielā jau šovakar būs mājās.

— Apsveicu, bet liekas, ka līdz ar Aktiera nāvi ir pārtrūcis pavediens. Mums vairāk nav neviena liecinieka, kurš spētu atpazīt slepkavu. Visi gali ūdenī — liekas, tā šo gadījumu dēvē kriminālajā žargonā?

— Nāksies papētīt manu versiju.

— Par līdzdalībnieku?

— Daļēju līdzdalībnieku. Ņem vērā, ka tā nemaz tik bczperspcktīva, kā liktos no pirmā acu uzmetiena, nav, jo kā Aktieris, tā slepkava abi ir noziedznieki, tā teikt — vienas audzinošās vides pārstāvji. Ja nu viņu ceļi krustojušies ieslodzījumā? Tādā gadījumā pilnīgi iespējams, ka izdosies kaut ko uztaustīt, turklāt pret mani šajā vidē izturas diezgan iecietīgi. Vismaz ne naidīgi.

— Risks.

— Kur viņa nav. Likties gultā arī ir risks, var taču nepamosties. Nekas, Robčik, esmu pieradis.

Zinu kādu vīru, kas, protams, ja viņš to gribēs, palīdzēs. Šis cilvēks ir no profesionālajiem cietumniekiem. Nebrīnies, ir arī tādi. Parasti šiem cilvēkiem ir nosliece uz alkoholismu un dzērumā nevaldāms raksturs. Viņi, starp citu, ļoti labi zina savas vājības un turas, turas, bet… līdz pirmajai glāzītei. Tiklīdz šņabis galvā, tūlīt kaut ko ievāra. Tādiem noziegums nebūt nav dzīves kredo, kā no pirmā acu uzmetiena varētu likties. Viņu nelaimes avots — vieglprātīgais un nenosvērtais raksturs. Bet cietumā šie cilvēki nez kāpēc pieķeras ne jau labākajiem, bet vēlāk — jau apjēguši savu jauno draugu būtību,

nemaz necenšas kaut ko mainīt. Gluži kā tenisa bumbiņa, tie tiek mētāti no brīvības ieslodzījumā un atkal atpakaļ. Tā kā šādu tipu pārkāpumi parasti nav sevišķi smagi, sods ir samērā īss, un viņu dzīvi varētu sadalīt divās diezgan līdzīgas daļās — vienu aiz restēm, bet otru — sagatavojot sev ceļu aiz tām. Drūma aina, vai ne? Mums vajadzīgais puisis, cik zinu, ir četras reizes sēdējis un visas par sīkumiem. Brīvībā parasti pilda sakarnieka lomu, bet cietumā izklaidē ieslodzītos. Jautrs, asprātīgs un reizē neizsakāmi infantils. Pa vakariem apgrozās restorānos, no kurienes, šķiet, vismaz trīs no četrām reizēm pa tiešo ticis pārvietots aiz restēm. Vispār viņš ir fatāls neveiksminieks. Nāksies aiziet, es zinu, kur to meklēt, — draugs uzmeta skatienu rokas pulkstenim un piecēlās. — Īstais laiks.

Kad ar gatavību sejā doties viņam līdzi arī es grasījos slieties kājās, Kronbergs uzlika savu smago roku man uz pleca un, ar spēku iespiedis atpakaļ sēdeklī, nepielaidīgā tonī paziņoja: — Iešu viens!

— Šajos laikos!

Dusmīgi papurinājis galvu, Kronbergs kategoriski nocirta: — Nē! — taču, pamanījis mani sadrūvējamies, jau mīkstākā intonācijā piebilda, — ja būsim divi, viņš kļūs aizdomīgs. Nebaidies, es nebūšu ilgi.

Tālākās debatēs neielaizdamies, draugs devās pārģērbties un pēc desmit minūtēm aiz viņa aizkrita ārdurvis.

Nākamās trīs stundas es pavadīju klubkrēslā ar savu mīļāko grāmatu rokā. Lasīšana nevedās, jo pats mazākais troksnītis lika man satrūkties, — acīmredzot slepkavības ainas uzvilktā nervu sistēma joprojām atradās trauksmes stāvoklī.

Neskaidrais nemiers pamazām pārauga uzmācīgā nelaimes nojausmā, un, kad Kronbergs parādījās durvīs, biju gatavs apsveikt viņu ar uzcclšanos no miroņiem. Ielūkojies man sejā, draugs pasmaidīja.

— Esmu dzīvs, Robert. — No viņa nāca viegla alkohola smaka.

— Redzu, dzirdu, lai slavēts Dievs! Ģērbies nost un nāc vakariņās.

— Jau paēdu, turklāt par tādu summu, kas tev nav jāzina.

Kā barga sieva, iespraudis rokas sānos, es strupi jautāju: — Kāpēc?

— Lai priekšlaicīgi nenonāktu kapā. Tas skaitlis ir patiesi šausmīgs, bet tava veselība… Ar vārdu sakot — neteikšu! — kārdams mēteli uz pakaramā, Valts mēļoja un, pamājis uz savas istabas pusi, jau nopietni piebilda, — ienāc, aprunāsimies!

Uzmetis uz krēsla atzveltnes žaketi un palaidis vaļīgāk kaklasaites mezglu, draugs apsēdās un, pievēris acis, gurdi atzinās: — Noguru.

— Vai izdevās uzzināt kaut ko jaunu? Pavedienu atradi?

— Vismaz darbu, lai rītdiena nebūtu jāaizvada, dīki slaistoties. Mans paziņa, sauksim viņu par Arnoldu, izrādās, nule kā iznācis no kārtējā — piektā ieslodzījuma, un nemaz nešaubos, ka tuvākajā laikā atgriezīsies tur atpakaļ. Aktieri pazīst, kopā sēdējuši. Mēs diezgan pamatīgi iešnabojām, tāpēc ceru, ka viņa sniegtās ziņas pašos pamatos ir patiesas. Slepkavas apraksts, kādu mums deva Poča, viņam neko neizteica, taču tā vietā puisis zināja pastāstīt, ka Penkam tur bijis sirdsdraugs, pamatīgs «bullis», bijušais smagsvars boksā, kam pat «likumīgie» griezuši ceļu. Kāda kautiņa laikā šis vīrs iebelzis savam pretiniekam pa žokli tā, ka iznākuši pamatīgi miesas bojājumi un attiecīgais pants par huligānismu. Sportists — tā viņu iesaukuši ieslodzītie, riskējot ar savu ādu, paglābis Aktieri no pamatīgām nepatikšanām, kas briedušas sakarā ar mutes palaišanu. Pelēkais, tāds drūms vienpatnis, juzdamies aizskarts par Penkam neapdomīgi pasprukušu frāzi, gribējis norēķināties, taču bokseris nostājies Aktiera pusē un kopš tā laika abi kļuvuši nešķirami draugi.

Kā redzi, pat tādā vietā var atrast cilvēcisku jūtu aizmetņus. Manam profesionālajam cietumniekam Arnoldam izdevies noklausīties kādu sarunu abu starpā. Runa bijusi par ieroci.

— Ieroci?

— Jā. Revolveri. Pēc atsēdēšanas Sportists apsolījis Aktierim nez kādiem nolūkiem pagādāt deviņmilimetrīgo parabellumu ar visām patronām…

XIII nodaļa Smagsvars Droši vien uz jauno ziņu mana seja reaģēja visai atturīgi, jo nožāvājies Kronbergs sacīja: — Protams, nekas sevišķs jau nav, taču labāk tas, nekā nekas. Šis vīrs strādā par automehāniķi kādā privātdarbnīcā Mežciemā.

— Tavs profesionālais cietumnieks ir pārsteidzoši labi informēts par notiekošo brīvībā.

Valts palocīja galvu.

— Tev taisnība. Starp citu, aiz dzeloņstieplēm informācija par kolēģiem brīvībā, ja šis vārds der, ir daudz precīzāka un plašāka, nekā varētu nodomāt, zinot, kas viņus šķir. Viņi taču bez atpūtas kaut ko perina, lai, līdzko termiņš beidzas, varētu ķerties pie «darba». Tam var ievajadzēties kolēģa, bet reizēm arī kāda, uz ko novirzīt aizdomas. Bokserim vārds ir Edgars Bloks. Rīt no rīta aizbrauksim viņu apciemot, varbūt kaut kas izšķiļas.

— Derētu nodrošināties, — es ieteicos. — Bokseris, turklāt smagsvars, plus revolveris nav nekāda joka lieta. Bez tam vēl sēdējis…

— Viņš ir gadījuma cilvēks — liktenīga nejaušība. Mēs nedrīkstam mest pār vienu kārti kā recidīvistu, tā viņu, Robert. To atzina arī Arnolds. Starp citu, sportists uz apsūdzēto sola ir tāds pats retums, kā rūdīts bandīts uz goda pjedestāla.

— Lai tā būtu. Cikos izbraucam?

— Tūlīt pēc brokastīm. — Valts vēlreiz nožāvājās, pie tam tik plati, ka, neturpinot sarunu, es piecēlos.

— Saldu dusu!

Atbildes vietā draugs tikai pamāja.

Par spīti Kronberga argumentiem, kad nākamajā rītā izbraucām uz Mežciemu, man šķita, ka priekšā mūs gaida tikšanās ar kādu no Sindbada piedzīvojumos aprakstītajiem ciklopiem līdzīgajiem briesmoņiem. Par brīnumu, bijušais bokseris izrādījās reti skaists cilvēks platiem pleciem un stingriem, pareiziem vaibstiem. Sportistam bija viegli viļņoti mati un brūnas acis, kurās varēja saskatīt visu ko, izņemot nežēlību. Augumā tuvu pie diviem metriem, ļoti koordinēts, enerģisks, viņš ar kaut ko atgādināja vairākkārtējo pasaules čempionu, Kubas smags varu Stīvensonu.

Darbnīca bija izvietota kādās privātmājas garāžas piebūvē netālu no ezera. Droši vien tās īpašniekam piederēja arī pats nams. Piebūve izrādījās visai plaša, taču autoservisu pakāpeniskā pārvēršana no bezgodīgiem izspiešanas uzņēmumiem īstās mašīnu apkopes stacijās acīmredzot pamazām izkonkurēja privātos meistarus, jo te strādāja tikai viens vīrs — mums vajadzīgais Edgars Bloks. Viņš patlaban mēģināja iekustināt kāda veca žiguļa pagalam ierūsējušos bremžu virzuļus, taču tie bija tā ieķīlējušies cilindros, ka ar lauzni vien, ar ko milzis strādāja, nekas nebija panākams. Vīrs pastiepa roku pēc āmura un ieraudzīja mūs.

— Ko vēlaties? — izslējies tornim līdzīgajā augumā un slaucīdams eļļainās rokas lupatā, viņš dziļā, dobjā basā jautāja.

— Edgars Bloks, tas droši vien esat jūs? — atvaicāja Kronbergs.

— Jā.

— Iepazīstieties, mans draugs Roberts Štāls, bet mans vārds ir Valts Kronbergs.

Milzeņa brūnās acis samiedzās.

— Tas pats Kronbergs?

— Tas pats, — Valts pasmaidīja. — Jūs tas uztrauc?

Paraustījis masīvos, netīrajā darba tērpā iespīlētos plecus, Bloks

norādīja uz diviem krēsliem pašā darbnīcas stūrī.

— Man nav par ko uztraukties. Sēstieties. Spriežot pēc vārda, tad tā nav automašīna, kas atvedusi jūs šeit.

— Ir jā, ir nē.

— Kā to saprast?

— Atbraucām ar savu opeli, lai satiktu jūs.

— Man tas ir skaidrs. Un kas jums no manis vajadzīgs? — atslīdzis uz nospeķota ķebļa mums iepretim, viņš nopētīja manu draugu ar mierīgu, gandrīz vai izteikti vienaldzīgu skatienu.

Kronbergs pat nemēģināja kaut ko izdomāt, bet runāja tieši.

— Jūs pazīstat Penku — Aktieri?

— Pazīstu. Mēs iepazināmies tur… — arī mehāniķis nemēģināja laipot.

— Kādos apstākļos?

— Tas nabags bija pļāpa, varens muldoņa. Pats izdomāja dažnedažādus briesmu stāstus ar sevi galvenajā lomā, pats ari stāstīja. Ko tikai man nav nācies noklausīties pa trim kopā pavadītajiem gadiem.

Reiz muļķītis neveiksmīgi iepina savā pasakā kādu no tiem, kam tādas lietas nepatīk. Paklīda baumas, pēc tam izraisījās skandāls. Puisim draudēja nazis ribās, jo apvainotais bija no tiem, kas jokus nesaprot. Ar vārdu sakot, nācās iet palīgā.

— Cik man zināms, pēc šī incidenta trīs cilvēki tika hospitalizēti?

— Varbūt.

— Pēc tam jūs sadraudzējāties?

— Man viņa bija vienkārši žēl — pusmūža bērns, kas dzīvo savu iedomu pasaulē. Vēlāk viņš atzinās, ka, pirms aptīrīt kādu, vispirms iedomājies savu upuri kā ļoti sliktu cilvēku, bet pēc tam iztēlojies sevi tāda kā tautas varoņa — taisnības aizstāvja lomā. Robins Huds un Dons Kihots vienā personā.

Jāsaka, ka, Penku neapdraudot, es gluži vienkārši klausījos visās muļķībās, kas tam nāca uz mēles.

Pacietīgi klausījos… Aktieris ne tikai stāstīja, viņš izdzīvoja. Reizēm man šķita, ka vīrs iejutās savās lomās tik pamatīgi, ka pēc tam pats nespēja izšķirt, kur patiesība, kur izdoma. Man ne vienreiz vien likās, ka es esmu psihiatrs, bet viņš — pacients.

— Kāda jums izglītība? — negaidīti runātāju pārtrauca mans biedrs.

— Augstākā. Esmu inženieris mehāniķis.

— Turpiniet.

— Īsi sakot, to nevarēja nosaukt par draudzību. Drīzāk es biju aukle, kas uzmana, lai nesaprātīgais bērns savas nepiesardzības dēļ nenonāktu nelaimē.

— Pants, pēc kura jūs tiesāja…

Bloks atmeta ar roku.

— Ieslodzījumā nokļuvu paša muļķības dēļ. Kāds apdzēries mērkaķis izturējās varmācīgi pret meiteni. Nu, un es… neaprēķināju vajadzīgo spēku.

Kronbergs cieši ielūkojās pretimsēdētāja vīrišķīgi skaistajā sejā.

— Man zināma kāda jūsu saruna ar Aktieri. Liecinieks, kas to dzirdējis, apgalvo, ka jūs Penkam esat apsolījis pēc atbrīvošanas sagādāt ieroci… Deviņmilimetrīgo parabellumu! Ko teiksiet?

Labu brīdi automehāniķis nekustīgi blenza manā draugā un pēkšņi iesmējās.

— Atcerējos! Bet atvainojiet — kādas tiesības man kā dakterim, lai arī nosacītam, bija iegrožot sava pacienta fantāzijas? Vai tad trako namā Napoleonam ārsts mēģināja izskaidrot, ka viņš nav nekāds Bonaparts, bet parasts kurpnieks vārdā Bērziņš? Tas viss muļķības, Kronberga kungs, viss vienas muļķības — ir ierocis, ir solījumi, ir pati saruna. Vienkārši es piebaroju nelaimīgā iedomas ar nelielu piedevu no savas puses, tas arī viss. Aktieris nonīktu, ja tam nebūtu neviena klausītāja, kas mazliet pārdzīvotu līdzi.

Mana drauga vilšanās bija tik nepārprotama, ka Bloks, uzmetis viņam līdzjūtīgu skatienu, pavaicāja: — Liekas, esmu sajaucis jums visas kārtis?

— Diemžēl, — acumirklī saņēmies, Valts rāmi atteica. — Ko darīt, versija ir un paliek tikai versija… Viena vienīgā iztur līdz galam. Pateicos par atklātību, — Kronbergs piecēlās un, jau sniegdams roku, ar novēlošanos atcerējās Počas sniegto slepkavas aprakstu. Taču, kad, atstāstījis to automehāniķim, ar cerībām balsī vaicāja: — Varbūt ieslodzīto vidū atceraties tādu? — Bloks atbildēja.

— Nezinu, nē, tāda tur nebija.

— M… jā, — Kronbergs norūca un, pagriezies pret mani, teica, — mums, Robert, atliek tikai atvainoties un atvadīties.

Pamājis es uzslējos kājās. Nākotne rēgojās drūmās nokrāsās.

— Katram gadījumam es atstāšu jums mūsu tālruņa numuru, — Valts izvilka vizītkarti. — Nav reti gadījumi, kad atmiņa izdod visai pārsteidzošas, liekas, pat ar apziņu nefiksētas epizodes, tēlus, reizēm pat sensenus notikumus visā to hronoloģiskajā secībā. Kas zina…

— Jums taisnība, — Bloks palocīja varenajam augumam samērīgi veidoto galvu. — Cilvēkā ieslēptā informācija ir nesalīdzināmi lielāka par to atmiņas daļu, kas pakļaujas gribai.

— Jūs interesē šādas problēmas? — atradis domubiedru, Kronbergs atdzīvojās. — Mehāniķis taču…

— Mehānismi tikai atklāj cilvēka smadzeņu nepilnību. Salīdziniet lidmašīnu ar putnu — manevru, nosēšanās un pacelšanās iespējām. Tas, ka esmu sēdējis, nebūt nenozīmē to, ka neesmu domājis. Gluži otrādi — šī, varu droši teikt — nepelnītā situācija palīdzēja izprast šo to daudz labāk, nekā tas izdotos brīvībā. Daļēji esmu pateicīgs liktenim, kas man parādījis ari šādas vietas. Vismaz tagad man ir skaidrs, kāpēc nevaru brīvi rīkoties ar informāciju, kas atrodas manī.

— Grēks?

Automehāniķis pamāja.

— Bloka kungs, — vēlreiz sniegdams viņam roku, Kronbergs ar cieņu balsī sacīja, — esmu priecīgs, iepazinies ar jums. Ja nu atmiņa, tā atmiņa…

— Es zvanīšu.

Milzīgais vīrs pārrakstīja mūsu tālruņa numuru uz nosmulētas rūtiņu burtnīcas iekšējā vāka un, atdevis vizītkarti īpašniekam, pavadīja mūs Kdz izejai. Pamājis uz mūsu pelēkā opeļa pusi, ieteica: — Ja jūsu zirgs sāks niķoties, es ātri tam uzlikšu iemauktus. Opeļi ir mana specialitāte.

— Ņemšu vērā, — Kronbergs apsolīja un atgrūda vārtiņus.

XIV nodaļa Jaunumi Baltā sniega sega, kas vēl vakar biezā slānī gluži kā balts grims pārklāja Rīgas seju, šodien, pārvērtusies urgās un strautiņos, kas no visām pusēm steidzīgi traucās noteku virzienā, no jauna atklāja lielās pilsētas pelēkos vaibstus. Tikai klajākajās, no saules aizsargātajās vietās, kur nestaigāja cilvēki un nebrauca automobiļi, bija saglabājušās spilgti baltas laucītes. Dienas spīdekļa stari sildīja vāji, taču pietiekami, lai vismaz divas reizes paātrinātu kušanas procesu, un es prognozēju, ka pēcpusdienā no sniega būs palikušas tikai atmiņas.

Mājup Kronbergs brauca ar līkumu cauri Ulbrokai. Ceļš gāja pa pašu Rīgas robežu. Šoseja bija vientulīga, un es spriedu, ka Valts to izvēlējies apzināti, lai, satiksmes drūzmas netraucēts, varētu sakārtot savas domas.

— Ko darīsim tālāk? — neizturējis drauga nomācošo klusēšanu, es painteresējos.

Valts paraustīja plecus.

— Nevaru izdomāt. Aktieris likās tik perspektīvs…

— Melis, — es iespraudu.

— Bloks nosauca viņu par fantazētāju un, manuprāt, tas ir tuvāk patiesībai. Diemžēl viņa vairs nav starp dzīvajiem, un mums būtu laiks atzīt, ka šajā virzienā slepkava mūs apspēlējis. M… jā, liekas, ka līdz ar Penka nāvi pārtrūcis vienīgais pavediens!

Tālumā sāka tumst svinpelēki padebeši, un es iedomājos, ka pēc stundas no manas laika prognozes nekas nebūs palicis pāri.

— Es Aktierim neticu! Nedrīkst taču balstīt versiju uz tāda cilvēka vārdiem, kam vairāk par visu gribas spēlēt teātri. Viņš muld, bet mēs skraidām.

— Esmu par to domājis, — Kronbergs pamāja. — Bet atzīsties, ka pārāk jau vilinoši viss izklausījās, — ir apraksts, ir fakts, ka Penks pazīst slepkavu. Esmu apsvēris situāciju un domāju, ka arī tagad nevajadzētu visam, kas saistās ar Aktieri, tā vienkārši atmest ar roku. Ja visā šajā mudžeklī ir ieslēpts patiesības grauds, tad vēl joprojām šis ceļš var izrādīties pats īsākais.

— Bet Baumane?

— Atkal Baumane! — Valts dusmīgi iesaucās. — Vispirms izolēsim to, kas viņu apdraud, un pēc tam mums būs laika atliku likām izpētīt — kāpēc viņš to darījis.

— Bet, manuprāt, ja mēs spētu aptvert šo — kāpēc, tad arī slepkava būtu rokā, — es iebildu.

— Bez šaubām, — draugs piekrita, — taču jārēķinās kā ar faktiem, tā ar apstākļiem. Vai mūsu rīcībā ir kaut kas tāds, kas palīdzētu izgaismot šo — kāpēc? Nav. Turklāt nozieguma iemesla meklēšana vienmēr ir darbietilpīgāks process nekā operatīva iešana pa pēdām. Mums vienkārši nav laika, Robi. Ņemsim vērā kā vienu, tā otru, taču prioritāte lai paliek, vismaz patlaban, īsākajam ceļam. Piekrītu, Aktieris, dzīvodams vairāk iedomātu nekā reālu notikumu vidū, varēja sastāstīt Počai nezin ko, bet kaut kur zemapziņā jūtu, ka viņš tomēr runājis patiesību. Tu taču pats pēc sevis esi pārliecinājies, cik bieži nojauta mums palīdzējusi izmeklēšanas gaitā.

— Ko īsti tu iesaki?

— Vēlreiz apmeklēt Katrīnu Lielo. Varbūt nelietīgais slepkava meklējams viņas un Aktiera pagātnē — bandā, bet mēs tai pat neesam šo tipu paguvuši aprakstīt.

— Pareizi! — es iesaucos. — Turklāt arī Katrīna kā kliente nav saņēmusi to, pēc kā ieradās pie mums.

— Padomu?

— Jā. Manuprāt, tas viņai patlaban divtik nepieciešams. Es nedomāju to, kas sakarā ar Penka nāvi

zaudējis savu aktualitāti, bet to, kas droši vien uzpeldējis pēdējo notikumu rezultātā. Nav taču izslēgts, ka tava uzstājlba, atbrīvojot šo sievieti no ieslodzījuma, var nepatikt Vilolam. Es mazliet baidos, ka tikai viņš nemēģina…

— Tev taisnība, Robert! — Valts nobremzēja automašīnu pie kārtējā krustojuma un aši noorientējies, nogriezās pa labi. — Braucam tūlīt, nav ko vilkt garumā.

Jau pēc divdesmit minūtēm mūsu automobilis nobremzēja pie Katrīnas Lielās vārtiņiem. Tagad šī vieta šķita sveša — ne vēsts no te redzētā spilgtā baltuma. Sniega vietā melna, netīrām peļķēm izraibināta zeme. Likās, ka nezināms mākslinieks, izmantodams nakts aizsegu, pārkrāsojis apkārtni, ar ļaunprātīgu nolūku izvēloties pašu drūmāko toni. Ja pati notikuma vieta uzjundīja manī ne jau patīkamākās atmiņas, tad neiepriecinošās krāsas padarīja to pagalam nomācošu. Nelīdzēja pat sarkanais kārniņu jumts, kuru vakar zem sniega segas nemaz nebiju pamanījis. Durvis atvēra pati Katrīna. Pētoši ielūkojos viņas sejā, meklēdams baigā notikuma atstātās pēdas, taču šī sieviete bija izgājusi pamatīgu dzīves skolu, jo nekas stingrajos vaibstos neliecināja par vakar pārdzīvoto. Ieraudzījusi mūs, namamāte pat neizbrīnījās, bet, it kā būtu gaidījusi, tikai plašāk pavēra durvis.

— Ienāciet!

— Vai Valdis…

— Dēls skolā.

Viņa ieveda mūs virtuvē un, apsēdinājusi aiz paliela, ar sarkan- baltrūtotu vaskadrānu klāta galda, uzlika uz plīts tējkannu.

— Tūlīt dzersim kafiju.

— Labprāt, — abu vārdā atsaucās Valts un, iegrozījies ērtāk, aplaida apkārt skatienu. Šī virtuve bija kā sapnis. Ja mūsējā netrūka omulības, tad šeit tā sēdēja katrā stūrī, katrā ar apdomu iekārtotajā kaktiņā, katrā grīdas un sienas flīzē, katrā plauktiņā, pat tā saturā. Visas mēbeles bija izvietotas neiedomājami harmoniski un reizē — parocīgi. Krāsu saskaņa kā sienu apdarē, tā aizkaru un atsevišķās interjera detaļās liecināja, ka te velti meklēt nejaušību, bet visa pamatā likts praktisks un māksliniecisks aprēķins. Telpā nejuta ne miņas no drēgnuma, bet degošās malkas sprakšķi un tīkamais siltums ienesa ne ar ko nesalīdzināmu mājīgumu. Uzservējusi galdu, namamāte apsēdās mums iepretim.

— Man kāds pačukstēja, — pagriezusies pret Kronbergu, viņa izjusti teica, — ka, vienīgi pateicoties jūsu enerģijai, es esmu tikusi laukā.

— Vai Valdis…

— Dēls nezina neko, kas noticis. Ko viņam teikt? — sievietes skarbajos vaibstos iezagās nedrošība. — Puisēns taču neizbēgami jautās — kur tēvs?

— Sakiet taisnību.

— Taisnību? — namamātes acis iepletās. — Arī par sevi?

— Protams. Patiesība dod brīvību, un es nešaubos, ka dēls jūsu uzticību pratīs novērtēt.

Pamēģiniet. Ticiet man, nožēlot nenāksies. Lieki būtu paskaidrot, ka nepatiesība pret tuvāko ar laiku pāraug atsvešinātībā, bet patiesība — cieņā.

— Lai kāda?

— Lai kāda.

Labu brīdi, galvu nodūrusi, Katrīna ar tādu interesi pētīja sarkanbalti ornamentēto galda pārsegu, it kā pirmo reizi būtu to ieraudzījusi, taču, kad pacēla acis, tajās mirdzēja asaras.

— Jums taisnība. Paldies!

Acīmredzot gribēdams izkliedēt drūmo noskaņu, Kronbergs pa​smaidīja: — Tādā gadījumā es savas saistības esmu nokārtojis. Padomu esat saņēmusi, bet man atliek pieprasīt honorāru…

— Es tūlīt… — saimniece grasījās slieties kājās.

— Pagaidiet! — mans draugs viņu aizturēja. — Šis honorārs nav saistīts ar materiālo atlīdzību, bet gan ar… atmiņām.

Katrīna Lielā sarauca uzacis.

— Nesapratu?

— Gribu kopā ar jums veikt nelielu ekskursiju pagātnē. Jūsu pagātnē, — cieši lūkodamies sarunu biedres acīs, Valts paskaidroja.

— Nepatīkamu ekskursiju.

— Tagad skaidrs, — sieviete pamāja. — Jautājiet, esmu gatava atbildēt.

— Pateicos.

Kronbergs paņēma savu tasīti un piecēlies piegāja pie loga.

— Vasaru laikam pie jums jauki?

— Jā.

— Visu mūžu sapņoju par savu dārzu, — draugs atzinās, — taču tālāk par vienu istabu komunālajā dzīvoklī neesmu ticis. — Pagriezis muguru logam, viņš atbalstījās ar brīvo roku pret palodzi un turpināja, — ķersimies pie lietas, citādi zūdīties vien gribas. Sākumā es aprakstīšu kādu cilvēku, bet jūsu uzdevums būs parakņāties savā atmiņā. Ja atradīsiet līdzīgu, sakiet. Labi?

— Runājiet.

— Šis cilvēks, — it kā tīšuprāt dodams apdomas laiku, Valts runāja nesteidzīgi, — ir vidēja vecuma vīrietis. Gribu piebilst, ņemiet vērā laika starpību, kas šķir šodienu no tām dienām, kad, iespējams, esat ar viņu tikusies. Negribas, protams, to visu no jauna celt augšā, bet mums vajadzīga jūsu palīdzība.

— Es ņemu.

— Ļoti labi. Tātad šim, pašreiz — pusmūža vīrietim ir melnīgsnēja seja. Staigā nedaudz salīcis. Viņam ir dienvidniekiem raksturīgs paprāvs deguns un brūnas acis, taču lūpās saskatāma atšķirība — tās ir plānas. Rausta valodu.

— Tas ir tas pats, kas nošāva Tomu?

— Kundze, — mans draugs viņu pārtrauca, — vai jūs pagātnē neesat tikusies ar šim aprakstam atbilstošu cilvēku? Nesteidzieties atbildēt, mums laika diezgan. Padomājiet.

Namamāte paklausīja, turklāt tik uzcītīgi, ka, gaidīdams uz atbildi, es paguvu iztukšot vēl vienu kafijas tasīti. Kādā mirklī domīgās acis uzliesmoja, likās, ka viņa kaut ko atcerējusies, taču jau pēc sekundes skatiens apdzisa. Pagāja veselas piecas minūtes, iekāms ar pilnu pārliecību balsī viņa atbildēja: — Es ar šo cilvēku nekad savā mūžā neesmu tikusies. Nedz pagātnē, nedz tagadnē.

— Žēl. Bet nu pamēģiniet atminēties kādu, ar ko draudzējās vai arī… sadarbojās Aktieris.

Tādu, kurš spētu nonāvēt cilvēku. No tiem. Jūs saprotat?

Uzrunātā nodrebēja. Šoreiz pārdomu laiks bija ievērojami īsāks.

— Bija viens. Pēc apraksta līdzīgs, taču valodu diemžēl nerausta. Viņu tiesāja toreiz…

— Vienā prāvā ar jums?

— Jā.

— Pastāstiet sīkāk.

— Nav vērts, — Katrīna Lielā atteica, — viņš nomira trešajā tiesas dienā.

Kronbergs galvu vien nogrozīja.

— Neveicas gan, bet, — viņš sakrustoja pirkstus un, atbalstījies ar delnas malām pret galdu, kaut kā neveikli teica, — mums jāturpina. Ceru, ka neapvainosieties, bet zināms, ka bez jums Aktiera dzīvē ir bijis daudz sieviešu. Vai jums kāda no tām pazīstama? Ja atradīsiet kādu, aprakstiet.

Katrīna pamāja.

— Toms, toreiz gan viņš bija pamatīgi iedzēris, lielīdamies parādīja man fotogrāfiju. «Šī,» viņš

sacīja, «tagad ir liela persona, bet kādreiz…» sekoja kaut kas necenzēts, no kura atmiņā nekas nav saglabājies. Uzņēmumā bija atainota ļoti skaista sieviete, taču man likās, ka šo iespaidu vairāk rada nevis sejas panti, bet grims, turklāt aizmugurē redzamā māja vairāk līdzinājās dekorācijai. Es toreiz nodomāju, ka viņš tikai ākstās.

— Vai nepainteresējāties, kā šo dāmu sauc?

— Nepatīkami pasmīnējis, Penks toreiz norūca: «Šķipsna.» Sievietei tiešām pāri pierei krita liela viļņotu matu šķipsna. Tas arī viss, kas šajā lietā man zināms.

XV nodaļa Politiķe Vēl stundu, skarot visdažādākos tematus, mēs notērzējām ar viesmīlīgo namamāti. Viņa izrādījās ļoti erudīta, ar skarbajai ārienei neatbilstošu sievišķīgumu. It īpaši tas parādījās tad, kad saruna skāra bērnus.

Mans draugs kombinēja jautājumus, pakļaudams tos noteiktai shēmai, lai pēc iespējas vairāk atmodinātu Katrīnas Lielās atmiņu. Par nožēlošanu, arī šeit mūs sagaidīja neveiksme. Pamazām saimniece zaudēja savu atturību, kļuva aizvien atraisītāka, un mēs varētu tikai priecāties par patīkami pavadīto laiku, ja nebūtu nepatīkamās apziņas par fiasko. Sarunu biedre pārcilāja atmiņā ne tikai katru cilvēku, kas kaut kādā veidā varētu būt iejaukts lietā, bet ari visai izteiksmīgi izvērtēja raksturus un noslieces. Lai kā es mēģināju kādā no tiem atpazīt Aktiera doto slepkavas aprakstu, diemžēl neviens nederēja. Kad grasījāmies jau atvadīties, piepeši atsprāga durvis un uz sliekšņa izauga gaišmataina puisēna augums.

— Māt! — viņš iesaucās un, ieraudzījis mūs, aprāvās.

Viņa vaibstos nešaubīgi varēja saskatīt māti. Puisēns bija padevies saviem gadiem visai ražens, tādējādi it kā pasvītrojot savu radniecību ar Katrīnu Lielo. Manuprāt, kā dēls, tā māte ļoti atbilda savam uzvārdam. Es pamanīju, ka, ieraudzījusi viņu, saimniece nobāla.

— Valdis, — viņa tikko dzirdami izmocīja un Kronbergs, kā sasveicinoties ar pieaugušu cilvēku, palocīja galvu. Piecēlies, delikāti atvainojās un, pamājis man, devās uz izeju. Garāmejot noglāstījusi dēlam plecu, namamāte pavadīja mūs līdz durvīm.

— Jūs… domājat… — viņa čukstus iesāka, taču Kronbergs nevarīgo stomīšanos pārtrauca skaļā, skaidrā balsī: — Viss būs kārtībā!

Jau mašīnā, ar ciešu pārliecību balsī viņš vēlreiz atkārtoja: — Viss būs kārtībā!

Ja pirmā frāze noteikti attiecās uz Katrīnas Lielās gaidāmo sarunu ar dēlu, tad otrā acīmredzot zīmējās uz mums pašiem. Atklāti runājot, es nebiju tik pārliecināts par nākotni kā draugs, taču arī cerības nebiju zaudējis. Visdrīzāk to varētu nosaukt par nelielu grūtsirdību, kas līdz ar slepkavas pārdomāto triecienu bija sašķobījusi manu paļāvību uz drīzu rezultātu šajā lietā.

Kronbergs klusuciešot vadīja opeli cauri satiksmes līdzekļu pieblīvētajām ielām. Ekonomiskais pagrimums, kas smagi gūlās uz tautas pleciem, nekādi neatspoguļojās šeit. Dārgās, mirdzošās ārzemju automašīnas liecināja, ka noteikti cilvēki lieliski pratuši izmatitot situāciju, lai iedzīvotos uz vairākuma rēķina. Jau mājās, kad mēģināju ievirzīt sarunu par izmeklējamās lietas galveno problēmu — pēdu trūkumu, Kronbergs tikai atmeta ar roku un, noburkšķējis, — vēlāk, Robert, vēlāk, — nozuda savas istabas durvīs.

Laikam jau pat mana drauga pirmšķirīgā «mašīna» bezcerīgā stāvokļa priekšā bija sākusi nedaudz buksēt. Paņēmis savu iemīļoto grāmatu, ierausos dīvāna stūrī un, lai gan neapmierināts, taču reizē priecīgs par iegūto atelpas brīdi, iegrimu lasīšanā. Pēc kādas stundas, sajutis, ka pienācis laiks padomāt arī par savu vēderu, uzslējos kājās. Garāmejot pavēru Kronberga istabas durvis. Draugs, gluži tāpat kā pirms tam es, ierāvies dīvāna stūrī un uzvilcis līdz pat zodam rūtainu pledu, lasīja.

— Nāc palīgā pagatavot pusdienas, — es aicināju un, atlicis sāņus sadzeltējušu, liekas, vecu vēstuļu paku, viņš pamāja: — Tūlīt.

Es ar virtuves darbiem biju gandrīz pusē, kad beidzot durvīs parādījās Valts.

— Atvaino, aizrāvos un gandrīz aizmirsu.

— Nākamajā reizē mana kārta, — es noburkšķēju un piebīdīju viņam nazi, — sagriez sīpolus!

Pusdienojām klusēdami. Manas domas bija kā sastingušas, un, ja draugam ienāktu prātā painteresēties par tām, es pat nevarētu atbildēt, vai vispār domāju. Sēdēju ar smagu galvu, stīvi blenzdams šķīvī, un automātiski locīju iekšā ēdienu. Ar acs kaktiņu pamanījis kaut kādu kustību, pavēros logā un nopūtos: — Atkal snieg!

Man uzreiz kļuva skaidrs, no kurienes svina smagums locekļos un apātija. Straujās laika pārmaiņas kā vienmēr uzkrāva pleciem it kā smagu, nospiedošu nastu. Satumsa. Bezvējā sniegs lielām, ķepīgām pārslām krita gandrīz stāvus. Pretējā nama jumts vienā acumirklī no sarkanbrūna pārvērtās baltā. Izstiepis kājas, atgāžos pret atzveltni un, atstūmis tukšo šķīvi, aizsmēķēju.

— Par laimi, pienākumu nekādu, — pametis ar zodu uz loga pusi, es sacīju. — Pats piemērotākais laiks, lai turpinātu lasīšanu, vai ne?

Acīmredzot gribēdams izpirkt savu vainu, Kronbergs bez pamudinājuma ķērās pie trauku mazgāšanas, bet, izdzirdis manu repliku, pameta atpakaļ ašu skatienu.

— Sakarā ar Aktieri man kabatā atradīsies vēl viena adrese, draudziņ.

— Kāda? — es izbrīnījos.

— Tā, kur davo šī dāma, — sekoja sabiedrībā labi pazīstamas sievietes vārds — tas pats, kuru minēja viens no Juglas dzērājiem.

— Tu nopietni?

— Bet tu kā domā? — Valts atjautāja.

— Viena muldēšana, — es dusmīgi atcirtu. — Pat noteikt nav iespējams, kurš no abiem lielāks melis — Aktieris vai tas alkoholiķis. Bet varbūt, ka te lējuši abi kopā? Nekas vairāk par pamatīgu blamāžu tur nevar sanākt. Neticu, ka tik nožēlojams vīrelis spētu ievilkt savos tīklos tādu sievieti. Esmu viņu vairākkārt redzējis uz ekrāna. Gudra, skaista dāma, turklāt ar stāvokli sabiedrībā. Bet Penks?

Muļķības, Valt! Es labāk lasu grāmatu, nekā sarkstu viņas priekšā.

— Tādā gadījumā eju viens, — Kronbergs piecēlās. — Versija, un tas ir likums, jāpārbauda līdz galam. Ja to prasa darbs, personīgie apsvērumi — sarkt vai nesarkt, manuprāt, nedrīkst novērst no pienākuma. Starp citu, es zinu ne vienu vien gadījumu, kad ārēji šķietami muļķība bijusi balstīta uz spēcīgas patiesības saknes. — Viņš atvēra durvis.

— Pagaidi! — es iesaucos. — Eju tev līdzi.

— Paldies! Jāatzīstas, ka arī man šī vizīte sevišķi neiet pie sirds. Bet tagad par diviem kaut kā tiksim galā, vai ne? Tu vari pagaidām uzsmēķēt, bet es pieteikšu mūs.

Paklausīgi uzšķīlu uguni, bet Valts nozuda gaitenī. Kad viņš atgriezās, es izbrīnījos — tik dusmīgu draugu biju redzējis, augstākais, divas reizes.

— Sēdi, sēdi, — redzēdams mani slejamies kājās, Kronbergs pamāja un, uzlicis roku man uz pleca, izmantodams to par atbalstu, smagi atslīga līdzās. — Vai zini, ko šī smalkā kundzīte man atbildēja? — it kā es būtu viņa priekšā noziedzies, draugs nikni jautāja.

— Droši vien uz cikiem sildīt kafiju.

Mana atbilde, liekas, nomierināja Valtu — viņš pat pasmīnēja.

— To, ka vispirms viņa pakonsultēšoties ar advokātu un, ja šis jautājums tikšot izlemts pozitīvi, pozitīvi mums, pilnīgi iespējams, šodien došot atbildi! Kā tev tas patīk?

— Hm… Bet es domāju…

— Labāk palasi, jo, cik noprotu, tad šodien diezvai izdosies viņu satikt.

Taču šoreiz draugs kļūdījās. Jau pēc trīsdesmit minūtēm atskanēja tālruņa zvans, un, kad pēc īsas sarunas Valts parādījās manas istabas durvīs, es sapratu, ka tikšanās tomēr būs.

— Mūs gaida. Saģērbies solīdāk, uzsien kaklasaiti un nepiemirsti baltu nēzdodziņu. Tāda tipa ļaudis citus vērtē gandrīz vienīgi pēc ārienes. Un pēc tās radītā iespaida vadās savā rīcībā. Solīds kungs baltā kreklā ar uzvalkam pieskaņotu kravati drīzāk atraisīs mēli, nekā milzīgas zināšanas vai viltīgu

jautājumu virkne.

Drauga argumenti pārliecināja, un jau pēc pusstundas, ģērbušies kā uz viesībām, mēs devāmies ceļā.

Nevēlēdamies kompromitēt šo dāmu, neminēšu nedz adresi, nedz viņas īsto vārdu, bet īsuma labad dēvēšu par Kļaviņas kundzi. Gājām kājām. Vajadzīgo namu atradām itin viegli. Durvis atvēra pati namamāte. Es viņu uzreiz pazinu. Karaliskie apartamenti — viņa viena pati mitinājās astoņistabu dzīvoklī, liecināja, ka ne jau visu latviešu galvenās rūpes koncentrētas uz maizes kumosu. Pati Kļaviņa, vidēju gadu, melnīgsnēja, joprojām slaida dāma ar koptu seju un rokām, mazliet atgādināja čigānieti. Laikam lai izrādītu savu rocību, viņa izveda mūs cauri gandrīz visām istabām — tās visas bija reizē gan caurstaigājamas, gan izolētas. Paralēli šai telpu virknei visa dzīvokļa garumā stiepās plats gaitenis.

Te tiešām bija uz ko paskatīties — solīdas nestandarta mēbeles, grīdsegas, kas apslāpēja soļu troksni, greznais sienu apšuvums, faktiski viss, sākot ar gleznām un beidzot ar bieziem sējumiem piepildītajiem grāmatplauktiem, bija, ja tā var teikt — ar svaru.

Mūsu ekskursija noslēdzās īpatnējā — pa pusei buduāram, pa pusei kabinetam līdzīgā lielā telpā.

Vienu tās galu aizņēma plats rakstāmgalds un vairāki ādas klubkrēsli, bet otru — spoguļsiena un četri viens virs otra izvietoti plauktiņi ar kosmētikas piederumiem. Dibensienu aizsedza smagas zeltainas portjeras. Puses vienu no otras nošķīra divas milzīgas vāzes ar mākslīgajiem ziediem, starp kurām bija atstāta eja. Acīmredzot aiz portjerām atradās šīs telpas intīmākā daļa.

Saimniece, protams, izvēlējās oficiālo pusi un, apsēdinājusi mūs mīkstajos atzveltņos, gluži kā priekšniece ieņēma vietu aiz rakstāmgalda. Neraugoties uz gadiem, viņa joprojām bija skaista. Es atminējos tos laikus, kad, būdama savas profesionālās slavas zenītā, šī sieviete bija latviešu meiteņu skaistuma un modes etalons. Iespējams, ka, kļūstot vecākam, ar laiku mainās ari vērtējums, taču es joprojām nespēju atrast viņā nevienu defektu, izņemot nobriedušas sievietes pazīmes, kas manā uztverē vairāk bija pluss, nekā mīnuss. Vienu gan es nekādi nespēju izskaidrot — kāpēc populārajai profesijai viņa tik negaidīti pielikusi punktu un pievērsusies politikai.

Namamāte bija ģērbusies skaista auduma kostīmā, kas gan izcēla tās sievišķību, bet reizē ar piegriezuma stingrajām līnijām it kā norobežoja valkātāju no svešiem, līdz ar to nepieļaujot ne mazāko familiaritātes izpausmi. Es pamanīju skaistajās acīs aukstu, vērtējošu izteiksmi, kas pretstatā pilnīgo lūpu gandrīz jutekliskajam maigumam it kā pasvītroja iekšējā satura neatbilstību ārējam veidolam. Acis, šis dvēseles spogulis, bez īpašiem paskaidrojumiem ļāva man izvērtēt dāmas patieso būtību. Viņas skatiens gluži vai iztaustīja vispirms mūsu sejas, tad apģērbus, itin kā baltajos kreklos spētu atrast atbildi — kas mēs īsti tādi esam. Draugam izrādījās taisnība. Beigusi šo visai nekautrīgo apskati un acīmredzot nākusi pie pārliecības, ka, ja arī mēs neesam viņas sabiedriskā līmeņa pārstāvji, tad vismaz nekaitīgi, bet varbūt pat patīkami, vērsdamās pie Valta, namamāte sacīja: — Mans advokāts, Kronberga kungs, izteicās par jums visai atzinīgi. Bet esmu spiesta piezīmēt, ka to viņš teica kā par profesionāli, ne kā cilvēku, cienītais, — Kļaviņa runāja klusā, mazliet nazālā balsī. — Kā par personu viņa rīcībā esošās atsauksmes nebūt nebija tik glaimojošas. Viņš zināja, ka tolerances trūkuma dēļ jūs esat bijis spiests pamest savu visai augsto posteni Latvijas policijā.

— Atvainojiet — milicijā.

— Kāda tam nozīme? — viņa izbrīnījās. — Jūs taču strādājāt iekšlietu orgānos.

— LPSR orgānos.

— Man nav izprotams šis uzsvars. Galvenais taču kārtības un likumības sargāšanas funkcijas.

Nu labi. Šis ir darbs, ar ko netiek galā pašreizējā valdība. Pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, kad Ministru kabinetu formēsim mēs, tas ir — mana partija, šī problēma, protams, automātiski tiks pārnesta uz mūsu pleciem. Tāpēc jau tagad mani interesē īsti profesionāļi, jo kā zināt — noziedzības pieaugums ir viens no tagadējās valdības nespējas kritērijiem. Ko ieteiktu jūs? Ar kādiem līdzekļiem un metodēm cīnīties pret šo progresējošo slimību?

Viegli palocījis galvu, Kronbergs pasmaidīja.

— Pateicos par man izrādīto padomdevēja godu, taču esam ieradušies pavisam citā nolūkā.

Nešaubos, ka jūsu partijā lietpratīgu cilvēku šajā jomā, cik uziet.

— Diletanti! — dāma enerģiski atmeta ar roku. — Viņiem pats svarīgākais — amati, bet es gribu nevis vispārējas, neko neizteicošas frāzes, bet dziļu analīzi ar sekojošu profesionālu ieteikumu.

— Tādā gadījumā nelaidiet pie varas tos, kas tiecas vienīgi pēc augstiem krēsliem.

— Bet ko tad? — namamātes izbrīns bija patiess.

— Tos, kas pirmām kārtām domā par tautu. Gudrus un noteikti godīgus cilvēkus.

— Kur tādus ņemt? — laikam šis jautājums nolidoja no skaistajām lūpām gluži neapzināti, jo nākamajā mirklī, uzmetusi mums tramīgu skatienu, Kļaviņa patētiski iesaucās: — Vienīgi mūsu partijā!

Pauze starp jautājumu un atbildi bija ļoti izteiksmīga un… pārliecinoša.

— Tādā gadījumā, cienītā, būdama šīs partijas vadītāja, jūs, protams, neatteiksieties atklāti atbildēt uz dažiem jautājumiem, kas skar personīgi jūs?

— Bet lūdzu! — balsī tagad skanēja nedrošība.

— Mēs izmeklējam kādu kriminālnoziegumu. Slepkavību, kurā bojā gājušais cilvēks jums būtu jāpazīst.

Namamāte paliecās uz priekšu un viņas sejā reize ar pamodināto interesi es saskatīju arī bailes.

— Kā viņam vārds?

— Toms Penks, — noskaldīja Kronbergs, un Kļaviņa nobālēja tā, ka šķita, kāds neredzams, zibenīgs otas triepiens sekundes simtdaļā iezīmējis skaistās acis divos ovālos tumši violetos apļos.

— Toms… — viņa tikko dzirdami nočukstēja. — Kas to varēja izdarīt?

— Tieši tāpēc mēs esam šeit, kundze, — Kronbergs atbildēja. — Šis jautājums mūs interesē ne mazāk, tāpēc esiet tik laipna un pastāstiet kaut ko tuvāk par Penku un jūsu attiecībām.

Skaistā namamāte, kas tagad izskatījās kā pēc smagas slimības, klusēdama atvilka atvilktni un izņēmusi ielika krāsotajās lūpās tievu, garu cigareti. Es uzšķīlu uguni. Aizsmēķējusi viņa dziļi — nāsīm ieplešoties, ievilka dūmus. Sejā pamazām atgriezās normāla krāsa. Izklaidīgi vērdamās logā, viņa piepeši kā transā, bez pauzēm nobēra: — Mēs satikāmies teātrī. Viņš nebija apdāvināts. Tas bija tik sen. — Pēkšņi it kā atmodusies un nomērījusi Valtu ar satumsušām acīm, dusmīgi iesaucās: — Kas jums par daļu?

— Bet kundze, — mīksti atbildēja mans draugs, — personīgi ne man, ne viņam, — sekoja mājiens uz manu pusi, — tur tiešām nav nekādas daļas. Taču ir noslepkavots cilvēks! Nošauts! Jūs pati nule kā interesējāties par ceļiem, kā likvidēt noziedzību. Lūk — viens no tiem! Atklāti un godīgi izstāstīt visu, kas jums zināms par nelaiķi.

Namamātes pilnīgās lūpas sakniebās.

— Ne prātā nenāk! — Tagad izteiksmīgajās acīs gailēja nepārpro​tams naids..

— Kāpēc? — Kronbergs mierīgi vaicāja.

— Jūs atsūtījuši tie nelieši no… konservatīvajiem vai zaļajiem!

— Visai nepārliecinoši. Jūs taču esat gudra sieviete. Kāds sakars kriminālnoziegumam ar konkurējošās partijas mērķiem?

— Nomelnot mani.

— Vai tad tas iespējams? — es jautāju un man kļuva neomulīgi, redzot viņas nemirkšķinošās acis gluži kā čūskai — kopā ar galvu pagriežoties pret mani.

— Apmelot viegli, atspēkot grūti.

— Jums bija dota iespēja pārbaudīt mūs, arī to — kāpēc esam šeit, — atkal vārdu ņēma Valts. — Jūs apšaubāt sava advokāta godaprātu?

— Man tas zināms, taču… upuris bija pārsteigums. — Negaidīti Kļaviņa atmeta atpakaļ matus

un, palūkojusies ar tik atklātu skatienu, ka nule redzētais tagad šķita manas iztēles auglis, nosvērti sacīja: — Labi, es atbildēšu.

XVI nodaļa Šķipsna Labu bridi valdīja klusums. Atgāzusies pret atzveltni, namamāte smēķēja. Apmiglotais skatiens liecināja, ka viņa kavējas atmiņās. Taču, atceroties viņas atbildes uz nepatīkamajiem jautājumiem, pilnīgi iespējams, apsvēra, ko stāstīt, ko ne. Man šķita, ka ārēji respektablās dāmas pagātne glabā kādu noslēpumu, pat vairāk — es gandrīz nešaubījos par to. Kāpēc? Reakcija uz kutelīgajiem tematiem apliecināja, ka viņas sirdsapziņa nav tīra.

— Ar Penku es iepazinos, — aizsmēķēdama jaunu cigareti, viņa iesāka, — provinces teātrī, kurā pēc studijas beigšanas togad debitēju. Manu talantu drīz vien ievēroja galvenais režisors un es sāku saņemt aizvien atbildīgākas lomas. Kādā lugā man nācās strādāt kopā ar Tomu. Viņš izrādījās neapdāvināts un stūrains. Iznāca krietni nomocīties, jo kolēģis bez dzirksts reizēm spēj sabojāt spēli pat pirmklasīgam aktierim. Gribēdama mūsu kopējo epizodi pamatīgāk noslīpēt, kādu dienu ieaicināju viņu pie sevis. Viņš atnāca un… jūs taču saprotat?

— Kas tur ko nesaprast?

— Veselu gadu mēs neslēpjoties nodzīvojām kā vīrs ar sievu, arī tad, kad pēc pirmā uzveduma viņu izmeta no teātra. Bet tad man piedāvāja pārcelties uz Rīgu un mēs… šķīrāmies. Tas arī viss. Viss, ko atminos par Tomu Penku.

— Ar ko viņš nodarbojās pēc tam, kad aizgāja no teātra?

Kļaviņa pietvīka.

— Nezinu, strādāja kaut kur.

— Kā tā — nezinu? Tikko taču pati atzināties, ka dzīvojāt kā vīrs ar sievu. Jūsu atbilde ir vairāk nekā dīvaina. Dzīvot sānu pie sāna un nezināt, ar ko nodarbojas… vīrs?

Namamātes sejā no jauna iezagās skarbums, un es jau gaidīju, ka, tāpat kā iepriekš, tūlīt atskanēs — kas jums par daļu! — taču šoreiz viņa neatbildēja nekā! Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Ir gan raksturs!

Mazliet padomājis, Kronbergs uzdeva nākamo jautājumu: — Jūs pazināt kādu no viņa draugiem? Šoreiz dīvainā sarunas biedre atļāvās atbildēt: — Mūsu teātrī strādāja divas trupas — krievu un latviešu. Penks sadraudzējās ar dvīņubrāļiem Valēriju un Antonu Fjodoroviem no krievu trupas. Vairāk ar Antonu.

— Skaidrs. Bet tagad sakiet, vai jums no Ak… Penka gadījumā nav bērns? — pilnīgi atklāti, gandrīz nekaunīgi jautāja Kronbergs, un man likās, ka līdz ar to mūsu sarunai pienācis gals, taču namamāte tikai gurdi pakratīja galvu.

— Nē, nav.

— Jūs šķīrāties mierīgi?

— Jā.

— Bet tagad pastāstiet — kad jūs tikātics pēdējo reizi?

— Es taču teicu.

— Nemelojiet, kundze!

Kļaviņa draudoši paliecās uz priekšu.

— Ko jūs teicāt?

— Es teicu, — Valta pelēko acu caururbjošais skatiens ar savu spēku vien iespieda viņu atpakaļ sēdeklī, — nemelojiet, kundze!

— Kā jūs iedrošināties! '

— Es zinu!

— Kāpēc tad jautājat? — pēc šīs pusatzīšanās viņas labo uzaci sāka raustīt nervu tiks.

— Tāpēc, cienītā, lai jūs beidzot saprastu, ka mēs neesam nākuši spēlēt paslēpes. Varat spēlēt tās ar vēlētājiem, bet ar mums — nē! Mums vajadzīgi fakti. Ja vienā gadījumā jūs nerunājat patiesību, kāda garantija, ka darīsiet to citā? Atbildiet!

Kā atgaiņādama uzmācīgu mušu, namamāte no jauna papurināja galvu. Tagad viņa nepavisam neizskatījās respektabla.

— Labi, pateikšu! — Kļaviņa piepeši iekliedzās tā, ka es pat satrūkos. — Penks tiešām bija pie manis! Viņš atnāca ievainots! Vai es drīkstēju viņu atstāt? Partijas intereses… Šis lops pēc tam varēja šantažēt… Es viņu pazīstu un, ne mirkli nesvārstoties… padzinu.

— Ievainotu? Nesniedzot palīdzību?

— Viņš bija sašauts! Vai saprotat — sašauts! Es piedāvāju izsaukt ārstu, bet tikai reizē ar policiju. Penks saprata, ka nejokoju, un aizgāja.

— Uzreiz?

Kļaviņas skatiens nu bija kļuvis šaudīgs.

— Zvēru!

— Jūsu partijas programmā, — Valts ironiski sacīja, — ja nemaldos, ir punkts, kurš runā par žēlsirdību. Esmu lasījis, ka jūs vēloties, lai…

— Bet pienākums pret partiju… pret tautu?

— Ak Dievs! — Kronbergs viņu pārtrauca. — Cik nesen to pašu runāja no augstām tribīnēm, dzīvē realizējot pavisam ko citu! Pārstājiet gvelzt muļķības, Šķipsna! Šoreiz namamāte burtiski palika ar pavērtu muti. Viņas pelēcīgā seja un šausmās ieplestās acis runāja skaidrāk par vārdiem — Kronbergs bija trāpījis pašā desmitniekā. Kādā? Es to vēl nezināju, bet viens bija skaidrs — šī sieviete nepavisam nebija tāda, kādu biju to iedomājies.

— Jums taču pazīstams vārds — Katrīna Lielā?

Kļaviņa klusēja.

— Šī sieviete īsi pirms jūsu iepazīšanās ar Penku aizbrauca — pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Viņas pamatnodarbošanās bija zagto mantu pārdošana. Šo robu Penks pacentās aizpildīt ar jums, vai ne?

Vienīgais, kas mani izbrīni visā šajā lietā, ir tas, ka jūs nefigurējāt tiesas prāvā, kas izskatīja zagļu bandas lietu. Uz to laiku jau ieguvusi vārdu, jūs droši vien visu noliedzāt, bet varbūt aptināt ap pirkstu izmeklētāju? Aktrisei tas būtu pa spēkam. Bet varbūt kāda nezināma roka palīdzēja? Visu to jūs noklusējāt, Šķipsna. Redziet, man zināma pat jūsu iesauka.

— Ak Dievs! — uzrunātā izdvesa un, sagumusi uz elkoņiem, paslēpa seju delnās.

Acīmredzot, lai ļautu sievietei atgūties, Kronbergs kādu brīdi klusēja, un, kad viņa pacēla galvu, mūsu priekšā atkal sēdēja tā pati skarbā, respektablā un pašpārliecinātā būtne. Skaistās acis raudzījās ar skolotājas stingrību, kad, izaicinoši noskatījusi mūs, viņa izgrūda vienu vienīgu vārdu: — Meli!

Valta pelēkās acis uzliesmoja.

— Jūs vēlaties pierādījumus?

— Salti meli!

