__MAIN_TEXT__
feature-image

Page 1

1O GADI

L AT V I E Š U K U LT Ū R A S S V Ē T K I Ī R I J Ā


Grāmata iznākusi ar Latvijas Repibliks Ārlietu ministrijas un Latvijas Republikas vēstniecības Īrijas Republikā atbalstu.

Projekta vadītāja – Inguna Grietiņa-Dārziņa Teksta autore – Ieva Rubule Māksliniece, dizainere, maketētāja – Santa Siliņa Foto – Zane Bernharde, Elīna Dimante, Aivars Eglītis, Juris Eksts, Sanita Foigta-Krūmiņa, Lauris Karpovs, Aldis Liepiņš, Uģis Nagliņš, Arnis Priedītis (Arnis Photography), Santa Siliņa, Nadina Zavadilika Korektore – Iveta Skaba Grāmatu izdod – Latviešu biedrība Īrijā

© Latviešu biedrība Īrijā, 2021 © Ieva Rubule, teksts, 2021 © Santa Siliņa, mākslinieciskais noformējums, 2021


L K S Ī

A T U L V R

V I E Š U T Ū R A S Ē T K I I J Ā

1O GADI


4


Ievads

L

atvijas neatkarības atjaunošana 1990. gadā cilvēkiem Latvijā nesa ne tikai ilgi gaidīto Latvijas valsts neatkarību un brīvību, bet arī pavēra daudzas līdz šim nebijušas iespējas, starp kurām viena — iespēja brīvi pārvietoties un doties uz citām Eiropas un pasaules valstīm gan ceļot, gan darba iespēju meklējumos. Ekonomiskā situācija 90. gados Latvijā bija mainījusies tikpat strauji kā politiskā, un diemžēl daudzi Latvijas iedzīvotāji turpmāko gadu laikā nonāca neapskaužamas izvēles priekšā — doties darba un iztikas meklējumos uz Rietumeiropas valstīm, bieži arī atstājot savus pašus tuvākos cilvēkus un ģimenes. Liela daļa nonāca Eiropas Zaļajā salā — Īrijā —, kas piedāvāja gan visdažādāko kvalifikāciju darba iespējas, gan būtiski uzlabot dzīves un labklājības līmeni kopumā. Ja liela daļa no pašiem pirmajiem latviešu kopienas pārstāvjiem šeit, Īrijā, ieradās lielākoties ekonomisku apsvērumu dēļ, tad turpmākajos gados, īpaši pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienības valstu pulkam, šeit uz dzīvi daudzi Latvijas iedzīvotāji pārcēlās jau ļoti dažādu iemeslu dēļ — Īrijā pavērās visplašākās izglītības un karjeras iespējas, tostarp iespēja strādāt dažādu lielu, starptautisku uzņēmumu Eiropas pārstāvniecībās, daudzi šeit sāka biznesa darbību un nodibināja savus uzņēmumus, kā arī ieradās dažādu ar ekonomiskiem apsvērumiem

nesaistītu iemeslu dēļ. Tiek lēsts, ka kopš 1990. gada sākuma migrācijas rezultātā Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies gandrīz par pusmiljonu jeb 457 tūkstošiem. Īrijas Centrālās statistikas pārvaldes “Census” dati (publicēti 2017. gadā) liecina, ka uz īslaicīgu vai ilglaicīgu dzīvi Īrijā apmetušies nepilni 20 tūkstoši latviešu, turklāt latvieši veido piekto lielāko diasporu Īrijā. Interesanti, ka Īrijas latviešu kopiena tiek uzskatīta kā vecākā latviešu kopiena jaunās diasporas vidū (pēc 1990. gada izbraukušie no Latvijas). Nostabilizējoties un iedzīvojoties jaunajā mītnes zemē, diezgan drīz tika sākta arī dažādu latviešu organizāciju veidošana — dibināja latviešu biedrības un apvienības, jauniešu organizācijas, latviešu skolas, korus un deju kopas, teātrus, interešu kopas, nodrošinot Latvijas iedzīvotājiem Īrijā ne tikai kopā sanākšanas, bet arī svētku svi-

nēšanas un latvisko kultūras tradīciju turpināšanas iespējas. Latviešu kultūras svētki Īrijā (LKSĪ) pirmo reizi svinēti 2011. gada maijā, bet 2021. gadā jau tiks atzīmēta svētku 10. gadadiena. Svētku idejas autori ir Inguna Grietiņa-Dārziņa, Latviešu biedrības Īrijā valdes priekšsēdētāja, Pēteris Kārlis Elferts, bijušais Latvijas pilnvarotais vēstnieks Īrijā, un viņa kundze Anta Spunde, kā arī visos svētkos līdzdarbojušies ir noformējuma un dizaina autore Santa Siliņa, svētku tirdziņa vadītāja Indra Jākobsone un saimniecisko jautājumu vadītājs Juris Eksts. Svētku organizēšana nebūtu iespējama bez neskaitāmu brīvprātīgo atbalsta gan šeit, Īrijā, gan Latvijā, kuri šo desmit gadu laikā ir ieguldījuši nenovērtējamu darbu, lai svētki varētu notikt katru gadu un priecētu ne tikai Īrijā dzīvojošo latviešu kopienu, bet arī vietējos iedzīvotājus un Dublinas pilsētas viesus.

5


Desmit gadu laikā šis kultūras pasākums no neliela koncerta ir izvērties par svētkiem vairāku dienu garumā, kopā pulcinot latviešu kopienu no visām Īrijas malām un piedāvājot visplašāko pasākumu programmu pašā Dublinas centrā — vēsturiskajā "Temple Bar" kvartālā. Latviešu kultūras svētki Īrijā tika veidoti ar mērķi latviskās piederības stiprināšanai starp tautiešiem svešumā, veicinot arī kopienas aktīvāku līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, savu sakņu apzināšanos un tradīciju uzturēšanu, taču vienlaikus svētki ļāva iepazīstināt plašāku Īrijas sabiedrību un tūristus ar latviešu kultūru, valodu, tradīcijām, tautastērpiem, dziesmām, dejām un tradicionālajiem ēdieniem. No 2011. līdz 2020. gadam Latviešu kultūras svētkos Īrijā piedalījušās 29 latviešu mākslinieciskās kopas un skolas no Īrijas un Ziemeļīrijas, 23 latviešu mākslinieciskās kopas no Latvijas, Lielbritānijas, Zviedrijas, Vācijas, Šveices un Kanādas, sešas igauņu un lietuviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas, latviešu hokeja komandas “Longford Hawks” delegācija no Īrijas, kā arī 33 latviešu amatnieki, mājražotāji un pārtikas produktu tirgotāji. Ideju par Latviešu kultūras svētku rīkošanu no Īrijas latviešu kopienas nu jau ir pārņēmuši latvieši Lielbritānijā, Vācijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs.

6

Vēlamies pateikt paldies! Vēlamies lielu paldies teikt ikvienam, kurš šo desmit gadu laikā ir atbalstījis, iedvesmojis un palīdzējis realizēt Latviešu kultūras svētkus Īrijā. Liels paldies visiem mūsu brīnišķīgajiem un talantīgajiem dalībniekiem, viņu ģimenēm, kolektīvu vadītājiem, svētku atbalstītājiem Īrijā un ārpus Īrijas! No 2011. līdz 2020. gadam Latviešu kultūras svētkus Īrijā un saistībā ar tiem notiekošos pasākumus organizējuši: Inguna Grietiņa-Dārziņa, Santa Siliņa, Indra Jākobsone, Juris Eksts, Klodīna Marija (Claudine Murray), Pēteris Kārlis Elferts, Anta Spunde, Rita Zālīte, Vija Buša, Didzis Vilcāns, Baiba Kalniņa, Pēteris Kļaviņš, Maruta Kaire, Solveiga Slaidiņa, Uģis Daņiļēvičs, Elita Baltaiskalna, Evita Zilgme, Dace Skudra, Sandra Bondarevska,

Ilze Barkus, Iveta Lekstīte, Elīna Dimante, Inita Danne, Signis Jaunzems, Rolands Kokins, Inga Zvirgzdiņa, Laura Zemvalde, Kaspars Ābrams, Baiba Lauze, Sanita Ausēja, Liene Eškina, Kaspars Bergšteins. No 2011. Līdz 2020. gadam Latviešu kultūras svētkus Īrijā atbalstījuši: Latviešu biedrība Īrijā, Latviešu biedrības Īrijā koris ”eLVé”, Latvijas Republikas vēstniecība Īrijā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas atbalstu. Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Latvijas Simtgades birojs, “Temple Bar Company” un Dublinas pilsētas dome, Eiropas Latviešu apvienība (ELA), Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL), Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas vēstniecības Īrijā, latviešu uzņēmēji Latvijā un Īrijā.


No 2011. līdz 2020. gadam Latviešu kultūras svētkus Īrijā ar savu klātbūtni pagodinājuši īpašie viesi: Dublinas pilsētas mērs Niša O’Muiri (Naoise Ó Muirí) un Dublinas pilsētas mērijas pārstāvji (2011. un 2013. gadā), Dublinas pilsētas mērs Ošins Kvins (Oisìn Quinn) (2014), Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Īrijā Pēteris Kārlis Elferts (2009—2013), Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Īrijā Gints Apals (2013—2017), Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis (kopš 2017. gada), Lietuvas Republikas vēstnieks Īrijā Egidijs Meilūns, Igaunijas Republikas vēstniece Īrijā Kristi Karelsone, “Temple Bar Company” izpilddirektors Martins Hārts (Martin Harte), “Temple Bar Company” priekšsēdētājs Noels Dempsijs (Noel Dempsey), Latvijas Republi-

kas kultūras ministre Dace Melbārde (2013—2019), Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte un speciāliste Aiga Vasiļevska, Valsts izglītības satura centra vecākā referente Rita Platpere, ELA priekšsēdis Aldis Austers, ELA mākslinieciskās padomes pārstāvji Inguna Grietiņa-Dārziņa, Marks Opeskins, Lilija Zobens, Ilmārs Millers, Andra Baltmane, Laura Šmideberga, Dziesmu un Deju svētku (2018) izpilddirektore Eva Juhņēviča, virsdiriģente Agita Ikauniece, virsdiriģente Aira Birziņa, virsvadītāja Ilze Mažāne, Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava, trio “Šmite. Kārkle. Cinkus”, māsas Dimantas, aktrise Marija Bērziņa, režisors Pēteris Krilovs, režisore Dzintra Geka, mūziķis un režisors Aigars Grauba, Rasma Pīpi-

ķe, LU pētniece Inta Mieriņa, TV personība un mūziķis Roberts Meloni. No 2011. līdz 2020. gadam Latviešu kultūras svētkus Īrijā atbalstījuši un tajos piedalījušies amatnieki, mājražotāji un pārtikas produktu tirgotāji: Māra Tutāne, Andra Pavlovska, Alla Klētniece, Vita Sils, Līga un Aleksandrs Petrovi, Mareks Pētersons, Sandra Rozīte, Anrijs Gorbants, Skaidrīte Berga, Ināra Poča, Sanita Vecbrāle, Danuta un Andris Magdenko, Rolands Kokins, Dita Lasmane-Slišāne, Ilze un Vitauts Barkusi, Vēsma Rītiņa, Gunta Bukovska, Mārtiņš Punculis, Igors Ažgiņš, Daira Lāce, Liāna Goldštrema, Latvijas Pensionāru iespēju centrs, Elīna Soma, Dumitru Moisei, Eva Jansone, Vēsma Silova, Inga Matuzele, Rima Alisauskiene, “Amber”, Vitalija Vilke, Tīu Līsa Keranena (Tiiu-Liisa Keranen), Ineta Beljana (Beljan) un “Sergevi”.

7


• Londonas latviešu koris (Londona, Lielbritānija) — diriģente Lilija Zobens, • Straumēnu jauktais koris (Rugbija, Lielbritānija) — diriģents Ziedonis Āboliņš, • deju kopa “Kamoliņš” (Līdsa, Lielbritānija) — vadītājs Māris Pūlis, • folkloras kopa “Dūdalnieki” (Līdsa, Lielbritānija) — vadītājs Raimonds Dāle. f Pasākumu organizēja LBĪ koris ”eLVé” sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Īrijā, Latviešu biedrību Īrijā, Īrijas Latviešu skolu asociāciju, portālu Baltic-ireland.eu un avīzi “Sveiks”. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa, Anta Spunde, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Baiba Kalniņa, Kārlis Briedis, Mārcis Kalniņš un Maruta Kaire. 2011. gads — pirmā Latviešu kultūras diena Īrijā Pirmā Latviešu kultūras diena Īrijā bija organizēta 2011. gada 7. maijā ar Latviešu biedrības Īrijā kora “eLVé” un Latvijas vēstniecības Īrijā atbalstu, un svētku koncerts notika Īrijas tradicionālo mākslu centrā “Clasać”. f 2011. gadā kultūras dienā piedalījās latviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas: • koris ”eLVé”, • bērnu vokālā grupa “Mazais Letiņš”, • Ģitāras studija, • TDK ”Karbunkulis”. f Kā īpašie viesi svētkos piedalījās jauniešu TDK ”Dzīpars” ar vadītāju Renāti Lindi no Rīgas. f Svētku idejas autori un kustības attīstītāji Īrijā — Latviešu biedrības Īrijā valdes priekšsēdētāja Inguna Grietiņa-Dārziņa un Latvijas Republikas pilnvarotais vēstnieks Īrijā Pēteris Kārlis Elferts ar kundzi Antu Spundi. 2012. gads — kora “eLVé” jubilejas koncerts 2012. gadā Latviešu kultūras diena Īrijā tika aizstāta ar LBĪ kora “eLVé” lielkoncertu 5. maijā Īrijas tradicionālo mākslu centrā “Clasać”. Koris 2012. gadā atzīmēja piekto darbības jubileju. f Jubilejas koncerta viesi: • Vīlandes zvanu ansamblis (Latvija) — vadītāja Elīna Lūse, • Briseles latviešu koris (Brisele, Beļģija) — diriģente Gita Pāvila,

8

2013. gads — otrās Latviešu kultūras dienas Īrijā Otrās Latviešu kultūras dienas Īrijā tika rīkotas vairāku dienu garumā — no 2013. gada 2. līdz 5.maijam, un svētku programma tika izrādīta jau iepazītajā Īrijas tradicionālo mākslu centrā “Clasać”, Dublinas Rātsnamā (Dublin City Hall) un Dublinas vecpilsētā. Svētki sākās 2. maijā ar izstādes “Latvijas Dziesmu un Deju svētku brīnums” atklāšanu Dublinas Rātsnamā, savukārt 3. maijā tika atvērta latviešu nedēļas nogales skoliņu Īrijā izstāde “Latvju raksti” kultūras centrā “Clasać”. Latvijas Nacionālā kultūras centra direktores vietniece Signe Pujāte un diasporas speciāliste Aiga Vasiļevska aicināja svētku dalībniekus un interesentus uz informatīvu semināru un diskusiju par 2013. gadā gaidāmajiem Dziesmu un Deju svētkiem Rīgā. Latviešu biedrības Īrijā teātra studija “Cita bedre” piedāvāja noskatīties teātra uzvedumu “Mans Imants Ziedonis”, vēlāk norisinājās deju lielkoncerts un danču vakars kopā ar Īrijas latviešu ģimenes muzikālo grupu “Kreicbergi” un DJ Rūdi. Svētki turpinājās 4. maijā ar pirmo svētku dalībnieku gājienu Dublinas vecpilsētā, amatnieku tirdziņu un beidzās ar brīvdabas noslēguma koncertu un dančiem Dublinas vecpilsētas krodziņā “Porterhouse”. f Dalībnieki 2013. gada svētkos • viesu mākslinieciskās kopas: · TDK “MiLaDeko” (Minstere, Vācija) — vadītāja Lauma Leišovnika,


· TDK “Londona dejo” (Londona, Lielbritānija) — vadītāja Andra Zobens-Īsta, · TDK “Nebēda” (Balvi, Latvija) — vadītājs Agris Veismanis; · Šveices latviešu kora diriģents Raitis Grigalis; • latviešu mākslinieciskās kopas un mūziķi no Īrijas: · LBĪ koris “eLVè” (Dublina) — diriģente Inguna Grietiņa-Dārziņa, · LBĪ mūzikas studija “Mazais Letiņš” (Dublina) — vadītāja Inguna Grietiņa-Dārziņa · LBĪ teātra studija “Cita bedre” (Dublina) — vadītāja Baiba Kalniņa, · BDK “Taurenītis” (Limerika) — vadītāja Anita Šuplinska, · BDK “Dzirnaviņas” (Dublina) — vadītāja Digna Miščenko, · TDK “Karbunkulis” (Dublina) — vadītāja Solveiga Slaidiņa, · TDK “Nemiers” (Limerika) — vadītāja Aiga Kunicka, · grupa “Kreicbergi” un DJ Rūdis; • latviešu skolas no Īrijas: · LBĪ skola”Saulgriezīte” (Dublina), · LBĪ skola “Sauleszaķēns” (Portlīša), · LBĪ skola un jauniešu apvienība “Impulss” (Navana), · LBĪ skola ”Ābolītis” (Droheda); • hokeja klubs “Longford Hawks”.

f 2013. gada svētku īpašie viesi: • Dublinas pilsētas mērs Niša O’Muiri (Naoise Ó Muirí), • “Temple Bar Company” izpilddirektors Martins Hārts (Martin Harte), • Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, • Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, • Latvijas Nacionālā kultūras centra speciāliste Aiga Vasiļevska, • Dziesmu svētku virsdiriģente Agita Ikauniece, • Dziesmu svētku virsvadītāja Ilze Mažāne. f Svētkus organizēja LBĪ koris ”eLVé” sadarbībā ar Latvijas Republikas vēstniecību Īrijā, “Temple Bar Company” un Dublinas domi, kā arī ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā kultūras centra, portāla “Baltic-Ireland” un kompānijas “Sergevi” atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa-Dārziņa, Anta Spunde, Pēteris Kārlis Elferts, Rita Zālīte, Vija Buša, Didzis Vilcāns, Baiba Kalniņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Maruta Kaire, Santa Siliņa, Pēteris Kļaviņš, Solveiga Slaidiņa un Klodīna Marija (Claudine Murray). 2014. gads — trešie Latviešu kultūras svētki Īrijā Trešo Latviešu kultūras svētku programma 2014. gadā tika organizēta un veltīta Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas popularizēšanai un jau ierasti notika Dublinas vecpilsētā. Svētki norisinājās vienas dienas garumā, taču kopā pulcēja svētku dalībniekus ne tikai no Īrijas un Ziemeļīrijas latviešu kopienām, bet arī citām Eiropas valstīm. 2014. gada svētki tika organizēti pēc “Rīgai 800” svinību koncepta, kas piedāvāja svētku programmu izbaudīt deviņos dažādos radošajos kvartālos visā "Temple Bar" teritorijā, piemēram, latviešu korus varēja klausīties radošajā kvartālā “Rīga dzied”, dejotāji dejoja kvartālā “Rīga dejo”, dažādas radošas un mākslinieciskas aktivitātes visai ģimenei notika kvartālā “Rīga rada”, latviešu ēdienus varēja nobaudīt kvartālā “Rīga ēd”. Pirmo reizi svētku laikā tika organizēts grandiozs latviešu amatnieku un mājražotāju izstrādājumu tirdziņš, kas piesaistīja lielu vietējo iedzīvotāju un pilsētas viesu uzmanību.

9


f 2014. gada svētku dalībnieki • viesu mākslinieciskās kopas: · TDK “Zibenītis” (Stokholma, Zviedrija), vadītāja Jolanta Strazdiņa, · postfolkloras kopa “Austrumkalns” (Londona, Lielbritānija), vadītāja Karolīne Zobens-Īsta; • latviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas: · LBĪ koris “eLVé”, · LBĪ mūzikas studija “Mazais Letiņš”, · BDK “Taurenītis”, · BDK “Dzirnaviņas”, · TDK “Karbunkulis”; • latviešu skolas no Īrijas: · LBĪ skola”Saulgriezīte” (Dublina), · LBĪ skola “Sauleszaķēns” (Portlīša), · LBĪ skola un jauniešu apvienība “Impulss” (Navana), · LBĪ skola “Ābolītis” (Droheda), · skola “Graudiņš” (Kaslbāra). f Īpašais viesis 2014. gada svētkos bija Dublinas pilsētas mērs Ošins Kvins (Oisìn Quinn). f 2014. gadā svētkus organizēja Latviešu biedrība Īrijā sadarbībā ar Latvijas Republikas vēstniecību Īrijā un “Temple Bar Company”, kā arī ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Latvijas uzņēmēju atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa, Rita Zālīte, Vija Buša, Didzis Vilcāns, Baiba Kalniņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Maruta Kaire, Santa Siliņa, Pēteris Kļaviņš, Uģis Daņiļēvičs, Evita Zilgme un Klodīna Marija (Claudine Murray).

10

2015. gads — ceturtie Latviešu kultūras svētki Īrijā Ceturtie Latviešu kultūras svētki Īrijā tika svinēti no 30. aprīļa līdz 4. maijam. Pirmo reizi svētku norises vēsturē pasākumi tika rīkoti arī ārpus Dublinas ar ielu koncertiem Karlovā un Limerikā. Svētkus, uzrunājot sanākušos, atklāja Latvijas vēstnieks Īrijā Gints Apals un svētku rīcības komitejas priekšsēdētāja Inguna Grietiņa-Dārziņa. Ar Latvijas Kultūras ministrijas, Kultūrkapitāla fonda, Pasaules Brīvo latviešu apvienības, Latviešu biedrības Īrijā (LBĪ) un vēstniecības atbalstu Dublinā ar divām viesizrādēm piedalījās Latvijas Nacionālais teātris, izrādot Džeimsa Džoisa lugas “Mollija saka: jā” iestudējumu, kurā galveno lomu atveidoja aktrise Marija Bērziņa. Īrijas filmu institūtā Dublinā demonstrēja Signes Baumanes animācijas filmu pieaugušajiem “Akmeņi manās kabatās”. Tas bija stāsts par piecām dzimtas sievietēm, ģimenes noslēpumiem, mīlestību un laulību, cīņu ar dzīves pārbaudījumiem. Savukārt bērniem tika organizēta animācijas meistarklase, kuras laikā no plastilīna veidoja animācijas filmas varoņus. Svētku laikā ikvienam bija iespēja apskatīt fotoizstādi “Sports Latvijā”, kas iepazīstināja ar Latvijas sporta vēsturi un Latvijas sportistu sasniegumiem Eiropas un pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Izstādi papildināja dokumentāla vēsturiska filma par olimpisko


kustību Latvijā “Olimpiskās balsis un atbalsis”. Tika organizēta meistarklase, gatavojoties Eiropas Latviešu kultūras svētkiem (ELKS) Briselē, kas veidoti pēc Īrijas Latviešu kultūras svētku modeļa. Priekšnesumus svētku laikā sniedza folkmūzikas trio “Šmite. Kārkle. Cinkuss.”, koris “Madona” no Latvijas un individuālie dziedātāji. Svētkos tika rīkots pirmais “Jaunatnes forums”, notika latviešu mākslas studijas “Dzintars” darbu izstāde, svētku dievkalpojums, pasākumi ģimenēm un bērniem, Latvijas ražotāju pārtikas produktu degustācija un amatnieku darbu tirdziņš. Lielu uzmanību, kā vienmēr, guva svētku dalībnieku gājiens pa Dublinas vecpilsētas ielām un noslēguma koncerts. Vakara turpinājumā ikviens bija aicināts uz latviešu karaokes vakaru un svinībām neformālā gaisotnē “Czech Inn” krodziņā Dublinas centrā. Svētku noslēgumā 3. maija vakarā Īrijas Nacionālajā koncertzālē koncertu sniedza viens no Eiropas labākajiem profesionālajiem kamerkoriem — Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. Koris izpildīja latviešu komponistu Ērika Ešenvalda un Pētera Vaska, kā arī ārzemju komponistu Rahmaņinova, Baha, Nīsteda, Hilborga un Ligeti skaņdarbus. f 2015. gada svētku īpašie viesi • Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava, • Dziesmu svētku virsdiriģente Agita Ikauniece, • ELA priekšsēdis Aldis Austers un ELA mākslinieciskās padomes pārstāvji, • Dublinas pilsētas mērijas pārstāvis, • trio “Šmite. Kārkle. Cinkus”, • aktrise Marija Bērziņa, • režisors Pēteris Krilovs. f 2015. gada svētku dalībnieki • viesu mākslinieciskās kopas: · jauktais koris “Madona” (Madona, Latvija), diriģents Jānis Rijnieks, · vidējās paaudzes TDK “Baloži” (Baloži, Latvija), vadītājs Mārtiņš Ezeriņš; • latviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas: · LBĪ koris “eLVé”, · LBĪ mūzikas studija “Mazais Letiņš”, · jauniešu koris “LABKĪ”, · BDK “Taurenītis”, · BDK “Dzirnaviņas”, · BDK”Sauleszaķēns”,

· TDK “Karbunkulis”, · TDK “Rudzupuķe”, · TDK “Nemiers”; • latviešu skolas no Īrijas: · LBĪ skola “Saulgriezīte” (Dublina), · LBĪ skola “Sauleszaķēns” (Portlīša), · LBĪ skola un jauniešu apvienība “Impulss” (Navana), · LBĪ skola “Ābolītis” (Droheda), · skola “Pasaciņa” (Svorda), · skola “Dzintars” (Karlova). f Ceturtos Latviešu kultūras svētkus Īrijā organizēja Latviešu biedrība Īrijā sadarbībā ar Latvijas Republikas vēstniecību Īrijā un “Temple Bar Company”, kā arī ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā kultūras centra un Latvijas uzņēmēju atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa, Vija Buša, Elita Baltaiskalna, Didzis Vilcāns, Baiba Kalniņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Maruta Kaire, Santa Siliņa, Pēteris Kļaviņš, Uģis Daņiļēvičs, Evita Zilgme, Elīna Dimante, Dace Skudra un Klodīna Marija (Claudine Murray). 2016. gads — piektie Latviešu kultūras svētki Īrijā Piektie Latviešu kultūras svētki Īrijā norisinājās divu dienu garumā — no 2016. gada 30. aprīļa līdz 1. maijam— Īrijas tradicionālo mākslu centrā “Clasać” un Dublinas vecpilsētā. Svētku laikā notika tikšanās ar Latvijas Republikas kultūras ministri Daci Melbārdi un ministre viesojās LBĪ Navanas skolā “Impulss”. Organizāciju vadītājiem un biedriem bija iespēja apmeklēt pilsoniskās līdzdalības semināru Dublinā, kurā piedalījās režisore Dzintra Geka, mūziķis un režisors Aigars Grauba un Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Rasma Pīpiķe, savukārt jauniešiem tika organizēta radošā pēcpusdiena. Priekšnesumus sniedza svētku viesi — Neretas sieviešu vokālais ansamblis “Kadence” un Pāvilostas pilsētas amatierteātris ar izrādi “Latvieša sapnis”. “Maija umurkumurs” un pavasara gadatirgus Dublinas vecpilsētā vienkopus pulcēja ne tikai svētku dalībniekus no visas Īrijas, bet arī vietējos iedzīvotājus un tūristus. Ar priekšnesumiem uzstājās latviešu mākslinieciskās kopas un latviešu skoliņas no Īrijas, tika organizētas spēles ģimenēm un bērniem, tirdziņā bija ie-

11


spēja iegādāties amatnieku gatavotās preces un degustēt latviešu ēdienus. Vakara noslēgumā norisinājās latviešu karaoke un latviešu danči ar “Māsām Dimantām” Dublinas krodziņā “Czech Inn”. f 2016. gada svētku dalībnieki • viesu mākslinieciskās kopas: · Neretas sieviešu vokālais ansamblis “Kadence” (Nereta, Latvija), vadītāja Ginta Gudjāne, · Pāvilostas pilsētas amatierteātris (Pāvilosta, Latvija), vadītāja Marita Horna, · trio “Māsas Dimantas” (Rīga, Latvija); • latviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas: · LBĪ koris “eLVé”, · LBĪ mūzikas studija “Mazais Letiņš”, · Portlīšas sieviešu ansamblis, · BDK “Taurenītis”, · BDK “Dzirnaviņas”, · BDK”Sauleszaķēns”, · BDK “Sienāzītis”, · TDK “Karbunkulis”, · TDK “Rudzupuķe”, · TDK “Nemiers”, · TDK ”Varavīksne”, • latviešu skolas no Īrijas: · LBĪ skola”Saulgriezīte” (Dublina), · LBĪ skola “Sauleszaķēns” (Portlīša), · LBĪ skola un jauniešu apvienība “Impulss” (Navana), · skola ”Pasaciņa” (Svorda), · skola ”Dzintars” (Karlova).

