Page 1





































applicative modernism ——————————————————— brutalism ——————————————————— international style ——————————————————— mass market modernism ——————————————————— metaphoric modernism ——————————————————— modern architecture ——————————————————— modern movement ——————————————————— modern style ——————————————————— modernism ——————————————————— momo ——————————————————— national modernism ——————————————————— post-War modernism ——————————————————— rationalism ——————————————————— regional modernism ——————————————————— socialist style ——————————————————— soviet modernism


we must create a mass— pro— duction spirit


How to write a research about post-war modernism architecture in Latvia?


Kā uzrakstīt pētījumu par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru?

13 Tas ir viens no daudzajiem Latvijas ekspozīcijas 2014.gada Venēcijas arhitektūras Biennālē uzdotajiem jautājumiem. Mums nav konkrētas atbildes, bet ir versija. Mēs esam ieskicējuši pētījumam nepieciešamās sastāvdaļas, savākuši tās un nodevuši kolektīvai lietošanai ar cerību, ka atradīsies superkareivis/pētnieks, kas tiks galā ar Latvijas pēckara modernisma arhitektūras mantojumu. IR PROBLĒMA

- milzīgs daudzums pēckara periodā būvētu ēku, pret kurām nav skaidras attieksmes un izvērtējuma, kā arī vienotu principu, ko ar tām iesākt,


- neviennozīmīgs vēstures konteksts,


- reālie šo ēku lietotāji,


- ēku projektu autori,


- kuriem ir viedoklis par šī perioda Latvijas arhitektūras vietu pasaules kontekstā,


- kurām vajadzētu būt skaidriem principiem, ko darīt ar šī posma arhitektūras vēstures pieminekļiem.


- visaptveroša, respektabla pētījuma par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru.

Galu galā, lai iekustinātu procesu un pievērstu sabiedrības uzmanību, ir vajadzīgs NOTIKUMS. Te nu tas ir – virtuālā (facebook.com/ unwrittenlv), analogā (Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē) un drukātā ekspozīcijas Unwritten daļa. Mēs esam apvienojuši mums zināmos IR ar NOTIKUMU, lai process turpinātos!

60 53



17 13

castles, manor, churches

city, parts of the city

individual buildings



art nouveau


There is no acknowledged research and evaluation of post-War modernist architecture in Latvia. 2 architectural styles







0 modernism

if it doesn’t exist, who cares when it doesn’t

17 The 70’s can be characterized by the total dictation of industrial anti-art construction, but in the mid 80’s, with the spread of the ideas of postmodernism, a new path emerged that led to more lasting values ​​in architecture. Krastiņš, J. Latvijas arhitektūras nacionālā identitāte. Latvijas arhitektūra. 1989.

Curator essay, Part 1

19 IS THERE MODERNIST ARCHITECTURE IN LATVIA? ‘’There is (no) modernist architecture in Latvia”, declared the architectural firm NRJA and, holding the neon glowing words “NO” in front of the jury, won the national selection contest for the Latvian exhibition in the 14th International Architecture Exhibition – la Biennale di Venezia. Although we assumed that the word “NO” that was blinking on and off demonstrating the ambiguous nature of the claim, already during the presentation there were exclamations, sighs and unanswerable questions voiced from the jury. For example, Andrejs Ģelzis1: “So what?” Victors Valgums2 sighed, and quietly said that modernism has been loved by no one. Ausma Skujiņa3 defended the proposal of her exposition, while leaving our presentation and said: “It is a stage that had already passed ...” “How is it that there is no modernist architecture? There is though...”- voiced an unknown voice. The aim was achieved - the audience reacted to the theme of the Biennale – “Absorbing Modernity: 1914-2014”.

The statement that “There is (no) modernist architecture in Latvia” is based on a collection of publications issued in Latvia (See p. xx) that showed that there have neither been any books published nor any respectable comprehensive scientific study conducted on the post-war (See p. Timescale) modernist architecture in Latvia. Although there is no summary of the information and an investigator could surmise that therefore there was no such architecture, it is known that in the postwar period there were built a large quantity of buildings that still exist and are already eligible for the status of national cultural monument - they are now more than 50 years old. So far, due to successful coincidences, the status of the State Architectural Monument has been awarded to only one building of this period – a family summer house in Pabaži designed by Modris Ģelzis in 1959.

THE MENACE OF THE DESTRUCTION What to do with the post-war modernist architecture - to maintain and protect or absorb physically till extinction? If one was to save and protect, then what principles to follow? To understand this, one needs assessment, which has been difficult to achieve until now, because of the dualistic feelings intermingled in the post-Soviet people’s memory. On the one hand, negative – the experience of ideological pressures and restrictions of freedom and creativity during the Soviet era, on the othe r– positive, delightful memories of man’s childhood, when everything newly discovered caused surprise and pleasure in combination with today’s overwhelming hipsteresque enthusiasm for past Soviet times as an endless repository of old, exotic objects and sensations. “Our district, it has remained from the 70’s’’ - says the resident of large housing complex in Purvciems. It was clear for the NRJA team that the 14th International Architecture Exhibition – la Biennale di Venezia may be a reason to put in motion the (yet to commence) research process of Latvian post-war modernist architecture. Currently, buildings, one after the other, are physically absorbed in different ways - for example, by insulation projects

21 financed by the European Union. Others are torn down, after ideas aboutwhat to do with these buildings ran out. We started by gaining a comprehensive awareness of the situation.

DOCUMENTATION The first thing we did was the documentation of currently existing postwar architectural heritage in pictures and descriptions. We set up a virtual repository as a germ of a yet to be written book https://www.facebook.com/unwrittenlv, where next to already collected material by us can be found material contributed by users. Unwritten consists of three main sections - Searching for modernism architecture in Latvia, Masters of modernism and How to absorb. After 5 months of work, all sections of the site with 450 documented architectural objects, 90 architects and 50 examples of lost buildings from the period, together form a representative overview of the era which the probing observer can draw conclusions for him/herself and decide - to think or not to think about this phenomenon. “Unwritten Book” about the post-war modernism architecture in Latvia is an idealistic setting - perhaps the Latvian exhibition in Venice will be the only time the theme of the post-war modernism architectural heritage will be addressed on the state level. Will anyone continue with the research?

4 ESSAYS Architecture requires texts. By writing down reflections on the architecture the hidden story can be extracted from the buildings and put in front of the readers mind - for contemplation. For this purpose there are 4 essays written on post-war modernist architecture – as indispensable ingredients for ‘’Unwritten Book’’. Essay writers Juris Dambis, Jānis Taurens, Artis Zvirgzdiņš and Vladimir Belogolovskis, each in their own special manner with the help of the text reveal the themes of the exhibition in various

aspects – heritage protection, modernism in texts and in architecture, series of building constructions, architectural heritage of the Soviet Union and Soviet Latvia in a global context as well as modernist architecture research problems in Latvia. Artis Zvirgzdiņš, architect and editor of the platform a4d.lv in the essay on the 116th series of apartment buildings pays special attention to the standard residential buildings as distinctive design process of modernist architecture in Latvia. The place of Latvian post-war modernist architecture in a global context and the former Soviet Union is dealt with in an essay by writer Vladimirs Belogolovskis. Whereas philosopher Jānis Taurens, with a remote view of the architecture, gives us an instrumentarium – how to write about modernist architecture. The head of the State Inspection for Heritage Protection Juris Dambis in his essay on the modernist architectural heritage protection in Latvia indicates directions for the protection of monuments in the future.

QUESTIONS4 After the first statement regarding this project in return we received many questions. The following allegations immediately engendered the next questions. Thus began the Third Work - the last one in Latvia, prior to going to Venice - the search for questions, suggestions and answers. There have been many attempts to understand this topic in the research of Soviet modernist architecture. Each author a student or historian, researching a topic of interest for him/herself was misled in this vast area of questions and answers. So many questions have been raised that we decided not to respond to them, but started to write them down and to ask others. As a result we received a lot of statements, personal stories and public reactions. In the book “Delirious New York”, Rem Koolhaas with sense gained from personal observations of place, reveal parallels between the Soviet Constructivists and New York capitalists. Similarly we also recieved stories from Soviet architects - descriptions of sensations and fine, important details of the construction process in Latvia with its reaching towards ideas in Western architecture at that time. It turns out that the “post-Soviet amnesia”’ was not as complete as it seemed,

23 because many of the memories suddenly reappear and begin to rustle in mind, if one starts to think: “I did not discover modernity, as most of the younger generation, I’m trying to remember that period..’’ - says architect Zaiga Gaile.

IS THIS THE END? Amongst the questions we asked was, “When did modernism in Latvian architecture end?” How are we to understand it? One person says that it is not over yet, another recalls postmodernism as a hopeful dawn after the twilight of modernism at the end of 70’s. NRJA searched the objects blown up - making an comparison and parellel with the globally presupposed end of modernism – “Modern Architecture died in St. Louis, Missouri on July 15, 1972 at 3:32 pm (or thereabouts), when the infamous Pruitt Igoe scheme, or rather several of its slab blocks were given the final coup de grâce by dynamite.”5 But “The use of modernist principles, maybe in a slightly different form, is continued by those who are modernists today – thinking modern (contemporary) in nature” - finds architect Andris Kronbergs6. Has it ever been modernist - a modern life? Judging by a national population survey, carried out by SKDS7, life in modern housing estates for many has turned into a collective humiliation and distorted perception of life. Whereas, the architectural critic and theorist Jānis Lejnieks on the large Soviet era housing districts wrote: “Mega-structure form implied housing and transportation, engineering supply, social service, etc. objects.8’’ It seems that questioning has been a rather valuable stage in the project “There is (NO) Modernist Architecture in Latvia?” Once, after viewing the endless images collected during the project, a member of the team asked the question: “I do not know ... why do I like this “Radiotehnika” factory house so much?” to which a journalist and philosopher Arnis Rītups9 replied: ‘’ I think now is the time to step into a phase of a reflection, my dear.’’

EXPLANATIONS: 1 Andrejs Ģelzis architect. Won the Latvian Architecture Award in 2002 – son of Modris Ģelzis. The family house designed by Modris Ģelzis is the only modernist architectural building that has been listed as national cultural heritage. 2 Viktors Valgums, architect. It is believed that buildings of his design still successfully embody the modernist architectural ideas in their best expression. 3 Ausma Skujiņa, architect. One of the first post-modern architects, laureate of The Annual Award in Latvian Architecture in 1997, earned life scholarship of Cultural Capital Foundation of Latvia. According to the architect Zaiga Gaile, she is the first gravedigger of the modernist architecture in Latvia. 4 Questions and allegations stated during the project: IS IT WORTH IT? MODERNISM IS DEAD, WE’RE NOT REANIMATE OR LET DIE? HOW DID THIS HAPPEN? HOW DO YOU FEEL IN IDENTICAL PLACES? REST IN PEACE, MODERNISM IF IT DOESN’T EXIST, WHO CARES WHEN IT DOESN’T? UNDER FOAM PLASTIC THERE IS MODERNISM THERE IS NO MODERNISM IN LATVIA? RIGA IS THE CAPITAL OF MODERNISM ARCHITECTURE? THE DREAM OF A BLIND URBANIST. THERE IS NO ORIGINAL, JUST A COPY. MODERNISM IS INHUMAN. MODERNISM IS SEXY. THERE EXISTS A NEW SPIRIT. THE “STYLES” ARE A LIE. A HOUSE IS A MACHINE FOR LIVING IN. WE MUST CREATE A MASS-PRODUCTION SPIRIT. THE PLAN IS THE GENERATOR. IN ARCHITECTURE THE OLD BASES

25 OF CONSTRUCTION ARE DEAD. GREAT ARCHITECTURE IS ROOTED IN THE VERY BEGINNINGS OF HUMANITY. OUR OWN EPOCH IS DETERMINING, DAY BY DAY, ITS OWN STYLE. OUR EYES, UNHAPPILY, ARE UNABLE YET TO DISCERN IT. ARCHITECTURE IS GOVERNED BY STANDARDS. IT IS ESSENTIAL TO CREATE THE RIGHT STATE OF MIND FOR LIVING IN MASS-PRODUCTION HOUSES. IN FACT, IT WAS A TRAGEDY OF A WHOLE GENERATION OF TALENTED ARCHITECTS. THE BATTLE FOR CONTEMPORARY SPACE IS A BATTLE AGAINST PRESSURE . THE NORM IS HAVING 10-12 M2 OF LIVING SPACE PER PERSON THE FUTURE STARTS HERE? 5 Jencks, C., The Language of Post-Modern Architecture, Rizzoli, NY 1977 6 Andris Kronbergs, architect, winner of the number of Annual Awards in Latvian architecture. It is believed that his design of the building successfully embodies the best expression of modernist architectural ideas. 7 Social Survey “Environmental Assessment in View of the Population and Land Owners”, December 2013. Customer: Riga City Architect Office. Conducted by the Marketing and Public Opinion Research Centre SKDS 8 Lejnieks, J., Latvian Architecture in the Time of Occupation. Stolen or Granted. Māksla. 1990 9 Arnis Rītups, a significant Latvian journalist, philosopher, thinker, journal ‘’Rīgas laiks’’.

Kuratora eseja, 1. daÄźa

27 LATVIJĀ NAV MODERNISMA ARHITEKTŪRAS? “There is no modernism architecture in Latvia” paziņoja arhitektu birojs NRJA un, žūrijas priekšā turot neonā spīdošu uzrakstu “NO”, uzvarēja nacionālās atlases konkursā, lai Latviju pārstāvētu 14. Venēcijas arhitektūras biennālē. Kaut gan apgalvojām, ka tieši vārds “NO” ieslēdzas un izslēdzas, tādējādi parādot apgalvojuma divējādo dabu, jau prezentācijas laikā žūrijas pārstāvju vidū izskanēja izsaucieni, nopūtas un retoriski jautājumi. Piemēram, Andrejs Ģelzis1 vaicāja: “Nu un?” Viktors Valgums2 nopūtās un klusi teica, ka modernismu jau neviens nemīl. Ausma Skujiņa3, aizstāvējusi savu ekspozīcijas priekšlikumu, mūsu prezentācijas laikā ejot prom, noteica: “Tas jau ir noiets etaps...” “Kā, nav modernisma arhitektūras? Ir taču...” atskanēja nezināma balss. Mērķis bija sasniegts – publika reaģēja uz biennāles tematu – “Absorbing Modernity: 1914–2014”. Apgalvojums, ka “Latvijā (nav) modernisma arhitektūras”, tiek pamatots ar Latvijā izdoto publikāciju apkopojumu (skatīt xx. lpp.), kurā redzams, ka Latvijā nav izdota neviena grāmata vai noticis zinātniski respektējams visaptverošs pētījums par pēckara (skatīt xx. lpp. Laika skalu) modernisma arhitektūru Latvijā. Lai arī nav informācijas apkopojuma un pētniekam šķistu, ka tādējādi nav šādas arhitektūras, ir zināms, ka pēckara laikā ir uzcelts liels daudzums ēku, kuras joprojām eksistē un tagad var pretendēt uz valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu statusu – tās ir vecākas par 50 gadiem. Līdz šim veiksmīgas sakritības dēļ valsts arhitektūras pieminekļa statusu saņēmusi tikai viena šī laikposma ēka – Modra Ģelža 1959. gadā projektētā ģimenes vasarnīca Pabažos.

IZNĪCĪBAS PRIEKŠNOJAUTA Ko darīt ar pēckara modernisma arhitektūru – saglabāt un aizsargāt vai absorbēt? Ja saglabāt un aizsargāt, tad pēc kādiem principiem? Lai to saprastu, ir nepieciešams izvērtējums, kuru līdz šim ir bijis grūti

sākt, jo postpadomju cilvēka atmiņā jaucas divējādas izjūtas. No vienas puses, negatīvas – par padomju laikā piedzīvoto ideoloģisko spiedienu un radošās brīvības ierobežojumiem, no otras puses, pozitīvas – dzīvas atmiņas par saulaino bērnību, kad viss jaunatklātais izraisa pārsteigumu un prieku. Vēl pievienojas mūsdienās apkārt valdošā hipsterīgā sajūsma par aizgājušiem padomju laikiem kā nebeidzamu vecu, eksotisku priekšmetu un sajūtu krātuvi. “Tas ir palicis, mūsu rajons palicis 70. gadā” atzīst kāds mikrorajona iedzīvotājs. NRJA komandai bija skaidrs, ka 14. Venēcijas arhitektūras biennāle var kļūt par iemeslu, lai iekustinātu neuzsākto Latvijas pēckara modernisma arhitektūras pētniecības procesu. Šobrīd ēkas cita pēc citas tiek fiziski absorbētas dažādos veidos, piemēram, siltinot tās par Eiropas projektos iegūto naudu. Citas tiek nojauktas, nezinot, ko ar šīm ēkām iesākt. Tāpēc mēs sākām ar apjomīgu situācijas apzināšanu.

DOKUMENTĒŠANA Pirmais, ko izdarījām, dokumentējām šobrīd esošo pēckara arhitektūras mantojumu attēlos un aprakstos. Tā tika izveidota atvērta virtuālā informācijas krātuve kā priekšnojauta vēl neuzrakstītai grāmatai: https://www.facebook.com/unwrittenlv, kurā līdztekus mūsu savāktajam var atrast arī lietotāju iesūtītos materiālus. Unwritten sastāv no trīs galvenajām sadaļām – Searching for modernism architecture in Latvia, Masters of modernism un How to absorb. Pēc piecu mēnešu darbības visas vietnes sadaļas, kur dokumentēti 450 objekti, 90 arhitekti un 50 zudušās laikposma ēkas, kopā veido laikmetu raksturojošu ainu. Tajā iedziļinoties, vērotājs var izdarīt secinājumus un izlemt – domāt vai nedomāt par šo parādību. “Neuzrakstītā grāmata” par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā ir ideālistisks mērķis – var gadīties, ka Latvijas valsts ekspozīcija Venēcijā būs vienīgā reize, kad valstiskā mērogā tika risināts pēckara modernisma arhitektūras mantojuma temats. Vai kāds turpinās iesākto un veiks pētījumu?

29 3 ESEJAS Arhitektūrai ir nepieciešami teksti. Pierakstot pārdomas par arhitektūru, tajā apslēpto stāstu var izvilkt ārpus ēkām un nolikt lasītāja priekšā – aplūkošanai. Tāpēc tika uzrakstītas 3 autoru esejas par pēckara modernisma arhitektūru. Eseju autori Juris Dambis, Jānis Taurens, Artis Zvirgzdiņš, Vladimirs Belogolovskis sev raksturīgā veidā ar teksta palīdzību atklāj ekspozīcijas temata dažādos aspektus – pieminekļu aizsardzība, modernisms tekstos un arhitektūrā, sērijveida ēku būvniecība, Padomju Savienības un Padomju Latvijas arhitektūras mantojums pasaules kontekstā, kā arī modernisma arhitektūras pētniecības problēmas Latvijā. Artis Zvirgzdiņš, arhitekts un platformas a4d.lv redaktors, esejā par 103. sērijas daudzdzīvokļu mājām pievērš uzmanību tipveida dzīvojamo ēku būvniecībai kā Latviskas modernisma arhitektūras veidošanas procesam. Latvijas pēckara modernisma arhitektūras vietu pasaules un Padomju Savienības kontekstā savā esejā ir radis kurators Vladimirs Belogolovskis. Savukārt ar attālinātu skatījumu uz arhitektūru paraudzījies filozofs Jānis Taurens, kas iedziļinājies rakstītā vārda un modernisma arhitektūras savstarpējās attiecībās. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis esejā par modernisma arhitektūras mantojuma aizsargāšanu Latvijā iezīmē jaunu virzienu pieminekļu aizsardzības nākotnē.

JAUTĀJUMI4 Jau pēc pirmā apgalvojuma šī projekta sakarā mēs no sarunu biedriem saņēmām galvenokārt jautājumus. Daudzi izteikti apgalvojumi uzreiz raisīja nākamo jautājumu. Tā sākās trešais darbs – pēdējais Latvijā pirms došanās uz Venēciju – apgalvojumu, jautājumu un atbilžu meklēšana. Vai padomju modernisma arhitektūras pētniecībā ir bijuši daudzi mēģinājumi saprast šo tematu? Katrs autors – students vai vēsturnieks, pētot sevi interesējošu tematu, ir maldījies pa jautājumu un atbilžu labirintiem. Jautājumu radās tik daudz, ka nolēmām neatbildēt uz tiem, bet sākām tos pierakstīt un uzdot citiem. Iznākumā saņēmām daudz apgalvojumu, personisku stāstu un uzzinājām cilvēku

attieksmi. Grāmatā “Delirious New York” Rems Kolhāss ar personīgos vietas novērojumos gūtām izjūtām atklāj paralēles starp padomju konstruktīvistiem un Ņujorkas kapitālistiem. Mēs līdzīgi no padomju laika arhitektiem saņēmām stāstus, sajūtu aprakstus un smalkas, nozīmīgas nianses par celtniecību Latvijā un tās līdzināšanos ar tā laika rietumu pasaules arhitektūru. Izrādās, “postpadomju amnēzija” nav bijusi tik dziļa, kā šķita, jo daudzas atmiņas pēkšņi uzrodas un sāk rosīties pa galvu, ja par tām sāk domāt: “Es modernismu neatklāju, kā vairākums jaunās paaudzes, es to periodu mēģinu atcerēties...” atzīst arhitekte Zaiga Gaile.

VAI BEIGAS? Starp mūsu uzdotajiem jautājumiem bija arī šāds: “Kad modernisms Latvijas arhitektūrā beidzās?” Kā to lai saprot – viens saka, ka nav beidzies, cits stāsta par postmodernismu kā cerību pilnu rītausmu pēc modernisma mijkrēšļa iestāšanās. NRJA meklēja spridzinātos objektus uz analoģijas pamata ar pasaulē pieņemtajām moderisma beigām – “Modern Architecture died in St. Louis, Missouri on July 15, 1972 at 3.32 pm (or thereabouts) when the infamous Pruitt Igoe scheme, or rather several of its slab blocks, were given the final coup de grâce by dynamite.”5 “Modernisma principu lietojums var būt drusku citā – attīstītā – veidā turpināts no tiem, kas ir modernisti – moderni (šolaicīgi) domājoši pēc būtības,” konstatē arhitekts Andris Kronbergs6. Vai tas vispār ir bijis modernisms – moderna dzīve? Spriežot pēc SKDS7 veiktās iedzīvotāju aptaujas, dzīve modernā mikrorajonā daudziem ir pārvērtusies par kolektīvu pazemojumu un deformējusi dzīves uztveri. Savukārt arhitektūras kritiķis un teorētiķis Jānis Lejnieks par mikrorajoniem rakstīja: “Megastruktūras forma vienlaikus ietvēra mājokli un transporta, inženierapgādes, sociālās apkalpes u. c. objektus.”8 Šķiet, ka jautājumu uzdošana ir bijis vērtīgākais posms projektā “Latvijā (nav) modernisma arhitektūras?”. Pēc kārtējās projekta gaitā savākto arhitektūras objektu fotoattēlu skatīšanās kāds no projekta komandas dalībniekiem uzdeva retorisku jautājumu: “Es nezinu, kāpēc tā rūpnīcas “Radiotehnika” māja man tik ļoti patīk?” Uz to žurnālists un domātājs Arnis Rītups9 atbildēja:

31 “Es domāju, ka tagad ir pienācis īstais brīdis, lai sāktu nodarboties ar refleksiju, dārgais!” PASKAIDROJUMI: Andrejs Ģelzis, arhitekts. Gada balvas 2002 Latvijas arhitektūrā laureāts, Modra Ģelža dēls. Modra Ģelža projektētā vasarnīca ir vienīgā modernisma arhitektūras ēka, kurai piešķirts valsts kultūras pieminekļa statuss.


Viktors Valgums, arhitekts. Tiek uzskatīts, ka viņa projektētās ēkas joprojām veiksmīgi iemieso modernisma arhitektūras idejas to labākajā izpausmē.


Ausma Skujiņa, arhitekte. Viena no pirmajām postmodernisma arhitektēm. Gada balvas 1997 Latvijas arhitektūrā laureāte, ieguvusi Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju. Pēc arhitektes Zaigas Gailes domām, viņa ir pirmais moderisma arhitektūras Latvijā kapracis.






Andris Kronbergs, arhitekts. Vairāku Gada balvu Latvijas arhitektūrā ieguvējs, un tiek uzskatīts, ka viņa projektētās ēkas joprojām veiksmīgi iemieso modernisma arhitektūras idejas to labākajā izpausmē.


Sociālais pētījums “Kvartāla vides vērtējums iedzīvotāju un zemes īpašnieku skatījumā”, 2013. gada decembris. Pasūtītājs: Rīgas Pilsētas arhitekta birojs. Izpildītājs: tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs “SKDS”.


Lejnieks, J. Okupācijas laika arhitektūra Latvijā. Zagtā vai dāvinātā. Māksla. 1990.


Ievērojams latviešu žurnālists, filozofs un domātājs, darbojas žurnālā “Rīgas Laiks”.



great archi— tecture is rooted in the very beginnings of humanity


independence of authoritarian WWII the Republic of Latvia regime in Latvia

Soviet regime in Latvian Soviet

1954 1955 1957 1959


June 22, Resolution in Latvian SSR “On Excesses of public buildings decoration, construction and internal Arranging"

November 4, Resolution „On the extensive introduction of industrial methods, improving the quality and reducing the cost of construction”

August 19, Resolution “On the development and manufacture of precast concrete components for construction” December 7, Nikita Khruschev speech.

Soviet occupation of Latvia

May 15, establishment of the authoritarian regime of Kārlis Ulmanis in Latvia


1939 1940

November 18, proclamation of independence of the Republic of Latvia



Socialist Republic

Construction of type residential buildings in Jaunmārupe, architects Ausma Skujiņa, Anita Marinska

1983 1985


2012 2014


1990 1991

Charles Jencks in a book „The New Paradigm in Architecture: The Language of Postmodernism” wrote: Modern Architecture died in St. Louis, Missouri on July 15, 1972 at 3.32 pm (or thereabouts) when the infamous Pruitt Igoe scheme, or rather several of its slab blocks, were given the final coup de grâce by dynamite.


independence of the Republic of Latvia

End of construction of the National Library of Latvia. Concept: 1989, project year: 1989-2013, construction: 2008-2013, architect: Gunnar Birkers, technical project: Architecture office ĢELZIS-ŠMITS-ARHETIPS

December 14, at 13:00, the demolition of watching tower in Gaiziņkalns, Latvia. Project year: 1978, construction year: 1982 (unfinished), architect unknown.

Dissolution of the Soviet Union

May 4, Declaration on the Restoration of Independence of the Republic of Latvia

March, Perestroika time after Mikhail Gorbachev took the office of General Secretary of the Communist Party of the Soviet Union

Designed in 1950s by architect Minory Yamasaki Pruit-Igoe housing block in the U.S. city of St. Louis, Missouri was demolished with an explosive detonation.



Construction of Office building “Rīgas modes”, Brīvības 49-53, Rīga, Viktors Rimša, year unknown and Hotel „Latvija”, Elizabetes 55, Rīga, Artūrs Reinfelds, Aija Grīna, Valters Maike, Ilmārs Paegle, 1967-1979


Girls in front of the restaurant “Jūras Pērle”, Jūrmala (architect Josifs Goldenbergs, 1965)

39 Excerpts from a speech by Nikita Khrushchev at the National Conference of Builders, Architects, Workers in the Construction Materials and Manufacture of Construction and Roads Machinery Industries, and Employees of Design and Research and Development Organisations on December 7, 1954 Comrades! It is a long time since we last had a National Conference of Builders and there is now great need for such a conference. It is my opinion that the present meeting will be to the great good not just of construction, but of all our work both in industry and in other sectors of our national economy. [...] Urgent issues concerning the industrialization of construction At the present time conditions exist for the extensive industrialization of construction. What are these conditions? First and foremost, we now have a large pool of qualified workers and specialists. Our building organizations and construction-material-manufacturing industry employ many thousands of fine craftsmen and innovators in

production. We have factories capable of supplying our builders with modern equipment that makes work easier and improves productivity. We have expanding manufacturing facilities that allow us to supply the construction industry with prefabricated reinforced-concrete structures, parts, and construction materials. [...] Extensive expansion of manufacture of prefabricated reinforcedconcrete structures and parts will give enormous economic benefits. Our builders know that until recently there was debate over which of two paths we should take in construction – use of prefabricated structures or monolithic concrete. We shall not name names or reproach those workers who tried to direct our construction industry towards use of monolithic concrete. I believe these comrades now realize themselves that the position they adopted was wrong. Now, though, it’s clear to everyone, it seems that we must proceed along the more progressive path – the path of using prefabricated reinforced-concrete structures and parts. (Applause.) What are the consequences of using monolithic concrete in construction? Increased dirt on building sites. The use of moulds of all kinds and shapes. Unnecessary expenditure of iron. Wastage of cement. Losses of inert materials and concrete. And what are the effects of using prefabricated parts? Use of prefabricated reinforced concrete will allow us to manufacture parts as is done in the plant-construction industry – will make it possible to switch to factory construction methods. (Applause.) [...] Wall panels and ceiling/floor sections must be decorated on the factory floor. These products must arrive at the building site already finished, completely ready for installation. Otherwise, what advantage do we get in using prefabrication if we manufacture a part at the factory, install it on the 8th floor, and then start thinking how to go about cleaning or reworking its surface? Concrete structures must be light, with no superfluous weight. [...] Brick, the main building material, has always been, and continues to be, used in cases where construction is mainly carried out by hand. In such cases great importance attaches to the weight of the material used in the walls, the weight of the brick. In our age – given the availability of concrete, electric motors, cranes, and other mechanisms – we have no excuse for continuing to employ the old methods of working. Everyone knows how much time and labor is

41 need to make brick. Clay has to be dug out of quarries, worked by clay-pounder to produce raw brick. Then this material is dried, loaded into a kiln, baked, and the finished bricks are transferred to the warehouse, transported to the building site, raised onto scaffolding, and laid on the wall. And all this has to be done many times over with each brick being manipulated like the pieces of a mosaic. Instead of brick, wouldn’t it be better to make concrete wall sections of a size that will be convenient for the lifting mechanisms at our disposal – i.e. weighing two, three, five tonnes? The advantages of using sections are high levels of productivity and high output. It’s no accident that many other countries make extensive use of concrete, not brick, in construction. [...] There can be no serious thought of industrializing construction if we are going to continue to increase the number of building organizations. Everyone surely realizes that it is not in the power of small – and, consequently, weak – building organizations to employ industrial methods of working. We must set about decisively strengthening our building organizations. Without this there can be no question of industrializing construction. Highly instructive in this respect is the reduction of numbers of building organizations in Moscow – where a single organization, Glavmosstroy has been set up on the basis of the 56 Mossoviet building trusts and various ministries and departments. When the establishment of Glavmosstroy was being discussed, there was much talk of Mossoviet not being able to handle such a large organization, and there were fears that sidelining the ministries would lead to disruption of the plan for construction of residential buildings. It might have been supposed that during the first years of Glavmosstroy’s existence there would be some organizational problems that might prevent fulfillment of the plan. However, all such fears proved groundless. [...] Our country is engaged in building industrial enterprises, residential buildings, schools, hospitals, and other structures on a large scale. This construction program is of vital importance. We have an obligation to significantly speed up, improve the quality of, and reduce the cost of, construction. In order to do so, there is only one path – and that is the path of the most extensive industrialization of construction.

Eliminating design flaws; improving how architects work [...] Given the scale on which we are building industrial enterprises, residential buildings, schools, hospitals, and cultural and services facilities, any delay in design work is unacceptable. Our entire country is covered in building sites. Every year the Soviet state allocates many billion rubles to construction. Literally each one of us is interested in construction work proceeding smoothly. It is unacceptable that building work often drags on as a result of the slowness of our design organizations and that sometimes design of even simple buildings lasts two years or longer. The interests of industrialization of construction dictate the necessity of reorganizing how our design organizations work, of making production of standard designs and use of already existing standard designs the main element in their work. [...] Many employees of planning and design organizations underestimate the importance of standard design. Evidence of this is to be seen in the following facts. Of the 1,100 construction-design organizations in our country, only 152 are partly engaged in producing standard designs. From 1951 to 1953 a maximum of one per cent of resources allocated for design work was spent on production of standard designs. In 1953 only 12% of the total volume of industrial buildings erected was built using standard designs. And this year there has been only a slight improvement in the situation. [...] They [architects] are all agreed that use of standard designs will significantly simplify and improve the quality of construction, but in practice many architects, engineers, and – in industrial construction – technologists too aspire to create only their own one-off designs. Why does this happen? One of the reasons, evidently, is that there are flaws in the way we train our architects. Led on by the example of the great masters, many young architects hardly wait to cross the threshold of their architecture institutes or find their feet properly before wanting to design nothing but unique buildings and hurrying to erect a monument to themselves. If Pushkin created for himself a monument ‘not made by human hand’, many architects feel they simply must create a ‘handmade’ monument to themselves in the form of a building constructed in accordance with a unique design. (Laughter, applause.) [...]


Мы не против красоты, но против излишеств.


Why are there 38 standard designs of schools in current use? Is this expedient? The reason for this is evidently that many workers approach their jobs in construction with no regard for cost-saving. We must select a small number of standard designs for residential buildings, schools, hospitals, kindergartens, children’s nurseries, shops, and other buildings and structures and conduct our mass building programs using only these designs over the course of, say, five years. At the end of which period we shall hold a discussion and, if no better designs turn up, continue in the same fashion for the next five years. What’s wrong in this approach, comrades? [...] I want to share with you my impressions and comments I have regarding how architects work. Above all, I want to address the President of the Academy of Architecture, comrade Mordvinov. Comrade Mordvinov, we have often met in Moscow on matters of work. I know you as a good organiser: you showed your skills in the high-speed conveyor-belt construction project during development of Bol’shaya Kaluzshkaya ulitsa. High-speed conveyor-belt construction was then being carried out for the first time and comrade Mordvinov was among those taking part. After the war, however, comrade Mordvinov underwent a change. He became a different man. As in the song from the opera ‘The King’s Bride’: ‘This isn’t the Grigory Gryaznov I used to know!’ (Laughter, applause.) A common feature of construction in this country is wastage of resources, and for this a large part of the blame rests with the many architects who use architectural superfluities to decorate buildings built to one-off designs. Such architects are a stumbling block in the way of industrializing construction. In order to build quickly and successfully, we must use standard designs in our building, but this is evidently not to the taste of certain architects … If an architect wants to be in step with life, he must know and be able to employ not only architectural forms, ornaments, and various decorative elements, but also new progressive materials, reinforcedconcrete structures and parts, and, above all, must be an expert in cost-saving in construction. And this is what comrade Mordvinov and many of his colleagues have been criticized for at the conference – for forgetting about the main thing, i.e. the cost of a square meter of floor area, when designing a building and for, in their fascination with

47 unnecessary embellishment of facades, allowing a great number of superfluities. The facades of residential buildings are sometimes hung with a multitude of all kinds of superfluous decoration that point to a lack of taste in the architects. Builders sometimes even have difficulty executing these decorations. In this matter much influence has been exercised by the construction of high-rise buildings. In designing such buildings, architects have mainly been interested in creating a silhouette and have failed to take thought of what the construction and exploitation of these buildings would cost. When a wall is given a complex contour simply for purposes of beautification, the consequence is unnecessary expenditure on the building’s use as a result of large heat losses. This is the reason why the annual excess expenditure on fuel for the building on Smolenskaya ploshchad’, for instance, is 250,000 rubles. This is for one building on its own. Let me give you some figures for the proportions of floor area in highrise buildings. Total floor area: 100%. Building at Krasnye vorota work rooms 28.1% subsidiary rooms 23.1% infrastructure and services 14.9% construction 33.9% Building on Smolenskaya ploshchad’ work rooms 30% subsidiary rooms 24% infrastructure and services 11% construction 35% These figures clearly show how little space in high-rise buildings is occupied by primary functions and how much is given over to socalled ‘constructional structures’. By ‘constructional structures’ we mean walls and other structures. In high-rise buildings such space far exceeds the norm as a result of the emphasis put on giving buildings an impressive silhouette. This is space that can be looked at only; it’s not for living or working in. (Animated reaction, laughter, applause.) [...]

When comrade Mordvinov was speaking, I asked him about the cost of the high-rise Hotel Ukraina, of which he was the architect. It should be said that comrade Mordvinov is no laggard, but is right in step with those who permit superfluity in the architectural decoration of buildings. The cost of one square meter of space occupied by primary functions in Hotel Ukraine is 175 percent of the cost of such space in Hotel Moskva. Can it really be permissible that in one and the same city – Moscow – the difference in cost of construction of residential buildings designed by different authors is 600-800 rubles for every square meter of living space. [...] Certain architects have a passion for adding spires to the tops of buildings, which gives this architecture an ecclesiastical appearance. Do you like the silhouette of churches? I don’t want to argue about tastes, but for residential buildings such an appearance is unnecessary. It’s wrong to use architectural decoration to turn a modern residential building into something resembling a church or museum. This produces no extra convenience for residents and merely makes exploitation of the building more expensive and puts up its cost. And yet there are architects who fail to take this into account. Architect Zakharov, for instance, submitted plans for developing Bol’shaya Tul’skaya ulitsa in Moscow with the construction of houses whose contours differ little from those of churches. Asked to explain his reasons for so doing, he replied: ‘Our designs fit in with the highrise buildings; we have to show buildings’ silhouettes’. So this, it emerges, is what comrade Zakharov is most concerned about: he needs beautiful silhouettes, but what people need is apartments. They don’t have time to gaze admiringly at silhouettes; they need houses to live in! (Applause). In his designs for houses on Lyusinovskaya ulitsa Zakharov decided to put sculptures at the corners of his buildings, from the 8th floor upwards. On the top floor he sliced off the corners, and in these slanting corners put windows, outside which, on the windowsills, sculptures were supposed to stand. A fivewall room with an angled window is inconvenient for living in, not to mention the fact that the residents of this room must spend their entire lives staring at the back of a sculpture. Of course, it’s not particularly pleasant to live in a room like this. It’s good, then, that these houses were never built and that comrade Zakharov was restrained from his art.

49 And all this is called architectural and artistic decoration of buildings! No, comrades, this is architectural perversion that leads to the spoiling of materials and to unnecessary expenditure of resources. Moscow’s organizations have taken the right decision in dismissing comrade Zakharov from his post as head of an architectural studio. But for the good of all of us this should have been done much earlier. [...] The serious mistakes being made by design organizations and particular individual architects largely have their explanation in the incorrect guidance issuing from the Academy of Architecture and many leading architects. Consider the kind of guidance that has been given until recently: A.G. Mordvinov, President of the Academy of Architecture, in an article entitled ‘Artistic problems in Soviet architecture’, published in Arkhitektura No.1 (1945), writes: ‘Architecture serves the purpose of satisfying the people’s aesthetic requirements … The creation of important works of architecture calls for constructional volumes not dictated by direct practical need (porticoes, monumental halls, towers) … I doubt whether there is a single city that, if it wants to be beautiful, can do without high-rise compositions.’ Professor A.V. Bunin in his article ‘On the use of the urban legacy in post-war restoration construction’, likewise published in the above collection, asserts: ‘In order to embellish the city there is a need for entire buildings – including with domes and towers – that are not justified by any utilitarian function … The Soviet city is undergoing a crisis of vertical development … City centers with their public buildings, towers, and domed structures must be unique designs without any recourse to standardization.’ I could give many more examples of such sayings. [...] Certain architects try to justify their incorrect principles and the superfluities in their designs by referring to the necessity of fighting Constructivism. But the fight against Constructivism is a flag that is waved to conceal wastage of state resources. What is Constructivism? This is how, for instance, the Large Soviet Encyclopedia defines this tendency: ‘Constructivism …. substitutes for artistic creation ‘the execution of constructions’ (hence the name

‘Constructivism’), i.e. naked technicalism. While calling publicly for functional, constructive ‘expediency’ and ‘rationality’, the Constructivists in fact moved in the direction of aesthetic admiration of form divorced from content … A consequence of this was that anti-artistic, depressing ‘box style’ that is typical of modern bourgeois architecture … Examples of Constructivism have been subjected to harsh criticism in many instructions and resolutions issued by the Party … ‘ (Large Soviet Encyclopedia, 1953, vol.22, p.437) This definition of Constructivism is not, of course, exhaustive. But even this characterization of Constructivism shows the bankruptcy of some architects who, shielding themselves with phrases about fighting Constructivism, in fact sacrifice to facades, i.e. to form, convenience of internal floor plan and building exploitation and thus show contempt for people’s essential needs. Certain architects who argue for the need to fight Constructivism are guilty of the opposite: they decorate the facades of buildings with superfluous and sometimes utterly unnecessary decorative elements that require expenditure of state resources. These architects call buildings that have no towers, built-on porticoes, or columns or whose facades are not decorated with bits of stage scenery ‘boxes’; and they accuse them of relapsing into Constructivism. Such architects could perhaps be called ‘inside-out Constructivists’ in as much as they themselves are on the slippery path to ‘aesthetic admiration of form divorced from content’. [...] The fight against Constructivism must be conducted using reasonable means. We must not get carried away with architectural decoration or aesthetic embellishment, nor should we crown our buildings with completely unjustified towers and sculptures. We are not against beauty, but we are against superfluity. The facades of buildings should be of beautiful and attractive appearance, and this should be achieved as a result of the entire edifice having good proportions, well-proportioned window and door apertures, well-positioned balconies, correct use of the texture and color of facing materials, and a proper presentation of wall parts and structures in buildings made from large sections and panels. [...] In this connection I would like to tell you of the impressions we formed after our conference in the city of Sverdlovsk. Sverdlovsk is a large, fine city where the might of the Soviet Union is plain to see. It has

51 important factories that produce fine machinery. But when it comes to urban construction and improvement, this major centre has some large failings. For example, during reconstruction of the building of the City Executive Committee the main facade was fitted with a tower and spire. Construction of the spire alone cost almost two million rubles and reconstruction of the whole building cost nine million. The larger part of this expenditure was probably due to work involved in readying the facade for the high-rise part of the building and in constructing the tower. Money spent on building the spire would on its own have sufficed to build two schools for 400 pupils each. On one of Sverdlovsk’s streets there is a large five-storey building. - ‘This is a mill,’ comrade Kutyrev, Secretary of the Regional Committee, explained to us, and then added: ‘But we want to build a new mill and convert this building into a hotel.’ - ‘Convert it – how?’ we asked him. - ‘Yes,’ said comrade Kutyrev. ‘Our plan is to convert it into a hotel.’ - ‘But why rebuild a mill as a hotel?’ we said to him. ‘Wouldn’t it be better to build a new hotel?’ Judge for yourselves. Can it really make sense to convert a building currently in use as a mill into a hotel and then build a completely new mill? (Laughter, applause.) This money could be used to build a good new hotel, which would be better and cheaper. Where’s the common sense, where’s the economic expediency? Then we continued on our way round Sverdlovsk. The Regional Committee Secretary said: ‘This roadway we’re also thinking of redoing.’ - ‘And what do you want to do with it?’ - ‘Tarmac it over.’ The roadway was made of granite cobblestones. It would outlive our grandsons, while tarmac wouldn’t last more than ten years. Why, we have to ask, the desire to spoil a granite carriageway? When we drove up to the Party Regional Committee building, the Committee Secretary announced: - ‘Here’s our committee building. We’re thinking of reconstructing it.’ - ‘What kind of reconstruction? For what purpose?’ - ‘We don’t like the facade. It must be completely changed.’ What is meant by ‘changed’? What will be the cost of modifying

a six-storey building? It’s clearly cheaper to put up a new building than to reconstruct an old one. When you hear proposals of this kind, you can’t help remembering Shchedrin ridiculing the governor who knocked down everything built by his precursor. It turns out that the habits mocked by the Great Russian satirist Shchedrin are still alive among us today! (Applause.) [...] Improving quality: the most important task faced by our builders Comrades, special attention should be paid to improving the quality of construction. We must build not merely quickly, but unfailingly well and sturdily, and we must value our reputation as builders. Buildings should be convenient for living in and convenient in exploitation. Badly built buildings have to be repaired after short periods of time, which means having to spend extra money. This applies to all types of construction. First and foremost, I would like to talk about quality of construction in residential buildings. Are the walls and ceilings of our buildings well made? I think they are very well made. In our residential buildings, schools, hospitals, and other buildings the walls and ceilings are constructed in such a way that they will perform their functions for hundreds of years. There can be no doubt about this since we use reinforced concrete for construction. But it has to be said that the decoration of buildings is often done badly. What’s more, many workers put up with clearly unconscientiously work in decorating buildings. This has been said in full fairness by many comrades at the conference. Recently comrades Bulganin and Mikoyan and myself had to visit many cities in the Far East, Siberia, and the Urals. We were looked after well. Which is understandable – given that we’re demanding guests and that we have the power to criticize – and in fact do even more than just criticize. So naturally they tried to ensure the best conditions for us. (Laughter, applause.) In the city of Sverdlovsk we lived in a hotel. This hotel was well and sturdily made. It has to be supposed that we were given by no means the worst rooms. (Laughter.) And in this hotel we saw that the bathroom and toilet blocks were very badly built and that the quality of decorative work was poor. We asked for the hotel director and the city leaders and said to them: ‘Look how poor this work is!’

53 Evidently, there was a failure to require proper standards during construction. The quality of the tiling was poor and it had been carelessly laid. The pipes in the toilets and bathrooms were covered in rust and had been hurriedly painted with some sort of grey paint before our arrival, with more paint being splashed onto the walls at the same time. The way that these pipes had been joined together was very bad and I, as an ex-plumber, was very indignant: even in re-Revolutionary times pipe joints down the mine were done better and more cleanly than in this hotel in Sverdlovsk. [...] Builders must be told about such failings – and there are many of them – and be told to drastically improve the quality of their work. Comrade Yudin, the Minister for the Construction-Materials Industry, and other workers in the construction-materials industry should not give themselves airs, but should learn from our friends in Czechoslovakia, who make fine construction materials and parts. (Applause.) They can also learn from the German Democratic Republic, where they produce fine facing tiles. It has to be said without beating about the bush that some comrades learn too little from others and, what is more to the point, don’t even desire to learn. (Applause.) [...] Special attention should be paid to improving the quality of panels made of wood. In many houses window transoms and doors are badly made. And you know that when someone walks into a house, what he notices first of all is the door – how well it closes, whether there are any chinks in it, how it’s painted. He also looks to see how the windows have been made and what the various fittings are like. We must work constantly and insistently to improve the quality of decorating work. In residential buildings the stairwells must likewise be well decorated. There is much that must be done to improve the quality of soundproofing in houses. We especially need to work on insulation between apartments; this should be beyond reproach. In this case we need to make sure that walls between apartments and between different floors conform with soundproofing requirements. [...] Production of linoleum must be expanded. Floors covered in linoleum are no worse than parquet floors; they’re more hygienic and smarter. It is easier to look after such floors than after parquet ones. Everyone knows that parquet floors have to be waxed – which is a complicated

business and requires extra expenditure. We should value women’s labor and try our best to lighten it. [...] For decorating the external walls of buildings the best material is ceramic tiling. Ceramic facing is long-lasting, aesthetically pleasing, and does not change color during use. [...] [...] The main thing is, it’s vital that order should be kept: no construction should begin without an architectural design, without an estimate, or without detailed plans. (Applause.) But what currently happens in practice? No sooner has a decision been taken to build something than a report comes back saying that construction has begun. And there isn’t even an architectural plan for the building. It’s well known that before starting construction the site must be well prepared, roads built, supply of water and electricity taken care of, and full architectural plans drawn up [...] We lose a great deal as a result of our building sites not receiving metal and other materials in the right assortment. I’ll give two examples, but builders could produce such examples without end. Wire with a diameter of 5.5 mm is needed for reinforced concrete. There isn’t any The builders are told: take wire that is 1 mm wider in diameter. You might think it hardly makes a difference – just one millimeter, not worth getting into a fight about. And yet in 1953 in the case of building done by the Ministry of Construction this millimeter led to an extra 4800 tonnes of metal being used. That’s the kind of figure that Gosplan goes into battle about – and quite rightly so. So that, comrades, is what this millimeter costs [...]! Increasing the productivity of labor, creating a supply of qualified builders [...] It’s well known that there is much room in the construction sector for improving productivity of labor and consequently for increasing salaries earned by workers. Such room is to be found in mechanization of building work; correct use of the powerful equipment we have on our building sites; a switch to industrial methods of construction; improvement of workers’ skills; better use of the advanced experience gained by innovators; and strengthening of production discipline. [...] In order to raise the real wages earned by workers it is necessary to ensure a growth in labor productivity and a growth in the take-home pay earned by each worker.

55 There are many examples that provide convincing proof of the opportunities available for improving productivity of labor and increasing workers’ wages. Here is one such example. I shall compare two schools of the many built in Moscow in 1954 – one in Tomkmakov pereulok and built out of brick; the other, in Kutuzovskaya sloboda, built from large blocks. Observe the difference in the amount of labor the two schools required. 7,360 man-days were spent on laying the brick walls and building cornices, ceilings and floors, staircases, and partition walls, while the same work in the building made from large blocks required 1,780 man-days – or only 24% of the number of man-days spent on the school made of brick. The average worker’s pay for the above types of work at the school made from brick was 268 rubles per man-day, while in the case of the block-built school the respective figure was 1,432 rubles, i.e. 5.3 times more. If we consider all types of work done at the brick school, pay per man-day was 142 rubles, while for the second school it was 261 rubles, i.e. 1.8 times greater. As for use of cranes, during construction of the first school 314 machine-shifts were used; while for the second 164 – or 54% – were needed. This, comrades, is where there is room for growth in labor productivity and increases in pay! [...] Comrades, I shall bring my speech to a close by expressing my confidence that builders, architects, engineers, workers in the construction-materials industry and in manufacture of machinery for construction and roads, and employees of design and research organizations will carry out with honor the tasks laid upon them by the Party and the Government; will improve still further the level, pace, and quality of construction in our country; will accelerate the bringing in of factories, mines, power stations, and manufactories; and will build residences, schools, and hospitals better and more beautifully. Goodbye until we meet again at the next conference of builders. I wish you continued success, comrades! (Wild, continuous applause. Everyone stands)

the plan is the generator

57 Unlike other creative professionals, we seem to be in the most unenviable state, because the realization of our ideas is related to the implementation of the work of hundreds or thousands of other accomplices in the construction process and the attitude towards the work (in this case perhaps the closest specifics to our work is that of the film director), with a lot of public resources and assets investment - both moral and physical, energetic and territorial. But in the circumstances of our administrative and bureaucratic regime, under total public procurement, where the formal customer is usually not the actual owner and maintainer of the object, the architecture in the real sense of the word is not actually required. Asaris, G. Ievadam. Latvijas arhitekt큰ra. 1989.

