Page 1

Vilhelms Bušs

Jēzus – mūsu miers


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

-2-

ISBN 9984-597-30-x 1999, LBDS Izdevējs SIA «AMNIS» Tulkotāja: Inese Incenberga Korektore: Valda Zvaigzne Maketētājs: Hermanis Fedjunovs Mākslinieks: Gints Veilands

Saturs Putniņš ir atradis ligzdu ............................................................................ 4 Vai nevar iztikt bez laulībām .................................................................. 24 Kā Dievs to var pieļaut ........................................................................... 36 Trīs balsis par grēku nožēlu .................................................................... 48 Kungs, sūti Savu gaismu! ....................................................................... 55 Kā lai iegūstu dvēseles mieru ................................................................. 63

Citas Vilhelma Buša grāmatas latviešu valodā: Jēzus – mūsu liktenis Jēzus – mūsu miers Jēzus – mūsu vienīgā cerība 365 reizes Viņš


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

-3-

Vilhelms Bušs – jaunatnes mācītājs, kuru latviešu lasītāji jau iepazinuši un iemīlējuši, lasot grāmatu „Jēzus mūsu liktenis”. Īpatnējais runas veids, domu dziļums un dzīvais pasludinājums stiprina ticīgos un liek pacelt skatu pār ikdienību tiem, kuriem ticība Jēzum Kristum līdz šim nav likusies svarīga. Vilhelms Bušs ir dzimis 1897.gadā Vācijā, Elberfeldē un uzaudzis Frankfurtē pie Mainas. Pirmā Pasaules kara laikā frontē viņš nāca pie dzīvas ticības Jēzum Kristum. Pēc kara viņš studēja teoloģiju Tībingenas universitātē, viņš bija evaņģēliskās draudzes mācītājs Bīlefeldē. Tad viņu aicināja uz Eseni, kur viņš darbojās kā jaunatnes mācītājs līdz pat nāvei 1966. gadā.

en.wikipedia.org/wiki/Wilhelm_Busch_(pastor) www.busch-predigten.de


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

-4-

Putniņš ir atradis ligzdu Dieva slavēšana «Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam. Jo putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!» Vispirms gribu runāt par 3.b pantu: «Mana sirds un mana miesa skali gavilē pretī dzīvajam Dievam.» . Pievērsiet uzmanību tam, kā psalmists to izsaka! Ja viņš teiktu: «Mana dvēsele gavilē,» - to mēs vēl saprastu, bet «miesa»? Nūjā, bet viņš grib sacīt: viss zellis, no matu galiņiem (ja viņam vēl tādi ir) līdz papēžiem, priecājas pretī dzīvajam Dievam. Šajos vārdos izpaužas kaut kas no īsta kristieša vitalitātes. Reiz, kad es vēl biju studentu mācītājs, mani uzaicināja uzstāties valsts celtniecības skolā. Tēmai vajadzēja būt šādai: «Kāpēc cilvēkiem ir tik garlaicīgi?» Tad es sacīju: «Par to es runāšu labprāt.» Es tiešām tikko biju sācis domāt par jautājumu, kāpēc cilvēkiem ir tik neizsakāmi garlaicīgi. Kas gan cilvēce ir par sugu! Toreiz sava lasījuma es sacīju: «Tikai tad, kad es piedzīvoju atdzimšanu caur Dieva iejaukšanos manā dzīvē, tātad kad es kļuvu par Dieva bērnu, garlaicība mitējās.» Ir garīga vitalitāte jeb garīgs dzīvesprieks. Piemēram, Maleahija 3. nodaļā teikts: «Jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi.» Es šeit domāju par Dāvidu, kurš Derības šķirsta priekšā bija lēkājis šurp un turp un dejojis tā, ka viņa sieva Mihala to nonievāja. Te ir manāms kaut kas no šā dzīvesprieka, vai ne? Vai kad Pāvils cietumā raksta: «Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!» Kad šeit par viņu tiek vēstīts, kā viņu kopā ar Sīļu ieslodzīja, sita un šaustīja, un vēl tur, pašā apakšējā cietuma kamerā, viņš pusnaktī sāka dziedāt slavas dziesmas - ziniet, tur ir manāms kaut kas no atdzimušā kristieša eksplozīvā prieka. To šeit domā psalmists, sacīdams: «Mana sirds un mana miesa - viss cilvēks - skali gavilē pretī dzīvajam Dievam.»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

-5-

Es ceru, ka pie katra manis šeit sacītā teikuma jūs sev jautājat: «Vai arī man ir kaut kas no tā? Vai arī ar mani ir tā?» Lasot šo teikumu, kuru es ārkārtīgi mīlu: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam,» - man liekas, it kā es sajustu kaut ko no pirmo radīšanas dienu spožuma pirms grēkā krišanas. Tolaik radība cēlas no Dieva rokas un gavilēja Viņam. Kad toreiz pirmais cilvēks atvēra acis, kad Dievs viņā iepūta Savu dvašu, tad pavisam droši bija tā: «Mana sirds un mana miesa skali gavilē pretī dzīvajam Dievam.» Bet starplaikā ir notikusi grēkā krišana. Kopš tā brīža mēs dzīvojam pasaulē, kur valda sātans. Cilvēce ir stipri attālinājusies no dzīvā Dieva. Šeit vairs nav dievišķā prieka. Tāpēc cilvēkiem ir vajadzīgi karnevāli ar dzeršanu un aušībām, citādi viņi vairs nemaz to nevar izturēt! Atvēliet to viņiem, bet, lūdzu, nedariet tiem līdzi! Bet šajā kritušajā pasaulē ir Jēzus Kristus draudze, atdzimušu cilvēku pulks. Pie viņiem slavēšana paliek tāda pati, kāda tā bija pirms grēkā krišanas: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.» Tas caurvij visu Bībeli; tas būtu viena Bībeles pētījuma vērts. Tas sākas ar radīšanu un vijas cauri līdz pat jaunajai pasaulei, kas mums tiek rādīta Atklāsmes grāmatā. Izlasiet Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļas; tur ir runa pārjauno pasauli, kur vairs nav nedz grēka, nedz nāves, nedz bēdu. Bet toties tur ir kas cits - mūžīga slavas dziesma: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.» Dzīvais Dievs «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.» Šeit mēs nonākam pie vārdiņa «dzīvais» Dievs. To es labprāt uzsvērtu pavisam īpaši. Pasaule var daudz runāt par Dievu, un viņa to pat dara, bet lielākoties runa nav par dzīvo Dievu. Jau Vecās Derības pravieši vienmēr zobojās par elku dieviem: «Viņiem ir acis, un viņi neredz, viņiem ir ausis, un viņi nedzird. Viņi ir koks un akmens.» Pravieši zobojās un smējās par to, ka pagāniem ir miruši, paštaisīti dievi. Arī mūsdienu pasaulei ir savi paštaisītie elku dievi - arī kristīgajai pasaulei. Redziet, pirms dažiem gadiem iznāca kāda angļu bīskapa (viņa vārds ir Robinsons) grāmata. Tā tika izdota arī vācu valodā. Tās nosaukums -


-6-

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

«Dievs ir citāds». Te šis angļu bīskaps izsakās: protams, priekšstatam par kādu viņpasaules Dievu, kas atrodas ārpus pasaules, ir jābūt mītam. Tad viņš nonāk pie definīcijas: Dievs ir esamības dziļums. Vai jūs varat iedomāties, kas slēpjas aiz šīs frāzes - «esamības dziļums»? Droši vien ne; es arī ne. Saprotiet, tā taču ir pļāpāšana! Tas nav dzīvais Dievs, ar ko bija darīšana Dāvidam. Man bieži rodas iespaids, ka - un pat šeit pie mums - var runāt par Dievu, bet no tā nekādi neizriet ne šausmas, ne prieks par to, ka Viņš tiešām ir šeit un tiešām ir dzīvs. Tas ir šausmīgi, ka mēs varam izmantot vārdu «Dievs» un jēdzienu «Dievs», ar to nemaz nesaprotot tikšanos ar dzīvo Dievu. Mani nekad nav iepriecinājis Dieva jēdziens. Mani nevar darīt laimīgu «esamības dziļums». «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.» To brīnišķīgi ir izteicis matemātiķis Paskāls, šis dižais gars. Pēc nāves viņa svārkos tika atrasts iešūts tāds kā apliecinājums, kas sākas tā: «Ne filozofu un ne zinātnieku, bet Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs.» Brīnišķīgi teikts, vai ne? Šeit ir domāts Tas, kurš ir rīkojies, kurš ir runājis, kurš ir saucis, kurš ir darbojies cilvēku dzīvē. Lūdzu, nu reiz pajautājiet sev, vai jūs pazīstat dzīvo Dievu. Šogad man pavisam īpaši atklājās, cik lielisks Bībelē ir tieši tas, kas tā sadusmo zinātniekus attiecībā uz Veco Derību, proti, ka Dievs ir tik cilvēcīgs un var būt dusmīgs. Tas taču ir lieliski, ka Viņš ir dzīvs Dievs, kas var mani notriekt, kas var dusmoties uz mani, bet kas man pievēršas un ņem mani rokās, kad es Viņu piesaucu. Vai jūs to saprotat? Viņš ir «Tu», kam es stāvu taisni pretī. Man jāsaka tā: daudzreiz, rītos pamostoties, es esmu laimīgs, ka man nav sevi jāapgrūtina ar reliģiju, jo šeit ir dzīvais Dievs, «Tu», kam rītos ar ! pirmo elpas vilcienu var pateikt: «Labrīt!» Piedodiet, lūdzu, bet es to domāju tā: kam var pateikt «labrīt», līdz ar ko es lūdzu: «Kungs, es Tev pateicos, ka drīkstu pamosties un ka vēl joprojām esmu Tavs bērns.» Ticiet man-Bībelē stāstītais sadusmo tikai tad, ja cilvēkam ir Dieva jēdziens, dogma, mācība, izgrebts, paštaisīts Dievs. Tad Bībelē parādītais dzīvais Dievs izraisa dusmas. Man iet tāpat kā Gotlībam Danielam Krummaheram, atmodas mācītājam Vupertālē, par kuru profesors Toluks sacīja: «Viņš ir Dieva dusmu mīlētājs.» Visskaistākais Bībelē ir tieši tas, kas cilvēkus dusmo un


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

-7-

liekas viņiem ģeķīgs, jo te kļūst skaidrs: mums ir darīšana ar Dievu, kas ir dzīvs, kas rīkojas. Es nebūtu gribējis būt mācītājs 40 gadus, ja nedrīkstētu rēķināties ar dzīvo Dievu. Daudzi no jums taču ir skaidrs pierādījums tam, ka Dievs var iejaukties cilvēku dzīvē, izraut viņus no tumsas un kaut ko darīt ar viņiem. Vai jūs saprotat? Es labprāt pasvītrotu uzskatāmi ar treknu svītru, ka runa ir par dzīvo Dievu; un par dzīvu Dievu tiešām var priecāties. Dieva altāri Nu 4. pantā tiks nosaukts pamats, kāpēc var priecāties par dzīvo Dievu: «Putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!» Vai jums kaut kas nešķiet uzkrītoši? Ja mēs vadītos pēc savām izjūtām, tad pantam, par kuru nupat runājām, vajadzētu skanēt apmēram tā: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē par dzīvo Dievu.» Es priecājos par savu sievu, par labu ēdienu, es priecājos par... Bet šeit: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam» [vācu val.: dzīvajā Dievā tulk.]. Tas nozīmē, ka šo prieku var iepazīst tikai tad, kad kļūst pilnīgi vienots ar Dievu, ir pilnīgā mierā ar Viņu Neatgriezies, neatdzimis cilvēks nezina mieru ar dzīvo Dievu, un tāpēc viņam būtībā vienmēr ir bailes Dieva priekšā. Kad ateisti apgalvo, ka Dieva jau nav, es saku: «Jums taču ir bailes Viņa priekšā; tāpēc Viņš nedrīkst būt.» Bet es varu gavilēt pretī dzīvajam Dievam tikai tad, kad esmu pilnīgā mierā ar Viņu. Un te 4. pantā ir teikts, kā es varu nonākt pie miera ar Dievu: «Putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā.» Tas ir brīnišķīgi! Te psalmists savu dvēseli vai sirdi salīdzina ar nemierīgu bezdelīgu. Es nezinu, vai jūs to kādreiz esat piedzīvojuši. Bērnībā, kad pavadījām brīvdienas laukos, mēs vienmēr noskatījāmies, kā bezdelīgas iešāvās vectētiņa šķūnī, atnesa saviem mazuļiem barību un atkal izšāvās ārā. Tas bija mūžīgs nemiers. Kad jūs kādā skaistā vakarā redzat lidojam bezdelīgas, acis nemaz nespēj tām līdzi izsekot; tās lido ātrāk nekā tenisa bumbiņas. Bezdelīgās ir savāds nemiers.


-8-

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Šeit tātad psalmists savu sirdi salīdzina ar bezdelīgu. Tā ir nemiera pilna - un tā ir arī ar cilvēkiem, vai ne? Tas, ko mēs nēsājam sev līdzi pie iekšējā nemiera - domām, rūpēm, vajadzībām, kārdinājumiem, grēkiem, vainas apziņas - tas ir sirds nemiers. Pēc savas dabas mēs esam nemierīgi kā apkārt lidojoša bezdelīga. Un nu psalmists saka: «Mana nemierīgā sirds ir nākusi pie miera, atradusi mājvietu. Bezdelīga ir atradusi sev ligzdu, kur tā var uzaudzināt savus bērnus.» Vai tagad jūs saprotat šo līdzību? Tā ir mana dvēsele, mana nemierīgā bezdelīgas dvēsele, kas atradusi dusas vietu pie Dieva altāriem. Un nu man ir jāpaskaidro par Dieva altāriem. Mums taču šeit ir Vecās Derības psalms. To lūdz kāds virs ar skatu uz templi. Bet Vecajā Derībā viss ir pravietojums un norāda uz Kungu Jēzu, uz Jauno Derību. Un tādēļ tempļa altāri, pie kuriem psalmists nonāk mierā, attēlo Jaunās Derības lietas. Templī bija divi altāri. Viens atradās pagalmā. Tas bija liels vara altāris, uz kura tika pienesti vainas izpirkšanas upuri. Kad kāds Izraēlā bija grēkojis, viņš atnesa jēru, nokāva to un sadedzināja uz šā altāra. Šeit notika salīdzināšana. Ja tobrīd nebija atnests ārpuskārtas upuris, tad uz šā altāra uguns vienmēr dega viens upuris, proti, jērs. To novāca tikai īpašiem vainas un grēku upuriem. Uguns pastāvīgi tika uzraudzīta un rītos un vakaros sakārtota, un dūmu stabs no šā upura dienu un nakti pacēlās pie Dieva. Tas bija jērs, uz kura it kā tika uzlikti Izraēla grēki un pārkāpumi un kas nu mira vietniecības nāvē. Ja kādam Izraēlā bija bail un viņu mocīja jautājums: kā es pastāvēšu Dieva priekšā? - viņš paskatījās, ieraudzīja dūmu stabu un zināja - tur deg salīdzināšanas upuris. Tā ir piedošana. Jērs ir miris manā vietā. Un nu mēs, cerams, zinām visas Rakstu vietas, kur Jānis Kristītājs rādīja uz Jēzu un sacīja: «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!» Un tā šis upuraltāris tempļa pagalma ir priekštecis mūsu altārim, proti, Golgatas krustam. Mēs rīkojamies gluži nepareizi, baznīcas altāri saucot par «altāri». Ari jums jau tik un tā pret to nav pārāk liela cieņa. Kad es ko tādu apgalvoju, īstu luterāņu mācītāju varbūt ķertu trieka. Tomēr ir tā, kā es sacīju, un pavisam pareizi: mūsu altāris ir Golgāta. Un šeit upurētais jērs ir Dieva Dēls.


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

-9-

īsts miers man ir tikai tad, ja es zinu: Kungs Jēzus ir aiznesis projām pasaules vainu, tātad ari manu vainu. Šeit tiešām ir grēku piedošana. Pie krusta patiesi ir notikusi salīdzināšanās ar Dievu. Upuris der. Redziet: šeit mūsu nemierīgā dvēsele nāk pie miera - pie Jēzus krusta. Es varu jums teikt tā: ja es nezinātu, ka Dieva Dēls tiešām ir aiznesis pasaules grēkus, ka Viņa asinis tiešām ir izpirkšanas maksa-pilnīgi samaksātajā es nezinātu, ka esmu atpirkts Dievam, ka man vēl ir tikai jāakceptē tas, ka skatīties uz krustu tiešām nozīmē pieņemt mieru ar Dievu, tad es nevarētu dzīvot. Šeit, pie krusta, mūsu nemierīgā dvēsele tiešām nonāk pie miera. «Tēva mājas vienmēr ir šeit, lai cik mainīgs viss būtu. Krusts tur, Golgātā, ir mājas tiem, kam māju nav.» Mēs taču visi esam tādi bezpajumtnieki, vai ne? Redziet, manā dzīvē šim pantam ir bijusi pavisam īpaša loma: «Jo putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!» Tas bija 1943. gada 5. martā, kad pār Eseni gāzās pirmais lielais, briesmīgais uzlidojums. Tad nodega mana māja Veigles ielā. Tās dienas rītā mēs, mana sieva un mani bērni, kas tolaik vēl bija mazi, un es, galīgi apsvilis, nokvēpis, netīrs, sēdējām pie mana vikāra Šauena. Mēs nezinājām, kurp doties. Daudziem no mums taču tā ir gājis, vai ne? Es biju dziļi satriekts: nu arī es tiešām esmu bez mājām, pilnīgi izputināts un bez mājām. Tad mēs pabrokastojām pie mana vikāra Šauena daudzi vēl viņu zina. Un pēc tam viņš teica: «Nu mēs gribētu izlasīt lozungu.» Tās dienas lozungs bija šis: «Jo putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!» «Bērni,» es sacīju, «mēs neesam bez mājām. Un, ja zem mums sabruktu visa pasaule «Krusts tur, Golgātā, ir mājas tiem, kam māju nav». Tur mēs vienmēr esam mājās.» Kāpēc tik daudzi nojums vēl joprojām ir bezmāju ļaudis ar tik nemierīgu, ar tādu nemiera pilnu - dvēseli? Jēzus krusts ir Dieva altāris un gaida mūs visus! Te miers plūst visapkārt kā straume, un taisnošana, ko Dievs mums tad dāvā, kā jūras viļņi. Jūs, cerams, mani sapratāt. Bet te ir «altāri» - daudzskaitlis.


- 10 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Templī bija vēl otrs altāris. Templi bija trīs telpas: ārējais pagalms, kur bija šis lielais salīdzināšanas altāris. Tad nāca svētnīcas telpa, kurā drīkstēja ieiet tikai priesteri. Aiz tās pavisam tumša Vissvētākā vieta, kur atradās Derības šķirsts, žēlastības krēsls. Otrā telpā - svētnīcā, kur drīkstēja ieiet tikai priesteris, starp citām lietām atradās septiņžuburu lukturis. Tas attēlo Jēzus Kristus draudzi, kurai ir jāspīd. Un vēl tur bija mazs zelta altāris. Uz šā altāra rītā, pusdienā un vakarā tika pienests kvēpināmais upuris. Kad Caharija bija templī un Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: «Tev būs dēls!»-viņš stāvēja pie zelta kvēpināmā altāra. Šis kvēpināmais altāris -kā rāda nosaukums, uz tā pienesa nevis asinis, bet vīraku, - attēloja draudzes lūgšanas. Tātad uz zelta altāra pienestais vīraka upuris simbolizēja lūgšanu, kas kā kvēpināmais upuris paceļas pie Dieva. Ak, mani draugi, šis kvēpināmajam upurim bija cēla smarža, vai ne? Daudzreiz varētu domāt, ka Dieva bērnu lūgšanas lielākoties nemaz nav tik ļoti skaistas. «Es saucu pēc Tevis,» - tā rakstīts psalmos. «Es esmu satriekts, es gulu pīšļos.» Estētiskā ziņā tas nemaz nav skaisti. Bet Dieva priekšā tas ir dārgs vīraks. «Kad mūsu sirdis nopūšas un kliedz, tad taču Tu drīz atmaigsti,» teikts kādā dziesmā. Kad mūsu sirdis nopūšas un kliedz - Dieva priekšā tas ir dārgs vīraks. Un, redziet, tas ir otrs altāris: ka mēs drīkstam lūgt. Tāpēc savā sirdī es varu priecāties pretī dzīvajam Dievam, jo es taču varu runāt ar Viņu. Redziet, kāds ir grēkojis, un viņam nav dūšas nākt Dieva priekšā. Cik muļķīgi! Viņš taču ir dzīvais Dievs. Un es varu Viņam sacīt: «Kungs, Tu zini, kāds nicināms bērns es esmu. Bet tomēr es esmu Tavs bērns. Tu mani esi atpircis. Kungs, tu redzi, cik bezcerīga ir visa mana dzīve.» Es varu Viņam pateikt pilnīgi visu; un tāpēc arī varu priecāties pretī dzīvajam Dievam, jo varu izkratīt Viņam sirdi. Vai jūs to tiešām darāt? Bet tam ir nepieciešams klusums. Un interesanti - tieši tad, kad gribu sākt lūgšanu, zvana telefons, un, paceļot klausuli, izrādās, ka ir nepareizi savienots vai arī dzirdu kaut ko tādu: «Atvainojiet, es gribēju citu numuru.» Sātans ir ieplānojis neļaut mums nonākt pie šā lūgšanas klusuma. Par klusumu ir nopietni jācīnās. Dievbērnības skaidrība


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 11 -

Nu man īsumā jārunā arī par trešo lietu. Viss, ko es līdz šim esmu teicis, izklausās pēc draudzīga izsauciena: «Man ir! Man ir! Mana dvēsele gavilē pretī dzīvajam Dievam. Mans ķēniņ un mans Dievs!» Tas ir pavisam kas cits nekā «esamības dziļums». Te visi teologi, kurus pazīstu kopš saviem studiju laikiem, protestē un saka: «Bet tev taču nekā nav rokā!» Bet man ir! Un te tas ir - mans Dievs! Saviem draugiem parasti tad mēdzu sacīt: «Runa jau nemaz nav par to, lai tas būtu man rokā, bet gan par to, ka es esmu Dieva rokās!» Un es esmu Viņam rokā! «Bet tas,» viņi teic, «dod viltus drošības sajūtu.» - «Ha,» es tad atsaku, «šais pantos ir visa drošība.» Vai ne? «Putniņš ir atradis māju, miera vietu - Tavus altārus, ir salīdzināts pie Jēzus krusta. Es varu Viņam izkratīt savu sirdi. Te nav nekādu šķēršļu. «Mans ķēniņ un mans Dievs!» Pārliecinoša noteiktība. Tāpēc pārsteidz tieši tas, ka šie panti sākas ar tādu starojošu noteiktību: «Mana dvēsele ilgojas...» Burtiski tas ir: «...tvīkst pēc Kunga pagalmiem.» Šos vārdus taču izruna kāds, kas atrodas tālu no tempļa: «Ja es varētu redzēt kaut pagalmu! Pēc tā es tvīkstu.» Un pēkšņi viss ir pilns ar nesatricināmu drošību: man ir! Nu izskaidrotājiem, protams, ir tiesības sacīt, ka šis vīrs ir no Izraēla, atrodas tālumā un ilgojas pēc tempļa. Bet tas tomēr tā nav. Proti, tad atkal nevarētu sacīt: «Es priecājos šeit pie Taviem altāriem!» Nē, mani draugi, te mēs stāvam kāda kristietības noslēpuma priekšā, īsts, atdzimis kristietis ir cilvēks, kam pāri visam ir skaidrība. Viņš var sacīt: «Mans Ķēniņš ir mans Dievs! Viņš ir mani izpircis. Viņa asinis ir plūdušas par mani. Es esmu salīdzināts. Mani grēki ir piedoti. Es esmu apzīmogots ar Svēto Garu un drīkstu Viņam piederēt. Es drīkstu Viņam izkratīt savu sirdi.» Tā runā īsts kristietis. Un tāpat īsts kristietis zina: man taču patiesībā tā vēl nav! Vislabākais vēl būs. Tāpēc es priecājos, ka šodien man ir 68 gadi; es vairs neesmu tālu no tā. Kad es nomiršu, tad tajā pašā mirklī gribu atvērt acis uz Viņu, kas tiešām ir mans ķēniņš un mans Dievs. Pavisam bezjēdzīgs šķiet šāds kristieša apgalvojums: «Man ir viss, viss Tevī, Kungs Jēzu Kristu. Bet es tvīkstu pēc tā, kaut man tas būtu pa īstam! Ak, Kungs, kaut taču es Tevi varētu redzēt! Ak, Kungs, kaut es jau būtu pa īstam svētīts! Ak, Kungs, mani grēki vēl ir tik vareni! Ak, Kungs, es vēl


