Issuu on Google+

Tuvāk jēzum caur jāņa evaņģēliju

7. No bezcerības uz dzīvi Dieva Vārds Pēc tam bija jūdu svētki; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. Bet Jeruzalemē bija ar piecām pajumtēm Avju dīķis, kas ebrejiski saucas Betsata. Tanīs gulēja liels daudzums slimnieku, aklo, klibo un izkaltušo, kas gaidīja ūdens sakustēšanos. Bet Kunga eņģelis savulaik nolaidās dīķī; un kas pirmais pēc ūdens sakustēšanās iekāpa dīķī, tas izveseļojās, lai ar kādu slimību viņš neslimotu. Bet tur bija kāds cilvēks, kas slimoja trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka tas jau ilgu laiku slimo, sacīja viņam: „Vai gribi būt vesels?” Slimais atbildēja Viņam: „Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas, jo, kamēr es aizeju, cits ieiet pirmais.” Jēzus sacīja viņam: „Celies, ņem savu gultu un staigā.” Un tūdaļ šis cilvēks izveseļojās, ņēma savu gultu un staigāja. Bet bija sabata diena. Tad jūdi sacīja izdziedinātajam: Ir sabats! Tev nav brīv nest savu gultu! Viņš tiem atbildēja: Kas mani izdziedināja, tas teica man: ņem savu gultu un staigā! Tad tie jautāja viņam: „Kas ir tas cilvēks, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā?” Bet izdziedinātais nezināja, kas Tas bija, jo Jēzus aizgāja no ļaudīm, kas atradās tanī vietā. Vēlāk Jēzus atrada viņu svētnīcā un sacīja tam: „Lūk, tu esi izdziedināts; negrēko vairs, lai tev kas ļaunāks nenotiek.” Tas cilvēks aizgāja un paziņoja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu izdziedināja. Tāpēc jūdi vajāja Jēzu, ka Viņš to darīja sabatā. Bet Jēzus atbildēja viņiem: „Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos.” Tāpēc jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nonāvēt, ka Viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet sauca Dievu par savu Tēvu, pielīdzinādams sevi Dievam. Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: „Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos. Jo kā Tēvs uzmodina miroņus un atdzīvina, tā arī Dēls atdzīvina, kurus vēlas. Jo Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu nodevis Dēlam, lai visi tāpat godātu Dēlu, kā godā Tēvu. Kas Dēlu negodina, tas negodina Tēvu, kas Viņu sūtījis. Patiesi, patiesi es jums saku: Kas manus vārdus klausa un tic uz To, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība; un viņš tiesā nenāk, bet no nāves pāriet dzīvībā. Patiesi, patiesi es jums saku, ka nāk stunda, un tā tagad ir, kad miroņi dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos. Jo kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tā Viņš arī Dēlam devis, lai Viņam būtu dzīvība pašam sevī. Un deva Viņam varu tiesāt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva balsi, Un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai. Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis. Ja es pats dodu liecību par sevi, mana liecība nav patiesa. Ir Cits, kas liecina par mani; un es zinu, ka liecība, kādu Viņš par mani dod, ir patiesa. Jūs sūtījāt pie Jāņa; un viņš deva liecību patiesībai. Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet saku šo, lai jūs tiktu pestīti. Viņš bija spīdeklis, kas deg un spīd, bet jūs gribējāt īsu laiku līksmoties viņa gaismā. Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa: jo darbi, ko Tēvs man deva, lai tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, dod liecību par mani, ka Tēvs mani sūtījis. Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats deva liecību par mani. Bet jūs nekad Viņa balsi neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši. Un Viņa vārds jūsos nav palicējs, jo jūs neticat tam, ko Viņš sūtījis. Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos ir mūžīgā dzīvība; un tie ir, kas liecina par mani. Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību. No cilvēkiem es godu nepieņemu. Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestības jūsos nav. Es atnācu sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņēmāt; ja atnāks cits savā vārdā, to jūs pieņemsiet. Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklējat godu, kas nāk no vienīgā Dieva. Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu Tēvam. Ir kas jūs apsūdz Mozus, uz ko jūs cerat. Jo, ja jūs ticētu Mozum, tad jūs ticētu arī man, jo par mani viņš rakstījis (1.Moz.3,15; 22,18; 5.Moz.18,15), bet ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem? Jņ 5 1


