šapzināšanās, realizācijas katalizators Pretenziju līmenis Pretenziju līmenis cilvēkam ir mēraukla, pēc kuras tiek vērtēti darbības rezultāti. Vienam mērķis ir olimpiskais zelts, citam — rīta rosme vai ikdienas vingrinājumu komplekss muskuļu grupu stiprināšanai un attīstīšanai, bet vēl kādam — dalība masu skrējienā. Pretenziju līmenis var būt augsts, vidējs vai zems atkarībā no tā, cik grūti vai viegli sasniedzamus mērķus cilvēks izvirza, cik tie ir adekvāti un cik elastīgi cilvēks pret tiem attiecas. Lai gan pretenziju līmenis visumā ir pastāvīgs, veiksmīgas darbības gadījumā tas nedaudz paaugstinās, bet neveiksmīgas — pazeminās. Ja šodien augstlēkšanā varēju pārlēkt pusotru metru, jau rīt mēģinu pārlēkt par pieciem centimetriem vairāk. Šis elastīgums dažādiem cilvēkiem var būt dažāds. Ir cilvēki, kuri neveiksmju gadījumā turpina saglabāt augstu pretenziju līmeni. Protams, tas noved pie frustrācijas jeb neapmierinātības un neglābjamiem zaudējumiem sportā. Savlaicīgi apzinoties savu psihofizioloģisko stāvokli, veicot korekcijas un mainot stratēģiju, sportists var turēties augstā līmenī. Ja sportists savas iespējas pārvērtē, viņa pretenziju līmenis ir neadekvāti paaugstināts, bet ja nenovērtē — neadekvāti pazemināts. Sportā, biznesā un personiskajā dzīvē vairāk veiksies tad, ja pašvērtējums būs adekvāts vai nedaudz paaugstināts. Reizēm sportistam gadiem jāstrādā ar sevi fiziski un psiholoģiski, lai panāktu adekvātu pašvērtējumu. Ja cilvēks “pieņem” vai “nepieņem” sevi kopumā, tad runājam par PAŠCIEŅU. Pašcieņa ir iekšēja nevis ārēja problēma, un tā ir atkarīga no paša cilvēka pretenziju līmeņa un viņa reālajiem panākumiem. Visai precīzi pašcieņas formulu aprakstījis amerikāņu filozofs un psihologs Viljamss Džeimss: SASNIEGUMI PAŠCIEŅA = --------------------------------------------------PRETENZIJAS Žurnāls Sports
Visbiežāk mūsu pretenzijas ir nedaudz augstākas nekā mūsu reālie sasniegumi, un tas stimulē mūsu aktivitāti un neļauj ieslīgt pašapmierinātībā. Ja cilvēks nespēj līdzsvarot savas pretenzijas ar savām iespējām, var ciest viņa pašcieņa. Reizēm pretenzijas ir lielākas nekā sasniegumi. Tas mazina cilvēka pašcieņu, atsevišķos gadījumos var izraisīt pat mazvērtības kompleksu. Dzīvojot bez augstiem mērķiem, pašcieņa it kā necieš — neko nesasniedzu, jo man neko nevajag, bet arī gandarījums izpaliek. Nav arī enerģijas. Izvirzot augstus mērķus — rodas arī enerģija. Atšķirības starp cilvēka objektīvajām īpašībām un to subjektīvo novērtējumu bieži “noved” pie konfliktiem un psihiskā sasprindzinājuma. • Ja cilvēks neapmierinātības iemeslus meklē citos un ārējā pasaulē, tas parasti kļūst paštaisns, ar atklātu vai slēptu agresiju pret citiem. Gadās, ka pašpārliecināti cilvēki ir ļoti kritiski pret apkārtējiem. • Ja cilvēks vienmēr vainu meklē sevī — agresija tiek vērsta uz sevi. Tas bieži izraisa depresiju. • Ja cilvēka pašvērtējums ir zems, viņš reti kad ir prasīgs pret citiem un sevi. Viņam ir izteiktas tādas rakstura īpašības kā kautrība, iecietība, pieticība, pasīva dzīves pozīcija, atbildības neuzņemšanās. Jo adekvātāks ir cilvēka priekšstats par sevi, jo apmierinātāks un veiksmīgāks ir cilvēks.
Pašapziņa un priekšstats par sevi Pašapziņu psiholoģijā aplūko vārda plašākā un šaurākā nozīmē: • Plašākā nozīmē ar pašapziņu saprot cilvēka viņa paša stāvokļu un pārdzīvojumu (uztvere, domāšana, griba) apzināšanos atšķirībā no ārējās pasaules apzināšanās. • Šaurākā nozīmē pašapziņa (pašizjūta, pašapliecināšanās) ir cilvēka “Es”
atbilstības pakāpe viņa ideālajam tēlam. Apziņa un pašapziņa veidojas darbībā, saskarsmē ar citiem un sevis apzināšanās procesā. Pateicoties spējām pašapzināties, cilvēks var virzīt savu rīcību, spēj veidot un vērtēt sevi. Svarīga ir saskarsme pašam ar sevi — autokomunikācija. Katram cilvēkam ir vēlēšanās pietiekami augstā līmenī uzturēt savu pašcieņu un pašvērtējumu. Tas viņu mudina rīkoties tā, lai savu pašnovērtējumu varētu attaisnot. Konkrēti tas izpaužas, tiecoties sasniegt tādus mērķus, kas cilvēkam šķiet pietiekami nozīmīgi, lai stiprinātu pārliecību par savu sekmīgumu. No otras puses — cilvēks cenšas izvairīties no neveiksmēm, kas šo pašnovērtējumu varētu apdraudēt. Labāk par sevi domāt mazliet labāk, jo mums ir tendence attaisnot savas domas par sevi. Tas, kā jūtas cilvēks saspringtās situācijās, atkarīgs no viņa pašapziņas. Cilvēks ar pozitīvu pašapziņu ir relaksētāks, labāk komunicē, viņam ir vieglāk pieņemt lēmumus. Priekšstatam par sevi liela nozīme ir savstarpējo attiecību veidošanā, sporta sasniegumos. Uzvedība rada uzvedību. Lai izmainītu savu uzvedību (sportā — tehniku), tā vispirms ir jāapzinās — jāredz sevi it kā no malas. Te var palīdzēt apkārtējo atgriezeniskā saite, spogulis un videokamera. Pietiek vienreiz redzēt video savu lēcienu vai skrējiena tehniku, lai būtu skaidrs, kas jāmaina, lai to uzlabotu. Pat spogulis dod atgriezenisko saiti par sejas izteiksmi, no kuras, starp citu, ir atkarīgs mūsu emocionālais stāvoklis, un tas, kā mēs jūtamies. Ir teiciens: “Uztaisi seju!”. Ja mēs trīs minūtes sasprindzinām smaidīšanai nepieciešamos muskuļus, hipofīze sāk izdalīt endorfīnus — “laimes hormonu”, un mēs patiesi sākam justies labāk.
42. lpp. 41
¶