Re— examining Soviet Modern— ism Vladimir Belogolovsky

59 Is it wise or even possible, in any creative field, to go forward without attempting to understand the past? What’s the rush, anyway? Looking at the latest architectural projects all over the world, no matter how sophisticated and fantastic, few critics would argue that increasingly and quite bluntly they expose their spectacular irrelevance to specificity of the place. Perhaps the tendency for preferring novelty over relevance will reverse itself at some point in the future; however, our modern history might suggest otherwise. In any event, the fact that fundamental story of architecture lays in its history is no longer valid for at least a century, as architecture increasingly tends to make very abrupt and inconsequential turns rather than follow a particular line of development. Perhaps the current situation when students of architecture learn the work of Rem Koolhaas and Zaha Hadid before they ever hear about Le Corbusier or Alvar Aalto is a sign for alarm. History should be explored as another source of inspiration. By saying that I don’t at all suggest that straightforward solutions and stylistic quotes could literally be recycled from the past; that is not the point of any historical analysis. Still, every generation of architects should be encouraged of consulting history before projecting their own visions. Something has to come from something else before it; otherwise, there is no progress, no continuity, no layering and accumulation of various traditions. The twentieth century presents an incredibly rich variety of rapidly fading architectural styles and approaches. It is because of such richness and constant pursuit for the new that so many significant architectural periods remain to be overlooked. One such chapter is now referred to as Soviet Modernism, the thirty-year period of Soviet architecture between the time of Khrushchev’s “Thaw” (1955) and Gorbachev’s perestroika (1985). During that time modernist architecture completely dominated new construction all over the vast geography of the Soviet Union. Although, to view this architecture as a single mass-produced place-blind modernist project, would be a failure to recognize many fascinating particularities that occurred in many diverse regions. Architectural expressions achieved their highest level of originality all over the country: from Moscow and its metropolitan area, including such satellite town as Zelenograd (Soviet Silicon Valley), where this architecture bore its first fruits,

The Science Center of Microelectronics Zelenograd, Moscow Region, 1969 Model as built F. Novikov, I. Pokrovsky, V. Larionova, E. Likhtenberg

Residential Building Fleita (Flute) Zelenograd, Moscow Region, 1970 F. Novikov, I. Pokrovsky, G. Sayevich, N. Movchan


Moscow Institute of Electronics (MIET) Zelenograd, Moscow Region, 1971 F. Novikov, G. Sayevich

MIET Zelenograd, Moscow Region, 1971 F. Novikov, G. Sayevich

to the periphery – from Russian cities Kaluga, Krasnoyarsk, and Sochi to the Central Asian republics, the Caucasus, and the Baltic States. While numerous projects followed common themes, there were many local adaptations, as well as unique deviations, even if compared to projects developed internationally, both in terms of formal expressiveness and quality. There are many reasons why it is only now that Soviet Modernism is being rediscovered. Just until very recently no one would admit the artistic merits of this architecture. That was the time of the most acute economy, when any inconsistency with approved, standard designs was to be punished by administrative penalties. Special committees were formed to evaluate the use of expensive materials and finishes. Even maximum allowable limits on square footage and cubic volume were strictly controlled. In such situation it is not surprising that art and superfluities or excess had become synonymous. Builders and contractors were placed above the architects who lost their control over quality. This tendency was notably manifested in renaming national and regional magazines into Construction and Architecture from former Architecture and Construction, while the Academy of Architecture of the USSR was abolished and the new Academy of Construction and Architecture of the USSR was formed in 1956 with the new president who was a builder. No wonder that haute architecture was an anomaly then. Architecture as art could occur only when the authorities welcomed the architects’ efforts to express their creative talents. As a result, architecture we are discussing remains to be poorly documented. Then even the most adventurous of projects were not viewed as creative breakthroughs. These buildings were never taken seriously by historians and critics. They were not considered worthy followers of internationally praised daring Soviet avant-garde structures of the 1920s and early ‘30s or social realism edifices built from the mid-30s to mid-50s. Late modernist projects were entirely ignored. Sure, there is no argument that architecture in question is associated with featureless, all seem to be much the same buildings. Still, in the sea of monotonous block-like mass-produced structures, a few exceptions, however rare, deserve local and international

63 recognition, nevertheless. Finally, thanks to the recent publications and public discussions Soviet Modernism has become accepted as the intrinsic part of world modernist heritage of the second half of the twentieth century. Architect Felix Novikov (b. 1927), one of the leading practitioners of the period and a prolific writer has much to do with this progress. With unparalleled enthusiasm, for decades he kept insisting on the distinctive character of Soviet Modernism. It was Novikov who coined the term and defined the period’s precise timeframe. In 2004, he proposed its first exhibition, Soviet Modernism: 1955-1985 to Moscow’s Schusev State Museum of Architecture, which was shown there two years later by architect and historian Andrei Gozak and accompanied by a modest catalogue Art of Architecture, Soviet Modernism 1955-1985. Since then, on the wave of the increased interest in international modernism, the subject attracted the attention of numerous authors, scholars, and photographers, predominantly in the West. The most noticeable step towards recognizing Soviet Modernism was Frederic Chaubin’s series of exhibitions titled CCCP: Cosmic Communist Constructions Photographed, which were shown around the world, starting from 2006. I first encountered these surreal images of Brezhnev-era sanatoriums, circuses, palaces of pioneers, stadiums, movie theaters, war memorials, scientific research institutes, and other fantastic structures in April 2007 at New York’s Storefront for Architecture gallery. The tour followed by Chaubin’s beautifully designed book with the same title (Taschen, 2011). In his introduction, the author writes, “…the collapse of the USSR developed into amnesia, a denial commonly applied to those years of disintegration. …these objects seem to float: so close in time and yet out of time. This void taught me that history does not write itself. …We must imagine it.” In 2010, Novikov invited me to collaborate on Soviet Modernism: 1955-1985 book, which was published that year in both Russian and English by Russian publisher TATLIN. The anthology identified one hundred built Soviet works. We compiled our list trying to be as objective as possible. I fully trusted my much older friend’s

preferences, which included some of his own buildings (five out of one hundred). Did we imagine our history, as Chaubin suggests he did his? The question is not only about our subjectivity, but also in the fact that we focused on projects rarely seen by most Soviets; there were simply too few of such original projects built. For example, I grew up in Odessa (population one million). None of this Ukrainian city’s buildings produced in the space of thirty years made our list. Not having any knowledge about architecture before my professional training, I was then one of those people who were unaware of Soviet Modernism’s significance. Only after my immigration to America I gained the insight into this architecture – first, from conversations with Novikov who I met in 2002 and since 2006, by visiting some of the most prominent modernist buildings throughout the former Soviet Union in the company of the architect and on my own. To focus on the most distinctive projects rather than on typical structures is a common approach in depicting history. The evaluation of any style on a mass scale is meaningless. If the soul of classical architecture is defined by the Parthenon and Gothic is best manifested by the Chartres Cathedral, why should modernist architecture be judged by the mediocre buildings next door? Soviet Modernism should also be judged by its best achievements. In his review of the Soviet Modernism: 1955-1985 book Kenneth Frampton wrote, “Soviet modern architecture makes one realize how exceptionally varied and creative this architecture was once the stylistic rigidities of socialist realism had been relinquished. In part, this cultural liberation entailed a return to the more radical formulations of Soviet constructivism in its prime, and we find this in such works as the Georgian Ministry of Highways, built in Tbilisi in 1977. At other times, the work attained a monumentality of preColumbian dimensions as in the Palace of Culture, built in Tallinn, Estonia, in 1980. Whereas, in the Zvartnots Airport, built in Yerevan, Armenia, in the same year, one is witnessed to a dynamic rotary solution to the design of an air terminal, evidently influenced by Paul Andreu’s pioneering 1974 Charles de Gaulle Airport Terminal One in Paris. At its best, Soviet architecture, in the space of three decades, moved toward an interesting synthesis between Western paradigms and

65 the exciting legacy of its own, largely unbuilt, avant-garde tradition.” Frampton’s high praise, for the most accomplished Soviet projects, is widely shared now. The last period of Soviet Empire’s style is currently enjoying more interest than ever before and Novikov’s term Soviet Modernism has become accepted within the profession. This architecture was recently the subject of two important exhibitions: Soviet Modernism: 1955-1991/Unknown History organized by Architekturzentrum Wien in 2012, which was accompanied by a conference and a detailed catalogue, and Tresspassing Modernities shown at Istanbul’s Salt Galata the following year. More exhibitions, conferences, and books are in the making in Europe and America; many researchers are developing their thesis and PhDs on the subject and finally, new publications (such as The Aesthetic of Thaw, New in Architecture, Art and Culture; edit. O. Kazakova, РОССПЭН, In Russian, 2013) and exhibitions, namely a large retrospective of Soviet Modernism at the Museum of Moscow (2014) are now being planned in Russia. To be sure, Soviet Modernism may not be presented as an independent and original phenomenon because it is rooted deeply in outside sources. Still, its genesis is completely unique, as is the immense magnitude of its production output. Both could occur only in a country where politics and architecture go together like hand and glove. A clean break with history is the key feature of modernism. But nowhere in the world was such a break with tradition as abrupt and broad-based as in the Soviet Union. The speech of Nikita Khrushchev at the closing of the All-Union Builders’ Conference in the Kremlin on December 7, 1954, halted the fully developed architecture of the Stalinist period and redefined the essence of the Soviet architects’ creative focus for three decades to come. Despite the fact that the period from 1955 through 1985 did not yield new Le Corbusiers or Melnikovs to the world, a distinctive Soviet architecture emerged nonetheless. The unique path of architectural development in the Soviet Union is defined by the fact that it went through an absurd cycle of emotionally and politically charged u-turns, from constructivism (1919-32),

to Stalinist socialist realism (1932-54), then back to modernism (195585). Each time these turns were not only sudden, but unconditional and without tolerance to alternative ways of imagining architecture. With every turn architects felt helpless and unexperienced, as they could not rely on their immediately preceding history and traditions. More so, it became a custom with every change of direction to punish the most talented and accomplished architects. Such was the case with Konstantin Melnikov and Ivan Leonidov in the 1930s who were banned from practice altogether and with Aleksey Dushkin and Leonid Polyakov in 1955 when they were removed from their positions of heads of design studios and stripped of the coveted government prizes. The replacement of socialist realism with modernism was implemented through the political will of Khrushchev. He believed that the new time required new social politics and new architecture. First, he denounced Stalinist aesthetics, specifically his era’s architecture. Then, fifteen months later, on February 25, 1956 at the closed meeting of the Twentieth Congress of the Communist Party of the USSR, he delivered a speech—“On Personality Cult and Its Circumstances”— which denounced Stalin himself. That’s why the blame for all architectural “sins” was put on the architects directly. Their fault was judged independently of the circumstances of the times. It is hard to imagine the kind of shock it must have been for the architects who wholeheartedly served the state, practicing in the only then official style – social realism. Novikov himself was the product of the times, as he graduated from Moscow Architectural Institute (MArkhI) in 1950 and practiced Stalinist architecture for five years before Khrushchev’s drastic change of course. Here is how he recalls his personal transformation: “Khrushchev’s message came as a total surprise to the Soviet architects—thunder in the midst of clear sky. Khrushchev was not ashamed of his choice of words. He described all our creations as ‘over-indulgent’ and full of superfluities. He humiliated the entire creative guild and subjected the architects to ‘civil execution,’ accusing us of being excessive and wasteful in the name of our egoistic interests of creating ‘monuments to ourselves.’ He mocked the names of the profession’s respected masters, using the ironic

67 adjective ‘dear’ (meaning expensive) to underscore the price of their creations. These words delivered a spectacular blow, leaving the architects surprised and perplexed. What were we supposed to do? Wasn’t all of our previous creative practice based on the Party’s agenda and developed with its full support? And weren’t we generously rewarded for this service?” It is important to visualize what was being built in the first half of the 1950s in the USSR to realize how radical were the changes. In 1953, the pompous complex of Moscow State University overlooking Lenin Hills was finished, featuring an endless repertoire of classical details, an abundance of ornaments and symbols of socialist realism, figurative sculptural compositions, wall friezes, and splendid exterior and interior decorations of pure marble and rare species of wood, plated in bronze, brass, and gold. This iconic building was the tallest of so-called Moscow’s Seven Sisters (locally known as Vysotki or high-rises), a group of seven skyscrapers built from 1947 to 1953 in celebration of 800-year anniversary of Moscow, as well as the victory in the Great War. These elaborate neo-Gothic buildings were designed in official Stalinist style and were influenced by skyscrapers built in America in 1920s-30s. Apart from the Seven Sisters in Moscow several similar buildings were built – one in Kiev, another in Riga (Latvian Academy of Sciences, 1953-56), another yet in Prague, Czechoslovakia, and one more in Warsaw, Poland. Just four months prior to Khrushchev’s initial speech regarding a mandated shift in architecture, the VDNKh [“VDN-hah”], or All-Union Exhibition of People’s Economic Achievements (1954), which included elaborate agricultural, industrial, social, and scientific expositions, reopened for the first time since the end of World War II. For this occasion, many existing pavilions were rebuilt, and new ones were created in an even more pretentious style than the old ones. The main attraction of the unique palatial complex was the Peoples’ Friendship Fountain, encircled by a ring of gold-plated, sisterfriend statues symbolizing the union of all republics of the USSR. Just as exuberant was the Moscow Hippodrome (1955), designed by leading neoclassicist Ivan Zholtovsky. Its monumental pediment holds a theatrical display of Roman architecture with an imposing

central quadriga, prancing stallions, and muscular figures of workers and farmers in niches surrounded by symbols of five-pointed stars and horns of abundance. It is hard to envision what fantasy-like and fairytale apotheosis Stalinist architecture might have reached by the end of the decade if Khrushchev had not interrupted its development. While Stalin’s socialist imaginings were flourishing in the Soviet Union, radically innovative architecture was being developed in the West. Now they are iconic classics of the mid-twentieth century modernism: Pier Luigi Nervi’s elegant and airy, reinforced concrete structures in Italy; minimalist glass and steel twin towers 860–880 Lake Shore Drive in Chicago by Mies van der Rohe (1949-51); Wallace Harrison’s the United Nations Headquarters complex in New York (1948-52), and Le Corbusier’s Chapel of Notre Dame du Haut in Ronchamp, France (1954) among many others. The contrast between what was being constructed in the USSR and the West was vast. The contemporary western architecture projected a sense of democracy, manifested in the openness, transparency, and lightness of its new structures. However, these were not necessarily the qualities appealed to Khrushchev, whose artistic sensibilities were far from progressive. What he demanded was to dramatically scale down the expenses and increase the production. For the first time, the Soviet government charged itself with resolving the most acute national problem— the housing shortage. Only modern architecture would be up to the task. The homegrown construction industry was missing the advanced technologies. There was a need to be educated about modern materials and methods of construction. It was essential for Soviet architects to learn these directly from the West. The task of developing contemporary architecture was handed by Khrushchev to architects who had been trained in classical traditions (there were simply no other practitioners at the time) and who had been building in the neoclassical style. By following the classical examples mandated by Stalin, they openly rejected the constructivist architecture developed by their countrymen one generation earlier.

69 Three leading architects were sent on exploratory visits abroad. As Novikov elaborates in the book, “The chief architect of Moscow, Alexander Vlasov, went to the United States; the first secretary of the Union of the Architects of the USSR, Pavel Abrosimov, traveled to Italy; and Joseph Loveiko, who would soon replace Vlasov, journeyed to France. When these architects returned, they shared their impressions with colleagues at home, who filled their lectures at the Central House of Architect to capacity. Why was there such an interest in these foreign experiences? Because our architectural past did not provide a way forward. First, there was our heritage of the avant-garde projects of the 1920s, which lost credibility with the passing years. One respected professor spoke only with sarcasm about the house-studio of Konstantin Melnikov, which is a revered building today.” Novikov was present at all three lectures. Great modernization project on epic proportions was unfolding right in front of his eyes. But what could three lectures possibly do for thousands of confused architects all over the country? They absolutely needed to experience new architecture firsthand. Yet, the country was still closed. And it could be opened only by one person—Khrushchev. On November 4th, 1955, almost a year after his Kremlin speech, he signed the Party-government resolution, “About eliminating superfluities in design and construction,” which specifically mandated Soviet architects “more boldly to master advanced achievements of the national and international construction industries.” The borders have finally opened, at least for the most privileged of architects. Novikov was at the fore and he went to his first trip abroad in 1957 to Italy. He recalls, “What a magnificent impression it provided! There was such a contrast—the ecstasy of meeting the renowned buildings of antiquity and the real shock of encountering new architecture. It could be said that we looked at both with equally hungry eyes. The only difference was that the former, for the most part, inspired our souls, while the latter, our brains.” Khrushchev’s unexpected opening of Soviet borders proffered an opportunity for these architects to explore the best Western examples of contemporary architecture first-hand, which they welcomed with

great enthusiasm. Modernism was the gestalt of the time, and it would succeed in connecting the utopian Soviet state with the reality of the free world, even if only in terms of aesthetics. After an interval of more than twenty years, the country again became frequented by foreign architects. In fact, Moscow hosted the Fifth Congress of the International Union of Architects in 1958. Before going through the list of some of the projects soon started to be built by these young architects it is important to quote Novikov one more time to better understand what he and his fellow architects were feeling then, “The encounters with contemporary foreign architecture caused a certain enlightenment. Western masters would now return to us the relay race that they assumed a quarter of a century earlier from our avant-garde. Only as a result of this did our 1920s architectural history appear to us in the right light. Both impressions created impulses that led to a new movement in our country that I call ‘Soviet Modernism,’ the period between 1955 and 1985. It came with noticeable delay and was in some ways derivative and secondary, often naïve, but it was, nonetheless, our own.”

FROM GENERIC TO THE ICONIC Let’s go over some of the Soviet modernist projects. They can be presented and analyzed on many levels. I would like to line them up in a chronological order to underline a particular visual progression – from being conceived as generic, in other words, anonymous and non-discrete architecture in early 1960s to increasingly iconic, image-driven, and signature type structures of later years. In my opinion, such analysis is particularly relevant today, when there has been a similar shift in architecture but in reversed direction – from the iconic to generic, from signature buildings to performance-driven and mathematically calculated rather than emotionally expressed structures. I view the buildings in question not as facts of history,


Palace of Pioneers, Moscow, 1962 Parades Square, Bird’s Eye View V. Egerev, V. Kubasov, F. Novikov, I. Pokrovsky

Palace of Pioneers, Moscow, 1962 Concert Hall Building V. Egerev, V. Kubasov, F. Novikov, I. Pokrovsky

but as an exploration, the material for constructing a particular narrative. It could be said that I am imagining my history, as Chaubin did his. It may not be accepted by historians or even by the Soviet architects themselves, as their intentions may have been very different from my interpretations, after the fact. But this should not matter, as there is no such thing as objective history. It is my view, a personal perspective. Initially, even important cultural buildings were built as generic containers of glass and concrete. Such was the Soviet Pavilion at World’s Fair in Brussels (A. Polyansky, 1958). Despite long tradition of Soviet pavilions at World’s Fairs being built as heroic and ideological icons – such as at Paris Expos by Konstantin Melnikov (1925) and Boris Iofan (1937) – this building did not feature a distinct form and did not carry any signs of ideology. This is despite the fact that this World’s Fair was much anticipated, as it was held for the first time after the War and the Soviet Pavilion was facing directly the American one at the time of the escalating tensions during the Cold War. Moscow’s Palace of Pioneers (V. Egerev, V. Kubasov, F. Novikov. I Pokrovsky, 1962) – competition winning project – was one of the first true experiments of Soviet modernism. The project features such innovations as open composition with blurred boundaries between interiors and landscape, pure geometric forms, light structures, deep cantilevers, new materials and finishes. Many solutions were carried out by architects spontaneously, right on the construction site. The palace was true testing ground for a very young group of architects. Khrushchev personally opened the complex and offered his positive review and approval: “Beauty is subjective. One person may like this project, another may not, but I like it!” The complex does not manifest itself in an iconic form. Still, it became one of the icons of the 1960s. It was a true showcase of Soviet architecture and renewal process, visited by numerous dignitaries and famous personalities, including such modernists as Alvaro Aalto and Lucio Costa. One of the complex’s accents, the Concert Hall building presents itself as a pure minimalist and refined block of glass. Hotel Yunost (Youth) also in Moscow (Yu. Arndt, T. Bakhusheva, V. Burovin, T. Vladimirova, 1961) is another example of pure, suspended


Palace of Pioneers, Moscow, 1962 Main Hall, Winter Garden Interior V. Egerev, V. Kubasov, F. Novikov, I. Pokrovsky

Palace of Pioneers, Moscow, 1962 Main Hall, Pioneers’ Café V. Egerev, V. Kubasov, F. Novikov, I. Pokrovsky

over the landscape minimalist volume. The hotel was built the same year when Yuri Gagarin went into space; it became favorite among Soviet cosmonauts in the 1960s. The Kremlin Palace of Congresses (M. Posokhin, A. Mndoyantz, 1961) was built as a blunt out of scale and place, indistinct volume in the midst of the Kremlin complex, surrounded by 14th to 19th century cathedrals. Despite its generic form the building became an icon of its time – it remains the only modern structure in the historical complex. New, freshly built buildings were just appearing then. Their contrast to richly decorated with classical details Soviet architecture of the early 1950s was overwhelming. Everyone naïvely hoped that the whole world would become freer, more fair, and life in general would get much better. This was not meant to be. Soon, a wave of dull panel construction, indifferent to humanity and the environment, would wash over the whole country. In early 1960s a great deal of new buildings were built, as millions of people were still living in communal and dilapidated apartments. In nine years 54 million people or quarter of the country’s population moved to individual apartments. In contrast to the refinement of the first modernist projects thousands of featureless residential blocks without top and bottom were built all over the country, ignoring very distinct typographic, cultural, climatic, and geographic conditions. In the West, all styles of architecture peacefully coexisted with modernism, but, in the Soviet Union, architecture of the period was exclusively modernist and almost entirely standardized. Seemingly endless, look-alike, five-story houses, popularly called khruschchoba—a play on Khrushchev’s name and the word for slum, trushchoba—dominated the everyday lives of millions of people. Architectural critic Alexander Ryabushin wrote about this trend in his book Landmarks of Soviet Architecture 1917-1991 (Rizzoli, 1992): “In the sixties, it seemed that all multiplicity of form—regional, national, and local—had disappeared from architecture forever. Mass production in the mode of the industrial conveyor belt had flattened the city. The amount of residential space increased, but blandness was implacable. This didn’t happen just to individual cities— the architectural character of the whole country was lost.”


V. Belogolovsky

Palace of the Arts, Tashkent, Uzbekistan, 1965 V. Berezin, S. Sutyagin, D. Shuvaev, Y. Khaldeev

El Lissitsky, Proun R.V.N.2, 1923 Sprengel Museum Hannover

Central Stadium, Krasnoyarsk, Russia, 1968 V. Orekhov

Reconstruction of Ilych Square, Moscow, 1966 I. Gunst, K. Pchelnikov

1967 Expo Soviet Pavilion, Montreal, Canada M. Posokhin, A. Mndoyantz, B. Tkhor

Taking this grim reality into account, the creative efforts of those few architects who tried to create rigorous and in some cases personal architecture can be described without the slightest exaggeration as a professional bravery. It is still a mystery that some of the most original buildings emerged at all. One of such early examples is the Palace of the Arts in Tashkent, Uzbekistan (V. Berezin, S. Sutyagin, D. Shuvaev, Y. Khaldeev, 1965), which assumes a form of a section of a Doric column, appropriately symbolizing an idealistic temple of the arts. Or strikingly elegant bowl of the Central Stadium in Krasnoyarsk (V. Orekhov, 1968) with its curved and straight ramps providing a stylish descent to the surrounding circular plaza. This dynamic composition, if viewed from above, recalls suprematist paintings by El Lissitzky and Kazimir Malevich. The clarity of this almost metaphysical in appearance complex could serve as an inspiration to modern-day sports arenas. Similar in spirit urban compositions can be found in Moscow’s socalled microrayons or microdistricts where two similar ring-shaped apartment buildings were built independently in 1972 and 1979. With the neighboring elongated apartment blocks they make up intriguing abstractions of circles, rectangles, and lines on truly cosmic scale, as such expressions could only be appreciated from space. By mid-1960s Soviet architecture was producing more and more iconic buildings. The 1967 Expo Soviet Pavilion in Montreal (M. Posokhin, A. Mndoyantz, B. Tkhor) presented a strong contrast to the aforementioned generic 1958 Soviet Pavilion building in Brussels. The building’s expressive form helped to draw 13 million visitors under its ski-ramp like roof. The heroic building became the most popular pavilion at the Expo, after which it was taken apart and rebuilt at Moscow’s All-Union Exhibition of People’s Economic Achievements grounds along many other iconic structures, including Boris Iofan’s 1937 Pavilion brought here as a trophy from Paris; today it continues to serve as an exhibition space. The 1960s saw the rise in popularity of futuristic and utopian projects. They were inspired by Soviet victories in early years of space exploration. The most fantastic and utopian of these projects were

77 done by Vyacheslav Loktev, Igor Gunst, and Konstantin Pchelnikov. They resembled modular space stations and reflected similar ideas to the metabolists in Japan, particularly such works as Clusters in the Air by Arata Isozaki (1962), which explored ideas of building massive housing clusters that would grow in size with height, like gigantic trees, occupying small footprints to free up the land. Another building that appears like it is just about to take off is Ostankino TV Tower in Moscow (N. Nikitin, 1967). A plethora of global building types was completely missing in the Soviet Union – there were no projects to be done for corporate headquarters, places of worship, private universities, museums, banks, luxury apartment buildings, shopping malls, night clubs, spas, and perhaps most importantly, single-family homes; this last building type will be explored in more details in the final chapter. Therefore, only functionally unique projects had a chance to incorporate architectural breakthroughs. A TV tower was such type of a building. Monolith concrete structure, over half a kilometer tall, broke many records. It was world’s tallest tower at the time and remains the tallest in Europe. Associated with such images as a syringe, a rocket or an upside-down lily with ten petals. The tower’s reinforced concrete stem holds multilevel “pucks” providing various technical and public functions. With domes and spires of traditional churches in the background the tower appears to be a modern-day cathedral of technology. Tsiolkovsky State Museum of the History of Cosmonautics in Kaluga, Russia (B. Barkhin, K. Fomin, E. Kireev, N. Orlova, V. Strogy, 1967) presents an unusual composition with locked in place soft form of the off-centered parabolic dome of the planetarium, which appropriately recalls ready for its space exploration mission aircraft. The Council for Mutual Economic Assistance (SEV) Building in Moscow (M. Posokhin, А. Mdoyantz, 1969), which culminates the Kalinin Prospekt Complex or New Arbat (M. Posokhin, А. Mdoyantz, 1967) also targets at the sky. Its erect and dynamic form is made up of two softly bent in plan wings, which are connected by elevators’ hallways. The resultant form is associated with an open book and symbolizes openness and collaboration.

Tsiolkovsky State Museum of the History of Cosmonautics Kaluga, Russia, 1967 ŠYuri Avvakumov

Ostankino TV Tower, Moscow, 1967 N. Nikitin ŠVasily Egorov


Kalinin Prospekt Complex (New Arbat) Moscow, 1967 M. Posokhin, А. Mdoyantz ©Igor Zotin

Mutual Economic Assistance (SEV) Building Moscow, 1969, M. Posokhin, А. Mdoyantz ©Nikolai Rakhmanov

81 Many buildings, particularly circuses were designed to look like flying saucers. The most striking of such projects are the Scientific Research Center in Kiev, Ukraine (L. Novikov, F. Yuriev, 1971) and circus in Kazan, Russia (G. Pichuev, O. Berim, V. Panova, 1967). The Kazan Circus, a giant structure with lower plate-like form holding the upper one. The interior diameter is 65 meters with no internal supports. When the building was finished local government had doubts about its safety. The architects and engineers were asked to test the building’s strength in person. They were lined up under the structure while 2,500 soldiers filled the seats of the auditorium. The fact that the building is still standing serves a good proof that the nerve-racking experiment had a happy ending. Iconic buildings were built on many scales. A small pharmacy in Moscow (E. Asse, A. Larin, 1973) with red cross symbol dominating on its façade falls perfectly into the category of “ducks” according to Robert Venturi’s clever proposition of categorizing buildings into “ducks” and “decorated sheds.” Cinema Rossiya in Yerevan (G. Pogosyan, A. Tarkhanyan, S. Khachikyan, 1974) features two movie theaters forming deep canopies over public plaza. The building’s profile resembles the double peak mountain Ararat in Turkey, which is prominently visible from the center of Yerevan. The solution of the Lego-like structure of the Ministry of Highway Construction in Tbilisi, Georgia (G. Chakhava, 1977) very appropriately reminds multi-level American highway flyovers. The complex’s architect was also the deputy Minister of Georgia’s Ministry of Roads. In other words, the same person was both the author and client. This fact explains, at least partially, an unusual design solution. The building’s deep overhangs were rationalized by the tightness of the site. To fit all the necessary functions in a typical building would have required an expensive thirty-five-story tower. The realized elegant solution allowed minimizing the building’s footprint and retain most of the site untouched. Still, all rationales aside, this original project clearly is inspired by the ideas of El Lissitzky’s horizontal skyscrapers, often referenced in contemporary architecture and particularly evident today in such projects as by Steven Holl and Rem Koolhaas.

Sports Complex, Krasnoyarsk, Russia, 1981 V. Orekhov

Sports and Concerts Complex, Yerevan, Armenia, 1984 K. Akopyan, G. Pogosyan, S. Khachkyan, G. Mushegyan

Danilovsky food market, Moscow, 1987 N. Kancheli V. Belogolovsky

83 Automotive Service Center in Moscow (1978) was designed by one of the most prolific Soviet architects, Leonid Pavlov who expressed his architecture on grand urban scale in the spirit of Le Corbusier. The building is triangular in plan and is associated with forward striving aircraft carrier. Another project, which resembles a ship is a sports complex in Krasnoyarsk (V. Orekhov, 1981) with its shell resembling a sailing boat without the superstructure. The building sits on a narrow island in the midst of mighty Yenisei River and is facing aforementioned Central Stadium by the same architect. There were a number of flower-shaped buildings. Sports and Concerts Complex in Yerevan (K. Akopyan, G. Pogosyan, S. Khachkyan, G. Mushegyan, 1984) follows a fluid form of a lotus flower, which is reminiscent of the works by Eero Saarinen, particularly his TWA Terminal at New York’s JFK Airport (1962). Danilovsky food market in Moscow (N. Kancheli, 1987) with its flower-like roof not only communicates one of the building’s functions (flowers are sold there as well), but also serves as a memorable symbol among blocky residential, commercial, and office buildings. The flower buildings, along with such other examples as the Olympic Cycle Track in Moscow (N. Voronova, A. Ospennikov, 1980) in a form of a floating butterfly demonstrate a certain persistence on the part of Soviet architects to achieve relatively high level of complexity in their work, bringing Soviet architecture somewhat closer to the best of progressive projects of international modernism, despite the backwardness of the Soviet political reality and construction industry restrains. One of the most intriguing Soviet buildings is Druzhba (Friendship) Sanatorium in Yalta, Crimea (I. Vasilevsky, 1985). Gear wheel forms, both complete and fragmented, were used by Melnikov as industrial and cosmic symbols in many of his designs. But for this project, Vasilevsky’s explisitly expressive gear wheels are locked into what appears to be a giant working mechanism. The complex’s design appears to be a provocative metaphor for a recreation facility for the masses. If Le Corbusier called his residential buildings machines for living, this one could be called a machine for resting. The building’s fantastic form was initially feared by the Turks to be a military base and just recently it was recreated by Hollywood as a secret training facility in a science fiction thriller Resident Evil: Retribution (2012).

Automotive Service Center, Moscow, 1978 L. Pavlov

Ministry of Highway Construction Tbilisi, Georgia, 1977 G. Chakhava


Druzhba (Friendship) Sanatorium Yalta, Crimea, 1985 I. Vasilevsky

Druzhba (Friendship) Sanatorium Yalta, Crimea, 1985 Plan, Accommodations Level I. Vasilevsky

Interestingly, the architect claims that my suggestion of the building’s mechanism-like appearance is totally unrelated to how it was conceived. A metaphor, according to the architect was the last thing on his mind while working on the complex’s design. The limited footprint, the slope, seismic activity, and the building’s program were the key objectives that led to the final single structure, as opposed to campus-like solution. Not least, the reason for choosing the circular compact form, suspended on three massive supports over the landscape was economy of means, as circular geometry tends to incorporate larger area within smaller perimeter. Today, examining the most distinctive Soviet buildings the connection with progressive modernist projects around the world is strong and clear. There is no doubt that Western architecture influenced greatly Soviet modernists through its plasticity, transparency, airiness, spatial complexity, innovative construction methods, refinement of details, and so on. Clearly, Western projects served as inspiration and sometimes in the most direct and literal way. The legacy of such American masters as Marcel Breuer, Walter Gropius, Louis Kahn Paul Rudolph, and Eero Saarinen comes through quite strongly in the most original Soviet projects. Still, the architects in the Soviet Union succeeded in creating their own distinctive hand. There are very few of such projects, but they cannot be ignored. They are rendered with a sense of dignity, and they are expressive in their own way. Some of them are real gems, a number of which, unfortunately, due to their lack of landmark designation, have already fallen victim to shortsighted commercial development. There is no doubt that modernism of the Soviet period presents a link in the chain of the development of world architecture. It firmly connects today’s neo-modernism with the avant-garde visions of the 1920s, which continue inspire architects around the globe.

87 REGIONAL SHADES OF SOVIET MODERNISM Original works built across the Soviet Union during three decades from mid-50s to mid-80s were not evenly distributed; they were not prevalent in the center either. Despite the fact that Moscow, due to its political, economic, and cultural domination had been both producing and attracting the most talented architects, it was also true that the more distance there was between the central government and the architects, the more creative freedom they could enjoy. This argument is supported by numerous examples and while many original works were built in the capital, particularly from the outset when newly adapted modernist aesthetics were manifested in freshly minted buildings in the early ‘60s, it was in the periphery, where most of the original works would soon rise. There were many reasons at play that contributed to this tendency. Among such factors were distinctive local cultures, particular ethnic make-up, seismic conditions, local typographies, climatic differences, quality of light, etc. These regional distinctions were used by architects often as an excuse to defend their personal visions against singular approach in design and planning despite so many various conditions in the vast Soviet Empire. Critic Ryabushin alludes to this in his aforementioned book: “Multinationalism is the primordial ingredient of the culture of the Soviet society and of Soviet architecture. Even though declarations concerned with tradition and the establishment of modernism seemed to turn away from the past, in fact, a nationally influenced architecture was created—something that was new and unprecedented in form but nevertheless distinctly national and local.” The distinctions that can be traced in Soviet modernist architecture are particularly relevant today, as increasingly consciously, architects all over the world are reexamining the current global, undistinguished character of progressive architecture. There is a renewed interest in search for dismissed or forgotten regional traditions, which can be reinterpreted in many fresh ways. Still, I insist that the desired

architecture should not be national, but rather personal. The idea of achieving intentionally national architecture is both banal and superficial. National architecture gets accumulated by the efforts of many skilled and talented individuals. It is these individuals – in the past and today – who are continuously bringing architecture to the highest creative level. And so the question that French philosopher Paul Ricoeur asked on “how to become modern and to return to sources; how to revive an old, dormant civilization and take part in universal civilization” remains acutely contemporary; it always should. An important point that needs to be emphasized here is that architecture, even if developed by increasingly extensive and diverse teams of professionals, should not be imagined by committees. The emergence of high quality architecture depends on the creative talent of visionaries, whether maturing in lively discursive environments or coming seemingly from nowhere, without any rational explanation. Among others these leading architects included: Andrei Meerson, Felix Novikov, Leonid Pavlov, Yuri Platonov, and Igor Pokrovsky – all in Moscow; Vladimir Pavlov in Irkutsk; Spartak Khachikyan, Grachia Pogosyan, Arthur Tarkhanyan, and Jim Torosyan in Armenia; Abdulla Akhmedov in Turkmenistan; Marta Stana and Zaiga Gaile in Latvia; Vitautas Chekanauskas in Lithuania, and Toomas Rein in Estonia. The Soviet Central Asian Republics became the true laboratory for experimenting with mainstream modernism in relation to local cultural traditions and climate; that architecture yielded some striking results. For example, many public buildings and markets were built with façade sunscreens featuring traditional eastern ornaments. Tashkent, the capital of Uzbekistan, particularly was used as a great white canvas for experimentation, as it was almost entirely leveled by powerful 1966 earthquake. This cataclysmic event became a precursor for the city’s complete redevelopment on grand scale. It was rebuilt quickly, in just three years, as a result of great all-Union mobilization. Many Soviet architects, along with other professionals responded the open call with altruistic enthusiasm, as was the case with major socialist exploratory projects such as building Baikal-Amur Mainline a decade later and others.


Lenin Plaza and the adjacent Lenin Museum, 1970 (Lower Right), Tashkent, Uzbekistan B. Mezentsev, Y. Rozanov

Lenin Museum, Tashkent, Uzbekistan, 1970 B. Mezentsev, Y. Rozanov

Karl Marx Library, Ashgabat, Turkmenistan, 1964-76 Turkmenistan, Interior Courtyard, A. Akhmedov

Karl Marx Library, Ashgabat, Turkmenistan 1964-76, A. Akhmedov Sculpture by V. Kosmachev

91 Some of the newcomers settled in Tashkent to continue their professional careers there, as was in the case of Moscow architect Andrej Kosinkskiy, who among other projects built curious brick structure of National Bathhouse, hammam (1977). By far more prominent structures were built by other Moscow architects, Boris Mezentsev and Yevgeny Rozanov. They were the authors of gigantic Lenin Plaza and the adjacent Lenin Museum in the very heart of the city. Both projects were finished in 1970. The Museum’s key element is its richly decorative marble brise soleil system, running along the free-standing building’s four identical sides of an elevated prism. The repeated motif of the Uzbek pandzhara (traditional decorative grille) is placed in front of the glass façade along the entire perimeter. In addition to effectively blocking the sun, the façade conveys the presence of dignity and authority. Such shading device was not entirely original, as it clearly resembles Edward Durell Stone’s 1959 American Embassy in New Delhi, India, which simultaneously evokes the finest edifices in Indian traditional architecture and the might and power of the United States. Nonetheless, in their search for connecting the contemporary to the traditional, Mezentsev and Rozanov established richly decorative design direction, which was reflected in elaborate facades of such subsequent works also in Tashkent as high rise Hotel Uzbekistan (I. Merpert, L. Ershova, V. Roschupkin, 1974) and Museum of Peoples’ Friendship (S. Adylov, F. Tursunov, V. Ganiyev, R, Yusupov, 1976). Another distinctive project in Central Asia that deserves a special mention here is Karl Marx Library in Ashgabat, Turkmenistan (A. Akhmedov, 1964-76). Being convincingly modern building by incorporating many Corbusian brutalist features, it is brilliantly sited into its immediate and regional context. Inventively unfolding multilevel terraces of the interior courtyard gardens and surrounding plaza, all made in concrete and stone, and masterfully intertwined with pathways, grass beds, and water fountains, they feature many elaborate forms of benches, low walls, and steps towered by over sixty-feet tall sculpture rendered in dark steel by artist Vadim Kosmachev. The abstract character of this unorthodox expressionistic work (given the times, one would expect such official public building to be fronted by a figurative representation of approved political

Cinema Rossiya, Yerevan, Armenia, 1974 G. Pogosyan, A. Tarkhanyan, S. Khachikyan

Zvartnots International Airport Yerevan, Armenia, 1980 S. Khachikyan, A. Tarkhanyan, L. Cherkisyan

93 or literary heroes) is counterbalanced by the plaza, a microcosm of sculptural solid forms. The resulting environment is unique and appropriate at the same time, a dream setting for reading a good book. Armenia, a small Soviet republic in the Caucasus distinguished itself with many talented masters. Their original works, from tiny seagulllike road mark near Yerevan (H. Hakobyan, V. Khachatouryan, 1960) and Summer Resort of the Union of Writers perking over a hill in Sevan (G. Kochar, 1969) to monumental and highly original works, such as already mentioned iconic Cinema Rossiya and Sports and Concert Complex to Youth Palace (S. Khachikyan, G. Pogosyan, A. Tarkhanyan, 1975), and works by Jim Torosyan: Metro Station Lenin Square (1982) and the Cascade (1960s-2009) – all in Yerevan. The project that needs to be mentioned on its own account is Zvartnots International Airport (S. Khachikyan, A. Tarkhanyan, L. Cherkisyan, 1980). Despite its strong reference to Terminal One at Parisian Airport Charles de Gaulle, as noted by Frampton above, its memorable form is based also on the facade of ancient Zvartnots Temple, ruins of which remain nearby. Ironically, the interior of world renowned Saint Chappelle built in the 13th century Paris features a stone relief of Noah’s Ark with Zvartnots Temple in the background. Curiously, architectural imagery bounces back and forth from Yerevan to Paris and back to Yerevan. Among Soviet Republics it was architecture of the Baltic States – Latvia, Lithuania, and Estonia – that had the closest ties to European traditions. All three capital cities, Riga, Vilnius, and Tallinn feature medieval town cores, the historical Old Towns, as well as many world class examples of Baroque, Gothic, Renaissance, and Art Nouveau architecture. The cultural connection to Europe was also stronger due to geographical closeness. There were contacts with relatives and friends who managed to settle in the nearby Scandinavian countries before the end of the World War Two, tourist trips to Finland, and access to some of the neighboring countries’ television – these connections played a significant role in the Baltics and were reflected in a more European lifestyle, such as café culture. As far as the region’s architecture, it was distinguished from other Soviet republics for such qualities as sobriety, rational planning, and attention to details.

Soviet films often depicted foreign scenes without crossing the Soviet borders. If Istanbul and Teheran could be filmed in Baku, Western Europe was convincingly shown in either Riga or Tallinn. For example, Berlin and Bern scenes of a popular Soviet espionage thriller, 1973 twelve-part Seventeen Moments of Spring were filmed in Riga. And to evoke the spirit of Great Britain this city’s twisting cobblestone streets served as effective backdrop for another Soviet television series, The Adventures of Sherlock Holmes and Dr. Watson. Such practice was possible due to the fact that the Baltic capitals managed to keep modern Soviet architecture out of their Old Towns quite effectively. One of the few exceptions was the Museum of Red Latvian Riflemen, a windowless metal skin bar, propped up by stone-clad single-story two ends right in the heart of Riga. This hardly appropriate for its historical location building since 1993 is used as the Museum of Occupation of Latvia; controversial architecturally, the building now has sensitive and equally controversial program within. There were too few aspiring late Soviet residential districts, a the design of such projects relied on predictable repetition of just several basic models for stark housing blocks. Two of such exceptions were built in the Baltic States: Mustamäe in Tallinn (V. Tippel, M. Port, U. Tölpus, 1962-73) and Lazdynai in Vilnius (V. Chekanauskas,1972); they are the most successful in their diverse building typology and social program projects built anywhere in the USSR. Another memorable project also by Chekanauskas is the Exhibition Palace in Vilnius (1967). Estonian architect Toomas Rein distinguished himself with such projects as octagonal Administrative Building in Rapla (1971), evoking a fantastic spaceport, and Terraced Housing Block in Pärnu (1972-87). Other significant projects in the Baltics include Dzintari Summer Concert Hall in Jurmala, near Riga (M. Gelzis, 1959); Restaurant Juras Perle also in Jurmala (J. Goldenbergs, 1965); Memorial Complex in Salaspils, Latvia, with abstracted figurative forms, emotionally sculpted in rough concrete (G. Asaris, O. Zakamenny, O. Ostenbergs, I. Strautmanis, 1967); Agricultural College in Yaneda, Estonia (V. Pormeister, 1974); and such Tallinn projects as Song Festival Stage (A. Kotli, H. Sepmann, U. Tölpus, 1957-60), Flower Pavilion (V. Pormeister, 1961), Palace of Culture and Sports (R. Altmyane, R. Karp, 1980), and Olympic Yachting Center (A. Looveer, A. Raid, H. Sepmann, P. Janes, 1980).


Olympic Yachting Center, Tallinn, Estonia, 1980 A. Looveer, A. Raid, H. Sepmann, P. Janes

Exhibition Palace, Vilnius, Lithuania, 1967 V. Chekanauskas

House in Avinurme, Estonia, 1974-80 Toomas Rein

A. Toots’ House, Tartu, 1972-75 Toomas Rein

97 Finally, it is important to mention that a key building type, a single-family house, which is a true catalyst for architectural experimentation, hardly existed in the USSR. This may explain so few truly original projects there, as it is an architect’s own house that provides a great stage for real experimentation and development of distinctive creative hand. Original houses were created by nearly all of the great masters. Villas designed by Wright, Le Corbusier, and Mies, became their early manifestos. However, after 1929, when Konstantin Melnikov built his own house-studio in Moscow very few were ever allowed to be built across the Soviet Union. Still, there were some. Apart from exclusive villas intended for the members of Politburo, including Villa Andropov (R. Karp, 1977-83) near Pärnu, Estonia, a number of private suburban residences were realized, particularly in the Baltics. Although most of these privately built houses were based on standard designs and were limited to very modest footprints, still, a small number of inventive houses influenced by the best of Scandinavian and neo-Corbusian traditions were built by a few architects, including Raine Karp and Toomas Rein in Estonia. Another modest family summer cottage by Modris Gelzis in Riga (1959) explores some of Marcel Breuer’s ideas, as far as the use of local rubble stone walls, extensive glazing, cantilevered terraces, vertical wood siding, and so on. Despite all the richness of many national architecture schools across the USSR, various building typologies, scales, programs, not to mention local cultural traditions, diverse climates, and so on, what unifies the late Soviet projects is a strong cohesive character. They tell a powerful story of their time’s politics, constrains, social challenges, as well as advancements in many spheres, such as the exploration of space. It is unfortunate that many of such buildings, despite being just thirty to fifty years of age, are already demolished or have fallen victims to disrepair. The awareness of such cases needs to be raised. This important layer of Soviet architecture needs to be recognized, preserved, and celebrated as great professional feat. Looking back they convey such never fading qualities as rigor, solidity, restraint, and originality despite all the odds.

Vladimir Belogolovsky is New York-based independent curator, founder of the Intercontinental Curatorial Project and author of Green House (TATLIN, 2009), Felix Novikov (TATLIN, 2009; DOM, 2013), Soviet Modernism: 1955-1985 (TATLIN, 2010), Harry Seidler: LIFEWORK (Rizzoli, 2014), and Starchitecture (DOM, 2015). BIBLIOGRAPHY: Architettura in USSR Perestrojka (l’ARCA, May 1989) Landmarks of Soviet Architecture 1917-1991 (Rizzoli, 1992), A. Ryabushin, N. Smolina Art of Architecture: Soviet Modernism 1955-1985 (International Academy of Architecture, MAAM, 2006), A. Goza Soviet Modernism: 1955-1985 (TATLIN, 2010), F. Novikov, V. Belogolovsky Toomas Rein Arhitekt (Eesti Arhitektuurimuuseum, 2010), Leonard Lapin, Mait Valjas CCCP: Cosmic Communist Constructions Photographed (Taschen, 2011), F. Chaubin Soviet Modernism: 1955-1991/Unknown History (Architekturzentrum Wien, 2012), K. Ritter, E. Shapiro-Obermair, D. Steiner, A. Wachter Arthur Tarkhanyan, Spartak Khachikyan, Grachia Pogosyan (TATLIN, In Russian, 2012), Karen Balyan Felix Novikov (TATLIN, 2009; DOM, 2013), V. Belogolovsky USSR Pavilions at World Fair Expos (МАИЕР, in Russian, 2013), I. Korobina, A. Rappaport


Jauns skats uz padomju modern— ismu

Vladimirs Belogolovskis

101 Vai gan ir kāda jaunrades joma, kurā būtu vērts doties uz priekšu, nemēģinot izprast pagātni, – ja tas vispār ir iespējams? Un kurp gan tā vajadzētu steigties? Pēdējā laikā, redzot arhitektu veikumu visā plašajā pasaulē, nebūs daudz kritiķu, kas noliegs, ka jaunākās celtnes, pat vismūsdienīgākās un fantastiskākās, aizvien vairāk, un gluži nekautrējoties, demonstrē grandiozu nelikšanos zinis par vietu, kurā tās atrodas. Varbūt reiz nākotnē pienāks brīdis, kad iederība apkārtējā vidē vairs netiks upurēta par labu novatorismam, taču jaunāko laiku vēsture liek domāt, ka tā varētu arī nenotikt. Protams, nākotnē var gadīties visādi, taču viens ir skaidrs: apgalvojums, ka arhitektūra izaug no arhitektūras vēstures jau vismaz simt gadu neatbilst patiesībai, jo arvien vairāk izskatās, ka arhitektūra nevis attīstās kādā noteiktā virzienā, bet sliecas uz ļoti spējiem un neloģiskiem pavērsieniem. Arhitektūras studenti mūsu laikos Rema Kolhāsa un Zahas Hadīdas projektus apgūst jau tad, kad par Lekorbizjē vai Alvaru Ālto nav pat dzirdējuši, un tā, iespējams, ir zīme, ka vērts sākt bažīties. Vēsture ir jāapgūst: tad tā būs vēl viens iedvesmas avots. Es nepavisam nevēlos apgalvot, ka no pagātnes var otrreizējai lietošanai aizgūt izsmeļošus risinājumus un stilistiskus citātus: tas nekad nav bijis vēsturiskas analīzes mērķis. Un tomēr ik jaunai arhitektu paaudzei pirms ķerties pie savu izsapņoto celtņu projektēšanas būtu vērtīgi palūkoties vēsturē. Lai kaut kas taptu, ir vajadzīgs vēstures materiāls; citādi nav iespējams progress, nav iespējams nepārtraukts process, dažādas tradīcijas neuzslāņojas cita citai pāri un neveido kopumu. Divdesmitais gadsimts arhitektūras vēsturē iezīmīgs ar apbrīnojami plašu ātri radušos un tikpat ātri aizmirstībā ieslīgušu arhitektūras stilu un virzienu klāstu. Šis klāsts bija tik liels un jaunu ceļu meklējumi tik nerimtīgi, ka ļoti daudzi nozīmīgi arhitektūras periodi joprojām nav guvuši pelnīto ievērību. Vienu šādu vēstures nodaļu pašlaik pieņemts dēvēt par “padomju modernismu”. Padomju modernisms ir trīsdesmit gadus ilgs periods PSRS arhitektūrā – tas sākās ar Hruščova “atkusni” (1955) un beidzās ar Gorbačova perestroiku (1985). Šajā laika posmā modernisma arhitektūra nedalīti valdīja jaunbūvēs visos Padomju Savienības ģeogrāfiskajos plašumos. Tomēr, uzskatīdami šo arhitektūru par vienu vienīgu masveidā ražotu, pret apkārtējo vidi nejutīgu modernisma būvju programmu, mēs nepamanītu daudz

apbrīnojamu īpatnēju celtņu, kas tapa ļoti atšķirīgos reģionos. Augstākajā mērā oriģinālus projektus var atrast visā plašajā valstī: gan Maskavā un tai piegulošā teritorijā, kurā ietilpa, piemēram, satelītpilsētiņa Zeļenograda (PSRS Silīcija ieleja), kur šī arhitektūra parādījās vispirms, gan provincē – tiklab Krievijas pilsētās Kalugā, Krasnojarskā un Sočos, kā Vidusāzijas republikās, Kaukāzā un Baltijas republikās. Bija daudz projektu, kuros atkārtojās vieni un tie paši motīvi, tomēr netrūka arī lokālu variāciju un pat salīdzinājumā ar citviet pasaulē tapušajām celtnēm unikālu, īpatnēju risinājumu – gan formu izteiksmīgumā, gan arhitektūras kvalitātes ziņā. Iemeslu, kāpēc padomju modernisms no jauna tiek atklāts tikai tagad, ir pietiekami daudz. Vēl pavisam nesen neviens nepiekristu, ka šai arhitektūrai piemīt mākslinieciska vērtība. Padomju periods bija laiks, kad valdīja visbargākais taupības režīms, kad par mazāko neatbilstību apstiprinātam standarta projektam pienācās administratīvs sods. Bija īpašas komisijas, kas pārbaudīja dārgu būvniecības un apdares materiālu izmantojumu, pat maksimālais pieļaujamais daudzums uz kvadrātmetru un kubikmetru tika stingri kontrolēts. Nav jābrīnās, ka šādos apstākļos pārmērība un pārpilnība kļuva par sinonīmu mākslai. Celtnieki un būvuzņēmēji bija svarīgāki nekā arhitekti, kuriem par kvalitāti nebija nekādas teikšanas. Šī tendence uzskatāmi iezīmējās Vissavienības un vietējo žurnālu pārdēvēšanā: “Arhitektūra un Celtniecība” kļuva par “Celtniecību un Arhitektūru”, bet Vissavienības Arhitektūras akadēmija tika likvidēta, tās vietā 1956. gadā nodibinot PSRS Arhitektūras un celtniecības akadēmiju, par kuras prezidentu kļuva celtnieks. Saprotams, ka augstā arhitektūra toreiz bija novirze no normas. Arhitektūra kā māksla var tapt tikai tad, ja varas iestādes dāvā arhitektiem iespēju apliecināt viņu radošās spējas. Tādēļ arhitektūra, kas ir šī pētījuma priekšmets, vēl aizvien nav pienācīgi aprakstīta. Tie bija gadi, kad pat visdrosmīgākie projekti netika atzīti par radošiem sasniegumiem. Ne vēsturnieki, ne kritiķi šīs celtnes neuztvēra nopietni. Netika uzskatīts, ka tās spēj pielīdzināties starptautiski cildinātajām, drosmīgajām padomju divdesmito gadu

103 un trīsdesmito gadu sākuma avangarda būvēm un laika posmā no trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem tapušajām sociālistiskā reālisma stila celtnēm. Vēlīnā modernisma arhitektūras paraugi tika pilnībā ignorēti. Protams, nav apstrīdams, ka ļaužu prātos šī arhitektūra saistās ar neizteiksmīgajām, liekas, gluži vienādajām ēkām, tomēr vienmuļo masu ražojuma celtņu jūrā ir izņēmumi, lai gan reti, un tie ir pelnījuši atzinību gan pašu mājās, gan pasaulē. Pateicoties pēdējos gados klajā nākušiem izdevumiem un domu apmaiņai, padomju modernisms beidzot ir atzīts par neatņemamu divdesmitā gadsimta otrās puses pasaules modernisma mantojuma sastāvdaļu. Attieksmes maiņā liela loma ir Feliksam Novikovam (dz. 1927), kurš bija viens no šā laikposma nozīmīgākajiem arhitektiem un daudz par to rakstījis. Novikovs gadu desmitiem nepagurdams atgādināja, ka padomju modernismam piemīt savdabīgs, neatkārtojams raksturs; Novikovs izdomāja arī pašu terminu “padomju modernisms” un definēja šā perioda robežas. 2004. gadā viņš vērsās pie Valsts Arhitektūras muzeja Maskavā ar ierosinājumu parādīt padomju modernismu šā muzeja sienās, un pēc diviem gadiem arhitekts un vēsturnieks Andrejs Gozaks bija sagatavojis tam veltītu izstādi, kuras atklāšanai par godu tika izdots pieticīgs katalogs “Arhitektūras māksla. Padomju modernisms, 1955–1985”. Kopš tā laika, aizvien pieaugot interesei par modernisma arhitektūru pasaulē, padomju modernisms piesaistījis daudzu aprakstnieku, zinātnieku un fotogrāfu uzmanību – galvenokārt Rietumos. Vislielākais solis uz priekšu padomju modernisma atzīšanā bija Frederika Šobēna izstāžu sērija “CCCP: Cosmic Communist Constructions Photographeed”, kas, sākot no 2006. gada, bijusi aplūkojama dažādās pasaules valstīs. Es šīs Brežņeva laika sanatoriju, cirku, pionieru piļu, stadionu, kinoteātru, kara piemiņas vietu, zinātniskās pētniecības institūtu un citu fantastisku būvju sirreālās fotogrāfijas pirmo reizi redzēju 2007. gada aprīlī Ņujorkas galerijā Storefront for Architecture. Ceļojošajai izstādei sekoja skaisti izdotā Šobēna grāmata ar tādu pašu nosaukumu (Taschen, 2011). Autors ievadā raksta: “.. PSRS sabrukums kļuva par amnēziju, izplatītākā attieksme pret šiem lēnās sabrukšanas

gadiem bija noliegums .. šīs celtnes it kā peld tukšumā: tik nesenas, taču palikušas ārpus laika. Šis tukšums man lika saprast, ka vēsture pati sevi neraksta... To vajag iztēloties.” 2010. gadā Novikovs aicināja mani palīgā sagatavot albumu “Padomju modernisms: 1955–1985”, kuram togad bija jāiznāk Krievijas apgādā TATLIN krievu un angļu valodā. Šai antoloģijai tika izraudzīts simts padomju arhitektūras paraugu. Šo izlasi mēs veidojām, cenzdamies būt pēc iespējas objektīvāki. Es pilnībā paļāvos uz sava gados daudz vecākā kolēģa izvēli, kurā ietilpa arī vairākas viņa paša celtās ēkas (piecas no šā simta). Vai mēs savu vēsturi iztēlojāmies, kā Šobēns bija iztēlojies savējo? Šis jautājums skar ne tikai mūsu subjektivitāti, bet arī to, ka mēs izvēlējāmies galvenokārt tādas celtnes, kuras lielākā daļa padomju pilsoņu diez vai bija redzējuši: tik oriģinālu projektu vienkārši bija ļoti maz. Es pats, piemēram, esmu uzaudzis Odesā (pilsētā ar vienu miljonu iedzīvotāju). Mūsu sarakstā nebija nevienas ēkas, kas šajā Ukrainas pilsētā būtu uzcelta attiecīgo trīsdesmit gadu laikā. Pirms sāku studēt arhitektūru, par šo posmu nebiju interesējies, un tātad arī es biju viens no tiem, kam par padomju modernismu nebija nekāda priekšstata. Par šo arhitektūru uzzināju tikai pēc pārcelšanās uz dzīvi Amerikā – vispirms no sarunām ar Novikovu, ar kuru iepazinos 2002. gadā, pēc tam, kopš 2006. gada, apbraukājot Padomju Savienības ievērojamākās modernisma celtnes gan vienatnē, gan kopā ar Novikovu. Parādot vēsturi, ir ierasts pievērsties spožākajiem paraugiem, nevis tipveida būvēm. Nav nekādas jēgas kādu stilu vērtēt tā masveida izpausmēs. Ja klasiskās arhitektūras dvēseli izsaka Partenons un gotiku vislabāk parāda Šartras katedrāle, tad kāpēc par modernisma arhitektūru vajadzētu spriest pēc kaut kādām viduvējām ēkām? Arī padomju modernismu jāvērtē pēc tā labākajiem sasniegumiem. Kenets Framptons recenzijā par albumu “Padomju modernisms: 1955–1985” rakstīja: “Padomju Savienības modernās arhitektūras antoloģija parāda, cik ārkārtīgi daudzveidīga un radoša bija šī arhitektūra pēc atteikšanās no sociālistiskā reālisma stilistiskajiem

