Pirmā Baltijas vācu pavārgrāmata iznāca tikai divus gadu desmitus vēlāk, 1816. gadā ar nosaukumu Livländisches Koch- und Wirtschaftsbuch für große un kleinere Haushaltung (“Vidzemes pavāru un saimniecības grāmata lielām un mazām mājsaimniecībām”). Tās autore bija Ērgļos dzimusī Rīgas meiteņu skolas pasniedzēja Katarīna Fēre, un viņas iecere bija izstrādāt receptes, kas ir pielāgotas vietējiem apstākļiem.60 Tobrīd par reģionālajai specifikai tuvāko tika uzskatīta zviedru pavāres Kristīnas Vargas pavārgrāmata (1755), kas vāciski tika tulkota 1772. gadā ar nosaukumu Schwedisches Koch- und Haushaltungs-Buch (“Zviedru pavāru un mājsaimniecības grāmata”) un tika vairākkārt pārizdota.61 Jau 1781. gadā Hāpsalas mācītājs Johans Lithanders bija to iztulkojis igauņu valodā,62 un tieši šis igauņu tulkojums bija rosinājis Harderu izveidot līdzīgu pavārgrāmatu latviski. Pirms pavārgrāmatas izdošanas Harders izplatīja atsevišķi nodrukātu paziņojumu, kurā uzsvēra, ka pavārgrāmata ir adresēta “dāmām Vidzemē”, kuras jau ilgu laiku ir paudušas vēlmi pēc pavārgrāmatas “zemes valodā”, kāda jau pazīstama Igaunijas muižās.63 Tiek pieļauts, ka Hardera izvēlei izdot pavārgrāmatu bija vēl viens iemesls, ko viņš citētajā paziņojumā noklusēja: vēlme nopelnīt, par ko liecina Rubenes apgāda izdevumiem netipiski augstā cena.64 Harders neizvēlējās tulkot kādu konkrētu vācu pavārgrāmatu, bet līdzīgi F. K. Urbānam un M. Stobem atlasīja receptes no dažādiem izdevumiem, visticamāk vismaz daļēji vadīdamies pēc vietējām kulinārijas tradīcijām, bet saglabādams būtisku importēto izejvielu īpatsvaru receptēs. Tas sasaucas ar vērojumu, ka līdz 18. gs. beigām Ziemeļ- un Austrumeiropas sociālā elite “nebija īpaši ieinteresēta lokālajās tradīcijās, kas tādējādi jaunajās pavārgrāmatās bija teju nemanāmas, dominējot svešzemju ēdieniem”.65 Augstāko slāņu vidū tolaik dominēja franču haut cuisine iespaids.66 Tas redzams arī Hardera leksikā, kurā dominē franciskas cilmes vārdi. Kultūrpārneses aspektā tādējādi Hardera pavārgrāmata izgaismo franču un latviešu kultūru saskarsmi ar vācu valodas starpniecību; bez tam pavārgrāmatā redzams arī angļu un itāļu virtuves iespaids uz 18. gs. vācu pavārgrāmatām. Grāmata sastāv no deviņām nodaļām. Tajās aprakstīta zupu, gaļas ēdienu, zivju ēdienu, dārzeņu, pastēšu, cepešu pagatavošana; beidzamās nodaļas veltītas plašam saldo ēdienu klāstam, ietverot nodaļas par tortēm un kūkām, saldajiem ēdieniem no piena un olām, saldējumiem. Recepšu nosaukumi sniegti vācu valodā, to skaidrojumi vairākkārt sniegti zemsvītras piezīmēs, un Egita Proveja pamatoti norāda, ka “šādu pieeju, iespējams, varētu sasaistīt ar apgaismības ideju.”67 Hardera pavārgrāmata apjoma ziņā ir šaurāka nekā vēlākā Vidzemes vācu pavārgrāmata un tālaika Vācijas pavārgrāmatas, tāpat tajā trūkst virkne populāru sadaļu (piemēram, par karsto dzērienu vai ievārījumu pagatavošanu) un tam laikam raksturīgās ilustrācijas ar grafisku maltīšu izkārtojumu vai ēdienkaršu rekomendācijas.68 Tomēr salīdzinājums ar vācu pavārgrāmatām atklāj arī daudz kopīga struktūrā, izejvielās un pašās receptēs.
