Page 1


THE UNITY OF THE BALTS UNDER THE SUN International Conference of Students’ Science and Art Works Liepaja, 2011

The Unity of The Balts Under The Sun Digest of Scientific Papers and Art Works from International Conference of Students’ Science and Art Works Under Project “The Unity of The Balts Under The Sun, LLI - 078 (UBUS)” Held in Liepaja, February 24 - 25, 2011 The Conference is Held Under Latvia - Lithuania Cross Border Cooperation Programme Under The European Territorial Cooperation Objective 2007 - 2013 II Priority, Direction 3: Development of Active and Sustainable Communities Universities Involved in Conference: Siauliai University (Lithuania), Latvia University of Agriculture (Latvia), Liepaja University (Latvia), Book Design, Layout and Photo Processing by Liga Rozentale Printed by SIA „”, Liepaja 2011








Simona Barakauskaite. Protection of Wooden Heritage of Architecture in Lithuania: Lessons of The Past


Zelma Dumpe. Caricature in Latvian and Lithuanian Art in The Period 1940 - 1980


Ieva Juozapaviciute. Creating Country’s Image: The Role of Four Latvian Regions


Neringa Kaminskaite. Latvian Festivals and Customs


Liga Klava, Dovile Jakimaviciute. Suiti


Kristina Mikolaityte, Kristina Sliazaite. Cultural Moments of Lithuania and Latvia in The 21st Century


Anna Priedola, Paula Vitola. Political and Social poster in Latvian SSR and Lithuanian SSR


Laura Stanyte. Lithuanian and Latvian National Costumes in The 19th - 20th Century




Kristine Dreija. Historical Parks of Latvian – Lithuanian Borderline


Gita Evelone, Liga Freipica. Latvian and Lithuanian National Cuisine and Their Peculiarities


Karina Krievina. Mother’s Influence on Writers J. Jaunsudrabins and E. Kestners Personalities and Their Creative Work


Sandra Lapsina. The Misleading Path of The Unity of The Balts


Viesturs Linde. Modern Ethnography of Two Artists’ View


Liene Medne. Dance


Krista Vasiljeva, Maija Barbare. Soviet Poster Art in Latvia and Lithuania From 1940 - 1950


Linda Striznova. Colours in Latvian and Lithuanian Cout of Arms




Madara Bente. The Modern Technologies and Maintenance of Traditions “Christmas”


Daina Bute. Modern Science and Technology Development Can Protect The Baltic Culture From Extinction


Maija Demitere, Gatis Vaitovskis. Animation Films in Latvia and Lithuania in Time of Soviet Socialist Republics


Jana Grava. Development of Children’s Initiative in Creative Activities


Ruta Kemere. Language as an Essential Part of Culture in Multilingual Environment


Santa Latkovska, Ilze Balgalve. Pop Culture as Product


Gundega Tomele. Language Development and Learning Process of Culture


Agnese Grinberga. Photographies Evolution and Photography as a Symbol of Unity




Zane Devina, Kristine Bekere - Brivkalne. Dowry Chest The Pride of The Bride


Aidas Dilius, Ieva Siozinyte. The Comparative Analysis of Hotels and Similar Establishments in Latvia and Lithuania in

2005 - 2009 165

Vaidotas Jakubaitis, Linas Orvydas. Similarities and Differences of Latvian and Lithuanian Universities Websites in The

Context of Marketing 173

Diana Kalnina, Janis Jankevics. At a Border Lenght


Ineta Klasone. The Role of Art in The Cross - Border Cooperation Between latvia and Lithuania


Lolita Launaga. Baltic Countries Characters and Ornaments in Interior.


Arita Trimalniece. Trends of Landscape Spatial Development in Latvian Small Town Akniste Example


Maksims Zigunovs. Genetic Algorithms and Calculation of Given Trajectory




Kristine Bekere - Brivkalne. Greeting


Ance Dinne. The Nearest Neighbours

195 Alla Dmitrijeva. Souvenir 197 Reda Dubinskaite. Traces of Balts Culture 199 Oskars Dregis. Unified Image and Design for Information Exchange Between Three Cooperative Universities 201 Haralds Filipovs. Power of Faith 205 Guna Gaike, Ivanda Spulle, Inta Paulsone, Anda Dude. Study programmes “Home Environment and Informatics in Educa-

tion” and “Home Environment and Visual Art in Education” students manual training at following courses ”Composition”, “Design of Shapes”, “Drawing” and “Visual Art Methodology” 207 Giedre Getrimaite. Visions 209 Marija Giliova. The Short Stories of The Balts 211 Ina Gulbe. Development of Web Page 213 Evaldas Jasiunas. The Egg 215 Agne Juseviciute, Ina Masonaite. The White Sun 219 Lelde Korule. Latvian - Lithuanian Cube Puzzle 221 Gunta Kozokaru. They Danced 223 Linda Otomere. Animation Film “Painted Feelings” 225 Martynas Petreikis. Resistance, Cuts, Whisperings 227 Maija Pumpure, Arta Kale. Calendar 229 Viktorija Ratkute. Old Mill and Homestead by The Pond 233 Liga Rudava, Alise Gaile. The Baltic Paganism 235 Marika Redovica. Baltic Ornaments 237 Ilva Strautina, Reinis Sudars. Quiz 241 Simona Ulinaite. Water 243 Saule Zukauskaite. Endless Sun 245 Laura Bruzaite, Alius Petryla. Flashmob “The Unity of The Balts Under The Sun”

INTRODUCTION The Important of the Art and Culture education At present Latvia and Lithuania are characterised by an economically unstable situation. Alongside with it there arise manifestations of disorientation in people’s inner world, intolerance, failure to understand the time, space and the place where we live. Through centuries there has developed a multinational society in Latvia and Lithuania. Latvians and Lithuanians live and work together with a number of minorities; they have developed their own cultural identity, supported by the state. Integration policy in Latvia: a combined approach (Integrācijas...,2008). The document-recommendations for sustainable spatial development of the European continent mentions one of the principles: improvement of cultural heritage as a developmental factor, concurrently with it art sustainability takes on a significant role (Vadlīnijas...,2000). Creation of favourable conditions for many-sided and sustainable preservation and development of culture and art are included also in the guidelines for culture policy of Latvia elaborated in the country for the years 2006 –2015, with the main emphasis on the development of a national state (Valsts...,2006). Unequivocally, the above-mentioned fact from the programme-documents advances an area of problematic aspects in providing also content of art education at all educational levels. Nowadays, among the essential aspects aimed at implementation of art and culture education in Latvia and Lithuania it is possible to include the following: fostering formation of national identity, promoting unity within the society, preservation and creating a new national art values, development of the art potential for individuals’ life-long education and its sound utilisation, building up human values-based knowledge in the society, enhancing development of each person’s creative abilities. At present the previously acquired experience in implementing art and culture education are relevantly impacted by continual development of information technologies, thus creating new possibilities of communication levels, both in quantity and quality, with hardly approachable pieces of art and the processes occurring in the artistic space. Thus a choice of diversified information becomes available, exerting a disturbing impact on the personality development. Art as an essential constituent part of culture: Art as an essential constituent part of culture helps Latvia and Lithuania develop and form awareness of themselves as a culture countries, maintaining links with the society, asserting themselves at the local and international level. Since there exists a cultural variety in Latvia and Lithuania, it is characterised both by rich material and nonmaterial heritage in the art sphere, which preserves and forms identity among other countries of the world. According to art scientist E. D. Smyth, awareness of one’s identity opens unique possibilities for the individual, through the prism of the nation’s collective individuality and cultural singularity, to see himself/herself and raise self-awareness and determine own place in the world. A significant place in this changing process should be allotted also to art and culture.

Artistically and cultural creative activity gives everybody opportunities for new researches, experiments and discoveries, in their turn, according to the researches done by the mentioned author, new discoveries are helpful in discovering oneself, to people who had been faced with tremendous changes and insecurity, dominating over our contemporary world (Smits,1997). In this context the significance of art and culture education is still underestimated. Concurrently with regaining independence in the 1990s there flourished nationalism aspect in Latvia, which manifested itself as a solidarity principle and as a source of creativity in the wide variety of visual art forms and types. In their creative work people of art turned to depiction of the past times, the dimension of the continuum of historical development, integration of mental heritage into society, significance of tradition assessment and searching for new ideals. National identity is a relevant factor for the majority of people nowadays, though the present-day situation can be characterised by a certain mistrust in it. It’s not that they do not believe, that they are ready to deny it, but they would like to rather believe however they cannot make it meet with their personal present-day reality (Hanovs, 2007). Contemporary art has significantly extended its manifestations and subjected itself to a variety of experiments, ranging from traditional means of artistic expression and the images created by media. It leads to origin of new theoretical views and co-existence of multiform trends in art and culture. The above-mentioned, complying with the trends of the epoch, sets forth new requirements and gives new possibilities in art and culture education. The role of art in society: Art and its creators have performed a special role among society members through centuries. By art, in its general sense, we understand processes and products of the human’s mastery, imagination and inventiveness. Controversial points of view of two world-famous philosophers intertwine the nature of creating art. According to philosopher Aristotle, art is something that imitates and depicts phenomena, giving people pleasure and the feeling of harmony through the exactness of depiction (Aristotelis, 1998). Yet, according to philosopher Plato, the inner impulses of the human and feelings serve as bases for creating art. Nowadays art adopts more and more new roles and objectives, which manifest themselves – to be one of the feasible communication forms in the ever-growing epoch of communication (Platons,1996). According to scientists J.Celma and I. Fedosejeva, it is art that makes the spiritual, framed in a sentient form, into universally significant, including it into the communication process (Celma&Fedosejeva, 2000). Its ability to get rooted into everyday life and society is defined as the task of our contemporary art. Researcher of interdisciplinary issues W. Welsch (2005) claims, that today the true art objective in the public space is to withstand the beautiful aestheticism, and to adapt to it. According to him, art should not be pleasant, it should not please as a certain type of goods, but it should rather break into the public space like a meteorite. According to the author, nowadays pieces of art are able to change both their short-term and long-term provisions, they demand unusual criteria or withdrawing the boundaries. The impulses resulting from perceiving art are likely to become a significant means of developing the person’s feeling of belongingness to the epoch, in formation of the comprehension of the world, the values, conditions, attitudes and interests.

Aspects of perceiving a piece of art: During different periods aspects of perceiving a piece of art have been a research object for a number of scientists (Aristotle, H. G. Gadamer, E. Gombrich, M. Merleau-Ponty, Plato, W. Welsch and others). Through live contacts with a genuine piece of art the creative energy is able to transfer to the perceiver, thus developing his/her mental potential as well that of the whole society. During the art perception process several essential aspects are touched upon. This process can be characterised as communication with universal perception of life as well as with its impact on the person’s soul, thus interfering into the individual’s life space. One of the most outstanding thinkers of the present day H.G. Gadamer emphasises the significance of the art perception process in development of the person’s self-awareness. The author notes that as soon as we look at a piece of art and the images it depicts, it does not remain a far-off universe for us anymore. In the scientist’s view, this is a process, through which everybody is learning to raise own awareness, and it also means that we abolish discontinuity and punctuality in our own existence (Gadamers,1999). Art historian E. Gombrich points out the role of the individual’s life experience in accurate art perception. According to the author, each member of society, to a certain extent, in everyday life has also come across those problems the artist’s life consists of, therewith facilitating formation of a mutual dialogue (Gombrich, 1997). A new, more complicated point of view on issues of art perception, going beyond the borders of the purely observing, contemplative dimension, is voiced by German philosopher W. Welsch, who mentions that in the process of art perception there are constantly involved different types of perception – contemplative, historical, commonplace, public, political, semantic, allegorical, utopian etc., emotional and imagination processes join them (Velšs,2005). According to him, new pieces of art are likely to bring in new perception forms. The author claims that perception of a particular piece of art should be practised and be understood as a combination of a variety of different perception types, which almost always start over and over again. Innovative and modified experimental searches in modern art make a considerable impact on the art perception process taken a whole. Yet, the question still remains open, how to measure the correlation between the perception of a piece of art and its comprehension, which was defined by scientist H. G. Gadamer (Gadamers,1999). Aspects of implementing art and culture education: Historically and also nowadays issues of art and culture education have been a focus of attention among pedagogues, psychologists, artists, writers, philosophers and representatives of other branches both in Latvia and Lithuania and foreign countries. Establishment of specialised art and culture education institutions, museums, depositories of pieces of art, of diversified art and culture centres, art and culture agencies, to a certain extent, has drawn the society closer to art and culture processes. In the process of sustainable development of understanding art and culture an essential role should be given to the teacher’s professional activity. Such opinion has once been voiced by J.A. Students, an outstanding scientist in the history of pedagogy in Latvia, by drawing attention to the fact that the pedagogue is an educator of the whole community (Students,1998). The above-mentioned indicates the teacher’s responsibility for facilitating

development of the present and future generations’ world view. According to philosopher H. G. Gadamer, education in the most direct way is connected with culture and, first of all, means development of the person’s natural skills and abilities (Gadamers,1999). An essential role in this matter is assigned to art and culture education. At present, resulting from the experience of different countries, a variety of models and approaches have developed within the comprehensive education system aimed at implementation of art and culture education. Balanced interaction of artistic, cultural and educational culture is one of the most significant approaches in the teacher’s work. This type of approach opens up possibilities for promoting personality development as individual representatives of culture, who in a unique way will involve people into practising cultural traditions for sustainable development. This, in its turn, might manifest itself through forms of personality competences and attitudes: to hold in esteem pieces of art and culture impacted by other cultures, to try to characterise own perception of the world of art and culture, to encourage people from other cultures to spread the most characteristic and unique from their culture into the art space, to focus on the common values in art and culture. Gradual enrichment and perfection of knowledge, development of mental and practical skills and gaining new experience through personally significant activity show the feasible applications of action theory in practice. Application of the mentioned approach comprises the very nature of personality formation, self-development, and the ability to work for reaching a particular aim, thus assigning certain sense and content to the activity. The basis of action approach is humanistic ideas, recognition of the human being as the highest value, which complies with the aims for the development of the present-day democratic society. Cultural and art education is a current process, it stimulates the artistic, cultural and intellectual growth of the personality, and creates opportunities for active, purposeful activity within life space, develops the world view, facilitates understanding and respect towards representatives of other cultures, enhances development of the social environment and culture. Conclusions: The following can be seen as prospective tendencies in art education in the cultural-historical situation of Latvia and Lithuania: • Art and cultural education can become an effective means of gaining knowledge, facilitating formation of responsible, communicative and creative society, basing on a theoretically substantiated conceptual approach, which integrates all types of folk and professional art forms; • By constructing a complex approach to implementation of art and cultural education the social environment and culture space can be enriched, it can promote abandoning the routine way of thinking, facilitating innovative approach and activity in the existing life-space; • Interaction with art and culture creates opportunities for acquisition of new knowledge, for learning practical skills, revealing the cultural diversity, for useful spending one’s leisure time, developing people’s reasoning, for enriching their emotional sphere and formation of their world view, including into implementation of art education ho-

listic visual perception. • By including of substantiated principles theory into art and culture education there arises a possibility to create more favourable conditions for harmonious development of the personality and society, for self-development, balanced development of abilities, for discovering interconnections between motivation and the personality nature through artistic and cultural activities, for asserting culture and self-identity for lifelong competitiveness.

References Aristotelis, (2008). Poētika [Poetics]. Rīga: Janis Roze Publishers. Celma, J., & Fedosejeva, I. (2000). Estētika. Estētisko ideju vēsture Eiropā [Aesthetics. History of aesthetic ideas in Europe]. Rīga: Zvaigzne ABC. Gadamers, H. G.(1999). Patiesība un metode [Truth and method]. Rīga: Jumava, 102. Gombrich E.(1997). Mākslas vēsture [Art history], Rīga: Zvaigzne ABC. Hanovs, D. (2007). Globalizācija un dziesmu svētki [Globalisation and Song Festival], from Merlo-Pontī M. (2007). Acs un gars [Eye and spirit]. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 79,80. Platons, (2007). Dialogi Ions Lahēts Eutidēms [Dialogues Ion Lashes Euthydemus]. Rīga: Zinātne. Smits, E. D. (1997). Nacionālā identitāte [National identity]. Rīga: AGB. Students, J.A.(1998). Vispārīgā paidagoģija II daļa. Zinātne un māksla sevis un citu audzinašanā [Common pedagogy II part. Science and art in education of themselves and others]. Rīga: RaKa. Vadlīnijas Eiropas kontinenta ilgtspējīgai telpiskajai attīstībai (2000). [Guiding Principles for Suistainable Spatial Development of the European Continent],from http://www.lps. lv/faili/Nodarbinatiba/ Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015.gadam. Nacionāla valsts (2006). [Guidance of National Culture policy for 2006-2015. National state], from lv/doc/dokumenti/ Velšs, V. (2005). Estētikas robežceļi [Aesthetic borders]. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs. Inta Klasone Project’s LLII – 078 „The Unity of the Balts under the Sun” coordinator from Liepaja University


Protection of Wooden Heritage of Architecture in Lithuania: Lessons of The Past Simona Barakauskaite Faculty of Humanities, Siauliu University

Summary Wood not only in Europe but also in other world’s countries became traditional material of construction. Today this heritage (wooden heritage) composes solid and at the same time one of the most problematical part of heritage. This article is oriented towards this problematical sphere. The aim of the article is to identify and analyze historical principles of wooden heritage of architecture in Lithuania and to assess their influence on today’s heritage protection. Various types of objects belong to wooden heritage but in this article the biggest attention is paid to questions of folk architecture protection (ethnographical buildings and villages). Analysis reveals that historically in Lithuania there were several principles and methods of wooden heritage protection: inventory, transference into “air museums“, protection in situ finding suitable purpose; conservation using chemicals, restoration and reconstruction using traditional technologies, complex regeneration of villages. In this article the evolution of these methods is analyzed and outcomes of methods to heritage protection are assessed. Today in Lithuania some historical principles of wooden heritage protection has totally deprived of topicality (inventory, transference into “air museums“) or their limitation is realized (conservation using chemicals). Today the most popular and the most justifiable method is restoration or reconstruction using traditional technologies. The experience is taken from Scandinavian countries.

Medinio architektūros paveldo apsauga lietuvoje: praeities pamokos Medis ne vienoje šalyje yra svarbiausia tradicinė statybos medžiaga. Šiandien šis palikimas (medinis paveldas) sudaro solidžią ir drauge vieną problemiškiausių tų šalių paveldo dalį. Tai pasakytina ir apie Lietuvą. Pranešimo tikslas – identifikuoti ir išanalizuoti istorinius medinio architektūros paveldo apsaugos principus Lietuvoje, įvertinti jų įtaką šiandienos paveldosaugai. Uždaviniai: 1) nustatyti pagrindinius medinio paveldo raidos dėsningumus; 2) identifikuoti ir išanalizuoti pagrindinius medinio paveldo apsaugos principus ir būdus; 3) išanalizuoti istorinių medinio paveldo apsaugos principų įtaką šių dienų paveldosaugai. Šis tyrimas yra pirminis, atliktas daugiausia remiantis publikuota medžiaga (amžininkų tekstais) ir literatūra. Tyrimo metodai – mokslinės literatūros ir šaltinių analizė. Medinio paveldo tipologija. Lietuvoje medinis paveldas pasižymi įvairove. Išskiriami šie tipai: sakraliniai statiniai ir mažoji sakralinė architektūra (pvz., Palūšės Šv. Juozapo bažnyčia ir varpinė, pastatyta 1750 m.); liaudies architektūra (pvz., Zervynų kaimas, susiformavęs XIX a. pab. – XX a. pr.); dvarų architektūra (pvz., Kurtuvėnų dvaro svirnas, pastatytas XVIII a. pab.); technikos statiniai (pvz., Kleboniškių vėjo malūnas, statytas 1884 m.). Šiame darbe analizuojama liaudies architektūros paveldo apsauga. Būtent šiuo tipu susirūpinta seniausiai ir jis geriausiai reprezentuoja viso medinio paveldo apsaugą. Gerosios patirties analizė. Medinės architektūros apsaugos Lietuva, kaip ir daugelis kitų šalių, galėtų pasimokyti iš Skandinavijos, ypač iš Švedijos. Europos kontekste Švedijos patirtis laikytina labiausiai pasiteisinusia, todėl pristatoma tam, kad geriau būtų galima suprasti, kaip reikia vertinti Lietuvos patirtį. Švedijoje medinio paveldo apsaugai taikomi keli principai: ypač vertinamas pastatų senumas – šis reiškinys tampa autentiškumo kriterijumi. Paveldo autentiškumo išsaugojimas grindžiamas objekto, medžiagos, statymo tradicijos ir stebėtojo sąveika. Galiausiai paveldo priežiūra grindžiama senųjų statybos technologijų (tradicijų) taikymu1. Medinio paveldo apsaugos raida Lietuvoje. Medinio paveldo apsauga Lietuvoje susirūpinta maždaug prieš 80 metų, tačiau per tą palyginti trumpą laikotarpį ji patyrė ne vieną idėjinį ir metodinį pokytį. Galima įžvelgti tokią medinio paveldo apsaugos periodizaciją (pagal apsaugos principų dinamiką): inventorizavimas (nuo XX a. 3–4 dešimtmečių); perkėlimas į skanseno tipo muziejus (nuo XX a. 7-ojo dešimtmečio); saugojimas in situ, suran 1

Restauravimo principai, statybos technologija ir medžiagos. Prieiga in-

ternete: (žiūrėta 2009 11 15).

dant tinkamą paskirtį (nuo XX a. 7-ojo dešimtmečio); konservavimas cheminėmis priemonėmis (nuo XX a. 7-ojo dešimtmečio); restauravimas ir atkūrimas, naudojant tradicines technologijas (nuo XX a. 7-ojo dešimtmečio); kompleksinis kaimų regeneravimas (nuo XX a. 8-ojo dešimtmečio pabaigos). Medinio paveldo apsaugos principai Lietuvoje. Inventorizavimas. 1922 m. Lietuvoje vykdant žemės reformą kaimai pradėti skirstyti į vienkiemius. Reforma keitė tradicinį agrarinį Lietu-vos kraštovaizdį ir sąlygojo tradicinės medinės architektūros nykimą, todėl ji paskatino lietuvių paveldosauginės sąmonės atsiradimą – susirūpinta kaimo architektūros išsaugojimu. Pirmiausia buvo stengiamasi fiksuoti ir rinkti tai, ką dar buvo įmanoma išgelbėti (Čepaitienė, 2005, 111). Tarpukariu inventorizavimu rūpinosi keletas organizacijų: Valstybinė archeologinė komisija (VAK) ir Šiaulių kraštotyros draugija (ŠKD). 1931 m. VAK nutarta, kad senus pastatus reikia fotografuoti, piešti, stengtis užfiksuoti atskirus liaudies architektūros elementus, darbo ir buities įrankius, mažąją architektūrą (Misius, 2004, 6). Etnografas ir Lietuvos visuomenės veikėjas Ignas Končius parengė registracijai reikalingus blankus, pasiūlė surengti kursus, kuriuose šito būtų mokomi studentai. ŠKD rengdavo ekspedicijas į etnografinius kaimus, juos fiksuodavo, aprašydavo, sudarydavo situacinius planus ir kt. Taigi VAK ir ŠKD veikla apsaugant medinį paveldą buvo inventorinio ir registracinio pobūdžio. Norint tarpukariu pasiekti geresnių rezultatų inventorizuojant medinį paveldą, reikėjo, kad valstybinės institucijos ir kraštotyrinės organizacijos tarpusavyje bendradarbiautų, dalytųsi patirtimi, tačiau kaip tik to ir stokota. Sovietinėje Lietuvoje pasirinkti keli medinio paveldo apsaugos būdai, tačiau pirmiausia buvo perimtas ankstesnis patyrimas – inventorizavimas. Pavyzdžiui, 1970 m. etnografinius kaimus (architektūros paminklus) pradėjo inventorizuoti Vilniaus inžinerinės statybos instituto Urbanistikos katedra (Purvinas, 1986, 5). Iki 1976 m. buvo ištirta ir inventorizuota tik apie 30 proc. visų paminklinių kompleksų ir objektų (Šešelgis, 1976). Perkėlimas į skanseno tipo muziejus. Kitas apsaugos būdas buvo perkėlimas į muziejų. Tarpukariu norėta įkurti „oro muziejų“, tačiau ši idėja nebuvo realizuota. Tik sovietmečiu ją pavyko įgyvendinti. Lietuvos liaudies buities muziejaus steigimas pradėtas 1965 m., o savo veiklą muziejus pradėjo 1974 m. (Latvijoje toks muziejus įkurtas 1924 m., 1939 m. muziejuje jau veikė visų regionų sektoriai2). Liaudies buities muziejus buvo traktuojamas ne tik kaip muziejus, bet ir kaip medinio paveldo išsaugojimo priemonė. Į muziejų buvo sugabenti svarbiausi objektai, kurie turėjo atspindėti kiekvieno etnografinio regiono ypatumus. Greitai buvo suvokti šio metodo trūkumai: 1) visų vertingiausių objektų nebuvo įmanoma sugabenti į muziejų; 2) perkelti objektai netekdavo tradicinės apsup-

ties ir skurdino kraštovaizdį. Saugojimas vietoje. Įsisąmoninus minėto metodo trūkumus, nuspręsta, kad kiti objektai bus saugomi vietoje. Tačiau norint paveldo objektus saugoti vietoje reikėjo jiems rasti paskirtį. Deja, tai buvo įgyvendinta tik kai kur. Itin didelė problema buvo nykstantys etnografiniai kaimai, kuriuose jaunimo mažėjo, o likę gyventojai neįstengė finansuoti restauravimo darbų ar atlikti remonto, nes valdžia nesukūrė paramos mechanizmo. Konservavimas cheminėmis priemonėmis. Konservavimo darbai taip pat pradėti vėlai. XX a. 7-ajame dešimtmetyje buvo ieškoma būdų, kaip naudojantis chemija apsaugoti medinius pastatus (Glemža, 1967, 19). Problemą turėjo išspręsti konservavimo centras, tačiau jis nebuvo įkurtas. Todėl konservavimas pasireiškė tik objektų esamos būklės išlaikymu. Restauravimas taikant tradicines technologijas. Tradicinių technologijų naudojimas restauravimo ir atkūrimo darbuose pradėtas maždaug XX a. 7-ajame dešimtmetyje – tuo metu prireikė perkeltiems į liaudies buities muziejų objektams atlikti restauravimo darbus. Suprasta, kad tai geriausiai gali atlikti tik senąją medinę statybą išmanantys meistrai, todėl aktuali tapo jų paieška. Kompleksinis regeneravimas. Į kaimų regeneravimą atsigręžta tik 8-ojo dešimtmečio pabaigoje. Tipinis regeneravimo objektas buvo didelės teritorijos (ištisi kaimai), kurios kartu su savo sudėtinėmis dalimis traktuotos kaip viena nedaloma sistema. Regeneravimas suvoktas kaip kompleksinės paveldosaugos požymis (Kulevičius, 2010, 7). 1979–1983 m. regeneravimo projektai buvo paruošti mažiausiai šešiems kaimams, kuriems buvo siūlomos skirtingos funkcijos (ten pat, 213), tačiau projektai nebuvo įgyvendinti, nes buvo rengiami neturint realių ar pajėgių užsakovų, nebuvo išspręstas nuosavybės klausimas (ten pat, 213).

Išvados Po 1990 m. nebuvo sukurta jokia nauja medinio paveldo apsaugos koncepcija ar principai. Medinis paveldas išlieka viena problemiškiausių paveldosaugos sričių. Kai kurie istoriniai medinio paveldo apsaugos principai neteko aktualumo (inventorizavimas, perkėlimas į skanseno tipo muziejus) arba buvo suvoktas jų ribotumas (konservavimas naudojant chemiją). Populiariausias ir labiausiai pasiteisinęs yra restauravimo metodas, arba atkūrimas naudojant tradicines technologijas; šio darbo patirties bandoma semtis iš Skandinavijos šalių. Medinės architektūros išsaugojimas turi rūpėti tiek vyriausybei, tiek visuomenei. Visuomenei turi būti diegiamas supratimas apie liaudies architektūros išsaugojimo svarbą. Be to, medinio architektūros paveldo objektai 2

Ethnographic Open Air Museum. Prieiga internete:

english/brivdabas.muzejs (žiūrėta 2010 12 13).

šiandien turi būti periodiškai stebimi, nes tik tokiu būdu išaiškėja jų būklė, o tada galima imtis ir realių veiksmų.

Literatūra 1. Čepaitienė R. (2005). Laikas ir akmenys. Kultūros paveldo sampratos moderniojoje Lietuvoje. Vilnius. 2. Glemža J. Kultūros paminklai ir jų apsauga, Kultūros barai, 1967. Nr. 9. P. 19. 3. Kulevičius S. (2010). Lietuvos paveldosaugos idėjiniai modeliai ir jų raiška praktikoje sovietmečiu. Daktaro disertacija, Vilnius. 4. Misius K. Valstybės archeologijos komisija ir jos veikla, Kultūros paminklai, 2004. Nr. 11. P. 6. 5. Purvinas M. Liaudies architektūros pamokos, Statyba ir architektūra, 1986. Nr. 3. P. 5. 6. Šešelgis K. Ar išsaugosime liaudies architektūros paminklus, Kultūros barai, 1976. Nr. 6. 7. Ethnographic Open Air Museum. Prieiga inter nete: muzejs (žiūrėta 2010 12 13).

Caricature in Lithuanian’s and Latvia’s Art in The Period 1940 - 1980 Zelma Dumpe Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary This work is written about caricature in Latvia and Lithuania in Soviet times. Reader can read a brief Latvia’s and Lithuania’s history in these years. Work also describes caricature itself and also its history. After the reader know enough about the topic, he can go on to finding similar themes in these countries history which helps him to discover how Latvians and Lithuanians are similar in their history cause they have a lot of in common from this aspect. Then there are differences in illustrating the same subjects shown and described. This work shows how similar and different two nations living side by side can be. Work consists from 10 pages, 16 pictures displayed in 9 appendixes. It is written with the help of 5 books and 7 internet resources.

Karikatūra Latvijas un Lietuvas mākslā laikā no 1940. - 1980. gadam

Ievads Mans referāts ir par karikatūru Lietuvas un Latvijas mākslā laika periodā no 1940. līdz 1980.gadam. Lietuviešiem un latviešiem ir kopīga izcelsme un daudzi ārzemnieki pat domā, ka Lietuva un Latvija ir viena un tā pati valsts. Mums ir ļoti līdzīgas valodas, tikpat kā identisks klimats, valstu iedzīvotāji ir vizuāli līdzīgi. Arī pagātnē daudzi notikumi saista Latviju un Lietuvu. Šī darba mērķis ir atrast atšķirīgo saistībā ar šīm valstīm, konkrētāk, atšķirīgo abu valstu mākslinieku karikatūrās, kas radušās laikā no 1940 - 1980.gadam. Lai atrastu atšķirības šinī jomā, referātā ir aprakstīta īsa šo valstu vēsture konkrētajos četrdesmit gados, atrasts tas, kādas kopīgas un svarīgas aktualitātes kaimiņvalstīm bijušas šajos četrdesmit gados, vēl sniegts ieskats karikatūras kā mākslas veida vēsturē, beigās analizējot to, kas tad ir atšķirīgs šīm abām tik līdzīgajām valstīm padomju laiku karikatūras jomā, attēlojot vienas un tās pašas tēmas. Šī visa uzrakstīšanai nepieciešama specifiska un arī plaši zināma informācija, kura referātā ir nevis tieši pārrakstīta un citēta, bet gan manā prātā apstrādāta un uzlikta uz papīra. Tā ir iegūstama internetā, universitātes bibliotēkā, runājot ar padomju gadus piedzīvojušiem cilvēkiem un draugu lietuviešu mājas bibliotēkās. Lietuva laikā no 1940 – 1980.gadam Četrdesmitie gadi Lietuvā iesākās ar padomju armijas ienākšanu teritorijā un pievienošanu Padomju Savienībai. Pēc tam tūkstošiem cilvēku deportēja uz Sibīriju, daudzus ieslodzīja un nošāva bez tiesas turpat Lietuvā. Tad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, kādu laiku pārvaldot Lietuvas teritoriju un iznīcinot tikpat kā visu ebreju kopienu valstī, bet jau 1944.gadā Padomju Savienība atkaroja savas teritorijas un ar Lielbritāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm noslēdza vienošanos, ka Lietuva atkal ir Padomju Savienības daļa. Pēc šiem notikumiem daudzi lietuvieši pameta savu valsti, dodoties uz rietumiem, šī tendence bija īpaši izteikta Lietuvas inteliģences vidū. Paralēli vēl PSRS nodarbojoties ar izsūtīšanu uz Sibīriju, Lietuva laikā no 1940. – 1953. gadam zaudēja trīsdesmit procentus savu iedzīvotāju lietuviešu. Tanī pat laikā Padomju Savienība vēl aizrāvās ar citu tās teritorijā esošo tautu (īpaši krievu) aicināšanu apmesties uz dzīvi Lietuvā, kas lietuviešiem draudēja ar kultūras un valodas izzušanu. Šinī laikā Lietuvā valdīja Lietuvas Komunistiskā Partija un 1957.gadā tika dibināta Lietuvas televīzija. Padomju gadi stipri ietekmēja Lietuvas ekonomiku, bezjēdzīgi tērējot resursus un visu koliktivizējot, ievedot

darbaspēku no citurienes. Uzplauka rūpniecība. Lietuva ražoja dažādu tehniku, apstrādāja naftu, pat uzbūvēja atomelektrostaciju Ignalinā, bet tas viss tika eksportēts. Uzplaukums bija radīts, nerēķinoties ar Lietuvas pašas vajadzībām un interesēm. Vēl tika aizliegta manās acīs Lietuvai tik raksturīga lieta kā kristietība, organizējot pat speciālas policijas vienības, kas burtiski cīnījās ar kristiešiem. Bet tai pašā laikā reliģija 70.gados palīdzēja tautai turēties kopā. Tika izdotas kristīgās avīzes, par kuram speciālā policija tā arī neuzzināja. Šīs mazās nianses deva dumpiniekiem spēku un iedvesmu rīkot dažādas akcijas, notika ķēdes reakcija un šie dumpinieki iedvesmoja Lietuvas inteliģenci pieprasīt lielāku cieņu pret viņu valodu un kultūru. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija Roma Kalanta (Romas Kalanta) pašsadedzināšanās, kas izraisīja dažādas pretpadomju demonstrācijas.

Lietuva laikā no 1940 – 1980.gadam Četrdesmitie gadi Lietuvā iesākās ar padomju armijas ienākšanu teritorijā un pievienošanu Padomju Savienībai. Pēc tam tūkstošiem cilvēku deportēja uz Sibīriju, daudzus ieslodzīja un nošāva bez tiesas turpat Lietuvā. Tad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, kādu laiku pārvaldot Lietuvas teritoriju un iznīcinot tikpat kā visu ebreju kopienu valstī, bet jau 1944.gadā Padomju Savienība atkaroja savas teritorijas un ar Lielbritāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm noslēdza vienošanos, ka Lietuva atkal ir Padomju Savienības daļa. Pēc šiem notikumiem daudzi lietuvieši pameta savu valsti, dodoties uz rietumiem, šī tendence bija īpaši izteikta Lietuvas inteliģences vidū. Paralēli vēl PSRS nodarbojoties ar izsūtīšanu uz Sibīriju, Lietuva laikā no 1940. – 1953. gadam zaudēja trīsdesmit procentus savu iedzīvotāju lietuviešu. Tanī pat laikā Padomju Savienība vēl aizrāvās ar citu tās teritorijā esošo tautu (īpaši krievu) aicināšanu apmesties uz dzīvi Lietuvā, kas lietuviešiem draudēja ar kultūras un valodas izzušanu. Šinī laikā Lietuvā valdīja Lietuvas Komunistiskā Partija un 1957.gadā tika dibināta Lietuvas televīzija. Padomju gadi stipri ietekmēja Lietuvas ekonomiku, bezjēdzīgi tērējot resursus un visu koliktivizējot, ievedot darbaspēku no citurienes. Uzplauka rūpniecība. Lietuva ražoja dažādu tehniku, apstrādāja naftu, pat uzbūvēja atomelektrostaciju Ignalinā, bet tas viss tika eksportēts. Uzplaukums bija radīts, nerēķinoties ar Lietuvas pašas vajadzībām un interesēm. Vēl tika aizliegta manās acīs Lietuvai tik raksturīga lieta kā kristietība, organizējot pat speciālas policijas vienības, kas burtiski cīnījās ar kristiešiem. Bet tai pašā laikā reliģija 70.gados palīdzēja tautai turēties kopā. Tika izdotas kristīgās avīzes, par kuram speciālā policija tā arī neuzzināja. Šīs mazās nianses deva dumpiniekiem spēku

un iedvesmu rīkot dažādas akcijas, notika ķēdes reakcija un šie dumpinieki iedvesmoja Lietuvas inteliģenci pieprasīt lielāku cieņu pret viņu valodu un kultūru. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija Roma Kalanta (Romas Kalanta) pašsadedzināšanās, kas izraisīja dažādas pretpadomju demonstrācijas.

Karikatūras vēsture un raksturojums Kā skaidro karikatūra ir: „Smieklīgi pārspīlēts (kā) attēlojums, atveidojums. [..] Tas, kas nav atbilstošs savam nosaukumam, vārdam, būtībai, uzdevumam, ir izkropļots u.tml.” Šis vārds ir cēlies no itāliešu valodas un nozīmē „pārspīlēt”. Vispār karikatūra nav cēlusies tik nesen, kā man šķita. Ar ko līdzīgu jau nodarbojās Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), bet daži to apšauba, sakot, ka tādi attēli, kā redzams 1.pielikumā, nemaz nav domāti kā karikatūra, bet gan vienkārši izdomāti tēli. Par oficiālo karikatūras izgudrotāju tiek uzskatīts septiņpadsmitā gadsimta vēstures gleznotājs no Boloņas Annibāls Karači (Annibale Carracci), kurš karikatūru definēja kā kaut ko neglītu, kā galējo pretstatu skaistumam un nodarbojās ar portretu radīšanu, kuros slēpta kāda dziļāka doma. Vēl svarīgs ir Džianlorenco Bernini (Gianlorenzo Bernini), kurš ir leģendārs ar savu spēju radīt atpazīstamu cilvēka portretu ar trīs līnijam vien. 18.gadsimtā šī mākslas forma aizceļo uz Angliju, kalpojot kā augstako šķiru izklaide, bet 19.gadsimtā, pateicoties iespiedmašīnas radīšanai, karikatūru sāk izmantot politiskiem un „netīriem” mērķiem – politisko konkurentu nomelnošanai. Pirma pasaules kara laikā ar karikatūru aizraujas Amerikas Savienotās Valstis. Pārmaiņas pēc karikatūra vairs nav tikai sliktā izcelšana, bet jau kļūst kā sabiedrībā jautrību radošs līdzeklis, kas palīdz ar smaidu uz lūpām pārdzīvot grūto kara laiku. Karikatūra beidzot ir jautra, krāsaina un vairs netiek izmantota tikai politiskiem mērķiem. Šis ir karikatūras Zelta laikmets. Mūsdienās vairs nav arī tik svarīgi kariķēt kādu vienu konkrētu personu, to dara arī ar veseliem sabiedrības slāņiem, grupām, daļām. Karikatūra arī vairs nav tikai mākslas forma, ar kuru pelna cilvēki, kuri strāda avīzēs vai žurnālos. Gandrīz katrā tūristu apmeklēta pilsētā uz kāda stūra sēž cilvēks, kurš ar pāris līnijām spēj smaidu raisošā veidā attēlot katru garāmgājēju. Protams, par attiecīgu samaksu. Tātad, viens no mērķiem karikatūrai spēlēties ar māti dabu un izcelt kādas īpatnības, ko tā radījusi, lai atspoguļotu kādas personas raksturu vai vienkārši izskatu. Vēl karikatūra ir arī kāda notikuma, idejas, sabiedrības ieradumu, pārstāvju izcelšana vai pārspīlēšana. Šis veids manā skatījumā arī ir populāraks Lietuvā un Latvijā padomju laikos.

Kopīgās tēmas Lietuvas un Latvijas karikatūras mākslā laika posmā no 1940 – 1980.gadam Īsajos abu valstu vēstures ieskatos var skaidri redzēt, ka Lietuvu un Latviju vieno daudz traģisku vēsturisku notikumu. Abas valstis ir bijušas vienu un to pašu varu okupētas, šo okupāciju laikā gan Lietuva, gan Latvija zaudējušas daudz cilvēkresursu, to teritorijas un dabas ir pāri gājušo režīmu bojātas. Bet tai pašā laikā kaimiņvalstu iedzīvotāji vienmēr uzturējuši sevī vēlmi gūt neatkarību un pratuši neuzkrītoši pasmieties par apspiedējiem, darot to arī karikatūrās. Izšķirstot divas grāmatas, kurās apkopotas latviešu un lietuviešu padomju laiku karikatūras, izkristalizējās septiņas aktuālākāš tēmas: 1) reliģija; 2) laulības dzīve; 3) pastāvošā iekārta; 4) alkoholisms; 5) sievietes daba; 6) bērnu audzināšana; 7) ārpolitika. Diezgan pārsteidzoši, ka visvairāk karikatūru gan lietuviešiem, gan latviešiem ir saistībā ar alkohola lietošanu, ko var tulkot vai nu kā patiku pret alkoholu un kaunēšanos no tā vai arī kā nepatiku pret cittautiešiem, kuri pār mēru aizraujas ar spirtotajiem dzērieniem. Man pašai vismīļākā karikatūra par šo tik populāro tēmu ir Jāņa Briņķa karikatūra, kurā alkohola mīļotājam līdz ar dzēriena pudeles saplīšanu rodas sajūta, ka saplīst pasaule (sk. 2.pielikumā). Pirms atšķirīgā vienu un to pašu tēmu atspoguļojuma kaimiņvalstu karikatūrā vēlos nedaudz pieminēt mazas, bet tomēr atšķirības karikatūru tematikā. Lietuvieši vairāk aizrāvās ar dabas aizsardzības tēmu, manuprāt, jo viņu valstī uzbūvēja Ignalinas atomelektrostaciju, un izrādīja karikatūrisku uztraukumu arī par jauniešiem, kuri lieto alkoholu un pārāk daudz izklaidējas, bet latviešu karikatūras mākslinieki bija noraizējušies par vecajiem cilvēkiem, kurus jaunā paaudze pamet vienus kaut kur laukos. Atšķirības Lietuvas un Latvijas padomju karikatūrā līdzīgu aktualitāšu atspoguļojumā Lai meklētu atšķirības Latvijas un Lietuvas padomju karikatūrā, es izvēlējos divas karikatūras no katras ieriekšējā nodaļā aprakstītās tēmas, paralēli vēl atceroties un pārlūkojot arī pārējās pieejamās karikatūras. Izvēle nebija nejauša, es izvēlējos tās karikatūras, kurās viena un tā pati doma attēlota sižetiski ļoti līdzīgi vai pat vienādi, lai vairāk uzmanības varētu pievērst vizuālo līdzekļu lietojumam. Visas manis izvēlētās karikatūras ir redzamas arī šinī referātā (Sk. 3-9.pielikumu). Lietuviešiem daudzas karikatūras ir uz zila fona,

zila papīra, uz kura ir vienkārša grafika ar melno krāsu, bet latvieši vairāk aizraujas ar krāsu un ieslīgst detaļas. Lietuviešu karikatūra sīkāk izstrādātas ir krāsainās karikatūras, bet latviešiem gan melnbaltās, gan krāsainās ir vai nu ļoti līnijās lakoniskas vai ļoti smalkas. Reliģiskajā karikatūrā (Sk.3. pielikumu) lietuvieši izmanto nimbu un velna ragus, lai raksturotu izmaiņas mācītājā, bet latviešiem vairak darbojas mīmika. Lietuviešu mācītājs nemaina savu pozu dāmai garām ejot, saglabājot savu statusu, kaur grēcīgu, bet latviešu mācītājs ir pavisam laicīgs un tāds pats, kā jebkurš cilvēks. Laulības dzīves ainā 4.pielikumā ir tikpat kā identisks mīļākā slēpšanas variants, vien latviešiem tas ir agresīvāks. Latvietis ne tikai nošautu sievas mīļako, bet pati sieva arī dzīvo augstākā stāvā, kas padara to visu bīstamāku. Lietuviešu karikatūru pozitīvāku padara pārejie taja esošie personāži, kuri pārspriež, vai cilvēks, kas karājas pie loga ir jogs vai kāds mākslinieks. Karikatūrās, kuras saistītas ar abās valstīs padomju laikos esošo sistēmu (Sk.5. pielikumu), attēlo dažādu sabiedrības slāņu attiecības. Šajās karikatūrās attēlots, manuprāt, padotais un priekšnieks, un tas, kā pat padotā ēna liecās priekšnieka priekšā. Latviešu padotais izskatās dzīves sagrauzts un pieņēmis savu likteni, ko pastiprina pelēkās krāsas, kurās taisīta karikatūra. Lietuviešu padotais zemojas priekšnieka priekšā pat atpūtas vietā – pludmalē, atpūtas vietas sajūtu rad košās krāsas, radot kontrastu starp zemošanos un atpūtu. Kā jau minēju, abām valstīm populārākā tēma karikatūrās abām valstīm bija alkoholisms. Karikatūras par šo tēmu ir 6.pielikumā, abās karikatūrās attēlots cilvēks pudelē, kas nenoliedzami simbolize grādīgo dziru. Mazais lietuviešu tēls met laukā no pudeles zīmīti pudelē, laikam kādam lūdz palīdzību tikt ārā no pudeles, atbrīvoties no alkoholisma. Šeit pietiek ar vienkāršu grafiku uz zila fona. Lai attēlotu to, ka vīriņš pudelē sabijis kādu laiku, viņam uzaudzēta bārda. Latviešu alkoholiķis ir iesprostots pudelē un netiek āra no tās, kaut mēģina to paveikt ar korķu viļķi. Ļoti nepatīkamu un alkoholisku noskaņu rada mākslinieka izmantotās krāsas – netīri zaļš, violets un melns, tādās krāsās es attēlotu cilvēku, kuram ir kļuvis pavisam slikti. Ja šīs karikatūras attiecināmas uz tā laika Lietuvas un Latvijas sabiedrību, tad izskatās, ka lietuviešiem ir cerība izārstēties, viņi lūdz palīdzību, bet latvieši šķiet nolemti alkoholismam. Šķiet abi karikatūristi, kuri ir autori manis izvēlētajām karikatūram par sievietes dabu (Sk. 7.pielikumu), ļoti domājuši par Bībeles pašu sākumu, kurā Ieva ir vainīga pie izdzīšanas no paradīzes. Lietuvieši uzsver sievietes runas viltības, bet latvieši vienkārši uzskata, ka sieviete ir kā čūska, kura pavedināja Ievu un Ādamu Paradīzes dārzā. Lietuviešu mākslinieks savu karikatūru veidojis no vienkāršiem trīs laukumiem, bet latvietis izmantojis iespējami maz līniju un arī laukumu.

Audzināšana laikam abās valstīs ir krietni atšķirīgāka, jo, lai kā es centos, es nevarēju atrast divas karikatūras ar vienādu sižetu par šo tēmu. Abas karikatūras (Sk. 8.pielikumu) attēlo kādas infromācijas apguves procesu, viena mācīšanos skolā, otra mācīšanos no vecākiem. Lietuviešu karikatūra arī šoreiz ir vienkārša grafika uz zila fona, bet latviešu karikatūrists savu melnbalto grafiku „atdzīvina” ar ēnojumu. Lai arī cik ļoti Padomju Savienības iedzīvotaji bija izolēti no pārējās pasaules, viņi interesējās arī par ārpolitiku. Karikatūristus uztrauca ASV apbruņotība, tas, cik ļoti viegli tik bruņotai valstij būtu iznīcināt visu pasauli. Lietuviešu karikatūra (Sk. 9.pielikumu) ir vairāk simboliska un ļoti drūmās krāsās, izceļot zemeslodes sēru portretu. Svukārt, latviešu karikatūra (Sk. 9.pielikumu) par šo tēmu ir nedaudz jautrāka un ar tekstu, sīkāk izstrādāta un ar starptautiski atpazīstamiem tēliem. Salīdzinot divu ļoti radniecīgu valstu karikatūristu attēlotos vienus un tos pašus sižetus, atklājas, ka lietuvieši ir lakoniskāki un savu domu attēlo abstraktāk, bet latviešiem patīk krasainība karikatūrās, dažādu paņēmienu izmantošana, karikatūras satura burtiskāka attēlošana, lai to uztvertu ikviens. Lietuviešu karikatūras par nopietnām tēmām nav tik jautras kā latviešiem, bet toties liek vairāk aizdomāties tieši ar savu vienkāršību.

Nobeigums Referāta rakstīšanas laikā es ieguvu daudz jaunas informācijas – par Lietuvu, par Latviju, par karikatūru, kura, cerams, paliks manā prātā, jo katras jaunas zināšanas paplašina manu redzesloku. Vēl es attīstīju sevī spēju salīdzināt divas šķietami līdzīgas lietas – lietuviešu un latviešu karikatūru padomju laikā, izdalot populārakās tēmas, meklējot līdzīgos sižetus un salīdzinot tos. Kaut arī Latvijai un Lietuvai ir tik daudz kas kopīgs, pat vienāds, tās tomēr ir divas dažādas valstis, kurās dzīvo nedaudz savādāki cilvēki, kuri lietas uztver savādāk, ar ko jārēķinās arī māksliniekiem, īpaši karikatūras meistariem, jo šis mākslas veids visbiežāk redzams medijos, kuri pieejami teju vai katram cilvēkam. Lietuvieši karikatūras mākslā neaizraujas ar krāsu izmantošanu, vairāk izmanto simbolus, ironiskus kontrastus un karikatūras galveno domu attēlo diezgan abstrakti, bet paši mākslinieki karikatūras zīmē ļoti līdzīgā stilā, noradot, ka svarīgākais ir ideja, kas ir pirms zīmejuma un ka svarīgi to uztvert visiem. Latviešu karikatūristi strāda tehniski smalkāk un bieži vien vajadzīgo noskaņu attēlā rada, izmantojot krāsas. Katrs mākslinieks attīsta savu īpatnēju rokrakstu, pēc kura viņu atpazīt. Latvijas padomju karikatūrā vairāk izmanto tekstus un komiksa izkārtojumu, padarot karikatūras saturu un ideju vieglāk saprotamu jebluram.

Manuprāt, ar Lietuvas un Latvijas karikatūru laikā no 1940-1980.gadam ir kā ar jaunā gada svinībām – arī ķīnieši svin jauno gadu, tikai nedaudz citā datumā, citā vietā un pēc citas sitēmas.

Izmantotā literatūra Akmentiņa, I. Latvijas vēstures fakti hronoloģiskā secībā. Rīga: Multineo, 2007. 182 lpp. Breikšs, D. Latviešu padomju karikatūra. Rīga: „Liesma”, 1985. 180 lpp. Bulota, J., Pakalnis, A. Šluota Vilnius: „Mintis”, 1984. 120 lpp. Eko, U. Neglītuma vēsture. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. 451 lpp. Maisalu, A., Kjaupa, Z., Straube, G., Pajūrs, A. Baltijas valstu vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. 222 lpp. Straume, J. Latvija – zeme un valsts, īss ieskats vēsturē. Rīga: „Nacionālais apgāds”, 2007. 96 lpp. Izmantotie avoti A Brief History of Caricatures, http://ezinearticles. com/?A-Brief-History-of-Caricatures&id=455238 (Sk.internetā 16.12.2010.) About Caricature Artists, http://www.aboutfacesen (Sk. internetā 16.12.2010.) All about caricature, http://www.caricaturesbysteve htm#History (Sk. internetā 16.12.2010.) History of Lithuania, http://www.historyofnations. net/europe/lithuania.html (Sk.internetā 16.12.2010 History of Lithuania, lithuania_history.htm (Sk.internetā 16.12.2010) Lithuania – History, Lithuania –The Soviet Republic, country_studies/lithuania/HISTORY.html (Sk. internetā 16.12.2010.) Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca, http://www. (Sk.internetā 16.12.2010.)

Creating Country’s Image: The Role of Four Latvian Regions Ieva Juozapaviciute Faculty of Humanities, Siauliu University

Summary Lithuania is slowly growing interest in neighboring countries. Information gap is filled with press, including travel journals. They help to create and develop the image of country. Image of country is the whole complex of stereotypes which are changing very fast. Purpose of this report is to discuss what kind of image is created in Lithuanian travel journals Kelionių magija and Kelionės ir pramogos about four regions of Latvia (Vidzeme, Kurzeme, Latgale and Zemgale). From the 34 articles about Latvia which were found in travel journals, there are 13 articles about regions of Latvia. In journals these regions are proclaimed in various ways: descriptions of castles, museums, ski trails, hotels and so on. Vidzeme and Kurzeme are more popular in travel journals – there are slightly more articles about these regions than about Latgale and Zemgale. To describe the regions of Latvia and to create Latvia’s image in general authors of these articles use a lot of various figures of stylistics. The image in all discussed articles is created by choosing familiar topics such as the Venice of Latvia, Latvia is Switzerland, Latvia is a garner. All articles are richly illustrated by photos. They also help to develop an attractive image of the country. The most visited tourist sites in four regions are informatively presented in all articles, but also readers and future travellers being attract by describing Latvia as yet undiscovered country.

Latvijos Regionų Vaidmuo Formuojant Šalies Įvaizdį Apie Latviją, jos istoriją, kultūros ir gamtos paveldą, turistinius objektus, maršrutus, paslaugų kainas Lietuvoje vis dar nedaug žinoma, nors Lietuva ir Latvija yra artimos šalys ir teritoriniu, ir giminingumo – kalbų ir jomis kalbančių tautų – atžvilgiu. Visuomenė labiau linkusi domėtis didžiosiomis pasaulio valstybėmis nei artimiausiais kaimynais, tačiau pamažu Lietuvoje auga susidomėjimas kaimyninėmis šalimis. Informacijos spragai užpildyti pasitelkiamos įvairios žiniasklaidos priemonės, tarp jų ir spaudos leidiniai. Svarbus vaidmuo tenka kelionių žurnalams, padedantiems formuoti ir plėtoti šalies įvaizdį. Šalies įvaizdis – tai įvairių stereotipų, kurie keičiasi labai inertiškai, visuma. Valstybės įvaizdį užsienyje pirmiausia lemia nacionalinių žiniasklaidos priemonių dėmesys konkrečiai šaliai, kada ir kaip žiniasklaidoje vartotojams pateikiama informacija apie bet kurią pasaulio šalį. Šalis, sugebėjusi žiniasklaidos priemonėmis sukurti palankų įvaizdį ir reputaciją, padidina savo produktų ir paslaugų vertę, tampa patrauklesnė investuotojams, turistams, tokią valstybę palankiau vertina tarptautinė bendruomenė (Taljūnaitė, 2001). Kiekviena šalis siekia sukurti teigiamą įvaizdį ir tokiu būdu sudominti savimi – stengiasi populiarinti tautines tradicijas, supažindinti pasaulį su kultūros unikalumu ir kitomis vertybėmis, taip bandydama įsitvirtinti tarptautinėje rinkoje, sulaukti pripažinimo (11). Viena vertus, pasauliniame kontekste trys Baltijos šalys – Lietuva, Latvija ir Estija – dažniausiai suvokiamos kaip vienas darinys, kita vertus, per pastaruosius metus užsienio šalyse susiformavo ir atskiras kiekvienos Baltijos šalies įvaizdis, pavyzdžiui, per Didžiosios Britanijos nacionalinės televizijos (BBC) kanalą Latvija buvo pristatoma kaip gamtos ir Joninių šalis, o Ryga – kaip pamėgta tarptautinių susitikimų vieta (2). Pranešimo tikslas – aptarti, kaip ir kokį įvaizdį kuria keturių Latvijos regionų (Vidžemė, Kuržemė, Latgala, Žiemgala) aprašymai dviejuose Lietuvoje leidžiamuose kelionių žurnaluose. Šiam tikslui įgyvendinti keliami tokie uždaviniai: 1. Surinkti visus straipsnius apie Latvijos regionus pasirinktuose kelionių žurnaluose. 2. Išanalizuoti, kaip surinktuose straipsniuose apibūdinami Latvijos regionai. 3. Nustatyti, koks šalies įvaizdis formuojamas šiuose straipsniuose. 4. Analizuoti kalbinės raiškos priemones, kuriomis atskleidžiamas Latvijos įvaizdis pasitelkiant regionus. Tyrimui naudoti analitinis ir aprašomasis tyrimo


Internetinių šaltinių numeraciją žr. teksto pabaigoje. metodai.

Nuo 1999 m. žurnale Kelionių magija iš viso išspausdinti 27 mažesnės ar didesnės apimties straipsniai apie Latviją. Nuo 1997 m. leidžiamame žurnale Kelionės ir pramogos pasirodė 7 atitinkamos tematikos straipsniai. Iš visų minėtų 34 straipsnių kalbamiesiems Latvijos regionams skirta 13 straipsnių: 6 publikacijos Vidžemės ir Kuržemės, arba Kuršo, regionams aptarti, po 2 straipsnius Žiemgalai ir Latgalai. Dar 3 straipsniuose minimi visi regionai. Keturi Latvijos regionai minėtuose kelionių žurnaluose garsinami įvairiais konkrečiais objektais: pilimis, muziejais, slidinėjimo trasomis, viešbučiais ir pan. Daugiausia informacijos pateikiama apie Vidžemę (lat. Vidzeme). Šis regionas pristatomas kaip Latvijos perlas. Turistus bandoma pritraukti siūlymais pamatyti tai, ko nėra Lietuvoje, pavyzdžiui, kryžiuočių pilis, vikingų reliktus, kitokį nei Lietuvoje kraštovaizdį. Siūloma aplankyti Gaujos nacionalinį parką, išbandyti vasaros rogučių trasą, safarį sovietiniais visureigiais ir kt. Akcentuojamas turizmas bet kuriuo metų laiku – aprašomos vasaros ir žiemos pramogos. Straipsniuose apie Kuržemės, arba Kuršo (lat. Kurzeme, Kursa), regioną pateikiami konkretūs maršrutai, koordinatės, atskleidžiama istorinė Kuržemės praeitis, plačiai aprašomas Latvijos Venecija vadinamas Kuldygos miestelis, atgimęs ir atnaujintas Ventspilio miestas. Minimi ir kiti regiono objektai: Riežupės olos, aukščiausias Latvijoje Alekšupytės krioklys, Ėduolės pilis. Šiek tiek mažiau straipsnių skiriama kitiems dviem Latvijos regionams – Latgalai ir Žiemgalai, tačiau straipsniuose pateikiama palyginti išsami informacija, profesionaliai atskleidžiami regionų turizmo objektai ir istorinės detalės. Latgala (lat. Latgale) pristatoma kaip ežerų kraštas, iš visos šalies išsiskirianti daugeliu aspektų: dialektu, kitokiomis tradicijomis, architektūra, tikėjimu ir kitais kultūros elementais. Į šį regioną bandoma pritraukti pasakojimais apie pelkių turizmą, žvejybą, paukščių stebėjimo stotis. Kuriamas XIX a. pabaigos vaizdas aprašant muziejus, senovės amatus, muzikos instrumentus ir autentiškas gyvenvietes. Nurodomos įdomiausios Latgalos vietos: Agluonos, Daugpilio, Aizkrauklės, Jelgavos, Kuoknesės ir kt. miestai. Tačiau tik du pirmieji priklauso Latgalai, informacija kelionių žurnaluose pateikta klaidingai. Vis dėlto straipsnyje gausu istorinių faktų, aprašomos sakmės, legendos, stengiamasi pabrėžti tradicijas – duonos muziejaus šeimininkės pasakojimas apie duoną – žemės jėgą. Latgalos regiono turistinis įvaizdis kuriamas labai apgalvotai – kiekviename mieste ar miestelyje plačiai aprašomi lankytini objektai, veiklos, galinčios sudominti skaitytojus. Žiemgala (lat. Zemgale) pristatoma kaip Latvijos aruodas. Aptariami žemės ūkio, žemdirbystės muziejai ir ekspozicijos, įvairūs miesteliai, piliakalniai, ežerai, Bauskės

ir Rundalės pilys bei Tėrvetės gamtos parkas. Šis regionas apibūdinamas kaip kylantis iš griuvėsių – aptariamas visame regione vykstantis atsinaujinimas. Tik vienoje iš nagrinėtų publikacijų kuriamas vaizdas nėra reklaminis: aprašomi neasfaltuoti keliai, krovininiai automobiliai su rusiškais registracijos numeriais, atostogautojų perpildytos ir prišiukšlintos stovyklavietės ir pan. Tokiais ir panašiais aprašomais vaizdais neskatinama aplankyti kaimyninės šalies ir neišryškinamos Latvijos vietos, kurios dažniausiai gražiai pateikiamos kituose kelionių žurnalų straipsniuose. Dažniausiai vietovės parodomos kaip nykios, archajinės ir nebent savo senoviškumu galinčios pritraukti turistus. Kaip jau minėta, visi regionai kelionių žurnaluose gali būti pristatomi ir viename straipsnyje. Juose informacija glaustesnė ir abstraktesnė, pavyzdžiui, aprašant slidinėjimo galimybes visoje šalyje, išryškinami tik kai kurie kultūros paveldu garsėjantys regionų miesteliai arba neįprastos pramogos. Dažnai tokiuose straipsniuose sutelkiamas dėmesys į nedidelius ir keliautojų dažniausiai nepritraukiančius miestelius, aprašomos legendos, Latvijos geografija, pabrėžiama architektūros specifika, pavyzdžiui, medinės bažnytėlės, kalbama apie kavinių ir viešbučių kainas. Latvijos regionams aprašyti ir apskritai Latvijos įvaizdžiui kurti pasitelkiamos įvairios kalbinės raiškos priemonės. Autoriai ir / arba redaktoriai galvoja apie tai, kaip sudominti žurnalų skaitytojus ir turiniu, ir forma. Visuose aptartuose straipsniuose įvaizdis kuriamas pasitelkiant žinomus dalykus, pavyzdžiui, panašumą į kitas pasaulio šalis (kalbama apie Latvijos Veneciją, Latvijos Šveicariją) arba funkcijų atskleidimą (Latvijos aruodas). Tai geras įvaizdžio formavimo pasirinkimas – per žinomus dalykus vertinti nežinomus ir taip pristatyti juos turistams ir skaitytojams: Latvijos perlas – Vidžemė (KM 2004, 6); Kelionė į Vidžemės perliuką – Cėsis, <...> (KM 2007/1); Vidžemės Šveicarija [antraštė] (KM 2004/6); šis regionas dėl nepakartojamo gamtos grožio neretai vadinamas Latvijos Šveicarija (KP 2003–01–02); oficialūs Kuržemės regiono vartai (KM 2008, 5, 70); Kuršių žemės perliukas Kuldyga (KM 2008, 5); Latvija prasideda Latgaloje (KP 2009, 3); <...> pateksite į Žiemgalą, kuri nuo seno vadinama Latvijos aruodu (KM 2004, 7); Kuldyga – Latvijos Venecija (KM 2008, 5); Kuldyga – ramybės oazė (KP 2005, 7); Truputį į šiaurę nuo Cėsių – Valmiera, dažnai vadinama mažąja Norvegija (KM 2004; 2005, 10); atvykstame į Latvijos Versalį – Pilsrundalę (KP 2007, 10, 72). Miestas [Liepoja], kuriame gimsta visi keturi vėjai ir įvairiausi muzikos festivaliai (KM 2007, 8); Jelgava – hercogų panteonas (KM 2008, 7). Nagrinėtuose straipsniuose tokiu vaizdingu būdu aprašomos vietos lengviau sudomina Latvijos gamta, miestais, jų architektūra ir pan. Tai svarbu formuojant šalies įvaizdį. Žurnalų skaitytojus, potencialius turistus, į Lat-

vijos regionus bandoma pritraukti išskirtinių, kultūrine reikšme išsiskiriančių vietų, parkų, renginių ir įvairių pramogų aprašais. Šiam tikslui pasitelkiamos praeityje reikšmingos istorijos, įvykiai arba supažindinama su gražiais gamtovaizdžiais. Visi straipsniai gausiai iliustruoti – fotografijos taip pat padeda formuoti patrauklų šalies įvaizdį. Neretai straipsnių autoriai lygina Latvijos vietoves su Lietuva, supažindina su kaimyninėje šalyje esančiais viešbučiais, pateikia įvairių paslaugų kainas. Straipsniuose vyrauja teigiamas šalies įvaizdis – tai lemia leidinių paskirtis. Publikacijose pristatomi visuose regionuose labiausiai turistų lankomi objektai, bet žurnalų skaitytojus ir būsimus keliautojus bandoma pritraukti ir kuriant Latvijos kaip dar neatrastos šalies įvaizdį. Keturi regionai yra pagrindiniai Latvijos įvaizdžio formuotojai, atskleidžiantys ją kaip turizmo šalį – per juos parodomi didieji miestai, istoriniai miesteliai, Latvijos gamta: pajūris, upės, ežerai, nacionaliniai parkai ir pan.

Literatūra 1. Kas sukurs įvaizdį aštriadančiams nostalgiją sovietmečiui jaučiantiems lietuviams? Prieiga internete: < det.php?id=2620> (žiūrėta 2008 10 27). 2. Šalies įvaizdžio kūrimo problema, arba kaip „išsiauginti“ „Made in Lithuania“. Prieiga internete: < full/3eacd9f1e401f> (žiūrėta 2009 03 10). 3. Taljūnaitė M. (2001). Valstybės institucijų įvaizdis ir organizacinė elgsena. Vilnius: LTU leidybos centras.

Latvian Festivals and Customs Neringa Kaminskaite Faculty of Humanities, Siauliu University

Summary The theme of the article – to reveal what festivals were celebrated in Latvia in old times and which of them remained till our days. The old Latvian festivals have a close relation to mythology. Earlier it was thought that the main Indo-European festivals were celebrated in the beginning of winter or summer. However, this explanation was denied. In most of the Indo-European nations 3 main festivals are mentioned. They are related with seasons and their works. They were usually celebrated in spring, autumn and winter. The festivals which came from the old times are believed to be – All Souls’ Day, St. John’s Day (la. Jāņi, Jāņa diena) and New Year’s Eve which, on the contrary to the present days, were celebrated in spring and presently coincide with St. George’s Day. Old Latvian festivals’ traditions remained popular until nowadays; they are inseparable part of the contemporary Latvian society. Lots of traditions remained in celebrating St. John’s Day (la. Jāņi, Jāņa diena). Christianity made the biggest impact on contemporary festivals when it replaced paganism. However, pagan rituals, such as divinations in New Year’s Eve, people in disguise during Mardi Gras festival, encouragement not to sleep on St. John’s night, lots of food, their rituals remained until present days. Christian festivals are named after the names of saints, for example, St. George’s Day, St. Jacob’s Day or St. Lawrence Day, etc. The cycle of annual works finished with the threshing before St. Martin’s Day, i.e. before the 10th of November. This work was one of the most difficult. It had a lot of ritual blow-outs, making sacrifices for fertility gods, home spirits. Key words: Latvian festivals, customs, rituals, songs.

Latvių Šventės ir Papročiai Pranešimo tikslas – pateikti tradicines (senąsias ir šiuolaikines) latvių šventes, jų papročius, apeigas. Uždaviniai: aprašyti tradicines latvių šventes, jų apeigas, dievybes, kurios buvo garbinamos tų apeigų metu, išsiaiškinti, kokios šventės atėjo kartu su krikščionybe, kokios išlaikė senąsias tradicijas. Tyrimo metodas – aprašomasis. Pasitelkus internetinius šaltinius, literatūrą, aprašomos latvių šventės ir papročiai. Iš viso aprašyta 12 švenčių. Aptarta, kokios šventės laikomos tradicinėmis senosiomis šventėmis, o kokios šiuolaikinėmis. Latvių švenčių tradicijos atspindi žmonių, dirbusių ir mylėjusių savo žemę, vertybes ir gyvenimo būdą. Per daugelį metų šios tradicijos prigijo ir miestuose, prisitaikė prie miestietiško gyvenimo būdo, todėl senosios latvių švenčių tradicijos išliko populiarios iki šių dienų, jos tapo ir dabartinės Latvijos visuomenės neatskiriama dalimi. Rašant apie šventes visada kyla papročių prasmės klausimas. Papročiai, apeigos, ritualai, keičiantis pažiūroms ir pasaulėvokai, pamažu keičia savo formą. Latvių senosios šventės turi artimą ryšį su mitologija. Manyta, kad didžiausios indoeuropiečių šventės buvusios žiemos ir vasaros pradžioje. Taip rašyta ir apie latvius: tikroji vasaros šventė buvo ilgiausia vasaros diena, o žiemos šventė – trumpiausia žiemos diena. Pastaruoju metu šis aiškinimas dėl įrodymų stokos jau atmestas. Daugelyje indoeuropiečių tautų išliko įrodymų, kad pirmiau buvo švenčiamos trys didelės šventės, susijusios su metų laikais ir jų darbais. Jos buvo švenčiamos daugiausia pavasarį, rudenį ir žiemą. Dažniau buvo švenčiama pilnaties naktimis. Galima pastebėti, kad beveik visos indoeuropiečių tautų žiemos šventės panašios į mirusiųjų šventes. Vėlių vaišinimas – tai katalikų ir pagonių papročių mišinys. Rudeninės vėlių šventės ištakos, be abejonės, siekia pagonybės laikus (Šmitas, 2004, 132). Kaip teigiama A. Butkaus knygoje „Mūsų broliai latviai“, Mirusiųjų šventė buvo švenčiama artėjant žiemai. Ji sutapo su rudens derliaus nuėmimu arba metų pabaiga. Krikščionybė vėlių švenčių iš pradžių nepripažino, bet X a. katalikų bažnyčia įteisino šią rudeninę mirusiųjų šventę ir pavadino Visų sielų švente (Butkus, 1990, 49). Lapkričio 11-oji Latvijoje minima kaip Lačplėsio diena. Lačplėsis – liaudies pasakų ir rašytojo A. Pumpuro epo „Lačplėsis“ herojus. Tai galiūnas, žmogaus ir lokės sūnus, nuveikęs daug didvyriškų darbų. Lačplėsio dieną Latvijoje minima Nepriklausomybės kovų pergalė – bermontininkų sutriuškinimas prie Rygos 1919-aisiais. Šią dieną eitynėmis su deglais pagerbiami kovose žuvę latvių kariai. Naujieji metai latviams prasidėdavo apie Kalėdas, saulei grįžtant. Šventė prasidėdavo gruodžio 24 dienos

vakarą didelės trinkos valkiojimu nuo namo prie namo ir iškilmingu jos sudeginimu. Tą dieną būdavo rengiami persirengėlių karnavalai, kaukių eitynėse specialiomis dainomis ir šokiais linkėta derlingų, vaisingų metų, spėjama ateitis. Per šventę sočiai ir įvairiai valgyta, stengtasi valgiais nukrauti stalą, o švenčių rytą pakilnoti, pavartyti artojo darbo įrankius, kad naujaisiais metais darbas sektųsi, kad būtų skalsa. Šventei ruošė specialius valgius: virtus žirnius, pupas, kiaulieną, ožkieną, dešras, paplotėlius, darė alų. Tačiau svarbiausias valgis – kūčia, arba kukliai: pusė kiaulės galvos, virtos su grūstais miežiais (Butkus, 1990, 50). Pasak Šmito (2004, 138), seniau latviai Naujuosius metus sutikdavę pavasarį ir jie sutapdavę su dabartinėmis Jurginėmis. Kūčių vakarą buvo buriama ateitis pagal visokius ženklus – šaltį, snieguotumą, žvaigždėtumą. Tikėta, kad žvaigždėta Kalėdų naktis reiškia gerus metus gyvuliams – jie gerai dauginsis ir bus sveiki. Didelis šaltis ir pusnys pranašavo gerą laukų derlių (Butkus, 1990, 51). Sausio 20-oji vadinta Braškių diena (lat. Brašķu diena) – tuomet nuo visokio blogio reikia saugoti karves. Senaisiais katalikybės laikais šią dieną karves dar vesdavo šventinti. Per Grabnyčias (lat. Sveču diena), vasario 2-ąją, liedavę žvakes. Šią dieną dar vadino Vėjo diena ir neidavo jaujon, kad vėjas stogų nenukeltų (Šmitas, 2004, 139). Kita didesnė šventė – Užgavėnės (lat. Metenis, Valstāvis). Iki jų moterys turėjo baigti verpimą, nuo Užgavėnių pradėta mėžti tvartus. Būdavo ruošiama speciali riebi vakarienė, jos metu dainuota ir šokta. Būtinai virdavo kiaulės galvą. Per Užgavėnes važinėdavosi rogutėmis nuo kalnų. Leidžiantis nuo kalno dainuotos dainos apie aukštus linus. Tiek važinėjimas, tiek tvartų išmėžimas senovėje būdavo skirtas linų augimui skatinti. Svarbiausi šventės dalyviai – jaunimas, persirengdavęs kaukėmis ir eidavęs iš namų į namus. Manoma, kad važinėjimas ir persirengėlių eitynės perimtos iš rusų. Vidžemės pajūrio žvejai net iki XIX a. pr. buvo išlaikę paprotį rinktis į vaišes, kur nei kalbant, nei dainuojant nebuvo galima minėti lokio, kiškio, katės ir gegutės, nes šie gyvūnai atneša nesėkmę žvejojant. Jei kuriam vaišių dalyviui išsprūsdavo toks žodis, tas turėjo mokėti baudą. Prieš Velykas Didįjį ketvirtadienį latviai eidavo į mišką gyvačių gaudyti. Jos padėdavo nuo ligų apsiginti. Pavasario pradžios šventė – Velykos (lat. Lieldienas). Latviai išlaikė tris būdingas apeigas: supimąsi, kietai virtų kiaušinių valgymą ir žmonių pėrimą gyvybės rykšte – verba (lat. Pūpolzars). Supimasis, kaip ir kai kurios Užgavėnių apeigos, turėjo skatinti linų augimą. Kaip ir kitoms tautoms, kiaušinis latviams buvo saulės, gyvybės, vaisingumo simbolis. Tikėta, kad suvalgius kiaušinį žmogus ir jo gyvuliai (karvės, arkliai) bus apvalūs ir sveiki kaip kiaušiniai. Dainose minimi tiek balti kiaušiniai, tiek margučiai. Manoma, kad kiaušinių

marginimas Latvijoje paplito ne anksčiau kaip XVII a. Kiaušiniai, kaip ritualinis valgis, būdingas ne tik Velykoms, bet ir Ūsinio dienai, arba Jurginėms. Per Velykas pražysta žilvičių, karklų šakos – kačiukai, tad plakimas verba plakamajam turėjo perduoti šakelėje slypinčią gyvybės jėgą. Kurše ir Vidžemėje plakdavo ne tik žmones ir gyvulius, bet ir bičių avilius, kad vasarą daugintųsi bičių šeimos. Per Velykas gyvulius maudydavo tekančiame vandenyje, prie šaltinių ar upių prausdavosi žmonės. Ypač stropiai Velykų rytą prie šaltinio prausdavosi jaunos merginos, tikėdamos, kad šitaip jos vasarą išsaugos skaisčią veido odą. Apie Velykas latviai toliau tęsė nuo Užgavėnių pradėtus darbus: tvarkė trobas, tvartus, šlavinėjosi, rūpestingai valė tvartų sienas ir lubas, kad vasarą būtų mažiau musių. Tikėta, kad sparvos ir musės nepuls gyvulių, jei jiems per Velykas ištrins nugaras ledu. Nuo Velykų iki Jurginių per vadinamąsias vabzdžių dienas (lat. Kukaiņu dienas) būdavo intensyviai naikinami parazitai. Pavasario darbų pradžia sutapdavo su arklių dievo Ūsinio diena, vėliau pavadinta Jurginėmis – balandžio 23-ąja (lat. Ūsiņa diena, Jurgi, Jura diena). Tą dieną pradėdavo arimą, ganymą, naktigonę. Tuo metu taip pat reikėdavo saugotis burtininkų, raganų, pavyduolių ir vilkų. Ūsinio dieną pirmosios vagos būdavo išariamos dar prieš saulėtekį, o saulei patekėjus būdavo čia pat, lauke, vaišinamasi. Tą pačią dieną sėjo ir Jumiui skirtą miežių dalį. Jumis – javų dvasia arba dievybė, mitologinė būtybė. Artojus, sėjėjus ir piemenis apliedavo vandeniu, kad laukams vasarą užtektų drėgmės, kad būtų derlingi metai. Apliedavo ir namų šeimininkę, drauge šėldami apsilaistydavo ir visi namiškiai. Kaip ir per Velykas, Jurginių rytą upėse maudydavo arklius, jaunimas prausdavosi rasa arba išsimaudydavo upėje. Ritualinis valgis buvo kiaušiniai ar plakta kiaušinienė ir blynai. Į pirmąją naktigonę vyrai pasiimdavę kiaušinių, kuriuos dažniausiai valgydavo išvirę suplaktus. Pirmąjį samtelį tokio viralo nuliedavo Ūsiniui. Gyvuliams nuo ligų ir piktų dvasių apsaugoti šeimininkas Jurginių rytą arklidėje nukirsdavo gaidį, jo krauju apšlakstydavo ėdžias, avižas jose, dažnai ir tvarto, arklidės durų staktą, slenkstį, patį gaidį paskui išvirdavo ir suvalgydavo. Panašioms apeigoms pjaudavo gaidį ir rudenį, per Mykolines ar Martyną. Jurginės būdavo ir naujos šeimynos samdymo diena. Didžiausia kalendorinė šventė buvo ir yra Joninės (lat. Jāņi, Jāņa diena). Senieji autoriai jas dar vadina Lyguo švente (lat. Līgo svētki), o dainose jos sinonimai yra Žolių arba Žiedų šventė, Žolių, Žiedų vakaras. Joninės vadintos ir Žiedinėmis, nes švenčiamos per patį žydėjimą, perėjimą nuo pavasario prie vasaros darbų. Tai viena seniausių latvių švenčių. Joninės švenčiamos ilgiausią vasaros dieną. Esama daugybė šios šventės dainų. Jose atsispindi senasis saulės kultas ir su tuo kultu susijusios apeigos. Joninių dainų prie-

dainio lyguo (liet. linguoja) semantikoje, be kitų motyvų, įžvelgiamas ir erotinis elementas. Sakoma, kad šiuo žodžiu raginama linguoti, suptis, puoštis saulei ir visai gamtai. Joninių naktį visi, ypač jaunimas, raginami nemiegoti, nes „Pačią Joninių naktelę / Ir saulelė nemiegojo“. Miegaliams tokią naktį pranašaujamos visokios nelaimės, vargai: jie nematys, kaip saulė puošiasi, kaip aukso žiedu žydi papartis; pranašaujama devynias vasaras miegoti beržo trinką apkabinus, o geriausiu atveju – gauti seną žmoną, bedantę, pirštu penimą (Butkus, 1990, 54). Ruošiantis Joninėms, kambariai, daržai, padargai, gyvuliai ir patys šventės dalyviai išpuošiami vainikais, šakomis, gėlėmis. Moterys puošiasi gėlių, vyrai – šakų vainikais, dažniausiai ąžuolo. Pagrindinė šventės ceremonija prasideda Joninių išvakarėse – Žolių dieną (vakarą), saulei nusileidus. Žalumynais pasipuošę žmonės apdainuoja savo pastatus, laukus ir pievas, paskui dainuodami traukia pas kaimynus, pakeliui rinkdami gėles ir žoles, kurias įteikia kaimynams – Janio tėvui ir močiai (pats pulkas save vadina Janio vaikais). Šeimininkas paprastai vainikuojamas ąžuolo vainiku. Jis Janio vaikus, t. y. pulką, pavaišina alumi, sūriu ir pyragu. Vėliau linksminasi lauke prie laužo, kuris dega visą naktį. Dažnai būdavo keliamos stebulės (lat. Jāņuguns) – ant aukštos karties pritvirtintos statinės su derva, sakais ar kita degia medžiaga. Tikėta, kad kiek toli stebulės šviesa sieks, tiek gerai derės duona, laukuose nebus piktžolių, todėl stengdavosi kelti aukštumose, o naktį dairydavosi, kur dar matyti ugnis. Žalumynų gausa, per visą naktį deginama ugnis (nenutrūkstanti šviesa), ritualinis alaus gėrimas, sūrio dalijimas taip pat turėjo skatinti derlingumą. Magišką paskirtį turėjo kai kurie žolynai, nors tikėta, kad visos žolės, rinktos išvakarėse, turi stebuklingos galios. Joninių vakarą į tvartų duris įsprausdavo dilgėlių, dagilių, erškėčių ir būtinai šermukšnio šakų, kad apsaugotų gyvulius nuo tą naktį šėlstančių raganų, piktų dvasių, burtininkų. Į ritualinius vainikus, galinčius išburti ateitį ( jaunų merginų leidžiamus į vandenį), būtina įpinti kelias vadinamąsias tikras Joninių žoles. Kurše ir Žiemgaloje, taip pat kur ne kur Vidžemėje tikrąja Joninių žole laikytas lipikas. Vidžemėje, Kurše, Latgaloje taip pat vertintas kūpolis, tačiau Latgaloje pirmenybę teikė paprastajai jonažolei. Visur Latvijoje svarbia Joninių žole buvo laikomi kiečiai, paparčiai ir raudonieji dobilai. Iki mūsų dienų išliko paprotys ieškoti paparčio žiedo. Iš ateities būrimo papročių minėtinas įvairių gėlių kaišymas tarp kambario sienojų. Ryte buvo tikrinama, ar gėlės nuvytusios, ar ne. Jei gėlės išsilaikydavo neapvytusios, tikėta, kad jas užkišusio žmogaus laukia ilgas ir laimingas gyvenimas, jei apvytusios – laukia nelaimės, vargai ar net mirtis. Kaip ir Lietuvoje, merginos mesdavo vainikus į medį: jei užsikabins, tais metais ištekės. Joninių kulminacija – saulėtekis, jo reikėdavę būtinai sulaukti. Beje, Joninių dainos dainuotos iki Petrinių (lat. Pēteri, Pēterdiena), birželio 29-osios, t. y. iki šienapjūtės pradžios. Šienapjūtė

trukdavo iki Jokūbo (lat. Jēkubi), liepos 25-osios. Laikotarpis nuo Joninių iki Jokūbo laikytas gėlių, lapų ir grūdų metu: apie Jokūbą prinoksta pirmieji naujojo derliaus grūdai (Butkus, 1990, 55). Sekminės (lat. Vasaras svētki) švenčiamos septintą savaitę po Velykų – tai viena iš trijų didžiųjų bažnytinių švenčių, atėjusi kartu su krikščionybe. Šventės pavadinimas nėra senas, nes senieji latviai nežinojo tokio žodžio, atėjusio iš rusų kalbos, o tik atitinkamas šventas dienas, pavyzdžiui, zāļu diena (Žolių diena), uguns diena (Ugnies diena). Jei pagonybės laikais latviai švęsdavo Vasaros dieną, tai tos apeigos perkeltos į Jonines arba Jurgines. Sekminių berželiai galėjo atsirasti pagal Joninių pavyzdį (Šmitas, 2004, 142). Petrinės švenčiamos birželio pabaigoje, tai buvo tarsi Joninių tąsa. Per Jonines pradingusi Janio žmona atsiranda per Petrines. Iki Petrinių rinktos užmirštos ar paliktos žolės arbatai ir ligoms gydyti. Jokūbo dieną (liepos 25-ąją) latviai kepdavo duoną ir pirmąjį kepalą nešdavo į lauką. Naują duoną pirmąsyk valgant reikėdavę sakyti: „Dieve duok sotį, skalsą“ (Šmitas, 2004, 145). Šv. Lauryno diena (rugpjūčio 10-oji) – tai ugnies globėjo diena. Kaip žinoma, Laurynas gyveno III a. ir buvo gyvas sudegintas. Latvijos aukštaičių Ugnies diena – tai pirmosios dešimt rugpjūčio dienų. Tądien negalima namuose kūrenti jokios ugnies, nes tada ugnies motė norinti pailsėti, o jei bus kūrenama – tais metais gali kilti gaisras. Tuo metu prinokdavo obuoliai, bet jei šią dieną kepdavo obuolius, tuose namuose jie nebederėdavo. Šv. Laurynas dar buvo diena, kai pjaudavo ožius. Švč. Mergelės Marijos dangun ėmimo diena (lat. Lielā māra) švenčiama rugpjūčio viduryje. Lietuvoje ji vadinama Žolinėmis. Tą dieną latviai eidavo poromis į bažnyčią, kad būtų geras derlius. Kai kuriose vietose jie vesdavo į bažnyčią ir gyvulius šventinti, ypač avis. Švč. Mergelės Marijos gimimo dieną, rugsėjo 8-ąją, latviai vadino Mažąją Mara (Šmitas, 2004, 146). Derliaus nuėmimo metas taip pat buvo turtingas papročių. Baigdami javapjūtę ar linapjūtę, gaudydavo Jumį. Tikėta, kad ši personifikuota dievybė įsitaiso paskutiniame pėde, o iki tol gyvenanti javo stiebe su dviguba varpa, dvišaliame line ar kaip mažas žmogutis javų lauke kur po akmeniu. Jumio varpą surasdavo iš anksto. Buvo tikima, kad rasti Jumio varpą yra laimė – ji pranašavo turtą ar greitas vestuves. Javus aplink ją nupjaudavo paskiausiai. Jumio ėmimo apeigą atlikdavo šeimininkė. Jei tokios varpos nepasitaikydavo rasti, darydavo Jumio pynę, arba juostą, kurią įsprausdavo į paskutinį pėdą. Šį pėdą arba ten pat vietoje iškuldavo ir grūdus pasėdavo, arba iškilmingai, su dainomis parnešdavo namo, padėdavo į garbingą vietą troboj ar klėtyje ir jo grūdus kitąmet su apeigomis pasėdavo Ūsinio dieną. Kitur nešdavo ne

pėdą, o varpų vainiką. Baigus linarūtę, Jumis būdavo parsinešamas paskutiniame linų pėdelyje. Jumio varpą sušerdavo ir avims, kad tos atsivestų po du ėriukus. Parsinešus Jumį, prasidėdavo aukojimai vaisingumo dievams ir namų dvasioms – Žemės močiai, Jumiui, Laukų močiai, Skalsos močiai, Namų ponui, aitvarui ir kt. Po to būdavo vaišinamasi, šitaip irgi pagerbiant dievus. Patiekalai buvo gaminami iš naujojo derliaus bulvių, grūdų, daržovių. Latvijoje tikima, kad iš naujojo derliaus grūdų iškepta duona turi ypatingą galią: pavyzdžiui, jei ko nors nori, tai prieš valgydamas duonelę turi tą norą atsiminti, tada jis išsipildys. Pabaigtuvių ritualais norėta pasirūpinti kitų metų derliumi, atbaidyti piktąsias jėgas. Laukų darbų pabaigtuvės buvo švenčiamos apie Mykolines (lat. Miķeļi), rugsėjo 29-ąją. Su apeiginėmis vaišėmis baigdavo ir kūlimą – vieną sunkiausių darbų. Vienur palikdavo už jaujos ardų po neiškultą kiekvienos javų rūšies pėdą, kitur viską iškūlę pusryčiaudavo ant jaujos krosnies, kartu ir aukodavo jaujos dvasiai. Javų kūlę stengdavosi baigti iki Martyno – lapkričio 10-osios. Šia diena baigdavosi metų darbų ciklas (Butkus, 1990, 56).