12

f 2016. gada svētku īpašie viesi: • LR kultūras ministre Dace Melbārde, • “Temple Bar Company” priekšsēdētājs Noels Dempsijs (Noel Dempsey), • režisore Dzintra Geka, • mūziķis un režisors Aigars Grauba, • Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Rasma Pīpiķe, • Īrijas igauņu deju kopa ”Iiris” (Dublina). f Piektos Latviešu kultūras svētkus Īrijā organizēja Latviešu biedrība Īrijā ar “Temple Bar Company”, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un latviešu uzņēmēju Īrijā atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Maruta Kaire, Santa Siliņa, Pēteris Kļaviņš, Uģis Daņiļēvičs, Dace Skudra, Elīna Dimante, Klodīna Marija (Claudine Murray), Sandra Bondarevska, Ilze Barkus un Iveta Lekstīte, Iveta Ozola-Cīrule. 2017. gads — sestie Latviešu kultūras svētki Īrijā Sestie Latviešu kultūras svētki Īrijā notika no 27. līdz 30. aprīlim — četru dienu garumā. Šajā gadā svētki tika paplašināti un rīkoti ar nosaukumu “Reģionālie kultūras svētki Britu salās Latvijas simtagadei”, kas notika saistībā ar Reģionālajiem kultūras svētkiem Eiropā, gatavojoties 2018. gada Latvijas Dziesmu un Deju svētkiem. Pirmo reizi svētkos piedalījās rekordliels dalībnieku skaits, kopā pulcējot 630 dalībniekus no 24 mākslinieciskajām kopām un skolām no Latvijas, Īrijas un Lielbritānijas. Svētku atklāšanas ceremonija sākās ar Latvijas karoga pacelšanu iniciatīvā “Karoga ceļš Latvijas simtgadei”. Šī iniciatīva tika sākta pirms Latvijas simtgades svinībām, kuras laikā īpašs valsts karogs un vēlējumu grāmata apceļoja tautiešus pasaulē. Ar karoga ceļu un īpašo stāstu klātesošos iepazīstināja Zane un Mārtiņš Puncuļi. Pēc svētku uzrunām izskanēja viesu kopu koncerts. Svētku laikā notika arī Īrijas latviešu “Stāstu segas” prezentācija — unikāla lielformāta tekstilmozaīkas sega, kas tika dāvāta Latvijai simtgadē. Šo projektu Īrijā organizēja Zane Kažotniece, un tajā ar saviem darbiņiem piedalījās latviešu skoliņu skolēni no visas Īrijas. Koru virsdiriģentu un deju kopu virsvadītāju vadībā svētkos notika mēģinājumi-meistarklases, gatavojoties 2018. gada Dziesmu un Deju


svētkiem, kuras vadīja Aira Birziņa, Ilmārs Millers, Inguna Grietiņa-Dārziņa, Lilija Zobens un Andra Baltmane. Interesentiem bija iespēja apmeklēt Eiropas Latviešu apvienības rīkoto semināru “[ie]dRosme” un Eiropas latviešu kongresa prezentāciju, ko vadīja Inguna Grietiņa-Dārziņa, Diasporas un migrācijas centra pētnieces Intas Mieriņas pētījuma prezentāciju par diasporu, Latvijas Nacionālā kultūras centra semināru par Dziesmu un Deju svētkiem Latvijā, kuru vadīja svētku izpilddirektore Eva Juhņēviča, un etnomuzikologa Ilmāra Pumpura lekciju par tautas mūziku. Svētki turpinājās Dublinas vecpilsētā ar jau tradicionālo svētku dalībnieku gājienu un Lielkoncertu. Vecpilsētas ielās tika rīkoti Baltā galdauta svētki ar latviešu ēdienu degustāciju, notika amatnieku un latvisko gardumu tirdziņš, aktivitātes ģimenēm, brīvais mikrofons bērniem, teātra izrāžu maratons, jauniešiem bija iespēja pulcēties “Jauniešu teltī” ar Mārtiņu Punculi un māklsinieci Rutu Čepuli. Amatnieku meistarklasēs varēja apgūt trejdekšņu darināšanu un koka karošu grebšanu. Svētku noslēgumā norisinājās latviešu karaoke krodziņā “Czech Inn” un latviešu danču vakars ar “Hāgenskalna muzikantiem” krodziņā “Bad Bobs”. f 2017. gada svētku dalībnieki • viesu mākslinieciskās kopas: · sieviešu koris “Resono” (Mārupe, Latvija), diriģente Irēna Račevska, · senioru TDK ”Baltābele” (Garkalne, Latvija), vadītāja Liene Gailāne, · Rundāles novada teātra studija “Savējie” (Rundāle, Latvija), vadītāja Lilita Lauskiniece, · “Hāgenskalna muzikanti” (Rīga, Latvija), vadītājs Ilmārs Pumpurs, · Apvienotais Londonas un Straumēnu latvie-

šu koris (Londona un Straumēni, Lielbritānija), diriģente Lilija Zobens, · folkloras kopa “Dūdalnieki” (Līdsa, Lielbritānija), vadītājs Raimonds Dāle, · deju kopa “Kamoliņš” (Līdsa, Lielbritānija), vadītājs Māris Pūlis; • latviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas: · LBĪ koris “eLVè”, · LBĪ mūzikas studija “Mazais Letiņš”, · Portlīšas skolas “Sauleszaķēns” ansamblis, · Portlīšas sieviešu ansamblis, · BDK “Taurenītis”, · BDK “Dzirnaviņas”, · BDK ”Sauleszaķēns”, · BDK “Sienāzītis”, · TDK “Karbunkulis”, · TDK “Nemiers”, · TDK ”Varavīksne”, · Īrijas krievu skola-studija; • latviešu skolas no Īrijas: · LBĪ skola “Saulgriezīte” (Dublina), · LBĪ skola “Sauleszaķēns” (Portlīša), · LBĪ skola “Jumītis” (Vaterforda), · LBĪ skola ”Burtiņš” (Droheda), · skola “Graudiņš” (Meijo). Svētku Lielkoncerta režisore — Andra Baltmane. f 2017. gada svētku īpašie viesi: • Dziesmu un Deju svētku izpilddirektore Eva Juhņēviča, • “Temple Bar Company” izpilddirektors Martins Harte (Martin Harte) un viņa vietniece • • Klodīna Marija (Claudine Murray), • Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa, • LU pētniece Inta Mieriņa. f Sestos Latviešu kultūras svētkus Īrijā organizēja Latviešu biedrība Īrijā ar “Temple Bar Company”, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā kultūras centra, Eiropas Latviešu apvienības, Latviešu Nacionā-

13


lās padomes Lielbritānijā un latviešu uzņēmēju Īrijā atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa-Dārziņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Maruta Kaire, Santa Siliņa, Pēteris Kļaviņš, Dace Skudra, Elīna Dimante, Klodīna Marija (Claudine Murray), Ilze Barkus, Iveta Lekstīte, Inita Danne, Ruta Čepule un Signis Jaunzems, Iveta Ozola-Cīrule. 2018. gads — septītie Latviešu kultūras svētki Īrijā Septītie Latviešu kultūras svētki Īrijā notika 2018. gada 7. maijā ar nosaukumu “Baltijas diena”, atzīmējot Baltijas valstu simtgades svinības, un tika rīkoti kopā ar Īrijas lietuviešu un igauņu kopienām Dublinas vecpilsētā. Svētku laikā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kolektīvi iepriecināja apmeklētājus ar dziesmu un deju priekšnesumiem, iepazīstināja ar Baltijas valstu vēsturi, kultūru un tradīcijām, kā arī ikvienam bija iespēja nogaršot visu trīs valstu nacionālos ēdienus un apmeklēt amatnieku un mājražotāju darinājumu tirdziņu. Vecpilsētas laukumā bija sarīkota Baltijas valstu danču apguves meistarklase, bet svētku noslēgumā dalībniekus aicināja uz karaokes vakaru. Svētku laikā rīkots arī gardēžu pasākuma “Kūka Latvijas simtgadei” fināls, kas notika Klontarfas pilī un ko vadīt ieradās spilgtā Latvijas TV personība un mūziķis Roberto Meloni. Kūku cepēju konkurss, kurš Īrijā notika trīs kārtās, ieguva milzu atsaucību, un par konkursa uzvarētāju žūrija pasludināja Kristoferu Lauzi un viņa gatavoto kūku. f 2018. gada svētku dalībnieki • Igaunijas pārstāvji: · folkloras kopa “Suits & Kool”, · deju kopa “Iris”; • Latvijas pārstāvji: · LBĪ koris “eLVé”, · koris “Daugaviete” (Ķekava), · TDK “Varavīksne (Longforda), · bērnu deju ansamblis “Sienāzītis” (Longforda), · latviešu skola “Sauleszaķēns” (Portlīša); • Lietuvas pārstāvji: · mūzikas kopa “Trio”, · deju kopa “Raskila”, · deju kopa “Leliuma”, · lietuviešu skoliņas Īrijā “Dublin March 11“

14

un ”Four Winds”. f 2018. gada svētku īpašie viesi: • Latvijas Republikas vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis, • Lietuvas Republikas vēstnieks Īrijā Egidijs Meilūns, • Igaunijas Republikas vēstniece Īrijā Kristi Karelsone, • TV šova vadītājs mūziķis Roberts Meloni, • VISC vecākā referente Rita Platpere. f Septītos Latviešu kultūras svētkus Īrijā organizēja Latviešu biedrība Īrijā un Latvijas Republikas vēstniecība Īrijā ar “Temple Bar Company”, Lietuvas Republikas vēstniecības Īrijā, Igaunijas Republikas vēstniecības Īrijā, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Baltijas valstu uzņēmēju Īrijā atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa-Dārziņa, Katrīna Līdaka, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Santa Siliņa, Rolands Kokins, Klodīna Marija (Claudine Murray), Inga Zvirgzdiņa, Laura Zemvalde, Kaspars Ābrams, Baiba Lauze. 2019. gads — astotie Latviešu kultūras svētki Īrijā Astotie Latviešu kultūras svētki Īrijā notika 2019. gada 6. maijā. Šie svētki aizvadīti Eiropas latviešu kultūras svētku zīmē un bija kā ieskaņu pasākums grandiozākajiem kultūras svētkiem Īrijā — Eiropas latviešu kultūras svētkiem (ELKS2) 2019. gada jūnijā. Šajos svētkos pirmo reizi piedalījās teju visas latviešu mākslinieciskās kopas un skolas Īrijā,


un svētku laikā tika saņemts ierosinājums Latviešu kultūras svētkus Īrijā organizēt kā Īrijas latviešu lielāko kultūras pasākumu, kurā pēc iespējas piedalītos visi Īrijas un Ziemeļīrijas latviešu kolektīvi. Svētku atklāšana iesākās ar svētbrīdi un svinīgajām uzrunām, ko teica Latvijas Republikas vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis un svētku rīcības komitejas priekšsēdētāja Inguna Grietiņa-Dārziņa. Vēstniecība rīkoja svētku viesu, Ventspils Latviešu biedrības un Latviešu biedrības Īrijā pārstāvju tikšanos ar vēstnieku Jāni Sīli un vēstnieka padomnieci Edīti Medni. Vēsniecība ar LR Ārlietu ministrijas atbalstu rīkoja interesantu pasākumu — latviešu kāpienu Svētā Patrika kalnā, kurā piedalījās ne tikai vēstniecības darbinieki, bet arī latviešu kopienas pārstāvji un jauktā kora “Kaiva” (Ventspils, Latvija) dalībnieki, kuri Īrijā viesojās Latviešu kultūras svētku laikā. Kalna galā tika izritināts Latvijas karogs un kopā dziedāta Latvijas himna. Pēc tam pasākuma dalībnieki sanāca uz Baltā galdauta svētku pikniku kalna pakājē. Dublinas vecpilsētā priekšnesumus sniedza mākslinieciskās kopas un latviešu skoliņas no Īrijas, aizraujošu koncertprogrammu bija sagatavojuši viesi no Ventspils jauktā kora “Kaiva”, izpildot dziesmas no rokoperas “Lāčplēsis” un kinofilmas “Vella kalpi”. Svētku laikā norisinājās latviešu danču apguves meistarklases, ikvienam bija iespēja apmeklēt amatnieku darinājumu tirdziņu, nogaršot latviešu ēdienus, kā arī apmeklēt Latvijas vēstniecības informatīvo stendu. Svētki neformālā gaisotnē turpinājās krodziņā “Lundy Foot”. f 2019. gada svētku dalībnieki • Viesu mākslinieciskā kopa — jauktais koris ”Kaiva” (Ventspils, Latvija); • latviešu mākslinieciskās kopas no Īrijas: · LBĪ koris “eLVé”, · LBĪ jauniešu koris “LABKĪ”, · LBĪ Henrija Brūvera ģitāras studija, · BTDK “Dzirnaviņas”, · BTDK “Taurenītis”, · BTDK “Sienāzītis”, · TDK “Karbunkulis”, · TDK “Nemiers”, · TDK “Varavīksne”, · TDK “Rietumkrasts”; • latviešu skolas no Īrijas: · LBĪ skola “Saulgriezīte” (Dublina),

· LBĪ skola “Sauleszaķēns” (Portlīša), · LBĪ skola un jauniešu apvienība “Impulss” (Navana), · LBĪ skola “Kamenīte” (Limerika), · LBĪ skola “Ābolītis” (Droheda), · skola “Graudiņš” (Meijo). f 2019. gada svētku īpašais viesis — Latvijas Republikas vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis. f Astotos Latviešu kultūras svētkus Īrijā organizēja: Latviešu biedrība Īrijā ar Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā, “Temple Bar Company”, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un latviešu uzņēmēju Īrijā atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa-Dārziņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Santa Siliņa, Rolands Kokins, Klodīna Marija (Claudine Murray), Inga Zvirgzdiņa, Laura Zemvalde, Liene Eškina un Baiba Kalniņa. 2020. gads — devītie Latviešu kultūras svētki Īrijā 2020. atmiņās paliks kā gads, kad pasauli paralizēja Covid-19 pandēmija, dažādi ierobežojumi un lokdauns jeb, kā latviski to ieteica dēvēt, mājsēde. Pulcēšanās nebija iespējamas, pasākumus atcēla, līdz ar to tika pieņemts lēmums devītos Latviešu kultūras svētkus organizēt virtuālā vidē. Tika ieguldīts milzu darbs un kopā savākta informācija par visiem iepriekšējiem kultūras svētkiem, lai izveidotu svētku vēstures aprakstu ar plašu fotogaleriju, kas apskatāma “Facebook” vietnē. f 2020. gada svētku īpašie viesi: • jauniešu koris ”Mīts” (Rīga, Latvija), diriģente Irīna Švarcbaha, • TDK “Vainadziņš” (Hamiltona, Kanāda), vadītājs Rinalds Eglītis. f 2020. gada svētku dalībnieki: visi, kuri dalījās ar saviem atmiņu foto un video “Facebook” platformā un bija 2011. — 2019. gada Latvijas kultūras svētku Īrijā dalībnieki. f Devītos Latviešu kultūras svētkus Īrijā — virtuālajā vidē— organizēja Latviešu biedrība Īrijā ar Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā un “Temple Bar Company” atbalstu. f Svētku organizatori: Inguna Grietiņa-Dārziņa, Juris Eksts, Indra Jākobsone, Santa Siliņa, Klodīna Marija (Claudine Murray), Inga Zvirgzdiņa, Laura Zemvalde, Liene Eškina, Ruta Čepule un Kaspars Bergšteins.

15


Turēsim Latviju savās sirdīs! Saruna ar Ingunu Grietiņu-Dārziņu • Latviešu biedrības Īrijā valdes priekšsēdētāja. • Koru “eLVé” un “LABKĪ” mākslinieciskā vadītāja. • Eiropas un Kanādas dziesmu svētku virsdiriģente. • Dziesmu un deju svētku kustības latviešiem pasaulē priekšsēdētāja. • Viena no Latviešu kultūras svētku Īrijā idejas autorēm un projekta vadītāja. • Ļoti patīk viedu cilvēku sabiedrība, no kuriem var iedvesmoties. • Mīļākā vieta Latvijā — Sēlija. • Mīļākā latviešu dziesma — ”Lec’ saulīte”. • Dēla Kristiāna mamma un divu mazbērnu — Olivera un Alises — vecmāmiņa. • Kopā ar ģimeni Īrijā dzīvo kopš 2006. gada.

— Pastāsti, kā radās ideja par latviešu kultūras svētku organizēšanu Īrijā? — Laikam jau jāsāk ar to, ka 2007. gadā LBĪ koris “eLVé” devās uz ASV, kur piedalījās Indianapoles Dziesmu svētkos, kas bija brīnišķīgs piedzīvojums mums visiem un iespēja satikt daudzus citus latviešu diasporas kolektīvus un dalībniekus. 2009. gadā koris “eLVé” viesojās Kanādas Dziesmu svētkos, kur radās iespēja gan redzēt, kā šāda mēroga svētki tiek organizēti, gan satikt daudzus latviešu diasporas pārstāvjus. Šī pieredze ļoti iedvesmoja, taču, no otras puses, likās, ka mums nekad nebūs iespēju šādus svētkus organizēt šeit, Īrijā, jo ASV un Kanādā šiem svētkiem ir jau vairāk nekā 60 gadu sena vēsture, svētku atbalstam gadu gaitā dibināti speciāli fondi un radīts stabils finansiālais pamats. Gadu vēlāk — 2010. gadā — tika organizēts kora “eLVé” koncerts divās daļās, kas notika “Mansion House” Dublinā. Koncertā kā viesi piedalījās latviešu deju kolektīvi un ansambļi, priekšnesumu sniedza latviešu teātra trupa, tika sarīkota arī neliela izstāde. Pēc koncerta, jau 2011. gadā, kādā sarunā ar Pēteri Kārli Elfertu, tā brīža Latvijas vēstnieku Īrijā, un viņa kundzi Antu Spundi es ieminējos

16

par latviešu kultūras svētku ideju, bet tūlīt arī pati piebildu, ka šāda mēroga pasākums mums laikam tomēr nebūs pa spēkam, galvenokārt jau finanšu līdzekļu trūkuma dēļ. Vēstnieks man atbildēja: “Inguna, tu tikko noorganizēji burvīgu kora koncertu divās daļās, kur piedalījās kori un deju kopas, kolektīvi no visas Īrijas, Dublinas mērs pagodināja ar uzrunu. Tas taču jau ir pamats kultūras svētkiem, turklāt tu to visu izdarīji bez milzīgiem finanšu līdzekļiem.”

Pateicoties tieši šai iedvesmojošajai sarunai ar vēstnieku, radās pārliecība, ka svētku ideja ir jāattīsta tālāk. Liels ieguldījums svētku idejas attīstīšanā bija arī vēstnieka kundzei Antai. Viņa, starp citu, dziedāja korī “eLVé”, un mēs viņu mēdzām dēvēt par mūsu “pelēko kardinālu”, jo, tieši pateicoties Antai, mums bija iespēja daudzas idejas un organizatoriskas svētku lietas apspriest ar vēstnieku neformālā gaisotnē. Vēstniecība bija ļoti atsaucīga un atbalstīja mūs, cik nu tas bija iespējams. Vēstnieka atbalsts un kontakti ļoti palīdzēja atrast un uzrunāt sadarbības partnerus, pavēra durvis jaunām iespējām.


Pēterim piemita tā unikālā īpašība pacelties līdz vajadzīgajam līmenim jebkurā situācijā, viņš spēja būt draugs jebkuram, atrast kopēju valodu ar ikvienu sarunbiedru vai sadarbības partneri. Viņā nebija ne kripatiņas tās vīzdegunības, ko dažkārt nākas novērot dažos augsta ranga ierēdņos, viņš vienmēr bija sasniedzams, draudzīgs un vienmēr no sirds ieinteresēts piedalīties un palīdzēt. Šāds savas valsts vēstnieka atbalsts bija nenoliedzami iedvesmojošs un palīdzēja ne tikai svētku organizēšanā, bet arī motivēja realizēt citas aktivitātes, piemēram, sākt darbu 3x3 nometnes organizēšanā Īrijā, latviešu skolu tīkla attīstīšanā. — Kā tika sameklētas svētku norises vietas? — 2011. gadā koris “eLVé” piedalījās ikgadējā labdarības pasākumā — tirdziņā “Bazaar”, ko Dublinā rīko vēstnieku kundzes. Ienākumi no šī tirdziņa tiek novirzīti dažādiem labdarības mērķiem. Šajā tirdziņā piedalījās arī Īrijas tradicionālo mākslu centra “Clasać” vadītāji, ar kuru starpniecību vēstnieks sarunāja norises vietu pašiem pirmajiem Kultūras svētkiem jeb, kā tie 2011. gadā tika dēvēti, Latviešu Kultūras dienai Īrijā. Pateicoties kora “eLVé” atpazīstamībai, piedaloties šajā tirdziņā un citos pasākumos Dublinā, bija jau radīts vizuāls priekšstats par to, kas mēs esam, ko mēs darām, un, kad vēstnieks ar kundzi uzrunāja “Clasać” centra vadītājus ar

svētku priekšlikumu, viņi bija ļoti ieinteresēti sadarboties. Interesanti, ka šis centrs iekārtojuma ziņā ļoti atgādināja Latvijas tradicionālos kultūras namus — ar skatuvi un skatītāju sēdvietām amfiteātra izkārtojumā. Dublinā šādus kultūras centrus ir ļoti pagrūti atrast. No 2013. gada mēs sākām sadarbību ar “Temple Bar Company” — organizāciju, kas rūpējas par Dublinas vecpilsētas uzturēšanu, kā arī sabiedriskās un kultūras dzīves attīstīšanu. Liels paldies par šo sadarbības iespēju atkal jāsaka tieši Pēterim Kārlim Elfertam, kurš uzrunāja mūsu jaunos sadarbības partnerus, kuri līdz pat šodienai ir vieni no mūsu lielākajiem atbalstītājiem. — Kā tu atceries gatavošanos svētkiem, kas bija pirmie šāda mēroga svētki latviešu kopienai Īrijā? — Organizējot pirmo Latviešu Kultūras dienu Īrijā, mēs nedomājām, ka tā ar laiku izvērtīsies par plašiem svētkiem, ko nu jau svinam vairāku dienu garumā. Sākotnēji mērķis bija pulcināt kopā mūsu pašu kolektīvus tikai no Īrijas, attīstīt šo svētku kustību, veicināt to, ka pašdarbī-

17


bas kolektīvi tiek veidoti pēc iespējas vairākās Īrijas pilsētās, kurās dzīvo latviešu kopiena. Par vieskolektīvu aicināšanu no Latvijas vai citām valstīm pat nebija runas. Piedalīties pirmajā Kultūras dienā tika aicināti visi Īrijas latviešu kolektīvi, un kā viesis tika uzaicināts kolektīvs no Latvijas — deju kopa “Dzīpars” no Rīgas, ar ko korim “eLVé” bija izveidojusies draudzība jau kopš 2008. gada Dziesmu un Deju svētkiem Latvijā. — Gadu gaitā svētkos piedalījušies viesi arī no Latvijas un daudzām citām latviešu kopienām Eiropā. Kādas atsauksmes saņemtas no svētku dalībniekiem? — 2012. gadā tika atzīmēta kora “eLVé” 5 gadu pastāvēšanas jubileja, tādēļ šajā gadā Kultūras svētki nenotika, bet tika rīkots grandiozs kora jubilejas Lielkoncerts, kurā piedalījās arī vieskolektīvi no Īrijas un citām valstīm — Latvijas, Lielbritānijas un Beļģijas. Ar daudziem no vieskolektīviem mums jau bija izveidojušās ļoti tuvas draudzības saites, un bija jauki visus atkal satikt Īrijā.

Sarunās ar kolektīvu vadītājiem un dalībniekiem visi kā viens mudināja mūs Kultūras svētku tradīciju turpināt un sadarboties arī turpmāk. Vieskolektīvi vienmēr labprāt piedalās mūsu pasākumos, viņiem tā ir arī iespēja redzēt, kā mēs šeit dzīvojam un svinam svētkus. Cik iespējams, mēs arī vienmēr mēģinām mūsu viesiem nodrošināt gan sirsnīgu uzņemšanu un palikšanu viesģimenēs, piedāvājam noorganizēt ekskursijas un palīdzam ar dažādiem loģistikas jautājumiem. Latvijas kolektīviem ir iespēja saņemt atbalstu no savām pašvaldībām, lai dotos šādos vieskoncertos ārpus Latvijas, mēs vienmēr iesakām to izmantot un esam priecīgi, ka ar šo atbalstu pie mums ir viesojušies jau ļoti daudzi kori, deju kopas un citi viesmākslinieki, vienmēr papildinot svētku programmu ar saviem krāšņajiem priekšnesumiem.

18

— Vai, organizējot svētkus, nācās saskarties ar kādām grūtībām? — 2015./2016. gadā mēs saskārāmies ar diezgan būtiskām un neparedzētām izmaiņām starp mūsu sadarbības partneriem, un kā svētku organizatoriem mums bija jāmeklē iespējas, kā šos svētkus turpināt. Ļoti lielu atbalstu mums šājā laikā sniedza atbalstītāji Īrijā — “Temple Bar Company” un Dublinas dome —, atbalstu mēs meklējām arī Sabiedrības integrācijas fondā, rakstot projektus un mēģinot nodrošināt kaut daļēju finansiālo segumu svētku organizēšanai. Prieks, ka ar komandas atbalstu mums visiem kopā izdevās šos svētkus saglabāt un turpināt, turklāt katru gadu arvien plašākā mērogā. No 2017. gada nogales mūsu sadarbības partneru loks atkal nedaudz pārformējās, turklāt mēs sākām sadarbību ar LR Ārlietu ministriju, ar kuras starpniecību tiek iesniegti projektu pieteikumi diasporas atbalstam un pasākumiem, turklāt mēs aktīvi gādājam par līdzfinansējuma nodrošināšanu. — Kas visvairāk palicis atmiņā, atceroties iepriekšējo gadu svētkus? — Tādu momentu ir tik daudz, bet kā vienu es varu nosaukt pašu pirmo latviešu kolektīvu gājienu cauri Dublinas vecpilsētas ielām 2013. gadā Latviešu kultūras svētku Īrijā laikā. Tas bija kaut kas neaizmirstams — ļoti emocionāls brīdis ne tikai man, bet mums visiem.


Mēs nekad nebijām pat iedomājušies, ka latvieši savos skaistajos tautastērpos, ar Latvijas karogiem rokās, dziedot savas tautasdziesmas, kādu dienu ies gājienā cauri Dublinas vecpilsētas ielām. — Kā Latviešu kultūras dienas Īrijā uztvēra īri un citi pilsētas viesi, kam bija iespēja būt klāt koncertos, tirdziņos un citos pasākumos? — 2013. gada svētki bija pirmie, kas izpelnījās plašu publicitāti medijos. Svētku gājienu un svētkus kopumā ļoti plaši atspoguļoja vietējie mediji — gājiens un ieskats svētkos tika rādīts nacionālās televīzijas RTÉ reportāžā, par svētkiem tika rakstīts lielākajos Īrijas laikrakstos. Svētkus atspoguļoja arī Latvijas Televīzija, un par tiem rakstīja mediji Latvijā. Bijām ļoti pagodināti, ka svētkos brīnišķīgu uzrunu sacīja arī Dublinas mērs Niša O’Muiri (Naoise Ó Muirí), tādējādi paužot pilsētas atbalstu ne tikai svētkiem, bet latviešu kopienai kopumā.

Lai gan latviešu kopiena Īrijā bija aktīvi darbojusies jau vismaz 8 — 10 gadus, varētu teikt, ka 2013. bija gads, kad vietējā sabiedrība mūs ievēroja — ka neesam tikai daļa no iebraucējiem vai strādniekiem, bet kopiena ar savu vēsturi, bagātu kultūru un tradīcijām. Atmosfēra svētku laikā bija neaprakstāma! Dublinas vecpilsētas ieliņas un laukumi bija pilni ar cilvēkiem, visur kaut kas notika — priekšnesumi, aktivitātes, ēdienu degustācijas, suvenīru tirdzniecība. Brīdī, kad koris kāpa uz skatuves, mums burtiski aizrāvās elpa, redzot visus šos cilvēkus, — tiešām bija sajūta, ka esam radījuši mūsu pašu dziesmu un deju svētkus tepat Īrijā. Tā sajūta ir neaprakstāma!

— Pastāsti par tirdziņiem svētku laikā! Tie vienmēr piesaista lielu uzmanību. — Pirmajos gados tirdziņi darbojās vairāk kā izstādes, lai parādītu dažādas latviskas lietas un darinājumus, piemēram, mūsu tautastērpus, cimdus, pastalas, ar hokeju saistītu atribūtiku. Līdz ar svētku pārcelšanos uz Dublinas vecpilsētu mums tika piedāvāts izveidot stendus ar latviešu tradicionālajiem ēdieniem, produktu degustācijām, suvenīriem un tūrisma informāciju, jo tas tiešām ļoti piesaista cilvēku uzmanību. Sākotnēji mēs šo stendu veidošanai pieaicinājām latviešu pārtikas mājražotājus un ēdināšanas uzņēmumu īpašniekus tepat no Īrijas, bet jau kopš 2014. gada tirgotāju skaits ir audzis un ar stendiem piedalās arī pārtikas ražotāji un uzņēmumi no Latvijas. — Kas tevi iepriecina, skatoties uz to, kā attīstījusies latviešu kopienas kultūras dzīve Īrijā? — Pirmais, kas man uzreiz nāk prātā: 2019. gadā, kad sapratām, cik daudz darba paņems gatavošanās Eiropas Latviešu kultūras svētkiem (ELKS), kurus organizējām Dublinā, mēs apspriedām iespēju uz brīdi piebremzēt Latviešu kultūras svētku organizēšanu, taču no kolektīvu vadītājiem uzreiz saņēmu daudz zvanu un ziņu: “Kā tu to domā, ka šogad nebūs mūsu svētku?! Tas taču ir mūsu darba atskaites pasākums!” Šo gadu laikā tas jau ir tā iegājies, ka maija pirmā nedēļas nogale ir latviešu svētki Dublinā, kam cilvēki arī visu gadu gatavojas, ko tiešām gaida.