12 12
Lai arī Hardera pavārgrāmatā atrodamas salīdzinoši vienkārši pagatavojamu ēdienu receptes, tā saista uzmanību ar receptēm, kurās izmantojamas ekskluzīvas izejvielas un kuras ir sarežģīti pagatavojamas. Tādējādi grāmata ir spilgta ilustrācija rokoko laika “elegantās pasaules” izsmalcinātībai, kurā ikviena dzīves
joma, ieskaitot kulināriju, varēja pārtapt mākslas formā. Pagaidām nav izdevies atrast ziņas par pavārgrāmatas recepciju, līdz ar to grūti spriest par to, cik liela bija tās praktiskā nozīme, vai visas delikateses bija vienmēr iespējams pagatavot Baltijas apstākļos, vai tā ievadīja kādas jaunas pārmaiņas muižu kulinārajās tradīcijās. Hardera radošais darbs, strādājot pie šī izdevuma, bija arī lingvistisks: terminoloģijas ziņā pavārgrāmatas jēdzienu latviskošana bija ne mazāk sarežģīts uzdevums kā vārddarināšana Gotharda Frīdriha Stendera “Augstas gudrības grāmatā” vai paša Hardera “Rēķināšanas grāmatiņā”. Latviskā vārddarināšana, kura tika novesta līdz konsekvencei Hardera kalendāra personvārdos, te vairākkārt tika upurēta saprotamības un praktiskuma vārdā, un rezultātā pavārgrāmata, iespējams, negaidīti precīzi atspoguļo muižu latviešu vidū izplatītos vāciski latviskos sajaukumus sarunvalodā. Tai pat laikā tieši šo aspektu dēļ pavārgrāmatai, kā, recenzējot Jelgavas pavārgrāmatu, jau 1796. gadā atzīmēja Frīdrihs Augusts Čarnevskis, piemīt vērtīga valodnieciska nozīme.69 Var pievienoties Egitas Provejas secinājumam, ka, “kaut arī pirmās latviskās pavārgrāmatas nav primāri domātas latviešu zemniekiem, tās ir veidojušas pamatu, lai latviešu valodā iedibinātu jaunus pārtikas produktu un ēdienu nosaukumus, kā arī attīstītu teksta veidu “kulinārijas recepte”.”70
Noslēgums Mūža nogalē Harders kopā ar citiem mācītājiem iesaistījās vienā no pirmajām domubiedru grupām, kuras mērķis bija latviešu valodas studijas un latviešu literatūras attīstība – 1811. gadā dibinātajā Latviešu biedrībā – kļūdams arī par tās priekšnieku.71 Harders kopā ar citiem apsvēra domu par latviešu žurnāla izdošanu, taču šī iecere neīstenojās.72 Biedrībā aizsāktās ieceres 1824. gadā – jau pēc Hardera nāves – pārņēma jaundibinātā Latviešu literārā (draugu) biedrība, kas apvienoja abu novadu – Vidzemes un Kurzemes – pārstāvjus. Tās pirmajā sanāksmē mācītājs Kristiāns Vilhelms Brokhūzens atsaucās uz Harderu kā otru izcilāko latviešu literātu līdzās Stenderam: “Ak jūs vectēvi, Stenders un Arders! Kā līksmi būtu jūs palikuši, kad jūs šo dienu būtut redzējuši, kur Kurzeme un Vidzeme sabiedrojās jūsu mīļiem latviešiem par labu strādāt!”73 Kristofa Hardera veiktais darbs latviešu reliģiskajā literatūrā un laicīgajā grāmatniecībā tik tiešām pieskaitāms nozīmīgākajiem tālaika sasniegumiem un raksturojams kontekstā ar 18. gs. eiropeiskās kultūrtelpas jaunajām idejām, tostarp racionālismu un tautas apgaismību. Iedvesmojoties no aktuālajām grāmatniecības tendencēm vācvalodīgajās zemēs, kā arī cieši saaugot ar latviešu sabiedrību un tuvu to iepazīstot, Harders sarakstīja un izdeva virkni darbu, kam aizsāka jaunus virzienus latviešu literārajā kultūrā un sagatavoja pamatu pirmās latviešu inteliģences tapšanai 19. gs. sākumā. Harders pieskaitāms ne tikai 18. gs. Vidzemes enciklopēdistiem, kuru daudzveidīgais interešu loks ļāva tiem gūt panākumus dažādās zinātņu un rakstniecības jomās, bet arī filantropiski noskaņotajam Baltijas intelektuāļu slānim – “latviešu draugiem”, kas cerēja uz latviešu emancipāciju nākotnē un ar saviem darbiem mēģināja sekmēt latviešu kultūras un izglītības nostiprināšanos. 13