Išvados 1. Latvių šventės – tai ilgus šimtmečius besitęsiančios tradicijos, išlikusios iki šių dienų. Senosiomis latvių šventėmis laikomos: Mirusiųjų di ena, Naujieji metai ir Joninės. Šios šventės švenčiamos iki šiol. 2. Šiuolaikinėms šventėms įtakos turėjo krikščionybė, tačiau pagonybės pėdsakų (burtų, anksčiau ruoštų valgių, apeigų) randama dar ir dabar. 3. Keičiantis pažiūroms, pasaulėžiūrai, keitėsi ir švenčių tradicijos ar net pati data, pavyzdžiui, senieji Naujieji metai buvo švenčiami pavasarį. 4. Šventės turi nemažai bendro su mitologija, apeigų metu garbinamos dievybės, pavyzdžiui, der liaus nuėmimo metu ypatingas dėmesys skiriamas Jumiui, per Jonines garbinama Saulė. 5. Populiariausios šiuo metu yra keturios šventės: Kalėdos, Naujųjų metų išvakarės, Velykos ir Joninės (vasaros lygiadienis). Literatūra 1. Butkus A. (1990). Mūsų broliai latviai. Vilnius: Mokslas. P. 53–55. 2. Latvių tradicinis valgis. Prieiga internete: <http:// viu_trad.htm#Derliaus%20nu%C4%97mimo%20 %C5%A1vent%C4%97s%20patiekalai> (žiūrėta 2010 12 28). 3. Pavasario virsmas – Užgavėnės ir Gavėnia. Priei ga internete: <

index.php/sventes-ir-paprociai> (žiūrėta 2010 12 28). 4. Šmitas P. (2004). Latvių mitologija. Vilnius: Aidai. P. 132–148. 5. Švenčių tradicijos. Prieiga internete: <http://www.> (žiūrėta 2010 12 28). 6. Tradicinis latvių maistas. Prieiga internete: <http:// viu_trad.htm#Derliaus%20nu%C4%97mimo%20 %C5%A1vent%C4%97s%20patiekalai> (žiūrėta 2010 12 28).

Suiti Liga Klava, Dovile Jakimaviciute Faculty of Humanities, Siauliu University

Summary The Suiti is one of the most interesting Latvian ethnic groups. Unique in its own traditions which were formed influenced by their religion; however, they have many similarities with the Lithuanian ethnic group – the Samogitians. This article seeks to introduce the life of the Suiti, their history and traditions. Also to show the facts which reveal similarities between Latvia and Lithuania, more accurately, similarities between the Suiti and the Samogitians as the most unique ethnic groups in their countries. The main aim is to introduce the Suiti comparing them with the Samogitians. The Suiti are introduced first and then the similarities which reflect in the life of the Suiti and the Samogitians are revealed. The most dominant aspect in the life of the Suiti is religion. In the article the formation of the Suiti religion is introduced from its origin till these days. Another aim is to introduce the Suiti traditions describing festivals and clothing. The conclusion is that the history of the Suiti and the Samogitians is related by common clothing with red and brown colors dominating. Also many similarities are found in their festivals such as Easter. The main aims are reached and it is possible to say that the Suiti and the Samogitians have a lot of similarities. Key words: • The Suiti – Latvian ethnical group. • Alsunga – the centre of the Suiti community. • Johanas Ulrihs fon Sverins – the former owner of the Suiti territory.

Suitai Suitai – viena iš įdomiausių Latvijos etninių grupių, išsiskirianti tradicijomis, kurias suformavo jų išskirtinė religija. Jų istorija turi nemažai bendrumų su žemaičiais, tai atsispindi per religiją ir kai kurias kultūros detales. Suitų istorija pradėta domėtis palyginti neseniai, o pagrindiniai istorijos formuotojai yra patys suitai, savo pasakojimais atskleidžiantys smulkiausias istorines detales. Šios detalės sukuria suitų įvaizdį. Buvo vykdomos ekspedicijos į suitų gyvenamas teritorijas, renkama informacija iš pačių suitų, jų prisiminimų. Tai labai patikima informacija, nes ji pateikta istorijos liudininkų. Suitų įvaizdį galima atskleisti nagrinėjant jų religiją, tautinę savimonę, tradicijas ir aprangą. Rengiant pranešimą remtasi prof. Janinos Kursytės surinkta medžiaga apie suitų istoriją, gyvenimo būdą, papročius, religiją, tradicijas. Pranešimo tikslas – pristatyti suitus ir atlikti lyginamąją suitų ir žemaičių analizę. Uždaviniai: aptarti suitų susiformavimą, atskleisti jų ryšius su Lietuva, apžvelgti suitų papročius, tradicijas, religiją ir jos įtaką kultūriniam ir ekonominiam gyvenimui. Suitų susiformavimas. Geografiniu požiūriu žvelgiant į suitus pirmiausia reikia pabrėžti tai, kad jų reikia ieškoti Latvijos teritorijoje: jų gyvenamosios teritorijos apima Alsungą, Jūrkalnę, Gudnieką ir kitas mažiau apgyvendintas vietoves. Visos šios teritorijos apima nemažą Kuržemės dalį. Kai dar nebuvo suitų, jų gyvenamosios teritorijos buvo tankiai apgyvendintos – anksčiau jos buvo vadinamos Alšvanga. Toks pavadinimas išsilaikė iki pat 1930 m., vėliau susiformavo tradicija sulatvinti teritorijų pavadinimus, tada Alšvanga tapo Alsunga. Kai Baltijos šalyse XIII a. plito krikščionybė, kuršiams (šiai teritorijai priskiriama ir Alsunga) už pagonybės atsisakymą ir perėjimą prie krikščionybės buvo pasiūlyta nepriklausomybė. Jiems buvo paskirtas vyskupas, kurio sostas buvo Klaipėdoje. Alšvanga ilgą laiką išliko suitų centru. Suitai susiformavo XVI a. pirmojoje pusėje, kai šių žemių savininkas ir valdytojas Johanas Ulrihs fon Šverins vedė lenkų dvarininkaitę Barbarą Konarską. Prieš vedybas suitų teritorijoje dominavo liuteronybė, o po vedybų buvo pereita prie katalikybės. Taip nutiko būtent dėl to, kad Barbara buvo lenkaitė ir, persikeldama gyventi pas savo vyrą, „atsinešė“ ir savo tikėjimą, todėl galima teigti, kad suitai perėmė katalikybę iš lenkų. Perėję prie katalikybės, suitai pradėjo naudoti ir jų simbolius: Šv. Agotos duonelę, šventąjį vandenį, raides K+M+B ant namų durų, kryžius, atspindinčius saulės ornamentiką ir saugančius nuo nelaimių. Nors ir buvo pereita prie katalikybės, negalima teigti, kad suitai visiškai atsisakė liuteroniškųjų tradicijų. Nors ir būdami ne visai latviai (dėl lenkų kultūros įtakos),

suitai išsaugojo latviškumą, pavyzdžiui, tai atspindėjo tautiniai drabužiai, kuriuo suitai dėvėjo net po Antrojo pasaulinio karo. Suitus galima atpažinti iš jų savotiškos tarmės: kitaip nei likusioje Latvijos dalyje, jų kalboje išsiskiria ilgasis balsis e. Čia randama panašumų su žemaičiais, kurių kalba taip pat išsiskiria ilgaisiais dvibalsiais eu, ou. Be to, suitai labiausiai išsiskiria pasakojimais apie senovės Latviją ir apie savo ypatingą reikšmę Latvijos istorijai. Katalikybės reikšmė suitų gyvenime. Suitų teritorija yra katalikų apgyvendinta vietovė, iš visų pusių apsupta liuteronų. Suitai save laiko katalikais, o žodžiai suitas ir katalikas jiems yra sinonimai. Tai atspindi suitų glaudų ryšį su religija. Už suitų gyvenamosios teritorijos ribų yra tarsi kitataučiai – liuteronai, nors ir suitai, ir liuteronai priklauso Kuržemei. Šitoks pasiskirstymas susiformavo, kai tarp liuteronų ir suitų vyko religiniai karai. Šių karų padariniai išliko ilgą laiką, net ir dabar liuteronus suitai dažnai pavadina ne itin gražiais žodžiais. Per ilgą laiką būta visko: nesutarimų ir gražių bendro gyvenimo pavyzdžių. Suitui būti kataliku yra didžiulė garbė. Suitai kartu su katalikybe gavo ir nepriklausomybę, todėl katalikybė jiems turi ne tik religinę, bet ir kultūrinę reikšmę. Katalikiškas tradicijas formavo bažnyčia. Mokiniai privalėjo mintinai mokėti visą katekizmą, skirti ryto maldas nuo vakaro. Mokyklose buvo atliekami specialūs patikrinimai, kurių metu mokiniai buvo klausinėjami katekizmo tiesų. Dažniausiai gyvenimo normas nustatydavo bažnyčia, o žmonės buvo labai konservatyvūs, todėl nedrįso nieko keisti ar atnaujinti. Mišios vykdavo sekmadieniais du kartus per dieną, į pirmąsias mišias susirinkdavo žemdirbiai, o antrosios buvo skirtos likusiesiems. Pagal rastus dokumentus galima spręsti, kad žemdirbiai į mišias rinkosi gana pasyviai ir jie už tai būdavo baudžiami. Paprastai bauda buvo mokama pinigais, baudos buvo mokamos už uždelstus pakrikštyti vaikus. Iki vestuvių pora negalėjo gyventi kartu, o vestuvės bažnyčioje buvo mokamos. Pasitaikydavo ir tokių atvejų, kai žmonės nesilaikydavo reikalavimų, tačiau už tai būdavo smarkiai baudžiama, o bažnyčia iš to tik pasipelnydavo. Katalikybės puoselėjimas. Suitai kruopščiai puoselėjo katalikiškas tradicijas. Per Velykas jie budėdavo bažnyčioje ir saugodavo Kristaus kapą klūpodami po 2 valandas ant kelių – tai išugdė suitų stiprybę ir ištvermę. Tikras suitas per tokias šventes namuose vaikščiodavo ir į bažnyčią eidavo pasipuošęs tautiniais drabužiais. Suitai statydavo kryžius prie namų – tai buvo lyg apsauga nuo nelaimių. Kryžius per bažnytines šventes nešdavo aplink bažnyčią – tai buvo tarsi pažadas padaryti kažką gero. Eidami iš bažnyčios suitai parsinešdavo namo šventinto vandens ir jį naudodavo įvairiai: „Mama šventintame van-

denyje mirkydavo duoną ir ją duodavo kiaulėms“. Savo reikšmę turėjo ir Šv. Agotos duonelė, ją suitai laikydavo namuose, kad apsaugotų namus nuo gaisro. Apie jos apsauginę funkciją yra nemažai skirtingų pasakojimų. Iš suitų pasakojimų akivaizdu, kad ilgą laiką neišnyko ir pagoniškos tradicijos, nors ir buvo priimta katalikybė. Iki pat XX a. kai kurie žmonės laikėsi pagoniškų tradicijų. Pagoniškos ir katalikiškos tradicijos turi tam tikrą ryšį per vandenį: katalikai šventą vandenį nešdavosi namo iš bažnyčios ką nors pagydyti, o žmonės, besilaikantys pagoniškų tradicijų, gydydavo užkalbėtu vandeniu. Katalikybė suitų gyvenime yra susipynusi ir su latvių kultūra. Suitai turi tradiciją, kad močiutės prieš mirdamos viską suruošia: numezga keletą porų pirštinių, kurios duodamos karsto ir kryžiaus nešėjams, duobkasiams. Ši tradicija parodo suitų praktiškumą, kuris būdingas daugeliui latvių. Taigi suitų teritorijoje katalikybė yra dominuojanti religija, tačiau ji nėra vienintelė. Daina suitų gyvenime. Dainavimas suitams yra neatskiriama jų gyvenimo dalis. Dainuojama visur ir apie viską: per talkas, vestuves, krikštynas, kitas šventes, giedama bažnyčiose ir mokyklos choruose, dainuojama net žaidžiant žaidimus. Iš suitų pasakojimų akivaizdu, kad jie gyveno vargingai, sunkiai dirbo, todėl dainavimas tapo pagrindine suitų paguoda. Dainos apie darbą dažniausiai primena raudas, nes apdainuojama sunki darbininko dalia. Suitų dainose labai aiškiai girdimas ilgasis balsis e. Nėra aišku, kodėl daugelyje dainų girdimas šis balsis, tačiau žinant, kad dažnai apdainuojama sunki dalia, gali būti, kad šiuo balsiu ypač norima pabrėžti kasdienį vargą. Buvo dainuojama ne tik apie vargus, yra nemažai dainų, kurios turi pamokomąją reikšmę. Daugiausia dainuodavo moterys, nors iš kai kurių pasakojimų paaiškėja, kad buvo ir dainuojančių vyrų. Vestuvių tradicijos. Suitams vestuvės yra labai svarbios. Dažnai, kad lengviau būtų kitiems pademonstruoti vestuvių papročius, vestuvės teatralizuojamos tiek Latvijoje, tiek ir kitose šalyse. Suitų vestuvinės dainos ir tradicijos ne tik juos identifikuoja, bet ir išskiria iš kitų. Vestuvės yra viena iš didžiausių ritualinių švenčių žmogaus gyvenime, o suitams labai svarbu gerai jas atšvęsti. Vestuvės atspindi jaunųjų tėvų ekonominę ir socialinę padėtį. Vestuvių tradicijos perėjo nemažai formavimosi etapų. Dažnai ruošiant vestuves buvo stengiamasi vienas kitą aplenkti, sukviesti kuo daugiau svečių, priruošti valgių, gėrimų. Vestuvinės tradicijos, pasak žmonių pasakojimų, susideda iš kraičio ruošimo, duoklės bažnyčiai, tradicinių valgių ir gėrimų gaminimo, apdainavimo, apdovanojimų ir šokių. Apdainavimas yra vienas iš svarbiausių tradicinių vestuvių bruožų. Vestuvėms buvo samdomos gerai žinomos ir pripažintos giedotojos moterys, kurios iš anksto dainų pasiruošti negalėjo, todėl turėjo dainu-

oti apie tai, ką mato (apie jaunuosius ir kiekvieną svečią). Dažniausiai būdavo viena giedotoja, bet neretai pasitaikydavo dvi ir daugiau, o vėlesniais laikais buvo madinga į vestuves kviesti ansamblius. Vestuvinės dainos dažniausiai buvo pateikiamos humoro forma, nes tai linksma šventė. Vestuvėms buvo samdomos padėjėjos, dažniausiai jaunos merginos, jos neretai ateidavo su savo mamomis, kurios vestuvėse giedodavo. Pagrindinis šių merginų darbas buvo nešioti valgius ir plauti lėkštes. Kita tradicija, atspindinti suitų vestuvių papročius, yra apdovanojimai. Dovanas anksčiau teikdavo jaunoji: ji apdovanodavo vyro mamą, vyro giminaičius, vestuvių šeimininkes, merginas, aptarnaujančias stalus, muzikantus. Tą patį vakarą arba kitą dieną vykdavo savotiškas jaunosios įšventinimas į moterį – jai ant galvos buvo rišama skara. Taigi dažniausiai vestuvės vykdavo ilgiau negu vieną dieną. Svarbus dalykas vestuvėse yra tradiciniai valgiai, rodantys ne tik sugebėjimą gaminti, bet ir socialinį, ekonominį statusą. Valgiaraštis, lyginant su šių dienų vestuvių valgiais, yra gana kuklus. Dažniausiai buvo patiekiamos kopūstų arba rūgštynių sriubos. Specialiai vestuvėms buvo auginama kiaulių, kurias papjovus gaminamos dešros ir kiti mėsos patiekalai. Vestuvėms darydavo miežinio alaus, specialiai tam buvo auginami miežiai, alus rauginamas specialiose alui skirtose statinėse. Kepdavo dažniausiai baltą duoną, rūgščią duoną ir bandeles su lašinukais. Laikui bėgant tradicinius, namuose pagamintus valgius ir gėrimus pakeitė pirktiniai, tačiau tai daugeliui senesniųjų suitiečių nėra priimtina. Tautiniai suitų drabužiai. Iki pat šių dienų suitų tradiciniai drabužiai dar nėra gerai ištirti ir aprašyti. Aišku tai, kad tradiciniais drabužiais yra laikomi tie, kuriuos nešiojo žemdirbiai, vėliau šiuos drabužius pakeitė miesto drabužiai. Suitų tautinius drabužius galima lyginti su žemaičių tautiniais drabužiais. Tautiniai drabužiai išliko iki XIX a. vidurio. XIX a. Latvijos žemdirbiai nešiojo kasdienius (darbo) drabužius, šventinę ir sekmadieninę aprangą. Kasdieniai drabužiai dažniausiai būdavo nepuošnūs. Svarbiausia – jie turėjo būti patvarūs. Dažniausiai buvo siuvami iš lininio audinio. Keičiantis laikams, poreikiams, keitėsi ir apranga. Šventiniai drabužiai buvo puošnūs ir spalvoti, išmarginti įvairiais raštais. Šie drabužiai buvo dėvimi tik ypatingomis progomis, labai retai, pavyzdžiui, per vestuves, krikštynas, per kitokias svarbias šventes. Kadangi tokie drabužiai buvo labai brangūs, juos perduodavo iš kartos į kartą, todėl tokia apranga labai mažai pasikeitė ir

išsaugojo savo tradicinį pavidalą. Sekmadieninė apranga (bažnytinė), veikiama laiko ir miestietiškų tradicijų, labai pasikeitė, todėl nustatyti šių drabužių pirminį pavidalą sunku. Drabužių stilius dažniausiai buvo visų vienodas, bet iš kai kurių detalių galima buvo nustatyti žmogaus socialinį ir ekonominį statusą. Tradicinių suitų drabužių susiformavimui daug reikšmės turėjo įvairūs veiksniai: katalikybės įsigalėjimas, karai su kitų kultūrų žmonėmis ir kt. Tautinės moters aprangos komplektą sudarė marškiniai, liemenė, švarkelis, pečių uždangalai, segės, galvos apdangalai, juostos, pirštinės ir kojinės. Aprangoje dažniausiai dominavo puošnumas, įvairūs raštai – daugiausia raudonos spalvos, beje, raudona spalva būdinga ir žemaičiams, kaip ir raštų puošnumas. Aptarus suitų istoriją galima teigti, kad suitai iš visos Latvijos teritorijos išsiskiria kaip atskira etninė grupė. Suitai turi savas tradicijas, savus vestuvių papročius, dainas, aprangą. Tautinė suitų apranga atskleidžia suitų ir žemaičių bendrumą. Galima teigti, kad suitai atpažįstami iš jų kultūros, religijos, tradicijų ir papročių, susiformavusių per ilgą suitų gyvavimo laikotarpį ir nulėmusių suitų, kaip etninės grupės, savitumą.

Cultural Moments of Lithuania and Latvia in The 21st Century Kristina Mikolaityte, Kristina Sliazaite Faculty of Social Sciences, Siauliu University

Summary Culture is a broad and diverse concept. Dozens of culture definitions speak about the human creative diversity. Cultural events accompany us in our each step. For some of us culture is a direct work, for others â&#x20AC;&#x201C; weekend entertainment, and for the rest of us â&#x20AC;&#x201C; not seen land. In this globalization age, at first, people are seen as factors of production and labor. The main attractions are the property accumulation and consumption, and everything to hinder, is regarded as evil that must be removed as fast as it is possible. Nationalism is tied to the nation and culture, so nationally people will try to speak their own language and live in their home country under their national traditions. Meanwhile, in the global economy, successful man is a labor unit and disposes of any national feelings. Denationalized staff is ready to spit on their nation and homeland, for them it is better to adapt to any requirements of an employer and these people earn more money than those who stay in their country and try to save their national identity. When they see financial success of their countrymen, more and more people around the world refuse their nationality by taking over primitive culture of other nations. Recognizing Lithuanian and Latvian culture we will try to figure out are there any similarities between these countries and is it true that these two cultures are threatened with extinction. We also cannot forget the necessaries of individual cultural expressions in our daily life, where we find movies, literature, dance and etc. Only these elements help to recognize a nation, its values and attitudes to its own culture. For this reason we are trying to emphasize the importance of different cultural details for each person because this is the only way to prove that folk citizen is that one, who finds the culture everyday and everywhere. Thus, we compare the Lithuanian and Latvian literature, song and dance festival and the cinema. In addition, we draw attention to the ongoing cultural policies of both countries as a direct impact on cultural life. Key words: culture, globalization, national, literature, dance, movie.

XXI A. Lietuvos ir Latvijos kultūros akimirksniai Kultūrą apibrėžti galima įvairiai. Pasak I. Kalpoko, kultūra – tai tam tikros grupės žmonių gyvenimo būdas, visa tai, kas nėra gamtiška, bet sukurta žmogaus, kaip visuomenės nario. Pranešimo tikslas – palyginti Lietuvos ir Latvijos kultūrą (kino, literatūros ir kt.). Uždaviniai: 1. Išsiaiškinti kultūros sampratą šiandieniniame pasaulyje. 2. Apžvelgti moderniosios kultūros įtaką tradicin iam gyvenimo būdui. 3. Išanalizuoti abiejų šalių kultūros politiką. 4. Aptarti kino, literatūros ir šokio svarbą Lietuvos ir Latvijos kultūroje. Tyrimo metodai: 1. Statistinių duomenų analizė. 2. Mokslinės literatūros analizė. 3. Internetinių šaltinių apžvalga. Kultūros samprata XXI a. Kultūra – plati, įvairialypė sąvoka. Keliasdešimt kultūros apibrėžčių kalba apie žmonijos kūrybos įvairovę. Kiekviename žingsnyje mus lydi kultūros reiškiniai. Kultūra yra išmokstama, perimama inkultūracijos būdu, įsisavinant tradicinius mąstymo ir elgesio modelius. Įsibėgėjant globalizacijai, žmonės suvokiami pirmiausia kaip gamybos veiksniai ir darbo jėga. Pagrindinės vertybės yra vartojimas ir turto kaupimas, o visa, kas tam kliudo, yra laikoma blogiu, kurį reikia kuo greičiau pašalinti. Tautiškumas reiškia prisirišimą prie savo tautos ir kultūros, taigi tautiškas žmogus stengsis kalbėti gimtąja kalba ir gyventi gimtojoje šalyje pagal savo tautos tradicijas. Globaliame pasaulyje labiausiai vertinamas žmogus, atsisakęs bet kokių tautinių jausmų. Toks žmogus šneka ta kalba, kuri yra patogiausia jo darbdaviui, yra visada pasiryžęs vykti ir gyventi ten, kur yra didžiausia darbo jėgos paklausa. Tokių žmonių skaičius auga taip sparčiai, kad dabar jau labai rimtai pranašaujama, jog daugelis kalbų ir jomis kalbančių tautų pasmerktos išnykti. Išnykimo pavojų jaučia ne tik mažosios tautos, bet ir didžiosios: netgi vokiečių tauta rūpinasi nykstančiu savo tautiniu paveldu ir imasi drastiškų priemonių jam išlaikyti (pavyzdžiui, Vokietijoje radijo stotys transliuoja muzikinius kūrinius vokiečių kalba). Norint išsaugoti lietuviškumą reikia, kad valstybė ir tauta imtųsi ryžtingų priemonių, o tai įmanoma tik jei lietuviškumas būtų suvokiamas kaip vertybė, kurią būtina išsaugoti. Tradicinio gyvenimo būdo nykimas. Lietuvoje ir Latvijoje nyksta tradicinis kaimas. Prieš Antrąjį pasaulinį karą Latvijoje buvo 300 tūkstančių vienkiemių-sodybų. Šiuo metu jų belikę 40 tūkstančių. Latvijoje beveik nėra

tokių kaimų kaip pas mus, todėl vienkiemių nykimas prilygo tautos kultūros nykimui. K. Kapenieks, Latvijos nacionalinio folklorinio centro atstovas, pristatė filmą, kuriame apie savo gyvenimą pasakoja paskutiniai vienkiemių gyventojai. Nors jie iki mūsų dienų išsaugojo tradicinį gyvenimo būdą ir papročius, tačiau valstybė beveik nesirūpina šių žmonių išlikimu. Net savo užaugintų maisto produktų jie negali parduoti turguose dėl biurokratinių kliūčių – turi tai daryti slapta. Atsižvelgiant į Lietuvos kultūros pokyčių reikmes, esamą kultūros būklę ir reiškinius, darančius įtaką nacionalinės kultūros raidai, remiantis valstybinio audito ataskaita „Kultūros politikos įgyvendinimas, dalinai finansuojant programas ir projektus“, nustatyti šie kultūros politikos tikslai: 1. Išsaugoti ir puoselėti nacionalinės kultūros tapatumą. 2. Skatinti kūrybinę veiklą ir meno įvairovę. 3. Plėtoti informacinę visuomenę. 4. Skatinti nacionalinės kultūros atvirumą. 5. Sudaryti visuomenei sąlygas dalyvauti kultūroje ir ją vartoti. Kad pasiektų nurodytų tikslų, valstybės ir savivaldybių institucijos įgyvendina šiuos uždavinius: 1. Saugodamos ir puoselėdamos nacionalinės kultūros tapatumą: • užtikrina lietuvių kalbos apsaugą ir tęstinumą; • globoja etninę kultūrą, vietos tradicijas; • saugo kultūros paveldą, jo kultūrinę vertę; • remia užsienio lietuvių bendruomenių pastangas išsaugoti tautinį tapatumą; • remia Lietuvoje gyvenančių tautinių bendrijų kultūrą ir švietimą. 2. Skatindamos kūrybinę veiklą ir meno įvairovę: • remia profesionalųjį meną ir kūrybinę veiklą, meno kūrėjų organizacijas; • užtikrina meninės kūrybos sklaidą; • skatina kultūros industrijos plėtrą; • sudaro sąlygas įgyti profesinį meninį išsilavinimą. 3. Plėtodamos informacinę visuomenę: • sudaro sąlygas gauti informaciją apie Lietuvą ir pasaulį; • išplečia galimybes pažinti nacionalinę ir užsienio tautų istoriją, meną, kultūrą; • rengia kultūros darbuotojus dirbti informacinėje visuomenėje. 4. Skatindamos nacionalinės kultūros atvirumą: • rūpinasi Lietuvos kultūros sklaida užsienyje; • sudaro sąlygas pažinti kitų tautų kultūrą Lietuvoje. 5. Sudarydamos sąlygas visuomenei dalyvauti kultūroje, ją vartoti:

• remia mėgėjų kūrybinę veiklą; • įgyvendina regioninę kultūros politiką; • remia nevyriausybinių organizacijų kultūrinę veiklą. Latvijos kultūros politikos gairėse 2006–2015 m. nustatytos 7 kultūrinės plėtros strateginės kryptys: • Nacionalinis identitetas ir kultūros vertybės: sti printi latvių pilietinės visuomenės tautinį tapatumą ir vienybę, remiant ir kuriant nacionalines kultūros vertybes. • Kultūra ir naujoji ekonomika: gerinti bendradarbiavimą tarp kultūros ir nacionalinio ūkio, siekiant skatinti kultūrinę įvairovę ir jos tvarų vystymąsi kūrybiškoje ekonomikoje. • Kultūros ir kūrybos įvairovės: sukurti palankią aplinką kūrybos proceso įvairovei ir remti meistriškumo siekį. • Kultūros ir teritorinė plėtra – orientacija į tolesnę subalansuotą kultūros proceso plėtrą ir prieinamumą visoje Latvijos teritorijoje, garantuo jant kokybiškas gyvenimo sąlygas visiems valstybės gyventojams. • Kultūros ir žinių visuomenėje: nuosavybės tinka mas naudojimas kultūros potencialo plėtrai, visuomenės švietimui, skatinant žinių kūrimą. • Užsienio kultūros politika: skatinti dialogą ir supratimą tarp kultūrų ir tautų, aktyviai bendradarbiaujant ir dalyvaujant tarptautiniuose kultūriniuose procesuose ir tinkluose. • Kultūros administracija: sukurti žinių ir į rezultatus orientuotos kultūros administravimą, skatinti kultūrų decentralizaciją. Kinas. Nors Lietuvos kino režisieriai nėra tokie pripažinti kaip danų, italų ar prancūzų kino meistrai, žiūrovai vertina lietuvišką kiną už sugebėjimą itin giliai pažvelgti į žmogaus sielą ir už poetizuotą požiūrį į pasaulį. Lietuviškas kinas, atstovaujamas Šarūno Barto, Algimanto Puipos, Janinos Lapinskaitės, Kristijono Vildžiūno, jau turi jį mylintį žiūrovą ir Kanuose, ir Niujorke, ir Tokijuje. Kanų ar Berlyno kino festivalių mugėse dabar pristatomi tik Latvijos ir Estijos filmai. Latvių ir estų filmų sukuriama daugiau, bet lietuvių filmai yra pelningesni. Latvijos filmai sudaro 4,3 proc. jų šalies kino teatrų repertuaro, Estijos – 2 proc., Lietuvos – tik 0,1 proc. Kino teatrų bendrosios pajamos Lietuvoje yra neabejotinai didžiausios – praėjusiais metais Lietuvos kino teatrai surinko daugiau nei 37 mln. Lt, latviai ir estai – atitinkamai 29 mln. ir 26 mln. Lt (duomenys pateikti pagal 2009 m. „Baltic Films“ leidinį „Facts & Figures“). Beje, Lietuvoje jau kelerius metus neatsiranda lėšų (geresniais laikais buvo skiriama kasmet maždaug po 50 tūkst. Lt) tęsti veiklos kartu su latviais ir estais įsteigtoje „Baltic Films“ organizacijoje. Baltijos šalių filmai atspindi panašią istorinę patirtį, ieško rimto, mąstančio

ir jautraus žiūrovo, jie nėra „lengvi“, juos žiūrėdamas ne visada pailsėsi. Lietuvoje, kaip ir kitose Baltijos šalyse, gyvena rusai, lenkai, karaimai, kitų tautų atstovai. Tokia įvairi kultūra atsispindi literatūroje, teatre, kine, taikomojoje dailėje ir tapo išskirtiniu Lietuvos meno bruožu. Dauguma lietuviško meno gerbėjų ypač vertina sugebėjimą susieti praeitį ir dabartį, toleranciją ir atvirumą kitoms kultūroms. Literatūra. Lietuviai – skaitanti ir apsiskaičiusi tauta. Aktyvus Lietuvos dalyvavimas tarptautinėse knygų mugėse pakeitė ne tik užsienio leidėjų, bet ir pačių lietuvių požiūrį į literatūrą. Sėkmingas dalyvavimas knygų mugėse padėjo tradiciškai poeziją labiau vertinantiems lietuviams „atrasti“ Jurgos Ivanauskaitės, Renatos Šerelytės, Vandos Juknaitės, Sigito Parulskio, Mariaus Ivaškevičiaus prozą. Šiais visuotinės kompiuterizacijos laikais lietuviai noriai skaito ir dovanoja knygas. Latvijoje literatūrą reprezentuoja ne pavienės knygos, o iškilios asmenybės, kurių kūryba nėra izoliuota nuo bendro kultūros konteksto: Jaunsudrabinio trilogija „Aija“ ir „Baltoji knyga“, Janis Rainis, Aleksandras Čakas, Ojaras Vacietis, Uldis Bėrzinis (išskirtinio stilistinio braižo poetiniai kūriniai), broliai Kaudzyčiai ir jų „Matininkų laikai“, Reginos Ezeros fantasmagorija „Neregima ugnis“ ir kt. Literatūroje pateikiami statistiniai duomenys leidžia teigti, kad lankytojų skaičius muziejuose mažėja, bet didėja žmonių susidomėjimas literatūra. Lankymosi muziejuose tendencijas galėjo sąlygoti objektyvūs ir subjektyvūs veiksniai, pvz., ekonominė krizė. 1 lentelė. Lietuvos ir Latvijos muziejų lankymas Apsilankymų sk. (tūkst.) 2007 2008 Latvijos muziejuose 404 556 Apsilankymų sk. (tūkst.) 2007 2008 Lietuvos muziejuose 115 130

2009 177 2009 788

2 lentelė. Lietuvos ir Latvijos bibliotekų skaitytojų skaičiaus palyginimas Skaitytojų sk. (tūkst.) 2007 2008 Latvijos bibliotekose 37 20 Skaitytojų sk. (tūkst.) 2007 2008 Lietuvos bibliotekose 52 44

2009 52 2009 52

Dainų ir šokių šventės. Tai unikali kultūrinė tradicija, svarbi tiek Latvijos, tiek Lietuvos gyventojams, nors Lietuvoje šios šventės buvo pradėtos švęsti vėliau nei Latvijoje ar Estijoje. Latvijoje, skirtingai nei Lietuvoje, šis renginys turi net savo įstatymą, kuriuo siekiama išsaugoti, plėtoti ir perduoti ateities kartoms dainų ir šokių festivalio tradicijas. Latvijoje šventė rengiama kas 5 metus Rygoje. Dainų ir šokių šventėje vyksta ne tik pasirodymai, bet ir varžytuvės.

Reikšmingiausias vaidmuo tenka chorams ir šokių kolektyvams. Paprastai paskutinės šventės dienos rytą vyksta šventinė eisena, kurioje dalyvauja visi jos dalyviai, o vakare Mežaparko estradoje vyksta uždarymo koncertas. 2003 m. Baltijos valstybių – Estijos, Latvijos ir Lietuvos – dainų švenčių tradicija ir simbolika buvo pripažinta šedevru, vertu įrašyti į UNESCO nematerialaus paveldo sąrašą. Dainų šventės šiose šalyse rado labai tinkamą terpę – puoselėjamas liaudies dainų ir liaudies kultūros tradicijas. Šios tradicijos ir žmonių nacionalinė savimonė padėjo unikaliam, neturinčiam atitikmenų visame pasaulyje, itin vertingam kultūriniam reiškiniui prigyti ir įsitvirtinti Baltijos kraštuose. Taigi kultūra XXI a. suvokiama nevienareikšmiškai, svarbiausia jos ypatybė – atskleisti žmogaus kūrybos įvairovę.

Literatūra 1. Dainų švenčių tradicija ir simbolika Estijoje, Latvi joje ir Lietuvoje. Prieiga internete: tradition/ (žiūrėta 2010 12 13). 2. Kalpokas I. Analizuojant mąstymą. Prieiga inter nete: (žiūrėta 2010 12 13). 3. Kalpokas I. Kultūra kaip interpretacijos priemonė. Prieiga internete: http://www.sparnai. com/?p=68 (žiūrėta 2010 12 13). 4. Main elements of the current culture policy model. Prieiga internete: tic/ (žiūrėta 2010 12 13).

Political and Social Poster in Latvian SSR and Lithuanian SSR Anna Priedola, Paula V朝tola Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Soviet art history seems to be much studied and described, but information on the poster genre development in minority republics of the USSR, the Latvian SSR and Lithuanian SSR, is lacking. Additional research on the development of Soviet poster,in Latvian and Lithuanian territory and its visual language features is necessary to build a more complete Latvian and Lithuanian art, communication, and historical scenes. The paper aims to provide insight into the common and the different political tendencies of poster visual language and its development over the Latvian and Lithuanian Soviet Socialist Republic. The main tasks of this work is to gather information about Soviet political posters in the Lithuanian and Latvian territory, to analyze the visual language and to find conclusions on the similarities and differences within it. The scientific literature and Internet resources are used in the paper on specific topics. Paper can serve as a general insight into historical development of Latvian SSR and Lithuanian SSR political poster genre. The paper describes the poster, history and development of the poster as a political and ideological media in the Latvian SSR and Lithuanian SSR historical context frames. The visual language of posters is described with specific examples in this paper . The political situation in the Latvian SSR and Lithuanian SSR was not significantly different, so there was also similarities between the Soviet political posters in Latvian SSR and Lithuanian SSR. Lithuanian SSR artists had closer contacts with progressive Polish poster school, that is why new trends came in a little bit earlier.

Politiskais un sociālais plakāts Latvijas un Lietuvas padomju sociālistiskajās republikās

Ievads Padomju mākslas vēsture, šķiet, ir daudz pētīta un aprakstīta, tomēr informācijas par plakāta žanra attīstību PSRS mazākumtautību republiku, kā Latvijas PSR un Lietuvas PSR, trūkst. Plašāki pētījumi par padomju plakāta attīstību Latvijas un Lietuvas teritorijā un tā vizuālās valodas iezīmēm ir nepieciešami, lai veidotu pilnīgāku Latvijas un Lietuvas mākslas, komunikācijas un vēstures ainu. Referāta mērķis ir sniegt ieskatu kopīgajās un atšķirīgajās tendencēs politiskā plakāta vizuālajā valodā un tās attīstības gaitā Latvijas un Lietuvas PSR. Šī darba galvenie uzdevumi ir apkopot informāciju par padomju politiskajiem plakātiem Lietuvas un Latvijas teritorijā, analizēt to vizuālo valodu un rast secinājumus par līdzīgo un atšķirīgo tajā. Referātā izmantota zinātniskā literatūra un interneta resursi par konkrēto tematiku. Referāts var kalpot kā vispārīgs ieskats Latvijas PSR un Lietuvas PSR politiskā plakāta žanra vēsturiskajā attīstībā. Referātā aplūkota plakāta vēsturiskā izcelsme un attīstība, plakāta kā politiska un ideoloģiska medija uzdevumi un plakāta attīstība Latvijas PSR un Lietuvas PSR vēsturiskā konteksta rāmjos. Ar konkrētiem piemēriem aprakstīta arī šo plakātu vizuālā valoda. Plakāta vēsturiskā attīstība Plakāta saknes rodamas jau antīkajā kultūrā. Uz Pompeju ēku sienām atrasti savdabīgi graffiti – ieskrāpēti aicinoši saukļi, sludinājumi un līdzīgi reklāmteksti. To straujo izplatību regulēja, ieviešot albumu : balti krāsotus laukumus uz ēku sienām, kuros rakstveži kaligrāfiskiem burtiem ar krāsu varēja ierakstīt informāciju.1 Viduslaikos populāra bija mutiskā reklāma; tikai vēlīnajos viduslaikos parādījās izkārtnes, kas kļuva par galveno orientieri pilsētās, kurās nepastāvēja namu numerācija. Uz māju sienām parādījās uzlīmētas afišas. Ceļojošas aktieru trupas tās bieži izlīmēja uz pasta stacijām (posthouse), no kā radās poster jeb plakāta nosaukums. Plakāta žanrs apzīmē kompozīciju, kurā sabiedriska tēma atainota ar spilgtu, lakonisku vizuālo attēlu, kas apvienots ar īsu tekstu.2 pēc Gūtenberga preses izgudrošanas Eiropā strauji izplatījās tipogrāfijas, un afišas kļuva par vienu no populārākajiem drukātās informācijas veidiem.3 Eiropā sākās plakātu bums, jo bavārietis Aloīzs Zēnefelds izgudroja daudzkrāsu iespiedtehniku – litogrāfiju. Plakāti tika izlīmēti tik daudz, ka to vajadzēja ierobežot ar likumu. Francijas valdība patentēja vācu izgudrojumu – afišu stabu.4

Modernā plakāta žanra attīstītājs ir Žils Šenē, kurš notikumus ilustrēja, izmantojot skaistu sieviešu tēlus. Anrī Tulūza-Lotreka, Alfonsa Muhas un Obrija Bīrdslija ieguldījums plakātus padarīja par mākslas žanru.5 Plakāts ir grafiskā dizaina mākslas darbs un reizē masu komunikācijas līdzeklis – informācijas vizualizācija, kam raksturīgs dokumentālisms un lakoniska izteiksmes forma. Plakāta uzdevums ir piesaistīt skatītāju, bieži ikdienas rūpēs aizņemtu, skrienošu ļaužu, uzmanību, tādēļ tam jābūt oriģinālam un pamanāmam. Iemesli, kādēļ padomju vara savas ideoloģijas un politisko mērķu popularizēšanai tik bieži izvēlējušies plakāta mediju, ir sekojoši: pirmkārt tas auditorijai ir viegli sasniedzams, otrkārt tas spēj ļoti spēcīgi ietekmēt skatītāja uztveri, izmantojot simbolisku un emocionālu vizuālo valodu, atsaucoties uz arhetipiem cilvēka zemapziņā, treškārt plakāta medijs spēj aptvert ļoti plašu auditoriju – visus pilsētvides iedzīvotājus, neatkarīgi no to nodarbošanās, sociālā statusa vai interesēm. Medija (plakāta) adresāts, tas ir, skatītājs attēlu saprot ar uztveres, pieredzes un interpretācijas starpniecību. Iespaidīgam plakātam, lai tas veiksmīgi pārraidītu informāciju, ir jābūt veidotam pēc noteiktiem kompozīcijas likumiem. Tam jāvar precīzi pārraidīt vēstījumu, lai skatītājs to interpretētu atbilstoši pasūtītāja (valsts) mērķim, taču viņam arī jāvēlas iedziļināties attēlotajā. To veicina tādi plakāta elementi kā telpa (plakātlapa), fokusa punkts (kas piesaista skatienu) un sāpju punkts (tieši vai netieši attēlots dzinulis, kas aizskar skatītāja emocionālo pieredzi).6 Lai mēģinātu izprast, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi savu funkciju pildīja padomju politiskais plakāts, ir sīkāk jāapskata tā dizaina elementi un vizuālā valoda. Senākie plakāti Latvijā atrasti no 1863. gada. Agrīnajos plakātos Latvijā vērojams: akadēmiski precīzs zīmējums un grafikas tehnikas pārzināšana presē publicētajos darbos un vienkāršoti paskaidrojoši attēli bez mākslinieciskas vērtības publiskajās lapās. beigās vēl nepastāvēja latviešu nacionālā profesionālā māksla, tā tika īstenota vācu un krievu tradīciju ietvarā. 1915.gadā, tuvojoties Pirmajam pasaules karam, no Rīgas tika evakuētas spiestuves, kas negatīvi ietekmēja plakātu attīstību Latvijā.7 Pēc Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 1918. Gadā radās iespēja un vajadzība iespiest politiskos plakātus. Tiem bija jāveic ļoti atbildīgi uzdevumi: jāveido jaunās Latvijas valstiskā vizuālā simbolika, kā arī jāsaliedē jaunās Latvijas pilsoņu politiskā doma. Latviešu plakātu vizuālā valoda bija tieša, patriotiska, cēla. Nozīmīgākie ir valsts karoga un sievietes tēli kā valsts un revolūcijas arhetipi.8 pirmajā trešdaļā iedzīvotāju masu iespaidošanai plakātus veidoja ar lielu daudzumu teksta, lai apvārdotu skatītāju, pārliecinātu viņu par jauno ideju patiesumu.9 1925. gadā Visvalds Peņģerots publicēja apjomīgu pētījumu par lietišķo grafiku, kas to padarīja par atsevišķu, respektablu nozari.10

Kopš 1940. Gada Latvija tika iekļauta Padomju savienībā, latviešu plakātu mākslā bija vērojama sociālā reālisma dominante. Tā kā politiskā situācija mainījās tik strauji, sākotnēji Valsts apgādniecības un poligrāfijas uzņēmumu pārvaldes (VAPP) plakātu mākslinieki dizainu mainīja elementāri – nomainot simboliku. Auseklīšu vietā ievietoja sirpjus un āmurus, tautu dēlu un meitu aizstāja ar strādnieka un kolhoznieces tēliem. Tika ieviests 50 gadus ilgs saskanbaltsarkanā krāsu salikuma aizliegums. Padomju mākslā, arī plakāta žanrā par vienīgo oficiālo daiļrades metodi tika pasludināts sociālistiskais reālisms.11 Plakāts spēj piesaistīt plašu cilvēku loku savas formas dēļ – iespaidīgi izmēra, kustības, krāsu un formu kontrasti piesaista uzmanību. Zīmīgi, ka pēckara padomju republikās pilsētas bija sagrautas, pelēkas, bet plakāti – spilgi, koši un krāsaini. Valdīja cenzūra, kas ierobežoja sabiedrisko vizuālo komunikāciju – citi ziņojumi un plakāti nedrīkstēja būt tik kolorīti kā politiskie. Turklāt padomju sistēmā visi mediji bija centralizēti, valsts pārvaldīti un veidoja kopēju ziņojumu. Plakātu uzdevums bija ieinteresēt un atgādināt citos masu medijos detalizēti izklāstītos ideoloģiskos vēstījumus.12 50.-60. gados latviešu plakāta mākslā ienāca jauna paaudze. Dažādu nozaru pārstāvji (scenogrāfi, grafiķi utt.) veidoja arī plakātus, un šajā nozarē, kur viņi nebija dogmatiski apmācīti, mākslinieki varēja izpausties brīvāk. Plakāts Latvijā kļuva mākslinieciskās, artistiskāks, labāk iekļāvās pilsētvidē. To veicinājis dažādu mākslinieku ieguldījums: gleznotāji plakāta mākslā ieviesuši izteiksmīgāku kolorītu ar sulīgiem krāsu akcentiem, grafiķi – līnijas un punkta izteiksmību, zīmējuma precizitāti, scenogrāfi – kompozicionālu izteiksmību utt.13 1966. gads bija nozīmīgs punkts plakāta žanra attīstībā Padomju savienībā. Labvēlīgu vidi tam veidoja H. Tomaševska un J. Morščaka dibinātā poļu plakāta skola, kas atšķīrās ar savu subjektīvo vēstījumu, kas vairāk līdzinājās mākslai, nevis masu medija standartiem. 1966. gadā tika rīkota pirmā Varšavas starptautiskā plakātu biennāle, kas padomju grafisko dizainu padarīja atpazīstamu un novērtētu arī internacionālā mērogā un rosināja māksliniecisko ideju un risinājumu plūsmu. 1966. gadā G. Kirke aizsāk arī pirmo Latvijas PSR republisko plakātu izstādi, kas vēlāk norisinās regulāri. Šajā izstādē mākslinieki varēja eksponēt arī autordarbus, kam nebija izdevniecību pasūtītāju. Sākotnēji tos novērtēja tikai skatītāji un kritiķi, tomēr vēlāk mākslinieku darbus ievēroja arī izdevniecības. Nozīmīgākie vārdi plakāta mākslā: L.Reinbergs, J. Riņķis, G. Zemgals.14 20. gadsimta septiņdesmitajos gados bija pieaugusi jauna paaudze, kas nebija piedzīvojusi komunistiskā režīma represijas. Šīs paaudzes mākslinieki spēja izpausties brīvāk un plakāta žanrā ieviesa izmaiņas, viņi izkopa savu individuālo stilu un kvalitāti. Šeit minami: G.Smelters,

L. Šēnbergs (kas pirmais ieguva starptautisku atzinību Varšavas plakātu biennālē), I. Blumbergs, J. Dimiters, J. Ivanovs, G. Lūsis, J. Galdiņš u.c. Šajā desmitgadē īpaši uzplauka plakāta žanrs Latvijas teritorijā, un Cēsīs pat tika organizētas Plakāta dienas. Plakāts ienāca arī iedzīvotāju mājokļos kā mākslinieciska vērtība.15 Pasaules mērogā bija nostiprinājies konkrēts tipogrāfijas stils – objektivitātes, informācijas skaidrība un salasāmība bija grafiskā dizaina īpašības. Formāli asimetriski elementi tikai organizēti uz matemātiski konstruēta režģa pamatnes. Spēcīgi dizainu ietekmēja arī semiotikas – mācības par zīmju un simbolu teoriju – attīstība. Plakāti kļuva metaforiski un simboliski.16

Vēsturiskais fons 1940 – 1953. gads – Staļina laiks 1940. gadā – Otrā pasaules kara laikā Baltijas valstis – Latvija, Lietuva, Igaunija tika iekļautas PSRS sastāvā. Vietējās varas struktūras bija PSRS varas struktūru analogi, kur vadošo vietu ieņēma Komunistiskā partija, kura savukārt bija Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) teritoriāla nodaļa. Lēmumus valstī pieņēma VK(b)P Centrālā Komiteja, pie kuras pirmajos pēckara gados darbojās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Biroji. Likumdevējs Baltijas republikās formāli bija valstu Augstākās padomes, taču izpildvara atradās valdības rokās. Totalitārisma apstākļos izzuda jebkādas demokrātijas pazīmes, neiespējama kļuva jebkura tautas brīvas gribas izpausme. Visi informācijas avoti, masu mediji tika pakļauti stingrai kompartijas kontrolei un politiskai cenzūrai. Cenzēta tika prese, grāmatas, kā arī reliģiskas izpausmes. Tika veiktas dažādas ekonomiskās reformas – notika vietējo ekonomisko struktūru iznīcināšana, forsēta rūpniecības attīstība, lauksaimniecības kolektivizāciju (kolhozu izveidi) un plānveida ekonomikas ieviešana. Pilnīgi visa saimnieciskā dzīve tika pakļauta valsts plānam, kas veicināja dzīves līmeņa pasliktināšanos un dziļu lauksaimniecības krīzi. Latvijas PSR sākās aktīva cīņa pret „buržuāzisko nacionālismu” – radošo inteliģenci, partiju vietējos vadītājus, kultūras darbiniekus. Padomju laikā pastāvēja pilnīga īpašuma un darba kolektivizācija, arī mākslinieki apvienojās brigādēs. Pazuda autora personība, redzams kļuva tikai kanons, kas tika nemitīgi reproducēts. Sociālistiskais reālisma kanons plakātu attēlus pārvērta tēlos – maskās. Revolūcija ieguva smaidošas sievietes tēlu, “visu tautu tēvs” – Staļina profilu. Plakāti tika veidoti pēc kompartijas saukļiem. Liela izmēra utopiskās nākotnes attēli rotāja publisko telpu visur – uz ielas, darbavietās un īpaši svētkos.17 Notika milzīgas pārmaiņas arī valstu mākslas un kultūras dzīvē. Tika slēgtas organizācijas, kurām bija

būtiska sabiedriskā nozīme. Masveidā tika iznīcinātas grāmatas, slēgti preses izdevumi un postīti pieminekļi, kas veltīti neatkarības idejai. Tika pieprasīts „deģenerējušos Rietumu kultūru” nomainīt ar t.s. padomju kultūru. To autoru darbus, kuri neatbilda padomju cenzūras noteiktajām normām, aizliedza publicēt. Autori tika vai nu noklusēti, sliktākajā gadījumā – arestēti. Saskaņā ar staļinisko ideoloģiju padomju kultūrai bija jābūt „sociālistiskai pēc satura un nacionālai pēc formas”. Mākslinieciskajā daiļradē bija atļauta tikai sociālistiskā reālisma metode. Autoriem vajadzēja demonstrēt optimismu par „gaišo komunistisko rītdienu”, tādēļ daudzi pēckara mākslas darbi bija naiva patosa pilni un ar zemu māksliniecisko vērtību. 24 1953. – 1964. – „atkušņa” laiks Staļina nāve 1953. gadā bija lūzuma moments Padomju Savienības attīstībā. Samazinājās aresti un deportācijas, kas liecināja par režīma vardarbīgās politikas „mīkstināšanos”. Pie varas naca Ņikita Hruščovs – viņa valdīšanas sākumposmam bija raksturīgas dažādas nosacīti demokrātiskas reformas, tādēļ tas arī tika dēvēts par atkušņa periodu. Sākās arī nelielas izmaiņas ekonomiskajā dzīvē – pārvaldes un plānošanas decentralizācija, kas veicināja dažādu reģionu savdabības ievērošanu. Notika mēģinājumi modernizēt rūpniecību, roku darbs aizstāts ar automātiskajiem darbagaldiem un energolīnijām, tika pievērsta lielāka uzmanība saražotā kvalitātei, nevis daudzumam. Dzīves līmenis Latvijā un Lietuvā šajā laikā nedaudz paaugstinājās, pārsniedzot Padomju Savienības vidējos rādītājus. 25 Šajā laikā mākslinieciskajai daiļradei pievērsās jau padomju laikā skolotā paaudze. Liberalizācijas apstākļos bija iespējams radīt mākslinieciski augstvērtīgākus darbus vājākas ideoloģiskās uzraudzības gaisotnē, varēja brīvāk izteikties. Cenzūra kļuvusi vājāka, tā vairs neuzspieda obligātos ideoloģiskos un mākslinieciskos kanonus. Sociālistiskais reālisms vēl joprojām bija vienīgais atļautais mākslas virziens, taču tā saturs kļuva plašāks, daudzveidīgāks. Notika attieksmes maiņa pret pasaules klasiku, popularitāti un atzinību ieguva arī Rietumu kultūras žanri – notika džeza mūzikas festivāli un mākslas izstādes, sāka izplatīties rokmūzika. 1964. – 1985. – jaunas pārmaiņas Politiskās liberalizācijas process PSRS beidzās 1964. gadā, kad par valsts vadītāju kļuva Leonīds Brežņevs. 70. gadu vidū no jauna atsākās runas par nacionālisma kaitīgām izpausmēm Baltijā, kas nebūt nav saskaņā ar komunistiskās partijas plānu visas Padomju Savienībā dzīvojošās tautas sapludināt vienotā padomju tautā, kas patiesībā nozīmēja jaunu rusifikācijas vilni.

Jau pēc Padomju sociālistiski komunisktiskās partijas 20. Kongresa 1956.gadā sāka attīstīties nacionālkomunisms. Kopš sešdesmitajiem gadiem cilvēki bija samierinājušies ar pastāvošo sistēmu, iemācījušies tajā izdzīvot, veidot sadzīvi un karjeru, taču salīdzinoši brīvākajā režīmā varēja arī izpaust savas nacionalitātes vērtības.18 Jaunas ekonomiskas reformas, kas nozīmēja atjaunotu centralizētu uzņēmumu vadību. Padomju savienības ekonomika 70. gados bija nonākusi līdz krīzes robežai. Sevi bija izsmēlušas ekstensīvās attīstības iespējas. Palēninājās lauksaimnieciskās ražošanas attīstības tempi, dzīves līmenis 70. – 80. gados pakāpeniski pazeminājās, radās pārtikas un sadzīves preču deficīts. Baltijas valstīs notika ļoti straujš migrantu pieplūdums, it īpaši Latvijas PSR, kur pamatiedzīvotāju īpatsvars 1989. gadā bija krities līdz 52% , savukārt Lietuvas PSR tas saglabājies visaugstākais – 80%. „Atkusnim” beidzoties, apturēti tika arī daudzi progresīvi aizsākumi kultūrā. Vairāki radošās inteliģences pārstāvji bija spiesti atteikties no savu darbu publicēšanas. Varas iestādes Baltijā no jauna centās mazināt Rietumu ietekmi kultūrā, un no jauna palielināt padomju autoru darbu īpatsvaru. Tika iedibināts „pašcenzūras” princips, kas lika autoriem pašiem attīrīt savus darbus no „ķecerībām”. Pastiprinājās kultūras dzīves valstiskā administrēšana, taču vajāti tika tikai tie autori, kuri atļāvās pārāk atklātu pastāvošās iekārtas kritiku un sodu bardzība vairs nebija salīdzināma ar staļiniskā laika represijām. Daudzi mākslinieki centās paust patiesību par padomju iekārtu tādā viedā, lai varas iestādēm nebūtu formāla iemesla šos darbus aizliegt. Jūtami bija audzis radošās inteliģences profesionalitātes līmenis, tika atrastas dažādas iespējas eksperimentēt ar formām, pēc iespējas retāk paužot oficiālo patriotismu, cenšoties to izpaust ar viltīgākām un slēptākām metodēm. Astoņdesmitajos gados plakātā saskatāmas Rietumu mākslas virzienu – abstrakcionisma, hiperreālisma, sirrelālisma u.c. – iezīmes. Parādās kritizējoša, ironiska, paradoksāla attieksme pret laikmetīgo sistēmu. Nozīmīgākie plakāta mākslinieki: A. Breže, J.Putrāms, O.Pētersons, U.Mailītis u.c.19

Politiskais plakāts Latvijas PSR Jau pirms Latvijas PSR proklamēšanas, latviešu mākslinieki darbojās padomju plakātu izdevniecībā. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kā nozīmīgākie plakātu mākslas attīstītāji minami A. Apsītis un G. Klucis, kurš aizsāka fotomontāžas tehniku. Tā atbilda sociālreālisma kanonam, turklāt radīja jaunas mākslinieciskas izpausmes iespējas. Sociālistiskais reālisms PSRS tika pasludināts par vienīgo oficiālo daiļrades metodi. Nozīmīga padomju kultūras daļa bija arī propaganda, manipulācijas ar pub-

lisko domu, spēcīga kontrole pār ikvienu cilvēka dzīves sfēru, un ideoloģijas mērķu piepildīšanu, akceptēšanu ikviena pilsoņa apziņā vara mēģināja panāk ar masu komunikācijas metodēm, tādēļ politiskais plakāts kļuva par nozīmīgu varas ieroci. Politiskie plakāti Padomju savienībā attēloja utopisku realitāti, tikai kara tematikai veltītie aizskāra skatītāja negatīvās jūtas. Šī spēcīgā vizuālā valoda spēja pat aiz dzelzs aizkara radīt ilūziju par Padomju savienības spēku, ietekmi un sociālo uzplaukumu, ilūziju, kas joprojām pastāv daudzu postpadomju valstu iedzīvotāju apziņā, un vizuālos tēlus, simboliku, kas joprojām tiek izmantota kara atceres dienās. Latvijas PSR plakātus galvenokārt izdeva valsts politiskās literatūras izdevniecība Avots.20 1940. – 1945. 1940. gadā Latvijā ienāca Padomju armija. Tika rīkotas fiktīvas vēlēšanas, un Latvija kļuva par vienu no Padomju savienības republikām. Tomēr raisījās II pasaules kara notikumi, un varas Latvijas teritorijā strauji mainījās, lai arī vienmēr darbojās padomju aģitācija. Tā vērojama arī šī laika plakātos, kas attēlo kara un ideoloģisku tematiku. Šajā laikā plakāta kompozicionālais risinājums bija vienkāršs – attēla pamatnē vērojams ar centrētu tekstu aizpildīts laukums, virs kura – attēls. (Skatīt pielikumos attēlus Nr. 1 – 6) Plakātos, kas cildina Padomju varas diženumu, vērojama centriska, stabila kompozīcija (Nr. 2; 3), savukārt plakātos, kuru vēstījums aicina uz konkrētu darbību – iet vēlēt, cīnīties u.tml. – asimetriska, dinamiska kompozīcija (1. pielikums, Nr. 1; 4)Attēlu elementi izkārtoti (kā cilvēku figūras, rokas vai karogu masti), veidojot vadlīnijas, kas virza skatienu no pazīstamā (visbiežāk cilvēka tēls) uz ideoloģisko (padomju simbolika – zvaigzne, sarkanais karogs u.c.). Dekoratīvus ritmus veido dažādi sīkāki elementi – vārpas, cilvēku (pūļa) figūras, karogi. Kolorīts ir krāšņs, kontrastu piesātināts (sarkans, zils, melns, balts), tieši tas sākotnēji piesaista skatītāja uzmanību. Sarkanā ir padomju varas, spēka un uzvaras krāsa. Zilā simbolizē garīgumu un prātu. Plakāta vizuālajai valodai nav raksturīgi tādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi kā precīzs telpas attēlojums atbilstoši perspektīvas likumiem, gaismēnu izmantojums, jo svarīgāk ir lakoniski un iespaidīgi pārraidīt īsu vēstījumu, nevis pareizi attēlot visu kopainu. Galvenie tēli padomju kara laika politiskajos plakātos ir strādnieks un kolhozniece. Viņi ne tikai attēlo proletariāta locekļus, bet atsaucas arī uz arhetipiskiem tēliem. Grieķu mitoloģijā dievs Hēfaists ir kalējs ar veseri rokās, gluži kā padomju Strādnieks. Kalējs dzelzi varēja pārvērst par tēraudu, no kā izgatavoja ieročus. Arī Kolhozniece ir spēcīga kā Olimpa dievietes, kā Atēna. Spēcīga sieviete,

īpaši ar karogu rokās, izsenis ir bijis Brīvības simbols. Sirpis ir gan mēness, gan auglības simbols, kā arī pārmaiņu simbols. Cilvēks ir attēlots fiziski spēcīgs, varens, tāds, kas var mainīt nākotni. Izmantoti arī citi tēli, kas iedarbojas uz skatītāja zemapziņu – labības vārpas rada pārticības ilūziju, vertikālie pieminekļi ietiecas debesīs, un vadoņi top dievišķoti, neaizsniedzami, visvareni. Analizējot padomju politisko plakātu vizuālo valodu, uzkrītoši pamanāma gadsimtiem ilgi pazīstamu reliģisku simbolu izmantojums, kas cilvēku apziņā raisa bijību un cieņu, pat krusta forma, lai arī padomju ideoloģija sludināja ateismu. Pat Strādnieka un Kolhoznieces figurālās kompozīcijas kontūras veido kristiešu krusta proporcijas. Nozīmīgu vietu padomju plakātos ieņem arī lidmašīnu un citu tehnikas sasniegumu attēlojums, kas parāda PSRS progresu.21 Kara tēmai veltīto plakātu vizuālā valoda tomēr mazliet atšķiras. Tā kolorīts ir drūmāks, tumšāks, izmantoti spraigi kontrasti. Izmantoti spēcīgi binārie pretstati – svastika pret zvaigzni, kareivis pret pūķi utt. Izteiksmīga žestu valoda – sarkanā dūre izrauj tumšo nacismu no zemes līdz ar saknēm. Galvenais tēls ir padomju kareivis – spēcīgs, nopietns, stalts un plecīgs, apņēmīgs vīrietis, kura priekšā nacisti ir vāji un kropli. Neatņemami kara plakātu elementi ir ieroči – šautenes, durkļi un visvarenākais spēks – aviācija. Atainojot padomju armijas spēku un stabilitāti, izmantota centriska kompozīcija, bieži izmantota harmoniska trīsstūra kompozīcija, (1. pielikums, Nr. 7) taču plakātos, kur attēlota cīņa pret kariķēto nacismu – dinamiska, diagonāla kompozīcija (1. pielikums, Nr. 5; 6). 1946. – 1952. Pēc kara mainījās sociālais un politiskais konteksts, tomēr vēl joprojām PSRS dižais vadonis bija visu tautu tēvs J.Staļins. Visa darbība Latvijas PSR tika stingri kontrolēta un tai bija jāatbilst dogmām, kas nozīmē arī stingru sociāli heroisku reālismu latviešu plakātā. četrdesmitajos un piecdesmitajos gados nozīmīgākie latviešu plakātisti bija G. Vilks un P. Ozoliņš. 22 Sociālais reālisms padomju politiskajos plakātos Staļina laikā tika sevišķi izkopts. Plakātos izzīmēta arī telpa un perspektīva, daba. (1. pielikums, Nr. 8; 9) Galvenie varoņi ir laimīgi cilvēki svinīgā atmosfērā (ziedi un karogi), slavinātas ģimenes un tautu sadraudzības vērtības, ko uzsver ar apģērba valodu – dažādu nacionalitāšu tautas tērpiem. Sarkanais karogs, sirpis un āmurs, Ļeņina un Staļina profili jau bija kļuvuši par stabiliem komunisma simboliem, kas neprasīja atsevišķu komentāru, tiem jau piemita autoritāte, tādēļ tie attēloti kā zīmogs kontekstā. Aktuāla ir trijstūra kompozīcija, kas attēlo hierarhiju ar padomju simboliku virsotnē. Zīmīgi, ka karogu kompozīcija aiz vadoņa Staļina tēla veido ērgļa spārnu kontūru (1. pielikums, Nr.8) , tādējādi pastiprinot viņa varenības iespaidu. Joprojām košs kolorīts, lai arī mazāk kontrastu,

tātad – mazāk trauksmes tiek radīts skatītājā. Krāsas ir arī gaišākas un saulainākas. Teksts plakātos bija kļuvis lakoniskāks, tas izpauda komunistiskās partijas saukļus un lozungus. Joprojām tas izvietots zem attēla un centrēts. Armijas plakātos kara tēma vairs nebija aktuāla, to bija nomainījusi miera saglabāšanas misijas paušana. Atgādinājums par PSRS militāro spēku mazajās republikās bija svarīgs, lai novērstu sacelšanos. Kareivji attēloti viedi, laimīgi, pašpārliecināti uz visas plašās PSRS teritorijas fona. (1. pielikums, Nr. 10) Otrs virziens ir pretošanās kapitālismam – šajos plakātos joprojām pastāv binārie kontrasti, spēcīgā, apolloniskā, sarkanā dūre iznīcina ķēmīgo kapitālistu ļaunos plānus. (1. pielikums, Nr.11) Īpaša padomju ideloģijas daļa bija sievietes lomas stiprināšana sabiedrībā. To veicināja ar propagandas, arī politisko plakātu palīdzību. Izmantota dažāda simbolika, lai uzsvērtu visas sievietes lomas – māte (bērns, lakatiņš) , meita (tautas tērps), strādniece (uniforma), kolhozniece (darbarīki), zinātniece (grāmata). (1. pielikums, Nr. 12; 13) Padomju sieviete plakātos attēlota drosmīga, spēcīga, laimīga. Vērojama trijstūra kompozīcija, kā arī figūras attēlojums skatpunktā no lejas, kas attēlotajai personai piešķir varenības tēlu. Šie plakāti īpaši iedarbojas uz ikvienas sievietes pieredzi, jo satur spēcīgu sāpju punktu – laimīgus bērnus, nacionālos simbolus tautas tērpā, reizēm arī atvērtu muti kliedzienā, un pašu kārotāko – stāju, žestus, kas attēlo sievieti, kura ieguvusi atzinību un mīlestību. 1953. – 1964. 1953. gadā pēc Staļina nāves par PSRS vadoni kļuva Ņ. Hruščovs. Viņš ieviesa vairākas reformas un jauninājumus padomju sistēmā. Hruščova laiku dēvē arī par “atkusni”. Veidojās tendence komunismu pielāgot katras mazās nācijas situācijai, vismaz ārēji.23 Arī mākslinieki varēja izpaust savu vīziju nedaudz brīvāk, izmantojot vairāk tautisku elementu. Tajā laikā par laikmetīgās kultūras izpausmes vietu kļuva Rīgas lietišķās mākslas vidusskola, kad to sāka vadīt Imants Žūriņš. Kā nozīmīgākie plakātisti minami G.Kirke, M. Osis. Politiskajos plakātos šajā laikā krasi mainās izteiksmes forma. Figūras kļūst lakoniskākas, izteiksmīgāki kļūst vienkāršākie elementi – līnija un krāsu laukumi. Figūras tiek stilizētas, tās iegūst izteiktu, reizēm arī melnu kontūru. Tātad parādījušās vieglas abstrakcionisma iezīmes. (1. pielikums, Nr. 14-16) Silts kolorīts. Nozīmīgākais simbols – miera balodis. Komunisms ir uzvarējis un pastāv kā ietekmīgs kapitālisma pretspēks. Cilvēki ir attēloti laimīgi, robusti un pašpārliecināti. Jaunievedums ir spēles ar teksta formu un izkārtojumu. Katrs mākslinieks veido savu burtu dizainu, un tie tiek dažādi izvietoti plakātlapā. Nozīmīgākās pārmaiņas vērojamas militāro plakātu naratīvā. Armija vairs nekalpo kara mērķiem, tā arī vairs

neuztur iekšējo drošību, tagad militārais spēks nodrošina PSRS pilsoņu drošību atomkara draudu apstākļos. Arī militārie plakāti tādēļ ietver miera baloža simbolu. (1. pielikums, Nr.18) Otrs nozīmīgākais globālais notikums ir mazo Āfrikas tautu cīņas par neatkarību. (1. pielikums, Nr.17) Viņu apspiesto tēls simpatizē komunistiskajai ideoloģijai, tādēļ politiskajos plakātos parādās arī afrikāņu figūras un tautu sadraudzības tēma, ar visur klātesošo miera baloža tēlu. Tautsaimniecības tēmai veltītie plakāti ietver daudz vairāk skaitliskās, faktiskās informācijas, nevis saukļus, kas veido profesionalitātes un konkrētības izteiksmi. Tiek izmantots sacensības tēls – PSRS konkurē ar citām valstīm – Somiju, piemēram. 1964. – 1991. Pēc Hruščova valsts līderi vairs nebija titāniski ģeniālas personības un neiemantoja vēsturisku vadoņu tēlu. Komunisma ideoloģijas paušana vairs nebija aktualitāte, tāpat arī rūpniecībā un lauksaimniecībā PSRS Brežņeva vadības laikā valdīja pagrimums. Valsts prioritātes bija teritorijas aizsardzība un kosmosa izpēte – ārpolitika, nevis iekšpolitika. Tas vairoja nacionālisma pieaugumu mazākumtautībās, arī latviešos. Politiskais plakāts zaudē savu sākotnējo prioritāro lomu. Šajā laikā politiskais plakāts ir zaudējis gan savu pozīciju, gan formas līdzību. Tas pat izronizē par vēsturiskajiem notikumiem. Katrs mākslinieks izmanto savus individuālos izteiksmes līdzekļus. Spilgs, izteiksmīgs kolorīts, izteikts formāls lakonisms gan teksta, gan tēlu, gan figūru ziņā. Spigtie kontrasti piesaista skatītāja uzmanību, oriģinālā vizuālā valoda un kompozīcija to notur un lakoniskie tēli iespiežas skatītāja atmiņā, ļaujot viņam pašam tos brīvi interpretēt. (1. pielikums, Nr. 19-22) Militārajā plakātā joprojām ir aktuāla afrikāņu revolūciju tēli un bailes no kodolkara. Īpaši militāro plakāru kolorītā vērojami izteikti kontrasti, aktuāla melnā krāsa. Kompozīcijā tiek izmantoti zelta griezuma parametri un citas optiskas likumības. (1. pielikums, Nr. 23;24)

Politiskais plakāts Lietuvas PSR Politiskā attīstība Lietuvas republikā bija līdzīga Latvijas situācijai, tā kā visām Padomju savienības republikām bija jādarbojas kopīga plāna ietvaros. Arī Lietuvas PSR mākslnieki darbojās mākslinieku savienības ietvaros, piepildīja sociālistiskā reālisma kanonus. Plakātu attīstība Lietuvas PSR ir tikai nedaudz straujāka, tā kā lietuviešu mākslinieki ģeogrāfiski bija ciešāk saistīti ar rietumu mākslas tendenču izplatību poļu plakāta skolā. Jāatzīmē, ka Lietuvas PSR visā padomju laikā ļoti nozīmīga, lai arī neoficiāla kultūras daļa bija reliģija. Tas viss mazliet straujāk veicināja lietuviešu modernā plakāta attīstību. Par tā pionieriem uzskatāmi J. Galkus un V. Kaušinis. Centrālais

plakātu izdevējs bija izdevniecība “Mintis”.23 1946. – 1952. Sociālistiskā reālisma vizuālā valoda Lietuvas PSR plakātos ir gluži tāda pati kā Latvijas PSR. Kompozīcija gan ir mazliet dinamiskāka, kolorīts – raibāks. (1. pielikums, Nr. 25-28) Politisko vadoņu tēli nošķirti no tautas ainām, to attēlojums ir oficiālāks. Kompozicionāli atgādina ģerboni (1. pielikums, Nr.30). Lietuviešu politiskajā plakātā virtuozāk izmantotas teksta organizācija un burtu dizains. (1. pielikums, Nr.29) Sievietes tēls ir sievišķīgāks, tajā nav tik daudz maskulīnu iezīmju. Bieži izmantots arī pavasara ziedu tēls. Valsts varenības un stabilitātes tēls tiek atainots, izmantojot monumentālas arhitektūras atveidu – Kremli u.c. Daudz vairāk izmantota sarkanā karoga simbolika – gan kā dinamiski krāsu laukumi, gan kā fona “drapērijas”, karogi arī veido ornamentālu ritmu, iespaidīgu ietvaru komunistiskajai simbolikai. Nozīmīgs ir arī grāmatas simbols, kas attēlo PSRS konstitūciju. 1953. – 1964. Līdz 1956. gadam lietuviešu politiskais plakāts ieturēts atbilstoši sociālistiskā reālisma kanonam (1. pielikums, Nr.31-32), tomēr plakāti vairāk ataino ornamentālas kompozīcijas no komunisktiskās simbolikas elementiem, taču kopš 1957. gada jau vērojamas modernisma un abstrakcionisma tendences. (1. pielikums, Nr. 33-34) Šī laika lietuviešu padomju politiskos plakātus raksturo izteiksmīgu krāsu laukumu izmantojums, stilizētas figūras, kontrasti kolorītā, izteiksmīga kontūra. Tēli kļuvuši metaforiski – sarautas važas (1. pielikums, Nr.35), ķieģelis ēkas sienā kā balss vēlēšanās (1. pielikums, Nr.36). Plakātu mākslinieki arī spēlējas ar ornamentāliem ritmiem. 1964. – 1991. Šajā laikā lietuviešu plakātu mākslinieki vairāk pievēršas sociālajam virzienam, jo tajā var drošāk izteikt savu subjektīvo vīziju un brīvāk izmantot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Politiskie plakāti ir maz, bet tiem bieži piemīt augsta mākslinieciska vērtība – oriģināli risinājumi, metaforiski motīvi. (1. Pielikums, Nr. 37-39). Plakāta forma ir kļuvusi izteikti lakoniska, bet tas kā aforisms vēsta daudz vairāk, nekā izsaka tā kodolīgā vizuālā valoda.

Sociālais plakāts Latvijas PSR. 1940. – 1953. Šis laika posms ir viens no smagākajām latviešu tautai, un sociālistiskais režīms - pašā sākuma stadijā, vēlāk – 40. gadu beigās – pašā plaukumā. Un tas nozīmēja arī loti krasas un straujas pārmaiņas it visur, šajā gadījumā – plakātu mākslā. Par kompozīciju runājot, tā šajā desmitgadē bija ļoti vienkārša. Visbiežāk centriska, reākt - horizontāla.