Mans draugs sakrustoja uz krūtīm rokas un, atlaidies atzveltnī, gluži kā entomologs retu tauriņu cieši un ar interesi uzlūkoja pretimsēdētāju. Negaidītais namamātes gājiens uz īsu brīdi bija izsitis viņu no sliedēm, taču reizē iedarbinājis smadzenes un tagad lika meklēt izskaidrojumu. Droši vien Valta pētošās acis Kļaviņu netraucēja, jo, izvilkusi kārtējo cigareti, viņa paraudzījās manī. Roka pati no sevis, sataustījusi kabatā šķiltavas, pastiepās pretim. Dziļi ievilkusi dūmu, dāma uzmeta Kronbergam izsmejošu skatienu, taču tūlīt pat aizgriezās. Gaiss šķita elektrizēts. Katrs acīmredzot gaidīja — kurš pirmais ierunāsies. Man likās, ka Valts bija pārsteidzies, atklādams savas

kārtis, un tagad viņa klusēs. Būdama aktrise, Kļaviņa droši vien bija pieradusi pie visdažādākajām situācijām, pat tādām, kad publika izsvilpj neveiksminieku. Tikai ar šo rūdījumu es spēju izskaidrot viņas mieru, vienīgi labā uzacs, nodevīga nerva paraustīta, joprojām ik pa brīdim notrīsēja. Savdabīgais klusēšanas duelis ieilga. Beidzot, kad tas man sāka kļūt par smagu, Valts klusā, rāmā balsī jautāja: — Mūs interesē pusmūža cilvēks. Melnīgsnējs, ar prāvu, kumpu degunu, brūnām acīm un plānām lūpām. Iespējams, ar valodas defektu.

Uzrunātā tikai paraustīja plecus.

— Kundze, — pieceldamies Kronbergs sacīja, — jūs uzņematies lielu atbildību, noklusēdama izmeklēšanai faktus, kas palīdzētu atrast slepkavu. Lielu.

— Man priekš jums vairāk nav laika… — bija viss, ko viņa atļāvās atbildēt.

Ari es uzslējos un nopakaļ draugam devos uz durvīm. Jau uz sliekšņa Valts atskatījās.

— Pirms aizeju, gribu dot jums padomu.

Namamāte pacēla galvu. Viņas seja prasīja, lai mēs pēc iespējas ātrāk aizvāktos.

— Es ieteiktu, — ar uzsvaru Kronbergs teica, — neizvirzīt savu kandidatūru vēlēšanās.

Atbildes vietā Kļaviņa tikai nicinoši pasmaidīja un, it kā mēs jau būtu projām, sāka rakņāties pa rakstāmgalda atvilktni. Par laimi, drauga profesionālā atmiņa bez kļūdām izvadīja mūs cauri lielā dzīvokļa istabu labirintam. Pie izejas es vēlreiz pārlaidu acis priekšnama karaliskajam iekārtojumam un atviegloti nopūtos, kad aiz manis aizkrita greznā dzīvokļa ārdurvis. Taču kāpņu laukumiņā mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums.

— Bumba! — iesaucās Valts, un tagad arī es pamanīju resno advokātu, kas nodarbojās ar Noras Baumanes mantojuma lietu kārtošanu.

— Kronbergs! — nepatīkami pārsteigts, resnis atsaucās. — Kā tu te gadījies?

— Bumba, mani izbrīnī naivais jautājums, — Valts pasmīnēja, — tu taču esi Kļaviņas advokāts, vai ne?

— Un tad? — paraustījis plecus, jurists paspraucās mums garām un, ar savu atslēgu atdarījis durvis, nozuda bijušās aktrises dzīvoklī.

Kaut ko tādu es nebiju gaidījis un, spriežot pēc drauga sejas, arī viņš. Taču, bīdamies svešu ausu, klusuciešot sākām kāpt lejup, un tikai, kad aiz mums aizcirtās nama parādes durvis, Kronbergs skaļi iesmējās.

— Ir taču likumsakarības dzīvē! Kļaviņa un Bumba! Varaskāre un alkatība! Negods visapkārt!

Vai zini, no viņas daudz ko var sagaidīt, bet tandēms ar advokātu, kam mēs, maigi izsakoties, nepatīkam, nesola nekā laba.

— Tu domā, viņa iedrošināsies?

— Raugoties, cik šī sieviete gudra. Spriežot pēc visa, viņa ir vairāk nekaunīga, turklāt bezdievīga pļāpa, kas gvelž to, ko pati nesaprot. Domāju, ka uzdrīkstēsies, ja nu vienīgi…

— Kāpēc tu apklusi?

— Ja nu vienīgi Bumba atrunās, — Valts domīgi atteica. — Šis advokāts nav muļķis, taču apšaubu, vai viņam zināma klientes tumšā pagātne. No tā izriet secinājums, ka tuvākajā laikā mums jārēķinās ar nepatikšanām.

— Bet Kļaviņai jāņem vērā prettrieciens. Atmaskojot…

— Kur? Presē? Bet tā taču strādā viņai. Pats redzi, kāda pie mums demokrātija. Turklāt vai man vai tev ir laiks vākt faktus, uzklausīt liecības? Parasti ar tādām lietām noņemas veselas komisijas. Nav, draudziņ, — viņš pats atbildēja uz savu jautājumu, — mūsu uzdevums ir meklēt slepkavu, bet šo darbu atstāsim viņas konkurentiem. Starp citu, vai ievēroji Kļaviņas reakciju, kad aprakstīju noziedznieka ārieni?

— Manuprāt, viņa nodrebēja.

— Turklāt acis… Lieku desmit pret vienu, ka šīs ārienes cilvēks dāmai nav svešs, tātad…

— Esam uz pareizām pēdām! — es iesaucos.

— Neesi tik steidzīgs. Piesardzība nekad nevienam nav kaitējusi. Pagaidām tie ir tikai nepārbaudīti spriedumi, nekas vairāk. Protams, pēdas tiešām šķiet pareizās, bet nesteigsimies. Manuprāt, man vajadzētu vēlreiz tikties ar profesionālo cietumnieku Arnoldu. Patlaban mēs esam bruņojušies vienīgi ar slepkavas portretu, turklāt tādu, kādu to spējis radīt Aktieris. Ticamības procents zem piecdesmit, tātad garantiju nekādu. Pēc pēdējās sviķošanas es Arnoldam esmu gluži vai labākais draugs, tāpēc šoreiz pamēģināšu uztaustīt jau sīkumus.

— Vai Penks tika arestēts provincē?

— Vai aizmirsi, ko stāstīja Katrīna Lielā? Viņa taču kļuva par Aktiera mīļāko tikai Rīgā. Te viņi turpināja provincē aizsākto jau citā — profesionālā līmenī. Bet kāpēc tas tevi interesē?

— Tāpat vien. Man ienāca prātā, ka Penks tāpat kā Kļaviņa strādājis kultūras laukā, turklāt paralēli arī vēl tādā, ko aizliedz likums. Varbūt ka pavediens meklējams tajā provinces teātrī?

Valts pamāja.

— Esmu domājis par to. Iegaumēsim šo kārti, bet pagaidām paturēsim rezervē. Pilsētiņa atrodas patālu, tāpēc, kamēr vien varam, padarbosimies tepat un, kad visas iespējas būs izsmeltas, ķersimies pie teātra. Liekas, ka man īstais laiks, neiegriežoties mājās, doties uz restorānu, — draugs palūkojās rokas pulkstenī. — Jā. Nu ko, iepriecināšu Arnoldu, protams, ja vien viņš vēl brīvībā. Puisim trakoti patīk iemest uz sveša rēķina. Viņu var saprast. Gaidi mani vakarā.

— Vienu mirkli, — es saķēru Kronbergu aiz piedurknes. — Kas tev pateica, ka respektablā un sabiedrībā iecienītā politiķe Kļaviņa ir tā pati Šķipsna, kas kādreiz palīdzējusi realizēt sazagto.

— Neviens. Starp citu, tu no manis prasi pārāk daudz. Kā ietērpt vārdos liecinieka vazomotorisko reakciju, mīmikas un acu izteiksmes atbildi uz noteiktu tematu, to saistību ar zināmajiem faktiem, kopsakarību acumirklīgo, gandrīz intuitīvo izgaismošanos zemapziņā, kad nojauta negaidīti pārvēršas pārliecībā? Vai radīšanas process padodas aprakstam? Kurš zinātnieks var apgalvot — es apsēdos un izdomāju šo formulu? Domāšana ir tikai tāds blakusprodukts, gluži kā informācija, tas ir nepieciešams, bet ne noteicošais. Vienkārši sakot — piepeši man kļuva skaidrs, ka Kļaviņa un Šķipsna ir viena un tā pati persona! Protams, tagad, ar atpakaļejošu datumu, es spētu salikt visu pa analīzes plauktiņiem, bet vai tas ir vajadzīgs? Nav? Nu, tad dzīvo vesels. Būšu vēlu.

— Tikai nepiedzeries! — es nobrīdināju, un pamājis Valts nogriezās šķērsielā.

Mājās kādas pāris stundas es noņēmos ar saimniecības darbiem, kas ikdienas steigā bija palikuši nepadarīti. Vispirms iemūrēju vannas istabā jau nedēļu atpakaļ izkritušu sienas flīzīti. Acīmredzot nama ārsienām sēžoties, — to varēja noteikt pēc tapetēm istabas stūros, kas izskatījās it kā savilktas, — keramikas plāksnīte vienkārši tikusi izspiesta ārā. Kad mēģināju to ielikt atpakaļ, flīze izrādījās par lielu.

Nācās pieslīpēt. Beidzot balti glazētais četrstūrītis iegūla savā vietā. Prieks par paveikto ātri vien pārtapa nelielā pašlepnumā. Pamanījis to, tai pašā acumirklī uzkāpu šim velniņam uz astes, vienkārši iedomādamies, kā krūti izriezušam ikdienā būtu jāstaigā meistaram — flīžu licējam. Pēc tam pieregulēju un iesmērēju ārdurvju atslēgu, kas pēdējā laikā bija pasākusi ķerties, izmazgāju telpas un, vakaru noslēdzot, apsēdos pie televizora. Raidīja ziņas. Piepeši uz ekrāna parādījās Kļaviņas seja. Skarba, nopietna, atbildības un taisnības apziņas apgarota.

— Mēs, — viņa sacīja, cieši raudzīdamās ar savām skaistajām acīm tieši manī, — esam vienīgie, kas ne tikai reāli saskata tautas vajadzības, bet zina, kā tās apmierināt. Zina un, pats galvenais, — grib to darīt. Mūsu devīze — tauta un gods! Balsojiet par mums, jo tikai mēs spēsim aizstāvēt jūsu tiesības!

Man tik tikko izdevās savaldīties, lai nenospļautos uz paša izmazgātās grīdas, un, smagi nopūties, es izslēdzu televizoru. Jau gultā uz labu laimi atšķīru Bībeli un, ieraudzījis paša kādreiz izdarīto atzīmi, lasīju:

«Tā kā tā ir tauta bez atziņas, tad tās Radītājs neapžēlojas par to…»

XVII nodaļa Provinces teātri Pretēji gribai svina smagie plaksti tā vien tiecās aizvērties, un man nācās krietni piepūlēties, lai tas nenotiktu. Gribēju sagaidīt pārnākam draugu. Sev par kaunu jāatzīst, ka es cīņu zaudēju, jo piepeši iegrimu smagā bezsapņu miegā līdz pašai rītausmai. Tādējādi Kronbergu man izdevās sastapt tikai pie brokastgalda. Viņš kā parasti izskatījās svaigs un atpūties, taču satumsušās acis liecināja pretējo.

— Šorīt, — atbildot uz manu jautājošo skatienu, viņš sacīja, — caur saviem paziņām policijā mēģināju saņemt atļauju ielūkoties Aktiera zagļu bandas lietā. Man likās, ka šīs prāvas dokumenti spētu izgaismot vienu otru mums vajadagu detaļu, taču sadūros ar pretestību. To skaidri varēja apjaust pēc izvairīgajām atbildēm un slēptās nevēlēšanās palīdzēt.

— Vītols?

— Tikpat labi Kļaviņa, taču iespējams, ka abi kopā plus vēl Bumba. Turpmāk, Robi, tik tiešām — kā vilku, tā mūs baros kājas. Uz papildu informāciju, vismaz tuvākajā laikā, nav ko cerēt. Zini, esmu pat priecīgs, jo mūžīgi lūgties un pateicības vietā saņemt neslēptu, augstprātīgu nepatiku man apnicis kā rūgta nāve. Pierādīsim viņiem, ka spējam iztikt kā bez arhīva, tā papildu ziņām. Mums gan nāiksies vairāk strādāt, bet tas ir tā vērts, jo būsim neatkarīgi.

— Laiks…

— Jā, laiks, — domīgi palocīja galvu Valts. — Dienas, stundas, minūtes… To mēs tiešām zaudējam un tāpēc šodien pat izbrauksim uz provinci. Pacentīsimies ievākt ziņas par Aktieri un personām, kas varētu būt mums noderīgas. Jo… — Jo neko jaunu profesionālais cietumnieks tev nespēja pastāstīt, — es secināju.

— Pareizāk — patlaban noderīgu. Toties Arnolds tagad par mani stāv un krīt. Viņš pat apsolījās pazondēt savējos — vai kāds pēc apraksta nepazīst slepkavu.

— Hm… — es pasmīnēju, — izrādās, ka neesam neko zaudējuši, — Vītola vietā jauns kolēģis. Vai būs līdzvērtīgs zaudētajam? Bet, vai aizbraucot no Rīgas, mēs reizē neattālināsimies no noziedznieka?

— Kas zina? Varbūt tieši šis ir īsākais ceļš pie viņa. Apģērbies siltāk, laukā pamatīgi drēgns.

Pēc pusstundas, ģērbušies biezos, adītos džemperos ar stāvām apkaklēm, sēdējām savā automašīnā.

Mūsu ceļš veda dienvidaustrumu virzienā. Lai gan gaiss bija mitrs, šoseja sausa. Zemo, pelēcīgo mākoņu sega tālumā šķita saplūstam ar zemi. Nevarēju saprast, vai tā ir migla, kas ceļas augšup, pārtopot mākoņos, vai tikai manas redzes nespēja saskatīt robežu starp padebesi un horizontu. Vienmērīgi dūcot, opelis ripoja garām melnajiem, apartajiem laukiem, no kuriem, pretstatā vasaras dzīvespriecīgajam zaļumam, dvesa drūma bezcerība. Drauga roka rāmi gulēja uz stūres rata, tikai reizēm ccļameistaru neveiksmīgi izvēlētā virāžas leņķī vai taisnā ceļa posmā piepalīdzot ar tikko manāmu kustību automobilim saglabāt pareizo virzienu. Garlaikoti lūkodamies logā, es pamanīju, ka agrāk tukšajās lauku sētās tagad stāv vai nu traktors, smagā mašīna, vai pat milzīgais kombains.

Mežiem apaugušie, cieši viens pie otra sablīvētie pakalni, nogāzēm kļūstot aizvien lēzenākām, attālinājās un drīz vien skatienam pavērās plašas tāles, liecinot, ka klāt ir Latgales puse. Pulkstenis rādīja tieši trīspadsmit, kad iebraucām mums vajadzīgajā pilsētiņā. Šur tur izkaisītās vienstāva mājiņas, kas to apjoza, uz centra pusi pārtapa divu, tad arī trijstāvu namos, bet ceļmalas grāvis — šaurās ietvēs. Pilsēta likās pamesta — nekur neredzēja nedz gājējus, nedz automašīnas, tikai pie kāda krustojuma pamanīju ratos iejūgtu zirgu. Grūtsirdīgi nokāris galvu, tas gaidīja savu saimnieku. Nebija arī nekāds brīnums, jo

pelēkie mākoņi, sablīvējušies melnos padebešos, piepeši nobēra pār zemi ar sniegu sajauktu lietu.

Apturējis pa pusei no sarkaniem ķieģeļiem, pa pusei no pelēkiem paneļiem celta universālveikala priekšā, Valts izstaipījās.

— Ieiešu pajautāt ceļu, bet tu sēdi, sargi mašīnu.

Kad viņš atgriezās, vējstikls bija aizķepēts ar slapjo sniegu tā, ka tuvākstāvošo namu kontūras iezīmējās kā izplūduši, tikko saskatāmi plankumi.

— Teātris atrodoties klubā, — apsēzdamies līdzās, Valts paziņoja. — Pāris kvartālu uz priekšu.

Nokļūdīties neesot iespējams.

Iedarbinājis motoru, viņš ieslēdza stikla tīrītājus, taču tie nespēja iekustēties. Nācās man kāpt laukā.

Notraucu biezo sniega kārtu un, līdzko «sētnieki» sāka strādāt, nekavējoties ieklupu atpakaļ siltajā salonā.

Klubs izrādījās tā ar kolonnām rotātā padomju laika kultūras celtne, kuru tiešām sajaukt ar citu nebija iespējams» Lielie afišu stendi, kas informēja gan par izrādēm, gan citiem pasākumiem, apstiprināja, ka neesam kļūdījušies. Pa platām, slidenām un stāvām kāpnēm nokļuvām līdz augstām un smagām durvīm. Te viss bija monumentāls, laikam lai tādējādi apliecinātu kā padomju kultūras, tā valsts pamatīgumu. Platajā foajē bija silti un mājīgi, īsti piemēroti, lai labi justos kā apmeklētāji, tā gar sienām izvietotie eksotiskie augi. Stūrī stāvēja rakstāmgalds, uz kura dega sēņveidīga lampa. Aiz tā stāvēja liels atzveltnis, kurā sēdēja pilnīga, sirma sieviete brillēs un, vienlaicīgi pāri rokdarbam lasīdama uz galda stāvošo grāmatu, adīja. Vienu brīdi man šķita, ka viņa vienkārši kontrolē savu darbu, taču tad, kad ar nemanāmu garās adatas vēzienu tika pāršķirta lappuse, es sapratu, ka sieviete lasa. Noklaudzot durvīm, sirmā dežurante pacēla galvu.

Tikai nosoļojuši pa granīta plāksnēm klāto grīdu soļus piecpadsmit, nonācām pietiekamā atstatumā, lai viņu uzrunātu.

— Labdien! — Valts sveicināja un, palocījusi galvu, sieviete atņēma: — Sveicināti.

— Mēs meklējam direktoru.

— Kluba?

— Nē. Teātra.

— Viņš aizbrauca uz Rīgu.

— Galvenais režisors?

— Atvaļinājumā.

— Kāds no administrācijas?

— Patlaban neviena nav. Kas īsti jūs interesē?

— Vai jūs sen strādājat teātrī? — Kronbergs atbildēja ar pret​jautājumu.

— Sen, — viņa nodūra acis un, uzmetusi vēl pāris valdziņu, klusu piebilda, — esmu aktrise, taču… nelaimes gadījums. Bet bez teātra nevaru. Nācās pārkvalificēties, — pirmo reizi sieviete pasmaidīja.

— M… jā, — līdzjūtīgi nomurmināja Kronbergs un skaļi stādījās priekšā, — Valts Kronbergs, bet šis ir mans draugs Roberts Štāls.

— Vai tas pats Kronbergs?… Esmu lasījusi par fon Heca lietu.

Valts apstiprinoši pamāja, bet viņa seja sadrūma.

— Tas pats, diemžēl. Visai nevēlama popularitāte manai profesijai, — draugs īdzīgi nošūpoja galvu un pajautāja: — Ceru, ka atbildēsiet uz dažiem jautājumiem?

— Ar prieku. Sēstieties! Paņemiet krēslus, lūk, no turienes, — dežurante, piepeši kļuvusi viesmīlīga, norādīja ar roku, un es nodomāju, ka, neraugoties uz Kronberga noraidošo atziņu, popularitāte reizēm var izrādīties visai noderīga.

Kad bijām apsēdušies, viņa izvilka atvilktni un, ielikusi tajā rokdarbu, sacīja: — Es klausos.

— Cik ilgi jūs strādājat šajā amatā? — Kronbergs vaicāja.

-— Divus gadus.

Tikai tagad es pamanīju pie sienas pieslietus invalīdu kruķus.

— Bet kopumā teātrī?

Sarunas biedre pasmaidīja.

— Kopš dibināšanas, mīļie. Baltiņš, Streļcovs, Vilerte, Sūna, Bindonis un es — mēs bijām tie, kas iesāka.

— Kolosāli, — man paspruka. — Tad jau jums pazīstami visi aktieri, kas jebkad šeit strādājuši.

— Visi, — viņa ar nelielu lepnumu balsī apstiprināja.

— Kā krievu, tā latviešu trupā?

— Protams.

Kronberga seja atdzīvojās.

— Ja es palūgšu kādu noraksturot, vai spēsiet to izdarīt bez aizspriedumiem?

Uzlūkojusi manu draugu ar domīgām acīm, kurās tikko jaušami atspoguļojās pārmetums, dežurante atteica: — Nez kāpēc visu mūžu esmu spēlējusi mātes lomas. Jau sākot no jaunības. Droši vien tāpēc tagad visi mani sauc nevis vārdā, bet par māmuļu.

— Liekas, viņiem taisnība, piedodiet. Tā kā jums zināma mana profesija, tad lieki būtu paskaidrot, ka runa nebūs par jūsu labākajiem bērniem. Iesākšu ar tādu, kas, iespējams, nav pat saglabājies atmiņā. Toms Penks — liekas, bijis visai epizodiska persona teātra dzīvē. Ko jūs varat pastāstīt par šo cilvēku?

— Toms Penks… — viņa domīgi nomurmināja. — Toms Penks… Ak jā! Tas taču tas pats, kas ar to Kļaviņu… Nu, protams. Tagad atcerējos.

— Pastāstiet par viņu.

— Cik atminos, Penks nostrādāja mūsu teātrī tikai dažus mēnešus. Manuprāt, viņš vienīgais bija pārliecināts par savu talantu. Ja runāt kā par cilvēku… ko es varu teikt? Penks bija bezkaunīgs mutes bajārs un pinās ar sicviešiem. Viņa laikā dažam labam reizēm pazuda nauda, citā reizē kāda manta — pulkstenis vai kaklarota. Režisoram reiz paspruka, ka derētu pārbaudīt Penkam kabatas.

— Vai tie bija tukši vārdi, vai arī režisors balstījās uz faktiem?

— Toms Penks nevienam lāgā nepatika. Viņam bija tāds glūnīgs, nekaunīgs skatiens. Zaglīgs, kas, liekas, tā vien mēģināja ielūkoties svešā azotē.

— Vai pēc Penka atbrīvošanas no darba zādzības turpinājās?

— Nē.

— Skaidrs. Tagad pāriesim pie paziņām. Jūs pieminējāt kādu vārdu, šķiet Kļaviņa?

Sirmā sieviete dusmīgi pamāja.

— Šī dāma nav vienkārši Kļaviņa. Tagad viņa ir politiķe!

— Jaušu jūsu balsī nosodījumu.

— Jums taisnība. Kļaviņa bija ļoti talantīga, ļoti. Taču šis talants… Ziniet, raganas lomas viņas tēlojumā bija dabiskas — visīstākā psiholoģiskā saderība, toties labā feja… Lai tādā iejustos, viņai nācās pielikt milzīgas pūles un darbu. To redzēja visi. Turklāt Penks… Viņa taču kļuva par šī paklīdeņa mīļāko! Vai tas nav labākais raksturojums?

— Interesanti… Augstas klases aktrisei taču jābūt vispusīgai — te ragana, te feja. Tad man nav izprotama Kļaviņas profesionālā popularitāte.

— Un to saka Kronbergs! — dežurante pāri acenēm uzmeta manam draugam pa pusei ironisku, pa pusei izbrīnītu skatienu.

— Tātad roka? — it kā tādējādi būtu saņēmis atbildi, Valts atjautāja.

— Jā. Neatceros vairs kurā, bet laikam jau Vosa laikā pie mums atbrauca Kultūras ministra vietnieks, lai it kā kaut ko pārbaudītu, it kā norādītu uz trūkumiem, vārdu sakot, pagrozīties. Bija tāda mode — jāparāda taču, ka strādā. Šim gados jau krietni pavecajam vīram Kļaviņa iepatikās un… jau pēc mēneša viņa debitēja Rīgā. Nedomāju, ka jums nav zināms, kā tas tika darīts.

— Ir zināms, — šoreiz atbildēju es.

— Tātad Penka vietā viņa izvēlējās karjeru? — Kronbergs sacīja.

— Jā, ja tas ir īstais vārds. Šāda veida karjerai labāk piedien pavisam cits nosaukums.

Pazīstot Kļaviņu, mums teātrī bija brīnums, redzot, cik cilvēki vientiesīgi un ātri pakļāvās nepatiesai informācijai. Fejas lomas viņai taču joprojām kliboja.

— Ne velti presi dēvēja par valsti valstī. Paslavēja un visi uzreiz domā, ka tā tas arī ir. Bet atgriezīsimies pie Penka. Mums zināms, ka viņam bijuši divi draugi…

— Brāļi Fjodorovi no krievu trupas, — dežurante iekrita starpā.

— Vairāk gan Antons, bet viņi jau sen kā teātrī nestrādā. Valērijs aizbrauca uz Krieviju, tolaik Ļeņingradā viņam dzīvoja radi, bet Antons, cik esmu dzirdējusi, — pārcēlās uz Rīgu.

— Ko jūs par viņu zināt?

— Negribētu, lai mani noturētu par tenkotāju.

— Pasarg Dievs! — Valts neviltoti iesaucās. — Man ne prātā nav nākušas tādas domas, un esmu pārliecināts, ka Robertam tāpat.

Atklāti pavēries pretimsēdētājas acīs, es palocīju galvu.

— Nu redzat, māmiņ.

— Pateicos, — uzrunas aizkustināta, viņa atbildēja. — Bet, runājot par brāļiem Fjodoroviem, jāsaka, ka, lai gan pēc ārējā izskata viņi bija līdzīgi, taču pēc rakstura atšķīrās kā diena no nakts. Ja Valērijs bija maigas dabas, lēnprātīgs un līdzcietīgs, tad Antons absolūti pretējs — jauns, brutāls un nenovīdīgs. Zinu gadījumu, kad dzērumā viņš piekāva savu kaimiņu līdz bezsamaņai. Valērijs cietušo pēc tam kopa.

— Viņi, šķiet, dvīņubrāļi?

— Jā. Kad abi aizgāja no trupas, mēs spriedām, ka tieši raksturu nesaderības dēļ viņi šķīrās.

Taču daži no krievu aktieriem zināja stāstīt, ka Valērijs ļoti skumis pēc tēvzemes, toties Antonam, kur labāk, tur arī bijusi dzimtene.

— Skaidrs. Tātad Antons Fjodorovs tagad būtu meklējams Rīgā, bet Valērijs — Pēterburgā?

— Ņemiet vērā, ka pa šiem gadiem daudz kas varēja izmainīties. Viņi pameta teātri vienā gadā ar Penku.

— Vai pazīstat sievieti vārdā Katrīna Lielā?

— Nē.

— Pamēģiniet atcerēties Penka paziņu starpā sekojošas ārienes cilvēku — šodien tas būtu pusmūža vīrietis, melnīgsnējs, ar palielu degunu un plānām lūpām. Staigā nedaudz uzkumpis. Iespējams, ka rausta valodu.

Sirmā sieviete izbrīnījusies palūkojās pār brillēm manā draugā.

— Ja viņš neraustītu valodu, es teiktu, ka jūs runājat par Antonu Fjodorovu.

XVIII nodaļa Vecīši Dežurantes vārdi lika man nodrebēt —* vai tiešām mums uzsmaidījusi veiksme? Pat tā minimālā nesakritība, kurai vajadzēja likt vismaz saausīties, nespēja sašķobīt piepešo pārliecību, ka beidzot esam tikuši uz īstajām pēdām. Salīdzinot ar šo triumfu, valodas defekts man šķita tik nesvarīgs, ka, izdzirdis Kronberga nākamo jautājumu, gandrīz vai sadusmojos.

— Tātad Antons Fjodorovs valodu nerausta… Žēl gan, — drauga rūpēs savilktā piere apliecināja, ka kārtējo reizi esmu pārsteidzies. Taču pēc dabas esmu visai ietiepīgs, turklāt Valta pēdējo vārdu aizskartais pašlepnums ne tikai neļāva atzīt savu kļūdu, bet lika pat iebilst.

— Āriene taču sakrīt! — iekaisis gluži nesavaldīgi iesaucos, un, uzmetis man līdzjūtīgu skatienu, Kronbergs mierīgā balsī atteica: — Jāsakrīt visām pazīmēm, Robi. Ņem vērā, ka apraksts nav fotogrāfija. Tev, protams, ir skaidrs, ka ar runas defektu par aktieri strādāt nevar, tāpēc pats par sevi saprotams, ka Fjodorovs atkrīt.

Jutu vaigos iesitamies asinis.

— Vai brāli Fjodorovi dzīvoja kopā? — sarunu no jauna pārtvēra Valts.

— Jā. Viņi bija neprecējušies.

— Varbūt atminaties adresi?

— Tajā mājā līdz savu dzīvokļu saņemšanai mitinājušies daudzi mūsējie. — Dežurante paliecās uz priekšu, noplēsa kalendāra lapiņu un, uzmetusi neapdrukātajā maliņā rindiņu, — piestūma Kronbergam.

— Otrā šķērsiela pa labi, — viņa uzsmaidīja mums īstas māmuļas silto smaidu. — Jums taisnība, kaimiņi spēs atcerēties vairāk.

Pārlocījis Kronbergs iebāza lapiņu krūšu kabatiņā un, noskūpstījis dežurantes pastiepto roku, sacīja: — Jūs nolasāt manas domas. Paldies!

— Lai jums veicas, dēliņi! — viņa kā svētījot pamāja un, izvilkusi atvilktni, izņēma savu rokdarbu.

Kad durvīs atskatījos, adāmadatas raiti ņirbēja sirmās sievietes rokās. It kā tā būtu dabiska šī darba sastāvdaļa, pārliekusies adīklim, viņa atkal lasīja.

Uz ielas valdīja kaut kas neaprakstāms — sniega jūklis gaisā gandrīz neļāva elpot, bet putra zem kājām — iet. Debesis šķita sajaukušās vienā virpulī ar zemi, un, uzsitis apkakli, Valts nokliedza: — Ejam kājām. Šis laiks nav braukšanai.

— Iešanai tāpat, — es noburkšķēju, taču spēja brāzma iemeta manus vārdus atpakaļ mutē.

Sekojot drauga piemēram, cik dziļi spēdams, ierāvos apkaklē un iesānis sāku virzīties pretim vējam.

Jau pēc dažām sekundēm bijām pārvērtušies divos kustīgos sniegavīros. Pāris soļu atstatumā neko nevarēja saskatīt, taču, redzot, cik droši un raiti, gluži kā pa labi iestaigātu maršrutu, Valts pārvietojas uz priekšu, likās, ka draugs ir apveltīts ar kādu citiem cilvēkiem nepiemītošu maņas orgānu. Es nevarēju saprast — kā šajā putenī viņš domā atrast vajadzīgo numuru, un pat tad, kad pēc piecu minūšu neiedomājami grūta gājiena atjēdzāmies pustumšā kāpņu telpā, nespēju noticēt, ka esam sasnieguši mērķi.

Specifiskā, tikai daudzdzīvokļu koka mājām ar sauso tualeti raksturīgā smaka liecināja, ka ēka ir ļoti veca.

— Vai tikai šī ir īstā? — es šaubījos.

Atbildes vietā, piesardzīgi velkot ar delnu pa izļodžitajām margām, Valts sāka kāpt augšup. Slīpi nodeldētie pakāpieni izcēlās kā gaiši pusmēneši uz tumši brūnā kāpņu fona. Otrā stāva laukumiņā draugs apstājās un sāka pētīt pie sienas piekārto iedzīvotāju sarakstu. Nostājies līdzās, pārbraucu ar acīm uzvārdiem. Tie bija padzisuši, bet apakšējie droši vien palaidnīgo bērnu pa pusei izdzēsti — to varēja noteikt pēc mazo roku atstātajiem nospiedumiem un švīkām. Piepeši mans skatiens apstājās iepretim

ceturtajam numuram. Neticēdams es pa otram lāgam pārlasīju: «V. un A. Fjodorovi». Uzraksts bija visai neskaidrs, taču ne tik ļoti, lai varētu kļūdīties.

— Redzu, — pamanījis manu žestu, Kronbergs pamāja. — Bet vispirms ielūkosimies trešajā dzīvoklī. — Viņš nospieda turpat līdzās stāvošo podziņu un mežonīgā, gaisa sirēnas skaļumā iegaudojās zvans. Es pat salēcos.

— Tur droši vien kurlie… — dusmīgi norūcu un tajā mirklī atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās sirms, salīcis vecis.

— Vai… — ierunājās Kronbergs, taču tālāk netika, jo namatēvs burtiski iebļāvās: — Ko? Runājiet skaļāk!

— Vai… — Stiprāk!

— Vai neviena cita mājās nav? — pērkona balsī norēcās mans draugs, un vecis atplauka platā smaidā: — Ir. Nāciet iekšā!

Sekojot salīkušajam stāvam, mēs nokļuvām tumšā, ar dažnedažādām istabas puķēm krautin piekrautā istabā. Gluži kā oranžērijā — no pārmērīgā augu daudzuma un mitruma gaiss bija smags un spieda krūtīs.

Visur, kur vien skaties — podiņi. Uz palodzes augošie staipekņi kavēja ieplūst vismaz pusei no iespējamā dienas gaismas daudzuma. Istabas stūrī stāvēja atzveltnis un, tikai pamatīgi ieskatījies, ieraudzīju tajā vecu, izkaltušu sieviņu. Viņa bija apsegusies ar dzeltenu flaneļa segu tā, ka ārā rēgojās tikai sirmo matu kodaļa un iekritušās acis.

— Labdien! — Valts sveicināja.

Pavilkuši zemāk segu, vecenīte abrīvoja iekritušo muti un viegli trīsošā balsī atvaicāja: — Jūs no sociālajiem? — Pelēcīgajā sejā skaidri jautās aizturētas gaidas.

Mans draugs noliedzoši papurināja galvu, un viņa saduga.

— Diemžēl nē. Mēs atnācām sakarā ar jūsu bijušajiem kaimiņiem Fjodoroviem.

— Antonu un Valēriju? — sieviņa izbrīnījās. — Bet viņi šeit jau sen kā nedzīvo. Ņemiet krēslus, ko stāvat.

Mēs paklausījām. Vīrietis, atlaidies tādā pašā atzveltnī kā namamāte, tikai loga otrajā pusē, uzlūkoja mūs ar tukšu blāvo acu skatienu. Viņa baltiem rugājiem apaugusī mute visu laiku muļķīgi smaidīja, itin kā ausis spētu saklausīt, bet galva — saprast. Apdullinošais zaļās masas aromāts (tikai vienā podiņā es pamanīju nelielus, spurainus ziedu aizmetņus un varēju tikai iedomāties, kāds te gaiss, kad lielākā daļa ir pilnā plaukumā), abu veco cilvēku nožēlojamais stāvoklis, drūmā pustumsa, kurā viņi apzināti dzīvoja, kopumā uzjundīja vārdos neizsakāmu grūtsirdību. Acīmredzot Kronbergs izjuta to pašu, jo, pametis apkārt skatienu, tikko manāmi nogrozīja galvu.

— Vai labi atminaties viņus?

— Kā ne — labi. Abi tai tejāterī strādāja. Gļauni kungi, neko teikt. Pa naktīm repertuārus taisīja…

— Kādus?

— Nu… iestudēja vai. Viens rūc kā lauva, otrs dūdo kā balodis. Tā vien, tā vien. Kā sportisti — trenējās.

— Pastāstiet par Antonu.

— Pēteris jau zina, — saimniece pameta ar galvu uz vecīša pusi, no kā viņa smaids vērtās vēl platāks. — Antons… Vai man dieniņ, cik šim ļaunas acis bija! Vēl tagad, kad viņu atceros, skudriņas pa muguru skraida! īsts vilkatis! Reiz palūdzu uznest ūdeni, mums aka uz ielas. Ko domājat — šis palūrēja tā, ka es ar visu spaini likos prom! Par laimi, viņš nedzēra. Reti un pavisam maz, citādi pavisam traki būtu.

Nedzēra Antons, vaЈ ne, Pēter? — viņa vaicāja pretimsēdētājam, taču namatēva sejā neizmainījās ne vaibsts. Neraugoties uz to, vecenīte, itin kā būtu saņēmusi apstiprinājumu, sacīja: — Nu, redziet! Mūsu mājā bieži apmetās tie tejāternieki, tikko dabūja dzīvokli, tā degunu te vairs nerādīja.

— Vai Fjodorovi arī tika pie sava?

— Nē. Viņi sakāvās un šķīrās.

— Sakāvās? — no tiesas izbrīnījās Valts. — Par ko — meiču, vai dzērumā kaut ko nesadalīja viens otram pa prātam?

— Es tak teicu — Antons nedzēra, bet Valērijs ne tik. Tas bija tik foršs puisis — labs, izpalīdzīgs — te malku sacirtīs, te ūdeni uznesīs, ne tāds kā brālis. Bet sakāvās… — stāstītāja domīgi apklusa,taču tūlīt pat, acīmredzot atcerējusies, turpināja, — sakāvās viņi par to, uz kurieni braukt!

— Ir gan iemesls, — man paspruka.

— Smuki jau nav, bet sienas tik plānas… Fjodorovi, tas notika akurāt… neatceros, — viņa vainīgi pasmaidīja, bet tad, novēcinājusi roku, aizgūtnēm izlaboja, — akurāt tai laikā, kad izšķīda padomju vara, nē… maķenīt vēlāk… nē — ātrāk, vai…

— Tas nav tik svarīgi, — iemaisījās večiņas pārdomās Valts.

— Stāstiet tālāk.

— Es sapratu, ka viņi bija sadomājuši braukt uz Ļeņingradu, bet pašā pēdējā brīdī Antons ietiepās — uz Rīgu. Viņam tur esot draugi, bet Pīterā nekas nesanākšot.

— Kas nesanākšot?

— Nezinu. Viņi strīdējās par kaut kādu naudu, pieminēja vairākus cilvēkus, tad droši vien kādu radinieku, pie kura Valērijs bija nodomājis apmesties, jo vairākas reizes nokliedzās, ka tur jau vietas pietiekot! Beigu beigās tur brīkšķēja un brākšķēja, bet otrā dienā nabags staigā melns kā mākonis, turklāt ar zilu aci. Mani pat nepasveicināja, bet pēc trim dienām aizbrauca. Mazliet vēlāk arī Antons. Kopš tā laika neesmu viņus redzējusi.

— Vai Antons gadījumā neraustīja valodu? Varbūt, kad uztraucās, vai…

— Nē, — vecenīte papurināja galvu.

— Bet Valērijs?

— Ari nē.

— Vai viņi bija līdzīgi?

— Mazliet, bet ne sevišķi. Dzirdēju, it kā Fjodorovu senčos bijis kāds gruzīns. Viņi abi bija melnīgsnēji.

— Kas tagad mitinās brāļu atstātajā dzīvoklī?

— Kāds pusmūža pāris.

— Viņi pazīst bijušos īrniekus?

— Nē. Ievācās nedēļu pēc Fjodorovu aizbraukšanas.

— M… jā, — drūmi novilka Valts. — Bet varbūt jums zināms, uz kādu adresi devās viens vai otrs?

— Nezinu, mīļais. Bet kāpēc tu par to interesējies?

— Notikusi slepkavība, un mēs veicam izmeklēšanu, — Kronbergs atbildēja un pāri dzeltenajai flaneļa segai pārskrēja tādas kā trīsas.

XIX nodaļa Režisors Krajuhins Vēl minūtes piecpadsmit mēs parunājām par šo un to, taču par brāļiem Fjodoroviem vecenīte neko vairāk pastāstīt nespēja. Kad painteresējāmies — kas vēl no mājas iemītniekiem varētu atcerēties viņus, izrādījās, ka abi vecīši ir vienīgie. Pārējie bija vai nu saņēmuši jaunus dzīvokļus, vai ari, nespēdami izturēt — nams bija celts bez jebkādām labierīcībām — tāpat kā abi brāļi, aizbraukuši meklēt laimi citā vietā. Uzzinājām, ka abi vecie cilvēki ir vīrs ar sievu, abiem pāri astoņdesmit un abi invalīdi. Saliekot pensijas kopā, akurāt pietiekot zālēm. Redzot, ka viss izrunāts, Valts atvadījās un, nolicis uz galda vairākas naudaszīmes, steidzīgi pameta istabu. Izejot aiz muguras izdzirdu vecā vīra balsi: — No sociālajiem?

Atbildi saklausīt neizdevās.

Atgriežoties uz ielas, sejā iesitās spilgta saule. Kā sodrējiem klāts vāks austrumu virzienā aizpeldēja melnu mākoņu blīva, atsedzot dzidru, gaiši zilu debess jumu. Kurpes kā liekšķeres smēla sniegu, kas apavos gandrīz momentā pārvērtās ūdenī. Ik reizi, uzsperot kāju uz zemes, nepatīkamas, sīkas un aukstas urdziņas izplūda augšup pa pirkstu starpām. Bikšu gali lipa pie ikriem, bet saules staru atspīdums baltajā sniegā žilbināja acis. No jumtiem pilēja. Par laimi, līdz klubam nebija tālu. Tikko ieraudzījis, es pagriezos uz opeļa pusi, kas iegrimis līdz pat lukturiem gulēja sanestajā kupenā, taču Valts saņēma mani aiz rokas.

— Pārģērbsimies atpakaļbraucot, — viņš sacīja, — bet līdz tam iegriezīsimies vēlreiz pie dežurantes. Pats redzi, ka tādā sniegā tālu netikt, bet gadījumā, ja iznāks vēlreiz brist, līdz pat Rīgai kratīsimies slapjā apģērbā.

Saprazdams, ka draugam taisnība un cenzdamies nedomāt par p: tīgajām, pie miesas līpošajām biksēm, sekoju pa platajām kāpnēm uz augšu. Sirmā dežurante mūs sagaidīja tajā pašā pozā, kādā bijām to atstājuši, vienīgi adīklis pa šo laiku šķita kļuvis lielāks.

— Kā veicās?

Jautājums bija pārāk plašs, lai uz to atbildētu, tāpēc Valts tikai īsi atteica: — Nekas. Vai no teātra darbiniekiem kāds ir rādījies?

— Zvanīja Vsevolods, — viņa atbildēja tā, it kā mēs būtu no administrācijas. — Vakara mēģinājums atcelts, jo viņš nejūtas vesels. Nav jau nekāds brīnums — tik nejauks laiks.

— Kas tas par Vsevolodu?

— Vsevolods Krajuhins, krievu trupas režisors.

— Vai viņš pazīst brāļus Fjodorovus?

— Labāk par visiem.

— Hm… Derētu apciemot. Kas viņam kaiš?

— Saaukstējies, bet varbūt gripa. Ārsts vēl neesot bijis.

— Vai adresi…

— Tūlīt, — sapratusi viņa pameta ar galvu un, pārliekusies pāri rakstāmgaldam, pārvilka ar pirkstu zem stikla paliktajam sarakstam. Acīmredzot tas saturēja ne tikai atbildīgo personu adreses, bet arī tālruņu numurus, jo, pacēlusi galvu, dežurante pavaicāja: — Varbūt piezvanīt?

— Ja nav pārāk tālu, iztiksim ar adresi.

Tāpat kā iepriekšējā reizē viņa norāva kalendāra lapiņu un uz maliņas uzrakstīja vajadzīgo. Tikai tagad es sapratu viņas izšķērdību — kalendārs bija no iepriekšējā gada.

— Nogriezieties pa kreisi un pa trešo šķērsielu vēlreiz pa kreisi. Desmit minūšu gājiens.

Mēs pamājām un devāmies uz durvīm. Raudzīdamās mums nopakaļ, dežurante piepeši iesaucās, — bet jūs taču esat kā izmērcēti. Pasēdiet, lai…

— Nekas, soļojot apžūsim, — Valts atmeta. — Cik minūšu gājiens?

— Ne vairāk kā desmit.

Sniegs pa šo laiku bija sakrities kā tumšā baltmaize pēc diennakts nostāvēšanas plauktā. Es izbrīnījos, sajutis, cik neparasti silti gada pēdējam mēnesim kļuvuši saules stari. Par laimi, pagriežoties mums vajadzīgajā virzienā, dienas spīdeklis palika aiz muguras un uzreiz kļuva vieglāk. Taču, neraugoties uz to, Rdz galam atvērt acis joprojām nebija iespējams, jo sniega atstarotā gaisma spieda ar kaut kādu īpašu spēku. Iekšēji šķendēdamies, paklausīgi bridu nopakaļ Kronbergr i, lai gan ar lielāko prieku būtu palicis automašīnā, kur uz aizmugures sēdekļa gulēja treniņtērps, sausas zeķes un kedas. Lai gan labi zināju, ka ar zūdīšanos var panākt tikai garastāvokļa pasliktināšanos, jūtot aukstās straumītes kurpēs, nevarēju apspiest nerimtīgo purpināšanu.

— Lai ar kādi vēji pūš… — tu, liekas, mīli šo dziesmiņu? — pametis atpakaļ šķelmīgu skatienu, pasmaidīja draugs. — Pamēģini iedziļināties vismaz tekstā…

Paldies Dievam, pretēji garastāvoklim, manu humora izjūtu nespēja iedragāt nekādi laika apstākļi, un iesmējies es pamāju: — Tūlīt.

Pēc pārdesmit soļiem draugs atskatījās vēlreiz.

— Nu redzi, uzreiz labāk kļuva.

Pārbaudījis savas sajūtas, biju spiests piekrist.

— Tev taisnība.

Atšķirībā no vecīšu nožēlojamā mitekļa, šis bija viens no tiem standartizētajiem piecstāvu namiem, ar ko Latvijas valsts diemžēl lepoties nekad nevarēs. Protams, salīdzinot ar iepriekšredzēto koka nameli, šis vismaz bija ar ērtībām, bet reizē — bez mazākās individualitātes. Krietni vēsākās telpas tāpat neliecināja tam par labu. Durvis atvēra vidēju gadu, enerģiska sieviete. Ieraudzījusi mūs, krieviski jautāja: — Jūs pie slimnieka?

— Jā.

— Lūdzu, mēs gaidām.

Kronbergs neizpratnē sacēla uzacis, bet es nodomāju, ka dežurante būs brīdinājusi.

— A… — piepeši aptvēris situāciju, draugs novilka, — jūs acīmredzot gaidāt ārstu?

— Jā. Vai tad jūs neesat no poliklīnikas?

— Nē. Mans vārds ir Valts Kronbergs, šis — mans kolēģis Roberts Štāls. Mēs izmeklējam kādu noziegumu, un būtu ļoti vēlams, lai režisors Krajuhins atbildētu uz dažiem jautājumiem. Tas nebūs ilgi.

— Policija! — sieviete izdvesa, bet tūdaļ pat saņēmās. — Vsevolods ir mans vīrs. Raisa Krajuhina, — viņa palocīja galvu un, atvērusi durvis, pameta dīvainu skatienu lejup. Palūkojies turp, ieraudzīju zem savām kājām izplūstam peļķīti. Nebija šaubu, ka pēc tam, kad manu kurpju saturs būs iztecējis viss, tā sasniegs visai iespaidīgus apmērus. Reizē es atcerējos par vecīšiem, un, iedomājies, kā tur tagad varētu izskatīties, liekas, pietvīku.

— Mēs piebradāsim istabu. — Valts pieliecās, nometa kurpes un nekautrējoties norāva slapjās zeķes. — Piedodiet, nāksies iet basām kājām.

— Ņemiet čības, — namamāte nometa mūsu priekšā divus vīzēm līdzīgus pārus.

Vsevolods Krajuhins izrādījās omulīgs, patīkams resnītis ar apaļu vēderiņu, kas, izspīlējot segu, izveidoja kaut ko līdzīgu bērnu slidkalniņam. Koši sarkanās lūpas, iepelēcīgā sejas krāsa un no sviedriem spīdošā piere liecināja, ka viņš visai nopietni saslimis. Piebīdījusi pie gultas divus krēslus, namamāte piemetās kājgalī.

— Krajuhina kungs, — apsēdies, Valts sacīja, — mēs pacentīsimies jūs lieki neaizkavēt. Lieta tā, ka patlaban izmeklējam smagu noziegumu. Lieta ir ļoti sarežģīta. Droši vien dzirdējāt mūsu sarunu gaitenī ar jūsu sievu?

— Jūs, protams, esat no Rīgas? — teicamā latviešu valodā piepeši vaicāja gulošais, un Valts izbrīnījies atjautāja: — No kurienes tādas domas?

— Cits akcents. Te tomēr Latgale.

— Jums taisnība. Noziegums tiešām izdarīts Rīgā. Taču, izmeklējot lietu, pēdas noveda pie jūsu teātra. Ja tas nebūtu tik svarīgi un neatliekami, mēs nekādā gadījumā nebūtu jūs traucējuši.

— Sīkums. Pie kā konkrēti noveda šīs pēdas?

— Pie brāļiem Fjodoroviem. Tikai neiedomājieties, ka es kaut ko apgalvoju. Vienkārši mūsu pienākums ir pārbaudīt katru faktu, un tikai tāpēc esam šeit. No kluba dežurantes…

— Māmiņas?

— Jā. No māmiņas uzzinājām, ka no visiem teātra darbiniekiem jūs esat viņus pazinis vislabāk.

Slimnieks ar redzamu piepūli paslējās uz elkoņa un, atbalstījis vaigu delnā, atbildēja: — Pazīt jau pazinu, taču jāatzīstas, ka līdz šai dienai… nepazīstu! Abi šie vīri man joprojām ir mīkla. Esmu pietiekami labs psihologs, .taču līdz galam izprast Fjodorovus neesmu spējis. Nesmaidiet.

Varu pierādīt! Teiksim, jūs. Man nav noslēpums, ka raksturā esat taisns un nedaudz skarbs, — resnītis runāja un reizē ar ciešu skatienu pētīja mana drauga seju. — Turklāt gudrs… Jā, analītiķis, augstas klases analītiķis… Manuprāt, jūs nestrādājat policijā, bet…

— Kur? — Privātdetektīvu aģentūrā.

Kronbergs nenoturējies skaļi iesmējās.

— Ja esmu gudrs, turklāt kā apgalvojat — augstas klases analītiķis, tad, pielietojot jūsu paņēmienu, teikšu, ka šī atklāsme nav bijusi pēkšņa. Manuprāt, šīs ziņas nākušas no tiem pašiem avotiem, no kuriem tās saņēmusi māmuļa!

Krajuhina apaļajā sejā uzplauka šķelmīgs smaids.

— Vietējā avīze mēnesi atpakaļ publicēja jūsu varoņgaitu aprakstu kopā ar visu bildi…

— M… jā, — Valta nopietnās acis liecināja, ka viņu šī ziņa joprojām nespēj sajūsmināt. — Nu labi, tagad, kad esam pierādījuši viens otram savas dotības, varam ķerties vērsim pie ragiem. Jūs teicāt, ka abi brāļi bijuši mīkla. Kādā ziņā, ja nav noslēpums?

— Kāds tur noslēpums, bet kā lai to paskaidro? — slimnieks atkal ieņēma guļus stāvokli. — Strādāja viņi labi, tikai Valērijs varēja būt tāds stingrāks vai. Toties Antons — īsts Ivans Bargais. Gan pēc rakstura, gan — spēles. Tik pretējus cilvēkus kā dvīņubrāļus Fjodorovus man vairāk nav nācies dzīvē sastapt.

— Antons bija ļauns?

— Viņš tāds varēja būt.

— Bet Valērijs?

— Katrā cilvēkā var atrast kaut ko no ļaunuma… Ja gēnu teorija ir patiesa, tad brāļiem vajadzēja būt līdzīgiem ne tikai ārienē. Noteiktas formas traukā ielietais šķidrums taču ieņems šī trauka formu. Taču viņu raksturi bija diametrāli pretēji, un tajā pašā laikā strikti nevaru apgalvot, ka Antons nevarētu kļūt Valērijs un otrādi. Manuprāt, pie noteiktiem apstākļiem tas varētu notikt.

— Vai atminaties Penku? Tomu Penku no latviešu trupas?

— To ākstu? Miglaini, jo viņš taču strādāja pie Sūnas. Starp citu, mums radās aizdomas, ka Penks nav sevišķi godīgs, bet talantu šajā nejēgā bija tikpat bezcerīgi meklēt kā Antarktīdā kokospalmu.

Par brīnumu, un to es labi atminos, Antons Fjodorovs pret vējagrābsli izturējās ne tā kā pārējie. Viņi pat

iedraudzējās, taču Antons ar savu barbarisko izturēšanos, liekas, Penkam uzkundzējās. Sīkāk par viņu attiecībām diemžēl nezinu. Penku teātrī nemīlēja. Viņš traucēja, nespēja nospēlēt pat statista lomu, nevietā nepaknosījies vai neizdarījis taisni to, ko nevajag. Viņa bravurīgā runāšana grieza ausīs un vienīgā, kas labprāt tajā klausījās, bija Kļaviņa. Šo stāstu jums droši vien jau izgaismoja māmiņa?

— Jā.

— Tādā gadījumā es neatkārtošos. Penku atbrīvoja no darba sakarā ar neatbilstību.

— Jums zināms viņa tālākais liktenis?

— Nē.

— Bet Antona?

— Zinu tikai, ka viņš aizbrauca uz Rīgu, kā izteicās pats — meklēt laimi. Valērijs turpretim devās uz Ļeņingradu.

— Pēterburgu.

— Toreiz — Ļeņingradu.

— Pie kā?

— Fjodoroviem tur dzīvoja radinieks — Fjodorovs Ivans Dmitri- jevičs, pēc profesijas mākslinieks.

— Jums teicama atmiņa.

Gulošais pasmaidīja.

— Man ir viņa adrese. Aizbraucot Valērijs lūdza apciemot, ja gadīsies tur būt. Esmu pāris reizes to arī izdarījis, tā ka mana atmiņa būtu nepiedodami vāja, ja es nespētu atcerēties namatēva vārdu.

Kronbergs paliecās uz priekšu, un viņa sejā atspoguļojās uzmanība.

— Ja es šo adresi palūgtu…

— Tad es jums to iedotu.

Slimnieks pastiepa roku un, ar rādītājpirksta nagu piedauzījis pie piezīmju grāmatiņas sarkanā ievākojumā, kas stāvēja uz naktsskapīša, paziņoja: — Uz burta F atradīsiet vajadzīgo. Jums būs kur pierakstīt?

Valts palocīja galvu, izņēma no azotes nepieciešamo un, uzšķīris norādīto lappusi, pārrakstīja adresi.

— Tālruņa numurs ir viņa?

— Jā.

— Paldies. Esmu bezgala pateicīgs.

Mūsu sarunu piepeši iztraucēja durvju zvans. Namamāte, kas līdz šim klusēdama sēdēja un klausījās, piecēlās.

— Droši vien ārsts.

— Tādā gadījumā atvadīsimies. Vēlu drīzu izveseļošanos!

— Bet es jums veiksmi. — Slimnieka roka bija karsta un sausa.

Nopakaļ Raisai Krajuhinai izgājām priekšnamā. Nepacietīgs zvans no jauna satricināja gaisu. Saimniece atvēra durvis un ielaida korpulentu sievieti, kuras ārienē un uzvedībā jautās tās specifiskās pazīmes, kas no pirmā acu uzmetiena, pat ja viņa nebūtu tērpusies baltā halātā, apliecinātu ārstu. Nevaļīgi pametusi ar galvu, ienācēja nekavējoties devās pie slimnieka, bet mēs, apvaldīdami nepatīkamus drebuļus, uzstiepām kājās slapjās zeķes, iekāpām kā sūklis pievilgu- šajās kurpēs un jau pēc mirkļa bijām uz ielas.

XX nodaļa Neveiksme Labsajūtu, ko sniedza sausais apģērbs, grūti aprakstīt. Sevišķi zeķes. Sasviedām slapjās drēbes lielā polietilēna maisā, ietērpāmies treniņtērpos, un dzīve acumirklī likās kļuvusi gaišāka. Papildus Valts ieslēdza salona apsildīšanas iekārtu un drīz vien silts vilnis apņēma mūsu nosalušās kājas. Sniegs bija sakrities līdz pāris centimetru biezumam, un nekas mūs netraucēja doties atceļā. Redzot automobiļa aizmugurē izgaistam pilsētiņas pēdējās mājas, es neizjutu ne mazāko nožēlu — man šī vieta nepatika.

Iespējams, to izraisīja nejaukais laiks, bet tikpat labi ilgas pēc mūsu siltā un omulīgā dzīvokļa. Šoseju klāja slidena dubļu un sniega putriņa. Jo tālāk no pilsētas, jo biezāka tā kļuva. Lauki tinās tik spožā, baltā apmetnī, ka Kronbergs bija spiests uzlikt savas zaļās saulesbrilles. Kilometrus piecdesmit, iegrimuši katrs savās domās, klusējām. Manējās vairāk saistījās ar atgūto labsajūtu nekā izmeklējamās lietas problēmām, tāpēc, izdzirdis drauga jautājumu, tikai pēc laba laiciņa spēju atbildēt.

— Kā tu domā — vai mēs drīkstam slepkavas titulu piešķirt Antonam Fjodorovam?

Minūtes trīs domīgi kasījis pakausi, beidzot aptvēru jautājuma jēgu.

— Bet motīvi?

— Es runāju par liecinieku sniegtajām ziņām. No dažādām pusēm tās apstiprina, ka šis vīrs ir visai neapvaldīts un ļauns, turklāt sakrīt ari ārienes apraksts.

— Daļēji, — es iebildu, — jo valodu viņš diemžēl nerausta.

— Bet ja nu teiciens «rausteklis» attiecas nevis uz runas defektu, bet uz kaut ko pavisam citu?

Viņš varētu, teiksim, sarunas laikā kratīt kāju vai galu galā knosīties kā pērtiķis, meklējot kažokā blusu.

— Kolosāli! — man paspruka. — Kur tu biji agrāk?

— Neiedomājos. Vienkārši neienāca prātā.

— Izejot no jaunajām pozīcijām, tevis pieminētais tituls Antonam būtu īsti piemērots. Jā, ja tas ir nevis valodas defekts, bet nelāga ieradums — jā! Tātad meklēsim Antonu Fjodorovu?

— Meklēsim, Robert.

— Kur? — Pagaidām vienīgais, kas mums zināms, ir tas, ka šis cilvēks aizbraucis uz Rīgu. Pieņemsim, ka viņš tur arī apmeties. Pa šiem gadiem daudz kas varēja notikt, bet iziesim no apsvēruma, ka Antons joprojām mitinās galvaspilsētā.