Pārdomām Pirmo reizi ar mācekļiem atnācis uz Jeruzalemi, Jēzus gāja uz svētnīcu, uz sava Tēva namu. Otro reizi Viņš iet uz patversmi, kur mitinās daudzi slimi, atstumti, nevienam nevajadzīgi cilvēki. Arī tas ir Viņa Tēva nams. Jēzus aicina savus mācekļus kopā ar Viņu iet pie visiem atstumtajiem cilvēkiem. Viņš atklāj, ka ir nācis dziedināt mūsu paralizētās sirdis un vest mūs uz dzīvi. 1. diena. Jēzus patversmē Jēzus atnāk uz Jeruzalemi un vispirms dodas nevis uz izglītības vai varas iestādi, bet uz vietējo patversmi. Tur gulēja liels daudzums slimnieku, aklo, klibo un izkaltušo.

Jņ 5, 3

Tur nonākt bija kauns. Bez šaubām, viņi bija netīri un atbaidoši, tāpēc pasaules acīs atmešanas un nicinājuma vērti; viņi nebija ne pievilcīgi, ne skaisti. Tomēr Jēzus vispirms iet pie viņiem. Patversmes, kur mitinās fiziski un garīgi slimi cilvēki, ir bezgala drūmi, bezcerības un agresijas pārņemti nostūri. Nereti šeit viņus ievieto tuvinieki, kuriem ir kauns, vai kuri nespēj vai negrib paši parūpēties par viņiem. Pēc tā laika izpratnes bērns – invalīds tika uzskatīts par Dieva sodu, tika diskutēts, kas ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki. Slimība bija ļaunuma, grēka zīme. Tāpēc nav jābrīnās, ka tādi cilvēki tika slēpti. Dodamies uz patversmi, Jēzus droši vien ņem sev līdz dažus mācekļus. Viņš grib, lai mācekļi saprastu, ka viņu vissvarīgākais aicinājums ir iet pie vājajiem, atstumtajiem. Katrs cilvēks, lai arī kādas būtu viņa spējas vai nespēja, Jēzum ir svarīgs un unikāls, katrs – Dieva bērns, Dieva mīlētais. Manas pārdomas:

2. diena. Nabagu un vājo loma Pāvils bija ļoti labi izpratis viņu lomu un par to rakstīja Korintas draudzēm. Viņš sacīja, ka Dievs ir izvēlējies to, kas pasaulē vājš un muļķīgs, lai apkaunotu stipros un gudros (1 Kor 1, 2728). Tomēr tikai nedaudzi mūsu sabiedrībā vai pat Baznīcā uzdrīkstas tam noticēt. Pasaule vairāk vērtē prātu, spēku, produktivitāti, skaistumu. Protams, pasaules priviliģētie dažkārt noliecas pie vājajiem un nabadzīgajiem, tomēr ne visai tic, ka arī viņi ir tādi paši cilvēki, Dieva bērni, un ka viņiem tāpat ir ko dot mūsu sabiedrībai un Baznīcai. Mūsu sabiedrība, kura tiecas pēc produktivitātes, viņu dzīvi uzskata par bezjēdzīgu. Bagātajās valstīs šodien pat veci cilvēki tiek ievietoti pansionātos, jo ir kļuvuši „nevajadzīgi”, neproduktīvi. Pret viņiem ir jāizturas „skaisti”, tomēr tiek uzskatīts, ka viņu laiks jau ir pagājis, un viņi vairs neko nevar dot citiem. Tie, kuri ieņem sabiedrībā labu stāvokli, visbiežāk ir tā pārņemti ar tiekšanos pēc goda, naudas, varas, ka cenšas neredzēt un izvairīties no vājajiem, „mazvērtīgajiem” cilvēkiem. Savukārt sabiedrības izstumtie bezcerīgi cenšas veidot kontaktus. Viņiem vajadzīga nevis vara, bet gan izpratne, maigums, draudzība. 2


Aiza starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir šausmīga. Starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, saka Ābrahams bagātniekam par nabagu Lācaru: tā ka tie, kas no šejienes vēlētos aiziet pie jums, to nespētu, tāpat arī pāriet no jums pie mums. Lk 16, 26 Dodamies uz patversmi, Jēzus atklāj visdziļāko Dieva vēlmi – samazināt bezdibeni, kas šķir cilvēkus, sapulcināt vienotībā un saticībā visus, muļķīgus un gudrus, stiprus un vājus. Manas pārdomas:

3. diena. Satikšanās ar cilvēku, kurš ir zaudējis cerību Nesen izrakumos Jeruzalemē tika atrasta patversme ar milzīgu ūdenskrātuvi. Izskatās, ka cilvēki ticēja šīs vietas dziedinošajam spēkam, tikai nevis jūdi, bet tie, kuri tika saukti par pagāniem un pielūdza svešus dievus. Tieši uz šo pagānisko dziedinošo ūdeņu dīķi atnāk Jēzus (Jņ 5, 3). Varam iedomāties, kā Viņš iet no viena cilvēka pie cita, ikvienu maigi un līdzjūtīgi noglāsta, iedrošina, nomierina, uz katru raugās kā uz cilvēku. Lūk, Viņš pieiet pie paralizētā, kas guļ šeit jau 38 gadus. Šī vīra bezcerības aizkustināts, Jēzus viņam saka: Vai gribi būt vesels?

Jņ 5, 6

Sāpju pārņemtais vīrs atbild Viņam ne ar cerību, bet drīzāk bezcerības pārņemts: viņam nav ne draugu, ne tuvinieku, neviens par viņu neparūpējas. Viņš ir atstāts viens šim skumjajam liktenim. Viņa vārdi atgādina samarietes vārdus: Man nav vīra. Es esmu vientuļš, nevienam nevajadzīgs, neviens mani nemīl. Slimais atbildēja Viņam: „Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas, jo, kamēr es aizeju, cits ieiet pirmais.” Jņ 5, 7 Šķiet, viņš runā par ticējumu, ka tas, kurš pirmais iekāps ūdenī, kad tas sakustas, tiks izdziedināts. Bet neviens viņam nepalīdz to izdarīt. Viņa sauciens ir sauciens no vientulības. Jēzu tā aizkustina šī cilvēka vilšanās un melnās domas, ka Viņš saka: Celies, ņem savu gultu un staigā!

Jņ 5, 8

Jēzus nevar to nedarīt, nevar izturēties savādāk: Viņš mīl šo cilvēku tā, kā mīlēja samarieti. Viņš vēlas atbrīvot viņu no bezcerības, kas viņu pārņēmusi, lai viņš atkal būtu dzīvības pilns. Šajā stāstā Jēzus atbild nevis uz ticības pilnu lūgumu: „Izdziedini mani!” – bet uz šī cilvēka bezcerības saucienu, uz visas cilvēces bezcerības saucienu! Tā Viņš atbild arī uz savas paša sirds sāpēm, redzot šī paralizētā vientulību un vilšanos. Neviens negribēja viņu redzēt, bet Jēzus atnāca un ieraudzīja viņu. Neviens viņu nemīl, bet Jēzus viņu mīl. 3


Manas pārdomas:

4. diena. Bezcerība Lielos bērnu namos bērni reti raud. Bērni raud cerēdami, ka kāds pievērsīs tiem uzmanību. Bet zinādami, ka neviens viņus nedzirdēs, viņi veltīgi netērē enerģiju. Tad viņi vienkārši zaudē cerību un noslēdzas sevī. Nabadzīgo kvartālos, cietumos vai līdzīgās vietās cilvēki dažkārt ņem un norobežojas no citiem, viņi var norobežoties pat no savām dusmām un paslēpties aiz bieziem bezcerības mūriem. Viņi zina, ka neviens viņiem nepalīdzēs, un ir pārliecināti, ka nevienam viņi neinteresē un nav mīlestības cienīgi. Šie cilvēki pamazām kļūst apātiski, noslāpē sevī jebkādus dzīvības spēkus un kļūst līdzīgi robotiem. Tā viņi izdzīvo, bet nedzīvo. Cilvēkam, kas viņiem tuvojas ar mīlestību un cieņu, būs vajadzīgs ilgs laiks, lai no jauna pamodinātu viņos dzīvību un cerību. Viņi tik daudzas reizes ir pievilti, ka baidās atkal sākt attiecības, lai vēlāk netiktu atstumti. 1975.g. Indijā, Čenajujā, tikko nodibinātā Šķirsta kopienā uzņēma divdesmitgadīgu puisi, vārdā Samasundra, kurš līdz tam bija dzīvojis psihiatriskajā slimnīcā, kur bija atstāts bērnībā. Samasundra bija smagā stāvoklī – viņa kājas bija ļoti deformētas, viņš kustējās ar grūtībām. Puisis mācēja pateikt tikai dažus vārdus, bet bija ļoti dzīvīgs. Ierašanās kopienā viņam sagādāja lielu prieku, un šeit viņš strauji progresēja. Viņš bieži devās uz pilsētiņu, iegriezās veikalā padzer tēju. Tomēr citus kopienas locekļus bieži apciemoja ģimenes locekļi, bet viņš nesagaidīja nevienu. Samasundra saprata, ka viņa vecāki uz šejieni neatbrauc, un sāka citus apskaust. Viņš atkal padevās bezcerībai, jo vēlējās ieraudzīt savu māti. Bezcerībā viņš bieži skrēja uz lielceļa. Vai tas bija sauciens pēc uzmanības, vai sāpju izpausme, vai vēlēšanās izdarīt pašnāvību? Cilvēki, kas par viņu rūpējās, to nevarēja zināt, toties vel vairāk centās atrast viņa māti, un tas viņiem beidzot izdevās. Viņa ieradās viņu apciemot, un šī tikšanās bija bezgala skaista. Samasundra atguva cerību. Māte viņam apsolīja atbraukt arī nākošajā mēnesī, bet vairāk nekad neparādījās. Samasundra iekrita vēl dziļākā bezcerībā, vēl biežāk skrēja uz ceļa zem mašīnām. Kopienai kļuva pārāk sarežģīti viņu pieskatīt, jo nosliece uz pašnāvību bija pārāk liela, un viņa bezcerība – pārāk dziļa. Viņš tika nogādāt atpakaļ psihiatriskajā slimnīcā, kur dzīvo arī tagad. Bezcerība viņu pārņēma saprotot, ka māte viņu negrib, ka viņa nespēj pieņemt viņa neveselo ķermeni. Tad viņš sāka ienīst pats savu miesu, mēģināja to atmest. Cilvēki, kuri netiek mīlēti, domā, ka nav mīlestības cienīgi, uzskata, ka viņos ir kaut kas slikts un riebīgs. Kam tad dzīvot? Manas pārdomas:

4


5. diena. Šodien daudzi dzīvo bez cerības Šodien bezcerība nospiež daudzus cilvēkus, un ne vien tos, kuri dzīvo patversmēs. Viņi līdzinās tam evaņģēlija paralizētajam, tikai paralizēts ir viņu gars un sirds. Redzot šķelšanās, karus, netaisnību, alkatību, trūkumu, liekulību, melus, viņi vairs nezina, kur griezties, ko darīt. Viņi zaudē cerību. Vēl citi jūtas nevajadzīgi, atstumti, un vientulība, sirdssāpes, nemiers viņus paralizē. Daudzi jaunieši neatrod sev vietu mūsu konkurences pārņemtajā sabiedrībā un cenšas no tā aizbēgt metoties narkotikās, alkoholā, vardarbībā un seksuālajā izlaidībā. Mūs visus vairāk vai mazāk saslēdz bailes un iepriekšējas nostājas, mēs nespējam patiesi mīlēt un cienīt citu, kurš ir savādāks, dalīties ar viņu. Šajā evaņģēlija nodaļā tiek atklāts, ka Jēzus atnāk un pieskaras tur, kur slēpjas mūsu noslēgtība un bezcerība, kur mūs paralizē mūsu vēlmes un vājības. Katram no mums Viņš saka: „Vai tu gribi tikt dziedināts?” Ir tādi, kas negrib tikt dziedināti. Tas vīrs patversmē 38 gadu laikā iemācījās tā izdzīvot. Bet tagad viņam jāceļas, pašam jāpieņem lēmumi, jāatrod jauni draugi, darbs, jāiet uz svētnīcu, jāiemācās rīkoties ar jauno brīvību, jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Pirms tam viņš varēja vainot citus, ka neviens negrib palīdzēt slimajam. Tagad, kad ir izdziedināts, viņš var vainot vienīgi sevi! Brīnums ir Jēzus mīlestības zīme: Viņš vēlas izdziedināt mūsu sirdis, lai mēs būtu dzīvības pilni un vairāk mīlētu. Tomēr mēs neļaujam, lai mūs viegli dziedina un izmaina, negribam kļūt dzīvāki un atvērtāki. Vai ticam, ka esam aicināti ar savu mīlestību dziedināt citus? Bezcerīgajam ir svarīgi satikt cerības un dzīvības pilnu cilvēku, kas atklāj, ka viņš ir svarīgs un mīlestības vērts, palīdz atrast dzīves jēgu. Betsatas paralizētais, tāpat kā bērnu namu bērni, bija ieslīcis bezcerībā, neredzēja jēgu savai dzīvei. Bet tas var mainīties, kad bezcerīgais piedzīvo mīlestību, jauna drauga, Dieva mīlestību. Tad bezcerība atkāpjas, tiek atrasta dzīves jēga. Savukārt depresija jau ir slimība, kuru jāārstē ar zālēm vai terapiju. Cilvēkam var būt brīnišķīgi draugi, labs darbs, bet viņš var slimot ar depresiju. Depresijai ir dziļas fiziskās un fizioloģiskās saknes. Tās iemesli ir dažādi – no mēģinājuma paslēpt bērnības traumas līdz ķīmiskā līdzsvara traucējumiem smadzenēs. Un tomēr depresijas un bezcerības simptomi ir līdzīgi: cilvēks jūtas nenozīmīgs, nespējīgs, mīlestības necienīgs, pat slikts, un tas viņu paralizē; viņš zaudē dzīves jēgu. Depresija var radīt bezcerību. Bezcerība ir vairāk saistīta ar cilvēka garīgajām lietām, savukārt depresija drīzāk ir fiziska vai fizioloģiska parādība. Tomēr bieži tās tiek sajauktas vai ir cieši saistītas. Manas pārdomas:

6. diena. Strīds ar farizejiem Tajā dienā, kad Jēzus izdziedināja paralizēto, lika viņam celties, ņemt savu gultu un iet, bija sabats, Dievam veltīta diena. Tajā dienā jūdi atpūtās no visiem darbiem un veltīja laiku Dievam, klausījās Dieva vārdu. Jēzus laikā daži farizeji izturējās kā ķēdes suņi, apriedami ikvienu, kurš darīja to, kas „nav atļauts” sabata dienā. „Darbu” viņi saprata ļoti šauri un stingri: cilvēks, kas nes savu gultu, 5


„strādā” un pārkāpj Dieva likumus. Izdziedinātajam viņi sacīja: „Tu nedrīksti nest savu gultu”. Tas atbildēja, ka cilvēks, kurš viņu izdziedinājis, licis viņam ņemt savu gultu un iet, bet viņš nezinot, kas esot tas cilvēks. Vēlāk svētnīcā viņš atkal satika Jēzu, runāja ar Viņu, tāpēc aizgāja pie jūdu vecākajiem un paziņoja, ka viņu izdziedinājis Jēzus. Tad farizeji sāka meklēt Jēzu, gribēdami Viņam pārmest vai sākt Viņu vajāt. Lielākā daļa farizeju bija ļoti reliģiozi vīri. Viņi piederēja grieķu okupācijas laikā izveidotām brālībām, vēlējās saglabāt brīnišķīgo jūdu ticību un iedziļināties tajā. Viņi uztraucās, lai grieķu filozofija, labklājība, dzīvesveids un reliģija neizplatītos un nenovājinātu tautas ticību. Šīs brālības, bez šaubām, radās Dieva iedvesmas rezultātā. Tomēr, tāpat kā daudzas reliģiskas kopienas, tās laika gaitā kļuva neelastīgas, pieķērušās Likuma burtam. To biedri sajutās kā elite, kam ir tiesības kontrolēt citus un norādīt, kā viņiem izturēties. Šādi notika arī ar evaņģēlijā minēto farizeju grupu. Viņi nespēja samierināties ar to, ka šis 38 gadus paralizētais vīrs tagad ir izdziedināts, vesels un dzīvības pilns. Kāpēc viņi nespēja atzīt šo brīnumu? Varbūt viņus pašus bija paralizējušas bailes? Viņiem rūpēja nevis tautas labklājība, bet likumu pildīšana, pašu privilēģijas un vara. Tādi ir pieraduši tiesāt. Viņi negrib klausīties, ko saka novārdzis cilvēks, negrib kontaktēties ar viņu. Viņi negrib atvērties jaunajam vai pārmaiņām. Viņi paļaujas tikai uz savu varu, bet nevis uz dzīvi. Paralizētā līdzjūtība, brīvība droši vien sakaitināja šos farizejus, atklāja brīvības trūkumu viņu pašu sirdīs, pārmaiņu bailes. Viņi nespēja saprast, cik paralizētas ir viņu pašu sirdis. Viņi bija pārliecināti, ka Dievs viņiem ir uzticējis rūpēties par Likuma ievērošanu. Ieiedams patversmē, apmeklēdams sabiedrības pameslus un izdziedinādams paralizēto, Jēzus sacēla sociālas nekārtības. Viņš atklāja šī cilvēka vērtību, un caur to arī ikviena cilvēka vērtību. Diemžēl tas ne vienmēr patīk vadoņiem. Manas pārdomas:

7. diena. Jēzus atbilde Jēzus mīl šos farizejus, Viņš grib, lai viņu aklās acis atvērtos, Viņš grib pierādīt, ka dziedina ar Dievu un Dievā. Viņš saka: Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos.