Latviešu kultūras svētki ir kļuvuši par mūsu mazajiem dziesmu un deju svētkiem Īrijā. Sarunas ar kolektīvu vadītājiem kalpoja arī kā apliecinājums, ka mēs tiešām darām kaut ko labu, ka mūsu organizatoru darbs tiek novērtēts, ka cilvēki gaida šo kopā sanākšanas laiku, kopīgu dziedāšanu, dejošanu, svētku svinēšanu. Vēl es noteikti vēlētos atzīmēt Īrijas latviešu kolektīvu augsto māksliniecisko līmeni. Ir patīkami sanākt kopā, lai redzētu un dzirdētu, ko

19


latviešu tautai, ieaudzināta mīlestība pret valodu un tradīcijām. Esmu novērojusi, ka tad, kad savā starpā, ārpus kopienas aktivitātēm draudzējas divas vai vairākas latviešu ģimenes, tad šo ģimeņu atvases būs daudz vairāk ieienteresējamas piedalīties arī dažādos kopienas pasākumos.

katrs gada laikā ir izdarījis, tā ir arī iespēja mācīties vienam no otra, apmainīties ar pieredzi un pilnveidoties. — Kā tu skaties uz paaudžu maiņu latviešu kopienā, ko noteikti jau var sākt just? — Jā, paaudžu atšķirība jau ir diezgan izteikti jūtama. Kā piemēru varu minēt kori “LABKĪ” — šeit man ir bijusi iespēja strādāt ar vismaz divarpus paaudzēm. Pirmie bija tie latviešu jaunieši, kas uz Īriju bija atbraukuši no Latvijas līdzi vecākiem jau ar pirmo emigrācijas vilni 90. gados, tad nāca paaudze, kas varbūt bija dzimuši Latvijā, bet jau agrā bērnībā kopā ar ģimenēm pārcēlušies uz Īriju, un nupat sāk ienākt paaudze, kas jau ir dzimuši šeit, Īrijā. Atšķirība ir milzīga. Novēroju arī to, ka cilvēki “pazūd” — tādā nozīmē, ka jaunākās paaudzes ļoti ātri asimilējas un ir ļoti grūti noturēt gan interesi par latviešu sabiedrību, gan panākt iesaistīšanos diasporas aktivitātēs. Šis ir skarbs un man personīgi arī ļoti sāpīgs temats. Ar Latviešu biedrību Īrijā (LBĪ) mēs esam centušies darīt maksimāli daudz, lai veicinātu jauniešu iesaisti un neaizplūšanu — tika dibināta ģitāras studija, veidojām mūzikas instrumentu apmācības, iesaistījām jauniešus dažādos interesantos projektos, bet tik un tā novērojam, ka ar laiku cilvēki vienkārši “pazūd” jeb “atkrīt”. — Ko darīt? Vai tu redzi kādu risinājumu? — Sākums un pamatu pamats visam tomēr ir ģimene un tas, cik daudz bērnos jau kopš mazotnes ir ielikta piederības sajūta Latvijai un

20

Gribētos iedrošināt ģimenes pēc iespējas vairāk runāt latviski ar saviem bērniem, atcerēties latviešu tradīcijas, svinēt svētkus, jo kaut kas no tā visa jau kaut kur aizķersies.

Interesanti ir dzirdēt stāstus no latviešu kopienām, piemēram, ASV vai Austrālijā, kur tikai kādā trešajā paaudzē — mazbērniem un mazmazbērniem — pēkšņi nāk atskārsme: “Klau, es taču esmu latvietis!” Daudziem rodas interese par Latviju, vēlme turp aizbraukt, bet varbūt latviešu valodas līmenis nav tik labs, valoda nav gadiem lietota. Būtiskākais šajā visā ir tas, ka nav svarīgi, kādā līmenī šobrīd ir tava valodas prasme, jo, ja bērnībā vecāki ir ielikuši pamatus valodai, tā jau būs bāze, no kuras strādāt tālāk. Tā ir unikāla bagātība, vēl viena valoda, tautība. — Vai latviešu kopiena saņem kādu atbalstu no Latvijas vai Īrijas puses pasākumu organizēšanai un dažādu aktivitāšu realizēšanai? — Esam pateicīgi par māksliniecisko kopu līdzfinansējumu, ko saņemam no LR Kultūras ministrijas un kas tiek izmantots gan pasākumu telpu īrei, gan instrumentu un skatuves tērpu iegādei. Mūsu skolas saņem nepieciešamo atbalstu no LR Izglītības un zinātnes ministrijas. LR Ārlietu ministrija palīdz ar līdzfinasējumu dažādiem diasporas projektiem, tajā skaitā arī līdzfinansēt Latviešu kultūras svētkus Īrijā. Esam izmantojuši iespēju pieteikties projektu finansējumam no Sabiedrības integrācijas fonda un Pasaules Brīvo latviešu apvienības kultūras fonda. Savukārt no Īrijas puses mūs ar līdzfinansējumu svētku organizēšanai ir atbalstījusi Dublinas dome. Nenovērtējams vienmēr būs tas ieguldījums, ko


visos šajos pasākumos ieliekam mēs paši, organizatori, dalībnieki, brīvprātīgie, gan ieguldot laiku pasākumu organizēšanā, gan finansiāli nodrošinot tik daudzas nepieciešamās lietas, lai viss vienmēr izdotos. — Ar pilnu krūti esot iekšā latviešu kultūras dzīves pasākumos ne tikai Īrijā, bet arī Eiropā un pasaulē, tev droši vien ir savs redzējums par to, kā latviešu kultūras dzīve attīstīsies ārpus Latvijas nākotnē un cik svarīga ir šī kultūras un piederības saglabāšana. — Es domāju, ka Īrijā latviešu kultūras dzīve noteikti tikai attīstīsies, jo mūsu kopiena ir ļoti aktīva un radoša, un, ņemot vērā pēdējo gadu statistiku, gribas domāt un cerēt, ka tiks dibināti gan jauni kolektīvi, gan organizēti dažādi pasākumi. Taču uzreiz arī jāteic, ka mani nedaudz uztrauc tas, kas notiks ar mūsu jauno paaudzi šeit, Īrijā, cik viņi būs ieinteresēti piedalīties latviešu kopienas aktivitātēs un tur-

pināt jau iesāktās tradīcijas. Skatīsimies, kas notiks! — Vai tev ir kāds vēlējums Latviešu kultūras svētku Īrijā dalībniekiem, brīvprātīgajiem, organizatoriem? — Teikšu īsi un kodolīgi— turēsim Latviju savās sirdīs! Vienmēr atcerēsimies, ka mēs visi esam Latvijas “vēstnieki” ārpus Latvijas. Kad man tiek jautāts, kas ir Latvija, ar ko jūs esat īpaši, es vienmēr atbildu, ka visi latviešus pazīst kā ļoti strādīgu tautu, bet mēs esam arī tauta ar fantastiski bagātu kultūras mantojumu, un mūsu Dziesmu un Deju svētki, manuprāt, ir šī mantojuma skaistākais piemērs.

Ar ko vēl mēs esam īpaši? Tie katrā ziņā ir mūsu cilvēki un mūsu mīlestība pret savu zemi Latviju, kas ir lielākais dzinulis iet, darīt un neapstāties.

21


Esiet lepni, esiet latvieši! Saruna ar Pēteri Kārli Elfertu, bijušo Latvijas vēstnieku Īrijā (2009 — 2013) un viņa kundzi Antu Spundi Pēteris Kārlis Elferts • Dzimis un uzaudzis trimdas latviešu ģimenē Sietlā, ASV. • Studējis Vašingtonas Universitātē, ASV. • Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas dienestā kopš 1999. gada. • 1993. gadā ievēlēts par 5. Saeimas deputātu, bijis Latvijas Ministru prezidenta padomnieks un Saeimas priekšsēdētāja ārlietu padomnieks. • Karjeras laikā bijis Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos, speciālo uzdevumu vēstnieks Irākā, Latvijas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Padomē, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Īrijā, Turcijā un Grieķijā. • Apbalvots ar II šķiras Atzinības krustu un saņēmis arī citus Latvijas valsts apbalvojumus. Anta Spunde • Strādājusi ASV vēstniecībā Rīgā, Preses un sabiedrisko attiecību nodaļā. • Darbojusies Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Izglītības padomē, bijusi PBLA Izglītības padomes izpilddirektore. • Latvijas Ārlietu dienesta darbinieku ģimeņu asociācijas (LĀDDĢA) valdes locekle. • Vienmēr aktīvi iesaistījusies ārvalstu diplomātu dzīvesbiedru organizētajās aktivitātēs, atbalstot labdarības organizācijas, piedaloties starptautiskajos tirdziņos, organizējot literāras tikšanās un pavārmākslas nodarbības, vienmēr veicinot un atbalstot latvisko kultūrmantojumu. • Dziedājusi korī “eLVé” uzturēšanās laikā Īrijā. — Vai bijāt jau kādreiz viesojušies Īrijā, pirms sākāt vēstnieka darba pienākumu pildīšanu? Anta Spunde: — Jā, mēs Īriju bijām apciemojuši aptuveni gadus trīs, pirms Pēteris uzņēmās vēstnieka pienākumus. Atceros, ka piedzīvojām visus gadalaikus trīs dienu laikā un turklāt tieši šajā nedēļas nogalē arī nepārtraukti lija lietus.

22

Bijām izvēlējušies palikt pašā Dublinas centrā un izbaudījām arī izslavēto īru krogu kultūru un pilsētas kņadu visapkārt. Toreiz mums pat nebija nojausmas, ka šeit kādreiz nonāksim citā saistībā. Mēs vienkārši devāmies ceļojumā. — Vai pirms ierašanās Īrijā vēstnieka statusā jau iepriekš zinājāt, cik aktīva un or-


ganizēta ir šeit dzīvojošā latviešu kopiena? Kā atceraties iepazīšanos ar te dzīvojošiem latviešiem? Pēteris Kārlis Elferts: — Otro reizi Īrijā ieradāmies 2009. gadā jau oficiālā statusā, kad es sāku darbu kā Latvijas pilnvarotais vēstnieks Īrijā. Pirms tam iespēju robežās meklēju un iepazinos ar materiāliem, kas bija pieejami caur tolaik vēl iznākošo laikrakstu “Sveiks” un portālu Baltic-Ireland.ie. Informācijas nebija ļoti daudz, bet mēģināju gūt kaut nelielu priekšstatu par latviešu kopienu un to, ko mūsu cilvēki šeit dara. Anta Spunde: — Es ļoti labi atceros pašu pirmo reizi, kad mēs satikāmies ar latviešu kopienas pārstāvjiem, jo devāmies apmeklēt pasākumu ārpus Dublinas. Par pasākuma vietu bija izvēlēta vietējā skola, un, braucot uz šo tikšanos, mēs pie sevis domājām, ka tā, visticamāk, būs kāda neliela klase vai telpa šajā skolā, kur satiksim pāris latviešu ģimenes. Varat iedomāties mūsu pārsteigumu, kad mūs ieveda skolas zālē, kas bija stāvgrūdām pilna cilvēkiem! Mēs tiešām neko tādu nebijām gaidījuši, bet priecājāmies, ka mūs tik sirsnīgi uzņēma, kā jau visos latviešu pasākumos. Pēteris Kārlis Elferts: — Dublinā ar latviešu kopienu mēs pirmo reizi tikāmies Sv. Finiāna

baznīcā Dublinas centrā. Luterāņu draudze tur tolaik noturēja latviešu dievkalpojumus, bet Latviešu biedrība īrēja telpas, kurās notika latviešu skolas nodarbības un kora “eLVé” pirmie mēģinājumi. Sarunas ar šeit dzīvojošajiem latviešiem un pats pirmais laiks Īrijā uzjundīja virkni personīgu atmiņu, tas bija kā atgriezties laikā. Mani vecāki tieši tāpat bija jutušies Amerikā, kad latviešu kopiena tur sāka dibināt savas organizācijas, kopas, korus, teātrus un sporta klubus. Zināmā mērā es jau spēju saskatīt nākotni, jo biju tajā visā reiz jau piedalījies. Sarunās ar cilvēkiem es tā arī atklāti piedāvāju: “Izmantojiet manu pieredzi!” — Jūs abi esat vieni no Latviešu kultūras svētku idejas autoriem un aktīviem svētku atbalstītājiem jau no pašiem pirmsākumiem. Kā jūs atceraties šo laiku un vai esat gandarīti, ka pasākums gadu laikā ir attīstījies un nu jau kļuvis par Īrijas latviešu un arī pilsētas ikgadējiem svētkiem? Pēteris Kārlis Elferts: — Manuprāt, tas bija 2011. gads, kad sarunās ar Ingunu (Ingunu Grietiņu-Dārziņu — aut.) bijām svētku ideju nedaudz apsprieduši, bet jutu, ka viņa tā kā vēl šaubījās un nebija īsti droša, vai latviešu

23


kopiena tajā brīdī ko tādu spēs uzņemties un realizēt, un teica, ka varbūt vajadzētu pāris gadu nogaidīt, pirms ķerties pie darbiem. Es savukārt Ingunu mēģināju iedrošināt un teicu, ka nav nozīmes gadiem kaut ko gaidīt, bet vajadzētu svētku organizēšanai ķerties klāt tūlīt. Anta Spunde: — Man liekas, ka brīdī, kad šī ideja sāka mums apkārt virmot, mēs visi sajutām, ka kaut kas ir jādara, un pēc tam lietas ļoti veiksmīgi arī pašas sakrita un sāka attīstīties. Man bija izdevība satikties ar Dublinas pilsētas domes un "Temple Bar Company" pārstāvjiem, kuri sarunās atklāja, ka vēlētos veicināt kultūras daudzveidību Dublinas pilsētā un labprāt apsvērtu iespēju to realizēt kopā ar kādu aktīvu vietējās kopienas grupu. Viņi atstāja savu vizītkarti, ko tālāk nodevu Pēterim, un tā pamazām mums veidojās kontakti dažādās vietās un organizācijās, kas vēlāk palīdzēja svētku organizēšanā. Līdzīgā veidā atradām kontaktus arī ar Īrijas tradicionālo mākslu centra “Clasać” vadītājiem, kur Latviešu kultūras svētki notika pirmajos pastāvēšanas gados. Pēteris Kārlis Elferts: — Zināmā mērā tā bija abpusēji izdevīga sadarbība, jo pilsētas

24

dome tobrīd meklēja iespējas kultūras dzīves attīstīšanai un dažādošanai, bet latviešu kopienai jau bija gatavas idejas, iestrādes, darbojošies kolektīvi, kas to varētu realizēt.

Kad sākām stāstīt par to, ko mēs jau darām un ko varam piedāvāt — priekšnesumus, tirdziņu un citas aktivitātes, — īru puse bija ļoti ieinteresēta sadarboties. Anta Spunde: — Es domāju, ka viss tā īsti aizsākās tieši ar latviešu kora darbību. Sākotnēji kora “eLVé” priekšnesumi bija vairāk veltīti pašiem latviešiem dažādos kopienas un vēstniecības pasākumos. Taču pienāca brīdis, kad koris izgāja plašākā sabiedrībā un ar mērķi iepazīstināt vietējos iedzīvotājus un pilsētas viesus ar latviešu kultūru un tadīcijām, sāka sniegt koncertus dažados pasākumos Dublinā. Tas noteikti veicināja gan kora, gan latviešu kopienas pazīstamību, jo ielūgumi uz pasākumiem sāka pienākt arvien vairāk. Visur tikām uzņemti ar patiesu sajūsmu, cilvēkiem patika ne tikai kā koris dziedāja, bet arī mūsu skaistie


tautastērpi un kā mēs vizuāli sevi pasniedzām. Tas bija kā pierādījums, ka spējam radīt un piedāvāt kaut ko, kas patīk ne tikai mums pašiem, bet arī vietējai publikai.

No kora koncertu programmas “izauga” Kultūras svētku ideja, jo sapratām, ka pamats svētkiem mums jau ir radīts. — Atceroties svētkus, kuros jums arī pašiem ir bijusi iespēja piedalīties, kas jums abiem visvairāk iespiedies atmiņā, kas visvairāk aizkustina, piemēram, atceroties jūsu laiku Īrijā vai skatoties vecās fotogrāfijas no šiem svētkiem? Pēteris Kārlis Elferts: — Mums abiem ir ļoti patīkamas atmiņas no svētkiem, bet īpaši laikam vienmēr atcerēsimies to, ar kādu interesi uz šiem pasākumiem nāca vietējie iedzīvotāji. Cilvēki burtiski plūda mūsu virzienā!

Mūsu dziesmas un dejas, bērnu sniegtie priekšnesumi — tas viss piesaistīja ļoti lielu publikas uzmanību. Anta Spunde: — Kopš pašiem pirmajiem svētkiem mēs abi ar Pēteri bijām iesaistīti gan svētku plānošanā, gan organizēšanā — tas bija pamatīgs darbs, bet to vienmēr atcerēsimies ar prieku un gandarījumu. Protams, neiztikt arī bez kurioziem un dažādām saspringtām situācijām. Vienos no pirmajiem svētkiem man bija uzticēts parūpēties par to, lai uz pasākumu laikā ierastos skaņotājs. Bijām sarunājuši vietējo īru puisi, kurš bija apsolījis konkrētā laikā būt klāt. Mēs, kā jau latvieši, bijām klāt ļoti, ļoti laicīgi, bet no mūsu skaņotāja nebija ne miņas. Viņš lielā mierā ieradās uz pasākumu piecas minūtes pirms koncerta sākuma un laikam īsti nesaprata, par ko mēs visi esam tādā stresā. Es noteikti atcerēšos arī to, cik pārguruši bija visi koristi vienos no pirmajiem svētkiem. Skatuve bija salīdzinoši neliela, un, lai samazinātu cilvēku nepātrauktu pārvietošanos, koris bija

nolēmis palikt uz skatuves visu koncerta laiku — piecas stundas —, taču tur nebija īsti vietas, kur pagrozīties, paspert kādu soli vai apsēsties. Ja kāds ģībtu, tad tā arī paliktu stāvot, jo vietas tur tiešām bija ļoti maz. Protams, ka mēs izturējām, bet pēc tam koris šādu ilgstāvēšanu vairs laikam nekad nav atkārtojis. Pēteris Kārlis Elferts: — Man kā vēstniekam bija milzīgs gandarījums par to, ka mēs varējām parādīt Latvijas lepnumu ne tikai sev, bet arī vietējiem iedzīvotājiem un citiem pasākuma apmeklētājiem. Es atceros, ka šo svētku dēļ neliela skaudība bija arī diplomātiskā korpusa ietvaros.

Svētku laikā Latvijas karogi plīvoja visā Dublinas vecpilsētas teritorijā un, piemēram, Izraēlas vēstnieks vēlējās uzzināt, kā mēs, latvieši, to esam spējuši izdarīt. Anta Spunde: — Svētki vienmēr izpelnījušies arī milzīgu mediju uzmanību, par tiem rakstīja Īrijas un Latvijas laikraksti un portāli, sižeti tika rādīti gan Īrijas, gan Latvijas nacionālajās televīzijās, Pēteri uz interviju svētku dēļ aicināja arī Latvijas Radio 2. Interesanti, ka pēc tam cilvēki, kas Latvijā bija dzirdējuši par šiem svētkiem, ziņoja par to saviem radiem un draugiem te, Īrijā: “Paskat, kas notiek Dublinā, jums tur noteikti jābrauc!” — Šāda svētku organizēšana noteikti nav lēta. Kur tika meklēts atbalsts pasākuma realizēšanai? Anta Spunde: — Daudzi, skatoties uz to, cik svētki bija grandiozi, tolaik domāja, ka mēs šī

25


pasākuma organizēšanā esam ieguldījuši milzīgus līdzekļus, taču patiesībā viss svētku budžets, vismaz pirmajos gados, balstījās tikai uz nelielu vēstniecības piešķirto finansējumu un to, ko mēs paši bijām spējuši sarunāt no Dublinas pilsētas domes un vietējiem atbalstītājiem. Vēlāk jau mēs zinājām, kur vērsties, ko uzrunāt, lai lūgtu atbalstu. Galvenais ir nekautrēties to darīt, jo, godīgi sakot, visur, kur mēs gājām, mūs vienmēr laipni uzklausīja un atbalstīja. Tas, kas sākumā likās neiespējami, īpaši, kad izveidojām svētku budžetu, atrisinājās, līdzko sākām meklēt iespējas un uzrunājām cilvēkus, kuri varētu palīdzēt. Protams, nenovērtējams bija atbalsts, ko ieguldīja paši svētku dalībnieki — ejot un darot tik, cik nu katrs spēja. Es atceros, ka cilvēki bija ļoti atsaucīgi un piedāvāja izpalīdzēt, ja kādam bija kādas noderīgas prasmes. Tā, piemēram, ļoti talantīgas dāmas bija izveidojušas ziedu kompozīcijas skatuvei, par ko mēs rūpējāmies visu svētku garumā, lai ietaupītu līdzekļus dekorēšanai, un tādu piemēru ir ļoti daudz.

26

— Vēstnieka kungs, Jūs nākat no trimdas latviešu ģimenes, uzaugāt ASV, kur pēc kara dzīvoja un joprojām ir viena no vecākajām, lielākajām un aktīvākajām latviešu kopienām pasaulē. Vai jūsu ģimene bija iesaistīta latviešu kopienas aktivitātēs un sabiedriskajā dzīvē ASV, un kā tas veidoja un ietekmēja jūsu latviskās identitātes apzināšanos, interesi par savām saknēm un mīlestību pret latviešu kultūru, tradīcijām? Pēteris Kārlis Elferts: — Lai arī dzīvojām angliski runājošā valstī un vidē, mājās mēs vienmēr sarunājāmies tikai un vienīgi latviešu valodā. Nedēļas nogales tika veltītas, kā to mēdzu dēvēt, “latviešu būšanai”. Mēs, bērni, nedēļas nogalēs gājām latviešu skolā, mans tēvs dziedāja latviešu korī, un mamma aktīvi darbojās draudzē. Latvietību un piederību Latvijai ļoti palīdzēja uzturēt arī latviešu bērnu nometnes (tagad nometne “Mežotne” netālu no Sietlas ASV — aut.), kur piedalījos kopā ar citiem latviešu skolas bērniem, un vēl tagad man ir draugi no šiem laikiem, ar ko atceramies nometnes un tur piedzīvoto. Ģimenē mēs vienmēr atzīmējām visas latviešu gadskārtas, Lieldienās krāsojām olas, rīkojām olu ripināšanu ārā vai iekštelpās, ja nu laika apstākļi ārā to neļāva, šūpojāmies un pavadījām laiku kopā ar ģimeni un draugiem. Ziemassvētki mūsmājās parasti bija vismīļākie svētki, jo visi tiešām varējām būt kopā. Ļoti patika svinēt Jāņus. — Kuras ir jūsu ģimenes mīļākās latviešu tradīcijas un svētki tagad? Anta Spunde: — Mēs ģimenē atzīmējam pilnīgi visus latviešu svētkus. Pareizāk gan būtu teikt, mēģinām atzīmēt, jo diplomāta ģimenes specifika ir tāda, ka tieši svētku laikā tiek saņemti ielūgumi uz dažādiem pasākumiem, visi vēlas, lai vēstnieks pagodinātu ar savu klātbūtni, ko mēs arī maksimāli mēģinām darīt, jo tas ir gan mūsu pienākums, gan patiesi priecājamies būt klāt šajos pasākumos. Atzīšos, ka tad, kad nācies piedalīties pasākumos vairāku dienu garumā ar pārbraucieniem no vienas vietas uz


otru, ar vairākiem pasākumiem vienas dienas laikā, pēc tam mājās esam tik noguruši, ka svinēšana ģimenē ir pavisam mierīga un klusa. Mums visiem kopā ļoti patīk svinēt Ziemassvētkus, kas ir izteikti ģimenes svētki. Tāpat atzīmējam Lieldienas. Ļoti patīk līgot Latvijā, bet, dzīvojot ārpus Latvijas, Jāņi bieži vien iegadās intensīvā darba vai mācību periodā. — Vai pats esat darbojies kādos pašdarbības kolektīvos? Pēteris Kārlis Elferts: — Vienu gadu esmu dejojis tautasdejas, bet ar daudz lielāku interesi es piedalījos latviešu teātrī. Ja man tam vēlāk dzīvē būtu atlicis vairāk laika, es droši vien šo aizraušanos būtu turpinājis, jo teātris bija mana sirdslieta. Vēlāk manas intereses saistījās pārsvarā ar politiskām aktivitātēm. Visi nevar dziedāt korī vai dejot tautasdejas, katram ir jāatrod tā niša, kas dod vislielāko gandarījumu, un man tā bija politika un politiskās aktivitātes. — Vai ir kas īpaši palicis atmiņā no šī laika? Jūs reiz pat esot nonācis drošības dienestu apcietinājumā savu politisko aktivitāšu dēļ, neilgi pirms Latvija atguva savu neatkarību. Pēteris Kārlis Elferts: — Jā, visas politiskās

akcijas, kur vajadzēja ieķēdēties, iecementēties vai, piemēram, spridzināt PSRS karogu, tas viss mani ļoti piesaistīja. 1989. gada septembrī kopā ar domubriedriem es piedalījos piketā Zvārdes poligonā, mēģinot panākt PSRS karaspēka izvākšanos no Latvijas. Šī aktivitāte sekoja augustā notikušajai starptautiskajai konferencei par tautu tiesībam pašnoteikties. Es biju šīs konferences iniciators un arī aktīvi iesaistīts tās organizēšanā. Pikets Zvārdē beidzās ar manu arestu un nogadāšanu LPSR Drošības dienestā. Īsi pēc tam varasiestādes mani izraidīja no LPSR, taču laimīgā kārtā drīz pēc tam Latvija atguva neatkarību un es atgriezos Latvijā kā Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāvniecības Rīgā vadītājs. — Ko jūs domājat par cilvēku aizplūšanu no Latvijas, kas dažādos laikos ir notikusi ļoti dažādu iemeslu dēļ? Vai tas ir drauds tik mazai valstij vai, gluži pretēji, ieguvums? Anta Spunde: — Skaidrs, ka pēc neatkarības atgūšanas tā bija ekonomiskā situācija, kas daudziem lika doties prom no Latvijas, un kā kāds, kam, paldies Dievam, ir klājies labāk, var pārmest citam, kurš darīja visu un meklēja iespējas, lai izdzīvotu. Man ir nācies uzklausīt stāstus par to, kāds ir bijis izmisums, kad maciņā naudas nepietiek vairs elementārām lietām.

27


Ko tādā situācijā kāds no malas vispār var teikt un komentēt? Neviens jau projām nebrauca ar vieglu sirdi. Pēteris Kārlis Elferts: — Krišjānis Valdemārs reiz runāja par tautas emancipāciju, par to, cik svarīgi latviešiem ir doties pasaulē un atgriezties ar zināšanām, ar kapitālu — vai nu tas būtu naudas izteiksmē, vai kā izglītība, valoda un pieredze. Es neuzskatu, ka būtu kādam tiesības teikt, ka cilvēkiem vajadzētu palikt uz vietas, nekur nebraukt. Mēs visi esam daļa no Latvijas tautas, un tas ir arī ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Noteikti vēlētos uzsvērt arī to, ka nav tādi Amerikas latvieši vai Īrijas latvieši, bet ir latvieši Amerikā un latvieši Īrijā — tur ir milzīga atšķirība, kā tas tiek pateikts.

