Sengrieķu traģēdijas

Sengrieķu traģēdijas

Cilvēki, rotājušies vainagiem, gāja no ciema uz ciemu, dziedādami dziesmas, kurās slavināja Dionīsu un viņa darbus. Viens no dalībniekiem tēloja Dionīsu, bet pārējie – pavadoņus, kuri bija ietērpušies kazu ādās ar maskām, jo tos parasti iedomājās kā puscilvēkus, pusāžus.

Tā kā dziedātāji bija ,,maskējušies” par āžiem un kazām, viņu dziedātās dziesmas tika sauktas par traģēdijām – āža dziesmām (grieķu val. tragos – āzis, ōidia – dziesma).

Teātrī tika uzvestas arī komēdijas - (grieķu val. komos – jautrs gājiens, ōidia – dziesma) jautras ainas no tautas dzīves, kurās galvenokārt tika izsmietas cilvēku sliktās īpašības.

Teātri Grieķijā bija ļoti iecienīti, vienu izrādi varēja apmeklēt daudzi tūkstoši skatītāju. Senajā Grieķijā pastāvēja uzskats, ka teātris veicina cilvēka garīgo attīstību.

Traģēdijas mērķis – radīt skatītājos līdzjūtību un bailes un panākt dvēseles pārdzīvojumu tīrīšanu – katarsi.

Bailes – tās ir sāpes un satricinājums, ko rada postošā ļaunuma priekšnojauta.

Bailes rodas no tā, ka nes lielas sāpes un postu …

Baiļu sajūtu izraisa ne vien tas, kas draud mums pašiem, bet arī citiem.

Tādā gadījumā rodas arī līdzjūtība.

Līdzjūtība ir sāpes, kas rodas, kad mēs redzam, ka ļaunums pārsteidz nevainīgu cilvēku un var pārsteigt mūs pašus vai arī kādu no tuviniekiem.

Traģēdijas pamatelementi ir aktieru partijas un kora partijas.

Koris ir taisnīgās atbildes devējs, pamācītājs. Kori veido ļaužu grupa, piemēram, sirmgalvji, verdzenes utt.

Koris komentē darbību, izsaka savas pārdomas, kas dažkārt pauž autora viedokli, dod lugu varoņiem padomus.

Nozīmīgākie un populārākie sengrieķu traģēdiju autori (klasiķi) ir

Eshils (dzimis ap 525.g. p. m. ē., pats piedalījies arī karā pret persiešiem) - (,,Saistītais Prometejs”, ,,Agamemnons”, “Septiņi pret Tēbām”),

Sofokls (496. – 406.g. p. m. ē., bija uzrakstījis 123 lugas un ar tām 18 reizes ieguvis pirmās prēmijas) (,,Antigone”, ,,Valdnieks Eidips”),

Eiripīds (apmēram 10 gadus jaunāks par Sofoklu, kura lugās darbojošās personas bija ,,modernākas”, cilvēki labprāt gribēja līdzināties tām nekā seno mītu varoņiem) (,,Mēdeja”, ,,Ifigenija Aulīdā”).

Sofokls (ap 496.-406.p.m.ē.)

Lugas pamatā ir Tēbu mītu cikls, kurā stāstīts par to, kā Antigone, Tēbu valdnieka Oidipa meita, pavada savu aklo tēvu klejojumos.

Pēc sižeta “Antigone” ir Eshila traģēdijas “Septiņi pret Tēbām” turpinājums. Te stāstīts par Oidipa dēlu Eteokla un Polineika cīņu par varu. Polineiks ved svešzemnieku karapulku cīņā pret dzimto pilsētu, bet Eteokls dodas brālim pretim, lai divkaujā izšķirtu jautājumu, kam būt valdniekam. Oidips nolād savus , un ir paredzēts, ka abiem jāiet bojā.

Sofokls traģēdijā “Antigone” turpina sižeta risinājumu. Tēbu jaunais valdnieks Kreonts neļauj apglabāt nodevēju Polineiku.

Par viņu iestājas māsa Antigone. Otra māsa – Ismēne- atsakās pārkāpt Kreonta aizliegumu un palīdzēt māsai.

Izlasi Maijas Svarinskas un Silvijas Radzobes recenzijas par Nacionālā teātra izrādi ANTIGONE. Atbildi uz jautājumiem:

1. Lugas un uzveduma autori.

2. Režisors un galveno lomu atveidotāji.

3. Kas kopīgs abos recenziju vērtējumos (vismaz 5 lietas) 4. Kādu uzskatu sadursme atklājas lugā?

5. Kas šīs lugas uzvedumā saglabājies no sengrieķu teātra?

6. Kas kopīgs ar mūsdienām?

https://www.youtube.com/watch?v=_loiU1m9fKw

Eiripīds (ap 484. – 406.p.m.ē.)

Kolhīdas valdnieka meita burve Mēdeja, iemīlējusi argonautu vadoni Jāsonu, palīdz viņam veikt cilvēka spēkiem nepārvaramas grūtības un iegūt zelta aunādu; viņa glābj arī Jāsona dzīvību.

Kopā ar Jāsonu Mēdeja bēg no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jāsons cer atgūt viņam nelikumīgi atņemto valdnieka varu.

Ir pagājuši vairāki gadi, Mēdejai un Jāsonam ir 2 dēli.

Jāsons nolēmis atstāt ģimeni un apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki.

Mēdejas greizsirdība un izmisums pāriet neizsakāmā naidā, kad viņa uzzina, ka Jāsons ģimeni ir atstājis praktisku apsvērumu dēļ- kā valdnieka znots viņš varēs nostiprināt savu materiālo un sabiedrisko stāvokli.

Mēdeja meklē tādu atriebības veidu, kas visvairāk sāpinātu Jāsonu. Mātes mīlestība un atriebes kāre- šo jūtu konflikts veido traģēdijas galveno saturu.

Mēdeja paziņo Jāsonam, ka atbalsta viņa precības un nosūta dāvanu Jāsona līgavai- saindētu līgavas tērpu un diādēmu. No saindētās dāvanas mirst Jāsona līgava un abi Mēdejas un Jāsona dēli.

Izlasi Paula Bankovska un Silvijas Radzobes recenzijas par Eiripīda traģēdiju “Mēdeja” un atbildi uz jautājumiem: 1. Režisors un galveno lomu izpildītāji.

2. Kas šīs lugas uzvedumā saglabājies no sengrieķu teātra?

3. Kā abu recenzentu uzskatos parādās šīs lugas mūsdieniskums?

4. Kas ir monodrāma?

5. Kāda simboliska nozīme ir skatuves izkārtojumam?

6. Kā recenzenti atklāj Mēdejas kā svešinieces tēlu? https://www.youtube.com/watch?v=t18RuONJqUY

http://www.dailymotion.com/video/x323eak