105 žņaugiem. Šī gara atbrīvošanās reizēm nozīmēja atgriešanos pie salīdzinoši radikālākajiem padomju konstruktīvisma ziedu laiku risinājumiem, un to mēs redzam tādos projektos kā 1977. gadā Tbilisi uzceltā Gruzijas Autoceļu ministrijas ēka. Savukārt citos gadījumos, kā, piemēram, būvējot 1980. gadā Tallinā uzcelto Kultūras pili, arhitekti rīkojušies ar pirmskolumba civilizācijām raksturīgu vērienu. Turpretī Zvartnocas lidostā, kas tajā pašā gadā uzcelta Armēnijā pie Erevānas, redzams dinamisks, rotējošs gaisa satiksmes ostas termināļa traktējums, kas nepārprotami tapis, iedvesmojoties no Pola Andrē novatoriskā Pirmā termināļa Parīzes Šarla de Golla lidostā. Savās labākajās izpausmēs Padomju Savienības arhitektūra šo triju gadu desmitu laikā tuvojās aizraujošai sintēzei, satuvinot Rietumu paradigmas un pašmāju avangarda tradīcijas ārkārtīgi interesanto, lielākoties neuzbūvēto, mantojumu.” Uzslavām, kuras Framptons velta labākajiem padomju arhitektu projektiem, piebalso daudzi vērtētāji. Beidzamais padomju impēriskā stila periods šobrīd ir izpelnījies vēl nepieredzētu interesi, un Novikova ieviestais padomju modernisma jēdziens ir kļuvis par profesionāļu atzītu terminu. Pavisam nesen šai arhitektūrai bija veltītas divas nozīmīgas izstādes: Vīnes Architekturzentrum 2012. gadā sarīkotā izstāde Sowjetmoderne 1955–1991: Unbekannte Geschichten, ko papildināja konference un rūpīgi izstrādāts katalogs, kā arī izstāde Yerelde Modernler /Trespassing Modernities Stambulas kultūras centrā SALT Galata nākamajā gadā. Gan Eiropā, gan Amerikā top jaunas izstādes, konferences un grāmatas; daudzi zinātnieki šo tematu pēta savos maģistra un doktora darbos, un vispēdīgi arī Krievijā sāk parādīties jaunas grāmatas (teiksim: Эстетика “оттепели”: новое в архитектуре, искусстве, культуре / под ред. О. В. Казаковой. Москва: РОССПЭН, 2013) un izstādes, piemēram, Maskavas muzejā tiek plānota plaša padomju modernisma arhitektūras retrospekcija. Pats par sevi saprotams, padomju modernismu nav iespējams uzdot par patstāvīgu un oriģinālu parādību, jo tā spēkavoti atrodas ārpus PSRS. Un tomēr gan tā ģenēze, gan milzīgais, neaptveramais uzbūvētā daudzums pasaulē ir vienreizēja parādība. Kaut kas tāds

bija iespējams tikai valstī, kur politika un arhitektūra ir nešķiramas kā roka un cimds. Vēstures nodošana aizmirstībai neapšaubāmi ir modernisma raksturīgākā iezīme, taču nekur citur pasaulē šī atsacīšanās no tradīcijām nebija tik pēkšņa un visapveroša. Ņikita Hruščovs ar savu runu Vissavienības Celtnieku sanāksmē, kas 1954. gada decembrī notika Kremlī, apturēja teicami izkoptās Staļina laiku arhitektūras attīstību un uz trim gadu desmitiem krasi mainīja padomju arhitektu radošās domāšanas būtību. Kaut arī no 1955. līdz 1985. gadam pasauli neaplaimoja ne jauni Lekorbizjē, ne Meļņikovi, šajā laikposmā tomēr tapa visnotaļ īpatnēja padomju arhitektūra. Padomju arhitektūras vēsturei piemīt unikāla trajektorija, jo tā šajos gadu desmitos attīstījusies absurda ciklā, ko veido krasi emocionāli un politiski pavērsieni no konstruktīvisma (1919–1932) uz Staļina laiku sociālistisko reālismu (1932–1954) un no tā savukārt atpakaļ uz modernismu (1955–1985). Šie pavērsieni vienmēr bija pēkšņi un absolūti, liedzot jebkādu iespēju iztēloties arhitektūru arī citādi. Ik reizi, kad notika šāds pavērsiens, arhitekti jutās bezpalīdzīgi un nezinīgi, jo nevarēja paļauties uz iepriekšējā vēstures perioda un tradīciju pieredzi. Turklāt valstī bija ierasts vienmēr, kad mainījās virziens, labākos un talantīgākos arhitektus sodīt. Trīsdesmitajos gados sods ķēra Konstantīnu Meļņikovu un Ivanu Leonidovu, kuriem faktiski tika aizliegts nodarboties ar arhitektūru; 1955. gadā nežēlastībā krita Aleksejs Duškins un Leonīds Poļakovs – abi tika atcelti no amatiem, viņiem tika atņemti agrāk piešķirtie augstākie valsts apbalvojumi. Sociālistiskā reālisma nomaiņa ar modernismu notika pēc Hruščova politiskās gribas. Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs uzskatīja, ka jaunam laikmetam vajadzīga jauna sociālā politika un jauna arhitektūra. Vispirms viņš atmaskoja staļinisko estētiku, īpaši pievērsdamies nule pagājušā laikmeta arhitektūrai. Tikai pēc piecpadsmit mēnešiem, 1956. gada 25. februārī, viņš PSKP 20. kongresa slēgtā sēdē uzstājās ar runu “Par personības kultu un tā sekām”, atmaskojot pašu Staļinu. Tādējādi vaina par visiem estētiskajiem “grēkiem” tika uzvelta arhitektiem. Viņi tika tiesāti, neņemot vērā apstākļus, kādi pastāvēja staļiniskajā

107 režīmā. Nav viegli iztēloties, cik satriekti jutās šie arhitekti, kuri bija no tīras sirds kalpojuši valstij, projektējot vienīgajā tolaik oficiāli atļautajā stilā – sociālistiskajā reālismā. Arī Novikovs bija šā laikmeta bērns, 1950. gadā pabeidzis Maskavas Arhitektūras institūtu (MArhI) un piecus gadus, pirms Hruščovs tik krasi mainīja kursu, projektējis socreālisma garā. Pārvērtības, kuras viņš toreiz piedzīvoja, arhitekts atminas šādi: “Hruščova paziņojums padomju arhitektiem nāca pilnīgi negaidīti, kā pērkons no skaidrām debesīm. Hruščovs izteicās nekautrēdamies. Mūsu celtnes viņš nodēvēja par “izskaistinātām” un pārmērību pilnām. Viņš pazemoja veselu radošu nozari un izpildīja arhitektiem civilu nāvessodu, apgalvodams, ka mēs savtīgu interešu vārdā esam nodevušies pārmērībām un izšķērdībai, cēluši “pieminekļus paši sev”. Izsmiedams cienījamus mūsu amata meistarus, viņš to vārdiem ironiski piekabināja “dārgais”, lai šādi uzsvērtu viņu projektu izmaksas. Šī runa bija neaprakstāms trieciens, arhitekti pēc tās bija pārsteigti un apstulbuši. Ko mēs bijām noziegušies? Vai tad visa mūsu līdzšinējā radošā darbība nebija balstīta partijas programmā, vai mēs nestrādājām ar tās nedalītu atbalstu? Un vai mēs par šiem pakalpojumiem netikām bagātīgi atalgoti?” Lai aptvertu, cik krasas bija šīs pārmaiņas, vispirms nepieciešams skaidrs priekšstats par to, kā Padomju Savienībā tika būvēts piecdesmito gadu pirmajā pusē. 1953. gadā Ļeņina kalnos tika pabeigts Maskavas Valsts universitātes pompozais komplekss, kurā tika demonstrēts neizsīkstošs klasicistisku elementu klāsts, milzīgā daudzumā bija ornamenti un sociālistiskā reālisma simboli, figuratīvas skulpturālas kompozīcijas, frīzes, gan eksterjerā, gan interjerā bija grezni rotājumi no marmora un cēlkoksnes, bronzas, misiņa un zelta apdare. Šī par simbolu kļuvusī celtne bija augstākā no tā dēvētajām Maskavas “Septiņām māsām” (maskavieši tās sauc par visotkām, augstceltnēm) – septiņiem debeskrāpjiem, kas laika posmā starp 1947. un 1953. gadu tika uzbūvēti par godu Maskavas astoņsimtgadei un uzvarai Lielajā Tēvijas karā. Šīs rūpīgi izstrādātās neogotiskās ēkas projektētas oficiālajā Staļina laikmeta stilā, tajās nepārprotami jaušama 20. gadsimta 20.–30. gados Amerikā būvēto

debesskrāpju ietekme. Maskavas “Septiņas māsas” nav vienīgās – pa līdzīgai ēkai ir Kijevā, Rīgā (tag. Latvijas Zinātņu akadēmija, 1953– 1956), Prāgā un Varšavā. Tikai četrus gadus pirms Hruščova pirmās runas, kurā tika pieprasīta obligāta kursa maiņa arhitektūrā, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām durvis vēra VDNH jeb Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstāde, kurā atradās plašas lauksaimniecībai, rūpniecībai, izglītībai, kultūrai un zinātnei veltītas ekspozīcijas. Notikumam par godu bija pārbūvēti daudzi no esošajiem paviljoniem, kā arī uzcelti jauni, vēl pretenciozākā stilā. Šī unikālā piļu kompleksa zīmīgākā vieta bija strūklaka “Tautu draudzība”, ko ieskāva apzeltītu jaunavu statujas, kas simbolizēja visu PSRS draudzīgo republiku savienību. Tikpat krāšņs bija Maskavas hipodroms (1955), ko projektēja vadošais neoklasicists Ivans Žoltkovskis. Tā monumentālajā zelminī teatrāli eksponēti Senās Romas arhitektūras elementi – iespaidīgs centrālais četrjūgs, pakaļkājās saslējušies zirgi, nišās izvietoti muskuļotu strādnieku un zemnieku tēli piecstaru zvaigžņu un pārpilnības ragu ielokā. Grūti pat iedomāties, kādus teiksmainus un pasakainus kalngalus staļinisma arhitektūra būtu sasniegusi nākamajos piecos gados, ja tās attīstību nepārtrauktu Hruščovs. Pa to laiku, kamēr Padomju Savienībā tika kultivēti staļiniskie sociālisma sapņi, Rietumu valstīs tika izstrādāti radikāli novatoriski projekti. Šīs ēkas šobrīd tiek uzskatītas par klasiskiem 20. gadsimta vidus modernisma simboliem: Pjēra Luidži Nervi elegantās un plašās dzelzsbetona celtnes Itālijā, Mīsa van der Roes minimālistiskie stikla un tērauda dvīņu torņi Čikāgā, 860–880 Lake Shore Drive (1949–1951), Volesa Harisona ANO galvenās mītnes komplekss Ņujorkā (1948–1952) un Lekorbizjē Notre Dame du Haut baznīciņa Ronšānā Francijā (1954) un daudzas citas. Kontrasts starp to, kā tika būvēts PSRS un Rietumos, bija milzīgs. Rietumu arhitektūra pauda demokrātijas apziņu, kas izpaudās jauno celtņu atvērtībā, caurspīdīgumā un vieglumā. Tomēr maz ticams, ka tieši šīs iezīmes piesaistīja Hruščovu, kura mākslinieciskā gaume ne tuvu nebija progresīva. Viņam bija vajadzīga krasa izmaksu samazināšana un celtniecības apjoma palielināšana. Padomju Savienības valdība pirmo

109 reizi bija apņēmusies atrisināt valsts sāpīgāko problēmu – dzīvokļu trūkumu. To spētu tikai moderna arhitektūra. Pašmāju celtniecības industrija nepazina progresīvas tehnoloģijas. Bija jāapgūst mūsdienīgi materiāli un būvniecības metodes. Padomju arhitektiem to visu bija neslēpjoties jāmācās no Rietumiem. Uzdevumu izstrādāt mūsdienīgu būvmākslu Hruščovs deva arhitektiem, kuri bija studējuši klasisko tradīciju garā (citādi tolaik neviens nestrādāja) un projektējuši neoklasiskā stilā. Vadoties pēc Staļina uztieptajiem klasiskajiem paraugiem, viņi neminstinādamies noraidīja konstruktīvisma arhitektūru, kas paaudzi iepriekš bija tapusi turpat Krievijā. Tādēļ trīs vadoši arhitekti tika nosūtīti uz ārzemēm apgūt pieredzi. Kā savā grāmatā stāsta Novikovs, “Maskavas galvenais arhitekts Aleksandrs Vlasovs devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, PSRS Arhitektu savienības atbildīgais sekretārs Pāvels Abrosimovs devās uz Itāliju, un Josifs Loveiko, kurš drīz nomainīs amatā Vlasovu, lidoja uz Franciju. Atgriezušies no ceļojumiem, visi trīs arhitekti dalījās iespaidos ar kolēģiem, un Centrālā arhitektu nama zāle ik reizi bija pārpildīta. Kāpēc bija vērojama tik milzīga interese par to, kas notiek ārzemēs? Tāpēc, ka mūsu arhitektūras pagātnē ceļš uz priekšu nebija atrodams. Pirmkārt, mūsu divdesmito gadu avangarda celtņu mantojums laika gaitā bija kritis nežēlastībā. Kāds cienījams profesors par Konstantīna Meļņikova dzīvojamo māju un darbnīcu, kas tagad ir kļuvusi par godājamu ēku, runāja ar neslēptu ironiju.” Novikovs bija klāt visās trijās lekcijās. Viņa acu priekšā bija aizsākusies lielā modernizācija, kas norisināsies nepieredzētā mērogā. Taču ko gan trīs lekcijas spēja dot tūkstošiem apjukušu arhitektu visā plašajā valstī? Bija absolūti nepieciešama iespēja pašiem ieraudzīt jauno arhitektūru – tomēr Padomju Savienība joprojām bija aizslēgta, un to atvērt varēja tikai viens cilvēks – Hruščovs. 1955. gada 4. novembrī, gandrīz gadu pēc runas Kremlī, viņš parakstīja PSRS Ministru padomes lēmumu “Par pārmērību izskaušanu projektēšanā un celtniecībā”, kurā padomju arhitektiem tika uzlikts par pienākumu “drosmīgāk apgūt mūsu pašu zemes un ārzemju celtniecības jaunākos sasniegumus”. Robežas beidzot bija atvērušās – vismaz

privileģētākajiem arhitektiem. Novikovs atradās avangardā un 1957. gadā devās savā pirmajā ārzemju braucienā uz Itāliju. Viņš atminas: “Cik spilgti bija šie iespaidi! Gan sajūsma par tikšanos ar slavenajām pagātnes celtnēm, gan īsts šoks, sastopoties ar jauno arhitektūru. Var teikt, ka mēs ar vienādu izsalkumu skatījāmies gan uz itāļu arhitektūras pagātni, gan uz tagadni. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka pirmā vairāk mieloja dvēseli, bet otrā – prātu.” Negaidītā Padomju Savienības robežu atvēršana šiem arhitektiem bija iespēja pašiem apskatīt labākos Rietumu mūsdienu arhitektūras paraugus, un viņi to dedzīgi izmantoja. Laikmeta gestalt bija modernisms, un tieši modernismam izdevās utopisko padomju valsti sasaistīt ar realitāti brīvajā pasaulē – ja arī ne citādi, tad vismaz estētiski. Pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma uz Padomju Savienību atkal sāka braukt ārzemju arhitekti; 1958. gadā Maskavā pat notika Starptautiskās Arhitektu savienības piektais kongress. Turpinājumā aplūkosim dažas no ēkām, kuras drīz sāka būvēt šie jaunie arhitekti, taču vispirms vērts vēlreiz citēt Novikovu, lai labāk saprastu, kā toreiz jutās viņš un citi arhitekti: “Pēc iepazīšanās ar mūsdienu ārzemju arhitektūru mēs manījām, kā pamazām izklīst biezā dogmatisma migla, kas aptumšoja mūsu skatienu. Rietumu meistari atdeva mums stafetes kociņu, ko pirms ceturtdaļgadsimta bija pārņēmuši no mūsu avangarda. Tagad mēs īstajā gaismā ieraudzījām arī mūsu pašu divdesmito gadu arhitektūru. Impulsi, ko izraisīja šie divējādie iespaidi, mūsu zemē šajā periodā starp 1955. un 1985. gadu radīja jaunu kustību, ko es saucu par “padomju modernismu”. Tas nāca mazliet par vēlu, kaut kādā ziņā bija aizgūts un bieži vien naivs, tomēr tas bija mūsu pašu.”

111 NO VISPĀRĒJĀ UZ IKONISKO Aplūkojot padomju valstī uzceltos modernisma paraugus, šīs būves var aplūkot un analizēt dažādos līmeņos. Es vēlētos tās sarindot hronoloģiskā secībā, lai parādītu īpatnu vizuālu virzību: no sešdesmito gadu sākuma būvēm, kas tika iecerētas kā vispārējas, citiem vārdiem sakot, anonīmas un nesavpatnas, līdz arvien zīmīgākām celtnēm, kuru pamatā ir spilgts vizuāls tēls un kuras var uzskatīt par savdabīgu arhitekta parakstu. Pēc manām domām, šāda analīze ir īpaši būtiska šobrīd, kad arhitektūrā ir notikušas līdzīgas pārmaiņas, vien pretējā virzienā – no zīmīgā uz vispārējo, no “parakstveida” celtnēm uz rezultātorientētām, matemātiski aprēķinātām, nevis emocionāli izteiktām ēkām. Projektus, kurus vēlos aplūkot, es uztveru nevis kā vēstures faktus, bet kā izziņas objektu, materiālu sava stāstījuma vajadzībām. Varētu sacīt, ka es, tāpat kā savulaik Šobēns, iztēlojos vēsturi. Pret to var rasties iebildumi vēsturniekiem un pat padomju arhitektiem, kuru mērķi savulaik, iespējams, bija pavisam citādi nekā mana interpretācija tagad, post factum. Tomēr šie iebildumi neko nemaina, jo objektīva vēsture vienkārši nepastāv. Šis ir mans redzējums, mana individuālā perspektīva. Pat nozīmīgas kultūrceltnes sākumā tika būvētas kā abstraktas stikla un betona kastes. Tāda kaste bija PSRS paviljons Pasaules izstādē Briselē (A. Poļanskis, 1958). Padomju Savienības paviljoni Pasaules izstādēs tradicionāli tika būvēti kā heroiski un ideoloģiski simboli – tādi bija Konstantīna Meļņikova (1925) un Borisa Iofana (1937) paviljoni Parīzes Expo, turpretī Briselē PSRS ēkas ārējam izskatam nepiemita nekas īpašs, tai trūka jebkādu ideoloģisku pazīmju, lai gan ar šo izstādi saistījās daudz gaidu, jo tā notika pirmo reizi kopš kara beigām, turklāt PSRS paviljons laikā, kad arvien vairāk pieauga Aukstā kara saspīlējums, atradās tieši pretī ASV paviljonam. Viens no pirmajiem īstenajiem padomju modernisma eksperimentiem bija pēc konkursā uzvarējuša projekta uzceltā Maskavas Pionieru

pils (V. Jegerevs, V. Kubasovs, F. Novikovs, I. Pokrovskis, 1962). Šajā projektā tika īstenoti daudzi novatoriski risinājumi: atvērta kompozīcija, kurā izplūdinātas robežas starp iekštelpām un apkārtējo ainavu, tīras ģeometriskas formas, vieglas konstrukcijas, dziļas konsoles, jauni celtniecības un apdares materiāli. Pie daudziem risinājumiem arhitekti nonāca spontāni, turpat būvlaukumā. Grupai jaunu arhitektu Pionieru pils bija īsts izmēģinājumu poligons. Kompleksa atklāšanā piedalījās pats Hruščovs, kurš izteica savu pozitīvo viedokli un atzinību: “Skaistums ir subjektīvs. Kādam šis projekts patīk, citam nepatīk… bet man patīk!” Formas ziņā Pionieru pils nebūt nav īpaši zīmīga un oriģināla, taču tā kļuva par vienu no spilgtākajiem sešdesmito gadu arhitektūras simboliem. Šis projekts tika uztverts kā spožs PSRS arhitektūras un atjaunotnes paraugs, un to apmeklēja neskaitāmas augstas amatpersonas un slavenības, tostarp tādi ievērojami modernisti kā Alvars Ālto un Lūsiu Kosta. Viens no kompleksa akcentiem ir koncertzāle, kas veidota kā tīri minimālistisks, izsmalcināts stikla bloks. Vēl viens tīra, virs apkaimes planējoša minimālistiska apjoma paraugs ir viesnīca Junostj (“Jaunība”), arī Maskavā (J. Arndts, T. Bauševa, V. Burovins, T. Vladimirova, 1961). Viesnīca tika uzcelta tajā pašā gadā, kad Jurijs Gagarins devās kosmosā; sešdesmitajos gados tā bija padomju kosmonautu iecienīta mītnes vieta. Kremļa kompleksa vidū, starp katedrālēm, kas tapušas no 14. līdz 19. gadsimtam, ignorējot mērogu un kontekstu, ielauzies Kremļa Kongresu pils (M. Posohins, A. Mndojancs, 1961) nenoteiktais apjoms. Lai cik neiezīmīga ir šīs celtnes forma, ēka kļuva par sava laika simbolu un vēsturiskajā kontekstā joprojām ir vienīgā mūsdienīgā būve. Jaunas, tik tikko celtas ēkas toreiz tikai sāka parādīties. Tās spēcīgi kontrastēja ar piecdesmito gadu sākumā tapušo, ar klasiskiem elementiem bagātīgi rotāto padomju arhitektūru. Ļaudis tolaik loloja naivas cerības, ka pasaule kļūs brīvāka un taisnīgāka un visiem dzīve būs daudz labāka... Cerības nepiepildījās. Drīz pāri visai valstij sāka velties vienmuļu, pret cilvēkiem un vidi vienaldzīgu paneļēku celtniecības vilnis. Sešdesmito gadu sākumā norisinājās vētraina dzīvojamo namu celtniecība, jo miljoniem cilvēku joprojām dzīvoja komunālos dzīvokļos un briesmīgā

113 stāvoklī esošos mitekļos. Deviņu gadu laikā 54 miljoni cilvēku, proti, ceturtā daļa valsts iedzīvotāju, pārcēlās uz atsevišķiem dzīvokļiem. Izsmalcinātajām modernisma rītausmas sabiedriskajām celtnēm ar šiem bezpersoniskajiem dzīvojamo namu kvartāliem nebija nekā kopīga – tie bija vienādi visā plašajā valstī, netika ņemta vērā atšķirīgā kultūra, ārkārtīgi dažādie topogrāfiskie, klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Rietumos līdzās modernismam draudzīgi pastāvēja dažnedažādi arhitektūras stili, taču Padomju Savienībā šajā laika posmā arhitektūra bija tikai un vienīgi modernistiska un gandrīz pilnīgi standartizēta. Miljoniem cilvēku savu ikdienas dzīvi dzīvoja starp šķietami bezgalīgajiem piecstāvu namiem, kas tautas mutē tika iesaukti par hruščobām (vārdu spēle, kurā Hruščova uzvārds apvienots ar grausta apzīmējumu truščoba). Arhitektūras kritiķis Aleksandrs Rjabušins savā grāmatā “Padomju arhitektūras pieminekļi, 1917–1991” (Rizzoli, 1992) par šo tendenci raksta: “Sešdesmitajos gados izskatījās, ka visi arhitektūras formas daudzveidības aspekti – reģionālie, nacionālie un vietējie – ir no arhitektūras nozuduši uz visiem laikiem. Masveida ražošanas konveijers saplacināja pilsētu. Dzīvokļu bija kļuvis vairāk, taču bezpersoniskums un neizteiksmība tagad pārņēma visu, un tā bija šausmīga. Tas nenotika atsevišķās pilsētās – bija zudis visas valsts arhitektoniskais raksturs.” Ir vērts apzināties šo drūmo īstenību, un tad radošo apņēmību, ar kādu daži arhitekti tomēr centās radīt precīzu un reizēm pat personisku arhitektūru, var bez mazākā pārspīlējuma nosaukt par profesionālu drosmi. Man joprojām ir mīkla, kā dažas no pašām oriģinālākajām celtnēm vispār varēja tapt. Viens no agrīnākajiem paraugiem ir Mākslas pils Taškentā (V. Berezins, S. Sutjagins, D. Šuvajevs, J. Haldejevs, 1965), kas celta kā doriskas kolonnas nogrieznis – ideālistiskam mākslas templim ļoti atbilstošs simbols. Tikpat apbrīnojams ir elegantais Krasnojarskas Centrālais stadions (V. Orehovs, 1968) ar liektajām un taisnajām rampām, kuras slaidi izved apaļajā laukumā, kas ietver stadionu. Lūkojoties no augšas, šī dinamiskā kompozīcija atgādina Ela Ļisicka un Kazimira Maļeviča supremātiskās gleznas, un mūslaiku sporta arēnu projektētāji varētu daudz mācīties no tā, cik

precīzs – gandrīz metafiziski precīzs – ir šā kompleksa veidols. Garā radniecīgas urbānas kompozīcijas var atrast Maskavā tā sauktajos mikrorajonos, kuros 1972. un 1979. gadā neatkarīgi viens no otra tapa divi savā ziņā līdzīgi gredzenveida daudzdzīvokļu nami. Pa garenasi izstieptu kaimiņkvartālu papildināti, tie ir kā no riņķiem, taisnstūriem un līnijām veidotas abstrakcijas, kuru izteiksmību pilnībā novērtēt, tiesa, var vienīgi no kosmosa. Sešdesmito gadu otrajā pusē padomju arhitekti radīja arvien vairāk un vairāk nepārprotami ikonisku ēku. PSRS paviljons Expo-67 Monreālā (M. Posokins, A. Mndojancs, B. Thors) ir krass pretstats iepriekš pieminētajam padomju paviljonam 1958. gada Briseles izstādē. Ēkas izteiksmīgās aprises palīdzēja zem tās slēpošanas tramplīnam līdzīgā jumta ievilināt 13 miljonus apmeklētāju. Heroiskā celtne kļuva par izstādes populārāko paviljonu, bet pēc tās slēgšanas tika demontēta un no jauna uzcelta Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē, kur vietu radušas arī daudzas citas ikoniskas būves, tostarp Borisa Iofana 1937. gada paviljons, kas uz Maskavu kā trofeja bija atvests no Parīzes; ēka arī mūsdienās tiek izmantota kā izstāžu telpa. Sešdesmitajos gados arvien biežāk tapa futūristiski un utopistiski projekti, kuru iedvesmas avots bija PSRS triumfs kosmosa izpētē. Visfantastiskākos un utopiskākos projektus radīja Vjačeslavs Loktevs, Igors Gunsts un Konstantīns Pčeļņikovs. Tie pēc izskata atgādināja modulāras kosmiskās stacijas un idejiski līdzinājās Japānas metabolistu meklējumiem, kas it īpaši izpaudās, piemēram, Aratas Isozaki 1962. gada projektā Clusters in the Air, kurā arhitekts domājis par to, kā būvēt prāvus dzīvojamo ēku pudurus, kas uz zemes aizņemtu maz vietas, bet plestos apjomā zināmā augstumā virs zemes. Vēl viena būve, kas, liekas, tūlīt pacelsies debesīs, ir Ostankinas televīzijas tornis Maskavā (N. Ņikitins, 1967). Padomju Savienībā pilnīgi nebija neskaitāmu pasaulē izplatītu ēku paveidu – netika celtas korporāciju galvenās mītnes, tirdzniecības centri, naktsklubi, spa viesnīcas un vienģimenes mājas – to trūkums, iespējams, ir

115 visbūtiskākais faktors, un šis būvju veids sīkāk tiks aplūkots pēdējā sadaļā. Tādējādi izredzes iemiesot novatoriskus arhitektūras sasniegumus bija tikai funkcionāli vienreizīgiem projektiem, un televīzijas tornis bija tieši tāda būve. Vairāk nekā puskilometru augstā monolīta dzelzsbetona celtne sasniedza daudzus rekordus. Tā bija pasaulē tolaik visaugstākā ēka, un joprojām ir augstākā Eiropā, izraisot dažādas asociācijas – ar šļirci, raķeti vai otrādi apvērstu liliju ar desmit ziedlapiņām. Daudzlīmeņu “ripās”, kas papildina dzelzsbetona “stumbru”, atrodas telpas dažādu tehnisku un sabiedrisku funkciju nodrošināšanai. Sliedamies blakus netālās pareizticīgo baznīcas kupoliem, televīzijas tornis atgādina mūsdienīgu tehnoloģijas katedrāli. K. Ciolkovska Valsts Kosmonautikas vēstures muzejs Kalugā (B. Barhins, K. Fomins, E. Kirejevs, N. Orlova, V. Strogijs, 1967) ir neparasta kompozīcija ar it kā no zemes izaugošu, “mīkstu”, nesimetriski novietotu paraboloīda formas planetārija kupolu, kas atgādina startam gatavu kosmisko kuģi. Debesīs tēmē arī Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes ēka (M. Posohins, A. Mndojancs, 1969), Maskavas Kaļiņina prospekta jeb Jaunarbata kompleksa (M. Posohins, A. Mndojancs, 1967) vainagojums. Ēkas vertikālās, dinamiskās aprises veido divi plānā viegli ieliekti spārni, kurus centrālajā “stumbrā” savieno liftu šahtas. Tādējādi iegūtā forma atgādina atvērtu grāmatu un simbolizē atklātību un sadarbību. Diezgan daudzas celtnes, visbiežāk cirku ēkas, tika projektētas formas ziņā līdzīgas lidojošajiem šķīvīšiem. Interesantākie no šiem projektiem ir Valsts plāna komitejas Zinātniskās pētniecības institūts Kijevā, Ukrainā (L. Novikovs, F. Jurjevs, 1971) un cirks Kazaņā, Krievijā (G. Pičujevs, O. Berims, V. Panova, 1967). Kazaņas cirks ir milzīga būve, ko veido divi viens uz otra novietoti “šķīvji”. Kupola telpas diametrs ir 65 metri, un tai nav iekšēju balsta konstrukciju. Kad ēka bija uzcelta, pilsētas varas iestādes šaubījās par tās drošību un uzdeva arhitektiem un inženieriem personiski pārbaudīt, vai celtne nesabruks. Projektētājiem vajadzēja sanākt zem pārdroši gaisā pakārtās ēkas, savukārt cirka tribīnēs sasēdās 2500 karavīru. Ēka vēl aizvien nav sabrukusi – tātad šis skarbais eksperiments ir beidzies laimīgi.

Zīmīgas ēkas tika celtas dažādos mērogos. Nelielai Maskavas aptiekai arhitekti (J. Ass, A. Larins, 1973) fasādi veidojuši kā sarkanā krusta simbolu – tā teicami ietilpst “pīļu” kategorijā atbilstoši Roberta Venturi asprātīgajai klasifikācijai, kurā ēkas tiek iedalītas “pīlēs” un “izdekorētos šķūņos”. Kinoteātrim Rossija Erevānā (G. Pogosjans, A. Tarhanjans, S. Hačihjans, 1974) ir divi spārni, kas kā baldahīni daļēji sedz pilsētas laukumu. Profilā celtne atgādina divu virsotņu vainagoto Ararata kalnu, kas atrodas Turcijas teritorijā, taču ir labi saskatāms no Erevānas centra. Autoceļu ministrijas ēka Tbilisi, Gruzijā (G. Čahava, 1977), kas šķiet būvēta no Lego klucīšiem, atgādina Amerikas maģistrāļu estakāžu krustojumus. Celtnes arhitekts tolaik bija arī Gruzijas autoceļu ministra vietnieks, citiem vārdiem, reizē autors un pasūtītājs. To zinot, neparastais vizuālais risinājums vismaz daļēji kļūst saprotamāks. Ēkas dziļās pārkares attaisnoja atrašanās vietas šaurība: lai ietilpinātu visas nepieciešamās funkcijas parastā ēkā, būtu jābūvē trīsdesmit piecu stāvu augstceltne. Realizētais elegantais risinājums ļāva gan līdz minimumam samazināt ēkas “pēdu”, gan saglabāt iespējami lielu teritorijas daļu neskartu. Un tomēr, uz mirkli pārstājot domāt par racionālajiem pamatojumiem, ir redzams, ka šim oriģinālajam projektam par iedvesmas avotu noteikti kalpojušas Ela Ļisicka horizontālo debesskrāpju idejas, pie kurām bieži atgriežas mūslaiku arhitektūra un kura šobrīd īpaši labi redzamas, piemēram, Stīvena Hola un Rema Kolhāsa projektos. Automobiļu apkalpes staciju Maskavā (1978) cēla Leonīds Pavlovs, viens no ražīgākajiem padomju arhitektiem, kurš savos projektos izpaudās Lekorbizjē garā, tikai plašā pilsētbūvnieciskā mērogā. Ēka plānā veido trijstūri un atgādina lidmašīnu bāzes kuģi, kas strauji traucas uz priekšu. Kuģi atgādina arī cits projekts – sporta komplekss Krasnojarskā (V. Orehovs, 1981), kura ārējā čaula līdzinās fregatei bez virsbūves. Būve atrodas šaurā salā varenās Jeņisejas vidū, un tai iepretim redzams tā paša arhitekta projektētais jau pieminētais Centrālais stadions.

117 Tapa diezgan daudz celtņu, kuras formas ziņā atgādina ziedu. Sporta un koncertu komplekss Erevānā (K. Akopjans, G. Pogosjans, S. Hačikjans, G. Mušegjans, 1984) atkārto plūdenās lotoszieda aprises, atsaucot atmiņā Ēro Sārinena projektus, it īpaši viņa 1962. gadā celto TWA termināli Ņujorkas JFK lidostā. Daņilovas tirgum Maskavā (N. Kančeli, 1987) jumts veidots zieda formā, tādējādi ne tikai vēstot par celtnes funkciju (šajā tirgū pārdod arī puķes), bet veidojot neaizmirstamu simbolu klučveidīgo dzīvojamo ēku, tirdzniecības un biroju namu vidū. Šīs “ziedu ēkas”, pieskaitot tām arī tādas būves kā Olimpiskais velotreks Maskavā (N. Voroņina, A. Ospeņņikovs, 1980) lidojoša taureņa formā, liecina, ka daļa PSRS arhitektu ar neatlaidīgu darbu savos projektos bija sasnieguši salīdzinoši augstu sarežģītības līmeni, un tādējādi padomju arhitektūra, par spīti PSRS politiskās realitātes atpalicībai un celtniecības industrijas ierobežojumiem, kaut nedaudz tuvojās labākajiem progresīvajiem starptautiskā modernisma arhitektūras paraugiem. Viena no interesantākajām padomju arhitektu celtnēm ir sanatorija Družba Jaltā, Ukrainā (I. Vasiļevskis, 1985). Zobratiem līdzīgus apjomus – tiklab veselus, kā daļējus – daudzos savos projektos kā rūpniecības un kosmosa simbolus izmantoja jau Meļņikovs, taču Vasiļevska ārkārtīgi izteiksmīgie zobrati šajā projektā nav vieni – tie it kā ietilpst milzīgā mehānismā. Kompleksa vizuālo risinājumu var uztvert kā izaicinošu metaforu, kas norāda uz atpūtas iestādi masām. Lekorbizjē savas dzīvojamās ēkas dēvēja par “dzīvošanas mašīnām”, savukārt Vasiļevska sanatoriju varētu nosaukt par atpūtas mašīnu. Kad tā bija uzcelta, Turcija pat sabijās, ka šī fantastiskā ēka varētu būt armijas bāze, bet pavisam nesen tai jaunu dzīvību iedvesa Holivuda, padarot par slepenu apmācību bāzi zinātniski fantastiskajā trillerī “Nezūdošais ļaunums. Atmaksa” (2012). Apbrīnojami, taču arhitekts apgalvo, ka mehānismam līdzīgais tēls, ko es šajā celtnē saskatu, nav nekādi saistīts ar tās ieceri. Kā stāsta arhitekts, projektējot kompleksu, viņam metaforas neesot bijušas ne prātā. Uzmanības centrā esot bijusi ierobežotā platība “pēdai”, nogāze, seismiskā darbība un ēkas programma, un tieši tā viņš nonācis līdz vienai vienīgai celtnei pretstatā plašam ēku kompleksam. Viens no svarīgākajiem iemesliem, izraugoties kompaktu apļveida apjomu, kuru virs krasta notur trīs

masīvi balsti, bijusi līdzekļu ekonomija, jo apļveida telpa sniedz iespēju mazākā perimetrā ietilpināt lielāku platību. Mūsu dienās, pētot izcilākos PSRS arhitektūras paraugus, nav ne mazāko šaubu par to saikni ar progresīvajām modernisma būvēm visā pasaulē. Ir pilnīgi skaidrs, ka padomju modernismu spēcīgi ietekmējis Rietumu arhitektūrai raksturīgais plastiskums, caurspīdība, vieglums, plāna sarežģītība, novatoriski celtniecības paņēmieni, elementu izsmalcinātība utt. Nav noliedzams, ka Rietumu arhitektu projekti tika uzskatīti par atdarināšanas cienīgiem, vien reizēm ļoti tieši un burtiski. Arī visoriģinālākajās PSRS celtnēs spēcīgi jaušama amerikāņu meistaru – Marsela Broiera, Valtera Gropiusa, Lū Kāna, Pola Rudolfa un Ēro Sārinena – tradīcija. Tomēr Padomju Savienības arhitektiem izdevās izstrādāt savu, neatkārtojamu rokrakstu. Tādu projektu nebija daudz, un tomēr tiem nedrīkst nepievērst uzmanību. Šīm celtnēm piemīt pašcieņa un savdabīga izteiksmība, to vidū ir īsti dārgakmeņi, taču diemžēl, nebūdamas atzītas par kultūras pieminekļiem, vairākas jau ir kritušas par upuri tuvredzīgai komerciālai pārveidei. Nav apšaubāms, ka padomju perioda modernisma arhitektūra ir neatņemams posms pasaules arhitektūras attīstībā, saistot mūsdienu neomodernismu ar divdesmito gadu avangardistu vīzijām, kas vēl aizvien iedvesmo arhitektus dažādās pasaules malās.

PADOMJU MODERNISMA REĢIONĀLĀS NOKRĀSAS Īpatnēji, savdabīgi projekti, kas triju gadu desmitu laikā (no 50. gadu vidus līdz 80. vidum) tapa visā Padomju Savienībā, ģeogrāfiski nebija vienmērīgi izkliedēti, taču arī valsts centrā to īpatsvars nebija vislielākais. Lai gan Maskava, dominēdama politiskā, ekonomiskā un kultūras ziņā, radīja un piesaistīja vistalantīgākos arhitektus, jāatzīst arī šāds fakts: jo lielāks attālums šķīra arhitektus un PSRS valdību, jo vairāk radošas brīvības bija viņu rīcībā. Šo tēzi apstiprina neskaitāmi piemēri, un, kaut arī galvaspilsētā tapa daudz oriģinālu

119 celtņu, jo īpaši perioda sākumā, sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad nule apgūtā modernisma estētika izpaudās pirmajās celtnēs, jau drīz lielākā daļa savdabīgās arhitektūras radās tieši nomalēs. Šai tendencei bija daudzi un dažādi iemesli, tostarp kultūru atšķirība reģionos, īpatnējs etniskais sastāvs, seismiskie apstākļi, vietējā topogrāfija, dažāds klimats, gaismas apstākļi utt. Arhitekti šīs reģionālās atšķirības nereti piesauca kā aizbildinājumu, aizstāvēdami savu oriģinālo redzējumu pret unificēto pieeju projektēšanai un plānošanai, kas valdīja padomju impērijā, neņemot vērā ļoti atšķirīgos apstākļus tās plašumos. Uz to iepriekš jau pieminētajā grāmatā norāda arhitektūras kritiķis A. Rjabušins: “Padomju sabiedrības un padomju arhitektūras pamatiezīme ir daudznacionāls raksturs. Lai arī deklarācijas saistījās ar tradīcijām un modernisma nostiprināšanās šķietami novērsās no pagātnes, patiesībā tapa nacionāla gara piesātināta arhitektūra – celtnes, kas formas ziņā bija jaunas un neredzētas, tomēr nepārprotami nacionālas un lokālas.” Padomju modernisma arhitektūrā saskatāmās nacionālās atšķirības ir īpaši svarīgas mūsu dienās, kad visas pasaules arhitekti arvien apzinātāk pārvērtē progresīvās arhitektūras globālo, nediferencēto raksturu. Ar jaunu interesi tiek uzmeklētas nicīgi noraidītas vai aizmirstas reģionālās tradīcijas, kurām iespējams rast daudz un dažādu jaunu interpretāciju. Es gan palieku pie uzskata, ka arhitektūrai vēlams būt nevis nacionālai, bet personiskai. Tiekšanās pēc starptautiski tautiskas arhitektūras ir banāla un virspusēja. Nacionāla arhitektūra veidojas pakāpeniski, daudzu zinīgu un talantīgu sava amata meistaru pūliņu rezultātā. Tieši šie meistari – gan agrāk, gan tagad – atkal un atkal ļauj arhitektūrai sasniegt visaugstāko radošo līmeni. Un tādēļ franču filozofa Pola Rikēra jautājums “Kā kļūt mūsdienīgam un atgriezties pie pirmavotiem, kā atdzīvināt senu, snaudošu civilizāciju un ņemt dalību universālā civilizācijā?” arī mūsu laikos ir ārkārtīgi aktuāls: tā jautāt vajadzētu vienmēr. Būtisks aspekts, ko der atgādināt, aplūkojot padomju modernismu, ir tas, ka arhitektūru, arī tad, ja projektu izstrādē iesaistās arvien

plašākas un daudzveidīgākas profesionāļu komandas, nedrīkstētu izdomāt komitejas. Kvalitatīvas arhitektūras rašanās ir atkarīga no vizionāru jaunrades talanta, un tas var gan nobriest dzīvu diskusiju vidē, gan rasties šķietami tukšā vietā. Šo arhitektu pulkā vadošie bija Andrejs Mejersons, Felikss Novikovs, Leonīds Pavlovs, Jurijs Platonovs un Igors Pokrovskis Maskavā, Vladimirs Pavlovs Irkutskā, Spartaks Hačikjans, Gračja Pogosjans, Arturs Tarhanjans un Džims Torosjans Armēnijā; Abdula Ahmedovs Turkmenistānā, Marta Staņa un Zaiga Gaile Latvijā; Vītauts Čekanausks Lietuvā un Tomass Reins Igaunijā. Padomju Savienības Vidusāzijas republikas kļuva par īstu laboratoriju, kurā tika eksperimentēts ar standarta modernismu, sastatot to ar vietējām kultūras tradīcijām un klimatu; šiem eksperimentiem reizēm bija apbrīnojami rezultāti. Daudzām no jauna uzceltajām sabiedriskajām ēkām un tirgiem, piemēram, fasādes saulsargus rotāja tradicionāli austrumnieku ornamenti. Vislielākajā mērā par baltu audeklu eksperimentiem kļuva Uzbekistānas galvaspilsēta Taškenta, jo 1966. gadā spēcīga zemestrīce to bija gandrīz nolīdzinājusi līdz ar zemi. Šī dabas katastrofa kļuva par priekšvēstnesi pilnīgai pilsētas pārbūvei, un ātri vien, tikai trīs gadu laikā – ar iespaidīgas Vissavienības mēroga mobilizācijas palīdzību –, Uzbekistānas galvaspilsēta bija atjaunota. Aicinājumam piedalīties ar altruistisku entuziasmu atsaucās daudzi padomju arhitekti un būvniecības profesionāļi; līdzīgi notika ar lielajiem sociālisma jaunbūvju projektiem, piemēram, Baikāla–Amūras maģistrāles celtniecību desmit gadus vēlāk. Daži talcinieki palika un turpināja strādāt Taškentā – piemēram, Maskavas arhitekts Andrejs Kosinskis, kura vadībā citstarp tapusi savdabīgā Nacionālā pirts (hamāms) (1977). Iespaidīgākas celtnes projektēja citi maskavieši – Boriss Mezencevs un Jevgeņijs Rozanovs. Abu projekts ir milzīgais Ļeņina laukums pašā pilsētas centrā un Ļeņina muzejs tam līdzās; gan viens, gan otrs projekts tika pabeigts 1970. gadā. Muzeja raksturīgākā iezīme ir krāšņi dekoratīvā marmora saulsardzes sistēma, kas sedz visas četras identiskās, paaugstinātas prizmas formā veidotās brīvi stāvošās ēkas sienas. Stikla fasādi visgarām ēkas perimetram sedz atkārtots

121 uzbeku pandžaras (tradicionālo dekoratīvo režģu) motīvs; tas ne tikai veiksmīgi nelaiž iekšā saules gaismu, bet arī piešķir fasādei cildenumu un valdonīgumu. Šāds apēnošanas risinājums nav caurcaurēm oriģināls, tas manāmi atgādina Edvarda Darela Stouna 1959. gadā uzcelto ASV vēstniecību Ņūdeli, celtni, kas izraisa asociācijas gan ar Indijas tradicionālās arhitektūras skaistākajiem paraugiem, gan ar Savienoto Valstu spēku un varu. Tomēr Mezencevs un Rozanovs, cenzdamies saistīt mūsdienīgo un tradicionālo arhitektūrā, aizsāka krāšņi dekoratīvu projektu ievirzi, kas jau drīz parādījās izsmalcinātajās fasādēs, kuras rotāja tādas Taškentas ēkas kā viesnīcas “Uzbekistāna” augstceltni (I. Merperts, L. Jeršova, V. Roščupkins, 1974) un Tautu draudzības muzeju (S. Adilovs, F. Tursunovs, V. Ganijevs, R. Jusupovs, 1976). Vēl viens ievērojams un īpašas pieminēšanas cienīgs Vidusāzijā tapis projekts ir Turkmenistānas Valsts bibliotēka Ašgabatā (A. Ahmedovs, 1964–1976). Pārliecinoši mūsdienīgā celtne, kurai piemīt daudzas Lekorbizjē izstrādātā brutālisma iezīmes, ļoti talantīgi ietilpināta apkārtnes un reģiona kontekstā. Asprātīgi izvietotās, no betona un akmens veidotās vairāklīmeņu terases iekšpagalmā un apkārtējā laukumā meistarīgi savītas kopā ar celiņiem, zālājiem un strūklakām, papildinātas ar dažādiem izsmalcinātas formas soliem, zemām sienām un pakāpieniem, bet visam pāri slejas vairāk nekā divdesmit metrus augsta tumša tērauda skulptūra (tēlnieks Vadims Kosmačovs). Šī neordinārā, ekspresionistiskā mākslas darba abstraktumu (tik oficiālas sabiedriskās ēkas priekšā tolaik drīzāk varētu gaidīt partijas atzītu politiska vai literāra varoņa figuratīvu atveidu) līdzsvaro laukums, masīvi skulpturālu aprišu mikrokosms. Tādējādi ir izveidota unikāla un reizē atbilstoša vide, ideāla vieta, kur lasīt labas grāmatas. Armēnijai, nelielajai padomju republikai Kaukāzā, ir bijuši daudzi talantīgi arhitektūras meistari. Viņu īpatnējie darbi, sākot ar nelielo, kaijai līdzīgo ceļazīmi Erevānas pievārtē (O. Akopjans, V. Hačaturjans, 1960) un Rakstnieku savienības atpūtas namu pie Sevana ezera (G. Kočars, 1969) un beidzot ar tādiem monumentāliem, ārkārtīgi oriģināliem Erevānā realizētiem projektiem kā jau pieminētās ikoniskās celtnes – kinoteātris Rossija un Sporta

un Koncertu komplekss, kā arī Jaunatnes pils (S. Hačikjans, G. Pogosjans, A. Tarhanjans, 1975) un Džima Torosjana projekti – metro stacija “Ļeņina laukums” (1982, tag. “Republikas laukums”) un memoriālais komplekss “Kaskāde” (20. gs. 60. gadi–2009. g.). Atsevišķi noteikti jāatzīmē Zvartnocas Starptautiskā lidosta (S. Hačikjans, A. Tarhanjans, L. Čerkisjans, 1980). Lai arī, kā jau pieminēts, atsaucoties uz K. Framptonu, tā nepārprotami atgādina Parīzes Šarla de Golla lidostas pirmo termināli, Erevānas lidostas neaizmirstamās aprises veidotas, ņemot par paraugu arī seno Zvartnocas templi, kura drupas joprojām atrodamas turpat netālu. Likteņa ironijas pēc pasaulslavenajā Parīzes La Sainte-Chapelle, kas celta 13. gadsimtā, atrodas akmens cilnis ar Noas šķirsta atveidu un Zvartnocas templi fonā: cik savādi arhitektūras motīvi lido šurpu turpu no Erevānas uz Parīzi un atpakaļ. Visu padomju republiku vidū visciešāk ar Eiropas tradīcijām bija saistīta Baltijas valstu arhitektūra. Trijām to galvaspilsētām – Rīgai, Viļņai un Tallinai – ir viduslaicīgs pilsētas kodols, vēsturiskas vecpilsētas un daudzi pasaules līmenim atbilstoši baroka, gotiskās, renesanses un Art Nouveau arhitektūras paraugi. Saikne ar Eiropu bija ciešāka arī ģeogrāfiskā tuvuma dēļ: pastāvēja attiecības ar tuviniekiem un draugiem, kuri pirms Otrā pasaules kara beigām bija paspējuši pārcelties uz tuvīnajām Skandināvijas valstīm, tūrisma braucieni uz Somiju un zināma pieeja kaimiņvalstu televīzijai. Šiem sakariem Baltijā bija nozīmīga loma, un tie atspoguļojās arī eiropeiskākā dzīvesstilā, piemēram, kafejnīcu kultūrā. Arhitektūras ziņā Baltija uz citu PSRS republiku fona izcēlās ar atturīgumu, racionālu plānošanu un vērīgu attieksmi pret detaļām. Padomju filmās ainas ārzemēs bieži tika iegūtas, nešķērsojot PSRS robežas. Stambulu un Teherānu varēja filmēt Baku, savukārt Rietumeiropu pārliecinoši tēloja Rīga un Tallina. Piemēram, Berlīnes un Bernes ainas populārajā padomju spiegu seriālā, 1973. gadā uzņemtajā divpadsmit epizožu trillerī “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” bija filmētas Rīgā, bet citā PSRS teleseriālā, “Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumi”, Rīgas līkumainajām, bruģētajām

123 ieliņām vajadzēja parādīt Anglijas gaisotni. Tā rīkoties bija iespējams tāpēc, ka Baltijas republiku galvaspilsētām bija izdevies praktiski neielaist savās vecpilsētās moderno padomju arhitektūru. Viens no retajiem izņēmumiem bija Latviešu sarkano strēlnieku muzejs pašā Rīgas viducī: akls, ar metāla plāksnēm apdarināts vienlaidu korpuss uz diviem ar akmeni apšūtiem metāla balstiem. Šajā ar vēsturisko kontekstu nesaderīgajā ēkā kopš 1993. gada atrodas Latvijas Okupācijas muzejs: arhitektoniski kontroversiālā celtne tagad ieguvusi neviennozīmīgi vērtētu un tikpat kontroversiālu saturu. Vēlīnajā periodā bija ļoti maz mēģinājumu būvēt dzīvojamos rajonus, jo to projektēšanā atkal un atkal tika izmantoti nedaudzi nemīlīgu dzīvojamo masīvu pamatmodeļi. Divi izņēmumi no šā likuma tapuši Baltijas republikās: Tallinas Mustamee (V. Tipels, M. Ports, U. Telpuss, 1962–1963) un Viļņas Lazdiņos (V. Čekanausks, 1972): abi ar ēku daudzveidīgo tipoloģiju un savu sociālo programmu bija veiksmīgākie visā PSRS tapušie dzīvojamie rajoni. Cits iegaumējams projekts, kura autors arī ir V. Čekanausks, ir Izstāžu pils Viļņā (1967). Igauņu arhitekts Tomass Reins radījis tādas izcilas celtnes kā administratīvo ēku Raplā (1977), kas atgādina fantastisku kosmisko staciju, un rindu māju kvartālu Pērnavā (1972–1987). Nozīmīgāko Baltijas arhitektūras paraugu vidū minama arī vasaras koncertzāle Dzintaros, Jūrmalā (M. Ģelzis, 1959), restorāns “Jūras pērle” turpat netālu Bulduros (J. Goldenbergs, 1965), Salaspils memoriāls, kurā raupjā betonā emocionāli veidotas daļēji abstraktas figuratīvas formas (G. Asaris, O. Zakamennijs, O. Ostenbergs, I. Strautmanis, 1967), Jenedas lauksaimniecības skola Igaunijā (V. Pormeistere, 1974), kā arī vairākas celtnes Tallinā: Dziesmusvētku estrāde (A. Kotli, H. Sepmanis, U. Telpuss, 1957–1960), Puķu paviljons (V. Pormeistere, 1961), Kultūras un sporta pils (R. Altmee, R. Karps, 1980) un Olimpiskais burāšanas centrs (Ā. H. Lovērs, A. Raids, H. Sepmanis, P. Jeness, 1980). Visbeidzot jāpiemin, ka Padomju Savienībā praktiski netika celti vienģimenes dzīvojamie nami, bet tas ir viens no svarīgākajiem ēku veidiem, īstens arhitektonisku eksperimentu katalizators. Tā arī varētu būt viena no atbildēm, kāpēc PSRS bija tik maz patiesi oriģinālu

projektu, jo arhitektam tieši viņa paša mītne ir lielisks placdarms eksperimentiem un neatkārtojama radoša rokraksta izkopšanai. Gandrīz visi lielie meistari radījuši oriģinālus mājokļus; Raita, Lekorbizjē un Mīsa projektētie savrupnami bija viņu pirmie manifesti. Taču Padomju Savienībā – pēc 1929. gada, kad Konstantīns Meļņikovs uzcēla savu māju-ateljē Maskavā – vien retajam tika atļauts būvēt privātām vajadzībām domātas celtnes. Tomēr bija arī daži izņēmumi, un ne tikai Politbiroja locekļiem domātās lepnās villas, piemēram, Andropova villa netālu no Pērnavas (R. Karps, 1977–1983) – tapa arī zināms daudzums privātu piepilsētas namu, jo sevišķi Baltijā. Lielākoties šīs pašu celtās mājas atbilda kādam no standartprojektiem un atļautā platība bija ļoti ierobežota, tomēr vairāki arhitekti, tostarp igauņi Raine Karps un Tomass Reins, uzcēla atsevišķus asprātīgus, labāko Skandināvijas un Lekorbizjē pēcteču tradīciju iedvesmotus privātnamus. Modra Ģelža pieticīgajā vasarnīcā Pabažos (1959) īstenotās idejas radoši sabalsojas ar vairākiem Marsela Broiera meklējumiem, piemēram, laukakmeņu sienas, plašs stiklojums, izvirzītā terase, vertikāls koka dēļu apšuvums u.c. Lai cik bagātīgas ir plašās PSRS daudzās nacionālās arhitektūras skolas, lai cik daudzveidīgas ēku tipoloģijas, mērogi, programmas, nemaz nerunājot par reģionālo kultūru savdabību, atšķirīgo klimatu utt., vēlīnajai padomju arhitektūrai kopumā ir raksturīga spēcīga viengabalainība. Šīs celtnes vēsta par sava laikmeta politiku, ierobežojumiem, sociālajām grūtībām un arī par sasniegumiem daudzās jomās, piemēram, kosmosa izpētē. Žēl, ka daudzas no šīm ēkām jau ir nojauktas vai lēni iet bojā nolaidības dēļ, lai gan kopš to uzcelšanas pagājuši tikai 30–50 gadi. Tādēļ ir nepieciešams stāstīt un atgādināt par to vērtību. Šis nozīmīgais padomju arhitektūras slānis ir jāatzīst, jāaizsargā un jāapbrīno kā ievērojams profesionāls sasniegums. Raugoties uz šīm celtnēm mūsdienu perspektīvā, mēs redzam, ka tās apliecina vienmēr aktuālas īpašības – precizitāti, pamatīgumu, atturību un oriģinalitāti, ko nespēj nomākt pretspars.