Mēs esam neliela tauta, un nevajag to vēl vairāk saskaldīt mazākos gabalos, mēs visi esam Latvijas pilsoņi, kas dzīvo dažādos pasaules nostūros — vismaz 130 dažādās valstīs. Es ļoti labprāt redzētu arī savus brāļus un māsas dzīvojam Latvijā, bet tas, visticamāk, nekad nerealizēsies. Maniem vecākiem Latvijas neatkarība atnāca desmit gadus par vēlu, jo viņi noteikti būtu bijuši gatavi atgriezties dzimtenē, taču tajā brīdī gan cienījamais vecums, gan veselības problēmas jau vairs fiziski neļāva šo sapni piepildīt. Zinu, ka viņi to būtu gribējuši ar sirdi un dvēseli. — Kā tautiešiem ārvalstīs nezaudēt savstrapējo saikni vienam ar otru, ar latviešu kopienu un veicināt to, lai tiktu uzturēta un kopta gan latviskā identitāte, gan tradīciju turpināšana, gan valodas apguve, īpaši jaunākās paaudzes vidū? Pēteris Kārlis Elferts: — Latvijas neatkarība daudziem trimdas latviešiem nāca kā milzīgs pārsteigums. Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas trimdas latviešiem tas bija pienākums iet uz latviešu skolu, tas bija pienākums mācīties latviešu valodu, dziedāt korī vai pieda-

28

līties latviešu sporta komandā, jo tas vienkārši bija jādara. Kad Latvija kļuva neatkarīga, viss izmainījās, jo piederība Latvijas valstij un tautai vairs nebija kā obligāts pienākums, bet kaut kas patīkams un brīvprātīgs. Anta Spunde: — Latviešu valodas jautājums ir ļoti aktuāls. Kad strādāju PBLA Izglītības padomē, mēs šo tematu apspriedām arī vienā no latviešu skolu skolotāju konferencēm. Kādas Amerikas latviešu skolas skolotāja toreiz dalījās pieredzē un aicināja nepieļaut to kļūdu, ko reiz, pirms gadiem, bija pieļāvuši savā skolā, kad neļāva uz iknedēļas nodarbībām vecākiem vest līdzi pavisam mazus bērnus, jo likās, ka viņi ir pārāk skaļi un varbūt traucē citiem mācību laikā. Kas notika? Latviešu skola diemžēl šādi uzreiz zaudēja gan šo bērnu, kurš tika atvests uz skolu, gan brālīti vai māsiņu, kuru varētu uz skolu vest pēc pāris gadiem. No pedagoģiskā viedokļa tā ir tā sauktā neapzinātā apmācība (silent input — aut.) jeb pieradināšana pie kaut kā jau no agras bērnības, ko vecāki var dot bērnam ļoti dabiskā ceļā — vienkārši ļaujot viņam būt klāt, iepazīt, piedzīvot. Gan jau kaut kad paaugoties bērnam pašam radīsies interese par šīm latvietības lietām, jo kaut kur zemapziņā tas jau būs ielikts. Mums ir draugi, trimdas latvieši, kuri tagad, jau esot gados, ļoti nožēlo to, ka viņiem nav bijusi iespēja iemācīties latviešu valodu — vai nu ģimenē tā nav tikusi lietota un mācīta bērniem, vai vienkārši jaunībā bijušas citas prioritātes un latviešu valodas mācīšanās nav bijusi aktuāla. Ja pašlaik mūsu priekšā stāv spurains pusaudzis, kurš saka, viņam nekas neinteresē, viņam neko nevajag un kur viņš liks latviešu valodu, tad jāatceras, ka mēs nekad nevaram paredzēt, ko šis pusaudzis gribēs pēc gadiem, kad būs jau pieaudzis. Bieži gadās tā, ka pēc gadiem šie cilvēki pārmet ģimenei to, kāpēc mamma vai tētis nav bijuši uzstājīgāki un kāpēc nav iemācījuši latviešu valodu. Katra valoda ir milzīga vērtība. Pēteris Kārlis Elferts: — Liela nozīme ir arī tam, ja apkārt ir citas latviešu ģimenes un latviešu draugi, ar ko kopā iesaistīties gan latviešu sabiedriskajā dzīvē, gan pasākumos. Ja izdodas


atrast labus draugus, tie paliks draugi uz mūžu. Ļoti svarīgi ir neatstumt tos, kuri vēlas piedalīties un darboties, bet kuriem latviešu valoda varbūt nav tik labā līmenī kā citiem. Anta Spunde: — Mēģināt noturēt jauniešus korī vai deju kopā, ja viņiem ir zudusi interese par šo aktivitāti, būs ļoti grūti. Aiz rokas šajā vecumā mammas jau vairs nevienu nevilks uz mēģinājumiem. Manuprāt, ir jāmēģina atrast kaut ko, kas piesaistīs jauniešu uzmanību, kur viņi saskatīs iespēju būt noderīgiem, realizēt savas idejas. Amerikas latviešu kopienu, piemēram, atsvaidzināja un, varētu teikt, izglāba jaunais emigrantu vilnis, kad uz ASV devās daudzi latvieši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90. gados. Jauniebraucēji deva tādu kā otro elpu esošajām latviešu organizācijām, no kurām dažas jau īsti vairs nesaprata, kā izdzīvos un turpinās darbību, jo aktīvi darbojošos cilvēku bija palicis ļoti maz. Līdzko parādījās jauni cilvēki, kam intere-

sēja piedalīties kopienas aktivitātēs, radās arī jēga turpināt iesākto organizāciju darbu. Ļoti liela ietekme šim jaunajam iebraucēju vilnim bija arī uz latviešu skolām un valodas mācīšanas kvalitāti, jo skolās varēja sākt strādāt valodas skolotāji, kuri bija ieradušies no Latvijas, nevis uzauguši ASV, un lai arī ļoti labā līmenī, tomēr latviski runāja ar akcentu.

Uz pārmaiņām, arī paaudžu pārmaiņām, vajag skatīties pozitīvi, jo katra jauna paaudze ienesīs kaut ko jaunu kopienas dzīvē. — Latvijas kultūras svētki Īrijā šogad atzīmēs svētku desmitgadi. Vai jums būtu kāds vēlējums Latvijas kultūras svētku Īrijā dalībniekiem, brīvprātīgajiem un organizatoriem? Pēteris Kārlis Elferts: — Teikšu pavisam īsi — esiet lepni, esiet latvieši!

29


Latviešu kultūras pastāvēšana ir atkarīga no mums katra Saruna ar Daci Melbārdi, Eiropas Parlamenta deputāti un bijušo Latvijas Republikas kultūras ministri (2013 — 2019) • Latviešu kultūras darbiniece un korporācijas “Daugaviete” biedre. • Saņēmusi vairākus apbalvojumus, tajā skaitā “Spīdolas balvu” (2005) un Triju Zvaigžņu III šķiras ordeni (2013). • Studējusi Latvijas Universitātē, kur ieguvusi bakalaura grādu vēstures un tiesību zinātnēs, kā arī maģistra grādu sabiedrības vadībā. • Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi maģistra grādu kultūras teorijā un studijas turpina doktorantūras programmā. • Bijusi Latvijas Nacionālā kultūras centra un Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra direktore. • Dziesmu un Deju svētku un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku māksliniecisko padomju locekle. • UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre un Kultūras komisijas priekšsēdētāja UNESCO Ģenerālās konferences 37. sesijā. Latvijas Kultūras ministre no 2013. līdz 2019. gadam • Eiropas Parlamenta deputāte, CULT un INGE komiteju viceprezidente. — Tu pašlaik pati dzīvo un strādā ārpus Latvijas, esi kļuvusi par daļiņu no latviešu kopienas ārvalstīs. Kā tu jūties Briselē? — Pašlaik tiešām vairāk esmu Briselē nekā Latvijā. Man šķita, ka ir pienācis brīdis kaut ko pamainīt, paskatīties uz dzīvi no citiem skatu punktiem. Ja nedzīvotu Briselē, tad lielāko nedēļas daļu es pavadītu projām no mājām, bez iespējām satikt savu bērnu, neredzot, kā viņš aug. Iespēju dzīvot šeit es izvēlējos tāpēc, ka tas bija labākais risinājums, kā mums būt kopā, turklāt meitai šī ir arī lieliska iespēja Briselē apmeklēt skolu un iegūt izglītību. Šie ir arī ļoti netradicionāli laiki, mēs vairs nedzīvojam normalitātē, pie kādas bijām pieraduši. Daudzi šo laiku jau ir nodēvējuši par “jauno normalitāti”, tomēr ceru, ka situācija mainīsies, jo tā nedod iespējas cilvēkiem satikties un

30

kopā darboties. Mana līdzšinējā pieredze šeit Briselē ir bijusi noteiktu ierobežojumu ietvaros. Man, ievērojot piesardzību, protams, ir iespēja katru dienu doties uz Eiropas Parlamentu, bet diemžēl plašākas pulcēšanās, tajā skaitā ar tautiešiem Briselē, nav iespējamas. Esmu izteikusi vēlmi dziedāt Briseles latviešu korī un priecātos par iespēju vēl kaut kur darboties, bet situācija ir tāda, ka šobrīd varam satikties tikai virtuālā vidē. — Vai esi izjutusi ilgas pēc savām īstajām mājām — Latvijā? — Ārpus Latvijas esmu dzīvojusi arī pirms tam, bet tie bijuši salīdzinoši īsi brīži. Pašlaik, dzīvojot Briselē, šis ir ilgākais laiks, ko esmu pavadījusi prom no mājām Latvijā.


Esmu sapratusi to, ka dažkārt ir vērts aizbraukt prom no savas valsts uz īsāku vai garāku laika posmu, lai saprastu, cik labi tomēr ir mājās. Cilvēki bieži dzīvo ilūzijās, ka labi ir tur, kur manis nav. Taču tad, kad tu realitātē piedzīvo, ka tā ir ilūzija, tikai tad tu saproti, ko nozīmē ilgas pēc savas dzimtenes. — Tavs darba grafiks droši vien ir ļoti saspringts. Kāda ir tipiska Eiropas Parlamenta deputāta diena? — Mans dienas plāns ir atkarīgs no tā, kā ir strukturēts Parlamenta darbs un vai es sanāksmēm vēlos pievienoties virtuāli vai klātienē. Ar dažiem izņēmumiem uz Parlamentu es dodos katru dienu. Vismaz reizi mēnesī ir nedēļa, kad notiek parlamentārās sesijas un debates, kurās es maksimāli cenšos piedalīties. Atlikušajās nedēļās norit aktīvs komiteju darbs. Kā pastāvīgais pārstāvis es darbojos divās komitejās — Kultūras un izglītības komitejā, kā arī specializētajā komitejā, kas nodarbojas ar trešo valstu iejaukšanos un dezinformācijas jautājumiem. Abās komitejās esmu viceprezidente, man ir nācies arī vadīt komiteju darbu, kad ir jāaizstāj komiteju prezidenti. Man ir žēl, ka pašlaik ir tik ierobežotas iespējas satikt cilvēkus, taču mēģinu atrast laiku un veidu, kā noorganizēt vismaz individuālas tikšanās ar manu komandu un palīgiem. — Vai tev atliek laiks arī kādām aktivitātēm brīvajā laikā? — Brīvo laiku cenšos izmantot, lai stiprinātu savu veselību un pievērstos savām interesēm, kas šobrīd, protams, ir ļoti ierobežotas. Rudenī man vēl bija iespēja Briselē atrast treneri un sākt spēlēt tenisu, šobrīd tas nav iespējams. Pašlaik mēģinu pēc iespējas vairāk kustēties, uz savu darbavietu Parlamentā es pārsvarā dodos kājām, bet brīvdienās noteikti ieplānoju pastaigas dabā. Atkarībā no dažādiem ierobežojumiem tiek ietekmētas arī manas sadzīves un brīvā laika pavadīšanas iespējas.

— Pirms došanās uz Briseli tu ilgus gadus esi strādājusi kultūras sektorā, no 2013. līdz 2019. gadam ieņēmi kultūras ministra amatu. Par ko tev pašai ir vislielākais gandarījums, atskatoties uz to, kā veidojās sadarbība ar latviešu kopienām ārvalstīs? — Ja skatos no sadarbības ar ārvalstu latviešiem skatpunkta, tad, manuprāt, mums izdevās šo sadarbību nostādīt jaunā kvalitātē ar ciešu sadarbības saišu izveidošanu un atbalsta mehānismu paplašināšanu. Šajā laikā atbalsts diasporai kopumā pieauga gan no Kultūras ministrijas, gan Ārlietu ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas.

Manuprāt, izveidojās arī ļoti labs un strukturēts tīkls starp Latviju un diasporu, kā arī diasporas latviešu starpā.

Es ļoti novērtēju arī personiskās attiecības, kas man izveidojās ar cilvēkiem. Man bija ļoti būtiski izbraukāt, satikt un iepazīties ar tautiešiem, piedalīties pasākumos, parādīt to, ka vēlamies uzturēt kontaktus un ka mums ir svarīgi visi Latvijas cilvēki neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo. Pateicoties Ingunai (Inguna Grietiņa-Dārziņa — aut.) un viņas aktīvajam darbam, man bija brīnišķīga iespēja vairākkārt paviesoties Īrijā, uz kurieni citos apstākļos es diez vai būtu aizbraukusi. Šis bija arī laiks, kad notika vairāki ļoti lieli un nozīmīgi pasākumi — Latvijas simtgades svinības, Vispārējie Dziesmu un Deju svētki, pateicoties kuriem cilvēki vēl vairāk saliedējās, kas deva impulsus sadarbībai, līdzdalībai un jaunu ideju īstenošanai. Es no sirds priecājos par Latvijas simtgades svētku programmu, kas izveidojās liela un kompleksa, aptverot visas nozares un arī visus Latvijai piederīgos tuvumā un tālumā. Ārpus Latvijas notika ļoti daudzi skaisti svētku pasākumi, kurus organizēja Latvijas iedzīvotāji. Manuprāt, ļoti izdevās Latvijas simtgadei veltītie Dziesmu un Deju svētki, kuru laikā spējām īstenot arī vairākas jaunas iniciatīvas, piemēram, brīnišķīgus diasporas kolektīvu priekšnesumus, kurus, starp citu, ierosināja Inguna. Man ļoti patika arī

31


jaunā ideja svētku dalībnieku godināšanai Rīgā, kad rīdzinieki sarīkoja svētkus citiem dalībniekiem, kas galvaspilsētā ieradās no visas Latvijas un citām valstīm. Tāpat vēlētos pieminēt brīnišķīgo filmu programmu “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, kas tika labi uzņemta gan tautiešu vidū, gan starptautiskos pasākumos ārpus Latvijas. — Tu jau pieminēji, ka, esot ministrei, tev bija iespēja viesoties Īrijā un piedalīties 2016. un 2019. gada Latviešu kultūras svētkos Dublinā. Kas tev visvairāk palicis atmiņā no šīm viesošanās reizēm? — Katra viesošanās ir bijusi īpaša, bet visspilgtāk atmiņā man palikuši 2019. gadā rīkotie Eiropas Latviešu kultūras svētki Dublinā, kas bija arī viens no maniem pēdējiem publiskajiem pasākumiem pirms ministra mandāta nolikšanas. Piedalījos gan svētku pasākumos, gan diskusijā ar kopienas un biedrību pārstāvjiem, man arī bija lieliska iespēja paviesoties un apskatīt latviešu skolu. Trešo reizi es Īrijā viesojos 2018. gadā, kad apmeklēju 3x3 nometni. Es joprojām uzturu ciešus sakarus ar Īrijas latviešiem. Ļoti žēl, ka situācija pasaulē man neļāva uz nometni doties pagājušajā gadā, taču priecājos, ka man bija iespēja pavadīt skaistu vakaru tiešsaistē ar Īrijas latviešiem no šīs nometnes, stāstot par savu dzīves ceļu un atziņām, ko esmu guvusi no Hermaņa Heses grāmatas “Sidharta”. Esmu saņēmusi uzaicinājumu tiešsaistē vadīt vienu no 3x3 nometnes ievirzēm vasarā, bet vēl esmu pārdomās par šīs ievirzes tematiku. — Kādā intervijā tu reiz atzini, ka "latvietība ir kļuvusi globāla, taču ir svarīgi nepazaudēt vienam otru un mājupceļu". Vai līdz ar globalizāciju mums nedraud pazušana starp citiem? Kā mums, latviešiem, nezaudēt savu unikālo “latvieša gēnu”? — Ļoti komplicēti uz to atbildēt, jo nav jau tādas vienas atbildes. Es uzskatu, ka “latviskā gēna” izkopšana tomēr ir mūsu katra paša rokās. Attieksme pret valsti, kultūru un valodu veidojas ģimenē, jo īpaši, kad ģimenē aug bērni.

32

Vecākiem ir milzu loma latviskās identitātes saglabāšanā, arī ieradumu radīšanā, kas, ja ikdienā tiek kopti, arī izkopj latvietību. Ļoti daudz mūsu jaunās paaudzes dzīvē būs atkarīgs no tā, ko un kā viņu vecāki būs darījuši paši — cik daudz ikdienā ģimenē tiks lietota latviešu valoda, cik daudz vecāki paši piedalīsies un iesaistīsies dažādās kopienas aktivitātēs, jo, tikai vedot bērnus sev līdzi un ierādot viņiem, ko un kā mēs darām, viņi iemācīsies lepoties ar savām saknēm un latvisko identitāti. Man ir lieliska iespēja to redzēt savā ģimenē. Jaunā papaudze ļoti ātri pielāgojas un sāk runāt svešvalodā, taču ir ļoti svarīgi uzturēt interesi par latviešu valodu un saglabāt to kā sarunvalodu savā starpā, ģimenē.

Liela nozīme latviskās identitātes kopšanā ārpus Latvijas noteikti ir latviešu skolām un tam, ka skolās strādā profesionāli pedagogi, kuri bērniem un jauniešiem māca mūsu valodu un literatūru, stāsta par Latvijas vēsturi un kultūru. No otras puses, ārkārtīgi svarīgs ir arī dažādu biedrību un citu nevalstisko organizāciju darbs. Tās ap sevi pulcē aktīvu cilvēku kodolu, kas iesaistās gan vietējās kopienas veidošanā un pulcināšanā, gan uztur savstarpējos sociālos kontaktus un kopīgi izkopj latvietību, vienalga, vai tas ir ar kora un deju kolektīva darbu, mūzikas instrumenta apguvi, teātra spēlēšanu, latviešu pasākumu organizēšanu vai diskutēšanu un sekošanu līdzi tam, kas notiek Latvijā, apspriežot sabiedriski politiskas lietas. Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī tas, ka diasporas latvieši ar savām nevalstiskajām organizācijām tiek iekļauti un pārstāvēti dažādās sarunās un procesos Latvijā, respektējot viņu viedokli un intereses. Tas veicina un nodrošina Latvijas valsts lielāku atbalstu kopienai ārvalstīs, jo aiz latvietības stiprināšanas stāv milzīgs brīvprātī-


gais darbs. Būtu tikai loģiski, ja no valsts būtu kāds papildu pamudinājums, noteikta valsts politika un atbalsta mehānismi, kas šādu darbu atbalstītu, nepārvēršot to tikai par tādu “cik varam, tik darām”. — Ļoti aktuāls vienmēr ir bijis un būs jautājums par to, kā veicināt jaunās paaudzes iesaistīšanos kopienas sabiedriskajā un kultūras dzīvē? — Šeit, manuprāt, nevar aprobežoties tikai ar kultūru, jo ne visiem patiks dziedāt un dejot, ir jābūt arī citām iespējām, pat ja tās būtu ļoti modernas. Ir brīnišķīgi, ja var organizēt un paplašināt dažādas kustības, piemēram, 3x3 nometnes, jo tās dod cilvēkiem iespēju tīkloties ar ģimenēm. Ļoti svarīgas, īpaši šajos laikos, ir tieši jaunās paaudzes un jauniešu tikšanās iespējas, ļaujot viņiem sadraudzēties savā starpā. 2x2 latviešu jauniešu nometnes ir absolūti brīnišķīga tradīcija, kas veicina latviešu jauniešu tīklošanos, tur satiekas arī jaunieši līderi, kuri pēc tam katrs savā mītnes zemē mēģina ap sevi pulcēt domubiedrus. Manuprāt, tieši šādas iniciatīvas ir ļoti nepieciešanas, tās būtu jāstiprina un jāattīsta. Man ir bijusi iespēja piedalīties vairākās latviešu jauniešu vasaras nometnēs — gan slavenajā Garezerā, gan Austrālijā, un es domāju, ka

būtu svarīgi kaut ko līdzīgu radīt un piedāvāt arī Eiropas latviešu jauniešiem. Šīs nometnes dalībniekiem paliek atmiņā mūžīgi, un tur rīkotie pasākumi ir kā stimuls strādāt pie savas latvietības. Milzīgs magnēts jauniešiem ir arī mūsu Dziesmu un Deju svētki, jo pēc piedalīšanās šādā pasākumā tas dod stimulu darboties tālāk, lai šos svētkus atkal piedzīvotu. — Kā tu skaties uz to, ka daudzi, arī jaunieši, kādā savas dzīves brīdī izlemj pamest Latviju? — Aiz katra aizbraukšanas stāsta ir ļoti dažādi likteņi, tos nevar visus vienādi izlīdzināt un iedot tiem vienādu vērtējumu. Es domāju, ka ļoti svarīgi ir tas, kādi ir motīvi, kuru dēļ cilvēks ir aizbraucis. Jā kāds ir bēdzis no Latvijas vai pametis to tādēļ, ka ir ļoti vīlies savā valstī, tad atgūt šī cilvēka ticību un pārliecināt viņu paskatīties uz pārmaiņām, kas notiek, būs grūti. Savukārt es ļoti pozitīvi skatos uz tiem, kuri aizbrauc, lai kaut ko citu dzīvē pamēģinātu, un apliecina sevi gan biznesā, gan kādā citā profesijā, veidojot karjeru, mācoties vai atrodot savu otro pusīti. Tieši viņi nes pozitīvo vēstījumu par latviešiem, par to, ka mums ir gudri, veiksmīgi un talantīgi cilvēki. Tieši viņi ir tie, kas pulcējas dāžādās kopienas aktivitātēs, vai tas būtu koris, sports vai

33


dejošana. Viņi ir tie, kas nes pasaulē un rāda mūsu kultūru, tās daudzveidību. Tas nepārprotami ir ieguvums Latvijai.

Katrs no Latvijai lojālajiem cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, kopj savu identitāti un turpina būt uzticīgi Latvijas kultūrai, — ir Latvijas kultūras vēstnieki pasaulē. — Mūzikai tavā dzīvē bija un ir liela nozīme. Pastāsti, lūdzu, vairāk par savu mīlestību uz mūziku un dziedāšanu! Vai tam atliek laika arī šobrīd? — Jā, dziedāšana un mūzika man ir ļoti tuvas. Man arī patīk sanākt kopā un padziedāt tāpat vien, bez kāda īpaša iemesla. Kā jau daudzi latvieši, arī es esmu beigusi mūzikas skolu. Dziedu “Stiprajās sievās” un joprojām pieslēdzos mēģinājumiem, kas notiek attālināti tiešsaistē, kad mans darba grafiks to atļauj. Kopā ar “stiprajām sievām” svinam saulgriežu svētkus, izdziedot gan plašu repertuāru, gan runājot par tradīcijām. Nupat kopā mācījāmies un

34

dziedājām Lielās dienas dziesmas, ko izdziedājām pavasara saulgriežu laikā. Tagad ļoti gaidu vasaru un vasaras saulgriežus. Šajā dzīves brīdī man ir liela interese un vēlme iet savas kultūras dziļumā — vairāk iemācīties un saprast, vairāk piedzīvot visu pašai, gūt pēc iespējas autentiskākas sajūtas.

Es nevēlos iet uz svētkiem kā uz skatīšanos vai izrādi, bet pašai caur pieredzēšanu, izprašanu un sajušanu būt tajos klāt. Neesmu atmetusi cerību reiz iemācīties spēlēt kokli, kas līdz šim notikusi kā pa viļņiem, — ir bijuši brīži, kad mācības sāku, ir bijuši brīži, kad kādu iemeslu dēļ tās pārtraucu. Kopā ar kori esmu piedalījusies Dziesmu svētkos. 2013. un 2018. gadā dziedāju Dziesmu svētku koncertos, neskatoties uz to, ka pasākumos man bija jāpiedalās arī oficiālā — organizatora — statusā. Dodoties uz pasākumiem ārpus Latvijas, iespēju robežās vienmēr esmu centusies veltīt laiku, lai iemācītos repertuāru un izmantojusi iespēju dziedāt kopkorī ar latviešiem Īrijā, Nīderlandē, Austrālijā un ASV.


— Pēc savas uzstāšanās Pasaules kultūru festivālā Indijā, kur savas runas noslēgumā dziedāji latviešu tautasdziesmu, tu tiki pie “dziedošās ministres” titula. — Vairākos lielos pasākumos, kuros esmu uzstājusies ar runu, esmu vilkusi gan tautastērpu, gan iekļāvusi arī kādu latviešu tautasdziesmu. 2016. gadā es biju uzaicināta uz Pasaules kultūras festivālu Indijā, kuru apmeklēja gan karaliskās ģimenes, gan prezidenti, valstu sūtņi un amatpersonas no visas pasaules. Piedalījos festivāla atklāšanas ceremonijā, kurā visi viens pēc otra teica ļoti līdzīgas uzrunas, un, kad pienāca mana kārta, es īsti nesapratu, ko lai daru. Iet un teikt tieši to pašu, ko jau ir teikuši neskaitāmi iepriekšējie runātāji, tikai nedaudz mainītiem vārdiem? Izdomāju, ka izmantošu šo iespēju un nesīšu vēstījumu par mūsu kultūru ar dziesmu, un nodziedāju tautasdziesmu “Pie Dieviņa gari galdi”. Tas bija viens no maniem lielākajiem piedzīvojumiem, jo manā priekšā klātienē atradās neaptverami milzīga — trīs miljonu liela — klausītāju auditorija, turklāt pasākums tika pārraidīts televīzijas kanālos visā pasaulē. Vēlāk, 2018. gadā, ar dziesmu uzstājos Eiropas Parlamentā, kur biju uzaicināta piedalīties foruma atklāšanā un paneļdiskusijā, atzīmējot Eiropas Kultūras mantojuma gadu. Man bija lūgts noslēgt diskusijas pasākumu, runā iekļaujot stāstu par dzīvo kultūru un kaut ko no latviešu Dziesmu svētku tradīcijām.

Man likās, ka pareizi būtu ne tikai runāt, bet arī parādīt, ka tad, kad mēs sakām, ka esam tauta, kas dzied, tie nav tikai tukši vārdi, bet mēs varam nostāties un nodziedāt dziesmu. Tā es, toreiz, vēl būdama kultūras ministre, Eiropas Parlamentā uzstājos gan ar runu, gan dziesmu, nenojaušot, ka vēl pēc gada tur būšu ievēlēta un sēdēšu deputātu rindās.

— Tu esi viena no retajām valsts amatpersonām, kura vienmēr ar lepnumu ir tērpusies tautastērpā ne tikai valsts svētkos, Dziesmu un Deju svētkos, bet arī prezentējot Latviju ārvalstīs. Kā tu izvēlējies savu tautastērpu, un kādas sajūtas pārņem, kad to uzvelc? — Man ļoti gribētos, lai manā kolekcijā būtu pa tautastērpam no katra Latvijas kultūrvēsturiskā reģiona — Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Sēlijas un Zemgales. Mans pats pirmais bija Valmieras tautastērps, lai akcentētu piederību šai vietai, jo es sevi uzskatu par valmierieti, neskatoties uz to, ka esmu dzimusi Rīgā. Valmierā es esmu uzaugusi un skolojusies. Ļoti vēlējos, lai man būtu arī viens arheoloģiskais tērps, un esmu priecīga, ka man pieder ļoti skaists senās Autīnas — seno letgaļu — arheoloģiskais tērps. Gatavojoties Latgales kongresam 2017. gadā, es pasūtīju vienu no skaistākajiem latviešu tau-

35


tastērpiem — Abrenes tērpu. Pavisam nesen tiku arī pie skaistās Abrenes villaines, bet man vēl nav bijis gods to nekur uzlikt. Es ceru, ka man reiz būs daudz mazmeitu un krustmeitu, kam šo tērpu kolekciju atstāt mantojumā. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi īpaši, ka latviešu sievietes pa savu līniju atstāj mantojumā tautastērpus.

Tas ir kā sava veida latviskais, ģenētiskais kods, bet tādā materializētā izpausmē, jo tautastērpā ir ielikts ļoti daudz zināšanu — tur ir gan raksti, gan dažādi paņēmieni, kā šis tautastērps ir tapis, tajā var izlasīt mūsu tautas un zemes vēsturi.

Piemēram, mana arheoloģiskā tērpa villainē ir ļoti daudz dažādu bronzā kaltu ornamentu un zīmju, kuriem ir ārkārtīgi liela enerģija. Tautastērpi noteikti ir pats skaistākais, kas man pieder un atrodas manā skapī, neskatoties uz to, ka man ir arī brīnišķīgi Latvijas un pasaules mūsdienu dizaineru tērpi.

36

Kad braucu uz ārvalstīm, kur man ir jāpārstāv Latvija un mūsu kultūra, jāsaka kāda tiešām nozīmīga runa, tad uzvilkt latviešu tautastērpu man ir liels gods, turklāt tas noteikti ceļ arī pašapziņu. Tajā brīdī tu jūties ārkārtīgi spēcīgs, enerģijas pārpilns, un ir sajūta, ka aiz tevis stāv arī senči ar savu radošumu. Brīdī, kad tu runā par savu vēsturi, kultūru un tās mantojumu, tu izjūti atbildību arī savu senču priekšā.

Tautastērpā ir ielikta milzīga enerģētiskā vērtība, ko var sajust, ja tērpu nēsā apzinīgi, ar izprašanu. Tautastērpu var nēsāt dažādi, bet, ja redzu, ka to nēsā necienīgi, tas mani ļoti sadusmo. Jāatzīstas, ka šajā jomā esmu ļoti konservatīva, jo uzskatu, ka tautastērps ir goda tērps un to ir arī jāmāk godam nest. — Latviešu kultūras svētki Īrijā šogad atzīmē desmitgadi. Vai tev būtu kāds vēlējums


svētku dalībniekiem, brīvprātīgajiem un organizatoriem? — Es zinu, ka tiem, kas svētkus organizē, reizēm ir ārkārtīgi grūti. No vienas puses, mūsu tautai ļoti patīk svinēt svētkus, piedalīties un baudīt to, ko kāds cits ir noorganizējis, bet, no otras puses, bieži nākas saskarties ar to, ka visādos, dažkārt arī ļoti nepatīkamos veidos tiek apspriests tas, ko un kā dara organizatori. Bieži vien svētku organizatora darbs ir ļoti nepateicīgs, jo tikpat daudz, cik tu pēc svētkiem saņem labus vārdus, tikpat daudz līdz svētkiem ir jāiziet cauri dubļiem un jādzird “dīvāna ekspertu” padomi par to, kā būtu pareizi jāstrādā. Dažkārt nolaižas rokas, un liekas, kāpēc tu vispār kaut ko dari.