- 12 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

esmu pārāk bēdīgs, es vēl esmu pārāk neticīgs, es vēl joprojām stāvu ārpusē pie durvīm.» Vai jūs saprotat? Šīs abas lietas sader kopā. Te pasaules cilvēks saka: «Bet tas jau nesaskan. Tu taču nevari teikt: man ir kabatas portfelis ar naudu, un es esmu nabaga zellis.» Uz to man jāatbild tā: «Tā runā kristietis; tā ir viņa praktiskā pieredze.» Es varētu daudzreiz izmist par visu savu kristietību. Bet tad es atveru Bībeli. Un tad es varu dziedāt: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.» Un tā taču arī ir patiesība. Ļaujiet man izstāstīt kādu piemēru. Amerikas ceļojuma laikā liels piedzīvojums man bija atpakaļlidojums. Mēs toreiz vakarā izlidojām no Ņujorkas, un tieši divos naktī tika apsteigta saule. Tā bija patiesi savāda sajūta: esam paēduši vakariņas, un te pēkšņi kļūst tumšs, un visi izslēdz gaismiņas. Es biju vienīgais, kas lasīja. Pēkšņi redzu: ap mani visi gul. Tad arī es izslēdzu savu gaismiņu un domāju par to, ka zem manis ir divpadsmit kilometri tukša gaisa Tad nāk apmēram astoņus kilometrus dziļa jūra. Tas ir atbaidošs bezdibenis, no kura mani šķir tikai lidmašīnas grīdas gabaliņš. Tā ir baiga situācija. Es gluži apreibu, domājot par to, ka es te vienkārši karājos virs nekā. Bet tad man ienāca prātā, ka kristietim tieši tāpat iet šeit, uz zemes. Es esmu drošībā, jo Jēzus ir mani atpircis. Es varu tikai sacīt: «Mans ķēniņ un mans Dievs!» Un, tāpat kā lidmašīnā, es šeit esmu virs šausmīga bezdibeņa. Mana dzīve ir satraukumu pilna. Mana ticība ir tik maza. Mans Kungs bieži ir tik tālu. Es esmu tik vientuļš - un kas zina, kas vēl viss. Tas ir «esamības dziļums» - šie bezdibeņi. Bet mēs karājamies augstu pār to. Te mums palīdz tāds izteikums, kāds ir šeit: «Mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam; mans ķēniņ un mans Dievs!» Tik skaidri apzinoties šo savu karāšanos pār bezdibeni, es nodomāju: es taču priecājos, kad mēs nolaižamies! Un es gribu jums sacīt: kā kristietis es esmu drošībā- šeit, šīs pasaules lidmašīnā. Tomēr nolaižoties es priecājos. Saprotiet pareizi -nolaižoties citā pasaulē. Es taču tad esmu tas pats cilvēks, kas lidmašīnā. Bet tagad man zem kājām ir stingrs pamats. Nu te vairs nav bezdibeņa. Tagad es tiešām nonāku mājās. Šis kristīgā stāvokļa paradokss - ka mums ir un ka mēs vēl gaidām caurvij visu Bībeli. Gribu jums minēt tikai vienu piemēru. Pirmajā Jāņa vēstulē ir teikts: «Kam Dēls ir, tam ir dzīvība.»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 13 -

Un tai pašā vēstulē: «Vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.» Nav? Tai pašā vēstulē ir teikts: kam ir, tam ir - «kam ir Dēls, tam ir dzīvība». Un tomēr - «vēl nav atklājies...». Kristieši ir ļaudis, kas priecājas par šo nākamo pasauli. Un es vēlētos neļaut sevi apmuļķot cilvēkiem, kuri saka: «Jā, tas nāk tikai ar augšāmcelšanos.» Esmu pārliecināts: tajā mirklī, kad es šeit aizvēršu acis, šī cita pasaule jau būs man priekšā. «Mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.» Un par to es priecājos jau tagad. Tad tā ir laimīga nolaišanās. Īstais kristieša stāvoklis «Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot! Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skali gavilē pretī dzīvajam Dievam. Jo putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!» Tā bija mūsu apskata tēma pirmajās četrās nodaļās, tagad lūkosim tālāk: «Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr! (Sela.) Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku, kam sirdīs stāv Tavi ceļi, kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi, un jau agrais lietus to pušķo ar svētību.» «Svētīgi ir tie» - mums katrs teikums vienkārši ir jāievada ar «svētīgi»: «Svētīgi ir tie cilvēki, kas dzīvo Tavā namā. Svētīgi ir tie cilvēki, kam sirdīs stāv Tavi ceļi! Svētīgi ir tie cilvēki, kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi.» Mīļie draugi, vakarrīt es biju Vindsheimas kūrvietā. Jūs droši vien vēl nekad neko neesat dzirdējuši par šo vietu? Arī es nebiju dzirdējis. Tātad vakarrīt es biju tur uzaicināts uz dievkalpojumu. Mēs sēdējām sakristejā, un ārā bija lielisks laiks. Tad atskanēja bazūnes: «Kristus ir augšāmcēlies.» Mana sirds bija prieka pilna. Pretī manam krēslam uz sakristejas sienas bija liels, izzīmēts izteiciens. Es to tad uzlūkoju veselu pusstundu, jo pusstundu ilga liturģija vai vēl vairāk: viņš, šis izteiciens, uzlūkoja mani. Tas bija šāds: «Dieva valstība stāv ne vārdos, bet spēkā.» Apustuļa Pāvila vārdi. Es domāju: nu šis Lieldienu dievkalpojums un bazūņu skaņas mani ir pavisam


- 14 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

aizkustinājušas, un es esmu gatavs izteikt visskaistākos un vislielākos vārdus. Bet Dieva valstība stāv ne vārdos, bet spēkā. Man tātad bija pusstunda laika, lai šo izteicienu pārdomātu pilnīgā klusumā un mierā. Mani draugi, vai jūs zināt, ka mēs vienkārši esam pavisam nožēlojami kristieši? Ka mūsu dzīvē briesmīgi maz ir redzams Dieva spēks, kas atklāts Jēzū un kas grib atklāties arī mūsu dzīvē? Redziet, tā iespaidā es šorīt ķēros pie šī teksta. Turklāt man ienāca prātā doma - paskaties, cik skaisti tas sader kopā: «Dieva valstība stāv ne vārdos, bet spēkā.» Te, šajos psalma vārdos, psalmists mums rāda, kā kristieša stāvoklis es arī tam labprāt izmantoju vārdu, ko lietoja mūsu tēvi: žēlastības stāvoklis - parādās spēkā. Es gribu to izskaidrot. Lai pēc tam mēs varētu novērtēt, ko nozīmē īsts, brīnišķīgs kristieša stāvoklis Dieva spēkā. Psalmists saka: «Kas ir īsts kristieša stāvoklis?» Tā nu es pār to visu uzrakstu virsrakstu: «Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr!» Pie īsta kristieša stāvokļa pieder tas, ka kārtībā ir pamatnostāja. Par to šeit ir runa: «Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā.» Redziet, katrs teologs jums saka, ka tai ir jābūt dziesmai, ko svētceļnieki dziedāja pa ceļam uz Jeruzalemi. Var būt un var ari nebūt. Mani daudz vairāk interesē, ko šis psalms saka man. Tad es to izklāstītu tā: «Šie svētceļnieki domā: ak, es dzīvoju Galilejā; svētīgi ir tie, kas vienmēr drīkst dzīvot templī!» Bet tas nesaskan. Jeruzalemes templī vispār neviens nedzīvoja; tur dzīvoja tikai Dievs. Priesteri gan tur kalpoja, bet viņi nedzīvoja templī. Templis nebija draudzes centrs: augšā ķesteris, apakšā mācītājs un tā tālāk. Templī neviens nedzīvoja. Ja šeit ir teikts: «Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā», jo templī tolaik neviens nedzīvoja, tad līdz ar to klust skaidrs no paša sākuma, ka mums te nevajag ilgāk pētīt, kā tā un kāpēc runa ir par tempļa dziesmu, bet ka šeit ir runa par garīgām lietām. Ko tad tas nozīmē: dzīvot Dieva namā! ? Esmu par to visādi izdomājies - kā jums to izskaidrot pāris vārdos? Te man ienāca prātā, ka vislabāk to izskaidrošu ar vārdiem no Pāvila vēstules Efeziešiem 2:19: «Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.» - «Tātad jūs tagad


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 15 -

vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji,» Pāvils saka draudzei Efezā, «bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.» Tātad dzīvot Dieva namā nozīmē vairs nebūt svešiniekam un piedzīvotājam, bet kļūt par Dieva saimi. Es bieži tam labprāt izmantoju kādu ilustrāciju: kad vēl biju jauns un skaists, es, jauns mācītājs būdams, dzīvoju milzīgā mācītājmājā Veigles ielā, draudzes centrā, un manā mājā ieradās daudz viesu. Tā atradās tieši pie Esenes centrālās dzelzceļa stacijas. Kas meklēja lētu traktieri, tas gāja vai nu pa kreisi uz biedrības māju, vai pa labi pie mācītāja Buša. Pa labi bija lētāk. Mums bija vesels stāvs. Tā bija milzīga mācītājmāja ar trim viesu istabām, kas vienmēr bija aizņemtas. Un tur bija skaisti. Man tolaik jau bija seši bērni kas tā vienmēr bija par kņadu! Un turklāt viesi! Toreiz, tur augšā sēžot, es skatījos pār garu galdu. Ja ienāktu kāds svešinieks, viņš nodomātu: tā taču visa te ir viena ģimene. Bet bija tā, ka pēc pusdienām vai nākamajā rītā daži atvadījās un sacīja: «Liels paldies un uz redzēšanos.» Un tad viņi aizgāja. Viņi te nepiederēja; viņi te bij a tikai kādu laiku. Viņi sēdās kopā pie galda, bet tad atkal aizgāja. Tie bija viesi. Bet bērni neaizgāja, tie nebija viesi, viņi palika Bet to nevarēja atšķirt, kamēr sēdējām visi kopā. Tas kļuva skaidrs tikai pēc pusdienām: vieni aiziet, citi paliek; tā ir ģimene, tie ir bērni; citi ir viesi, tie atkal aiziet. Redziet, tā arī draudzē es nevaru atšķirt, kuri tad Dieva valstībā ir tikai viesi. Viņi tikai ieēd un paliek tur mazliet, bet tad atkal aiziet. Bet ir arī citi, kuri var sacīt: «Mēs dzīvojam Dieva namā. Mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem. Mēs vairs neaizejam. Līdz savas dzīves beigām mēs piederam šeit.» Tā ir atšķirība starp viesiem un Dieva saimi. Un nu psalmists šeit saka: «Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā.» Svētīgi ir tie, kas patiešām kļuvuši par dzīvā Dieva bērniem. Un man pašam, jo vecāks es kļūstu, jo svarīgāk ir nebūt pārlieku drošam, bet šad un tad ao jauna pārbaudīt savu ticības stāvokli un pajautāt sev: vai tikai tu to neiedomājies? Vai tiešām esi kļuvis par Dieva bērnu? Vai, kā reiz teica Jēzus, tavs vārds ierakstīts debesīs? Es zinu, ka neko nevaru darīt, lai kļūtu par Dieva bērnu. Tur es tiešām neko nevaru darīt. To dāvina Jēzus; tas ir žēlastības stāvoklis. Es drīkstu uzlūkot Viņa krustu un sacīt: «Kungs, es neesmu neko vērts. Es esmu


- 16 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

necienīgs. Bet Tu esi mani izpircis. Tu esi mani izpircis no pasaules un no elles. Tu esi samaksājis augstu cenu.» Šodien mēdz sacīt: «Cilvēki to vairs nesaprot!» Tad arī es nevaru viņiem palīdzēt. Kurš to nesaprot, tam es it neko nevaru palīdzēt. Tas tik un tā nav Dieva bērns. Es nevaru pateikt neko citu. Jēzus ir samaksājis izpirkumu un izpircis mani Dievam. Es to drīkstu pieņemt ticībā. Vai arī es drīkstu to izteikt tā: Jēzus ir mani salīdzinājis ar Dievu. Kā augstais priesteris Viņš ir pienesis Sevi par upuri, lai man būtu miers ar Dievu. Kad es atgriežos un labprātīgi nododu savu dzīvi Jēzum, es drīkstu būt par Dieva bērnu. Tad es dzīvoju Dieva namā, kur arī esmu. Tas ir īstais kristieša stāvoklis: es vairs neesmu viesis, bet palieku tur un esmu Dieva namā. Ak, lūdzu, jel pajautājiet taču katrs sev: vai es esmu Dieva bērns? Dieva bērnu slavēšana Lasītāju, manuprāt, mazliet mulsina šeit sacītais: «Tie Tevi slavē vienumēr!» Man atklāti jāatzīst, ka šorīt, gatavojoties šim sprediķim, es gandrīz vai kļuvu nedaudz mazdūšīgs. Es domāju: ja tā ir pazīme tiem, kas dzīvo Dieva namā, tad taču ar mani vēl ir ļoti bēdīgi. Man galu galā ir arī citi darbi; es taču nevaru pastāvīgi dziedāt slavas dziesmas! Gatavojot Bībeles stundu, man ir jākoncentrējas uz tekstu, un tad es nevaru vienlaikus dziedāt slavas dziesmas. Mājsaimniecei varbūt tas izdodas labāk. Skalojot traukus, viņa taču var dziedāt slavas dziesmas; tur nav tik daudz jādomā. Bet kā ir ar tirgotāju, kurš apseko savu veikalu? Diez vai var arī iedomāties, ka kāds pārstāvis apmeklē veikalu un tur skaļi gavilē: «Aleluja!» - tā vietā, lai reklamētu savas preces! Ko tas varētu nozīmēt - «tie slavē Tevi vienumēr»? Mani draugi, tas pieder pie kristieša pamatnostājas, ka viņš ir apzinājies savu dievbērnību un kļuvis līksms par to. Es esmu laimīgs, apzinoties, ka esmu Dieva bērns. Nu reiz es drīkstu pasacīt vienkārši kaut ko par sevi: rītos pamostoties, man vispirms vajag dažas minūtes, lai atkal pierastu pie dzīves un nomoda.


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 17 -

Bet tad es katrreiz atminos patiesību: tu esi Dieva bērns! vai tiešām tā ir patiesība? Jā, tu esi Dieva bērns laikā un mūžībā Kāda man daļa gar visām blēņām un nepatikšanām, kas mani šodien varbūt gaida? Lielais Dievs mani naktī ir sargājis. Es pamostos un drīkstu ieskatīties Viņa vaigā. Es esmu Viņa bērns tikai no žēlastības, jo Viņš mani Jēzū ir izpircis un caur Jēzu atpestījis. Un tad mana sirds kļūst līksma. «Tie slavē Tevi vienumēr.» Tas nenozīmē, ka man pastāvīgi uz lūpām ir dziesma. Bet tas vienkārši nozīmē, ka dievbērnības apziņa vienmēr no jauna caurstrāvo visu manu dzīvi. «Vienumēr». Es minēšu divus piemērus. Vienmēr - tas nozīmē, ka tad, kad man klājas labi, es kā Dieva bērns pateicos par to Dievam un slavēju Viņu. Kungs Jēzus reiz satika desmit spitālīgos. Atsaucoties uz viņu brēkšanu, Viņš tos dziedināja. Neviens ārsts viņus nevarēja dziedināt; viņi bija tiešām pazuduši cilvēki, kas bija izdzīti tuksnesī un nu satika lielo, brīnišķīgo Brīnumdari, kas tos dziedināja. Šodien jūs varat lasīt, ka Kungs Jēzus neesot darījis nekādus brīnumus. Tā ir katra personīgā izvēle, vai viņš grib par Jēzu uzzināt no ilustrētiem žurnāliem vai lasot Jauno Derību. Mans Kungs darīja brīnumus un dziedināja desmit spitālīgos, kam neviens nevarēja palīdzēt. Tad viņiem bija jāiet pie ārsta, jātiek izmeklētiem, lai saņemtu veselības apliecību - tolaik tas bija priesteru kompetencē -, un tad viens atgriežas, krīt Jēzum pie kājām un pateicas Viņam. Un tas turklāt bija samarietis - nicinātā rase. Bet Jēzus jautā: «Kur tad ir deviņi? Es taču pie viņiem lielas lietas esmu darījis.» Redziet, tie nebija Dieva bērni. Arī caur šo piedzīvojumu viņi par tādiem nekļuva. Jo Dieva bērni atceras, no kā guvuši labumu, un pateicas par to. Viņi slavē Viņu vienmēr. Šie deviņi zeļļi ar savu izturēšanos ir pierādījuši, ka viņiem Kungs bija pilnīgi vienaldzīgs. Viņi gribēja tikai izveseļoties. Viņi gribēja kaut ko no Viņa, bet ne Viņu pašu. Viņi nebija kļuvuši par Dieva bērniem. Kad Dieva bērni ir saņēmuši ko skaistu, viņi slavē Kungu. Bet Bībelē ir arī stāsts par vīru, vārdā ījabs. Viņš bija bagāts un laimīgs. Bet kādudien viņš pazaudē visu savu īpašumu un arī savus bērnus. Pēkšņi viņš ir gluži nabags. Te viņš saka tikai vienu: «Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!» «Tie slavē Viņu vienumēr.» Dieva bērni slavē Dievu, ne tikai saņemot ko labu. Ja kādreiz kļūst galīgi tumšs - var pat gadīties, ka viņiem ir trīsreiz


- 18 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

dziļi jāieelpo, bet beigās tik un tā atskan: «Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!» Un cauri visam izlaužas dievbēmības laime, arī visdziļākajās sāpēs. Beidzamajos kara gados es bieži jo bieži esmu dzirdējis jautājumu: «Mācītāj Buš, šeit krita bumbas, un man nodega māja. Esmu zaudējis visu. Kā Dievs to varēja pieļaut?» Tad es labprāt šiem cilvēkiem būtu apliecinājis ar parakstu un zīmogu: jūs neesat Dieva bērni. Jo Dieva bērns var nonākt lielā tumsā, bet beigās tik un tā atskan: «Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!» Bet šie ļaudis saka: «Ak, nē, es vīstu dūres pret Viņu!» Ir pavisam skaidrs, ka mēs varam nonākt kārdinājumā. Bet īsta kristieša stāvokļa iezīme ir tā, ka prieks par atpestīšanu vienkārši vienmēr atkal izlaužas cauri. Dievs - mūsu stiprums Kristieši pastāvīgi gūst kādu brīnišķīgu pieredzi, proti, ka Dievs ir viņu stiprums. «Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku.» Kristieša dzīve ir vesela piedzīvojumu pērļu virkne, kas Dieva bērniem ik dienas ļauj apzināties, ka viņiem ir stiprs un varens Kungs. Esmu piedzīvojis ne tikai atgriešanos; drīzāk jau tik garu dzīvi dzīvoju no tā, ka Kungs ir mans stiprums. Nonākot pie šīs psalma vietas, biju gandrīz izmisis, jo domāju: ja es gribētu īsti izskaidrot teikumu «Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku», tad par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu, jo šis izteiciens ir tik ietilpīgs! Nu es gribu mēģināt jums vismaz īsumā izskaidrot šo teikumu. Kristieši ir ļaudis, kas pastāvīgi piedzīvo to, ka Kungs ir viņu spēks, viņu stiprums. Protams, pasaules cilvēkam tas izklausās pilnīgi vājprātīgi. Golgatas Vīrs, kuru šodien vēl var nozākāt katrs puika? Nav nekā vājāka par Jēzu; te visa pasaule ir vienisprātis. Vindsheimas kūrvietā jaunieši savā sanāksmē - milzīgā zālē, ļaužu pūlī- izveidoja spēli, ja to tā varētu nosaukt. Tur ienāca grupa ļaužu, kas brēca: «Mēs gribam dzīvot, dzīvot, dzīvot!» Un tad viens nāca un sacīja: «Jums ir vajadzīgs Jēzus!» Viņi kliedza pretī: «Jēzus? Muļķības! Neprāts! Jēzus, tas ir neveiksmes Vīrs, Vīrs no krusta, Vīrs ar naglu rētām, mūžīgais zaudētājs. Bet mēs gribam dzīvot un uzvarēt. Mēs gribam būt augšā. Aizej no mums ar šo Jēzu!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 19 -

Te es nodomāju - pasaules cilvēkam tiešām izskatās, ka Jēzus ir mūžīgais zaudētājs. Vai Jēzus ir lielais zaudētājs? Nu palūkojieties reiz uz visām baznīcas lietām mūsu mīļajā vācu tēvzemē - tur taču kļūst gluži nelabi! Bezdievīgi profesori mūsu universitātēs, tukšas baznīcas; bet joprojām vēl jaunu baznīcu iesvētīšana, un neviens cilvēks nezina, kam patiesībā tās būtu jāaizpilda. Jēzus, mūžīgais zaudētājs, apkauno ar Savu vēsti - tu, mīļais laiks! Un tas lai būtu mūsu stiprums? Mani draugi, no tā jau mazliet aizraujas elpa, vai ne? Atceros, ka, būdams jauns, es domāju: labāk paļaušos uz sevi. Šodien es tā vairs neteiktu, kad pamats pakāpeniski jau tā kļūst vaļīgāks. Bet jaunībā domā tā: vai Jēzum, lielajam zaudētājam, ir jābūt mūsu stiprumam? Nu tas tik ir apgalvojums! Es uzskatu, ka te mums ir jādomā par Jēzus augšāmcelšanos. Apustulis Pāvils reiz teica: «Es gribu pazīt Viņa augšāmcelšanās spēku.» Kas tā patiesībā ir par varu, kas Viņu, tiešām mirušu, ir iznesusi no kapa? To neaptver neviens no mums! Es saprotu, ka cilvēki vienmēr atkal un atkal lauza rokas un saka: «Ar to mēs netiksim galā.» Arī es ar to netieku galā. Viņa augšāmcelšanās spēks - ar šo izteicienu Pāvils paskaidro, ka šīs pasaules vidū ir iesaistīts dievišķs spēks. Augšāmcēlies Kungs, kas dzīvo, kas ir šeit, kas ir pie manis, kas ir mans stiprums. «Tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku.» Ar to es drīkstu rēķināties. Piedodiet, ja es atkal runāju pilnīgi personīgi par sevi. Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk konstatēju, kā starp 60 un 70 gadiem izsīkst spēki; uzdevumi vēl tikai pieaug, bet tu vienkārši vairs nespēj: sirds vairs netiek līdzi, žults vairs netiek līdzi, galva vairs netiek līdzi, nekas vairs negrib tikt līdzi. Varbūt kāds domā: es tagad gribu vienkārši beigt un sacīt: «Atstājiet mani mierā ar visu!» Bet mans Kungs to vēl man neatļauj. Un tieši šajā situācijā es drīkstu Viņu uzskatīt par savu stiprumu. Es vēlos to pateikt visiem, kas kļūst vecāki: jo vājāki mēs topam, jo vairāk drīkstam ticēt tam, ka man nevajag spēku ņemt no sevis paša, bet es drīkstu to ņemt no Viņa. Un tam drīkst ticēt arī jauni cilvēki! Un nu es vēlreiz varu runāt par vakardienu. No rīta man bija lielisks dievkalpojums, un viss šis lieliskums mani bija aizkustinājis. Barokstila baznīca bija cilvēku pilna, un dārdēja bazūnes; tas bija tik skaisti. Pusdienlaikā tas turpinājās, notika galvenā sanāksme. Un man bija jānotur galvenais lasījums.