125 Vladimirs Belogolovskis ir neatkarīgs kurators, kas dzīvo Ņujorkā, ir dibinājis Starpkontinentālo kuratoru projektu (Intercontinental Curatorial Project) un sarakstījis grāmatas Green House (TATLIN, 2009), Felix Novikov (TATLIN, 2009; DOM, 2013), Soviet Modernism: 1955–1985 (TATLIN, 2010), Harry Seidler: LIFEWORK (Rizzoli, 2014) un Starchitecture (plānota DOM, 2015). LITERATŪRA Architettura in USSR Perestrojka (l’ARCA, May 1989) Arhitekt Toomas Rein (Eesti Arhitektuurimuuseum, 2010) Belogolovsky V. Felix Novikov (TATLIN, 2009; DOM, 2013) Chaubin F. CCCP: Cosmic Communist Constructions Photographed (Taschen, 2011) Gozak A. Art of Architecture: Soviet Modernism 1955–1985 (International Academy of Architecture, MAAM, 2006) Novikov F., Belogolovsky V. Soviet Modernism: 1955–1985 (TATLIN, 2010) Ritter K., Shapiro-Obermair E., Steiner D, Wachter A. Soviet Modernism: 1955-1991/Unknown History (Architekturzentrum Wien, 2012) Ryabushin A., Smolina N. Landmarks of Soviet Architecture 1917– 1991 (Rizzoli, 1992) Бальян К. Артур Тарханян, Спартак Хачикян, Грачья Погосян (TATLIN, 2012) Коробина И., Раппапорт А. Павильоны СССР на международных выставках (МАИЕР, 2013)

the battle for contempo— rary space is a battle against pressure

127 The modern movement, although it had a strong formal diversity, united its tendencies at a pretty united artistically ideological basis, under the radical innovation, denouncing not only certain historical tradition, but also the world’s architectural traditions on a whole; and based on the socio-utopian doctrines attributed to architecture the public mission to transform social life. Neilands, V. Jaunā domāšana. Latvijas arhitektūra. 1989.

masters of post-War modernism architecture in Latvia


Gunārs Asaris

Kārlis Alksnis

Ināra Akolova

Edvīns Ābuls

Gunnar Birkerts

Anna Austra Biķe

Ausma Buivīte

Andris Bite



Atis Bīviņš

Maija Bīviņa

Oļģerts Buka

Biruta Burčika

Visvaldis Čikste

Dzintars Driba

Daina Danneberga

Sarmīte Fogele

Vitālijs Fjodorovs

Zaiga Gaile

Modris Ģelzis

Gunārs Lūsis-Grīnbergs

Juris Gertmanis

A. Gavrilov

Josifs Goldenbergs

Liliāna Gintere

Liesma Galbiķe

Aija Grīna


Māris Gundars

Andrejs Holcmanis

Ārija Išhanova

Leonid Ivanov

Tekla Ieviņa


Imants Jākobsons

Andris Kronbergs

Lia Asta-Knāķe

Jānis Kārkliņš

Valērijs Kadirkovs

Oļģerts Krauklis

Igors Kiseļovs

Liliāna Kraukle

Vladimir Kuznetsov

Rūdolfs Kuzņecovs


Jānis Krastiņš


Zane Kalinka

Harolds Kanders

Tamāra Krimska

Zigurds Lazdiņš


Meinards Medinskis

Valters Maike

Ābrams Misulovins

Georgs Mincs

Viktors Mellenbergs

Kim Nikuradze

Oļģerts Ostenbergs

Lidija Plakane

Juris Paegle

Ilmārs Paegle

Lidija Ose

Alfrēds Plēsums

Kārlis Plūksne


Normunds Pavārs

Andris Purviņš

Arturs Reinfelds


Viktors Rimša



Ausma Skujiņa

Ivars Strautmanis

Linards Skuja


Indra Vijupe


Vera Savisko

Marta Staņa

Juris Skalbergs

Maija Rita Skalberga

Aina Šēnberga


Edgars Šēnbergs


Edgars Treimanis

Viktor Tsipulin

Alfrēds Ūdris

Viktors Valgums

Jānis Vilciņš

Edvīns Vecumnieks

Marita Zariņa

OÄźegs Zakamennijs

141 1. According to what criteria, in your opinion, should Latvia’s post-war modernism buildings be assessed and preserved? 2. What makes Latvia’s post-war modernism architecture special? 3. When did modernism in Latvia’s post-war architecture end? 4. What made this period special in your professional work?

ZAIGA GAILE architect

1. Here is only one criterion for any architecture – good architecture or poor architecture. Or there is no architecture at all, just construction industry. In the vast masses of postwar modernism construction there was no architecture in Latvia. To be preserved with assessed evaluation criteria, assigning historical monument status to unique buildings that have experienced the test of time. Unfortunately, in the rush of Atmoda (rebirth), many excellent buildings were degraded with reconstructions mentioned before. The same monument protection problems that are applicable to wooden, art nouveau, eclectic and other historical building heritage are applicable to modernism. 2. Talented architects in the framework of systems where modernism and socialism overlapped were able to create architecture that can withstand the test of time. Modernism by definition is fast and cheap construction, as it originated in the framework of Bauhaus. In the Soviet system it was definitely associated with socialist ideas; it was especially destructive and of poor quality. Modris Gelzis, highest level master, his contemporaries Gunars Asaris, Ivars Strautmanis, Juris Skalbersgs, Olgerts Ostenbergs, Marta Stana, were all modernists by persuasion.

All around the world post-war modernism implies buildings of poor quality. We can see what is left of it today. Corbusier villas that have not been restored have deteriorated fast, as well as Kahn, Niemeyer and other architecture. Nowadays, the world has learned to construct modernism of higher quality.

3. When postmodernism began in the beginning of the eighties, the first pioneer was Ausma Skujina and her complex of residential buildings at the ring road in Marupe. She gave typical block houses with brick load-bearing walls tegular roofs and ornaments on facades and balconies. Interest about regional architecture, an exhibition of new architects “What will be the destiny of regional architecture”, the work of kolkhoz architects. It seems it started with construction in rural areas, Laimonis Tikmanis, Skuja, Skujina… Skalbe’s new

143 building in Vecriga, explicit postmodernism with colorful façades and historic details. 4. I graduated school in 1975, the decline of modernism’s effect on my thinking was imminent, but mass construction carried on full steam. My graduation work was reconstruction of a quarter in Old Riga at the junction of Kalku and Basteja, in the empty square near Laimas clock. It was my favorite spot in the city during the time of my studies, the open air cafeteria Putnu darzs (Bird garden), the walk from the faculty on Kramu street to the three bars of hotel Riga, Koridori from eight oclock, Skapis that was opened at twelve, Pagrabs in the evenings. During that time I came across a new word in the journals Architectural Record sent by relatives from America. The word was “reconstruction”. I started my internship work with Modris in Pilsetprojekts, fifth workshop. Three years later, when Agnese and Gatis were born, I escaped. I could not tolerate the modernist production, even under the leadership of the Master, who certainly was the best possible option for this architecture. Under the leadership of Paegle, our team from the workshop was designing the residential area in Mezciems. Kronbergs and I had the task to sketch out the shopping and cultural center, and Kronberg’s sketch was put forward. None were implemented. We designed the inner street of the block, pivot with landscaping, typical kindergardens and schools. There were attempts to improve the typical residential buildings in any possible way - with workshops for artists in the highest floors, individual connections between buildings, entrance doors, landscape, coloring and sun sheds for children’s exhibitions. Mezciems was a pilot project with the placement and composition of house units and with a social center and landscaping. We moved these boxes endlessly. Zane Kalinka and Anna Reinfelde from our team were designing a Children’s hospital, which was built - it was good architecture. Gertmanis and Buss were also designing, I do not remember what, in particular. Valgums was designing an individual Administrative building in Agenskalns, and we all went to the opening. Modris assigned me to sketch Valmiera’s theater. One floor down, Purvins was designing the TV center in Zakusala. Kadirkovs was also an authority, but I do not remember what he was designing. Reinfelds had already constructed the second stage of Pilsetprojekts over

Gertrudes street, where we sat on a glass bridge with a marvelous view of Gertrudes church. I remember it was discussed whether it is good to construct a house over a street, but it was a big achievement and was freedom for us. One floor up, Skujina worked in a small room with some girls. She was different. We went to smoke during breaks and took part in competitions. Everybody smoked in the halls then. A hippy architect Anda Argale worked with Purvins; she was also different, we also smoked together and married one Maris each. Anda had her diploma work, I guess in Livu square, the Pantomime Theater, stylish expressionism. She was friends with Ansis Rutentals who was called little brother. Grinbers and other hippies, she went to Kaza, had a little workshop in Old Riga, the cult space of bohemia. As I said, I hated it in Pilsetprojekts and I escaped it, and ran away to Kolkhoz. That is another story; a girl with kolkhoz communists, secretary of the party, chairman of kolkhoz and chairman of trade union. It was a classical triangle of executives in all companies. It taught me to speak and carry out actionsaccording to my beliefs and senses.

JURIS PAEGLE architect

1. Criteria can be different. In my opinion, the most important criteria is whether during the time of construction the building created discussion and excitement in the society, directed towards new accomplishment. 2. Latvia’s post war architecture was created under the influence of construction methods, materials and world’s technological achievements dictated by the socialist system. 3. It seems that modernism has not ended yet, as it had split into several directions as in the rest of the world: some examples of “post modernism”, some attempts at “high tech”, and some that can be described as “new classical” (houses with details, Riga’s wooden facades, Switzerland style neo, etc)

145 4. That time was the time of formation of the architects of my generation. Of course we, as well other architects today, examined the world’s approach. Now, when we look at the constructed objects, we see approaches used elsewhere.


1. Objects of Latvia’s post war modernism architecture should, in the first place, be studied by the Cultural heritage protection organization (VKPAI). Of course, the fight of society’s architects for modernism as a value of culture despite its international nature will be crucial. Secondly, a vast part of the society will demand to search for national features in the assessment, and such things exist, especially in the palette of the accessible material.The latter was rather poor, so the fact that the quality of construction was not high and suffered is obvious. Buildings that should be preserved are not many, but they exist. It was proven by Estonians and Lithuanians who have succeeded preserving at least two restaurants/bars of the sixties as cultural monuments of national value, which unfortunately can no longer be done in Latvia… 2. Latvia’s postwar modernism architecture is the second wave of modernism. The first was in the twenties and thirties, until the overthrow of Ulmanis when Alfreds Grinbergs built “white” schools, Teodors Kilnklavs-Hermanovskis built cubism inspired individual houses and Aleksandrs Klinklavs built buildings for the Red Cross, for example, the sanatorium of Tervete. There was a break (19341955), and in 1955 a decree issued by Soviet time Communist Party “about preventing excess luxury in construction” turned the architectural ship 180 degrees. A new generation of architects (Modris Gelzis, Marta Stana, Ivars Strautmanis, and others) came. What makes the second wave special is the influence of Finland and Sweden. In the first wave, influence from Western Europe was more important.

3. Modernism as a culture of forms in Latvia’s architecture was frozen in 1934 with the coup of Ulmanis, which ended with the occupation in 1940. Modernism has not ended, if what we mean by it is the social aspect of the architect’s work, which was crucial in the beginning of modernism. 4. My professional work that begun in 1971 in the urban construction workshop “Pilsetprojekts” under the leadership and influence of Evalds Fogels, Ivars Millers and Gunars Melbergs, took place at a time when the ambitions of modernists were being obstructed by Soviet economical impotence, which twenty years later resulted in the breakdown of the regime; a regime that was the basis for icons of the style – for Melnikovs, Leonidovs, Ginsburgs and other Soviet constructivists.

JĀNIS KRASTIŅŠ Dr. habil. arch., prof.

1. Within the heritage of each period of architecture there are works of different standards – some are excellent, some not so good. Standards of architecture’s cultural, art and other values heritage can be determined by using professionally augmented criteria of assessment in the analysis of each particular object. 2. Mostly with indifferent attitude towards location and surroundings and cultural heritage context. 3. It has not ended (post war modernism has gained a more dynamic language of form, but replicas of the sixties are misinterpreted as to be something very modern). 4. With efforts to find a way out of the dead end.


1. I am puzzled by what is being implied with term „modernism” in the questions. Is it what theoretics of architecture have until now been characterizing with the terms “functionalism”, “constructivism” or sometimes “Bauhaus” style, “neo brutalism” as well as many other “isms”. I believe we need a bigger time distance to group and apply definite designations to architectural phenomenon of different time periods. Also during the first period of independence of Latvia it would be hard to attribute the works of E.Laube, E.Stalbergs and P.Kundzins to a one specific style or architecture. 2. To define any criteria of evaluation, thorough assessment of circumstance and economic environment is needed, which cannot be given in short answers to the questions being asked. Equally, I cannot answer the question when “modernism” ends in post war Latvia. 3. Latvia’s architecture after World War Two under totalitarian economical political conditions everything was dictated by party and government decisions and directives. With N. Khrushchev led party and government decision “luxuries in architecture” were banned, thus ending soviet construction of buildings decorated with pretentious, classic architecture elements and by starting the so called period of construction industrialization, where demands towards assessment of architecture were brought to absurd. The most important was not the result of constructional architecture but the process. Even in the name of institution “Committee of architecture and construction”, the word “architecture” was switched places with “construction”, putting it in front of architecture… An imperative request was to use only projects included in catalogues of standard projects, which often included solutions of poor quality architecture. They were elaborated by centralized project organization unions, with no consideration of local architectural traditions or regional features and could not promote flourishing of Latvia’s architecture. In such conditions, in order to achieve the best solution and result according to professional criteria, the architect needed to have vast experience, talent, principles, diplomacy to defend the idea, understanding and involvement of

client, as well as concurrence of many other conditions. I believe that school buildings constructed according to typical projects (architects K.Pluksna, Fjodorovs) can be approved by functional architecture criteria, as well as individually designed pavilion type schools in Zvejniekciems (M.Stana) and in Slampe (V.Savisko), Latvian Composer union house in Jurmala designed by V.Savisko. Today we can still be proud of Daile theater building by architect Marta Stana and her co author Imants Jekabsons, Kanders and others. I cannot understand how Riga’s city council tolerates the degraded area in the center of the city near such important cultural object for so long. Postmodernism tendencies of some sort can be seen in one of the latest works of latter master of architecture M.Gelzis - the building of AEROFLOT on the corner of Brivibas and Blaumana. Riga’s region municipality buildings on Brivibas street (O.Krauklis, A.Isanova), in Pardaugava (J.Karklins) should be mentioned, and many others. 4. Talking about my professional work as architect (after graduating Latvia’s University and Riga’s Polytechnic institute faculty of Construction Architecture department in 1959), it has been influenced by conditions mentioned above. By taking part in different architecture competitions I gained the opportunity for more or less creative expression. Sometimes, by achieving highest evaluation, I was able to bring the projects to life. (Priekulu selection of Institute of agriculture – assembly room and gym hall complex of pilot station, construction of fishermen kolkhoz “Brivais vilnis” block and construction of residential building in Salacgriva, extension and construction of hotel “Riga” later “Hotel de ROME” , design and construction of hotel complex “Koventa seta” (team of authors). I have also worked with interior and monument projects.

149 ANDRIS KRONBERGS architect

1. The overall integrity of the building, compliance with the principles of modernism architecture, and “purity of style”. Scale of preservation, dimension of alterations. Applicability, practical usefulness. Society and professional experts’ perception about objects “fitting” into today’s life, which possibly means – loved, needed, accustomed, horrible, ugly, etc. 2. In my opinion, one of the main features was the massive pressure created by the politics and ideology of that time, which was oriented towards constructing mass typified homes to disproportionately vast extents in cities, and serious structural changes in rural areas. This seriously degraded the rather positive principles of urban planning as well as created large-scale buildings of poor quality that indirectly deformed the perception and attitude of majority of society towards the art of urban planning and architecture. At that time, relatively few public buildings, which normally “convey architectural thought”, were constructed. Therefore, I can say that for the majority of architects, the possibility of expression was removed. 3. At the end of seventies, I think, the ideas of so-called ‘postmodernism’ were being introduced, and from the beginning of the eighties until the end of nineties and it seems that sometimes still even today they are being cultivated in one way or another. It seems that playing with superficial interpretation of historical motives was most present in the middle of the eighties. I think that modernism never ended, as the use of those principles is being continued by those who are ‘modernists’ - modern (up-to-date) thinkers. In essence, these principles might be used in slightly different, more evolved ways. Nevertheless, some seemingly still remain under the so-called postmodernist influence… 4. I started working in the so-called modernist period with Master M. Gelzis, who in my mind was modernist “essentially”. My father, too, architect Juris Kronbergs was the real “soldier” of that modernist

period, but not a very “visible” one, as he operated in rural areas. As the architect of Laukprojekts, and later the main architect at the institute, he created some examples of modernism with his colleagues in Latvia’s countryside. The feature of my professional life is the seeming decline of modernism and the chaos of ideas that is probably characteristic of the changing times of solid formations - before and after. It seems that starting, I can probably say, as a “modernist”, living and of course somehow taking part in the processes of change, I am still in the same position. In my work I try to follow modernism - today’s principles, perhaps at the same time searching through contexts, figurativism and other - to my mind important - features, that are needed and should be present in modern architecture.


1. Modernism in architecture is a very versatile topic and it is one of the major themes in architectural theory, dealing with architecture, city planning, as well as design, style, forms of style and lifestyle and ideology. The main characteristics of classic Modernism have been defined – conformity of form to function, clarity and simplicity of form, rational and visually comprehensible constructive structure, demonstration of materials, dominance of horizontal and vertical lines. Yet, in my opinion, the main criterion that all buildings have in common is each object’s resistance to the factor of time, which is based on traits of excellence, ability to convincingly demonstrate the cultural values of its time and to function without major modifications, by preserving its initial image. 2. It largely depends on what we are comparing and what do we compare it to. In residential architecture and interior projects we see romanticism and aesthetics of the Nordics. Despite the international

151 nature of this style and the standard building industry, in comparison to other USSR territories (except, of course, the Baltic States), architecture of Latvian public buildings possesses a greater sense of historical context and exhibits more humane solutions. 3. I’d like to think that such ‘side effects’ of Modernist ideology as ignorance of the culturally historical context, idealism, numb zoning of territories and dogmatism no longer characterize modern day architecture. Whereas functionality, open space, fair and clear language, striving for tectonic quality, use of new technology are all strong foundations of Modernism, based on which contemporary architecture and design can develop. That is why, in my opinion, one cannot really speak of an end to Modernism either in Latvia or elsewhere. Rather it is about successful evolution in line with the requirements of the modern era. 4. It was the time when I started my studies and entered the profession, having modernism on the background – those were professors Oļegs Zakamennijs, Modris Ģelzis, Oļģerts Ostenbergs, construction projects of the time in Latvia – Salaspils Memorial Ensemble, Daile theatre, Purvciems, hotel Latvija, etc., and foreign authorities – Eero Saarinen, Louis Kahn, Oscar Niemeyer, Arne Jacobsen, I. M. Pei, Alvar Aalto, Jørn Utzon, Richard Rogers and Renzo Piano and others. My first object was what is now the Riga Government building in Pārdaugava. You could say Modernism was all around.

1. Pēc kādiem kritērijiem, Jūsuprāt, izvērtējami un saglabājami Latvijas pēckara modernisma arhitektūras objekti? 2. Ar ko īpaša Latvijas pēckara modernisma arhitektūra? 3. Kad modernisms Latvijas arhitektūrā beidzās? 4. Ar ko šis laiks bija īpašs Jūsu profesionālajā darbībā?

153 ZAIGA GAILE arhitekte

1. Ir tikai viens kritērijs jebkurai arhitektūrai - laba arhitektūra vai vāja arhitektūra. Vai arhitektūras nav vispār, ir būvindustrija. Lielajā masā pēckara modernisma būvniecībā Latvijā arhitektūras nebija. Saglabājama ar izsvērtiem vērtējuma kritērijiem, piešķirot pieminekļa statusu unikālām būvēm, kas pārdzīvojušas pārbaudi ar laiku. Diemžēl atmodas steigā jau daudzas lieliskas būves ir degradētas ar pārbūvēm, ko pieminēju iepriekš. Uz modernismu perfekti attiecas visas tās pašas pieminekļu aizsardzības problēmas, kas uz koka, jūgendstila, eklektisma un citu vēsturisku ēku mantojumu. 2. Ar talantīgiem arhitektiem, kas sistēmas ietvaros, kur pārklājas modernisms ar sociālismu, spēja radīt paliekošu arhitektūru. Modernisms pēc definīcijas ir ātra un lēta būvniecība, kā tas radās Bauhaus ietvaros. Padomju sistēmā, un tas noteikti ir saistīts ar sociālisma idejām, tas bija sevišķi graujošs ar sliktu kvalitāti. Modris Ģelzis, augstas klases meistars, viņa laikabiedri, Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Juris Skalbergs, Oļģerts Ostenbergs, Marta Staņa, ir jau daudzi pieminēti. Tie visi bija modernisti pēc pārliecības.

Visā pasaulē vairumā pēckara modernisms ir sliktas kvalitātes būves, var redzēt, kas no tā ir palicis šodien. Korbizjē villas, kas nav restaurētas, ir ļoti strauji noplukušas, tāpat Kāna, Nimeijera un citu arhitektūra. Šodien pasaule ir iemācījusies būvēt modernismu kvalitatīvāk.

3. Kad sākās postmodernisms, ap astoņdesmito gadu sākumu. Pirmā bezdelīga bija Ausmas Skujiņas daudzdzīvokļu māju virkne pie apvedceļa, kas iznāk laikam Mārupē. Viņa uzlika tipveida blokmājām ar ķieģeļu nesošajām sienām kārniņu jumtus un ornamentus uz fasādēm un balkoniem. Interese par reģionālo arhitektūru, jauno arhitektu izstāde “ Kāds būs reģionālās arhitektūras liktenis”, kolhozu arhitektu kopas darbība. Liekas, ka sākās ar lauku apbūvi, Laimonis Tīkmanis, Skujas, Skujiņa,....Rīgā Skalberga jaunbūve Vecrīgā, izteikts postmodernisms ar krāsainu fasādi un historisma detaļām.

4. Es pabeidzu augstskolu 1975. gadā, tuvojās modernisma noriets domāšanas līmenī, bet pēc inerces masveida būvniecība turpinājās ar pilnu jaudu. Mans diplomdarbs bija kvartāla rekonstrukcija Vecrīgā, Kaļķu un Basteja bulvāra krustojumā, tukšajā laukumā pie Laimas pulksteņa. Tā bija mana studiju laika mīļākā vieta pilsētā, āra kafejnīca Putnu dārzs, gājiens no fakultātes Krāmu ielā uz viesnīcas Rīga trim bāriem, koridori no astoņiem rītā, uz Skapi, ko vēra vaļā divpadsmitos, vakaros uz Pagrabu. Tai laikā pirmo reizi no Amerikas radu sūtītajos žurnālos Architecturas Record sastapos ar jaunu vārdu - rekonstrukcija. Varu projekta maketu aizsūtīt, tas bija notikums. Sāku jau praksē strādāt pie Modra Pilsētprojektā, 5. Darbnīcā, vēlāk vēl trīs gadus, kad piedzima Agnese un Gatis aizbēgu. Es nevarēju izturēt to modernisma ražošanu, arī lielā Meistara vadībā, kas noteikti bija labākais iespējamais variants šai arhitektūrai. Mēs taisījām visa darbnīcas grupa Paegles vadībā Mežciema dzīvojamo rajonu. Mums ar Kronbergu uzdeva skicēt tirdzniecības un kultūras centru, izvirzīja Kronberga variantu. Nevienu nerealizēja. Veidojām kvartāla iekšējo ielu, asi ar labiekārtojumu, tipveida bērnudārza un skolas piesaisti. Bija centieni kaut kādā iespējamā veidā uzlabot tipveida dzīvojamās mājas ar darbnīcām māksliniekiem augšstāvos, individuāliem savienojumiem starp mājām, ieejas durvīm, labiekārtojumu, krāsojumu un saules nojumēm bērnu iestādēm. Mežciems bija pilotprojekts gan ar māju kastīšu izvietojumu un kompozīciju, gan ar sabiedrisko centru un labiekārtojumu. Tās kastītes bīdījām līdz nemaņai. Zane Kalinka un Anna Reinfelde no mūsu grupas taisīja Bērnu slimnīcu, ko realizēja, laba arhitektūra. Gertmanis un Bušs arī kaut ka taisīja, neatceros. Valgums projektēja individuālu Pārvaldes ēku Āgenskalnā, visi gājām uz atklāšanu. Modris man iedeva arī skicēt Valmieras teātri. Stāvu zemāk Purviņš projektēja TV centru Zaķusalā, Kadirkovs arī bija autoritāte, neatceros, ko projektēja. Reinfelds jau bija uzcēlis Pilsētprojekta ēkas otro kārtu pāri Ģertrūdes ielai, kur sēdējām stikla tiltā ar brīnišķīgu skatu uz Ģertrūdes baznīcu, tomēr, atceros, par to diskutēja, vai ir labi likt mājas pāri ielai, bet tas bija liels sasniegums un atļaušanās. Stāvu augstāk strādāja Skujiņa mazā istabiņā ar meitenēm, viņa atšķīrās, gājām starpbrīžos pīpēt un taisījām kopā konkursus. Toreiz visi pīpēja vestibilos. Pie Purviņa strādāja hipiju arhitekte Anda Ārgale, kas arī atšķīrās, arī pīpējām

155 kopā un precējāmies ar Māriem vienā laikā. Andai bija diplomdarbs Līvu laukumā laikam, Pantomīmas teātris, stilīgs ekspresionisms. Viņa draudzējas ar Ansi Rūtentālu, ko sauca par brālīti, Grīnbergiem un citiem hipijiem, gāja uz Kazu, viņai bija darbnīciņa Vecrīgā, kas bija bohēmas kulta vieta. Kā jau teicu, man riebās Pilsētprojektā un es izlauzos no tās vides, prom uz Kolhozu. Tas jau ir nākošais stāsts, viena meitiņa ar kolhoza komunistiem, partijas sekretārs, kolhoza priekšsēdētājs un arodbiedrības priekšsēdētājs, tas bija klasiskais lēmēju trīsstūris visos uzņēmumos. Tas mani uztrenēja, sarunāties un tomēr kaut ko realizēt pēc savas pārliecības un sajūtām.

JURIS PAEGLE arhitekts

1. Kritēriji var būt dažādi, manuprāt, svarīgākais ir vai uzcelšanas laikā ēka radīja pārrunas, saviļņojumu sabiedrībā, virzīja uz jaunu sasniegumu. 2. Latvijas pēckara arhitektūra veidojās sociālisma iekārtas diktēto būvpaņēmienu, materiālu un pasaulē novēroto tehnoloģisko sasniegumu iespaidā. 3. Šķiet, ka modernisms vēl arvien nav beidzies, jo novērojama tā sadalīšanās novirzienos, tāpat kā citur pasaulē: daži paraugi “post-modernismā”; daži mēģinājumi “high-tech”; un vēl daži ko var raksturot ar “new classical” variantiem (privātmājas ar detaļām, koka Rīgas fasādes, Šveices stila neo, u.c.). 4. Tas laiks bija manas paaudzes arhitektu tapšanas laiks. Protams, ka mēs, tāpat kā citi arhitekti pašreiz, pētījām pasaules praksi. Arī tagad skatoties uzbūvēto, redzam jau arī citur pielietotos paņēmienus.


1. Latvijas pēckara modernisma arhitektūras objekti, pirmkārt būtu inventarizējami, un tas ir VKPAI uzdevums. Protams, izšķiroša būs arhitektu sabiedrības iestāšanās par modernismu kā kultūras vērtību, neraugoties uz tā visumā internacionālo raksturu. Otrkārt, plašākā sabiedrība pieprasīs izvērtējumā meklēt arhitektūras nacionālās iezīmes un tādas tai ir, it īpaši pieejamo materiālu paletes ziņā. Pēdējā bija visai nabadzīga, līdz ar to objektīvs ir fakts, ka būvniecības kvalitāte nebija augsta, un saglabājamu ēku nebūs daudz, bet tās ir. To pierāda gan igauņi, gan lietuvieši, kas ir spējuši kā valsts nozīmes kultūras pieminekļus saglabāt pat vismaz divus 60-to gadu restorānu/bāru interjerus, ko Latvija diemžēl vairs nevar izdarīt… 2. Latvijas pēckara modernisma arhitektūra ir jau otrais modernisma vilnis. Pirmais bija 20-tajos un 30-tajos, līdz Ulmaņa apvērsumam, kad Alfrēds Grīnbergs būvēja Rīgas „baltās” skolas, Teodors Hermanovskis- kubistiskās savrupmājas un Aleksandrs Klinklāvs - Sarkanā krusta būves, piemēram, Tērvetes sanatoriju. Pēc pārrāvuma (1934-1955), kad 1955.g. ar PSKP CK dekrētu „par pārmērību novēršanu celtniecībā” arhitektūras kuģis pagriezās par 180 grādiem, nāca jauna paaudze (Modris Ģelzis, Marta Staņa, Ivars Strautmanis u.c.). Ar ko otrais modernisma vilnis ir īpašs- tā somu un zviedru ietekme, kas nebija pirmajam, kad nozīmīgāki bija Rietumeiropas paraugi. 3. Modernisms kā formu kultūra Latvijas arhitektūrā tika iesaldēts 1934.g., līdz ar Ulmaņa apvērsumu, tas beidzās 1940.g., līdz ar okupāciju, bet tas nav beidzies, ja ar to saprotam arhitekta darbības sociālo aspektu, kurš bija izšķirošs modernisma sākumos. 4. Mana profesionālā darbība, kas sākās 1971.g. „Pilsētprojekta” Pilsētbūvniecības darbnīcā Ēvalda Fogeļa, Ivara Millera un Gunāra Melberga vadībā un ietekmē, iekrita laikā, kad modernistu ambīcijas sāka bremzēt padomju ekonomikas mazspēja, kas divdesmit gadus vēlāk rezultējās režīma sabrukumā. Režīma, kurš bija augsne stila

157 ikonām- Meļņikovam, Leoņidovam, Ginsburgam un citiem padomju konstruktīvistiem.

JĀNIS KRASTIŅŠ Dr. habil. arch., prof.

1. Katra perioda arhitektūras mantojumā ir dažāda vērtības līmeņa darbi - gan izcili, gan ne visai labi. Arhitektūras kultūrvēsturisko, māksliniecisko un cita veida vērtības līmeni var noteikt, katra konkrēta objekta analīzē lietojot profesionāli argumentētus vērtējuma kritērijus. 2. Lielākoties ar indiferentu attieksmi pret vides un kultūrvēsturisko kontekstu. 3. Nav beidzies (pēckara modernisms ieguvis dinamiskāku formu valodu, taču sešdesmito gadu atdarinājumus pārprasti uzskata par kaut ko ļoti modernu). 4. Ar centieniem atrast ceļu, pa kuru izkļūt no strupceļa.


1. Mani mulsina, kas ietverts jautājumos jēdzienā “modernisms”? Vai tas ir tas, ar ko arhitektūras teorētiķi līdz šim apzīmējuši ar terminiem “funkcionālisms”, konstruktīvisms” vai dažkārt -”Bauhausa”- stils, un vēl pa starpām “neo brutālisms” un daudz citu dažādu “ismu”. Domāju, ka vajadzīga lielāka laika distance, lai sagrupētu un piešķirtu dažādu laiku periodu arhitektūras parādībām noteiktus apzīmējumus. Arī pirmajā Latvijas brīvvalsts periodā pazīstamāko arhitektūras meistaru un pedagogu E. Laubes, E. Štālberga, P. Kundziņa darbus būtu grūti attiecināt tikai uz kādu vienu nosacītu arhitektūras stilu vai stilistiku.

Lai definētu kādus vērtējuma kritērijus, nepieciešami izsmeļoši apstākļu un saimnieciskā fona vērtējumi, ko nav iespējams dot īsās atbildēs uz uzdotajiem jautājumiem. Tāpat nespēju atbildēt uz jautājumu, kad beidzās “modernisms” pēckara Latvijas arhitektūrā. 2. Latvijas arhitektūras ainu pēc otrā pasaules kara PSRS totalitārās valsts ekonomiskie -politiskie nosacījumi, visu nosakot ar “partijas un valdības “lēmumiem un direktīvām. Ar N.Hruščova vadītās partijas un valsts lēmumu tika noraidītas “pārmērības arhitektūrā”, izbeidzot padomju arhitektūras pompozo, ar klasiskās arhitektūras elementiem dekorēto ēku būvniecību un uzsākot tā saukto celtniecības industrializācijas periodu, kurā prasības arhitektūras novērtējumam tika novestas līdz absurdam, uzskatot par primāro nevis būvniecības rezultātu arhitektūru, bet procesu. Pat iestādes nosaukumā “Arhitektūras un celtniecības lietu komiteja”, vārds “arhitektūra” tika samainīts vietām ar vārdu “celtniecība” liekot priekšā, arhitektūrai... Obligātā prasība - izmantot tikai, tipveida projektu katalogos ietvertos projektus, kuros bija bieži apšaubāmas kvalitātes arhitektūras risinājumi. Tie tika izstrādāti centralizētās Vissavienības projektu organizācijās, nerēķinoties ar vietējām arhitektūras tradīcijām vai reģiona īpatnībām, nevarēja veicināt Latvijas arhitektūras uzplaukumu. Šādos apstākļos, lai sasniegtu profesionāliem kritērijiem atbilstoši labāko risinājumu un rezultātu, praktizējošam arhitektam bija nepieciešama gan liela pieredze, talants, gan principialitāte, gan diplomātija, aizstāvot savu ideju, gan pasūtītāja izpratne un līdzdalība, gan daudz citu apstākļu sakritība. Domāju, ka pēc funkcionālas arhitektūras kritērijiem atzinīgi vērtējamas pēckara periodā pēc tipveida projektiem celtās skolu ēkas (arhitekti K.Plūksna, Fjodorovs), arī individuāli projektētās paviljona tipa skolas Zvejniekciemā (M.Staņa) un Slampē (V.Savisko), tāpat arhitektes V.Savisko projektētais Latvijas Komponistu savienības nams Jūrmalā. Ar arhitektes Martas Staņas un viņas līdzautoru Imanta Jekabsona, Kandera u.c. celto Dailes teātra ēku varam lepoties arī šodien. Nav saprotams, ka Rīgas pašvaldība tik ilgi samierinās ar degradēto vidi pilsētas centrā pie tik nozīmīga kultūras objekta.

159 Sava veida postmodernisma tendences var redzēt vienā no pēdējiem arhitektūras meistara M.Ģelža darbiem - AERROFLOT ēkā Brīvības un Blaumaņa ielas stūrī. Būtu jāpiemin Rīgas rajonu pašvaldības ēkas Brīvības ielā (O.Krauklis, A.Išhanova), Pārdaugavā (J.Kārkliņš) un daudzas citas. 4. Runājot par savu profesionālo darbu arhitekta arodā (pēc LVU un RPI Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļas beigšanas 1959. gadā), tas vadīts to pašu augstāk minēto apstākļu ietekmēts. Vairāk vai mazāk radošas izpausmes iespējas sagādāja dalība dažādos arhitektūras konkursos, kas dažkārt, iegūstot augstāko novērtējumu, deva iespēju to realizēt dabā (Zemkopības institūta Priekuļu selekcijas - izmēģinājumu stacijas administratīvas ēkas aktu un sporta zāļu komplekss, Zvejnieku kolhoza Brīvais vilnis kvartāla apbūves un dzīvojamās ēkas būvniecība Salacgrīvā, viesnīcas Rīga vēlāk - Hotel de ROME, paplašināšana un būvniecība, kā arī viesnīcas kompleksa Konventa sēta projektēšana (autoru kolektīvā) un būvniecība. Esmu strādājis pie interjera un pieminekļu projektiem.


1. Ēkas kopējā viengabalainība , atbilstība modernisma arhitektūras principiem un “stila tīrība”. Saglabātības pakāpe, pārveidojumu apmērs . Lietojamība, praktiskā noderība. Sabiedrības un profesionālu ekspertu vērtējums par objekta “iekļaušanos” šodienas dzīvē, kas arī iespējams nozīmē - iemīlēts, vajadzīgs, pierasts, briesmīgs, neglīts utt. 2. Manuprāt, viena īpatnība bija tā laika politikas un ideoloģijas radītais masīvais spiediens ,kas tika orientēts uz masveida tipizētu mājokļu būvēšanu nesamērīgi plašos apmēros pilsētās un nopietnām strukturālām izmaiņām laukos. Tas nopietni praksē degradēja visumā pozitīvos, modernisma pilsētplānošanas un vides veidošanas

principus, kā arī radīja liela apjoma sliktas kvalitātes būves, kas kopumā netieši deformēja lielas sabiedrības daļas izpratni un attieksmi pret vides veidošanas mākslu un arhitektūru. Tajā laikā tika realizēts salīdzinoši neliels skaits sabiedriska rakstura ēku, kas parasti tomēr Ir arhitektoniskās “domas nesēji”, līdz ar to varētu teikt ,ka vairumam arhitektu tika savā veidā liegta iespēja izpausties. 3. Septiņdesmito gadu beigās, šķiet, sāka ieviesties tā saucamās postmodernisma idejas, kas laikā no 80-to sākuma līdz pat 90-to beigām ,un šķiet reizēm pat šodien tiek vienā vai otrā veidā kultivētas. Šķiet, ka astoņdesmito vidū rotaļāšanās ar vēsturisko motīvu virspusēju interpretēšanu bija visspēcīgāk novērojama. Man šķiet, ka modernisms nekad nebeidzās ,jo tā principu lietojums ,var būt drusku citā, katra attīstītā veidā tiek turpināts no tiem, kas ir modernisti - moderni (šolaicīgi) domājošie PĒC BŪTĪBAS. Daži tomēr šķiet ir palikuši tā saucamā postmodernisma ietekmē joprojām.... 4. Praktizēt sāku vēl tā saucamā modernisma laikā pie Meistara M. Gelža ,kas manā skatījumā bija modernists “pēc būtības”. Arī mans tēvs - arhitekts Juris Kronbergs bija īsts tā laika modernisma “kareivis”, bet ne tik “redzams”, jo darbojās laukos, un būdams Laukprojekta arhitekts un beigu laikā institūta galvenais arhitekts ir kopā ar kolēģiem arī Latvijas laukos vienu otru modernisma piemēru izveidojuši. Mana laika iezīme ir šis šķietamais modernisma noriets un ideju haoss, kas laikam raksturīgs stabilu formāciju izmaiņu laikos, pirms un arī pēc tiem. Šķiet sākot kā, laikam var teikt “modernists”, pārdzīvojot un, protams, kaut kādā mērā piedaloties pārmaiņu laika procesos, esmu joprojām tajās pašās pozīcijās. Darbojoties mēģinu sekot modernisma - šodienīguma principiem, varbūt vienīgi vienlaicīgi vēl līdzās meklējoties kontekstos, tēlainībā un citās, manuprāt, modernai arhitektūrai vajadzīgās un piemītošās pazīmēs.

161 VIKTORS VALGUMS arhitekts

Modernisms arhitektūrā ir ļoti daudzpusīga un viena no apjomīgākām arhitektūras teorijas tēmām, kas skar gan arhitektūru, gan pilsētplānošanu, gan dizainu, gan stilu, gan stila formas, gan dzīves veidu un ideoloģiju. Ir definētas galvenās klasiskā modernisma pazīmes, kas būtu jāņem vērā – formas atbilstība funkcijai, skaidrība un vienkāršība formu veidošanā, racionāla un vizuāli izprotama konstruktīvā uzbūve, materiālu eksponēšana, horizontālo un vertikālo līniju dominance, bet, manuprāt, galvenais kritērijs, kas ir kopīgs visām būvēm, ir objekta rezistence laika faktoram, kā pamatā ir izcilības iezīmes, spēja pārliecinoši demonstrēt sava tapšanas laika kultūrvērtības un funkcionēt bez būtiskiem pārveidojumiem, saglabājot sākotnēju tēlu. Vērtējums stipri atkarīgs ko salīdzinām un ar ko salīdzinām. Privātmāju arhitektūrā un interjeru projektos – romantisms ar ziemeļvalstu estētiku. Neskatoties uz stila internacionālo būtību un tipveida būvindustriju, salīdzinot ar pārējām PSRS teritorijām (izņemot protams Baltiju), Latvijas publisko ēku arhitektūrai piemīt lielāka vēsturiskā konteksta izjūta un humānāki risinājumi. Gribētos domāt, ka tādas modernisma ideoloģijas blakusparādības, kā kultūrvēsturiskā konteksta ignorance, ideālisms, teritoriju stings zonējums, dogmatisms nav vairs raksturīgas mūsdienām. Savukārt, funkcionalitāte, atklātā telpa, patiesa un skaidra izteiksmes valoda, tieksme pēc tektoniskās kvalitātes, jauno tehnoloģiju izmantošana ir spēcīgi modernisma pamati, uz kuriem attīstās laikmetīga arhitektūra un dizains. Tāpēc, manuprāt, nevar runāt par modernisma beigām ne Latvijā, ne citviet, bet gan par veiksmīgu evolūciju atbilstoši laikmeta prasībām. Tas bija mans studiju un profesijā ienākšanas laiks uz attīstītā modernisma fona – pasniedzēji – O.Zakamennijs, M.Ģelzis, O.Ostenbergs, tālaika jaunbūves Latvijā – Salaspils memoriāls, Dailes teātris, Purvciems, viesnīca “Latvija” utt., ārzemju autoritātes – Eero Saarinen, Louis Kahn, Oscar Niemeyer, Arne Jacobsen, I. M. Pei, Alvar Aalto, Jørn Utzon, Richard Rogers un Renzo Piano u.c., pirmais objekts – tagadējā Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcijas ēka. Var teikt – modernisms visapkārt.

searching for post-war modernism architecture in Latvia


Factory “Radiotehnika”, Kurzemes 3, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building „Daugava”, Ganību dambis, Rīga, Viktors Rimša, 1985


Administrative building, Daugavpils 31, Rīga, Oļģerts Ostenbergs, 1973

Factory “Radiotehnika”, Kurzemes 3, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Dzirnavu iela 135, Rīga, architect unknown, year unknown


Administrative building, 13. JanvÄ ra 15, RÄŤga, architect unknown, year unknown

archi— tecture is governed by standards

169 Stagnant construction policy and government procurement illiteracy, as well as the minor palette of construction materials and technology, low quality building materials and rather distressed quality of the construction have crossed the threshold of the eighth decade. Under these circumstances, our massive construction neither at the neighborhood of Krasta Street, Imanta, nor of the neighborhoods Mežciems and Pļavnieki in the capital acquired compositional completeness. In fact, it was a tragedy for and of a whole generation of talented architects. Plēsums, J. 80.gadi.Telpa ticībai. Latvijas arhitektūra. 1989.