— Varbūt izmantot zinu dienestu?

— Nē. Painteresēsimies pa kopmītnēm.

— Bet tās taču likvidētas.

— Uz papīra. Turklāt paliek vēl saraksti. Līdz šim bijis tā — iekārtoties darbā varēja vienīgi tad, ja biji pierakstīts noteiktā dzīvesvietā. Taču eksistēja arī izņēmumi. Viens no tiem — iestādes, kas vervēja sev strādājošos. Faktiski, šī fenomena pamatā bija komplekss pārkrievošanas darbs. Vispirms tika atņemts viss eksistencei nepieciešamais veseliem ciematiem Krievijā, galvenokārt pierobežas rajonos, bet pēc tam nabagiem piedāvāts strādāt Latvijā. Šos nepateicīgos pienākumus vienmēr veica Vissavienības nozīmes rūpnīcas, kas pašas par sevi bija kaut kas pretdabisks kā loģikai, tā ekonomikai.

Resursi — kā darbaspēks, tā izejvielas tiek ievesti — kur te prāts? Iespējams, ka Antons, izmantodams šo ceļu, spējis iefiltrēties Rīgā.

— Bet viņš taču ir aktieris.

— Provincē, Robert. Galvaspilsētai ir citi kritēriji, un reizēm tam, kas nomalē ir skatuves zvaigzne, te pati piemērotākā profesija būtu betonētājs lielpaneļu rūpnīcā. Pilnīgi iespējams, ka kādā no šo uzņēmumu kopmītņu sarakstiem figurē arī Antona Fjodorova vārds. Taču tas nenozīmē, ka nebūtu

jāpainteresējas par viņu arī kultūras laukā.

— Apšaubu, ka ar tām kopmītnēm kaut kas reāls sanāks, — pēc neliela pārdomu brīža es iebildu.

— Pirms gada vai diviem kādā radiopārraidē ziņoja, ka, pēc pēdējiem statistikas datiem, katrā Rīgas rajonā nepierakstīti dzīvo vairāki tūkstoši cilvēku! Nelegāli. Skaidrs, ka tiem kaut kur jāstrādā, un tikpat neapšaubāmi ir tas, ka eksistē ne viena vien tumša taciņa, kuru izmantojot iespējams pārkāpt likumu. Nu kaut vai ar kukuļa palīdzību, vai fiktīvu laulību rezultātā, vai vēl kā citādi.

Itin kā es būtu pateicis kaut ko ārkārtēju, Kronbergs piepeši nospieda bremzes pedāli un, kad mašīna bija apstājusies, atbildot uz manu jautājošo skatienu, izmeta: — Apmaināmies vietām. Tu sēsties pie stūres, bet es gribu padomat.

Vismaz kilometrus simt, gluži kā divi svešinieki, klusēdami nosēdējām līdzās. Valts ar nekustīgu skatienu raudzījās pretimtrau- cošajā ceļā, no kura jau bija nozudušas pēdējās sniega pēdas. Tikai melnajos laukos šur tur vīdēja baltas laucītes, liecinādamas par neseno puteni. Kad ceļmalā izauga pirmie Rīgas nami, mans blakussēdētājs beidzot ierunājās: — Liekas, ka tev taisnība, — tas tiešām nebūs efektīvākais ceļš, turklāt mums diez vai pa spēkam.

Es runāju par kopmītnēm. Ņemot vērā, ka mūsu dienestā palikuši tikai divi vīri, nāksies izdomāt kaut ko citu. Šī diena mums bijusi smaga, turklāt laukā jau satumsis, tāpēc brauksim tagad mājās. Atpūtīsimies, bet rīt ķersimies pie darba. Neapšaubāmi, ka Toma Penka un Antona Fjodorova draudzība ir ļoti aizdomīga. Neraugoties uz to, ka ne vienam, ne otram te nav lāgā kur piemesties, viņi abi vienā un tajā pašā gadā pārceļas uz Rīgu. Varbūt tas tā nav, bet kas zina — ja nu pirmais sagatavoja vietu otram?

Protams, abu brāļu dzīves apstākļi tajā pilsētelē, kā paši pārliecinājāmies, bija zem katras kritikas. Atrast darbu un mājvietu galvaspilsētā ir pamatīga problēma, kuru bez svešas palīdzības diezgan grūti atrisināt.

Ja nu Penks, aizbraucot no provinces, nesarāva saites ar Antonu, kā šo faktu varēja izmantot Fjodorovs?

Droši vien es kļūdos, šos cilvēkus apvienodams, bet gribas — abiem taču vienas problēmas, turklāt aktuālas… Galvā putra, — negaidīti Valts atzinās un, izstaipījies tā, ka kauli vien nobrakšķēja, nepielaidīgā priekšnieka tonī paziņoja, — es kāpju augšā un liekos uz auss, bet tu novieto automašīnu, Robertiņ! — piepeši pasmaidījis, viņš tēvišķīgi uzsita man uz pleca.

— Tirāns… — es noburkšķēju, taču uz mūsu stūra nobremzēju un, izlaidis draugu, braucu uz stāvvietu. Pēc tam, gluži stīvām kājām, atspēries stiepdams maisu ar slapjajām drēbēm, atkluburēju mājās. Iemetis savu nesamo priekšnama kaktā un pat nepainteresējies, ko dara Valts, nozudu savā istabā.

Kā piedzēries — ar neizsakāmu piepūli saklāju gultu, izģērbos un, iekritis uz mutes palagos, jau pēc sekundes gulēju dziļā miegā.

Pamodos tumsā. Sienas pulkstenis rādīja seši. Labu brīdi nopūlējos aptvert, vai ir rīts vai vakars.

Pēc skaidrās galvas nopratis, ka sākusies jauna diena un aizmigt vairs neizdosies, nolēmu celties.

Acīmredzot, noguruma dzīts, biju devies pie miera neierasti agri un tagad nācās plūkt savas neapdomīgās rīcības augļus. Klusītēm saģērbies, uz pirkstu galiem šķērsoju priekšnamu, piesardzīgi pavēru virtuves durvis un sastingu — omulīgā pozā, ar kūpošu kafijas tasi priekšā, pie galda sēdēja Valts.

— Tā jau es domāju, — viņš iesmējās. — Ņem krūzīti un sēsties. Cikos mēs ielīdām gultā?

— Jau tumsā.

— Ļoti precīzi. Bet nezūdīsimies, līdz ar to mēs šodienu esam padarījuši vismaz par trim stundām garāku. Kā tu domā šo papildlaiku izmantot?

— Lasot. Sen neesmu turējis rokā Velsu. Bet tu?

— Vēl pārāk agrs, lai kaut ko jēdzīgu uzsāktu. Bet kāpēc arī es nevarētu palasīt? Man taču līdz šim nav iznācis laika, lai kārtīgi ielūkotos vecā Dauges mapītē.

Es izbrīnījos.

— Par kādu mapīti tu runā?

— Par to, kuru man iedeva Līzes tante. Atceries, pēc tam, kad baņķieris Leonīds Dauge pēc revolūcijas līdz ar saviem tuviniekiem atgriezās tēvzemē, šķērsojot Latviju ceļā uz Rīgu, viņš kādu laiku

uzturējās pie savas radinieces Balvu pusē. Līzes tante toreiz palika tur uz dzīvi, bet Dauge aizmirsa šo mapīti. Katram gadījumam es to aizņēmos, varbūt noderēs. Esmu tajā tikai pavirši ieskatījies, tāpēc tās pāris ieekonomētās stundas veltīšu baņķiera papīriem.

Mēs paēdām sātīgas brokastis, jo kopš vakardienas ceļojuma bijām palikuši tukšiem vēderiem, un, pārmijuši pāris nenozīmīgas frāzes, devāmies katrs savā istabā. Es, lai gūtu aizmirstību asa sižeta romānā, bet Valts, lai, lietderīgi izmantojot katru minūti, turpinātu mīt tos pedāļus, kas kaut kādā veidā spētu pavirzīt izmeklēšanu uz priekšu. Drauga enerģija un gribasspēks bija pārsteidzoši.

Droši vien apziņa, ka laikā, kad es atpūšos, Kronbergs joprojām turpina strādāt, neļāva man līdz galam iegrimt aizraujošajā Herberta Velsa darbā. Dalītās domas, kas, pienākuma apziņas vadītas, mētājās no grāmatas galvenā varoņa — neredzamā cilvēka — pie Penka, tad Fjodorova, galu galā mani tā sadusmoja, ka, ielidinājis savu lasāmvielu dīvāna stūrī, aizliku rokas aiz pakauša un, atgāzies atzveltnī, aizvēru acis. Tagad, kad nekas lieks neaizņēma domas, es sāku atcerēties faktus, lai pamēģinātu no tiem kaut ko izkombinēt. Kur teju miljonu lielajā pilsētā meklēt cilvēku, kura vārds nefigurē — nez kāpēc es par to biju pārliecināts, nevienas namu pārvaldes kartotēkā? Vai tik tā nebūs rakņāšanās siena kaudzē pēc nozaudētas adatas? Mani maz pamazām pārņēma sajūta, ka kāds no lieciniekiem jau pieminējis līdzīgu pazīmju cilvēku, taču nezināmu iemeslu dēļ šī saruna palikusi nenobeigta. Pieņemdamās spēkā, šīs domas drīz vien pārvērtās pārliecībā un, kad ap deviņiem rītā noklaudzēja Kronberga istabas durvis, es jau nešaubījos, ka esam palaiduši garām kaut ko būtisku.

— Valt! — es iesaucos, un durvju spraugā parādījās drauga galva.

— Ko gribi?

Piecēlies no savas vietas, vispirms pamatīgi izstaipījos un tikai tad atbildēju: — Man te kāda domiņa nedod mieru.

Durvis atvērās līdz galam un, ienācis istabā, draugs atlaidās brīvajā klubkrēslā un palūkojās manī ar ieinteresētu skatienu.

— Runā!

— īsumā tā ir šāda — kāds no lieciniekiem, es nerunāju par vakardienas izbraucienu, jau pieminēja Antonam Fjodorovam līdzīgas ārienes cilvēku, bet nezināmu iemeslu dēļ mēs neesam pacentušies uzzināt, kā īsti to sauc. Visu rītu domāju, bet nekādi nespēju atminēties šo liecinieku. Ja nu runa bijusi tiešām par Antonu Fjodorovu? Varbūt tev izdodas atsaukt atmiņā šo sarunu.

— Vai tiešām?

— Esmu pārliecināts. Te nevar būt vainīga mana fantāzija, lieku ķīlā galvu!

— Bet to taču uzzināt ir vieglāk par vieglu. — Valta balsī nebija ne miņas no ironijas, un izbrīnījies es ielūkojos pelēkajās acīs.

— Kādā veidā?

— Atceroties, kam mēs esam aprakstījuši slepkavas ārieni. Šādu cilvēku nemaz nav tik daudz.

Pats sevi pārsteigdams, es piepeši iebļāvos: — Katrīna Lielā! — acīmredzot spraigā domāšana bija devusi savus rezultātus.

— Neatminos… — draugs sarauca pieri.

— Jā, Katrīna Lielā, — jau nomierinājies, ar dziļu pārliecību es apstiprināju. — Viņa runāja par kādu vīrieti, atceries no tās bandas, kas it kā atbildis šīm pazīmēm, bet… — piepeši es aprāvos.

— Kāpēc tu apklusi?

— Viņu tāpat kā pārējos tiesājuši, taču trešajā prāvas dienā šis cilvēks… nomiris!

— Tagad atceros.

— M… jā, tātad slepkava viņš nekā nevar būt un tādā gadījumā nav vērts par to runāt, — es gurdi novilku, taču, par brīnumu, Kronbergs iedegās.

— Nepiedodama nolaidība, — viņš pakratīja galvu, — nepiedodama!

Miris vai dzīvs, — nav pietiekama iemesla, lai nenoskaidrotu vārdu. Mums taču svarīgs katrs fakts.

Ja uzzinām, ka cilvēks, kas varētu modināt aizdomas, pirms slepkavības miris, vai tas atvieglotu mūsu turpmāko darbu?

Es paraustīju plecus.

— Nez vai.

— Atvieglotu, Robi. Šī informācija precizētu ziņas, izslēgtu liekas kļūdas iespēju. Starp citu, vesela un pārdomāta versija galarezultātā var aizvest purvā tikai nolaidības dēļ! Nepiedodamas nolaidības! — vēlreiz noburkšķējis, Valts piecēlās. — Tūlīt piezvanīšu un uzzināšu.

Drauga prombūtne ilga tikai pāris minūtes. Kad uz sliekšņa izauga viņa atlētiskais stāvs, neraugoties uz Kronberga māku valdīt pār savu seju, es uzreiz sapratu — kaut kas noticis. Atslīdzis savā vietā, Valts ieņēma iepriekšējo pozu un, uzmetis man dīvainu skatienu, klusinātā balsī sacīja: — Tev taisnība un man taisnība. Nolaidības pēc esam gājuši pa nepareizām pēdām! Cilvēku, kas trešajā tiesas dienā toreiz miris, cik zināms, ar sirdstrieku, sauca… Antons Fjodorovs!

XXI nodaļa Dīvainais viesis — Nolādēts! — man paspruka. — Viss pa tukšo! Brauciens, žļurga, viss!

— Tā nu iet, kad pret saviem pienākumiem sāk izturēties pavirši. Neko darīt, Robčik, tā mums būs mācība. Galvenais, atcerēties! Mūsu reakciju var attaisnot — vīrs viņpasaulē, turklāt, atceries — Katrīnas piebilde — nav vērts par to runāt, arī izdarīja savu spiedienu uz apziņu. Taču nepiedodami ir tas, ka mēs nepapūlējāmies padomāt nedaudz uz priekšu. Būtu man vara, es par to sodītu kā sevi, tā tevi!

— Iznāk, ka Aktieris kārtējo reizi samuldējies. Paraugam paņēmis sava nelaiķa drauģeļa portretu un to kā patiesību pasniedzis Počai, bet mēs kā muļķi dzenam pēdas melnīgsnējam spokam, kas turklāt rausta valodu. Idioti, nekas vairāk!

— Rimsties! Nav ko zūdīties kā skopai vecenei par sadauzītu zupas bļodu! Turklāt no tās žļurgas tev pat iesnas nav piemetušās. Nevajadzētu mums savu darbu vērtēt par augstu, Robi, tas nebūs gudri. Lai to dara svešs, tad tas būs krietni objektlvāk. Ceru, ka saproti?

— Dusmas…

— Atmetīsim, — manu ņerkstēšanu stingri aprāva Kronbergs. — Tā vietā padomāsim. Pirmkārt — nekas taču nav zaudēts. Mēs gājām pa operatīvajām pēdām — Aktieris, slepkavas apraksts, ar Penku saistītie cilvēki, tā bija visu vienojoša ķēde. Nu, ielaidām mazu kļūmi, kas aiztaupītu braucienu uz provinci, bet vēl nav zināms, vai tas patiesībā nav ieguvums. Domāju, ka atmest Aktiera atstāto bandīta aprakstu tādēļ vien, ka esam vilkuši aiz nepareiza pavediena, būtu pārsteidzīgi. Var jau pieņemt, ka šo tēlu, lai atkratītos no iztaujāšanas, viņš izzīdis no pirksta, par paraugu tiešām ņemot Antonu Fjodorovu, bet tikpat labi tajā ieslēpta patiesība. Vai tad būtu kaut kas ārkārtējs sastapt līdzīgas ārienes tipu?

— Nē, — mazliet padomājis, es atbildēju, — tādu ir pilna Rīga.

— Nu redzi. Sevišķi tirgū, vai ne? Nešaubos, ka arī Kaukāzā tādu ir, cik uziet. Tātad tie ir visai skopi dati, kurus, kā redzi, var piemērot daudziem, taču tā valodas raustīšana jau ir kaut kas konkrētāks.

— Valodas, kājas, rokas, — atcerējies Valta nesenos argumentus, es pavīpsnāju.

— Tas nozīmē tikai to, ka uz priekšu visi iespējamie defekti būs jāņem vērā, — nopietni paziņoja Kronbergs. — Meklēsim aprakstam atbilstošu vīrieti, kam piemīt kāda savādība, kas ļautu to ierindot «raustekļu» kategorijā. Starp citu, Katrīna Lielā Fjodorovu pirmo reizi ieraudzījusi uz apsūdzēto sola. No prāvas materiāliem izrietējis, ka grupā viņš darbojies visai epizodiski un tikai atsevišķos gadījumos. Pati Katrīna tieši ar zagšanu neesot nodarbojusies, vienīgi ar realizāciju. Ko darīsim? — Valts negaidīti pajautāja un ieurbās manī ar ciešu skolotāja skatienu.

— Vai no mapītes izdevās kaut ko izspiest? — kā nedzirdējis atjautāju.

— Tu neatbildēji.

— Tu tāpat.

Kronbergs paraustīja plecus.

— Redzu, tev jaunu ideju nav. Ja es būtu izdzirdis pašu fantastiskāko priekšlikumu, vari nešaubīties, ka nekavējoties to pieņemtu, jo manējais saistās ar izbraukšanu no Latvijas.

— Interesanti uz kurieni?

— Uz Pēterburgu.

— Pie Valērija Fjodorova?

— Ne tikai. Gribu uzmest acis un aptuveni novērtēt Leonīda Dauges namu Kalēju šķērsielā. Vai tiešām tas ir tik vērtīgs? Atminies, mēs mazliet apspriedām intrigu ap mantojumu. Ir Pētersonei, ir Baumanei ir tiesības uz to. Tagad, ja Nora tiktu novākta, paliktu viens vienīgs cilvēks, kam vēl būtu…

— Gunārs Dauge no ASV?

— Pilnīgi pareizi, Leonīda Dauges mazdēls. Nav taču izslēgts, ka visas intrigas autors ir viņš.

Vismaz loģiski spriežot, ja par galamērķi uzskatīt šo Pēterburgas māju, šāds secinājums uzprasās pats no sevis. Labsirdības izpausme pret Noru varēja būt arī tēlota.

— Bet… — es saminstinājos, jo tam, ko gribēju teikt, nepiekrita kaut kāda iekšēja pārliecība, — viņa emisārs Skots tādā gadījumā…

— Slepkavu, Robert, var noalgot, nepametot ASV. — Nu, nu, — es apšaubīju, bet Valts pastiepies paņēma avīzi un nolasīja kāda raksta vietu: «Pēdējā laikā Savienoto Valstu vadošo gangsteru rindās iesituši jūtamus robus algotie slepkavas no Krievijas. Pēc konkurējošo bandu izsaukuma šie cilvēki ierodas ASV uz vienu vai divām dienām un, likvidējuši vajadzīgo personu, nekavējoties atgriežas dzimtenē. Aptuvena galvas cena — divi tūkstoši dolāru. Arī krievu emigrantu kvartāls Ņujorkā Braitonbīča aizvien vairāk sāk līdzināties noziedznieku perēklim…»

— Tagad saproti, kā to dara? Visu laiku mēs gājām pa operatīvajām pēdām, ko darīt, ja tās novedušas strupceļā? Pārorientēties — meklēt cēloņus, tos pašus motīvus, kas visu laiku tev nedeva mieru. Tāpēc sataisies, vakarpusē mēs izbraucam uz Pēterburgu. Rādās, ka izmeklēšana ievilksies un Baumanei nāksies vēl kādu laiku pavadīt piespiedu atvaļinājumā.

— Sveša valsts, sveši cilvēki… — es drūmi norūcu.

— Labāk atceries Franciju, vecīt! — Valts uzsita man uz pleca. — Arī tur viss bija svešs, pat vairāk. Bet man Pēterburgā, kopš studiju laikiem — es trīs mēnešus tur nostrādāju praksē, pazīstami vairāki, tagad droši vien augsta ranga varas orgānu darbinieki. Turklāt es diezgan labi pazīstu pilsētu, galīgi bezpalīdzīgi nebūsim. Valodas problēmas arī nav, tā ka tev pēdējais laiks kļūt dzīvespriecīgākam.

Pacentīšos panākt, lai viesnīcā mums rezervē numuru.

— Brauksim ar opeli?

— Nē. Ar vilcienu. Pārāk tālu, turklāt par diennakti ilgāk tur diez vai iznāks uzkavēties.

— Tādā gadījumā ar dvieli un zobu birsti pietiks?

— Noteikti, — pamājis Kronbergs piecēlās. — Es tagad iešu nokārtot vajadzīgās formalitātes, bet tu sameklē zobu birsti un, ja izdodas — arī dvieli.

Tās pašas dienas pievakarē mēs izbraucām uz Pēterburgu. Visu dienu Valts bija tā aizņemts, ka satikāmies tikai īsi pirms vilciena atiešanas stacijā. Jau kupejā viņš nogurušā balsī paziņoja, ka visu izdevies nokārtot veiksmīgi, turklāt galapieturā mūs sagaidīšot vecs viņa paziņa — Grigorijs Pozdņakovs, iekšlietu pārvaldes pulkvedis.

— Gadus desmit atpakaļ mēs ar viņu atrisinājām kādu neiedomājami sarežģītu lietu, — Valts paskaidroja. — Tev viņš noteikti patiks.

Bez mums kupejā brauca nerunīgs, padzīvojis pāris, spriežot pēc vienādajiem laulības gredzeniem — vīrs ar sievu. Abi bija tik resni, ka man ar draugu nācās atdot savas vietas uz apakšējiem plauktiem un ierīkoties otrajā stāvā. Kopējās sarunās mūsu ceļabiedri neielaidās, bet tūlīt sāka taisīties uz dusu. Pirms likties uz auss, izgāju tamburā uzsmēķēt, un pēc maza brītiņa man pievienojās Kronbergs.

— Dāma ģērbjas, — viņš paskaidroja un, sakrustojis uz krūtīm rokas, nostājās līdzās.

Lai gan parasti draugs izskatījās nevainojami, iezilganie loki ap acīm liecināja, ka diena nav bijusi viegla. Vagons jūtami šūpojās, riteņi monotoni klabēja sliežu savienojumu vietās. Tamburā jautās vilcienam raksturīgā metāla un plastmasas smarža.

— Noskrējos kā suns, — acīmredzot ar acs kaktiņu pamanījis manu pētošo skatienu, viņš teica. — Nav vairs tie laiki, kad pietika ar biļeti. Starp citu, biju iegājis apciemot mūsu kopējo paziņu — advokātu Bumbu.

— Šteinu, — es izlaboju. — Droši vien viņš tevi izsvieda laukā?

— Nekā nebija, — Kronbergs pasmaidīja. — Es rīkojos tālredzīgi. Kabatlakatiņa vietā žaketes krūšu kabatā ieliku pieclatu naudaszīmi tā, lai redzamā maliņa neļautu kļūdīties. Acīgais resnis tūdaļ to

fiksēja, novērtēja un, sapratis mājienu, uzņēma mani silti, kā savu miesīgo brāli. Saruna noritēja saprotošā atmosfērā. Izrādījās, ka mantošanas lietu kārtošana virzās uz priekšu veiksmīgi — visi šķēršļi, izņemot vienu, jau uzveikti, un viņš iesniedzis dokumentus.

— Kas tas par šķērsli?

— Nora Baumane varēšot pārņemt namu īpašumā ne agrāk, kā no tā izvākšoties iestāde, kas patlaban tajā izvietojusies.

— Līzes tante kaut ko minēja par karavīriem.

— Tā ir Drošības komitejas apakšnodaļa. Pašvaldībai uzdots sameklēt viņiem jaunu apmešanās vietu, bet līdz tam jāgaidot. Arī pie mums līdzīgu gadījumu ir, cik tik uziet.

— Bet tas var ievilkties līdz bezgalībai. Drošības komiteja nav dārzeņu vekals, tiem tu nepavēlēsi.

Kronbergs paraustīja plecus.

— Šiem cilvēkiem ir ne mazums ienaidnieku, turklāt drošības orgānu sfēra, salīdzinot ar padomju laikiem, kļuvusi stipri ierobežo- tāka. Manuprāt, viss atkarīgs no tā, cik operatīvi strādās pašvaldība. — Draugs izstaipījās. — Liekas, dāma būs apgūlusies un arī mēs varam likties uz saviem plauktiem.

Droši vien tikai mana ievingrinātā auss spēja saklausīt Valta balsī tikko manāmu pieskaņu, taču man šī intonācija bija labi pazīstama. Parasti tā parādījās reizēs, kad izmeklēšanā sāka iezīmēties reālu rezultātu kontūras. Acīmredzot, pašam to nemanot, tādā veidā izpaudās Kronberga iekšējā pārliecība par veiksmi. Jāpiezīmē, ka izmaiņas drauga balsī lika sevi manīt neatkarīgi no temata.

— Liekas, tev ir jaunumi, — iesānis viņu uzlūkodams, es ieteicos, un iesmējies Valts pagriezās pret mani.

— Drīz no tevis nevarēs neko noslēpt. Tev taisnība — jaunumi, turklāt daudzsološi. Aizvakar pie Bumbas ieradies kāds cilvēks. Stādījies priekšā kā kādas Pēterburgas firmas pārstāvis. Runājis tikai krieviski. Savu vārdu neesot nosaucis. Šis vīrs pastāstījis, ka firma esot ļoti bagāta, nodarbojoties ar importa—eksporta operācijām. Viņi esot ieinteresēti nopirkt Dauges namu, samaksājot skaidrā naudā, taču vietējā pašvaldībā uzzinājuši, ka uz to pretendē mantinieks no Rīgas. Firma piedāvājot vairākus miljonus. Dolāros…

— Oho! — Kā redzi, šis mantojums ir tā vērts, lai ap to sāktos intriga. Cietusi neveiksmi pašvaldībā, firma tomēr nav atmetusi cerības māju iegūt sev. Oficiālā ceļā noskaidrojusi kā Šteina kantora, tā Noras Baumanes adreses un taisnā ceļā atsūtījusi savu emisāru pie viņas. Tā kā mantinieci sastapt nav izdevies, šis cilvēks devies uz Iekšrīgu pie Bumbas. Viņa uzdevums noslēgt rakstisku, bet, ja neizdodas, tad vismaz mutisku līgumu, lai, līdzko īpašuma dokumenti būs noformēti, atpirktu no Noras namu.

— Vilinoši.

— Un kā vēl. Neieguldot ne pilienu savu sviedru, nopelnīt miljonus.

— Bet man nav skaidrs — kur te pavediens? Spriežot pēc tavas triumfējošās balss, tam vajadzētu būt veselas tvaikoņa tauvas resnumā.

— Šteins man viņu aprakstīja, Robert. — Lai gan tamburā bez mums neviena nebija, Valts, pieklusinājis balsi, pieliecās man pie pašas auss. — Tas bijis vīrs vidējos gados, melnīgsnējs, ar prāvu degunu, brūnām acīm un plānām kā naža asmenis, lūpām.

— Nevar būt!

— Tas vēl nav viss. Runājot šim apmeklētājam vairākkārt kā krampjos noraustījusies galva…

XXII nodaļa Pēterburga Rītausmā vilciens apstājās Baltijas stacijā. Jāsaka, ka pat viskomfortablākajā gultā, bet svešā vietā, pirmo reizi iemigt man izdodas labi ja trešajā naktī. Vagonā, kas šūpojas, turklāt vēl augšējā plauktā, pat iesnausties nebija ko domāt, un tāpēc es to pat nemēģināju. Ieklausīdamies vienmērīgajā riteņu klaboņā un ceļabiedru krākšanā visdažādākajās toņkārtās, šķetināju galvā bezgalīgu domu. Brīžiem pavediens pazuda, taču neapmulsis es to atradu jau citā vietā un veidā, tā ka, braucienam noslēdzoties, manā galvā bija dzimusi pārsteidzoša, taisni — fantastiska versija. Guļot likās, ka tajā nav ne mazākās vainas, taču, tiklīdz piecēlos, no atmiņas pazuda paši svarīgākie tās punkti. Beigu beigās man izdevās aptvert — neraugoties uz pārliecību, ka visu nakti esmu stīvi noblenzis vilciena griestos, pats to nemanot, biju ik pa mirklītim iesnaudies. Droši vien tas ilga ne vairāk par dažām sekundēm. Rezultātā mana versija izrādījās sastādīta no atsevišķiem domu un sapņu fragmentiem.

Vagonā bija pārkurināts. Smagajā gaisā jautās sviedru, sakarsuša metāla un degošu ogļu dvinga.

Vilciens vēl klabēja un zvāļojās pirmsstacijas pārmijās, bet cilvēki jau, saspiedušies šaurajā ejā, ar nepacietību gaidīja, kad tiks svaigā gaisā. Vilciena gaita kļuva arvien lēnāka un lēnāka, aiz loga iznira stacijas nojumes, tad, pēdējo reizi noraustījies, sastāvs sastinga. Līdz mums atlidoja pavadones rupjā balss, noklaudzēja kāpnīšu vāks, pēc tam durvis, nāsīs iesitās svaiga gaisa pūsma un rinda sāka lēnām virzīties uz priekšu. Kad nopakaļ draugam izkāpu uz perona, no drūzmas piepeši izlauzās spēcīgs tēvainis un, sagrābis Kronbergu, liekas, grasījās sviest gar zemi. Taču smaidošā seja, kas rēgojās pāri Valta plecam, liecināja, ka ieradies sagaidītājs.

— Griša, — atbrīvodamies no lāča apkampieniem, izdvesa Kronbergs, — tavas manieres nav mainījušās ne par matu. Vai tad pulkvedim tā…

— Jāpriecājas? — atstūmis no sevis, plecīgais vīrs uzlūkoja Valtu ar siltu skatienu un klusu sacīja: — Ja nebūtu tevis, nebūtu arī manis…

— Labi jau labi, — Valts iespieda sagaidītāja rokā čemodānu un, uzlicis atbrīvoto roku man uz pleca, teica, — Roberts Štāls. Es stāstīju.

— Grigorijs Pozdņakovs. Mana drauga draugi ir arī manējie. — Pulkveža roka šķita kā no dzelzs.

Pamājis uz izeju, viņš paziņoja, — uz ielas gaida mašīna. Ejam!

Pozdņakovs izrādījās asprātīgs un dzīvespriecīgs cilvēks. Viņa sejas stingrie panti ļoti piedienēja kā profesijai, tā dienesta pakāpei. Varēja redzēt, ka viņš lepojas ar savu pilsētu, jo, paziņojis, ka mēs dzīvosim viesnīcā Vasilija salā, izvēlējās maršrutu, kurš nekādā ziņā nevarēja būt pats īsākais.

Nogriezies gar Fontankas krastmalu, viņš aizvadīja volgu garām Lielajam teātrim, Aņičkina pilij, tad pāri Ņevas prospektam līdz pat Vasaras dārzam, visu laiku bez pārtraukuma komentēdams ievērības cienīgākās vietas kā no vēstures, tā mūsdienu aspekta. Man Pēterburga šķita tāda pati kā iepriekšējā apmeklējuma reizē septiņus gadus atpakaļ. Taču, rūpīgāk ielūkojoties garāmslīdo- šajos namos, biju spiests atzīt, ka arī šeit varēja pamanīt jaunas vēsmas. Galvenokārt tās izpaudās gaumīgāk iekārtotajās veikalu vitrīnās, kā ari apskatei izliktajā preču klāstā. Spilgtie iesaiņojumi liecināja, ka rietumu tirgus produkcija zibensātri iespiežas austrumos. Skaidrs, ka, tāpat kā pie mums, šis process ievērojami aizkavēs pašas valsts attīstību.

Ticis līdz Nevai, Pozdņakovs pagrieza automobili lejteces virzienā. Garām Ermitāžas skulptūrām rotātajai ēkai, Admiralitātes smailei mēs tikām līdz pat pilsētas dibinātāja Pētera I piemineklim zirgā. Pēc tam, pa leitnanta Šmita tiltu šķērsojuši Ņevu, netālu no Kalnu institūta apstājāmies lielas daudzstāvu viesnīcas priekšā. Formalitātes aizņēma ne vairāk par piecām minūtēm, un, saņēmuši no administratores atslēgu saišķīti ar koka bumbieri galā, sablīvējāmies liftā. Mūsu numurs atradās astotajā stāvā. Izkāpām ar

mīkstu, zaļu grīdsegu izliktā gaitenī. Pozdņakovs kā īsts gids, kam līdz pēdējam sīkumam pazīstams maršruts, gāja pa priekšu. Mums rezervētie apartamenti izrādījās ļoti ērti. Manī vislielāko prieku izraisīja nelielā dušas telpa, jo pēc brauciena sasmakušajā vagonā miesa prasīt prasījās pēc atsvaidzinošas ūdens šalts. Kad atvainojies iespējami delikātā veidā izteicu savu vēlēšanos, pulkvedis un Kronbergs saskatījās.

— Vari plunčāties, cik uziet, — pat nemēģinot iebilst, abu vārdā atbildēja Valts. Acīmredzot viņiem bija sakrājies daudz tāda, ko apspriest trešās personas klātbūtnē nebija iespējams. To sapratis, uzkavējos dušas telpā nedaudz ilgāk par nepieciešamo, bet, kad atgriezos, Kronbergs bija viens.

— Kur pulkvedis?

— Viņam jābūt darbā.

— Vai iepazīstināji ar mūsu lietu?

— Kālab? Pozdņakovam nav jāzina, un starp citu, viņš arī necentās izvilkt vairāk par to, kas nepieciešams mums. Griša ir gudrs vīrs. Vienīgais, ko palūdzu, — kad plānots atbrīvot Kalēju šķērsielas namu. Protams, varējām aiziet uz rajona pašvaldību paši, taču viņš to izdarīs labāk. Jāņem vērā arī tas, ka runa ir par Drošības komiteju, bet te jābūt piesardzīgiem. Mēs taču tagad skaitāmies ārvalstnieki. Duša silta?

— Jā. Griez kādu gribi.

— Būtu mājās tā. Labi, es tagad noskalošos, un sāksim pamazām darboties.

Kad, slaucīdams slapjos matus frotē dvielī, Kronbergs parādījās durvīs, es ar līdzpaņemtās kartes palīdzību biju aptuveni iepazinies ar mūsu atrašanās vietu.

— Kur dzīvo Fjodorovs?

Pārliecies pāri manam plecam, Valts ar nagu iešņāpa svītriņu netālu no Somijas stacijas.

— Šeit.

— Bet Dauges nams?

Nākamā atzīme tika ielikta netālu no Moikas zilai dzīsliņai līdzīgā pavediena.

— Ar ko sāksim?

— Ar Fjodorovu. Vispirms jānoskaidro, vai Valērijs tur vēl dzīvo. Tūlīt to izdarīšu.

— Kādā veidā? — es izbrīnījos.

— Krajuhins kopā ar adresi man taču iedeva ari tālruņa numuru, — Kronbergs atteica un, atšķīris piezīmju grāmatiņu, nocēla klausuli. Uzņēmis septiņu ciparu skaitli, brīdinoši pielika lūpām pirkstu, un, apstiprinot, ka esmu sapratis drauga mājienu, es palocīju galvu.

— Vai Ivans Dmitrijevičs? — Valts piepeši ierunājās. — Nav? Kā — nav? Varbūt esmu nepareizi piezvanījis? — un viņš nosauca tālruņa numuru. — Pareizais?…

Nesapratu? Jūsu adrese?… Bet tādā gadījumā tur jādzīvo Ivanam Dmitrijevičam Fjodorovam!

Māksliniekam?… Nu tad beidzot! Kad? Jau gads? Hm… Vai adresi iedosiet? — Kronbergs pamāja man, un, steigšus sačamdījis pildspalvu, pastiepu draugam. Piešķiebis galvu un pieturēdams klausuli ar pleca palīdzību, Valts ierakstīja blociņā diktēto un pēc tam vēl dažus ciparus, acīmredzot telefona numuru.

Aizcirtis piezīmju grāmatiņu, noteica, — paldies. Jā, cikos viņa būs mājās? Uz redzēšanos!

— Kas atgadījies? — kad, nolicis klausuli, viņš atgāzās krēslā, es vaicāju.

— Fjodorovs mainījis dzīvesvietu. Pakurlais večuks, ar kuru tikko kā runāju, teju neieveda mani neceļos. Par laimi, uzvārdu viņš atcerējās, tāpat profesiju. Viņa meita, kas, kā nopratu, arī nočīkstas mākslas laukā, Fjodorova adresi, par laimi, bija ierakstījusi tālruņu grāmatā. Izrādās, ka gadu atpakaļ viņš pārgājis dzīvot uz mantotu privātmāju, bet viņa iepriekšējā dzīvoklī iemitinājušies tagadējie īrnieki.

— Vajadzēja painteresēties par Valēriju.

— Vecītis tikai ar pūlēm saprata, ko es no viņa gribu. Tici man, tas bija maksimāli iespējamais, ko es izspiedu, taču pēc stundas mājās apsolījusi ieskriet meita. Derētu ar viņu aprunāties. Aizbrauksim?

— Kāpēc? Tālrunis uz galda.

— Kaut vai tāpēc, lai pa ceļam apskatītu Pēterburgu. Griša atstāja mums savu automašīnu.

— Bet dokumenti?

— Vai tiešām tu domā, ka Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieks neparūpēsies par visu nepieciešamo? Braucam?

— Braucam, — es piecēlos un, drošs paliek drošs, nobrīdināju, — tikai neesi Susaņins.

— Pazīstu Pēterburgu varbūt tikai nedaudz sliktāk par Rīgu, — draugs atteica un, iebāzis kabatā piezīmju grāmatiņu, devās uz durvīm.

Pulkveža automašīna stāvēja turpat. Brīvi, gluži kā īpašnieks, atslēdzis durvis, Kronbergs ierausās šofera vietā un atdarīja arī man. Kad motors bija iesilis, es jautājoši pavēros draugā.

— Kā brauksi?

— Vienkārši, cik laiks atļauj, izmetīsim nelielu likumu. Gribas apskatīt vecās vietas.

Valta izvēlētais jūtami atšķīrās no Pozdņakova maršruta. Lai gan mēs tāpat, tikai pretējā virzienā, šķērsojām Nevu pa leitnanta Šmita tiltu un labās puses logā pavīdēja Izaka katedrāles kupols, taču tā izrādījās vienīgais vērā liekamais arhitektūras piemineklis visā ceļā, jo pārsvarā Kronbergs turējās nomaļās, tumšās šķērsielās, par kuru esamību pat īsts pēterburdzietis diez vai bija informēts. Negaidīti mēs izbraucām Moikas krastmalā. Valts nogriezās pa kreisi un pēc pāris kvartāliem, apstājies trīsstāvu nama priekšā, neizkāpjot pastiepa uz priekšu roku: — Redzi tur tos vārtus?

— Tos arkveida?

— Jā. Pie tā granīta stabiņa Grigorija Pozdņakova dzīve varēja beigties vecākā leitnanta dienesta pakāpē jau vairākus gadus atpakaļ, ja man nebūtu laimējies nokautēt noziedznieku.

Apkārtne bija drūma. Tumšā, velvētā eja noslēdzās ar bruģi izliktā, tikai mazliet gaišākā pagalmiņā, kurā pretējā pusē slējās aplupis, līdz pēdējam nolaists koka nams. Manā uztverē tas bija kā radīts noziedznieku midzenim. Ielas pretējā pusē skalojās Moikas tumšie ūdeņi. Palaidu uz leju logu, un nāsīs iesitās ar sapuvuša koka smaku pievildzis gaiss.

— Ar ko toreiz viss beidzās?

Kronbergs paraustīja plecus.

— Ar nelielām izbailēm Grišam un cietuma slimnīcu noziedzniekam. Šis tips mācēja fenomenāli trāpīgi mest nazi. Manuprāt, viņš spētu apspēlēt pat ar revolveri apbruņotu pretinieku. Laime, ka biju par viņu dzirdējis un, tiklīdz šis atvēzēja roku, es izšāvu dūri. Rezultātā nazis, aprakstījis slaidu loku, piezemējās taisni pie Pozdņakova kājām. Liekas, ka viņš joprojām to glabā.

Valts uzmeta acis pulkstenim un, nospiedis sajūgu, ieslēdza pirmo ātrumu.

— Mums laiks.

Fjodorova bijušais dzīvoklis atradās desmit minūšu brauciena atstatumā, jūgendstilā celta nama trešajā stāvā. Viss šķita kā Rīgā — gadiem neremontēta, nokvēpusi fasāde, nodrāztas parādes durvis un piemēslotas, nolaistas kāpņu telpas — aizgājušā režīma visaptverošais zīmogs.

Kronbergs nospieda zvana pogu, taču, skanu nesaklausījis, atkārtoja kustību. Tas pats. Acīmredzot zvans nedarbojās. Es jau pastiepu roku, lai pieklaudzinātu, te piepeši durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja gadus trīsdesmit veca, moderni un gaumīgi ģērbusies sieviete.

— Ko vēlaties?

— Ivanu Dmitrijeviču.

— Fjodorovu?

— Jā.

— Atvainojiet, bet viņš šeit nedzīvo. Gadu atpakaļ Ivans Dmitrijevičs pārvācās uz kādreiz nacionalizēto, liekas, tēva vai vectēva īpašumu.

— Žēl, mums tā viņu vajadzēja. Spriežot pēc jūsu atbildēm, šķiet, ka pazīstat viņu diezgan labi?

— Fjodorovs Mākslas akadēmijā vada stājgrafikas nodaļu. Ļoti simpātisks pasniedzējs, meitenes viņu vienkārši dievināja. Esmu mācījusies pie viņa.

— Redziet, — it kā slēpdams mulsumu, mazliet neveikli atzinās mans draugs, — mūs vairāk interesē Valērijs Fjodorovs. Varbūt par viņu…

— Ivana Dmitrijeviča brāļa dēls?

— Arī viņu jūs pazīstat?

Namamāte pakratīja galvu.

— Varu teikt, ka nē. Zinu tikai, ka viņš dzīvojis un strādājis Latvijā, bet neizturējis sirds aicinājumu un atgriezies dzimtajā pusē. Reiz bija ienācis akadēmijā. Man toreiz bija jākārto pie Fjodorova ieskaite. Negaidīti ienāca viņš, un profesors bija spiests mūs iepazīstināt.

— Tātad Fjodorovs ir profesors?

— Jā. Bet kas esat jūs?

— Mēs, — Valts pasmaidīja, — esam vienkārši mirstīgie bez zinātniskajiem grādiem.

Atvedām sveicienus no Vscvoloda Krajuhina, ar kuru kādreiz strādāja kopā Valērijs.

— Spriežot pēc akcenta un… sveiciena, jūs esat atbraukuši no Latvijas.

— Jā. — Valts nosauca provinces pilsētiņas vārdu.

— Es iedošu jums viņa adresi, — sieviete asi pagriezās un nozuda durvīs.

Kad viņa atgriezās, Kronbergs ar bērna naivo izteiksmi sejā jau otrreiz pārrakstīja viņam zināmo adresi tajā pašā piezīmju grāmatiņā.

— Kučieru iela… — viņš domīgi sarauca pieri. — Nevaru atcerēties.

— Bijusī Dostojevska. Pēterburgā atjaunoti vecie ielu nosaukumi.

Kronberga acis pazibēja dīvainas uguntiņas, taču balsī nebija jaušamas ne mazākās izmaiņas, kad, pieklājīgi palocījies, viņš teica: — Liels paldies un piedodiet par traucējumu.

— Lūdzu. Tagad reti izdodas sastapt tik simpātiskus vīriešus.

— Paturēšu jūsu komplimentu sirdī, — apsolīja Valts un, sajūsminātās sievietes skatiena pavadīts, sāka kāpt lejup.

XXIII nodaja Fjodorovs — Bet tagad, Robert, — kad bijām iesēdušies automobilī, Kronbergs teica, — brauksim uzmest aci vecā Leonīda Dauges pilij. Kaut kā negribas ticēt, ka tā ir tik vērtīga.

— Vai labāk nesākt ar kučieriem, bet kalējus atstāt brīvākam brīdim? Valērijs Fjodorovs izmeklēšanai taču svarīgāks par vecu namu. Es brauktu uz Kučieru ielu.

— Nē, Robi. Sāksim tomēr ar Dauges māju, — nepielaidīgi, turklāt nepaskaidrojot, viņš atbildēja un nospieda gāzes pedāli.

Kalēju šķērsiela izrādījās vienvirziena, turklāt abās tās pusēs stāvēja aizlieguma zīmes apstāties. Uz paša stūra slējās balti krāsota pareizticīgo baznīciņa, bet nedaudz tālāk sākās akmens žogs, kura dekoratīvo augšmalu rotāja… trīs dzeloņstiepļu rindas! Paskatīties tām pāri nebija ko domāt, bet zinot, kas aiz sētas atradās, vismaz manī neradās ne mazākās vēlēšanās to darīt. Par to, ka tur jābūt Dauges namam, lai gan nekur neredzēja numuru, papildus liecināja automātiskie — slīdošie vārti. Tūlīt aiz tiem rēgojās sarga būdiņas zaļi krāsotā jumtiņa smaile. Diemžēl neko vairāk par lielu koku kailajiem vainagiem saskatīt neizdevās. Lai cik lēnām brauca draugs, aptvert redzēto nebija viegli. Nākamais nams, lai gan atradās ceļa malā, tāpat nebija mums pieejams, jo cauri spoguļdurvīm vīdēja galdiņš, aiz kura sēdēja brašs vīrs milicijas formas tērpā. Skaidrs, ka izmantot apkārtējo māju logus, lai ielūkotos aizliegtajā zonā, neizdosies, bija redzams, ka šī varbūtība ir paredzēta. Viss liecināja, ka objekts ir no tiem stingri slepenajiem, kuram neapdomīga tuvošanās var izrādīties bīstama. Aizripinājies līdz krustojumam, Valts nogriezās gar stūri un apstājās.

— Mazliet izlocīsim kājas, — atvēris durvis, viņš sacīja.

— Izlocīsim ar, — es piekritu un, sekojot drauga piemēram, izrausos uz šaurās, izdangātās ietves.

Nostājies līdzās Kronbergam, es aplaidu apkārt skatienu. Šī izrādījās diezgan plata iela, apbūvēta lielāko tiesu ar četrstāvu namiem, kuru starpās šur tur rēgojās mūra žogi. Atminoties tikko kā redzēto Dauges īpašuma setu, pats no sevis uzprasījās secinājums, ka aiz tiem atrodas tādas pašas savrupmājas.

— Kā tu domā, Robert, kas šī par ielu?

Saklausījis drauga jautājumā slēptu zemtekstu, pacēlu acis uz stūra namu un no metrus trīs augstumā piestiprinātās plāksnītes nolasīju: — Kučieru iela!

Acumirklī man kļuva skaidrs — kāpēc Kronbergs tik vienaldzīgi bija izturējies pret priekšlikumu sākt nevis ar Dauges namu, bet pirmo apmeklēt Fjodorovu jauno mitekli. Izrādās, ka tie atrodas turpat līdzās! It kā pārtverot manu domu, viņš paskaidroja: — Vienu mirkli es stāvēju nesaprašanā, jo manās zināšanās par Pēterburgu piepeši atklājās gluži nepiedodams robs — Kučieru iela! Bet, tiklīdz apjēdzu, ka, tāpat kā Rīgai, arī šeit pārvēlies nosaukumu depolitizācijas vilnis, viss kļuva skaidrs. Nepazīstamā Kučieru iela izrādījās tas pats Dostojevska prospekts, kuru pazinu kā savus piecus pirkstus, bet nama numurs liecināja, ka tas nevar atrasties pārāk tālu no krustojuma ar Kalēju šķērsielu.

— Vai tam var būt kāda nozīme?

— Patlaban grūti uz to atbildēt, taču nez vai te ir tikai sakritība. Paiesim uz priekšu un paskatīsimies, kur Fjodorovi dzīvo, bet pēc tam būs jāpalūdz Grišam kāds dokuments. Paredzu, ka mums nāksies ievākt ziņas gan par šo namu, gan tā iedzīvotājiem, bet, darot to bez kādas pilnvaras, turklāt ar, lai cik tas pašiem liktos nemanāms, akcentu, kādam var rasties aizdomas. Manuprāt, Krievija tik drīz nespēs atbrīvoties no komunistu iepotētā neuzticēšanās sindroma. Ejam! — Pēc soļiem trīsdesmit apstājies un pamājis pāri ielai, Kronbergs tikko dzirdami nomurmināja:

— Tu re!

Fjodorovu īpašums izrādījās apjozts ar vēl augstāku žogu nekā vecā Dauges nams, vienīgi dzeloņstieples nekur neredzēja, taču pāri paskatīties nebija ko domāt. Pati māja atradās dārza dziļumā, un vienīgais, ko man izdevās ieraudzīt, bija skārda jumta sudrabotā kore. Mūra sētā bija iebūvēti plati divviru vārti un līdzās nelielas durtiņas kājniekiem. Taisnstūra plankums acu augstumā tām līdzās liecināja, ka arī šo ēku pēc nacionalizēšanas režīms bija piesavinājies savām vajadzībām. Tāpat kā Rīgā, ari te bija saskatāma kopēja tendence — lepnākos namus sev bija pievākuši partija vai arī padomju birokrātijas aparāts. Šos secinājumus ļāva izdarīt uz mūra sienas redzamā plankuma lielums. Zinot, cik standartizēts bijis viss, sākot no domāšanas un beidzot ar šāda te formāta plāksnēm, manuprāt, es nekļūdījos. Žoga priekšā stāvēja vairākas ārzemju automašīnas.

— Ieiesim?

— Nē, — Kronbergs pakratīja galvu. — Liekas, viss ir sarežģītāk un pie tam krietni, nekā biju domājis. Viens ir skaidrs, tik ātri kā plānojām, aizbraukt neizdosies. Nu ko, ar profesoru tomēr nāksies iepazīties neklātienē, bet Valēriju mēs… — draugs apklusa, jo nelielās, gājējiem domātās durtiņas piepeši atvērās un pa tām iznāca vidēja auguma cilvēks platmalē. Viņš bija ģērbies tumšā, līdz papēžiem garā mētelī, kura izgriezumā vīdēja balts krekls un kaklasaite. Manām acīm pārslīdot vīrieša sejai, prāts gluži mehāniski sāka fiksēt vienu detaļu pēc otras.

Vidēju gadu… deguns paliels, šķiet… jā, ar kumpu… acu krāsa nav saskatāma, bet, ņemot vērā melnīgsnējo ādu, tās varētu būt… brūnas. Lūpas… plānas. Piepeši šīs pazīmes itin kā apvienojās kopējā portretā — Antonā Fjodorovā!

— Antons! — es nočukstēju un, it kā vienaldzīgi vērdamies kaut kur sānis, Kronbergs pakratīja galvu: — Valērijs Fjodorovs, Robert. Antons taču miris.

— Ko darīsim?

Pa to laiku vīrietis pieliecās pie tuvākā automobiļa durvīm ar skaidri izteiktu nodomu tās atslēgt.

— Ejam atpakaļ! — negaidīti Valts parāva mani aiz piedurknes un ārēji nesteidzīgā, taču neiedomājami platā soG devās uz mūsu automašīnu. Lai kā centos piešķirt arī savai gaitai drauga nosvērtību, taču nespēju, jo viņa divu soļu vietā man nācās veikt veselus trīs. Kad, aizelsušies no straujā gājiena, atkritām savās vietās, Fjodorovā braucamais vēl nebija izkustējies no vietas. Negaidīti vārtiņos parādījās vēl viena figūra. Šoreiz tā bija sieviete. Man viņa šķita skaista. Slaido augumu sedza grezns puskažociņš, kājās gari — līdz ceļiem, cieši pieguloši zābaki, galva kaila.

— Sekosim?

Draugs palocīja galvu.

Sieviete apsēdās līdzās Fjodorovam un, izvilkusi cigareti, aizsmēķēja.

Cik varčju saskatīt cauri putekļiem klātajam vējstiklam, viņi pārmija dažus vārdus, pēc tam lielais, gaiši pelēkais mersedess lēnām pameta ielas apmali.

— Provinces teātra aktieris, — es nomurmināju, — bet tāds progress. Braukā kā baņķieris…

— Nav izslēgts, ka tas viņš arī ir, — Kronbergs atteica un, palūkojies aizmugures spogulītī, apgrieza automobili. Mersedess nebija nekur tālu ticis. Valts uzspieda uz gāzes pedāļa un jau pēc dažām sekundēm ierīkojās greznās mašīnas aizmugurē. Mans draugs tiešām labi pārzināja lielo pilsētu.

Tuvojoties kārtējam krustojumam, attālums starp automobiļiem saruka jau laikus, bet posmos, kur nebija iespējams izdarīt pagriezienus ne pa labi, ne — kreisi, tas atkal palielinājās. Šie manevri bija gandrīz nemanāmi un no malas noteikti šķita gluži dabiski. Šādā veidā Kronbergs līdz minimumam samazināja risku būt pamanītiem.

Pa šo laiku es mēģināju atrast mūsu rīcībai kādu mērķi, taču nespēju. Nu labi, panīkuša provinces teātra aktieris piepeši, spriežot pēc visa, ieguvis turību, bet varbūt pat vairāk. Un tad? Dzīvē viss mainās, it sevišķi pēdējā laikā. Līdzīgu piemēru ir, cik tik uziet, un ne jau visi iedzīvojušies mantā, ejot pa tumšām

Hčloču takām. Daudzi kļuvuši bagāti, saņemot atpakaļ denacionalizēto mantu. Vai vienkāršāk nebūtu parunāt ar Fjodorovu kā ar godīgu pilsoni, nekā izsekot kā noziedznieku?

Mersedess šķietami bezmērķīgi nogriezās te pa labi, te — pa kreisi. Varbūt pārītis izvēlējies šo stundu, lai gluži vienkārši pavizinātos pa pilsētu, bet mēs tērējam benzīnu un laiku, bezjēdzīgi velkoties aiz muguras. Vismaz pusstundu pavadījām, tā riņķojot. Es jau sen biju zaudējis spēju orientēties, bet mersedess tikai brauca un brauca. Izskatījās, ka tajā sēdošie jautri tērgā. Beidzot, kad šķita, ka tam gala nebūs, viņi negaidīti apstājās. Par laimi, Kronbergs nebija zaudējis modrību un, tajā pašā mirklī nospiedis bremzes pedāli, virtuozi aizslēpās aiz neliela mikroautobusiņa, bet ar aprēķinu — lai varētu saskatīt, ko pārītis darīs tālāk. Viņi izkāpa un devās uz tuvāko namu. Tagad saskatīju, ka dāma ir brunete, — viņai bija skaisti, brīvi uz pleciem krītoši mati. Piepeši uz ietves izauga uniformā tērpies šveicars un, saliecies goddevīgā līkumā, atvēra viņu priekšā durvis. Izkārtne virs tām vēstīja, ka namā izvietojies restorāns.

— Ēst gribas… — es žēli palūkojos draugā, un Kronbergs pamāja.

— Izmantosim gadījumu.

Zāle izrādījās neliela. Acīmredzot, lai padarītu to vizuāli plašāku, dibensiena bija izlikta ar spoguļiem. Šis apstāklis deva mums milzīgas priekšrocības. Tagad, nepievēršot sev uzmanību, mēs varējām novērot Fjodorovu un viņa dāmu, turklāt no divām pusēm vienlaicīgi. Jāatzīst, ka melnīgsnējā vīra pavadone prata piesaistīt sev uzmanību. Garderobē atstātais puskažociņš atsedza izaicinošu, cieši piegulošu, īsu un līdz nepieklājībai dziļi dekoltētu, metāliski vizuļojošu kleitu. Tagad viņa šķita nevis skaista, bet bezkaunīga.

— Primitīva… — tikko dzirdami nomurmināja Kronbergs, un es piekrītoši pamāju.

Tā kā zāle bija pustukša un pārzini nekur neredzēja, izvēlējušies pašu neuzkrītošāko vietu, apsēdāmies iesānis pret novērojamiem.

— Tas joks mums izmaksās vairākus tūkstošus, — pārliecies galdam, paziņoja Valts.

Pavisam aizmirsis, ka atrodamies rubļa zonā, attraucu: — Nerunā muļķības!

— Paskaties pats, — draugs piestūma man cietos vāciņos iesietu ēdienkarti. Mana negantā apetīte jūtami pierima pēc tam, kad biju iemetis tajā acis. Pat viduvējas pusdienas te izmaksāja gluži astronomisku summu, ja ne vērtības, tad vismaz skaitliskajā ziņā.

— Bet nauda?

— Kādu pusmaišeli iemainīju, — Kronbergs pavēra žaketi un es ieraudzīju maka izspīlēto iekškabatu. — Ceru, ka mūsu vajadzībām pietiks.

— Šeit maina latus?

— Man bija dolāri. Maiņas procedūra viesnīcā ir teju automatizēta. Serviss!

Pēc brīža mūsu priekšā nostājās pazema auguma ar čiepstošu balstiņu apveltīts viesmīlis. Pieņēmis pasūtījumu, pagrūda zem manas cigaretes uguni un, iebāzis piezīmju grāmatiņu baltā krekla krūšu kabatiņā, nozuda durvīs, kas kā brūns taisnstūris izcēlās gludās spoguļsienas vidū.

Fjodorovs joprojām raiti tērzēja ar savu pavadoni, un es ievēroju, ka zālē sēdošo vīriešu kārtas pārstāvju acis, gluži kā magnēta vilktas, tā vien tiecās apstāties pie brunetes atkailinātajiem stilbiem.

Valērijs mats matā atbilda «māmiņas» dotajam un Vsevoloda Krajuhina apstiprinātajam aprakstam. Lai gan dienvidnieciski melnīgsnējs, viņš visu darīja lēnām un apdomīgi, pat gausi. Ja plānās lūpas viņa sejai piešķīra zināmu skarbumu, tad brūnās, garu skropstu apēnotās acis, lai cik nepiemērots liktos šāds salīdzinājums vīrietim, izstaroja gandrīz tādu kā stirnas maigumu.

Neiedomājamā ātrumā mūsu pasūtījums ieņēma vietu uz galda un, viesmīļa iedrošinošā čiepstiena: «Labu apetīti!» paskubināti, mēs ķērāmies pie dakšiņām. Jāatzīstas, biju tā izbadējies, ka tikai pēc tam, kad šķīvja saturs bija pārvietojies tam nozīmētajā vietā, spēju no jauna pievērst uzmanību apkārtnei.

Ekstravagantā dāma patlaban maziem malciņiem dzēra šampanieti, pāri stāvās glāzes malai

raidīdama apkārt aicinošus skatienus. Bija skaidrs, ka šis sievišķis ir izgājis parasto evolūcijas ceļu no kliedzošas, uzkrītošas uzvedības pusaudzes līdz seksbumbai, kuras sūtība kon​centrēta vienīgi jutekliskajās baudās. Tagad viņa šķita neglīta. Jo vairāk Fjodorovā galdabiedre reiba, jo koķetīgāki skatieni tika veltīti nevis kavalierim, bet svešiem, un, kas man nepatika visvairāk, — tieši Kronbergam. Taču mans draugs nelikās ne zinis.