Priekšplānā - visbiežāk cilvēks, fonā - vide , kurā cilvēks atrodas, piemēram , lauku cilvēkam un plakātiem par lauku dzīves uzlabošanu, rokās būs viena cūka un fonā daudz cūku, rokās viena piena kanna, fonā govis un daudz piena, savukārt galvenais ziņojums atrodas blakus vai arī zem galvenā plakāta tēla. (2. pielikums, Nr. 7, 10) Ļoti liela nozīme šajā laika posmā bija krāsu kolorītam. Izteikts kontrasts, citreiz - diezgan mierīgs pamattonis ar kontrastainiem akcentiem. Īpaša nozīme ir sarkanajai krāsai, kas ir arī PSRS karoga krāsa. Visbiežāk tiek izmantots spilgti sarkanais, retāk - tumši sarkans, bordo. Sarkanā krāsa piesaista uzmanību labāk nekā citas krāsas, rada cilvēkos trauksmes izjūtu, liek nezaudēt modrību, tādēļ tā tiek izmantota gandrīz visos plakātos, galvenokārt uzrakstiem, tomēr bieži vien arī kā pamattonis vai arī detaļās. Ļoti klasisks variants šī laika posma plakātiem ir apmēram šāds - galvenais tēls, attēlots vidēji košos vai neitrālos toņos, zem tās - sarkans uzraksts, ziņojums, un kāda sarkana detaļa, piemēram lakats, kaklauts galvenajam tēlam, vai arī karogs fonā. (2. pielikums, Nr. 9) Retāk sastopams būtu šāds gadījums, tomēr izteikti idealizēts piemērs ir ražas novākšanas plakāts, kur pamata attēls ir maigos, dzeltenīgos sēpijas toņos attēlota lauku aina ar jauniem cilvēkiem, kuriem ir spilgti sarkani kaklauti, fonā plīvo neliels, bet joprojām spilgti sarkans karogs, un zem paša attēla - spilgti sarkans aicinājums ražu novākt laikā. (2. pielikums, Nr. 8) Diezgan liela krāsu nozīme ir arī labā - sliktā, labvēlīgā - kaitīgā attēlojumā plakātos. Labajiem tēliem izmantotas maigākas, gaišākas krāsas, savukārt sliktajiem - agresīvākas, tumšākas. (2. pielikums, Nr. 3) Liela nozīme plakātos ir arī izmantotajiem tēliem un simbolikai. Viens no populārākajiem simboliskajiem tēliem ir bērni. Bērni tika attēloti gan plakātos par apdrošināšanu, kā valsts nākotnes simbols, un viss, kas ir nozīmīgs vecākiem, ir jo nozīmīgāks bērniem. Un bērniem ir jābūt nodrošinātiem un pasargātiem - jo tieši bērniem ir visvieglāk ieaudzināt padomju laiku ideoloģiju, mācību un ticību valstij un iekārtai. Vecākos ir jārada sajūta, ka valsts par bērniem rūpējas. Protams, bērns ir izmantots arī plakātos par sievietes lomu sabiedrībā, jo sievietes loma ir arī mātes loma, ar ko, protams, padomju sievietei jālepojas. Kā arī ļoti daudz plakātu par drošību un veselību, kas aicina saudzēt un pasargāt bērnus. (2. pielikums, Nr. 3, 5, 6) Ļoti svarīgs, ja ne pats svarīgākais tēls šajos plakātos ir arī padomju laiku cilvēks - kolhoznieks, sportists vai vienkārši darba cilvēks - laimīgs un smaidošs. (1. pielikums, nr. 8,10) 1953. – 1970. Šis laika periods, kurš tika dēvēts arī par Hruščova atkusni, nozīmēja pārmaiņas sabiedrības dzīvē, valsts

varas dzelžainais tvēriens kļuvis mazliet vaļīgāks gan pret valsts iedzīvotājiem, gan pret mākslas izpausmēm. Māksla vairs nenozīmēja tikai sociālistisko reālismu tā klasiskajā izpratnē, lai gan tas vēl joprojām bija vienīgais atļautais, tajā ienāca arī nelielas, taču jūtamas un nozīmīgas vēsmas no Rietumiem. Plakāti vairs nebija tik idealizēti un reālistiski, vairāk stilizēti un grafiskāki, radošāki. Tās pašas idejas un principi, kas visu iepriekš, tomēr citi izteiksmes līdzekļi, citas krāsas, cits efekts, Kompozīcijas forma arī vairs nav tik stingri noteikta un vienveidīga, vairs nevar uzrakstīt formulu pēc kuras tiek veidots viens, tipisks plakāts. Stilā jūtamas gan karikatūras iezīmes, izmantota arī kolāža. (2. pielikums, Nr. 13, 14) Daudz grūtāk noteikt arī kopīgās desmitgades iezīmes arī krāsu kolorītā Sarkanā krāsa vairs nebūt nav noteicošā, tagad krāsu izvēli daudz lielākā mērā nosaka mākslinieks pats, protams netiek izmantots nekas pārāk ekstravagants, jo visam vēl joprojām ir stingras robežas, tomēr ja iepriekšējā laika posmā režīms un ideoloģija tika izpausta visos iespējamos veidos, to skaitā arī krāsu, gaismām un kontrastiem, tad tagad mākslinieks var jau salīdzinoši brīvi ar to variēt, tādēļ plakāti kļūst vizuāli daudz baudāmāki. Saglabājies ir kontrasta princips, saistot tēlus ar to krāsām, labie tēli – gaiši, negatīvie – tumši. Tēmu izvēlē ir mazinājusies tautsaimniecības plakātu nozīme, tomēr tā vēl joprojām ir saglabājusies, tikai mainījies plakātu izskats un teksti. Smaidošas govis un cūkas laimīgu kolhoza puišu un meiteņu vietā. Sārtvaidzes kolhoznieces ir gandrīz izzudušas no šādiem plakātiem. (2. pielikums, Nr. 11) Aktualitāti zaudējusi ir arī iepriekšējā laika periodā populārā ideālās Padomju sievietes tēma, tā vietā ir tikai Starptautiskās sieviešu solidaritātes dienas – 8. marta plakāti, taču pati sieviete ir kļuvusi sievišķīgāka un elegantāka. Par nozīmīgāku šajā laika posmā ir kļuvusi dabas aizsardzības un tīrības tēma. Vēl joprojām svarīga ir veselības tēma, tomēr plakātus, kuri aicina izvairīties no slimībām, aizvietojuši plakāti pret alkoholismu. Plakātos izmantotie teksti kļuvuši interesantāki, dažādāki, asprātīgāki. Dažādi pantiņi, vārdu spēles un oriģinālāki teksti. (2. pielikums, Nr 14) Mainījies arī teksta izvietojums – teksta atrašanās vieta var būt jebkur, tas ir atkarīgs no plakāta vēstījuma, tā var būt gan komisku stilistika, vai arī vienkārši oriģināli, mākslinieciski pasniegts teksts. 1970. – 1991. Septiņdesmitie gadi – latviešu plakātmākslas popularitātes uzplaukums. Latviešu mākslā vēl jo vairāk ienāk Rietumvalstu mākslas tendences. Kompozīcija ļoti dažāda, viss atkarīgs no mākslinieka

rokraksta un vēlmēm, līdzīgi ir arī ar darba stilistiku un kolorītu. Tomēr lielākā daļa plakātu ir izteikti grafiski, vienkāršoti, raksturīgs kontrasts un akcents, bieži vien izmantotas tikai divas vai trīs savā starpā kontrastējošas krāsas. (2. pielikums, Nr. 17, 19, 23) 80. gados plakātā ienāk arī fotogrāfija , kā arī glezniecisks stils. (2. pielikums, Nr. 18, 20.) Tēmu ziņā pavisam ir izzuduši lauksaimniecības un rūpniecības attīstības veicinošie plakāti. Tā vietā ir, līdzīgi kā jau 60. gados, plakāti par drošību uz ceļa un ugunsdrošību, tikai izmantotās metodes kļūst oriģinālākas, asprātīgākas ar zināmu ironijas devu . Nozīmīga ir arī vienmēr aktuālā tēma – alkohols un tā pārmērīga lietošana, gan no ceļu drošības viedokļa , kā arī no sociālā viedokļa – alkohols, kā ģimenes dzīvi degradējošs faktors. (2. pielikums Nr 23.). Runājot par plakātu tekstiem, šajā laika periodā, tajos ir ielikta vēl lielāka izdomas un asprātības deva, piemēram, latviešu mākslinieka Ivara Mailīša plakāts pret alkohola lietošanu, ar ziņojumu – „Kausā noslīkst vairāk ļaužu nekā jūrā” vai arī pārnestās nozīmes un sarkasma izmantošana Jura Putrāma plakātā „Budēļi”, kurš vēstī: „Pilsoņi! Esiet nepieklājīgi un neiecietīgi viens pret otru. Man par jums prieks”. Tika izmantoti arī dažādi paņēmieni, lai izteiktu nacionālo piederību, kā piemēram izmantota tautasdziesmu stilistika un ritms „Darbiņš man prieku deva, / Pilnu klēti labībiņas”. Šādu principu piekopa latviešu māksliniece Rasma Zaķe. Kā arī bieži vien tika izveidoti plakāti, kur viss ziņojums ir pavēstīts ar attēliem, neizmantojot tekstu.

Sociālais plakāts Lietuvas PSR 1940. – 1953. Kā jau iepriekš tika noskaidrots, situācija Lietuvas PSR šajā laikā ir ļoti līdzīga ar šā laika situāciju Latvijas PSR visās nozarēs, ieskaitot mākslu. Tieši tāpat, vienīgais atzītais mākslas virziens ir sociālistiskais reālisms. Izmantoti līdzīgi tēli, līdzīga simbolika un padomju ideoloģija izteikta un demonstrēta visos iespējamos veidos, taču Lietuvas PSR atradās tuvāk Polijai un Rietumeiropai, tādēļ plakātmākslā Rietumu tendences ienāca mazliet agrāk. Kompozīcija veidota pēc līdzīga principa, kā latviešu plakātos – centriska vai horizontāla, ar galveno tēlu priekšplānā un attiecīgo vidi (2. pielikums, Nr.25) plakāta apakšā vai kādā no lapas stūriem. Arī kolorīts līdzīgs kā latviešu plakātos – košs, kontrastains, ar uzsvaru uz sarkano krāsu. Sarkanie uzraksti, kas piesaistītu vērotāju uzmanību, un atgādinātu, kur īsti viņi dzīvo, tomēr tik izteiktu piemēru ar sarkaniem karogiem un meitenēm un puišiem sarkanos kaklautos, kā latviešu plakātos nav. Aktuālākās tēmas šajos plakātos bija tautsaimniecības plakāti, ar aicinājumiem strādāt laukos, uzlabot kolhozu dzīvi un visādi citādi darboties. Galvenie tēli šajos plakātos ir neiztrūkstošie strādīgie tautieši – padomju puiši un mei-

tenes, vīri un sievas. Daudz vairāk nekā latviešu plakātos, ir pievērsta uzmanība ugunsdrošībai un drošībai uz ceļiem. Ja latviešu plakātos tas tika uzsvērts tikai 70. - 80. gados, tad šeit ugunsdrošības plakāti ir vieni no senākajiem – jau ap 1945., 1946. gadu ar aicinājumiem neatstāt bērnus vienus pašus pie degošas krāsns, vai neatstāt ieslēgtu gludekli uz degošām virsmām. (2. pielikums, Nr. 24) 1953. – 1970. Arī šis laika posms – tā dēvētie Hruščova laiki – lietuviešu mākslā nesis līdzīgas pārmaiņas kā latviešu mākslā. Plakāti vairs nav tik standartizēti, vienveidīgi, lai gan saglabājusies ir tā pati doma un ideja, kas iepriekš, pieļautas daudz brīvākas variācijas par formu un izpausmes veidiem. Kompozīcija nav vairs tik noteikta, kā iepriekš, ir redzama dažāda, mākslinieka individuāla pieeja plakātam, līdz ar to ievērojami augusi plakātu mākslinieciskā vērtība. Plakāti kļuvuši mākslinieciski izteiksmīgāki, krāsu kolorīts – dažādāks. Vairs netiek tik daudz izmantoti oranžie, sārtie un dzeltenīgie toņi, vairāk dažādu spilgtu akcentu, kas nebija tikai sarkani, bet gan zili, zaļi. Parādās dažādu mākslas virzienu iezīmes, darbi kļūst grafiskāki, vairāk atgādina stilizētas gleznas, kolāžas, komiksus vai animācijas filmu tēlus. (2. pielikums, Nr. 34, 35, 37) Nedaudz mainījusies ir arī tematika. Mazāk svarīgi ir kļuvuši tautsaimniecības plakāti ar aicinājumiem vairāk strādāt, aktīvi darboties, kuros būtu attēloti laimīgie lauku cilvēki un naivā padomju ideoloģija, taču vēl joprojām tie ir saglabājušies, tikai mainījusies darba stilistika un konkrētā tēma, piemēram aicinājumi audzēt vairāk putnus, lai būtu vairāk olu u.tml. Ļoti aktuāla vēl joprojām ir ugunsdrošības tēma, kas tiek parādīta visdažādākajās variācijās, kā arī veselība, izglītība, drošība uz ceļiem, kā arī dažādi cita veida padomi. Ļoti bieži plakātos ir dažādi padomi vecākiem, kā rūpēties par bērniem, piemēram aicinājumi vecākiem bērnus rūdīt, vakcinēt pret slimībām. Interesanti ir arī uz bērniem attiecinātie plakāti, piemēram – plakāts ar uzrakstu „Palīdzi māmiņai!” vai arī aicinājums laicīgi doties gulēt. (2. pielikums, Nr. 32, 38) Ļoti interesanti plakāti ir arī par veselības tematiku, kā piemēram pret konkrētām slimībām – gripu, tahomu, kur vizuāli ļoti izteiksmīgi parādīta gan pati slimība – bez pārliekiem izskaistinājumiem, gan padomi, kā no tām izvairīties. (2. pielikums, Nr. 34, 37) 1970. – 1991. Un, kā jau līdzīgi tas ir iepriekšējos laika posmos, arī šeit nekur neizpaliek līdzība ar latviešu plakātu mākslas attīstību. Galvenā līdzība ir tā, ka gandrīz nekas nav saglabājies no sociālistiskā reālisma virziena plakātu

mākslā, un daudz vairāk jūtamas Rietumu tendences, taču lietuviešu plakātu māksla, salīdzinot to ar latviešu mākslu, šajā laikā, nedz arī citā, nepiedzīvoja tādu uzplaukumu, kādu piedzīvoja latviešu māksla. Lietuviešu plakāti nav tik mākslinieciski augstvērtīgi un ar tik oriģinālu, asprātīgu, ironisku vēstījuma veidu. Kompozīcijā, protams, nav nekādu pārspīlētu atkāpju no normas, tajā pašā laikā – nav viena noteikta kanona, noteiktas mērauklas, pēc kuras plakāta dizains ir veidots un mākslinieka brīva izpausme tiek atbalstīta vai vismaz pieņemta. Krāsas šajos plakātos ir daudz kontrastainākas - attēla veidošanā izmantoti savstarpēji kontrastējoši krāsu laukumi, neaizraujoties ar detaļām. Populāri ir arī melnbalti plakāti ar krāsainiem akcentiem uz būtiskāko. (2. pielikums, Nr. 42) Tēmu ziņā, ir saglabājusies arī lauksaimniecības tēma. Tomēr par lauksaimniecību daudz aktuālākas ir pavisam citas tēmas – galvenokārt drošība uz ceļiem un ugunsdrošība. (2. pielikums, Nr. 41, 42)

Secinājumi 1. Politiskā situācija Latvijas PSR un Lietuvas PSR būtiski neatšķīrās, tādēļ vērojamas arī līdzības abu nāciju padomju politiskajos plakātos. Lietuvas PSR māksliniekiem bija ciešāki kontakti ar progresīvo poļu plakāta skolu, tādēļ lietuviešu plakāta dizainā jaunas tendences ienāca mazliet agrāk. 2. Līdzības: • Staļina valdīšanas laikā valda stings sociālistiskā reālisma kanons; • 60. gados politisko plakātu vizuālā valoda kļūst lakoniskāka, robustāka, vērojamas stilizācijas; • 80. gados politiskais plakāts ir zaudējis savu sākotnējo nozīmi, katrs mākslinieks izpauž savu individuālo stilu, kas ietver ironiju un metaforas. 4. Plakāts kā masu medija forma lieliski ilustrē visu padomju politisko attīstību – no utopiska, ilu zora reālisma un spēka demonstrācijas līdz nacionālam nošķīrumam, sadrumstalotībai un ārišķībai. Jāatzīst, ka jau sākotnēji, un jo īpaši tad, padomju politiskais plakāts ne vienmēr spēja pildīt savus uzdevumus kā masu medijs, jo tā veidotāji nav saskaņojuši sociālo kontekstu ar plakātu attēloto vēstījumu. Bija vērojams pārāk krass divu pretēju realitāšu – vizuālās, utopiskās un reālās – kontrasts. 5. Viena no svarīgākajā Latvijas un Lietuvas PSR sociālo plakātu iezīmēm 40-tajos gados un 50to gadu sākumā ir tā, ka tajos attēlotais bija ļoti tālu no realitātes, tādēļ, lai negūtu maldīgu priekšstatu par tā laika dzīvi šajās valstīs, ir ļoti svarīgi zināt arī patieso vēsturi. 6. Lai gan Lietuvas PSR plakātu mākslas attīstība

aizsākās nedaudz agrāk, Latvijas PSR tā notika daudz straujāk. 7. Plakāta nozīme padomju laikos bija pārsteidzoši liela, plakāts bija viens no tā laika svarīgākajiem medijiem, kurš savu agrāko popularitāti un nozīmi visticamāk nesasniegs nekad.

Avoti 1. Lietuvas digitālo plakātu datu bāze. [ tiešsaiste ]. [ Viļņa : Viļņas Universitāte ] , [skatīts: 2010. gada 16. dec. ] pieejams: eplakatas/metai/iki-1940-metu 2. Lietuvas Nacionālās bibliotēkas plakātu datu bāze. [ tiešsaiste ]. [ Viļņa : Lietuvas Nacionālā Mar tina Mažvida bibliotēka ] , [ skatīts : 2010. gada 16. dec. ] pieejams: agitacinis.htm 3. Lanerī-Dažāna, N. Glezniecības enciklopēdija. Rīga : Jumava, 2006. 272lpp. 4. Plakāts Latvijā. [ tiešsaiste ] . [ Rīga : LNB ] , [skatīts: 2010. Gada 16. Dec. ] pieejams : http://old.


Literatūra Art of the Baltics : the Struggle for Freedom of

Artistic Expression under the Soviets, 1945-1991. Ed. Rosenfeld, A., Dodge, N.T. London : Rutgers Univeristy Press, 2002. 450lpp. [23] 2. Bergrstrems, B. Vizuālā komunikācija. Rīga : J āņa Rozes apgāds, 2009. 240lpp. [2; 3; 12] 3. Iconography of Power in Soviet Russia. Bonnell, V.E. [17] 4. Kornvels, R.D. Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. Rīga : Zvaigzne ABC, 1993. 651 lpp. [18] 5. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Mičāne, I. Rīga : Jumava, 2005. 487 lpp. [23] 6. Lielā simbolu enciklopēdija. Saleniece, R. Rīga : Jumava, 2002. 647 lpp. [21] 7. Plakāts Latvijā. [ tiešsaiste ] . [ Rīga : LNB ] , [skatīts: 2010. Gada 16. Dec. ] pieejams : http://old. htm [19] 8. Plakāts Latvijā. Umblija, R. Rīga : Fronda, 2008, 223 lpp. [1; 4; 7; 8; 9; 10; 11; 15; 16; 20] 9. Plakāts. Goris, A. Rīga : Liesma, 1979. 138lpp. [14; 22] 10. Padomjzemes mitoloģija, Rīga : Neputns, 2008 [24] 11. Latvijas vēsture: 20. gadsimts, Bleiere, I. Butulis, I. Feldmanis, A. Stranga, A. Zunda, Rīga : Jumava, 2005 [25]

1.Pielikums Politiskie plakāti Latvijas PSR

1. Mākslinieks Vilhelms Griķis. Litogrāfija ; 103 x73 cm. Rīga: VAPP, 1941.

2. Mākslinieks Oskars Norītis. Litogrāfija ; 101,5 x 69 cm. Rīga: VAPP, 1941.

3.Mākslinieks Arveds Segliņš. Litogrāfija ; 101,5 x 71,5 cm. Rīga : VAPP, 1945.

4. Mākslinieks Mihails Karpenko. Litogrāfija ; 73 x 48,5 cm. Rīga : VAPP, 1945.

5.Mākslinieks Boriss Jefmovs. Litogrāfija ; 91 x 62,5 cm. Rīga : Valsts litogrāfija, 1940.

9.Mākslinieks Boriss Rešetņikovs. Litogrāfija ; 53,5 x 75 cm. Rīga : LVI, 1952

6.Mākslinieks Mihails Karpenko. Litogrāfija; 68x 49 cm. Rīga : VAPP, 1945.

7.Mākslinieks Mihails Karpenko. Litogrāfija ; 47,5 x 32,8 cm. Rīga : VAPP, 1945.

10. Mākslinieks Vladimirs Ivanovs. Litogrāfija ; 58 x 84,5 cm. [Rīga] : Латосиздат, 1951 11. Mākslinieks Ļevs Samoilovs. Litogrāfija ; 84 x 58 cm. Rīga : LVI, 1952.

13.Mākslinieks Arvīds Jēgers. Litogrāfija ; 854, x 58,5 cm. Rīga : LVI, 1950.

8.Mākslinieks Arveds Segliņš. Litogrāfija; 97x 65 cm. Рига : Латгосиздат, [194-].

14.Mākslinieks Pēteris Teodors Ozoliņš. Ofsets ; 73,3 x 47,5 cm. Rīga : LVI, 1957.

15.Mākslinieks Mihails Karpenko. Ofsets ; 89 x 58 cm. Rīga : LVI, 1962.

12. Māksliniece Vera Krēgere. Dobspiedums; 52,2 x 38,7 cm. Rīga : Paraugtipogrāfija, 1948

16.Mākslinieks Maigonis Osis. Ofsets ; 88,6 x 57,5 cm. Rīga : LVI, 1964.

17.Māksliniece Mirdza Golde-Jablovska. Ofsets; 77 x 55 cm. Rīga : LVI, 1962.

18.Mākslinieks Hugo Jakobi. Ofsets ; 90,5 x 58 cm. Rīga : LVI, 1962.

19.Mākslinieks Jānis Reinbergs. Dobspiedums ; 87 x 57 cm. Rīga : Liesma, 1971.

21.Mākslinieks Vadims Ivanovs. Ofsets ; 87,5 x 57,5. Rīga : Liesma, 1976.

22.Mākslinieks Arnolds Krēsliņš. Ofsets ; 86,7 x 57,5 cm. Rīga : Liesma, 1980.

23.Mākslinieks Arnis Pumpurs. Ofsets ; 88,6 x 58,2 cm. Rīga : Liesma, 1977.

Politiskie plakāti Lietuvas PSR

28. 25.



20.Mākslinieks Jānis Reinbergs. Ofsets ; 87 x 57 cm. Rīga : Liesma, 1974.

24.Mākslinieks Vadims Ivanovs. Ofsets ; 88,5 x 58 cm. Rīga : Avots, 1982.












2.Pielikums Sociālie plakāti Latvijas PSR

1. 1940.

2. 1943.

3. 1944.

4. 1945.

8. 1949.

5. 1945.

6. 1948.

7. 1949.

10. 1952.

9. 1950.

12. 1961.

11. 1960.

13. 1963.

14. 1963.

15. 1964.

16. 1966.

17. 1978.

18. 1979.

21. 1982.

22. 1982.

19. 1980.

23. 1985.

20. 1981.

Sociālie plakāti Lietuvas PSR

26. 1952.

24. 1946.

25. 1951.

27. 1952.

28. 1953. 29. 1955.

32. 1958.

33. 1959.

30. 1955.

34. 1962.

31. 1957.

35. 1964.

37. 1970.

36. 1966.

40. 1973.

38. 1972.

41. 1973.

42. 1974.

39. 1972.

Lithuanian and Latvian National Costumes Laura Stanyte Faculty of Humanities, Siauliai University

Summary Lithuanian and Latvian history intertwined for more than a thousand years. Gradually from the 13th c. at the time of Lithuania’s establishment and penetration of Livonian Brothers of the Sword into Baltic states interests of tribes separated. Separate branches began to form but remained related to each other. Formed state of Lithuania and Livonia fought against each other for many centuries. But as the time ran change of administrative divisions, territorial changes, political situation (formation of Polish – Lithuanian Commonwealth in 1569) and partition (1795), Livonian war, etc. brought many different milestones into cultural life. 19th-20th century’s Lithuanian and Latvian national costumes had a lot of similarities but even more differences. Two neighbouring countries like sisters who lived next to each other such a long time with unchanged wall area, should be aware of each others culture. In this case - folk costumes. So this paper will present Lithuanian and Latvian national costumes by region. It would be Latvia (Latgale, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Aukzeme) and Lithuania (Aukštaitija, Žemaitija, Klaipėda region, Suvalkija, Dzūkija). I will show colours, patterns and images with plenty of examples. I will also separate men’s costumes from women’s costumes.

Tautiniai drabužiai lietuvių ir latvių kultūroje XIX–XX a. Lietuvos ir Latvijos istorija susipynusi jau daugiau kaip tūkstantį metų. XIX–XX a. lietuvių ir latvių nacionaliniai kostiumai turėjo daug panašumų, bet nemažai ir skirtumų. Dvi kaimyninės šalys, gyvenančios viena šalia kitos tokį ilgą laikotarpį, turėtų gerai žinoti viena kitos kultūrą, papročius, tradicijas. Pranešimo tikslas – supažindinti su latvių ir lietuvių tautiniais kostiumais. Tautiniai kostiumai lietuvių kultūroje. Lietuvoje tradiciniais drabužiais valstiečiai vilkėjo maždaug iki XIX a. aštuntojo dešimtmečio. Vėliau šventadieniais pasipuošti jie vis dažniau siūdindavosi pavienius drabužius, o kartais ir visą kostiumą. XX a. pradžioje artimesni miesto madai kostiumai dar buvo dėvimi Dzūkijoje ir Klaipėdos krašte. Kituose regionuose tradiciniu liaudies kostiumu vilkėjo tik vienas kitas senukas ar šiaip keistuolis, o dauguma dėvėdavo tik atskiras jo dalis, pavyzdžiui, dideles vilnones skaras, pirštines, krikšto juostas. Iki pat XX a. pradžios tradiciniai liaudies drabužiai dažniausiai buvo siuvami iš specialių naminių lininių ar vilnonių audinių. Šventadienės prijuostės, marškiniai, drobulės, nuometai ir skaros buvo audžiami iš ypač plonai suverptų siūlų. Ploniausi lininiai kaimo audiniai būdavo beveik permatomi. Šventiniams drabužiams skirta drobė visada buvo balinama. Sudėtingesnius audimo būdus į kaimą „atnešdavo“ keliaujantys amatininkai audėjai, vadinti atkočiais. Lietuvoje augintų avių vilna buvo šiurkštoka, todėl vilnoniai audiniai buvo standūs, o storesnieji sunkūs. Moterų ir vyrų sermėgos būdavo siuvamos iš velto milo, dažniausiai nedažyto, pilko arba kitokio natūralios vilnos atspalvio. Naminė vilna, skirta moterų sijonų, liemenių, juostų audiniams, būdavo dažoma ryškiomis kontrastingomis spalvomis: raudona, mėlyna, žalia, juoda, ruda, geltona. Iki XIX a. septintojo dešimtmečio naudoti naminės gamybos augaliniai ir mineraliniai dažikliai, vėliau juos pakeitė prekeivių parduodami sintetiniai dažai. Seni tradiciniai spalvų deriniai praturtėjo violetiniais, tamsiai raudonais, rožiniais atspalviais. XIX a., be grynų vilnos ir lino, drabužiams austa daug mišraus pluošto, ypač pusvilnonių audinių. Jie būdavo lygūs, languoti, dryžuoti, kartais ir raštuoti spalvotos vilnos ornamentais, įvairiais būdais įaudžiamais į lininį, o vėliau – ir į medvilninį dugną. Lietuvoje tradiciniai drabužiai buvo puošiami įvairiausiais įaustais ornamentais. XIX a. antroje pusėje turtingesnės valstietės dėvėdavo kašmyro, šilko prijuostes. Šventadienį kostiumą visuose regionuose sudarė tos pačios pagrindinės dalys, skyrėsi tik drabužių kirpimas, spalvos, ornamentai, papildomos detalės, papuošalai.

Moterų kostiumai. Vasarinis lietuvės valstietės kostiumas XIX a. susidėjo iš marškinių, dviejų ar daugiau sijonų, prijuostės, liemenės ir apavo. Vėsesniu oru, o pagyvenusios moterys ir vasarą, vietoje liemenės arba ir ant jos vilkėjo trumpu arba pusilgiu švarkeliu. Marškiniai buvo siuvami iš naminės drobės. Atskirai būdavo audžiamas platesnis rietimas stuomeniui, siauresnis – rankovėms ir kitoms dalims su jau įaustais reikiamose vietose ornamentais. Moteriški marškiniai buvo siuvami ilgi, kartais priduriant sijono dengiamą apatinę dalį iš storesnės, prastesnės medžiagos. Labiausiai visuose regionuose paplitęs marškinių sukirpimo būdas buvo tunika su perpetėmis, sustiprinančiomis drabužio audinį ties pečiais. Rankoves dažniausiai siūdavo su rankogaliais. Ant ilgųjų marškinių kai kur, ypač vėsiu oru, būdavo vilkimi trumpi antrieji ar netgi tretieji marškiniai. Šventadieniai vilnoniai ir pusvilnoniai sijonai dažniausiai buvo ryškių spalvų, languoti arba dryžuoti. Jie buvo platūs, raukti apie liemenį. Lininiai sijonai laikyti prastesniais, netinkamais didelėms šventėms. Šventadieniais beveik visur Lietuvoje moterys segėdavo bent po du sijonus, kai kur daugiau – net iki penkių ar septynių. Viršutinis sijonas būdavo pats gražiausias, o apatinių kai kada labai puošnios išausdavo tik apačias. Prijuostes Lietuvoje ryšėjo visos moterys – nuo mažų mergaičių iki senučių. Tai buvo labai svarbi moters kostiumo dalis, susijusi su papročių ar padorumo reikalavimais. XIX a. šventadienio prijuostė būdavo gana plati, dažniausiai stačiakampė. Šimtmečio pradžioje visoje Lietuvoje vyravo baltos lininės prijuostės su įaustais raudonais ornamentais – kiekviename regione savitais. Liemenės taip pat laikytos privaloma kostiumo dalimi. Kaimo moters išeiginių drabužių komplekte būtent liemenė aiškiausiai rodė aukštesniųjų luomų ir miestiečių madų įtaką. Liemenės būdavo siuvamos iš brangių pramoninių arba kartais iš naminių pusvilnonių audinių. Ištekėjusios moterys privalėjo dengti galvas, todėl labai svarbi jų šventadienio kostiumo dalis buvo galvos apdangalai: nuometai, skarelės ir po jomis arba vietoj jų dėvimi įvairūs kykai. Merginos galėjo vaikščioti vienplaukės. Plaukus jos pynė į kasas, kurias nešiojo paleistas gulėti ant nugaros, o dar dažniau įvairiais būdais sudėtas pakaušyje arba aplink galvą – nelygu kokia buvo mada jų parapijoje. Per didžiausias iškilmes, o ypač vestuves, merginos puošdavosi vainikais arba karūnomis. Merginos galėjo ryšėti ir skarelėmis, tačiau užrištomis kitokiu būdu nei moterų. Mėgstamiausias šventadienio moterų apavas buvo odiniai bateliai, paprastai pasiūti vietinio batsiuvio. Batelius avėjo su kojinėmis, pačių megztomis lininėmis arba vilnonėmis. Moterišką kostiumą papildydavo juosta, karoliai, ant

pečių gobiamos skarelės ir didelės skaros, nosinės ir kiti smulkūs priedai, kuriuose atsispindėjo regionui būdingi bruožai. Šaltuoju metų laiku moterys vilkėjo ilgomis arba trumpomis sermėgomis, siūtomis iš naminio milo, siautėsi didelėmis, storomis vilnonėmis arba pusvilnonėmis skaromis. Turtingosios turėdavo avikailio kailinius, aptrauktus vilnoniu audiniu. Vyrų kostiumai. Išeiginis vasarinis vyro kostiumas XIX a. susidėjo iš baltų marškinių, ilgų siaurokų kelnių (trumpas siauras kelnes iki kelių valstiečiai kartais mūvėjo ir Klaipėdos krašte), sermėgos, batų, skrybėlės, juostos arba diržo, o kartais ir kaklaskarės, liemenės. Vyrų marškiniai būdavo sukerpami panašiai kaip moterų, bet dažniausiai visai nepuošiami austais arba siuvinėtais ornamentais, nes tai buvo menkai matomas drabužis. Kelnes siūdavo dažniausiai iš naminio vilnonio arba pusvilnonio audinio, neryškių tamsių arba natūralios vilnos spalvų, tačiau kai kuriose vietovėse nešiotos ir ryškiaspalvės. Sermėga vadintas drabužis, pasiūtas iš velto naminio milo, paprastai nesiekiantis kelių. Spalvinga vyriško kostiumo detalė buvo juosta, kuria vyrai daugiausia juosėjo rytinėje ir pietvakarių Lietuvoje. Vakarų Lietuvoje vyrai dažniausiai juosėsi odiniais diržais, kartais puoštais metalu arba aptrauktais siuvinėtu audiniu. Vyrai paprastai avėjo vietinių batsiuvių siūtus batus. Minkšti tokių batų aulai būdavo parišami odiniais raišteliais arba siauromis naminio audimo juostelėmis. Naginės, vyžos ar klumpės laikytos menkesniu apavu ir šventadieniais buvo avimos tik neturtingesniųjų. Labai svarbi vyriško išeiginio kostiumo dalis buvo skrybėlė. Skrybėles iš geriausių vilnų veldavo amatininkai skrybėlininkai. XIX a. pradžioje lietuvių valstiečiai stebindavo svetimšalius tuo, kad savo šventadienių skrybėlių beveik niekada nenusiimdavo – net tada, kai, aukštesniųjų luomų atstovo akimis, to reikalavo etiketas. Žiemą vyrai nešiojo kailines kepures ir vilkėjo ne tik milo sermėgomis, bet ir kailiniais. Aukštaitija. Aukštaitės vilkėjo ilgais tunikos su perpetėmis sukirpimo lininiais marškiniais, kurių puošniausia dalis buvo rankovės, puoštos įaustais raudonais geometriniais ornamentais. Ant marškinių moterys segėjo sijonus: puošniausias būdavo viršutinis, po juo vilkėta bent vienu, o kartais ir keliais prastesniais, spalvotais ir baltais. XIX a. viduryje labiausiai paplitę Aukštaitijoje buvo vilnoniai languoti sijonai, išausti drobiniu audimu, dauguma – savitų keturių spalvų deriniu. Pagrindinės sijonų didžiųjų langelių spalvos – raudona ir žalia – dar buvo dalijamos siaurais geltonais ir tamsiai violetinės arba geltonos ir juodos spalvos dryželiais.

Prijuostė Aukštaitijoje dėvėta balta su apačioje įaustu raudonu ruožu – geometrinio ornamento juosta arba tiesiog siaurų dryželių grupe. Kartais prijuostės apačia papildomai papuošta smulkiais austiniais kuteliais. Išeiginės liemenės dažniausiai būdavo siuvamos iš brangių pramoninių audinių (šilko, damasto, brokato, aksomo) ir tik retais atvejais – iš smulkiai raštuoto pusvilnonio naminio audinio. Mėgstamos spalvos – raudona, žalia, aukso geltonumo, sidabrinė. Moterys juosėjo rinktinėmis arba pintinėmis juostomis. Netekėjusios merginos Aukštaitijoje galvas dažniausiai puošė aukso spalvos galionais. Ištekėjusios moterys būtinai turėjo dengtis galvas. Iškilmingiausias aukštaitės galvos apdangalas buvo nuometas. Ištekėjusios aukštaitės dėvėdavo ir kykus. Dažniausiai kykai būdavo balti, siūti iš pintinių nėrinių, plono lininio arba medvilninio audinio. Vakarų aukštaitės puošėsi sidabro arba gintaro karoliais, o Rytuose labiau plito smulkūs koralų ir stiklo vėriniai. Sermėgos, pilkos arba rusvos, dažniausiai siūtos iš nedažyto milo. Rytų aukštaičiai dėvėjo skrybėles prigludusiais kraštais, vakarų aukštaičiai – skrybėles platesniais tiesiais kraštais. Šiaurės vakaruose buvo madingos skrybėlės platėjančiu viršumi. Geriausiu apavu laikyti auliniai batai. Žemaitija. Moterys Žemaitijoje vilkėjo ilgais tunikos su perpetėmis tipo marškiniais, sukirptais panašiai kaip aukštaičių, tačiau papuoštais kitaip. Žemaitės dažniausiai įausdavo raudono geometrinio ornamento juostas į siauras stačias marškinių apykakles, krūtinės užsegimo juostelę, rankogalius, rečiau – ir į rankovės apačią. Pats ornamentas paprastai būdavo labai smulkus, sukomponuotas iš mažų rombelių, vingelių, kryželių. Pietinėje Žemaitijoje marškinių rankovės kartais buvo siuvamos ir be rankogalių, tačiau tada jos būdavo siauros ties riešais, o pažastys paplatintos specialios formos įdurais – panašių rankovių būta kaimyniniame Klaipėdos krašte. Žemaitijoje labiausiai mėgti išilgai dryžuoti sijonai, austi netikro atlaso audimu. Sijono audinyje paprastai derintos bent penkios kontrastingos spalvos, kurių viena vyrauja. Šiaurės Žemaitijoje – raudona. Regione segėdavo kelis sijonus, kartais net penkis vienu metu. Antrojo sijono apatinė dalis taip pat būdavo labai puošni. Žemaičių prijuostės buvo dryžuotos. Kaip ir sijonai, jos dažnai buvo audžiamos nesimetriškai sukomponuoto raporto raštu iš lininių, o nuo XIX a. vidurio ir iš medvilninių verpalų. Žemaitės vilkėjo liemenes su aukščiau liemens arba visai po krūtine pridurtais raukčiais, o dar dažniau – klostytais arba gofruotais skverneliais. Žemaitija – vienintelis regionas Lietuvoje, kur moterų liemenės dažniau siūtos ne iš fabrikinių, bet iš pusvilnonių languotų arba skersai dryžuotų naminių audinių. Šventadieniais žemaitės avėjo odinius batus, neturtingesnės – nagines. Moterys puošėsi gintaro karoliais – dažniausiai nuo vienos iki trijų eilių –

be to, ant raudonų ir kitokių ryškių kaspinų. Ištekėjusios moterys ryšėjo kvadratines įstrižai sulenktas skareles. Žemaičių moterys iš kitų regionų išsiskyrė pomėgiu ryšėti vienu metu kelias skareles, derinti keletą užrišimo būdų ir skirtingus – naminius ir fabrikinius – audinius. Kykai, pasiūti iš naminio balto ir languoto audinio, o gražesnieji ir iš fabrikinio šilko ar plonos vilnos, dažniau dėvėti po skarelėmis. Žemaičiai vyrai XIX a. viduryje vilkėjo Vakarų Lietuvai būdingomis sermėgomis nuo liemens durtais skvernais, gausiai rauktais arba klostytais nugaroje. Pietuose vilkėtos dažniausiai šviesios nedažyto milo sermėgos. Vidurio Žemaitijoje ir šiaurėje šventadienių sermėgų audinys dažnai būdavo dažomas tamsiai žalia, mėlyna, o vėliau ir juoda spalva. XIX a. antroje pusėje sermėgas pamažu pakeitė surdutai. Žemaičių vyrų diržai apie XIX a. vidurį dar buvo puošiami metalo apkaustais. Geriausiu apavu laikyti auliniai batai. Klumpės ir naginės išeigai buvo avimos tik neturtingesniųjų. Skrybėlės dažniausiai nešiotos tamsios, tiesiais kraštais, cilindro formos, dažnai perjuostos ryškia juostele arba raudonlangiu raiščiu. Žemaitijoje ypač mėgta puoštis priekyje prisegtomis povo plunksnomis – kai kurie linkę puoštis vyrai jų segdavo net tris. Klaipėdos kraštas. Moterų kostiumas XIX a. buvo spalvingas, nestokojantis egzotiškų senovinių elementų, žadinusių ne vieno besidominčio etine kultūra svetimšalio vaizduotę. Moterys vilkėjo lininiais marškiniais ir sijonais. Marškiniai buvo gausiai suraukti apie kaklą, reglano kirpimo perpetėmis. Drabužiai buvo puošti ne tik įaustais, bet ir išsiuvinėtais ornamentais, matyt, lietuvininkų perimtais iš čia apsigyvenusių vokiečių kolonistų. Ragainės apylinkėse sijonai būdavo vilnoniai, languoti. Juose vyravo raudonų ir tamsiai mėlynų arba raudonų ir žalių spalvų deriniai. Prijuostės dėvėtos lininės. Baltame jų dugne derinant keletą audimo būdų – atlasinį, rinktinį, kaišytinį – būdavo įaudžiami raudoni raštai, sudaryti iš geometrinių ir augalinių elementų. Puošniai siuvinėti marškiniai buvo vilkimi su trumpomis liemenėmis, plačiai iškirptomis ne tik ties krūtine, bet ir nugaroje. Švarkeliai šiame regione buvo tamsiai mėlyno audinio. Šaltuoju metu moterys vilkėdavo nuo liemens kirptomis ir gausiai rauktomis sermėgomis ir kailinukais, aptrauktais tamsiai mėlyna medžiaga. Juosėjo plačiomis ir siauromis rinktinėmis juostomis, o prie juosmens prikabindavo delmoną – plokščią puošniai siuvinėtą krepšelį. Karolius nešiojo stiklinius arba gintarinius. Kasas sudėdavo apie galvą labai sudėtingais būdais. Nuotakos ant galvos dėvėdavo specialiai iš kaspinų ir visokių blizgučių padarytą karūnos pavidalo papuošalą – gužę. Vyrų šventadienio kostiumas skyrėsi tuo, kad čia

kartais mūvėtos trumpos kelnės. Skrybėles nešiojo platokais kraštais, papuoštais rinktinėmis juostelėmis. XIX a. pab. – XX a. pr. vietoj marškinių ir liemenės pradėta vilkėti švarkeliais, dažniausiai trumpais, glaudžiai aptempiančiais liemenį. Dzūkija. Dzūkijoje tunikos sukirpimo marškinių rankovėse būdavo įaudžiami raudoni raštai. Nuo XIX a. septintojo dešimtmečio dauguma marškinių jau siuvami trumpi, o atskiros jų dalys – apykaklės, rankogaliai, krūtinė, kartais ir perpetės – pradėtos siūti iš plonos fabrikinės medvilnės ir siuvinėtos baltuoju kiauraraščiu, vadinamuoju angliškuoju siuvinėjimo būdu. Šventadienio sijonai XIX a. antroje pusėje dažniausiai buvo vilnoniai arba pusvilnoniai, languoti dviem pagrindinėmis ir dviem papildomomis spalvomis. Vyraujančios spalvos – tamsiai raudona, mėlyna, tamsiai violetinė. Prijuostės austos baltos, dažniausiai iš damasto. Pastarosios puoštos plačiais apačioje prisiūtais nėriniais, pintais ant velenėlio, o XX a. pradžioje – ir nertais vąšeliu. Moters liemenės dažniausiai buvo siuvamos iš puošnių fabrikinių audinių (šilko, damasto) vienspalvės arba margos vilnos. Liemenės priekyje skverneliai nesueidavo: ten būdavo įsiuvamas arba apdaila išryškinamas keturkampis įduras, siekiantis tik iki liemens. Labiausiai buvo mėgstami koralų karoliai. Merginos puošė galvas gėlėmis, aukso spalvos galionais. Dzūkės labiausiai mėgo karolius, dažniausiai jie būdavo smulkūs daugiaeiliai. Išeigai virš kyko arba užrišto aplink galvą antkakčio paprastai būdavo gobiamasi balto lino drobulėmis. Šaltu oru buvo dėvimos didelės vilnonės skaros, kurių seniausios buvo pailgos formos, lenkiamos ir ant pečių siaučiamos išilgai. Dzūkų vyrų sermėgos siūtos iš pilko milo ir puoštos tamsiomis siūlėmis ir apvadais. Kelnės siūtos iš naminių tamsokų audinių, vienspalvių arba smulkiai languotų. Vyrai juosėsi plačiomis juostomis ir avėjo aulinius batus. Skrybėlės buvo veltinės. Vėliau nešiotos kepurės su snapeliu. Suvalkija. Suvalkijoje sijonai austi pusvilnoniai, platūs. Būdingiausi išilgai dryžuoti, vienos vyraujančios sodrios, paprastai tamsios spalvos. Mėgstama spalva – mėlyna. Mėgti griežti, simetriški, ritmiškai pasikartojantys ornamentai. Prijuostės buvo balto lininio audinio su išilgai įaustomis raudonų geometrinių ir augalinių ornamentų juostomis. Mėgstamiausiu visame regione prijuostės motyvu tapo kaišytas ornamentas, sukomponuotas iš keturių geometrizuotų lelijos žiedų. Liemenės siūtos iš brangių fabrikinių medžiagų – šilko, brokato, damasto, kašmyro, ir iš naminių skersai dryžuotų pusvilnonių audinių. Zanavykės nešiojo trumpas liemenes. Drabužiams sujuosti skirtos juostos taip pat buvo

labai puošnios. Į juostų galus įaudžiami ypač vešlūs ir spalvingi kutai buvo ne tik iš siūlų, bet ir iš siaurais rėželiais sukarpytų ryškiaspalvių audinių. Kapsės merginos galvas dažniausiai puošė plačiais aukso spalvos galionais. Ištekėjusios moterys dėvėjo įvairius kykus, pasiūtus iš baltų pintinių nėrinių, naminės drobės, šilko audinių. Drobulės austos labai plonos, dažnai ypač sudėtingais raštais. Vasarą suvalkiečiai vyrai vilkėdavo ne tik vilnonio milo sermėgomis, bet ir mėlynais dryžuotais lininiais trinyčiais. Juosėdavo odinius diržus ir plačias, puošnias juostas.

Tautiniai kostiumai latvių kultūroje Latvių tautiniai kostiumai panašūs į lietuvių, tačiau vis dėlto turi skirtumų. Latgala. Latgaliečių marškiniai puošti siuvinėtu ar austu raudonu raštu, sijonai languoti, šiaurėje balti. Skara kraštuose ornamentuota mėlynu ir žaliu raštu. Merginų galvas puošė raudonas karolių vainikas, moterys slėpė plaukus po nuometu. Aukšžemė. Aukšžemės moterų marškiniai puošti austiniu raštu. Skaros ornamente vyrauja žalia ir raudona spalvos. Sijonai dryžuoti arba languoti. Būdinga moterų drabužių detalė – prijuostė ir nuometas – rodo paralelę su aukštaičių, gyvenančių buvusioje Sėloje, drabužiais. Žiemgala. Žiemgalos moterų sijonai languoti arba dryžuoti, gėlėto rašto. Marškiniai puošti baltu peltakiuotu raštu. Skara marginta ne siuviniais, bet austa juostele. Skaros ilgis 200 cm, plotis 90 cm. Galvos apdangalas – šilko skarelė, kurią moterys rišdavosi kitaip nei merginos. Kuršas. Kuršo moterų marškiniai išsiuvinėti gausiau ir įvairiau nei kitur. Sijonai vienspalviai arba dryžuoti. Skiriasi ir skaros. Šiaurės Kurše skaros beveik kvadratinės, dvi priešingos jų kraštinės papuoštos plačiomis austinėmis juostomis. Pietų Kurše skaros pailgos, siuvinėtos raudonais, žaliais, geltonais ir mėlynais siūlais, vyraujanti ornamento spalva – ryškiai raudona. Galai puošti trumpais kutais. Skaros susegamos ne ties krūtine, bet ant peties, pietuose apie Rucavą – virš alkūnės. Moterys galvą rišdavo skarele ar dengdavo kepuraite, rucavietės – nuometu. Vidžemė. Vidžemės drabužių komplektui įtakos turėjo čia gyvenusių lyvių kultūra. Be to, Vidžemė ir Pietų Estija net keturis šimtmečius sudarė tą patį administracinį vienetą, todėl čia jaučiama ir estų kultūros įtaka. Vidžemės drabužių būdingiausi bruožai yra šie: tunikos formos marškiniai, puošti santūriu baltu raštu, rytinėje dalyje – spalvotu siuvinėjimu. Sijonai dryžuoti arba languoti, skaros baltos, dažnai su turtingu ornamentu galuose ir mažesniu kraštuose. Beje, didžiulė vilnonė skara yra viena būdingiausių latvės drabužių detalių. Ornamente vyrauja geltona, žalia, raudona ir mėlyna spalvos, pasitaiko ir ruda. Merginos nešiodavo stiklo karoliukais puoštą raudo-

no audinio vainiką, o Šiaurėje ir Vakaruose – raudona vilnone juostele. Moterys dėvėjo išsiuvinėtas baltas aukštas kepures.

Išvados • Nors lietuvių ir latvių kostiumai yra panašūs, bet turi ir nemažai skirtumų. • Tiek lietuvių, tiek latvių merginų pagrindinės kostiumų detalės yra marškiniai, sijonas ir prijuostė, skiriasi tik jų spalvos, raštai ir medžiagos. • Kiekvienos šalies regionams būdingi saviti kostiumai. • Vyrų kostiumo pagrindinės dalys yra marškiniai, kelnės ir juosta-diržas. Literatūra 1. Butkus A. (1990). Mūsų broliai latviai. Vilnius. P. 56–58. 2. Jurkuvienė T. (2006). Lietuvių tautinis kostiumas. Vilnius. 3. Latviešu tautas tērpi III, Zemgale. Augšžeme. Latgale, Latvijas Vēstures muzejs, 2003. 4. Šemeškevičienė S. (1994). Lietuvių tautiniai drabužiai. Vilnius: Alka. 5. Latvian ethnic dress. Prieiga internete: http:// w&id=42&Itemid=1129 (žiurėta 2010 12 15)

SECTION 2 kurzeme and zemgale culture in education

Historic parks on theborderline of Latvia – Lithuania Kristine Dreija Faculty of Rural Engineering, Latvia University of Agriculture

Summary Historic environment is a concept, which more often is used when thinking about the changes in the Latvian culture. The aim of this research is to examine the Latvian – Lithuanian borderland manor complexes and their historic parks, as well as, to give a view into development coefficients of historic territories. To reach this aim the Latvian – Lithuanian borderland manor complexes and their historic parks are studied and analysed, the meaning of historic parks in the social and environmental development is examined and the possibilities of historic heritage and tourism are analysed. After evaluating the parks on the Latvian – Lithuanian borderland proportionally most part is regulary cultivated and maintained. A park is a dynamical environment and its return to the society both in esthetic, moral, ecological, and biological meaning is very important. Just the park nowadays is the most beneficial contributory component, which lately is related with eko-tourism and heritage tourism. The participation of the local society and involvement of tourism in populated places developing mutually beneficial activities creates a feedback both in material, and emotional level. A successful interaction between populated places and historic objects in the national borderland territories guarantees a stability of the site’s functional existence and development, which, mostly, is based on historic aspects.

Kultūrvēsturiskie parki Latvijas - Lietuvas pierrobežā

Ievads Kultūrvēsturiskā vide ir jēdziens, kas arvien biežāk tiek lietots, domājot par Latvijas kultūrtelpā notiekošajām pārmaiņām. Šajā pētījumā tiek apskatīti Latvijas - Lietuvas pierobežas muižu kompleksi un tiem piederošie vēsturiskie parki, kā arī dots ieskats kultūrvēsturisku teritoriju attīstību veicinošos aspektos. Muižu kompleksi ir kultūrvēstures liecinieki un paudēji par tā laika cilvēkiem, tradīcijām, stilistiku sabiedrības augstākajos līmeņos, kas garantē vietas ainavisko, arhitektonisko un bioloģisko augstvērtību un daudzveidību. Pētījuma galvenais mērķis ir apzināt Latvijas - Lietuvas pierobežas kultūrvēsturiskos parkus, to attīstības iespējas. Mērķa sasniegšanai tika izvirzīti sekojoši uzdevumi: • Apzināt un analizēt Latvijas – Lietuvas pierobežas muižu kompleksus un tiem piederošos parkus; • Apskatīt kultūrvēsturisku parku nozīmīgumu sabiedrības un vides attīstībā; • Analizēt kultūrvēsturiskā mantojuma un tūrisma iespējas. Mūsdienu situācijas novērtējums caur vēsturiskiem, politiskiem, estētiskiem un ainaviskiem aspektiem norāda uz konkrēto teritoriju problemātikām un ilgtspējīgas attīstības iespēju veicinošām pozīcijām, kas, galvenokārt, slēpjas neapzinātā mantojuma resursos. Materiāls un Metodes Pētījumā tika apskatītas un analizētas Latvijas – Lietuvas pierobežas, tautā sauktās Leišmales, muižu kompleksi, kas atrodas 2 kilometru joslā no robežlīnijas Latvijas teritorijā. Atbilstoši Latvijas Ministru kabineta noteikumiem gar ārējo Latvijas Republikas sauszemes robežu ir noteikta ne vairāk kā 2 kilometri plata pierobežas josla, kurā ir atzīmēti virkne ierobežojumu, kas attiecas gan uz vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem, kas, savukārt, gan veicina, gan kavē kultūrvēsturisku objektu aizsardzību un attīstību. Darba gaitā tika apkopoti dati pēc pieejamiem materiāliem sekojošās institūcijās: • Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (turpmāk tekstā VKPAI) saraksti, kultūras pieminekļu uzskaitījums (Latvijas Valsts...2010); • Latvijas piļu un muižu asociācija mājas lapas apkopotā informācija (Latvijas piļu... 2010). Kultūrvēsturiskiem ansambļiem piešķirtais kultūras pieminekļa statuss uzskatāmi parāda objekta un vietas nozīmības pakāpi valsts un starptautiskā mērogā. VKPAI sarakstos iekļautie objekti ir kultūrvēsturiski nozīmīgi un to saglabāšana ir nepieciešama nākamajām paaudzēm. Latvijas VKPAI sarakstā Latvijas piļu un muižu kompleksi ir iedalīti arhitektūras pieminekļu tipoloģiskajā

grupā, kas ir 40% no visiem Latvijā uzskaitītiem kultūras pieminekļiem. Šajā kategorijā ietilpst celtnes, kulta celtnes, dzīvojamās ēkas, sabiedriskās ēkas, aizsardzības un inženiertehniskās būves, tautas celtniecības objekti, kapsētas, dārzi un parki. VKPAI piešķirtās kultūras pieminekļu vērtību grupas iedalās valsts nozīmes kultūras pieminekļos un vietējās nozīmes kultūras pieminekļos. Tomēr neatkarīgi no pieškirtajiem statusiem, par kultūrvēsturisku mantojumu, tai skaitā unikālu Latvijas kultūrvides veidotāju, uzskatāms katrs muižas komplekss, jo tas ir viens no nozīmīgākajiem vides resursiem ilgtspējīgas attīstības veicināšanai. Latvijas piļu un muižu asociācijas reģistrā ir uzskaitīts muižu ansambļu sadalījums pēc to tagadnes funkcijām, kur ir iedalītas valsts vai pašvaldību, mācību, kultūrizglītību, medicīnas, sociālās aprūpes iestādes, kā arī dzīvokļi un tūrisma bizness. Atsevišķi vēl iedalās objekti, kas ir neizmantoti un kur notiek rekonstrukcijas. Kultūrvēsturisko vietu tagadnes funkcijas norāda attiecību intensitāti starp cilvēkiem un vidi, kā arī cik racionāla un saprātīga ir resursu izmantošana. Kultūras mantojuma aizsardzībā svarīgs ir ne vien vietas vizuālais aspekts un tās estētiskā izpratne, bet arī visi faktori, kas veido šo vietu. Iegūtie dati sniedz informāciju par Latvijas – Lietuvas pierobežas kultūrvēsturiskā mantojuma novērtējumu un funkcionālo izmantojamību, kas, savukārt, norāda uz objekta vērtību. Lai arī kultūras vērtības ir subjektīvas, to novērtējums ir atkarīgs no mūsdienu skatījuma. Tomēr tieši kultūras vērtības ir vissvarīgākais pamatojums aizsardzībai, jo palīdz izprast vietas vai objekta būtību un nozīmi sabiedrības un vietas attīstībā (Stūre, 2004).

Rezultāti un diskusijas Latvijas muižu tīkls ir viens no Latvijas kultūrvides savdabības veidojošiem faktoriem. Latvijā kopumā ir uzskaitīti 534 muižu kompleksi. No tiem 11 Latvijas muižu kompleksi: Pilkalnes, Vecmēmeles, Ērberģes, Kurmenes, Ānes – Mēmeles, Lielpograničas, Blankenfeldes, Vadakstes, Lielezeres, Reņģu muižas un Mežmuiža, atrodas 2 kilometru joslā no Latvijas Lietuvas robežas. Apkopojot informāciju no VKPAI sniegtajiem datiem Mežmuižas, Vadakstes un Blankenfeldes muižas apbūvei ir piešķirts valsts kultūras pieminekļa statuss. Piecus muižu kompleksus mūsdienās apdzīvo un apsaimnieko izglītības iestādes, kuras attiecīgi atrodas pašvaldības īpašumā. Trīs muižu kompleksi atrodas privātīpašumā, bet par atlikušiem trīs muižu kompleksiem ir ļoti skopas ziņas. Visiem kompleksiem ievērojamu teritorijas daļu aizņem parki, kas mūsdienās lielākā daļa ir pielāgoti muižas galvenās ēkas funkcionalitātei un tiek regulāri kopti un uzturēti. Diemžēl Vecmēmeles un Lielpograničas muižas parks netiek regulāri kopts un tā dendroloģiskās, stilistiskās, ainaviskās un estētiskās vērtības tiek neatgriezeniski zaudētas.

Izvērtējot Latvijas - Lietuvas pierobežā esošos muižu parkus, tomēr procentuāli lielākā daļa tiek regulāri kopta un uzturēta. Parks ir dinamiska vide un tā atdeve sabiedrībai gan estētiskā, gan morālā, gan ekoloģiskā un bioloģiskā nozīmē ir ļoti būtiska. Tieši parks ir mūsdienās izdevīgākais ilgtspējīgas attīstības veicinošais komponents, kas pēdējā laikā tiek saistīts ar ekotūrismu (eko-tourism) un kultūras mantojuma tūrismu (heritage tourism). Kultūrainavu sistēmas uzbūve un attīstība ekotūrismā nākotnē parādīsies kā vispārizplatīts jautājums svarīgās deklinācijās (Gültekin P., Uzun, O., 2010). Ņemot vērā muižu blīvumu Latvijā un Eiropas Savienības atvērtās robežas, eko - tūrisma sistēmas un tīkla izveide radītu aktīvu vidi plaša kontingenta apmeklētājiem, kas gan no izmantošanas, gan estētiskā, gan mantojuma viedokļa būtu ļoti daudzpusīgs resurss. Pierobežas teritorijā starptautiskā tūrisma iespējas ir eventuāli tuvākas, kas gan eko – tūristam, gan mantojuma tūristam sniedz tādas pierobežas priekšrocības kā ekoloģiski tīru vidi (gaiss, pārtika, klusums), mazākus izdevumus, vietas drošību, caur individuālu pieeju, izvēles iespējas starp divām valstīm, kaimiņvalstu kultūras sakarus un īpatnības, kā arī dzīves dažādību vēstures, kultūras, valodas un citu jomu mijiedarbībā. Kultūrvēsturiskā mantojuma vērtību apzināšana, atpazīstamība un popularitāte, ģeogrāfiski attālinātākos valsts apvidos, veicina vietas ilgtspējīgu attīstību, radot jaunas darba vietas, ceļot vietējo iedzīvotāju labklājību un apkārtējās vides kvalitāti. Tiek izskaustas tādas negatīvās iezīmes kā bezdarbs, nabadzība, norobežotība visa veida komunikāciju un informāciju apritē, dzīves līmeņa pazemināšanās. Izvērtējot kultūrvēsturiskā mantojuma vērtības, var secināt, ka nozīmīgākais kultūrvides resursu izmantošanas potenciāls ir vides izglītībā, pētniecībā, rekreācijā, kultūras dzīvē, tūrismā. Tomēr mantojuma pārmantotības procesu uzturēšana ir vissvarīgākais faktors kultūrvides saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm, jo vispirms ir mantošana, ko cilvēki ir saņēmuši no saviem priekštečiem un ko viņi sargā nākošajām paaudzēm – kā tādu, kam ir pagātne, tagadne un nākotnes izpausme un mērķis. Kā pagātnes daļa, tā ir dabas un kultūras vēsture. Kā nākotnes daļa, tie ir resursi, no kuriem jaunās paaudzes būs atkarīgas. Bet vissvarīgākā - tagadnes daļa - tā ir iedzimtība, kas nosaka identitāti un lepnumu par šo identitāti (De la Torre, 2002, Emery et. al., 2000). Kultūrvēsturisko kompleksu mantojuma nodošanā un uzturēšanā ir svarīgi ne tikai iesaistīt sabiedrību, dalot pienākumus, bet arī tādi uzdevumi kā ieklausīšanās, sapratne un misijas apzināšanas tuvināšana cilvēkiem (Strautmanis, I., Jākobsone, J., 2008). Ja vērtīgais objekts atrodas pilsētvidē, tad šī uzrunāšanas misija ir sabiedrību tiešāk ietekmējoša, jo ar to ir jāsadzīvo ikdienā, turpretī, ja objekts atrodas kādā Latvijas lauku nostūrī, mazapdzīvotā vietā, tas lēni zūd aizmirstībā. Kultūrvēsturiskā mantojuma

teritorija, kas atrodas pilsētvidē sabiedrībai dod sociālu, reprezentatīvu, morālu un garīgu nozīmi (Bucht, 1997). Arī kultūrvēsturiskas ainavas pilsētas tuvumā rada plašas iespējas gan pilsētu iedzīvotājiem, gan tūristiem, kas veiksmīgi apvieno piepilsētas ainavas mieru un pilsētas infrastruktūras ērtības. Turpretī, kultūrvēsturiska ainava lauku vidē ir krasi atšķirīga no kultūrainavas urbanizētā vidē gan ekonomiski, gan sociāli, gan garīgi. Atšķirībā no pilsētvides, kultūrvēsturisks komplekss lauku vidē veido vienotu un harmonisku kopējās ainavas ansambli. Ir vērts atzīmēt, ka pārvaldīts un kopts parks lauku ainavā ir kā nodrošinājums augstvērtīgas ainavas saglabāšanai (Lambert, 2006). Valsts pierobežu teritoriju Palielinoties aktivitātei kultūrvēsturiska objektos, īpaši lauku teritorijās, ir ļoti spēcīga ietekme uz infrastruktūru. Tas pieprasa speciālu infrastruktūru, kura netiek izmantota mazās pilsētas dzīvē citos apvidos. Šāda infrastruktūra paliek brīva, neizmantota gada lielākajā daļā, un tūrisma sezonalitātes gadījumos prasa dārgu uzturēšanu (Rokasgrāmata, 2005.) Tomēr pārdomātas un sabalansētas kultūrvides aizsardzības un attīstības plānos būtu rūpīgi jāizvērtē visi draudi un riski gan no vides ekoloģiskā, gan sociālā aspekta. Izstrādājot kultūrvēsturiska objekta attīstības plānu, kā svarīgākais priekšnoteikums ir veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, IVN (Environmental Impact Assessment – EIA), vides ietilpības noteikšanu (Carrying Capacity – CC) un vides pieļaujamo izmaiņu līmeņa aprēķinu (Limits of Acceptable Change – LAC). Raugoties uz kultūrvides piedāvājumiem un iespējām tūrisma nozarē, mēs nedrīkstam aizmirst būtisko ieguvumu vietējās sabiedrības un ekonomikas attīstībā. Angļu mantojuma (English Heritage) organizācija vienā no daudzajām publikācijām uzdod jautājumu: „kāpēc vēsturisks parks ir svarīgs?” un „kas var kaitēt vēsturiskam parkam?” (English Heritage, 2005). Atbildot uz pirmo jautājumu, tiek minēti vairāki būtiski faktori, kas vistiešāk ir saistīti ar vietējiem sociāliem un ekonomiskiem aspektiem, kā uzņēmējdarbības un nodarbinātības iespējas, izglītošanās, atpūta u.c. faktori. Atbilžu saraksts uz otro jautājumu ir visnotaļ garš, jo kultūrvides attīstībā ir īpaši jāpiedomā pie ekosistēmas un esošo dabas un materiālo resursu aizsardzības. Kā dažus, manuprāt, tieši vietējās sabiedrības ietekmējošos publikācijā minētos kaitīgākos faktorus vēsturiskam parkam, varu pieminēt dažādus neorganisko mēslošanas paņēmienu (pesticīdus) izmantošanu, lauksaimniecību platību izveidošanu, piemēram, vēsturiskās ganību vietās, jaunu objektu izveide tuvu parkam, kas traucē kultūrvides saglabāšanu, aizsardzību un attīstību u.c.. Lai nepieļautu minēto kaitīgo faktoru ietekmi, ir jābūt sakārtotai valsts likumdošanai, kas attiecās uz kultūrvēsturisku objektu pārraudzību un apsaimniekošanu, īpaši piedomājot pie objektu aizsargjoslām.

Secinājumi 1. Kultūrvēsturisks objekts pierobežas teritorijā ir viens no apvidus attīstības un vides kvalitātes veicinošiem faktoriem. Mūsdienu atvērtā politika robežu jautājumos ir ļoti nozīmīga blakus pastāvošo kultūru, šajā gadījumā Baltu tautu, izzināšanas un pēctecības norisēs, it īpaši vēsturiski vienojošos elementos. 2. Viens no svarīgākajiem kultūrvēsturisko parku ilgtspējīgas attīstības veicinošiem faktoriem ir kultūrvēsturiskais mantojums un tā aizsardzība, kas saglabā vidi atjaunojot, un attīstīta to aizsargājot. Tas arī ir viens no aspektiem cilvēka un vides attiecībās, kas tiek īstenots cilvēka interesēs, lai nodrošinātu sev kvalitatīvākus dzīves apstākļus. 3. Jebkura kultūrvēsturiska objekta misija ir paaugstināt vides aizsardzību, saprātīgi izmantot resursus un popularizēt vietas identitātes un autentiskuma vienreizīgumu sabiedrības procesos, tādējādi arī paaugstinot vides ilgtspējību. Diemžēl, šobrīd arī valsts noteikta kultūras pieminekļa statusa kategorija, nemaina un neveicina kultūrvēsturisko objektu atdzimšanu un attīstību, taču tas veicina pievērsties un risināt situācijas iemeslus un meklēt iespējas kultūrvēsturiski bagāta un nozīmīga parka saglabāšanā, atjaunošanā, aizsardzībā un attīstībā. 4. Tūrisms un vietējās sabiedrības līdzdalība kultūrvēsturisko objektu vērtību apzināšanā, aizsargāšanā un saglabāšanā, ir abpusēji izdevīga aktivitāte, kas veidotu atgriezenisku saiti gan materiālā, gan emocionālā līmenī. Izmantotā literatūra 1. Latvijas piļu un muižu asociācija, 2010, Valsts aizsargājamo un nekustamo kultūras pieminekļu saraksts. [tiešsaite]. [Skatīts: 6. 11. 2010.]. http:// 2. Latvijas valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2010., Piļu un muižu ansambļu reģistrs, [tiešsaite]. [Skatīts: 2. 12. 2010.]. 3. Rokasgrāmata, (2005). Piļu un muižu kā kultūras mantojuma objektu un apdzīvotu centru attīstība Baltijas jūru reģionā. Mantojuma saglabāšanas veidi un līdzekļi. Castles of Tomorrow. Vācija, Hamburga, 41.-42. lpp. 4. Strautmanis, I., Jākobsone, J. (2008), Cilvēku vērtību sistēma. Kultūrvēsturiskās vides nozīme tajā. Kuldīgas vecpilsētas piemērs. Rīgas tehniskās Universitātes zinātniskie raksti, Rīga: RTU izdevniecība, 150. lpp. 5. Stūre, I. (2004). Kultūras un dabas manto-

juma aizsardzība un attīstības plānošana. Rīga: Lat vijas Universitāte, 17. lpp. 6. Bucht, E. (1997). Public Parks in Sweden 1860 1960, Swedish University of Agricultural Sciences, Alnrap, 186. lpp. 7. De la Torre, M. (2002), Assessing the Values of Cultural Heritage, The Getty Conservation Institute, Los Angeles [Skatīts: 4. 11. 2010. ]. http://www.getty. edu/conservation/publications/pdf_publications/ assessing.pdf, 8. English Heritage (2005). Farming the historic landscape. Caring for historic parkland. English Heritage. [tiešsaite]. [Skatīts: 12.09.2010.] http://www. 9. Gültekin P., Uzun, O. (2010). Cultural landscape network and eco-tourism in Duzce Ugursuyu and Aksu Watersheds. Conference Proceedings. 27th ECLAS conference in Istambul “Cultural landscape”, 2010. gada 29.sept.-2.okt., [kompaktdisks], 107. lpp. 10. Lambert, D. (2006). The Historic of the Country Park, 1966 – 2005: Towards a Renaissance? Land scape Research, 31., 47. lpp.

Pateicība Pētījums tapis projekta ietvaros „Atbalsts LLU doktora studiju īstenošanai”, Vienošanās Nr. 2009/0180/1DP/, īstenošana, ko ar 2009.gada 3.aprīļa lēmumu Nr. 10-06.1.2/29-ESF.

Latvian and Lithuanian national cuisine and their peculiarities Liga Freipica, Gita Evelone Faculty of Food Technology, Latvia University of Agriculture

Summary Integral parts of Latvian and Lithuanian cultures are their national cuisines. Both nations are historically neighbored and occupy a part of the Baltic Sea cost. Similar climatic conditions and marked circle of the seasons have influenced Latvian and Lithuanian national cuisine development. They have become like “kitchen pantries”, with simply prepared dishes, natural taste and gray/brown tones in their dishes. Both nations in their territories have cultivated various crops, for preparing dishes have used both sea and freshwater fishes, as well as goods of the forest but typical rations for each nation are different – for Latvians they are meal and pork, but for Lithuanians since 18th century they are potatoes and goose. This formation of national cuisines significantly has been influenced by different historical events that have defined the nature of Latvian and Lithuanian national dishes. The history of Latvia is closely interlinked with activities of German and Russian nations, but in turn the history of Lithuania shows the influence of Poland in their national dishes. The “handwriting” of national cuisines has been determined by the religious adherence – for Latvians it is Lutheranism, but for Lithuanians – Catholicism, which, in association with the events of the religious calendar, has determined typical dishes and traditions. Latvian national dishes and traditions of sustenance are connected with the celebrations of the solstice. Latvians and Lithuanians are neighboring nations in which national cuisines are found more differences than common characteristics, so they are each with their own handwriting.

Latviešu un lietuviešu tautu nacionālās virtuves un to īpatnības

Ievads Ēdiena gatavošana ir viena no senākajām cilvēka darbības izpausmēm.. Lai iegūtu sev pārtiku, medījumu, veiktu zemniecības darbus, cilvēki bija spiesti apvienoties grupās. Līdzīgie dzīves apstākļi lika cilvēkiem izveidot līdzīgas materiālās un gaumīgās kultūras formas- apģērbus, traukus, kā arī vienotas kopīgas uztura tradīcijas. Pakāpeniski radās dažādu tautu nacionālās virtuves, kas ir uzskatāmas par neatņemamas nacionālās kultūras sastāvdaļu. Daudzu gadsimtu laikā, katrai tautai ir izveidojušās, tikai tam raksturīgās ēdienu grupas, ēdienu gatavošanas tehnoloģiskie paņēmieni, kas ir saistīti ar attiecīgās tautas atrašanās reģionu klimatiskajiem apstākļiem, tās ieradumiem un kultūras tradīcijām. Iepazīstot dažādu tautu uztura tradīcijas, galda kultūras elementus, var iegūt saturīgu informāciju par to kā attiecīgā tauta ir dzīvojusi, organizējusi ikdienas un svētku maltītes, kādas ēdienu gatavošanas tehnoloģijas ir tikušas pakāpeniski ieviestas to gatavošanā. Katra tauta, caur šo elementu iepazīšanu un saglabāšanu, spēs saglabāt savas tautas identitāti. Pētījuma mērķis. Dažu baltu tautu nacionālo virtuvju izpēte, identificējot to kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Pētījuma objekts. Latviešu tautas un lietuviešu tautas nacionālās virtuves. Pētījuma metodes. Teorētiskā analīze, teorētiskā konstruēšana. Pētījuma rezultāti un to analīze Ikvienas tautas nacionālā virtuves veidošanos ir ietekmējuši trīs faktori – ģeogrāfiskais, vēsturiskais, kas ir mijiedarbībā ar reliģiskiem paradumiem. Tautas ģeogrāfiskā atrašanās vieta nosaka attiecīgās tautas nacionālajā virtuvē izmantoto pārtikas produktu klāstu. Latviešu un lietuviešu tautas jau vēsturiski dzīvo kaimiņos un apdzīvo Baltijas jūras piekrasti. Šī teritorija atrodas mežiem klātā apvidū un graudaugu audzēšanai vidēji labvēlīgā zonā, tādēļ zvejniecība un medniecība, kā arī graudkopība vienmēr ir bijušas vadošās tautsaimniecības nozares. Graudkopība Baltijā bija ļoti izplatīta, līdz ar to viens no galvenajiem pārtikas produktiem bija graudi, no kuriem gatavoja gan maizi, gan dažāda veida putras, kā arī saldos ēdienus un alu. Dažas graudaugu kultūras - ziemas rudzi, Latvijas teritorijā tiek audzēti kopš 8. – 9. gadsimta, bet ziemas kvieši pieder pie vecākajiem kultūraugiem un visplašāk audzētajiem un visvērtīgākajām labībām, jo Latvijas teritorijā kvieši tika ieviesti laikā no 1. – 4. gadsimtam. Zirņi ir vieni no senākajiem Baltijas reģiona kultūraugiem, bet pupas Latvijā pazīstamas jau kopš 6. - 8. gadsimts.

Ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir vienojošais elements šo baltu tautu nacionālo virtuvju veidošanās gaitā (skatīt 1.att.). Latviešu nac.virtuve Lietuviešu nac.virtuve

Citu tautu ietekme

1.att. Latviešu un lietuviešu tautu nacionālo virtuvju veidošanos ietekmējošie faktori.

Latviešu un lietuviešu tautu vēstures gājums ir atšķirīgs, tādēļ katras šīs nacionālās virtuves raksturs ir savādāks. 13. gs beigās Kurzemi iekaroja vācu feodāļi. 1234.gadā tika dibināta Kurzemes bīskapija. Kristietība Latvijā un Lietuvā tika ieviesta 13.gadsimtā, taču nekādu striktu aizliegumu attiecībā pret uzturu nepastāvēja, vienīgi katoļticīgie (dominē Lietuva) tika aicināti gavēņa laikā atturēties no sātīgu ēdienu lietošanas. 1267.gadā beidzās kuršu pretošanās un Kurzeme tika iekļauta Livonijas valstu konfederācijā. Pēc Livonijas sabrukšanas Livonijas kara laikā 1561.gadā Kurzeme iekļāvās Kurzemes un Zemgales hercogistē, kuru pārvaldīja Hercogs Jēkabs. Hercoga valdīšanas laikā hercogistei bija pakļautas kolonijas gan pie Āfrikas, gan Amerikas krastiem, no kurām Latvijas teritorijā tika ievesti eksotiskie produkti kā kakao, kafija, banāni, pipari. 1795.gadā hercogisti pievienoja Krievijai un tā kļuva par Kurzemes guberņu. hercogiste tika ierauta arī Krievijas–Polijas–Zviedrijas karā, bet – Ziemeļu karā (1700–1721), kura laikā stipri izpostīta. Pēc šī kara hercogiste nonāca Krievijas un Prūsijas ietekmē, bet Latvijas, gan Lietuvas teritorija nonāca Krievijas ietekmē. Latviešu un lietuviešu tautu nacionālo virtuvi ir ietekmējusi krievu tautas virtuves, kur zupu receptūras – soļanka, rasoļņiks, aukstās zupas ir pārmantotas tieši no šīs virtuves. Turpretī latviešu tautas nacionālā virtuvē plaši tika gatavoti vācu virtuves ēdieni kā desiņas ar sautētiem kāpostiem, cūkgaļas cepetis, buberts, ķīselis, piparkūkas, kā arī tehnoloģisko pieeju, ka var kombinēt vairākus gaļas veidus vienā ēdienā. Lietuviešu nacionālā virtuve ir cieši saistīta ar poļu nacionālo virtuvi, jo no 14. – Lietuva, Polija un Latvijas Latgales novads veidoja Zečpospoļitas lielvalsti. Analizējot Latgales novada nacionālās virtuves īpatnības, var novērot līdzības ar lietuviešu nacionālo virtuvi. Neskatoties uz citu tautu ietekmi un vēsturiskajiem notikumiem, kas ietekmējuši latviešu un lietuviešu nacionālo virtuvju veidošanos, tās kopumā var raksturot

kā zemnieciskas virtuves, ar „pieliekamā virtuves” rokrakstu. Lai saglabātu izaudzētos pārtikas produktus ziemas – pavasara mēnešu patēriņam, tos vasarā konservēja. Plašāk pielietojamie konservēšanas veidi bija skābēšana, sālīšana, žāvēšana. Rudenī, kad tika samazināti lopu ganāmpulki, gaļu iesālīja un žāvēja, kā arī žāvēja nozvejotās gan jūras, gan saldūdens zivis. Latviešu un lietuviešu tautu nacionālie ēdieni, pēc to gatavošanas tehnoloģijas, raksturojami kā vienkārši ēdieni, tajos dominē pelēcīgi brūnīgsnējie toņi, tiem ir raksturīga dabīgo produktu garšu. Abām baltu tautām vienojošā ēdienu grupa ir aukstais galds (īpaši vasaras sezonā), kura vēsturiski (līdz 19. gs.) veidojās vairāku apstākļu dēļ: 1. kalpi algu saņēma pārtikas produktos – rudzi, kartupeļi, siļķes, speķi, olas; 2. zemnieku darbs bija no saules līdz saulei, tāpēc laika trūkuma dēļ, vajadzēja aprobežoties ar vienkāršiem aukstajiem ēdieniem, kuru ieguve bija savā naturālajā saimniecībā – maize, sviests, biezpiena masa, biešu salāti, gaļas vai zivju žāvējumi. Tikai kopš, krievu nacionālās virtuves ietekmē, aukstajā galdā parādījās dažādi pagatavotas pildītas zivis, dārzeņu salāti, gaļas ruletes. Šādi ēdieni strauji parādījās ne tikai turīgā slāņa virtuvē, bet arī „vienkāršās” tautas ikdienas uzturā, jo izejvielas bija ikvienam pieejamas. Latviešu nacionālajai virtuvei raksturīgi daudzi ēdieni, kuros izmantoti šķietami nesavienojami produktu salikumi, kā, piemēram, putra ar sālītām siļķēm, mannas biezputra ar saputotu olas baltumu, u.c. Par galveno produktu latvieši var uzskatīt rupjo rudzu un kviešu maizi. No rupjiem rudzu vai kviešu miltiem cep karašu, plāceņus ar biezpienu un speķi, sklandu raušus ar kartupeļu un burkānu pildījumu. Atšķirībā no lietuviešu tautas, latviešu ēdienkartē būtiska vieta nav zupām un saldajiem ēdieniem. Gaļas ēdienus vairāk gatavoja no cūkgaļas – svaigas, sālītas vai dūmotas, mazāk no liellopu, jēra gaļas un mājputniem. Zivju ēdienus gatavo no tradicionālajām jūras zivīm (reņģes, mencas, butes, siļķes), kā arī no saldūdens zivīm. Latviešu uzturā daudz tika izmantoti kartupeļi un citi dārzeņi. No garšaugiem ēdienu gatavošanā parasti lietoja sīpolus, pētersīļus un seleriju saknes, sīpolu lokus, pētersīļus un diļļu zaļumus. Iecienīta garšviela bija ķimenes, tās pievienoja maizei, saldskābmaizei, biezpienam, sieram, gaļas ēdieniem, skābētiem kāpostiem u.c .Gaļas ēdieniem, zupām un mērcēm par garšvielu mēdza pievienot arī sēnes. Medījumu gaļas ēdieniem pielika kadiķu ogas. Latviešu virtuve ir bagāta un tajā pašā laikā arī atturīga. Jo tautas kulinārija bieži vien tiek izmantoti produkti, kas tika kultivēti naturālajās piemājas saimniecībās, bet ēdieni no tiem, pagatavoti ar izdomu. Piemēram, „Suitu rauši“iecienīts ēdiens, taču tā pamats ir rudzu milti un burkāni.