Administrative building Daugava, Gan朝bu dambis, R朝ga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Apeskalns, architect unknown, year unknown

Bus station, Jelgava, architect unknown, year unknown


Rīga volleyball school, Cieceres 9, Rīga, architect unknown, year unknown

Rural Faculty of Engineering, Akadēmijas 19, Jelgava, architect unknown, year unknown

Administrative building, Daugavpils 62-66, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building, K. Ulmaņa gatve 2, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Katoļu 22, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Nākotnes 2b, Ķekava, Linards Skuja, 1979


Administrative building, Kr. Valdemāra 63, Rīga, A Purgailis, 1982

Administrative building, Jauniela 13, Rīga, Daina Danneberga, 1979

Administrative building of prefabricated panels, Eduarda Smiļģa 46, Rīga, Modris Ģelzis, J. Kārkliņš, Viktors Valgums, 1975


Administrative building, Br朝v朝bas 37, R朝ga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Pulkve탑a Brie탑a 4, Jelgava, architect unknown, year unknown

Administrative building, Skanstes 4, R카ga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Skanstes 4, R카ga, architect unknown, year unknown


Aizkraukle city council, Lāčplēša 1a, Aizkraukle, architect unknown, year unknown

Administrative building, Sporta 9, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Pils 8-10, Rīga, Silvija Pētersone, 1972

Administrative building, Kr. ValdemÄ ra iela 110, RÄŤga, architect unknown, 1983


Academy of Sciences Institute of Electronics, Dzērbenes 14, Rīga, J. Platonovs, V. Raņevs, 1965


Rīga Stradiņš University, Dzirciema 16, Rīga, V.Čikste, 1987

Administrative building, Talsi, architect unknown, year unknown

Administrative building, Trijādības 4, Rīga, architect unknown, year unknown

Administrative building, Vienibas gatve 11a, Rīga, architect unknown, year unknown


Administrative building, Vienibas gatve 18, Rīga, architect unknown, year unknown

Alūksne city council, Dārza 11, Alūksne, architect unknown, year unknown

Carnikava city council, Carnikava, architect unknown, year unknown

Administrative building, Madliena, Zigurds Lazdiņť, Meinards Medinskis, 1983


Daudzese city council, Daudzeva, Jelgava district, architect unknown, year unknown

Daugavpils city council, Rīgas 2, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Rīga State technical college, Krišjāna Valdemāra 1c, Rīga, architect unknown, year unknown


Pharmacy, Stadiona Street, Ilūkste, architect unknown, year unknown

Virga parish municipality, Paplaka, architect unknown, year unknown

Administrative building, Lāčplēša 98, Rīga, architect unknown, year unknown

“Latvenergo” central office building, Pulkveža Brieža Street, Rīga, Lia Asta-Knāķe, 1971


New branch building of Bank of Latvia, Bezdelīgu 3, Rīga, Architecture office KRONBERGS, KARKLINS UN PARTNERI + ARHIS + FORMA (Architects: Andris Kronbergs, Ināra Karklina etc.), 1997-2001

Birzgale parish municipality, Lindes 2, Birzgale, architect unknown, year unknown

Administrative building, Vienibas gatve, Rīga, architect unknown, year unknown


Communications department, Lubト]as street, Rトォga, architect unknown, year unknown

Gramzda parish municipality, Gramzda, architect unknown, year unknown

Kalnciems parish municipality, Lielupes 2, Kalnciems, architect unknown, year unknown

Administrative building, Mērsrags, Oļģerts Ostenbergs, year unknown


Latvian Environment Geology and Meteorology Centre, Maskavas 165, Rīga, architect unknown, year unknown

Kongresu nams, Kr. Valdemāra 5, Rīga, Juris Gertmanis, Valērijs Kadirkovs, 1980

Krimulda community center, Parka 1, Ragana, Krimulda district, architect unknown, year unknown


Driving Chain plant administrative building, Višķu 17, Daugavpils, A. Buivite, A. Saržinskaja, M. Demidova, engineer A. Smagris, year unknown

Jūrmala city council, Jomas 1-5, Jūrmala, Arturs Reinfelds, Aija Grīna, 1968

Kalncempji parish municipality, Alūksne district, architect unknown, year unknown

Ministry of Defence, Kr. Valdemāra 10-12, Rīga, architect unknown, year unknown

„Lattelecom” administrative building, Dzirnavu 105, Rīga, architect unknown, year unknown

Olaine city council, Zemgales 33, Olaine, architect unknown, year unknown


Factory “Ogres trikotāža”, Ogre, architect unknown, year unknown

Actor Kārlis Sebris family summer house, Zvejas 13, Vecāķi, Oļģerts Ostenbergs, 1970


Kinetic sculpture “Sakta” on the facade of hotel “Latvija”, sculptor Artūrs Riņķis, 1978

Liepaja Civil Registry, Lielā 1a, Liepāja, architect unknown, year unknown

Ogre music school, Brīvības 50, Ogre, Sarmīte Fogele, Kārlis Alksnis, 1984

Police, Klijānu 4, Rīga, architect unknown, year unknown


Rīga garden and park administration building, O.Vācieša 6b, Rīga, architect unknown, year unknown

Office building, Raiņa bulvāris 25, Rīga, Oļģerts Ostenbergs, I. Šņore, 1973

Rural Support Service, Ikšķile, architect unknown, year unknown

Restaurant “Sēnīte”, Vidzeme highway 38 km, Andris Bite, Linards Skuja, 1967


Cafe “Rēzna”, Atbrīvošanas aleja 100, Rēzekne, Juris Pētersons, Jānis Krastiņš, 1968-1970

„Rīgas Satiksme” administrative building, Kleistu 28, Rīga, architect unknown, year unknown

Saulkrasti district council, Raiņa 8, Saulkrasti, Dzintars Driba, 1975-1987


Sidrabene parish municipality, Emburga, architect unknown, year unknown

State Revenue Service, Rīgas 4, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Tērvete city council, Tērvete, architect unknown, year unknown

Usma parish municipality, Auseklīši, Usma parish, Venstpils district, architect unknown, year unknown

Valle parish municipality, Valle, architect unknown, year unknown

Viļāni city council, Kultūras laukums 1a, Viļāni, architect unknown, year unknown


Zilaiskalns parish municipality, Imanta 7, Zilaiskalns, Kocēnu district, architect unknown, year unknown

Vecumnieki parish municipality, Vecumnieki, architect unknown, year unknown

Apartment building, Jelgava, architect unknown, year unknown

Apartment building, Dubna, architect unknown, year unknown

Apartment building, Kr. ValdemÄ ra 5a, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Riga Russian high school, Lauku 9, RÄŤga, architect unknown, year unknown


Apartment building, Bauska, architect unknown, year unknown

World trade center, Elizabetes Street 2, Rīga, O. Vilciņš, A. Ūdris, Gunārs Asaris, A. Staņislavskis, 1974


Kalni culture house, Kalnu 2, Kalni, N朝grande parish ,Saldus district, architect unknown, year unknown


Furniture shopping center “Gauja”, Prūšu 1, Rīga, architect unknown, year unknown

Rietumu Capital Centre, Vesetas 7, Rīga, ZENICO PROJEKTS, 2009

Summerhouse of Postaži family, Marta Staņa, 1960–1965


Drugstore, Inciems, architect unknown, year unknown

Guest house, Pilskalna district, architect unknown, year unknown

Sanatorium “Jaundubulti”, Dubultu prospekts 72, Jūrmala, architect unknown, year unknown

Tuberculosis and Lung Disease State Agency, Nīcgales 5, Rīga, architect unknown, year unknown


Shop, Sala parish, architect unknown, year unknown

Shop, Vaiņode, architect unknown, year unknown

Tennis courts, Kronvalda Boulevard 2b, RÄŤga, architect unknown, year unknown

Fittness club, Maskavas 418, Riga, architect unknown, year unknown

Cinema “Baldone”, Daugavas 2, Baldone, Uģis Šēnbergs, 1980-1987


Furniture shopping center “Mēbeļu nams”, Dzelzavas 72, Rīga, R. Ļuboviča, S. Ļubovičs, 1980

Biķernieki track tribune, Rīga, architect unknown, year unknown

Open air concert hall, Dzintari, J큰rmala, Modris 칙elzis, Andrejs Vecs카lis, 1960


Cinema “Renesanse”, Vienības 30, Daugavpils, Oļģerts Krauklis, 1978

Mālpils culture center, Nākotnes 5, Mālpils, Laimonis Tīkmanis, 1975–1988

Brocēni culture house, Lielcieceres 10, Brocēni, architect unknown, year unknown

Cellulose factory culture house, Rīga, architect unknown, year unknown


Imanta culture house, Anniņmuižas 29, Rīga, architect unknown, year unknown

Kauguri culture house, Raiņa 110, Jūrmala, architect unknown, year unknown

Ķengarags Social center, Maskavas 264, Rīga, G.Irbīte, T.Krimska, 1968

Daile theatre, Brīvības 75, Riga, Marta Staņa, Imants Jākobsons, Harolds Kanders, 1959-1976


Museum of the Occupation of Latvia, Latviešu strēlnieku laukums 1, Rīga, Gunārs Lūsis-Grīnbergs, Dzintars Driba, 1966-1970

Salaspils memorial, Salaspils, architects Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Gunārs Asaris,Oļegs Zakamennijs, Māris Gundars, Georgs Mincs, Alberts Paperno and sculptors Ļevs Bukovskis, Oļegs, Skarainis, Jānis Zariņš, 1960-1967


Riebiņi culture center, Saules 8, Preiļi district, architect unknown, year unknown

Rīga School of Arts and Crafts, Jūrmalas gatve 90, Rīga, Viktors Rimša, 1979

Rīga Teacher Training and Educational Management Academy, Imantas 7 līnija 1, Rīga, architect unknown, year unknown


Open air stage, Iecava, architect unknown, year unknown

Open air stage, Salacgrīva, architect unknown, year unknown

Pampāļi culture house, Rūpniecības 1a, Pampāļi parish, Saldus district, architect unknown, year unknown

Slampe culture house, Slampe, I. Paegle, 1979

Smiļģis museum, E. Smiļģa 37-39, Rīga, I.Rukmanis, E.Rukmane, 1971

Subate culture house, Tirgus laukums 19, Subate, architect unknown, year unknown


Academic library of the University of Latvia, Rūpniecības 10, Rīga, architect unknown, year unknown

Agriculture Research Institute, Struktoru 14, Rīga, R. Kuzņecovs, L. Klešņina, 1975

Bulduri Professional School, Viestura 6, Jūrmala, Daina Danneberga, 1989

Daugavpils high school n10, Tautas 11, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Daugavpils music high school, Kandavas 2, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Daugavpils University, Vien朝bas 13, Daugavpils, architect unknown, year unknown


KÄ rlis MÄŤlenbahs high school, Skolas 10, Kandava, architect unknown, year unknown

Kindergarten, Bauska, architect unknown, year unknown

LU Radio Astrophysics Observatory, Riekstukalns, Baldone district, architect unknown, year unknown

Zvejniekciems high school, Atpūtas 1, Zvejniekciems, Marta Staņa, 1955-1966


Mālpils high school, Sporta 1, Mālpils, architect unknown, year unknown

Natālija Draudziņa gymnasium, Bruņinieku 24a, Rīga, Edgars Šēnbergs, 1982

Purvciems trade school, Augusta Deglava 41a, Rīga, L. Galbiķe, 1985


Smiltene gymnasium, Dakteru 27, Smiltene, architect unknown, year unknown

Social care center Gaiļezers, Hipokrāta 6, Rīga, architect unknown, year unknown

Višķi Professional high school, Višķi, Daugavpils district, architect unknown, year unknown

Saldus high school n2, J. Rozentāla 19, Saldus, architect unknown, year unknown

Cemetery, Bulduri, Jūrmala, sculptor Jānis Karlovs, 1978

Border sign “Nākotne”, architect unknown, year unknown


Factory „Kaija”, Atlantijas 15, Rīga, architect unknown, 1984

Daugavpils Regional Hospital, Vasarnīcu 20, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Pauls Stradins Cardiology Center, Pilsoņu 13, Rīga, S.Breijere, 1979

Factory “Putnu Fabrika Ķekava”, Ķekava, architect unknown, year unknown

Factory “Lauma”, Ziemeļu 19, Liepāja, architect unknown, year unknown

Power plant TEC-2, Acone, architect unknown, year unknown


Hotel “Club 1934” former administrative building with sports hall, Ikšķiles 2, Ogre, Viktors Rimša, 1984

Rēzekne central library, Atbrīvošanas aleja 81, Rēzekne, architect unknown, year unknown

Ādaži library, Gaujas 30, Ādaži, V. Fjodorovs, I. Alsiņa, D. Adamsone, 1986

Swimmingpool, Ķīpsalas 5, Rīga, Kārlis Alksnis, Marita Zariņa, enigineer V. Gorodjanskis, 1973-1988


Sanatorium „Rīgas Jūrmala”, Jūras 23-25, Jūrmala, Viktors Valgums, Normunds Pavārs, Modris Ģelzis, 1972-1981

Santorium “Jūras līcis”, Jūrmala, architect unknown, year unknown

Hostel “Brīze”, Oskara Kalpaka 68-70, Liepāja, architect unknown, year unknown


Border sign “Latvija”, Ainaži, architect unknown, year unknown

Mineral water pavillion, Ķemeri, Jūrmala, Gunārs Lūsis, year unknown

Mineral water pavillion, Ķemeri, Jūrmala, Ausma Skujiņa, year unknown

Hospital “Gaiļezers”, Hipokrāta 2, Rīga, Andris Purviņš, Valērijs Kadirkovs, Maija Bīviņa, Atis Bīviņš, 1970


Secret soviet bunker, Skaļupes Līgatne parish, architect unknown, year unknown

Shop, Bauska, architect unknown, year unknown

Standard type shop, Sigulda, V. Samtiņa, year unknown


Standard type shop, Sigulda, R. Kronenberga, year unknown

Shopping center, Majori, architect unknown, 1974

Shop, Saldus Street, Skrunda, architect unknown, year unknown

Shopping center, Lトォvト]i, architect unknown, year unknown

Shop, Taurkalne, architect unknown, year unknown

Shopping center, Kauguri, architect unknown, year unknown


Shopping center, Latgales 16, Krāslava, architect unknown, year unknown

Shopping center “Dole”, Maskavas 357, Rīga, L. Gintere, S. Ļubovičs, 1987

Shopping center, Līvāni, architect unknown, year unknown

Railway station, Dubulti, J큰rmala, Ilya Yavein, 1977


Shopping center, Raiņa 7, Valka, architect unknown, year unknown

Bobsleigh track, Šveices 13, Sigulda, Viktors Rimša, A. Pugailis, M. Yostins, 1988

Daugava stadium tribunes, Augšiela 1, Rīga, architect unknown, year unknown


Gulbene stadium tribunes, O. Kalpaka 1A, Gulbene, architect unknown, 1970

Bus station, Roja, architect unknown, year unknown

Bus station, Sloka, architect unknown, year unknown

Rīga national sports arena, Maskavas 160, Rīga, V. Mellenbergs, E. Ābuls, 1965

Boarding area at Rīga airport, Rīga, Leonid Ivanov, V. Ermolaev, 1974

Bus station, Aizkraukle, architect unknown, year unknown


Dzintari rail road station, Jūrmala, architect unknown, 1980

Rīga passenger port, Eksporta 3a, Rīga, Modris Ģelzis, 1961-1965

Vagonu parks railroad station, Vagonu 20, Rīga, architect unknown, year unknown

Gas station, Daugavpils 73, Ogre, architect unknown, 1965


Bus station, Sloka, architect unknown, year unknown

Bus station, Velta Reinfelde, year unknown

Bus station, Velta Reinfelde, year unknown


Water tower, Ropaナセi, architect unknown, year unknown

Water tower, トカekava, architect unknown, year unknown

Water tower, Koknese, architect unknown, year unknown

Water tower and bus stop, Lト電mane, architect unknown, year unknow

Radio and television broadcasting tower, Zaķusala, Rīga, Kim Nikuradze, 1972-1989


Vanšu bridge, Rīga, A. Gavrilov, engineer G. Fukss, 1981


Riga high-rises, left to right: Z-Towers (NRJA, 2004-2015), Preses nams (Jānis Vilciņš, Ābrams Misulovins, 1978), Saules akmens (ZENICO PROJEKTS, TECTUM, 2002-2004)

Modern— ism

Juris Dambis Dr. Arch. Head of the State Inspection for Heritage Protection

267 It is a paradox that the most endangered heritage in Europe is also the one built most recently. Many architectural masterpieces of the second half of the past century have been destroyed or transformed beyond recognition. With a change of their original function and facing technological innovation, for most of the time architecture has not been able to resist the long-term stresses. Change in architecture is slow-paced. Exaggerated attempts in architectural thinking and the language form to put forth something novel leads to mere self-publicity, which undermines harmony in the environment and effects a stilted impression. German architect Meinhard von Gerkan has said in this regard: “Architecture is not fashion, where trends change every fall and spring. Its shortest possible period is 50 years.” Therefore architecture should be evaluated more broadly, with a certain distance in time. Theorists of cultural heritage find it relatively easy to prove to the public the worth of the oldest of the most elaborate heritage. Nobody is going to doubt the value or the need to preserve an archaeological monument from the 9th century – like Āraiši Lake Castle (Āraišu Ezerpils) or the baroque masterpiece – Rundāle Palace (Rundāles pils). However, it is much more difficult to argue against destruction of numerous facilities built during the Soviet period. Every epoch leaves its traces in physical space, and through this, space is enriched. Architecture is the art of creating a qualitative space for living. Moreover, it is often overlooked as a highly informative medium. In his 1977 book Dialogue with Space, architect Ivars Strautmanis argued: “Every spatial form has its informative characteristics. Following this idea, admittedly architecturally organized space, in which our life takes place, is a source of recurrent signals, which people perceive as self-evident, sometimes even independent of their own will. The totality of these signals, which reflect the objective qualities of surroundings, is quantitatively the most important component of the process of informative reciprocity between our individual psyche and spatial surroundings. These signals create a so-called permanent visual background.”

Architecture and spatial environment in every epoch have had their own peculiar informative palette. To separate architecture from a certain period means losing the informative counterpart, the perceptible meaning of which is not limited to archival testimonies – it is important as a link to receive the information from its original source – an architectural formation. Disquiet over the prospect of losing a century’s worth of architectural masterpieces has stirred architectural theorists across the world. To this end, an international NGO Docomomo has been established with its secretariat in the Netherlands. In 2002 it was located in Paris, and from 2010 onwards in Barcelona. The organization unites attempts in exploration, analysis and protection of values of modernist architecture and the modernist movement in general. In all likelihood, the question concerning the correct usage of the term ‘modernism’ will remain unresolved among theorists of architectural history. A prominent and acclaimed architectural colleague Jānis Krastiņš in his research on best international practices introduced the concept ‘the modern movement’, which essentially equals functionalism. Jānis Krastiņš argues that usage of the term ‘modernism’ to characterize an architectural style goes against logic. Notwithstanding successful conceptualization and not claiming absolute truth, the author will however resort to using the term ‘modernism’ to describe the respective epoch and its architectural style, since it has been successfully adapted and become widely recognized in the local cultural milieu. Modernism came into existence as a protest against classical culture, against the borderline boring civic lifestyle, strict societal norms and moderately exaggerated positivism prevalent in the second part of the 19th century. This was in many ways influenced by philosophers such as Friedrich Nietzsche, Sigmund Freud and Carl Gustav Jung, who put the human subconscious at the forefront of 20th century. Modernists were concerned with the impact of technological development upon individuals and the society at large, including that of industrialization. Modernist architecture started at late 19th and early 20th century with architects such as Louis Sullivan, F.L Wright, P. Behrens, V. Gropius, Mies van der Rohe and Le Corbusier. In 1919, the Bauhaus school was born. Its principles lie at the heart of

269 modernism architecture. Bauhaus projects retain their contemporary character to this day. After the destruction and loss brought by the World War II, 20th century art and architecture saw the beginning of a new period. Consequences of the war changed the relationship between ideological poles in the world. Architecture saw the ongoing work of Le Corbusier and a new generation of architects influenced by his ideas. Reconstruction and re-planning of the old cities became one of the starkest architectural issues. A significant role was played by construction of housing, new administrative buildings and centres. With the dismissal of expensive architecture and the rise of cheaper construction materials such as concrete with its transformative, hulking mass, Europe experienced a surge of brutalism and neobrutalism. As architects let go of décor, buildings became more akin to sculptural formations. Concrete walls ceased to hide the structure of the mounting to the point of showcasing the nail heads. There are also several examples of early pre-war modernist architecture in Latvia. At the beginning of 2011 the author was intrigued by one of the most excellent examples of late Le Corbusier – the Ronchamp chapel, which resembled a large sculptural object and was more like a stoneage temple. This object is a testimony of an ideal harmony between material and form. The government of France has exerted a great amount of care over the object. All of the necessary contemporary innovations are masterfully hidden and removed from its zone of visual perception, yet can still be observed as a functional addition of our era. In 2014 the architectural world was shocked by the news that the unique architectural object unfortunately had been vandalized. Soviet architectural heritage is most often met with critique if not with scorn. To the end of 1950s, Latvia, similarly to other Baltic countries, was dominated by socialist realism or the so-called ‘Stalin Baroque’. In 1955 the edict by the Central Committee of USCP (Soviet Union Communist Party) and Council of Ministers of USSR decreed “to prevent exorbitance in planning and construction” which enabled architects to return to a modernistic means of architectural expression. Expensive construction, self-absorbed decorations and lack of functionality came under sharp criticism. The public themed this architecture to be “Surfeit style” as it required a lot of handiwork, which quickly became a significant obstacle in the rapid development

of construction. More attention was given to industrialized methods of mass construction – “production of square meters”. The scale of construction grew considerably, while the quality of work significantly suffered. First and foremost, substantial amount of resources were expended on behalf of constructing new housing. The building of new housing compounds was started. Principles of open planning and standardized housing created a monotone, simple pattern of construction, which ignored the principles of long-term development. Cities in Latvia underwent drastic changes in their appearance. Changes were also introduced to rural regions as multi-storey buildings and large-scale agricultural infrastructure replaced old estates. This led to an irreversible degradation of the traditional cultural landscape of Latvia. This period however should not be overly criticized. At the sites where individual projects were constructed, in their own right, they often showed a spark of a tradition-based sense of aesthetics, the artisan qualities of handiwork and eventually new and contemporaneous characteristics were acquired. After the legendary speech by Khrushchev on “preventing exorbitance”, the architectural and city planning policy changed dramatically, influencing the nature of subsequent spatial development. The realm of architectural and spatial development experienced an ‘explosion’. During this period, the young architects seemed to be ‘taking revenge’ for the long years of ideological censorship and political dictum over exorbitant architectural form. Clear forms and rugged concrete buildings testified of a new kind of thinking and discourse, which earlier only existed in architects’ dreams, or at best, on paper. It is in the course of this period (early 1960s and late 1980s) that most of the city planning structures and buildings were built. These have now become examples of “Soviet modernism” or “late modernism”. The quality of modernist architecture is best analysed by reviewing the building process of objects devoted to cultural and other social functions. One of the first buildings of contemporary culture where the language of form is based on functional, constructive and acoustic logic, was the Dzintari Concert Hall (1959-1960, by the architect M. Ģelzis, architect of acoustics A. Vecsīlis, constructor A. Bite). Its publicly acclaimed status as well as the status of a cultural heritage have all contributed to saving this building from further transformation

271 and rushed redevelopment. Shortly afterwards, the beach zone of the seaside town Jūrmala saw the construction of the restaurant Jūras Pērle (1964, architect J. Goldenbergs, engineer N. Kastro), which due to its architectonic form and image became the symbol of Jūrmala as a seaside resort. This building, however, was destroyed in a fire shortly after independence. Currently, irrespective of the originality of the idea, an attempt to build a multi-storey building in the sand dune zone would be impossible due to the activity of public groups defending the interests of society. The restaurant and bar Sēnīte came forth as an excellent architectural and constructive solution (1967, architect L.Skuja, engineer A.Bite, G.Grīnbers, R.Ozoliņš), but naïve contemporary transformation and desolation have practically removed these qualities. Yet another expression of the culture of the time was the restaurant Vārava in the town Saulkrasti (1969, architect J.Pētersons, engineer L.Francmanis, E.Lanbergs). In Riga, a new bus station was successfully built, tucked away in the narrow space between the railroad embankment and the city canal (1964, architect G.Mincs). These new constructive solutions and their architectonic image paint a picture of the creative aspirations of the time. Due to its technical condition and outdated functional layout, the Riga International Bus Station would soon have to undergo reconstruction. The Riga Railway Station (1960, architect Vladimir Kuzņecovs) has been an object of controversy, yet remains a successful expression of architectural style of that time. By the end of 1950s, planning for building the Daile Theatre was started in Riga. The creative work on this project spanned eight years (1966 -1976, architects M.Staņa, I.Jakobsons, H.Kanders and others) resulting in a very successful dispersion of the mass, functional clarity and an excellent concourse of indoor facilities. Sculptors O.Feldbergs and I.Murovskis created the plastic contours of the façade. The Daile Theatre, the most important work by M.Staņa, the completion of which she unfortunately was not able to see, is one of the most excellent objects of modernist architecture in Riga and possibly in the Baltic region. The theatre, along with a construction of the new building for the Latvian National Library, was the only large-scale cultural structure to have been built in Riga after the Second World War.

If we analyse two prominent architectural examples of the international style built in Riga – the Daile Theatre and the Latvian Red Rifleman Museum (now the Museum of Occupation, architects Dz.Driba, G.Lūsis –Grīnbergs), then the first was shortlisted early for it to become a cultural heritage site, and through this to avoid its possible transformation. The Museum of Occupation in turn faced more challenges. In 1999 Riga City Council proposed to destroy the building since it was believed to be in contradiction to its historical environment. Destruction of this building became a political ambition of the ruling party. In January 25, 2000, after a wide protest from the architectural community, the State Inspection for Heritage Protection turned down this proposal. During the 1960s the world saw an increase in high-rises with a simple forms and finishes. Riga also incorporated these ideas, and the first showcase was the hotel Latvija (1967 -1978, architects A.Reinfelds, A.Grīna, V.Maike, I.Paegle). This 26-storey structure was intended to be a hotel, catering specifically to foreign tourists. Its northern part housed the largest and best art exhibition gallery of the time, hosting annual republican art exhibits in the fall. Initially, the idea had been to re-create the whole left side of the former Lenin Street as a skyline of high-rises, hovering above a two-storey concourse. The hotel was eventually reconstructed (2001, architects “Sarma un Norde”, J.Poga). The hotel Latvija was followed by the high-rise in the Citadele area, now the building of the Ministry of Agriculture (1968 -1978, architects A.Reinfelds, V.Kadirkovs, V.Maike). This site was supposed to have three towers, but only one has been built so far. The public space in front of these buildings was meant to accommodate a Republican square for hosting political demonstrations, with a concert hall adjacent to it. In 2008, as stated by the law, the State Inspection for Heritage Protection initiated the classification the building of Agricultural Ministry as degrading to its immediate surroundings. This envisioned that the building should be left to serve its time without any further attempts to modernize its exterior. The reason for this suggestion was its distinctively negative influence upon the unique value of the world-renowned silhouette of the Riga historical centre. While a public survey conducted for this purpose showed clear support for the this initiative by the State

273 Inspection for Heritage Protection, and the UNESCO World Heritage Centre in equal measure supported the idea, the high-rrise was however not granted such status. Nevertheless, these efforts helped to dismiss several other attempts to dot the site with additional high-rises and, by doing this, the former Soviet high-rise retained is original architectural image. It should be noted that this is the only high-rise, which in its entirety and for a long period of time ignores culturally historical values. After implanting a high-rise in Citadele, the city centre saw the construction of a third high-rise and the first one of its kind on the left bank of the river Daugava – Preses Nams near Balasta Dambis (1973 -1978, architects J.Vilciņš, A.Misulovins) with its schokbeton prefabricated panel façade. By now “Preses Nams” has lost its function and it is likely that it will undergo significant changes. This area, as decreed by law several times unequivocally, is dedicated to hosting the vertical accents on the left side of the river Daugava. Another solution to individual architectural high-rise construction was the building of the Television Centre in Zaķusala (1979-1987, architects A.Purviņš, B.Maike, V.Kadirkovs, K.Alksnis and others), which due to its inappropriate usage has lost some of its attractiveness. The building structure of the Central Committee of the Communist Party, implanted into the network of parks and greenery on Elizabetes Street 2, is a clear testimony to the irreverence of the architecture of the time concerning the context of environment and the conclusive role of political powers in making professional decisions. In 2002 the State Inspection for Heritage Protection, conducting an analysis of culturally historical values of the historical centre of Riga under auspices of the project Riga 2002-2020, recognized the merit of qualitative Soviet architecture. This was legally possible in the context of the general heritage values of the time. However, a new initiative to review the value of recent cultural heritage was started by the European Cultural Heritage Days in 2003 organized by the State Inspection for Heritage Protection. The topic for the summit was Post War Heritage. In November 2010, the Architecture Promotion Foundation organized an exhibition

titled Behind the Curtain. The Architect Marta Staņa. The exhibition gave an insight into the creative legacy of the architect (1913-1972), accentuating experimental projects and proposals for architectural competitions. The exhibition was followed by a conference titled Extreme Makeovers. Preservation and Reconstruction of Post-War Architecture, in which architectural practitioners and theoreticians from Latvia, the US, Great Britain and Denmark discussed successful instances of rebuilding and reconstructing post-war architecture. This event focused upon the architectural values of modernist architecture and presented these in a new, more favourable light. At the beginning of 2011, suggested by the overall success of the exhibition Modris Ģelzis. Architect of Latvia. The 20th century dedicated to the work of the architect Modris Ģelzis, which displayed a 1:1 model of a summerhouse planned and built by M.Ģelzis, the author suggested that the building planned and built by the architect should be included into the Cultural Heritage list. The summerhouse was built in the beach town Saulkrasti (1959 -1976). The argumentation for including the object into the heritage list was as follows: “Nationally significant, planned and built by architect himself, the building is a qualitative example, which testifies to a new turning point in the development of Latvia’s architecture and is moreover outstanding due to its rational planning, clear functional zoning, purposeful spatial concourse, a peculiar plasticity of space and precise, considerate details and façade. The object has fully retained its original image.” A while ago, asked which of the structures would M.Ģelzis (1929 -2011) give the status of cultural heritage, the architect replied: “My summerhouse. I built it myself and back in its day it was an event of sorts.” The summerhouse is one of the first modernist buildings, which was erected in Latvia during the post-war period. It charts revolutionary changes in architectural ideas after socialist realism became morally outdated. Every detail of the summerhouse was a novelty because of the point based foundation (the building is elevated from the ground), heated floors and the roof, which was connected to the ceilings, circumventing the attic and the wooden structure with large windows.

275 The wooden deck board with pergola seamlessly connects the border between the garden and the building. Among other modernists, the human scale and the sense of nature characterize the architectural thinking of M.Ģelzis. Physical and moral comfort requires only a limited set of needs. Attributing a status of cultural heritage to a building planned and built in the middle of the last century was a symbolic gesture, which underlines the value of cultural objects created in the post-war period as well as the rights of protection that these structures should rightfully enjoy. Admittedly, the architecture of late modernism, for the most part, receives recognition only amongst avid professionals. The general public considers these to be relics of the Soviet period. We are yet to have a generation that enjoys consumption of qualitative architecture. Due to the low quality of infrastructure and technological wiring, poor materials and unsatisfactory manner of work, architecture of this time is understandably more difficult to preserve. Changing the façade of the former hotel Latvija is not a proper solution to the problem, and as such it is to be considered a failure. Had the building retained its initial image from the 1970s, it would have possessed some value with a visually discernible origin and a justifiable modernist ambition. Now that most of the architecture in the world is characterized by sensitivity and harmony between scale and immediate historical setting, many foreign colleagues have asked us –“Did you really just build a high-rise in the centre of Riga”? The reply that this structure is, in fact, forty years old really surprises them and suggests a comeback –“Well, maybe then you should have retained its original image!” The crisis of modernism became prominent in the 1970s, when the aesthetic needs of society were no longer met by simplified language of form and poor craftsmanship. A new search for romanticized motifs began, and the 1980s saw the rise of postmodernism. Notwithstanding, some authors remained true to the ideals of modernism, trying to achieve the best results in technical performance and high quality of design. Jānis Krastiņš has called this direction the contemporary modern movement.

Soviet modernism developed differently to the Western modernism. Pre-war modernist succession was cut short by replacing it with pompous socialist realism with its principles of compact urban planning and a peculiar sense of beauty. This, in turn, was destroyed by modernism, with an economic system at its heart, which emphasized urban living, destruction of borders and a search for beauty in simple forms. This was not so much hatred as a sheer necessity for having fresh air and more free space. While the ideology of modernist architecture was geared towards standardization and industrialization, for instance, creating monotone housing compounds with low quality of construction and socially unfavourable conditions, there was nevertheless the presence of excellent architects. Using the means available at the disposal of the modest language of modernistic architecture and scarcity of architectural materials, they were able to create outstanding, convincing and long-term spatial concepts, which deserve our recognition, celebration, preservation and regeneration. Unfortunately several icons of Latvian modernist architecture have been destroyed or severely distorted. The fate of such buildings as the restaurant Sēnīte near Inčukalns or Jūras Pērle in Jūrmala, among others, represent a loss of architecture for Latvia. The attitude of the modernist era towards the architectural spatial environment has also taken its toll. This, too, is a part of history, culture and heritage. In places where this movement announced a new kind of spatial organization, scale, and character of environment, the changes have already taken place or have been sketched out. Society, which has become accustomed to large-scale cement housing compounds, is unlikely to heed that there are places where only small-scale wooden housing is permissible. The only excuse might be that some building falls out of the general context: say, in a culturally homogenous environment. In this case, the planning documents should clearly indicate that the building created some time ago no longer fits the scale of the immediate environment.

277 In Latvia, qualitative architecture, which belongs to the modernist epoch, is worthwhile even if it creates a different cultural layer to the historical environment. Professional architectural organizations, state and council level institutions should pay attention to preserving the best samples of modernist architecture. The status of the State Heritage Protection is essentially a manifestation of socially highly regarded value. The burden that this creates, at root, serves as an instrument of its preservation. We have to be able to evaluate and recognize recently created architectural values. Our decisions have to be weighed, but must also be bold. To give one example, the new Opera House in Oslo has been included in the list of cultural heritage immediately after its completion. BIBLIOGRAPHY: 1. Dambis J. Promocijas darbs „Rīgas centra arhitektoniski telpiskās vides kvalitāte 1995-2005” [PhD “The Quality of Architectural and Spatial Environment in the Centre of Riga 1995 -2005, LV]” 2. Krastiņš J. Rīgas arhitektūras stili. [Architectural Styles in Riga, LV] – Riga: Jumava, 2005. 3. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. [Architecture of Latvia from Ancient Times to Contemporaneity, LV] – Riga: Baltika, 1998. 4. Strautmanis I. „Dzīve arhitektūrā” [Life in Architecture, LV] 5. Strautmanis I. Dialogs ar telpu. [Dialogue with Space] – Riga: Liesma, 1977. 6. Lejnieks J. Marta Staņa vienkārši, ar vērienu. [Marta Staņa, Verily, With Might]Riga: Neputns, 2013. 7. Rīgas vēsturiskā centra (RVC) saglabāšanas un attīstības koncepcija. Vīzija 2002/2020 / [Riga Historical Centre Preservation and Development Conception. Vision 2002/2020] J. Dambis, J. Lejnieks, A. Roze u.c.– Riga: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2002. 8. Dambis J. Augstceltnes un Vecrīgas uztvere // Latvijas Architektūra. [High rises and Perception of the Old Town] – 2006 – No 1 (63) – 84-87 pp. 9. Personal Archival Research of J. Dambis. 10. Materials from Monument Documentation Centre at the State Inspection for Heritage Protection. 11. Electronic Resources.

Modern— isms

Juris Dambis, Dr. Arch., Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs

279 Ir paradoksāli, ka Eiropā visapdraudētākais izrādās nesen radītais – jaunākais mantojums. Daudzi pagājušā gadsimta otrās puses arhitektūras šedevri ir jau nojaukti vai pārvērtušies līdz nepazīšanai. Mainoties oriģinālajai funkcijai un saskaroties ar ieviestiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, visbiežāk arhitektūra nav spējusi pārciest ilgtermiņa stresu. Pārmaiņas arhitektūrā nenotiek strauji. Pārspīlēti centieni radīt ko jaunu arhitektūras domāšanā un formu valodā dažkārt noved pie vienkāršas izrādīšanās, kas grauj vides harmoniju un rada samākslotu iespaidu. Vācu arhitekts Meinhards fon Gerkāns ir teicis: “Arhitektūra nav drēbju mode, kas mainās ik rudeni un pavasari. Īsākais periods ir 50 gadi.” Tāpēc arhitektūra jāvērtē plašāk un tomēr ar zināmu laika distanci. Kultūras mantojuma teorētiķiem visvieglāk ir pierādīt senākā vai greznākā kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai. Neviens neapšaubīs 9. gadsimta arheoloģiskā pieminekļa – Āraišu ezerpils vai baroka šedevra – Rundāles pils nozīmi un nepieciešamību tās saglabāt. Grūtāk būs pārliecināt nenojaukt kādu padomju laikā radītu būvi. Katrs laiks atstāj pēdas telpā, un ar to telpa kļūst bagātāka. Arhitektūra ir māksla veidot kvalitatīvu cilvēka dzīves telpu un arī nozīmīgs, vēl pietiekami nenovērtēts informācijas nesējs. Arhitekts Ivars Strautmanis 1977. gadā grāmatā “Dialogs ar telpu” rakstīja: “Jebkurai telpiskai formai piemīt sava informācija. Pieņemot šo viedokli, jāatzīst, ka apkārtējā arhitektoniski organizētā vide, kurā norit mūsu dzīve, ir nebeidzamu signālu avots, kurus cilvēks uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, nereti pat neatkarīgi no paša gribas. Šo signālu kopums, kas atspoguļo apkārtnes objektīvās kvalitātes, ir mūsu psihes un telpiskās vides informatīvās apmaiņas procesa kvantitatīvi vissvarīgākā sastāvdaļa. Šie signāli veido tā dēvēto pastāvīgo vizuālo fonu.” Katra laikmeta arhitektūrai un telpiskajai videi kopumā piemīt sava informācija. Zaudēt kāda laikmeta arhitektūru nozīmē zaudēt arī informācijas daļu, kuras uztveres jēga nav tikai arhīvu liecības, bet būtiskākais – šīs informācijas saņemšana ar sajūtām no pirmavota – arhitektūras darinājuma.

Satraukums par iespējām zaudēt vesela laikmeta izcilākos arhitektūras šedevrus ir iekustinājis arhitektūras teorētiķus visā pasaulē. Jau 1988. gadā tika izveidota starptautiska nevalstiska organizācija Docomomo ar sekretariātu Holandē (no 2002. gada – Parīzē, kopš 2010. gada – Barselonā), kas apvieno centienus modernās kustības vai modernisma arhitektūras apzināšanā, pētniecībā un vērtību aizstāvēšanā. Droši vien arhitektūras vēstures teorētiķu vidē pagaidām neatrisināts paliks jautājums par modernisma jēdziena lietošanu. Augstākos arhitektūras zinātnes titulus ieguvušais kolēģis arhitekts Jānis Krastiņš, pētot starptautisko pieredzi, ieviesa jēdzienu “modernā kustība”, kas pēc būtības atbilst funkcionālismam. Jānis Krastiņš uzskata, ka jēdziena “modernisms” lietošana arhitektūras stila apzīmēšanai neatbilst loģikai. Nenoliedzot veiksmīgo formulējumu un nepretendējot uz absolūto patiesību, šajā rakstā autors tomēr izmanto tradicionāli lietoto arhitektūras stila un laikmeta apzīmējumu “modernisms” kā vietējā kultūrvidē adaptējušos un visiem uztveramu terminu. Modernisms pēc savas būtības radās kā protests pret klasisko kultūru, pret 19. gadsimta otrajā pusē dominējošo pilsoniski garlaicīgo dzīvesveidu, stingrajām sabiedriskajām normām un pat zināmu pārspīlētu pozitīvismu. To ietekmēja filozofi Fridrihs Nīče, Zigmunds Freids un Karls Gustavs Jungs, 20. gadsimta sākumā uzmanības centrā izvirzot cilvēka zemapziņu. Modernistus satrauca tehnoloģiju attīstības ietekme uz indivīdu un sabiedrību, kā arī industrializācija. Modernisma arhitektūras aizsākumi datējami ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu, kad sevi pieteica arhitekti L. Salivans, F. L. Raits, P. Bērenss, V. Gropiuss, L. Mīss van der Roe un Š. E. Ž. Lekorbizjē. 1919. gadā izveidojās Bauhaus skola, tās principi ir visas modernisma arhitektūras pamatā, tāpēc pat šodien Bauhaus projekti ir ļoti laikmetīgi. Pēc Otrā pasaules kara satricinājumiem un zaudējumiem sākās būtībā jauns 20. gadsimta mākslas un arhitektūras attīstības posms, kad notika daudzas pārmaiņas kultūras dzīvē. Kara sekas mainīja pasaules ideoloģisko pretstatu attiecības. Arhitektūrā turpināja darboties Lekorbizjē un viņa ideju ietekmētie jaunās paaudzes arhitekti. Par vienu no svarīgākajām arhitektūras problēmām kļuva veco pilsētu pārbūve un pārplānošana. Lielu

281 nozīmi saglabāja dzīvojamo māju, jaunu administratīvo ēku un centru celtniecība. Eiropā vistiešāk sevi pieteica brutālisms un neobrutālisms, kas veidojās, noliedzot dārgo arhitektūru, un aicināja lietot daudz lētāku materiālu – betonu, ar kura smagnējām masām veidoja arhitektūras formu iespējamās izmaiņas. Arhitekti atteicās no dekora, un pati ēka kļuva par vienu vienīgu skulpturālu veidojumu. Uz betona sienām netika slēpta veidņu struktūra un parādījās pat naglu galvu atspiedumi. Arī Latvija var lepoties ar vairākiem agrīniem pirmskara modernisma paraugiem. 2011. gadā raksta autoru dabā sajūsmināja Lekorbizjē viens no vēlīno darbu izcilākajiem paraugiem – Ronšānas kapela, kas atgādina milzīgu tēlniecisku objektu un vairāk līdzinās akmens laikmeta templim. Šajā objektā panākta ideāla materiāla un formas saskaņa. Francijas valdība ir parūpējusies, lai objekts tiktu izcili kopts, un visi mūsu laika nepieciešamie papildinājumi ir gaumīgi paslēpti – atvirzīti no kapelas vizuālās uztveres zonas, bet tajā pašā laikā netraucēti uztverami apmeklētājiem kā mūsu laika funkcionālais pienesums. 2014. gada sākumā pasaules arhitektūras telpu satrieca ziņa, ka unikālais arhitektūras objekts ir vandaļu izdemolēts! Par padomju arhitektūras mantojumu visbiežāk mēs dzirdam kritisku un nievājošu attieksmi. Līdz 50. gadu beigām Latvijā, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs, pārsvarā dominēja sociālistiskais reālisms vai tā saucamais Staļina baroks. 1955. gada PSKP Centrālās Komitejas un PSRS Ministru Padomes pieņemtais lēmums “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā” ļāva arhitektiem atgriezties pie modernisma izteiksmes līdzekļiem. Tika kritizēta pārmērīgi dārgā būvniecība, pašmērķīgie celtņu dekoratīvie rotājumi un funkcionalitātes trūkums. “Pārmērību stils”, kā šī laika arhitektūru dēvēja sabiedrībā, prasīja lielu amatniecības darbu īpatsvaru un tas bija nopietns šķērslis celtniecības straujai attīstībai – “kvadrātmetru ražošanai”. Arvien vairāk uzmanības pievērsa masveida celtniecības industriālo metožu attīstībai. Celtniecības apjomi būtiski pieauga, bet vienlaikus jaunās nostājas dēļ būvdarbu izpildījuma kvalitāte katastrofāli kritās. Vispirms galveno uzmanību veltīja jaunu dzīvojamo māju celtniecībai. Izvērsās jaunu dzīvojamo

rajonu kompleksa būvniecība. Brīvā plānojuma princips un noteiktā tipveida būvniecība radīja vienveidīgu, elementāru apbūvi, kas ignorēja ilgtermiņā iedibinātās vides veidošanas principus. Latvijas pilsētas krasi mainīja vizuālo tēlu, pārmaiņas notika arī laukos. Veicinot viensētu likvidēšanu, būvējot daudzstāvu dzīvojamās ēkas un jaunus lielus lauksaimniecības objektus, tika degradēta Latvijas tradicionālā kultūrainava. Tomēr nedrīkst šo periodu vērtēt pārāk kritiski. Jaunus un laikmetīgus vaibstus ieguva vietas, kur tika radīti individuāli projekti, iedarbojās uz tradīcijām balstīta un ieaudzinātā estētikas izjūta, praktisko darbu izpildes kvalitāte un rūpība. Pēc leģendārās Hruščova runas “par pārmērību novēršanu” arhitektūras un pilsētbūvniecības politika krasi mainījās, un tas ietekmēja turpmāko telpiskās attīstības raksturu. Arhitektoniski telpiskās vides attīstībā un radošajā izpausmē notika “sprādziens”. Šajā laikā jaunie arhitekti it kā “atriebās” par iepriekšējo gadu ideoloģiskajām grūtībām, politikas diktēto formālo izrādīšanās valodu. Skaidrās formas un rupji betonētās jaunās ēkas liecināja par jaunu domāšanu un koncepciju, kura iepriekš eksistēja tikai arhitektu sapņos vai labākā gadījumā – uz papīra. Tieši šī perioda laikā (60. gadu sākums–80. gadu beigas) tapa lielākā daļa pilsētbūvniecisko struktūru un ēku, ko tagad dēvē par “padomju modernisma” jeb “vēlīna modernisma” stila piemēriem. Modernisma laika arhitektūras kvalitāti vislabāk analizēt, apskatot kultūras un citu sabiedrisko objektu būvniecību. Viena no pirmajām laikmetīgajām kultūras celtnēm, kur formu valoda balstās uz funkcionālo, konstruktīvo un akustisko loģiku, bija Dzintaru koncertzāle (1959.–1960., arhitekts M. Ģelzis, arhitekts, akustiķis A. Vecsīlis, konstruktors A. Bite). Veiksmīgais, sabiedrībā atzītais risinājums un kultūras pieminekļa statuss ir paglābis šo ēku no tālākas nepārdomātas un nekvalitatīvas attīstības. Nedaudz vēlāk Jūrmalā, pludmales zonā tika uzcelts sabiedriskās ēdināšanas objekts “Jūras pērle” (1964., arhitekts J. Goldenbergs, inženieris N. Kastro), kas veiksmīgā arhitektoniskā risinājuma un radītā tēla dēļ kļuva par Jūrmalas kā kūrorta pilsētas simbolisku vizītkarti. Diemžēl objekts pēc neatkarības atgūšanas ugunsgrēkā gājis bojā. Šobrīd neatkarīgi no idejas unikalitātes uzdrīkstēšanās kāpu zonā būvēt jaunu daudzstāvu ēku aktīvākās sabiedrības interešu aizstāvju grupas uzskatu dēļ nebūtu iespējama.

283 Ar izcilu sava laika arhitektūras un konstruktīvo risinājumu sevi pieteica restorāns ar bāru un kulinārijas veikalu “Sēnīte” (1967., arhitekts L. Skuja, inženieri A. Bite, G. Grīnbergs, R. Ozoliņš), kur mūsdienu naivie pārveidojumi un pamestība arhitektūras kvalitāti praktiski ir iznīcinājuši. Sava laika kvalitāti izteica arī restorāns “Vārava” Saulkrastos (1969., arhitekts J. Pētersons, inženieri L. Francmanis, E. Lanbergs). Rīgā, šaurā novietnē starp dzelzceļa uzbērumu un pilsētas kanālu veiksmīgi tika radīta jaunā autoosta (1964., arhitekts G. Mincs). Jaunie konstruktīvie risinājumi un arhitektoniskais veidols labi raksturo tā laika radošos centienus. Tehniskā stāvokļa un vairs neatbilstīgā funkcionālā risinājuma dēļ Rīgas starptautisko autoostu tuvākajā laikā gaida pārvērtības. Kā veiksmīgu sava laika arhitektūru varēja uzskatīt arī pretrunīgi vērtēto Rīgas dzelzceļa staciju (1960., Vladimirs Kuzņecovs). Jau 50. gadu beigās Rīgā sāka projektēt Dailes teātra jauno ēku, radošajam darbam veltot pat astoņus gadus (1966.–1976., arhitekti M. Staņa, I. Jākobsons, H. Kanders u. c.). Ēka izcēlās ar ļoti veiksmīgu būvmasu izkārtojumu, funkcionālu skaidrību un telpu sapludinājuma principu. Fasādes plastisko veidojumu radīja tēlnieki O. Feldbergs un I. Murovskis. Dailes teātri, lielāko M. Staņas darbu, kura pabeigšanu arhitekte nepiedzīvoja (1959–1976), varam uzskatīt par vienu no izcilākajiem modernisma laika arhitektūras objektiem Rīgā un varbūt pat Baltijas reģionā. Dailes teātris līdz jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzbūvēšanai bija vienīgā lielā kultūras jaunbūve, kas celta Rīgā pēc Otrā pasaules kara. Ja analizējam divus no Rīgā uzbūvētiem labiem internacionālā stila paraugiem – Dailes teātri un Latviešu sarkano strēlnieku muzeju (tagad Okupācijas muzejs; arhitekti Dz. Driba, G. Lūsis-Grīnbergs), tad pirmajam palaimējās salīdzinoši agri iekļūt aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un caur to pārdzīvot uzbrukumus iecerētajiem pārveidojumiem. Tomēr Okupācijas muzeja ēkas pārbaudījums bija smagāks. 1999. gadā Rīgas domes vadība nāca klajā ar ideju nojaukt Okupācijas muzeja ēku kā vēsturiskai videi neatbilstīgu. Šīs ēkas nojaukšana kļuva par valdošās partijas politisku ambīciju. 2000. gada 25. janvārī pēc plaša arhitektu sabiedrības protesta

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija šo ideju noraidīja. 60. gados pasaulē arvien vairāk izplatījās vienkāršas formas un apdares augstbūves. Arī Rīgu skāra šīs idejas, un kā pirmā tika radīta viesnīca “Latvija” (1967.–1978., arhitekti A. Reinfelds, A. Grīna, V. Maike, I. Paegle). 26 stāvu ēka tika būvēta kā viesnīca ārzemju tūristiem. Tās ziemeļu daļā atradās lielākā un labākā tālaika mākslas izstāžu zāle, kurā katru gadu notika republikas mākslas rudens skates. Iecere bija visu Brīvības (Ļeņina) ielas kreiso pusi veidot kā augstbūvju rindu virs divstāvīga savienojoša būvapjoma. Viesnīca ir pārbūvēta (2001., “Sarma un Norde”, arhitekts J. Poga). Pēc viesnīcas “Latvija” tika radīta augstbūve Citadelē, tagad Zemkopības ministrijas ēka (1968.–1978., arhitekti A. Reinfelds, V. Kadirkovs, V. Maike). Sākotnēji šajā vietā tika iecerēti trīs torņi, bet uzcelts tikai viens. Šo celtņu priekšā bija plānots izveidot Republikas laukumu politiskajām demonstrācijām, bet blakus izvietot koncertzāli. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija 2008. gadā ierosināja Zemkopības ministrijas ēku likumā noteiktā kārtībā atzīt par vidi degradējošu objektu – tas nozīmētu nepieļaut ārējā veidola tālāku modernizāciju, bet atļaut ēkai nokalpot savu iespējamo mūžu. Pamatojums šādam priekšlikumam bija augstbūves izteikti negatīvā ietekme uz pasaulē atzītu Rīgas vēsturiskā centra silueta unikālo vērtību. Lai arī rīkotajā aptaujā sabiedrības vairākuma viedoklis atbalstīja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas centienus un Latvija saņēma arī UNESCO Pasaules mantojuma centra atbalstu, iecerētais statuss augstceltnei netika piešķirts, tomēr veiktās aktivitātes ietekmēja šīs vietas tālāko likteni. Tika noraidīti visi centieni šo vietu papildināt ar jaunām augstām būvēm, un padomju laika modernisma augstbūve saglabāja savu oriģinālo arhitektonisko tēlu. Jāatzīmē, ka šī ir vienīgā augstbūve, kas pilnībā un visos aspektos ilgstoši ignorē kultūrvēsturiskās vērtības. Pēc augstbūves “iestādīšanas” Citadelē tika radīta trešā Rīgas centra augstceltne un pirmā augstceltne Daugavas kreisajā krastā – Preses nams Balasta dambī (1973.–1978., arhitekti J. Vilciņš, A. Misulovins), kas veidota ar šokbetona paneļu apdari. Preses nams savu funkciju ir zaudējis, un paredzams, ka to gaida būtiskas pārvērtības, jo šeit atbilstīgi vairakkārt un ilgstoši nemainīgi pieņemtiem

285 pilsētbūvnieciskiem lēmumiem ir paredzēta Daugavas kreisā krasta vertikālo akcentu koncentrācijas vieta. Kā individuāla arhitektoniskā tēla augstbūvju risinājums ir televīzijas centra ēka Zaķusalā (1979.–1987., arhitekti A. Purviņš, B. Maike, V. Kadirkovs, K. Alksnis u. c.), kura neatbilstīgas ekspluatācijas dēļ ir zaudējusi pievilcību. Rīgas centra parku un apstādījumu sistēmā ieceltā Komunistiskās partijas centrālās komitejas ēka Elizabetes ielā 2 (1974., arhitekti J. Vilciņš, A. Ūdris, G. Asaris) ļoti skaidri parādīja šī laika arhitektūras vienaldzību pret vides kontekstu un politiskās varas noteicošo lomu profesionālu lēmumu pieņemšanā. Jau 2002. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, veicot visaptverošu Rīgas vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību analīzi, vīzijā “Rīga 2002–2020” pirmo reizi kā saglabājamu vērtību atzina arī padomju laika kvalitatīvāko arhitektūru. Tas tiesiski bija iespējams kopējo saglabājamo vērtību dēļ. Jauna kustība izvērtēt nesen radīto kultūras mantojumu aizsākās ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas organizētajām Eiropas kultūras mantojuma dienām 2003. gadā, kad gada temats Latvijā bija “Pēckara mantojums”. 2010. gada novembrī Arhitektūras veicināšanas fonds rīkoja izstādi “Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa”. Tā sniedza ieskatu arhitektes Martas Staņas (1913–1972) veikumā, īpaši akcentējot eksperimentālus projektus un konkursu darbus. Pēc izstādes notika starptautiska arhitektūras konference “Extreme Makeovers. Pēckara arhitektūras saglabāšana un rekonstrukcija”, kur par veiksmīgiem pēckara arhitektūras atjaunošanas un pārbūves piemēriem uzstājās arhitektūras praktiķi un teorētiķi no Latvijas, ASV, Lielbritānijas un Dānijas. Minētais pasākumu cikls profesionālajā vidē akcentēja modernisma arhitektūras vērtības un pasniedza tās jaunā, pozitīvākā gaismā. 2011. gada sākumā pēc raksta autora ierosinājuma, reaģējot uz veiksmīgas arhitekta Modra Ģelža radošā darba izstādes “Modris Ģelzis. Latvijas arhitekts. 20. gadsimts” Rīgas Mākslas telpā gaisotni, kurā bija eksponēts celtnes makets mērogā 1:1, valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā tika iekļauta M. Ģelža projektētā un būvētā vasarnīca Saulkrastos (1959., 1976.). Pamatojums tam tika izteikts šādi: “Nacionāli nozīmīgs ievērojama

arhitekta projektēts un paša rokām realizēts kvalitatīvs darbs, kas raksturo nozīmīgu pārmaiņu perioda sākumu Latvijas arhitektūras attīstībā un izceļas ar racionālu plānojumu, skaidru funkcionālo zonējumu, mērķtiecīgu telpu saplūdumu un nodalījumu, plastiski savdabīgu apjomu, precīzām un pārdomātām detaļām un apdares paņēmieniem. Objekts pilnībā saglabājies savā sākotnējā veidolā”. Kādreiz uz jautājumu, kuram no saviem darbiem arhitekts M. Ģelzis (1929–2009) pats piešķirtu neaizskarama objekta statusu, meistars atbildējis: “Savai vasarnīcai. Es pats to būvēju, un savā laikā tas bija notikums.” Vasarnīca ir viena no pirmajām modernisma ēkām, kas Latvijā īstenota pēckara laikā, un iezīmē revolucionāras pārmaiņas arhitektūras idejās pēc morāli novecojušā sociālistiskā reālisma. Jaunums tolaik bija katra brīvdienu mājas detaļa – punktveida pamati (ēka veidota ar atrāvumu no zemes), siltinātā grīda un jumts, kas savienots ar griestiem, iztiekot bez bēniņiem, koka karkass ar plašajiem stiklojumiem. Dēļu klājs ar pergolu sapludina robežas starp dārzu un ēku. Citu modernistu vidū Modra Ģelža arhitektonisko domāšanu, ko īpaši apliecina šis vasarnīcas projekts, izceļ humāni mērogi un dabas izjūta – cilvēka fiziskajam un morālajam komfortam, arī laimei patiesībā pietiek ar minimumu. Kultūras pieminekļa statusa piešķiršana pagājušā gadsimta 50. gados projektētajai un būvētajai ēkai bija simbolisks žests, kas apliecina arī jaunākajos laikos – pēckara posmā – radīto kultūras objektu vērtību un šī laika kultūras mantojuma tiesības uz aizsardzību. Jāatzīst, ka vēlā modernisma arhitektūra lielākoties gūst atzinību vienīgi profesionāļu aprindās, bet sabiedrības ieskatā kopumā tie ir padomju laika grausti. Mums tomēr vēl nav izveidojusies kvalitatīvas arhitektūras patērētāja paaudze. Slikto siltumtehnisko un zemās materiālu kvalitātes, dažkārt arī neapmierinošās darbu izpildes kvalitātes dēļ šī laikposma arhitektūras saglabāšana ir problemātiska. Bijušās viesnīcas “Latvija” ietērpšana jaunā mūsu laika apdarē nav risinājums, tomēr vērtējama kā neveiksme. Ja šī ēka saglabātu 70. gadu tēlu, tā būtu zināma vērtība, ar vizuāli saprotamu izcelsmi un pamatojumu – modernisma ambīciju. Šobrīd, kad visā pasaulē dominē iejūtība un mēroga saskaņa ar vēsturiski iedibināto kārtību, daudzi ārzemju kolēģi uzdod jautājumu: “Vai tiešām jūs nesen Rīgas

287 centrā iebūvējāt augstceltni?” Atbilde, ka tā ir četrus gadu desmitus veca būve, viņus pārsteidz un rosina uz repliku: “Tad varbūt tā arī vajadzēja atstāt!” Modernisma kustības krīze iezīmējās 20. gadsimta 70. gados, kad sabiedrības estētiskās prasības vairs neapmierināja vienkāršotā formu valoda un nekvalitatīvais būvdarbu izpildījums. Tika meklēti romantizēti motīvi, un 80. gados sevi pieteica postmodernisms. Neraugoties uz to, atsevišķi autori tomēr palika uzticīgi modernisma ideāliem, cenšoties sasniegt tehniskā izpildījuma un dizaina augstāko kvalitāti. Šo virzienu Jānis Krastiņš nosauc par mūsdienu moderno kustību. Padomju modernisms attīstījās atšķirīgi no Rietumu modernisma. Pirmskara modernisma pēctecība tika pārtraukta, to nomainīja pompozais sociālistiskais reālisms ar kompaktiem pilsētbūvnieciskiem principiem un savdabīgu skaistuma izjūtu, kuru savukārt sagrāva ekonomiskajai sistēmai izdevīgākais modernisms jaunā gaismā ar pilsētas eksploziju, robežu nojaukšanu un skaistuma meklējumiem vienkāršībā. Tas nebija tik daudz naids, kā nepieciešamība pēc svaiga gaisa un brīvas telpas. Kaut gan modernisma arhitektūras ideoloģija bija vērsta uz standartizāciju un industrializāciju, radot vienmuļus apbūves kompleksus, kam raksturīga zema būvniecības kvalitāte un pat sociāli nelabvēlīga vide, tomēr arī šajos apstākļos bija izcili arhitektūras meistari, kas ar šķietami skopajiem modernisma arhitektūras valodas paņēmieniem un nepilnīgo būvmateriālu klāstu radīja izcilus, pārliecinošus un uz ilgtermiņu orientētus telpas konceptus, kas mūsdienās pelnījuši novērtēšanu, atklāšanu, saglabāšanu un atjaunošanu. Diemžēl vairākas izcilas Latvijas modernisma ikonas ir gājušas bojā vai izkropļotas. Tādu ēku liktenis kā “Sēnīte” pie Inčukalna, “Jūras pērle” Jūrmalā un vairākas citas ir zaudējums Latvijas arhitektūrā. Modernisma laika attieksme pret arhitektoniski telpisko vidi savas pēdas ir atstājusi. Arī tā ir vēsture, kultūras mantojuma daļa. Vietās,

kur šī kustība pieteica jaunu telpas organizācijas veidu, mērogu, vides raksturu, pārmaiņas ir notikušas vai iezīmētas. Daudzstāvu liela apjoma betona ēku apkārtnē sabiedrībai būs grūti iestāstīt, ka konkrētā vietā pieļaujama, piemēram, tikai mazstāvu koka apbūve, ja nu vienīgi eksistē tikai kāda atsevišķa vidē neiederīga ēka kultūrvēsturiski izteikti viendabīgā vidē. Šādā gadījumā plānošanas dokumentos ļoti skaidri jānorāda, ka savulaik radītā ēka tiek atzīta par vides mērogam neatbilstīgu. Latvijā modernisma laika kvalitatīva arhitektūra ir vērtība arī tad, ja tā vēsturiskajā vidē veido sava laika atšķirīgu uzslāņojumu. Arhitektūras profesionālajām organizācijām, valsts un pašvaldību speciālajām institūcijām jārūpējas, lai saglabātu labākos modernisma laika arhitektūras paraugus. Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss pēc savas būtības ir sabiedrībai nozīmīgas vērtības manifestācija – augstākās atzinības izteikšana. Radītais apgrūtinājums ir sekas un līdzeklis vērtības saglabāšanai turpmāk. Mums jāspēj izvērtēt un atzīt arī nesen radītas vērtības. Lēmumiem jābūt izsvērtiem, bet arī drosmīgiem. Piemēram, Norvēģijā jaunā Oslo opera iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā tūlīt pēc uzbūvēšanas. IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI: 1. Dambis J. Promocijas darbs “Rīgas centra arhitektoniski telpiskās vides kvalitāte 1995–2005”. 2. Krastiņš J. Rīgas arhitektūras stili. – Rīga: Jumava, 2005. 3. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. – Rīga: Baltika, 1998. 4. Strautmanis I. “Dzīve arhitektūrā”. 5. Strautmanis I. Dialogs ar telpu. – Rīga: Liesma, 1977.