— Re, kā blenž! — es neizturēju.

— Esi iecietīgāks, Štāl, — pamācošā tonī atteica Valts. — Viņai dota tikai miesa, tāpēc žēlo, jūti līdzi, nevis nosodi.

— Pretīgi!

— Šī sieviete vienkārši ir vairāk atkailināta un patiesāka nekā citi. Es te nedomāju miesas plikumu.

Atslēdzies uz mirkli no viņas un novērtē to ērzeļu baru.

— Redzu.

— Vai nav tiesa, ka katrs no tiem pie pirmās izdevības būtu gatavs izlēkt no apakšbiksēm, lai nekavējoties izbaudītu dāmas jaukumus. Nē, draudziņ, šī nebūt nav spēle uz vieniem vārtiem. Viņa grēko atklāti, demonstratīvi piedāvājot sevi, pārējie maskējas, taču skatieni nodod viņu tieksmes ne sliktāk par dāmas puspliko dibenu. Bet pamēģini tikai kādam pateikt, uzreiz būs spuras gaisā. Viņu būtība ir gluži tāda pati, vienīgi izturēšanās cita, vai ne?

Tā kā manī šis temats izraisīja kaut ko vairāk par nepatiku, neatbildējis ķēros pie nākamā ēdiena.

Izsalkums gandrīz jau bija norimis, bet atlikušajam pietika ar šķiņķa šķēli.

Pa šo laiku brunete bija paguvusi pamatīgi piesūkties. Es nespēju saprast, kā viņas galdabiedrs pacieš savas pavadones vulgārās izdarības. Ar korekto uzvedību viņš it kā tīšuprāt norobežojās no savas uzkrītošās draudzenes. Negaidīti, nez no kurienes uzradies, pie viņu galdiņa piesēdās sirms, stalts, simpātiska izskata vīrietis.

Fjodorovs ar uzsvaru, tā, ka sadzirdējām arī mēs, sacīja: — Soņa, aizej, sakārto frizūru, bet mēs te kādu minūti patērzēsim. — Viņš pat negrasījās abus iepazīstināt.

Sieviete uzmeta lūpu, taču tik māksloti, ka man bija skaidrs — šis priekšlikums viņu vairāk iepriecina, nekā apbēdina. Izaicinoši uzslē»- jusies un līgodamās gurnos kā kuģis sabangotā jūrā, brunete nodefilēja mums garām, pa ceļam neaizmirsdama uzmest Valtam klaji vilinošu skatienu.

— M… jā, — Kronbergs grūtsirdīgi norūca, — diemžēl būs jāiet iepazīties.

— Traks esi, vai? — man izlauzās. — Tā slampa pati par sevi ir koncentrēts imunitātes deficīta vīruss! Inficēsies, uzlūkojot vien! Bet, ja tu…

— Likšu aiz auss. Tu vēro abus vīriešus, — nomierinoši uzlicis man uz pleca roku, Valts piecēlās.

— Būšu atpakaļ pēc pāris minūtēm. Nekur neej.

— Ja viņa tevi atlaidīs. Jauš mana sirds — tai dāmai ir pamatīgs tvēriens.

— Gan jau izgrozīšos, — draugs pasmaidīja un lēnā, nosvērtā gaitā devās uz durvīm, aiz kurām nule kā bija nozudusi Fjodorovā pavadone.

XXIV nodaļa Valta plāns Jāatzīstas, ka Kronberga negaidītais gājiens mani diezgan pamatīgi samulsināja. Protams, pasarg Dievs, man ne prātā nebija ienācis, ka vulgārā dāma būtu atmodinājusi draugā tos instinktus, kas apkārt viņai virmoja zālē. Skaidrs, ka Valts grib Fjodorovā galdabiedri iztaujāt par tās kavalieri. Taču man tas šķita pārāk riskanti. Kur garantija, ka šī apdzērusies vista pēc tam visu neizpļāpā? Pavēros spoguļsienā.

Fjodorovu varēja saskatīt profilā. Ne viņš, ne sarunu partneris nebija reaģējis uz Kronberga aiziešanu, tik dziļi tie bija iegrimuši sarunā. Bet tad man ienāca prātā, ka varbūt šī sieviete Fjodorovam ir pavisam vienaldzīga, iespējams, pat no tām, kuru tālruņu numurus var izlasīt seksservisa reklāmas slejās. Vismaz spriežot pēc izturēšanās, viņa varēja būt no tām. Šī doma nez kāpēc sniedza man atvieglojumu, reizē ļaujot pamatīgāk aplūkot jaunpienākušo. Šim vīrietim bija nepatīkama, izteikti priekšnieciska runāšanas maniere. Žesti nosvērti, iespaidīgi. Pat nedzirdot varēju apgalvot, ka katrs vārds viņa mutē izskan autoritatīvi, kā vienīgi pareizais un neapstrīdamais. Iesirmie mati kopā ar augsto pieri atstāja domātāja iespaidu, taču aukstais, vērtējošais skatiens, kā arī dabas atzīme lūpās liecināja par cietsirdību. Droši vien šajā cilvēkā bija apvienots ļaunums ar gudrību, vismaz man tā likās. Viņš nedaudz atgādināja Josifu Staļinu, un tūdaļ galvā iesitās doma par viltību. Pēc brītiņa es jau biju pārliecināts, ka tieši viltus viņā dominē pāri pārējām īpašībām. Tomēr nevarēja noliegt, ka tās pašas manieres, kas kaitināja mani, citam liktos vienkārši apburošas. Iespējams, ka vienīgi es ar savas fantāzijas saasinātajiem jutekļiem spēju uztvert šīs acij gandrīz netveramās izpausmes, taču izjūtas bija tik spēcīgas, ka tad, kad atgriezās mans draugs, es pusčukstus sacīju: — Tas iesirmais šķiet visai viltīgs tips.

Kronbergs neuzkrītoši palūkojās uz Fjodorovā galdiņa pusi un tikpat klusām atbildēja: — Šis cilvēks ir rajona pašvaldības priekšsēdētājs Iļja Rasputins. Varens vīrs.

— Tā dāma viņu pazīst?

— Jā, to man pastāstīja Soņa. Liekas, ka detektīvam nav vērtīgāka liecinieka par izlaidīgu un iereibušu sievieti.

— Iereibušu, tas būtu saprotams, bet izlaidīgu kāpēc?

— Tāpēc, Robert, ka tādai nekas nav svēts. Viņa vienlīdz atklāti gatava runāt gan par jaunākajiem notikumiem, gan savas dzīves intīmo pusi. Kas uz mēles, tas ārā. Soņa foajē spoguļa priekšā sukāja matus, kad pienācis es kā senu paziņu pasveicināju — Soņa, labdien!

Koķeti atskatījusies, meitene — padomā, viņai ir tikai divdesmit divi gadi, bez mazākā mulsuma atbildēja: — Varbūt aizšmauksim?

— Nebūs smuki, — es aprāju. — Labāk norunāsim randiņu, citādi Valērijs vēl sadusmosies.

Mana informētība viņu nepavisam nepārsteidza, acīmredzot nule kā sasukātajā galviņā domu vietā darbojās alkohola izraisītie instinkti. Pēc manas piezīmes mazliet attapusies, Soņa piekrītoši pamāja un mēs patērzējām. Meitene izrādījās Fjodorovā draudzene, taču kā pati izteicās — mūsu starpā valda brīvā mīlestība! No teiktā es sapratu, ka pēc savstarpējas norunas viņi nav savā starpā saistīti ne ar kādiem pienākumiem, kas parasti valda ar maigām jūtām apveltītu cilvēku starpā. Protams, es pamēģināju uzzināt, kur viņa dzīvo, un izrādījās, ka pie… Fjodorovā.

— Tā ir visīstākā pils! — Soņa par sava mīļākā māju paskaidroja, — taču tur mēs nedrīkstam… Valka man galvu noraus, ja ievedīšu svešu. Bez tam māju apsargā.

— Bet kur mēs tiksimies? — Es izrādīju neatlaidību, un tas viņai patika.

— Man ir draudzene, — izlaidīgā silfīda paskaidroja un nosauca adresi.

Pēc tam es painteresējos, kas savedis Iļju Rasputinu kopā ar viņas draugu, taču to Soņa diemžēl nezināja. Dāma bez apstājas centās ievirzīt sarunu savu primitīvo interešu lokā, tāpēc es ar saviem jautājumiem vienā laidā liku tai piepūlēties atbildei. Tādējādi regulējot meičas kvēli, man veiksmīgi izdevās izvairīties no bīstamas situācijas.

— Varu iedomāties kā tu, nabadziņš, juties… — es pasmīnēju.

— Būtu manā vietā… Bet toties es par viņas draugu izvilku visu. Visu, ko Soņa zināja. Par Valērija karjeru aktiera amatā, pie tam Latvijas provincē, meitenei acīmredzot nebija ne jausmas.

Jāpiezīmē, ka pēc viņas priekšstatiem, Fjodorovs visu mūžu nostrādājis biznesa jomā. Par Ivanu Dmitrijeviču izteicās — tas pasistais!

— Kā viņš ticis pie mājas?

— Tā pati denacionalizācija. Bet īstais valdnieks namā esot Valērijs.

— Ar ko šis vīrs nodarbojas?

— Vadot kaut kādu firmu.

— Ak tā, pareizi, viņš taču biznesmenis.

Kronbergs pamāja.

— Tu droši vien atcerējies līdzīga tipa vizīti pie advokāta Šteina?

— Jā, bet, viņu novērojot, neesmu pamanījis ne mazākās «raustekļa» pazīmes.

— Tās varēja apārstēt, un tāpēc es painteresējos, vai pēdējā mēneša laikā Valērijs nav izbraucis ārpus Pēterburgas. Izrādījās, ka jau gads, kā viņš nav izkustējies no vietas. Pēc tam, ievērojot maksimālu piesardzību, es painteresējos par vecā Dauges namu, taču par to jaunkundze nebija pat dzirdējusi. Te gan jāņem vērā, ka atklāt tāda tipa dāmai kādu noslēpumu būtu tas pats, kā izziņot to pa radio.

— Kur atrodas firma?

— Ņevas prospektā.

— Ar ko nodarbojas?

— Imports — eksports, plus vēl šis tas.

— Kaut ko līdzīgu Šteinam stāstīja arī Fjodorovam līdzīgais tips.

— Jā, te ir par ko padomāt. Kāpēc Pēterburgas firmai būtu vajadzīgs tieši šis nams?

— Acīmredzot ir savs aprēķins. Varbūt prestižam, varbūt darījumiem, varbūt kā vienam, tā otram.

— Lai nopirktu mantu, nebūtu loģiski noslepkavot tās īpašnieku.

— Kur teikts, ka tas bijis šo cilvēku darbs?

— Nekur, — Kronbergs domīgi novilka. — Bet ja nu te… Pag, ja pieņemam, ka šķērslis ir mantinieki, tad tādā gadījumā… Varbūt ir vēl kāds, pagaidām mums nezināms cilvēks, kas pēc tam… var pretendēt uz šo namu? Pēc visu mums zināmo mantinieku nāves?

Valta vārdi lika man nodrebēt.

— Tādā gadījumā Gunāra Dauges dzīvība ir briesmās!

— Jā, un to mēs nedrīkstam ignorēt. Nekāda versija nevar atsvērt cilvēka dzīvību. Šodien pat piezvanīsim uz Rīgu Skotam, lai sazinās ar viņu un brīdina. Nē! Man taču pašam ir amerikāņa tālrunis.

Vakarpusē aizbrauksim uz tuvāko sakaru nodalu un pieteiksim tālsarunu, — Kronberga balsī jautās satraukums.

Durvis uz foajē atvērās un zālē iepeldēja atkailinātā lēdija. Tikai tagad es pamanīju, ka zem diloņsārtumā iekrāsotajiem vaigiem slēpjas pavisam bērnišķīga sejiņa, un man ienāca prātā — cik gan kroplai jābūt šīs pāragri nobriedušās sievietes iekšējai pasaulei. Viņai ienākot, iesirmais varasvīrs piecēlās un, paspiedis Fjodorovam roku, devās uz izeju. Likās, ka viņš neredz pretimnākošo skaistuli.

Negaidīti, it kā nejauši paklupusi, Soņa uzgrūdās Kronbergam un, uzsmaidījusi droši vien savu visburvīgāko smaidu, gluži kā galma dāma karaļa priekšā, paklanījās tā, ka kleitas izgriezumā atsedza

sevi līdz pat nabai.

— Piedodiet!

Vienaldzīgi, kā tikai viņš spēja, Valts pamāja.

— Nav par ko.

— Nu, mīļumiņ, — pēc mirkļa Soņa skaļā un reizē samtainā balsī iedziedājās Fjodorovam pašā ausī, pāri viņa plecam koķetīgi šķielē​dama uz mana drauga pusi, — vai visu izrunājāt?

Ko atbildēja tās partneris, saklausīt neizdevās. Pienāca viesmīlis. Apmaksājis milzīgo tēriņu, Kronbergs piecēlās un, piegrūdis savu krēslu pie galda, norūca: — Ejam, Robert! — un, pat nepametis acis uz meitenes pusi, devās uz durvīm. Viņa izskatījās vīlusies.

Uz ielas valdīja puskrēsla. To radīja no dienvidaustrumu puses peldošo mākoņu blīva. Uz šī drūmā fona vēl neaizsegtās saules stari šķita zaudējuši savu spožumu.

Acīmredzot ari Pēterburgu bija sasnieguši gripas periodam atbilstošie laika apstākli. Pēc brīža sāka snigt.

Valts iedarbināja motoru. Ļaudams mašīnas sirdij iesilt, draugs iesānis atlaidās sēdeklī un, uzlicis elkoni uz atzveltnes, turpināja restorānā aizsākto stāstu.

— Mani ļoti interesē profesors Fjodorovs. Ķā par brīnumu, tieši par viņu Soņa zināja vismazāk.

Gudrs, pieklājīgs sausiņš, kam patīkot bārstīties ar nesaprotamiem vārdiem. Ivans Dmitrijevičs lielāko daļu sava laika pavadot nevis mājās, bet Mākslas akadēmijā. Zvērināts vecpuisis — to viņa pateica līdzvērtīgi nozīmei — impotents. Pret brāļadēlu izturoties iecietīgi, bet Soņu it kā neredzot. Varu tikai iedomāties, cik graujošu iespaidu uz viņu atstāj šāda aizvainojoša nevērība. Māja esot uz viņa vārda.

Vakarā, no pieciem līdz septiņiem, nākot apkopēja. Šai sievietei vārds ir Marfa — vientuļa bezbērnu atraitne. Tas arī viss. Jāpiezīmē, ka ziņu iegūšana prasīja no manis vairāk enerģijas nekā ložņāšana pa veco kanalizācijas noteku zem Bandello nama. Briesmīga sieviete… — draugs norūca un uzlika roku uz ātruma pārslēdzēja.

— Tev priekšā randiņš ar viņu nedaudz intīmākos apstākļos, — es atgādināju.

— Beigts un pagalam, tikai tad es to spētu, — Kronbergs nopietni pavēstīja. — Neesmu nekāds tur… bet, ja vēlies, iedošu adresi?

Droši vien kaut kas manā sejā lika Valtam skaļi iesmieties, un, nosēdies taisni, viņš nospieda sajūga pedāli.

— Kurp dodamies? — kad bijām tikuši uz ielas braucamās joslas, es painteresējos.

— Uz Ņevas prospektu, — draugs atteica. — Palūkosimies, kas tā par firmu, jo vilkties nopakaļ Soņas kavalierim, manuprāt, nav jēgas.

— Kā sauc to firmu?

— «Bon bon.»

— Vajadzēja bum bum, — es pieklaudzināju ar rādītājpirkstu pie pieres. — Tā vien liekas, ka cīņa par nacionālās identitātes saglabāšanu slēpjas šādos te svešas valodas saīsinājumos.

IzEkumojuši cauri veselam vidēju un sīku ieliņu labirintam, mēs izbraucām uz Ņevas prospekta. Ja es laikus nebūtu pamanījis iedzeltenu izkārtni ar tikko dzirdēto, kaitinošo nosaukumu, mēs vēl ilgi meklētu vajadzīgo namu, jo plāksnītes ar māju numuriem te bija retums. Valts apturēja automobili nedaudz tālāk un, aizslēguši durtiņas, mēs lēnā gaitā soļojām atpakaļ. Sniegs pa šo laiku bija pārvērties šķidru dubļu kārtiņā, no kuru apakšas žiglas tēreītes traucās noteku virzienā. Mākoņi sāka retināties, kļūdami arvien gaišāki, solot, ka drīz parādīsies saule. Garāmbraucošās mašīnas svieda sejā miklus, ar benzīna izgarojumiem pievilgušus mākoņus. Nonākuši iepretim milzīgam, ar baltām, horizontālām žalūzijām aizklātam skatlogam, apstājāmies. Vitrīnas vienu stūri aizņēma liels daudzkrāsains plakāts ar dažnedažādiem dabas skatiem.

— «Bob bon», — es lasīju. — Imports, eksports, valūtas un pārvadājumu operācijas. Partneri — Vācija, Francija, Beļģija, Dānija, Holande, Lielbritānija, ASV, Peru, Bolīvija. Pārtikas un rūpniecības

preces. Tūrisma serviss. Nodrošināšana ar darbu ārzemēs. Ieiesim?

— Prātā nenāk. Re, kur uzdots tālrunis. Tieši tas mums vajadzīgs, — Kronbergs iesaucās un, izvilcis pildspalvu, ierakstīja numuru piezīmju grāmatiņā.

— Ko tu ar to iesāksi?

It kā atradis zem kājām kaut ko bezgala interesantu, Kronbergs vismaz pusminūti nekustīgi nostāvēja, galvu nodūris. Sarauktā piere liecināja, ka viņš kaut ko drudžaini apsver. Piepeši iesmējies, saņēma mani zem rokas un pagrieza atpakaļ. Valta nebēdnīgais izskats liecināja, ka viņam kārtējo reizi iešāvusies prātā viena no tām idejām, kas ne vienreiz vien bija ievilkušas mūs ar dzīvības briesmām saistītos piedzīvojumus.

— Tu jau atkal… — es noburkšķēju, taču, it kā zinādams manas domas līdz galam, Valts pakratīja galvu.

— Mēs tikai piezvanīsim.

— Tev kaut kas aiz ādas, — es neatlaidos.

— Tas pats, kas tev. Nu labi. Vienkārši es gribu pārbaudīt, vai «Bon bon» ir tā pati firma, kas atsūtījusi savu emisāru uz Rīgu.

— Kā to izdarīt?

— Varu izlikties par advokātu Šteinu, kas zvana mantinieces uzdevumā. Pirms pieņemt lēmumu, viņa vēlas noprecizēt dažas detaļas. Ja viņi ir īstie, vajadzētu uzķerties.

— Man tavs plāns nepatīk, — pret paša gribu man izlauzās. — Protams, ideja ir interesanta… bet… Varbūt izdomāsim kaut ko citu?

— Tālrunis ir kā radīts tādiem inscenējumiem. Tiekoties aci pret aci, sarunas partneris vienmēr ir saspringtāks, nekā neredzot cilvēku, ar kuru sarunājas. Pie tam taču vilinoši — iedomājies sevi viņu vietā — mērķis sāk īstenoties! Manuprāt, viņiem neatliks nekas cits kā norīt āķi un nopriecāties, bet mēs zināsim, ka pavediens, kura vienā galā ir Valērijs Fjodorovs un «Bon bon», bet otrā — Nora Baumane, ir īstais. Mums atliks tikai turpināt.

— Un tomēr man tas nepatīk. Nezinu, kas, bet nepatīk.

— Noformulē konkrēti, tad apspriedīsim.

— Diemžēl nevaru.

Draugs uzmanīgi pavērās man acīs un, nedaudz vilcinādamies, sacīja: — Tādā gadījumā iesaki kaut ko citu.

— Varbūt aizejam uz Mākslas akadēmiju un atklāti aprunājamies ar Ivanu Dmitrijeviču?

— Par ko? Par brāļadēla morālajām īpašībām? Kā tu zini, kas profesors īsti par cilvēku? Bet pa tālruni, ko var zināt, varbūt pat izdodas uzzināt tā cilvēka vārdu, kas bijis vizītē pie Bumbas.

— Tā sieviete par profesoru stāstīja…

— No studenta, turklāt vājā dzimuma viedokļa. Sievietes, kā zināms, vairāk domā ar emocijām, nekā prātu.

— Nu labi, — es biju spiests padoties, — dari kā zini. Taču atceries — es esmu pret. No kurienes zvanīsim?

— No viesnīcas. Mums turklāt nepieciešams mazliet atpūsties. Visprātīgākais apvienot šīs lietas. Tu droši vien paņēmi līdzi kādu grāmatu?

— Protams.

— Tad viss kārtībā. Kamēr zvanīšu, tu mīļā miera labad palasīsi.

XXV nodaļa Kļūda Kronbergs bez pūlēm atrada ceļu uz viesnīcu. Gaitenī, putekļu sūcēja pavadījumā, saimniekoja apkopēja. Mākoņi bija izklīduši, un, neraugoties uz to, ka saule spīdēja tieši logos, numurā bija pavēsi.

Paklausot drauga padomam, sameklēju līdzpaņemto grāmatu un atlaidos gultā, bet Kronbergs no blakusistabas ķērās pie sava nodoma īstenošanas. Acīmredzot gluži nemanot biju iesnaudies, jo attapos tikai, kad no Valta svara zem mana labā sāna iegrima gultas mala. Biedra vienmēr nosvērtā seja izskatījās norūpējusies.

— Kas noticis?

Vērdamies kaut kur tālumā, Kronbergs domīgi atteica: — Tev izrādījās taisnība — nevajadzēja zvanīt.

Paslējies uz elkoņa, kā tāds pašpārliecināts un nesmalkjūtīgs muļķis svarīgi sacīju: — Bet es taču teicu!

Valts uzmeta man ironisku skatienu.

— Kaut kā nevaru atcerēties tavu priekšlikumu, kas būtu ļāvis to nedarīt.

Man palika kauns.

— Atvaino. Stāsti, kas lēcies.

— Kas lēcies? — Kronbergs pārjautāja. — Pagaidām nekas, taču visā drīzumā var atgadīties daudz kas. Atzīstos — esmu izdarījis grandiozu kļūdu. Viss notika tā — es piezvanīju. Man atbildēja tāda miegaina vīrieša balss, bet, tikko ieminējos par Baumanes mantojumu, tā kļuva moža, bet pats runātājs, kā par brīnumu, pārvērtās dīvaini gausā, turklāt puskurlā personā. Lai gan dzirdamība bija teicama, turklāt uz abām pusēm, visu, ko teicu, viņš pārjautāja un reizēm pat vairākkārt, bez tam trīs reizes pasūdzējās par savienojuma slikto kvalitāti. Beigu beigās, kad biju izlicis gan par mantojumu, gan apjautājies par viņu cilvēku Rīgā, šis lops paziņoja, ka firmā tāds nestrādājot un ka viņi nekad nav interesējušies par Dauges namu. Man atlika nolikt klausuli un atzīt sevi par apaļu idiotu, — Valts aiz sirdēstiem uzblieza sev pa celi.

— Un tomēr es nesaprotu, kas īsti noticis? Nu piezvanīji, nu pajautāji, un viss. Nav īstie? Vai pirmo vai pēdējo reizi? Meklēsim tālāk.

— Baidos, ka viņi jau sākuši meklēt mūs. Taisies, Robert! Ātrāk! — Piepeši Kronbergs pielēca kājās. — Met mantas somā un laižamies! Kusties, vecais, kusties!

— Bet, — es iesāku, taču draugs neļāva turpināt.

— Veicīgāk, Robi, veicīgāk! — mezdams pa roku galam apģērba gabalus somā, viņš steidzīgi runāja. — Mums dārgs katrs mirklis. Kusties taču!

Drauga satraukums beidzot pielipa arī man, un jau pēc dažām sekundēm ar piinām rokām mēs rikšojām pa gaiteni. Lai gan lifta poga nespīdēja, liecinot, ka celtnis nav aizņemts, Valts izvēlējās rezerves kāpnes. Foajē vēl pāris minūtes aizņēma saruna ar administratori. Samaksājām arī par dienu uz priekšu, lai tādējādi paātrinātu procedūru, un metāmies uz durvīm, pat neatbildējuši uz viņas jautājumu — kurp mēs tā steidzamies? Kad, iesvieduši salona aizmugurē nesamos, ieklupām automašīnas sēdekļos, man šķita, ka šoreiz draugam nogājis greizi. Nekas neliecināja, ka mūsu bēgšana ir pamatota, vienīgi švītīgais jauneklis, kuru drāzdamies teju nebiju notriecis gar zemi, noraudzījās mums pakaļ ar izbrīnītu skatienu. Neraugoties uz apkārtnē valdošo mieru, Kronbergs iedarbināja motoru un automašīna rāvās uz priekšu. Riepām iekaucoties, mēs nogriezāmies gar tuvāko stūri, tad gar vēl vienu, pēc tam, krasi samazinājis ātrumu un atradis spraugu starp stāvošu autobusu un pašizkrāvēju, draugs apstājās.

— Tik tuvu nevienam neienāks prātā mūs meklēt. Ideāla vieta. Kāp ārā, Robert!

— Ko tālāk? — kad arī aiz drauga aizkrita automašīnas durvis, es vaicāju, un, pametis ar galvu sānis, Valts atteica: — Iesim atpakaļ. Jānoskaidro taču, vai man ir bijusi taisnība.

— Joprojām neko nesaprotu!

— Mazliet pacieties. Vispirms atradīsim piemērotu vietu novērošanai, un tur, ja iznāks laiks, es visu izstāstīšu. — Šķērsojuši caurstaigājamu pagalmu, pa sētas durvīm iegājām kādā mājā, kurai, cik nu spēju orientēties, vajadzēja atrasties uz vienas ielas ar mūsu hoteli. Man izrādījās taisnība. Kad, uzkāpuši otrajā stāvā, paraudzī- jāmies kāpņu telpas aizkvēpušajā logā, mūsu priekšā pavērās skats uz viesnīcas milzīgo fasādi. Tieši iepretim mūsu paslēptuvei atradās platās ieejas durvis un līdzās tām es saskatīju to pašu švīto puisi, kuru tik tikko nebiju notriecis gar zemi. Valts aplaida apkārt rūpīgu skatienu un, atviegloti nopūties, teica: — Tagad klausies. Sākumā, kad mans sarunu partneris no «Bon bon» kļuva tāds lēns un nedzirdīgs, es nepievērsu tam sevišķu uzmanību — kādi gan tipi negānās zem saules, bet tad… Zini, klausulē sāka rasties īpatnēji blakustrokšņi, it kā kāds te pieslēgtos, te atslēgtos no mūsu sakaru līnijas. Tikai tad es sapratu, ka sarunu…

— Noklausījās!

Valts pakratīja galvu.

— Nepārtrauc! Nevis noklausījās, bet pēc savienojuma noskaidroja zvanītāja, tas ir — mūsu, tālruņa numuru. Saprati? Viņš kļuva tik lēnīgs, lai iegūtu laiku. Pārbaude atpakaļvirzienā ir visai darbietilpīga, jo tajā tiek iesaistītas vairākas telefonu centrāles, cauri kurām iziet savienojuma līnija. Es biju īsts ausainis, uzreiz neaptverdams viņa nolūkus. Taču mirklī, kad šis tips paziņoja, ka par Dauges namu firmai nav ne jausmas, es sapratu, ka esmu nodevis mūsu atrašanās vietu, taču reizē trāpījis pašā desmitniekā. Fakts, ka viņi nekavējoties ķērās pie mūsu numura noskaidrošanas, manuprāt, liecināja, ka gaidāms prettrieciens. Ko darīt? Vienīgais — laisties lapās, pie tam cik veicīgi vien iespējams. Pēc tam, kad būsim ieguvuši zināmu drošību, atgriezties, lai pavērotu no malas, kā risināsies tālākie notikumi. To mēs arī izdarījām.

— Nekas nenotiek… — es pamāju viesnīcas virzienā.

Taču es nepaguvu pabeigt. Negaidīti, riepām nokaucoties, stiklotās ieejas priekšā nobremzēja trīs automobiļi. No katra izlēca pa trim vīriem un metās uz durvīm. Viņu rīcība bija tik saskaņota, ka vienu mirkli man ienāca prātā, vai tikai tā nav kāda milicijas operācija. Bet, kad viens, kas izskatījās pēc vadoņa, piegāja pie tā paša švīta, ar kuru biju saskrējies, un sarokojās, kļuva skaidrs, ka Kronbergam bijusi taisnība. Jaunekļa daiļrunīgie žesti ne sliktāk par vārdiem liecināja par stāstīto. Lūk, mēs izdrāžamies ar saviem nesamajiem, rokas vēziens parāda, kā tie tiek ielidināti automašīnā, izteiksmīga kustība ar kāju — tiek nospiests gāzes pedālis, un tikpat nepārprotams žests, kas norāda, aiz kura stūra mēs nozūdam. Taču pēdējās šaubas izgaisināja švītīgā puiša klausītājs — sportiskas ārienes tips ar niknu sejas izteiksmi un pavēlošām manierēm. Izslējis roku, viņš pamāja, un acumirklī nelielā grupiņa sasēdās atpakaļ savos braucamajos, kas vēdekļveidīgi izklīda uz trim pusēm. Tikko automašīnas bija nozudušas, puisis izņēma no mēteļa kabatas iegarenu, melnu kārbiņu un pārvietoja azotē. Ieraudzījis to, Valts ieblieza ar dūri pa sienu.

— Ak tu, draņķis!

Nesaprazdams, uz ko zīmējas šis izsauciens, jautājoši pavēros draugā.

— Fotoaparāts, — viņš paskaidroja, — tas tips paguvis mūs iemūžināt, un tagad kā tava, tā mana fizionomija ir viņu rīcībā! Vienreizēji!

— Kaut kas jādara!

Kā vienmēr ekstremālās situācijās. Valts mani pārsteidza ar savu enerģiju un bezbailīgo mērķtiecību.

— Tūlīt!

Manu acu priekšā norisinājās pārsteidzoša metamorfoze — no stalta vidēju gadu vīrieša desmit

sekunžu laikā Kronbergs pārvērtās salīkušā vecī ar salīgi manā šallē ietītu zodu. Uz pieres uzstumtā cepure un neredzīgo zaļās brilles, bez kurām viņš nekad neizgāja, ieņēmušas

savu vietu uz deguna, pārvērta drauga ārieni līdz nepazīšanai. Sapratis viņa nodomu, satvēru Valtu aiz pleca.

— Iesim abi!

— Nē.

— Abi! — es stulbi ietiepos, taču, valdonīgi nokratījis manu roku, Kronbergs nocirta: — Nomierinies! Tagad padomā! Tā. — Pēc dažiem mirkļiem, redzēdams, ka beidzot esmu aptvēris situāciju, piebilda, — nekur neej. Gaidi tepat.

— Tikai uzmanies, viņi var atgriezties, — es drūmi nobrīdināju un pieplaku pie aizkvēpušās rūts. Švīts joprojām grozījās ap viesnīcas ieeju. Piepeši manā redzes laukā uzradās Kronbergs. Stīvā, šļūcošā gaitā šķērsojis ielu, viņš uz mirkli apstājās, un, it kā tikai tagad ieraudzījis puisi, paspēra pāris soļus uz viņa pusi un kaut ko pajautāja. Acīmredzot nesaklausījis, jauneklis paraustīja plecus, un Valts paspēra vēl soli tuvāk. Nākamajā mirklī viņa labā roka izdarīja žiglu, acij gandrīz nesaskatāmu kustību, un puiša ceļi it kā salūza. Mans biedrs uztvēra krītošo ķermeni un, saudzīgi atstutējis ar muguru pret sienu, pagriezās atpakaļ. Tas viss norisinājās pāris sekundēs, un, kad kāpnēs atskanēja drauga soļi, atvieglojuma nopūta izlauzās no manām krūtīm. Lai gan incidents bija noticis garāmgājēju acu priekšā, taču tik neuzkrītoši, ka neviens neko nebija pamanījis. Arī tagad neviens nepievērsa nelaimīgajam ne mazāko

uzmanību, acīmredzot noturēdami to par vienu no tiem nožēlojamajiem alkoholiķiem, kurus Pēterburgas ielās varēja sastapt ik uz soļa.

— Ejam, Robert! — atdevis man šalli, Kronbergs nopurinājās kā no ūdens izlīdis suns un uzreiz atguva savu parasto izskatu.

— Vai tik tu viņam…

— Pēc piecām minūtēm puisis būs uz pekām.

— Kur fotoaparāts?

Neatbildējis Valts uzsita sev pa mēteļa kabatu. Šķērsojuši pagalmu, mēs panirām zem iebraucamo vārtu drūmajām velvēm, un te. notika nelaime.

Pustumsā, gandrīz salauzdams labās kājas īkšķi, es iespēru pa asu bruģakmens malu. Acīmredzot pārējiem iegrimstot, daži bija pacēlušies virs kopējā klājuma.

— Kas notika? — redzot mani pietupstamies, pār mani noliecās Valts.

— Sasitos.

Iet vari?

Es pamēģināju izslieties, taču tai pašā mirklī ievaidējies atkritu iepriekšējā stāvoklī. Likās, ka pamatīgs elektriskais lādiņš, sāpēs saraujot muskuļus, būtu izskrējis cauri visai pēdai.

— Patupi, — redzēdams manu nevarību, draugs izmeta. — Es tūlīt piebraukšu mašīnu.

Mūsu automobilis stāvēja taisni iepretim vārtiem. Es skatījos, kā, šķērsojis ielu, Valts atslēdz durtiņas, novelk mēteli un iemet aizmugures sēdeklī. Mirklī, kad draugs grasījās sēsties iekšā, viņu aizsedza līdzās nobremzējis mirdzošs folksvāgens. Kas tur notika, es neredzēju, taču, kad no jauna atklājās mūsu volga, Kronberga tajā nebija!

XXVI nodaļa Izlūkošana Kā zibens cauri smadzenēm izšāvās doma — saukt palīgā! Par laimi, pašā pēdējā mirklī man izdevās aizvērt savu kliedzienam pavērto muti — varbūt kāds uzglūn un tikai to vien gaida, lai arī mani…

Negaidītā notikuma rezultātā skaudrās sāpes pēdā likās pierimušas. Ar grūtībām uzslējies, pieklibodams, es piesardzīgi sāku virzīties uz priekšu. Ticis līdz stūrim, palūrēju vispirms pa kreisi, tad — labi, taču ieliņa visā tās garumā bija tukša. Tikai tagad es sapratu, kāpēc Kronbergs bija iekritis, — kā autobuss, tā pašizgāzējs bija aizbraukuši un mūsu volga, saskatāma no visām pusēm, stāvēja kā uz delnas. Skaidrs, ka, nofiksējis mašīnas numuru, švīts bija to paziņojis bandas vadonim. Izprast tālāko jau nesagādāja nekādas grūtības. «Ķemmēdami» tuvāko apkārtni, viņi bija uzdūrušies mūsu braucamajam un kaut kur tuvumā ierīkojuši slēpni. Jautājums — kāpēc šie cilvēki nebija sagaidījuši mani? Viņiem taču bija zināms, ka esam divi. Acīmredzot liktenīgais bruģakmens, kas aizkavēja tumšajos vārtos, bija izglābis mani. Varbūt viņi vienkārši nepamanīja, jo tobrīd biju pietupies, bet vārtu ejā tumšs. Droši vien nolēmuši, ka Valts ir viens, «Bon bon» vīri organizēja uzbrukumu, bet pēc tam, lai pēc iespējas samazinātu risku, tūdaļ pat pazuda. Jā, acīmredzot šis bija pareizais izskaidrojums. Un tikai tagad es aptvēru, ka esmu palicis viens!

Viens svešā pilsētā, bez naudas, bez tuviem paziņām! Atkal reiz skaidri sapratu, ko man noāmē drauga plecs. Kas ar viņu noticis? Vai viņš maz dzīvs?

Kādu laiku nomocījies baigajā neziņā, pēkšņi atcerējos Kronberga devīzi — domāt un rīkoties!

Tādējādi mobilizējušās, manas acis jau kuro reizi apstājās pie volgas un piepeši pamanīja durvīs karājamies… atslēgas! Tātad es nebūt nebiju tik bezpalīdzīgs, kā licies. Pietika sekundes simtdaļas, lai izšķirtos, un jau pēc mirkļa es sēdēju šofera vietā. Vēl pāris sekundes zaudēju, iedarbinot motoru, tad mašīna rāvās uz priekšu un man no lūpām nolidoja atvieglojuma nopūta. Pirmajā krustojumā nogriezos pa labi, un, cik paspēju pamanīt aizmugures spogulītī, neviens nesekoja.

Kā vajāts zvērs, taču gods, kam gods — nezaudējot galvu un ievērojot satiksmes noteikumus, cilpas mezdams, līkumoju pa lielo pilsētu, par kuras plānu man bija visai miglains priekšstats. Tikai pārliecinājies līdz galam, ka aizmugurē neviens nevelkas, nomaļā šķērsieliņā beidzot apstājos. Atgāzies sēdeklī, aizliku aiz pakauša rokas un sāku apdomāt stāvokli. Pirmais, kas bija nepieciešams, lai nodrošinātu ne tikai savu eksistenci, bet arī automobiļa ripošanu uz priekšu — nauda! Kur to ņemt?

Domīgi paraudzījos aizmugures spogulītī. Piepeši manu uzmanību piesaistīja kaut kāds tumšpelēks drēbes gabals uz aizmugures sēdekļa. Atskatījos. Pa pusei noslīdējis no atzveltnes, tur karājās Kronberga mētelis! Pastiepies pārvilku to savā pusē un sāku pārbaudīt kabatas. Jau pirmajā mani sagaidīja priecīgs pārsteigums — drauga cieši piebāztais maks! Atradu tajā gan rubļus, gan dolārus, gan latus, turklāt arī abas mūsu pases! Nākamajā glabājās piezīmju grāmatiņa, bet ārkabatā — miniatūrs fotoaparāts.

Jāatzīstas, ka visas šīs lietas manāmi nostabilizēja manas joprojām haotiskās domas. Galvenais man tagad bija, turklāt piezīmju grāmatiņā glabājās Grigorija Pozdņakova tālruņa numurs. Lai gan pulkvedis bija vienīgais man pazīstamais cilvēks visā Pēterburgā, turklāt Kronberga draugs, taču meklēt palīdzību pie viņa diez kā negribējās. Kad man ienāca prātā apsvērt šīs negribēšanas saknes, tās izrādījās — neuzticība. Droši vien šo neuzticību izraisīja fakts, ka pēdējā laikā mūsu ceļu bija krustojuši pārāk daudzi ar varu apveltīti noziedznieki.

— Ko darīt? — gluži kā uzmācīgs zvans bez apstājas skanēja manās ausīs. — Ko darīt, ko darīt, ko darīt?…

Neraugoties uz uzbāzīgo zvanīšanu, domas pašas no sevis pamazām sakārtojās un, kļūstot aizvien mērķtiecīgākas, sāka nest pirmos augļus.

Kā vissvarīgāko problēmu no pārējām tās atdalīja Kronbergu. Par katru cenu, turklāt nekavējoties ne

mirkli, vajadzēja viņu glābt. Tas, ka drauga dzīvība ir briesmās, neradīja šaubas. Taču, lai glābtu, vispirms vajadzēja viņu atrast. Tātad — kur meklēt? Šo kamolu nolēmu sākt šķetināt no firmas «Bon bon». Bija absolūti skaidrs, ka tieši no turienes nācis uzbrukums. Bet šajā firmā atbildīgu posteni ieņem Valērijs Fjodorovs. Valta zvans izsauca tūlītēju reakciju acīmredzot tāpēc, ka skāra ļoti svarīgu firmas noslēpumu. Bet runa bija tikai par divām lietām — Dauges namu un «Bon bon» emisāru Rīgā. Pag… Nu, protams, viņi zināja, ka zvanītājs nevar būt Šteins, jo sūtnis netika izpaudis advokātam firmas nosaukumu.

Kā Valts varēja to palaist garām!

No šīs atklāsmes man kļuva karsti un roka pati no sevis palaida zemāk lodziņu. Sejā iesitās atspirdzinošs vējiņš un smadzenes sāka strādāt vēl raitāk. Tagad es nešaubījos, ka Valtu nolaupījuši tieši šī iemesla dēļ. Varbūt ar Fjodorovu ir saistītas mums zināmās slepkavības Rīgā? Tādā gadījumā viņu uztraukums nav bez pamata. Domājot par melnīgsnējo vīru ar maigo skatienu, es piepeši sapratu, turklāt tik skaidri, it kā kāds būtu man pateicis priekšā, ka Kronbergs ticis aizvests uz viņa māju Kučieru ielā.

Droši vien viņi papūlēsies izspiest no Valta atzīšanos — no kurienes viņam zināmi firmas «Bon bon» un tās līdzstrādnieka noslēpumi, bet pēc tam… Par to — pēc tam — man pat domāt negribējās. Nonācis pie šī slēdziena, pārgāju pie nākamā jautājuma — kā viņu glābt. Pirmām kārtām, protams, vajadzēja Valtu atrast, bet kā to izdarīt? Es atcerējos, ka nams ir apsargāts. Šis apstāklis runāja par labu manai versijai, taču reizē sarežģīja nodoma realizēšanu. Vajadzēja atrast kādu cilvēku, kas varētu sniegt informāciju par mājas plānu — telpu izvietojumu, sarga atrašanās vietu. Pirmām kārtām es iedomājos par Soņu.

Jāatzīstas, ka pat doma par izlaidīgo sievieti bija nepatīkama, nemaz nerunājot par to, ka, uzticoties šai vējagrābslei, es pakļautu papildu riskam visu, pagaidām vēl miglaini apjausto, operāciju. Šis jautājums izrādījās tik sarežģīts, ka vismaz piecas minūtes es pavadīju, truli blenzdams aiz loga strauji sabiezējošajās ēnās. Sajūta, ka, laikam virzoties uz priekšu, neatturami sabiezē briesmas, lika uzmest skatienu pulkstenim. Bija tieši puspieci. «Ārprāts,» man iešāvās prātā, «mēs taču tikai šorīt iebraucām, bet jau tik daudz notikumu!»

Piepeši no atmiņas dzīlēm izpeldēja kaut kur dzirdēts vārds — Marfa. Labu bridi nopūlējos, cenzdamies apjēgt, kāpēc tas man nedod mieru, ndz beidzot atcerējos — tā sauca Fjodorovā mājas apkopēju. Likās, ka bezcerīgajā tumsā atspīdējis vārs cerības stariņš. Varbūt no viņas… jā, apkopēja taču tur pazīst katru stūrīti. Bet kur šo Marfu meklēt? Un te mana galva izdeva informāciju, par kuras esamību man nebija pat aizdomu, — šīs sievietes darba laiks ir no pieciem līdz septiņiem vakarā! Pārsteigts par šo atklāsmi, izrāvu Pēterburgas plānu un noorientējos. Pulkstenis rādīja bez divdesmit piecām minūtēm pieci, kad es nospiedu gāzes pedāli, bet, kad nobremzēju uz Kučieru un nelielas šķērsieliņas stūra, lielais rādītājs bija pārvietojies par desmit iedaļām uz priekšu. Man izdevās atrast ļoti neuzkrītošu vietu tikai pusotru kvartālu no mērķa. Atstājis tur mašīnu un kā nu spēdams izmainījis savu ārieni, drebošu sirdi spēru kāju uz ietves. Uzsitu apkakli, novilku cepuri uz acīm un, rokas kabatās sabāzis, desmit minūtes pirms pieciem lēnā gaitā slāju garām Fjodorovā savrupmājas iebraucamajiem vārtiem. Uz ielas iemirdzējās lukturi — īsā decembra diena bija beigusies. Situācija reizē ar tumsas iestāšanos kļuva aizvien nelabvēlīgāka. Es gluži vienkārši varēju nepamanīt vajadzīgo sievieti, ja vien jau tagad nebiju nokavējis. Nedrīkstēju arī izraisīt aizdomas, slaistoties ap aizdomīgo namu pārāk tuvu.

«Ko darīt?» — šis jautājums kārtējo reizi iezvanījās manās smadzenēs.

Lēnām turpinādams pārvietoties, vērīgi lūkojos uz visām pusēm, meklēdams izdevīgu vietu novērošanai. Piepeši priekšā uzliesmoja spilgta gaisma — Fjodorovā iebraucamo vārtu abās pusēs uzliesmoja pa lukturim, un uz ietves kļuva gaišs kā dienā. Un te es ieraudzīju pretimnākošu druknu sievieti. Viņa bija ģērbusies melnā ziemas mētelī ar biezu kažokādas apkakli. Galvu tai sedza liels, brūns, bārkstains vilnas lakats. Seja plata, melnīgsnēja, nedaudz saplacināta, ar lieliem vaigu kauliem un šaurām mongolietes acīm. Augumā viņa man bija labi ja līdz plecam. Mēs pagājām viens otram cieši garām, un, lai gan nekas neliecināja, ka tā būtu man vajadzīgā Marfa, kaut kāds iekšējs impulss lika atskatīties. Jau

kuro reizi mana intuīcija apliecināja savu realitāti — apstājusies sieviete izņēma no somiņas atslēgu saišķi un atslēdza Fjodorovā mājas mazās sētas durtiņas. Lai pārliecinātos, ka sieviete tiešām ir šī nama apkopēja, nolēmu viņu sagaidīt pēc darba beigām un, ja tā izrādīsies patiesība, tad… rīkoties tālāk pēc apstākļiem. Tātad manā rīcībā bija divas stundas, un šo laiku vajadzēja izlietot lietderīgi. Durtiņām aizveroties, biju saklausījis vīrieša balsi, likās, tā sveicināja ienācēju, bet sievietes atbildi pārmāca metālisks klaudziens. Šķita, kāds aizšāvis bultu. Acīmredzot sargs dežurēja turpat aiz vārtiem, bet šis fakts priekš manis nozīmēja vienu — no Kučieru ielas puses ceļš ir slēgts.

Cerībā labāk aptvert Fjodorovā nama apkārtni pārgāju ielas pretējā pusē. Lai gan pāri pilsētai klājās nakts melnais apmetnis, apkārtstāvošo namu logi diezgan labi izgaismoja tās vietas, līdz kurām nesniedzās ielas lukturu dzeltenie stari.

Vispirms starp apkārtstāvošajiem namiem vajadzēja atrast kādu, kas ļautu pa kāpņu telpas logu no augšas palūkoties pāri augstajam žogam. Jāpiezīmē, ka starp mājām, kas varēja noderēt šim nolūkam, neviena nepārsniedza četrus stāvus. Mana izvēle krita uz kādu, kuras kāpņu telpa no ielas puses bija norobežota ar vienlaidu stiklotu trīsstūrveida sienu. Taču tā beidzās iepretim augšējā stāva dzīvokļiem.

Manās interesēs nebūt nebija piesaistīt svešu cilvēku uzmanību, tāpēc turpināju kāpt uz augšu. Man laimējās — pusstāvu augstāk es atradu ovālu logu, pa kuru neviena netraucēts varēju ķerties pie novērošanas. Diez vai kāds sadomātu tik augstu kāpt, jo virs manis atradās tikai bēniņu durvis, noslēgtas ar pamatīgu piekaramo atslēgu. No šī posteņa varēja pārredzēt vismaz trīs ceturtdaļas Fjodorovā īpašuma platības. Pati ēka izrādījās divstāvu ar platiem un augstiem logiem. Garā, pilsētas atblāzmas izgaismotā fasāde atgādināja teiksmainu miglā klīstošu kuģi. Pagalmu, kas izskatījās visai liels, no abām pusēm norobežoja divu daudzstāvu namu gala sienas. Tur, kur beidzās pirmā, turpinājās žogs, bet jau nedaudz tālāk tā funkcijas atkal pārņēma līdzīgas mājas ķieģeļu siena. Acīmredzot namu starpā atradās caurstaigājams pagalms. Taču teritorijas aizmugurē, tāpat kā ielas pusē, visā garumā stiepās mūra sēta.

Pašā pagalmā auga vairāki koki, kuru kailie zari atgādināja milzu kukaiņa uz visām pusēm izslietos taustekļus. Cilvēkus nekur neredzēja. Droši vien sargpostenis atradās arī namā. No šīs domas man palika pagalam neomulīgi, tāpēc pagaidām nolēmu atlikt to sāņus, lai pēc tam, kad būšu noskaidrojis visus apstākļus, atkal atgrieztos pie tās. Gaisma dega trijos otrā stāva logos, un likās, ka cauri aizkariem manas acis bija saskatījušas Ēkņājošo apkopējas stāvu. Taču absolūtas pārliecības, ka redzētais nav bijis tikai iedomu uzburtais tēls, manī nebija. Kad pēc laiciņa iedegās līdzāsstāvošie, bet iepriekšējie trīs logi apdzisa, es sapratu, ka, pildīdama savus pienākumus, apkopēja pārvietojas no vienas telpas uz nākamo.

Interesanti, kur gan paši iemītnieki? Varbūt viņu logi atrodas viņā, no šejienes nesaskatāmajā mājas pusē?

Piepeši man ienāca prātā, ka tur — tumsā grimstošajā, noslēpumainajā namā, cieš mans draugs, draugs, kuram esmu savu dzīvību parādā! No šīs domas auksts pārskrēja kauliem. Paldies Dievam, agrākās pārsteidzības vietā detektīva profesija bija ielikusi savaldību, jo līdzīgā situācijā tikai pāris gadus atpakaļ es pa kaklu pa galvu būtu meties briesmās un neapšaubāmi cietis sakāvi.

Un tomēr tikai pēc pāris minūšu pamatīgas piepūles man izdevās savest kārtībā savus uzbudinātos nervus, lai acis atkal redzētu, ausis — dzirdētu un galva — saprastu. Atjēdzies jau mierīgi un nosvērti sāku aplūkot žogu Fjodorovā mājas aizmugurē un sānos. Neapšaubāmi, ka tieši šajās vietās būtu visvieglāk tikt pāri, it sevišķi tur, kur mūra sēta robežojās ar nama galasienu. Izmantojot notekcauruli, tai lietai nevajadzēja būt pārāk grūtai. Par to, ka šonakt mani gaida visai bīstama dēka, nebija ne mazāko šaubu.

Piepeši, gandrīz ar buferi skardams vārtus, to priekšā nobremzēja gaišpelēks mersedess, kurā es pazinu Valērijam piederošo automašīnu. Atskanēja skaņas signāls, vārti atdarījās, un es ieraudzīju braši noaugušu puisi aizsargformā ar pistoli uz gurna. Šī pēdējā detaļa galīgi sabojāja omu, turklāt bija jāapdomā, kā rīkoties, ja sargu izrādīsies vairāki. Iebraucis pagalmā, mersedess apstājās ieejas priekšā un no tā izkāpa trīs stāvi. Tumsā varēja saskatīt tikai kustīgas ēnas, kuras jau pēc mirkļa aprija durvju melnā mute. Pirmajā stāvā iedegās gaisma — to apliecināja vienīgi cauri aizvilkto aizkaru spraugai

izlauzusies vertikālam mirdzošam diegam līdzīga dzeltena strēle. Bet otrajā stāvā apdzisa visi logi, un, uzmetis skatienu pulkstenim, gandrīz nenoticēju savām acīm — bez piecām minūtēm septiņi! Ne mirkli nekavēdamies, noskrēju lejā un iznācu uz ielas vienā laikā ar mongolietei līdzīgo sievieti. Viņa nogriezās pa kreisi — virzienā, no kurienes bija atnākusi. Līdzko tā bija garām, ierāvos apkaklē un sekoju.

Atcerējies visu, ko par Marfu biju dzirdējis no Valta, gāju nopakaļ ar vienu nolūku — iekļūt viņas dzīvoklī, lai tur — ar labu vai ļaunu — izspiestu visu, kas viņai zināms par Fjodorovā namu, un iegūtu svarīgāko Kronberga atbrīvošanai nepieciešamo lietu — atslēgas!

XXVII nodaļa Marfa Sieviete soļoja nesteidzīgā noguruša cilvēka gaitā. Sekot bija apbrīnojami viegli, jo viņa neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, turklāt es gāju pa pretējo ietvi. Pēc pāris kvartāliem, nonākusi diezgan apbružāta trīsstāvu nama priekšā, viņa pa laucinieku paražai noslaucīja uz sliekšņa kājas un atvēra parādes durvis.

Acumirklī biju ielai pāri un tikai ar dažu sekunžu nokavēšanos bez trokšņa ieslīdēju kāpņu telpā. Spriežot pēc švīkoņas, Marfa patlaban veica otro pusstāvu. Pieturēdamies pie margām, uz pirkstu galiem sāku kāpt augšup. Kad biju ticis nedaudz augstāk par pirmo stāvu, man virs galvas nošķindēja atslēgas, noskrapšķēja slēdzene un čīkstēdamas atvērās durvis. Izdzirdis šīs skaņas, gluži kā sprinteris pēc starta šāviena rāvos uz priekšu un paguvu īstajā laikā. Sagrābis sievieti, aizspiedu tai muti un, neraugoties uz sīvo pretošanos, ievilku priekšnamā. Ar papēdi aizcirtis durvis, nobraucu ar brīvo roku gar stenderi, sataustīju slēdzi, un pie griestiem iedegās spuldze. Gūsteknes iešķībās acis bija tā izvelbtas, ka šķita — vēl mazliet, un tās izvelsies no orbītām. Palagbaltā seja liecināja, ka viņa pārbijusies līdz nāvei.

— Ja izturēsieties mierīgi, nekas ļauns jums nenotiks, — es sacīju, taču viņas vājprātīgais skatiens liecināja, ka mani vārdi nav nonākuši līdz saprašanai. Tāpēc vēlreiz, jau stingrāk, atkārtoju: — Esiet mierīga! Ja klausīsiet, nekas jums nenotiks, Marfa! Klausiet taču! Šoreiz viņas skatiens atguva cilvēcisku izteiksmi, tajā parādījās izbrīns, kuru acīmredzot bija izraisījis skaļi nosauktais vārds. Pēdējo reizi ar visu ķermeni konvulsīvi noraustījusies, namamāte pievēra acis un, cik nu atļāva mana roka, palocīja galvu. No sākuma es tikai palaidu viņu vaļīgāk, lai gadījumā, ja tā ir tikai izlikšanās, no jauna aizspiestu muti. Bet sieviete bija sapratusi, ka prātīgāk ir padoties. Varēju tikai iedomāties, kas notiek viņas galvā, jo, kad biju palaidis vaļā, Marfa pamāja ar galvu uz atvērtās istabas durvīm un parupjā, drebošā vīrieša balsī teica: — Nauda glabājas skapī. Šī atzīšanās, par spīti situācijas nopietnībai, izvilināja man smaidu, jo es līdz pat šim tā īsti nebiju sevi iedomājies bandīta lomā.

— Lai tā tur ari paliek. Man jūsu nauda nav vajadzīga.

— Ko't tad?

— Gribu parunāt.

— Priekš kam? — pēc runas veida varēja redzēt, ka viņa ir visai aprobežota.

— Vēlos šo to uzzināt. Varbūt ieiesim istabā? — es vaicāju, un Marfa uzreiz saspringa.

Acīmredzot katrs jauns priekšlikums viņas uztverē slēpa sevī lamatas. Taču, neraugoties uz skaidri saskatāmo izbīli, namamāte paklausīgi novilka mēteli un, nedrošiem soļiem iegājusi istabā, ieslēdza gaismu.

— Sēstieties, un neiedomājieties taisīt troksni! Arā uz kāpnēm gaida vēl divi un, ja neklausīsiet, tad… — cik spēdams bargi pateicis, es daudznozīmīgi ieurbos viņā ar asinskāru skatienu. Marfai no mana izskata pat žoklis atkārās un, gluži saplakusi aiz bailēm, viņa, šķiet, grasījās līst zem galda. Bija pats īstākais laiks pātagu nomainīt pret smalkmaizīti un, uzmundrinoši pasmaidījis, sacīju: — Bet, ja klausīsiet, viss būs kārtībā.

— Es klausīš, klausīš, tik nevajag sist!

— Priecājos, ka esi sapratusi. Pastāstiet par Fjodorovu.

— Ivans Dmitrijevičs, — pat neizbrīnījusics par jautājumu, viņa steidzīgi atbildēja, — ir glauns cilvēks. Ar portpeli vien staigā. Strādājot kādā tur akadēmijā par propesoru.

Marfa man šķita atrasta kādā no aizvēsturiskajiem kultūrslāņiem. Nebiju domājis, ka mūsdienās sastopama tik arhaiska būtne. Kā mīklu mīcīdama, viņa bez apstājas spaidīja savas sastrādātās rokas pret

ceļiem, nenolaizdama no manis lūdzošu skatienu.

— Bet Valērijs?

— Tas ir vēl glaunāks. No biznosmeņiem.

— TOC \o "1-3" \h \z Soņa?

— Fui, — bija viss, ar ko sieviete atļāvās pagodināt meiteni.

— Jūs apkopjat Fjodorovu namu?

— Jā.

— Vai labi to pazīstat?

— Jā.

Liekas, ka pamazām Marfa attopas no pārciestajām izbailēm — seja atkal atguva melnīgsnējo nokrāsu, bet rokas ar katru brīdi kļuva arvien mierīgākas.

— Vai sveši tur ierodas bieži?

— Reizēm sabrauc. Tad darba vairāk — piepalīdzu virtuvē.

— Vai patlaban kāds ir?

— Nē.

Man no šī paziņojuma nosvīda delnas, taču saņēmies turpināju taujāšanu: — Pastāstiet par māju.

— Liela.

— Un viss?

— Bet ko tu grib?

— Uzzināt telpu izvietojumu. Uzzīmējiet plānu!

— Kas tas tāds? — viņa patiesi izbrīnījās, un, nogrozījis galvu, es pavēlēju: — Iedodiet papīru!

Parakņājusies vecmodīga drēbju skapja apakšējā atvilktnē, Marfa izvilka vēstuļu papīra paciņu un es, kā nu mācēdams, izskaidroju tai savu vajadzību. Man par izbrīnu, namamāte izrādījās pārsteidzoši apķērīga, un jau pēc piecpadsmit minūtēm manā priekšā gulēja ar bērnišķīgi nemākulīgu roku zīmēts Fjodorovu mājas abu stāvu plāns.