- 20 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Bija liela drūzma. Ļaudis nāca, sabraukuši no visas apkaimes - mašīnas un autobusi, milzīga, cilvēkiem pilna zāle. Man bija tāda sajūta: ak, Vilhelm, tev taču pavisam vairs nav spara! Te nu kādam jaunam zellim vajadzētu šis jauniešu masas uzrunāt tā, lai viņiem kaut kas aizķertos. Un turklāt vēl esmu pieradis pusdienlaikā mazliet pagulēt. Sanāksme bija paredzēta divos, kad mūsējam ir vislabākais miegs. Un vēl laiks! Tik tveicīgs kā saunā! Jūs pat iedomāties nevarat, cik tveicīgs! Tā manai sirdij, protams, bija bagāta dāvana; tā sitās kā sajukusi. «Kāpēc gan jūs aicinājāt uz šo lasījumu tik vecu zelli!» es nopūtos. Saprotiet, ir brīži, kad cilvēks sēž uz skatuves, svinīga noskaņa, ievērojamas personas pa labi un pa kreisi, un viņš rāda sejas izteiksmi, it kā viņam viss būtu vienalga, bet iekšā trako izmisums un bailes: šodien nekas nesanāks! Un pēkšņi man ienāca prātā, ka Jēzus taču dzīvo un Viņš ir augšāmcēlies un ka es neesmu aktieris, kam jāspēlē liela loma, bet es drīkstu runāt par šo augšāmcēlušos Pestītāju. Un Pestītājam - Viņam pašam ir jāraugās, lai Viņš sevi šeit atklātu. «Kungs, Tu pieskati,» es iekšēji teicu. «Pieskati pats savu lietu. Kā Tu vari gribēt izmantot par instrumentu tādu kruķi kā es! ?» Kad es tur augšā stāvēju, viss tika kā ar roku atņemts, - tas bija lieliski! Es varu tikai teikt, ka gluži acīmredzami pieredzēju, ka Kungu tiešām var uzskatīt par savu stiprumu - bet tikai tad, ja tevī vairs nekā nav! Ne savu domu, ne sava spēka, nekā! Un tad ir manāms: kaut kas notiek! Tas noder ne tikai mācītāja darbā; tas noder arī jūsu darbā, ikvienā darbā. Piedodiet, ka tagad tik vienkārši un muļķīgi runāju par savu amatu, bet es taču tik un tā nevaru sevi iecelt par direktoru. Es arī nezinu, kādi ir jūsu pienākumi. Vai mājsaimniece - arī viņas darbu es redzu tikai tā pa gabalu. Bet jūs droši vien to varat attiecināt uz savu dzīvi, lai uzskatītu Kungu par savu stiprumu. Es esmu ļoti priecīgs, ka Jēzus ir tik stiprs, ka Viņš ir uzņēmies manus grēkus. Man šķiet, ka vislielākā lieta pasaulē ir grēku piedošana caur Jēzu. Es vēlreiz gribu minēt kādu piemēru. Man Šveicē ir draugs, ar kuru kopā es veicu lieliskus ceļojumus. Reiz mēs aizbraucām uz Lihtenšteinas valsti Alpos, kas atrodas starp Šveici un Austriju. Pēkšņi tur kalnos mēs iebraucām ielejā. Mēs nonācām skaistā viesnīcā, paēdām tur pusdienas un pēc ēšanas braucām atpakaļ.


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 21 -

Te pretī nāk autobuss. Tā vadītājs mums strauji māj ar rokām, kā jucis. Mēs apstājamies; mēs taču nezinām, kas noticis. Pēkšņi starp mums un autobusu lejup ripo akmeņu lavīna. Mēs vairs nevaram izkļūt no turienes. Visa iela ir sabrukusi. Tikai mazliet, un mēs būtu nonākuši zem lavīnas. Augšup braucošā autobusa vadītājs to bija pamanījis jau iepriekš. Tā nu mēs stāvam uz ielas, kas visa aizbērta ar milzīgām akmeņu atlūzām, un netiekam vairs ārā. Es neesmu sēdējis cietumā, tas noteikti nav jauki. Ieslodzījums uz ielas bija kā patīkams cietums. Bet ilgstoši arī tas kļuva garlaicīgi. Mums pašiem nebija pa spēkam novākt no ceļa šīs atlūzas. Bija jāgaida, kamēr ieradīsies mašīnas. Un tā tas ir arī dzīvē. Es gribu kļūt par Dieva bērnu. Pēkšņi ceļš pie Dieva ir aizbērts; tur guļ mani grēki kā klintsbluķi. Nevienu no tiem es nevaru griezt par labu. Es nevaru paņemt atpakaļ arī tos bezkaunīgos vārdus, ko esmu uzsaucis savai mātei - viņa ir mirusi. Cik daudz bezkaunīgu vārdu jūs esat teikuši savai mātei? Arī jūs nevarat nevienu no tiem griezt pārlabu. Es nevaru paņemt atpakaļ nevienu sliktu vārdu, kas pārskrējis man pār lūpām un nonācis citu sirdīs un ausīs. Es vēl nezinu tā iedarbību. Es nevaru griezt par labu nevienu grēku. Ceļš pie Dieva ir aizbērts ar manu grēku atlūzām; es netieku tur cauri. Tāpēc ir svarīgi, lai kāds nāktu un novāktu šīs atlūzas. «Svētīgi irtie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku.» Kungs Jēzu, Tu esi tik stiprs. Tu esi uzņēmies visas nastas un attīrījis ceļu. «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!» Arī manējo. Tur ir visas mūsu atlūzas; ceļš uz Dieva sirdi ir brīvs. No nāves uz dzīvību Un vēl es gribu runāt par nāvi. Kas tas ir par ienaidnieku - nāve! Nesen mēs braucām no Vircburgas caur skaisto Frankenlandi. Saule spīdēja, Mainas ieleja staroja - «Es vēlos, kaut man augtu spārni!» Jūs taču zināt šo dziesmu. Tā tas tur bij a. Mašīnā, solīdā automašīnā bija patīkami jaunekļi - tas bija vienkārši lieliski! Katrā vietā, caur kuru mēs braucām, redzējām mirušo piemiņas plāksnes. Frankenlandē viss ir tik vēsturiski, un pie mājām uzraksti: šeit nomira tāds un tāds Eierkopf un mūziķis Rumskopf. Pamatā tās visas bija nāves varas zīmes.


- 22 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Šodien kādā grāmatā es izlasīju teikumu: «Apsēžoties uz zemes, mēs patiesībā vienmēr sēžam uz kapiem.» Zem mums taču ir nogrimušas jau veselas paaudzes. Tā daudzreiz šī briesmīgā nāves vara var mani satricināt pavisam dziļi. «Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku.» Kungs Jēzu, Tu mani izrauj no nāves. Kad man ap sirdi ir visbaisāk, Tu mani pārved pār visām dzīves izbailēm. Ak, mani draugi, ir pavisam lieliski, ja jūs paļaujaties uz To, kas ir augšāmcēlies un ved dzīvē. Visvarenā nāve var ņemt, ko vēlas, - mani ne, mani vairs ne! Ļaujiet man beigās vēlreiz pateikt: «Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku.» Es ilgi domāju, kā man to pateikt. Patiesībā es to gribēju izteikt tā: «Svētīgi irtie cilvēki, kas pievienoti spēka strāvas tīklam.» Jo tur taču ir spēks. Lai gan tas ir slikts piemērs. Un tomēr es gribu izmantot vēl vienu piemēru par strāvas tīklu. Pastāstīšu, kā tas notika ar mani. Manai galvai rītos vajag tasi kafijas -mani bieži moka galvas sāpes. Bet savas žults dēļ es nevaru dzert jebkuru kafiju. Ir viena tāda īpaša šķirne, bet to ne visur var dabūt. Šo kafiju es rītos uzvāru pats. Man ir mazs elektriskais vārītājs, ko es visur ņemu līdzi. Katrā viesnīcā no rītiem vispirms es uzvāru kafiju. Bet tā ir šausmīga problēma! Jūs dodaties uz Ameriku, bet tur ir kontaktdakšiņa ar divām plāksnītēm; jums ir jāliek to pārtaisīt, jo citādi tā neder. Jūs nonākat Itālijā, tur ir tikai 125 volti; bet manam vārītājam vajag 220 voltus. Tad jūs nonākat kaut kur Šveicē, tur nav mūsu RWE kontaktdakšiņai atbilstošas ligzdas, ir tikai vienkārša, un tajā mūsu dakšiņa nelien. Tur RWE dakšiņai ir jāuzliek tāda ierīcīte, ar ko tā ieiet parastajā kontaktligzdā - īsi sakot, tā ir pastāvīga drāma. Tātad es stāvu kaut kādā viesnīcā un gribu uzvārīt savu kafiju, bet nesaņemu savienojumu no strāvas akla. Tur ir viss: mans vārītājs, mana kafija, tur ir arī strāvas tīkls, bet mēs nesaderam kopā. Es domāju, ka tā ir daudziem cilvēkiem. Viņiem ir patiesas ilgas; viņi vēlas būt par Dieva bērniem. Arī Viņš taču ir šeit, kurš nomira pie krusta un kurš ir augšāmcēlies. Un tomēr viņu dzīve nesavienojas ar šo spēku kontaktdakšiņa vienkārši neder. Un tagad - kas man te tagad ir jāsaka? Kas tad ir mūsu īstā kontaktdakšiņa?


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 23 -

Es varu to teikt - tā ir lūgšana, tā to izsaka Jēkabs, ticības lūgšana: «Kungs Jēzu, redzi, šeit ir mana vaina. Palīdzi man, lai es ticētu, ka Tu to esi uzņēmies. Kungs, es to nesu pie Tava krusta. Kungs, Tu redzi: man ir bail no nāves. Kungs, ļauj man jau tagad piedzīvot, ka es esmu dzīvībā. Kungs, es nevaru vēl Tevi īsti slavēt. Dod man vēl Savu prieku sirdī.» Ticībā lūgt nozīmē pieslēgt savu dzīvi šai brīnišķīgajai spēka strāvai, kas ir pasaulē ar Jēzu Kristu centrā.


- 24 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Vai nevar iztikt bez laulībām Sākot šo tēmu, vēlos pastāstīt kādu Bībeles notikumu. Notikumu, kas tikpat labi varētu būt noticis arī mūsdienās. Te bija kāds jauneklis no bagātas mājas. Daždažādu juku dēļ, tāpat kā mūsdienās, tiek izšķirtas ģimenes, viņš tiek izrauts no vecāku mājām, nonāk svešā zemē un nokļūst vergu tirgū. Tolaik tirgū cilvēkus pārdeva oficiāli - kā govis. Un nu tur stāv šis no mājām izrautais, diezgan palutinātais jauneklis un ir izmisis. Te pēkšņi pienāk patīkams kungs, smalki ģērbts, ietekmīgs vīrs. Tas bija Ēģiptē, un šis kungs bija faraona sardzes priekšnieks. Viņš Jāzepu - tā sauca jaunekli - nopērk un paņem līdzi uz mājām. Tad par viņa tālākajām gaitām Bībele stāsta ārkārtīgi pieticīgi. Varu iedomāties, ka Jāzeps vispirms sāk no pašas apakšas, iztukšo atkritumu spaiņus, tīra kurpes un tamlīdzīgi. Bet viņa kungs drīz vien secina, ka ar šo jaunekli ir noticis kas īpašs. Proti, viņš ir noslēdzis derību ar savu Dievu. Arī pagānu zemē viņš gribēja Tam piederēt. Tāpēc viņš pavisam noteikti nav darījis divas lietas, ko dara katrs vergs: viņš nav zadzis un nav melojis. Bībele par to nestāsta tik sīki, bet mēs varam uzskatīt, ka kungs - viņu sauca Potifars - sacīja: «Tas taču ir lieliski! Beidzot ir kāds, kas mani neapzog un nemelo man, kam es varu uzticēties!» Sakiet, vai jūs pazīstat kādu, kam varētu sacīt: «Es varu tev uzticēt savu naudas maku. Es zinu, ka tu nemelo un nezodz»? Tas ir retums, vai ne? Tātad Potifara kungs šim Jāzepam uzticējās arvien vairāk un vairāk, un galu galā - Bībele to pasaka tik skaisti - viņš tam ļāva darīt visu, vadīt sardzi un visu. Jāzeps viņa namā pārvaldīja vergu saimi. Potifara kungs vairs ne par ko nerūpējās, atskaitot to, ka viņš ēda un dzēra - to taču viņam patiešām neviens nevarēja atņemt. Pa to laiku Jāzeps bija izaudzis. Viņš bija ietekmīgs vīrs - bet tik un tā tikai vergs. Viņš nēsāja elegantas drēbes, bija apkopts. Un nu notiek tā, ka Potifara jaunā sieva meta acis uz Jāzepu, kā tas izteikts Bībelē. Viņa pēkšņi pamana - viņš ir izskatīgs jauneklis! Un es varu iedomāties, kā viņa tam izskaidroja: «Tu man patīc, Jāzep! Es mīlu tevi!» Bet Jāzeps uzvedas tā, it kā to neievērotu.


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 25 -

Kādā karstā, tveicīgā pusdienlaikā Jāzeps iet caur telpu, kur viņa guļ uz sava dīvāna. Te viņa pielec kājās un saķer viņu aiz drēbēm. Un nu tā dod vaļā visu: «Jāzep, nāc, guli ar mani!» Es esmu pārliecināts, ka arī šis jauneklis dzirdēja pagrabā suņu rejas, ka arī viņš acu priekšā redzēja dzirksteles. Bet tad notiek kas ievērojams: viņš atgrūž sievietes roku un saka: «Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret dzīvo Dievu? Es nevaru! Es zinu, ka te ir Dievs!» Šī sieviete atriebās briesmīgi, par to mēs varam izlasīt pirmās Mozus grāmatas 39. nodaļā. Tas ir neticami dramatisks notikums. Sieviete atriebās par to, ka Jāzeps viņu noniecināja. Turklāt viņš to nemaz nenoniecināja. Viņš tikai sacīja: «Es nevaru! Dievs ir šeit un redz mani!» Vai jūs, mani draugi, jūtat, ka šeit saduras divas pasaules? Potifara sievas pasaule un Jāzepa pasaule. Un nu mēs gribam aplūkot pamatīgāk abas šīs pasaules. Potifara sievas pasaule Es saprotu šo sievieti. Es domāju, ka viņa bija ļoti vientuļa. Viņa uzturējās smalkās aprindās, piedalījās daudzās pieņemšanās, bet būtībā bija briesmīgi vientuļa! Mūsdienu cilvēks to saprot, jo arī viņš lielpilsētas drūzmā jūtas gaužām vientuļš. Sieva var būt briesmīgi vientuļa līdzās savam vīram un otrādi. Un nu vientulība apvienojas ar visbriesmīgāko spēku, kas ir mūsu dzīvē - ar seksualitāti. Potifara sieva meklē pārmaiņu, atbrīvošanos no vientulības: «Jāzep, guli pie manis!» Kad Jāzeps saka: «Es nevaru, šeit ir Dievs!» - viņa to nekādi nevar saprast. Viņa ir pārliecināta: te taču nekā nav! Seksualitāte taču nav saistīta ar labo un ļauno! Un līdz ar to mēs esam nonākuši tagadnē. Jo arī mūsdienu cilvēks ir pārliecināts, ka seksualitāte nav saistīta ar labo un ļauno! Ja es kādu nositu - tas ir ļaunums. Ja es kādu apzogu - tas ir ļaunums. Bet, ja es mīlu meiteni, - tas taču nav saistīts ar labo un ļauno! Redziet, mēs dzīvojam tādā pašā uzskatu gaisotnē kā Potifara sieva Ēģiptē pirms trim tūkstošiem gadu. Palūkojieties, kā trīs spēki ir parūpējušies par to, lai mūsdienu cilvēks būtu pārliecināts, ka seksualitāte nav saistīta ar labo un ļauno. Pirmkārt, tās ir filmas. Tātad erotiska filma, kas rāda, cik skaista ir laulības pārkāpšana: nesaprasts precēts vīrs beidzot, beidzot atrod sapratnes pilnu sirdi! - Skūpsts, uzņēmums tuvplānā, - un vai tad viņam būtu jāatpaliek?


- 26 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Otrkārt, psihiatri. Viņi mums nemitīgi un neatlaidīgi skaidro, cik bīstami ir apspiesti seksuālie kompleksi. Un nu beidzot visai tautai ir seksuālais komplekss! Un nu ir tikai tādi romāni, kuros ir vismaz piecas guļamistabas ainas, vai ne?! Kad mazā, solīdā pilsētiņā aplūkoju laikrakstu kioskus - man kļūst tiešām nelabi! Kas tik viss tur nav izlikts! Mums visiem ir savstarpēji seksuālie kompleksi. Un tā mazām meitenēm no piecpadsmit gadu vecuma galvā ir vairs tikai viens: puiši, puiši, puiši! Un otrādi. Un vīrietis ap piecdesmit nonāk panikā, viņam vēl kas paiešot secen! - Par laimi, tepat blakus ir sekretāre! Tik ilgi mums visiem ir bijis bail no apspiesta seksuālā kompleksa, ka beidzot mums visiem ir tikai viens komplekss. Un, treškārt, grāmatas, mūsdienu romāni! Pirms dažiem gadiem reiz notika blīkšķis, kad Diseldorfa jaunieši dedzināja mūsdienu romānus. Te katrs iesprauda pa asam vārdam: baznīcas vadība, mācītāji, birģermeistars, - ko nu kurš gribēja. Un atklāju, ka jaunieši vairāk neko neteica. Viņi turēja muti. Un man radās iespaids, ka diez vai kāds saprata, kas viņiem uznācis. Viņiem bija uznācis tas, ka šajās bieži vien ievērojamu rakstnieku sarakstītajās grāmatās seksuālais atradās ārpus laba un ļauna. Lasot kādu Gintera Graša (slavenā Gintera Graša!) grāmatu, jūs redzat, ka tur seksuālajām lietām ir pārlieku traka loma, citādi jau viņš nebūtu tik slavens! Bet tās ir ārpus laba un ļauna, tās nav saistītas ar labo un ļauno! Un jaunieši pavisam skaidri juta: tas nesaskan! Lietu, kas ir tik svarīga katra cilvēka dzīvē, nevar taču vienkārši izslēgt ārpus laba un ļauna! Tas nesaskan! Viņiem bija gluži pareiza izjūta. Un cik bieži jaunieši ir sacījuši: «Mēs baznīcā nesaņemam nekādu atbildi!» Ko viņi domā ar «atbildi»? Ka mums vairs neviens nesaka, kas šajā mūs nomācošajā jomā patiesībā ir labs un ļauns. Mēs darām tā, it kā seksuālais būtu ārpus laba un ļauna. Turklāt mēs pavisam skaidri izjūtam, ka tas nesaskan. Kādudien manā priekšā stāv pārītis - to es nekad neaizmirsīšu. Viņa gluži ārišķīga, un viņš tās pavadā, kā mēdz gadīties. Un, kad nu viņi tā stāv manā priekšā, es viņiem saku: «Tas, kas ar jums ir noticis, redzams septiņi kilometri pretvēju!» Uz to viņa izgāž krūtis un saka: «Tas taču nav nekas, mācītāja kungs!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 27 -

Es skaidri dzirdēju visa mūsu laikmeta brēkšanu: «Tas taču nekas!» Tā kliedz kino, to kliedz grāmatas, to saka psihoterapeiti: «Mīļais cilvēk, tev nav jāiejaucas notikumu gaitā! Tas taču nav nekas!» Es viņiem abiem pajautāju - un nu esiet ļoti uzmanīgi: «Kam tad vispār ir jānosaka, vai tas ir vai nav nekas? Kam tad vispār ir jānosaka, kas ir labs un ļauns?» Ne jau mācītājam! - gluži pareizi. Arī ne Augustes tantei ar saviem vecmodīgajiem uzskatiem. Kam vispār ir jānosaka, kas ir labs un ļauns - arī seksuālajā jomā? Jau no flirta līdz laulības pārkāpšanai un izvirtībai. Kurš nosaka mērauklu? Pēc manām domām, ir tikai viens vienīgs, kurš var noteikt, kas ir labs un ļauns, proti, pasaules Kungs, dzīvais Dievs. Ja nav Dieva, jūs varat darīt, ko gribat. Jums tikai jāuzmanās, lai nenonāktu konfliktā ar policiju. Bet citādi var darīt un atļauties, ko grib. Bet es jums saku vienu: Dievs ir dzīvs! Un, proti, ne Dievs, kas ir dabas spēki vai esamības dziļums, bet debesu un zemes Radītājs, šīs pasaules Kungs un Valdnieks - Viņš dzīvo! Vajadzētu būt tā, ka, izrunājot vārdu «Dievs», mums pār muguru pārskrietu drebuļi aiz šausmām, ka mēs stundu pēc stundas dzīvojam, nerēķinoties ar Viņu. Ja man kāds jautā: «No kurienes gan tu tik droši zini, ka Dievs dzīvo?» - tad es viņam atbildu: «Tāpēc, ka Viņš ir atklājies Jēzū, Savā Dēlā.» Kopš Jēzus atnākšanas Dieva noliegšana ir gara tumsība vai ļaunprātība! Un es jums saku: Dievs dzīvo! Un jūs pilnīgi visi, vai nu jūs sev melojat, vai ne tas ir gluži vienalga - stāvēsiet Viņa priekšā, un jums būs jāatskaitās par savu dzīvi. Šodien izlasīju vēl vienu no Jēzus mutes nākušu vārdu: «Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā.» Es šeit redzu daudz vecu galvu. Varbūt jūsu dzīvē ir lietas, par kurām jūs domājat nelabprāt. Nav nekā, kas nenāks gaismā! Šis svētais, dzīvais Dievs, pret kuru mēs izturamies nedzirdēti nekaunīgi, šis Dievs vienīgais ir noteicis, kas ir labs un ļauns. Nevar iet labi, ja mēs darām tā, it kā Viņa te nemaz nebūtu! Jāzepa pasaule Un līdz ar to es pāreju no Potifara sievas pasaules uz Jāzepa pasauli. Jāzeps pazina Dievu, un viņš zināja Dieva gribu. Tāpēc viņš sacīja: «Es


- 28 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

bīstos Dieva un esmu izlēmis darīt Viņa prātu, un ar to es esmu kļuvis laimīgs.» Potifara sieva atriebās briesmīgi. Bet, manuprāt, Jāzeps visu laiku bija pārliecināts, ka viņa ir ļoti nelaimīga. Ja viņa tagad būtu šeit, es viņai pajautātu: «Potifara kundze, kā Jūs varējāt nonākt pie tādas domas, ka gribat pavest Jāzepu?» Un viņa droši vien atbildētu: «Ziniet, man vienkārši ir brīvi uzskati. Jūs kā mācītājs to nesaprotat!» Un pēc tam viņa daudz runātu par brīvību, bet es sacītu: «Potifara kundze, Jūs taču nemaz neesat brīva. Jūs esat tika nebrīva kā galeru vergs!» Vai jūs zināt, kas bija galeras? Tās bija lielas laivas ar milzīgiem airiem. Ieslodzītie, kuriem bija jāairē, bija pieķēdēti, un, kurš bija par vāju un vairs netika līdzi, tas nokļuva, kā saka, aiz borta! Vienkārši bija jātiek līdzi tempam! Tā arī šodienas cilvēkam, var teikt, ir jāiet līdzi seksuālajam tempam. Cik daudz nelaimīgu meiteņu, cik daudz nelaimīgu laulību! Tik un tā ir jātiek līdzi, no tā vairs nevar izrauties, tu esi pieķēdēts, «...bet man ir brīvi uzskati.» Tās ir blēņas, tas ir vienkārši smieklīgi! Jāzeps saka: «Es esmu apņēmies jautāt: ko grib Dievs?» Mīļie jaunieši, pārdomājiet, lūdzu, vēlreiz, vai jūs varat atzīt, ka man ir taisnība: citādi nav Dieva, un tad jūs varat darīt, ko gribat. Vai arī Dievs dzīvo, un tad jums ir jājautā: ko grib Dievs? - arī šajā jomā. Tas tā nevar notikt, ka jūs gribat būt kristieši, bet šajā jomā Dievu neņemt vērā. Te maldās Ginters Grass un visi labie (vai ļaunie) vīri - te viņi maldās! Ja Dievs dzīvo, tad man ir jājautā, ko Viņš grib. Un mēs jautājam: kāda tad ir Dieva griba dzimumattiecību jomā? Dievs to ir atklājis. Tagad man jums jāpasaka kas dziļi personīgs. No sava sešpadsmitā līdz astoņpadsmitajam dzīves gadam es biju gluži bezdievīgs. Astoņpadsmit gadu vecumā biju virsnieks pirmajā pasaules karā. Reiz nonācu situācijā, kad visam bija beigas. Es vadīju artilērijas bateriju. Jā, es tik biju zellis! Redzot savus astoņdesmit zirgus un simt divdesmit vīrus -astoņpadsmit gadu vecumā - tas tik bija zellis! Un es dzīvoju pilnīgi bez Dieva, un mani šaustīja manas tieksmes. Bet kādudien man ceļā nāca Dievs. Un tāpēc es runāju par Viņu. Es par Viņu nerunāju teorētiski. Es esmu pie Viņa piegrūsts tā, kā ar mašīnu ietriecas mūrī. Tas bija šausmīgi! Es zināju, ka Dievs dzīvo. Un tad viens no maniem pirmajiem darbiem bija tāds, ka es sev jautāju: «Ko Viņš vispār no manis grib?» Vēlāk es turpināšu stāstu par


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 29 -

to, kā es nācu pie ticības un atradu mieru ar Dievu. Bet tā dzīvot es vienkārši vairs nevarēju. Tagad es gribu jums pateikt, kāda tad ir Dieva griba dzimumattiecību jomā, ko zināja Jāzeps. Un nu mēs esam Jāzepa pasaulē. 1. Dievs saka «jā» mūsu seksualitātei Nav tā, kā reiz teica Tuhoļskis: «No krūtīm uz augšu es esmu kristietis, bet uz pretējo pusi - pagāns.» Tā ir muļķīga runa. Jau Bībeles sākumā ir teikts: «Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja!» Dievs mūs radīja arī ar mūsu dzimumattiecībām. Un tāpēc es arī bieži par to runāju. Es vēlētos, lai šeit sēdošie jaunie un vecie vīri reiz aptvertu: Dievs mani ir radījis kā vīrieti. Man turklāt ir jāpiebilst: un ar visām tā vajadzībām. Un otru Viņš ir radījis kā sievieti. Tas ir pirmais, ka visa šī joma nav tabu, kur vispār var tikai zagšus grēkot, nē, es drīkstu svētā Dieva vaiga priekšā zināt, ka Viņš man kā vīram ir radījis atbilstošu sievu! Un nevis ampelmaņus. Redzot tik daudz vīru, kas danco meiteņu aukliņās, es domāju, ka viņi ir ampelmaņi! Jā, un arī ampelsievas vai ampelmeitenes. 2. Seksualitāte ir milzīgs spēks, tāpēc dzīvais Dievs to ir aizsargājis ar laulību Dieva griba ir laulība, kur tiek izmantota uzticība un mīlestība. Tāpēc laulība ir pavisam liela lieta! Ak, jūs vecie laulības kruķi, kā tad jūs tā skrienat līdzās, ka daudzreiz kļūst pavisam nelabi? Daudzās labās istabās atrodas putekļiem klāti lapaugi. Tā arī es sastopu daudzas ļoti pamatīgi apputējušas laulības. Vai es drīkstu bilst par to kādu vārdu? Reiz pie manis atnāca jauna sieva un žēlojās par savu vīru. Es viņai jautāju: «Vai tad jūs viņu vairs nemaz nemīlat?» «Protams, ka es viņu mīlu, bet ja viņš tā...» «Klausieties, vai jūs esat viņam teikusi, ka mīlat viņu?» «Tas taču man nav jāsaka katru dienu!» «Bet tomēr,» es sacīju, «vīrs to labprāt klausās katru dienu.» Nākamajā dienā atskrēja vīrs. «Mana sieva...» Es sacīju: «Paklausieties, vai tad jūs viņu vairs nemīlat?» «Mīlu, bet ja viņa tā...»