289 6. Lejnieks J. Marta Staņa vienkārši, ar vērienu. – Rīga: Neputns, 2013. 7. Rīgas vēsturiskā centra (RVC) saglabāšanas un attīstības koncepcija. Vīzija 2002/2020 / J. Dambis, J. Lejnieks, A. Roze u. c.– Rīga: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2002. 8. Dambis J. Augstceltnes un Vecrīgas uztvere // Latvijas Architektūra. – 2006. – Nr.1 (63). – 84.–87. lpp. 9. Dambis J. Personīgā arhīva materiāli. 10. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centra materiāli 11. Elektroniskie resursi.

Riga is the capital of modern— ism archi— tecture?


ARCHITECTS AGAINST DEMOLATION The high-rise was planned and built during 1968 – 1978. It is located near the historical centre of Riga. The project author was Latvian architect Arturs Reinfelds. Originally planned as a complex consisting of 3 high-rises. Only one was built. It is a typical example of 1960s modernism architecture office building. In 2006 Francesco Bandarin (Italy), now former Director of UNESCO’s World Heritage Centre expressed an opinion that the high-rise should be demolished as it contrasts too much with the Old Riga skyline. The local state culture monument protection chief inspector and other architects supported the demolishing plan. In 2006 NRJA architects held a social action against these plans including publications in mass media about the idea of demolishing process. And the result the high-rise stays in place. More info: http://www.a4d.lv/lv/raksti/arhitekti_pret_nojauksanu_ii/ http://www.a4d.lv/lv/raksti/iztiksim_bez_plastiskas_operacijas_rigas_seja/

How to absorb


Liepāja shipbuilding plant, Roņu 2, Liepāja, architect unknown, year unknown

Līvāni city council, Rīgas 77, Līvāni, architect unknown, year unknown


Liepāja shipbuilding plant, Roņu 2, Liepāja, architect unknown, year unknown

Līvāni city council, Rīgas 77, Līvāni, architect unknown, year unknown

Madona city council, Saieta laukums 1, Madona, architect unknown, year unknown

Ogre city council, Br朝v朝bas 33, Ogre, architect unknown, year unknown


Madona city council, Saieta laukums 1, Madona, architect unknown, year unknown

Ogre city council, Br朝v朝bas 33, Ogre, architect unknown, year unknown

Planning institute “Pilsētprojekts”, Skolas 21, Rīga, Anna Biķe, 1982

Restaurant “Piena restorāns”, Kronvalda park, Rīga, architect unknown, year unknown


Planning institute “Pilsētprojekts”, Skolas 21, Rīga, architect unknown, year unknown

Resturant “Piena restorāns” demolished, now in this place is Freeport of Riga Authority, Kronvalda park, Rīga, NAMS (Māris Malahovskis, Sergejs Ņikiforovs, Ingrīda Sarguna, Inguna Stepanova, Inta Karahona), 2001

Office building “Rīgas modes”, Brīvības 49-53, Rīga, Viktors Rimša, year unknown

Ventspils city council, Jūras 36, Ventspils, architect unknown, year unknown


Office building “Rīgas modes”, Brīvības 49-53, Rīga, architect unknown, year unknown

Ventspils city council, Jūras 36, Ventspils, architect unknown, year unknown

Apartment building, Roņu 3, Liepāja, architect unknown, year unknown

Cafe “Argo”, Aizkraukles 12a, Rīga, Lilija Saško, 1970


Apartment building, Roņu 3, Liepāja, architect unknown, year unknown

Cafe “Argo”, Aizkraukles 12a, Rīga, architect unknown, year unknown

Restaurant “Cabourg”, Jūrmala, Edgars Šēnbergs, 1976

Restaurant “Jūras Pērle”, Jūrmala, Josifs Goldenbergs, 1965


Restaurant “Cabourg”, Jūrmala, demolished, year unknown

Restaurant “Jūras Pērle”, Jūrmala, demolished, 1994

Restaurant “Vārava”, Saulkrasti, H. Pētersons, engineers L. Francmanis, E. Lanbergs, 1969

Cinema „Liepāja”, Radio 8, Liepāja, architect unknown, year unknown


Restaurant “Vārava”, Saulkrasti, demolished, year unknown

Cinema „Liepāja”, Radio 8, Liepāja, demolished, 2012

Cinema „Pionieris”, Skolas 2, Riga, J Pētersons, 1964

Cinema „Spartaks”, Elizabetes 61, Rīga, Marta Staņa, 1967


Former cinema „Pionieris” now music club, Skolas 2, Riga, architect unknown, year unknown

Former cinema „Spartaks” now casino, Elizabetes 61, Rīga, SĪLIS, ZĀBERS & KĻAVA, 1999

Līvāni culture center, Rīgas 105, Līvāni, architect unknown, year unknown

Ogre culture house, Brīvības 15, Ogre, architect unknown, year unknown


Līvāni culture center, Rīgas 105, Līvāni, architect unknown, year unknown

Ogre culture house, Brīvības 15, Ogre, architect unknown, year unknown

Railway men House of Culture, Marijas 7, Rīga, architect unknown, year unknown

Central engineer project building, Dzirnavu 33, Rīga, Viktors Rimša, engineer A. Aršavskis, V. Krūmiņš, A. Misulovins, 1968-1970


Former Railway men House of Culture now Moscow house, Marijas 7, R朝ga, BUGROFF, 2002-2004

Former Central engineer project building now Albert hotel, Dzirnavu 33, R朝ga, ARHIS, 2003

Aizkraukle Professional School, Jaunceltnes 21, Aizkraukle, architect unknown, year unknown

Banking Institution of Higher Education, K. ValdemÄ ra 161, RÄŤga, architect unknown, year unknown


Aizkraukle Professional School, Jaunceltnes 21, Aizkraukle, architect unknown, year unknown

Banking Institution of Higher Education, K. ValdemÄ ra 161, RÄŤga, architect unknown, year unknown

Hotel „“Daugava”, Kuģu 24, Rīga, Arturs Reinfelds, A.Grīna, V. Kadirkovs, 1972

Computation center, S. Eizenšteina 29, Rīga, Oļģerts Krauklis, A. Staņislavskis, 1981


Hotel „Daugava-Radison SAS”, Kuģu 24, Rīga, SINTARH (Vladimirs Miļgroms), 1985-1995

Former computation center now shopping center, S. Eizenšteina 29, Rīga, architect unknown, year unknown

Hotel „Tūrists”, Kuģu 24, Rīga, architect unknown, year unknown

Riga central bus station, Prāgas 1, Rīga, Georgs Mincs, engineers P. Gerke, K. Šķerbelis, 1964


Hotel „Maritim park hotel”, Kuģu 24, Rīga, ARHO, 2000

Riga central bus station, Prāgas 1, Rīga, architect unknown, year unknown

Hotel „Latvija”, Elizabetes 55, Rīga, Artūrs Reinfelds, Aija Grīna, Valters Maike, Ilmārs Paegle, 1967-1979


Hotel „Radisson Blu Hotel Latvija”, Elizabetes 55, Rīga, Visvaldis Sarma, Jānis Norde, Juris Poga, 2000–2001

Riga Polytechnic Institute, Kaļķu 1a, Riga, Osvalds Tīlmanis, 1958

Factory “Rīgas Vagonu rūpnīca” workers canteen and club house, Brīvības 201, Rīga, Josifs Goldenbergs, 1982


Riga Polytechnic Institute (demolished) now Rica city council, Kaļķu 1a, Riga, SESTAIS STILS, 2003

Former factory “Rīgas Vagonu rūpnīca” workers canteen and club house now shopping center, Brīvības 201, Rīga, architect unknown, year unknown

Riga gymnasium n3, Grēcinieku 10, Rīga, Kārlis Plūksne, V. Fjodorovs, 1967

Riga high school n72, Ikšķiles 6, Rīga, architect unknown, year unknown


Riga gymnasium n3, Grēcinieku 10, Rīga, architect unknown, year unknown

Riga high school n72, Ikšķiles 6, Rīga, architect unknown, year unknown

Riga technical university faculty, Āzenes 18, Rīga, architect unknown, year unknown

Riga Ukrainian high school, Visvalža 4, Rīga, architect unknown, year unknown


Riga technical university creative industries center, Āzenes 18, Rīga, VALEINIS UN STEPE, 2013

Riga Ukrainian high school, Visvalža 4, Rīga, architect unknown, year unknown

Ventspils high school n6, Sarkanmui탑as dambis 1, Ventspils, architect unknown, year unknown

Ventspils University College, In탑enieru 101a, Ventspils, architect unknown, year unknown


Ventspils high school n6, Sarkanmui탑as dambis 1, Ventspils, architect unknown, year unknown

Ventspils University College, In탑enieru 101a, Ventspils, architect unknown, year unknown

Factory “Druva”, Rūpniecības 34a, Rīga, architect unknown, year unknown

Factory “Aurora”, Mazā Nometņu, Rīga, architect unknown, year unknown


Former factory “Druva” now apartment building “Park Side”, Rūpniecības 34a, Rīga, ARHIS (Arnis Kleinbergs, Kristīne Klišāne, Ģirts Kūla), 2007

Former factory “Aurora” now apartment building “Aurora park residence”, Mazā Nometņu, Rīga, SZK UN PARTNERI, 2005-2008

Riga bus Factory, Aviト…ijas 18, Jelgava, architect N, 1976

Fish farm pumping station, architect unknown, year unknown


Riga bus Factory, Aviācijas 18, Jelgava, architect unknown, year unknown

Former fish farm pumping station now Vacation home „Easter Island”, Zaiga Gaile, 2006

Hotel „Jūrmala”, Jomas 47-49, Jūrmala, E. Jēkabsone, Zigurds Lazdiņš, R. Kuzņecovs, 1970

Hotel „Latgale”, Atbrīvošanas aleja 98, Rēzekne, Ināra Akolova, Vera Savisko, year unknown


Hotel „Jūrmala”, Jomas 47-49, Jūrmala, architect unknown, 2005

Hotel „Latgale”, Atbrīvošanas aleja 98, Rēzekne, architect unknown, year unknown

Hotel „Līva”, Lielā 11, Liepāja, architect unknown, year unknown

Shopping center “Liedags”, Jūrmala, Aina Šēnberga, 1966


Hotel „Līva”, Lielā 11, Liepāja, architect unknown, year unknown

Shopping center “Liedags”, Jūrmala, architect unknown, year unknown

Shopping center, Kurzemes 132, Rīga, Oļģerts Ostenbergs, L. Klešņina, S. Vītola, year unknown

Shopping center, Lielā 13-1, Liepāja, architect unknown, 1961


Shopping center, Kurzemes 132, Rīga, architect unknown, year unknown

Shopping center, Lielā 13-1, Liepāja, architect unknown, year unknown

Shopping center “Bērnu pasaule”, Matīsa 25, Rīga, Josifs Goldenbergs, L. Vaičulaitis, 1963

Riga Sport palace, Kr. Barona 75, Rīga, Oļģerts Krauklis, Biruta Burčika, Ārija Išhanova, Liliāna Kraukle, Maija Rita Skalberga, 1968-1970


Shopping center “Bērnu pasaule”, Matīsa 25, Rīga, architect unknown, year unknown

Riga Sport palace, Kr. Barona 75, Rīga, demolished, 2008

Bauska central bus station, Slimn朝cas 11, Bauska, architect unknown, year unknown

Riga central post office, Stacijas laukums 1, R朝ga, Vladimir Kuznetsov, Viktor Tsipulin, 1960


Bauska central bus station, Slimn朝cas 11, Bauska, architect unknown, 2008

Riga central post office, Stacijas laukums 1, R朝ga, demolished, 2008

R朝ga railway station, Stacijas laukums 1, R朝ga, Vladimir Kuznetsov, Viktor Tsipulin, 1960

Riga international airport, Leon朝ds Ivanovs, 1965-1974


R朝ga railway station, Stacijas laukums 1, R朝ga, Visvaldis Sarma, Gunta Grikmane, 1999

Riga international airport, architecture office ARHIS (A. Kronbergs, B. Bula, I. Kalvelis, V. Uzors), 2003

modern— ism is in— human

347 We can expect that buildings, which were created as the first so called samples of Modern Movement in Latvia, will fall under the protection of the state. The question is whether we are ready for this step, because not all the work of the first two decades has been evaluated yet. We are talking about the origin of the modern architecture in a very different terminology, and we also do not have a canonized Master list. Lejnieks, J. Eseja par moderno kustību Latvijā ar atkāpēm un uzziņām. Māksla. 1986. Nr.3, ISSN 0132-6325.

Archi— tecture Text Theory

Dr.Phil. Jānis Taurens. Associate professor at the Art Academy of Latvia


As is frequently the case in architecture, work in philosophy is actually closer to working on oneself. On one’s own understanding. On the way one sees things. (And on what one demands of them.) (Ludwig Wittgenstein. Philosophy: paragraphs 86–93 (pp. 405–435) from the so-called “Big Typescript”)

I have not used any punctuation between equal parts of a sentence in the title of my article – following the style of the German writer Alfred Döblin in his fiction genre utopian novel “Mountains Seas and Giants” – to avoid starting the article with an unreflected assumption about a distinction between these concepts. Just how reluctant would I be to begin with a contrary statement, saying that the most suitable method for their analysis would be the “family similarity” method. But one has to start somewhere – even if it is a trivial thought, which immediately causes a whole array of questions. Theory exists in the form of texts, and apparently so does architectural theory. But what does theory address – is architectural theory about architecture (only)? And can any text about architecture automatically be considered a theory (or at least its draft of fragment)? Authors of novels and stories give us vivid descriptions of architecture, which serve as mere fictional elements in their constructed narrative. Yet does that mean that any paragraph or belles-lettres should be ignored as non-theoretical? Perhaps architectural theory is something that architects write or, to put it more firmly, those are architects’ texts about architecture? Possibly architecture itself is a text – by all means, semiotic interpretation of architecture became popular in the 1970s and in the postmodern uncertainty that perceives the whole world as a text, architecture becomes such as well. In addition, the phrase “the language of architecture” is quite often used in articles on architecture. Is it merely an easy metaphor, which does not impose any theoretical obligations to interpret architecture through the use of semantic categories? To answer the last question, we should determine what language is, and this would seem to point to a potential philosophically historical treatise with endless references and an array of personal names.

My article will state a single negative response, but first I would like to quote a characteristic example of the language of architecture, which Walter Benjamin mentions in his “The Arcades Project”.

But another system of galleries runs underground through Paris: the Métro, where at dusk glowing red lights point the way into the underworld of names. Combat, Elysée, Georges V, Etienne Marcel, Solférino, Invalides, Vaugirard — they have all thrown off the humiliating fetters of street or square, and here in the lightning-scored, whistle-resounding darkness are transformed into misshapen sewer gods, catacomb fairies. [..] Here, underground, nothing more of the collision, the intersection, of names — that which aboveground forms the linguistic network of the city. Here each name dwells alone; hell is its demesne. (C. Ancient Paris, Catacombs, Demolitions, Decline of Paris [C1a, 2])1

One might object by calling this an unconvincing example, as Benjamin speaks of street, square and underground names, therefore words or certain linguistic expressions. Yet listen to his phrase, which contrasts the atomic world of the city’s underworld to its overground linguistic network: “Here each name dwells alone; hell is its demesne.” Words remain the same, whether we are in a square or walk down to the underground, however the structure, captured by Benjamin with his poetic precision, is radically different. The word “poetic” in my description is not accidental – in his unfinished study on the “arcades” of Paris covered in metal and glass, Benjamin uses quite a lot of poetry. But in reality Benjamin’s immense manuscript, a significant part of which is constituted by statements from the most diverse sources, which he himself attempted to classify in convolutes of alphabetically arranged topics, is significant in terms of the utilised methods. Firstly, this work is an example of a philosophical method, which demonstrates how the view of a significant 19th century capitalist architecture and life form allows 1 Benjamin, Walter. The Arcades Project. Translated by Howard Eiland and Kevin McLaughlin. The Belknap Press of Harvard University Press, 2002, p. 84.

351 approaching a sense of the present situation.2 But it is also unique in terms of architectural theory method – one could say that it explodes the notions of what an architectural study should be like, and therefore also what architecture should be. One of the convolutions of Benjamin’s manuscript is dedicated to a reflection on methods (N. On the Theory of Knowledge, Theory of Progress). The most important here is the passage where he calls his own method “literary montage”, and he continues: “I needn’t say anything. Merely show.” (N1a, 8) But what is it that he simply “shows”? It is a free choice of merely few words and concepts, for example: trade and traffic (A3a, 7) an emblem of the power of fashion over city of Paris (B2a, 1) demolition sites (C7, 1) maxims of Empire painting (D3a, 2) perspectival character of the crinoline (E1, 2) dialectical deduction of iron construction (F1, 1) prostitution of space in hashish (G16, 2) the physiological side of collecting (H4,1) theory of trace (I7a, 3; I8, 1; I8, 2), about fifty pages on Baudelaire (J), and so on and so forth. Benjamin’s manuscript was published in German more than 40 years after his death, in 1982, and its English translation came out only in 1999, although its significance for architectural theory has not yet been assessed. It is clear however that his “literary montage” technique cancels the contrast between architecture and non-architecture (for example: social movement of the crinoline poetry indolence dream city). You could ask – what does architecture have in common with crinoline? And the answer would not just be a witty phrase: “The widening of the streets, it was said, was necessitated by the crinoline.” (E5a, 8) The answer will show that the borders between architecture text theory are only barriers built in our minds between corresponding notions, which in their verbal form are of course reproduced in theoretical texts. I would say that there is a slight shift By the way, as Benjamin himself notes, one of the sources of this philosophical method is found the works of the architectural theorist Sigfried Giedion: “Just as Giedion teaches us to read off the basic features of today’s architecture in the buildings erected around 1850, we, in turn, would recognise today’s life, today’s forms, in the life and in the apparently secondary, lost forms of that epoch.” (N. On the Theory of Knowledge, Theory of Progress [N1, 11], p. 458)


between these notions, which however is significant enough to destroy this self-sufficiency. Yet what does that mean for architectural theory? The word “theory” here, just like in many other cases, contains a hidden plural. The plurality of these theories has been tamed in a precise and witty style by Terry Eagleton’s work “Literary Theory: An Introduction” (1983, updated edition – 1996), which at this point should be supplemented with another chapter. I intentionally have chosen an example from another cultural region - literary theory - when working with a language material that is homogeneous to theory itself, which has most successfully classified its various interpretation approaches. It is not as if the field of architecture is lacking summarising works on theoretical directions and a corresponding anthology of texts. Yet in the majority of cases it is a set of texts and authors selected by formal criteria – a classification that is based on the most popular, most commonly used notions, such as postmodernism deconstruction sustainability, etc. At the end of the day, theories, even the freshest ones, just like buildings, are only cultural artefacts – objects of a historian’s interest. To apply them, a critical assessment is required, or rather a falling in love with any of them, yet love is sometimes deemed blind. (“A critical assessment” and “love” do not contradict each other). The diverse theories may just as well be compared to junk amassed by a collector of intellectual values, a vivid image of which is portrayed by Benjamin, to whom I will remain faithful as my source:

We followed the narrow dark corridor to where — between a discount bookstore, in which dusty tied-up bundles tell of all sorts of failure, and a shop selling only buttons (mother-of-pearl and the kind that in Paris are called de fantaisie) — there stood a sort of salon. On the pale- colored wallpaper full of figures and busts shone a gas lamp. By its light, an old woman sat reading. They say she has been there alone for years, and collects sets of teeth “in gold, in wax, and broken.” Since that day, moreover, we know where Doctor Miracle got the wax out of which he fashioned Olympia.

(H. Collector [H1, 1])3

Doctor Miracle and Olympia are characters in Jacques Offenbach’s opera “The Tales of Hoffman”.


353 To avoid getting confused with all the different theories (“in gold, in wax, and broken”), it is useful to remember the “re-evaluation of all values”. It requires purification of the field of thought, and something analogous at the time was done in the philosophy of language by Donald Davidson. He concluded his 1986 essay with the quite unusual title “A Nice Derangement of Epitaphs” and “there is no such thing as a language - not if a language is anything like that which many philosophers and linguists have supposed.” This could be paraphrased and attributed to architecture, by saying: there is no such thing as architecture, not if architecture is anything like that which many architects and architectural theorists/critics have intended. Of course, Davison previously bases his judgement by describing the common assumptions between philosophers and linguists, which can be reduced to three general views about language – it, or, to be more precise, its basic meanings of expression are “systematic, common and previously known”. It must be understood not only in a way that we share common meanings of language and that the link to certain expressions is systematic, but also that this link is known to us and has been acquired prior to the actual situation of communication. In the case of architecture these common assumptions will be more complex and not as easy to formulate. A critical attitude towards contemporary architecture is nothing new – its radical expression would be a denial of architecture as such or at least its meaning, but what is it that is false about our assumptions on architecture? The Russian architectural theorist Alexander Rapaport, who now lives in Latvia, speaks about the loss of architecture’s meaning. He writes: “Attempts to find meaningful symbolic universals in the architectonic space have proven themselves to be of no use because of such reasons of geometrical organization as grammar, rhythms, meter, contrasts and nuances as well the ideas of lightness and gravity. All of those means of composition still preserve their grammatical meaning, but have completely lost their connection with human destiny.”4 By agreeing to the diagnosis set by Rapaport, I would not however say that the loss of architecture’s meaning is tied to attempts to derive its meaning “from external conditions of its existence, which can be obtained from sociological, psychological, phenomenological Rappaport, Alexander. The Sense in Architecture // Conditions for Contemporary Culture. Riga / Ed. by Oskars Redbergs. Megaphone Publishers. 2013, p. 296.


and linguistic analyses”.5 Quite the opposite – the external circumstances are the most essential component of architecture, which, metaphorically speaking, are partly in our heads, of each of us, just like each of us inhabits or makes use of a certain building – an object of architecture. Only by changing our views will this fluid row of concepts change: architecture - theory - architecture - language architecture. Wittgenstein’s quote found in the epigraph of the article is taken from the so-called “Big Typescript”, which he compiled in 1933, which means he already had architectural experience working together with Paul Engelmann on the house of Wittgenstein’s sister Margaret – the so-called Haus Wittgenstein or the Palais Stonborough project. This was also the time when Benjamin wrote “The Arcades Project” (1927–1940). One could say I am retreating too far back in the past, searching for a point of support for a wider view at architecture. But only thinking about these notes of Wittgenstein and Benjamin – paradoxically created in parallel to the development of modern architecture – as well as the methodological conclusions derived from them, we will manage to avoid excessive gestures against architecture, like refusing to inhabit it.6


Ibid., p. 298.

The idea of this “gesture” is taken from Wittgenstein’s lectures in aesthetics, which he read privately in summer of 1938 (II, 7): “Suppose our children draw windows and when they draw them in the wrong way we punish them. Or when someone builds a certain house we refuse to live in it or run away.” (Wittgenstein, Ludwig. Lectures and Conversations on Aesthetics, Psychology and Religious Belief. Compiled from Notes taken by Yorick Smythies, Rush Rhees and James Taylor / Ed. by Cyril Barrett. Oxford: Basil Blackwell, 1966, p. 13)



there is no original, just copy

Arhi— tektūra teksts teorija

Dr.Phil. Jānis Taurens.


Darbs filozofijā – kā bieži vien darbs arhitektūrā – īstenībā ir vairāk darbs ar sevi // darba ar sevi veids //. Tas ir darbs ar savām koncepcijām. Veidu, kā skatāmies uz lietām. (Un ko vēlamies no tām.)

(Ludvigs Vitgenšteins. Filozofija: 86.–93. paragrāfs (405.–435. lpp.) no tā sauktā “Lielā mašīnraksta”)

Sava raksta nosaukumā esmu atteicies no pieturzīmēm starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, sekojot vācu rakstnieka Alfrēda Dēblīna manierei viņa utopiski fantastiskajā romānā “Kalni jūras un giganti” –, lai nesāktu to ar nereflektētu pieņēmumu par atbilstīgo jēdzienu nošķīrumu. Negribētu sākt arī ar pretēju apgalvojumu, ka to analīzei vispiemērotākā ir “ģimenes līdzību” metode. Taču ar kaut ko ir jāsāk – kaut vai ar kādu triviālu domu, kas gan uzreiz izraisa virkni jautājumu. Teorija pastāv kā teksti, acīmredzot – arī arhitektūras teorija. Taču par ko runā teorija – vai arhitektūras teorija ir (tikai) par arhitektūru? Un vai jebkurš teksts par arhitektūru tādējādi uzskatāms par teoriju (vai vismaz tās uzmetumu, fragmentu)? Romānu un stāstu autori mums sniedz spilgtus arhitektūras aprakstus, kas gan ir tikai fikcionāls elements viņu veidotajā naratīvā, bet vai tāpēc jebkurš belles-lettres fragments jāatmet kā neteorētisks? Varbūt arhitektūras teorija ir tas, ko raksta arhitekti, vai, izsakot stingrāku apgalvojumu, arhitektu teksti par arhitektūru? Iespējams, ka pati arhitektūra ir teksts – katrā ziņā 70. gados kļuva populāra arhitektūras semiotiska interpretācija, un postmodernā nenoteiktībā, visu pasauli uztverot kā tekstu, par tādu kļūst arī arhitektūra. Turklāt frāze “arhitektūras valoda” ir gana bieži izmantota rakstos par arhitektūru. Vai tā būtu tikai ērta metafora, kas neuzliek nekādas teorētiskas saistības interpretēt arhitektūru, izmantojot semantikas kategorijas? Lai atbildētu uz pēdējo jautājumu, būtu jāpasaka, kas tad ir valoda, un tas, šķiet, norāda uz kādu iespējamu filozofiski vēsturiski teorētisku traktātu ar nebeidzamām atsaucēm un personvārdu jēdzienu virknējumiem. Viena noliedzoša atbilde manā rakstā tiks minēta, taču vispirms es gribētu citēt kādu raksturīgu arhitektūras valodas piemēru, ko savā “Pasāžu darbā” piemin Valters Benjamins.

Bet pazemē cauri Parīzei stiepjas cita galeriju sistēma: metro, kur vakarā iekvēlojas sarkana gaisma, kas norāda nosaukumu Aīda ceļu. Combat – Elysée – Georges V – Etienne Marcel – Solférino – Invalides – Vaugirard ir nometuši ielu un laukumu apkaunojošās važas un zibšņu caururbtajā, svilpienu pieblīvētajā tumsā pārvērtušies par nenoteikta veidola kloāku dieviem, katakombu fejām. [..] Šeit apakšā nav nekā no nosaukumu savstarpējās sadursmes, krustošanās, kas veido pilsētas virszemes tīklojumu. Ikkatrs mājo atsevišķi, elle ir tā valstība. (C. Senā Parīze, katakombas, nojaukšanas, Parīzes noriets [C1a, 2].)1

Kāds varētu iebilst, ka šis ir nepārliecinošs piemērs, jo Benjamins taču runā par ielu, laukumu un metro staciju nosaukumiem, tātad vārdiem jeb noteiktām lingvistiskām izteiksmēm. Taču ieklausieties viņa frāzē, kas pilsētas pazemes nosaukumu atomāro pasauli pretstata tās virszemes lingvistiskajam tīklojumam: “Ikkatrs mājo atsevišķi, elle ir tā valstība.” Vārdi jau paliek tie paši, vai atrodamies kādā laukumā vai nokāpjam metro pazemē, taču struktūra – kā to ar poētisku precizitāti ir tvēris Benjamins – ir radikāli atšķirīga. Vārds “poētisks” manā raksturojumā nav nejaušs – savā nepabeigtajā pētījumā par Parīzes “pasāžām”, kas segtas ar metālu un stiklu, Benjamins iesaista gana daudz dzejas. Bet īstenībā Benjamina milzīgais manuskripts, kura ievērojamu daļu veido izraksti no dažnedažādiem avotiem, kurus viņš mēģinājis klasificēt alfabētiskā kārtībā sarindotu tematu konvolūtos, ir nozīmīgs metodes ziņā. Pirmām kārtām šis darbs ir filozofiskas metodes piemērs, kas parāda, kā skatījums uz nozīmīgu 19. gadsimta kapitālisma arhitektūras un dzīves formu ļauj tuvoties tagadnes situācijas apjēgsmei.2 Benjamina teksts (šeit un turpmāk) tulkots no “Pasāžu darba” (Das Passagen-Werk) vācu izdevuma viņa rakstu piektajā sējumā (Benjamin, Walter. Gesammelte Schriften. Bd. V / Hrsg. von Rolf Tiedemann. Suhrkamp, 1982). Angliskajai versijai izmantots esošais angļu tulkojums – Benjamin, Walter. The Arcades Project. Translated by Howard Eiland and Kevin McLaughlin. The Belknap Press of Harvard University Press, 2002.


2 Starp citu, kā norāda pats Benjamins, viens no šīs filozofiskās metodes avotiem ir rodams arhitektūras teorētiķa Zigfrīda Gideona darbos: “.. tieši tāpat kā Gideons mums māca nolasīt šodienas arhitektūras pamatiezīmes celtnēs, kas radušās ap 1850. gadu, tā mēs gribam šodienas dzīvi, šodienas formas nolasīt šķietami sekundārās, aizmirstās tā laika formās.” (N. Par izziņas teoriju, progresa teorija [N1, 11].)

359 Otrām kārtām tas ir arī unikāls arhitektūras teorijas metodes ziņā – var teikt, ka tas uzspridzina priekšstatus par to, kādam jābūt arhitektūras pētījumam, un tādējādi arī to, kas ir arhitektūra. Viens no Benjamina manuskripta konvolūtiem ir veltīts refleksijai par metodi (N. Par izziņas teoriju, progresa teorija). Svarīgākais šeit ir fragments, kurā viņš savu metodi nosauc par “literāro montāžu”, un viņš turpina: “Man nekas nav jāsaka. Tikai jārāda.” (N1a, 8.) Taču kas ir tas, ko viņš vienkārši “rāda”? Brīvi izvēloties, tikai daži vārdi un jēdzieni, piemēram: tirdzniecība un satiksme (A3a, 7), simboliska modes vara pār Parīzes pilsētu (B2a, 1), nojaukšanas (C7,1), impērijas glezniecības maksimas (D 3a, 2), krinolīna perspektīviskais raksturs (E1, 2), dzelzs konstrukciju dialektisks atvasinājums (F1, 1), telpas prostitūcija hašišā (G16, 2), kolekcionēšanas psiholoģiskā puse (H4,1), pēdu teorija (I7a, 3; I8, 1; I8, 2), aptuveni pussimts lappušu par Bodlēru (J). Benjamina manuskripts vāciski tiek publicēts 1982. gadā – vairāk nekā 40 gadu pēc viņa nāves, angļu tulkojums – tikai 1999. gadā, un tā nozīmība arhitektūras teorijā vēl arvien nav izvērtēta. Taču skaidrs, ka viņa “literārās montāžas” tehnika atceļ arhitektūras un ne-arhitektūras (piemēram: krinolīna dzejas dīkdienības sapņu pilsētas sociālo kustību) pretstatu. Kāds varētu jautāt: kas gan kopīgs arhitektūrai ar krinolīnu? Un atbilde nebūs tikai asprātīga frāze: “Ielu paplašināšana, kā stāsta, tika veikta krinolīna dēļ.” (E5a, 8.) Atbilde būs norāde, ka robežas starp arhitektūru tekstu teoriju ir vien mūsu prātā uzceltās barjeras starp atbilstīgajiem jēdzieniem, kas, protams, verbālā formā tiek atražotas teorētiskos tekstos. Es teiktu, ka starp šiem jēdzieniem pastāv neliela nobīde, tomēr pietiekama, lai sagrautu to pašpietiekamību. Taču ko tas nozīmē arhitektūras teorijai? Vārds “teorija” šeit – tāpat kā citos gadījumos – ietver slēptu daudzskaitli. Vislabāk šo teoriju daudzskaitlību precīzā un asprātīgā rakstības stilā ir savaldījis Terijs Īgltons darbā “Literatūras teorija. Ievads” (1983, papildināts izdevums – 1996). Jāpiebilst, ka mūsdienās tam būtu jāpieraksta klāt vēl kāda nodaļa. Es apzināti izvēlējos piemēru no cita kultūras apgabala, jo literatūras teorija, strādājot ar sev homogēnu – valodas – materiālu, ir vislabāk klasificējusi dažādās

tā interpretācijas pieejas. Nav jau tā, ka arhitektūras jomā trūktu apkopojošu darbu par teorētiskajiem virzieniem un tiem atbilstīgu tekstu antoloģiju. Taču vairumā gadījumu tā ir pēc formāliem kritērijiem atlasītu tekstu un autoru kopa, kurā mēģināts ieviest klasifikāciju, kas balstās uz pazīstamākajiem, vairāk lietotajiem jēdzieniem, tādiem kā postmodernisms, dekonstrukcija, ilgtspējība. Galu galā teorijas, arī jaunākās, tāpat kā ēkas, ir vien kultūras artefakti, kas būtu vēsturnieka intereses objekti. Lai tos izmantotu, nepieciešama kritiska izvērtēšana vai iemīlēšanās kādā no tiem, bet mīlestību mēdz dēvēt par aklu. (Jēdzieni “kritiska izvērtēšana” un “mīlestība” nav pretrunā viens otram.) Tikpat labi dažādās teorijas var salīdzināt ar intelektuālu vērtību kolekcionāra sakrātajiem krāmiem, kuru spilgtu tēlu, es palikšu uzticīgs šim avotam, sniedz Benjamins.

Mēs ienācām šaurā, tumšā gaitenī, kas veda, vienā pusē paliekot nocenotu grāmatu bodei, kur putekļaini, sašņorēti sējumi vēstīja par sāncensību un neizdošanos, otrā – veikalam, kurā bija vienīgi pogas (perlamutra un tās, ko Parīzē dēvē par de fantaisie), pie tādas kā dzīvojamās istabas. Gāzes lampa apgaismoja blāvu tapešu sienu, kuru pildīja attēli un bistes. Kāda veca sieviete tās gaismā lasīja. Tā ir šeit jau gadiem viena pati un gaida zobus “zeltā, vaskā un salūzušus”. Kopš tās dienas mēs arīdzan zinājām, kur doktors Mirakls ņēma vasku, no kā darināt Olimpiju. (H. Kolekcionārs [H1, 1].)3

Lai neapjuktu starp dažādajām teorijām (“zeltā, vaskā un salūzušām”), ir vērts atcerēties “visu vērtību pārvērtēšanu”. Tas prasa domas lauka attīrīšanu, analogu tai, ko savulaik valodas filozofijā veica Donalds Deividsons. Savu 1986. gada eseju ar visai neierastu nosaukumu “Jauka epitāfiju nekārtība”4 viņš nobeidz ar Doktors Mirakls (burt. doktors Brīnums) un Olimpija ir raksturi Žaka Ofenbaha operā “Hofmaņa stāsti”.


Esejā Deividsons apspēlē Šeridana lugas “Sāncenši” personāžu misis Melepropu, kura jauc līdzīgi skanošus vārdus. Misis Melepropai “Jauka epitāfiju nekārtība” nozīmē jauku epitetu sakārtojumu. Starp citu, šo misis Melepropas tēlu izmanto arī Čarlzs Dženks darbā “Postmodernisma arhitektūras valoda”, kritizējot Mīsa van der Roes arhitektūru.


361 secinājumu, ka “valoda nepastāv – nepastāv, ja valoda ir jebkas no tā, ko iedomājušies daudzi filozofi un lingvisti”. To varētu pārfrāzēt, attiecinot uz arhitektūru, un teikt: arhitektūra nepastāv – nepastāv, ja arhitektūra ir jebkas no tā, ko iedomājušies daudzi arhitekti un arhitektūras teorētiķi/kritiķi. Protams, Deividsons savu spriedumu iepriekš pamato, aprakstot filozofu un lingvistu kopīgos pieņēmumus, kas reducējas uz trim galvenajiem priekšstatiem par valodu – tā jeb, precīzāk, tās izteiksmju pamatnozīmes, ir “sistemātiskas, kopīgas un iepriekš zināmas”. Tas jāsaprot ne tikai tā, ka valodas nozīmes ir mums kopīgas un sistemātiska ir to saistība ar noteiktām izteiksmēm, bet arī, ka šī saistība ir mums zināma un apgūta pirms aktuālās komunikācijas situācijas. Arhitektūras gadījumā šie kopīgie pieņēmumi būs sarežģītāki un tos nav tik viegli formulēt. Kritiska attieksme pret laikmetīgo arhitektūru – tās radikāla izteiksme būtu arhitektūras kā tādas vai vismaz tās jēgas noliegums – nav nekā jauna, taču, kas būtu kļūdains mūsu priekšstatos par arhitektūru? Par arhitektūras jēgas zudumu runā krievu arhitektūras teorētiķis Aleksandrs Rapaports, kas šobrīd dzīvo Latvijā. Viņš raksta: “Mēģinājumus arhitektoniskās telpas organizācijā ieraudzīt kaut kādas jēgpilnas simboliskās universālijas par bezjēdzīgiem ir padarījusi pati šīs ģeometriskās organizācijas gramatika, ritmi, metrs, kontrasti un nianses, idejas par vieglumu un smagumu. Šie visi kompozīcijas līdzekļi saglabā savu gramatisko jēgu, taču pilnībā zaudē tās saikni ar cilvēka likteni.”5 Piekrītot Rapaporta secinājumam, es gan neteiktu, ka arhitektūras jēgas zudums ir saistīts ar mēģinājumiem tās jēgu atvasināt no tās eksistences ārējiem nosacījumiem, “kurus var iegūt ar socioloģiskās, psiholoģiskās, fenomenoloģiskās un lingvistiskās analīzes palīdzību”.6 Tieši pretēji – arhitektūrai ārējie apstākļi ir arhitektūras būtiskākā sastāvdaļa, kas, metaforiski izsakoties, atrodas mūsu galvās, katrā no mums, tieši tāpat kā katrs no mums atrodas vai izmanto kādu ēku – arhitektūras objektu. Tikai izmainot mūsu priekšstatus, mainīsies šī plūstošā jēdzienu rinda: arhitektūras teorija – arhitektūras valoda – arhitektūra. Rapaports, Aleksandrs. Arhitektūras jēga // Mūsdienu kultūras stāvokļi / Red.: Oskars Redbergs. Megaphone Publishers, 2013, 290. lpp.



Ibid., 292. lpp.

Raksta epigrāfā liktais Vitgenšteina citāts ir ņemts no tā sauktā “Lielā mašīnraksta”, ko viņš radījis 1933. gadā, būdams jau ar arhitekta pieredzi, kas gūta, kopīgi ar Paulu Engelmanu strādājot pie savas māsas Margarētas mājas – tā sauktās Haus Wittgenstein jeb Palais Stonborough – projekta. Tas ir arī laiks, kad Benjamins raksta “Pasāžu darbu” (1927–1940). Var jau teikt, ka es atkāpjos pārāk tālā pagātnē, meklējot atbalsta punktu plašākam skatam uz arhitektūru. Taču, tikai pārdomājot šīs – paradoksālā kārtā modernisma arhitektūras attīstībai līdztekus tapušās – Vitgenšteina un Benjamina piezīmes un no tām atvasināmos metodoloģiskos secinājumus, varēsim izvairīties no pārmērīgiem pret arhitektūru vērstiem žestiem, piemēram, atsakoties tajā dzīvot.7

Šī “žesta” ideja ņemta no Vitgenšteina lekcijām estētikā, ko viņš privāti lasīja 1938. gada vasarā (II, 7): “Iedomājieties, ka mūsu bērni zīmē logus un, kad tie uzzīmē tos nepareizi, mēs viņus sodām. Vai, kad uzbūvē noteiktu māju, mēs atsakāmies tajā dzīvot vai aizbēgam.” (Wittgenstein, Ludvig. Lectures and Conversations on Aesthetics, Psychology and Religious Belief. Compiled from Notes taken by Yorick Smythies, Rush Rhees and James Taylor / Ed. by Cyril Barrett. Oxford: Basil Blackwell, 1966, p. 13.



copy— original


Modernism in Latvia— Housing Programs and a Search for Identity. The Case of Series 103

Artis Zvirgzdiņš architect, a4d.lv editor

367 Beside more expressive, original and heroic manifestations of modernism in architecture represented by several imposing cultural and public edifices, the 1960s-80s brought modernism to Latvia also in a broader sense – not only as controversial industrialization, but also as availability of homes and improvement of living conditions for people from different walks of life both in cities and in rural areas. Construction of residential buildings was probably the most important and by all means also most extensive manifestation of modernism in Latvia. These are new housing estates that reflect modernist efforts, ideals and also failures most vividly. A search for local, regional identity was an important feature of Latvian modernist architecture. An interesting incarnation of both these aspects, i.e. large-scale housing programs and the search for identity, is the so-called Series 103 – houses made of load-bearing brick partitions and keramzite concrete panels in external walls which occur in different variations in towns and rural areas of Latvia, and in Riga as well. One of my earliest childhood memories, while living with my grandmother each summer out in the countryside on the outskirts of a kolkhoz1 village on the Zemgale plains, not far from the Lithuanian border, is connected with the construction of this village. I regularly watched from afar, how a crane lifted the panels, how the workers placed brick upon brick, and before my eyes, a five storey building gradually rose, red brick walls alternating with white panel sides and loggias2. Even though such high buildings in the countryside, later on, to me, often seemed very much out of place, I never really cast doubt on this building in the little village, where, in addition to the building mentioned, there were only a few other residential houses, which were smaller; some of the kolkhoz’s maintenance buildings; a shop with a restaurant and an elegant wide awning out the front; as well as a pond-pool, with a border built of dolomite rock around it, and a little island in the middle, which could be reached by a little arched bridge. An inscription on the brick wall of the building, in cast metal numbers, read: “1978”. I was four years of age. Only many years Kolkhoz – a form of collective farms in the Soviet Union Loggia – a favourite design element of the Soviet late modernist housing architecture, a recessed balcony in residential buildings, open to the air on one side.

1 2

later, when I gained a deeper understanding of Soviet modernist standard design series, I did realize that the many and varied brickpanel buildings belong to one and the same – Series 103. Without even being aware of this, these buildings continued to look more attractive than the “clean”, continuous panel buildings. To understand the place of the Series 103 buildings in the Latvian cultural landscape, a brief retrospective of the history of post-war modernism is needed, of the Soviet construction system’s political, economic and ideological aspects. When speaking about modernist architecture in Latvia and in its capital, Riga, architects are likely to mention such remarkable public buildings as the Daile Theatre and the Riflemen Museum in Riga, the Salaspils Memorial Ensemble or such lost architectural jewels as restaurants ‘Jūras pērle’ or ‘Sēnīte’. However, these building as well as much less noticeable public and administrative buildings actually accounted for a very small proportion of the whole urban development. Even if large-scale industrial complexes were taken into account, they would not surpass in volume the residential buildings built in that period. In the Soviet period, 680,000 new homes were built in Latvia and about 40% of them (273,800) – in Riga. Most of them were constructed between 1960 and 1990 – in an era that can, with some reservations, be labeled as modernism. In this period the total area of square meters of new housing in Riga increased from 7.3 to 16.4 million square meters. If we are discussing the division of post-war modernism into periods in Latvia, there are differences of opinion as to the year or event which could be defined as the end point of the period, but agreement on the beginning is clear – it is 1955. The development of modernism as an architectural style in the USSR is very closely linked with the idiosyncrasies of the socio-economic and political system – nearly every area of life, including art and even more so, such fields as construction and architecture closely associated with it, was subject to strong ideological control (and centralization). If post-war modernism around the world was the continuation of the pre-war modernist movement or functionalism, then in the Soviet Union, where processes in the creative fields were also dictated by various directives and

369 restrictions, the so-called “socialist realism” or “Stalin’s Empire Style” enjoyed official status right up until the mid-1950s. But these buildings, which have formal façade compositions, references to classical order and the use of rich décor and splendor as a characteristic – a style which has left significant and original examples on the Latvian landscape as well, demanded a large degree of work from skilled craftsmen, and weren’t able to guarantee the required quantity which was required for solving the housing shortage in post-war conditions. Khrushchev’s3 reforms, i.e. the decisions made by the Central Committee of the Communist Party and the USSR Council of Ministers in 1955 (“On Averting Excesses in Design and Construction”, „Measures for Further Industrialization, Quality Improvement and Reduction of Construction Costs”) put the Soviet Union on the path towards industrialization of construction, encouraging architects to focus on modernism through the directive from above. The idea of “a change of course” in the industry fell on fertile ground in Latvia which was prepared by the pre-war architectural experience and a rational discourse; historical disruption was seemingly prevented by the decisions made. Yet, in reality the decade which followed when residential buildings and housing estates were constructed on an industrial scale according to mass-produced standard designs in Latvia, cannot be seen as “creation of high-quality residential environment, but rather as production of habitable square meters.” Khrushchev’s “thaw” seemingly deliberated architects, promising them more freedom of expression, but rigid ideological constrictions, standardization, quotas and control, poor construction culture and limited choice of building materials were those factors that restricted creativity and initiative of architects, degrading the profession and making it subordinate to the construction industry. Just gradually, decade after decade, with an increase in material and technical opportunities, based both on local traditions, studying examples of foreign international modernism and seizing the experience of new trends, and trying to achieve spatial Nikita Khrushchev – the First Secretary of the Communist Party and de facto leader of the USSR from 1953 to 1964.


expressiveness, emotionality and originality in restricted conditions, Latvian architects were able to create buildings and places, the spatial and architectural qualities of which, are recognized even today among professionals, and in individual cases – even glorified. It is much more difficult to apply this to residential suburbs, which were created from standard designs. However, the buildings of Series 103 have a special place among them. On commencing the work on this article, one of the starting points was an obituary in the journal Latvijas Architektūra last spring – the news that Alfrēds Plēsums, who was known as the author of Series 103, had passed away. In searching for some of his co-workers, I came upon Indra Vijupe, who had also once participated in the development of the rural version of the series designs. Whereas Juris Poga, working on the project for renewal of the block in Riga at the end of the Soviet period, had created city buildings which externally, were completely different, but were based on Series 103 construction system. I also interviewed architectural historian Jānis Lejnieks in addition to the architects mentioned. On more than one occasion, all of those interviewed, when talking about their work in the Soviet period, mentioned the many restrictions, norms, complex adjustments, and the shortage of materials and opportunities, in their interviews. Architecture and construction in the Latvian SSR were under the auspices of three state authorities, i.e. the Ministry of Construction, the Ministry of Building Materials and the State Committee for Construction Affairs. Changes to the name of the third aforementioned authority are significant as the focus from architecture gradually passed over to construction, thus in the post-war years it was consecutively called the Main Administrative Board of Architecture, the Administration for Construction and Architectural Affairs, the State Committee for Construction and Architectural Affairs, and since 1963, it was called the State Committee for Construction Affairs of the Latvian SSR, which implies that since the onset of industrial construction, the role of architecture had notably decreased in importance, disappearing even from the official name of the authority. However, it was this authority that was in charge of designers, and, therefore, of architects as well.