Latviešu tautas nacionālais lepnums ir Jāņu siers, kas tika gatavots no vājpiena, biezpiena un sviesta, bet „asumu“ piešķīra ķimenes. Analizējot latviešu ēdienos izmantotos produktu salikumu un latviešu ēdienu gatavošanas veidu, var secināt, ka latviešu nacionālās virtuves uztura tradīcijas atbilst pareiza uztura prasībām. Graudu produktu salikums ar pākšaugiem un pienu ir devis organismam nepieciešamās pilnvērtīgās olbaltumvielas. Arī bez liesas gaļas pilnvērtīgās taukskābes iegūst no rupja maluma grauda izstrādājumiem, cūku taukiem, kaņepēm, daudzveidīgo skābēto produktu, kā arī dārzeņu un savvaļas augu lietošana nodrošina organismu ar vajadzīgiem vitamīniem u.c. bioloģiski aktīvām vielām. Senajiem latviešiem bija četri lielākie nacionālie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem. Šie četri ekliptikas punkti sadala gadu ceturkšņos, bet katrs ceturksnis sadalās uz pusēm, iezīmējot vēl četras latviešiem zināmas svinības: • Meteņi – starp Ziemassvētkiem un Lieldienām – Māras laiks, • Ūsiņi – starp Lieldienām un Jāņiem, • Māras – starp Jāņiem un Miķeļiem, • Mārtiņi – starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem.

Visu garu ziemiņu Plāceņus ēdu, Nu nāca Lieldiena Ar baltām olām. Katriem saulgriežu svētkiem bija raksturīgi savi ēdieni. Lieldienu maltīte bijusi trūcīga, jo uz pavasara pusi ziemas krājumi bija beigušies. Ēdieni tika gatavoti galvenokārt no labības produktiem un piena – nekarsēti ēdieni – kupiņas, ziediņi. Lieldienu īpašie ēdieni ir ar simbolisku nozīmi - apaļi, tie atgādina sauli un saules atmodu, ir auglības un spēka simbols; tādi ir zirņi un plācenis vai rausis. Svētku svinīgais ēdiens ir olas, kas simbolizē sauli. Olas uzturā tik plaši lietotas tika tāpēc, ka šajā laikā vistas dēj visvairāk olas. Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Uz Jāņiem saimnieki darīja alu, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru, jo govis šajā laikā vislabāk dod pienu. Vēl pie šo svētku nacionālajiem ēdieniem pieskaitāmi pīrāgi, medus, raudzētas bērzu sulas.

Nāc, māsiņ ciemoties Ziemassvētku vakarā: Būs pupiņas, būs zirnīši, Būs cūciņas šņukurīts. Ziemassvētki latviešiem ir bijuši garākie svētki. Latvijā Ziemassvētkiem ir vairāki nosaukumi: bluķa vakars, ķūķu, koču vakars. Ziemassvētkos ēdienus para-

sti izvēlējās ar simbolisku nozīmi. Šim vakaram raksturīgs bagātīgi klāts galds- vārīti zirņi, pupas, kūpināts cūkas šņukurs, kas simbolizē arklu zemes uzaršanai, asins desas, sautēti skābie kāposti, siltalus (piens : alus 1:1), saldajā ēdienā – biguzis. Taču par galveno Ziemassvētku ēdienu allaž uzskatītas kočas, kūķi, kūķes, kūčas jeb tengas. Ziemassvētkiem cepa dažādas maizes, raušus, plāceņus – visus pēc iespējas apaļus kā saule – un speķa pīrāgus līkus kā pusmēness. Rudens Saulgrieži - Miķeļa diena iekrīt visbagātākajā laikā, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt svaigas gaļas ēdieniem, kā arī darīja alu un cepa plāceņus. Pamatā lietuviešu tautas nacionālajai virtuvei ir divi virzieni – senlietuviešu virtuve, kas veidojās no 14. līdz 18. gadsimtam kā augstākās sabiedrības kultūra un zemnieku virtuve, kas radās 19.gadsimta otrajā pusē pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām, tikai pārmantojot dažu pārtikas produktu izmantošanu – medījumi, zoss, medus. Lietuvas tradicionālajā virtuvē ir jūtama Polijas virtuves ietekme, daudzu ēdienu sastāvā ir kartupeļi un gaļa. Ja latvieši savā virtuvē vairāk lietoja graudaugu un pākšaugu ēdienus, tad lietuvieši vairāk savā uzturā lieto kartupeļus. Lietuvieši vairāk izmantoja medījuma gaļu, it īpaši aļņa, brieža un lāča gaļu, lai gan netika noniecināti arī citi medījumi. Lietuvā dažos novados zoss gaļa tika celta galdā biežāk nekā vistas gaļa, it sevišķi svētku reizēs. Lietuviešu nacionālo ēdienu gatavošanā plaši izmanto kartupeļus – cepelīni, kugēlis, plokštaiņis, kartupeļu pankūkas, kā arī gatavo dažādus miltu ēdienus - pelmeņus: kaldunai, auseles, virtiniai. Lietuviešu tautas nacionālajā virtuvē populāras ir aukstās zupas, kuras gatavotas uz skābpiena produktu bāzes, kā arī kartupeļu un piena zupas, zoss gaļas zupas, alus zupa. Populārs gaļas Iezīme Nacionālās virtuves veidošanās

ēdiens, kurš ir aizgūts no poļu virtuves ir gaļas tīteņi jeb rolmopši, ko parasti gatavoja no cūkas vai liellopa gaļas un pildīja ar vārītām olām, sīpoliem, dārzeņiem un maizi. Lietuvā dažos novados zoss gaļa joprojām tiek celta galdā biežāk nekā vistas gaļa, it sevišķi svētku reizēs. Zināmā mērā arī šī tradīcija ir pārņemta no poļu un vācu laikiem, piemēram, tāds ir zoss cepetis ar skābu kāpostu pildījumu vai cepta zoss ar grūbu un sēņu pildījumu. Kāpostu tīteņi ar kaltētām baravikām, grūbām un malto gaļu arī ir viens no variantiem, kas saglabājies kopš agrākiem gadsimtiem. Rudzu maize – viens no senākajiem un pamata pārtikas produktiem Austrumu Augštaitijā, kā arī pārējā Lietuvas teritorijā, kurš tiek ēsts brokastīs, pusdienās un vakariņās. Pastāv divas tradicionālās maizes šķirnes – parasta raudzētā un plaucētā. Raudzēta maize tiek cepta no izseniem laikiem, bet plaucētā maize tikai no 20 gs. sākuma. Piena produkti bija populāri jau no senā pagātnē. Visvairāk izplatījies ir lietuviešu baltais siers, svaigs un žāvēts, skābs, salds vai ar ķimenēm. No tipiskākajiem un senākajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem lietuviešiem ir kvass – gira, bet vissenākais alkoholiskais lietuviešu dzēriens, kuru gatavo no medus ir midus. Lietuviešu nacionālie svētki daudzi saplūst ar kristietības kalendāru. Piemēram, Metenis, laika periods pirms lielā gavēņa, kam seko Lieldienas, apvienojas ar tradicionālajām ziemas beigu svinībām. Svētā Jāņa svētkus jūnija beigās svin ar ugunskuriem un dejām, kas reiz bija seno vasaras vidus svinību daļa, līdzīgi kā latviešiem Līgo svētki. Lieldienas, Ziemassvētku saulgriežus lietuvieši svinēja tādos pašos laikos kā latvieši. Analizējot latviešu un lietuviešu nacionālās virtuves, tika noteiktas to kopīgās un atšķirīgās iezīmes, kuras apkopotā veidā ir dotas 1.tabulā. 1. tabula

Latviešu tautas nacionālā virtuve

Lietuviešu tautas nacionālā virtuve

ZEMNIECISKA VIRTUVE = “Pieliekamā” virtuve Ģeogrāfiskā atrašanās vieta = klimatiskie apstākļi Vēstures notikumi, citu tautu ietekme

Vēstures notikumi, reliģiskie paradumi

Pārtikas produkti

Kultivē graudaugus - miežus, rudzus, auzas; pākšaugus; kāpostus, kāļus, burkānus, bietes, kartupeļus; vāc savvaļas augus, meža veltes (ogas, sēnes) Izmanto piena un skābpiena produktus, Izmanto piena, medījumus, zivis un zosu gaļu zivis, olas un cūkgaļu

Raksturīgākie ēdieni, ēdienu grupas, to iezīmes

- Rupja maluma milti: pladas, pigaricas, sklanurauši - Raudzēti ēdieni: rūgušpiens, skābputra - Miltu izstrādājumi: maize, rauši, pīrāgi, plāceņi - Aukstie ēdieni - Nav raksturīgas zupas un saldie ēdieni

Ēdienu vizuālais izskats

Pelēcīgi - brūnīgsnēji toņi

Ēdienu garša

Ēdieni saldeni, ēdieniem raksturīga dabīga produktu garša

Ēdienu gatavošanas tehnoloģija

Raksturīgi vārīti ēdieni, jo tos gatavoja čuguna katlā uz atklātas uguns. Sākot mūrēt malkas plītis, sāka gatavot arī ceptus ēdienus

- Aukstie ēdieni: galerti

- Kartupeļu ēdieni - Zupas: aukstās, alus, gaļas - Miltu ēdieni: pelmeņi - Izmanto medījumu un mājputnu gaļu

Ēdieni bez sāls, bet plaši izmanto garšaugus

Latviešu un lietuviešu nacionālajām virtuvēm ir gan kopīgas iezīmes – tautas ģeogrāfiskā atrašanās vieta, „pieliekamās” virtuves raksturs, vairākas ēdienu grupas – aukstie ēdieni, maize, ēdienu ārējais izskats, gan atšķirīgās iezīmes – ēdienu garša, izmantotie pārtikas produkti un atšķirīgais ir šo virtuvju veidošanās ceļš, kas būtiski ir ietekmējis baltu tautu nacionālo virtuvju veidošanās rokrakstu, saglabājot katras tautas identitāti.

Secinājumi 1. Ģeogrāfiski latviešu un lietuviešu tautas atrodas kaimiņos, kura ir vienīgā iezīme, kas vieno šo baltu tautu nacionālās virtuves. 2. Latviešu un lietuviešu tautas vēsture ir atšķirīga, līdz ar to latviešu nacionālajā virtuvē vairāk ir jūtama vācu virtuves ietekme, bet lietuviešu nacionālās virtuves veidošanos ir ietekmējuši poļi. 3. Reliģiskā piederība būtiski ietekmējusi lietuviešu nacionālo virtuvi, nacionālo svētku kalendāru, jo Lietuvā dominējošā reliģija ir katolicisms. 4. Latviešu un lietuviešu tautu nacionālās virtuves kopumā raksturojamas kā zemnieciskas virtuves, ar vienkārši gatavotiem ēdieniem, kuros dominē pelēcīgi – brūnīgsnēji toņi un ēdieniem raksturīga dabīgo produktu garša. 5. Latviešu tautas nacionālajā virtuvē raksturīgākie pārtikas produkti ir rupja maluma milti, savukārt lietuviešu nacionālajā virtuvē kā raksturīgākie produkti ir kartupeļi, medījumi, zoss. 6. Latviešu un lietuviešu tautu nacionālās virtuves ir baltu kultūras neatņemama sastāvdaļa. Literatūra 1. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2006, Latviešu tradicionālie ēdieni. Rīga: SIA N.I.M.S. 2. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti Nr.13, 2007, Latviešu tradicionālā virtuve. Rīga: SIA N.I.M.S. 3. Līdeks O., 1940, Latviešu svētki. Rīga 4. Masiļūne Ņ., 1993, Lauku virtuve. Rīga: Avots 5. Ruža A., 2004, Augkopība. Jelgava: Latvijas Lauksaimniecības universitāte 6. Strazdiņa P., 1962, Latviešu ēdieni. Rīga: LVI. 7. Pētersone M., 1989. Azaids lauku sētā. Rīga: Zvaigzne 8. Кулинарные традицие мира\ энициклопедия., 2003, Москва: Аванта. 9. Похлебкин B.B.,1996, Haциoналные kyxнu нauux нapoдob., Москва: Пoлu. 10. Тайбнер Х., 1997, Мировая кухня. Лтл. Пресс сор.

Mother’s Influence on Writers J. Jaunsudrabins and E. Kestners Personalities and Their Creative Work Karina Krievina Philology, Liepaja University

Summary Studying Latvian author Janis Jaunsudrabins and German writer Erich Kestners (Erich Kästner) life stories, I was attracted by similar situations, what a great contribution to the development of artists’ personalities was given by their mother’s love and devotion. While reading works of these writers’, I become more interested in their personalities and the environment in which they are formed. Comparing the two authors autobiographic material, reveals similarities which make it possible to drag the biographical parallels. Research sources are autobiographical compositions: J. Jaunsudrabinsh “White Paper” (1957), and E. Kestnera “When I was a little boy” (“Als ich ein Kleiner Junge War) (1999).

Mātes ietekme uz rakstnieku J. Jaunsudrabiņa un Ē. Kestnera personībām un daiļradēm Iepazīstot latviešu rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa un vācu rakstnieka Ēriha Kestnera (Erich Kästner) dzīvesstāstus, uzmanību piesaistīja analogas situācijas, kuras atklāja, cik lielu ieguldījumu mākslinieku personību attīstībā ir devusi mātes mīlestība un ziedošanās. Lasot rakstnieku daiļradi, radās interese uzzināt ko vairāk par viņu pašu personībām un vidi, kādā tās ir veidojušās. Salīdzinot abu autoru autobiogrāfiskos materiālus, atklājas līdzības, kas dod iespēju vilkt arī biogrāfiskas paralēles. Pētnieciskā darba avoti ir autobiogrāfiskie sacerējumi: J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1957) un Ē. Kestnera „Kad es vēl biju mazs zēns” („Als ich ein kleiner Junge war”) (1999). Ar māti saistītie autobiogrāfiskie elementi Ē. Kestnera daiļdarbos atklājas gan tiešā, gan pastarpinātā veidā. Tādos darbos kā „Fabians” („Die Geschichte eines Moralisten”) , „Trīs vīri kūrortā” („Drei Männer im Schnee”) , „Emīls un Berlīnes zēni” („Emil und die Detektive”) , „Emīls un trīs dvīņi” („Emil und die drei Zwillinge”), „Punktiņa un Antons” („Pünktchen und Anton”), „Lidojošā klase” („Das fliegende Klassenzimmer”) ir ļoti konkrētas līdzības ar rakstnieka Ē. Kestnera dzīvi. Tajās atklātas mātes un dēla savstarpējās attiecības, mātes spējas atteikties no savas dzīves un nest upuri. J. Jaunsudrabiņš mātes tēlu savos darbos atspoguļo pastarpināti no personīgās dzīves pieredzes. Mātes tēls ir tas, kas projicē iespaidus par sievieti. Daiļradē kreatīvi dažādojot mātes tēla izpausmes, J. Jaunsudrabiņš veido ne tikai pozitīvo, bet arī negatīvo mātes tēlu, piemēram, stāstos „Masku balle” un ”Brāļi Viļņi.” Galveno varoņu dzīvēs piedzīvotais krahs ir sekas mātes mīlestības un uzmanības trūkumam bērnībā. Dzīves traģēdija atklājas arī sievietes tēlā, kad viņa par vēlu atklāj savus mātes misijas nerealizētos uzdevumus, kas izraisījuši neatgriezeniskas sekas: „Cik gaiši tad viņa ieraudzīja sava mūža nevērtību! Nekad viņa līdz šim nebij iedomājusies, ka viņai pasaulē kāds uzdevums, ka viņai kaut kas jādara. [..] Ko viņa saviem bērniem bija devusi? Gan bija krustu mest un Tēvareizi skaitīt mācījusi, bet īstas mātes mīlestības viņi nebij redzējuši, jo tās viņai nekad nav bijis.” (Viļņi, 320)

Estētisko jūtu aktivizēšana Bērnības atmiņu grāmatās un sacerējumos ar autobiogrāfiskiem elementiem estētisko jūtu aktivizēšanā liela nozīme ir vides un laika faktoriem, kurus papildina un akcentē mātes klātbūtne. Šie faktori ir cieši savstarpēji saistīti. J. Jaunsudrabiņa bērnības vide ir lauki, šaurākā nozīmē: Mūsmājas. Maza mikropasaule, kur fokusējas

bērna dzīves centrs. Klēts priekša atmiņās asociējas ne tikai ar klēti kā materiālo objektu, bet arī ar emocionālo saikni ar māti – patvēruma un drošības izjūtu: Arī daba, kas ir neatņemama lauku vides sastāvdaļa, piedalās bērna personības tapšanas procesā. Kā „pie savas otrās mātes – dzīvās zaļās dabas” (Ķuzāne, 212), tā vienmēr juties J. Jaunsudrabiņš vienā no savām mīļākajām nodarbēm brīvā dabā – makšķerēšanā. Mātes stāstītās teikas un nostāsti simultāni ar dabas vizuālajām ainām padziļina izjūtu izteiksmīguma dimensiju. Tiek iekustināta fantāzijas lidojuma brīvība. Mātes stāstītais ir kreativitātes pirmmaterāls. Tas atklāts tēlojumā „Rites meža burvības”: „Ak, es nemaz nemanīju savas nastas, jo iedams es domāju par meža rozi un svētās papērksnītes ziedu.” (Baltā, 176) Veidojas tādas radošas personības īpašības kā „estētiska pasaules izjūta, radošums, emocionalitāte, bagāta iztēle” (Daiļrade, 52). Rakstnieks atklāj, ka no mātes ir nākuši daudzi krāsainas īstenības un teiksmaini motīvi. (Stankevičs, 9) No viņas aizgūtie sižeti parādās stāstos „Uršulīte”, „Ubagu kalns” u. c. Svarīga nozīme ir arī bērnībā kopīgi veiktajiem rituāliem, kas sakņojas nacionālajās un individuālajās tradīcijās. Tādi rituāli ir sastopami abu rakstnieku dzīvēs un daiļradē. Vienu šādu rituālu rakstnieks Ē. Kestners rāda romānā „Fabians.” Kad māte atbrauc apciemot dēlu, viņš vakarā atceras un izjūt nepieciešamību izpildīt seno bērnības rituālu: „Pēkšņi, jau laizdamies miegā, viņš vēlreiz piecēlās, taustīdamies pa tumšo istabu, aizkļuva līdz mātes gultai, noliecās un pateica kā senāk: – Ar labu nakti, māmiņ.” (Fabians, 122) Tāpat arī J. Jaunsudrabiņš savā „Baltajā grāmatā” poētiski padziļina kopīgi veiktā rituāla nozīmīgumu un svarīgumu bērna sajūtās. „Mēs ar māti pacēlāmies gultā sēdus un abi kopā noskaitījām lūgšanu. Tad es skaidri jutu, ka Dievs man uzliek savu roku uz acīm un lēnām noglauda manu pieri.” (Baltā, 49) Kreativitātes veidošanā nozīmīgu lomu J. Jaunsudrabiņam ieņem arī kopīga estētiski skaistas vides radīšana. Krāsu izjūta veidojas jau bērnībā, vērojot gadalaiku cikla mainīgo dabas krāsu paleti. Noslēgtā, ierobežotā telpa – saimes istaba, kas aukstā laika dēļ liek uzturēties iekšā, ziemā zaudē savas krāsas. Māte ir iniciatore padarīt krāsaināku nomācošo ziemas pelēcīgumu. Vajadzība pēc krāsu dzīvīguma tiek panākta pašu rokām darinot vienkāršus telpu rotājumus no papīra, salmiem, dabas materiāliem. J. Jaunsudrabiņa mākslinieka personība izpaužas duāli. Ar samērā vienlīdzīgu spēku un intensitāti realizējas divu daiļradīšanas talantu koeksistence - gan rakstnieka, gan gleznotāja. (Daiļrade, 87) Viņš ir pirmais no latviešu

radošajām personībām, kas auglīgi var kalpot abām mākslām, „ja neskaita makšķerēšanu par trešo.” (Ķuzāne, 217) Rakstniekam piemītošā krāsu izjūta atklājas ne tikai glezniecībā. Apdāvināts ar redzes atmiņas asumu, J. Jaunsudrabiņš „raksta krāsās” un reizē ir ainavists, sadzīves gleznotājs un veiksmīgs portretists (Bērsons, 217). Vides faktora ietekme estētisko jūtu veidošanā nozīmīga arī Ē. Kestneram. Bērnībā un pusaudža gados mātes un dēla kopīgi pavadītais laiks veido mazu mikrosabiedrību, kurā tiek pārmantotas atziņas, uzskati, pārrunāti iespaidi par kopīgi apmeklētajām daudzajām operas, drāmas un brīvdabas teātra izrādēm: „Drīz vien Drēzdenes teātri tapa par manām otrajām mājām.” (Kad,103) Padziļināti estētisko jūtu pārdzīvojumi rakstniekam Ēriham Kestneram saistās arī ar lauku vidi – dzimtās Vācijas dabas skatiem, kurus viņš vēro, kopā ar māti apceļojot kalnaino Saksijas Šveici, Tīringeni, Bohēmiju un Silēziju. Tā kā ģimene gada lielāko daļu dzīvo pilsētā, tad ceļošana pa lauku dabas plašumiem dod iespēju viņam salīdzināt divas dažādas vides: cilvēku roku radīto mākslas pieminekļu skaistumu pilsētvidē un suverēno dabu lauku vidē. Pateicoties mātes uzņēmībai ceļot kājām, skaistākās Vācijas vietas pozicionējas kā vides faktors, kura ietekmē veidojas radošais indivīds. Dabas vērojumi atstāj patiesi dziļu iespaidu uz jauno cilvēku.

Ētiskais kodols Gan J. Jaunsudrabiņa, gan Ē. Kestnera mātes nopelns ir izpratnes veidošana par morāli ētiskajām normām. Viena no šādām normām, kas autobiogrāfiskajos darbos attēlota un kopēja abiem rakstniekiem, ir otra mantas neaizskaramība. Abi rakstnieki šai sakarā atceras zīmīgus savas pagātnes notikumus. J. Jaunsudrabiņš „Baltajā grāmatā” tēlojumā „Vai vaj’dzīgs?” atceras mātes kategoriski noraidošo nostāju, kad viņš pārnes mājās kaimiņmeitenes Lates iedāvinātās lietas. Mātes stingrā nostāja un mācība rakstniekam paliek atmiņā. Pat mūža otrajā pusē, nonākot trimdā Vācijā, mēnešiem ilgi jūtot izsalkumu nepietiekamā pārtikas daudzuma dēļ, bērnībā mācītais izrādās guvis stingru pamatu: „Ja tu nebūtu audzināts godīgam darbam, – es bieži domāju, tā iedams gar bagātiem tīrumiem, – un ja tava māte nebūtu tevi mācījusi neaizskart otra labumu ne tik, cik melns aiz naga, tu varētu tagad sēsties pie kāda kviešu stata un piepildīt savu muguras somu ar vārpām.” (Es stāstu, 168) Neņemt to, kas svešam pieder, lai cik trūcīgi apstākļi, bet iztikt ar to, kas ir – šādu mācību no savas mātes saņēmis arī Ē. Kestners. Pieticīga un vienkārša ir bijusi viņa bērnība, lai arī divi mātes brāļi ir bijuši tirgotāji – miljonāri.

Rakstnieks šai sakarā autobiogrāfiskajā romānā „Kad es vēl biju mazs zēns” stāsta par notikumu, kas iespiedies viņa atmiņā ar mātes nesatricināmo nostāju. Mazais Ērihs ir spējīgs un apķērīgs, tāpēc tēvoča sieva krustmāte Līna bieži viņam uztic atbildīgus uzdevumus: „Pēc lielās zirgu pārdošanas es aiznesu naudu uz banku... dažu labu reizi pat četrdesmittūkstoš marku un vēl vairāk! Apmeklētāji, kas stāvēja aiz manis un man blakus, gaidīdami, kad viņus apkalpos, aiz pārsteiguma aizmirsa, ka jākļūst nepacietīgiem.” (Kad,163) Un tad – kādu reizi krustmāte Līna aizmirst, ka nolikusi atvilktnē divsimt marku. Uz nepatiesajām aizdomām, kas krīt uz Ērihu, Idai Kestnerei ir tikai viena atbilde: „[..] vienmēr esmu tevi labi ieredzējusi. Tomēr to, kas var domāt, ka mans zēns ir zaglis, es vairs negribu pazīt.”(Kad, 164) Bērnībā piedzīvotais tomēr ir atstājis paliekošu iespaidu uz rakstnieku. To pierāda tas, ka zagšanas tēma visdažādākajās variācijās parādās daudzos viņa darbos.

Empātiskās spējas Abām mātēm ir kopīga cildena īpašība – spēja atteikties no savām personīgajām interesēm, savu dzīvi nedalīti ziedojot dēliem. Vienatne un vientulība pavada J. Jaunsudrabiņa mātes dzīvi. Par to savā grāmatā „Jānis Jaunsudrabiņš” raksta A. Bērziņš, uzsverot, ka viņa „pacietīgi ir nesusi savu atraitnes krustu.” (Bērsons, 15) Par Šausmānu saimnieces pārmetumiem rakstnieka mātei, ka vajagot nevis dēlu lutināt, bet labāk domāt par sevi un paskatīties pēc vīra, rakstnieks uzzina tikai vēlāk, kad māte asarām acīs dēlam izstāsta, kā atteikusi turīgajam Skosu saimniekam: „Es atteicu, ka gribu dzīvot viena, lai manam zēnam nav jāiet krievos.” (Stankevičs, 50) Māte vispirms domā par dēla nākotnes nokārtošanu, labprātīgi līdz mūža galam uzņemoties kalpones gaitas. Tā kā „kalpones dzīve parasti pagāja darbā un pieticībā” (Zelče, 173), tad ņemot vērā to, ko tajos laikos nozīmēja būt kalponei, viņas izvēle atteikties no neatkarīgas saimnieces statusa ir liels upuris. Var tikai minēt, kas būtu J. Jaunsudrabiņš, ja mātei pirmajā vietā būtu viņas pašas dzīves nokārtošana. Pateicoties viņa mātei, latviešiem ir rakstnieks, par kuru teikts: „Viņš rakstījis, lai stiprinātu cilvēka gara spēkus, lai vairotu viņā ticību, prieku, uzturētu cerību, un arī šķietami netīši bez uzsvērtas didaktikas virzījis lasītājus uz dabiskās kārtības, respektīvi, dzīves harmonijas izpratni.” (Ideja, 273) Sievietes spēju ziedoties rakstnieks rāda Mangas tēlā romānā „Jaunsaimnieks un velns”. Patiesi iemīlot Krastu, viņa izmainās, tiek it kā iekšēji apskaidrota: „Viņa pēkšņi bija kļuvusi sieva, māte, kas gādā ti-

kai par savu bērnu, aizmirsdama savus priekus, noliegdama pati savu tiesu, kas būtu ņemama no dzīves.” (Jaunsudrabiņš, 376) Arī mātes spēja nostāties pretī sabiedrībai pielīdzināma upura nešanai. Lai arī Jaunsudrabiņa māte, bieži sabiedrības ietekmēta, spiesta pacelt rīksti pat reizēm nepelnītam pērienam, svarīgās situācijās viņa kategoriski nostājas opozīcijā pret sabiedrību. Bagātie saimnieki, kuru bērni nav tik apdāvināti, agresīvi nosoda Ievas Saknītes lēmumu neliegt dēlam iespēju skoloties, ko viņa dara „labi atcerēdamās, cik nelaimīgs bija bijis Jāņa tēvs, palicis bez izglītības, uzskatot to par savu lielāko dzīves postu.” (Bērziņš, 35) Ļaunās runas māte dēlam atklāj tikai pēc vairākiem gadiem, jo nevēlas viņu sarūgtināt, atņemt mācīšanās prieku. Pateicoties mātes spējai pieņemt patstāvīgus lēmumus, apdāvinātajam dēlam dzīvē ir bijis iespējams izkopt savas dotības gan rakstniecībā, gan tēlotājmākslā. Autobiogrāfiskus motīvus par saviem centieniem J. Jaunsudrabiņš ielicis stāstā „Sliņķu virsnieks”, kā viņu toreiz iesauca neretieši. Ikdienā attiecības dēla un mātes starpā bijušas lietišķa rakstura. Jāņem vērā, ka pēc rakstura J. Jaunsudrabiņa māte ir intraverts cilvēks, kas emocijas patur un izdzīvo sevī. Viņas fiziskais nogurums pēc smagajiem lauku darbiem un biežās veselības problēmas ir iemesls skarbumam, taču mātes mīlestība aktīvi izpaužas tieši tajos brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams: „Dēlam viņa devusi savu apslēpto mīlestību un mātes kluso gādību. [..] bijusi mazrunātāja, stingra un ārēji pacieta, sirds tomēr silti pukstējusi dēlam.” (Bērziņš, 15) Tāpēc bērna sirds instinktīvi sajūt mātes bezgalīgo uzupurēšanos bez tēva palikušajam bārenim. Sirsnīgas tuvības reizēs viņš īsti saprot, ka māte ir tas vienīgais cilvēks, kuru viņš mīl no visas sirds. (Stankevičs, 50) Mātes skarbumu rakstnieks vērtē divējādi, tomēr galvenā atziņa skarbajai audzināšanai ir tā, ka cilvēks, kas skarbi audzināts, prot atrast visām lietām praktisko kodolu. (Ķuzāne, 111) Nedodama nekādas atlaides, māte nostiprina dēlā atziņu, ka vienīgi paša darbs un griba, centība un izturība būs viņa panākumu avots. Šīs īpašības kalpo kā labas iestrādes arī literārajam darbam. Empātiskas spējas agri parādās arī Ē. Kestnera personībā. Līdzīgi kā Ieva Jaunsudrabiņa, tā arī Ida Kestnere atsakās no savas personīgās dzīves. Viņa visu savu dzīvi pakārto dēlam. Kā atceras pats rakstnieks: „[..] visu savu eksistenci viņa ar apsēsta spēlmaņa azartu lika uz vienas vienīgas kārts – uz mani. Likme bija – pilnīgi visa viņas dzīve.” (Kad, 134) Jūtīgais un vērīgais Ērihs jūt mātes lielo atdevi un ziedošanos, tāpēc atbildes reakcija ir tāda, kādu no viņa cer sagaidīt: „[..] es nedrīkstēju likt viņai vilties. Tāpēc es kļuvu

par pirmo skolnieku un pašu krietnāko dēlu.” (Kad, 134) Tajās reizēs, kad māte saslimst, dēls ir iejūtīgs. Abi ar tēvu dara mājas darbus, ar dažādiem panākumiem gatavo ēdienu. Īpaši emocionāli ekspresīvi ir tie retie, bet ārkārtīga izmisuma pilnie brīži, kad Ērihs skrien, meklēdams māti, līdz atrod viņu kā transā stāvot uz kāda no Drēzdenes tiltiem. Tie reizē ir gan kā viņa personības izaugsmes, gan kā lūzuma punkti. Tās ir reizes, kad māte ir tuvu nervu sabrukuma robežai, augstā dzīves kvalitātes uzstādījuma dēļ nespējot izturēt lielo darba slodzi. Šādi empīriski stāvokļi, kas prasa tūlītēju aktīvu rīcību, virza „personības apziņas ceļu uz pieaugušo pasaules izpratni.” (Burima, 200) Ar dziļu nopietnību autors šādām ekstremālām situācijām sagatavo arī bērnu auditoriju. „Jums jābūt tik izturīgiem kā bokseriem. Jums jāmācās mierīgi saņemt un panest sitienus. Citādi pēc pirmā belziena, ko dos dzīve, jūs būsiet beigti. Dzīvei ir briesmīgi liels cimda numurs. Ja nesagatavojies saņem dzīves lielo sitienu, tad vajag vēl tikai aizrīties ar niecīgu istabas mušu, lai nokristu uz deguna zemē.” (Kestners, 12) Autors apliecina, ka bērni nav nošķirti no reālās vides. Viņš nemelo, radot ilūziju, ka bērniem nav jāsastopas ar dzīves īstenību un nopietnību. Autors risina eksistenciālisma problēmas, piešķirot saviem varoņiem – bērniem - spējas adekvāti rīkoties, reaģēt un nekrist izmisumā robežsituāciju gadījumā. Tādā veidā viņš it kā gatavo lasītājus – bērnu auditoriju iznācienam uz pieaugušo dzīves skatuves. Padarot bērnus problēmsituācijās veiksmīgākus par pieaugušajiem, rakstnieks uzsver sava laikmeta krīzes ačgārnības un cilvēku nespēju tikt galā ar dzīvi. Ē. Kestners modelē bērnu personāžus duāli, sintezējot tajos gan bērna izjūtas, raksturu, uztveri, gan pieauguša cilvēka nopietnību un rīcībspēju.

Drosme un uzņēmība kā atvērtība jauninājumiem Kā viena svarīga un kopīga īpašība abām mātēm jāmin drosme. Tur, kur drosme materializējas darbībā, notiek pārmaiņas, kas ātrāk vai vēlāk uzlabo dzīves kvalitāti. Drosme konkrētajās situācijās saistās ar novitātēm un suverenitāti, nemeklējot kompromisu ar sabiedrībā pieņemtajām dogmām. Kā viens no šādiem piemēriem ir Ē. Kestnera mātes rīcība. Kopā ar dēlu viņa regulāri ceļo. Tajos laikos tāda rīcība no viņas puses ir sociāla novitāte, jo „sievietes vēl neceļoja kājām. Šāda mode vēl nebija ieviesusies.” (Kad, 180) Neskatoties uz to, kāda būs sabiedrības attieksme, māte šūdina izturīgu ceļojuma kostīmu un mugursomu, un, kā viena no pirmajām sievietēm tuvākajā apkaimē, dodas ceļojumā kājām. Nebaida arī citas novitātes – Idai Kestnerei ir jau pāri trīsdesmit, kad viņa drosmīgi mācās

peldēt, braukt ar divriteni, apgūst frizieres amatu, lai varētu finansiāli atbalstīt dēla mācības. Viņa nebaidās nostāties opozīcijā sabiedrības uzskatiem, nepārmet, kad pēc vairākiem taupības un atteikšanās gadiem dēla izvēle ir nevis strādāt par skolotāju, bet studēt. Drosme un ar to saistītā atvērtība visam jaunajam materializējas arī rakstnieka, jau nobrieduša indivīda, daiļradē. Iespējams, ka tieši vērojot darbībā mātes daudzpusīgo personību, tas ir bijis kā pamudinājums pašam rakstniekam meklēt jaunus izteiksmes veidus, jaunus ceļus rakstniecībā, par ko liecina brīdinājuma romāns „Fabians” un novitātes bērnu literatūrā. Iespaidu uz indivīda personības veidošanu atstāj arī paša mātes personības individualitāte un vienreizīgums. Kā īpašu rakstura iezīmi jāmin spēju nezaudēt drosmi un reaģēt ekstremālās situācijās. Cilvēka pasaules uztvere ir atkarīga no viņa iekšējās būtības. Ē. Kestnera mātei piemīt uzņēmība jaunu, netradicionālu ceļu un formu meklēšanā, lai uzlabotu dzīves radīto apstākļu kvalitāti. Viņai piemīt spēja drosmīgi stāties pretī dažādām nekontrolētām dzīves situācijām. Kā piemēru rakstnieks apraksta gadījumu, kad, kājām apceļojot Saksijas Šveici, kopā ar māti viņi iegriežas slavenajā E. T. A. Hofmaņa novelē „Zelta pods” attēlotajā restorānā „Linkes kūrorts”. Pēc norēķināšanās ar apkalpotāju naudas makā izrādās palicis – viens vara feniņš. Reakcija par šo konstatējumu, esot kilometriem tālu no mājām, ir nevis izmisums, bet smiekli, kuriem, iemeslu noskaidrojis, kungs no blakus galdiņa bildina Idu Kestneri, jo tā, „kā viņš uz līdzenas vietas pamanījis, esot īstā sieviete.” (Kad, 189) Mātes optimisms un nesatricināmība manifestējas rakstnieka prozas darbos, piemēram, Hagedorna kundzes tēlā romānā „Trīs vīri kūrortā” atbalsojas paša autora mātes uzņēmības pilnie saukļi: „Galvu augšā, manu zēn!” (Trīs, 18) „Galvu augšā, Frici!” (Trīs, 136) Uzņēmība un drosme cīnīties un neļaut apstākļiem valdīt pār cilvēku, kā arī spēja distancēties, veicina personības neatkarību un ļauj ar humoru paskatīties uz visu no malas. Zenta Mauriņa uzsver humora nozīmi, sakot, ka tas ir „ļoti svarīgs elements [..] pasaules uzskatā un neatņemams ierocis tiem, kas labāk paši grib smieties nekā pieļaut, ka dzīve par viņiem smejas.” (Mauriņa, 42) Šāda attieksme un spēja Ē. Kestneram un J. Jaunsudrabiņam ir un saglabājas ne tikai dzīvē, bet arī vēlāk radošajā daiļradē. Asprātīgs humors caurvij, piem Ē. Kestnera darbus un piesaista lasītāju ar labdabīgo attieksmi un neparasto asociatīvo skatījumu: „[..] cilvēku ganāmpulks atpūtas pļavā bija daudzkārt lielāks nekā Mīricā. Tūkstošiem ļaužu tur cepinājās saulē [..] Dažreiz viņi apgriezās. Kā brīvprātīgas karbonādes.” (Kad, 199)

Poētiskais rokraksts rakstnieku daiļprozā Garīgās pasaules meklējumi bērnībā ļauj vērtēt un salīdzināt, izdarīt patstāvīgus secinājumus, veido daiļrades poētisko fonu, kurš, savijoties ar reālās dzīves vērojumiem, veido tādu poētisko akcentu kā smeldzīgumu. Par J. Jaunsudrabiņa tēlojumiem literatūrkritiķis J. Rudzītis izsakās, ka, lai arī galvenokārt uzmanība tiek koncentrēta uz to, kā tie tiek pasniegti lasītājam, tomēr daudzviet apzināti vai neapzināti „esot saklausāms smeldzīgs apakštonis.” (Daukste, 240) Iespējams, ka daiļdarbos vibrējošā smeldzīguma sākotne meklējama jau rakstnieka bērnībā. Dzīvojot visiem kopā saimes istabā, māte māca ārēji neizrādīt, apspiest savas jūtas: „Ieradinies klusēt arī tad, ja sirds kāpj pa muti laukā!” (Ķuzāne, 40) Arī viņa pati nepieder pie tām mātēm, kas, citiem redzot, „skaļi vaimanā, jo radusi klusībā izbēdāties.” (Ķuzāne, 175) Vēlāk atbrīvoties no emociju smaguma un sāpēm rakstnieks rauga „vispirms mākslas darbos, tad pašā dzīvē, lai atgūtu garīgu līdzsvaru.” (Sudrabiņš, 357) Iespējams, tās ir apspiestās jūtas, kas autora vēstījumos izlaužas kā smeldzīgi zemslāņa toņi. Rakstnieks pats atzīst, ka sāpes un grūtības transformējas viņa darbos. Līdzīgi arī Ē. Kestnera darbos atklājas „laikmeta tēlojums un cilvēka izjūtas [..] reizē arī satīriskā, bet bieži vien dziļi cilvēciskā un smeldzīgā toņkārtā.” (Vācu, 96) Te jānosauc jau iepriekš minētie romāni „Fabians”, „Lidojošā klase”. J. Jaunsudrabiņa mākslinieciskā rokraksta veidošanos tieši poētiskā ziņā daudzējādā ziņā caur saviem stāstiem ir ietekmējusi māte. To netiešā veidā atzīst pats rakstnieks ar interesanto faktu, ka Garkalnes kapos viņš licis uzstādīt savai mātei kapa pieminekli ar uzrakstu „ Ieva Jaunsudrabiņš Dzejnieka māte [..]” (Bērsons, 490) Rakstnieks pats sevi saistībā ar māti ir nodēvējis nevis par rakstnieku vai gleznotāju, bet dzejnieku, iespējams, tādējādi gribēdams apliecināt to, ka tieši māte ir inspirējusi poētiskā pasaules skatījuma atklāsmi. Mātes pašas poētisko pasaules uztveri autors atklāj saistībā ar viņa piedzimšanas brīdi, kad pēc mātes stāstītā pie debesīm bijis tik daudz zvaigžņu kā nekad agrāk, un tūlīt pēc dēla piedzimšanas nodziedājis gailis. To, ka māte uztvērusi un saglabājusi atmiņā šīs parādības, J. Jaunsudrabiņš saskata kā viņas spēju izjust poēziju un spēju būt ”īpašās attiecībās ar dabu.” (Sudrabiņš, 285) Īpašais Ē. Kestnera literārais rokraksts, pēc kura viņu var atpazīt, ir emocionālie šķirkļi, kas ir pretstatā dzīves realitātes notikumu fiksējumam. Paša bērnībā piedzīvotie empīriskie notikumi, sintezējoties ar personības izaugsmes un brieduma pieredzi, ļauj autoram kopīgajā vēstījumā modelēt un kreatīvi veidot pozitīvu emociju

daudzslāņainus šķirkļus, kuru robežas meistarīgi iekļaujas vienotajā veselumā. Lai arī neko būtisku šādi šķirkļi romāna gaitā it kā neizmaina, tomēr tos var nosaukt par maziem heroiskiem vēstījumiem, kas sakņojas vēstītāja personībā un svin mazas uzvaras pār apstākļu radītajām situācijām, tādējādi kliedējot laikmeta realitātes fona smagnējību. Kā īpašu poētisko aspektu var minēt faktu, ka abi rakstnieki savām mātēm ir veltījuši dzejoļus. (Kastner, 94) Mātei ir ietekmējoša un paliekoša loma abu autoru daiļradē, kur bieži var sastapt ar viņu saistītus autobiogrāfiskus elementus. Mātes nozīmīgums personības attīstības sākumposmā ir svarīgs tāpēc, ka pirmie iespaidi par pasauli tiek iegūti caur māti, jo viņa ir tā, kas ievada dzīvē, nosaka robežas, rada vidi, kura palīdz vai bremzē personības attīstību (Svence, 34). Abas mātes ir palīdzējušas rakstniekiem veidot un aktivizēt • estētiskās jūtas • ētisko kodolu • empātiskās spējas • drosmi un uzņēmību kā atvērtību jauninājumiem • poētisko skatījumu. Ne tikai uz Ērihu Kestneru, bet arī uz J. Jaunsudrabiņu var attiecināt literatūrzinātnieces I. Daukstes-Silasproģes teikto par mātes atstāto mantojumu: viņi vēlējās tās vērtības, ko bija pārņēmuši no savām mātēm un kam dziļi ticēja, nodot tālāk nākamajai paaudzei. Tādējādi viņi savus bērnības dienu ideālus ir padarījuši laikmetīgus, būtībā uzceļot pieminekli Mātei. (Vācu, 102)

Saīsinājumu, izmantoto avotu un literatūras saraksts Avoti: Baltā Jaunsudrabiņš, J. Baltā grāmata. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. 459 lpp. Kad Kestners, Ē. Kad es vēl biju mazs zēns. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 208 lpp. Papildavoti: Es stāstu Jaunsudrabiņš, J. Es stāstu savai sievai. Zviedrija : [b.i.], 1952. 296 lpp. Fabians Kestners, Ē. Fabians. Rīga : Liesma, 1987. 229 lpp. Trīs Kestners, Ē. Trīs vīri kūrortā. Rīga : Rota, 1993. 144 lpp. Viļņi Jaunsudrabiņš, J. Brāļi Viļņi. No: Jaunsudrabiņš, J. Kopoti raksti. 1. sēj. Rīga : Liesma, 1981, 312.-327. lpp. Literatūra: Bērsons Bērsons, Indulis. Jāņa Jaunsudrabiņa radošā mūža ritējums. No: Jaunsudrabiņš, Jānis. Kopoti raksti. 15. sēj. Rīga : Liesma, 1985. 430.- 493. lpp. Bērziņš Bērziņš, A. Jānis Jaunsudrabiņš. Zviedrija:

Ziemeļblāzma, 1951. 266 lpp. Burima, Maija. Frīdeberta Tuglasa „Mazais Illimārs” bērnības atmiņu tēlojumu kontekstā. Letonica, 2008, Nr. 17, 192.205. lpp. Daiļrade Daiļrades psiholoģija Latvijā: zinātnisko rakstu krājums. Sast. R. Bebre. Rīga : Valters un Rapa, 2008. 303 lpp. Daukste Daukste-Silasproģe, I. Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā 1944-1950. Rīga : Zinātne, 2002. 424 lpp. Ideja Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva – 20. gs. sākums: antoloģija, 2. daļa. Sast. L. Buceniece. Rīga : RaKa, 2006. 349 lpp. Jaunsudrabiņš Jaunsudrabiņš, J. Jaunsaimnieks un velns. No: Jaunsudrabiņš, J. Kopoti raksti. 7. sēj. Rīga : Liesma, 1982, 411. lpp. Kestners Kestners, Ē. Lidojošā klase. Rīga : Zvaigzne ABC, 1998. 144 lpp. Ķuzāne Ķuzāne, L. Saule mūžam mana. Rīga : Liesma, 1986. 368 lpp. Mauriņa Mauriņa, Z. Uzdrīkstēšanās. Izlase. 19291944. Rīga : Liesma, 1990. 336 lpp. Stankevičs Stankevičs, A. Zem Neretas debesīm. Rīga : Liesma, 1988. 432 lpp. Sudrabiņš Jaunsudrabiņš, J. Mana dzīve. No: Jaunsudrabiņš, J. Kopoti raksti. 15. sēj. Rīga : Liesma, 1985, 279.-420. lpp. Svence Svence, G. Attīstības psiholoģija: mācību līdzeklis. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999. 159 lpp. Vācu Vācu literatūra un Latvija. 1890-1945 Sast. B. Kalnačs. Rīga : Zinātne, 2005. 880 lpp. Zelče Zelče, V. Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002. 298 lpp. Kastner Kastner, Erich. Ein Mann gibt Auskunft. Berlin : Cecilie Dressler Verlag, 1930. 124 Seiten. Burima

The misleading path of The Unity Of the Balts Sandra Lapsina Faculty of Veterinary Medicine, Latvia University of Agriculture

Summary 775 years have passed since the Battle of the Sun in 1236, when the Semigallians united their forces with the Lithuanians to destroy the Sword-Brothers. That day was the day of victory for our ancestors, and the moment when the talk of the unity of the Balts started. Ever since this date has been the point of reference for the evidence of the unity between the Baltic tribes and the nations of whom only two are left nowadays – the Latvians and the Lithuanians. However, there have always been those who object this opinion claiming such bond never even existed. To prove the opponents’ point of view three main domains should be discussed in detail – history, culture and economics along with the political approach – assuming that if the unity does not exist in these areas the opinion mentioned above is false in general. In this article the complex and uncertain history of the tribes of our ancestors is taken into account as a possible reason for misinterpretation as well as the only one and most likely unreliable source of that time – “the Chronicle of Henry of Livonia” - where still evidence of the battles between the tribes of the Balts can be found. Also the reasons and results of assimilation will be discussed. In the very end an alternative explanation for the resemblance of the two countries nowadays – Latvia and Lithuania – referring to the similarity in economical and political situation will be given. In conclusion the importance of various opinions, while speculating the truth, is emphasized as well as the advantages this misinterpretation of facts might bring us in the international world of future.

Baltu vienotības maldu ceļos Ir pagājuši 775 gadi kopš brīža, kad 1236. gada 22. septembrī divas baltu tautas – latvieši un lietuvieši – apvienoja spēkus kopīgai cīņai pret vācu krustnešiem pie Šauļiem (vai Vecsaules - nav droši zināms). Šī diena izrādījās mūsu senčiem veiksmīga – tika sakauts Zobenbrāļu ordenis – un arī liktenīga - tieši tādēļ mēs šogad cildinām reiz pastāvējušo savienību. Tiesa, šajā saistībā bieži tiek minēta arī „vienotība”, kas it kā balstāma uz konkrēto notikumu. Taču tikpat bieži rodas jautājums, vai tāda maz eksistējusi? Vai baltu tautu daudzinātā „vienotība” nav bijusi vien acu apmāns, dažādu sakritību šķietamais rezultāts vai vēsturisko liecību nepareiza interpretācija, un - kas vēl svarīgāk - vai tā pastāv arī mūsdienās? Pilnībā uz šo jautājumu, šķiet, nevarēs atbildēt neviens, taču „vienotības” noliedzējiem, veicot rūpīgāku vēsturisko avotu analīzi un vispārējo apstākļu novērtējumu, par pierādījumu lieti noderētu apliecinājums, ka „vienotība” nepastāv trīs atsevišķās un ārēji šķietami nesaistītās sfērās – vēsturē, kultūrā un ekonomikā apvienojumā ar politiku - , kur „vienotība” izpaužas visspēcīgāk, tādejādi padarot šos „trīs vaļus” par balstu visam apgalvojumam. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka „vienotības” jēdziena neizpildīšanās kādā vai pat visās trīs minētajās jomās jau norādītu un „vienotības” neesamību. Šā raksta mērķis ir atklāt skeptisku skatījumu uz baltu tautu „vienotības” jēdzienu, paplašinot interesentu redzesloku šajā jautājumā un tādejādi tuvojoties patiesībai, kā arī pierādot vispārpieņemto uzskatu neviennozīmīga tulkojuma iespējamību. Raksta uzdevums ir, analizējot un pārskatot zināmos faktus un uzskatus trīs ar „vienotību” saistītajās sfērās (vēsture, kultūra, ekonomika), meklēt un pamatot alternatīvus interpretācijas veidus, tādejādi sasniedzot mērķi. Veicot avotu izpēti un izsverot interpretācijas iespējas, tiks pielietota aprakstošā pētniecības metode. Daudzviet spriedumi pamatosies uz loģisko domāšanu vai analoģijām. Pirms pievērsties „trim vaļiem” svarīgi izprast, par ko tad īsti būs šis raksts, tāpēc iesākumam nedaudz vispārīgas informācijas. Balti ir cilšu grupa, kas apdzīvoja Baltijas jūras austrumkrastu jau kopš trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. 15. un 16. gadsimta mijā no šīm ciltīm sāka veidoties tautas. Mūsdienās piespiedu kristianizācijas un tai sekojošās asimilācijas dēļ no daudzajām baltu ciltīm un tautām vairs saglabājušās tikai divas – latvieši un lietuvieši. Visbeidzot, lai novērstu pārpratumu iespējamību, vēl jāpiebilst, ka pie baltu tautām bieži maldīgi tiek pieskaitīti igauņi, kas cēlušies gluži no citām – somugru – ciltīm un kam ar baltiem nav nekādu radniecīgu saišu. Vispēdīgi, ķeroties pie paša iztirzājamā temata, jāsāk

tieši ar vēstures aspekta apskatu, kas ir vissenākais un arī nozīmīgākais no trim minētajiem ( jo bez tā gluži loģiski nevarētu pastāvēt kultūra un attīstīties ekonomika). Jau minētā 1236. gada Saules kauja ir pats baltu „vienotības” simbols, bez kura diezin vai būtu attīstījies pats esošais pieņēmums, jo, jāuzsver, - šis uzskats veidojies tikai vēlākajos gadsimtos, tāpēc uzskatāms par tiešu vēstures faktu interpretācijas rezultātu. Lai varētu apstrīdēt izteikto minējumu, svarīgākais uzdevums ir noskaidrot, vai ārpus konkrētā notikuma ietvariem nepastāv citi – ar to pretrunā esoši - fakti. Te nu ir svarīgi iestarpināt, ka 13. gs. vēl nebija izveidojušās tādas tautas kā latvieši un lietuvieši, bet balti pastāvēja diezgan sadrumstalotās vienībās – kopumā ap 10 mazākās ciltīs, kā zemgaļi, latgaļi, lietuvji, prūši u.c. Vēstures pētīšana šajā laikaposmā (līdz 12. gs.) ir visnotaļ sarežģīta un apgrūtināta un balstās pārsvarā uz minējumiem, kam par iemeslu ir rakstītu avotu trūkums jebšu, precīzāk sakot, praktiskā neesamība. Vāciešu rakstītā „Indriķa hronika” ir pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā, turklāt tajā izklāstīts tikai vāciešu viedoklis par notikušo (vēsturi raksta uzvarētājs), uzsvaru liekot uz saviem iekarojumiem, nevis pretinieku (ne)saticību - ,respektīvi, baltu cilšu savstarpējās attiecības ir maz pētītas, datētas un aplūkotas vien pavirši garām ejot, kas tikai pastiprina nepareizas interpretācijas iespējamību. Taču arī iedziļinoties tajā pašā „Indriķa hronikā”, ir iespējams atrast pietiekami daudz „vienotībai” pretrunīgu faktu, kur īpaša interpretācija nemaz nav nepieciešama. Nepilna aprakstītā pusgadsimta laikā (1184 – 1227) hronikā saskaitāmi vairāk nekā 10 gadījumi, kad balti, apvienojot spēkus ar vāciešiem („ar” nevis „pret”, un uzsverams - ne vāciešu pakļautībā!), dodas cīņā viens pret otru. Spilgtākie no tiem – 1205. gadā zemgaļu augstdzimušais Viestards ierodas Rīgā, mēģinot pierunāt vāciešus uzbrukt lietuvjiem un pat iemaksā tiem ķīlu; ieraugot lietuvju spēcīgo karaspēku, zemgaļi grasās bēgt, taču, vāciešu drosmes iedrošināti, kopīgi nokauj ap 1200 lietuvju; 1213. gadā lietuvieši iebrūk latgaļu teritorijā, sasniedz Trikātu, posta, laupa, nogalina un aizved gūstā novada vecāko – Tālibaldu; 1219. gadā zemgaļi cīnās pret zemgaļiem pie Mežotnes pils; 1221. gadā vācieši kopā ar latgaļiem izdzenā 600 karavīru lielu lietuvju pulku, savāc un sadala laupījumu – , domājams, šeit pierādījumu pietiek, lai ikvienu interesentu vedinātu domāt, ka „vienotības” vietā baltus vadījis visparastākais „aprēķins” - , slēdzot īslaicīgas alianses pašlabuma vārdā, gatavībā vienoties pat ar iepazītu ienaidnieku (un pat par samaksu), tie vienlīdz bieži stāvēja te kopā ar, te pret vāciešiem. Jāpiebilst, ka tieši šeit arī visticamāk meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc vāciešiem vispār izdevās pakļaut baltus – tie bija sašķelti un viegli vēršami viens pret otru, tādejādi novārdzināmi, turklāt nesteidzās vien otram palīgā, iekams

pašu drošība nebija apdraudēta. Iebrucējiem atlika vien izmantot romiešu „skaldi un valdi” ar piebildi, ka skaldīšana izpalika... Uzreiz nākamais aplūkošanā būtu kultūras lauciņš, kam pievēršoties, jāpatur atmiņā jau iepriekšējā rindkopā noskaidrotās vēstures „patiesības”. Tātad kultūra - ,zināms, tās aizsākumi meklējami izcelsmē, kas gan visām baltu tautām gluži loģiski ir kopīga, taču kas notika tālāk – vai ciltis saglabāja vienojošo saikni vai arī aizgāja katra savu ceļu? Līdzīgas valodas, dievības un paražas – vienotības pierādījums vai tikai vāra atblāzma no kopēja stumbra? Kristianizācijas dēļ šodien ir grūti salīdzināt gandrīz jebkuru citu kultūras aspektu bez valodām, bet, tā kā valoda ir pats kultūras pamats, tad nelielu situācijas analīzi tomēr ir iespējams veikt. Skaitļos runājot: 13. gadsimtā pastāvēja ap 10 baltu ciltis, mūsdienās to skaits sarucis uz divām tautām; datētas 9 baltu valodas un vairāki to dialekti – mūsdienās valodas palikušas vairs tikai divas. Kas notika – sašķeltības izraisīta iznīkšana vai gluži otrādi - apvienošanās zem viena karoga? Balstoties uz iepriekšējā rindkopā aprakstītajiem spriedumiem, uzreiz redzams, ka otrais situācijas apraksts ir utopisks – kā gan kultūras varētu būt vienotas, ja tādas nebija pašas ciltis? Atbilde šoreiz visticamāk meklējama tieši jau iepriekš pieminētajā kristianizācijā – tās rezultātā daudzas ciltis tika asimilētas un izzuda uz neatgriešanos. Atsevišķu cilšu kultūru saglabāšanās tādejādi būtu skaidrojama tieši ar konkrētiem pakļautības apstākļiem, bet ne ar brāļu cilts ietekmi. Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir prūši, kuru valoda izzuda 18. gadsimtā, pārdzīvojusi sākotnējo asimilācijas vilni. Vai gan tas varētu notikt, ja balti tiešām būtu tik vienoti? Vai tiem nebūtu jāsniedz atbalsts brāļu tautas saglabāšanā? Varētu iebilst, ka latvieši un lietuvieši paši atradās smagā situācijā, cīnoties par pašsaglabāšanos zem svešzemju jūga, – kad tiem vēl rūpēties par citas valodas saglabāšanu? Un taisnība vien būtu, bet tas tikai pierāda katras tautas atrašanos savrupā pozīcijā, kā skaidrots iepriekš. Jāteic, ka kultūras ziņā baltu tautas ir kā no vienas ligzdas nākuši putni – līdzīgi savā radniecībā, bet šķirti likteņos. Pati pēdējā hronoloģiskās rindas kārtībā ir ekonomikas un politikas sfēra. Lai radītu izpratni, kā gan abas šīs cilvēka peļņaskārā prāta radītās jomas vispār varētu būt saistītas ar tautu izcelsmi un radniecību, vērts atkal minēt dažus skaitļus. 2009. gadā eksports uz Lietuvu sastādīja 15.52% no kopējā Latvijas eksporta, respektīvi, vislielāko daļu, ierindojot kaimiņvalsti pirmajā vietā, līdzīga situācija bija ar importu. Rodas jautājums – vai tā būtu tikai nejauša sakritība vai varbūt tomēr mājiens, ka baltu tautas turas vienkop nestabilajā naudas un varas pasaulē? Šajā gadījumā gan, liekas, atbilde meklējama gluži citā virzienā. Jo, lai arī izjukušas radniecības saites, šīm abām tautām – Latvijai un Lietuvai - tomēr ir līdzīga vēsture un ģeogrāfiskais stāvoklis – abas atkopjas pēc atdalīšanās

no PSRS, abas ir mazas valstiņas līdzīgiem resursiem, līdzīgām naudas problēmām un, jā, arī mentalitātēm. Tām ir līdzīgas prasības un izpratne par to apmierināšanu – gluži loģiski, ka pašsaglabāšanās nolūkā, īpaši ņemot vērā tuvuma izdevīgumu, tās ir gatavas sadarboties. Lai kliedētu pēdējās šaubas ielūkosimies saraksta nākamajās vietās – Igaunija un Krievija atpaliek vien par pāris procentiem, un tās nu nebūt nav baltu tautas... Visbeidzot, apkopojot trīs galvenos, iepriekš īsumā izklāstītos atzinumus, iespējams nonākt pie šādiem secinājumiem:

Secinājumi 1. Baltu tautas savos izcelsmes pirmsākumos un arī attīstības gaitā bijušas sašķeltas un diezgan kareivīgas vienības, kas nebūt neizvirzīja asinsradniecību kā galveno kritēriju sabiedroto izcēlē, kad bija sakaujams ienaidnieks – nereti cita baltu cilts. 2. Cilšu savstarpējās nesaskaņas tomēr netraucēja kultūru savrupu attīstību, ko pārrāva kristietības uzspiešana – rezultātā daudzas baltu valodas gāja bojā, un ciltis tapa asimilētas, izzūdot no kartes uz neatgriešanos. Tomēr divām tautām cauri laiku lokiem izdevās savu individualitātes bagāžu atripināt līdz pat mūsdienām – tie bija latvieši un lietuvieši. 3. Mūsdienās, kad karu laiki jau ir aiz muguras, latvieši un lietuvieši bauda mierīgas līdzāspastāvēšanas jeb kaimiņattiecību priekšrocības, kas sevī ietver ekonomiskus ieguvumus un politisku sadarbību, balstītu kopējā pagātnē, līdzīgā ģeogrāfiskajā situācijā un veiksmīgos nākotnes attīstības plānos. 4. No visa iepriekšminētā visbeidzot secināms, ka baltu vienotība vēsturē nekad nav pastāvējusi un arī mūsdienās tā tiek jaukta vien ar „veiksmīgas kaimiņu sadarbības” principu, kas tāpat vērojams starp daudzām citām pilnīgi neradniecīgām tautām un valstīm (piemēram, latviešiem un igauņiem) un ir ar kopēju izcelsmi nesaistīts. Noslēdzot „baltu vienotības” jautājuma iztirzāšanu, būtu vērtīgi piebilst, ka, noskaidrojot šādus strīdīgus uzskatus, ir svarīgi pieļaut dažādus viedokļus, kas atklāj situāciju no dažādiem skatupunktiem, tādejādi tuvinot patiesībai; un visbeidzot varbūt ir pat labi, ja baltu ciltis (un vēlāk arī tautas) nekad lielu nozīmi nav pievērsušas radniecībai, jo tas mūs visus labi sagatavo nākotnes internacionālajai pasaulei ar „radinieks tuvs, bet kaimiņš vēl tuvāks” attieksmi, jo spēks ir mūsu prātos, ne asinīs. Literatūra 1. Kurlovičs G., Tomašūns A., 2000, Latvijas vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC 2. 1993, Indriķa hronika. Rīga: Zinātne 3.

4. bas/drosibas-politika/2009/ 5. butas-contents.html 6.

Modern ethnography of two artists’ view Viesturs Linde Faculty of Humanities, Liepaja University

Annotation Andris Vītoliņš Andris Vītoliņš – although the majority of his life can be associated with Riga, he is not stranger for Liepaja. He was born in 1975 September 28 in Liepaja, graduated from Art Academy of Latvia, where he has been working as a tutor since Year 2007. The artist would describe ruins as contemporary national symbol. These unfinished objects decay incredibly fast. The ruins are a business card for this system. When arriving to the capital city form airport, we can see our national pride – the ruins. Arriving by train in the square of the central station – the ruins. Arriving to Liepaja or going via Saldus – ruins again. When crossing the border of Latvia, there are also ruins – abandoned customs buildings. The sacrifice of the little person in the way of survival. While following utopia and invaluable promises about the sweet future, lot of people are ready to fight for the survival over many years. They are ready to suffer every day, spend hours and hours on their way, pay for petrol and go in the dark towards the promised dream village. While spending enormous amount of time and regularly getting up at night in order to be at work on time, they are fine to scarify healthy sex-life. They are fine with all the mortgages to spend the rest of their lives in tasteless colour dwellings. These weird people are ready to fight against the serious allergens caused by syntactic floors and plastic windows. They are happy to raise their kids in degraded environment without sufficient streets and infrastructure. This is the best place! You do not need serious diploma to build something, but you have serious clients who are ready to pay! There is no role for professionalism the main points are political and public relation manipulations in order to achieve some warmth for oneself. The majority of projects are built in traditions of out-to-date technologies that cause a lot of trouble for clients afterwards. Enormous gas and electricity bills and exhaustion of air-conditioners reimburse the ambitions of architect and client. Martinas Gauba Martinas Gauba has graduated from the University of Sauliai. Created 23 personal exhibitions and participated in 70 group exhibitions. The art works of Martinas Gauba are created in the manner of graphics, sculpture and painting. Martinas Gauba is one of the most promising and eccentric new generation artists in Baltic. His story telling works are provocative and positive at the same time. Every day anaesthetic and sometimes even perverse situations are expressed with delicate irony, besides; the contemporary message is developed by the artist working with traditional media like painting and sculpture.

“The work of Martinas Gauba causes either sympathy or antipathy, none is left uninterested. Through jokes he has achieved better effect on public than lot of other artists creating purposeful ugliness filled works. Gauba shocks the spectacular reflecting various kind of everyday situations such as people activities in the forest or contemporary virgin on housing estate stair landing. However, it is clear that this is not just a friendly laugh at our everyday life” state the representatives of gallery where the exhibition takes place. There is necessity for healthy humour for oneself to understand and get an insight into the work of Gauba, because his represented world is the one that we create and his reflection is true. Andris Vītoliņš and Martinas Gauba are extremely different in their works. Martinas reflects the motives from ironic everyday life, but Andris Vītoliņš shows the footsteps of different people as self-made urban environment and urban landscapes. The connection between both artists is the fact that they both can look from aside to the environment created by people where they live in, including the dreams and dissatisfied utopia. Probably, this is the biggest part of the contemporary ethnography. Mūsdienu etnogrāfija divu mākslinieku skatījumā

Andris Vītoliņš Andris Vītoliņš, lai gan lielāko dzīves daļu saista ar Rīgu . Liepāja viņam nav sveša. Dzimis 1975. gada 28. septembrī Liepāja, beidzis Latvijas Mākslas Akadēmiju, kur kopš 2007. gada strādā par pasniedzēju.. Andris Vītoliņš nekad neglezno cilvēkus, taču viņš glezno cilvēku radītus objektus, materiālo pasauli, viņš fokusējas uz cilvēka fantāzijas materializētajiem augļiem. Viņu interesē tas kā vide urbanizējas, kā vide aizbēg no cilvēces kontroles un transformējas par izjauktu mudžekli. Tehnisko būvju fragmenti tiek attēloti lakoniski, ar precīzām, ģeometriskām līnijām, kas veido tādu kā abstraktu tīklu, pinekli. Forma kļūst svarīgāka par saturu un svarīgs ir nevis attēlotais objekts un tā detaļas, bet gan līniju raksts. Gleznās ir spilgti kontrasti — uz gaiša fona izceļas tīras, reizēm arī luminiscējošas krāsas: koši dzeltens, koši zils, koši sarkans. Krāsu un līniju saspēle rada darbos kustību un enerģiju. Tādā veidā mākslinieka gleznas kļūst dekoratīvas un tās viegli var iztēloties kā dizaina priekšmetus interjerā. Andris Vītoliņš ir ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, bakalaura grādu vizuālās komunikācijas nodaļā, mākslinieks 3 gadus studējis dizaina nodaļā. Mākslinieks 2004.gadā saņēmis žurnāla Latvijas Arhitektūra gada balvu par labāko debiju. Mākslinieks par mūsdienas nacionālo simbolu uzskata drupas. Drupas no sākuma drupas un drupas no mūsdienām. Pēc vairāku gadu ekonomiskās augšupejas, 2008.gadā Latvijas ekonomika piedzīvoja vie-

nu no straujākajiem kritumiem visā pasaulē. Nekustamo īpašumu tirgus bija galvenais valsts attīstības virzītājs un laika posmā no 2004. līdz 2007.gadam tas radīja nekustamo īpašumu «burbuli». 2007.gadā teju pusei Latvijas mājsaimniecību bija hipotekārais kredīts par spīti tam, ka cenas nekustamajam īpašumam bija neadekvātas: dzīvoklis Berlīnē vai Parīzē maksāja lētāk. Sākoties krīzei, krasi samazinājās cilvēku ienākumi, bezdarbs pieauga līdz 22% un neskaitāmi ēku projekti palika nepabeigti. Daudzus no jaunajiem projektiem nebija iespējams nokomplektēt ar īrniekiem, tāpat daudzas ēkas palika pusapdzīvotas. Tā vietā, lai šīs ēkas piepildītu sapņus, tās, visdrīzāk, pārtaps par drupām un kļūs par pieminekļiem lielākajai Latvijas ekonomiskajai krīzei, atgādinot pieredzi ar būvobjektiem pēc Padomju Savienības sabrukuma 1990.gadu sākumā. Šie neuzceltie objekti noārdās fantastiski ātri. Drupas ir šis sistēmas vizītkarte. Ierodoties galvaspilsētā no lidostas mēs redzam mūsu nacionālos lepnumus – drupas. Atbraucot pa dzelzceļu stacijas laukumā - drupas. Ceļojot pa valsti visur drupas . Iebraucot Liepājā vai caur braucot Saldu drupas. Arī šķērsojot valsts robežu pamesto robežkontroles posteņu drupas. Mazā cilvēka upuri cīņā par izdzīvošanu. Sekojot lētiem solījumiem par rožaini utopisko nākotni vairums cilvēku irt gatavi gadiem ilgi cīnīties par izdzīvošanu . Viņi ir gatavi katru dienu ciest, kratoties stundām ceļā, maksāt par benzīnu , doties tumsā uz savu apsolīto sapņu ciematu. Patērējot neskaitāmu laiku ceļā un ceļoties regulāri naktī lai nokļūtu darbā ,viņi ir ar mieru atteikties no veselīga seksa. Viņi ir gatavi ņemt kredītus priekš tā lai atlikušo mūžu nodzīvotu bezgaumīgas krāsas namiņos. Šie

dīvainie cilvēki ir gatavi nopietnai cīņai ar alerģijām ,ko veicina sintētiskās grīdas un plastmasas logi. Viņi ir gatavi audzināt bērnus degradētā vidē bez normālām ielām un infrastruktūras. Šeit ir kolosāla vieta! Tev nevajag nopietnu diplomu lai kaut ko uzceltu, bet tev ir nopietni klienti, kas gatavi maksāt! Profesionalitātei nav nekādas nozīmes galvenais ir politiskas un publisko attiecību manipulācijas lai panākumi tevi sildītu. Vairums objektu būvēti novecojušo tehnoloģiju tradīcijās vēlāk pasūtītājiem sagādā milzum galvassāpes un tēriņus. Milzīgi gāzes apkures rēķini un kondicionieru pārpūle kompensē arhitekta un pasūtītāja ambīciju uzplūdus.

Martinas Gaubas Martinas Gaubas ir viens no daudzsološākajiem un ekscentriskākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem Baltijā. Viņa stāstošie darbi ir vienlaikus ir gan provocējoši , gan pozitīvi. Ikdienas neestētiskās un bieži pat “perversās” situācijas ir parādītas ar smalku ironiju, turklāt laikmetīgo vēstījumu jaunais mākslinieks profesionāli panācis, strādājos tradicionālajos mēdijos - glezniecībā un tēlniecībā. “Martinas Gaubas darbi var patikt vai nepatikt, bet vienaldzīgu līdz šim vēl nevienu nav atstājuši. Viņam kā jokojot izdevies panākt lielāku efektu tam, ko daudzi mākslinieki nesekmīgi cenšas panākt ar tīšu neglītuma atainošanu un pat slavināšanu. Gauba šokē skatītāju, parādot dažādas it kā sadzīves ainiņas, piemēram, cilvēku izdarības mežā jeb mūsdienu dievmāti mikrorajona kāpņu telpā, tomēr skaidrs, ka tā nav tikai vienkārši draudzīga ironija par mūsu ikdienu,” izstādi komentē galerijas pārstāvji. Būs nepieciešama humora sajūta pašam pret sevi, lai spētu novērtēt Gaubas darbus, jo viņa attēlotā pasaule ir tā, kuru mēs paši arī veidojam un viņa stāstījums ir patiess. Martinas Gauba ir beidzis Šauļu Universitāti. Izveidojis 23 personālizstādes un piedalījies vairāk nekā 70. grupu izstādēs. Martinas Gaubas darbi ir veidoti grafikas, tēlniecības un glezniecības manierē. Mākslinieks ļoti mīl ironizēt par pasaules uzskatiem un to notikumiem, pamatoti norādot cilvēka rakstura trūkumus. Tajā pašā laika mākslinieks arī saskata daudz ko priecīgu pasaulē, lai cik tā nepilnīga būtu. Caurstrāvojot šos divus uzkastus, rodas smalka ironija par cilvēku sadzīvi, to noteikumiem un Kopsavilkums Andris Vītoliņš, lai gan lielāko dzīves daļu saista ar Rīgu . Liepāja viņam nav sveša. Dzimis 1975. gada 28. septembrī Liepāja, beidzis Latvijas Mākslas Akadēmiju, kur kopš 2007. gada strādā par pasniedzēju.. Mākslinieks par mūsdienas nacionālo simbolu uzskata drupas. Šie neuzceltie objekti noārdās fantastiski ātri.

Drupas ir šis sistēmas vizītkarte. Ierodoties galvaspilsētā no lidostas mēs redzam mūsu nacionālos lepnumus – drupas. Atbraucot pa dzelzceļu stacijas laukumā - drupas. Ceļojot pa valsti visur drupas . Iebraucot Liepājā vai caur braucot Saldu drupas. Arī šķērsojot valsts robežu pamesto robežkontroles posteņu drupas. Mazā cilvēka upuri cīņā par izdzīvošanu. Sekojot lētiem solījumiem par rožaini utopisko nākotni vairums cilvēku ir gatavi gadiem ilgi cīnīties par izdzīvošanu . Viņi ir gatavi katru dienu ciest, kratoties stundām ceļā, maksāt par benzīnu , doties tumsā uz savu apsolīto sapņu ciematu. Patērējot neskaitāmu laiku ceļā un ceļoties regulāri naktī lai nokļūtu darbā ,viņi ir ar mieru atteikties no veselīga seksa. Viņi ir gatavi ņemt kredītus priekš tā, lai atlikušo mūžu nodzīvotu bezgaumīgas krāsas namiņos. Šie dīvainie cilvēki ir gatavi nopietnai cīņai ar alerģijām ,ko veicina sintētiskās grīdas un plastmasas logi. Viņi ir gatavi audzināt bērnus degradētā vidē bez normālām ielām un infrastruktūras. Šeit ir kolosāla vieta! Tev nevajag nopietnu diplomu lai kaut ko uzceltu, bet tev ir nopietni klienti, kas gatavi maksāt! Profesionalitātei nav nekādas nozīmes galvenais ir politiskas un publisko attiecību manipulācijas lai panākumi tevi sildītu. Vairums objektu būvēti novecojušo tehnoloģiju tradīcijās vēlāk pasūtītājiem sagādā milzum galvassāpes un tēriņus. Milzīgi gāzes apkures rēķini un kondicionieru pārpūle kompensē arhitekta un pasūtītāja ambīciju uzplūdus. Martinas Gauba ir beidzis Šauļu Universitāti. Izveidojis 23 personālizstādes un piedalījies vairāk nekā 70. grupu izstādēs. Martinas Gaubas darbi ir veidoti grafikas, tēlniecības un glezniecības manierē. Martinas Gaubas ir viens no daudzsološākajiem un ekscentriskākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem Baltijā. Viņa stāstošie darbi ir vienlaikus ir gan provocējoši , gan pozitīvi. Ikdienas neestētiskās un bieži pat “perversās” situācijas ir parādītas ar smalku ironiju, turklāt laikmetīgo vēstījumu jaunais mākslinieks profesionāli panācis, strādājos tradicionālajos mēdijos - glezniecībā un tēlniecībā. “Martinas Gaubas darbi var patikt vai nepatikt, bet vienaldzīgu līdz šim vēl nevienu nav atstājuši. Viņam kā jokojot izdevies panākt lielāku efektu tam, ko daudzi mākslinieki nesekmīgi cenšas panākt ar tīšu neglītuma atainošanu un pat slavināšanu. Gauba šokē skatītāju, parādot dažādas it kā sadzīves ainiņas, piemēram, cilvēku izdarības mežā jeb mūsdienu dievmāti mikrorajona kāpņu telpā, tomēr skaidrs, ka tā nav tikai vienkārši draudzīga ironija par mūsu ikdienu,” izstādi komentē galerijas pārstāvji. Būs nepieciešama humora sajūta pašam pret sevi, lai spētu novērtēt Gaubas darbus, jo viņa attēlotā pasaule ir tā, kuru mēs paši arī veidojam un viņa stāstījums ir patiess. Lai gan Andris Vītoliņš un Martinas Gaubas ir pilnīgi

atšķirīgi savā mākslā. Martinas ataino ironiska sadzīves motīvus, bet Andris Vītoliņš atstāto cilvēku pēdas, kas ir cilvēka pašu radīta pilsētu vide, pilsētas ainava. Bet saskatīt līdzību ar var abos māksliniekos, viņi abi spēj paskatīties no malas, uz cilvēku radīto vidi, kurā viņi dzīvo par sapņiem un nepiepildīto utopiju. Iespējas šī ir mūsdienu lielāka etnogrāfija.

Dance Liene Medne Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Dance is one of mankindâ&#x20AC;&#x2122;s most ancient arts. I am afraid to express an opinion on for how long time there is a dance, how old we are and how old we will become, but dance never ends, it is a vibrant link between the nationâ&#x20AC;&#x2122;s past and future. Forever as a dance, we will always be near. My neighbor and friend. I dance with you as my grandmother with grandfather once and dance is still the same ...It takes days, hundreds of years ...And no format. No folder can put dance in a frame...


Soviet poster art in Latvia and Lithuania from 1940 - 1950 Maija Barbare, Krista Vasiljeva Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Research work â&#x20AC;&#x153;Soviet poster art in Latvia and Lithuania from 1940. - 1950.â&#x20AC;? consists of a theoretical research and a practical part. The theoretical study focuses on portraying the historical situation of poster art. It also includes a description of the most important Latvian and Lithuanian poster artists. The practical part of the work consists of the creation of a modern poster, fully based on the ideological, graphic and stylistic demands of the Soviet time. The aim of the work is the study of Soviet poster art as the predecessor of the modern visual advertisement.

Padomju plakātu māksla Latvijā un Lietuvā 40. – 50. gados

Ievads Par savu 2011.gada 24,25.februāra konferences tēmu izvēlējāmies „Padomju plakātu māksla Latvijā un Lietuvā 40. – 50.gados”. Tā kā konferences darbā vēlējāmies apvienot, kā arī atrast kādu kopīgu tēmu par Latviju un Lietuvu, tad izvēlējāmies abu valstu kopīgi vēsturiski raksturojošo iezīmi – Padomju Savienību, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas abu valstu kopējā kultūrā, mākslā un tradīcijās. Latvijas un Lietuvas māksla ir atšķirīga, dažāda, arī Padomju laikā, tādēļ par galveno pētījuma virzienu izvēlējāmies plakātus, kuru vizuālais noformējums un teksta standarts abās valstīs lielākoties neatšķīrās. Tā kā mūsdienās visa vizuālā komunikācija, reklāma un plašsaziņas tehnoloģijas ir ārkārtīgi augsti attīstītas, tad vēlējāmies gūt plašākas zināšanas par to, kā veidojušās šīs nozares. Mūsuprāt, tieši plakātu māksla ir devusi lielāko ieguldījumu vizuālās reklāmas attīstībā. Padomju laikā, kad tehnoloģiskās iespējas bija minimālas, mākslinieki, izmantojot roku darbu, spēja izveidot tik pat augstas kvalitātes darbus, kādus tagad iespējams veikt ar datoru. Tieši tādēļ mums šis temats liekas nozīmīgs – tas ir kā ieskats reklāmas vēsturē. Mūsu darba mērķis ir izpētīt pieejamo informāciju par Latvijas un Lietuvas plakātu mākslu 40. – 50.gados, gūt iespaidu par tā laika plakātu vizuālo standartu, noformējumu un vēstījumu. Darbā centīsimies meklēt kopīgās iezīmes abu valstu plakātu mākslā, izcelt spilgtākos perioda māksliniekus, viņu darbus, kā arī veikt secinājumus par šī laika posma ietekmi un atstāto iespaidu uz mūsdienu vizuālo komunikāciju. Par sava darba praktisko uzdevumu izvirzām izveidot mūsdienu plakātu, kas pilnībā atbilstu tā laika ideoloģiskajām, grafiskajām un stilistiskajām prasībām. Plakātu māksla Latvijā un Lietuvā 40. – 50. gados 1940. gada 5. augustā Maskavā PSRS Augstākās Padomes sēdē Latviju iekļāva PSRS sastāvā. No 1920. līdz 1940. gadam pastāvējusī neatkarīgā Latvija beidza eksistēt un tā „brīvprātīgi” tika iekļauta citas valsts sastāvā ar jaunu nosaukumu – Latvijas Padomju Sociālistiskā republika. Pirmajā pēckara desmitgadē līdzās gleznieciskajam stilam tiek turpināts grafiskais zīmējums kā paņēmiens, taču tos raksturo anatomiska precizitāte, naturālisms un ilustratīvisms.1 Padomju vara izskauda jebkādas laicīgās dzīves vērtības, un politiskais plakāts, kas slavēja jauno iekārtu, kļuva par vienīgo un noteicošo. Staļina kulta laika vispārējie politiskie saukļi tiek papildināti ar sava laika ste-

reotipiem: industriālā ainava, ceļamkrāni, traktori plašo kolhoza laukos, plīvojoši karogi un cilvēki ar sastingušu smaidu sejā. Pieaug distance starp plakātu un dzīves realitāti. Plakāta mākslinieciskā reputācija pazeminājās un jēdziens „plakātisks” ieguva negatīvu nokrāsu. Aktīvi pārkārtojumi ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē sākās pēc Otrā pasaules kara. Komunistiskās partijas stingrā uzraudzībā tika realizēta Krievijas impēriskā politika, un šie centieni redzami arī 40. gadu otrās puses – 50. gadu plakātā. Māksliniekiem bija pilnīgi jāaizmirst Latvijas Republikas laikam raksturīgie formālie paņēmieni un jāmodernizē krievu 19. gadsimta otrās puses reālisma izteiksme, ko šajā laikā sauca par sociālistisko reālismu. Arī plakātu tekstos skaidri izteiktas jaunās sabiedriskās formācijas vadlīnijas: “Lai dzīvo padomju tautas vadonis – lielais Staļins!”, “Uz priekšu – uz komunisma uzvaru!”, „Padomju sieviete ir līdztiesīga un aktīva komunistiskās sabiedrības cēlāja” u. tml.2 Pakāpeniski, sākot ar 50. gadu beigām – ar t. s. “Hruščova atkusni” – ideoloģiskās iedarbības formas kļuva nedaudz maigākas. No plakātiem pakāpeniski izzuda iepriekšējam periodam raksturīgie vadoņu tēli, plīvojošie sarkanie karogi; detalizāciju nomainīja formu lakonisms un vispārinājums. Politiskajos un ekonomikai veltītajos plakātos joprojām saglabājās deklaratīvisms, bet kultūras notikumu, dabas aizsardzības reklāmā vīrišķīgi brutālo formu nomainīja poētisks dekoratīvisms.