- 30 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

«Vai jūs šorīt viņai pateicāt, ka mīlat viņu?» «Es taču nevaru to pastāvīgi...» «Bet tomēr,» es atteicu, «sieva vismīļāk gribētu to dzirdēt ik dienas.» Laulībā ir jādzīvo tā, it kā katru dienu tā sāktos no jauna. Šodien saņēmu vēstuli no savas sievas - mēs esam precējušies vairāk nekā četrdesmit gadus - kurā viņa man ir izteikusi apburošu atzīšanos mīlestībā. Tātad laulība ir pavisam liela lieta, ja tā saskan ar Dieva gribu. Kāds liels Dieva cilvēks reiz ir teicis: «Pēc grēkā krišanas cilvēki tika izraidīti no paradīzes uz pasauli, kurā ir ērkšķi un dadži. Viņi drīkstēja ņemt līdzi tikai divas lietas: svētdienu un laulību. Tās ir atmiņas par paradīzi.» Un nu es ar šausmām domāju, cik daudzas laulības ir atmiņas par elli un nevis par paradīzi. Es lūdzu laulātos varbūt jau šovakar vēlreiz sākt pavisam no jauna, pavisam no sākuma. Sakiet: «Mums ir daudz kas jāpiedod, piedod man!» nevis: «Tu esi tik daudz izdarījis!» Tas jau būtu otrādi. Ir jāsāk ar sevi un jāsaka: «Piedod man!» Dievs seksualitāti aizsargā ar laulību. Un Viņš sargā laulību. 3. Tāpēc Dievs grib tīru jaunatni Pēc Dieva gribas seksualitāte pieder laulībai un nevis pirms tās vai tai līdzās. Tagad es skaidri dzirdu jūsu rūkšanu: «Mīļais cilvēk, tu esi atpalicis!» Tas jums ir jānorunā ar Dievu. Vai jūs domājat, ka Dievs maina Savus uzskatus, līdzko mūsu laiks atkal mazliet ir pakāpis ārā no koka tupelēm? Tam gan jūs nedrīkstat ticēt! Bībele ārpuslaulības seksualitāti sauc par netikumību. Un šai sakarībā Bībelē ir briesmīgs Vārds: «Dievs tiesās netikļus un laulības pārkāpējus!» Reiz teicu šos vārdus kādā Hamburgas baznīcā. Te pielēca kājās kāda blonda meitene un skaidri izkliedza: «Es vairs negribu dzirdēt tādas lietas!» Un pēc tam viņa aizgāja, papēdīšiem klaudzot - klak, klak, klak! pa vidu prom uz izeju. Es atbildēju: «Mirklīti, jaunkundz. Kas jums notika?» Viņa pagriezās, un es turpināju: «Man jums nebija jāsaka reliģiozas lietas, arī ne mans viedoklis, bet tā dzīvā Dieva griba, kura priekšā jūs reiz stāvēsiet! Un nu varat iet!» Dievs grib tīru jaunatni. Dievs grib, lai jūs būtu uzticīgi savam laulības partnerim, kuru varbūt vēl nemaz nepazīstat. Lai nerastos sajukums, es gribu pavisam skaidri pateikt: pirmslaulību dzimumsakari ir grēks!


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 31 -

Laulības pārkāpšana ir grēks! Laulības šķiršana ir grēks! Lesbiešu mīlestība - uz ko tā attiecas, tas to jau saprot - ir grēks! Homoseksuālisms ir grēks svētā Dieva priekšā! Jūs varat skriet līdz pasaules galam, bet aizbēgt no Viņa jūs nevarat. Man pirmkārt jums ir jāsaka Dieva griba. Jāzeps bija izlēmis darīt Dieva gribu. Tāpēc viņš teica: «Potifara kundze, mana šefa sieva, lai kas no tā būtu - nē, es nevaru!» Esmu pārliecināts, ka tajā brīdī, kad Potifara sieva viņu sagrāba un sacīja: «Guli ar mani!» - viņš bija milzīga kārdinājuma varā. Bet Dieva realitāte bija vēl stiprāka nekā viņa asiņu skurbums. Un es domāju, ka mums beidzot atkal būtu laiks mācīties Dievu uztvert nopietni. Ja Dievu neuztver nopietni, dzīve ir šķība, garām realitātei. Es jau daudzkārt esmu izmantojis šādu ilustrāciju. Pieņemsim, ka jūs dodaties pār Ķelnes-Diseldorfas autostrādi. Šis ceļa posms ir ārkārtīgi dzīvs. Un, ja nu jūs kāds brīdina par braucamdaļas šķērsošanas bīstamību, un jūs, atteikuši: «Mīļais cilvēk, es gan tam neticu!» - ejat vien pāri, tad ir gluži vienalga, vai jūs tam ticat vai neticat. Jūs sabrauks plakanu kā blakti, vai ne? Un tā ir ar Dieva realitāti! Vai jūs tam ticat vai ne - jūsu dzīve ir nepareiza un šķība, krēslā un tumsā, jo trūkst Viņa - Gaismas. Un nu jums ir jāizvēlas starp Jāzepa pasauli un Potifara sievas pasauli. Ja man nekas vairs nebūtu sakāms, es būtu šausmīgi nelaimīgs. Bet es jums pastāstīšu vēl vienu Bībeles notikumu. Kādudien Kungs Jēzus, Dieva Dēls, stāv un uzrunā ļaudis. Pēkšņi pie Viņa pienāk uztrauktu cilvēku bars: tautas vadoņi un pūlis. Viņi velk sev līdzi glītu jaunu sievieti ar pussaplēstu blūzi. Viņi to atvelk Jēzus priekšā un saka: «Kungs, šo sievu mēs pieķērām laulības pārkāpšanā. Mūsu Bībelē ir teikts, ka pēc Dieva likuma laulības pārkāpējam ir jāmirst. Tu vienmēr esi tik žēlsirdīgs. Saki, vai viņai ir jāmirst vai nav!» Un Jēzus atbild: «Jā, pēc Dieva likuma viņa ir jānomētā ar akmeņiem. Viņa ir grēkojusi Dieva vaiga priekšā.» «Nu re!» tauta gavilē. «Pagaidiet!» saka Jēzus. «Man ir vēl kas jums sakāms. Viņa ir pelnījusi nāvi. Kurš nojums ir bez grēka, kurš ir pavisam tīrs, tas lai met pirmo akmeni.» Un tad Viņš noliecas un kaut ko raksta smiltīs. Es labprāt gribētu zināt, ko Viņš tur uzrakstīja. Varbūt Viņš rakstīja smiltīs cilvēku vārdus. Es labprāt gribētu, lai manu vārdu Viņš rakstītu dzīvības grāmatā. Bībelē ir teikts: «Bezdievīgo vārdi būs rakstīti smiltīs.»


- 32 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Jūs varat būt ļoti augstprātīgi un visu dzīvi iet garām Dievam. Tad ziniet jūsu vārdi ir rakstīti smiltīs. Es nezinu, ko rakstīja Jēzus. Kad Viņš pēc tam pieceļas, tur vairs ir tikai jaunā sieva. Šinī vietā Bībele saka: «Viņi aizgāja projām, savas sirdsapziņas izmainīti.» Katram pēkšņi kaut kas bija ienācis prātā: sava netīrā fantāzija vai kāds pagātnes grēks. Katrs pēkšņi nodomāja: «Tiešām, tiešām arī mani ir jānomētā ar akmeņiem!» Un tad viņi aizlavījās. Nu tur stāv sieva, caur Jēzu izglābta no Dieva tiesas. Viņa tur stāv kā piemineklis: Dieva dusmas pār viņu - bet Jēzus ir viņu izglābis. Un te Jēzus saka: «Sāc jaunu dzīvi! Ej, bet sāc jaunu dzīvi! No šī brīža vairs negrēko!» Es tagad vēlētos jūsu skatu pievērst Jēzum. «Kas ir bez grēka, lai met pirmo akmeni!» Ja mēs tur būtu bijuši - jūs, mīļie vecie kristieši, vai jūs gribētu piecelties un sacīt: «Vai es varētu mest akmeni?» Es nebūtu drīkstējis mest uz viņu, es ne! Un jūs arī ne. Tas gan ir šausmīgi, ka mēs šeit esam grēcinieku sanāksme. Kas viss šeit ir apslēpts, tas taču Dieva acīm ir atklāts! Tāpēc ļaudis bija tik briesmīgi dumji, ka viņi, savas sirdsapziņas pārvērsti, aizlavījās no Jēzus. Ja mana sirdsapziņa teiktu, ka pār mani ir Dieva dusmas, jo esmu Viņa likumus mīdījis kājām, un es vairs nezinātu, ko darīt, es skrietu pie Jēzus. Un šiem ļaudīm ar savu slikto sirdsapziņu, kas aizbēga no Jēzus, bija jāskrien pie Viņa! Un, ja šeit ir grēcinieki ar netīrām domām un nebrīvību, pagātnes grēkiem, kas dara viņus nemierīgus, un jaunieši, kas nezina, kā tikt galā- nebēdziet no Jēzus kā šie muļķi Bībeles stāstā, bet ejiet pie Viņa! Kas ir Jēzus? Te kāds man saka: «Jēzus bija cilvēks tāpat kā mēs.» Tas ir izgudrots neprāts! Pat tad, jātas apgalvots žurnālā «Spiegel», tās ir muļķības! Ja Jēzus būtu bijis cilvēks tāpat kā mēs, pravietis vai jaunas reliģijas dibinātājs, es par Viņu neinteresētos! Ja kāds man to stāsta, es saku tā: «Jūs acīmredzot domājat citu Jēzu. Es runāju par to, kuru dzīvais Dievs ir atsūtījis te, pie mums, šajā netīrajā pasaulē, lai mūs izglābtu no mūsu smalkajiem un rupjajiem grēkiem.» Tā ir tik savādi, ka man no jauniešiem bieži jādzird, ka kristietība esot kaut kas priekš večiem. Nē, tieši jums vajag Pestītāju! Dievs pats ir sagrāvis mūri starp sevi un mums: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 33 -

Lūdzu, nāciet man garā līdzi uz Golgātu, uz pakalnu pirms Jeruzalemes vārtiem. Te ir trīs krusti. Pa kreisi karājas grēcinieks - kā jūs un es, pa labi grēcinieks - kā jūs un es, bet Tas vidū, Tas ar ērkšķu kroni, Tas ir citāds. Rokas, kas radīja pasauli, ir pienaglotas! Mēs tagad visi gribam redzēt Jēzu, krustā sisto. Ak, galva asiņaina Un ērkšķiem kronēta, Ak, galva nāves vainā Un sāpēs noliekta!... Vai jūs paliksiet stāvam Viņa priekšā: «Dieva Dēls, kāpēc Tu te karājies?» Tad Viņš atbild: «Tu to varbūt vēl īsti nesaproti, bet, ja tu grib izmukt no Dieva dusmām ar savu ļauno sirdi un visām savām briesmīgajām kaislībām, tad tas nav tik vienkārši. Es mirstu par to!» Trešajā dienā Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Un Viņš dzīvo, un, tā kā Viņš dzīvo, jūs varat Viņu piesaukt, un tāpēc es varēju Francijā atrast Jēzu. Nu jūs varat iet mājās un sacīt: «Kungs Jēzu, uzlūko taču reiz visu manu draņķīgo dzīvi! Es vairs nekad negribu bēgt no Tevis, bet nākt pie Tevis!» Un jūs pieredzēsiet, ka Jēzus apklāj jūsu pagātni. Tas ir brīnišķīgi, ka mūsu pagātne var tikt izdzēsta. Tad pastardienā par to vairs nebūs runas. Jēzus dāvā grēku piedošanu un jaunu sirdi. Es nekad neaizmirsīšu to dienu, kad satiku Dievu. Tā bija lieliska pavasara diena. Es jāju caur brīnumjauku pavasara mežu frontes aizmugurē. Visur ziedēja prīmulas, bet es tik un tā biju nelaimīgs. Man bija bail no Dieva. Un es domāju: «Es vēlos mieru ar Dievu. Tas taču būtu brīnišķīgi, j a tāds zellis kā es, tāds gaisīgs leitnants, izietu no visas netīrības un atrastu mieru ar vareno Dievu.» Man bija pavisam skaidrs, ka ir jānotiek divām lietām: pirmkārt, ir jātiek izdzēstai manai pagātnei, un, otrkārt, man ir jāiegūst citi uzskati, jo es mīlēju meitenes! Man bija jādabū cita sirds. Kādudien manās rokās nonāca Jaunā Derība. Tur bija teikts, ka Jēzus glābj grēciniekus un izdzēš pagātni. «Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem!» Atzīstiet Viņam savus grēkus un ļaujiet sevi nomazgāt tīru! Tad Dievs saka: «Es gribu jūsos ielikt Savu Garu un gribu izveidot no jums jaunus


- 34 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

cilvēkus!» Šeit es to varu tikai īsi ieskicēt. Bet es vēlos jūs rosināt, lai jūs sāktu lasīt Jauno Derību un meklēt Jēzu. Kristietība nav diskutējama dogma. Diskusijas man ir līdz kaklam briesmīgi! Kristietība ir es-tu attiecības. Es tagad drīkstu runāt ar dzīvo Jēzu. Tātad, ja kaut kas neizdodas vai jūs krītat kārdinājumā, jūs drīkstat sacīt: «Kungs Jēzu, paskaties, es tagad te esmu tik briesmīgi spaidīgos apstākļos, vai es drīkstu to Tev vienkārši pasacīt!» Jā, Viņa priekšā drīkst izkratīt sirdi. Un brīdī, kad kļūstat Jēzus īpašums, jūs esat Dieva bērns un jums ir miers ar dzīvo Dievu! Pārdomas noslēgšu ar nelielu piemēru, ko labprāt mēdzu stāstīt. Iepriekš es citēju vārdus: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis,» - ak, šo netīro pasauli! Kad es uzlūkoju kaut tikai vienu kiosku, es jau to vairs nemīlu, vai ne? Bet Dievs to mīl! Te kādam var aptrūkt gaisa. Tomēr Viņš ne visam ļauj notikt. Pants turpinās: «...ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu.» Citi paliek pazuduši! Dievs grib jūs glābt! Jums Jēzus ir nācis, bet jūs varat izvēlēties arī pazušanu. Šī ir jūsu dzīves izšķiršanās, «...lai neviens, kas Jēzum tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.» Vēl es gribētu jums paskaidrot, ko nozīmē ticēt Jēzum. Es reiz lidoju atpakaļ no Oslo, kur biju noturējis lasījumus. Tas bija kādā sestdienā, un svētdien man bija jārunā lielā sapulcē Vupertālē. Mums bija jānolaižas Kopenhāgenā. Tur bija bieza migla, lidmašīna riņķoja un tika norīkota uz Malmi. Nu mēs tātad bijām Zviedrijā. Malmi bija vienīgā lidosta bez miglas. Te cita pēc citas nolaidās lidmašīnas, un tas radīja lielu drūzmu. Vairs nebija kur apsēsties. Es sev sacīju: «Man jātiek prom, man taču rīt jārunā!» Pēkšņi atskanēja paziņojums: «Tūlīt izlidos vēl viena četrmotoru lidmašīna (toreiz vēl nebija reaktīvo dzinēju) no PAA uz dienvidiem. Nav zināms, vai tā var nosēsties Hamburgā, Diseldorfā, Frankfurtē vai Štutgartē. Bet, kurš par katru cenu grib tikt projām no šejienes, tam ir jālido.» Pēkšņi man blakus kāda dāma kliedza: «Es tur nebraukšu! Ar miglu neko nevar zināt!» Es saku: «Cienītā kundze, jums taču nevajag. Palieciet mierīgi tepat!» Es biju kopā ar draugu no Austrijas. Viņš sacīja: «Sākums jau gan ir mazliet savāds.» Pa to laiku arī mēs bijām miglā. Tobrīd mums garām gāja pilots. Es nekad neaizmirsīšu viņa nopietno, koncentrēto seju. Viņš zināja: «Tas tagad nemaz nav vienkārši. Un vēl tik pilna lidmašīna!» Es ar zodu pamāju uz viņa pusi un piegrūdu draugam: «Redzi, tas tur, tas ir pilots!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 35 -

Mans draugs atbildēja: «Uz šo var paļauties, varam iekāpt!» Un beidzot mēs iekāpām. Es toreiz nolaidos nevis Esenē, bet Frankfurtē. Tas tik bija piedzīvojums! Tai mirklī, kad mēs uzlikām kāju uz pirmā ejas pakāpiena, mēs atstājām pamatu. Nu mēs bijām pilota rokās. Un redziet: tas nozīmē ticēt. Es pārdomāju: kam es varu uzticēt savu dzīvi? Un te es nezinu neviena labāka par Jēzu. Neviens manā labā nav darījis tik daudz, cik Viņš. Viņš ir Tas, kurš ir augšāmcēlies no mirušajiem-Uzvarētājs pār nāvi! «...lai neviens, kas Viņam tic» nozīmē - es iekāpju pie Viņa. Es atstāju savu līdzšinējo pamatu un saku: Kam citam gan man nodoties, ak, Ķēniņ, kas pie krusta miris! Še ziedoju Tev mantu, dzīvi un savu sirdi izkratu. Pie krusta karoga Tev zvēru kā cīnītājs un pavalstnieks!


- 36 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Kā Dievs to var pieļaut Mēs visi zinām, ka mūsu pasaulē notiek briesmīgas lietas. Man ir bijušas bezmiega naktis, domājot par Vjetnamu. Tur ir karš, un es garā vienmēr iztēlojos civiliedzīvotājus, kas nu jau divdesmit gadus atrodas šajās dzirnavās. Vīrus, kas tika apcietināti, jo viņus turēja aizdomās par piederību vjetkongam. Sievas, kuru būdiņas aizdedzināja virs viņu galvām. Ja kāds to stāsta vai redz tādas ainas, tad rodas jautājums: «Un Dievs?» Šis jautājums ir vēl uzmācīgāks, ja skar mūs personīgi. Vai drīkstu jums pastāstīt kaut ko par sevi: kad precējos, es gribēju sev sešus dēlus. Dievs man dāvāja divus, un viņi abi ir zuduši tiešām šausmīgā veidā. Tas ir kas tāds, ko es nevaru apiet. Arvien no jauna man uznirst jautājums: «Dievs, kāpēc Tu man to esi darījis? Kur gan bija Tava roka?» Vai es domāju par kādu sievieti, kas mirst no vēža, tik lēnām novārgdama šausmīgās mokās. Kurš tam dzīvo līdzi, tas sev neapzināti jautā: «Jā - un Dievs?» Starp jums noteikti ir daudz cilvēku, kas tagad varētu pastāstīt savu stāstu un beigās pajautāt: «Kur gan bija Dievs?» Mūsu mīļotais vācu dzejnieks Fridrihs Šillers reiz sacerēja odu priekam: Prieks, tu dievu mirdzums skaistais, Elīzija meita tu... Tālāk seko rinda: Brāļi, tur aiz zvaigžņu telts jādzīvo ir mīļam Tēvam. Šodienas cilvēks mēģina sacīt: «Brāļi, tur aiz zvaigžņu telts nevar mājot mīļais Tēvs!» Kurš sev uzdod šos jautājumus: «Kur ir Dievs? Kāpēc Viņš to pieļauj? Kāpēc Viņš klusē par visām tām šausmīgajām lietām, kas notiek šajā pasaulē?» - tas varbūt arī nonāk līdz briesmīgai domai: «Varbūt Dieva nemaz nav. Varbūt tomēr ateisms ir patiesība.» Ja būtu tā, ka nav Dieva, tas būtu briesmīgi! Tad mēs, cilvēki, esam kā zvēri, pamesti vieni! Tad mēs esam pazudušie bērni. Šodien taču neviens cilvēks vairs nezina izeju no haosa! Visas tautas bruņojas ar atombumbām, un neviens nezina, kur tam būtu jānoved! Puse pasaules cieš badu, un mēs


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 37 -

nezinām, kā cīnīties par viņu paēdināšanu. Mēs taču esam pazuduši bez Dieva. Ja man kāds saka: «Es esmu ateists,» - tad es atbildu: «Jūs taču pat nenojaušat, ko ar to izsakāt. To, ka pār mums nav nekā, ka mēs esam pamesti vieni!? Mēs cits ar citu!» Šausmīga doma. Cilvēkam nekas nav šausmīgāks kā cilvēks. Romiešiem bija paruna: «Homo nomini lupus est» (cilvēks cilvēkam vilks). Nē, mani draugi, paldies Dievam, jums par to nav jāšaubās - ja Dievs bieži klusē. Tas, ka Viņš dzīvo, ir pavisam noteikti! Un, ja jūs man jautājat, kā es to tik droši zinu, es jums kaut ko pastāstīšu. Man reiz Augsburgā bija sanāksme divpadsmitos naktī, naktī no sestdienas uz svētdienu. Tur bija sadzīti kopā visi iereibušie un tie, ko varēja uzaicināt uz ielas, un viņiem tur bija sanāksme. Mani draugi ar savām mašīnām brauca cauri pilsētai un ielūdza tos, ko vien varēja atrast. Tā tik bija sanāksme! Un, līdzko es sāku runāt par Dievu, viens piecēlās - viņam bija platmale ar nokarenām malām un mutē cigārs - un kliedza: «Dieva taču nav!» Es atteicu: «Vai jūs to zināt pavisam droši?» Viņš pakasīja aiz auss, pārstūma cigāru otrā mutes kaktiņā un sauca: «Neviens cilvēks to droši nezina!» Un tad es viņam paskaidroju: «Bet es pavisam droši zinu to, ka Dievs dzīvo!» Viņš atkal piecēlās un sacīja: «No kurienes tad jūs to varat zināt tik droši?» «Tāpēc, ka Viņš Sevi ir atklājis Jēzū!» Ja kāds paziņo: «Nav tāda Vilhelma Buša!» - tad es piebakstu viņam un saku: «Šeit es esmu,» - un parādu viņam savu apliecību, tad viņam ir jāatzīst: «Tiešām, tāds ir!» Un arī Dievs mūsu laikam ir, ja tā drīkstu sacīt, piebakstījis. Viņš ir pārplēsis debesis, sagrāvis sienu un nācis pie mums Savā Dēlā, Jēzū Kristū. Un tāpēc mēs varam zināt, ka Dievs dzīvo. Par to nevar būt nekādu šaubu! Kopš Jēzus nākšanas Dieva noliegšana ir gara tumsība vai ļaunprātība. Bet nu paliek jautājums: ja šis Dievs dzīvo, tad kāpēc Viņš klusē par visām briesmīgajām lietām? Kāpēc Viņš cilvēkiem ļauj nomirt ar vēzi? Kāpēc Viņš nedara galu karam Vjetnamā? Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Nevienu citu jautājumu es neesmu dzirdējis tik bieži kā šo: «Kā Dievs to visu var pieļaut?» Uz šo jautājumu atbildēšu godīgi: «Arī es to nezinu!» Proti, ja es tagad gribētu uzstāties un sacīt, ka esmu Dieva slepenais sekretārs un visu zinu