— Vai namā ir sargi?

— Ir. Viņš sēž te. — Līks, mezglots rādītājpirksts iedūra nelielā telpā līdzās ārdurvīm.

— Bet pagalmā?

— Kad vakarā pārrodas kungi, šis iet prom.

— Vai māja pieslēgta pie signalizācijas?

— Kas tā tāda?

Nācās atkal ķerties pie skaidrošanas, bet šoreiz tā izrādījās bez panākumiem. Viņa nekā nespēja aptvert sakarību starp svešas personas neatļauti atvērtām durvīm vai logu un trauksmes signālu milicijā, vai sirēnas kaucienu uz jumta. Acīmredzot šīs funkcijas Marfa bija redzējusi izpildām vienīgi suni.

— Vai jūsu pienākums ir uzkopt visas telpas?

— Jā.

— Šodien jūs to izdarījāt?

— Jā.

No šī apgalvojuma man dūša sašļuka papēžos. Vai tiešām es būtu kļūdījies? Taču, kamēr bija saglabājies kaut mazākais cerības stariņš, es padoties netaisījos.

— Vai jums ir atslēgas no visām istabām? — apgalvojuma formā ietērptais jautājums lika viņai piekrītoši palocīt galvu.

Vienu mirkli es apsvēru, kā rīkoties tālāk. Kur Valtu varētu turēt?

Varbūt namā ir slepenas telpas? Un piepeši man prātā iešāvās pagrabs. Nevarēja būt, ka tik lielam namam nebūtu ieprojektētas šīs absolūti nepieciešamās telpas. Pa to laiku sieviete ar savām šaurajām

acīm cieši pētīja mani.

— Tu, puiš, nemaz neizskaties pēc bandīt…

— Par to parunāsim vēlāk, — nikni nozibsnījis ar acīm, es skarbi atcirtu, un namamāte atkal saduga. — Bet tagad pastāstiet par pagrabu!

— Es nezin. Tur apakšā, kur sēž tas ar to… nu to, kas tais bum, bum! — tur ir viens durvs. Tur es neej, tur tik Valka, nu tas Valērijs vien.

— Tātad tās durvis atrodas sarga istabiņā? — gribēdams precizēt, es pārjautāju.

— Nu jā.

— Bet atslēga? Pie kā glabājas atslēga no šīm durvīm?

— Pie tā puiš un saimnieka.

— Ivana Dmitrijeviča?

— Ta nē. Valka jau mājā tas galvenais. Ko Ivans Dmitrijevičs. Viņš tak tikai propesors…

— Tagad parādiet, kurās telpās katrs guļ.

— Te Valka ar to… fui, — mezglainais pirksts iebadīja otrā stāva kvadrātiņā, — te propesors, — atzīme tika izdarīta mājas pretējā spārnā, — un te tas puiš pie dūrēm.

— Vai namā ir suns?

— Nav. Ne ārā ne iekšā. Pa māj blandās viens strīpains runcis un papagails sēž iekš būr. To Ivans Dmitrijevičs mīl un baro. Un pļāpā abi. Tas papagails gluži kā propesors prot runāt!

Tagad es biju nonācis pie vissvarīgākā jautājuma un, izteicis to, aizturēju elpu: — Vai namam ir tikai viena ieeja?

— Divas.

Atvieglinājuma nopūta ar tādu troksni izlauzās no manām krūtīm, ka Marfa uzmeta izbrīnītu skatienu.

— Kur atrodas otrā?

— Te, — ielūzušais nags iešņāpa atzīmi plāna labajā pusē.

— Durvis aizslēgtas?

— Jā.

— Kas tās lieto?

— Es. Iznesu netīrumus, paklājus taču ar vajg izklapēt. Te stūrī stāv… tvertne, — Marfa uzvaroši palūkojās mani lepna, ka atcerējusies sarežģīto svešvārdu.

— Skaidrs. Bet tagad dodiet šurp atslēgas!

— Atslēgas? — Šaurās acis iepletās par veselu milimetru platākas. — Tu tomēr ir bandlt!

— Nē, Marfa, — cik iespējams pārliecinoši atbildēju. — Fjodorovā namā smok nolaupīts man dārgs cilvēks. Viņa dzīvība ir briesmās. Man viņš jāglābj. Nebaidieties, rīta pusē dabūsiet savas atslēgas atpakaļ. Jums nav citas izejas, Marfa, bet varu es negribētu lietot.

Mongolietei līdzīgā sieviete izņēma no rokassomiņas lielu atslēgu saišķi un nometa manā priekšā.

— Še! — Liekas, ka viņa tomēr nebija noticējusi.

— Tagad no savām durvīm.

Marfa vēlreiz parakņājās somiņā un lielajam saišķim līdzās nogūla trīs uz viena riņķa uzvērtas atslēgas.

— Tagad pastāstiet, no kurām durvīm katra atslēga, — es pasniedzu viņai Fjodorovā nama saišķi un piestūmu primitīvo plānu. Šī procedūra mums aizņēma vismaz pusstundu. Par laimi, atslēgas bija numurētas, taču Marfai sagādāja lielas grūtības orientēties pašas zīmējumā. Beigu beigās viņa atrada visai savdabīgu izeju. Murminādama — te ir klaviers, te — grāmats, te tā zaļā taht, te tas dumjais papagails… namamāte atlika pa vienai atslēgai sānis, bet es atbilstošo numuru tūlīt ierakstīju plānā.

— Bet tagad, Marfa, — kad viņa bija galā, es draudoši sacīju, — ja negribat, lai notiktu nelaime, nekādā ziņā nedrīkstat pamest savu dzīvokli, līdz atgriežos es. Kāpnēs jūsu durvis uzmanīs divi cilvēki, un nedod Dievs, ja jums ienāk prātā pārkāpt pāri slieksnim. Tad vainojiet pati sevi. Sapratāt?

— Jā, — nelaimīgā sieviete drebošā balsī atteica, un es skaidri redzēju, ka viņai ne prātā nenāk apšaubīt manus vārdus, bet vēl mazāk — tos pārbaudīt.

— Jums ir tālrunis?

— Nav. Drošības pēc es tomēr pārbaudīju. Marfai izrādījās taisnība — pieticīgi iekārtotajā vienistabas dzīvoklītī telefona nebija. Telpā jautās dīvaina smaka.

— Jūs esat mongoliete? — es piepeši vaicāju.

— Tatāriete.

Izgājis priekšnamā, es apstājos un pagriezos pret namamāti.

— Man tagad jāiet. Gadījumā, ja pie durvīm zvana, vaļā neveriet. Nemēģiniet ari sarunāties caur tām, citādi uzvelsiet nelaimi kā sev, tā atnācējam. Drošības pēc es tās aizslēgšu, — bāzdams iekškabatā Fjodorovā nama plānu, es piebildu. — Daru to jūsu labā. Jums viss skaidrs?

— Jā. — Platajā sejā es izlasīju padevību liktenim.

— Gaidiet mani atpakaļ, — es izmetu un atvēru durvis.

Kad, piesardzīgi iznācis kāpņu telpā, noslēdzu tās, līdz manīm atlidoja klusa nopūta. Pēc tam, ar ciešu apņēmību sirdī — lai tas maksā ko maksādams, izpestīt Valtu no briesmām, devos uz automašīnu, lai sagaidītu nakts melnāko stundu. Tās aizsegā es gatavojos rīkoties.

XXVIIi nodaļa Ko tu te dari, puis?

Soļojot garām spoži apgaismotajiem Fjodorovā mājas iebraucamajiem vārtiem, es saklausīju klaudzienu — acīmredzot sargs joprojām atradās savā postenī. Šis fakts savukārt nozīmēja, ja ticēt Marfai, ka visi mājas iemītnieki vēl nav pārradušies.

Automašīnā bija drēgns. Iedarbinājis motoru, pabraucu mazliet uz priekšu un, izvēlējies vietu tā, lai priekšā stāvošie automobiļi netraucētu saskatīt vārtus, ieslēdzu apkuri. Drīz vien salonā kļuva ciešami, un tikai tagad es atcerējos, ka visu šo laiku neesmu padomājis par ēdienu. Par laimi, Valta mēteļa kabatā uzgāju konfekšu sauju. Iestiprinājies ar šo pieticīgo, jaunkundzēm piemēroto barību, ieslēdzu apgaismojumu un, izpletis uz ceļa Marfas «mākslas darbu», iedziļinājos studijās. Drīz vien telpu izvietojums un atbilstošo atslēgu numuri bija iegūlušies manā atmiņā. Pēc tam pārbaudīju salona rokas bagāžas nodalījumu. Kā jau biju domājis, tajā gulēja lukturis. Sešu elementu baterija deva spēcīgu staru.

Pārbaudījis, cik drošs tas ir darbā, iebāzu kabatā un izkāpis devos pie bagāžnieka. Tajā man izdevās sameklēt tievu, izturīgu neilona auklu. Katram gadījumam pievācu arī mašīnas virsbūves ieliekto vietu iztaisnošanai domāto cietas gumijas āmurīti. Protams, tas bija visai apšaubāms ierocis, taču ņemt kaut ko smagāku — uzgriežņu atslēgu vai īstu zveļamo, baidījos. Papildus paņēmis nelielu, parocīgu metāla zāģīti, atgriezos kabīnē. Kādam nolūkam es to paņēmu, viens Dievs zina. Droši vien priekšstati par ieslodzīto, kas izbēg, pārzāģējis cietuma loga metāla režģus, izraisīja domu, ka zāģītis var noderēt. Pēc tam sāku apdomāt tālākās rīcības plānu. Par Marfu es nebaidījos. Runājot ar viņu, es intuitīvi jutu, ka tatāriete ir pārāk pārbijusies, lai mēģinātu brīdināt Fjodorovu vai miliciju. Turklāt izskatījās, ka viņa ir noticējusi maniem draudiem.

Izdomājies gan šā, gan tā, nonācu pie slēdziena, ka Valtu, protams, ja mana versija bija pareiza, var noslēpt tikai pagrabā. Lietu sarežģīja fakts, ka ieeja tajā atradās sarga istabiņā. Nolēmu, ka tad, kad viņa kolēģis pie vārtiem būs aizgājis mājās, kādu laiciņu nogaidīt un tad pārkāpt pāri sētai no caurstaigājamā pagalma puses. Bet pēc tam, izmantojot rezerves ieeju, iekļūt namā. Lai gan šī doma man pašam likās visai nepatīkama, taču nespēju izdomāt neko citu kā apdullināt sargu ar gumijas āmurīti, sasiet, aizbāzt muti un tādējādi atbrīvot ceļu pagrabā. Tur jau redzēšu, kā rīkoties tālāk.

Uz ielas parādījās nedrošā gaitā steberējošs vīrietis. Pie Fjodorovā sētas durtiņām viņš apstājās un atspiedies ar roku pret mūri, sāka čamdīties pa kabatām, acīmredzot meklēdams atslēgas. Izskatījās, ka vīrs ir pamatīgi piemeties. Droši vien rakņāšanās pa kabatām prasīja no viņa pārlieku piepūli, jo atvēzējies viņš nikni iebelza pa dzelzī kaltajiem vārtiņiem. Tajā mirklī tie atdarījās un no tumšā četrstūra izkāpa aizsargformā tērptais sargs. Pārmijis ar atnācēju pāris vārdus, piedzērušais iesteberēja durvīs, bet puisis aplaida apkārt aizdomīgu, pētošu skatienu. Kad vārtiņi aizcirtās, man šķita, ka pēdējais Fjodorovu nama iemītnieks atgriezies savā ligzdiņā un, pēc Marfas vārdiem, drīz vien vārtu sargam ir jādodas projām. Tatārietei izrādījās taisnība — pēc minūtēm desmit uz ielas iznāca jau redzētais puisis, tikai šoreiz viņš bija ģērbies ziemas mētelī un cepurē, taču militārie šņorzābaki un tajos sabāztās plankumotās bikses to nodeva. Aizslēdzis vārtiņus, viņš tāpat kā iepriekšējā reizē, skadri palūkojās uz visām pusēm un aizsoļoja Marfas dzīvesvietai pretējā virzienā. Pulkstenis rādīja tieši desmit.

Vēl pāris stundas es nosēdēju automašīnā, vērodams, kā, laikam ritot, samazinās gājēju skaits ielā.

Pēc tam — logos iedegas gaisma, bet ap vienpadsmitiem vakarā sākas pretējs process. Pamazām apkārtstāvošo namu fasādes ietinās tumsā, tikai viena otra naktsputna lampa turpināja degt kā vientuļa spoža acs nama melnajā sejā. Divpadsmitos apdzisa puse no ielas lukturiem. Pusvienos, nolēmis, ka nu ir laiks, apbruņojies ar kabatas bateriju, gumijas āmuriņu un auklu, izkāpu no siltās automašīnas. Zāģītis tomēr palika guļam uz sēdekļa. Ielā neredzēja ne dvēseles. Vietu kāpšanai biju izraudzījies jau agrāk — tā

atradās iepretim plānā iezīmētajai rezerves ieejai, tur, kur, pēc apkopējas vārdiem, žoga viņā pusē jāatrodas atkritumu tvertnei.

Pagājis garām spilgti apgaismotajiem vārtiem, nogriezos augstā velvētā ejā. Aiz tās atradās tieši tāds pats nams, kā tas, kuru tikko biju šķērsojis: Iepretim tam — tādi paši iebraucamie vārti, aiz kuriem varēja saskatīt nākamo pagalmu, bet aiz tā vēl vienu namu. Visas šīs ēkas bija izvietotas paralēli viena otrai un līdzīgas kā dvīņumāsas, Žogs, kas savienoja divu blakusstāvošo namu stūrus, te šķita pat nedaudz zemāks, turklāt jumta notekcaurule solīja ne pārāk grūtu ceļu. Pagalmu blāvi apgaismoja četri vientuļi logi, un, nekavēdamies ne mirkli, es satvēru sudrabpelēko skārda cauruli. Kāpšana, kā jau biju gaidījis, vedās neparasti viegli un, ticis augšā, apsēdos jāteniski uz mūra un ielūkojos tumsā.

Namā, šķiet, visi gulēja — vismaz no šīs puses ne mazākā gaismas svītriņa neizlauzās naktī.

Protams, par sargu es neloloju lielas cerības, turklāt viņa logam bija jāatrodas aiz mājas stūra. Patlaban mani visvairāk interesēja nevis viņš, bet iemītnieki. Ja tie vēl nebūs aizgājuši pie miera, es riskēju kādam uzskriet. Nevarēju taču sava mērķa sasniegšanai apdullināt pēc kārtas visus. Zem manis rēgojās tumšs, četrstūrains plankums, acīmredzot tas pats Marfas pieminētais atkritumu konteiners.

Raugoties uz vārtiem no šīs puses, es redzēju, ka abu lukturu gaismas kūļi bija vērsti uz ielas pusi, taču arī tās niecīgās daļas, kas atstarojās pagalmā, pietika, lai saskatītu nelielu sarga -namiņu. Vienīgais lodziņš tumsā zaigoja kā violeti melna, modra acs. Durvis bija ciet. Skaidrs, ka no tās puses briesmas nedraudēs. Metru pēc metra rūpīgi pārlūkoju visu dārza teritoriju, bet neko aizdomīgu saskatīt neizdevās.

Vienīgi koki ar savu draudošo nekustīgumu sākumā izraisīja nepatīkamas sajūtas, tādas kā iekšējas trīsas, taču, līdzko apjēdzu, kas tie ir, tai pašā acumirklī iedomātie cilvēku stāvi pārvērtās slaidos stumbros.

Pārliecinājies, ka no manas vietas pārskatāmajā pagalma daļā neviena nav, iekāros rokās, uzmanīgi nolaidos uz konteinera vāka un, cik klusi vien spēdams, piezemējos dārzā.

Pēterburga grima pirmajā miegā. Tālumā braucošo automašīnu rūkoņai saplūstot ar pārējiem nakts trokšņiem vienotā simfonijā, veidojās to skaņu fons, kas tik raksturīgs nerimstošajai lielpilsētas dzīvei.

Kļuva manāmi vēsāks. Lai varētu brīvāk kustēties, biju savu mēteli atstājis automašīnā. Aukstumam pieņemoties, sāka stingt pirksti. Priekšā stāvošā darba dēļ to nedrīkstēja pieļaut, tāpēc pēc iespējas ātrāk vajadzēja pacensties iekļūt namā. Taču katram gadījumam vispirms nolēmu apiet ēkai apkārt.

Cenzdamies nesacelt troksni, aizzagos līdz stūrim, tur, kur sākās uz ielas pusi pavērstā fasāde. Kā jau biju gaidījis, te dega viens pats vientulīgs logs, taču tas atradās pārāk augstu, lai bez kāpņu palīdzības piekļūtu klāt. Taču arī tāpat bija skaidrs, ka aiz tā jāatrodas sarga telpai. Garāmejot parādes durvīm, uzmanīgi nospiedu smago rokturi, taču tās izrādījās aizslēgtas. Pēc tam, rūpīgi aplūkodams katru logu, vai nesaskatīšu aizdomīgas gaismas atblāzmu, aizlavījos līdz nākamajam stūrim un te ieraudzīju garāžu. Tā bija piebūvēta līdzās žogam, izmantojot to par vienu sānu sienu. Izskatījās, ka šī vieta ir vēl ērtāka kāpšanai nekā konteinera pusē, jo vienplākšņa jumts sākās tikai dažus centimentus zemāk par mūra sētas augšmalu. Taču jau pēc mirkļa sapratu, ka tā tikai licies, jo, lai tiktu uz jumta, traucēja pārkare.

Visbeidzot aizzadzies garām nama aizmugures logiem un tā arī nevienā nepamanījis gaismu, atkal iznācu rezerves ieejas priekšā.

Mans izlūkgājiens apstiprināja, ka, izņemot sargu, mājā visi guļ. Tātad varēju ķerties pie sava nodoma realizēšanas. Pagalmā bija tik tumšs, ka saskatīt atslēgu numurus nebija ko domāt, bet iedegt lukturīti es baidījos. Paredzēdams šādu situāciju, jau automašīnā biju iegaumējis rezerves durvju atslēgu pēc taustes, bet pārējās sarindojis atbilstoši telpām, caur kurām iznāks iet. Slēdzene klusi noskrapšķēja, un jau pēc sekundes es atrados šaurā priekšnamā. Pieci piesardzīgi soļi — un manā priekšā atklājās plaša zāle. Paldies Dievam, pagaidām viss gāja labi. Marfas uzkricelētais plāns atbilda patiesībai. Lielās zāles divi logi izgāja uz ielas pusi, un cauri plānajiem aizkariem ieplūda blāva gaisma. Tagad nebija jābaidās nejauši uzgrūstics kādam priekšmetam, un, ašā solī, pa diagonāli šķērsojis metrus desmit plato telpu, es apstājos vēl vienu durvju priekšā. Aiz tām, pēc mana aprēķina, atradās neliela halle ar izeju pagalmā un otru — sarga istabiņā. Izvilcis no azotes gumijas āmuriņu, satvēru miklajā delnā kātu un nospiedu rokturi.

Par laimi, arī šīs durvis nebija aizslēgtas. Pirmais, ko, pārkāpis slieksnim, ieraudzīju, bija šaura, dzeltena gaismas strēle, kas visā platumā, no labās uz kreiso pusi šķērsoja parketa grīdu. Tur, kur šī svītra aizsākās, rēgojās pavērtu durvju sprauga!

Liktenīgais mirklis bija klāt! Būt vai nebūt? Mutē kļuva sauss. Uz pirkstu galiem pielavījies, uzmanīgi ielūkojos spraugā. Nolicis galvu uz rakstāmgalda gluži kā uz spilvena, tur snauda kāds cilvēks.

Tāpat kā vīrs pie vārtiem, arī viņš bija tērpies aizsargkrāsas formā ar pistoli pie sāniem. Pēc visa spriežot, šis nekam nederīgais sargs galīgi ignorēja savus pienākumus. Vai varēju iedomāties vēl labāku izdevību? Taču es nemetos pa galvu pa kaklu iekšā, bet pārbaudei skaļi noknikšķināju pirkstu kauliņus. Ja viņš būtu tikai iesnaudies, kā sākumā man likās, trauslais nomiedzis no šī troksnīša momentāni pārtrūktu.

Taču puisis gulēja kā gulējis, un, dziļi ievilcis elpu, es lēnām atdarīju durvis. Deniņos kā sīka veserīša klaudzieni tukstēja asinis. Vēl trīs bezgala gari soļi un es atvēzējos. Taču pašā pēdējā mirklī, kad šķita, ka nekas pasaulē nevar vairāk apturēt triecienam pacelto roku, mans skatiens no augšas iekrita atvērtajā ieroča makstī. Tā bija tukša! Sīks starpgadījums, taču pietiekams, lai pamanītu vēl kaut ko — puiša rokas bija saslēgtas uz muguras! Un ne tikai saslēgtas, bet rokudzelži aplikti ap krēsla atzveltnes balstu! Tikai tagad es pievērsu uzmanību sarga galvai. Tā gulēja uz galda malas ar pakausi uz manu pusi. Pastiepies es ieraudzīju baltu seju, aizvērtas acis, bet no mutes rēgojās netīru lupatu vīkšķis. Roka pati no sevis nolaidās. Nākamajā mirklī man starp lāpstiņām iedūrās revolvera stobrs un dobja balss draudoši vaicāja: — Ko tu te dari, puis?

XXIX nodaļa Glābts!

Droši vien ne vienu vien cilvēku pēkšņs izbīlis ir novedis kapā. Nezinu, kā ar citiem, bet es vispirms sastingu. Svina smagums iegūla ik loceklī. Šī stāvokļa nākamā fāze laikam būtu mūžība, ja vien nez kādā smadzeņu nostūrī nebūtu uzliesmojusi doma: «Bet balss taču runāja… latviski!»

Acumirklī es apsviedos, un manā priekšā atklājās Kronberga smaidošā seja.

— Tu! — sirdī no jauna ieplūda dzīvība.

— Cst! — draugs pielika pie lūpām pirkstu. — Bez mums te jābūt vēl kādam!

— Visi guļ.

— Kur mēs atrodamies?

Valta jautājums mani izbrīnīja.

— Vai tad tu to nezini?

— Ja jau jautāju, droši vien.

— Fjodorovā namā.

— Tā jau es domāju.

— Bet kā tu…

— Par to vēlāk, vecīt. Mums, šķiet, pēdējais laiks lasīties lapās. — Viņš iebāza šaujamo kabatā. — Vai tu mācēsi atrast atpakaļceļu?

— Protams.

— Bet kā tu…

— Par to vēlāk, — es pasmaidīju un pamājis pagriezos uz halles pusi. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad nevis draugs, bet es pildīju vadoņa pienākumus. Taču jau zālē, neraugoties uz pēdējo stundu pārdzīvojumiem — to pēdas skaidri varēja saskatīt ar iezilganajiem lokiem apvilktajās acīs un pelēcīgajās lūpās, Valtā atgriezās detektīva daba — ja vien ir izdevība, nepalaist neko garām.

— Iedod lukturīti, — uzlicis roku man uz pleca, viņš palūdza.

— Kā tu zini, ka man tāds ir?

— Zinu. Dod šurp! — un, kamēr es atbrīvoju no kabatas bateriju, paskaidroja, — pa svešu māju nakts laikā ložņāt ar sērkociņiem, uz to pat tu neesi spējīgs. Skaidrs, ka tavā kabatā jābūt kādam parocīgākam gaismeklim.

— Se! — beidzot izvilcis, es pasniedzu prasīto.

— Cik cilvēku ir mājā?

— Parasti trīs. Un sargs.

— Kur viņi guļ?

— Augšstāvā.

— Teicami. Tādā gadījumā neviens mums netraucēs apskatīt apak​šējo.

Drauga rokā uzliesmoja pret grīdu virzīts spožs stars. Dzeltenīgajā atblāzmā, agrāko nenoteikto ēnu vietā apkārtējie priekšmeti materializējās, un es saskatīju grezni, pat karaliski iekārtotu viesistabu. Vienu tās stūri aizņēma eksotisks dienvidu augs ar platām lapām, kura nosaukumu es nezināju, un balts flīģelis.

Visas dibensienas garumā stiepās nišā iebūvēta sekcija, pilna ar grāmatām, uzņēmumiem un dažnedažādiem nieciņiem. Vēl telpā atradās garš pulēts galds, no sarkaniem ķieģeļiem izlikts kamīns un vairāki milzīgi klubkrēsli. Nākamajā kaktā es pamanīju pie sienas piestumtu zaļu biljarda galdu, bet virs tā — trīs ar spoguļiem izliktus plauktus, kas saturēja dažādu marku un formas alkoholisko dzērienu

pudeles, kā arī karafes un cigaretes. Turpat līdzās stāvēja milzīgs, plakans televizors ar videoie- kārtu un statnis ar kijām un biljarda bumbām.

Kronbergs aplaida apkārt pētošu skatienu un taisnā ceļā devās pie sekcijas. Klusiem kaķa soļiem pētīdams aiz stikla izliktos suvenīrus, viņš lēnām virzījās no kreisās uz labo pusi. Piepeši draugs pieliecās, un es redzēju, ka viņa uzmanību piesaistījusi kāda veca fotogrāfija. Tajā bija atainoti divi jauni, līdzās stāvoši vīrieši. Aplikuši viens otram ap pleciem rokas, viņi smaidīja. Neraugoties uz uzņēmuma vecumu, kreisajā pusē stāvošo es pazinu uzreiz — Valērijs Fjodorovs. Arī otrais šķita kaut kur redzēts.

Draugs pagrieza lukturīti tā, lai uz kartiņas kristu vairāk gaismas, un, ieraudzījis melnīgsnējā vīrieša smaidošajās acīs slēptu ļaunumu, es sapratu.

— Antons?

— Droši vien. Pazīmes sakrīt, — Kronbergs palocīja galvu.

Piepeši mums virs galvas kaut kas nograbēja un atskanēja klusi,šļūcoši soļi.

— Šoreiz gan lasāmies, — momentā iegrūdis uzņēmumu atpakaļ, Valts piedūrās man pie pleca, un, ne mirkli nekavējoties, es devos uz rezerves izejas pusi.

Pie ārdurvīm draugs vēl dažas sekundes aizkavējās, lai papētītu atslēgu. Kad sejā iesitās aukstās decembra nakts dvesma, es atļāvos atviegloti nopūsties. Aizvēris durvis, izvilku atslēgas, taču, aizturējis mani, Kronbergs sacīja: — Ciet neslēgsim, lai paliek vaļā.

— Bet tas saišķis man jāatdod… — es iesāku, taču Valts man neļāva pabeigt.

— Man arī kaut kur būtu tā kā jāpaliek, — viņš paskaidroja. — Diez vai viņi noticēs, ka esmu izgājis cauri sienai, turklāt jāpadomā arī par to cilvēku, kas tevi apgādājis ar atslēgām. Viņam jāpaliek ārpus katrām aizdomām.

Saprazdams, ka draugam taisnība, iebāzu saišķi atpakaļ kabatā, bet gumijas āmuru — azotē. Pats to neapzinādamies, visu šo laiku ne reizes nebiju izlaidis no rokas savu primitīvo ieroci. Atpakaļceļš nesagādāja ne mazākās grūtības, jo šoreiz ne tikai konteiners, bet arī draugs atviegloja rāpšanos žogā.

Nolekuši caurstaigājamā pagalmā, kā pēc veiksmīgi padarīta darba, paspiedām viens otram rokas.

Ne bez iekšējām trīsām es pabāzu galvu gar stūri. Tukša un klusa, iela aizstīdza uz abām pusēm, nekur ne mazākās kustības. Šī miera iedrošināts, nolēmu pirmām kārtām pievākt automašīnu un tikai pēc tam atdot atslēgas īpašniecei. Kā ēnas izslīdējuši no pavārtes, pārgājām ielai un pa pretējo ietvi aizsoļojām garām Fjodorovā namam. Aiz augstā žoga viss šķita kā izmiris, acīmredzot sargs joprojām atradās bezpalīdzīgā stāvoklī. Arī iemītnieks, kura soļus bijām dzirdējuši, droši vien, nokārtojis savas vajadzības, gulēja ciešā miegā.

— Tātad tu pēc numura manā piezīmju grāmatiņā sameklēji Grišu, — it kā pie sevis, taču tā, lai ari es varētu saklausīt, nomurmināja Kronbergs.

— Nē.

— Ko? — viņš spēji apstājās un nomērīja mani ar izbrīnītu skatienu.

— Tādā gadījumā — no kurienes tev Fjodorovā mājas atslēgas?

Pa ceļam līdz automašīnai es īsos vārdos iepazīstināju Kronbergu kā ar saviem apsvērumiem, tā arī no tiem izrietējušo rīcību. Ne reizi nepārtraucot, Valts klausījās, un, kad biju beidzis, neviltoti atzinās: — Nebiju domājis, ka tu uz kaut ko tādu esi spējīgs, — viņa balss apstiprināja, ka draugs ir patiesi pārsteigts. — Neviena pavirša punkta! Hm… izsvērts katrs solis, katra detaļa. Paldies, Robi! — spēji apstājies, viņš pastiepa man roku.

Pēdējie divi vārdi sniedza man lielāku gandarījumu nekā uzslava pirms tam. Vēl pēc brīža sasniedzām pulkveža, jeb, kā jau labu laiku es domās dēvēju — mūsu automašīnu. Visai apbružātā volga izraisīja manī siltas jūtas, likās, ka esmu atgriezies gandrīz vai pie dzimtā pavarda. To varēja saprast, jo visā lielajā pilsētā šī bija vienīgā vieta, kur neviena netraucēti varējām atlaisties un apsildīties.

— Manuprāt, uz ātrāko jānokārto atslēgu jautājums, — ierausies sēdeklī, es sacīju. — Atslēgas

pieder Marfai, Fjodorovu nama apkalpotājai, un baidos, ka manis dēļ viņai neiznāk nepatikšanas.

Padzirdis sievietes vārdu, Kronbergs tikai galvu nogrozīja.

— Nepatikšanas ir mazākais ļaunums, Robert. Šo ļaužu acīs cilvēka dzīvībai nav lielākas vērības, kā, teiksim, oda. Neskaties uz mani un nekavējies, brauc! Es iekšā neiešu, bet pastāvēšu kāpņu telpā.

Katram gadījumam…

Pirms bāzt atslēgu Marfas durvju slēdzenē, es uzmanīgi ieklausījos.

Kāpnēs valdīja klusums. Ne laukumiņā, ne uz durvīm nekādu pēdu, kas liecinātu, ka Fjodorovā mājkalpotāja būtu pārkāpusi savu solījumu. Nomierinājies atvēru durvis. Melnīgsnējā tatāriete sagaidīja mani ar krīta baltu seju. Nolicis abus saišķus uz galda, jautājoši pavēros namamātē.

— Kas jums kaiš?

— Sirds.

Tikai tagad es sajutu zāļu smaku.

— Nebaidieties, viss labākajā kārtībā. Uz jums nevar krist pat mazākās aizdomas. Cilvēks, kuru viņi turēja ieslodzījumā, ir atsvabi​nāts, bet no mājas pat sērkociņš nav pazudis. Pārskaitiet atslēgas.

Smagi nopūtusies, sieviete paņēma lielāko saišķi un rūpīgi pārbaudīja katru atslēdziņu.

— Nevienas netrūkst?

Iebāzusi abus saišķus apvalkātā halāta kabatā, viņa papurināja galvu.

— Nē.

— Tad ar labu nakti! — es novēlēju un, sievietes izbrīnītā skatiena pavadīts, devos uz izeju.

Likās, ka Marfa nekādi nespēj aptvert, kāpēc es nepaņemu Edži viņas naudu.

Kronbergs sagaidīja mani mašīnā.

— Kārtībā?

— Jā. Ko tagad darīsim? — ierausies šofera vietā, es jautāju.

— Brauksim paēst.

— Kur? — es atbīdīju piedurkni. — Pulkstenis pusčetri.

— Ņevas prospektā es ievēroju restorānu. Tas atrodas turpat līdzās tam nolāpītajam «Bon bon». Izkārtne vēstīja, ka viņi apkalpo cauru diennakti.

— Tādā gadījumā ved! Šķiet, ka es spētu apēst veselu nīlzirgu.

— It sevišķi, ja tas peldētu zirņu zupā, — Valts pasmaidīja. Pēc tam mēs apmainījāmies vietām, un draugs nospieda gāzes pedāli.

Nelielais restorāniņš, kuru bija ievērojis mans acīgais draugs, bija izvietojies gadsimta sākumā celta nama pagrabstāvā. Mājīgais interjers, klusinātā gaisma un liegās blūza skaņas izraisīja neatvairāmu vēlēšanos likties uz auss, taču ēdiena kairinošās smaržas savukārt iedarbojās stimulējoši. Aiz bāra letes saimniekoja vidēja auguma pamatīgi apvēlies vīrs ar sarkanu, uztūkušu seju. Apmeklētāju bija tikai trīs — kāds kārns, noplīsis radījums ar glāzi rokā un jauns pārītis, kam nakts vidū piepeši bija sagribējies ēst.

— Nāciet šurp! — bārmenis pamāja ar resno roku. — Ko pasūtīsiet?

— Ko jūs varat piedāvāt?

Gaidītās pieticīgās, jo kā nekā bija nakts, ēdienkartes vietā resnis piebīdīja mums tādu sarakstu, ka, iemetis tajā skatienu, es nepieklājīgi skaļi noriju siekalas. Apkalpoja šeit neticami ātri, un jau pēc mirkļa mēs iecirtām zobus kārdinoši brūnā karbonādes gabalā. Pat krodzinieks, kura diennakts darbs tam noteikti bija ļāvis skatīt visdīvainākās ainas, pameta uz mūsu pusi ziņkārīgu skatienu. Neiedomājami īsā laikā šķīvji mirdzēja kā nule noberzti. Atviegloti nopūties, nobaudīju alus malku, izvilku cigaretes un, atslīdzis pret atzveltni, nepacietīgi palūkojos draugā.

— Stāsti, Valt, kas īsti ar tevi notika. Starp citu, divdesmit četras stundas atpakaļ mēs abi gulējām vilciena Rīga—Pēterburga otrā stāva plauktos.

Ierīkojies ērtāk, Kronbergs aplaida apkārt skatienu un klusā, domīgā balsī ierunājās: — Es izdarīju nepiedodamu kļūdu!

— Jā, — es palocīju galvu. — Šteins nezināja firmas nosaukumu…

— M… jā, — draugs norūca, — tātad arī to tu esi aptvēris! Tev taisnība, un tieši šī iemesla dēļ «Bon bon» puiši reaģēja tik zibenīgi. Turklāt šis fakts pierāda, ka Dauges nams firmai ir ļoti svarīgs. Bet, runājot par mani, viss norisinājās drausmīgi vienkārši. Tikko biju atvēris automašīnas durtiņas, līdzās nobremzēja mašīna. Nākamajā mirklī saņēmu sejā pamatīgu devu no gāzes baloniņa un tūlīt pat paklausīgi atslēdzos. Paldies Dievam, ka, steigā drāzdamies, pašu svarīgāko — dokumentus un naudu biju sagrūdis mēteļa kabatā, tā ka par mums viņiem joprojām nekas nav zināms.

— Izņemot sejas un to, ko var pastāstīt viesnīcas administratore, — es iespraudu.

— Ārieni var izmainīt, bet dokumentus šie vīri neprasa, turklāt mūsu rokās ir fotoaparāts, tā ka tikai viens cilvēks — tas švītīgais puisis, kas, manuprāt, vēl nedēļu nerādīsies uz ielas, varētu mūs atpazīt. Te es runāju par tevi. Mani, protams, zina vairāki, taču zaļās brilles un vēl šāda tāda maskarāde tiem neļaus šīs zināšanas likt lietā. Ar vārdu sakot, atmodos es visai gaumīgi iekārtotā, turklāt apgaismotā telpā bez logiem. Man nācās pamatīgi piepūlēties, lai aptvertu, kas noticis. Dažas pazīmes liecināja, ka atrodos pagrabā. Taču visnepatīkamāko pārsteigumu man sagādāja nevis mežonīgās galvassāpes, bet rokudzelži. Un zini, kāpēc? — draugs šķelmīgi pasmaidīja.

— Droši vien grūti bija tikt pie saviem instrumentiem? — atcerējies drauga kurpes pazolē ierīkoto slēptuvi, es ieminējos.

Valts pamāja.

— Ciešanām, par laimi, seko atskārsme — izmocījies gluži slapjš, es beidzot aptvēru, ka kurpe taču ir noaujama! Pēc tam viss gāja apbrīnojami vienkārši.

— Es to nebūtu iedomājies…

— Noņēmis rokudzelžus, vispirms pamatīgi iepazinos ar noslēpumaino telpu. Tā ar kaut ko atgādināja pa televizoru rādītos komfortablos zviedru cietumus, netrūka pat radio. Durvis bija aizslēgtas, turklāt apkaltas ar biezu skārdu, taču slēdzene apbrīnojami vienkārša. Tiku ar to galā pāris sekundēs un, pavēris šauru spraudziņu, piesardzīgi palūkojos laukā. Tikai soli no durvīm sākās betonētas kāpnes augšup. Tajās valdīja tumsa. Arī slēdzi tuvumā neredzēja, skaidrs, ka tam bija jāatrodas augšā.

Atstājis savas teicami iekārtotās kameras durvis pusvirus, uzsāku savu bīstamo ceļojumu. Vāja gaismas plūsma no apakšas ļāva tīri ciešami orientēties. Kad līdz augšai bija palikuši kādi divi vai trīs pakāpieni, priekšā uzzibsnīja dzeltens punktiņš. Tikai pieliecies tam cieši klāt, aptvēru, ka tas nav nekas cits kā atslēgas caurums. Zini, ja tas būtu kaut tikai par milimetra desmito daļu šaurāks, kas zina, ar ko viss beigtos. Taču Fortūna joprojām turpināja smaidīt man, jo, ielūkojies caurumā, es ieraudzīju ausi!

Man paspruka smiekliņš un, nobaudījis alus malku, painteresējos: — Kāds noklausījās?

— Auss atradās pašā redzes lauka stūrī, — Valts nopietni paskaidroja. — Starp citu, ņem vērā, ka es nezināju, vai ir diena, vai nakts, jo mans pulkstenis bija apstājies. Nākamajā mirklī auss nozuda, bet tagad es zināju, ka aiz durvīm draud briesmas. Neatlika nekas cits kā gaidīt. Jāatzīstas, ka, nezinot, kāda patlaban diennakts stunda, tāda kā bezcerība apzīmogoja šo piespiedu lēmumu. Cik ilgi man nāksies nokvernēt kā ziņkārīgai kaimiņienei pie atslēgas cauruma? Kas pateiks, kad īstais brīdis ir klāt? Mani nedaudz iedrošināja degošā galda lampa, gaismas nokrāsa ļāva izdarīt secinājumu, ka tā ir lampa. Bet šis fakts savukārt varēja nozīmēt, ka laukā valda nakts. Manuprāt, pagāja vismaz divas stundas, un pa visu šo laiku vienīgā skaņa, kas pārtrauca dziļo klusumu, bija pāršķirtas lapaspuses švīkstoņa. Skaidrs, ka aiz durvīm kāds lasīja un, spriežot pēc virziena, no kurienes plūda šīs skaņas, to izraisītājs bija atslēgas caurumā redzētās auss īpašnieks.

Salicis savus novērojumus kopā, es izdarīju secinājumu, ka tas nevar būt neviens cits kā sargš! Reizē ar to manas cerības tikt no šejienes laukā saruka līdz vērā neņemamam lielumam. Gandrīz vērā neņema​mam…

Valts apklusa, lai izskalotu muti ar tējas malku. Pēdējā laikā viņš gandrīz nelietoja alkoholu, bet

tagad kārta, liekas, bija pienākusi arī alum.

— Par laimi, ari sargs ir tikai cilvēks, — noslaucījis lūpas, Kronbergs turpināja savu stāstu. — Droši vien tā pati vajadzība, kura, pēc mana aprēķina, alus dēj visai drīz būtu jāsajūt arī tev, beidzot piecēla viņu kājās. Noskrapstēja atgrūsts krēsls, atskanēja smagi soļi un noklaudzēja durvis! Soļi pamazām attālinājās un, ne mirkli nekavējoties, es sāku rīkoties. Liekas, ka viņš vēl nebija ticis līdz tualetei, kad atslēga jau padevās. Atgriezās šis cilvēks daudz ātrāk. Es tik tikko paguvu aizslēgt durvis, bet tas arī viss. Soļi ar likteņa nenovēršamību tuvojās. Pametis apkārt skatienu un nekā cita neatradis, uz pirkstu galiem šķērsoju nelielo telpu un nostājos aizdurvē. Tikko nācējs parādījās uz sliekšņa, trieciens ar delnas malu nostiepa to gar zemi. Puisis pat iepīkstēties nepaguva. Tas tiešām izrādījās sargs, turklāt apbruņots. Pievācu viņa ieroci. Uz atvadām atdāvinājis savus rokudzelžus, neaizmiršu aizbāzt arī muti.

Jau satvēru rokturi, kad piepeši saklausīju vēl vienus soļus. Šie, atšķirībā no dzirdētajiem, bija klusi un zaglīgi. Cieši nolēmis pārliecināties, kas tur vēl blandās apkārt, no jauna noslēpos aizdurvē. Pēc brītiņa telpā ieslīdēja piesardzīgs, bet brašs vīrs ar kareivīgi paceltu āmuru rokā, kurā sev par milzīgu izbrīnu es pazinu savu labāko draugu Robertu Štālu!

— Ar savu joku tu tik tikko neaizraidīji mani uz viņpasauli, — es atzinos, un, vainīgi palocījis galvu, Kronbergs palūdza: — Piedod, Robert! Puikas cienīga muļķība, bet prieks tevi redzēt bija tik liels, ka aiz laimes, un varu teikt — pretēji gribai, nenoturējos. Kad atskatījies, es Sapratu.

— Galvenais, ka esmu dzīvs un… tu arī. — Lai novirzītu drauga domas uz kaut ko citu, vaicāju: — Ko tu domā par firmu «Bon bon»?

— «Bon bon» nav nekāda firma.

— Kas tad?

— Izkārtne, aiz kuras slēpjas noziedzīga organizācija.

XXX nodaļa FIB inspektora paziņojums Valta secinājums visā pilnībā sakrita ar manām domām. Tiešām, ne viena vien pazīme liecināja, ka bijušā aktiera Valērija Fjodorovā personā esam sadūrušies ar ļoti bīstamiem ļaudīm. Kādiem? Ar ko īsti viņi nodarbojas?

— Pagaidām varam tikai minēt, — draugs atbildēja uz manu neizteikto jautājumu, — taču tev jāpiekrīt, ka tāds paņēmiens nespēj pietuvināt mūs patiesībai. Turklāt nevajag aizmirst, kāpēc esam šeit!

Mūsu daļa ir Baumanes drošība, bet ar «Bon bon» lai tiek galā Grigorijs Pozdņakovs.

— Tu viņam izstāstīsi notikušo?

— Tikai pēc tam, kad būsim tikuši galā ar savām problēmām. Var jau būt, ka, atrisinot Noras Baumanes lietu, automātiski tiks pielikts punkts firmas darbībai.

Gurdi pamājis, nožāvājos, apakšžoklis tik tikko neizlēca no savām eņģēm.

— Nāk miegs?

— Un kā vēl! — Acīmredzot savu lomu spēlēja arī izdzertais alus.

— Būs jāzvana Grišam.

— Neērti.

— Nebaidies, es visu nokārtošu. Starp citu, Griša pat apvainojās, kad lūdzu rezervēt mums numuru viesnīcā. Nācās pielikt visu māku, lai izskaidrotu situāciju no mūsu viedokļa, jo pulkvedis par varēm gribēja, lai apmetamies pie viņa. Saimniek! — pagriezies pret bārmeni, Valts uzsauca, — man vajadzīgs tālrunis!

— Nāciet šurp! — resnis atvāza letes dēli un kopā ar manu draugu nozuda nelielās sānu durtiņās.

Kronbergs atgriezās pēc pāris minūtēm un, pateicies resnim, apsēdās savā krēslā.

— Kādi rezultāti? — es jautāju.

— Viss kārtībā. Izdzer savu pudeli, izsmēķē cigareti un dosimies ceļā.

— Pie Pozdņakova?

— Vispirms pie viņa, pēc tam uz kādu māju, kas tiekot izmantota konspiratīvajām vajadzībām.

Liekas, ka tikšanās vieta ar aģentiem un ziņu pienesējiem, — to es izsecināju no Grigorija izvairīgi dotajām atbildēm. Tur mums būšot ērti un arī droši, jo sētu sargot briesmīgs suns. Piesiets, — uzmetis man īsu skatienu, Valts piebilda. — Griša, gods kam gods — neielaizdamies jautājumos, bet ar klaju gandarījumu konstatēja, kur mūs novedusi viņa viesmīlības ignorēšana. Vēl es palūdzu nomainīt automašīnai numuru.

— Viņš nebrīnījās?

— Viņš jau sen ne par ko nebrīnās. Numura nomaiņas vietā piedāvāja ko citu. Rīt pie mūsu jaunā mitekļa stāvēšot cits braucamais, piemirsās, kas par marku — balts limuzīns. Atslēgas un dokumentus atradīšot pastkastītē. Tu smēķē, smēķē, nekur nedeg. Kamēr Pozdņakovs visu organizēs, paies vismaz minūtes četrdesmit.

Pusi no šī laika mēs pavadījām pagrabiņā — es, sūkdams alu, bet Valts — domīgi raudzīdamies sienā. Man viņš atgādināja matemātiķi, kas, rēķinot sarežģītu uzdevumu, pašā sākumā ielaidis mazu mazītiņu kļūdiņu. Risinājuma gaitā tā bija izaugusi līdz gigantiskiem apmēriem, un tagad, mokās raucot pieri, nācās meklēt vietu, kur tā ielaista. Dīvainais skrandainis, it kā baidīdamies, ka neatņem, pa visu šo laiku ne reizi nebija izlaidis no rokas savu glāzi. Ik pēc noteikta starplaika nobaudījis mikroskopisku malciņu, viņš sastinga iepriekšējā pozā. Jaunieši, viens otru grūstīdami un smiedamies, abi reizē dzēra no vienas šampanieša glāzes. Beidzot Valts sarosījās.

— Cik pulkstenis?

— Bez desmit pieci.

— Laiks.

Samaksājuši tēriņu, pēc dažām sekundēm, salīgi drebinādamies, sēdējām aukstajos sēdekļos. Pēc divdesmit minūšu brauciena Kronbergs apstājās jauno daudzstāvu namu pašā biezumā. Ģērbies privātā, pulkvedis jau gaidīja. Stingrajos, nedaudz parupjajos vaibstos es saskatīju aizkustinošas rūpes par mūsu likteni. Izkāpis un sarokojies ar savu seno draugu, Kronbergs iesēdās aizmugures sēdeklī.

— Izdariet secinājumus, Robert, — ieņemdams šofera vietu, Pozdņakovs sacīja, — nekad nenoraidiet no labas sirds dotus priekšlikumus. — Un tūlīt pat mainīja tematu. — Redzu, ka pirmā diena jums bijusi visai grūta. Bīstami cilvēki?

— Ļoti bīstami, — viņam atbildēja Kronbergs. — Tikko būsim noskaidrojuši mums nepieciešamo, tu saņemsi visu informāciju, Griša.

— Piesardzīgs kā senāk, — Pozdņakovs norūca, taču varēja redzēt, ka viņš neļaunojas. — Pēterburga kļuvusi par noziedznieku perēkli.

Diemžēl vēsture atkārtojas. Nebrīnīšos, ja kādu dienu uzradīsies deviņdesmito gadu Ļoņka Panteļejevs.

Pulkvedis iedarbināja motoru un pēc pusstundas ilgas līkumošanas pa klusās, tumsā grimstošās pilsētas ielām apturēja vecas savrupmājas priekšā. Neiedomājams smagums spieda sēdeklī, un tikai ar maksi​mālu piepūli man izdevās izrausties no- automašīnas.

— Griša, tu esi īsts dārgakmens pļāpīgo cilvēku vidū, — kad, aizvēruši aiz sevis vārtiņus, pa nomīdītu taciņu soļojām tikko saskatāmas vienstāva ēkas virzienā, atzina Valts. — Klusēt mācēšana tagad ir tik vienreizējs retums.

— Ko gribēsi, pats pateiksi, bet, ko negribēsi… Kam velti muti dzesēt?

— Tāpat — paldies! Bet kur tad suns?

— Šķūnītī. Mājā dzīvo kurlmēma vecenīte. Viņa to baro, uzkopj istabas, bet mēs par to maksājam.

Večiņai pieder divas istabas, bet divas būs jūsu rīcībā. Gatavot pusdienas gan nāksies pašiem, jo namamāte ir trakoti konservatīva un tam, ko ēd viņa, jūs pat virsū neskatīsaties.

— Kāpēc nedzird riešanu?

— Foks nerej. Šis suns… jūs labāk neejiet tam tuvumā. Parasti viņš ir piesiets garā ķēdē, kas sniedzas līdz pat taciņai un durvīm. Nenoejiet no tās, citādi var notikt nelaime.

— Tā droši vien izlēkšotu no tās puses, — Valts norādīja pa labi. No zemo un tumšo ēnu sablīvējuma atskanēja tāda kā klusa skrubināšanās.

— Jā, — Pozdņakovs pamāja un apstājies pastiepa uz priekšu roku. Negaidīti noklikšķēja slēdzis un man virs pašas galvas iedegās nespodra spuldzīte.

Mēs stāvējām zemas koka mājeles priekšā, kuras jumta malu es varēju aizsniegt, pat nepaceļoties pirkstgalos. Man tā atgādināja zemnīcu. Spuldzes gaisma, gluži kā gailošs redzoklis dusmīgā acī, atstarojās no neliela lodziņa violeti melnās virsmas. Pagrābājies kabatā, pulkvedis izvilka atslēgas.

— Nepievērsiet saimniecei uzmanību, — slēgdams durvis, viņš paziņoja. — Večiņa ir pieradusi pie viesu maiņas, turklāt ne dzird, ne runā. Starp citu, arī jums uzmanība netiks veltīta.

Cauri nelielai priekšiņai, kas bija piekrāmēta ar dažnedažādām, nekam nederīgām mantām, mēs nokļuvām līdz itin pieklājīgi iekārtotai viesistabai. Taču šeit valdīja kaut kāds bezpersoniskums. Tas ļāva noprast, ka istaba iekārtota, izpildot pavēli, nevis pēc īpašnieka gaumes. Kad bijām pakāruši virsdrēbes uz vadža aizdurvē, Pozdņakovs izrādīja mums telpas. Ari no blakusistabas, kur stāvēja tahta, tumši pulēts drēbju skapis, liels spogulis un galdiņš, uzvēdīja tas pats jau redzētais bezpersoniskums. Vienīgi virtuvē varēja saskatīt nelielu individualitāti. Galvenokārt tā izpaudās neizturami pretīgā smakā, kas sastāvēja, liekas, no bojātiem konserviem, kvēpiem un iepuvušām olām, un melni nokvēpušajos kastroļos, kas bija samesti uz ar malku kurināmās plīts. Par lielu atvieglojumu sev, virtuves stūrī ieraudzīju gāzes balonu un

līdzās plītiņu ar diviem degļiem. Tualetē varēja iekļūt no priekšiņas, bet, kad apjautājos pēc vannas istabas, pasmīnējis Pozdņakovs norādīja uz ūdens spaini.

— Viss? — kad atgriezāmies viesistabā, pavaicāja Valts.

— Viss. Bet varbūt tomēr pie manis…

— Nē, Griša. Nesarežģīsim apstākļus. Lieta ir pārāk nopietna, lai uzveltu lieku nastu tev, turklāt tu zini, ka tā rīkoties nav manā dabā. Starp citu, tu, draudziņ, esi gluži tāds pats un ļoti labi zini, ka ne vien tavai ģimenei, bet arī mums pašiem tas būtu par apgrūtinājumu.

Pulkvedis pamāja.

— Tev taisnība. Nu ko, zēni, — spiezdams mums rokas, viņš rūpju māktā balsī sacīja, — vēlu veiksmi, un, ja kas vajadzīgs, zvaniet jebkurā diennakts stundā. Automašīna — balts opelis, gaidīs jūs rīt no rīta pagalmā.

— Opelis! — es priecīgi iesaucos. — Tas ir ko vērts. Mums arī ir…

— Vai te nav tālruņa?

— Gandrīz aizmirsu! — Pozdņakovs nogrozīja galvu un atvēra nelielā grāmatskapja durtiņas. Uz apakšējā plaukta stāvēja pelēks taustiņu tālrunis. — Te būs! Gultas veļu atradīsiet skapī. Ar labu nakti, puiši, un, ja ievajagas palīdzību, jūs zināt, kur to meklēt.

Kad aiz viņa bija aizvērušās durvis, pat nenorunājuši, steigā saklājām guļvietas. Es izvēlējos viesistabu, jo te atradās grāmatskapis. Jau pēc piecām minūtēm iekritu melnā bezdibenī, kurā nebija nekā — nedz sajūtu, nedz sapņu.

Pamodos pusdienlaikā. Pirmajā brīdī nespēju aptvert, kur atrodos. Zemie griesti, liekas, spieda uz krūtīm, lāgā neļaujot ievilkt elpu. Pamazām atmiņā atausa vakardienas piedzīvojumi. Izdzirdis aiz sienas kādu rosāmies, klusītēm pasaucu: — Valt!

Tā kā neviens neatbildēja, droši vien neseno notikumu iespaidā, piepeši uzsprāgu sēdus un nelabā balsī iebļāvos: — Valt!

Klusums. Mežonīgās bailēs izlēcu no guļvietas un atrāvu blakusistabas durvis. Tukšs! Sirds krūtīs dauzījās kā negudra. Uzrāvis apģērbu, klupdams krizdams pāri priekšiņā samestajai drazai, izšāvos pagalmā un te tik tikko nekritu par upuri savai pārsteidzībai. Piepeši bez skaņas no kreisās puses izšāvās melna ēna un metās man pie kakla. Suns! Par laimi, ķēde aizturēja viņu lēcienā, taču, lai gan galva ar spēcīgajiem žokļiem un nāvi nesošajiem zobiem netika līdz mērķim, pakaļkājas, turpinot savu ceļu inerces dēļ, sāpīgi iebelza man pa pavēderi. Liekas, ka tieši šis trieciens bijis nepieciešams, lai mana galva beidzot noskaidrotos. Jau ar redzošām acīm palūkojies apkārt, ievēroju pagalma stūrī baltu, mirdzošu automašīnu, kurai pie stūres sēdēja Valts! Ieraudzījis viņu, nespēju apslāpēt dziļu nopūtu, kas ar pamatīgu spēku izlauzās no manām krūtīm. Pavēris durtiņas, draugs uzsauca: — Vai neesi ievainots?

— Viss kārtībā, — es atsaucos un nopurināju pie drēbēm pielipušās, milzīgo ķepu uzmestās dubļu pikas.

Tikai tagad man ienāca prātā aplūkot uzbrucēju. Suņa spēcīgais skausts un ļaunais izskats spēja iedvest bijību, bet acis apliecināja slepkavu. Man iešāvās prātā — kā gan vecenīte viena pati tiek ar to galā. Kā atbildot uz šīm domām, pagalmā, viegli pieklibodama, iznāca namamāte. Mugurā viņai bija sen dabisko krāsu zaudējusi kleita, bet basajās kājās purngalos ieplīsušas iešļūcenes. Pamanījis saimnieci, dzīvnieks novērsās no manis un paluncināja asti. Es neticētu, ja kāds man mēģinātu iestāstīt, ka suņa purnā, tāpat kā cilvēka sejā, var izlasīt jūtas, taču fakts paliek fakts — briesmoņa dzeltenās acis negaidīti ieguva to maigumu, kādu, man liekas, spējīgs izstarot vienīgi mīlošas mātes skatiens, auklējot savu pirmdzimto. Turklāt šķita, ka viņš smaida.

Nepievērsdama man ne mazāko uzmanību, vecenīte saņēma sargu aiz platās kaklasiksnas un,

aizvedusi nostāk, uzmauca vienu ķēdes posmu uz zemē iedzīta dzelzs mietiņa. Pēc tam, it kā dārzā neviena nebūtu, nozuda mājas ieejā.

— Esi taču piesardzīgāks, — kad biju iesēdies līdzās, Kronbergs mani bez dusmām norāja. — Tas draņķis metas virsū nebrīdinājis, turklāt kā tanks. Izgulējies?

— Liekas.

— Tad varam braukt?

— Esmu bez zeķēm, — es parāvu uz augšu bikšu staru, un Valts uzmeta man aizdomīgu skatienu.

— Tad apģērbies. Es pagaidīšu.

Pēc minūtes, kad atgriezos, Kronbergs patlaban stūrēja ārā opeli, kam tik tikko pietika iebraucamo vārtu platuma. Tos aizvērt nācās man. Par atslēgu vārtiem kalpoja stieples riņķis. Uzmaucis to uz vidējiem stabiņiem, iesēdos mašīnā un, juzdams iekurkstamies vēderu, ar cerībām balsī jautāju: — Kurp dodamies?

Draugs izpleta pilsētas karti un, ielicis ar pildspalvu punktiņu, atbildēja: — Mēs atrodamies šeit, bet šeit, — nākamais punktiņš tika iezīmēts gandrīz blakām, — atrodas ēdnīca.

Izrādījās, ka mūsu jaunā dzīvesvieta atrodas pavisam tuvu centram, un es nobrīnījos par to, cik gan daudzšķautņaina ir šī pilsēta, kuras pašā sirdī saglabājies šis arhaiskais kvartāls.

Kad iestiprinājušies ar atjaunotu enerģiju ieņēmām savas vietas opelī, Valts paziņoja: — Tagad brauksim uz pastu.

— Ko tur? — es izbrīnījos.

— Jāpiezvana Gunāram Daugem uz ASV, mēs taču to vēl neesam izdarījuši. Kartē ir atzīmētas tikai lielās un vidējā lieluma sakaru nodaļas. Palūk, šeit patlaban esam mēs, bet šī te nodaļa, — Kronbergs ar mazā pirkstiņa nagu ieskrāpēja turpat netālu, — būs tuvākā. Braucam, mums jābrīdina amerikānis.

Tikai tagad es visā pilnībā atcerējos vakardien apspriesto versiju un nodomu, kuru nebija ļāvuši īstenot negaidītie notikumi.