Es vēlos, lai visi uzņēmīgie cilvēki, kuri ikdienā cīnās par latvisko tradīciju saglabāšanu un turpina šo darbu darīt, lai viņi ticētu tam, ka patiešām kalpo daudz cēlākam mērķim nekā paši tajā brīdī to varbūt apjauš. Daudziem varbūt liekas, ka tie ir tikai vieni svētki, dažu ielūgumu sarakstīšanana un izsūtīšana vai gājiena kārtošana, bet patiesībā šie cilvēki piedalās tajā, ko sauc par pārmantošanas procesu, pieliekot klāt savu radošo redzē-

jumu. Šie cilvēki šajā brīdī ir latviešu kultūras jaunradītāji. Ir ļoti svarīgi, ka mēs ne tikai pārmantojam, bet arī jaunradām. Latviešu kultūras pastāvēšana ir atkarīga nevis no atsevišķiem māksliniekiem, bet plašākā nozīmē — tā ir atkarīga no mums katra. Mēs katrs sevī izkopjam sava veida kultūras līderību, kas nozīmē, ka ikviens no mums ir atbildīgs par to, kas notiek ar mūsu valodu, kultūru un tradīcijām. Mums katram ir jāuzņemas sava daļa līderības šajā procesā, šajā vietā un laikā, kurā esam. Ir jāvēlas kaut ko darīt un jādara nedaudz vairāk, kā ikdiena to no mums prasa. Es ļoti labi saprotu arī to, kā jūtas mūsu cilvēki, kas kaut ko dara un organizē ārpus Latvijas. Ja Latvijā organizatoriem par darbu samaksā, tad ārpus Latvijas cilvēki lielākoties strādā un pasākumus organizē bez maksas.

Tās pūles, ko cilvēki iegulda šajā darbā, ir apbrīnojamas, un tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs mākam pateikt paldies un mākam novērtēt viņu darbu un ieguldījumu.

Šiem cilvēkiem ir spēcīga apziņa, ka viņi dara kaut ko ļoti vajadzīgu un svarīgu gan šai paaudzei, gan nākamajai. Mums katram ir jākaļ stiprs savs ķēdes posms, lai ķēde nepārtrūktu.

37


Katram latvietim Latvija ir dziļi sirdī, un tas nekad nemainīsies Saruna ar Latvijas vēstnieku Īrijā Jāni Sīli un vēstnieka padomnieci un pārstāvniecības vadītāja vietnieci Edīti Medni Jānis Sīlis • Latvijas Republikas pilnvarotais vēstnieks Īrijā kopš 2017. gada. • Ārlietu dienestā strādā kopš 1993. gada. • No 2010. līdz 2013. gadam bijis Ārlietu ministrijas padomnieks — preses sekretārs. • Savas karjeras laikā strādājis Latvijas vēstniecībās Francijā, Igaunijā, Gruzijā un pārstāvniecībā Eiropas Savienībā.

Edīte Medne • Latvijas vēstnieka Īrijā padomniece un pārstāvniecības vadītāja vietniece kopš 2018. gada 1. augusta. • Ārlietu dienestā strādā kopš 1995. gada.

— Vēstnieka kungs, pildīt Latvijas pilnvarotā vēstnieka pienākumus Īrijā jūs ieradāties 2017. gadā un jau no pašiem pirmsākumiem kā vienu no savām un vēstniecības prioritātēm norādījāt darbu ar diasporu Īrijā. Kā jūs atceraties iepazīšanos ar diasporas pārstāvjiem un latviešu kultūras dzīves pasākumiem pēc ierašanās Īrijā? Jānis Sīlis: — Nu jau būs pagājuši gandrīz četri gadi kopš manas ierašanās Īrijā, un darbs ar diasporu bija, ir un arī turpmāk būs ļoti nozīmīga vēstniecības un mana personiskā prioritāte. Darbs ar mūsu tautiešiem man tiešām dod daudz prieka un gandarījuma jau no pašas pirmās dienas, kopš es ierados Īrijā, un es varu tikai apbrīnot to entuziasmu un enerģiju, ko

38

latviešu kopiena velta, lai šeit, Īrijā, koptu un uzturētu latviskumu, mūsu kultūru, īpaši latviešu valodu. Mana pirmā lielākā iepazīšanās ar latviešu kopienas pārstāvjiem bija 3x3 nometnes atklāšanā 2017. gada augustā Kāslbārā (Castlebar). Tieši šeit notika mana pirmā uzruna tautiešiem un pirmo reizi publiski uzstājos vēstnieka amatā. Teikšu godīgi, sākumā es biju ļoti uztraucies, bet tiku ļoti silti uzņemts, un uztraukums uzreiz tika kā ar roku noņemts. Arī turpmāk es katru gadu ar lielu prieku esmu atgriezies uz visām nometņu atklāšanām. Otra lielākā iepazīšanās bija kopējā sanāksme ar latviešu organizāciju un kolektīvu vadītājiem 2017. gada rudenī, kad es sabraukušos


tautiešus iepazīstināju ar sevi un uzklausīju arī katra kolektīva un katras organizācijas pārstāvja stāstu. Tā bija burvīga un neaizmirstama tikšanās, ļoti derīgs un draudzīgs dialogs. Pēc tam bijušas daudzas tikšanās gan plašākā, gan šaurākā lokā, esmu saņēmis uzaicinājumus piedalīties dažādos latviešu pasākumos, ko vienmēr ar prieku arī esmu pieņēmis.

Visur esmu ticis ļoti silti uzņemts, un man jāteic, ka jau no pašas pirmās dienas es sajutu, ka man šeit, Īrijā, ir dots ļoti liels uzticības kredīts, ko es nedrīkstu pievilt, un es ārkārtīgi ceru, ka neesmu pievīlis. Vēstniecība katru gadu rīko arī tā saukto “atskaites” pēcpusdienu, kad pastāstām, ko mēs gada laikā esam padarījuši, un ieskicējam ieceres nākamajam gadam, kam parasti seko arī saviesīgs vakars neformālā gaisotnē. Diemžēl jaunie apstākļi mums liedza šādu sanākšanu organizēt pagājušā gada beigās vai šī gada sākumā, un nevēlējāmies pasākumu rīkot virtuālā vidē, jo šādās sanākšanas reizēs ļoti svarīgs ir tieši cilvēciskais kontakts, gribas visus satikt un redzēt klātienē, nevis tikai datora ekrānā. Sinerģija, neformālie dialogi un ideju apmaiņa ir tik ļoti svarīgi šajās tikšanās reizēs. Gaidīsim labākus laikus, lai turpinātu šo tradīciju.

— Savas karjeras laikā jums ir bijusi unikāla iespēja strādāt Latvijas vēstniecībās Francijā, Igaunijā un Gruzijā, kā arī Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā Briselē. Kas jums visvairāk palicis atmiņā no šī laika un darba ar latviešu kopienām? Jānis Sīlis: — Savas karjeras laikā, veicot darba pienākumus ārvalstīs, man ir bijusi iespēja iepazīt latviešu kopienas vairākās valstīs un, kas ir būtiski, arī dažādos laikos. Vēstniecībā Francijā es strādāju 90. gadu vidū, kur darbojās 1947. gadā dibinātā Latviešu apvienība Francijā. 2000. gadu sākumā, kad es strādāju vēstniecībā Igaunijā, tur jau darbojās 1988. gadā dibinātā Igaunijas latviešu biedrība. Savukārt Gruzijā, kur es strādāju tieši pirms atbraukšanas uz Īriju, darbojās neliela, bet aktīva Gruzijas latviešu biedrība, kuras pirmsākumi meklējami 90. gadu sākumā. Šīs biedrības dibinātas ļoti dažādos laikos un arī dažādos kontekstos. Kopā esam svinējuši valsts svētkus, Jāņus, rīkojuši dažādus kultūras un tematiskos pasākumus. Man personiski bija ļoti interesanti vērot, cik dažādi un atšķirīgi katrā valstī ir mūsu tautieši, cik daudz viņi ir paņēmuši no savas mītnes zemes, kurā viņi daudzus gadus ir dzīvojuši, — kultūras, paradumiem, pat temperamenta. Šajās valstīs dzīvojošās latviešu kopienas tiek dēvētas par tā saucamajām “vecajām latviešu kopienām”, ko veido pirms kara, pēc kara un

39


okupācijas laikā no Latvijas izbraukušie iedzīvotāji. Taču neatkarīgi no zemes, kurā viņi dzīvo, neatkarīgi no temperamenta un visa pārējā visus vienoja sirdsdegsme par Latviju. Tas bija ļoti patīkami. Savukārt Briselē, kur es nostrādāju ļoti daudzus gadus, latviešu kopienu pamatā veidoja no Latvijas atbraukušie un Eiropas institūcijās strādājošie tautieši — jauni, aktīvi, izglītoti cilvēki. Kopienu veidoja arī mūsu kolēģi no visām trim Briselē esošajām Baltijas valstu diplomātiskājām pārstāvniecībām — vēstniecības, pārstāvniecības Eiropas Savienībā un NATO. Jāsaka, tieši šeit atšķirībā no visām iepriekšējām vietām arī es pats diezgan aktīvi iesaistījos latviešu kultūras dzīvē. Tika nodibināts Briseles latviešu teātris, kurā arī es ļoti aktīvi darbojos vairākus gadus. — Īrijā dzīvo viena no lielākajām latviešu kopienām Eiropā, kas gadu laikā arī ļoti aktīvi attīstījusi dažādas aktivitātes — dibinātas biedrības, skolas, kori, deju un teātra kolektīvi, izveidota 3x3 nometne. Kas jūs īpaši iepriecina, skatoties uz to, kā attīstījusies latviešu kopienas sabiedriskā un kultūras dzīve Īrijā? Jānis Sīlis: — Īrijā, protams, ir pavisam cita un daudz plašāka aina, jo, ja visās iepriekšējās vietās lielākas un mazākas aktivitātes pārsvarā koncentrējās galvaspilsētās, tad Īrijā latvieši tiešām ir it visur.

Ir prieks redzēt, ka latvieši ir aktīvi un dedzīgi ne tikai galvaspilsētā, bet arī daudzās mazās un attālākās vietās visos Īrijas nostūros. Ir patīkami vērot, kā sabiedriskā un kultūras dzīve burtiski kūsā visapkārt Īrijas salai, ieskaitot arī Ziemeļīrijas teritoriju. Priecē tas, ka sabiedriskā un kultūras dzīve nav rimusi arī pandēmijas laikā — tā turpinās, un mūsu cilvēki nenokar galvas šajos ierobežojošajos apstākļos, bet atrod arvien jaunus veidus, kā izpausties un uzturēt dzīvu latvisko garu.

40

— Vēstniecība ir iesaistījusies un atbalstījusi arī vienu no lielākajiem un nozīmīgākajiem latviešu kopienas kultūras dzīves pasākumiem “Latviešu kultūras svētkus Īrijā”. Jums ir bijusi iespēja piedalīties šajos svētkos klātienē. Kā jūs vērtējat šos svētkus un to nozīmi latvisko tradīciju uzturēšanā un turpināšanā, kā arī Latvijas kultūras tradīciju popularizēšanā ne tikai starp Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem? Edīte Medne: — Man iespēja piedalīties šajos svētkos klātienē bijusi tikai vienu reizi — 2019. gadā, bet 2020. gadā svētki diemžēl jau tika svinēti virtuālā vidē saistībā ar Covid pandēmijas ierobežojumiem visā valstī. Manas atmiņas par svētkiem ir ļoti pozitīvas. 2019. gadā Latviešu biedrība Īrijā aicināja vēstniecību piedalīties svētkos ar informatīvo stendu, kas ļoti veiksmīgi tieši tajā brīdī sakrita ar aviokompānijas “airBaltic” tiešo lidojumu atjaunošanu starp Dublinu un Rīgu, ko mēs plānojām popularizēt tautiešu vidū. Noteikti vēlētos atzīmēt arī to, ka svētku organizēšanai ir izvēlētas divas ļoti nozīmīgas lietas — vieta un laiks. Vieta — tūrisma sirds Dublinā


— "Temple Bar", laiks — maija brīvdienas jeb tā sauktās “Bank Holiday”. No organizatoriskās puses šī ir ļoti, ļoti veiksmīgi izvēlēta stratēģija.

Atskatoties uz šiem pasākumiem, gribas teikt, ka tie nebija svētki tikai latviešu māksliniekiem, draugiem, viņu ģimenes locekļiem un pārējiem līdzjutējiem, tie bija svētki visai Dublinas pilsētai, pilsētas iedzīvotājiem un tuviem, tāliem viesiem. Cilvēki, kas bija nolēmuši izbaudīt savas brīvās dienas un kopā ar draugiem vai ģimenēm pastaigāties pa Dublinas centru, garām nākot, apstājās un skatījās svētku priekšnesumus, apmeklēja tirdziņu, nāca arī pie mūsu stenda, kur vēstniecība bija sagatavojusi ļoti plašu un interesantu tūrisma informāciju un materiālus par Latviju. Kopā ar vēstniecības kolēģiem stāstījām par iespējām, kādas paveras, dodoties uz skaisto zemi Latviju, no kuras nāk un kur dzīvo šie talantīgie cilvēki. Priecē, ka viena pasākuma laikā spējām sasaistīt jau divus diasporas darba virzienus — latviskās identitātes stiprināšanu un diasporas iesaisti tautsaimniecībā, veicinot tūrisma uz Latviju popularizēšanu. Protams, šis pasākums nav lēts, tāpēc liels paldies jāsaka visiem sadarbības partneriem un viņu atbalstam — kolēģiem no Latvijas vēstniecības, Dublinas pilsētas domei, “Temple Bar Company”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, kā arī daudziem citiem. Šie svētki nepārprotami ir ļoti pozitīvs pasākums gan latviešu kopienai, gan Dublinas pilsētai, kas paver neskaitāmas iespējas, un mēs ceram, ka varēsim turpināt tos svinēt arī turpmāk. Jānis Sīlis: — Man kā vēstniekam ir bijis liels gods ar uzrunu atklāt nu jau divus Latviešu kultūras svētkus Īrijā — 2018. un 2019. gadā. Noteikti gribu atzīmēt, ka 2018. gada svētki bija īpaši ar to, ka tie bija ne tikai latviešu kultūras svētki, bet tajos piedalījās arī abu pārējo

Baltijas valstu — Lietuvas un Igaunijas — kopienas un vēstniecības. Šajā gadā rīkojām apvienotos Baltijas valstu kultūras svētkus, lai atzīmētu visu trīs Baltijas valstu simtgadi, un svētki kalpoja arī kā simbolisks vēstījums tam, ka mēs, Baltijas valstis, esam vienotas visdažādākajos veidos.

Uz vienas skatuves mēs Dublinas iedzīvotājiem, tūristiem un visiem interesentiem parādījām, cik īpašs un skaists ir mūsu kultūras mantojums un tradīcijas. Es ļoti ceru, ka šie svētki arī turpmāk tiks svinēti un svētku tradīcija turpināsies. — Kura no latviešu kultūras tradīcijām jums pašam ir vismīļākā un tuvākā? Vai pats kādreiz esat dziedājis korī, dejojis deju kolektīvā? Jānis Sīlis: — Dažādos laikos man ir bijušas dažādas aizraušanās. Jau no ļoti agras bērnības līdz pusaudža gadiem es dejoju latviešu tautas deju kolektīvā “Virpulītis”. Pusaudža gados šī interese zuda, un es deju kolektīvu diemžēl pametu. Vēlāk, studiju gados, es vairākus gadus spēlēju VEF Kultūras pils Tautas teātrī un vēl vēlāk, jau strādājot Briselē, piedalījos Briseles latviešu teātra iestudējumos. Man šī pieredze vienmēr ir likusies ļoti īpaša un sagādājusi prieku. Kas attiecas uz kora dziedāšanu, pamatskolā, kā jau visiem, arī man lika dziedāt korī, taču dziedāšana tajā vecumā man īsti nepatika, pat nezinu, kāpēc, un es tīšām “rūcu” kora mēģinājumos, līdz vienu dienu mani vienkārši palūdza no kora aiziet. Tagad es to mazliet nožēloju, jo iemācīties pareizi dziedāt katrā ziņā būtu bijis ļoti derīgi. Man diemžēl nav muzikālās dzirdes, un bērnībā nebija arī diža ritma izjūta, taču, dejojot tautas dejās, mani tomēr kaut kā iemācīja ritmu sajust, līdz ar to vēlāk arī tīri labi varēju dejot modernās dejas. Šad un tad aizdomājos, ja man toreiz korī būtu ļauts turpināt “rūkt”, kamēr man tas pašam būtu apnicis, varbūt tagad būtu arī kāda kora dalībnieks.

41


— Mīlestību pret savas tautas kultūras mantojumu un tradīcijām, interesi par savām saknēm — to visu mēs tomēr vispirms iemācāmies tieši ģimenē. Vai jūs tam piekrītat? Jānis Sīlis: — Manuprāt, tā tiešām vispirms ir ģimene, kas cilvēkam ieliek kultūras un tradīciju pamatus. Ir tik ļoti svarīgi saviem bērniem, un tieši latviešu valodā, stāstīt gan par savu dzimtu, gan dzimtas vēsturi, kopt tradīcijas, pat ja sākumā bērnam tas neliekas interesanti. Es esmu pārliecināts, un arī no savas pieredzes varu teikt, kaut kur tas viss tomēr “aizķeras”. Pēc ģimenes vēlāk nāks arī draugi, draugu dzimtu stāsti un tradīcijas, tad nāks paša izveidotā ģimene un tradīcijas, kuras ienesīs arī otrā pusīte ar savu ģimeni, un tas viss kopā arī veidos to, kādi mēs būsim, kāda būs mūsu ģimene un ģimenes tradīcijas. — Cik nozīmīga latvisko tradīciju uzturēšana ir bijusi un ir jūsu ģimenē? Kuri ir jūsu ģimenes mīļākie svētki, ko svinat visi kopā? Jānis Sīlis: — Manā ģimenē vienmēr ļoti svarīgi ir bijis sanākt kopā tieši Ziemassvētku vakarā, un to arī mēs vienmēr darām, izņēmums bija pagājušie Ziemassvētki, kad Covid pandē-

mijas dēļ bijām spiesti svinēt svētkus katrs savās mājās. Es atceros, kā bērnībā mājās tika rotāta eglīte un dedzinātas svecītes. Atceros to trauksmaino noskaņu, gaidot un sagaidot Ziemassvētku vecīti, kuram nez kāpēc kājās bija kādas pazīstamas tantes kurpes vai onkuļa zābaki un kurš runāja ļoti pazīstamā tantes vai onkuļa balsī. Tāpat atceros arī dzejolīšus, ko mācījāmies un skaitījām pie eglītes, lai saņemtu dāvanas. Man tolaik bija ārkārtīgi grūti saprast, kāpēc daudziem maniem skolas draugiem nebija šādu Ziemassvētku tradīciju, un kāpēc tos īpaši nesvinēja, bet ar lielu vērienu tika svinēta tikai Jaunā gada sagaidīšana. Tādi bija tie laiki. Manas atmiņas par Ziemassvētku svinēšanu ir vissiltākās, un es cenšos tās uzturēt un nest tālāk arī savā ģimenē, un turpināšu to darīt arī tad, ja Dievs dos kādu mazbērnu. Otri svarīgākie svētki man ir Jāņi, ne tikai tāpēc, ka mani pašu sauc Jānis, bet tāpēc, ka dabā un arī iekšējās sajūtās šajā saulgriežu laikā sajūtu ko īpašu. Diemžēl ir sanācis tā, ka, lai arī es daru visu, lai Ziemassvētkos es varētu būt Latvijā, Jāņos es ne vienmēr esmu varējis būt dzimtenē, un patiesībā tas nav izdevies jau vairākus gadus. Taču es uzskatu, ka svētkus mēs radām paši, un arī Jāņu svētku sajūtas es vienmēr cenšos “noķert”, lai arī kur es tobrīd atrastos. Pietiek pat ar kādu sīkumu, piemēram, noplūktu ozollapu vai pasēžot kādu brīdi zem ozola. Savukārt Lieldienās es vienmēr mēģinu atrast laiku, lai krāsotu olas, kā jau visi latvieši, arī es krāju sīpolu mizas un vismaz pāris olu katru gadu nokrāsoju. Edīte Medne: — Nesen lasīju kādu grāmatu, kur bija aprakstīts, ka arī šur tur Īrijā vēl 50. gados Lieldienās olas esot krāsotas sīpolu mizās, taču šķiet, ka gadu laikā īri šo tradīciju laikam ir aizmirsuši. Prieks, ka mums šī tradīcija vēl ir dzīva! — Ko jūs domājat par to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri Īriju ir izvēlējušies par savu darba un māju vietu un kuri šeit jau ir iedzīvojušies kopā ar ģimenēm, Latvijā uz

42


dzīvi atgriezties, iespējams, neplāno vai apsver to darīt (varbūt) kaut kad nākotnē? Jānis Sīlis: — Es neesmu naivs un saprotu, ka lielākā daļa mūsu cilvēku, kas šeit ir iedzīvojušies, visticamāk, ka Īrijā arī paliks uz dzīvi. Es personiski tajā nesaskatu lielu problēmu, jo galu galā mūsdienu tehnoloģijas un mobilitāte ļauj uzturēt ciešu savstarpēju saikni latviešiem Īrijā ar Latviju, un otrādi. Latvijai ir vajadzīgi savi bērni, kas dzīvo visā plašajā pasaulē, ne tikai Īrijā, un es esmu pār-

Galvenais, lai Latvija un latviešu diaspora ārvalstīs saglabātu interesi viens par otru, padarītu šo interesi gan lielāku, gan dažādotu, kā arī savstarpēji atbalstītu identitātes zaudēšanu mums nemaz tik ļoti un rūpētos.

liecināts, ka arī mūsu tautiešiem ārvalstīs ir vajadzīga Latvija, pat ja daudzi ļoti deklaratīvi to nevēlas atzīt. Katram latvietim Latvija ir dziļi sirdī, un tas nekad nemainīsies.

— Kas, jūsuprāt, ir mūsu, latviešu, lielākās vērtības? Jānis Sīlis: — Es uzskatu, ka latviešu identitāte un latviešu valoda ir liela, unikāla vētība. Uz mūsu planētas, kur dzīvo vairāk nekā 7 miljardi iedzīvotāju, tikai nepilniem 2 miljoniem ir ekskluzīva iespēja runāt mūsu skaistajā un bagātajā latviešu valodā, ir ekskluzīva iespēja saprast latviešu tautasdziesmu un folkloras bagāto filosofiju. Tāpat mums ir ekskluzīva iespēja dzīvot vai būt saistītiem ar šo skaisto, 64 tūkstošus kvadrātkilometru lielo zemes gabaliņu pie Baltijas jūras, kur neplosās postošas viesuļvētras, cunami un zemestrīces, nav draudīgi vulkāni vai kādas citas stihijas, kas padara dzīvi sarežģītu citās planētas malās. Mūsu zemīte nav pārapdzīvota, mēs varam neviena netraucēti pilnībā izbaudīt mūsu skaisto dabu, par ko mūs tomēr ļoti daudzi apskauž. Pats galvenais — mums ir sava valsts, kas arī ir ārkārtīgi ekskluzīva vērtība un kas nav daudzām pat krietni lielākām tautām kā mūsējā. — Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir latviskās identitātes veicināšanai un saglabāšanai starp Latvijas iedzīvotājiem ārvalstīs? Edīte Medne: — Manuprāt, par latviskās

šobrīd nav jāuztraucas. Mēs esam stipra tauta. Vēsturiskā pieredze rāda, ka tie latvieši, kas no Latvijas izceļoja pēc Otrā pasaules kara, savā jaunajā mītnes zemē, sadarbojoties ar citiem latviešiem arī citās zemēs, spēja un turpināja uzturēt latvisko identitāti tādā līmenī, ka varbūt viņi paši Latvijā neatgriezās, bet viņu bērni vai mazbērni to ir izdarījuši un pašlaik dzīvo un strādā Latvijā. Šobrīd mums ir Latvijas valsts atbalsts un interese par saviem tautiešiem, mums ir sava valsts, kur varam aizbraukt vai atgriezties, kas trimdas latviešiem pēc kara diemžēl visu okupācijas laiku nebija. Galvenais, manuprāt, ir vēlme pašiem saglabāt šo saikni.

Sarunās ar Īrijas valsts pārstāvjiem, kam arī ir sena un bagāta pieredze pašiem ar savu diasporu ārvalstīs, nācies dzirdēt vienu ieteikumu — ģimenēs māciet saviem bērniem latviešu valodu un stāstiet par savām saknēm. Jā, šī bērna dzimtene varbūt vairs nebūs Latvija, ja viņš ir dzimis Īrijā, bet Latvija vienmēr būs šo bērnu tēvzeme uz mūžu, un tad, kad viņš zinās, no kurienes viņš nāk, no kurienes nāk viņa senči, viņam būs jau pavisam cita pašapziņa. Viena no prioritātēm ir tieši latviešu valodas mācīšana jaunajai diasporas paaudzei. Mēs mudinām jauniešus braukt un studēt uz Latvi-

43


ju. Par studiju iespējām Latvijā interesējas pat īru jaunieši, jo piedāvātā izglītības kvalitāte un pieejamība ir ļoti pievilcīga. Lai arī latviešu valoda varbūt nav ļoti labā līmenī, tam nevajadzētu būt šķērslim, jo izglītību Latvijā pašlaik var iegūt arī angļu valodā — pirmo kursu students varbūt būs angļu plūsmas grupā, bet nākamajā gadā viņš jau varbūt būs latviešu grupā. Ikdienā esot latviskā vidē un kopā ar latviski runājošiem draugiem, arī valodas līmenis noteikti uzlabosies. Ja ģimenē būs ielikts šis pamats, tad vajadzīga tikai vēlme kaut ko darīt. — Paaudzes mainās, un dzīve iet uz priekšu. Kādas, jūsuprāt, būs lielākās izmaiņas, ar kurām latviešu diasporai Īrijā nāksies saskarties nākotnē? Vai šī dabiskā paaudžu maiņa ietekmēs arī kolektīvu darbu un attīstību? Jānis Sīlis: — Tagadējie bērni un jaunieši pēc 10 — 20 gadiem būs tie, kas tālāk nesīs latviskumu šeit, Īrijā, un neapšaubāmi, jau šodien mums ir pienākums palīdzēt viņiem neizklīst un nepazust kopējā tautu masā. Pieredze rāda, ka ar katru nākamo emigrācijas paaudzi kļūs grūtāk saglabāt gan valodu, gan kultūru ārpus Latvijas, tāpēc mums ir tik svarīgi nevienu nepazaudēt.

44

dāšana un dejošana. Ir vairāk jāpadomā, kā piesaistīt tos jaunos cilvēkus, kam ir citādākas intereses. Dažādu interešu klubu un nometņu organizēšana varētu būt viens no šādiem veidiem. Šobrīd mums ir 3x3 un valodas nometnes, bet varbūt atradīsies kāds entuziasts, kurš vēlēsies uzņemties un organizēt, piemēram, orientēšanās un izdzīvošanas nometni mežā — bērniem un jauniešiem tas varētu būt aizraujošs piedzīvojums, turklāt, ja tas viss notiktu ar “latvisku piesitienu”, tad daudzi, iespējams, arī turpinātu pēc nometnes šo latvietību sevī stiprināt. Manuprāt, nav arī tik svarīgi, ja šādās nometnēs daudzi jaunieši savā starpā sarunājas angļu valodā, jo svarīgākais ir radīt piederības sajūtu kopienai, un es ticu, ka pienāks laiks, kad viņi meklēs iespējas šo piederību paplašināt un turpināt. Edīte Medne: — Mums vairākkārt ir bijusi iespēja sadarboties ar Īrijas latviešu jauniešiem, un viņi ir fantastiski!

Jā, viņi bieži savā starpā sarunājas angliski, bet tajā pašā laikā viņu idejas, vēlme kaut ko darīt, viņu nezūdošā enerģija — tas ir ārkārtīgi pozitīvs lādiņš.

Latvietība ir tā pievienotā vērtība katram bērnam un katram jaunietim te, Īrijā, — ar to viņi ir īpašāki, un viņiem jau kopš dzimšanas ir iedota daudz lielāka kultūras bagāža.

Protams, ka jaunā paaudze ir daudz citādāka, un tā tas ir bijis vienmēr ar paaudžu nomaiņu, taču jaunieši nāk ar savu redzējumu, un viņus noteikti vajadzētu iesaistīt kopienas aktivitātēs — ļaut līdzdarboties, uzņemties atbildību, jo viņi ir gatavi un grib to darīt. Latviešu jaunatne Īrijā ir ļoti aktīva!