- 38 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

pavisam labi, tad gudri cilvēki no jūsu vidus teiktu: «Mācītāj Buš, te nu mēs tev neticam!» Mācītāju, dekānu, sludinātāju, tos es varu saprast, bet Dievu saprast es nevaru. Dievs, ko es varētu saprast, būtu ne vairāk kā mācītājs. Es pat gribu sacīt: mani tiešām vienmēr no jauna iepriecina tas, ka es Dievu nevaru saprast. Tam taču arī būtu jābūt dīvainam Dievam, ko varētu aptvert tik mazs gariņš kā es! Un vel mazliet papildināšu jautājumu: «Kāpēc Dievs to pieļauj?» Pirmkārt, man ir jāaizvāc daži pārpratumi jeb, kā saka, jānovāc gruveši. A. Šis jautājums «Kā Dievs to var pieļaut?» var būt briesmīgi muļķīgs. Trešā reiha sākumā - mēs bijām iekarojuši jau pusi pasaules-visi laikraksti bija pilni ar «...vācu spējīgumu, vācu spēku, vācu zaldātiem, vācu augstvērtīgo darbu». Kad vēlāk viss beidzās ar neveiksmi, pilsētas slīga drupās un mira simtiem tūkstošu mūsu jaunekļu, tad cilvēki skrēja pie manis ar jautājumu: «Kā Dievs to var pieļaut?» Bet man vēl joprojām ausīs skanēja: «...vācu spēks, vācu stiprums...!» Tas taču nozīmē: kad gāja labi, tie bijām mēs. Kad neizdevās, vainīgs bija mīļais Dievs. Tībingenē ir vīna dārznieki, ko dēvē par «gogam». Viņi ir slaveni ar savu savādo izrunu. Savos vīna kalnos «gogi» iegūst vīnu. Un, ja kādam «gogem» vīns ir slikti padevies, viņš stāv pie tā un saka: «Kā jau Tas Kungs Dievs audzējis.» Bet, ja vīns padevies labi, viņš saka: «Tas jau manis paša audzēts!» Jūs saprotat? Labais vīns ir mūsu pašu audzēts, slikto audzējis Dievs Tas Kungs. Kad mēs meklējam atbildi uz jautājumu: «Kā Dievs to var pieļaut?» tad ir skaidri jāsaka: tik ļoti daudz no šīs pasaules posta ir mušu pašu izaudzēts! Kad 1945. gadā pilsētas grima drupās un es nevarēju paiet ne soli, lai ļaudis nestātos man ceļā un nejautātu: «Kā Dievs to var pieļaut?» - es atbildēju: «To mēs paši sev esam sagādājuši! Dievs ir ļāvis mums vaļu.» Nesen manā priekšā sēdēja kāda jauna sieviete un sirdi plosošā balsī raudāja. Viņas laulība bija izjukusi. Beidzot viņai izlauzās: «Nu es te sēžu ar diviem bērniem! Viņš, šis brutālais cilvēks, mani pameta! Kā Dievs to var pieļaut?!» Es atbildēju: «Pagaidiet, vai Dievs precējās ar šo vīru vai jūs?» «Jā, bet es taču nezināju, ka viņš ir tāds!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 39 -

«Vai jūs pirms tam kaut reizi lūdzāt: «Kungs, rādi man ceļu. Kungs, dod man īsto laulības partneri!» Vai jūs kaut reizi tā lūdzāt?» «Nē.» Tad es viņai paziņoju: «Tātad jūs skrienat bez Dieva pretī savai nelaimei un beigās vēl jautājat: kā Dievs to var pieļaut?» Šis jautājums tiek bieži uzdots, kad ir runa par to, kā lai izstrebjam savas pašvārītās zupas. Es šai sievietei pateicu pavisam stingri: «Ir tāds Bībeles vārds, kam garām nepaiet neviens: «Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis To Kungu, savu Dievu, un ka tev nav vairs pret Mani bijības» (Jeremijas 2:19). Ja jūs man jautājat, kādas ir Vācijas izredzes, es jums atbildu ar šādu teikumu: ««Tev jāatzīst,» saka Kungs (tev jāatzīst - tik droši kā divreiz divi ir četri), «un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis To Kungu, savu Dievu, un ka tev nav vairs pret Mani bijības.»» Un, kad pār mūsu bezdievīgo tautu nāks nākamā tiesa, es smiešos sejā katram, kas man vēl jautās: «Kā Dievs to var pieļaut!» B. Pamatā ņemot, šis jautājums ir vienkārši nepareizi formulēts. Ar šo jautājumu taču saistās priekšstats par tiesas zāli. Es sēžu tiesneša krēslā, un uz apsūdzēto sola sēž dzīvais Dievs. Apsūdzētajam jautā: «Dievs, Tu esi pasaules Valdnieks un esi visam ļāvis ieiet purvā. Kā Tu pie tā esi nonācis?» Jūs ticat, ka tā notiek? Jūs sēžat tiesneša krēslā un Dievs uz apsūdzēto sola? Jūs tam ticat? Šajā sakarībā pastāstīšu jums kādu jauku notikumu: kad vēl biju pavisam jauns mācītājs - 27 gadus vecs - un man vēl bija visi mati uz galvas, es ierados Esenē. Līdzko es tur nonācu, izcēlās kalnraču streiks. Un diezgan pamatoti, jo kalnračiem maksāja nožēlojami. Bija šausmīgs posts. Pie katra otrā stūra bija krogs, kur viņi neapturami aiznesa savu naudu. Apstākļi bija tiešām šausmīgi! Manā iecirknī - man tolaik bija kalnraču rajons - viss vārījās. Kādudien eju pār laukumu sava iecirkņa vidū, skatos, uz kastes stāv ziepju kastu orators, un ap viņu varbūt simt vīru. Viņš runā un runā - es nezinu, ko viņš teica. Bet tad piepeši viņš pārtrauc, jo ir pazinis mani. «Ā!» viņš saka. «Re, kur pāri taču iet viens melnsvārcis! (Tā mācītājus dēvēja.) Mācītāj, panāc šurp!» Kad tik draudzīgi aicina, es allaž sekoju ielūgumam, ja vien tas ir iespējams. Tātad es devos turp. Tā bija neaizmirstama aina. Tur uz ziepju kastes stāvēja šis zellis, un ap mani simt vīru. Viņi bija man atbrīvojuši


- 40 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

vietu. Un, man tur tā stāvot ļaužu priekšā, viņam izlauzās viss sirds rūgtums: «Mācītāj, tu taču saki, ka ir Dievs?» «Jā,» es atbildu, «Dievs ir dzīvs!» «Tātad,» viņš saka, «ja šis Dievs tiešām ir dzīvs, kam es gan neticu, tad reiz, kad būšu miris, es gribu iet Viņa troņa priekšā. Un tad es gribu sacīt: «Dievs, Tu esi pieļāvis, ka bērni cieš badu, bet citi uzdzīvo un nezina, kur naudu likt! Tu esi pieļāvis, ka tūkstošiem cilvēku tika saplosīti kaujas laukos, Tu esi pieļāvis pasaules netaisnību, pieļāvis, ka vīrieši pietempjas un iekausta savas sievas, Tu esi pieļāvis...» Un viņš uzskaitīja visu iespējamo un noslēdza ar vārdiem:«.. .un tad es gribētu sacīt: nost ar Tevi, Dievs!» Kad viņš tiktāl bija nonācis, es dūšīgi kliedzu līdzi: «Jā, nost ar šo dievu!» «Ej nu,» viņš sacīja, «jūs taču esat mācītājs?!» «Jā,» es atbildēju. «Bet tad jau jūs nevarat sacīt: nost ar šo dievu!» «Bet tomēr! Nost ar šo dievu!» «To es nevaru saprast!» Es viņam teicu: «Uzklausi mani! Nokāp no kastes un palaid tur mani!» Viņš tiešām nokāpa, un es uzkāpu. Tad es viņam izskaidroju: «Padomā taču, draudziņ: dieva, kura priekšā tu nonāc un plāties, un beigās saki: nost! -tāda dieva tiešām nav. Tāds ir tikai tavā galviņā. To tu esi sev izdomājis! Tas ir elks! Visi paštaisītie dievi būtībā ir elki! Tāda dieva nav, kurn tu vari apsūdzēt un kuru tu gribi tiesāt! Bet,» es sacīju no ziepju kastes augstumiem, «ir īsts, dzīvs Dievs. Un kādudien tu stāvēsi Viņa priekšā. Un tad Viņš tev jautās: «Kā tu tā varēji?» - Es nezinu tavu dzīvi, bet Dievs tev jautās. Tad tu no tūkstoš jautājumiem nevarēsi atbildēt ne uz vienu! Un pēc tam varētu būt tā, ka Dievs saka: «Nost ar tevi!» Šāds Dievs ir, Dievs, kas mums jautā un kas mūs apsūdz, un kas mūs var padzīt, tāds Dievs ir ļoti noteikti!» Tā vispār ir aušība, ja mēs tā jautājam: «Kā Dievs to var pieļaut?» Visa mūslaiku neprātība izpaužas tur, ka Dievs ir padarīts par tik nekaitīgu! Es nezinu - varbūt tur ir vainīga baznīca, kas vienmēr runā par mīļo Dievu. Mums atkal ir jābīstas Dieva priekšā, jo Viņš ir svētais Dievs. Mēs visi reiz stāvēsim Viņa priekšā. Tad jūsu dzīves slepenie grēki būs atklāti. Un tad var būt tā, ka jūs nonākat ellē. No šā Dieva mums ir jābīstas! Viņa priekšā mūsu apsūdzības iesprūst kaklā.


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 41 -

C. Man vēl jāturpina skaidrošanas darbi. Tagad pie «c» punkta jums savs gars ir jāieslēdz ceturtajā ātrumā. Nu lieta būs mazliet grūtāka. Es ilgi domāju, vai man to sacīt tik lielā sapulcē. Redziet, pie visa šī jautājumu kompleksa pieder, lūk, vēl kas. Jautājums «kā Dievs to var pieļaut?» ir vēl stipri vien nekaitīgs. Jo būtībā ir tā, ka Dievs šādas lietas ne tikai pieļauj, bet arī dara! Dievs dara briesmīgas lietas. Vai jūs to zināt? Es gribu sacīt tieši: «Dievs ir vainīgs pie tā visa!» Tas bija 1943. gada 5. martā, kad pār Eseni nāca pirmais lielais, briesmīgais uzlidojums. Mēs no pagraba iznākam pavisam satriekti, viss deg. Es saku: «Sieviņ, te vairs nav ko elpot! Ņem bērnus un skrieniet uz brīvu vietu!» Es mēģinu dzēst, metos mājā, viss deg. Visapkārt deg visas mājas. Iedzīvotāji ir aizbēguši. Es esmu viens liesmu jūrā. Es taču tik labprāt vēlētos vēl ko glābt: savas grāmatas, bērnu lietiņas vai vēl ko. Es iemetos mājā, atgriežu ūdens krānu -pagalam, ūdens vairs nav! Un te nu es stāvu savā mīļajā mājā, un man ir šausmīgas dusmas! Es īsti nezinu, uz ko. Uz amerikāņiem, Hitleru, varbūt... uz Dievu? Pēkšņi man kas ienāk prātā. Jūs varbūt zināt hernhūtiešu brāļu draudzes lozungu grāmatiņu, kur katrai dienai ir izteikums - viens no Vecās un viens no Jaunās Derības. Torīt mēs rīta lūgšanā - proti, mēs ģimenē noturējām rīta lūgšanu - bijām lasījuši lozungu. Un vai jūs zināt, kāds tas bija? Vārds no pravieša Amosa: «Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt?» «Kungs,» es sacīju, «Tu esi aizdedzinājis manu māju. Tas ir tiešām briesmīgi, bet arī mierinoši. Tu to drīksti!» Es reiz par to stāstīju kādam jaunam cilvēkam: «Dievs nemaz nav tik nekaitīgs, Dievs dara briesmīgas lietas.» Un viņš atteica: «Bet, ja Dievs ir vainīgs pie visa, tas taču ir jauki! Tad taču Viņš ir vainīgs arī pie tā, ka es grēkoju. Tas gan ir lieliski! Tad es priecīgs varu grēkot arī uz priekšu, j a pie visa ir vainīgs Dievs!» Es viņam atbildēju: «Jā, mans mīļais, pie tā, ka tu tik briesmīgi grēko, ir vainīgs arī Dievs. Jo Bībelē ir teikts: «Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas» (Romiešiem 1:28) - melos un ģimenes strīdos, netiklībā un karā.» Tas, ka mums ir jāgrēko, jau ir Dieva tiesa! Ja šeit sēž grēkos saistīti cilvēki, kas dzīvo strīdā ar kaimiņu - jūs esat zem Dieva tiesas. Jums ir


- 42 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

jāienīst, jo jūs Viņam neesat devuši godu! Tas, ka mēs grēkojam, jau ir Dieva tiesa. Par to ir jābīstas. «Dievs viņiem licis!» Un, ja kādam tas noskaidrojas, problēma ir vēl daudz, daudz šausmīgāka. «Ak, Dievs, Tu mūs noved šajā mūsu bezdievībā un klusē! Tu ļauj pasaulei nonākt katastrofā - un klusē! Un cilvēks Tevi zaimo un dzīvo bez Tevis - un Tu klusē! Ak, Kungs, kāda tumsa!» Tas jau ir nospiedošs jautājums: «Kā Dievs to visu var pieļaut?» Ja to aptver, tad ir skaidrs, ka ir jābīstas Dieva. Es neviena nebīstos tik loti kā dzīvo Dievu. Reiz es runāju ar kādu žurnālistu. Viņš ar mani diskutēja, līdz es izlīdzinoši paskaidroju: «Ziniet, es diskutēju nelabprāt. Tas ir tik garlaicīgi, no tā taču nekas neiznāk. Labāk sakiet man ar jā vai nē - vai jums jau kādreiz ir bijis bail no Dieva?» «Nēē!» viņš saka. «Bail no mīļā Dieva? Kā gan lai es nonāktu līdz kaut kam tādam!» Es viņam atbildēju: «Tad mums nav ko tālāk runāt, jo jūs nezināt realitāti!» Tā ir mūsu gadsimta katastrofa, ka mēs vairs nebīstamies no Dieva. Un tā vietā, lai baznīcā no visām kancelēm sauktu: «Uzmanību, no Dieva ir jābīstas!» - mēs palīdzam visam kļūt nekaitīgam. Mēs visi kādudien mirsim. Mums ir tikai viena dzīve. Un tad mēs stāvēsim šā Dieva priekšā gluži vieni. Tad mums atklāsies, ko tas nozīmē «...Dievs viņiem licis». Tā, bet tagad turpināšu par mūsu jautājumu: «Kā Dievs to var pieļaut?» D. Lai varētu kārtīgi atbildēt, es atkal gribu iepīt personīgu piedzīvojumu. Man iepriekš jāsaka: pārlaižot skatienu pasaulei, es nekur neredzu Dieva mīlestības pēdas. Te ir laimīga ģimene - un pēkšņi tiek sabraukts bēras. Beigas. Cauri. Kāpēc? Saprotiet - viss, ko pasaule sauc par laimi, stāv uz tik mālainām kājām. Vai gan Dievs mūs vispār vēl mīl? Tā, un tagad es jums pastāstīšu savu notikumu. Tas bija uz kara beigām, toreiz pār Eseni vēlreiz nāca drausmīga bumbu krusa. Trīs dienas vēlāk es eju pāri ielai - tas bija pret vakaru -, jo gribu kaut kur pagrabā noturēt Bībeles stundu. Pēkšņi es paklupu pār mūra gabalu, bet, ieskatoties tuvāk, tas nemaz nav mūra gabals, tas ir mironis. Līķis, kas tur guļ vēl pēc trim dienām. Te es atcerējos Bībeles vārdu: «Jūsu mirušie gulēs uz ielām


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 43 -

kā mēsli.» Un mani turklāt pārņem bailes, un es domāju: «Kā Dievs mūs tur ir novedis!» - kad no pagraba pienāk kāds vīrs. Viņš saka: «Jums tas šķiet šausmīgi? Es gribu jums parādīt vēl ko citu. Nāciet līdzi!» Viņš mani ieveda administrācijas ēkas pagalmā, kur bija atradies bunkurs. Gaisa mīna bija to aizbērusi, un visi bija miruši. Todien līķi bija izvilkti. Tie gulēja pagalmā. Septiņdesmit līķi. Sievas, bēdu sagrauztas sievas. Ak vai, viņām nemaz nebija intereses par Lielvāciju. Viņas gribēja tikai dzīvot. Un bērni, bērni! Ludvigam Tomam ir glezna, ko vienmēr redzu sev acu priekšā bērni tur dejo ziedošā pļavā ap koku. Un nu viņi te gulēja: kalsnas rociņas, nosmakuši, zilām sejiņām. Vīrs bija aizgājis, iestājās tumsa. Es dzirdēju tikai jumta notekas grabēšanu. Pēkšņi mani sagrāba izmisums - vai jūs varat to saprast? Es sacīju: «Ak, Dievs, kā Tu vari to pieļaut? Mans Dievs, Tu taču pats dari to! Kāpēc Tu to dari? Kāpēc Tu klusē?» Es varu tikai pateikt, kā tas bija. Tajā mirklī man garā atplaiksnījās Bībeles vārds, kas teica: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību!» Un pēkšņi es aptvēru: Dievs klusē, Dievs ietinas tumsā. Ir tik daudz noslēpumu, ko es nevaru saprast. Bet ir kāda lāpa - Dieva mīlestības gaisma. Kāds gaišs punkts, kur es saņemu gaismu -Jēzus Kristus krusts. «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis (šo briesmīgo pasauli, kas Viņu tikai ķengā), ka Viņš devis Savu Dēlu!» Ja kāds saka: «Es negribu neko zināt par kristietību!» - es varu viņam tikai atbildēt: «Dieva Dēls nomira arī par tevi!» Te kāds dzīvo netīrumos pāri ausīm, bet arī viņš drīkst zināt: Dievs mani ir mīlējis tā, ka Viņš par mani nodeva nāvē Savu Dēlu! Ja jūs neko nezināt, neko nesaprotat, tad varat vismaz aptvert: «Kā Dievam ir mani jāmīl, ja Viņš Savu Dēlu, svēto Dieva Dēlu, Kungu Jēzu, par mani nodeva nāvē!» Dieva mīlestību es atrodu pie Jēzus krusta! Tur par mani nomira Dieva Dēls. Tur Viņš atver avotu, kas mani šķīsta no visas vainas. Viņš ir upuris, kas mani salīdzina ar svēto Dievu. Te ir durvis uz debesīm! Izmisušais, grēcinieks un paštaisnais atrod Dieva mīlestību zem Jēzus krusta. Tāpēc nav jēgas mūsu kritizēšanai: «Kāpēc Dievs dara tā un tā?» Uz šo jautājumu mēs atbildi nesaņemam. Mēs neesam Dieva noslēpumu glabātāji. Bet es vēlos jūs ņemt līdzi pie krustā sistā Pestītāja. Kas ir Viņu atradis, tas vairs nejautā: «Kāpēc Tu to dari?» Kam ir miers ar Dievu caur Jēzu Kristu, tas vairs nejautā, bet ir drošībā Dieva mīlestībā.


- 44 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Es vairs nediskutēju ar cilvēkiem par to, kāpēc Dievs dara tā vai tā, bet saku viņiem: «Atgriezies pie Kunga Jēzus! Meklē Viņu, līdz atrodi, un tad nodod Viņam savu dzīvi. Tad tu atradīsi mieru, piedošanu, žēlastību, laimi un cerību un būsi Dieva bērns. Tad tev vairs nav jājautā, kāpēc Dievs to visu dara. Bērni nezina un nesaprot visu, ko dara viņu tēvs. Cerams, jūs visi mani sapratāt. Tiešām, tādu tēmu nevar izsmelt tik ātri. Tā taču ir smaga problēma. Bet es tomēr vēlos jums pateikt vēl divas lietas. Jūs jūtat, ka šī uzruna ir iekrāsota ļoti personīgi. Mani Dievs ir vadījis tā, ka daudzreiz es nonācu briesmīgā tumsā un nekur neatradu gaismu -līdz ieraudzīju Jēzus vaigu un no Viņa krusta dzirdēju vārdus: «Nebīsties, Es esmu tevi atpestījis, Es esmu tevi saucis tavā vārdā, tu esi Mans!» Šeit ir cilvēki, kam tieši šobrīd ir ciešanas. Šodien kāda jauna meitene man pilnīgā izmisumā teica: «Es nevaru dzīvot tālāk, es vairs nevaru! Es vairs nevaru!» Tā nebija veca sieviete. Vārdi nāca no pašiem viņas dvēseles dziļumiem, un es biju satriekts. Es biju gluži slims. Varbūt šeit ir cilvēki, kas atrodas tādā tumsā - es nevaru dzīvot tālāk. - Vai jūs zināt, ka Rietumvācijā ir vairāk pašnāvību nekā ceļa negadījumos mirušo? Un ka vairāk nekā piecdesmit procentu no šiem pašnāvniekiem ir jaunieši, jaunāki par divdesmit gadiem? Kāds izmisums ir mūsu vidū! Ak, es vēlos jums rādīt, kāda gaisma nāk no Jēzus krusta. Un, ja jūs tagad esat tumsā, es gribu jums sacīt: tas nenāk no tā, ka jūs aptverat, kāpēc jums jāpiedzīvo šis posts. Labāk sev pajautājiet: kādam nolūkam? Arī šo punktu es varu izskaidrot tikai ar kādu notikumu. Es to jau tūkstošreiz esmu stāstījis, tas ir ieskaņots visās manās lentēs, bet man tas vienkārši ir vēlreiz jāatkārto. Tas šeit iederas. Tas ir viens no maniem skaistākajiem piedzīvojumiem kā mācītājam. Kā gluži jauns vīrs es nonācu kalnraču apgabalā. Tur bija šausmīgi, vienkārši šausmīgi! Visi ļaudis bija ateisti! Bet pakāpeniski salasījās pulciņš vīru, kuri kļuva ticīgi. Visi tādi jauni zeļļi starp divdesmit un trīsdesmit. Dievs viņus iznesa no turienes! Kad es uzvilku krusta karogu, cilvēki nāca pie ticības. Un kādudien mani vīri saka: «Klausies, Buš, (mēs visi cits citam sacījām tu) te tādā un tādā ielā ir kāds nelaimes gadījumā cietušais.» Tātad kalnrača darbā. «Viņam uz muguras uzkrita akmens. Un nu viņš ir līdz pusei paralizēts.» Bieži pietiek tikai ar mazu triecienu pa mugurkaulu, lai būtu paralizēts lejpus jostas vietas. «Viņu sauc Amzels, un šis zellis ir tik izmisis. Viņš ir izlaists no slimnīcas, paralizēts. Aizej pie viņa!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 45 -

Tātad es apmeklēju Amzelu. Lustīgs vārds, vai ne! [Die Amsel: melnais meža strazds - tulk.] Nu viņš ir debesīs, tāpēc es mierīgi drīkstu stāstīt par viņu. Kad es ieeju būdā, tur ir elle vaļā. Slimais sēž ratiņos, ap viņu kolēģi ar kārtīm, lamāšanos, troksni un degvīnu! Mani ieraudzījuši, uz brīdi viss apklusa. Bet tad tik gāja vaļā: «Melnais strazds!» (Turklāt man mugurā bija gaišs lietusmētelis, bet tas bija vienalga. Arī mati man bija blondi. Bet es tik un tā biju melnais strazds!) Un tad rāva vaļā cietušais. Es vēl redzu viņu sev acu priekšā - lielu, stipru vīru. «Tu, nolādētais mācītāj! Kur tad bija tavs Dievs, kad man uz muguras uzkrita akmens? Ja Dievs būtu - kā Viņš ko tādu varētu pieļaut? Kāpēc Viņš mani tā apstrādāja?» Tas bija tik briesmīgi, ka es nevarēju izteikt ne vārda. Daudzreiz ir skaidri redzams, ka elle sākas jau te. Elle ir pasaule bez Dieva, pilnīgs izmisums. Kad es atkal iznācu ārā, man pār vaigiem ritēja asaras, un nākamajā dienā es sacīju saviem «brāļiem»: «Puiši, te neko nevar darīt. Te man pretī dveš tāds naids, ka es pret to nevaru pastāvēt!» Bet «brāļiem» bija tik spītīgi, tik sirsnīgi paņēmieni. Mums bija neliela zālīte, kur es noturēju savas Bībeles stundas. Kad nākamajā pirmdienā es ierodos uz Bībeles stundu - zālīte bija traki pilna, tieši man degungalā stāvēja ratiņi ar Amzelu! «Brāļi» bija viņu vienkārši atveduši. Es nezinu, vai viņi viņam bija ko jautājuši. Un nu viņš sēž man pretī ar tādu sejas izteiksmi, it kā gribētu mani aprīt. Un tovakar atskanēja teksts: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis - un ne ka Viņš mums grūtības aiztaupa, ne ka Viņš mums neļauj ēst mūsu grēka augļus, bet - ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu!» Kad jūs tumsā meklējat gaismu, ejiet pie Jēzus, Dieva Dēla! Tur Viņš karājas pie krusta par mums, dara grēciniekus par Dieva bērniem, salīdzina ar Dievu, izpērk no pasaules, no sātana un elles. «Kaut jūsu grēki būtu tik sarkani kā asinis» - šeit ir piedošana! Pie Jēzus ir piedošana grēku kalniem. Un Viņš ir uzcēlies no mirušajiem, Viņš dzīvo un tagad ir šeit pie mums, mūsu netīrajā zālītē.» Un vienu pirmdienu pēc otras Amzels sēdēja man priekšā savos nožēlojamos ratiņos. Un vienkārši pārsteidzoši, kā no reizes uz reizi pārtapa viņa vaigs, kā no naida pilnas sejas pakāpeniski izveidojās uzklausoša un kādā dienā miera pilna seja. Tas ir garš stāsts, kā viņš kopā ar kādu draugu - ne ar mani -gāja zem Jēzus krusta un lūdza, un atzina savus grēkus, un ticēja: Jēzus ir mani pieņēmis!