371 The whole of Europe was affected by a housing crisis and demographic increase in the first post-war decades. In Riga, this was exacerbated by the forced industrialization initiated by the occupying power, for which a substantial labor force migration was provided and organized from the USSR. As a result of this, the number of city residents doubled in 40 years, and was approaching a million at the end of the 1980s. The increasing need for housing couldn’t be solved by traditional construction practices, and so the construction of “socialist Riga” began, along with the housing program and industrialization promoted by Khrushchev. Soviet planners adopted the ‘neighborhood’ or locality planning concept used in the West, formally adapting and including it within the ‘microraion’4 formula which they developed. Even today, nearly two thirds of the residents of Riga are housed in these housing estates built during the Soviet era. As it was said above, in the Soviet period, design and construction of residential buildings and districts complied with strict, almost totalitarian ideology of housing development program and its guidelines were developed in Moscow and were applied throughout the USSR. This ideology was based on centralization, strict typology of residential buildings and their series, complying with a design task developed centrally, and it required approval of designs in Moscow. Industrialization of construction implied a wide-scale use of precast reinforced concrete structures and shortly after that, panel structures in construction of residential buildings. Although the first prototypes for serial housing came from Moscow, and so did the strict quotas and restrictions, the development of serial housing and further developments of housing solutions in Latvia and also in the other so-called Baltic Republics unfolded based on the efforts of local architects. Over a period of thirty years, several versions or generations of serial housing designs have been produced. In the first period, which coincided roughly with the Khrushchev period, brick series buildings, as well as the first slab blocks were Microraion (In Russian микрорайо́н), is a residential complex – a primary structural element of the residential area construction in the USSR and in some post-Soviet and former Communist states favoured in the era of modernism as the prevailing type of housing estates in the suburbs.


still constructed in a mass way, gaining the slightly disparaging description of ‘khrushchyovkas’. The flats from this period were very narrow and were called “compact” or “economic ones”. The second generation flats were not much larger and were called the “improved ones”. The third generation flats had better layout – were wider, with larger auxiliary rooms and more comfortable kitchens, with built-in furniture, and with a greater number of types of flats. These designs began to be developed in the 1960s, but houses were constructed in the early 1970s, with the first of this generation being the Series 103 buildings. They never reached the fourth generation, although these demands were partly satisfied by the favored Series 119. This was considered to be the highest achievement in standard apartment design, and buildings were still being constructed in Riga according to these projects, and not just in the 1980s – the series layout has actually also been used in a number of recently constructed municipal buildings. However, even though the Series 119 apartments are larger, they still don’t reach the quality of the less refined Series 103 apartment in terms of convenience of living in them, the planning advantage being that they have isolated rooms (none are walk-through). A structural innovation of Series 103 was slabs of two different sizes (6.4 and 3.2 m) instead of 6-meter slabs used previously. This difference of 40 centimeters accounted for a noticeable increase of living space in the flats. Unlike the previous series of brick buildings (‘khrushchyovkas’) where slabs were based on load-bearing longitudinal walls (including the load-bearing middle wall), in case of Series 103 the cross walls were the load-bearing ones. The use of slabs of two different sizes, brick partitions and keramzite concrete panels in external walls accounting for a lively rhythm in the façades are exactly the features that set Series 103 apart and determine its iconic image. Visually diverse façades is a distinctive feature characterizing the buildings of this series. One side can be described as ‘flat’ apart from the articulated staircases that are more or less projecting from the main structure. The other side of the longitudinal façade consists mostly of loggias designed to optimize the scale of the building by dividing the wall into smaller parts. Brick makes the scale even more human and it is also a key feature accounting for numerous modifications and unlimited options for

373 spatial configuration, shifting of the sections5, changes in the scale of the building and the public open space. Architect Oļģerts Krauklis once compared the series with another four designs used by Latvian architects that time, and stated: „it does not require an expert’s knowledge to see the advantages as regards function and spatial composition of the brick-slab Series 103 in comparison with other types of designs. Residential sections of this series could be arranged in a variety of ways creating buildings with articulated massing fitting well into the surrounding environment and offering a wide range of options for development of solutions for configuration of the block and the entire neighborhood. Thanks to various additional options and structural solutions developed for Series 103 and applying different types of exterior finish, it is possible to achieve remarkable results, especially in a townscape, that is why Series 103 was so successfully used in Liepāja, Cēsis, Salaspils, Kauguri and elsewhere.” The use of metal, consequently also reinforced concrete, was controlled and strictly limited during the design process as it was deemed to be “strategic material”. In this regard the load-bearing structure made up of brick walls instead of reinforced concrete was a great advantage of Series 103. Today highly appreciated is also the human touch when industrial construction was combined with manual work. Specialists had already appreciated it back then when the buildings of the series were churned out in large numbers. However, protests were heard from builders and the Ministry of Construction, complaining about the degree of industrialization that was too low and manual labor that was too time-consuming (bricklaying in Series 103 required one and a half times more time compared to other brick buildings). Builders asked for “more industrialized” houses or slab structures which did not require a high level of craftsmanship. Krauklis concluded that „with the prevailing understanding of industrialization, it is less likely that a new series of fully precast residential building types appeared which could compete with Series 103 and would allow creating complex architectural ensembles.” Section – a part of the building comprising one staircase and all apartments accessed from it


In the Latvian architecture of the 1960s-80s, there were no parallel or competing movements or discourses, although, of course, architects’ styles differed, they were suppressed to a great extent by the aforementioned regulatory framework and limited technical and material resources. However, in the Latvian architecture in general already back in the 1970s, especially as regards public buildings, there was a constant tendency towards larger expressiveness and a search for features unique of the region. Later, in the 1980s, these aspirations inspired by Western trends, namely, decline of modernism, prevalence of post-modernism and critical regionalism, increasingly reflected in the completed buildings; regional architecture was a topical issue that found its expression not only in sloping roofs but also made architects pay more attention to the context of the site as well as to the environmental and urban construction aspects. Thus the buildings of Series 103 with their scale and rhythm, level of detailing and diversity of spatial solutions fitted perfectly in the discourse of regional architecture. Mostly these were five-storey buildings which created a sense of human scale as opposed to the flat- chested nine-storey panel “boxes” of Riga’s microraions. Brick – a distinctively vernacular building material also added a regional dimension. In most cases it was the red brick produced by the factory in Lode, or also but rarer, the yellow brick from Kalnciems. As opposed to the architects, who have designed significant buildings of culture, the creators and developers of standard designs are much less known, almost anonymous, even though many of us encounter their work on a daily basis. Very few know the names of the authors of Series 103 today, as compared to such icons of that era, as the Daile Theatre or the Salaspils Memorial Ensemble, with their creators’ names being quite familiar to the architectural milieu. Literary sources most often mention the architect group headed by Alfrēds Plēsums (architects Alfrēds Plēsums, Indra Vijupe, Roberts Traniņš and civil engineers Laimonis Zemītis and Arnolds Rancāns) as the authors of series designs. But, in researching this more widely and deeply, it becomes clearer that these architects, who worked at the Latvian State Design Institute for Urban Construction “Lauku projekts” (“Rural Design”) at that time, created the most recent version of rural Series 103, usually three storey buildings, which can be found in the Latvian

375 countryside. They worked on this design in the early 1970s and received the LSSR Cabinet of Ministers Prize in 1975 for it. But the base for the favored series design, from which buildings in Latvia continued to be constructed for twenty years, had already been developed in the 1960s (1966 or 1969) by the City Design Institute, led by architects Lidija Plakane and Lidija Ose. Lidija Plakane, being the head of the institute’s standard project workshop, worked on the majority of the series designs used in Latvia. Even though today, compared with Marta Staņa and Modris Ģelzis, she is almost unknown to those interested in architecture, she should certainly still be considered as one of the protagonists of Latvian modernism. Series 103 buildings can be found in almost every small town in Latvia, either alone or forming larger groups of buildings. In Riga, buildings of this design can be found mainly in Teika, Dārzciems, Bolderāja, Purvciems and Daugavgrīva, as well as other Riga’s housing estates. The technology, which combined standard solutions with the possibility of variations, allowed for these buildings to be better adapted to situations in city contexts, and that’s why they’re also used in perimeter blocks in the centre of Riga. They can be seen in Grīziņkalns in the greatest concentration, where the series buildings are relatively successfully included among the apartment houses from the turn of the 19th and 20th centuries. In building the city blocks, the houses were usually placed with the “flat” side to the street and the loggias to the courtyard side, but there are also examples of the opposite, when the orientation of the loggias towards the street is dictated by the angle of the sun, respectively, so that the rooms receive sufficient light. In constructing the buildings in cities, another advantage of these was the entry to the stairwell from both sides of the building, which is lacking in many other series buildings. The interpretations of the design became even more diverse in the 1980s when prevailing trends of post-modernism initiated a search for greater expression within the limits of available resources. Buildings appeared with sloping roofs and more articulate massing emphasizing the location of staircases and entrance doors. At the turn of the 1980s and 1990s, applying the basic principles of Series 103, interesting variations of residential buildings found their

reflection in Liepāja, Cēsis, Limbaži, Kandava, Saldus and elsewhere. Two remarkable examples from the 1980s, based on the very structural scheme of the series, bespeak not only absorption of modernism but also reveal the essence of Latvian post-modernism. Residential buildings in Jaunmārupe (1983, Ausma Skujiņa, Anita Marinska), the suburb of Riga, form an L-shape and stand out with expressive solutions for joined corners of the sections, steep tiled roofs, numerous pediments and façades proudly displaying Latvian ornamental patterns. The design for regeneration of the block in Riga amid Sadovņikova, Jēkabpils and Krāslavas Streets (1987-1992, Juris Poga, Kārlis Alksnis, Egīls Bušs, Viesturs Meinerts) refers to such trends of the epoch as Berlin’s critical reconstruction of the 1980s and Barcelona Olympic Village. The design contains many innovative solutions resulting from the fusion of modernist approaches of the time and the principles of renewal of a traditional cityscape. Two of the new buildings of the triangular block interpret the layout of Series 103 by applying the same structural approach and using slabs even though the façades are completely different. Although the house in Sadovņikova Street is visually more impressive by interpreting the shapes of a wooden house that once stood there but was pulled down, in terms of a structure, the building in Jākabpils Street is more interesting because each apartment in it has three levels with the internal stairs, and amazingly, they still fit within the dimensions of Series 103. These examples partly show that in the conditions of the 1980s, postmodernism in Latvia merely reflected in façade decoration which was based on the modernist structure. On the one hand, it can be treated as an illustration of the façadic essence of vernacular architecture; while on the other hand, it primarily derives from the aforementioned countless technical, material and statutory restrictions. It was possible to avoid them perhaps only in case of more significant public buildings (the authors of Jaunmārupe and Sadovņikova street designs also had to calculate precisely and verify that the costs of building materials for the buildings with different appearance would not significantly exceed those for the buildings of standard designs). Therefore we may state that modernism prevailed in Latvian architecture until the early 1990s.

377 The boundary-mark could be 1991 when after the change of socioeconomical system, the state commissions practically ended, and it made inevitable changes also in the architectural scene. Today it’s hard to really say how great the legacy of Series 103 specifically is – this could be a task for the future – to research and calculate what they’ve really contributed. Like others, these series buildings too have been affected by wear and tear and later alterations, for example – the common closure of the loggias, which ruins the visual integrity. Another problem is connected with the heterogeneous quality of the bricks. One can see that the red, hollow veneer-finish bricks, have suffered from water and frost damage after many years of service. This can also be seen in the façade of the building in Sadovņikova Street. But one of the largest challenges, which apply to these series buildings, just like it does to all other Soviet period construction, is energy efficiency, which doesn’t conform in any way to today’s standards. One can see more than a few insulated Series 103 buildings in small towns – plastered and painted in a variety of colors in a way that it’s hard to recognize the original building. In losing their brick finish, these buildings also lose a lot of their character and identity. Comparatively positive examples of Series 103 insulation can be seen in Ventspils – even though the brick walls are plastered, the color allows them to retain their visual identity, as the insulated brick walls are painted red, while the panel sections – white and grey. I can assure you that Series 103 is not architecture, which should be radically reassessed today and discovered anew, with surprise – it was already highly acclaimed at the time when it was built, and over time, hasn’t inherited as disparaging an attitude within society, as most of the other series buildings. But in reviewing the legacy of Soviet architecture, it is interesting to find out the stories behind the buildings, which allow one to better appreciate this architecture. It’s important for us to remember the names of the authors of the standard designs in the same way as we recall those of the authors of outstanding buildings.


Buildings of Series 103 in Kauguri. Brick walls allowed shifting the section and bending the structure – these were modifications unattainable in fully precast buildings. The façades reflect the location of Sections 2-1-3 in the centre where three-room apartments have spacious loggias while Sections 2-2-2 are arranged at the sides

A rural version of Series 103 in Madliena boasting different façades. While one building has turned towards the courtyard its entrance façade, the other shows its other façade consisting entirely of loggias















3.20 16.00



Building of a town version from its other ‘flat’ side showing the location of staircases

Modifications of a rural version

Residential buildings in JaunmÄ rupe, Ausma Skujiņa, Anita Marinska, 1983

Modifications of a rural version


Residential building in Sadovņikova Street, Riga, Juris Poga, 1992

Modernisms Latvijā — masu mājokļu programmas un identitātes meklējumi. 103. sērijas piemērs Artis Zvirgzdiņš arhitekts, a4d.lv redaktors

385 Sērijas ēku raksturīgo tēlu nosaka divi dažādie pārseguma paneļu izmēri un ķieģeļu šķērssienas, kas veido jaukto ritmu fasādēs, kombinācijā ar keramzītbetona ārsienu paneļiem. Blakus izteiksmīgākajām, oriģinālajām un heroiskajām modernisma arhitektūras izpausmēm, ko reprezentē atsevišķas spilgtas kultūras un sabiedriskās būves, 20. gadsimta 60.-80. gadi Latvijā nozīmēja arī modernizāciju plašākā nozīmē, – ne vien pretrunīgi vērtējamu industrializāciju, bet arī mājokļa pieejamību un sadzīves apstākļu uzlabošanu plašiem sabiedrības slāņiem kā pilsētās, tā arī laukos. Iespējams, visnozīmīgākā un, katrā ziņā, – apjomīgākā modernisma izpausme Latvijā bija mājokļu būvniecība. Tieši jaunie dzīvojamie rajoni visvērienīgāk atspoguļo modernisma centienus, ideālus un arī neveiksmes. Būtisks Latvijas modernisma arhitektūras attīstības virziens ir lokālās, reģionālās identitātes meklējumi. Viens no piemēriem, kas savdabīgi iemieso abus šos aspektus – gan masu mājokļu programmas, gan identitātes meklējumus, ir tā sauktā 103. sērija, – mājas ar nesošajām ķieģeļu šķērssienām un keramzītbetona ārsienu paneļiem, kas dažādās variācijās sastopamas gan Latvijas mazpilsētās un laukos, gan Rīgā. Vienas no manām agrākajām bērnības atmiņām, dzīvojot vasarās laukos pie vecāsmammas, kolhoza ciemata nomalē, Zemgales līdzenumā, netālu no Lietuvas robežas, ir saistītas ar ciemata būvniecību –regulāri iztālēm vēroju, kā celtnis cēla paneļus, strādnieki lika ķieģeli pie ķieģeļa un acu priekšā pamazām izauga piecstāvu māja, kurā sarkano ķieģeļu sienas mijās ar balto paneļu plaknēm un lodžijām. Lai arī vēlāk tik augstas mājas laukos man nereti šķitušas stipri pretrunīgas, taču nav nācis prātā apšaubīt šo ēku mazajā ciematā, kurā bez minētā nama bija vēl tikai dažas nelielākas dzīvojamēkas; kādas kolhoza saimnieciskās būves; veikals ar restorānu un elegantu plašu nojumi priekšā; kā arī dīķis-baseins ar dolomīta akmeņiem mūrētu apmali apkārt un saliņu vidū, uz kuru veda liekts tiltiņš. Uzraksts kaltiem metāla cipariem uz mājas ķieģeļu sienas vēstīja: „1978”. Man bija četri gadi. Tikai daudzus gadus vēlāk, jau iedziļinoties padomju modernisma tipveida projektu sērijās, apjēdzu, ka daudz un dažādās ķieģeļu-paneļu mājas pieder vienai un tai pašai – 103. sērijai. Taču to vēl nezinot, šīs ēkas arvien

man likušās pievilcīgākas par „tīrajām”, vienlaidus paneļēkām. Lai saprastu 103. sērijas ēku vietu Latvijas kultūrainavā, nepieciešams neliels atskats pēckara modernisma vēsturē, padomju būvniecības sistēmas politiskajos, ekonomiskajos un ideoloģiskajos aspektos. Domājot par modernisma arhitektūru Latvijā un tās galvaspilsētā Rīgā kā pirmās arhitektiem visdrīzāk prātā nāk tādas spilgtas publiskās būves kā Dailes teātris un Strēlnieku muzejs Rīgā, Salaspils memoriāls vai tādi zaudētie dārgumi kā restorāni ‘Jūras pērle’ vai ‘Sēnīte’. Tomēr tā laika būvniecības apjomā šādas un arī krietni mazāk pamanāmas sabiedriskās un administratīvās ēkas veidoja vien niecīgu daļu no visa. Pat ja ņemtu vērā arī rūpnīcu korpusus, tad tik un tā milzīgākā daļa no visa šai periodā uzbūvētā noteikti ir dzīvojamās ēkas. Padomju periodā Latvijā tika uzcelti 680 tūkstoši jaunu dzīvokļu un apmēram 40% no tiem (273,8 tūkst.) – tieši Rīgā. Lielākā daļa no tiem tapuši laikaposmā no 1960. līdz 1990. gadam – laikmetā, ko ar zināmām piebildēm var apzīmēt kā modernismu. Rīgas dzīvojamo platību kopējais apjoms šajos gados pieaudzis no 7,3 līdz 16,4 miljoniem kvadrātmetru1. Ja, runājot par pēckara modernisma periodizāciju Latvijā, ir domstarpības, kuru gadu vai notikumu noteikt par perioda beigu punktu, tad par sākumu ir skaidrs, – tas ir 1955. gads. Modernisma kā arhitektūras stila attīstība PSRS ļoti cieši ir saistīta ar sociālekonomiskās un politiskās sistēmas īpatnībām, – stingrai ideoloģiskai kontrolei (un centralizācijai) bija pakļauta gandrīz ikviena dzīves sfēra, ieskaitot arī mākslas un jo vairāk tādas nozares kā būvniecība un ar to cieši saistītā arhitektūra. Ja pasaulē pēckara modernisms bija pirmskara modernās kustības jeb funkcionālisma pēctecīgs turpinājums, tad Padomju Savienībā, kur procesus arī radošajās jomās noteica dažādas direktīvas un ierobežojumi, līdz pat 50. gadu vidum oficiālu statusu baudīja t.s. „sociālistiskais reālisms” jeb „Staļina ampīrs” [Stalin’s Empire Style]. Taču šīs ēkas, kam raksturīgas formālas fasāžu kompozīcijas, atsauces uz klasisko orderi, bagātīgs dekora lietojums un greznība, – stils, kas atstājis zīmīgus un savdabīgus piemērus arī Latvijas ainavā, prasīja lielu amatnieciskā darba īpatsvaru, un nekādi nespēja nodrošināt 1

Rubīns, 2004, 94-95

387 vajadzīgo kvantitāti, kas bija nepieciešama mājokļu trūkuma risināšanai pēckara apstākļos. Hruščova2 reformas – komunistu partijas Centrālās Komitejas un PSRS Ministru Padomes 1955. gadā pieņemtie lēmumi („Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”, „Par pasākumiem celtniecības tālākai industrializācijai, kvalitātes uzlabošanai un būvizmaksu samazināšanai”) Padomju Savienību nostādīja uz būvniecības industrializācijas ceļa, no augšas – direktīvas veidā rosinot arhitektus pievērsties modernismam. Nozares „kursa maiņai” Latvijā bija labvēlīga augsne, ko noteica pirmskara arhitektūras pieredze un racionālā ievirze3, pieņemtie lēmumi it kā novērsa vēsturisko pārrāvumu. Tomēr realitātē sekojošā desmitgade, kad Latvijā dominēja industriālām metodēm, pēc tiražētiem tipveida projektiem īstenota dzīvojamo ēku un kvartālu būvniecība, ir vērtējama nevis kā „augstvērtīgas dzīvojamās vides radīšana, bet apdzīvojamu kvadrātmetru ražošana.”4 Hruščova „atkusnis” šķietami atbrīvoja arhitektus, solot tiem lielāku izpausmes brīvību, tomēr stingri ideoloģiskie žņaugi, standartizācija, normas un kontrole, zema būvniecības kultūra, ļoti skopa būvmateriālu izvēle bija faktori, kas ierobežoja arhitektu daiļradi un iniciatīvu, patiesībā būtiski degradējot profesiju, padarot to par celtniecības nozares apkalpotāju. Tikai pamazām, desmitgadi pēc desmitgades, palielinoties materiāli tehniskajām iespējām, balstoties gan vietējās tradīcijās, gan studējot ārvalstu internacionālā modernisma piemēros un tverot jaunāku vēsmu pieredzi un tiecoties panākt telpisku izteiksmību, emocionalitāti un savdabību ierobežotajos apstākļos, latviešu arhitektiem izdevās radīt ēkas un vietas, kuru telpiskās un arhitektūras kvalitātes profesionāļu vidū tiek atzītas arī šodien, atsevišķos gadījumos – pat apjūsmotas. Daudz grūtāk to ir attiecināt uz dzīvojamajiem rajoniem, ko veido tipveida mājokļu apbūve. Tomēr 103. sērijas ēkām to vidū ir īpaša vieta.

Ņikita Hruščovs bija PSRS komunistu partijas ģenerālsekretārs un faktiskais valsts vadītājs no 1953. līdz 1964. gadam 3 Krastiņš, Strautmanis, Dripe, 1998, 191 4 Krastiņš, 2013 2

Uzsākot darbu pie šī raksta, viens no atspēriena punktiem bija nekrologs žurnāla „Latvijas Architektūra” pagājušā pavasara numurā – ziņa, ka miris Alfrēds Plēsums, kurš zināms kā 103. sērijas autors.5 Meklējot kādus no viņa līdzstrādniekiem, nonācu pie Indras Vijupes, kura arī savulaik bija piedalījusies sērijas projekta lauku versijas izstrādāšanā. Savukārt Juris Poga, padomju ēras beigās strādājot pie projekta kvartāla atjaunošanai Rīgā un balstoties uz 103. sērijas konstruktīvo sistēmu, tika radījis ārēji pilnīgi atšķirīgas pilsētas ēkas. Bez minētajiem arhitektiem intervēju arī arhitektūras vēsturnieku Jāni Lejnieku. Visi aptaujātie, intervijās stāstot par savu darbu padomju laikā, ne reizi vien pieminēja daudzos ierobežojumus, normas, sarežģītās skaņošanas, materiālu un iespēju trūkumu. Arhitektūras un būvniecības sfēru Latvijas PSR tolaik pārraudzīja un regulēja trīs valsts institūcijas – Celtniecības ministrija, Būvmateriālu ministrija, kā arī Valsts celtniecības lietu komiteja. Zīmīgas ir trešās minētās iestādes nosaukumu maiņas, pamazām no arhitektūras pārejot pie celtniecības, – pēckara gados tā secīgi saukusies gan Galvenā arhitektūras pārvalde, gan Celtniecības un arhitektūras lietu pārvalde, gan Valsts celtniecības un arhitektūras lietu komiteja, bet kopš 1963. gada – Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komiteja,6 apliecinot, ka sākoties industriālajai celtniecībai, arhitektūras loma ir stipri vien samazinājusies, zaudējot to arī oficiālajā nosaukumā. Tomēr tieši šī iestāde atbildēja par projektētājiem, tātad arī par arhitektiem. Komitejas ilggadējs (1964-1985) vadītājs bija Jānis Rubīns, kas tiek raksturots kā autoritatīvs un stingrs, tāds, kas necieta brīvdomību un „arhitektūras pārmērības”. Iespējams, daļēji ar Celtniecības komitejas personālsastāvu un vadību var skaidrot arī to, kāpēc Latvijā šajās desmitgadēs savdabīgas, drosmīgas un eksperimentējošas arhitektūras ir radies salīdzinoši mazāk, nekā kaimiņu Igaunijā un Lietuvā. Ar dzīvokļu krīzi un demogrāfisko pieaugumu pirmajās pēckara desmitgadēs nācās saskarties visai Eiropai. Rīgā to vēl papildināja okupācijas varas iniciētā forsētā industrializācija, kuras 5 6

LA 2013/2 (106) LVA 1382.f.

389 nodrošināšanai tika organizēta apjomīga darbaspēka migrācija no PSRS. Tā rezultātā pilsētas iedzīvotāju skaits 40 gadu laikā divkāršojās, 80. gadu beigās tuvojoties miljonam.7 Pieaugošu vajadzību pēc mājokļiem nevarēja atrisināt ar tradicionālās būvniecības paņēmieniem, un līdz ar Hruščova rosināto mājokļu programmu un industrializāciju aizsākās „sociālisma Rīgas” celtniecība. Padomju plānotāji pārņēma Rietumos izmantoto ‘neighbourhood’ jeb apkaimju plānošanas koncepciju, formāli piemērojot un iekļaujot to savā izstrādātajā mikrorajona formulā.8 Vēl šodien šajos padomju laikos celtajos mikrorajonos mīt turpat divas trešdaļas rīdzinieku.9 Kā jau minēts, jaunceļamo dzīvojamo ēku un rajonu projektēšana un celtniecība padomju periodā atbilda stingrai, gandrīz totalitārai dzīvokļu būvniecības ideoloģijai, kuras vadlīnijas bija izstrādātas Maskavā un piemērotas visā PSRS. Šo ideoloģiju raksturoja spēcīga centralizācija, dzīvojamo ēku un sēriju tipizācija, pakļaujoties centra izstrādātam projektēšanas uzdevumam un normām, kā arī projektu apstiprināšana Maskavā. Būvniecības industrializācija bija saistīta ar saliekamo dzelzsbetona un drīz pēc tam – ar paneļu konstrukciju plašu ieviešanu dzīvokļu celtniecībā.10 Kaut arī pirmie sēriju mājokļu prototipi nāca no Maskavas, tāpat arī stingrās normas un ierobežojumi, tomēr sēriju attīstība un dzīvokļu risinājumu tālākvirzība Latvijā, tāpat arī pārējās t.s. Baltijas republikās norisa, balstoties uz vietējo arhitektu spēkiem. Trīsdesmit gadu periodā var runāt par vairākiem posmiem jeb sēriju projektu paaudzēm.11 Pirmajā posmā, kas aptuveni sakrita ar Hruščova varas laiku, masveidā tika būvētas vēl ķieģeļu sēriju mājas, kā arī pirmās lielpaneļu konstrukciju ēkas, iegūstot mazliet nievīgo apzīmējumu ‘hruščovkas’. Šī perioda dzīvokļi bija ļoti šauri un tika dēvēti par Enciklopēdija Rīga, 1988 Grava, 1993 Saskaņā ar 2011. gada Tautas skaitīšanas datiem, 64,6% visu rīdzinieku dzīvo mājokļos, kas būvēti laikposmā no 1961.-1990. gadam (CSP, 2014), kad plaši tika izvērsta dzīvojamēku būvniecība, izmantojot tipveida projektus un saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas. Latvijā kopumā pēc tipveida projektiem 1960. gadā uzcēla 88% no visiem dzīvojamajiem namiem, bet 1981. gadā - 96% (Rubīns, 2004, 61) 10 Rubīns, 2004, 61 11 ibid 7 8 9

„mazgabarīta” jeb „ekonomiskajiem”. Otrās paaudzes dzīvokļi bija nedaudz lielāki un tika saukti par „uzlabotajiem”.12 Trešās paaudzes dzīvokļi bija ar labāku plānojumu – plašāki, lielākām palīgtelpām un ērtākām virtuvēm, iebūvētām mēbelēm, ar lielāku dzīvokļu tipu skaitu.13 To projektus sāka izstrādāt 60. gados, bet būvēt – 70. gadu sākumā un pirmie no šīs paaudzes bija tieši 103. sērijas nami. Līdz ceturtajai paaudzei nenonāca, lai gan daļēji tās prasības piepildīja iecienītā 119. sērija, kas tika uzskatīta par augstāko tipveida dzīvokļu projektēšanas sasniegumu14 un ēkas pēc šiem projektiem Rīgā tika būvētas ne tikai 80. gados, – sērijas plānojums faktiski ir izmantots arī vairākās nesen būvētajās pašvaldības mājās. Tomēr, kaut gan 119. sērijas dzīvokļi ir plašāki, apdzīvošanas ērtību ziņā tie nesasniedz mazāk izsmalcināto 103. sērijas dzīvokļu kvalitāti,15 kuru plānojuma pluss ir izolētās istabas (neviena nav caurstaigājama). 103. sērijas jauninājums konstruktīvā ziņā bija divu izmēru (6,4 un 3,2 metri) pārseguma paneļi, iepriekšējās paaudzēs lietoto 6,0 metru paneļu vietā. Šī 40 centimetru starpība deva jūtamu platības palielinājumu dzīvokļos. Atšķirībā no iepriekšējām ķieģeļu sērijām (‘hrušķovkām’), kurās paneļi tika balstīti uz nesošajām garensienām (t.sk. nesošo vidējo sienu), 103. sērijā nesošas ir šķērssienas. Tieši divi dažādie pārseguma paneļu izmēri un ķieģeļu šķērssienas, kas veido jaukto ritmu fasādēs, kombinācijā ar keramzītbetona ārsienu paneļiem nosaka sērijas ēku raksturīgo tēlu. Sērijas ēku iezīme ir arī vizuāli atšķirīgās fasādes. Viena puse ir nosacīti „gluda”, kurā (sevišķi vēlāko gadu modifikācijās) izceļas vairāk vai mazāk izbīdītie kāpņu telpu vertikālie apjomi. Savukārt otras garenfasādes tēlu nosaka lodžijas, kas ir arī līdzeklis ēkas mēroga optimizācijai, dalot sienu plakni mazākos laukumos. Cilvēciska mēroga klātbūtni vēl vairāk uzsver ķieģelis, kas vienlaikus ir arī atslēga daudzajām modifikācijām un neierobežotajām telpiskās konfigurācijas iespējām, sekciju16 nobīdei, ēkas un ārtelpas mēroga Piešiņš, 1985 Pooks, 1980; Rubīns, 2004 ; Piešiņš, 1985 14 Plakane, 1976; Piešiņš, 1985; Rubīns, 2004 15 Kazāks, 1985 16 Sekcija – par sekciju pieņemts saukt dzīvokļu ēkas daļu, kas ietver vienu kāpņu telpu un visus tai pieslēgtos dzīvokļus 12


391 maiņai. Arhitekts Oļģerts Krauklis savulaik salīdzinot sēriju ar citām tobrīd Latvijas arhitektu rīcībā esošajām četrām sēriju ēkām, rakstīja: „pat bez speciālām zināšanām redzamas ķieģeļu un paneļu izpildījuma 103. sērijas ēku funkcionālas un kompozicionāli telpiskās priekšrocības salīdzinājumā ar pārējiem namu tipiem. Proti, šīs sērijas dzīvojamās sekcijas ir iespējams dažādi sabloķēt, veidojot plastiskus būvķermeņus, kuri labi iekļaujas dabas ainavā, paverot plašas iespējas kvartāla telpas un visa rajona risināšanā. Tikai 103. sērijai ir izstrādāti daudzi papildinājumi un bloķējumu konstruktīvie varianti, tāpēc, variējot ar ārējo apdari, var panākt patiesi teicamus rezultātus, sevišķi mazpilsētu apbūvē. Ar panākumiem šīs sērijas ēkas izmantotas Liepājā, Cēsīs, Salaspilī, Kauguros un citur.”17 Projektējot ļoti stingri tika kontrolēts un iespējami ierobežots metāla, līdz ar to arī dzelzsbetona patēriņš, jo metāls skaitījās „stratēģisks materiāls”. Šai ziņā nesošā struktūra, ko veido ķieģeļu sienas, nevis dzelzsbetons, bija 103. sērijas ēku priekšrocība. Šodien kā pluss novērtējama arī cilvēciskā pieskāriena klātbūtne, apvienojot industriālās celtniecību ar roku darbu. Speciālistu vidū tas tika novērtēts jau laikā, kad sērijas ēkas cēla vairumā, taču iebildumi skanēja no celtnieku un arī Celtniecības ministrijas puses, pārmetot zemo industrializācijas pakāpi, lielo roku darbu (mūrēšana šeit esot pusotras reizes darbietilpīgāka, nekā jebkurai citai ķieģeļu ēkai), kas prasa lielu amata prasmi, – celtnieki gribēja „industriālākus” namus, resp., lielpaneļu ēkas.18 Taču kā secina Krauklis: „valdot pašreizējai industrializācijas izpratnei, laikam arī ilgi nebūs nevienas lielpaneļu ēku sērijas, kas arhitektoniski būtu līdzvērtīga 103. sērijai un ļautu veidot tiešām kompleksu apbūvi.”19 Latvijas 60.- 80. gadu arhitektūrā īsti nevarēja runāt par kādiem paralēli pastāvošiem vai konkurējošiem strāvojumiem un virzieniem, kaut, protams, arhitektu rokrakstos ir jaušamas zināmas atšķirības, tomēr lielā mērā to nonivelēja daudzkārt pieminētais normatīvais ietvars, tehnisko un materiālu iespēju ierobežotība. Tomēr Latvijas Krauklis, 1981 Pooks, 1973; Bērtulsons, 1976; Pooks, 1981; Krauklis, 1981 19 Krauklis, 1981 17


arhitektūrā kopumā jau 70. gados, it īpaši sabiedrisko ēku jomā, pastāvīgi jaušama tiekšanās pēc lielākas izteiksmības, kā arī reģionālas savdabības meklējumi. Vēlāk, 80. gados šie centieni, ko ietekmēja arī rietumu vēsmas – modernisma noriets, postmodernisma un kritiskā reģionālisma iespaidi, arvien vairāk īstenojās jau gatavās būvēs, tika runāts par reģionālo arhitektūru, kas izpaudās gan slīpajos jumtos, gan tajā, ka arvien lielāka vērība tika pievērsta, vietas kontekstam, vides un pilsētbūvnieciskiem aspektiem. Tādejādi 103. sērijas ēku ar mērogu un ritmu, detalizācijas pakāpi, kā arī telpisko risinājumu daudzveidību ļoti veiksmīgi iekļāvās reģionālās arhitektūras diskursā. Lielākoties piecu stāvu ēkas saglabāja humāna mēroga sajūtu, iepretim Rīgas mikrorajonu deviņu stāvu gludajām paneļu „kastītēm”. Reģionālo dimensiju pasvītro arī ķieģelis – izteikti vietējais būvmateriāls. Vairumā gadījumu tie bija Lodes sarkanie, retāk – dzeltenie Kalnciema ķieģeļi. Atšķirībā no ievērojamo kultūras būvju arhitektiem, tipveida projektu radītāji un izstrādātāji ir palikuši daudz mazāk zināmi, gandrīz vai anonīmi, lai gan ar viņu darbu ikdienā saskaras daudz, daudz vairāk cilvēku. Salīdzinot ar tādām laikmeta zīmēm kā Dailes teātris vai Salaspils memoriāls, kuru radītāju vārdi arhitektu sabiedrībai nav sveši, 103. sērijas autori šodien ir zināmi reti kuram. Literatūras avotos kā sērijas projekta autori biežāk minēta arhitektu grupa Alfrēda Plēsuma vadībā (arhitekti Alfrēds Plēsums, Indra Vijupe, Roberts Traniņš, būvinženieri Laimonis Zemītis, Arnolds Rancāns).20 Taču iedziļinoties un pētot vairāk, kļūst skaidrs, ka šie arhitekti, kas tolaik strādāja Latvijas Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūtā „Lauku projekts”, ir radījuši 103. sērijas vēlāko – lauku versiju, – parasti trīs stāvu ēkas, kas sastopamas Latvijas laukos. Viņi pie šī darba strādāja 70. gadu sākumā un 1975. gadā par to saņēma LPSR Ministru padomes prēmiju. Taču pamatu iecienītajam sēriju projektam, pēc kura ēkas Latvijā tika būvētas divdesmit gadu garumā, jau 60. gados (1966.21 vai 1969.22 gadā) izstrādāja Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas Krastiņš, Strautmanis, Dripe, 1998;219., LA 2013/2 (106); Vijupe, 2013 Rubīns, 2004, 69 22 Piešiņš, 1985 20 21

393 institūts, arhitekšu Lidijas Plakanes un Lidijas Oses vadībā.23 Lidija Plakane, būdama institūta tipveida projektu darbnīcas vadītāja, ir strādājusi pie lielākās daļas Latvijā lietoto sēriju projektu un, kaut arī salīdzinot ar Martu Staņu un Modri Ģelzi ir gandrīz nepazīstama šodienas arhitektūras interesentiem, noteikti ir uzskatāma par vienu no Latvijas modernisma protagonistiem. 103. sērijas mājas sastopamas vai ikvienā Latvijas mazpilsētā, gan pa vienai, gan veidojot lielākus apbūves pudurus. Rīgā šī projekta nami atrodas galvenokārt Teikā, Dārzciemā, Bolderājā, Purvciemā un Daugavgrīvā, kā ir arī citos Rīgas mikrorajonos. Tehnoloģija, kas apvienoja tipveida risinājumus ar variācijas iespējām, ļāva šīs ēkas labāk piemērot pilsētas konteksta situācijām, tāpēc tās ir izmantotas arī Rīgas centra kvartālu perimetrālajā apbūvē, lielākā koncentrācijā tas redzams Grīziņkalnā, kurs sērijas ēkas salīdzinoši veiksmīgi iekļaujas starp 19./20. gadsimta mijas īres namiem. Būvējot pilsētu kvartālos, ēkas parasti tika novietotas ar „gludo” pusi uz ielu un lodžijām uz pagalmu, taču ir arī pretēji piemēri, kad lodžiju orientēšanu pret ielu nosaka debespuses, resp., istabu izsauļošanas aspekti. Būvējot ēkas pilsētās, priekšrocība bija arī ieejas kāpņu telpā no abām nama pusēm, kas trūkst daudzām citām sēriju ēkām. Pilsētās tika celtas galvenokārt piecu stāvu 103. sērijas ēkas, reizēm arī augstākas. Taču sērijai reizēm tiek pieskaitītas arī 12 stāvu torņu ēkas,24 kurām sabiedrībā un nekustamā īpašuma nozarē ieviesies apzīmējums „čehu projekts”. Šī parauga ēku izcelsme esot saistīta ar PSRS iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā un „trofeju projekta” ēkas Rīgā sākotnēji esot celtas tieši daudzskaitlīgā padomju armijas kontingenta izmitināšanai. Taču tā kā šajās būvēs izmantoti 103. sērijas konstruktīvie un fasādes principi – 6,4 metru paneļi un ķieģeļu šķērssienas, tad var vilkt zināmas paralēles. Lauku versija savukārt nozīmēja galvenokārt trīs, reizēm arī četru stāvu ēkas kolhozu centros un ciematos, kā arī mazpilsētās. Dzīvokļiem šajās ēkās ir lielākas virtuves, ir īpaši izstrādātas modifikācijas sekciju bloķēšanai L veidā un versijas ar logiem un 23 24

Pooks, 1981; Vijupe, 2013 Apsītis, 1971

lodžijām gala sienā. Viens no izteiksmīgākajiem piemēriem lauku versijas izmantojuma piemēriem ir dzīvojamais kvartāls Mālpilī (1975-1976, plānojums – Indra Vijupe), – nogāzē izvietotas aptuveni divdesmit dažāda garuma un konfigurācijas ēkas, kopā veidojot ainaviski daudzveidīgu vidi, kas arī šodien izskatās pievilcīga. Vēl daudz kur citur Latvijas laukos šīs ēkas celtas mazākās grupās vai kā atsevišķas ēkas. Sērijas projekta interpetācijas vēl plašākas kļuva 80. gados, kad aktuālās postmodernisma ietekmes rosināja esošo iespēju ietvaros meklēt lielāku izteiksmību, un parādījās ēkas ar slīpajiem jumtiem, kā arī atšķirīgi izspēlētiem vertikālajiem kāpņu telpu un ieejas apjomiem. Salīdzinoši interesantas dzīvokļu māju variācijas, izmantojot 103. sērijas konstrukcijas un pamatprincipus, 80.-90. gadu mijā tika īstenotas Liepājā, Cēsīs, Limbažos, Kandavā, Saldū un citur.25 Divi spilgti 80. gadu piemēri, kas balstīti uz šīs sērijas konstruktīvo shēmu, atklāj vairāk ne vien par modernisma absorbēšanu, bet arī par latviešu postmodernisma arhitektūras būtību. Rīgas pievārtē, Jaunmārupē (1983, Ausma Skujiņa, Anita Marinska) celtās ēkas ir izvietotas L veidā, ar ekspresīviem sekciju stūra sajūgumu risinājumiem, stāviem kārniņu jumtiem un daudziem frontoniem, fasādēs ievīti latviski ornamenti. Savukārt kvartāla atjaunošanas projekts Rīgā starp Sadovņikova, Jēkabpils un Krāslavas ielām (1987-1992, Juris Poga, Kārlis Alksnis, Egīls Bušs, Viesturs Meinerts) sasaucas ar tādām laikmeta vēsmām kā Berlīnes 80. gadu kritiskā rekonstrukcija vai Barselonas Olimpiskais ciemats. Projektā rodami daudzi inovatīvi risinājumi, kas radušies tolaiku modernisma pieejas salāgojot ar tradicionālās pilsētvides atjaunošanas principiem. Divas no trīsstūrainā kvartāla jaunbūvēm izmanto 103. sērijas ēku plāna interpretācijas, – pielieto to pašu konstruktīvo soli un pārseguma paneļus, kaut arī fasādes ir radikāli atšķirīgas. Kaut vizuāli izteiksmīgāks ir Sadovņikova ielas nams, kas apspēlē šai vietā nojaukto koka māju formas, struktūras ziņā interesantāka ir ēka pret Jēkabpils ielu, kurā katrs dzīvoklis veidots trīs līmeņos ar iekšējām kāpnēm, tomēr arī – iekļaujoties 103. sērijas izmēru asīs. 25

Krastiņš, Strautmanis, Dripe, 1998, 260-261

395 Šie piemēri daļēji rāda, ka 80. gadu apstākļos postmodernisms Latvijā izpaudās drīzāk kā fasādisks dekors, kas balstīts uz to pašu modernisma ēku konstruktīvo struktūru. No vienas puses tā ir kā ilustrācija vietējās arhitektūras fasādiskajai būtībai, no otras – tas neizbēgami ir saistīts ar jau minētajiem tehniskajiem, materiālu un normu ierobežojumiem, no kuriem atkāpties iespējams bija varbūt vien nozīmīgāku sabiedrisku būvju gadījumā (arī Jaunmārupes un Sadovņikova ielas projektu autoriem nācās skrupulozi rēķināt un pierādīt, ka atšķirīgi veidoto ēku būvmateriālu izmaksas nav būtiski lielākas kā standartprojekta ēkām). Tāpēc zināmā mērā var apgalvot, ka modernisms Latvijas arhitektūrā turpinājās līdz pat 90. gadu sākumam, par robežšķirtni pieņemot 1991. gadu, kad mainoties sociālekonomiskajai sistēmai, faktiski izbeidzoties pasūtījumiem no valsts puses, būtiski mainījās arī arhitektūras scēna. Šodien ir grūti pateikt, cik apjomīgs ir tieši 103. sērijas mantojums, – tas varētu būt nākotnes uzdevums ­– izpētīt un aplēst, cik daudz kur to ir. Līdzīgi kā citu, arī šīs sērijas mājas skar laika zobs un vēlāki pārveidojumi, piemēram, – stihiskā lodžiju aizbūvēšana, kas nojauc vizuālo integritāti. Cita problēma ir saistīta ar ķieģeļu neviendabīgo kvalitāti. Nākas redzēt, ka sarkanie, dobie Lodes apdares ķieģeļi pēc gadu kalpošanas ir stipri cietuši no ūdens un sala iedarbības, to var vērot arī Sadovņikova ielas ēkas fasādē. Taču viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas skar šīs sērijas ēkas tāpat kā visu pārējo padomju laika apbūvi, ir energoefektivitātes rādītāji, kas nekādi neatbilst šodienas normām. Mazpilsētās var ieraudzīt ne vienu vien nosiltinātu 103. sērijas ēku – apmestas, sakrāsotas dažādās krāsās tā, ka tajās nereti grūti atpazīst oriģinālu. Zaudējot ķieģeļu faktūru, šīs ēkas zaudē arī ļoti daudz no sava rakstura un identitātes. Salīdzinoši pozitīvi 103. sērijas siltināšanas piemēri ieraugāmi Ventspilī – kaut arī ķieģeļu sienas ir apmestas, tomēr krāsojums ļauj paturēt vizuālo atpazīstamību, nosiltinātās ķieģeļu sienas krāsojot sarkanas, bet paneļu daļas – baltas un pelēkas. Var apgalvot, ka 103. sērija nav arhitektūra, ko šodien nāktos radikāli pārvērtēt un ar pārsteigumu atklāt no jauna, – tā tika augstu novērtēta jau tajā laikā, kad tika celta un arī laika gaitā nav

iemantojusi tik nievīgu attieksmi sabiedrībā kā vairums pārējo sēriju projektu ēku. Taču pārskatot padomju arhitektūras mantojumu, interesanti ir uzzināt stāstus, kas slēpjas aiz ēkām, un ļauj labāk novērtēt šo arhitektūru. Tāpat kā svarīgi ir atgādināt ne vien izcilo ēku, bet arī tipveida projektu autoru vārdus. AVOTI: Alfrēds Plēsums – in memoriam //Latvijas Architektūra 2/2013 (106), 13.lpp. Apsītis, V. Par rītdienas dzīvojamo namu // Cīņa, 1971.03.23 Enciklopēdija Rīga, galv. redaktors Jērāns, P., Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988, 33.lpp Kazāks, V. Dzīvokļa saprašana // Cīņa, 1985.08.08 Krastiņs, J. Arhitektūras stili Latvijā // http://e.znet.lv/Arhitekt_stili_ Latvija_Text.pdf (Skat. 2014.04.10) Krastiņš, J., Strautmanis I,. Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 1998 Krauklis, O. Ko radām rītdienai? // Cīņa, 1981.05.30 LVA (Latvijas Valsts arhīvs) 1382.f. Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komiteja, 1944 -1988) Piešiņš, J. Trešās paaudzes aplēse // Māksla, 1985, Nr. 2 Plakane, L. Jaunais dzīvoklis projektā un dabā // Cīņa, 1976.03.27 Pooks, P. No putna lidojuma un tuvplānā // Zvaigzne, 1973.05.20 Pooks, P. Fokusa-dzīvoklis // Cīņa, 1980.01.03

397 Pooks, P. Desmit gados līdz vaidelotes ielai // Zvaigzne, 1981.01.15 Rubīns, J. Rīgas dzīvojamais fonds 20. Gadsimtā. Rīga: Jumava, 2004 Strautiņš, E. Nepieciešamība // Cīņa, 19.03.1981 TSG11-40. Tradicionālie mājokļi un tajos dzīvojošās personas pa statistiskajiem reģioniem, republikas pilsētām un novadiem pēc ēkas uzcelšanas laika 2011. gada 1.martā. Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze. Atjaunināts: 2014.01.09 Vijupe, I. Par 103. sērijas dzīvojamajām ēkām lauku apvidū, un ne tikai... Nepublicēts materiāls, 2013

a house is a machine for living in



Apartment building, AllaĹži, architect unknown, year unknown

Apartment building, AmbeÄźi, architect unknown, year unknown

Apartment building, Apeskalns, architect unknown, year unknown


Apartment building, Apeskalns, architect unknown, year unknown

Apartment building, Baloži, architect unknown, year unknown

Apartment building, J. Dāliņa 2, Rīga, architect unknown, year unknown

Apartment building, Brekši, architect unknown, year unknown

Apartment building, Cietokšņa Street, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Apartment building, Dubna, architect unknown, year unknown


Apartment building, Krūmu 51, Liepāja, architect unknown, year unknown

Apartment building, Krūmu 59, Liepāja, architect unknown, year unknown

Apartment building, Mežciems, Rīga, architect unknown, year unknown

Apartment building, Dreiliņi, architect unknown, year unknown

Apartment buildings, Ķengarags, Rīga, L. Nagliņš, A. Ozoliņa, N. Eglīte, M. Brodskis, 1962

Apartment building, Kr. Valdemāra 94, Rīga, Oļģerts Krauklis, Ārija Išhanova, 1978


Apartment building, Jugla, Rīga, Oļģerts Krauklis, 1961

Apartment buildings, Rīga

Apartment building, Nometņu 25, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Apartment building, Prie탑male, Aglona district, architect unknown, year unknown

Apartment building, Pumpura Street, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Apartment building, Raina Street, Aizpute, architect unknown, year unknown


Apartment building, Raiņa Street, Viļāni, architect unknown, year unknown

Apartment building, Rīgas 2, Ikšķile, architect unknown, year unknown

Apartment building, Priekule, architect unknown, year unknown

Apartment building, Gardene, architect unknown, year unknown


Apartment building, Krauja, Daugavpils, architect unknown, year unknown

Apartment building, Ro탑kalni, architect unknown, year unknown

Apartment building, Saliena, Daugavpils district, architect unknown, year unknown


Apartment building, Saurieši, architect unknown, year unknown

Apartment building, Šķēdes 21, Liepāja, architect unknown, year unknown

Apartment building, Skolas street, Ķemeri, architect unknown, year unknown

Apartment building, Slāvu street, Rīga, architect unknown, year unknown

Apartment building, Spuņciems, architect unknown, year unknown

Apartment building, Sūnākste parish, Jaunjelgava, architect unknown, year unknown


Apartment building, Tartaki, architect unknown, year unknown

Apartment building, Ulbroka, architect unknown, year unknown

Apartment building, Vecā Jūrmalas gatve 7, Rīga, architect unknown, year unknown

Apartment building, NÄ kotne, architect unknown, year unknown


Apartment building, Zemgales street, Ogre, architect unknown, year unknown

Apartment buildings, Imanta, Rīga, PILSĒTPROJEKTS (Raitis Lelis, Ruta Paikune, Ruta Dzene, Laimonis Stīpnieks), 1967-1975

Apartment building, Ziepniekkalns, Rīga, architect unknown, year unknown


Apartment building, Parka street, Ogre, architect unknown, year unknown

Apartment buildings, Imanta, Rīga, PILSĒTPROJEKTS (Raitis Lelis, Ruta Paikune, Ruta Dzene, Laimonis Stīpnieks), 1967-1975

Apartment building, Vienības gatve, Rīga, architect unknown, year unknown

Apartment building, Ziepniekkalns, R朝ga, architect unknown, year unknown


Apartment building, Purvciems, R朝ga, L. Plakane, O. Upaciere, 1983

Apartment building, Hipokrト》a 1, Hipokrト》a 3, Rトォga, architect unknown, 1983-1987


the norm 2 is 10-12m of living space per person

425 We can expect that buildings, which were created as the first so called samples of Modern Movement in Latvia, will fall under the protection of the state. The question is whether we are ready for this step, because not all the work of the first two decades has been evaluated yet. We are talking about the origin of the modern architecture in a very different terminology, and we also do not have a canonized Master list. Lejnieks, J. Eseja par moderno kustību Latvijā ar atkāpēm un uzziņām. Māksla. 1986. Nr.3, ISSN 0132-6325

Urban block environment evalu— ation in perspective of inhabitant and land owners. Research fragments. December, 2013* SKDS, Municipal Agency Riga City Architect’s office *SIA “SKDS,” 2013. Kvartāla vides vērtējums iedzīvotāju un zemes īpašnieku skatījumā. Padziļināto interviju pētījuma rezultāti I-II daļa 2013. gada decembris, Rīgas daudzdzīvokļu namu mikrorajonu ilgtspējīga attīstība [pilotprojekts] Esošās situācijas izpēte. Rīgas pašvaldības aģentūra „Rīgas pilsētas arhitekta birojs”, Rīga.

427 Q: quotations from residents and land owners surveys

1. HOUSING ESTATE EVALUATION 1.1. CITY BLOCK FEATURES The most important associations that residents have in mind when thinking about their district and block are greenery, convenience, “private space”, home. Q: “Convenient district” (resident, 33, Dzelzavas) Q: “Well it still is a typical neighborhood, in my opinion. There are quite a lot of, well, not quite a lot, but compared to the center of the green areas, trees, so to say, some kind of greenery. The verdure.” (resident, 29, Dzelzavas) Q: “Let’s say it is a very good neighborhood .....” (land owner, 35-k1, Dzelzavas) However, a particularly painful question of the block is for those landowners who have inherited it and who own relatively small plots of land. The parcels cannot be used in gaining economic benefits for themselves, on the contrary - they relate only to expenditure, negative emotions and aversion. Q: “Līvija as a convict goes and cleans and then she pays to someone to do it for her in the summer when she herself cannot..” (land owner, 25 Dzelzavas) 1.2. CITY BLOCK BENEFITS As mentioned before, describing their neighbourhoods and suburbs in general, inhabitants mainly associated them in relation to the proximity to the centre, good infrastructure, accessibility to public

transport and proximity to nature. Transport (close to the centre, variety of routes) Q: “Well, what are the pros - transport is everywhere around here, kindergartens are everywhere around here, shops are everywhere around here, and so is the market. Right here in the clinic, everything is here; Infrastructure, everything. The centre is near - take the trolley bus, and you are right in the centre.” (land owner, 25, Dzelzavas) Infrastructure, social services Q: “The main thing probably is the fact that it is comfortable to live here. There are everyday things such as car parking, being able to drive up to the house in the winter, and all sorts of things that in the former place of residence were causing problems, such a trouble, you know. Here it is solved and it just makes you not think about such things and not devote time tothem.” (resident 35- k1, Dzelzavas) “I like the fact that there are fewer cars, we are isolated from the road, absolutely.” (resident, 33, Dzelzavas) 1.3. DISADVANTAGES AND INCONVENIENCES OF THE BLOCK ... landowners generally consider unarranged environment ... Q: “It still happens and I think it is not just a problem of a particular district, it is a general trend.” (resident, 29,Dzelzavas) People are very dissatisfied with the pedestrian sidewalks and the condition of the roads. Q: “There are still these old plates with metal fixtures, and these fittings come out, and it’s easy to get your feet caught in them.. (resident, 29, Dzelzavas) Also, parking in the yards and at the house is very controversial and disputed,

429 Q: “In 1970 we had three cars in front of the door..” (resident, 25, Dzelzavas) Landowners who have inherited the land are also discontented with the situation - they see no possible solution to the situation. Q: “And it is one of the biggest problems that is rooted in people from the Soviet-era mentality - that there will be someone else who will do everything in their place. But in this case they need to be aware that they are the apartment owners, property owners who won’t stand in line to deal with anything and aren’t even entitled to deal with the situation. Of course, the initiative must come from inhabitants themselves. The next thing is to look for ways to make it happen.” (land owner, 35- k1, Dzelzavas) Q: “ Something which is quite bad is that houses are built - you see, right in front of our house ...” ( resident, 31,Dzelzavas) However, there have been some positive indications that there are new, solvent people arriving, which makes the whole area more attractive and economically active. Q: “... wealthier strata, more polite people have moved in.” (resident, 33, Dzelzavas) ..absence of recreation area in the block. Q: “ ...to have more playgrounds for children” (resident, 31, Dzelzavas) Q: “Beautiful trees and everything so, one can sit, but now we just walk through the area - nowhere to sit, nor to do sports ...’’ (resident, 31, Dzelzavas) .... problems associated with lighting ... Q: “It is like feeling sometimes we are not particularly cosy due to various circumstances. Because there are no cool things happening in the area, and also because of a lack of lighting in several places .” (resident, 29, Dzelzavas)

Overall, the serious shortage, according to people living on the housing estate people is the missing cultural and recreational life in the area - all the entertainment is in the city centre. Q: “I will say that there are no merits at all. I do not know... I like the organisation of the transport, that there are shops, health centre nearby..” (resident, 33, Dzelzavas) Q: “It feels like our district has been like this since the 70’s.” (resident, 25, Dzelzavas) Talking about their problems, landowners mostly referred to problems associated with the management of the land, the lack of finances, quarrels and conflicts between residents and landowners. ..communication with the inhabitants turns into open conflicts and both parties chose the police for solving mutual quarrels.. Q: “Well, there was one awful man. We were going to get some papers, suddenly the police were there, they said - you’re driving on the sidewalk.. My sonon said: “What sidewalk? It’s my land.” (land owner, 25, Dzelzavas) A very severe problem is places for walking dogs... Q: “I do not like that when foot paths were planned near the houses, they were made in a non-standard way. Or they were made for the cars of that time - Moskvich, Lada, which were small. These roads that are right in front of our home, they are not thought-out, not calculated for such an intense amount of transport as currently is the case. Everything is totally full, just look. And it’s terrible that all these cars are on the sidewalks. Here, I’m walking on a road that is designed for cars to drive back and forth – not even 2 cars can pass each other there, and so all the walkways and sidewalks are busy with cars. They just keep them there.” (land owner, 33, Dzelzavas) Landowners’ activities are restricted also by the current rules, which state that the owner of the land development has to align with the public interest.

431 Q: “.... came out and told me this: “I have a first floor apartment, I live here and I need to see some green , you will block the sun with your new building. Don’t think that you can build what you want here, I’ll do everything in my power to stop you....” (land owner, 25, Dzelzavas) In some cases, for some problems, landowners see the solution in the separation of distinct land plots by a fence; however, they have not received permission to fence their territories from the city council institutions. Q: “The architect does not allow a fence around the property. If you cannot put a fence around it, everyone can do what they want, bring their dogs, take photographs. We can only clean and pay.” (land owner, 25, Dzelzavas) 1.4. SECURITY IN THE BLOCK Assessing the situation in the neighbourhood from the point of view of security, it is evident that people are still optimistic and believe the district to be safe.. Q: “I am not scared. I feed the cats and come home around eleven. No, I am not scared. “(resident, 31, Dzelzavas) However, concern is growing because of the appearance of addicts in the block.. Q: “I used to feel safe, but not any longer – too many drug addicts.” (land owner, 35, Dzelzavas) 1.5. POPULATION CHARACTERISTICS Residents themselves have quite a neutral attitude, indicating that in the neighbourhood live “normal” people. As a positive aspect people indicate that there are no slums or homeless people there. Q: “... in our hall there are normal, decent people”

Q: “ but maybe theyare emptying some bottles sometimes in front of our window.” (resident, 29, Dzelzavas) Q: “We, the inhabitants are all the same, but of course everyone has at some point some kind of problem, and there’s nothing you can do about that.” (land owner, 35-k1, Dzelzavas) ..old people who live in built apartment blocks built in the Soviet era from the very beginning feel like they belong there and are the “landlords.” In respondents’ view, the characteristic of the housing estate is a mix of nationalities - a large number of Russians and Latvians. Q: “Oh, I do not know. In terms of nationality there are both Russians and Latvians. Many of the people I know here are Latvians, and there are many Latvians in our building. I cannot say that the district is a Russian district.” (land owner., 33, Dzelzavas) Q: “Well .. what kind of people?! I see a lot of elderly folk.... “ (land owner,33, Dzelzavas) Interestingly, inhabitants of the same quarter also indicate that the block is a more “sleeping area”, where residents return after daily work, “to spend the night.” Q: “They all more or less work somewhere, come home already tired. Coming home at around five. Well, a rather drab life so to say, no movie theatre, no nothing.” (resident, 29, Dzelzavas) Q: “I think that in all houses there are some drunkards, something is always going on, having sex, and it’s almost like a brothel. They are there all around, and also at the market there are these drug points, where they go to buy these so-called ‘legal drugs’. I think it’s like that everywhere.” (land owner, 25, Dzelzavas) 1.6. SENSE OF BELONGING TO THE BLOCK Q: “I am upset, I am ashamed actually” but in general it can be seen that people are satisfied and they like to live in their neighbourhood.