Manuprāt, ir jācenšas pēc iespējas vairāk iesaistīt jauniešus kopienas darbā, dažādos kopienas procesos — gan kolektīvos, gan biedrībās —, lai viņi ar savu jaunības degsmi, idejām un zināšanām, kas ir citādākas un arī atbilstošākas laikmetam, papildinātu to pieredzi, kas pašlaik jau ir uzkrāta mūsu kopienā Īrijā. Mums jau šobrīd ir jāgatavojas šai paaudžu maiņai un jāpadara “latviešu lieta” atraktīva jauniešiem, īpaši tiem, kam varbūt neiet pie sirds tradicionālie kultūras formāti, kā dzie-

— Kādas ir un būs nozīmīgākās iniciatīvas, kas tiek plānotas diasporas atbalstam ārvalstīs? Edīte Medne: — Gada sākumā Ministru kabinetā tika pieņemts plāns darbam ar diasporu, kur ir uzskaitītas un izskaidrotas arī visas galvenās iniciatīvas — latviskās identitātes stiprināšana, diasporas iesaistīšanās tautsaimniecībā, diasporas pilsoniskās un politiskās līdzdalības veicināšana, atbalsts reemigrācijai, kā arī mediju atbalsts un infor-


mācijas nodrošināšana. Šis noteikti būs nozīmīgs papildinājums jau esošajai un daudz izmantotajai diasporas finansiālā atbalsta programmai projektiem. Svarīgi būtu atzīmēt to, ka katrai iniciatīvai ir paredzēts arī konkrēts finansējums, kas ļaus to pilnvērtīgi realizēt. Es noteikti vēlētos pieminēt arī diasporas digitālā arhīva kustības sākšanu un atbalstu Dziesmu un Deju svētkiem. Saistībā ar Covid pandēmijas izraisītajiem ierobežojumiem un situāciju gan Latvijā, gan pasaulē, šovasar plānotie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki tiek plānoti lokāli, kas pavērs unikālu iespēju ikvienam šajos svētkos piedalīties lokāli. Jācer, ka jūlijā, te, Īrijā, mums būs atļautas kaut minimālas pulcēšanās iespējas un latviešu kolektīvi attālināti varēs kļūt par daļiņu no lielajiem svētkiem Latvijā. Covid apstākļos mēs visi esam iemācījušies darboties citādāk. Nenoliedzami, ka cilvēciskā kontakta trūkst visiem, bet situācija ir arī pavērusi citas līdz šim neizmantotas iespējas. Piemēram, 18. novembra svētku koncertu mēs pagājušajā gadā organizējām virtuālā vidē. Šī bija pirmā tāda veida iespēja gan mums, gan mūsu pašdarbības kolektīviem, kas ļāva sasniegt tautiešus ne tikai Īrijā, bet šo koncertu varēja noskatīties visā plašajā pasaulē — vecvecāki un radi Latvijā, draugi un paziņas jebkurā pasaules malā. Protams, tas nav tas pats, kā tikties klātienē, bet šis virtuālais koncerts noteikti palīdzēja satuvināties, un ir brīnišķīgi, ka tika izmantota šāda iespēja.

Vēstniecības un Ārlietu ministrijas darba prioritāte ir diaspora, mūsu valsts ir ieinteresēta attīstīt sadarbību ar tautiešiem ārvalstīs, un, ja sākumā mēs runājām par valodas un identitātes stiprināšanu, tad tagad jau mēs ejam tālāk un meklējam plašākas un ciešākas sadarbības iespējas, piemēram, caur profesionāļu satīklošanas iniciatīvu visā pasaulē.

Atbalsts ir un būs, mums pašiem ir jātur acis un ausis vaļā, jānāk ar idejām, un labā ziņa ir tā, ka entuziasma un ideju latviešu kopienai Īrijā pavisam noteikti netrūkst. Cilvēki ir ļoti uzņēmīgi, ar interesantām idejām, kuras arī spēj realizēt. Ir tikai jāstrādā! — Ko jūs gribētu novēlēt Latvijas kultūras svētku Īrijā dalībniekiem, brīvprātīgajiem, organizatoriem, atzīmējot svētku desmitgadi? Jānis Sīlis: — Tā turpiniet! Lai nākamie 10 gadi būtu vēl krāšņāki, ražīgāki un interesantāki, jo svētkiem ir jābūt visos laikos, arī īpašos apstākļos kā pandēmija. Jūs visi darāt apbrīnojamu un svētīgu darbu — liels paldies jums par to! Edīte Medne: — Liels paldies organizatoriem un visiem dalībniekiem! Es ceru, ka pašreizējā situācija nevienu nenobiedēs, iesāktais darbs turpināsies un svētki būs gan mums pašiem, gan Dublinai.

45


Svētki ne tikai pašiem latviešiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem Saruna ar Martinu Hārtu, “Temple Bar Company” izpilddirektoru, un Klodīnu Mariju, “Temple Bar Company” mārketinga un komunikācijas menedžeri Martins Hārts (Martin Harte) • “Temple Bar Company” izpilddirektors kopš 2003. gada. • Ar uzrunām piedalījies Latviešu kultūras svētkos Īrijā 2013., 2014., 2015., 2016., 2017., 2019. gadā

Klodīna Marija (Claudine Murray) • “Temple Bar Company” mārketinga un komunikācijas menedžere. • Līdzdarbojusies visu lielāko un nozīmīgāko kultūras pasākumu organizēšanā "Temple Bar" kvartālā Dublinā. •Dzīvojusi Edinburgā, Sidnejā, Melburnā un Ņūdžersijā.

— Pastāstiet mazliet vairāk par savu darbavietu — “Temple Bar Company” Klodīna Marija: — “Temple Bar Company” ir biedrība, kas atrodas Dublinas vēsturiskajā “Temple Bar” kvartālā un kas apvieno aptuveni 100 biedru: dažādas kultūras organizācijas, apkalpojošā sektora uzņēmumus — kafejnīcas, restorānus, viesnīcas un citas “Temple Bar” kvartālā darbojošās kompānijas, kas ar savu biedra naudu veido fondu, kuru mēs izmantojam, lai popularizētu “Temple Bar” kvartālu sabiedrībā, rūpētos par šīs vēsturiskās teritorijas sakopšanu un uzturēšanu. Mēs lobējam valsts institūcijas un dažādas grupas, kam varētu būt pozitīva ietekme šī kvartāla un pilsētas centra attīstībā kopumā. Ļoti lielu uzmanību mēs veltām tieši kultūras dzīves attīstīšanai un dažādu

46

pasākumu organizēšanai. Katru gadu “Temple Bar” kvartālā notiek daudzi lielāki un mazāki pasākumi. Mēs lepojamies ar ielu tirdziņiem, kas ir vieni no vecākajiem pilsētā un piedāvā mākslinieku un amatnieku darinājumus, grāmatas un dizaina preces, pārtikas produktus un zemnieku saražoto produkciju. Noteikti vēlētos pieminēt arī “Trad Fest” — īru tradicionālās un folkmūzikas festivālu, kas tiek rīkots katru gadu janvārī “Temple Bar” kvartālā un pilsētas vēsturiskajos objektos — Dublinas pilī, Īrijas Nacionālajā modernās mākslas muzejā Kilmeinemā, Svētā Patrika katedrālē, Dublinas Rātsnamā un daudzos citos, kas katru gadu kopā pulcina vairāk nekā 26 tūkstošus apmeklētāju, no kuriem gandrīz puse ir tūristi no citām valstīm.


Martins Hārts: — “Temple Bar” ir ļoti līdzīga Rīgas vecpilsētai — tā ir vieta, kas piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan daudzus tūristus. Mēs lepojamies, ka tieši šeit koncentrējas tik ļoti daudzas un dažādas kultūras organizācijas un centri, nelielas mākslas galerijas un dizaina veikaliņi, daudzi īru tradicionālie krogi un mazas kafejnīciņas ar savu īpašo auru un interjeru. “Temple Bar” ir viena no visdzīvākajām pilsētas vietām, kas neformāli tiek dēvēta par Dublinas Kultūras kvartālu. — Covid pandēmija un tās dēļ noteiktie ierobežojumi ir ietekmējuši neskaitāmas mūsu dzīves jomas. Kas šajā gadā ir noticis ar “Temple Bar Company” un jūsu rīkotajiem pasākumiem? Klodīna Marija: — Covid pandēmija diemžēl ieviesusi savas korekcijas, ļoti daudzi no mūsu biedriem, īpaši no apkalpojošā sektora, bijuši spiesti pārtraukt darbību, tāpat esam apturējuši daudzus mūsu regulāros pasākumus, taču lielu daļu esam arī pārnesuši virtuālā vidē, kas ir pavēris daudzas citas, līdz šim neizmantotas iespējas. Martins Hārts: — Esam kļuvuši par producentiem TV šovam “Ireland in Music”, kas tika filmēts visā Īrijā un piedāvā iepazīties ar brīnišķīgiem tradicionālās un folkmūzikas entuziastiem un mūziķiem mūsu valstī. Esam izveidojuši savu podkāstu, kurā katru nedēļu publicējam jaunas sarunas. Kā lielākā daļa, arī mēs dažādojām savu darbību un iespēju robežās pielāgojāmies jaunajiem apstākļiem, lai uzturētu saikni ar cilvēkiem, līdz spēsim ikvienu atkal sagaidīt “Temple Bar” kvartālā klātienē. — Kā “Temple Bar Company” un jūs paši iepazināties ar latviešu kopienu Īrijā? Vai pirms tam jau kaut ko bijāt dzirdējuši par latviešiem un mūsu tradīcijām? Klodīna Marija: — 2013. gadā Īrija bija prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē, un Īrijā tika rīkota augsta līmeņa konference, kuras laikā apsprieda valsts programma sadarbībai ar īru diasporu ārvalstīs. Konferences laikā tika rīkots jau pieminētais īru folkmūzikas

festivāls “Trad Fest”, kura laikā nolēmām sarīkot arī dažādus starptautiskos koncertus. Lai realizētu šos koncertus, mēs uzrunājām vairāku valstu vēstniecības, tajā skaitā arī Latvijas vēstniecību. Martins Hārts: — Mums izveidojās ļoti patīkama komunikācija ar vēstnieku Elferta kungu un viņa sievu Antu, kā rezultātā vēstnieks piedāvāja iepazīstināt ar latviešu kori “eLVé”, kuru mēs uzaicinājām sniegt koncertu Dublinas Rātsnamā. Pateicoties tieši šai sadarbībai, mēs uzzinājām, cik aktīva ir latviešu kopiena Īrijā. Ļoti palīdzēja tas, ka gan vēstniecībā, gan Latviešu biedrībā Īrijā bija interese šo sadarbību paplašināt nākotnē.

Kad pārrunājām Latviešu kultūras svētku konceptu, bija skaidrs, ka "Temple Bar" ar savām ieliņām un skvēriem varētu būt ideāla vieta šāda pasākuma organizēšanai. Klodīna Marija: — Latvieši nāca ar pasākuma ideju, un mēs piedāvājām pasākuma norises vietu pašā pilsētas sirdī. Mēs ar prieku dalījāmies arī mārketinga pieredzē un svētku popularizēšanā vietējo iedzīvotāju vidū. Pasākumi vienmēr izpelnījušies arī mediju uzmanību, kas noteikti ir ļoti patīkami. Man ir milzīgs prieks, ka esam spējuši šos svētkus kopā organizēt katru gadu un tā jau ir kļuvusi par ikgadēju tradīciju “Temple Bar” kvartālā, ko cilvēki ļoti gaida. Apmeklētāji ir sajūsmā gan par priekšnesumiem, gan dažādām aktivitātēm, notiekti jāpiemin arī latviešu ēdienu un produktu tirdziņš, kurš ir ļoti iecienīts vietējo iedzīvotāju vidū. Būšu atklāta — es par latviešiem pirms tam zināju pavisam nedaudz, un, tikai iepazīstoties ar svētku organizatoriem, dalībniekiem un piedaloties svētku pasākumos, man bija iespēja uzzināt gan par jūsu valsti, gan kultūru. Svētki ir bijis fantastisks veids, kā iepazīstināt vietējos iedzīvotājus ar to, kas ir Latvija un latvieši, jo daudziem par jums un jūsu kultūru šeit ir ļoti neliels priekšstats.

47


Skatoties, kā latvieši svin svētkus, es gribu vilkt paralēles ar mūsu tautu, jo arī īriem patīk svinēt — Sv. Patrika diena tiek plaši atzīmēta Īrijā, kā arī visās pasaules malās, kur dzīvo īru diaspora. Mūzika, dziesmas, kopā sanākšana, svētku svinēšana noteikti palīdz veidot saikni ar savu valsti, un tieši tas arī veido piederības izjūtu savai zemei un tautai. Tāpēc es ļoti labi saprotu, ko šāds pasākums nozīmē latviešiem šeit, Īrijā.

Latvieši ir ļoti lepni par savu valsti, par savām tradīcijām, un, lai gan esam atšķirīgi, bija interesanti saskatīt kopējās lietas, piemēram, latviešu folklorā, dziesmās un tradicionālajā mūzikā. — Kā, jūsuprāt, šie svētki papildina Dublinas jau tā bagātīgo kultūras dzīvi? Cik nozīmīga ir kultūras daudzveidības apzināšanās un atzīmēšana Dublinā un Īrijā kopumā? Klodīna Marija: — Manuprāt, šādi pasākumi ir ļoti nozīmīgi visām pusēm. Bieži varam novērot, ka kopienas citās valstīs savā veidā noslēdzas, cilvēki dod priekšroku palikšanai savējo pulciņā un ne tik daudz piedalīties vie-

48

tējā sabiedriskajā dzīvē. Bieži vien pat kaimiņi viens par otru neko daudz nezina, kur nu vēl par to kultūras daudzveidību, kas viņiem ir visapkārt, jo vienkārši nav bijusi šī iespēja par to parunāt un vienam otru iepazīt.

Sarīkojot šādus svētkus, latviešu kopiena ir “atvērusi durvis” un uzaicinājusi ikvienu iepazīt savu kultūru un tradīcijas. Tie ir svētki ne tikai pašiem latviešiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem.

Martins Hārts: — Noteikti piekritīšu. Mēs dzīvojam multikulturālā vidē, un, manuprāt, tas ir ļoti pozitīvi, ka valstī pastāv šāda kultūru daudzveidība, tā noteikti bagātina mūsu sabiedrību un ir ienesusi daudzas ļoti vērtīgas pārmaiņas. Mēs viens no otra nepārtraukti mācāmies, un ir patīkami redzēt, ka cilvēki no dažādām valsīm, kultūram, reliģijām var sanākt kopā un no sirds priecāties par to, ko otrs dara. — Vai šādi svētki palīdz vietējiem iedzīvotājiem uzzināt vairāk par kopienām, kuras šeit dzīvo? Klodīna Marija: — Īrijā jaunas, skaitliski lielas citu tautu kopienas sāka parādīties salīdzi-


noši nesen, tikai kopš 90. gadu sākuma, vidus un kopš Eiropas Savienības paplašināšanās. Daudzi vietējie iedzīvotāji, lai arī ļoti sirsnīgi un draudzīgi uzņēma iebraucējus, tomēr ne līdz galam ir savus jaunos kaimiņus iepazinuši. Jaunās kopienas ienāca ar savu spēcīgu identitāti, valodu, sāka savu skolu dibināšanu, savu nacionālo veikalu atvēršanu, kas Īrijā tajā laikā bija kaut kas pilnīgi jauns un neierasts.

Kopienu rīkoti svētki un pasākumi rada ne tikai iespēju vienam otru labāk iepazīt, bet palīdz nojaukt arī daudzas citas barjeras, kas bieži pastāv sabiedrībā, piemēram, tiek kliedēti daudzi aizspriedumi vienam par otru. Ja cilvēkiem tiek dota iespēja kaut ko jaunu uzzināt, lielākā daļa te, Īrijā, būs ļoti atvērti un ieinteresēti to arī darīt. 20. gs., laikā, kad īri masveidā emigrēja uz citām valstīm labākas dzīves, darba un iztikas meklējumos, neskaitāmas valstis uzņēma mūsu cilvēkus, un varam būt tikai pateicīgi, ka jaunajās mītnes zemēs viņiem bija iespēja radīt pamatus spēcīgām īru kopienām, līdz ar to es uzskatu, ka arī Īrijai ir jārada apstākļi un jāveicina tas, lai kopienas šeit varētu attīstīties un pilnveidoties.

Martins Hārts: — Ja kulturālā daudzveidība tiek prezentēta izteikti nacionālistiskā veidā ar nostādni, ka kāda tauta un tās kultūra ir pārāka vai labāka par citām, tad tas diemžēl neveidos pozitīvu priekšstatu. Savukārt atvērtība un sirsnīgums, ar kādu latviešu kopiena ir ienākusi pilsētā šo svētku laikā, aicinot ikvienu pilsētas iedzīvotāju un viesi iepazīties ar savām tradīcijām, piedalīties pasākumos, izbaudīt kaut daļiņu no savas kultūras, tas noteitki ir radījis interesi gan par jūsu valsti, gan arī tās cilvēkiem. Ir patīkami redzēt, ka mēs varam sanākt kopā, dalīties ar citiem savā pieredzē, savās zināšanās un priecāties, ka mūsu sabiedrība ir tik bagāta ar cilvēkiem no dažādām kultūrām. — Jūs paši nākat no ļoti skaistas zemes ar bagātu vēsturi, kultūras mantojumu un tradīcijām. Vai ir kaut kas tāds, kas jūs spēj pārsteigt, un ko atklājāt par latviešiem šo gadu laikā, uzņemot Latviešu kultūras svētku dalībniekus “Temple Bar” kvartālā? Martins Hārts: — Es uzaugu Īrijā 80. gados. Lielos vilcienos — mums pastāvēja Eiropa un Austrumeiropa, par pēdējo mums bija diezgan miglains priekšstats, un principā mēs neko daudz nezinājām. Mums nebija iespēja iepazīties ar Austrumeiropas tautu kultūrām, jo tās visas tolaik skaitījās Padomju Savienības zemes.

49


Godīgi sakot, iespēja apmeklēt šādus latviešu kopienas organizētus kultūras svētkus, apgrieza kājām gaisā visus tos priekšstatus, kas man un daudziem citiem bija par jūsu zemi, cilvēkiem un kultūras tradīcijām. Man bija patiess prieks atklāt, cik krāšņas, dinamiskas un bagātas ir latviešu tradīcijas, cik latviešiem ir sena un iespaidīga vēsture. Turklāt runa jau nav tikai par iepazīstināšanu ar kultūru, šie svētki ir kalpojuši arī kā sociālpolitisks izglītības brīdis, kas daudziem no mums atklāja Eiropu daudz plašākā kontekstā. Jaunākajām paaudzēm tas droši vien liksies savādi, bet manai paaudzei un vecākiem cilvēkiem tas tiešām ļāva paplašināt redzesloku un iepazīt daļu no Eiropas, par kuru mēs īpaši daudz neko nebijām dzirdējuši.

Tieši pateicoties svētkiem un iespējai satikt latviešus šo svētku laikā, mēs uzzinājām tik daudz gan par Latvijas vēsturi, gan neatkarības atgūšanu, gan to, kā valsts un Baltijas reģions attīstījies gadu laikā. Klodīna Marija: — Mani pārsteidza, cik ļoti latviešiem patīk mūzika un dziedāšana. Mums, īriem, ļoti patīk tradicionālā īru mūzika un folkmūzika, bet tas, kā latvieši dzied savas tautasdziesmas, ka tās zina visi, sākot no maziem bērniem līdz pat cilvēkiem gados, tas man bija pārsteigums. Īrijā ar mūziku nodarbojas neliela cilvēku daļiņa, kas māk dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, taču, skatoties jūsu priekšnesumus, bija sajūta, ka Latvijā dzied pilnīgi visi. Vēlāk, runājoties ar cilvēkiem no latviešu kopienas, es uzzināju arī par Dziesmu un Deju svētkiem. Kad man parādīja video ar daudzskaitlīgo kori, kas dzied Dziesmu svētku koncertā Mežaparkā, man burtiski aizrāvās elpa — tas bija kaut kas vārdos neaprakstāms! Es pat iedomāties nespēju tādu skaitu dziedātāju uz vienas skatuves, tik koordinētus un vienotus. Īrijā mums nekā tāda nav.

50

— Jūs abi esat piedalījušies arī vairākos svētkos klātienē. Kas jums īpaši palicis atmiņā no priekšnesumiem, visa redzētā un piedzīvotā? Klodīna Marija: — Es atceros, ka, gatavojoties svētkiem, mēs “Temple Bar” ielās izkārām Latvijas karogus — lielākus un mazākus, tie bija visapkārt, un es nekad neaizmirsīšu, cik emocionāls brīdis tas bija daudziem cilvēkiem no latviešu kopienas, kas ieradās “Temple Bar” un ieraudzīja savas valsts karogus plīvojam Dublinas vecpilsētas ielās. Daudziem acīs bija asaras. Man bija interesanti redzēt latviešu tautasdejas, jo ir deju soļi, kas liekas tik ļoti pazīstami un tiek dejoti arī īru dejās. Mani aizkustināja, cik skaisti jūs svinat savus svētkus ar dejām un dziesmām, man pašai un daudziem vietējiem iedzīvotājiem ļoti patika jūsu krāšņie tautastērpi — “Temple Bar” ielas bija pilnas ar šiem skaisti ģērbtajiem cilvēkiem, un tos nēsāja visi — vecāki, bērni, vecvecāki. Vienmēr ļoti patikuši arī skaistie ziedu vainagi, ko jūs nēsājat kopā ar saviem tautastērpiem. Man garšoja latviešu ēdieni— jūs cepat ļoti garšīgu maizi un dažādus gardumus, man garšoja arī kūpinātie gaļas ēdieni, kādus šeit mēs nemaz nezinām. Martins Hārts: — Man liekas, ka vizuāli šie svētki piesaistīja ļoti lielu uzmanību un daudzi apstājās noskatīties priekšnesumus tikai tādēļ, ka jūs bijāt tik krāšņi un no pasākuma virmoja milzīga, pozitīva enerģija, kas burtiski apbūra ikvienu garāmgājēju.

Latvieši ir tauta ar ļoti spēcīgu nacionālo identitāti un kultūras mantojumu, un prieks, ka jūs tajā dalāties ar mums visiem. — Vai esat kādreiz viesojušies Latvijā? Martins Hārts: — Kopā ar ģimeni bijām plānojuši pagājušās vasaras brīvdienas pavadīt Latvijā un Igaunijā, mums pat bija jau saplānots ceļojuma maršruts, taču šos plānus izjauca Covid pandēmija. Pēc visiem stāstiem, ko dzir-


dēju par Latviju Kultūras svētku laikā, pēc visa, ko esmu uzzinājis šo gadu laikā, mana interese par Latviju ir tikai augusi, tāpēc ļoti ceru, ka, līdzko būs atkal iespējams ceļot, varēsim doties šajā braucienā, ko visi ļoti gaidām. Klodīna Marija: — Ar prieku svētku laikā apmeklēju stendu, kur vēstniecība bija izlikusi tūrisma informāciju par Latviju, un mani pārsteidza, cik ļoti skaista ir jūsu zeme — gan daba, gan pilsētas. Mani ļoti ieinteresēja Rīga, kura ir manā ceļojumu sarakstā un ko ļoti vēlos apmeklēt, līdzko būs tāda iespēja. — Vai jums būtu kāds vēlējums Latviešu kultūras svētku Īrijā organizatoriem, brīvprātīgajiem un dalībniekiem svētku 10 gadu jubilejā? Martins Hārts: — Vispirms es vēlētos pateikt milzīgu paldies svētku organizētājiem latviešu kopienā par šo ideju rīkot svētkus un esmu pagodināts, ka mums ir bijusi, un ļoti ceru, ka arī turpmāk būs, iespēja sadarboties un atbastīt šo svētku organizēšanu. Manuprāt, tas ir unikāls sasniegums radīt svētkus ar aizraujošu pasākumu programmu, kas Dublinas centrā notiek katru gadu, un latviešu kopiena ir viena no man zināmajām divām

Eiropas valstu kopienām Īrijā, kam ir izdevies ko tādu sasniegt, turklāt plašai sabiedrībai ļoti pieejamā formātā. Ļoti daudzu valstu kultūras svētki tiek svinēti šo valstu vēstniecību telpās, kas ļoti ierobežo iespēju plašākai sabiedrībai iepazīties gan ar kultūrām un citu zemju tradīcijām, gan cilvēkiem. Esiet lepni, ka jums, latviešiem, ir izdevies savus kultūras svētkus ienest pilsētā, Dublinas kultūras kvartālā, kur tie ir atvērti ikvienam! Klodīna Marija: — Es vēlētos apsveikt visus, kas bijuši iesaistīti svētku organizēšanā un norisē šo desmit gadu laikā! Jūsu svētki ir apbrīnojams un nenovērtējams kultūras mantojums, kas paliks atmiņās ne tikai jums pašiem, bet arī mums, vietējiem iedzīvotājiem. Jau desmit gadus cilvēki ir sanākuši kopā, ieguldījuši savu brīvo laiku un darbu, lai radītu svētkus — tas ir patiešām ievērības cienīgi. Es ceru, ka 2022. gadā situācija būs mainījusies uz labo pusi un mums visiem būs iespēja svētkus svinēt atkal kopā. Man un maniem kolēģiem no “Temple Bar Company” vienmēr ir bijis prieks sadarboties ar latviešu kopienu, jo cilvēki ir ļoti atsaucīgi, uzņēmīgi, radoši un lieli entuziasti.

51


Dariet visu no sirds un patiesi! Saruna ar Agitu Ikaunieci-Rimšēviču, Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenti un “Jasmīnas kora” māksliniecisko vadītāju • Kordiriģente. • Dzimusi Neretā, mācījusies Jēkabpils bērnu mūzikas skolā, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. • 1996. gadā absolvējusi J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas fakultāti. • 2001. gadā ieguvusi maģistra grādus Latvijas Kultūras akadēmijā un Londonas Pilsētas universitātē Lielbritānijā kultūras menedžmenta specialitātē. • Mācījusies Latvijas Universitātes Psiholoģijas un pedagoģijas fakultātē, papildinājusi zināšanas ājurvēdas programmā. • Rīgas jaukto koru grupas un Jēkabpils apriņķa koru virsdiriģente. • Strādājusi ar jauniešu kori “Balsis”, kori “Tiāde”, Banku augstskolas kori, Latvijas Bankas kori, bijusi koncertorganizācijas “Ave Sol” galvenā mākslinieciskā vadītāja, izdevniecības “Musica Baltica” projektu vadītāja. • Vadījusi meistarklases trimdas latviešu koru saietos Amerikā, Īrijā, Austrālijā, Beļģijā, Zviedrijā. • Mūzikas un mākslas projektu koordinatore. Kopš 2003. gada virsdiriģente Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. • “Jasmīnas kora” mākslinieciskā vadītāja, Rīgas Franču liceja 5.—9. klašu meiteņu kora diriģente.

— Lasot tavu biogrāfiju, ir skaidrs, ka mūzika tiešām ir visa tava dzīve. Vai mīlestība uz mūziku tevī ielikta jau ģimenē agrā bērnībā? — Savu pievēršanos mūzikai saistu ar sava mīļā tēta mīlestību uz mūziku, kad ar māsu vēl īsti nerunājām, bet kopā ar tēti un viņa akordeonu dziedājām — droši var teikt — katru vakaru. Pēc tam muzicēt iedrošināja un mudināja bērnudārza muzikālā audzinātāja. Vēlāk dzīve mani aizveda uz lielāku pilsētu, kas pavēra iespēju mācīties mūzikas skolā. Esmu ļoti

52

pateicīga brīnišķīgajiem skolotājiem Jēkabpilī, jo uzskatu, ka tieši tur ieguvu fundamentālu pamatu mūzikas izglītībā. Pēc tam jau vairs nebija jautājumu, ka turpmākā izglītība un dzīve jāsaista ar mūziku. — Vai ģimenē visi esat muzikāli? — Tādā mājas muzicēšanas garā ik pa laikam visi sanākam un kopā muzicējam — māsa un brālis dzied un spēlē ģitāru. Nu jau ir izveidojušās paplašinātās ģimenes, un arī tiem dažiem, kas nedzied, ir jāklausās, un, šķiet, patīk.


— Latviešiem mīlestība uz kordziedāšanu ir ielikta gandrīz vai šūpulī. Būs grūti atrast kādu, kas skolas laikos vai vēlāk dzīvē nav dziedājis korī vai kādā ansamblī. Kas, tavuprāt, ir tik maģisks šajā kopdziedāšanā, kas mums, latviešiem, ir tik svarīga un kas ir arī viena no skaistākajām latviešu kultūras tradīcijām, ko nesam sev līdzi jau paaudžu paaudzēs? — Tāda vienojošā stīga, domāju, ka līdz zināmam vecumam nav pat saprotama. Skolas periodā, mūsu laikos, pat neradās jautājums, vai es gribu vai negribu dziedāt korī. Ja uzņēma un ja balss bija laba, tad bija jādzied. Tā bija tāda pati nodarbība kā matemātika, fizkultūra vai latviešu valoda. Atceros, ka pavasaros parasti notika atskaites koncerti, kas bija īpašs notikums, kurā piedalījās skolas bērni, kas dziedāja, spēlēja orķestrī vai dejoja. Agrā jaunībā dziedāšana korī, protams, ir arī draudzība ar līdzīgi domājošiem, kad viss ir iespējams, arī jaunības trīsas, un, ja vēl seko braucieni un panākumi koncertos, tad tas pietiekoši vieno un saliedē cilvēkus. Tie īpašie brīži, kad katra dziedātāja pozitīvā, izstarojošā enerģija savienojas vienā kopīgā emocionālā mirklī dziedot, tā vispār ir kā narkotika — atgulšanās uz laipiņas pēc kārtīgas pirts vai vēl kādi dziļi emocionāli pārdzīvojumi. Tieši tad ir arī tā sajūta, ka bez kopdziedāšanas nekādi nevar iztikt.