Nozīmīgākie Latvijas un Lietuvas plakātu mākslinieki Padomju Savienībā Reinholds Kasparsons (1889 - 1966) Gleznotājs, grafiķis. Reinholds Kasparsons ir gleznojis ainavas, portretus, žanra darbus, pievērsies plakātam, grāmatu mākslai, porcelāna izstrādājumu apgleznošanai, telpu dekoratīvai glezniecībai. Daudz strādājis arī lietišķās grafikas jomā darinājis skices karogiem, diplomus, emblēmas. Kopš 14 gadu vecuma darinājis vijoles. Reinholds Kasparsons izstādēs piedalījies no 1920. gada (t.s. “Bumbistu” izstādē). Piedalījies Neatkarīgo mākslinieku vienības (1923–1927), Latvju mākslinieku biedrības (no 1928.gada) izstādēs. Reinholds Kasparsons ir bijis viens no Latvju mākslinieku biedrības dibinātājiem. Mākslinieku savienības biedrs no 1945.gada. Saņēmis 1 godalgu par 6.dziesmu svētku nozīmi (1926).3 Ģirts Vilks (1909-1983) Scenogrāfs (līdz 1941. g. Ludis Andersons; īstajā vārdā Ģirts Bērtulis Ludvigs Andersons); scenogrāfijā 2 1


adomju+plak%C4%81ti&cd=11&hl=lv&ct=clnk&gl=lv 3

darbojies no 1933. g. (no 1947. g. Dailes teātra galvenais mākslinieks), veidojis skatuves ietērpu vairāk nekā 150 iestudējumiem; nozīmīgs ieguldījums grāmatu grafikā K. Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1958), eposs “Kalevala” (1964), darbojies arī monumentālajā glezniecībā.4 Jānis Šternbergs Dzimis Liepājā. Laikā no 1924. līdz 1940. gadam darinājis vairāk nekā 2000 ilustrāciju, zīmējumu, gleznu, gravīru, litogrāfiju. Nozīmīgākie darbi: stājgrafikā figurālās kompozīcijas, portreti; stājglezniecībā – klusās dabas un ainavas. Veidojis grāmatzīmes. Ilustrējis grāmatas. Veidojis pastmarkas un 1939. gādā – Latvijas 100 latu banknoti. Amerikā kļūst par jaunas mākslas formas „smilšu raksti” atklājēju: „Vadoties no tīras izjūtas, intuīcijas, viņš attīsta līniju un laukumu brīvu rotaļu, sākumā vienkrāsainu, tad vairāktoņu”. Savā pedagoģiskajā darbā Jānis Šternbergs izkopa īpatnējas un novatoriskas mācīšanas metodes, eksperimentēja ar jauniem paņēmieniem grafikas mākslā. Edvīns Andersons (1929 - 1996) Grafiķis. Darbojies stājgrafikā, grāmatu grafikā, akvarelī, arī publicistikā. Darbiem raksturīgs spēcīgs melnbalto kontrastu pretstatījums, monumentālisms un dekorativitāte. Viens no radoši aktīvākajiem 1950-to gadu grafiķiem. Edvīns Andersons ir dzimis 1929.gada 16.maijā, Valkas apriņķa Ilzenes pagastā.v1956.gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu ar diplomdarbu - litogrāfiju ciklu „Kolhoznieku nama celtniecība” (vadītāja Gudega Vaska). Mākslinieku Savienības biedrs no 1958. gada. Izstādēs piedalās kopš 1955.gada. Kārlis Cīrulis (1925 - 1994) Grafiķis. Darbojies stājgrafikā, grāmatu grafikā, plakātu, lietišķajā grafikā. Sākumā strādājis linogriezumā un dažādās jauktās tehnikās, bet jau 1950. gados izkopis savdabīgu rokrakstu oforta tehnikā, ar tam raksturīgu trausla izsmalcinātu līnija. Īpašu vietu viņa daiļradē ieņem Rīgas un Vecrīgas ainavas. Gleznojis arī portretus. Kārlis Cīrulis ir dzimis 1925.gada 1.septembrī Rīgā. Beidzis J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1950) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1957). Strādājis par PSRS Tirdzniecības un rūpniecības palātas Latvijas nodaļas Tirdzniecības propagandas biroja vadītāju (19591963). Izstādēs piedalījies no 1962.gada. Personālizstādēs Jelgavā (1962, kopā ar E.Andersonu un R.Bēmu, 1974, kopā ar E.Andersonu), Jūrmalā (1964, kopā ar J.Pauļuku), 4

Rīgā (1978), Tartu (1982/1983), Ļeņingradā (1987). Apbalvots ar 4.Tallinas grafikas triennāles diplomu (1977) un Mākslinieku savienības prēmiju un medaļu par 1978.gada labāko jaunrades sniegumu. Kārlis Cīrulis miris 1994.gada 17.februārī Rīgā.5 Pauls Duškins (1928 - 1996) Grafiķis, akvarelists. Veidojies latviešu un krievu mākslas skolu ietekmē, pastāvīgi apguvis Rietumeiropas, sevišķi angļu grafikas tradīcijas, kļuvis par atzīstamu autoritāti sava laika grafiķu vidū. Strādājis praktiski visos estampa veidos un žanros. Nozīmīgu ieguldījumu devis dobspieduma tehnikas attīstībā, izkopdams oriģinālu, gleznieciski impresionistisku oforta manieri, ko vispārliecinošāk realizējis poētiski ievirzītas urbāniskās ainavas kompozīcijās. Viens no latviešu grafiķiem, kas visvairāk strādājis aukstās adatas tehnikā visos klasiskajos žanros. Litogrāfijā daudz uzmanības pievērsis krāsas izmantojuma problēmām. Pazīstams arī kā ekspresīvu, krāsās un emocijās piesātinātu akvareļu autors. Bronislovas Rudys Dzimis 1954. Gadā, Paņevežas apgabalā. 1977. Gadā pabeidzis Šauļu Pedagoģijas institūta mākslas fakultāti. No 1986. G. – Liepājas mākslinieku biedrības loceklis. Darbības jomas – gleznas, instalācijas, grafika. Organizējis 18 personālizstādes. Piedalījies 23 valsts izstādēs, arī Austrālijā, Beļģijā, Itālijā, ASV, Polijā, Krievijā u.c. Ieguvis vairākas prestižas Eiropas mākslas balvas.

Plakāta noformējums (skice) Veidojot plakātu, kas atbilstu padomju stilam, tomēr centāmies saglabāt tajā nedaudz mūsdienīguma. Attēlā izmantotas košas, dzīvīgas krāsas, sportisks un aktīvs kopējais stils. Uzraksts plakāta centrā – „ Mums skaidri ir zināms mērķis un mēs uz to ejam!” aizgūts no populārā un atzītā latviešu repera Gustavo dziesmas – „Mūsu soļi”. Tieši šis apvienojums – plakāta senatnīgais vizuālais tēls un mūsdienu dziesmas teksts – rada kopīgu tagadnes un pagātnes apvienojumu. Izvēlējāmies neitrālu teksta un attēla noskaņu bez konkrētas mērķauditorijas, plakāts veidots kā vizuāls paraugs padomju stila plakātu mākslai.


Izmantotト《 literatナォras saraksts 1. 5&view=shows-detail&show_id=25 2. ? /Plakati_Latvija/apraksts.htm+padomju+plak%C4% 81ti&cd=11&hl=lv&ct=clnk&gl=lv 3. 5&view=shows-detail&show_id=25 4.

5. &id= 2 03946 6. J&lpg= PA1&ots=ARpy9hpTrJ&dq=social%20posters%20 in%20Lithuania&pg=PP1#v=onepage&q&f=false 7.

Colours in Latvian and Lithuanian Coat of Arms Linda Striznova Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary The goal of this research report is to compare and analyze symbolism of colors and animals present in the particular city emblems. City emblems, drawings of animals in these city emblems, their symbolic meaning as well as use of colors have been examined in this research work. Particular city emblems studied and compared are as follows: city emblem of Liepaja, city emblem of Jelgava and city emblem of Shauli. The colors that are common in above city emblems as well as colors that differ in the above city emblems have been studied in this research work. In the research work, there have been given characteristics of each color applied along with the description of use of each color. Also, every animal found in these city emblems had been given a description along with explanation of its symbolic meaning. This research work comprises also a separate section in which the color use in interior is described.

Krāsas Latvijas un Lietuvas ģerboņos Ģerbonis ir emblēma, īpaša mantojuma atšķirības zīme, kurā ietverts simbolisks figūru un priekšmetu savienojums. Mērķis ir simboliski atspoguļot valsti, tās vēsturi, valsts un sabiedrisko iekārtu. Krāsa iedarbojas uz cilvēku redzi, jūtām, fizioloģisko stāvokli un darbību. Katrai krāsai ir sava nozīme. Katrā pasaules vietā un ticībā krāsai var būt atšķirīga nozīme. Kopējā krāsa Liepājas, Jelgavas un Šauļu ģerboņiem ir sarkanā. Sarkanā krāsa – uguns un asinis. Bet pozitīvajā nozīmē tā simbolizē dzīvību, mīlestību, sirsnību un kaislību. Šī krāsa visspēcīgāk kairina mūsu redzi. Sarkanā ir arī signālkrāsa, tā aicina ceļā, uz jaunu dzīvi. Šī krāsa savā labākajā izpausmē piepilda dzīvi ar kaislību, kas nes gandarījumu, bet negatīvajā aspektā tā ir saistīta ar dzīvniecisku instinktu un izvirtību. Jelgavas un Šauļu ģerboņos kopējā ir arī zila krāsa, kas simbolizē sadarbību, saprāta spēku, lojalitāti un arī vīrišķību. Zilā krāsa ir arī paškontroles un pašaizsardzības krāsa pret apslēptām domām. Bet Liepājas ģerbonim ir zaļā krāsa, kas Jelgavas un Šauļu ģerboņos nav. Zaļā krāsa ir dabas krāsa, auglības krāsa. Tā simbolizē mieru, harmoniju un līdzsvaru, jo tā stabilizē gan fizioloģiskos, gan psihiskos procesus. Zaļā krāsa sevī ietver lielu vēlēšanos ieņemt piemērotu vietu dzīvē. Tā vēlas gūt atzinību un ievērību. Šī krāsa iedvesmo un simbolizē dzīves lidojumus un kritumus. Tā vislabāk spēj atspoguļot emocionālo stāvokli. Šauļu ģerbonī ir baltā krāsa, kas pārējos pilsētu ģerboņos nav. Baltā krāsa simbolizē tīrību, skaidrību, vienkāršību, pazemību, jaunību, gaismu, mieru un laimi. Baltā krāsa ir derīga kā citu krāsu pamats, tā akcentē citas krāsas. 1625. gadā vietas nosaukums „ Liepāja” bija jau izplatīts. Taču, piešķirot šai vietai pilsētas statusu, izteiksmīgākais šī vārda simbols – liepa – tika ievietots Liepājas pilsētas ģerbonī kopā ar sarkano Kurzemes lauvu. Liepājas pilsētas ģerbonis bija veidots akmens cilnī. Redzama gan liepa, gan divastaina lauva. Ģerbonis bijis klāts ar zilu krāsu, kas laikā, kad tas izveidots, simbolizējusi sudrabu. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Gunārs Silakaktiņš uzskata, ka cilnis bija izveidots 1872. vai 1873. gadā, kad pēc arhitekta Paula Makša Berčī projekta tika būvēts dievnama tornis. Ģerbonis kā pilsētas zīme jau izsenis ir izmantota gan Liepājas karogā, gan zīmogā. Eiropas heraldikā lauva ir visbiežāk sastopamais ģerboņos attēlotais dzīvnieks, lielākoties pacēlies uz pakaļkājām vai arī gatavs cīņai ar atplestu rīkli. Pa lielākai daļai lauva tika attēlota sarkanā vai zelta krāsā.

Liepājas ģerbonis Liepājas ģerbonī redzama sarkana lauva un liepa. Lauva plaši pazīstams kā simbolisks dzīvnieks, kas parasti apzīmē sauli vai arī saistās ar gaismu, iespējams, tāpēc, ka lauva ir spēcīgs dzīvnieks. Lauvas sakars ar gaismu izpaužas arī uzskatā, ka lauva nekad neaizver acis. Lauvas nepārveramā spēka dēļ tā tēls senatnē bija cieši saistīts ar auglības un mīlas dieviem. Tradicionālajā simbolikā koks apzīmē saikni, kas savieno debesis un zemi, bezgalīgo un galīgo, redzamo un neredzamo. Tas pārstāv vienlaikus Māti – Zemi un Tēvu – Debesis. Tas izskaidro to, kāpēc svētākajās tradīcijās kokus uzskata par cilvēku pārstāvjiem tikpat lielā mērā kā par dievu sūtņiem. Ģermāņi un slāvi pielūdza liepu kā svētu koku. Liepu uzskatīja par zibens novedēju un izmantoja kā vietējās tiesu varu simbolu. Liepu uzskata par sievietes vai sievišķības simbolu. Šauļu ģerbonis Šauļu ģerbonī ir attēlots bullis un lācis. Bullis ir spēka, vīrišķās drošsirdības un mežonības simbols. Savas aktivitātes dēļ bullis parādās saistībā ar sauli un auglības dēļ ar mēnesi. Daudzu tautu priekšstatos bullis kā auglības iemiesojums ir sakars ar negaisu, lietu un ūdeni. Lācim bija svarīga rituāla loma jau aizvēsturiskos laikos, par ko liecina klinšu zīmējumi. Sevišķi ziemeļu tautas godājušas lāci kā cilvēkam līdzīgu, spēcīgu būtni un uzskatījuši to par veidotāju starp debesīm un zemi. Viduslaiku mākslā lāča ziemas guļa nereti simbolizē cilvēka vecumu. Jelgavas ģerbonis Jelgavas ģerbonī ir redzams alnis. Alnis – spēka, skaistuma, izturības, lepnuma, kā arī brīvības un neatkarības simbols. Alnis ir visā pasaulē oficiāli atzīts nacionālais simbols. Zinātniskais nosaukums ir alces - alces. Alnis ir vislielākais pārstāvis briežu dzimtā. Nereti, alnis var sasniegt 3m garumu un 2,5m augstumu. Atšķirībā no brieža, kas delikāti apiet visus šķēršļus, alnis traucās taisni, nojaucot visu, kas viņam stāv ceļā. Krāsas interjera veidošanā Sarkanā krāsa izceļ attēlus, tekstus, optiski tuvinot un palielinot. Sarkanā krāsa piesaista uzmanību vajadzīgajiem virsrakstiem. Jāuzmanās ar sarkanās un zaļās krāsas savienošanu bez citu krāsu klātbūtnes, tās kopā ļoti kontrastē. Interjerā sarkanā krāsa ļauj radīt spēcīgus efektus. Tā var atdzīvināt vidi, radīt siltuma sajūtu un padarīt telpu elegantu. Dažādi zaļās krāsas pasteļtoņi ir piemēroti

dzīvojamām telpām. Šī krāsa telpā rada mierīgu un draudzīgu atmosfēru, veicina komunikāciju, mazina spriedzi un vedina cilvēkus uz draudzīgām un konstruktīvām sarunām. Zaļā krāsa ir viegli uztverama, tā atvieglo redzamību. Attēli, kuru fons ir zaļš attālina. Kopējā zaļā tonalitāte telpā piedod mieru un veicina koncentrēšanos. Jebkuras nokrāsas zaļais ideāli der viesistabā. Zilā krāsa nepieprasa acs fokusēšanu, tādēļ priekšmeti ar zilu pamatkrāsu it kā samazinās, kļūst neievērojamāki. Ja pārāk daudz izmanto, tad asociējās ar aukstumu. Šī krāsa ir parasti vēsa un klusa, bet ar elektrisku nokrāsu tā var piedot dinamisku sajūtu. Augstas kvalitātes dizainu var radīt izmantojot zilo krāsu salikumā ar sarkanu un dzeltenu. Zilā krāsa tiek izmantota sabiedriskajām telpām. Zilā krāsa ir laba guļamistabām, jo palīdz atslābināties. Pētījumos ir noskaidrots, ka cilvēki labi jūtās atrodoties zilos toņos krāsotā telpā. Baltajai krāsai piemīt optiski paplašināt telpu. Ja visas sienas, griesti un grīda būs ietvertas baltos toņos, telpa šķitīs lielāka, nekā tā patiesībā ir. Balta krāsa ir piemērota visām telpām.


The Modern Technologies and Maintenance of Traditions â&#x20AC;&#x153;Christmasâ&#x20AC;? Madara Bente Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary The shortest day and the longest night is a very welcome time, which should ensure harmony and prosperity in the New Year, but the sun must turn to spring way. Christmas is coming. As each year... Comes eternally. There was a time when the Christmas tree wasnâ&#x20AC;&#x2122;t allowed, and Santa Claus had to be called only a Ded Moroz. What was then now is gone. Like my childhood when I accidentally found Christmas gifts. Christmas Eve, this is the moment when the whole family finally is together. Each family has its own traditions to celebrate the brightest holiday. Ones are singing, walking around the Christmas tree, others every year is expecting Santa Claus. Others still observe ancient traditions. Latvian traditional culture is a legacy, where the older traditions alternate with newer ones, the inherited traditions alternate with imported ones, our own with unknown, forming a peculiar contemporary Latvian culture system. It can be found both in various regional forms in which heritage is defined as a historically variable, but belong to a specific location, both as individuals, families and family legacy, where the habits are bound with family traditions. In these times, festive traditions are often inherited fragmentary and holidays include both a long, strong forms of traditions, inherited from generation to generation, and the new fashion trend in holiday decorations, recipes, party clothes and behavior patterns. The key to the heart is the festive mood.

Modernās tehnoloģijas un tradīciju saglabāšana ”Ziemassvētki”

Ievads Visīsākā diena un visgarākā gada nakts ir īpaši gaidīts brīdis, kam jānodrošina saskaņa un labklājība visās jaunajā gadā uzsāktajās gaitās, bet saulei jāiegriežas uz pavasara pusi. Ziemassvētki nāk. Kā katru gadu. Nu jau mūžīgi nāk. Bija gan tāds laiks, kad Ziemassvētkos pat egli nedrīkstēja dedzināt un Ziemassvētku vecīti bija jāsauc tikai par Salatēti. Kas bijis – aizgājis. Tāpat kā tas, kad es nejauši vēl bērnībā atradu Ziemassvētku davanas. Ziemassvētku vakars, tas ir brīdis, kad beidzot visa ģimene ir kopā. Katrai ģimenei ir savas tradīcijas, kā svinēt šos jaukos svētkus. Citiem tā ir dziedāšana, ejot apkārt eglītei, citiem katru gadu nāk Salatētis. Citi vēl, jo projām piekopj senās tradīcijas. Ziemassvētku vēsture Ziemassvētki tiek atzīmēti visā pasaulē, kas atbilstoši ticībai un kalendāram (Jūlija vai Gregora) tiek svinēti 25. decembrī , kā arī 7. janvārī. Šie svētki godina Jēzu, viņa dzimšanu, kas ir gaidīts notikums. Ziemassvētki ir tradīcijām un atmiņām bagāti svētki. Ziemassvētkus sauc arī par ziemas saulgriežiem – kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un lēnām, stiepjot dienas garākas, slīd uz vasaras pusi. Par saulgriežu dienu tiek uzskatīts 22. decembris. Taču, cik varam spriest no tautas dziesmās un citiem materiāliem, Ziemassvētki tiek svinēti 3-4 dienas sākot ar 20.-21. decembri. Tiem jāgatavojas savlaicīgi: jāsakopj sēta, jāizpušķo istaba dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas,Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri - pakarami pušķojumi, kurus parasti gatavo no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes - tupenī sadurti salmi vai niedres. Tiek gatavoti ēdieni un dzērieni. Ziemassvetku Tradīcijas Par Ziemassvētku eglītes rašanos vēsta šāda leģenda. 7. gs. kāds Anglijas mūks devies uz Tīringu Vāczemē nest Dieva vārdu. Viņš tur veicis daudz labu darbu un eglītes trīsstūra formu izmantojis, lai raksturotu Svēto Trīsvienību. Kopš tiem laikiem eglīte kļuva par ļaužu pielūgsmes koku. Sākotnēji eglīte rotāja mājokļus, karādamās ar galotni uz leju. Rīgā eglīte pirmoreiz rotāta 1510. gadā. Savukārt tradīcija paslēpt Ziemassvētku dāvaniņas zeķēs radusies Anglijā.16. gs. Vācijā eglīte tika rotāta ar āboliem, rozēm, apzeltītām konfektēm un papīra izstrādājumiem. Kā stāsta vēsture, Mārtiņš Luters bija pirmais, kurš eglīti izrotāja ar svecītēm, lai darītu gaišākus tumšos decembra vakarus. Eglīte ir spēcīgs Ziemassvētku simbols. Tā atrodas ģimenes uzmanības centrā. Parasti visa ģimene veic

Ziemassvētku eglītes dekorēšanu un tās smarža atdzīvina Ziemassvētku garu. Šodien eglīšu rotājumi atšķiras ne tikai no ģimenes tradīcijām, bet arī no valsts, kurā dzīvo. Tradīciju saglabātās mājās eglīte tiek rotāta ar konfektēm, saldumiem, dzīvniekiem un no papīra izgrieztām sniegpārsliņām. Šodien eglītes tiek rotātas ar eņģeļiem, tādejādi atspoguļojot kristīgo kultūru, stikla vai plastmasas bumbiņām. Eglīte tiek papildināta arī ar citiem aksesuāriem: svecītēm, kas simbolizē dzīvību un prieku tumšajā laikā, un ir ideāli piemērots Ziemassvētkiem, sudraba vizuļiem. Daudzās ģimenēs Ziemassvētku dekorēšanas tradīcijas un dekorācijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Ziemassvētku vecīša aizsākumi meklējami 4. gadsimtā, kad dzīvoja Svētais Nikolajs, kurš bija dāsns cilvēks. Viņa laipnība un augstsirdība ļāva veikt brīnumus, kā rezultātā palielinājās popularitāte visā Eiropā. Viņu varēja atpazīt pēc bārdas un sarkanā apmetņa. Pateicoties holandiešu jūrasbraucējiem, Ziemassvētku vecīti iepazina arī Amerikā. Laikam ejot Ziemassvētku vecītim bērni sāka rakstīt vēstules, lai šajos svētkos saņemtu dāvanas. Vēstuļu rakstīšana un dāvanu saņemšana joprojām ir aktuāla neskatoties uz gadsimitiem, kuru laikā ir mainījušās daudzas tradīcijas.Latviešu svētku tradīcijā neietilpa salavecīša loma,tā paradijās vēlak no ASV un Eiropas. Daudzas majas ir ieviesies šis salavecīsu sindroms,vai aizstajot to ar rūķīsiem un citiem mitoloģiskiem zveriņiem.Bet daudzās gimenes apdāvināšanas notiek roku roka, meklējot zem eglītes sarūpētās dāvanas.Mūslaikos ļoti izplatīti pēdeja laika ir daudz un dažādu tirdziņu rīkošana, kurā katru reizi var redzēt cik mūsu tradīcijas ir jau sajaukušās ar citām valstīm un ar jaunāko tehnoloģiju iespējām. Kā turpinājums krāšņajai Ziemassvētku tirdziņu tradīcijai ir vāciešiem raksturīgā karstvīna dzeršana – arī uz ielām, laukumos un citās ļaužu pulcēšanās vietās,kas protams ir aizsakums ari pie mums ieviestam tradīcijamkarstvīns. Protams visplašāk pazīstamā Ziemassvētku tradīcija ir maskošanās. Dažos novados maskotos sauc parbudēļiem, ķekatniekiem, kūjiniekiem, preiļiem, kurciemiem, čigāniem vai kaladniekiem. Maskošanās laiks latviešu gadskārtā ir no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet daudzviet Latvijā visintensīvāk maskoto izdarības notiek ap Ziemassvētku laiku.Ķekatnieki ir tērpušies dažādās maskās. Visbiežāk sastopamās tradicionālās maskas ir lācis, zirgs, dzērve, vilks, kaza, siena kaudze, garā sieva, mazais vīriņš, nāve, dzīvais mironis. Sava vadoņa - budēļu tēva - vadībā viņi ceļo no sētas uz sētu vai no ciema uz ciemu. Ķekatnieki nes mājai svētību, veicina auglību un aizbaida ļaunos garus.Bet Tradicionālā ģimene šada padarīšana sen jau aizmirsta. Pirmā Ziemassvētku kartīte tika nodrukāta 1843. gadā. To pasūtīja sers Henrijs Kols. Kam bija plašs draugu un noderīgu cilvēku loks. Lai uzturētu kontaktus ar ka-

tru, viņam būtu jāvelta daudz laika ierasto Ziemassvētku vēstuļu rakstīšanai. Aizņemtības mudināts, viņš pasūtīja krāsainas kartītes, tā aizsākdams tradīciju, kas ir dzīva vēl šodien un sagādā gada lielākās rūpes pasta darbiniekiem. Kartītes zīmējumu Kols pasūtīja māksliniekam Džonam Kalkotam Horslijam. Vēlāks tika nodrukātas kartītes ar vienkāršu zīmējumu un uzrakstu Merry Christmas. Kad tika reformēta Viktorijas laikmeta pasta sistēma un izveidots dzelzceļa tīkls, Britu impērijā pasta sūtījumu nogādāšana kļuva ātrāka un lētāka. XIX gadsimta 70.gados sākās Ziemassvētku kartīšu drudzis. Tagad, kad ieviestas modernas tehnoloģijas: mobilie telefoni, datori un pieejams internets, cilvēki daudz mazāk sūta personiskus apsveikumus, vairāk liekot akcentu apsveikumu nosūtīšanai elektroniski. Šo iespēju izmanto, lai apsveikt radus, draugus, kolēģus un pat biznesa partnerus. Piemeram portālā ir loti daudz iespejas ka apsveikt sev mīļos un netik mīļos cilvēciņus. Sākot no sms apsveikumiem( konkreti jau sagatavotas bildītes),var virtuali pasūtīt drebju apdrukas,kuras pašam pat nav japiegadā. Arī Ziemassvētku dziesmām ir liela nozīme, jo tās bagātina tautu kultūru. Tās kopā saaicina ģimeni, rada prieku un liek sajust Ziemassvētku garu. Dungojot melodiju „Zvaniņš skan” lielākā daļa cilvēku ziemeļu puslodē iedomājas par sniegošu sniegu, eņģeļiem un zvaniņu skaņām. Pasaulē vispazīstamākā Ziemassvētku dziesma ir „Klusa nakts”, kas dziedāta daudzās pasaules valodās. Domājot par Ziemassvētkiem daudziem nāks prātā dziesma „Baltie Ziemassvētki”, kas ir dziesma salīdzinot ar „Klusa nakts”, kura vairāk tiek uzskatīta par korāli, jo korāli parasti dzied koris un tas ir vienkāršs ar tiešiem ritmiem atšķirībā no dziesmām, kas vairāk skan kā rok un popmūzika. Tagad tehnoloģijas ir nakusas uz prieksu un dziesmas var pats iedziedat un aizsutit sev vēlamajam cilvekam,nerunajot pat par melodijas sagatavoshanu elektroniski,vai ar specialiem instrumentiem.Kuru vieta kadreiz bija tikai koka instrumenti vai skaļās mīļās balsis. Lai jautri vestos dziedāšana svinētājiem ir arī krietni jāiestiprinās ar svētku mielastu.Pēc latviešu tautas ticējumiem Ziemassvētkos jābūt divpadsmit dažādiem ēdieniem. Visizplatītākie ēdieni, kurus parasti ceļ svētku galdā ir zirņi ar speķi, cūkas smeceris, sautēti kāposti un citi. Ziemassvētku ēdienu tradīcijas starp dažādām tautām atšķiras. Tā, piemēram Meksikā priekšroka tiek dota augļiem, riekstiem un salā mūsmaju tradīcijas jau kurejo gadu ir vienādas- mandarīni,karstvīns,piparkūkas,k ads silts kartupelis un gardi pagatavota gaļīte. Un noteikti ciema kukulis daudz spožu konfekšu. Ziemassvētkiem piederīgs ir bagāts mielasts, kura raksturīgākie ēdieni laika gaitā mainījušies, bet priekšstati par dažu ēdienu īpašo nozīmi ir noturīgi. Latviešu zemniekiem izsenis cūkas šņukurs, kas tiek vārīts kopā ar piestā grūstiem graudiem, zirņiem un pupām, tika uzskatīts par

Ziemassvētkiem raksturīgu, veselību un pārticību veicinošu ēdienu. Šo ēdienu sauc par kūķi,koču jeb kīķām. Pašu Ziemassvētku vakaru reizēm sauc arī par Kūķa vakaru. Vēl raksturīgi ēdieni ir zirņi, pupas un putraimu desas, kuras sava apaļi līkumainā izskata dēļ tiek uzlūkotas par saules vai gada simbolu. Kā jebkuri citi svētki, arī Ziemassvētki sniedz īpašu pieredzi, kad svētku mielasta gatavošanas laikā notiek komunikācija par ēdiena gatavošanas prasmēm un iemaņām. Ēšana Ziemassvētkos tiek uzlūkota arī kā labklājības un bagātības nodrošinātāja, tāpēc jāēd daudz un vairākas reizes. Savukārt šiem svētkiem raksturīgie ēdieni kopīgas maltītes baudīšanas laikā ļauj uzņemt mums nepieciešamo dzīvības spēku, bet uz svētku galda visu svētku laiku atstāts ēdiens tradicionāli nozīmē komunikāciju ar dzimtas senčiem. Ziemassvētkos nozīmīga vieta ierādīta zīlēšanai. Par citiem saulgriežu svētkiem nav saglabājies tik daudz ticējumu, kā tas ir Ziemassvētkos. Lielākoties tie saistās ar precēšanos, jaunu meitu vēlmi uzzināt, vai šajā viņas tiks izdotas tautās vai ne. Senie Ziemassvētki šodien ir saplūduši ar kristīgās ticības svētkiem. Senāk tie bija vienīgi līksmes izpaudums par tumsas laika nobeigumu, par saules jaunās gaitas uzsākumu. Vēlāk šie svētki kļuva par svētsvinīga klusuma un miera svētkiem, kur baznīcā eņģeļu skaņās cilvēks cenšas nomest savus visa gada melnos sārņus un iziet ar egles svecīšu mirdzumu sevī. Mūsdienās šie svētki ir saplūduši interesantā sintēzē– mēs rotājam eglīti, dziedam Ziemassvētku dziesmiņas, dāvinām dāvanas, veļam bluķi, zīlējam nākotni. Mūsdienās Ziemassvētkus pavadām klusi un mierīgi. Taču senajam latvietim tie bija līksmības pilni svētki. Galvenās latviešu tautas Ziemassvētku tradīcijas ir vilkt bluķi, iet čigānos jeb budēļos, dāvināt dāvanas un svētku naktī ēst deviņus ēdienus. Uz Ziemassvētku galda bija jābūt zirņiem un pupām, lai būtu daudz naudas, un tie bija noteikti jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.

Jaunais gads Jaunais gads – tas ir laiks, kad cilvēki satiekas ar draugiem, ģimeni. Kopā pavada veco un sagaida Jaunā gada iestāšanos ar svētku uguņošanu, šampanieti un laba vēlējumiem. Jaungada vēsture aizsākās vairāk kā 2000 gadus pirms mūsu ēras, kad šie svētki tika svinēti marta vidū. Savukārt romieši tos atzīmēja 1. martā, jo tajā laikā bija tikai desmit nevis divpadsmit mēneši kā tas ir tagad. Šo faktu apstiprina mēnešu sekvence kalendārā, jo latīņu valodā “Septembra” nozīmē septiņus, “Octo” – astoņi, “Novem” - deviņi un “Decembrī” - desmit. Romas otrais karalis veica izmaiņas kalendārā, svētkus novirzot uz 1. janvāri. Tad parādijās Jūlija kalendārs,

kas bija balstīts uz Saules un Mēness ceļu, vēlāk – Gregora - ar noteiktu Jaungada sagaidīšanas dienu 1. janvāri, kas bija pieņema visiem konfesiju pārstāvjiem: katoļiem, protestantiem utt., tādejādi kļūstot par brīvdienu. Gregora kalendāru dažādās valstīs pakāpeniski sāka ieviest ar 1582. gadu. Vairums tautu izmanto šo kalendāru, tāpēc par Vecgada dienu uzskata 31. decembri. Jorpojām dažas kultūras izmanto cita veidu kalendārus, kā rezultātā Jaungada sagaidīšana notiek arī citos datumos. Tā, piemēram, ķīniešu Jaunais gads, ko sauc arī par Mēness Jauno gadu, jo laika skaitīšana tiek veikta pēc Mēness un Saules ceļa. Lai “panāktu” Saules ceļu, tiek pielikts viens papildus mēnesis katrā piektajā gadā, kas laika gaitā izlīdzinās. Tāpēc ķīniešu Jaunais gads katru gadu iekrīt citā datumā. Pēc Austrumu kalendāra 2010. gads iestāsies 14. februārī. Man vienmēr Jaunais gads ir saistijies ar jautrām spēlēm draugu un radu starpā, šampānieša dzeršanu un plkst.24.00 izejot ārā, lai paskatītos salūtu, kā laikā jaievēlās vēlēšanos jaunam gadam. Man šais svētkos nekas nesaistās ar tradīcijam un liekas tik pat banāli kā helovīni. Ikdienā mēs ejam katrs savu ceļu, iegrimuši domu un darbu ritmā. Visbiežāk tas vairs nav zemnieka gājums, kad vāca ražu līdz Miķeļiem, gāja caur dievainēm uz apkūlībām un Mārtiņu svinēšanu, tālāk - uz Ziemassvētkiem. Šodien ir zudis tradicionālais zemnieka dzīves ritējums naturālā saimniecībā. Gan pilsētnieki, gan laucinieki - mēs esam globalizācijas procesu skarti ļaudis, un mums ir savi priekšstati par svētkiem, gatavošanos tiem, norises kārtību un mūsu līdzdalību tajos. Katram ir sava - ģimenes, dzimtas, draugu, folkloras kopas vai vientulības - pieredze darbu darīšanā un svētku svinēšanā.Iederīgi bija ne tikai nopietni un pamācoši stāsti, bet arī joki, asprātīgi un paradoksāli formulējumi. Varbūt šie pašu stāstītie un uzklausītie stāsti ir tas, kā mums ļoti pietrūkst garajos ziemas vakaros pie TV vai datora ekrāna. Lai arī tur mēs atrodam stāstus, izstāstītus ar mūsdienu tehnoloģiju starpniecību, vien jāņem vērā, ka tie nav mūsu mantotie un sacerētie stāsti un šīm tehnoloģijām esam atvēlējuši savu radošuma lauku.

Nobeigums Latviešu tradicionālā kultūra ir mantojums, kur senākas tradīcijas mijas ar jaunākām, mantotās ar ieviestām, savējās ar svešām, veidojot savdabīgu mūsdienu latviešu kultūras sistēmu. Tā atrodama gan daudzveidīgajās reģionālajās izpausmēs, kur mantojums tiek aplūkots kā vēsturiski mainīgs, bet noteiktai vietai piederīgs, gan kā atsevišķu cilvēku, ģimeņu un dzimtu mantojums, kur ieradumi saistīti ar ģimenes tradīcijām. Šais laikos bieži vien svētku tradīcijas tiek mantotas fragmentāri un svētku svinēšana ietver gan senas, noturīgas tradīcijas formas, kas mantotas no paaudzes

paaudzē, gan jaunās modes tendences svētku rotājumos, ēdienu receptēs, svētku apģērbā un uzvedības modeļos. Galvenais, lai sirdī būtu svētku noskaņa.

Izmantotie literatūras un uzziņu avoti 1. Interneta vietne - ziemassvetki/ziemassvetku-tradicijas/ 2. atrastie tradīciju piedavājumi un attēli ideju rašanai 3. iegūtā informācija no cilvēkiem ārpus Latvijas

Modern Science and Technology Development Can Protect the Baltic Culture from Extinction Daina Bute Pedagogy, Liepaja University

Summary There are economic and social problems, in Latvia and Lithuania. The Baltic traditions are threatened by human exodus in the country in their search in for employment. Most of the people leaving the country are young. What do we have to do to stop the flow of emigrants from Latvia and Lithuania? Paul Collard, one of the coryphaeus of creativity in Britain, when visiting Latvia stressed that the conclusions of the UK government’s study was stated that 60% of the jobs for children, who are currently studying at school will be working in future have not yet been invented. They will have to create these jobs themselves. The future economic base is creative and innovative ideas that can be sold. M. Prensky from the United States, in his studies talks about changes in the thinking of the new generation, thanks to the influence of technology, and the ability to solve the problems more effectively. The new generation is ready to offer innovative ideas in the labor market. The school has become the cornerstone of the Latvian and Lithuanian economy for the future. In 2010, Latvia has started a project “Creativity Palace” in which students are taught creative thinking at schools. The education system should encourage new and creative people participate in the economy and create jobs. At school, children must receive education appropriate to the modern requirements. The state must solve material issues that connected with technologies, the purchase of licensed program, Internet connection. If a teacher cannot use interactive methods in his/her lessons, the student is not able to learn qualitatively. Today’s educated and creative student will be our support in the future.

Modernās zinātnes un tehnikas attīstība var pasargāt Baltu kultūru no izmiršanas Latvijā un Lietuvā pastāv vienas un tās pašas gan ekonomiskās, gan sociālās problēmas. Baltu tradīciju saglābāšanu nopietni apdraud cilvēku izceļošana no valsts darba meklējumos. Lielākā daļa aizbraucošo ir gados jauni cilvēki, kuriem ir valodas zināšanas un laba pamatizglītība. Daļa aizbrauc, lai izmantotu mācību iespējas vidējā un augstākā līmenī, citā profesijā un kvalitātē. Brīvās robežas ļauj turpināt mācības jebkurā ES mācību iestādē, kas bez šubām ir pozitīvi, bet negatīvais aspekts ir tas, ka izceļojušiem jauniešiem pēc izglītības ieguves reti, kad ir

atrodama piemērota darba vieta dzimtenē, ja viņi to nerada paši. Gados jauni cilvēki vieglāk iedzīvojas jaunā vidē, vieglāk adaptējas jaunajos apstākļos. Jo labāk šie cilvēki iedzīvojas jaunajā vidē, jo lielāka varbūtība, ka viņi nekad vairs neatgriezīsies ne Latvijā, ne Lietuvā. Viņi būs kļuvuši par pasaules pilsoņiem un arvien vairāk attālināsies no etniskām tradīcijām, kā rezultātā Baltu kultūra izzudīs. Par 2010.gadu visi dati vēl pilnībā nav pieejami, bet 2009.gadā, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati, iedzīvotāju emigrācija uz citām valstīm ir pieaugusi par 23%, bet vēl par 22,4% sarukusi arī citu valstu iedzīvotāju imigrācija Latvijā.

Tabula 1. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati atspoguļo Latvijas un Lietuvas Statistikas dapartamenta dati par iedzīvotāju starptautisko migrāciju 2008.-2009.gadā.

Gads 2008. 2009.

Latvija Lietuva Migrācijas saldo Emigrācija uz Emigrācija uz Imigrācija no citām valstīm citām valstīm citām valstīm 6007 3465 -2542 17015 7388 2688 -4700 21970

Imigrācija no citām valstīm

Migrācijas saldo





Diagramma 1. Iedzīvotāju migrācija Latvijā un Lietuvā 2008.un 2009.gadā.

2008.gadā no Latvijas izbrauca 6007 cilvēki, bet 2009.gadā emigrējušo skaits pieaudzis līdz 7388, savukārt 2010.gada pirmajos deviņos mēnešos uz ārvalstīm bija emigrējuši 7714 Latvijas iedzīvotāji. Jāatzīmē, ka gandrīz visi izceļotāji ir ekonomiski aktīvo iedzīvotāju grupu pārstāvji, savukārt visvairāk izceļojušo ir vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem 37% izceļojušo, bet Lietuvā 34%. 2008. gadā no Lietuvas aizbrauca 6505 jaunieši vecumā no 15-

30 gadiem, bet 2009.gadā 16252. Analizējot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datus, jāsecina, ka emigrācijas apjoms katru gadu palielinās. 2010. gada desmit mēnešos aizbraukušo personu skaits (8,8 tūkstoši) jau pārsniedz emigrantu skaitu visā 2009. gadā (7,4 tūkstoši) un gada beigās varētu sasniegt 10 tūkstošus. Imigrantu skaits turpretī šogad būs par aptuveni 0,8 tūkstošiem mazāks salīdzinājumā ar 2009. gadu.

Tabula 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati par iedzīvotāju migrāciju 2008.-2010.gadā. Iedzīvotāju starpvalstu migrācija













Imigrācija no citām valstīm 2008







































Emigrācija uz citām valstīm 2008.






































2010. 9477

Migrācijas saldo 2008.







































Bez šaubām izceļošanas galvenais iemesls ir augstais bezdarba līmenis - Latvijā 2010.gada maiju bija 20%, bet Lietuvā uz 2010.gada aprīli 13,4%. Pēc Latvijas Ārpolitikas institūta, Konrāda Adenauera fonda migrācijas pētnieku prognozēm tuvāko 10 gadu laikā (prognoze uz 2015.gadu) pakāpeniski no Latvijas izbrauks 200 000 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka mēs kā maza nācija zaudēsim 200 000 indivīdu. Vai nav iespējams, ka viņi tomēr atgriezīsies? 2007.gadā SIA „Baltic Consulting” analīzē par iedzīvotāju reemigrācijas jautājumiem tika noskaidrota iedzīvotāju attieksmē pret iespēju atgriezties un pēc provizoriskiem aprēķiniem liecina, ka no visiem izbraukušajiem: ●10% - izbraucēji, kas domā, ka noteikti atgriezīsies Latvijā, interesējas par Latvijas notikumiem, uztur ciešas saiknes ar Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, daļai Latvijā palikusi ģimene, daļa finansē nekustamā īpašuma iegādi (dzēš kredītus). ● 10% - izbraucēji, kas dažādu apstākļu dēļ nevēlas atgriezties Latvijā, norobežojas, vēlas iegūt citu valstu pilsonību, izvairās no kontaktēšanās ar Latviju. ●80% - izbraucēji, kas svārstās savās sajūtās pret Latviju, interesējas par notiekošu Latvijā, uztur kontaktus, palīdz citiem latviešiem izbraukt no Latvijas un iedzīvoties ārvalstīs. Motivācija atgriezties, visbiežāk saistīta ar to, lai strādātu savā profesijā, uzsāktu savu- kaut nelielu biznesu. Pie tam vairums vēlas atgriezties vietā, no kuras nākuši. Iezīmes, kas raksturo izceļotāju dzīvi:

● norobežošanās, atsvešināšanās lielpilsētās/ organizēšanās mazpilsētās; ● tradīcijas- maznozīmīgas; ● latviešu un citu tautību iedzīvotāju šķirtības modelis; ● kooperācija mājokļa jautājumā/dzīvokļa īreģimenei; ● psiholoģisks diskomforts, ilgas pēc mājām, ģimenes draugiem, izbraukušo socializēšanās līmenis- zems; ● nav novērojama informatīvā izolācija. Izbraucējiem raksturīgas cerības uz ekonomisko izaugsmi. Vienlaikus- stereotipizēta attieksme pret valsti, novecojusi informācija par sociālās drošības jautājumiem. Galvenie izbraucēju informācijas avoti ir televīzija, internets, viedokli iespaido arī interneta publikācijas. Situācija Latvijā un Lietuvā ir identiska, būtiski ir tas ko mēs varētu darīt, lai stāvokli stabilizētu un apturētu emigrantu plūsmu. 2010.gada rudenī Rīgā ieradās, radošās domāšanas pamatlicējs Lielbritānijā Pols Kolards (Paul Collard). Nesenajā vizītē viņš atzina, ka Latvijas nākotne ir jaunos, radošos cilvēkos. Šajā mācību gadā Latvijā ir uzsākts projekts „Radošuma pils”, kurā skolās skolēniem tiek mācīta radošā domāšana. Ideju grupas „Radošuma pils” vadītājs ir Jānis Ošlejs. Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe uzsvēra, ka gan izglītībā, gan sabiedrībā un ikviena cilvēka dzīvē arvien pieaug radošuma, radošas domāšanas un uzņēmējspēju nozīme. Un šis pilotprojekts veicina domu

dažādību, un nākotnē varētu būt viens no veidiem, kā radošumu un ar to saistītās pieejas stiprināt izglītībā. Par šo projektu atrodama informācija Latvijas masu mēdijos. Kolards tiek uzskatīts par vienu no radošuma korifejiem Lielbritānijā. Šobrīd viņš vada britu nacionālo radošuma, kultūras un izglītības organizāciju (Creativity, Culture and Education), kas ik gadu ievieš radošuma programmas vairāk nekā 2500 Anglijas skolās, tādējādi sasniedzot 2 miljonus lielu bērnu un jauniešu auditoriju. Viņa organizācijai katru gadu tiek piešķirti 50 miljonus eiro liels finansējums no britu valdības, ar mērķi integrēt radošās domāšanas metodes akadēmiskajā vidē. Pols Kolards viesojoties Latvijā uzsvēra, ka Lielbritānijas valdības veiktā pētījuma, secinājumos ir konstatēts fakts, ka 60 % no darbavietām, kurās strādās bērni, kuri patreiz mācās skolā, vēl nav izdomātas. Būtiski ir, ka viņiem šīs darba vietas būs jārada pašiem. P. Kolards uzsvēra:”Ja tu esi jauns un dzīvo Latvijā, ja esi motivēts un pašpārliecināts, ja esi radošs, labi izglītots, tu vari paveikt

jeb ko pasaulē. Agrāk tu būtu varējis strādāt rūpnīcā, bet šodien jārada fantastisks darbs pašam sev.” Viņš akcentēja, ka agrāk, lai radītu jaunas darba vietas bija nepieciešami lieli līdzekļi. Mūsdienās, lai nopelnītu naudu nav vajadzīga milzīgi ieguldījumi. Pols Kolards minēja, piemēru, ja tev ir I-phone telefons, tu vari lejuplādēt programmas, un tas izmaksās nelielu naudas summu, taču ieguvums būs, kas jauns uz ekrāna un datorā. Šodien pasaulē tūkstošiem jaunu cilvēku, rada telefona programmas, nāk klajā ar lieliskām idejām, nosūta tās „Apple” un ja kompānijai patīk šīs idejas viņi tās piedāvā iegādāties saviem klientiem vidēji par Ls3. No peļnas izgudrotājs saņem Ls1, bet Ls2 paliek „Apple”. Ja esi radījis kaut ko patiešām lielisku, tu vari pārdot 100 000 vienību sešās nedēļās. Šāds darba un peļņas veids nekad agrāk nebija iespējams. Tāda iespēja ir radusies tikai pēdējos gados, apritē ienākot inovatīvām tehnikām. Pasaule mainās zibenīgi, neviens nezina kāda rīt radīsies jauna industrija un ļoti iespējams, ka tās varētu būt radījis kāds no Latvijas vai Lietuvas.

Tabula 3. Centrālās statistikas pārvaldes dati par Iedzīvotāju skaitu, kuri regulāri lieto datoru un internetu. 2010. Iedzīvotāju skaits, kuri regulāri lieto datoru/internetu, % no iedzīvotāju kopskaita attiecīgajā grupā

Lieto regulāri: (vismaz reizi nedēļā)















16-24 gadu vecumā







25-34 gadu vecumā







35-44 gadu vecumā







45-54 gadu vecumā







55-64 gadu vecumā







65-74 gadu vecumā








Marks Preskijs (Marc Prensky) 2000.gada pētījumā apgalvo, ka ASV pusaudzis radošo rūdījumu ieguvis, katru dienu pie televizora pavadot vidēji 3 stundas, internetā pusstundu un 1 ½ stundu kādā spēlē. Mēs varam aptuveni aprēķināt, ka jaunais cilvēks 10 gadu laikā, skatījies vairāk nekā divdesmit tūkstošus stundu televīzijas, spēlējis vairāk kā desmit tūkstoši stundu datorspēles, vēl pievienojot līdz desmitiem miljonu attēlus. Šodien viņi ienāk darba tirgū un ir spējīgi atrisināt sarežģītus uzdevumus, būvēt pilsētas, atrakciju parkus, izmēģināt dažādas ierīces un tehnoloģijas, izdarīt sarežģītus, stratēģiskus gājienus. Viņi to spēj, jo sevi neapzināti ir radoši attīstījuši neskaitāmas stundas, nedēļas un mēnešus. Tehnoloģijas ir mainījušas


viņu domāšanu. Virtuālajā pasaulē viņi ir izmodelējuši tūkstošiem situāciju, pieņēmuši lēmumus, kļūdījušies un sākuši no jauna, līdz kļuvuši patiešām nevainojami. Statistikas dati liecina, ka Latvijā aptuveni 95% no jaunajiem cilvēkiem vecuma grupā no 16- 24 gadiem regulāri darbojas ar datoru un interneta vidi. Tas nozīmē, ka arī viņu domāšanas veids būtiski atšķiras no vidējās un vecākās paaudzes. Radošā domāšana nozīmē būt izdomas un ideju pilnam. Tā ietver arī to, ka cilvēkam jāspēj radīt, kaut kas patiešām noderīgs, izmantojot savu talantu. Līdztekus radošumam jāattīsta virkne tādu īpašību, kā prasmi uzņemties risku, strādāt riska apstākļos, pieņemt

patstāvīgus lēmumus. Cilvēki, kuri nekad nepieņem lēmumus, nevar būt radoši. Ir jābūt elastīgam, piemēram, ja viss uzsāktais kāda iemesla dēļ neizdodas, jāprot sākt visu no gala. Jaunietim jābūt spējīgam efektīgi strādāt komandā, jo gandrīz ikviens radošais darbs nozīmē sadarbību ar citiem cilvēkiem. Tai pat laikā jāprot abstrahēties un paraudzīties uz notiekošo vai problēmu no malas, lai saprastu un izanalizētu situāciju, tad atgrieztos procesā ar jaunām atziņām. Pols Kolards secina: „Tas ir fantastiski un aizraujoši. Agrāk, ja tu vēlējies būt veiksmīgs bija jāpamet Latvija, lai dotos uz lieliem uzņēmumiem u.t.t., bet nu viss ir mainījies. Ja tu esi radošš un tev ir jaunas idejas tu vari dzīvot Latvijā un strādāt.” Kā veicināt radošuma attīstību jauniešos Latvijā un Lietuvā? Skolai ir jābūt izejas punktam. Tai jāpalīdz atraisīt spējas jauniešos, nevis tikai orientēties uz zināšanu tālāku nodošanu. Jāatslogo mācību saturs, lai padziļināti strādātu ar projektiem un veltītu laiku zinātnes attīstībai, taču tas nav iespējams pie trūcīga tehniskā nodrošinājuma. Jāstimulē jauni, radoši cilvēki, kuri var iesaistīties ekonomikā un radīt jaunas darba vietas. Cilvēki ir mūsu vienīgais resurss, ja to saprātīgi neizmantos, tad netikai šodien, bet arī nākotnē jaunajai paaudzei nebūs darba vietu un viņi būs spiesti emigrēt. Ārpus etniskās teritorijas Baltiem kultūras un vēstures mantojumu saglabāt nav iespējams. Mūsu vienkārši nebūs. Radoši jauni cilvēki ir mūsu tautu vienīgā cerība. Radošumu ir jāsekmē izglītības sistēmai. Radošums izglītībā ir iespējams gan Latvijā, gan Lietuvā, ja skolām, skolotājiem tiek dota iespēju pašām identificēt un risināt problēmas. Izglītības sistēmā, kura pilnībā ir atkarīga no komandām, kuras nosaka centralizēta pārvalde nevar runāt par radošumu, jo tā jau pati savā būtībā tāda nav. Nepieciešams, lai IZM un pašvaldības rada iespēju skolām pašām risināt savas problēmas, plānot attīstību. Šajā brīdī neviena Latvijas skola nav virzīta uz attīstību, tikai uz kolektīvu optimizāciju. IZM septembrī nosūtīja visām skolām vēstuli, ka tām ir dota vaļa izpētīt savas problēmas un iespējamos veidus, kā ieviest radošumu, taču nepietiek ar to, ka to vienkārši pasaka. Būtiski ir ne tikai uzticēties skolām, ka tās pašas spēj risināt savas problēmas, bet arī sniegt tām finansiālos resursus, lai iegādātos interaktīvās tāfeles, programmatūras, kas ļauj izmantot tehniskās iespējas, interneta pieslēgumu visās klasēs. Lineārās domāšanas process, kas dominē izglītības sistēmā šodien faktiski ir zaudējis savu lomu, jo jaunā paaudzē vērojama paralēlā (hiperraksta) domāšana. Ja skolotājam nav iespējams stundā izmantot interaktīvas metodes, skolēns nav spējīgs kvalitatīvi mācīties. Neļaujot skolām attīstīt savu iekšējo kapacitāti, tiek aizkavēta jaumu mācību metožu ieviešana. Skolotāji Latvijas skolās vēlas būt radoši, taču tas nevar notikt tāpat vien pats no sevis, lai

izveidotu konkurētspējīgu izglītības iestādi ir nepieciešams teniskais nodrošinājums. Pols Kolards min arī trīs būtiskās lietas, kas būtu jāapgūst skolās: „Zināšanas, prasmes un attieksme. Skolotājiem ir jābūt autoritātēm, jo bērni mēdz imitēt pieaugušos. Ja skolotājs pats nav radošs, elastīgs, zinošs un spējīgs pieņemt lēmumus, tad visdrīzāk to nepratīs arī audzināmais.” Skolotājiem ir jāpilnveidojas, jābūt saskarsmē ar cilvēkiem, kuri ar radošo impulsu, palīdzētu attīstīt radošumu un tas savukārt atraisītu to pašos skolēnos, kuri ir daudz sagatavotāki jaunajam laikam nekā pārējā sabiedrība. Skolotājam ir nepieciešama šī radošā iedvesma, jo citādi ikdienas rutīna, saspringtā materiālā situācija, viņam neļauj būt inovatīvam. Tikai radoši cilvēki spēs saglabāt Baltu kultūru, kvalitatīvi dzīvot un stādāt Latvijā, un Lietuvā.

Literatūra 1. Prensky M., 2010, Teaching Digital Natives. Partnering for Real Learning 2. Prensky M., 2001, Digital Natives, Digital Immigrants From On the Horizon (MCB University Press, Vol. 9 No. 5, October 2001) 3. Prensky M., 2001, Digital Game-Based Learning (McGraw-Hill, 2001) 4. Latvija un brīvā darbaspēka kustība: Īrijas piemērs.-Valsts prezidentes V.V.Freibergas dibinātās Startēģiskās analīzes komisijas pētījums., 11.2005.01.2006.,5.-19.lpp. 5. Latvijas Ārpolitikas institūts, Konrāda Adenauera fonds: Latvijas imigrācijas politika: problēmas un perspektīvas.-R., 2006.,4.lpp. 6. SIA „Baltic Consulting” analīze par iedzīvotāju reemigrācijas jautājumiem.- R., 2007. 7. Latvijas centrālās statistika birojs (http://www.csb. 8. Lietuvas statistikas departaments http://www. 9. Latvijas Izglītības ministrija 10. Intervija ar Paul Collard raidījumā „Viss Notiek”, LTV1 2010.gada 8.novembrī.

Animation Films in Latvia and Lithuania in Time of Soviet Socialist Republics Maija Demitere, Gatis Vaitovskis Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Animation is a synthesis of all kind arts, which involves a great variety of professionals from artistic fields in order to achieve the best results . Even the viewer is part of the film formation process, because only through fantasy and imagiantion the images can revive in the animated film. The most active animation studio Sojuzmultfilm “(“ Союзмультфильм “) in Soviet Socialist Republics (USSR) existed in Moscow and created 1530 films. There were national film studios and independent filmmakers in several countries of the USSR. In Latvia was established an animation studio in Riga Film Studio, which underpins the Latvian animation films culture. Paper “Animation Films in Latvia and Lithuania in Time of Soviet Socialist Republics” consists of four divisions, three chapters, an introduction, conclusions, the list of used literature and sources and appendices. The goal of the paper is to explore animation history and evolution and to analyze the animation broadcasting in Latvian and Lithuanian Soviet Socialist Republic. To achieve the goal, we set four objectives: 1st To collect information about movies and animation types and history and describe it, 2nd Investigate and describe the Latvian and Lithuanian SSR animation history, 3rd Assess and analyze the Latvian and Lithuanian SSR generated animation, 4th Draw conclusions.

Animācijas filmas Latvijā un Lietuvā Padomju sociālistisko republiku savienības pastāvēšanas laikā

Ievads Animācija ir visdažādāko mākslu sintēze, kuras tapšanā jāiesaistās ļoti dažādu mākslas jomu speciālistiem, lai sasniegtu vislabāko rezultātu. Pat skatītājs ir daļa no filmas tapšanas process, jo tikai izmantojot fantāziju un iztēli nosacītos tēlus var atdzīvināt animācijas filmā. Padomju Sociālistiskajā Republiku Savienībā (PSRS) visaktīvākā animācijas filmu studija “Sojuzmultfilm” (“Союзмультфи́ льм”) pastāvēja Maskavā, kas izveidoja 1530 filmas. Vairākās PSRS valstīs bija nacionālās filmu studijas un neatkarīgie filmu veidotāji. Arī Latvijā tika dibināta animācijas filmu studija Rīgas Kinostudijā, kas lika pamatus latviešu animācijas filmu kultūrai. Lietuvā ar filmu veidošanu nodarbojās Lietuvas Kino centra entuziasti. Pastāvēja un aktīvi darbojās arī studija “Sofija” Bulgārijā, Rumānijā studija “Animafilm”, Vjetnamas, Kubas, Zagrebas animācijas filmu studijas un citas. Animācijas filmas savu attīstības ceļu uz mūsdienu līmeni sāka gandrīz vienlaicīgi ar kino, tomēr sākotnējie uzdevumi abām jomām ir atšķirīgi. Referāts “Animācijas filmas Latvijā un Lietuvā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pastāvēšanas laikā” sastāv no četrām nodaļām, trīs apakšnodaļām, ievada, secinājumiem, izmantotās literatūras un avotu saraksta un pielikumiem. Pirmajā nodaļā aprakstīta vispārīga filmu un animācijas vēsture, apakšnodaļās aprakstīti dažādi animācijas veidi. Otrajā nodaļā sīkāk pētīta animācijas, īpaši leļļu animācijas, attīstība Latvijas un Lietuvas PSR. Latvijas PSR animācijas vēstures aprakstā liela loma veltīta Latvijas animācijas filmu aizsācējam Arnoldam Burovam. Trešajā nodaļā analizētas leļļu animācijas filmas, kas tapušas PSR Latvijā un PSR Lietuvā. Ceturtajā nodaļā īsi aprakstīta zīmētās animācijas vēsture un zīmēto filmu analīze. Noslēgumā apkopoti 6 secinājumi tēžu veidā. Referātā izmantota akadēmiskā un mācību literatūra, lai aprakstītu kino vēsturi un animācijas attīstību, pētījumi par kino un animācijas darbiniekiem. Referātā izmantoti tādi interneta resursi kā Nacionālā Kino centra un Lietuvas Kino centra mājas lapas, žurnāla “Māksla plus” interneta versija un interneta avoti analizējamo animācijas filmu apskatei. Referāta mērķis ir izzināt animācijas filmas vēstures un attīstības gaitu un analizēt tapušās animācijas filmas Latvijas un Lietuvas PSR. Mērķa sasniegšanai referātam izvirzīti četri uzdevumi: 1. Apkopot informāciju par kino un animācijas veidiem un vēsturi, to aprakstīt, 2. Izzināt un aprakstīt Latvijas un Lietuvas PSR animācijas vēsturi,

3. Novērtēt un analizēt Latvijas un Lietuvas PSR radītās animācijas filmas, 4. Izdarīt secinājumus.

Kino un animācijas vēsture Mūsdienu kino un animācijas kultūra nogājusi tālu ceļu kopš saviem senčiem - grafikām, ilustrācijām un kinematogrāfa. Pirmatnējā animācija atrodama jau uz alu sienām, kur secīgi uzzīmēti dzīvnieki ir it kā kustībā vai, piemēram, cilvēks ar kājām un rokām vairākās pozīcijās. Lai gan tā nav animācija mūsdienu izpratnē, šādi zīmējumi cenšas attēlot kustībā nekustīgu objektu, kas ir animācijas pamatā. 19. gadsimtā Viktorijas laikā populāra bija 2 kadru rotaļlieta taumotrops, kas radīja ilūziju par kustību, apmānot skatienu. Jau garākas animācijas varēja veidot ar praksinoskopu, stroboskopu un zootropu, kas darbojās pēc līdzīga principa - atsevišķi zīmējumi ar nelielām atšķirībām, kas, viens otru ātri nomainot, kopā rada ilūziju par kustību. Kustīgus attēlus varēja iegūt arī veidojot grāmatiņas, kurās katra neliela attēla izmaiņa iezīmēta jaunā lapā, kuras strauji pāršķirot varēja vērot kustību. Pirmo kino seansu, uz kuru skatītājiem bija jāiegādājas biļetes, kādā Parīzes kafejnīcā 1895. gada 28. decembrī noorganizēja brāļi Ogists (Auguste Lumière, 1962 – 1954) un Luijs Limjēri (Louis Lumière, 1964 – 1948) no Francijas, kuri tajā pašā gadā patentēja kinematogrāfu [2, 5]. Kadri no šīs pasaulē pirmās filmas 1. pielikumā. Šo brīdi uzskata par kino dzimšanas brīdi, tomēr pastāvēja arī dažādi citi līdzīgi izgudrojumi filmu rādīšanai, kas tomēr neguva tik lielu popularitāti. Šis brīdis ir lūzuma punkts kino un animācijas attīstībā, jo aizsāka spēcīgu kino tehnoloģiju attīstības vilni. Lai gan sākotnējais kino bija primitīvs un ļoti vāja izklaide, tomēr tas ātri kļuva par populāru un pietiekami lētu izpriecu. Pirmo pilnīgi animēto filmu “Fantasmagors” 1908. gada 17. augustā Parīzē rādīja franču karikatūrists Emīls Kols (Émile Cohl, 1857 - 1938), kas kadru pa kadram uz balta fona vilka liektas līnijas pārvēršot tās tēlos, kas apvēršot filmas negatīvu veidoja baltus it kā krīta zīmējumus uz melna fona. Kols uzzīmēja gandrīz 700 zīmējumus izveidojot 2 minūtes gadu animācijas filmu. Kadri no pasaulē pirmās pilnībā animētās filmas 2. pielikumā. Animācijas vēsture saistīta ar tēlotāja mākslu – grafiku, glezniecību, dekoratīvo un lietišķo mākslu, kā arī leļļu un dramatisko, muzikālo un pantonīmas teātri, cirku. Animācija sevī ietver daudzu mākslu sintēzi. Animācija ir kustības māksla, kurā svarīga ir montāža, dažādu plānu un rakursu salīdzināšanas likumi, operatora, režisora darbs, scenogrāfija un vēstījums. Arī mūzika animācijas filmām ir ārkārtīgi svarīga, lai nosacītajiem tēliem un skatiem piešķirtu noskaņu – drūmu, jautru, intriģējošu. Lai pilnībā atdzīvinātu filmu, filmu varoņi runā ar aktieru balsīm.

Animācijas radīšanā jābūt spēcīgiem gan mākslinieciski radītajiem tēliem, dažādajiem raksturiem, gan prasmīgam tehnoloģiju lietojumam [8, 25]. Līdzīgi kā kino, arī animācija tās aizsākumā nevarēja sacensties ar saviem daudz nobriedušākajiem priekšgājējiem vizuālajā un izklaides mākslā. Tomēr, atšķirībā no kino, fantāzijas ceļojumi animācijā kļuva iespējami jau daudz ātrāk. Piemēram, poļu izcelsmes lietuviešu mākslinieks Vladislavs Starevičs (Władysław Starewicz, 1882 – 1965) bija pirmais leļļu animācijas veidotājs, kura filmu galvenie varoņi bija kukaiņi un dzīvnieki jeb kukaiņu un dzīvnieku ķermeņi ar pielāgotām kustīgām ekstremitātēm, kas risināja gan eksistenciālas, gan ikdienas dzīves problēmas. Sīkāka Stareviča filmu analīze 3. nodaļā. Kadri no 1911. gada filmas, kas gan nebija pirmā, bet jau piektā, tomēr vizuāli ļoti līdzīgā filma, „Operatora atriebība” 3. pielikumā. Animācijas filmās attēlo nevis realitāti vai dokumentālus kadrus, bet gan mākslinieku veidotas fantāzijas ainas, dzīves mākslinieciskus atdarinājumus, atdzīvina grāmatu, stāstu un pasaku tēlus. Fantāzija un filmas veidotāju unikāla pieeja ir filmas radīšanas sastāvdaļas. Latviešu animācijas tēmas bieži bija saistītas ar nacionālo identitāti, tautas varoņiem, kas bija aktuāli dzīvojot nebrīvā valstī. Arī skatītājiem jāiesaistās animācijas tapšanā, lai lakoniskie, nosacītie tēli kļūtu patiesi dzīvi, jāizmanto fantāzija, iztēle, jāļaujas emocionālajam pārdzīvojumam. Tā kā kustīgi attēli vēsturiski bija populāras bērnu rotaļlietas, par animācijas skatītājiem parasti uzskata bērnus [11, 2]. Tomēr, lai gan bērnu auditorijai piemīt vislielākā vēlme sapņot, animācijas filmas ir atšķirīgas pēc to žanra un rakstura, īstenojot visneticamākās fantāzijas ainas, kā arī mācot bērniem un jauniešiem dažādas dzīves atziņas, piemēram, labas manieres māca latviešu 1977. gadā Rīgas Kinostudijā veidotā leļļu animācijas filma “Si Si Dra”. Vispopulārākās animācijas filmas ir veidotas hiperreālisma stilā, kuru viens no otra ātri mācījās amerikāņu animāciju filmu veidotāji, ražojot ļoti daudz cilvēku vidū populāras animācijas filmas. Latviešu animācijas filmas, līdzīgi kā jebkuru pārdomātu un plānotu animācijas filmu, var skatīties katrā vecuma grupā, katrā no tām saskatot atšķirīgas tēmas un problēmas. Piemēram, Burova animācijas filma „Sapnis” ir gan jautra, izklaidējoša, ar jokiem un smieklīgām situācijām, tomēr stāstā var saskatīt arī daudz dziļākas tēmas. Animācijas filma ir kino veids, kurā tiek imitēta kustība filmējot nekustīgus zīmējumus vai tēlus. Animācijas filmās parasti izmanto 24 kadrus jeb zīmējumus vai kompozīcijas sekundē. 24 nav vienīgais izmantotais kadru skaits, filmas iespējams veidot arī ar 30, 12 vai 6 kadriem sekundē, vai jebkuru citu, mākslniekuprāt, piemērotu skaitu. Animācijai pastāv dažādi tehnoloģiski ļoti atšķirīgi veidi. Animāciju var iedalīt tradicionālajā jeb zīmētajā

un leļļu animācijā. Pastāv arī aplikācijas, ēnu un digitālā animācija. Nākošajās trīs apakšnodaļās ir aprakstīti animācijas veidi. Leļļu animācija Leļļu animācija ir viens no kadru animācijas veidiem. Leļļu animācijas priekšgājējs ir leļļu teātris. Leļļu veidošana gan leļļu teātrim, gan animācijas filmām ir ļoti īpaša māksla. Katram māksliniekam veidojas savs raksturs – lelles var būt gan līksmas, gan noslēpumainas, drūmas vai abstraktas. Ne vienmēr lelles jāveido no jauna. Animācijas filmās var atdzīvināt gan bērnu rotaļlietas, gan porcelāna lelles, gan jebkurus objektus, kurus mākslinieks vēlas iekļaut savā mākslas darbā. Latvijā animācijas meistars Burovs ir veidojis visiem atpazīstamus leļļu tēlus, piemēram, 1977. gadā radītās skumjās, mazās meitenes tēlu filmā “Kozete”, 1983. gadā radītās animācijas filmas “Sapnis” Čārlijam Čaplinam līdzīgo galveno varoni. Burova lelles ir nopietnas, slaidām, garām sejām un vienmēr ļoti detalizētā, smalki izstrādātā apģērbā. Lietuviešu filmās šādām detaļām daudz retāk ir pievērta tik liela uzmanība. Kadrus no filmas „Kozete” var apskatīt 4. pielikumā, kadrus no filmas „Sapnis” – 5. pielikumā. Leļļu animācijā lelles pārvieto, kustina uzņemot kadru pēc kadra, kurus samontējot veido filmas. Atšķirībā no leļļu teātra, kur lelles kustina aiz aizslietņa, filmā lelles pārvietojas uz plaknes. Tāpat, ja leļļu teātrī lelles skatās no attāluma un nepieciešamas dramatiskas, izteiksmīgas emocijas, tad filmā tēli ir redzami tuvplānā un kustība jāattēlo daudz smalkāk [3, 331]. Lai kustība filmā nebūtu saraustīta, lelles jāpārvieto ļoti pacietīgi. Turklāt, ja leļļu kustinātājs ir tikai viens, tam ir jāiejūtas dažādos tēlu raksturos, lai animācija būtu interesanta. Tradicionālā jeb zīmētā animācija Tradicionālā jeb zīmētā animācija ir visbiežāk izmantotais animācijas veids. Kadru veido no fona jeb nekustīgā slāņa un kustīgajiem tēliem, ko zīmē uz plēvēm. Katra tēla visas pozīcijas ir uzzīmētas uz savas plēves, kuras mainot rodas ilūzija par kustību. Mūsdienās tēlus gan zīmē, tomēr kustību veido ar dažādu datora programmatūru palīdzību. Katrs zīmējums jāizstrādā kustību fāzēs un katra fāze jāsadala tā, lai vienā sekundē skatītāja acu priekšā aizritētu noteikts skaits kadri. Kā piemēru, var minēt latviešu R.Stiebras un A.Bērziņa zīmēto animācijas filmu “Kabata” (1983). Arī Lietuvā šajā laikā darbojās tādi filmu veidotāji kā Ilja Bereznickas (Ilya Bereznickas, 1948) un Zeno Šteins (Zenonas Šteinys, 1946 - 1997), tika radītas zīmētās animācijas, piemēram, „Spoks” („Baubas”, 1987), „Ir, kā tas bija” („Buvo buvo, kaip nebuvo”, 1986).

Aplikāciju animācija Aplikāciju animācija veidojas līdzīgi kā zīmētā animācija, tomēr tēlu kustības nevis pārzīmē uz plēvēm, bet tās veido pārvietojot plaknē tēla kustīgās ķermeņa vietas (aplikācijas), katru kustību nofotografējot vai nofilmējot un pēc tam samontējot.

Leļļu animācija Latvijā un Lietuvā Latvijas animācijas pamatlicējs ir Arnolds Burovs (1915 – 2006). Dzīves laikā Burovs radīja apmēram 40 filmas. Burova un Arvīda Noriņa profesionālā radošā darbība leļļu filmu veidošanā tika atzīta ne tikai Latvijā, bet visā PSRS. No Burova skolas mācījās, centās tai līdzināties. Burovs 1964. gadā izveidoja Latvijas leļļu filmu studiju, kurā arī radīja pirmo latviešu leļļu filmu “Kikerigū” 1966. gadā. Un lai gan filmu radīšanas apjoms nav tik liels kā varētu vēlēties, tomēr visas rādītās filmas bija augstas kvalitātes. Valsts televīzijas finansētajiem animācijas filmu veidotājiem nebija problēmu ar finansējumu, tomēr jaunajiem animatoriem bija jācīnās, lai iegūtu iespēju strādāt. Valsts finansētie animācijas darboņi bija spiesti nodarboties ar politisko aktuālo idejisko audzināšanu un propagandu. Filmu un animācijas māksla piedzīvoja spēcīgu padomju cenzūru. Animācijas filmām bieži bija audzinošs raksturs, tajās tika skaidri parādīts labais un sliktais tēls. Jau iepriekš pieminētā filma “Si Si Dra” jautrā veidā stāsta par roku mazgāšanu, “paldies” teikšanu, māca, ka pie galda nedrīkst šūpot kājas, nedrīkst mest papīrus uz zemes. 1969. gadā radītajā filmā “Pasaka par vērdiņu” aizved varoni iedomātā fantastiskā situācijā par kuru varētu sapņot katrs – no kabatas var ņemt naudiņu, cik vien gribas, tomēr pasakas beigās skatītājs iemācās, ka nauda laimi nesniedz. Un, lai gan, varonis var saēsties visas gardākās kūkas un uzšūt vissmalkāko apģērbu, dzīve tomēr kļūst ciešanu pilna. Latvijas leļļu filmas stāsta arī par vidusšķiras sabiedrību, piemēram, Burova animācijas filmā “Sapnis”. Filmas modina patriotiskās jūtas, piemēram, 1978. gada filmā “Vanadziņš” un 1968. gada filmā “Dauka”. Lietuvā leļļu filmu veidotāji darbojās Lietuvas Kino centrā. Lietuvā daudz aktīvāk kā Latvijā darbojās neatkarīgie filmu veidotāji. Daudz populārāka par leļļu animāciju, Lietuvā ir zīmētā animācija, neskatoties uz to, ka tieši Lietuvā tapa pirmā leļļu filma pasaulē. Tāpat kā PSR Latvijā, arī Lietuvā nepastāvēja tāda profesija kā animators. Censoņi mācījās viens no otra. Iespējams bija arī strādāt ārpus savas valsts, piemēram, Maskavas animācijas filmu studijā “Sojuzmultfilm”, ko izmantoja ļoti daudzi lietuviešu animatori. Kadri no filmas „Caps meklē. Cīņa ar ērmiem” 7. pielikumā.

Leļļu animāciju filmu apskats Latviešu un lietuviešu mākslinieku veidotajām animācijas filmām var nosacīti izdalīt vairākus mērķus: 1. Jaunās paaudzes audzināšana (idejiskā, centralizēti kontrolētā, vai sociāli pamācošā), 2. Tautas nacionālās kultūras apzināšanās (gan vēsturisko, gan nacionālās literatūras, gan aktuālo tautas varoņu apcerēšana), 3. Animācijas filmu skatītāju iepazīstināšana ar ārzemju literārajiem un kino varoņiem. Autors analīzei no latviešu veidotajām leļļu animācijas filmām izvēlējās Burova 1977. gada filmu „Si Si Dra”, Noriņa 1981. gada filmu „Caps meklē. Cīņa ar ērmiem”. No lietuviešu filmām - Starevica 1958. gada filmu „Ziemas karuselis”. „Si Si Dra”. Galvenais varonis palaidnīgs puika un viņa materializējusies sliktā daba - sivēns. Sivēns rodas no puikas uz zemes nosviestās avīzes. Filmas laikā sivēns dzied dziesmu ar vienkāršu un prātā paliekošu melodiju par sliktas uzvedības sekām. Filmas beigās skatītājs ir iemācījies, ka, ja uzvedās kā cūka, tad arī viņam sāks visur līdzi staigāt sivēns. “Si Si Dra” ir leļļu animācija, tomēr sliktie darbi tiek ilustrēti ar zīmēto animāciju. Filma ir krāsaina, tēli savā starpā sarunājas latviešu valodā. „Si Si Dra” nav tipisko Burova taisīto leļļu, tomēr ir atpazīstami karikatūrām līdzīgi tēli. Kadri no filmas „Si Si Dra” 6. pielikumā. „Caps meklē. Cīņa ar ērmiem”. Pēdu dzinējs Caps ir visiem zināms, populārs un atzīts tautas varonis. Caps ir veidots pēc Šerloka Holmsa līdzības - tāpat kā Holms, Caps ir ļoti vērīgs, runā nosvērti un analītiski, spēlē vijoli, valkā rūtainu cepuri un ir ļoti, ļoti gudrs. Animācijas tēli ir izteikti atšķirīgi. Caps ir nosvērts, turpretī ļaundari ir nerātni, pārlieku jautri, nerēķinās ar citiem cilvēkiem un beigās tiek pieķerti un saņem pelnīto sodu. Caps ir visatjautīgākais un beigas ir laimīgas. Caps mistērijai atrod loģisku izskaidrojumu. Animācijā pretstatīti nelieši un strādīgā tauta, kas savu spēku robežās cīnās ar ļauno, tomēr ir paļāvīga kārtības sargam. Parastā tauta nododas savām ikdienas gaitām – dodas uz darbu, dodas atpakaļ mājās pie ģimenes, pārvietojas ar divriteni. Fona mūzika pieskaņota sižeta attīstībai - nerātnajiem ļaundariem seko spraiga, ķircinoša mūzika, bet, piemēram, mākslinieka ainu pavada liriska un melanholiska melodija. „Caps meklē” ir krāsaina skaņu filma, tēli sarunājas latviešu valodā. Noriņš filmā izmanto tēlus pēc Burova veidoto filmu līdzības. Animācijas filmā ir gan cilvēki, gan Caps – suns un ērmi. „Ziemas karuselis”. Filma ir par ziemas priekiem, tajā attēloti dzīvnieki,

kas spēlējās uz sasaluša dīķa, ēd sniegu, dalās un meklē jaunas un jaunas izpriecas. Visi dzīvnieki pārvietojas uz divām kājām, slidošanai tie valkā slidas, tie dejo un jautri lēkā. Kad paiet ziema, arī ziemas prieki ir beigušies. Sniegavīram nokūst sniega sega un tas pārtop pavasara vēstnesī ar ziediem acu vietā un, spēlējot savu flautu, tas pamodina iemigušo dabu. Filmā veiksmīga un profesionāla animācija, lai gan tēliem ir maz atšķirīgi raksturi, filmas kopējais iespaids ir krāšņs un sapņains. Lelles ir vienkāršas, tomēr saskaņotas. Vizuālajā tēlā atklājas varoņu personības - meitenīgums, puiciskums, fantastiskā tēla necilvēciskums. Filma ir melnbalta, tēli veidoti nevis līdzīgi cilvēkiem, bet gan dzīvniekiem, tie tomēr valkā cilvēku apģērbu. Kadri no filmas „Ziemas karuselis” 8. pielikumā.