433 “As I said, I feel comfortable. This is my childhood, this is my little homeland.”(resident, 33, Dzelzavas) Q: “Pluses, my area has a lot of pluses! Super! My district is the best district in Riga.” (land owner, 33, Dzelzavas) Q: “Maybe I’m a conservative person by nature, but in principle I like that everything is close by and I would not want to move to some other district.” (resident, 29, Dzelzavas) Q: “The main thing is probably the fact that it is convenient to live here..” (resident, 35-k1, Dzelzavas) More categorical in their responses are those respondents who moved to the district recently, or those who rent an apartment. Q: “I don’t have deep roots here ...” (resident, 29, Dzelzavas) ...from the landowners point of view, people are satisfied and generally feel comfortable living in their neighbourhood . However, it should be noted that owners in their answers characterize inhabitants more as “consumers”. Q: “...They all like it here, because everyone is looking for apartments in Purvciems.” (land owner, 25, Dzelzavas) 1.7. COMFORT AND HARMONY OF THE ENVIRONMENT Q: “I love it! Yes, yes, green, very green.” (resident, 29, Dzelzavas) ..disordered environment, un-landscaped green areas, roads, generally create an unattractive picture and does not make this a harmonious environment. If comfort in respondents view was associated more with rational benefit, then the harmony is perceived more as an emotional and aesthetic value. Q: “Partly.. More my inner feelings, it’s a comfort that school for children is near, kindergarten was close by, and the store is near.” (resident, 33, Dzelzavas)

Also loud parties and entertainment of youth.. Q: “... partying very often involves some kind of alcohol, which results in broken bottles.” (resident, 29, Dzelzavas) 1.8. EVALUATION OF THE BLOCK BY NON-RESIDENTS Q: “Positive, because I know that other friends looked for, well, let’s say, similar kind of projects in this area. Because, let’s say, what people are looking for is the school, all the rest that is needed - shops, and even a gym is not very far away, and things like this..” (resident, 29, Dzelzavas) ...Purvciems is not considered as special - on the contrary - living space is inadequate for those of status.... Q: “...they, who are wealthier than me, sneer at these areas and ask how I can live there” (resident, 33, Dzelzavas) 1.9. ACCESSIBILITY TO THE BLOCK Q: “It can literally be accessed on three different sides. Because it’s not really not a street, it’s just, well, so to speak, the walkway between the houses.” (resident, 31,Dzelzavas) 1.10. PARKING LOT DEVELOPMENT ... the problem of the parking lot is acute in the neighbourhood, as well as in this block. The most critical factor against building a parking lot in the vicinity of residential buildings are the people who live on the ground floors of buildings close to the parking places. Q: “I have negative feelings towards those people who simply do not think about others. They park their car very inaccurately, blocking the street.” (resident, 31, Dzelzavas)

435 Q: “We have nowhere to expand, if we’re talking about this land, ok? We do not have any options to expand anything, because we have the land - as much as it is - and, of course, this is the question, what happens with the rest of the land around it?” (resident, 35-k1,Dzelzavas) 1.11. CHANGES IN THE BLOCK There is no community development Q: “...There is no progress.” (resident, 33, Dzelzavas) Residents’ attitudes and behaviour have become careless and disorderly Q: “Sorry, but there was vomit downstairs.’’ (resident, 33, Dzelzavas) Q: “The downside is that some people have become more negative..” (land owner, 35, Dzelzavas)

2. ENVIRONMENTAL ASSESSMENT 2.1. SATISFACTION WITH MANAGEMENT ... complaints came from those inhabitants, whose territories around the houses were managed by landowners, who are trying to take care of it themselves. In contrast, those who were satisfied with the direct management of the territory were owners of newly built apartment houses, which are managed by companies. Q: “Well, the answer is no, I am not satisfied. Regarding the surroundings, no.” (resident, 29, Dzelzavas)

... disorganized waste system. Q: “I would like it to be tidier, more beautiful, and orderly like it is in Germany. I was there. Really, the Germans, well, they are Germans. It is a German order; they have it in their blood - paths have to be flat, the doors are beautiful.”(resident, 31, Dzelzavas) Mostly people point to the need for improvements in the following areas: Order Q: “Well, first of all, it would be order, tidiness...” (resident, 29, Dzelzavas) Reconstruction of pavements Q: “Mandatory to widen the footpaths ...” (resident, 33, Dzelzavas) Parking lot development Q: “... everyone is choking from the exhaust fumes.” (resident, 33, Dzelzavas) EDUCATION OF RESIDENTS AND CHILDREN, INVOLVEMENT IN CLEANING UP THE ENVIRONMENT Q: “..someone smoked and threw a cigarette butt down there. I would almost like to strangle that person..” (resident, 31, Dzelzavas) ... improperly cleaned interior Q: “..It cries out for repair” (resident, 33, Dzelzavas) Q: “I waited a week, but still there is no timetable. Well, someone should tell them!” (resident, 33, Dzelzavas) Residents have “forced” some small repairs, and they maintain, that any results depends on their activity...

437 The trees are not necessarily removed on time.. Q: “Look, it’s hanging down. It happened in the fall, when there was a storm. Wood came off and nearly struck a woman. It is the owner’s land, he was walking around and staring at the hanging tree.” (resident, 33, Dzelzavas) Likewise with mowing the grass.. Q: “The grass grows slowly because it is in the shadow... not the sweeper, but the house manager arrives and announces that there will be mowing of the grass. First of all, these people do not interact with the janitor; the janitor does not decide what to mow. They do not care and just mow down everything.” (resident, 31, Dzelzavas) The formation of flower beds and shrubs, which is normally the initiative of residents themselves or landowners usually fails. Q: “No! I planted roses, but they are broken off every day. Even by those people, who live here for a long time. I already once argued with a woman about why she plucks the flower it if she has never taken care of it. She asks me if it’s my rose. I ask her if it is hers? Or has it grown up all by itself? - it is not a dandelion.” (resident, 33, Dzelzavas) Q: “But I want it to be the solution at the architectural level. A design for each garden - then it would be seen that there are actually flower beds..” (resident, 31, Dzelzavas) Discussing the janitorial work, there has been united assessment that they work satisfactorily and within their means. Q: “We are content, some people are not satisfied. But We are.” (resident, 33, Dzelzavas) Janitorial work is “unrewarding” and it is not always possible to clean up immediately after people.. “Well, they work as much as they can..” (resident, 27, Dzelzavas)

2.2. PARTICIPATION IN ENVIRONMENTAL MANAGEMENT Land owners, who regained their ground as denationalized properties are actively involved (they are forced to) in the management of land plots. Q: “..because again some kind of papers are needed and God knows what else. It all comes out of my pocket again.” (land owner, 25, Dzelzavas) 2.3. UNDERSTANDING OF RESIDENTS’ OBLIGATIONS Lack of awareness of what the obligations are Q: “Well, I have never really felt it.” (resident, 29, Dzelzavas) “..There is nothing to do, there’s nothing we can do.” (resident, 27, Dzelzavas) Q: “No duties, but certainly everyone has their own function.” (resident, 31,Dzelzavas) Maintenance of cleanliness Q: “For example, if I see that there’s something thrown, a plastic bag or something, I will bring it to the garbage bin, it is my duty.” (resident, 31, Dzelzavas) Payments to the landowner Q: “Well, in our house there is only one principle. It is to pay the management bills..” (resident, 35-k1, Dzelzavas) According to the statements of the owner, these residents behave more as consumers... Q: “They have no other obligations apart from yelling out of their windows - “What? You here again?”” (land owner, 25, Dzelzavas)

439 Maintaining order Q: “The first rule is, I’m sorry to say, not to make a mess..” (land owner, manager, 33,35, Dzelzavas) Dog waste removal Q: “The state is responsible for the dog’s area..” (land owner, 25, Dzelzavas)

3. MUTUAL SOCIALISATION 3.1. CITY BLOCK USE Mostly in the neighbourhood reside the elderly (market, shops, and clinic) and young (schools, kindergartens) ... Although the public bench issue is controversial (at night attracts unwanted and loud gatherings), people still mention it as a defect and a necessary component of the yards. Q: “We have there, for example, retirees who squat there like sparrows, sit a bit, and walk home. No place to sit down there.” (resident, 31, Dzelzavas) Interestingly, some of the inhabitants are proud to share their experiences of animals in the yard.. Q: “Here we have a whole team here and we feed the cats at our house..” (resident, 31, Dzelzavas) Q: “Doggies are walked here from morning till night. A toilet for dogs, so to say.” (resident, 33, Dzelzavas)

3.1. COMMUNICATION BETWEEN THE RESIDENTS As shown by the answers given by the respondents, inter-population communication is very poor. In some cases, some interest groups are formed - “cat feeders”, drivers, one stairway residents. Q: “Yes, we communicate, especially we who live on one staircase rather than communicate between staircases.” (resident, 33, Dzelzavas) 3.2. NEED FOR COMMON PUBLIC SPACE As people communicate with each other a little and do not feel the need for socialization within a block, then the idea of a ​​ common public space for building houses was rejected. Q: “Well, I do not see an acute need. Because to maintain the space for rare meeting times - it is economically completely unreasonable.” (resident, 29, Dzelzavas) The proposal was rather to restore and upgrade the courtyard benches, children’s sports fields, which also make it possible for people to meet. Q: “Well, it would be very good to make some place here; you know a plot or whatnot. Nicely places benches where you could sit. For old ladies, you know, to save them standing. Here we had put benches, but there sat addicts and they screamed all through the night.” (resident, 33, Dzelzavas) 3.4. COMMUNICATION BETWEEN LAND OWNERS Summing up the views of the owner of the land, it is obvious that they are trying to distance themselves from the public and any approximation is perceived as an aggression by residents.

441 Q: “...there are normal people, there are abnormal people... there are terrible people ... how can I tell what they are? Well I don’t contact them, just when I go there to clean, they come to let their dogs poop, and those I can see. With them there are conflicts.” (land owner, 25, Dzelzavas) In view of residents the payments received by the owner must be invested in the development of the plot. Q: “There is a trend now - I read and I know that they want residents to be more active themselves, to go out almost on patrol to collect stuff themselves. So why are there janitors? Do you know what amounts we pay for the house management and territorial coverage? We pay a large amount of money, you know! And a huge amount of money we pay to the landowner. F***it! Then let him go too..!” (land owner, 31, Dzelzavas)

SIA “SKDS,” 2013. Kvartāla vides vērtējums iedzīvotāju un zemes īpašnieku skatījumā. Padziļināto interviju pētījuma rezultāti I-II daļa 2013. gada decembris, Rīgas daudzdzīvokļu namu mikrorajonu ilgtspējīga attīstība [pilotprojekts] Esošās situācijas izpēte. Rīgas pašvaldības aģentūra „Rīgas pilsētas arhitekta birojs”, Rīga.

443 C: citāti no iedzīvotāju un zemes īpašnieku aptaujām.

1. MIKRORAJONA VĒRTĒJUMS 1.1. KVARTĀLA RAKSTUROJUMS Būtiskākās asociācijas, kas nāk prātā iedzīvotājiem domājot par savu rajonu un kvartālu, saistās ar zaļumiem, ērtībām, “savu vietu”, mājām. C: „Ērts rajons.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) C: „Nu vēl tas ir tipisks mikrorajons, manā uztverē. Ir diezgan daudz, nu ne diezgan daudz, bet nu salīdzinoši ar centru ir zaļās platības, nu koki teiksim, kaut kādi apstādījumi. Tāds zaļums.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) Tomēr īpaši sāpīgs kvartāla jautājums ir tiem zemes īpašniekiem, kas to ieguvuši mantojot un kam pieder salīdzinoši nelieli zemes gabali. Zemes gabalus nav iespējams izmantot, gūstot sev ekonomisku labumu, tieši pretēji - tie saistās vien ar izdevumiem, negatīvām emocijām un nepatiku. C: „Līvija kā katordznieks iet un tīra un tad viņa maksā kādam, ja pa vasaru kādreiz nevar, kas iet tīrīt. .....” (zemes īp. Dzelzavas 25) 1.2. KVARTĀLA PRIEKŠROCĪBAS Kā jau sākotnēji minēts, raksturojot savu kvartālu un mikrorajonu, kopumā iedzīvotāji to galvenokārt saista ar centra tuvumu, labo infrastruktūru, sabiedriskā transporta pieejamību un dabas tuvumu. Transports (tuvu centram, dažādi maršruti) C: „Nē, nu kas ir plusi – transports ir visur riņķī, bērnudārzi ir visur riņķī, veikali ir visur riņķī, tirgus arī. Tepat ir poliklīnika, tepat ir viss. Infrastruktūra ir, viss. Tuvu centrs arī ir – iekāp trolejbusā un cik tad

tālu, tu esi pašā centrā.” (zemes īp. Dzelzavas 25) Infrastruktūra, sociālie pakalpojumi C: „Galvenais laikam ir tas, ka ir ērti dzīvot. Tas ir tādas ikdienišķas lietas, kā tā pati auto novietošana, piebraukšana mājai ziemā un visādas tādas lietas, kuras iepriekšējā dzīvesvietā sagādāja problēmas, nu, tādas nepatīkamas, ja. Tas šeit ir atrisināts un tas vienkārši padara to, nav jādomā par tādām lietām un jāvelta savs laiks.” (iedzīvotājs Dzelzavas 35-k1) C: „Man patīk, ka te ir mazāk mašīnas, mēs esam no ceļa izolēti, pilnīgi.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) 1.3. KVARTĀLA TRŪKUMI, NĒERTĪBAS gan zemju īpašnieki uzskata kopumā nesakārtoto apkārtējo vidi C: “Tas tomēr notiek un es domāju, ka tā nav tikai konkrētā mikrorajona problēma, tādas tendences ir kopumā.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) Ļoti neapmierināti iedzīvotāji ir ar esošo gājēju un braucamās daļas trotuāru stāvokli. Vecās plāksnes vēl tur ir ar to metāla armatūru un tā armatūra nāk ārā, un tur kājas ķeras un pinās.... (iedzīvotājs Dzelzavas 29) Arī auto novietošana pagalmos un pie mājas ir ļoti pretrunīga un strīdīga, C: „70. gadā mums pie ārdurvīm stāvēja trīs mašīnas...” (iedzīvotājs Dzelzavas 25) Ar situāciju neapmierināti ir arī tie zemju īpašnieki, kuri mantojuši zemes gabalus īpašumā, viņi neredz situācijas risinājuma iespējas. C: „Un tā ir viena no lielākajām vispār problēmām, kas cilvēkos iesakņojies no padomju laika domāšanas – ka kāds, viņu vietā

445 darīs kāds cits visu. Bet šajā gadījumā viņiem ir jāapzinās, ka viņi ir dzīvokļu īpašnieki, īpašuma īpašnieki, kuru vietā neviens cits neko nerisinās un nemaz nav tiesīgs risināt. Protams, ka iniciatīvai ir jānāk no pašiem iedzīvotajiem. Tālāk jau jāskatās veidi kā to var realizēt.” (zemes īp. Dzelzavas 35-k1) C: „Sliktums maziņš ir tāds, ka saceltas ir mājas – redziet, mums te priekšā. ...’’ (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Tomēr izskan arī pozitīvi vērtējumi tam, ka kvartālā parādās jauni, maksātspējīgi cilvēki, kas kopumā padara rajonu pievilcīgāku un ekonomiski aktīvāku. C: “turīgāks slānis, mazlietiņ cilvēki ir pieklājīgāki, kas ir ienākuši. (iedzīvotājs Dzelzavas 33) atpūtas laukumu neesamība kvartālā. C: „lai būtu vairāk bērnu laukumu.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) ...pietrūkst sakoptas zaļās zonas ar soliņiem. C: „Skaisti aug koki un viss tāds, var pasēdēt, a tagad vienkārši ej pa rajonu – ne kur piesēst, ne nodarboties ar fizkultūru...’’ (iedzīvotājs Dzelzavas 31) problēmas, kas saistītas ar apgaismojumu C: „Ir tā, ka tās sajūtas reizēm nav īpaši omulīgas, dažādu apstākļu dēļ. Tāpēc, ka apkārt tomēr notiek ne pārāk foršas lietas, gan arī tāpēc, ka vietām pietrūkst apgaismojuma.....” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) Par būtisku trūkumu visa mikrorajona robežās iedzīvotāji uzskata iztrūkstošo kultūras un atpūtas dzīvi uz vietas – visas izklaides ir pilsētas centrā. C: „Es Jums teikšu, ka tādu plusu vispār nav. Nezinu, man patīk transporta izkārtojums, tas, ka ir veikali, poliklīnika blakus...” (iedzīvotājs Dzelzavas 33)

C: „Viņš ir palicis, mūsu rajons ir palicis 70. gadā.” (iedzīvotājs Dzelzavas 25) Runājot par savām problēmām zemju īpašnieki lielākoties atsaucās uz problēmām, kas saistīti ar zemesgabalu apsaimniekošanu, finansu trūkumu, savstarpējām iedzīvotāju un zemju īpašnieku nesaskaņām un konfliktiem. komunikācija ar iedzīvotājiem pāraug atklātos konfliktos un abas puses izvēlas piesaistīt policiju savstarpējo strīdu risināšanai C: „Nu viens šausmīgs cilvēks. Braucam pēc lapām, uzreiz ir policija klāt – jūs pa trotuāru brauciet. Dēls saka; „kur te ir trotuārs? Tā mana personīgā zeme ir.” (zemes īp. Dzelzavas 25) Ļoti asa problēma ir suņu pastaigu vietas C: „Man nepatīk, ka tika plānoti celiņi pie mājām, viņi tika uztaisīti tā kā nestandarta. Vai tika taisīti tām mašīnām, kas tajā laikā – moskviči, žiguļi, kas bija mazas. Šie ceļi, kas ir tieši pie mūsu mājas, tie nav domāti, aprēķināti, lai pārvietotos ar transportu tādā apjomā, kā tas notiek šobrīd. Šeit viss ir piebāzts, jūs paskatieties. Un traucē tas, ka visas šīs mašīnas stāv uz trotuāriem. Lūk, es eju pa to ceļu, kas ir plata un ir domāta, lai mašīnas pa to braukātu šurpu turpu – tur pat 2 mašīnas var izmainīties. Bet, visi gājēju celiņi, trotuāri, ir aizņemti ar mašīnām. Viņi tur viņas tur.” (zemes īp. Dzelzavas 33) Zemes īpašnieku aktivitātes ierobežo arī pastāvošie noteikumi, kas nosaka, ka zemes īpašniekam būvniecība ir jāsaskaņo ar iedzīvotājiem. C: „nāca ārā un pateica tā: „man ir pirmajā stāvā dzīvoklis, es šeit dzīvoju un man vajag zaļo zonu, man sauli jūs aizsprostosiet. Jūs te neiedomājieties, ka kaut ko darīsies, es iešu „no Poncija līdz Pilātam” un Jūs te neko nedarīsiet.” (zemes īp. Dzelzavas 25) Atsevišķos gadījumos dažu problēmas risinājumu zemes īpašnieki redz atsevišķu zemes gabalu nodalīšanu ar sētu, tomēr RD institūcijās

447 nav saņēmuši atļaujas savas teritorijas norobežošanai. C: „Arhitekts sētu neļauj taisīt apkārt. Ja sētu apkārt likt nevar visi var darīt ko grib, vest savus suņus, fotografēt. Mēs varam tikai tīrīt un maksāt.” (zemes īp. Dzelzavas 25) 1.4. DROŠĪBA KVARTĀLĀ Izvērtējot situāciju savā kvartālā no drošības viedokļa redzams, ka kopumā iedzīvotāji arvien vēl ir optimistiski noskaņoti un uzskata savu rajonu par drošu C: „Man nav. Es baroju kaķus un nāku mājās ar vienpadsmitiem. Nē, man bailes nav.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Tomēr arvien pieaugošāku satraukumu rada narkomānu parādīšanās kvartālā C: „Visu laiku bija droša, vairs neesmu droša - par daudz narkomānu.” (zemes īp. Dzelzavas 35) 1.5. IEDZĪVOTĀJU RAKSTUROJUMS Tā iedzīvotāji paši ir noskaņoti diezgan neitrāli, norādot, ka mikrorajonā dzīvo “normāli” cilvēki. Kā pozitīvu aspektu iedzīvotāji norāda, ka mikrorajonā nav graustu un nav bezpajumtnieku. C: „... mūs trepju rūmē normāli, kulturāli cilvēki ... viņi tur patās arī varbūt, iztukšo kādu pudeli logu priekšā.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) C: „Visi iedzīvotāji ir tādi, kādi mēs esam, katram ir kaut kādā brīdī kaut kāds „bzdings” un tur tu neko neizdarīsi.” (zemes īp. Dzelzavas 35-k1) vecie iedzīvotāji, kuri padomju laikā celtajos daudzdzīvokļu kvartālos dzīvo jau no pirmsākumiem un jūtas tiem piederīgi un ir “kā saimnieki”.

Respondentu skatījumā mikrorajonam raksturīgs nacionalitāšu sajaukums – liels krievvalodīgo un latviešu skaits. C: “Oi, es nezinu. Pēc nacionalitātes šeit ir gan krievi, gan latvieši. Daudziem pazīstamajiem man šeit ir latvieši, mūsu mājā ir kaudze latviešu. Es nevaru teikt, ka rajons ir krievu rajons.” (zemes īp. Dzelzavas 33) C: „... Nu kādi cilvēki?! Daudz padzīvojušus es redzu.“ (zemes īp. Dzelzavas 33) Interesanti, ka paši kvartāla iedzīvotāji arī norāda, ka kvartāls ir vairāk “guļamrajons”, kurā iedzīvotāji atgriežas pēc ikdienas darbiem, „pavadīt nakti.” C: „Viņi vairāk vai mazāk visi kaut kur strādā, atnāk mājās jau noguruši. Plus mīnus ap pieciem nāk mājās. Nu, diezgan vienmuļa dzīve jāsaka, kinoteātri nav, nekas tāds nav.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) C: „Es domāju, ka visās mājās ir kaut kādi dzērāji, kaut kas notiek, nāk un taisa mauku mājas. Te pat apkārt riņķi ir tādi un arī pie tirgus ir tie narkomānu punkti, kur viņi iet iepirkt legālās, tā saucamās. Es domāju, ka visur tā ir.” (zemes īp. Dzelzavas 25) 1.6. PIEDERĪBAS SAJŪTA KVARTĀLAM C: “Es pārdzīvoju, man vispār ir kauns.”, tomēr kopumā redzams, ka iedzīvotāji ir apmierināti un viņiem patīk dzīvot savā kvartālā. C: „Es teicu, ka jūtos komfortabli. Šeit ir pagājusi mana bērnība, tā ir mana mazā dzimtene.” (iedzīvotājs. Dzelzavas 33) C: „Plusi, manam rajonam ir daudz plusu! Super! Mans rajons ir pats labākais rajons Rīgā.” (zemes īp. Dzelzavas 33) C: „Varbūt es esmu konservatīvs cilvēks pēc dabas, bet nu principā man patīk tas, kad viss ir tuvu, un negribētu manīt uz kaut kādiem tāliem rajoniem.” (iedzīvotājs. Dzelzavas 29) C: „Galvenais laikam ir tas, ka ir ērti dzīvot..” (iedzīvotājs. Dzelzavas 35-k1)

449 Kategoriskāki savās atbildēs ir tie aptaujātie, kuri šajā kvartālā dzīvo nesen, vai īrē dzīvokli. C: „Man nav tur dziļu sakņu ...” (iedzīvotājs. Dzelzavas 29) zemes īpašnieku skatījumā iedzīvotāji ir apmierināti un jūtas kopumā komfortabli, dzīvojot savā kvartālā. Tomēr jāpiezīmē, ka īpašnieki sniedzot savas atbildes, iedzīvotājus vairāk raksturo kā “patērētājus”. C: „... viņiem visiem te patīk, jo visi jau meklē dzīvokļus Purvciemā.” (zemes īp. Dzelzavas 25) 1.7. KOMFORTS UN VIDES HARMONIJA C: „Man ļoti patīk! Jā, jā, zaļš, ļoti zaļš!” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) nesakārtotā vide, nelabiekārtotā zaļā zona, ceļi, kopumā veido nepievilcīgu ainu un neļauj vidi nosaukt par harmonisku. Ja komforts respondentu skatījumā saistījās vairāk ar racionālu izdevīgumu, tad vides harmonija tiek vairāk uztverta kā emocionāla un estētiska vērtība. C: „Daļēji. Vairāk manas iekšējās sajūtas, tas komforts, ka bērniem skola ir netālu, bērnu dārzs bija tuvu, veikals ir tuvu.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) Arī skaļa jauniešu uzdzīvošana un izklaides C: „... tusēšana ļoti bieži ir ar kaut kādu alkohola lietošanu, kas rezultējas tur ar saplēstām pudelēm.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) 1.8. NEREZIDENTU VĒRTĒJUMS KVARTĀLAM C: „Pozitīvs ir, tāpēc, ka es zinu, ka arī citi draugi skatījās, nu, teiksim, kaut kādus projektus arī šinī rajonā. Jo, teiksim, kur cilvēki skatās, ir skolas, ir visas, nepieciešamās - veikali, arī kaut kādas sporta zāles ne sevišķi tālu ir, un tādas lietas.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29)

Purvciems netiek uzskatīts par ko īpašu, pat pretēji - statusam neatbilstošu dzīves vietu. C: “tie, kas ir daudz turīgāki par mani, vīpsnā par šiem rajoniem un uzdod jautājumu, kā es tur varu dzīvot.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) 1.9. KVARTĀLA PIEEJAMĪBA C: „Es burtiski no trim dažādām pusēm varu piebraukt. Tāpēc, ka tā jau nav iela, tas ir vienkārši, nu kā saka, tāds celiņš starp mājām.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) 1.10. AUTOSTĀVVIETU LABIEKĀRTOŠANA autostāvvietu problēma ir aktuāla visā mikrorajonā, arī konkrētajā kvartālā.Viskritiskāk pret autostāvvietu veidošanu dzīvojamo māju tuvumā ir tie iedzīvotāji, kuri dzīvo māju pirmajos stāvos un atrodas tiešā stāvvietu tuvumā. C: „Es izjūtu negatīvas sajūtas pret tiem cilvēkiem, kuri vienkārši nedomā par citiem. Varbūt novieto savu mašīnu ļoti neakurāti, vadītājs nosprosto ielu.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) C: „Pirms trim mēnešiem bija atnākusi meitene un viņa fotografēja.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) C: „Mums nav, kur paplašināt, ja mēs runājam par savu zemi, ja. Mums nav iespēju neko paplašināt, jo tā zeme mums ir tik, cik viņa ir un, protams, tas ir jautājums, kā tiek, kas notiek ar to pārējo zemi, kas ir apkārt.” (iedzīvotājs Dzelzavas 35-k1) 1.11. KVARTĀLĀ NOTIKUŠĀS IZMAIŅAS Nenotiek mikrorajona attīstība C: „... nenotiek progress.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33)

451 Iedzīvotāju attieksme un uzvedība kļuvusi paviršāka, nekārtīgāka C: „Atvainojos, bet lejā bija jau vemšana.’’ (iedzīvotājs Dzelzavas 33) C: „Negatīvais ir tas, ka paši cilvēki ir kļuvuši negatīvāki ....” (zemes īp. Dzelzavas 35)

2. MĀJOKĻU VIDES VĒRTĒJUMS 2.1. APMIERINĀTĪBA AR APSAIMNIEKOŠANU neapmierinātība izskanēja no tiem iedzīvotājiem, kuru teritorijas ap mājām apsaimnieko zemes īpašnieki, privātpersonas, kas cenšas to veikt pašu spēkiem. Savukārt apmierināti tieši ar savas teritorijas apsaimniekošanu bija jaunuzcelto daudzdzīvokļu māju īpašnieki, kuru apsaimniekošanu veic firmas. C: „Nu, jāatbild būs nē, neapmierina. Jo tas, kā par to apkārtni, tā arī tas ir, kad - nē.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) nesakārtota atkritumu sistēma. C: „Man gribētos, lai būtu tīrāk, lai būtu skaistāk, akurātāk kā Vācijā. Es biju tur, tiešām, vācieši, nu tie ir vācieši. Tā ir vācu kārtība, tas viņiem ir asinīs, lai celiņi būtu līdzeni, lai durvis būtu skaistas.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Pārsvarā iedzīvotāji norāda uz nepieciešamību veikt uzlabojumus šādās sfērās: Kārtība C: „Nu, pirmkārt, pirmais jau tas būtu kārtība, tīrība …” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) Gājēju celiņu atjaunošana

C: „Obligāti paplašināt kājāmgājēju celiņu ...” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) Autostāvvietu izveidošana C: „... mēs un arī viņi paši smok no izplūdes gāzēm.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) Iedzīvotāju, bērnu audzināšana un izglītošana, iesaistīšana vides sakopšanā C: „... vot, pasmēķēja un nometa turpat cigareti. Man gribas to cilvēku nedaudz pažņaugt, ...” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) nepienācīgi uzkoptas iekštelpas. C: „... prasās pēc remonta.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) C: „Pagāja nedēļa, bet nekāda grafika nav. Nu, vot, pasakiet!” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) Atsevišķus nelielus remontdarbus iedzīvotāji ir “izsituši” un kā viņi paši norāda, no iedzīvotāju aktivitātes arī ir atkarīgs rezultāts. ... Ne vienmēr koki tiek savlaicīgi novākti C: „Re, tas karājas. Jā, tas notika rudenī, kad bija vētra. Koks nolūza un gandrīz sievieti nosita. Tā ir saimnieka zeme, viņš staigā un skatās un koks karājas.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) Līdzīgi ir arī ar zāles pļaušanu kvartālā C: „Mums zāle aug lēnām, jo šī rada ēnu. ... pļauj nevis sētnieks, bet namu pārvaldnieks izsludina konkursu un atbrauc kāds nopļaut. Pirmkārt, nesazinās ar sētnieku, sētnieks nepasaka ko nepļaut. Viņiem vienalga, nopļauj visu.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31)

453 Arī puķu dobju veidošana un košumkrūmu iestādīšana, kas parasti ir pašu iedzīvotāju vai zemes īpašnieku iniciatīva, beidzas nesekmīgi. C: „Nav! To, ko es iestādīju - rozes, bet viņu katru dienu, kamēr viņa zied, aplauž. Pat tie iedzīvotāji, kuri te jau sen dzīvo. Es jau vienai aizrādīju, kāpēc viņa rauj, vai viņa ir kādreiz to kopusi. Viņa man prasa, vai tā roze ir mana. Es viņai prasu, vai tā ir viņas? Vai viņa pati ir izaugusi, tā taču nav pienene!” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) C: „Bet gribās, lai tas ir arhitekta līmenī risinājums. Dizains katram dārziņam, tad būtu redzams, kā tās ir puķu dobes.....(iedzīvotājs Dzelzavas 31) Diskutējot par sētnieku darbu izskan vienots vērtējums, ka sētnieki strādā apmierinoši un savu iespēju robežās. C: „Mēs esam apmierināti, reti kurš tā diži nav apmierināts. Mēs esam.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Sētnieku darbs ir “nepateicīgs” un ne vienmēr ir iespējams uzreiz sakopt aiz iedzīvotājiem C: „Nu viņa strādā jau cik var ... (iedzīvotājs Dzelzavas 27) 2.2. IESAISTĪŠANĀS VIDES APSAIMNIEKOŠANĀ Zemju īpašnieki, kas atguvuši zemes kā denacionalizētos īpašumus, paši aktīvi iesaistās (ir spiesti) zemes gabalu apsaimniekošanā. C: “ jo tur atkal vajag kaut kādus papīrus un nezin ko. Tas viss uz manu kabatu iet atkal.” (zemes īp. Dzelzavas 25)

2.3. Izpratne par edzīvotāju pienākumiem Neapzinās, ka pienākumi ir C: „Nu tā īsti neesmu jutis to.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) C: „...... tur nav ko darīt, mēs tur neko nevaram darīt.” (iedzīvotājs Dzelzavas 27) C: „Pienākuma nav, bet noteikti katrs priekš sevis nosaka savu pienākumu loku.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Tīrības uzturēšana C: „Piemēram, ja es redzu, ka tur guļ kaut kāda, kaut kāds nomests maisiņš, es to aiznesīšu uz atkritumu spaini, tas ir mans pienākums.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Maksājumi zemes īpašniekam C: „Nu, mūsu mājā tas pienākums principā ir tikai viens. Tas ir maksāt apsaimniekošanas rēķinus. ..... (iedzīvotājs Dzelzavas 35-k1) Pēc īpašnieku izteikumiem, šobrīd iedzīvotāji uzvedas kā patērētāji C: „Viņiem nekādu pienākumu nav, pabļaut tikai no logiem – ko Jūs atkal te!” (zemes īp. Dzelzavas 25) Kārtības uzturēšana C: „Pirmais pienākums, kā teikt, piedodiet, nepiecūkot vismaz. ... (zemes īp. apsaimn. Dzelzavas 33,35) Suņu atkritumu savākšana C: „Lai valsts iztaisa suņu laukumu, ... (zemes īp. Dzelzavas 25)

455 3. SAVSTARPĒJĀ SOCIALIZĀCIJA 3.1. KVARTĀLA IZMANTOŠANA Vairāk mikrorajonā uzturas gados vecie (tirgus, veikali, poliklīnika) un gados jaunie (skolas, bērnu dārzi Lai arī soliņu jautājums ir pretrunīgs (pa naktīm piesaista nevēlamas un skaļas kompānijas), iedzīvotāji tomēr piemin to kā trūkumu un nepieciešamu pagalma sastāvdaļu. C: „Mums tur, piemēram, ir pensionāri, kuri kā zvirbuļi tur piesēž, pasēž mazlietiņ, pastaigājas un mājās. Ne apsēsties, ne ko.” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) Interesanti, ka viena no iedzīvotājām ar lepnumu dalījās pieredzē par dzīvnieku barošanu pagalmā C: „Te mēs esam vesela komanda un tad pie mūsu mājas mēs barojam kaķus. ...” (iedzīvotājs Dzelzavas 31) C: „Sunīšus te izvadā no rīta līdz vakaram. Suņu, kā to pateikt, tualete.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) 3.2. KOMUNIKĀCIJA IEDZĪVOTĀJU STARPĀ Kā liecina respondentu sniegtās atbildes, savstarpējā iedzīvotāju komunikācija ir ļoti vāja. Atsevišķos gadījumos veidojas kādas interešu grupas – “kaķu barotājas”, autovadītāji, vienas kāpņu telpas iedzīvotāji. C: „Jā, mēs komunicējam, sevišķi vienu kāpņu telpu, nevis starp kāpņu telpu ietvaros.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33)

3.3. KOPĒJU SABIEDRISKO TELPU NEPIECIEŠAMĪBA Tā kā iedzīvotāji savā starpā komunicē maz un neizjūt vajadzību pēc socializācijas kvartāla robežās, tad ideja par kopēju publisku telpu veidošanu mājās tika noraidīta. C: „Nu es tādu akūtu nepieciešamību neredzu. Jo uzturēt telpu tādām retām sapulču reizēm – tas ir ekonomiski pilnīgi nepamatoti.” (iedzīvotājs Dzelzavas 29) Priekšlikums bija drīzāk atjaunot soliņus un labiekārtot pagalmu, bērnu sporta laukumu, kurā arī būtu iespējams iedzīvotājiem tikties. C: „Nu vot ļoti labi šeit iztaisīt kaut kādu vietiņu, kur varētu, ziniet tādu placīti, vai ne. Smuki salikt soliņus, lai varētu apsēsties, pasēdēt. Tantiņas vecas, ziniet, uz kājiņām, lai nestāvētu. Te jau mums ar bija salikti lejā soliņi, bet agrāk tie narkomāni sēdēja un bļāva pa nakti.” (iedzīvotājs Dzelzavas 33) 3.4. KOMUNIKĀCIJA ZEMES ĪPAŠNIEKU STARPĀ Apkopojot zemes īpašnieku viedokļus, redzams, ka viņi cenšas norobežoties no iedzīvotājiem un jebkura tuvināšanās no iedzīvotāju puses tiek uztverta ar agresiju. C: „Iedzīvotāji ir normāli, ir nenormāli... Ir šausmīgi cilvēki... Vai lai es pasaku visu, kādi viņi ir? Nu es jau nekontaktējos, vienkārši kad es tur eju tīrīt, tad kas ir – nāk tie, kas dirsina tos suņus, tos es redzu. Ar tiem ir konflikti!” (zemes īp. Dzelzavas 25) Iedzīvotāju skatījumā īpašniekam saņemtos maksājumus ir jāiegulda zemes gabala attīstībā. C: „Tagad ir tāda tendence – es lasīju un zinu, ka tagad grib, lai paši iedzīvotāji būtu aktīvāki, lai bez maz ietu patruļās, lai paši savāktu. Tad priekš kam sētnieki? Tad par ko es maksāju namu pārvaldei par

457 teritorijas apkalpošanu? Vai ziniet, kādas lielas naudas summas mēs maksājam? Tas ir vispār! Un kādas milzīgas naudas mēs maksājam zemes īpašniekam. Afigetj! Tad lai viņš arī iet...!” (zemes īp. Dzelzavas 31)

in archi— tecure the old bases of con— struction are dead


Family summer house, Paba탑i, Modris 칙elzis, 1959

Curator essay, Part 2


461 BEGINNING In the first phase of the creation of the exhibition, there was information collected on Latvian post-war modernist architecture, which includes 289 images of architectural objects, 65 images of physically absorbed and destroyed objects, 35 images characterizing the spirit of the age, 100 pages of text and 17 spoken texts. This has been a process of re-discovery in a virtual environment https://www.facebook.com/unwrittenlv.

SOUVENIR The most enduring part of the exhibition is the catalogue of the exposition UNWRITTEN, where everything that is done on the project is depicted in a precise manner. The catalogue is designed with the acknowledgement that it may be the only large-scale material about Latvian modernist architecture. Perhaps some researcher will disagree, and write his/her own book about post-war modernist architecture in Latvia.


THINKING IN IMAGES, TEXTS AND SENSATIONS Visual information in a virtual environment always appears as an image with defined borders. It is no wonder that many modern people, thinking about the visible world, begin to lay out images – just as how life is laid out in social sites. For example, if someone remembers having seen it in a magazine, then on top of the image of reality, the mind is projecting images from a memory. For example, Sherlock Holmes, portrayed by Benedict Cumberbatch in English television series Sherlock (2010-2014) in his imagination conjures up the cloud of pictures and arranges them in the required combinations to find the necessary solution to an intellectual problem. This kind of thought process partly stems from the abundance of images in the world of social networking. Textual information in the thinking process manifests both visually as well as an internal voice in the mind that performs the reputed text. If it is a voice, then it is often without any characteristic features - they change depending on the situation or the alleged text. The inner voice tends to ask questions, and then the voice itself or the next voice responds to them. There is a feeling - the most difficult to define component of the ongoing process in the mind: “One of my oldest crusades is against the distinction between thought and feeling.’’ (Susan Sontag). All you have to do is to display the experienced feelings outside of yourself visible, audible, readable or otherwise experiential. Thus, the feeling can arouse the idea outside of the subject.

465 LATVIAN POST-WAR ARCHITECTURE IS HANGING IN THE AIR Informational material of the exposition that is collected in the first phase of its development summarized in this catalogue is supposed to materialize in the form of paper sheets that hang above the ground. In this way, the observer, moving through the field of information will be drawn into the thinking process. Pages of Unwritten are both empty and full of information that is neither systematized nor evaluated. During the period of the exhibition the virtual database will be regularly updated with new findings from the Unwritten site and blank pages in the exposition will be replaced with printed ones. To focus the attention, the exhibition is illuminated by an LED lighting installation, which, thanks to the integrated motion sensors, turns on and illuminates the exposition by following the observer. Motion sensors will also turn on the speakers, which by playing a sound installation created especially for this event by Andris Indāns a musical composition combined with overlay of spoken texts, will reflect a curatorial, sensual part of the pavilion - timelessness. Regardless of how simple the external form of the installation, there is constant movement and tension inside of it, and the person should make a major effort to restrain it, to secure at the very least an apparent sense of peace. In the introduction of the book “CCCP” (Taschen, 2011 ) author Frédéric Chaubin, describing his feelings about the architecture studied in pictures, notes the character of the lost Soviet modernist heritage in point of view of Western observer: “… the collapse of the Soviet Union became amnesia, and the most widespread perception of this slow decay was in denial for years... these buildings are as if they are floating in the void: so recent, but so left outof time ...”

Kuratora eseja, 2. daļa


467 IESĀKUMS Ekspozīcijas izveides pirmajā darbības posmā tika vākta informācija par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru, kas sevī ietver 289 arhitektūras objektu attēlus, 65 fiziski absorbētu un iznīcinātu objektu attēlus, 35 laikmeta garu raksturojošus attēlus, kā arī 100 lappušu tekstu un 17 ierunātus tekstus. Šis ir bijis jaunatklāsmes process virtuālā vidē: https://www.facebook.com/unwrittenlv.

SUVENĪRS Izstādes paliekošākā daļa ir ekspozīcijas katalogs Unwritten, kurā neizjaucamā veidā attēlots viss, kas izdarīts, strādājot pie projekta. Katalogs veidots ar apziņu, ka tas var būt vienīgais liela apjoma materiāls par Latvijas modernisma arhitektūru. Iespējams, kāds pētnieks paziņos, ka tā nedrīkst būt, un uzrakstīs grāmatu par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā.

DOMĀŠANA ATTĒLOS, TEKSTOS UN SAJŪTĀS Vizuālā informācija virtuālā vidē vienmēr parādās kā attēls ar definētām robežām. Nav brīnums, ka liela daļa mūsdienīgo cilvēku, domājot par redzamo pasauli, to sāk izkārtot attēlos – līdzīgi kā dzīve izkārtojas sociālajās vietnēs. Ja, piemēram, kāds cilvēks atceras par žurnālā redzēto, tad prāts apkārt redzamās realitātes attēlam pa virsu projicē no atmiņas izvilkto attēlu. Tā Benedikta Kumberbača tēlotais Šerloks Holmss Anglijas televīzijas seriālā Sherlock (2010– 2014) savā iztēlē uzbur nepieciešamo attēlu mākoni un to sakārto sev vajadzīgās kombinācijās, līdz atrod nepieciešamo intelektuālās problēmas risinājumu. Šāda veida domāšanas process daļēji sakņojas attēliem pārbagātajā sociālo tīklu pasaulē. Tekstuālā informācija domāšanas procesā izpaužas gan vizuāli, gan kā prātā esoša iekšēja balss, kura atskaņo domājamo tekstu. Ja tā ir balss, tad tai bieži vien nav raksturīgu īpašību – tās mainās

atkarībā no situācijas vai domājamā teksta. Iekšējā balss mēdz uzdot jautājumus un pēc tam pati vai nākamā balss uz tiem atbild. Ir sajūta – visgrūtāk definējamā prātā notiekošo procesu komponente: “One of my oldest crusades is against the distinction between thought and feeling” (Sjūzena Zontāga). Atliek vienīgi piedzīvotās sajūtas izlikt ārpus sevis – redzamas, dzirdamas, lasāmas vai kā citādi pieredzamas. Tādējādi sajūta var izraisīt domu ārpus subjekta.

LATVIJAS PĒCKARA MODERNISMA ARHITEKTŪRA KARĀJAS GAISĀ Ekspozīcijas informatīvo materiālu, kas savākts tās izveides pirmajā posmā un apkopots šajā katalogā, paredzēts materializēt papīra lapu veidā un iekārt virs zemes – gaisā. Tādējādi novērotājs, pārvietojoties pa informācijas lauku, tiks iesaistīts domāšanas procesā. Unwritten lapas ir gan tukšas, gan pilnas ar informāciju, kas nav sistematizēta un izvērtēta. Ekspozīcijas laikā virtuālā datu bāze tiks regulāri papildināta ar jauniem atradumiem no Unwritten vietnes un tukšās lapas ekspozīcijā laika gaitā tiks nomainītas ar informatīvajām. Uzmanības fokusēšanai ekspozīciju izgaismo LED gaismekļu instalācija, kas, pateicoties integrētiem kustības sensoriem, ieslēdzas un izgaismo ekspozīciju tajā vietā, kur atrodas novērotājs. Kustības sensori ieslēdz arī skaļruņus, kuros tiek atskaņota Andra Indāna īpaši šim notikumam radīta skaņas instalācija, kā arī skanēs ierunātie teksti, kas atspoguļo paviljona kuratoru sajūtu par aplūkoto tematu. Neatkarīgi no tā, cik vienkārša ir instalācijas ārējā forma, tās iekšienē ir spriedze un nemitīga kustība, kuras savaldīšanai cilvēkam jāpieliek liels spēks, lai nodrošinātu sev vismaz šķietama miera sajūtu. Grāmatā “CCCP” (Taschen, 2011) autors Federiks Šobēns, ievadā aprakstot savas sajūtas par attēlos pētīto arhitektūru, iezīmē šī pazudušā padomju modernisma mantojuma raksturu: “…PSRS sabrukums kļuva par amnēziju, izplatītākā attieksme pret šiem lēnās sabrukšanas gadiem bija noliegums… šīs celtnes it kā peld tukšumā: tik nesenas, taču palikušas ārpus laika...”



Full service event agency PAREIZĀ ĶĪMIJA

Uldis Lukševics Linda Leitāne-Šmīdberga

Zigmārs Jauja

Ivars Veinbergs

Mārtiņš Rusiņš

Austra Savicka


Andris Indāns Jānis Taurens

Artis Zvirgzdiņš

Rihards Vītols

Vladimir Belogolovsky

Juris Dambis

Kirils Kirasirovs

is this the end of modernism architecture in Latvia?


In 1977 Charles Jencks in a book „The New Paradigm in Architecture: The Language of Postmodernism” wrote: Modern Architecture died in St. Louis, Missouri on July 15, 1972 at 3.32 pm (or thereabouts) when the infamous Pruitt Igoe scheme, or rather several of its slab blocks, were given the final coup de grâce by dynamite.


Is this the end of modernism architecture in Latvia? 1983, construction of type residential buildings in Jaunmārupe, architects Ausma Skujiņa, Anita Marinska

Is this the end of modernism architecture in Latvia? 1995 May 4, at 8:45, the demolition of Daryal-um type radar in Skrunda, Latvia. Construction year: 1985, engineer V.M.Ivantsov (В.М. Иванцов)


Is this the end of modernism architecture in Latvia? 2012 December 14 at 13:00, the demolition of watching tower in Gaiziņkalns, Latvia. Project year: 1978, construction year: 1982 (unfinished), architect unknown.

Is this the end of modernism architecture in Latvia? In 2014 end of construction of the National Library of Latvia. Concept: 1989, project year: 1989-2013, construction: 2008-2013, architect: Gunnar Birkers, technical project: Architecture office ĢELZIS-ŠMITS-ARHETIPS

reanimate or let it die?

481 The decisive point in the works of the modern movement is the orientation of the mythical, optimally average modern man, created by industrial mass society; to his abstract taste, needs, consciousness, his cultural level. The funniest and most amusing thing is that this human being in nature does not exist; it turned out that there was no real destination for the modern movement in architecture, except, of course, some aesthetes and official customers - authorities of bureaucratically industrial society. Neilands, V Jaunā domāšana. Latvijas arhitektūra. 1989.

web pages:


abc.lv Amish72, prinstcreen from youtube.com/ watch?v=ZT5F1s11bCA apvs.lv arhis.lv arhitektivb.lv arhitekts.riga.lv artlibitum.net balozipilseta.lv bank.lv bauska.lv broceni.lv bse.sci-lib.com building.lv castle.lv cata.lv ciemos.lv citariga.lv city24.lv darrius.livejournal.com delcampe.net delfi.lv dev.aizkraukle.lv diena.lv dinaburg.ru ecotour.lv edi.lv enguresnovads.lv f64.lv fotki.lv fotoblog.lv gaismaspils.lv geodruid.com geolocation.ws geolocation.ws google.com/maps/views grani.lv hit.lv hoteljurmala.com ic.pics.livejournal.com intelligent.lv interunico.lv isma.b1v.lv izglitiba-kultura.lv izglītoties.lv jpmk.lv kambaris.lv

kasjauns.lv kasnotiek.lv kulturaskarte.lv latarh.lv latvia-foto-narod.ru ldz.lv leta.lv liepajniekiem.lv livani.lv madona.lv makslinieki.lv muzejs.vugd.gov.lv nekrolog.lv ogresnovads.lv p.szk.lv photoriga.com pilseta.rtu.lv radionostalgia.ca renatar.livejournal.com riga.in rigamap.lv smiltene.lv them-gulbene.dk tourism.jurmala.lv tourism.jurmala.lv travellatvia.lv urbantrip.lv ventspils.lv viegli.lv vieglicelot.lv vietas.lv wikimapia.org wikimedia.org zgb.lv

flickr. com users: Latvijas armija Thierry Selva unhappened bailarina

pano ramio .com users: Agris Robs Agris Vanags Aigars Justs ainars m Aivars Zvidrinsh aki2 Alek Sandrs Aleksandr S alinco_fan archeology arnage69 Arnis-Arnis Artis Zvirgzdiņš Brenten Calin Corpaciu chjuvachjok Dāvis Kļaviņš Dima_iz_Latvii Dr. Arthur Dombrovsky Duos123 DXT 1 Eivind Friedricksen freelock Harris Pilgrims Igors Nerushs Imants IVAN_BY Ivars Indāns J. Sedols Jurijs Timofejevs Kārlis Jankovskis Kloflins Laima Gūtmane M.Strīķis Mara (Marilda 2008) Maris_J Mike99 miraz4 Mitya Panagon paparacii regnars Roberts Rēzeknes Centrālā bibliotēka

483 rid0748 Roman Kasparyan Sandra Vilumsone Sirujs Enobs stokis Sven Krause Uge112 Uldis Masulevičs vasja502 vipe Vladimir Sholom zhen4ik Ziedonis Safronovs zvaigznaju66 Владимир Завацкий Владимир Ткаченков Елена Белюкова

photo grap hers: Agate Eniņa Ansis Starks Evija Trifanova, LETA Gatis Dieziņš, RJC Gatis Galviņš Georgijs Jemeljanovs Ikars Kublins Ilmārs Leitāns Indriķis Stūrmanis Juris Gertmanis Linda Leitāne – Šmīdberga, NRJA Modris Ģelzis Romvalds Salcevičs Sandis Jasevičs Sergejs Babikovs Toms Grīnbergs Uldis Lukševics, NRJA Uldis Muzikants Vitālijs Stīpnieks VKPAI Latvijas Arhitektūras muzejs Zigmars Jauja, NRJA Ralfs Šmīdbergs

images from books: Krastiņš J. Rīgas arhitektūras stili. – Rīga: Jumava, 2005. 240 pp Krastiņš J., Strautmanis I., Buka O., Asaris G. Архитектура Советской Латвии. 1987, Москва: Стройиздат, 230 с. Lejnieks, J. Marta Staņa. vienkārši, ar vērienu. Rīga: Neputns, 2012. 120 lpp. ISBN 9789984-807-99-7 Lejnieks, J. Patiesa forma. Tīrs stils: Modris Ģelzis. Arhitekts. Rīga: Neputns, 2007. 288 lpp. ISBN 978-9984-807-10-2 Strautmanis, I. Dialogs ar telpu. Rīga: Liesma, 1977. 136 lpp. Zakamennijs, O. Laikmetīgā arhitektūra Padomju Latvijā. Rīga: Liesma, 1966. 120 lpp.

Curator architecture office NRJA (architects Uldis Lukševics, Linda Leitāne – Šmīdberga, Zigmārs Jauja, Ivars Veinbergs, Mārtiņš Rusiņš)

nrja.lv facebook.com/unwrittenlv Catalogue available for free download at issuu.com/nrja

Commissioner Juris Poga Deputy Commissioner Andris Brinkmanis Full service event agency

Austra Savicka © Vladimir Belogolovsky © Juris Dambis © Jānis Taurens © Artis Zvirgzdiņš © NRJA © SKDS Translator into Latvian Māra Poļakova Proof readers of Latvian Indra Orleja, Inta Rozenvalde Translators into English Anna Celmiņa, Zane Ozola, Oksana Apsīte, Inta Liepiņa, Uldis Brūns, Artis Zvirgzdiņš Proof reader of English Maija Kalniņa, Andrew M. McKenzie, Jeļena Smelova Graphic designer Kirils Kirasirovs Layout Sabīne Masaļska Gassound studio Recorded voices Andrew M. McKenzie, James Eldridge, Laura Ziemele Our thanks for the support and cooperation to Ministry of Culture Republic of Latvia The Latvian Association of Architects Municipal Agency Riga City Architect’s office The State Culture Capital Foundation of Latvia Printed on Munken Print White, 100 g/m2 Printed at Jelgavas tipogrāfija