Par tālsarunu mums noplēsa tik fantastisku summu, ka pat elpa aizrāvās. Samaksājis Kronbergs vienā mierā nokomentēja manu nopūtu: — Tie ir tikai daži lati.

Gaidīt, kā par brīnumu, nenācās ilgi. Jau pēc divdesmit minūtēm dinamiskajā skaļrunī atskanēja pārlieka pastiprinājuma izkropļota balss.

— Kas pieteica sarunu ar ASV, trešajā kabīnē!

Lai netraucētu, es paliku gaidot. Man šķita, ka Valts pārtērēja pasūtīto laiku. Kad, sarunu beidzis, viņš smagi atslīga blakus, es jautāju: — Vai runājies ar pašu Daugi?

— Man atbildēja FIB inspektors Džims Douss. Pirms divām dienām Gunārs Dauge savās mājās nogalināts ar šāvienu deniņos!

XXXI nodaļa Sekretāre Veselu stundu mēs nosēdējām sakaru nodaļas trokšņainajā zālē, nopūlēdamies baigo ziņu apvienot ar pēdējiem notikumiem Pēterburgā. Viens bija skaidrs — Leonīda Dauges nams ir visu interešu epicentrs.

Vienu brīdi man ienāca prātā, ka intrigas saistītas ar tajā izvietotās Drošības komitejas noslēpumiem, taču es nespēju atrast šai versijai pietiekamu pamatojumu.

— Valt, — es ierunājos, — ja jau firma «Bon bon» grib šo namu sev, varbūt tās darbinieku vidū meklējams mums nezināmais mantinieks?

— Tādā gadījumā — kāpēc viņš to grib nopirkt? Un ne par nieka naudu.

— Varbūt viņš nav pārliecināts par savām tiesībām un katram gadījumam nodrošinās pret visām iespējamām varbūtībām.

It kā nedzirdējis manus pēdējos vārdus, Valts pie sevis noteica: — Galvenais ir nams.

— Zini, man šķiet, ka te vēl kaut kas slēpjas.

— Tu runā par kaut ko ārpus mājas un zemes vērtības?

— Jā. Kāds noslēpums. Manās smadzenēs neparko neatrod vietu doma, ka mantinieks varētu būt reizē kā pircējs, tā savu sāncenšu slepkavotājs. Nezinu, bet liekas, ka šeit trūkst loģikas. Ja viņš nav mantinieks, beigu beigās tāpat šo īpašumu var atpirkt.

— Bet ja nepārdos?

Es paraustīju plecus.

— Un kā domā tu?

— Ko es varu domāt? — drūmi raudzīdamies grīdā, Kronbergs atteica. — Fakts, ka tiek likvidēti Dauges nama mantinieki, nav noliedzams. Mums zināms, ka intrigā iejaukta firma «Bon bon».

Jautājums, vai slepkavības ir izplānojuši viņi, vai arī te darbojas citi spēki. Tas, ka firmas puiši nolaupīja mani, nav pierādījums, ka uz šo cilvēku sirdsapziņas ir mums zināmo cilvēku dzīvības. Šis punkts, manuprāt, ir pats svarīgākais un, tikai noskaidrojuši to, varam cerēt, ka Nora Baumane no visas šīs jezgas izkulsies ar veselu ādu. Bet jāatzīst, ka mūsu rīcībā esošie fakti neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Jā, jā, — pamanījis mani sakustamies, Valts palocīja galvu, — tev taisnība, ķēdīte Pētersone — Aktieris — Fjodorovi — firma «Bon bon» ir spēcīga, taču mums trūkst pierādījumu.

Strādāsim, Robi, tas ir viss, ko varu atbildēt.

— Vai tas inspektors no ASV… — Douss, — Valts pateica priekšā.

— Jā, Douss. Vai viņš noskaidrojis kaut ko tādu, kas varētu noderēt arī mums?

— Pagaidām tiekot apkopoti pirmie rezultāti. Es uzdevu mūsu tālruņa numuru Rīgā, un viņš apsolīja piezvanīt. Dauge nošauts caur atvērtu logu. Ierocis — kaut kāds vietējās firmas ražojums.

Faktiski tas arī bija vienīgais, ko Douss varēja pastāstīt. Viņiem pagaidām nav pat savas versijas.

— Tad jau šis nav mūsējais. Dauge varbūt kritis par upuri vienkāršiem laupītājiem, jo deviņmilimetrīgais parabellums…

Valts dusmīgi nošūpoja galvu.

— Vest sev līdzi ieroci, kuru jau pirmā muitas kontrole nofiksēs un par kuru zināms, ka ar to izdarītas vairākas slepkavības? Robert, tad jau viņš būtu absolūts muļķis! Štatos šādu spēļlietiņu var nopirkt tikpat viegli kā apakšbikses. Strādāsim, — draugs atkārtoja, — un gan jau radīsies ir versijas, ir fakti, ir pierādījumi. Taču mums diemžēl būs jāizmaina sava āriene.

Es saviebos.

— Neko nevar darīt. Pēc tam aizbrauksim uz rajona pašvaldību pie priekšsēdētāja lijas Rasputina, pareizāk — viņa sekretāres. Šo sieviešu sugu esmu iepazinis pietiekami — ziedu pušķis un šokolādes konfekšu kārba ir drošākais pamats auglīgai sarunai. Bet tagad — uz mājām. Saģērbsimies tā pieklājīgāk, piezvanīsim un noskaidrosim, kad viņas šefa nebūs uz vietas, un dosimies vizītē.

Ieraudzījis mūs, šoreiz suns nemetās uz priekšu, acīmredzot saīsinātais ķēdes garums tam apliecināja, ka neesam ienaidnieki, taču nekustīgajā skatienā dega brīdinošas uguntiņas.

Biezajā grāmatā, kas stāvēja vienā plauktā ar tālruni, Kronbergs atrada vajadzīgo numuru un piezvanīja.

— Vai sekretāre?… Man vajadzīgs Iļja Rasputins. Aizņemts? Bet pēc sēdes? Nebūs? Līdz cikiem?

Ak tā? Žēl, ļoti žēl. Neko darīt, piezvanīšu rīt. Uz redzēšanos! — Draugs nolika klausuli un izslējies pasmaidīja. — Pēc stundas priekšsēdētājs brauc uz kādu tur svarīgu objektu… ar vārdu sakot, šodien atpakaļ nebūšot!

Kad bijām noskuvušies, uzvilkuši baltus virskreklus un aplikuši kaklasaites, ar grima palīdzību nedaudz izmainījām vaibstus. Novērtējuši viens otra ārieni, secinājām, ka varam nebaidīties, ka mūs kāds varētu pazīt. Pa ceļam Valts iegādājās ziedus. Taču konditorejā man iznāca maza nesaprašanās ar viņu pirkuma dēļ.

— Dodiet tur to kastīti! — Valts norādīja pārdevējai uz plauktu, ko rotāja nelielas šokolādes kārbiņas, Margrietiņu pušķis uz vāka gan izskatījās skaisti, taču ne tik ļoti, lai atdotu par to tik barbariski lielu summu.

— Ņem to ar lāci, — es parāvu draugu aiz piedurknes. — Lielāka un lētāka!

Nepievēršot uzmanību padomam, Kronbergs samaksāja un tikai automašīnā atļāvās sniegt paskaidrojumus.

— Pirmkārt, tā šokolāde ar lācīti uz vāka domāta bērniem, Robert. Otrkārt, kā tu vari cerēt uz vaļsirdību, pienesot upurim surogātu? Sekretāres, draudziņ, orientējas šokolādē ievērojami labāk nekā tu savā grāmatplauktā.

Rajona pašvaldība bija iekārtojusies elegantā trīsstāvu namā. Priekšsēdētāja apartamenti atradās otrajā stāvā. Atvēruši durvis, ieraudzījām plašu telpu ar rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja liela auguma blondīne. Parkets, skaitļotājs, divas rakstāmmašīnas, vairāki tālruņi, dokumentu mapes, tas viss it kā liecināja, cik svarīgu darbu sabiedrības labā veic šī iestāde. Ja jau sekretāre tā noslogota, tad par cik vairāk pats priekšnieks — tāds secinājums uzprasījās pats no sevis.

Valts drošā solī veica tos desmit metrus, kas šķīra durvis no rakstāmgalda. Uzsmaidījis blondīnei neiedomājami salkanu smaidu, viņš saudzīgi nolika uz neaizņemtā stūra skaistos ziedus un izņēma no portfeļa šokolādes kārbu.

— Saldumi sievietei ir tikpat nepieciešami kā vīrietim prāts, — viņš sacīja un pastiepa dāvanu.

Manuprāt, Kronbergs visai neveikli centās attaisnot savu kukuli, taču sekretāre atplauka smaidā.

— O! Tas ir ko vērts! — viņa uzmeta acis vākam un, nolikusi velti līdzās ziediem, pārvērtās neticami pretimnākošā būtnē. — Ko vēlaties?

— Priekšsēdētāju Rasputinu.

— Diemžēl šefs izgājis un šodien atpakaļ nebūs. Bet varbūt es spēšu jums palīdzēt? Sēstieties, — viņa norādīja uz diviem ādas klubkrēsliem, — un stāstiet.

Kā apšaubīdams kabineta saimnieces kompetenci, Valts paraustīja plecus un balsī, kurā jautās vilšanās, sacīja: — Mēs esam no «British Oil». Pārstāvji. Ceram jūsu pilsētā tuvākajā laikā atvērt savu filiāli.

Vadība — kā jūsu, tā mūsu, par to jau principiāli vienojusies, tā ka atliek atrast vietu. Mūsu izvēle krita uz savrupmāju Kalēju šķērsielā 3. Tur gan patlaban atrodoties kaut kāda militarizēta apakšvienība, taču, kā mums apgalvoja topošie partneri, tad tuvākajā laikā tā izvāksies. Mūs interesē — kad? No tā atkarīgs viss pārējais.

— Kalēju šķērsiela… — smagnēji piecēlusies, blondīne atvēra skapi un sāka pārcilāt dokumentu mapītes. — Kurš numurs? — pāri plecam viņa pārjautāja.

— Trešais.

Sekretāre izvilka pabiezu mapi un, atgriezusies savā vietā, atvērtu nolika uz galda. Piepeši viņas skatiens kļuva ass un koncentrēts.

— Šī atzīme, — viņa norādīja uz sarkanu krustiņu vāka iekšpusē, — nozīmē, ka lietu savā pārziņā ņēmis pats priekšnieks.

— Nekas jau nenotiks, ja mēs tajā ieskatīsimies. Starp citu, mūs interesē arī nama plāns. Jāzina taču, kur un kā izvietot vajadzīgos ofisus.

Pie pēdējā vārda es pasmīnēju, zinādams, cik ļoti draugam tādi nepatīk. Diemžēl krievi tikpat nadzīgi kā latvieši cenšas pārveidot savu valodu par biznesa slengu.

— Brītiņu pagaidiet. — Sekretāre nolieca galvu un iedziļinājās kādā dokumentā. Pēc tam atšķīra nākamo, tad vēl vienu. Beigu beigās, kad man jau sāka zust pacietība, pacēla acis un paziņoja: — Uz šo namu pretendē mantiniece. Te ir iereģistrēts pieteikums.

Valts tikai atmeta ar roku.

— Nopirksim.

— Ari šeit jūs apsteiguši. Firma «Bon bon».

— «Bon bon»? — Kronbergs uzrāva uzacis. — Kas tā tāda?

— Jūs tas interesē?

— Tikai gadījumam, ja izraisās domstarpības. Šoreiz sekretāre ķērās pie cita plaukta. «Uzņēmumu reģistrs» — man izdevās saburtot no uzlīmes uz tā malām. Izņemtā mapīte bija pavisam plāna.

— Kas jums vajadzīgs?

— Personas.

— Dibinātāji…-Te minēti divi — Ivans un Valērijs Fjodorovi, kā arī Stīvs Kellijs no ASV. Uzņēmīgi, ar plašiem sakariem. Tirdzniecība, tūrisms, valūta, darbs ārzemēs…

— Vai pie darba ārzemēs piezīmētas valstis, ar kurām tai ir partnerattiecības?

— Ar Itāliju un ASV. — Spriežot pēc pēdējā nosauktā dibinātāja vārda, tā ir kopfirma?

— Jā.

— Kas ir tās kompanjons?

— Lasvegasas «Okey».

— Dīvains nosaukums. Jums par šo firmu zināms kaut kas tuvāk?

Sekretāre pakratīja galvu.

— Nav. — Kā mantiniekam vārds?

— Tā, liekas, ir sieviete, — un, savādi izrunādama, blondīne pa zilbēm nosauca Noras Baumanes vārdu un adresi.

— Lietu izšķirs tiesa?

— Manuprāt, nē, jo visi dokumenti ir kārtībā.

— Parādiet man nama plānu.

Kabineta saimniece atlieca saspiedni un izņēma trīs kopā sašūtas lapas. Pievilcis tās klāt, Valts ņēmās pētīt dažādos griezumos attēloto namu.

— Kad veikta pēdējā inventarizācija?

— Paskatieties zīmodziņā — te, šajā te stūrī.

— Gadu atpakaļ. Ļoti labi. — Vēl vismaz pāris minūtes draugs veltīja plāna studijām. — Jā, tas mums būtu pašā laikā, — atdodams lapas, viņš savus vārdus papildus apstiprināja ar galvas mājienu.

— Bet tagad pēdējais — kad izvāksies militāristi?

— Tieši pēc septiņām dienām.

XXXII nodala Atkal Rīgā Nākamās trīs minūtes Kronbergs nodevās, manuprāt, vīrietim nepiedienīgai lietai — komplimentiem.

Tas nenozīmē, ka es būtu pret tiem, ja sajūsma ir patiesa, bet pavisam cita lieta, ja to diktējis aprēķins.

Viņš bārstīja pliekanus glaimus kā vējš rudenī lapas, un, lai gan lielākā to daļa tikai visai nosacīti attiecās uz blondīnei piemītošām īpašībām, šī aita jutās kā septītajās debesīs. Kad salto melu plūsma Valta mutē jau bija izsīkusi, viņa vēl labu bridi ar sastingušu, laimīgu smaidu pilnīgajās lūpās izbaudīja mana drauga iesētos un pašas iedomās izaudzētos un nogatavinātos lepnības augļus. Sastingušais skatiens liecināja, ka viņa domās redz sevi vai nu karalienes tronī, vai ekrāna superzvaigznes lomā. Taču visam reiz pienāk gals. Atgriezusies īstenībā, viņa papurināja galvu un, ar skaidri redzamu piepūli nodzinusi no sejas muļķīgo smaidu, jautāja: — Ko vēl jūs vēlētos? — satumsušajās acīs jautās rūgtums.

— Mūs interesē vēl viens nams. Gadījumā, ja pirmais darījums izjūk, būs rezerve.

— Kur? — Turpat netālu. Kučieru ielā. — Kronbergs nosauca Fjodorovu adresi.

Bez ierunām, gluži kā izpildīdama sava priekšnieka pavēli, blondīne piecēlās. Drauga nosodāmā taktika izrādījās reti iedarbīga.

— Te būs, — atgriezusies viņa nolika uz galda kārtējo mapi un atraisīja aukliņas. — Tā, tā, — lasīdama augšējo lapu, kabineta saimniece murmināja, — nams pieder… Vai zināt, kam pieder šis nams?

— Ne jausmas.

— Fjodorovam Ivanam Dmitrijevičam.

— Tam pašam «Bon bon» dibinātājam? — mans draugs labi notēloja izbrīnu.

— Nezinu, bet uzvārds un iniciāļi sakrīt.

— Nav svarīgi. Tātad šis ari ir denacionalizēts nams?

Sekretāre pašķīra pāris lapas tālāk un attrauca: — Viņš to nopircis.

— Jau sen?

— Pirms diviem gadiem.

— No kā? Šoreiz atbilde aizkavējās, jo, zemu pieliekusies, blondīne kaut ko cieši pētīja te vienā, te — otrā dokumentā, līdz beidzot atzinās: — Nespēju salasīt.

— Dodiet šurp, es pamēģināšu, — Valts pastiepa roku un iedziļinājās attiecīgo lapu pētīšanā.

Vismaz minūti viņš urbās tajās ar savu skadro, visuredzošo skatienu, līdz bija spiests piekrist: — To tiešām nevar salasīt. Viens ir skaidrs — tikko kā saņēmis atpakaļ namu, šis cilvēks jau nākamajā dienā to pārdevis Fjodorovam. Kas bijis nama pēdējais īpašnieks pirms nacionalizācijas? Man grūti orientēties.

Atšķīrusi pēdējo lapaspusi, blondīne lasīja: — Vadims Alcksandrovičs Aļeksejevs.

— Kas par viņu tur teikts?

— Vairāk nekas.

Domīgi braucīdams zodu, mirkli Kronbergs kaut ko apsvēra. Piepeši piecēlies, pastiepa roku.

— Pateicos par informāciju. Ceru, ka mans šefs novērtēs ne tikai to, bet arī jūsu palīdzību. Kā jums vārds?

— Valērija. Valērija Petrova. — Sieviete izskatījās pēc tādas, kas ar parakstu gatava apliecināt sevi par savervētu svešas valsts izlūkdienestā.

— Mēs vēl tiksimies, Vaļa. — Valts pārgāja uz klaji familiāru toni.

— Jūsu priekšnieks Iļja Rasputins… Man vajadzīga viņa adrese.

— Tikai nestāstiet par mūsu sarunu, — sniegdama viņa vizītkarti, sekretāre nobrīdināja.

— Varat neuztraukties, — Kronberga lūpās pavīdēja viegls smaids.

— Tas nebūt nav manās interesēs. Uz redzēšanos! Šķiet, mans draugs bija pamatīgi sagrozījis dāmas blondo galviņu, jo, paslēpusi kaistošo seju dāvinātajos ziedos, viņa noraudzījās Valtam nopakaļ ar skatienu, kas, kā man likās — runāja atklāti un bezkaunīgi.

Jāatzīstas, kad bijām ieņēmuši vietas savā elegantajā opelī, es jau taisījos dot vaļu mēlei, kas niezēt niezēja atklāti pateikt, ko domāju par šādu ziņu iegūšanas metodi. Pametis uz manu pusi šķelmīgu skatienu, Valts piekrītoši palocīja galvu: — Tev, protams, taisnība. Un tomēr… viņa varēja vienkārši ar mums nerunāt ne vārda… Bet tagad braucam mājās. Man nepieciešama kāda pusstunda, lai varētu netraucēti padomāt.

Pa ceļam Valts tikai vienu reizi atvēra muti. Manuprāt, tas notika neapzināti — dziļās domas negaidīti pašas ietērpās vārdos: — Kāpēc gan priekšsēdētājam vajadzēja pārņemt Dauges nama problēmu savā kompetencē?

— Kur iejaukta Drošības komiteja, tur aizvien ir neiedomājami augsts aizdomības procents pret katru lieku ausu vai acu pāri. Krievi šai problēmai tik drīz netiks pāri. Kāds tur brīnums — viņš taču priekšnieks.

Valts pavērās manī ar tik tukšu skatienu, ka biju spiests aizrādīt: — Skaties, kur brauc!

Mājās, gluži kā mēnessērdzīgais, ne vārda neteicis, viņš nozuda savā istabā. Parakņājies plauktā, atradu Gogoļa stāstu krājumiņu un, atlaidies uz dīvāna, iegrimu satīriskā formā aprakstītajās mazā ciematiņa problēmās. īslaicīgais miers un saistošā lasāmviela darīja brīnumus — man izdevās pilnībā atslēgties no šīs pasaules problēmām. Piepeši sajutis kustību, ieraudzīju līdzās draugu. Viņš sēdēja uz dīvāna malas ar tālruni klēpī un klausuli pie auss.

— Labi. — Tas bija vienīgais vārds no visas sarunas, ko man izdevās saklausīt. Pa kuru laiku un kā Valts bija uzradies istabā, viens Dievs zināja. Droši vien diendienā pieradis pie Kronberga klātbūtnes, biju pārstājis pievērst viņam uzmanību.

— Kam zvanīji?

— Vai tad tu nedzirdēji? — Valts izbrīnījās.

— Nē.

Mana atbilde lika draugam nošūpot galvu.

— Bīstams simptoms. Zvanīju Grišam Pozdņakovam. Es izbraukšu uz stundām četrām. Gribu patērzēt ar pulkvedi, citādi viņš vēl apvainosies — vecs draugs, bet pat papļāpāt par aizgājušajiem laikiem negrib. Abiem mums… tu jau saproti.

— Labprāt padzīvošu pa māju.

— Tad es eju.

Uzmetis mēteli, Valts atvadām pamāja, noklaudzēja ārdurvis, un pēc brītiņa pagalmā ierūcās motors.

Pēdējo dienu pārslodze lika sevi manīt. Vēl minūtes piecas Gogoļa gara spēks spēja mani piesaistīt pie grāmatas satura. Taču mazpama- zām burti saplūda blāvi pelēcīgu teikumu svītrās, pār kuriem bezjēdzīgi klejoja manas acis, nespējot saprast rakstīto, smadzenēs kā reta liesmiņa dziestošā ugunskurā uzšāvās pa nesakarīgu domu drumslai, un es iemigu.

Negaidīti kāds papurināja mani aiz pleca. Negribīgi pavēris acis, ieraudzīju līdzās dīvānam Kronberga atlētisko augumu.

— Celies, Robert! — viņa spēcīgā roka mani no jauna sapurināja. — Never ciet acis! Mums laiks.

— Uz kurieni? — izstaipījies tā, ka plecā gandrīz iemetās krampji, es vaicāju un tikai tagad pamanīju uz grīdas mūsu bagāžu. — Ko tas nozīmē?

— Mēs izbraucam uz Rīgu!

Acumirklī viss miegs pagaisa bez pēdām un es, kā atsperes sviests, uzlēcu sēdus.

— Bet Valt! Tagad, kad esam tik veiksmīgi sākuši… Noras Baumanes lieta… Atbilde uz to taču jāmeklē Pēterburgā, nevis Rīgā!

— Vai kāds iebilst? — it kā meklēdams neesošu personu, Kronbergs palūkojās apkārt. — Redzi nu, neiebilst. Celies, vecīt, citādi nokavēsim vilcienu.

Drauga bezierunu tonis lika man paklausīt. Pat neuzkoduši, savācām bagāžu un, tā arī neiepazinušies ar savādo mājokli un tā saimnieci tuvāk, aizvērām aiz sevis durvis.

Uz ielas valdīja tumsa, priekšā es pamanīju blāvojam mūsu opeļa korpusu. Salonā dega gaisma.

Piepeši kreisajā pusē atskanēja troksnis. Acumirklī atmiņā atausa suņa slepkavīgais uzbrukums, un es palēcu sānis.

— Sveiks, Robert! — no tumsas atskanēja pazīstama balss, un tikai tagad es saskatīju Grigoriju Pozdņakovu. Pietupies pulkvedis bužināja briesmoņa spalvu, bet Foks gluži kā kaķis glaudās pie viņa ceļa. Man no šī skata pat elpa aizrāvās. Pozdņakovs piecēlās un, atvadām uzplājis pa plato četrkājainā sarga skaustu, draudzīgi pastiepa man roku.

— Sveiks, Robert! Šoreiz es biju spējīgs atbildēt.

— Sveiks, Griša!

Pulkvedis, kas vēl vakar izturējās visai rezervēti, negaidot bija kļuvis kā pats labākais draugs. Par šo pārmaiņu iemesliem uzzināju tikai automašīnā.

— Valts pastāstīja, kā tu pagājušo nakti viņam izglābi dzīvību! Viņš man, tu — viņam, bet es?

— grūtsirdība mūsu biedra balsī un skumjas skarbajā sejā lika man iesmieties.

— Tev viss vēl priekšā.

Pozdņakovs uzmeta man dīvainu skatienu.

— Var jau būt, taču… Eh, lai nu paliek! — atmetis ar roku, viņš iedarbināja motoru un, pamājis uz vārtu pusi, palūdza Kronbcrgam, — atver!

Pēc pusstundas, sirsnīgi atvadījušies no sava nesavtīgā pavadoņa, ieņēmām vietas kupejā, un vilciens izkustējās no vietas. Mokošais ceļš pārkurinātajā vagonā izsūca pēdējās dzīvības sulas, un vienīgais, kas, izkāpjot Rīgā, padarīja možāku garastāvokli, bija sniegs. Ja no Sanktpēterburgas bijām izbraukuši vēlā rudenī, tad te mūs sagaidīja ziema. Temperatūra bija pietiekami zema, lai neļautu spilgti baltajai segai pārvērsties dubļu jūrā. Sava dzīvokļa durvis atvērām reizē ar darba dienas sākumu.

Iesviedis kaktā bagāžu, nometu kurpes un ar visām drēbēm iegāzos dīvānā. Pēdējo dienu bioloģiskajam ritmam ačgārnais dzīvesveids bija padarījis mani pagalam nevarīgu.

— Gatavs… — pavēris istabas durvis, konstatēja Valts un, pat nemēģinādams pavedināt mani uz kafijas dzeršanu, atkal nozuda. Nospriedis, ka arī viņš ir izpumpējies tā, lai vismaz tuvāko četru stundu laikā neuzmāktos ar jaunām idejām, saritinājos kamolā un aizvēru acis.

Pamodos pusdienlaikā. Tukšums vēderā neļāva ilgāk palikt gultā. Pirms sēsties pie galda, devos uz vannas istabu izmazgāt no acīm pēdējās miega paliekas, taču durvis izrādījās ciet.

— Valt!

— Ko gribi? — no iekšpuses atsaucās Kronbergs.

— Nomazgāties.

— Virtuvē ir krāns.

— Bet ko tu tur dari?

— Attīstu fotogrāfijas. Ēdamais ir ledusskapī. — Bija redzams, ka viņš netaisās mani ielaist.

Neko darīt. Atsvaidzinājies ar to pašu paņēmienu, kuru bērnībā lietoju mātes tīrības instinkta apmierināšanai, uzliku vārīties ūdeni. Piepildījis vēderu tā, ka tam neatlika vietas, ar ko pakurkšķēt, ielēju kafiju. Ar aromātiskā dzēriena tasi priekšā, cigareti lūpu kaktiņā un labsajūtu visā ķermenī es jau kuro reizi pārliecinājos, ka nekur pasaulē nav tik labi kā mājās. Kad durvīs parādījās Kronbergs, pielēju ari viņam tasīti.

— Kas tās par fotogrāfijām?

— No aparāta, kuru atņēmām «Bon bon» aģentam.

— Vai mūsu fizionomijas atradi?

— Pie tam dažādos rakursos. Puisis izmanīgs — uzņēmis mūs, kā foajē norēķinoties ar administratori, tā durvīs, pat Pozdņakova volgā.

Speciālists! Jāatzīstas, ka es pat nepamanīju, pa kuru laiku viņš to izdarīja.

— Skrējām kā uz ugunsgrēku.

— Tas nav attaisnojums. Kas tad skrienot liedz fiksēt apkārtni? Nodzēs cigareti un slienies pakaļkājās. Aiziesim ciemos pie Bumbas.

Atceroties alkatīgo advokātu, mani pārņēma nepatika. Acīmredzot tas nepaslīdēja garām mana drauga vērīgajam skatienam, jo pasmīnējis Valts sacīja: — Ja negribi, nenāc.

Protams, es atbildēju tieši to, ko viņš bija gaidījis: — Es iešu. Šteins sagaidīja mūs ar tik labvēlīgu smaidu, it kā viņa un mana drauga starpā nekad nebūtu izskrējis melns kaķis. Smaids savilka advokāta tuklos vaigus divos sārtos bumbulīšos. Ja es nezinātu, kas aiz omulīgās ārienes slēpjas, viņu varētu noturēt par labsirdīgu, sirsnīgu, turklāt diezgan aprobežotu cilvēku.

— Ko es redzu, Kronbergs!

— Nevar būt! — kā izbrīnījies Valts novilka un apsēdies izvilka kabatas portfeli. — Bumba, man tev kas jautājams.

Acīmredzot rešņa gribasspēkam bija savas robežas, jo, kad mana drauga pirksti iegrima makā, viņa acis kā pielipa pie tiem. Es tik tikko savaldījos, lai skaļi neiesmietos, kad izņēmis Kronbergs nolika uz galda divas fotogrāfijas. Acumirklī Bumbas acis piepildīja tik sērīga izteiksme kā sunim, kas pazaudējis savu mīļoto saimnieku. Taču, kad līdzās uzņēmumiem nogūlās zaļa banknote, tā momentā atkal pārvērtās, nu jau padevīgā.

— Ieskaties labi. Vai neesi ticies ar kādu no šiem vīriem? Šteins pievilka tuvāk uzņēmumus un sakārtoja uz deguna brilles.

— Šis, — viņam pietika pavirša skatiena, — ir ļoti līdzīgs, bet ne viņš. Sejas panti… bet galvas forma… Nē, tas nav viņš.

Valts paņēma fotogrāfiju un pasniedza man.

— Valērijs?

— Jā.

No uzņēmuma raudzījās melnīgsnējā Fjodorovā seja.

— No kurienes? — es vaicāju.

— Griša izlīdzēja. Tu teici, — Kronbergs iebāza kartiņas atpakaļ kabatas portfelī, — ka šim tipam raustījusies galva. Kā tas izskatījās?

— Apmēram tā, kā tu noskurinātos, iekodis citronā.

Resnis nodemonstrēja redzēto tik izteiksmīgi, ka šoreiz es nenotu​ rējos, — smiekli paspruka paši no sevis un pat Valts aizgriezies viegli pavīpsnāja.

— Kā viņu sauc, kur dzīvo, tu neattapies pajautāt.

— Kāda tam nozīme? — Šteins atgāzās krēslā un sakrustoja uz krūtīm resnās rokas. — Vai man

būtu tiesības apšaubīt, ja apmeklētājam ienāktu prātā apgalvot, piemēram, ka viņš ir tiešs Napoleona Bonaparta pēctecis? Mūsu kantorī personas apliecība nepieciešama tikai pie dokumentu noformēšanas.

— Tev taisnība, Bumba, — Valts piecēlās, — pateikt tiešām var visu. Paldies par to pašu. Ja kas jauns, zvani.

— Noteikti, — Šteins palocīja pliko pauri un ar neredzamu labās rokas vēzienu ieslaucīja zaļo banknoti atvilktnē. Spēju tikai pabrīnīties par mantkārības spēku, kas šajā vīrā bija pakļāvis pat pašcieņu.

— Bet, — kad lēnā gaitā pa parka apsnigušajiem celiņiem soļojām mājas virzienā, es ierunājos, — varbūt Bumba kļūdās? Dzīvs cilvēks jau nav fotogrāfija, un šis vīrs. tomēr bijis Valērijs?

Taču, ja atmiņa mani neviļ, viņš jau pāris gadu nav izbraucis ārpus Pēterburgas.

— Gadu, — Valts mani izlaboja. — Tā stāstīja Soņa.

— Bet kas tādā gadījumā bijis šis «Bon bon» pārstāvis?

Kronbergs paraustīja plecus.

— Neliec man minēt, Robert. Ja tavi apsvērumi pareizi, jāpieņem, ka kaut kādā veidā, nevienam nezinot, viņš tomēr pamanījies pabūt Rīgā.

XXXIII nodaļa Pie Līzes tantes Metrus simt mēs soļojām klusuciešot. Sniegs iemidzinoši gurkstēja zem kājām, gaisā jautās skābekļa pārpilnība. Taču pieredze brīdināja nepriecāties, labi zinādama, ka decembra baltā idille vienā rāvienā var pārtapt pelēku dubļu jūrā, bet dzidrais gaiss — nepanesamā smogā.

— Zini, Robert, — pēc brītiņa Valts ierunājās, — manuprāt, tavs pieņēmums nav pareizs. Labi, sākumam pieļausim, ka Valērijs spējis apgrozīties vienas dienas laikā, lai iegrieztos kantorī pie Bumbas.

Ilgāku prombūtni Soņa būtu pamanījusi. * Bet tagad atcerēsimies Aktiera stāstu. Tajā taču figurēja līdzīgas ārienes vīrs. Ari Fjodorovs? Tādā gadījumā tās jau ir divas reizes. Tālāk Cilpa, kas nogalināts ar to pašu revolveri, ar kuru Pētersone. Nu jau trīs. īsts Fantomass, ja visos gadījumos viņa prombūtni neviens nav nofiksējis. Bet varbūt iemesls ir cits — tas nav bijis Valērijs Fjodorovs?

— Es jau neteicu, ka tas bijis Valērijs…

Kā nedzirdēdams manus vārdus, Kronbergs turpināja: — Starp citu, ir viena vērā liekama detaļa, kas liek domāt, ka pie Šteina viesojies cits cilvēks.

— Kāda?

— Valērijam nekas neraustās — nedz galva, nedz kāja. Protams, cilvēks, kam nav sveša skatuve,visu to var nospēlēt maldināšanas nolūkā, turklāt izmainīt ārieni tādam… — piepeši apklusis, draugs it kā atslēdzās gan no sarunas, gan apkārtnes. Tikko dzirdami saklausīju viņu nomurminām: — Hm… Un kāpēc gan ne?

Papurinājis galvu, Kronbergs apstājās.

— Zini, — uzlicis roku man uz pleca, viņš paziņoja, — būšu mājās vēlāk. Tu ej viens, atpūties, jo rīt mums priekšā patāls brauciens.

— Uz kurieni? — pieradis pie drauga dīvainībām, es tikai pajautāju.

— Pie tantes Līzes, pareizāk — Noras Baumanes.

Dienas atlikušo daļu pavadīju ar grāmatu rokā. Tā drīzāk gan bija nodeva ieradumam, nekā vajadzība, jo tālāk par jau atšķirto lapaspusi es tā arī netiku. Gluži kā tāds simtgadīgs vecis, ik pa mirklim iesnauzdamies, klanījos. Kad galva nokārās par zemu, uztrūkos, lai pēc dažām sekundēm atkal atslēgtos.

Pat tad, kad atgriezies draugs ar neticamu enerģiju sāka apzvanīt nez kādus ļaudis, es nespēju paturēt atmiņā pat divus līdz manīm atlidojušos vārdus. Droši vien izskatījos visai nožēlojami, jo pirms gulētiešanas Valts nolika manā priekšā paplāti ar vakariņām un, uzsitis uz pleca, līdzjūtīgi ieteica: — Paēd un liecies uz auss.

Jāatzīstas, ka tas arī bija vienīgais, uz ko es vēl biju spējīgs. Šķiet, ka es paguvu aizmigt, vēl pirms galva pieskārās spilvenam. Nākamajā rītā atklājās, ka manā bezspēkā nav bijusi vainojama fiziskā pārslodze, bet gan svārstīgie laika apstākļi. Palūkojies logā, ieraudzīju, ka, pa nakti nometusi savu svinīgi balto ietērpu, pilsēta no jauna bija ievīstījusies netīri pelēku dubļu autā. Drūmu vaigu piesēdies pie brokastgalda, vaicāju: — Cikos izbrauksim?

— Tūlīt, — atbildēja draugs un piestūma man kafijas tasīti.

Manuprāt, arī Valts jutās visai saguris — uz to norādīja viņa apātiskās kustības un vienaldzīgais skatiens, taču, piesēdies pie stūres, viņš vienā rāvienā pārtapa man pazīstamajā spēkpilnajā un vērīgajā Kronbergā. Ja pie labiem laika apstākļiem ceļš līdz Līzes tantei prasīja ne vairāk kā trīs stundas, tad šajā reizē mēs patērējām visas četras. Astoņdesmit kilometri stundā šalca zem riepām kā visi simtdivdesmit. Šoseja pludoja. Garāmbraucošās automašīnas meta vējstiklā gaišpelēku dubļu šaltis, piedevām miklajā gaisā bija neticami grūti elpot, likās, ka kaitīgo vielu

piemaisījums tajā trīskāršojies. Mans jutīgais deguns uztvēra pat tādas smakas, kuras pie normāliem apstākļiem nefiksēja. Braucēju bija maz, un, jo tālāk no pilsētas, jo tukšāks kļuva ceļš. Reizē izzuda nomācošā dvinga, un drīz vien plaušas, iztīrījušās no nosēdumiem, ļāva ieelpot ar pilnu krūti.

Gulbenē apstājāmies, lai iestiprinātos. Te Valts nopirka ziedu pušķi Līzes tantei un, nedaudz atpūtušies, turpinājām ceļu. Biju ievērojis, ka daudz labāk par erudītu, augstu amatkrēslu īpašniekiem draugam patika vecu, vienkāršu lauku ļaužu sabiedrība. «Viņi ir godīgāki», kad reiz painteresējos par iemesliem, draugs bija atbildējis un vēlāk, apdomājis viņa vārdus, biju spiests piekrist. Protams, arī laukos varēja sastapt kā neliešus, tā skauģus, taču tie uzreiz izdalījās pārējo vidū, kamēr pilsētā visi likās daudzmaz līdzīgi. Aizņemts ar savām domām, pat nemanīju, kā bijām sasnieguši sānceliņu uz Līzes tantes mājām. Vēl neliels gabaliņš pa meža taku un mūsu braucamais, ieripojis sētsvidū, apstājās mājas priekšā.

Mums pretim nāca divi cilvēki, un man pamatīgi nācās ielūkoties vēja appūstajās sejās, lai pazītu Baumaņu laulāto pāri. Pa īso laika sprīdi viņi no panīkušiem, bāliem pilsētniekiem bija paguvuši pārvērsties veselīgos un dzīvespriecīgos lauku ļaudīs.

— Uz jums labvēlīgi iedarbojas lauku gaiss, — kāpdams no automašīnas, Valts komentēja viņu ārienes izmaiņas un, spiezdams mūsu klientei roku, painteresējās: — Kur Līzes tante?

— Cep pīrāgus.

— Jums kādi svētki?

— Vakar visu vakaru daudzināja — rit atbrauks Kronbergs, rit atbrauks Kronbergs. Jācep pīrāgi.

Un re, piepildījās.

Pasmaidījis Valts paņēma no sēdekļa ziedus.

— Mūsu simpātijas ir abpusējas…

Es redzēju, ka Nora degtin dega uzzināt, kas jauns, tāpat ari viņas vīrs, taču Kronbergs kā neviens mācēja ievirzīt sarunas sev vajadzīgajā gultnē, regulēt un noturēt rāmīšos, pamanoties izvilkt no pārējiem visu, pašam tajā laikā nepasakot neko lieku. Viņam šī spēle, citādāk to nenosaukt, izdevās tik dabiski un taktiski, ka nevienam ne prātā nenāca apvainoties. Tā tikai pie galda Norai izdevās uzdot pirmo jautājumu: — Kad drīkstēšu atgriezties Rīgā?

Izteiksmīgi pavēries apkārt, mans draugs pārmetoši nogrozīja galvu.

— Te taču tik jauki.

— Un tomēr?

— Pēc sešām dienām.

Kronberga atbilde mani pārsteidza, taču, ja es klusēju, tad Baumane neatlaidās: — Kāpēc pēc sešām?

— Pirmkārt, tas būs pārāk garš stāsts, bet otrkārt — gluži kā kāršu spēlētājam, man pagaidām pāragri atklāt savas kārtis, jo cilvēki, kas apdraud jūs, ir loti bīstami, turklāt joprojām staigā brīvībā.

Praksē ne vienā vien gadījumā pierādījies, ka liekas zināšanas kādā lietā var slēpt sevī pamatīgu nelaimi.

Kad draugs ļoti negribīgi sāka runāt par saviem apsvērumiem, tas nozīmēja vienu — izmeklēšana tuvojas atrisinājumam. Šo likumsakarību biju pamanījis jau agrāk, pieradis pie tās, un, zinādams, ka draugs ir nelokāms, pārstājis viņu tirdīt ar saviem jautājumiem. Taču Baumanei par to nebija ne jausmas, un nākamās piecas minūtes Valtam nācās pārciest pamatīgas krustugunis, kurās aktīvi piedalījās Konrāds, bet reizēm ari Līzes tante no savas puses ielēja pa kausiņam eļļas. Kronbergs nesaudzīgos uzbrukumus, kuros netrūka arī ironijas, panesa ar lēnprātīgu smaidu un galu galā izgāja no cīņas kā uzvarētājs, tā arī nepateicis neko būtisku.

— Jums ir gan nervi, — bija spiests atzīt mūsu klientes vīrs. — Neviena vārda…

— Atbildēm, — pārtvēra mans draugs, — bet ne jautājumiem. Kad Leonīda Dauges nams kļūs par jūsu īpašumu, Nora, manuprāt, ļoti vilinoši būtu atrast tam pircēju.

— Arī tēvocis Gunārs ieteica to pašu.

— Pārdot?

— Jā. Māja taču atrodas Sanktpēterburgā, bet es — Rīgā. Turklāt jāpiezīmē — neesmu nekāda miljonāre.

— Vai šajā gadījumā Gunārs Dauge būtu pieprasījis savu likumīgi pienākošos daļu?

— Nekādā ziņā. Viņš, starp citu, ir devējs pēc rakstura, nevis ņēmējs, turklāt pietiekami turīgs.

Neatminos, vai esmu jums stāstījusi, ka, tikai pateicoties tēvoča nesavtībai, man radās izdevība atvērt pašai savu antikvāro priekšmetu veikalu.

— Tātad viņš jums mīļš?

Noru tiešais jautājums uz mirkli samulsināja, bet domīgā atbilde apliecināja patiesu cilvēku.

— Es maz pazīstu tēvoci Gunāru, bet domāju, ka jā. Mūsu starpā uzreiz nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecības, un es ar nepacie​tību gaidu viņu atkal pie sevis.

— Diemžēl man jūs jāsarūgtina.

Kaut kas Valta balsī lika visiem saausīties. Līzes tantes tējkannas pastieptā roka sastinga pusceļā, Konrāda Baumaņa skatiens nekustīgi apstājās pie runātāja, bet Nora, papurinājusi galvu, pārjautāja: — Kāpēc jāsarūgtina?

— Gunārs Dauge, — cieti atbildēja mans draugs, — ir miris. ^ Nošauts savās mājās ASV. Priekšpēdējais mantinieks uz Leonīda Dauges namu…

Biju gaidījis, ka Kronberga paziņojums izraisīs bumbas sprādzienam līdzīgu efektu, taču kļūdījos.

Acīmredzot klausītāji bija sagatavojušies uz visdažādākajiem pārsteigumiem, jo Līzes tante nočukstēja tikai vienu vārdu: — Nabadziņš!

Droši vien pa garajiem vakariem trijotne ne vienreiz vien bija pārrunājusi Dauges dzimtas likteņus, jo arī Nora tikpat nedzirdami piebilda: — Dzimtas lāsts!

— Manta vienmēr glabā sevī viltu un ļaunumu, — vecenīte papildināja, — un kur nu vēl liela.

Pat mans kaimiņš, tas Bērziņu Fricis, visu laiku lāga vīrs, sanīdās ar savu brāli. Un zināt, par ko? Par pusotru pūrvietu ar kārkliem aizaugušas pļavas gabalu, kas nevienam, ne otram nav vajadzīga. Bībelē pareizi teikts — bagātības viltība, un vēl — visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.

— Dievam nevar nepiekrist, — Valts pamāja, — un vēl jo vairāk, ja to apliecina paša pieredze. Esmu dzirdējis tik pārsteidzošus šīs viltības rezultātus, ka domādams neizdomāsi. Starp citu, drīz pēc jūsu nozušanas advokātu Šteinu apmeklējis kāds aizdomīgs tips. Uzvārdu nav nosaucis, bet stādījies priekšā kā kādas Pēterburgas firmas pilnvarotais. Atbraucis uz Rīgu, lai ievadītu sarunas par Dauges nama pirkšanu.

— Kā viņš zināja, pie kā griezties?

— Acīmredzot pašvaldībā — tur guļ Šteina iesniegtie dokumenti. Kāds no darbiniekiem acīmredzot ļāvis ar tiem iepazīties.

— Vai tas ir atļauts?

Kronbergs paraustīja plecus un atjautāja: — Tikpat labi var vaicāt — vai tas ir aizliegts? Ar vārdu sakot, šī kopfirma par katru cenu grib šo namu pievākt sev.

— Kā tu uz to skaties, Konrād? — jaunā sieva pievērsās savam vīram.

Baumanis, kas visu laiku domīgi bija raudzījies logā, drūmi atteica: — Bagātības viltība… Grozi kā gribi, aiz šī priekšlikuma es saskatu tieši to.

— M… jā, — Valts norūca un, nolicis uz galda Valērija Fjodorovā fotogrāfiju, palūdza, — aplūkojiet šo uzņēmumu. Varbūt kāds no jums ir redzējis šo cilvēku.

— Nē, — tikai iemetusi acis kartiņā, atteica tante Līze, Baumanis papurināja galvu, un vienīgi Nora, tikai kārtīgi aplūkojusi fotogrāfijā redzamo seju, deva pilnu atbildi: — Nekad neesmu sastapusi.

— Skaidrs, — ielicis uzņēmumu atpakaļ kabatas portfelī, Valts kaut kā bezcerīgi norūca. Šķita, ka viņš nonācis strupceļā. Tai pašā laikā kā dusmās savilktā piere liecināja, ar kādu piepūli draugs cenšas no tā izkļūt.

Večiņa sāka novākt galdu, bet mans draugs kā sastindzis turpināja blenzt sev priekšā, pat nepavirzoties, lai viņai būtu vieglāk piekļūt pie traukiem. Es izvilku cigaretes un uzslējos kājās, gribēdams doties pagalmā uzsmēķēt, kad, negaidīti pacēlis acis uz Noru, mans draugs jautāja: — Kam jūs esat stāstījusi par tiem saviem radiem, kas ir iesaistīti mantojuma lietā?

— Par Pētersoni un tēvoci Gunāru?

— Jā.

— Nevienam.

— Dīvaini, — Kronbergs nomurmināja. — No kurienes tad… Dī​vaini.

— Vienīgā vieta, kur fiksēta šī radniecība, ir dokumenti, kuros pieprasīts atdot man nacionalizētos Dauges namus Rīgā.

— Ko? — Valta acis kļuva apaļas. — Vai tad tas tika prasīts?

— Es gribēju izslēgt iespēju domstarpībām nākotnē. Starp citu, Pētersone pati bija tā, kas uzvedināja mani uz šīm domām. Viņa pieprasīja noformēt dokumentus par atteikšanos no mantojuma par labu man, lai varētu saņemt dividendes no nestās peļņas. Kad Rīgā viesojās Gunārs Dauge, palūdzu no viņa tādu pašu. Tēvocis piekrita, taču, kad ierunājos par ienākumu dalīšanu, viegli pavīpsnājis, noteica: «Tas lai paliek tev.»

— Tātad šo dokumentu noraksti ir iesniegti ari Pēterburgā?

— Nezinu, tas jāpajautā advokātam Šteinam.

XXXIV nodaļa Meitenes Jau pēc stundas, sirsnīgi atvadījušies no sirmās namamātes un abiem tās viesiem, devāmies uz savu opeli.

— Tāds gaisa gabals, — iedarbinādams motoru, es neapmierināts ņurdēju, — un vienīgi tāpēc, lai parādītu Fjodorovā fotogrāfiju…

Gluži kā tāds rietumu naudasmaiss, izgāzies aristokrātiski nevērīgā pozā, Valts gurdā balsī atteica: — Vajadzēja taču noskaidrot, vai Valērijs nav patrāpījies Baumanei acīs. Šī lieta, Robert, pat tagad ne par kapeiku nav vienkāršojusies, un mums nāksies krietni pasvīst, lai izvilktu vainīgo dienas gaismā. Tu stūrē, draudziņ, stūrē, bet šoreiz pasnaudīšu es.

To paziņojis, Kronbergs jau pēc minūtes gulēja ciešā zīdaiņa miegā. Viņš nepamodās pat tad, kad, iebraucis Rīgā, vairākkārt biju spiests strauji nobremzēt krustojuma priekšā. Taču tikko automašīna apstājās pie mūsu parādes durvīm, Valts atvēra acis, izstaipījās un, palūkojies logā, teica: — Pašā laikā! Kāpjam augšā padzert tēju. Līdz darbdienas beigām, — viņš iemeta acis pulkstenī, — tātad tuvākās stundas laikā, man jāpagūst pie Bumbas, jāpiezvana Pozdņakovam uz Pēterburgu un Dousam uz ASV, jāiegriežas pie mūsu izpalīdzīgā kaimiņa Liepiņa kunga un jānopērk biļetes uz Sanktpēterburgu.

— Ko? — es apstājos kā icmiets.

— Tev ar ausīm kaut kas nav lāgā, — draugs līdzjūtīgi nošūpoja galvu. — Šovakar mēs izbraucam uz Pēterburgu, Robert. Mūs tur gaida neliels darbiņš.

Kādu brīdi šķita, ka manas runas dāvanas iestrēgušas un nekad vairs neatgriezīsies, jo, lai kā pūlējos tās iedarbināt, nekas vairāk par neartikulētu teļa īdienu nenāca pār lūpām. Un tikai tad, kad aiz mums bija aizvērušās dzīvokļa durvis, es dziļā sašutumā iekliedzos: — Tevi detaļās jāpārdod! Kājas — futbolklubam, rokas bokseriem, bet.to nožēlojamo galvu — šahistiem. Lai risina divvilčus…

— Likšu tevi pie darba, ja turpināsi rūkt, — Kronbergs piedraudēja. — Nebojā mikroklimatu. Tā vietā labāk novērtē — cik brīva laika tev dodu. Līdz pat vilciena atiešanai, bet tas notiks pašā vakarā, tu vari darīt, ko gribi. Saprati? Stāvi kaut vai uz ausīm!

Drauga solījums mani nedaudz atvēsināja. Turklāt es sapratu, ka viņš kā jau vienmēr nekurnēdams uzņēmies vilkt smagāko vezumu. Taču atpakaļbrauciens bija izsūcis manus pēdējos spēkus. Pat gribēdams nespēju pārspļaut pāri lūpai, kur nu vēl iebilst. No bezatpūtas skriešanas acīmredzot manī bija uzkrājies pamatīgs nogurums. Ja tas tā turpināsies, es drīz vien kļūšu pavisam nelietojams. Pēdējā doma lika sasparoties. Ar gribasspēku piespiedu sevi saglabāt tādu kā ārēju možumu, kas nebūt neatspoguļoja iekšējo stāvokli. Jāatzīstas, ka tas man izdevās tikai līdz brīdim, kad aiz Valta aizkrita dzīvokļa durvis.

Atlikušo laiku līdz pašai pēdējai minūtei pavadīju dziļā bezsapņu miegā. Tas pats man izdevās arī vilcienā. Neraugoties uz to, izkāpjot Sanktpēterburgā, joprojām nejutos izgulējies. Norūpējušies cilvēki, grūstīdami viens otru, centās pēc iespējas ātrāk tikt svaigā gaisā. Lai gan atklātas lamas nedzirdēju, taču niknie, neiecietīgie skatieni liecināja, ka vēl kāda neuzmanīga kustība un ies vaļā skaļš, neapvaldīts skandāls. Es pamanīju arī to, cik stipri katrs ņēma pie sirds, ja tika pagrūsts pats, un cik maz uztraucās par to, lai nepiedurtos citam. Šis savstarpējais naidīgums pagalam sabojāja garastāvokli.

Uz perona mūs gaidīja Grigorijs Pozdņakovs. Atšķirībā no Valta, viņš uzreiz novērtēja manu stāvokli.

— Tev derētu izgulēties, Robert.

— Pie pirmās izdevības viņš to vien dara, — manā vietā atbildēja Kronbergs.

— Tātad šo izdevību viņam par maz, — tēvišķīgi paplikšķinājis man pa plecu, staltais pulkvedis secināja un iekāra Valta augšup pavērstajā delnā nelielu saišķlti ar dažāda lieluma atslēgām. — Šīs no mājām, bet šīs, — sekoja nedaudz mazāks saišķis, — no mašīnas. Opelis gaida uz ielas.

— Tu nepavadīsi?

— Nē. Pirmkārt, mūs nedrīkst redzēt kopā, otrkārt — jums tur viss zināms, un treškārt…

— Tev stacijā darīšanas, — viegli pasmaidījis, Valts nobeidza viņa vietā.

Pozdņakovs pamāja.

— Atvaino par neviesmītību, bet darbs ir darbs. Starp citu, tā firma šķiet traki perspektīva.

— No kriminālā viedokļa?

— Jā. Dažas pazīmes tā runā… bet papētiet paši. Tas, ko zinu es, nav fakti, bet vairāk pļāpas. Bet tagad ejiet. Tiksimies vēlāk. — Pulkvedis spēji aizgriezās, bet mēs, it kā nebūtu ar viņu pazīstami, pat neatvadījušies devāmies uz pretējo pusi. Pie perona izejas es pamanīju spēcīga auguma vīrieti, kas veltīja mums ciešu, aizdomīgu skatienu, taču, tikko bijām garām, pievērsās pasažieru straumei.

Kā jau Pozdņakovs bija teicis, baltais opelis gaidīja mūs ietves malā. Atšķirībā no Rīgas, ielās nebija ne miņas no sniega. Ar Valtu pie stūres vispirms aizbraucām uz savu iepriekšējo mitekli — kurlmēmās sievietes mājeli. Lai gan turpat divas dienas bija pagājušas, kopš pametām šo vietu, man šķita, ka aizritējušas tikai dažas stundas. Suns mūs pazina, tikai tas izpaudās, nevis paluncinot asti, bet gan draudīgā mierā pavadot mūs ar ļaunu skatienu. Namamāte rosījās pa virtuvi un, mums ienākot, pat nepacēla galvu. Izkravājušies ātrumā noturējām nelielu kara apspriedi.

— Pats svarīgākais uzdevums — noskaidrot, ar ko īsti nodarbojas firma «Bon bon», — Valts paziņoja. — Man šķiet, ka, uzmanīgi šķetinot notikumus, turoties aiz šī pavediena, mēs izvilksim gaismā cilvēku, kas apdraud Baumanes dzīvību. Iesim uz vienu mērķi, bet pa diviem ceļiem. Pirmais ir aizdomīgās firmas novērošana, otrais — Sona.

— Protams, tu izvēlies sev Soņu, — es pavīpsnāju. — Tikai apšaubu, ka kaut ko vairāk par to, ko viņa atklāti izrāda visiem, tu ieraudzīsi. Šī dāma ir tikpat tukša kā alus pudele uz paģirās mirstoša dzērāja galda.

— Nesaki vis, — draugs pakratīja galvu. — Patiesības labad tomēr jāatzīst, ka vēl pavisam nesen es domāju tāpat kā tu, tomēr viņai ir sava loma firmas biznesā. Ja mani apsvērumi izrādīsies pareizi, tad ne mazā. No Rīgas Dousu diemžēl man neizdevās sazvanīt, pamēģināšu to izdarīt no šejienes. Man ļoti aizdomīgs liekas «Bon bon» kompanjons — Lasvegasas «Okey». Palūgšu inspektoru painteresēties, kas tie par ļaudīm. Tev šodien nāksies pasēdēt automašīnā iepretim Fjodorovā uzņēmumam, pavērot klientus un darbiniekus.

— Tātad opelis paliek man? — katram gadījumam pajautāju.

— Jā.

— Kā mēs sazināsimies?

— Nekā. Vienkārši vakarā tiksimies šeit. Nopērc kaut ko ēdamu, tev būs vieglāk atvest. Es tagad zvanīšu Soņai. Ja kauna tev nav, vari noklausīties, bet, ja ir — vācies uz blakusistabu. — Valts paraudzījās pulkstenī. — Vēl divas minūtes.

— Tu pat zini, kad viņa būs mājās? — es izbrīnījos.

— Mums norunāts, infantilais memmesdēliņ.

— M… jā, — es norūcu un, pievācis laikrakstu, aizcirtu aiz sevis durvis. Atlaidies krēslā, atvēru avīzi un iedziļinājos jaunākajās ārzemju zinās.

Mani pārsteidza asiņainie notikumi pasaulē. Liekas, ka uz zemeslodes cilvēki nedarīja neko citu kā tikai karoja vai slepkavoja. Mana iztēle ļāva saskatīt sausos vārdos ietērptās informācijas šaušalīgo īstenību. Vairāki simti tūkstošu nogalināto Ruandā, idiotiskais karš Dienvidslāvijā, Jemenā, Somālijā, Šrilankā, Tadžikijā un Aizkaukāzā, visu pat aptvert nebija iespējams. Cilšu, etniskie, valstu konflikti.

Brāļi pret brāļiem, draugi pret draugiem — bezjēdzība un bezprāts. Arī nolemtība, un, lai to apjēgtu,

nebija jāzina pat Bībelē ierakstītie pravietojumi. Sods bija neizbēgams, pelnīts un taisns. Es sapratu, ka ļaunumam vienkārši nevar būt nākotnes tur, kur valda Radītājs. Man uz šī fona likās pagalam smieklīgs laikraksta pēdējā lapaspusē atrastais rakstiņš, kurā autors, it kā diskutējot pats ar sevi, centās parādīt kā cilvēkus, tā pasaules nākotni rožainās krāsās. Gluži neviļus man no lūpām norāvās: — Mulkis!

— Pateicos par komplimentu, Robert… — virs galvas atskanēja rāmā drauga balss.

— Kā tu te uzradies? — es izbrīnījos, jo nebiju dzirdējis nedz durvju klaudzienu, nedz soļus.

— Cauri sienai. Vajadzēja taču vienreiz noskaidrot, ko par tevi domā draugs…

— Tas nezīmējās uz tevi. Izlasi un novērtē, — es pasniedzu Kronbergam laikrakstu un ar interesi vēroju viņa seju, līdz, izlasījis rakstiņu, viņš atdeva avīzi man.

— Muļķis, — Valts apstiprināja. — Bet lai viņš cīkstās, lai zīž savu pirkstu, kas man par to, jo… mani gaida Soņa. Braucam.

— Varbūt laikus noskaidrot, kur te ārstē veneriskās slimības? — es ironiski izmetu un piecēlies noliku avīzi. — Tevi aizvest?

— Ja tas neapgrūtina.

Valts izkāpa netālu no Fjodorovā mājas. Es turpināju ceļu un pie nākamā krustojuma pamanīju viņa lielo mersedesu. Pie stūres sēdēja izaicinošā dāma un, lūkodamās spogulītī, ar mazā pirkstiņa palīdzību pielaboja lūpu krāsu. Viņa izgaisa man aiz muguras kā mirdzošā oreolā ietverta bezgala skaista vīzija.

Reizē apziņā palika izjūta par kaut ko netīru.

«Par laimi,» es domāju, «ar viņu nodarbosies Kronbergs.»

