160
Reliģiski-filozofiski raksti XV
vismaz puse no balsstiesīgo pilsoņu kopuma, un atrodot, ka šī noteikuma uzstādītais minimālais skaits šoreizējā nobalsošanā nav sanācis, – nolēmu: atzīt, ka kvoruma trūkuma dēļ notikušās tautas nobalsošanas iznākumam nav likumīgi saistoša spēka un likumprojekts nav pieņemts. Rīgā, 1931. g. 23. septembrī. Valsts Prezidents A. Kviesis» (“Lēmums par tautas nobalsošanu 1931. g. 5. un 6. septembrī,” VV 213 {1931} 1. lpp. {23. IX}).20 Nākamās dienas LK skaidro prezidenta izvēli: «Pāris nedēļas priekš tautas nobalsošanas un arī pēc tam sabiedrībā un presē tika izteiktas domas, ka kvoruma prasība pēc tautas nobalsošanas Satversmē nav paredzēta. To vēlāk papildināja aizrādījumi, ka, ievērojot lielo balsu skaitu, kas nodots par likumprojektu šinī gadījumā, varētu pat pieņemt pretēju viedokli, t.i., nepiegriezt vērību kvorumam. – Valsts prezidents, apsvēris to un atstājot pie malas strīdīgā jautājuma būtību, atrada, ka atkāpšanās no agrākā viedokļa šinī gadījumā nav iespējama jau aiz formāliem iemesliem. Tādos ieskatos bijis arī pirmais valsts prezidents J. Čakste un tam sekojis valsts prezidents G. Zemgals. Pie tā noteikuma balsotāji pilnīgi pieraduši, un nav nekāds noslēpums, ka likuma pretinieki par vieglāko caurgāšanas līdzekli izvēlas tā saucamo pasīvo pretošanos, aģitējot par nepiedalīšanos balsošanā. ..Grozot šo viedokli, ir nepieciešams arī laikā paziņot, lai balsotāji varētu saskaņot ar to savu rīcību, jo citādi viņi varētu justies maldināti. Sevišķi svarīgu lomu te spēlē tas apstāklis, ka priekš pirmās nobalsošanas 1923. gadā centrālā vēlēšanu komisija 14. jūlijā oficiāli Vald. Vēstnesī izsludināja, ka “tautas nobalsošanas gūs likuma spēku, ja tanīs savas balsis būs nodevuši ne mazāk kā puse balsstiesīgo pilsoņu”. Tas instruktīvās dabas paziņojums līdz šim nav atsaukts, un tamdēļ arī šoreiz ikkatrs pilsonis, pieejot nobalsošanas jautājumam, varēja būt tikai tanī apziņā, ka joprojām paliek spēkā līdzšinējā kārtība. Šī balsstiesīgo pilsoņu apziņa visnotaļ respektējama un tagad, pēc notikušās nobalsošanas, par kādu citu viedokli šinī gadījumā nevar būt vairs runa. No tā arī vadījās valsts prezidents, piekrītot līdzšinējai praksei» (“Par valsts prezidenta lēmuma motīviem,” LK 214 {1931} 1. lpp. {24. IX}). 20
Balsošanas jautājums atbalsojās arī provincē: Turss G. “Kā radusies tautas nobalsošana par Māras baznīcu un ko tā mums devusi?,” JV 39 (1931) 2. lpp. (24. ix) u.c.
Religiskie XV.indd 160
2012.12.26. 22:15:07