- 46 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Jēzus pieņem grēciniekus, arī mani pieņēmis, debesis man atvēris, lai es svēts pie Viņa nāku, varu nomirt mierināts: Jēzus pieņem grēciniekus! Īsi pirms viņa aiziešanas no Rietumesenes - viņš dabūja māju ciematā un drīz pēc tam aizgāja mūžībā - es viņu vēlreiz apmeklēju. Šis apciemojums man ir neaizmirstams. Amzels sēdēja savos ratiņos uz ielas, saulītē. Pie viņa mājas bija trepītes, un es tur apsēdos un jautāju: «Amzel, kā tev iet?» «Ak,» viņš teica, «brīnišķīgi! Paklausies, kopš manā ģimenē ir Jēzus, katra diena ir... katra diena ir - viņš kaut ko meklēja -, katra diena ir kā diena pirms Ziemassvētkiem! Kopš man ir miers ar Dievu, man uzsmaida visa pasaule!» Un tad sekoja skaists teikums: «...tad man uzsmaida pat bruģakmeņi!» Pēc tam viņš turpināja: «Tu zini, es jūtu, ka vairs ilgi nedzīvošu. Manī ir nāve. Bet, nonācis mūžībā, es redzēšu Dievu. Tad es gribu nokrist ceļos Viņa troņa priekšā un pielūgt, un sacīt: «Es Tev pateicos, ka Tu man sadragāji mugurkaulu!»» «Amzel,» es saku, «vai tu esi traks? Kā tu vari sacīt kaut ko tādu!» Viņš atbildēja: «Es neesmu traks. Es esmu gluži saprātīgs. Mans mīļais draugs, Dievs bieži mani sauca, bet es nedzirdēju. Bez Dieva es būtu skrējis tālāk uz elli. Bet te Viņš iejaucās un paralizēja mani. Un tā es atradu Jēzu un Dieva mīlestību, grēku piedošanu un mieru ar Dievu. Bez sava nelaimes gadījuma es būtu taisnā ceļā ieskrējis ellē!» Un tad nāca teikums, kuru es nekad neaizmirsīšu. «Buš,» viņš teica, «labāk paralizētam nonākt debesīs nekā ar divām veselām kājām ielēkt ellē.» Tas nebija teorētiski - manā priekšā sēdēj a paralizēts vīrs. «Labāk paralizētam nonākt debesīs nekā ar divām veselām kājām ielēkt ellē.» Es biju satricināts. Es sēdēju viņam līdzās tur, trokšņainajā ielā, un sacīju: «Amzel, Amzel, Dievs tevi ir pieņēmis skolā, un tu esi iemācījies.» Kamēr kāds tikai vaicā: «Kā Dievs to var pieļaut?» - viņš vēl neko nav iemācījies. «Amzel, tu Dieva skolā esi iemācījies, kāpēc tev vajag ciešanas. Tās tevi pievilka pie Dēla.» Tēvs viņu vilka pie Dēla, pie Jēzus, un tā viņš kļuva par atpestītu Dieva bērnu. Gan ar mīlu, gan ar mokām


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 47 -

nāc pie manis, Kungs, mans Dievs, gatavot Sev manu sirdi, visu mani nodot Tev. Jūs visi esat Dieva skolā. Vai jūs arī mācāties? Ļaujiet sevi vilkt pie Dēla, pie Jēzus, pie jūsu Pestītāja! Tur ir jēga visām neskaidrībām. Un nu es noslēdzu ar šo: ja esat kļuvis par Dieva bērnu, tad jūs nekas vairs tik ļoti nenospiež, jo jums ir dzīva cerība uz mūžīgo dzīvību. Ja arī kaut kas kāpj pāri galvai, es saku: «Bet es taču šeit nepalieku! Es dodos uz debesīm!» Tiklīdz es to pasaku, kāds pieceļas un saka: «Ak, te jau tas parādās! Mācītāji taču grib cilvēkus mierināt tikai ar debesīm!» Kādudien es atkal iegāju vienā sava iecirkņa būdā. Tur ļautiņiem bija dzeršana. Viens no viņiem mani apsveica ar vārdiem: «Mācītāja kungs, debesis mēs atstājam jums un zvirbuļiem!» Šis skaistais teikums nāk no Heinriha Heines «Ziemas pasakām». Es viņam atbildēju: «Tas no jūsu puses ir jauki, bet kā gan jūs varat man atstāt ko tādu, kas jums nemaz nepieder? Cik es zinu, jums jau debesīs nav vietas, ko varētu atstāt man. Ja es pareizi redzu, jūs dodaties uz elli. Kā tad jūs gribat man atstāt debesis?» Viņš atbildēja: «Jā, mācītāji taču mierina ļaudis ar debesīm!» «Ja? Vai šie zeļļi tā dara? Es gan ne! Es gribu jums sacīt: kamēr jūs dzīvojat tik tālu no Dieva, jūsu ceļš iet turp, kur Dievs vairs neieskatās. Tā ir pazušana. Es jūs lūdzu, atgriezieties! Dievs jūs mīl. Viņš ir sūtījis Savu Dēlu.» Un tad es viņiem izskaidroju pestīšanu caur Jēzu Kristu. Nē, es nevēlos neatgrieztus ļaudis mierināt ar debesīm. Es par to nedomāju! Bet tiem, kas pieder Jēzum, ir zināma mūžīgās dzīvības cerība, un viņi vairs nejautā: «Kungs, kā Tu to visu vari pieļaut? Kāpēc Tu man atņēmi manus dēlus?» Es nogaidu. Pēc pāris gadiem, kad es stāvēšu Viņa priekšā, Viņš man pateiks, kāpēc ir to darījis. Es noslēdzu ar Paula Gerharda vārdiem un vēlos, lai jūs varētu tos runāt līdzi: Tā nu es gribu tikai izvest šo manu dzīvi cauri pasaulei, jo es jau nedomāju palikt te, šinī teltī svešajā. Es staigāju pa savu ceļu, kas novedīs uz dzimteni, kur manu sirdi bezgalīgi mans Tēvs tad mierinās.


- 48 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Trīs balsis par grēku nožēlu Dieva Garam, Svētajam Garam, kas ir pasaulē kopš Vasarsvētkiem, ir vara pamodināt cilvēkus. Tā ir liela lieta! Ja nu cilvēks atjēdzas un atmostas no pasaules skurbuma un iemīlēšanās sevī, no Dieva noniecināšanas un vienaldzības, no grēka un paštaisnības, tad parasti vispirms viņš tver Bībeli un sāk lasīt. Tas notiek pilnīgi pats no sevis. Un te nu daudziem rodas liela problēma: viņi netiek galā ar Bībeli. «Kāda bieza grāmata!» viņi nopūšas. «Kā lai es to sāku lasīt? Un te ir tik daudz neizprotama!» Kad es vēl biju iesācējs ticībā, kāds mīļš vecāks brālis man reiz deva labu padomu. Viņš sacīja: «Kad es lasu Bībeli, tad savas dvēseles enkuram ļauju it kā vilkties pa dibenu, līdz tas stingri pieķeras. Tātad es atveru psalmus vai Jāņa evaņģēliju un sāku lasīt. Es lasu un lasu, bet vārdi man neko neizsaka. Bet pēkšņi es uzdūros vārdam, kur enkurs pieķeras. Un tad es aizeju enkuram priekšā. Pie šā vārda es palieku stāvam.» Tas ir labs padoms. To es vēlos nodot tālāk jums. Dariet arī jūs tā, kad lasāt Bībeli! Atzīšos, arī man šorīt tā gāja. Es lasīju 6. psalmu. Tas ir viens no Dāvida lielajiem un varenajiem grēknožēlas psalmiem. To lasot, nevar atbrīvoties no iespaida, ka mēs esam šausmīgi sekli. To vīru dzīvei, kuri sarakstīja psalmus, bija īsta iegrime! Es lasīju šo psalmu un ļāvu slīdēt savas dvēseles enkuram. Pēkšņi tas aizķērās pie vārdiem: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Te ir tikai septiņi vārdi, un šais septiņos vārdos atveras vesela pasaule; pasaule, pilna iekšējā trūkuma, pilna izmisuma: «Izglāb manu dvēseli!» Un, kad es pārdomāju šos vārdus, pie kuriem apstājās enkurs, man pēkšņi likās, ka neredzama roka tos mazliet pārvieto. Pēkšņi man bija Dieva atbilde uz lūgumu: «Izglāb manu dvēseli!» Tad šī neredzamā roka iejaucās vēlreiz un šķietami žonglēja ar šiem vārdiem, tos vēlreiz pavisam nedaudz pārveidoja, līdz es atkal dzirdēju Dāvida balsi, ticības balsi. To es jums tagad vēlos paskaidrot mazliet sīkāk. Šim sprediķim gribu likt virsrakstu «Trīs balsis par grēku nožēlu». 1. Iekšējas vajadzības balss


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 49 -

«Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Es nezinu, vai jūs savā dzīvē jau reiz tā vai līdzīgi esat lūguši. Tā ir pamodinātas un Dieva svētuma priekšā satriektas apziņas lūgšana. Kungs Jēzus reiz ir teicis: «Bīstieties no tā, kas var miesu un dvēseli nomaitāt ellē!» Viņa vārds mūs kādudien var aizskart, un tad mēs izbīstamies. Bībelē bieži ir runa par bailēm no Dieva. Kad ēģiptieši dzinās caur Sarkano jūru pēc Izraēla, mēs lasām: «Tas Kungs noraudzījās [uz viņiem], un [viņos] radās apjukums.» Bailes no Dieva cilvēkiem uznāk tad, kad viņi pamana: Viņš ir te! Tad sākas lūgšana: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Pamatā visa Bībele ir pilna ar šo lūgšanu, kas ceļas no dziļas iekšējas vajadzības. Es vēlos jums pastāstīt pāris piemēru. Lūkas evaņģēlijā lasām par kādu bagātu vīru, komersantu. Viņš nekad Dieva Vārdu nebija uztvēris nopietni. Viņš nebija pret to, bet tas viņu neskāra. Un kādudien viņa dzīvē pienāk stunda, kad viņš kopā ar ļaužu tūkstošiem iziet no pilsētas, lai redzētu Jēzu. Un, tā kā ir liela drūzma un neko nevar redzēt, viņš beigās uzkāpj kokā. Vīru sauc Caķejs. Bībele mums rāda šo smalko, bagāto vīru, kā viņš sēd kokā, lai varētu pār cilvēku galvām ieraudzīt Jēzu. Viņa mute ir mēma, viņš neko nesaka, nevienu vārdu. Bet, kad Jēzus nāk tuvāk, viņa sirds kliedz: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Viņš bija kļuvis vecs, un bija pagājuši gadi, līdz viņš tā lūdza. Es atminos arī kādu jaunu meiteni, kas parādās Bībelē. Viņa ar visu sirdi bija nodevusies raibai grēcīgai dzīvei. Viņa grima grēkā soli pa solim, līdz kļuva par visā pilsētā pazīstamu netikli. Un tad kādudien notiek tā, ka viņa iedrāžas zālē, kur ir Jēzus. Es nevaru te izstāstīt visu tik sīki, kā viņa krīt pie Jēzus kājām un var vairs tikai raudāt par savu aptraipīto dzīvi. Katra asara kliedz: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Vai atkal domājot par vīru pie Ģenecaretes ezera, par kuru ir teikts, ka viņš bija apsēsts. Viņa sirds bija kļuvusi par dēmonu darbības lauku. To mēs zinām. Šeit sēž dažs labs tāds, kas par sevi varētu sacīt: «Tāda ir arī mana sirds - dēmonu darbības lauks!» Kādudien šis vīrs stāv Jēzus priekšā un uzkliedz Viņam: «Ej projām!» - un šo «ej projām!» Jēzus saprot pareizi: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Vai es domāju par citu jaunu vīru, kas karājas pie krusta. Laupītāju. Viņš ir pelnījis nāvi un tagad šausmīgi cieš. Aci pret aci ar nāvi dzīve izskatās pavisam citāda nekā agrāk. Tas nozīmē: «Ak, mūžība, tu pērkonvārds, ak, zobens, kas caur dvēs'li urbjas!» Viņu sagrābj aukstas


- 50 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

šaušalas. Ne tikai no tā, kas ir, bet arī no tā, kas nāk! Un šajā mirklī viņa skatiens atduras pret Vīru viņam līdzās - pret Jēzu, kas ir sists krustā viņam blakus. Un nu viņš saka pavisam vienkāršus vārdus: «Pievērs man, Tu krustā sistais, Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Tālāk es domāju par gudru, izglītotu, smalku vīru, kuram evaņģēlijs bija nepatīkams. Viņu sauca Sauls. Viņš kļuva par kristiešu vajātāju. Šī vergu mācība viņam bija pretīga. Tāpēc viņš kļuva par evaņģēlija ienaidnieku un vajāja kristiešus. Un kādudien pie Damaskas šo Saulu satiek Jēzus. Jūs zināt šo stāstu. Sauls Damaskā trīs dienas ir akls, un tad ir teikts: «Redzi, viņš lūdz!» Vai jūs zināt, ko lūdza Sauls? - «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Bībelē tādas lūgšanas mēs atrodam visur. Un es zinu, ka arī šeit ir cilvēki, kas lūdz tā vai līdzīgi, kam sirds varbūt jau ilgi kliedz: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Tiem, kas zina šo lūgšanu, kas ilgojas pēc glābšanas, es vēlos sacīt: šī lūgšana vēl joprojām tiek uzklausīta! Kungs Jēzus ir pieņēmis Caķeju. Viņš ir solījis Debesu Valdniekam piedot grēkus lielajai grēciniecei, darīt Sauļu par apustuli Pāvilu un Savu vareno liecinieku, atbrīvot apsēsto no dēmonu varas. Šī lūgšana vēl joprojām tiek uzklausīta! Katrs, kas to lūdzis, ir kļuvis par Viņa žēlastības dzīvo liecību. «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Bez šaubām, šeit sēž arī cilvēki, kas nesaprot, par ko es runāju. Bet kurš reiz sāk izteikt šo lūgšanu, kurš ir pamodies, tam iet pavisam savādi: pirms tam viņam ir bijusi vesela kaudze rūpju - slimības, ģimenes problēmas un viss iespējamais. Un pēkšņi visas šīs problēmas dīvainā kārtā atkāpjas. Tās nobālē vienas lielas rūpes priekšā: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Turklāt man jāsaka, ka tieši šī lūgšana mūs dara par cilvēkiem. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet tā ir. Kamēr vēl neesam lūguši šo lūgšanu, mēs pamatā joprojām esam bara cilvēki. Mēs peldam līdzi lielajam pūlim un vēja virzienam. Bet tajā brīdī, kad sirds pamostas un kliedz pret Dievu: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» - es stāvu Dieva priekšā viens! Tikai tad es sāku kļūt par personību. Es stāvu Viņa priekšā viens. Bet no tā vairākumam cilvēku ir bail, jo viņi baidās no brīža būt vienatnē Dieva priekšā. Un vēl kas man jāsaka - šis brīdis, kad pazudušais cilvēks, kas atrodas zem Dieva dusmām, šis elles bērns, tiek pārvērsts par dzīvā Dieva bērnu, ir liela dzīves pavērsiena sākums. Un šis pavērsiens sākas ar lūgumu: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 51 -

Bet nu es gribu doties tālāk. Jo nu nāk kāda neredzama roka, kas žonglē ar šiem septiņiem vārdiem un tos mazliet pārliek tā, ka tie pēkšņi kļūst par Dieva balsi. 2. Dieva balss Tā mūs aicina: «Atgriezies, cilvēk, un izglāb savu dvēseli!» Tas ir tikai mazs pārveidojums, un es vēlētos par to parunāt. Šos vārdus dzīvais Dievs sauc uz mums visiem: «Atgriezies, pagriezies, cilvēk, un izglāb savu dvēseli!» Tas gandrīz burtiski ir kādā Vecās Derības stāstā Bībeles sākumā. Tur bija Sodomas pilsēta. Tā bija nobriedusi briesmīgai Dieva tiesai. Dieva tiesas spriedums bija: «Bojāeja!» Bet šajā briesmīgajā pilsētā Sodomā dzīvo kāds vīrs Lats, ko Dievs ir izvēlējies. Viņš to uzskata par taisnu un grib izglābt. Tālab Viņš sūta pie Lata divus Savus debesu sūtņus. Un tie viņam saka: «Bēdz prom no Sodomas! Pirms ausīs diena, pilsēta ies bojā. Tā tiks iznīcināta!» Tas ir Dieva tiesas trieciens. Jā, Dievs var būt ļoti stingrs! Lats gatavojas. Viņš kravājas un kravājas, vāc un vāc. Bet īsti viņš nevar izšķirties. Viņš tic Dieva teiktajam, bet netiek vaļā no šaubām. Pēkšņi abi Dieva sūtņi to sagrābj un burtiski izrauj ārā no pilsētas. Un pie pilsētas viņi saka: «Ārā no Sodomas! Pasteidzies!» - tas būtībā nozīmē: «Pasteidzies un glāb savu dvēseli!» - «Tikai ne atpakaļ! Neskaties atpakaļ!» Te mums ir šis teikums, ko Dievs mums šodien saka, tikai mazliet apgriezti: «Atgriezies, cilvēk, un izglāb savu dvēseli!» Mīļie draugi, arī mēs šodien dzīvojam tiesai nobriedušā pasaulē. Par to taču mēs visi esam vienisprātis. Iedomājieties: tauta, kas tik daudz ir cietusi un tomēr palikusi tik bezdievīga! Te nav daudz cerību, ja Dievs tiešām dzīvo. Man ir atklāti jāsaka: mums nav cerību. Mēs atrodamies tiesai nobriedušā pasaulē. Un tāpēc grēku nožēlas diena iegūst gluži jaunus vaibstus. Mēs esam cilvēki uz karstās Sodomas zemes. Bet nu nāk Dievs Savā žēlsirdībā un saka: «Atgriezies un izglāb savu dvēseli!» Mēs to saucam par atgriešanos, par pagriešanos pret dzīvo Dievu. Es zinu, ka šo vārdu šodien klausās nelabprāt. Tālab kristieši un pagāni rausta plecus! Mēs sākam konstruēt kristietību, kas neprasa atgriešanos. Kristietību, kur Dievs un sātans mierīgi dzīvo viens otram līdzās. Kur svētdienas rītā paklausās Dieva vārdu un svētdienas vakarā mundri un priecīgi ar labu sirdsapziņu grēko. Vai, citiem vārdiem sakot, kur Sodoma un tās Tiesnesis dzīvo draudzīgā koeksistencē.


- 52 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Mēs mēģinām uzcelt kristietību, kur baznīca sliktos pasaules darbus dēvē par labiem. No karnevāla līdz atombumbai - visam ir baznīcas svētība. Kristietību, kur baznīcā valda pasaule ar savu garu! Mēs mēģinām radīt kristietību, kurā un pār kuru valda šīs pasaules gars un vēl sauc sevi par kristieti. It kā Dieva Dēls nebūtu miris mokpilnā nāvē, lai mēs tiktu pestīti, un it kā Bībelē nebūtu teikts: «Es esmu pasauli sitis krustā un pasaule Mani!» Man bieži jādomā par sprediķi, ko noturēja mans draugs Frīdrihs Grēbers. Vecākie mūsu vidū viņu vēl zina. Viņš bija liels sludinātājs. Dievs pagātnē mūsu pilsētai Esenei bija dāvājis varenu sludinātāju! Es nekad neaizmirsīšu, kā Frīdrihs Grēbers kādā sprediķī teica: «Ja tu brauc karietē, kurai uz bukas sēd sātans, tu mierīgi vari izkārt kristīgu karogu, tu vari iekraut veselu Bībeļu kravu, tu vari šai karietē uzaicināt līdzi pat bīskapu tā vienalga brauc uz elli!» Saprotat, ko viņš domāja? Tev ir jāizkāpj no karietes! «Atgriezies, cilvēk,» sauc Dievs, «un izglāb savu dvēseli!» Redziet, kurš tik mazliet ieskatās Jaunajā Derībā, tam drīz kļūst skaidrs, ka tā ir šausmīga grāmata. Tā nav grāmata, kurā tiks apspriestas reliģiozas problēmas, kā tas šodien ir tik pierasts. Tā nav grāmata, kurā tiks pasniegts nomierinošs pulverītis neatgrieztām sirdīm. Nē, visa Bībele no sākuma līdz beigām savā ziņā ir pilna ar kliedzienu, saucienu, apmēram tādu, kāds skan no grimstoša kuģa: «Glābjas, kas var!» Šis sauciens skan cauri visai Bībelei: «Glābieties! Atgriezies, cilvēk, un izglāb savu dvēseli!» Padomāsim, piemēram, par pirmo Vasarsvētku dienu. Bija liela svētku diena, tūkstošiem klausītāju. Vai Pēteris te nevarēja runāt mazliet apdomīgāk, lai ieinteresētu tālāk stāvošos? Vai viņš nevarēja darīt tā, lai viņi pamazām pierastu pie Dieva patiesībām? Pēteris nedara neko tamlīdzīgu! Vai jūs zināt, ko viņš saka? «Izglābieties no šīs samaitātās cilts!» Tas bija tāds pats aicinājums, kādu dzirdēja Lats. Mīļie draugi, tas ir otrs punkts. Šajā grēku nožēlas dienā ir runa par dzīvā Dieva balsi: «Atgriezies, cilvēk!» Ir runa par visu atgriešanos: «Atgriezies, cilvēk, un izglāb savu dvēseli!» Vēl īsi par trešo. Vēlreiz nāk neredzama roka, kas žonglē ar šiem septiņiem vārdiem un tos mazliet pārveido. Un nu no tā radīsies trešā: ticības balss. 3. Ticības balss


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 53 -

«Pagriezies, Kungs, pret mani un izglāb manu dvēseli!» - tā saka ticība, īsta, dzīva, Gara ietekmēta ticība un skatās uz Jēzus krustu. «Tu pagriezies pret mani un izglāb manu dvēseli!» Un līdz ar to es esmu pie vislielākā brīnuma pasaules vēsturē. Es to nekad nevarēšu saprast. Vienkārši neaptverami, ka dzīvais Dievs, kam mūsu būtība ir īstas šausmas, neatstāj mūs mūsu liktenim. Morāli augstu stāvošs cilvēks savā augstprātībā Viņam ir tikpat šausmīgs kā netīrs grēcinieks. Šā svētā Dieva priekšā es vienkārši nevaru pastāvēt. Es varu darīt, ko gribu, bet es esmu kritis cilvēks. Tomēr šis svētais Dievs neaizcērt aiz Sevis durvis. Gluži pretēji: Viņš tās plaši atver. Viņš pagriežas pret mums - «Tu pagriezies, Kungs» - un izpleš rokas. Viens no visaptverošākajiem Bībeles vārdiem - es vēl dzirdu, kādā tonī to parasti mēdza izrunāt mana māte - ir Dieva vārds, ko tālāk nodeva pravietis Hozeja. Te Kungs runā par divām pilsētām, kas tolaik bija nonākušas politikas dzirnakmeņos un šodien ir pilnīgi iznīcinātas, - Admu un Ceboimu. Tās izskatījās kā Ķelne vai Esene 2. pasaules kara beigās. Un te Kungs saka: «Bet kā Es lai rīkojos ar tevi?» To Viņš tagad saka mums. «Bet kā Es lai rīkojos ar tevi? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu. Bet Mana sirds,» saka dzīvais Dievs, kam mēs esam šausmas, «ir noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā!» Un tālab Viņš pārplēš debesis un dāvina mums Savu Dēlu. Mani draugi, iesim uz Golgātu, te ir krusts, pie kura pienaglots Jēzus. Šeit mums ir atdarīta Dieva sirds - tas ir brīnums! Ja kādi cilvēki man ir pretīgi, es aizveru savu sirdi - bet Dievs to atver. Tas ir neaptverami! Iesim garā uz Golgātu. Tas ir solis, kas katram ir jāizdara personīgi savā labā. Mēs savukārt gribam atdarīt Viņam savu sirdi un atklāti nolikt un atsegt visu jucekli, visus grēkus, pie kuriem mēs tik cieši turamies. «Pagriezies pret krustu un izglāb savu dvēseli!» Kāds vīrs, kas stāvējis zem krusta, atzina, ka viņš ir atradis glābšanu. Viņš uzrakstīja brīnumjaukus vārdus: Tu esi manu dvēs’li nāvei izrāvis un manas acis izvilcis no asarām (ka nu es varu smiet), un kājas sargājis no slīdēšanas (ka tagad zinu - uz klints mans pamats)!


