AUSTRUMU BANKAS MILJONI - JANIS IVARS STRADINS

cik gan nožēlojami izskatītos, ja tārps sev mēģinātu piesavināties arāja godu.

Mūsu izbrauciens noslēdzās pavisam drūmā noskaņā. Par nožēlošanu, šeit trūka tā nomierinātājĒdzekļa, kas pastāvīgā gatavībā veldzēt noskumušu dvēseli gaidīja Rīgā, — mūsu omulīgās virtuves. Tās vietā — bezpersoniskas telpas, auksti uzkožamie un kefīra glāze. Sarunas šoreiz nevedās, un neierasti agri mēs devāmies pie miera. Grāmatskapī man izdevās atrast apbružātu «Agrīno dārzeņu» sējumiņu, un atlikušo dienas daļu es nodevos šīs botāniskās nozares studijām. Jāatzīstas, nekad agrāk augu dzīve mani nebija sevišķi aizrāvusi. Kā jau pilsētniekam, kas visu nepieciešamo nevis izaudzē, bet iegādājas tirgū vai veikalā. Mana saskare ar laukiem līdz šim bijusi tik īsa un epizodiska, ka nekādas dziļās pēdas atmiņā neatstāja. Es gan varēju pamanīt, pat apjūsmot skaistu ziedu vai tveicīgas vasaras dienā pateikties kupla bērza dotajam pavēnim,bet neko vairāk nedz redzēju, nedz sapratu. Taču šoreiz, lasot populāro izdevumu, manas acis it kā atvērās un pārsteigts es ieraudzīju… sēklas! Aplūkojot krāsainajā uzņēmumā atainotās, sīksīkās, neizskatīgās sēkliņas un tām līdzās jau pieaugušus augus, es nekādi nespēju aptvert, kā tādā kriksītī tas bijis ieprogrammēts! Augstāks, cilvēka smadzenēm neaptverams saprāts bez vārdiem liecināja par sevi — lūk, te Es esmu! Reizē pilsētas izraisītais negāciju vilnis kaut kur atplūda, to izstūma iekšējais miers, kas dvesa no šīs atziņas, un, tās nomierināts, es aizmigu.

Nākamās divas dienas, domās nogrimis, Kronbergs galvenokārt pavadīja savā istabā. Nekad agrāk nebiju redzējis viņu tik nospiestā garastāvoklī. Manuprāt, tas jau robežojās ar depresiju. Nereti viņš iesaistījās garā, nervozā apcerē par dažādu filozofu idejām, noslēgdams ieilgušo diskusiju, negaidīti paziņojot, ka visas tās ir muļķības, turklāt nevis autora gara auglis, bet gan bezdarbības sekas. Lai argumentētu savus secinājumus, draugs bieži, un jāsaka — trāpīgi, citēja Bībeli. Reizēm nebrīdinājis uz stundu vai divām pazuda, bet atgriezies no jauna ieslēdzās savā istabā. Jā gan — ieslēdzās! Kaut ko tādu agrāk es pat iedomāties nespēju. Pamazām mani radās aizdomas, vai garīgā pārslodze nav laupījusi daļu no viņa saprāta, taču tajās retajās reizēs, kad draugs uz bridi atguva možumu, pārliecinājos, ka Kronberga galva joprojām strādā kā strādājusi. To viņš pierādīja, ierasti kādu manu tīši izteiktu pārsteidzīgu spriedumu atspēkojot, beigās nepiemirstot atgādināt, ka viņš neesot jucis. Turklāt Valts vienā laidā kaut ko rakstīja. Pāris reizes pamodies nakts vidū, es saklausīju vieglu lodīšpildspalvas čirkstēšanu pret papīru. Par skaņas avotu nebija nekādu šaubu. Uz jautājumu, vai viņš nav sasirdzis, Valts, pat nepasmaidot, papurināja galvu, tādējādi vēl vairāk sakāpinādams bažas. Paldies Dievam, trešajā dienā drauga neizturamā uzvedība mainījās. Kad manās durvīs pašā rīta agrumā nostājās biedrs, es uzreiz, nekļūdīgi pazinu viņā to pašu veco enerģisko Valtu Kronbergu, kura asais, loģiskais prāts bija uzveicis un nolicis uz abām lāpstiņām ne vienu vien pašu gudrāko un atjautīgāko noziedznieku.

— Viņi izvācas! — draugs paziņoja, un, pacēlis acis no grāmatas, es neizpratnē jautāju: — Kas? — Drošībnieki no Dauges nama. Šovakar, Robert, viss atrisināsies, un ceru, ka mums būs tas gods pasniegt rokudzelžus kā savu personīgo velti cilvēkam, kas neko citu kā karātavas nav pelnījis. Pastkastītē ielūkojies?

— Nemaz nezinu, kur tā atrodas.

— Pie vārtu staba, draudziņ…

Kronbergs atgriezās ar avīzi rokās un, apsēdies pie galda, atlocīja sleju, kurā, kā es paguvu pamanīt, bija runa par jaunākajiem notikumiem pilsētas dzīvē.

— Interesants rakstiņš! — piepeši viņš iesaucās un, atlaidies ērtāk, skaļi nolasīja sekojošo: «Bijušajam grāfa Orlova namam Kalēju šķērsielā atradies jauns īpašnieks. Gadsimtu mijā izputējušais grāfs bijis spiests atteikties no greznās dzimtsmājas un izmeklēti iekārtotā angļu dārza par labu baņķierim Leonīdam Daugem, «Austrumu bankas» līdzīpašniekam. Kā lēš zinoši ļaudis, baņķieris, lai tiktu pie mājas, atdevis vairāk par miljonu. Par nožēlošanu, nabaga grāfam šī injekcija laimi neesot nesusi. Pamanījies nospēlēt kārtīs šo milzu summu, pēdējais no Orloviem īsi pirms revolūcijas beidza