Lai cik īsu laika sprīdi biju pavadījis Pēterburgā, man tikai pirms sevišķi sarežģītiem ielu krustojumiem nācās iemest acis kartē lai noteiktu vajadzīgo virzienu. Tādējādi jau pēc desmit minūtēm apturēju opeli Ņevas prospektā, tieši iepretim «Bon bon» kantorim. Mazliet «pielabojis» savu ārieni gadījumam, ja piepeši uzskrietu švītais fotogrāfs, šķietami vienaldzīgi sāku vērot garāmgājējus.

Vienlaicīgi centos neizlaist no redzesloka firmas ieeju, pāri kuras slieksnim tikai retumis pārkāpa kāds cilvēks. Pārsvarā tās bija jaunas meitenes. Tikai reiz es pamanīju pazīstamu seju — tā piederēja Valērijam Fjodorovam. Viņš izrausās no melna japāņu mazlitrāžas automobiļa un nozuda durvīs, bet mašīna turpināja savu ceļu. Kārtības labad pierakstījis numuru, turpināju novērošanu. Jāsaka, ka ne nams, nedz tā apmeklētāji ne ar ko īpašu neizcēlās, un es nolēmu, ja negadīsies nekas perspektīvāks, pēc darba beigām izsekot Fjodorovu.

Nebiju vēl galā ar prātošanu, kad «Bon bon» durvīs parādījās divas reti skaistas meitenes, kuru kopējais gadu skaits droši vien nesniedzās pāri četrdesmitiem. Abu koši sārtie vaigi un mirdzošās acis apliecināja veiksmi. Pārgājušas pāri ielai, viņas apstājās pie trolejbusa pieturas un sāka dzīvi tērzēt.

Piepeši augumā mazākā, spridzīga brunete, valdonīgi sagrābusi draudzeni aiz rokas, vilkšus atvilka līdz manai mašīnai un pabāza durvīs galvu: — Vai aizvedīsiet mūs līdz Jūras stacijai?

— Kaut līdz Antarktīdai! Tādas skaistules būs manas automašīnas rota! — Kronberga garā izmetu pliekanu komplimentu, un abas dāmas nekavējoties ieņēma vietu aizmugures sēdeklī.

Katram gadījumam nolicis parocīgāk karti, pavēros atpakaļ. Meičas manu sagatavošanos pat nepamanīja — aizraudamās sajūsmā, viena otru pārtraukdamas, viņas cēla gaisa pilis. Par laimi, ceļš izrādījās pazīstams — pāri leitnanta Šmita tiltam uz Vasilija salu. Turēdamies pie vidēja ātruma, ieklausījos sarunās.

— Viņi, — sirdi aizgrābjošā balsī brunete tik skaļi čukstēja, ka man pat nevajadzēja pagriezt pretim ausi, — apsolīja, ka pēc sešiem mēnešiem mēs būšot bagātas! Iedomājies tikai — pēc pusgada!

— Jā, — viņas sarunu biedre, slaida tumšmate, tikpat sajūsmināti piebalsoja. — Tās fotogrāfijas, atceries? Man tāds dzīvoklis pat sapņos nav rādījies!

— Un alga!

— Galva griežas, par to domājot. Līdz šim nevaru noticēt — tāds konkurss un mēs — pirmās!

— Bet ko teiks vecāki? — Negaidīti izmeta brunete, un tikai it kā tagad aptvērušas draudošo šķērsli, meitenes reizē apklusa.

Skatienam pavērās Somu Hča pelēko ūdeņu klaids un Jūras stacijas garā ēka.

— Varbūt neteiksim? — nedroši ierunājās tumšmate. — Aizbrauk​sim un viss.

— Manējie galvu noraus! — gluži neloģiski atbildēja brunete, un es pamanīju aizmugures spogulī, kā sadrūma viņas skaistā sejiņa.

— Zini ko, Vera, nebūsim muļķes. Kad pienāks laiks, tad ari izlemsim. Varam izdarīt dažādi — atstāt zīmīti, atsūtīt telegrammu, bet bojāt pirms aizbraukšanas nervus, nudien, mīļā, nav vērts.

— Nav vērts, — kā atbalss atkārtoja draudzene un piedūrās man pie pleca, — apturiet! Nebrauciet projām, mēs tikai palūkosimies uz kuģi, — viņa norādīja uz priekšu, kur metru trīsdesmit atstatumā stāvēja pietauvojies balts okeāna laineris «Aleksejs Krilovs». — Kāpjam laukā, Ņina.

Tikušas uz atklātā, asfaltētā laukuma, gluži kā skolnieces, kas pirmo reizi atnākušas ekskursijā uz ostu, meitenes, galvas atgāzušas, sāka aplūkot balto milzeni. Kuģis tiešām izskatījās iespaidīgi. Meitenes uz tā sāna šķita kā sīki, daudzkrāsaini kukainīši. No jūras pūta ass, griezīgs vējš un, neizturējušas pat pāris minūtes, zobiem klabot, abas jaunkundzes iespruka atpakaļ salonā.

— Uf… — nopūtās tumšmatainā Vera, — auksts gan.

— Nekas, pēc pāris nedēļām būsim tropos.

— Jūs kaut kur braucat? — sarunā iejaucos es, un, priecīgas par neitrālo klausītāju, meitenes izlika visu kā pie bikts.

Izrādījās, ka viņas nule piedalījušās firmas «Bon bon» sarīkotajā konkursā uz trim modes demonstrētāju vakancēm. Šīs vietas piedāvājot kāda liela ASV šūšanas firma. Atalgojums… ceļojumi… nauda… izpriecas… viņas bija absolūtā vilinošā piedāvājuma varā.

— Kas tā par firmu?

— Lasvegasas «Okey».

— Jūs noslēdzāt līgumu?

— Jā. Uz trim gadiem.

— Kad dodaties ceļā?

— Pēc piecām dienām ar «Alekseju Krilovu». Vai nav burvīgs kuģis?

— Debešķīgs, :— es pamāju. — Jāatzīstas, man skauž. Uz kurieni jūs aizvest?

Meiteņu nosaukto adresi es stingri iekalu atmiņā. Pēdējā brunetes izmestā frāze, viņām izkāpjot lielas, dzeltenas mājas priekšā, lika man saausīties: — Bez Soņas mēs joprojām kvernētu veikalā aiz letes.

XXXV nodaļa Lasvegasas «Okey» Pulkstenis rādīja tieši seši vakarā, kad aiz abām meitenēm aizcirtās nama parādes durvis. Bija skaidrs, ka braukt uz Ņevas prospektu nav nekādas jēgas, — Fjodorovs jau būs aizgājis, Nācis pie šīs atziņas, sapirku produktus, izvēloties tādus, kas ļautu ieturēt vakariņas, nesildot uz plīts. Jāatzīstas, es nespētu piespiest sevi pat novārīt olu kurlmēmās sievietes specifiski smaržojošajā virtuvē, kur nu pēc tam apēst. Izturēt ilgāk par minūti nebija iespējams, arī saimniece ar savu tukšo skatienu un robota vienaldzību nebūt neradīja šajā telpā mājīguma atmosfēru.

Pilsēta jau grima naktī, kad, novietojis pagalma stūrī opeli, piesardzīgi pagāju garām sunim, kas kā melns, nekustīgs plankums rēgojās tumsā. Tā kā rokas man bija pilnas ar iepirkumiem, piedauzīju ar kurpes purngalu pie durvīm un tikai pēc tam atcerējos, ka namamāte ir kurla. Kā nebūt — ar elkoni nospiedis rokturi, ar plecu atgrūdu durvis un sāniski iespraucos priekšiņā. Ticis istabā, ar pieri nospiedu elektrisko slēdzi un iegāzu savu nastu dīvānā.

Kad pārradās Kronbergs, un tas notika tikai pēc četrām stundām, uz galda jau gaidīja tīri ciešamas vakariņas no aukstiem uzkožamajiem un limonādes. Lai pārmāktu nepatīkamo smaku, es kūpināju cigareti un klausījos vakara ziņas. Man pat nevajadzēja jautāt, kur viņš pavadījis vakaru, — alkohola nodevīgā smaka liecināja pati par sevi.

— Ēd!

— Negribu, — Kronbergs atkrita krēslā un, atbīdījis šķīvi, sakrustoja uz krūtīm rokas. — Pat ar varu tu neiedabūsi manī ne kumosu, ne pilienu.

Drauga možā valoda un nosvērtā, enerģiskā āriene nepavisam neatbilda tai pārstrādātā spirta dvakai, kādu viņš izplatīja ap sevi.

— Kā veicās? — nespēdams novaldīt smīniņu, es painteresējos, un ari Valts pasmaidīja.

— Es viņu piedzirdīju, — viņš atzinās. — Piedzirdīju, un pie tam pamatīgi. Man nebija izvēles.

Pats redzēji — pēc pirmās glāzītes Soņa kļūst nevaldāma. Nācās saliet viņā… pat bail padomāt, cik tāds kārns sievišķis var izrādīties ietilpīgs. Protams, pēc tam viņai kļuva nelabi. Starp citu, man visu vakaru nācās balansēt uz naža asmens — te viens, te otrs brunču mednieks, piestreipuļojis pie mūsu galdiņa, galanti piedāvāja Soņai atbrīvot viņu no manas klātbūtnes.

— Manuprāt, kāds no tiem dabūja ciest?

— Liekas, ka viens vai divi nelaimīgi paslīdējuši — parkets tur slidens kā ledus, krītot nedaudz sasitās. Soņa nekļuva man neuzticīga tā vienkāršā iemesla pēc, ka nespēja tiktāl saņemties, lai uzstutētos vertikāli. Es pārliecinājos, ka aizlaisties no sava kavaliera kopā ar citu, tas viņai ir kā sports. Cik gan izvirtusi un nožēlojama ir šī sieviete! Turklāt tas, ko viņa dara, ir vislielākā neģēlība. Fjodorovā mīļākā veic vervētājas pienākumus firmā «Bon bon». Piedāvā darbu ārzemēs, pie tam ar tik vilinošiem noteikumiem, ka daudzi iekrīt.

— Daudzas, — es izlaboju.

— Jā, — draugs pamāja, — galvenokārt daudzas. Bet no kurienes tev tas zināms?

— Man izdevās iepazīties ar divām meičām, kas, šķiet, ne bez tavas Soņas palīdzības ar «Bon bon» starpniecību noslēgušas līgumu ar Lasvegasas firmu «Okey». Uz trim gadiem. Strādāšot lielā šūšanas firmā par modeļu demonstrētājām. Abas bija ekstāzē no negaidītajām nākotnes perspektīvām.

— Perspektīvām… Modeļus jau sen kā demonstrē pašu firmu darbinieces. Varbūt kaut kur vēl saglabājusies šī profesija, bet tie jau ir izņēmumi, un uz tādām vietām, pat kaķim skaidrs, neviens neies vervēt cilvēkus, turklāt ārzemēs.

— Bet viņas taču parakstīja līgumu.

— Droši vien tajā bija piebilde, kurai eiforijas dēļ neviens negrib pievērst uzmanību. Nu kaut vai šāda — nepieciešamības gadījumā administrācijai ir tiesības bez darbinieka piekrišanas pārvietot to citā darbā, saglabājot iepriekšējo atalgojumu. Šīs meičas nav nekas cits kā pašu muļķības un mantkārības dēļ savervētas nākamās prostitūtas. Lasvegasa, tā ir — publiskie nami, rulete, kārtis, spēļu automāti, ar vārdu sakot — visneiedomājamākās azarta spēles un pagrīdes bizness. Diez vai zem saules atrodama vēl kāda cita vieta, kur tik lielos apjomos tiek ekspluatēti cilvēka vispostošākie instinkti. Te princis vienā vakarā kļūst par ubagu, bet blēdis — par miljonāru. Narkotikas, roks, sekss, to visu nemaz nevar aprakstīt. Tikai ģeķis var apgalvot, ka uz priekšu ar vislielākajiem soļiem joņo zinātniski tehniskais progress. Nē, Robi, visstraujāk attīstās tieši tas bizness, kas ved cilvēku bezdibenī, — baudas un to apmierināšana. Es sazvanījos ar inspektoru Dousu. Lasvegasā — to viņš zināja pastāstīt, pat nepieprasot izziņas materiālus, firmai «Okey» piederot vairāki publiskie nami, kas nokomplektēti ar visdažādākajām gaumēm atbilstošām sievietēm, — vienā strādā krievietes, otrā — ķīnietes, trešajā — nēģerietes un tā tālāk. Pēc amerikāņu likumdošanas firmai neko nevarot pārmest, vienīgi tad, ja izdotos pierādīt, ka vervēšanā pieļauta apzināta krāpšana, tad gan.

— Bet līgums? — es iesaucos. — Meitenes pašas stāstīja. Nevar taču piespiest modeļu demonstrētāju kļūt par prostitūtu. Tam vajag…

— Nedomā, ka viņi nav nodrošinājušies, — Valts pārtrauca mani. — Noteikti eksistē firmai vajadzīgo profesiju saraksts, kuru, lai gan viņi ar to neiepazīstina vervējamās meitenes, kā pierādījumu, ka viņām bijis zināms par iespējamām sekām, nepieciešamības gadījumā cels priekšā varas iestādēm.

Tāpat, bez šaubām, līgumā ir punkts, kurā ierakstīts, ka slēdzējpuse ir iepazīstināta ar šo sarakstu. Ņem vērā, ka vervējamās ir gados jaunas, nepieredzējušas meitenes. Viņām ne prātā nevar ienākt, kas slēpjas aiz viena vai otra parakstāmā līguma paragrāfa. Jaunpienācējas parasti sākot ar striptīzu. Dažu mēnešu laikā apguvušas visas nepieciešamās iemaņas, sāk strādāt savā pamatprofesijā, tajā, kam patiesībā tikušas savervētas.

— Vai tiešām tur neko nevar darīt?

— Jāpierāda krāpšana.

— Kā?

— Būs jāaprunājas ar meičām. Adresi atceries?

— Jā. Cik nopratu, tad tur dzīvo brunete Vera, nezinu tikai, kurā dzīvoklī.

— To pateiks jebkurš nama iedzīvotājs. Ja meitenes piekritīs palīdzēt, iespējams, ka firma «Okey» jau tuvākajā laikā zaudēs ievērojamu skaitu savu darbinieču. Par to apsolīja parūpēties inspektors Douss. Protams, ja mēs sagādāsim neapgāžamus pierādījumus, bet, ja izdosies atmaskot kādas mahinācijas, — panākt nelietīgā uzņēmuma slēgšanu un vainīgo personu saukšanu pie kriminālatbil​dības.

— Atliek «Bon bon».

— Tā ir kopfirma. Nezinu, vai likumā par šādām firmām ir paredzēts vai nav, bet, manuprāt, ja viens no partneriem tiek atzīts par noziedzīgu, kā līdzdalībniekam par tādu būtu automātiski jākļūst arī otram. Nez kāpēc man tomēr šķiet, ka jaunu meiteņu ievilināšana ir šīs firmas noziegumu aisberga redzamā daļa. Kas gan varētu slēpties zem tās?

— Kā tu domā… — es iesāku un, piepeši sadusmojies, pagrābājos iekškabatā, kur kopš neatminamiem laikiem man glabājās košļājamā gumija. Atradis pastiepu draugam: — Pazelē, citādi smird kā spirta brūzī…

Valts pasmaidīja un paklausīgi iebāza mutē pelēcīgo tāfelīti. Pēc brīža, kad šķita, ka gaiss tiešām kļuvis vieglāks, es turpināju: — Kā tu domā, vai firmas «Okey» vadītājs…

— Džons Kellijs, — Kronbergs iesprauda.

— Jā, Džons Kellijs. Vai viņš nevarētu būt iejaukts Gunāra Dauges slepkavībā?

— Pilnīgi iespējams, — Valts palocīja galvu. — Esmu šo jautājumu ne tikai apsvēris, bet

paguvis savas rekomendācijas paziņot arī FIB inspektoram. Douss ir lāga puisis, gudrs. Viņš mēģināšot noskaidrot, un, ja šī versija būšot ņemama vērā, paziņot mums. Tad ar vienu triecienu varēšot likvidēt abas firmas, vajadzēšot tikai saskaņot savu rīcību. Reizē, protams, pienāks gals arī vadītājiem, lai gan apšaubu, vai tas mums izdosies, — draugs saldi nožāvājās un, uzslējies kājās, izstaipījās. — Manuprāt, laiks likties uz auss. Derētu kafija.

— Dzer limonādi, es virtuvē kāju nesperšu!

— Es tāpat. Lai kā smaržoju, bet tev tur taisnība — virtuvē ir vēl trakāk. Tā smaka… — nenobeidzis viņš pievāca limonādes pudeli, glāzi un jau durvīs pāri plecam izmeta, — ar labu nakti, tikumīgais zēn!

— Dusi saldi, pļēgur, — es atburkšķēju un izslēdzis televizoru, sāku klāt gultu.

Nākamajā rītā mani atmodināja tālīna pērkona ducināšana. Atvēris acis, ieklausījos. Dīvaini, bet šķita, ka decembrī nevajadzētu… tomēr nē, tur tuvojās negaiss! Piepeši es apjēdzu, ka draudošās skaņas nāk no blakusistabas! Tajā mirklī ducināšana pārvērtās krākšanā. Nebijis gadījums — Kronbergs miegā krāca! Pulkstenis rādīja ceturksni uz deviņiem, un, tīšuprāt trokšņodams, es sāku ģērbties. Gārdzošie trokšņi aiz sienas apklusa un nočīkstēja dīvāna atsperes.

— Celies! — es piepeši iebļāvos tā, ka pat ausīs iedžinkstējās. Muļķīgi, bet jāatzīstas, ka tādējādi guvu kaut nelielu gandarījumu par cauro miegu, jo mana istaba smirdēja gluži kā atskurbtuvē.

— Ko kliedz? — durvīs pabāzās Kronberga galva. — Uzmodināsi kaimiņus.

— Bez tevis un suņa tuvākajā apkārtnē dzirdīgu ausu neatrast. Pēc kā tu izskaties! Fui! Izspūris, apaudzis ar bārdu, un… tā tālāk. Izskalo vismaz muti!

Kad pēc desmit minūtēm manā istabā no jauna ienāca draugs, šķita, ka redzu pavisam citu vīrieti. Ja iepriekšējais bija kā pēc smagas uzdzīves, tad šis — korekti ģērbies, gludi skūts, smaržojošs pēc losjona — īsts salonu lauva. Dziji ievilcis nāsīs gaisu, biju spiests atzīt: — Tagad tu izskaties pēc cilvēka.

Pēc brokastīm satinām ēdiena atliekas vecā avīzē, lai pa ceļam iemestu urnā. Es aizkūpināju rīta cigareti un, lūkodamies, kā Valts ar vieglu grima kārtiņu piešķir saviem vaibstiem citu izteiksmi, jautāju: — Cik nopratu, tad «Bon bon» vervē arī vīriešus. Kas notiek ar tiem?

— Tu tā jautā, it kā es būtu šīs firmas direktors. Šis tas par šādiem gadījumiem tomēr dzirdēts, tāpēc domāju, ka pārsvarā — lētais darbaspēks. Zini, ir vesela virkne paņēmienu, kā piespiest cilvēku kļūt par to, par ko viņš negrib. Teiksim — aizved tevi uz svešu valsti, kuras iedzīvotāju valodu tu nesaproti, un piepeši lauž līgumu, jo tu atsakies pieņemt kādu zemisku piedāvājumu. Griezties tiesā? Smieklīgi, jo tu nespēj pat paskaidrot, ko vēlies, kur nu vēl apmaksāt tiesas izdevumus. Tā šie cilvēki tiek izmesti uz ielas bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Turklāt iedomājies psiholoģisko traumu — no gaisa pils piepeši — izgāztuvē! Pēc tam viņus apstrādā speciāli apmācīti aģenti, kas izliekas par sabiedrības padibenēm un, kad pēc nedēļas pie šī galējā izmisumā novestā cilvēka ierodas glābējs no «firmas», kurai pateicoties nabags arī nonācis bezizejas stāvoklī, muļķītis gatavs krist savam asinssūcējam ap kaklu un apraudāties no prieka. Tādā ceļā var vervēt algotņus, slepkavas, pat blēžu izpalīgus azarta spēlēs. Visu, ko vien vēlies! Sistēma baismīga, viss apdomāts līdz pēdējam sīkumam, tā, ka gandrīz neiespējami vainīgo saukt pie atbildības. To varētu salīdzināt ar narkotikām — pirmo soli vienmēr sper upuris. Arī tā ir demokrātija.

— Tātad vainīgi ir paši lētticīgie?

Kronbergs pakratīja galvu.

— Virspusējs spriedums. Tu domā, ka visi, kas iepinās šajā tīklā, ir vientieši? Nebūt ne, Robert.

Nu saki, kam ienāks prātā triekties uz viņu pasaules malu, ja iztiku varētu nopelnīt tepat dzimtenē? Redzi nu, sava un ne jau mazākā atbildības daļa būtu jānes tiem, kuriem ar šo noziedzīgo biznesu, liekas, nav nekā kopēja, — valdībai. Pēc tam, kad cilvēki novesti izmisumā, — pasvied slīkstošajam salmiņu un viņš

iekrampēsies kā glābšanas riņķī, nemaz neaptverot, ka tas ir tikai sakaltušas zāles stiebrs. Var jau to nosaukt par lētticību, bet, ielūkojoties saknē, uzprasās pavisam cits vārds, turklāt veltīts ne jau šiem nelaimīgajiem. Labi, met projām smēķi un braucam, — Valts piecēlās. — Mēģināsim pārdabūt savā pusē meitenes.

XXXVI nodala Ņina Pēc pusstundas mēs izkāpām tā paša dzeltenā nama priekšā, pie kura vakar vakarā biju izsēdinājis abas meitenes. Kronbergs nekavē​joties devās iekšā un piezvanīja pie pirmā dzīvokļa durvīm.

— Kas? — piesmakusi sievietes balss pēc brītiņa atsaucās.

— Atvainojiet. Šajā mājā dzīvo meitene vārdā Vera. Brunete.

Paviršības dēļ kādā dokumentā viņa nav ierakstījusi vajadzīgos datus par sevi. Vai nezināt, kurā dzīvoklī viņa mitinās?

— Piektajā, — balss atbildēja, un es dzirdēju, kā nočīkstot aizvērās iekšējās durvis.

Paraustījis plecus, Kronbergs pamāja: — Kāpjam augšā. Tas būs otrajā stāvā.

Draugam izrādījās taisnība. Šoreiz ar mums nerunāja cauri aizvērtām durvīm, bet, tikko piespiedu zvana pogu, tās atsprāga vaļā un uz sliekšņa izauga gadus sešpadsmit veca puišeļa smuidrais augums.

— Vera? — viņš pārjautāja. — Vera ir darbā. Es? Vova — brālis. Kur strādā? Tepat uz stūra — galantērijas veikalā. Ņina? Ņinu es pazīstu. Viņa ir Verkas draudzene. Abas neciešami pļāpīgas un • iedomīgas. Kā, uz ko? Uz savu skaistumu taču. Tikko kā ieguvušas kaut kādas godalgas, liekas, konkursā.

Pats dzirdēju! Staigā, degunus izslējušas! — viņa balsī skanēja pieauguša vīrieša nosodījums.

Pateikušies un atvadījušies, kāpām atkal lejā. Uz ielas Valts norādīja pa labi.

— Galantērija, — es skaļi nolasīju no izkārtnes. — Ieiesim?

— Protams. Varu derēt, — redzēdams mani ievelkamies dziļāk apkaklē, viņš piezīmēja, — ka viņas tevi neatcerēsies.

Veikaliņš izrādījās pavisam neliels, taču plaukti bija tā piebāzti ar raibi iesaiņotām precēm, ka pārdevējas daudzkrāsaino iepakojumu vidū nebija nemaz tik viegli pamanāmas. Te nu viņas bija, pie tam abas — slaidā Ņina un spriganā, enerģiskā Vera. Redzot, ka esam vienīgie pircēji, Kronbergs nekavējoties ķērās pie lietas.

— Jūs esat Vera? — viņš jautāja brunetei.

— Jā, — meitenes acis uzliesmoja. Acīmredzot viņa joprojām atradās eiforiskā sapņa varā un nepazīstama cilvēka interesē pret sevi laikam saskatīja savu ilgu piepildīšanās sākumu.

— Bet jūs — Ņina?

Tumšmate tikai pamāja. Es pamanīju, ka viņa bija krietni atturīgāka par draudzeni, jo arī iekšēji nereaģēja tik vētraini.

— Vakar jūs pieņēmāt piedāvājumu strādāt ASV, Nevadas štatā, Lasvegasā, noslēdzot par to attiecīgu līgumu?

— Jā, — saskanīgā duetā izdvesa abas meičas.

— Cikos jums sākas pusdienlaiks?

— Pēc trim stundām.

— Mēs gribam mazliet patērzēt par jūsu nākošo darbu, taču laika ir maz. Pamaz ari apmeklētāju, — pārlaidis tirdzniecības zālei skatienu, Valts konstatēja. — Varbūt darām tā — viena no jums pastāvēs aiz letes, kamēr mēs aprunāsimies ar otro, bet pēc tam jūs apmainīsieties. Vadītāja…

— Nav, — steidzīgi iesprauda Vera. — Būs tikai pēc pusdienām. Aizbrauca pēc preces. Es iešu pirmā, — viņa uzmeta lūdzošu skatienu draudzenei, un, kad tā pamāja, gluži kā priekšzīmīga skolniece, nostājusies Kronberga priekšā, pavēstīja, — esmu gatava. Kurp mēs dosimies?

— Mazliet pastaigāsim veikala priekšā.

Lai gan prozaiskais priekšlikums krasi atšķīrās no gaidītā — to skaidri varēja noteikt pēc tā, kā iepletās viņas acis, meitene padevīgi palocīja skaisto galviņu.

— Labi.

Man par neizsakāmu pārsteigumu, no sarunas nekas nesanāca. Acīmredzot Vera dzīvoja iedomu pasaulē, kura gandrīz nevienā punktā nesaskārās ar reālo. Redzot, cik sīvi viņa pretojas bez izņēmuma visiem Kronberga argumentiem, ar kādu paštaisnību aizstāv tiesības pašai lemt savu nākotni, ar kādu neuzticību noraida visu, pat skaidri saskatāmo, ja tas runā pretim viņas vēlmēm, nācās atzīt, ka slikta sabiedrība spēj sabojāt labus tikumus daudz ātrāk, spēcīgāk un dziļāk, nekā biju iedomājies. Pēc rakstura būdama visai ekspansīva, beigu beigās Vera pat apraudājās, un, papletis rokas, Valts bija spiests atzīt savu sakāvi. Taču piekodinājumu klusēt viņa uztvēra nopietni. Spriežot pēc drauga sejas izteiksmes, viņš, tāpat kā es, noticēja, ka meitene neizpļāpāsies.

Slaidā tumšmate, par laimi, izrādījās daudz vairāk pieejama saprātīgiem argumentiem nekā draudzene. Droši vien te savu lomu spēlēja viņas atturīgais, varētu teikt — vērtējošais raksturs. Starp citu, Ņinu mūsu atklājums uztrauca daudz mazāk nekā Veru, un viņa pat atzinās, ka vairāk par firmas solījumiem viņu ietekmējusi .biedrenes nevaldāmā sajūsma. Viņa dzīvoja daudz labākos apstākļos un bija piekritusi vairāk piedzīvojumu un ceļotkāres, nekā nepieciešamības spiesta. Izrādījās, ka Veras vecāki ir dzērāji un meitene ir gatava uz visu, lai tikai tiktu projām no mājām. Uz jautājumu, vai viņa spēs ietekmēt draudzeni, Ņina noliedzoši papurināja galvu.

— Nē. Bet jūs taču pastāstījāt viņai patiesību? — Meitenes nobālušie vaigi liecināja, ka ārējā savaldība tai padodas visai grūti.

— Vera to nepieņēma.

— Tad ir bezcerīgi, es viņu pazīstu no mazotnes. Ko ieņems galvā, to izdarīs, kaut ar pieri sienā! Paldies, ka brīdinājāt. Es nekavējoties došos uz «Bon bon» un lauzīšu līgumu, jo nekas no tā, ko jūs minējāt, mums netika stāstīts. Sods? Nospļauties, jo viņi taču paši…

Kronbergs gluži kā tēvs saņēma viņu zem rokas.

— Taisni to jūs nedrīkstat darīt, Ņina. Jūs taču esat drosmīga, vai ne?

Jautājums izvilināja meitenei smaidu.

— Kā zaķēns baltļipītis…

— Tad viss kārtībā. Zinu kādu medniekstāstu, kurā suņu ielenkts zaķis, neredzēdams citu izeju, izdarījis pašnāvību, ietriecoties ar pieri kokā! Šie cilvēki, Ņina, ir ļoti bīstami, tāpēc pārsteidzība var tikai kaitēt. Bet tagad iedomājieties šo mašīnu! Ja to nesalauzt, par upuriem kritīs vēl neskaitāmas jums līdzīgas meitenes. Šī firma jālikvidē par katru cenu, piekrītat?

— Jā.

— Redziet, bet tas var izdoties tikai vienā gadījumā — ja palīdzēsiet. Jā, Ņina, mums vajadzīga jūsu palīdzība!

Negaidītais lietas pavērsiens nabadzīti pagalam samulsināja.

— Kas man jādara?

— Par to mēs kopā ar jums pārspriedīsim jau šovakar. Iepazīstināšu jūs ar kādu cilvēku — pulkvedi Pozdņakovu.

— Grigoriju Konstantinoviču? Šoreiz bija mana drauga kārta brīnīties.

— Jūs viņu pazīstat?

— Pulkvedis ir sens maina tēva draugs.

— Kolosāli! Tas nu ir tas retais gadījums detektīva praksē, kad reālās iespējas piepeši pārtrumpo vēlamās. Jūs dzīvojat tuvumā?

— Trīs kvartālus tālāk.

— Skaidrs. Tagad ejiet atpakaļ uz veikalu, nomieriniet Veru un gaidiet mūs stundu pēc darba

beigām uz šī paša stūra. Pagaidām vecākiem neko nestāstiet, nav ko uztraukt pirms laika. Labi?

— Labi, — meitene piekrita. — Es iešu, bail, ka Vera kaut ko neizgāž, — viņa paskaidroja un klusāk piebilda, — jūs nestāstiet, ka mēs gribējām bez… atļaujas…

— No kurienes…

— Viņš, — Ņina pamāja uz manu pusi, — vakar mūs veda…

— Hm… Nu labi. — Padzinis no sejas smaidu, ko bija izraisījuši meitenes vārdi, Kronbergs nobrīdināja: — Esiet piesardzīga!

— Pacentīšos, — Ņina steidzīgi attrauca un nozuda veikala durvīs.

— Nu ko — nepazina? — indīgi pavīpsnājis, es pagriezos pret Valtu.

— Kas to varēja iedomāties. Bet neEksmojies, detektīvam jābūt pēc iespējas neuzkrītošākam. Un nebozies par patiesību.

— Dubļi un mitrums man no laika gala ir bojājuši garastāvokli. Ejam veicīgāk, gribu siltumu!

Opelī Kronbergs iedarbināja motoru, ieslēdza apkures sistēmu, ventilatoru un, atlaidies sēdeklī, sakrustoja uz krūtīm rokas. Visas pazīmes rādīja, ka viņš grasās iegrimt domās, taču, uzmetis man no sāniem šķelmīgu skatienu, negaidīti paziņoja: — Braucam uz Ermitāžu. Atslēgsimies no prātošanas uz minūtēm deviņdesmit. Uz minūtēm deviņdesmit atslēgsimies no prātošanas, labi?

Negaidītā priekšlikuma pārsteigts, uzmetu viņam pārbaudošu skatienu. ' — Joko?

— Kādi joki ar tik nopietnām lietām kā Rembrants, van Gogs vai Kuindži? — Kronbergs atvaicāja un, ieslēdzis pirmo ātrumu, nospieda gāzes pedāli.

Drauga piedāvātā atslodze atvirzīja sāņus raizes par izmeklējamās lietas sarežģījumiem, un mēs veselas divas stundas no vietas nodevāmies izcilāko pasaules šedevru aplūkošanai. Atceroties Rīgā vēl nesen redzēto izstādi, kas manī bija iesējusi neizpratnes sēklu par mūsdienu tendencēm tēlotājā mākslā, vai pareizāk — tās paudēju garīgās attīstības līmeni, šeit skatāmais bija kā gaismas pretstats tumsai. Pat ja Ermitāža būtu tukša, bez nevienas gleznas vai skulptūras, vēl atliktu telpu apdare, kas būtu ne mazākas apbrīnas vērta. Parkets, durvju un sienu rotājumi, griestu ornaments — no visa dvesa ne tikai cilvēka dvēseles tieksme pēc skaistuma, bet ari tās reālais piepildījums dažādos materiālos. Uz šī fona atmiņas par izstādi Rīgā šķita kā pļauka skatītājam, kā neuzmanīgs, netīrumos iesperts solis.

Salicis uz muguras rokas, Kronbergs vērīgi aplūkoja katru darbu, un es redzēju viņa skarbos vaibstus atmaigstam. Man pašam likās, ka, vērojot šos šedevrus, es iekšēji attīros. Domas koncentrējās uz gleznu, ļaujot uztvert attēloto cilvēku apģērbā, kustībās, acu un sejas izteiksmē mākslinieka doto skaidrojumu bez rakstītā vārda palīdzības. Tā vietā to darīja krāsas, meistara drošā roka un prāts. Manā apziņā dziļi iespiedās «Pazudušā dēla atgriešanās». Es paņēmu līdzi noteiktu atziņu, ka Dievs gluži tāpat kā šis mīlošais tēvs ar ilgošanos gaida atpakaļ savus pazudušos dēlus, bet pieņem tikai kā grēciniekus. Netīrus savos darbos, gluži kā skrandas uz ceļos nokritušā jaunekļa auguma, nožēlojamus, bet… nožēlojušus!

Iznākot no krāšņās mākslas pils, pirmais, kas patrāpījās ceļā, bija pretīgs, līdz pēdējam nolaidies dzērājs. Spilgtais kontrasts ar pirms mirkļa redzēto it kā netieši apliecināja cilvēka gara tieksmju pretstatu miesas tieksmēm. Alkohola paverdzinātais plukata pārlaida mums niknu, apmiglotu skatienu un, ņirdzīgi iesmējies: — Inteliģenti… — aizgrīļojās tālāk.

Pametis viņam nopakaļ skatienu, Valts latviski sacīja: — Droši vien tieši tādi stāvēja pie revolūcijas šūpuļa septiņ​padsmitajā gadā…

Nomaļā un salīdzinoši lētā restorāniņā paēduši pusdienas, sēdāmies opelī un braucām mājās.

Kronbergs tūdaļ pat okupēja manu istabu, bet es ar Gogoli padusē pārvietojos uz viņa dīvānu. Līdz manīm atlidoja atsevišķas frāzes krievu valodā, tad angļu — acīmredzot draugs uzturēja pastāvīgus sakarus ar inspektoru Dousu. Pēc tam uz veselām trim stundām iestājās klusums. Tikai retumis to pārtrauca papīra

čaukstoņa vai iešvirkstējusies lodīšu pildspalva. Acīmredzot Valts rakstīja. Kad pēc laiciņa man ienāca prātā papētīt Sanktpēterburgas karti, kura stāvēja grāmatplauktā, un nepieklauvējis es atvēru durvis, draugs, steidzīgi pārlocījis no abām pusēm aprakstītu papīra lapu, iebāza kabatā! Mani viņa rīcība izbrīnīja, jo es jau nu nebiju no tiem, kas bāž degunu svešās lietās. Sameklējis pilsētas plānu, atgriezos istabā un uzdevu sev jautājumu: «Ko viņš slēpa?" Parasti Kronbergs no nevēlamas iztaujāšanas izvairījās klusējot, taču neatceros reizi, kad būtu slēpis no manis kādu lietisko pierādījumu, vismaz tikai tā es spēju izskaidrot notikušo. Parasti, ja manas smadzenes spēja aptvert kāda fakta nozīmi, — gods un slava! Bet ja nē, paša vaina, gluži vienkārši papildus viņš neko nepaskaidroja. Šis bija netipisks gadījums, un jāatzīstas — drauga dīvainā uzvedība mani satrauca. Pat vakarpusē, kad, pavēris durvis, kā vienmēr drošā, enerģiskā balsī Kronbergs paziņoja: «Laiks!», es nespēju atkratīties no drūmās nākotnes nojausmām, kas pa šo laiku bija mani burtiski apsēdušas. Šķita, ka virs mūsu galvām savelkas īpaši negaisa mākoņi, kas sevī nes nelaimi. Kam? Uz to man nebija atbildes, taču iekšējā pārliecība, kas brīdināja par briesmām, bija neiedomājami spēcīga.

XXXVII nodaļa Nelietīgā, cietsirdīgā pasaule Valts apturēja opcli norunātajā vietā stundas ceturksni pirms noliktā laika. Ārā valdīja nakts.

Smidzināja sīks lietutiņš. Aprasojušais vējstikls dīvaini izkropļoja gājēju stāvus, pilītes uzzibsnīja un dzisa garāmbraucošo automobiļu lukturu gaismā, un tikai sānstiklā daudz maz varēja saskatīt nelielu ietves daļu. Piepeši kāds atrāva aizmugures durvis un, smagam augumam iezveļoties sēdeklī, automašīna nozvalstījās kā trausla laiviņa negaidītā vētras brāzmā. Nākamajā mirklī sēcoša balss norēja: — Rokas aiz pakauša!

Jāsaka, ka es pat lāga izbīties nepaspēju, jo, ielūkojies aizmugures spogulī, Kronbergs iesmējās: — Nemuļķojies, Griša!

Atskatījies izbrīnījos, jo sēdeklī zvilnēja nepazīstams, ar kuplu bārdu apaudzis vīrietis. Zemu pāri uzacīm uzvilktā naģene aizsedza viņa sejas lielāko daļu, taču atlikušās tomēr pietika, lai, kaut arī ar pūlēm, pazītu mūsu draugu Pozdņakovu. Atgāzies atzveltnī, pulkvedis smējās nedzirdamus smieklus.

— Tagad mums pietrūkst vienīgi Ņinas, — Valts paziņoja un pieplaka pie vējstikla. — Re, kur viņa!

Palūkojies sānstiklā, ieraudzīju uz ietves smuidro meiteni. Cieši piegulošs, rūtots rudens mētelis izcēla gleznā auguma slaidās līnijas. Apstājusies viņa paskatījās rokas pulkstenī un pēc tam aplaida apkārt skatienu.

— Griša…

— Nē, draugs. Tu sarunāji randiņu, tu arī ej. Es pa to laiku pavirzīšos sānis, lai būtu vieta.

Pēc dažām sekundēm salonā ieplūda smaržu vilnis, un līdzās pulkvedim apsēdās meitene. Pametusi uz savu blakussēdētāju paviršu skatienu, paliecās uz priekšu un vaicāja: — Uz kurieni brauksim?

— Uz krogu! — sēcošā balsī atsaucās pulkvedis un piepeši nozudusī bārda un naģene atklāja viņa patieso seju.

— Tēvoci Griša!

— Cst! Tad beidzot pazini gan. Papļāpāsim, meit, vēlāk, bet tagad braucam. Es rādīšu ceļu.

Bārda un naģene no jauna atgriezās vecajā vietā, turklāt tādā ātrumā, ka tumšmate acis vien noblisināja.

— Zili brīnumi…

Paklausot mūsu gida norādījumiem, Kronbergs aizvadīja automobili līdz kādai šaurai, tukšai ieliņai, kas apbrīnojami atgādināja tos sīkos kapilārus, kas izvago mūsu Vecrīgu krustām šķērsām. Apaļiem bruģakmeņiem izliktās ejas galā — tā beidzās strupceļā — aizpagā- jušajā gadsimtā celta pelēka trīsstāvu nama pagrabtelpā mēs atradām nelielu, mājīgu kafejnīcu.. Pa ceļam biju pamanījis, ka Kronbergs ar spogulīša palīdzību, bet pulkvedis vienkārši atskatoties, pastāvīgi kontrolēja aizmuguri. Šis fakts, kā arī Pozdņakova un Valta nomaskētā āriene liecināja, ka izmeklēšana ir iegājusi visai bīstamā fāzē. Pulkveža klātbūtne savukārt pastiprināja, ka mūsu un oficiālo varas iestāžu mērķi saskārušies. Kā apstiprinot manas domas, atvērdams pazemās durvis, Grigorijs Pozdņakovs klusinātā balsī sacīja: — Te mūs netraucēs.

Jāpiezīmē, ka viņa klātbūtne uz Ņinu atstāja labvēlīgu iespaidu. Varēja redzēt, ka meitene, kad līdzās sēdēja tuvais ģimenes draugs, jūtas daudz drošāk, nekā pirmoreiz, tiekoties ar mums vien. Pēc pulkveža lūguma Ņina atkārtoja visus vervētāju solījumus, bet viņš katru tās vārdu ierakstīja miniatūrā magnetofonā. Kad stāstītāja apklusa, Kronbergs uzdeva viņai jautājumu: — Kā Vera? Vai nākusi pie prāta?

— Pat netaisās. Vēl tikai nedaudz, un mēs būtu sastrīdējušās. Viņa ir tik ietiepīga, bet tas zaņķis mājās… Vera ir gatava uz visu, lai tikai tiktu no turienes projām.

— Žēl, — pulkvedis uzlika savu lielo plaukstu meitenei uz elkoņa. — Ja nekas nemainīsies, nāksies tev vienai…

— Ko? — Par to mēs parunāsim kopā ar vecākiem, — Pozdņakovs izvairīgi atbildēja. — Mums nav tiesību bez vecāku piekrišanas tevi pakļaut… Un klusē, dārgā, draugi vēlāk aizvedīs mani pie tevis uz mājām, un tur visu arī izlemsim. Bet tagad ēd savu kūku, rau, tur stāv spogulis, kurā vari sevi pavērot, bet onkuļi pa to laiku papļāpās par savām garlaicīgajām darīšanām. Okcy?

Acīmredzot šis vārds meitenē uzvandīja negatīvas asociācijas, jo baltā piere apmācās, taču nākamajā mirklī, ar piespiešanos pasmai​dījusi, viņa pamāja: — Labi.

Pēc pulkveža mājiena sabāzām kopā galvas un, gluži kā sazvērnieki, sākām sačukstēties.

— Inspektoru Dousu sazvanīji? — Pozdņakovs vērsās pie Kron​berga.

— Jā. FIB darbinieki uzsākuši Džona Kellija novērošanu, paralēli pievēršot pastiprinātu uzmanību viņa firmas darbībai. Viņiem ļoti aizdomīgi šķiet Kellija sakari ar vairākām Āfrikas valstiņām, galve​nokārt — monarhistiskajiem režīmiem.

— Preces noieta tirgus?

Valts pamāja.

— Personīgie harēmi, publiskie nami kūrortu zonā, sevišķi rietumu piekrastes rajonos, vīrieši — vergi un tā tālāk. Pats Džons Kellijs esot vīrs ar visai tumšu pagātni. Kā algotnis piedalījies brīvības cīņu apspiešanā Āfrikā. Kādā ceļā ticis pie sākuma kapitāla, neviens nezina. Speciālisti spriežot, ka ar savu pretīgo biznesu viņš pelna ik gadus vairākus miljonus. Kellijam grūti piekļūt, jo kā senātā, tā kongresā strādājot vairāki ietekmīgi šī cilvēka labvēļi.

— M… jā, — pulkvedis novilka. — ciets rieksts… Nekas, FIB ir pārkodis vēl cietākus.

— Jā, — Valts piekrita. — Starp citu, firmas «Okey» — «Bon bon» kompanjona ārēji redzamā nodarbošanās nerunā pretim ASV likumiem, taču vairākas pazīmes liecinot, ka tās ir viens no ķēdes posmiem starptautiskā noziedznieku sindikātā. Douss bija pilnvarots paziņot, ka Federālais izmeklēšanas birojs ir gatavs uz visa veida sadarbību, tā ka tev, Griša, būs jārunā ar vadību. Šī ir problēma, ar kuru nodarbojas Interpols. Tās atrisināšanā ieinteresētas gandrīz visas valstis. Katram gadījumam es iedevu Dousam tavas koordinātes. Paredzu, ka viegli tev nebūs, jo vecie kadri, kuru smadzenes nav attīrījušās no neuzticības vīrusa, noteikti parādīs ragus.

Pozdņakovs piekrītoši palocīja galvu.

— Redzi nu, Griša, bet tu vēl priecājies. Es tev atvedu lieku darbu, nepatikšanas un, spriežot pēc tavas bārdas — briesmas, bet tu vēl joprojām priecājies.

— Piecietīšu visu, bet tām neģēlībām jādara gals! Cik jauniešu, dzīdamies pēc labākas dzīves, ir padevušies viltīgajiem solījumiem. Kur viņi ir tagad? Vergo? Bet varbūt… Zini, iedomājoties viņu vietā savu dēlu vai meitu… es roku esmu gatavs bučot, uz ceļiem pateikties par nepatikšanām un darbu, pat briesmām, lai tikai iznīdētu šo lapseņu midzeni. Tas Douss, šķiet, ir prāta vīrs.

Kronbergs palocīja galvu un mainīja tematu.

— Kas jauns Dauges namā?

— Noteiktajā laikā Drošības komiteja to atstās.

— Kam tiks nodotas atslēgas?

— Rajona pašvaldībai, bet tā savukārt — jaunajam īpašniekam.

— Ļoti labi. Tātad cik dienas ir mūsu rīcībā?

— Trīs. Viņi izvācas ceturtdien, un ap pieciem vakarā tur neviena nebūšot. Telpu inventarizācija jau paveikta.

— Vai sameklēji, ko tev lūdzu?

— Bet ko tu lūdzi?

— Dažu cilvēku radu rakstus — atminies to lapiņu, kuru tev iedevu?

— Vēl ne. Nevarēju taču šajā darbā iesaistīt visu pārvaldi. Divi puiši pie tā strādā.

Jāpārbauda veselas arhīva dokumentu ķīpas, bet tas nav vienas dienas darbs.

— Kā viņi cer tikt galā?

— Vēl pāris dienas pacieties.

— Nu labi. Kā ar publikāciju presē?

— Būs. Varbūt tu mani iepazīstināsi ar iecerēto operāciju? Izmantot izmanto, bet man no tā…

— Mācies pacietību no Roberta. Ja esmu kaut kur kļūdījies, tad stāsts nebūs izēstas olas vērts un mani apsvērumi — viens izsmiekls. Starp citu, un tas jau ir tuvāk paša interesēm, es ieteiktu paviesoties tajās ģimenēs, kuru tuvinieki pametuši dzimteni, paļaujoties «Bon bon» vai tamlīdzīgu firmu solījumiem. Ko šie emigranti raksta? Lai gan viņu korespondence noteikti tiek kontrolēta, taču šādu tādu ieskatu lietas būtībā spēs dot. Tikai uzmanīgi, Griša. Ja šie cilvēki manīs, ka… tevi nežēlos.

— Kālab tad šī uzkabināta? — Pozdņakovs atjautāja un pasita ar knipi uz augšu savu lieko bārdu.

— Bet meitenes? Risks taču pamatīgs.

— Jā, — pulkvedis domīgi pamāja. — Bet iesaki kaut ko citu, lūdzu.

— Nevaru, — mans draugs paplēta rokas.

— Mēs fiksēsim viņu paskaidrojumus, lai gan domāju, ka pārliecināt izdosies vienīgi Ņinu.

Pārkopēsim līgumu, dokumentus, apgādāsim ar nepieciešamo aparatūru, ar vārdu sakot — iztaisīsim īstu aģentu, — pulkveža acis nez kāpēc raudzījās skumīgi. — Es ļoti ceru uz Dousu.

— Viņš apsolīja parūpēties par drošību.

— Paldies viņam un tev. Tātad «Bon bon» pāriet mūsu lietvedībā, vienīgi abi Fjodorovi… Tas profesors…

— Ivans Dmitrijevičs, manuprāt, nav iejaukts. Otru tik bērnišķīgu personību grūti iedomāties.

Acīmredzot tāpēc par viņu tā jūsmo tieši studentes… Manuprāt, uz dzīvi mākslinieki lūkojas ar pavisam citas konstrukcijas acīm nekā vienkārši mirstīgie. Fiksē formu, izmērus, krāsu, ideju, bet par visparastākajām sadzīves problēmām tiem nav pat apjēgas. Fjodorovs ir tieši tāds. Kad tavi puiši savāks ziņas par namu Kučieru ielā?

— Rīt dabūsi.

— Teicami. Bet tagad, balstoties uz savu pieredzi, Griša, — Kronbergs, uzlicis roku savam krievu draugam uz pleca, pieliecās pie pašas auss, — mēs ar šo faktu sadūrāmies Francijā, un Douss…

Pielaid pie šīs lietas tikai pārbaudītus, uzticamus un godīgus cilvēkus. Neuzpērkamus. Kukulis, ko piepeši kādam var piedāvāt, ir spējīgs pārsvērt svaru kausus uz nodevības pusi. Par sekām pats vari iedomāties.

Lai nenotiktu nelaime, ņem manu brīdinājumu vērā. Šajā vispārējās nabadzības laikā kāja var paslīdēt pat taisnākajam…

Pozdņakovs pamāja.

— Esmu par to domājis.

— Tagad liekas, ka viss. Mums atliek tikai ar pilnu atbildības sajūtu, bez kavēšanās likvidēt savas kūciņas. Man šķiet, ka Ņina neatteiktos no vēl viena gabaliņa.

Tikai tagad es pamanīju, ka, atgāzusies krēslā, ar tukšu tasīti priekšā, mūsu skaistā galda biedre garlaikoti vēro vienīgos apmeklētājus — pavecu jaunekli ar gariem, saspeķotiem matiem un neizskatīgu meiteni. Man ienāca prātā, vai pulkvedis, nemaz nerunājot par šo trauslo būtni, spēj aptvert visas iespējamās sekas, kas Ņinu sagaida pēc tam, kad viņa būs uzkāpusi uz «Alekseja Krilova» klāja?

Izplānotās operācijas būtība pamatvilcienos man bija skaidra, lai to aptvertu, pietika to skopo mājienu,

kurus atļāvās Pozdņakovs. Nebija taču nekādas garantijas, ka abas meitenes neizsēdina Āfrikas piekrastē.

Skaidrs, ka vervētāji netaisīs nekādas ceremonijas ar savu preci, un, kas vairāk maksās, tam tā tiks. Jau tagad es saskatīju veselu virkni visdažādāko nejaušību, kas pie noteiktiem apstākļiem varēja izraisīt nelabojamu nelaimi. It kā nolasījis manas domas, pulkvedis iečukstēja ausī: — «Alekseja Krilova» kapteinis Rumjancevs uzmanīs, lai pa ceļam nenotiktu ekscesi, bet ASV viņas sagaidīs FIB puiši. Neuztraucies, Robert, to visu es nokārtošu.

No šiem vārdiem man ap sirdi kļuva mazliet vieglāk. Pozdņakovs grasījās pasūtīt vēl vienu kūciņu, bet, kad tumšmatainā meitene atteicās, palocījis galvu, smagnēji piecēlās.

— Mums laiks, Ņina. Atvadies no šiem cilvēkiem un visu mūžu pateicies liktenim par to, ka jūsu ceļi krustojušies! Bez viņiem tev nebūtu nākotnes. Mēs tomēr iesim kājām, tā būs drošāk.

— Ardievu! — meitene pakniksēja, pulkvedis cieši paspieda rokas, un mēs palikām vieni.

— Nabaga skuķis… — es nomurmināju, un, piekrītoši pamājis, Kronbergs piebilda: — Nelietīgā, cietsirdīgā pasaule!

XXXVIII nodaļa Viņš noteikti izlasīs Valta vārdi izraisīja manī veselu jautājumu gūzmu, un minūtes desmit, izklaidīgi malkojot pēc kaltētiem graudiem smaržojošo dzērienu, pārdomājot tos, mēģināju rast atbildi uz katru. Piepeši pamanīju, ka sākusi reibt galva.

— Kas tas ir? — pacēlis augsto, ar burkānkrāsas šķidrumu pildīto glāzi, jautāju.

— Nezinu, — draugs paraustīja plecus un pieliecies uzmanīgi paostīja. — Šķiet, ka citronu šņabis un ūdens — viens pret vienu. Plus… vērā neņemams krustnagliņu uzlējuma tilpums. Varbūt, ka to šeit sauc par groku?

— Tādā gadījumā pats pareizākais būs, ja lasīsimies. Man nepatīk, kad šmauc.

— Ejam, — draugs piekrita. — Starp citu, par to groku samaksāja Pozdņakovs un, ja jau kādam būtu jāzūdas, tad ne jau nu tev, draudziņ.

— Varbūt izmetīsim līkumu? — kad bijām ieņēmuši vietas automašīnā, ar viņam neraksturīgu vieglprātību negaidīti lika priekšā Valts. Izbrīnījies es iebildu, un tas no manas puses bija ne mazāk neraksturīgi: — Vai tad izmeklēšana jau galā?

— Vismaz divas nākamās dienas nekas sevišķs nav gaidāms, — visai izvairīgi atbildēja blakussēdētājs. — Un kas var liegt mums kaut nedaudz izklaidēties? Pavizināsimies, apskatīsim pilsētu, jāatzīstas, ka Pēterburga pēc Rīgas ir otra mana mīļākā pilsēta.

Mēs ilgi braukājām pa skaisto, gada nogalē ugunīs mirdzošo Sanktpēterburgu. Es domāju par to, cik gan ļaunuma cēlies šajā pilsētā, sākot no tās tapšanas dienām, kad despots savu gribu piepildīja, bruģējot ielas ar cilvēku kauliem. Kā pašas no sevis vilkās paralēles ar tiem celtniecības darbiem padomju laikā, kad par jaunceltņu fundamentu tika izmantots tas pats materiāls. Kur meklējams, kur slēpjas šīs pilsētas svētums, kas bija ietverts tās nosaukuma pirmajā daļā? Vai septiņpadsmitajā — ļaunuma triumfa gadā?

Jeb agrāk, kad Puškins apdziedāja tās bulvārus un laukumus? Bet varbūt tas pielikts vienkārši izsmieklam? Cik gan ātri šī pilsēta bija uzplaukusi, bet pēc tam sista un dauzīta. Es atminējos nez cik reizes redzētos baigos blokādes laiku kadrus — mirušos un mirstošos, atcerējos upuru uzskaiti Piskarjovas memoriālajā kapsētā, manā atmiņā atausa tur lasītā, aizkustinošā un reizē drausmīgā mazās meitenītes vēsts nākamajām paaudzēm — lakoniskā tuvinieku agonijas aina. Kur slēpās šī soda cēloņi?

Varbūt tie dzima reizē ar lielās pilsētas ieceri un tika nostiprināti radīšanas procesā? Pētera esamības lepnumā? Viņš bija iemūžinājis savu vārdu matērijā, bet vai tā ir likme uz patieso vērtību? Vairāk nekā septiņdesmit pēdējos gadus Pēterburga bija gājusi tikai šo ceļu… Un sodīta.

Spriežot pēc drauga domīgās sejas, arī viņš pārdzīvoja kaut ko tamlīdzīgu. Mēs riņķojām pa pilsētas centrālo daļu. Veikalu vitrīnas atspoguļoja trauksmaino uguņu deju un steidzīgo gājēju stāvus. Automašīnu lukturu apžilbinošais spiets virpuļoja uz ielas braucamās daļas, ar savu nemieru it kā pasvītrojot lielās pilsētas iekšējo aritmiju. Sanktpēterburgas, gluži tāpat kā jebkuras pasaules pilsētas dzīvi noteica kaislības — šis perpetuum mobile, kas neļāva apstāties, nedeva miera ne mirkli. Varbūt tieši šis bija tas acīm apslēptais cēlonis, kam seko masu kapsētas? Un pilnīgi iespējams, ka kādā galvā jau tagad dzima nākamā nozieguma aprises, mets, plāns, kam sekos atņemts gods, dzīvība vai manta. Kārību piepildījums — vai tāds eksistē? Spriežot pēc vēstures, šī ir nāves riņķa deja, kurā zaudē visi — gan laupītājs, gan aplaupītais, gan izvarotais, gan izvarotājs, pastāvīgas mokas, kas prasa aizvien jaunus upurus. Tagad pilsēta man šķita drūma un noslēpumaina, savā būtībā ļauna perētāja, no kuras olām šķiļas varmācība un viltus.

«Cilvēks, tas skan lepni!» man ienāca prātā Maksima Gorkija vēsturiskā frāze, un es nodomāju —

cik gan nožēlojami izskatītos, ja tārps sev mēģinātu piesavināties arāja godu.

Mūsu izbrauciens noslēdzās pavisam drūmā noskaņā. Par nožēlošanu, šeit trūka tā nomierinātājĒdzekļa, kas pastāvīgā gatavībā veldzēt noskumušu dvēseli gaidīja Rīgā, — mūsu omulīgās virtuves. Tās vietā — bezpersoniskas telpas, auksti uzkožamie un kefīra glāze. Sarunas šoreiz nevedās, un neierasti agri mēs devāmies pie miera. Grāmatskapī man izdevās atrast apbružātu «Agrīno dārzeņu» sējumiņu, un atlikušo dienas daļu es nodevos šīs botāniskās nozares studijām. Jāatzīstas, nekad agrāk augu dzīve mani nebija sevišķi aizrāvusi. Kā jau pilsētniekam, kas visu nepieciešamo nevis izaudzē, bet iegādājas tirgū vai veikalā. Mana saskare ar laukiem līdz šim bijusi tik īsa un epizodiska, ka nekādas dziļās pēdas atmiņā neatstāja. Es gan varēju pamanīt, pat apjūsmot skaistu ziedu vai tveicīgas vasaras dienā pateikties kupla bērza dotajam pavēnim,bet neko vairāk nedz redzēju, nedz sapratu. Taču šoreiz, lasot populāro izdevumu, manas acis it kā atvērās un pārsteigts es ieraudzīju… sēklas! Aplūkojot krāsainajā uzņēmumā atainotās, sīksīkās, neizskatīgās sēkliņas un tām līdzās jau pieaugušus augus, es nekādi nespēju aptvert, kā tādā kriksītī tas bijis ieprogrammēts! Augstāks, cilvēka smadzenēm neaptverams saprāts bez vārdiem liecināja par sevi — lūk, te Es esmu! Reizē pilsētas izraisītais negāciju vilnis kaut kur atplūda, to izstūma iekšējais miers, kas dvesa no šīs atziņas, un, tās nomierināts, es aizmigu.