Zīmēto animāciju filmu apskats Latvijas PSR darbojās zīmēto animāciju radošā komanda ar Rozi Stiebru (1942) un Ansi Bērziņu (1940). Tomēr, salīdzinot ar Burova komandu, kurai jau bija pieredze darbā leļļu teātrī, tad Stiebra un Bērziņš visu apguva pašu spēkiem eksperimentējot. Stiebra un Bērziņš veidoja tradicionālās zīmētās filmas [1, 77]. 1969.gadā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš nofilmē pirmo animāciju aplikācijas tehnikā un 1983. gadā – pirmo zīmēto animāciju. Autors analīzei no latviešu veidotajām animācijas filmām izvēlējās Stiebras 1985. gada filmu „Laimes lācis” un 1985. gada filmu „Zaķīšu pirtiņa”. No lietuviešu animācijas filmām autors analizēja Iljas Bereznickas 1988. gada filmu „Bermudu aplis” („Bermudų žiedas”). „Laimes lācis”. Animācija balstīta uz Andreja Upīša stāsta „Sūnu ciema zēni” motīviem. Sižeta darbība sākas kādā ciemā, kur neviens neko nedara un slinko, bet drīz vien pienāk ziema. Tā kā visi Sūnu ciema ļaudis ir slinkojuši un neko nav sagatavojuši ziemai, nāk grūti laiki, jo nav pat ko ēst. Tāpēc divi Sūnu ciema zēni dodas meklēt laimes lāci, lai tas viņiem palīdzētu. Līdz iestājas tumsa, zēni to arī atrod. Viņi nogādā laimes lāci savā ciemā televizora kastē, tas iznāk ārā un sāk rādīt sūnu ciema ļaudīm kā jāstrādā. Animācijai ir pamācošs raksturs, ja neko nedarīsi, tad nekas nenotiks. Animāciju varētu saistīt ar politiku, kad valdība neko nedara un pēc laika, kad iestājas tāda kā ekonomikas „ziema”, valdības vīri nezina kā rīkoties un viss lēnām degradējas. Kadri no filmas 9. pielikumā. „Zaķīšu pirtiņa”. Animācija veidota pēc Viļa Plūdoņa dzejoļa motīviem. Animācijas sižets norisinās naktī. Meža vidū atrodas zaķīšu pirtiņa, kurā mamma mazgā savus zaķu bērnus. Kad jau mēness sāk mirdzēt gar koku galotnēm, negaidīti ierodas ienaidnieks – suns, kas gan izskatās vēl vairāk no-

bijies kā paši zaķēni. Māte liek visiem zaķēniem bēgt, kur nu katrs var, kas tiem arī izdodas. Laimīgā kārtā, gandrīz visi paglābjas, bet viens zaķēns pamanās noklīst. Pēc kāda laikam zaķēna māte atrod viņu un abi laimīgi dodas mājās, kur māte ieaijā saldā miedziņā gan savu zaķu mazuli, gan mazo filmiņas skatītāju. Visā ceļojumā zaķu ģimeni pavada mēnestiņš-čigāniņš, jājot pa naksnīgajām debesīm virs tumšo egļu galotnēm. Animācijai ir izteiksmīgi mākslinieces Dzintras Aulmanes tēli, kas savā ceļojumā un pārdzīvojumos iesaistījuši jau vairākas paaudzes. Kadri no „Zaķīšu pirtiņas” 10. pielikumā. „Bermudu aplis”. Animācija iesākas ar reāliem video kadriem ar basketbola spēli, kuras uzvarējušās komandas spēlētājs, neslēpjot prieku par uzvaru, ar kāju uzsit bumbu kosmosā, kur tā trāpa mazam citplanētiešu bērnam uz kādas planētas. Pieaugušie citplanētieši par to sadusmojas un grasās noskaidrot, kurš ir vainīgais. Pāris citpalnētieši aizceļo uz Zemi, iepazīstas ar cilvēku dzīvesveidu un atrod vainīgos, proti, Lietuvas slaveno basketbola komandu „Žalgiris”. Citplanētieši dodas mājās uz savu planētu un izstāsta pārējiem par spēli. Visi citplanētieši ir ļoti ieinteresēti spēlēt basketbolu ar „Žalgiris”. Filma veidota kā Lietuvas basketbola komandas „Žalgiris” reklāma, rāda lietuviešu līdzjutēju degsmi un spēlētāju varenību. Kadri no filmas 11. pielikumā. „Spoks”. Multfilmas sižets tiek parādīts, kā mazas meitenes sapnis. Sapņa sākumā meitene pamostas no zibens un domā, ka redz spoku, bet tas izrādās viņas kaķis. Animācijas sižeta darbība vēl joprojām notiek sapnī. Meitene palien zem grīdas paklāja un tiešām satiek spoku, tomēr, tas nav tik ļauns kā šķiet. Meitene uzzīmēja priekšmetus un spoks tos varēja padarīt par reāliem. Vēlāk mazā meitene noskaidroja, ka spoka mīļākais ēdiens ir kaktusi. Spoks varēja pārvērsties par dažādiem priekšmetiem, kad tas pārvērtās par pneimatisko āmuru un sāka kalt zemi, viss piepildījās ar ūdeni. Visa meitenes ģimene glābās no ūdens uz spoka peldošā lietussarga. Meitene pamostas un saprot, ka tas ir bijis tikai sapnis. Tomēr, vēlāk viņa iztēlojas, ka spoks ir zem grīdas paklāja un atkal ir priecīga, jo spoks viņas zīmējumus pārvērš reālās lietās. Spoks kļūst par meitenes labāko iedomu draugu. Kadri no filmas 12. pielikumā.

Secinājumi 1. Pārmaiņu un straujās izaugsmes laiks animācijā aizsākās reizē ar kino attīstību 20. gadsimta pašā sākumā, kad brāļi Limjēri Parīzē demonstrēja pirmo kino filmu. 2. Cilvēkus vienmēr ir interesējuši kustīgi tēli un fantastiski, nereāli stāsti. Animācija kino attīstības

sākumā sniedza daudz plašākas iespējas, aizvedot skatītāju uz citām zemēm, citām, fantāzijas radītām, planētām. 3. Burova profesionālā animācija iedvesmoja kino darboņus gan Latvijā gan ārpus nacionālajām robežām. Burova veidotās filmas pārsteidz ar augstvērtīgo kvalitāti un ir animācijas paraugs vēl ilgi pēc sava radīšanas laika. 4. Lai gan kustīgie attēli vēsturiski bijuši populāri kā bērnu rotaļlietas, tomēr animācijai bez audzinošā rakstura ir arī plaša žanra un sižeta dažādība. Eksperimenti animācijas jomā ļāvuši attīstīties fantāzijai un jauniem tehnoloģiskiem paņēmieniem. 5. Dzīvojot nebrīvā valstī animatori veidoja filmas, kas rosināja patriotisma un nacionalitātes jūtas. Lai gan pastāvēja kino un animācijas cenzūra, tomēr jaunieši varēja skatīties animācijas filmas, kurās tēli simbolizēja nospiesto tautu, nabadzību, ierobežotību, sapņus un vēlmes. 6. Atšķirībā no animācijas filmām mūsdienās, animācijas vēsturē un arī PSRS laikā, animatori daudz biežāk eksperimentēja un centās atklāt jaunus tehnoloģiskos un mākslinieciskos paņēmienus. Tā kā nepastāvēja formāla izglītība animācijas jomā, lielākā daļa prasmju tika iegūtas eksperimentējot vai mācoties vienam no otra.

Izmantotie avoti un literatūra Literatūra 1. Kino pasaule. Sastādījusi: Ēlerte S. - Rīga: Liesma, 1987. - 206 lpp 2. Nečaja O., Ratņikovs G. Kinomākslas pamati. Rīga: Zvaigzne, 1983. - 199 lpp. 3. Padomju Latvijas kinomāksla. - Rīga: Liesma, 1989. - 463 lpp. 4. Pērkone I. Kino Latvijā. 1920 – 1940. – Rīga: Zinātne, 2008. – 256 lpp. 5. Runā kinematogrāfisti. Sastādījis: Karavalis Z. Rīga: Liesma, 1974. - 207 lpp. 6. Beckerman H. Animation: The Whole Story. - New York: Allworth Press, 2003. - 297 lpp. 7. Wells P. Understanding Animation. - New York: Routledge, 2002. - 271 lpp. 8. Асенин С. Мир мультфильма. Идеи и образы мультипликационного кино социалистических стран. – Москова: Искусство, 1986. – 288 lpp. Elektroniskie resursi 9. Nacionālā Kino centra mājas lapa. [Elektroniskais resurss]. - (apskatīts: 16.12.2010.) 10. Lietuvas Filmu centra mājas lapa. [Elektroniskais resurss]. - (apskatīts: 16.12.2010.) 11. Kultūras žurnāls - Māksla plus. Mākulis U. Pie-

turpunkti Eiroanimācijas kartē. [Elektroniskais resurss]. - texts=1026&v_sadala=21&ban=21&year=2005 (apskatīts: 16.12.2010.) Avoti 12. Burovs A. Si Si Dra. [Elektroniskais resurss]. - (apskatīts: 16.12.2010.) 13. Noriņš A. Caps meklē. Cīņa ar ērmiem kle-cina-ar-ermiem/ (apskatīts: 16.12.2010.) 14. Ziemas karuselis. [Elektroniskais resurss]. - http:// (apskatīts: 16.12.2010.) 15. Sapnis. [Elektroniskais resurss]. - (apskatīts: 16.12.2010.) 16. Kozete. [Elektroniskais resurss]. - (apskatīts: 16.12.2010.) 17. Fantasmagors. [Elektroniskais resurss]. - http:// (apskatīts: 16.12.2010.) 18. Iznākšana no ražotnes. [Elektroniskais resurss]. - AUniWJPY&playnext=1&list=PL2AEE2D8D5291038 3&index=2 (apskatīts: 16.12.2010.) 19. Operatora atriebība. [Elektroniskais resurss]. - (apskatīts: 16.12.2010.) 20. Bermudu aplis. [Elektroniskais resurss]. - http:// (apskatīts: 16.12.2010.) 21. Zaķīšu pirtiņa. [Elektroniskais resurss]. - http:// (16.12.2010.) 22. Laimes lācis. [Elektroniskais resurss]. - http:// (16.12.2010.) 23. Spoks. [Elektroniskais resurss.] - http:// (16.12.2010.)

1.Pielikums “Iznākšana no ražotnes”

Režisori, scenārija autori: Ogists un Luijs Limjēri, gads: 1895

2.Pielikums “Fantasmagors”

Režisors, scenārija autors: Emīls Kols, gads: 1908

3. Pielikums “Operatora atriebība”

Režisors, scenārija autors: Vladislavs Starevičs, gads: 1911

4.Pielikums “Kozete”

Režisors, scenārija autors: Arnolds Burovs, scenārija autors: Jānis Rokpelnis, gads: 1977

5.Pielikums “Sapnis”

Režisors, scenārija autors: Arnolds Burovs, literatūras pirmavots: O. Henri, filma no cikla „Čapliniāna”, gads: 1983

6. Pielikums “Si Si Dra”

Režisors, scenārija autors: Arnolds Burovs, scenārija autors: Jānis Peters, gads: 1977

7.Pielikums “Caps meklē. Cīņa ar ērmiem”

Režisors: Arvīds Noriņš, scenārija autors: Andrejs Skailis, gads: 1981

8.Pielikums “Ziemas karuselis”

Režisors, scenārija autors: Vladislavs Starevičs, gads: 1958

9. Pielikums “Laimes lācis”

Režisore, scenārija autore: Roze Stiebra, pirmavots: Andrejs Upītis „Sūnu ciema zēni”, gads: 1985

10.Pielikums “Zaķīšu pirtiņa”

Režisore, scenārija autore: Roze Stiebra, dzeja: Vilis Plūdonis, gads: 1985

11.Pielikums “Bermudu aplis”

Režisori, scenārija autori: Pranas Markus, Ilja Bereznickas, gads: 1988

12. Pielikums “Spoks”

Režisors, scenārija autors: Ilja Bereznickas, gads: 1987

Development of Children’s Initiative in Creative Activities Jana Grava Pedagogy, Liepaja University

Summary In this article the research studies of pedagogues and psychologists (V.Hibnere, I.Domashenko, H.Hekhauzers, T.Volotkina, L.Rostovecka) on the essence of initiative are analyzed. The initiative is based on child’s explorative motivation, which later gives grounds for learning motivation and learning achievements. Organizing educational and upbringing work in the pre-school often methods are used that are inadequate for the developmental level of child’s perception and thinking. Therefore, in the pedagogical process of pre-school education it is essential to use such learning methods that develop child’s explorative activities and initiative according to his/her abilities and level of development, which later could foster the learning skills. The initiative of a child and his/her creative activities are in mutual interaction, because the child feels the need to be creative out of his/her own initiative. Therefore, it can be said that initiative stimulates creativity, but the activity that has emerged as the result of child’s motivation and interest, creates new expressions of initiative. Initiative is linked to the formation of creative attitude of the child towards independent activity. This formation and development is defined by human needs, motivation and interests. The development of children’s initiative is supported when pedagogical process is based on explorative and constructive approach following individualization and differentiation, encouraging children to fantasize and stimulating their ability to choose the type of activity. Keywords: inner initiative, creative activity, explorative motivation, learning motivation.

Development of Children’s Initiative in Creative Activities

Introduction Child’s self-expression, individuality and naturality can be observed in different daily activities, but creativity finds its expression when the child feels the necessity to act following one’s own initiative. In the research studies of pedagogues and psychologists (H.Hekhauzers, T.Volotkina, L.Rostovecka, P.LeBuffe, J.Naglieri, V.Hibnere, I.Domashenko etc.) the initiative is described as creative activity that follows inner inspiration. It is formed by explorative and learning motivation of the child. The study of literature (E. Erikson, N.Podjakovs, R.Garleja) allows to conclude that the foundation for child’s learning motivation is laid already in the pre-school age, and through creative activity the development of initiative can be supported and strengthen in a long term perspective. Also the fundament of human initiative is established in early childhood, and in the later stages initiative supports and ensures the development of learning activities and learning accomplishments. Research studies show that in pre-school age child’s learning skills or lack of learning skills, and his/her movement towards learning accomplishments are closely related to the development of initiative (H.Hekhauzens, L.Rostovecka). At the base of initiative is the explorative motivation of the child, which later creates the fundament for learning motivation (D.Liegeniece, I.Mikelsone). According to research studies on quality and effectiveness of education in Latvia (I.Jemeljanova, M.Gurbo, S.Mikuda) and assessment of pupils’ achievements (A.Geske, A.Grinfelds, A.Kangro, R.Kiselova), and following the publications in social media (D.Klanska), there is a tendency for school results and learning motivation to decline. [10], [5] [9] The research reveals, that in Latvia there are relatively a few pupils with good or outstanding results in reading, mathematics and nature sciences, and their numbers continue to decrease. [9, 156] One of the main causes for pupils’ failure is the complicatedness of the learning content; and if it is not understood, pupils lose their interest and motivation to learn. In OECD states the average reading results show that pre-school educational establishments play important role in providing full-value possibilities for preparation for school, and this influence the average results of the pupils. [9] Research studies reveal the connection between applied teaching forms, methods and pupils’ achievements, which in the case of mutual discrepancy influence the learning motivation. [5;52] The involvement of pupils in elaboration of study tasks improves the learning achievements, and it

can be done by: 1) basing the learning process on explorative and constructive approach that includes inductive activities, 2) observing principle of succession and gradualism (employing adequate study methods keeping in mind the perception abilities of each pupil), 3) adjusting the learning tempo, taking into account individualization and differentiation. Initiative of children – search for the new forms of activity and starting the activity following the inner encouragement. Initiative fosters person’s independent activities. I.Domashenko characterizes initiative as a creative activity that emerges as the result of personal encouragement. [16] P. LeBuffe and J. Naglieri suggests that initiative is child’s independent thoughts and activities in result of which the child satisfies his/her needs. Therefore, initiative is the readiness and capacity for starting/initiating the activity. [13] Initiative is connected with generating creative attitude towards independent activities, and its formation and development is defined by human needs, motivation and interests. Initiative of pre-school children is researched by V.Hibnere, P.LeBuffe, J.Naglieri, N.Vetlugina, L.Rostovecka, etc. L.Rostovecka emphasizes that the level of creative initiative is the most essential for engaging in self-supporting activities. P.LeBuffe and J.Naglieri connects it with child’s defence mechanism. T.Volotkina in her research on initiative development and its place in creative activities of children suggests that there are three children groups with different expression of initiative: 1) In the first group there are children with high level of initiative, which is characterized as: a) emotional responsiveness, b) independence, perseverance, c) self-confidence, d) desire to act, e) ability to maintain good mutual relationships with other children. 2) The impermanence of initiative is characteristic for the children of the second group. Initiative is not directed towards independent activity but towards side-tracking other children from their activities (interfering in other children’s activities). No independence and stability is expressed for the interest. High aggressiveness. 3) In the third group there are children who express their independent initiative very seldom. Mostly the activities of these children are directed towards capturing the initiative of the other partner. Research of L.Rostovecka suggests that when the problemoriented work methods are applied, the children

of this group remain passive. The “receiving help” position is taken without expressions of initiative. According to T.Volotkina, these children are performers without independence, confidence and ability to make decisions. In the primary school there are children with a high initiative level and also children who seldom express their initiative. The survey of pedagogues certifies that in grades 1 – 4 there are mostly children whose initiative can be characterized as non-persistent. Therefore, more research should be done on how to maintain and stimulate the development of creative initiative, self-confidence of children, and their desire to participate in activities both individually and in the group. It is important to study which work forms and methods foster the development of initiative and clarify the influencing factors. Expressions of initiative are connected with certain psychological and pedagogical conditions: 1) unconfined activities of children, 2) independent implementation of the task the child has chosen, 3) applying types and forms of activities that corre spond to child’s development (plays, exercises, etc.) [7, 32] M.Snaidere believes that child’s initiative finds its expression through communication and interaction with the peers. If child’s needs are taken seriously, then his/ her motivation, interests, communication and interaction encourage the creativity of the child [20, 22]. T.Volotkina distinguishes some factors that preclude the initiative of the child: 1. authoritative upbringing and leadership and style of pedagogues/parents; 2. use of negative judgements (even in the form of the jokes); 3. careless, non-delicate attitude towards indepen dent activities of the child; 4. child’s fear to make mistakes. Child’s initiative and creative activity are in mutual interaction. Initiative promotes creativity, but activity that is created by motivation and interest of the child, originates next expressions of initiative. They promote formation of new types of activities (artistic entertainment, didactic plays etc.). [15] After their own initiative children: - create circumstances and the plan of activity, - choose the story for their activity and divide the roles, - independently choose the needed materials. According to observations of N.Vetlugina, in the particular cases when encouraged by his/her own initiative, the child independently implements his/her experience. By acting out or drawing the things that are unknown but has attracted his/her interest, the child is turning to

self-learning and obtain the “learning in pairs” experience. This means that the child is teaching his/her peers and that this process can no more be considered as a play but as an exercise. Therefore, the motif, which encouraged the child to creative activity also determines the forms of his/ her self-organization that differentiate the types of activities such as drawing, painting, singing, dancing, etc. The motif chosen for child’s activity define the character of the activity – it becomes imitative or creative. Creative activity, which is led by initiative, consists of: - choice of the story, - construction of situation to be pictured, - implementation of the idea; - search for the means of expression, - evaluation of the result of artistic reflection. [19] In reproductive activity the child implements his/ her skills and techniques following his/her own initiative. Many of these display techniques the child have obtained earlier (through personal and learning experience), but now they are combined and new techniques are created. After their own initiative children synthesize different, most often artistic types of activities – drawing, painting, artistically oral, musical, etc. In the last pre-school years and beginning of primary school, the child’s learning activities are based on inquisitiveness and can be satisfied through exploration. These explorative activities help the child to obtain the information. The inquisitiveness can be observed in even very small children, when they discover new objects, people or concepts. [8, 13] One of the most important sources of information for the children is the authorities – people, which they choose to mirror. It is easy to interrupt the expression of child’s inquisitiveness, for example, if the child has started to draw and wants to continue, but the teacher has planned another activity. Therefore, it is important for the teacher to show the child a way how to express his/her inquisitiveness in a positive, appropriate way and time that can later foster explorative activities of the child. Inquisitiveness leads to exploration of child’s surrounding environment – at home, primary school, relationships with adults and peers. Children’s plays are the expressions of explorative behaviour and they help to satisfy the needs of inquisitiveness. The explorative behaviour can encourage the child to learn from his/her peers. But, if the explorative activity is delayed, the child can obtain a conflicting experience and his/her desire to cooperate with adults and peers diminishes, he/she becomes less creative without expressing the initiative. In this case the child obtains information that is influenced by outside factors (need for evaluation, fear of reprimands from teachers or parents). Also parents can delay explorative activity of children if they are too protective or authoritar-

ian. [8, 13-14] When the child is encouraged, one explorative activity creates another explorative activity, therefore a positive line is formed for initiative development. Interest develops from using the information obtained from explorative activities and observed role models, and it helps to control one’s behaviour and decision-making that is important at school and in the learning process. [8, 15] From the birth to school age thee child develops most intensively – both spiritually and physically (D.Liegeniece, J.Piaget, L.Vygotsky). The knowledge obtained in this period becomes as a fundament for all future knowledge and skills in all possible ways. [6, 14] It can be observed that in pre-school establishments, organizing upbringing and teaching work of children, often inappropriate methods are applied. For example, the lessons are taught frontally (therefore reproductive activity is dominating and creativity does not find expression as independent activity), offering exact solution for the issue (ability to choose is not encouraged, which is an important element for development of initiative and creativity), often the child is given too concrete examples and materials (creating a stereotype, one-sided perception), the child’s activity is restricted in time (that does not encourage explorative activity). Imaginative thinking is characteristic for pre-school age children (first, they imagine and then get to the form), therefore in this stage it is important to promote understanding about concepts and processes. (G.Abramova, I.Malkina-Pih, J.Piaget, L. Vygotsky) Similarly, describing language and speech development of pre-school age children, S.Zarina suggests that the teaching and upbringing methods used by teachers not always correspond to the needs of pre-school age children. (14, 98-99, 103) Therefore, development of initiative encourages the child to search for the origins of concepts and processes, explore them instead of waiting for the stereotype. If there are too many ready examples and the child is not encouraged for creative exploration, the consequences can already be noticed in primary school, for example, difficulty to understand mathematical and spatial concepts. Here a contradiction can be observed: in preschool one of the main educational tasks is promotion of child’s cognitive and inquisitive development ensuring acquirement of knowledge and skills (Law of Education, art. 14, v. 181 „Regulations for guidelines of pre-school education”), but for implementation of this task and also for development of child’s initiative often the teaching and upbringing methods are applied which does not always correspond with specifics of child’s perception and thinking. Therefore, it is important to explore and use the learning methods that would develop the explorative activity and initiative according to child’s possibilities and level of development,

which would later foster the learning skills. Pre-school age children have the perception of world in which anything can exist, even if it sounds absurd from the scientific point of view. In the child’s world the myth and reality organically exist side by side, and the links between causes and consequences might not be present. A child perceives the world of nature and the human world as one whole. [4, 171-177] A child is open towards the surrounding world and reacts emotionally to everything that is new and interesting. N.Podjakovs avers that the science stimulates a child for explorative activity, and the “Why?” questions show the ability of the mind and desire for knowledge. If adults do not react on child’s questions, the interest gradually decreases and it is replaced by indifference, although the interest and inquisitiveness of child in the preschool age has quite sound character. Therefore, adult with his/her actions is the one who can maintain the development of creativity and interest in the child. [18] According to E. Erikson, at the age of 4 – 7, if the teacher chooses appropriate teaching methods allowing the child to fantasize and choose the type of activity, it is possible to strengthen child’s initiative. But, if the adult demonstrates his/her superiority without appreciating child’s creativity, he/she contributes towards the feelings of guilt which would remain for the rest of child’s life. [1, 91-97] Often the lessons in pre-school are restricted in time (although it is not anymore required by “Regulations on guidelines for preschool education”), which limits independent creative activity of the child. By observing this time limit, pedagogues interrupt child’s activity, directing it towards something else, and therefore the holistic process of perception is interrupted and a child cannot explore the causes and consequences of reaching the result by going through all the stages of activity (idea, planning, implementation, evaluation, conclusion). N.Podjakovs suggests that by limiting a child during the lesson, the activity and independence of child is diminished and inquisitiveness and initiative is not encouraged. [18] In their research on exploring the particularities of children’s drawing activities, V.Hibnere and I.Mikelsone proved that particular subjects and images (cars, animals, people) if they are on their own and not connected with their role in the surrounding environment, do not create the desire and interest in children to picture them, therefore these objects do not become the content of independent artistic activity. Therefore, it is not wise to use a theme, which does not encourage a child to a creative expression of his/her attitude. Keeping in mind the above mentioned, there is a contradiction between suggested/implemented activity

forms and the learning content in preschool and child’s ways of perception. Pre-school curriculums should include the tasks that correspond to the development of child’s perception and thinking, ensuring the ability to reach the goals independently, encouraging the development of initiative. The authors emphasize that a teacher has indirect influence on creativity of children, because he/she provides beneficial conditions for the child (resources, premises, time, moods). Therefore it is important to look for the new work forms in pre-school education, that they can ensure development of child’s initiative in long term perspective. [7, 62-65] The activity of pre-school age children is mostly reproductive – the child imitates, repeats, therefore teacher’s activity is important as it encourages the child to search for new solutions using, for example, different imagination-supporting exercises, such as imagining, adding, changing of sequence of events. They can be used in different situations and activities (observations, drawing, playing etc.). Assessing the creative achievements of the child from his/her point of view by understanding and co-experiencing, the teacher creates the sense of security, which fosters the child’s freedom to express him/herself through different activities. By allowing a child to express his/her thoughts and feelings freely, the openness is promoted, which is essential to initiative development. [7, 40-42] Therefore, the support and understanding of pedagogue is needed the most at the moment, when child is creating something independently, without imitating. R.Garleja emphasizes that the main objective for the pedagogical process is to achieve that the knowledge, thoughts and ideas are not acquired mechanically by memorizing, but would undergo the judgement of the SELF. [2,14-15]

Conclusion The analysis of literature (H.Hekhauzers, T.Volotkina, L.Rostovecka, P.LeBuffe, J.Naglieri, V.Hibnere, I.Domashenko etc.) reveals that on the basis of explorative and constructive approach, which ensures learning achievements for the pupils, it is important to foster development of child’s initiative that can further create foundation for learning motivation. Planning and organizing the learning and upbringing work in pre-school, it is essential to reduce the cases when inappropriate learning methods, which do not correspond with the developmental level of child’s perception and thinking, are applied. Besides choosing the suitable methods, it is important to acknowledge the pedagogical leadership style, which essentially influences the creative and explorative activities. Therefore, in the development

process of child’s initiative, the teacher’s personality and pedagogical competence has an important role as well as his/her ability to avoid the stereotypes and time limits during the learning activities.

Refferences 1. Eriksons E.H. Identitāte: jaunība un krīze. R.: Jumava, 1998. 271 lpp. 2. Garleja R. Darbs, organizācija un psiholoģija. R:RaKa, 2003. 200 lpp. 3. Hibnere V. Bērna vizuālā darbība. R.: RaKa, 1998. 1998 lpp. 4. Ilgtspējīga attīstība: praktiskā pieredze izglītībā. Daugavpils: AIIA, 2010. 208 lpp. 5. Izglītības kvalitāte un efektivitāte Latvijā. I.Jemeļjanova, M.Gurbo, S.Mikuda. R.: Dardedze – Hologrāfja, 2004. 198 lpp. 6. Lieģeniece D. Kopveseluma pieeja 5-7 gadus veca bērna audzināšanā. Liepāja: LPA, 1996. 400 lpp. 7. Miķelsone I. Bērnu patstāvīgās mākslinieciskās darbības sekmēšana pirmsskolas vecumā: Promocijas darbs pedagoģijas doktora grāda iegūšanai. Rīga, 1996. 163 lpp. 8. Karjeras attīstības atbalsts. Miķelsone I., Latsone L., Strods G., Oļehnovča E., Mackēvča L., Ķirse A., Soika I., Apse D., Anspoka Z. Jelgava: SIA Jelgavas tipogrāfija, 2008. 319 lpp. 9. Ko skolēni zina un prot – kompetence lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs. Latvija OECD valstu Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā. A.Geske, A.Grīnfelds, A.Kango, R.Kiseļova Latvijas universitāte, 2010. 163 lpp. 10. Kļanska D. Galvenais nesekmības cēlonis – sarežģīts mācību saturs , skatīts 18.07.2010. 11. Piažē Ž. (J. Piaget) Bērna intelektuālā attīstība. R: Pētergailis, 2002. 318 lpp. 12. Vigotskis Ļ. Domāšana un runa. R.: EVE. 2002. 392 lpp. 13. LeBuffe P.A., Naglieri J.A. The Devereux Early Childhood Assessment (DECA) A Measure of Within-Child Protective Factors in Preschool Children. PageServer?pagename=deci_preschool_theory, skatīts 19.07.2010. 14. Zarina S. Reading acquisition among 5- to -6 year – old children in the programme of compulsory preparation for school.//Discourse and communication for sustainable education. 2010.Vol.1, issue 1, 93.-108.pp. 15. Волоткина Т. Воспитание инициативы в изобразительного возраста // Особенности

обучения и воспитания детеи дошкольнного возраста. M.: AПНН. 1987. C. 98-100. 16. Гамезо М., Домашеннко И. Атлас по психологии Информ. - метод. Материалыл kурсу „Oбщ. психология”. М.: Просвещение, 1986. 270 с. 17. Малкина-Пых И. Г. Возрастные кризтсы детства М.: ЭКСМО, 2004. 382 c. 18. Поддяков М. Н. Современные психолого педагогические проблемы дошкольного воспитания // Повышение эфективности воспитательно – образовательнои работы в дошкольных учрежденияхю. М .: Педагогика, 1988. с. 6.- 14. 19. Самостоятельная художественная деятельность дошкольниковю / Под ред. Ветлугиной Н. А. М .: Педагогика , 1980. 208 c. 20. Снайдер М., Снайдер Р., Снайдер – мл. Р. Ребенок как личность: становление культуры справедливости и воспитание совести. М. Смысл; СПб: Гармония. 1994. 273 c. 21. Хекхаузен Х. Мотивация и деятельность. 2. изд. СПб.: Питер; М.: Смысл, 2003. 860 с.

Language as an Essential Part of Culture in Multilingual Environment Ruta Kemere Pedagogy, Liepaja University

Summary In the article “Language as an Essential Part of Culture in Multilingual Environment” is looked upon in the context of multicultural environment. A language influences the human society as any other part of culture; it can serve like a bridge between nations, promoting their understanding. However, there are cases when languages come into conflict, similarly to other systems which form the life of culture such as music, art, literature etc. In the article it is emphasized that languages, their interrelation or alienation tendencies are in constant development. Popularity of particular languages or their gradual extinction can be caused by historically economic tendencies of the society, for a language makes society and society creates a language. But the language existence and its further development can also be formed spontaneously, leaving for some time the dimension in which it is possible to control these processes. According to the representatives of philosophy and relativity theory, if the reality is not a stable and closed system, it is open, continuous and subjected to x factors. The author of the article emphasises that the process of civilization is a differentiated multi-linear net, in which the modern individual meets both the traditions determined in the past and the confrontation of the topical values. A language belongs to the society fundamental values which need to be protected, maintained and developed further. In the globalization process a representative of each culture tries to find the familiar in the strange environment (here: in the language), accept it, but sometimes reject it. Due to this reason tolerance, socio-cultural competences are needed in the language acquisition process which has to become as one of the strongest “generators” in the possible confrontation conditions. It is possible to develop the positive attitude towards other languages and cultures at school and in the family. The author of the article mentions the heterogeneous and homogeneous factors when acquiring the languages in a multilingual society. The modern “three whales” in pedagogy as a new complex paradigm in the foreign language acquisition is multiculturalism, multilingualism and socio-cultural heterogeneity; and it requires new didactic approaches where the didactics of multilingualism is the main one. Key words: multi-linear reality, multicultural environment, monolingualism, multilingualism, fundamental value, values orientation, homogeneity, heterogeneity, socio-cultural competence.

Valoda kā būtiska kultūras sastāvdaļa multikulturālā vidē


Ievads Realitāte filozofijas kontekstā- atvērta, determinēta un multilineāra sistēma. Realitāte nav stabila, noslēgta un pabeigta sistēma: realitāte ir determinēta, pakļauta x faktoriem, kas to ietekmē, jo ir atvērta. Tā turpina attīstīties – un attīstības ceļš nav apzīmējams ar vienu līniju : tas ir multilineārs, pie kam šīs līnijas nav taisnas kā instrumenta stīgas, un attālums starp līnijām nesaglabājas vienāds.



AKTUĀLĀ VĒRTĪBORIENTĀCIJA INDIVĪDS TELPA + SABIEDRĪBA+ TRADĪCIJAS ( pirms dzimšanas/ pagātnē ) LAIKS ( pirms dzimšanas/ pagātnē)

3.att. Indivīda darbība lakā, telpā, ievērojot vēsturiskās tradīcijas un savu un savas vides vērtīborientāciju.

1.att. „Orange print fabrics”. Avots: Līnijas saskaras un attālinās, krustojas vienreiz vai x reizes , met cilpas vai samezglojas, kas nozīmē, ka kādas līnijas plūsma laikā un telpā uz brīdi tiek palēnināta vai apturēta. Realitāte jeb citiem vārdiem civilizācijas process tātad ir diferencēts daudzlīniju tīmeklis, kurā katras līnijas attīstības ceļš tikai nosacīti ir patstāvīgs. Pat primārās, sevi veiksmīgi realizējošās ietekmē sekundāro līniju strupceļš.7 Pie kam – var mainīties vietām t.s. primārās un sekundārās līnijas

2.att. “The multilinear structure of “The Flocking Party”. Avots:

Indivīda vieta multilineārājā pasaules tīklojumā. Katrs atsevišķais indivīds nepārtraukti ir konfrontēts ar aktuālajām sava laika un telpas vajadzībām,2 kaut gan viņš nespēj un nedrīkst abstrahēties arī no pagātnes vērtību izpratnes un tradīcijām. Līdz ar to indivīds iekšēji jūtas atbildīgs, lai no sev un videi būtiskākajām iespējām te un tagad veidotu seperātu, spēcīgu līniju, kas pakāpeniski kļūtu par vispār atzītu realitāti cilvēku sabiedrībā- un tas panākams tikai ar aktīvu rīcību. Un otrādi: cilvēkam jāprot akceptēt vai noliegt citu indivīdu radītās vērtības un vērtību sistēmas. Vērtības, fundamentālas kategorijas pastāv ilglaicīgi ; bet mainīties var attieksme pret tām atkarībā no indivīda vai sabiedrības vajadzībām jeb vērtīborientācija , kā uzskata Rīgā dzimušais vācu filozofs Nikolajs Hartmans ( Nicolai Hartmann).2 Fundamentālu kategoriju nav mazums, un parasti tās veido kontraversi vērtību pāri, kā konkrētais un abstraktais, iekšējā struktūra un ārējais veidols, forma un matērija, noteikumi un atkarība, vienotība un atšķirība, viennozīmīgums un interpretācija, pārtrauktība un kontinuitāte , elements un savienojums, ideālais un reālais, vēlamais un iespējamais u.c. Pie kam ar reālu rīcību katrā no gadījumiem jāizdara izvēle starp kategorijām un jāpieņem lēmums, kas nav viegls uzdevums ne indivīdam, ne sabiedrībai, ne valstij. Kontraversie pāri ir realitātes sastāvdaļa, tie visbiežāk nav definējami kā pozitīvi un negatīvi pāra elementi. Piemēram, vienā gadījumā svarīgāka būs forma, citā saturs, vienā gadījumā kādu procesu labāk pārtraukt, citānodrošināt tā pēctecību un turpinājumu ( kontinuitāti). Pasaules reģioni - indivīda dzīves telpa. Arī katrs reģions ir kā līnija, kā pavediens kopējā pasaules līniju plaknē. Jau vēsturiski un ģeogrāfiski katras teritorijas neatkarību caurvijuši „sveši“, šai teritorijai neraksturīgi faktori, ienesot jaunas vēsmas un tālākajā virzībā paņemot līdzi vietējās. Neviena līnija, neviena kultūra nav absolūti „tīra“, absolūti identiska savam pirmsākumam, savam kodam. Līniju saskares vietas un krustpunkti jeb sas-

karsmes process radījis tendenci līnijām pastāvošajā civilizācijā tuvināties (atsevišķos gadījumos pat saplūst, ja asimilācija vai integrācija prevelē pār faktoriem, kas šos

procesus aizkavē), radot aizvien jaunus, specifiskus kultūras fenomenus.6 Kas ir šīs substances vai faktori, kas ir šī „universālā

4.att. 1.Līniju un sistēmu tuvināšanās.

2.Līniju un sistēmu saplūšana ( līdz asimilācijai).

līme“, kura palīdz līnijām pārņemt citai no citas jaunatklātās pazīmes, lai pēc tam šīs īpašības akceptētu vai arī atgrūstu kā neadekvātas esošajā situācijā? Valoda kā līdzeklis indivīda orientācijai dzīves telpā. Viens no būtiskiem faktoriem ir valoda. Valoda kā informācijas nesējs, kultūru saziņas faktors.5 Visi pamatelementi un tiem pakārtotie elementi , kas pastāv realitātē, savā starpā mijiedarbojas kā, piemēram, senajiem indiešiem - ēteris, uguns, gaiss, zeme un ūdens. Arī cilvēku sabiedrībā notiek mijiedarbība - komunikācijas process. Cik pasaulē tautu, tik arī valodu. Lingvistu viedoklis pēc veiktajiem pētījumiem ir tāds, ka šobrīd pasaulē runā 6500 valodās. 2000 valodās runā mazāk kā tūkstotis cilvēku. Sakarā ar tautu pārceļošanu gan valodas, gan dialekti atrodas nepārtrauktā attīstībā. 10 Viena no indivīda sociālajām dzīves vajadzībām (Maslova vajadzību piramīdas trešais līmenis) ir tikt saprastam un saprast apkārtējos, nedzīvot izolācijā, tādēļ

5.att. Beļgu gleznotāja Pierre Majerus (1941-1994) logo vienai no pasaulē vadošajām daudzvalodu veicinošām organizācijām EUROLOGO. Avots: eurologos-brussels. com

viņš iesaistās meklējumu procesā ar mērķi orientēties arī ārpus savas lokālās vides, kā reģionālajā vidē valstī, valstu savienībā un visbeidzot globālajā vidē, kas 21.gadsimtā ir atvērtāka kā jebkad agrāk.8 Šāds mērķis motivē indivīdu mācīties viņam nepieciešamās valodas, lai izmantotu tās kā saziņas rīku. Tomēr jaunu valodu apguve nenozīmē atteikšanos no savas dzimtās valodas lietojuma. Homo sapiens no savas nacionālās identitātes, savas valodas un kultūras labprātīgi nav atteicies jau daudzus gadsimtus un neatteiksies arī nākotnē ( ar nosacījumu, ka fiziski nav izmiris vai iznīcināts viņa etnoss! Tautām, ciltīm, pakāpeniski izmirstot un asimilējoties, retās valodas kopjamas kā izmirstoši augi, kā latviešu dzegužpuķe, kā bezdelīgactiņa). Valoda kā fundamentāla vērtība. Viss unikālais, kas radies dabā un sabiedrībā, ir fundamentāla , dzīvību un ilgtspēju apliecinoša vērtība, kas stāv pāri relatīvām, pārejošām vērtībām, kuras reizēm radītas mākslīgi. Nevienu dabiski veidojušos valodu, par ko liecina vēsturiskā pieredze, nespēj izkonkurēt esparanto, ido vai citas mākslīgi sintezētās valodas vai semiotiskas sistēmas. Mākslīgās valodas nenes līdzi gadsimtiem uzkrāto tautas garu un kultūru, tām nav savas tautas: mākslīgās valodas ir neapdzīvotas. Tomēr sastrēgumu vai pārrāvumu līniju plūsmā var izraisīt arī apdzīvotas valodas. Piemēram, ja pasaules apdzīvotākā valoda ir uzskatāma par fundamentālu vērtību, jo ir radusies kā noteiktas kultūras sastāvdaļa, tad tās hegemonija nedrīkst tikt uzskatīta par tik fundamentālu. Monolingvisms valodu daudzkrāsaino vidi padara monotonu un homogēnu. Šāda tendence var izraisīt nelabvēlīgu konfrontāciju pasaules multilineārajā tīmeklī. Tomēr arī daudziem pasaulē plaši izplatīto valodu lietotājiem, kuru dzimto valodu prot visi, var likties, ka vienvalodība viņiem ir ērts, vienkāršs un izdevīgs ceļš, kā bez grūtībām sazināties gan savā reģionā, gan arī zemeslodes pretējā pusē.

6.att. Visvairāk lietotās valodas pasaulē 2009.gadā (lietotāju skaits miljonos). Avots: Sprache/sprache.html

Vienvalodība un daudzvalodība kā kontraverss elementu pāris Vienvalodība ir kā uzbāzīga, noplicināta skaņa (kaut arī pierasta un izdevīga), turpretī daudzvalodība ir kā akords ar neskaitāmām variācijām, kur katrai mūzikas skaņai ir lemts akordu iekrāsot un bagātināt. Ideālā gadījumā akords ir harmonisks. Cilvēku sabiedrībā šīs tiesības pastāvēt līdzās un būt balsstiesīgam (t.s. tiesīgam uz savu valodu) sauc par līdztiesību, par demokrātiju. Bet līnijām saduroties, savstarpēji konkurējot (arī konkurence ir mijiedarbība), gan starp valodām, gan skaņām, gan citiem kultūru veidojošiem elementiem nereti notiek eksplozija – un muzikāli ausij tīkams akords pārvēršas disharmoniskā skaņu salikumā, valodas, kas kalpojušas kā uz sadarbību aicinoši tilti, iegūst citu raksturu, pārtopot „kara cirvī”. Līdzeklis harmonijas atgriešanā ir cilvēku iedzimtajai un ieaudzinātajai tolerancei. Gēnu līmenī tolerance tiek pārmantota retāk, galvenais tolerances „ģenerators” ir audzināšana. Kādēļ zinātnieki gatavi doties uz Austrāliju un ir satraukti par izmirstošām aborigēnu valodām, kāpēc filologi meklē „karstos punktus” pasaulē, kur valodas izzūd straujāk kā citviet (Austrumsibīriju, Ziemeļaustrāliju, Dienvaidamerikas centrālo daļu, ASV Oklahomas štatu u.c.)? Viņi uztver lingvistisko mantojumu kā fundamentālu vērtību un kultūru saglabāšanos no paaudzes uz paaudzi kā lielāko cilvēces dārgumu. Cilvēku zināšanu bāzes noārdīšanās viņu uztverē ir katastrofa.

Sociokulturālā kompetence kā nepieciešamība vairāku valodu apguvē un kultūru iepazīšanā. Daudzvalodības aizstāvju dzīves līnija kopīgajā tīmeklī ir uzgājusi tik pozitīvu impulsu kā empātijas spējas, altruismu, iemācījusies toleranci un, pakāpeniski izglītojoties, ieguvusi sociokulturālo kompetenci, kas tālāk nododama citiem, lai kultūras pārmantošanas līnijas nepārtrūktu. Atkal iznākt atgriezties pie kontraversajiem elementu vai kritēriju pāriem: šinī gadījumā- empātiska vai antipātiska attieksme pret svešādo, izvēle starp monokultūru vai daudzkultūru vidi, vienvalodīgu vai daudzvalodīgu sabiedrību. Jau no bērnības cilvēks meklē atšķirības līdzīgajā un līdzības atšķirīgajā. Tā pamazām sākas izziņas process. Sastopot vēl neiepazītu kultūru un valodu, viens vispirms saredzēs jau zināmo, cits svešādo, pārsteidzošo, bet abu mērķis būs viens - centieni apvienot gan vienu, gan otru savā apziņā, radot jaunu simbiotisku veselumu. Empīriski un racionāli, bet arī ar „dvēseles lokatoriem”- kā ar Frensisa Hačesona moral sense3 - indivīds iefiltrēsies apkārtējā vidē, kas biežāk būs multikulturāla nekā monokulturāla, biežāk multilingvāla nekā monolingvāla, izjūtot apkārtējo objektu savstarpējo harmoniju vai disharmoniju, protams, arī savas attieksmes pret vidē sastapto- saredzēto, saklausīto. Indivīda ētiskais briedums, kas panākts indivīda audzināšanas, izglītošanas un izglītošanās procesā, ļautu viņam visu svešādo novērtēt pozitīvi ( ja vien tas šķistu draudzīgs cilvēcei). Tieksme pēc sociāla veseluma, kas spēj būt harmonisks, neskatoties uz heterogēno struktūru, vēlme savas dzīves līniju vilkt cauri sabiedrībai, kuras pārstāvji cits citu respektē un ciena gan konkrēti, gan vispārināti (transformējot katru atsevišķo sabiedrības pārstāvi uz visu viņa prezentēto kultūrvidi un otrādi) ir ideāla sociokulturālās kompetences versija, kuru vismaz daļēji var realizēt, optimāli izmantojot pedagoģijas rīkus (audzināšanu ģimenē un skolā). Tā nav vienkārša misija, jo prasa kompetenti reaģēt uz tādām parādībām kā kultūrģenēze, kurā rodas jaunas kultūras ar jauniem elementiem un atmirst savu laiku pārdzīvojušie elementi (reizēm pārsteidzīgi), kultūras difūzija, kad noteiktas kultūras pazīmes tiek aizgūtas un ieviestas citā, jaunā kultūrvidē; kultūras elementu jauna interpretācija, kas maina elementu simbolisko jēgu un sakarības u.c.4 Pedagoģijas vēsture un modernā pedagoģija min daudz gadījumu, kad heterogenitāte tiek uztverta kā traucējošs faktors, kā problēma mācību procesā. Nav viegli rast individuālu pieeju, īpaši ērtu „piebrauktuvi” katra tik atšķirīgā jaunā cilvēka prātam, jūtām, dvēselei tik mainīgos sociāli ekonomiskajos (līdz ar to – kultūrvides) apstākļos. Daudz vieglāk ir strādāt ar homogēnu masu, bet arī tas iespējams vienīgi, abstrahējoties no tādiem jēdzieniem kā „atgriezeniskā saite” ( vai „atbildes reakcija”)

un no jebkādiem centieniem gūt vēlamo rezultātu.1 Dažādība jeb diversitāte nav attiecināma tikai uz audzēkņiem. Ir jāatzīst, ka šajā laikā un telpā, kurā ne tikai uzturamies, bet cenšamies arī pilnvērtīgi dzīvot, ikviens ir iesaistīts daudzkultūru apritē. Skolotājs nav izolēts no heterogēnas un multikultūras sabiedrības. Skolotājs nespēj (un arī nedrīkstētu) mācīt un audzināt nākošo paaudzi, ja nevēlas atzīt, ka pats ir diversas vides pārstāvis. Atšķirību starp audzēkņiem ir daudz, bet nosacīti tās var sagrupēt sekojoši: 1)dzimuma atšķirības; 2)etniskas atšķirības- kā izcelsme, kultūra, tautība, dzimtā valoda, reliģija; 3) rases atšķirības (patreiz Latvijā tās nav izteiktas); 4) bērnu sociālās atšķirības (no priviliģētām ģimenēm, no vidusslāņa un trūcīgajām ģimenēm); 5) individuālās pazīmes- kā vecuma īpatnības, izskats, rakstura iezīmes, apdāvinātība, mācību motivācija u.c. Mūsdienu „trīs vaļi” pedagoģijā kā kompleksa jauna paradigma svešvalodu apguvē daudzvalodības apstākļos - multikulturālisms, daudzvalodība un sociokulturālā heterogenitāte- prasa jaunas didaktiskas pieejas, un galvenā no tām, kas tiek izstrādāta, ir daudzvalodības didaktika. Valodu specializācijas skolu prioritāte ir svešvalodu intensīva un kvalitatīva apguve, tādēļ šo skolu tipa nozīmei Latvijā ir jāpieaug, ja vien valodu speciālisti spēs būt daudzpusīgi, radoši un inovatīvi, būs gatavi atvairīt vai veiksmīgi risināt valodu konfrontācijas izraisītus konfliktus un ja daudzvalodības attīstību nekavēs izglītības ( tātad arī valsts) politika un tā sabiedrības daļa, kas izteikti dinamiskajā civilizācijas attīstības ceļā nenodarbojas ar globālu problēmu risināšanu un arī neuzdod sev gramatiski vienkāršo, bet psiholoģisko sarežģīto jautājumu „quo vadis?”.

Avoti 1.Allemann- Ghionda Cristina „Soziokulturelle und sprachliche Pluralität als anthropologische Voraussetzung und notwendige pädagogische Perspektive der Entwicklung von Standards und Kompetenzen in der Lehrerinnen- und Lehrerbildung” in:www.kompetenzzentrum-sprachfoerder CAG-SoziokulturelleUndSprachliche Pluralitaet.pdf 2.Hartmann Nicolai „Zur Grundlegung der Ontolo gie“,1935-50 3.Hutcheson Francis „ Inquiry into the Original of our Ideas of Beauty and Virue (1725), An Essay on the Nature and Conduct of the Passions and Affections with Illustrations on the Moral Sense (1728) 4.Ierosmes mācību priekšmeta “Kultoroloģija” apguvei. Metodiskais materiāls, VISC,2009.

5.Lenski Gerhard “Power and Prestige”,1966., “Human Societies: An Introduction to Macrosociology”, 1974 6.Sahlins Marshall “Evolution and Culture” ,1960 7.Steward Julian “The Methodology of Multilinear Evolution” ,1955, neu 1979 8.Zirfas Jörg, Göhlich Michael, Liebau Eckart, „Transkulturalität und Pädagogik- Ergebnisse und Fragen”, 2006 9. 10. 11.

Pop culture as product Santa Latkovska, Ilze Balgalve Faculty of Social Sciences, Latvia University of Agriculture

Summary Capitalism nowadays is orientated on consumption and entertainment, and it has cultivated consumer culture development. Culture and consumption have close relationships. Through document analysis were identified several problems and tendencies between pop culture’s consumption and society: • Consumer society formation and fetishisms of goods. Consumer society is imposing its values and ideals to culture. Pop culture equated with the product, because it is culture, where consumer values the price of product, not the product itself. Modern society is victim of fetishism, where social relationships and culture evaluation dominate through money. Culture’s products are produced for market and related to consumer wishes. There is crisis in culture, because it can’t cultivate and realize the values beside the economic norms. • The dominance of entertainment culture. For goods to be pop culture they must to cause interest. Traditions are alive, but they are mapped with entertainment culture and on entertainment focused society. • Dependence of pop culture consumption from commercial opportunities. In modern society opportunity to enjoy the culture is not dependent from habitual criteria like traditions, ethnic possession but from commercial opportunities. Pop culture is available for masses, not only for wealthy residents. • The unification of pop culture and McDonaldization. Pop culture is available for masses, but it is not anything unique. The wide consumption of pop culture promotes unification of culture. In pop culture dominate principles of McDonaldization: efficiency, calculability, predictability and control. Key words: pop culture, consumer society, pop culture consumption, unification of pop culture, McDonaldization

Popkultūra kā prece

Ievads Kultūras pētniecības attīstība aizsākās 20.gadsimta otrajā pusē, daļēji caur Marksisma domas atkal ieviešanu socioloģijā un citās akadēmiskās disciplīnās, piemēram, literatūras kritikā. Šī kustība centās analizēt kapitālistiskās sabiedrības subkultūras. Tomēr šobrīd pētniecībā arvien aktuālāka kļūst popkultūra, ko tās masveida patērēšanas dēļ nevar dēvēt par subkultūru. Kas ir šīs popkultūras masveida patērēšanas pamatā, kādas ir atšķirības starp augsto un popkultūru? Pievēršoties popkultūras fenomenam, zinātnieki visbiežāk min tās patēriņa raksturu. Kulturālie pētījumu parasti fokusējas uz patēriņa preču (kā mode, māksla un literatūra) pētīšanu. Mūsdienās šķiet var veikt paralēles ar masveida ražošanas precēm un kultūru, tādēļ arī pētnieki lieto terminu “populārā kultūra”. (Kultūra, 10.02.2011) Tā ir kultūra masām. Pirms pievēršamies popkultūras specifikai un tās patērēšanas jautājumam, būtiski ir atzīmēt, ka kultūras jēdziens ir skaidrojams dažādi, gan plašāk, gan šaurāk. Kultūras definīcijas var iedalīt trīs kategorijās. Pirmajā kategorijā kultūra ir ideāls, perfekcija uz kuru tiecas cilvēki. Otrajā kategorijā kultūra ir intelektuālais un idejiskais darbs. Trešajā kategorijā kultūra ir noteikts dzīvesveids, kur tās vērtības atspoguļojas ne tikai mākslā un izglītībā, bet arī institucionalizēti un ikdienas darbībās. (Storey J., 3.ed. 2006:54) Šī raksta kontekstā popkultūra tiks aplūkota trešās kategorijas izpratnē, tādējādi jēdzienu kultūra izprotot plašāk – ne tikai kā ideālu, vērtību un tradīciju kopumu, bet arī kā ikdienas dzīves sastāvdaļu. Darba mērķis. Darba mērķis ir identificēt popkultūras patēriņa un sabiedrības savstarpējās mijiedarbības tendences un problēmas. Pētnieciskie mērķi. Ar dokumentu analīzes palīdzību iegūt informāciju par mūsdienu kultūras un popkultūras tendencēm, analizējot informāciju identificēt likumsakarības starp sabiedrības un kultūras attīstību. Pētnieciskās metodes. Informācijas iegūšanai tiks izmantota kvalitatīvā pētnieciskā pieeja – dokumentu analīze. Dokumentu analīzē izmanto šādas metodes: - Klasisko dokumentu analīzes metodi – tas ir, kvalitatīvu analīzes metodi, kam raksturīga pētījumā iegūtās informācijas izpratnes interpretācija. Pētniecības procesā jebkuras literatūras un avotu studijas atbilst klasiskās dokumentu analīzes metodei jo pētnieks meklē atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem, izvēloties atbilstīgos literatūras avotus; - Kvalitatīvu analīzes metodi – kontentanalīzi, kuras mērķis ir noteikt stāstījuma nozīmi, iedziļinoties tā saturā. Kontentanalīze nodrošina augstu ticamību, ierobežo pētnieka subjektīvisma ietekmi mi uz pētāmo objektu. (Kristapsone S., 2008:220-224)

Rezultāti Pirms pievēršamies popkultūras patēriņa jautājumam, jāapskata pats popkultūras jēdziens. Viens veids, kā nodefinēt popkultūru ir teikt, ka tā ir kultūra, kura ir plaši atbalstīta un kura patīk daudziem cilvēkiem. Otrs veids kā nodefinēt popkultūru ir pateikt, ka tā ir tā kultūras daļa, kas ir ārpus nodefinētās augstās kultūras vai elitārās kultūras. Šajā gadījumā popkultūra ir pakļautā, otršķirīgā kultūra. (Storey J., 4th ed. 2006:4-5) Šīs definīcijas ir savstarpēji konfliktējošas, jo rodas jautājums, kā gan plaši atzīta kultūra var būt pakļauta un otršķirīga? Kādēļ elitārā kultūra tiek uzskatīta par pirmšķirīgu? Tāds uzskats liek domāt, ka popkultūrai, par spīti tās plašajam patēriņam, ir novērojamas ēnas puses un negatīva ietekme. Tomēr jāatzīmē, ka popkultūru ir veidojuši cilvēki, saskaroties kultūras industrijas produktiem un ikdienas dzīvei. Popkultūra ir cilvēku veidota nevis uzspiesta viņiem, cilvēki paši to ir atzinuši par labu. (Fiske J., 1989) Tad kādēļ pastāv šāds dalījums pirmšķirīgajā elites kultūrā un otršķirīgajā popkultūrā? Franču sociologs Pjērs Burdjē uzskata, ka šāds sadalījums parāda to, ka sabiedrībā pastāv šķiriskais dalījums. Kultūrai tādējādi ir sociālekonomisks un kvalitātes raksturs. Burdjē uzskata, ka kultūras patērēšana ir disponēts, apzināts un tīšs process, lai pildītu sociālo funkciju un leģitimizētu sociālās atšķirības. Šādā kontekstā populārā kultūra tiek uzskatīta kā masu producēta komerciāla kultūra, savukārt, elitārā jeb augstā kultūra ir indivīda radošuma akts. (Chan T.W., 2010) Tomēr ir grūti nošķirt šīs kultūras, jo, piemēram, Šekspīra daiļrade šobrīd tiek uzskatīt apar augsto kultūru, bet 19.gadsimtā tā bija popkultūra. (Chan T.W., 2010) To var skaidrot ar to, ka populārā kultūra var tikt veidota dažādās sabiedrībās, dažādās grupās, un starp sabiedrībām un grupām dažādos vēsturiskajos posmos. (Strinati D., 2004) Taču augstā kultūra iegūst savu pirmšķirīgumu tādējādi, ka tai ir radošs, neikdienišķs raksturs. Savukārt, popkultūra nav sarežģīta, tā ir vienkārša, viegli uztverama, tā ir cilvēku ikdienas sastāvdaļa, līdz ar to tā var tikt pielīdzināta precei. Popkultūra industriālajā sabiedrībā ir pretrunīga tās pamata būtībai. No vienas puses tā ir industrializēta - popkultūras preces tiek radītas un izplatītas, lai nozare savās ekonomiskajās interesēs gūtu peļņu. Bet, no otras puses, tā ir atkarīga no cilvēkiem. Taču cilvēku intereses nav tādas pašas kā uz peļņu vērstajām nozarēm. Kā pierādījums tam ir daudzās filmas, skaņu ieraksti un citi produkti, ko cilvēki iegādājas izpārdošanās, kad cenas ir pazeminātas. (Fiske J., 1989) Šie popkultūras produkti tiek pielīdzināti jebkurai citai ikdienas patēriņa precei. Ekonomika un kultūra nav atdalīti jēdzieni, it īpaši tas novērojams analizējot popkultūru. Mūsdienu jeb post industriālo sabiedrību raksturo ražošana: tā ir pārgājusi no ekonomikas, kas ražo to, kas nepieciešams, uz ekonomiku, kas ražo to, ko patērētāji vēlas. Ekonomika vairs

nav, lai piepildītu eksistenciālas vajadzības, bet drīzāk, lai noskaidrotu, ražotu un apmierinātu patērētāja vēlmes, par cik pamatvajadzības jau ir piepildītas. Šīs sociālās pārmaiņas ir radījušas arī kultūras pārmaiņas. Brendu fetišisms ir lielisks piemērs tam, tie ir tik populāri un vērtīgi ne tādēļ, ka tie ir nepieciešamība, bet gan tādēļ, ka sabiedrība ir tiem piešķīrusi tik lielu nozīmi. (Strinati D., 2004:50) Šo terminu preču fetišisms deviņpadsmitajā gadsimtā lietoja Kārlis Markss un nosauca to par vienu no svarīgākajiem kapitālisma pamatelementiem.(Kas ir fetišs, 10.02.2011) Ar „preču fetišisms” viņš apzīmēja parādību, kad preces un kapitāls sāk dzīvot no ražotāja - strādnieka - atšķirtu, patstāvīgu dzīvi, līdz ar to veidojas neveselīga situācija, kad ražojums sāk valdīt pār ražotāju. Tiek piešķirta nozīme priekšmetiem, kuriem tādas pašiem par sevi nav. (Preču fetišisms, 10.02.2011) Tātad preces, to brendi ir tik populāri un vērtīgi ne tādēļ, ka tie ir nepieciešamība, bet gan tādēļ, ka sabiedrība ir tiem piešķīrusi tik lielu nozīmi. (John R., 2005) Saistībā ar Marksa preču fetišisma teoriju, Adorno centās saprast moderno popkultūru, kā kultūras formas, piemēram, mūzika var nodrošināt nebeidzamu kapitālisma ekonomikas, politikas un ideoloģijas dominēšanu. Adorno arguments ir, ka nauda - maksa par precēm - nosaka un ietekmē, vada sociālās attiecības kapitālistiskajā sabiedrībā. Adorno uzskata, ka patērētājs ciena cenu (naudu), ko maksā, piemēram, par koncertu (par preci) vairāk nekā pašu priekšnesumu (preci), tāpēc, ka esam preču fetišisma upuri, kur sociālās attiecības un kultūras novērtējums dominē caur naudu. Kā piemērs iepriekš izteiktam ir mūzikas tirgus, kam Adorno radīja konceptu „muzikālais fetišisms”. Viņš apgalvo, ka visa mūsdienu muzikālā dzīve dominē preču formā. Tas nozīmē, ka viss, ko Markss teica par precēm, arī attiecas uz kultūras, popkultūras precēm, kuras tiek ražotas tirgum, un tiek mērķētas uz tirgu un patērētāju vēlmēm. (Strinati D., 2004;50) Var teikt, ka kultūrā rodas krīze, jo kultūra nespēj pietiekoši kultivēt un īstenot vērtības ārpus ekonomiskajām normām. (John R., 2005) Mūsdienās kultūras pasākumi vairs nenotiek pilsētu laukumos, bet gan tirdzniecības centros un ir kļuvuši par preci. Tirdzniecības centri kļuvuši par vietu, kur var iegādāties visa veida kultūras pieredzi. Sākumā tie bija ASV, tagad visās pasaules malās. Šī ir jauna vieta, kur noris cilvēku sabiedriskā dzīve, kur viņi dibina savstarpējus kontaktus vai vienkārši paslīd viens otram garām. (Rifkins Dž., 14.02.2011) Tā ir vesela pasaule ar saviem noteikumiem, paradumiem un kultūru. Tas ir apzināti veidots tā, lai izskatītos pēc pilsētas pilsētā - ar ielām, veikaliņiem, darījumu vietām, aptiekām, bankām, bērnu rotaļu laukumiem, sporta zālēm, kino, viesnīcām, ēstuvēm, atpūtas soliņiem, lapenēm un vēl, un vēl... (Paula L. 10.02.2011) Tirdzniecības centri ir izsmalcināti komunikācijas starpnieki, kas izveidoti ar mērķi mākslīgi pavairot komerciālās kultūras formas. (Rifkins Dž.,

14.02.2011) Ja runājam par komunikāciju, tad jāatzīmē, ka tehnoloģiju attīstība komunikācijas starpniekiem – masu medijiem, telekomunikācijām, internetam – ir piešķīrusi globālu raksturu, kas ietekmē arī kultūru. Nepielūdzama ir globalizācijas ietekme uz kultūru. Mēs ieejam kultūras komercijas un jaunajā digitālo komunikāciju tehnoloģiju gadsimtā. Komunikāciju un kultūru vieno nesaraujama saikne. Antropologi apgalvo, ka komunikāciju nav iespējams nodalīt no sabiedrības un kultūras. Ne tikai visi komunikāciju veidi kļūst par preci, par preci kļūst arī kultūra, kas veido komunikācijas saturu. Kultūra tiek nepielūdzami ievilkta mediju tirgū. Kad eksperti mārketinga jomā un kibertelpas pazinēji runā par to, ka jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas iespējams izmantot kā instrumentus attiecību veidošanā un sludina komercijas evaņģēliju, kura pamatā ir personiskās pieredzes tirdzniecība, ilgstošu komerciālu attiecību dibināšana ar klientiem un interešu kopienu veidošana, apzināti vai neapzināti viņi vēlas komerciāli sadalīt kultūru līdzīgās daļās un pārdot to. (Rifkins Dž., 14.02.2011) Kultūras industriju transnacionālās korporācijas valda globālajā kultūras preču un pakalpojumu tirgū, pārpludinot to ar pārnacionālu masu komerckultūru un uzspiežot patērētājsabiedrības vērtības un ideālus. (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015.gadam, 2006:5) Taču jāatzīmē, ka vienlaikus, pateicoties globalizācijai, ir pieejama vēl plašāka kultūras daudzveidība visā pasaulē. Līdz ar to ir palielinājusies arī interese par to un savstarpējas kultūras apmaiņas spējas, kā arī spējas izmantot citas kultūras piedāvātās priekšrocības. Un tas visbiežāk notiek caur šo kultūru produktu patērēšanu. Starp kultūru un patērēšanu pastāv cieša saikne mūsdienu pasaulē. (McCracken G.D., 1990) Lai prece tiktu atzīta par popkultūru, precei nepieciešams izraisīt cilvēkos interesi. (Fiske J., 1989) Tradīcijas saglabājas, bet tās tiek samērotas ar izklaides kultūru, un uz izklaidi orientētu sabiedrību. Modē ir viss, kas ir interesants. Nevis gudrs, dziļdomīgs, patiess, skaidrs, bet gan interesants. (Demakova H., 2010:294) Arvien vairāk pasaules kultūras centru - katedrāles, muzeji, pilis, parki, rituāli, festivāli - tiek iesūkti tirgū, kur tos pārveido par dažāda veida izklaidei un izglītošanai paredzētām kultūras precēm, kuras pieejamas pasaules turīgākajiem iedzīvotājiem. (Rifkins Dž., 14.02.2011) Šobrīd šķiet, ka iespēja baudīt kultūru vairs nav atkarīga no ierastajiem kritērijiem - tradīcijām, tiesībām brīvi pārvietoties, attiecībām ģimenes locekļu starpā vai radniecības saitēm, etniskās, reliģiskās vai dzimuma piederības, bet gan no komerciālajām iespējām. (Rifkins Dž., 14.02.2011) Popkultūra tiek radīta masām, tās pozitīvā iezīme ir tāda, ka tā ir pieejama vairumam, ne tikai turīgiem iedzīvotājiem, bet vienlaicīgi jārēķinās ar to, ka popkultūra nav nekas vienreizējs, unikāls. Popkultūras plašais patēriņš veicina kultūras

unifikāciju, un līdz ar to tas var veicināt vērtību sistēmas deformāciju. (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015. gadam, 2006:5) To spilgti raksturo sekojošs piemērs: televīzijas programmai, lai to iegādātos un pārraidītu Discovery Channel, jābūt vai nu 47,5 vai 23 minūtes garai. Ne vairāk ne mazāk. Nav svarīgi, ko plānots piedāvāt un kā. Nav svarīgs vēstījums, tā nozīmība. (Mākslinieki kā ražotāji. Publiskās telpas pārveidošana, konferences rakstu krājums, 2004:15) Šīs pārmaiņas kultūrā palīdz izprast jēdziens „makdonaldizācija”. Ritcers makdonaldizāciju definē kā “procesu, kurā ātrās ēdināšanas restorānu principi kļūst dominējoši arvien vairākos sabiedrības sektoros. ” (Sturm H., Stüber E., 2003) Varētu teikt, ka attēls sāk aizvietot saturu. McDonalds metodes, “vērtības” iesakņojas šajā sistēmā un kļūst par “normu” mūsdienu sabiedrībā. Šis process ir tipisks tirgus ekonomikai, kas attīstās tirgus sabiedrībā, kurā ļoti viegli iesakņojas tirgus pamati un principi, tai skaitā arī kultūras nozarē un popkultūrā. Makdonaldizācija notiek pēc četriem principiem, kurus apzīmē tādi vārdi kā: efektivitāte, aprēķins, paredzamība un kontrole. (MacSaorsa I. 10.02.2011) Efektivitāte ir optimālā metode, lai nokļūtu no viena punkta līdz citam un panāktu maksimālu patērētāja apmierinājumu un maksimālu peļņu. (The McDonaldization of information, 1.05.2010) Kultūras produkti tiek radīti, lai tos pārdotu, lai pēc iespējas vairāk pircēju būtu apmierināti. Aprēķināmība – uzsvars uz kvantitatīviem produkta un pakalpojumu aspektiem, kur kvantitāte kļuvusi ekvivalenta kvalitātei. (G.Ritzer, 2007)Vienlaicīgi notiek arī apmēru standartizācija. (The McDonaldization of information, 1.05.2010) Kultūras produkti tiek ražoti vairumā, radot nevis unikālus, bet gan standartizētus produktus, un pēc iespējas vairāk. Kultūras produktiem jānes peļņa. Savukārt, prognozējamība ir paļāvība, ka produkti un pakalpojumi būs tādi paši pēc laika un tādā pašā vietā. (G.Ritzer, 2007) Kultūras produkti tiek pārdoti zināmās vietās par prognozējamu cenu un kvalitāti. Un kontrole, kuru raksturo īpaši ne cilvēku tehnoloģiju aizvietošana ar cilvēku tehnoloģijām. Raksturīgs precīzs, kontrolēts darba process, darbinieki un patērētāji. (G.Ritzer, 2007) Kultūras produktu ražošana un patēriņš tiek kontrolēts. Tiek sekots līdzi, lai saražotais daudzums atbilstu pieprasījumam, lai mākslinieki patiktu pēc iespējas vairāk cilvēku, lai būtu šis pieprasījums. Masu medijos tiek popularizēti jaunākā mūzika, mākslinieki, iegalvojot patērētājiem, kas tas ir šobrīd aktuālākais, modernākais, ka tas ir jāpērk. Šie principi tad arī izskaidro šo kultūras unifikāciju, ko rada popkultūras patērēšana un tās pieaugošā loma. Šobrīd mākslā tāpat kā preču tirgū daudz kas tiek kvantitatīvi mērīts, aizmirstot par saturu. (Mākslinieki kā ražotāji. Publiskās telpas pārveidošana, konferences rakstu krājums, 2004:15) Kultūras sfēra arvien vairāk spiesta piemēroties izklaides industrijas trikus parametriem: liels apmeklētāju

skaits un atbilstoši ienākumi no ieejas maksas ir imperatīva lielākajai daļai publisko mākslas iestāžu. Māksla, kas nav radīta masu patēriņam principā ir izslēgta. (Mākslinieki kā ražotāji. Publiskās telpas pārveidošana, konferences rakstu krājums, 2004:15-16) Pašreizējās pārmaiņas kultūrā norāda, ka arvien lielāka nozīme ir kultūras spējai pelnīt, kultūras vērtību nosaka tās cena.

Secinājumi Attīstības sākotnējā posmā kapitālisms bija vairāk orientēts uz materiālo preču ražošanu un infrastruktūras veidošanu, taču mūsdienās - vairāk uz patēriņu un izklaidi. Tā kapitālisms ir veicinājis patērētāju kultūras attīstību pagājušajā gadsimtā un modernās sabiedrības pārvērtis par patērētāju sabiedrībām. Tādējādi starp kultūru un patērēšanu pastāv cieša saikne mūsdienu pasaulē. Dokumentu analīzes gaitā tika identificētas šādas popkultūras patēriņa un sabiedrības savstarpējo attiecību tendences: • Patērētājsabiedrības veidošanās un preču fetišisms. Pastāvot pārnacionālai masu komerckultūrai tiek uzspiestas patērētājsabiedrības vērtības un ideāli. Popkultūra tiek pielīdzināta precei, jo tā ir kultūra, kurā patērētājs ciena cenu, ko maksā par preci, nekā pašu preci. Mūsdienu sabiedrība ir fetišisma upuri, kur sociālās attiecības un kultūras novērtējums dominē caur naudu. Kultūras produkti tiek ražoti tirgum, un tiek mērķēti uz patērētāju vēlmēm. Kultūrā rodas krīze, jo kultūra nespēj pietiekoši kultivēt un īstenot vērtības ārpus ekonomiskajām normām. • Izklaides kultūras dominance. Lai prece tiktu atzīta par popkultūru, precei nepieciešams izraisīt cilvēkos interesi. Tradīcijas saglabājas, bet tās tiek samērotas ar izklaides kultūru, un uz izklaidi orientētu sabiedrību. • Popkultūras patēriņa atkarība no komerciālajām iespējām. Šobrīd šķiet, ka iespēja baudīt kultūru vairs nav atkarīga no ierastajiem kritērijiem (tradīcijām, etniskās, reliģiskās vai dzimuma piederības), bet gan no komerciālajām iespējām. Tā ir pieejama vairumam, ne tikai turīgiem iedzīvotājiem. • Popkultūras unifikācija un makdonaldizācija. Popkultūra ir pieejama masām, tomēr tā nav nekas vienreizējs, unikāls. Popkultūras plašais patēriņš veicina kultūras unifikāciju. Popkultūrā valda makdonalizācija principi: efektivitāte, aprēķins, paredzamība un kontrole. Literatūra 1. Chan T.W., 2010, Social status and Cultural Consumption, England: Cambridge University Press, 2010, 290 pp.

2. Demakova H., 2010, Nepamanīs: Latvijas laikmetīgā māksla un starptautiskais konteksts, Rīga: ¼ Satori, 2010, 368 lpp. 3. Fiske J., 1989, Understanding Popular Culture, London: Routledge, 1989, 224 pp. 4. John R., 2005, Globalized Culture, Consumption and Identity 10.02.2011 ruediger_john/globalized-culture.html 5. Kas ir fetišs, 10.02.2011 http://web 6. KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI, Paziņojums par Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos, Brisele, 2007, 14 lpp. 7. Kristapsone S., 2008, Zinātniskā pētniecība studiju procesā, Rīga, SIA „Biznesa augstskola Turība”, 2008, 350 lpp. 8. Kultūra, 10.02.2011 wiki/Kult%C5%ABra 9. Mākslinieki kā ražotāji. Publiskās telpas pārveidošana, konferences rakstu krājums, 2004, Rīga: Reiterna nams, 2004, 88 lpp. 10. MacSaorsa I. 10.02.2011 h t t p : / / w e b c a c h e . g o o g l e u s e rc o n t e n t . c o m / search? 11. McCracken G.D., 1990, Culture and consumption: new approaches to the symbolic character of consumer goods and activities, USA: Indiana University Press, 1990, 174 pp. 12. Paula L. 10.02.2011 http://wewbcache. 13. Preču fetišisms, 10.02.2011 http:// search? 14. Rifkins Dž., 14.02.2011 http:// 15.Risk v sfere obrazovanijea molodeži, 05.05.2010 aspx?Id=562 16. Storey J., 2006, Cultural theory and Popular culture: a reader, 3d edition, Endgland: Perason Education Limited, 2006, 657 pp. 17. Storey J., 2006, Cultural theory and Popular cul ture: an introduction, 4th edition, Endgland: Perason Education Limited, 2006, 191 pp. 18. Strinati D., 2004, An introduction to theories of popular culture, London: Routledge, 2004, 286 pp. 19. Sturm H., Stüber E., (2003) Die Vielfalt der Dien stleistungsökonomik, Wiesbaden: Deutscher Universitäts - Verlag GmBH, 2003, 253 pp.

20. The McDonaldization of information, 1.05.2010 21.Treile J., red., 2001, Homo Aestheticus: No mākslas filozofijas līdz ikdienas dzīves estētikai, Rīga: Tapals, 2001, 320 lpp. 22. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015.gadam, 2006, 73 lpp.

Language Development and Learning Process of Culture Gundega Tomele Pedagogy, Liepaja University

Summary The article reviews the interaction of language development and learning process of culture and links between them in holistic approach based on M. Montessori knowledge. Language is the result of mankind’s development, the formation of generations, which develops during functioning.A particular society and people use it as a mean of universal communication, cognition and expression of ideas.Due to language it is possible to provide the succession of culture, the maintenance of knowledge acquired by society and to transfer them to future generations.Italian educator M. Montessori also figured language as a key element of human social life. Languageis a bearer of mankind’sculture. Today’schild will bethe creatorof culture in a future, as well as the successor of experience of previousgenerations and the child willprovide it for futuregenerations. The knowledge expressed by M. Montessori are still not out of date. From aspectsof pedagogy, psychology andlogopedy her educational system contributes the development of child’s personality as a creator of culture of future both –holistically and in the context of language development. The article is based on knowledge of I.Lieģeniece, I.Miltiņa, I.Nazarova, H.Holtstiege, M. Montessori, P.Oswald and others.

Valodas attīstība un kultūras apguves process Valoda ir kultūrvēsturiski izveidota unikāla zīmju sistēma, kas kalpo kā cilvēku saskarsmes līdzeklis un nodrošina sabiedrības iegūto zināšanu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Tā ir cilvēces attīstības rezultāts, paaudžu veidojums, kurš attīstās funkcionējot. Konkrēta sabiedrība un cilvēks izmanto to kā universālu sazināšanās, izziņas un domu izteikšanas līdzekli. (Miltiņa 2005, 5) Valodas pamatfunkcijas ir: • komunikatīvā funkcija (ziņu nodošana), tajā skaitā emocionāli ekspresīvā (emocionālā stāvokļa un reakcijas izpausme), apelatīvā (iedarbība uz adresātu); • īstenības vispārināšanas funkcija (cilvēka apziņas veidošanās, īstenības parādību fiksācija valodas kategorijās); • estētiskā funkcija (dzejas valoda). Valoda pastāv divās formās – kā kods (nosacīta zīmju sistēma) un kā runa (koda realizācijas iespējas). Pateicoties valodai, tiek nodrošināta kultūras pēctecība paaudzēs un sabiedrības iegūto zināšanu saglabāšana un nodošana nākamajām paaudzēm. (Psiholoģijas vārdnīca 1999, 150) Runa ir vēsturiski izveidojusies cilvēku saziņas forma ar valodas starpniecību, domu formulēšana un izteikšana. Ir trīs runas veidi – mutiskā, rakstiskā un žestu. Katrs runas veids satur savas komunikatīvās un ekspresīvās īpašības. Dažādas ir šo runas veidu „vārdnīcas”, kā arī stilistika, skaidrojuma plašums, izteiksmes līdzekļi un citi parametri. Runa veic vairākas svarīgas funkcijas. No komunikatīvā aspekta izšķir divas galvenās funkcijas: • ziņošanas funkcija (indikatīvā – norādījums uz priekšmetu, predikatīvā – spēja izteikt domas kādā jautājumā); • darbības ierosmes funkcija (sarunas biedra stimulācija noteiktas darbības veicināšanai). (Psiholoģijas vārdnīca 1999, 124 – 125) Runu no valodas nav iespējams nodalīt. Runa ir savdabīga forma, kā cilvēks izzina priekšmetus un īstenības parādības, līdzeklis cilvēku saskarsmei vienam ar otru. Runa ir īstenības pastarpinātas izziņas forma, tās atspoguļojums ar dzimtās valodas palīdzību. Valoda ir spēks, faktors, kas attīsta intelektu, audzina jūtas un gribu, tā ir saikne starp cilvēku un apkārtni. (Lieģeniece, Nazarova 1999, 31) Ar valodas palīdzību mēs nododam savas tautas kultūrvēsturisko mantojumu no ģimenes ģimenē, no paaudzes paaudzē. Bērna runas attīstība ir dzimtās valodas apguves process, kurā bērns apgūst prasmi izmantot valodu kā apkārtējās pasaules izziņas līdzekli, tas ir mūsu priekšteču uzkrātās pieredzes un kultūras apguves process, kurā valoda kļūst par sevis iepazīšanas un pašregulācijas līdzekli, par cilvēku saskarsmes un mijiedarbības līdzekli,

par kultūrvēsturiskā mantojuma nodošanas līdzekli tālākām paaudzēm. (Lieģeniece, Nazarova 1999, 31) Valodas apguvē ir divi ceļi – bērna dabiskā saskarsme ar apkārtējiem cilvēkiem un īpaši organizēts mācību process. (Lieģeniece, Nazarova 1999, 32) I.Miltiņa norāda, ka, normāli attīstoties, bērns pārmanto spēju runāt, taču runātprasmi viņš var īstenot tikai saskarsmē ar apkārtējām personām, komunicējot. (Miltiņa 2005, 9) Skatot valodas attīstību ontoģenēzē, ir vērojama pēctecība atsevišķu valodas vienību apguvē. Valoda savā būtībā darbojas kā zīmju sistēma veselumā, taču vienlaicīgi tai piemīt hierarhiski kārtota iekšējā struktūra: • sīkākā valodas vienība ir skaņa, to kopums veido fonētisko līmeni; • centrālā skanējuma un nozīmes vienība valodā ir vārds, kuru veido morfēmu kopums (sakne, piedēklis, priedēklis, galotne) – to kopums veido morfoloģisko līmeni; • vārdu savienojumi, teikumi, teksts sistēmiskajos sakaros apvienojas sintaktiskajā līmenī. (Miltiņa 2005, 8) Bērna attīstības gaitā valodā novēro vairākas apguves pakāpes: • pirmsākumā veidojas dzimtās valodas skaņu izruna un attīstās fonemātiskā uztvere; • pēc tam tiek apgūtas vārda izrunāšanas iemaņas, veidojas vārdu krājums, priekšstati par teikuma veidošanas likumsakarībām; • kā noslēdzošā tiek apgūta literārā valoda gan runas, gan rakstu valodā. Vienlaicīgi ar valodiskās darbības veidošanos sāk realizēties bērna runas darbība. Runas darbība kā ikviens darbības veids ir pakļauta vispārējām veidošanās, uzbūves un funkcionēšanas likumsakarībām. Runas darbība ir runāšana un vienlaicīgi runātā uztveršanas un izprašanas process. (Miltiņa 2005, 9) Runas daudzveidīgās funkcijas (komunikācijas, socializācijas, jēdzienu šķirkļa, pieredzes jēdzieniskā funkcija) ir cieši saistītas ar bērna darbības veidu un atbilst viņa emocionālajām un kognitīvajām vajadzībām katrā attīstības posmā. Valoda un runa savstarpēji mijietekmējas un attīstās līdztekus: • valodas attīstību sekmē runas darbība – runāšanas un izprašanas procesi ikdienas praksē; • runas darbību sekmē pareizi apgūtais vārdu krājums un gramatikas likumi, tātad zināšanas par konkrēto valodu. (Miltiņa 2005, 10) Cilvēkbērns piedzimst bez kultūras attieksmēm, un viņš bez cilvēka un valodas starpniecības nevar apgūt kultūru. Tādēļ, pēc itāļu ārstes, pedagoģes un zinātnieces M. Montesori domām, mazajam bērnam jau pēc dažu nedēļu ilga cieša kontakta ar māti, nomoda brīžos ir jānonāk saskarē ar iespējami daudzām un visaptverošām savas ģimenes kultūras attieksmēm. Bērnam jādod iespēja

vērot, klausīties, tādējādi viņš ar dzīvās kultūras dotumiem, tos absorbējot, veic pirmos soļus ceļā uz cilvēka attīstību un vienlaikus rada pamatu, lai visaptveroši piedalītos sava laika kultūras vērtību apritē. (Prudņikova 2004, 20) Ar absorbējošā prāta (M.Montesori terminoloģija) palīdzību bērns vispusēji un simultāni uztver pasaules iespaidus, kurus nenogurstoši savāc un uzkrāj zemapziņas dziļumos. Šī spēja M.Montesori liekas garīga un ar tās palīdzību tiek nešaubīgi uztverta gan valoda, gan sociālās attieksmes, gan tautu kultūra un reliģija. Šajā procesā norisinās it kā iekšēja sasaiste starp iekšējo potenču kopsakarību (piemēram, runa) un uztverto saturu (piemēram, apkārtējās vides valoda). Ar absorbējošā prāta un valodas palīdzību bērns vēlāk piedalīsies kultūras dzīvē. Tieši bērnībā, agrīnajā dzīves periodā, uzņemot kultūras iespaidus, bērns var pilnībā tiem pielāgoties, kas vēlāk nekad vairs nebūs iespējams. Kļūstot lielākam, bērns ir jau pielāgojies savai grupai, ir pieņēmis tās tautisko raksturu, kultūru un sevī iemiesojis arī tās aizliegumus. (Altermans, Čaure 1995, 50) M.Montesori ir pētījusi bērna attīstību no dažādiem aspektiem, arī no valodas attīstības aspekta. Par runas un valodas attīstību un attīstības problēmām M.Montesori raksta jau savā pirmajā darbā „Die Entdeckung des Kindes” (1909). Šajā darbā ir akcentēti vispārīgie runas un valodas attīstības fizioloģiskie un psihosociālie aspekti, dots vispārīgs ieskats runas un valodas traucējumu veidos, skatīti rakstu runas veidošanās priekšnosacījumi un mehānisms, kā arī doti ieteikumi bērnu runas un valodas attīstīšanai no 3 – 6 gadu vecumam. Runas un valodas attīstības tēmai M.Montesori pievēršas arī turpmākajos pētījumos un publicētajos darbos. Grāmatā „Schule des Kindes” (1916) ir pētītas sākumskolas vecuma bērnu valodas attīstības nodarbības gramatikā, lasīšanā, literatūrā – dzejošanā (стихосложение – krievu val.), citu nodarbības veidu saistība ar valodas nodarbībām, kā arī izcēlusi bērnu attīstības agrīnā un pirmsskolas perioda nozīmi runas un valodas pamatfunkciju attīstīšanā. Grāmatā „Das kreative Kind (1949) ir pētīta bērna runas un valodas attīstība no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam, izvērtēta valodas vides nozīme, kā arī valodas loma cilvēces vēsturē. M.Montesori valodu skatīja kā cilvēka sociālās dzīves pamatelementu – bāzi. Valoda var attīstīties tikai sabiedrībā un ir tās domu izteiksmes līdzeklis. Valoda ir viena no cilvēce kultūras nesējām. Šodienas bērns nākotnē būs kultūras veidotājs, kā arī iepriekšējo paaudžu pieredzes pārmantotājs un devējs nākamajām paaudzēm. Kāds būs bērna valodas attīstības līmenis, tādā kvalitātē viņš spēs nodot tālāk garīgo mantojumu. Tāpēc pieaugušajam ir jāsniedz palīdzība un jānorāda virziens ar savu piemēru. Bērns nedrīkst atrasties izolācijā – viņam ir jābūt kopā ar pieaugušo un jādzird „izkopta” (gepflegte – vācu val.) valoda. Pieaugušo valodai ir jābūt pareizai, lai

palīdzētu bērnam uztvert un apgūt valodas gramatiskās un sintaktiskās kopsakarības. (Montessori 1994, 100 – 105) Māte bērnam valodu nemāca, tā attīstās dabiski, taču svarīga ir „sagatavotā” vide, kas nodrošina visus priekšnosacījumus valodas attīstībai. Šo dzīves vidi bērnam nodrošina māte, bet valodu bērns apgūst pats. M.Montesori novēroja, ka veselam bērnam ir dziņa, neapzināta nepieciešamība apgūt valodu, tāpat kā celties kājās, iet un izpētīt pasauli. Bērns valodu „absorbē”, tas ir, apgūst to neapzināti un kopumā – dzimtās valodas fonētiku, leksiku, gramatiku. M.Montesori uzskatīja, ka bērna valodas attīstībai nav lineārs raksturs, bet gan „eksplozīvs” (explosionartige Phänomene – vācu val.). Valodas attīstības vispārīgās kopsakarības visiem bērniem ir vienādas, bet ne valodas attīstības priekšnosacījumi. Tas arī nosaka gan dažādos valodas attīstības līmeņus, gan runas un valodas attīstības traucējumus.(Montessori 1994, 106) Pēc M.Montesori domām pirmie divi dzīves gadi ir nozīmīgākie bērna attīstībā. Tie atstāj ietekmi uz visu turpmāko bērna dzīvi. Valodas attīstības veicināšanā liela loma ir pieaugušajiem, un viņiem ir jāuzņemas atbildība par to. (Montessori 1994, 125) Sensitīvo fāžu teorijas kontekstā M.Montesori izdalīja 3 galvenos valodas attīstības periodus: • mutvārdu runas apguves sensitīvais periods (0 – 3 gadi); • rakstu runas apguves sensitīvais periods (3 – 6 gadi); • gramatikas apguves sensitīvais periods (7 – 9 gadi. Valodas apguve ir ceļš uz lielākas neatkarības ieguvi, taču vienlaikus tas ir saistīts arī ar regresijas (traucējumu rašanās) iespējamību. M.Montesori uzskatīja, ka valodas traucējumu cēloņi meklējami tajos attīstības periodos, kad attiecīgais valodas mehānisms veidojas. • Pirmsvalodas periods ( 0 – 1 g.). Šajā periodā attīstās visas valodas sistēmas pamats fonētika, leksika, gramatika, sintakse. Iespējamie traucējumi ir runas attīstības aizture, traucējumi atsevišķos vai visos runas attīstības līmeņos (fonētiski – fonoloģiskajā, semantiski – leksiskajā, sintaktiski – morfoloģiskajā ). • Pirmais periods – vārda eksplozijas periods( 1g. – 2 g.). Šajā periodā formējas vārdu struktūra un attiecīgie iespējamie traucējumi ir stostīšanās, sigmatisms un citi skaņu izrunas traucējumi. • Otrais periods – teikuma eksplozija ( 2 g. – 5, 6 g.). Šajā periodā veidojas teikuma struktūra un runa savienojas ar domu, tas ir, runa kļūst par domu izteikšanas līdzekli. Iespējamie traucējumi (regresijas) ir teikumu veidošanas perioda aizture, disgramatismi. (Montessori, 1994., 120.lpp.)