Diezgan bieži arī diriģents, kas stāv kora priekšā, ir tas kurbulētājs un dzinējspēks labā nozīmē, kurš spēj pavilkt sev līdzi veselu kori un klausītājus. Tā ir abpusēju enerģiju turbulence, no kuras kļūsti atkarīgs.

— Tev ir bijusi unikāla iespēja strādāt ar neskaitāmiem koriem — gan profesionāliem koriem, gan amatierkoriem — Latvijā un pasaulē. Esi Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente kopš 2003. gada. Kas tev dod vislielāko gandarījumu un piepildījumu šajā darbā? — Dziesmu svētki mums, diriģentiem, nozīmē divas nozīmīgas daļas. Tas ir process, kas iekļauj mēģinājumus, dziesmu interpretācijas, tehniskus un izklaidējošus paņēmienus dzies-

mu iestudēšanas laikā, arī organizatorisku jautājumu risināšanu, un tas ir koncerts jeb iznāciens mazākas vai lielākas auditorijas priekšā. Es piederu pie tiem, kam, pirmkārt, svarīgs ir process. Esmu pat lasījusi kādu pētījumu, kurā bija teikts, ka latvieši atšķirībā no igauņiem esot vairāk vērsti tieši uz procesu. Noteikti tam piekritīšu. Tas ir tāpat kā hokejā — veiksme būs atkarīga no ieguldītā darba. — Vai ir kāds moments, ko spilgti atceries no Dziesmu svētkiem, kas iespiedies atmiņā kā īpašs? — Spilgtākais moments Dziesmu svētku laikā man saistās ar 2018. gadā atvērto jauno estrādi Mežaparkā, kad jau pirmajā mēģinājumā, dzirdot pirmās taktis, mani pārņēma neizsakāms saviļņojums — it kā pamodies būtu Svētais Gars. Grūti to pat aprakstīt vārdos, bet bija ārkārtīgi spēcīga mīļuma sajūta un neizsakāms labnoskaņojums, gribējās smaidīt, un bija pārliecība, ka šī ir viena no labākajām lietām, ar ko nodarbojamies un kas Latvijā notiek. — Vai tev ir kāda mīļākā latviešu tautasdziesma vai tautasdziesmas apdare, ko esi diriģējusi koriem un kas tev ir bijusi īpaši tuva? — Tautasdziesmas — sākumā dziedāšana un vēlāk diriģēšana — mani vienmēr ir aizrāvušas. Es neskaitāmas reizes varu dziedāt “Teici, teici, valodiņa” vai “Krauklīt’s sēž ozolā”. Tautasdziesmas ir tik bieži diriģētas, ka ik pa laikam jāizdomā arī kāds jauns paņēmiens, kā rezultātā var rasties kāda negaidīta, spontāna interpretācija. Jānim Lindenbergam noteikti tas nepatiktu, bet šāda brīvāka pieeja bieži vien ļauj atbrīvoties un priecāties par dziesmu apguves procesu. Man noteikti jāpiemin Emilis Melngailis, Jānis Cimze, Jurjānu Andrejs — šie mūsu dižgari un viņu atstātās tauatsdziesmu apdares vai pārveidi joprojām ir skanīgi un piestāv koriem, turklāt balsvedības ir interesantas, tās nav garlaicīgi dziedāt. — Tavs lepnums un prieks ir skaistais “Jasmīnas koris”, kuram esi arī mākslinieciskā vadītāja. Viena no kora pamatidejām ir savas izcelsmes spēka apzināšanās — cilts un

53


tradīcijas attīstību, mēs dziedam Dziesmu svētku repertuāru, kā arī iesaistāmies reģionālo pasākumu vai citu ar koprepertuāru saistītu programmu iestudēšanā. Tieši šobrīd strādāju pie stāsta un muzikāla uzveduma idejas saistībā ar Sēliju, Augšzemi, sēļu gēnu un Jasmīnu kā vienu no septiņām meitām, no kuras esam cēlušies. Ir iesāktas sarunas ar iespējamo komponistu un tekstu veidotāju.

sakņu izjūta. Kā radās ideja par šāda kora dibināšanu? Ap 2014. gadu pēc apjomīgu kultūras projektu producēšanas iepriekšējo gadu garumā es jutu, ka man nepieciešama pauze. Šajā laikā pievērsos savu sakņu izpētei, biju aizgājusi uz Medicīnas muzeju, kur varēju izpētīt savu izcelsmi, savu gēnu ceļu. Secināju, ka par 97% esmu īsta sēliete jeb manī ir gēns, kuru kāds britu zinātnieks ir nosaucis Jasmīnas vārdā. Gēns, kurš pasaulē sastopams vien 15% sieviešu. Šajā pašā laikā mani bija uzrunājuši dziedātāji, kas bija nonākuši jau nosacīti nākamajā dzīves posmā — pabeiguši augstskolas, ar ģimenēm — un ļoti, ļoti vēlējās atkal dziedāt. Es padevos un izveidoju “Jasmīnas kori” — sākumā tas bija pavisam neliels, bet nu jau izaudzis līdz gandrīz 50 dziedātājiem. Pēc pandēmijas tad jau redzēsim, kas būs palicis pāri no maniem jasmīniem, cik vēl ziedēs, cik vēl vēlēsies zaļot, bet cik jau būs pārvērtušies par citiem filadelfiem. “Jasmīnas koris” par savu misiju uzskata etniskās identitātes stiprināšanu mūsdienu kormūzikā un visām dziesmu interpretācijām piešķir daļu no sēļu gēnam raksturīgā spriganā un spītīgā temperamenta. Arī mani dziedātāji ir spiesti iepazīt manas “mazās raganiņas” idejas, interpretācijas un ieceres. — Kā tiek izvēlēts kora repertuārs? — Gan domājot par interesantām un atbilstošām programmām, gan sekmējot Latvijas koru

54

— Kas tevi īpaši iepriecina, strādājot tieši ar šo kori? — Man patīk, ka cilvēki vienlaikus ir izauguši, taču tieši korī, kora pasākumos un mēģinājumos ir gan interesanti, gan spēj iepriecināt un atbrīvoties kā bērni. Tādi lieli bērni, par ko ir prieks, par ko dažreiz ir rūpe, bet pārsvarā cilvēki ar milzīgu atbildību, zināšanām par to, kas ir darbs. Jā, arī nedaudz izklaidīgi, dažkārt nepietiekami disciplinēti, bet kopumā īpaši cilvēki, ar kuriem kopā var iet un darīt lielas lietas. — Tu esi vadījusi meistarklases trimdas latviešu koru saietos visā pasaulē. Tev arī bijusi iespēja viesoties Īrijā, piedalīties un vadīt meistarklases 2013. un 2015. gada Īrijas latviešu organizētajos Latviešu kultūras svētkos Dublinā. Kas tev visvairāk palicis atmiņā no šīs viesošanās un tikšanās ar mūsu tautiešiem, koristiem un svētku dalībniekiem? — Es atceros pašas pirmās sajūtas, kad ienācu Dublinas Rātsnamā (Dublin City Hall), kur varēja dzirdēt tikai latviešu valodu. Apkārt valdīja izteikta patriotisma gaisotne. Mazu tautastērpos saģērbtu bērnu bija vairāk nekā pieaugušo. Kora “eLVé” dalībnieku un diriģentes Ingunas Grietiņas-Dārziņas negulēto nakšu rezultāts bija ideāli noorganizēti svētki, rūpēšanās par katru minūti un jelkādu nepieciešamību. Tas bija tik pārsteidzoši, ka toreiz man likās, ka Latvijā kas tāds tik izteikti nav vispār nekad novērojams. Koristu vēlme, prieks un aizrautība dziedāt bija tik izteikta, ka neizdarītās tehniskās lietas palika otrajā plānā, tās vairs nebija svarīgas. Tāpēc


ļoti spilgti atceros gan kopmēģinājumus, kuros ikviens centās, uzmanīgi vēroja un ieklausījās diriģentā, gan milzīgo atdevi pēc tam koncertos. — Vai tavā dzīvē ir bijuši brīži, kad esi izjutusi ārkārtīgas ilgas pēc Latvijas, savas zemes un cilvēkiem? — Es pati kādu laiku esmu strādājusi Vācijā un studējusi Lielbritānijā. Tā vilkme uz mājām, nevis pa dienām, bet pat pa stundām, bija nepārvarama. Es katru vakaru savā mansarda istabiņā skatījos pa jumta logu, kā lidoja lidmašīnas, un pie sevis vienmēr nodomāju — pienāks diena, kad būšu vienā no šīm lidmašīnām un atgriezīšos Latvijā. Tas ir neizskaidrojams, iekšējs stāvoklis, kas nemainās, kamēr nav nomainīta atrašanās vieta. Interesanti, ka sarunās ar Dublinā dzīvojošajiem latviešiem es sajutu ko līdzīgu. Man ir ļoti žēl, ka mūsu valdība nedara neko pozitīvu, lai kaut kādā veidā ģimenēm palīdzētu atgriezties dzimtenē.

Es ļoti vēlētos, lai mēs nedalītu cilvēkus diasporas un Latvijā dzīvojošos latviešos. Mēs visi esam viena tauta. Ja sapņi piepildītos, tad viens no tiem būtu redzēt visus latviešus atgriežamies mājās, Latvijā, neraugoties uz to, ka daudziem ārpus mūsu zemes ir jau iesākti darbi, bērni noteikti iet vietējās skolās un angļu valoda ir kā dzimtā valoda. Piederība savai tautai, zemei un saknēm vislabāk izpaužas tieši šajā zemē dzīvojot un strādājot. Kā var nesatikt savus tuvākos, savus radiniekus, savus skolotājus, neapceļot Latviju, tās novadus, dabu? Te ir tik skaisti! Jā, noteikti saprotu arī otru pusi, ka ir nepieciešams labs darbs un kvalitatīva izglītība. Par to tad arī būs jācīnās. — Bērniem un jauniešiem te, Īrijā, nav bijusi iespēja uzaugt vidē, kur koru kustība ir tik attīstīta kā Latvijā. Lielā daļā skolu mūzika pat nemaz nav nodarbību sarakstos. Kā jaunajā paaudzē radīt interesi par mūziku, dziedāšanu un iesaistīšanos koros? — Domāju, ka jaunieši ir daudz nobriedušāki un gudrāki par mums, un piespiest viņus kaut

ko darīt nebūs īsti iespējams. Ja vecāki mājās dziedās, muzicēs, bērni, kaut arī maziņi, piedalīsies mēģinājumos, augs šajā muzikālājā vidē, tad būs arī lielāka varbūtība, ka vēlāk viņi vēlēsies izpausties dziedāšanā. Bērniem un jauniešiem noteikti palīdzētu mūzikas nometnes vasarā Latvijā kopā ar Latvijā dzīvojošiem bērniem. Esmu piedalījusies nometnē “Laba Daba”, tā ir gan vērtīga, gan izglītojoša, gan iedvesmojoša nometne. Vajag braukt uz Latviju, dzīvot vietā, kur ir labas skolas un diriģenti, un tad visu skaisto varēs sasniegt. Ar labiem piemēriem un attiecīgu vidi var veicināt jaunu cilvēku iesaisti mūzikas un koru dzīvē. Ja bērniem viss ir — mantas, saldumi, ja viņiem ne par ko nav jācīnās, diez vai attīstīsies tādas spējas kā radošums. Mums savā laikā vajadzēja izdomāt, kā no nekā dabūt gatavu, piemēram, senās mūzikas vakaru. No skuju zariem izveidojām lustru, kurā ievietojām sveces, bet pianīnā ielikām avīzi, lai, taustiņiem klabinot pa stīgām, veidotos kavesīnam līdzīga skaņa. Pārtikuši prāti un jūtīgums/radošums ir nesavienojamas lietas. — Vai tev būtu kāds vēlējums Latvijas kultūras svētku Īrijā dalībniekiem, brīvprātīgajiem un organizatoriem? — Dariet visu no sirds un patiesi! Pārējo pieskatīs tas Augstākais, un arī veiksme tad noteikti sekos.

55


Latvietībai ir neizmērojama vērtība Saruna ar Indru Jākobsoni, Latviešu kultūras svētku Īrijā tirdziņu koordinatori • Īrijā kopā ar ģimeni dzīvo kopš 2005. gada. • Latviešu kultūras svētku Īrijā organizatoru komandā kopš 2011. gada, svētku tirdziņa koordinatore kopš 2013. gada. • Latviešu biedrības Īrijā valdes biedre. • Dzied LBĪ korī “eLVé”. • Patīk ceļot. Piepildījusi sapni aizceļot uz Austrāliju un Tobāgo salu kopā ar kori ”eLVé”, vēl ļoti vēlētos apskatīt Japānu, Aļasku un Sibīriju. • Patīk ātri braukt ar mašīnu, gribētu kādreiz piedalīties autorallijā.

— Indra, pastāsti, lūdzu, kāds ir tavs stāsts par ierašanos Īrijā? Cik ilgi jau esi šeit? — Laikam jāsāk ar to, ka Latvijā kopš 90. gadu vidus man bija savs bizness. Atvēru veikalu laikā, kad gaidīju meitiņu, vēlāk ar mazu zīdainīti uz rokām katru dienu stāvēju aiz letes, tirgojos, jo citu variantu tobrīd vienkārši nebija, mums bija kaut kā jāizdzīvo. Tad laiki mainījās, nepārtraukti tika palielināti nodokļi, nevienam negāja spīdoši, un diemžēl veikalu nācās slēgt. Atradu darbu citā uzņēmumā, ko arī pēc laika aizvēra, un pēc tam strādāju vairākos citos uzņēmumos, taču nepārtraukti bija sajūta, ka tā ir mētāšanās no vienas vietas uz otru. Tā kā mans bizness bija saistīts ar auto rezerves daļu tirdzniecību un vēlāk strādāju autonomā, bija tikai loģiski, ka man radās interese par autosportu. Paralēli savam tiešajam darbam palīdzēju organizēt autokrosa sacensības, kas man labi padevās, — tikos ar cilvēkiem, piedalījos sanāksmēs, palīdzēju kārtot dokumentus, apdrošināšanu, meklēju sponsorus. Tad notika lielā traģēdija Lazdonas trasē Madonā. Pēc tam situācija ļoti mainījās, es īsti vairs nejutos savā ādā. Nebiju domājusi par braukšanu prom no Latvijas, bet dzīve tā iegrozījās, darbā

56

iesniedzu atlūgumu, un tika pieņemts lēmums doties uz Īriju.

Šurp braucu ar domu, ka daru to tikai uz gadu — nedaudz pastrādāt. — Kā tu šeit iejuties pēc ierašanās? Vai nebija grūti sākt dzīvi jaunā vietā? — Īrijā jau dzīvoja mana māsa, tapēc sākumā palikām pie viņas. Atbraucu kopā ar draugu un divpadsmitgadīgo meitu, bet majās atstāju abus vecākos dēlus, kuri bija jau tik pieauguši, lai dzīvotu patstāvīgi. Jau pirms ierašanās Īrijā zinājām, ka mums abiem šeit ir sarunāts darbs. Es sāku strādāt veco ļaužu pansionātā par virtuves palīdzi, kolektīvā mani ļoti ātri pieņēma, un prieks, ka kolēģi jau no pirmajām dienām bija ļoti draudzīgi. Meitai varbūt bija nedaudz grūtāk iejusties jaunajā vietā un skolā, bet viņa nekad nežēlojās. Ļoti liels atbalsts bija skolas pedagogi, kuri papildus strādāja ar viņu, lai palīdzētu apgūt valodu un iejusties jaunajā vidē. Mana dabiskā ziņkāre un dzinulis nedarīt visu laiku vienu un to pašu noveda pie tā, ka man tika piedāvāts pavāra darbs, lai gan nekādas profesionālās izglītības šajā jomā man nav. Tā pāris dienu nedēļā es sāku strādāt par pavāri,


ik pa laikam gatavoju arī dažādus latviešu ēdienus — debesmannu, dažādas zupas, sautējumus, cepu latviešu kūkas. Visiem ļoti garšoja, kolēģi pat prasīja receptes latviešu ēdieniem. Arī mājās es ļoti daudz gatavoju. Man ļoti garšo kartupeļu pankūkas, skābeņu zupa, aukstā zupa, bukstiņbiezputra, bet kas ir lielākais gardums — svaigi ceptas reņģītes. Latvijā tas būtu visparastākais ēdiens, bet šeit tās ir ļoti grūti dabūt. — Kā tu iesaistījies latviešu sabiedriskajā dzīvē Īrijā? — Tā ir sanācis, ka es visu laiku vienkārši esmu bijusi notikumu epicentrā. Pēc ierašanās Īrijā pilnīgi nejauši kādā vietējā veikalā iepazinos ar latviešiem, kuri mani pāris mēnešu vēlāk uzaicināja uz 18. novembra svinībām Dublinā. Tas bija laiks, kad tikko bija dibināta Latviešu biedrība Īrijā (2005. gada martā), un šis bija pirmais oficiālais biedrības pasākums. Pēc svinīgās daļas tikām cienāti ar saldumiem un rupjmaizi no Latvijas, raisījās sarunas, un, kā jau latviešiem pieņemts, dziedājām visiem sirdij tuvas dziesmas. Saviļņojošo emociju uzplūdā izmetu frāzi, ka mums taču vajadzētu apvienoties un izveidot kori. Atradās dzirdīgas ausis, un gada laikā, pateicoties Lienes Končus aktīvam darbam, tika izveidots koris “eLVé”, kuru no otrā mēģinājuma vada Inguna Grietiņa-Dārziņa. Liene joprojām ir mūsu kora krustmāte, lai gan jau sen ar ģimeni dzīvo Latvijā. Joprojām kontaktējos un esmu draugos ar vairākiem cilvēkiem tieši no šī laika. — Sanāk, ka esi arī kora “eLVé” viena no pirmajām dalībniecēm jau kopš tā pirmsākumiem? — Interesanti, ka es pati uz kori dziedāt pēc tā nodibināšanas neaizgāju, nezinu, kas mani atturēja, jo Latvijā jau biju dziedājusi korī. Mana mamma Latvijā bija aktīva kordziedātāja, un ik pa laikam viņa uz kori bija aizvilkusi arī mani, bet, kā es smejos, biju neregulāra kora dalībniece. Vēl kādu laiku skatījos, cik skaisti dzied meitenes korī “eLVé”, ļoti patika visi kora priekšne-

sumi, dzirdēju, ka koris brauc sniegt koncertus arī ārpus Īrijas, un nolēmu, ka man beidzot jāsaņemas un jāiet piebiedroties.

Man ļoti patīk gan dziedāt, gan ceļot, un dalība korī piedāvāja abas šīs iespējas. Ar priekšnesumiem piedalījāmies dažādos pasākumos Dublinā, mans pirmais brauciens ar kori bija uz Gērnsijas (Guernsey) salu, tad brauciens uz Kanādu. Sākumā es turējos mazliet atstatus, un daudziem varbūt likās, ka esmu iedomīga, taču tā nebūt nav. Es pēc dabas esmu ļoti komunikabla un draudzīga, bet sākumā vienmēr pavēroju visus no malas. Mani vislabāk var iepazīt, kaut kur kopā ejot un kaut ko darot, jo tad nolaižas visas barjeras un esmu tāda, kāda esmu. Korī visi bijām un esam domubiedri, ar daudziem koristiem esam ļoti satuvinājušies tieši pēc kopīgiem braucieniem. — Kā tu nonāci līdz Latviešu kultūras svētku Īrijā organizatoru pulciņam? — Pirmā saruna par šādiem svētkiem mums ar Ingunu (Inguna Grietiņa-Dārziņa — aut.) bija Kanādā. Bijām tur koncertēt ar kori “eLVé”, koncertu starplaikos satikām ļoti daudz vietējo

57


latviešu, runājāmies un teicām, kādā sajūsmā esam par Kanādas latviešu dziesmu svētkiem, iespēju šeit būt un piedalīties, jo Īrijā mums nekā tāda nav. Cilvēki mūs mudināja atgriezties Īrijā un pašiem organizēt šādus svētkus latviešu kopienai. Savā starpā gan spriedām, ka mums Īrijā nav ne tādas finansiālās iespējas un atbalstītāju, ne arī īsti vieta, kur tāda mēroga pasākumu organizēt. Pēc atgriešanās Īrijā šī ideja mūs vienkārši nelaida vaļā. Ingunai izdevās par to aprunāties arī ar tā brīža vēstnieku Pēteri Kārli Elfertu, kurš ļoti atbalstīja, un tā pamazām, runājoties ar citiem, apspriežot ko un kā darīt, viss sāka attīstīties.

latviešu hokeja komandas sarunājām, ka Gaidis Dārziņš sagatavos hokeja atribūtiku. Pasākuma dienā, kā jau apzinīgs cilvēks, es uz svētkiem kultūras centrā “Clasać” ierados krietni agrāk un, tā kā biju tur pati pirmā, sāku sarunu ar centra vadītāju par praktiskām lietām — kuras telpas drīkstam izmantot, kur ko varam novietot. Mums izveidojās ļoti laba komunikācija, un, lai gan mani neviens nebija iecēlis par izstādes vai svētku cienasta galda klājēju, tajā brīdī vienkārši skatījos, kas būtu jādara — gāju, prasīju un darīju.

Atceros pašus pirmos svētkus, kas notika 2011. gadā kultūras centrā “Clasać” Dublinā. Koris “eLVé” un Latvijas vēstniecība bija šī pasākuma galvenie organizatori. Kā koristi mēs visi piedalījāmies, palīdzējām un savā starpā sarunājām, kas būtu vajadzīgs un kurš ko darīs. Ja pēc koncerta plānojām kopā pasēdēt, tātad vajadzētu atnest arī uzkodu groziņus — sarunājām, kurš to var sagatavot un atnest. Kāds ieminējās, ka būtu jauki sarīkot nelielu izstādi ar dažādām lietām no Latvijas. Kopīgi sarunājām, kurš ko var atnest no savām mājām — viens atnesa adītus latviešu vilnas cimdus un zeķes, cits kādu keramikas krūzi vai pītu groziņu, no

bez īpašas aicināšanas palīdzēju gan ar kafijas un uzkodu galda klāšanu koristiem, gan svētku cienasta organizēšanu svētku viesiem. Uzaicināju palīgos māsas vīru Gati Skudru, kurš arī ir pavārs, lūdzu palīdzību dāmām no kora “eLVé”, un kopā visu paveicām. Inguna Grietiņa-Dārziņa redzēja, ka man tas padodas un šos pienākumus man uzticēja arī turpmāk.

Es nekad neesmu baidījusies pieņemt izaicinājumus un māku atrast veidu, kā aprunāties un atrast īstos vārdus jebkurā situācijā.

Es pati svētku organizatoriem biju blakus ar tādu domu, ja nu esmu vajadzīga, tad esmu te un varu palīdzēt kaut ko sagādāt vai 2012. gadā notika kora “eLVé” 5 gadu jubilejas atnest. koncerts, un, gatavojoties pasākumam, es atkal

58

— Pastāsti, lūdzu, vairāk par svētku tirdziņu "Temple Bar" kvartālā! Tas vienmēr piesaistījis milzīgu publikas uzmanību. — 2013. gadā, kad svētki jau notika "Temple Bar", pasākumā ar stendu piedalījās arī vēstnie-


cība. Viņi stendā piedāvāja tūrisma informāciju par Latviju, kā arī cienāja ar dažādiem produktiem no Latvijas — “Laimas” šokolādi, Latvijā gatavotiem cepumiem un ceptu maizīti. Stends piesaistīja lielu publikas uzmanību. 2014. gadā jau bija skaidrs, ka būtu jauki šo tradīciju turpināt, un sarunas laikā ar Ingunu Grietiņu-Dārziņu un Viju Bušu no vēstniecības man tika piedāvāts koordinēt degustāciju stenda “Rīga ēd” darbību svētku laikā. Man tas bija liels pārsteigums, bet Inguna iedrošināja un teica: “Mēs zinām, ka tu to varēsi!” Pieņēmu arī šo izaicinājumu, jo man bija daudz ideju, ko tur darīt un kā to visu prezentēt.

Sākumā es tīri vizuāli mēģināju saprast, ko es šādā stendā vēlētos redzēt pati un kas būtu interesanti arī citiem. Sapratu arī to, ka viena pati es to nepaveikšu un man būs vajadzīgi palīgi. — Kā tu atradi tirdziņa dalībniekus? — Latviešu veikaliņā “Bite” uzrunāju veikala vadītāju Danutu Magdenko. Izstāstīju, ka veidosim latviešu produktu stendu un rīkosim degustāciju svētkos, un vaicāju, vai būtu iespējams ar veikalu sarunāt izdevīgu piedāvājumu produktu piegādei. Izrādījās, ka biju uzrunājusi īsto cilvēku, jo Danuta bija ļoti atsaucīga, teica, ka arī viņai pašai ļoti patīk dažādi tirdziņi un gadatirgi un ka Latvijā viņai ir samērā daudz kontaktu gan ar piegādātājiem, gan tieši ar ražotājiem. Viņa mums ļoti palīdzēja, un no Latvijas svētku degustāciju stendam tika atvestas vairākas kastes ar produkciju — gan dažādi žāvējumi un gaļas izstrādājumi, sieri, maize, sulas un kvass. Ar vēstniecības palīdzību un starpniecību tika uzrunāti daudzi lielie Latvijas saldumu un alus ražotāji. “Laimas” šokolādes fabrika svētkiem mums atsūtīja daudzas kastes dažādu saldumu, bet svētku izskaņā visi varējām degustēt Latvijas alu. Latvijas ražotāji mums izlīdzēja arī ar dažādiem produktiem, piemēram, miltiem, krējumu, biezpienu, ko likām lietā — devām mūsu

palīgiem, kas no tā visa cepa dažādas smalkmaizītes un citus latviešu tradicionālos našķus. Piemēram, trīs latviešu ģimenes svētkiem cepa pīrāgus, sarunāju meitenes, kuras pagatavoja tradicionālos sklandraušus, citi cepa garšīgos žagariņus. Nolēmām, ka tirdziņa apmeklētājus noteikti cienāsim arī ar latviešu auksto zupu un pelēkajiem zirņiem ar speķi. Ļoti vēlējos pie degustāciju stenda izveidot arī ugunskuru ar ēdiena katlu. Tas ir tik tipiski latviešu tirdziņiem Latvijā. Neticami, bet izdevās panākt, ka arī to mums atļāva darīt pašā Dublinas centrā — "Temple Bar" — kopā ar speciāli svētkiem gatavotu apaļu afišu stabu, ko pēc mana lūguma pagatavoja vēl kāds cits uzņēmīgs palīgs — mūsu kora tenors galdnieks Jānis Mekšs. Svētki nebūtu svētki bez kārtīga svētku kliņģera, un to pagatavot uzņēmās Īrijā dzīvojošs latviešu maiznieks Aleksandrs Medkovs. Priecājos, ka man bija tas gods šo milzīgo, gardo kliņģeri uznest uz skatuves, kur Dublinas pilsētas mērs veica pirmo griezumu, ar to oficiāli atklājot svētkus. Kliņģeri sagriezām un piedāvājam gan goda viesiem, gan citiem svētku dalībniekiem. 2014. gads man vienmēr paliks atmiņā ar to, ka visi bija gatavi palīdzēt — brīvprātīgi, nesaņemot nekādu atalgojumu ne par laiku, ne darbu, kas tika ieguldīts, lai svētku tirdziņš izdotos.

Pēc svētkiem saskaitīju, ka manu palīgu vidū bija 22 uzņēmīgi cilvēki, bez kuru palīdzības sagatavot šo stendu man nebūtu bijis iespējams. Joprojām esmu pateicīga ikvienam par šo atbalstu.