- 54 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Tā saka ticības balss: «Tu pagriezies pret mani un izglāb manu dvēseli!» Es mums novēlu, lai šīs trīs balsis aizkustinātu mūsu sirdis, lai mūsu sabaidītajai apziņai būtu jāsauc: «Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli!» Un lai mēs nerimstam, līdz neesam izglābti zem Jēzus krusta: «Tu pagriezies un izglāb manu dvēseli!»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 55 -

Kungs, sūti Savu gaismu! Es lasu vārdus no Psalma 43:3: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Mūsu spēļu laukumu Veigles mājas priekšā, kas svētdienas rītos tiek pārvērsts par mašīnu stāvvietu, no ielas šķir mazas akmeņu kolonnas, ko savā starpā savieno dzelzs šķērsstieņi. Visi autovadītāji par to lamājas, bet tā vajadzēja darīt, jo agrāk visas kravas mašīnas šo laukumu izmantoja, lai apgrieztos, tā ka tas tika stipri sabojāts. Protams, šie dzelzs šķērsstieņi ir ideāli vingrošanas stieņi maziem zēniem. (Godīgi sakot, naktī un miglā arī es labprāt kaut reizi vēlētos to pamēģināt!) Nesen novēroju bariņu mazu trīs-, četr- un piecgadīgu resgaļu, kuri mēģināja skriet pa šiem dzelzs stieņiem. Tā tik bija kliegšana un lielīšanās! «Redziet, kā es to varu!» kliedza viens. Turklāt ari viņš tūlīt nokūleņoja zemē. Tad mēģināja cits, drusciņ vecāks: «Es varu daudz labāk!» Arī viņš nonāca zemē. Un te es nodomāju: redz kā! Gluži kā pieaugušie - es varu atļauties «Volkswagen»! Bet es «Mercedes»! Tā taču ir, vai ne? Mēs varam atļauties pavadīt atvaļinājumu Itālijā. Bet mēs varam atsūtīt pastkartes no Ēģiptes!» Tā pasaule ir trokšņa pilna! «Es varu, es varu!» Ko tik visu mēs nevaram! Visur valda lielība, ka neviens citus vairs neievēro. Bet, atvēruši Bībeli, jūs drīz vien ievērosiet: tā to visu nostumj malā. Un sāk jautāt: ak tā, tu vari? Nu es tev reiz gribu pajautāt: vai tu, piemēram, vari ticēt? Ticēt kā Ābrahāms, kas neskatījās uz to, kas bija acu priekšā? Vai tu vari atgriezties no grēkiem? Vai tu to vari, lielībniek? Vai tu vari atgriezties no grēkiem kā pazudušais dēls, kas pagriežas par 180 grādiem un saka: «Es esmu grēkojis!» - un iet uz mājām? Bībele šādus sāpīgus jautājumus uzdod skaidri. Vai tu, piemēram, vari lūgt? Tas būtu daudz svarīgāk nekā tava lielība. Un tā jautā ari mūsu šīsdienas teksts: «Vai tu vari lūgt?» Es tik labprāt Bībelē lasu lūgšanas. To ir ļoti daudz. Psalmos, Daniēla, Nehemijas grāmatā un Jaunajā Derībā! Kad es Bībelē lasu šīs lūgšanas, tā man jautā: «Mācītāj Buš, vai tu vari lūgt?» Pēc tam es kļūstu gluži mazs, un man ir jāatzīst: «Tā es nevaru lūgt!» Es gribētu to vēl pamācīties.


- 56 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Mūsu teksta vārdu, šo īso teikumiņu jūs droši vien varat atcerēties no galvas: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Tā ir lūgšana, teikums no lūgšanas psalma. Un, kad es tā pēc kārtas lasīju psalmus, uzmanīgi ieklausoties, tad aizķēros aiz šā vārda, jo ievēroju, ka tas pelna īpašu ievērību, šis ļoti pamatīgais lūgšanas teikums: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Es mēģināšu to izskaidrot. Liksim teksta un līdz ar to arī sprediķa virsrakstā -«Ievērības cienīga lūgšana». 1. Cik saviļņojoša, cik aizkustinoša lūgšana! Kad kādreiz lasāt visu psalmu, ievērojiet, ka psalmists nepārtraukti saka: «Es vairs nevaru! Es nezinu sev ceļu!» Un tas bija pirms 3000 gadu. Tieši šo teikumu es tik bieži dzirdu: «Es vairs nevaru! Es neredzu sev ceļu!» To es dzirdu no cilvēkiem, kuri netiek galā ar savu laulību, dzirdu no jauniešiem, kas netiek galā ar sevi un sajūt savas dzīves ierobežotību: «Es vairs nevaru!» Es dzirdu šo izteicienu no cilvēkiem, kas dzīvo smagos apstākļos piemēram, lielas ģimenes pārāk mazos dzīvokļos. Viņi sūdzas: «Es vairs nevaru! Es neredzu izeju!» Es dzirdu šo izteicienu no cilvēkiem, kas vairs nevar izturēt savas sirds nemieru: «Es vairs nevaru!» Un redziet, tieši tāda pati atmosfēra ir šajā psalmā, kurš sader kopā ar iepriekšējo. 42. un 43. psalms patiesībā ir viens psalms. «Es vairs nevaru! Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm! Dievs, kāpēc Tu esi novērsies no manis?» - tā mēs tur lasām. Lai cik bieži es lasītu šo 43. psalmu, man prātā nāk kāds notikums no bombardēšanas laika. Reiz naktī gaudoja sirēna. Visa ģimene - neviens no mums nebija evakuēts, mēs visi bijām palikuši Esenē - izskrēja uz Moltkes ielas patversmi. Katrs skrēja, cik ātri vien varēja. Bet, tā kā man ir šausmīgs vistas aklums, es tik ātri netiku līdzi. Un notika tā, ka es pēkšņi stāvēju uz ielas - bija tumša bezmēness nakts - un vienkārši vairs nezināju, kurp tālāk. Turklāt briesmas, tas ir, lidmašīnas, dārdēja aizvien skaļāk. Un es tur stāvēju un vairs nezināju, kurp doties. Kādā virzienā man jāmetas? Kur bija patvērums? Es vairs nezināju. Tā var apmaldīties šīs pasaules tumsā. Pēkšņi pienāk gals. Dzīves trūkumi, vaina, problēmas ir kļuvušas pārāk lielas. Tad ir tā, kā man bija tajā bombardēšanas naktī. Un tā iet psalmistam. Viņš neredz izeju. Viņš nevar tālāk. Tomēr ir tik brīnišķīgi lasīt, ka viņš paliek stāvam un vienkārši sauc: «Kungs! Ir tik


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 57 -

tumšs, sūti tagad Savu gaismu! Kungs, es vairs neredzu ceļu, sūti Savu patiesību! Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Tā psalmists izsaucas savas dzīves sajukumā, bet pavisam lielā skaidrībā: Dievs ir te, man tieši blakus! Aizkustinoša lūgšana. Viņš ir galā un vienkārši sauc: «Kungs, nu Tev kaut kas ir jādara manā dzīvē!» Mani draugi, pagājušonedēļ es saņēmu brīnišķīgu šo Bībeles vārdu skaidrojumu. Man jums jāpasaka, ka svētdienas vakarā es parasti ķēros pie nākamās svētdienas teksta - varbūt jau lasu skaidrojumu un tad nēsāju to sev līdzi sirdī. Tad es ar to nodarbojos pa ceļam un gultā. Tad kādā rītā pamostos - pat miegā es biju domājis par šiem vārdiem: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» -, un mans skatiens vispirms krīt uz gleznu, kas karājas pie pretējās sienas. To gleznojis Vilhelms Šteinhauzens, kuru es pazinu personīgi un kura gleznas man ir mīļas. Tās ir brīnišķīgi dziļas Bībeles interpretācijas. Šai gleznā ir attēlots -patiesībā tikai uzskicēts, kā Jēzus uzliek rokas aklajam vīram un dziedina viņu. Ak, šā aklā izmocītā seja! Tik pacilāta! Šai sejā skaidri atspoguļojas ciešanas, kas nāk no viņa dzīves posta. Viņš tur rokas tā, it kā gribētu atspiest atpakaļ briesmīgo tumsu, it kā gribētu pretoties savas dzīves neatrisinātajiem jautājumiem. Bet, aplūkojot gleznu pamatīgāk, es nodomāju: «Ak, nē, viņš drīzāk ir augstu pacēlis rokas kā kareivis, kas ļauj sevi sagūstīt, kas nometis ieročus un tagad padodas.» Un šis vīrs, tā padodoties, dara labi, jo viņam līdzās stāv Dieva Dēls, Kungs Jēzus, un uzliek roku viņam uz acīm un uz viņa izmocītās sejas. Brīnišķīgi - šī Jēzus roka pār ciešanu pilno seju! Kad es torīt šo gleznu uzlūkoju, man likās, it kā šis vīrs sacītu: «Kungs, es esmu tiktāl, ka vairs nevaru. Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Un viņa lūgšana tika uzklausīta. Viņam līdzās stāv Jēzus, kurš teica: «Es esmu pasaules gaisma», «Es esmu patiesība un dzīvība!» Jēzus, kurš sacīja, ka Viņu ir sūtījis Tēvs. «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Jā, protams, šeit ir Jēzus gaisma un patiesība, Tēva sūtīta, un Viņš tam uzliek rokas. Un pēkšņi viņam atveras acis, un viņš redz tikai Jēzu vien. Viņš skatās Viņam acīs Viņam, kas ir gaisma un patiesība. Mani draugi, un, ja mēs lūgsim, arī mūsu lūgšana tiks uzklausīta. Es gribu, lai mēs to lūgtu katrā mūsu dzīves tumšajā stundā: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Dievs to uzklausīs, un mēs drīkstēsim pamanīt - viss taču ir labi, ja man ir Pestītājs!


- 58 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

...kurš no silītes līdz kapam un līdz tronim, kur To godā, pieder man(im), grēciniekam! Bet nu pievērsīšos otrajam punktam. 2. Tā ir bīstama lūgšana! Vai ir tāda - bīstama lūgšana? Jā, protams! Un tos, kas nemaz negrib to darīt nopietni, bet ir šorīt šeit nejauši iemaldījušies, es gribu brīdināt no šīs lūgšanas «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Ja Dievs to uzklausa un sūta Savu gaismu, tā ka kļūst gaišs, un Savu patiesību, ka mēs redzam, kas noticis, tad mēs ieraugām paši sevi! Un nekas nav briesmīgāk, kā vienreiz ieraudzīt sevi Dieva gaismā. Nekas miesīgo cilvēku nebaida vairāk kā redzēt sevi gaismā. Labāk viņš divdesmit stundas diskutē par Bībeli nekā riskē izlikt sevi patiesības gaismā, kurā viņš redz pats sevi. Es te domāju par vēlāko apustuli Pāvilu. Viņš bija īsts izraēlietis, katru sestdienu gāja sinagogā. Tur viņš, bez šaubām, bieži lūdza un dziedāja līdzi šo psalmu, jo psalmi tika dziedāti. Tātad es redzu šo jauno, dedzīgo, nopietno, dievbijīgo farizeju, kā viņš dzied un lūdz citiem līdzi: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Un tad tas notiek: ceļā uz Damasku pēkšņi nāk Dieva gaisma un Dieva patiesība! Šajā gaismā Pāvils neredz neko citu kā vien pats sevi. Viņa dzīvē nebija atrodami tādi rupji grēki kā mūsējās. Un tomēr viņš uzreiz redz: «Visa mana dzīve ir pilnīgi ačgārna! Tajā varētu būt daudz laba, bet es esmu uz nepareiza tvaikoņa. Un līdz ar to viss iet greizi. Es kaunos par to, ko esmu izdarījis. Es esmu vajājis Dievu un nonāvējis tos, kas Viņam tic. Viss bija nepareizi, viss bija ļauni, viss bija bezdievīgi!» «Suti Savu gaismu un Savu patiesību» ir bīstama lūgšana. Bet iekavās būtu jāpiebilst: jūs nevarat kļūt par Dieva bērnu, ja neizejat caur šo uguni. Vēl nekad paštaisns cilvēks nav nonācis debesīs! Es nesen vēlreiz pārlapoju katehismu. Un tad es aptvēru: vīri, kas uzrakstījuši mūsu katehismu, stāvēja gaismā un patiesībā. Piemēram, Luters otrā paragrāfa izskaidrojumā rakstīja: «...kas man, pazudušam un nolādētam cilvēkam...» Es jūs lūdzu: esiet arī jūs tādi - pazuduši un nolādēti! Tas gan mūsdienu cilvēka acīs ir smieklīgi. Iedomājieties - es ieeju gājēju zonā un saku


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 59 -

garāmgājējam: «Vai jūs zināt, ka esat pazudis un nolādēts cilvēks?» Viņš taču, vislielākais, pašūpos galvu, vai ne? Un Heidelbergera katehismā ir teikts: «Mana daba ir saindēta!» Vai: «Man no dabas ir tieksme ienīst Dievu un savu tuvāko!» «Ak,» saka cilvēks, «tas taču ir pārspīlējums!» Bet tā runā tikai tāds, kas vēl nekad nav stāvējis Dieva gaismā. Kamēr nelūdz: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» - cilvēks sevi var uzskatīt par vislabāko cilvēku. Tad stundām ilgi var stāstīt par to, cik tu esi lielisks. Cilvēkiem var skaidrot devīzi: «Es daru pareizi un neviena nebaidos!» Un sev līdz nāves stundai var radīt iespaidu, ka Dievs ar tevi ir apmierināts. Bet tad jūs nonākat - vai gribat vai ne - Dieva gaismā un patiesībā, un visi grēki tiks atklāti! Tad nāks Dieva tiesa! Tāpēc tas ir bīstams teikums: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Es nekad neaizmirsīšu, kā reiz Berlīnē kopā ar draugu braucu elektriskajā vilcienā no svētīgas sapulces. Viņš ilgi klusēja. Beidzot pavisam satricināts sacīja: «Es esmu saticis pats sevi!» Līdz tam viņš bija spīdoši gājis caur dzīvi. Pauls Gerhards dziesmā dzied: «No manis, no manas dzīves nekā uz šīs zemes nav!» To droši vien jūs labprāt dziedat līdzi, ja es šo dziesmu šeit piesaku. Bet jūs tam neticat - līdz brīdim, kad sevi ieraugāt Dieva gaismā. Tad jūs tam noticat. Šis atzinums «no manis, no manas dzīves nekā uz šīs zemes nav» nav vienkārši pesimisms vai morālās paģiras. To saka vīrs, kuram Dievs ir sūtījis gaismu un patiesību! Es vēl neesmu beidzis. Tagad nāk kas tāds, kas varbūt ir tikpat svarīgs: tādā mērā, kādā Dievs rāda mums mūsu sirds pazušanu, tādā mērā Viņa gaisma mums parāda Dieva Dēla krustu. Zīmīgi, ka tas sader kopā kā savienotas caurules. Tādā mērā, kādā Viņš mums rāda mūsu pazušanu, Viņš mums rāda Jēzus krustu. Un, ja tad pats vairs nespēj redzēt, tad skatās uz Jēzus krustu. Un tad atklāj: te arī ir gaisma un patiesība. Jā, te ir vairāk nekā gaisma un patiesība, te ir svētlaime un dzīvība tādam pazudušam un nolādētam grēciniekam kā man, kura daba ir saindēta! Tāpēc par kristiešiem kļūst cilvēki, kuru skatiens vienkārši ir vērsts uz Jēzus krustu, kur viņi arī vienmēr ir. Jo vairāk mēs ļaujamies sevi parādīt Dieva gaismā, ka mums ir pamats izmist pašiem par sevi, jo vairāk drīkstam mācīties redzēt Jēzus krustu, «...jo Tu Sevi par mani atdevi visdziļākajā dvēseles vajadzībā, visdziļākajā


- 60 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

nelaimē, tikai ka es nevēlētos mirt. Tūkstoš, tūkstošreiz lai Tev, mīļais Jēzu, par to pateicība!» Šonedēļ saņēmu vēstuli no Oldenburgas, no kāda inteliģenta jauna cilvēka. Es nezinu, kas viņš ir pēc profesijas. Pagājušo svētdien es tur runāju kādā lielā zālē, un pēc tam otrdien man no šā jaunā cilvēka pienāca vēstule. Sašutuma vēstule. Saturs bija apmēram šāds: «Mācītāj Buš, kā Jūs tā varat uzdrīkstēties mums, jaunajai paaudzei (tur bija daudz jauniešu), sludināt šo veco mitoloģiju!» Teologi zina, no kuras puses pūš šis vējš. «Jēzus, Dieva Dēls, upuris par mums -mācītāj Buš, tie ir nekristīgi priekšstati. Tie ir pagāniski priekšstati, kas iezagušies Bībelē, ko mēs vairs vienkārši nepieņemam vispirms tāpēc, ka tie mums ir pretīgi! Un ar tādiem muļķīgiem sprediķiem jūs apturat cilvēci! Tie vairo garīgo sajukumu...!» un tā tālāk šādā garā. Es viņam uzrakstīju: «Mīļais brāli, es negribu ar Jums ķildoties. Bet varētu taču pienākt stunda, kurā dzīvais Dievs Jums dāvā Savu gaismu un Savu patiesību, ka Jūs atzīstat sevi un saņemat sabaidītu un nomocītu sirdsapziņu. Un tad Jūs būsiet pateicīgs par šo briesmīgi nemoderno vēsti, ka Jēzus, Dieva Dēls, ir nācis un nomiris pie krusta, lai grēciniekus darītu svētlaimīgus. Tad Jūs pateicībā sevi nodosiet pie Jēzus krusta, jo nekur visā pasaulē - ne debesīs, ne uz zemes - Jūs taču neatradīsiet sev grēku piedošanu, žēlastību un mieru ar Dievu. Es novēlu, lai šī stunda Jūsu dzīvē pienāktu drīz!» Un arī jums es novēlu, lai jūsu dzīvē drīz pienāk šī stunda! Un nu es vēl īsi izteikšos par pēdējo punktu. 3. Tā ir nepieciešama lūgšanai «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Es gandrīz biju izvēlējies virsrakstu - «Tā ir nekaunīga lūgšana». Bet tas izklausās tik ļauni. Tomēr reiz tas ir jāpasaka. Jo psalma dziedātājs ar to izsaka nedzirdēto - un viņš runā Svētā Gara spēkā. Ar to viņš pasaka, ka šī pasaule ir tumsas un melu pasaule! Visdziļāko šoku savā dzīvē jaunietis saņem tad, kad sabrūk viņa ideālisms, kad viņš atzīst realitāti, kad aptver, ka šī pasaule ir tumsas un melu pasaule. Un no tā brīža daudziem cilvēkiem sākas pagrieziens, aiz kura viņiem viss kļūst vienaldzīgs, un viņi vairs grib tikai grābt un baudīt. Vai ari mācās lūgt: sūti Savu gaismu un Savu patiesību!


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 61 -

Tā ir šausmīgi svarīga izšķiršanās. Kaut kad tā jāsastop ikvienam. Psalmists šeit sniedz satriecošu apgalvojumu - šī pasaule ir tumsas un melu pasaule. Vai pasaule ir tumsa? Jā! Nakts pazīme ir tā, ka viss ir izkropļots. To jau droši vien jūs visi esat piedzīvojuši, kad tumsā kādu vecu celmu var noturēt par briesmīgu, tupošu vīru, vai ne? Tad viss liekas izkropļots. Un šajā pasaulē tiešām viss ir izkropļots. Un es jums iesaku kādreiz izlasīt vai noklausīties pa radio ziņojumu par kādu bundestāga sēdi - šo bezcerīgo, bezpalīdzīgo runāšanu, kad viens otru nesaprot, lādēšanos un pāri visam mefistofeliskus smieklus. Tas ir vienreiz jāizlasa, lai zināta, ka ir nakts, tāda nakts, kur viss ir izkropļots un kur izmisumā jautā: «Jā, kas gan tagad īsti notiek?» Bet to jūs droši vien zināt no savas dzīves. Un nakts pazīme ir tā, ka naktī ir bail. Nakts ir baiļu pilna. Zīmīgi, ka naktī drosmīgi cilvēki pēkšņi cīnās ar šausmām. Viņus māc bailes. Ne lielpilsētas ielā, kur ir laternas, bet īsti tumšā naktī! Bībelē ir runa par Jūdu, kas nodeva Jēzu: «Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.» Un šajā naktī mēs dzīvojam. Un tāpēc mums ir jāmācās lūgt: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Tas ir: «Kungs, es vairs nevaru izturēt šīs pasaules naktī! Es vairs nevaru izturēt šīs pasaules bailēs! Es vairs nevaru izturēt šīs pasaules izkropļojumos! Es vēlos nonākt citā plaknē! Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» Redziet, tas veido kristieša stāvokli, ka es dzīvoju pilnīgi citā situācijā. Bībele par kristiešiem saka, ka viņiem ir jābūt dienas bērniem. Dievs viņiem ir sūtījis gaismu un patiesību. Bet pasaulē vēl ir nakts. Cilvēkam, kas nopietni lūdz: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību!» varētu sacīt: «Vai tu arī zini, draugs, ko tu dari?» Pasaule taču nakti mīl tā, kā to mīl sikspārņi. Un tā mīl melus. «Vai tu tiešām vēlies būt dienā? Gaismā? Un patiesībā? Tad tu nonāksi konfliktā, tad tu varbūt paliksi gluži viens!» Un te psalmists saka: «Es zinu. Bet to es arī gribu uzņemties uz sevi, jo nevaru vairs izturēt tumsā un melu pasaulē! Kungs, sūti Savu gaismu un Savu patiesību, jo es to vairs nevaru izturēt!» Vai jūs vēl varat izturēt kristīgi iekrāsotajā tumsā? Vai jums jau ilgi nav tādas sajūtas, ka jūsu dzīvei vajadzētu kļūt citādai? Tad lūdziet līdzi šādiem vārdiem: «Sūti Savu gaismu un Savu patiesību - es gribu un man vajag nākt gaismā, patiesības pasaulē!»