Jņ 5, 17

Dieva darbs ir katru dienu, katru brīdi dāvāt, uzturēt, modināt dzīvību! Jēzus vārdi vēl vairāk sakaitina farizejus: Viņš ne tikai dara to, kas nav atļauts sabatā, bet sauca Dievu par savu Tēvu, pielīdzinādams sevi Dievam.

Jņ 5, 18

Tā ir vislielākā zaimošana. Gribot labāk saprast šos vīrus, viņu bardzību un rūpes par cilvēku radīto likumu ievērošanu, jāatceras, ka vislielākā jūdu tautas bagātība bija viņu ticība uz vienu un vienīgo Dievu. Viņi nosargāja šo bagātību pat saskārušies ar grieķu un romiešu daudzdievību. Jēzus cenšas farizejiem paskaidrot un atklāt savu vienotību ar Dievu: Viņš nemēģina ieņemt Dieva vietu, Viņš nav pret Dievu, Viņš neuzdodas par otru dievu. Jēzus ir kopībā ar Tēvu, Viņš

6


ir mīļotais Dieva Dēls, kurš dara visu, ko Tēvs lūdz. Viņi visu dara kopā, no Viņiem izplūst dzīvība. Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara. Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis.

Jņ 5, 19-20

Jņ 5, 30

Jēzus daba ir tā pati, kā Tēvam. Pati Viņa dzīve ir kopība ar Tēvu. Viņš nevar būt atšķirts no Tēva, jo veido vienu ar Tēvu. Tēvu un Dēlu vieno mīlestība un gaisma. Šīs vienotības dēļ Viņi ir visas radības dzīvības Avots. Jēzus atklāj, ka paralizētā dziedināšana ir Dieva tuvuma un mīlestības zīme: Dievs vēlas dziedināt mūsu visu iekšējo paralīzi. Jēzus grib, lai reliģiskie vadītāji noticētu Dieva spēkam, kas darbojas Viņā. Viņš negrib, ka viņi paliktu pieķērušies pie savām iepriekšējām nostājām un pārliecībām. Tāpēc Jēzus sarunājas ar viņiem, cenšas viņiem palīdzēt saprast un ieticēt, noticēt Viņa brīnumiem un Jāņa Kristītāja liecībai. Jēzus lūdz, lai farizeji neizdara pārsteidzīgus secinājumus un nerīkojas pēc iepriekšējām nostājām, bet gan, lai iedziļinās sevī, ieklausās maigajos Dieva čukstos, uzmanīgi lasa Svētos Rakstus. Diemžēl, tāpat kā daudzi no mums, farizeji nespēj atbrīvoties no iepriekšējām nostājām, negrib būt dziedināti no sirds nocietināšanās. Tāpēc Jēzus skumji saka: Jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību.(...) Es atnācu sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņēmāt; ja atnāks cits savā vārdā, to jūs pieņemsiet. Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklējat godu, kas nāk no vienīgā Dieva.

Jņ 5, 40. 43-44

Šeit Jēzus runā par mūsu pamatgrēku: mēs pastāvīgi meklējam cilvēcisko slavu, lai citi mūs godinātu, bet atmetam Dieva tuvuma zīmes mūsu ikdienā, nesaklausām tās, nepamanām... Noslēdzamies sevī, tikai sevi un savējos uzskatām par pareizajiem, meklējam godu sev, esam pieķērušies pie savām pārliecībām, baidāmies būt atvērti jaunajam. Jēzus atnāca mūs dziedināt. Lai mēs varētu pieņemt un dalīt dzīvību, Viņš mudina mūs izlauzties no mūriem, aiz kuriem esam paslēpuši savu trauslo un ievainojamo sirdi. Manas pārdomas:

Izmantots: J. Vanier „Uz Jēzus noslēpumu, lasot Jāņa evaņģēliju”

7


Jāņa ev 8