Bērna valodas traucējumu izcelsmi M.Montesori saistīja gan ar nepietiekamu vai nepareizu runas vidi, gan ar bērna īpašo sensitivitāti pret apkārtējās vides stimuliem. Tāpat viņa atzīmēja, ka bērniem runas un valodas traucējumi var būt funkcionālas dabas, kā arī uz organisku bojājumu fona – gan perifēru, gan centrālu. Arī šodien, pēc 100 gadiem, ir aktuāli viņas izteikumi par savlaicīgu runas un valodas traucējumu korekciju: „Vecākiem bērniem daudzi runas defekti ir saistīti ar funkcionāliem runas traucējumiem agrīnā vecumā. Ja mēs tā vietā, lai labotu lingvistiskus defektus vecākajās klasēs, censtos uzlabot runu attīstības periodā, kad bērns vēl ir mazs, tad mēs sasniegtu daudzkārt vērtīgākus rezultātus.”( Монтессори 2005, 207) Montesori skatījumā, valodu ir jāskata arī no estētiskā viedokļa, tas ir, cilvēkam ir jārunā pareizā, „labi koptā” valodā tāpat, kā jāprot lietot, piemēram, galda piederumus. Viņa uzskatīja, ka ir jāvingrinās pareizi runāt un ir sniegusi praktiskus ieteikumus kā attīstīt runu un valodu „Bērnu mājā”. Tālāk apskatītajiem vingrinājumiem tika piešķirta nozīme precīzas skaņu artikulācijas un vārdu izrunas apguvei. • Klusuma vingrinājumi sagatavo runas dzirdes centrus skaņu uztverei. • Prezentācijās – vingrinājumos ar didaktiskajiem materiāliem tiek ievērota „vārdu taupības” princips, tas ir, skolotājs, skaidri izrunājot, nosauc tikai atsevišķus vārdus – pateicoties šādai tehnikai runas dzirdes centros veidojas noslēgtas vienības – dzirdes stimuli. Bērnam ir vieglāk atkārtot atsevišķu vārdu nekā izdalīt vārdu no saistītās runas. • Grafiskās runas vingrinājumi – apgūstot burtu nosaukumus, vingrinās un nostiprina pareizu skaņu izrunu, mācās saklausīt skaņas vārdā un apzīmēt tās ar burtu. • Runas aparāta vingrinājumi: elpošanas vingrinājumi un lūpu, zobu (žokļu), mēles vingrinājumi. (Монтессори 2005, 117 – 118; 234) Vārdu krājuma paplašināšana notiek jebkuras aktivitātes laikā, tāpat arī saistītās runas pilnveidošana – gan tiešās, gan netiešās darba formās. Ar pamatuzdevumu attīstīt valodu tiek piedāvāti valodas materiāla vingrinājumi. To tiešais mērķis ir attīstīt gan mutvārdu runu un valodu, gan arī rakstu runu un valodu. Izpētot M.Montesori darbus par runas un valodas attīstību, jāsecina, ka viņa ir: • valodu skatījusi kā cilvēka sociālās dzīves pamatelementu – bāzi; • secinājusi, ka valoda var attīstīties tikai sabiedrībā un ir tās domu izteiksmes līdzeklis; • uzskatījusi, ka valoda ir viena no cilvēce kultūras nesējām - šodienas bērns nākotnē būs kultūras

veidotājs, kā arī iepriekšējo paaudžu pieredzes pārmantotājs un devējs nākamajām paaudzēm; • pārzinājusi runas un valodas attīstības ontoģenēzi; • labi orientējusies runas darbības neirofizioloģiskajā mehānismā; • pārzinājusi runas un valodas traucējumu veidus, kā arī iespējamos cēloņus; • saskatījusi saikni starp valodas un vispārējo attīstību (motorika, sajūtas); • akcentējusi valodas vides nozīmi; • izstrādājusi vingrinājumu kompleksu skaņu izrunas precizēšanai; • izstrādājusi vingrinājumus vārdu krājuma paplašināšanas un saistītās runas pilnveidei; • izstrādājusi materiālus rakstu valodas apguvei; • saskatījusi runas attīstības agrīnās veicināšana nozīmi. Skatot M.Montesori paustās atziņas caur mūsdienu pedagoģijas un psiholoģijas zinātņu teorijām, var secināt, ka tās nav zaudējušas aktualitāti. Gan no pedagoģijas, gan no psiholoģijas un logopēdijas aspekta viņas pedagoģiskā sistēma veicina bērna personības kā nākotnes kultūras veidotāja attīstību kopveseluma kontekstā ar valodas attīstību.

Izmantotā literatūra 1. Bērns, mēs tev palīdzēsim to veikt pašam! H.Holštīges un P.Osvalda materiāli. Sast. Altermans K., Čaure A. Rīga: Izglītība, 1995. 2. Lieģeniece D. Kopveseluma pieeja audzināšanā. Rīga: RaKa, 1999. 3. Lieģeniece D., Nazarova I. Veseluma pieeja valodas apguvē. Rīga: RaKa, 1999. 4. Miltiņa I. Skaņu izrunas traucējumi. Rīga: RaKa, 2005. 5. Miltiņa I. Skolotāja logopēda darba mape. Rīga: RaKa, 2008. 6. Montessori M. Das kreative Kind. Breisgau: Verlag Herder Freiburg, 1994. 7. Монтессори М. Дом ребёнка. Метод научной педагогики. Москва: Астрель, 2005. 8. Prudņikova I. Montesori pedagoģija ikdienā. Rīga: RaKa, 2004. 9. Psiholoģijas vārdnīca. Sast. aut. kol. Breslava G. redakcijā. Rīga: Mācību grāmata, 1999.

Photographies Evolution and Photography as a Symbol of Unity Agnese Grinberga Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Type of the paper: Study project Study program: Computer design Aim of the research: to get the view of the evolution of photography and to create a cameras model, that could be as a symbol of nations unity. Content of the paper: paper contains 3 chapters, 5 subchapters, 9 conclusions, 7 bibliographies. Research work is based on theoretical and practical bases. Theoretical part contains information about photography’s history and photography’s evolution. But the practical part is based on to create a cameras model that could symbolize nation’s unity and also symbolize that we can make a common future through the art of photography. Methods of research: Analysis and research of literature, drawing conclusions, practical and creative work. Results of the research: Result of the research contains summarized information about photography in the beginning of its evolution. As well as there is created a cameras model, which contains symbolic meaning.

Fotogrāfēšanas rašanās un fotogrāfēšanas vienojošais motīvs mūsdienās

Ievads Jau kopš seniem laikiem cilvēkiem ir bijusi tieksme iemūžināt visu sev apkārt. Tūkstošiem gadu atpakaļ cilvēki zīmēja uz alu sienām, dokumentējot piedzīvoto un redzēto. Laikam ejot, šī primitīvā zīmēšana pārveidojās par attēliem uz papīra, taču vēl vēlāk šie zīmējumi ieguva telpiskus apveidus. Gleznotāji arvien vairāk centās izprast šīs mākslas pamatprincipus – kadrējumu, objekta novietojumu, perspektīvu, krāsu mijiedarbību. Vairums gleznotājiem bija svarīgi iegūt precīzu realitātes atspoguļojumu. Tāpēc aizvien vairāk un vairāk attīstījās attēlu veidošanas meistarība, sniedzot arvien lielāku baudu šo attēlu skatītājiem. Tā šī zīmēšanas un gleznošanas māksla attīstījās līdz 19. gs., kad tika ieviests revolucionārs, jauns un neredzēts attēlu iegūšanas vieds - fotogrāfēšana. No tā brīža sākās jauna ēra gan mākslā, gan sadzīvē, jo šis revolucionārais notikums radīja īstu apvērsumu visās cilvēku dzīves jomās. Šis iemūžināšanas veids ir unikāls, un bez tā mūsdienu cilvēks savu dzīvi nevarētu iedomāties. Tieši tāpēc šī darba autore izvēlējās tēmu saistībā ar fotografēšanu, jo arī pašu dzīve lielā mērā ir ar to saistīta. Tāpēc šī tēma ir aktuāla mūsdienu sabiedrībā. Tomēr fotogrāfijas vēsture nav populārs temats vēstures grāmatās. Ir pieejams šaurs informācijas klāsts. Tieši tādēļ, ar fotokameras modeļa izvedošanu, autore vēlas izvirzīt aicinājumu ne tikai fotogrāfēt, bet arī pierakstīt un apkopot foto – notikumus, jo katru brīdi mēs paši veidojam vēsturi, ko stāstīt nākamajām paaudzēm. Par cik šis materiālu trūkums ir izteikts Baltijas zemēs, tad fotokameras makets simbolizētu tautu kopīgo vēsturē un vienojošo nākotnē. Darba tēma: Fotogrāfēšanas rašanās un fotogrāfēšanas vienojošais motīvs mūsdienās. Darba mērķis: Izveidot fotoaparātu – kā simbolu tautu sadraudzībai uz vienotu nākotni caur fotogrāiju. Darba uzdevumi: 1. Izzināt fotografēšanas vēsturi. 2. Apkopot un izanalizēt pieejamo literatūru. 3. Izveidot simboliska fotoaparāta dizainu 4. Izstrādāt fotoaparāta maketu 5. Veikt secinājumus. Hipotēze: Fotogrāfēšana vieno cilvēkus un tautas. Darbā izmantotās metodes: Literatūras apkopošana un analizēšana; kameras maketa izveidošana; secinājumu veikšana. Darba struktūra: Darbs sastāv no 3 nodaļām, 5 apakšnodaļām, 9 secinājumiem, 7 izmantoto literatūru sarakstiem.

Fotogrāfijas pirmsākumi Sākumā, lai iegūtu attēlus, bija nepieciešama tumša Fotogrāfijas pirmsākumi Sākumā, lai iegūtu attēlus, bija nepieciešama tumša telpa, jeb kamera obskura, kas ir mūsdienu foto kameras priekštece. Tā bija pazīstama jau sengrieķu domātājam Aristotelim, kā arī Leonardo Da Viņči, kurš pat ir sniedzis aprakstu ar rasējumiem. Kameras obskuras principu – projicēt attēlus izmantoja gan zinātnieki, gan mākslinieki, tas atviegloja viņu darbu. 18. gs. šādas kameras izmēri bija samazinājušies tik tālu, ka to varēja pārnēsāt. [2] Pirmā attēla iegūšanas moments prasīja zinātniekiem vairākus gadsimtus, līdz beidzot tika atklāts šis mākslas veids, bez kura mēs mūsdienu dzīvi nespētu iedomāties. Taču šo attīstības tempu, progresu 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā sekmēja daudzi faktori. Tie bija: rūpniecības attīstības apvērsums Anglijā, franču buržuāziskā revolūcija, kas skāra arī pašas sabiedrības izmaiņu laužot vecās feodālās attiecības. Tas viss kopumā atstāja iespaidu arī uz zinātnes nozarēm, kā arī uz tās straujāku attīstību. Francūži Žozefs Nisefors Njepss, Luijs Žaks Mande Dagērs un anglis Viljams Henrijs Fokss Tolbots bija pirmie, kas pievērsās un sīkāk centās izprast, izzināt šo spēli ar gaismu – fotogrāfēšanu. Viņi ir iegājuši vēsturē kā pirmie fotogrāfijas aizsācēji. Žozefs Nisefors Njepss (1765. – 1833.) Žozefs Nisefors Njepss – viens no diviem fotogrāfijas pirmatklājējiem, savu vienīgo fotoattēlu radīja 1826. gadā. Viņš šo procesu nosauca par heliogrāfiju. [1] Njepss jau kopš jaunības kopā ar brāli Klodu aizrāvās ar dažādu modeļu izgatavošanu, vēlāk pievērsās iekšdedzes dzinēju un fotogrāfijas pētīšanai. Svarīgs faktors abu brāļu pētījumos ir saistīts ar litogrāfiju (akmens spiedumu). Daži biogrāfi pat apgalvo, ka tieši nodarbošanās ar litogrāfiju novedusi Njepsu pie fotogrāfijas atkāšanas. Kā tas bijis īstenībā, par to spriest ir pagrūti, bet ir zināms, ka šajā periodā Francijā litogrāfija bijusi visai iecienīta un populāra. Njepsu ieinteresēja pats nospieduma iegūšanas veids. Viņš meklēja jaunus litogrāfijas akmeņus, izmēģināja arī dažādas lakas un atklāja, ka asfalts ir jūtīgs pret gaismu. Pats konstruēja kameras no sērkociņu kastītes lieluma līdz pat sešu collu garumam. Viņš sāka savām kamerām meistarot arī lēcas. [2] Žozefs Nisefors Njepss apbruņotu kameru obskuru nosauca par mākslīgo aci. Viņš bija pirmais, kas lietoja plēšas un izgudroja īrisa blendi, bez kuras šodien mēs nevarētu iedomāties modernu objektīvu. Laika gaitā šī revolucionārā novatoriskā ideja, kas balstīta uz jaunām tehnikām, tika aizmirsta, lai pēc pāris gadiem to atkal atklātu no jauna. Šīs primitīvās Njepsa radītās kameras ir izstādītas Šalonas muzejā, kas ir šī izgudrotāja dzimtā puse. Arī Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir saglabājis kon-

taktus ar šo muzeju. Njepss kā izgudrotājs un pētnieks bija neatlaidīgs. Viņš vienmēr zināja ko vēlas iegūt. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem un vairāku gadu pūliņiem Njepsam izdevās iegūt pirmos heliogrāfiskos uzņēmumus – tā viņš pats nosauca savu jaunatklājumu. Pētniekam bija grūtības veikt savus eksperimentus telpā, bet izejot dabā, kur eksponēšana notiek astoņas stundas, salasītos daudz ziņkārīgo, un būtu vajadzīga pat apsardze. Eksperimenti tomēr tika turēti slepenībā. [2] Pirmais fotoattēls pasaulē tika iegūts 1826. gadā, un tas bija 20, 32 x 16, 31 cm liels. Tā bija cinka plate, kas pārklāta ar asfalta kārtiņu. Fotogrāfēšana tika izdarīta caur istabas logu un tajā bija redzams pagalma skats. Tā kā eksponēšanai bija nepieciešamas astoņas stundas, tad attēla abās pusēs ir ēnas. 1827. gadā Nisefors Njepss šo attēlu nosūtīja uz Ķevu Anglijā un tikai 1952. gadā to no jauna atrada foto vēsturnieks H. Gernsheims, un kā vecāko fotogrāfiju pievienoja savai kolekcijai. [3] Paša izgatavotās kameras, laikam mainoties, sāka neapmierināt Žozefa Nisefora Njepsa vēlmes un ieceres attiecībā uz fotogrāfiju, tāpēc, lai iegūtu pilnveidotāku kameru un izcilāku, precīzāku objektīvu, viņš griezās pie viena no tolaik ievērojamākajiem Parīzes optiķiem Ševaljē. Tieši tāpēc pirmais, kas uzzināja par Njepsa atklājumu bija Ševaljē. Bija jāpaiet desmit gadiem iekams pasaule uzzināja, ka ir dzimusi fotogrāfija. Šo brīdi Njepss nepiedzīvoja. Viņš mira 1833. gada 5. jūlijā 68 gadu vecumā. [2] Luijs Žaks Mande Dagērs (1787. – 1851.) Luijs Žaks Mande Dagērs, kurš tiek uzskatīts par otru pirmatklājēju, turpināja darbu pie attēlu radīšanas uz gaismas jūtīga materiāla un savu atklājumu nosauca par dagerotipiju. [1] Luijs Dagērs Parīzē bija pazīstams kā teātra dekorators un kā diorāmas īpašnieks. Tā kā Dagērs savu mākslinieka talantu bija izkopis pie mākslinieka Degotti, viņa panākumi strauji progresēja un dažreiz peļņa sasniedza pat 200 tūkstoši franku gadā. Neskatoties uz galvu reibinošajiem panākumiem un to, ka viņa vārds nepazuda no Parīzes avīžu slejām, Luijs Dagērs pēkšņi pievērsās pētniecībai. Tam par iemeslu bija gadījums 1823. gadā kādā vasaras dienā, kad dārza skats, projicējoties caur logu slēģiem uz tikko pabeigtas gleznas, nākamajā rītā bija redzams uz gleznas. Krāsā bijuši joda savienojumi, kas it kā pievērsa Dagēra uzmanību. [3] Diorāmas ēkā viņš uzbūvēja laboratoriju, kurā notika eksperimenti un kurā neviens nedrīkstēja ielūkoties. Vēlāk Luijs Dagērs sazinājās ar Niseforu Njepsu un 1829. gada 14. decembrī noslēdza līgumu par abu kopīgo sadarbību turpmākajos pētījumos. 1839. gada 7. janvāra sēdē Fransuā Arago, Parīzes observatorijas direktors un Francijas Zinātņu akadēmijas sekretārs sniedz ziņojumu par to, ka Njepsam un Dagēram ar kameras obskuras

palīdzību ir izdevies uzzīmēt izturīgus attēlus. Šis Arago paziņojums izsauca patiesu sensāciju sabiedrībā. 1839. gada 19. augustā Arago oficiāli paziņo Parīzes Zinātņu akadēmijas sēdē par dagerotipijas atklāšanu. Šis paziņojums apstiprināja fotogrāfijas atklāšanu. Francijas valdība pieņēma likumu par pensiju piešķiršanu Dagēram 6000, Njepsa dēlam Izidoram 4000 franku gadā. Milzīgu pagodinājumu saņēma Dagērs no daudzu valstu valdībām – Prūsijas karalis viņam piešķīra ordeni “Par nopelniem”, Austrijas imperators atsūtīja tabakmaku, nobārstītu ar briljantiem. Krievijas imperators atsūtīja vērtīgu dāvanu. Akadēmijas un zinātniskās biedrības Ņujorkā, Vīnē, Minhenē ievēlēja Dagēru par goda biedru. [3]

Fotogrāfijas tehnoloģiju pakāpeniskā attīstība Fotogrāfijas tehnoloģiju attīstībā iespējams izdalīt deviņus nozīmīgus sasniegumus: heliogrāfija, dagerotipija, kalotipija, slapjais kolodija process, krāsainie materiāli, želatīna bromīda sauso plašu process, hologrāfija, momentfotogrāfija un digitālā fotogrāfija. [1] Dagerotipijas atklāšana, bija pirmais nozīmīgais fotogrāfēšanas paņēmiens, kas toreiz sāka aizstāt zīmēšanu un gleznošanu. Tā atklājējs bija Luijs Žaks Mande Dagērs. Dagerotipu ieguva uz apsudrabotas vara plates. Tā tika apstrādāta ar jodu un vēlāk tika attīstīts attēls ar uzsildītu dzīvsudrabu. Henrijs Fokss Talbots bija pētnieks un izgudrotājs, kas izvedoja kalotipiju. Rezultātā viņš ieguva pastāvīgus negatīvus attēlus. Talbots izmantoja sudraba hlorīdā mērcētu papīru un tad tos nostiprināja ar sāls šķīdumu. Tad, izmantojot šo negatīvu, Talbots izveidoja pozitīvus attēlus kontaktkopējot negatīvus uz citas papīra lapas. [6] Frederiks Skots Arčers ir ambrotipijas atklājējs. Ambrotipu iegūšanai izmantoja stikla plati, kas bija pārklāta ar kolodiju. Tā pamatne tika pārklāta ar melnu laku vai tumšu audumu, lai pēc attīrīšanas un fiksēšanas iegūtu smalkām līnijām veidotu fotoattēlu, bez spoguļefekta pazīmēm. Ferotipijas atklājējs bija Adolfe Aleksandrs Martins. Kā fotoplati viņš izmantoja melnas lakotas dzelzs loksnes, kas tika pārklātas ar kolodiju. Attēls tika iegūts vienā eksemplārā. Ferotipus izmantoja ne tikai pieņemtajā fotogrāfiju „kabinetu” formātā, bet arī kā brošiņas vai medaljonus. [3] Izmantojot šo slapjo kolodija procesu, radās iespēja iegūt reproducējamu augstas kvalitātes attēlu, līdz ar to fotogrāfija kļuva pieejama daudz plašākai auditorijai. Būtisks pagrieziens fotogrāfēšanas tehnoloģijas attīstībā bija želatīna bromīda sausās plates procesa atklāšana, jo šis izgudrojums fotogrāfijas radīšanas procesu padarīja ērtāku ne tikai profesionāļiem, bet arī amatieriem, līdz ar to strauji palielinot interesi par fotogrāfiju. Nozīmīgs punkts fotogrāfijas attīstībā ir arī digitālās fotogrāfijas rašanās, jo digitālā fotogrāfija tiek realizēta ar jaunākajām

tehnoloģijām, kas ir ieguvusi neierobežotas vizuālās komunikācijas iespējas. [1]

Fotogrāfēšana Latvijā 19. un 20. gadsimtā Fotogrāfijas ienākšana Latvijā Fotogrāfijas ienākšana Latvijā sasaucas ar jaunlatviešu kustību. Tas ir laiks, kad latviešu tauta sāka sevi apzināties kā nāciju, cīnās par nacionālās kultūras attīstību. Vācu valodā iznākušie laikraksti un žurnāli sniedza pirmās ziņas par dagerotipijas izplatību Latvijā: „Dagēra un Njepsa kungu noslēgtais līgums uzliek viņiem par pienākumu ne tikai publicēt savu izgudrojumu – attēla iegūšanu ar kameru obskuru –, kā arī diorāmas noslēpumus, bet gan darīt zināmus atklātībā kā viena tā otra izgudrojuma uzlabojumus.” [7] Šīs ziņas par Dagēra un Njepsa atklājumiem, ieinteresēja cilvēkus, māksliniekus, zinātnes entuziastus un pētniekus pievērsties tieši gaismas pierakstīšanai ar kameru obskuru. Līdz ar to šis revolucionārais atklājums izraisīja lielu sensāciju ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā. Viens no pirmajiem fotogrāfiem Latvijā Mārtiņš Buclers skaidri ir atspoguļojis fotogrāfēšanas ietekmi uz sabiedrību: „Fotogrāfija izplatījās ar lielu ātrumu, atrada sev draugus visās ļaužu šķirās, jo radās nesalīdzināmi lētāks līdzeklis portretu izgatavošanai nekā gleznošana. Līdzšinējā bagāto šķiru priekšrocība kļuva par katram iespējamu lietu.” Pirmās dagerotipija darbnīcas Rīgā, Jelgavā un Liepājā atver iebraucēji – sveštautieši. Pārsvarā tie ir vācieši, arī vēlākos gados, līdz pat 19. gs. beigām, fotogrāfija ir viņu monopols. [7] Dagerotipijas periodā (no 1839.g. – 1860.g.) izgatavo galvenokārt portretus, fotogrāfē lauku un pilsētu skatus. Kā unikāls vēstures liecinieks ir dagerotipijas uzņēmums, kurā redzama Rīgas panorāma ar Pētera baznīcas vējdzirnavām. Uzņēmums datējams ar laiku no 1840. – 1845. gadam. Tas varētu būt viens no pirmajiem Rīgas panorāmas uzņēmumiem. Dagerotips ir glabājies no paaudzes uz paaudzi kādā Rīgas pilsoņu ģimenē, un laika gaitā tas ir stipri bojāts. Šodien pasaules fotogrāfijas muzejos glabājas daudzi dagerotipijas laikmeta liecinieki, kuros redzam izcilus sava laika rakstniekus, māksliniekus, sabiedriskos darbiniekus un vienkāršos ļaudis. Arī Latvijas muzeji glabā fotogrāfijas pionieru paraugus. Notikumi saistībā ar fotogrāfiju hronoloģiskā secībā. 1839. – Fotogrāfijas priekštece dagerotipija kā laikmeta brīnums pārsteidz pasauli: uz nopulētas, apsudrabotas vara plāksnes var fiksēt attēlu un pēc tam dabūt novilkumu uz papīra. [5] 19. gadsimta vidus – Rīgā un Liepājā jau ir vairāki desmiti fotodarbnīcu. Meistari ir vācieši, kas amata noslēpumus sargā kā acis pierē. Taču darbnīcās tiek nodarbināti mācekļi, kas klusām piesavinās fotogrāfēšanas un bilžu darināšanas gudrību. [5]

Ap 1880. gadu – Eķengrāves muižas īpašnieks Aleksandrs Rehenbergs – Lintens no ārzemēm atvedis fotoaparātu un piederumus. Apnicis ar tiem darboties, tāpēc atdevis tos pagasta skolotājiem. Nu arī Saukas, Elkšņu, Vārnavas pagasta ļaudis piekļūst bildēšanas brīnumam. [5] 1894. – Pie Eķengrāves skolotāja nofotografējās 28 gadus jaunais Saukas Juču saimnieka dēls Mārtiņš Buclers. Vēlāk viņu pārņēma liela vēlēšanās pašam apgūt šo prasmi un veicināt tās attīstību latviešu tautā. Mārtiņš devās uz Rīgu un iestājās par mācekli pie viena no izcilākajiem foto meistariem — vācieša Borharda, kura darbi jau bija apbalvoti Berlīnes un Parīzes izstādēs. [5] 1897. – Pēc 3 gadiem mācekļa gaitās, Mārtiņš Buclers apzinās savu varēšanu un spējas, ka atver pats savu fotodarbnīcu Siguldā. [5] 1901. – Pie bildēšanās tiek Neretas, Rites un Zalves bagātākie pagastu ļaudis, kas var atļauties tērēt dažus rubļus tādai vaļībai. No ceļojošā fotogrāfa Černova atpircis aparātu un piederumus, fotogrāfēšanai pievēršas Blūma zīmēšanas skolas audzēknis Jānis Jaunsudrabiņš. Gleznotu ģīmetni viņš izgatavo par rubli gabalā, bet par fotografētu attēlu saņem divreiz vairāk. [5] 1902. – Mārtiņš Buclers atver savu foto veikalu Rīgā. Nu jau latviešu fotogrāfu tur ir labs pulciņš. Savas darbnīcas ir atvēruši Rieksts, Baumanis, Balodis, Bērziņš. Jānim Riekstam tolaik ir tikai 21 gads. No naglu fabrikas strādnieka viņš kļūst par izcilu foto meistaru. [5] 1903. – Mārtiņš Buclers atver ražotni — pagrabā izgatavo fotoplates. Nav skaudīgs amata noslēpumos, jo pieņem apmācībā vairākus desmitus latviešu jaunekļu. [5] 1904. – Par draugu saziedoto naudu tiek izdota Mārtiņš Buclera sastādītā grāmata „Fotogrāfija”. [5] Tā bija pirmā grāmata par fotogrāfēšanu latviešu valodā. Šajā gadā fotogrāfēšanai pievēršas divdesmit gadus jaunais Vilis Rīdzenieks, tikko nolicis pasta ierēdņa eksāmenu. Viņš izveidojās par spožu Latvijas vēstures dokumentētāju. [5] 1906. – Mārtiņš Buclers izdod un rediģē žurnālu „Stari”. Papildus rakstiem par fotografēšanu, žurnālā ir arī literatūras un mākslas tēmas, ko pārzina Jānis Jaunsudrabiņš. Šajā žurnālā atraisīdamies, viņš iedziļinās latviešu literatūrā. [5] Šajā pašā gadā tiek nodibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, un Mārtiņš Buclers ir tās priekšnieks. Vasarā tiek sarīkota pirmā latviešu fotogrāfu izstāde, tiek rīkoti izbraukumi uz Siguldu, kur fotogrāfē dabas ainavas. Iesāk veidot bibliotēku, vācot grāmatas vācu un krievu valodā par amata tēmu. [5] Par veikala vadītāju un grāmatvedi pie Mārtiņa Buclera sāk strādāt daudzsološs jauneklis, labs zīmētājs Arnolds Cālītis. [5] 1908. – Ļoti rosīgi jau otro gadu darbojas nodibinātā

fotogrāfu biedrība. Vairakkārt rīkoti izbraucieni, lai fotografētu dabu. Tiek sarīkota otra izstāde. Fotogrāfi piedalās arī starptautiskajās izstādēs. Izgatavo albumu ar latviešu rakstnieku portretiem (J. Jaunsudrabiņa noformēts vāks), ko dāvina Ļevam Tolstojam. Top arī ceļojošais albums, kurā laikmetu dokumentē izcili fotogrāfi — Mārtiņš Buclers, Arnolds Cālītis un Jānis Rieksts. Cenzūras dēļ darbību pārtrauc žurnāls „Stari”. [5] 1909. – Pēc rīdzinieku parauga arī liepājnieki nodibina fotogrāfu biedrību. Lai gan jaunos fotogrāfus Mārtiņš Buclers apmācīja arī iepriekš, nu tiek sarīkoti oficiāli četru mēnešu kursi, kuros lekcijas lasa un praktiskās nodarbības vada labākie Rīgas fotogrāfi. [5] 1910. – Fotogrāfi rosīgi gatavojas 5. latviešu Dziesmu svētkiem. Plaša izstāde telpās, ko atvēlējis Atis Ķeniņš savā reālskolā Tērbatas ielā. Latviešu fotogrāfi piedalās starptautiskajās izstādēs Rīgā un Budapeštā. [5] 1911. – Iznāk Mārtiņa Buclera grāmata „Fotogrāfiskā ābece”, bagātīgi ilustrēta. [5] 1912. – Latviešu fotogrāfiskā biedrība svin piecu gadu darbības jubileju. Vērtē panākumus, godina Mārtiņu Bucleru. Bibliotēkā jau 268 sējumi speciālās literatūras. Atjauno žurnālu „Stari”. Nolemj, ka bez maksas to sūtīs biedriem, kas darbojas lauku pagastos. Pienāk pasūtījumi no Krievijas pilsētām un latviešiem Amerikā. [5] 1913. – Izbraukumos biedrība vāc etnogrāfiskus materiālus tautas vēstures apzināšanai. Mārtiņš Buclers paplašina fotogrāfisko piederumu fabriku – to pārveido par tirdzniecības un rūpniecības sabiedrību. Fotogrāfi izplata pastkartes ar latviešu rakstnieku portretiem un mākslas tēmām. Jānis Jaunsudrabiņš zīmē biedrības diplomus, biedru kartes, medaļu maketus. Biedrība ierosina viņu uzņemt par mūža Goda biedru. [5] 1914. – Mārtiņa Buclera vadītā fabrikas laboratorija izgatavo fotopapīra recepti, uzsāk ražošanu. Latviešu fotogrāfiem diplomu un medaļu birums izstādēs Tambovā un Tulā. Viņi sarīko divus vasaras izbraukumus. Rīgā ir aptuveni 60 latviešu fotogrāfu darbnīcas. Un tad... karš. Bēgļu ceļš „izmētā” viņus visā Krievijā. [5] Saloni – darbnīcas 19.gadsimta vidū 19. gadsimta 60., 70. gados foto attēlus jau varēja kopēt un pavairot neierobežotā daudzumā. Šajā laikā fotogrāfiju izmantoja ļoti daudz un bieži portretu izgatavošanā. Fotogrāfijas darbnīcu īpašniekiem šis jaunais arods deva lielu peļņu, jo fotogrāfēts portrets izmaksāja daudz lētāk nekā gleznots portrets. [7; 12] Fotodarbnīcu skaits Latvijā ar katru gadu pieauga, īpaši Rīgā, jo pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājās. Daļa laucinieku, meklēdami iztiku, darbu atrada Rīgā, papildinot proletariāta rindas. [7; 16] Fotogrāfiem bija pietiekami liels pieprasījums, jo daudzas fotodarbnīcas, kā Borharda darbnīca, strādāja gadu desmitus. Lai iegūtu labu attēlu, tika ierīkoti grezni saloni

– darbnīcas ar smalkām mēbelēm, spoguļiem un citiem atribūtiem. Tie bija dienas gaismas paviljoni, kur viena siena vai jumts bija no stikla. Salonā neiztrūkstoši atradās arī gleznots fons, ko visbiežāk dekorēja dabas skati ar pilīm un mākoņiem. Šādus fonus gatavoja arī Mārtiņš Buclera darbnīca. Tos varēja pasūtīt un tie tika piegādāti klientam mājās pa dzelzceļu. Vēl nozīmīga darbnīcas detaļa ir aizkari vai vesela pārvietojamu, krāsainu – pelēku, baltu, melnu aizskaru sistēma. Un, protams, fotokamera uz ritenīšiem. Fotogrāfa darbs tajos tālajos fotogrāfijas rītausmas laikos bija samērā grūts, darbietilpīgs process un vienmēr saistīts ar tumšo istabu. [4] Tā kā bildēšana notika dienas gaismā, tad dāma vai kungs tika nosēdināts krēslā vai atbalstījās pie kāda podesta, krēsla vai kā cita un klientam bija uz mirkli jāsastingst, paliekot nekustīgam. Tādēļ šī perioda fotogrāfijās, tiešām, redzami apstādināti mirkļi – stīvi cilvēki ar bezkaislīgām sejām. Un tomēr šī perioda fotoattēliem piemīt nenosakāma burvība, vēlēšanās ieskatīties šo cilvēku sejās, stājā. Un vēl burvīgie tērpi, kas bez izņēmuma redzami šajās fotogrāfijās, ka ne noskatīties uz 19. gadsimta raksturīgo modes stilu. Toreiz iešana pie fotogrāfa vēl nebija parasta, ikdienišķa nodarbe. Tas bija notikums, kuram arī gatavojās ar lielu nopietnību. Arī fotogrāfs pret savu darbu izturējās ar lielu nopietnību un atbildību. Pirms bildēšanas fotogrāfs pats sagatavoja plati, pārēja to ar kolodiju un peldināja šo plati sudraba kausējumā. Plate bija gaismas jūtīga, kamēr tā bija slapja. Melnās istabas nepieciešamība, lika ceļojošajiem fotogrāfiem veidot laboratorijas uz riteņiem. [4]

Secinājumi 1) Pirmā fotogrāfija tika iegūta pirms 170 gadiem. 2) Fotogrāfija ir gaismas pierakstīšana uz gaismjūtīga materiāla. 3) otrajā pusē, kā arī 20. gs. sākumā tika iz mantotas dažādas fotogrāfēšanas tehnoloģijas. 4) Latvijā fotogrāfēšanu ieviesa vācieši. 5) Latvieši strauji apguva fotogrāfēšanu, kā rezultātā tautas vidū izveidojās izcili fotomākslas meistari un tautas apgaismotāji. 6) Latviešu fotogrāfi vienmēr ir bijuši atzinīgi novērtēti gan Latvijā, gan ārpus tās. 7) 21. gs. fotogrāfēšana ir pieejama ikvienam. 8) Fotogrāfēšana kopš 19. gs. ir ļoti strauji progresējusi un attīstījusies. 9) Ir pieejams ļoti mazs informāciju klāsts par fotogrāfēšanas vēsturi Baltijas zemēs. Izmantotā literatūra 1. Dudareva Maira Fotogrāfijai – 170, [tiešsaiste] [skatīts: 25.01.2010] pieejams: jaunumi/4-kopums/65-fotogrfijai-170

2. Korsaks Pēteris Pirmie fotoattēli pasaulē un Latvijā, [tiešsaiste] [skatīts: 20.05.2009] pieejams: 3. Korsaks Pēteris Pirmie fotoattēli pasaulē un Latvijā, [tiešsaiste] [skatīts: 25.01.2010] pieejams: php?option=com_content&view=article&catid=17: analoga-fotografija&id=16:pirmie-fotoattelio 4. Korsaks Pēteris Pirmie fotoattēli pasaulē un Latvijā, [tiešsaiste] [skatīts: 26.01.2010] pieejams: 5. Ķuzāne Lūcija Fotomāksla — laikmetu tēlotāja, [tiešsaiste] [skatīts: 10.02.2010] pieejams: http:// 6. Vēsture, [tiešsaiste] [skatīts: 26.01.2010] pieejams: 7. Zeile Pēteris, Korsaks Pēteris Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas, Rīga: „Liesma”, 1985., 305. lpp.


Dowry Chest the Pride of the Bride Zane Devina, Kristine Bekere-Brivkalne Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Ethnography, what does it mean? Most of us understand it like- group of people with traditions, culture, and they own place comparing with others. And it is true. Long time ago people where using different signs and ornaments to decorate their own things. It was meant for nice looking, protection or to show that this thing belongs to that family. Dowry chest before was used like wardrobe. Nowadays dowry chest is more decorative, than practical. Dowry chest -box with cover, you can lock them. They can be made from wood or metal. Both Latvians and Lithuanians they call them dowry chest(pūra lāde, kračio skrynia). Dowry chest are mentioned in Latvian and Lithuanian tales. They can be like prize for hard work, full with gold or snakes. Also look of the dowry chest shows the owners nature, is she hard worker or lazy girl. We can see decorations on the dowry chest are similar in Latvia and Lithuania .Most of the times they are decorated with birds. Why birds? Birds are connection between heaven and earth. They inform people on earth, what gods does in heaven. In Lithuanian calendar we can see, that each bird has his own day. We still have traditions to use dowry chest in weddings or christening, they are not forgotten. Nowadays dowry chest are made by hand work, or factories.

Pūra lāde - meitas gods Šķiet – ikvienam, ko pazīstu, mājās ir pūra lāde. Vienkārša, neliela, tomēr ir. Parasti novietota vietā, kur labi redzama, gluži kā norādot – man nav vienaldzīgas savas saknes! Agrāk pūra lādes bija viens no visbiežāk lietotajiem skapja priekštečiem. Mūsdienās tas vairāk ir dekoratīvs elements. Skatoties uz mūsdienās izgatavotajām lādēm un salīdzinot tās ar senču izgatavotajām, rodas jautājums – kur palikuši skaistie zīmējumi uz lādēm? Ko tie agrāk simbolizēja – ja tiem ir bijusi ne tikai dekoratīva nozīme. Un kurš tās apgleznoja? Etnogrāfija. Kas tā ir? Domāju, lielai daļai cilvēku, izdzirdot vārdu etnogrāfija, uzreiz prātā nāk kaut kas tautisks, kādai tautai, etnosam piederīgs oriģināls un unikāls. Tālu no patiesības tas nav - etnogrāfija ir aprakstoša zinātne, kas pēta tautas (un citu etnisko kopību) izcelšanos, izvietojumu, materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības starp visu pasaules daļu tautām. Senatnē cilvēki plaši izmantoja dažādus rakstus, lai izrotātu lietas un priekšmetus – rotāja gan traukus, gan tērpus, pat ieročus. Raksti kalpoja gan kā rotājumi, gan kā piederības zīmes. Tās varēja būt vienkāršas, lakoniskas formas un viegli nosakāmas izcelsmes – dzīvnieku, augu – bet tāpat tie varēja veidot grūti iztulkojamus ornamentālus rakstus. Kāda ietekme to veidošanā, bija kaimiņu tautām? Kāpēc latviešu ornamentos tik maz izmantoti dzīvnieku raksti un kur tie tomēr ir pielietoti? Varbūt to nozīme ietekmēja, cik bieži šie raksti tika izmantoti. Nav noslēpums, ka latviešiem raksturīgo ģeometrisko rakstu izcelšanās saistāma ar senlatviešu mitoloģiju – ornamentam bija maģiska nozīme, tas sargāja, palīdzēja, atbalstīja... Nozīme bija ne tikai pašiem rakstiem, bet arī to izvietojumam. Mainoties secībai rakstu izkārtojumā, mainījās arī to nozīme. Iespējams, ka dzīvnieku stilizētajiem

Lietuviešu pūra lāde

attēliem nebija tik lielas aizsardzības spējas, kā, piemēram, dieva zīmei – trijstūrim. Salīdzinoši daudz dzīvnieku, it īpaši putnu raksti, tika izmantoti skapju priekšteču – pūra lāžu – rotāšanā. Lādes – četrstūra formas kaste ar vāku. Mēdz būt aizslēdzama. Var būt izgatavota no koka, metāla. Gan latvieši, gan lietuvieši tās biežāk sauc par pūra lādēm (lietuviešu val. - kraičio skrynia ). Vārdam pūrs ir vairākas nozīmes – tilpuma mērs, līgavai piederoša manta precoties, kaste veļas glabāšanai, krājums (piemēram, zināšanu pūrs.) (Pēc 3) Daudzās latviešu tautas pasakās par labu darbu vai grūtu pārbaudījumu izturēšanu, tika dotas kādas balvas. Nereti balvas bija noslēptas lādēs, kuras pats darba veicējas varēja izvēlēties. Arī lietuviešu pasakās bieži kā apbalvojums tiek dota lāde. Piemēram, lietuviešu tautas pasakā „Pirts Dievam” divas māsas izkurina pirti un aicina dievu nopērties. Viena visu dara ar maigumu un rūpēm, otra nevīžīgi. Balvā abas saņem lādi – viena pilnu ar zeltu, otra – pilnu ar čūskām: „ Reiz dzīvoja divas māsas. Viņas izkurināja pirti. Viena pakāpās debesīs pie dieva un saka: - Iesim pirtī mazgāties! Tikai kā lai tevi izceļu no debesīm? [..] Viņa ņēma dievu un glīti izcēla.[..] Tad otrā māsa izkurināja pirti un aizgāja pie dieva. Saka: – Vai iesim mazgāties?[..] Māsiņa ņēma un iesvieda dievu pirtī![..]” (Pēc 4) Parasti alkatīgākie, kuri uzdevumus paveica pa roku galam, izvēlējās skaistāko, lielāko lādi, kura nereti bija melna, bet pieticīgākie ņēma mazāko, necilāko lādīti. Beigās gan vienmēr izrādījās, ka izvēloties skaisto, lielo lādi, tās īpašnieki paliek tukšā, kamēr pieticīgajam tā ir pilna ar neizsīkstošiem zelta krājumiem. Pūra lādes mēdz būt gan vienkāršas, būtībā bez rotājumiem, gan izgreznotas – ar metālkalumiem, skaisti apgleznotas.

Latviešu pūra lāde

Lietuviešu pūra lāde un latviešu pūra lāde (attēli no: un ). Attēlos redzam, ka abas lādes ir visai līdzīgas pēc formas – ir divu veidu lādes – ar plakaniem vākiem un

ar ieapaļiem vākiem. Šīs abas ir plakano vāku lādes. Arī to apgleznojums ir līdzīgs – uz tumša fona attēlota vāze

ar ziediem, ziedu galos sēž putni. Redzams, ka zīmējumi veidoti simetriski, kas lāžu apgleznojumos ir raksturīgi. Lāžu rotāšanā bieži izmantoja dzīvnieku, jo īpaši putnu stilizācijas. Kāpēc tieši putni? Senos laikos putni tika uzskatīti par saikni starp debesīm un zemi. Viņi bija vēstneši, kas cilvēkus informēja par debesīs notiekošo un debesu iemītniekiem izstāstīja par uz zemes mītošo cilvēku aktivitātēm. Nākotni vēstīja zīle, bet nāves ziņu nesa kruklis, vārna, dzenis. Putni, kuri cilvēkus aizsargāja, t. s., labie putni bija: stārķis, bezdelīga, lakstīgala un cīrulis. Bieži uz lādēm zīmēja stārķus un gaiļus – tie simbolizē modrību, čaklumu, stārķis pareģojis, par sievu kļuvušai meitai, lielu ģimenes pieaugumu. (Pēc 1, 2) Arī lietuviešu mitoloģijā putni ir saikne starp debesīm un zemi, bieži cilvēks putnu tā spēju – lidošanas, ātruma, orientācijas telpā – dēļ uzskatīja, ka tie ir augstāki. Lietuviešu kalendārā, katram putnam ir sava diena. Putni ir tie, kuri pēc ziemas atkal atnes pavasari un paglābj cilvēkus no bada, sala un aukstuma. Lietuviešu mitoloģijā par mājsaimniecību atbildīgie bija vistas un ūdensputni – pīles, zosis. Dieva putni, kurus cienīja bija – stārķis, gailis, dzeguze. Dzeguze simbolizē arī mīlu, bieži nelaimīgu – parasti teikās nelaimīgi iemīlējušās meitenes pārvēršas par raibu dzeguzīti. Tāpat latviešu mitoloģijā jūtama šo putnu saistība ar dievišķajiem spēkiem – kad velns ieplānojis kādas nelietības veikt, gailis trīsreiz nodzied un velns nobīstas un mūk, savus plānus neīstenojis. Lietuviešu mitoloģijā putni bieži ir pāragrā nāvē aizgājušo dvēseļu iemiesojums. Viņi uzskatīja, ka šādi mirušu cilvēku dvēsele atgriežas savā dzīvesvietā un turpina dzīvot savas ģimenes tuvumā.(Pēc 1, 5) Abās attēlos redzamajās lādēs, ir redzams Kursas iedzīvotājiem raksturīgs zīmējuma izvietojums – sānu dēļu apakšā aptuveni vidū, tika zīmēts stilizēta vāze vai kāds citāds trauks. No tā brīvā kompozīcijā izplešas zari ar lapām un puķēm, kas novietojas uz abām pusēm. Uz zariem, to galos attēloti putni. Putni bija kā dvēseles vizuāla izpausme. Sadzīvē lādes skaistums norādīja uz tās īpašnieces čaklumu, gaumi un estētisko uztveri. Čaklākās meitas savas lādēs izgreznoja gan apgleznojot tās no ārpuses, gan vāka iekšpusi un pat lādes dibenu! Tas liecina par čaklumu – lādes dibenu ieraudzīt varēja vien retu reizi – tikai tad, kad lāde tika iztukšota un/ vai pārvietota. (Pēc 3) Mūsdienās saglabājušās dažādas sentēvu tradīcijas, piemēram, kāzas. Arī pūra lādes nav nogrimušas aizmirstībā. Šodien pūra lādes dāvina, pērk visbiežāk uz kāzām un kristībām. Simboliski tiek ielikts arī līgavas vai bērna pūriņš. Mūsdienās pūra lādes izgatavo gan tautas amatnieki, gan tiek ražotas vairākos uzņēmumos. Populārākas ir pūra lādes, kuras nav apgleznotas, tikai lakotas un rotātas ar metālkalumiem vai ar iededzinātiem rakstiem.

Izmantotā literatūra un avoti 1. Andrejas Krūmiņš Mūsu tautas saknes[tiešsaiste]: [raksts] [B.v. : b.i.], [skatīts 2010. gada 12. decembrī]. Pieejams: 543&ln=lv 2. Elīna Kūle – Braže Putnu dienas [tiešsaiste]: [raksts] [B.v. : b.i.], [skatīts 2010. gada 12. decembrī]. Pieejams: 3. Jaunzems J. Jaunkarbu „ Dvīņu klēts” [tiešsaiste]: [raksts] [B.v. : b.i.], [skatīts 2010. gada 12. decembrī]. Pieejams: page/page.php?id=2367 4. Pasakas Pirts dievam [tiešsaiste]: [raksts] [B.v. : b.i.], [skatīts 2010. gada 12. decembrī]. Pieejams: akas/lietuviesu-pasakas/pirts-dievam/ 5. Paukštis Lietuvių mitologijoje [tiešsaiste]: [raksts] [B.v. : b.i.], [skatīts 2010. gada 12. decembrī]. Pieejams: joje/ 6. Simboli latviešu folklorā un mitoloģijā[tiešsaiste]: [raksts] [B.v. : b.i.], [skatīts 2010. gada 12. decembrī]. Pieejams:

The Comparative Analysis of Hotels and Similar Establishments in Latvia and Lithuania 2005-2009 Aidas Dilius, Ieva Siozinyte Faculty of Social Sciences, Šiauliai University

Summary In the article Latvia’s and Lithuania’s hotels and similar establishments are analysed. First of all it was analysed how many nights were spent in hotels and in other similar establishments. It was determined that the number of nights spent in Latvian establishments was bigger. It was also noticed that the number of nights spent in both countries’ establishments varied similarly, i.e. in Latvia in the period of 2005-2008 the number increased greatly both in Latvia and Lithuania and in 2009 a decline of numbers in both countries is seen. Number of establishments and bed places was bigger than in Lithuania only in 20082009. In the period of 2005-2009 in Latvia the number of establishments increased from 337 to 451, in Lithuania from 331 to 380. Number of bed places in both countries increased respectively from 19000 to 25000 and from 20000 to 24000. Number of arrivals to both countries’ establishments varied in the same direction. But according to the number of nights spent in hotels and similar establishments Latvia was in lead. In Latvia a number of nights for one person decreased from 2,23 to 2,16, in Lithuania from 2,13 to 1,90. It was also determined that the number of residents’ arrivals and nights spent in Latvia’s and Lithuania’s hotels and similar establishments varied in similar rate. In both countries’ establishments there were more non-residents’ arrivals than residents’: in Latvia the number increased from 680000 to 697000, in Lithuania from 623000 to 684000. Comparing the number of nights spent in establishments bigger difference is seen in countries among non-residents that spent nights: in Latvia the number increased from 1507000 to 1588000, in Lithuania the number decreased from 1334000 to 1323000. So the advantage of Latvia’s establishments was conditioned by bigger number of nights spent by non-residents than in Lithuania. Key words: hotels and similar establishments, bed places, night spent, resident, arrival.

Apgyvendinimo įstaigų Latvijoje ir Lietuvoje lyginamoji analizė Pranešime analizuojama viešbučių ir kitų apgyvendinimo įstaigų paklausa Latvijoje ir Lietuvoje. Apgyvendinimo įstaigomis, remiantis statistikos agentūros „Eurostat“ duomenimis, laikomi moteliai, svečių namai, sanatorijos, kempingai, poilsio namai, jaunimo nakvynės namai ir kt. Lietuvos Respublikos turizmo įstatyme (1998) viešbučio tipo apgyvendinimo paslaugos apibrėžiamos kaip būtinų apgyvendinimo poreikių tenkinimas ir atitinkamų sąlygų sudarymas tam tikslui skirtame pastate. Latvijos ir Lietuvos apgyvendinimo įstaigas siekta analizuoti lyginant praleistų naktų viešbučiuose ir panašiose apgyvendinimo įstaigose skaičių, šių įstaigų ir vietų jose skaičių kaitą 2005–2009 m. Tyrime skaičiuotas atvykimų ir naktų, tenkančių vienam atvykusiajam, skaičius. Be to, buvo siekiama išsiaiškinti, ar analizuojamų šalių apgyvendinimo įstaigų paklausa buvo didesnė rezidentų, ar svečių, atvykusių iš kitų šalių. Tikslas – palyginti viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų paklausą Latvijoje ir Lietuvoje 2005–2009 m. Uždaviniai: 1. Pateikti viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų sampratą, istorinę raidą. 2. Ištirti, kaip kito viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų bei jiems tenkančių vietų skaičius. 3. Palyginti atvykimų ir naktų skaičių, vidutiniškai tenkantį vienam atvykusiajam į viešbučius ir panašias apgyvendinimo įstaigas. 4. Išsiaiškinti rezidentų ir nerezidentų praleistų naktų ir atvykimų į viešbučius bei panašias apgyvendinimo įstaigas skaičių. Tyrimo metodai: mokslinės literatūros analizė, statistinių duomenų analizė, grafiniai analizės metodai, loginė analizė. Atlikta Lietuvos ir Latvijos viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų analizė leidžia daryti išvadas, kad naktų, praleistų 2005–2008 m. Latvijos viešbučiuose ir panašiose įstaigose, skaičius padidėjo labiau nei Lietuvoje, t. y. nuo 2303 tūkst. iki 2855 tūkst., Lietuvoje nuo 2062 tūkst. iki 2602 tūkst. 2009 m. Šis skaičius Latvijoje sumažėjo iki 2187 tūkst., Lietuvoje iki 2087 tūkst. Latvijoje 2005–2009 m. analizuojamų įstaigų skaičius padidėjo labiau nei Lietuvoje, t. y. nuo 337 iki 451, Lietuvoje – nuo 331 iki 380. Vietų skaičius abiejų šalių apgyvendinimo įstaigose atitinkamai kito nuo 19 tūkst. iki 25 tūkst. ir nuo 20 tūkst. iki 24 tūkst. Atvykimų skaičius į abiejų šalių apgyvendinimo įstaigas kito panašiai. Naktų skaičius, tenkantis vienam atvykusiajam, Latvijoje sumažėjo nuo 2,23 iki 2,19, Lietuvoje – nuo 2,13 iki 1,90. Rezidentų atvykimų ir praleistų naktų skaičius Lat-

vijos ir Lietuvos apgyvendinimo įstaigose kito panašiai. Abiejų šalių apgyvendinimo įstaigose įregistruota daugiau nerezidentų atvykimų nei rezidentų: Latvijoje nerezidentų atvykimų padidėjo nuo 680 tūkst. iki 697 tūkst., Lietuvoje nuo 623 tūkst. iki 684 tūkst. Nerezidentų praleistų naktų skaičius Latvijoje padidėjo nuo 1507 tūkst. iki 1588 tūkst., o Lietuvoje sumažėjo nuo 1334 tūkst. iki 1323 tūkst. Viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų samprata, istorinė raida. Pasak M. Jonikienės ir A. Mikulskienės (2007), kuo daugiau žmonės turi laisvo laiko ir finansinių galimybių, tuo daugiau jie keliauja. Išskiriami du pagrindiniai keliauti skatinantys veiksniai. Pirmasis veiksnys – vidinis. Į keliones vykstama gydytis, patenkinti smalsumą, patirti naujų įspūdžių ir nuotykių, aplankyti giminių ar tiesiog dėl prestižo. Antrasis veiksnys – išorinis. Šiuo atveju siekiama pažinti tam tikro krašto kultūrą, jo istoriją, gamtos ar virtuvės ypatumus. Kaip teigia L. Žalys, I. Žalienė, I. Iždonaitė (2006), tam tikros šalies atžvilgiu apibrėžiamos trys turizmo formos: vietinis, atvykstamasis, išvykstamasis. Derinant šias turizmo formas, išskiriamos turizmo kategorijos: vidinis, nacionalinis ir tarptautinis turizmas. Tarptautinis turizmas susideda iš atvykstamojo ir išvykstamojo turizmo, nacionalinis – iš vietinio ir išvykstamojo. Straipsnyje analizuojama viešbučių ir panašių įstaigų padėtis aktuali Latvijos ir Lietuvos vidiniam turizmui, susidedančiam iš vietinio ir atvykstamojo turizmo. Lietuvos Respublikos turizmo įstatyme (1998) išskiriamos šios turizmo paslaugų rūšys: kelionės organizavimo paslaugos; turizmo informacijos paslaugos; apgyvendinimo paslaugos; vežimo, maitinimo, pramogų ir kitos. Kadangi turizmas plačiai susijęs su apgyvendinimo įstaigomis, pranešime plačiau analizuojamas Lietuvos ir Latvijos viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų užimtumas. Apgyvendinimo įstaigos šiuo atveju apima viešbučius, motelius, svečių namus, sanatorijas, kempingus, poilsio namus, jaunimo nakvynės namus ir kt. Pirmosios apgyvendinimo įstaigos atsirado daugiau kaip prieš tūkstantį metų iki Kristaus gimimo Egipte, Graikijoje, Romoje ir Rytų kraštuose (Miknius, 2007). Šalia didžiųjų kelių kūrėsi specialūs punktai arba stotys. Čia apsistodavo vežėjai, kurjeriai, valstybės tarnautojai. Didžiuliai karavanai su prekėmis keliavo Artimųjų Rytų, Vidurinės Azijos, Užkaukazės keliais. Tai dabartinių viešbučių pirmtakai. Reikšmingi pokyčiai apgyvendinimo įstaigų rinkoje įvyko XVII a.: žodžiu „hotel“, reiškusiu aristokrato privačią miesto rezidenciją, imti vadinti rūmai ar pastatai, skirti apsistoti visiems keliautojams, turintiems pakankamai pinigų. Nuo to laiko prasidėjo viešbučių statyba, labiausiai suklestėjusi XIX a. ir XX a. pradžioje. Kintant keliavimo tikslams, tobulėjant susisiekimo

priemonėms, keitėsi viešbučių rinka. Pirmieji istoriškai susiformavo trys viešbučių tipai: 1) tranzitiniai viešbučiai, teikiantys nebrangias apgyvendinimo paslaugas, daugiausia kūrėsi prie pagrindinių kelių ar kryžkelių; 2) atostoginiai viešbučiai buvo žymiausiuose kurortuose, prie mineralinių šaltinių, prie jūros, dažnai juose buvo teikiamos ir gydymo paslaugos; 3) Grand viešbučiai, ilgą laiką išlaikantys aukščiausią aptarnavimo lygį, pasižymintys puikia virtuve, dažniausiai buvo steigiami didžiuosiuose miestuose (Jonikienė, Mikulskienė, 2007). Lietuvos Respublikos turizmo įstatyme (1998) nurodoma, kad viešbutis turi turėti ne mažiau kaip 10 vienviečių ir (ar) dviviečių kambarių su įranga nakvynės, higienos, maitinimo ir poilsio poreikiams tenkinti. Motelis, remiantis šiuo įstatymu, turi turėti ne mažiau kaip 5 kambarius (numerius) su įranga nakvynės, higienos, maitinimo ir poilsio poreikiams tenkinti. Motelyje turi būti sudarytos sąlygos transporto priemonėms saugoti, teikiamos transporto priemonių priežiūros paslaugos. Svečių namai turi turėti ne mažiau kaip 5 kambarius (numerius) su įranga nakvynės ir higienos poreikiams tenkinti. Maitinimo ir poilsio paslaugos gali būti teikiamos specialiai įrengtose bendro naudojimo patalpose. Apgyvendinimo įstaigų paskirtį lemia trys pagrindiniai dalykai: svečiai, buvimo vieta ir paslaugų pasiūla (Jonikienė, Mikulskienė, 2007). Jos gali būti grupuojamos įvairiai: pagal dydį, buvimo vietą (miestas, kaimas), pagal nuosavybės ir valdymo formą (privačios, valstybinės, mišrios nuosavybės), pagal teikiamas paslaugas. Pagal svečių poreikius jos gali būti skirstomos į teikiančias tik apgyvendinimo ir pusryčių paslaugas, poilsines, teikiančias konferencijų paslaugas. Remiantis tarptautinės audito ir verslo konsultacijų bendrovės „Deloitte“ (2010) atlikta Europos viešbučių rinkos apžvalga galima teigti, kad viešbučių rinka pamažu atsigauna. Nuo 2009 m. spalio mėnesio fiksuojamas nors ir nedidelis, tačiau nuolatinis viešbučių paklausos augimas. Europoje viešbučių paklausa turėtų ir toliau augti, nes pastebimas atvykstančiųjų į žemyną ir keliautojų jo viduje srautų padidėjimas. Viešbučių verslui ir turizmo sektoriaus būklės gerėjimui įtakos turi palankūs valstybės įstatymai. Latvijoje valdančiosios koalicijos partneriai sutarė, kad apgyvendinimo viešbučiuose, moteliuose, svečių namuose ir kempinguose paslaugoms taikomas PVM mažės nuo 21 proc. iki 10 proc., tačiau sutarimo įgyvendinimo data dar nėra sutarta (Linkaitis, 2010). Lietuvoje nuo 2009 m. viešbučiams taikomas 21 proc. PVM tarifas (prieš metus jis buvo 5 proc). Lietuvos Seimas nutarė 2011 m. įtvirtinti lengvatinį 9 proc. tarifą turizmo veiklą reglamentuojančių teisės aktų nustatyta tvarka teikiamoms viešbučio tipo ir specialaus apgyvendinimo paslaugoms.

Lietuvos ir Latvijos turizmo srautai. Tiriant, kaip kito turistų srautai Latvijoje ir Lietuvoje, buvo analizuoti duomenys turistų, šalyje nakvojusių ne mažiau kaip keturias naktis. Remiantis statistikos agentūros „Eurostat“ duomenimis (2010) pastebima, kad turistų srautas buvo didesnis Lietuvoje, jis 2005–2009 m. padidėjo nuo 728 iki 839 tūkst. Didžiausi pokyčiai Lietuvoje buvo 2008–2009 m. Lyginant 2008 m. turistų srautą su 2007 m. pastebima, kad padidėjimas siekė 34,5 proc. Tačiau 2009 m. lyginant su 2008 m. turistų skaičius Lietuvoje sumažėjo 19,1 proc. Latvijos turistų skaičius 2005–2009 m. sumažėjo nuo 381 iki 345 tūkst., 2005–2008 m. beveik nekito, išliko stabilus – vidutiniškai 368 tūkst. Įdomu tai, kad 2009 m. palyginus su 2008 m. Lietuvoje gerokai sumažėjus turistų skaičiui, Latvijoje turistų skaičius sumažėjo tik 11,8 proc. Tokius pokyčius galėjo lemti pasaulyje prasidėjusi ekonomikos recesija. Apibendrinant galima teigti, kad Lietuvoje padėtis buvo palankesnė nei Latvijoje, nes turistų srautas čia didėjo, o Latvijoje jis išliko stabilus. Naktų skaičius, praleistas šalių apgyvendinimo įstaigose. Siekiant nustatyti viešbučių užimtumą abiejose šalyse buvo lyginamas naktų skaičius viešbučiuose ir kitose panašiose įstaigose.

1 pav. Naktų, praleistų viešbučiuose ir panašiose įstaigose skaičius Latvijoje ir Lietuvoje 2005–2009 m. Šaltinis: sudaryta darbo autorių remiantis statistikos agentūros „Eurostat“ duomenimis. Lyginant Latvijos ir Lietuvos naktų, praleistų viešbučiuose ir kitose panašiose įstaigose, skaičių pastebima, kad 2005–2009 m. tiek Latvijoje, tiek Lietuvoje naktų skaičius apgyvendinimo įstaigose buvo panašus – vidutiniškai Latvijoje 2541 tūkst., Lietuvoje – 2345 tūkst. Pastebima, kad didėjimas ir mažėjimas buvo panašūs. Apibendrinant abiejų šalių turizmo padėtį galima teigti, kad turistų skaičius Lietuvoje buvo didesnis nei Latvijoje, tačiau naktų, praleistų abiejų šalių apgyvendinimo įstaigose, skaičius buvo panašus. Apgyvendinimo įstaigų ir vietų jose skaičiaus kaita. Nors Latvijoje turistų skaičius ne itin didėjo, o Lietu-

voje jų skaičius mažėjo, tačiau naktų, praleistų viešbučiuose ir kitose panašiose įstaigose, skaičius abiejose šalyse kito

panašiai (žr. 1 lentelę).

1 lentelė. Viešbučių ir panašių įstaigų bei jose esančių vietų skaičius Latvijoje ir Lietuvoje 2005–2009 m.


Vietų skaičius viešbučiuose ir panašiose apgyvendinimo įstaigose (tūkst.)

Viešbučių ir panašių apgyvendinimo įstaigų skaičius

Vietų skaičius, tenkantis vienam viešbučiui ir panašiai apgyvendinimo įstaigai










































Šaltinis: Sudaryta darbo autorių remiantis statistikos agentūros „Eurostat“ duomenimis. Viešbučių ir kitų panašių apgyvendinimo įstaigų skaičius ir vietų skaičius apgyvendinimo įstaigose Latvijoje 2006–2007 m. buvo mažesnis nei Lietuvoje. 2008– 2009 m. padėtis pasikeitė – apgyvendinimo įstaigų ir vietų skaičiumi Latvija pralenkė Lietuvą. Tokį padėties pasikeitimą galėjo lemti tai, kad naktų skaičius, praleistas viešbučiuose ir kitose panašiose įstaigose, Latvijoje buvo didesnis negu Lietuvoje (žr. 1 pav.). Nepaisant to, kad 2009 m. buvo praleidžiama daug mažiau naktų viešbučiuose ir panašiose įstaigose, pastebima, kad viešbučių ir panašių įstaigų augimo tempas nelėtėjo, jis buvo daug spartesnis Latvijoje. Lentelėje pateikti duomenys leidžia daryti išvadą, kad 2005 m. Latvijoje viešbučių ir kitų panašių įstaigų skaičius buvo didesnis nei Lietuvoje, tačiau apgyvendinimo vietų skaičius buvo didesnis Lietuvoje nei Latvijoje. 2005 m. Lietuvoje vienai apgyvendinimo įstaigai apytik-

sliai teko 60,4 vietų, o Latvijoje 56,4. Nors 2005–2007 m. Latvijoje mažėjo viešbučių ir kitų panašių įstaigų skaičius, bet vietų skaičius jose kasmet didėjo. Tai rodo, kad galėjo sumažėti skaičius tų apgyvendinimo įstaigų, kuriose buvo mažesnis vietų skaičius, nei tų, kuriose vietų skaičius buvo didesnis. 2007 m. Latvijoje viešbučių ir kitų panašių įstaigų buvo mažiau nei Lietuvoje, bet vietų skaičius, tenkantis vienai apgyvendinimo įstaigai, buvo didesnis nei vietų skaičius, tenkantis vienai apgyvendinimo įstaigai Lietuvoje. Apibendrinant 1 lentelės duomenis galima teigti, kad vietų skaičius, tenkantis vienam viešbučiui ir kitai panašiai įstaigai, Lietuvoje ir Latvijoje kito netolygiai. Neaišku, kodėl kito viešbučių ir kitų panašių įstaigų skaičius ir vietų skaičius jose. Tyrimu siekiama palyginti atvykimų ir praleistų naktų skaičių, tenkantį vienam atvykusiajam į apgyvendinimo įstaigas.

2 pav. Atvykimų (a) ir praleistų naktų skaičiaus, tenkančio vienam atvykimui į apgyvendinimo įstaigas (b), kaita Latvijoje ir Lietuvoje 2005–2009 m. Šaltinis: sudaryta darbo autorių remiantis statistikos agentūros „Eurostat“ duomenimis.

Visą 2005–2009 m. analizuojamąjį laikotarpį atvykimų į viešbučius ir kitas panašias įstaigas skaičius kito (žr. 2 pav. a dalį) panašiai kaip ir naktų, praleistų apgyvendinimo įstaigose, skaičius (žr. 1 pav.). Žvelgiant į 2 pav. b dalį galima teigti, kad skirtumas tarp naktų skaičiaus, tenkančio vienam atvykusiajam į apgyvendinimo įstaigas, Lietuvoje palyginti su Latvija yra žymiai didesnis nei bendras praleistų naktų skaičius (žr. 1 pav).

Taigi galima daryti išvadą, kad 2005–2008 m. laikotarpiu Lietuvos apgyvendinimo įstaigose atvykstantieji mažiau naktų praleisdavo kiekvieną kartą atvykę, o Latvijoje toks mažėjimas pastebimas tik 2006–2007 m. Kadangi įvairias šalis ekonomikos recesija paveikė skirtingai, domėtasi, koks buvo pasiskirstymas abiejų šalių apgyvendinimo įstaigose tarp rezidentų ir svečių.

3 pav. Rezidentų ir nerezidentų praleistų naktų (a) ir atvykimų (b) į Latvijos ir Lietuvos viešbučius bei panašias apgyvendinimo įstaigas skaičius 2005–2009 m. Šaltinis: sudaryta darbo autorių remiantis statistikos agentūros „Eurostat“ duomenimis.

Lyginant rezidentų ir nerezidentų praleistų naktų skaičių Latvijos ir Lietuvos viešbučiuose ir kitose panašiose įstaigose (žr. 3 pav. a dalį) pastebima, kad Latvijoje apgyvendinimo įstaigose nerezidentų praleistų naktų skaičius buvo didesnis. Nerezidentų atvykimų į apgyvendinimo įstaigas skaičius abiejose šalyse taip pat buvo labai panašus (žr. 3 pav. b dalį). Nepaisant to, Lietuvos apgyvendinimo įstaigose nerezidentų praleistų naktų skaičius yra mažesnis nei Latvijos apgyvendinimo įstaigose. Todėl galima teigti, kad Lietuvoje nerezidentai atvykę praleisdavo mažiau naktų viešbučiuose ir panašiose apgyvendinimo įstaigose nei Latvijoje. Pavyzdžiui, 2009 m. nerezidentų atvykimų į Latvijos apgyvendinimo įstaigas buvo 697, o Lietuvoje 684 (žr. 3 pav. b dalį). Tais pačiais metais Latvijoje nerezidentų praleistų naktų skaičius buvo 1588 tūkst., o Lietuvoje 1323 tūkst. (žr. 3 pav. a dalį). 2009 m. Latvijoje nerezidentai vidutiniškai praleisdavo 2,3 naktis, o Lietuvoje 1,9 naktis.

Išvados 1. Viešbučio tipo apgyvendinimo paslaugos – tai būtinų apgyvendinimo poreikių tenkinimas ir atitinkamų sąlygų sudarymas tam tikslui skirtame pastate. 2. Lietuvoje 2005–2009 m. viešbučių ir panašių įstaigų skaičius padidėjo nuo 331 iki 380, Latvijojenuo 337 iki 451, nors 2006 m. ir 2007 m. konstatuotas sumažėjimas atitinkamai iki 321 ir 318. Lygi-

nant bendrą vietų skaičių apgyvendinimo įstaigose, jis Lietuvoje padidėjo nuo 20 tūkst. iki 24 tūkst., o Latvijoje nuo 19 tūkst. iki 25 tūkst. Latvijos apgyvendinimo įstaigų skaičiui 2006–2007 m. mažėjant, vietų skaičiaus didėjimą galėjo lemti tai, kad iš rinkos pasitraukė tos apgyvendinimo įstaigos, kuriose buvo mažiau vietų, ir buvo steigiamos įstaigos, turinčios daugiau vietų. 3. Palyginus Latvijos ir Lietuvos viešbučių ir panašių įstaigų padėtį 2005–2009 m. buvo išsiaiškinta, kad atvykimų skaičius kito panašia linkme: Latvijoje vidutiniškai sudarė 1166 tūkst., o Lietuvoje 1189 tūkst. Tačiau padėtis buvo šiek tiek palankesnė Latvijoje: naktų skaičius Latvijoje, vidutiniškai tenkančių vienam atvykusiajam, sumažėjo nuo 2,23 iki 2,19, o Lietuvoje nuo 2,13 iki 1,90. 4. Buvo išsiaiškinta, kad rezidentų atvykimų ir praleistų naktų skaičius Latvijos ir Lietuvos viešbučiuose ir panašiose apgyvendinimo įstaigose kito panašiai. Latvijoje apgyvendinimo įstaigose užfiksuotas didesnis nerezidentų atvykimų ir praleistų naktų skaičius. Atvykimų Latvijoje padidėjo nuo 680 tūkst. iki 697 tūkst., Lietuvoje nuo 623 tūkst. iki 684 tūkst. Skirtumai tarp nerezidentų praleistų naktų skaičiaus buvo dar didesni: Latvijoje padidėjo nuo 1507 tūkst. iki 1588 tūkst., o Lietuvoje sumažėjo nuo 1334 tūkst. iki 1323 tūkst.

Literatūra 1. Eurostat. Prieiga internete: http://epp.eurostat. search_results?mo=containsall&ms=tourism&saa= &p_action=SUBMIT&l=us&co=equal&ci=,&po=eq ual&pi=,. (žiūrėta 2010 12 04). 2. Jonikienė M., Mikulskienė A. (2007). Viešbučių verslo pagrindai. Vilnius: Homo liber. 3. Lietuvos Respublikos turizmo įstatymas, 1998, Valstybės žinios, Nr. 32–852. 4. Linkaitis M. Latvijos viešbučiai išsiplėšė PVM lengvatą. Prieiga internete: naujiena/379612/latvijos-viesbuciai-issiplese-pvmlengvata. (žiūrėta 2010 11 30). 5. Miknius R. (2007). Viešbučio valdymas. Vilnius: Petro ofsetas. 6. Pragiedruliai Europos viešbučių rinkoje. Prieiga internete: loitte_pragiedruliai_europos_viesbuciu_rinkoje; itemid=17549. (žiūrėta 2010 12 15). 7. Seimas sumažino PVM viešbučiams. Prieiga internete: seimas-sumazino-pvm-viesbuciams. (žiūrėta 2010 12 01). 8. Žalys L., Žalienė I., Iždonaitė I. (2006). Lietuvos kaimo turizmo charakteristika ir plėtros politika. Ekonomika ir vadyba: aktualijos ir perspektyvos 2 (7). P. 180–188. Šiauliai: Šiaulių universitetas.

Similarities and Differences of Latvian and Lithuanian Universities Web Sites in the Context of Marketing Linas Orvydas, Vaidotas Jokubaitis Faculty of Social Sciences, Siauliai University

Summary Nowadays universities are becoming similar to the competing market players. As well as business companies they have to compete for students, research funds, sponsors support. Therefore, universities need to strengthen their marketing taking care of the image, creating a brand that would differ from other higher education schools. It should be emphasized that the internet is a very important medium for the realization of marketing. The internet is an inexpensive, convenient and flexible tool used to reach customers at any time, anywhere in the world. The article aims at examining how the Lithuanian and Latvian universities are able to adapt to the pace of the informational society using the internet marketing as a tool of image creation and communication with the target audience. What are the ways to increase their competitiveness and to attract students? Website – a measure to represent the position of university on the internet. Therefore, it should be qualitative and exploited in the most optimal way. Higher education may be compared to services provided by the business sector. Because of the identity of service, universities have to think how to create proper visual and physical attributes’ development as well as communication between a service provider and a client. Moreover, universities have to include their clients into the service creation. The axis of the internet marketing should be a website, because it will result in visitors’ general impression of the universities. The article aims at examining how the Lithuanian and Latvian universities use websites as marketing tools. Analysis of eight universities websites’ was made, in order to define how websites are used and what information is provided, promptly as it is updated and what image it creates. Therefore, article contains the analyzed data of internet survey in which respondents were from Latvia and Lithuania. The analyzed data helped to understand what kind of information respondents would like to see in universities’ websites and which is the key information in choosing university. Also there was an attempt to find out how universities interact with potential customers by emailing them. It was revealed that universities exploit their websites well as an information dissemination tool, but there are no communication options on the websites. Also they do not use social pages and blogs as they should be used. Finally, some universities neither create their brand for the customers nor distinguish themselves.

Latvijos ir lietuvos universitetų internetinių svetainių panašumai ir skirtumai rinkodaros aspektu Šiais laikais universitetai vis labiau tampa panašūs į konkuruojančius rinkos dalyvius, jiems, kaip ir verslo kompanijoms, tenka konkuruoti dėl studentų, mokslo fondų lėšų, mecenatų paramos. Todėl universitetams būtina stiprinti savo rinkodarą, rūpintis įvaizdžiu, kurti prekės ženklą, išskiriantį juos iš kitų aukštųjų mokyklų. Labai svarbi terpė tam yra internetas – informacinėje visuomenėje tai pagrindinis informacijos sklaidos šaltinis. Šiame straipsnyje siekiama išsiaiškinti, kaip universitetai sugeba prisitaikyti prie informacinės visuomenės tempų, ar sugeba pasinaudoti internetine rinkodara, kaip įvaizdžio kūrimo ir bendravimo su tikslinėmis auditorijomis priemone. Internetinė svetainė – pagrindinė priemonė universitetams reprezentuoti save internete, todėl ji turi būti kokybiška ir išnaudojama kaip įmanoma optimaliau. Tikslas – aptarti Lietuvos ir Latvijos universitetų interneto svetainių, kaip rinkodaros priemonių, panaudojimą. Uždaviniai: 1. Aptarti internetinės rinkodaros svarbą Lietuvos ir

Latvijos universitetams. 2. Nustatyti, kokias internetinės rinkodaros priemones naudoja aptariami universitetai. 3. Išsiaiškinti studentų poreikius, susijusius su universitetų svetainėmis. 4. Atlikti Lietuvos ir Latvijos universitetų internetinių svetainių lyginamąją analizę. Metodai: mokslinės literatūros, statistinių duomenų analizė, internetinių svetainių lyginamoji analizė, anketinės apklausos duomenų tyrimas. Vartotojiškai visuomenei transformuojantis į žinių visuomenę, kintant technologijoms, aukštasis mokslas tampa verslu (Mačys, 2008). Lietuvos ir Latvijos universitetai, norėdami išlikti konkurencingi rinkoje, pritraukti naujų vartotojų turi taikytis prie rinkos pokyčių, orientuotis ne tik į šalies, bet ir į užsienio vartotojų poreikius. Lietuvos švietimo ir mokslo ministras G. Steponavičius (2010) teigia, kad daugiau nei 10 proc. Lietuvos aukštosiose mokyklose studijuojančių žmonių turėtų būti iš užsienio. Latvija taip pat siekia didinti užsienio studentų skaičių šalies aukštosiose mokyklose.