Nākamās divas dienas, domās nogrimis, Kronbergs galvenokārt pavadīja savā istabā. Nekad agrāk nebiju redzējis viņu tik nospiestā garastāvoklī. Manuprāt, tas jau robežojās ar depresiju. Nereti viņš iesaistījās garā, nervozā apcerē par dažādu filozofu idejām, noslēgdams ieilgušo diskusiju, negaidīti paziņojot, ka visas tās ir muļķības, turklāt nevis autora gara auglis, bet gan bezdarbības sekas. Lai argumentētu savus secinājumus, draugs bieži, un jāsaka — trāpīgi, citēja Bībeli. Reizēm nebrīdinājis uz stundu vai divām pazuda, bet atgriezies no jauna ieslēdzās savā istabā. Jā gan — ieslēdzās! Kaut ko tādu agrāk es pat iedomāties nespēju. Pamazām mani radās aizdomas, vai garīgā pārslodze nav laupījusi daļu no viņa saprāta, taču tajās retajās reizēs, kad draugs uz bridi atguva možumu, pārliecinājos, ka Kronberga galva joprojām strādā kā strādājusi. To viņš pierādīja, ierasti kādu manu tīši izteiktu pārsteidzīgu spriedumu atspēkojot, beigās nepiemirstot atgādināt, ka viņš neesot jucis. Turklāt Valts vienā laidā kaut ko rakstīja. Pāris reizes pamodies nakts vidū, es saklausīju vieglu lodīšpildspalvas čirkstēšanu pret papīru. Par skaņas avotu nebija nekādu šaubu. Uz jautājumu, vai viņš nav sasirdzis, Valts, pat nepasmaidot, papurināja galvu, tādējādi vēl vairāk sakāpinādams bažas. Paldies Dievam, trešajā dienā drauga neizturamā uzvedība mainījās. Kad manās durvīs pašā rīta agrumā nostājās biedrs, es uzreiz, nekļūdīgi pazinu viņā to pašu veco enerģisko Valtu Kronbergu, kura asais, loģiskais prāts bija uzveicis un nolicis uz abām lāpstiņām ne vienu vien pašu gudrāko un atjautīgāko noziedznieku.

— Viņi izvācas! — draugs paziņoja, un, pacēlis acis no grāmatas, es neizpratnē jautāju: — Kas? — Drošībnieki no Dauges nama. Šovakar, Robert, viss atrisināsies, un ceru, ka mums būs tas gods pasniegt rokudzelžus kā savu personīgo velti cilvēkam, kas neko citu kā karātavas nav pelnījis. Pastkastītē ielūkojies?

— Nemaz nezinu, kur tā atrodas.

— Pie vārtu staba, draudziņ…

Kronbergs atgriezās ar avīzi rokās un, apsēdies pie galda, atlocīja sleju, kurā, kā es paguvu pamanīt, bija runa par jaunākajiem notikumiem pilsētas dzīvē.

— Interesants rakstiņš! — piepeši viņš iesaucās un, atlaidies ērtāk, skaļi nolasīja sekojošo: «Bijušajam grāfa Orlova namam Kalēju šķērsielā atradies jauns īpašnieks. Gadsimtu mijā izputējušais grāfs bijis spiests atteikties no greznās dzimtsmājas un izmeklēti iekārtotā angļu dārza par labu baņķierim Leonīdam Daugem, «Austrumu bankas» līdzīpašniekam. Kā lēš zinoši ļaudis, baņķieris, lai tiktu pie mājas, atdevis vairāk par miljonu. Par nožēlošanu, nabaga grāfam šī injekcija laimi neesot nesusi. Pamanījies nospēlēt kārtīs šo milzu summu, pēdējais no Orloviem īsi pirms revolūcijas beidza

savu dzīvi pašnāvībā. Tiesības uz izcilo arhitektūras meistardarbu pieteikusi Leonīda Dauges mantiniece no Latvijas Nora Baumane. Šodien namu pamet Bdz šim tajā iemitinātā Drošības komitejas apakšvienība, bet jau rīt rajona pašvaldībā atslēgas saņems jaunā īpašniece. Pēc vairāk nekā astoņdesmit gadu ilgas aizkavēšanās taisnība triumfē.»

— Baidos, — es sacīju, kad, salocījis laikrakstu, Valts atgāzās sēdeklī, — ka Baumanei ir mazliet pāragri pārņemt namu savā īpašumā. Vispirms pasniegsim rokudzelžus tam, kam tie domāti, un, tikai pārliecinājušies, ka saslēgtās rokas ir īstās, turklāt saslēgtas kārtīgi, aicināsim viņu uz Sanktpēterburgu.

— Tev taisnība.

— Tādā gadījumā viņa jābrīdina.

— Nora Baumane, Robert, nav pat taisījusies atstāt savu paslēptuvi Līzes tantes mājā.

— Bet avīzē taču…

— Rakstiņš, kuru tikko tev nolasīju, pieder manai spalvai un domāts tieši tam, par ko tu pats runāji. Šovakar mēs ierīkosim slēpni vecā Dauges namā.

— A… Tātad… — beidzot manās smadzenēs sāka izgaismoties drauga plāns. — Tātad viņam nav vajadzīgs pats nams…

Kronbergs palocīja galvu.

— Viņam vajadzīgs tas, kas namā.

— Kas? — Ja paveiksies, mēs to uzzināsim jau šovakar.

— Bet vai viņš izlasīs?

— Viņš izlasīs, — Valts stingri noteica. — Viņš noteikti izlasīs!

XXXIX nodaļa Slēpnis Kronbergs zvanīja Pozdņakovam. Dzirdēju, kā viņš norunāja tikšanos, turklāt ievērojot visus konspirācijas noteikumus. Pēc tam, pametis uz manu pusi vainīgu skatienu, jautāja: — Tev mašīna būs vajadzīga?

Sapratis divkāršo mājienu, pakratīju galvu un ar grāmatu rokā iegrimu atzveltnes krēslā.

Draugs atgriezās pēc divām stundām. Viss viņa izskats liecināja, ka sagatavošanas darbi norit veiksmīgi. Lai gan es joprojām skaidri neko nezināju, nebija grūti nojaust, ka šonakt mūs gaida bīstama dēka. Šī nojauta pārtapa pārliecībā, kad, izvilcis savu trofeju — Fjodorovu mājas sargam atņemto revolveri, Kronbergs rūpīgi sāka pārbaudīt mehānismu. Līdzīgos gadījumos agrāk viņš nekad netika apgrūtinājis sevi ne ar ko vairāk par spēcīgajām rokām. Pēc tam vairākas stundas draugs pavadīja istabā, un tikko saklausāmā švirkstoņa liecināja,ka viņš atkal raksta. Tieši sešos vakarā, ienācis pie manis, Valts atslīga krēslā un, uzmetis savādu skatienu, uzdeva visai dīvainu jautājumu: — Vai tev ir bail?

Es paraustīju plecus un mazliet aizskartā, ironiskā tonī attraucu: — Noteikti mazāk nekā tev, jo es taču nemaz nezinu, no kā jābaidās.

— Nezināt tātad ir priekšrocība, — Valts pasmaidīja un kaut kā neveikli atzinās, — man šoreiz gan kaut kā… ne nu īsti bail, bet mācas virsū drūmas nojausmas.

No šīs atzīšanās man pārskrēja nervozas trīsas.

— Saaicini palīgus. Pozdņakovs taču ir tavs draugs. Viņš ar prieku palīdzēs, es zinu.

Kronbergs pašūpoja galvu.

— Mēs veicam izmeklēšanu svešā valstī, nesaskaņojuši savu rīcību ar varas iestādēm. Jā, Griša ir mans draugs un tikai kā draugs un nevis pulkvedis apsolīja šovakar nākt mums talkā. Diemžēl daudzos viņa kolēģos politisko apmelojumu dēļ paguvis iesakņoties aizspriedums pret Latviju, un viņš neriskēja ziņot. Operācija varēja izjukt. Bet tagad celies, mums laiks doties ceļā.

Juzdams, ka neko konkrētu izspiest neizdosies, paklausīgi noliku grāmatu uz galda un sekoju draugam. Suns, mums parādoties, vēsā vienaldzībā nozuda šķūnīša pavērto durvju melnajā spraugā, tādējādi it kā pasvītrojot savu attieksmi pret nevēlamajiem viesiem.

Tuvo notikumu gaidās sirds krūtīs dauzījās kā nejauši istabā ielidojis zvirbulēns. Ar gribas piepūli, liekas, man izdevās noslāpēt iekšējo nemieru, kad, apturējis opeli netālu no krustojuma ar Kalēju šķērsielu, Valts cieši pavērās manī ar savu pelēko acu skadro skatienu.

— Ejam?

— Kur Pozdņakovs? — atbildes vietā atjautāju.

— Viņš būs priekšā.

Kad, piesardzīgi apkārt lūkodamies, pienācām pie Dauges nama vārtiņiem, decembra īsā diena jau pirms pāris stundām bija beigusies. Šķita, ka augstais žogs mūs atdala no kaut kā draudoša, gluži kā zooloģiskajā dārzā metāla režģi no plēsīga zvēra. Varbūt šo tīri fizisko sajūtu radīja ielas lukturu gaismā tik tikko saskatāmā dzeloņstiepļu rinda sētas augšmalā, bet pilnīgi iespējams, ka to izraisīja doma, ka tur, aiz tās, ilgus gadus darbojusies viena no baisākajām organizācijām cilvēces vēsturē. Tāpēc es burtiski palēcos, kad piepeši līdzās atskanēja klusa balss: — Nāciet iekšā!

Tikai tagad pamanīju, ka apmeklētājiem domātie vārtiņi stāv pusvirus, bet sēcošajā basā pazinu pulkvedi Pozdņakovu. Kronbergs nedzirdamiem kaķa soliem nozuda šaurajā spraugā. Pametis apkārt piesardzīgu skatienu, ari es ieniru angļu dārza piķa melnajā tumsā. Vārtiņi aizkrita un griezīgi iečīkstējās

atslēga. Jau pēc dažām sekundēm ar tumsu apradušās acis saskatīja lielākos priekšmetus — koku stumbrus, tādu kā nelielu dīķīti, kura virsma zaigoja noslēpumainā, metāliskā vizmā, namu, kas līdzinājās nelielai pilij, un pulkveža masīvo augumu.

— Griša, — Kronbergs čukstēja, — kāpēc negaidīji, kā bijām norunājuši, namā?

— Durvis aizplombētas, bez tavas ziņas negribēju lauzt.

— Aizplombētas? — spriežot pēc balss, negaidītais jaunums bija Valtu nepatīkami pārsteidzis.

— Jā. Plomba īpaša — noņemt var tikai ar speciālām knaiblēm.

— Man tas nepatīk, — Kronbergs nomurmināja. — Liekas, nāksies mazliet pasalt.

Mēs uzmanīgi apstaigājām nelielo parku, un es varēju tikai iedomāties, cik jauki te izskatās vasarā.

Likās kaut kā pretdabiski pašā lielpilsētas centrā ieraudzīt mājīgu lauku ainavu, kurā netrūka it nekā. Pats nams bija iegarena, pelēka celtne ar kolonnām rotātu portālu un augstiem logiem. Virs jumta slējās tornis, ar kaut ko atgādinot kuģa mastu. Lukturīša gaismā rūpīgi aplūkojis dīvainās formas plastmasas plombu, Kronbergs bija spiests atzīt: — Noraut jau var, bet to tūdaļ pamanīs.

— Kas? — es izbrīnījos. — Iebrucējs? Neesmu dzirdējis, ka laupītāju varētu atbaidīt ar kaut kādas plombas palīdzību. Pievilināt — jā.

— Bet varbūt tā te karājas pavisam cita iemesla dēļ?

— Kāda?

Taču mans draugs neatbildēja. Stāvēdams uz kāpņu augšējā pakāpiena, viņš vērīgi lūkojās uz visām pusēm. Pozdņakovs, kura seju tāpat kā iepriekšējā reizē sedza biezā bārda, piepeši pacēla roku un, norādīdams pa labi, paziņoja: — Tur, aiz tiem krūmiem, ir pietiekami tumšs…

— Jā, — piekrita Valts, — man ari šī vieta šķiet piemērota, taču mums derētu sadalīties. Aiz tā resnā koka, — viņš norādīja pretējā virzienā, — vienam cilvēkam būtu pietiekami laba paslēptuve.

Piemēram tev, Griša. Tuvāk pie durvīm, turklāt… Tu šajā darbā esi speciālists. Ko teiksi?

— Tev taisnība, — pulkvedis pamāja, — tā būs drošāk. Es tad eju.

— Pagaidi, — Kronbergs satvēra viņu aiz piedurknes, — vispirms norunāsim, kā rīkoties. Es gaidu vienu cilvēku, — Valts izslēja gaisā rādītājpirkstu. — Vienu! Taču zem saules var gadīties viss, tāpēc iespēju robežās saskaņosim savu rīcības plānu. Gadījumā, ja viņš nebūs viens, rīkosimies pēc apstākļiem, bet domāju, ka mani apsvērumi izrādīsies patiesība un viņš būs viens. Bez manas komandas nekustēt!

Komanda rīkoties — pacelta roka. Kad viņš ieies namā, mēs ar Robertu sekosim, bet tev, Griša, nāksies nodrošināt aizmuguri. Ja tiks atstāts sargs, arī tāda iespēja jāņem vērā…

— Ar to es tikšu galā, — pulkvedis apsolīja.

— Tikai nenožmiedz, pazīstu tevi, dzelzs ķetna. Bet tagad pa vietām! Lai Dievs stāv mums klāt!

Krūmu saaudzē, kurā paslēptuvei vietu bijām izraudzījušies mēs ar Valtu, patiesībā izrādījās lapenīte.Te stāvēja neliels, no dēliem sasists soliņš, tā ka, salīdzinot ar Pozdņakovu, varējām iekārtoties ar ērtībām. Pulkvedis kā aizgāja aiz koka, tā izgaisa bez pēdām, likās — saplūda ar resno stumbru. Par laimi, nakts bija padevusies decembrim neierasti silta, taču,neraugoties uz to, jau pēc stundas sajutu, ka sāk stingt kāju pirksti. Laiks, kā vienmēr uz kaut ko gaidot, vilkās neizturami gausi. Negaidīti virs blakusmājas skārda jumta iznira blāvs, apsūbējis mēness sirpis. Šaurā nakts spīdekļa niecīgās gaismas nepietika, lai iezīmētu pat nama ēnu. Drīz vien aukstums iezagās zem krekla, sāka salt mugura, un, lai kaut kā sasildītos, es sāku dīdīties.

— Salst?

— Nedaudz vairāk, nekā gribētos.

-Še, — Kronbergs pastiepa man plakanu blašķi. — Tas sasilda.

Neapdomīgi norijis pamatīgu malku, dusmīgi iegrūdu trauku draugam rokā: — Tas taču spirts!

— Pagaidi dažas sekundes, — sekoja atbilde.

Tiešām, jau pēc brītiņa tīkams siltums izstarojās no kuņģa uz visām pusēm, aukstums kaut kur atkāpās un atjaunotā asinsrite atdeva miesai zaudēto enerģiju.

— Bet pats? — redzēdams blašķi nozūdam Valta azotē, es pajautāju.

— Kādam taču jāsēžas pie stūres. Pabeigsim darbu, tad atzīmēšu, laukā jau netaisos liet.

Apkārtējo namu logos pamazām izdzisa gaisma. Pat atblāzma, kas iezīmēja pilsētu debesīs kā gaišs oreols, likās kļūstam ar katru mirkli blāvāka. Klusums kā skaņas necaurlaidīgs milzu vāks lēnām vāzās virsū Sanktpēterburgai. Pulksteņa fosforescējošie rādītāji vienmērīgi skaitīja nakts stundas un minūtes, tiem netraucēja nedz aukstums, nedz nogurums.

— Varbūt viņš nenāks? — neizturējis nervozo neziņu, es ierunājos.

— Nāks, Robert. Pacieties.

Kronberga paredzējums piepildījās. Taču tas notika tik neparastā, varētu pat teikt — prozaiskā veidā, kas turklāt nemaz neiekļāvās manos priekšstatos par gaidāmo, ka sākumā šķita — notikusi kļūda un Drošības komitejas vīri atgriezušies pēc kaut kā aizmirsta. Vārtu viņā pusē piepeši apstājās smagā automašīna — to varēja noteikt pēc motora rūkoņas un augstuma, kādā vārtos iedūrās lukturu gaisma, — dēļu spraugās uzliesmoja spožas uguntiņas. Līdz mums atlidoja atslēgas radītais troksnis, lielie vārti aizripoja sānis un pagalmā urkšķot parādījās… pašizkrāvējs. Turpat aiz žoga mašīna apstājās, no kabīnes izrausās vīrietis un, aizbīdījis vārtus, atkal sēdās pie stūres. Šķērsojis angļu dārzu pa automašīnām domāto lokveida celiņu, automobilis apstājās Dauges nama parādes durvju priekšā. Kad uz kāpnēm parādījās noslēpumainā atbraucēja augums, Valts uzvaroši iečukstēja man ausī: — Viens!

XXXX nodaļa «Austrumu bankas» miljoni Pie durvīm uzzibsnīja kabatas lukturīša stars, kura gaismā vīrietis, liekas, ļoti rūpīgi pārbaudīja plombu. Sekoja sauss knikšķis, pēc tam noskrapstēja atslēga un nama tumšajā siluetā atdarījās durvju tumšā mute. Nostiprinājis, liekas, ar ķieģeli tās atvērtā stāvoklī, nepazīstamais atgriezās pie mašīnas.

Izņēmis no kabīnes iegarenu brezenta saini, viņš nozuda mājā. Pēc mirkļa logā uzliesmoja vāja gaisma.

Spriežot pēc tās nekustīguma, starojuma avots bija zemāk par palodzi novietota lampa. Kad jautājoši palūkojos draugā, neraugoties uz tumsu, izpratis šī žesta nozīmi, Valts pakratīja galvu.

— Par agru.

Vismaz divdesmit minūtes mēs pavadījām, sasprindzināti ieklausoties dārzā valdošajā klusumā.

Negaidīti līdz mums atlidoja dīvaina, tikko dzirdama, oda sīkšanai līdzīga skaņa. Nekā nespēju saprast, kas to varēja radīt, taču Valtā tā izraisīja prieku. Uzsitis man uz pleca, viņš izslēja gaisā atliekto īkšķi un tūlīt pēc tam pacēla roku. Gar koka stumbru piesardzīgi pabāžas pulkveža galva. Ar izteiksmīgu mājienu licis saprast, lai viņš paliek uz vietas, Kronbergs izvilka no azotes revolveri un, saņēmis mani aiz elkoņa, iečukstēja pašā ausī: — Uz priekšu, vecais!

Cenzdamies nesacelt troksni, turēdamies augsto koku mestajās ēnās, aizzagāmies līdz nama stūrim.

Te bija diezgan gaišs, jo mēness spīdēja virs pašas galvas, arī dūmaka bija izklīdusi. Virzoties cieši gar raupji apmesto mūri, mēs sasniedzām vaļējās durvis. Šeit oda sīkšana pārvērtās kāda instrumenta izdotajās skaņās. Nopakaļ Valtam klusītēm ielavījos priekšnamā, un tālāk — plašā, tukšā hallē. Te uz grīdas stāvēja parasta galda lampa bez abažūra un meta vāju gaismu uz sienām un griestiem. Līdzās ieejas durvīm es pamanīju zemu velvētu eju. Tajā atradās kāpnes, kas puslokā veda lejup un noslēdzās ar nelielu laukumiņu. Te mēs apstājāmies. Pa kreisi aizstīdza šaurs gaitenis. Nebija šaubu, ka dīvainās skaņas nāk tieši no turienes. Gaisā jautās spēcīga ķieģeļu putekļu smaka. Pie griestiem dega spuldze. Piesardzīgi palūkojies gar stūri, Valts kādu brīdi neatraudamies vērās turp, no kurienes nāca griezīgās skaņas. Uz mirkli atskatījies, pamāja ar pirkstu un klusi teica: — Paskaties, tikai uzmanīgi, — un pavirzījās sāņus.

Es paklausīju. Kad manām acīm pavērās šaurais gaitenis, gluži neviļus sarāvos — šķita, ka priekšā deg. Iesarkani dūmu mutuļi no grīdas līdz pat griestiem piepildīja visu velvēto eju. Priekšā neskaidri ieraudzīju līkņājošu stāvu. Tas bija tikko saskatāms blīvajā mākonī. Izskatījās, ka noslēpumainais cilvēks strādā ar kādu elektrisko rokas instrumentu. Spriežot pēc visa, viņš centās sagraut gaiteņa sienu.

Brīnīdamies, kā dīvainais strādnieks nav nosmacis sīvajos dūmos, ielūkojos vērīgāk un pamanīju, ka viņam uz sejas ir respirators. Bija skaidrs, ka vīrs nācis ar noteiktu mērķi un pamatīgi sagatavojies.

Kamēr tā vēroju, motora troksnis aprāvās un, nolicis savu instrumentu, viņš apbruņojās ar lauzni. Tā dobjajiem dzelzs stieņa triecieniem ik pa brīdim mainoties ar elektroinstrumenta spalgo sīkšanu, aizritēja vismaz pusstunda. Piepeši atskanēja pamatīgs būkšķis, uzvērpās vēl viens, nu jau pelēku dūmu mutulis, un viss apklusa. Siena bija iegruvusi! Nepazīstamā rokā uzliesmoja kabatas lukturītis. Dažas sekundes viņš stāvēja kā sālsstabs un piepeši… pazuda!

Es jau paspēru soli uz priekšu, taču Valts, saņēmis mani aiz pleca, pielika pie lūpām pirkstu un, ne vārda neteicis, pagrieza izejas virzienā. Klusītēm uzkāpām atpakaļ un, atraduši tuvākā loga nišu, aizslēpāmies aiz stūra. Kronbergs izvilka kabatlakatiņu un pacēlis pie sejas, lai notrauktu putekļus, sastinga.

— Kas noticis?

— Re! — drauga pirksts pavērsās pret grīdu.

Tagad arī es ieraudzīju divas baltu pēdu rindas, kas aizsākās no ieejas pagrabā, šķērsoja parketu un noslēdzās pie mūsu kājām! Pat nenorunājuši, reizē nometām kurpes un katrs ar savu lakatiņu izdzēsām piemīdīto grīdu līdz pat vietai, kur putekļu mākonis nosēzdamies bija padarījis mūsu pēdas nesaredzamas.

— Uf! — Valts atviegloti nopūtās.

Atgriezušies savā nišā un papildus notīrījuši arī pazoles, apāvām kurpes. Bija ari pēdējais laiks, jo kā rēgs no kapa pagraba ieejā iznira putekļos novārtīts stāvs. Viņa seja izskatījās kā cūkas purns, bet galvas vidū slējās divi smaili ragi! Taču, kad ieskatījos vērīgāk, cūkas purns pārtapa respiratorā, bet ragi — zem siksniņām stāvus saslējušos matu kušķos. Viņš pat nebija papūlējies noņemt savu putekļu uztvērēju. Padusē vīrietis nesa instrumentus. Pēc brīža noklaudzēja pašizkrāvēja durvis un viņš no jauna parādījās ar pamatīgu pie vēdera piespiestu vīstokli, kas izskatījās pēc vairākiem kopā sasietiem brezenta maisiem. Kad noslēpumainais Dauges nama nakts viesis bija nozudis pazemē, piebikstījis Kronbergam, cik klusi spēdams, jautāju: — Varbūt tagad?

— Nē. Viņam priekšā smags darbs. Lai pastrādā vien, izpumpējies tas tips būs mazāk spējīgs pretoties. Šoreiz gaidīšana ievilkās. No pagraba puses neatlidoja ne skaņa. Tā aizritēja vismaz divas stundas.

Retumis cauri atvērtajām parādes durvīm līdz mums atlidoja garāmbraucošas automašīnas rūkoņa.

Pamazām troksnis izgaisa tālumā, un no jauna iestājās klusums. Lai gan pretinieks bija viens, bet mēs — trīs braši vīri, no kuriem divi speciālisti noziedznieku aizturēšanā un arī es nebiju gluži zemē metams

vārgulis, kaut kāds iekšējs sasprindzinājums neļāva atslābt ne mirkli. Lai gan pa laikam ar gribasspēka palīdzību man izdevās atslābināt muskuļus, pēc brītiņa tie no jauna savilkās kā gatavībā atsist pēkšņu uzbrukumu — iekšējā spriedze joprojām turēja nervus savā varā. Laiks gāja un es redzēju, ka arī draugs pamazām kļūst arvien nepacietīgāks. Viņš vairākkārt uzmeta acis pulkstenim un, kad beidzot no pagraba puses atskanēja smagi soļi, atviegloti uzelpoja. Šoreiz svešinieks nāca, salīcis zem nastas. Viņam uz muguras rēgojās prāvs, taču, manuprāt, nepietiekami liels, lai tā elstu aiz piepūles, maišelis. Taču, kad brīdi vēlāk no pagalma puses atlidoja dobjš būkšķis, ko neapšaubāmi izraisīja šis pats nesamais, atsitoties pret pašizgāzēja metāla grīdu, es sapratu, ka nelielais apjoms saturēja ievērojamu kilogramu skaitu. Pēc mirkļa vīrietis atgriezās, un drīz vien uz augšu aizceļoja nākamā nasta. Saskaitīju veselus piecpadsmit gājienus, un, kad viņš sešpadsmito reizi parādījās hallē, notikumi, kas Bdz šim bija vilkušies gliemeža ātrumā, sāka uzņemt straujus apgriezienus. Piepeši ārdurvīs es pamanīju kādu ēnu. Pirmais, kas iešāvās prātā, — pulkvedis. Vai tiešām Pozdņakovs, neizturējis gaidīšanu, nolēmis rīkoties uz savu galvu? Taču notikumu tālākā attīstība pierādīja, ka esmu kļūdījies.

— Viss? — durvīs stāvošais skaļi jautāja, un, man par izbrīnu, nesējs pat nesatrūkās.

— Vēl viens gājiens, — viņa balss zem respiratora skanēja dobji un neskaidri. — Aprēķināts precīzi, šef.

Tajā mirklī ass pKkšķis pāršķēla mājā valdošo klusumu un salīkušais stāvs bez skaņas sabruka zem savas nastas. Izdzirdis nepārprotamo skaņu, kā lingas mests akmens Kronbergs izlidoja zāles vidū un, tukšo sienu atbalsota, nogranda pavēle: — Rokas augšā!

Atbildes vietā ārdurvju melnajā caurumā uzliesmoja sarkanīga uguntiņa, gandrīz vienlaicīgi sekoja šāviena skaņa, Valts sagrīļojās, viņa ierocis nograbēja pret grīdu un, smagi ievaidējies, draugs noslīga zemē! Līdz šim biju stāvējis savā aizsegā kā sastindzis, nezinādams, kā rīkoties. Taču, kad ieraudzīju Kronbergu saļimstam, ilgāk nekavējos. Man raujoties uz priekšu, no durvju puses atskanēja aprauts kliedziens un kaut kas metāliski nošķindēja. Es vēl nebiju sasniedzis gulošo draugu, kad pie griestiem, izgaismodama katru visapslēptāko telpas stūrīti, iedegās spoža daudzžuburu lustra. Pārliecos Valtam vienlaicīgi ar pulkvedi Pozdņakovu. Grišam no pieres sūcās asinis.

Kronbergs gulēja uz sāniem. Krīta bālā seja liecināja, ka ievainojums ir bīstams. Tomēr samaņu viņš nebija zaudējis, to apstiprināja atvērto acu saprātīgais skatiens. Uzmetis Valtam ašu skatienu, pulkvedis izvilka no azotes rāciju un, tiklīdz cauri traucējumiem atskanēja milicijas operatīvā dežuranta miegainā balss, deva īsu pavēli: — Šeit trešais. Atrās palīdzības mašīnu, ekspertus un Petrova grupu uz Kalēju šķērsielu trīs!

Steidzīgi!

— Griša, — tikko dzirdami nočukstēja ievainotais, — velc viņu šurp. Gribu palūkoties uz savu… slepkavu.

— Nerunā muļķības. Pēc dažām minūtēm būs klāt dakteri un…

— Velc šurp! — nepielaidīgi atkārtoja gulošais un, kā bezspēkā aizvēris acis, piebilda, — tikai neiedomājies mani valstīt. Krekls pielipis pie brūces un asiņu zaudējums ir mazākais, no kā man būtu jābaidās. Lūdzu, Griša, velc viņu šurp!

Pulkvedis negribīgi paklausīja un, satvēris zem padusēm, atvilka noputējušo augumu. Baltā seja, kuras lielāko daļu sedza respirators, ar izspūrušajiem matiem atgādināja no dzirnavām izsprukuša meldera ģīmi. Nolicis nekustīgo augumu uz sāniem, Pozdņakovs ar vienu vēzienu norāva aizsargmasku.

Atklājās melnīgsnēja āda, liels, kumps deguns un sakniebtu lūpu svītriņa. Lai gan viņš ļoti atgādināja Valēriju Fjodorovu, taču sejas forma un viena otra detaļa vaibstos nesakrita. Nebija šaubu, ka šis cilvēks ir miris. Piemiegtām acīm nopētījis līķi, Valts īsi noteica: — Antons Fjodorovs. Cilpas, Pētersones un Gunāra Dauges slepkava!

— Bet viņš taču… — es neizturēju, taču Valts atkārtoja:

— Šis cilvēks ir slepkava, baismīgs slepkava Antons Fjodorovs.

— Bet Dauge taču dzīvo ASV. — Griša var pārbaudīt pēc atzīmes vīzu departamentā, bet Douss savukārt no savas puses dos vajadzīgo izziņu. Bet tagad ved šurp to, kas mani… Šoreiz netielēdamies, Pozdņakovs atvilka savu rokudzelžos ieslēgto upuri. Tas izrādījās stalts, sirms vīrietis. Man viņš šķita kaut kur redzēts, bet, tikai kad Valts ierunājās, es atcerējos.

— Iļja Rasputins, vietējās rajona pašvaldības priekšsēdētājs, — paskaidroja Kronbergs. — Šis patiesi ir bīstams, ļauns un gudrs cilvēks. Nešaubos, ka tiesa jums piespriedis augstāko soda mēru.

Arestētā juteklīgajās lūpās pavīdēja ņirdzīgs ilknis.

— Pirms tam tas ticis piespriests tev. Ja par mani vēl nekas nav zināms, tad tev tas ir izpildīts… Kronberg!

— Iespējams, ka tā ir pat labāk, — nomurmināja mans draugs un palūkojās pulkvedī. — Ar ko viņš mani?

— Kolts.

— Fjodorovā kabatas pārbaudīji?

Pozdņakovs pietupās, un pēc mirkļa viņa rokās iemirdzējās ierocis.

— Deviņmilimetrigais parabellums.

— Pēdējais pierādījums. Bet tagad aizved to varasvīru tā patālāk. Nedod Dievs uz viņu skatīties, ja pie rokas ir šaujamais. Bet tu, Robert, pavelc sānis līķi. Nav nekāds patīkamais skats, kur nu vēl domājot, kas stāv man priekšā…

Klusēdami izpildījuši cietušā vēlēšanos, no jauna nostājāmies pie viņa. Kronbergs gulēja aizvērtām acīm. Smagā elpošana vairāk līdzinājās virknei nopūtu.

— Puiši, — es izdzirdu čukstu, — paskatieties, kas viņam tajā maisā.

Pozdņakovs ar skaidri redzamu piepūli atstiepa noslēpumaino nastu. Tumšzaļā brezenta maiss bija cieši aizsiets. Nespēdams tikt galā ar maisu, pulkvedis izvilka salieceni un pārgrieza auklu. Saitei pārtrūkstot, maišelis apgāzās un uz grīdas izbira vairākas saujas dzeltenīgu monētu. Pieliecies pacēlu vienu. Manā plauksta gulēja zelta červoncs!

— Te nu viņi ir, «Austrumu bankas» miljoni, — nočukstēja mans draugs un, zaudējot samaņu, viņa galva smagi atsitās pret parketu.

XXXXI nodaļa Vēstule Turpmākā stunda man pagāja kā miglā. Atceros kādas divdesmit minūtes. Turēdams drauga roku, nekustīgi tupēju līdzās, ar bezgalīgām drausmām redzēdams, ka viņa jau tā bālā seja kļūst vēl bālāka un zem acīm iegulst tumši violeti loki. Turēju viņa roku tā, it kā no tā būtu atkarīga ne tikai viņa, bet arī mana dzīvība. Valta pulss zem maniem pirkstiem kļuva arvien vājāks un vājāks. Tālumā atskanēja vairāku sirēnu kauciens. Nemitīgi gaudodamas, tās tuvojās, un piepeši halles logi atmirdza vairāku automašīnu lukturu gaismā. Atstumdami mani sāņus, balti stāvi ielenca Kronberga nekustīgo augumu. Viņu iznesot, es nespēju pacelt acis uz nestuvēm, baidīdamies ieraudzīt nāves nepārprotamo zīmogu sev tuvā cilvēka sejā.

Visu šo laiku Pozdņakovs ncatgāja no manis. Es viņu neredzēju, bet jutu spēcīgā vīra klātbūtni, kā jūt siltumu, ko izstaro ap sevi degošs ugunskurs. Liekas, tas bija viņš, kas, kā mazu bērnu turēdams mani ap pleciem, izveda pagalmā. Ar kādu mikroskopisku punktiņu smadzenēs fiksēju lielu, tumšpelēku brezenta gabalu, uz kura rēgojās zelta monētu kaudze. No pašizkrāvēja tika padoti aizvien jauni saiņi, kuru saturs tika izbērts turpat. Pēc tam es ar savu pavadoni šķērsoju parku un garām vieglajām automašīnām, kuru lukturi apgaismoja namu, izgāju pa vārtiņiem. Kā sapnī atceros suni, kas ar nekustīgu skatienu pavadīja mani, vēl saudzīgas rokas, dīvāna raupjo pārsegu, un tad mani pārsedza nakts.

Atmodos pēkšņi, kā no grūdiena. Pirmajā brīdī nespēju aptvert, kur atrodos, un tikai pamazām atmiņā atausa pēdējie notikumi. Lai kaut nedaudz aizmirstos, ieslēdzu gaismu un paņēmu grāmatu. Taču burtu vietā no lappusēm manī raudzījās Kronberga seja ar tumši violetiem puslokiem zem acīm. Kā aprakstīt tās drausmas, kas plosīja manu sirdi? Nometu grāmatu un, drūmās domās nogrimis, sāku riņķot pa istabu.

Dziļš izmisums mani trenca no kakta kaktā. Smadzenēs dzima viens jautājums pēc otra. Kur patlaban atrodas Kronbergs? Kāds ir viņa stāvoklis? Kā varētu palīdzēt draugam es? Itin kā atbildot uz manas bēdu māktās sirds saucienu, atskanēja savāda čirkstoņa, un, tikai dīvainajai skaņai atkārtojoties, sapratu, ka zvana tālrunis. Visdrūmāko nojausmu pārņemts, nocēlu klausuli.

— Jā.

— Šeit Grigorijs, — ausī ieskanējās pulkveža piesmakušais bass.

— Kā Valtam? Ko saka ārsti?

Tikai pēc krietnas pauzes, ar skaidri jaušamu piepūli, Pozdņakovs izmocīja atbildi: — Nav cerību.

Krāsainā pasaule gluži kā televizora ekrānā piepeši pārvērtās pelēkā. Klausule šķita smaga kā divpudu bumba.

— Viņš miris?

— Galvenais ārsts dod stundu, lielākais divas. Skarti svarīgi iekšējie orgāni, arī sirds. Tu paliec uz vietas, Robert. Gaidi. Mums abiem būs… — es saklausīju tādu kā aprautu šņukstu, bet tūlīt saņēmies pulkvedis stingri nobeidza, — tu mani saprati?

— Jā.

— Gaidi zvanu.

Nolicis klausuli, vismaz pusstundu pavadīju ar nokārtu galvu, truli blenzdams savā priekšā. Nekādi nespēju aptvert dzirdēto, bet varbūt — samierināties? Galvā uzliesmoja un dzisa savstarpēji nesakarīgu domu fragmenti. Beigu beigās, lai kaut kā uzmundrinātos, nolēmu sakopt vispirms sevi un pēc tam telpas.

Droši vien zemapziņā es cerēju, ka tas pats notiks arī ar domām. Noskuvos, sasukājos, taču joprojām neizturams smagums spieda man uz pleciem un sirdi, ierobežoja katru pašu niecīgāko kustību.

Vilcinādamies, ar drebošu sirdi atvēru blakusistabas durvis. Ieraugot Valtam piederošos ikdienā lietotos

priekšmetus, kaklā sakāpa smacējošs kamols. Uz galda pamanīju vairākas baltas lapas, kam līdzās gulēja pildspalva. Nedroši apgriezu virsējo. Drauga kaligrāfiskajā rokrakstā pašā augšmalā bija rakstīts: «Robertam!» Mana roka nevarīgi noslīga gar sāniem. Nez no kurienes cēlušās bailes, itin kā aprakstītajā lapā varētu atrast kaut ko briesmīgāku par jau notikušo, sastindzināja manu gribu un skatienu. Izmisis par savu nevarību, apsēdos krēslā. Sakoncentrējos. Visbeidzot piespiedu sevi pacelt roku un sākt lasīt.

«Robert! Uzstājīga iekšēja nepieciešamība spiež mani rakstīt tev šīs rindas. Kaut es spētu aptvert, noformulēt savas izjūtas, bet tev kaut kas tamlīdzīgs nav svešs. Tici, manu roku vada nojausma, ka šī ir vienīgā iespēja novest aizsākto lietu līdz galam. To nāksies izdarīt tev, draugs, protams, ja vien… Tagad klausies. Tu jau zini, ka tikai sagadīšanās pēc Nora Baumane nekrita par upuri toreiz, kad viņas vietā dzīvību zaudēja uzpirktais slepkava Cilpa. Aizsākot šo lietu, es kā pirmo izdarīju slēdzienu — runa ir par mantojumu — Dauges namiem Rīgā. Aizdomas krita uz pārējiem diviem pretendentiem, taču mani mulsināja viņu vienaldzīgā attieksme. Nedz Gunārs Dauge, nedz Pētersone nepieteica savas pretenzijas uz mantojumu, un tas man likās dīvaini. Vienu bridi es pat pieņēmu, ka kāds no viņiem vienkārši slēpj savus patiesos nolūkus, taču Pētersones varmācīgā nāve piespieda pārvērtēt šo variantu. Nācās pieļaut, ka eksistē kāds mums nezināms cilvēks, šī nozieguma iniciators, ar kura svētību tiek likvidēti mantinieki, lai viņš varētu pieteikt savas tiesības uz Dauges namiem Rīgā. Tajā laikā Leonīda Dauges māju Sanktpēterburgā es šajā sarakstā neiekļāvu. Man nebija plašu iespēju iepazīties ar Dauges dzimtas radurakstiem, turklāt drīz pēc tam izraisījās konflikts ar Vītolu, kas, ja tā var teikt — pārgrieza oficiālās informācijas kabeli. Ko darīt? Vienīgi iespējamo — veikt operatīvo izmeklēšanu. Nemeklējot cēloņus, vienkārši iet pa slepkavas atstātajām pēdām. Tu jau zini, ka man vienmēr paticis iet problēmas dziļumā, bet darbs ir darbs, un reizēm nākas iejūgties tādā vezumā, kuru vilkt nav sevišķi pa prātam. Taču šis ceļš nesa augļus, jo tādējādi mums izdevās nofiksēt Penku — Aktieri, bet pēc tam ari brāļus Fjodorovus. Un, tikai viesojoties provinces pilsētiņā, es pirmo reizi tā pa īstam problēmu lokā ieslēdzu arī Dauges namu Pēterburgā. Vai zini kāpēc? Tāpēc, ka dvīņubrāļi šķiroties aizbrauca katrs uz savu pusi. Taču mūsu lietā šīs pilsētas — Rīga un Sanktpēterburga bija nesaraujami saistītas kā kopējā mantojuma atrašanās vieta.

Tobrīd biju pārliecināts, ka viens no viņiem, visticamākais — Antons ir meklējamais slepkava. Un te Katrīnas Lielās paziņojums pārvilka svītru pāri maniem spriedumiem — Antons Fjodorovs pirms vairākiem gadiem tiesas prāvas laikā bija miris! Strupceļš? Atlika Valērijs. Lai cik labas atsauksmes mēs dzirdējām par šo vīru, pārbaudīt vajadzēja, un tā nu mēs esam šeit, Pēterburgā, kas pēc Rīgas ir manai sirdij tuvākā pilsēta. Šeit notikumi sāka risināties gluži neiedomājamā ātrumā. Mans neveiksmīgais zvans uz firmu «Bon bon» uzreiz apstiprināja, ka Valērijs Fjodorovs nebūt nav tāds jēriņš, par kādu viņu uzskatīja teātri, bet tikpat noziedzīgas dabas kā brālis, vienīgi vairāk maskējies un viltīgāks. Zinu vairākus sadistus, kas tuvāko cilvēku aprindās tika uzskatīti par mīlošiem ģimenes tēviem un filantropiem. «Bon bon» reakcija apstiprināja, ka galvenais intrigas objekts meklējamā lietā ir Dauges nams Kalēju šķērsielā, bet Fjodorovs — viens no visvairāk ieinteresētajām personām tajā, varbūt pat organizators. Protams, es tūdaļ pat mēģināju uztaustīt kaut kādas radniecības saites Fjodorovu un Dauges dzimtu starpā, taču manas pūles nevainagojās panākumiem, Jāatzīstas, ka visu šo laiku mani nepameta aizdomas par Gunāra Dauges līdzdalību atentātā pret Noru un Pētersones slepkavībā, pieņemot, ka par galamērķi mums joprojām nav izpratnes. Tomēr saprazdams, ka nesalīdzināmi svarīgāka par manām aizdomām ir cilvēka dzīvība, piespiedu sevi piezvanīt uz ASV, lai brīdinātu amerikāni no draudošajām briesmām. Starp citu, šo sarunu es biju iecerējis kā viltīgu nopratināšanu, bet inspektors Douss vienā rāvienā visu vienkāršoja — Gunārs Dauge bija nošauts! Skaidrs, ka šī slepkavība bija vienas ķēdes sastāvdaļa un par sagadīšanos nevarēja būt ne runas. Piezīmēšu, ka visu šo laiku mēs gājām pa slepkavas pēdām, pieņemot, ka varasdarbu organizators un izpildītājs ir viena un tā pati persona. Taču rajona pašvaldībā ar visai primitīvu paņēmienu, kas tev, kā vēroju, negāja pie sirds, man izdevās aptīt ap pirkstu sekretāri un iegūt faktus, kas pirmo reizi ļāva atdalīt organizatoru no izpildītāja. Līdz šim šis cilvēks bija ārpus katrām aizdomām. Tas bija rajona pašvaldības priekšsēdētājs lija Rasputins. No šī brīža visa mana uzmanība koncentrējās uz

viņu. Kāpēc? Divi fakti nostādīja viņu ļoti aizdomīgā stāvoklī — ieņemamais amats un no Fjodorovam piederošā nama dokumentiem izdzēstais bijušā īpašnieka vārds. Es spriedu tā — pirmais, ar ko, kārtojot Noras Baumanes mantojuma lietas Pēterburgā, sazinātos Bumba, neapšaubāmi būtu rajona pašvaldības priekšsēdētājs. Savukārt tieši Rasputins likumā paredzētajā kārtībā no advokāta varēja pieprasīt ziņas par visiem pretendentiem uz Leonīda Dauges namu. Ne jau sagadīšanās pēc atentāts pret Noru tika organizēts tūlīt pēc tam, kad viņa iekustināja mantošanas lietu. Tādējādi priekšsēdētājs bez mazākās piepūles no savas puses un pat neizejot no kabineta varēja saņemt visas nepieciešamās ziņas par nākamajiem upuriem.

Kā vēlāk izrādījās, dokumentus par Dauges un Pētersones atteikšanos no mantojuma Baumane bija iesniegusi pati, tādējādi vēl vairāk vienkāršojot noziedznieka ieceres īstenošanu dzīvē. Vairāki cilvēki pašvaldībā apstiprināja Rasputina alibi — dienā, kad tika organizēts uzbrukums Norai, viņš atradās Pēterburgā. To, ka Fjodorovs saistīts ar Rasputinu, apstiprināja viņu tikšanās restorānā. Slepenā tikšanās.

Pēc pašvaldības apmeklējuma es uzdevu sev jautājumu — kāds īsti bijis no īpašuma dokumentiem izdzēstais vārds? Un otru — kas to varēja izdarīt? Protams, vismazāk aizdomām, ka tas būtu viņa darbs, sevi pakļāva pats priekšsēdētājs. Manī radās pārliecība, ka nezināmu iemeslu dēļ noticis fiktīvs darījums un nams Fjodoroviem pārdots ar nolūku kaut ko slēpt. Ko? Šis nolūks kļuva saprotams, kad uzzināju, kas bijis Kučieru nama pirmais īpašnieks. Viņa vārds — Aļeksejevs Vadims Aleksandrovičs. Turklāt šis nams bija mantots, īstenojot denacionalizācijas programmu. Es palūdzu Pozdņakovu noskaidrot Rasputina radurakstus, un izrādījās, ka viņš ir Aļeksejeva mazdēls! Meitas dēls. Šis fakts pierāda, ka noziedzīgā iecere viņa smadzenēs bija radusies jau sen, kā citādi ar tādu rūpību viņš būtu nodrošinājies.

Bet tagad es tev atgādināšu par Leonīda Dauges mapīti — to pašu, kuru, atgriežoties Latvijā, viņš, manuprāt, tīšām aizmirsa Līzes tantes mājā. Es tajā atradu dokumenta norakstu, kas apliecināja, ka Leonīds Dauge un Vadims Aļeksejcvs ir «Austrumu bankas» dibinātāji un līdzīpašnieki. Lūk, kur pirmo reizi parādījās saite starp Iļju Rasputinu un Dauges dzimtu. Tajā pašā mapīte glabājās izziņa, ka septiņpadsmitā gada janvārī no naudas kaltuves banka saņēmusi 80 miljonus rubļu jaunu zelta atradņu finansēšanai Sibīrijā. Skaidrs, ka pēc februāra revolūcijas nauda palika guļam seifos, bet pēc oktobra pirmais, kurp pēc pasta un telegrāfa stiepās Ļeņina roka, bija zelts. Vecajam Daugem par laimi, jaunās valdības analfabēti finansēs nespēja apjēgt bankas dokumentu nozīmi. Viņi tā arī neatklāja šo summu, bet varbūt abi baņķieri šos dokumentus vienkārši sadedzināja. Kad, uzdodamies par zinātnieku — ekonomistu, ar arhīva palīdzību noskaidroju «Austrumu bankas» finansiālo stāvokli uz nacionalizācijas brīdi, tas izrādījās tikai simt tūkstoši papīra naudā! Man kļuva skaidrs, lai paglābtu zeltu no alkatīgo boļševiku rokām, tas ticis pārvests uz drošu vietu. Uz kurieni? Te nu es atcerējos Līzes tantes bērnu dienu atmiņas. Pašā karstāko ielas kauju laikā Leonīds Dauge, liekot mājiniekiem krist panikā, uz vairākām stundām pazudis un atgriezies ar kravas automašīnu. Man ienāca prātā, ka tieši ar šo automobili zelts ticis pārvests uz Dauges māju Kalēju šķērsielā. Mapītē glabājās arī paša nama plāns, bet, kad salīdzināju (protams, atmiņā) ar to, kuru mums parādīja Rasputina sekretāre, kāda detaļa tajos nesakrita!

Sākumā es nodomāju, ka vainīga ir mana atmiņa, bet atkārtotajā braucienā uz Balvu pusi arī Līzes tante apstiprināja, ka pagraba uzmetumā, kuru biju uzzīmējis pēc pašvaldībā redzētā, trūkst vienas telpas! Te nu uzreiz uzrodas jautājums — kā tas nākas, ka līdz šim « Austrumu bankas» miljoni nebija ieraudzījuši dienas gaismu? Atbildēt varētu tā — Drošības komitejas klātbūtne namā sargāja tos labāk par veselu asinssuņu baru. Kāpēc drošībnieki nebija pievērsuši telpu nesakritībai uzmanību, grūti pateikt. Iespējams, ka Leonīds Dauge pārkopēja mājas plānu, neiekļaujot tajā šo istabiņu, un nodeva to jaunajiem īpašniekiem, bet tikpat labi trulie zaldāti, tāpat kā gadījumā ar bankas dokumentiem, nebija pievērsuši šādiem sīkumiem uzmanību, domādami, ka ielaista kļūda. Lai nu kā, bet padomju laika inventarizācijas plānā šī telpa nebija uzrādīta.

Bet tagad atgriezīsimies Rīgā. Vēlēdamies iegūt papildu materiālus par Antonu Fjodorovu, es griezos tiesā. Uzzināju, ka procesa laikā viņam tiešām palicis slikti. Fjodorovs ievietots slimnīcā, taču… palicis

dzīvs! Izrādās, ka Antons bijis hronisks narkomāns, un, tā kā sakarā ar tiesu jau ilgāku laiku tam bijis jāatsakās no apdullinošajām vielām, iestājusies krīze. Viņš ticis nogādāts uz cietuma hospitāļa reanimācijas nodaļu. Process beidzies bez viņa, tāpčc pārējie līdzdalībnieki nolēmuši, ka Fjodorovs miris. Patiesībā Antons tika tiesāts, bet vēlāk. Hospitālī viņš mēģinājis izdarīt pašnāvību, taču tas šim bandītam nav izdevies. Narkomānija ir baismīga lieta. Pēc šī mēģinājuma viņam palikuši funkcionālas dabas traucējumi. Tālab Aktieris nosauca viņu par «raustekli», bet mēs kļūdaini pieņēmām, ka šis teiciens zīmējas uz runas defektu. Baidos, ka neģēlis, pirms viņu saņemsim, var nospēlēt liktenīgu lomu vēl kāda cilvēka dzīvē.»

Izlasot pravietiskos vārdus, es nodrebēju un, lai saņemtos, uz mirkli atliku vēstuli sāņus. Varēju tikai pabrīnīties, cik gan precīza bija izrādījusies mana drauga nojauta patiesībā. Pagāja labs brīdis, iekams spēju turpināt.

«Jāsaka, ka mani interesēja Fjodorovu ģimene. Grišam izdevās noskaidrot, ka brāļi Antons un Valērijs ir bīstami recidīvisti, kas pazīstami varas iestādēm jau ilgus gadus. Specialitāte — bruņota laupīšana. Pēc kāda ļoti smaga nozieguma, baidīdamies no aresta, viņi pametuši Pēterburgu un apmetušies Latvijā. Droši vien lai nogaidītu, Hdz norims satraukums. Aktieru profesija — abi brāļi ir beiguši dramatisko studiju — ļāva tiem iekārtoties vietējā teātrī. Vienīgais, kam viņi atklāja savu uzturēšanās vietu, bija tēva brālis, Mākslas akadēmijas profesors Ivans Dmitrijevičs Fjodorovs. Jāatzīmē, kā noziedznieku pasaulē, tā varas iestāžu kartotēkā viņi bija pazīstami zem citiem vārdiem, vienīgi Rīgas procesā Antons figurēja zem īstā. Parakņājies Ivana Dmitrijeviča pagātnē, atklāju, ka viņš ar Iļju Rasputinu mācījies vienā augstskolā, tajā, kurā profesors strādā vēl šodien. Pēc beigšanas, acīmredzot ar aukstu prātu novērtējis sevi un sapratis, ka ar tādu talantu laurus mākslas laukā neplūkt, Iļja aizgāja politiķos, bet Ivans kļuva par pasniedzēju. Šis naivais, izteikti infantilais cilvēks zina tikai savu profesiju.

Viņa acis redz tikai paša uzburtās vīzijas, sievišķīgās smadzenes uztver pasauli ar jūtām, nevis prātu, domas lidinās mākoņos, turklāt tādos, kam visai maz sakara ar reālo dzīvi. Viņš mīl savus brāļadēlus ar to vieglprātīgiem cilvēkiem raksturīgo mīlestību, kas absolūti nespēj saskatīt trūkumus. Esmu pārliecināts, ka profesoram nav ne jausmas par abu brāļu darbiem, un, ja viņš arī kaut ko sliktu dzirdējis, tad atmetis to kā nepatīkamu nepatiesību. Zini, es pat riskēju ar viņu parunāties un nudien nespēju saprast, kā tāds cilvēks ticis pie zinātniskā grāda.

Tagad par namu Kučieru ielā. Manuprāt, fiktīvais pārdošanas akts bijis cieši saistīts ar firmas «Bon bon» «preces» novietošanu, jo nedomāju, ka visi viņu upuri pameta dzimteni labprātīgi. Starp tiem bija ne mazums tādu, kas nolaupīti, pēc tam apdullināti ar narkotikām un pret savu gribu izvesti uz ārzemēm.

Vismaz telpa, kurā mani iespundēja, liecināja, ka neilgi pirms tam tur dzīvojuši cilvēki. Padomā, kādēļ iekārtot dzīvojamo istabu pagrabā, ja tādu ir pārpārēm pašā namā. Turklāt nolikt pie durvīm sargu.

Rasputins, «pārdodot» māju, izdzēš iepriekšējā īpašnieka vārdu un līdz ar to pierāda, ka centies palikt ārpus katrām aizdomām. Un tieši šī piesardzība viņu iegāza. Nešaubos, ka, atguvis «Austrumu bankas» miljonus, viņš tajā pašā dienā likvidētu «Bon bon» un patriektu no mājas savus kompanjonus kā suņus, bet iespējams pat… Šis cilvēks māk slēpt pēdas. Skaidrs, ka, tikai zinot par Antona un Valērija noziedzīgo dabu, Rasputins iesaistīja viņus firmas darbā, bet Antonu — kā savu uzticības personu — Dauges mantinieku likvidēšanā. Nešaubos, ka ar Kelliju viņš ticies ārzemju turnejas pa ASV laikā vairākus gadus atpakaļ. Droši vien jau toreiz dzimusi ideja par sadarbību cilvēku nolaupīšanā.

Manuprāt, Antons līdztekus specifiskajam uzdevumam attiecībā uz Dauges dzimtu nodarbojās ar pagrimušu vai naivu ļaužu vervēšanu darbam ārzemēs. Par firmas darbības lauku mēs jau pārspriedām, bet domāju, ka tas nebūt nav viss. Taču to līdz galam noskaidros Pozdņakovs un FIB. Bet tagad es pacentīšos dot atbildi uz to — kāpēc Rasputinam bija vajadzīga Dauges mantinieku nāve. Atbilde, manuprāt, var būt tikai viena — tā bijusi pārliedba, ka Dauges pēcnācējiem tāpat kā viņam ir zināms «Austrumu bankas» miljonu noslēpums. Tieši šo apsvērumu es izmantoju, lai izliktu viņam slazdu. Caur presi paziņoju, ka ierodas likumīgā mantiniece, bet sekretāre, pēc mana lūguma, ielika

atvērto laikrakstu Rasputinam tieši rokā. Tādējādi es spēju limitēt noziedznie​ka laiku.

Bet te uzpeld vēl viens jautājums — kāpēc Leonīds Dauge nav atklājis šo noslēpumu savējiem? Šeit mēs noteikti nonāktu minējumu jomā, ja vien visa baņķiera dzīve nebūtu pierādījusi, cik maz var paļauties uz mantu un naudu. Piemetināšu, ka Leonīds Dauge bijis gudrs vīrs. Septiņpadsmitajā gadā viņu aplaupīja Krievijā, četrdesmitajā — Latvijā, dzimtas vecāku un bērnu starpā trūka mīlestības, un liela daļa pēcnācēju tika uzaudzināti svešās ģimenēs. Varbūt, nācis pie atziņas, vecais vīrs, labu gribēdams, paturēja noslēpumu pie sevis.

Vismaz tāda ir mana iekšējā pārliecība.

Droši vien, pametot Krieviju, Daugem izdevās kādu kapitāla daļu zelta monētās aizvest sev līdzi, jo tikai tā var izskaidrot faktu, ka no bēgļa viņš neticami īsā laikā pārvērtās par vienu no turīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Manuprāt, nauda bija paslēpta antīkajā krēslā, uz kura visu ceļu nosēdēja Dauges madāma. Liekas, ka par «Austrumu bankas» miljonu noslēpumu tas būtu viss.

Pacenties novest lietu līdz galam, jo, pilnīgi iespējams, ka, nezinādams par šefa arestu, Antons Fjodorovs turpina dzīt pēdas Baumanei. Tev viņš jāatrod par katru cenu. Sargi sevi. Valts.»

Aiz loga ausa jauna diena. Nezinu, cik ilgi nosēdēju lūkodamies, kā slīpie saules stari lēnām pārvietojas pa galda pulēto virsmu. Katrs priekšmets to ceļā atmirdza savā — īpašā spožumā. Pēkšņs tālruņa zvans lika man nodrebēt. Norijis rūgtu kamolu, es pastiepu roku pēc klausules.

1994. Stāmeriene J. I. Stradiņš AUSTRUMU BANKAS MILJONI Mākslinieks LUDIS DANILĀNS Redaktore VIJA JUGANE Tehniskā redaktore OLGA LOVNIKA Korektore ROTA BARTULE «Preses nams» apgāda vadītāja MĀRA CAUNE Tipogrāfijas direktors TEODORS PRŪSIS Apgādā «Preses nams»: Nākamais Jāņa Ivara Stradiņa romāns «Lēdtfas Šarlo​tes Geskelas nolaupīšana».

Viesojoties pie mātes māsas Londonā, latviešu gleznotājs Leons Freidenfelds iepazīstas ar vientuļu meiteni Džeinu Stounu. Sajā laikā galvaspilsētas sabiedrību pārsteidz negaidīta vēsts. Nolaupīta lorda Džona Geskela jaunā un skaistā sieva Šarlote. Džeinai, kas nonākusi finansiālās grūtībās, lorda piesolītais atalgojums liek izmēģināt laimi, un kopā ar gleznotāju viņa ķeras pie izmeklēšanas.

Datorsalikums. Parakstīta iespiešanai 27.03.95. Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0610. Formāts 60x84/16. Ofseta tehnika. 15,5 fiz. iespiedi. Metiens 5000 eks. Līgumcena. Pas. Nr. 140. Salikta un iespiesta a/s «Preses nams» tipogrāfijā, LV 1081, Rīgā, Balasta dambī 3.