- 62 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Ir kāds dziesmas pants, kas sākas tā: Māci mani staigāt gaismā, kā Tu esi gaismā pats! Mēs gribam lūgt: «Kungs, kas mums jādara? Mēs Tevi varam tikai nopietni lūgt: sūti mūsu dzīvē Savu gaismu un Savu patiesību! Āmen.»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 63 -

Kā lai iegūstu dvēseles mieru «Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām. Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns. Izraēl, ceri uz To Kungu!» (Psalms 131:1-3) Pirms pāris nedēļām kādā vācu izdevniecībā parādījās amerikāņu romāns, tā dēvētais mācītāj romāns. Pašlaik ir modē rakstīt romānus par priesteriem vai mācītājiem. Šīs grāmatas nosaukums ir «Karjera». Tas ir vācu nosaukums. Grāmata dziļi izgaismo mācītāja un draudzes dzīves iekšieni. Un tur parādās kāda saruna, kas mani ļoti aizkustināja. Te sēd divi pilnīgi neticīgi, izglītoti kungi, viens vecāks un otrs jaunāks, dzer vīnu un sarunājas. Un tad viens lād mācītājus. Tā ir neradoša sarunu tēma. Otrs atbild - un tas mani aizkustināja: «Neesi pret viņiem tik stingrs! Tas jau galu galā nav tik vienkārši, ja kādam ir novecojusi ticība un tomēr ar to ir jāapmierina mūsdienu publika!» Iedomājieties manu stāvokli! «Ja kādam ir novecojusi ticība un tomēr ar to ir jāapmierina mūsdienu publika.» To lasot, man nāca smiekli. Es nodomāju: «Tā noteikti domā vairākums cilvēku, pilnīgi droši! Nabaga zeļļi, kam ar novecojušu ticību ir jāapmierina mūsdienu publika!» Mīļie draugi, tam, kurš tā runā, nav nejēgas par Bībeli! Par šo «novecojušo» ticību! Un, lūk, tajā pašā sarunā parādās vēl viens ievērības cienīgs teikums. Te jaunākais vīrs saka: «Jā, nesen es lasīju dažus Bībeles fragmentus - pilnīgi neticīgs vīrs - un esmu pārsteigts, cik Bībele ir būtiska! Ja tās izteikumi būtu ticami - šis vīrs tātad domā, ka tie nav tādi, tā pavēstītu atrisinājumu visam bezcerīgajam juceklim, kurā tagad atrodas pasaule!» Šim vīram, šķiet, ir uzaususi maza gaismiņa par to, cik būtiska ir Bībele. «Ja Bībeles izteikumi būtu ticami, tad mums šeit tiešām būtu recepte pasaules dziedināšanai,» viņš saka. Es gribu jums pateikt: «Paldies Dievam, Bībele ir ticama!» Vakar skaļi smējos, lasot ievadrakstu lielajā laikrakstā «Die Welt». Pašā sākumā bija teikts, ka reiz bija Bībeles leģenda... Šeit Bībele pavisam vienkārši tiek atmesta kā mīts un leģenda! Dienas laikraksta ievadrakstā.


- 64 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Es vēlos jums visdziļākajā pārliecībā sacīt: paldies Dievam, Bībele ir ticama! Jo šeit runā dzīvais Dievs, un tāpēc tā tiešām nav novecojusi ticība. Nē, es neesmu šeit ar vajadzību šo augsti godājamo mūsdienu publiku piegriezt novecojušai ticībai! Gluži pretēji, esmu pārliecināts, ka mēs šodien esam vienīgie, kam vispār vēl ir ko teikt! Vai pareizāk sakot - Bībele ir vienīgā, kam šodien vēl ir kas sakāms. Šī grāmata ir šausmīgi aktuāla! No pirmās līdz pēdējai lapai tā runā par to, kas šodien nodarbina cilvēkus! Paņemiet šīsdienas tekstu - te ir runa par to, kā mūsu nemierīgajām dvēselēm iegūt mieru Vai šī tēma šodien ir aktuāla vai nav? Jā ir. un tas nav novecojis jautājums! Vērodams visapkārt šo nabaga cilvēci, es saku: svarīgāka jautājuma par šo vispār nav - kur lai mūsu nemierīgās dvēseles atrod mieru? Es gribu vēlreiz izlasīt tekstu: «Es nerīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām. Tiešām, es savu dvēseli mierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns. Izraēl, ceri uz To Kungu!» Es vēlos mūsu tekstā pasvītrot trīs vārdus. Pirmkārt, divus vārdiņus «Tas Kungs». Vispirms pievērsīsim uzmanību tam, ka ķēniņš Dāvids, kas sacerējis šo psalmu, slavina mieru, ko viņš ir atradis. Savas dvēseles mieru. Viņš saka: «Es savu dvēseli apmierināju un klusināju.» Kur Luters tulko «mierināju», tur ebreju valodā ir vārdiņš, kas tiek izmantots, piemēram, tad, kad zemnieks iet pār lauku ar ecēšām. Lauks līdz ar to tiek nolīdzināts. Tiek nogludināti mazie nelīdzenumi. Ja mēs spētu no mierināt vētrainu jūru, tad tur tiktu izmantots šis vārdiņš. Tas ir šeit domāts. Es esmu nomierinājis savas dvēseles mežonīgās bangas! Būtu skaisti, ja to varētu, vai ne? Mežonīgās bangas - kaislības, rūpes un visu, kas te ir, - ņemt un nomierināt. Vai gan to var? Dāvid, kā tu to izdarīji? Un Dāvids atbild: «Izraēl, ceri uz To Kungu!» Bez Kunga mums dvēselē nav miera. Šo mieru nevar aizstāt ne atvaļinājuma ceļojums, ne nervu līdzeklis. Tikai Kungs var to dot! Un redziet, tā ir mūsu laika katastrofa, ka Dievu atzīst - negrib jau galu galā būt nekādi ateisti -, bet visur un katrā gadījumā neņem Viņu vērā. Un tāpēc mums nav miera! Savā darbā mēs dzīvojam bez Kunga. Savā ģimenē mēs dzīvojam bez Kunga, savā personīgajā dzīvē bez Kunga, savā laulībā bez Kunga.


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 65 -

Es vēlos jums pastāstīt piemēru, kas mani ļoti saviļņoja tieši pēdējās dienās. Kaut kur notika liela un ļoti interesanta atklāta diskusija. Tā sākās tā, ka realizācijas biedrībām bija lielas sanāksmes, kur pilnā balsī tika pieprasītas tiesības uz dzimteni. Un tad šo pieprasījumu mācītāji pamatoja teoloģiski, filozofi - filozofiski un vecmāmiņas sentimentāli - cilvēkam ir tiesības uz dzimteni! Un tas jau noteikti ir arī pareizi. Bet no tā izriet politiskas sekas. Pēc tam kādam krietnam vīram -profesoram Īvandam bija drosme uzrakstīt lasītāja vēstuli laikrakstam «Die Welt». Tā bija apmēram šāda: pārdomājiet vēlreiz, kā austrumu tautu acīs izskatās vāciešu kliegšana par tiesībām uz dzimteni. Kara laikā mēs šīm tautām uzbrūkam un miljoniem cilvēku atņēmām viņu tēvzemi. Sešus miljonus jūdu, kas dzīvoja starp mums, kam bija tiesības uz dzimteni, mēs izdzinām no viņu mājām un nonāvējām. Mēs, vācieši, esam izveduši no dzimtenes simtiem tūkstošu ārvalstu strādnieku un likuši viņiem aiziet bojā svešumā. Un te profesors Īvands saka: pārdomājiet reiz, kā tas izskatās, ka mēs, tie, kas miljoniem cilvēku esam atņēmuši dzimteni, kliedzam par savām tiesībām uz dzimteni. Mums daudz vairāk vajadzētu - raksta profesors Īvands lasītāja vēstulē -reiz pārdomāt, vai dzimtenes zaudēšana miljoniem cilvēku neliecina, lūk, ko «nemaldieties, Dievs neļaujas apsmieties». Dieva dzirnavas maļ lēni, bet tās maļ izcili smalki! Viņš piemeklē tautu grēkus. Kādā citā «Jungen Kirche» avīzē profesors Īvands raksta, ka viņš pēc tam esot saņēmis vēstuļu straumi, daļēji nepanesamas vēstules. No tām viņš publicē kādas studentes vēstuli. Žēl, ka es jums nevaru nolasīt visu vēstules tekstu, no tā vien sanāktu jau trīs sprediķi. Šī studente rakstīja: «Mīļais profesora kungs, mums ir jāsakustas... Izslēdziet taču reiz, lūdzu, šajā lietā no spēles Dievu! Man Dieva taisnīgums vēstures gaitā šķiet ļoti apšaubāms.» Un tad atkal nāk teikums: «Nu mēs reiz gribam ļaut vecajam Kungam iziet no spēles.» Vecajam Kungam - tas tātad ir Dievs - iziet no spēles! Un esmu pārliecināts, ka viņai piebalso miljoni: «Mēs gribam ļaut vecajam Kungam iziet no spēles; tas taču ir politisks jautājums!» Un nu ir interesanti palasīt, ko tālāk raksta Īvands. Viņš šai studentei atbildēja: «Cienītā jaunkundz, Jūs gribat ļaut Dievam iziet no spēles - te, kur Jums ir apgrūtinoši par Viņu runāt. Tā ir Rietumvācijas situācija, ka mēs, ja līdz tam nonāk, izslēdzam Dievu no spēles! Un mēs uzdrīkstamies sacīt, ka gribētu atbrīvot austrumu apgabalus no bezdievības kundzības?


- 66 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Mēs taču esam tikpat bezdievīgi! Tikai nesakām to! Mēs to slēpjam! Bet, ja nonāk līdz tam, tad mēs Dievu izslēdzam no spēles!» Un tad profesors Īvands turpina: «Jūs gribat, lai Dievs iziet no spēles. Cienītā jaunkundz, tieši tas jau ir tas šausmīgais, ka to nevar! Proti, Dievs vienmēr spēlē līdzi!» Un tā tas ir, kamēr mēs rīkojamies tik maldīgi, ka ļaujam Dievam iziet no spēles saimniecībā, politikā un visur, pasaulē nevar būt miers. Un, ja jūs savā personīgajā dzīvē darāt to pašu, tas ir, ticat, ka Dievs ir, bet izslēdzat Viņu no spēles, tad jūsu sirdīs nav miera. Meitenes, jūsu attiecībās ar puišiem Dievam taču nav ko teikt, vai ne? Seksuālajā dzīvē Dievam nav ko teikt. Izslēgsim Viņu no spēles! Veikala lietās izslēgsim Dievu no spēles. Un, redziet, tā ir mūsu nelaime. Un tieši tāpēc jau mums nav miera. Miers sirdī ir saistīts ar dzīvo Dievu. Mums Dievs ir jāiesaista savā dzīves spēlē! Daudzi man saka: «Savādi, bet man iet tā - ja es par Dievu nemaz neuztraucos, tad esmu gluži mierīgs. Bet, līdzko domāju par Viņu, tā kļūstu nemierīgs! Dievs mani dara nevis mierīgu, bet gan nemierīgu!» Uz to es atbildu: «Pareizi, tā tam ir jābūt!» Tad, ja tu tikai lēnām sāc ar Dievu, tu nonāc realitātes pasaulē! Tad tavā dzīvē atklāsies realitāte, arī tavi grēki. Jā, protams, ja mēs sākam interesēties par Dievu, runa ir par grēku, un te kļūst ļoti nemierīgi. Tāpēc es jums saku: ar visu savu nemieru, vainu un rūpēm ejiet steidzīgi tur, kur mūsu Kungs mums uzsmaida visdraudzīgāk, proti, pie Viņa krusta! Iesim kopā zem Jēzus krusta. Tur drīkst novelt pagātnes un tagadnes vainu. Tur ir mūsu grēku piedošana, miers sirdī! Tur ir atbrīvošana no pagātnes. Izraēl, ceri uz To Kungu! Uz To Kungu, kas par mani nomira pie krusta! Nu ir tiešām miers mums nācis un nācis visiem tas, Dieva Jēra rētās dzimis pie krusta še, Golgātā! Tā ir atbilde uz jautājumu: «Kā lai es nonāku pie savas dvēseles miera?»


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 67 -

Un nu es vēlos pasvītrot otru vārdiņu: atšķirts! Es gribu vēlreiz izlasīt tekstu: «Tiešām, es savu dvēseli mierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns!» Mēs gribam Dāvidam jautāt: «Dāvid, tu apgalvo, ka tev sirdī ir miers. Rādi man ceļu uz to!» Un Dāvids mums atbild. Un turklāt es atklāju to kā vienkārši lielisku, ka viņš mums tagad netur filozofisku runu vai neliek izpildīt elpošanas vingrinājumus, varbūt jogu - tik ilgi skatīties uz iekšpusi, līdz viss ir notirpis - vai kaut ko tikpat savādu. Nē, Dāvids ir daudz lietišķāks. Viņš saka: «Es gribu jums rādīt ceļu uz mieru ar vienu piemēru.» Tad viņš izmanto bērnistabas ainiņu. Nu jums, mani mīļie jaunieši, par to gan ir maz jēgas, kaut arī jūs paši reiz esat bijuši bērni. Jūs sevi kā tādus neatceraties. Bet mātes un tēvi - tie to labi saprot! Tātad Dāvids mūs ieved bērnistabā un saka: «Te ir bērniņš, kas ilgu laiku tika ēdināts un mierināts pie mātes krūts. Nu šim bērnam ir jāliek atšķirtam. Tā ir cīņa. Tas ir pirmais šoks zīdaiņa dzīvē. Viņš prasa barību, kas viņam vairs nav jāsaņem! Tas nav vienkārši!» Un nu Dāvids saka: «Iekams es atradu mieru, arī manai dvēselei bija jātiek atšķirtai. Un, ja tu nepiedzīvo tādu atšķiršana, tu neatrodi dzīvē mieru un paliec nemierpilns cilvēks.» Un tagad es jums vēlos pavisam īsi ieskicēt, no kā mums ir jātiek atradinātiem, ja mēs gribam atrast mieru. Kā pirmo Dāvids te nosauc: «Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām.» Tātad ir jāatradinās no lielām lietām, kas ir par augstām. Bet ko tas tagad nozīmē? Varbūt šie vārdi satiek cilvēku, kam dzīvē Dievs ir piešķīris mazu darba lauku, bet viņam liekas: «Es varētu būt vismaz ministrs!» Vai mājsaimniece: «Stāvēt tikai pie pavarda? Es sev esmu iecerējusi ko citu!» Bet es neturpināšu. Kā jaunatnes mācītājs nevēlos pārāk daudz izteikties pret godkārību. Jo tad kāds vecāko klašu skolēns matemātikas stundā, kad kļūst grūti, var pateikt: «Es atslēdzos, es negrozos pa lielām lietām, kas man ir par augstām!» Un tas noteikti nav tā domāts. Es gribētu jums pateikt, kas, pēc manas pārliecības, ir domāts ar lielām lietām, kas mums ir par augstām, - augstas lietas ir tādas, ka mēs Dievu gribam saprast, aptvert un sajēgt ar intelektu! Ka mēs par Dievu diskutējam un runājam, un runājam, un runājam. Vai pat tas, ka mēs dzīvo Dievu kritizējam - kā Dievs var šo pieļaut, kā Dievs var to pieļaut?


- 68 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Tā ir lieta, kas jums ir par augstu un man arī! Mēs rodam mieru tikai tad, kad esam atradinājušies no šīs augstprātīgās izturēšanās, it kā mēs salīdzinātu Dievu. Mums pavisam vienkārši ir jākļūst par vienkāršiem dzīvā Dieva bērniem, kas paklausa Viņu un uzticas Viņam. Un vēl viens, no kā mums ir jātiek atradinātiem, lai iegūtu dvēseles mieru, ir mūsu pašu taisnība. Dīvaini, kā mēs visi esam iemīlējušies sevī. Kā Narciss, kas skatās strauta atspulgā un, visus aizmirsis, redz tikai sevi. Mēs visi esam iemīlējušies sevī. Un vienkārši ar grūtībām mēs varam aptvert, ko saka Bībele: ja mūsos būtu kaut pavisam nedaudz labā, Dieva Dēlam nebūtu vajadzējis mirt par mums. Es vienmēr saku: mēs esam kā skursteņslauķi. Ko tie aiztiek, kļūst netīrs. Mūsu vislabākais darbs ir notraipīts! Tur ir augstprātība, vai ne? Mēs turklāt mīlam paši sevi. Ja mūsos būtu kaut drusciņ labā, Jēzum nebūtu bijis jāmirst par mums! To ir grūti aptvert. Un te mēs, kristieši, sakām: «Nē, tā nu gan tas nav. Tik slikti nav. Mēs visi kopumā, protams, esam grēcinieki. Mums, protams, ir daudz jānožēlo. Mums, protams, ir savas kļūdas, un mēs galu galā esam tikai cilvēki, bet...» Un redziet, ar šo «bet» sākas slavas dziesma mūsu pašu taisnīgumam, vai ne? Tas ir nedzirdēti, kā Bībele uz mums runā. Tā saka: tev Dievs ir jāņem tik nopietni, ka tu vari sacīt: «Tāda taču ir mūsu rīcība, ari vislabākajā dzīvē!» Vai: «No manis, no manas dzīves nekā uz šīs zemes nav!» Ak, kaut taču mēs reiz gribētu atzīties Dievam savā pazušanā, lai Viņš mūs beidzot varētu apžēlot! Jo tad mēs atrodam mieru. Kamēr mēs stāvam paši savā taisnībā, vienmēr valda nemiers. Vienmēr! Tikai ja es Dieva priekšā atzīstu, ka esmu pelnījis elli, Viņš var mani glābt. Tikai tā manā dzīvē var ienākt Dieva žēlastība Jēzū un miers. Turklāt man vairs nekas nav jāizpušķo. Par mazliet vairāk vai mazāk grēkiem tad vairs nav runas! «Kungs, man vajag tikai žēlastību!» - Un tā mēs saņemam mieru. Nosauksim vēl tālāku punktu - mums ir jāatradinās arī no nožēlojamās mīlestības uz saviem grēkiem. Man arvien no jauna saka: «Mūsdienu cilvēks nezina, kas ir grēks.» Zinām, mēs visi pavisam labi zinām savus grēkus, kas dara gan nemierīgus, bet kurus negribas atstāt. Patiesībā man tagad vajadzētu izdalīt lapiņas un zīmuļus un sacīt: «Tagad būs trīs minūšu pārtraukums. Uzrakstiet savus grēkus! Un lapiņas


Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

- 69 -

pēc tam paslēpiet. Tad nedēļu padomājiet, vai jūs tiešām gribat no tiem atradināties. Vai tas tiešām ir nopietni?» Miers nevar būt, kamēr mēs dzīvajam Dievam neesam izsnieguši atslēgas arī no pēdējā savas sirds kambara. Lūgsim taču tagad mūsu Pestītāju, lai Viņš mūs atšķir no mūsu grēka! Nosauksim vēl vienu - mums ir jātiek atšķirtiem arī no sava es. Briesmīgi, kā pie mums viss griežas ap savu es! Kāds tas ir tāls ceļš, kamēr mēs nonākam līdz vārdiem: es esmu miris ar Kristu! Tāda atšķiršana no sava taisnīguma, no augstām lietām, no lepnuma pret Dievu, no mūsu iemīļotajiem grēkiem un mūsu egoisma - tā nav viegla lieta. Citā vietā Bībele šo atšķiršanu sauc par miršanu kopā ar Jēzu. Un tā nav bērnu spēle! Bet šī miršana ir vārti uz mieru. Citādi tas nenotiek. Lētāk jūs to nedabūsiet. Un, ja kāds jums kristietību grib pārdot lētāk, neticiet viņam! Bez šīs atradināšanās mēs braucam ellē. Arī tad, ja gribam stingri turēties kaut tikai pie maza grēka, mēs braucam ellē! Tam ir jākļūst par ienaidnieku. Var būt, ka es ar to netieku galā, bet tam ir jākļūst par manu ienaidnieku. O, ja mēs kļūtu par atradinātiem bērniem! Nu ļaujiet man uzsvērt vēl trešo: vārdus "pie savas mātes" [latviešu Bībeles tulkojumā šo vārdu nav - tulk.]. Dāvidam ir jārāda mums ceļš uz mieru, un viņš saka: «Es esmu miera pilns, es esmu kā atšķirts bērns pie savas mātes.» Vai tā nav skaista aina, ka Dievs tiek salīdzināts ar māti? Es tikai baidos, ka daudzi to nemaz nesaprot, jo mūsdienās vairs nav māšu, katrā gadījumā nav īstu māšu Kas tās ir par mātēm, kas gluži vienaldzīgi piekrīt šķirties, - vai bērnus tas nesalauž! Ak, kādu postu es kā jaunatnes mācītājs redzu pie daudziem jauniešiem! Te ir jaunieši, kam bijis jāizaug bez tēva mīlestības vai bez mātes mīlestības. Dievam katra laulības šķiršana ir grēks! Tas jums ir jāzina! Bez izņēmuma - grēks. Kas tās par mātēm, kas bērnus sūta uz ielas un iet strādāt, lai atlicinātu televizoram vai mašīnai! It kā bērni nebūtu tūkstoškārt vērtīgāki par nožēlojamu mašīnu vai televīzijas kasti! Es esmu priecīgs, ka Dievs ir labāks par vislabāko māti! Un nu Dāvids tik skaisti apraksta, ka viņš kā bērns sēd mātes klēpī. Viņš saka: «Tā nu es esmu pie sava Dieva - kā atšķirts bērns pie mātes.» Bērns sēd mātei klēpī, pilnīgā drošībā. Tas patiesībā ir savādi, jo pēc būtības bērnam vajadzētu dusmoties uz māti par atšķiršanu. Viņam vajadzētu sacīt: «Māt, tu man vairs nedod, ko es gribu, tas ir, savu pienu!»


- 70 -

Jēzus – mūsu miers - Vilhelms Bušs

Un ievērojiet, bērns nedusmojas uz māti! Te bērnā notiek liela pārmaiņa. Agrāk tas kaut ko gribēja no mātes, tagad viņam vajag tikai pašu māti. Un jūs redzat, tā ir liela pārmaiņa, kas nozīmē ceļu uz mieru. Vispirms es gribēju kaut ko no Dieva. Ak, šīs daudzās neizpildāmās un neizpildītās vēlēšanās! Es gribu kaut ko no Dieva -Viņš to nedara, tāpēc es dusmojos uz Viņu! Tā ir liela pārmaiņa, ka es gribu nevis kaut ko no Viņa, bet gan Viņu pašu! Nesen es redzēju uzrakstu uz kapakmeņa: «Še dus Dievā...» Tad es nodomāju: «Es gribētu to sacīt par sevi jau dzīves laikā. Es gribētu, lai tas būtu uzrakstīts uz manas mājas: «Še ik dienas Vilhelms Bušs dus Dievā!» Tam nav jābūt uz mana kapakmeņa, es vēlos, lai šis uzraksts būtu pār manu dzīvi: viņš dus Dievā. Pēc tā ilgojas mana dvēsele. Tu saki: «Ak, dusēt Dievā, cik tas būtu skaisti! Bet Dievs ir tik tālu!» Tāpēc tagad es saku vēlreiz: Dievs Jēzū ir nācis pie mums un nokļuvis mums pavisam tuvu. Šajā Jēzū, šajā Pestītājā mana dvēsele drīkst dusēt kā atšķirts bērns pie savas mātes. Es tik labprāt dziedu dziesmu, kas ir izmesta no visām baznīcas mūzikām: Droši Jēzus rokās, drošs pie Viņa krūts, dusot Viņa mīlā, atrasts debesprieks! Es novēlu jums šo lielisko mieru. Un tagad mēs lūgsim Dievu: «Kungs, mūsu Pestītāj, mēs Tev pateicamies, ka Tu mums, nabaga cilvēkiem, neļauj vienkārši skriet, bet ka Tu mums Jēzū piedāvā pilnīgu un īstu debesu mieru! Palīdzi mums, ka mēs to ņemtu nopietni! Āmen.»

Jēzus - mūsu miers  

Autors: Vilhelms Bušs

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you