59


— Tirdziņš ar katru gadu ir tikai paplašinājies! Kā tu tiec galā ar visiem pienākumiem? — Jā, pēc 2014. gada svētku tirdziņš paplašinājās un no viena degustāciju stenda ir izvērties par stendu rindu, kuros var produkciju ne tikai degustēt, bet arī iegādāties. Man prieks, ka tirdziņā ir realizējušās vairākas manas idejas, ar katru gadu ir arvien vieglāk arī sameklēt palīgus un atbalstītājus, jo cilvēki mani jau pazīst, zina, kas tas ir par pasākumu un cik plaši tas tiek atzīmēts. Protams, vienmēr jāseko līdzi arī dažādām izmaiņām vietējos likumos, dokumentācijas kārtošanā attiecībā uz pārtikas produktu gatavošanu un publisku pārdošanu. Liela daļa mūsu cilvēku šeit, Īrijā, ir mājražotāji, kas savu saražoto produkciju var realizēt mazākos pasākumos, bet lielākos, kā Kultūras svētki, tur jau ir gan citas prasības, gan nepieciešamas citas atļaujas. Ir gadi, kad tirdziņos tirgotāju ir vairāk, ir gadi, kad mazāk. Katru gadu tirdziņam ir arī sava tēma, līdz ar to mainās arī tirgotāju sastāvs. Tirdziņa laikā esam sākuši organizēt arī dažādas darbnīcas gan pieaugušajiem, gan bērniem, kurās cilvēki var iemācīties kaut ko darināt paši savām rokām. Piemēram, mums ir bijis gan monētu kalējs, pie kura varēja izkalt savu suvenīrmonētu, gan meistars, pie kura varēja mācīties, kā taisīt piekariņus un gredzentiņus, akmeņu apgleznošana, latvju zīmju zīmešana un floristu darbnīca. Ģimenēm ar bērniem šadas darbnīcas ļoti patīk. Mēs vienmēr rēķināmies arī ar to, ka dalībnieki uz svētkiem no visas Īrijas un citām valstīm atbrauc kopā ar ģimenēm, līdz ar to tirdziņam ir jābūt vispusīgam un interesantam, lai priekšnesumu starplaikos cilvēkiem būtu, ko darīt, lai būtu, kur nodarbināt bērnus, kamēr mamma vai tētis dzied un dejo. Protams, ir bijuši arī smagi momenti, kad pēdējā brīdī kaut kas mainās, kāds kaut ko atsaka, bet to negribas īpaši cilāt. Grūti arī dažkārt dzirdēt kritiku pēc svētkiem, bet esmu sapratusi, ka to saka tie, kam pašiem nav nācies svētkus organizēt, iet un darīt, lai tas viss notiktu.

60

— Kas cilvēkus visvairāk interesē un piesaista šajos tirdziņos? — Teikšu godīgi — visiem patīk tirdziņos labi paēst un panašķēties. Pie tiem stendiem, kuros tirgo pīrādziņus, kāpostus ar desiņām un citas uzkodas, parasti ir vislielākās rindas un cilvēku pūļi. Cilvēkiem ir liela interese par amatnieku izstrādājumiem un ļoti interesē arī grāmatu galdi ar latviešu literatūru. Vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem interesē suvenīri un dažādas latviskās lietiņas — cimdi, zeķes, šalles, cepures, kā arī amatnieku izstrādājumi. Viņiem ļoti patīk degustācijas, kurās var nogaršot dažādus neredzētus produktus un jaunus ēdienus. — Cik nozīmīgi, tavuprāt, šādi svētki ir latviešu kopienai, vietējai sabiedrībai un pilsētai kopumā? — Svētku laikā cilvēki — gan latvieši, gan vietējie iedzīvotāji — ir nākuši klāt un jautājuši, vai šis pasākums un tirdziņš "Temple Bar" būs arī nākamajā gadā. Šajos desmit gados daudzi vietējie iedzīvotāji jau zina, ka maija brīvdienās jeb “Bank Holiday” latvieši pilsētā atkal rīkos svētkus. Mēs esam koši, mēs atšķiramies no citiem, un cilvēkiem patīk, ka tas ir visas ģimenes pasākums, ka koncertos piedalās ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. No visām Baltijas valstīm mēs Īrijā laikam esam visaktīvākie, esam pamanīti. Mums arī ir visvairāk pašdarbības kolektīvu, mums patīk parādīt to, ko mākam un darām.

Esmu arī sapratusi, ka mums, latviešiem, ir eksistenciāli nepieciešama tā garīgā maize, ko mēs smeļamies no mūsu tradīcijām, dziesmām un dejām. Nesen piedalījos kādā seminārā, kur man jautāja par to, ko pozitīvu esmu atradusi svešumā, tālu prom no savas dzimtenes un atrauta no savējiem? Viena lieta, ko noteikti varu nosaukt — manai latvietībai ir neizmērojama vērtība. Tikai būdama te, Īrijā, es sapratu, ka man va-


jag savu tautastērpu, sapratu, kāda vērtība ir latviešu šūpuļdziesmām, ko esmu izdziedājusi saviem bērniem, sapratu, cik spēcīga ir mūsu tautas medicīna un zāļu tējas.

Kaut kur šūnu līmenī man ir ieprogrammēts, ka man ir jākopj savas tradīcijas, un latvietībai pēkšņi ir pavisam cita vērtība. Latvijā es esmu viena no tūkstošiem, bet šeit es esmu ar kaut ko īpaša, es ar kaut ko atšķiros. Semināra vadītāja man teica: “Indra, tevī ir pamatīgums, tu esi kā sāls, tu caur sevi, savu būtību visam piedod garšu.” Man laikam bija jānonāk Īrijā, lai apzinātos šo savu vērtību. — Kuri ir tavi mīļākie latviešu svētki, un kā tos atzīmējat ģimenē? — Visiem ļoti patīk Ziemassvētki, jo tas ir dā-

vanu laiks, bet mums īsti ģimenes svētki ir tieši Lieldienas. Šajos svētkos sanākam un darbojamies visi kopā, vienalga, cik tu esi jauns vai vecs. Olu krāsošana ir brīnišķīgs brīdis visiem kopā — runājamies, smejamies, katrs katlā mēģinām novaktēt savu olu, lai redzētu, kas tur būs sanācis. Ik pa laikam svētku svinēšanā mums pievienojas arī kāds īrs, un viņi vienmēr ar lielu interesi vēro, ko un kā mēs darām, paši izmēģina roku, piemēram, olu krāsošanā. Arī savā darbavietā veco ļaužu pansionātā es Lieldienās krāsoju olas, kas viņiem ir liels pārsteigums. Kāda 96 gadus veca īru sieviete man stāstīja, kā bērnībā arī viņas vecāmāte un mamma esot krāsojušas olas, bet ar laiku cilvēki to pārtraukuši darīt. Jautāju viņai, kāpēc, un kā atbildi saņēmu — tad, kad visi esot varējuši atļauties nopirkt šokolādes olas veikalā, vairāk nav bijusi vajadzība tās krāsot pašiem mājās. Esmu pateicīga, ka mēs, latvieši, tik daudzas

61


savas tradīcijas esam spējuši saglabāt cauri laikiem kā unikālu vērtību un ievērojam tās joprojām. — Kā ir ar latviešu valodu tavās mājās? Vai ikdienā ar bērniem un mazbērniem sarunājies latviski? — Mūsmājās ir noteikums, ka ikdienā mēs savā starpā sarunājamies tikai latviski, īpaši, kad esam pie galda. Mūsmāju tradīcija ir katru dienu vismaz vienreiz dienā visiem būt kopā kādā no ēdienreizēm — citā dienā tās būs brokastis, citā vakariņas. Pēc maltītes neskrienam katrs uz savu pusi, bet pasēžam kādu laiku kopā un parunājamies, kā kuram pagājusi diena, kas piedzīvots. Vēl mums ļoti patīk kopā spēlēt galda spēles, ko arī darām latviešu valodā. Protams, bērni un mazbērni savā starpā šad un tad mēdz sarunāties arī angļu valodā, es jau arī to varētu darīt, taču šajā ziņā esmu principiāla, un man prieks, ka manā ģimenē visi runā labā latviešu valodā. — Kuru zemi tu tagad sauc par savām mājām — Īriju vai Latviju? — Laikam pašai to neapzinoties un pēc visiem šiem gadiem Īrijā, kad aizbraucu uz Latviju, tad braucu ciemos, bet manas mājas laikam tomēr tagad ir te. Es uz Īriju 2005. gadā atbraucu kopā ar meitu. Dzīve tā iegrozījās, ka vēlāk uz šejieni pārcēlas arī abi mani dēli un Īrijā tagad dzīvo arī divi mani mazbērni. Latvijā palikusi ir mana mamma un viena māsa, ko regulāri apciemojam.

tu arī lielu iekšēju gandarījumu par to, ko daru. Pēc savas dabas esmu cilvēks, kurš ātri atradīs veidu, kā iejusties tajā vietā un situācijā, kur dzīve mani ir iemetusi, atradīšu veidu, kā radīt komforta un drošības zonu sev visapkārt.

Šeit jūtu lielāku atbalstu savām trakajām idejām. Ja man lūgtu sevi raksturot, es laikam teiktu, ka esmu radoši traka, pozitīvā nozīmē. Visticamāk, es nepazustu arī Latvijā, bet tur droši vien būtu vairāk jāpacīnās, lai kaut ko realizētu. Šeit es tiešām jūtos ļoti brīvi un gūs-

— Tu esi idejas autore arī šai svētku desmitgades grāmatai. Pastāsti, lūdzu, par šo ideju maziet vairāk! — Esmu cilvēks, kurš nepārtraukti ģenerē dažādas idejas — tās nāk un iet! Ir idejas, kas mani urda un nelaiž vaļā, bet es arī apzinos to, ka manas zināšanas un mana pieredze ne vienmēr ir tik lielas, lai es tās spētu realizēt. Šad un tad es par šīm idejām aprunājos ar citiem, un, ja kāds manu domu ir noķēris, tad tā varbūt arī tiek tālāk attīstīta un realizēta. Mani tas ļoti iepriecina.

Dziļi sirdī Latvija man vienmēr būs mājas, bet te, Īrijā, es esmu atradusi vietu, kur spēju un varu izpausties, būt pati, būt tāda, kāda esmu.

62


Grāmatas ideju es apspriedu ar Santu (Santa Siliņa — aut.) jau pirms kādiem diviem gadiem. Kādā sapulcē ar “Temple Bar Company” pārstāvjiem viņi sarunas laikā mums parādīja ikmēneša izdevumu, ko izdod katru mēnesi un kur atskatās un dokumentē visus "Temple Bar" kvartālā tajā mēnesī notikušos pasākumus vai citas aktuālas lietas. Vienā no izdevuma atvērumiem bija arī fotogrāfijas un apraksts par Latviešu kultūras svētkiem Īrijā, un mana pirmā reakcija bija — cik tā ir fantastiska ideja! Mēs, latvieši, taču arī varētu izveidot grāmatu par to, ko mēs paši esam izdarījuši un sasnieguši šo desmit gadu laikā — pastāstīt par mūsu svētkiem, par talantīgajiem cilvēkiem, kas tos organizēja un tajos piedalījās. Radīt kaut ko skaistu, kas noderētu, lai atcerētos padarīto un kalpotu kā prezentatīvs materiāls. Pašlaik ar Ingunas un Santas gādību par godu devītajiem virtuālajiem kultūras svētkiem ir apkopotas fotogrāfijas no pasākumiem, un tās lielākoties glabājas sociālo tīklu albumos, telefonos un datoros, taču mums nav nekā taustāma, ko mēs varētu nodot nākamajām paaudzēm par to, kā šie svētki radās, cik viegli vai grūti tas viss attīstījās, kā cilvēki atceras un

izjuta šo laiku. Mēs savā ziņā esam pionieri te, Īrijas salā, un man būtu žēl, ja pēc gadiem par to nebūtu saglabājušās nekādas liecības. — Kāds ir tavs vēlējums Latvijas kultūras svētku Īrijā dalībniekiem, brīvprātīgajiem un organizatoriem šajā svētku jubilejā? — Mēs, latvieši, esam kā koki ar saknēm Latvijā, bet izpletuši savus zarus pa visu plašo pasauli. Mūsu bērni ir kā koka augļi, kuri kādā brīdī sajutīs savu piedrību mūsu zemei un tautai, un es ticu, ka mēs visi agrāk vai vēlāk tomēr atgriezīsimies pie savām saknēm Latvijā.

Novēlu, lai mēs kā tauta nekad neatraujamies no savas zemes, lai turamies ar saknēm Latvijā, vismaz iekšēji, dziļi sirdī, un turam svētu latviskumu! No daudziem vietējiem cilvēkiem šeit, Īrijā, esmu dzirdējusi to, ka mēs, latvieši, vienmēr ejam ar lepnumu, ar augsti paceltu galvu. Mēs neliecamies, jo mums ir spēcīgs mugurkauls. Tā ir vērtība, ko es ceru, ka mēs, esot prom no Latvijas, nekad nepazaudēsim.

63


Pāri visam vienmēr saglabājiet vienotību! Saruna ar Santu Siliņu, grafisko dizaineri, daudzu Īrijas latviešu pasākumu noformējumu veidotāju • Latviešu kultūras svētku Īrijā organizatoru komandā no 2014. gada, noformējumus, plakātus un reklāmu svētkiem veido no 2012. gada. • Latviešu kultūras svētku Īrijā logo autore. Latvijas simtgadei veltīto Reģionālo kultūras svētku Eiropā logo, grafiskā stila un reklāmas autore. • Latviešu biedrības Īrijā valdes biedre. • Darbojas 3x3 Īrijā padomē, Īrijas saietu logo autore. • Dzied korī “eLVé” un spēlē teātrī “Sliedes”. • Hobijs: atrast un priecāties par praktiski nevajadzīgu informāciju. • Patīk zīmēt un staigāt. • Īrijā dzīvo kopš 2007. gada.

— Santa, kāds ir tavs stāsts un kā tu nonāci Īrijā? — Uz Īriju es atbraucu 2007. gadā, atsaucoties kāda mana bijušā kolēģa aicinājumam. Viņš meklēja grafiskos dizainerus lielam mediju uzņēmumam, darbam avīzēs Leterkenijā. Ja nebūtu bijis šī darba piedāvājuma Īrijā, es droši vien būtu meklējusi citas iespējas savā nozarē un piezemējusies kādā citā valstī, visticamāk, Lielbritānijā, Londonā, kur dzīvo un strādā gana daudzi mani paziņas — mākslinieki un dizaineri. Cilvēki, kuri aizbrauca, devās prom visdažādāko apstākļu dēļ. Katram stāsts būs citādāks, bet tie visi bija uzņēmīgi cilvēki, kuri bija gatavi doties uz nezināmu vietu, meklēt darbu, glābt savu ģimeni, biznesu vai māju, nevis sēdēt un žēloties, cik viss ir slikti. Zinu daudzus, kas pirms 10 — 15 gadiem atbrauca uz Īriju, sāka kā melnstrādnieki, paralēli ieguva fantastisku izglītību un tagad strādā ļoti labos darbos. — Kā tu iejuties Īrijā? Vai bija kas tāds, kas tevi šeit pārsteidza? — Jaunajā vietā es iejutos ļoti ātri, taču biju pamatīgā šokā par valodas akcentu, kādā saru-

64

nājās Donegālas apkārtnē. Tie, kas ir pabijuši Donegālā, mani ļoti labi sapratīs. Tikai vēlāk uzzināju, cik īpatnējs ir tieši šajā apvidū lietotais angļu valodas akcents. Pirmās divas nedēļas darbā es nesapratu pilnīgi neko no tā, ko cilvēki man apkārt runāja. Es pati angļu valodu pirms tam biju mācījusies padomju laikos, tad papildinājusi zināšanas kursos, nedomājot, ka braukšu prom, bet, saprotot, ka valodai būs nozīme un man tā būs noderīga nākotnē. — Vai tagad Īrijā jūties kā mājās? — Pēc visiem šiem gadiem, ko esmu pavadījusi te, es diez vai atgriezīšos Latvijā. Mana māju sajūta tagad ir šeit. — Ja Īrijas latviešu kopienā notiek kāds pasākums, tad, visticamāk, ka tu būsi bijusi klāt pasākumu plakātu un vizuālā tēla veidošanā. Cik sen tu jau nodarbojies ar grafisko dizainu? — Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pabeidzu stikla apstrādes nodaļu un iestājos Mākslas akadēmijas dizaina programmā, pēc gada par savu specialitāti izvēloties tieši grafisko dizai-


nu, nezinot, ka tā būs laba, pieprasīta profesija brīvajā Latvijā. Pēc neatkarības atgūšanas darbu man piedāvāja viena no pirmajām reklāmas aģentūrām Latvijā. Man ļoti patika tas, ko daru, profesija bija pieprasīta, un vēlāk sāku strādāt arī ar individuālajiem klientiem. — Izklausās, ka, izvēloties grafiskā dizainera specialitāti, toreiz izdarīji pareizo izvēli! — Noteikti, un man ir ļoti laba izglītība. Es nezināšu par citām nozarēm, bet mākslas izglītība Latvijā padomju laikā bija augstā līmenī. — Kā tu iesaistījies latviešu sabiedriskajā dzīvē Īrijā? — Kad sapratu, ka palieku Īrijā, es sāku apsvērt savas iespējas un arvien skaidrāk izjutu to, ka dzīvot un strādāt Donegālā vairs īsti negribu. Tajā laikā jau bija nodibināts portāls Baltic-Ireland.ie, es pazinu vienu no portāla dibinātājiem Imantu Miezi. Pēc sarunas ar viņu nolēmu doties uz Dublinu. Mana pārcelšanās 2008. gadā sakrita ar ekonomiskās krīzes sākumu Īrijā, kas skāra un ietekmēja darba iespējas arī manā nozarē. Esmu ļoti pateicīga šiem cilvēkiem, kuri tajā laikā man ļoti palīdzēja un arī iepazīstināja ar latviešu sabiedrisko dzīvi Īrijā. Tolaik Īrijā izdotā latviešu avīze “Sveiks!” meklēja avīzei dizaineri-maketētāju un tā es nonācu avīzes komandā. Tajā brīdī es, liekas, biju vienīgā profesionālā grafiskā dizainere latviešu kopienā. Mana iesaistīšanās latviešu pasākumos un to vizuālā tēla veidošanā notika ļoti pamazām. Sākumā tās bija nelielas reklāmiņas avīzei, bet pasākumi ar nopietnāku noformējumu un plakātiem nāca vēlāk. — Kā tu nonāci līdz Latviešu kultūras svētku Īrijā organizatoru pulkam? Vai esi bijusi iesaistīta svētku organizēšanā jau no pašiem pirmsākumiem? — Pirmajai Latviešu kultūras dienai Īrijā es tikai ieliku svētku reklāmu publicēšanai avīzē “Sveiks!”, bet uz pašu pasākumu avīzes redakcijas norīkojumā devos ar fotoaparātu, lai uzņemtu fotogrāfijas no tā norises vietas. 2012. gadā, kad notika kora “eLVé” jubilejas koncerts, es jau veidoju svētku reklāmau avīzē un sociālajā tīklā “Draugiem.lv”. Un kopā

ar Kārli Briedi (bijušais Latviešu biedrības Īrijā priekšsēdis — aut.) “Clasać” kultūras centrā veidojām koncerta skatuves noformējumu un apgaismojumu. No latvju rakstiem izvēlējos Saules simbolu, un pirms koncerta visu iepriekšējo nakti abi ar Kārli sēdējām, lai kopā izietu cauri koncerta programmai un saliktu krāsu paleti katrai koncerta daļai un dziesmai.

Svētku organizatoru komitejā es sāku piedalīties no 2014. gada un turpmākajos gados biju iesaistīta gan svētku vizuālā tēla veidošanā, gan skatuves noformēšanā un dekorāciju gatavošanā. — Kur tu smelies iedvesmu saviem darbiem, lai radītu kaut ko jaunu, vizuāli pievilcīgu un atbilstošu katram pasākumam? — Idejas pie manis vienkārši atnāk pašas. 2014. gada svētkos tika plānots īpaši atzīmēt Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Sapratu, ka uz maniem pleciem gulsies visi lielie pasākuma noformējuma darbi, un kādā sarunā ar Ingunu (Ingunu Grietiņu-Dārziņu — aut.) es izteicos, ka man būtu jāpiedalās organizatoru sapulcēs, lai dzirdētu, kas tiek plānots, par ko diskutēts, lai es pēc tam spētu radīt atbilstošu svētku vizuālo tēlu un svētku noformējumu. Sanāksmēs bijām izdomājuši, ka pasākuma laikā veidosim dažādas aktivitāšu stacijas — “Rīga dzied”, “Rīga dejo”, “Rīga ēd” un citas. Man radās ideja par bērnu zīmējumu izmantošanu svētku noformējumā. Sazinājāmies ar

65


latviešu skolām Īrijā un lūdzām bērniem sagatavot zīmējumus par konkrētu tēmu — vienas skolas bērni zīmēja zīmējumus par dziesmu, citi par ēšanu vai dejošanu. Šos zīmējumus mēs pēc tam apkopojām, un es no tiem veidoju svētku plakātus katrai pasākuma stacijai. Šie svētki vienmēr paliks atmiņā kā ļoti īpaši, pat grandiozi. Lielu atbalstu mums sniedza Latvijas vēstniecība Īrijā, un tās darbinieki aktīvi iesaistījās svētku organizēšanā, piedalījās sapulcēs, palīdzēja ar plānošanu. Sadarbība bija ļoti laba. — Pastāsti, lūdzu, kā tapa Latviešu kultūras svētku Īrijā logo! — Kultūras svētku logo izveidoju 2015. gadā, jo bija skaidrs, ka tāda mēroga pasākumam vajag savu simbolu. Galva man bija ideju pilna, bet diezgan ilgu laiku pavadīju, domājot, kas būtu vispiemērotākais, un tad kādā brīdī īstā ideja piepeši bija klāt. Logo ir ļoti nozīmīgs. Lielai daļai cilvēku liekas, ka viss smukums rodas pats no sevis. Kas tad tur tik sarežģīts — svītriņa tā un svītriņa šitā —, bet tev kā logo autoram jāspēj vienā nelielā simbolā iekļaut gan minimālismu, gan vēstījumu, gan emocijas. Tev ir jāpanāk, ka brīdī, kad kāds uz šo logo skatīsies, tas viņu uzrunās ar savu stāstu. Kultūras svētku logo ieliku visu par šiem svētkiem, visu, kas bija jāpasaka, — tajā var saskatīt gan saules simbolu un kokles, gan skatuvi un tautumeitu uz skatuves. — Tu veidoji logo arī Reģionālajiem kultūras svētkiem Britu salās, kam pamatā ir ļoti skaista un dziļi simboliska nozīme. Pastāsti, lūdzu, par to vairāk! — 2017. gada svētki tika rīkoti kā Reģionālie kultūras svētki Britu salās Latvijas simtgadei un Īrijā notika četru dienu garumā. Manis veidotais logo tika izmantots ne tikai Īrijā, bet pēc tam arī citās Eiropas valstīs, kur šie svētki tika atzīmēti. Pirms svētkiem no Ingunas (Ingunas Grietiņas-Dārziņas — aut.) biju saņēmusi lūgumu jauna logo izveidei, bet ilgu laiku es šim darbiņam nespēju pieķerties. Taču, līdzko pie manis atnāca doma par simbolisku “Latvijas tīšanu kamolā”, radās arī logo. Tas stāsta par to, kā mēs ar savām dziesmām un dejām, idejām un

66

kultūras slavēšanu “tinam Latviju kamolā”. Logo centrā ir Latvijas kontūra, kam apkārt satīts simbolisks kamols, kas atgādina arī koka gadskārtu gredzenus, jo logo tika veidots arī par godu Latvijas simtgadei. Sākotnēji nebija plānots, ka es gatavošu arī svētku plakātus, bet visiem iepatikās mana ideja par Brīvības pieminekļa Dziesmu svētku gājiena tēlu grupas iekļaušanu vizuālajā noformējumā. Plakāti tika izmantoti arī citos reģionālajos svētkos Eiropā, kurus organizēja Inguna (Inguna Grietiņa-Dārziņa — aut.) ar savu komandu. — Kas tev visvairāk iespiedies atmiņā, atceroties šos desmit svētku gadus? — Ir personiskas un jaukas lietas, ko es atcerēšos par svētkiem, bet noteikti atcerēšos arī milzīgo nogurumu, ko nevienam no malas nesaprast. Ja esi organizatoru vidū, tu pats nekad nevarēsi mierīgi pasēdēt un izbaudīt pasākumu, jo tev ir jārūpējas par to, kas notiek apkārt, jāseko visam līdzi, jārada svētki citiem. Svētku dienas paiet vienā skriešanā un darbos no agra rīta līdz vēlai naktij. Koncerta dienās es kā dizainere savu darbu esmu jau padarījusi, bet vienmēr atrodas tik daudz citu lietu, ka attopos ar darbu pilnām rokām.

Svētkiem ir milzīga nozīme, un tie nebūtu iespējami, ja mums nebūtu tik daudz radošu cilvēku. Svētku organizēšana ir brīvprātīgs un neapmaksāts darbs mēnešu garumā, kas balstās uz entuziasmu, un ne katrs to būs gatavs darīt. Tad, kad citiem beidzas svētku oficiālā daļa un viņi var doties uz neformālo daļu — ballīti, tad organizatoru komanda ir tā, kas paliek aiz visiem novākt skatuvi un tirdziņu, lai pēc tam dotos uz ballītes vietu un turpinātu strādāt un rūpēties, lai arī šī pasākuma daļa noritētu, kā plānots. — Vai tev jau ir kāda vīzija un radošas idejas svētku nākamajai desmitgadei? — Svētku vizuālā tēla veidošanā esmu ielikusi ļoti daudz ideju — esmu radījusi svētku logo, izveidojusi vizuālo ievirzi, kā strādāt, un paš-


laik ir sajūta, ka būtu jāļauj ar jaunām idejām nākt kādam citam. Man joprojām gribās darīt latviešu lietas, bet esmu gatava paiet sānis un paskatīties uz visu arī no malas. Es ļoti nevēlos, lai iestātos brīdis, kad esi tik izsmelts, ka neko negribas darīt un nekur nav vēlēšanās piedalīties. Cilvēki un paaudzes sāk pamazām nomainīties. Mēs visi redzam to, kā cilvēki lēnām aizplūst no pašdarbības kolektīviem, un nav tā, ka tad, kad kāds aiziet projām, tad vietā uzreiz nāk cits. Tā notiek ļoti reti. Daļa cilvēku pārceļas atpakaļ uz Latviju, cita daļa par mājvietu izvēlas vēl kādu citu Eiropas vai pasaules valsti. Arī pandēmijas sekas vēl nav apzinātas. — Vai tu pati esi iesaistīta kādā pašdarbības kolektīvā te, Īrijā? — Skolas laikā dziedāju obligātajā korī. Tad kādā vasarā saķēru hroniskās iesnas, un ar to man dziedāšana beidzās. Kad ierados Dublinā, sāku apmeklēt kora “eLVé” mēģinājumus. Koris bija tikko nodibināts, biju entuziasma pilna, bet drīz sapratu, ka nevaru padziedāt tā, kā man gribas, un pārtraucu. Pēc kāda laika, 2016. gadā, es nolēmu, ka tomēr mēģināšu atsākt dziedāšanu, un Inguna (Inguna Grietiņa-Dārziņa — aut.) bija gatava pieņemt mani rūcošu un dūcošu, saprotot, ka augšējās notis es nevarēšu nodziedāt. Pašlaik, “lokdauna” laikā, esmu sākusi arī spē-

lēt latviešu amatierteātra trupā “Sliedes”. Mēģinājumos gan koris, gan teātris tiekamies attālināti — videozvanos internetā. — Latvijas kultūras svētki Īrijā šogad atzīmēs svētku desmitgadi. Vai tev būtu kāds vēlējums Latviešu kultūras svētku Īrijā dalībniekiem, brīvprātīgajiem un organizatoriem? — Esmu pateicīga par to pozitīvo saikni, ko saņemu gan no cilvēkiem pasākumu organizēšanas laikā, gan redzot, kā notiek pats pasākums, kā viss attīstās un norit.

Mans vēlējums ir pavisam vienkāršs — pāri visam vienmēr saglabāt vienotību! Tas mums, latviešiem, ir visvairāk vajadzīgs. Mēs te, Īrijā, esam neliela latviešu saliņa, vēl mazāk ir to, kas dara "latviešu lietas". Es ļoti vēlētos, lai mēs visi spētu no sirds priecāties par to, ko otrs dara mums blakām. Mums nevienam nav jāizvirza mērķis šeit būt par “galveno latvieti”, mums nav jāsacenšas savā starpā, kurš būs svarīgāks vai galvenāks. Īrija ir liela zeme, un mums visiem te pietiek vietas. Iesim visi kopā kā Latvijas vēstneši un latviešu kultūras nesēji šeit Īrijā un pasaulē! Neizšķīdīsim katrs uz savu pusi, bet sanāksim kopā!

67


68


2011. gads

Reklāma laikrakstā "Sveiks!" Foto un dizains: Nadina Zavadilika (@nadinaironia)

69


70


71


72


73


74


2012. gads

Reklāma laikrakstā "Sveiks!" un sociālajos medijos Dizains: Santa Siliņa

75


76


77


78


79


80


2013. gads

Reklāma laikrakstā "Sveiks!" un sociālajos medijos Dizains: Santa Siliņa

81


82


83


84


85


86


87


88


2014. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

89


90


91


92


93


94


95


96


2015. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

97


98


99


100


101


102


103


104


2016. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

105


106


107


108


109


110


2017. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

111


112


113


114


115


116


117


118


2018. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā Baltic Day vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

119


120


121


122


123


124


2019. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

125


126


127


128


129


130


2020. gads

Latviešu kultūras svētku Īrijā vizuālais noformējums Dizains: Santa Siliņa

131


2011. gads

2012. gads

2013. gads

2014. gads

2015. gads

132


2016. gads

2017. gads

2018. gads

2019. gads

2020. gads

133


Profile for LKSI

Latviešu Kultūras Svētki Īrijā - 10 Gadi  

Latviešu Kultūras Svētki Īrijā - 10 Gadi  

Profile for lksi
Advertisement

Recommendations could not be loaded

Recommendations could not be loaded

Recommendations could not be loaded

Recommendations could not be loaded