1 lentelė Studentų skaičius Lietuvoje ir Latvijoje

2007 - 2008

2008 - 2009

2009 - 2010

Studentų skaičius Lietuvos universitetuose




Užsienio studentų skaičius Lietuvos universitetuose




Studentų skaičius Latvijos universitetuose




Užsienio studentų skaičius Latvijos universitetuose




Užsienio studentai Lietuvoje




Užsienio studentai Latvijoje




Aukštajam mokslui tenka svarbiausias vaidmuo kuriant modernią, žiniomis grįstą visuomenę, todėl jų teikiamos paslaugos turi būti aukšto lygio. Universitetai patys turi pasirūpinti savo paslaugų patrauklumu rinkoje ir padėti klientams įvertinti organizaciją ir jos paslaugas. Kotler ir Keller (2007) apibūdina paslaugą kaip bet kokį veiksmą ar darbą, kurį viena šalis gali pasiūlyti kitai, tačiau šis darbas ar veiksmas nesuteikia jokios apčiuopiamos nuosavybės. Paslauga yra tam tikra prekės forma, todėl tiek prekę, tiek paslaugą galima apibūdinti tomis pačiomis savybėmis. Išskiriamos keturios pagrindinės paslaugos savybės, lemiančios rinkodaros veiksmus: • neapčiuopiamumas – paslaugos negalima pamatyti, pajusti, paliesti. Asmuo, besiruošiantis įsigyti

studijų paslaugą, negali žinoti, koks bus rezultatas studijų baigimo metais. Vartotojai ieško kokybės ženklų ar įrodymų. Paslaugų teikėjai turi pateikti įrodymus ir neapčiuopiamus dalykus paversti apčiuopiamais (Kotler, Keller, 2007); • neatskiriamumas – paslaugos neįmanoma atskirti nuo teikėjų ir suteikti be pirkėjo dalyvavimo (ten pat); • paslaugos galutinis rezultatas priklauso ne tik nuo paslaugos teikėjo, bet ir nuo paties paslaugų gavėjo; • heterogeniškumas – paslaugos kokybė priklauso nuo paslaugos teikėjo, teikiamos vietos, laiko (ten pat). Pagrindinės internetinės rinkodaros priemonės. Universitetams, norintiems pateikti informaciją apie save

ir teikiamas paslaugas, privalu išnaudoti visas galimas priemones. Šiandien internetas yra tapęs bene pagrindine ir patogiausia komunikavimo priemone, ryšių su visuomene kanalu. Vis spartėjant informacijos sklaidai internete ir didėjant polinkiui jos ten ieškoti, universitetams būtina tinkamai išnaudoti internetinės rinkodaros teikiamas galimybes. Internetas yra nebrangi, patogi, lanksti priemonė, pasiekianti vartotoją bet kuriuo paros metu ir bet kurioje pasaulio vietoje. V. Keršienė (2005) išskiria šiuos internetinės rinkodaros tikslus: • įvaizdžio gerinimas; • auditorijos masiškumas. Internetas – sparčiausiai besiplečianti ir masiškiausia, nežinanti valstybių sienų informacijos priemonė; • galimybė pasirinkti auditoriją. Šiuolaikinės informacinės technologijos leidžia gana tiksliai orientuoti reklamą į norimą vartotoją ar vartotojų grupę; • interaktyvus ryšys su klientu. Galimybė užmegzti interaktyvų ryšį su klientu reiškia, kad įmanoma ne tik pateikti informaciją apie save, bet ir sužinoti vartotojo nuomonę, pageidavimus, pastabas; • reklamos dinamiškumas. Informacijos atnaujinimas nereikalauja didelių sąnaudų, paprasta potencialiam klientui pateikti naujausias žinias. Pagrindinėmis interneto rinkodaros priemonėmis laikomi žiniatinklis, elektroninis paštas, naujienų grupės, reklaminiai skydeliai (angl. banner), nuorodos (angl. link) (Hairong, Leckenby, 2004). P. Kotler teigimu, svarbiausias būdas, kaip rinkodara gali pasinaudoti interneto teikiamomis galimybėmis, yra efektyvaus ir patrauklaus tinklalapio sukūrimas. Jame turėtų būti pateikta informacija apie aukštąją mokyklą, jos teikiamas paslaugas, pasiekimus, nauja ir aktuali informacija, pritraukianti lankytojus. „Damation“ (1995) išleido sąrašą patarimų elektroniniam verslui, kurie ir šiandien yra pritaikomi: • visa informacija, pateikta tinklalapyje, turi būti nauja, aktuali ir naudinga vartotojui; • vartotojas neturėtų ilgai klaidžioti, ieškodamas jam reikalingos informacijos, todėl naudojimasis svetaine turi būti kuo paprastesnis; • svarbu, kad tinklalapis būtų ne tik gražus, bet ir jame būtų kuo daugiau nuolatos atnaujinamos informacijos; • svarbiausia – ne parduoti, o informuoti; • svarbu sukurti vartotojams vietą, kur jie galėtų pasidalyti savo nuomonėmis; • pagalbos paieška: jeigu universitetas pats nesugeba sukurti tinkamos svetainės, jis turėtų kreiptis pagalbos į specialistus. Taigi universitetai, kurdami savo internetinius puslapius, turi orientuotis į klientų poreikius, išsiaiškinti, kas

domina klientą, sudaryti sąlygas atgaliniam ryšiui ir kt. Universitetų internetinių puslapių rinkodaros priemonių panaudojimo analizė. Siekiant išsiaiškinti, kaip universitetai panaudoja internetinės rinkodaros priemones, buvo atlikta internetinių puslapių analizė (svetainės anglų kalba), o norint išsiaiškinti, kaip universitetai komunikuoja su potencialiais klientas naudodami elektroninį paštą, panaudotas slaptojo pirkėjo metodas. Internetinių puslapių analizei ir slaptojo pirkėjo tyrimui buvo pasirinkti keturi Lietuvos universitetai: Šiaulių universitetas (ŠU), Vilniaus universitetas (VU), Lietuvos žemės ūkio universitetas (LŽŪU), Kauno technikos universitetas (KTU), ir keturi Latvijos universitetai: Latvijos universitetas (LU), Latvijos žemės ūkio universitetas (LLU), Liepojos universitetas (LIEPU), Rygos technikos universitetas (RTU). Be to, buvo atlikta anoniminė anketinė apklausa. Analizuojant internetinius Lietuvos ir Latvijos universitetų tinklalapius buvo bandoma nustatyti, kaip kuriamas universiteto įvaizdis. Svetainė turi prisidėti prie universiteto, kaip prekės ženklo, formavimo strategijos, kurti vaizdą, kurį universitetas siekia perteikti. Siekdami konkuruoti su kitomis aukštosiomis mokyklomis, universitetai privalo išsiskirti svetaines dizainu, pateikiama medžiaga, jos pateikimo forma. Universitetas, kaip paslaugos teikėjas, turi stengtis, kad internetinė svetainė padėtų paslaugą padaryti kuo labiau apčiuopiamą ir suvokiamą potencialiam klientui. Dėl šios priežasties interneto svetainės turėtų būti labai informatyvios, o informacija turi būti lengvai surandama ir pasiekiama. Pirmasis analizės etapas buvo išsiaiškinti, kokį įvaizdį sukuria universitetų internetinių svetainių pirmasis puslapis. Įspūdis, kurį sukuria universiteto pradinis puslapis, yra reklama, vizitinė kortelė, galinti parodyti universiteto veidą. Šiaulių universiteto internetiniame puslapyje pateikiama aiški esminė informacija, jokių papildomų nereikalingų dirgiklių nėra. Aiškiai matyti universiteto logotipas, universiteto spalvos, moto ir šūkis. Vienu paspaudimu galima patekti į biblioteką, apžvelgti universiteto struktūrą, rasti reikiamus kontaktus. Kauno technologijos universiteto svetainė iš karto praneša, kad tai technologijos universitetas, reklaminis skydelis su universiteto logotipu ir pavadinimu atrodo moderniai. Dar vienas reklaminis skydelis išskiria universiteto vertybes. Įdomu, kad universitetas pagrindiniame puslapyje pateikia užsienio studentų atsiliepimus apie universitetą, studentų gyvenimą, virtualų turą po universitetą. Lietuvos žemės ūkio universiteto svetainė nėra visiškai pritaikyta užsieniečiams, dalis informacijos nėra išversta į anglų kalbą. Svetainės pateikimas lietuvių ir anglų kalbomis radikaliai skiriasi. Apipavidalinimas anglų kalba skurdus, dalis svetainės visiškai neišnaudota arba in-

formacija visiškai nepateikiama. Vilniaus universiteto internetinės svetainės pirmasis puslapis skelbia, kad universitetas yra garsus, gerbia ir puoselėja savo tradicijas. Logotipe aiškiai matyti įkūrimo metai. Reklaminiame skydelyje taip pat akcentuojami įkūrimo metai, pateikiamas šio universiteto išskirtinumas – tai seniausias, didžiausias ir populiariausias universitetas Lietuvoje. Apžvelgus Lietuvos universitetų pirmuosius puslapius pastebėta, kad visi puslapiai yra pritaikyti užsienio interneto vartotojui, gali būti naršomi anglų ir lietuvių kalbomis. Puslapiuose aiškiai išsiskiria logotipai, pavadinimai, universiteto spalvų deriniai. Tik vienas universitetas turi aiškų šūkį, kiti universitetai pateikia trumpus aprašymus apie save. Visi turi paieškos svetainėje sistemas. Nė vienas universitetas nepateikia nuorodų į socialinius puslapius, nuotraukų galerijas – norint tai surasti, reikia paieškoti ilgiau. Visi puslapiai pasižymi minimalizmu, nėra perkrauti gausybe informacijos ar akis varginančiais fonais, pateikiama tik svarbiausia informacija. Latvijos universiteto pirmojo puslapio dizainas patrauklus, tačiau neperteikia akademinio vaizdinio. Logotipas akcentuoja įkūrimo datą. Pradiniame puslapyje akcentuojamos naujienos. Svetainė išsiskiria nuorodomis į socialinius puslapius (Facebook, Twitter, Youtube). Yra nuorodų į universitetą reprezentuojančias vaizdo ir nuotraukų galerijas, universiteto radiją, universitete leidžiamą žurnalą. Liepojos universiteto pradinis puslapis aiškiai parodo, kad tai universitetinis tinklalapis. Akcentuoja-

ma universiteto pagrindinė informacija: kiek yra studijų programų, kokios yra studijų formos, kiek dirba dėstytojų, kiek studijuoja studentų, kokie yra ryšiai su užsienio šalimis. Dėmesys skiriamas būsimiems įvykiams, pateikiama nuorodų į socialinius puslapius (Facebook, Twitter ir kt.), pateikiamas Skype adresas. Latvijos žemės ūkio universiteto svetainė turi kelių kalbų variantus (latvių, anglų, rusų). Svetainės spalvų dizainas ir logotipas pabrėžia universiteto pobūdį, kuria bendrą vaizdą. Aiškiai pateikiama visa reikalinga informacija ir nuorodos (studijų programos, studentų laisvalaikis ir kt.) Rygos technikos universiteto svetainės modernus dizainas formuoja bendrą vaizdą, matyti, kad tai tikrai yra technikos universitetas. Siekiama sukurti europinio universiteto įvaizdį, pristatyti kokybiškas studijų programas. Svarbiausia informacija pateikiama aiškiai ir glaustai. Išanalizavus Latvijos universitetų pirmuosius puslapius pastebėta, kad visi puslapiai pritaikyti užsienio lankytojams. Latvijos žemės ūkio universiteto svetainėje pateikiama informacija ir rusų kalba. Pradiniai puslapiai beveik nepateikia informacijos apie universitetą, nėra universitetų šūkių. Vienintelis Rygos technikos universitetas bando formuoti savo išskirtinį įvaizdį. Beveik visi universitetai pradiniuose puslapiuose pateikia nuorodas į populiariausias socialines interneto svetaines. Prekės ženklą padeda formuoti universitetų šūkiai ir moto (Pranulis, Pajuodis ir kt., 2008). Išanalizavus svetaines matyti, kad vienintelis Šiaulių universitetas panaudoja šūkį kaip rinkodaros priemonę (žr. 2 lentelę).

2 lentelė Lietuvos ir Latvijos universitetų šūkiai ir kuriamos pozicijos


Šūkis / moto

All is happening here

Perteikiama pozicija


Lietuva KTU Neturi





Latvija LU

Neturi Neturi

Didžiausias Senasis, Neturi Neturi Neturi technikos prestižinis universitetas Baltijos šalyse

Antrasis etapas buvo išsiaiškinti, kaip universiteto svetainėse pateikiamos naujienos, koks yra jų operatyvumas. Iš keturių Lietuvos universitetų du universitetai (KTU, VU) pateikia naujausias žinias. KTU vienintelis iš analizuojamų Lietuvos universitetų naudoja RSS naujientinklį, kuris veikia kaip labai operatyvus informacijos perdavimo šaltinis. ŠU naujienos nėra taip operatyviai

RTU Neturi

LIEPU Neturi

Europinio Neturi lygio universitetas

atnaujinamos, o LŽŪU nepateikia jokių naujienų apie universiteto veiklą. Latvijos universitetas ir Latvijos žemės ūkio universitetas labai operatyviai pateikia naujausias žinias. Latvijos universitetas papildomai naujienoms viešinti naudoja RSS. Ne taip greitai ir išsamiai naujienas skelbia Rygos technikos universitetas. Visiškai žinioms perduoti nepritaikytas

Liepojos universiteto internetinis puslapis, nors universitetas ir turi RSS, tačiau tai neišnaudojama, naujienos pateikiamos tik latvių kalba. Apibendrinant galima teigti, kad padėtis Lietuvoje ir Latvijoje yra panaši: ši rinkodaros priemonė nėra efektyviai išnaudojama viešinant universitetų veiklas. Analizuojant svetaines pastebėta, kad universitetai užmiršta sukurti bendruomenės dvasią, vietą, kur lankytojai galėtų reikšti nuomonę, pageidavimus, pastabas. Universitetai galėtų sureaguoti į atsiliepimus ir taip kurti grįžtamąjį ryšį. Atliekant anketinę apklausą buvo išsiaiškinta, kad 94 proc. Latvijos ir Lietuvos respondentų mano, jog socialiniai puslapiai padėtų universiteto informacijos sklaidai. Tačiau analizuojant pasirinktas universitetų svetaines pastebėta, kad Lietuvos universitetai nuorodų į socialinius tinklalapius išvis nepateikia, Latvijoje nuorodas į socialinius tinklalapius pateikia trys iš keturių analizuojamų universitetų. Trečiąjį tyrimo etapą sudaro anoniminės apklausos analizė. Apklausoje dalyvavo 163 respondentai (59 proc. lietuvių, 41 proc. latvių), 80 proc. visų respondentų sudarė studentai. Analizuojant anketinės apklausos duomenis išsiaiškinta, kokiais informacijos šaltiniais respondentai naudojasi dažniausiai. Lietuviai ir latviai labiausiai pasitiki internetinių svetainių informacija (latviai – 83 proc., lietuviai – 75,3 proc.). Kitas svarbus informacijos šaltinis yra draugai – šį šaltinį įvardijo 62,9 proc. lietuvių ir 53 proc. latvių. Kitas aktualus informacijos šaltinis yra specialūs leidiniai – juos paminėjo 43,3 proc. lietuvių ir 46,97 proc. latvių. Tai įrodo, kad universitetų internetinės svetainės yra labai svarbios respondentams, ieškantiems informacijos apie universitetus. Išsiaiškinta, kad renkantis universitetą yra svarbūs šie trys pagrindiniai kriterijai: informacija apie universitetą (paminėjo 56,7 proc. lietuvių ir 71,2 proc. latvių); informacija apie studijų programas (tai įvardijo 70,1 proc. lietuvių ir 75,8 proc. latvių); studijų kaina aktuali 61,9 proc. lietuvių ir 56,1 proc. latvių. 35 proc. respondentų svarbiu kriterijumi laiko universiteto įvaizdį. Taigi vertinant gautus rezultatus paaiškėjo, kad svarbiausias informacijos šaltinis yra universiteto interneto svetainė, kurioje turėtų būti

pateikiama išsami informacija apie universitetą, studijų programas ir jų kainas. Ši informacija turėtų būti lengvai pasiekiama ir matoma. Išanalizavus internetines svetaines pastebėta, kad jose nepateikiamos studijų kainos. Analizuojant anketinės apklausos duomenis paaiškėjo, kad internetinėje svetainėje kaip svarbiausia informacija turėtų būti: informacija apie universitetą, fakultetus, studijų programas – tai įvardijo 85 proc. respondentų. Ne mažiau svarbi informacija apie priėmimo tvarką, studijų kainas, stipendijas – tai įvardijo 73 proc. respondentų. 69 proc. respondentų universitetų svetainėse norėtų rasti informacijos apie studentų gyvenimą, bendrabučius, laisvalaikį, 59 proc. respondentų domina universitetuose veikiančios studentų organizacijos. Visi aštuoni analizuojami universitetai pateikia informaciją, kurią respondentai įvardija kaip esminę ir reikalingą, visuose puslapiuose pateikiama informacija apie patį universitetą, vykdomas veiklas, fakultetus, studijų programas, bet nepateikiama informacija apie studijų kainas arba jos ieškoti reikia kituose puslapiuose. Visuose puslapiuose galima rasti informacijos apie studentų gyvenimą, skiriasi tik informacijos pasiekiamumas. Taigi apibendrinant galima teigti, kad universitetų internetiniuose puslapiuose pateikiama respondentų kaip esminė įvardijama informacija, skiriasi tik jos pasiekimas, tačiau jis nėra sudėtingas. Informacijos apipavidalinimas yra panašus, skiriasi tik dizainas ir kiekis. Ketvirtajame tyrimo etape buvo siekiama išsiaiškinti, kaip analizuojami universitetai komunikuoja su potencialiais klientais elektroniniu paštu. Buvo atliktas slaptojo pirkėjo tyrimas: universitetams išsiųsti elektroniniai laiškai, kuriuose domimasi studijomis ir siekiama gauti detalesnės informacijos apie teikiamas paslaugas ir patį universitetą. Slaptojo pirkėjo tyrimu norėta išsiaiškinti, kaip sparčiai ir išsamiai universitetai atsako į elektroninius laiškus. Pasak H. Berkley (2007), standartinis laikas, per kurį būtina atsakyti į elektroninį laišką, yra 48–72 valandos. Reikia reaguoti kuo operatyviau, nes ilgiau užtrukus, galima prarasti klientą. Tyrimas parodė, kad Latvijos universitetai į elektron-

3 lentelė Lietuvos ir Latvijos universitetų atsakymo į elektroninius laiškus operatyvumas Atsakymo į elektroninį laišką laikas















40 min.

2 val.

1 val.

1 val.

inius laiškus reaguoja labai operatyviai (žr. 3 lentelę), atsakymai į užduotus klausimus yra išsamūs, pateikiamos papildomos nuorodos į interneto svetaines, pateikiami

papildomi elektroninio pašto adresai dėl tolesnio bendravimo, palaikomi malonūs ryšiai su potencialiu klientu. Tai rodo, kad analizuojami Latvijos universitetai puikiai

išnaudoja elektroninį paštą tiesiogiai bendraudami su klientais. Deja, paaiškėjo, kad Lietuvos universitetai nebendrauja su klientu: elektroninis paštas kaip internetinė

rinkodaros priemonė analizuojamuose Lietuvos universitetuose yra visiškai neišnaudojamas, dėl to gali būti prarandami potencialūs klientai.

4 lentelė Užklausų skaičius Google paieškos sistemoje Paieškos sistemos

Google rezultatai



















Lentelėje pateikiami duomenys, kiek rezultatų buvo rasta, įvedus į paieškos sistemą angliškus analizuojamų universitetų pavadinimus. Universitetai, siekdami, kad informacija apie juos, jų vykdomus projektus, mokslinius pasiekimus, planuojamą veiklą būtų kuo lengviau pasiekiama per internetines paieškos sistemas, turi kaip įmanoma daugiau viešinti savo veiklą internetinėje erdvėje, reklamuoti universiteto vardą. 90 proc. respondentų, ieškodami informacijos apie universitetus, naudojasi informacijos paieškos sistemomis.

Išvados 1. Internetinė rinkodara Lietuvos ir Latvijos universitetams padeda formuoti įvaizdį, kurti interaktyvų ryšį su klientais. Internetu įmanoma ne tik pateikti informaciją apie save, bet ir sužinoti vartotojų nuomonę, pageidavimus, pastabas. Internete universitetai nesunkiai gali pasiekti tikslinį vartotoją, esantį ne tik toje šalyje, kur yra universitetas. Taip universitetai tampa konkurencingi ne tik savo šalyje, bet ir už jos ribų. 2. Atliekant tyrimą buvo išsiaiškinta, kad ne visos internetinės rinkodaros priemonės yra išnaudojamos tinkamai. Visi universitetai turi internetines svetaines, tačiau jos nėra išnaudojamos taip efektyviai, kaip galėtų būti. Kita svarbi internetinės rinkodaros priemonė yra elektroninis paštas. Atlikus slaptojo pirkėjo tyrimą paaiškėjo, kad Latvijos universitetai komunikuoja su potencialiais klientais labai operatyviai, į elektroninius laiškus atsako maloniai ir išsamiai, pateikdami reikalingas nuorodas ir kontaktus dėl tolesnio bendravimo. Nė vienas analizuojamas Lietuvos universitetas neatsakė į elektroninį laišką, todėl galima teigti, kad Lietuvos universitetai nebendrauja su potencialiais klientais. Pastebėta, kad tik trys analizuojami Latvijos universitetai turi nuorodas į socialinių tinklalapių grupes, kuriose užsiregistravę nariai gali bendrauti tarpusavyje. Lietuvos universitetai tokios informacijos nepateikia.

Pastebėta, kad tik du iš aštuonių analizuojamų universitetų išnaudoja naujientinklių (RSS) teikiamas galimybes. 3. Išanalizavus anketinės apklausos duomenis paaiškėjo, kad studentai universiteto internetiniame puslapyje nori matyti informaciją apie universitetą, studijų programas, fakultetus (85 proc. respondentų), informaciją apie studijų kainas, priėmimo tvarką (73 proc. respondentų), studentų gyvenimą, organizacijas, veikiančias universitetuose. Informacija, lemianti apsisprendimą pasirinkti universitetą, pasak respondentų, yra: informacija apie studijų programas, apie universitetą, studijų kainas ir bendras įvaizdis. Taigi ši informacija turi būti lengvai prieinama ir matoma internetinėje svetainėje. 4. Išanalizavus Lietuvos ir Latvijos universitetų svetaines pastebėta, kad tik viena iš aštuonių svetainių pateikia konkretų universiteto šūkį, pusė jų pateikia universiteto poziciją. Šiuo aspektu Lietuvos universitetai yra pažengę toliau. Lietuvos universitetų svetainės yra vientiso dizaino, informacija pateikiama aiškiai, nėra jokių nereikalingų elementų. Abiejų šalių universitetai internetines svetaines, kaip informacijos perdavimo šaltinį, išnaudoja panašiai, skiriasi tik jų pasiekiamumas ir laiko sąnaudos ieškant informacijos. Pastebėta, kad tik Latvijos universitetai svetainėse pateikia nuorodas į socialinius puslapius, kur prisiregistravę vartotojai gali bendrauti tarpusavyje. Nė vienoje iš analizuojamų svetainių nerasta erdvės, kurioje apsilankę asmenys galėtų komunikuoti tarpusavyje, palikti komentarą, nusiskundimą ar pastebėjimą. Lietuvos universitetų svetainėse geriau išnaudojami reklaminiai skydeliai, jais perteikiama universiteto misija, tikslai. Latvijos universitetai reklaminių skydelių nenaudoja. Latvijos universitetai turi nuorodas į naujientinklius, Lietuvoje aiškiai ir operatyviai naujienas pateikia tik vienas universitetas.

Literatūros sąrašas 1. Bakanauskas A. ir Liesionis V. (2008). Elektronins marketingas. Kaunas: VDU leidykla. 2. Berkly H. (2007). Internetinė rinkodara. Klaipėda: Logitema. 3. Čepienė A. (2007). Verslo vadybos studentų bendrųjų kompetencijų ugdymo problematika: verslo ir aukštojo mokslo sankirta. Prieiga internete: < > (žiūrėta 2010 12 19). 4. Europos Sąjungos tarybos išvados dėl aukštojo mokslo internacionalizavimo. (2010). EUR-Lex. Prieiga internete: UriServ/ 4:LT:PDF (žiūrėta 2010 12 19). 5. Kotler P. (2004). Dešimt mirtinų rinkodaros nuodėmių. Kaunas: Smaltija. 6. Kotler P. ir Keller K. L. (2007). Marketingo valdymo pagrindai. Klaipėda: Logitema. 7. Latvijas statistika. Prieiga internete: http://www. (žiūrėta 2010 12 19). 8. Mačys G. (2008). Kur pasuks Lietuvos universitetai. Prieiga internete: niask_dir/veidas_2008_04_28.pdf (žiūrėta 2010 12 19). 9. Pranulis V., Pajuodis. A., Urbonavičius S., Viršilaitė R. (2000). Marketingas. Vilnius: Vilspas. 10. Scott D. M. (2008). Naujosios rinkodaros ir viešųjų ryšių taisyklės. Verslo žinios, Vilnius. 11. Statistics Lithuania. Prieiga internete: <http://> (žiūrėta 2010 12 19).

At a Border Lenght Diana Kalnina, Janis Jankevics Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Form: educationally - entertaining talk Time of event: 14.05.2011. (saturday) from 11:00Place: Kuršu street 20 (courtyard + garage) Event planned for: anyone interested Objective of event: to introduce activity’s participants to the wealth of Latvian and Lithuanian borderland culture. Educational tasks: - To encourage caring for cultural richness, it’s preservation and renovation; - Process: ..event’s participants arrive before lecture at 10:00, look at the map on the ground of the courtyard, receive brochure as a token of remembrance, eat some refreshments and then take a seat they like . Activity’s managers (hereafter called manager1, manager2) greet, introduce the theme of activity, why this event is needed and outlinethe process of event.. and seeing of cultural wealth can begin with: • Lielborne manor. Saliena parish of Daugavpils region. • Červonka manor castle. Daugavpils region. • Historical centre of Daugavpils city; • Daugavpils museum of Local history and art. • Monument of Pāvels Dubrovins, Sun clock. Daugavpils. • Sēļu room. Ilūkste region. • Complex of Bebrene manor castle. Bebrene parish of Ilūkste region; • „Atāli”. Kilnhouse. Putnu island, Bebrene parish of Ilūkste region; • Duseta Holy Trinity church. Duseta, Zarasas area; • Sartu lake; • Latvia-Lithuania border river Mēmele; • Širvenas lake, longest wooden bridge in Lithuania (525m). Biržu region; • Pasvates kritenes. .. Pause (10 – 15min).Refreshments, drinks, discussions. • Castle of Bauska (it’s museum). Bauska region. • St. Jaunava Marija ascension church. Jonišķi; • „Love alley”. Castle of Jelgavas. Jelgava region. • Venta. • Kamanu reserve. Žemaitija area. • Žemaitija national park. • Little Mosēde. Unique open-air stone museum. • Palanga museum of amber.

The Role of Art in the Cross – Border Cooperation Between Latvia and Lithuania Ineta Klasone Arts, Liepaja University

Summary Art it is one of the form of public consciousness. The art is simultaneously the world’s learning and it’s assessment, reflection of reality and it’s conversion, communication and education, personality’s expression, and sometimes ideology. Directly to its functions, art is different from other forms of human activities. It is a cultural mechanism that renders human actions throughout the multicolor and form of wealth, develops people spiritually, makes them better, more sensitive, accompanied by their timeless values. Generally, art executed simultaneously in several inter-related functions. All of them are important to preserve traditions of art in Latvia and Lithuania, and successfully to provide opportunities for cross – border cooperation in the future. Communicative function of art is one of the tool’s to transmission knowledges, thoughts and feelings and to develop high-quality cross-border cooperation. The next one function of Art is that it allows people to fill their emotional void, it so important for today in the daily world for each personality. Cognitive function of Art helps to know life in all its diversity and unity in Latvia and Lithuania.

Baltic Countries Characters and Ornaments in Interior Lolita Launaga Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Type of the paper: Praxis Consultant of the paper: Inta Klāsone Volume of the paper: Annotation in two languages – Latvian and English, three pages about character and ornament differences, presentation. Key words: Characters; ornaments; Latvia; Lithuania; Estonia; pattern; interior. Aim of the research: Explore the Baltic ornament differences and use them in interior decoration. Content of the paper: Ideas for interior, community pool results, gathered information on LV, LT and EE characters and ornaments. Methods of research: Gathering information on the Internet, libraries, community poll “Do you want to include the national characters and ornaments in your interior?” Results of the research: Information on ornaments and character differences, community pool results, character and ornaments patterns in the interior design. Applicability of the paper: Design ideas for interior, not only for home but also for public spaces and interior accessories.

Model of interior where are used ornaments

Trends of Landcape Spatial Development in Latvian Small Town Akniste Example Arita Trimalniece Landscape Architecture, Latvia University of Agriculture

Summary Latvia has a monocentric population system with a relatively strong dominance of capital Riga and its adjacent areas. In order to promote polycentric development of Latvia, it is necessary to study the role of small towns today and to identify their possibilities of further development. The research is based of comparative analysis of towns, within common urban image and identified main values were found, what could serve as town identity forming and development promoting factors. Research deals with set of urban landscape and spatial elements, landscape areas and their transformation processes of Latvian borderland town Akniste, urban spatial structure analysis by K. Linch method was also carried out. Cultural heritage sites, regional patterns, arrangement of building and civil engineering structures in landscape reflects in visual image of town, as well as social maintenance, infrastructure and culture of population as unitary set. One of the major challenges of urban planning should be considered as matter of creating visual image of compositionally balanced environment. The attachment to the place is composed by town environment, natural, historical heritage and identity. By loosing this identity the strains connecting human and town environment are cut off. The feeling of attachment is reduced and emigration is being advanced. Based on the results, the conclusions of studies point to the problematic factors, which solving the towns should pay more attention in further. Key words: local centre, small town, quality of living environment, spatal composition of the town, visual space, townscape The study was carried out by the European Social Fund activity “Support to Master’s studies “ project “Support to the implementation of LLU masters” for grant support. Agreement Nr.2009/0165/1DP/

Latvijas mazpilsētu ainaviski telpiskās attīstības tendences, Aknīstes piemērs Latvijas valsts vienmērīgai attīstībai nepieciešams nodrošināt vienmērīgu apdzīvoto vietu tīklojumu ar dažāda lieluma un funkciju atbalsta punktu izvietojumu, tas ir – veicināt policentriskās attīstības koncepcijas uzsvēršanu. (Meijers et al., 2007; Zobena, 2009) Ar iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī kopumā un dažādās apdzīvotās vietās, tiek deformēta tradicionālā Latvijas pilsētu hierarhiskā struktūra. Blīvi izveidoto dažāda lieluma un funkciju apdzīvoto vietu struktūru nomaina izteikta monocentriska apdzīvojuma struktūra ar galvaspilsētu kā dominanti. Mazpilsētās, kas tradicionāli ir uzskatāmas par lauku atbalsta centriem, samazinās pieejamo funkciju klāsts, novārtā tiek pamestas gadu gaitā izveidojušās tradīcijas, kultūrvēsturiskās vērtības. Būtisku ietekmi mazo pilsētu attīstībā atstājusi padomju urbanizācijas un tās radītās sekas apdzīvojuma sistēmā. Savukārt 21. gadsimta sākumam raksturīga paaugstināta sabiedrības mobilitāte, ko sekmē gan pārmaiņas ekonomikā, transporta un komunikācijas attīstība, gan iedzīvotāju dzīvesveidā un telpiskajā izvietojumā. (Bērziņš, 2009) Galvenokārt mazpilsētu attīstības iespējas Latvijā līdz šim ir pētītas un analizētas no ekonomiskā, ģeogrāfiskā, sociālā viedokļa. ( Zobena, 2009; Bite, 2008) Tomēr cilvēka uztverē nozīmīga ir mājvietas vides kvalitāte, ekoloģiskais un estētiskais aspekts, kā arī pieaug prasības pēc paredzamiem attīstības scenārijiem katrā konkrētā vietā. (Bērziņš, Briņķis, 2010) Ar šiem fiziskajiem pilsētvides resursiem oponē ainavu arhitektūra un šajā aspektā mazpilsētas Latvijā kļūst par intereses objektu arī no ainavu arhitektūras viedokļa. Mazpilsētas ir vietējie attīstības centri, kur ir resursi, sociāli ekonomisko aktivitāšu koncentrācija un faktori, kas veicina apkārtējās teritorijas attīstību (Reģionālās politikas pamatnostādnes, 2004). No lielajām pilsētām šī vide atšķiras ar to, ka tajā nav izteikts dinamiskums un atsvešinātība (Preservation Struggle, 2004). Mazpilsētas var uzskatīt par pāreju no pilsētām uz laukiem, un otrādi, jo dažas mazpilsētu vides īpašības ir līdzīgas lielpilsētām, urbanizētai dzīves telpai, bet citas – lauku videi. (Bite, 2008). Pētījuma mērķis ir stiprināt mazpilsētu identitāti veicinošos elementus – katras mazpilsētas tēlam raksturīgo ainavu un dabas daudzveidības, pilsētas struktūras, tradīciju uzsvēršanu un saglabāšanu un pārvēršanu aktīvā produktā, kas piesaistītu vairāk tūristus un vietējiem iedzīvotājiem dotu iespēju baudīt kvalitatīvu apkārtējo vidi. Apdzīvotas teritorijas ilgtspējīgas attīstības principi paredz apzināt pilsētvidē pastāvošās vērtības un konstatēt resursus - sociālajā, ekonomiskajā, ekoloģiskajā un tehnoloģiskajā kontekstā. Pilsētas

vizuālajā tēlā atspoguļojas vietas kultūrvēsturiskais mantojums, reģionālās iezīmes, apbūves un inženiertehniskās struktūras sakārtotība ainavā, kā arī sociālās apkalpes, infrastruktūras un iedzīvotāju kultūra vienotā veselumā un viens no svarīgākajiem uzdevumiem pilsētvides plānošanā būtu jāuzskata jautājums par kompozicionāli līdzsvarotas vides vizuālā tēla izveidi. Kā kritēriji pētījuma objekta izvēlē izvirzīti – attālums līdz Latvijas galvaspilsētas, republikas nozīmes pilsētām, Latvijas robežai, kā arī iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas. Pētījuma pamatā ir pilsētas telpiskās struktūras analīzes metodoloģija, kas veidota, izmantojot dažādus informācijas avotus. Visnozīmīgākais literatūras avots ir Kevina Linča grāmata „The Image of the City” (Lynch, 1960) kurā izmantotie telpiskie elementi aizgūti Aknīstes pilsētas telpiskās struktūras analīzes veikšanai. Izmantota Praktiski analizētas Latvijas pierobežas zonā esošās Aknīstes pilsēttelpa. Pētījumā veikta Aknīstes telpiskās struktūras analīze, balstoties uz kritisku esošo pilsēttelpas izvērtējumu, lai konstatētu un dotu turpmākās izaugsmes un attīstības plānošanas virzienus. Aknīstes pilsētas teritorija (platība 3 km2), kura atrodas Zemgales austrumos, 151 km attālumā no Rīgas, 53 km no Jēkabpils, tāču tikai 5,7 km attālumā no Lietuvas robežas. Aknīste pilsētas tiesības ieguva tikai 1991. gadā, tāču apdzīvota šī vieta jau no vēlā dzels laikmeta (10. – 12. gs. kapulauki, Aknīstes (Susējas) pilskalns). Dažādi vēsturiski notikumi ir iespaidojuši pilsētas likteni un tās izaugsmi. Uzplaukumu Aknīste piedzīvo Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, Latvijas neatkarības gados 1930. – 1940. gados. Pozitīvu ietekmi uz pilsētu atstājusi šaursliežu dzelzceļā būvniecība 1. pasaules kara laikā. (Latvijas pilsētas..., 1999; Aknīstes pilsēta..., 1998). Pašlaik Aknīstes pilsēta ir Aknīstes novada centrs, kurš ir apkārtējo lauku atbalsta punkts. Negatīvi vērtējams iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence, pašlaik pilsētas teritorijā dzīvo 1244 (2010.g.dati) iedzīvotāju. (Demogrāfija, 2010) Būvniecība Aknīstes pilsētas teritorijā sākotnēji nav notikusi plānveidīgi. Lielu iespaidu uz pilsētas struktūras izveidi atstājis reljefs. Konkrēts zonējums un būvniecība Aknīstē veidojās Padomju laikos plānveida ekonomikas iespaidā. Būvniecība pēc 1991. gada strauji samazinājās un iestājās nosacīts stagnācijas periods. Analizējot pilsētas struktūru, var secināt, ka potenciālais pilsētbūvniecības virziens ir R daļa, kuras atrodas netālu no esošā pilsētas centra un nav vēl apbūvēta. Pēc arhitektoniski telpiskās struktūras analīzes Aknīstes pilsētā galvenie ceļi sadala pilsētu četrās daļās, mezglu punkti lineāri izvietojas gar galveno ielu, Radžupe veido izteiktāko pilsētas malu, lokālais orientieris ir katoļu baznīcas torņa smaile, pilsētā ir bagātīgi dabas resursi, kuru potensāls pietiekoši netiek izmantots. Vadoties pēc iegūtajiem rezultātiem, pētījuma

secinājumi norāda uz problemātiskajiem faktoriem, kuru risināšanai pilsētām turpmāk būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Kopumā cilvēku piesaisti Latvijas mazpilsētām veido, katrai vietai raksturīgā pilsētvide tas ir dabas vide, kultūrvēsturiskais mantojums, identitāte un zaudējot šo vērtību tiek pārrautas saites starp cilvēku un pilsētvidi. Vairs neveidojas piederības sajūta, cilvēkiem ir vieglāk aizbraukt no pilsētas un vairs neatgriezties tajā.

Literatūra Aknīstes pilsētas ar lauku teritoriju attīstības programma 1999. – 2010., 1998., Paskaidrojuma rakts, Aknīste: Aknīstes pašvaldība, 120 lpp. Bērziņš E., Briņķis J., 2010., Baltijas jūras piekrastes attīstības – telpiskās stratēģija un instrumenti ainavas identitātes saglabāšana. Latvijas Universitātes 68. zinātniskā konference tēzes 24-25 lpp. Bērziņš M., 2009., Iedzīvotāju mobilitātes un sastāva izmaiņas Latvijas mazpilsētās. Latvijas Universitātes raksti. Zemes un vides zinātne. 726 sējums, 153–167 lpp. Bite D., 2008., Mazpilsētu pētniecība Latvijā. Latvijas Universitātes raksti 736.sējums. Akadēmiskais apgāds. 135-148 lpp. Demogrāfija 2010., 2010., Zukula B. (red.). Rīga: Latvijas Republikas centrālās statistikas pārvalde 47 lpp. Latvijas pilsētas. Enciklopēdija, 1999., Rīga: Preses Nams. 590 lpp Lynch K., 1960., The Image of the City. London: Massachusetts Institute of Technology. 194 p. Meijers, E.J., Waterhout, B., Zonneveld W.A.M., 2007., Closing the Gap: Territorial Cohesion through Polycentric Development [tiešsaiste]. Refreed Articles, European Journal of Spatial Development [Skatīts 9.01.2011]. Pieejams: Preservation Struggle, 2004., Canada & The World Backgrounder, May 2004, Vol. 69, Issue 6. 20 p. Reģionālās politikas pamatnostādnes [tiešsaiste] : Ministru kabineta 2004. g. 2. apr. rīkojums Nr.198[Skatīts 27.11.2009]. Pieejams: do?id=2587.) Zobena A., 2009., Priekšlikumu sagatavošana Latvijas pilsētu politikas izstrādei. Rīga: VRAA [Skatīts9.01.2011] Pieejams: Pētījums veikts ar Eiropas Sociālā Fonda apakšaktivitātes „Atbalsts maģistra studiju programmu īstenošanai” projekta „Atbalsts LLU maģistra studiju īstenošanai” mērķfinansējuma atbalsts. Vienošanās Nr.2009/0165/1DP/

Genetic Algorithms and Calculation of Given Trajectory Maksims Zigunovs Informatic Technologies, Liepaja University

Summary A trajectory formula’s calculation’s problem using trajectory’s picture and way how to make that calculation are shown in this scientific article. The only thing is needed for that calculation is trajectory’s picture and prognoses of trajectory’s formula’s type (optional). Trajectory’s formula’s type example is parabola. The scientific article’s author use parabola formula type in this scientific article’s aspect, but others formulas can be used in place of parabola’s formula. The only restriction exists by changing the formula type is that formula type must have y(x) construction when “y” value depends from “x” value (x(y) formula type can be used too). Genetic algorithms are used for trajectory formula’s calculation. Genetic algorithms are algorithms which are used at biological chromosome generation generating using old generation’s chromosomes and chromosomes mutation. Basically, every chromosome gens store trajectory’s formula’s possible arguments’ values. In case of parabola type trajectory these arguments and genes values are A, B and C arguments of parabola formula. The most appropriate values of gens of chromosome for trajectory’s formula are stored inside of chromosome which has the highest survive opportunity value of generation. There’s the trajectory formula’s type is needed for chromosomes survive opportunity’s value calculation. All known formula types have to be used in case there’s no defined trajectory formula’s type before calculation.

Ģenētiskie algoritmi un dotas trajektorijas formulas aprēķināšana

Ievads Šī zinātniskā raksta mērķis ir dot lasītājam priekšstatu par trajektorijas formulas aprēķināšanu izmantojot ģenētiskus algoritmus. Šī metode var būt izmantojama daudzos gadījumos, piemēram, kad ir nepieciešams ātri izveidot formulu iepriekš attēlotai trajektorijai. Ģenētiskais algoritms ir algoritms, kurā ir izmantotas sešas galvenās komponentes: 1) Gēns (Informācijas daļa, kas, parasti, satur ciparu vai skaitli), 2) Hromosoma (Gēnu kopums, jeb kartēžs. Piemērs: <Gēns1, Gēns2, Gēns3>), 3) Populācija (Hromosomu kopums. Var būt attēlojama 2D matricā), 4) Hromosomu izveides funkcija (Izveido jaunas paaudzes hromosomu, pamatojoties uz divām tekošas paaudzes hromosomām), 5) Mutācijas funkcija (Izmaina nejauša gadījumā gēna vērtību), 6) Hromosoma izdzīvošanas funkcija (Funkcija, pēc kuras tiek aprēķināta jebkura hromosoma idzīvošanas spēja, kas atgriež hromosoma izdzīvošanas vērtību.). Algoritma gala rezultāts atrodas hromosomā, ar vislielāko izdzīvošanas funkcijas vērtību, gēnos pēc kādas noteiktas hromosomu paaudzes. Tālāk tiek aprakstīta ģenētiskā algoritma darbību secība: 1) Izveidot hromosomu populāciju uz aizpildīt to gēnus ar nejaušām vērtībām. 2) Izrēķināt populācijas hromosomu izdzīvošanas vērtības, 3) Izveidot jaunas populācijas hromosomu komplektu Izmantojot hromosomu vairošanās iespējamību ir jāapstaigā visas hromosomas pārbaudot pēc notikuma iespējamības vai divas konkrētas hromosomas var piedalīties jaunas hromosomas izveidošanā. Ja tas ir iespējams, tad izmantojam apskatītas divas hromosomas, lai izveidotu nākamas paaudzes vienu hromosomu (var pieņemt, ka vienai no divām hromosomām piemīt vislielākā izdzīvošanas iespēja), 4) Pēc mutācijas iespējamības jāveic nejauša hromosoma mutāciju un jāieliek to jaunā paaudzē, 5) Pārbaudīt vai tekošas paaudzes hromosomai ir iespēja „izdzīvot”. Ja ir – ieliekam viņu jaunā paaudzē, 6) Izrēķināt jaunas populācijas hromosomu idzīvošanas vērtības. Ja hromosomas, kurai ir vislielākā idzīvošanas iespējamība, gēnu rezultāti apmierina, tad cikls beidzas. Ja nē – atgriežamies 3. punktā.

Metodes pamats Algoritma ievads – trajektorijas attēls, izvads – trajektorijas formula. Šeit ir jāatzīmē, ka izvadā ir formula, kas ir vistuvākā dotai trajektorijai. Trajektorijas formula ir daļa no hromosoma izdzīvošanas funkcijas. Trajektorijas formulas aprēķināšanas atvieglošanai var pieņemt, ka ir iepriekš zināms, kā trajektorija ir kāda konkrēta formula (piemērām, kāda parabola). Ja ir pieņemts, ka dota trajektorija ir kāda parabola, tad ir jāizmanto 1.formulu. Šī raksta aspektā tiek pieņemts, ka dotas trajektorijas formula ir kāda parabola. 1. formula

y=ax2 + bx + c

Trajektorijas formulas aprēķināšana Vispirms ir nepieciešams noskaidrot, kurš no ģenētisko algoritmu komponentēm ko nozīme. Ir nepieciešams noskaidrot trīs komponentes: gēns, hromosoma un populācija. Raksta autors atgādina, ka ir pieņemts, ka trajektorijas formula ir kāda parabola. Gēns – parabolas formulas arguments (a, b vai c). Hromosoma ir parabolas argumentu kartēžs (<a, b, c>). Populācija ir trajektorijas formulas iespējamo argumentu komplektu kopums. Sākumā ir nepieciešams izanalizēt doto trajektoriju. Lai to izdarītu ir nepieciešams izveidot matricu, kurā glabātos šīs trajektorijas punktu koordinātes. Šīs metodes izmantošanai autors piedāvā izmantot melnbalto trajektorijas attēlu. Pēc tam ir jāizveido hromosomu populāciju un jāaizpilda to gēnus ar nejaušiem skaitļiem, lai tas vērtības neveidotu pretrunas ar trajektorijas formulu gadījumā ja ir pieņemts, ka trajektorija ir kādas konkrētas formulas variācija. Piemēram, var būt pieņemts, ka trajektorija ir parabola (kvadrātisks vienādojums, kurā arguments „a” ir argumenta „x2” reizinātājs), tad argumenta „a” vērtība nedrīkst būt „0”, un attiecīga gēna, kas satur argumenta „a” vērtību, vērtība nedrīkst būt „0”. Tālāk jānotiek hromosomu izdzīvošanas analīzei. Lai to panāktu ir nepieciešams apstaigāt iepriekš izveidoto trajektorijas attēlu, pārbaudot cik daudz sakritumu veidojas starp doto trajektoriju punktiem un punktiem, izveidotiem izmantojot katra hromosoma gēnu vērtības un trajektorijas prognozējamo formulu. Ja trajektorijas prognozējamas formulas nav, tad ir jāizmanto visas zināmas formulas, piemēram, parabolas, riņķa līnijas, elipses formulas. Ja ir pieņemts, ka trajektorija ir kāda parabola, tad izdzīvošanas funkcijas daļa ir formula, kas atrodas 1. formulā. Tā, ka šī formula ir y(x) („y” ir atkarīgs no „x”), tad ir jāapstaigā trajektorijas attēlu pa X ass un A, B un C argumentu vietās jāieliek hromosomu gēnu vērtības, izrēķinot y vērtības. Hromosoma ar vislielāko izdzīvošanas iespēju ir tā, kurai iepriekš apskatīto

punktu sakrituma skaits ir vislielākais. Tālāk ir jāveido jaunu hromosomu populāciju. Šī raksta kontekstā autors pieņēma, ka viena no divām hromosomām, kas piedalās jauno hromosomu izveidošanā, ir hromosoma ar vislielāko izdzīvošanas iespēju. Lai panāktu šo etapu ir jāapstaigā visas hromosomas un pēc vairošanas iespējamības jāizvēlas hromosomas, kas piedalīsies jaunu hromosomu izveidošanā kopā ar

hromosomu, kurai ir vislielākā izdzīvošanas iespējamība. Hromosomu izveidošanā piedalās divas hromosomas, kas veido trešu hromosomu, kuru pēc tam ir nepieciešams ielikt nākamā paaudzē. Šo jauno hromosomu gēnu vērtības var būt izveidotas pēc jebkāda izdomāta līkuma, bet, šī materiāla izmantošanai autors rekomendē izveidot attiecīgu gēnu vidēju vērtību kā ir paradīts 2. formulā. Pēc tām ir jāveic hromosomu mutāciju pēc iepriekš

2. formula


Hr1Gēns1+ Hr2Gēns1


Jauna hromosoma = Hr1Gēns1 + Hr2Gēns1


Hr1Gēns1 + Hr2Gēns1


>, kur

Hr1 un Hr2 nozīmē vai nu pirmo vai nu otro hromosomu, kas piedalās trešās hromosomas izveidošanā apskatīta paņēmiena. Tālāk pēc iepriekš apskatītas izdzīvošanas iespējas aprēķināšanas ir jāatrod tādu hromosomu, kuru var ielikt jaunā paaudzē. Šeit ir jāatzīmē, ka pirms šī soļa izpildīšanas ir nepieciešams noskaidrot pie kādas izdzīvošanas vērtības hromosoma skaitās dzīvotspējīga. Raksta autors rekomendē vispirms sākt ar vidējo rezultātu starp vislielāko un vismazāko hromosomu izdzīvošanas spēju rezultātu vērtībām. Piemērām, vislielākā hromosomas izdzīvošanas spējas vērtība ir „10”

un vismazākā hromosomas izdzīvošanas spējas vērtība ir „0”, tad nosacījums tam, ka hromosoma izdzīvos tekošā paaudzē, ir dzīvotspējas vērtība ir vienāda ar „5” vai lielāka par „5”. Pēc visu soļu izpildīšanas līdz noteiktas paaudzes kārtas ir nepieciešams atrast visstiprāko hromosomu pēdēja paaudzē. Tieši šīs hromosomas gēnu vērtības ir vispiemērotākās dotas trajektorijas formulas argumentu vērtībām.

SECTION 5 Studentsâ&#x20AC;&#x2122; art works

Greeting Kristine Bekere - Brivkalne Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary There are two paintings. I use ordinary things to show everyday action-greeting. Two countries Latvia and Lithuania greet each other. President of Latvia Valdis Zatlers reprezents Latvia, president of Lithuania Dalia Grybauskaite represents Lithuania. There are two photos, persons are looking to each other which symbolizes greeting. But this is not a short greeting; it is also invitation for cup of tea. In both paintings you can see similar composition, there is table with papers which symbolize nowadays-we are in a hurry, there is no time for expensive silk, laces, or tableclothes. I choose this composition, because of advices in magazine (A&I march 2002) from watercolour painter Janet Skea. Also colors are not chosen accidentally, blue for sea and yellow for sun. It is geographically, Latvia has more sea, but Lithuania sun. Only this time they share Lithuania shares with color of sun and give it to Latvia and opposite.

Greeting. Painting 1. President of Latvia Valdis Zatlers

Greeting. Painting 2. President of Lithuania Dalia Grybauskaite

The Nearest Neighbours Ance Dinne Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary You want to go from one country to the other - the nearest one. You may say these few kilometres seams quite much. If you walk this way then it really seams too long. But actually, that’s right here not far: Lithuania – Latvia. The question is - what do you need, what must happen to make you walk this way? Do you need a very special reason to meet your neighbors? What could make you give a hand to your neighbor? You need the greatest power to remind you that you are not alone on this world. Your neighbors are like your brothers. One chain alive – hand in hand. That should make us strong. That should make us invincible. That can and will make us to be as one. To make us be as the power – one invincible strength. We stand there shoulder to shoulder – it makes us invincible. Then nobody will ever cross the line – our border.

Tuvākie kaimiņi Cik daudz soļu jānosoļo Cik daudz dienu jāpārdzīvo Lai aizietu No viena gala Līdz otram Lai pārietu robežu… ? Lai aizietu no vienas valsts Uz otru – blakus esošu… Cik daudz vajag Lai roku iedotu Kādam – robežas otrā pusē … ? Cik daudz Vai maz vajag Lai būtu tur – otrā pusē… Brālis brālim iedos roku Veidojot sienu Dzīvo ķēdi Ar nepārraujamu spēku Lietuva un Latvija Sadosies rokās Un kļūs par vienu Vienotu spēku… Un tajā brīdī Brāļu tautas Runās vienā – dvēseles valodā! Brālis brāli sapratīs Un atbalstīs! Brālis brālim Iedodot roku Labāku rītdienu atnesīs Un dāvinās no sirds Neprasot pretī neko… Brāļu garīgais spēks Tautu dvēseles apvienos Padarot zemi par karalisti Kur katrs cits citu Ar cieņu Kā brāli uzlūko… Kad iespēs vistuvākie Plecus kopā likt Tad tautu spēka vienotam mūrim Nevienam svešam Nevienam nelabvēlim Cauri neiztikt!

Souvenir Alla Dmitrijeva Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary The idea of my art work: Illustrate a kaleidoscope – quartet of the objects of tourism in Liepaja (Latvia) and Shaulyai (Lithuania) in the style of graphical collage. Type of art: graphic Technique: drawing ink The goal of my art work: To support cooperation between Liepaja and Shaulyai, by developing cross-cultural relationships, educating patriotism and accomplishing a popularization of cultural values of these countries. The tasks of my art work: • Illustrate historical objects of tourism in Liepaja and Shaulyai • Compare the architecture of Liepaja and Shaulyai • Carry out the goal of the art work by cooperating with a company “Commercial souvenir factory” • Produce a series of “kaleidoscope – quartet” magnets Traveling to a different, beautiful country, we often want to take a part of this country with us, because after a couple of years, when we see a souvenir, we recall in our memory what we saw and experienced. Souvenirs are not a trivial, common product. They are goods of all sorts that are sold in specialized market places. A target customer of souvenirs first of all is a tourist of every separate region that visits this place. Because of that souvenir marketing is very important for every country, for development of tourism and a character of a whole region. Therefore, it can be said, that souvenirs and development of tourism and a character of a region is a single unit – it can’t be separated. Usually tourists try to purchase that kind of souvenirs that, in their opinion, describe the place where they have been in the best way. By taking in consideration things described above, I thought that it would be interesting and unusual to illustrate the objects of tourism in Liepaja and Shaulyai in the style of graphical collage, since all the historical places of these countries could be easily viewed. A tourist, by holding a magnet - quartet in his hands, will see right away which objects he already visited and which still lie ahead in his journeys.


Poster â&#x20AC;&#x153;Traces of Balts Cultureâ&#x20AC;? Reda Dubinskaite Faculty of Arts, Siauliai University

Summary I have decided to reveal several the most important features of the Baltic culture in this poster. The main symbol â&#x20AC;&#x201C; a sign which reminds swastika. In the Baltic culture it is the sign of the Sun. Its significance is conveyed through the shining of the Sun. The Sun as well as other forces of nature (the moon and thunder) were particularly important in the Baltic faith. Altars were devoted for making vegetal and animal sacrifices for the Gods. The quenchless holy fire burnt in the altars. The Balts performed various rituals around it. Mound. Since II-I millennium BC the Balts started to search for the suitable hills, surrounded by rivers, where they could live and defend their property. Amber and its products were particularly valuable items throughout the Europe. By the brass ring symbolizes the Bronze Age. Jewelry made from the brass, amber, bones, and horns was well-liked in the Baltic culture. Grass-snake is the sign of life, fertility, family safety. Its power, not the body was worshipped. The map shows the territory where the Balts lived. The human figure standing on the lands, depending on the position of the sun, is casting a shadow on the lands of other nations symbolizing various relations with them.

Unified Image and Design for Information Exchange Between Three Cooperative Universities Oskars Dregis Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary The aim of the work is to create an unified image and design for information exchange between three cooperative universities. Description. Project UBUS has been in operation since 2007 and brings students and teachers from the three universities together to exchange their knowledge, experience and opinion. Such exchange creates an idea of united perspective and goal for Latvian and Lithuanian inteligance. Supporting these idejas was created a united image for communication that would be devoted specifically to these cooperative universities. Finding this image took reviewing historical methods of communication in the world and the given region where the most popular method was found to be the coach. This image includes logos of paticipating universities, as well as the triangle shape that is formed geographically connecting the three universities on the map. Work includes letter, form and e-mail design.

Power of Faith Haralds Filipovs Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary As one of the Baltic culture’s unifying component, in my opinion, can bring the power of faith. It is not important in religion, no matter what religious beliefs a man belongs to or in which church he kneels, the power of faith is a symbol of Baltic people. These images have a sense that takes over when I hear the word ‘’the Balts’’. It is likely that these feelings are taught at school already, because now in Latvian territory the power of faith is decreased, in contrast to the folks living in the territory of Lithuania. These photos evoked memories from travel to the neighbour country, because the contrast between Latvia and Lithuania in power of faith literally dragged me to the Lithuanian churches. Maybe it made me understand, what is missing in me?




Study Programmes “Home Environment and Informatics in Education” and “Home Environment and Visual Art in Education” Students Manual Training at Following Courses ”Composition”, “Design of Shapes”, “Drawing” and “Visual Art Methodology” Guna Gaiķe, Ivanda Spulle - Meiere, Inta Paulsone. Faculty of Engineering , Latvia University of Agriculture Anda Dude Liepaja University

Summary Assignments are made, for developing, improving skills, acquirements, competence at acquisition of visual art tehnique, with the aim to stimulate students creativity. Students adopt the language of the art and improve their understanding, ability to distinguish visualy interesting, get acquainted with multiformed visual art tehnigues, pick up the art as a part of culture, implement their theoretical knowledge into practical art. Purposes of teaching: • to promote students intellectual development, perfect and evolve their creativity for using it into work with their future pupils; • to introduce with the resources of visual art, the basic principles of composition, different tehniques and materials; • to promote the acquirement of linear and colour perspecitve; • to experiment with different drawing tehniques; • to make sense about lighting, proportions, space, colour and tonal relations; • to comprehend and realize cultural values and intigrate them into creative activities; • to intoduce with the culture of Latvia, its signs and symbols and their usage.

Examples from students manual training

Visions Giedre Gedrimaite Faculty of Arts, Siauliai University

Summary In this creative work I wanted to show my understanding, imaginative visions about the Baltic culture. With the help of symbols I tried to create a mysterious image. The symbols in the work are intertwined. The impression of mystery is strengthened by the human silhouette which is identified, grown together with the tree. Human and nature have been related for ages. The circle in the middle of the work is the starting point and symbolizes life, light. I tried to reveal the peculiarities of the Baltic culture.


Art Work “The Short Stories of the Balts” Marija Giliova Faculty of Arts, Siauliai University

Summary In order to create art (fine art) work which would reflect the theme of the Balts unity, history of the two Baltic nations, I have chosen black-white-grey colours and a technique which is unusual to me. Contemporary artist has to change, experiment constantly so that not to stay in one place. Therefore, this work as well as the chosen technique is my little experiment. The work is composed of several various format canvases which all together create one whole having playful composition. This work is as if from separate details, short stories, memories and various “messages” for the viewer. Using the elements of architecture, city, people’s silhouettes, print separate images are created which are united by the same thought. The technique is mixed, various means are used: ink, black lead, highlighter, elements of collage, etc. In the creation process I have studied the history of the Balts, how the life of those nations changed in the course of time. In seeking the unity, the most precious values are sacrificed and the sacrifice of the whole nation is not only important, but also the work and attempts of every man. In order to achieve big things, it is necessary to start from the little ones.

The short stories of the Balts

Development of Web Page Ina Gulbe Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Number of Internet users are growing every day and every year, increasingly important role acquire web pages. Web page is not only the serve as the source of information. Nowadays we are would read news, to do shopping, watch movies and listen music, goods and services offered using internet. Development of the special web page would be the great tool for the cross border cooperation. It is important to define the things necessary for an esthetically attractive and easily usable page.

The Egg Evaldas Jasiunas Faculty of Arts, Siauliai University

Summary Creating the work which would have relation with the Baltic culture, I have decided to make one of the symbols of spring – the egg. The egg in the pagan religion symbolizes cosmos, appearance of life, fertility. It is believed that when you break the egg, a new life, in the form of a snake which is turned into the embyo, comes out. Therefore, there is a ritual to hit one egg into another. It is believed that snakes are creatures of the nether world which protect crops. Having the appearance of the snake, the spirits of ancestors show up. Snakes wake plants, their blossoming and fertility. Therefore, the painted eggs are rolled on the ground. The touch with the ground awakes beings of the nether world. Painting of eggs has a magical meaning. Sun is painted on eggs (so that plants would always had enough light), stars (so that they had enough light even at night), little snakes (so that the life would awake) as well as various plants, etc. The colour of the egg also has a specific meaning. The ornaments of eggs are an archetype manifestation of the Baltic culture. In order to emphasize the sainthood of an egg, earlier people painted eggs using peels of onion, barks of an apple-tree or alder, blossoms of rose mallow. The variety of eggs scripts symbolizes human’s spirituality. In ancient times it was believed that the egg protected from thunder, possession of evil spirits; an egg which was set into the substructure of a house protected from disasters, thrown over the roof – from fires, also protected domestic birds from a hawk. Iconographic sources point at the relations of eggs with the rituals of All Soul’s Day; therefore, there is still a tradition to visit graves of relatives on Easter day. Materials used to create the work: wire, net, gypseous bandage, decorative aids.

Collection of Dresses “The White Sun“ Agne Juseviciute and Ina Masonaite Faculty of Arts, Siauliai University

Summary In order to apply the Baltic symbol of the Sun to the avant-garde attitude of the contemporary society we have decided to create dresses. The material used – paper which requires to be subtle in performing the creative process. We also used the white colour which is uniting and harmonious. The symbol of sun is used in the dresses. The collection is composed of 3 dresses. In the first dress the sun can be seen from the round shapes and strips which imitate sun rays. In the second dress, the upper part of the dress imitates the sun rays and reminds the shape of a fan. The last dress is decorated with the stylized spatial forms of the sun which create playful image of the dress. The techniques used: plaiting, papier-mâché, various ways of folding paper.

The white sun. Dress 1

The white sun. Dress 2

The white sun. Dress 3

Latvian - Lithuanian Cube Puzzle Lelde Korule Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary The aim - make a design object “Cube”, which is reflected in Latvian - Lithuanian common things. Strategy: - explore what things are common to both Latvia and Lithuania, - gather information and materials, - collected materials used for construction of new designs. Design object is “Cube” which contain from six edges, in each of one edge is displayed Latvian and Lithuanian photography cycle about common things, which is made like puzzle. The first edge reproduces sea, which lave Latvian and Lithuanian beach. The second edge describe symbol, which for both countries is amber. The third edge describes photos from song and dance festivals, which are hold in both countries every four years. The fourth edge describes common solstice festival, in Lithuania that is Dew day, but in Latvia it call Jāņi. The fifth edge I made like common county border, which is 588 kilometers long. The sixth edge is puzzle, which made for “International student science and art works conference” photo, where would be visible Latvian and Lithuanian cooperation. The edges of cube show “Baltic Way”. It happened 20 years ago, 1989th on 23 August. More than one million people in Latvia, Lithuania and Estonia take part in this event just joined hands together. They created 600 kilometers long chain from Tompea castle foothill in Tallinn to Gedimina tower foothill in Vilnius, along the way crossing Riga, and river of Daugava. They created solidarity among three countries, which were striving for freedom. Disrupting the puzzle pieces inside the cube we can see six colors, which are in both countries flag colors. The colors are arranged in the cube so that they gasp the flag on the flag and build cooperation handshake.

They Danced... Gunta Kozokaru Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Latvian summer solstice takes place around a large-scale event â&#x20AC;&#x153;Song and Dance Festivalâ&#x20AC;?. Studentsâ&#x20AC;&#x2122; song and dance festival held every 4 years. The latest was last year (2010). The painting is reproduced Latvian folk dancers. Students work hard all year preparing for, participated in the selection. Dance in Dance festival is a huge honor, will certainly raise the patriotism!

Animation Film “Painted Feelings” Linda Otomare Arts, Liepaja University

Summary Art is a way to show the world. It can be realistic view of things and persons in some perspective or it can be a view through our inside world. For me learning art has been more or less a technical thing, I have been learning how to show things as realistic as I can and the emotional part of art making has gone into background. Art can be used not just for decorative purposes – to make an artwork, who decorates the room and so on. Sometimes the emotion that is put in the artwork is more important than any other content of it, even more important than artistry of the artist. I wanted to remind myself and others with this animation film about the emotional part of art - where emotions can be transformed into an artwork, where emotion can be proponent for making an art work, where art is a helper to deal with our bad emotions and problems. Someone is writing music and songs, when he feels bad, and someone paints his problems when he feels down. The thought for both is that you need to get the emotions out, to put them somewhere and art can be used as a therapy for that. This animation film is about a girl who is dealing with her emotions by painting them. This animation is made putting together two techniques - drawing with cut out. The backgrounds are drawn, but the characters and other needed things are drawn and cut out. Animation is done in sepia tones. Animations’ music is by Bang Gang song named “Inside”. Animation film wasn’t made for any specific target group. Everyone can find something attractive for him in it. For younger age it could be the animation itself and characters, for older it could be the story and for some it could be the musical atmosphere.

A shot from animation film â&#x20AC;&#x153;Painted feelingsâ&#x20AC;?

Cycle of Creative Works “Resistance”, “Cuts”, “Whisperings” Martynas Petreikis Faculty of Arts, Siauliai University

Summary Cycle of creative works: 1. “Resistance” - oil, canvas 34 by 101 cm, 2010. 2. “Cuts” - oil, canvas 34 by 101 cm, 2010. 3. “Whisperings” - oil, canvas 34 by 101 cm, 2010 The cycle of creative works was done using technique of many-layer oil painting with the elements of collage. The concept of works is oppression of czarist rule and existential experiences of human being who lived at that time. While creating these works I deepened into Balts’ historical stages which influenced the unity of our nations. Over centuries our lands and nations were attacked, traditions and customs were destroyed. Never-ending wars, massive massacres, exiles, oppressions, restriction of free speech depressed and stressed people of that period. In order to save our cultures’ traditions we were forced to unite and resist the soviet ideology. In the cycle of creative works mostly woman’s shape symbolizing Balts’ culture, innocence, and purity is reflected. In work “Resistance” a woman who is reading and tearing papers is portrayed and it symbolises press ban, restriction of free speech and forcible soviet ideology. The theme of suffering, deaths of innocent people, tortures and exiles are like cuts which are painfully engraved into our nations’ history and left deep scars. ”Whisperings” – secret underground meetings of partisans, book-carriers, simple, patriotic people and fighters for freedom. All these historical stages were big challenges to our culture. Thanks to spiritually strong people, their unity, their desire to be free and independent, everyone of us today can be what we really are.

Resistance. Oil, canvas 34 by 101 cm

Cuts. Oil, canvas 34 by 101 cm

Whisperings. Oil, canvas 34 by 101 cm

Calendar Maija Pumpure, Arta KÄ le Faculty of Humanities, Liepaja University

Summery The aim of our work was to build up the calendar for year of 2011, bringing together both the Latvian and Lithuanian folkloristic features. To achieve this goal we used elements of the Lithuanian national costume and ethnographic signs of both countries. Pictures included in the calendar are symbolic and representative of the current month. Month names are in both Latvian and Lithuanian. In Latvian language they are not as now found in the calendar, but those which are used by the ancient tradition of calendars. All the months are written after font created by Julijs Madernieks, which we considered most appropriate. The desired result was achieved between the two countries and folk heritage is marked up in the calendar. We came to the conclusion in creation of this work that there are discernable similarities between the two countries in culture, such as ethnographic symbols.


Painting Works “Old Mill“ and “Homestead by the Pond“ Viktorija Ratkute Faculty of Arts, Siauliai University

Summary Lithuania and Latvia are two sisters. There are many general things that unite us – we are the Balts, live by the Baltic culture, we have similar languages. Well, it‘s obvious because we are neighbours! There are also many similar features in landscape. In both countries there are many forests, lakes and rivers. We also can compare small villages, homesteads, similar Baltic motives in villages. In my paintings called “Old Mill“ and “Homestead by the pond“ one can see nature of the Lithuanian village. “Old Mill“ – a landscape painted in plain-air. The old, unused, deserted mill which is situated in a small village called Tryškiai (Telšiai district). “Homestead by the pond“ – is a landscape of the house which is painted in Panevėžys district. You won‘t see elements or certain motives common to the Balts. With these images I simply wanted to compare our countries. Balts were always close to nature. For you, Latvians, as well as for us, Lithuanians, it would be difficult to imagine summers without nature beauty. We spent our summers at grandparents’ in villages, when we grow up, we rest by the river, pond, admire forests, mounds and greenness. It is comfortable to live in contemporary modern countries, but sometimes most probably we all want to stop the time which is running so fast and to admire silent, peaceful and simple nature in the village. Today, on this beautiful, but cold day of the winter I want to bring some warmth to your hearts – looking at my pictures you can all remember a warm summer day and beautiful “Baltic“ landscape.

Old mill

Homestead by the pond

The Baltic Paganism Liga Rudava,Alise Gaile; Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Common past, the culture, daily life, as well as mythology, of modern Balts, contemporary Latvian and Lithuanian sides is displayed by â&#x20AC;&#x153;handsâ&#x20AC;?. Two different Hands and yet single body, that has the same paths of fate. Why white? In folklore, we often can deal with white color - in household items, daily life and special events, as well as in mythological descriptions. Natural prevails and deities are characterized in white. All the beautiful, pure, morally valuable and even sacred is associated with the white color. It is the clarity color. The yellow tangle held by both hands, is the the sun. This is the unifying force of Baltic pagan mythology. In Baltic pantheon of gods, Sun occupies the central position. sun is personified as a female, nature goodness, who ensures the welfare and recovery of all life an earth. the sun is not only the deity of fertility, productiveness and heat, but also the guardian of unfortunate people, orphans because she assume the role as a mother, by giving them warm-heartedness. Green grass is the symbol of eternal fertility, energy and strength. It also reminds us, that we all come from the same root, it blooms and grows and never perishes, it returns again and again. Grass is powerful, because it is able to regenerate into the places, where no one is waiting for it, it is the first indicator that land struggles.

Hands. The Baltic paganism

Baltic Ornaments Marika Redovica Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Balts culture, jewelry. The author: Marika RedoviÄ?a. The scientific leader: Inta KlÄ sone. The purpose of this research was to know signs energetical impact and bijouterie effect on human-health. And also I want to show how deep and rich is balts culture, therefore I made a short film about it. Short film provides information on the signs, symbols and jewelry, and about the energy effects and the impact on people . In short film used Latvian and Lithunaian folk songs, beautiful landscapes of Baltic countries. In the end my discoveries and conclusions about Baltic cultural values. The study showed that Balts culture in modern society is not sufficiently appreciated. They were able to use the signs and jewelry energetic strength in dealing with evil energies and trying to achieve a global balance and harmony. Every single sign divides into ancient and new signs. New signs are human artificial signs which containing certain types of information. Ancient balts signs could have been hand-made or arrived though different ways from the Universe. They can contain multilayered information and energy. Our old baltic marks can be added to such ancient space characters. Unfortunately, over the centuries we have lost access to this energy. Keywords: Balts, culture, energy, signs, symbols, jewelry.

A shot from the short film

Quiz Ilva Strautina, Reinis Sudars Faculty of Humanities, Liepaja University

Summary Everyday hurry doesn’t leave us the time to think about things we don’t have to chase after and which we don’t have to earn – cultural heritage of our ancestors. Traditions that have been formed, maintained and available for us since our birth. In our age of technology many important things get lost like ancient balt’s love for his land, believing in natural forces, their celebration, worshiping and feeling of gratefulness towards them. The first acquaintance with traditions begins in child’s family, where it depends on parents action, administration of culture. This knowledge we prospective pedagogues can offer while children are still learning in school – through games, exercises and everyday activities. One of these games is Mummery – made after quiz scheme and planned so that pupils realize their ethnic adhesion, traditions, which not so long time ago were our routine, natural ritual. By including masks and interactive games the interest in pupils appears naturally thereby knowledge is fixed, and the feeling of togetherness is cultivated. Pupil is aware of it’s cultural heritage. It is important that balts’ traditions don’t perish, that heritage left for us by our forefathers don’t disappear, because in our globalizing world it is very easy to lose yourself.

Pasākuma plāns Budēļu viktorīna Pasākums paredzēts pamatskolas/vidusskolas skolēniem, lai popularizētu senlatviešu tradīcijas, kultūras mantojumu – iepazīstinātu tuvāk ar Budēļiem (iešanu ķekatās). Uzdevumi sastādīti, paredzot skolēnu aktīvu iesaistīšanu, attīstot spējas strādāt komandā. Plānoti pēc iespējās vairāk radošu uzdevumu, kur bērni var izpausties. Piedalās: • 20-40 skolēni, kas dalās 4 komandās (atkarīgs no dalībnieku kopējā skaita; visās komandās vienāds dalībnieku skaits); • 1 vadītājs (skolotājs – ‘Čigāntēvs’); • 4 palīgi (vēlams skolotāji, bet nav obligāti)/ Lācis, Zaķis, Vilks, Kaza. Norise: 1. Lielā zāle, sākums: o Skolēnu atnākšana; o Pierakstīšanās; o Krāsaino lapiņu saņemšana; o Sadalīšana pa grupām (pēc krāsām); o ‘Bluķa’ saņemšana (kas jāizved caur visu viktorīnu); o Noteikumu skaidrošana; o Viktorīna. Nobeigums: o ‘Bluķa’ simboliska ‘dedzināšana’; o Zupas ēšana; o Labākā noteikšana; o Pasākuma rezumēšana (kā gāja, kur bija grūtības, ko interesantu uzzināja, vai vēlētos atkārtot?). Viktorīna 1) Kabinets: - Galds – Ķekatu personāža bilde jāsavieno ar tā aprakstu – kāpēc tieši tāda maska, kāpēc iekļāva Ķekatās (vilks, lācis, zaķis, dzērve u.c.) - Jāsavieno Ķekatu teiciena abas daļas (~10)(piem. Ja pēc ziemassvētkiem ir nosarmojuši koki , = tad būs laba miežu sēja.) - Krustvārdu mīklas minēšana (veidota no parastajām mīklām - Maza, maza jumprava, ikrītus danco. (atols) ). 2) Kabinets: Galds – Interaktīvā spēle (gleznošana uz A1 papīra ar visu, kas pieejams, izņemot rokas – tās sakrusto aiz muguras gleznošanas laikā.); 3) Kabinets:

Galds – Radošais uzdevums (Norisei – mājturības kabinets. Zivju un zirņu zupas gatavošana. Tiek izlozēta zupa, uz vietas doti materiāli, no kā jātaisa zupa); 4) Kabinets: Galds - Radošais uzdevums (Etīdes uzvešana – izlozē dzejoli un vizuāli uzved iešanu budēļos. Katrai grupai uz vietas tiek izdota kaste ar piederumiem – audumi, lakati utt. un ‘mūzikas instrumenti’, kurus var izmantot). Līdzi jāņem: Drēbes, kuras nav žēl nedaudz nosmērēt; rakstāmpiederumi. Uz vietas izdod: Lapas, kur pierakstīt, katrai grupai 1 kabatiņu. Noteikumi: Katrai grupai jāapstaigā visi 4 galdi (pabūt visos kabinetos) un jāizpilda dotie uzdevumi/ eksperimenti noteiktajā laikā (pie galda ne vairāk par 35-40 min). ! Ja uzdevums nav pareizi/precīzi izpildīts, „Budēlis” dod papildus jautājumus (‘soda jautājumi’), lai komanda dabū attiecīgo informāciju ( ja uzdevums ir izpildīts uz 90-100%, tad jautājumus var neuzdot, bet uzreiz dot informāciju) un sūta tālāk pie nākamā galdiņa. Pēc kabinetu apstaigāšanas, uzdevumu izpildīšanas pulcēšanās Lielajā zālē. ‘Bluķa’ ‘dedzināšana’, zupas ēšana. Apbalvošana.

Painting “Water” Simona Ulinaite Faculty of Arts, Siauliai University

Summary Lithuania and Latvia are united not only by common Baltic countries’ history, traditions, culture, but also these countries have similar nature – rivers, forests, sea. Therefore, I have chosen the theme of water in my work. The work was done using oil-colours on cardboard. Blue and green shadings dominate. Soft and rough strokes of the brush symbolize the flow of the water and water plants.


Art Work “Endless Sun” Saule Zukauskaite Faculty of Arts, Siauliai University

Summary Cosmological Sun’s rings are the expression of human being’s visionary world model. The circle symbolises the Sun. The Sun itself being in mercy of God of sky light can symbolise light, sky, God. In peoples’ consciousness the circle is Thunder’s sign. Sun’s disc can symbolise endless sky expansion. These symbols reflect in my work. Every person interprets these symbols as he understands it. My interpretation is related to mystique, divinity, infinity. The work is done on cloth with oils. The work is called “Endless Sun”.

Endless sun

Video Art Work “The Unity of the Balts” Laura Bruzaite, Alius Petryla Faculty of Arts, Siauliai University

Summary Flashmob was organized in the fashion and leisure center “Saulės miestas” on the 8th of December, 2010. Flashmob – it is a small group of people who usually meet in a place which is settled in advance so as to perform some synchronic actions and then to disappear suddenly. Those people do not declare any political or unpolitical manifests. They just simply act finding people who are interested in this action by sending various messages to friends. A week before the event, the following message was sent in the Internet: Hello! Join us! What? International flashmob When? 8 December (Wednesday) 17.40 o’clock Where? Let’s meet in the lobby of the Faculty of Education of Šiauliai University (Address P. Višinskio g. 25). After a short instruction, we will set our watches and go to the “Saulės miestas”. How? At first the participants are walking in the shop centre, not far from the information desk. At 18.00 o’clock sharp all run near the fir-tree, stand their hands raised and do not move. After one minute, after the sound of a whistle they suddenly stand up and shout „The Unity of the Balts!“. After that they all simply walk away. Aim? – to encourage tolerance for the people of the neighbouring country, give our best regards to our neighbours Latvians, reminding that once we all were one Baltic nation; to attract as many young people as possible. P.S. in the meeting all participants will get rubber gloves painted with the colours of Latvian flag. It will be fun! See you soon! PLEASE SEND THIS MESSAGE TO YOUR FRIENDS! The event attracted many you people. There were about 50 people, most of them students. After some weeks we made a short video film which may be found in YouTube http://

Staging of Historical Saule’s Battle During Festival Baltijas Saule 2010 Baiba Krumina Arts, Liepaja University

Summary There is staging of historical Saule’s Battle during festival Baltijas Saule 2010 shown in these photos. Interpretators – Latvian folk groups Vilkači and Trejasmens. My goal is to show primacy of ethnic groups – Samogitians, Kuronians and Semigallians in comparison by German crusaders – Livonian Brothers of the Sword. Small nations need high Self-confidence to defense independence of their States nowadays, too – for Long Live the Batic States! Saule’s Battle is a great historical lesson and excellent example of cooperation. History Saule’s Battle took place at 1236, September 22. United forces of Samogitians and Semigallians destroyed troops of Order of the Sword. The surviving Brothers merged into the Teutonic Order as an autonomous branch and became known as the Livonian Order. Samogitians lived in territory of current Lithuania (region Siauliai and Kaunas) at the 13th century. Later they were partially mixed with Semigallians and Kuronians. Semmigalians lived in territory of current Northern Lithuania and Southern Latvia. They belonged to Baltic tribes and later assimilated into Latvian and Lithuanian nations. Saule (Saule’s Land) was located in Southern part of Semigallian territory – on the border with Samogitian Land. There are different opinions about location of Saule – did it lay in current territory of Lithuania or Latvia. Anyway, this was the most famous victory at 13th century in Baltics.

Series of staged photos about Sauleâ&#x20AC;&#x2122;s Battle

Sun book  
Sun book  

Book of Students works